Jānis Jurkāns

Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

.

Kā apstulbis, nespēdams necik sakarīgi salikt kopā pat visprimitīvākās domas, viņš truli lūkojās uz mil­zīgo, tūkstošgadīgo vestibila sienas ekrānu. Tajā cita pēc citas virknējās epizodes no skolas beidzēju, kā viņiem pašiem šķita, pēdējo gadu nozīmīgākajiem, smieklīgākajiem vai citādi vērā ņemamiem sadzīves brīžiem. Tad ekrāns nodzisa, un tūdaļ zilgani violetā gaismā iemirgojās tā kreisais augšējais kvadrāts.

Garām, priecīgi sasaukdamies, aizjoņoja bariņš vis­jaunāko klašu skolēnu sīkaļas beidzot bija sagaidījuši vasaras brīvlaiku un tā neiztrūkstošo ievadu ekskur­siju uz aizvēsturisko, sen izmirušo zvērudārzu. To­mam iešāvās prātā, ka arī viņam tā joprojām bija viena no spilgtākajām epizodēm nupatējās bērnības atmiņu krātuvē. Dažnedažādie nezvēri visapkārt kustējās un rēca kā īsti meitenes šausmās spiedza, puišeļi lūkojās uz tiem spožām acīm, iztēlodamies sevi pir­matnējās dabas un plēsīgo zvēru murskulī. Arī Toms izbaudīja šīs sajūtas, taču vēl ilgi viņš atminējās to, ka visi vai gandrīz visi aizvēsturiskie briesmoņi viņam nezin kādēļ nešķita gluži sveši, lai gan bija tikai grā­matu daudzdimensiju zīmējumos vai mācību filmiņās

redzēti. Patiesībā šī dīvainā, iedomās radusies sajūta ne mirkli nebija zudusi tā eksistēja pati par sevi, kaut kur atmiņu dzīlēs paslēpusies…

Tikai tagad Toms pamanīja, ka nostājies sīkaļām tieši ceļā violetā, putekļus uzsūcošā paklāja vidū. Toms pagāja nostāk, pa pusei aizslēpdamies aiz apdrupušas, neskaitāmu paaudžu roku pieskārienu nopleķotas kolonnas. Ekrānā jau bija izlasāmi pirmie seši uz­vārdi šāgada izlaiduma paši izcilākie; tie, kuriem tiks dota iespēja cīnīties par iekļūšanu dzīves augstākajā līmenī. Pārsteigumu nebija tie paši pēdējo gadu "paraudziņi" trīs puiši un trīs meitenes datorsistēma katra abiturienta spējas fiksēja absolūti nekļūdīgi. Atturīgi smaidi, savstarpēji apsveikumi, viss puslīdz droši zināms jau iepriekš viņi savos sapņos jau sen lidinājās citās sfērās, domām par pārējiem tur neatlika nedz laika, nedz vietas.

Ekrāna vidējā augšējā kvadrātā iezīmējās nākamā sešnieka vārdi un uzvārdi arī viņi turpinās studi­jas, tiesa bez iespējām nokļūt augstākajā pasaulē, taču šeit viņu dzīves kvalitāte un izklaides būs no­drošinātas atliku likām. Viņu prieka un gandarījuma izpausmes šķita neviltotākas, arī Rūtas meitenes, kura dzīvoja pavisam netālu un ar kuru Toms jau no mazotnes bija radis turēties kopā gan dodoties uz skolu, gan kādos izbraucienos, gan tāpat vien brī­vajā laikā paretam tiekoties ar draugiem un drau­dzenēm.

Šķiet, Toma zināšanu līmenis atbilda nākamajam sešniekam, taču nu jau viņš pavisam skaidri atskārta,

ka ari te viņa vārdu velti bus meklēt. Un tā nebija kļūda vai nejaušība viņš bija neglābjami izgāzies!

Mirkli Rūtas un Toma skatieni sastapās noslēpu­mainais, tikai lūpu kaktiņos paslēptais smaids klases­biedrenes tik pazīstamajā sejā bija zudis. Tomam šķita, ka meitenes skatienā pavīd tikko jaušams pārsteigums, pat skumjas. Un vēl Toms sajuta, ka stulbi nosarkst. Un tur nu nekas nebija līdzams. Šis sešnieks vismaz kandidēja uz zemākā apmācības līmeņa turpinājumu!

Nākamie divi sešnieki bija mūžīgie neveiksminieki, kuriem gan netrūka pastulba centīguma, taču pat no­žēlojamo viduvējību ducī Toma uzvārds nebija izla­sāms!

Un tad pēdējie seši cilvēki bez nākotnes! Skolas un ģimenes kauna traips! Šīs pasaules nākamās padi­benes! Pusaudži, no kuriem mātei un tēvam ir tiesī­bas pat nekur nerakstīts, bet visiem izsenis zināms pienākums atteikties! Tie, kuri galu galā neizbēgami nonāks zemākajā dzīves līmenī. Visu atlikušo mūžu būt tur Zempasaulē! Bez cerības atgriezties!

Tiesa pirms vairākiem gadiem Tomam gluži ne­gaidīti bija radusies iespēja nokļūt šajā zemākajā pa­saulē tēvs viņu paaicināja līdzi apciemot kādu attālu radinieku. Līdz šim Toms pat nebija nojautis par tāda radinieka esamību. Arī šī milzīgās, zem kupola slēptās pilsētas pazemes daļa bija mākslīgās, tāpēc nekaitīgās saules gaismas pielieta.

Sākumā pat šķita, ka vietējie cilvēki ne ar ko īpaši neatšķiras no vairuma viņa pasaules iemītnieku varbūt nedaudz mazāka auguma, toties plecīgāki, ska­ļāki, iedomīgāki, lielīgāki, kašķīgāki. Viņi neinteresē­jās par pasaules kopsakarībām. Taču arī Toma līdz­cilvēku interese par tām jau sen bija zudusi… Šķita, ka lielais vairums no viņiem bija vīlušies dzīvē, tikai mehāniski to turpināja…

Toms uzreiz pamanīja, ka šeit cilvēku ir krietni vai­rāk. Visur gan uz namu sienām, gan skatlogos, gan ceļu malās mirgoja un aicināja spilgtas reklāmas, it kā no iepirkšanās daudzuma būtu atkarīga cilvēku dzī­ves kvalitāte. Un vietējie steidzās no pārpildītajiem lielveikaliem ar, Tomaprāt, tūkstošiem nekam neva­jadzīgu lietu un lietiņu uz milzīgām apaļām celtnēm, kurās uzstājās kārtējās slavenības kāda popgrupa vai solists, kāds nepārspējams iluzionists vai kāda uz katra stūra izreklamēta dīva.

Citi daļu brīvā laika pavadīja neaptverami lielos sta­dionos, kur, sajūsmā vai sirdsēstos brēkdami, sekoja līdzi primitīvām sporta spēlēm vai dažādām skrieša­nas un lēkšanas sacensībām. Vēl citi nīka bāros un kafejnīcās, sūkdami kaut kādas apreibinošas dziras, vai ik vakaru līdz apnikumam sēdēja pie visprimitī­vākajiem divdimensiju tālrāžu ekrāniem, sekodami līdzi bezgalīgi izstieptiem seriāliem, muļķīgām komē­dijām, kur skatītājam pat nebija jāpapūlas smieties, jo smiekli bez mitas skanēja ierakstā; taču visvairāk 10

Tomu pārsteidza tas, ka šie prāvie cilvēku bari savā apmātībā šķita laimīgi!

Toma tēvs apturēja pagalam vecmodīgu, smiek­līgu taksometru, laikam elektrisko, tomēr tik primi­tīvu, ka ar to pat nevarēja atrauties no zemes par to Toms tūdaļ pārliecinājās. Taču ar tādiem un vēl arhaiskākiem braucamrīkiem pārvietojās lielākā daļa šejieniešu. Vai te Zempasaulē jebkad ir darbojies lokālais pseidogravitācijas lauks? Noteikti ne!

Tēvs sasveicinājās un bez minstināšanās pateica ad­resi. Viņš prata zempasauliešu valodu tas Tomam bija pārsteigums.

Taksometra vadītājs jau iesirms, bet apaļīgs un ūsains vīrelis nospieda displeja pogu.

-  Oho! tēlodams izbrīnu, iesaucās apalītis. Tas ir baigākais gabals! Toč, kādas trīs ar pusi stundas! Vai visas četras, johaidī! Baigākā čuhņa! Viņš nespēja rimties, tomēr, tēva atbildi nesagaidījis, ar roku pie­vēra taksometra durvis.

Un dīvainākais tas, ka, monotoni tarkšķēdams, ūsainis nepārstāja smaidīt, it kā šo sastingušo smaidu kāds būtu spaidu kārtā ielīmējis starp vīreļa zoda gala spalvu kumšķi un padeguni.

-   Braucam! nīgri noburkšķēja vīrelis.

Daļu viņa sacītā Toms bija sapratis. Galu galā viņš bija pazinis tikai dažus kādā senā grāmatā lasītus vār­dus. Taču dīvainā kārtā Tomam pēkšņi šķita, ka viņš saprot visu vai gandrīz visu, par ko apalītis domā.

"Noplēsīšu tiem muļķiem baigo piķi, he, he!" ne­pārprotamā sajūsmā izkliedza vīreļa smadzenes. "Lai nevazājas pa mūsu pasauli! Uz augšu pasistie! Gan jau darba inspekcija neuzodīs! Interesanti, ko viņi te meklē?"

Toms bez piepūles saprata vīreļa domās izteikto, līdz šim nepazīstamo vārdu jēgu! Turklāt Toms gan­drīz fiziski sajuta vīreļa nepatiku, pat ienaidu un tādas kā bailes. Un tomēr apalīša izbīlis šķita neizprotams, pareizāk sakot izbīļa iemels nebija atminams, jo ne jau no tēva vai Toma baidījās svešais. No kā tad?

-     Laikam ciemos? Joprojām sastingušas smaidiņā, apalīša lūpas lika šķībajām ūsiņām palēkties uz augšu.

-   Jā, strupi atbildēja tēvs.

"Iedomīgie maitas!" Toms dzirdēja ūsaiņa domas. Vīreļa naids auga augumā. "Aizliegt tādiem vazāties! Nožmiegt visus vajadzētu, kuri te uzrodas!"

Toms saoda mazā vīreļa sviedru smaku. Uz dusmīgā apalīša pusplikā pakauša izspiedās sīkas sviedru lāses.

-   Man arī tur augšā pie jums reiz esot bijis viens attāls radagabals. Neatceros viņa vārdu…

Toms tūdaļ saprata, ka vīrelis melo.

-   Neesmu viņu ne reizi redzējis, taksometra vadī­tājs turpināja gvelzt.

Tā gan bija patiesība nevar taču satikt vai ierau­dzīt to, kā nemaz nav!

-    No augšas jau tagad pie mums reti kāds ieklīst. Kādreiz senos laikos esot bijušas pat ekskursijas, bet tad it kā "cilvēktiesības" aizliegušas, sīkais vīrelis nerimās. Jūs jau varējāt nolaisties kaut kur tuvāk šai te adresītei, viņš tūdaļ turpināja.

-    Šī ir vistuvākā vēl atvērtā vieta. Citas gremdētavas vairs nedarbojas, īsi atbildēja tēvs. Varbūt arī viņš "dzirdēja" apalīša domas?!

-   Ak nedarbojas? vīrelis tomēr nespēja apslēpt gan­darījumu. Nūjā nav jau vairs nekādas vajadzības!

-   Jūs domājat tas ir labi, ka mūsu pasaules ir tik ļoti attālinājušās? negaidīti ievaicājās tēvs.

Šis jautājums apalīti pamatīgi samulsināja!

-   Labi? viņš pārvaicāja. Bet tā taču ir?! vīrelis kļuva agresīvāks. Jums ir sava pasaule, mums sava. Mums ar jums nav ko dalīt! Vīreļa balsī ieskanējās pat tāds kā aizvainojums. Un pēkšņi Toms juta, ka vīrelis arī savās izjūtās melo, nezin kādēļ ir spiests melot…

Tēvs nolēma sarunu neturpināt. Taksometrs slīdēja cauri patumšiem tuneļiem, garām stiklotām augstcelt­nēm, piedrazotiem skvēriņiem un kanālmalām. Auto­mašīnas panelī neiedegās dzeltenā brīdinājuma gaisma vai violetais krustojumu stopsignāls jocīgi, bet tas mirgoja pašos krustojumos metāla stabu galos.

-   Vai jūs te pirmo reizi? beidzot taksometra vadī­tājs ievaicājās.

-    Nē, atbildēja tēvs. Nebīstieties nauda man

ir, viņš tūdaļ piebilda.

Jā, šajā pasaulē taču joprojām lietoja naudu! Toms par to bija lasījis kādā senā, tēva saglabātā grāmatā. Tur bija rakstīts, ka nauda Zempasaulē ir visa mēr­aukla un augstākais mērķis, pēc kā cilvēki tiecas at­ļautiem un neatļautiem līdzekļiem. Toms gan īsti ne­saprata, kas ir nauda un kāpēc tā tik svarīga. Patiesībā viņš toreiz vēl daudz ko nesaprata.

-    Vai tur nav tuvāk? it kā starp citu ieminējās tēvs.

-   Nē, ūsās noburkšķēja apalītis. Tur pirms gada iebruka viadukts. Vēl nav salabojuši, kretīni!

Pēkšņi griezīgi iečīkstējās bremzes.

-   Kur lien, mērkaķi! kā apsvilis iebrēcās taksists, it kā kāds viņam būtu uzminis uz pirkstiem. Acu nav pierē, idiot! Staigā te visādi, kad cilvēkam jāstrādā! Ja nevari paiet, tad kūko mājās!

Taksometra priekšā bija izniris kaulains, sakumpis sirmgalvis. Viņa pelēkās, asarojošās acis izbrīnā lūko­jās uz automašīnas vējstikla pusi.

-   Vai tu vāksies projām, vai ne! Taksometra va­dītājs atkārtoti nospieda skaņas signāla pogu. Nu, ko lūri? Šķiet, šis sīkais incidents šoferim sagādāja prieku. Beidzot aizvācās!

-    Viņš droši vien nepamanīja… mēģināja iebilst tēvs.

-    Nu un tad? Kas man par daļu! apalītis atcirta. Tādiem sen ir vieta krematorijā, ne starp dzīviem cilvēkiem! viņš nešaubīdamies pabeidza domu.

Toms atcerējās: senajā grāmatā bija rakstīts, ka Zempasaulē veciem cilvēkiem, kuriem nav tuvu radi­nieku vai no kuriem tie ir atteikušies, dzīvība tiek pārtraukta. It kā humānu apsvērumu dēļ.

Braucamrīks joprojām neatrāvās no zemes. Tikpat jocīgi uz priekšu kūņājās arī citi vietējie automobiļi.

"Kā tādas aizvēsturiskas vaboles!" Tomam iešāvās prātā.

Apalītis spēja ciest klusu tikai mirkli.

-   Ak tad jums te radinieks? viņš konstatējoši vai­cāja. Interesanti tad jau laikam kāds ģēnijs, ko? Turpinājumā bija vairāk ironijas nekā konstatācijas.

-   Parasts cilvēks. Mākslinieks. Tēvs izlikās nema­nām ironiju.

-    O, skaidrs! Tie jau visi uz augšu pasisti! gardi smējās taksists. Nē, es jau neko nesaku ir tādi, kuri par to dabū baigāko džunguru. To es saprotu. Bet ne jau visi! Kas man teica, ka pie jums tur augšā naudas nemaz neesot?

-   Nē, nav.

-   Bet kāda tad jēga dzīvot, es nesaprotu! Jūs tur tā kā lopiņi! labpatikā irdza apalītis. Tiem arī nav naudas!

-   Dažiem dzīvniekiem uztveres un sajūtu sensori ir pat pārāki par atsevišķiem cilvēka maņu orgāniem, tēvs negribīgi ielaidās sarunā. Arī viņu kolektīvā atmina nav zemē metama.

-  Kam tad? Suņiem, kaķiem?! Vai tiem runājošajiem putniem? taksometra vadītājs nerimās ironizēt.

-   Nē, šie dzīvnieki mīt jūsu Zempasaulē.

Toms gandrīz palēcās! Tātad ir vēl kāda Zempasaule? Varbūt vairākas?! Pirmo reizi mūžā viņš dzir­dēja ko tādu.

-   Tur pie tiem puscilvēkiem? Kas tad viņiem tur tāds ir? Taksometra vadītājs bija patiesi pārsteigts.

-   Nekad neesmu tur bijis, neslēpa tēvs.

-    Nūjā! gari novilka apalītis. Kurš tad tur ir bijis?

-    Tomēr, tēvs šoreiz bija nelokāms. Puscilvēki, kā jūs nupat viņus nosaucāt, nemitīgi attīstās, viņiem piemīt saprāts un, cik mums zināms, iedzimts kareivīgums. Mēs pat nenojaušam, kas jūs var sagaidīt nā­kotnē… Un arī mūs.

-    Kas tur ko nezināt? Ja līdīs augšā noslaucīsim no zemes virsas un beigta balle! Cik tur tā darba! Mēs ar' neesam nekādi vakarējie! Un mums ir tādi ieroči!… Dusmīgais vīrelis tomēr neatklāja, kādi viņa pasaulē ir ieroči.

-    Saprātu taču nedrīkst nogalināt! pirmo reizi ierunājās arī Toms un tūdaļ aprāvās varbūt Zempa­saulē izņēmuma gadījumos tas ir atļauts?

-    Ja viņi līdīs, tad piebeigsim kā mušas, spītīgi atkārtoja apalītis. Lai tikai pamēģina!

-    Jā, varbūt, ne visai pārliecinoši nomurmināja tēvs un pēc mirkļa piebilda: Ja mēs zinātu, kas tur notiek…

Pēkšņi Toms saprata, ka tēvam bija vēl daudz kas sakāms, taču staltais pusmūža vīrs klusēja. Un pie­peši Toms sajuta bailes tās nāca no lejas, it kā no šīs pasaules zemzemes, tās lēni kāpa augšup melnas, biezas un smacējošas.

-   Un kas notiek viņu Zempasaulē? Sim tēva uzdo­tajam jautājumam nebija adresāta.

Viņu?! Tātad tomēr pastāv vēl viena Zempasaule? Toma izbīlis kļuva vēl nomācošāks.

-   Dievs vien zina, kas tur notiek! Lai par to lauza galvas gudrāki par mums, vairs ne tik pārliecināti noburkšķēja apalītis. Man pietiek savu problēmu. Četri bērni, sievasmāte visiem jānopelna iztika. Sievasmāti jau varētu laist uz krematoriju, bet sieva pieķērusies kā negudra… Nemaz nedomā ar galvu! Gadu no gada jāmaksā arvien lielāks pieturēšanas nodoklis. Jau tagad jāizgrūž divreiz vairāk nekā par taksometra patentu. Un turklāt vēl mūžīgā inflācija!

Bail pat domāt!

Nezin kādēļ apalīša virtuālās sievas dēļ arī šī Zempasaule Tomam vairs nešķita tik nepieņemama un sveša.

-   Kāpēc mēs nelidojam? Toms beidzot klusi vai­cāja.

-   Ko? izbrīnīts iesaucās taksometra vadītājs.

-   Te tas nav iespējams, paklusi, bet noteikti atbil­dēja tēvs.

-  Nūja pie jums, puika, takši laikam lido pa gaisu! iesmējās mazais vīrelis. Gatavā leiputrija, he, he! Un pēkšņi viņš gandrīz pabailīgi un klusi ievaicājās: Kā jūs zināt, ka tur lejā kaut kas tāds notiek? Nu, ka viņi varētu lauzties uz augšu?

-    Es nezinu, taču daži mūsu seno civilizāciju vēs­tures pētnieki pieļauj tādu domu, tēvs neslēpa un piebilda: Viņi domā, ka vēsturei piemīt īpašība at­kārtoties… Tas jau vairākkārt esot noticis.

-   Vai tu re, ko! Pie mums jau arī dažs labs sludina drīzu pasauļes-^gftlul viltīgi smīkņādams, piekrita apalītis.

-   Nē, es to nedaru, pasmaidīja tēvs. Es Zempasaules lietās neiejaucos un neiejaukšos. Kā pie jums saka esmu absolūti lojāls!

-     Nūjā, tas ir labi… ne pārāk pārliecinoši at­trauca stūresvīrs. Tas ir labi, viņš vēlreiz atkārtoja. Negribas jūsu dēļ dabūt pa mizu, he, he! Un tad, pēkšņi pavisam atsilis, apalītis piebilda: Ja būsiet te kādu dienu ilgāk, varbūt ieskrieniet pie manis! Es ne­maz tik tālu no tā jūsu mākslinieka nedzīvoju pāris stundu brauciens.

Vīrelis pasniedza tēvam apaļu vizītkartīti.

-     Sievai un bērniem būtu milzīgs pārsteigums, īpaši vecākajam puikam. Ja vajag varu aizbraukt pakaļ! Metro jau pie mums nedarbojas.

-    Paldies. Jūs teicāt metro? tēvs kā starp citu ievaicājās.

-   Tas tikai tā paspruka, iesmējās vīrelis. Metro te jau sen slēgts. Jau mana vecātēva bērnībā, pirms kādiem četriem simtiem gadu, esot darbojusies tikai viena līnija, bet tad arī tā…

Toms juta, ka apalītis pavisam noteikti negrib tur­pināt šo tēmu.

-   Kāpēc nelabojat? tēvs izlikās nesaprotam apalīša noskaņojumu.

-   Kas tad to darīs? taksometra vadītājs jutās pār­steigts par tik aplamu jautājumu. Tāda mašinērija! Cilvēki grib baudīt dzīvi, nevis nomocīties ar aizvēs­turiskām pariktēm!

Šķita, ka apalītim ir sava, dzelžaina dzīves loģika. Tomēr Toms juta, ka taksometra vadītājs kaut ko nepa salta līdz galam…

-   Kā tur īsti ir? Toms saprata, ka vīrelis pavisam apzināti maina sarunas tēmu. Vai jūsējie tos mūsu ēdienus drīkst lietot? Gaļu jūs laikam neēdat, ko? Par to es kaut kur esmu dzirdējis. Pat mākslīgo ne!

-   Mēs pārtiku esam paņēmuši līdzi, kā atvainoda­mies bilda tēvs. Lai mūsu organismi pierastu pie jūsu tradicionālās virtuves, vajadzētu ilgāku laiku.

-   Sapratu, kā vīlies atbildēja vēl nesen piktais vīre­lis. Sapratu.

Turpmākā ceļa lielāko daļu tēva un apalīša saru­nas Tomam vairs nešķita tik interesantas. Viņš gan jo­projām ik pa brīdim ieklausījās, taču runāts tika galve­nokārt par viņa paša pasauli, turklāt apalīti interesēja visprimitīvākās, sadzīviskās būšanas un nebūšanas.

Nupat Toma prātu bija pārņēmušas pavisam citas domas viņam nedeva mieru dīvainā, kā izkausēts piķis lipīgā, uz augšu kāpjošā, gandrīz smacējošā baiļu sajūta, no kuras Toms nespēja atbrīvoties. Un vēl dīvai­nāk bija tas, ka Tomam šī baiļu sajūta šķita pazīstama, jau kādreiz izbaudīta… Kad? Toms to patiešām nezi­nāja! Bet varbūt tās bija tikai iedomas? Var jau būt…

Piepeši Toms saausījās. Apalītis bija uzdevis kār­tējo jautājumu par Virspasauli, kā viņš pats to pirms mirkļa bija nodēvējis.

Nē, atbildēja tēvs. Aiz pilsētas kupola arī ir dzīvība. Pie tam, cik noprotams, saprātīga dzīvība.

-  Johaidī! iesaucās apalītis. Vai tad tur nav viens vienīgs tuksnesis? Un radiācija?

-  Iespējams, viņi kaut kā ir tikuši ar to galā, pavēs­tīja tēvs. Taču mēs gan neko daudz par to nezinām. Patiesībā neko nezinām!

-   Johaidī! vēlreiz savu iemīļoto teicienu atkārtoja taksometra vadītājs. Tur arī mēsli! No visām pusēm! Ka tik neiznāk pamatīga plūkšanās!

Apaļais vīrelis bija ne pa jokam uztraucies, taču viņa uztraukumā nejautās izbīlis, drīzāk kāda azarta dzirksts.

Arī Tomam tēva teiktais bija kas jauns un negaidīts. Viņa pasaulē neviens neinteresējās, kas notiek un vai vispār kaut kas notiek aiz pilsētu sargājošā, milzīgā, pirms daudziem gadu tūkstošiem uzbūvētā kupola. Informācija par visai primitīvajām aizvēsturiskajām civilizācijām, kas pirms neatminamiem laikiem, tūlīt pēc dinozauru laikmeta, esot apdzīvojušas planētu, bija tik niecīga un nepilnīga, ka daudziem tā šķita tikai seno zinībnieku pieņēmums, gandrīz vai izdomājums, kaut kādas blēņas vai pasaciņas.

Tagad aiz kupola nebija nekā to zināja katrs -, tikai jebkādu dzīvību iznīcinoša radiācija un izdedzi­nāta, vēju izpūsta, neauglīga zeme, gandrīz izžuvušas jūras un miruši, vētru un orkānu plosīti okeāni.

Toms pārdomāja gandrīz neticamo informāciju iespējams, kaut kur okeānu dzīlēs ir varējušas sagla­bāties vecās vai pat attīstīties jaunas, taču visprimitī­vākās dzīvības formas kaut kādas amēbas vai tārpi, tomēr saprātīgi radījumi? Tas šķita pilnīgs absurds!

Un tomēr tieši to nupat bija pavēstījis tēvs, un Toms zināja, ka tēvs nekad nemelo. Kāpēc un kā tēvs to varēja zināt? Tomam pēkšņi iešāvās prātā. Taču par to vairs nebija laika domāt.

Beidzot, nemitīgi šķendēdamies, ne vienmēr veik­smīgi, tomēr izmisīgi cenzdamies apbraukt lielākas bedres vai plaisas krietni nolietotajā ceļa segumā, apa­ļais vīrelis bija ieslidinājis braucamrīku Zempasaules nomalē. To saprata pat Toms.

Jo tālāk brauca, jo mājas kļuva arvien vecākas, it kā zemākas, ar mazākiem lodziņiem, daudzas krietni saplaisājušas un daudzviet lāpītas un pārkrāsotas. Viena otra šķita gadu desmitiem vai pat simtiem pa­mesta un jau pussabrukusi. Sētmalēs mētājās pa kā­dam rūsējošam, sen pamestam automobilim. Šķita, ka arī cilvēku te bija mazāk un viņi nekur nesteidzās. Daži tāpat klimta apkārt, kā ko pazaudējuši, citi sēdēja pagalam piemēslotajā zālienā un vienaldzīgi noskatī­jās uz garāmbraucošo automašīnu.

-   Tūlīt būsim klāt! beidzot pavēstīja taksometra va­dītājs, ieskatījies displejā. No augstiem plauktiem tas jūsu radinieks gan negrābj! atguvis ironiju, apalītis konstatēja. Te ir jāuzmanās. īpaši vakaros un naktīs ka nedabū pa galvu! viņš gandrīz līdzjūtīgi piebilda.

-   Es zinu, tūdaļ atbildēja tēvs.

Viņš tiešām te ir bijis! Un ne jau vienu reizi vien, saprata Toms! Nezin kādēļ tas viņu nepārsteidza. Lai gan tāda Zempasaules apciemošana nebija aizliegta, tomēr Toms patiešām nepazina nevienu citu viņu pa­saules cilvēku, kurš to jebkad būtu darījis. Kur nu vēl vairākas varbūt pat neskaitāmas reizes! Kāpēc? Toms domās sev uzdeva šo jautājumu un nerada at­bildi. Un kas tas par mistisku, ģimenē nekad nepiemi­nētu radinieku, pie kura viņi abi tagad dodas?

-    Esam klāt! gandrīz atviegloti paziņoja aizvēstu­riskā taksometra šoferis. Pārākais graustiņš! viņš gardi iesmējās. Pat es dzīvoju labākā! Atbrauciet gan, ja sanāk! vīrelis pavisam draudzīgi noteica, kad tēvs viņam bija pasniedzis kaut kādus krāsainus, apaļus pa­pīriņus ar uzdrukātiem portretiem, cipariem un neiz­lasāmiem ķeburiem zem tiem. Toms, protams, saprata, ka papīriņi ir pirms kāda laika pieminētā nauda.

-     Paldies par braucienu! Ja iznāks noteikti ap­ciemosim, atvadoties tēvs paspieda apalītim roku. Arī to Toma pasaulē neviens un nekad nebūtu da­rījis…

Kad taksometrs nogriezās, nozuda tuvākajā ceļu krustojumā, Toms paklusi, kā šaubīdamies, ierunājās:

Tēt, man šķiet es dzirdēju viņa domas. Man tā šķiet…

-   Jā, tā tam jābūt, mierīgi, gandrīz ikdienišķi atbil­dēja tēvs. Dažiem mūsu pasaules cilvēkiem ir tādas spējas, taču tas vietējiem nav jāzina. Tas nevienam nav jāzina, Tom.

-    Tikai dažiem? pārsteigts iesaucās Toms. Arī tev?

-   Arī man, atbildēja tēvs.

-    Bet mātei? sev pašam par izbrīnu, jautāja Toms. Pēkšņi viņam bija radušās kādas neizskaidrojamas no­jausmas!

-   Nē, attrauca tēvs.

-    Nē? Toms pārvaicāja, sekodams tēva platajiem un drošajiem soļiem. Vai tad visiem cilvēkiem no Augstākās pasaules nav tādu spēju? Vai tad viņi nav pārāki par mums? Un vai tad mēs neesam pārāki par šo mūsu Zempasauli? Un viņi savukārt pārāki par tiem, kuri mīt viņu Zempasaulē?

-   Nē, par laimi, tā gluži nav. Es ceru, ka nav. Tēva atbilde nudien nebija saprotama. Ja būtu tā, kā tu saki, tad tava māte un es… tad mēs nekad nebūtu kopā. Un tad nebūtu arī tevis…

Toms apmulsa. Šāda ziņa Tomu bija pārsteigusi pavi­sam nesagatavotu! Jā Toma māte nāca no Augstākās pasaules no tās, uz kuru vismaz domās un gandrīz nepiepildāmās cerībās tiecās vai ikkatrs viņa pasau­les cilvēks. Jo tikai retajam, varbūt vienam vai diviem no tūkstoša, tas patiešām izdevās izdevās attīstīt tik augstu intelekta līmeni, ka no dažiem simtiem ik gadus atlasīto kādi pieci vai seši kļuva par izredzēta­jiem.

Un tieši no šīs sapņu zemes Toma māte reiz bija at­teikusies viņa tēva dēļ! Tomam ģimenes vēsture nebija nekāds noslēpums. Nē, māte nebija padzīta no Augstā­kās pasaules tas nemaz nebūtu iespējams.

Pirms piecpadsmit gadiem Toma māte kā jaunākā zinībniece bija viena no pēdējām, kurai tika dots uz­devums izpētīt viņas Zempasaules vēsturi un tālaika dzīvi. Pēc dažiem mēnešiem viņa iepazinās ar tēvu un viņi iemīlēja viens otru. Lai būtu kopā, Toma mātei nācās un turpmāk visu atlikušo mūžu nāksies palikt tēva pasaulē, bez tiesībām atgriezties. Patiesībā mātes dēļ skolas profesori cerēja, ka Toms reiz kļūs par izre­dzēto, kā gan citādi? Lai gan jau pēc pirmajiem mā­cību gadiem atklājās, ka Toms ne ar ko neatšķiras no pārējiem klasesbiedriem nav ne labāks, ne sliktāks…

Šeit nomalē, kur nedega gaismekļi, strauji sa­vilkās krēsla. Tēvs, pat neapstājies pie nama, kura sienu rotāja taksometra vadītājam nosauktie adreses cipari, steidzās tālāk. Vēl dažas pa pusei sabrukušas mājas, tad izdrupis sānceliņš, kas ievijās pagalam aiz­augušā, gandrīz necaurbrienamā iekšpagalmā. Šķita, ka te ir jau sabiezējusi pustumsa. Pēkšņi tēvs apstājās un brīdinoši pacēla roku, aicinādams Tomu nekustē­ties. Arī Toms pēc mirkļa cauri brikšņiem saskatīja vairākus nekustīgi gulošus cilvēkus visi viņi bija bez jebkādām dzīvības pazīmēm, ar saplēstām, tumšzilu asiņu nošķiestām drēbēm, viņu ķermeņi bija nedabiski sagriezušies.

Tēvs mirkli ieklausījās, tad klusi un ātri uzsauca: Ejam! Ātrāk!

Toms juta, ka viņu krata salti drebuļi, bet kājas atsakās klausīt.

Ejam, Tom! tēvs saprotoši uzstāja. Te nedrīkst palikt!

Un Toms klupdams krizdams metās nopakaļ tēvam, baidīdamies paskatīties uz zemē gulošajiem klaido­ņiem; tomēr viņš palaikam bija spiests to darīt, lai spētu paspraukties garām nogalinātajiem. Par to, ka nelaimīgie vismaz savas dzīves pēdējos gadus bijuši klaidoņi, liecināja viņu novalkātais, trūcīgais apģērbs, kas nespēja nosegt lielas, plēstas, vēl asiņojošas brūces uz upuru ķermeņu kakla un krūtīm.

Beidzot kļuva nedaudz gaišāks. Aiz brikšņiem pavī­dēja kādas ēkas aplupusī siena bez logiem un durvīm. Vēl daži soļi un skatienam pavērās tikko manāma, pazema niša ar svaigi un dziļi sašvīkātām, sarūsēju­šām metāla durvīm dažus pakāpienus zemāk.

Un tikai tagad Toms pamanīja, ka tēvs labajā rokā sažņaudzis kādu līdz šim neredzētu, dīvainu, melni spīdīgu priekšmetu. Tajā pašā mirklī turpat netālajos brikšņos atskanēja dobjš un nekad nedzirdēts, kā no elles dziļumiem nācis nezvēra rēciens, kas sirdij un vi­sam ķermenim lika pamirt šaušalās! Bēgt, paslēpties, izgaist no šīs pasaules tā bija vienīgā doma, kas vēl 26 spēja aizķerties Toma smadzenēs, pirms nočīkstēja reti virināto, nišas dziļumā paslēpto durvju eņģes un tēvs ierāva Tomu tumsā. Un tūdaļ pat pret cieši aiz­bultētajām durvīm no ārpuses griezīgi noskrapstēja tādi kā milzīga dzīvnieka izlaistie nagi.

-   Nu, paldies Dievam, esat klāt! Pirms bija kādu saskatījis, Toms izdzirda siltu un mierīgu vecišķa cil­vēka balsi.

-   Esi sveicināts, radiniek! Arī tēva balsī nejautās izbīlis, drīzāk nogurums pēc ilgā ceļa.

No pustumsas uz viņiem lūkojās pelēku un apbrī­nojami vērīgu acu pāris. Kaut ko tādu Toms redzēja pirmo reizi šīs acis it kā pašas izstaroja gaismu!

-   Esi mums noorganizējis īpašu sagaidīšanu! Tēvs bija spējīgs pajokot.

-   Kā nu pratu, nepalika parādā jau arvien skaid­rāk saskatāmais sirmgalvis un piebilda: To viņi vēl nebija darījuši. Nāciet, nav ko te vāvuļot! viņš gana bargi noteica. Nupat uzvārīju jums stipru tēju. Ce­rams, vismaz no tās jums vēders vairs nerausies čo­kurā! vecis gandrīz pikti noteica.

"Kā viņš zināja, ka mēs tūlīt ieradīsimies?" pār­steigts nodomāja Toms.

-   Kā es zināju… tūdaļ ierunājās sirmgalvis. Ska­ties zem kājām, gudriniek, nepaklūpi! Te ir desmit kāpieni uz dziļumu! viņš pabeidza sakāmo.

"Viņš lasa manas domas! Tas taču nav iespējams!" domās iekliedzās Toms.

-   Vai tu vēl neesi tam puikam izskalojis smadzenes, ka viņš te vārās kā veca tējkanna?! nu jau pavisam pikti noburkšķēja vecis.

-   Vēl ne, kā taisnodamies atbildēja tēvs.

-   Kā tad! Visu atstāj uz pēdējo brīdi! sirmgalvis atcirta un nospieda kādu slēdzi pie sienas.

Iedegās nespodrs gaismeklis, izgaismodams nelielu telpu bez logiem un ar vēl vienām durvīm dziļumā. Pie sienas kaut kāda guļvieta, telpas vidū galds un daži meistarīgiem kokgriezumiem rotāti koka krēsli ap to. Uz galda ieplaisājuši, senatnīgi trauki balti, ar tikko jaušamu zilganu tīklojumu. Tādus vai līdzī­gus Toms reiz bija manījis paša mājās, vecās bufetes dziļumā. Pie pretējās sienas vienkārši plaukti, līdz griestiem pilni ar senām grāmatām.

-   Iepazinies ar manu celli? Nu tad sēdies pie galda, papļāpāsim, nopūtās vecais vīrs, greizi paskatīda­mies uz tēvu. Ja jau tavs tētuks palaidies slinkumā! Ir gan slīmests! sirmgalvis nerimās, tomēr Toms vecā vīra burkšķēšanā saklausīja tādu kā gandarījumu, pat mīļumu.

-   Vai tu liksies mierā? Šķita, arī tēvs nejutās sa­rūgtināts. Gribēju, lai tev būtu vieglāk tikt viņam klāt.

Tēvs apsēdās pie galda un salēja tasītēs tēju.

-   Zinu, zinu, vecais vīrs atbildēja.

Toms pēkšņi pavisam skaidri saprata, nē sajuta bezgalīgu, prātam neaptveramu un aizmūžīgu vien­tulību, kas slēpās aiz šķietami bezrūpīgās vecā vīra purpināšanas un burkšķēšanas. Un vēl dīvaināk šķita tas, ka arī viņš pats pazīst šo vientulības sajūtu…

Durvis skrāpēdams, ierēcās nezvērs, taču Toms vairs nejuta bailes. Pirms mirkļa tēva rokās manī­tais ierocis nu šķita kā nenozīmīga, smieklīga rotaļ­lietiņa!

"Jā, tā nu tas ir, manu puisīt…" Toms dzirdēja sirm­galvja domas. "Tādu likteni Lielais Radītājs mums ir piešķīris…"

"Tēvs!" domās iesaucās Toms.

"Nē, viņš mūs abus nedzird," tikai Tomam sadzir­dami atbildēja sirmais vīrs. "Un lai tā paliek. Pagai­dām nesarūgtināsim viņu, Tom!"

Toms apklusa. Ko gan viņš būtu varējis atbildēt? Viņš pats vēl neko nesaprata, gandrīz neko.

-    Vai jūs nāksiet pie galda vai apbrīnosiet viens otru? kā kaut ko nojauzdams, ieminējās tēvs. Mums nav nemaz tik daudz laika! Un tēvs izvilka no mu­gursomas līdzi paņemtās uzkodas.

-   Mēs iesim! abiem klātesošajiem dzirdami atbil­dēja sirmgalvis. Un tūdaļ piebilda: Tie nezvēri tev būs jāsavalda.

-    Cik to asinssuņu šeit jau ir? drūmi ievaicājās tēvs.

-   Virszemē trīs.

-   Un viņu metro?

-   Jau pārāk daudz, lai tu viens tiktu ar tiem galā, nomurmināja vecais vīrs. Pārāk daudz. Un vietējie tev būs vārgi palīgi, vismaz sākumā kamēr apjēgs, kas notiek!

-   Es zinu, atbildēja tēvs un turpināja pavisam ne­saprotami: Nu jau daudzi labprāt paši dotos nāvē!

Kad trijotne bija izdzērusi sirmgalvja vārīto, pēc nepazīstamiem ziediem smaržojošo tēju un nobaudī­jusi pa kādam no tēva līdzpaņemtajiem cepumiem, sirmais vīrs piecēlās un, cenzdamies noslēpt satrau­kumu, bilda: Tom?

Toms tūdaļ kā dzelts pielēca kājās.

-    Nāc, apsēdies šajā krēslā, paklusi ierunājās sirmgalvis. Ir laiks tevī ielūkoties dziļāk. Cik nu es spēšu…

Toms bez ierunām paklausīja un apsēdās pirms tam nepamanītā, pavisam necilā, laika gaitā nobružātā un kā Tomam šķita izļodzītā koka sēdvietā bez muguras atzveltnes un roku balstiem.

-   Nedomā ne par ko, vecais vīrs piebilda. Ja vē­lies, drīksti aizvērt acis.

Sirmgalvis nostājās Tomam aiz muguras un tikai pēc laba brīža, kā šaubīdamies vai uzreiz neuzdroši­nādamies, uzmanīgi, pat nepieskaroties pielika abas dzīslotās rokas pie Toma deniņiem.

Toms tiešām aizvēra acis. Taču viņš tik un tā ne­būtu varējis ieraudzīt to, ko pēc mirkļa ieraudzīja viņa tēvs. Tikai īsu brīdi sirmgalvja rokas palika mierā, tad tās sāka manāmi trīcēt, un tūdaļ, klusi iekliegdamies, vecais vīrs, it kā būtu pieskāries kādai kvēlojošai virsmai, atrāva ne tikai rokas, bet grīļodamies atgāja nostāk arī pats.

Sirmgalvja kliedziena iztrūcināts, Toms neizpratnē palūkojās uz tēvu, taču tēvs joprojām klusēja, ar skatienu urbdamies noslēpumainajā šīs pasaules ra­diniekā.

-   Kāpēc tu?… beidzot, balsij drebot, ierunājās tēvs.

-   Ko tu tur?…

Toms juta, ka tēvs ir ne pa jokam uztraucies.

-   Nomierinies! bilda sirmgalvis, lai gan varēja ma­nīt, ka viņam pašam vēl joprojām trīc rokas. Redzēju maz, tikai nieka daļu no visa. Taču tā paša ir gana…

-   Ko tu redzēji? tēvs nespēja rimties.

-   Esi gan ziņkārīgs! sirmgalvis pamazām atguvās.

-   Tur ir daudz vairāk, nekā biju cerējis…

Toms neko nesaprata.

-   Viņš nelaiž sev klāt, turpināja vecais vīrs. Tur ir tāds spēks, kas pats izlemj, ko man parādīt, ko ne. Un tad, palūkojies uz Tomu, sirmgalvis klusi un nesteidzīgi piebilda: Tom, Tom… Mēs jau reiz esam tikušies… Jā… Taču tas bija tik sen… Neticami sen… Un gluži citā pasaulē. Sirmais vīrs pasmaidīja. Ne tevī, bet pašam sevī tu man ļāvi ieskatīties… Un atjaust senu sāpi un laimes brīžus, atminēties cilvēkus, kuri reiz bija man mīļi…

-    Vai viņi jau miruši? Toms uzdrīkstējās pavai­cāt.

-    Gan viņi, gan es… Pirms miljons gadiem. Dau­dziem miljoniem gadu…

Iestājās klusums tāds, ka varēja sadzirdēt māks­līgā vēja šalkas aiz metāla priekšdurvīm. Vismaz kaut kas šajā pasaulē vēl joprojām darbojās.

Kaut kur tālumā atskanēja šaušalīgas gaudas.

-   Viņi cenšas pamest virszemi, negaidīti ierunājās sirmais vīrs. Viņi ir nobijušies, jo sapratuši, ka ne­drīkst še palikt. Arī vecajā metro sācies sajukums viņi cenšas paslēpties un mukdami plēšas savā starpā līdz nāvei.

Toms tūdaļ saprata, ka sirmais reģis runā par ne­zvēriem, kuri ieradušies no šīs pasaules Zemzemes.

-   Mums atkal ir cerība, sirmgalvis turpināja. Var­būt viss vēl nav zaudēts.

-   Kāpēc viņi mūk? vaicāja Toms.

-    Viņi… Vecais vīrs savādi palūkojās uz Tomu.

-   Viņi ir nobijušies, sirmgalvis kā šaubīdamies at­kārtoja pirms mirkļa sacīto. Vai tad tu, Tom, viņus nejūti? Viņu izbīli?!

-    Nē, Toms nevilcinoties atbildēja. Un tā bija pa­tiesība. Es neko nejūtu, viņš gluži vai nokaunējies piebilda.

Toms pat pie labākās gribas nespēja saprast gan­drīz neko no sirmgalvja sacītā. Miljoniem gadu sena pagātne? Cita pasaule? Citas dzīves? Toms nespēja at­cerēties, ka pirms mirkļa kaut ko tādu būtu pavēstījis vecajam reģim. Pat ne domās!

-    Tu pats vēl to neapzinies, iebilda vecais vīrs.

-    Vēl nav pienācis tavs laiks. Taču zvēri caur mani sajuta kaut daļu tā spēka, kas tevī slēpjas, un nobijās. Lai Dievs dod uz ilgāku laiku…

Toms neko nesajuta. Tikai arvien pieaugošu nogu­rumu, kas jau bija gana sakrājies ilgajā un saspring­tajā ceļā uz šo pasauli.

Un kā sapratis reģis tūdaļ ierunājās: Lai puika nosnaužas pirms nakts, tepat manā necilajā migā.

Tumsā viņu kāds aicināja pazīstama un mīļa sie­vietes balss sauca vārdā: "Tom, kur tu atkal esi nolī­dis? Tom!"

Tad visapkārt pieklusa, tikai gaisā bija jūtams pļa­vas ziedu saldi rūgtenais tvans. Spirgta vēja pūsmiņa iekustināja pāraugušās smilgas tās it kā noslēpu­maini sačukstējās, vēstīdamas viņām vien zināmus stāstus… Toms neuzdrīkstējās atvērt acis, lai šis sap­nis pēc iespējas ilgāk neizgaistu, taču, pavēris plakstus, viņš virs sevis ieraudzīja gandrīz bezgalīgus, spilgti zilus debesu plašumus un uz lietu biezēt sākušas mā­koņu gubas pamalē.

Tas noteikti bija sapnis, to viņš zināja, jo nekur ne­manīja mākslīgās saules un tās bija svešas pasaules smaržas! Vai svešas? Vai tiešām svešas?

Augstu gaisā slaidus lokus meta vanags, ik pa brīdim ar platajiem spārniem cenzdamies notvert neredzamā vēja strāvojumus. Ak, cik ļoti Toms ilgojās pēc šīs sen zudušās pasaules, pēc sievietes balss, kura viņu bez mitas aicināja jau miljoniem gadu, pēc šo vienkāršo smaržu tvana, mīkstā sūnu paklāja zem pakauša… Tepat līdzās pie neredzama zieda dūca kamene… Jau miljoniem gadu tā dūca Toma dvēselē un dūks vēl mil­joniem gadu līdz bezgalībai. Mūžīgi!

Toms atkal aizvēra acis tālu pamalē tikko jaušami ieducinājās pērkons, mīksti bubinādams, kā baidīda­mies iztraucēt šīs pasaules idilli. Toms zināja, ka tas ir tikai mirkļa apmāns. Šajā tālajā, neviena neatmi­namajā pasaulē brīžiem trakoja negaisi, izraudami kokus ar visām saknēm, virs jūrām plosījās vētras un orkāni, vietām mūžīgās slāpēs mocījās izkaltuši tuks­neši, vietām bezgalīgi ledus lauki zuda polārās nakts mēnešiem ilgajā, stindzinošajā tumsā. Un tomēr tieši šajā pasaules daļā ar tās nemitīgajiem kariem un pašiznīcināšanos bija radies un miljoniem gadu pastāvējis saprāts. Daudzas reizes gandrīz izdzisdams, tas atkal uzplaiksnīja no jauna; mainot dzīvības formas, tas at­kal un atkal uzsāka nebeidzamo cīņu pret ļaunumu sevī… līdz pēdējā katastrofa izdzēsa visu…

Toms juta, ka ķermenis saspringst kā novilkta stīga. Virs galvas drūmi šalkoja simtgadīgu egļu galotnes. Toms atvēra acis. Tagad viņš bija pieplacis pie cietās, daudzu pēdu nomītās, skuju apbirušās zemes un klau­sījās. Nevienu gājēju vai skrējēju tuvumā nemanīja. Toms piecēlās un pagāja nostāk no meža takas nu drīkstēja mazliet atvilkt elpu. Tikai mazliet, jo tie, kuri dzinās pakaļ, nebija nekādi vārguļi, bet līdz apmetnei jāpaspēj laikā, lai pagūtu brīdināt. Varbūt uzbrucēji zina citu taku, varbūt viņi jau aizsteidzas priekšā!? Un Toms kā plēsts, sagrābis labajā rokā no akmens darinātu kara cirvīti, metās uz priekšu. Skrējēja ving­rais ķermenis nejuta asās zaru pātagas tas bija radis paciest daudz lielākas sāpes.

Vienā stiepienā pārlēcis gandrīz neredzamam, pa­platam, rāvainam meža strautam, Toms nonāca aiz­pērnā gada degumā. Nu derēja uzmanīties, lai lēkšo­jot nepārdurtu kāju vai netrāpītos pa ķērienam naida nesējam šķēpmetim. Caur mākoņiem izlauzies piln­mēness mirkli izgaismoja vēl pazemo ataugu. Nevienu nemanīja, tikai divas stirnas rāmi ganījās klajumā. Tā bija laba zīme tramīgie dzīvnieki ātri saostu cilvēku smaku, jo vējš pūta no izdegas pretējās puses…

Toms tomēr atkal apstājās un ar ausi pieplaka pamiklajai zemei. Un tad tas jau bija cits laiks. Kaut kur smagi un vienmuļi dunēja apkalto kara zirgu auļi, dubļainās zemes slāpēti. Meklēdams kārtējo upuri, virs galvas skaudri aizšvirkstēja bultu ducis. Tepat līdzās nāvīgā cīniņā sacirtās zobenu asmeņi. Smagie rumaki, staignājā grimdami, trakumā sprausloja un centās noturēt dzelzs bruņās iežņaugtos, svešos kariniekus, kuriem bija negaidot stājies pretī bariņš zvēr­ādās ģērbtu drošsiržu.

Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Krita abās pusēs, līdz gan vieni, gan otri pašķīrās ādās ģērbtie pamuka dziļāk purvainē, garos ķekšus nometuši zemē, vilk­dami līdzi savainotos cīņasbiedrus. Bruņu vīri izcēla zirgus sausākā vietā, nespēdami dzīties pakaļ, četrus vai piecus dzelzs karotājus atstādami grimstam iz­dangātajās dūņās. Vēl uz purvāja pusi raidīja pa kā­dai smagai bultai, taču diez vai tās kādu pamucēju ķēra…

Toms juta maigas, glāstošas rokas pieskārienu mik­lajai pierei.

"Dzīvs vēl!" Kā no tālienes Toms izdzirda meitenes balsi. Rūtas balsi! "Vecomāt!"

"Dzirdu, dzirdu! Ko aurē?" atņēma vecišķs uzbrēciens. "Man te citi vaimanātāji!"

"Toms nevaid, vecomāt. Tik lūpas līdz asinīm sa­kodis!"

"Tad ta brīnums! Lai kož, ja nav dūšas brēkāt!" atcirta vecā sieviete. "Pati līdzi. Man nav vaļas!"

Rūta! Vecāmāte! Toms joprojām atminējās viņu bal­sis. Joprojām!

desmitā nodaļa Medības

Toms sajuta smagu roku nogulstam uz pleca. Ce­lies, dēls. Ir laiks…

Toms ar pūlēm pavēra plakstus.

-   Celies, atkārtoja tēvs. Mums abiem laiks do­ties, viņš piebilda.

-    Mums? satraukts iesaucās Toms, vēl īsti neap­jēgdams, vai joprojām sapņo, vai tā ir skarba īstenība.

-   Nē, tu paliksi šeit, turpināja staltais vīrs, kurš nu bija Toma tēvs. Šajā pasaulē, šajā dzīvē!

-   Tomēr tu nedrīksti aizmigt, atceries!

-  Lai kas atgadītos, sauc palīgā mēs sadzirdēsim, tēva teikto papildināja malā stāvošais sirmgalvis. Tu zini…

-    Kurp jūs dosieties? Toms vēl joprojām nebija gluži pārliecināts par šīs pasaules realitāti. Un pēkšņi apjauta, ka saprot! Saprot visu, ko domā tēvs un sir­mais vīrs; sirmgalvis gan centās noslēpt savas domas, tomēr nespēja!

-   Esmu gan ēzelis! iesaucās sirmgalvis un domās piebilda: "Tā tam bija jānotiek, Tom. Tikai esi uzma36 nīgs tie tur no pazemēm, vismaz glūņākie no viņiem, arī spēj ielauzties mūsu zemapziņā. Neesmu tik drošs, vai tu jau esi gatavs cīniņam, tāpēc neielaidies ar vi­ņiem nekādās sarunās! Vai tu saprati?" domās turpi­nāja staltais sirmgalvis.

"Jā," domās atbildēja Toms.

-   Ko jūs abi tagad darāt? aizdomu pilns noņurdēja tēvs. Atkal pļāpājat?

-   Kas tev liedz? atcirta sirmais vīrs. Ja tu nebūtu tik neaptēsts…

-    Labi, labi pietiek! bez dusmām atteica tēvs. Nāc te vēl tādam palīgā!

-    Neatver nevienam durvis. Lai kas viņš būtu! sirmgalvis neklausījās tēva burkšķēšanā. Pat ja tā piepeši būtu tava māte! Arī mums ne! Mēs to izdarīsim paši! Vai saprati, Tom!? Sirmajam vīram joki nebija padomā.

-   Sapratu!

Ko gan citu Toms varēja atbildēt? Jo saprata viņš gaužām maz! Varbūt vēl negribēja saprast to, ko jau zināja, kam izsenis bija gatavs?…

-   Un centies neiemigt, sirmgalvis atkārtoja pirms mirkļa sacīto. "Nupat es sargāju tavus sapņus, lai gan ap tiem jau knakstījās daži viņu lūkotāji. Gan ne paši jestrākie lidinājās kā mušas ap gaismekli, līdz tiem apsvilināju spārniņus. Bet tur dziļumos ir jau saradušies pulka varenāki, pret kuriem pat man nav viegli tikai pret diviem trim reizē jaudāju stāties…" sirmais vīrs turpināja domās, negribēdams pirms laika nobiedēt tēvu. "Kas to zina, kāds ļaunums vēl var no tumsas augšā kārpīties?…"

"Ja tu redzēji manus sapņus," domās klusi ierunājās Toms, "vai tu neesi to aizlaiku reģis… to aizlaiku, ku­rus atminamies tikai mēs abi?"

"Var jau būt, Tom. Var būt… Tie aizlaiki tikai sīka ņirba virs tavām atmiņu dzelmēm, kur man liegts nav spēka ielūkoties."

"Zinu," domās īsi atbildēja Toms.

Ja tēvam būtu dotas tādas spējas, viņš Toma acīs ieraudzītu to, ko pirms dažām stundām sirmā reģa acīs bija redzējis Toms, zilganu gaismu no redzok­ļiem nākam, tikai bezgala dzidrāku un spēcīgāku, cauri mūriem un daudziem gadu tūkstošiem redzošu…

"Vai medībās nāks talkā tava māsa?" domās, bet jau iepriekš atbildi zinādams, pavaicāja Toms.

"Kā zini par viņu!?…" atjautāja un tūdaļ kā nokau­nējies aprāvās reģis. Ejam, pasaules lāpītāj! viņš kā jokodams uzsauca tēvam, cenzdamies noslēpt sen nepiedzīvotu, tomēr tikai mirklīgu apmulsumu.

Toms nelielajā telpā palika viens. Viņš nodzēsa gaismu un gaidīja. Nekas nenotika šķita, ka vis­apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles! Arī aiz pretējā sienā iebūvētajām, tehnisko darbinieku vajadzībām paredzētajām metāla durvīm, kas noslēdza dziļumā aizejošu tuneli uz kādu šīs pasaules pamestā metro atzaru, valdīja dobjš kapa klusums.

Domās Toms palūkojās augšup. Milzīgajā pilsētā, vietām pat tās nomalēs vēl joprojām, ilgi pēc pusnakts, valdīja ierastā, skurbi neprātīgā izpriecu līksme. Pie miera bija devušies tikai pusmūža un gados vēl vecāki ļautiņi garās dienas un sadzīves rūpestu nogurdi­nāti. Dažiem visvecākajiem tā bija pēdējā nakts pirms viņu nevienam nevajadzīgās dzīvības atņemša­nas. Kādreiz, kad pilsētā nepietika vietas tik lielam skaitam iemītnieku, visvecākajiem dzīvība tika dzēsta piespiedu kārtā. Taču nu jau ilgāku laiku daudzi cilvēki izvēlējās priekšlaicīgu aiziešanu, ļaudami palikt pie dzīvības dažiem vecīšiem. Kāpēc, to Toms nezināja…

Toma skatiens kā no putna lidojuma slīdēja pāri līkumotām, bedru izrobotām nomales ieliņām, pāri sa­plaisājušiem, pussabrukušiem graustiem… Kaut kas tik pazīstams, sen aizmirsts iesmeldzās Toma zem­apziņā varbūt šīs, bet varbūt citas pasaules vasaras ziedu kupenās slīgstoši vienstāva un divstāvu koka nameļi, aiz tiem jau rudens rasas pielijuši augļu dārzi un vēl aiz tiem siltā atvasaras miglā tērpušās pļavas un lauki…

Sirmais reģis, pašam to nenojaušot, tomēr bija ieplē­sis Toma cieši slēgtajā atmiņu krūkā sīksīciņu plaisiņu, un nu tā mazpamazītēm suloja…

Domās turpinot lidojumu pāri pilsētai, Toms kādā tālākā kaktā pamanīja vairākus nezvēru nogalinātos. Un tad vēl divus zaudējušus dzīvību tikai pirms mir­kļa. Taču cilvēki negrasījās sacelt trauksmi, lai gan nelaimīgos bija uzgājuši, daži tūdaļ steidzās nozust, izlikdamies neko neredzējuši un nedzirdējuši, citi trulā neizpratnē lūkojās uz zemē gulošajiem, nespēdami no­nākt pie visvienkāršākajiem secinājumiem. Šķita, ka viņi ir zaudējuši katrai kaut cik saprātīgai būtnei pie­mītošo pašsaglabāšanās instinktu.

-    Varbūt kaut kur jāziņo, lai aizvāc? Kādam radās ģeniāla ideja.

-     Kāpēc? nesaprata otrs. Varbūt rīt vairs nebūs. Acīmredzot šā vīra stiprā puse bija ilgstošā civilizā­cijas attīstības gaitā izveidojusies loģiskā domāšana.

-     Ejam! ar sava neizmērojamā saprāta palīdzību pārējos maisā iebāza trešais.

-      Laba doma, pirmais atzina. Ko tu rīt darīsi? Vilksies uz darbu?

-     Stulbs esi? Rīt taču brīvdiena! Saprātīgais lika pārējiem atgriezties skarbajā realitātē.

-     Skaties viens vēl kustas! iesaucās visnesaprā­tīgākais.

-   Lai, pie prāta nāca vidējais. Drīz nekustēs.

Taču tas, kuram saprāta bija vismazāk, nerimās.

-   Derētu pavaicāt, kas viņus tā apstrādājis!

-     Vai tev nav vienalga? gudrākais atņirdza. Vai vini tev kādi radinieki, ka tu tā baksties?

-   Kur nevajag! pabeidza domu otrs gudrākais.

-      Zūdam kokos! Šādu uzsaucienu augstu vērtētu jebkurš sevi cienošs saprātīgais.

Šķiet, vienam no zemē gulošajiem tomēr bija īpaši draņķīga iedaba viņš pats nāca pie samaņas. Pa­līgā! gandrīz nomirušais vārgi izdvesa.

-     Paklau, tu kaut ko dzirdēji? apvaicājās brangā­kais no vīriem.

-    Neko nedzirdēju! izgudrēm paziņoja sīkākais.

-   Palīgā! jau skaļāk izspieda joprojām mirstošais.

-   Nu tā! Es teicu: lasāmies prom! Pavaicā, ko viņam vajag?! brangākais īgni uzkliedza sīkākajam.

-    Ko tev vajag? Sīkākais nebija īpaši skubināms. Ar mani nerunā! viņš tūdaļ pasteidzās pielikt punktu.

Tomēr trešajam kaut kas bija samežģījies smadze­nēs, viņš pat pieliecās pie nāvīgi savainotā un paklusi ierunājās: Mēs tev nevaram palīdzēt… Saki: kas jūs tā apstrādāja? Kas tie par večiem?

-   Zvēri… pēdējiem spēkiem izdvesa mirējs un ap­klusa uz visiem laikiem, viņa stingstošais skatiens ieurbās bezgalībā.

Un tad Toms pamanīja zvērus! Tikai divus. Tādi šajā pasaulē nebija manīti rumpis prāva suņa lie­lumā, taču galva atgādināja kāda aizvēsturiska rāpuļa galvu ar dīvaini izstieptu, siekalainu purnu. Viņu īsās, ilgai un ātrai skriešanai nepiemērotās kājas vainagoja garspalvainas, platas ķetnas ar asiem, līkiem plēsoņas nagiem! Nepārprotami, šīs pasaules radītājs savos eks­perimentos bija nedaudz pāršāvis pār strīpu tas bija jāatzīst pat Tomam.

Zvēri bija savainoti prāvākais aiz sevis vilka asi­ņojošu pakaļkāju, abu muguras, sānus un galvas klāja kostas un plēstas brūces, dažas pavisam nesenos cīniņos iegūtas, vēl neaizrētojušas. Šķita, ka nezvēri šajā pasaulē iesprukuši nejauši, glābdamies kādu nešpetnāku būtņu vajāti un trenkti.

Tomam iešāvās prātā vēl kāda doma lempīga­jiem dzīvniekiem tikai diviem vien nebūtu pa spēkam

nogalināt uzreiz trīs vai četrus pieaugušus vīrus, kuri raduši ik pa laikam krietni izvicināt dūres, tāpēc tiem katram pie jostas vai kabatā ir kāds ierocis. Tādam uzbrukumam būtu nepieciešams vesels bars nezvēru.

Turpat netālu Toms pamanīja tēvu un sirmo reģi, taču viņi negrasījās dīvainos dzīvniekus iznīcināt. Viņi kaut ko gaidīja. Arī zvēri, neizrādīdami agresivitāti, centās tuvoties tēvam un reģim, gandrīz kā glābiņu meklēdami, ik brīdi atskatīdamies.

Un tad tas notika gaisā nozibēja trīs tumšas ēnas un rāpuļiem līdzīgo zvēru mugurās ietriecās asi, līki nagi! Šķita, ka lielākais un neveiklākais rāpulis, ku­ram uzbruka divi nezvēri, tika nogalināts uzreiz no viņa purna izšļācās lipīga, zaļgandzeltena šķidruma palts, un viņš palika nekustīgi guļam.

Mazākajam palaimējās izvairīties no nāvējošiem cir­tieniem. Viņš neticami veikli apmeta kūleni, un, lai gan no viņa muguras tika izrauti vairāki asiņaini gaļas gabali, rāpuļa žoklis ar daudziem īsiem un asiem zo­biņiem bija jau paguvis sacirsties ap uzbrucēja ķetnu dzelžainā tvērienā. Tā bija dzīvnieka kļūda tūdaļ viņam metās virsū visi trīs putniem līdzīgie uzbrucēji, plēsdami un nežēlīgi knābdami, līdz mazākais rāpulis bija sakapāts gabalu gabalos. Taču pat nogalināts viņš neatlaida pēdējo kampienu!

Acīmredzot rāpuļa siekalās bija kāda ātras iedarbī­bas inde neveiksmīgākais no uzbrucēju trijotnes gan centās pacelties spārnos, taču tūdaļ nespēkā atkrita atpakaļ, viņa ķermenis strauji uzpūtās kā pūslis, pa izvalbītajām acīm un pavērto knābi izspiedās asinis, vēl dažas konvulsīvas kustības, un maitasputns nogā­zās līdzās savam upurim.

No tēva piedurknes izšāvās zilgana zibens strēle, apsvilinot tuvāko, jau spārnos pacēlušos svešās Zem­pasaules vēstnesi. Putns, spalvām liesmojot, gaisā ap­meta dažus saraustītus kūleņus un nogāzās zemē gandrīz pie tēva kājām. Taču nezvērs vēl bija dzīvs! Viņš centās piecelties un, kad tas neizdevās, izstiepis kūpošo kaklu, mēģināja ieknābt ienaidniekam. Tēvs vēlreiz nospieda ieroča mēlīti zilganā liesma nekļū­dīgi atrada uzbrucēja galvu! Otru lidoni ķēra sirmā reģa raidītais zibens tas izšāvās no vecā vīra šķietami nekaitīgā ceļa spieķa nopulētās galviņas, pārvērzdams maitasputnu pelnu čupiņā.

-   Sen neesmu lietojis, kā atvainodamies par pirmo, neprecīzāko šāvienu bilda tēvs,

-    Nekas, drīz būs gana darba piešaut roku, bez pārmetuma atteica sirmgalvis, drūmi lūkodamies uz nogalētajiem mošķiem.

Reģis mirkli aizdomājās un nepamanīja, ka prāvā­kais rāpulis pēkšņi atdzīvojas. Vēl mirklis, un indes pilnie zobi būtu iecirtušies sirmā vīra kājā. Šoreiz tēvs reaģēja nekļūdīgi, ietriekdams lādiņu tieši nezvēra rīklē!

-   Tom, uzmanies, tūlīt atgriezies! Toma smadze­nes ietriecās vecišķas sievietes izbaiļu kliedziens.

Un Toms sajuta, ka viņa mati uz galvas ieņem ver­tikālu stāvokli. Aiz metāla durvīm, aiz tām, kuras

noslēdza ceļu uz pazemi, kāds stāvēja! Sis kāds bija pielavījies pavisam nemanīts un vēl joprojām nebija saskatāms, tikai jaušams…

Es tūlīt! Es jau nāku! aizelsusies brēca vecā sie­viete.

Un pēkšņi Toms juta, ka viņa kājas atraujas no ze­mes, ka viņš tiek vilkts tuvāk nolādētajām durvīm un neko nespēj izdarīt, itin neko! Visas tikai pirms mirkļa atskārstās, brīnumainās spējas nu bija kaut kur pagai­sušas, izčibējušas, pazudušas kā nebijušas. Toms pa­guva apjēgt tikai to, ka tas aiz durvīm ir daudzkārt spēcīgāks par viņu. Varbūt pat spēcīgāks par tēvu un Zempasaules reģi!

Un tad viss vienā mirklī izgaisa telpa, laiks un viņš Toms! Patiesībā viņš it kā redzēja sevi no ma­las to nevarīgo būtni, kas tika pievilkta, pierauta pie metāla durvīm. Viņš saskatīja arī neradījumu aiz dur­vīm tas bija žurkai līdzīgs un tomēr cilvēks, pelēcīgā miglas mākonī ietinies. Un viņš nāca no pazemes!

Lejā viegli deformētajā, izplūdušajā telpā gan­drīz reizē iebrāzās sirmgalve, vecais reģis un vēl pēc mirkļa tēvs. Tūdaļ Toma ķermenis tika atgrūsts no durvīm, palaists vaļā, un viņš nemaņā sabruka uz grī­das. Svešinieks vai nu nepaguva, vai nemaz negrasījās Tomu nogalināt viņš nozuda bezdibenī tikpat veikli, kā bija no tā uzniris!

Toms no pagriestes lūkojās, kā pie viņa guloša uz grīdas piesteidzas tēvs, tad sirmais reģis, un tikai vecā sieviņa gan pagalam nesteidzās…

-    Vai neteicu sargi viņu? Sirmgalvis bija ne pa jokam noskaities. Aita tāda! Trīskārt aita!

-   Tom! ievaidējās tēvs.

-   Vai liksieties mierā? Večiņa ne mirkli nezaudēja pašcieņu. Ļaujiet tak tam zeņķim nākt atpakaļ!

-   No kurienes nākt? Vecais reģis bija aizkaitināts teju līdz sirdslēkmei.

-    Nu tak no augšas! Sirmgalves pārliecību ne­viens un nekas nespēja satricināt.

-   Laikam beidzot esi izkūkojusi prātu?! Reģim no dusmām grasījās pārplīst žultspūslis.

-   Vai tad tu neredzi? brīnījās vecā sieviņa.

-   Ko es neredzu?

-    Ka šis tagad, pielipis pie griestiem, lūr uz mums un gardi smejas!

Tomam gan smiekli nenāca ne prātā, taču večiņas teiktajā bija liela daļa patiesības. Bet tikai tagad Toms pamanīja, ka sirmgalve ir akla!

-   Nāc lejā, puis, nekaitināsim tos garā nabagos! aklā večiņa pabeidza ar nevainīgu dzēlienu.

-   Ja tu tik vieda, saki, kas pirmīt slapstījās aiz dur­vīm? nerimās reģis.

-    To gan neatģidu, ņiprā večiņa kļuva nopietna. Tas ir aiz deviņiem zieģeļiem! Ne redzams, ne sa­taustāms ne balts, ne melns. Tik bāla migliņa gar acīm… Gana stiprs, lai pret mums abiem stātos, ne­zinu, kā būtu, ja saķertos. Kurš kuru veiktu…

-   Aiz kam tad nesakērās?

»

-    Vai es zinu? Negribēja! Toma dēļ no dziļumiem nāca, kā stikliņu cauri lūkoja… Dziļumos atkal no­gāja…

Un tad ierunājās uz grīdas gulošais Toms vēl aiz­vērtām acīm, saraustīti, pie samaņas nenācis: Visām Zempasaulēm draud uzbrukums… Drīz… No pašiem dziļumiem… Arī viņi ir spiesti meklēt sabiedrotos… Ceļas bargs un sens spēks… Neatminams… Nupat nāca mūs raudzīt, vai te ir kāds, kurš spēs pretī turēties.

-   Kas raudzīt? ievaicājās reģis. Vai naidnieks, vai tie, kuri nu meklē palīgus?

-   Žurkcilvēki cīnās ar maitasputniem, Toms tur­pināja. Tie nav Zempasauļu radījumi…

-   Kas mums grasās uzbrukt? vaicāja tēvs.

Atbilde netika sagaidīta, jo Toms pavēra acis un

izbrīnā, neko nesaprazdams, lūkojās uz sirmgalvi un tēvu.

-    Tom, ko tu nupat teici? Kas mums visiem uz­bruks? iesaucās tēvs.

-   Es teicu? Uzbruks? Toms vēl nebija īsti atžirdzis, mēle neklausīja, galvā neraisījās neviena doma, viņš ar pūlēm pazina šo vietu. Tēti, kas noticis? Kas mums uzbruks? Zvēri? Toms tomēr kaut ko atcerējās.

-   Būs labi, dēliņ, nomierinies, mēs tiksim ar viņiem galā, tēvs, kā prata, centās iedrošināt Tomu un tū­daļ paklusi vērsās pret reģi. Jābrīdina šīs pasaules cilvēki, lai viņi pagūtu…

Tēvs nepabeidza iesākto, visi pat Toms saprata, ka nopietnāka uzbrukuma gadījumā šī pasaule ir paga­lam neaizsargāta neizprotamā kārtā tā pavisam īsā laikposmā, bez redzamiem iemesliem bija zaudējusi gadu tūkstošos krātās zināšanas, tieksmi saglabāt šīs zināšanas un kur nu vēl pavairot! Pilni vēderi, pārspī­lēti koši un nejēdzīgi apģērbi un nemitīgas, primitīvas izklaides tas bija viss, ko šīs pasaules cilvēki vēlējās, pēc kā tiecās dienu un nakti jau vairākās paaudzēs kā apsēsti, it kā tīšuprāt spītētu veselajam saprātam.

-   Viņi nojauš, vismaz viņu valdība, ka tur lejā kaut kas briest… kaut kas nelāgs, nogurušā balsī ierunājās sirmais reģis. Arī tautā klīst valodas…

-   Kādēļ vini neko nedara?

-   Nav jau tā, ka nedara, tikai gribētāju pārlieku maz. Un vēl mazāk to, kuri spēj ko jēdzīgu izdarīt.

-   Bet viņiem taču ir ieroči! Toms jau bija tiktāl atžirdzis, ka centās domāt līdzi.

-    Ieroči ir, tas tiesa. Un daudz bez sava gala! ierunājās aklā sieviņa. Lai cits citu apslaktētu! Aus­trumi Rietumus, Dienvidi Ziemeļus, un otrādi! Apvienotajai valdībai piešķirti paši primitīvākie uzde­vumi rūpēties par vienmērīgi sadalītu izklaidi, caur­spīdīgu korupciju un to, lai savstarpējos izkaušanās svētkos netiktu lietoti pārāk nāvējoši ieroči.

Toms maz ko saprata no vecās sievietes teiktā, taču arī šis mazumiņš neviesa cerības.

-    Ko nu lasi lekciju?! Puika taču no tā neko nesa­jēdz! sirmais vīrs atkal piktojās. No lejas zvēri līduši jau gadus divdesmit vai vēl ilgāk, tikai līdz šim tie bijuši gandrīz nekaitīgi, laikam vietējais ražojums. Dažus še­jienieši iemanījās pat pieradināt, agresīvākos bez pū­lēm padzina vai piebeidza. Tad tie kādu laiciņu bija pa­čibējuši gadus divus trīs -, tagad no jauna uzradušies, bet nu jau citi pats taču manīji, kādi nešpetneļi! Ko tu tur dari? sirmais vīrs pēkšņi iebrēcās nelabā balsī. 48

Toms pat salēcās, taču uzbrēciens nebija domāts viņam.

-   Meklēju tēju, itin rimti atbildēja aklā reģe. Ve­cajā vietā nav, būsi kur nogrūdis!

-    Nekur neesmu nogrūdis! Ka tevi deviņi! Tēja ir uz galda!

-          Un ko es saku? Nav vecajā vietā! Vai saldumiņš arī uz galda?

-         Viss ir uz galda! Vai tu vienreiz rimsies laikam visu māju gribi apgriezt ar kājām gaisā! sirmgalvis nespēja savaldīties. Un ko tu tagad meklē?

-   Karotes meklēju, večiņa ikdienišķi paziņoja.

-   Uz galda ir karotes! Varēja nojaust vecā reģa īsto

nosirmošanas iemeslu!

-         Ak karotes ar' uz galda? Nosirmošanas iemesls turpināja kaitniecisko darbību. Tīras?

-          Laikam gribi, lai es tevi piesaku vietējai krema­torijai!

-   Tikai kopā ar tevi!

-         Izbeidziet vienreiz! nu iebilda arī tēvs. Ne par matu neesat kļuvuši labāki.

-         Ak tā gan? Šķita, ka aklā večiņa grasās kaitināt arī tēvu.

-          Vai tev ir kāda saziņa ar valdību? tēvs vaicāja reģim.

-         Nekādas, izsmeļoši atbildēja sirmgalvis. Šajā kā jūs tur augšā dēvējat Zempasaulē tautas un val­dības cita citu netraucē.

-   Kāda ribiņa, tāds vāciņš, secināja tēvs.

-   Uz galda tējas nav! triumfējoši, bet vienkārši paziņoja nešpetnā večiņa.

-   Kā nav? iesaucās reģis. Nemaz nav?

-   Ne šķipsniņas!

-   Laikam būsim izdzēruši…

-   Un saldumiņa arī nav! večiņa turpināja zāģēt.

-  Nu, protams! Ja nav tējas, tad nav arī salduma! reģis ieņēma aktīvu aizsardzības pozīciju. Karotes taču tur ir?

-  Karotes ir, aklā sieviņa bija spiesta piekrist. Ir nu gan nodzīvojies pat tējas viņam nav! Reģe tomēr ātri atguvās.

-   Nu nav!

-   Ak nav gan? Gaida ciemiņus un nevar nopirkt tēju! Tā vien šķita, ka minētais dzēriens sirmgalvei ir īpaši mīļš.

-  Vai tu vienreiz nebeigsi?! reģa pacietība bija galā. Ej un pērc, ja nevari iztikt!

-   Un iešu ar'! paziņoja aklā.

-   Kurp tu iesi? sirmgalvis centās nesaprast.

-   Sen jau bija laiks palūkoties un paklausīties, kas notiek pilsētā.

Kā par brīnumu, šoreiz pat reģes mūžīgajam opo­nentam nebija nekas iebilstams. Sirmgalvis atbīdīja nišā iebūvēta skapja durvis un pēc neilgas rakņāšanās atrada gan tēvam, gan Tomam itin piemērotus vietējā šuvuma apģērba gabalus tēvam, protams, bija par īsu gan krekla piedurknes, gan bikšu staras, savukārt Tomam krekls plecos bija pārlieku plats, bet kurpju purngalos vajadzēja sabāzt drēbes gabalus, lai tās kaut cik turētos kājās.

-    Neko labāku neesat pelnījuši! apmierināts pa­vēstīja reģis. Te par visu maksā naudu.

To Toms jau bija paguvis ielāgot!

No sirmā reģa paslēptuves viņi izgāja klusēdami, nakts melnumā ieklausīdamies, lai apjaustu, vai tu­vumā nav uzradies vēl kāds pazemes nezvērs. Tēvs apvaicājās, kāpēc nekur nav gaismas. Pagājušajā reizē šur tur bija!

-   Radušās problēmas ar elektroenerģiju, naktīs sā­kuši uz nomaļu rēķina taupīt, reģis paziņoja. Un īgni piebilda: Te viss ripo uz leju!

-   Neburkšķi! atcirta aklā večiņa. Kā tāds rūgumpods! Un tūdaļ pievērsās Tomam: Dod nu, puis, roku tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu!

Toms tūdaļ paklausīja. Viņš jau pirms kāda laika bija grasījies pavaicāt, kāpēc aklā sirmgalve neatjauno acu gaismu, taču joprojām neuzdrīkstējās to darīt varbūt šajā primitīvajā pasaulē pat tik vienkārša operācija nav paveicama.

Tomam kļuva žēl šo cilvēku un šīs, iespējams, drīzai bojāejai nolemtās pasaules. Kādreiz sensenos lai­kos abas viņu pasaules bija tuvas, abās dzīvoja itin daudz radinieku tā bija rakstīts seno laiku vēstures grāmatās -, taču, gadu simteņiem ritot, Toma un abu sirmo reģu pasaules tik ļoti atsvešinājās viena no ot­ras, ka sadarbība kļuva neiespējama.

Punktu pielika Zempasaules valdības paziņojums, ka viņi Toma pasaules apdzīvotāji rūpīgas atlases rezultātā nemitīgi, ik gadus no Zempasaules atsavi­nādami simtiem intelektuāli visattīstītāko indivīdu, patiesībā gluži apzināti aplaupot savu brāļu tautu!

Nelīdzēja Toma pasaules prātnieku iebildumi, ka Zempasaules valdības neapdomīgie spriedumi un seci­nājumi nav gluži korekti, jo Virspasaule, lūk, nevienu no Zempasaules spējīgākajiem neaizturot, tikai izglīto­jot, papildinot viņu zināšanas, ikvienam no viescilvēkiem esot tiesības atgriezties Zempasaulē, lai iegūtās zināšanas izmantotu dzimtenes labā!

Nelaime tikai tā, ka arī Virspasaules paziņojums ne­bija gluži korekts, jo no Zempasaules nākušie, Virspa­saules izglītību un dzīvesveidu apguvušie arvien retāk izrādīja vēlmi atgriezties savā tēvu zemē.

Pārsteidzoši, bet abu pasauļu iedzīvotāji izjuta tādu kā atvieglojumu, kad valdības nolēma pārtraukt jeb­kādu sadarbību. Nonāca pat tik tālu, ka nemitīgas pro­pagandas iespaidā vairums cilvēku nolēma neizpaust to, ka viņiem ir radinieki otrā pasaulē! Tiesa no­pietnāki kontakti jau ilgāku laiku bija zuduši, jo abu pasauļu krasi atšķirīgais dzīvesveids liedza to darīt.

Ieguvusi šķietamu morālu neatkarību, Zempasaules sabiedrība pakāpeniski, taču neizbēgami pagrima, jo gandrīz visas Virspasaules kultivētās vērtības tika no­liegtas, pat izsmietas un nozākātas. Aizsākās kaut kas 52 līdzīgs anarhijai, kad katrs darīja, kas viņam ienāca prātiņā. Gudrākie tomēr saprata, ka tā nedrīkst ilgi turpināties, tāpēc kā milzīgu un pašu galveno jaunatguvumu pasludināja naudas atgriešanos.

Izrādījās, ka tieši nauda bija tā, kas jau gandrīz dez­organizēto sabiedrību kaut cik saturēja kopā, tās iegū­šana lika strādāt! Ielās parādījās sabiedriskais trans­ports, atsāka darboties policija, sakaru iestādes, tālraide un tālrāde, cilvēki atsāka ražot pārtiku, apavus un apģērbus, nevis tikai noplicināt jau tā patukšotos krā­jumus. Tomēr daudz ko nebija iespējams saglābt tie nedaudzie, kuriem bija Virspasaulē iegūtās zināšanas, tika padzīti un, gadiem ritot, aizgāja nebūtībā, paņe­mot līdzi prasmi vadīt un uzturēt kārtībā sarežģītāku tehniku un aparatūru. Drīz vien nebija iespējams veikt daudzmaz komplicētas medicīniskās operācijas, vismaz kaut kādā līmenī noturēt zinātni, izglītību, kultūru; tirgus un lielveikalus pārplūdināja lēta un primitīva produkcija, ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību cilvēkiem tika iestāstīts, ka, pērkot šos niekus, viņi kļūs laimīgi, daudz laimīgāki nekā tie tur Virspasaulē!

Ne jau visi piekrita jaunajai politikai vārdu cī­ņas noveda līdz asiņainiem savstarpējiem konfliktiem, līdz visu atrisināja gandrīz gadu ilgušais pilsoņu karš. Toma pasaule bija devusi solījumu turpmāk nekad ne­iejaukties Zempasaules dzīvē tās iemītniekiem atlika tikai noskatīties, kā tiek sakauti, apklust vai kaut kur pamūk pēdējie Virspasaules ideju atbalstītāji.

Tomam iešāvās prātā: "Ja nu kas līdzīgs, tikai daudz senākos laikos, jau ir noticis starp šo un viņu

Zempasauli tik sen, ka tās ir kļuvušas par gluži sve­šām civilizācijām?!"

Un vēl Toms domāja: "Ja tagad šai pasaulei uzbruktu naidnieki, vai arī tad Virspasaules iemītnieki tikai no­skatītos un nedotos palīgā sev līdzīgajiem? Vai tiešām starp abām pasaulēm jau valda tāds bezdibenis?"

Toms gandrīz paklupa.

Skaties zem kājām, kad ej! iesaucās aklā večiņa un domās piebilda: "Kas to zina, vai nāks palīgā… Ja būs tikpat iedomīgi pūšļi kā līdz šim, tad nenāks!"

"Iedomīgi?" domās atkārtoja Toms. "Bet tēvs, viņš taču grib palīdzēt? Arī es!"

"Nebļausties! Kurš saka, ka negrib? Tavs tēvs ir iz­ņēmums, rets "putniņš" gan šīs, gan tavas, gan Aug­stākās pasaules izpratnē!" domās paziņoja sirmgalve.

Toms no tiesas neko nesaprata.

"Skaidrs, ka tu neko nesaproti!" domu sarunā iejau­cās sirmais reģis. "Tavam tēvam vienmēr ir bijuši ačgārni spriedumi gan par šo, gan tavu, gan Augšpasauli!"

"Ačgārni?" iesaucās Toms.

"Visačgārnākie!" apstiprināja reģis. "Tik ačgārni, ka gandrīz nav iespējams tiem nepiekrist. Pat tavu māti šī ačgārnība tik ļoti samulsināja, ka viņa, naba­dzīte, nolaidusies no lieliskās Augšpasaules, tā arī ne­tika atpakaļ!"

"Nekas nav ideāls," piebilda večiņa. "Katrā no pa­saulēm ir arī savas blusiņas, pat augstākajās sfērās!"

-   Jūs laikam man aiz muguras atkal slepus samuldaties? Tēva nojausmas viņu nevīla. Ko tad tagad apspriežat?

-   Neko īpašu, pagalam maznozīmīgas būšanas, iz­meta sirmais reģis. Apčamdām tavu personību.

-   Es jau nojautu kaut ko nelabu! pikti norūca tēvs. Ko viņi par mani teica? viņš pavaicāja Tomam.

-    Ka tev esot ačgārna domāšana! Toms nudien neprata melot.

-   Kā tad! iesmējās tēvs. It kā šiem abiem būtu normāla! Arī uz augšu pasisti, tur pat nav īpaši ko spriedelēt!

Nāsīs iecirtās asa puvuma smaka.

-Atkritumus arī nav aizvākuši, pintiķi tādi! puko­jās reģis.

-   Ar tādu attieksmi pret iezemiešiem viņš grib tiem palīdzēt! ironizēja tēvs.

Šķiet, tēvu nemaz neuztrauca ar katru mirkli pie­augošās briesmas. Tikai vēlāk Toms saprata, ka tā ir viena no tēva rakstura visbūtiskākajām īpašībām ne­izrādīt bailes pat viskritiskākajās situācijās.

Viņi atkal izgāja cauri pagalma briksnājam, taču dīvaini zvēru saplosītos ķermeņus nekur nemanīja.

-   Te viņi gulēja, trīs vīri, tēvs klusi ierunājās.

-   Zinu, strupi atbildēja reģis.

-   Kurš būtu varējis viņus aizvākt?

-     Zvēri. Aklās sievietes piebilde bija tikpat strupa.

-   Zvēri? kā šaubīdamies pārvaicāja tēvs. Kāpēc?

-    Nezinu. Kaut kas viņiem ir padomā tiem tur, pavisam lejā…

-   Kāpēc viņiem vajag līķus? tēvs nerimās.

-   Nezinu, to es nezinu, laiks rādīs… Šie ir jau citi zvēri, ne tie, kas pirmīt, noteica reģe.

Kad dīvainie nakts gājēji bija nonākuši līdz tuvāka­jam veikaliņam, viņiem nācās secināt, ka pārdotava ir slēgta, lai gan parasti, ja bija kaut daži pircēji, tos ap­kalpoja pat vēl pēc pusnakts. Pircēju nebija. Neviena! Arī ielas vēl ne tik vēlajā stundā bija kā izslaucītas.

Cetrotne devās uz nākamo veikaliņu tā durvis bija līdz galam atvērtas, taču veikalā neviena nebija; tēva un sirmā reģa nakts gaismeklīši izrāva no tumsas zemē nomestus iepirkumu maisiņus, saplēstas pude­les, izlietus dzērienus, šķita, ka stiklotā lete notraipīta ar violetām asinīm nevienas pašas dvēseles, tikai vējš kā apmaldījies plandīja un sita pret sienu gandrīz norautu izkārtni.

"Nav labi," Toms sadzirdēja vecā reģa domas. "Ne­maz nav labi… Ko tu saki?" Jautājums bija adresēts aklajai.

"Ko es saku…" Aklā sieviete mirkli klusēja. "Pār­lieku stiprs vējš, būs kas salūzis…"

Toms saprata, ka reģe cenšas apslēpt savas īstās domas un nojausmas viņa Toma dēļ.

Kaut kas man te nepatīk, ierunājās tēvs.

-         Jāaizkļūst līdz kafejnīcai, ja tur neviena nav, tad ātri atpakaļ uz manu bunkuru! Reģis izlēma turp­māko rīcību.

Kafejnīciņas ārdurvis bija aizbultētas, taču pat Toms juta, ka aiz tām paslēpušās dzīvas būtnes.

Sirmais reģis aprauti, bet stingri pieklaudzināja:

-   Atveriet, savējie!

Tomēr neviens pie durvīm nenāca.

-   Vai jūs kurli esat?! sirmgalvis pavēloši ierēcās.

-   Tūdaļ veriet vaļā, aunapieres!

Beidzot kāds pietenterēja pie durvīm.

-         Nekliedz, kas tu esi? kāds gandrīz lūdzoši čuk­stēja aizdurvē. Jūsu ir daudz?

-          Četri divi vīrieši, akla sieviņa un mēms puiše­lis, reģis nobēra. Jums nudien neesam bīstami!

Puspavērtajā durvju ailē uzzibsnīja gaismeklis, izrau­dams no tumsas četru klātpienākušo sejas un stāvus.

-         Nāciet ātri iekšā! paklusi uzsauca nesaskatāmais runātājs.

Kad aiz ienākušajiem aizcirtās durvis un atsizda­mies noskrapstēja smagais metāla aizbīdnis, kāds uz galda aizdedza paštaisītu, melni kvēpošu gaismekli ar nepastāvīgu liesmu, blāvi izgaismojot palielās tel­pas vidusdaļu. Pie galda sēdēja daži bruņoti vīri, taču tumšajos kaktos varēja nomanīt vēl citus cilvēkus, aiz kuriem uz sienām raustījās milzīgas primitīvā gais­mekļa mestas ēnas.

-         Tevi, vecais, es pazīstu! Un aklo! Bet tie divi nav še redzēti. Runātājs bija pie galda sēdošais. Ieroči ir? barvedis noprasīja.

-    Tikai viņam, reģis norādīja uz tēvu. No sena­jiem krājumiem.

-   Tas labi. Vai prot rīkoties?

-   Prot gan, atbildēja reģis.

-Jums abiem, vecie, sen laiks uz krematoriju, nevis blandīties apkārt. Toma iedomātais barvedis atgā­dināja šīs pasaules jaunos tikumus. Vai ārā nevienu nemanījāt?

-   Nē, sirmais vīrs atbildēja nevilcinoties un tūdaļ uzdeva pretjautājumu: Esat gan jūs dūšīgi paslēpu­šies! No kā?

-      Nav tava darīšana! no dziļuma uzkliedza cits vīrs. Turi muti un saki paldies, ka ielaidām!

-    Lieniet kaut kur malā, nemaisieties pa kājām, ātri nobēra pie galda sēdošais vīrietis acīmredzot viņš tomēr nebija te galvenais.

Jaunpienācēji atrada vēl neaizņemtu kaktu un klu­sēdami apsēdās uz sintētiskās šķiedras ķeblīšiem arī tie bija palikuši krājumā no senākiem laikiem.

-   Ko darām? pēc mirkļa atskanēja balss no tum­sas.

-   Nāksies palikt še, līdz ieslēgs dienas gaismu, kāds pašpārliecināti secināja. Ko gan citu?!

-   Vai tu zini, kas tagad notiek tavās mājās, vai vēl dzīvi tavi bērni, sieva? negaidot atbildi, drūmi pavai­cāja pusmūža vīrs ar dziļu griezuma rētu pār kreiso vaigu līdz pat zodam.

-   Ko mēs tumsā varam? spītīgi atcirta pašpārlie­cinātais. Divi nupat mēģināja necik tālu netika! Topat, aiz stūra skanēja viņu pirmsnāves kliedzieni.

Viri uz mirkli apklusa te bija, par ko padomāt.

-   Ja būtu kādi sakari! beidzot ieminējās tas, kurš sēdēja pie galda un kuru Toms iesākumā bija kļūdaini noturējis par barvedi. Varbūt kādam tomēr darbojas tālrunis? Izsauktu policiju!

-    Policiju?! iesmējās pašpārliecinātais. Ko tu gribi no policijas?! Vēlreiz dabūt pa purnu? Policisti paslēpušies savās alās un nerādīsies līdz rīta gaismai!

-   Līdz rīta gaismai… domīgi novilka drūmiķis ar rētu sejā. Ja tādu ieslēgs…

-   Ko?! iesaucās pašpārliecinātais. Kā var neie­slēgt dienu?!

Neviens neatbildēja pēkšņi visi saprata, ka arī šāda varbūtība pastāv!

Aiz durvīm un logiem pieņēmās spēkā vējš. Patie­sībā tā jau bija īsta vētra pa gaisu tika rautas dažādas vieglākas drazas un atlūzas, pa zemi valstītas apgāztās atkritumu urnas un reklāmu statīvi, kaut kas smags, plīstošs atsitās pret kafejnīcas ārsienu.

-   Ir gan pamatīgs caurvējš! bilda kāds, kurš līdz šim nebija runājis.

-   Caurvējš! pēkšņi iesaucās sirmais reģis. Viņi ir atvēruši metro lūkas! Šis vējš nāk no pazemes!

-   Kāda velna pēc?… uzbrēca vīrietis no tumšākā kakta un aprāvās.

-   Šis ir dziļāko Zempasauļu vējš! reģis turpināja. Kā es to uzreiz neatskārtu?! Ja mēs tūdaļ neaizdarī­sim lūkas, būs par vēlu, viņi mūs iznīcinās!

-  Vai tu traks? pie galda sēdošais iesaucās un palie­cās uz sirmgalvja pusi, viņa dzeldīgais skatiens ieurbās neprātīgā veča sejā. Mums vairs nav drosmes izbāzt degunu pa durvīm, kur nu vēl doties tālāk tumsā! Sēdi un klusē, ja nekas cits nav sakāms!

-  Pats sēdi un klusē! Lai vecais runā! norūca drūmiķis ar rētu sejā.

-   Ko mēs varam pa tumsu? pie galda sēdošais pro­testēja. Un vēl līst vecajā metro? Tur jābūt trīskārt jukušam!

-  Vecais, vai mēs drīkstam gaidīt līdz rītam? drūmiķis neklausījās pie galda sēdošā šļupstos. Saki vai drīkstam?

-    Nē, pēkšņi ierunājās aklā sieviete. Tie, kas posta Zempasaules, vēl nav apjautuši savu veiksmi, vēl nav nākuši augšā. Še rietumzemē plosās jau iepriekš metro ietikušie nedz to ir tik daudz, nedz tie ir tik bīstami!

-   Nav bīstami?! brēca pie galda sēdošais. Nav bīstami! Jūs dzirdat, ko tā vājprātīgā runā? Ko viņa var zināt, viņa taču ir akla!

-  Apklusti, zaķa dvēsele! strupi uzkliedza vīrs no tumšākā kakta.

Viņš piecēlās un panāca uz telpas vidu, gaišumā, viri 3. padrukno stāvu vainagoja nesamērīgi liela, plik­pauraina galva. Vīrietis notrausa sviedru lāses no pieres un turpināja, vērsdamies pie atnācējiem: Kā noprotu, divi no jūsējiem nāk no Virszemes, tāpēc ir tik nerunīgi. Plikpauris pavīpsnāja. Tas var node­rēt, te jau sen nav tādu, kuri kaut ko sajēgtu no īstas tehnikas. Pat es nespēju! Kā tu domā, vai tu varētu tikt kādā sajēgā ar metro lūkām? plikpauris vērsās pie tēva.

-    Iespējams. Ja izdosies pieslēgt datoru un atrast vainu, tēvs nevilcinājās ar atbildi. Toreiz metro palīdzēja projektēt un būvēt arī mūsu pasaules inže­nieri, un lielākajai daļai svarīgāko mezglu piemīt pašatjaunošanās funkcijas… Ja vien pratīšu aizsūtīt tādu rīkojumu.

-   Nu ko atliek tikai izgatavot gaismekļus! pazi­ņoja plikpauris. Dod lupatas un eļļu, saimniek!

-    Par velti? Nedošu! stīvējās pretī pie galda sē­došais. Jums, vienalga, nekas nesanāks! Uzticēties velna virszemietim? Smiekli nāk!

-   Tad smejies, kamēr vēl vari! Pie galda sēdošajam tuvojās vīrs ar rētu sejā.

-   Hei, puiši! ierasti uzsauca kafejnīcas saimnieks.

Ap saimnieku ar ieročiem rokās tūdaļ nostājās četri

viņa palīgi un pašpārliecinātais jaunietis kafejnīcas īpašnieka dēls.

-   Par eļļu un lupatām es samaksāšu, lai novērstu konfliktu, pasteidzās paziņot tēvs. Lāpas var noderēt kā ieroči.

-   Vienalga, nedošu! kafejnīcas saimnieks bija ne­laikā iespītējies. Pašiem noderēs! Ja pilsētā neieslēgs rīta gaismu, kur ņemšu eļļu, ja visu pārdošu jums?!

-   Maksāšu trīskārtīgi! tēvs steidzināja.

-   Pieckārtīgi, tad pusi došu! Tirgoņa reakcija bija zibenīga.

-   Lai iet! uzsauca tēvs.

Šajā mirklī kafejnīcas logā ietriecās kaut kas liels un smags, sīkās šķembās saplēsdams lielāko rūti. Saim­nieka izpalīgi atlēca malā, taču viens nepaguva viņa roku, kurā bija ierocis, sagrāba līki, melnspīdīgi nagi. Vēl mirklis, un nelaimīgajam galvā ietriektos milzīgs, violetām asinīm notraipīts plēsoņas knābis, taču tēva reakcija bija zibenīga īss staru šāviņš ķēra harpijas galvu, un nezvērs kopā ar upuri nogāzās uz grīdas.

-  Roka! Mana roka! locīdamies sāpēs, vaidēja vīrie­tis.

Kāds pagrāba no galda gaļas cirvīti, taču pat tad, kad bija nocirsta plēsoņas ķetna, tā nagus izdevās at­liekt ar lielu piepūli.

-   Šķiet, arī te vairs nav droši! smīkņāja drūmais vīrs ar rētu sejā. Kur slēpsieties? Pagrabā?

Toms instinktīvi pacēla nelielo, asi trīto gaļas cir­vīti vismaz kaut kāds, kaut arī nožēlojams ierocis, un tūdaļ viņa roka atvēzējās metienam. Pirms kāds paspēja ielūkoties izdauzītās rūts melnumā, tajā iekūleņoja un harpijas krūtīs gandrīz līdz spalam iedzēlās spīdīgais metāla gabals. Nezvērs vēl pēdējiem spēkiem centās tikt uz priekšu, taču saļima, pārkritis pāri pla­tajai, stikla šķembu apbirušajai palodzei.

Mirkli valdīja mēms klusums, tad ierunājās plik­pauris: Nu, puis! Viņš piegāja pie nogalinātā nezvera un izrāva no tā krūtīm smieklīgo gaļas cirvīti.

Nu, puis! padruknais vīrs tik vien spēja pateikt, neslēpdams cieņas pilnu izbrīnu, pirms atdeva ieroci tā metējam.

Projām no kafejnīcas devās visi arī tie, kuri pir­mīt bija nolieguši tāda pārgājiena iespējamību un liet­derīgumu. Kad tēvs bija samaksājis apsolīto naudas summu un droši vien krietni vēl pārmaksājis, no no­liktavas tika atstiepti trauki ar eļļu, atrastas dažādas lupatas, veci slotaskāti, citi koka gabali; vīri sameis­taroja lāpas. Katram sanāca vismaz pa divām, ja ne­skaita aklās reģes tiesu. Dažas mučeles ar eļļu nolēma paņemt līdzi rezervei.

Sirmais reģis lūdza neizlietot gaismekļus pirms laika un bez īpašas vajadzības viņš apsolīja rādīt ceļu. Un patiesi Toms drīz vien pārliecinājās, ka reģis no za­rainā spieķa apaļās, pulētās galviņas dzīlēm plūstošo nāvējošo staru bija spējīgs izplest pārvērst par zil­ganas gaismas apli, kas izrāva no apkārtējās tumsas tuvākos namus, kokus ar vētrā aprautiem zariem, postažu, kāda šajā pasaules daļā līdz šim nebija pie­redzēta. Tikai ar pūlēm varēja noturēties kājās. Toms iedomājās, ka lāpas tik spēcīgā vējā, vienalga, nebūtu iespējams lietot.

Toms palūkojās augšup un iesaucās: Skatieties!

Vietējiem nebija laika domāt par to, ka mēmais pus­audzis sācis runāt augstu virs galvām pret vēju cīnī­jās vairāki lidojošo plēsoņu spārnu pāri acīmredzot pat viņiem šis pūtiens bija pārāk spēcīgs.

Ātrāk, sekojiet man! pavēloši iesaucās sirmgal­vis, nogriezdamies aiz kafejnīcas stūra.

Gājējiem acīs tūdaļ iecirtās divi automašīnas pro­žektoru staru kūļi, šaudīdamies gan augšup, gan lejup. Uz jumta rotēja zaļā taksometra zīme. No auto izlēca stūresvīrs.

-   Beidzot kāds cilvēks! Kas te notiek? cenzdamies pārkliegt vēju, sauca taksometra vadītājs. Toms viņu tūlīt pat pazina.

-   Vai tad citur nav tas pats? brīnījās ļaudis. No kurienes tu brauc? No centrālās daļas? Vai tur ir nakts gaisma? Apalītis tika apbērts ar jautājumiem. Vai tur nav vēja?

-   Tur viss ir kā parasti nakts gaismas deg, kur tās nav saplēstas, vēja nav, krogi pilni. Ir gan pūtiens! apalītis iesaucās, turēdamies pie automašīnas durvīm. Nelien laukā! viņš uzsauca kādam jocīgajā automo­bilī. Ko tad jūs tā dodaties svētceļojumā?!

-   Paskaties uz augšu! kāds nikni uzkliedza.

-    Uz augšu? brīnīdamies pārvaicāja taksometra vadītājs un izbīlī pietupās. Tieši pret viņu piķēja mil­zīgs maitasputns!

Tēva šāviens bija precīzs harpija notriecās zemē gandrīz līdzās automašīnai.

Apalītis piemiedza aci: Ahā, veci paziņas! viņš priecīgi iesaucās. Šķita, ka viņa bailes ir pagaisušas kā ar roku noņemtas. Tad jau jums te iet jautri! Esat gan iekūlušies nepatikšanās! Apalītis drošības pēc tomēr palūkojās uz augšu. Teicu, nelien laukā! viņš vēlreiz uzsauca pusaudzim ar dažādos toņos nokrā­sotu matu cekulu uz pakauša, taču puišelis jau bija iz­rāpies no automašīnas un žņaudzīja rokā kādu ierocim līdzīgu daiktu.

-    Cik prasīsi? Samaksāšu! Kafejnīcas īpašnieks atģidās pirmais. Aizved mūs ar dēlu uz centru!

-    Nesanāks, ikdienišķi atbildēja taksometra va­dītājs, strāva iet uz beigām cerēju kaut kur tepat uzlādēties. Nomalēs taču lētāk!

-    Te jūs vieni nedrīkstat palikt, bilda tēvs. Vai tev ir kāds ierocis?

-   Cik uziet! taksists iesmējās. Esat sadomājuši ar kādu karot? Taksometra vadītājs joprojām nesaprata nomalē notiekošo.

-   Pazemes lūkas vaļā, mošķi lien! cenzdamies pār­kliegt kārtējo vēja brāzienu, sauca tēvs. Nāciet līdzi!

-    Laika nav! Kustieties ātrāk, gliemežu bars! uz priekšu pieliecies, ar acīm dusmu zibeņus mezdams, sauca sirmais reģis, viņa garais, baltais tērps plandīja vējā, cenzdamies aizraut līdzi valkātāju.

Taksometra vadītājs veikli ielēca automašīnā un no sēdekļa apakšas izvilka lielvēderainu trīsstobru ieroci.

Un tad steigā savāktā, nelielā un spokainā kaujas vienība nozuda tumsā…

Skolas beidzēji pie reliktā ekrāna sāka jau izklīst nevienu neinteresēja neveiksminieki -, kad beidzot, ar pamatīgu aizkavēšanos, kā kaunēdamies par uzticēto pienākumu, dators izspļāva pēdējo sešu vārdus. Nē, tikai piecu Toma uzvārda uz ekrāna nebija!

"Kāpēc? Varbūt datorā ir kāda kļūme?" Toms pats neticēja acumirklīgajai iedomai. Un tūdaļ viņš saprata, viņš visu saprata!

Tikai pēc mirkļa un atšķirts no pēdējiem pieciem viszemāko zināšanu līmeni uzrādījušajiem, uz ekrāna melniem burtiem tika uzrakstīts Toma vārds un uz­vārds.

Pats pēdējais, tātad ar visvārgākajām zināšanām tādām, kas neatbilda pat elementārākajam līmenim!

Toms uz mirkli sastinga, tad metās laukā projām, kur viņu neviens nepazīst. Pēc iespējas tālāk, līdz pa­saules malai! Te viņam vairs nekas nebija darāms. Itin nekas! Te viņš nevienam nebija vajadzīgs. Nevie­nam! Viņš bija zaudējis zaudējis visu! Kāpēc tieši viņš? Kāpēc? Galvā bija viens vienīgs sajukums. Nevie­nas sakarīgas domas. Tikai kauns un truls, bezgalīgs tukšums.

Viņš zināja, ka tā nav taisnība. Zināja! Viņš noteikti nebija sliktākais! Kur nu! Pat dažs no tā saucamajiem labākajiem nebūt nebija gudrāks par viņu! Vienatnē Toms bija spējīgs atrisināt jebkuru, pat vissarežģītāko uzdevumu, par ko nereti brīnījās pat skolotāji. To­mēr viss velti datorsistēmas spriedums nebija pār­sūdzams. Tā jau simtiem, varbūt tūkstošiem gadu darbojās nekļūdīgi, izlemdama cilvēku likteņus, viņu turpmāko dzīvi.

Tomam bija kauns par nožēlojamo sapni reiz nokļūt tur, Augstākajā pasaulē, no kurienes ir nākusi viņa māte, darīt viņu kaut mazliet laimīgāku.

Kā tagad būtu noderējis magnētiskais slīddēlis, ar kuru varētu aizlaisties jebkurā virzienā, taču nebija pieņemts jauniešiem domāto pārvietošanās ierīci iz­mantot skolas laikā, tāpēc nācās uzlēkt uz slīdošās ietves; tā sakustējās, līgani uzņemdama ātrumu. Krus­tojumā Toms pārlēca uz citu ietvi tas bija virziens projām no mājām, uz Augšpasauli, kurā dažviet viņa pasaules iemītniekiem nebija liegts iegriezties…

Toms jau sen bija sapratis, ka tēva dzimtajā pasaulē viņa māte ir nelaimīga, viņas un tēva mīlestība pama­zām bija izplēnējusi. Kādreiz tik apbrīnotā tēva aiz­raušanās ar seno civilizāciju vēsturi, mūsdienu Zempasauli mātei jo dienas, jo šķita muļķīgāka. Ne jau tāpēc, ka nemīlētu māti, Toma tēvs centās pēc iespējas ilgāk būt projām no mājām, izdomāt jaunus izpētes darbus, uzņemties dažnedažādus pienākumus viņš juta mātes vēso attieksmi, augošo nepatiku pret dzīvi šajā viņai tomēr svešajā pasaulē.

Dienās, kad ģimenei nācās būt kopā, māte un tēvs va­rēja stundām ilgi nepārmīt ne vārdiņa, izlikties gandrīz nemanām viens otru. Toms tādās reizēs centās nozust savā istabā, atrast kādu nodarbošanos. Varbūt tieši tā­dēļ vecāku nepanesamo attiecību dēļ Toms bija tik daudz izlasījis. Viņa smadzenēs drūzmējās dažādi fakti par pasauļu vēsturi, daudzu citu zināšanu fragmenti, tomēr dažreiz Toms neizprotamā kārtā pieķēra sevi pie domas, ka zina daudz vairāk, nekā ir lasījis grāmatās vai dzirdējis stāstām tēvu, tikai šīs zināšanas ir paslēp­tas kaut kur bezgala tālu zemapziņas apcirkņos…

Toms mīlēja gan tēvu, gan māti, taču nespēja viņiem palīdzēt tāpat kā tagad nespēja palīdzēt pats sev. Tā nu daba bija ierīkojusi viņa smadzenes, ka brīžos, kad pie tām tika pieslēgta jebkāda tehniska ierīce, jeb­kāda datorsistēma, Toma saprāts it kā iekapsulējās, paslēpās no svešām acīm, viņa zināšanas izgaisa kā nebijušas. Tādās reizēs Toma domāšanas un uztveres ātrums palēninājās desmitkārt, varbūt pat simtkārt. Nav brīnums, ka bezkaislīgā eksāmenu datorsistēma viņu bija atzinusi par totālu idiotu, kuram nav vietas normālu cilvēku pasaulē.

Beidzot, pēc vairākiem gadiem, Toms bija nokļuvis zem pilsētu sargājošā milzu kupola. Šķita, ka Augšpasaule ir vēl klusāka, gandrīz vai neapdzīvota, pat platais, mākslīgo koku apstādītais bulvāris bija pa­tukšs garām bez skaņas aiztraucās tikai dažas pus­metru virs zemes slīdošas automašīnas, bet retie ga­rāmgājēji, Tomu neievērodami, devās ikdienas gaitās. Toms paslīdēja garām skvēram ar tūkstošgadīgu kāda dižgara pieminekli centrā, tad, mirdzot tipveida krā­sainajām muzikālajām strūklakām, slīdošā ietve ne­manot nogriezās pa labi, mezdama platu loku ap kādu milzīgu būvi, tad ap mākslīgajos zaļumos slīgstošu privātvillu rajonu.

Otrpus bulvārim pletās zaļā zona ar parkiem, ezeru un seklu, krāčainu upīti, kas līkumoja cauri seno pil­sētas apbūvētāju veidotām, ar mākslīgiem, mūžam za­ļojošiem kokiem un ziedošiem krūmājiem apstādītām paugurainēm.

Toms nolēma turpināt ceļu kājām, gājēju pārejas vietā viņš šķērsoja bulvāri un apstājās. Lai gan Toms sen nebija te iegriezies, šī pilsētas daļa viņam šķita pazīstama tālāk, aiz seno laiku izklaides parka, tur­pinājās pilsētas nepazīstamā daļa, kurā Toms nebija spēris kāju ne reizi savā necilajā mūžā, līdz šim taču nebija radusies tāda vajadzība! Galu galā arī tur ne­bija nekā cita tikai, skvēriņu un muzikālo strūkl­aku atdalīti, standartizēti neskaitāmu villu rajoni un mistiskas, nevienam nevajadzīgas, lielākoties slēgtas iestādes.

Tagad, pirms nav ar kaunu padzīts pat arī no savas pasaules, Toms izlēma pēdējo reizi apmeklēt Augstāko pasauli, patiesībā kaut uz mirkli tajā paslēpties no līdzcilvēkiem un pašam no sevis…

Lai saīsinātu ceļu, Toms nolēma doties cauri par­kam, tomēr ar izbrīnu konstatēja, ka izklaides iestāde, iespējams, sen jau nedarbojas, lai gan tās elektroniski slēdzamie vārtiņi nebija aizvērti. Citreiz Toms nebūtu tā rīkojies, taču šobrīd viņš vairāk par visu alka vientu­lības, tāpēc nevilcinoties devās tālāk, ienirdams slēgtā parka ēnainajās alejās.

Agrā bērnībā tēvs un māte bija viņu te veduši: tad, kad mīlēja viens otru, kad bija viens otram vajadzīgi, lai gan jau toreiz, pirms desmit vai divpadsmit gadiem, lielākā daļa parka atrakciju nedarbojās, cilvēki te nāca tās aplūkot kā vēstures pieminekli, kas dīvainā kārtā vēl saglabājies no senseniem laikiem, kad nebija izgudrotas virtuālās izklaides un ceļojumi. Tagad pie­tika pieslēgties datoram, lai nokļūtu jebkurā milzu pil­sētas daļā, jebkurā tās kaktiņā un stūrītī, lai uzzinātu visu, kas notiek un ir noticis šajā un par šo zemākajā pasaulē, lai koriģētu veselību, lai mākslīgi, ar datora palīdzību uzlabotu garastāvokli, pasūtītu jau gatavu, siltu ēdienu, virtuāli liktu ķermenim nodarboties ar jebkuru sporta veidu, neizejot no mitekļa, pat nepie­ceļoties no īpašā krēsla…

Arī Toma pasaules cilvēki, saņemot īpašas atļau­jas, un tādas bija gan Toma mātei, gan tēvam -, drīk­stēja pieslēgties Augšpasaules vispārējās datorsistē­mas zemākajiem līmeņiem. Nelaime tikai tā, ka Toms nu nekādi nespēja nodibināt draudzīgas attiecības pat ar mājas datoru. Patiesībā viņš to ļoti gribēja, tikai Toma smadzenes nepārprotami atteicās sadarboties, un punkts, tās kliedza, vaimanāja, tēloja anēmiju, kļuva plānprātīgas un visādi citādi izlocījās! Tāpēc, lai kaut kādā veidā apgūtu mācībām nepieciešamās zināšanas, Toms bija spiests ķerties pie tik neparas­tas un aizmirstas nodarbes kā grāmatu lasīšana. Par laimi, nepieslēdzoties Toma smadzenēm, pat ar mājas datora vadības pults tastatūras palīdzību no centrālās bibliotēkas bija iespējams izvilināt jebkuras grāmatas fizisku kopiju.

Drīz vien Toms iemanījās lasīt nevis atsevišķus vār­dus vai pat veselas rindkopas uzreiz dažās sekundēs viņa skatiens aptvēra un smadzenes apguva vienu vai pat divas lappuses, tikai šo prasmi viņš nevienam ne­atklāja, pat vecākiem ne. Tas gan bija Toma vienīgais noslēpums, vismaz Tomam tā šķita…

Lūk, tepat aiz pagrieziena jābūt bērnības dienu ma­zajam karuselim; Toms to atcerējās kā citu, lielāku brīnumu priekšvēstnesi. Un tur jau tas bija uz mū­žiem apstājies, pa daļai salūzis, kļuvis tāds kā mazāks, tik nožēlojami primitīvs, taču varbūt tieši tādēļ vēl jo mīļāks, ar nolupušām kādreiz spilgtā, raibā krāsojuma paliekām joprojām cenzdamies iepriecināt vientulīgo tukšumu ap sevi… Toma dvēselē iesmeldzās, neap­rakstāmi skaidri viņš sajuta laika dimensijas bezgalīgumu. Kas mūžībai bija tāds karuselis, un kas mūžībai bija un būs viņš Toms?!

Pa atrakciju parka saplaisājušo gājēju celiņu viegla vēja pūsma virpināja un nesekmīgi centās pacelt gaisā nobirušas ziedlapiņas un dažas sakaltušas mākslīgo koku lapas. Mākslīgo?! Pēkšņi Tomā bija radušās muļ­ķīgas aizdomas. Viņš, kā kautrēdamies par savu acu­mirklīgo, dīvaino iedomu, palūkojās apkārt, lai gan zināja, ka parkā neviena cita cilvēka nav, tad pieliecās un pacēla dažas lielākās lapas tās tūdaļ, pat viegli paburzītas, sadrupa sīkās, neregulārās daļās, tām ne­bija izturīgā tīklojuma, un tās bija izkaltušas gluži kā īstas, dzīvas lapas! Bet tas taču nebija iespējams, šie koki nedrīkstēja būt īsti! Cilvēkiem jau sen bija zu­dusi imunitāte pret dzīvās dabas nestabilajām mutā­cijām dažādu ziedputekšņu koncentrāciju, skābekļa daudzuma izmaiņām, baktērijām, pat kukaiņiem un kāpuriem, kas dzīvoja kokos vai to tuvumā. Turklāt koki kā dzīvas būtnes izstaroja enerģiju, kas ne vien­mēr bija labvēlīga konkrētajam cilvēkam, šie koki 72 varēja nomākt, destabilizēt cilvēka psihi, novest pat līdz ārprātam!

Toms satrūkās ja viņu bija spējīgs traumēt vis­vienkāršākais mājas dators, tad ko gan varēja nodarīt šie dzīvie, gadu simtiem apkārtējo enerģētisko infor­māciju uzsūkušie milzeņi?! Un tomēr Toms nejuta bailes. Palūkojoties augšup uz zaru režģi un gandrīz necaurredzamo lapotni, viņu pārņēma neparasts miers; skolas gala eksāmens, bailes un kauns par tu­vāko nākotni, nelaimīgie vecāki kas gan bija spējīgs sacensties ar šo majestātisko, labestīgo varenību?! Jā, labestīgo Toms to juta ar katru nervu šūnu. Viņš atminējās, ko reiz bija teikusi māte: "Ja tevī mīt labas, gaišas domas, tad sliktais no tevis vairīsies, muks pa gabalu!"

Vai Tomā mita gaišas domas? Viņš nejuta skaudību pret veiksmīgākajiem klasesbiedriem, nepriecājās par citu nelaimēm, viņā mūždien sūrstēja vecāku nesapra­šanās, tikai tagad Toms pa īstam apjauta, ka viņš vien­mēr -jau no mazām dienām izjutis sevi kā Pasaules, Visuma, Mūžības sastāvdaļu; tās Mūžības, kura nepār­traukti bija, kura kā dzīva upe pulsēja visapkārt, kurā riņķoja tūkstošiem, miljoniem pasauļu, ne tikai šābrīža Toma pasaule! Izmētātas Laikā un Telpā, šīs dažādās pasaules gandrīz nekad nesastapās, taču katrā no tām mita Labais un Ļaunais; šo gigantisko pretmetu cīniņš dažbrīd rosināja esošo sabiedrību progresu, taču bieži noveda līdz pilnīgai iznīcībai, liegdams sasniegt vis­augstākos attīstības līmeņus.

Vai Daba, eksperimentējot uz šīs planētas, ir vien­laikus iedēstījusi vairākas, turklāt antagonistiskas pa­saules? Kopš brīža, kad Toms, iedams līdzi tēvam, bija nonācis viņu pasaules Zempasaulē, kad Toms izdzirda, ka pastāv vēl citas Zempasaules, par kuru eksistenci un attīstību viņi gandrīz neko nezina, Toms nespēja nedomāt par planētas turpmāko likteni. Un šī milzīgā pilsēta? Kaut kas neīsts, mākslots dvesa no neskai­tāmajiem vienādi būvētajiem rajoniem, vienādajiem skvēriem un muzikālajām strūklakām, it kā visa viņu dzīve būtu kāda cita, augstāka saprāta iedomu piepil­dījums. Jau tūkstošiem gadu nekas nemainījās, tikai radniecīgā Zempasaule pirms kāda laika atšķēlās un pakāpeniski degradēja. Taču šeit nevienu tas neinte­resēja, vairs neinteresēja. Un kas norisinājās aiz megapilsētas aizsargkupola? Kas tās par dzīvā saprāta izpausmēm, par kurām reiz pazemē ieminējās tēvs, taču, iztaujāts vēlreiz, klusēja?

Toreiz pirms vairākiem gadiem -, ik pa brīdim at­šaudīdamies, nonākuši līdz Zempasaules metro apakš­stacijai, viņi pēkšņi konstatēja, ka lidojošie nezvēri kā uz burvja mājienu ir pazuduši, tikai viņu asā smaka vēl sitās nāsīs, atgādinot par iespējamo sadursmi. Te, pamestā metro pazemes tumsībā, harpijas bija miti­nājušās krietnu laika sprīdi visur mētājās mazāku, žurkām līdzīgu dzīvnieku kauli, daži jau apknābāti 74 gluži kaili, citiem vēl pa asiņainas cīpslas kumšķim iežmaugā, taču nogalinātos un aiznestos cilvēkus ne­kur nemanīja.

Drūmais vīrs ar rētu sejā drīz vien atrada metro iecirkņa vadības bloka kabīni, varēja manīt, ka viņš te nav svešinieks, tomēr, lai pieslēgtos pie centrālās vadības sistēmas un aizdarītu atvērto zemzemes lūku, viņam prasmes nepietika nācās palīgos saukt Toma tēvu. Un tieši tad, kad tēvs bija iegrimis darbā, viņi uz­bruka vesels maitasputnu bars, nez no kāda tumsī­bas kakta pēkšņi uzradušies, un kā aptrakuši metās lejā! Kāds no kafejnīcas īpašnieka palīgiem dzelžainā tvērienā tika sagrābts milzīgajos, līkajos nagos un bez pūlēm pacelts gaisā. Sirmais reģis nespēja palīdzēt, jo viņa nāvējošais ierocis zizlis bija pārvērsts par gais­mekli, kāds no palīgiem metās gar zemi harpiju iz­kārnījumos, taču arī viņš, neganti brēcot, tūdaļ tika parauts gaisā. Toms trāpīgi izmeta cirvīti, tomēr viņu būtu sagrābis cits lidojošais plēsoņa, ja taksometra vadītāja dēlēns prasmīgi neliktu lietā savu blīkšķošo ieroci. No puišeļa neatpalika viņa tēvs, gandrīz vien­laikus izšaujot no visiem trim stobriem, tomēr katrs šāviņš ķēra citu uzbrucēju.

Kafejnīcas īpašnieks un viņa dēls kā prātu zaudējuši centās iespraukties šaurajā metro vadības bloka kabīnītē, aizšķērsodami ceļu tēvam, kurš jau bija paguvis izvilkt ieroci, taču nekādi nespēja to likt lietā.

Ceļu, dodiet ceļu! kliedza tēvs, tomēr viss velti.

Vīrs ar rētu pār vaigu paguva kādam gļēvulim ietriekt dūri sejā. Vēl kādu vīru no kafejnīcas pagrāba harpija, taču, necik augstu nepacēlusi, tūdaļ atlaida tikpat pēkšņi, kā sācies, uzbrukums negaidīti mitējās. No vadības bloka kabīnes, pāri zemē notriektajiem izlau­zās tēvs un drūmais vīrs ar rētu pār vaigu, lai reizē ar pārējiem ieraudzītu blāvi mirgojošu miglas mākonīti, kas strauji tuvojās no metro tuneļa dzīlēm, aptver­dams un nogalinādams atpalikušos, neuzmanīgākos lidojošos plēsoņas, kas nepretodamies kā tumšas ēnas bez dzīvības krita lejup.

Projām! Augšā pa kāpnēm! kliedza sirmais re­ģis.

Visi metās uz metro uzeju par laimi, tā nebija tālu. Reģis un aklā kā sargi palika pēdējie, aizšķērsodami ceļu draudošajām briesmām. Un, lūk, viegli trīsuļo­jošā migliņa jau bija klāt, tā apstājās un itin kā pārdo­māja. Toms nojauta, ka nedz tēva ierocis, nedz sirmā reģa apbrīnojamais zizlis šoreiz nelīdzēs tas bija citas pasaules, varbūt citas dimensijas saprāts, kas uz vi­ņiem lūkojās. Kļuva neciešami auksti.

Pēkšņi gandrīz caurspīdīgais miglas mākonītis pašā viducī sabiezēja, savilkās, izveidojot tādu kā cilvēka sejas masku, nepārprotami, tai piemita sirmā reģa vaibsti. Līdzās savilkās aklās sievietes sejas panti, un tad Toms nodrebēja ne tikai no aukstuma vien abas pareģu sejas deformējās, saplūda vienā lielākā un rel­jefākā, ļoti izteiksmīgie vaibsti neļāva kļūdīties tas bija Toms pats, kurš lūkojās uz sevi un pārējiem cilvē­kiem! Mirkli valdīja mēms klusums, tikai mirkli; tad miglas mākonīša Toms neveikli savilka seju smaida grimasē, it kā gribētu ko bilst, vismaz Tomam tā šķita, vēl pēc mirkļa sabiezējums izzuda kā nebijis, kļūdams tikpat blāvi caurspīdīgs kā migliņas pārējā daļa.

Tomam jau šķita, ka viņš ir pārvērties par lāsteku, kad svešais saprāts attālinājās, nenodarījis īpašu ļau­numu, ja neņem vērā vismaz pamatīgas iesnas, kuras nu neizbēgami piemeklēs visus bezgala apmulsušos cilvēku rases pārstāvjus.

"Tad, lūk, kāpēc viņi nav vēl tikuši līdz mums pa īs­tam, visa banda!" domās atviegloti bilda sirmais reģis. "Mošķi paši tiek vajāti!"

"Nepriecājies par agru," bez ierastās ironijas at­trauca aklā. "Tas spēks nāk no aizgājušo dvēseļu pa­saules, kas viņus vajā, un ne visiem mums tas ir lab­vēlīgs, ne visiem…"

"Kopš kura laika tu aizgājušās redzi?" mēģināja at­gūties reģis, lai gan tas viņam pagalam nepadevās.

Aklā sieviete pat necentās pielāgoties brāļa noska­ņojumam, taču arī izbīli viņas domās nejauta. "Toma dēļ kāds no viņu stiprākajiem nāca šurp," aklā atbil­dēja un turpināja: "Vai ziņkāres dzīts, vai cita vaja­dzība, to nezinu ar mani nerunāja."

"Ar mani ne tik!" bija spiests konstatēt reģis. "Ko nu lai dara?!"

"Jālien atpakaļ lejā. Darbs jāpadara līdz galam!" bargi noteica aklā sirmgalve. "No labas dzīves laikam esi palaidies slinkumā!" reģe strostēja savu neizlēmīgo brāli.

Uz kabīni! no aukstuma zobus klabinādams, tū­daļ sauca tēvs un metās lejā. Kamēr harpijas nav atpakaļ!

No viņa neatpalika drūmiķis ar rētu sejā. Sirmais reģis izgaismoja un padeva tiem ceļu. Sardzē pie vadī­bas bloka kabīnes nostājās taksists ar pārlādētu šaujamrīku un viņa drosmīgais dēlēns. Citi lejup doties neuzdrošinājās. Pat Toms mirkli aizkavējās, jo nezi­nāja, kā varētu palīdzēt.

Lidojošie nezvēri pagaidām nerādījās. Drūmais vīrs tiešām kaut ko saprata no šīs novecojušās tehnikas ātri, apejot kodus, tika atrasta iespēja pieslēgties vie­tējam datoram, taču tas arī viss aizvēsturiskās teh­nikas "brīnums" neko neuzrādīja, pat ne kļūdu metro stacijas darbībā, taču tālāk tikt nebija iespējams sis­tēma tika bloķēta no ārpuses.

-   Velna milti! ierēcās vīrs ar rētu sejā. Nevar būt! Kāpēc?

-   Ko tur uzrāda? saausījās reģis. Nevar salāpīt?

Taču tūdaļ pie datorvadības pults metās vietējā tak­sista dēlēns: Laidiet, es!…

Un, pirms kāds paguva noreaģēt, puišelis jau bez­gala veikli darbojās ar tastatūru, līdz iesaucās: Ir!

Puišelis ļāva pie datora pienākt Toma tēvam.

-   Nu, ko tur rāda?! Reģa pacietības mērs bija pilns, laikam tāpēc, ka savu brīnumieroci viņš bija spiests pārvērst par gaismekli un tagad jutās pagalam nelāgi. Neesat ko salauzuši?!

-   Te nekas nav salauzts! nobēra tēvs, jau izman­todams iespēju sazināties ar vietējās datorsistēmas galveno serveri. Neko nesaprotu… Pazemes lūka atvērta pēc rīkojuma no Augšpasaules. No mūsu pa­saules!

-   Ko?! Kā viņi uzdrošinās! auroja kafejnīcas īpaš­nieks. Vai tad tie tur vēl joprojām kontrolē mūsu pasauli? nespēja rimties pirmītējais gļēvulis. Ne­lieši!

-   Apklusti! dusmās ierēcās vīrs ar rētu sejā. Aiz­veries, dzirdi?!

Atcerējies sava tautieša smagās dūres saplacināto degunu, kafejnīcas īpašnieks tūdaļ pamuka dažus kā­pienus uz augšu.

-    Neko nesaprotu! atkārtoja tēvs. Kāpēc viņi to…

-    Nevāvuļo velti! uzbrēca reģis. Vai lūku var aizvērt?

-   Laidiet, es… atkal iesaucās taksometra vadītāja dēlēns un tūdaļ metās pie vadības pults.

Tēvs un Toms saprata, ka puišelis, ievadījis viņam vien zināmus kodus un paroles, atvieno vietējo datormezglu no centrāles, uz kādu laiku nobloķējot atpakaļsaiti pretēja rīkojuma saņemšanai, un tikai tad liek pazemes lūkai aizvērties, taču muļķa dators pieprasa pamatojumu šādas rīcības nepieciešamībai.

-   Raksti: "Avārijas situācija"! iesaucās tēvs.

Taču puišelis jau bija izanalizējis savu turpmāko rī­cību. Viņa pirksti tūdaļ atsāka fantastisko deju. "Avā­rijas situācija" nelīdzēja dators noliedza, ka tāda pastāv. Šķita, ka puišelis jau iepriekš zinājis, ka šāds formulējums netiks pieņemts, jo galvenā monitora ek­rānā tūdaļ parādījās uzraksts "PROFILAKSE". Dators pieprasīja rīkojuma kodu un nevilcinoties to saņēma. Kur šo kodu bija rāvis taksometra vadītāja dēlēns, tas

palika noslēpums. Mirkli "padomājusi", datorsistēma tomēr padevās monitorā parādījās atvērtās pazemes lūkas shematisks zīmējums, tad tas sāka mainīties: lūka pakāpeniski kā visiem šķita bezgalīgi lēni, tomēr tika aizvērta.

-   Darīts! kāds iesaucās.

Tomēr puišelis turpināja strādāt. Viņš datorā ieva­dīja tikai pašam vien zināmas zīmju un ciparu kombi­nācijas. Datorsistēma nevarīgi protestēja, tā pīkstēja un čerkstēja, monitoru ekrānos uzzibsnīja nesakarīgi attēli, brīdinājuma uzraksti.

-   Tā vajag, piedod, kā atvainodamies, kā ar dzīvu radību klusi sarunājās puišelis. Piedod…

Datorsistēma noraustījās agonijā, visu monitoru ek­rāni nodzisa, izņemot vienu, kurā bija redzams she­matisks zīmējums pazemes lūka tajā bija līdz galam atvērta.

-   Viss kārtībā, klātesošos pasteidzās nomierināt puišelis. Tā ir kļūdaina informācija galvenajam da­toram. Tomēr viņa balsī nejuta īpašu gandarījumu…

Parka centrālā ieejas taka sasniedza kārtējo krus­tojumu. Norāžu nebija. Nezin kādēļ Toms nolēma nogriezties pa kreisi šī taciņa šķita vēl nolaistāka, pagalam sadrupušu klājumu, cauri kuram vietumis lauzās bālganzaļi zāles stiebriņi. Toms centās tiem neuzmīt. Nu jau viņš bija pārliecināts, ka arī šī dīgstošā

dzīvība ir īsta, lai gan tā nevarēja, nedrīkstēja būt! Kaut kas te nebija pareizi, taču Toms centās par to ne­domāt. Šobrīd viņam vienkārši nepietika laika par to domāt.

Taciņa apstājās pie kūkumu uzmetuša, pa pusei sa­brukuša akmens tiltiņa, zem kura burbuļoja neliels strautiņš. Skaidrā straumīte nesteidzīgi locīja garas, šmaugas ūdenszāles, ik pa brīdim pārlēkdama jau pus­līdz nogludinātiem akmentiņiem. Toms pagāja nostāk no taciņas un iemērca pirkstu galus dzidrajā, vēsajā ūdenī. Lūk garām aizpeldēja kāda ziedlapiņa, tad sīka zivtele, pārvarējusi pretstraumi, paslēpās ūdens­zālēs. Tā tiešām nedrīkstēja būt. Bet tā bija! Šī pa­saule vai vismaz tās daļa bija īsta un nepārprota­mas dzīvības pilna! Lūk vēl viena zivtele piebiedrojās pirmajai! Starp ūdenszālēm, pie kraupainas akmens radzes stingri piezīdusies, turējās sīku gliemezīšu miriāde. Atlidoja zilspārnu spāre, uz mirkli pieķērās grīslim ūdensmalā, tad, pagrozījusi lielo, acaino galvu, veikli aizlidoja. Vējelis atnesa vieglu trūdu smaku šeit norisinājās mūžīgā dzīvības un nāves rotaļa…

Toms vēlējās aizmigt, aizmirst nupat piedzīvoto kaunu, bezcerīgo izgāšanos, aizmirst rītdienu, vecā­kus, kaut mirkli palikt šeit, taču kaut kas viņam lika turpināt ceļu un neapstāties, kaut kas viņu aicināja pie sevis, tur aiz akmens tiltiņa, simtgadīgo koku mūžīgajā pakrēslī…

Akmens tiltiņš un tīkamā straumītes burzguļošana zem tā bija palikusi aiz muguras. Patiesībā arī īsta kājceliņa vairs nebija, tikai smilšaina, lapu piebirusi, pagalam aizaugusi, tikko manāma taciņa ievijās pus­kailā briksnājā. Puskailā?! Te jau valdīja rudens! Vējš iemeta sejā sadzeltējušu lapu riekšavu.

Toms pēkšņi atskatījās un apstulba tur, aiz strau­tiņa, pletās balta sniega siena. Tiltiņa vietā pacēlās prāva, mīksti pūkaina kupena, un arī pats strautiņš bija pazudis zem ledus un sniega kārtas. Gan šajā pa­saulē, gan Zempasaulē tas nebija iespējams zem ku­pola neeksistēja gadalaiki. Toma pasaules ierīkotāji nebija paredzējuši nedz rudeni, nedz pavasari, nedz vasaru, nedz ziemu. Varbūt viņi nemaz nezināja, ka tie pastāv? Viņi nebija paredzējuši īstus, dzīvus kokus, lai gan nebija nemaz tik grūti radīt stabilu mākslīgo fotosintēzi.

Toma pasaulei trūka kustoņu, tauriņu, īstas smar­žojošas un arī vīstošas zāles, nebija saulrietu un saul­lēktu, nebija jūras un mežu šalkoņas, nebija… nebija… nebija!,.. Šī bija pavisam citāda, sveša pasaule, kuru viņš tagad redzēja, dzirdēja, izjuta ar visu savu būtību, un reizē tā bija tik pazīstama, reāla. Kaut gan šādu pa­sauli virtuāli nespēja uzburt pat ne viskomplicētākie datori un tā nebija aprakstīta nevienā, pat vissenākajā grāmatā!

Toms no līdzās augoša krūma ērkšķiem klātā zara noplūca brūni sarkanu, vēderainu augli. Viņš to ne­vilcinoties pārkoda auglis bija īsts, mazliet pasauss, tomēr saldens un aromātisks. Toms noplūca vairākus augļus un ielika kabatā. Kaut kas pazibēja un sastinga biezajā lapu klājienā uz Tomu lūkojās sīksīkas, gan­drīz melnas, spīdīgas ačeles, mazais deguntelis pašāvās uz augšu, ostīdams gaisu, tad sīkā, astainā radībiņa nozuda, ierakās kritušo lapu biezumā. Kaut kur kala dzenis. Monotoni, neatlaidīgi…

Jau iedams Toms atminējās, kas viņu sagaida aiz takas pagrieziena. Turpat jau snauduļoja aizaugušais dīķis un, dadžos paslēpušās, melnēja vecās, nodegušās pirtiņas krāsmatas, tad ābeļdārzs un akas vinda, pa kreisi klēts…

Dzīvojamā mājā skanēja cilvēku balsis. Uz lieveņa izspurdza kalpu meita Liene, panācās uz klēts pusi, pasauca: Mārtiņ? Vai tu tur esi? Mārtiņ?

No klēts iznāca priekšstrādnieks Mārtiņš plecīgs, gariem, pakulu piebirušiem matiem.

-Vai pusdienot nemaz nav jānāk? Liene mīļi sabāra. Nu gluži kā mežonis! Vai tāds var sēsties pie galda?

Toms padeva labdienu, taču atbildi nesaņēma Liene un Mārtiņš bija pārlieku aizrāvušies viens ar otru, lai vēl ko dzirdētu.

-   Saimniece sūtīja? apvaicājās Mārtiņš.

-   Jāsūta ir, ja pats bez prāta! Nāc izpurināšu ma­tus!

Kad saimes ļaudis pagāja garām, pat ne skatienu Tomam neuzmetuši, kļuva tā jocīgāk. Toms pavisam skaidri sajuta Mārtiņa sviedru smaku un kalpa meitas pēc laidara piesūkušos drēbju aromātu.

"Suņi laikam ganībās," nodomāja Toms. "Vēl jau laukā gana silti un zāle varena!"

Tikai vecais, pakurlais Duksis vakara saulītē sildīja savēlušos pavēderi, laiski un ar sīku smilkstoņu žāvā­damies. Pusaugu kaķēns uzmeta varenu kūkumu un rotaļādamies atlēca nostāk, kaut Dūksim par to ne silts, ne auksts. Taču vecā Mince, ieraudzījusi Tomu nākam uz istabas pusi, kā aptrakusi, nelabi bļaudama, caur durvju spraugu iemetās priekšnamā.

Tomam bija mazliet jāpieliecas, lai pret stenderi nenoskrāpētu galvvidu. Viņš pavēra istabas durvis saime ēda vēlīnas pusdienas. Kaķene kā traka izmetās laukā.

-   Kas tai lēcies? nesaprata saimniece. Tad iekšā, tad ārā! Kas durvis vaļā pameta? Mušas salidos!

Toms, pārkāpis pār slieksni, aizvēra mazliet čīksto­šās durvis.

-    Vai tu re, ko?! Pašas aizveras! smēja kāds no kalpu gala.

-   Nava uz lobu tys, vecā Kača secināja. Nava uz lobu…

Un piepeši Toms saprata, ka arī šeit viņa labdienu neviens neatņems. Viņu te neviens neredzēja, viņa klātbūtni pat nenojauta…

"Kas šī ir par pasauli?" domās sev vaicāja Toms. "Varbūt miljonu, varbūt desmit miljonus gadu sena?" Šīs zemes pasaule, kura te reiz bijusi un kura nezin kādēļ tik bezgala reāli uzplaiksnīja Toma atmiņā. Vai tikai atmiņā?

Un cilvēki? Viņš pazina šos ļaudis! Viņš pats bija daļa no šīs tālās, sen zudušās pasaules! Toms negāja tālāk, viņš juta, ka mute ir izkaltusi gluži sausa. Toms pieliecās, no piedurvē stāvošā spaiņa paņēma ūdens smeļamo kausiņu un tūdaļ to iekāra atpakaļ uz viņa pusi lūkojās daži šausmās vai neticīgā izbrīnā ieplestu acu pāri.

-   Dīvs tāvs, Dīvs dāls i Svātais gors, atpestei nu ļauna! krustus meta vecā Kača. Žbaņkels, i tys pats lac nu spaņa loukā!

-   Esi nu mierīga, Kača, tev tikai rādās! pikti ap­sauca saimniece.

-   Rodos, rodos! Kai divi eņģeleiši munu skaidrā dvēseleiti pi svātā Pītera aiznas!

-  Tavu dvēseli divi elles āži dīrās! smējās kāds no puisiešiem, kurš, ar muguru pret durvīm sēdēdams, neko nebija redzējis.

Toms saprata, ka te viņam vairs nekas nav darāms. Viņš mēģināja iziet cauri durvīm, tās neatvēris, taču šāda avantūra neizdevās Toms gandrīz atsitās pret durvīm ar pieri! Neko darīt bija vien jānospiež durvju rokturis. Toms sajuta daudzo roku pieskārienu nopu­lēto roktura virsmu, pat satrūkās, kad durvju kaltās viras atkal iečīkstējās…

Vecās Kačas vaimanās viņš neklausījās, jo bija jau gabalā, ap mājas stūri, tad tālāk, pa gadiem iemīto taku uz ceļa pusi. Dīvaini šķita, ka ceļš ir svaigām ak­mens šķembām nobērts. Toms atskatījās, pirms mirkļa vēl apdzīvotā māja bija manāmi pārvērtusies jumts ap skursteni iegāzies, šķībie logi bez dzīvības, neēve­lētu, lietavās apglumējušu dēļu aiznagloti, cits vaļā atrauts kā tumša un rijīga laika mute atplests mēmā kliedzienā.

Varēja sadzirdēt braucošas automašīnas pārpūlētā motora rūkoņu. Tur jau tā iznira aiz ceļa līkuma sarkana, noputējusi, baltu putekļu vērpeti aiz sevis atstādama. Toms būtu apturējis, vismaz mēģinājis ap­turēt vientuļo braucēju, viņš jau gandrīz cēla roku, taču tūdaļ atcerējās, ka ir neredzams. Tomēr mašīna nezin kādēļ apstājās, vadītājs pat īsi uzpīpināja kā neizpratnē par Toma vilcināšanos.

Toms kā šaubīdamies pavēra durvis. Jūs mani re…? viņš naivi iesāka un nepabeidza.

Vēlīnais braucējs pat neklausījās. Sēdies, ko gaidi? Nelaid putekļus iekšā! Es uz pilsētu.

-   Jā, paldies… Toms nesakarīgi nomurmināja.

-   Ko? vīrietis pie stūres pārvaicāja. Runā skaļāk, lai var dzirdēt!

Automašīnai bija caurs izpūtējs un viens cilindrs nedarbojās, kā nākas, droši vien aizdedzes svece ne­kam nederēja.

-   Vai Bērziņi sen te vairs nedzīvo? Mežvēveros, Toms jau pārliecinošāk ievaicājās, kad sagrabējušais autiņš bija pārvarējis pirmo ceļa kāpumu.

-  Kādi Bērziņi? braucējs nesaprata. Vai tu no Mē­ness esi nokritis? Kur tie gadi, kā te neviens nedzīvo! Pēc kara neviens neatgriezās…

Vīrietis pamatīgāk nospieda mašīnas akseleratora pedāli. Niecīgais paātrinājums neattaisnoja briesmīgo motora kaucienu. Toms atskatījās vēlreiz no mājas bija palicis tikai apdrupis, slaidiem kociņiem cauraudzis skurstenis. Arī tas acu priekšā sabruka līdz pašiemjDamatiem…

-   Šejienietis jau tu neesi, ko? Neesmu tevi mūsu galā manījis, vīrietis ikdienišķi aizsāka sarunu.

-   Nē, atbildēja Toms.

-    Pilsētnieks? šoferis tāpat vien, aiz gara laika tincināja.

-   Jā. Tomam pieklājības pēc kaut kas bija jāat­bild.

-  Nomaldījies, vai? kā jokodams iesmējās automa­šīnas īpašnieks.

-   Jā, Toms apliecināja.

-    Jā?! No kurienes tad tu nāc?! Šķita, ka gadī­juma līdzbraucēja nedienas vīrieti patiesi ieinteresē­jušas.

-    Cauri mežam aiz strautiņa… Toms nemeloja.

-   Ko nu mels, tur taču nav nevienas mājas! Cauri visam mežam? Vīrietis negribēja ticēt savām ausīm. Nu gan…

Tālāk saruna nevedās. Kādu laiciņu abi brauca klu­sēdami. Toms iedomājās, ka varbūt viņš ir pieļāvis nelabojamu kļūdu, varbūt viņam vajadzēja atgriezties tur, no kurienes bija nācis, vecajā parkā? Taču nu jau bija par vēlu.

Sarkana, dūmakā tīta saules ripa grasījās nozust aiz horizonta, brīžam to jau gandrīz aizsedza ceļmalas koku un krūmu puduri, mezdami garas, tumšpelēkas ēnas pāri visai brauktuvei. Šur un tur pļavas zemāka88 jās vietās kārtojās miglas slāņi gandrīz nekustīgi, vēl cauri skatāmi.

-   Migla, konstatēja Toms.

-   Kur? Tā? Tā jau nav nekāda migla! Te pirms pā­ris gadiem bija tāda migla viss balts kā piens -, ne uz priekšu, ne atpakaļ! Pat miglinieki neņema cāun. Pāris soļu tālāk atkal nekā! Te katru rudeni miglas. Zema vieta.

-   Jā, es zinu, piekrita Toms.

-   Apģērbs gan tev pašķidrs. Nav auksti tā cilpot pa lauku?

-Nē…

Ko gan citu Toms būtu varējis atbildēt? Ka nāk no citas pasaules? Ka tur nav gadalaiku? Ka viņus šķir miljoniem gadu?! Ka tā ir rūgta patiesība un viņš Toms nav izmucis no trako nama?! Bet, ja tā, tad kāpēc Toms ir šeit, šajā laikā un vietā, un kādēļ viņš pazīst šo, viņaprāt, sen zudušo pasauli? Ir taču jābūt kādam iemeslam!

-   Kā tev vārds? Mašīnas īpašnieks tomēr mēģināja uztaustīt kādu puslīdz ciešamu sarunas pavedienu.

-   Toms.

-  Ak tā? Es esmu Valdis. No Eglīšu mājām. Esi dzir­dējis par tādām? Šoferis pasmaidīja.

-   Jā. Krišs Eglītis…

-    Krišs? pārvaicāja vīrietis. Nē, tāda tur nav. Automašīnas vadītājs iesmējās. Ja nu vienīgi mans vecvectēvs tam bijis vārdā Krišs!

-   Un Dārta, Toms, kā šaubīdamies, vai teikt, pie­bilda.

-   Dārta? Mana vecvecmāte!…

-   Viņu dēli Reinis, Kārlis, Alberts, meitas Dora, Matilde, jaunākā Zeltīte. Tu esi Induļa un Annas dēls. Tava vecāmāte Dora…

Automašīnas vadītājs piebremzēja, gandrīz apstādi­nāja mašīnu grāvmalā.

-    Paklau?! yīrietis izbrīnā lūkojās uz Tomu. Kā tu to visu zini? Ā, sapratu! Viņš bija atradis izskaid­rojumu. Tu esi viens no tiem dzimtu sakņu pētītā­jiem! Tagad jau tas nāk modē. Tad tāpēc tu blandies te apkārt!

Nu varēja turpināt braukšanu. Tomēr kaut kas ma­šīnas īpašniekam nedeva mieru. Esi gan visu smalki izpētījis… Tu te par visiem tā?

-   Varbūt…

-    Paklau, bet mūsu mājās taču tu neesi bijis! Eglīšos! Šoferis atkal piebremzēja.

-    Esmu. Daudzas reizes… Toms negribēja un ne­prata melot.

-   Ko nu stāsti! vīrietis neticīgi iesaucās. Kad?!

-    Krišs bija divus gadus vecāks par mani. Dārta gandrīz gadu jaunāka…

-    Kā tad! smējās vīrietis pie stūres. Ar manu vecvectēvu gājāt cūkas ganīt! Esi gan tu jokupēteris! Nu, pasaki: kas tur kādreiz bija, tur, kur tā birztala uzkalniņā?!

-   Lejnieku mājas. No turienes Dārta…

-   Tā… vīrietis nopūtās. Un ko vēl tu vari pastās­tīt? Piemēram par mani arī esi kaut ko uzzinājis?

-    Tavs vārds ir Valdemārs, nevis Valdis. Tev ir di­vas meitas Elīna un Madara. Tu brauc uz pilsētu 90 tādēļ, ka rīt Elīnai būs kāzas. Tur tu klusībā ceri sa­tikt savu bijušo sievu un Elīnas māti Andu, Toms, neskatīdamies uz nobālējušo blakussēdētāju, ātri, kā cenzdamies ko neaizmirst, turpināja. Tu bērnībā netīšām nonāvēji baloža mazuli un nevari to sev pie­dot. Tev ir vājas plaušas, tāpēc nekad neesi smēķējis. Pirms divām nedēļām autoostā tu sastapi savu kla­sesbiedreni Viju un nepazini viņu, lai gan viņa tev patika visus skolas gadus… Tagad tu esi apmulsis, jo saproti, ka es stāstu patiesību… Tavas jakas kreisajā krūšu kabatiņā ir zāles, jo tev no rīta atkal sāpēja zobs, taču tu atliec zobārstniecības kabineta apmek­lējumu, jo baidies. Vēl? Toms pavaicāja. Bērnībā tu gandrīz noslīki ezerā, taču vēl nebija pienācis tavs laiks…

-  Kas tu esi? vīrietis centās runāt skaidri, lai gan viņa lūpas diez ko neklausīja un žoklis bija kļuvis ne­parasti stīvs.

-   Es nezinu…

-   No kurienes tu… uzradies?

-   Es nezinu… No cita laika…

-   No pagātnes?! Vīrietim bija grūti noticēt paša teiktajam.

-   Jā, iespējams. Toms nebija pārliecināts, vai tā ir patiesība. Bet arī no nākotnes… No pavisam citas pasaules…

Nejaušie ceļabiedri mirkli klusēja. Saule jau bija nupat norietējusi. No ceļmalas krūmājiem, no grāvju padibenēm izlīda lipīga krēsla.

-   Es reiz jaunībā lasīju tādu grāmatu "Marsiešu hronikas". Vīrietis nezin kādēļ iesmējās.

-          Rejs Bredberijs. Amerikāņu rakstnieks, tūdaļ atsaucās Toms. Es neesmu marsietis.

-   Kas tad? klusi pavaicāja apmulsušais vīrietis.

Toms neatbildēja. Ilgi. Viņš pats daudz ko nesa­prata.

-   Es izkritu pēdējā eksāmenā… Toms beidzot ieru­nājās. Tur, manā tagadējā dzīvē… Un tad es nolēmu aizmukt no pasaules, paslēpties, kaut mirkli pabūt projām, citur kur mani neviens nepazīst. Man bija kauns atgriezties mājās pie vecākiem.

-   Tev ir mājas un vecāki arī tas jau ir labi.

-  Un tad es nonācu šeit, šajā pasaulē! Laikam tāpēc, ka te jau reiz esmu bijis…

-   Tas ir skaidrāks par skaidru, ka tu te esi bijis! Šķita, ka vīrietis pamazām atgūstas.

-   Nebīsties. Es nevienam negribu nodarīt pāri…

-   Tu laikam lasi manas domas?

-   Cenšos nelasīt, bet tu esi kā atvērta grāmata. Visa tava dzīve… Tu neproti… paslēpties.

-    Dieva zīmes! iesaucās automašīnas īpašnieks. Nevarētu teikt, ka es par to īpaši priecājos!

-   Es nojaušu. Toms nevilšus pasmaidīja.

-    Tur nav nekā smieklīga! tas, kuram nebija, kur sprukt, tēloja protestu. Vai tad tev nav nekā slēp­jama?

-   Ir. Un kā vēl!

-   Nu, lūk! Ei, paklau! Varbūt tu vari pastāstīt, kas mūs sagaida nākotnē?

-   Varbūt. Tu gribi zināt?

-   Kāpēc gan ne? Piemēram…

-   Nākamās loterijas ciparus es tev nesaukšu, nemaz neceri! smējās Toms.

-   Kāpēc ne? vīrietis jutās vīlies, taču patiesu sarūg­tinājumu viņa balsī Toms nedzirdēja.

-    Man nav tādu tiesību iejaukties jūsu dzīves ri­tumā. Man ir nojauta, ka es nedrīkstu to darīt.

-    Tā varētu būt. Un kas būs, teiksim, pēc simt ga­diem?

-   Tevis nebūs. Toma balsī varēja saklausīt labsir­dīgu ironiju.

-    To es saprotu, ka simt piecdesmit gadus nenodzī­vošu! Es domāju kas būs noticis ar mūsu pasauli?

-   Manuprāt, nekas īpašs. Šajā vietā, kur mēs tagad stāvam, viļņosies divus trīs metrus dziļš ezers. Lejnieki pārvērtīsies par pussalu, tad salu.

-   Tātad tomēr silsim…

-   Un pamatīgi. Daudz straujāk, nekā jūsu zinātnieki paredz. Taču tas neturpināsies mūžīgi. Dabas spēki ir simtkārt gudrāki par jums. Tiem ir miljardiem gadu krāta pieredze.

-   Tātad gaidāmas pamatīgas ziepes?

-    Ne gluži. Jau teicu dažu gadu tūkstošu laikā daba izlīdzinās cilvēku alkatības un muļķības radītās pārvērtības, samierināsies ar tām. Protams, daudz kas pagaisis zem okeānu viļņiem, pazudīs salas, saruks kontinenti, taču kāds gudrinieks atradīs lētu un efek­tīvu paņēmienu sāļā ūdens destilēšanai. Būs atklāti citi enerģijas veidi. Transportlīdzekļiem tiks izmantots Zemes magnētiskais lauks. Cilvēki pamazām pārvērtīs tuksnešus ziedošos dārzos, dzeramā ūdens trūkums vairs nebūs problēma, arī pārtikas netrūks.

-   Skaisti! Prieks dzirdēt! Teiktā saturs tomēr ne­spēja apslēpt neizdibināmas, tikko jaušamas skumjas vīrieša balsī. Kā tad dzīvnieki, putni? Daudzi pazu­dīs, vai ne tā?

-   Diemžēl jā. Arī cilvēku būs mazāk… Krietni ma­zāk… Neskumsti. Toms pasmaidīja. Toties jūs kļū­siet gudrāki, vairs nebūs karu… Ilgi nebūs…

-   Tu teici, ka nāc no citas pasaules. Tātad mēs tie nebūsim?

-   Nē. Šī civilizācija ies bojā, bet ne jau cilvēku vai­nas dēļ. Ne tikai cilvēku vainas dēļ… Tā būs kosmiska dabas katastrofa. Pēc daudziem tūkstošiem gadu.

-   Sapratu, klusi bilda vīrietis. Vai tu drīksti man to stāstīt?

-   Tev drīkstu…

Automašīnas īpašnieks ieslēdza tuvās gaismas. Krei­sais lukturis ceļa grambās trakoti kratījās, mētādams gaismas staru gan uz augšu, gan leju.

Abi braucēji mirkli klusēja. Strauji satumsa. Miglas blāķi izvēlās arī uz ceļa, likdami braukt uzmanīgāk.

-   Tu vēlies paveikt neiespējamo, beidzot ierunājās Toms. Tu gribi atgriezties pagātnē, atkal būt kopā ar sievu un meitām…

Vīrietis klusēja.

-   Jau trīsdesmit gadus tu centies nokļūt savas vecā­kās meitas kāzās, Toms paklusi turpināja. Atkal un atkal… Katru rudeni šajā vienīgajā miglainajā naktī. Un nespēj…

-    Kāpēc? Tas bija gandrīz nedzirdams izmisuma kliedziens, ne jautājums.

-   Toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, tu gāji bojā auto­avārijā. Diemžēl. Un tava dvēsele negrib ar to samie­rināties. Tā liek tev atkal un atkal atkārtot šo ceļu, nespēdama aiziet…

-   Ko lai es?… dīvainais ceļinieks iesāka un nepa­beidza.

-   Es tev mēģināšu palīdzēt. Taču tev jāzina, ka tas būs tavs pēdējais brauciens.

-   Jā…

Šķita, ka Toma ceļabiedrs pārdomā nupat dzir­dēto.

-   Kā viņas tagad?…

-   Tev ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērni. Tava dzīvības līnija nav pārtrūkusi. Vēl ilgi nepārtrūks.

-    Paldies… Vīrietis mirkli klusēja, tad saņēmās pēdējam jautājumam. Kas man jādara?

-   Nekas. Ar mani runādamies, tu esi iekavējis ierasto braucienu. Šoreiz autoavārijas nebūs. Mēs abi dosi­mies uz tavas meitas kāzām. Taču tev ir jāzina, ka mūs neviens dzīvais neredzēs.

-   Arī tevi ne?

-   Arī mani. Toms pasmaidīja. Jo mēs abi esam no citām pasaulēm.

-   Trīsdesmit gadus… klusi bilda vīrietis. Trīs­desmit gadus…

-   Pasaule ap tevi ir pārvērtusies. Tikai tu to nere­dzi un nekad neieraudzīsi… Tev te vairs nekas nav darāms. Itin nekas, stingri noteica Toms.

-    Es cenšos saprast visu, ko tu man nupat teici. Cenšos…

-   Nebīsties. Esi mierīgs un drošs. Arī tu nebeigsies ar šo dzīvi. Tu aiziesi un atgriezīsies… Varbūt drīz, varbūt pēc simt vai tūkstoš gadiem. Cilvēkiem nav lemts uzzināt un izprast savas dvēseles atdzimšanas mistēriju.

-   Arī tev ne?

-   Arī man…

Automašīna izbrauca uz galvenā ceļa, tas bija as­faltēts. Motors neganti un saraustīti ierūcās, mēģinā­dams uzņemt apgriezienus, tas izdevās ar grūtībām. Arī ātrumkārba īsti neklausīja pārslēdzās ar aizdo­mīgu krakšķi.

-    Piecpadsmit gadus ar šo te grabažiņu, ja neņem vērā tos pēdējos trīsdesmit… Vīrieša balsī ieskanējās neslēpts mīļums.

-   Tos trīsdesmit var neņemt vērā.

-   Kur mēs nokļūstam, kad aizejam? vīrietis ievai­cājās pēc krietna klusuma brīža.

-    To neviens nezina. Tas ir kaut kas pārāks par mums visiem, kas nosaka bezgalīgā Visuma, daudzo pasauļu un mūsu likteņus. Arī šī mana atgriešanās, ieniršana pagātnē ir kāda augstāka Saprāta inspirēta. Šķiet, tā tas ir… Tā tam vajadzētu būt. Elementārā loģika liek domāt, ka neviena no mūsu pasaulēm nav, nevar būt pati pilnīgākā…

Līdz pilsētai vēl bija krietns ceļa gabals, ko braukt. Toms klusībā pārdomāja pēdējos notikumus. Viņš iedo­mājās savu pasauli, tās Virspasauli un Zempasaules. Kaut kas nešķita pareizi. Lai arī cik sena tā būtu, arī viņa pasaulei bija jābūt apzinātam sākumam, saviem attīstības posmiem. Bez dzīvībai piemērotas dabiskas vides nebūtu varējušas attīstīties cilvēkiem radnie­cīgas būtnes. Drošības kupols? Bet tas jau no sākta gala bija augsti attīstītas civilizācijas prāta un roku darbs, nejau kaut kādu primitīvu gliemežu radīts! Kur bija meklējams viņa pasaules sākums, tās pirmatnējie aizmetņi? Vai zemākajās pasaulēs? Vai kāds viņus jau pašā sākumā bija radījis tādus, kādi viņi ir joprojām, desmitiem, simtiem gadu tūkstošus ilgi? Vai kāds to var pateikt?

Un viņa, Toma, tēvs ko viņš meklēja un joprojām meklē gan savā, gan Zempasaulē? Vai ne atbildi uz šo jautājumu? Varbūt tēvs to kādreiz ir uzdevis sev un nav radis pieņemamu atbildi, tāpat kā šo atbildi tagad nespēj rast Toms?!

-   Te notika avārija, konstatēja Toms, lai gan sa­prata, ka tagad tam nav nekādas nozīmes.

-   Te?! Līdzenā vietā! niknodamies pats uz sevi, nomurmināja automašīnas īpašnieks. Stulbums!

-   Migla. Tu steidzies. Slidens ceļš. Centies apdzīt. Saskrējies ar smago.

-   Stulbi! Cik stulbi! aizgājējs sevi nežēloja.

Ceļa malā bija saskatāmas zīmes ceļa remonts un apbraucamais ceļš.

-   Brauc taisni, tur jau vakar pabeidza ceļa labo­šanu, kā starp citu bilda Toms.

-   Kā tu zini? vīrietim nevilšus paspruka. Ja nu milicija?

-   Mūs neturēs! Toms iesmējās. Nepamanīs!

-    Neesi tik pašpārliecināts! ironizēja vīrietisrēgs.

Toms to prata novērtēt. Man tiešām žēl, ka tev bija tā jāaiziet.

-   Man arī. Šķiet, aizgājējs sāka samierināties ar šābrīža dīvaino eksistenci, pat atguva sev piemītošo humora izjūtu. Kas to būtu domājis, ka tā… Labi, ka viens bez līdzbraucēja.

-   Labi gan.

Tālumā jau bija saskatāmas naksnīgās mazpilsē­tiņas retās ugunis. Nezin kāpēc Tomam iesmeldzās sirds: mazliet, tikko jaušami…

Lūk vāji apgaismotā nomale. Pa kreisi no ceļa vecā kapsēta, aiz tās lejā ezers. Neredzams. Taču Toms zināja, ka tas tur ir gandrīz apaļš kā bļoda un ļoti dziļš. Toms kādreiz bija tajā peldējies…

Un tad tas notika: kaut kas viņu it kā pagrūda, lika atskatīties!

"Nost no ceļa! Ātrāk! Lec laukā no mašīnas!" pēkšņi domās iekliedzās Toms.

Laika vairs nebija atlicis ne sekundes desmitdaļas. Zibens ātrumā caur labās puses priekšējām durvīm Toms rāva sev līdzi reiz nolādētās automašīnas va­dītāju. Viņi nepaguva pat īsti ieripot ceļmalas dziļajā grāvī, kad pāri viņu galvām ar milzīgu spēku tika aiz­mests sadragātais, samīcītais automobilis! Toms jau pēc mirkļa uzslējās kājās. Gaudoja bremzes. Krietnus simt metrus priekšā apstājās armijas kravas automa­šīna, pēc mirkļa kā aizgulējušās sāka mirkšķināt aiz­mugurējās avārijas ugunis.

-   Tu taču teici, ka avārijas nebūs! no lejas pārme­toši iesaucās Valdemārs. Tu teici!

-   Neparedzēju, ka viņam ir likts tevi medīt…

-   Nolādēts!

-   Tas ir arī viņa liktenis. Nelien laukā! Paliec, kur esi! iesaucās Toms. Izliecies par mirušu!

-   Ir darīts! Tas nav grūti! nikni un reizē ironiski noburkšķēja vīrietis dubļu vannā.

No kravas mašīnas kabīnes izslīdēja, izvēlās tumš­pelēkas ēnas kunkulis, tas raustīdamies strauji peldēja šurp, iegūdams kāda neradījuma aprises.

-    Stāvi, kur esi! Toms tam bargi uzsauca, lai gan juta, ka pats no bailēm dreb kā apšu lapa.

Šķita, ka neradījums viņu ne dzird, ne redz. Tomēr tā nebija Toms velti loloja šādas cerības.

"Tev te nav jābūt!" Toma smadzenēs kā akmens skrāpējums pret stiklu ielauzās pretīgs, čerkstošs uzbrēciens. "Vācies, no kurienes esi nācis!"

"Tu savu esi padarījis!" Toms tomēr neatlaidās. "Ej!"

Toma domu plūsmas enerģētiskais lādiņš acīmre­dzot bija pietiekami spēcīgs, lai tas, kurš nāca no ēnu pasaules, uz mirkli apstātos.

"Nestājies ceļā!" Melnas enerģijas viļņi izplatījās ap tumšpelēkās ēnas kunkuli kā apļi, kad rāmā ūdenī iemests akmens. Taču tie nenoplaka, tie pat pieņēmās spēkā!

Toms koncentrēja atbildi, enerģijas lādiņš izlidoja kā zilgana liesma un ietriecās mošķī. "Ej atpakaļ!"

Ar to pietika, lai pelēkais tiktu atmests pāris desmit metru tuvāk kravas mašīnai.

"Tu nedrīksti! Es daru savu darbu!" bez emocijām protestēja pelēkais kunkulis, atgūdams iepriekšējo formu.

"Tu viņu paņēmi! Ko vēl tu gribi?!"

"Tu melo! Viņš ir te!"

"Trīsdesmit gadus tu viņam neļauj aiziet!" Toms bija atguvis drosmi.

"Viņš pats neiet!" protestēja pelēkais.

"Tu zini, kāpēc! Ļauj viņam kaut uz mirkli nonākt tur, kurp tiecas viņa dvēsele, un viņš aizies!"

"Man tas nav ļauts!" Pelēkais nepazina nedz kom­promisus, nedz bailes.

Toms vēl nespēja novērtēt savas enerģijas iedarbī­bas spēku, taču to acīmredzot apzinājās ēnu pasaules iemītnieks. Un tomēr, lai gan pelēkais, amorfais ēnu valsts izdzimums pagaidām netuvojās, Toms saprata, ka pretinieks pat negrasās un arī nespēj atkāpties. Ne­zin kādēļ Toms to zināja, itin kā viņi nebūtu tikušies pirmo reizi!

Tikai tagad no kravas mašīnas izrāpās apjukušais un satriektais vadītājs. Viņš kā nemaņā, pieklibo­dams streipuļoja uz samīcītās vieglās automašīnas pusi.

Nedrīkstēja kavēties. Ar otras acs kaktiņu Toms pa­manīja, ka pelēkais neradījums piebriest, kļūst lielāks un tumšāks, no ceļmalā augošo koku un krūmāju ēnām uzsūkdams lipīgu melnumu.

"Zūdi!" domās iesaucās Toms, raidīdams paša dus­mām atbilstošu enerģijas lādiņu.

Trieciens bija tik spēcīgs, ka ēnu pasaules sūtītais mošķis sašķīda lēveru lēveros un izgaisa kā nebijis.

Armijas kravas automašīnas šoferis grīļodamies stā­vēja ceļmalā un, neko nesaprazdams, blenza uz to, kas bija palicis pāri no otra braucamrīka. Šķiet, viņš jau bija pamanījis, ka mašīna ir tukša un arī tai līdzās nav neviena cilvēka, lai gan pēc tāda trieciena dzīvs nebūtu varējis palikt neviens.

Ar kādu devīto prātu Toms nojauta, ka nedrīkst vilcināties, ka ēnu valstībā mītošie nav apturami tik vienkārši, ka pelēkais atkal atgriezīsies vēl stiprāks, vēl bīstamāks!

"Uz smago mašīnu! Ātri!" domās pavēlēja tas, kurš nupat bija paveicis neprāta darbu piesmējis, iekus­tinājis to pasauli, no kuras bijās, kurai labprāt meta līkumu pat senie dievi!

Skrienot šķita, ka asfalts ar katru mirkli kļūst mīk­stāks, ka tas jau sāk lipt pie zolēm.

Toms pieplaka pie stūres. Jaudīgais dīzeļmotors ne­bija izslēgts, tas joprojām darbojās, viegli drebinādams kabīni un stūresratu. Toms paguva ievērot, ka Valde­mārs kabīnē ierāpjas ar pūlēm viņa apavu zolēm līdzi vilkās izkusušā asfalta stiegras.

Zaldātiņš tā arī netika līdz viņa rīcībā nodotajam armijas braucamajam, taču tam nebija nekādas nozī­mes slepkava bez vainas pat nebija spoks, tikai pirms trīsdesmit gadiem risinājušos notikumu atspulgs, jau gaistošs fantoms.

Toms iedzina akseleratora pedāli grīdā. Motoram vēl pietika spēka pagriezt kūpošajā asfaltā iegrimušos milzīgos riteņus, taču Toms saprata un zināja, ka tas nevilksies ilgi, ar katru apgriezienu riepas arvien vairāk pierāva sev klāt piķa un zem tā esošo akmens šķembu kārtu. Melnums jau slējās uz augšu bez riteņu palīdzības, tas centās sagrābt, pielipt, apturēt, nelaist, sodīt!

Un tad viss burbuļojošais ceļa klājums aizdegās, vienā mirklī uzliesmoja kā benzīnā samērcēta lupata.

Tomēr ēnu valstības stratēģi bija kļūdījušies, vis­maz pagaidām armijas kravas mašīnas riteņi bija tik lieli, ka liesmas netika pat līdz trešdaļai to augstuma, tikai tumšbrūni dūmi snaikstījās ap kabīnes durvju apakšējām malām. Mašīna strauji kāpināja ātrumu, un izkusušais, degošais asfalts nespēja to aizturēt.

"Kaut nu nesprāgtu riepas!" Toms iedomājās. "Vai neaizdegtos motors!"

Karstums kļuva nepanesams, bija grūti elpot. Mo­tora dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītājs pār­sniedza kritisko atzīmi un atdūrās pret ciparnīcas augšējo robežu.

Toms, gandrīz nepiebremzējot mašīnu, nogriezās pirmajā pilsētiņas sānielā par laimi, tā nebija asfal­tēta. Pie riepām pielipušā, degošā asfalta liesmiņas ātri vien noslāpa, smilšu un dubļu apmestas.

Tālāk ceļš meta slaidu loku ap veco kapsētu. Tā bija puslīdz droša, klusa vietiņa, īpaši naktī. Dažādu laiku aizgājušie tie, kas savu dvēseļu apmulsumā aizka­vējušies, nebija ēnu valstības draugi, drīzāk tās gūs­tekni.

Lai ātrāk tiktu līdz galamērķim, Toms, strauji pa­griezdams stūri, vēlreiz mainīja kustības virzienu, lik­dams mašīnai drāzties cauri aizaugušajam parkam, pa taku lavierējot starp koku stumbriem, ar kravas kas­tes malām noraudams tiem mizu līdz audu baltumam. Jau pirms krietna brīža Toms bija sapratis, ka šis laiks, būdams tikai trīsdesmitgadīgas pagātnes identiska kopija, pat nežēlīgi deformēts, nespēj iespaidot nedz īsto pagātni, nedz šābrīža reāli pastāvošo pasauli, līdz kurai Toms pat vēl nebija nonācis un nemaz nezināja, vai gribētu tur nonākt.

Turies, drīz būsim klāt! Toms drošināja.

Kā kaut ko pavisam nenozīmīgu Toms atcerējās, ka Valdemārs ne reizi nebija nosaucis savas pieaugušās meitas mitekļa adresi, tomēr nezin kādēļ Tomam tā nebija noslēpums. Vēl viens pagrieziens, un, lūk, jau necilā, tomēr vietumis bruģakmeņiem klātā ieliņa, kurā tik ļoti vēlējās nokļūt nelaimīgais spoks.

Beidzot gandrīz vienlaikus "izšāva" aizmugures riepas, neizturējušas tām uzlikto pārslodzi. Mašīna sametās šķērsām ieliņai. Dzīvais un nedzīvais nolēca lejā, cik jaudas mezdamies uz priekšu. Austrumu pusē jau blāzmoja rīts, nepārprotami vēstot to, ka laikam še ir savs saspiests ritums.

Kad abi mucēji sasniedza ilgi loloto galamērķi, saule jau bija uzlēkusi. Svaigi krāsotās divstāvu koka mājeles ēnā Toms uzreiz pamanīja kā sēni augam pe­lēkās valstības mošķi, taču tas vēl nebija tik liels un ne uz pusi tik stiprs, lai viņus kaut nedaudz spētu aizkavēt.

"Pazūdi!" pat neapstādamies domās gandrīz vien­aldzīgi uzsauca Toms. Nu jau viņš apzinājās, cik nie­cīgam jābūt raidītajam enerģijas lādiņam, lai pelēkais neradījums tiktu saplēsts driskās, uz kādu laiciņu pa­dzīts no šīs vai citas vietas.

Toms strauji atvēra žoga vārtiņus un iesteidzās pagalmā. Valdemārs viņam sekoja. Te neviena nebija.

Valdemāra meitas dzīvoklītis atradās koka mājeles otrajā stāvā, trepju telpā varēja nokļūt pa reiz stiklo­tām bijušām sētas durvīm. Durvju caurumi bija cītīgi aizdarīti ar laika gaitā nomelnējušiem saplākšņa ga­baliem, tomēr Toms redzēja tiem cauri.

-   Stāvi! Atpakaļ!

Valdemāra roka sastinga, nepieskārusies durvju rokturim.

-   Nost! vēlreiz strupi iesaucās Toms.

Spoks atlēca malā. Un tad Toms ar domu spēku izgāza, izcēla durvis no eņģēm.

Trepju telpā kā čūskas vijās un locījās pelēkmelnas vērpetes, nespēdamas tajā satilpt.

-   Nāc laukā! Toms iekliedzās.

-    Tu netiksi garām! Tu esi par vāju! Tev jāpazūd! Viņš ir mūsu! dažādās balsīs šņāca milzīgais, melnais murskulis.

Nebija jēgas strīdēties. Drēbes uz Valdemāra pleciem saules staros jau sāka kūpēt.

-   Slēpies no saules, tā tevi sadedzinās! Toms viņam uzsauca un melnējošajā murskulī ietrieca zilganbaltu, pulsējošu gaismas lodi.

Mirkli šķita, ka vijīgās vērpetes tūlīt aprīs, noslāpēs lodes starojumu, taču notika pretējais vienā punktā savilktais gaismas kūlis kļuva mazāks, koncentrējās vēl vairāk un tad uzsprāga, piepildot visu kāpņu telpu ar zeltainu gaismu, izspiežot ēnu valstības sūtīto tumšo enerģiju. Zaudējis spēkus, melnais virpulis nebija zau­dējis apmērus un nevainojamo pienākuma apziņu tas tūdaļ centās uzbrukt Valdemāram.

Toms riskēja, viņš apzināti ļāva tam notikt tumšais mākonis, ietīdams Valdemāru savās vērpetēs, kaut uz mirkli paglāba jau gandrīz aizdegušos spoku no iznīci­nošajiem saules stariem. Domās Toms pavēlēja virpu­lim pacelt Valdemāru un nest uz mājas pusi. Iztērējot pēdējās enerģijas paliekas, melnais mākonis to paveica, bet vienlaikus pats acīm redzami dila, kļuva manāmi caurspīdīgāks.

-   Paldies! Toms neaizmirsa pateikties nupatējam pretiniekam, pirms tā atliekas iemetās pagalma vidū augošā milzīgā ozola pazarēs.

Toms pazina šo ozolu un pagalmu, viņš pazina ne­cilo divstāvu koka mājeli. Tā bija tā pati, kurā viņš reiz dzīvos, kad būs piedzimis! Šis laiks nebija aiz kalniem.

Valdemārs atkal sāka kūpēt. Toms viņu iestūma kāpņu telpā. Spokam vajadzēja kādu brīdi, lai atgū­tos, un tad viņš paša spēkiem spētu kaut cik tikt uz priekšu.

Saule jau bija zenītā. Pagalmā iebrauca kāzinieki.

-   Durvis! Kā tad tā? Kas to nostrādājis?! pārstei­gumā un neizpratnē iesaucās jaunās sievas māmuļa, vēl kūpošā spoka bijusī laulene.

-   Neuztraucies, viss būs štokos! viņu mierināja jau krietnu devu grādīgā nobaudījis, pagalam izstīdzējis tēvainis. Galvenais, ka meitiņa pie vīra!

-   Nav jau tava meita, ko vāvuļo! tēvaini apsauca resna, neganti izkrāšļojusies būtne. Vīri! Durvis atpa­kaļ eņģēs un tad tikai augšā!

-    Kāda ruņa! Ko vajag, to vajag! vīri nepretojās.

-    Lai nu paliek, ko nu smērēsies labos uzvalkos! Valdemāra bijusī sieva samiernieciski iebilda. Gan jau vēlāk…

-   Kad būs pavisam apdzērušies?! krāšļošanās spe­ciāliste bija nepielūdzama. Pie darba! Nelūriet kā auni uz neizgāztu žogu! Aiziet, slīmesti!

Daiļkrāsotājas pavēles, lai gan ironiskas, tomēr ne­bija pārlieku aizvainojošas, tāpēc vīri bez ierunām ķērās pie darba.

-   Valdis tomēr neatbrauca! Tēvs… kāda pusmūža sieviete jau kāpņu telpā paklusi, bet indīgi izmeta tāda paša svaiguma sievai.

-    Varbūt vēl atskries? nenoteikti bilda otra sie­viete.

-   Kur nu, ja jau zagsā nebija! Kam vajadzīgi tādi tēvi?! Lai tik iet uz neatgriešanos!

-  Jā, vēl nenoteiktāk bilda otrā sieviete. Varēja gan nojaust, ka viņa tomēr bija citādās domās par vīriešu staigāšanu.

Valdemārs pirmajā mirklī centās paslēpties kaktā aiz Toma muguras, tomēr drīz saprata, ka viņu ne­viens neredz.

Tikai tad, kad visi mājinieki un kāzu viesi bija uz­kāpuši augšstāvā, turp doties sadūšojās arī abi nere­dzamie un neaicinātie ciemiņi.

Nezin kāpēc Valdemāra jaunākā meita Tomam šķita pazīstama jau kāpņu telpā garām ejot… Madara… Nu, protams! Toma nākamā māmiņa! Vēl gandrīz pusaudze, gandrīz vienā vecumā ar šābrīža Tomu! Nu jau arī Toms vēlējās piedalīties Valdemāra vecākās meitas Elīnas kāzu svinībās, kaut mirkli būt līdzās Madarai un viņas mātei Annai, kura taču bija… būs viņa vecāmāte!

Un Valdemārs? Tas trakoti apsvilušais spoks, kaut arī neklātienē, tomēr reiz taču kļūs par viņa Toma ve­cotēvu! Tikai dažās vecmodīgās, melnbaltās fotogrāfijās redzēts, turklāt nupat apsvilis, spoks nu nemaz nešķita pazīstams.

Un tikai tagad Toms atminējās, ka tad, tajā pirms daudziem miljoniem gadu pagājušajā nākamajā dzīvē, kad viņš bija desmit vai vienpadsmit gadus vecs, bija atgadījies kāds dīvains notikums… Reiz, pāršķirstot veco fotoalbumu, māte, klusi iekliegušies, izlaida to no rokām. Kad Toms piesteidzās un, neizpratnē jau­tājoši lūkodamies, pacēla nokritušo albumu, māte ilgi nespēja bilst ne vārda. Beidzot kaut cik atguvusies, viņa drebošiem pirkstiem atšķīra lapas, kurās bija iestiprinātas mātes vecākās māsas kāzu fotogrāfijas. Arī Toms tās vienu otru reizi bez īpašas intereses bija aplūkojis.

-   Paskaties, vai es jau nejūku prātā! māte ievai­dējās.

Tas nu gan nebija uz labu mātes vaidēšanas gradā­cijas Toms pazina lieliski! Šī piederēja pie sliktā gala. Tomēr, neko sevišķu nepamanījis, Toms jau grasījās atdot albumu mātei, kad piepeši sastinga kādā vai­rākkārt redzētā kopīgā fotogrāfijā aiz kāzinieku pē­dējās rindas bija uzradušies divi miglaini tēli. Toms droši zināja, ka agrāk to tur noteikti nebija! Viens bija tumšāks, tas stāvēja malā, šī radījuma aprises tikai izskatījās pēc cilvēka, otrs bija gandrīz vidū, aiz Toma vecāsmātes. Gaišs, tomēr asākām kontūrām, ar sa­mērā skaidri saskatāmiem sejas vaibstiem šis mig­lainais tēls nepārprotami atgādināja Toma vecotēvu, tādu, kādu viņš to atcerējās redzējis citās, vēl senākās fotogrāfijās.

-   Nu, ko tu saki? Vai redzi kaut ko?

-   Vecaistēvs? nedroši iesāka Toms.

-  Ak Dievs! turpināja vaidēt māte. Viņš taču bijis ar mums! Avārija notika agrāk no rīta, un viņš pie mums ieradies, kā nu pratis…

Pēdējos vārdus māte gandrīz nespēja izrunāt, viņas acis pildījās asarām.

-   Neraudi, mamm… Viņš tomēr atnāca…

Māte satrūkās vēlreiz pat cauri asaru migliņai viņa ieraudzīja tādu skatienu, kādu nebija redzējusi nevienam no pieaugušajiem cilvēkiem, kur nu vēl bēr­nam. Šķita, ka sievietē raugās divi atvari tik dziļi, ka Madara novērsās, vēl ilgi nespēdama koncentrēt domas, nespēdama piecelties, nespēdama apjēgt pati sevi un šo pasauli, kas visapkārt…

* * *

-   Man nu jāiet. Toms izdzirda līdzās klusu balsi. Tā bija Valdemāra balss: citāda nekā līdz šim mie­rīga, atsvešināta.

Vectēva spoks negaidīja Toma atļauju beidzot viņš bija brīvs no visa, no sevis paša. Beidzot, pēc trīsdesmit gadiem, viņš bija gatavs šīs pagājušās dzī­ves pēdējam ceļojumam…

Valdemārs nokāpa pa svaigi piekrāsotajām kāp­nēm, tad, ne mirkli nešaubīdamies, izgāja laukā, pa­galmā.

Pēcpusdienas saules stari apņēma būtni, kurai ne­bija ēnas. Pirms uzliesmot, izgaist mūžībā, tas, kuram šajā dzīvē bija dots vārds "Valdemārs", paguva atska­tīties un uzsmaidīt.

-   Paliec sveiks un paldies tev, Tom. Bez tevis es to nebūtu spējis paveikt… Paldies! Un gan jau reiz tik­simies…

Toms zināja, ka tā ir patiesība. Viņš to bija zinājis bezgalīgi daudzas reizes…

Vienā mirklī gaišas liesmas apņēma vectēvu-spoku kā trīsdesmit gadus kaltušu, sīku papīra lapiņu. Un tas arī viss, pat ne dūmu strūkliņas!

Toms uzmeta skatienu vecajam ozolam, mājelei, kurā reiz pavadīs un ir pavadījis pusi mūža, plašajam, drīzai apbūvei nolemtajam laukumam aiz tās. Viņam te nekas nebija darāms. Pagaidām…

Kāda balss viņu aicināja, kāds gribēja ar viņu tikties. Šeit ēnu valstībā?! Toms atskatījās pār plecu māja bija pārvērtusies, veco ārdurvju vietā citas, bez bi­jušā stiklojuma vietām, blakus neliels priekšnamiņš un otras ārdurvis. Sienu krāsojums cits, atlupušajās vietās zem tā varēja pamanīt vismaz trīs vai četras iepriekšējo krāsojumu kārtas. Gar mājas sienu, vietām aizsedzot logus, auga balto un violeto ceriņu krūmi. Pirmīt to te nebija.

Toms palūkojās uz pagalma pretējo pusi viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tur aiz mūžvecā ozola mel­nēs lietavās izmirkušie malkas šķūnīši, viņa vecāku un augšstāva kaimiņa Fedjas īpašums, un kļūdījās! Šķūnīši bija jauni, tikko uzslieti. Toms kā apreibis, pilnu krūti ieelpoja svaigi zāģēto, neēvelēto skujkoku dēļu smaržu.

Un pēkšņi Toms saprata. Itin visu. Viņš vēl nebija piedzimis! Viņa gars un dvēsele vēl nebija ieradušies šajā pasaulē!

Tikai tagad Toms atviegloti, kā smagu darbu pa­darījis, nopūtās, un ne bez iemesla šī vairs nebija bezdibenim līdzīgā ēnu valstība, pat ne tās atspulgs! Nespēdama savā varā noturēt apmāto spoku Toma vecotēvu, tā bija zudusi līdz ar Valdemāru!

Nu jau Toms pavisam skaidri saklausīja uzstājīgu, gandrīz pavēlošu aicinājumu. Bija vien jāpaklausa, ko darīsi, ar veciem cilvēkiem nav nekādi joki. īpaši, ja tie ir burvji un pesteļi!

Patiesībā Toms, ak, cik ļoti vēlējās satikt veco reģi šīs sen zudušās pasaules Rūtas vecomāti. Viņam bija sakrājies tik daudz jautājumu, ko uzdot Viedajai.

Toms uzmanīgi aizvēra sētas vārtiņus. Ieliņa gar māju vēl nebija noasfaltēta. Nu, protams! tas notiks tad, kad Tomam būs septiņi gadiņi, kad viņš roku rokā ar Rūtu pirmo reizi dosies uz skolu!

Jau iedams Toms pēkšņi, kā ar auksta ūdens šalti apliets, atcerējās, ka šorīt savā pasaulē ir izkritis gala eksāmenā. Šorīt? Viss šķita tik reāls un reizē nereāls. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tagad šajā pasaulē kāds pretimnācējs spētu viņu ieraudzīt. Varbūt šajā vietā un laikā viņš pats bija tikai spoks, acumirklīgs fantoms?

Vismaz pretī cilpojošs krancis viņa vizuālo esamību apliecināja nepārprotami vispirms tas apstājās, tad, aizdomīgi pašķielējis, kaut kā savādi, īsi iekaucās un, asti kājstarpē iežmiedzis, pat neatskatījies metās pro­jām, ko kājeles nes.

-  Vai tu nāc vai varbūt baidi suņus? Toma smadze­nēs ielauzās apkaunojošs aizrādījums.

-   Jau eju! Toms bija spiests taisnoties.

-   Vari nesteigties, ja gribi te palikt uz visiem lai­kiem…

To nu Toms negribēja. Viņš pielika soli, gandrīz jau skrēja. Un tad kaut kas lika spēji apstāties kāda ne­skaidra, nomācoša doma pēkšņi ieguva zibensskaidras aprises. Pelēkā valstība! Tā bija tūkstoškārt spēcīgāka par to, par kādu izlikās. Tā viņam pa īstam nemaz neuzbruka! Bet ne jau aiz bailēm vai žēluma to pe­lēkie nepazina. Viņiem bija kāds cits, Toma saprātam apslēpts mērķis.

-   Nu jau esi par kapeiku tuvāk, paziņoja reģe un tūdaļ īsi, gandrīz pikti piebilda: Man neprasi! Ko viņi tur perina, to pat es nezinu.

Toms atsāka skriet un iedomājās, ka tagad nenāktu par ļaunu mazliet palidot, kā viņš to mēdza darīt savā tālās nākotnes pasaulē.

-   Pat nemēģini! uzkliedza reģe. Tā tik vēl trūka! Biedēsi man te godīgus cilvēkus!

-   Bet es taču neprotu! Bez liddēļa! iebilda Toms.

-   Ko var zināt, no tāda sprukstiņa visu ko var sa­gaidīt!

Šā laika Viedajai piemita neatkārtojama, dziļi inte­liģenta, kaut vecišķa loģiskā domāšana.

-   Ņirgāsies? iedzēla reģe.

Un indivīda tiesības neatklāt privāto domu slēptā­kās izpausmes kāds te brutālā kārtā mīdīja kājām.

-    Kas tās par slēptajām izpausmēm? brīnījās šā laika Varenā. Tu taču pats visu izpaud! Un tūdaļ jau pavisam citādā balsī piebilda: Tuvāk nenāc…

-   Kāpēc? nesaprata Toms.

-Mums katram sava pasaule plecos, Tom…. Katram sava… Mēs nedrīkstam viens otram tuvoties…

Viedā, lai arī kā centās, pati nespēja apslēpt satrau­kumu satraukumu un tik bezgalīgas skumjas, ka Toma dvēsele nodrebēja; viņš nojauta, ka reģe kaut ko ļoti svarīgu nepasaka līdz galam, neuzdrošinās teikt, Tomu žēlodama.

-   Vai tu mani izsauci? No manas pasaules. Tomam kaut kas iešāvās prātā.

-     Tik stipra neesmu. Toms juta, ka reģe pa­smaida.

-   Pelēko Valstība?

-    Iespējams… it kā negribīgi Toma aizdomas ap­stiprināja neredzamā sieviete. Vai kāds, kurš tajā mīt. Pelēko Valstībā nav laika robežu nav pagātnes, nav nākotnes… Tajā visas pasaules ir vienas Lielā Ra­dītāja elpas appūstas…. Gandrīz visas…

-   Gandrīz? Toms atkal nesaprata.

-    Netincini! Gan pats visu sapratīsi, kad pienāks laiks! reģes balsī ieskanējās piktāka nots. Ej!

-   Kurp lai es dodos?

-   Atpakaļ!

-   Atpakaļ nākotnē? Kā?

-   Cauri Pelēkajiem vārtiem! dzelžaini pavēlēja sie­viete.

-   Man bail!

-    Par to nebrīnos. Gan jau viņi tevi neaiztiks, ja šurpceļā cauri savai valstībai palaida… Gan jau viņiem ir kaut kas padomā…

Tā varēja būt patiesība, taču biedējoša patiesība tāda, par kuru Toms visiem spēkiem centās nedomāt un tomēr jau pēc mirkļa nespēja apvaldīt auļojošos prātus.

-   Saki! Toms iekliedzās. Vai mana nākamības pasaule ir Lielā Radītāja elpas appūsta? Saki!

Seno laiku reģe klusēja ilgi, bezgala ilgi.

-    Nezinu, beidzot atbildēja šā laika vēl nepiedzi­mušās Rūtas vecāmāte un tad vēl klusāk piebilda: Saki, vai tavā laikā es…

-    Jā, tu esi! Un tavs brālis! Jūs esat, esat! Mūsu Zempasaulē!

-   Tātad viņi pat mūs ir pakļāvuši savai varai… Pat mūs!

-   Kas viņi?! Toms kliedza.

-Viņi… un tagad arī tu, Tom, jūs esat citādie… Ej… Un lai Dievs stāv tev klāt, ja tas maz iespējams…

Toms klusēja. Viņš saprata, ka Viedā vairs nerunās. Viņas pēdējais paudums bija izteikts tādā balsī, ka sāļas siekalas saskrēja mutē, taču Toms tās nespēja norīt. Viņš juta, ka mati pakausī saslienas stāvus; viņš bija uzzinājis to, kam pat domās baidījās un nespēja pieskarties. Jā, viņš nāca no citas pasaules, taču tā bija ne tikai cita, bet arī citādai

Kāda?! Kāpēc pelēkie viņu neaiztiek? Varbūt Toma nākotnes pasaule ir nedzīvajai, pelēkajai rada? Varbūt ir vēl ļaunāk? Vēl ļaunāk?! Vai tas maz iespējams? Vai tad arī viņi nejūt sāpes? Vai viņiem nepiemīt līdzjūtība, draudzības un pašuzupurēšanās jūtas? Vai viņi nesēro par aizgājējiem? Vai viņi neiemīlas un netop mīlēti? Vai viņiem nav ģimenes saišu, bērnu un mazbērnu? Vai viņa Toma nākotnes pasaulei nav diženas,

simttūkstošgadīgas pagātnes un vēl varenākas nākot­nes izredžu?

Nē, nē, nē! kliedza, protestēja nākotnes Toma sa­prāts. Tas visiem spēkiem centās aizstāvēties!

Tomēr kaut kas bija mainījies: kādu sīku šaubu sēk­liņu seno laiku Viedā bija iedēstījusi Toma dvēselē. Viņš jauta to briestam krūtīs, viņš jau zināja, ka tā augs, ne mirkli nedodama miera, līdz Toms noskaidros patiesību, pat ja tā viņam būtu pēdējā…

Zvaigžņu un galaktiku miljardu izrakstītā debesu velve meta loku pār Toma galvu. Tālas un vēl tālākas neredzamas planētu sistēmas no tapšanas mirkļa līdz zudībai varēja kļūt par mājvietu Saprātam. Daudzām tas neizdevās, taču nedaudzās izredzētās Visuma laika un telpas bezgalībā kļuva par simtiem un tūkstošiem Saprātam noderīgu dzīvības formu mājvietām, līdz Lielais Radītājs dažas dzīvības formas atzina par sevis cienīgām, dāvādams tām Dvēseli un Garu. Tā tas bija no sākta gala, un tā tas būs mūžīgi, līdz Visums atkal sarausies vienā punktā un bezgalīgo reizi radīsies no jauna…

Tikai tagad stāvot klaja lauka vidū Toms apzinā­jās, cik ļoti viņam nākotnes pasaulē ir pietrūcis zvaig­žņotās debesu velves! Viņš mīlēja gan šo, gan citas pasaules, viņa Gars mīlēja Lielo Radītāju, juzdamies tā daļa, būdams atbildīgs par planētu, par katru nie­cīgāko dzīvībiņu uz tās.

Viņš nevarēja, nedrīkstēja piederēt citādo pasaulei. Tikai ne viņš!

Taču kaut kas bija noticis! Kaut kas neiedomājams. Kaut kas tāds, kas pat mūžam nemainīgajai Pelēko

Valstībai lika rīkoties neizskaidrojami pretēji tās da­bai un sūtībai. Šķita, ka pelēkie, palikdami gandrīz neredzami, izvairīdamies no tiešas saskarsmes, viņu vēro un vērtē. Kāpēc?!

Toms juta rudenīgās nakts dzestrumu. Ar visu ķer­meni viņš izbaudīja šobrīd vienīgo iespējamo kontaktu ar šo pasauli, nenodarot tai pāri. Nakts viņu nebie­dēja, arī pelēkie nešķita tik bīstami, viņa bieds bija kas cits viņš pats un viņam līdzīgie nākamībā.

Nē, viņiem nebija nedz astu, nedz āža kāju, nedz ragu pierēs, viņi nebija vampīri vai spoki! Viņi bija cilvēkil Taču viņi nepazina zvaigžņu starojumu, jo virs viņu galvām pletās Megapoles kupoli. Viņiem teica, ka ārpusē valdot briesmīga radiācija pēc sen zudu­šās civilizācijas bojāejas -, pasaule, kurā nav dzīvības. Taču Toma tēvs apgalvoja, ka tur, ārpusē, ir dzīvas, iespējams, saprātīgas būtnes. Un, ja tur ir mūžīgā ra­diācija, tad kā radās viņu gatavā, vienveidīgā pasaule? Tā ir nemainīga daudzus tūkstošus gadu. Tai nav ro­dams pirmsākums. Ja nu vienīgi Zempasaulēs, dziļi pazemē. Varbūt tur slēpās atbilde?

Toms nesteidzās, viņš zināja tagad zināja, ka neko nevar nokavēt. Tepat līdzās, pustumsā, dusēja pilsē­tiņa sīka un neaizsargāta, mūžīgā laika krustcelēs iestrēgusi. Neaizsargāta? Te kāds bija licis piedzimt Reģei un pavisam drīz liks piedzimt arī Tomam. Pēc nieka četrpadsmit gadiem šo pasauli apciemos Zets. Un caurskries kāds ļaunuma apsēstais.

Zets! Toms viņu atminējās. Viņiem izdosies pie­veikt tumsas spēku sūtīto tur, pagātnē, kur ļaunais būs iesprucis, kaut tas nenāksies viegli.

Krītošs meteorīts debesīs ievilka gaistošu švīku. Pie zemes pieplakušo, mitruma piesūkušos zālienu skāra pirmā salna.

"Ja tagad kaut kur tuvumā būtu Zets!" Toms izmi­sis domāja. Cik ļoti viņam šobrīd pietrūka īsta drauga padoma… Zet, vai arī tu man nedrīksti tuvoties? Zet! puisēna kliedziens izskanēja aizlaiku tukšumā.

Toms zināja, ka atbildi velti gaidīt. Tikai vējš iešalcās tuvējās kapsētas koku lapotnēs, kaut uz īsu mirkli ra­dīdams dzīvības ilūziju.

"Dzīvības ilūzija?" nodomāja Toms. "Dzīvības ilū­zija," viņš atkārtoja. Kāda neskaidra doma tās acu­mirklīga, kā no saprāta bezdibeņiem izlauzusies at­blāzmas kripata iešāvās zemapziņā tik neskaidra, ka Toms to pat neprata loģiski noformulēt.

Bija pienācis brīdis, kad jāatgriežas nākotnē. Toms nesteidzīgi devās uz kapsētas pusi. Tāpat kā ar ķer­meni viņš juta rudenīgās nakts dzestrumu, ar kādu citu maņu viņš sajuta Pelēkās Valstības klātbūtni te­pat līdzās. Ar vienu kāju viņš jau bija šajā valstībā!

Tomu apņēma pilnīgs klusums tāds, ka sāpīgi iedžinkstējās ausīs. Mirkli viņš dzirdēja savas sirds pukstus. Taču tad pieklusa arī tie. Pazuda viss gan pilsētiņas, gan vecās kapsētas, gan visa šā laika klātesme! Viss sastinga Toma apziņā kā fotogrāfija, ievie­tota biezā, bezgala biezā atmiņu albumā…

Visapkārt savilkās pelēka migla. Toms vairs nejuta savu ķermeni, viņš nejuta zemi zem kājām šķita, ka viņš lido, strauji ceļas augšup, ietinies miglas mākulī.

Toms palūkojās lejup tur migla šķita tumšāka, biezāka, tā jau apņēma, aprija laika dzīlēs zūdošo pil­sētiņu un tās apkaimi.

Pacelšanās nebija ilga, Toms juta, ka atkal tuvojas zemei, taču tagad tā piederēja Pelēko Valstībai. Sastin­gusi un nedzīva, tā atpleta laika un telpas vārtus bez sagaidītājiem un fanfarām, bez pagātnes un nākotnes, bez labā un ļaunā. Kāpēc?! Ko viņi grib?

Toms atkal stāvēja lauka vidū, aiz ezera jautās pil­sētiņas retās ugunis, baznīcas smaile ar krustu galā, taču Toms zināja, ka tā ir tikai ilūzija.

No miglas iznira cilvēka stāvs, tas ātri tuvojās. Valdemārs!

-    Nāc! aprauti, bez jūtu izpausmes izmeta velis vai tas, kas viņā šobrīd slēpās, un tūdaļ pagriezās, lai ietu.

-   Pagaidi! iesaucās Toms. Valdemār!

Būtne apstājās un atskatījās, taču tai bija citas svešas, par pelēku masku sastingušas sejas vaibsti.

Toms apjauta, ka nejūt pamatu zem kājām, tomēr spēj to saskatīt. Tā bija smilts, kam viņa apavi pat nepieskārās, tikai pelēka smilts visapkārt. Un tad gājiens atdūrās pret ieslīpu, no gigantiskiem, gandrīz gludiem akmens bluķiem veidotu sienu, kas pazuda kaut kur augšā miglas vālos un tumsā.

Nekur nemanīja kādu eju vai visniecīgāko spraugu, tomēr velis pat nedomāja apstāties ne reizi neatska­tījies, fantoms nozuda akmens bluķī, izgāja tam cauri. 122

Toms redzēja, viņš spēja saskatīt, ka aiz simtiem metru biezā akmens bluķu krāvuma plešas ezers. Viņš zināja, ka tā vidū atrodas sala. Viņš to zināja! Nu jau viņš zi­nāja, ka virs salas un ezera slienas milzīga piramīda, ko cilvēki sensenos laikos nodēvējuši faraona Heopsa vārdā. Taču tas, kas atradās uz salas, bija daudzkārt senāks par šo akmens bluķu krāvumu, tas nepakļāvās laika varai, tas pat nenāca no šīs planētas Oriona zvaigznājs bija viņa iepriekšējā mājvieta iepriekšējā, taču ne pirmā. Un arī Zeme nav un nebūs pēdējā!

Toms nevilcinoties izgāja cauri akmens sienai, viņa ķermenis to nejuta. Šeit, ezera krastā, Toms apstājās, viņš nejuta bailes, nebija izbrīnīts vai pārsteigts bei­dzot viņš bija atgriezies kādā no savām iepriekšējām dzīvēm! Viņš bija atgriezies kārtējās mājās.

-  Varenais Amon! klusi bilda Toms, noliecis bijībā galvu. Bezgalīgā, mūžīgā Visuma aizstāvi, Dzīvības sargātāj…

-   Nāc! Šķita, ka velis tomēr viņu steidzina. Tu nedrīksti te uzkavēties pārlieku ilgi.

Pelēko Valstības fantoms bija apstājies krietnu sprīdi pirms tumšajiem ūdeņiem, no tiem vairīdamies un uzmanīdamies, lai tikko jaušamie, laiskie uzplūdi ne­skartu viņa garā, pelēkā apmetņa stērbeles.

-  Man tālāk doties nav ļauts, vienaldzīgi paziņoja aizlaiku velis, pagūdams atlēkt no ūdens šķirtnes, kad kāda uzplūdu mēle pēkšņi izliecās uz priekšu, cenzda­mās fantomu satvert.

Caur bāliem miglas stabiem, kas cēlās no ūdens virs­mas, šurp slīdēja senā laiva, vieglā, izrakstītā purpura apmetnī tērpta milža prasmīgas rokas vadīta.

-   Esi sveicināts, Haron! iesaucās Toms, kad augs­tais laivas priekšgals skāra krastmalas smiltis. Tik tiešām šeit, Pelēko Valstībā, laika un telpas nobīdēm nebija robežu!

-    Sveiks, zvaigžņu rakstu pratēj, aizlaikos dzimu­šais…

-   Man nav monētas, ko tev dot par pārcelšanu.

-    Tad tu būtu pirmais, kurš tiktu pāri bez mak­sas! iesmējās Harons Nāves ūdeņu vagotājs. Zini, ka tā nemūžam nenotiks!

-   Zinu, strupi atbildēja Toms.

-Atvaino, pat dievi maksā, jo Aizmirstības ūdeņiem pāri tikt nespēj neviens!

-   Zinu arī to!

-   Ko tad tu vēl gaidi? Ej atpakaļ, no kurienes esi nā­cis! Harons neslēpa īgnumu. Tik daudz gadu pagā­jis, kopš pēdējo cilvēku pāri vedu, daudzi tūkstoši gadu!

-   Vai tas tev nešķiet savādi, Haron?

-    Nē. Cilvēku rase ir zudusi, tāpat kā reiz atlantīdieši. Tikai tu vēl klīsti apkārt bez jēgas un saprašanas!

Harons nepārprotami grasījās atstumt laivu no krasta.

-    Pagaidi mirkli! iesaucās Toms. Tu saki, ka nīksti bez darba tūkstošiem gadu? Tomēr klausies, ko teikšu: cilvēku rase ir atdzimusi no jauna! Arī tagad tā nedzīvo mūžīgi, tomēr aizgājēji nenonāk Lētas kras­tos, neviens nenonāk! Vai tas tev nešķiet dīvaini?

-   Kas man daļas, nekavē mani, mirstīgais!

-    Kurp tu tā steidzies? Gribi dažus gadu tūkstošus pasnauduļot savā laivelē, Nebūtības ūdeņu ieaijāts? Jauka nodarbošanās, neko teikt!

-   Nekaitini mani! Pat nemēģini to darīt. Tev, vien­alga, tas neizdosies.

-   Kāpēc tad jūs mani aicinājāt?

-  Mēs? Harons nesaprata. Dievi nav tevi saukuši! Kādēļ gan tu būtu viņiem vajadzīgs, cilvēk? Kāda ne­kaunīga iedomība!

-   Tiešām gan… Tev un viņiem taču ir sava pasaule, aiz Nāves ūdeņiem paslēpusies! Kas jums daļas par mirstīgajiem?! Taču arī dievi nav mūžīgi, pat tu, Haron! Jūs bīstaties Pelēko Valstības, jūs bīstaties Aizmirstī­bas upes drausmā klusuma! Jūs bīstaties paši savas niecības apziņas! Paliec sveiks!

Toms pagriezās, lai dotos projām, taču viņa ceļā jau stāvēja pelēko fantoms. Tas klusēdams pastiepa uz priekšu roku plaukstā gulēja monēta.

-   Kāpēc? Kas man darāms viņu pasaulītē? Lai viņi tur rotaļājas kā bērni, ambroziju saēdušies! Toms nevaldīja dusmas. Kas mums kopīgs?

-   Zeme, uz kuras tu stāvi… Pelēko Valstības fan­toms atguva Valdemāra sejas vaibstus. Zvaigznes virs mūsu galvām… Laiks un spēks, kuru Lielais Radī­tājs tik dāsni dāvājis tev un tam, kurš atdusas uz dievu salas. Ņem! Velis vēlreiz pastiepa roku ar monētu atvērtajā plaukstā.

Toms satvēra monētu un pagriezās pret laivinieku, jau spēra soli tuvāk krastam, taču viņa roka sastinga pusceļā un plauksta nepavērās.

-   Rādi vien, ko tur esi paslēpis, nekautrējies! smē­jās Harons. Nieki! Jūs abi mani nepiemānīsiet. Tā monēta nav īsta! Pelēkajiem nav nekā īsta, tikai acu apmāns tas gan viņiem padodas lieliski!

Harons jau iemērca milzīgo airi Lētas ūdeņos, jau sa­taustīja upes dibenu, kad Toms atkal iesaucās: Stāvi! Tu gaidi īstu monētu? Tu to dabūsi!

Viņš piesteidzās pie tumšās, gandrīz nekustīgās Aiz­mirstības upes straumes vēl mirklis, un tā viņu sa­grābtu, ierītu sevī, iznīcinātu pavisam, uz mūžīgiem laikiem, neļaudama atdzimt, vēl kaut reizi atdzimt no jauna! Taču notika kaut kas tik neiedomājams, ka pat Pelēko Valstības fantoms nodrebēja, bet Harons būtu izlaidis airi no rokām, ja viņa kaulainos pirkstus nebūtu savilkuši krampji.

Nāves ūdeņi atkāpās, tie nevēlējās, varbūt neuzdro­šinājās pieņemt šo šķietami viegli gūstamo laupījumu. Atplūzdami no krasta, tie atsedza vairākas sensenas zelta monētas. Toms vienu pacēla un sniedza Haronam.

-   Vai šī derēs? viņa jautājumā skanēja neslēpta, pat draudīga ironija. Varbūt pameklēt vēl kādu?

-   Ko tu gribi?

-   Ko visi grib tikt pāri.

-    Tevi es nevedīšu, tevi ne! kliedza aizmirstības ūdeņu vagotājs. Tu neesi rada ne cilvēkiem, ne die­viem!

Harons ar spēku ietrieca airi seklumā, taču laiva pat nepakustējās.

-   Vai palīdzēt? jautāja Toms.

Laivinieks vēlreiz iegrūda airi ūdeņos, ar visu svaru uz tā atbalstījās, taču viņa pūliņi bija veltīgi, laiva stāvēja kā piesieta.

-   Man ir jātiek pāri, rimti, bet noteikti atkārtoja Toms. Tikai šoreiz par vešanu tu samaksu nedabūsi, Haron. Šoreiz ne!

Toms atvēzējās un kā rotaļādamies plakaniski meta monētu pret ūdens virsmu. Uzsitusi sīku šļakatu, tā ņirbēdama nozuda dzelmē. Nāves ūdeņiem pašķiro­ties, Toms tuvojās laivai.

-   Nenāc tuvāk! Harons pacēla smago, klibiķa Hēfaista apkalto airi. Nenāc, stāvi, kur esi! Milzīgais vecis bija gatavs nāvējošam belzienam. Tu, niecība, uzdrošinies sacelties pret dieviem?

-    Rimsties, Haron, tu taču pie viņiem nepiederi! Šķita, ka Toms runā ar mazu bērnu. Tev nav pa spēkam mani aizkavēt. Tad viņš pagalam drūmi pie­bilda: Pat Aizmirstības ūdeņiem tas nav pa spēkam, pat tiem…

Toms atskatījās. Pelēko Valstības fantoms bija at­kāpies līdz kiklopiskajam mūrim, viņš grasījās izgaist.

"Paldies tev, Valdemār, lai arī kas tu būtu," Toms domās čukstēja.

Šķita, ka Pelēko Valstības sūtņa mūžam sastingu­šajos sejas vaibstos iezogas tikko jaušama smaida at­blāzma. Bet varbūt tā tikai šķita…

Pirms Harons atjēdzās, Toms jau sēdēja laivā, dau­dzus metrus augstajam bortam ticis pāri viegli un ne­manāmi, bez kādas ārējas kustības.

Milzīgais airis izkrita no Harona rokām un ar troksni atsitās pret laivas dibenu. Harons tikko noturējās kā­jās, jo laiva ar grūdienu atrāvās no krastmalas smil­tīm, apmeta neveiklu loku un, uzņemdama ātrumu, pati no sevis traucās uz priekšu.

-   Kā nomani, es neesmu tik prasmīgs stūrētājs kā tu, Haron! bilda Toms. Taču es negrasos tev atņemt darbu. Es vēlos tev to atdot.

Harons, neko nesaprazdams, dusmās griezdams zo­bus, mēģināja atkal sagrābt airi, taču tas neizdevās kājas un rokas šķita neredzamu valgu sapītas.

-   Tas tevis paša labad, lai trakodams nepārkrīti pār bortu, Toms centās paskaidrot. Tu taču negribi nopeldēties Nāves ūdeņos? Tas var kaitēt tavai vese­lībai!

-   Kas tās par burvestībām?! iebrēcās Harons, no dusmām, kauna un veltīgas piepūles nosarkdams kā vārīta biete.

-    Visparastākās, nav pat vērts pieminēt. Es par tavām ķibelēm nevienam neko nestāstīšu. Un arī tu drīksti paklusēt. Lai gadu tūkstošiem netiktu savējo un Pelēko Valstības apsmiets…

-   Cilvēkiem nav dota vara mani noburt! Harons nespēja rimties. Nevienam no jums, mirstīgie! Pat tev ne!

-   Tad varbūt es tiešām neesmu cilvēks? klusi bilda Toms, vērīgi lūkodamies uz Haronu. Un tie tur, uz salas, varbūt viņi nemaz nav dievi? Varbūt viņi ir viltvārži? Pat diženais Amons, kurš reiz radīja šo salu un Nāves ūdeņus ap to, pat viņš ir tikai māceklis, Ha­ron, Lielā Radītāja māceklis. Taču tie uz salas, kuri sevi uzskata par dieviem, nav viņam tuvinieki…

-   Tevis teiktie vārdi man nav saprotami, aizlaikos dzimušais. Es tikai daru to, kas man nolikts, apmul­sis un apkaunots bilda Harons.

-   Un to tu dari labi, milzi mierināja Toms. Tev ir tiesības būt lepnam, neviens to nespētu paveikt labāk par tevi, Haron, neviens!

-   To es zinu. Taču tu… Tu… Harons nepabeidza iesākto.

-   Es esmu izņēmums, Haron. Tomēr tu pirmīt ne­teici taisnību ir vēl kāds, kuru tu reiz esi vedis bez maksas. Arī to pēdējo reizi no salas uz Pelēko Val­stību… Paslepus, taviem ciltsbrāļiem nezinot…

Tas bija ārpus Harona saprašanas. Kā tu to zini? viņš izmisis vaicāja. To neviens… neviens… Varbūt pelēkie?… Nē, pat viņi neuzdrošinātos!

-  Nepūlies atminēt. Vai nu tavas dusmas ir rimušas? Tad ņem airi un iries, kā esi radis, lai saliniekiem ne­rastos aizdomas. Esam pārlieku tuvu sausumam.

-   Kāds jau sen mūs varēja pamanīt…

-   Nebīsties, tava laiva tikai nupat kļuva saredzama, tikai nupat tā izslīdēja no mijkrēšļa…

-    Kāpēc tu domā, ka es klusēšu? bilda Harons, iegremdēdams airi ūdeņos.

-    Runā, ja gribi. Saki viņiem, ko nupat piedzīvoji. Vai tu ceri, ka tev kāds ticēs?

-   Nē, neticēs…

-    Nu, lūk, beidzot esi nācis pie kādas saprašanas. Un tas, ka tu mani šobrīd saskati, nenozīmē, ka mani spēs saskatīt dievi, ja es pats to nevēlēšos…

-   Ko tu gribi? vaicāja Harons, stūrēdams laivu uz stāvā krasta pusi. Varbūt atriebties? Par ko? Vai par to, ka mēs cilvēkiem dāvājām gaismu un zināšanas?

-    Jūs? Tas bija titāns Prometejs, kas cilvēkiem no­nesa Olimpa dievu uguni. Pēcāk jūs viņu bargi sodī­jāt, tāpat kā visu Zemes dieves Gajas cilti, iedzīdami pazemes valstībā Tartarā. Taču lai nu paliek viss, kā bijis. Galu galā mēs kaut kā pratām sadzīvot… Līdz jūs paši zudāt, kļuvāt par seno pirmtautu mītisku atmiņu tēliem.

-    Tas tiesa, bija pienācis laiks meklēt jaunu māj­vietu. Tā mums vēstīja zvaigznes un dižais Amons Ra, visu dievu valdnieks. Taču nu tu, mirstīgais, no aizlaikiem nākošais, mūs uzmeklē. Un Pelēkie tev to ļauj! Viņi tev vēl dzīvam esot rāda ceļu uz veļu valstību! Kāpēc?

Toms iegrima pārdomās. Vai viņš no sākta gala ne­bija sev uzdevis šo jautājumu: kādēļ gan viņš te nāk, ko meklē, neviena neaicināts, tomēr kāda neredzama, apzināta spēka sūtīts?… Vai šis spēks slēpās viņā pašā?

-   Es gribu jūs aicināt karā! Toms izdzirda vārdus, kurus izrunāja paša lūpas.

-   Ko tu gribi? milzis izbrīnā pārvaicāja. Vai tu esi zaudējis prātu? Kādā karā? Pret ko? Harons bija tik ļoti pārsteigts, ka pārstāja irties.

-   Nepazaudē airi, Haron! Šķita, ka ar Toma muti runā kāda sveša būtne. Senais Tartars ir pamodies. Neviens nezina, kādēļ. Neviens nezina, vai tie ir senie titāni vai citi, vēl daudzkārt bīstamāki radījumi.

-   Dievu pasauli tas neskar, tu taču zini. Viņu salu sargā Nāves ūdeņi un Pelēko Valstība ap tiem.

-    Pelēkie bīstas, Haron… Pat viņi nejūtas droši… Nāves ūdeņi? Vai tu pats neredzēji, ka tie nav visva­reni? Tie pašķīrās, atkāpās…

-   Tavā priekšā! iesaucās milzis. Tu…

-   Es, Haron…

-   Kas tu esi?!

-   Kaut es to zinātu…

-   Tu zini! Tu esi Citādais!

-    Tikai daļa no manis, Haron, tikai niecīga daļa! Es ceru, ka niecīga… Jo kādēļ gan dzīvo pasaule būtu mani šurp sūtījusi, kādēļ gan kāds būtu rādījis ceļu uz Pelēko Valstību, būdams pārliecināts, ka tā mani ne­skartu palaidīs garām? Varbūt lai brīdinātu? Varbūt tā mums visiem ir pēdējā cerība gan dzīvajiem, gan sen zudušajiem?

-   Nāves ūdeņi tie bēgtin bēga…

Harons atkal sagrāba airi.

-   Attopies! Šī pasaule var aiziet bojā, Haron! Visa arī dievu pasaule uz mūžīgiem laikiem, bez atdzim­šanas!… Man ir jātiek krastā!

Ticis tuvāk salai, Harons kādu brīdi vadīja laivu gar nedzīvu, klinšainu stāvkrastu, līdz kādā plaisā skatam pavērās šaura, akmeņaina liedaga strēmelīte. Jau pēc mirkļa apkaltais laivas priekšgals asi iecirtās oļiem klātajā seklumā.

-   Paldies tev, Haron. Un ņem šo monētu, tā tomēr ir īsta, lai arī Pelēko Valstības dota.

Toms nevilcinādamies izlēca krastā.

-   Es būšu tuvumā, bilda mūžīgais pārcēlājs.

-   Zinu, Haron. Tu vienmēr esi tuvumā ikvienam no mums, lai arī kur mēs būtu, kādu ceļu mērotu…

Laiva atrāvās no sēres; nepagāja ne mirklis, un tā jau nozuda aiz pārkarenas klintsradzes.

Toms pakāpās augstāk un atskatījās cik vien va­rēja saredzēt, pletās tumšie Aizmirstības ūdeņi; tā­lumā, aiz sastingušajiem miglas vāliem tie vietumis centās saplūst ar horizontu. Nekur nebija saskatāms pretējais krasts, tikai bezgalīgs Nāves ūdeņu okeāns apņēma visu pasauli.

Pēc krietna kāpuma Toms apstājās uzkalniņā un palūkojās apkārt ne tuvumā, ne tālāk ielejā nebija ieraugāmas kaut niecīgākās taciņas pazīmes, kādas dzīvas vai nedzīvas būtnes klātbūtne. Šķita, ka visap­kārt valda mūžīga mijkrēšļa stunda, cenzdamās notu­šēt kontūras, izlīdzināt asumus, paslēpt milzīgo salu pelēka miglas mēteļa krokās. Tik tiešām senie dievi šeit varēja netraucēti spēlēt mūžīgās paslēpes!

Viegla vēsmiņa šurp atnesa ziedošu Japānas ķiršu smaržu.

-  Velti slēpies, daiļā saules dieve Amaterasu, es tevi spēju saskatīt, bilda nupat atnākušais.

Rožainā sakuras ziedu mākonītī ietinusies, ar ba­sajām kājām zemei nepieskardamās, šurp slīdēja gra­cioza, mūžam jaunavīga būtne.

-  Cilvēks?! izbijusies iesaucās dieviete māte. Dzīvs cilvēks? Kā tu še nokļuvi? Tūlīt ej projām, iekams ne­esi sodīts! Tev izdevās piemuļķot Haronu?

-    Tas nenācās grūti. Viltīgi pasmaidīja Toms. Viņš ir naudaskārs!

-   Nē, tu neesi cilvēks! Dieviete apstājās. Tu ne­esi…

Acumirklī Amaterasu saplūda ar ziedu mākoni, pārvērsdamās par milzīgu, baltu vilcēni, kura, priekšķepas izpletuši, bija gatava negantam lēcienam.

-   Lūk, kur tu esi paslēpusies, draiskule! atskanēja baiss rēciens. No miglas mākoņa iznira lauvas galva, tad varens cilvēka stāvs, pār kura pleciem un muguru slīga zvēru karaļa tumšās krēpes. Nu tu man beidzot esi rokā!

Taču, pirms dievu sargs Višnu paguva pārvērsties par asspalvainu kuili, baltā vilcene, lēcienā apme­tuši kūleni, kā sīka, zeltzvīņaina zivtele ienira dzidrūdeņainā, seklā dīķītī, kas nez kā te bija uzradies, un paslēpās starp raibiem olīšiem. Višnu kuiliskais iemiesojums, bez gaisā veiktiem augstākās pilotāžas specefektiem sasniedzis ūdeni, itin veiksmīgi pārvēr­tās par prāvu, appelējušu un neveiklu bruņurupuci, bet tūlīt pat par negantu līdaku, kas Amaterasu lika izlēkt no seklās, saduļķotās peļķes un pārtapt atkal par dievieti tās sākotnējā izskatā.

Dīķītis tūdaļ nozuda, tā vietā stāvēja kaislē iede­dzies kuprains milzis un izbrīnā lūkojās apkārt.

-    Kur, pie joda, tu pazudi? Ama! To ziedu smaku jūtu, bet tevi neredzu! Nu vairs pat smakas nav! Kurš lops te sacēla vēju! Parādies, lai es tev varētu sadot pa ēzeļa ausīm! Kuprainis pamazām atguva dieva Višnu īsto izskatu, tomēr viņa citreiz skaistā, taču nupat trakās dusmās savilktā seja joprojām nesolīja neko labu.

-   Es, vienā dieva mierā bilda Toms, pēkšņi kļuvis redzams.

-   Tu? Šāds bezkaunīgs paziņojums Višnu tik ļoti apstulbināja, ka viņš acumirklī nomierinājās. Un kas tu esi? Punduris?

-   Nē, Toms.

-   Un par ko tu proti pārvērsties?

-   Par punduri. Vai vienalga, par ko. Pēc sirds pati­kas.

-   Vai tu paslēpi Amaterasu?

-Es.

Svešinieka nekaunība dziedēja mīlas rētas un atvē­sināja varenā dieva prātu.

-   Vai tu vari man pateikt, kāpēc es tevi nepārvēršu par smilšu graudu?

-   Varu.

-Nu?

-   Tāpēc, ka tu to nespēj, Višnu. Vai Rāma, vai Krišna, vai Buda… Ja tu to spētu, sen būtu to paveicis.

-   Kāpēc Harons tev nesadeva ar airi?

-   Tā paša iemela dēļ, kāpēc tu mani nepārvērt par smilšu graudu.

-   Ka tevi jupis! Tu gan esi drosmīgs, cilvēk!

-   Un nekaunīgs, koķeti ar vēdeklīti aizsegdamās, piebilda kautrīgā un joprojām neredzamā Amaterasu.

-    Pat ļoti nekaunīgs! Šķita, ka dievu šī negaidītā saruna uzjautrina. No mirstīgo pasaules tikpat ne­kaunīgs bija Hērakls, tas tiesa. Višnu kļuva nopiet­nāks. Bet viņš tomēr ir mūsu radinieks, un galu galā Zevs viņam dāvāja nemirstību.

-    Bļodu ar ikmēneša ambrozijas devu Zevs viņam dāvāja, tur tā visa nemirstība…

-    Izlikšos, ka tavus pēdējos vārdus neesmu dzirdē­jis… Tātad Zevs viņam dāvāja nemirstību un tikai tad uzņēma Olimpā. Diemžēl.

-   Kāpēc diemžēl? Joprojām kašķīgs? Laikam jūs īstos dievus apsmej?

-   Dažus pat iekausta, bastards! Nu galīgi dulls! Pat ar Toru reizēm izvicina dūres, kad Amaterasu brālis šos apdzirda ar sakē. Tas pļēgurs arī varen nadzīgs uz plūkšanos, jo neko citu kā sakē viņš uzburt neprot!

-  Kurš te mani nupat sauca vārdā? vēl neredzams, tomēr tuvodamies, pērkondārdošā, kaut aizsmakušā balsī ierūcās dievs no āsu dzimtas. Nevienam neradās šaubas, ka ar savu klātbūtni viņus pagodinājis Tors.

-    Rādies šurp, kaimiņ, ja esi atnācis! iesaucās Višnu. Aplūko, kādu brīnumu mums te Harons atsū­tījis!

-    Trolli, vai? noducināja jau pa pusei saskatā­mais Tors, iespējams, tie bija pērkondieva klusinātie smiekli. Taču tiem sekojošais jautājums izskanēja no­pietni. Ko tu še meklē, mirstīgais?

-   Jūs visus, atbildēja Toms.

-  Tam jābūt nopietnam iemeslam, lai kāds to darītu. Un vēl nopietnākam jābūt tam, kurš to spētu.

Toms klusēja. Viņš tūdaļ, kopš bija izkāpis krastā, noģida, ka dievi ir viņu pamanījuši, ka Harons tomēr ir devis kādu ziņu, ka šī pļāpāšana ir tikai laika novilcinā­šana, lai dievi pagūtu koncentrēt spēkus iespējamam triecienam, ja tāds būtu nepieciešams.

-Vai tad Harons nepavēstīja, kāpēc es nāku šurp? Toms atkal sajuta kāda sveša domu un gribas klāt­būtni sevī. Vai gan citādi tu, varenais Tor, tik stei­dzīgi būtu pametis Āsgordu? Toms sadzirdēja paša teikto, itin kā malā stāvēdams, it kā par to viņam nebūtu nekādas daļas. Paskat, arī nepārspējamais karotājs Indra jau klāt! Jūs abi laikam gribat mani nomētāt ar zibeņiem? Vai varbūt tu, diženais Indra, 136 pie reizes arī šo vietu grasies pārvērst par dzīvību nīcinošu armagedonu?

-   Tu zini vairāk, nekā cilvēkam ļauts! Astoņkāju zirga mugurā no miglas iznira kaujas, nāves un uzva­ras dievs vienacis Odins ar milzīgu šķēpu rokā.

-   Odin, Valhallas dvēseļu saimniek! Lai esi sveikts, senās gudrības nesēj! Tavs padoms būs mums node­rīgs!

-   Mums? kā zibens no skaidrām debesīm nodār­dēja Zeva balss. Kam mums? Kāpēc mums būtu tevi jāuzklausa?

-   Jūs jau to darāt! Arī tu, Olimpa valdniek! Jūs mani pētāt un zondējat ar visiem atļautajiem un neatļauta­jiem, ne tikai cilvēka, pat ierindas dieva dzīvībai bīs­tamajiem līdzekļiem! Taču jūsu pūliņi ir veltīgi!

Nu jau ap Tomu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē pulcējās visai raiba kompānija neskaitāmu pazīs­tamu un vēl vairāk nepazīstamu, no cilvēces atmiņas sen pagaisušu dievu un pusdievu bars.

Tikai viens vienīgais nepiedodami kavējās, viņš ne­pārprotami ignorēja notiekošo. Viņš tīšuprāt nenāca, tas bija noprotams katram! To vajadzēja saprast arī Tomam.

-   Ko jūs gaidāt? Vai viņu Lielo un Vareno, no bez­galīgā Visuma nākušo, pārjums visiem augstāko? Vai viņu?! Vai jūs nespējat paši izlemt savu likteni? Toms uz mirkli apklusa, tad bilda gurdeni, kā vīlies, itin kā būtu velti šurp nācis un šo velto gājumu jau pirms krietna brīža, Harona laivā pāri Aizmirstības ūde­ņiem slīdēdams, nojautis. Viņš nenāks. Viņš ir pro­jām. Jau sen. Pirms desmitiem, simtiem tūkstošiem gadu viņš ir jūs pametis. Un mēs viens otram nespē­jam līdzēt…

-   Ko tu uzdrošinies, mirstīgais? Mēs esam dievi! māksloti nicīgi uzbrēca Zevs.

-   Jūs esat, esat, Toms paklusi bilda. Vēl esat…

-   Tava klātbūtne še nav vēlama! Ej, kamēr to ļau­jam, tevi nesodījuši! seno dievu miera traucētāju cen­tās pārliecināt viens no salas varenajiem Indra.

-   Ej vien, kamēr neesi dabūjis pa mizu! Harons jau gaida! Pat Hērakls piebiedrojās pusbrāļiem un pus­māsām. Varēja nomanīt, ka viņš nupat lietojis ko stip­rāku par dievu dienišķo ēdienu.

-   Tencinu! Un es tā cerēju, ka ļausiet man pamie­loties ar ambroziju, cerēju, ka aicināsiet pie mūžīgā dzīru galda!

-    Zini mēru, cilvēk! Odins drūmi nomurmināja, jauzdams konflikta neizbēgamību.

-    Savos primitīvajos gaisa kuģos pacelsieties mā­koņos un parādīsiet dievu salas krāšņumu! Toms ignorēja dievu draudīgo kurnēšanu. Varbūt jums aptrūcies olīveļļas, ar ko tos darbināt? Vai tad jūs vairs nepazīstat citus enerģijas avotus un veidus, dī­vaini! Kādreiz pazināt! Kad tikko kā bijāt ieradušies uz Zemes. Un vēl kādu laiciņu, kad savā starpā un ar senāko, pirms jums atlidojušo titānu cilti kauda­mies, nespējāt šo planētu sadalīt. Jūs uzvarējāt, taču ziniet: uzvarētāju lielākais lāsts ir viņu uzvara! Zau­dētāju vērtīgākais guvums viņu zaudējums! Tas ne­ļauj dusēt mierā. Nu seno titānu pēcteči ir stiprāki par jums uzvarētājiem, tie ir gatavi jaunam karam, tie jau laužas no Tartara, pārpilni atriebes! Vai jūs 138 esat tam gatavi? Tad rādiet savu spēku, iznīciniet mani! Raidiet savus zibeņus un burvestības visu, ko vēl neesat aizmirsuši! Zev, Indra, Tor! Ko jūs vēl gaidāt?!

-    Tu neko ļaunu neesi mums nodarījis, kāpēc lai mēs tevi sodītu? bilda cēlsirdīgais Siva. Netrako, ej ar mieru…

-   Vai jūs paliksiet mierā arī tad, kad es došos uz salas vidu? Toms kļuva arvien nešpetnāks. Kur paslēpti Amona kaujas rati, viņa stiprajā kuģī?!

Pirmais neizturēja Zevs, viņa raidītā zibens šautra ietriecās klinšainā paugura pakājē, uz kura bija nostā­jies Toms. Arī Indra un Tors nekavējās atbildēt sve­šinieka izaicinājumam vēl divas, ne mazāk varenas uguns šautras ietriecās paugurā. Nodārdēja trīs pēr­kona grāvieni, cits par citu baisāks. Visapkārt pašķīda uguns, akmens šķembas un atlūzas. Paugurs ietinās necaurredzamā dūmu un putekļu mutulī; šķiet, tam būtu vajadzējis pazust no zemes virsas, taču, dūmiem un putekļiem izklīstot, viss bija palicis kā pirmīt: Toms stāvēja, kur stāvējis, drūmi nodūris galvu.

-   Vēlreiz! viņš pavēlēja.

Daudzi zemākie dievi metās bēgt, ātrāk paslēpties, nespēdami noticēt tam, ko nupat redzējuši, trīs viņu dzimtas stiprākie karotāji nenieka nespēja nodarīt svešajam atnācējam!

-   Vai tā ir visa jūsu varēšana? Toms ņirgājās par Varenajiem.

Atkārtotais trieciens bija daudz precīzāks un bīsta­māks. Trīs zibens šautras trāpīja pretiniekā, no tām ātrumā gandrīz neatpalika Odina mestais šķēps, taču šķita, ka svešais pat nepakustas, tikai viņa kreisajā plaukstā tajā pašā mirklī rāmā rotaļā savijās trīs lod­veida zibeņi, bet labā roka kā nieka zariņu pavirzīja nostāk un tad satvēra Odina milzīgo šķēpu, kam taču vajadzēja caurdurt atnācēju.

-   Vēl! dievu zemapziņā ielauzās dzelžainas, necil­vēcīgas gribas izpausme.

Taču nu jau senie karotāji nebija skubināmi: ap­kaunoti, sajutuši sevis cienīgu pretinieku, viņi vienā mirklī atguva gadu tūkstošiem krāto kaujas prasmi, nežēlīgumu un viltīgumu, kas reiz bija ļāvis pieveikt pat tik stipru ienaidnieku, kāda bija titānu cilts.

Pirmajiem zibens metējiem piebiedrojās citi, ne ma­zāk prasmīgi, gaisā iespindzās bultu simti, nekļūdīgi uzmeklēdami mērķi, desmitiem smagu šķēpu triecās pret Dievu mijkrēšļa traucētāja krūtīm, taču gan bul­tas, gan šķēpi dažus soļus no Toma it kā apstājās, mir­kli palika karājamies gaisā, tad sakrita vienmērīgā puslokā ap Mūžīgā Laika ceļinieku. Arī zibens šaut­ras viņu neskāra tās vai nu pietuvodamās izdzisa, vai, kāda neredzama spēka atvairītas, pašāvās garām, ietriekdamās Aizmirstības ūdeņos.

Dala dievu, kā viņiem šķita, kļuva neredzami; tie

centās ieņemt tuvākas, izdevīgākas pozīcijas; pārējie, lai novērstu Toma uzmanību, turpināja uzbrukumu. Taču arī šis manevrs nelīdzēja jo vairāk viņi tuvojās pretiniekam, jo smagāki, kā svina pielieti kļuva viņu locekļi, gaita; pat domas kļuva gurdenākas, līdz vistu­vāk nokļuvušie nesaprata, kāpēc šurp nākuši. Nome­tuši zemē ieročus, viņi kā apmāti klunkurēja projām, neklausīdamies citu dievu uzsaucienos. Kāds apstulbis klīda uz Nāves ūdeņu pusi, līdz pēdējā mirklī tika at­grūsts no krasta, pa gaisu aizmests tuvāk savējiem.

Citiem neredzams, Toms sēdēja uz mākoņa mali­ņas un no augšas vēroja kaujas lauku. Viņa fantoms lejā piesaistīja visu uzbrucēju uzmanību, tie pat nedo­māja atkāpties! Valkīru mudinātas, tālumā pulcējās Valhallā mītošo seno varoņu dvēseles. Šķindēja ieroči, neskaitāmi pulki gatavojās cīniņam.

Citviet sanāca kopā savrup mītošie Amerikas un Āfrikas kontinentu dievi, viņu spēks slēpās mistiskās aizlaiku zināšanās, kuras tiem ļāva palikt neatkarī­giem un noslēpumainiem līdz pat šim brīdim. Tomēr burvestību pratēji vēl nogaidīja, viņi jutās apmulsuši, jo velti centās atrast naidnieka vājās vietas, arvien tālāk aizklīzdami bezgalīgos un tukšos zemapziņas labirintos, kuros viņus, pašiem to nenojaušot, Toms bija ievilinājis.

-    Beidzot kaut kas jauns, vai ne? Te nupat kļūst jautri, hi, hi!

Tomam par pārsteigumu, mazliet nostāk uz mā­koņa maliņas tupēja dīvaina, smejoša, tomēr gandrīz cilvēciska izskata būtne ja vien tai nebūtu āža kājas, ragu, bārdeles un izteiksmīgas, lunkanas, nemitīgā kustībā esošas astes!

-    Esi gan tu šos apvedis ap stūri, hi, hi! būtne uz­jautrinājās. Tā viņiem vajag, plātīzeriem! Apsveicu! 142

Kas to būtu gaidījis, ka šamajiem klāsies tik plāni, hi, hi! Un tu spēj daudz vairāk, nekā rādi. Taču arī viņi spēj vairāk, hi, hi! Būs jautri! Astainais radījums saberzēja spalvainās plaukstas un iekārtojās ērtāk mākonkrēslā.

-   Vai tu nedosies viņiem palīgā? Toms ievaicājās.

-   Pret tevi ne. Āža kāja kļuva nopietns. Mēs abi esam viena, daudz senāka kaluma nekā šie niekkalbji, kuri sevi uzskata par visvareniem. Mēs abi Visuma daļa…

-    Kāpēc Amons nepaņēma tevi līdzi, Pān? Vai tev Visvareno tīk godāt Brahmas vai kādā citā vārdā?

-   Zini gan, ka viņš ir projām? iesmējās no Visuma nākušais, pats mūžīgā Visuma pirmatnējības daļiņa būdams. Mums diez ko nesaskan raksturi. Un kādam taču bija jāpaliek sargāt šīs pasaules…

-   Slikti esi sargājis…

-   Ko tu vari man pārmest? aizsvilās Pāns. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas neiejaukties, netraucēt tam, kas te notiek. Kad šamie padzina titānus domā, man tas sagādāja prieku -, bet es klusēju! Amons aizbāza muti, trīssimt gadu nedrīkstēju pat iepīkstēties, nācās iemācīties spēlēt stabuli!

Tomēr šķita, ka Āža kāja jūt savu vainu un tāpēc piktojas.

-    Ilgi tu viņus nepiemānīsi, Pāns nīgri piebilda, -ja nemainīsi taktiku.

-   Man jātiek pie Amona kuģa, Toms paziņoja nā­kuma iemeslu. Laika nav daudz…

-   Pat ja tiksi, tas nelīdzēs. Amona valstībā nav iespē­jams iekļūt. Pat es to nespēju, Pāns bija spiests atzīt rūgto patiesību. Un ko tu tur ceri atrast? Pret Citā­dajiem mūsu pasaules ir bezspēcīgas. Amons to sa­prata, jau sen saprata, tāpēc mūs pameta, aizgāja…

-     Bez kuģa? Vai tu mēģināji tajā iekļūt, lai muktu uz kādu drošāku galaktiku?

-      To tu nevari pierādīt, un tam vairs nav nozī­mes, Āža kāja centās savaldīties. Tāpēc priecāsi­mies, kamēr mums tas ļauts! Līksmosim! Vismaz uz salas Citādie tik drīz nenonāks. Es tevi varu samieri­nāt ar dieviem, viņi manos vārdos ieklausās, jo zina, ka neko daudz pret mani nespēj, bet es varu kļūt ne­špetns.

-     Reti nešpetns, tas tiesa, iesmējās Toms. Tavs brēciens vien ir ko vērts, no tā pat kurlajiem izkrīt mati!

-     Tāpēc dievi ir spiesti ar mani sadzīvot! ņirdza Āža kāja un tūdaļ klusāk piebilda: Vai tu ceri, ka spēsi iekļūt?

-   Amona kuģī? Nezinu, iespējams…

Dievi tikmēr pierima, sapratuši, ka muļķīgā kārtā uzbrūk Toma radītajai ilūzijai, fantomam, kuram, pro­tams, neko ļaunu nevar nodarīt.

-     Re, beidzot nākuši pie sajēgas! uzjautrinājās Pāns. Palūkosim, ko tagad izdomās!

-   Nav laika lūkoties!

-   Gribi, lai kliedzu?

-   Cik tik jaudas!

-   Nu, piesargies!

Tajā pašā mirklī šaušalīgs brēciens satricināja tuvu un tālu apkārtni, atdūrās pret stāvākām klintsradzēm, ietriecās katrā zemes spraugā, katrā sīkākā 144 porā, ikvienai būtnei, pat lielam vairumam dievu lik­dams zaudēt drosmi un saprātu, mukt, ko kājas nes, neatskatoties, meklējot nekur neesošo glābiņu!

-    Nu kā?! lepns par savu varēšanu, ievaicājās Āža kāja.

-   Reti pretīgi! Toms savieba seju.

Pāns Toma teikto uztvēra kā uzslavu.

-   Un to es tikai pusbalsī!

-    Tātad tu vari vēl pretīgāk! Toms konstatēja un pasteidzās piebilst: Pagaidām pietiks. Viņš ar mazo pirkstiņu paurķēja ausī. Dulls var palikt, cik pretīgi! Kā tu spēj dabūt laukā tādus decibelus?

-   Cik tur tā darba! apmierināti norūca Āža kāja.

-   Nav brīnums, ka Amons tev aizbāza muti!

-   Pats teici, lai bļauju! Pāns tūlīt apvainojās.

Astaino kliegšanas meistaru būtu ķērusi bulta, ja Toms pēdējā mirklī šautru nebūtu pasitis sāņus, acīmredzot kādu no tuvāk piekļuvušajiem dieviem bļā­viens nebija nobiedējis, un, analizējot skaņu viļņus, viņš bija izkalkulējis neredzamās, bet skaļās rīkles atrašanās vietu.

-          Klusu! brīdināja Toms, apsteigdams Āža kājas vēlmi atriebties.

-   Kurš tas bija?! Kurš uzdro…

-   Teicu klusu!

-   Indra vai Zevs? Varbūt Tors?!

Otras apbrīnojami precīzi raidītas bultas lidojumu Toms pārtrauca ar zibenīgu, acij netveramu rokas kustību.

-    Rādi bultu! Heirons! Tā jau es domāju, ka tas

ir dranka kentaura darbiņš. Krona veiktās gēnu maisīšanas izcilākā kļūda! Es viņam visas četras kājas pārlauzīšu, asti noraušu! Es viņam…

-   Rimsties! Heirona bultu varēja izšaut kāds cits! Toms atsita vēl vienu šautru. Jāmaina dislokācija.

-   Kas jāmaina?

-   Vieta!

-   Ļauj, es vēlreiz pabļaustīšos!

Āža kāja pat nepaguva pabeigt teikumu, kad, pašam to nenojaušot, viņam spalvas uz muguras saslējās stā­vus, bet acis izvalbījās paniskās bailēs un reizē izbrīnā. Dobja un zema dunoņa pāršalca visu pasauli. Itin kā no pazemes, no Tartara dziļumiem nākdama, tā nepazina šķēršļu, iezīdās katrā miesas un saprāta šūniņā kā brīdinājums par drīzo un neizbēgamo bojāeju. Tikpat negaidīti, kā sākusies, dunoņa pēkšņi aprāvās.

-    Kas tas bija?! Āža kāja pēc krietna brīža samo­cīti izdvesa un tikai tad aptvēra notikušo. Tā vairs nedari! Dzirdi? Nedari tā!

-    Labi, nedarīšu, apsolīja Toms. Vismaz tavs draudziņš kentaurs mūs kādu brīdi liks mierā.

-    Ļauj atgūties… pūta un stenēja Ragainis. Vai tas nāk no Citādā tevī?

-   Domāju, ka ne.

Pāns, lai arī kā centās, tomēr nespēja noslēpt vēl ne­kad, visā viņa bezgala ilgajā mūžā nepiedzīvotu izbīli; īpaši viņu nodeva drebelīgais spalvu kumšķis astes galā.

-    Tad tu esi gandrīz tikpat varens kā Amons! Kas to būtu domājis! Pēc nupat piedzīvotā morālā satricinā­juma Āža kāja nespēja novērtēt neticamo atklājumu, tāpēc nomierinājās.

-   Ejam!

-   Ap Amona kuģi būs krustu šķērsu sabāztas bur­vestības. To šī suga pieprot!

-   Tiešām? Toms kļuva nepacietīgāks.

-   Mans pienākums bija brīdināt…

-   Vai tevi tās biedē dievu burvestības?

-   Dažas ir nepatīkamas… Ja laikus nepamana. Ra­gainis nepatikā savilka jau tā krunkaino viepli.

-   Tad iešu viens!

-    Tas tev nav jādara. Pāna vieplis zaudēja dažas krunkas. Domā, viņi būtu mani labprātīgi laiduši pie kuģa? Ragainis viltīgi piebilda. Bet es tur nokļuvu! Pa spraugām un plīsumiem pazemē!

-   Rādi ceļu!

-    Tas pareizi! Āža kāja piekrita un liekuļoti pie­bilda: Netraumēsim jaunāko kolēģu psihi, hi, hi!

Ragainis itin veikli metās lejā un, pabīdījis sāņus kādu prāvu akmens bluķi, pat neatskatījies, bez vilci­nāšanās nozuda zemē melnējošajā caurumā.

Daudz neprātodams, Toms sekoja. Ieniris alā, tikko spēris pirmos soļus, Toms tūdaļ noprata, ka tumšā eja ir viņa negaidītā sabiedrotā Āža kājas pašrocīgi ra­dīta. Tātad pieeju pie Amona aizlaiku zvaigžņu kuģa dievi patiesi sargāja ar visu viņu rīcībā esošo prasmi, un tā nebija maza, ja pat tik slinks radījums kā Pāns ķērās pie smaga un nepateicīga darba tikai tādēļ, lai piemānītu saliniekus.

-   Te vietām jāuzmanās! brīdināja Ragainis, pieklu­sinājis aulēkšus. No lejas sūcas Aizmirstības ūdeņi. Reiz iekāpu un pazaudēju pusi naga un astes galu!

Klau! Lec man mugurā un ķeries pie ragiem! Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.

Pāns ar neparasto nastu uz muguras metās uz priekšu tik nadzīgi, cik vien jaudāja, tomēr, skrienot un lecot pat ar šādu cilvēka prātam neaptveramu ātrumu, pagāja krietns laika sprīdis, līdz abi sasniedza ejas otru galu.

Toms novērtēja Ragaiņa pūliņus un kara gudrību eja sasniedza virszemi zem Amona kuģa tur, kur pat visvarenākie būrēji netiktu klāt. Pagaidām netiktu, jo nenojauta, ka jātiek…

-    Rādi, ko proti! Āža kāja steidzināja. Taču Toms pat nepakustējās, no malas varēja likties, ka viņš ir stāvus aizmidzis. Mosties! Mani tas nelaiž klāt, jau teicu neļauj pat pieskarties, svilina! Mosties, tev saka!

Toms palūkojās uz Ragaini un pasmaidīja: Būs jāpagaida, kamēr tev atvēršu!

-    Ko?! Vispirms pats tiec iekšā! Pāns nenieka ne­saprata.

-     Es jau nupat tur biju. Toms atkal pasmaidīja. Un šķiet, ka nejau pirmo reizi…

-   Kur tu biji?! Prātu esi zaudējis?

Āža kāja neturpināja, jo pazemē atskanēja dunoņa.

-    Dievi beidzot uzoduši tevis darināto eju, nācās nobrucināt, lai nemēģina līst iekšā. Gaidi! Toms strupi pabeidza un pazuda.

Ragainis, kurš tumsā redzēja labāk nekā ūpis, iz­brīnā lūkojās apkārt, neko ne redzēdams, ne sapraz­dams.

divdesmit devita nodaļa Amona kuģis. Pandoras lāde

-   Ei, kur tu pazudi? Ka tevi…

"Gaidi!" Pāna apziņā ielauzās tikai viena, Toma rai­dīta, doma. "Un nelamājies!"

-   Ko?! Kā tu zini, ka es nolamājos? Manā smadzeņu podā neviens neprot ielauzties. Tikai Amons to spēja! Mazliet!

-   Neplāties! Amons redzēja tev cauri kā stikliņam!

-   Un tu?

-   Atkal palaid muti? smējās Toms. O! Tas nāk no spāņu jūras laupītājiem! Šī ir populārākā atlantīdiešu rupjība!

-   Nolāpīts, ka tevi!… Ei, ko šie tur dara?

-   Mēģina apšaudīt kuģi.

-   Kāpēc? Traki palikuši?

-   Grib, lai ieslēdzas mazais aizsarglauks.

-   Un tad?

-   Tad tu tiktu dzīvs izcepināts.

-   Vai tu lasi arī viņu domas?

-   Diemžēl jā.

-   Kāpēc diemžēl?

-          Tās lamas un lāsti, ko viņi velta tev, ir tiešām iespaidīgi!

-        Lai ārdās, man no tā ne silts, ne auksts! Laid iekšā! Dzirdi?

Toms mirkli klusēja, tad bilda: Amons to nevēlas, Pān…

-   Kā tu zini?

-   Viņš man ir atstājis vēstījumu…

-Tev?

-   Un dievus nolicis par sargiem tevis dēļ, lai tu ne­tuvotos kuģim… Tu to zini… Tu gribēji mani piemā­nīt…

-  Atvainošanos tu nesagaidīsi, neceri! Āža kāja ne­slēpa vilšanās rūgtumu un naidu pret visu, viņaprāt, ačgārno pasauli. Kāpēc? Ko es viņam esmu izēdis? Mēs atlidojām divatā, atgādājām šurp seno dievu cilti no viņu mirstošās planētas, pirms tam titānus.

-   Lai gan te jau mita saprātīgas būtnes…

-  Cilvēkveidīgie iezemieši? Viņu saprāts bija iedīgļa līmenī, ar visai niecīgām attīstības iespējām. Amonam nācās piepalīdzēt, pamainīt gēnus…

-   Lai nedaudzajiem titāniem būtu kalpi… Tā gan nebija ne pirmā, ne pēdējā iejaukšanās cilvēces attīs­tības vēsturē…

-   Tu man to stāsti?

-   Arī šie, ap kuģi titānu uzveicēji mūs izmantoja kā izmēģinājumu trusīšus! Bez sirdsapziņas pārmetu­miem cilvēku pakaušos urba caurumus un ieaudzēja mikročipus, padarīdami Zemes rasi par kiborgiem, kuri palīdzēja celt senās piramīdas un pilsētas visos dievu apdzīvotajos kontinentos! Toms ar grūtībām apslāpēja negaidīto rūgtuma uzplūdu apziņā. Bez žēlastības jūs izmantojāt mūs nemitīgajos savstarpējos ķīviņos vai vienkārši izklaides pēc likāt cilvēkiem ka­rot pret cilvēkiem, lemdami, kam dzīvot un kam mirt!

-   Es taču to zinu! vienaldzīgā neizpratnē, zaudē­dams pacietību, atcirta Āža kāja. Kāpēc viņi vairs neuzbrūk?

-   Pateicu, ka ņemšu vērā Amona lūgumu ka tu netiksi ielaists kuģī.

-   Amona te vairs nav! Kāpēc tev jāklausa viņa kļū­dainajām pavēlēm? Teicu: mēs atlidojām divatā!

-   Un te, uz Zemes, viņš tevi izlaida no krātiņa… Lai tu varētu krietni iztrakoties.

-  Un tu brīnies, kāpēc es lamājos? Tev taču arī bikses svilst! Mums visiem ātrāk jātiek projām! Labi, labi… Esmu ar mieru, ka arī tu mani iebāz krātiņā, ja citādi nevar. Un izlaid uz kādas jaukas, nimfu apdzīvotas planētiņas. Dzirdi, es tam labprātīgi piekrītu!

-   Tu maldies es negrasos mukt, Pān! Es meklēju sabiedrotos karam!

-    Tu esi vistrakākais no trakajiem, kādus jebkad esmu sastapis! Pat Amons atteicās no cīniņa.

-  Neesi tik pārliecināts par to… Viņš taču zināja, ka es te esmu un atnākšu šurp. Zināja, ka satikšu tevi, Pān! Zināja, ka vienīgais būšu spējīgs iekļūt kuģī, un pat nemēģināja traucēt… Jau aizlaikos zināja, ka Zemi reiz apsēdīs citādie, tomēr šeit ieradās, ļāva attīstīties saprātam… Kāpēc, ja viņš jau izsenis paredzēja, ka uz Zemes viss dzīvais un saprātīgais lemts bojāejai?!

-   Nav ne jausmas!

-   Vai tu neatminies vēl kaut ko, Pān? Kādu nie­cinu!

-   Ko tad? Kas man būtu jāatminas?

-  Kāds krātiņš! Daudzkārt niecīgāks un stiprāks par to, kurā tu tupēji!

-   Tam joprojām jābūt uz Amona kuģa. Tas nav at­verams.

-   Taču tas ir atvērts, Pān!

-Nē!

-   Jā! Visļaunākā Pandoras lāde ir vaļā! Jūs abi at­vedāt citādo sēklu! Tie nav no tālām Visuma dzīlēm ieklīduši, nav titānu atriebīgo eksperimentu radīti!

-   Tas nav iespējams, nē! Saki, ka tu melo!

-   Es nemeloju!

-    Amons? Kāpēc? Visaugstākais no dieviem! Kā­pēc?

Toms mirkli klusēja, tad kā šaubīdamies bilda: Ne­zinu, Pān. Vēl nezinu… Un turpmāk netraucē mani, dodies, kur acis rāda. Dievi tev neliks šķēršļus…

-   Vēl tikai viens jautājums.

-   Runā!

-   Šī sala, Nāves ūdeņi?…

-    Tie jau ir divi jautājumi! iesmējās Toms. Šī sala un Aizmirstības ūdeņi, un tos sargājošā piramīda ir Amona radīta ilūzija, to satur kopā kuģis. Arī jūs, dievi, gan labie, gan sliktie tomēr esat tikai atskaņa no sen pagājušā laika… Pēc jums nāks citi, gudrāki un nesavtīgāki, Lielā Radītāja šurp sūtīti…

-   Un tu pats? Kas esi tu?

-    Daudz gribēsi zināt, ātri vecs kļūsi! iesmējās Toms. Es te vienmēr esmu bijis… Vienmēr!… Aizgājis un atkal atgriezies, kad tas ir bijis nepieciešams… Viņš mirkli aizdomājās. Kad tas ir bijis nepiecie­šams… Tagad ej. Un novēli man veiksmi…

-   Es vēl gribētu…

Pēdējais Pāna jautājuma aizmetnis izskanēja tuk­šumā Toms bija pārtraucis jebkurus kontaktus.

Kad Āža kāja izlīda klajumā pie kuģa, dievi viņam neuzbruka, tie klusēdami pagāja malā, nikni un ap­kaunoti, taču vēl vairāk apmulsuši par cita daudz varenāka, iepriekš nenojausta uz šīs necilās planētas mituša spēka klātbūtni; tāda spēka, kas bija Amonam līdzvērtīgs un, lai cik neticami, varbūt pat pārāks par to.

Milzīgajam starpzvaigžņu kuģim laiks nenieka ne­spēja nodarīt, miljoniem Saules gadu tas bija nogulējis nekustīgs, paslēpts nevēlamiem skatieniem, spējīgs sevi aizsargāt un atjaunoties, vēl pirms neatmina­miem laikiem kādas ģeniālas, varbūt zudušas pirmrases radīts.

Simtiem miljoniem gadu šis aizsākumos vientuļais saprāts izplatīja Galaktikā dzīvības asnus, līdz sadūrās ar nez no kurienes nākušiem citādajiem. Kompromiss nebija iespējams, tikai lēna, savstarpēja iznīcināšanās.

Protams, arī citādajiem piemita saprāts, pie tam viņi nebija radušies antipasaulēs, taču svešinieki spēja eksistēt tikai tur, kur plauka attīstīta dzīvība, un eksis­tēt, to iznīcinot, piesavinoties cilvēkveidīgo būtņu dvē­seles, jo citādajiem Lielais Radītājs tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ tās nebija piešķīris.

Sis karš nebija uzvarams, jo katra sīkākā uzvara bija līdzvērtīga zaudējumam kādreiz atņemto, Radī­tāja dāvāto mūžīgo dvēseļu iznīcināšanai.

Toms klīda pa senā zvaigžņu kuģa plašajām telpām, gaišajiem gaiteņiem un milzīgajām zālēm, pazīdams te katru nostūri, katru sīkāko detaļu, katru slīdošo pakā­pienu. Un kuģis pazina viņu, saņēma kā senu draugu un pavēlnieku, atklāja Tomam viņa prombūtnē uzkrā­tās nedienas un sāpes, pastāstīja par uzvarētu kauju simtiem un tūkstošiem zaudētu civilizāciju, par jopro­jām veltīgiem centieniem apturēt citādo dzelžaino, kā lavīna augošo ekspansiju.

Un tomēr Toms pagaidām nespēja izprast gal­veno viņaprāt, ačgārnās, nodevībai līdzīgās Amona rīcības iemeslus. Abiem taču izsenis bija zināms, ka sadarbība ar citādajiem nav iespējama, tāpat kā nav iespējams sadarboties ar nāvējošu sērgu!

Tiesa, jebkurā brīdī ar paslēptā kuģa vareno ieroču palīdzību Amons spēja iznīcināt šo planētu, pat visu Saules sistēmu un līdz ar to citādos, kā to jau ne reizi bija izdarījis, pirms laika pārvērzdams zvaigznes par novām un supernovām. Kuģa mākslīgais intelekts būtu paklausījis arī Toma pavēlēm… Vai tāds bija Amona plāns? Vispirms uz šīs nomaļās planētas palaist brīvībā citādo sēklu, lai tā attīstoties iznīcinātu Cilvēci, zinot, ka ienaidnieka rokās nonāks arī Toma dvēsele līdz šim lielākais citādo laupījums. Kāpēc?! Toms nesa­skatīja loģiku Amona rīcībā. Kuģa intelekts klusēja, nebūdams informēts par Amona plāniem. Amons cieta klusu, taču planētu nebija pametis Toms to juta…

Zvaigžņu kuģa sargi? Tā bija lieliska ideja izman­tot seno dievu bezdvēseliskās projekcijas. Citādie no tām neko nespētu iegūt, tomēr, saķeroties cīniņā, zau­dētu laiku. Nē, Amons nebija nodevējs! Bet kas tad?

Toms nonāca kuģa virslīmenī; zem kosmisko ra­diāciju aizturošā kupola pletās bezgalīgs, pasakains dārzs. Tas bija dzīvs, joprojām dzīvs un ziedu pārpilns! No visnecilākajām pļavu puķēm līdz dižajiem, simtga­dīgajiem kokiem, no sīkākās skudriņas līdz apbrīno­jami skaistajiem taureņiem, kas lidinājās no zieda uz ziedu, viss pauda mūžīgu slavinājumu Radītājam. Visapkārt dūca un sanēja, nupat bija nolijis lietutiņš, mitrinādams sulīgo zālāju un zaļo sūnu kārtu zem kājām, kas, mākslīgās saules staru sildīta, tvanoja rei­binošu zemes aromātu!

Taču Paradīzes dārzs vadīja savu, kuģa mākslīgā in­telekta ieprogrammētu un nemitīgi pielabotu esību bez dzīvā, augstākā saprāta klātbūtnes, bez Zemes cilvēku un atnācēju dievu dvēseļu miriādēm, kuras kripatu pa kripatai bija aprijuši citādie!

Toms apsēdās sprīdi virs zāliena, uz sakrustotām kājām, kā reiz bija mācījis visgudrais draugs Buda, un aizdomājās. Viņam būtu pa spēkam piespiest Amonu runāt, bez īpašiem pūliņiem Toms būtu va­rējis ielauzties kosmiskā Dieva apziņā, pat zemap­ziņā, lai noskaidrotu patiesību, taču Toms saprata, ka šāda viņa rīcība būtu bīstama pat Amonam tā paša iemesla dēļ, kāpēc viedā senlaiku reģe Rūtas aklā vecāmāte vairījās tikties ar Tomu vaigu vaigā, viņš taču bija kļuvis par citādol Un viņa šā mūža tēvs, māte, skolasbiedri, kaimiņi, visas šīs cilvēciskās būt­nes Zempasaulēs un Virspasaulēs? Visi viņi bija citā­die, tātad nolādētie, parazīti, izdzimteņi, kuriem nav tiesību eksistēt?!

"Un zini augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žē­luma…" Toms nezin kādēļ atminējās seno laiku dzej­nieka vārsmas. Viņš Toms pazina žēlumu, nekāda, pat visaugstākā ideja nedrīkstēja būt par to pārāka! Ja Lielais Radītājs ir Gaisma un Mīlestība, tad tai jābūt absolūtai, Visumu vienojošai vērtībai!

Toms juta, ka viņam te nekas vairs nav darāms, viņš saprata, ka nekad neiznīcinās šo planētu un neļaus to darīt citiem, lai arī cik vareni un augstākās idejas pārņemti spēki tie būtu.

Varbūt Amons bija ar to rēķinājies, varbūt tieši šā­dus secinājumus un rīcību viņš sagaidīja no Toma un tāpēc aicināja un vadīja šurp cauri Pelēko valstībai, cauri Laika un telpas bezdibenim?

Toms iznāca no zvaigžņu kuģa un ienira deformētās, sastrēdzinātās laiktelpas dūmakā. Kaut kas iesmeldzās krūtīs viņš lūkojās uz mūžīgā mierā sastingušajiem, tikai uz mirkli kuģa mākslīgā intelekta atdzīvināta­jiem dieviem daudziem Zemes civilizācijas attīstības vēsturē bija nozīmīga loma, daudzi bija patiesi draugi un padomdevēji… Bija… Projicētās godasardzes rin­das ar mēmiem, tukšiem skatieniem pavadīja vienīgo dzīvo dvēseli… Pēdējo, kura apmeklē šo vietu… Līdz Aizmirstības ūdeņiem, līdz pat Harona laivai…

Palieciet sveiki, Toms klusi bilda, pirms Harons paguva atirties no krasta. Līdz jaunai atdzimšanai…

Aiz klintsradzes paslēpies, neredzamais Pāns pūta senā ganu stabulē vienkārša, gari stiepta melodija pārskanēja kailos laukus, līdz, Harona laivai attālino­ties, viņš gaisa kopā ar miglā tīto salu.

Toms nesteidzināja Haronu, nepalīdzēja laivai slīdēt ātrāk, kā bija darījis šurpceļā. Viņš izmantoja iespēju atvilkt elpu pirms izšķirošā cīniņa, par kura iznākumu pats nebija drošībā. Harons neko nevaicāja, līdz laivas kaltais priekšgals atdūrās pretējā krastā.

-    Paliec sveiks, Haron! Zinu, ko tu gribi man vai­cāt… Tu un Pāns, jūs esat vienīgie, kuri vēl palikuši.

-    Un tu! bilda milzis un piebilda: Manā laivā svešie netiks!

-   Lai tev veicas! Toms nevēlējās sarūgtināt pārcē­lāju. Lai mums visiem veicas! Visiem! Aizmirsu tev iedot monētiņu! Toms jautri iesmējās. Ņemsi?

-   Tu kā puišelis! Harons brīnījās.

-    Esmu puišelis! Toms palūkojās uz pārcēlāju un bilda dīvainus, Haronam neizprotamus vārdus: Var­būt tieši tādēļ Radītājs izvēlējās mani…

Pirms Harons paguva bilst kādu vārdu, Toms ienira un nozuda piramīdas mūrī, it kā viņa te nekad nebūtu bijis.

Pelēko Valstībā viņu neviens nesagaidīja, tā šķita vēl pamestāka un tukšāka.

-   Valdemār?!

Atbildes nebija. Toms saspringa varbūt citādie jau ir šeit, uzglūn un nogaida pirms uzbrukuma? Cauri tumšpelēkajiem miglas blāķiem neko nevarēja saska­tīt. Toms centās pacelties augšup, vēl augstāk, līdz 158 pelēkā, bezveidīgā masa palika lejā, tālu zem viņa kājām.

Ne vismazākās kustības, nevienas dzīvas dvēseles! Virs galvas tumsā mirkšķināja zvaigznes, tik pazīsta­mas un tuvas, tās aicināja: Nāc, atgriezies pie mums, pamet šo necilo planēteli, kurai tāpat lemta drīza bojāeja!

Lejā, virs naksnīgajiem, zemu slīdošajiem māko­ņiem, iznira divplāksnis. Nožēlojams, cilvēku radīts lidaparāts izmisīgi centās aizmukt no ātriem un neat­laidīgiem vajātājiem. Neizdevās divas trasējošo ložu kārtas panāca mucēju, un tas, atstādams aiz sevis melnu dūmu vērpeti, strauji gāzās lejup.

Mākoņiem vietām pašķiroties, varēja saskatīt ar­tilērijas šāviņu un bumbu sprādzienu plosīto zemi. Liesmoja kādas pilsētas nomales, kūpēja tuvāk esošo ciematu un apdzīvoto vietu krāsmatas.

Toms saprata, ka ir atgriezies dzīvo pasaulē. Ar ko gan cilvēki bija labāki par citādajiemV. Cilvēces attīs­tības vēsture gandrīz no pašiem pirmsākumiem bija neskaitāmu karu un savstarpēju slaktiņu pārpilna. Cilvēki nemācījās no kļūdām, nekas nebija tik nožēlo­jams un apšaubāms kā viņu patiesības. Stiprākajiem vienmēr bija taisnība. Vājākie necentās izprast sava vājuma iemeslus un vainoja Dievu un likteni. Cilvēki iedomājās, ka ir Radības kronis, Saprāta kalngals, ka ir vienīgie tādi visā galaktikā.

Drīz, pavisam drīz viņi izgudros (varbūt jau ir iz­gudrojuši) kodolieročus, līdzīgus tiem, ar kādiem daži no senajiem, nupat satiktajiem dieviem kārtoja savstarpējos rēķinus un cilvēces neprātīgāko daļu reiz sodīja, iznīcinot Sodomu un Gomoru, un citas pil­sētas.

Cilvēki izgudros vēl briesmīgākus ieročus, viņi no attāluma spēs pakļaut citu cilvēku saprātu. Izmainot un sajaucot gēnus, viņi radīs paši sev visbīstamākos ienaidniekus, kārtējo reizi nonākdami tuvu pašiznīcībai.

Un tomēr cilvēki nesa sevī kādu neizskaidrojamu noslēpumu, pat visattīstītākie īpatņi izmantoja tikai niecīgu daļu no Radītāja dāvātā saprāta potenciāla, aktivizēta bija tikai viena simtā daļa no cilvēka gēnu fonda. Kam vajadzēja notikt, lai cilvēki kļūtu citādi, izmantotu to, kas viņos iekodēts? Vai tiešām cilvēce no pašiem aizsākumiem bija Dabas un Radītāja kļūme un tāpēc atdota Amona eksperimentam, tātad neglābja­mai bojāejai, un vai tiešām tā bija neglābjama?

Un kas bija viņš pats tik dažādo laiku Toms? Kād­reizējais Amona rakstvedis. Taču viņš pazina zvaigžņu kuģi daudz pamatīgāk, nekā tas vienkāršam rakstu pratējam būtu iespējams; viņš prata ar to sarunāties un vadīt, viņam bija dota vara pavēlēt. Tāda vara pie­mita tikai Amonam, viņam vienīgajam!

Tālu Austrumos viens pēc otra uzplaiksnīja divi žilbinoši sprādzieni, divas atomsēnes pacēlās debesīs, nesdamas acumirklīgu nāvi desmitiem tūkstošu mie­rīgo iedzīvotāju. Vēl desmitiem tūkstošu nomirs no radiācijas radītajām slimībām, daudzus gadu desmitus dzims kropli bērni… Patiesi cilvēces ceļš bija straujš, acīmredzams un nenovēršams!

Gaišs, tikai Tomam saredzams stars izlauzās cauri Rietumos sapūstajiem mākoņiem, tas nekļūdīgi viņu uzmeklēja.

Tu vairs nedrīksti kavēties! Toms izdzirda aklās reģes domu plūsmu tik skaidri, it kā viņa būtu nostā­jusies līdzās. Šī pasaule tev uz mirkli būs slēgta!

Toms noprata, kāpēc, te, šajā cilvēku laikā, viņš drīz piedzims! Lejā, augstu virs mākoņiem, traucās lidaparāti ar reaktīvajiem dzinējiem, šurpu turpu slī­dēja prāvi pasažieru laineri šajā planētas daļā pēc pamatīgas asinspirts bija iestājies trausls un īslaicīgs miers.

Toms ienira nezināmajā desmitiem, varbūt sim­tiem tūkstošu gadu tālajā nākotnē. Izniris viņš nejuta cilvēku klātbūtni, baiss klusums apņēma zemeslodi. Šķita, ka jebkura saprātīga civilizācija beigusi pastā­vēt, tikai simtiem mākslīgu, vēl nenokritušu, nedzīvu pavadoņu un tūkstošiem citu izgaisušās civilizācijas atstāto kosmisko drazu riņķoja dažādos virzienos un augstumos, ik pa brīdim ietriecoties tuksnešu smiltā­jos vai saules nokaitētajās, drūpošajās klintīs.

Mirkli pārdomājis, Toms tomēr laidās lejup kaut kas aizdomīgs šķita paslēpies baisajā klusuma pasaulē, kaut kas te nebija īsti pareizi. Drošības labad Toms izdzēsa vizuālo tēlu, līdz ar to saplūstot ar saules sa­karsēto, virmojošo gaisu visapkārt.

Lejā, kāda pakalna nogāzē, baloja vietām smilšu aizputināta pilsēta. Lai gan arī te nemanīja dzīvības pazīmes, tomēr pilsēta šķita pamesta tikai nesen, var­būt pirms dažiem gadu simteņiem. Lielāko daļu no savādajām vienstāva akmens celtnēm nebija skāris laikazobs, daudzām bija veseli jumtu klājumi, šur un tur veseli bija pat šaurie, apputējušie, gaišpelēki matē­tie logi, kas absorbēja saules gaismu un nepārprotami liecināja par vietējo prasmi pielāgoties nežēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Durvis vai kādu citu ieejas vietu gan nekur nemanīja…

Tomēr arī te saule ņēma virsroku, bet vai tikai sau­les svelme bija par iemeslu šejieniešu izgaišanai?

Toms nolaidās vēl zemāk, nu jau viņš bija tikai da­žus metrus virs augstāko ēku jumtiem. Taču tūdaļ viņā modās nemiers, kaut kas lika uzmanīties, ne­tuvoties smilšu klātajai ielai, vairīties no ēku šauro, šaujamlūkām līdzīgo logu sprauslām. Tomu nepameta sajūta, ka viņu kāds vēro viņu, cilvēciskām būtnēm neredzamo! Pacēlies pāris desmitus metru augstāk, Toms ar skatienu ieurbās dziļāk iekštelpās un pazemē; viņš mēģināja to darīt, bet tūdaļ juta, ka viņa gribai kāds cenšas pretoties, lai gan Toms joprojām nemanīja dzīva saprāta klātbūtni.

Toms nesteidzās, viņš necentās salauzt pretspēku, lai gan, iespējams, būtu varējis to paveikt dažās sekun­dēs. Viņš gribēja izprast tā būtību. Intensīvo viļņveida starojumu raidīja kāds sarežģīts mehānisms; tas ne­pārprotami bija augsti attīstītas tehnoloģijas piemērs, taču visai primitīvās celtnes virszemē neliecināja par izcili saprātīgu būtņu klātbūtni tuvākā vai tālākā pa­gātnē. Toms tūdaļ bija nopratis, ka šo celtņu formas, to konstruktīvie risinājumi neliecina, ka tajās jelkad ir mituši cilvēkveidīgi radījumi.

Kāda cita dziļi pazemē paslēpta ierīce raidīja nepār­trauktus baiļu sajūtu impulsus ap izmirušo pilsētiņu; šis mehānisms nepārprotami bija paredzēts dzīvu un bīstamu uzbrucēju atvairīšanai.

Piepeši neredzamā pretestība mitējās, kā nebijis aprima baiļu starojums, Tomam tika ļauts ieskatīties pazemes dzīlēs. Apakšā, zem kilometru bieza, mākslīgi veidota starpslāņa, pletās cita, daudz lielāka pilsēta. Ielas un ieliņas, divstāvu, trīsstāvu un par tām augs­tākas celtnes, skvēri un rotaļu laukumi, kanāli, pilni ar tekošu ūdeni, un nekustīgi, cilvēkiem līdzīgi radī­jumi ielās un namu pagalmos… Tie lūkojās augšup, un viņiem visiem rokās bija ieroči! Tie bija androīdi saprāta radīti bioloģiskie roboti; viņus vienoja un va­dīja mākslīgais intelekts, kurš Tomu neuzskatīja par ienaidnieku. Kuru Tomu? Vai viņa cilvēcīgo daļu, vai svešo viņā?! Un ja ne pret Tomu, tad pret kādiem ne­špetniem uzbrucējiem bija vērstas androīdu lāzeršautenes? Vareni ieroči, un roboti tos prata lietot nekļūdīgi!

Toms nolaidās zemāk, ar kājām gandrīz skardams vēja vai niecīga satricinājuma izkustinātu smilšu strau­mīti; tā gausi slīdēja lejup pa lēzenu slīpumu, cenzda­mās aizpildīt plaisas un prāvākas spraugas nodilušu, simtgadīgu betona plākšņu klājumā.

Un tad tas sākās! Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu karotāju iznira no smiltājiem, no tuvāku un tālāku dzelkšņainu krūmāju audzēm. Gandrīz metru garie, žurkām līdzīgie radījumi uzbruka saskaņoti un ātri. Ar priekškājām vai varbūt rokām viņi atraka lielākās plaisas betona plāksnēs un kā aptrakuši metās lejā; šķita, ka žurkveidīgie to ir darījuši neskaitāmas reizes, gadiem, gadu desmitiem vai simtiem ilgi un, ja būs nepieciešams, uzbruks atkal un atkal: bez mitas un rimas, līdz beidzot uzvarēs!

Žurkveidīgie Tomu ignorēja, taču juta svešinieka klātbūtni; viņi spēja to saskatīt, pat saost; lai neuzskrietu Tomam virsū, uzbrucēji meta prāvu līkumu. Toms saprata arī žurkas-karavīri neuzskata viņu par ienaidnieku. Uz pakaļkājām skrejošie, milzīgie žurkveidīgie bija citādie, un viņi nojauta Tomā savējo!

Toms ielūkojās pazemē tur bija aizsācies nežēlīgs slaktiņš. Šķita, ka neapbruņotajiem žurkcilvēkiem nav nekādu izredžu, taču pavisam drīz Toms saprata, ka ir alojies! Uzbrucēju taktika bija vienkārša un vinu šībrīža intelekta līmenim vienīgā iespējamā pa pusaizbrukušām ventilācijas šahtām vai prāvākām, gad­simtiem raktām ejām līdz pazemes pilsētai nonākušie tūdaļ metās lejā, dzīvi vai miruši cenzdamies uzkrist androīdiem. Vairumam tas neizdevās, simtiem žurkcilvēku sadega, pat nenonākuši līdz zemei, desmitiem nositās, taču tie daži, kuriem palaimējās dzīviem tikt līdz androīdiem, iecirta nagus vai zobus cilvēkveidīgo robotu miesā.

Acīmredzot žurkveidīgie spēja izdalīt kādu ātras iedarbības indi, jo, pat vissīkāko dūrienu, skrāpējumu vai kodienu saņēmuši, androīdi pārstāja pretoties, 164 viņu ķermeņi tūdaļ it kā saruka, sačervelējās, sašļuka mīkstā, lipīgā masā, izkusa pat viņu skelets.

Šoreiz cilvēkveidīgajiem robotiem uzbrukumu iz­devās atsist, taču Toms neloloja ilūzijas ja nenotiks brīnums, pazemes pilsētas liktenis pavisam drīz tiks izlemts žurkveidīgie galu galā uzvarēs, jo viņu skaits nemitīgi pieauga, bet cilvēku radītie bioroboti bez zu­dušo pavēlnieku rīkojuma nespēja sevi pavairot.

Toms vēlreiz ieskatījās pazemē citi, primitīvāki, vabolēm līdzīgi mehānismi, nesteidzīgi virzīdamies uz priekšu, savāca žurkveidīgo līķus vai to, kas no viņiem bija palicis pāri. Zaudējuši cīņasbiedrus, androīdi vēl vairāk izretinājās un nostājās jaunās uguns pozīcijās, ne mirkli nenolaizdami ieročus acīmredzot žurkcilvēku uzbrukums varēja atsākties ik brīdi!

Toms saprata: pazemes pilsētā sen vairs nav īstas dzīvības, tikai skaudrs un nežēlīgs atgādinājums par pēdējās civilizācijas kādreizējo varenumu, kas tomēr nebija glābis no iznīcības, pat tai tuvinājis… Tādēļ Toms pirmīt nespēja atrast dzīvā saprāta pazīmes.

Kāds bija cilvēku bojāejas iemesls? Nē, nejau žurk­veidīgie iedzina sev naidīgo, tomēr daudzkārt attīstī­tāko civilizāciju dziļi pazemē. Cilvēki centās glābties no kaut kā daudz briesmīgāka no sev līdzīgajiem, pat nenojauzdami, ka, cits citu iznīcinot, planētu gandrīz bez cīņas atstāj citādajiem!

Toms mēģināja nodibināt kontaktus ar pazemes pil­sētas mākslīgo intelektu, taču sākumā tas viņam neiz­devās, cilvēku radītais saprāts bija labi aizsargāts no ārējas ielaušanās. Lai pilsētai neliktu iznīcināties pa­šai, Toms uzmanīgi, soli pa solim atlupināja, atkodēja daudzos aizsarglaukus, līdz pieskārās saspringumā pulsējošam kodolam mākslīgās smadzenes joprojām darbojās ar pilnu jaudu, tās spēja atjaunoties, pat just sāpes un naidu, taču tām bija liegta iespēja pārkāpt cilvēku noteiktos rīcības ierobežojumus.

"Es neesmu ienaidnieks," Toms raidīja tikko jau­šamu, maigu impulsu. "Nebīsties."

"Ko tu gribi, cilvēk?"

"Tu esi godam pastrādājis…"

"Vai tu man ļausi radīt kareivjus?"

"Nē," Toms domās bilda. "Tu taču zini, ka es to nedrīkstu. Man nav tiesību izjaukt pasaules līdzsvaru. Diemžēl…"

"Tad netraucē!"

"Ļauj ielūkoties tavā atmiņā!" lūdza Toms.

"Tu to drīksti."

Vai mākslīgā intelekta atbildē neieskanējās ironiski toņi? Toms ieskatījās cilvēku radītā saprāta atmiņu krātuvē un apstulba tā bija tukša kā nupat izslau­cīta, tajā nebija fiksēts pat pēdējais žurkveidīgo uz­brukums!

"Vai tu gribi vēl kaut kur ielūkoties?"

"Nē!" Toms pasteidzās atbildēt. "Neiznīcini sevi! Turpini darīt to, kas tev darāms! Es netraucēšu!"

"Kā vēlies… cilvēk."

Šķita, ka pēdējo vārdu mākslīgās smadzenes raida ar aizkavēšanos.

"Es tikai gribēju uzzināt, kas notika pagātnē, kas notika ar cilvēci! Taču tu drīksti neatbildēt, ja mūsu saruna tev liek iznīcināties!"

"Nāc lejā, pilsētā, un es tev visu pastāstīšu… Es atvēršu vārtus…"

"Nedari to! Žurkveidīgie ik mirkli ir gatavi uzbru­kumam!"

"Mēs abi to zinām. Tavi senči ir neatlaidīgi…"

"Mani senči?" Toms domīgi pārvaicāja. "Tāpēc tu gribi mani un viņus ievilināt pazemē? Lai iznīci­nātu?"

"Es tikai pildu savu pienākumu." Sen mirušās pil­sētas galvenais aizstāvis uz mirkli pieklusa, tad tur­pināja: "Man prieks, ka tu paliec augšā… Viņi drīz ieņems pilsētu…"

"Un tad būs lielais sprādziens?"

Pazemes pilsētas mākslīgās smadzenes klusēja.

"Ja es teiktu: nedari to, ļauj viņiem dzīvot un attīs­tīties, tu taču mani neklausītu?" "Nē."

"Iznīcinot kaut daļu no viņiem, tu, iespējams, nā­kotnē iznīcināsi arī mani…"

"Man žēl, ja tā notiks… Patiesi žēl."

"Spriežot pēc tā, kas ir tavos apcirkņos, bojā aizies vismaz puse Zemeslodes!"

"Tā būs krāšņa uguņošana! Viskrāšņākā manā muza!

Cilvēku radītajai mākslīgā saprāta kvintesencei pie­mita īpatnēja humora izjūta.

"Vai šī ir vienīgā pazemes pilsēta?"

"Ir arī citas, taču ne tik lielas…"

"Ja nu kādā vēl paglābušies cilvēki?"

"Tad to vairs tur nebūs."

"Vai tev ir ļauts viņus nogalināt?"

"Visi, kas nav manai pilsētai piederīgi, arī cilvēki -, ja labprātīgi nepadodas, ir ienaidnieki, kuri jāiznī­cina."

"Pat jaundzimušie?" Toma saprāts nespēja apvaldīt protesta kliedzienu, kā dzēlīga skabarga tas iedūrās mākslīgā intelekta smadzeņu kamolā.

"Nedari tā!" īsi izmeta neredzamais sarunu biedrs un tikai pēc mirkļa turpināja klusi, nesteidzīgi; šķita, ka vina monotonā balss kļuvusi dzīva, silta, it kā tā būtu cilvēka balss… "Neko nevaicā, Tom, tikai klau­sies!"

Tā bija Zeta balss! Toms būtu to atpazinis pat pēc desmit, pēc simt miljoniem gadu!

"Zet!"

"Te Zets." Šķita, ka sen pagājušajā, iepriekšējā dzīvē satiktais draugs nedzird Toma teikto. "Tev vajadzētu mani atminēties… Kad tu izdzirdēsi manu balsi, es te vairs nebūšu… Tu zini, kas tev jādara… Dari to un atgriezies nākotnē. Amons liek pasteigties! Nemeklē mani, es tevi gaidīšu citādo pasaules parkā.

Smiltāji un zemes kukuržņi virs pazemes pilsētas sakustējās aizsākās kārtējais, varbūt pēdējais žurkveidīgo uzbrukums. Šoreiz, pēc ilgiem gadiem, pilsē­tas aizstāvji nepretojās, tika atdarīti vārti, lūkas un lūciņas, žurkcilvēki tūdaļ bez apdomas aizpildīja visas ejas un nepārtrauktā, visu iznīcinošā straumē metās lejā arī viņi bija tikai karavīri un izpildīja vienīgo pavēli, nezinādami, kas tos sagaida…

Vienā acumirklī tika saplosīti varenie androīdi, ap­gāzti un plosīti citi roboti un mehānismi, nu jau žur­kas bija visur, simtiem gāja bojā, pārgrauzdamas aktī­vos strāvas vadus, tām pāri skrēja simtiem citu! Gaisā virmoja spalgi pīkstieni, tās nebija uzvaras gaviles, tās bija barvežu pavēles īsas un konkrētas. Tās bija saskaņotas un pārsteidzoši saprātīgas pavēles. Katrs žurkkareivis zināja savu vietu un veicamo uzdevumu, katram bija savs pienākums, ko vienību virsvadītāji nepārtraukti koriģēja. Tā bija reti paklausīga, izsko­lota un disciplinēta armija. Tā bija mūžīgo uzvarētāju armija, jo citādie nekad nepadevās nekad un nekur, nevienā Galaktikas nostūrī, kur bija uzradušies, un vienīgā iespēja viņus apturēt bija iznīdējot itin visu dzīvo, līdz vissīkākajam mikrobam!

Šķita, ka arī viņus, tāpat kā pilsētas aizstāvjus, vada un izrīko kāds augstāks saprāts. Vai citādo pa­vēlnieki rēķinājās ar senās pilsētas pašiznīcināšanās iespējamību, tātad viņu rīcībā esošās armijas bojāeju?

Droši vien, taču tam šajā karā nebija nekādas no­zīmes…

Miljoniem žurkveidīgo bija ievilināti slazdā, viņi bija gatavi mirt, taču nekas nenotika izpostītā pilsēta stāvēja kā stāvējusi!

Redzot cilvēku radītā mākslīgā intelekta izmisī­gos un nu jau veltīgos pūliņus iznīcināt pilsētu, Toms pirmo reizi mūžā jutās kā nodevējs. Viņš šajā izšķirī­gajā kaujā bija nostājies citādo pusē, nemanot bloķē­dams, atslēgdams piekļuves daudzajiem arsenāliem.

Vēl dažus tūkstošus žurkkareivju iznīcināja neliela eksplozija tur sevi sadedzināja pēdējais pilsētas aiz­stāvis. Cilvēku domu un ideju augstākais sasniegums bija pelnījis šo godu aiziet neuzvarētam, un Toms to viņam neliedza…

Uzvarētāju guvums bija niecīgs un tomēr ne ar ko neatsverams viņi, citādie, kārtējo reizi bija kļuvuši par kādas planētas vienīgajiem pavēlniekiem. Vai uz mūžīgiem laikiem? Ko bija ieplānojis Amons? Taču ne iznīcināt šo planētu, kā to bija darījis ar daudzām līdzīgām?! Ar kādu devīto prātu Toms jauta, ka va­renā Dieva nodomiem ir daudz milzīgāka megagalaktiska nozīme!

Kas tagad bija Zets? Vai arī citādais? Kāda loma Amona plānos tika atvēlēta Tomam? Viņš joprojām to nespēja izprast.

Un citādais viņā pašā; vai tam nevajadzēja just gan­darījumu par Toma nupatējo rīcību? Kas viņš ir, šis citādaisV. Uz dzīvības koka parazitējoša, tomēr saprā­tīga būtne? Cik lielā mērā viņš Toms un citādais ir viena un tā pati būtne?

Vēl nekad Amons nebija ļāvis citādajiem paturēt iekāroto un pakļauto planētu tik ilgi, vēl nekad viņš nebija ļāvis svešajiem pašiem attīstīties līdz cilvēka pakāpei! Kāpēc viņš to pieļāva šoreiz?!

Žurkas sāka attīrīt un sakopt pilsētu. Te nudien vairs nekas nebija darāms.

Toms pacēlās virs retajiem, saules izkaltētajiem spilvu mākoņiem; zemes garozas piesegtas, vīdēja vēl dažas, krietni mazākas, tomēr žurkveidīgo neapdzīvo­tas izbijušās civilizācijas paliekas. Tās visas bija pusaizbrukušas, negantu eksploziju saplosītas, pārmērīgu radiāciju izstarojošas, nedzīvas postažas. Tomēr nē! Lūk, vēl viena, vismazākā, tikko saskatāma, pavisam dziļi zem pazemes klinšu slāņiem ienirusi, dzīva un neticami spēcīga saprāta šūniņa!

Toms pasteidzās novērst zondējošo skatienu, viņš nebija pārliecināts par citādā lojalitāti sevī. Viņš vairs ne par ko nebija pārliecināts. Toma dvēselē, viņa sa­prāta dzīlēs radās līdzjūtība arī pret citādo neapskau­žamo likteni; tā jau sen tur mita! Vai tā tam bija jāno­tiek? Vai tad viņi nebija lielākais bieds visam dzīvajam šeit un citviet ikkatrā Galaktikas nostūrī? Laupītāji, dvēseļu zagļi, sērga, mēris, nāve un iznīcība! Stop! Vai tad viņš nākotnes Toms nebija citādaisV. Un Toma vecāki, skolasbiedri, aklā reģe, vienkāršie Zempasaules ļaudis, kuri baidījās un tomēr nāca līdzi cīnīties pret mošķiem, vai tad viņi nebija dzīvi, vai viņiem nepiemita visas tās jūtas, kas piemita īstajiem cilvē­kiem? Vai, sasnieguši šo attīstības līmeni, viņi joprojām nebija kļuvuši par cilvēku pasaulei līdzvērtīgiem?!

Viņš citādais centās rast attaisnojumu savai eksistencei, tiesībām uz to. Viņam citādajam bija bezgala žēl bojāgājušās civilizācijas, lai gan Toms ap­zinājās, ka tā iznīcināja sevi pati, šoreiz bez citādo līdzdalības. Vai Amons to jau iepriekš bija paredzējis, tieši uz Zemi atvezdams un palaizdams brīvībā citādo sēklu? Vai ne tā paša iemesla dēļ Amons bija šurp va­dījis seno dievu cilti, lai viņi pasteidzinātu cilvēces attīstību, tātad tās drīzāku galu?!

Toms juta, ka ir nonācis ļoti tuvu atbildei, tomēr vēl kaut kas viņam nebija skaidrs, vēl kāds mazumiņš, kāds nieciņš…

Saspiestā laika dimensija traucās uz priekšu vēja spārniem; lejā, virs pazemes pilsētas, nākotnes Toma senči aizsāka būvēt pirmo kupolu. Līdz pat šim brīdim viņi nerādījās virszemē kā baidīdamies no uzbru­kuma. Vai citādie nojauta, ka ik mirkli var tikt iznī­cināti, vai šī informācija bija izsenis viņos iekodēta tāpat kā neticami straujā attīstība; vai viņi apzinā­jās, ka nāve karājās virs viņu galvām kā Dāmokla zobens?

Ne reizi viņi necentās sazināties ar Tomu, taču ci­tādo attīstība bija acīmredzama, pēc izskata viņi gan­drīz neatšķīrās no cilvēkiem. Viņi bija pielāgojušies dzīvei pazemes pilsētā, viņi atjaunoja cilvēku būvē­tās ēkas un cēla jaunas savstarpējos karos nopostīto vietā -, sākumā nomalēs un samērā primitīvas, pa172 mestajām virszemes ēkām līdzīgas, taču, laikam ritot, arvien labākas un modernākas. Virszemes aizsargkupols bija citādo prāta spēju augstākais apliecinājums, viņu talanta spīdošs pierādījums. Sevi atklādami, viņi it kā teica visai Galaktikai: "Iznīciniet mūs, bet, to darīdami, jūs nogalināsiet Saprātu!"

Kāds nepārprotami gribēja runāt. Tas nebija cil­vēks, taču tas nebija arī citādais

-   Es dzirdu tevi un uzklausu, lai kas tu būtu… Toms tūdaļ atsaucās.

Svešā balss nāca no tāluma, kā no dziļdziļas laika akas kāpdama, dobja un aizsmakusi: Mēs tevi vēro­jām. No paša sākuma… No tavas pirmās Zemes cilvēka dzīves…

Citādie lejā beidza būvēt kupolu Tomam bija jā­pasteidzas!

-   Tev ir maz laika, mēs to zinām. Tālīnie runātāji joprojām nebija saskatāmi. Mēs tikai gribam pateikt, ka grūtā brīdī tu drīksti lūgt mūsu palīdzību.

-   Paldies! Kas jūs esat? Vai Zemes trešā rase lemūrieši?

-  Tu esi vērīgs, cilvēk! Zini pēdējā balsojumā mēs būsim tavā pusē!

-Vēlreiz pateicos! Par jūsu godprātību es nešaubījos un nešaubos ne mirkli! Vai drīkstu vaicāt, kā domā pirmā un otrā rase, kāds būs viņu lēmums?

-   Vissenajiem ir vienaldzīgs šis balsojums, viņi ne­piedalīsies, jo Zemes bojāejas gadījumā var rast jeb­kuru citu mājvietu. Otrās rases uzskati nav viennozī­mīgi, taču, visticamāk, viņi ieņems nogaidošu, neitrālu pozīciju. Ceturtā rase atlantīdieši būs pret tavu viedokli!

-   To es zinu! Viņi jau gatavojas karam!

-   Viņi jau ir to sākuši, cilvēk! Divas dziļākās Zempasaules ir titānu un viņu radīto nezvēru ieņemtas, drīz kritīs trešā. Viņi jau sen būtu to sagrābuši, ja nesaņemtu tik nopietnu pretsparu.

-   Kas viņiem pretojas, vai tiešām citādie?

-   Pa īstam tikai žurkveidīgie, bet nu jau viņu gan­drīz vairs nav… Tikai daži simti visstiprāko viņu ap­brīnas vērtā karaļa vadībā.

-   Viņu karaļa?…

Toms atcerējās pirmo vienatnē pavadīto vakara stundu sirmā reģa cellē, kad kāds žurkcilvēks, aiz metāla durvīm stāvēdams un sabiedroto meklēdams, ar savu neticamo varēšanu līdz nāvei nobiedēja pat abus viedos un tēvu; žurkcilvēks, kura armijai bija pa spēkam iekarot cilvēkveidīgo apdzīvoto Zemzemi, bet kurš nelika to darīt vai varbūt lika to nedarīt; žurkcilvēks, kurš kaut uz neilgu laiku, tomēr spēja apturēt gandrīz neuzvaramos titānus, vēl joprojām tiem pretodamies; žurkcilvēks, kuru nepieminēs īsto cilvēku vēstures annālēs un aizmirsīs laiks… Nezin kāpēc Tomam kļuva bezgala žēl šī gudrā radījuma, kuru liktenis bija iesprostojis starp atlantīdiešiem un virszemes valdniekiem par viņa cilti pārākajiem cil­vēkiem…

-   Bet cilvēki? vaicāja Toms.

-   Cilvēkveidīgie… Viņi bīstas… Un tas ir labi, jo, par laimi, netiek pielietoti visiedarbīgākie ieroči… Pagai­dām…

-    Bīstas? Citādie? Toms nespēja noticēt nupat dzirdētajam, lai gan zināja, ka trešie nemelo!

-   Augstāko attīstības līmeni sasniegušie Virspasaulē un pat augšējā Zempasaulē mītošie citādie bai­dās iznīcināt planētu. Viņi labprāt to pamestu, aizietu, kā reiz izdarījām mēs, Zemes trešā rase, taču tas vi­ņiem nav pa spēkam…

Tik tiešām, un Toms to zināja, pirms miljoniem gadu trešā rase bija sasniegusi tik augstu gan teh­nisku, gan garīgu attīstības pakāpi, ka visniecīgākā savstarpējā pat nejauša konflikta gadījumā Zeme būtu nopostīta līdz pamatiem, tāpēc trešie nolēma sa­glabāt savu izcilo rasi tikai garīgā dimensijā, izslēdzot iespēju nodarīt pāri planētai, atstājot to dinozauru ganu atlantu rokās.

-    Bet kas tad notur atlantīdiešus? Vai tiešām ir iejaucies Amons, vai viņš ir nolēmis aizstāvēt Galak­tikas lielākos ienaidniekus citādos?

-Nē.

-   Nē? pārsteigts iesaucās Toms.

-   Mēs viņus nespējam samanīt, bet šķiet, ka tā ir sestā rase…

Sestie? Tās bija viņu saprāta dzirkstis pazemes dzi­ļākajos slāņos! Viņi apzināti atklājās Tomam, citādi tas nebija iespējams, jo tikai augstāka rase bez zemāko akcepta spēja tās saskatīt…

-  Paliec sveiks, piektās rases pārstāvi! Uz drīzu tik­šanos!

-   Palieciet sveiki, lemūrieši!

Jau ienirdams laika miglājā, Toms pārdomāja va­renās trešās rases pārstāvju vēstīto. Protams, tie bija viņi, atlantīdieši, Zemes ceturtā rase, kuri savā augst­prātībā un kareivīgumā reiz sacēlās pret dieviem, mē­ģinādami viņus padzīt no Zemes. Iespējams, tas viņiem būtu izdevies, taču Amons nostājās mazskaitlīgo dievu pusē, jo viņam bija citi, daudz tālejošāki mērķi… Viņš palīdzēja nešpetnos atlantīdiešus pievārēt, iedzīt oke­āna dzīlēs, likt tiem paslēpties pazemē, Tartarā, viņš sagatavoja Zemi cilvēku rasei… un citādajiem…

Tomēr atlantīdieši nebija iznīcināti, kā teiksmainais fēnikss viņi atdzima no sakāves pelniem, kļūdami vēl niknāki, vēl atriebīgāki; nu viņi visu savu naidu varēja izgāzt pret svešiniekiem pret citādajiem! Šķita, ka viņiem īsteniem zemiešiem uz to ir morālas tiesī­bas.

Šoreiz Toms centās būt maksimāli precīzs gan laika, gan telpas izvēlē; paklīstot miglai, virs galvas atkal šalkoja milzīgo koku lapotnes, liegi čukstēdamas at­kalredzēšanās sveicienus, cauri zaļajai dzīvībai aug­stu debesīs varēja saskatīt matēti pelēkā megapoles kupola fragmentus, zem kājām tā pati saplaisājusī, zemes ziedu un vītušu lapu piebirusi ietve viņš bija atgriezies mājās!

Toms mēģināja orientēties šī nebija centrālā aleja, pa kuru varēja nonākt atpakaļ pilsētā; viņš pagāja ga­rām vientuļi tupoša, skumji smaidoša zēna statujai uz pazema, krietni aplupuša postamenta. Zēns pavadīja Tomu ar vērīgu skatienu. Pēkšņi Toms apstājās kā zemē iemīts, tad metās atpakaļ!

-    Pamanīji gan? Zēna statuja turpināja šķelmīgi smaidīt. Kā vējš skrien, kā miets atduras!

-Zet!

-    Nevarētu gan teikt, ka tu pirmīt būtu īpaši stei­dzies! Zets prata noslēpt atkalredzēšanās prieku.

-   Lien laukā, nemāžojies!

-    Tu domā, ka vajag? Mēs te esam daudzi… vairāki miljoni dvēseļu…

Ap puisēna statuju savilkās, sabiezēja pamatīgs miglas blāķis.

-   Nu tad esi sveicināts, citādais cilvēk! Miglas pa­lagā skaidri iezīmējās Zeta seja. Te ir vēl daži, kuri nezin kāpēc raujas uz tevi palūkoties!

Miglas mākulī citi pēc citiem izcēlās un nozuda To­mam tuvu un mīļu cilvēku vaibsti viņa iepriekšējās dzīves māte, tēvs, pat kaimiņš Fedja; vēl tālākas pa­gātnes Rūta; lieliskais senlaiku karinieku vadis viņas brālis; drosmīgais Čiris, līdz nāvei uzticamais vasarraibumainis; pazibēja un izgaisa daudz tālāku aizlaikos mitušu, pusaizmirstu cilvēku sejas. Viņi visi reiz bija dzīvas būtnes, neviens, pat no aizlaikiem nākušais,

nebija primitīvāks par pēdējiem, visaugstako attīstī­bas pakāpi sasniegušajiem cilvēkiem!

-    Nu gan pietiks! bargi uzsauca Zets. Tā jūs netiksiet galā līdz pastardienai! Lūk, tā mēs te tura­mies visi kopā! Zets turpināja, vērsdamies pie Toma. Kādu laiciņu ar Amona palīdzību pretojāmies citā­dajiem gan zaudējām, gan atguvām dvēseles; tagad reizēm nākas cīnīties pazemē, tos pašus citādos glābjot no atlantīdiešiem!

Tikai tagad, izdzirdis neapturamu paša zobu klabē­šanu, Toms sajuta neciešamu aukstumu, kas aumaļām plūda no miglas sakopojuma.

-  Vēsi? nevainīgi uzprasīja Zets. Siltāk jāģērbjas! Lai gan tas noteikti nelīdzētu!

-   Cik tālu viņi ir tikuši? Atlantīdieši. Tomam izde­vās savaldīt žokļu stepu.

-   Nupat tika galā ar trešo Zempasauli, sākot no dzi­ļumiem. Zurkcilvēki tikpat kā iznīcināti, lai gan gods kam gods tavi pēdējās dzīves senči cīnās neticami sīvi!

-   Zinu, to viņi prot. To viņi vienmēr ir pratuši.

-    Nudien saklausu lepnumu tavā balsī, vai nav tiesa? ironizēja senais draugs.

-    Iespējams… Saki, vai tas bija Amons, kurš man lika mērot nupatējo sevis atpazīšanas ceļu?

-   Lai tu apzinātu savu dvēseli cilvēka un ne tikai cilvēka dvēseli, Tom… Šoreiz Zets nejokoja. Lai tu iegūtu tiesības balsot Zemes Septiņu rasu padomē, pārstāvot gan cilvēku rasi, gan citādos, gan…

Aukstums kļuva teju vai neizturams.

-   Kas notiek atlikušajās Zempasaulēs? Jūs tās pa­metat bez cīņas? Toms domās vaicāja, jo lūpas vairs neklausīja.

-   Sestā rase ir modusies, Tom! Viņi ir spējīgāki un spēcīgāki par cilvēkiem… Un viņiem ir tiesības atlantu rasi apturēt, vismaz līdz balsojumam, jo viņi ir un būs, bet mēs vairs neesam… Daži no viņiem vienmēr ir bijuši cilvēku vidū, no senseniem aizlaikiem palīdzē­dami un aizstāvēdami, cik mēs to savā alkatībā un savstarpējos ķīviņos esam ļāvuši, pārmērīgā iedomībā neatraidīdami…

-   Jā, Toms klusi apstiprināja Zeta teikto to, ko sen nojauta, ko sen zināja. Daži no viņiem paslēpās vēl dziļāk pazemē līdzās atlantīdiešiem, tos vērodami un pieskatīdami, gaidīdami savu laiku…

Zālienu zem kājām jau klāja balta, plāna sarmas kārtiņa. Retām, vieglām pārsliņām sāka snigt.

Mājās Tomu gaidīja pamatīgs pārsteigums: tēvs bija pazudis, aizgājis neatvadījies. Dēlā gurdām, vērīgām acīm lūkojās māte, it kā vaicādama: "Varbūt tu zini, kur viņš ir?" Nē, māte nebija zaudējusi mīlestības jū­tas pret tēvu, viņa tikai neprata tās izteikt, zemapziņā joprojām juzdamās piederīga Virspasaulei, pieķēdēta tai neredzamām važām.

Taču tas nebija lielākais pārsteigums.

-   Uzmini, kas mūs apciemojis! smaidīdama sacīja māte un tūdaļ pati atbildēja: Rūta, tava klasesbied­rene!

-   Rūta?! Toms patiesi jutās pārsteigts: lai nu ko, bet pēc izgāšanās lielajā gala pārbaudījumā satikt Rūtu, turklāt savās mājās, to viņš negaidīja!

-    Es zinu par izlaiduma eksāmenu, kā uzminē­dama Toma domas, klusi piebilda māte. Tam tagad nav nekādas nozīmes. Nu vairs nav… Atstāšu jūs di­vatā, netraucēšu. Mātes lielās, brūnās acis izstaroja tik smeldzīgas skumjas, ka Toms bija spiests novērst skatienu.

-    Apsveicu ar atgriešanos! Rūta teica, kā zinā­dama, kur Toms nupat bijis, bet varbūt viņa to patie­šām zināja?

-   Paldies, Toms nesakarīgi nomurmināja, cenzda­mies noslēpt mulsumu.

-    Tavs tēvs tagad ir vienā no Zempasaulēm, taču mātei tas nav jāzina…

-   Es jau tā domāju, ka viņš ir tur pie sirmā reģa un aklās viedās!

-   Viņi ir mani radinieki, Tom…

Nezin kādēļ Toms par to nebrīnījās nu, protams, tā tam bija jābūt, viņš taču to zināja, vienmēr bija zinājis!

-   Tavs tēvs mums palīdz. Rūta palūkojās uz Tomu un turpināja: Noturēt atlantīdiešus, neļaut tiem vēl vairāk izlauzties uz augšu. Daudzi citādie plecu pie pleca ar mums dodas cīniņā pret kopnaidnieku, nežēlodami dzīvību, labprātīgi piepulcinādami dvēse­les Zeta armijai.

-   Labprātīgi?

-    Viņu drosmi var apbrīnot. Tomēr šķiet, ka dau­dzi no viņiem tīšuprāt meklē galu. Tu laikam nojaut, kāpēc?

-    Nojaušu, nopūtās Toms. Un to es pavēstīšu pirms lielās padomes balsojuma, ja man tiks dots vārds…

-   Tev tiks dots. Rūta dīvaini palūkojās uz Tomu.

-   Kam gan vēl, ja ne tev?

-   Man prieks, ka tevi satieku…

-   Arī es esmu priecīga, Tom, ļoti priecīga tevi atkal redzēt…

Rūtas lūpu kaktiņos bija iezadzies tas tikko jauša­mais, mulsinoši burvīgais smaids, kas meiteni pava­dīja visus viņas iepriekš nodzīvotos mūžus.

"Mēs jau esam tikušies…" Toms domās klusi bilda. "Mūsu iepriekšējās dzīvēs," domās atbildēja taga­dējā un aizlaiku Rūta.

"Tu atminies?" pārsteigts iesaucās Toms. "Visu?" "Nē," noliedzoši papurināja galvu Rūta. "Varbūt tikai nojaušu…" Viņa nosarka un mulsumā nolaida tumšo, tik bezgala mīļo acu skatienu.

-    Paklau, balodīši! Sļūciet taču beidzot lejā! pēk­šņi abu domās ielauzās sirmā reģa balss. Vai tad nu nepietiks ar dūdošanu iepriekšējās dzīvēs?

-    Apklusti, vecais ākst! nešpetni viņu apsauca aklā. Nemulsini bērnus! Un viņa klusāk piebilda:

-   Viņiem tik reti iznāk būt kopā. Tik reti…

-   Te tev nu bija reti!

-   Apklusti, vēlreiz saku! aklā ierasti uzbrēca. Ja nenieka nesaproti!

-    Nebaries, vecomāt! mīļi, tomēr uzstājīgi lūdza Rūta.

-    Cenšos jau, bet ja tāds āmurgalva pretī? jau pie­laidīgāk purpināja reģe.

-   Nebaries!

-    Nebaries! Kā lai nebaras? Vakarnakt saķērās ar atlantīdiešiem! Viens pats! Cik tur trūka, būtu dabūjis galu! Sestā rase, bet prātiņš kā pirmajai!

-    Slavē mani, cildini, bet ar mēru! ironizēja sirm­galvis.

-    Tevi cildināt? aklā saskaitās ne pa jokam. Nu vai zini, man trūkst vārdu!

-   Beidzot!

-         Man ir tādas aizdomas, ka tie sestie ne ar ko nav labāki par piektajiem! viltīgi paziņoja Rūta.

-          Man arī tā šķiet! Toms tūdaļ jautri piebied­rojās.

-   Protams, ne visi!

-   Jā, ne visi…

-   Daži ir pat kašķīgāki!

-         Tava mazmeitiņa rāda zobus! smējās viedais ses­tās rases veterāns. Tevī atsitusies!

-   Un tu ar pieri stenderē, gudrinieks!

-         Tā viņi laikam varētu gadu no vietas! Rūtai bei­dzot bija apnicis klausīties večuku pļāpāšanā. Tūlīt sakiet, kur Toma tēvs!

-Vēl jau dzīvs. Sirmgalvis kļuva nopietns. Pieska­tām, cik nu varam. Citādie kā aptrakuši raujas uz kau­šanos, kā tīšuprāt galu meklēdami…

-    Vai jūsu ir daudz sestās rases vīru, kuri cīnās pazemē? Toms pārķēra sirmā reģa lēnīgo domu gaitu.

-   Atlantīdiešu pulkāk, stipri pulkāk… aizlaiku viedais necentās apslēpt bažas. Un nešpetni kā velni! Sagudrojuši jaunus ieročus… Uz to jau viņiem arvien bijis nags!

-    Tāpat kā cilvēku rasei, rūgto atzinumu pauda reģe. Diemžēl tā ir patiesība.

-   Saki! Rūtai tika uzdots negaidīts jautājums. Vai tu viegli lasi manas domas?

-      Es? Meitene, patiešām izbrīnīta, lūkojās uz Tomu. Nē, es to nekad neesmu pratusi, arī tagad nevaru, kaut vecāmāte manī beidzot atklāja un arī ļauj izmantot sestās rases spējas. Rūta mirkli klusēja, tad turpināja: Un es nejūtu tevi no attāluma… Tikai tad, ja tu pats vēlies ar mani runāt…

"Savādi… Laikam Amons man uzlicis kādu nere­dzamu aizsarglauku…" nodomāja Toms. "Citādi taču tas nebūtu iespējams, ka sesto rase nespētu just un kontrolēt zemākos piektos!"

Jau sen, Tomam nezinot, šis aizsarglauks ir uzlikts, pat ja sirmais reģis un aklā Rūtas vecāmāte bez ļāvuma nespēja pietuvoties viņa apziņai!…

-   Par ko tu domā? vaicāja Rūta.

-   Piedod…

-   Tagad es saprotu, kāpēc tu izkriti gala eksāmenā, tas, kas paslēpies tevī, neļāva citādo datoram piekļūt

tavām smadzenēm… Viņš nevienam to nebūtu ļāvis.

-   Jā, es nojaušu, Amons ir krietni pastrādājis…

-   Amons?

-    Kurš tad no mums ir tas lielākais pļāpa? pikti vaicāja aklā reģe. Ja gribi sastapt tēvu, tad tev jāpa­steidzas, Tom, kamēr nav sākuši sisties ar atlantīdiešiem! Jaušu: drīz nešpetneļi atkal līdīs uz augšu, no tiem jau miera nebūs līdz pat balsošanai!

Ielas bija kā izslaucītas, neviena gājēja vai braucēja, tomēr nekur nemanīja īpašu gatavošanos karadarbībai. Šķita, ka citādie nemaz negrasās aizstāvēties!

Skvērā uz soliņa sēdēja sirmgalvis, viņa ūdeņainās, pelēkās acis lūkojās tālumā.

-     Kāpēc tā, man neprasiet… Kāpēc mums nav Dieva?… Kāpēc mēs Viņam, Lielajam Radītājam, esam svešinieki? Kāpēc Viņš, kurš mīl visu Pasauli, mūs ienīst mūs vienīgos? Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam?!

Rūta un Toms ne uzreiz pazina veco skolotāju tik ļoti viņš bija pārvērties izdēdējis, pelēku seju; viņš drudžaini lūkojās visapkārt, taču šķita, ka sirmais vīrs pat nemana citu cilvēku klātbūtni.

-    Es nezinu… Taču es zinu, kā mēģināt iegūt Viņa mīlestību… Caur gaismu! Caur tādu gara gaismu, kas mums liktu atteikties pašiem no sevis. Mums visiem ir jāaiziet, jāatbrīvo šīs sagūstītās, svešās dvēseles, kas mūsos mīt! Tikai tā mēs varam mēģināt izpirkt savu vainu, mūžīgo vainu!…

Pār vecā vīra vaigu noritēja liela, skaudra asara Cilvēka asara…

Rūta un Toms klusēja, jo viņiem nebija, ko piebilst pie sirmgalvja teiktā.

Beidzot, tikai tagad Toms atskārta Amona tālre­dzīgo nodomu kaut reizi ļaut citādajiem sasniegt cilvēka cienīgu apziņas pakāpi, ļaut viņu sagūstītajām dvēselēm pašām izcīnīt šo vienīgo, katrai individuālo kauju, uz mūžīgiem laikiem iegūstot imunitāti pret citādo vīrusu vai kopā ar svešajiem aizejot postā…

Dīvaini, ka Amons par to iedomājās tikai tad, kad citādie jau bija mēģinājuši pakļaut, inficēt turpat vai desmito daļu dzīvās Galaktikas!

"Iesim," domās klusi bilda Toms. "Mūs gaida."

Visās ejās, kas veda uz divām atlikušajām Zempasaulēm, bija ierīkotas daudzpakāpju aizsargsistēmas, neredzamu slēpņu kaskādes, kurās, ieročus kaujas ga­tavībā turēdami, plecu pie pleca, sānu pie sāna stāvēja un gulēja citādie un sesto radītie androīdi. Beidzot viņiem bija viens, toties bargs ienaidnieks, kuru bez Amona palīdzības reiz nespēja pieveikt pat seno dievu cilts…

Daži citādie devās lejup vai nu cīnīties, vai tikai mirt; neviens viņus neaizturēja, necentās atrunāt, arī Rūtu un Tomu ne nevienam netika liegta brīva izvēle.

Pirms doties dziļāk pazemē, Toms palūkojās augšup, cauri Virspasaulei un Augstākajai pasaulei, cauri seno citādo radītajam kupolam virs tām. Jā, tur jau viņš stāvēja tālu aiz saindētajiem atmosfēras slāņiem -, Zemes būtnēm nesaredzams, nekustīgs un milzīgs Amona kaujas kuģis un tā pavēlnieks atkal un at­kal, varbūt pat bez iezemiešu balsojuma, gatavs vien­personiski izlemt Zemes likteni, kā bija to darījis ar neskaitāmām apdzīvotajām planētām.

Toma dvēseles dziļumos brieda kāds vēl īsti neap­zināts rūgtuma kamols. Tas vēl nekāpa augšup, nestrēga kaklā, taču piektās rases pārstāvis juta, ka vairs nav paklausīgs Amona gribas izpildītājs. Bet varbūt viņš nekad nav tāds bijis?…

Zempasaule viņus sagaidīja drūmas rosības pilna. Pat tie Augstākās pasaules citādie, kuri bija nolēmuši mirt bez cīniņa, pēdējo reizi izbaudot kādu netveramu, smeldzes pilnu kopības izjūtu, ieraudzījuši, ka maziz­glītotie, primitīvākie vēl dzīvi palikušie Zempasaules ļaudis joprojām bez kurnēšanas gatavi pretoties uz­brucējiem, pat viņi nolēma ņemt rokās ieročus!

Mazskaitlīgo sestās rases pārstāvju inspirēts, telepātiskais kara mākslas apmācības kurss ilga tikai dažas minūtes. Citādie prata paklausīt pavēlēm, būt disciplinēti un aukstasinīgi tas no paaudzes paaudzē bija ierakstīts viņu gēnos. Nu šī piemirstā informācija noderēja, varbūt pēdējo reizi…

Toms un Rūta, ar skatienu meklēdami savējos, to­mēr ievēroja dīvaino citādo un androīdu virteni, kuri ik pa brīdim nozuda vēl dziļāk pazemē, dūmu un uguns mutulī, sen pamestā metro līnijās, lai no tam vairs ne­kad neatgrieztos…

-    Rūta! Tom! Sirmais reģis un Toma tēvs viņus bija pamanījuši pirmie.

-   Kāpēc joprojām netiek sasaukta visu Zemes rasu pārstāvju sapulce? Kāpēc turpinās šis bezjēdzīgais slaktiņš? izmisis kliedza Toms.

-    Mēs nezinām, mums nav laika par to domāt! steigā attrauca tēvs. Vai tu neredzi, kas te notiek? Drīz viņi būs augšā!

-   Viņu ir vairāk, un viņi ir daudz stiprāki, nekā mēs paredzējām, Tom! sūrojās reģis.

-    Atlantīdiešiem kāds palīdz, ilgi ir palīdzējis… nikni purpinādama, secināja aklā Rūtas vecāmāte.

-   Trešā rase, jūs dzirdat mani? Vai tā ir? Jūs solījāt līdzēt, atbildiet! sauca Toms. Kāpēc atlanti ir tik stipri? Jūs taču solījāt!

-   Mums nav ļauts teikt, piedod… kā no bezdibeņa atplūda saraustīta, aizkavējusies balss. Nevaicā un nemodini…

Dobjš, zemes pamatus tricinošs sprādziens atska­nēja pazemē, tad iestājās klusums; šķita, ka tur vairs neviens nav palicis pie dzīvības ne aizstāvji, ne uz­brucēji, tikai Zeta vadītā dvēseļu armija izspruka pa vaļējām plaisām un spraugām, kļuvusi vēl lielāka, vēl daudzskaitlīgāka, ik mirkli gatava atgriezties pēc kār­tējā laupījuma.

-   Amon, vai tas ir tavs darbiņš? Atbildi! Vai tagad tu esi nostājies atlantīdiešu pusē?

Atbildes nebija; neredzamais Galaktikas vagotājs bija gatavs atvērt visu iznīcinošās šaujamlūkas. Vēl mirklis, vēl tikai mirklis, un šī planēta, varbūt pat visa Saules sistēma sadegtu, pārvērstos pelnos uz mūžu mūžiem, kā nekad nebijusi pazustu laika un telpas bezgalībā…

Milzīga, pat Amonam nesaredzama roka cauri ci­tādo pilsētas kupolam, tam nenieka nenodarīdama, zibensātrumā izšāvās no pazemes, desmitiem kilometru garie pirksti satvēra starpzvaigžņu kuģi un bezgala viegli, kā rotaļādamies apgrieza to otrādi, tad, pirms Amons būtu ko spējis apjēgt, paslēpa savilktā dūrē.

Tie daži sestajai rasei piederīgie, kuriem bija tā­das spējas, cauri zemes slāņiem ieraudzīja vēl kādu dīvainību pašos dziļākajos atlantīdiešu iekarotajos Zempasauļu tukšumos pēkšņi un neatvairāmi ieplūda verdošas lavas straumes; vienā mirklī tās sadedzināja visu un visus gan tehniku, gan karotājus, gandrīz neviens no viņiem nepaguva aizmukt.

Tomēr, aizpildījusi bijušās Zempasaules, lava necē­lās augstāk; kā paātrinātas filmas kadros, kā spītējot laika rituma loģikai, izkususī masa tūdaļ sastinga, pārvērtās cietos iežos, kā nepārvarama barjera no­stādamās starp dzīvi palikušajiem atlantīdiešiem un pilsētas aizstāvjiem.

Arī citādo nebija palicis vairāk par desmito daļu no kādreizējā visas tautas kopskaita; nebija gandrīz ne­viena vīra nu jau labu laiku pie ieročiem bija ķērušies pusaudži, viņu māsas un mātes.

Taču zemzemē valdīja kapa klusums, neviens ne­uzbruka, neatvērās neviena pilsētas aizstāvjus rijoša lūka. Sestie paziņoja prieka vēsti: Viss beidzies! Vai uz ilgu laiku to neviens neprata un neuzdrošinājās pavēstīt…

-   Mēs pieprasām visu Zemes rasu priekšstāvju sa­ietu! Mēs pieprasām balsojumu! planētai cauri urbās atlantīdiešu paziņojums, sasniegdams katru, kurš to vēlējās un prata sadzirdēt, lai arī kādā laika un telpas dimensijā viņš šobrīd atrastos.

-   Beidzot nākuši pie prāta! atviegloti nopūtās kāds no klātpienākušajiem sestās rases pārstāvjiem.

-    Nepriecājies par agru! Sirmā reģa seju vagoja gadu tūkstošus krātas rūgtas pieredzes krunkas un krunciņas. Tā ir tikai viltība laika iegūšanai. Ja reiz atlantīdieši kāpuši uz kara takas, tad neviens no tās viņus nenovedīs ne ar labu, ne ļaunu.

-    Lai ar' cik reti, tomēr dažkārt vecajam ir tais­nība, bija spiesta piekrist aklā Viedā.

-   Kaut nu šoreiz tā nebūtu! viņas brālis par negai­dīto uzslavu nepriecājās.

Ceturtās rases aicinājumam atsaucās visi, izņemot senajos Zemes pirmo rasi; iespējams, viņi jau bija aizceļojuši uz citu planētu; bezdvēseliskās, amorfās būtnes nejuta nedz sāpes, nedz līdzjūtību cilvēku iz­pratnē, starp tām un citām rasēm valdīja saprāta un saziņas bezdibenis.

Ar pirmajiem kontaktēties spēja tikai otrie cilvēku izpratnē nemateriāli, rēgiem līdzīgi radījumi. To eksis­tences veids bija tikpat mistisks un pārējām rasēm neizprotams, taču otrā rase, šķiet, bija spējīga pastāvēt tikai Zemes apstākļos, tāpēc tai kaut nedaudz, tomēr piemita kāda niecīga interese par planētas turpmāko likteni.

Trešie vienacainie, labsirdīgie lemūrieši jau pirms miljoniem gadu bija sasnieguši tik augstu, cil­vēka prātam neaptveramu, gandrīz kosmisku spēju robežu, ka, būdami garīgi attīstītas būtnes, nobijās no iegūtās pārmērīgās varas pār matēriju un nolēma aiziet, pamest bioloģiskos ķermeņus, uz mūžīgiem lai­kiem atteikdamies no varbūtējas, pat nejaušas iespējas iznīcināt šo pasauli.

Tikšanās vietu izvēloties, strīdi neradās; brīdi pār­domājuši, piekrita pat ceturtās, Zemes kareivīgākās rases pārstāvji atlantīdieši. Viņu spēku un karotgribu vairoja mūždien sakāpinātā iedomība un gara trulums, bet iedomību unikālās, dažās jomās pat trešo rasei līdzvērtīgās zināšanas, tomēr ceturto lāsts bija sirdsgudrības trūkums, nu šis trūkums kārtējo reizi apdraudēja visas planētas eksistenci.

Citādo Augšpasaules parks vēl nebija pieredzējis tik raibas publikas sanākšanu kopā vienīgais otrās rases pārstāvis, ārēji būdams nedaudz līdzīgs Zeta miglas armijai, kā tas pienākas spokam, apmetās nostāk no centra, milzu koka lapotnē. Divi milzīgie lemūrieši trešās rases sūtītie -, uz mirkli atguvuši materiālajai pasaulei piedienīgu izskatu, līgani peldēja gaisā, ne­skardami zemi.

Ceturto rasi pārstāvēja pieci cilvēkiem līdzīgi milži. Lai gan titāni bija krietni mazāki par vienacainajiem trešajiem, tomēr salīdzinājumā ar viņiem Toms izska­tījās pēc nepieauguša pundura.

Sestās rases pārstāvju vidū tūlīt varēja samanīt stalto, sirmo reģi un viņa aklo māsu, kurai sestie iz­rādīja acīmredzamu un neviltotu cieņu.

-    Domāju, ka varam sākt! Pagājis dažus soļus uz priekšu, neviena nelūgts, sanāksmes vadītāja pienā­kumus uzņēmās kāds no atlantīdiešiem. Bez mums, ceturtās rases pārstāvjiem, es te redzu vēl divu, pie­dodiet, triju rasu sūtņus, kuriem, iespējams, ir tiesī­bas runāt! Šķiet, titāns nebija radis uzklausīt iebil­dumus.

-    Tas jauki, rimti, tomēr gana stingri ierunājās sirmais reģis. Pat nepalūkojies uz atlantīdiešiem, viņš turpināja: Mēs gan te redzam sanākušus sešu rasu pārstāvjus, kuriem jāpauž savējo viedoklis un kuriem ir tiesības balsot. No sirds pateicos jums par to mūsu planētas vārdā!

-  Dīvaina aritmētika! atlantīdietis iesmējās. Sprie­žot pēc vecuma, sestās rases pārstāvim ir problēmas ar skaitīšanu! Ceturto delegācijas vadonis atklāti ņirgājās. Varbūt tās ir redzes problēmas?

-   Mūsuprāt, lai pēc kārtas piesakās pa vienam kat­ras pamatrases pārstāvim, tā mēs novērsīsim jebkurus turpmākos pārpratumus šajā jautājumā. Trešās ra­ses pārstāvis centās nesarežģīt atklāti draudīgo situ­āciju.

-    Tam mēs piekrītam, tomēr uzskatām, ka runā­šanas un balsošanas tiesības sanākšanā ir tikai triju, iespējams, četru rasu pārstāvjiem! tiepīgi uzstāja atlantīdietis.

-    Tā kā vissenajie šo sapulci nav pagodinājuši ar klātbūtni, mēs lūgtu pieteikties Zemes otrās rases pār­stāvi! Vienacis necentās uzsākt ķīviņu.

No koka pazarēm izlija, izmirgoja daļa caurspīdīgā miglāja, veidodama ģeometriski precīzu kvadrātu, acīmredzot otro rasi pārstāvēja vismaz divi indivīdi.

-   Pateicos! īsi bilda vienacainais milzis.

Šoreiz atlantīdietis cieta klusu, jo otro rasi uzskatīja par iespējamo sabiedroto balsojumā.

-   Zemes trešo rasi pārstāvam mēs lemūrieši! Pir­majam vienacim klusēdams blakus nostājās otrs, izrā­dot cieņu klātesošajiem, nedaudz noliekdams galvu.

-   Un es pārstāvu ceturto rasi atlantīdiešus! spo­žās aizsargbruņās tērptais titāns īsi noskaldīja. Kā noprotu, vēl te ir sestie? Viņa lūpas neslēpa ironisku smīnu. Tomēr to balsošanas tiesības ir apšaubāmas vismaz divu iemeslu dēļ!

-    Mēs esam aizmirsuši piekto cilvēku rasi! pie­klājīgi un neitrāli atgādināja lemūrietis.

-    Kur viņi ir? Tādus te neredzu! Kā mums visiem zināms, iznīcinādama sevi, cilvēku rase uz mūžīgiem laikiem zaudēja tiesības piedalīties Zemes likteņu lem­šanā. Atlantīdietis nespēja valdīt dusmu izvirdumu un ironiju reizē. Es te redzu tikai citādos cilvēku izskatā svešiniekus, kuri jāiznīdē, kuriem nedrīkst ļaut eksistēt uz mūsu planētas, kur nu vēl piedalīties Zemes rasu saietā!

Šķiet, tieši šādu titāna paziņojumu bija gaidījuši visi zemieši, jo neviens neizrādīja pārsteigumu. Pat otro rasi pārstāvošais apliecināja aktīvu piedalīšanos sarunā, pārvērzdamies skaistā, izteiksmīgā ovālā, tad aplī.

-   Vai kādam ir iebildumi? vaicāja vienacainais lemūrietis.

-   Ir, Toms iesāka un turpināja tik savaldīgi kā vēl nekad savā bezgala īsajā un bezgala garajā mūžā. Ci­tādo vairs nav uz šīs planētas, neviena paša! Tiesa, nav arī cilvēku mūsu iepriekšējā izpratnē par viņiem…

-   Kas tad ir tie, kuri mums pretojas, tur lejā, pa­zemē? iebrēcās titāns Vai ne citādie .?

-   Gan jā, gan nē! Toms turpināja. Amona iecere tuvojas tās īstenojuma beigu fāzei. Šajā ne tikai Zemei vien svarīgajā eksperimentā tika iesaistīti gan senie dievi, kas nākuši no citas, mirstošas zvaigžņu sistē­mas, gan atlantu rase, gan cilvēki, gan citādie.

-   Senie dievi? Tomu pārtrauca atlantīdietis. Tādi paši svešinieku salašņas kā citādie\ Amons kļūdījās, nostādamies viņu pusē!

Acīmredzot seno dievu, viņu niknāko ienaidnieku, pieminēšana ceturtās rases pārstāvim joprojām nebija paciešama.

-    Amons bija spiests to darīt… bez steigas, taču pārliecināti turpināja Toms. Tā bija liktenīga kļūda un nejaušība, ka Zemes visu laiku attīstītākā trešā rase, pamezdama materiālo pasauli, tomēr nolēma at­stāt dažus lemūriešu brīvprātīgos, lai tie ar padomiem un zināšanām palīdzētu nākamajiem, tobrīd vēl primi­tīvajiem planētas valdniekiem titāniem.

-   Titāni nekad nav bijuši primitīvi; tu, kas neesi ne citādais, ne cilvēks, neuzdrošinies to pateikt vēl vienu reizi!

-   Lai viņš turpina… paklusi bilda lemūrietis.

-    Trešās rases atstātie, mīlēdami un lolodami šo planētu kā neviens cits, priecādamies par lielisko da­bas bērnu atlantu attīstību, visādi šo attīstību veicinā­dami, aizmirsa galveno: titānu garīgā pasaule ne tuvu netika līdzi lemūriešu dāvāto zināšanu līmenim!

Toms pārlaida skatienu klātesošajiem visu rasu pārstāvji klausījās ar lielu uzmanību, savaldījās pat atlantīdieši, jo tika runāts par viņu pagaisušo senvēsturi.

-   Viegli iegūtā vara pār matēriju padarīja atlantus pirmām kārtām bīstamus pašiem sev, visai titānu ra­sei! Toms turpināja. Kad nedaudzie skolotāji lemūrieši to saprata, bija jau par vēlu atlanti tos pieveica ar viņu pašu ieročiem. Drīz viņi atrada, kā pašiem šķita, lielisku pielietojumu tik viegli iegūtajām zināša­nām titānu savstarpējie kari kļuva arvien nežēlīgāki, postīdami planētu un visu dzīvo uz tās.

-   Tā bija mūsu vaina… mūsu… lemūrietis neprata slēpt sarūgtinājumu. Un mēs vairs nespējām atgriez­ties šajā pasaulē, lai ko labotu…

-   Atlantīdu neiznīcinājāt nedz jūs, lemūrieši, nedz mēs! ceturtās rases pārstāvis neizturēja. Tas bija Amons un svešie dievi, kas mūs iedzina Tartarā!

-    Un iedzīs vēlreiz, ja jūs, atlantīdieši, nesapratī­siet…

Varenā titāna uzbrēciens pārtrauca sirmo reģi pus­vārdā.

-   Apklusti, sestais! Jums neizdosies uzvarēt! Šoreiz Amons ir mūsu pusē! Titāns aprāvās, šķiet, kārtējā dusmu izvirdumā viņš bija atklājis ko pagaidām slēp­jamu.

-   Tas tiesa, Toms iesāka un turpināja gandrīz kai­tinoši mierīgi, Un mums ir jāpateicas ceturtās rases pārstāvim par to, ka viņš bija tik godīgs un neslēpa no klātesošajiem slepenā sabiedrotā vārdu!

Droši vien, ja netiktu pieminēts Amons, Toma pē­dējais teikums visus, izņemot, protams, atlantīdiešus, pamatīgi uzjautrinātu, tomēr šoreiz Zemes rasu pār­stāvji sakoda zobus, kuriem tādi bija, un cieta klusu.

-    Diemžēl esmu spiests apbēdināt mūsu draugus atlantīdiešus: Amona te vairs nav! pavēstīja Toms.

-    Nieki! Viņš ir tur, augšā, savā kuģī! smējās ti­tāns. Tikai jūs viņu neredzat!

-    Arī tur viņa nav, Amons ir pametis Saules sis­tēmu…

-    Tie ir meli! Vai tu, cilvēkveidīgais, esi jucis? Tu uzdrošinies apgalvot, ka Amons ir nodevējs!

-   Viņš nav jūs nodevis, atlantīdieši! Toms nezau­dēja iekšējo mieru un pārliecību. Vai tad viņš ir jums solījis atbalstu cīņā pret citādajiem un Zemes sesto rasi?! Un ilgi pirms tam vai viņš jums ļāva atdzimt tādēļ, lai jūs titāni gatavotos kārtējam karam? Vai viņš jums to vēstīja? Saki, vai tā bija! Nē, tā nebija, Toms atbildēja atlantīdieša vietā. Tu klusē, titān, jo tev nav, ko teikt!

-   Kā tu zini, ka viņš mūs pametis? Šķita, ka sanā­kušo priekšā stāv liels, naivs bērns, tik milzīgs bija titāna pārsteigums un sarūgtinājums. Amons mums ļāva atgūt iepriekšējo spēku…

-   Jo zināja, ka neesat tapuši gudrāki… Piedod…

Satriektais titāns nepaguva apvainoties. Viņš bei­dzot, pēc ilgiem laikiem, domāja!

-   Bet atguvušies…

-     Jūs atkal meklētu ienaidnieku, atlantīdieša domu gaitu turpināja Toms. Amonam par jums bija maza bēda, viņam bija nepieciešams kāds, kurš uz­bruktu citādajiem, tik varens, ka, svešiniekiem izrā­dot nopietnu pretestību, pasaule atkal nonāktu tuvu bojāejai!

-   Kāpēc viņš tā rīkojās? vaicāja vienacainais lemū­rietis.

-    Cilvēku un citādo dēļ… Bet patiesībā sestās ra­ses labad. Zemes piektā cilvēku rase pievīla Lielo Radītāju, tā nespēja pārvarēt egoismu, mantkārību un sīkumainību un galu galā sevi iznīcināja. Tā ne ar ko nebija labāka pārjums, atlantīdieši. Taču cilvēku īpat­nība bija tā, ka viņi savās dvēselēs nesa sestās rases embrijus. Viņu bojāeja bija arī sestās rases gals! Tikai daži simti cilvēku spēja sasniegt sestās rases cienīgu gara un saprāta līmeni, taču viņu bija gaužām maz…

-   To mēs saprotam, bet kāpēc citādie, Tom? ievai­cājās sirmais reģis. Kāpēc Amons izmantoja viņus?

-    Cilvēku rasi nav grūti atjaunot, taču tam būtu maza jēga, jo vairums no viņiem tomēr nespēja at­brīvot Lielā Radītāja dāvāto garu… Noniecinātie un nīstie citādie to spēja, visi viņi bija gatavi mirt, bet nenodarīt pāri šai planētai! Viņi paši nogalināja sevī citādos, kļūdami par īsteno Zemes cilvēku rasi!

Iestājās klusums, taču tad notika kas negaidīts va­renais, spožais atlantīdietis smagi nokrita uz ceļiem un, satvēris galvu rokās, vērsās pret debesīm.

-  Amon, saki, ka tā nav patiesība! titāns izmisumā lūdzās. Saki, ka tu esi ar mums!

Tomēr jau pēc mirkļa atlantīdietis pieslējās kājās, vājuma brīdis bija pārvarēts, titāns atkal jutās visva­rens un neuzveicams.

-   Ar Amonu vai bez viņa šoreiz mēs uzvarēsim! dzelžaini paziņoja atlantu rases pārstāvis.

-   Jums nav tiesību turpināt karu… Balsojums nav noticis.

-    Kas to teica? iesmējās titāns. Jaunizceptie sestie? Jūs neesat mums pretinieki un nekļūsiet par tādiem! Ja šeit nav Amona, tad vienīgā, kura būtu mūs spējusi apturēt, ir trešā rase, taču vienači paši aizmuka un atgriezties neprot!

-   Un ja nu mēs nepadosimies, ja mēs tomēr spēsim pretoties? vaicāja kāds no sestās rases pārstāvjiem. Kas tad?

-   Kas tad? ņirdza atlantīdietis. Tad mēs visi uz­iesim gaisā! Planēta izšķīdīs kā rieksta čaumala! Uz Zemes nav tāda spēka, kas mūs varētu apturēt!

-   Jūsu neprātu! iesaucās sestais.

-   Tad palūkojies uz augšu, atlantīdieti! Palūkojieties visi!

Toms pacēla roku, un pilsētas kupols kļuva caur­spīdīgs, mākoņi izzuda augstu virs planētas kā planējumā sastindzis milzu ērglis, aizsegdams vai pusi debesjuma, rēgojās Amona zvaigžņu kuģis.

-   Tas ir viņš Amons! iesaucās titāns, pavērsies pret Tomu. Tu, meli un krāpniek! Taču atlantīdieša balsī vairs nejautās tuvās uzvaras prieks.

-   Lūkojies vērīgāk! Ko tu tur redzi? vaicāja Toms, nenolaidis roku.

Arī zvaigžņu kuģis kļuva caurspīdīgs, tajā varēja skaidri jo skaidri, kā caur palielināmo stiklu, saskatīt kuģa lielāko centrālo daļu. Kā senās Zemes atspulgā kalnos un ielejās kūsāja dzīvība: putni un zvēri mežos un ūdeņu krastos un cilvēki, jā tie bija cilvēki! Vēl puskaili, bet gana saprātīgi viņi kā paātrinātā filmā bez mitas attīstījās būvēja arvien labākus mitekļus, ap­strādāja zemi, raka apūdeņošanas kanālus, iemācījās kuģot pa lielajām upēm un jūrām, celt pilsētas.

-    Arī viņi ik pa brīdim karos, iznīcinās pašu radīto, jo tā diemžēl ir neizbēgama pirmatnējā cilvēku dzi­muma attīstības sastāvdaļa, teica Toms. Tomēr vini mācīsies no kļūdām, vinu konflikti kļūs arvien retāki un mazāk postoši.

Lejā uz Zemes sanākušie pamanīja kādu sīku, dzid­rai dūmu strūkliņai līdzīgu straumīti, kas cēlās augšup, līdz sasniedza milzīgo zvaigžņu kuģi un izgaisa tā dzīlēs.

-    Vai tās ir cilvēku dvēseles, Tom, kas tur ceļas augšup? vaicāja aklā reģe. Uz mirkli viedajai bija dots acu gaišums, bet varbūt viņai vienmēr bija piemitusi šī spēja saskatīt to, ko neredz parasts mirstīgais.

-   Tā ir viņu brīvā griba izvēlēties vēl nedzimušas radībiņas! Toms smaidīja. Daudzām būs ilgi jā­gaida, bet dvēseles ir pacietīgas…

-   Kas tu esi, Tom? klusi bilda reģe.

-    Vai tad tu neredzi, par visiem redzīgākā?! brīnī­jās vienacainais milzis. Viņš ir no septītās rases, no tāltālas nākamības, vēl tālākas pagātnes šurp niris, lai labotu trešās rases pieļauto kļūdu… Viņš un žurkcilvēku karalis viņi abi nupat apturēja atlantīdiešu uzbrukumu, atņēma tiem mūsu naivajā labestībā dā­vātās zinības…

Titāni truli lūkojās uz runātāju, nenieka nesapraz­dami un nespēdami atminēties ne nupatējo, ne senāko pagātni.

-   Ko tu darīsi ar atlantīdiešiem, Tom? vaicāja sir­mais reģis.

-    Neuztraucies par viņu likteni, Amons viņiem ir noskatījis piemērotu planētu citā zvaigžņu sistēmā, kur sākt visu no gala. Titānus gaida pašu rokām un prātiem sarūpēta spoža nākamība. Ja vien neuzradīsies kādi, kuri bērniem uzdāvinās sērkociņus! Toms jautri pasmaidīja, mazliet šķelmīgi lūkodamies uz vainas apziņā klusējošajiem vienačiem. Neskums­tiet, trešā rase! viņš turpināja. Jums par sodu būs krietni jāpastrādā, jāsakopj šī planēta!

-   Mīļuprāt, bet kā?! Mēs nespējam, tu taču zini…

-   Jūs atkal nokļūsiet matērijas pasaulē, bet ne uz ilgu laiku uz diviem gadu simteņiem.

-   Ar to pietiks! iesaucās vienacainais trešās rases pārstāvis. Paldies tev visu lemūriešu vārdā… Pal­dies!

Toms nolaida roku, vīzija virs viņa galvas izgaisa, pilsētas kupols kļuva atkal necaurspīdīgs. Visi saprata, ka Zemes bijušo un nākamo rasu saiets ir laimīgi bei­dzies. Bez balsojuma…

Pilsētiņas parkā nomaļā, klusā alejā uz veca, aplupuša, ziedošos jasmīnos pamatīgi ieauguša sola sēdēja divi pusaudži Rūta un Toms. Karstā, saulainā vasaras novakarē te varēja paslēpties no tveices un papļāpāt par dzīvi. Necik ilgi, un klāt jau rudens, atkal skola, pēdējā izlaiduma klase! Joki nebūs!

Pa šiem diviem vasaras mēnešiem, kopš Toms un Rūta nebija tikušies, lai gan dzīvoja pavisam netālu viens no otra, meitene, kā Tomam šķita, bija kļuvusi vēl skaistāka. Varbūt tāpēc, ka nosauļojusies?

-   Kur tu biji vasarā? Laukos?

-  Tikai divas nedēļas! dzidri iesmējās Rūta. Krust­mātei Lonijai palīdzēju lasīt zemenes. Briesmīgi! Pa­skaties uz manu degunu! Āda nolupa jau trešajā dienā!

-   Krustmātei Lonijai? pārvaicāja Toms. Ak tad šoreiz viņa ir tavējā…

-   Kas ir manējā? Rūta nesaprata. 202

-   Vai viņai patīk cept tortes?

-   Protams! Kā tu zini?

-   Uzminēju! Viņa taču nav precējusies? Toms pēk­šņi pavaicāja.

-   Nē. Bet bija trīs reizes!

-   Ak šitā gan? Tikai trīs? uzjautrinājās Toms.

-    Un ko tu pats darīji? Rūta nevainīgi atvaicāja. Braukāji ar vienriteni, peldējies ezerā vai gāji uz mežu sēņot?

-   Vēl jau nav!

-   Kā nav?

-   Sēņu! Vai tad ir?!

-   Gailenes ir! Tirgū papilnam! Ja tu uzlūgsi mani sēņot, es neatteikšos! meitene draiskojās.

-   Rīt četros no rīta!

-   Vai tu traks? Domā, nobijos? Nekā nebija! Ja čet­ros, tad četros! Palūgšu vecaimātei, lai pamodina!

-   Rūta?…

-   Nu?…

-   Tavs jaunais kaimiņš vecītis, kuram tā nešpetnā kucīte, vai viņa vārds nav Fedja? pēkšņi Toms pa­vaicāja pagalam nesakarīgi.

-     Kā tu teici? Fedja? Pirmo reizi dzirdu kaut ko tamlīdzīgu! meitene iesmējās. Viņa vārds ir Jonass, viņš naktīs tik briesmīgi krāc, ka pat es varu dzirdēt, ja neguļu, un vecāmāte saka, ka viņu ir padzinuši sieva, jo viņš esot izbijis rakstnieks-fantazētājs, tāpēc pārāk trūcīgs, lai dzīvotu lielpilsētā ar ģimeni.

-     To es saprotu! piekrita Toms. Tā viņam va­jag!

-   Tu esi nežēlīgs!

-    Es domāju svaigu gaisu, ekoloģiski tīru pārtiku. Un tā tālāk, un tā joprojām…

Abi mirkli klusēja, sarunu atsāka meitene: Saule riet! Jāiet, vecāmāte man šovakar grib nodot kādu dāvanu… Viņa nesaka, kas tā tāda. Varbūt kāda sena dzimtas relikvija?

-   Ļoti sena, bilda Toms.

-   Kā tu zini? Atkal mēģini uzminēt? meitenes lūpu kaktiņos iezagās mulsinošais smaids.

-    Zinu, vienkārši teica Toms. Un tu dzirdēsi balsis, cilvēku domas. Tu pratīsi putnu un zvēru va­lodu. Tu spēsi ieskatīties nākotnē un būsi ļoti, ļoti vientuļa… Kā tava vecāmāte…

-    Tu gan esi fantazētājs, Tom! meitene neticīgi palūkojās uz klasesbiedru un negaidīti piebilda: Es pāršķirstīju Jonasa grāmatiņu, kurā viņš apraksta kaut kādu izdomātu karu. Vai tiešām cilvēki varētu būt tik nežēlīgi un traki, nogalinot simtiem, varbūt pat tūkstošiem līdzcilvēku?

-   Nē, atbildēja Toms. Tas noteikti bija citā tālā un izdomātā pasaulē…

-   Nu gan nāciet uz māju pusi! Toms izdzirda Rūtas vecāsmātes teikto. Ir jau laiks…

-   Iesim? pieceldamies vaicāja Toms. Tava vecā­māte gaida…

-   Iesim…

Kad Rūta un Toms iznāca no ēnainā, vientuļā parka, saule jau bija paslēpusies aiz koku galotnēm, ļaudama alejās un sānceliņos sarecēt biezam jo biezam mijkrēs­lim tik mistiski nospiedošam, ka abi jaunieši instin­ktīvi pielika soli, nevēlēdamies te aizkavēties.

Toms saprata, ka Rūtas vecāsmātes nupat bilstie vārdi "Ir jau laiks…" nebija domāti tikai viņas maz­meitai… Tas bija nepārprotams atgādinājums Tomam par to, ko viņš jau pirms laiciņa nojauta: kaut kur bezgala tālu un tomēr tepat līdzās šķiet, kādā no paralēlajām pasaulēm briest neviena neparedzēti, ļaunu vēstoši notikumi; kāds svešs, kosmisks spēks mostas no miega: reiz, pirms neatminamiem laikiem te Visuma nomalē iestrēdzis, varbūt paslēpies, tik varens, ka trauksmi sacēluši pat vienacainie lemū­rieši…

-   Vecāmāte teica, ka tu drīz aizceļošot, Toma pār­domas iztraucēja Rūta. Vai tas tiesa? viņa klusi piebilda.

-Jā, iespējams…

-   Žēl… Rūta pēc mirkļa bilda.

-   Taču mēs vēl tiksimies, noteikti tiksimies!

Toms izlikās jautri pasmaidām, taču tūdaļ bija spiests

novērst skatienu, jo Rūtas tumšo acu dzīlēs saskatīja ko tādu, kas viņam gandrīz lika noticēt, ka aklās reģes solītais mantojums jau nodots mazmeitai…

Bet varbūt tas bija meitenes pašas paaudžu paau­dzēs sakrātais, no aizlaikiem nākušais mistiskais sie­vietes dvēseles redzīgums?… Var jau būt…

pirmā daļa Bez nākotnes

 Pirmā nodaļa. Eksāmens…………………………………………………….. 7

Otrā nodaļa. Pazemē. Dīvainais taksometra vadītājs……………… 9

Trešā nodaļa. Citas Zempasaules……………………………………….. 15

Ceturtā nodaļa. Vēl kādas dzīvas būtnes……………………………. 19

Piektā nodaļa. Nomalē………………………………………………………. 21

Sestā nodaļa. Patiesība par domu lasīšanu.

Toma māte. Slepkavība………………………………………………… 22

Septītā nodaļa. Noslēpumainais radinieks.

Telepātu dialogs. Zvēri…………………………………………………. 26

Astotā nodaļa. Hipnozes seanss…………………………………………. 30

Devītā nodaļa. Sapnis………………………………………………………. 33

Desmitā nodaļa. Medības………………………………………………….. 36

Vienpadsmitā nodaļa. Viens tumsā. Maitasputni………………… 38

Divpadsmitā nodaļa. Reģe. Ļauna vēstījums……………………….. 44

Trīspadsmitā nodaļa. Tēja…………………………………………………. 49

Četrpadsmitā nodaļa. Naktī pilsētā……………………………………. 51

Piecpadsmitā nodaļa. Ačgārni domājošie…………………………….. 54

Sešpadsmitā nodaļa. Vietējie. Zempasauļu vējš……………………. 56

Septiņpadsmitā nodaļa. Pēkšņais uzbrukums.

Ceļa jutīs. Vecais paziņa………………………………………………. 62

Astoņpadsmitā nodaļa. Pamestajā parkā…………………………….. 66

Deviņpadsmitā nodaļa. Zempasaules metro………………………… 74

Divdesmitā nodaļa. Atkal parkā. Cita pasaule……………………. 81

Divdesmit pirmā nodaļa. Dīvainais braucējs.

Saruna naktī……………………………………………………………….. 87

Divdesmit otrā nodaļa. Avārija………………………………………….. 98

Divdesmit trešā nodaļa. Lamatas. Vecā fotogrāfija…………….. 105

Divdesmit ceturtā nodaļa. Aizlaiku reģe…………………………… 112

otrā daļa Ar liesmojošu brūci sirdī

Divdesmit piektā nodaļa. Viens naktī……………………………….. 119

Divdesmit sestā nodaļa. Harons………………………………………. 121

Divdesmit septītā nodaļa. Dievu mijkrēslis……………………….. 132

Divdesmit astotā nodaļa. Sadursme. Pāns………………………… 139

Divdesmit devītā nodaļa. Amona kuģis. Pandoras lāde……… 149

Trīsdesmitā nodaļa. Citādie. Amons. Toms……………………….. 154

Trīsdesmit pirmā nodaļa. Atgriešanās nākotnē………………….. 158

Trīsdesmit otrā nodaļa. Pazemes pilsēta. Žurkveidīgie……….. 162

Trīsdesmit trešā nodaļa. Cilvēku atstātais intelekts…………… 165

Trīsdesmit ceturtā nodaļa. Zaudējums vai uzvara?……………. 169

Trīsdesmit piektā nodaļa. Balss no aizlaikiem…………………… 173

Trīsdesmit sestā nodaļa. Zets…………………………………………… 177

Trīsdesmit septītā nodaļa. Sestā rase. Rāta……………………….. 180

Trīsdesmit astotā nodaļa. Imunitāte………………………………… 185

Trīsdesmit devītā nodaļa. Dīvainā kauja………………………….. 186

Četrdesmitā nodaļa. Pēdējais balsojums……………………………. 190

Četrdesmit pirmā nodaļa. Septītais………………………………….. 200

Četrdesmit otrā nodaļa. Epiloga vietā………………………………. 202

Jānis Jurkāns

CITA PASAULE

Redaktore Aija Lāce