Arno Jundze

Kristofers un ēnu ordenis

saturs

Pirmā nodaļa. Skola. Nepatikšanas sākas………………………..

Otrā nodaļa. Parīze. Marsa laukums………………………………….

Trešā nodaļa. Pirmais pārbaudījums…………………………………

Ceturtā nodaļa. Pēdējā skolas diena………………………………….

Piektā nodaļa. Higsa bozons……………………………………………….

Sestā nodaļa. Izbraukums ar elektrisko vilcienu…

Septītā nodaļa. Sekojot kartei…………………………………………….

Astotā nodaļa. Skolotājs Rozenkrancs……………………………….

Devītā nodaļa. Tās nav spēlītes!…………………………………………

Desmitā nodaļa. Svētā Jura baznīcā………………………………….

Vienpadsmitā nodaļa. C klases portāls……………………………..

Divpadsmitā nodaļa. Palatīna kalna noslēpumi……………….

Trīspadsmitā nodaļa. Ēnu ordeņa padome………………………..

Četrpadsmitā nodaļa. Kristāla galvaskauss……………………..

Piecpadsmitā nodaļa. Tētis atgriezies!………………………………

Sešpadsmitā nodaļa. Izšķirošais lēmums………………………….

Septiņpadsmitā nodaļa. Atkal nepatikšanas…………………….

Astoņpadsmitā nodaļa. Viltus Aleksandrs………………………..

Deviņpadsmitā nodaļa. Dāvids pret Goliātu………………………

Divdesmitā nodaļa. Lieli puiši reizēm raud………………………

Epiloga vietā………………………………………………………………………..

Tai rītā, kad viss šis ļembasts sākās, uz skolu es braucu visai sliktā garastāvoklī. Nē, it kā jau vajadzētu priecā­ties priekšpēdējā diena pirms vasaras brīvdienām! Neviens vairs neko neuzdod, atliek vien nodot biblio­tēkā mācību grāmatas, nekaitināt skolotājus un gaidīt to brīdi, kad tiks pasniegta liecība. Un brīvība varēs sākties!

Tomēr atšķirībā no klasesbiedriem, kam vasara nozī­mēja ceļojumus ar ģimenēm, laisku dzīvi Jūrmalas vasar­nīcā vai, sliktākajā gadījumā, lauku burvību pie omītes kaut kur ziedošā Gaujmalā, man tā nesolīja neko, izņe­mot netīru darbu autoservisā un garlaicīgu nīkšanu tvei­ces pārņemtajā pilsētā. Es jau otro gadu mainīšu mašī­nām eļļu, pelnot naudu skolai.

Arī Sarkandaugavas dzīvoklī es mitinos gluži viens, ja neskaita veco Freimaņkungu kalsnu un salīkušu vīru, mana tēta tēvabrāli, turklāt gauži garlaicīgu un mazru­nīgu tipu, kurš lasa Latvijas Avīzi, skatās Panorāmu, bet svētdienās apmeklē visus iespējamos dievkalpojumus, kādi vien tuvākajā apkārtnē pieejami. Par mammu es negribu runāt. Teikšu tikai vienreiz kopš dienas, kad

viņa iegāja veikalā nopirkt maizi un pienu, bet veikalam iebruka griesti, mammas vairs nav.

Bet tētis…

Viņš it kā ir. Tomēr, kopš ar mammu notika tas, viņš kļuvis īgns, nerunīgs un bieži dzer. Vai vismaz dzēra, kamēr bija šeit, Rīgā. Nu jau trīsarpus gadus tētis strādā Londonā. Reizi nedēļā viņš mums zvana, reizi mēnesī sūta Freimaņkungam trīssimt angļu mārciņu par manu skološanu un uzturēšanu. Freimaņkungs burkšķ, ka tas esot ļoti maz un arī pensija viņam niecīga, bet malka dārga. Tā nu es dzīvoju. Vecā mājā, kur dzīvoklī ir tikai krāsns apkure, aukstais ūdens virtuvē un sausā ateja kāpņu telpā.

Mācos es lielajā Valdemāra ielas skolā tā skaitās diezgan prestiža. Freimaņkungs, kurš pats ir beidzis kaut kādu arhitektūras institūtu tālajā Krievijā un visu mūžu projektējis pilsētas kanalizācijas ietaises, vienmēr uzsver, ka galvenais ir nevis vienkārši izmācīties, bet izmācīties labā skolā.

-      Sakari nozīmē visu, citādi visu mūžu tāpat kā es noņemsies pa kanalizāciju, bet pilis būvēs citi, Frei­maņkungs saka.

Sakaru tomēr kā nav, tā nav, jo arī īpašu draugu skolā man nav. Es nevarētu apgalvot, ka esmu iecienī­tākais puisis klasē. Drīzāk gan otrādi. Nē, es nesūdzos! Vienkārši mūsu Sarkandaugavas dzīvoklītis atrodas tālu no centra. Es braucu uz skolu ar autobusu. Savukārt mani klasesbiedri dzīvo tepat centrā. Daudzi no viņiem atskrien uz stundām kājām, jo viņu mājas ir tepat pāri ielai. Citus no rīta atved ar auto, dažus pat auto ar personisko šoferi. Kāda nu tur lielā draudzība, ja viņi

pērk jaunas drēbes labos veikalos un cits citam lielās, ka nedēļas nogalē bijuši Alpos paslēpot! Es savu lietoto apģērbu pērku Degās un ziemā slidinos no apledojuša kalniņa tepat kaimiņmājas pagalmā. Tie ir lielumi, kurus grūti salīdzināt. Bet es to ne pārāk ņemu galvā. Kāda jēga, vai ne?

Droši vien, ja man torīt nebūtu bijis tik slikts garastā­voklis, es būtu pamanījis, ka ar mani notiek kaut kas savāds. Bet iepriekšējā vakarā, salasījies Ilustrētajā Zinātnē par Ūriju Helleru, ekstrasensu, kurš ar domas spēku jau agrā jaunībā spējis saliekt karotes vai rokas pulksteņa rādī­tājus, es līdz diviem naktī centos koncentrēties uz savu veco modinātājpulksteni zaļi krāsotā dzelzs korpusā. Man tā gribējās saliekt lupatās viņa rādītājus! Tad nu es koncentrējos, koncentrējos… līdz sešos no rīta mani ar sāpošu galvu uzmodināja modinātāja pretīgais pļarkšķis. Tā rādītāji, protams, bija tikpat taisni kā iepriekšējā vakarā. Taisnību sakot, tiktāl nekā neparasta.

Dīvainības sākās, braucot uz centru. Autobusa pieturā septiņos no rīta laikā, kad visi cilvēki dodas uz darbu vai mācībām, neviena nebija! Es braucu uz skolu piec­reiz nedēļā, tāpēc, ticiet man, tas ir augstākajā mērā ne­parasti! Mūsu lielajā pilsētā tā vienkārši nemēdz notikt. Bet torīt man joprojām sāpēja galva un viss bija vienalga. Es neievēroju pat to, ka arī maršruta autobuss bija pil­nīgi tukšs! Nopīkstinājis e-talonu biļešu lasītājā, vienkārši atkritu tuvākajā sēdvietā pie loga, pat nenovērtēdams lielo veiksmi ka turpmākās četrdesmit minūtes līdz skolai man nebūs jāstāv kājās, kā tas visbiežāk arī notika.

Nākamajā pieturā autobusā iekāpa tikai viens brau­cējs. Pavisam savāds tipiņš! Pat nezinu, kā lai viņu

apraksta. Punduris? Nē, viņš tiešām bija maza auguma, bet ne jau punduris. Mēs ar klasi bijām uz liliputu cirku; es zinu, kādi izskatās punduri! Šis bija drīzāk strups un mazs, bet plats kā parādes durvis. Diezin vai garāks par manu metru un četrdesmit sešiem centimetriem. Vecs? Ne vecāks par manu tēti, bet tāds šausmīgi nolietots. Krunkains, retu bārdu, šķidrām matu pinkām, kas uz pakauša kūļājās, sasietas nekārtīgā zirgastē. Neciešu šos večus ar bizēm! Lai arī bija maija beigas, viņš bija tēr­pies sarkani melnā vilnas mētelī ar netīru oderi un garu, plarzīgu, tikpat apvazātu bārkšainu šalli ap kaklu. Un tas viss siltā pavasara dienā, kad, kā teiktu Freimaņkungs, saulīte pa zemes virsu staigā.

Reiz rudeni mums Dzejas dienu laikā uz skolu atveda vienu resnu onkuliņu, kurš stāstīja, ka esot liels lirikas meistars, viņam bija uz mata tāda pati šalle. Tomēr, ja dzejnieks kā tāds bomzis diezgan nepatīkami oda pēc alus un lietus samērcētām drēbēm, tad šo par klaidoni no­saukt būtu ļoti grūti. Viņš jau pa gabalu smaržoja pēc laba franču odekolona. Tāda paša, pēc kāda smaržo Ivariņa tētis, kad viņš melnā mersedesā reizēm no rīta atved dēlu uz skolu. Esmu ievērojis šo smaržu. To ir grūti nepa­manīt.

Turklāt galvā šim tipam bija noplukusi hūtīte ar tādiem kā naglas durtiem caurumiem.

“Droši vien tie domāti ventilācijai brīžos, kad pauris uzkarst,” es nodomāju.

Lai šis savādais portrets būtu pilnīgs, dīvainis turēja rokās vecas, celofānā ievīstītas šujmašīnas korpusu. Tieši korpusu, jo bija redzams, ka tai iekšā nekā nav.

-     Vai brīvs? viņš jocīgi piesmakušā balsī vaicāja.

-     Uhu! es pamāju ar sāpošo galvu, bet pie sevis nodomāju: “Vecais kretīns, vai tev tiešām tukšā autobusā vietas par maz, ka jābāžas virsū ar savām grabažām!” Dīvainais ar bizi apsēdās man pretī un labu brīdi knosījās tā, it kā dibenā viņam durtos mazas, bet asas saspraudītes. Es gan nekā tāda uz sēdekļa nemanīju. Varu jums to apzvērēt! Viņš ilgi tirināja kreiso kāju, smīnīgi blenzdams uz savu dzelteno un pamatīgi nomīņāto šņorzābaku. Un tad pēkšņi dīvainis zem deguna norūca: Autobusā tukšs ir tāpēc, lai mēs abi varētu aprunāties.

“Droši vien atkal kāds pedofils! Tūlīt piedāvās kon­fektes,” es secināju un turpināju klusēt. Mūsdienās pat bērnudārzā māca, ka ar svešiem onkuļiem sarunas auto­busā uzsākt nedrīkst. “Vai varbūt vienkārši šizofrēniķis!” Zirgastainis saprotoši pasmaidīja un, par laimi, aizvē­rās, turpinot aplūkot savu nošķiebto zābaku. Tā klusējot, mēs braucām labu brīdi, līdz, autobusam šķērsojot lielo Valdemāra ielas un Senču ielas krustojumu, dīvainais ar bizi pēkšņi palēcās un, pieliecies man pie auss, teica:

-      Redzu, tu neesi no runīgajiem puišiem, bet mani ir atsūtījis ordenis, lai paziņotu tev ne par ko nebrīnies! Pavisam drīz sāksies dīvainas lietas, bet tev jāsaglabā miers. Atceries! Lai kas arī notiktu, saglabā mieru! Orde­nis par tevi parūpēsies.

“Kāds vēl ordenis? Droši vien onkulītis šorīt tā paag­rāk izlaists no Tvaika ielas klīnikas!” es nodomāju un turpināju klusēt. Apspriesties ar jukušiem pedofiliem jau no paša rīta nav nekāds labais stils. Par laimi, nekāda tur­pinājuma mūsu sarunai nebija. Pat piedāvājuma panašķēties ar konfektēm ne.

-     Tagad man laiks izkāpt, jo baidos, ka mūs izseko un var noklausīties! Bet mēs tiksimies drīzāk, nekā tu vari iedomāties! Zirgastainais piemiedza man ar aci, paķēra savu šujmašīnu un prom bija. Gaisā novējoja laba odekolona smarža, bet šoreiz pieturā autobusā burtiski iebruka vesels bars brauktgribētāju. Tā, itin kā patiesi kāds būtu visu tā sarīkojis, lai mēs autobusā varētu paru­nāties, un tagad, kad saruna bija beigusies, visi censtos atgūt nokavēto. Autobuss sakustējās, un pietura drīz vien izgaisa skatienam. Tikpat ātri kā dīvainais tips ar šujmašīnu no manas sāpošās galvas.

Tad pienāca arī mana pietura. Kad kāpu ārā no auto­busa, ausīs pēkšņi ieskanējās viegli piesmakusī balss:

-     Aizmirsu pateikt, ja gribi saliekt pulksteņrādītājus ar domas spēku, tad raidi domu strauji kā sitienu pa futbola bumbu. Lai satriektu jārīkojas spēji!

Godīgi sakot, es no izbīļa gandrīz palēcos kā vispār kāds kaut ko tādu varēja zināt?!

Pats dīvainākais bija tas, ka, ne palūkojoties ārā pa logu pieturā, ne atskatoties atpakaļ autobusā, dīvainā tipa caurajā hūtītē vairs nekur nebija. Resna kundzīte ar diviem iepirkumu tīkliņiem garlaikoti pētīja transporta kustības shēmu. Bariņš manu skolasbiedru no blakus klasēm, bioloģijas skolotāja Prēdele, saukta par Rozīni, tas arī viss. Tā nu es sāpošu galvu un pamatīgi apjucis tenterēju uz stundām.

Kā tās pagāja? Ar šo garlaicīgo stāstu nav vērts kavēt jūsu uzmanību. Paši esat skolā gājuši un labi zināt, kāda ir priekšpēdējā mācību gada diena, kad skolotāji visos priekšmetos steidz izlikt gala atzīmes. Tie audzēkņi,

kuriem viss kārtībā, nav parādu, neizdarītu darbu, sēž iespējami klusāk, lai pēdējā brīdī nenokaitinātu skolo­tājus un neuzrautos uz nepatikšanām. Savukārt tie, kuriem draud nesekmība, vai tie, kuru liktenis izšķiras starp zemāku un augstāku atzīmi, protams, cenšas, cik tik vien spēka, lai glābtu vai labotu, ko vēl var labot, burtiski spietojot ap skolotājiem nu, lūdzu, skolotāj! Ierasta ainiņa, vai ne?

Man šī luncināšanās ap skolotājiem riebjas. Es cen­šos visas lietas kārtot laicīgi. Laikam aizmirsu pateikt, ka mācos tīri labi. Varbūt neesmu teicamnieks, tomēr zemākās atzīmes liecībā man šogad būs seši algebrā un septiņi ģeometrijā. Nu nepatīk man tā rēķināšana!

Nūjā, par to priekšpēdējo skolas dienu.

Es sēdēju stundās klusi un mierīgi, cenšoties neuzprasīties uz nepatikšanām. Laiks gāja, tomēr sajūta, ka šodien kaut kas nebūs īsti kārtībā, auga augumā. Pat ne tāpēc, ka bižainā Kate man iemeta ar dzēšamgumiju un rādīja mēli, bet es viņai neatbildēju tikai tādēļ, lai nepie­vērstu skolotājas uzmanību. Tā nu gan ir baigā kaza Kate, protams. Teicamniece! Visur bāž savu degunu! Un sūdzas klases audzinātājai par katru sīkumu. Tomēr stāsts jau nav par neciešamo bižaino Kati, bet gan par kņudošo nepatikšanu sajūtu, kas auga augumā, neraugo­ties uz to, ka skolas diena strauji tuvojās beigām.

Kad noskanēja pēdējais zvans, visi, protams, devās kur nu kurais. Es kopā ar bariņu klases zēnu posos aiziet uz Esplanādi palēkāt uz batuta. Bijām jau izgājuši uz ielas, kad pēkšņi atcerējos, ka joprojām neesmu paņēmis no sava garderobes skapīša sporta tērpu. Vecā galva! Atstāt

to skolā uz visu vasaru, protams, būtu pēdējā muļķība. Norunājis tikties ar puikām Esplanādē, devos atpakaļ uz skolu un kāpu lejup pa akmens trepēm puspagrabā uz mūsu garderobi, meklējot pa kabatām sava skapīša atslēgu. Labāk nebūtu to darījis!

Garderobē es uzrāvos uz skolas lielākā riebekļa Skai­das. Viņš tur bija kopā ar saviem pakalpiņiem Jaņķeli un Elvi. Skaida ir gadu vecāks par mani, tāds garš, pumpains lamzaks. Runā, ka viņa sencis esot ne īsti bijušais ban­dīts, ne īsti bijušais čekists. Biezais, no kura visi baidās. Par to, ka vecajam Skaidiņam nenoliedzami ir ietekme uz skolas vadību, varat būt droši. Par tādām ziepēm, kādas vāra Skaida, jebkurš cits jau sen no mūsu smalkās ģim­nāzijas būtu ticis izslēgts. Bet papiņam maks ir pietie­kami biezs, tāpēc dēliņš turpina krist visiem uz nerviem. Jaņķelis un Elvis mācās paralēlklasē. Tos divus varētu neņemt pārāk nopietni, bet aiz Skaidas muguras abi jūtas neaizskarami. Šī trijotne pamatā nodarbojas ar mazo puiku pazemošanu. Parasti viņi izvēlas augumā sīkākus. Iekausta, atņem naudu, iebāž ar galvu atkritumu urnā vai kādreiz garāmejot vienkārši tāpat iesper ar kāju pa dibenu un skaļi zviedz, kad mazais raudādams lokās uz grīdas. Man, par laimi, ar viņiem nav bijis nekādu attie­cību, tomēr zinu vienatnē labāk šo kompāniju nesa­tikt. Dažiem maniem klasesbiedriem tas jau ir slikti bei­dzies.

Ak vai, šoreiz laikam bija mana reize. Ienākot garde­robē, ieskrēju tieši lāča nagos! Cerēt uz to, ka mani te kāds paglābs skolas priekšpēdējā mācību dienā, kad garderobi tikpat kā neviens vairs neizmanto, būtu liels naivums.

-     A, rekur atnācis īru bomža mazais bomzēns! Ei, sīkais lutausi! mani pamanījis, iebļaujas Jaņķelis.

Tas, ka mans tētis strādā Londonā, nevienam skolā nav īpašs noslēpums. Arī augumā neesmu padevies, un ausis man ir diezgan lielas. Mierinu sevi ar domu, ka vis­maz ziemā var uz tām atbalstīt cepuri, lai tā nekristu uz acīm. Varētu jau mēģināt paskaidrot šim aunam, ka Lon­dona atrodas Anglijā, nevis Īrijā, tomēr tas neko būtiski nemainītu. Tāpat mani tūlīt sitīs.

-     Vai tu arī vasarā dosies uz Dublinu atejas maz­gāt? ņirdz Elvis.

Turpinu neatbildēt un klusējot slēdzu vaļā skapīti, lai izņemtu maisiņu ar treniņtērpu. Kāda jēga runāt? Visti­camāk, mana atbilde būs tikai ierosinājums tam, lai šo ķēmu acīs es pārvērstos par boksa bumbieri. Ar acs kak­tiņu pamanu, ka garderobes durvīs pavīd Kates biželes. Bet varbūt man tas tā tikai izliekas, jo garderobē neviens neienāk. Es arī nemaz negribu, lai kāds redzētu, kā mani tūlīt pazemos, kur nu vēl mūsu klases meitenes.

-      Paskat, Skaida, cik tas īru bomzis lecīgs! saka Elvis. Pat nesveicinās! Laikam lepns palicis.

Jaņķelis pieskrien man klāt un iebelž kārtīgu dunku pa plecu. Šampinjons!

Viņa dūre trāpījusi man pa muskuli, tas neciešami smeldz. Mēs, klases puikas, šo sitienu saucam par stīvo, jo roka pēc tam kādu bridi negrib kustēties. Ja es viņam tagad atbildētu, trijatā viņi mani pārvērstu par kotleti. Paņemu rokā audekla maisiņu ar treniņtērpu, sporta kur­pēm, neizdzertu minerālūdens pudeli un turpinu klusēt. Tāpat jau piekaus trīs pret vienu. Man nav izredžu, bet es viņiem vismaz nedošu to prieku sevi izprovocēt.

Elvis mani pagrūž tā, ka sāpīgi atsitos ar muguru pret skapīšu rindas durvīm. Skapīši žēli nograb. Tāda sajūta, ka metāla durvis no mana svara ieliecas.

-     Ei tu, sīkais bomzi, kāpēc ar maniem draugiem nesveicinies? Tev ko, skolā nemāca, ka, ieraugot vecākus onkuļus, jāsaka labdien? Pastūmis malā savus pakal­piņus, uz notikumu skatuves, dūres vīstīdams, iznāk Skaida.

Viņš tūlīt sitīs!

To, kas notiek tālāk, grūti izskaidrot.

Kā no malas dzirdu balsis. Vienu, tad otru. Pirmā ir sveša, bet kaut kur dzirdēta.

-     Lai satriektu jārīkojas spēji! tā saka.

Otra balss. Laikam taču tā ir mana, bet ļoti lecīga. Tā atcērt Skaidam, ka netaisos sveicināt visus šīs skolas pumpainos stulbeņus.

Skaida apmulsumā izbola acis, bet tas ir tikai uz brīdi, jo jau nākamajā mirklī viņš gāž man ar dūri.

Es daļēji izvairos no sitiena. Viņa dūre man pārsit apakšlūpu, un mutē ieplūst asiņu garša. Ar labo roku milzu dusmās triecu viņam sejā savu sporta tērpa maisiņu. Aiz audekla rokturiem sakampts, tas šņācot apraksta gaisā slaidu loku un smagi atsitas (tajā iekšā taču ir gandrīz pilna stikla minerālūdens pudele!) pret Skaidas piņņaino fizionomiju. Noskan dobjš būkšķis un izmisīgs Skaidas brēciens. Pēc mirkļa lielais lamzaks vār­tās pa grīdu, asiņaino seju saķēris.

-     Mans deguns! viņš auro.

Jaņķelis un Elvis, redzot savu bosu šādā stāvoklī, metas mukt. Elvi es panāku un no sirds speru viņam ar kāju pa pēcpusi. Pakalpiņš ar būkšķi ielido garderobes

skapīšos. Jaņķelis ir izveicīgāks. Viņš pamanās izsprukt pa durvīm, pirms tiek panākts.

-    Kas tur lejā, garderobē, notiek? dzirdu skaļu sko­las apsarga balsi un straujus soļus uz kāpnēm.

Man nav ne mazākās vēlmes ar viņu tagad izskaid­roties!

Uzmetu savas mantiņas uz atvērtā puspagrabstāva loga augstās palodzes, palecos, pievelkos un izlienu sko­las pagalmā. Palodze ir pamatīgi noputējusi, bet man nav laika tīrīties. Skrienu, cik jaudas, ārā uz ielas. Asi­ņains, pārsistu lūpu, netīrām drēbēm. Līdz luksoforam, pāri ielai, lai ātrāk nozustu šķērsielā, no kurienes nav redzama skolas ēka.

Šķērsiela pēcpusdienas tveicē ir gandrīz tukša. Gājē­jus uz tās nemana. Arī automašīnu tikpat kā nav. Vien gabalu uz priekšu piestājis dzeltens Volkswagen busiņš ar košu uzrakstu Ziedi un krāšņu augi. Burts m droši vien atlupis un pazudis. Ap busiņu līkņā divi paveci vīri vie­nādi brūnos darba kombinezonos.

Aizelsies straujiem soļiem eju augšup pa uzkalnā vedošo ielu. Domas manā galvā izmisīgi šaudās. Esmu pamatīgā ķezā! Kautiņš garderobē man noteikti nepaies secen. Liecinieku nav. Skaida droši vien nosūdzēs sencim, ka esmu pirmais sācis un viņu piekāvis. Jaņķelis ar Elvi sacīs to, ko liks Skaida. Galu galā pa ādu dabūšu es, nevis viņš ar savu bagāto papucīti. Sasodītas ziepes! Un tas viss priekšpēdējā skolas dienā!

Esmu nonācis blakus dzeltenajam Volkswagen busiņam. Līkņājošie vīri savā starpā kaut ko runā, bet viņu saruna līdz manai apziņai nenonāk, jo esmu pārāk sa­traukts.

-     Vai šis zellis ar asiņaino lūpu nav tas pats, kuru mums šodien pasūtīja Dornbušs? Noskenē!

-      Kas tur ko skenēt, te jau pa gabalu redzams, ka ir īstais. Tikai sīkais laikam ar kādu saplūcies. Grāb tik ciet!

Manu elkoni sažņaudz pēkšņs un dzelžains rokas tvēriens, mutei priekšā aizšaujas stipra un pēc tabakas smirdoša plauksta. Grabēdamas atveras bīdāmās sāndurvis, un es, izmisīgi spirinādamies, jūtu, ka mani tūdaļ ievilks dzeltenajā busiņā. Vīri vienādi brūnajos kombine­zonos nav nekādi skolas garderobes vārguļi, kas spārda mazos zēnus un iedomājas sevi par baigajiem varoņiem. Nespēju izrauties no viņu tvēriena!

Tajā brīdī, kaucot riepām, manā acu priekšā iznirst vēl viens busiņš tizli gaišzils Ford Transit. Tas nebrem­zējot traucas virsū dzeltenajam Volkswagen busiņam. Atskan pamatīgs blīkšķis, šķind stikli, lūst plastmasa, žēli čīkstot, liecas dzelži. No trieciena dzeltenais busiņš pamatīgi palecas, tā priekšdurvis atsprāgst vaļā un kār­tīgi iebliež tiem, kas mani sagrābuši. Viņi abi noveļas uz trotuāra, bet es esmu brīvs.

Apjukumā stāvu, muti atpletis, un redzu, kā atveras arī gaišzilā Ford Transit durvis. Pa tām izlec tas pats dīvai­nais tips hūtītē ar zirgasti un plarzīgo šalli, kurš man no rita piesējās autobusā. Padusē viņam pasists šujmašīnas korpuss. Tas pats, kas no rīta.

-      Ko stāvi kā miets, vai neredzi, ka tagad ir īstais brī­dis mukt! viņš uzsauc man. Skrienam, kamēr tie abi lempji vēl nav atžilbuši.

No rīta autobusā man šis tips šķita pilnīgs pakaļa, bet tagad saprotu, ka prātīgākais būtu viņam paklausīt. Mēs skrienam augšup pa Stabu ielu gar alus brūža sētu

apmēram puskvartālu, un tad mums blakus nočīkst bremzes un parādās vēl viens tarkšķošs Ford busiņš. lā krāsu es neievēroju, bet kāda gan tam jēga? Pie stūres sēž kārns ūsainis ar smieklīgu un vecmodīgu cepuri galvā kā Čārlijam Čaplinam. To laikam sauc par katliņu, vismaz Freimaņkungs man reiz tā stāstīja.

-      Kāpiet iekšā! Ātrāk! Arī Dombuša aģenti jau ir noza­guši no stāvvietas auto un tūdaļ būs mums uz pēdām. To padzirdējis, zirgastainais tips hūtītē atrauj durvis un elsdams ielec busiņā gaisā nopland viņa plarzīgā šalle.

-      Cik ilgi tu stāvēsi?! viņš man uzbļauj. Es zinu, ka tikai muļķa puikas kāpj svešos auto pie svešiem onku­ļiem! Pats šo briesmu stāstu savulaik izdomāju, bet, tici man, ja nonāksi Dombuša nagos, tu vēlēsies, lai tevi labāk desmitreiz piekautu Skaida skolas garderobē visu klases meiteņu klātbūtnē! Un galu galā tu taču reizi par visām reizēm gribēsi uzzināt, kādās nepatikšanās esi iekūlies.

Viņa vārdi mani negaidot pārliecina. Un neizbrīna. Tobrīd mani vairs nekas nespēj izbrīnīt. Es izdaru kaut ko tādu, ko neviens normāls skolas bērns nekad nedarītu. Iemetos svešajā busiņā. Zirgastainais aizcērt durvis, un auto, riepām kaucot, uzņem ātrumu.

-     Piesprādzējieties! sauc garais ūsainais pie busiņā stūres. Šī nav veco ļaužu pansionāta pastaiga pie botā­niskā dārza puķu dobēm!

Nesamazinot ātrumu un signalizējot, busiņš pie sar­kanās gaismas šķērso Skolas ielas krustojumu. Dzirdu, kā kauc bremzes tiem, kam esam izskrējuši priekšā un aizšķērsojuši ceļu. Tik vien pagūstu kā piesprādzēties pie sēdekļa, kad līdzīgā stilā šķērsojam arī Baznīcas ielu.

-      Velns lai parauj, viņi jau mums seko! Skaties, tas melnais Mercedes taksometrs! Tie noteikti ir abi Dornbuša kranči, veroties busiņa aizmugures stiklā, satraucies saka no rīta satiktais zirgastes īpašnieks. Tev jānogrie­žas uz Brīvības ielu, Juglas virzienā. Tā ir gandrīz vienīgā kaut cik platā Rīgas centra iela, kur bez grūtībām varu atvērt avārijas portālu.

-     Zinu, atkliedz garais pie stūres. Tagad turieties!

Pārkāpjot visus iespējamos satiksmes noteikumus,

riepām kaucot, mūsu busiņš izgriežas uz Brīvības ielas. Manuprāt, mēs izbraucam šo pagriezienu uz diviem riteņiem kā īstā gangsteru filmā! Paskatos atpakaļ un redzu sekotājus līdzīgu manevru veic arī melns Merce­des taksometrs. Pamanu, ka tajā tiešām sēž tie paši divi brūnajos kombinezonos, kuri pirmīt mani centās ieda­būt dzeltenajā busiņā. Ir kāda lieta, kas mani iepriecina vairāk, aiz melnā taksometra mums seko ceļu polici­jas auto ar ieslēgtu bākuguni un sirēnu. Paldies Dievam, esam pamanīti!

-      Nekavējoties samaziniet ātrumu un apstājieties! skaļrunī skan barga balss, bet neviens tai pat nedomā klausīt.

-     Policija! es iesaucos.

-      Piedod, bet taviem policistiem te rokas ir krietni par īsām! norūc tas ar zirgasti. Būtu labāk, ja viņi nemaisītos pa kājām, kamēr paši nav iekūlušies pamatī­gās nepatikšanās.

Mežonīgā ātrumā patraucamies garām Dailes teāt­rim. Miera ielas krustojumā mūsu sekotāji gandrīz vai saduras ar tramvaju, bet pēc brīža jau atkal min mums uz pēdām. Mēs padrāžamies garām Jaunajai Ģertrūdes

baznīcai. Busiņa motors gaudo tā, it kā gatavotos eks­plodēt. Tallinas ielas krustojumā luksoforā deg sarkanā gaisma, bet mums tā neeksistē. Busiņš traucas tālāk, atstādams aiz sevis pamatīgu dūmu vērpeti.

-     Ver taču ātrāk vaļā portālu! Ar šo veco kleberkasti mēs no viņiem nekur tālu neaizmuksim! sauc garais pie stūres.

Dīvainis ar zirgasti jau kādu brīdi buras ap tādu kā nelielu planšetdatoru.

-     Portāls būs aiz Brīvības un Cēsu ielas krustojuma. Centrā starp trolejbusa vadiem! Ceturtā papildjosla! Es iedarbināšu staru lielgabalu. Bez tā mēs no viņiem neat­rausimies. Viņš nospiež kādu pogu uz vecās šujmašī­nas korpusa. Tas pēkšņi iezaigojas zaļganā krāsā un sāk mirgot. No šujmašīnas tukšā vēdera izvirzās stobrs ar optisko tēmēkli. Zirgastainais pavērš to pret sekotājiem melnajā Mercedes taksometrā.

-     Saki man, kad! viņš uzsauc pie stūres esošajam.

-     Nesteidzies, es vēl neredzu portālu! Ā, beidzot tas parādījās, murmina kārnais šoferis.

Vai man jums jāsaka, ka biju pamatīgi pārbijies?

Tas pat nav īstais vārds!

Sēdēju, muti atpletis, un nesapratu pilnīgi neko! Kāds vēl portāls? Pašā Rīgas centrā! Izbrīnā pavēros pa busiņa priekšlogu. Ja kāds no jums nekad mūžā nav redzējis Brī­vības un Cēsu ielas krustojumu, tad varu teikt, ka Cēsu iela ir tāda maza, slīpi ejoša ieliņa Brīvības ielas krei­sajā pusē to var redzēt, ja brauc ārā no centra Juglas virzienā. Bet Brīvības iela ir liela un plata trīs joslas vienā pusē, divas otrā -, pilna ar trolejbusiem, autobu­siem un vieglajām automašīnām. Vai zināt, ko es pēkšņi

ieraudzīju Brīvības ielas vidū? Ceturto joslu estakādi, kas ved stāvus augšup debesīs uz tādu kā sarkani zaigo­jošu… Pat nezinu, kā lai to nosauc! Ja šī josla atrastos uz zemes, varbūt to varētu dēvēt par tādu kā iebrauktuvi tunelī.

-     Velns lai parauj! Tu atkal dzen mani tajā sasodī­tajā sarkanajā portālā! Vai neko labāku nespēji atvērt? iebļāvās kārnais. Kad aizskaitīšu līdz trīs, šauj!

Busiņa motors izmisīgi ierēcās, automašīnai trauco­ties augšup pa ceturto Brīvības ielas papildjoslu tieši debesīs. Sarkanais, zaigojošais aplis strauji tuvojās.

Viens, diiivi… trīs!

Šajā brīdī atskanēja mežonīgs dārdiens, nez no kurie­nes uzradās žilbinoša gaisma tik spoža, ka, šķiet, uz brīdi zaudēju redzi. Tad es jutu, kā mēs kaut kur kūleņo­jam, krītam. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta, tomēr dīvai­nākais bija tas, ka viss notika kaut kā ļoti lēni. Gandrīz kā palēninātā filmā. Tad mana apziņa laikam uz kādu brīdi kaut kur aizpeldēja un es atslēdzos.

-     Atjēdzies, mazais, viss kārtībā, mēs esam drošībā! kā caur miglu dzirdēju zirgastainā vīrieša balsi.

“Mēs laikam nupat cietām avārijā!” es nodomāju.

-     Kristofer, ver vaļā acis un beidz baidīties! Nav nekā­das avārijas, un ar tevi viss ir kārtībā! zirgastainais uzstājīgi teica, purinot mani aiz pleca.

Es lēnām pavēru acis. Spožā pavasara saule bija nezin kur pazudusi. Tās vietā debesis klāja pelēki mākoņi, bet gaiss bija sutīgi tveicīgs. Velk uz negaisu teiktu Freimaņkungs. Mēs abi ar zirgastaino nezin kāpēc vairs nebraucām grabažīgajā busiņā, bet gan mierīgi sēdējām kādā lielā parkā uz soliņa. Ar šo parku tomēr kaut kas īsti nebija kārtībā. Es tikai nekādi nespēju saprast, kas tieši.

Pirmā lieta, kas šķita savāda, bija tā, ka parks bija ļoti liels, bet tā platie celiņi grantēti. Sakiet man, kur jūs Rīgā esat redzējuši parku ar grantētiem celiņiem un ģeometriski precīziem apstādījumiem? Nu nav Rīgā tāda parka! Mums visi celiņi ir klāti ar asfaltu, bruģi vai plāk­snītēm. Pat Vērmaņdārzs! Protams, arī te ziedēja puķes

un auga koki, tomēr tie noteikti nebija tādi kā Rīgā pelēki gludeniem stumbriem, lapas kā kastaņām. Gan­drīz kā kastaņām…

-      Bet kur palicis mūsu šoferis? es nezin kāpēc ievai­cājos.

-      Gan jau parādīsies. Gildensterna kungam nepatīk sarkanie portāli. Viņa kaulainā rumpja molekulārā struk­tūra tajos īsti labi neiekļaujas.

-      Nūja, kā tad! Viņa atomi ir iesprūduši kaut kur virs Cēsu un Brīvības ielas krustojuma, mēģināju būt asprā­tīgs.

-     Tev ir gandrīz vai taisnība, bet nu vairs ne!

Šajā brīdī atskanēja pamatīgs plunkšķis no mūsu so­liņam blakus esošās strūklakas. Gaisā, nikni pēkšķot, uzspurdza iztraucēta meža pīle.

-      Gildensterns materializejies! iesmējās zirgastainais.

Un tur viņš tiešam bija! Nelielajā baseinā aiz klinteņu krūmu iežogojuma sēdēja mūsu busiņa šoferis. Protams, ja par mūsu varētu saukt pirms dažām minūtēm Rīgas centrā aizdzītu kleberkasti. Viņš bija slapjš un nikns kā lapsene.

-      Kā es nevaru ciest šos sarkanos portālus! Kaut tie sadegtu zilās liesmās! par Gildensternu nosauktais šķendējās, un, ticiet man, tā tas turpinājās labu brīdi.

-     Varbūt beigsi varkšķēt un kāpsi ārā no baseina? visbeidzot ievaicājās zirgastainais.

Šoferis purpinādams viņam paklausīja.

-     Mums laiks iepazīties. Šo kungu slapjajās biksēs sauc Gildensterns, es esmu Rozenkrancs, un manas bik­ses ir sausas, tomēr tā nav mūsu galvenā atšķirība.

-      Ļoti patīkami! Pasveiciniet no manis princi Ham­letu! nepaliku atbildi parādā. Man nepatīk, ka mani āzē ar šādām muļķībām.

-      Nē, tās nav nekādas muļķības! iebilda par Gildenstemu nosauktais. Pirms sākām kalpot ordenim, mēs abi bijām ceļojoši aktieri, lieli Šekspīra cienītāji. Ordenī mums piešķīra šos vārdus. Man jau gan labāk būtu pati­cis Otello.

-     Jā, jā! pamāju ar galvu. Es savukārt esmu pa­domnieks Polonijs, spēlēju šo pašu izrādi otrajā sastāvā, laikam tāpēc līdz šim neesam tikušies. Tagad, kad esam jauki parunājuši par Šekspīra Hamletu, uz kuru bijām skolas ekskursijā Valmieras teātrī un kuru pēc tam es atšķirībā no skolas biedriem izlasīju ari grāmatā, mēs varētu arī draudzīgi šķirties. Ziniet, mani mājās gaida Freimaņkungs, un jūs abi esat man pietiekami apnikuši.

-      Nu tad, kā mēdz teikt jūsu pusē, pūkainu taciņu! Slāj vien pa labi un tad taisni uz priekšu! Tas allaž ir īsā­kais ceļš, norūca tas ar zirgasti.

-     Jūs mani nemēģināsiet aizturēt?

-      Nē, nē, čāpo vien droši, vecīt! Redzēsim, cik tu tālu viens pats Parīzē aiziesi.

-     Parīzē?

-     Taču ne jau Londonā vai Romā. Paskaties beidzot apkārt! vienaldzīgi pamāja Gildensterns, lejot no savas kurpes ārā ūdeni.

Es pielēcu kājās un apstulbu. Te nu tas bija! Parka labajā pusē. Visā savā godībā. Dzīvē gandrīz tāds pats kā skatu kartītēs. Eifeļa tornis Sēnas krastmalā! Sasodīts, tāpēc jau man šie parka apstādījumi un grantētie celiņi šķita tik savādi! Šī tiešām bija Parīze. Kad mamma vēl

bija dzīva, viņa mums ar tēti par šo pilsētu piežūžoja pilnas ausis.

-      Kad tu izaugsi, mēs visi aizlidosim uz Parīzi, uz­brauksim Eifeļa tornī un dzersim tur šampanieti! viņa mēdza teikt. Mammai Parīze bija lielā mīlestība, viņa šeit nodzīvoja gadu, kad studēja universitātē. Bet varbūt tā nav nekāda Parīze un šie ķēmi mani ir vienkārši nohip­notizējuši?

-      Esi sveicināts Marsa laukumā Parīzē, Kristofer! teica zirgastainais, kas sevi dēvēja par Rozenkrancu.

-     Pilsēta ir īstāka par īstu, un nav te nekādas hipnozes!

Jāatzīst, ka labu brīdi es nevarēju izdabūt pat vārdu pāri lūpām. Es saberzēju acis, aizvēru tās, atvēru. Tad iekniebu sev kājā. Eifeļa tornis nekur nepazuda. Galvai izšāvās cauri viss, kas bija noticis pēdējo stundu laikā. Ordenis, kautiņš skolas garderobē, pavasara saulē sakar­sušais Rīgas asfalts, pakaļdzīšanās, portāls. Varbūt tomēr tas bija sapnis un es nevaru pamosties?

-     Nē, tu nesapņo! gluži kā nolasījis manas domas, mierinoši ierunājās Rozenkrancs.

-      Labi, es pieņemu, ka jūs neesat starptautiskās ma­fijas pārstāvji, kas nolaupa bērnus, lai sadalītu tos pa orgāniem vai pārdotu bordeļiem, bet kas jūs esat un kā spējāt to dabūt gatavu? Mēs taču nupat bēgām no ceļu policijas un melna taksometra Rīgas centrā! Bet te taču laikam tiešām ir Parīze! Nevar būt!

-     Varbūt, pirms mēģināt doties ar kājām atpakaļ uz Latviju pie labā Freimaņonkuļa, tu tomēr piesēdīsi uz so­liņa un paklausīsies, ko tev sacīšu. Visu smalki izstāstīt te šodien nebūs iespējams, bet vismaz galvenajos vilcie­nos. Ceru, ka sapratīsi, teica Rozenkrancs.

-      Un iekārtojies ērtāk, jo šis stāsts pat visīsākajā izklāstā būs pietiekami garš, piebilda Gildensterns.

-    Ja klausīsies uzmanīgi un uzvedīsies saprātīgi, apsolu, ka atpakaļ uz Latviju tev nebūs jāiet kājām.

Kas man cits atlika?

-      Redzi, Kristofer, kā tu varbūt šodien nejauši pama­nīji, pasaule ir stipri vien sarežģītāka, nekā līdz šim domāji. Hmm… Kā lai tev paskaidro… Nu, teiksim tā! Tas, ko tu bibliotēkā lasi žurnālos Ilustrētā Zinātne, tas, par ko savos romānos raksta fantastikas literatūras autori, arī tas, ko tu meklē internetā par paralēlajām pasaulēm, lidojošajiem šķīvīšiem un ceļošanu laikā, neraugoties uz šķietami nepārprotamo izdomu, reizēm ir krietni vien patiesāk nekā tas, ko tev māca skolā. Tici man, pasaule ir krietni sarežģītāks gadījums par tavu iecienīto Ūriju Helleru un viņa garlaicīgo jociņu ar pulksteņa rādītāju locīšanu, teica Rozenkrancs.

“No kurienes, pie velna, viņi zina par Ūriju Helleru?”

-      Tu droši vien skolā esi dzirdējis par to, ka dzīvo­jam daudzdimensiju pasaulē, Rozenkrancu pārtvēra Gildensterns.

-     Jā! es pamāju. Skolā gan to laikam neviens tā ļoti uzstājīgi nav teicis, bet mēs dzīvojam četru dimen­siju pasaulē. Trīs dimensijas ir telpai, bet ceturto dimen­siju veido laiks. Esmu par to lasījis! lepni atbildēju.

-      Nav slikti! paslavēja Gildensterns. Tad varbūt tu esi lasījis arī par to, ka zinātnē pastāv teorijas, kas apgalvo šādu dimensiju varētu būt desmitiem.

-     Jā, bet Hokings, šķiet, rakstīja, ka tās ir ļoti saspies­tas. Līdz ar to kāds man no tām labums? Visas šīs dimensijas es varu mierīgi salikt sev bikšu kabatā.

Abi viri izbrīnīti samirkšķināja acis.

-      Oho! iesaucās Rozenkrancs. Sāku saprast, kāpēc ordenis izvēlējās tieši viņu.

-      Gudrs puika! Ļoti prātīgs spriedums! piekrītoši māja Gildensterns. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Iedomājies tu stāvi mājas pagalmā. Ir nakts, tu raugies zvaigznēs un domā diez kas notiek uz tā mirdzošā punktiņa, kurš no tevis atrodas tik tālu, ka vis­modernākais kosmosa kuģis līdz tam ceļotu bezcerīgi ilgi?

-     Ja vien tie nelidotu ar gaismas ātrumu, es pie­bildu.

-      Kā tad! Arī tad tie būtu nieka 300 000 kilometru sekundē. Vienalga, uz Zemes paietu tūkstoš gadu, līdz cilvēce uzzinātu, ar ko šis ceļojums beidzies, garlai­koti nožāvājās Rozenkrancs. Stāstu par četrām dimen­sijām savā ziņā varētu saukt par mucu, kurā cilvēce tiek turēta. Tikai tā ir ļoti ērta muca, kurā mēs, cilvēki, nebūt nejūtamies tik slikti. Vienīgie, kas ar to nav apmierināti, ir rakstnieki fantasti, jo, pastāvot gaismas ātrumam kā galējai ātruma robežai, nekādi Zvaigžņu kari nemaz ne­būtu iespējami.

-      Varbūt tas nemaz nav tik slikti? Nebūs jākaro ar svešām un naidīgām civilizācijām no citām galaktikām. Tomēr vai tas, kas ar mums nupat notika, nebija mēģi­nājums izlīst no šīs mucas pa spundes caurumu ārā? es ievaicājos.

-     Tā var teikt. Tiešām prātīgs puisis! Rozenkrancs pasmaidīja. Turpini, Gildenstern!

-      Varbūt šis salīdzinājums ar mucu nav pats labākais, bet atgriezīsimies pie pagalma un zvaigznēm. Iedomā­jies tu stāvi un raugies izplatījumā, un jūties kā tāds

niecīgs puteklītis milzīgā, cilvēka prātam neaptveramā un neizskaidrojamā shēmā. Bet tajā pašā brīdī tevī riņķo neskaitāmi atomi, molekulas un asinsķermenīši, kuriem tu esi tāds pats milzīgs un neizzināts izplatījums kā tev zvaigžņotā debess. Un iedomājies, varbūt tagad tev kaut kur plaukstā vai vēderā arī kāds atoms raugās savās debesīs un domā cik Visums ir milzīgs!

-     Nūjā, bet…

-      Nekādus bet! Vienkārši nomierinies un pieņem to kā lietu dabisko kārtību! Tu esi daļa no milzīga plāna, un viss tajā ir nosacīts. Kādam tu esi mikroskopisks punk­tiņš, bet kādam izplatījums. Ja tevi pirms laika izrauj ārā no šīs ķēdes, tam var būt tālejošas sekas uz abām pusēm. Puteklīšiem tevī tā ir Visuma bojā eja, bet Visums, iespējams, zaudē kādu ļoti svarīgu puteklīti, kuram ir sava noteikta nozīme šajā vietā, laikā un telpā, noskal­dīja Gildensterns.

-     Pieņem to kā visu pamatu lielo pamatu, piebilda Rozenkrancs. Nav ko te meklēt visaptverošas un sarež­ģītas teorijas. Lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas. Bet tagad, ja jau esi tik daudz lasījis, jaunais cilvēk, atkārto, lūdzu, vēlreiz to, ko Hokings grāmatā Vēl īsāk par laika vēsturi teica par tām daudzajām dimensijām, kuras var salikt tev kabatā.

-     Nu, tās ir ļoti… saspiestas… bet tad jau iznāk, ka šī saspiestība ir tikpat nosacīta kā viss, par ko mēs nupat runājām? Kādam saņurcīts konfekšu papīriņš kabatā, kādam nepārvarams attālums?

-     Tieši tā! Uz to pusi ir, māja ar galvu Gildenstems. Redzi, Kristofer, visi šie grāmatu stāsti par ceļošanu telpā un laikā, protams, ir rakstnieku fantāzijas

apdvesti, tomēr tajos kā pelavās slēpjas saprāta graudi. Cilvēks tiešām var vienā mirklī pārvietoties no Rīgas uz Parīzi, cilvēks patiesi var ceļot laikā.

-     Jūs… nejokojat…? Es apjucis iekodu sev lūpā. Tā iesāpējās.

-      Kod lūpā, cik gribi, Kristofer, tā sāp, tātad tas nav sapnis un cilvēks tiešām var ceļot laikā!

Atzīšos, es labu brīdi klusēju un raudzījos apkārt. Šī tiešām bija Parīze, kaut gan vēl nupat mēs traucāmies ar sagrabējušu busiņu pa Brīvības ielu Rīgā. Cilvēki gāja mums garām, skanēja franču valoda, smiekli.

-      Ak, Parīze, kā man patīk šī demokrātiskā attieksme! Vai varat iedomāties vēl kādu pilsētu, kuras parkā iespē­jams mierīgi sēdēt ar slapjām biksēm uz soliņa un liet no kurpēm ārā ūdeni, nepievēršot sev publikas uzma­nību? neveiklo klusuma bridi pārtrauca Gildensterns un izgrieza slapjās zeķes.

-     Ielien krūmos un izgriez ari bikses tāpat jau izska­ties kā apčurājies, bet vismaz nepilēs! noteica Rozenkrancs.

-      Nu labi, pieņemu, ka jums ir taisnība, cilvēki var ceļot laikā, sakopojis domas, teicu. Bet ko nozīmē visa šī pakaļdzīšanās, ordenis, portāli?

-      Izstāsti viņam, Rozenkranc! Es tiešām pa to laiku izgriezīšu savas slapjās bikses. Laime, ka ārā ir tik silts. Neciešu šos sarkanos portālus! noburkšķēja Gilden­sterns un ielīda milzīgā rododendru dobē.

-     Tu pats labi zini, cik ziņkārīga ir cilvēka daba, Kris­tofer! Liels vai mazs vienalga, jābāž savs deguns visur, kur vien to var iebāzt. Iedomājies, kas notiktu, ja cilvēce uzzinātu, ka ar samērā vienkārša aparāta palīdzību var

puslīdz brīvi pārvietoties laikā. Visi taču mestos pagātnē, lai apciemotu savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, lai redzētu, kā Ēģiptes faraoni cēla piramīdas, un to, vai Žannu d’Arku tiešām sadedzināja sārtā. Un ne jau tikai mīlestība vai zinātkāre vien! Iedomājies visus tos gudri­niekus, kas gribētu savā savrupmājas interjerā 15. gad­simta zeltkaļu darinātos dārgmetāla traukus, Rembranta gleznu oriģinālus vai īstu Ķīnas Ciņu dinastijas laika porcelānu. Atrastos taču nekrietni ļautiņi, kas tādēļ būtu gatavi doties pagātnē, laupīt un slepkavot. Vai arī gluži otrādi cēlsirži, kas nolemtu: ja es tagad došos uz 1922. gada vasaru Berlīnē un nogalināšu Hitleru, pirms viņš būs nācis pie varas, cilvēce tiks glābta no kara un holokausta. Diemžēl neko viņš neizglābtu.

Vienmēr atceries šo salīdzinājumu par sevi izplatī­jumā un izplatījumu sevī. Viss ir ļoti nosacīti. Ziņkārīgo pūļi, atgriežoties pagātnē, neglābjami izpostītu lietu da­bisko ritējumu. Saki, nu kāda būtu jēga iedot Kromanjonas cilvēkam mp3 atskaņotāju vai mikroviļņu krāsni? Vai viņš no tā kļūtu laimīgāks? Kurš tam ticētu, ja no nākot­nes ieradies svešinieks pateiktu topošai māmiņai tavs vēl nedzimušais bērns būs briesmonis, labāk nelaid to pasaulē? Varbūt būs, bet varbūt ne. Ja nu kāds ļaunprātis aizietu pie Jaunavas Marijas? Ko tad?

Iedomājies, ja visas Rembranta vai Leonardo da Vinči gleznas no pagātnes, tieši no abu mākslinieku darbnī­cām ar vēl īsti pat nenožuvušu krāsu un neierāmētas, pārceltos uz šodienas bagātnieku savrupmājām! Vai cil­vēce tad vispār uzzinātu, ka ir tāds Rembrants vai die­višķais Leonardo? Jā, Mona Liza varbūt greznotu kāda miljardiera ēdamistabu, bet pasaulei uz visiem laikiem

būtu atņemta iespēja apbrīnot un pielūgt viņas mistisko smaidu. Iedomājies, kā mēs sevi apzagtu! Gan materiāli, gan kultūras ziņā.

Tāpat ir arī ar šo šķietami cēlo domu glābt cilvēci no kāda varmākas diktatora, pirms vēl tāds piedzimis. Varbūt tas skan ļoti sarežģīti vai nesaprotami, bet par to raksta ari tev zināmais Hokings ir tāds antropais princips. Mēs redzam Visumu tādu, kāds tas ir, tāpēc, ka eksistējam. Kaut ko izjaukt nozīmē izjaukt Visuma kār­tību. Diemžēl arī visas tās ļaunās lietas, kas ar mums notiek, notiek tāpēc, ka tām ir jānotiek. Ēnu ordenī strādā diezgan labi analītiķi. Viņi reiz mēģināja modelēt, kas notiktu ar pasauli 20. gadsimtā, ja no spēles izslēgtu Hit­leru, Staļinu, Polu Potu un vēl virkni diktatoru. Izrādījās, ka deviņdesmit deviņās varbūtībās no simta viņu vietā pie varas nāktu citi monstri citās valstīs. Diemžēl globāls atomkarš un Eiropas civilizācijas krahs būtu labākais, kas mūs sagaidītu, ja kāds mēģinātu uzlabot briesmīgo un baiso 20. gadsimta vēstures ritējumu. Rozenkrancs apklusa un ievilka elpu.

-     Tas viss izklausās pārāk neaptverami, bet pēc tā, kas šodien ar mani noticis, es vairs ne par ko nebrīnos. Es tiešām jutos apmulsis, to dzirdot. Kas, lūdzu, ir šis Ēnu ordenis, un kāpēc jūs mani vajājat?

Šajā brīdī no milzīga rododendru krūma atgriezās Gildensterns. Kristofer, Ēnu ordenis tevi nevajā. Gluži otrādi, mēs tevi aizstāvam! Tevi mēģināja nolaupīt Dornbuša ļaudis.

-      Nejauc puikam galvu vēl vairāk! iebilda Rozen­krancs. Pārdzīvot visu to, ko viņš šodien piedzīvojis, jau tā ir smags pārbaudījums.

-      Patiesībā arī tas ir diezgan vienkārši! Gildenstems ievilka elpu. Kopš senseniem laikiem cilvēki interesē­jas par iespēju ceļot laikā un paralēlajās pasaulēs. Arī latviešu brīnumu pasakas ir pilnas ar stāstiem par trešo tēvadēlu, kas noveļ pie kalna gulošu akmeni, atklāj aiz tā alu un pa to nonāk, piemēram, pazemes valstībā. Tas, starp citu, ir tipisks tārpejas teorijas piemērs, paralēlā pasaule, kas pasniegta to seno laiku izpratnē, kad šīs pasakas tika sacerētas. Ja par to vēlas runāt mūsdienām tuvākā un tev saprotamākā valodā, ir, nu… teiksim, tā!

Uz zemeslodes tiešām var atrast vietas, kas kalpo kā vārti pārejai citā dimensijā, laikā un telpā. Tās ierīkoja senās civilizācijas, kuras aizvēsturiskos laikos apdzīvoja planētu Zeme. Te man atkal jāpiesauc Hokings un Rozenkranca pieminētais antropais princips, kaut gan tas līdz galam nav izskaidrots un saprotams pat pašiem zināt­niekiem. Mūsdienu gudrākie prāti ir secinājuši, ka, iespē­jams, mēs pastāvam tieši šeit uz Zemes, jo tas atbilst mūsu attīstības līmenim. Hokings cilvēci salīdzina ar turīgu cilvēku, kurš dzīvo bagātnieku rajonā tieši tāpēc, ka viņa materiālais un garīgais līmenis atbilst šim rajo­nam. Lai nu paliek šis greizais salīdzinājums. Senās civi­lizācijas, piemēram, leģendārie atlanti, tomēr sasniedza tādu attīstības pakāpi, kurā viņiem mūsu planēta kļuva nepiemērota. Gandrīz kā gliemezim, kas izaudzis no savas čaulas. Tad viņi atrada pārejas uz to jauno dzīves telpu, kas atbilda šo civilizāciju līmenim.

-     Bet kā viņi to izdarīja?

-     To mēs nezinām! Varbūt tās izveidoja atnācēji no Visuma dzīlēm, varbūt tās radās kopā ar izplatījumu, bet varbūt ir vēl senākas par to. Kurš gan var pateikt, kas

notika pirms Lielā Sprādziena, ja tāds vispār maz bija? Mēs tikai izmantojam seno civilizāciju atstāto manto­jumu. Mūsdienu zinātnei gan sāk veidoties daži pieņē­mumi par to, kā tas varētu notikt, bet tas viss vēl ir lielā miglā. Nav laika tagad iedziļināties detaļās par stīgu teoriju un tārpejām, ko nupat pieminēju, palasīsi mājās. Senās civilizācijas vai varbūt kādi citi pirms viņiem izvei­doja to, ko fantastikas literatūrā dēvē par portāliem. Tu taču zini visas tās filmu banalitātes izej cauri vārtiem un pēkšņi esi uz Marsa. Gildenstems nosmīnēja.

-      Kā tad! māja ar galvu Rozenkrancs. Vistīrākais sviests! Pamēģini gan! Izej cauri vārtiem šortos un krek­liņā, nonāc uz Marsa virsmas, kur nav atmosfēras, bet valda briesmīga radiācija, un esi beigts kā muša sekun­des laikā. Čuš! Seriāls ir beidzies, pat īsti vēl nesācies!

-      Nūja! Gildensterns piebilda. Senie bija pietie­kami gudri un pārejas izveidoja tā, ka nezinātājs, tās izmantojot, ātri vien dabūtu galu.

-      Vai tādā gadījumā ar šiem portāliem nav izskaidro­jama vismaz daļa stāstu par bezvēsts pazudušajiem? es ievaicājos.

-      Tieši tā, Kristofer! Ir arī daudz citu iemeslu, ne vienmēr tie ir briesmīgi. Kāds vienkārši pārceļas uz citu valsti un sāk jaunu dzīvi, neko nepasakot saviem tuvinie­kiem, un tamlīdzīgi. Tomēr pēc ordeņa aplēsēm pasaulē ik gadu, nejauši iemaldoties senajos portālos, pazūd pat vairāki tūkstoši cilvēku. Daļu no viņiem izdodas glābt, citus ne. Tas ir viens no mūsu ordeņa uzdevumiem pasargāt ziņkārīgos no visiem cilvēkiem tik dabiskās vēlmes bāzt degunu, kur nevajag. Nelaime ir tā, ka daļa portālu kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ peld laikā

un telpā. Nolikt pie tiem sargus nav iespējams. Vietā, kur pirms pāris minūtēm bija vārti, mirkli vēlāk var izrādī­ties, ka nekā nav, atbildēja Rozenkrancs.

-      Bet arī tā šobrīd ir stāsta blakuslīnija. Tā turpinot, mēs te runāsim trīs dienas! noņurdēja Gildensterns.

-     Es gribētu tikt līdz galam.

-     Tev taisnība, turpini! pamāja Rozenkrancs.

-     Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds ģeniāls zināt­nieks. Viņu sauca Vendenes Vilhelms. Jā, jā, viņš tie­šām ir dzimis tepat Livonijā! Tomēr neviens nezina, kas bija viņa vecāki varbūt latvieši, varbūt igauņi, vendi, vācieši. Vilhelmu kā mazu zīdainīti pie Vendenes ordeņa pils mūriem atrada klejojošie mūki. Visi apkārtnes iedzīvotāji bija miruši mēra epidēmijā. Tas ir Dieva brī­nums, ka puišelis izdzīvojis, nosprieda mūki un paņēma mazuli sev līdzi uz Vāciju. Vilhelms tiešām izrādījās ļoti apdāvināts. Vācijā viņš nonāca cisterciešu klosterī pie labiem skolotājiem. Vēlāk par gudro jaunekli ieintere­sējās Romas pāvests Bonifācijs IX. Vatikāna slepenajās bibliotēkās un laboratorijās tolaik norisinājās daudz interesanta. Filozofu akmens bija tikai tāda niekošanās. Augstāko Vatikāna garīdznieku uzdevumā Vilhelms lielā slepenībā attīstīja ideju, ko mūsdienās dēvē par teleportāciju. Pāvests gribēja noskaidrot, vai ir kāds noslēpu­mains mehānisms, ar kura palīdzību Svētais Gars spēj parādīties īstajā vietā un īstajā laikā, lai veiktu savus brīnumdarbus. Nedomāju, ka tolaik katoļi saprata, ka pastāv tas, ko mēs saucam par portāliem, bet kaut kāda nojausma viņiem acīmredzot bija.

Tā nu Vilhelms kādudien diezgan neveiksmīgi teleportējās, trāpot kādā seno civilizāciju atstātajā portālā.

Principā Vilhelmam būtu bijis jāiet bojā, bet gluži kā brīnumu pasakā, kur, paveļot nost pareizo akmeni, no pazemes tomēr ir iespējams atgriezties virszemē, arī Vil­helmam izdevās izdzīvot, jo viņam, klīstot pa dimensi­jām, palaimējās atrast to ierīci, kuras jaunākā, uzlabotā modeļa darbību tu šodien izbaudīji uz savas ādas. Jāteic, ka viegli Vilhelmam tas nenācās. Gandrīz divdesmit ga­dus pēc Zemes laika viņš mētājās pa dažādiem laika tuneļiem un dimensijām, pārtikdams no tā, ko tajos bija pametuši nelaimīgie, kuri tur iekļuvuši nejaušas saga­dīšanās dēļ. Reižu pa reizei viņš bija par mata tiesu no izkrišanas uz kādas dzīvībai nepiemērotas planētas. Bet galu galā Vilhelmam izdevās izkalkulēt īsto formulu, lai dotos turp, kur nepieciešams. Tiesa, pēc atgriešanās Vil­helms piedzīvoja pamatīgu izbīli. Iedomājies, pa to laiku, kamēr viņš maldījās portālos, Vatikānā bija pagājuši jau divdesmit gadi un nomainījušies trīs pāvesti! Pāvests Martins V, kurš neko nezināja par sava priekšgājēja meklējumiem, lika nabadziņu sadedzināt sārtā kā burvi. Tomēr galu galā ar slepenajos eksperimentos iesvētīta sirma kardināla atbalstu Vilhelmam izdevās paslēpties kādā klusā Transilvānijas klosteri. Tur viņam radās daži uzticami skolnieki.

Protams, sākumā Vilhelmam un viņa sekotājiem klā­jās visādi. Bija arī dažādi kārdinājumi. Iedomājies, ko īstenam un kaismīgam kristietim nozīmētu atrast Svētā Grāla kausu! Bet laika gaitā kaislības norima, un uzti­cami skolnieki viņa darbu turpināja. Tā tas rāmi un mierīgi ritēja līdz 19. gadsimta nogalei, kad zinātniski tehniskais progress kļuva neprognozējams un nevadāms. Tad arī

oficiāli tika nodibināts Ēnu ordenis tajā formā, kādā tas darbojas mūsu dienās, jo slēpties kaut kur Transilvānijas kalnos nozīmētu zaudēt saikni ar reālo pasauli. Tomēr Vilhelma izvirzītie sākotnējie mērķi nav mainījušies vēl tagad. Tie ir: pasargāt no iekļūšanas portālos personas, kas nejauši, kā teikts pasakā, atripinājuši nost no ieejas īsto akmeni. Nelaist portālos nelietīgus ļautiņus un arī labsirdīgus pasaules lāpītājus, kas cer, izslēdzot no spē­les kādu liela mēroga tirānu, uzlabot vēstures ritējumu. Aizstāvēt cilvēkus no tiem neradījumiem, kas laiku pa laikam iemaldās mūsu dimensijā no citām zemākām pasaulēm.

-     Un kas tad ir tas, kā viņu tur sauca… D…d…d… Nu tas, kura vīri gribēja ievilkt mani savā busiņā?

-      Fon Dornbušs? Redzi, ne visiem šķiet, ka pagātne jāsaglabā tāda, kāda tā ir, ne visi domā, ka atstāt Rem­branta gleznu viņa darbnīcā ir pareizā doma. Dažiem liekas, ka tieši viņi ir īpaši izredzēti un drīkst šur tur iejaukties. Dornbušs bija viens no Vilhelma sekotājiem, kurš nolēma izmantot ceļošanu laikā nedaudz savtīgos nolūkos. Kad Ēnu ordenis to atklāja, diemžēl Dornbušs jau bija kļuvis pietiekami spēcīgs, lai viņu vairs nevarētu tā vienkārši apturēt. Tā nu viņš izveidoja savu aģentūru. Nav tomēr tā, ka Dornbušs būtu ļaunais, kas pagātnē čiepj antīkas glezniņas, lai izdevīgi pārdotu tās tagad, bet mēs esam tie labie, kas pret to cīnās. Šajā pasaulē nekas nav tikai melns vai tikai balts. Dažas no Dombuša idejām ir pietiekami pragmatiskas un racionālas. Teik­sim tā, viņš vienkārši ciniski akceptē to ļaunumu, kurš mājo cilvēkā, un vajadzības gadījumā to izmanto. Mēs tā

nekad nedarām. Tāpēc ir lietas, kurās mēs esam princi­piāli pretējās pozīcijās. Bet ir lietas, kurās mēs sadarbo­jamies plecu pie pleca.

Portālus izmanto ne jau tikai senās rases vai trešie tēvadēli no brīnumpasakām. Pa tiem slaistās tādi tipi, ka reizēm šermuļi skrien pār kauliem. Sākot no dažādām cilvēces pabirām, beidzot ar Tumšajiem Olgalvjiem, kas nāk no citām galaktikām, un draņķīgiem ektoplazmas pikučiem, kas mētājas tepat paralēlajās pasaulēs. Varbūt esi redzējis filmu Vīri melnā? Kurš gan to nav skatījies? Mēs toreiz noplūdinājām Holivudai nedaudz informāci­jas, jo cilvēce ir palēnām jāgatavo tam, ka tā nav vienīgā visā izplatījumā. Bet filmā ir parādīti tikai ziediņi, turklāt tā pasniegta kā jautra komēdija. Nevar atļaut, lai svešie uzkundzētos mūsu civilizācijai, jo tad mēs tiem vergo­sim, līdz mūsu planētas resursi tiks pilnībā iznīcināti. Starp citu, Ēnu ordeņa nosaukumam nav nekā kopīga ar visādām krēslas zonām vai tamlīdzīgām filmu un grā­matu muļķībām. Vai esi dzirdējis tādu jēdzienu kā ēnu parlaments, ēnu valdība?

-      Miglaini. Vai tas gadījumā nav saistīts ar opozīci­jas darbību? Viņi nav pie varas, bet katram gadījumam izveido savu komandu, lai brīdī, kad nonāktu pie varas, spētu darboties.

-     Tu runā gluži kā politoloģijas profesors. Mūsu orde­nis ir izveidots tāpēc, lai, gadījumā ja pa visiem šiem portāliem, kuru patieso nozīmi mēs joprojām nojaušam tikai aptuveni, sāktu plūst Zemes cilvēkiem naidīga civi­lizācija, būtu spēks, kas to spētu apturēt un portālus nobloķētu.

-     Un ko jums vajag no manis?

-      Ļauj, es atbildēšu! garo Gildensterna monologu pārtrauca Rozenkrancs. Redzi, Kristofer! Kad ordenis tika dibināts, pietika ar dažiem darbiniekiem. Mūsdienās tā ir visai pamatīga struktūra, un mums allaž ir brīvas vakances. Uzskati to par darba piedāvājumu.

-     Man taču ir tikai četrpadsmit gadu! Kas nu es par darbinieku?

-      Protams, ka nekāds! Tur jau tā lieta! Mēs meklē­jam gudrus un jaunus cilvēkus, kas, labi mācoties skolā un izejot īpašu sagatavošanās kursu, varētu iekļauties ordeņa darbā nākotnē. Diemžēl talantīgo kadru nemaz nav tik daudz. Turklāt ne visi apdāvinātie jaunieši mums der citiem ir atvēlēta īpaša loma nākotnē, viņus mēs nedrīkstam pievākt sev, jo tad cilvēce neattīstīsies. Citi, piedzīvojot to, ko tu piedzīvoji šodien, kļūst gluži jokaini vai kategoriski atsakās sadarboties. Tā nu mēs ar fon Dornbuša aģentiem allaž plēšamies, kurš pirmais saver­vēs perspektīvo ģēniju.

-     Ir nu gan pie jums bērnudārzs!

-     Piedod, tā jau notiek visur pieaugušo pasaulē, tikai likmes šeit ir krietni augstākas nekā vidusmēra bērnu­dārzā.

-     Būšu ļoti racionāls. Sakiet kāds man no tā labums?

-     Kristofer, es zinu, ka tu, piemēram, pagājušajā ne­dēļā ar lielu aizrautību lasīji rakstu par to, ka cilvēks izmanto tikai apmēram divdesmit procentu no sava sma­dzeņu potenciāla. Sadarbība ar mums nenozīmē lētus teatrālus efektus Fausta un Mefistofeļa garā. Nekādi līgumi ar asinīm nav jāparaksta. Arī līguma darbību ir iespējams lauzt gadījumos, ja jutīsi, ka vairs nespēj veikt savus pienākumus, vai atklāsies, ka vari cilvēcei kādā citā

jomā dot vairāk, nekā sadarbojoties ar ordeni. Tad tev tiks nobloķētas tās specifiskās zināšanas, kas ir pieeja­mas mūsu darbiniekiem. Tu tās vienkārši aizmirsīsi un dzīvosi citu dzīvi, kurā nebūs nekāda ordeņa. Savukārt, ja piekritīsi ar mums sadarboties, tu nonāksi sabied­rībā, kādu nerāda pat visizsmalcinātākajos fantastikas seriālos. Kā īpašs bonuss tev uzreiz pēc līguma parakstī­šanas tiks pieslēgti vēl papildu pieci procenti smadzeņu enerģijas. Šī enerģija, protams, ar bloķētām specifiskajām zonām paliks tavā rīcībā arī tad, ja līgums tiks lauzts pēc abpusējas vienošanās. To izmantojot, varēsi, piemēram, uzstāties cirkā un rādīt burvju trikus. Vai tēlot ekstra­sensu kaut kur provincē, kur daudz lētticīgu cilvēciņu tic tam, ka ar domu spēku var locīt karotītes. Teikšu godīgi tu neko nezaudēsi, ja pateiksi nē, bet tu vari tikai iegūt, pasakot jā. Reizi piecos gados līgums tiek pārskatīts. Tā nav nekāda mūža verdzība vai dvēseles pārdošana kā Gētes kunga opusā par Faustu!

Turklāt tu vari atteikties, ja vēlies, bet es pieļauju, ka tādā gadījumā jau tuvāko pāris dienu laikā pie tevis iera­dīsies Dornbuša aģenti. Lai nu ko, bet šie vīri savu dar­biņu prot. Parakstīsi līgumu kā likts! Negribēsi ar labu, viņi piedraudēs, ka izstāstīs tavai skolotājai, kādas interneta vietnes tu atmūķēji pagājušajā nedēļā, atklās vēl dažus citus tavus noslēpumus. Tici man, viņi šajā ziņā ir diezgan lieli nekauņas. Ja nonāksi Dornbuša nagos, tava dzīve nudien nebūs rozēm kaisīta. Ja parakstīsi līgumu ar mums, tev tas vairs nekad nedraudēs. Saskaņā ar kon­venciju pārvervēšana nav iespējama. Piedod, bet savā ziņā tev nav izvēles! Vismaz tu tagad nevari pateikt es

nesadarbošos ne ar vienu no jums! Tomēr tev ir izvēle, ar ko sadarboties.

Jāatzīst, Rozenkranca teiktais par interneta vietnēm bija sitiens zem jostasvietas. Pagājušajā nedēļā es tie­šām no interneta kafejnīcas iekļuvu skolas datortīklā un nokopēju algebras kontroldarba uzdevumus ar visām atbildēm. Ja kāds to uzzinātu, es droši vien izlidotu no skolas! Mirkli padomāju un pamāju ar galvu.

-      Kā saprotu, miera man no jums tāpat nebūs. Es tomēr gribētu izlasīt līgumu, lai zinātu, ko parakstu.

-      Bravo, Kristofer! Tā ir īstu vīru runa, nopriecā­jās Rozenkrancs. Mēs tūlīt pat varam doties uz mūsu Parīzes biroju, lai nokārtotu formalitātes. Tas atrodas pie Operas bulvāra, pāri Sēnai. Varētu braukt ar metro, bet tas nav interesanti, jo uz turieni nesteidzīgā gaitā var aiziet pusstundā. Iznāks neliela ekskursija pa Parīzi! Bet vispirms ja jau reiz tu esi šeit uzbrauksim Eifeļa tornī, skats no augšas ir tiešām fantastisks, tas vienkārši jāredz! Gildenstern, vai tavas bikses ir izžuvušas?

-      Ne gluži, bet paciest var! Par laimi, tās ir viscaur vienādi samirkušas, tāpēc nezinātājs nemaz nevarēs pateikt, ka sēdēju ar tām strūklakā, atbildēja Gildensterns.

-     Pirms mēs kaut kur ejam, es gribu zināt: kur palika tie vīri, kas dzinās mums pakaļ? Vai viņus tur, Rīgā, aiz­turēja Ceļu policija?

-      Diezin vai! Varu derēt, ka pēc tam, kad mēs šos pacienājām ar staru lielgabalu, viņu busiņam turpat uz ielas ieķīlējās dzinējs. Kādu brīdi tie abi tur pasēdēja, pamatīgi apdulluši, bet Ceļu policija viņiem pašāvās

garām, jo mēs laikus ieslēdzām apziņas blokatoru. Man žēl, bet brašie vīri formastērpos, sirēnām gaudojot, pār­brauca pāri Gaisa tiltam, lai kaut kur pie Teikas pēkšņi attaptos, ka nezina, uz kurieni brauc un kam dzenas pakaļ. Bet abi Dombuša vīri tagad droši vien jau ir teleportējušies uz kādu drošāku vietu. Tev no viņiem vairs nav jābaidās.

Līdz koši izgaismotajam Eifeļa tornim pa grantētajiem Marsa laukuma celiņiem nācās iet krietnu bridi. Biju aiz­ņemts ar skatīšanos apkārt, tāpēc nepievērsu uzmanību tam, ka Rozenkrancs izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam un nospieda dažas podziņas. It kā nekas jau no tā nemainījās. Varbūt vienubrīd viss viegli nolīgojās apmēram tā, kā filmās rāda zemestrīces grū­dienus. Kāds gan tur brīnums es tobrīd nospriedu, ka no visa piedzīvotā man reibst galva.

-     Kamēr ejam ieņemt vietu tūristu rindā, lai paceltos augšup Eifeļa tornī, gribu tev izstāstīt vēl kādu lietu, kas ir jebkura laika ceļotāja goda kodeksa pamatā, iekremšļojās Gildensterns. Atgriežoties pagātnē vai dodoties nākotnē, ir jāievēro daudz noteikumu. Svarīgākais no tiem ceļotājs nedrīkst nevienam stāstīt, kas viņš ir un no kurienes ieradies. Vairāki mūsējie šo šķietami vien­kāršo pārbaudījumu nav izturējuši. Reiz kādam puisim, kas pirmoreiz devās uz agrīnajiem viduslaikiem, galīgi nepaveicās. Viņš izpļāpājās savai vecvecmāmiņai nez kurā pakāpē, ka ieradies no 20. gadsimta. Rezultāts?

Toreiz ordeņa ceļotājus vēl īpaši nekontrolēja, un, kad mūsu dežurants attapās, puisis jau kā burvis cepās uz sārta pilsētas tirgus laukumā. Kopš šī briesmīgā gadī­juma pirmajos ceļojumos laikā jaunie ordeņa darbi­nieki dodas tikai pieredzējušu instruktoru uzraudzībā. Nekādas pašdarbības! Cilvēciski to var saprast. Tu labi zini, kā pats juties pirms mirkļa, kad atklāji, ka esi caur portālu pārvietojies telpā. Nupat biji Rīgā, bet te pēkšņi esi Parīzē. Tāpēc vari arī iztēloties, kāds ir kultūršoks, kad ceļotājs pirmoreiz nonāk vairākus gadsimtus senā pagātnē! Ja vēl viņam izdodas satikt savus senčus, tad vēlme padalīties iespaidos un atklāt lielo noslēpumu ir nepārvarama. Tomēr iedomājies, kā izskatītos, ja tu, piemēram, nonāktu sava tēta pirmajā skolas dienā un mēģinātu iestāstīt viņa mammai savai vecmammai ka esi šī mazā puisīša lielais dēls. Ko viņa par tevi teiktu? Nabadziņš! It kā patīkams puisēns, bet tāda slima gal­viņa gadījusies kāda nelaime vecākiem!

-      Njā, tas patiesi būtu visnotaļ dīvaini! Ja man kāds mēģinātu iestāstīt, ka ieradies no 24. gadsimta, ari es noteikti nodomātu, ka viņš ir psihiatra uzskaitē. Tā runā­jot, tiešām viegli var iekulties nepatikšanās!

-      Šī iemesla dēļ mums pat ir īpaša vienība, kas kon­trolē personas, kuras ievietotas nervu klīnikās un ap­galvo, ka esot ceļotāji laikā. Tas gan nav sevišķi patīkams darbs.

-     Un kāds ir rezultāts?

-      Šad un tad tiešām izdodas atrast kādu neveiksmi­nieku, kurš nejauši iekūlies portālā un apmaldījies laikā vai telpā. Ja vien tas ir iespējams, mēs klusi nogādājam viņu atpakaļ, tomēr tas ne vienmēr palīdz.

-     Ko nozīmē ja ir iespējams un ne vienmēr palīdz?

-      Dažu cilvēku gara spējām šis pārdzīvojums tiešām ir par stipru. Atgriezušies savā laikā, viņi stāsta visiem, kas gatavi klausīties, ka tikuši nolaupīti, ka marsieši vei­kuši ar viņiem dažādus eksperimentus. Padomā pats cilvēks no 1965. gada nejauši aizkuļas uz 2445. gadu. Viņu tur, protams, pamana jau pa gabalu kā tādu aizvēs­turisku reliktu, kurš, saģērbies pēc sava laika muļķīgās hipiju modes, no pārsteiguma un šoka acis izvalbījis, izceļas pat visraibākajā nākotnes pūlī Ņujorkas centra burzmā. Dabiski, ka beigu beigās neveiksmīgais ceļotājs nonāk klīnikā uz pārbaudēm. Tur viņš redz tādus aparā­tus, kas viņa laikā nav vēl izgudroti, bet radījumi īpašos tērpos un maskās veic savus “slepenos eksperimentus” noņem, piemēram, veco labo urīna un asins analīzi. Tad kādā brīdī ierodamies mēs, izglābjam viņu, aiztranspor­tējam atpakaļ uz 1965. gadu. Visi šim cilvēkam prasa: kur biji pazudis? Viņš tad arī atbild mani nolaupīja citplanētieši, jo nekāda cita loģiska izskaidrojuma redzē­tajam nav. Bet pārējie smejas, vēderus turēdami.

-     Bet visi šie citplanētiešu implanti, par ko tik daudz raksta? Vai tie arī ir izdomāti?

-     Ar implantiem ir krietni vienkāršāk. Tagad jau pat sugas suņiem tādi ir. Es tev labprāt to izstāstīšu citreiz, bet tagad saskaņā ar Ēnu ordeņa noteikumu 7. pantu mums šī saruna jābeidz.

-     Aha, es pamāju. Kāds vēl 7. pants?

-      Par diskrētām lietām, kas saprotamas tikai Ēnu ordeņa biedriem, publiskās vietās var apspriesties vie­nīgi tad, ja ir ieslēgts apziņas blokators, lai sarunu nedzirdētu tie, kuriem tā nebūtu jādzird. Lai gan esam

Parīzē, kur latviešu valodu diezin vai kāds saprot, visu mūsu sarunas laiku blokators bija ieslēgts, bet tagad, kad tuvojamies vietai, kur pulcējas daudz cilvēku, to labāk ir izslēgt, jo šī ierīce var radīt lielu un neprognozējamu haosu. To, protams, var lietot ārkārtas situācijās īsu laika brīdi, bet šis nudien nav nekāds ārkārtas gadījums. Mēs taču negribam nekārtības, vai ne? teica Gildensterns.

-     Jā, protams, es pamāju ar galvu, pie sevis nodo­mājot, ka vēl joprojām neesmu īsti drošs, vai abi dīvainie sarunbiedri nemēģina mani izjokot.

Tūristu rinda bija gara, bet tā virzījās pietiekami ātri. Apmēram pēc pusstundas gaidīšanas, kas izrādījās pietiekami interesants pasākums, jo garlaikoties neļāva neskaitāmie nelegālie suvenīru tirgotāji Rozenkrancs man uzdāvināja nelielu alvas Eifeļa torņa statueti -, mēs iekāpām liftā un devāmies augšup. Lifts piestāja vispirms pie pirmās, tad otrās skatu platformas. Jāatzīst skats no augšas bija iespaidīgs. Visvairāk mani sajūsmināja Marsa laukuma un otrpus Sēnai esošā Trokadero ģeomet­riskais kārtojums. Tā vien šķita to veidotājs savu ieceri īstenojis, raugoties no lidojoša putna pozīcijas. Parīze tiešām ir apburoša pilsēta, un, lai cik dīvainos apstākļos biju tajā nonācis, es sāku saprast, kāpēc pārējā pasaule par to tā jūsmo.

Braucot lejup, lifta kabīne bija piepildīta tā, ka prātā nāca vecais un banālais salīdzinājums par kārbiņu ar šprotēm eļļā. Cilvēku masa mani burtiski piestūma cieši blakus kādai jaunai sievietei tumši zilā, piegulošā kleitā. Nevaru ciest šo mīcīšanos drūzmā! Darbadienu rītos, braucot uz skolu pārpildītā autobusā, esmu to atēdies līdz kaklam. Nepatīkami! īpaši, ja laiks ir lietains un

drēbes salijušas. Šoreiz tomēr saspiestībai piemita kas neraksturīgi iedrošinošs. Viņas neuzbāzīgās smaržas un kleitas audums šķita… es pat nezinu, kā lai to pasaku… “Patīkams” nav īstais vārds. Mājīgs? Varbūt mierinošs? Turklāt tajā, kā tas notika, bija kaut kas netverams un smeldzīgs… Sajūta bija kaut kur pagātnē sastapta, nepa­rasti spēcīga, tomēr, pirms paguvu atcerēties, kas, kur un kad, nodžinkstēja zvaniņš un lifts apstājās pie pirmās platformas. Daļa braucēju sāka virzīties uz izeju. Tostarp arī viņa. Uz brīdi es tiku viņai burtiski pielīmēts klāt. Šī kleita, šī smarža! Tad spiešanās mitējās, es pacēlu galvu uz augšu un uz mirkli beidzot ieraudzīju to, ko pirms tam lielajā šaurībā auguma starpības dēļ nebiju varējis ieraudzīt. Piespraudi pie sievietes kleitas nelielu sud­raba salamandru un viņas seju.

“Tas taču nav iespējams!” Kā karsta liesma izskrēja man caur smadzenēm. “Vai tiešām?”

Bet tad jau sievietes kleita novīdēja uz platformas. Apjucis gribēju mesties līdzi ārā kāpējiem, lai pārliecinā­tos, bet Rozenkranca roka dzelžainā tvērienā sakampa manu plecu.

-    Atceries pirmo noteikumu! Tam nav izņēmumu! viņš pavēloši nošņāca.

Vēl viena liesma izskrēja caur manām smadzenēm. No pagātnes. Manas mammas balss!

Kad studēju Parīzē, ja nebija jāsēž bibliotēkā, gāju pastai­gās. Pārāk bieži gan tā negadījās. Reiz atkal nonācu Marsa laukumā un nolēmu uzbraukt Eifeļa tornī. No tā paveras ļoti skaists skats! Kad aizbrauksim, es tev to noteikti parādīšu. Bija vasaras sākums, bet diezgan dzestra diena. Lai nokļūtu tornī, ir jānopērk biļete un jābrauc ar liftu. Var, protams,

kāpt kājām, bet tas ir diezgan neērti. Liftā parasti drūzmē­jas ļoti daudz cilvēku. Pūlis liftā man piespieda klāt mazu puisēnu. Viņam bija varbūt gadu divpadsmit un tādas lie­las, zilas acis. Toreiz nezin kāpēc nodomāju ja man kād­reiz būs dēls, es arī gribētu, lai viņam ir tik skaistas acis. Bet tavas acis, Kristofer, ir vēl lielākas un zilākas…

Mamma!

Vēl pēc brīža es kā apdullis gāju pa grantēto Eifeļa torņa pakāji. Tveice bija nezin kur izgaisusi. Debesis bija zilas, bet laiks dzestrs. Tieši tāds kā mammas stāstā. Nezin no kurienes sacēlies vējš dzenāja putekļus, kon­fekšu papīriņus un kādu nomestu avīzi franču valodā. Tā izplājās man acu priekšā, un tad es pamanīju datumu. Galīgi neesmu drošs par savām franču valodas ne-zināšanām, jo mūsu franču valodas skolotāja nudien nav necik laba, bet, manuprāt, uz tās bija rakstīts 1995. gada 8. jūnijs. Manis taču tolaik nemaz nebija!

-     Tā tiešām bija viņa, Kristofer! ierunājās Gildenstems. Tava mamma!

Es jau sen biju nozvērējies vairs nekad mūžā nerau­dāt, bet tas nu tomēr bija maķenīt par daudz! Asaras pašas vēlās laukā no acīm un ritēja pār maniem vaigiem. Mēs apsēdāmies uz soliņa, Rozenkrancs gādīgi aplika man roku ap pleciem un mierinoši teica: Neķer kreņķi, reizēm raud arī īsti vīri… Izraudies, Kristofer, arī tu, tev noteikti kļūs vieglāk.

Vieglāk nekļuva, bet es pamazām nomierinājos. Kad atguvos, jau atkal bija tveicīgs novakars. Pat nepama­nīju, kurā mirklī mēs atgriezāmies šodienā.

-     Piedod, Kristofer, varbūt tas tev šķiet nežēlīgi vai netaisnīgi, bet tu nupat izgāji pārbaudi! teica

Gildensterns. Tādai tiek pakļauts katrs ordeņa jaunpienācējs. Noteikumi ir skarbi un nepielūdzami, tie ir vie­nādi visiem. Mums jāzina, vai nestandarta situācijā tu nesāksi rīkoties neadekvāti.

Šajā bridi Rozenkranca kabatā iezvanījās mobilais telefons. Viņš to izvilka, nospieda savienojuma podziņu un klusējot noklausījās to, ko sacīja neredzamais runā­tājs. Tad nopūtās, iebāza klausuli atpakaļ ķešā un uzsmai­dīja. Labā ziņa ir tā, ka tu, Kristofer, šo pārbaudi esi godam izturējis. Iesim uz biroju, Sāra jau gatavo līgumu.

Mēs gājām, īpaši neko nerunājot. Lai gan manā galvā rosījās neskaitāmi kāpēc, saņemt atbildes uz tiem šobrīd nešķita sevišķi svarīgi. Turklāt arī mana uztvere pēc daudzajiem šās dienas notikumiem bija krietni sliktāka, nekā devīto stundu sēžot klasē un klausoties jauno vielu.

Uz Rue Royale atkal notika kas dīvains. Gājēji un auto atkal kaut kur izzuda, gaiss savirmojās, un pēkšņi no būtībā nekurienes parādījās man jau pazīstamie nīgrie, pavecie vīri, kas, kombinezonos tērpušies, pirms dažām stundām Rīgas centrā mēģināja ievilkt mani savā busiņā. Viņi izskatījās pagalam nikni un neapmierināti.

-      Neuztraucies, Kristofer! nočukstēja Rozenkrancs. Bet skaļi viņš teica: Kungi, jūs esat nokavējuši! Viņš nupat godam izgāja iniciāciju un ir mūsējais. Līgums jau ir sagatavots, un saskaņā ar konvenciju jūs vairs nedrīks­tat iejaukties.

-      Iepazīsties, Kristofer, piebilda Gildensterns, tie reizēm ir mūsu konkurenti, bet reizēm sadarbības part­neri. Tas pa kreisi ir Lukaša kungs, bet pa labi ir Jurika kungs.

Abi Dornbuša aģenti īgni pamāja.

-     Jāatzīst, šoreiz jūs esat guvuši virsroku, ierunājās Lukaša kungs.

-      Bet lietot staru lielgabalu tomēr nebija īsti godīgi! piezīmēja Jurika kungs. Gan es tev, Rozenkranc, atspē­lēšos!

-      Lai nu paliek! Sveiciens jaunajam Ēnu ordeņa rekrū­tim! Ceru, ka abi šie blēži tev paskaidroja, ka tas, kas notika pirmīt, nebija nekas personisks. Starp citu, ko īsti mēs esam zaudējuši? Cik balles viņš ieguva pārbaudē? samiernieciski iejautājās Lukaša kungs.

-     Deviņdesmit trīs no simta!

-      Oho! Tagad man ir skaidrs, kāpēc mūsu boss tā tra­koja. Labāk pāris dienu viņam acīs nerādīties! Tas būs briesmīgāk par staru lielgabalu, nopūtās Jurika kungs, un abi drūmie veči izkūpēja gaisā.

-      Kas tās par ballēm, un kā viņi to prot tā ierasties un pazust? vaicāju Gildensternam.

-      Gan par ballēm visu uzzināsi un iemācīsies, bet izkū­pēt gaisā ar teleporta palīdzību nemaz nav tik grūti to var katrs, kam ir teleports! viņš atbildēja. Bet piedod, mūs patiesi jau gaida ordeņa birojā. Sāra dusmosies, ja kavēsim. Viņa ir punktuāla dāma.

Vairs nekādi brīnumi tovakar nesekoja. Mēs mierīgi aizgājām uz biroju. Tas izrādījās pavisam neliels un krietni noplucis. Biju domājis ieraudzīt nezin kādus pār­dabiskus mehānismus un veselu baru Ēnu ordeņa darbi­nieku, bet viss, ko redzēju, bija sen neremontēta telpa ar lielu, ne pārāk tīru logu, daži nodiluši krēsli, galds, veclaicīga rakstāmmašīna uz tā un sekretāre Sāra sirma kundzīte pelēkā kostīmā. Viņa atgādināja tādu kā pasaku feju.

-      Esi sveicināts, puisēn, un nebrīnies! Tas, ko tu gri­bētu ieraudzīt, patiesībā atrodas daudz drošākā vietā. Kad pienāks laiks, apskatīsi visu pats savām acīm. Viņa pastiepa man līgumu.

Dokuments izrādījās gluži vienkāršs, uzdrukāts uz vienas baltas lapas abas puses ir līgušas sadarboties un apņemas to darīt godprātīgi. Pienākumi un tiesības daži punkti, visi skaidri formulēti. Pie sevis nodomāju, ka mums skolā, biznesa pamatu stundā, visi līgumu paraugi ir krietni sarežģītāki.

-     Ar to mēs atšķiramies no biznesa pasaules, šeit viss notiek ļoti godprātīgi. Sāra pasmaidīja tā, it kā būtu nolasījusi manas domas. Vari nebaidīties un parakstīt. Neviens tevi nepiekrāps. Bet, ja runā par domu lasīšanu, tad kāpēc it kā? viņa apjautājās. Es tiešām protu lasīt domas. Varbūt arī tu kādreiz sasniegsi tādu līmeni, kad pratīsi to darīt. Nedomā gan, ka tas vienmēr ir patīkami, īpaši tad, ja kāds melo. Bet tagad saskaņā ar instruk­ciju man tevi jāinformē, ka tu tagad, protams, vari iet un stāstīt visiem, kas ar tevi šodien noticis. Ēnu ordenis nekādu slepenību nepieprasa. Iegaumē tikai ja kādam to pateiksi, neviens tev tāpat neticēs un tev pašam radī­sies grūtības saziņā ar apkārtējo pasauli.

-     Sāra, mēs viņam to visu jau izstāstījām. Viņš ir atta­pīgs zēns un visu saprata, sekretāri pārtrauca Gildensterns.

-                Informēt ietilpst manos pienākumos! atcirta Sāra.

-     Tāda ir instrukcija! Kristofer, tas, ko tu šodien piedzī­voji, ir tik neticams, ka par to būtu vēlams apspriesties tikai un vienīgi ar ordeņa darbiniekiem. Neinformētām

un nekvalificētām personām tevis teiktais varētu izrādī­ties pārāk sarežģīts.

-      Sapratu! Patiesi! Kurš normāls cilvēks gan spētu noticēt tam, ko tagad stāstu? Par laika portālu Brīvības un Cēsu ielas stūrī, par mirušo mammu, kuru es nupat satiku vairākus gadus pirms savas dzimšanas Parīzē Eifeļa torņa liftā!

Es apsēdos pie galda, paņēmu pildspalvu un parak­stīju līgumu.

-     Jā, bet kā mani tagad sauks? Es negribētu dabūt segvārdu no kādas Šekspīra lugas! Man nepatīk Šekspīrs, turklāt es neesmu nekāda Porcija vai elements no Mendeļejeva periodisko elementu tabulas, kurš turklāt ir radioaktīvs!

-      Neuztraucies, manu zēn! Tu esi un paliksi Kristofers, iesmējās sekretāre Sāra. Arī ordenī. Iepriekšē­jais Kristofers mums gāja bojā pirms gada, tāpēc nekāds izdomāts segvārds tev nebūs vajadzīgs. Starp citu, mēs bez vajadzības nemainām savu darbinieku vārdus. Ja tu domā šos abus kungus, viņa pamāja uz Gildenstemu un Rozenkrancu, viņi paši to palūdza. Pirms viņi nonāca ordenī, abus šos gudriniekus sauca tā, ka mēli varēja izmežģīt. Gildensterna īstais vārds ir Hildurfs van der Vjerve-Knopstāls, savukārt to, kā sauc Rozenkrancu, man šķiet, viņš pats nespētu atcerēties.

-      Nav jau tik traki, bet visu to garo penteri patiesi ir grūti izrunāt Paskāls Marija Anri Pols Žerārs de Kruaņjanī-Bertoldi, viņš noskaitīja.

-     To arī vajadzēja pierādīt! Tu aizmirsi Ogistu. Tam būtu jābūt starp Polu un Žerāru, piezīmēja Sāra.

-     Toreiz, deviņpadsmitajā gadsimtā, bija tāda mode, un mani vecāki…

-     Deviņpadsmitajā gadsimtā! Cik tad tev ir gadu? es izbrinīts iesaucos.

-     Es jau teicu, viss šajā dzīvē ir nosacīts, manu zēn, atbildēja Rozenkrancs.

-     Paga, paga! Šo es tomēr gribētu saprast, pirms esmu ar jums sapinies. Ja jūs savā jaunībā-19. gadsimtā bijāt ceļojoši aktieri, tad iznāk, ka vai nu jūs esat mumificējušies, kas nav īpaši ticami, vai ari Ēnu ordeņa darbinieki dzīvo aizdomīgi ilgi un īpaši nenoveco! Es negribētu tagad simt gadu palikt sīkais, kuru apceļ visi lielie pui­kas, kam nav slinkums. Tādā gadījumā es nepiedalos!

-      Neuztraucies! Līdz trīsdesmit gadu vecumam tu augsi un attīstīsies kā jebkurš normāls cilvēks. Pēc tam, ja gribēsi, varēsi paceļot pa dažām īpašām dimensijām, kas ļaus tev nenovecot. Tā nav spiesta lieta katrs Ēnu ordeņa biedrs var pats izvēlēties, kā rīkoties. Parasti visi gan vēlas dzīvot ilgāk nekā vienkāršie cilvēki. Tīri teo­rētiski, ceļojot pa šīm dimensijām, var dzīvot gandrīz mūžīgi, bet beigās tas kļūst garlaicīgi, jo bezgalīgi uztu­rēties vietās, kas atgādina neomulīgu tuksnesi, nav diez cik patīkami.

Atzīšos, ka Rozenkranca teiktais man sāka atgādināt pēdējo stundu garā skolas dienā, kad skolotāja kaut ko stāsta, bet sekot tam līdzi kļūst aizvien grūtāk. Arī tad, ja gribas to darīt. Jutu, ka viņa teiktais kaut kur izskan, bet par to, vai tas nonāk līdz manai apziņai, nebiju īsti pārliecināts.

Tad kāda balss tas laikam bija Gildenstems sa­cīja: Pietiks taču tev to puiku mocīt, viņam droši vien

galva plīst pušu no mūsu gudrībām. Kristofers šodien jau tā turas pāri saviem spēkiem. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, ka citam pietiktu visam mūžam. Mēs ar tevi sazi­nāsimies, Kristofer!

Kas notika turpmāk, nezinu. Laikam tobrīd es atslē­dzos.

Ticiet man, ka diezin vai pasaulē bija otrs par mani laimīgāks puisis, kad no rīta plarkšķot nozvanīja pulkste­nis un es pamodos pats savā istabā un savā gultā. Galva nesāpēja, bet no sapnī redzētā jutos viegli apdullis. Jā, kam gan negadās redzēt dīvainus sapņus, bet viss šis juceklis ar Ēnu ordeni, Parīzi un mirušo mammu nudien šķita pārāk sāpīgs un nedabiski īsts. Skaidrs, ka man pie­trūkst manas mammas, un droši vien skolas psihologs sapnī redzēto skaidrotu tieši ar to. Bet sakiet, tikai pavi­sam godīgi vai jums nepietrūktu?

Lai gan centos rast izskaidrojumu sapņu pasaulē redzētajam, neskaidra šaubu ēna tomēr nepameta manu prātu. Virtuvē, mazgājot seju, pieliku roku pie lūpas. Tā joprojām sāpīgi smeldza. Palūkojos spogulī. Par laimi, redzama pampuma nebija. Tomēr, mēlei slīdot pa vaiga iekšpusi, tā sataustīja vairākas rētas. Esat kādreiz kāvu­šies? Tad jau šie pauguriņi lūpu un vaigu iekšpusē ari jums būs labi pazīstami. Manā mutē tie liecināja tikai vienu cīkstiņš skolas garderobē vakar notika pa īstam.

Un tad nu dabiski uzprasījās jautājums kā izskaidrot to, kas notika pēc tam?

Labi! Pieņemsim, ka Skaidas dūre manā galvā radīja kādu īssavienojumu. Pieņemsim, ka pakaļdzīšanās Rīgā, portāls un Parīze bija sapnī redzēts murgs vai halucinā­cija. Bet ko es tādā gadījumā darīju vakar visu pēcpus­dienu un kā nokļuvu mājās pēc skolas?

Pārdomām tomēr īpaši daudz laika nebija. Es pavingroju, uzvārīju tēju un apēdu pārīti siera maižu. Tās bija manas brokastis.

Pēc tam iegāju istabā, paņēmu no kumodes mazu, noputējušu koka lāditi. Tajā glabājās mammas greznumlietiņas. Atvēru. Viss tur bija savā vietā ķēdīte, gredzens, pāris auskaru un piespraudīte no mana sapņa maza, ņipra sudraba salamandra. Atcerējos par Rozenkranca dāvāto Eifeļtorņa statuetiti atslēgas piekariņa formā. Manās kabatās tās nebija. Nebija arī biļešu braucienam Eifeļa tornī, kuras vakar iebāzu kabatā, lai vēlāk gūtu apstiprinājumu tam, kas ar mani notika. Tobrīd šķita, ka es rīkojos ļoti gudri un tālredzīgi, bet izrādās, tam bijusi maza nozīme.

Tātad sapnis! Jāatzīst, tomēr nedabiski reāls, un atšķi­rībā no citiem sapņiem, kas parasti mēdza izgaist pamos­toties, šis joprojām malās manās smadzenēs, izgaismojo­ties vissīkākajās detaļās, krāsās un pat smaržās.

Vajadzēja posties uz skolu. Autobuss šoreiz bija ierasti pārpildīts, nācās visu ceļu stāvēt kājās. Nekādu zirgastainu veču ar šujmašīnām, nekādu stāstu par or­deņiem! Jo vairāk autobuss mani tuvināja skolai, jo vairāk mani uztrauca Skaida un viņa vaimanas par sa­dauzīto degunu. Ja vakar maisiņā nebūtu bijis pilnas

minerālūdens pudeles, droši vien viņš nepinkšķētu un pa zemi nevārtltos. Tad pa zemi vārtītos es. Kaut gan varbūt arī tas man būtu bijis labākais variants. Ja tas mīkstmiesis būs pasūdzējies savam riebīgajam papucim, tad man ziepes nodrošinātas. Pasarg Dievs, aiztikt pašu Skaidu, kura tētis tik dāsni sponsorē skolas pasākumus! Direktors taču viņa priekšā izplājas kā sarkanais paklājs Holivudas zvaigznēm Oskara ceremonijā. Jau otro rītu mana intuīcijas signāllampiņa brīdinoši gailēja vecīt, sargies, būs nepatikšanas.

Par laimi, vismaz liecību izsniegšanas procedūra aizri­tēja mierīgi. Skolotāja apsveica visus ar skolas gada beig­šanu. Viņa, kā allaž, pamanījās paslavēt katru audzēkni. Ari par tiem, kas iepriekš bija sagādājuši nepatīkamus pārsteigumus, izteica cerību, ka rudenī visi nerātnieki būšot saņēmušies un labojušies. Man šai ziņā nebija, ko sūdzēties. Kā jau gaidīju, zemākās atzīmes bija sešnieks algebrā un septītnieks ģeometrijā. Uzvedība priekšzī­mīga droši vien liecību skolotāja sarakstījusi jau vakar. Esmu pārcelts astotajā klasē. Atlika vien doties uz sko­las gada noslēguma līniju, kas bija kopēja piekto-devīto klašu grupā.

Svinīgā līnija skolas sporta zālē kā ierasti bija mūsu skolas direktora lielais priekšnesums. Kad klases bija sapulcējušās cita pie citas, tas varēja sākties. Nezinu, vai viņš savas runas sacerēja pats, bet tās allaž bija ļoti daiļrunīgas un vienmuļas vienlaikus. Daiļrunīgas tāpēc, ka direktora kungs vienmēr pieminēja spilgtus piemē­rus un šķiedās ar epitetiem. Vienmuļas, jo viņa jājamzir­dziņš bija stāsts par to, ka Eiropas Savienībā esot vaja­dzīgi labi un gudri jaunieši, tāpēc mums, lūk, šī esot lielā

iespēja, pateicoties dzimtās skolas rūpēm, saņemt labu izglītību, gūt panākumus, veidot labu karjeru un dzīvot skaistu dzīvi. Nekā slikta jau tur nebija, bet direktora kungs ar jūsmīgu sejas izteiksmi būtībā mala vienu un to pašu. Tad sekoja neiztrūkstošais skolas panākumu uz­skaitījums vienmēr jau kāds bija izcēlies mācību olim­piādēs, konkursos vai sporta sacensībās. Kad garais cil­dināmo saraksts un viņu panākumu apraksts bija galā, atlika tikai fināla akords. Parasti direktors ievilka elpu, brīdi paklusēja un tad apsveica visus ar mācību gada bei­gām, aicinot kopīgi nodziedāt skolas himnu.

Šoreiz tomēr tā vis nenotika. Pabeidzis cildināt skolas un skolēnu panākumus, direktors negaidot nokremšļojās.

-      Diemžēl! viņš dimdošā balsī teica. Skolas pēdējo mācību dienu ir aptumšojis neglīts notikums, kas risi­nājās vakar pēc stundām skolas garderobē. Man ar rūg­tumu sirdī jāteic, ka tā vietā, lai apgūtu zināšanas, daži mūsu skolas skolnieki vicināja dūres, un rezultātā viens zēns tika piekauts astotās klases skolniekam Ronaldam Skaidiņam nācās apmeklēt ķirurgu.

-      Stulbais Skaida beidzot atrāvies! direktora drūmo runu paskaļi nokomentēja kāds puika no paralēlklases. Skolotājas dusmīgi raudzījās pēc vainīgā, bet spēja saskatīt tikai klusējošu zēnu sejas, kuras visnotaļ centās nesmieties. Tobrīd sporta zāles durvis atvērās un ienāca abi Skaidas gan vecais, gan jaunais. Turklāt junioram deguns bija pamatīgi nolīmēts ar leikoplastu.

-      Man jums nav jāstāsta, ka Ronalda Skaidiņa tētis ir viens no mūsu skolas mecenātiem un labdariem, un viņš ir ļoti sašutis par notikušo, kremšļodams teica skolas direktors.

-      Protams, ka esmu sašutis, ari vecais Skaida no­kremšļojās tā, it kā visi šie hmm, hmm būtu obligāta pie­deva īstu viru runām. Katram kādreiz gadās izplūkties, bet ne jau tā, ka pēc tam ķirurgs jāmeklē. Es tomēr gri­bētu redzēt to varoni pēdiņās, kurš piekāva manu dēlu, un vēlos, lai viņš atlīdzina man zaudējumus! Lai viņš ir tik drosmīgs un iznāk visu priekšā!

Vai man maz būtu jums jāskaidro, kā jutos tobrīd, kad tika nosaukts mans uzvārds? Kas man cits atlika? Es, protams, izgāju zāles vidū. Tas, ka tobrīd daži manas klases un ari paralēlklases puikas noraudzījās uz mani ar tādu cieņu un pat apbrīnu, kādu es vēl nekad līdz šim viņu acīs nebiju baudījis, bija mazs mierinājums.

Tā nu es tur stāvēju un klausījos. Direktors, Skaida seniors, direktora vietniece audzināšanas darbā viņi visi mala vienu un to pašu. Sliktais Kristofers nekrietni piekāvis labo Ronaldu. Bija skaidrs, ka mans stāvoklis ir bezcerīgs. Droši vien Skaidas pumpainais snuķis tika lāpīts dārgākajā Rīgas klīnikā. Naudas, ar ko segt ārsta pakalpojumus, man nav, ietekmīgu senču man ari nav, un, visticamāk, es vienkārši izlidošu no prestižās Rīgas centra skolas. Gluži kā Raiņa melnais krauklis krāā!

Manuprāt, brīdī, kad pret kādu tiek vērsta vienota apsūdzības dziesma, kaut ko skaidrot vai taisnoties, vai lūgt piedošanu nav jēgas. Tāpat šādos gadījumos viss ir skaidrs. Tāpēc uz viņu jautājumiem es vienkārši neatbil­dēju neko. Šķiet, manus kauninātājus tas satracināja vēl vairāk. Svinīgā līnija par godu mācību gada noslēgumam izvērtās par paraugprāvu.

-      Kristofer, atbildi taču kaut ko! skubināja klases audzinātāja.

-     Tas puika taču ir vienkārši nekaunīgs! patētiski šņāca direktora vietniece. Ko no tāda var gribēt, mātes nav, tēvs kaut kur mētājas pa pasauli apkārt…

-     Tu laikam iedomājies, ka esi par visiem gudrākais un tāpēc vari klusēt! mauroja vecais Skaidiņš.

Es stāvēju viens, izmisis, nelaimīgs. Mans skatiens klīda apkārt un apstājās pie sporta zāles lielā pulksteņa un tā rādītājiem. Es raudzījos uz tiem ar visu gribasspēku tā, it kā cerētu rast glābiņu lielajā, apaļajā ciparnīcā.

-      Lai jau viņš nerunā, ja tā vēlas! Ronalds mums smalki izstāstīja, kā tu viņam uzbruki un piekāvi nabaga puisēnu, skolas direktors, piesarcis sarkans kā mari­nēta biete, draudoši teica. Ja tev nav ko teikt un ari liecinieku tev nav…

-      Kā nav liecinieku? Es esmu lieciniece! direktora teikto pārtrauca meitenes balss. Zāles priekšā iznāca bižainā teicamniece Kate. Viss notika pavisam citādi. Ronalds melo!

Droši vien, ka ne tikai es lielākā daļa skolas apstul­buši noraudzījās viņā.

-      Blumberga, ko jūs te meklējat? iesaucās skolas direktors.

-      Ko meklēju? Jūs teicāt, ka Kristoferam nav lieci­nieku, bet, piedodiet, es visu redzēju! Direktora kungs, Skaidiņa kungs! Jums nav nekādu tiesību uzbrukt Kris­toferam, jo tas, ko es redzēju vakar garderobē, pamatīgi atšķiras no Ronalda teiktā. Vakarā es visu izstāstīju mam­mai viņa teica, ka tā ir visīstākā cūcība, un piedāvājās vajadzības gadījumā bez maksas aizstāvēt Kristoferu, ja kāds mēģinās pret viņu celt prasību.

Kates vārdi manus pratinātājus pamatīgi apmulsi­nāja. Viņas mamma bija viena no labākajām Latvijas ad­vokātēm, kas prata gūt uzvaras visgrūtākajās tiesu prā­vās. Skolas vadība Kates mammu respektēja ne mazāk kā veco Skaidu.

-     Lai Katrīna Blumberga izstāsta, ko redzējusi! teica klases audzinātāja.

-     Mēs tevi klausāmies, pamāja ne mazums apjuku­šais skolas direktors.

-      Pirmām kārtām jau Ronalds Skaidiņš nav nekāds nabadziņš. Viņš ir diezgan liels riebeklis, kopā ar Elvi un Janķeli viņi regulāri sit un pazemo puikas no mazajām klasēm, bet neviens nekad par to nerunā.

-     Taisnība! atskanēja balsis no zāles. Skaida ir tizls maita, tikai viņš nekad nesaņem sodu, jo viņa tētiņš ir lielais skolas mecenāts!

Sākās pamatīga murdoņa. Paraugprāva draudēja iegūt gluži negaidītu pagriezienu.

-     Kāds tam sakars ar šo kautiņu? izsaucās Skaidiņš seniors.

-      Vistiešākais! Paskatieties uz Kristoferu! Viņš taču ir vismaz gadu jaunāks un par kādiem divdesmit centimet­riem mazāks nekā Ronalds. Te vispār jābrīnās, kā tāds mazs puika varēja piekaut tādu garu lempi kā Ronalds. Bet bija tā. Vakar pēc stundām gāju uz garderobi, lai paņemtu uz mājām savu sporta tērpu, nesatricināmi turpināja Kate. Durvis bija pa pusei vaļā, un es redzēju, kā tie trīs Ronalds, Elvis un Janķelis vispirms apsau­kāja Kristoferu par bomzi un tad grūstīja un sita viņu. Skaida zvēla pirmais, Kristoferam visa seja bija asinīs. Godīgi sakot, es biju tā apmulsusi, ka pat neattapos

pasaukt skolotāju. Tā bija mana vaina! Bet tad Kristofers gandrīz kā filmās… Viņš atbildēja un visiem pama­tīgi sadeva. Mamma teica pēc likuma tas esot klasisks pašaizsardzības gadījums. Es vispār brīnos, kāpēc sko­las zēni par to klusē! Varbūt mazajiem puikām ir kauns atzīt, ka lielais Ronalds ar saviem kompanjoniem viņus regulāri pazemo, bet tas taču nevar turpināties mūžīgi! Paceliet rokas tie, kam viņi nodarījuši pāri!

Lēnām un negribīgi pacēlās rokas. Viena, otra, trešā. Apmēram piecpadsmit roku. Iestājās neveikls klusuma bridis. To pārtrauca skolas direktors.

-      Izrādās, ka arī pēdējā mācību gada dienā reizēm var uzzināt ko jaunu, viņš apmulsis noplātīja rokas. Pal­dies Katei Blumbergai no 7B , kura nebaidījās pateikt tais­nību. Tā būs laba mācība mums visiem! Lai kā arī būtu, ar dūru palīdzību lietas šajā skolā kārtotas netiks! To iegau­mējiet visi! Es izsaku stingro brīdinājumu tiem, kas bija iesaistīti kautiņā! Ja kas tāds vēlreiz atkārtosies, izslēgšu no skolas bez žēlastības! Skaidiņa kungs, manuprāt, jūsu sūdzība par to, ka dēls vakar ticis piekauts, vairs nav īpaši aktuāla. Pasludinu svinīgo līniju par slēgtu, bet, ja kādam ir man vēl šajā jautājumā ko sacīt vai paskaidrot, es gaidu jūs savā kabinetā.

Tas nudien bija labs skats, kā abi Skaidiņu ģimenes pārstāvji vecais sarkans kā biete un nikns kā lapsene, bet jaunais bāls un nobijies kā diegs izgāja no sporta zāles. Droši vien mājās seniors sakūra junioram pama­tīgu pirti.

Bet es vienā mirklī no grēkāža biju kļuvis par dienas varoni.

-      Malacis, Kristofer! Pareizi darīji, ka viņiem sadevi! Kā tev tas izdevās? Klasesbiedri man sita uz pleca un pēkšņi bija kļuvuši neparasti draudzīgi. Acīmredzot Skai­das cūcības uz savas ādas bija izbaudījuši teju vai visi, tikai negribēja to atzīt, paceļot roku.

-     Varbūt ejam pēdējoreiz šajā mācību gadā uzspēlēt futbolu? kāds ierosināja.

Kurš gan no tā atteiktos? Mēs visi bariņā virzījāmies uz sporta zāles izeju. Mācību gads bija beidzies. Pie dur­vīm atcerējos, ka neesmu pateicis paldies Katei. Necie­šamā Blumberga! Reizēm tomēr tas, ka viņa visur bāž savu degunu, ir pat ļoti noderīgi. Ja nebūtu Katrīnas, tagad es droši vien varētu meklēt jaunu skolu un naudu Skaidas ārstēšanas izdevumu segšanai.

Lielajā drūzmā rudās biželes nekur nebija pamanā­mas. Lai nu ko, bet tā kustīgā ūdenszāle allaž prot aiz­šmaukt pirmā! Es pacēlu galvu, lai paskatītos, cik rāda lielais sporta zāles stundenis. Un tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ka man uz kādu brīdi atkārās žoklis.

-      Uz ko tu tur tā blenz? manu skatienu pamanīja Uģis no 7A .

Es klusējot parādīju ar pirkstu uz sporta zāles lielo pulksteni. Arī Uģis paskatījās.

-      Džeki, nu gan ir podi! viņš skaļi iesmējās. Lielais sporta zāles pulkstenis laikam ir ražots Ķīnā. Skatieties, tam no karstuma abi rādītāji saliekušies!

Pēc pēdējās skolas dienas bija pagājušas jau gandrīz divas nedēļas. Jāteic, tās bija ļoti vienmuļas nedēļas. Sākoties brīvlaikam, klasesbiedri pašķīda kur kurais. Pir­majās dienās dažs pat zvanīja sauca uz kino, piedāvāja uz Dzintariem aizlaist, bet mans budžets pat šādai izklai­dei bija pārāk trūcīgs. Pēc pāris dienām telefons apklusa. Laiks bija pretīgs. Ja arī reizēm nelija, tad plus 14 grādi jūnija sākumā tas vairāk piestāvētu septembra beigām.

Es biju pat apmierināts, ka atkal sāku strādāt auto­servisā. Ko gan citu lai šādā laikā iesāk? Tā saimnieks Roberts bija Freimaņkunga brāļadēls tomēr jau pagāju­šajā vasarā pārliecinājos, ka radu būšana pie viņa nekā­das atlaides nedod. Robis, tā viņu servisā visi dēvēja, bija diezgan skarbs tips. Viss te notika pēc viņa prāta. Meis­tari gan reizēm ņurdēja, kad priekšnieks neļāva paslin­kot, bet vienlaikus bijīgi atzina pie Robja esot kārtība.

Eļļas un eļļas filtru mainīšana vieglo auto dzinējiem nav nekāds patīkamais darbs. Pirmajās dienās rokas nebija pie tā pieradušas, tāpēc nobrāzta pirkstu āda un pāris smeldzošu tulznu piederējās pie lietas. Pa ziemu

biju arī piemirsis, kādam auto modelim kurā vietā kas atrodas. Tomēr strādājot drīz vien atgriezās pagājušās vasaras iemaņas un gudrības. Turklāt šogad bija arī kāds jaunums brīžos, kad nebija klientu uz eļļas maiņu, man vajadzēja palīdzēt Sergejam, kurš Robja servisā bija riteņu meistars. Līdz ar to darba bija daudz un nebija vaļas pārāk filozofēt, jo Sergejs nemitīgi tarkšķēja. Maza auguma, padrukns ukrainis latviski viņš runāja ar mīk­stu akcentu Sergejs spēja spriedelēt par visu.

Savādie notikumi skolā un ārpus tās, kas pirmajās dienās nodarbināja manu prātu, aizvien vairāk attāli­nājās un sāka pagaist no atmiņas. Pulksteņa rādītājus ar iedvesmas spēku vairs locīt nemēģināju. Nekādu citu pierādījumu man nebija. Mēģināt kādam izstāstīt to, kas ar mani notika… Sakiet godīgi: ko jūs paši nodomātu, ja kāds jums kaut ko tādu stāstītu? Droši vien nospriestu, ka nabadziņam nav visi mājās.

Biju tik ļoti apmulsis un, ko liegties, arī sabijies, ka nolēmu būs labāk, ja man tas viss būs izlicies. Tā nu es dzīvoju. Dienās pa servisu zem auto vēderiem, vaka­ros mājās. Lasīju bibliotēkā paņemtās grāmatas un žur­nālus, cenšoties saprast nesaprotamo, piemēram: “Higsa bozons jeb Higsa daļiņa ir elementārdaļiņa, kuru paredz standartmodelis, bet tā nav vēl eksperimentāli atklāta. Higsa bozons pieder pie skalārām daļiņām, jo tā spins ir nulle.” Lai kā mēģināju to noliegt, tikšanās ar Gildensternu un Rozenkrancu pie Eifeļa torņa, tāpat arī por­tāls Cēsu un Brīvības ielas stūrī mani bija ietekmējuši. Pārlasīju Hokingu. Vienalga tas, kas ar mani notika, bija pārāk nesaprotami un nekādi Hokingi to nespētu izskaidrot.

Piektdienas pievakarē ap astoņiem pārnācu no servisa un ķēros pie mazgāšanās. Es laikam sākumā jau teicu, ka mums dzīvokli ir krāsns apkure un tikai aukstais ūdens. Diezgan pieticīgs serviss 21. gadsimtam. Lai nomazgātu no sevis eļļas un smērvielas, vajadzēja krietni papūlē­ties. Biju tik tikko beidzis, kad pēkšņi pie ārdurvīm atska­nēja zvans. Freimaņa kungs parasti durvis slēdz pats, bet zvans skanēja aizvien uzstājīgāk. Uzrāvu kājās tīrās džinsenes un, slaucīdams kaklu, devos pie durvīm. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju kāpņu telpā stā­vam bižaino Kati Blumbergu.

-      Čau, Kristofer! Izrādās, tu spēj ne vien piekaut trīs lempjus, bet arī mazgājies! viņas acīs nozibēja smieklu velniņi.

-     Čau! Es biju pamatīgi apmulsis.

-     Varbūt aicināsi dāmu ienākt? Mums jāparunā.

-      Nu, baigā dāma! es nosmīnēju. Nāc manā istabā! Tikai pagaidi, es vispirms uzvilkšu kreklu. Darbā pamatīgi nosmērējos ar eļļām. To sakot, izmisīgi cerēju, ka mana istaba nav pārāk saārdīta. Tā dažkārt mēdza notikt nu, jūs paši saprotat!

Par laimi, viss bija puslīdz kārtībā. Kad pēc brīža ar tīru T kreklu mugurā ienācu, Kate jau sēdēja pie galda un ar interesi pārcilāja manu šīs vasaras lasāmvielu.

-     Izrādās, tu gudras grāmatas lasi!

-     Nezinu, kāda vajadzība tevi šeit atvedusi, bet, pirms sāc par mani zoboties, gribu tev pateikt paldies, ka izglābi mani pēdējā skolas dienā. Bez tevis mani izslēgtu kā bankā. Vēlējos tevi satikt uzreiz, bet tu pēc svinīgās līnijas kaut kur nozudi.

-      Man mamma bija atbraukusi pretī. Bet kur ir tava mamma, kāpēc viņa nekad nenāk uz skolu?

-     Man nav mammas, viņa nomira.

-     Piedod!

-      Nekas, tā jau nav tava vaina! Tu taču to nezināji. Un, pat ja arī zinātu, tas neko nemainītu.

-     Droši vien nav viegli vienam.

-      Esmu pieradis. Nav jau variantu.

Iestājās neomulīgs klusuma brīdis. Kate ierunājās pirmā.

-      Piedod, es tomēr esmu muļķe un galīgi nevēlējos tevi sāpināt. Man ir kas daudz svarīgāks sakāms. Gildensterns un Rozenkrancs lika tev atdot pāris lietu, kas tev izkrita no kabatas Sāras birojā. Viņi sūta sveicienus no Ēnu ordeņa. Un Kate nolika uz galda mazu alvas atslēgas piekariņu un biļeti braucienam Eifeļa tornī, kas bija datēta ar 1995. gada 8. jūniju.

-      …Ordenis? …Kate? …Tu arī?

-     Arī es nekad nevarēju iedomāties, ka man par Ēnu ordeņa lietām būs jārunā ar klasesbiedru! Bet nedēļas sākumā satiku to jocīgo pārīti, un viņi man lika uzmeklēt tevi. No sākuma pat domāju, ka viņi mani grib izāzēt. Pāris reižu atbraucu uz šejieni, tikai tu nekad nebiji mājās.

-      Es jau astoņas dienas strādāju auto servisā, pelnu naudu skolai. Pati jau redzi, ka dzīvoju diezgan naba­dzīgi.

-     Nekādi smalkie apartamenti te nav, tomēr nav jau arī tik ļauni.

-      Blumberga, ja nav noslēpums, kā tu nokļuvi Ēnu ordenī?

-     Tas notika ziemā. Gāju pa piesnigušo Nometņu ielu Pārdaugavā, un tad pēkšņi es biju Malibu pludmalē. Sā­kumā domāju, ka tas ir kāds stulbs joks. Iedomājies, Ma­libu pludmalē zābakos, ziemas mētelī un adītu cepuri galvā! Bet tas nebija joks! Izrādās, Dornbuša aģenti man bija izlikuši lamatportālu, bet Ēnu ordeņa apsardze kaut ko tajā paguva pārprogrammēt. Tā es nonācu pludmalē, nevis pie Dornbuša. Kad man to paskaidroja un es puslīdz apradu ar domu, ka dažu sekunžu laikā esmu nonākusi pasaules otrā malā, tur uzradās tas nepatīkamais vecis Lukašs. Droši vien esi viņu redzējis. Ja tu zinātu, kā viņš lamāja Gildensternu par to, ka ordenis izjaucis viņa plānu!

-      Taisnību sakot, kad es pirmoreiz satiku Rozenkrancu, arī viņš man likās kā no Tvaika ielas izbēdzis.

Kate iesmējās. Sākumā viņi tiešām šķiet ķerti, bet pēc tam, kad ieraugi visas tās lietas un saproti, ka esi ceļojis laikā un telpā, vienā mirklī pārvarot tūkstošiem kilometru lielu attālumu, tas kļūst aizraujoši. Trakākais bija tas, ka tad, kad atgriezos mājās, mamma mani sarāja, ka es esot bez atļaujas bijusi solārijā. No sākuma apvai­nojos, gribēju viņai ko iebilst, bet tad sapratu labāk lai viņa domā, ka biju solārijā. Diezin vai viņa noticētu, ja izstāstītu patiesību par Malibu pludmali. Bet tu, kā saprotu, ordenī nonāci nupat pavasari?

-     Jā! Tas bija kā tādā sērijā par Bondu un X-cilvēkiem ar pakaļdzīšanos un policijas sirēnām.

-      Tā jau domāju, kur nu bez tā! Parastās puišu spē­lītes. Tad jau tu droši vien sapratīsi, ko Gildensterns gribēja tev pateikt, lūgdams, lai parādu tev šo Vakara Ziņu žurnāla lappusi. Kate izvilka no somiņas žurnālu Vakara Ziņas un atšķīra 28. lappusi.

Nezinu, vai tā bija svarīga ziņa šim dzeltenajam izde­vumam, tomēr man tā šo to nozīmēja. “Autozagļi Rīgā zagtu busiņu pamet Parīzes centrā”, apgalvoja raksta virsraksts. Arī turpinājums nebija sliktāks. “Parīzes poli­cija Sēnas Quay Brantly krastmalā atraduši pamestu un izdemolētu Ford Transit busiņu ar Latvijas reģistrācijas numuriem. Sazinoties ar kolēģiem no Latvijas, noskaid­rojies, ka braucamrīks maija nogalē aizdzīts no kāda Stabu ielas pagalma. Vakara Ziņas sazinājās ar busiņa īpašnieku, kurš bija ļoti pārsteigts par šo jaunumu. “Pa­tiesībā auto bija veca grabaža. Nevaru pat iedomāties, kā ar tādu lūzni kāds varētu aizbraukt uz Parīzi. Man bija bail ar to pat uz Jelgavu doties. Busiņu tiešām kāds ir aizdzinis, bet, par laimi, esmu jau saņēmis apdroši­nāšanas prēmiju, tāpēc franču policisti varēs to krāmu nodot lūžņos,” mūsu žurnālam paskaidroja pārsteigtais īpašnieks.”

-    Jā, interesants gadījums, domāju, ka Gildensterns par to zina pastāstīt vairāk nekā es. Bet vai tev Rozenkrancs nepateica vēl kaut ko? Es tā arī neesmu sapratis, kas man būs Ēnu ordeņa labā jādara. Varbūt tu zini?

-    Tāpēc arī esmu šeit. Rozenkrancs teica, ka pietiek gurķoties, esot pienācis laiks kaut ko noderīgu iemācī­ties. Vārdu sakot, mūs apmācīs. Tas ilgšot pāris mēnešu, bet visa šī padarīšana sāksies jau rit.

-     Tā taču nebūs kaut kāda Cūkkārpas akadēmija?

-     Ceru, ka ne!

-     Interesanti tomēr, kā viņi domā mani dabūt projām uz pāris mēnešiem tā, lai Freimaņkungs nesāktu mani meklēt ar policiju? Turklāt man jānopelna nauda sko­lai tā nav nekāda koķetēšana, bet gan nepieciešamība.

Vispirms nauda mācībām, tad Ēnu ordenis un viss pārē­jais!

-      Kā tad! Es par sevi viņam uzdevu tieši tādu pašu jautājumu. Man taču mamma visu Latviju apgriezīs ar kājām gaisā, ja es kaut kur pazudīšu. Un zini, ko viņš atbildēja?

-     Nē, protams!

-      Rozenkrancs teica, ka viņi izmantošot kaut kādas tur laiktelpas izliekuma spirāles un ko tik vēl ne. Vārdu sakot, mēs būšot gandrīz vienlaikus te un tur. Starpība būšot vien kāda stunda. Neviens neko nepamanīšot.

-     Kā tad tas ir iespējams? Mēs dubultosimies?

-     Prasi kaut ko vieglāku!

-     Jā, tas izklausās gandrīz tikpat gudri kā tas par Higsa bozonu no grāmatas, kuru lasu. To vēl neviens nav atklājis, bet visi molekulārfiziķi ir svēti pārliecināti, ka tādam jābūt.

-     Higsa bozons? Kas tas tāds?

-     Nezinu!

Kate iesmējās. Bet es zinu tikai to, ka rit, 13. jūnijā, pulksten 10.20 mums jābūt elektriskā vilciena Rīga-Lielvārde otrajā vagonā un obligāti jāapsēžas labās puses trešajā solā, skaitot no vagona sākuma, turklāt brauk­šanas virzienā. Biļete jāpērk līdz stacijai Ciemupe. Par braucienu nevienam nekas neesot jāsaka. Gildenstems man izsniedza naudu biļetēm. Iedomājies, viņš lika par to parakstīties īpašā žurnālā!

-      Droši vien baidījās, ka notrieksi naudu par saldē­jumu! Bet Ciemupe tas izklausās vareni! Reiz es tur biju piecas noplukušas mājas un kūtiņa šosejas malā.

-     Ko saki, vai brauksi?

-     Ja godīgi, sākumā man viņi atgādināja kaut kādu starptautisku cilvēku tirdzniecības mafiju. Tikai pastulbu un diezgan dīvainu. Tu taču pati zini visas tās lietas, ko raksta avīzēs un rāda pa televizoru. Bet viņu paraug­demonstrējums bija tik pārliecinošs, ka laikam jau noris­kēšu.

-      Tad varbūt tiekamies desmitos pie piepilsētas sta­cijas kasēm? Jā, ja kas, zvani! Gildensterns iedeva man divus aparātus sakariem, tos saucot par ziņotājiem, un tie esot kaut kas līdzīgs mobilajiem tālruņiem, pa kuriem Ēnu ordeņa biedri sazinoties savā starpā, vienu man, otru tev. Ieslēgt to drīkst tikai rīt no rīta, ātrāk aparāts vienkārši nedarbošoties. Tajos esot ievadīts viss mums nepieciešamais. Tavs pinkods ir 7513. Atceries un nesa­jauc! Man tagad jādodas, pēc desmit minūtēm būs auto­buss.

-     Būšu džentlmenis un pavadīšu dāmu līdz pieturai.

-      Hmm! Pirmīt šo vārdu tu izrunāji ar nepārprotamu ironiju. Bet tagad tas skanēja gluži normāli. Kas mainī­jies, Kristofer?

-     Tikai neiedomājies, ka tavs skaistums mani apžil­binājis!

-     To jau tu tikai tā saki!

Ko te lai vēl piebilst? Sestdienas rītā, nepacietības urdīts, es biju Centrālajā stacijā jau bez divdesmit minū­tēm desmitos. Nu protams, pirmais darbs, ko izdarīju pamostoties, bija ieslēgt mobilo tālruni.

Tagad man jāatzīstas.

Līdz šim man nekad nav bijis mobilā tālruņa. Es gan puslīdz nojautu, kā ar to apieties, jo klasē mēs esam tikai divi, kam nav sava mobilā tālruņa, es un Juris Kārkliņš, kura vecāki, manuprāt, ir pamatīgi nojūgušies uz eko­loģisko dzīvesveidu. Nē, nepārprotiet, es neesmu pret dabas saglabāšanu, zaļo domāšanu un tādā garā, tomēr Kārkliņš par saviem senčiem šķendējās vai ik dienu. Te viņiem šķita, ka mobilo telefonu un mikroviļņu krāšņu elektromagnētiskais starojums esot daļa no starpgalaktiskas sazvērestības teorijas, lai zombētu visu civilizā­ciju, te viņi kopā ar citiem vides aktīvistiem uzstājās pret modificēto pārtiku. Nu labi, lai būtu pārtika, bet tā starpgalaktiskā mikroviļņu krāsniņu sazvērestība pret balto rasi gan izklausījās pēc pilnīgākā kukū. Tomēr viņi šāda pilnīgi dumja iemesla dēļ kategoriski iestājās pret

mobilajiem telefoniem. Kārkliņam jaunākajam par to, protams, bija pamatīgi sirdēsti.

Man telefona trūkumam bija krietni prozaiskāks iemesls nauda. Nē, tik ļauni jau nav, ka vispār nevarētu piezvanīt! Es jau teicu, ka mājās man tālrunis ir. Tāds veclaicīgs aparāts, kas pieskrūvēts gaitenī pie sienas. Bet, ja tā padomā, man jau nemaz īsti nebūtu, kam zvanīt. Mammas nav, tētis kaut kur Londonā, mājās nerādās jau gadiem, tāda sajūta, ka es viņam neesmu pārāk vajadzīgs. Bet Freimaņkunga interese par zinātniski tehnisko pro­gresu, šķiet, ierūsējusi pie elektrības izgudrošanas. Viņš jaunmodīgām tehnoloģiskām ietaisēm vispār nepievērš nekādu vērību. Pat skujas ar bārdas nazi! Ziniet, biju ļoti pārsteigts, ka Freimaņkungs neiebilda, kad pirms gada par naudu, ko nopelnīju pie Robja, nopirku sev lētu un lietotu datoru. Bet tas man tiešām ir vajadzīgs mācī­bām. Ja vēl būtu intemets!

Lai nu kā, bet, tuvāk apskatot, mobilā telefona apa­rāts nešķita gluži parasts. Baigais eksperts teiksiet! Tomēr kaut kas tajā bija citāds. Nu, spriediet paši! Apa­rāts izskatījās nepārprotami jauns, taču uz tā nekur ne­varēju atrast ražotāja nosaukumu. Tas it kā atgādināja vienkāršu ierindas aparātu, kādus var aplūkot jebkura veikala vitrīnā, bet ne gluži. Ticiet man, esmu tos neskai­tāmas reizes izpētījis. Ievadot pinkodu, ekrānā iemirdzē­jās lietošanas instrukcija. Kaut ko tādu es nekad nebiju redzējis. Kad to apguvu, aparāts pieprasīja, lai izvēlos un domās nosaucu vārdu, kas kalpos par avārijas paroli. Protams, biju pārsteigts par šādu tālruņa uzstājību un tik dīvainu prasību. Nekas cits man prātā neienāca kā

vārds uzputenis. Pateicu to domās vienreiz, otrreiz, bet aparātam kaut kas nepatika.

“Parole nav pieņemta,” mirgoja burti ekrānā. “Atkārto domās izvēlēto vārdu stingri un uzstājīgi.”

Visbeidzot, kad biju jau kļuvis gluži dusmīgs un do­mās izgrūdu to sasodīto uzpūteni no savām smadze­nēm gandrīz kā no lielgabala, ekrānā iedegās: “Parole pieņemta, sveicam lietotāju klubiņā! Gadījumā ja apa­rāts tiek nozagts, nozaudēts vai vardarbīgi atņemts, do­mās uzstājīgi jānosauc sevis izvēlētā parole un aparāts ieslēgs pašiznīcināšanās programmu. Paldies! Veiksmīgu lietošanu!”

Tā neko aparātiņš!

Pēc šāda cerīga sākuma, man par lielu vilšanos, nekādi citi brīnumi nesekoja. Marsu ar šo aparātu sazvanīt neva­rēja, arī zupu tas nevārīja. Telefona adrešu grāmatiņā at­radu tikai četrus kontaktus Kate Blumberga, Gildenstems, Rozenkrancs un Palīdzības dienests. Dīvaini šķita tas, ka visu tālruņu numuri bija šifrēti, cipariņu vietā ekrānā zaigoja zvaigznītes. Nekādas pārdabiskas iespē­jas, ko varētu gaidīt pēc tik daudzsološa sākuma, aparāts nedemonstrēja. Paspaidot taustiņus, ekrānā nemainīgi zaigoja uzraksts funkcija nav aktivizēta! Nevarēju pat piezvanīt Katei Blumbergai! Nu gan truba! Bet lai nu paliek.

Un tā es ierados Centrālajā stacijā bez divdesmit minūtēm desmitos. Kates, protams, vēl nebija, tāpēc es labu brīdi noslaistījos pa Origo veikaliņiem. Gluži bezjē­dzīgs laika kavēklis tas nebija paskatījos, cik maksā lie­tas, kas man būs vajadzīgas skolai. Drīz taču es saņemšu uz kartes algu par nostrādātajām divām nedēļām, vasa­ras sākums ir automašīnu tehniskās apkopes sezona, kad

visi maina eļļas un riepas. Darba servisā bija daudz, tāpēc Robja solītie četrdesmit procenti no klienta rēķina kārdi­nāja manu iztēli. Vārdu sakot, es nedaudz aizrāvos, dalot lāča ādu, kamēr pats ķepainis vēl saimniekoja mežā. Bija jau piecas pāri desmitiem, kad beidzot atcerējos par Kati. Devos pie kasēm. Viņas rudās bizes šoreiz varēja pama­nīt pa gabalu. Blumberga pirka biļetes.

-      Sveiks, Kristofer! Mūsu vilciens atiet no ceturtā pe­rona.

-     Varbūt iesim augšā, lai laikus tiekam vagonā īstajā vietā?

Uz perona tomēr nekāda vilciena nebija. Pamatīgs ļaužu pūlis drūzmējās, pacietīgi gaidot tā pienākšanu.

-     Kā tev šķiet, kas tas ir par brīnumaparātu, ko Gildensterns mums iedeva? Kate klusi ierunājās. Vai tavs arī pieprasīja avārijas paroli?

-     Jā! Bet viss, kas tam iekšā, ir četri numuri un uz­raksts funkcija nav aktivizēta.

-     Tāds drusciņ jokains aparātiņš. Bet pats trakākais iznāk, ka tas prot uztvert mūsu domas no attāluma. Vis­maz trauksmes paroli aparāts nolasīja, kaut gan man nācās gandrīz pusstundu ar to ņemties.

-      Man bija tāpat! Varbūt būs drošāk, ja Ēnu ordeņa lietās turēsimies kopā?

Par atbildi Kate man pieķērās pie rokas. Norunāts! Bet tu man izstāstīsi, kā tev izdevās tikt galā ar tiem trim lecīgajiem ķēmiem garderobē. Tas atgādināja animācijas filmu par nindzjām! Nespēju pat iedomāties, ka dzīvē iespējams kas līdzīgs.

-     Tu neticēsi! Es pat nezinu, ko un kā lai tev izstāstu. Neesmu apmeklējis nekādus Austrumu cīņu mākslu

kursus. Kāda iekšēja balss man teica: lai satriektu jārikojas spēji! Pats īsti nesaprotu, kā tas notika. Vēl tagad par to brīnos. Ja labi padomā, tieši tajā rītā autobusā mani pirmoreiz uzrunāja kāds maza auguma vīrs ar zirg­asti. Tas bija tev pazīstamais Rozenkranca kungs. Tobrīd man šķita, ka viņš izbēdzis no psihiatriskās klīnikas.

-     Domā, to sarīkoja ordenis? sazvērnieciski man ausī iečukstēja Kate Blumberga.

-     Es jau labprāt palielītos tev, visām pārējām meite­nēm un klases zēniem, ka man ir tīrais nieks piekaut trīs tēvaiņus, kas par mani garāki, smagāki un arī gadu vecāki, bet tas laikam nebūtu īsti godīgi. Man nav cita izskaidrojuma.

-     Tā jau domāju! Bet tobrīd likās, ka viņi tevi samals miltos. Gribēju jau skriet saukt dežurantu, bet no tava paraugdemonstrējuma man palika mute vaļā! Viņš izdzirdēja troksni un atskrēja pats.

Pienāca vilciens. Laikam jau ir nepieciešama īpaša prakse un treniņš, lai zinātu, kā nostāties tā, lai durvis atvērtos tavā deguna priekšā. Ne man, ne Katei, pro­tams, šādu zināšanu nebija. Kad beidzot iekāpām vagonā, kāds vairs tur labās puses trešais sols, skaitot no vagona sākuma braukšanas virzienā! Apsēsties vispār nebija kur!

-     Ko darīsim? Kate vaicāja.

-    Ja jau teikts, ka trešais sols, tad trešais sols! Nostā­simies pie tā, gan jau redzēsim, ko darīt tālāk.

Tas, kurš nav braucis pārpildītā elektriskajā vilcienā sestdienas rītā, kad visi no Centrāltirgus dodas vai nu mājās ar iepirkumiem, vai stādiem pilnām somām un groziem uz Pierīgas mazdārziņiem, šķendējoties par vēlo pavasari un auksto vasaras sākumu, mani nesapratīs.

Varbūt vien, ja esat pieaudzis divmetrigs tēvainis, tad šī spaidīšanās jums nešķistu tik briesmīga. Tomēr man ir tikai četrpadsmit gadu, es jutos kā saplacināts starp tan­tēm, onkuļiem un viņu iepirkumu somām. Turklāt ik pa brīdim man virsū burtiski gāzās Kate. Viņa kaut ko tādu, šķiet, dzīvē pieredzēja pirmo reizi. Mani atšķirībā no Blumbergas uz skolu ar auto neveda, katru rītu braucu uz to ar autobusu, bet, ticiet, vilciens šajā ziņā ir ārpus konkurences.

Laikam jau arī lielajiem tēvaiņiem tas bija par traku. Pilnai laimei Jāņavārtu stacijā kāds ūsains onkulis sāka lamāties uz otru tēvocīti, kurš bāzās viņam virsū ar jāņ­ogu krūmu stādiem.

-     Aizvāc tos savus netīros apstādījumus no manām tikko nopucētajām kurpēm! viņš nikni bļāva.

-      Nelien virsū manām jāņogām ar savām nošķiebta­jām kedām! otrs bļāva pretī, un tas bija tikai sākums.

Droši vien viņi sakautos, ja vien būtu vieta, kur pavi­cināt dūres.

Šķirotavā manas jakas kabatā kaut kas tā kā pakustē­jās. Nē, ne jau vibrēja! Sajūta bija tāda, it kā kāds klusi bez balss, bet uzstājīgi teiktu paņem mani! Jocīgi, vai ne? Tas izrādījās savādais Ēnu ordeņa dotais aparāts. Ekrāns vēstīja īsziņa no Rozenkranca. Nospiedu skārienjutīgā ekrāna komandlodziņu lasīt! Displejs iemirgojās un izgaismoja tekstu: “Sveiciens Ēnu ordenī! Tikt galā ar aparāta paroli bija jūsu pirmais uzdevums. Lai izpildītu otro uzdevumu, jums jāapsēžas trešajā solā no vagona sākuma braukšanas virzienā. Zem tā atradīsiet instrukcijas. Ja nepagūsiet tās izlasīt līdz stacijai Ikšķile,

instrukcijas pašiznicināsies, bet jūs abi būsiet izkrituši otrajā pārbaudījumā. Rozenkrancs.”

-      Vai tu izlasīji to pašu, ko es? man gandrīz ausī ierunājās Kate. Šoreiz viņa nečūkstēja, tomēr būt ska­ļam ari nebija nekādas vajadzības, mēs bijām saspiesti kopā kā divi plāceņi.

-     Par to Ikšķili?

-     Jā! Ko darīsim?

-      Varbūt es maldos, bet lielākā daļa braucēju ar sa­vām jāņogām droši vien izkāps pieturā Dārziņi. Pēc tam skatīsimies.

Gaismā un Rumbulā vilciens nepieturēja, un, patiesi, Dārziņos varēja atviegloti uzelpot, jo vagons kļuva uz pusi tukšāks. Par nelaimi, trešais sols joprojām bija aiz­ņemts. Uz tā kā ķipis sēdēja apaļa kundzīte sarkanā cepurē ar baltiem rotājumiem. Viņa atgādināja mušmiri no Margaritas Stārastes ilustrētajām bērnu grāmatām. Blakus šai resnajai sēnei sēdēja izkāmējis onkulis ar noplukušām ūsām šķita, viņš ar tām no rītiem slauka sava dzīvokļa grīdu.

-      Herbert, vai esi drošs, ka Jāzeps mūs Lielvārdē sa­gaidīs ar auto? Es taču nevaru iet trīs kilometrus kājām, Herbert!

Noplukušo ūsu īpašnieks Herberts žēli purpināja:

-     Nu cik tu vari pukstēt, Silvij!

Mušmire tomēr nerima. Normāli cilvēki nebrauc ar šo briesmīgo elektrisko vilcienu, Herbert! Viņi brauc ar savu auto!

-      Bet, sirsniņ, mūsu auto ir remontā! iebilda Her­berts.

-     Tāpēc, ka tu iebrauci ar to kokā, Herbert! Teicu taču tev, nedzer tik daudz to vīnu!

-      Nu, cik tu vari pukstēt, sirsniņ! Tas bija negadī­jums, noplukušo ūsu kārnais īpašnieks sadrūvējās.

-      Bet Jāzepam tā nekad negadās! Viņš nekad nebrauc kokos ar savu auto, kaprīzi iebilda resnā Silvija, kas atgādināja mušmiri.

-      Kristofer, mēs esam dimbā! Šis saldais pārītis brauks līdz galam. Kā lai mēs viņus izdabūjam ārā no šejienes līdz Ikšķilei? man ausī ierunājās Kate.

-     Nezinu! Vienīgais, ko esmu sapratis no Gildensterna un Rozenkranca runām, ir tas ja gribi kaut ko sasniegt, tad nepieciešams koncentrēties.

-      Labi. Kurš, tavuprāt, varētu būt galvenais objekts, uz ko koncentrēties?

-      Es izvēlētos Mušmiri, kārnais Herberts darīs visu, ko šī kundzīte sacīs.

-     Mēģināsim iestāstīt, ka viņai sāp vēders?

-     Kāpēc ne?

Mēs saskatījāmies, koncentrējāmies uz tanti sarka­najā cepurē ar baltajiem rotājumiem, bet viss velti. Lai cik sirsnīgi mēs raidītu domu spēku uz tuklo Silviju, šai dāmiņai tas bija kā pīlei ūdens. Kamēr mēs cīnījāmies, vilciens piestāja Salaspilī.

“Ko lai dara? Ikšķile būs pēc desmit minūtēm!” es izmisis nodomāju.

-      No viņas viss atlec kā bumbiņa no sienas, man ausī iečukstēja Kate.

-     Varbūt mēģinām ietekmēt kādu citu?

-     Bet ne jau to Herbertu! Mušmire viņam tāpat ne­klausīs.

Es drudžaini sāku vērot vagonā sēdošos pasažierus. Nākamajā krēslu rindā aiz Mušmires sēdēja kāds virs ar sarkanu seju. Viens no tiem, kam vienmēr ir karsti un trūkst gaisa, ko elpot.

-     Varbūt viņš ko līdzēs?

-     Domā, izdosies? Kate nosmīnēja.

-     Pamēģinām!

-     Bet abi kopā!

Mēs sadevāmies rokās un domās raidījām pavēli vīram ar sarkano seju: “Tev ir karsti, un tev nav, ko elpot! Tev ir karsti!”

Kā par brīnumu, vīrietis sāka sparīgi dīdīties krēslā.

-     Te nav, ko elpot!

Tajā brīdī viņš pielēca kājās un atrāva vaļā vilciena logu. Tas notika brīdī, kad pa blakus sliedēm pretējā vir­zienā mums pabrauca garām preču vilciens. Ticiet vai ne, bet vēja radītā gaisa plūsma norāva no galvas Mušmires sarkano cepuri ar baltajiem rotājumiem. Tā aizlidoja pa gaisu gluži kā frisbija disks.

-     Herbert, mana cepure!

-     Neuztraucies, dārgā! Es to notveršu. Ūsainis na­dzīgi metās pakaļ savas sirdspuķītes cepurei.

-     Herbert! Mēs nevaram sēdēt tādā caurvējā, iesim uz citu vagonu! paziņoja Silvija, kad pa piestaigāto vagona grīdu apņurcītā cepure tika novietota tur, kur tai pienāktos būt, tuklajai kundzītei uz galvas.

-      Kā nu vēlies, dārgā Silvija! nopūtās Herberts un pakalpīgi piecēlās. Viņš acīmredzot nebija paradis runāt pretim savai Mušmirei. Kamēr viņi savāca mantas, vil­ciens izkustējās no Saulkalnes stacijas.

-     Nākamā pietura Ikšķile! paziņoja balss vilciena skaļrunī.

Pārītis joprojām pīckājās ap saiņiem. Tā pagāja labs bridis, un aiz loga parādījās pirmās mājas, kas liecināja par Ikšķiles tuvošanos. Vilciens jau samazināja gaitu, kad beidzot mēs ieklupām atbrīvotajās sēdvietās.

-     Te tas ir! gavilējoši ierunājās Kate. Viņa neuzkrī­toši izvilka no sola apakšas ar skoču pielīmētu aploksni.

-     Taisi vaļā!

Kad Kate atplēsa aploksni, vilciens sāka strauji brem­zēt. Skaļrunī atskanēja: Ikšķile, nākamā pietura Jaunogre.

Paguvām!

Aploksnē atradām mazu, baltu lapiņu. Uz tās ar datoru bija uzdrukāts: Ciemupe 2.

-      Ko tas nozīmē? Ciemupe 2? Nav tādas stacijas! Ir laikam Tukums 2. Vai kādreiz senos laikos bija. Šķiet, šoreiz ir tava kārta izrādīt erudīciju, jo es no šīs tā sauk­tās instrukcijas nesaprotu pilnīgi neko! teica Kate.

-     Varbūt tas ir kāds rēbuss, lai mūs pārbaudītu?

-      Kristofer, tu esi ģeniāls! Varbūt tad arī pasaki, kas tas ir par rēbusu.

-     Ja nu tā nav domuzīme? Varbūt tur rakstīts Cie­mupe mīnus divi?

-     Izcila teorija! Bet kāds no tās labums?

-     Zini, Blumberga, varbūt pati ari pakustini smadze­nes?

-      Kristofer, es tiešām tās kustinu tā, ka bizes šūpojas, bet man nepielec!

-     Pieņemsim, ka tas ir parastais rēbusu veidošanas paņēmiens, kad jāizmanto nevis viss vārds, bet kāda tā

daļa. Ar skaitli tad tiek dots slēpts norādījums, cik burtu no šī vārda jānoņem nost.

-     Ja vadāmies pēc šāda skaidrojuma, varbūt pateiksi ari to, ko, tavuprāt, nozīmē Ciemuvai -emupe?

Šajā brīdī vilciens piestāja Jaunogres stacijā.

-     Nē, Kate, te būs kas cits. Manuprāt, Ciemupe mīnus divi ir otrā pietura pirms Ciemupes.

-      Izklausās loģiski. Es neko labāku izdomāt nevaru. Re, pie sienas ir shēma! Ja tev taisnība, tā, manuprāt, ir Ogre.

-     Varbūt man nav taisnība, bet Ogre būs pēc pāris minūtēm. Ko darīsim?

-     Teorētiski mēs varam braukt līdz Ciemupei, kā lika Rozenkrancs, bet, ja reiz atradām zem sola instrukciju, tad, visticamāk, mums nav jābrauc uz Ciemupi.

-     Bet ja nu šim mīnus divi ir cits izskaidrojums?

-     Kāds?

Šajā brīdī vilciens samazināja gaitu un nozvārojās uz pārmijām. Skaļrunī atskanēja sievietes balss: Ogre. Nākamā pietura Pārogre.

-      Es jau domāju, domāju! Kate uz mani nikni paska­tījās.

Vilciens apstājās.

-     Kas būs būs! viņa iesaucās. Kāpjam ārā!

Kate pielēca kājās, parāva mani aiz rokas gluži kā

profesionāls cīkstonis, un mēs abi metāmies uz durvīm. Vēl pēc brīža mēs stāvējām uz perona un noraudzījāmies pakaļ aizbraucošā elektrovilciena pēdējam vagonam.

-     Ko tālāk?

-     Ja man nebija taisnība, nākamais vilciens uz Ciem­upi droši vien būs pēc kādas stundas.

Šajā bridi es atkal manīju jocīgo sajūtu kabatā. Nebija šaubu, pienākusi jauna ziņa no Ēnu ordeņa!

“Apsveicu! Esat atrisinājuši ari šo miklu. Dodieties cauri pazemes tunelim un uzmanīgi skatieties apkārt!”

Tādu pašu ziņu saņēma ari Kate.

-     Ja jau esam iepinušies šajā afērā, tad turpināsim?

-     Kristofer, tu taču netaisies doties uz otru peronu un kāpt vilcienā, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu?

-     Laikam jau ne!

-      Droši vien tuneli mums atstāta vēl kāda ziņa, tikai kur tieši? Pats zini, kādi mēdz būt tuneļi.

Par laimi, Ogres dzelzceļa tunelis bija neparasti tīrs un kārtīgs, izlikts ar krāsainām flīzēm. Tā sienas nebija apķēpātas ar grafiti vai aplīmētas ar sludinājumiem. Kaut ko pamanīt nevajadzētu būt nekādām grūtībām.

-     Skaties, Kristofer! Tur pie kolonnas kaut kas ir pie­stiprināts ar līmlenti. Tāda pati bija vilcienā!

-      Nūjā, bet paskaties, Kate, tas ir tikai bieza papīra gabals, un kas uz tā rakstīts? “Jēzus tevi mīl”! Tā drīzāk ir kādas svētdienas skolas reklāma.

-     Jā, bet tunelī nekā cita nav!

-     Iziesim pa to vēlreiz.

Mēs izstaigājām tuneli trīs reizes abos virzienos. Nekādus citus slēptus ziņojumus ieraudzīt neizdevās.

Kate norāva no kolonnas biezo papīra gabalu ar uz­rakstu “Jēzus tevi mīl”, mēs izgājām no tuneļa un apsē­dāmies gājēju ielas skvēriņā uz soliņa.

-      Es nešaubos, ka tas domāts mums, teica Kate, purinot biželes. Paskaties, te pat viens ar zīmuli apakšā uzvilcis divus burtiņus K Katei un Kristoferam. Tikai ko

lai ar to iesāk? Tu taču neapgalvosi, ka tas atkal ir rēbuss un viņi mūs tagad sūta uz baznīcu?

-      Nē. Droši vien Ogrē ir vismaz kādas piecas baznīcas. Ej nu saproti, kurā Jēzus mūs mīlēs vairāk. Diezin vai mums vajadzīga baznīca. Šī norāde ir pārāk nekonkrēta. Manuprāt, uzraksts šoreiz ir tikai acu aizmālēšanai. Šajā pilsētā laikam ir ļoti kārtīgi sētnieki, ja reiz stacijas tune­lis ir tik tīrs. Kārtīgs sētnieks novāktu no sienas jebkuru pielīmētu papīru, tomēr, ja reiz uz tā rakstīts “Jēzus tevi mīl”, kurš tad to plēsīs nost?

-      Vispār jau loģiski, Kate pamāja ar galvu. Tam, kas to pielīmēja, taču bija jābūt drošam, ka papīrs nostā­vēs līdz mūsu atnākšanai. Tomēr kas šajā ziņojumā slēp­jas?

Tā mēs sēdējām labu brīdi, grozot papīru, bet neko nevarējām izdomāt. Šoreiz Kate izrādījās attapīgāka.

-      Paga, paga! viņa teica. Ja uzrakstam nav nozī­mes, tad viss slēpjas papīrā!

-      Varbūt neredzamā tinte, kas jāpasilda, lai kļūtu izlasāma? Gandrīz kā vecos romānos! es ieminējos.

-      Neredzamā tinte? Diezin vai! Mums taču nav, kur pasildīt papīru! Tas, kurš atstāja ziņojumu, to labi zināja. Es domāju, viss slēpjas pašā papīrā. Tas ir aizdomīgi biezs.

Kate ar savu spico nadziņu sāka urbināt papīra malu. Un viņai izrādījās taisnība. Tas, ko mēs uzskatījām par vienkāršu papīra gabalu, izrādījās maskēta aploksne, ko veidoja divi ļoti rūpīgi un nemanāmi ar maliņām kopā salīmēti papīri. Kate veikli aturķēja vienu aploksnes malu un izvilka no tās karti.

-     Tu esi nevis Kate Blumberga, bet īsts Ogists Dipēns!

-     Tad varbūt pievērsīsimies kartei?

Vai kādreiz mūžā esat mēģinājuši orientēties pēc kartes? Es to nebiju darījis nekad. Ari Katrīna ne. Skolā mums it kā māca ģeogrāfiju, bet tagad nācās atzīt, ka, saskaroties ar reālu karti, šīs zināšanas nekam nederēja. Pagāja krietns brīdis, līdz mēs sākām tajā kaut ko saprast.

-      Šis laikam ir dzelzceļš, un te varētu būt stacija, bez īpašas pārliecības teica Kate.

-     Pieņemsim, ka tev taisnība, es viņai piekritu.

-     Tādā gadījumā mēs esam kaut kur šeit, Kate iebakstīja ar pirkstu kartē. Un, visticamāk, mums jāat­rod ceļš līdz vietai, kura iezīmēta ar krustiņu.

-     Viss jau būtu labi, ja šajā kartē tiktu norādīti ielu nosaukumi! es nopūtos. Ja nu tomēr esam neparei­zajā sliežu pusē, tad mēs aiziesim galīgi šķērsām.

-     Nē, manuprāt, tomēr mēs esam pareizajā vietā. Ska­ties, šīs divas noteikti ir upes. Tā viena, kas ietek otrā, ir Ogre, bet šī te ir Daugava. Ja iesim nepareizajā virzienā, mēs drīz vien atdursimies pret Daugavu.

-     Ceru, ka tev taisnība! Un vēl vairāk ceru, ka mēs neredzēsim Daugavu.

Ja bijām visu sapratuši pareizi, mūs gaidīja pama­tīga iešana. Kartē raugoties, tā vien šķita, ka krustiņš ir ievilkts kaut kur ārpus pilsētas robežām. Ielu plāns tajā bija attēlots visai skopi un bez nosaukumiem, bet vieta pie krustiņa izskatījās diezgan savādi pie tās bija iezī­mētas trīs stilizētas eglītes, brieži un sēta. Sēžot skvēriņā, mēs tā arī netikām gudri, ko tas varētu nozīmēt. Kate pat minēja, ka varbūt tas ir kāds jauns privātais zooloģiskais dārzs, kas atvērts kaut kur mežā, bet es par tādu neko nebiju lasījis.

Mēs iegājām blakus esošajā pārtikas veikalā un nopir­kām lielu minerālūdens pudeli. Tas izrādījās prātīgi darīts, jo saule, kas no rīta slēpās aiz pelēkiem māko­ņiem, beidzot bija atcerējusies ir taču vasara! Karsēja pamatīgi. Uzreiz vienojāmies, ka turpat uz kartes pierak­stīsim ielu nosaukumus un centīsimies iegaumēt ceļu, lai neapmaldītos un neaizietu nezin kur gluži kā Ansītis un Grietiņa no pasakas.

Nācās iet diezgan ilgi. Tas, kas uz nelielā papīra gaba­liņa atradās dažu centimetru attālumā, dzīvē izrādījās pamatīgs gabals. Sekojot kartei, mēs nonācām pie krus­tojuma, kura kreisajā pusē aiz sētas varēja redzēt bēr­nudārza pagalmu. Redzētais deva pārliecību, ka tiešām ejam pareizajā virzienā, jo kartē tajā vietā bija iezīmēts mazs bērnu grabulītis. Krustojumā labu brīdi lauzījām galvu, kurp iet tālāk. Spriežot pēc kartes, bija divi vari­anti. Viens: ejot uz priekšu, kā mēs noskaidrojām, pa Brī­vības ielu, nākamajā krustojumā pagriezties pa kreisi un turpināt mūsu garo gājienu pa trotuāru. Šim variantam bija būtisks trūkums. Ceļš nepārprotami attālinājās no krustiņa kartē un veda uz mērķi ar pamatīgu līkumu.

Taisnākais ceļš savukārt neizskatījās diez cik pievilcīgs, jo, kā rādīja karte, veda caur mežu. Ļāvu Katei izvēlēties, kā iet, klusībā cerot, ka viņa dos priekšroku drošākajam variantam. Man par brīnumu, Kate visai noteikti pazi­ņoja, ka netaisās iet ar līkumu, kas kartē gan izskatās kā maza cilpiņa, bet dzīvē ir vismaz piecu kilometru vērtē.

Tā mēs gājām. Garām noplukušām, no baltiem ķie­ģeļiem mūrētām garāžām, pie kurām beidzās asfalts un sākās mežs. Augšup pa smilšainu celiņu kalniņā, kur mums uzglūnēja izsalkušu dunduru bars. Par laimi, Ogres piepilsētas mežs tomēr izrādījās diezgan patīkams. Pēc kādu divdesmit minūšu gājiena mēs atdūrāmies pret milzīgu, apmēram trīs metru augstu stiepļu sētu. Aiz tās tālumā varēja redzēt bariņu briežu. Tā droši vien bija briežu audzētava. Mūsu bažas, ka ejam nepareizi, izzuda. Kate izvilka no kabatas karti. Spriežot pēc tās, mums tagad bija jāpagriežas pa kreisi un jāiet pamatīgs gabals gar sētu. Tā vien šķita, ka šo vietu savām pastaigām ir iecienījuši vietējo suņu saimnieki. Vispirms mēs satikām divas meitenes ar mopsi. Tad pretī nāca veca kundzīte ar resnu taksi. Suns uz mums nikni rēja. Visbeidzot pretī cil­poja liels bokseris, kurš izrādījās ļoti draudzīgs un gribēja spēlēties. Nekas gan viņam no tā neizdevās, jo no meža iznāca arī suņa saimnieks un bokseris negribīgi devās līdzi vīrietim. Protams, es jums te varētu gari un plaši stāstīt par to, cik jauki kokos dziedāja putni, kā smaržoja mežs, sētas otrā pusē esošā pļava un grāvis, bet tad es būtu Jancis no Baltās grāmatas, nevis Kristofers.

Drīz mēs sasniedzām iežogotās briežu audzētavas stūri. Stāvējām nelielā uzkalniņā. Augstā stiepļu sēta te pagriezās deviņdesmit grādu leņķī, un bija redzams, ka

tā ir nebeidzami gara. Savu mūžu nebiju redzējis tik garu žogu. Mēs padzērāmies ūdeni, Kate izvilka no kabatas karti, un mēs labu bridi to pētījām. Spriežot pēc tās, līdz krustiņam mums vēl bija ko iet minūtes desmit.

-      Interesanti, kā mēs uzzināsim, ka esam nonākuši īstajā vietā? domīgi sprieda Kate. Negribētos stai­gāt visu dienu gar šo nebeidzamo žogu un meklēt kādu slepenu vēstījumu. Man jau tagad kājas sāp. Labi vēl, ka negājām pa apkārtceļu, tagad nebūtu veikuši pat pus­ceļu.

Es uzmetu aci kartei un pēkšņi pamanīju kaut ko tādu, kam iepriekš nebijām pievērsuši uzmanību. Paskaties, vietā, kurā mēs atrodamies, kartē virs sētas ir skaitlis simt četrdesmit septiņi.

-     Tas droši vien kaut ko nozīmē! sparīgi iesaucās Blumberga. Tu jau mums esi lielais rēbusu meistars.

-      Njā! es domīgi novilku. Atklāt Katei, ka parasti neatminu vismaz pusi rēbusu un pareizo atbildi uzzinu žurnāla nākamajā numurā, tagad būtu kaut kā stulbi. Domīgi uzmetu aci sētai, bet nekāda spīdoša ideja man galvā nenāca.

-      Bet ja nu simt četrdesmit septiņi vienkārši nozīmē staba kārtas skaitu no šī briežaudzētavas stūra? ievai­cājās Kate.

-      Pietiekami stulbi un vienkārši, lai izrādītos, ka tā varētu būt patiesība. Tas nozīmē, ka mums jāiet līdz simt četrdesmit septītajam stabam, un tur vajadzētu būt kaut kam, kas mums jāatrod. Varbūt soļojam?

Mēs devāmies ceļā, rūpīgi skaitot stabus. Ticiet man, tas ir diezgan riebīgs darbs. Jau pie divdesmit trešā staba mēs sajaucām skaitu un nācās sākt visu no sākuma. Tas

nebija patīkami un droši vien turpinātos vēl nezin cik ilgi, bet, par laimi, ceļš gar sētu bija smilšains, un man ienāca prātā pie katra desmitā staba ar kāju novilkt zemē svītru. Pāris reižu mēs kļūdījāmies ar skaitu, bet tagad vismaz nebija jāiet atpakaļ nezin cik lielu gabalu.

Un te nu tas bija. Kartē atzīmētais simt četrdesmit septītais stabs visā savā godībā. Liels, pamatīgs, kārtīgi zemē ierakts. Blenzām uz to jau minūtes piecpadsmit, bet nekādu slepenu ziņojumu atrast nespējām. Ja tas bija kāds joks, tad mēs abi jutāmies pamatīgi izāzēti.

-      Kristofer, varbūt tas ir ierakts zemē pie staba? kodīdama bizes galu, teica Kate.

-      Man tas arī ienāca prātā, bet paskaties ap stabu. Te visur aug kaut kāda asa zāle un galīgi neizskatās, ka šogad te kāds kaut ko būtu racis. Varu jau, protams, pamēģināt un pakārpīt zemi, bet man tas nešķiet īpaši gudri.

-     Varbūt mēs nepratām pareizi saskaitīt? Varbūt šis ir simt četrdesmit sestais stabs?

-     Ja gribi, aplūko blakus esošos stabus. Var jau būt, ka arī esam kaut ko sajaukuši, bet diezin vai kļūda ir lie­lāka par pāris stabiem uz vienu vai otru pusi.

Arī rūpīga blakus stabu apskate neko nedeva. Atra­dām vien dažus skrāpējumus, kas, visticamāk, radušies, taisot šo sētu. Ne miņas no apslēpta vēstījuma!

-                Diezin vai tas ir kāds joks! dusmīgi teica Kate.

-     Visticamāk, mēs paši kaut ko neesam pamanījuši.

Viņa nolauza nelielu, nokaltušu grāvmalas bērza za­riņu un sāka kaut ko zīmēt smiltīs.

-     Tā te būs mūsu stabs! Kate teica, uzvilkusi divas līnijas. Mēs to apskatījām no visām pusēm, iztaustījām,

apčamdījām, bet neko neatradām. Ja zeme ap stabu nav nesen rakta, tad ideja par to, ka vēstījums varētu būt paslēpts zemē pie staba, atkrīt. Ko mēs vēl neesam izda­rījuši?

-      Mēs nepaskatījāmies, kas ir uz staba! Tas ir apmē­ram trīs metrus augsts un trīsdesmit centimetru dia­metrā. Uz tā noteikti varētu uzlikt kaut ko nelielu un no lejas nepamanāmu.

-     Kristofer, vai tu vari tur uzkāpt?

-     Manuprāt, sētas žogs izturētu arī tavu svaru.

-     Manu svaru? Bet varbūt tu vēlies dabūt pa kaklu?

-     Blumberga, neaizmirsti, kas notika ar Skaidu!

-      Neaizmirsti, ka es arī esmu no Ēnu ordeņa!

-     Nu labi, tu mani pierunāji!

Uzkāpt stabā izrādījās samērā vienkārši. Sētas sieta acis bija pietiekami platas, lai tajās iebāztu pēdu. Stieple gan nedaudz liecās, tomēr tā noteikti izturētu arī daudz lielāku smagumu. Viens mirklis, un es ar roku varēju sa­sniegt staba augšējo virsmu. Diemžēl augstāk uzrāpties bija grūti traucēja dzeloņstieple.

-     Vai tur kaut kas ir? no lejas skanēja nepacietīga Kates balss.

Uzmanīgi, lai nesadurtos un nesaplēstu drēbes, es sāku aptaustīt staba virsmu. Un, patiesi, mana roka kaut ko sajuta. Tas bija pielīmēts pie staba ar visuresošo līm­lenti.

Paņēmu sainīti un uzmanīgi nokāpu no sētas. Melnā polietilēna maisiņā bija iepakots kaut kas ciets un pla­kans. Es to atplēsu, un no maisiņa izslīdēja neliela ierīce. Planšetdators, kabatdators, komutators? Kaut kas līdzīgs šīm ierīcēm, tomēr ne gluži.

-      Kas tas tāds? Dators? Vai, kāds jocīgs! Neesmu tādu nekad redzējusi. Varbūt pagaidām, lai viņi atsūta lietoša­nas pamācību?

Tad pēkšņi es atcerējos, kur esmu šādu ierīci redzējis. Toreiz Ford busiņā ar izmisīgi gaudojošo dzinēju, Cēsu un Brīvības ielas stūrī. Rozenkrancs to izmantoja, lai atvērtu portālu. Šajā brīdī man pienāca īsziņa: “Ir tieši tā, kā tu domā, Kristofer! Zaļais taustiņš.” Kates mobilais klusēja.

-      Kristofer, nevaru ciest, ka tu zini vairāk par mani, varbūt paskaidrosi? viņa teica.

-      Neko daudz jau nezinu! Es tikai redzēju, kā Rozen­krancs ar šo ierīci atvēra portālu, un mēs vienā mirklī no Rīgas centra nokļuvām Parīzē ar visu veco Ford busiņu, radot neatrisināmu mīklu Latvijas un Francijas policijai.

-      Kā tev šķiet, vai mums tas tagad jāizdara? vaicāja Blumberga. Manuprāt, viņa bija maķenīt nobijusies.

-      Zini, vispār jau neviens mums neko nevar pavē­lēt. Ja tu tagad pateiksi nē, varam arī braukt atpakaļ uz mājām.

-      Kā tad! Izbraukājušies ar elektrisko vilcienu, nostai­gājušies kā divi jefiņi pa mežu nez cik kilometru, meklē­jot slepeno vēstījumu. Es netaisos atkāpties, lai būtu kas būdams. Kates balsī ieskanējās spītīgs tonis.

Es paskatījos apkārt. Uz meža ceļa joprojām stāvējām mēs divi vien. Es nospiedu slēdzīti un atvēru ierīci tāpat, kā to dara, atverot klēpjdatoru. Iezaigojās neliels ekrāns un tastatūra ar vairākiem taustiņiem. Uz dažiem no tiem bija attēloti kaut kādi simboli, kuru nozīmi es, protams, nezināju. Citi gluži vienkārši bija krāsaini sarkani, dzel­teni, balti…

-     Vai tu arī zini, kurš taustiņš jānospiež?

-     īsziņā bija teikts zaļais!

-     Ko tad tu gaidi?

Es nospiedu zaļo podziņu. Kādu mirkli nekas neno­tika, tad ekrāns iezaigojās.

-     Kristofer, skaties! Kate pārsteigumā rādīja ar pirk­stu uz sētu.

Bija jau arī ko brīnīties.

Vientulīgajā briežu audzētavas stiepļu žogā iezaigo­jās kaut kas līdzīgs zaļām puspavērtām durvīm.

-     Mums laikam jāiet tur, es teicu.

-     Bailīgi! Kristofer, es laikam pieķeršos tev pie rokas.

Mēs sadevāmies rokās un spērām soli zaļajā portālā.

Bija tā, it kā kāds neredzams spēks mūs iesūktu milzu putekļu sūcējā. Šoreiz tas nebija nepatīkami, tomēr vien­alga pārāk dīvaini, lai šo sajūtu aprakstītu vārdos. Fakts bija tāds, ka vēl nupat mēs abi ar Kati stāvējām uz meža ceļa pie briežu dārza tīklotās sētas, bet nu, joprojām rokās sadevušies, vaļā mutēm mīņājāmies uz vecas, bet elegantas muižiņas lieveņa ko līdzīgu es reiz redzēju kādā Arsenāla filmā, kas bija uzņemta pēc Čehova stāstu motīviem. Saules pieliets pagalms, aiz tā parks un ezers, gaisā ziedu smarža. Smalki, vai ne?

-     Kristofer, Kate ierunājās pirmā. Tas tomēr ir fan­tastiski! Kad pirmo reizi saskāros ar portāliem, turklāt nezinot, ka tādi vispār pastāv, protams, bija grūti kaut ko par tiem spriest. Šoreiz es koncentrējos, lai saprastu, kā tas notiek.

-    Tālāk vari neko nesacīt, jo droši vien neko nesa­prati. Tāpat kā es, bija mana kārta atzīties. Šī laikam ir lieta, ko nekad nevienam nevarēs izstāstīt tā, lai viņš nedomātu, ka runātājs pūš pīlītes.

-      Tev taisnība, Kristofer, bet mēs laikam jau neesam atgādāti uz šejieni, lai tagad stāvētu no brīnumiem pa­vērtām mutēm kā tāds Ansltis un Grietiņa. Tā, par laimi, nav raganas mājiņa uz vistas kājas. Domāju, ka mums jāiet iekšā. Lai gan dāmām ir priekšroka, es tomēr šoreiz labprāt laistu tevi pirmo, Kristofer!

-     Vai tas bija kāds neveikls citāts no labas etiķetes rokasgrāmatas? Izskatās, ka dāma baidās!

-      Zini, es melotu gan, ja teiktu, ka nebaidos! Tu tomēr esi puisis, un tev vismaz piestāv izlikties, ka esi drosmī­gāks par vārgu un neaizsargātu meiteni.

-      Es ceru, ka tas nebija uzbrauciens, Blumberga! Ja jau tu tā saki, ko te lai piebilst? Ja jau mēs pirms mirkļa iegājām portālā, tagad laikam ir par vēlu drebināties, es noteicu un nospiedu apsūbējušo misiņa durvju rok­turi. Lai gan muižiņa izskatījās mūžveca un tā vien šķita, ka durvis nav vērtas vaļā vismaz gadsimtu, no mana pie­skāriena tās atvērās tā, it kā nepacietīgi būtu gaidījušas ciemiņus.

Mēs iegājām veclaicīgā, bet ļoti mājīgā, plašā zālē, kuras galvenais rotājums bija elegantiem kokgriezu­miem apdarinātās koka kāpnes, kas veda uz ēkas otro stāvu.

-     Kur tālāk? vaicāja Kate.

-      Nezinu, parasti visās fantastikas filmās, ko esmu redzējis, šādos brīžos kāds iznāk pretī.

Un patiesi, kaut kur otrā stāva augstumos atskanēja klakstoši solīši. Tādi, kādus iespējams spert vienīgi sie­viešu kurpēs ar spiciem un ļoti augstiem papēžiem.

-      Sveiki, jaunie cilvēki! Prieks jūs atkal satikt, kaut nācēja vēl nebija redzama, mūs uzrunāja kaut kur

dzirdēta sievietes balss, un tad jau parādījās viņa sirmā kundzīte pelēkā kostīmā, kas toreiz Parīzē tik ļoti atgā­dināja labo feju. Ceru, ka es jums nešķietu kā tēls no sena un aizmirsta sapņa!

-      Labdien, Sāra! mēs abi ar Kati atbildējām gandrīz vienlaikus.

-     Jūs esat ieradušies tik neparasti ātri, ka jāatzīst mēs pat nebijām rēķinājušies, ka tā varētu notikt! Rozenkrancs gan uzstāja, ka jūs abi esot ļoti attapīgi, tomēr viņš tā dara vienmēr arī visbezcerīgākajos gadījumos. Droši vien esat izsalkuši pēc garās staigāšanas pa mežu un pārējiem piedzīvojumiem. Es labprāt jūs pacienāšu ar pusdienām, bet pēc tam izrādīšu šo jauko vietu un parādīšu jums jūsu istabas. Kamēr mēs izklaidēsimies, domāju, ka Gildensterns pagūs sagatavot visu, lai jūs varētu sākt apmācības.

Pusdienas! Tikai tagad atskārtu, ka esmu pamatīgi izbadējies. Pāris maizīšu brokastīs nudien bija ļoti sena pagātne.

Mēs devāmies uz ēdamistabu. Tā izrādījās neliela un ļoti mūsdienīgi iekārtota. Tai blakus atradās tikpat modema virtuves telpa, aprīkota ar visādiem smalkiem virtuves tehnikas paraugiem.

-      Nebrīnieties! Diezin vai jums patiktu ēst tādā ēdam­zālē, kāda te bija, pirms šo muižiņu pārņēma ordenis. Nokvēpusi tumša, briesmīgiem svečturiem, neērtiem, čīkstošiem ozolkoka krēsliem, kas droši vien domāti punduriem, milzīgu galdu. Kronis visam bija ar malku kurināma plīts, kas turklāt dūmoja īstas piecpadsmitā gadsimta šausmas! Ordenim vispār ir raksturīgi tas, ka mēs ļoti cienām vēsturi, tomēr savā darbā izmantojam

pirmrindas tehnoloģijas, kas pārējai cilvēcei būs pie­ejamas tikai kaut kad nākotnē. Tāpēc, lai mums piedod senatnes cienītāji, arī šī senā muižiņa savu sākotnējo izskatu saglabājusi tikai no ārpuses.

Sārai piemita apbrīnojama spēja runāt vienu, bet darīt ko citu. Kamēr viņa stāstīja, uz galda parādījās galda pie­derumi, salāti, maize, dārzeņu šķīvis, šķēlītēs sagriezta kūpināta gaļa, jogurts, biskvīti, sula, maize. Ticiet man, ir tik ļoti patīkami, ja kādreiz pašam nav par to jādomā. Kopš mamma nomira, man nav, kas uzklāj galdu. Pusdie­nas, vakariņas un brokastis es parasti gatavoju sev pats. Freimaņkungs kādreiz uzvāra kādu zupu, bet tas ir reti. Ja tā padomā, kamēr mamma bija dzīva, es pat maizi īsti nepratu nogriezt.

Mēs paēdām, palīdzējām Sārai novākt galdu, viņa sa­lika traukus mazgājamā mašīnā un izrādīja, kur virtuvē kas glabājas.

-     Pie mums galvenokārt valda pašapkalpošanās. Mans uzdevums ir rūpēties, lai jums netrūktu ēdiena, bet jūsu ziņā ir paēst un novākt savus traukus.

-                Kāpēc mēs esam tikai trijatā? ievaicājās Kate.

-     Man šķita, ka mācības šeit… nu kā lai to pasaka… būs tādā kā skolā. Varbūt ne gluži parastā skolā vai ne tik pārspīlētā kā Cūkkārpas akadēmijā no grāmatas par Hariju Poteru, bet tomēr.

-      Par to parasti brīnās visi, kas šeit nonākuši. īpaši tagadējā jaunā paaudze, kas izaugusi ar Hariju Poteru. Atšķirībā no izdomas pilnas fantāzijas grāmatas, te tomēr ir īstā dzīve. Studentu ir ļoti maz, lai neteiktu, ka jūs šobrīd esat vienīgie. Tikai tā šķiet, ka ordenis uzņem daudz jauno. Notiek pamatīga atsijāšana, un ļoti daudzi

neiztur pārbaudījumus. Šī, protams, ir mācīšanās, bet tās nav mācības ikdienišķā nozīmē kā skolā, stundās, klasēs. Studenta pārbaudījumi sākas vēl ilgi pirms tam, kad viņš par to uzzina. Mums ir savi atlases eksperti. Ticiet vai ne, bet viņi rūpīgi sekoja līdzi arī jums abiem jau kopš dzimšanas. Ordenī diemžēl vai par laimi nevar darboties kurš katrs. Tas ir tāpat kā ar sportu vai dzie­dāšanu. Daudziem patīk dziedāt, braukt ar velosipēdu, peldēt un skriet, bet tas nenozīmē, ka jebkurš var kļūt par olimpisko čempionu vai operas solistu. Vārdu sakot, mēs ordenim meklējam tādus darbiniekus, kuriem būtu ne tik daudz īpašas prāta spējas, cik prasme šo prātu likt lietā. Tādus, kuri pēc savas emocionālās struktūras un dotumiem nepiederētu pie tā cilvēku tipa, kas tiecas pēc īpašām spējām un zināšanām, lai, tās iemantojuši, sagrābtu varu vai milzīgu bagātību. Jebkurš pieredzējis ordeņa augstākās pakāpes biedrs mierīgi varētu kļūt par lielvalsts prezidentu vai miljardieri. Tikai viņš to nekad nedarītu, ja vien nesaņemtu ordeņa pavēli un tas neno­tiktu visas cilvēces interesēs. Mums ir savs kodekss. Kad pienāks laiks, jūs par to uzzināsiet.

-      Izklausās iespaidīgi, bet Sāra, es tomēr nesaprotu! Vai tiešām mani jau no bērnības kāds ir nemitīgi novēro­jis? ievaicājās Kate.

-      Nē, tas galīgi nenozīmē, ka tev, Kate, vai Kristoferam kāds svešinieks visu laiku staigātu pa pēdām un vērotu jūs kā vecās spiegu filmās. Tas nu gan būtu par traku vaktēt un pierakstīt visas jūsu palaidnības! Tomēr laiku pa laikam jūs abi tikāt neuzkrītoši pārbau­dīti, lai noskaidrotu, vai mums derat. Tikai jūs to neno­jautāt. Tas ir visu pārbaužu galvenais noteikums. Teiksim

tā mēs radām īpašas situācijas un skatāmies, vai jūs pareizi reaģējat. Ticiet man, no tūkstošiem potenciāli de­rīgo pāri paliek tikai daži. Pārējie to pat neuzzina. Iesim labāk, parādīšu jūsu istabas! Tās ir otrajā stāvā. Pēc tam iziesim nelielā pastaigā un aplūkosim muižiņas gleznaino parku. Muižu, starp citu, sauc par Stārķu ligzdu, un tā ir īsts četrpadsmitā gadsimta būvniecības meistarstiķis. Te savulaik pat mitinājās īsts spoks! Nācās viņu piespiedu kārtā pārcelt uz vietu, kur tam jau sen pienācās būt.

-    Vai tas nozīmē, ka arī spoki pastāv? Nu bija mana kārta izbrīnīties.

-     Diemžēl ne tikai viņi vien! Mēdz gadīties arī daudz nepatīkamāki radījumi. Spoki salīdzinājumā ar viņiem šķiet kā mazi, mīļi suņuki, nopūtās Sāra, ieslēdza trauku mazgājamo mašīnu, un mēs visi kopā devāmies apskatīt mūsu istabas un muižiņas apkārtni.

Par istabu man nav daudz, ko stāstīt. Gulta, galds, naktslampiņa. Stārķu ligzdas apkārtne toties atgādināja vecmeistara gleznu. Dīķis pilns ūdensrozēm, tā vidū neliela saliņa ar tējas namiņu. Skaists parks ar veciem kokiem, ziedošiem košumkrūmiem un svaigi pļautu mauriņu, tenisa korti, baseins. Acīmredzot ordeņa biedri prata novērtēt komfortu. Mēs gājām pa grantētu parka celiņu, un tad Sāra negaidot ievaicājās: Nu, jaunieši, muiža, protams, ir skaista, kā jau visas vecās un labi uzturētās muižas, bet vai jūs visā šajā apburošajā ainavā esat pamanījuši arī ko neparastu?

-    Es tieši gribēju vaicāt, pirmā ierunājās Kate. Pir­mīt, kad mēs nācām gar briežu aploku, apkārt spindzēja dunduri un visādi citi mošķi, bet te nav neviena.

Vai nav acīga tā Blumberga?

-                Nav slikts novērojums, pamāja ar galvu Sāra.

-     Un ko tu par to domā, Kristofer?

-      Godīgi sakot, te ir tik labi, ka es nedomāju neko. Kamēr Kate nepateica, ka te nav dunduru, es pat to nepa­manīju. Ja nu man jāatbild, tad es teiktu, ka arī putni nečivina un vējš pūš tā jocīgi gandrīz nemanāmi, vien­mērīgi, kā no ventilatora.

-     Jā, bet tas nebūt nav pats dīvainākais, kas šajā parkā ir. Nāciet man līdzi! Sāra pamāja ar roku un nogriezās no grantētā celiņa uz mazas, tikko pamanāmas taciņas zālienā.

Mēs viņai sekojām un pēc dažiem metriem nonācām pie mežonīga akāciju dzīvžoga. Sāra apstājās.

-      Pamēģiniet iebāzt tajā roku! viņa teica. Droši, tas nebūs nekas sāpīgs vai nepatīkams.

Mēs abi pastiepām roku. Nebija nekādu akāciju zaru vai lapotnes. Sajūta bija tāda, it kā mūsu rokas iegrimtu kādā savādā masā. No malas tas izskatījās apmēram tā kā reklāmās, kur rāda, ka cilvēks izkāpj no televizora ekrāna. Tikai šis nebija nekāds datorefekts tās bija mūsu rokas. Dziļāk par elkoni tās žogā iedabūt nevarēja. Likās, ka ir kāds pretspēks, kas stumj roku atpakaļ.

-     Kas tas tāds ir, Sāra? mēs abi vienlaikus vaicājām.

-     To visu jūs tūlīt uzzināsiet. Pienācis laiks mācī­bām, atbildēja Sāra. Ejiet pa celiņu atpakaļ uz muižu, Rozenkrancs jūs jau gaida Rožu kabinetā! Jums laiks pie­ņemties gudrībā, bet man vēl jānokārto dažas citas lie­tas. Tāpēc atvainojiet, nepavadīšu.

To pateikusi, Sāra izvilka no rokassomiņas kādu apa­rātiņu garena smaržu flakona lielumā, nospieda podziņu un… izgaisa. Mēs palikām stāvot vaļā mutēm.

-      Kā jūs abi pēdējo dienu laikā esat pārliecinājušies, pasaule nemaz nav tik vienkārša, kāda tā izskatās. Parei­zāk sakot, tā tikai šķiet vienkārša. Patiesība ir daudz sarežģītāka. Tas, ko esat piedzīvojuši, jums pašiem vēl pirms dažām dienām šķistu vistīrākā fantastika, bet arī tagad, pieļauju, abi īsti nezināt, kam no redzētā ticēt, kam ne. Ēnu ordenis mani ir norīkojis par jūsu skolotāju. Smalkāk gan būtu teikt mentoru, bet šis vārds latviešu valodā, pateicoties krievu bandītfilmām, laikam vai­rāk asociējas ar policijas līdzdalību. Es neesmu nekāda policija, nebūšu arī skolotājs vārda parastajā nozīmē, tomēr centīšos, lai jūs apgūtu visu to, ko zinu es. Gribu, lai jūs saprastu, ka esmu par jūsu sekmēm un panāku­miem atbildīgs ordeņa priekšā. Atgādinu arī saskaņā ar līgumu, ko abi esat parakstījuši, jums ir tiesības izstā­ties no šīs spēles, ja vien paši to vēlaties un jūtat, ka slepenas brālības un noslēpumi tomēr nav jūsu stiprā puse.

Ar šādu Rozenkranca uzrunu sākās mūsu apmācības ordenī.

-     Man nepatīk gari un tukši runāt, tāpēc es gribu, lai jūs uzdotu jautājumus, nevis klusētu un izliktos, ka viss notiekošais ir normāla padarīšana. Nekas te nav normāla padarīšana. Prasiet! teica Rozenkrancs.

Mēs abi ar Blumbergu saskatījāmies. Bija taču ļoti pierasts pie parastās skolas kārtības, kad skolotājs visu stundu kaut ko runā, bet klase klusē, cerot, ka šoreiz nevienu neizsauks. Tomēr šis laikam nebija tas gadījums.

-     Nezinu, vai Kristofers piekritīs, bet es vispirms gri­bētu saprast, ko nozīmē visi šie portāli, pārcelšanās telpā un laikā. Manuprāt, tā ir galvenā atšķirība salīdzinājumā ar to mūsu ikdienišķo dzīvi, kādu dzīvojām līdz šim, ierunājās Kate.

-    Jā, protams, es pamāju. Bet es tagad vairāk uztraucos par šķietami niecīgām lietām. Tās gan nemaz tik sīkas nav. Kas notiks, ja Kates mamma, Freimaņlcungs un visi pārējie atklās, ka esam pazuduši? Viņi taču uztrauksies, noteikti meklēs! Un tad pēc tam, kad pār­radīsimies, mums vajadzēs kaut ko ticamu paskaidrot, kur bijām pazuduši. Varētu jau samelot, izdomāt kādas muļķības, jo patiesībai tāpat neviens neticēs, bet man nepatīk melot bez vajadzības.

-     Ļoti jauki! Nav sliktu jautājumu, ir tikai sliktas atbildes. Abi šie jautājumi ir visai būtiski, un man būs prieks jums tos izskaidrot! sarosījās Rozenkrancs.

-    Sāksim ar pašu galveno noslēpumainajiem portāliem, teleportācijām un ceļošanu laikā. Tas, ko vēlējās uzzināt Kristofers un kas jums abiem ir ļoti būtiski, izrietēs no atbildes uz Kates vaicāto.

Vispirms es atgādināšu jūs abi, tāpat kā cilvēces lielākā daļa, vēl pirms dažām dienām domājāt, ka visi

mēs un pasaule, kurā dzīvojam, esam kaut kas unikāls, vienreizējs, neatkārtojams. Savā ziņā tā ir svēta patie­sība! Tik skaista kā mūsu pasaule, manuprāt, nav neviena cita. Jaunā ziņa ir tā, ka ne mēs, ne mūsu pasaule nebūt neesam vienīgie. Atceries, Kristofer, ko runājām Parīzē?

Kādam tu esi puteklītis Visumā, bet kādai mazai elemen­tārdaļiņai tavas kreisās kājas papēdī tu esi liels, bīstams un neizzināms izplatījums. Šī ir pamatvērtība, kas jums jāiegaumē.

Otra lieta, kas, es ceru, jums tagad ir tikpat acīm­redzama kā pirmā, kaut gan nepierasta un biedējoša vienlaikus blakus pastāv daudz realitāšu un pasauļu. Man pašam nepatīk, ka divdesmitajā gadsimtā Ēnu ordenis, izmantojot savas ietekmes sviras, ir radījis pasaulē mal­dīgu pārliecību, ka, iespējams, kaut kur tālu, tālu Visumā ir atrodamas planētas, uz kurām pastāv kādas mums nezināmas dzīvības formas.

Kļūda ir formulējumā “kaut kur tālu, tālu Visumā”. Tā ir apzināta maldināšana, jo novērš uzmanību no tā, kas notiek mums degungalā. Paralēlās pasaules, lai arī mums neredzamas, ir arī tepat uz mūsu planētas Zeme, kas <

gan, taisnības labad jāteic, ir krietni sarežģītāka sistēma nekā tas zilais, mums ierastais globuss, ko jums rāda ģeogrāfijas stundās. Es dzīvi uz Zemes tēlaini salīdzinātu ar radioviļņiem. Kad mēs nospiežam podziņu, skan viena radiostacija, ja mainām viļņu garumu, dzirdam nākamo, tad nākamo, tad vēl un vēl. Šo radiostaciju ir ļoti daudz, tomēr radio ēterā nav nekāda balsu jūkļa. Šīs radiostaci­jas cita citai netraucē un dzīvo paralēli. Kāpēc ar radio tā ir to jums, jaunie cilvēki, gan vajadzētu zināt.

-      Manuprāt, tāpēc, ka radiostacijas raida katra savā frekvencē, izmantojot noteiktu viļņu garumu. Jūklis iestā­tos, ja visi raidītu vienā frekvencē. Es centos atminēties skolā dzirdēto, lai neizgāztos Rozenkranca acis.

-      Tieši tā! Jums skolā tagad māca neiedomājami daudz noderīgu lietu, tikai cilvēki diezin kāpēc tās kūtri izmanto un nedarbina savu iztēli! iesaucās Rozenkrancs. Kā būtu, ja es teikšu, ka uz zemeslodes vienlai­kus pastāv dažādas savstarpēji izolētas, bet vienlaikus tomēr cita no citas atkarīgas dzīves telpas, kas darbo­jas dažāda garuma viļņos? Tie gan nav jums no fizikas stundām pazīstamie vienkāršie elektromagnētiskie viļņi, kurus atklāja fiziķis Hercs. Tas notiek ļoti līdzīgi kā ar radiostacijām radiouztvērējā. Tikai šeit cilvēks var izvē­lēties tikai vienu vilni to, kurā viņš piedzimis.

-     Vēl pirms pāris dienām es teiktu, ka tas ir citāts no kāda fantāzijas romāna, kas nudien nav mana mīļākā lasāmviela, nopūtās Blumberga.

-      Bet tagad laikam nāksies atzīt, ka tā nav nekāda fantastika? es piebildu. Tomēr kāpēc ir tā, kā ir?

-     Šis ir jautājums, uz kuru man nav racionālas atbil­des! Rozenkrancs nopūtās un pavēcināja rokas. Jau tajā vienkāršajā dimensijā, no kuras mēs nākam, ir pie­tiekami daudz nezināmā: kā cēlusies pasaule, kā radies cilvēks? Ticiet man, lielajā daudzdimensiju pasaulē viss kļūst vēl sarežģītāk.

Tik droši, cik varam paļauties uz savu prātu un or­denī uzkrāto pieredzi, mēs varam konstatēt paralēlās pasaules pastāv. Tikai nevienkāršosim! Nedomājiet, ka tāpēc Rīgai blakus uz cita viļņa kā spoguļattēlu atradī­siet vēl piecas tādas pašas Rīgas ar piecām Katēm un

Kristoferiem. Šīs paralēlās pasaules nav tādas pašas kā mūsējā, tās nekopē cita citu. Ēnu ordenis ari tagad ar visām savām zināšanām un lielo pieredzi nevar droši pateikt, kas kur atrodas. Mēs par to visu joprojām zinām diezgan maz varbūt vien dažas pamatlietas. Bet neno­virzīsimies no tēmas!

Ja jau paralēlās pasaules pastāv un to apliecina arī tas, ka šobrīd mēs atrodamies vienā tādā mazā paralēlā pasaulē, tad mums ir visas iespējas apšaubīt arī cil­vēces tradicionālo izpratni par laiku. Laiks nav nogriez­nis, pa kuru subjekts pārvietojas tikai vienā virzienā, atstājot aiz sevis piedzimšanu un visu to, ko līdzšinējā dzīvē pieredzējis. Jūs abi par to pārliecinājāties pirms pāris dienām. Protams, lai ceļotu laikā, nav vajadzīga nekāda milzu izmēra laika mašīna. Mans labais draugs Herberts Džordžs Velss pēc Ēnu ordeņa lūguma uzrak­stīja to fantastisko stāstu par ceļošanu laikā. Toreiz tas bija nepieciešams, lai novirzītu cilvēces pārlieku lielo un nevaldāmo zinātkāri neauglīgā gultnē. Kā paši redzat, nekādas milzīgas laika mašīnas nav. Ir šie noslēpumai­nie portāli un pavisam nelielas teleportācijas ierīces, ko mēs saucam par teleportiem, Sāra jums pirmīt parkā nodemonstrēja tā darbību. Uzreiz jāpasaka portāli un tehnika nav cilvēku radīti. Arī mēs ordenī nezinām, kas, kad un kāpēc to visu ir iekārtojis. Mēs to esam atraduši un izmantojam tāpat kā Dornbušs un viņa aģenti. Es jau ari ļoti labprāt uzzinātu, kas to visu ir izgudrojis un kādā nolūkā. Varbūt kādreiz mums visiem kopā to izdosies noskaidrot.

Tagad par to jautājumu, ko uzdeva Kristofers, kurš droši vien pats ir lasījis, ka, objektiem pārvietojoties

dažādā ātrumā, arī laiks pārvietojas ātrāk vai lēnāk. To savos eksperimentos jau divdesmitajā gadsimtā pierā­dīja fiziķi, izmantojot precīzas laika mērīšanas ierīces, kas tika uzstādītas lidmašīnās. Jūs tolaik vēl nebijāt pat dzimuši.

-     Lasīju gan! Bet, ja pareizi sapratu, laika starpība tur bija pārāk niecīga, lai to varētu sajust. Dažas sekundes desmitdaļas atompulkstenī! Cilvēkam tas nudien neko praktisku nedod, es iebildu.

-     Ar tavu muti tagad runā tipisks modernās civili­zācijas praktiķis! iesmējās Rozenkrancs. Pasaki vēl, ka ar šādu eksperimentu palīdzību, visu mūžu pavadot īpašā lidojuma režīmā, savas dzīves ilgumu mēs varētu pagarināt tikai par nieka desmit minūtēm. Tā ir! Tomēr ņem vērā šie eksperimenti tiešām notika tajā pasaules daļā, kurā mēs visi dzīvojam un kura atbilst tai uztve­rei un zināšanu līmenim, kāds arī jums bija vēl pirms dažām dienām. Mūsu realitātes robežās laika ritējuma starpība ir sekundes desmitdaļas, kas, starp citu, reizēm nemaz nav tik maz, bet dažādās realitātēs laika ritējuma ātrums var atšķirties pat ļoti būtiski, taču kas ir pats interesantākais cilvēka iekšējais pulkstenis to parasti nejūt.

Toreiz Parīzē, Kristofer, tu trāpīgi piesauci Stīvena Hokinga teikto par dažādajām dimensijām, no kurām citas ir tik mazas, ka tās var ielikt bikšu kabatā. Tā patiesi ir, bet pastāv arī tādas salīdzinoši nelielas dimensijas, kuras nekādā kabatā neiebāzt. Laiks salīdzinājumā ar mūsu realitāti tur rit desmitiem reižu ātrāk. Stunda mūsu pasaulē ir desmit stundas tajā pasaulē. Atliek atrast pa­reizo dimensiju un prast to izmantot. Nu, piemēram, šī,

kurā mēs tagad atrodamies ar visu šo skaisto muižiņu. To te iedabūt bija īsts ordeņa meistarstiķis.

Par to, ka šī dimensija ir ļoti maziņa, salīdzinot ar mūsējo, jūs pārliecinājāties pie akāciju dzīvžoga. Gaidī­tās lapotnes vietā jūsu rokas iegrima tādā kā dīvainā, amorfa masā, kas nebija ne slapja, ne sausa tā vispār bija nekāda. Tā tad ari bija mūsu pašreizējās dimensijas robeža. Izsist tajā caurumu nav iespējams. Pat tad ne, ja kāds sadomātu to kalt ar pneimatisko āmuru.

Gandrīz tāpat kā grāmatā par Mazo Princi, kurš dzī­voja uz tik mazas planētas, ka tur varēja augt tikai viena puķe, šajā dimensijā ir tieši tik daudz vietas, lai izvie­totu šo burvīgo muižiņu ar visu parku, ierīkotu māk­slīgo sauli, vēju, nakti ar visu Mēnesi debesīs. Muižiņu uz šejieni pārcēlām no Velsas. Jaunie saimnieki to vien­kārši gribēja nojaukt, bet nevarēja taču laist zudumā tik skaistu celtni! Ēnu ordenis to pārpirka. Iepriekšējie īpašnieki vēl tagad domā, ka muižu iegādājušies kaut kādi traki amerikāņi, kas to aizveduši uz Ameriku, lai uzslietu kaut kur Arizonā. Lai tik domā! Laika ziņā div­desmit dienas šeit ir apmēram līdzvērtīgas vienai die­nai mūsu pasaulē, tāpēc neuztraucieties neviens jūs nemeklēs un nevienam nebūs jāmelo. Ari es nevaru ciest melus! Kates mammai, kura šobrīd ir Stokholmā, aizkavēsies lidmašīna, savukārt Freimaņkungs baznīcā sastaps kādu bērnības draugu. Pēc dievkalpojuma viņi abi dosies uz Āgenskalnu, kur šī drauga mazajā dzīvok­lītī Mazajā Nometņu ielā nopļāpās līdz rītam. Abi būsiet mājās pirms viņiem. To es jums garantēju!

-    Rozenkranc, mēs runājam tikai mazu bridi, tomēr tu jau vairākas reizes esi teicis Ēnu ordenis izdarīja to

un to, lai aizvestu cilvēci pa nepareizām pēdām. Kāpēc cilvēkiem nedrīkst atklāt to, ka pasaule, kurā mēs dzī­vojam, ir krietni vien sarežģītāka, nekā mums šķiet? ievaicājās Blumberga.

-  Redzi, pirmajos gadu simtos pēc ordeņa dibināšanas par to nebija jāuztraucas. Dzīve pasaulē bija tik grūta, ka nevienu šādi portāli un paralēlās realitātes neinteresēja. Par tām labākajā gadījumā stāstīja pasakas nu kaut vai tā par garo pupu, kuras zari pasakas varonim kalpoja *

par kāpnēm uz debesīm. Kari, dažādas epidēmijas tā ir tipiska Eiropas vēsture. Bet tad deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē līdz ar zinātniski tehniskās revolūcijas rīt­ausmu viss sāka strauji mainīties. Radās aizvien jaunas tehnoloģijas, arvien vairāk cilvēku vairs nestrādāja no tumsas līdz tumsai, muguru neatliekuši. Radās brīvais laiks, līdzekļi un iespēja darīt to, kas interesē pašu. Tam visam vēl jāpievieno lielā dzimstība un straujais iedzī­votāju skaita pieaugums pasaulē. Domāju, ka paralēlās realitātes un portāli, ja vien kāds tos nopietni meklētu, tiktu atklāti jau divdesmitā gadsimta sākumā. Atklātu bet kas notiktu tālāk? Ceļojumi šajās realitātēs un laikā nudien nav ekskursija uz Kanāriju salām. Padomājiet paši, kā cilvēki uzvedas! Ja nu militāristi nolemtu, ka ar šādu portālu palīdzību varētu, piemēram, iekarot kai­miņvalsti? Iedomājieties, viņu valdība neko par portā­liem nezina, mēs caur tiem vienā mirklī ievedam viņu galvaspilsētā savu karaspēku, un lieta darīta. Vai vēl ļaunāk ja nu kāds ķertais sadomātu kādā no mazajām spirālveida dimensijām uzspridzināt savu sasodīto atom­bumbu? Tās visas, protams, var daudz izturēt, bet katrai lietai un vietai ir sava izturības robeža. Ja to pārkāps

tāpat vien, lai redzētu, kas notiks, sāksies ķēdes reakcija. Iznicinot šādu mazu pasaulīti, neizbēgami bojā ies arī lielās dimensijas to neviens nevarēs apturēt. Nē, cilvēki šajā attīstības līmenī nav tiesīgi saimniekot citās realitā­tēs. Lai viņi vispirms tiek galā ar savu pasauli! Šī iemesla dēļ Ēnu ordenis laiku pa laikam piespēlē cilvēcei dažādas viltus teorijas un spēļmantiņas lidojošos šķīvīšus, vīrus melnā, hadronu reaktorus. Lai cilvēce iemācās vispirms kādus simt gadiņus padzīvot bez kariem, tad jau redzēs, ko tālāk darīt.

-      Rozenkranc, Sāra pirmīt runāja kaut ko par spoku un citiem neradījumiem. Iznāk, ka šīs paralēlās pasaules arī ir apdzīvotas un tie nebūt nav cilvēki? es šāvu laukā nākamo jautājumu.

-      Šis jautājums ir pietiekami sarežģīts, nokremšļo­jās Rozenkrancs. Nekad neesmu slēpis, ka Ēnu ordenis nebūt nezina visu. Paralēlajās dimensijās patiesi ir savi iemītnieki daži no tiem ir gluži nejauki, lai neteiktu pēdējie draņķi. Par tiem, kurus mēs pazīstam, un to, kā ar tiem apieties, es jums iedošu izlasīt īpašu rokasgrāmatu, bet ir lietas, par ko ordeņa gudrākie eksperti jau simtiem gadu lauza galvu. Reizēm ir sajūta, ka šajās dimensijās kāds ar mums rotaļājas kā ar maziem bērniem. Ja esam uzvedušies labi, saņemam kādu dāvaniņu, atklājam kaut ko jaunu. Ja neesam izpildījuši mājas darbu, mūs ieliek kaktā. Nelaime vien tā, ka nekad jau nevar zināt, kas bijis uzdots. Katrā ziņā kāda noslēpumaina saprāta klātbūtne tur ir nojaušama. Varbūt tie, kas senatnē visu šo radījuši, laiku pa laikam nāk savu veidojumu pārbaudīt. Bet, ja reiz sākām runāt par uzdevumiem, jums arī būs uzde­vums! Apmācību sākumā visi jaunie ordeņa biedri iziet

īpašu treniņu, kas attīsta vērīgumu. Bez tā mūsu darbā nevar iztikt. ŠI vecā muiža ir kā radīta, lai trenētu vērī­gumu. Apskatiet to šovakar kārtīgi rit no rīta septiņos pēc brokastīm sāksim!

Tas, ko mēs abi ar Kati Blumbergu piedzīvojām un uzzi­nājām turpmākajās divās apmācību nedēļās Stārķu ligz­das muižā, ir garš un diezgan garlaicīgs stāsts. Neesmu jau es nekāds Andrejs Upīts, lai visu to aprakstītu. Nedo­mājiet nekādu lielo noslēpumu tur nav! Rozenkrancs mūs mācīja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ļoti daudz laika tika veltīts dažādiem vērību attīstošiem vingrināju­miem, sākot no šķietami elementārā cik pakāpienu ir trepēm, kas ved uz Stārķu ligzdas muižas otro stāvu, un kurš no šiem pakāpieniem čīkst, un beidzot ar īpašiem testiem mācību labirintā, kur bieži vien sliktā apgaismo­jumā vajadzēja prast uztvert katru niansi, lai piefiksētu vissīkākās detaļas. Tās Rozenkrancs pēc tam atprasīja lielā stingrībā.

Protams, mēs mācījāmies apieties ar dažām vienkār­šākajām tehniskajām ierīcēm, kuras ir Ēnu ordeņa rīcībā. Droši vien mūsdienu tehnoloģiju pētnieki daudz atdotu, lai tās iegūtu. Tomēr man būs jūs jāsarūgtina. Visi šie brīnumainie aparāti ir aprīkoti ar pašiznīcināšanās

programmu. Nonākuši svešās rokās, tie vienkārši pārstāj darboties.

-     Nedomājiet, ka tāpēc varat tos zaudēt, kur vien ienāk prātā! mūs jau otrajā nodarbībā brīdināja Rozenkrancs. Daudzas no šīm ierīcēm mēs protam tikai lie­tot, nevis izgatavot ordeņa biedri tās savulaik ir atra­duši slepenās glabātavās, pētot dažādas dīvainas telpas dimensijas. Iespējams, tie, kas to visu radījuši, atstājuši šīs ierīces ar zināmu nolūku tiem, kas šos dimensiju un laikeju labirintus vēlāk izmantos. Vienīgais, ko mēs pro­tam izgatavot, ir ziņotājs aparāts, ko jūs abi sākumā noturējāt par mobilo telefonu. Protams, tas nav nekāds mobilais telefons. Tā ir ierīce, kas darbojas mūsu domu frekvencēs un barojas no smadzeņu enerģijas. Ar to var pārraidīt domas. Tās parādās uz saņēmēja ziņotāja ekrāna. Frekvences tiek īpaši kodētas tā, lai signāls, ko tu, Kristofer, noraidi Katei, nebūtu pieejams un sapro­tams citiem. Šai ierīcei ir vēl kāda īpatnība tā ir iepro­grammēta individuāli konkrētajam lietotājam. Jūs abi ar saviem aparātiem esat gandrīz kā salaulāti. Aparāts ir piesaistīts jums, tas vienmēr neuzkrītoši atgādinās, ka tas jāpaņem līdzi, brīdinās, ja kāds to mēģinās nozagt. Gadījumā ja, piemēram, nonākat situācijā, kad aparātu jums var atņemt, ar domu palīdzību jānoraida pašiznī­cināšanās parole, un tas vienkārši pārstās darboties uz visiem laikiem. Vienīgais, ar ko tad jārēķinās kādu laiku jums nebūs sakaru ar Ēnu ordeni. Šādā situācijā gan uz mūsu dežūrpults pienāk trauksmes signāls, un tad mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu. Šī ir vienīgā ordeņa ierīce, kas tagad tiek nodota jūsu rīcībā. Kā redzē­jāt, tās funkcijas ir ļoti dažādas, bet pieeja tām jums tiks

dota vienīgi tad, kad būsiet sasnieguši attiecīgu sagata­votības pakāpi.

Mēs apguvām arī iemaņas darbam ar teleportu pildspalvai līdzīgo ierīci, kuru noklikšķinājusi mūsu acu priekšā pirmajā dienā šeit muižiņā izgaisa Sāra. Ar to tiešām var teleportēties no vienas vietas uz otru, tomēr, lai to iemācītos darīt droši un pareizi, nācās pamatīgi nostrādāties. Tas tikai Holivudas fantastikas filmās uz ekrāna norisinās šķietami vienkārši un bezrūpīgi, tomēr reālajā dzīvē ir krietni sarežģītāk.

-      Nedrīkst teleportēties, kur pagadās un kā pagadās! Tas ir pirmais un svarīgākais teleportācijas likums, mums nemitīgi atkārtoja Rozenkrancs.

Drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņam ir taisnība. Būtu diezgan stulbi teleportēt sevi uz Centrālo staciju tā, lai nonāktu uz sliedēm tieši zem elektrovilciena riteņiem. Prasme koncentrēt domu un skaidri formulēt galapunktu teleportācijas procesā ir ļoti svarīga. Teikšu atklāti, man no šiem koncentrēšanās treniņiem reizēm bija pat nelaba dūša tad jau mainīt servisā automobiļu riepas ir daudz vieglāk un vienkāršāk.

Mēs apguvām arī to, kāda ir atšķirība starp vienkāršu teleportāciju, kurā iespējams teleportēt vienīgi pašam sevi un savu apģērbu, un ceļošanu cauri portāliem. Tas nav gluži tas pats, kas lidot lidmašīnā ar bagāžu vai bez tās! (Es gan atšķirībā no Kates Blumbergas nekad mūžā neesmu lidojis ar lidmašīnu.) Ar portālu palīdzību ir iespējams pārvietoties ne vien telpā, bet arī laikā, ņemot sev līdzi visdažādākos priekšmetus vai, kā es jau to reiz pieredzēju, transporta līdzekļus. Vienīgi jāat­rod piemērota lieluma portāls. Par tiem runājot, Portālu

teorija ir apmēram tikpat garlaicīga kā latviešu valodas gramatika ar tās neskaitāmajām definīcijām, likumiem un izņēmumiem. Iedzīt to visu galvā nudien ir viena ļoti nepatīkama nodarbošanās. Daudz interesantāk, pro­tams, ir darboties ar portālu komutatoru, tomēr, nezinot teoriju, var izrādīties, ka tā nav nekāda spēļmantiņa, bet gan ierīce, kas, nepareizi lietota, var apdraudēt gan paša lietotāja, gan apkārtējo cilvēku dzīvību. Svarīgi ir pateikt arī to, ka portālu komutators un citas ierīces ir aprīkotas ar tā saukto pūļa apziņas bloķētāju, kas nepieciešamības gadījumā ļauj netraucēti tās izmantot ari ļaužu pilnās vietās. Ar staru lielgabalu Rozenkrancs gan man neļāva izšaut. Skopulis! Vien parādīja, kā ar to apieties, skarbi noburkšķot: Tu vēl esi pārāk mazs šai nodarbei. Gan jau arī tam pienāks laiks. Vispirms jāapgūst reizrēķins!

Pat skolā es nekad nebiju mācījies tik daudz un cītīgi, turklāt apmācību kursa noslēgumā mums abiem ar Kati vajadzēja nokārtot vairākas ieskaites. Kad beidzām to darīt, pienāca laiks teleportēties uz parasto dzīvi.

-     Savas atzīmes uzzināsiet vēlāk, un par turpmāka­jiem rīkojumiem es jums ziņošu. Dzīvojiet kā parasti un gaidiet. Ko pieredzējāt, labāk gan nevienam nestāstiet, pārjums smiesies! Skatīsies uz jums, kā uz mani pirmajā tikšanās reizē skatījās Kristofers, uz atvadām nosmaidīja Rozenkrancs.

Ko lai te piebilst? Divdesmit dienās, kuras pavadījām Stārķu ligzdas muižā, mēs apradām dzīvot pasaulē, kurā neiespējamas lietas no fantāzijas filmām un grāmatām kļuva ikdienišķas un iespējamas. Varbūt tāpēc vissavādā­kais šajā pasākumā man šķita atgriešanās mājup. Starp citu, viss noritēja tieši tā, kā Rozenkrancs teica apmācību

sākumā. Laiks, kas Stārķu ligzdā ilga divdesmit dienu, normālajā pasaulē izrādījās nepilna diennakts. Ja atmina­ties, es ierados Centrālajā stacijā sestdien, 13. jūnijā, bez divdesmit minūtēm desmitos. Kad mācību kursa noslē­gumā es teleportējos un attapos savā tukšajā dzīvoklī, izrādījās, ka ir svētdiena, 14. jūnijs, astoņi no rīta. Kā es to zinu? Pirmkārt, pie visām mājām uz mūsu ielas bija izkārti karogi sēru noformējumā, otrkārt, Freimaņkunga istabā vienmēr skan Latvijas Radio pirmā programma. Vecais vīrs nekad neizslēdz uztvērēju. Ja jau jums balss no radioaparāta saka: “Labrīt, ir astoņi no rīta, 14. jūnijs, sākam kārtējo ziņu izlaidumu,” tad jātic vien ir.

Drošības labad piezvanīju Katei.

-     Viss kārtībā! viņas balss klausulē skanēja opti­misma un enerģijas pilna. Man no mammas pienākusi īsziņa, ka esot aizkavējies Stokholmas reiss un viņa ieli­došot Rīgā ap pulksten divpadsmitiem.

“Ir nu gan tā Blumberga īsta atombumba,” es nodo­māju un devos gulēt, jo pēc mācībām Stārķa ligzdas muižā man bija sajūta, ka smadzenēm manā galvā no visa uzzinātā kļuvis pārāk maz vietas.

Turpmākajās dienās nekas īpašs nenotika. Strādāju autoservisā, brīvdienās aizbraucu uz Dzintariem pasauļoties. Mēģināju, protams, ari nopeldēties, bet ūdens jūrā bija stindzinoši auksts. Pavadīju diezgan skumīgus Jāņus pie Freimaņonkuļa Pārdaugavas drauga Jāņa viņa dārza mājiņā Saulkrastos. Nē, nebija jau slikti! Mēs kurinājām nelielu ugunskuru, bet tās abu veco vīru runas! Pašiem jau viņiem atcerēties senās dienas šķita gana aizrau­joši, bet man to visu klausīties… Nu tā ne visai. Ja godīgi, dzīve pēc Stārķu ligzdas un visiem neticamajiem

pavasara piedzīvojumiem šķita pagarlaicīga. Likās, ka tagad, kad esmu uzzinājis tādus noslēpumus, kuri vairu­mam cilvēku pat sapņos nerādās, vajadzētu notikt kaut kam īpašam. Bet nekā īpaša nebija.

Vienīgais, ar ko mana dzīve atšķīrās no dzīves pirms visiem šiem notikumiem, bija tas, ka brīvajā laikā es diez­gan cītīgi lasīju sarežģītas grāmatas un trenēju savu kon­centrēšanās spēju. Jāatzīst, šajā ziņā apmācībās Stārķu ligzdā man īpaši labi neklājās. Blumbergai tas izdevās labāk nekā man. Te, mājās, man, protams, nebija nekādu īpašu Stārķu ligzdas trenažieru vai iekārtu, tomēr kaut ko šai ziņā iesākt varēju. Drīz vien zināju par savu istabu visu cik plaisu ir griestos, cik dēlu ir grīdā, cik vietās vecajām durvīm nolobījusies krāsa. Mēģināju paveikt arī ko sarežģītāku. Ar domu spēku raut cilvēkiem nost no galvas cepures pēc visa piedzīvotā šķita bērnišķīga nodarbošanās. Diez vai Ēnu ordenim tas patiktu, turklāt arī man pašam neliekas īpaši godīgi izmantot savas jau­nās spējas, lai pazemotu vai aizskartu citus. Ari locīt vie­nīgā modinātājpulksteņa rādītājus būtu stulbi. Kā gan no rīta pamodīšos, lai ietu uz darbu?

Nolēmu sekot Rozenkranca ieteikumiem un apņē­mos ar gribasspēka palīdzību iemācīties noturēt zīmuli perpendikulāri galdam, pats tam nepieskaroties. Biju redzējis šo triku arī kādā filmā un nezin kāpēc iedo­mājos, ka man tas izdosies. Sēdēju vakaros pie galda garas stundas, bet nodomātais padevās ne pārāk labi. Dažas sekundes zīmulis turējās, bet arī tad ne vienmēr. Rozenkrancs Stārķu ligzdā gan mūs brīdināja, ka sākumā sekmes nebūšot lielas. Tomēr nieka pāris sekunžu pat man šķita par maz, jo reizēm tā īsti nevarēja saprast, vai

tas, ka zīmulis turas vertikāli uz galda virsmas, pieskaro­ties tai tikai ar grafītu, nav sagadīšanās. Pirms iemācīties manipulēt ar cilvēkiem, ir jāiemācās pārvaldīt mazus un nekaitīgus priekšmetus, piemēram, sērkociņu kastīti, tāds bija viens no Rozenkranca apmācības principiem, un es to ievēroju.

Pēc Jāņiem piezvanīju Katei. Arī viņai nebija nekādu jaunumu par Ēnu ordeni.

-      Varbūt mēs esam izgāzušies gala pārbaudījumos un Ēnu ordenis mūs vienkārši izbrāķējis? Blumberga minēja.

-      Nūja, Portālu teorija nebija mūsu stiprākā puse. Man likās, ka Rozenkrancs pāris reižu uz mums pamatīgi sadusmojās, es skumji piekritu.

Vienojāmies, ka dzīvosim tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, un gaidīsim kādu ziņu.

-     Ja tādas nebūs, vienalga taču kaut kas ir jādara, prātīgi sprieda Blumberga.

Pirmdien, 29. jūnijā, pēcpusdienā īsi pirms savas darba maiņas beigām autoservisā sajutu, ka manas džinsa jakas, kas tobrīd bija pakārta garderobes drēbju skapītī, kabatā novibrē ziņotājs. Jau atkal pateicu vibrē tā, it kā runa būtu par mobilo telefonu. Nekas tur nevibrēja! Es vienkārši sapratu, ka pienākusi ziņa. Pabeidzis mainīt motoreļļu kāda resna plikpaura Opel Omega, es noslaucīju rokas un devos uz garderobi. Tā ari bija. Ekrānā izlasīju paziņojumu: “Tiekamies pulksten 18 Vērmanes dārzā pie estrādes. Rozenkrancs.”

Te nu ari es nenocietos un nosūtīju ziņu Blumbergai: “Kate, vai ari tev jābūt Vērmaņdārzā?” Protams, vazāties kopā ar šo diezgan neciešamo skuķi, kam no enerģijas

pārpilnības, tā vien šķiet, reizēm nāk tvaiks pa ausīm, nebūtu nekādas nepieciešamības, bet, ja jau Ēnu ordenis mūs ir padarījis par tādiem kā partneriem gandrīz kā seriālos par policijas izmeklētājiem, tad lai nu tā būtu. Pēc brīža saņēmu ziņu: “Jā, Kristofer! Droši vien tāpēc jau Ēnu ordenis mūs salika kopā, ka es esmu enerģiska, bet tu diezgan liels bremze!” Te nu bija mana kārta nosarkt un atcerēties Stārķu ligzdā mācīto par nepiecie­šamību kontrolēt savas domas un koncentrēties uz gal­veno. Bet svarīgākais šobrīd bija tas, ka pulksten sešos tiekamies Vērmaņdārzā, nevis rudās Blumbergas bizes!

“Tieši tā. Koncentrējamies uz galveno!” pienāca vēl viena ziņa no Kates.

-      Sasodīts, viņa ir iemācījusies lasīt manas domas, kamēr es ar zīmuli krāmējos! nopukojos un devos uz ģērbtuvi nomazgāties pēc netīrā darba.

Sešos pievakarē jūnija beigās Vērmaņdārzā parasti valda liela kņada. Cauri dārzam Centrālās stacijas vir­zienā plūst to cilvēku straume, kas, beiguši darbu, do­das mājup. Viņiem pretim nāk visi tie, kas pēc darba atgriežas pilsētas centrā. Mazi bērni te vizinās ar velomobiļiem, lielāki ar skrituļdēļiem un skrituļslidām. Uz soliņiem pie estrādes pulcējas šaha cienītāji un pensio­nāri, savukārt pašā estrādē notiek pēdējie priekšdarbi, lai sāktos vakara koncerti. Par laimi, pirmdienas, darba nedēļas sākums, ir klusākās dienas parkā. Rozenkrancu ar visu viņa smieklīgo bizi ieraudzīju sēžam uz soliņa pie ceriņkrūma jau pa gabalu. Blumbergas vēl nebija. “Sēžu trolejbusā! Korķis. Būšu pēc desmit minūtēm,” vēstīja mans ziņotājs.

Mēs sasveicinājāmies.

-      Nu, kādi panākumi ar zīmuli? Iemācījies noturēt līdzsvarā? vaicāja Rozenkrancs.

Tad bija mana kārta atzīt, ka ne visai.

-      Mēs ordenī izanalizējām tavas sekmes. Jāatzīst, ka tu vairākās jomās atpaliec no Kates. Tomēr nav jau arī tik slikti. Pārbaudījumus abi esat izturējuši. Es gan cerēju, ka jūsu abu vērtējumi būs augstāki, tomēr lai nu paliek, Rozenkrancs to pavēstīja tādā tonī, it kā mūsu vājās sek­mes aizvainotu viņu personiski. Secinājums ir tāds, ka tu, Kristofer, īsti nenošķir savu gribēšanu koncentrēties no spējas koncentrēties. Tā ir diezgan tipiska parādība.

Es klusējot nodūru galvu. Kas man cits atlika? Taisno­ties, ka es cenšos, bet man neiznāk?

-      Nebozies tāpēc, Kristofer! Tu tiešām ļoti centies, bet tas nekam neder. Nelaime tā, ka tu ļoti gribi, bet mūsu gribai, ko pārprasti sauc arī par gribasspēku, patie­sībā nav nekāda spēka un enerģijas. Tā vispār nav nekas. Dzejnieku un filozofu izdomājums! Spēks un enerģija ir mūsu domām, un tev ir jāiemācās koncentrēties uz gal­veno, attīrot to no visiem es gribu, es negribu; man patīk, man nepatīk. Lūk, vienkāršs piemērs! Cik daudzi cil­vēki gan labprāt gribētu palīdzēt tiem ļaudīm, kuri šajā pasaulē cieš trūkumu un kuriem klājas slikti? Tomēr cik tad ir to, kas reāli palīdz? Ja katrs kaut nedaudz darītu šajā lietā, nekāda trūkuma taču nebūtu. Gribēšana ļauj mums fantazēt, bet īstā darīšana no tās nesākas. Vai saproti atšķirību?

-     Vārdos jau tas izklausās vienkārši, man nācās atzīt.

-      Bet darbos tas ir daudz grūtāk. Rozenkrancs mierinoši uzlika uz manas rokas savējo. Nepārdzīvo,

nākamajā apmācību reizē es tev parādīšu dažus īpašus koncentrēšanās paņēmienus. Jāatzīst, arī man pašam sākumā ar koncentrēšanos gāja diezgan švaki.

Tajā brīdī ar skaļu un priecīgu “Čau!” mums pievie­nojās Blumberga.

-      Piedodiet, es iesprūdu korķī uz Akmens tilta, trolej­busam nokrita stanga, un vadītāja diezgan ilgi noķēpā­jās, līdz uzlika to vietā, viņa sacīja.

-      Nu, tā gadās, kad jaunas dāmas tā vietā, lai trenē­tos ar domu spēku pārbīdīt sērkociņu kastīti, sadomājas, ka drīkst rakāties otra cilvēka domās. Tad reizēm ne vien trolejbusa stangas nelaikā krīt! Notiek arī daudz sliktā­kas lietas. Kristofera smadzenes tev nav nekāds drēbju skapis! diezgan indīgā tonī noteica Rozenkrancs.

-     Jā, Blumberga! Tas nav godīgi! es nošņācos.

-      Padomā, ja Kristofers vai kāds cits rakņātos tavā galvā, izokšķerētu tavus kvēlākos sapņus un lielākos noslēpumus, vai tev tas patiktu? piebilda Rozenkrancs.

-    Turklāt tu vēl nudien nemāki to izdarīt tā, lai tam, kura domās tu ielūkojies, no tā nerastos problēmas. Tādas lie­tas Ēnu ordenī nav pieļaujamas.

Kate nosarka. Labu brīdi viņa klusēja un tad lēni noteica: Piedodiet! Man nebija nekāda ļauna nodoma. Nezinu, kā Kristoferam, bet mani visas šīs dienas mocīja neizturama ziņkārība un vēlme izmēģināt jaunās zināša­nas. Es ceru, ka neesmu izdarījusi neko sliktu.

-      Ziņkārība! Un ja nu Kristofers, kura domās tu rakā­jies, tevis dēļ zaudētu spēju koncentrēties un tagad staigātu apkārt kā tāds sautēts puķkāposts? Vai aiz­mirstu aizskrūvēt eļļas skrūvi dzinēja karteri un viņa klienta auto būtu pagalam? Cilvēka apziņa ir viena no

noslēpumainākajām lietām pasaulē, šajā ziņā nedrīkst būt nekādas pašdarbības. Ja vēlreiz kaut kas tāds atkārto­sies, es tevi izslēgšu no Ēnu ordeņa uz visiem laikiem, stingrā balsi paziņoja Rozenkrancs.

Skaidrs, ka pēc šāda negaidīta sarunas sākuma iestā­jās nepatīkama klusuma mirklis. Es biju dabūjis brāzienu par to, ka neesmu sekmēs tik labs kā Blumberga, savu­kārt Blumberga par to, ka lien, kur nav atļauts. Nu, bet tā taču ir Blumberga!

Sapratis, ka klusuma bridis ir ieildzis, Rozenkrancs pasmaidīja.

-      Labi! viņš teica. Ēnu ordenis kontrolē jūs abus un situāciju kopumā. Par laimi, neko briesmīgu sastrādā­juši neesat. Parastie jaunuļu nedarbi. Bet ņemiet vērā tas, ko es teicu, ir ļoti nopietni. Lai nebūtu nekādas paš­darbības!

Tagad pie lietas. Izlasiet, lūdzu, abi šo mazo ziņu šo­dienas Neatkarīgajā. Tā ir piektās lappuses augšējā labajā stūri. Viņš pastiepa mums katram pa laikrakstam.

Es paņēmu avīzi un atšķiru piekto lappusi. “Muzejā pazūd mazs zēns” vēstīja virsraksts. Ari turpinājums bija tādā pašā garā. “Vakar pēcpusdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ekspozīcijas apskates laikā mīklaini pazudis piecus gadus vecais Juris L., kurš kopā ar atpūtas nometnes bērnu grupu bija ieradies ekskursijā uz Rīgu. Kā apgalvo liecinieki, zēns muzejā ienācis, bet tad nozudis. Dīvaini ir tas, ka muzeja novērošanas kame­ras ir fiksējušas Jura L. un pārējās bērnu grupas ieraša­nos. Kādā bridi zēns vienkārši pazudis, kaut ari ierakstā nav redzams, ka viņš būtu izgājis no muzeja telpām. Policija ir sākusi Jura L. meklēšanu, tomēr to apgrūtina

apstāklis, ka muzeju tajā laikā apmeklējusi vienīgi atpū­tas nometnes grupa. Jebkuru informāciju, kas sekmētu zēna atrašanu, lūdzam paziņot pa tālruni 01652841 vai tuvākajā policijas iecirknī.”

Izlasījis šo, es mirkli padomāju un vaicāju: Vai tie­šām mums jātic visam tam, kas rakstīts avīzē? Iznāk, ka zēns muzejā vienkārši izkūpējis gaisā!

-      Diemžēl tā ir. Ēnu ordeņa rīcībā ir drošības kameru ieraksts. Tas gan nav diezin cik labas kvalitātes, tomēr viss ir redzams. Sasēdieties tuvāk, tūlīt parādīšu! noteica Rozenkrancs un izvilka no somas planšetdatoru.

Mums abiem ar Kati, noskatoties ierakstu, nācās seci­nāt, ka ir tieši tā, kā raksta avīze. Mazais, nemierīgais, gaišmatainais puišelis sarkanā krekliņā dīdās pa izstāžu zāli un tad vienā mirklī pazūd no ieraksta. Viņa tajā vien­kārši vairs nav.

-      Dīvaini! noteica Kate. Pazudis bez pēdām. Tas izskatās tā, it kā viņš būtu teleportējies vai iegājis kādā portālā… Drīzāk portālā. Paga, paga! Apziņas blokators taču iedarbojas arī uz novērošanas kamerām?

Te bija mana kārta iebilst Katei. Ja apziņas bloka­tors būtu ieslēgts, tas spētu nobloķēt attēlu apmēram trīs minūtes. Tā vieta ierakstā izskatītos tā, it kā būtu slikti samontēta. Nodarbībās mācījāmies šīs lietas atpa­zīt. Nekā tāda taču nav! Mēs te noskatījāmies desmit minūtes ieraksta. Nekādu svārstību! Attēlā redzami tikai četrpadsmit bērni un četras tantes, kas viņus pavada, un divas kundzītes zāles uzraudzes. Es nezinu, vai kāds svešais nav pamanāms ierakstos citviet muzejā, jo tam taču ir trīs stāvi. Varbūt ir iespējams nostāties tā, ka novērošanas kameras kaut ko nespēj saskatīt?

-      Loģisks spriedums. Esat kaut ko iemācījušies, pamāja Rozenkrancs. Ordenī pārbaudījām visus ierak­stus. Neviena svešinieka tur nav. Jā, principā ir iespējams nostāties tā, lai objekts nebūtu kameru redzamības zonā, tomēr zāles uzraudzes policijai vienā balsī apgalvo sve­šinieku muzejā nav bijis. Tikai šī grupa. Kurš tad ies uz muzeju pēcjāņu svētdienā, vasaras vidū, pašā atvaļinā­jumu karstumā?

-     Bet vai nevarētu būt tā, ka puika nejauši kaut kur iekļuvis? Kādā nelielā, šķietami nepamanāmā portālā? Pats mums teici, ka tā mēdz notikt! savu versiju izvir­zīja Kate.

-     C klases portāls? es negaidīti pats sev ievaicājos.

-     Bravo, Kristofer, tu atceries pat to! iesaucās Ro­zenkrancs. Varbūt atgādināsi, kas ir C klases portāli? viņš klusākā balsī un smīnīgām acīm piebilda.

-     C klases portāli ir grūti identificējami portāli ar neskaidru atrašanās vietu, kas var atvērties neregulāri un nekontrolējami. Pēc izmēra tie ir nelieli un parasti neapdraud pieaugušos, tomēr var ieraut sevī mazus bēr­nus vai neliela auguma cilvēkus, kas kaut kāda iemesla dēļ nekontrolē vai nav spējīgi kontrolēt savu apziņu. Parasti tie pārvietojas telpā viena kontinenta robežās, es noskaitīju paragrāfu no portālu teorijas.

-     Bravo, Kristofer! Diemžēl C klases portāls ir viens no nedaudzajiem ticamajiem pieņēmumiem. Tas visu izskaidrotu, nopūtās Rozenkrancs. Redziet, Dekora­tīvās mākslas un dizaina muzejs jau patiesībā nav ne­kāds muzejs. Ēka ir ļoti sena. Viena no noslēpumainā­kajām Rīgas celtnēm, būtībā vecākā mūra celtne, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā celta kā Svētā Georga

kapela ap 1204. gadu. Protams, Georga vārds laika gaitā latviskojies par svēto Juri. Pazudušo puišeli arī sauc Juris. Interesanta sakritība! Ar ēku saistās īpatnēji enerģētiski uzplaiksnījumi un šausminoši nostāsti. Ari par ceļo­šanu laikā un telpā. Esam to pētījuši vairākkārt, pēdējo reizi toreiz, kad tur darbojās poļu restauratori. Tas bija divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē. Tomēr Ēnu ordenim tā arī nav izdevies atrast, kurā vietā tur atrodams portāls. Vienubrīd domājām, ka tāda tur nav vispār, jo nekas par tā esamību neliecināja.

Pēc vakardienas notikumiem uzskatām ja portāls tur tiešām ir, tad tas ir ļoti mazs un grūti pamanāms. Neslēpšu, ka naktī izmeklējāmies to visādi. Ir tikai stipra virpuļveida enerģiju putra, kas cita citu izslēdz. Kape­las vienā stūrī ir ārkārtīgi spēcīga negatīvās enerģijas plūsma. Muzeja zāļu uzraudzes sūdzas ja tur ilgāk pastāvot, tad sākot sāpēt galva. Dažu metru attālumā no šī starojuma avota plūst gluži pretējs starojums! Kā teica zāles uzraudze kad sākot sāpēt galva, atliekot vien nostāties tur, un sāpes pārejot. Pārmērījām vakar­nakt visu telpu kā nu ne, mēraparāti burtiski jūk prātā! Vienā kapelas pusē negatīvas enerģijas maksimums, bet otrā pozitīvas. Ari akmens sienas izstaro enerģiju. Katra citāda. Tā vien šķiet, ka zobenbrāļi sienās iemūrējuši pagānu tempļu ziedokļu akmeņus. Nemaz jau nerunājot par kapelas centru, kas, kā parasti, atrodas senas un spē­cīgas pagānu svētnīcas altārvietā. Enerģētisko virpuļu dēļ kapela celta ar nelielu nobīdi no tradicionālās debes­pušu ass. Tas viss būtu interesanti vēstures pētniekiem, bet mēs galu galā neko neatradām.

Gildensternam radās doma, ka portālu spētu atrast tikai bērni. Diez kas nav, bet tā ir vienīgā vērā ņemamā ideja. Mēs Ēnu ordenī tik sarežģītu uzdevumu veikšanai neizmantojam zemākās pakāpes mācekļus, kādi esat jūs. Tomēr Padome šoreiz nolēma, ka jāpamēģina, jo pazudis mazs puisēns. Tā nu ir sanācis, ka jaunākie ordenī esat jūs. Varat, protams, atteikties, jo tas, iespējams, būs bīs­tami. Neviens jums nepārmetīs. Tomēr, ja esat ar mieru, tad rīt bez desmit vienpadsmitos es jūs gaidu uz soliņa pretī muzejam. Mēs gribam, lai tu Kristofer, un tu, Kate, apskatītu muzeju. Varbūt kaut ko pamanīsiet. Ja neiz­nāks, neiznāks, tomēr neslēpšu: ar jums saistās mūsu vienīgā cerība. Pēc mūsu aprēķiniem, mazais Jurītis spēs noturēties portālā apmēram trīs diennaktis. Viņam mugursomā ir ūdens pudele un našķi. Nekas sevišķs, bet labāk nekā nekas.

Rozenkrancs izņēma no somas divas mapes.

-    Mēs sagatavojām informāciju par muzeju, vakarā izlasiet, viņš noteica. Kad izlasīsiet, tad labi apdo­mājiet. Jums ir tiesības atteikties. Ja tomēr piekritīsiet, mapē ir arī aploksne ar naudu. To pārlieciet maciņos un noteikti paņemiet līdzi. Galu galā jums taču nav jāpērk muzeja biļetes uz sava rēķina.

-    Bet kāpēc ne tūlīt? ieprasījās Blumberga. Mazais Jurītis taču ir badā.

-    Tāpēc, ka jums un ari Ēnu ordenim ir jāsagatavojas. Kurš jūs meklēs, ja izkūpēsiet tāpat kā Jurītis? Turklāt muzejs ir atvērts no pulksten vienpadsmitiem, bet eks­kursantu grupa ieradās pusdienlaikā. Ir pieņēmums, ka portāls, ja tur tāds atrodas, ir pieejams laikā līdz diviem pēcpusdienā, atbildēja Rozenkrancs.

-   Bet kā ar autoservisu, man taču jāstrādā! es iesaucos.

-    Neuztraucies, pulksten desmitos tu būsi brīvs. To mēs nokārtosim. pasmaidīja Rozenkrancs. Un atce­rieties! Lieta ir nopietna. Šī nav nekāda bērnu spēle vai apmācību trenažieris. Mēģiniet atcerēties visu, ko es jums mācīju par portāliem un uzvedību tajos. Negribu jūs ne velti biedēt, ne kā citādi iespaidot, tomēr šoreiz no jums abiem, iespējams, ir atkarīga maza puišeļa dzīvība.

Viena no lietām, ko apguvām pirmajā apmācību reizē Stārķu ligzdā, bija tā sauktā Enerģiju teorija. Kā skaidroja Rozenkrancs, no elementārās fizikas likumu viedokļa izriet, ka Visumā jebkam piemīt sava enerģija gan zvaigznēm, gan atomiem, gan melnajiem caurumiem. Arī mūsu pasaulē ir tāpat. Visiem priekšmetiem un dzī­vām būtnēm piemīt enerģija. Pastāv divi enerģiju pamattipi pozitīvā un negatīvā. Kā teica Rozenkrancs, būtu liels malds uzskatīt, ka pozitīvs šajā gadījumā ir labs, bet negatīvs slikts. Šis dalījums savulaik ticis pārņemts no strāvas baterijas, kam viena spaile ir pluss, bet otra mīnuss. Mobilais telefons vai radioaparāts darbojas tikai tad, ja pareizi pievienotas abas spailes. Mēs, cilvēki, šajā ziņā esot tādas kā ar baterijām darbināmas elektroierī­ces, kas barojas no abu enerģiju summas. Tomēr vienlai­kus mēs esot arī enerģijas avots kādam citam. Sarežģīti, vai ne? Tomēr viss šis skaidrojums ir nepieciešams, lai saprastu, ko nozīmē Rozenkranca pieminētā enerģiju putra Svētā Jura kapelā, uz kuru mēs ar Kati dosimies jau rīt. Protams, dosimies!

Kad Vērmanes dārzā atvadījāmies un es devos uz Val­demāra ielas pieturu, lai kāptu sava maršruta autobusā, manā ziņotājā pienāca vēstījums no rudmatainās Blumbergas.

“Tu taču nedomā atteikties?”

Velna skuķis! Kad mums pirmoreiz vajadzēja doties iekšā portālā pie briežu dārza sētas, tad gan viņa izska­tījās pamatīgi nobijusies, bet tagad kļuvusi tik gudra un pašpārliecināta. Skaidrs, ka es nevarēju piekāpties!

“Sagatavojies kārtīgi, lai varam atrast mazo Jurīti!” es viņai nekavējoties atbildēju.

Bet atgriezīsimies pie Enerģiju teorijas. Ja jau katrai būtnei un katrai lietai piemīt sava enerģija, tad iznāk, ka enerģija ir klātesoša it visur pasaulē. Rezultātā veidojas tāds kā dabiskais enerģētiskais fons, kuru mēs nemaz nejūtam. No sākuma man viss šis garais penteris nepielēca nu, kā tas var būt? Bet tad Rozenkrancs atgādināja par Zemes pievilkšanas spēku. Mēs jau nejūtam, ka mūs kāds pievilktu. Vienkārši staigājam pa zemeslodi, nost no tās nekrītam, bet, ja māmuļa Zeme mūs palaistu vaļā, mēs vienkārši izšķīstu izplatījumā. Tieši tāpat ir ar ener­ģijām. Tomēr pasaulē ir vietas kā tās cēlušās, neviens nezina -, kurās šīs enerģijas krustojas, to ir par daudz vai par maz. Kāpēc tā? To es nezinu, jo to nezina neviens. Tomēr šo nesaprotamo likumsakarību pamanīja jau senie pagāni. Viņi tādās vietās, kur enerģija plūda kā no avota, cēla savus pirmatnējos tempļus, jo ticēja, ka šo enerģiju raida dievi. Vēlāk šo paradumu pārņēma citas reliģijas. Arī kristieši. Senākie kristiešu dievnami parasti tika celti tur, kur pirms tam bija pagānu tempļi. Ir arī pre­tējas vietas, kur enerģijas nepietiek. Tādās labāk pārāk

ilgi neuzturēties, jo tās atņem spēku. Par šādām vietām laika gaitā radies skaidrojums, ka tur esot jūtama velna un raganu klātesamība. Kaut kāda iemesla dēļ tās uzsūc enerģiju no visa tā, kas ir šo vietu sasniedzamības zonā. Tāpēc jau arī reizēm mēs jūtam instinktīvu nepatiku pret kādu soliņu parkā un pārsēžamies citur.

Ēnu ordenī ir radīta ar mūsdienu zinātnes metodēm nepierādāma hipotēze par to, ka šīs enerģētiski ārpus normas esošās vietas esot saistītas ar noslēpumainajiem portālu radītājiem, jo abas šīs lietas ir saistītas portāli parasti atrodami enerģētisko strāvojumu tiešā tuvumā. Tad, lūk, spriežot pēc tā, ko sacīja Rozenkrancs, kādrei­zējā Svētā Jura baznīca, tagadējais Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atrodas šādā enerģētiskā virpuļa vietā. Likumsakarīgi, tuvumā būtu jābūt kādam portālam.

Tad nu iznāk, ka kaut kur muzejā reizi pa reizei atve­ras nevienam nezināms portāls, kurš kaut kādu sakri­tību rezultātā var sevī ieraut apmeklētājus. Tas, protams, ir ļoti bīstami. Publiskā vietā šādus portālus pienāktos uzmanīt, lai tie nenodarītu ļaunumu cilvēkiem.

Braucot mājup autobusā, man bija laiks apdomāt visu to, ko man un Katei bija izdevies uzzināt pēdējā mēneša laikā. Tas tikai pirmajā mirklī izklausās pēc aizraujošas dēkas. Doties rīt meklēt kaut kādu mistisku C klases por­tālu, nezinot, kas mūs sagaida, tas tiešām ir pietiekami riskanti. No vienas puses, spriežot pēc portālu teorijas, C klases portāli nav paši bīstamākie. Tomēr, no otras puses, ja nu mēs atrodam kādu portālu no tās portālu grupas, par kuru neko daudz nezina arī pats Ēnu orde­nis? Portālu klasifikācijā aiz burta F seko diezgan liela putra. Kurp tie ved, to nezina neviens.

Mājās Rozenkranca iedotajā melnajā mapē es atradu veselu blāķi apdrukātu papīru, fotogrāfiju, zimējumu. Te bija veci plāni, dokumenti un liecības. Ari tādi, par kuriem mūsdienu arhitekti un vēsturnieki maksātu ļoti daudz. Piemēram, Alberta fon Bukshēvdena dibinātās Zobenbrāļu Baltās pils kompleksa kopplāna fotogrāfija, kurā toreizējā Svētā Georga kapela bija tikai viena maza celtne. Kur tāda dabūta nezinu! Tomēr ņemiet vērā, ka Zobenbrāļu pili rīdzinieki nopostīja 1297. gada nemieros, bet Zobenbrāļu arhīvs tika kaut kur nobēdzināts. Tātad kāds no Ēnu ordeņa bija devies uz 13. gadsimtu, lai šo plānu nofotografētu.

Pēc nemieriem nopostīto kapelu pārbūvēja par baz­nīcu. Tajā līdz pat 16. gadsimtam saimniekoja terciāriešu mūku ordenis. Laikam jau saimniekoja diezgan slikti. Pēc reformācijas ordenis beidza savu darbību, bet pamatīgi nolaisto ēku pārbūvēja par Rīgas konventa daudzstāvu noliktavu. Sienās izlauza durvis un logus preču iekrau­šanai, bēniņos ierīkoja īpašu ratu, ar kuru varēja pacelt smagumus. To var apskatīt vēl mūsdienās.

Trakākais bija tas, ka pārbūvju dēļ kādreizējā nelielā kapela bija pārvērtusies par vairāku ēku apvienojumu. Trīs stāvi, vairāku līmeņu bēniņi un pagrabs te nudien varēja viegli apmaldīties! Ej nu meklē adatu siena kau­dzē! Vienīgais, kas mani mierināja, bija tas, ka muzeja apmeklētājus ielaiž tikai daļā šo telpu.

Tomēr visuztraucošākās ziņas glabāja ne jau vecie plāni vai virpuļveidīgais enerģētisko zonu kartējums. Arī ne skarbās vēstures liecības par to, kā rīdzinieki, iebrūkot Baltajā pilī, apslaktējuši arī visus tos zobenbrāļus, kas slēpušies Svētā Georga kapelā un lūguši Dievu, rupji

pārkāpjot to laiku likumus, kas noteica, ka dievnamā esošie atrodas paša Dieva aizsardzībā un tālab nav aiztie­kami. Netaisos te izlikties izlasot vienu no vairākiem ar Svētā Jura baznīcu saistītajiem spoku stāstiem, es pama­tīgi satrūkos. Par pārējiem, protams, var pasmaidīt tās ir diezgan tipiskas pasaciņas ļaužu intereses uzkurināša­nai. Nu, piemēram, tāda.

Svētā Jura baznīca laikos, kad tā jau vairs sen nebija baznīca, bet gan noliktava, rīdzinieku acīs bija vieta ar nelāgu slavu. Tajā spokojās. Ļaudis tur bija redzējuši staigājam noslēpumainu bruņinieku, par kuru runāja, ka vēl Svētā Georga kapelas celtniecības laikos viņš ticis notiesāts uz nāvi par smagu noziegumu un dzīvs iemū­rēts zem kapelas altāra. Mirstot zobenbrālis nolādējis kapelas būvniekus, un tāpēc kapela ari vēlāk tikusi no­postīta.

Jūs smaidāt? Arī es izlasot pasmaidīju! Šādas leģendas Latvijā droši vien var atrast par gandrīz visām senajām un ne tik senajām celtnēm pilīm, muižām, baznīcām, noliktavām un pat zirgu staļļiem. Vienmēr ēkas pamatos iemūrēts bruņinieks vai jauna meitene tā vien šķiet, kas nu kurā reizē celtniekiem trāpījies pa rokai. Lai nu būtu! Droši vien, pirms satiku Rozenkrancu un nokļuvu Ēnu ordenī, es tieši tāpat izturētos arī pret vēl kādu stāstu, kas nebūt neatgādina pasaciņu par ierastajiem spokiem. Tas ir šāds.

Pēc tam kad Svētā Jura baznīcā tika ierīkotas nolik­tavas, tā vairāku gadsimtu garumā kairinājusi pilsēt­nieku prātus, jo dienās, kad noliktavas bija slēgtas, arī vēlu vakaros, kad tur nenotika nekādi darbi un cilvēki tur neuzturējās, no bijušās baznīcas reizēm nākuši ļoti

dīvaini trokšņi. Tie atgādinājuši cīņu, ievainoto vaima­nas, zobenu šķindoņu.

1892. gada rudens saulgriežos kāds Rīgas Nikolaja I ģimnāzijas audzēknis Baltazars fon Klīve nolēmis pār­baudīt, kas šajā noliktavā notiek. Trīspadsmit gadus vecais zēns dienā slepus ielavījies noliktavā. Kamēr noti­kuši darbi, viņš noslēpies kādā tumšākā bēniņu kaktā un, ar maisiem piesedzies, neviena nepamanīts, palicis tur, līdz aizgājis pēdējais darbinieks un noliktava tikusi aizslēgta.

No rita jauno fon Kllvi ar pārsistu galvu atraduši uz ielas netālu no noliktavas. Zēns kaut ko murgojis tik nesakarīgi, ka ticis nogādāts Aleksandra augstumos Sarkandaugavas slimnīcā, kurā jau tolaik ārstējās, kā toreiz rakstīja prese, “nervu slimnieki”. Vairākas nedē­ļas Baltazars atradies pusnemaņas stāvoklī un murgos atkārtojis vienu un to pašu: “Nenogalini viņus, nenoga­lini viņus!”, “Ko tev nodarījuši nelaimīgi bērni, viņi taču lūdz Dievu!”

Pēc tam sirdzēja stāvoklis uzlabojies. Zēns nācis pie samaņas un izstāstījis stāstu, kas ārkārtīgi ieinteresējis tālaika pilsētas augstākos garīdzniekus un zinību vīrus. Viņi ar hipnotizētāja palīdzību pat iesaistījuši jauno fon Klīvi noslēpumainos eksperimentos, lai uzzinātu ko vairāk.

Izrādās, vakarā, kad noliktava bijusi aizslēgta, Bal­tazars fon Klīve kādu laiku vēl gulējis savā slēptuvē, lai būtu drošs, ka nevienu nesatiks. Tad, kad satumsis, jau atkal sākušies noslēpumainie trokšņi. Tie nākuši no lejas. Puisis piecēlies, nopurinājis no drēbēm putekļus un baložu mēslus, iededzis sveci līdzpaņemtajā vējlukturī

un, pagājis garām lielajam noliktavas bēniņu trīša ratam, drosmīgi kāpis lejup pa trepēm.

Te ari sākas stāsta neticamākā un briesmīgākā daļa. Trešajā stāvā viņa priekšā nostājies jocīgs virs baltā tērpā ar kapuci un melnu krustu uz krūtīm. Pastieptajā rokā ari viņš turējis lukturi, bet gaisma kritusi tā, ka vira seja tikpat kā nav bijusi saskatāma.

-    Ko tu te vandies tik vēlā stundā? Noliktava taču ir slēgta! virs bargā balsi uzbļāvis Baltazaram.

Puisis, kaut nobijies, tomēr atbildējis godīgi: Es gribu uzzināt, kas tie par dīvainiem trokšņiem, kuri nāk no šejienes vakaros, kad te neviena nav. Visa Rīga par to runā. Gribu zināt, kas notiek bijušajā Svētā Georga baznīcā!

-    Ak gribi zināt, kas te notiek? nosmīnējis baltajās un savādajās drānās tērptais virs. Nu, kāpēc gan ne? Mūžīgi to tāpat nevarēs noslēpt, reiz tam tāpat būs jānāk gaismā. Ja esi pietiekami drosmīgs un tam gatavs, tad nāc un skaties! Tikai šaubos, vai redzētais tev patiks!

Šajā bridi noliktavu pārņēmusi tāda kā balta migliņa, zeme viegli salīgojusies, un Baltazars pēkšņi attapies noliktavas pirmā stāva telpā. Tikai tā vairs nav bijusi noliktava, bet gan kapela. Tobrīd tajā notikusi mise. Kapelā bijis daudz ļaužu sievietes, mazi bērni, ievai­noti bruņinieki. Viņi visi bijuši apģērbti kaut kā savādi galīgi ne tā, kā pieņemts 19. gadsimta 90. gados. Un kādi gan bruņinieki 19. gadsimta beigās? Tie tolaik izskatītos tikpat neparasti kā mūsu dienās!

Mises laikā aiz kapelas logiem skanējuši cīņas trokšņi. Bijis dzirdams, kā pūlis mēģina atlauzt kapelas ozolkoka durvis. Galu galā tās padevušās, un rungām bruņoti

ļaudis iebrukuši kapelā. Mises dalībnieki nesatricināmā mierā turpinājuši lūgt Dievu.

-    Nogaliniet šos suņus! skanējusi pavēle, un kapelā sācies asiņains slaktiņš. Jaunais fon Klive to apraksta ļoti skopi. Mises dalībnieki uz ceļiem turpinājuši lūgt Dievu un pat nedomājuši pretoties. Iebrucēji viņus nosituši ar savām koka vālēm. Slaktiņa karstākajā bridi ar asiņainu rungu rokā telpā ienācis virs baltajās drēbēs un kapucē.

-   Nu ko, vai tagad tu redzi, kas te notiek? viņš uzsaucis no šausmām sastingušajam Baltazaram.

-   Kāpēc tā notiek? Viņi taču lūdz Dievu, apžēlojie­ties! izmisumā iesaucies jaunais fon Klive.

-   Tā tam ir jābūt, jo tā ir Visaugstākā griba! Šie ļaudis kalpo sātanam! atbildējis vīrs baltajās drēbēs un devies pie altāra. Tā priekšā nobijušies, ceļos nometušies, bet joprojām dzīvi stāvēja desmit zēni, kas pirms tam bija dziedājuši misē. Vīrs baltajās drānās triecis ar rungu pa galvu tuvākajam no viņiem tik stipri, ka smadzenes un asinis izšķīdušas pa kapelas baltajām sienām.

-   Nedari tā! šausmās iekliedzies Baltazars.

Vīrs baltajās drānās tikai smējies un saucis, ka visiem šai kapelā ir jāmirst, un jau atkal cēlis gaisā asiņaino milnu. Jaunais fon Klive to neesot spējis izturēt, paķēris kāda nogalinātā zobenbrāļa šķēpu un meties virsū vīram baltajās drānās. Viņam esot izdevies iedurt šķēpu tam sānos. Vīrs baltajās drānās ievaidējies, pagriezies un zvē­lis Baltazaram ar rungu. Acīmredzot trāpījis, jo jaunais fon Klīve vairs neko neatceras līdz brīdim, kad viņu ar pārsistu galvu uz ielas atraduši cilvēki.

Līdzās šai leģendai pievienots latviski iztulkots sle­pens ziņojums Vidzemes gubernatoram. Tā autori, mācīti

zinātņu viri, apgalvo, ka ar Baltazaru fon Klivi veikuši vairākus hipnozes seansus, tomēr nespēj izskaidrot viņa stāstu ar racionālām metodēm. Tomēr pusaugu zēna aprakstītās detaļas precīzi atbilstot 12. gadsimta Rīgas vēstures reālijām, kas saistītas ar Zobenbrāļu ordeņa iznīcināšanu, kuras 19. gadsimta nogalē fragmentāri esot zināmas vien dažiem izcilākiem senvēstures pētnie­kiem, kas īpaši pieaicināti jaunā Baltazara pārbaudē.

Es jūs neapgrūtināšu ar visu ordeņa savākto infor­māciju. Ja to pārstāstītu, iznāktu neliela enciklopēdija. Pats to lasīju vairākas stundas un pēc tam ilgi domāju. Bija pilnīgi skaidrs, ka mazā Jura pazušana Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā nav banāls negadījums. Lieta bija daudz nopietnāka. Tas, ko stāsta Baltazars fon Klīve, atgādina tipisku ceļojumu laikā ar portāla palīdzību.

Otrā rītā pulksten deviņos ierados darbā. Tomēr darba diena beidzās, tikko sākusies. Viss notika tieši tā, kā bija teicis Rozenkrancs. Nepagāja ne desmit minūtes, kad darbnīcā pazuda elektrība. Vēl pēc kāda laiciņa, skaļi šķendēdamies, pie mums pienāca autoservisa saimnieks Roberts.

-    Puiši, es jūs sarūgtināšu! viņš nopūšoties teica.

-    Šodien un rīt mums visiem būs brīvdiena. Zvanīju uz Sadales tīkliem, mūsu ielā nupat ir sadedzis transforma­tors un augstsprieguma kabelis. Mainīs divas dienas, elek­trība būšot labākajā gadījumā rīt pēcpusdienā. Bet nav jau liela bēda, saule spīd, brauciet uz Jūrmalu atpūsties!

“Interesanti, kā ordenis to visu dabū gatavu?” es pie sevis nodomāju, tomēr neko daudz neteicu un posos uz Vecrīgas pusi.

Bija dažas minūtes pāri desmitiem, kad es kanālmalā pie Brīvības pieminekļa satiku Kati. Blumberga izskatījās tikpat enerģiska un dzīvespriecīga kā vienmēr.

-    Sveiks, Kristofer! Labi, ka sastapāmies! viņa sa­cīja. Gribu ar tevi aprunāties bez Rozenkranca. Laiks mums vēl ir.

“Kas nu būs?” es klusībā nodomāju un piekrītoši pamāju ar galvu. Mēs lēnām gājām pa celiņu, pa kuru cienīgā gaitā slinki čāpoja resnas un labi paēdušas kanāl­malas pīles.

-    Man tev ir divas lietas, ko teikt, savu sakāmo sāka Kate. Pirmā es atvainojos par to, ka mēģināju ielīst tavā apziņā. Jā, tas nav labi, Rozenkrancam ir pilnīga taisnība, bet es tiešām nedomāju neko ļaunu. Vienkārši, ja reiz esam kopā nonākuši Ēnu ordenī, tad gribēju zināt, ko tu par mani domā, vai varu tev uzticēties. Jūs, puiši, mēdzat būt diezgan nejauki attiecībā pret meitenēm. Savā starpā zobojaties par mūsu izskatu, izsmejat. Mūsu klases Liene esot pārāk resna, bet Zane kaulaina. Es, piemēram, negribētu, ka tu mani aizmuguriski apsau­kātu par rudo, trekno govi ar lielo pakaļu vai kā tamlī­dzīgi.

-    Kurš tad to gribētu? es iesaucos. Bet tu jau pati zini, ka man klasē nav pārāk daudz draugu, ar ko apspriest meitenes.

-    Bet kā es varēju būt droša, ka tu par mani klusībā nedomā visas tās nejaucības, ko puikas savā starpā runā? Zini, cik tas ir aizvainojuši, kad tevi nosauc par rudo, vasarraibumaino kazu!

-    Beidz, Blumberga! Tu reizēm esi neciešama un pati to labi zini! Man pašam ir lielas ausis, augums tāds, ka

dažs sestklasnieks par mani garāks, kaut esmu par viņu pāris gadu vecāks. Domā, es nezinu, ka ari meitenes par to reizēm smejas? Vai tad pati tā nekad neesi teikusi? Domā, ka tas ir patīkami? Bet ko tas dos, ja es tagad par katru muļķīgu joku apvainošos? Es netaisos dusmoties uz visu pasauli. Labāk pasaki, ko vēl tu ieraudzīji manā apziņā. Stāsti! Tikai godīgi.

-    Kristofer, tu esi diezgan liels ezis, satinies kamo­liņā, ierāvies pats sevī, atbildēja Kate. Tev liekas, ka pasaule tev nodarījusi pāri. Protams, dzīve pret tevi nav bijusi pārāk laipna. Nezinu, ko es iesāktu, ja pazaudētu savu mammu. Bet es gribu, lai tu saprastu, ka neko sliktu tev nevēlu un nekad neesmu par tevi smējusies. Nesaki neko, bet vienkārši zini, ka pēdējā skolas dienā, kad metos tevi aizstāvēt, nudien nezināju, ka abi nonāksim Ēnu ordenī.

Otra lieta: es baidos no tā, kas mūs var sagaidīt muzejā. Ja man pirms pāris mēnešiem kāds izstāstītu visu, ko vakar izlasīju Rozenkranca melnajā mapē, godīgi sakot, es pasmietos un teiktu, ka tas ir šķidrs scenārijs kādai šausmu filmai. Bet tagad, kad mēs esam uzzinājuši to, ko zinām, man ir bail.

Es neuzkrītoši pavēroju Kati, kamēr viņa runāja. Allaž enerģijas pārpilnā un smaidīgā Blumberga tiešām neme­loja, viņas acis bija miklas. Meitene patiesi bija nobiju­sies.

Nezināju, kā lai viņu nomierinu, un saņēmu rokās viņas plaukstu.

-    Katrīna, man tev ari jāpasaka divas lietas. Pirmā paldies, ka palīdzēji. Ja mani izmestu no skolas, nezinu, ko es iesāktu. Un vēl. Ja tev no tā kļūst vieglāk, varu

godīgi atzīties, arī es baidos, tomēr tagad atkāpties un pateikt nē tas nebūtu labais stils, vai ne?

Blumberga uz mirkli apstājās un ieskatījās man acīs.

-    Apsoli lai kas arī notiktu muzejā vai kur citur, turēsimies kopā un palīdzēsim viens otram! viņa teica.

-    Apsolu! es pamāju ar galvu.

Rozenkrancs mūs gaidīja Skārņu ielā. Visi soliņi bija aizņemti, tāpēc viņš stāvēja pie suvenīru tirgotāju pār­vietojamām letēm un pētīja dzintara rotaslietas. Mūs ieraudzījis, viņš pamāja ar roku. Mēs iekārtojāmies pie Pētera baznīcas sienas.

-    Prieks, ka neesat pārdomājuši, kaut gan mans pie­nākums ir vēlreiz brīdināt jūs neesat pietiekami saga­tavoti Ēnu ordeņa zinībās, tāpēc jums abiem ir tiesības atteikties no uzdevuma, Rozenkrancs sacīja. Nekādi sodi vai pārmetumi nesekos, turpināsim dzīvot un mācī­ties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

-           Kristofer, vai viņš nav dīvains? iesmējās Kate.

-    Labi taču zina, ka mēs nespēsim dzīvot kā līdz šim, ja vismaz nepamēģināsim atrast mazo Jurīti!

-    Rozenkranc, izstāsti labāk, kā jums izdevās atslēgt no strāvas veselu Rīgas kvartālu?

Tagad iesmējās Rozenkrancs. Tur jau sen vajadzēja nomainīt augstsprieguma kabeli un transformatoru. Uz­skati, ka mēs esam rīdziniekus izglābuši no diezgan lie­lām nepatikšanām, jo tie abi izietu no ierindas nākamā gada janvārī, kad ārā būs mīnus divdesmit grādu.

Pasmaidīju arī es, tomēr man bija arī kas nopietnāks jautājams. Kāpēc Ēnu ordenis līdz šim neinteresējās par muzeju?

Rozenkrancs nopūtās.

-    Redzi! viņš teica. Šajā ēkā jau gadiem ilgi ir noti­kušas dažādas sikas dīvainības, tomēr nekas bīstams. Tur spieto dažādi ekstrasensi, masoni un citi dīvaiņi, bet viņi ir labdabīgi un neko ļaunu nedara. Parastās pārbaudes līdz šim neko nedeva. Ēnu ordeņa Padomei likās, ka vien­mēr ir svarīgāki darbi darāmi, un bija jau ari. Ja godīgi, esam šo lietu nedaudz nogulējuši!

-    Ja nu mēs pēkšņi atrodam portālu? ievaicājās Blumberga.

-    Tik daudz jūs esat apguvuši, lai noteiktu, kādas kla­ses portāls tas ir, un noteikti ieslēdziet apziņas blokatoru. Rozenkrancs pasniedza Katei pildspalvai līdzīgo priekšmetu. Atgādināšu, ka ar to var arī rakstīt kā ar parastu pildspalvu, tāpēc konspirācijas nolūkos izliecie­ties, ka gribat kaut ko pierakstīt. Novērošanas kame­rās jūsu darbības izskatīsies dabiski. Katram gadīju­mam iedošu jums arī vienu portālu pārlūku. Par to gan nevienam no Ēnu ordeņa neko nesakiet! Atcerieties, ko nodarbībās stāstīju šī ierīce uzrāda vietas, kur atrodas ordenim zināmie portāli. Ja nu gadās kur nomaldīties, slēdziet iekšā, ceļu mājup atradīsiet. Mēs ar jums sazinā­simies un dosim komandu. Bez mūsu atļaujas neko neuzsāciet. Jūsu ziņotājos tūlīt aktivizēsies vairākas jaunas opcijas. Viena no tām ir infrasarkanās un ultravioletās gaismas filtri, kas atvieglos portālu meklēšanu. No malas izskatīsies, ka jūs fotografējat ar mobilo telefonu. Tas šajā muzejā nav aizliegts! Otra funkcija ir tā, ka ziņotāji darbosies on-line videokameras režīmā, tāpēc, esiet tik laipni, neaizsedziet tā objektīvu. Signāls no jūsu ziņo­tāja nonāks tajā busiņā, kas stāv pie baznīcas. Rozen­krancs pamāja balta busiņa virzienā. No turienes mēs

sekosim visām jūsu dēkām muzejā. Būtu labi, ja ari jūs savā starpā vairāk sazinātos, izmantojot ziņotājus, nevis skaļi klaigātu re, kur spoks, vai re, kur portāls! Nav ko traumēt apkārtējos! Mēģiniet sarunāties domās. Apziņas blokators uz šo kanālu neiedarbosies. Lai kas ari notiktu, mēs redzēsim patieso ainu.

-    Viss skaidrs! Mani vairāk uztrauc tas, kā mēs spē­sim pārmeklēt šo milzīgo ēku tā, lai neizraisītu aizdo­mas. Nakti skatījos plānus, tur taču varētu veselu kara­vīru rotu noslēpt, es bažīgi ierunājos, atcerējies shēmā redzamos pagrabus, bēniņus un stāvus. Jūs aizvakar visu nakti netraucēti meklējāt, bet neko neatradāt!

-    Ari vakarnakt meklējām! Līdz pašam ritam. Rozenkrancs nožāvājās. Neko neatradām, un ir maz cerību, ka jums kas sanāks. Bet Gildensterns joprojām uzstāj. Viņš lika jūs sveicināt, jo pats sēž busiņā, pro­grammē jūsu ziņotājus.

Plāns ir tāds! Jūs neesat nekādi privātdetektivi. Ne­kādu muļķīgu jautājumu par pazudušiem puisēniem! Esat divi parasti skolas bērni, kuri raksta mācību pro­jektu par muzeju. Tādu tur nāk daudz. Te jums vēstule no jūsu skolas. Ņemiet vērā, direktora paraksts un zimogs ir īsti! Ja pateiksiet, ka izstrādājat muzejā pētniecisko projektu, kas jāprezentē rudeni, darbinieces labprāt pa­līdzēs, izrādot ne vien parastās ekspozīciju telpas, bet ari visas tās telpas, kas parasti tiek rādītas padziļināto ekskursiju laikā. Būtu labi, ja jūs izlīstu ari caur ārsienā izcirsto eju no pirmā stāva uz trešo. Tur normāli var pār­vietoties tikai bērni. Man tur bija pārāk šauri, gandrīz iesprūdu. Varbūt ko pamanīsiet. Mēs gādāsim par to, lai kundzītes muzejā būtu pietiekami aizņemtas un jūs

varētu darboties patstāvīgi. To stāstot, Rozenkrancs atkal nožāvājās, paskatījās pulkstenī un teica: Mans pulkstenis jau rāda piecas pāri vienpadsmitiem. Muzejs ir jau atvērts. Laiks sākt!

Mēs ar Kati iegājām muzeja vestibilā, samaksājām par biļetēm un uzrunājām pie kases sēdošo kundzīti, sakot, ka esam ieradušies, lai izstrādātu pētniecisko projektu par muzeja vēsturi.

-   Tātad jums būs nepieciešama padziļinātā ekskur­sija. Cik žēl, ka neatnācāt vakar! Mūsu darbiniece, kas varētu jums palīdzēt vislabāk, no šodienas ir atvaļinā­jumā, izsaucās kundze. Es tūdaļ piezvanīšu uz direk­ciju un pajautāšu, vai kāds jums varēs palīdzēt.

Viņa piezvanīja, labu brīdi kaut ko stāstīja par mums, tad ilgi gaidīja atbildi. Beidzot kundze nolika klausuli un teica: Viss kārtībā! Tūlīt atnāks Andis, viņš ir mūsu praktikants no Tūrisma augstskolas. Andis jums parādīs telpas, bet, kas attiecas uz ekspozīciju, to varat skatīties paši, cik tīk, arī bez gida. Protams, neaizmirstiet, kā jāuz­vedas muzejā! Neko ar rokām neaiztikt, netrokšņot un netraucēt citiem apmeklētājiem.

Pēc brīža atnāca praktikants Andis.

-   Atnācāt izpētīt mūsu muzeja noslēpumus? viņš smaidot mūs sveicināja.

-   Mūs vairāk interesē projekts skolai, par to liks atzīmi. Tas vairāk attiecas uz muzeja vēsturi un ekspo­zīciju, bet vari mums atklāt ari muzeja noslēpumus. Tas būtu baigi interesanti! kā parasti, kamēr es tikai domāju, ko sacīt, pirmā ierunājās Blumberga.

-   Labi, tad vispirms dosimies apskatīt muzeja vecāko daļu kapelu, nosmējās Andis. Ticiet vai ne, šīs sie­nas ir saglabājušās no 12. gadsimta, un tās ir vecākās mūra sienas Baltijā, kuras sastopamas mūsdienās. Uni­kāla vērtība pati par sevi! Katrs mazākais puteklītis te piesūcies ar gadsimtiem garu vēstures smaržu. Varbūt skolā esat dzirdējuši pirmā mūra celtne Baltijā ir Ikšķi­les baznīca. No tās mūsdienās palikušas tikai drupas. Tās atrodas uz mazas saliņas Daugavā. Tāpēc var teikt, ka šī ir vecākā mūra celtne Baltijas valstīs Latvijā, Igaunijā un Lietuvā -, kas saglabājusies līdz 21. gadsimtam, viņš stāstīja, izrādot vietas, kur senajā kapelā atradusies kancele un altāris.

Mēs abi ar Kati klausījāmies un skatījāmies tik rūpīgi, cik vien iespējams. Dobumi sienā, apmetuma grubuļi, grīdas plaisas, griesti. Neko daudz nepalīdzēja ziņotāja ultravioletais un infrasarkanais filtrs. Muzejā nebija nekā pārdabiska vai neparasta!

-   Tagad dosimies lejā pazemē! vedināja Andis. Te jūs laikam nekad neesat bijuši?

Mūsu gids atvēra neuzkrītošas durvis kapelas sānu sienā, un mēs devāmies lejup pa akmens trepēm.

-   Ziniet, šī tiešām ir vēsturiska vieta, kaut gan izska­tās pēc parasta pagraba! kāpjot lejup, stāstīja Andis.

-    Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Redziet, te, pagraba velvju mūrējumā, vēl šodien var aplūkot to, kā zobenbrāļi, kas

cēla šo kapelu, meklējuši labāko materiālu mūrniecibai. Atceļojot no Vāczemes, viņi, protams, te neatrada to, pie kā bija pieraduši savā dzimtenē. Redziet, šajā sienā, viņi ir izmēģinājuši pirmos Latvijā taisītos ķieģeļus. Kad poļu restauratori atjaunoja šo ēku, tika veikta ekspertīze. Tiem tiešām ir jau vairāk nekā astoņsimt gadu! Pats labākais, ka šajos pagrabos ir vairākas aizmūrētas ejas. Neviens nezina, uz kurieni šīs ejas ved. Restauratori mēģināja tās izpētīt, bet dažādu iemeslu dēļ viņiem tas neizdevās.

Šajā brīdī Andim kabatā iezvanījās mobilais tālrunis.

-    Piedodiet, es uz mirkli atstāšu jūs te vienus, teica mūsu gids. Te apakšā nav īpaši laba zona! Ceru, ka negarlaikosieties!

Palikuši divatā, mēs saskatījāmies.

-    Es lūkojos apkārt tā, ka likās man acis no piepūles izkritīs, nopūzdamās teica Kate. Bet neko neredzēju.

-    Arī man nekas ievērības cienīgs netrāpījās, nācās atzīt savu neveiksmi.

Tajā brīdī kāpnēs atskanēja soļi. Tas bija Andis.

-    Esmu atpakaļ, ceru, ka abi negarlaikojāties! viņš pasmaidīja. Man jūs nedaudz jāapbēdina. Kaut gan var­būt jūs par to nemaz neskumsiet! Izrādās, ka pēc stundas man jātiekas ar prakses vadītāju. Aprunājos ar muzeja direktori. Darīsim tā. Es jums ātri parādīšu muzeja bēni­ņus un vēl dažas citas interesantas vietas, visu pārējo projektam nepieciešamo varēsiet pētīt patstāvīgi. Pa­graba durvis jums abiem par godu paliks neaizslēgtas. Varat pēc tam te atnākt vēlreiz un visu lēnām apskatīt. Bēniņos šodien strādā meistari, kas tīra jumta notekas. Durvis ir vaļā. Nekā daudz jau tur nav, bet visus skolē­nus parasti interesē lielais noliktavas rats. Tikai apsoliet,

ka nedarīsiet blēņas un skatīsieties, kur spert kāju! Tie tomēr ir bēniņi, nevis izstāžu zāle.

Protams, mēs apsolījām.

Apgalvot, ka mums ļoti veiktos slepenā portāla mek­lējumos, nozīmētu nekrietni pārspīlēt. Staigājām pa muzeju stundas trīs, rūpīgi pētot visslēptākos kaktiņus. Nu nebija tur nekāda portāla! Izlīdām pat pa šauro, sienā izcirsto eju ar stāvajām akmens kāpnēm. Tur nebija nekā, izņemot putekļus, beigtu peli un dažas tukšas kolas pudeles. Beigu beigās mēs piekusuši apsēdāmies uz bē­niņu kāpnēm.

-    Visīstākais stulbums! nopūtās Blumberga.

-    Varbūt mēs kaut ko darām nepareizi? Es izstaipīju nostaigātās kājas.

-    Nepareizi?

-    Nūja!

-    Bet ko?

-    Mēs uzvedamies kā cītīgi muzeja apmeklētāji, tur­klāt ļoti cenšamies portālu atrast. Ļoti cenšamies. Kā tādi izmeklētāji filmās. Varbūt jāmēģina ļaut, lai mūs vada intuīcija.

-    Tev taisnība! Mazais Jurītis novērošanas kameru ierakstā taču dīdījās, bakstījās un knosījās. Kā jau nepa­klausīgs puika. Viņš galīgi neatgādināja rātnu muzeja apmeklētāju, nedomāju, ka viņam te ļoti patika.

-    Tieši tā! Viņš visur bāza savu degunu un centās izklaidēties, kā nu prata.

-    Tad jau iznāk, ka Jurītis nejauši varēja kaut ko pie­spiest, paraut, ieslēgt, un portāls viņam atvērās. Bet kāpēc tad neviens cits šos slepenos slēdžus neredz? Padomā, te taču jau gadiem nāk apmeklētāji, muzeja

darbinieki strādā katru dienu, celtnieki simtiem reižu visu pārmūrējuši, ari tie poļu restauratori, par kuriem mums stāstīja Andis…

-    Labs jautājums… Bet paga, paga! Zini, Kate, vai tas nevarētu būt saistīts ar Jurīša augumu? Mēs te skatāmies uz augšu, uz griestiem, velvēm, bet tur jau pat pieaugu­šajiem vajadzētu kāpnes, lai līdz kaut kam aizsniegtos. Senie cilvēki taču bija ļoti maziņi.

-    Vēstures grāmatā bija rakstīts, ka metru un četrdes­mit garš augums bijusi gandrīz vai norma. Jurītis video­ierakstā nudien neizskatījās garāks par metru. Tad iznāk, ka esam skatījušies pārāk augstu? Apčamdīt pirmos ķieģeļus Baltijā un senās mūra velves nebija nekādas jēgas?

-    Tieši tā! Bet uz ko skatīties?

-    Kristofer, te nu noderētu tava puikas iztēle, tu taču ari reiz biji tikpat mazs kā Jurītis! Jūs, zēni, taču vienmēr dīdāties un bāžat pirkstus, kur vajag un kur nevajag. Es ierosinu atpūsties, kāpt lejā un sākt meklējumus vēlreiz. Jāskatās zemāk!

-   Jā, bet tādā gadījumā, lai kaut ko atrastu, jāievēro secība, kādā gāja ekskursanti.

Mēs pieprasījām informāciju Rozenkrancam. Pēc pie­cām minūtēm ziņotāja ekrāns iemirdzējās. “Precizējam! Vestibils, cauri kapelai, pagrabs, cauri kapelai ar liftu līdz bēniņiem, bēniņi pirmais un otrais līmenis. Tad atpakaļ pa kāpnēm, izstāžu zāles un kapela.”

-    Nu ko, sāksim vēlreiz visu no pagraba? Man tur nemaz nepatika! nopūtās Kate.

Doma doties pārmeklēt pagrabu varbūt arī nebija slikta, tomēr pēc divdesmit minūšu rūpīga darba nebija

nekāda rezultāta. Arī aparāti neko neuzrādīja. Tas bija strupceļš. Mēs labu brīdi klusējām.

-           Kristofer, klausies! pirmā ierunājās Blumberga.

-    Te pagrabā visi apmeklētāji apbrīno pirmos Baltijā darinātos ķieģeļus. Paskat, tie ir tik bieži aptaustīti, ka vietām teju vai spīd. Ja tu būtu mazais Jurītis, vai tevi tas interesētu?

-    Nē, protams! Ja es būtu apmeklētāju grupā vis­mazākais, mani nudien nesaistītu tas, ko mums stāstīja Andis. Blumberga, bet tā taču ir ideja! Padomā, gids kaut ko stāstīja, viņi visi droši vien aizgūtnēm skatījās uz ķie­ģeļu mūrējumu. Centās to kārtīgi aptaustīt, kāds varbūt pacēla Jurīti, lai viņš arī dabū pieskarties sienai. Tad zēns tika nolaists zemē, lielākie droši vien viņam sastājās priekšā tā, ka puika neko pat gribēdams nespētu ierau­dzīt. Zini, kādi ir lielie bērni, sīkie taču viņus neinteresē, ka tik pašiem labi.

-    Tieši tā, Kristofer! Turpini.

-   Ja es būtu Jurītis, es apvainotos, aizietu pie pretējās sienas, nostātos tur un uzkrītoši knibinātu mūri. Sak, lie­lie muļķi, jūs man nemaz neesat vajadzīgi!

-    Kur tu knibinātu?

Es mirkli padomāju un devos uz pagrabtelpas pretējo stūri, nometos uz ceļiem un sāku aplūkot sienu. Telpa bija patumša. Sienā iemūrētie dolomīta bluķi, kas uz šejieni atceļojuši no Salaspils, kādreiz droši vien bijuši balti, tomēr te, pagraba pamatos, mūsdienās izskatījās diezgan pelēcīgi. Nekā ievērības cienīga šajos bluķos nebija. Pelēki, noputējuši, vienam dolomīta klucim vidū cauri putekļiem vīdēja sarkanbrūna dzīsliņa, droši vien tajā senos aizlaikos bija iekļuvis nedaudz māla… Ja es

būtu mazais Juritis, kuru no šiem akmeņiem es knibi­nātu? Mana roka pastiepās sarkanbrūnās dzīsliņas vir­zienā. Kaut kas klusi noknakšķēja, un šķietami stingri iemūrētais dolomīta gabals bez mazākās piepūles apmē­ram par centimetru iegrima pagraba sienā.

-    Ir! es noelsos.

-    Kristofer, tu esi super! iesaucās Kate. Kā tu domā, vai tas ir vienīgais slēdzis?

-    Nezinu, bet pagrabā viņi bija pašā ekskursijas sā­kumā. Droši vien jāmeklē vēl.

-    Klau, vai šī nesanāk dienvidu puse? mirkli pado­mājusi, ievaicājās Kate.

-   Jā! Laikam tā ir. Pat ja nav, kāda starpība? Es neiz­pratnē paraustīju plecus.

-    Esmu dzirdējusi, ka baznīcas vienmēr būvē tā, lai tās mūru izvietojums atbilstu debespušu izvietojumam.

-    Un ko tas mums dod?

-    Man liekas, ka šādiem slēdžiem jābūt četriem, teica Kate. Katram savā debespusē.

-    Tā ir laba doma! Kāpēc gan ne? Es atkal pamāju ar galvu. Manuprāt, tagad mums jākāpj augšā bēniņos! Tas bija nākamais pieturpunkts mazā Jurīša ekskursijā.

-    Klau, kā tu domā tas praktikants Andis, kad mūs pirmīt pa visurieni izvadāja… Viņš piestāja tajās vietās, kur parasti piestāj muzeja ekskursiju vadītāji. Stāstī­jums taču ir iepriekš sagatavots puslīdz vienāds visiem apmeklētājiem. Būtu jocīgi, ja katrs gids stāstītu kaut ko pavisam citu.

-    Droši vien! Vai tas nozīmē, ka mēs varam sašau­rināt meklējumu vietu un mums nevajadzēs ložņāt pa visiem bēniņiem?

-    Tas, protams, ir tikai mans minējums, māja ar galvu Kate. Tomēr tas dotu mums vismaz kaut kādu iespēju bēniņi taču ir milzīgi, tumši, tur var nedēļu nostaigāt meklējot.

-    Es tev piekritu, bet, manuprāt, šāds slēdzis diezin vai ir izvietots pie lielā pacēlāja rata. Senāk ar to vilka augšā kravas, tur vienmēr bija daudz strādnieku, visādas preces. Nedomāju, ka tā ir laba vieta slēdzim. Kāds to varētu nejauši atklāt.

-    Nu tad mums atliek nosacītā ziemeļu puse, ja vien es nejaucu virzienus tur, stūri, kur vajadzēja kāpt pāri milzīgajai sijai. Rietumu pusē bija vaļā logs, un pie tā Andis mūs nemaz neveda. Savukārt dienvidu daļa izska­tījās tik šaubīga, ka diezin vai tur vispār kāds ved ekskur­santus. Tur var kaklu nolauzt!

-    Tieši tā! Viss Anda stāstījums bija saistīts ar šo zie­meļu galu! Manuprāt, ir jāmeklē tur.

Mēs uzkāpām uz bēniņiem un pārlīdām pāri sijai. Ceļā pa atvērto logu redzējām ar drošības jostām apjoz­tus meistarus. Viņi tīrīja lietusūdens notekcaurules un skaļi pukojās, ka vienā no teknēm kaut kas iesprūdis.

-    Būs kāda beigta vārna! Vai nav maita? Ka es tev saku, Harij! pasirms, ūsains virs dusmīgi sauca otram.

Bēniņos savādi smaržoja. Tas bija tāds grūti rakstu­rojams senu putekļu, koka un baložu mēslu sajaukums, “īsta viduslaiku smaka,” es pie sevis nodomāju.

Mēs nonācām pie tādas kā ejas bēniņu sienā. Visti­camāk, agrāk tā bijusi galasienas bēniņu loga aila. Jau stāstīju, ka mūsdienās muzeja ēku veido trīs kopā samū­rētas celtnes. Te, bēniņos, tas redzams vislabāk. Aiz šis sienas ejā melnēja caurums. Trešā ēka izrādījās pāris

metru zemāka, un līdz ar to arī bēniņu grīda tur bija par pāris metriem zemāka nekā šajā ēkas daļā. Lai tur iekļūtu, vajadzētu kāpnes. Pilnīgi skaidrs, ka ekskursanti tālāk vesti netika.

-    Kate, tu tagad esi mana ekskursiju grupa. Kur tu stāvētu?

-    Droši vien te vidū. Gids, visticamāk, stāvētu ar muguru pret eju un kaut ko stāstītu, bet mēs visi klausī­tos. Blumberga nostājās tā, it kā klausītos neredzamu ekskursijas vadītāju.

Man atlika iejusties mazā Jurīša lomā. Diez ko puišelis darītu šajā patumšajā telpā, kas turklāt bija diezgan liela un vienmuļa? Lai iztaustītu visu tās teritoriju rokām, droši vien vajadzētu vairākas stundas. Te noderētu kāda norāde, kaut kas tāds, kas piesaistītu uzmanību. Bet nekā! Vecas, nobrūnējušas sijas, baļķi, dēļi, putekļi un saules stari, kas kā zeltaini pavedieni iespīd pa jumta spraugām. Gāju, skatījos, un te pēkšņi kaut kas uzzaigoja. Fū! Konfekšu papīriņš. Kāds apmeklētājs te ēdis Vetrasputnu. Nekā ievērības cienīga. Gribēju doties tālāk, bet tad atcerējos, ka Jurītim mugursomā bija līdzpaņemtie našķi. Varbūt šo papīriņu nometis viņš? Piestājis, attinis konfekti, iebāzis mutē. Nolēmu aplūkot šo bēniņu stūri kārtīgāk. Skatījos, bet nekā sevišķa nemanīju.

Tad manu uzmanību piesaistīja kāda kalta, senlai­cīga, krietni aprūsējusi nagla ar tik lielu galviņu kā kār­tīga mēteļa poga. Tā nezin kāpēc nebija iedzīta sijā līdz galam. Mēģināju to paspiest dziļāk. Nekā! Arī pa kreisi vai pa labi tā nekustējās. Pavilku to uz savu pusi. Atska­nēja kluss klikšķis. Ir! Vienu tādu klikšķi es jau šodien dzirdēju muzeja pagrabā! Otrs slēdzis bija atrasts.

-    Lieliski, Kristofer! Es to nemūžam nepamanītu! iesaucās Kate. Tagad, ja mans pieņēmums ir pareizs, jāatrod vēl divi slēdži. Nelaime vien tā, ka muzeju ekspozīciju zāles ir lielas. Varbūt mums tomēr vajadzētu iet atsevišķi?

-    Nē, Kate! Mēs vienojāmies, ka iesim kopā. Ja nu por­tāls atveras uz mazu brīdi? Ja nu tas atveras tikai reizi dienā vai nedēļā?

-    Tev taisnība! meitene pamāja ar galvu. Man tikai nav ideju, kur tos meklēt.

-    Man arī nav! es nopūtos. Bet varbūt mums no­der Anda stāstītais par to, kā šī ēka tikusi celta.

-   Jā, vispirms bija kapela, bet tagad mēs esam daļā, kas uzbūvēta kaut kad vēlāk, viduslaikos. Slēdzis bija senākajā daļā un ir arī te! Mums tas neko nedod. Kate paraustīja plecus.

-    Ne jau tas! Atceries zobenbrāļu uzcelto pili sā­kumā sauca par Balto pili, jo tā bija mūrēta no balta neapmesta dolomīta bluķiem. Arī kapela sākumā bijusi neapmesta.

-    Kas mums no tā par labumu?

-    Manuprāt, portāla slēdži izstāžu zālēs var būt vie­nīgi tajās sienās, kas ir neapmestas. Meklēt tos zem poļu restauratoru uzklātā apmetuma nav nekādas jēgas. Ne jau viņi izveidoja šo portālu. Ierīkojot muzeja telpas, celtnieki droši vien ļoti daudz ko nomainīja, koka daļas pēc tam vēl tika arī īpaši apstrādātas, lai būtu ugunsdro­šas. Tur nevar būt nekādu slepenu slēdžu, celtnieki tos būtu sabojājuši. Vienīgās laika gaitā neuzlabotās sienas daļas ir tās, uz kurām nav apmetuma. Turklāt mēs droši

varam neuztraukties par visām tām vietām, līdz kurām mazais Juritis nevarēja aizsniegties.

-    Pagaidi. Man ir ideja! Pēdējā vieta, kur Jurītis ir redzams novērošanas kameru ierakstā, ir bijusī kapelas daļa. Manuprāt, tur pie ieejas abās pusēs ir neapmesti sienu fragmenti. Turklāt tās iznāk…

-    Tieši tā! Tās nosacīti ir austrumu un rietumu sie­nas, atceries Rozenkrancs teica, ka šī dievnama būv­niecība nav īsti pieskaņota debespusēm, kas ir diezgan neparasti. Var pieņemt, ka slēdžiem jābūt novietotiem apmēram vienam pret otru. Paskatīsimies, varbūt ierau­gām kaut ko noderīgu! Pirmīt gan man šķita, ka tur nekā īpaša nebija.

-    Ko nu? Vai kāpsim atkal lejā, Kristofer? Kate izklausījās diezgan nelaimīga.

Jau kuro reizi šodien mēs mērojām ceļu lejup. Arī man kājas smeldza un šī tekalēšana pa muzeju jau sen bija līdz kaklam. Tomēr tagad, kad divi slēdži jau bija atrasti, nogurums sāka atkāpties. Gribējās pabeigt šo darbu iespējami ātrāk.

Mēs ienācām senajā kapelas daļā. Citur muzeja ārsie­nas lielākoties klāja balts apmetums, turpretī te restau­ratori sānu sienās bija atstājuši vietas, kas izskatījās tieši tā kā toreiz, kad Svētā Jura baznīca tika būvēta, bet, sasodīts, vienas puses sienu klāja balts apmetums! Var­būt neskartā siena bija paslēpta kaut kur aiz eksponā­tiem, tomēr diezin vai mazais Jurītis nodarbojās ar to pārbīdīšanu. Tikai vienā vietā, kur droši vien senāk bija ieeja kapelā, visiem apmeklētājiem pašā degungalā bija nedaudz atsegts dolomīta mūrējums.

Toties pretējā labās puses siena mūs ieprieci­nāja.

-    Skaties, Kristofer! Kate, aizmirsusi par Rozenkranca lūgumu sazināties domās, iečukstēja man ausī, norādot ar roku uz vairākām nelielām nišām, kas ne pārāk augstu no zemes rotāja kapelu, atsedzot seno akmens mūrējumu.

-   Vai tās nav īstās? Augstums piemērots, lai mazs puika tur varētu kaut ko iedarbināt. Es piegāju pie tuvākās nišas. Nebija šaubu, ka tās dziļumā iemūrētais dolomīta gabals bija izbīdījies no sienas apmēram par centimetru.

Līdzīgs no mūra izbīdīts akmens bija arī otrā nišā. Pir­mīt šādu izbīdījumu te nebija. Acīmredzot pagraba un bēniņu slēdži iedarbināja slēdžus nišā.

-    Nu ko, Blumberga, pieņēmums, ka slēdži atrodas katrs savā debespusē, nebija pareizs. Laiks noskaidrot, cik patiesa ir teorija par četriem portāla slēdžiem. Būtu jauki, ja šoreiz mēs nekļūdītos. Vai esi gatava?

Esmu ievērojis, ka liela uztraukuma brīžos allaž ru­nīgā Kate parasti piesarkst un neatbild neko. Arī šoreiz viņa tikai pamāja ar galvu, izņēma no kabatas apziņas blokatoru un izlikās, ka ar pildspalvai līdzīgo priekš- <

metu kaut ko pieraksta savā piezīmju grāmatiņā. Es viegli uzspiedu ar plaukstu nišā izbīdītajam akmenim. Atskanēja kluss klikšķis. Tad devos pie otras nišas un pie­spiedu ar plaukstu tur izbīdīto akmeni. Atkal atskanēja pazīstamais klikšķis.

Kādu brīdi nenotika nekas. Abi jutāmies nedaudz apmulsuši. Saskatījāmies vienreiz, otrreiz, trešoreiz, bet pamanīju, ka Blumberga vairs neraugās uz mani, bet gan uz kapelas centru un strauji ieslēdz blokatoru. Te nu

tas bija! Noslēpumainais portāls, kuru nesekmīgi centās atklāt Ēnu ordenis!

Apmēram pusmetra augstumā no zemes gaiss sāka virmot, un tajā parādījās neliela gaišzila arka. Telpā sāka izplatīties tāda kā balta migla. To ieraugot, es atcerējos seno spoku stāstu, ko biju lasījis vakarnakt. Baltazars fon Klīve ir stāstījis patiesību! Sākotnēji portāls bija vai­rāk tikai nojaušams, bet tad tā kontūras kļuva aizvien asākas. Es pacēlu ziņotāju un nospiedu portālu identifi­kācijas pogu. Viss notika gandrīz tieši tāpat kā mācībās Stārķu ligzdā. Ziņotājs apstiprināja teoriju. Mūsu priekšā bija metāliski zils C klases portāls, pietiekami liels, lai tajā varētu pārvietoties ne vien mazi bērni, bet arī tādi pusaudži kā mēs. Parasti ar šādu portālu palīdzību bija iespējams pārvietoties tikai telpā. Tas nozīmēja, ka otrā galā mums nedraud satikšanas ar dinozauriem star­pība laikā nebūs lielāka par pāris stundām.

-   Ja gribam atrast mazo Jurīti, nedrīkstam kavēties. Ejam, kamēr tas nav aizvēries! es uzsaucu Katei.

Mēs sadevāmies rokās un devāmies iekšā portālā. Zeme nepatīkami sašūpojās, turklāt arī sajūta bija tāda, ka viss, kas apēsts brokastīs, tūdaļ izspruks brīvībā.

Par laimi, pārvietošanās portālā ilga vien dažus nepa­tīkamus laika sprīžus. Pāris acumirkļu, un mēs jau stāvē­jām pie senas mūra sienas, veroties ļoti skaistā, bet diez­gan mežonīgā un nekoptā pļavā. Pļavai šķērsām veda plata taka. Tas nebija nekāds smalkais pastaigu celiņš vienkārša taka, bet plata un nomīta tik pamatīgi, ka zāle uz tās neauga. Laiks bija karsts, debesis ļoti zilas. Turpat pie mūra sienas auga ābele, pie tās stāvēja vecs noplucis koka soliņš. Parasts soliņš, kādu var sastapt ne vienā vien Latvijas parkā.

-   Varbūt piesēdīsim, ierunājās Blumberga un atlaida manu plaukstu. Man pēc tā portāla ir slikta dūša.

Mana kreisā roka pamatīgi iesmeldzās. Tikai tagad es sajutu, cik stipri viņa bija pieķērusies manai plaukstai, īsts Švarcenegera grābiens.

-   Jā, es pamāju. Mums tāpat jāsazinās ar Rozenkrancu.

-   Noteikti, tikai, pirms kaut ko pasākt, ļauj man kaut nedaudz atgūties, nopūtās Kate un diezgan nevarīgi apsēdās uz soliņa.

-    Blumberga, tas nudien nav kompliments, bet tu izskaties zaļgana kā tāda plūme, pat tavi vasarraibumiņi ir nobālējuši.

-    Tas tiešām nav kompliments, bet es tā arī jūtos. Labi, ka nepievēmu visu portālu!

-    Tas pāries! Atceries, ko mums nodarbībās mācīja Rozenkrancs? Tā mēdz notikt.

-    Zinu jau zinu, tomēr viena lieta ir tad, kad tev to saka, bet otra, kad tas ar tevi notiek! Vienkārši pasēdē­sim kādu brīdi un nerunāsim neko! Man reibst galva.

Mēs sēdējām klusējot. Es lūkojos apkārt, pūloties uzminēt, kur esam nokļuvuši. Visapkārt smaržoja pēc vasaras, bija karsts, bet pļava… Lai gan bijām divi vien, vientulības sajūta šķita mānīga. Pļava neatgādināja vien­kāršus laukus. Tai visapkārt slējās sena mūra siena, kas vairāk izskatījās pēc kārtīga nocietinājuma, nevis akmens sētas. Vienā pļavas stūrī vīdēja senas drupas. Arī ābele, zem kuras mēs sēdējām, bija it kā parasta, bet kaut kas tajā nedaudz atšķīrās no tām ābelēm, kuras biju redzē­jis Latvijā. Ar to arī manas dedukcijas spējas beidzās. Pateikt, kur atrodamies, es, protams, nevarēju.

-    Mēs esam nokļuvuši kaut kur Eiropas dienvidos, ierunājās Kate. Pagājušajā pavasarī es ar mammu biju Nicā. Šī noteikti nav Nica, bet paskaties tur, pa kreisi, kādas jocīgas priedes! To miza ir citā krāsā, bet skujas slienas uz augšu. Nebrīnītos, ja te kaut kur augtu apel­sīnu koki. Paskat tur, pāri pļavai, labajā stūri tie zaļie krūmi ar dzeltenajiem augļiem. Varu derēt, ka tie ir apel­sīni!

Te man nebija, ko atbildēt. Atšķirībā no Kates es tālāk par Latviju līdz brīdim, kad bēgu no Dornbuša aģentiem,

vispār nekad netiku ceļojis. Ari apelsīnus līdz šim es biju redzējis tikai pārtikas veikala plauktā un tirgū uz letes, nevis kokos.

-    Man prieks, ka tu esi atjēgusies un sāc atgūt nor­mālo sejas krāsu. Es paskatījos Katei acīs. Tas man patīk daudz labāk.

-    Varbūt dod ziņu Rozenkrancam?

-   Jā, ir laiks! es pamāju ar galvu un izvilku no kaba­tas ziņotāju. Kā tu domā, sūtīt īsziņu vai mēģināt sazi­nāties ar domu palīdzību?

-    Kas tur ko prātot? Mācies noraidīt domu! Ja neiz­dosies, īsziņu vienmēr pagūsi uzrakstīt, iesmējās Kate.

Ak, šī Blumberga! Vienmēr viņai taisnība. Tikai man šī lieta neiznāk pārāk labi. Bet lai notiek! Es paraudzījos ziņotāja ekrānā, savilku pieri grumbās, sakoncentrējos un domās nokomandēju: Rozenkrancs!

Man par brīnumu, ierīces ekrāns iemirgojās. Tajā parādījās uzraksts Rozenkrancs. Es sakoncentrējos vēl­reiz un raidīju domu uz ekrānu: “Rozenkranc, mēs esam iznākuši no portāla. Gaidām tavu rīkojumu.”

Ekrānā iemirgojās atbilde. “Palieciet, kur esat, lai va­ram noskaidrot koordinātas. Sazināsimies pēc piecām minūtēm!”

-    Man nebūtu nekas pretim te pasēdēt arī ilgāk. Kate izstaipījās. Te valda tāds laisks miers, un, kaut gan tālumā skan balsis, ir sajūta, ka esam vieni paši uz pasaules. Te taču ir pat ābele! Es varētu kļūt par čūsku un teikt ššš! Kristofer, apēd ābolu! Bet tad tu noteikti dabūsi caureju, jo āboli ir zaļi. Nē, es negribu, lai tev sāpētu vēders un būtu tik slikti kā pirmīt man.

Es pasmaidīju. Man bija prieks, ka Blumberga beidzot ir atžirgusi, jo, iznākot no portāla, viņa izskatījās pabaisi.

-    Skat, mēs vairs neesam vieni! Kate pamāja ar roku.

Es pagriezu galvu Katrīnas norādītajā virzienā, un tur patiesi nāca grupa tūristu no kādas Āzijas valsts. Viņu bija daudz cilvēku piecdesmit. Visi maza auguma, bal­tās saules cepurēs ar kaklā uzkārtiem fotoaparātiem. Tūristiem pa priekšu soļoja gide un kaut ko stāstīja. Kādā valodā viņi sarunājās, nezinu.

-    Droši vien ķīnieši, ar lietpratējas skatu novērtē­jusi gājējus, secināja Kate.

Gribēju viņai kaut ko teikt, bet tajā brīdī pienāca ziņa no Rozenkranca. “Apsveicu! Jūs esat nokļuvuši Romā un sēžat vēsturiskajā Palatīna pakalnā. Nav sliktākā vieta uz pasaules! Izbaudiet tās skaistumu. Laiks tagadne. Tiekamies pēc divdesmit minūtēm pie Konstantīna arkas blakus Kolizejam. Ceļu parādīs ziņotāja navigācija. Jums droši vien ir karsti. Ja redzat krānus, pa kuriem tek ūdens, to droši var dzert. Tie ir īpaši ierīkoti, lai cilvē­kiem nebūtu jāstaipa līdzi pudeles ar ūdeni.”

Sajūta, izlasot, ka esam Romā, bija stipri dīvaina. Arī Kates sejā parādījās tā viņas slavenā jocīgā izteiksme.

-    Nezinu, Blumberga, tu, protams, esi ar mammu izceļojusies pa Eiropu un pasauli, bet es neesmu bijis tālāk par Latviju. Man ir ļoti dīvaini atrasties šeit. Nupat bijām Rīgā, mirklis sliktas dūšas, un tagad sēžam te, šai pļaviņā Romā. Varbūt ieknieb man, varbūt es sapņoju!

-    Diezin vai tev patiktu, ja es tev tiešām iekniebtu. Vēl muļķīgāk būtu, ja es tagad mēģinātu izlikties, ka man tas šķiet baigi normāli. Sajūta ir kā tādā sapnī, noteica

Kate. Zini, Kristofer, tagad es saprotu, kā jutās Alise Brīnumzemē.

-    Mums laikam jāiet?

-    Pasēdēsim vēl mirkli te zem ābeles, domāju, ka pēc tam mums nebūs daudz laika atpūtai.

Es atskatījos uz nebeidzamo mūra sienu. Kā tu, Kate, domā vai portālu, no kura mēs iznācām, var iedarbināt no šīs puses?

-    Labs jautājums! Droši vien atbilde uz to slēpjas kaut kur sienā iemūrētajos akmeņos. Bet man ļoti negribētos izmantot šo nūģīgo portālu vēlreiz. Ceru, ka ordenim ir zināms kāds jēdzīgāks portāls, lai atgrieztos Rīgā, ja jau Rozenkrancs aicina mūs tikties pie Konstantīna arkas.

-    Es arī ceru! Tomēr katram gadījumam atstāsim kādu mazu atzīmīti uz sienas tajā vietā, kur mēs iznā­cām no portāla. Es pieliecos, pacēlu no zemes mazu, melnu oglīti un piegāju pie mūra tajā vietā, kur nomītā zāle pārliecinoši norādīja uz to, ka pirms mirkļa vecajā akmens sienā bija pavērusies noslēpumaina eja, kuras otrs gals atradās vismaz divarpus tūkstoš kilometru tālāk uz ziemeļiem kāda Rīgas muzeja izstāžu zālē. Siena kā jau siena, vietām tūristi uz tās bija atstājuši savus autogrāfus. Viena zīmīte vairāk vai mazāk, tas nudien neko neizšķirs, un es uzšņāpu ar ogli uz gaiša akmens mūra pamatnē divus melnus burtiņus K, kuriem apvilku apkārt aplīti. Tas izskatījās pēc kādas firmas logo.

Tad mēs devāmies tikties ar Rozenkrancu. Iespaids, ka esam klusā pļavā, izgaisa, tiklīdz izgājām pa vārtiem bezgalīgi garajā mūra sienā. Mums vienkārši bija neti­cami paveicies. Pļaviņa, kurā izkļuvām no portāla, bija kā neliela klusuma saliņa starp objektiem, kurus apbrīnot

ieradās tūristi no visas pasaules. Cilvēki grupās un pa vienam plūda pa grantētajiem Palatlna kalna celiņiem nebeidzamā straumē. Atrast Uscita tā itāliešu valodā sauc izeju ar navigatora palīdzību nebija grūti. Pro­tams, ejot skatījāmies uz visām pusēm tāpat kā visi, kas pirmoreiz nonākuši Romā. Šajā ziņā gan mēs no citiem Palatlna kalna apmeklētājiem daudz neatšķīrā­mies. Ieraudzīt paša acīm to, par ko esi lasījis tikai grā­matās vai skatījies bibliotēkā intemeta bildītēs, ir pavi­sam cita lieta. Pie leģendārā Tita arkas mēs pagriezāmies pa labi. Te nu atkal acis plati iepletās, jo mūsu skatienam pavērās Kolizejs.

-    Pirmīt, Kristofer, tu lūdzi, lai es tev iekniebju, bet tagad man ir sajūta, ka jāiekniebj man! Vai es to visu nesapņoju? iesaucās Katrīna.

-    Nu, un kas par to, ka sapņo? Ir taču tik forši! Ejam! es viņai pamāju ar roku.

Drīz vien bija redzama izeja. Pie tās mēs mirkli saminstinājāmies, jo izeju apsargāja barga izskata sargi, tomēr tā vien šķita, ka viņus interesēja tikai tie apmeklētāji, kas nāca iekšā.

Atrast Konstantīna arku nebija nekādu problēmu liela un varena tā slējās mūsu acu priekšā. Tūristiem par godu blakus arkai pie stabiem bija piestiprināta norāde Arca di Costantino. Pa labi no tās brūnēja Kolizeja siena. Rozenkrancs mums jau māja ar roku!

-   Jūs esat īsti varoņi! viņš teica. Mēs ordeni aug­stu novērtējam, ka spējāt atrast Svētā Jura baznīcas portālu. Tas, ka tā otra izeja atrodas senās pagāniskās Romas pašā centrā, apliecina tikai vienu visi ceļi ved uz Romu. Kristieši, kuri uzcēla savus dievnamus uz senām

pagānu tempļu drupām, šo teicienu uztvēra kā skaistu metaforu. Patiesībā jūsu atklājums apstiprina mūsu or­deņa pētījumus.

-    Ir jau labi, ka atradām portālu! Rozenkrancu pār­trauca Blumberga. Tomēr, cik saprotu, mazais Jurītis joprojām nav atrasts. Manuprāt, viņa dzīvība ir vairāk vērta par jebkuru portālu.

Rozenkrancs nopūtās.

-    Tieši tā, Katrīna! viņš pamāja ar galvu. Tālab dosimies visi kopā atpakaļ uz Palatīnu. Uz turieni, kur jūs iznācāt no portāla. Piesēdīsim uz kāda soliņa un apsprie­dīsimies, ko darīt. Nopirku ne vien ieejas biļetes, bet ari romiešu sviestmaizes un sulu. Jums noteikti vispirms jāpaēd! Pat nemēģiniet kaut ko iebilst. Tā ir Ēnu ordeņa pavēle un mans personiskais rīkojums.

Kad pie ieejas, ko itāliešu valodā sauc Ingresso, sargi formās pārbaudīja mūsu biļetes, es iesmējos.

-    Kas par lietu? ievaicājās Rozenkrancs.

-   Man ienāca prātā, ka portāli būtu izdevīga lieta visiem tiem, kas nemīl maksāt par ieeju muzejos. Pirmīt mēs te bijām bez biļetēm.

-   Tikai tas nebūtu pārāk godīgi pret tiem, kas tās pērk, un pret tiem, kam visa šī saimniecība jāuztur, piebilda Kate.

-   Protams, Blumberga, tev kā vienmēr ir taisnība, un es to nemaz neapstrīdu!

Šoreiz mēs izvēlējāmies citu soliņu, jo vietu, kur pir­mīt iznācām no portāla, tagad cepināja saule.

-   Es negribu, lai jūs domātu, ka esmu ciniķis, tomēr ordenī uzskata, ka jūs jau tā esat paveikuši izcilu darbu, atrazdami portālu, kuru mēs nevarējām atrast vairāk

nekā simt gadu. Tā ir milzu veiksme, sacīja Rozenkrancs, dalot mums sviestmaizes un sulu.

-    Esmu pamanījis, ka tu parasti kaut ko tādu sacīji tad, kad mums īsti labi neveicās ordeņa apmācībās, es viņu pārtraucu. Vai tas nozīmē, ka Ēnu ordenī neviens netic tam, ka mazais Jurītis vēl varētu būt dzīvs?

-    Jā! neapmierināti saviebās Rozenkrancs. Gildensterns nupat pārbaudīja Romas policijas un Romas slimnīcu datubāzes. Tur nav neviena gadījuma, kad būtu atradies kāds noklīdis puišelis. Šajā pilsētā iebrauc tūristi no visas pasaules, un dažkārt bērni, palikuši vieni bez uzraudzības, apmaldās. Tā reizēm notiek. Tāpēc te ir radīta sistēma, kā viņiem palīdzēt atrast savus vecākus. Pēc Romas reģistra datiem, pēdējo trīs dienu laikā apmal­dījusies tikai kāda sirma japāņu kundzīte no Nagano un trīspadsmit gadus veca meitene no Kolumbijas.

-    Rozenkranc, vai gribi teikt, ka Jurīti meklēt nav nozīmes? iejautājās Kate. Viņas acis bija plati ieplestas, bet vasarraibumainā seja pietvīkusi dusmās.

-    Tas nav mans lēmums. Ēnu ordeņa padome uzskata, ka turpmākie meklējumi nav lietderīgi! nopūtās Rozen­krancs.

-    Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka tu šim lēmu­mam nepiekrīti, es palūkojos Rozenkrancam acīs.

-    Protams, nepiekrītu! Citādi jau nebarotu jūs ar sviestmaizēm, bet nogādātu atpakaļ Rīgā. Mums ar Gildenstemu izdevās izkarot jums atļauju līdz saulrietam pamēģināt. Ja nebūtu izdevies atklāt portālu, neviens šādu iespēju nedotu, bet tagad… Cerība, protams, ir mikroskopiska. Ne es, ne ordenis nevaram jums dot

nekādus padomus, jo mums vienkārši nav ideju, kā jums palīdzēt. Te ir pilns ar seno Romas imperatoru laiku dru­pām, pazemes ejām, alām. Ja Juritis patiešām ir paslēpies vai iemaldījies tur, tad atrast puiku var vienīgi tas, kam izdotos uzminēt viņa domu gājienu. Paši redzat, kāda te teritorija, apkalpojošais personāls ik rītu un vakaru te apskata galvenās ejas un objektus, visu uzkopj. Skaidrs ja viņi būtu pamanījuši apmaldījušos puišeli, tad mēs par to zinātu, bet Juritis, ja viņš vispār vēl te ir, vistica­māk, slēpjas kaut kur pazemes ejās vai pagrabos. Tādu te ir vairāk nekā saprašanas. Lai šos pazemes labirintus pārmeklētu, vajadzētu ievērojamus cilvēku resursus un vairākas dienas laika. Tas ir tikpat bezcerīgi kā meklēt adatu siena kaudzē. Tur vismaz varētu kaut ko iesākt ar magnētu palīdzību. Bet ko te? Turklāt jūs abi esat pama­tīgi piekusuši, pa muzeju ņemoties. Kaut ko vēl no jums sagaidīt būtu diezgan naivi.

-    Rozenkranc, es… mēs tomēr gribētu palīdzēt, lūdzošā balsī teica Kate un palūkojās uz mani. Viņas ska­tiens bija nepārprotams pamēģini tik atteikties!

-    Pat ja mēs neko neatradīsim, būsim vismaz mēģinā­juši. Es piemiedzu meitenei ar aci.

-    Labi! Ēnu ordeņa Romas birojs piešķīris mums kār­tējo vadības busiņu ar visu vajadzīgo aprīkojumu. Es sekošu katram jūsu solim un pie viena uzturēšu sakarus ar Gildensternu. Bet sarunājam tā tagad ir trīs pēcpus­dienā pēc Romas laika. Astoņos vakarā, kad sāks krēslot, nekādu atrunu es jūs izsaukšu, un jūs, sekojot naviga­toram, nāksiet pie manis. Tad es jūs ielaidīšu normālā portālā, un ap pusdesmitiem pēc Latvijas laika jūs būsiet

Esplanādē aiz Raiņa pieminekļa. Kate, tu dosies uz māju pie mammas, bet tu, Kristofer, nekavējoties kāpsi auto­busā un brauksi uz savām mājām. Te lai nebūtu nekā­das pašdarbības! Un neiedomājieties uz savu roku palikt Romā, lai turpinātu meklējumus! Palatīna pakalnu pa nakti apmeklētājiem slēdz, bet visas ejas, romiešu dru­pas un alas rūpīgi pārbauda. Negribētu jūs pēc tam pes­tīt laukā no Romas policijas.

-    Bet ja nu pēkšņi mēs viņu atradīsim? Ko tad, ja nu mazulis novārdzis nespēj, piemēram, paiet? Nevar taču tāds mazs knēvelis trīs dienas iztikt tikai ar konfektēm un čipsiem, un ūdens, kas te tek no krāniem, ievaicājās Katrīna.

-    Tad nekādas pašdarbības! Ja nu pēkšņi atradī­siet puiku, ziņojiet man, es visu nokārtošu, stingrā balsī noteica Rozenkrancs. Saņēmu vēsti, ka vadības busiņš jau ir ceļā, man laiks doties. Paēdiet un ķerieties pie darba! Tikai, Dieva dēļ, nelolojiet pārāk lielas cerības! Jā, te jums katram gadījumam būs Palatīna un Foruma kartes drukātā versija. Ziņotāja navigācijas ekrānā visu kopapjomu grūti saskatīt. Galvenais, tikai nesāciet paši putroties un staigāt pa vienu un to pašu ceļu vairāk­kārt. Viņš piecēlās, pamāja mums ar roku un noteiktā, straujā gaitā devās atpakaļ uz izeju.

Mēs ēdām viņa atstātās sviestmaizes un pētījām dru­kāto karti.

-          Jā, te ir simtiem iespēju, kurp doties, teica Kate.

-    Pēc tagadējās loģikas, ja būtu apmaldījusies, es droši vien ietu klāt cilvēkiem un lūgtu palīdzību. Galu galā skolā mums māca trīs svešvalodas. Bet Jurītis ir puika, turklāt vēl pavisam maziņš. Nezinu, kā viņš rīkotos.

-    Blumberga, vai tu skaties uz mani un domā, ka es to zināšu?

-    Godīgi sakot, tu esi vienīgā cerība!

-   Jūtos pagodināts, bet vai tu neceri no manis pārāk daudz?

-    Esmu reāliste, bet, kad sapratu, ka Rozenkrancs Jaus mums pamēģināt, es pie sevis nodomāju ja kāds viņu spēs atrast, tad pavisam droši tā nebūšu es. Kristofer, tu arī esi bijis mazs puika, mēģini vēlreiz iedziļināties šajās izjūtās! Muzejā tu visu izdarīji būtībā viens.

-    Tā nebija! Ja nebūtu tavu jautājumu un ideju, pat ja tās bija aplamas, es neko viens neizdomātu. Tu mani uzvedināji uz pareizā ceļa.

-    Es visu sapratu, Kristofer! Kāds tad šobrīd ir pats svarīgākais jautājums?

-    Hmm! Droši vien ko Jurītis darīja, kad izkļuva no portāla?

-    Tieši tā. Pieņemsim, ka viņam nebija tik slikti kā man, jo uz mazajiem bērniem C klases portāli neiedar­bojas tik nomācoši. Kristofer, ja tu būtu mazs puika, ko tu darītu?

-    Tieši to pašu, ko darījām mēs abi! Labu bridi bolītu acis un brīnītos, kur esmu nokļuvis un kāpēc te nav visu pārējo ekskursijas dalībnieku.

-    Loģiski! Bet kas tālāk?

-    Tas taču ir pavisam vienkārši. Es ietu meklēt, kur visi palikuši. Vai tad tu, Kate, tā nedarītu?

-    Darītu gan, bet drīz vien saprastu, ka kaut kas nav kārtībā, sabītos un prasītu padomu pieaugušajiem.

-    Viņi tevi aizvestu pie apsargiem, un tādā gadījumā zēns jau sen būtu atrasts.

-    Nu, redzi, meitenes loģika te īsti nedarbojas. Ir jāmeklē citas iespējas, nopūtās Blumberga. Ko teiksi, Kristofer?

-    Es te pie sevis domāju.

-    Ko?

-    Vai Jurītis maz tik ļoti nobijās, kā mēs domājam? Zini, tie stāsti par mazo puisīti svešā vietā… Viņam taču ekskursija muzejā un arī visa kompānija acīmredzami bija pamatīgi apnikusi. Viņš knakstījās visapkārt, nejauši iedarbināja portālu, iegāja tajā kādā brīdī, kad citi to nemaz neredzēja, un nonāca šeit. Kāpēc lai viņš baidītos? Ja es pēkšņi no muzeja garlaicības tiktu iemests šeit, es droši vien nopriecātos un labu brīdi bizotu pa taciņām, tā ka putekļi kūp. Te taču ir tik daudz kā neparasta.

-   Jā, apelsīni kokos! Pieņemsim, ka tev taisnība, Kris­tofer. Bet kas tālāk?

-    Kādā brīdī puikam, protams, iešautos galvā doma, ka viņš ir apmaldījies un pazudis. Es viņa vietā, protams, nobītos, bet tad sāktu meklēt savus draugus. Tomēr viņš ir vēl pavisam maziņš un tāpēc diezin vai saprastu, ka pēkšņi no Rīgas nonācis Romā. Tādu vārdu portāls Jurītis varbūt vispār nav dzirdējis.

-    It kā loģiski. Piekrītoši māja ar galvu Katrīna.

-    Pieaugušo te apkārt ir daudz. Bet viņi runā svešās valodās. Ja es būtu mazs, man būtu bail kaut ko prasīt tantēm vai onkuļiem, kas nerunā manā valodā.

-    Labi, bet kas no tā izriet?

-    Tas, ka es meklētu, meklētu, bet tad, kad piekustu, tad gan sabītos un mēģinātu kaut kur paslēpties. Turklāt palikt vienam tumsā…

-    Piekritu! Bet tas, ko tu saki, ir diezgan interesanti. Iznāk, ka visu to dienu, kad Juritis caur portālu nonāca Romā, viņš varēja mierīgi skraidīt pa Palatīna kalna takām un forumu, ložņājot pa visādām drupām.

-    Turklāt, ja Juritis pats nemeklētu palīdzību, neviens viņu nepamanītu. Te taču skraidelē desmitiem bērnu. Vakarā viņš varēja kaut kur ielīst un aizmigt. Puika ir mazs domā, ka sargi viņu pamanītu?

-   Ja labi noslēptos, tad diezin vai. Bet, Kristofer, tas neizskaidro vakardienu un šodienu. Tas puika taču nav muļķis! Arī izsalkums darītu savu. Nevar taču caurām dienām ēst konfektes.

-    Nu tu atkal runā kā pensionēta skolotāja! Kāpēc lai cauru dienu nevarētu ēst konfektes, čipsus vai cepumus? Domāju, ka es Jurīša vietā pat priecātos par šādu ēdien­karti! Sliktāk būtu vien tad, kad visi krājumi izbeigtos. Bet tas tiešām neizskaidro vakardienu un šodienu. Manu­prāt, ir iespējami divi varianti. Pirmais, kas ir maz ticams: puika vēl šodien ir te. Viņš vai nu skraidelē apkārt, vai ir kaut kur aiz bailēm paslēpies. Ticamāks ir otrs variants. Kāds viņu ir no šejienes aizvedis. Diemžēl tas nav bijis nedz apsardzes darbinieks, nedz policists.

-   Tādā gadījumā viss velti? Iznāk, ka nav jēgas meklēt?

-    Meklēt vienmēr ir jēga! Tomēr cerību nav daudz.

-    Ar ko sāksim?

-    Manuprāt, skaistas taciņas, apstādījumi un puķu dobes nav tas, ko grib redzēt mazs puika. Daudz intere­santāk ir ložņāt pa drupām. Tur, kur var uzrāpties, tur, kur var ielūkoties kādā bedrē, pagrabā, caurumā.

Mēs sākām meklēšanu ar Domus Severiana un Domus Augustana. Kad nonācām līdz imperatora Augusta un

pēc tam līdz viņa sievas Līvijas māju drupām, man kājas vairs neturēja. Arī Blumberga kustējās bez īpaša entuzi­asma. Tagad mēs abi lieliski sapratām, ko bija domājis Rozenkrancs, sakot lai pārmeklētu Palatīna kalnu un Romas forumu, būtu nepieciešama nedēļa laika un kara­spēka vienība. Liela teritorija, neskaitāmi celiņi, Romas impērijas laiku drupas ar dažādām nišām, ejām, pagra­biem. Kur vien skaties ejas, caurumi, lūkas, atveres. Mēs mēģinājām pie katra objekta saukt Jurīti skaļā balsī. Tā bija Kates ideja, un var viņai tikai piekrist, ka mazais, izdzirdis savu vārdu, noteikti atsauktos. Nekāda rezultāta!

Ap sešiem vakarā nonācām pie atziņas, ka mūsu cen­tieni, visticamāk, ir lemti neveiksmei.

-    Mums vēl ir divas stundas laika, bet, man šķiet, tam nav lielas nozīmes, teica Katrīna, kad pārguruši atkritām uz soliņa netālu no marmorā cirstām romiešu akmens vannām. Jau tagad jūtos, kā maratonu noskrē­jusi. Spēka vairāk nav!

-    Nečīksti, Blumberga, es noteicu. Arī es jūtos galīgi nodzinies, tomēr, spriežot pēc kartes, esam izgā­juši lielāko daļu objektu. Neapskatīts palicis tikai pats forums. Es gan neticu, ka mēs tur ko spēsim atrast, tomēr mana sirdsapziņa būs daudz mierīgāka, ja būsim paši par to pārliecinājušies.

-    Kristofer, vai tavi senči nav bijuši vagari? nopūtās Katrīna. Bet iesim, tev taisnība!

Mēs padzērāmies ūdeni, kas no neliela krāna tecēja skaistā, senlaicīgā marmora baseiniņā, un turpinājām meklējumus. Lai arī no lielas staigāšanas kājas bija kļu­vušas smagas kā no akmens, bet mugura sūrstēja, grūti bija neapbrīnot visu šo skaistumu.

-    Zini, es laikam būtu ar mieru vēlreiz pārciest to šau­šalīgo mīcīšanos portālā, lai varētu šo visu nesteidzīgi izstaigāt tāpat vien vienkārši pajūsmot par to, kāda ir bijusi Senā Roma, teica Kate.

Man atlika tikai piekrītoši pamāt.

Mēs gājām pa Via Sacra Senās Romas galveno ielu, kas bija bruģēta ar lieliem nelīdzeniem laukakmeņiem. Interesanti pēc tam kad raudzījos uz šo vietu fotogrā­fijās, ceļš nemaz tik nelīdzens nešķita, bet, ejot pa to, vareno, vēderaino akmeņu negludumi bija ļoti jūtami. Abās pusēs, norobežotas ar nelielām koka sētām, laikazoba un zemestrīču pieveiktas, gulēja senās impēri­jas varenības liecības sagāztas un salauztas marmora kolonnas, seno tempļu un apbūves pamati, dažādas fasā­des detaļas, kuru pareizos nosaukumus zinātu nosaukt vien arhitekts vai mākslas vēsturnieks. Kad lasi kādā grā­matā tādas frāzes kā ik uz soļa varēja just senatnes elpu, tas liekas diezgan samāksloti. Bet te tā bija realitāte.

Mēs raudzījāmies, cik vien spējām. Ielūkojāmies Romula templī un visur citur, kur vien tūristi drīkstēja spert kāju. Meklējām vietās, kas reiz bijušas Augusta templis, Veneras templis, tad kādas bazilikas pamatos, kuras nosaukumu es neatceros. Acīs iekrita kāds akāciju krūms, kas auga senas celtnes vidū un bija tik vecs, ka turējās uz pāri celtnes sienām novietotām dzelzs slie­dēm. Interesanti, bet mazā Jurīša, protams, tur nebija. Tik vien bija, cik šī jocīgā vēstures elpas klātbūtne un laiks, kura kļuva aizvien mazāk.

-    Mēs vēl nepagājāmies tur! piekusušā balsī ieru­nājās Kate, norādot uz Nervas laukumu un koka sētiņu ierobežotajām gājēju takām. Laiks taču mums vēl ir?

-   Jā, es saīdzis pamāju ar galvu. Vēl minūtes piec­desmit.

Nervas laukums, līdzīgi kā divi blakus esošie, vienā pusē robežojās ar augstu mūra sienu. Tur augšā bija mūsdienu Romas iela, kas veda uz Kolizeju. Pa šo ielu staigāja ļaudis viņu galvas bija redzamas, lūkojoties lejup, un droši vien brauca ari auto. Par to liecināja skaļās signāltaures.

Koka sētiņām nožogotie gājēju celiņi laukumā līku­moja starp seno tempļu fasāžu detaļām. Zīmīgi, bet katra detaļa bija numurēta. Mēs aizgājām līdz pašam galam un raudzījāmies mūra sienā, kurā, protams, netrūka dažādu senu eju un lūku. Tās gan visas bija aizrestotas un aiz­slēgtas.

-    Šķiet, tas ir ari viss! Mēs viņu neatradām, noteica Kate, un tā vien likās, viņa tūdaļ sāks raudāt. Droši vien man pieklātos viņu mierināt, bet ari es pats neju­tos daudz labāk. Raudāt es, protams, netaisījos. Kas vēl nebūs? Es nekad neraudāšu! Bet vilšanās bija pamatīga.

Aiz dusmām es iespēru tukšai plastmasas glāzītei, kuru, visticamāk, bija nometis kāds nevīžīgs tūrists. Glā­zīte aprakstīja gaisā slaidu loku un aizlidoja uz sienas pusi, tad nokrita, apmeta vairākus kūleņus. Un pēkšņi tai blakus nomirgoja kaut kas zils. Es uz mirkli sastingu. Šādu mirgu es biju redzējis šorīt muzeja bēniņos. Pārlēcu pāri sētiņai un metos tur, kur nupat saules staros uzvizēja konfekšu papīriņš. Tas tiešām bija Vētrasputnsl

-   Jurlt, vai tu te esi? es iesaucos.

-   Jā! man par brīnumu, kaut kur no mūra sienas atskanēja žēla un klusa puisēna balstiņa.

-    Varbūt tu iznāksi ārā?

-    Es netieku! Esmu apmaldījies. Te ir tik tumšs, ka neko neredzu.

Neraugoties uz to, ka te staigāt bija aizliegts, mēs abi ar Kati vienā mirkli bijām pie augstās sienas. Patiesi, visas ejas, kas veda uz nez kādām pazemes katakombām, bija aizrestotas, bet viena, kas atradās tādā kā akmens mūra kabatā un tāpēc bija grūti pamanāma, vaļā. Tā bija tumša un neapgaismota.

-    Kristofer, viņam jābūt tur! Mūsu ziņotājiem ir kāda burvīga funkcija tie darbojas ari kā kabatas lukturīši.

-   Jāziņo Rozenkrancam!

-    Atradīsim, tad paziņosi! Kusties ātri, citādi mūs kāds pamanīs!

Eja sienā bija diezgan šaura, slīpa un tumša. Tā pagrie­zās vispirms pa labi, tad pa kreisi. Tad vēlreiz pa labi. Visu šo zigzagu rezultāts bija tāds, ka gaisma tajā neieplūda un drīz vien mēs bijām pilnīgā tumsā. Ja nebūtu ziņo­tājā iebūvētās lampiņas, mēs neko neredzētu. Par laimi, tunelis bija viens nekādu sāneju. Citādi mēs bezcerīgi apmaldītos. Vēl pēc mirkļa mēs ienācām kādā nelielā telpā. Droši vien foruma apsaimniekotāji te glabāja visā­dus reizēm saimniecībā noderīgus krāmus. Turklāt telpā diezgan nepatīkami oda pēc pelējuma un mitruma. Gluži kā sliktā kartupeļu pagrabā. Telpas vidū uz noplukuša parka soliņa sēdēja mazs, sabijies puisēns.

-   Jurīt, vai tas esi tu? es vaicāju.

-   Jā! atskanēja žēla balstiņa.

-    Nebaidies! Mani sauc Katrīna, bet viņš ir Kristofers. Mēs atnācām, lai nogādātu tevi mājās, teica Blumberga un noglāstīja mazajam vaigu.

-    Forši! Es tā gribu pie mammītes! teica Jurītis un pieglaudās Katei.

-    Vai ar tevi viss kārtībā? Varēsi paiet? es pavaicāju.

-   Jā, man tikai ēst ļoti gribas! žēli atbildēja puišelis.

Par laimi, man kabatā bija vēl atlicis gabals no pus­dienu maizes, bet Katei pudelē nedaudz sulas.

-    Ņem, uzkod pirms ceļa! Es pa to laiku piezvanīšu savam draugam Rozenkrancam.

Man par brīnumu, ziņotāja ekrānā nekas nenotika. Tas vienkārši nepieņēma nekādus ziņojumus. Nevarēju tos noraidīt ne ar domu palīdzību, ne rakstveidā.

-    Pamēģini tu, es lūdzu Katei.

Ari viņai nekas nesanāca.

-    Varbūt nav zonas, zēns ieminējās, kāri cirzdams zobus maizē. Viņš droši vien domāja, ka mēs ņemamies ap saviem mobilajiem telefoniem.

-    Vispār jau šiem aparātiem vienmēr esot zona! iebilda Kate.

-    Vai tev ir samsungs? ziņkārīgi prašņāja Jurītis.

-    Nē, manu smalko kundziņ, citsungs! atjokoja Kate, tomēr ziņotāju nespodrajā gaismiņā bija redzams, ka meitene ir noraizējusies.

Nu protams, kā man pašam tas neienāca prātā! Ziņo­tāji taču nav mobilie telefoni, kuriem var pazust zona. Ziņotāji darbojas drošā sistēmā, to signāls ir uztverams vienmēr pat vairākus kilometrus dziļā pazemē, ja vien tie nav bloķēti. Bet, kā mūs mācīja Rozenkrancs, lai tos bloķētu, ir jābūt ārkārtējam iemeslam. Ja ziņotāji nedar­bojas, tātad kaut kas nav kārtībā. Loģiski!

-    Kristofer! Tajā brīdī es sajutu sev galvā skanam tādu kā Kates čukstu. Viņai šīs telepātijas lietas padodas

krietni labāk nekā man. Nebiedēsim mazo. Ja nestrādā ziņotāji, tad, iespējams, mums draud nopietnas nepatik­šanas.

-   Jurīt! Man pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Kā tu te nokļuvi?

-    Mani te atveda onkulis baltā kapucē. Viņš man iedeva somu un teica, lai es te pagaidot, viņš atnākšot un aizvedīšot mani uz mājām. Tā es te gaidīju, gaidīju, bet viņš nenāca, atbildēja puišelis un iespēra ar kāju nelie­lai somai, kas bija palikta zem soliņa. Tā nobūkšķēja vien.

-    Kāds viņš izskatījās?

-    Tāds drusku jocīgs. Viņam gandrīz vai nevarēja re­dzēt seju. Tikai to balto kapuci. Normāli onkuļi tādās nestaigā.

-    Kāpēc tad tu ar viņu runāji, ja jau onkulis izskatījās tik jocīgs?

-    Tāpēc, ka viņš vienīgais runāja saprotami. Visi pārē­jie runāja kaut ko nesaprotamu.

-    Tā, tā interesanti! noteica Kate. Vai tik mums nebūtu pēdējais laiks doties prom no šejienes…

-    Esmu jau paēdis, varam iet, atbildēja Jurītis.

-    Kate, vai tu saproti, ko viņš stāsta? Es domās izmisīgi raidīju Blumbergai savu jautājumu, un viņa to sadzirdēja.

-    Ne pārāk, bet baidos, ka viņa satiktais vīrietis kapucē ļoti atgādina dīvaino veci no tā spoku stāsta. Domāju, ka mums tiešām draud briesmas. Tikai nesaki par to mazajam.

Es pamāju ar galvu un skaļi teicu: Nu ko, Jurīt, iesim? Es tikai domāju, varbūt paņemsim līdzi ari tā onkuļa somu, ja reiz viņš tev to iedeva.

-    Labi, tikai tu pats to nesīsi! paziņoja Juris.

-    Protams, es atbildēju un paņēmu somu. Tā bija pasmaga.

Pēc dažām minūtēm mēs atkal ieelpojām svaigu gaisu un ieraudzījām dienasgaismu. Roma pamazām krēsloja, turklāt tā vien šķita, ka no rietumu puses pāri pilsētai virzās negaisa mākonis, kas drīz vien visus pamatīgi samērcēs. Forumā cēlās vējš, tas dzenāja pa gaisu smil­tis un papīriņus.

-    Fū, tur gan bija sasmacis! Kate nopūtās.

-    Smirdēja! lepni paziņoja Jurītis.

-    Un tu tai smirdoņā sēdēji visilgāk! atcirta Kate.

-   Jā, man tur galīgi nepatika, piekrita puika.

-    Ko tagad darisim? man telepātiski vaicāja Katrīna.

-    Dosimies uz izeju un mēģināsim sazināties ar Rozenkrancu. Palikt šeit ilgāk nav nekādas jēgas, es viņai domās atbildēju. Diemžēl ziņotāji joprojām neizrāda nekādas dzīvības pazīmes.

Kopā ar milzīgu tūristu grupu gājām pa Via Sacra ak­meņiem augšup pakalnā uz Tita arku. Jurītis rātni turējās Katei pie rokas.

-    Man ir nelāga sajūta, Kristofer! Tā vien šķiet, ka mūs kaut kas apdraud, viņa turpināja domās bombar­dēt manas smadzenes.

-    Netrako un nesatrauc mazo! Tiksim ārā no foruma un paskatīsimies, vai pie Kolizeja nestāv Rozenkranca busiņš, gan mēs viņu atpazīsim. Ja ne, tev taču kabatā ir portālu pārlūks. Cerams, ka tas darbojas! Mēģināsim atrast portālu paši. Gan kaut ko izdomāsim!

Sajūta patiesi nebija patīkama. Negaiss tuvojās, va­kars strauji satumsa, bet mēs bijām vieni paši svešā

pilsētā bez jebkādiem sakariem ar ordeni. Turklāt tas vīrs baltajā kapucē, kuru Jurītis sastapis Romas forumā… Katei taisnība! Viņš ļoti atgādināja personāžu no spoku stāsta par Svētā Georga kapelas bruņinieku! Un kāpēc lai kādam vīram kapucē vajadzētu zēnu turēt pazemē? Šī lieta izskatījās stipri nelāga un aizdomīga.

Ziņotājs joprojām klusēja kā tāds nekam nederīgs ķie­ģelis. Kopā ar ļaužu pūli mēs izspraucāmies cauri šaura­jiem izejas vārtiņiem un izgājām laukumā pie Kolizeja. Tas mudžēja no tūristiem. Kāds nu tur Rozenkrancs ar busiņu! Drūzma te bija tāda, ka bija uzmanīgi jāskatās, lai cits citu nepazaudētu.

-   Mēs viņu te neatradīsim! Kate, vai tu negribētu iemest aci portālu pārlūkā? es palūdzu.

-   Lai notiek, tikai paiesim maliņā, te visi tā stumdās un grūstās. Mēs nostājāmies pie sienas, un Kate izvilka portālu pārlūku.

-    0, es šitādu aparatu jau redzēju! iesaucās Juntis.

-    Kur?!

-   Tāds bija tai jocīgajai baltajai kapucei! atbildēja zēns un sāka lēkāt uz vienas kājas.

Mēs neizpratnē saskatījāmies ar Katrīnu.

-   Jurīt, tu gribi teikt, ka vīram kapucē bija tāds apa­rāts?

-   Viņam bija visādi daikti, viņš man tos parādīja, atbildēja Jurītis.

-   Par laimi, portāls nav tālu! teica Blumberga, paskatījusies portālu pārlūkā. Tas atrodas netālu no Tibras. Te ir divas norādes Via della Greca un Bocca della Verita. Manuprāt, mums jāiet cauri Konstantīna arkai uz

leju un tad pie Circo Massimo jāpagriežas pa kreisi. Tikai neprasiet man, kas ir šis Circo Massimo, es nezinu.

-    Vai tik tas nav saistīts ar mūsu vārdu cirks? es ievaicājos. Būs kāda romiešu arēna.

-    Par to mēs drīz vien varēsim paši pārliecināties.

Viss būtu jauki, bet vējš un negaisa priekšnojautas

aizvien pieņēmās spēkā. Debesis kļuva aizvien tumšākas, tās ik pa brīdim plosīja zibens strēles, un tālumā gran­dēja pērkons. Vienīgais labums bija tāds, ka pa tumsu jāiet mums nebija, ielās iedegās laternu gaismas. Vēl nesen valdīja pamatīgs karstums, bet tagad spēcīgā vēja brāzmās kļuva nemīlīgi vēsi. Mēs centāmies soļot, cik vien ātri varējām, tomēr mazais Jurītis un smagā soma nebija labākie sabiedrotie šādam gājienam.

Par laimi, jāiet nebija tālu. Circo Massimo patiesi izrā­dījās milzīgs romiešu laika stadions tagad liels, smil­šains laukums, pa kuru brāzmainais vējš dzenāja putek­ļus. Drīz vien aiz tā sākās Katrīnas pieminētā ieliņa. Via della Greca teju vai vienīgā celtne izrādījās baznīca, ap kuru spietoja tūristu pūļi. Vēlāk kaut kur lasīju, ka pie tās sienas esot piestiprināts sens, saulei līdzīgs pagānu dievības attēls, kuru saucot par Patiesības muti. Leģenda vēsta ja tās atvērtajā mutē roku ieliekot melis, pagānu dievība to nokožot. Tā vien šķiet, ka cilvēki no visas pa­saules brauc uz Romu pārliecināties, ka nav meļi. Mums tomēr tobrīd nebija laika priecāties par leģendām. Tur pāri ielai, kura platumā atgādināja divus vai pat trīs Raiņa bulvārus un pa kuru lielā straumē plūda auto, skvērā pie palmām kaut kur vajadzēja būt portālam.

-    Kad tiksim pāri ielai, tu man palīdzēsi atvērt por­tālu, sacīja Blumberga. Es tajā nodarbībā īsti labi

nesapratu, kuras pogas vajag nospiest. Baidos kaut ko saputrot. Ja drīkst, tad es pa to laiku aktivizēšu apziņas blokatoru.

Izrādās, arī teicamnieces dažreiz kaut ko palaiž gar ausīm!

Kamēr atradām gājēju pāreju un sagaidījām zaļo gaismu, sāka gāzt pamatīgs lietus. Kad tikām pāri, bijām jau salijuši slapji. Protams, līdz ar lietu pašķīda arī mil­zīgā tūristu rinda pie Patiesības mutes. Visi meklēja, kur patverties. Mēs piestājām pie salijušajiem soliņiem skvērā. Es noliku somu un paņēmu no Kates portālu pār­lūku.

Nu gan, Blumberga! Šai ierīcei vispār bija tikai trīs pogas. Ar zaļās palīdzību varēja izvēlēties nepieciešamo galamērķi, ar sarkano pogu atvēra ceļošanai noderīgo portālu, bet ar melno aktivizēja piekļuvi portālam. Izklausās sarežģīti, bet, ja atceraties toreiz, kad bēgu no Dornbuša aģentiem, mums derīgais portāls atradās vairāku metru augstumā no zemes. Lai tur iekļūtu, ar elektronu palīdzību bija jāizbūvē tāds kā nosacīts tilts. Tiklīdz ceļotāji nonāk portālā, elektronu ķēde izslēdzas un šis tilts izkūp līdzīgi kā mirāža.

Es nospiedu sarkano pogu. Apmēram sešu metru augstumā gaisā sāka ņirbēt tāda kā sudrabota bumba. Ja pareizi atcerējos, šādi portāli veidojās diezgan lēni. Bija jāļauj, lai bumba apmēram pāris minūšu piebriest un iegūst metālisku nokrāsu. Tikai tad drīkstēja spiest melno pogu, jo pirms tam elektronu tilts ir pārāk nesta­bils un īslaicīgs. Ja komanda tiek dota pārāk ātri, var gadīties, ka visi ceļinieki nepagūst ieiet portālā, pirms tas aizveras. Kaut nu man izdotos!

Es pārlaidu skatienu pār negaisa pluinīto pilsētu, mašīnu straumi un neskaitāmajiem salijušajiem cilvē­kiem ielās. Par laimi, visi steidzās kaut kur patverties no lietus, neviens debesīs īpaši neskatījās, kaut ari portāls brieda arvien lielāks un kļuva aizvien iespaidīgāks. Vēl mirklis, un būs jānospiež melnā poga.

-   Kate, skaiti līdz desmit un tad iedarbini apziņas blokatoru! es uzsaucu.

Gājēju luksoforā ieslēdzās zaļā gaisma. Kaut kas man šajā salijušo cilvēku straumē nepatika. Tā vien šķita, ka kāds pārāk aktīvi cenšas izspraukties cauri drūzmai un, daudz nekautrējoties, grūsta gājējus uz ietves. Tajā brīdī nogranda pērkons. Starp tā dārdiem man šķita, ka dzirdu rupju izsaucienu latviešu valodā: Stāviet, maitas! Bet varbūt man tikai tā likās. Varbūt kāds bija ieraudzījis debesīs portālu un cēla trauksmi.

Es nospiedu melno pogu. Tilts uz portālu izveidojās dažu sekunžu laikā. Šoreiz gan tas vairāk atgādināja kāpnes.

-    Skrienam ātrāk augšā! es uzkliedzu Katei, iegrūdu portālu pārlūku kabatā, paķēru somu vienā rokā un Jurīti pie otras rokas un metos, cik spēka, augšup pa portāla kāpnēm. Kate joza man pa priekšu. Brīdī, kad biju jau gandrīz sasniedzis pašu augšu, es neapstājo­ties paraudzījos atpakaļ. Manuprāt, mums tiešām kāds sekoja. Es paguvu pamanīt tikai tumšu ēnu dažu soļu attālumā no portāla kāpnēm. Tad nogranda pērkons, un zibens strēle apžilbināja man acis.

Vēl mirklis, un mēs trijatā slapji un salijuši sēdējām uz trotuāra Zaķusalas krastmalā. Vienīgais mierinā­jums Rīgā tovakar lija tāpat kā Romā. Uz salas vienīgā

ceļa, kas no tilta nobrauktuves savienoja televīzijas ēku ar televīzijas torni, bremzēm kaucot, piestāja Mercedes markas taksometrs.

-    Kristofer, Katrīna, vai tie esat jūs? kāds sauca, izliecies pa automašīnas logu. Tas bija Gildensterns.

-   Kāpiet ātrāk mašīnā!

Mēs ar Katrīnu saskatījāmies un atviegloti uzelpojām.

-    Jums draudēja nopietnas briesmas! Bet neuztrau­cieties, viss ir kārtībā, mēs kontrolējam situāciju. Vie­nīgi savus ziņotājus atdodiet man. Te jums būs vietā citi. Šovakar par to vairāk nerunāsim, jums jāizguļas. Rīt saņemsiet ziņu. Vispirms es nogādāšu mājās jūs abus, bet pēc tam aizvedīšu Jurīti pie mammas uz Bausku. Jurit, tu taču gribi mājās?

-    Pie mammas! skumjā balsī noteica mazais. Izska­tījās, ka puikam nāk miegs. Jo labāk!

Tā arī notika. Mūs aizveda mājās. Ak jā, aizmirsu pa­teikt! No Romas foruma pagrabiem līdzpaņemto noslēpu­mainās baltkapuces somu es atstāju Gildensternam lai ordenis skaidro, kas tajā slēpjas tik svarīgs.

No rīta, kad pamodos, tā vien šķita, ka vakardienas piedzīvojumus Romā esmu nosapņojis fantastiskā sapnī. Dzīves īstenībā es atgriezos vien tad, kad cauri sienai sāka dārdēt Latvijas Radio rīta ziņu izlaidums. Man šķiet, ka Freimaņkungs, gadiem ejot, kļūst nedaudz pakurls. Tur bija ko dzirdēt!

-    Vakar vakarā pirms pusnakts Bauskā mājās atgrie­zies piecus gadus vecais puisēns, kurš pirms četrām dienām pazuda vienā no Rīgas muzejiem ekskursijas laikā. Zēns ieradies mājās pats un jūtas labi. Mediķi apgalvo, ka zēna veselības stāvoklim nekādas briesmas nedraud un nekas

slikts ar viņu pa šīm dienām noticis nav. Sīkākas ziņas par to, kā puisēns atgriezies mājās, policija pagaidām nesniedz.

Gribēju jau celties un posties uz darbu, bet tad atce­rējos, ka autoserviss šodien būs slēgts. Man bija tāda sajūta, it kā vakardienas notikumi būtu risinājušies pirms kāda gada. Vēl pēc stundas ziņotājs noraidīja man vēsti no Rozenkranca. “Tiekamies vienos Vērmanes dārzā pie estrādes. Lūdzu, nekavējiet.”

Lai gan Rozenkrancs mums bija nozīmējis tikšanos pulksten vienos, mēs abi ar Kati gaidījām viņu gandrīz stundu.

“Gaidiet, kavēju! Tas ir ļoti svarīgi!” Šāda ziņa ik pa brīdim pienāca mūsu ziņotājos, kad mēģinājām noskaid­rot, kur viņš palicis. Nevarēja vien saprast, kas ir ļoti sva­rīgi sagaidīt Rozenkrancu vai tas, ka Rozenkrancs kavē­jas. Mums abiem tā bija iespēja netraucēti aprunāties par vakardienas piedzīvojumiem.

-    Līdz brīdim, kad mēs iegājām pazemes ejā, viss notiekošais man šķita kā tāda aizraujoša dēka. Tāda, kādas rāda filmās. Jā, ļoti nopietna, bet tomēr spēle, piedzīvojums. Bet tur, tumšajā un smacīgajā Romas pa­grabā, es pēkšņi sapratu, ka tas ir ļoti bīstami, ka tā nav nekāda piedzīvojumu filma. īpaši jau tajā brīdī, kad kāds nobloķēja mūsu ziņotājus, es ļoti nobijos. Tas bija kaut kas stiprāks par mani. Tāds, kam nebūtu nekādu izredžu pretoties, teica Kate. Vai tev Rozenkrancs kaut ko paskaidroja, kas noticis?

-    Nē! es atbildēju. Vakar biju pārāk piekusis, lai kaut ko domātu vai analizētu. Man tā nāca miegs! Pat lāgā neatceros, kā nokļuvu gultā. Šorīt galva dulla un kauli sāp kā tādam vecam vīram. Romā sāku uztraukties vēlāk par tevi. Redzēju, ka esi nobijusies, bet norakstīju to uz stāstiem, ka meitenes parasti baidās no tumsas. Stulbi, vai ne? Man šķita ja jau ziņotāji nestrādā, tad nestrādā. Gan jau atkal ieslēgsies un viss būs kārtībā. Kad iznācām no pazemes, man kļuva diezgan neomulīgi, bet tikai tāpēc, ka tuvojās negaiss un tas vienmēr ir bie­dējoši. Bet tad, kad visi trīs gājām ārā no Romas foruma, arī man radās sajūta, ka mums kāds seko vai varbūt novēro no kaut kurienes, un šis kāds ir ļoti bīstams. Bija tā, it kā viņš mēģinātu ielīst manā galvā, apmesties tur, lai lasītu domas. Es centos to atvairīt, kā mācīja Rozenkrancs, bet nezinu, vai man tas pilnībā izdevās. Šis kāds bija ļoti uzmācīgs.

-           Man tas sākās jau tur pagrabā, atbildēja Katrīna.

-   Tomēr man nekādi neizdevās šo kādu izdabūt sev ārā no smadzenēm. Biju nobijusies un nespēju nekādi sakon­centrēties. No bailēm pat vienubrīd aizmirsu visu to, ko esam te, Ēnu ordenī, apguvuši. Tāpēc arī atdevu tev por­tālu pārlūku, jo man radās bažas, ka es varētu kaut ko sabojāt.

-    Kate, vai tu arī pie ieejas portālā pamanīji to, ka mums kāds mēģina dzīties pakaļ?

-    Nē, biju ļoti uztraukusies un gribēju tikai vienu lai tas ātrāk beigtos. Es pilnībā sakoncentrējos uz portālu un to, ka man īstajā brīdī jāieslēdz apziņas blokators. Nebija laika skatīties apkārt. Vai mums tiešām kāds dzi­nās pakaļ?

-    īsti nezinu, neesmu par to drošs, varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Bet tur bija viens tips, kurš pūlī latviski klie­dza: “Stāviet, maitas!” un diezgan rupji grūstīja tūris­tus pie gājēju pārejas. Tobrīd gan dārdēja pērkons, un varbūt man tā tikai likās. Tomēr diezin vai kāds Romā tāpat vien kliegtu kaut ko latviešu valodā. Man likās, ka tas bija adresēts mums.

-    Nē! Es tiešām neko nedzirdēju! teica Kate. Kaut gan vairs ne par ko nebrīnos.

-    Nezinu, varbūt es tiešām par to pakaļdzīšanos tagad pārspīlēju. Kaut nu Rozenkrancs beidzot ierastos un mums visu izskaidrotu!

Bet Rozenkrancs nenāca. Mēs sēdējām uz soliņa un garlaikojāmies. Labi vismaz, ka nelija! Ap pulksten tri­jiem parkā iesoļoja Gildensterns.

-    Sveiki, jaunieši! viņš pamāja mums ar roku un apsēdās.

-    Kur tu es noslēpis Rozenkrancu? vaicāja Kate, kad bijām apsveicinājušies. Atstāji viņu pēc stundām?

Gildensterns smagi nopūtās. Ja jūs, jaunie cilvēki, zinātu, kāds elles virums pēdējo dienu laikā vārās Ēnu ordenī! Ticiet man, lampu drudzis pirms viesizrādēm svešā pilsētā ir nieks salīdzinājumā ar to. Ēnu ordenis ir saskāries ar lielāko apdraudējumu vairāku pēdējo gad­simtu laikā. Tie nebijām mēs, kas vakar Romā nobloķēja jūsu ziņotājus. Tika paralizēta arī mūsu kontroles centra aparatūra. Tas nozīmē, ka uz pasaules ir uzradies kāds spēks, kura rīcībā arī ir portālu radītāju atstātās tehnolo­ģijas. Turklāt šīs tehnoloģijas ir jaudīgākas par mūsējām. Tas nozīmē, ka šis kāds var kontrolēt Ēnu ordeni un, kā to parādīja vakardiena, padarīt to nespējīgu darboties.

Neslēpšu jums, ka jau mazā Juriša pazušana bija dīvaina. Cilvēki nereti savas neuzmanības dēļ ietrāpa kādā portālā. Tāpēc jau mēs esam radīti, lai šādos nega­dījumos sniegtu palīdzību. Tomēr te tika aktivizēts kaut kāds pavisam nejēdzīgs portāls. Varbūtība, ka to izda­rīja piecgadīgs puišelis, ir tik niecīga, ka par to pat nav vērts runāt. Mēs sekojām jūsu meklējumiem, un, jāatzīst, metode, ko abi izmantojāt, lai atrastu portālu, bija ļoti asprātīga. Tomēr, vienalga, mūs māc lielas un pama­totas šaubas, ka Jurītis šo portālu nejauši atrada pats visticamāk, viņu kāds vadīja. Iekļūt maza bērna apziņā ir samērā vienkārši. Arī kādu brīdi to vadīt nav grūti, ja vien pietiek pacietības to darīt, jo mazie jau vienmēr dīdās kā tādas ūdenszāles un ātri novērš uzmanību no vienas lietas, lai pievērstos citai. Šorīt mums ordenī notika ļoti asas sarunas, ko darīt un ko nedarīt. Es pat teiktu, ka tas bija nejauks kašķis. Sliktākais ir tas, ka pati ordeņa vadība nav vienisprātis par to, kā vajadzētu rīkoties.

Dažas ietekmīgas personas, kas pirms tam mūsu plānu pilnībā atbalstīja, tagad pārmet jūs abus šajā lietā vispār nevajadzēja iesaistīt, jo esat vēl bērni un Ēnu ordenis tagad vairs nevarēs garantēt jūsu drošību. Vēl citi nikni iebilst, ka esat jau līdz ausīm tajā iesaistīti, turklāt divatā šajā lietā paveikuši vairāk nekā viss Ēnu ordenis. Vārdu sakot, man ir uzdots nogādāt jūs uz Ēnu ordeņa padomi. Ticiet vai ne, bet tik jauni un nepiere­dzējuši ordeņa mācekļi kā jūs uz padomes apspriedēm nekad netiek aicināti. Kaut kas tāds notiek pirmoreiz Ēnu ordeņa vēsturē. Es, piemēram, jau ilgu laiku biju ordeni, bet vēl nezināju, ka tāda padome pastāv.

Kamēr Rozenkrancs ar viņiem tagad spriež, ko darīt, mani atsūtīja jūs nedaudz sagatavot. Pirmais padoms lai kas notiktu, ne par ko pārāk nebrīnieties. Otrais padoms godīgi atbildiet uz jautājumiem. Par meliem var izslēgt no ordeņa. Trešais, kas jums jāzina, Ēnu ordeņa padomi veido septiņi cilvēki. Formāli to joprojām vada Vendenes Vilhelms. Tas pats, kurš dibināja ordeni. Nelaime ir tā, ka jau vairākus simtus gadu neviens ne­zina, kur viņš atrodas. Vendenes Vilhelms ir sasniedzis to brieduma līmeni, kad viņa gars pārtiek no tīrās enerģi­jas. Izmantojot portālus, viņš var dzīvot mūžīgi, bet, pro­tams, esot tik augstā attīstības pakāpē, Vilhelms negrib krāmēties ap niecīgām un sīkām lietām, ar ko ikdienā saskaras ordenis.

Vendenes Vilhelma vietnieks Pretorijs Lans ari klejo kaut kur sev vien zināmās dimensijās un laiktelpās. Viņš ordenī ir ļoti rets viesis. Pēdējoreiz es pats ar viņu runāju Kārību krīzes laikā 1962. gadā. Tāpēc faktiski iznāk, ka padomē parasti darbojas tikai pieci ordeņa vecākie biedri. Galvenais no viņiem ir Zarguss, kuram pieder galavārds jebkurā strīda situācijā. Viņš ir diezgan neiz­lēmīgs, tomēr tas nav slikti, jo Zarguss drīzāk padomā nekā nogriež. Viņš nekad nepieņem sasteigtus lēmumus.

Vēl trīs ir pēc savas teikšanas līdzvērtīgi Rodijs, Kubietis un Asmuss. Tie divi pirmie tagad visu kritizē. Atzīšos, arī man viņi nekad nav īpaši patikuši. Vēl ir Asmuss. Viņš svārstās un bieži vien labāk paklusē vai arī atkārto to, ko saka citi. Jaunākais padomē ir Lielmeistars. Ģeniāls tehnoloģiju speciālists! Viņš tiešām reiz bija šaha lielmeistars un droši vien kļūtu par pasaules čempionu šahā, ja nesāktu strādāt ordenī. Tomēr te viņa smadzenes

var būt daudz noderīgākas nekā pie šaha galdiņa. Tad vēl padomes sanāksmēs reizēm piedalās ari Dombušs. Viņš nāk kā pieaicināta persona īpašos gadījumos. Redzēs, vai ieradīsies ari šodien.

-     Vai tiešām tas pats Dornbušs, kura aģenti mēģināja mani nolaupīt toreiz pavasari pie skolas? es iesaucos.

-     Tas pats!

-     Tad nu gan es neko no tām jūsu hierarhijām nesa­protu. Man likās, ka Dornbušs ir Ēnu ordeņa preti­nieks.

-     Tā ir, un tā nav! Tas ir tāpat kā dabā vajadzīga gan vasara, gan ziema. Ja ir tikai vasara vai tikai ziema, agri vai vēlu rodas dažādas ķibeles. Vai magnēts. Ja nerunā par dažiem vairāk teorētiskiem nekā praktiskiem ekspe­rimentiem, visam ir divi poli patīk tas kādam vai ne­patīk.

-      Bet vai tad Dornbušam nebūtu izdevīgi, ka mūsu ordenis izputētu?

-     Izputētu? Nē! Dornbušam patiktu, ja mēs visu tik ļoti nekontrolētu, bet, ja Ēnu ordenis pārstātu darboties, Dornbuša kantorim rastos lielas problēmas. Ir situācijas, kas vienlīdz apdraud gan Dornbušu, gan ordeni. Un tad mēs darbojamies kopā.

-     Lai nu tā būtu, tikai es to galīgi nesaprotu!

-     Gan pienāks laiks, sapratīsi.

-     Atvainojos, ka pārtraucu šo lielisko sarunu, kurā ir tik interesanti klausīties, bet ko padome grib no mums abiem? ievaicājās Katrīna.

-     Viņi grib zināt visu, ko esat redzējuši, ko jutuši un tamlīdzīgi, nedaudz sadrūvējies, atbildēja Gildensterns. Tikai, manuprāt, viņi paši nesaprot, ko īsti vēlas.

-      Nedomāju, ka viņus interesēs tas, ka man portālā kļuva slikti un es gribēju vemt, noburkšķēja Katrīna. Viņai no ilgās gaidīšanas bija slikta oma.

-      Nu ne jau tas, protams! Viņus interesē viss, kam varētu būt kāda saistība ar pēdējo dienu dīvainajiem notikumiem. Tomēr gribēt zināt visu reizēm tiešām no­zīmē nezināt neko. Labi, tagad mums ir laiks pārcelties uz Stārķu ligzdu. Negribu lieki darbināt parkā apziņas blokatoru. Te būs jūsu personālie teleporti. Manuprāt, Nacionālās bibliotēkas vestibils šajā gadalaikā parasti ir tukšs. Startēsim no turienes, neviens mūs tur neredzēs.

Stārķu ligzdas apspriežu zālē mūs jau gaidīja. Pie lielā apspriežu galda vienā pusē sēdēja pieci vīri, kuri pārstā­vēja ordeņa padomi. Lai gan pēc tā, ko bijām dzirdējuši par ordeni, vecākajam no viņiem varētu būt gadi piec­simt, nevarētu teikt, ka šie kungi atgādinātu sačākstējušus pasaku vecīšus. Tieši otrādi nevienam no viņiem nevarētu dot vairāk par gadiem piecdesmit.

Divi ordeņa padomes vecākie vīri bija gari un kalsni. Viens ar stiligu bārdiņu, bet otrs gludi noskuvies. Vēl divi bija vidēja auguma, bet padrukni viens gaišiem matiem, otrs izspūrušiem pelēcīgiem. Visi četri tērpušies vasarīgos lina uzvalkos, atšķīrās tikai to krāsa un fasoni. Piektais šajā kompānijā šķita viskolorītākais maza auguma nemierīgs resnis ar pliku pauri. Viņš nedaudz atgādināja trako profesoru no amerikāņu animācijas fil­mām, turklāt bija apvilcis raibu raibos Bermudu šortus un kaut kādu košu, plandošu paltraku.

-      Labdien, jaunie cilvēki! Lūdzu, sēdieties pie galda! Mani sauc Zarguss, es parasti vadu padomes apspriedes, ja klāt nav mūsu vecāko kolēģu, teica garais ar bārdiņu.

Viņš nosauca ari savu galdabiedru vārdus. Izrādījās, ka tas, kurš atgādināja trako profesoru, ir Lielmeistars. Galda mūsu pusē sēdēja vien Rozenkrancs. Viņš izskatī­jās pamatīgi apskaities.

Tad padome mūs kārtīgi iztincināja. Gan par muzeju, gan par to, kā atradām portālu, gan par mūsu piedzīvo­jumiem Romā. īpaši uzmanīgi viņi klausījās stāstījumā par to, kas notika kopš brīža, kad atklājām, ka nedarbo­jas ziņotāji.

Galvenais tincinātājs bija pats Zarguss. Mēs runājām kādu stundu. Lielu uztraukumu viņos radīja mūsu teik­tais par to, ka, ejot ārā no Romas foruma un pēc tam pa pilsētas ielām, kāds pūlējās saimniekot mūsu sma­dzenēs. Protams, izstāstīju ari par dīvaino tipu kapucē, kurš, iespējams, mēģināja sekot mums līdzi portālā. Ja jau godīgi, tad godīgi. Žēl vienīgi, ka es nevarēju aprak­stīt viņa seju.

-     Jā, tas izskatās ļoti nopietni. Turklāt mēs jopro­jām līdz galam nesaprotam šo situāciju, noklausījies mūsu stāstu, nopūtās Zarguss. Kolēģi, kādas ir jūsu domas?

-     Nekas jau nav mainījies! Varu teikt tikai to, ko es jau pirmīt sacīju, ierunājās tas, kuru sauca Rodijs. Tā bija ļoti rupja Rozenkranca, Gildensterna un ari pārējās vadības kļūda, ka mēs vispār iesaistījām šajā operācijā divus mācekļus. Tas ir pret ordeņa garu un burtu. Kārtība ir tikusi pārkāpta!

-     Uzklausījis Kristoferu un Katrīnu, es pilnībā pie­krītu kolēģim Rodijam, teica Kubietis. No vienas puses, jā, ir sasniegts rezultāts, bet, no otras puses, viss šis pasākums bija viena ļoti neprofesionāla avantūra. Un

tik riskanta! Rozenkrancs nedrīkstēja tik sarežģītā lietā iesaistīt līdz galam neapmācītus mācekļus.

-      Turklāt Kristofers ir pārkāpis vienu no pamatbaušļiem neņemt līdzi portālā nepārbaudītus priekšmetus. Ja nu tas ir kāds Senās Romas artefakts, tad iznāk, ka Ēnu ordenis to vienkārši ir nozadzis. Tas taču ir pret kodeksu un būtībā apkauno visu Ēnu ordeni! Tā jau tikai Dornbušs ar saviem aģentiem var rīkoties! Kubieti pār­trauca Rodijs. Man tas ir galīgi nepieņemami. Varbūt tas izklausās skarbi, bet, manuprāt, te vajadzētu sākt anatēmas procedūru attiecībā uz Rozenkrancu, Gildensternu un abiem viņu mācekļiem.

-      Nu gan jūs runājat muļķības, kungi! sašutis iebilda Lielmeistars. Mēs jau tā nevaram tagad garan­tēt abu mācekļu drošību, bet jūs viņus gribat izslēgt un pamest likteņa varā! Viņi izdarīja vairāk nekā viss Ēnu ordenis. Tā taču nerīkojas!

-      Es vairāk sliecos piekrist Lielmeistaram, māja ar galvu Asmuss.

-      Kas ir anatēma? Nezinu, vai tas bija labākais bridis, bet es tomēr nolēmu izmantot savu smadzeņu papildu enerģijas procentus un vingrinājumos apgūto, lai atļautos ar domas palīdzību noraidīt jautājumu Rozenkrancam.

-      Smalks vārds, ar ko apzīmēt to, ka mūs visnotaļ prasti grib patriekt no Ēnu ordeņa! Lai to izdarītu, ir jāierosina īpaša procedūra. To sauc par anatēmu, telepātiski atbildēja Rozenkrancs.

Tajā brīdī mēs ar Katrīnu sapratām, kāpēc Rozen­krancs nevarēja atnākt paredzētajā laikā un ko nozīmē Gildensterna izvairīgais skaidrojums par strīdiem

ordeni. Acīmredzot jau no paša rīta dažādos līmeņos tika apspriesti pēdējo dienu notikumi. Kritiķi vēlējās mūs visus četrus padzīt no ordeņa.

Taisnības labad jāsaka, ka padomē pozīcijas bija ap­mēram vienādas. Pret mums bija Kubietis un Rodijs. Par mums iestājās Lielmeistars un Asmuss. Tā vien šķita, ka Zarguss nevar īsti izšķirties par savu lēmumu. Klusumu pārtrauca kurpju papēžu klaudzoņa. Durvis pavērās, telpā ienāca Sāra un paziņoja, ka ieradies Dombušs. Var­būt es maldos, bet man izskatījās, ka Zarguss tajā bridi atviegloti uzelpo.

-     Aicini, lai nāk iekšā, viņš teica.

Dombušs ienāca, tērpies elegantā melnā uzvalkā, smal­kās ādas kurpēs un dārga odekolona smaržas apvējots.

-      Sveiciens Ēnu ordeņa kalpotājiem! Vai jums bei­dzot nav apnicis vergot ordeņa ideālu vārdā? Laiks taču sākt baudīt dzīvi! viņš teica, pavilka krēslu nostāk no galda un apsēdās, sakrustojis kāju pāri kājai. Nu, kas jums par ķibeli gadījusies? Šie laikam ir tie divi apdāvi­nātie jaunieši, kurus Rozenkrancs man nocēla no paša degungala. Žēl gan! Nākot iekšā, dzirdēju aiz durvīm jūsu čalas. Slēdziet tik viņus ārā no sava grabošā ordeņa! īpaši jau pēc tam, kad viņi ir izdarījuši to, ko jūsu vecā, kožu saēstā brālība nejaudāja paveikt simt gadu laikā. Es viņus atplestām rokām pieņemšu par saviem aģentiem. Un pat nemēģiniet te iebilst! Nesaprotu: kas ar jums notiek? Nu labi, mani neinteresē visādi draņķīgi C klases portāli, bet jums, brašie cilvēces sargi, Svētā Jura baznī­cas portāls bija jāatrod jau pirms gadiem astoņdesmit. Vakardienas puika taču ir vismaz ceturtais, kas tur izgā­jis cauri pēdējo simt gadu laikā. Tāda nolaidība!

Tajā brīdī kaut kas iezaigojās tukšajā krēslā blakus Zargusam. Vēl mirklis, un tajā sēdēja sirms vīrs pelēkā tērpā.

-      Pats Pretorijs Lans ieradies uz padomi! Tad jau gan lieta tiešām ir nopietna, pavīpsnāja Dombušs.

-     Vispār jau Dornbušam šoreiz ir taisnība! Ar kādām muļķībām jūs te nodarbojaties? klusā balsī vaicāja Pre­torijs Lans. Arī es dzirdēju, kā nupat izrunājās Rodijs, Kubietis un Asmuss. Kungi, jūsu smadzenes no bezdarbī­bas sāk atrofēties. Vienmēr esmu teicis biezpiens jāēd!

-      Dažam te pat vagons biezpiena nepalīdzētu, norūca Dornbušs.

-      Vagons vai divi to nu mēs izlemsim bez tevis, atcirta Pretorijs Lans. Ķersimies beidzot pie faktiem. Tie ir nepielūdzami, jo pastāv neatkarīgi no mūsu vēl­mēm. Tātad pirmais un svarīgākais fakts ir parādījies spēks, kas spēj paralizēt mūsu sistēmu darbību. Apstip­riniet, kungi, tā ir vai tā nav?

-     Ir, Pretorij, nodūris acis, apstiprināja Rodijs.

-     Kā saprotu, Dornbušs ar savu lupatlašu aģentūru šim spēkam vispār nav pretinieks. Tāpēc jau viņš, aiz bailēm drebot, ir pagodinājis dzimto Ēnu ordeni ar savu nožēlojamo vizīti. Tā ir?

-      Vai nevarētu iztikt bez personiskiem apvainoju­miem? Bet nu… Vispār jā, mani aģenti te ir bezspēcīgi, pamāja ar galvu Dornbušs.

-      Tātad arī ordenis ir ārkārtīgi apdraudēts, vai ne, Asmus?

-     Tieši tā, Pretorij!

-      Bet ko tad jūs te tagad kā tādas vistas klukstat par anatēmas procesu pret tik neaizstājamiem ordeņa

biedriem kā Rozenkrancs un Gildenstems un kāpēc gri­bat padzīt šos spējīgos mācekļus? Jāpiekrīt, Dombušam ari te ir pilnīga taisnība viņi divās dienās ir paveikuši to, ko jūs, kungi, nevarējāt izdarīt simt gados. Sakiet, jaunie cilvēki, kā jums tas izdevās?

-      Mēs darbojāmies kopā! kā vienmēr, pirmā atbil­dēja Kate.

-     Un mums ļoti, ļoti paveicās, piebildu es.

-      Paveicās! Laba, godīga un zinātniski izsmeļoša atbilde, iesmējās Pretorijs Lans. Tieši tā! Mūsu orde­nim veiksme šobrīd ir vairāk nekā nepieciešama! Kāpēc tagad, kad mums visiem draud tādas briesmas, jūs tā vietā, lai meklētu risinājumu, piesienaties Rozenkrancam, Gildensternam un mūsu jaunajiem draugiem? Viņi taču izdarīja to, ko jūs nespējāt gadiem ilgi, un izglāba puiku!

-      Nūjā, tā ir, bet formāli ordeņa kodekss un ordeņa gars… mēģināja iebilst Rodijs.

-     Jā, jā, ka tik būtu kāds papīrs! Tā vien šķita, ka Pretorijs Lans tūdaļ pateiks ko rupju. Viņš izskatījās ļoti dusmīgs. Kādi ir fakti? Kas bija somā?

-     Tur jau tas joks, ka nekā tāda, ierunājās Lielmeis­tars. Galva! Ģipša galva, seno romiešu skulptūru mar­mora galvas nemākulīgs atdarinājums. Noskenējām to rentgena staros, nekā tur nav!

-     Atgriezīsimies vēlreiz pie faktiem. Kāds ir kopsavil­kums? Iznāk, ka ir kāds spēks, kurš ievilina mazu puišeli draņķīgā nereģistrētā portālā, aizved uz Romu, nosēdina pagrabā un iedod viņam somu ar nevienam nevajadzīgu ģipša galvu? Bet brīdī, kad mūsu jaunieši puiku neticamā kārtā atrod, šis nezināmais vienā mierā paralizē ordeņa

smalkās tehnoloģijas, kuras portālos atstājuši to noslē­pumainie celtnieki. Kungi, es ceru, jūs saprotat! Viņš būtībā apstādina Ēnu ordeņa darbību. Turklāt šis nezināmais mēģina telepātiski vai ar kādu nenoskaidrotu tehnoloģiju palīdzību, piedodiet par izteicienu, izčakarēt mūsu mā­cekļiem smadzenes! Kas viņš ir, un kāds ir viņa mērķis?

-      Es varu droši pateikt to, kas viņš nav. Viņš nav dile­tantisks portālu afērists individuālists, kas, atklājis dažas ejas laikā un telpā, mēģina ar to palīdzību nozagt kādus artefaktus vai mākslas relikvijas, lai labi nopelnītu. Tas drīzāk izskatās pēc kāda nopietna spēka, kurš mēģina sagraut pašreizējo kārtību un sagrābt varu pār portāliem vai kaut ko tādu, ko šie portāli glabā, teica Dornbušs.

-    Vienīgie, kam ir pietiekami daudz resursu, lai mēģinātu noskaidrot, kas to dara, esat jūs. Mūsu iespējas nevar salīdzināt ar ordeņa tehnoloģijām. Mēs tagad apkopojam informāciju par dažām dīvainām kustībām mūsu seg­mentā, kam, iespējams, varētu būt saistība ar šo kopējo problēmu. Rīt profesors Henrici visas savāktās ziņas nodos Lielmeistaram. Es tikai ceru, ka jūs neturēsiet aiz­domās mani un manus aģentus. Tā būtu tikai lieka laika kavēšana. Šis svešais, nopietnais un bīstamais jāmeklē citur. Bet tagad negribu velti tērēt jūsu dārgo laiku. Visu gaišu! Dornbušs piecēlās no krēsla, pamāja visiem ar roku un izgāja no zāles.

-      Es tev tomēr nekad līdz galam neuzticēšos, saso­dītais švīt! norūca Rozenkrancs, kad Dornbušs aizvēra zāles durvis.

-     Tas arī nav jādara, nosmīnēja Pretorijs Lans.

-      Kaut gan šoreiz viņš pats izskatās nobijies, ja reiz atnāca un ir gatavs sniegt mums informāciju.

-      Tādās reizēs viņš parasti pamatīgi salējas ar ode­kolonu, lai nejūt sviedru smaku. Viņš no bailēm svīst kā pirtī, piebilda Gildenstems.

-      Tas šoreiz nav būtiski, Pretorijs Lans atmeta ar roku. Kristofer, izstāsti mums vēlreiz, kas tur īsti bija ar to somu.

-      Nekas daudz jau tur nebija. Tajā pagrabā, kur atra­dām zēnu, zem soliņa bija soma. Juritis teica, ka to esot atnesis vīrs kapucē, kurš solījis viņu nogādāt mājās, un teicis, ka arī soma būšot jāpaņem līdzi. Var jau te visādi izdomāties un pieņemt, ka soma bijis māneklis, lai Jurītis gaidītu šo kapučvīru un nekur neietu. Bet cik ilgi? Puika taču tur bija nosēdējis jau gandrīz diennakti! Es domāju, ka varbūt kapučainajam pašam gadījās kāda ķibele un viņš neplānoti aizkavējās. Es zinu par ordeņa kodeksu, bet man nebija šaubu, ka soma ir jāpaņem līdzi. Cerēju, ka tās saturs mums kaut ko atklās par šo noslē­pumaino vīrieti. Viņš taču pavisam noteikti nav nekāds pasaku spoks no senām teiksmām par Jura baznīcu! Ja es somu nebūtu paņēmis līdzi, jūs paši man tagad varētu pārmest, ka esmu atstājis Romā svarīgu pierādījumu. Tur tumsā man nebija iespēju izpētīt somas saturu.

-      Vēl jau ir variants, ka soma pie zēna tika atstāta speciāli, lai mēs to paņemtu līdzi, ierunājās Kate. Es gan nedomāju, ka tas ir nopietni vērā ņemams variants.

-      Tieši tā, bija ļoti maza matemātiskā varbūtība, ka jūs viņu atradīsiet! iesaucās Lielmeistars.

-      Patiesībā, ja vējš būtu sacēlies dažas minūtes ātrāk, nomestais konfekšu papīriņš aizvirpuļotu nezin kur. Tā bija ļoti apšaubāma norāde, ja kāds to visu būtu iepriekš iestudējis, es piebildu.

-    Jā, šo ideju par to, ka soma mums ir piespēlēta spe­ciāli kā tāds Trojas zirgs, mēs, protams, varam paturēt prātā, tomēr tā nav īpaši produktīva, zinot, kāds krāms ir tajā iekšā, teica Rozenkrancs.

-     Pieņemu šo domu, Pretorijs Lans piekrītoši pa­māja ar galvu. Vai ir vēl kāds fakts, ko mēs neesam aplūkojuši?

-     Galva! es, pats sev par izbrīnu, iesaucos.

-    To mēs nokārtosim! teica Lielmeistars un piecēlās no krēsla. Tūlīt ienesīšu!

-    Ārprāts, un šo smago krāmu tev vajadzēja staipīt pa Romu! ieraudzījusi nemākulīgi salipināto ģipša galvu, iesaucās Kate. Tā taču ir briesmīga, turklāt smaga!

“Ja es būtu ieskatījies somā, tad nemūžam neko tādu līdzi sev nestieptu,” es secināju pie sevis, bet skaļi neko nesacīju.

-    Mēs domājām, ka tur varētu būt kas paslēpts, tomēr mūsu aparatūra neko neuzrādīja, nopūtās Lielmeistars.

-    Ja tas nebūtu tik nopietni, varētu nodomāt, ka te kāds ir vienkārši pajokojis! ierunājās Kubietis. Vistī­rākais sviests!

Pat ja man kāds prasītu, es diezin vai varētu izskaid­rot, kāpēc izdarīju to, ko izdarīju nākamajā mirklī. Varbūt tā bija papildus piešķirtā smadzeņu jauda, bet varbūt nojauta. Es piecēlos, apgāju apkārt galdam pie Lielmeis­tara un paņēmu rokās ķēmīgo ģipša galvu. Tā bija dari­nāta gaužām nevīžīgi, turklāt žūstot saplaisājusi. īsts krāms. Pirms kāds attapās mani atturēt, es pacēlu ģipša izstrādājumu tik augstu, cik vien spēju, un triecu pret zemi.

-     Kristofer! noelsās Rozenkrancs.

Bet bija par vēlu! Ģipša galva atsitās pret marmora grīdu un sašķīda gabalos. Labākais bija tas, ka no šīs gal­vas ārā izvēlās vēl viena galva. Ja gribam būt pavisam precīzi tas bija no kāda caurspīdīga materiāla izgata­vots galvaskauss!

-     Tas nu gan maina lietas būtību pašos pamatos! iesaucās Pretorijs Lans, pieliecās, pacēla atradumu un saudzīgi novietoja to uz galda. Labi, ka Dornbušs ir prom! Kaut gan, vēlākais, rīt viņš tāpat par to uzzinās un no skaudības pārplīsīs. Nu ko, šķiet, ka mums vaja­dzētu uztaisīt pārtraukumu uz pāris stundām, lai labora­torija noskaidro, ko īsti jaunie cilvēki mums ir atnesuši. Tu, Rozenkranc, pa to laiku izstāsti saviem mācekļiem visu svarīgāko mūsu rīcībā esošo informāciju par kristāla galvaskausiem, lai viņi nedomā, ka mēs te gatavojamies uzņemt jaunu filmu par Indianas Džonsa neticamajiem piedzīvojumiem. Es jums ieteiktu taisnā ceļā doties uz muzeju Branlī krastmalā. Sāra jūs informēs, kad jāat­griežas.

Rodija kungam un Kubieša kungam, kuriem droši vien atkal būs kādi iebildumi šajā jautājumā, es gribu atgādi­nāt praksē maz izmantoto Ēnu ordeņa ārkārtas situācijas kodeksa trešo punktu. Vadoties pēc tā, lēmumu par abu nepietiekami kvalificēto mācekļu turpmāko iesaisti šajā pasākumā pieņemu es, un tā ir pavēle, kas nav apsprie­žama. Mans lēmums ir saskaņots ar Vendenes Vilhelmu. Ja jau viņš ir satraucies, tad lieta tiešām ir nopietna. Par anatēmu jūs abi varat aizmirst, ja nevēlaties, lai padome izskata arī jūsu aktivitātes pēdējo desmit gadu laikā. Nezinu, vai jūs šāda iespēja ielīksmos!

-      Iesim! Rozenkrancs mums pamāja ar roku. Ja reiz Branlī krastmalas muzejs, tad Branlī krastmalas muzejs. Tā, starp citu, ir laba doma. Tur iespējams aplū­kot vienu no retajiem kristāla galvaskausiem, kurš neat­rodas privāto kolekcionāru rokās. Kamēr jūsu atrasto galvaskausu pētīs Gildenstems un Lielmeistars kopā ar pārējiem ekspertiem, tikmēr mēs vismaz paskatīsimies uz citu galvaskausu Branlī muzejā. Te jums būs teleporti, spiežam podziņu un tiekamies muzejā.

Mēs ar Katrīnu saskatījāmies, paņēmām no Rozenkranca teleportus. Neliela ņirba gar acīm, un mēs jau stā­vējām garā gaitenī ar nedaudz ieslīpu grīdu un maigu, matētu, bet nedaudz patumšu apgaismojumu, kas vien­mērīgi izgaismoja visu telpu. Uz tās sienām bija uzraksti franču valodā entrйe un sortis. Izrādās, ceļojot telpā, var ļoti ātri apgūt to, kā dažādās valodās raksta ieeja un izeja. Galvenais tikai tās abas nesajaukt.

-     Vai tik mēs neesam pārcēlušies uz Franciju, Blumberga? es ievaicājos, bet Kate man neko atbildēt ne­paspēja, jo mums aiz muguras Rozenkranca balss

teica: Apsveicu jūs Parīzē! Mēs atrodamies primitīvo kultūru mākslas muzejā Branlī krastmalā. Atļaujiet man būt jūsu gidam! Vispirms, protams, iesim paskatīties uz mūs interesējošo senlietu.

Mēs izgājām cauri vairākām zālēm, kurās, cik paguvu pamanīt, bija izstādītas dažādas maoru un polinēziešu relikvijas un smaržoja pēc kaut kā dīvaini saldena. Tad mēs iegājām Dienvidamerikas zālē.

-      Te nu ir jūsu atrastā galvaskausa brālītis! pamāja Rozenkrancs. Aplūkojiet to ļoti vērīgi! Uzskata, ka gal­vaskausi esot izgatavoti no kalnu kristāla. Pie mums to pazīst kā kvarcu. Ja paveicas, šādus kristāla gabalus var atrast gandrīz jebkurā grants karjerā.

Mūsu priekšā aiz vitrīnas stikla, īpaši izgaismots, zai­goja galvaskauss. Abi ar Kati labu brīdi līkņājām, pētot to no visām pusēm. Protams, eksponātu paņemt rokā mēs nevarējām. Zāles pārzine, tumšādaina kundzīte, redzot mūsu lielo interesi par galvaskausu, nosmaidīja. Droši vien pēc filmas par Indianu Džonsu daudzi nāca uz šejieni un uzvedās līdzīgi.

Kad bijām galvaskausu apskatījuši, Rozenkrancs uzai­cināja mūs uz muzeja kafejnīcu. Iesim, es jūs pacienāšu ar pusdienām, bet pie viena izstāstīšu par galvaskausu. Es ceru, ka mums pēc tam vēl būs laiks nedaudz pastai­gāt pa muzeju.

Mēs iekārtojāmies pie galdiņa, Rozenkrancs pasūtīja mums ēdienu un teica: Pirms es stāstu, gribu zināt, vai esat kaut ko dzirdējuši par šiem noslēpumainajiem galvaskausiem?

-      Neko daudz, Kate papurināja galvu. Tik, cik redzēju tajā filmā par Indianu Džonsu.

Jāatzīst, ka arī manas zināšanas par kristāla galvas­kausiem nebija neko lielākas. Biju par tiem lasījis rakstu kaut kādā žurnālā, tikai neko daudz par to neatcerējos. Nebija jau arī nekā tāda, ko būtu vērts atminēties. Kaut kāda pasaciņa par trīspadsmit kristāla galvaskausiem, kuri savam īpašniekam došot milzu varu pār pasauli un cilvēci.

Dzirdējis mūsu atbildes, Rozenkrancs iesmējās. Jā! Tipiska nezinīšu atbilde. Nabaga Otto Rānam bija tāds slavens nacistu arheologs šāda galvaskausa dēļ kafijas vietā reiz pasniedza kālija cianīdu. Bet viņš gan nebūt nav vienīgais kristāla galvaskausu mednieks, kurš to dēļ ticis nogalināts. Tad nu klausieties. Oficiālā leģenda ir šāda.

1924. gadā Krītošo akmeņu pilsētā Lubāntunā, kas atrodas Centrālamerikas valstiņā Belīzē, pazudušās Atlantīdas meklējumos ieradās britu dēkainis un arheo­logs Frederiks Alberts Mičels-Hedžess. Protams, nekādu Atlantīdu viņš tur neatrada. Kā lai atrastu, ja tur tādas nekad nav bijis! Toties viņa audžumeita Anna, rakņājo­ties pa kādu templi, tā altārvietā it kā atrada kristāla gal­vaskausu. Taisnību sakot, vispirms viņa atrada tā augš­daļu, bet apakšžoklis atradās vēl pēc nedēļas.

Ar šo brīdi mūsu leģenda kļūst krietni murgaināka. Tā vēsta, ka Annai kristāla galvaskauss stāvējis uz galdiņa blakus guļvietai un viņa sākusi redzēt dīvainus un viedus sapņus par zudušām civilizācijām un kādiem tik vēl ne brīnumiem. Lai nu būtu. Ja redzēja, tad redzēja!

Tomēr šajā brīdī uz skatuves parādās sena maiju un acteku leģenda par to, ka šie galvaskausi kopā esot trīs­padsmit un tie varot novērst lielu planetāru katastrofu.

Tāda jau četrreiz esot iznīcinājusi Zemes civilizāciju. Katastrofai, pēc maiju kalendāra ziņām, vajadzēja notikt 2012. gada 21. novembrī. Kā redzat, esam dzīvi, katastrofa tika novērsta. Droši vien galvaskausi mūs paglāba, Rozenkrancs iesmējās. Bet turpināsim!

Drīz pēc tam uzpeldēja vēl viena leģenda no Indijas. Tā vēsta par nāves dievieti, kurai piederējuši trīspadsmit kristāla galvaskausi. Tam, kas šos galvaskausus iegūšot savā īpašumā, piederēšot neierobežota vara pār pasauli. Skaisti, vai ne?

Protams, pēc šādiem nostāstiem maisam gals bija vaļā. Kārotāju atrast galvaskausus bija ne mazāk kā Svētā Grāla meklētāju. Paralēli tam uzradās vēl kāds mesjē Bobāns, kurš it kā kalpojis tā sauktajam Meksikas imperatoram Maksimiliānam. Šis vīrs gan nav izdomāts. Maksimiliāns bija viens no daudzajiem fon Hābsburgu dinastijas pār­stāvjiem, kārtējais princis bez troņa. Ar Napoleona Trešā atbalstu viņš tiešām gribēja kļūt par visas Meksikas valdnieku. Vienubrīd šķita, ka tā arī notiks, bet beigās nekas viņam neiznāca. Meksikāņiem imperators nebija vajadzīgs. Tad, lūk, šis Bobāns izvilka no savas lādes un nolika priekšā satrauktajiem Eiropas zinātniekiem vēl trīs kristāla galvaskausus, apgalvojot, ka esot tos atradis kaut kur Gvatemalas džungļos. Starp citu, to vidū bija arī nupat muzejā redzētais. Galvaskausi esot vismaz piec­tūkstoš gadu veci inki, acteki un maiji tos mantojuši no senajiem atlantiem.

Tad, kad jums ir tik košs stāsts, apstāties vairs nav iespējams. Tā ir kā lavīna. Tas nekas, ka divi no Bobāna atrastajiem galvaskausiem vēlāk tika atzīti par 19. gad­simtā darinātiem viltojumiem. Tas nekas, ka atradās arī

angļu antikvārs, kurš apgalvoja, ka esot pārdevis Frederikam Albertam Mičelam-Hedžesam galvaskausu par piecsimt mārciņām un viss stāsts par viņa audžumeitas Annas atradumu esot tīrais bleķis. Tādi sīkumi kā ele­mentāra krāpšanās nevienu vairs neinteresēja. Hitlers un Staļins abi kā uzburti metās meklēt galvaskausus. Sle­penas, lieliski apgādātas ekspedīcijas devās uz Tibetu, Indiju, Dienvidameriku. Šo galvaskausu dēļ slepkavoja cilvēkus, izpostīja vairākas svētvietas. Mūsdienās it kā esot atrasti visi trīspadsmit galvaskausi. Trīs glabājas muzejos Parīzē, Londonā un Ņujorkā, pārējie privā­tās kolekcijās.

To, ko es jums stāstu, jūs paši bez īpašām pūlēm varētu izlasīt internetā, bet netērējiet laiku, jo šī bija esence dažādu sazvērestības teoriju kopsavilkums. Tagad nāks tas, ko neraksta neviens intemeta portāls vai vēsturisku dēku žurnāls. Vispirms man jums jāsaka kristāla gal­vaskausi nav nekāds retums. Arī pirms šīs kņadas no Dienvidamerikas Eiropā tika ievesti dučiem nelielu kris­tāla galvaskausu. Cik to ir, neviens pat īsti nezina, jo nekad nav skaitījis. To izmēri bija dažādi, tāpēc stāsts par to, ka visi galvaskausi esot precīza un anatomiska cilvēka galvaskausa kopija, ir vistīrākā pīlīšu pūšana. Tie­šām jocīgi! Varētu domāt, ka visiem cilvēkiem pasaulē galvaskausa izmēri ir vienādi! Aizmirstiet arī stāstus par cilvēces rīcībā esošām supertehnoloģijām, ar kuru palī­dzību tie darināti. Gudrinieki mūsdienās par šīm lietām raksta tā, it kā cilvēki senatnē nebūtu pratuši griezt un slīpēt marmoru un akmeni.

Ja vaicāsiet, kur te slēpjas problēma, tad teikšu īsi ir galvaskausi un ir galvaskausi. Lielākā daļa no tiem spēj

priecēt vien pasaku un teiku cienītājus. Bet pastāv vai­rāki galvaskausi, kas interesē Ēnu ordeni, dažu valstu specdienestus un vēl vienu otru zinātāju. Ordeņa īpa­šumā šobrīd ir divi tādi galvaskausi. Ja Kristofera atnes­tais būs īsts, nevis viltojums, tad mums būs arī trešais. Un tā nu ir vistīrākā patiesība, ka dažs labs šo galvas­kausu meklēšanai ir ziedojis visu savu dzīvi un to labad gājis pāri līķiem. Atrast šādu īstu, neviltotu kristāla gal­vaskausu ir desmitreiz grūtāk nekā Kolumbam ieraudzīt Ameriku.

Neprasiet man, kam šie galvaskausi domāti ir vai­rākas teorijas, ka tie kaut kādā veidā savstarpēji mij­iedarbojas, varbūt pat iespaido portālu darbību. Mēs uzskatām, ka īstos galvaskausus, tāpat kā citas tehnolo­ģijas, mums atstājuši noslēpumaino portālu celtnieki. Vai tagad jūs abi aptverat, kādu jucekli Ēnu ordenī ir radījuši pēdējo dienu notikumi? Ja vēl galvaskauss izrādīsies īsts, nevis vēlāku laiku atdarinājums, tad varat uzskatīt, ka esat atklājuši jaunu kontinentu.

-      Rozenkranc, saki tomēr: kāpēc pastāv šie viltojumi? Tavas teorijas izklausījās tik aizraujošas! Nav brīnums, ka par to taisa kino, nopūtās Kate.

-      Cilvēkiem tādas noslēpumainas lietas vienmēr ir patikušas. Bet kāpēc vilto? Ja godīgi, nezinu! pasmai­dīja Rozenkrancs. Varbūt tie mūsu senči, kas satika por­tālu celtniekus, redzēja, kā viņi galvaskausus izmanto, un, pēc tam kad šie celtnieki Zemi atstāja, mēģināja paši tādus izgatavot, lai kļūtu kā dievi. Par to, ka mūsu senči portālu celtniekus uzskatīja par dieviem, es nešaubos. Bet tas, ko tagad saku, ir tikai minējums. Neviens jau tur klāt nav bijis un nezina, kam šie galvaskausi bija

vajadzīgi. Tomēr kaut kāda pievilcība tajos nenoliedzami slēpjas.

-     Vairāk par to, ka mēs pavisam nejauši esam kaut ko atraduši, mani uztrauc tas, kas notika. Kāpēc tika nobloķēti mūsu ziņotāji un ordeņa novērošanas centra tehnika? es uzdevu jautājumu, kas man aizvien vairāk nedeva mieru.

-     Jā, un kurš tik uzbāzīgi centās ielīst mūsu smadze­nēs? Tas bija tik riebīgi, it kā viņš mēģinātu mani padarīt par paklausīgu radiovadāmu lelli! iesaucās Katrīna.

-     To es pats labprāt gribētu zināt! Centīsimies visi kopā to noskaidrot, nopūtās Rozenkrancs. Ja pavisam godīgi, mēs nekad ne ar ko tamlīdzīgu neesam saskāru­šies.

-      Bet kāpēc Kubietis un Rodijs tik nejauki izturējās pret mums, pret tevi un Gildensternu? Asmuss jau arī nebija daudz labāks! Esat viņiem ievārījumu no bulci­ņas nolaizījuši? Jūs visi tajā padomes sēdē līdz Pretorija Lana atnākšanai vairāk atgādinājāt dažus manas mam­mas advokātu biroja nejaukākos klientus, nevis slepena ordeņa padomi, turpināja tincināt Kate.

-      Vairāk gan Rodijs. Kubietis ir viņa partneris un draugs, Asmuss visam piebalso pieklājības pēc. Par to ievārījuma nolaizīšanu ir garš stāsts. īsā versija ir šāda. Abi ar Gildensternu toreiz tikai sākām strādāt Ēnu or­denī. Bijām mācekļi. Nu apmēram tā kā jūs tagad. Mēs Dornbušam un Rodijam nejauši izjaucām kādu plānu. Dornbušs pēc tam no ordeņa aizgāja. Rodijs palika, jo it kā stāvēja malā, un galvenais darītājs un ideju radī­tājs skaitījās Dornbušs. Rodija nodomus mēs nevarējām pierādīt. Kopš tā laika viņš nevar mūs ciest. Baidos, ka

ari jums Rodijs uzbrauca tāpēc, ka esat mani mācekļi. Tā teikt, nekā personiska, bet… Es teiktu, ka jums ari turp­māk ar to nāksies rēķināties. Esiet piesardzīgi, ja iznāk ar viņu sarunāties. Viņš prot pagriezt teikto pret to, kas šos vārdus sacījis.

Kas attiecas uz mūsu lietām… Es jūs ļoti lūdzu, esiet vērīgi! Sekojiet līdzi visam. Domājiet, vai neesat pama­nījuši kādus neparastus sīkumus. Varbūt kāds mēģina iekļūt jūsu domās? Nodarbībās mēs izgājām apmācību ciklu, kas ļauj šādas darbības bloķēt, tomēr jūs vēl neesat pietiekami trenēti. Rūpīgi katru dienu atkārtojiet vingri­nājumus un sekojiet, lai kāds nepārņem kontroli pār jūsu smadzenēm. Ja kaut kas nav labi, raidiet trauksmes signālu pa ziņotāju vai telepātiski.

Pievērsiet uzmanību neparastiem sīkumiem. Varbūt pēkšņi kāds ar jums gribēs iepazīties. Varbūt tiks izteikts kāds negaidīts piedāvājums. Nav tā, ka jums tie visi jānoraida. Pavisam noteikti nebūs ari tā, kā rāda visādās spiegu filmās. Neviens jums nesekos, ģērbies pelēkā lie­tusmētelī un melnā hūtē. Visticamāk, kādu laiku neno­tiks nekas, bet tad kaut kam tomēr vajadzētu izšķirties.

Es gribu, lai jūs mani informētu par visu, kas jums liekas neparasts, arī tad, ja tā ir šķietama muļķība vai nieks. Labāk būs, ja izstāstīsiet vairāk, nekā tad, ja pieti­cīgi pateiksiet par maz. Jūs jau zināt man nepatīk runāt par to, kas man pašam nav īsti saprotams. Bet, protams, es ziņošu jums par visu, kas notiek kristāla galvaskausa lietā, tiklīdz būs kādi jaunumi.

Mēs paēdām pusdienas un devāmies apskatīt Branlī krastmalas muzeju. Jāatzīst lai tur redzētais patiktu, par to kaut kas ir jāzina. Diezin vai būtu ļoti aizraujoši te

ienākt no ielas un mēģināt skatīties kaut ko tāpat vien. Bez audiogida vai stāstījuma tajā visā orientēties būtu diezgan sarežģīti. Mums, par laimi, bija Rozenkrancs. Tā vien šķita, ka viņš šajā muzejā bijis biežs viesis, jo prata aizraujoši pastāstīt dažādas interesantas lietiņas gan par maoriem, gan par aborigēniem, gan par actekiem.

Mēs gājām pa zālēm, līdz Katei savajadzējās uz tua­leti. Godīgi sakot, arī man tas nenāktu par sliktu. Rozen­krancs palika gaidot, bet mēs devāmies katrs uz savu pusi. Kungu istabā neviena nebija.

Nūja. Kā lai to smalki pasaka? Es izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt. Pēc tam mazgāju rokas. Stāvēju pie izlietnes viens, no krāna šņākdams šļācās ūdens, bet pēk­šņi man blakus kaut kas iemirdzējās. Vēl mirklis, un man blakus uzradās Pretorijs Lans.

-      Nebaidies! viņš teica. Es jūs speciāli uz šejieni atsūtīju. Šī modernā dzelzsbetona ēka ir gandrīz ideāls Faradeja režģis, ko veido betonā ievietotās armatūras. Tas lieliski slāpē dažādus starojumus, tostarp radioviļ­ņus un pat mobilos telefonus. Turklāt te diendienā staigā simtiem apmeklētāju, kas klausās audiogidus, mp3 atska­ņotājus un tamlīdzīgas ierīces. Te ir grūti kādu noklau­sīties. Saki, kā tev šķiet kāpēc tur Romā nedarbojās mūsu tehnika?

-      Nezinu! es paraustīju plecus. Varu tikai minēt un teikt to, ko jau tagad visi saka kāds to nobloķēja.

-      Kā tu domā kāpēc jūsu portālu pārlūks tomēr darbojās, ja reiz viss bija bloķēts? Tikai apdomā, lūdzu! Atbilde “nezinu” te netiks pieņemta. Pretorijs Lans ieskatījās man acīs, un tā vien šķita, ka viņš ar savu

skatienu varētu izdedzināt man galvā caurumu kā ar lāzera lielgabalu.

-     Ja godīgi, es par to tagad diezgan daudz domāju. Tas bija ļoti savādi. Manuprāt, izskaidrojums ir tāds. Rozenkrancs varbūt nevienam Ēnu ordenī nebija pateicis, ka mums tādu iedevis. Droši vien tas, kurš bloķēja mūsu ierīces, arī to nezināja. Cita skaidrojuma man nav. Es paraustīju plecus.

-      Tā ir vienīgā loģiskā atbilde! Standarta procedūra paredz, ka jūsu līmeņa mācekļi nedrīkst šo ierīci izman­tot patstāvīgi bez pieredzējušāka kolēģa uzraudzības, jo tā ir pietiekami bīstama. Ēnu ordeņa ārkārtas situāciju kodeksā, kuru gan neviens nekad neizmanto, ir punkts, kas ļauj šo ierīci nodot jūsu ranga mācekļiem īpašos gadī­jumos, kad var rasties apdraudējums mācekļu dzīvībai, tāpēc neuztraucies Rozenkrancs visu izdarīja pareizi, nekādu nepatikšanu viņam par to nebūs. Bet tomēr, ja mēs attīstām tavu domu tālāk, kas te galu galā iznāk?

-      Iznāk, ka tas, kurš bloķēja ierīces, ļoti labi zināja standarta procedūru, bet viņš neiedomājās, ka Rozen­krancs mums tomēr iedevis portālu pārlūku.

-     Pareizi, dēls! Pretorijs Lans pamāja ar galvu. Bet ko vēl no tā var secināt?

-                Ļoti nepatīkamu lietu! es nobālis atbildēju.

-     Iznāk, ka to izdarīja kāds no Ēnu ordeņa.

-     Tieši tā, Kristofer! Ēnu ordenī ir nodevējs, nopū­tās Pretorijs Lans. To apstiprina arī dīvainais fakts, ka mūsu laboratorijas aparatūra neuzrādīja ģipša galvā paslēpto kristāla galvaskausu. Protams, mēs šo nekam nederīgo ģipša galvu noliktu kaut kur krāmu nolik­tavā, un no turienes to būtu paņemt vieglāk par vieglu.

Diemžēl tas ir mūsu cilvēks! Viņš sabojāja ari rentgena iekārtu. Un tas nav tā kā toreiz, kad sadumpojās Dombušs un Rodijs viņam piebalsoja. Tad tā bija uzskatu nesaderība, bet tagad ir runa par nodevību, kas varēja maksāt kādam dzīvību. Tieši tālab jums abiem ar Katrīnu ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Diemžēl man nav laika viņai pastāstīt to, ko teicu tev, turklāt būtu dīvaini, ja es tagad parādītos sieviešu tualetē. Katrīna vēl nemāk bloķēt savas smadzenes. Pabrīdini viņu, lai trenējas rūpīgi! Tev izdevās šo noslēpumaino nodevēju neielaist sev galvā. Tomēr esi uzmanīgs! Man ļoti žēl, ka jums abiem iepazī­šanās ar ordeni sākās tik trauksmaini. Te tev būs divi por­tālu pārlūki un apziņas blokatori. Kad būsi atpakaļ Rīgā, vienu komplektu atdod Katei. Pasaki, ka Rozenkrancs tev palūdza to atdot, tikai nepiemini mani ne ar pušplēstu vārdu. Rozenkrancs būs lietas kursā. Jums abiem ar Kati kabatā ir ari divi teleporti. Tos, ko deva Rozenkrancs, nodosiet Ēnu ordenim pēc atgriešanās. Tos, kurus iedeva Gildensterns, aizmirstiet savā kabatā! Pačuksti to Katei, un neuztraucieties! Gildensterns pretēji procedūrai jums tos neatprasīs. Izliksies, ka aizmirsis. Tikai, lūdzu, nedarbiniet šīs ierīces, ja vien nav ārkārtas situācija. Lai nebūtu nekādu bērnišķīgu spēlīšu vai romantisku ceļo­jumu telpā! Svarīgi ir tas, lai nodevējs ordenī nenojaustu, ka jums tādas ierīces ir piešķirtas. Rozenkrancu šobrīd viņš droši vien novēro, bet izsekot Pretoriju Lanu viņam neizdosies. Ņemiet vērā katras ierīces darbība tiek fik­sēta ordeņa centrālajā novērošanas birojā, bet, ja pirms laika atklāsies, ka jums šīs ierīces ir, mūsu plāns izjuks un nodevējs paliks neatklāts.

Un vēl kas! Tu, Kristofer, esi vienīgais, kas kaut uz mirkli ir redzējis vīrieti kapucē. Mēģini iedziļināties savās atmiņās un koncentrēties uz to, ko pamanīji Romā gājēju pūlī. Tas ir ļoti svarīgi! Varbūt tomēr tava apziņa kaut kur ir nofiksējusi viņa seju. Es saprotu, tas ir gandrīz neiespējami, tomēr parocies atmiņā. Bet tagad dodies, Kristofer! Viņi jau gaida. Mēs vēl noteikti tiksimies. Starp citu, es pazinu tavu mammu! Viņa bija apbrīnojama jauna sieviete! To teicis, Pretorijs Lans pamāja man ar roku un izgaisa savā zilajā mākonītī.

Pretorija pēdējie vārdi iedūra kā ar īlenu. Mamma! Kā gan viņš varēja pazīt manu mammu? Es apmulsis rau­dzījos spogulī, tad noskaloju seju un devos ārā. Gaitenī mani tiešām jau gaidīja Blumberga un Rozenkrancs.

-      Mums laiks pārcelties atpakaļ uz Stārķu ligzdu. Saņemti rezultāti, teica Rozenkrancs. Tepat aiz dur­vīm ir tehniskā telpa, kurā šajā laikā neviena darbinieka nekad nav. Iesim tur un teleportēsimies.

Stārķu ligzdas apspriežu zālē vadības groži bija pār­cēlušies uz Zargusa rokām. Pretorijs Lans acīmredzot neuzskatīja par vajadzīgu šajā dimensijā kavēties pārāk ilgi. Pēc domstarpību pilnās pirmītējās padomes sēdes tagad viss gāja kā pa sviestu. Zālē pie galda šoreiz pul­cējās krietni vairāk cilvēku nekā pirmīt. Daļu no viņiem mēs redzējām pirmo reizi. Tie bija Ēnu ordeņa darbinieki. Acīmredzot Pretorija Lana iejaukšanās un rīkojumi bija darījuši savu. Ne mūs, ne Rozenkrancu un Gildensternu neviens vairs nekritizēja.

-      Rīta pusē Ēnu ordenī valdīja vētraina gaisotne un viedokļi bija pretēji, teica Zarguss. Esmu laimīgs, ka šajā grūtajā situācijā esam nonākuši pie kopīgas valodas.

Tajā brīdī es neuzkrītoši uzmetu aci Rodijam. Viņš sēdēja ar tik skābu ģīmi, ka, to iemērcot ūdenī, droši vien varētu iegūt etiķi.

-      Pateicoties mūsu jauno mācekļu veiksmīgajai dar­bībai, Ēnu ordeņa īpašumā nonācis jau trešais oriģinālais kristāla galvaskauss, kuru, kā mēs uzskatām, atstājuši portālu celtnieki. Tas ir unikāls atradums. Ja atminaties, pirmo galvaskausu Ēnu ordenis ieguva vēl pirms savas dibināšanas mūsdienu veidolā tālajā 1714. gadā, bet otro 1839. gadā. Vairāk parjauno atradumu pastāstīs Lielmeistars.

-    Jā, mums izdevās salabot mūsu staru aparātu. Izrā­dījās, tajā bija ielidusi maza vabolīte. Protams, strāvas sprieguma ietekmē viņa, nabadzīte, tūdaļ ari pārogļojās un radīja traucējumus iekārtā. Tas izskaidro dīvainos ģipša galvas apskates rezultātus.

“Tā, interesanti! Vabolīte! Nupat es dzirdēju ko citu,” es nodomāju, bet, atminējies par to, ka ordenī, iespējams, ir kāds nodevējs un savas domas jākontrolē, sāku apcerēt gleznu, kas karājās pie istabas sienas.

-     Rezultāti ir ļoti interesanti! turpināja Lielmeistars. -Jau pirmās analīzes izslēdza varbūtību, ka galvaskauss ir vēlāks atdarinājums. Nekādu mehānisku slīpēšanas pēdu ar cilvēcei zināmām tehnoloģijām. Dažādi staro­jumi tā tuvumā uzvedas tikpat dīvaini kā eksperimentos ar abiem iepriekšējiem galvaskausiem. Ari šis galvaskauss ir izgatavots no dūmakaina kalnu kristāla. Domāju, ka tas ir kvarcs, bet mūsu speciālisti vēl kādu nedēļu ar to noņemsies. Tad būs ari detalizētāks ziņojums.

-    Man vēl ir jāsaka daži vārdi par to nepatīkamo situāciju, kāda radusies pēdējās dienās. Mēs visi zinām,

ka ordenim svarigas ierīces tika bloķētas bez mūsu ziņas. Tas nozīmē, ka uzradies ārējs spēks, kas kontrolē ļoti iespaidīgas tehnoloģijas. Ar šo nezināmo pretinieku mēs tā īsti šobrīd nevaram tikt galā. Protams, arī mums ir iespēja bloķēt savas ierīces, tas klātesošajiem nav nekāds jaunums, tomēr šeit ir konstatēta iejaukšanās no malas. Kas to dara mēs pagaidām nezinām. Mazo Jurīti portālā ievilināja kāds dīvains tēvocis ar kapuci. Ari mūsu jau­nais kolēģis māceklis Kristofers pie ieejas portālā ir pa gabalu redzējis kādu aizdomīgu personu, tomēr pazī­mes ir ļoti nekonkrētas. Mēs izveidojām vairākas darba grupas, kas pētīs šo iejaukšanos. Domāju, ka agri vai vēlu šī mīkla tiks atminēta. Bet pagaidām esiet piesardzīgi un turiet abas acis vaļā, noslēdza savu runu Zarguss.

Ar to ari sapulce bija galā. Pēc tās Rozenkrancs mūs garāmejot iepazīstināja ar ordeņa biedriem. Mēs pārmi­jām dažas pieklājības frāzes, bet nekam īpašam laika jau vairs neatlika mums ar Kati bija pēdējais bridis posties atpakaļ uz Rīgu.

Bija jau gandrīz astoņi vakarā, kad mēs teleportējāmies Berga bazāra ejā pie kāpnītēm. Es atdevu Katei viņas ierīču komplektu un īsi pateicu, kāda ir situācija. Blumberga ir attapīga meitene tikko pavēru muti, viņa mani pārtrauca ar vārdiem: Man jau tā likās, paņēma portālu pārlūku, teleportu un apziņas blokatoru. Mēs atvadījāmies, es devos uz mājām.

Tomēr ar to diena vēl nebija galā. Tikko es pārnācu un nomazgājos, pienāca ziņa no Kates. “Kristofer, tu neti­cēsi! Pārnāku mājās, mani sauc mamma.

-      Skaties, viņa rāda man datorā e-pastu. Vienai manai biroja meitenei Ilutai ir atvaļinājums, un viņa

atpūšas Parīzē. Viņa bijusi kaut kādā muzejā un nofoto­grafējusi tur meiteni, kas izskatās gandrīz kā tu!

Kristofer, tā tiešām bija mana fotogrāfija! Par laimi, no diezgan liela attāluma un miglaina.”

“Un ko tu darīji?” es nosūtīju jautājumu.

“Sāku smieties un teicu žēl, ka viņas Iluta nepiegāja un neparunāja ar to meiteni, būtu interesanti ar viņu iepazīties. Tas būtu tik aizraujoši! Labi, ka mammai nera­dās nekādas aizdomas. Bet šādi taču var nonākt dīvainās situācijās.”

Noraidīju Blumbergai vēl vienu ziņu. “Izstāsti par šo Rozenkrancam. Katram gadījumam.”

Pēc brīža pienāca atbilde. “Izstāstīju!”

Pēc bīstamā piedzīvojuma Romā un vētrainās pado­mes sēdes Ēnu ordenī varētu šķist, ka tūdaļ sāksies sirdi plosoši notikumi un neprātigas dēkas, kas nomainīs cita citu Pirmās formulas ātrumā. Tomēr nē! Viss norisinājās tieši tā, kā to paredzēja Rozenkrancs. Dienas ritēja, bet nenotika nekas. Acīmredzot nodevējs Ēnu ordenī dar­bojās loti viltīgi, jo negribēja tikt atklāts. Bet tas jau ir dabiski, vai ne? Citādi kāda jēga būt nodevējam?

Jo vairāk es pārdomāju notikušo, jo aizdomīgāks man viss šķita. Drīz vien katrs solis, katra kustība atgādināja milzu sazvērestības teoriju. Ja nu visa šī Jurīša glāb­šana tika noorganizēta ar vienu vienīgu mērķi ar kāda cita rokām atnest galvaskausu uz ordeni? Izvest kvarca miroņgalvu no Itālijas būtu pietiekami sarežģīti, jo itā­lieši taču sargā savus dārgumus. Lidostā muitas kontrolē iekārtas to noteikti uzrādītu. Tur jau neviens nevarētu netraucēti sabāzt vaboles rentgenaparātā! Nē, protams, iespējams arī ģipša galvu transportēt ar automašīnu un vest cauri visai Eiropai. Valstu robežas Eiropas Savienībā taču vairs nepastāv. Kontrabandisti ir uzdarbojušies visos

gadsimtos, gan jau kaut ko var izdomāt! Tomēr acīmre­dzot tas, kurš to visu ieplānoja, kaut kādu iemeslu dēļ izvēlējās citu ceļu.

Man nedeva mieru doma kālab mazais Jurītis? Viņš taču smago somu nespētu pastiept pat gribēdams. Skaidrs, ka misters X, kā es domās aizvien biežāk dēvēju noslēpumaino vīrieti kapucē, nevarēja uz savu roku iznest somu cauri oficiālajiem portāliem. Ēnu ordenis tajos kontrolēja katru kustību. Soma tiktu pamanīta, un tam, kurš to iznestu cauri portālam, vajadzētu atskai­tīties. Blēdība nāktu gaismā. Kaut kāda iemesla dēļ arī Dornbuša pakalpojumi netika izmantoti. Iespējams, ka Dornbušs saprastu misters X perina kaut ko tādu, kas apdraud viņu pašu.

Tad man ienāca prātā vēl kāda doma. Varbūt cauri portālam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā todien bija jāiziet kādam lielākam zēnam, nevis Jurītim? Tādam, kurš spēj panest somu. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ por­tālā todien iekļuva mazais puišelis. Viltīgais misters X, kas šo visu noorganizēja, droši vien gaidīja savu kurjeru pie portāla Palatīna kalnā, lai nodotu somu, kurā jau bija ielikts ģipša galvā paslēptais galvaskauss, un nosūtītu kurjeru atpakaļ uz Rīgu. Tādā gadījumā misters X droši vien pats bija diezgan apjucis un apskaities, redzot, ka no portāla iznāk mazs, delverīgs puišelis. Viņš sekoja Jurītim, līdz izdomāja, kur varētu noslēpt mazo ar visu somu, jo iestumt portālā tikai bagāžu nav iespējams. Tā var palikt bez rokām vai kājām. Tomēr noslēpumainā kapučvīra cerības izdomāt jaunu plānu izgāzās. Ēnu ordenī sacēlās liela jezga, sākās mazā zēna meklēšana. Vistica­māk, misters X pats bija spiests tajā piedalīties, tāpēc

Jurītis pagrabā sēdēja viens ar somu un neviens viņam pakaļ nenāca.

Ar ziņotāja palīdzību sazinājos ar Rozenkrancu un pavaicāju, vai ordenim ir informācija, kuri no ordeņa biedriem pēdējo mēnešu laikā vairākkārt caur portāliem apmeklējuši Romu. Izrādījās, ka tādu ir apmēram des­mit. Mēs tikāmies pievakarē pēc darba, un es izstāstīju viņam savu versiju. Rozenkrancs kļuva domīgs. Viņš sazinājās ar Gildensternu un noskaidroja, ka no tiem desmit ordeņa biedriem, kas pēdējā laikā caur portāliem ceļojuši uz Romu, Jurīša meklēšanas darbos iesaistījušies pieci. Viens no viņiem bija pats Rozenkrancs. Atlika vēl četri. Viņu vidū arī Asmuss. Bet, protams, kā teiktu detektīvseriālos visiem bija neapgāžams alibi. Turklāt, kā piebilda Rozenkrancs, vēl jau palika iespēja teleportēties. Teleportāciju uzskaiti ordenis veica diezgan formāli, un to, labi gribot, varēja mierīgi apiet. Lai atšifrētu visu teleportu datus, būtu nepieciešami mēneši. Turklāt teleportēties ar tik lielu somu nebija iespējams.

Rozenkrancu tomēr ieienteresēja mana ideja par kur­jera tūlītēju došanos atpakaļ portālā.

-      Kā tev šķiet, vai tu spētu parādīt to vietu, kur jūs no portāla iznācāt?

-     Tas ir elementāri! es atbildēju.

Mēs ieradāmies Romā jau pēc dažām minūtēm. Liels bija mans pārsteigums par to, ka aplītī iezīmēto iniciāļu K. K. uz sienas vairs nekur nebija. Kāds tos bija rūpīgi nomazgājis, bet pļavā pat bija nopļauta zāle. Šis kāds tomēr maldījās, ja domāja, ka noslēpis visas pēdas. Es labi atcerējos īpatnējās formas akmeni, uz kura es šos iniciāļus atstāju. Te nu jāsaka tas, ka zāle bija nopļauta,

šoreiz man pat palīdzēja. Akmeni es atradu piecās minūtēs. Ar portāla slēdžu meklēšanu mums negāja tik viegli, bet pēc pāris stundām atradām arī akmeni, kuram uzspiežot aktivizējās portāla atslēga. Te tā bija daudz vienkāršāka nekā portāla otrā galā Rīgā. Pietika uzspiest pareizajam akmenim, un netālu no tā sienā izvirzījās otrs akmens. Mēs pastūmām to uz iekšpusi, un portāls atvērās. Tas bija pie pašas zemes. Iet tajā iekšā Rozenkrancs man neļāva.

-     Tāpat ir skaidrs, uz kurieni tas ved! noteica Rozenkrancs. Tiešām, kāpēc mocīties, ja var ceļot ar komfortu? Mēs izņēmām no kabatas teleportu un pēc dažiem mir­kļiem atgriezāmies Rīgā.

-      Domāju, ka tev ir taisnība, viņš teica, bet par šodienu pagaidām nevienam neko nesaki, arī Katei ne. Tas nav nekas diskriminējošs, drīzāk gan jūsu pašu dro­šības labā. Gildensterns šonedēļ viņai māca nobloķēt apziņu, lai Kates galvā vairs nesaimniekotu ziņkārīgi svešinieki. Baidos, ka pagaidām misteram X ordenī nav pat jāspiego. Atliek vien iemest aci Katrīnas apziņā, un visa informācija ir viņa rīcībā. Katei piemīt ļoti īpatnēji iekārtots prāts: viņa pati spēj diezgan brīvi ieiet citu cilvēku apziņā tas ir liels retums -, tomēr meitene pagaidām neprot aizsargāt savējo. Bet tas nekas! Kad es biju māceklis, man gāja vēl trakāk nekā viņai, piebilda Rozenkrancs. Gan jau Gildensterns viņu apmācīs. Bet es vēlreiz pārbaudīšu visus, kuri todien bija muzejā.

Muzeja apmeklētāju atkārtotā pārbaude neko nedeva. Kā teica Gildensterns aizdomīgu pavedienu daudz, bet jēgas maz. Turklāt jau atkal man nācās atgādināt sev šī nav nekāda piedzīvojumu filma, kur galvenie varoņi

uzzina visu ar ļoti vienkāršām metodēm. Nevar taču Ēnu ordeņa eksperti iebrukt pie visiem, kuri todien bija muzejā, lai noskaidrotu, kurš no viņiem sadarbojies ar kapučvlru. Nācās bruņoties ar pacietību, būt uzmanīgam un gaidīt.

Un tā nu es, bruņojies ar lielu pacietību, savas dienas vadīju autoservisā. Eļļas nomaiņa, eļļas un gaisa filtri, riteņu skrūvēšana, balansēšana un citi darbi bija mana ikdiena. It kā jau tas nav nekas sarežģīts, bet visas šīs auto apkopes operācijas prasīja ne vien fizisku spēku, bet ari zināmas prasmes un veiklību. Nav nekā vieglāka kā noraut pirkstiem ādu, kad ne līdz galam uz uzgriežņa vai skrūves galvas uzlikta atslēga nosprūk, to skrūvējot ciet vai vaļā. Nav ari liela māka aplieties ar motoreļļu brīdī, kad atskrūvēta dzinēja kartera eļļas skrūve un kar­stā eļļa šļācas ārā no motora. Bet, ja esi iemanījies, tad notiekošais rit itin raiti.

Klientu servisā netrūka. Kā reizēm puspajokam mēdza teikt mūsu saimnieks Robis jo valstī lielāka krīze, jo vecākās automašīnās brauc cilvēki. Jo vecākas automa­šīnas, jo vairāk darba mehāniķiem. Tātad auto remon­tētājiem krīze ir peļņas laiks. Sava daļa patiesības šajā prātulā bija. Lai gan bija vasaras vidus, gadījās dienas, kad automašīnas aiz durvīm stāvēja rindā, turklāt lielākā daļa klientu nāca pēc iepriekšēja pieraksta. Reizēm pēc darba dienas beigām jutos krietni noguris. Tomēr man bija mērķis nopelnīt naudiņu jaunam datoram.

Katru brīvo brīdi es veicu visdažādākos vingrināju­mus, kurus man bija ierādījis Rozenkrancs. Jāmēģina taču lietderīgi attīstīt Ēnu ordeņa piešķirtos papildu sma­dzeņu jaudas procentus! Centos apgūt gan uzmanības

koncentrēšanu, gan domu pārraidi, gan apziņas bloķē­šanu un citas gudrības, tomēr nevaru lielīties, ka man tas viss ļoti labi izdotos. Pirms piedzīvojumiem Romā viss notiekošais Ēnu ordenī šķita kā rotaļa, taču tagad tas kļuva ļoti nopietni. Nekādu papildu iedvesmošanu, lai mācītos, man nevajadzēja. Nedēļas nogalēs es dažkārt tikos ar Kati. Divreiz mūs izsauca uz Stārķu ligzdu. Vien­reiz notika apspriede ordeņa darbiniekiem, otrreiz saņē­mām instrukcijas, kā rīkoties neparedzētos gadījumos. Mūs instruēja Rodijs. Man gan šķita, ka daudz labprātāk viņš patriektu mūs pie visiem velniem.

Kopumā viss notiekošais tomēr atgādināja tādu lēnu nīkuļošanu. Arī allaž enerģiskā Kate pēdējā laikā bija kļu­vusi ļoti domīga un mazrunīga. Es viņai pāris reižu pra­sīju, kas par lietu, bet Blumberga tikai raustīja plecus un teica gan pāries. Tincināju viņu visādi, vai tas ir sais­tībā ar Ēnu ordeni vai varbūt ir kaut kas, ko nedrīkst man teikt. Kate tikai liedzās. Agrāk viņa mēdza mani ķircināt, izaicināt, visur centās būt pirmā, bet tagad kaut kas tāds gadījās ļoti reti. Katrīna atgādināja pensionētu tantīti, kas sēž uz soliņa un caurām dienām kaut ko bubina. Galu galā man tas apnika, un es viņai pateicu tieši: Ja tu man neko nesaki, tad es ari ar tevi nerunāšu. Kate samirk­šķināja savas lielās acis, mirkli klusēja un tad pēkšņi pajautāja: Kristofer, vai tev ari es šķietu ļoti neglīta?

Tad nu bija mana reize taisīt lielas acis. Kāpēc tu tā vaicā, Blumberga?

-    Man ļoti patīk Aigars! Viņš dzīvo manā mājā, kai­miņu kāpnēs. Tu viņu pazīsti. Viņš mācās mūsu skolā un ir divus gadus par mums vecāks. Es laikam esmu viņā iemīlējusies! Jau kopš pavasara centos pievērst sev

Aigara uzmanību. Man tā gribējās ar viņu iedraudzēties! Likās, ka es ari viņu nedaudz interesēju, bet pirms pāris nedēļām, sēžot uz balkona, dzirdēju, kā viņš saviem draugiem lielās, ka es esot sīkā zoss, kas viņam karoties kaklā. Vēl Aigars mani nosauca par rudo jūrascūciņu!

Pēc šī sirdi plosošā stāsta sekoja asaru plūdi. Mierināju viņu, kā nu pratu, kaut gan kas nu es par iemīlējušos meiteņu mierinātāju! Pateicu Katei, ka viņa man vienmēr ir likusies itin glīta, kas nemaz nav melots, turklāt lai nu Aigars paskatās pats uz sevi spoguli piere pumpaina, bet pats stīvs kā miets. Tad nu gan baigo sapņu princi atradusi! Būtu vismaz kāds Roberts Patinsons! Bet te kaut kāds pumpains lamzaks Aigars! Kate paraudāja, paraudāja, noslaucīja acis, izšņauca degunu un pēkšņi iesmējās: Viņam taču tiešām ir pumpaina piere!

Kad viņa nomierinājās, es uzdevu jautājumu, kas mani nomocīja jau vairākas dienas.

-      Klausies, Kate, ordeni visi saka kaut kur ir node­vējs, mums jābūt piesardzīgiem. Tomēr neviens pat ne­zina, kam un ko viņš nodevis, no kā būtu jāuzmanās. Var­būt mums vajadzētu sarunāt kādu tikai pašiem zināmu signālu, kā vienam otru pabridināt, ja kas atgadās?

-      Es ari par to domāju. Vienkāršākais varētu sazi­nāties telepātiski, tikai man bail, ka šis kāds to spēs kontrolēt. Neesmu vēl tagad droša, ka viņš nevandās pa manām smadzenēm kā pa atšķirtu žurnālu. Gildensterns man gan samācīja visādas lietas, tomēr pārāk labi tās vēl neesmu apguvusi.

-      Nē, vajag kaut ko tik primitīvu, lai neviens nesa­prastu, ka tas ir brīdinājuma signāls. Kādus atslēgvār­dus. Varbūt darām tā! Ja jūtam, ka ir nepatikšanas, ja

tiekam kontrolēti vai esam nonākuši kādās lamatās, tad šķietami neitrālā vēstījumā jāiepin frāze par to, ka mēs esam partneri kā Aspazija ar Raini. Zini, skolā taču mums par viņiem tik daudz māca, tas izskatīsies dabiski, šis misters X to nemaz nepamanīs.

-     Klasiķi Rainis un Aspazija kā brīdinājuma signāls? Bet kāpēc gan ne? Diezgan oriģināli. Sarunāts!

Vēl pēc nedēļas, otrdienas pēcpusdienā, es, kā parasti, atgriezos no darba. Atslēdzu durvis, iegāju priekšnamā un dzirdēju, ka virtuvē kāds sarunājas. Nolēmu, ka būšu pieklājīgs zēns un, pirms iet savā istabā, sasveicināšos ar Freimaņonkuli un viņa ciemiņu. Es atvēru virtuves dur­vis, un kāda pazīstama, sen nedzirdēta balss man teica:

-     Sveiks, Kristofer!

Tas tiešām bija mans tētis! Mēs sasveicinājāmies, apskāvāmies un labu brīdi nerunājām.

Līdz mammas bērēm mēs bijām labākā ģimene pa­saulē. Tētis vienmēr pret mani izturējās labi. Mamma, protams, man bija mīļāka, bet tas jau ir dabiski. Mamma ir mamma. Pēc tam nāk tētis. Varbūt lielajiem bērniem ir citādi, bet to es nekad vairs neuzzināšu.

Es jau laikam stāstīju, ka tad, kad mamma aizgāja, tētis kļuva pavisam jocīgs. Viņš dzēra, mētājās kaut kur apkārt. Beigu beigās pārdeva dzīvokli, atstāja mani Freimaņonkulim, bet pats devās uz Angliju. Viņš toreiz raudāja un teica, ka nevarot palikt šeit, kur katra vieta viņam atgādinot mammu. Lai cik tas būtu dīvaini, es viņu sapratu un pat nedusmojos, ka palieku pie Freimaņonkuļa. Manuprāt, arī es viņam atgādināju par mammu. Tāpat kā viņš man! Tētis gan solīja, ka tad, kad iekārto­sies, viņš noteikti atbraukšot un ņemšot mani pie sevis,

bet laiks gāja, un es šim solījumam vairs īpaši neticēju. Nevarētu jau teikt, ka tētis par mani nerūpējās. Katru mēnesi viņš Freimaņonkulim sūtīja naudu. Par to tika gādāta malka apkurei, pirktas manas drēbes, segti sko­las izdevumi. Summa tomēr nebija ļoti liela, dzīvojām diezgan nabadzīgi, bet negribu sūdzēties. Citiem bēr­niem noteikti ir vēl grūtāk.

-      Sveiks, Kristofer, tu esi izaudzis, tētis beidzot teica.

-     Sveiks, tēti, priecājos tevi redzēt!

Tā vārdu pa vārdam sākās mūsu saruna. Sākumā piesardzīgi, it kā taustoties. Man visu laiku bija kamols kaklā, un baidījos, ka nesāku raudāt. Bet es esmu apņē­mies nekad vairs neraudāt! Un es arī neraudāju.

No malas mūsu runāšana droši vien izskatījās samērā muļķīgi. Riņķī un apkārt visādas pieklājības frāzes. Pil­nai laimei trūktu vien, ja kāds pateiktu šodien labs laiks. Freimaņonkulis laikam juta mūsu saspringtību, jo viņš piecēlās no ķeblīša un teica, ka aizčāpos pie Johansona esot apsolījis viņam aiznest žurnālu palasīties.

Vai nav melis! Parasti Freimaņonkulis purpināja, ka viņa draugs Johansons, kurš arī jaunībā laikam ar nekā­dām lielām gara spējām neizcēlās, uz vecumdienām šajā ziņā esot galīgi palaidies. Dirnot tik pie televizora, grā­matas un avīzes nelasot un runājot visādas muļķības, ko nu pussnaudā pa ausu galam tālrādē saklausījis. Skaidra lieta! Freimaņonkulis, sajūtot neuzticības sienu starp mums ar tēti, nolēma, ka labāk mūs atstāt vienus. “Vīri paši tiks galā,” tas ir viens no viņa mīļākajiem teicie­niem. Varu derēt, ka domās viņš to tovakar pateica ne vienu reizi vien.

Kad Freimaņonkulis izgāja pa dzīvokļa durvīm, tētis piecēlās un piegāja pie loga.

-     Tu laikam uz mani baigi dusmojies? viņš, mir­kli padomājis, jautāja. Zinu, zinu, es atstāju tevi vienu šeit, bet pats aizlaidos. Nu netiku es galā ar sevi pēc mammas…

-      Es taču visu saprotu, tēt. Domā, ka es neredzēju, kā tu dzēri un mocījies? Man bija bail, ka tu pats sev ne­izdari ko sliktu.

-     Jā, bet tik un tā tas nebija pareizi! Es pametu tevi vienu un aizbēgu.

-      Beidz, tu mani nepameti. Atstāji pie Freimaņonkuļa, katru mēnesi sūtīji naudu, reizēm zvanīji. Tā nav pame­šana. Tu darīji, ko varēji. Sliktāk būtu, ja tu būtu palicis te un nodzēries.

Mēs apskāvāmies.

-      Varbūt aizbrauksim uz centru, pastaigāsim pa Vec­rīgu? Ieiesim kādā kafejnīcā, paēdīsim, aprunāsimies. Tik sen neesmu bijis Rīgā, skatos, ka pilsēta ir stipri mainī­jusies.

-     Protams, tēt!

Es pakāru savu džinsa jaku gaitenī, un mēs devāmies uz autobusa pieturu. Vecrīga, kā jau parasti siltās nedē­ļas nogalēs, bija cilvēku pārpilna. Tūristi, iemīlējušies pārīši, jautras un skaļas kompānijas.

-     Te nu gan ir kņada un britu gandrīz vairāk nekā Londonā, teica tētis. Agrāk tā nebija.

-     Tagad te siltā laikā tūristu ir tik daudz, ka reizēm pat nevar dzirdēt latviešu valodu, es pamāju. Es gan ne pārāk labi atceros tos laikus, kad bija citādi.

-      Skatos, ka izaudzis tu esi, bet augumā ne pārāk pastiepies. Saki, vai lielie puikas tevi neapceļ? tētis pēkšņi mainīja sarunas tematu.

Par atbildi es kaut ko noņurdēju. Neiešu jau stāstīt par saviem nelāgajiem piedzīvojumiem vai kautiņu ar Skaidu.

Tētis uz mani paskatījās un nosmaidīja.

-      Viss skaidrs! īsti puikas nekad nesūdzas. Neliels augumā, mati gaiši, allaž izspūruši, acis pelēkas un skatiens spītīgs. Mans dēls! Nebēdā, mums dzimtā visi vīrieši ir tādi! Kad biju tavā vecumā, lielie puikas mani apsaukāja par sīko, jo savā klasē biju augumā mazākais. Iedomājies mazākais! Tas nu gan diez kas nebija. Bet tu nesatraucies tad, kad man bija septiņpadsmit gadu un es jau mācījos tehnikumā, vienā vasarā izaugu tā, ka uz visiem maniem grupas biedriem, kas pirms tam teica hei, mazais! rudenī varēju paskatīties no augšas. Atce­ros, ka manai mammai toreiz nācās pamatīgi iztērēties. Iedomājies, es taču vienā vasarā izaugu no visām savām drēbēm un apaviem tā, ka pat gribēdams nevarēju tajās ielīst. Nācās pirkt visu jaunu.

Mēs piestājām vienā no Doma laukuma vasaras kafejnīcām un apsēdāmies pie galdiņa zem liela saules­sarga.

-     Droši vien tu pēc darba esi izsalcis, Kristofer? Freimaņonkulis man teica, ka tu pa vasaru strādājot pie Robja servisā. Kā viņam klājas?

Robis, kā visi saīsināti sauca Robertu, bija Freimaņonkuļa brāļadēls, un viņi ar tēti bija pazīstami kopš bērnības. Es labu brīdi stāstīju tētim par autoservisu, par Robi, par savu skolu un to, kā abi ar Freimaņonkuli

saimniekojam. Tētis klausījās un izprašņāja mani par daudzām dažādām lietām.

-      Pie mammas kapa ari kādreiz aizej? viņš pēkšņi ievaicājās.

-     Jā, mēs abi ar Freimaņonkuli braucam uz turieni reizi mēnesi, bet tad, kad man ir ļoti bēdīgi vai vientuļi, es tur aizeju viens. Svētdien tieši būs tā diena, kad mums uz turieni jāaizbrauc.

-     Es jums pievienošos, teica tētis. Nopirkšu tirgū puķes.

-      Kā gribi! Mēs ar Freimaņonkuli izdomājām, ka nav ko nest uz kapiem mirušus ziedus. Tie ātri novīst un pēc tam izskatās ļoti neglīti. Mēs iestādījām tur divas rozes, rododendru un dažas sīpolpuķes, tagad tur viss skaisti zied cauru vasaru. Jābrauc tik reizēm apliet ar mēslo­jumu.

-      Man prieks, ka esat tādi praktiķi. Tad es labāk arī nopirkšu kādu puķi podā. Vēl jau līdz rudenim ir kāds laiciņš lai pazied!

-     Tieši tā.

Beidzot pienāca oficiants. Es pasūtīju ceptu cūkgaļas karbonādi un saldējuma kokteili. Tētis izvēlējās šašliku un tomātu sulu. Es klusībā nopriecājos, ka viņš neprasa ko stiprāku, jo man vēl atmiņā bija tas, cik stipri piedzē­ries viņš vienmēr bija pēdējā laikā, pirms aizbrauca uz Angliju.

-     Jā, es vairs nedzeru, Kristofer! Ar to viss ir cauri, it kā uzminējis manas domas, ierunājās tētis. Tu droši vien gribi vaicāt, kāpēc esmu atbraucis?

Es pamāju. Patiesībā sirds dziļumos nojautu, kādu atbildi dzirdēšu.

-     Kristofer, aizbraucot es tev apsolīju, ka tad, ka iekār­tošu savu dzīvi, atgriezīšos un ņemšu tevi pie sevis, teica tētis un tā dīvaini nokāsējās.

Man šķiet, viņš mēģināja noslēpt, ka ir ļoti uztraucies.

-     Tad nu šis brīdis ir pienācis, esmu iekārtojies. Tagad es gribētu, lai tu dzīvo kopā ar mani. Šos gadus, kurus neesam tikušies, esmu smagi strādājis. Reizēm pat pa astoņpadsmit stundām dienā vairākos darbos. Beidzot varu droši teikt, ka esmu nostājies atkal uz kājām un varu nodrošināt savu dēlu. Londonas piepilsētā man ir sava māja. Tā gan vēl nav pilnībā izmaksāta, bet es gribu, lai tu pārcelies pie manis. Ir tikai kāda problēma. Kad braucu prom, Kristofers vēl bija pavisam mazs puišelis, kurš daudz neko pats nespēja izlemt. Tagad redzu, ka mans dēls ir krietni paaudzies un viņam droši vien ir pašam savas domas par to, ko viņš grib vai negrib.

Nu tas mirklis ir pienācis! Ak Dievs, kā es visus šos gadus gaidīju to brīdi, kad ieradīsies tētis un teiks, ka ņem mani pie sevis. Senāk, kad puikas mani apcēla, es iztēlojos, kā pie skolas piebrauc melns BMW džips, no tā izkāpj mans tētis, sabar viņus un saka braucam, Kristo­fer! Pēdējā laikā šādas fantāzijas vairs nebija tik biežas, jo esmu iemācījies sevi aizstāvēt, tomēr tas bija tik forši! Protams, es to visu paturēju pie sevis.

-     Ir vēl kaut kas, kas man tev jāpasaka. Nezinu, kā tu pret to izturēsies. Varbūt uzskatīsi mani par nodevēju, bet tā nav. Tava mamma man joprojām ir pats svarīgā­kais cilvēks dzīvē, bet viņas vairs nav un ari nekad nebūs. Esmu saticis citu sievieti, Kristofer. Viņu sauc Sūzena. Man šķiet, ka mūs satuvināja kopējas bēdas. Viņas vīrs un meitiņa pirms pieciem gadiem gāja bojā autoavārijā.

Viņa ir ļoti jauka un man vienmēr pārmet, ka neņemu tevi pie sevis.

“Nu gan!” es pie sevis nodomāju. “Man uzradusies pamāte.”

Tomēr, godīgi sakot, mani tas pārāk nepārsteidza. Nezin kāpēc es jutu, ka tā varētu notikt.

-      Netaisnojies, tēti, tā ir tava dzīve. Tu taču nevari visu atlikušo mūžu staigāt kā pārdurta riepa. Ja tas tevi dara laimīgu, kāpēc ne?

Tēvs atviegloti uzelpoja. Tu tiešām neturi uz mani par to ļaunu prātu?

-      Nē taču! Ja vien viņa man neliks sijāt pelavas kā tādai Pelnrušķītei pasakā.

Tētis iesmējās.

Mēs ēdām vakariņas un ilgi pļāpājām par dažneda­žādām lietām. Izrādījās, ka tēta draudzene arī taisās atbraukt šurp.

-      Gribu jūs iepazīstināt un parādīt viņai Latviju. Domāju, varbūt varētu uz nedēļu noīrēt no Robja kādu auto un pabraukāt apkārt. Tu varētu mums pievieno­ties, savus plānus klāstīja tētis.

-      Nezinu, gribētos jau, bet man ir darbs. Gribu sev nopirkt jēdzīgu datoru, šādas tādas lietas skolai.

-     Jā! Tas ir tas, ko gribēju tev vaicāt. Skatos, ka jūs diezgan trūcīgi dzīvojat. Freimaņonkulis jau vienmēr bijis tāds spartiska stila piekritējs. Atceros kad jaunībā pie viņa dzīvoju, tad dzīvoklis izskatījās tieši tāpat kā tagad. Arī remontu tas nav redzējis kopš tiem laikiem. Tas ir nedaudz jocīgi, jo es regulāri sūtīju jums naudu. Zinu, ka naudas nebija ļoti daudz, bet nebija arī pārāk maz. Man šķita, ka par šo summu var atļauties vairāk.

-      Nezinu, tēt! es atbildēju. Ja man kaut ko vaja­dzēja, visus šos gadus Freimaņonkulis naudu deva, tur­klāt vienmēr lika man atskaitīties, kā esmu to iztērējis. Viņš mani arī bieži sūta iepirkties un apgalvo, ka pat­stāvība man dzīvē par sliktu nenākšot. Tomēr no tavas naudas nekādām lielām ekstrām jau nepietika. Zini, vaja­dzēja skolai, apģērbam, grāmatām, ēšanai, mēnešbiļetei. Viņš jau vienmēr arī malku pirka uz priekšu un kārtīgi maksāja visus rēķinus.

-     Tas tik ļoti izklausās pēc viņa! Es jau neapšaubu Freimaņonkuļa godīgumu, bet viņš mums ir tik vecmo­dīgs.

-     īsts ulmaņlaiku ražojums!

Mēs abi sākām smieties.

-     Par datoru gan neuztraucies, kad atvilkām elpu pēc smiešanās, piebilda tētis. Tu pirmīt neiegāji savā istabā, bet tevi tur gaida daži pārsteigumi.

-     Paldies, tēt. Es apmulsu. Uz dāvanām es tiešām nebiju cerējis.

-      Jā, jā, tu man vēl tagad pasaki nu nevajadzej, nevajadzej tereties, tētis veikli atdarināja Freimaņonkuļa īstenā vecmīlgrāvieša izrunu.

Tas bija labs iemesls, lai atkal kārtīgi izsmietos.

Vakarā, kad atgriezāmies mājās, Freimaņonkulis mūs gaidīja, sēžot virtuvē pie galda.

-     Skatos, ka esat atraduš kopīg valodu, viņš teica savā vecmīlgrāvieša akcentā ar norautajām vārdu galot­nēm. Un, ja jau tu atbrauc pakaļ tam puik, man jums abiem ir kas sakams.

Esu vec vīrs. Man jau ir pār septiņdesmit. Veci vīri mēdz būt vai nu galīgi dumi, vai ļot prātīg. Kad tu, Ērik,

aizbrauc un atstāj Kristofer, redzot, kāds tu pēdēja laikā biji, man radās liels šaubs, vai mes kādreiz dzīve vēl tevi ieraudzis. Piedod, ka tā sak, bet esmu pieradis runāt taisn valod, un prieks, ka es maldijos! Bet, lai nu kā tas būtu, es no tavas sūtīts nauds katru mēnes atliku piec­desmit latus kuvierī, kas glabājās blakus manai mirsta­majai naud. Kristofers zina, kur tā nolikt, to esu viņam izstāstijis, bet par šo aploksni viņš nezināj.

Nu, ko tu tagad boli acis, Ērik? Esu vec vīrs, gribas jau vēl kādus desmit gadiņus padzivot, bet mana vecuma allaž jābūt gatav, ka mellā brūte ar izkapti var atnākt negaidot. Kurš tad mani apraktu, un par ko? Man vajadzej būt droš, lai nav tā ja kaut kas notiek, tad puika paliek viens pats bez iztikas līdzekļ. Nu pasak, kur tad lai viņ iet tāda gadījuma? Tu esi kaut kur ellē Anglija, kas to zina, kā tevi roka dabūt. Es izdomāj, kā šādi varu tavu dēlu pasargāt no visādām ķibelēm nebaltā brīdī. Tai aploksnē tagad ir divi tūkstoši divi simti piecdesmit lati. Es grib, lai jūs to abi zināt, jo ta ir jūs naud! noskaldīja Freimaņonkulis.

-      Tu gan esi apdomīgs, Freimaņonkul! iesmējās tētis. Lai nu tā nauda pagaidām stāv pie tevis aploksnē!

-      Es ir vec, bet gudr, bet jums jauniem tik vēš galv! nopurpināja Freimaņonkulis. Likās, ka viņš ir pamatīgi apjucis. Kad vecais vīrs uztraucās, viņa akcents kļuva spēcīgāks.

-     Ja neiebilstat, šonakt es pārnakšņošu tepat virtuvē uz saliekamās gultas kā senajos laikos, izstaipījās tētis. Rīt mēģināšu noīrēt kādu dzīvokli uz pāris nedē­ļām. Viesnīcas Rīgā var atļauties tikai miljonāri, bet šajā

spartiskajā vecpuišu kompānijā Sūzena pārāk labi neju­tīsies.

-     Vel jau nav ta tava sirdspuķit atbraukusi Bet taisnib ir, zin vai zin! Ieraudzis šito noplukušo midzen, aizmuks tav dūjiņ uz sav Anglij neatskatīdamies! noņurdēja zem deguna Freimaņonkulis.

-    Ja nav atbraukusi, tad atbrauks! Un tu pareizi rīko­jies. Liels tev paldies! Man pašam tas nebūtu ienācis prātā! sacīja tētis.

Kad sarunas norima, es iegāju savā istabā un aplū­koju dāvanas. Mani gaidīja jauns viedtālrunis un planšetdators. Super!

-                Nu, vai derēs? galvu pa durvīm pabāza tētis.

-     Nopirku tev ari priekšapmaksas kartes telefonam un internetam, domāju tās tev būs izdevīgākas nekā pie­slēgums, bet, ja nav pareizi, uztaisīsim pieslēgumu viens divi! Tu taču droši vien skolā nevari bez intemeta iztikt.

-     Pagrūti ir! Jāsēž bibliotēkā, bet tur ne vienmēr datori ir brīvi. Turklāt planšetnieks ir ērtākais, kas var būt! Paldies! Super! es viņam atbildēju.

Godīgi sakot, es no šodienas notikumiem jutos pama­tīgi apdullis. Es izpētīju dāvanas un tad palīdu zem segas. Miegs tomēr nenāca. Tad atcerējos par norunu informēt Rozenkrancu par visiem iespējamiem jaunumiem. Tas, ka tētis būtu iejaukts Ēnu ordeņa sazvērestībās, man nešķita diez ko ticami, tomēr vienalga ja reiz norunāts, tad norunāts.

Pēc briža saņēmu atbildi no Rozenkranca. “Tas ir lie­liski. Apsveicu un priecājos no visas sirds. Ordenim taču ir vienalga, kur tu dzīvo Rīgā vai Anglijā. Ja tik pats esi laimīgs. Tā nudien nav nekāda problēma nospied

teleportu un esi vajadzīgajā vietā. Par tēti neuztraucies, viņš nekādi nav saistīts ar Ēnu ordeni un mūsu mazajiem noslēpumiem.”

Nenocietos un noraidīju ziņojumu arī Katei Blumbergai. Atbilde pienāca pēc laba brīža. Tā neatnāca ziņotājā, bet noskanēja man galvā: Tu mani pametīsi? Mēs taču bijām draugi. Nodevējs!

Šie vārdi iedūra man sirdī kā ar asu adatu. Aiz prieka par tēta atbraukšanu, dāvanām un to, ka viņš beidzot grib būt kopā ar mani, es pat neiedomājos, ka pārcelša­nās uz Angliju nozīmēs ari kaut ko zaudēt. Kā sapratu no Rozenkranca, vismaz manās attiecībās ar Ēnu ordeni tas nemainīs neko. Bet Freimaņonkulis! Bet skola un klase! Lai gan man tur nav sevišķu draugu, tomēr! Es taču tāpēc vasaras lielāko daļu strādāju autoservisā, lai varētu līdz skolas sākumam nopirkt jaunu datoru un pierādīt, ka neesmu sliktāks par citiem. Bet pāri visam, protams, rudmatainā Blumberga! Mēs taču ar viņu kopā šovasar esam tik daudz piedzīvojuši un pamazām kļuvuši par īstiem draugiem, ja reiz viņa man sākusi uzticēt savas sirdslietas. Es pēkšņi atskārtu, ka bez tā visa mana dzīve kļūs ļoti bēdīga.

No rīta es pamodos un jutos kā saņurcīts papīra gabals. Naktī biju gulējis slikti, mans miegs bija trausls un nervozs. Klusi, lai nepamodinātu tēti, kurš apmieri­nāti krākuļoja uz saliekamās gultiņas virtuvē, es uztai­sīju sviestmaizes brokastīm un izslīdēju pa durvīm. Ejot uz darbu, pie sevis domāju ja reiz man tagad jāpārceļas pie tēta, tad arī manam darbam autoservisā nāksies pie­likt punktu. Nevarētu teikt, ka mani tas ļoti iepriecinātu, jo man tīri labi patika ņemties ap automašīnām, turklāt, to darot, es iemācījos daudz ko noderīgu.

Jā, Anglija! Šis vārds man nelika miera. No vienas puses, tas šķita tik vilinoši, no otras -, nekad nebiju domājis, ka savā tagadējā dzīvē jutīšos kā zirnekļa tīklā ietīta muša. Tīkls mani turēja ciet un negribēja laist vaļā. Rīts bija apmācies un pelēks, turklāt ne pārāk silts. Arī klienti nebrauca. Sēdējām, garlaikojāmies, vīri cits citu āzēja, bet man nebija noskaņojuma uz jokiem. Ap des­mitiem parādījās sirma un ļoti kopta kundzīte viņas Mitsubishi Colt vainu varēja redzēt jau pa gabalu. Priekšā labajā pusē īstā riteņa vietā melnēja mazais avārijas

rezerves ritenis. Riepa izrādījās pārsista tā, ka glābt to vairs nebija iespējams. Ari pārējie riepu pārvalki izska­tījās diezgan krāmlgi. Robis viņai to paskaidroja vien­kāršiem, bet saprotamiem vārdiem. Saimniece nopūtās un samaksāja pamatīgu summiņu par jaunu riepu kom­plektu. Es tās uzmontēju, un viņa aizbrauca.

-      Nepaveicās viņai! es teicu Robim, bet viņš tikai māja ar roku.

-     Nekas, nekas, pats redzēji, ka viņas auto riepas bija nodilušas līdz pēdējam. Ja ceļu policija to pamanītu un aizturētu, sods nebūtu daudz mazāks kā tas, ko viņa tagad samaksāja par remontu. Turklāt tad riepas nāk­tos mainīt piespiedu kārtā, tāpēc var teikt, ka viņa vēl izspruka cauri pa lēto. Tagad šī kundzīte varēs droši braukt un viņas auto neapdraudēs citu šoferu veselību un dzīvību. Bet ko tu pats šorīt tāds saīdzis izskaties? Parasti taču smaidi un priecājies, Robis vaicāja.

-     Ai, nekas! Patiesībā jau viss ir baigi labi. Vakar man no Anglijas atbrauca tētis, es tikai ļoti slikti gulēju, neva­rēju aizmigt, tad ik pa brīdim modos augšā un tā, es viņam atbildēju, un mēs labu bridi nopļāpājām par to, kā tagad klājas Ērikam, tas ir, manam tētim Robja bēr­nības draugam.

Vēl pēc brīža pie servisa durvīm piellgoja liels Jeep Cherokee.

-      Kristofer, pietiek runāt, re, kur tev vēl viens dar­biņš! pamāja Robis. Vakar pierakstījās uz eļļas un filtru maiņu.

Es gulēju zem džipa un skrūvēju vaļā kartera eļļas skrūvi, kad pēkšņi izdzirdēju darbnīcā Katrīnas balsi. No pārsteiguma aplējos ar netīro eļļu. Labi, ka pavisam

nedaudz. Tomēr pats fakts norādīja, ka neesmu pietie­kami koncentrējies uz darbu un mani var pavisam vien­kārši izsist no sliedēm. Ja kaut kas tāds gadītos Ēnu ordeņa apmācību laikā, Rozenkrancs man noteikti nola­sītu morāli.

-      Labdien, man vajadzētu satikt Kristoferu! Vai viņš te ir? Katrīna vaicāja.

-      Paskaties tur zem džipa redzi, kur spīd viņa krosenes! atbildēja meistars Jānis, kurš arī bija ticis pie pirmā šīrīta klienta un, dusmīgi ņurdēdams, skrūvēja nost Audi 6 starteri.

-      Kristofer, sveiks! Piedod, ka esmu nelaikā! Bet man vajag ar tevi mazu brīdi aprunāties, teica Blumberga.

No auto apakšas bija redzamas tikai viņas brūnās, nosauļotās kājas, svārku mala un baltās biksītes zem tās. Man kļuva neērti, ka redzu to, ko redzu. Es nokaunējos un nosarku. Tomēr kaut ko atbildēt vajadzēja.

-      Tūlīt! es mēģināju būt lietišķs. Aizej, pasēdi mirkli uz dīvāna. Man tikai jāatskrūvē un jāizņem eļļas filtrs un tad jāļauj, lai kādas desmit minūtes viss kār­tīgi iztek. Kamēr eļļa tecēs, varēsim parunāt. Man par laimi, filtrs bija pieskrūvēts pareizi, un to varēja dabūt nost bez kādas piepūles.

Jau pēc mirkļa es izrausos no mašīnas apakšas, no­slaucīju eļļainās rokas, un mēs izgājām ārā pagalmā. Kates sejā atkal bija tā savādā izteiksme, kas liecināja, ka meitene ir uztraukusies.

-     Piedod, Kristofer! Es atnācu atvainoties, nodūrusi acis, teica Blumberga. Man vakar nevajadzēja tev tā teikt par nodevību. Lūdzu, lūdzu, piedod! Es taču ļoti labi zinu, cik tev grūti klājas. Man nav ne mazāko tiesību

likt kāju priekšā savam vienīgajam draugam, ja viņam beidzot ir paveicies. Brauc uz Angliju! Protams, man ir bēdīgi, ka tevis nebūs, bet es tiešām nedrīkstu tev neko pārmest, jo pati noteikti brauktu, ja būtu tavā vietā. Tā ir tava lielā iespēja! Turklāt Rozenkrancs teica, ka mēs vienalga ordeni darbošoties kopā. Tas nozīmē, ka mēs noteikti tiksimies. Vienkārši tai bridi, kad tu to pateici, man likās, ka esmu pamesta viena. Es biju tik netaisna. Patiesībā es priecājos, ka tavs tētis ir atgriezies!

Mēs papļāpājām vēl bridi, un tad man bija jāiet atpa­kaļ un jāķeras pie darba. Ja godīgi, pēc šis sarunas man kļuva vēl bēdīgāk ap sirdi. Kā tā Kate teica? Vienīgais draugs, bēdīgi, ka tu aizbrauksi?

Izrādījās tomēr, ka apmeklētāju diena darbnīcā ar to vēl nebija galā. Tikko no darbnīcas aizbrauca džips, kuram apmainīju eļļu, tā pa durvīm ienāca mans tētis. Par to gan nebija īpaši jābrīnās viņš jau vakar vakariņu laikā runāja par savu vēlmi noīrēt no Robja automašīnu uz kādu nedēļu, lai kopā ar savu Sūzenu un mani paceļotu pa Latviju. Es gan nebiju īsti pārliecināts, vai tā ir laba doma ceļot trijatā, bet man jau vakar radās aizdomas, ka viņi to izdomājuši kopā. Droši vien, lai labāk iepazītos ar mani. Lai notiek! Man jau ari ar viņiem pienāktos iepa­zīties, jo pat tētis pa šiem prombūtnes gadiem man bija kļuvis… Nu, kā lai to pasaka? It kā savs, bet it kā svešs.

Aizvedu tēti pie Robja uz biroju. Šo telpu gan par biroju nosaukt būtu grūti. Noliktavas un buduāra krus­tojums tā par to zobojās pats servisa saimnieks. Vienā telpas stūri apmeklētāju ērtībai bija nolikts ādas dīvāns, žurnālu galdiņš ar laikrakstiem un žurnāliem un kafijas automāts. Tāpat te bija galds un daži krēsli, dators un

faksa aparāts, bet telpas lielāko daļu aizņēma ar dažā­dām rezerves daļām piekrauti plaukti, jo blakustelpā atradās neliels automašīnu rezerves daļu veikaliņš. Par to Robis allaž sūrojās, ka liela jēga no veikala neesot, tomēr kopā ar auto remontdarbnīcu galus savilkt varot.

Protams, ja satiekas divi seni draugi, viņi sāk tark­šķēt kā vecas tantītes stundām ilgi. Šo vīru īpatnību, pa vasarām strādājot servisā, biju pamanījis jau pirms gada. Mans tētis un Robis nebija izņēmumi. Padzirdējis par tēta plāniem, Robis devās izrādīt tētim savus īres auto. To viņam bija trīs divas mazas škodas un fiatiņš.

-      Es tavā vietā gan neņemtu nevienu no tiem brau­camajiem un izvēlētos šo Mercedes universāli. Ar tām mazajām mašīniņām var aizbraukt, atbraukt, bet ne jau ceļot. Šis būs īstais braucamais, viņš norādīja uz lielo, zilo Mercedes. Tas gan ir jau divpadsmit gadus vecs, bet īsts tanks. Tam nekas pa ceļam nesalūzīs. Paskaties, cik tur daudz vietas! Aizmugures nodalījumā vari ielikt grilu, telti, sauļošanās piederumus, guļammaisus, somas ar drēbēm un ko tik vēl ne. Pat nejutīsi, ka auto kaut kas ielikts. Labs kondicionētājs, pārāk daudz degvielas nepa­tērē, kā jau tie vācu dīzeļi. Viss darbojas, ņem un brauc, cik ilgi vajag, neiešu taču savam draugam naudu prasīt!

Tētis, to dzirdot, jutās nedaudz neērti.

-     Es negribu par velti tavu auto dzenāt, viņš iebilda. Saki, cik jāmaksā!

-     Vai tu jocīgs, vai? Robis māja ar roku tā, it kā atgaiņātos no uzmācīgas mušas. Es to mersi tāpat neizīrēju, turu kā kravas auto, lai ir, ar ko braukt, kad vajag veikalam pievest daļas vai kādas saimniecības lie­tas. Ikdienā pa pilsētu ar to nav pārāk ērti braukt, auto

aizņem daudz vietas, centrā pagrūti atrast stāvvietu. Bet saimniecībā neaizstājams palīgs! Ja tu ar mersi nedēļu vai divas pabraukāsi, man izdarīsi tikai pakalpojumu, citādi baidos, ka no stāvēšanas tam bremzes ierūsēs. Reiz pavasarī jau tā gadījās. Ja es par ko bēdājos, tad vienīgi par to, ka tu man labu darbinieku pievāksi. Kristoferu taču tu arī ņemsi līdzi, bet man viņš ir galvenais eļļas un riepu mainītājs. Klienti rindā stāv!

-      Man jau šķiet, ka tev vispār nāksies meklēt citu dar­binieku. Gribu Kristoferu ņemt līdzi uz Angliju domāju, ka tā būs pareizāk, atbildēja tētis.

-      Uz Angliju? Bet tas jau tikai labi! Dēlam taču jādzīvo pie tēta. Kristofers gan te braši cīnījās viens pats. Tomēr Anglija un tava klātbūtne viņam noteikti nāks par labu, Robis novēcināja rokas. Klau, Kristofer, bet kā tad tava šīrīta draudzenīte? Nebūs žēl šķirties no viņas?

-     Tā, tā! pārsteigti noteica tētis. Par to gan es neko nezināju. Tev ir draudzene, Kristofer?

-     Tu jau tik ilgi esi prom, ka diezin vai vispār kaut ko zini. Tavs puisis drīz būs precību gados. Bet meitene smuka! Tāda ruda. Pats redzēju.

-      Nav viņa man tāda draudzene, kā tu domā! Blumberga ir mana klasesbiedrene! Mēs kopā veidojam dažus projektus. Viņa ir lieliska meitene, es nezin kāpēc sāku taisnoties.

-     Mēs par to nemaz nešaubījāmies! viņi abi kā saru­nājuši vienlaikus atbildēja un sāka smieties.

Mēs sarunājām, ka mana pēdējā darba diena būs piektdien. Nevarētu teikt, ka es ļoti rāvos tētim līdzi apce­ļot Latviju, bet nolēmu, ka viņam ar Sūzenu jādod iespēja mani labāk iepazīt. It kā jau viss bija pareizi, tomēr jutu,

ka sāku iekšēji bozties par to, ka attiecībā uz mani kāds kaut ko izplāno, man pašam par to neko nejautājot.

Vēlāk, kad tētis aizgāja, es par to domāju visu pēc­pusdienu. Spuroties pretī, nezinot, kas notiks, nav pārāk gudri. Skaidrs, ka tētis grib, lai mēs ar Sūzenu viens otru pieņemtu. Tāpēc viņš cenšas. Vainot tēti par to, ka viņš atradis kādu citu pēc mammas aiziešanas, arī ir muļķīgi. Es ļoti labi zinu, cik viņam bija sāpīgi zaudēt mammu. Droši vien arī Sūzena, ja jau viņai tētis tik ļoti patīk, cen­tīsies mani pieņemt. It kā jau viss ir dabiski, bet tomēr savāda sajūta.

Nedēļas otrā puse bija tāda saraustīta. Tētis meklēja īres dzīvokli, kur apmesties uz pāris nedēļām. Beigās arī atrada. Dzirnavu ielas viņā galā netālu no Latvenergo ēkas vecā, cara laikos celtā mājā. Dzīvoklī bija trīs ista­bas ar augstiem griestiem, parketa grīdām un skaistām mēbelēm. Pēc mazajiem, noplukušajiem Freimaņonkuļa putnu būrīšiem bez ērtībām tas viss likās kaut kā nereāli.

-     Tā viena istaba ir tev, Kristofer! tētis teica, vēl vai­rāk vairojot manu neērtības sajūtu. Mums taču jāmā­cās dzīvot kopā.

Tajā brīdī es sapratu, ka arī vecais Freimaņonkulis paliks viens.

Pievakarēs pēc darba mēs ar Kati trenējāmies sazi­nāties ar telepātiskiem ziņojumiem, bet viss beidzās ar to, ka sakašķējāmies. Par niekiem! Izrādījās, ka šķie­tami vienkāršu ziņu mēs katrs uztveram nedaudz citādi. Šoreiz apvainojās Blumberga, jo viņai likās, ka es esmu sācis atbildēt pārāk strupi un neieinteresēti. Tā tas ne­maz nebija domāts! Man tomēr šķiet, ka viņa pēdējā laikā kļuvusi ļoti jūtīga. Droši vien joprojām pārdzīvo par

to stulbo Aigaru. Būtu nu viņš vismaz tā vērts! Viss bei­dzās ar to, ka man šoreiz nācās Katei atvainoties. Tāpat piektdien pēc darba man vajadzēja atvadīties no nu jau bijušajiem kolēģiem. Viņi visi spieda man roku, sita uz pleca un teica, ka es gan esot liels veiksminieks.

-     Padomā pats tev tagad atkal ir tētis, tu dzīvosi Londonā, dabūsi labu izglītību, ja pats nebūsi muļķis, bet mēs te rakāsimies pa sarūsējušiem dzelžiem. Priecājies, tā ir tava iespēja dzīvē kaut ko sasniegt! teica motorists Jānis.

Kad nu viņi visi tā sacīja un priecājās par manu veik­smi, man kļuva vieglāk ap sirdi.

Sūzena atlidoja svētdien agrā pēcpusdienā. Pirms tam mēs visi trīs tētis, Freimaņonkulis un es jau no paša rita aizbraucām uz kapiem pie mammas. Bija diez­gan savādi pēc tam doties uz lidostu, lai sagaidītu tēta draudzeni. Pirmais iespaids par viņu man bija labāks, nekā varēja cerēt.

“Diezgan glīta sieviete! Tētim paveicies,” es nodo­māju, jo baidījos, ka ieraudzīšu mazu, strupu kundzīti ar tumšiem, gariem matiem, blāvām, brūnām acīm un neglītās drēbēs. Man nezin kāpēc bija radies iespaids, ka visas anglietes izskatās apmēram tā. Izrādījās, ka Sūzena ir slaida, pat trausla, īsiem, zēngalviņas stilā apgrieztiem gaišiem matiem un zilām acīm. Sasveicināšanās ceremo­nija gan norisinājās diezgan kokaini. Ko tur liegties mēs bijām uztraukušies. Nezinu, kurš vairāk es vai viņi abi. Centos izturēties pieklājīgi un pareizi, bet situācija tomēr bija diezgan muļķīga tētis mani iepazīstina ar savu jauno draudzeni.

Vēl labi bija tas, ka izrādījās Sūzena runā lauzītā latviešu valodā. Pirms tam man šķita, ka nāksies ar viņu runāt angliski, un biju jau izmisīgi sagrābstījis galvā visas pieklājības frāzes, ko atcerējos no angļu valodas stundām skolā. Tomēr Sūzena palūdza, lai runāju ar viņu latviski.

-     Es gribu iemācīties! viņa teica.

Par godu Sūzenas atbraukšanai tētis sasēdināja Robja lielajā mersedesā ne vien mani un savu jauno draudzeni, bet ari kā allaž purpinošo Freimaņonkuli un aizveda mūs uz Siguldu. Mēs paēdām restorānā, pastaigājāmies gar Gūtmaņa alu. Izskatījās, ka Sūzenai patīk. Kā par brī­numu, arī Freimaņonkulis šķita diezgan apmierināts. Ar veco viru šai ziņā bija kā ar bitēm nekad nevarēja zināt, vai viņš ko neizstrādās. Tomēr likās, ka Freimaņonkulis priecājas, ka viņa otra brāļadēla dzīve beidzot nokārto­jusies un ari es esmu pie vietas.

Vakarā atceļā mēs vispirms aizvedām līdz mājām Frei­maņonkuli. Es jau posos kāpt laukā, bet tad atminējos, ka jau trešo dienu dzīvoju pie tēta, un samulsu.

Par laimi, Freimaņonkulis ierunājās pirmais: Varbūt tomēr uznāksiet augšā pie veca vīra? viņš iejautājās.

-    Ar prieku! atbildēja Sūzena, un mēs izkāpām visi. Freimaņonkulis izrādīja Sūzenai savu dzīvokli, vecus fotogrāfiju albumus un pacienāja ar kafiju.

Pēc tam mēs devāmies uz Dzirnavu ielas dzīvokli. Bija tik savādi atstāt Freimaņonkuli vienu, lai dotos līdzi tētim un Sūzenai. Likās, ka arī viņš izskatās bēdīgs, kaut centās to neizrādīt. Sēžot automašīnā, man atkal uznāca tā skumjā sajūta, kura pēdējo dienu laikā mani apcie­moja itin bieži.

Otrā rītā es pamodos, nomazgājos un devos uz virtuvi, lai… Nūja! Dzīvojot kopā ar Freimaņonkuli, es par savām brokastīm vienmēr biju rūpējies pats. Tagad brokastis jau bija uz galda. Sūzena darbojās ap kafijas automātu un teica man: Labrīt!

Es, protams, atbildēju ar to pašu un mēģināju izlik­ties, ka neesmu apmulsis.

-      Es redzu, ka mēs abi nejūtamies īsti ērti, pasmai­dīja Sūzena. Tavs tētis teica, ka tu esot ļoti patstāvīgs, un ticu, ka tā ir, jo, dzīvojot kopā ar veco kungu tajā mazajā, nabadzīgajā dzīvokli, citādi nemaz nevarētu būt. Es vispār brīnos, kā jūs tur varējāt izdzīvot.

Es pamāju ar galvu nebija jau īsti, ko atbildēt. Mēs vienkārši tur dzīvojām. Kas gan mums cits atlika?

Tad Sūzena pēkšņi pateica kaut ko negaidītu. Nebai­dies, Kristofer! Es pat netaisos būt tava otrā mamma! Mamma jau ir tikai viena, un viņu neviens cits aizstāt nevar. Tāpat kā neviens cits man nekad neaizstās manu pirmo vīru un mazo meitiņu, kas gāja bojā autoavārijā. Es arī nekad nesākšu tevi ierobežot vai regulēt kā tāda pasaku pamāte. Man būtu kauns tā uzvesties! Mēs lai­kam abi zinām, ko tas nozīmē kādu zaudēt. Varbūt mēs varētu mēģināt izturēties draudzīgi un, ja paveiksies, kādreiz arī kļūt par labiem draugiem? Vismaz pamēģi­nāsim! Nevar taču visu mūžu tikai bozties un bēdāties.

Tajā brīdī man no sirds novēlās akmens, kas neredzams bija spiedis visas šīs pēdējās dienas. Es redzēju, ka Sūzena runā nopietni. Viņas lūpas smaidīja, bet acis bija skum­jas. Sūzena pastiepa man roku. Es pastiepu pretī savējo. Ir tas muļķīgais teiciens par to klikšķi, kas noskan nesa­dzirdams, bet šoreiz biju gatavs derēt, ka tāds tiešām

noskanēja. Mēs bijām pārkāpuši pāri kādai neredzamai sienai. Protams, līdz tam, lai mēs tiešām kļūtu draugi, vēl bija tāls ceļš ejams, bet nu vismaz radās kāda apjausma, kas tas nav neiespējami.

Turpmākajās dienās izrādījās, ka Sūzena ir itin jauka un gudra. Viņa par visu interesējās, izprašņāja mani. Kamēr tētis kārtoja dažas savas lietas, mēs kopā izstai­gājām Vecrīgu un Centrāltirgu. Es viņai rādīju vietas, kur izdevīgāk iepirkties. Mēs diezgan daudz runājām par mani, par viņu, par tēti, par veco Freimaņonkuli.

Taisnības labad man jāatzīstas, ka pa vidu visiem šiem notikumiem es izstrādāju vienu, kā teiktu Freimaņonkulis, pigoru. Sūzena ieraudzīja, ka pa Daugavu kursē izpriecu kuģīši, un ierosināja, ka arī mums derētu ar tādu pavizināties.

-      Kāpēc gan ne, piekrita tētis. Tas varētu būt pat interesanti. Mēs ar tevi un tavu mammu arī reiz ar tādu braucām, bet tu, Kristofer, tad vēl biji pavisam mazs un droši vien to neatceries.

Es tiešām to neatcerējos.

Tā nu mēs braucām tētis Sūzenai stāstīja par to, kas redzams upes abos krastos, bet es pēkšņi pamanīju uz klāja Aigaru puisi, kas bija tik nesmuki izzobojis Katrīnu. Viņš turklāt nebija viens, bet kopā ar diviem draugiem un trim meitenēm. Kompānija uzvedās diez­gan paskaļi, un varēja redzēt, ka Aigars meiteņu priekšā dīžājās kā pāvs. Virs mūsu galvām riņķoja kaijas, un man prātā ienāca nešpetna doma. Zinu, kas tas nav pārāk jauki, bet es tomēr to izdarīju. Es sakoncentrējos uz putniem, kā to bija mācījis Rozenkrancs, un liku, lai tie lidinās tieši pāri galvām skaļajai kompānijai, kas stāvēja

uz kuģīša klāja. Rezultāts ilgi nebija jāgaida. Trīs baltas, pamatīgas putnu pļekas trāpīja tieši Aigaram. Viena uz galvas, divas uz krekla. Puisis, kurš nupat bija kompāni­jas barvedis, nu kļuva par skaļu smieklu objektu.

-     Tu esi nokakāts no galvas līdz kājām! smējās mei­tenes.

Turklāt kuģītis, ar kuru mēs braucām, nebija nekāds modernais laineris ar smalkām labierīcībām. Viss beidzās ar to, ka Kates pāridarītājs dabūja skalot sev galvu un kreklu ar līdzpaņemto minerālūdeni. Neteikšu, ka tas, ko izdarīju, būtu ļoti smalki vai labi darīts, bet, vienalga, es klusībā līksmoju par notikušo. Tā viņam vajadzēja!

Arī tēta iecerētais ceļojums pa Latviju izrādījās tīri patīkams. Mēs apbraucām Kurzemi un Vidzemi, apskatī­jām jūras krastu, Kuldīgu, Kolku un Roju, tad Piebalgu, Gaiziņu un Zilokalnu. Visbeidzot tētim ienāca prātā, ka mēs varētu paviesoties Sāremā salā. Tā gan vairs nebija Latvija, bet Igaunija. Mēs izbraucām cauri Pērnavai un devāmies tālāk pa diezgan vientulīgu ceļu, līdz nonā­cām pie vēl vientulīgākas mājeles līča krastā. Izrādījās, ka tā ir prāmja piestātne. Pēc trim stundām mēs jau bijām Sāremā salas galvaspilsētā Kuresārē un pastaigā­jāmies pa veco pirātu pili. Sala mums tā patika, ka mēs tur pavadījām četras dienas. Saule spīdēja, jūra bija silta, bet neskaitāmās pludmales gandrīz tukšas. Mēs peldē­jāmies, smējāmies, daudz runājām.

Viss būtu labi, tomēr jutu, ka mani aizvien vairāk nomāc gaidāmā pārcelšanās uz Angliju. Šo dienu laikā es diezgan pamatīgi izprašņāju tēti un Sūzenu par to, kas mani tur sagaida un kādā skolā mācīšos.

-     Būtu tu dažus gadus vecāks un jau pabeidzis pamatskolu, viss būtu pavisam vienkārši iestātos, kādā skolā pats vēlies, teica tētis. Bet tagad tev droši vien nāksies iet izlīdzinošajā klasē, lai pēc tam varētu iegūt pamatizglītības diplomu Anglijā. Bet neuztraucies! Tādu kā tu, Kristofer, Anglijā ir pietiekami daudz, un izlīdzino­šās klases tā ir parasta parādība. Vienīgi var gadīties, ka tu zaudēsi vienu gadu, kamēr apgūsi tās gudrības, ko māca turienes skolā, bet šeit nemāca vai māca pēc citām programmām. Un, protams angļu valoda! Tā tev ir tāda pati kā visiem latviešiem. Iemācīta un ar savādu akcentu. Arī es, kad pārcēlos uz turieni, pirmajos mēnešos ar grū­tībām sapratu, ko viņi saka.

Mani tomēr galīgi neiejūsmināja iespēja veselu gadu sēdēt izlīdzinošajā klasē kopā ar ieceļotājiem no visas pasaules. Te es mācījos labā skolā, bet tur man vaja­dzēs visu sākt no nulles. Un ja nu es nevarēšu iedzīvo­ties? Turklāt aizvien vairāk atskārtu, ka tomēr jutīšos kā nodevējs, ja visu pametīšu un aizbraukšu prom. Nē, man nebūtu nekas pretī dzīvot pie tēta un Sūzenas Lon­donā, bet es to labprāt darītu tad, kad būšu pabeidzis devīto klasi. Es pat varētu papildus studēt angļu valodu un gatavoties dzīvei un mācībām tur, bet man likās nepa­reizi te visu tagad pamest un aizbraukt. Man vajadzēja vispirms pabeigt ieplānoto līdz galam šeit. Varbūt kādam tas šķitīs dīvaini, bet, dzīvojot kopā ar Freimaņonkuli, es biju pieradis pats atbildēt par sevi.

Viss tomēr atrisinājās pats no sevis. Mēs gājām uz pludmali, tētis kaut kur kavējās nopakaļ, un Sūzena pēk­šņi ierunājās: Es redzu, kaut kas nav kārtībā. Kas tevi nomāc, Kristofer?

Es saņēmos un viņai godīgi visu izstāstīju.

-     Tā jau man likās, ka negribi braukt. Saki godīgi vai tas ir tāpēc, ka es esmu ar tēti?

-     Nē, Sūzen, es priecājos, ka viņš tevi ir atradis, un arī labprāt braukšu dzīvot pie jums, tikai negribu lieki zau­dēt gadu un vēlos saņemt pamatskolas diplomu Latvijā. Es varētu papildus pamācīties angļu valodu un labprāt brauktu pie jums brīvdienās, lai pierastu pie dzīves tur.

-     Kristofer, vai tu neesi iemīlējies?

-      Domāju, ka neesmu, bet nav pareizi, ka es visu te tagad tā pēkšņi atstāju.

-     Jebkurā gadījumā tev jārunā ar tēti.

-      Zinu! Tikai man bail, ka viņš apvainosies. Tētis tā cenšas, lai viss būtu labi. Tas mani nomāc vēl vairāk.

-      Es, protams, nezinu, kā Ēriks to uztvers, bet, ja tā ir tava galīgā izvēle, es tev palīdzēšu.

Saruna ar tēti nebija viegla. Protams, no sākuma viņš apvainojās, bet Sūzena viņu nomierināja. Tētim likās, ka es klusībā dusmojos uz viņu un tāpēc tagad esmu iespī­tējies. Beigās viņš tomēr saprata, kas par lietu.

-     Tikai ar vienu norunu brīvdienās tu lido pie mums uz Londonu, un mēs dzīvojam kopā kā normāla ģimene, tētis piebilda. Turklāt es sekoju līdzi tavām sekmēm.

-     Jūs te gudri runājat, ko un kā darīt, bet ir kaut kas, ko mēs nemaz nezinām, negaidīti ierunājās Sūzena.

-     Nav iedomājams, ka Kristofers te paliek dzīvot viens pats. Viņš taču nav pieaudzis, un tā nemaz nedrīkst notikt. Tāpēc vispirms ir jājautā Freimaņonkulim, vai viņš vēl maz grib Kristoferu ņemt pie sevis. Otrs pat ja Kristofers paliek pie Freimaņonkuļa, viņi nevar dzīvot

tajā dzīvokli kā akmens laikmetā. Tur vajag remontu, labierīcības, normālas mēbeles un sadzīves tehniku!

Ko par to domā Freimaņonkulis, mēs uzzinājām tikai pēc tam, kad atgriezāmies no salas. Viņš no sākuma purpināja, ka esot piekusis no manas pieskatīšanas, bet beigās pamāja ar galvu un noskaldīja: Divata jautrak! Diezgan liela izrunāšanās bija jāpiedzlvo tad, kad tētis uzstāja, ka jāizremontē Freimaņonkuļa dzīvoklis.

-      Es ka vis muž esmu te dzivojs, ta ari grib dzivot talak! rūca vecais virs, bet galu galā padevās. Nu, tais ar to eiroremont!

Te nu manam tētim bija, kur izvērsties. Viņš dažās dienās noorganizēja visas nepieciešamās remonta atļau­jas un dabūja meistarus. Vispirms mēs ar Freimaņonkuli teicām, ka paši visu izdarīsim, bet tētis tā nebija ar mieru. Tas beidzās ar to, ka mēs kāpām lidmašīnā un lidojām uz Londonu. Tā es pirmo reizi, ja neskaita Igauni­jas salas, nonācu ārzemēs tāpat kā visi citi cilvēki izejot lidostas reģistrāciju, pasu kontroli un piesprādzējot dro­šības jostu.

Sūzena tiešām izrādījās ļoti jauka. Londonā viņa mani ne vien vadāja pa muzejiem un karalienes pili, bet ari iemācīja, kā modemi ģērbties, un palīdzēja nopirkt pie­mērotas un labas drēbes. Tāpat mēs aizgājām uz kādu valodas skolu, kurā strādāja viņas draudzene Mollija. Es izpildīju vairākus testus, Mollija novērtēja manus rezul­tātus un iedeva man līdzi uz mājām visādus mācību materiālus un mājasdarbus, izveidojot īpašu mācību programmu. Mēs sarunājām, ka rudens brīvdienās, kad būšu atkal Londonā, Mollija pārbaudīs manas sekmes.

-    Kristofer, ja tu slikti mācīsies un nebūsi apguvis to, ko Mollija tev sagatavoja, es ļoti bēdāšos! teica Sūzena.

Protams, tētis Londonā mums izrādīja arī savu firmu, ko bija nodibinājis pirms pāris gadiem. Tā nodarbojās ar loģistiku vienkārši sakot, ar kravu pārvadājumiem. Sākotnēji neviens nebija ticējis, ka tētim izdosies, jo viņš sāka darbu viens, bet viss notika ļoti veiksmīgi, un tagad pie tēta strādāja jau divdesmit seši cilvēki.

-    Kristofer, būtībā šis ir ari tavs uzņēmums, tu taču esi mans dēls, ne bez lepnuma teica tētis.

Laiks Anglijā aizritēja kā uz vēja spārniem. Kad kopā ar Freimaņonkuli atgriezāmies Rīgā, augusts jau bija pusē. Mūsu vecais dzīvoklītis bija pārvērties līdz nepa­zīšanai.

-    Nu smalk jau smalk! teica Freimaņonkulis savā ierastajā manierē, apskatot mūsu atjaunoto saimnie­cību. Redzes, vai mes šiten tagad bus arī laimigak?

Es nenocietos un uzaicināju ciemos Katrīnu.

-    Kristofer! Tu esi kļuvis īsts dendijs! viņa iesaucās, mani ieraugot. Bet tava istaba un viss dzīvoklis pārvēr­ties līdz nepazīšanai.

-   Jā! Es pats tam nevaru noticēt. Vēl nupat mums visas ērtības bija tikai aukstais ūdens no krāna virtuvē un gāzes plīts, pat uz tualeti vajadzēja iet kāpņu telpā. Tagad te ir viss, kas nepieciešams, pat autonomā apkure!

-    Smalki!

Mēs sākām runāt par šo un to. Izrādās, kamēr es pava­dīju laiku ar tēti, Katrīna vairākas reizes tikusi izsaukta uz Stārķu ligzdu. Rozenkrancs, zinot par izmaiņām manā dzīvē, bija izlēmis mani netraucēt.

-    Nekāda lielā jēga jau nebija. Mani atkal izprašņāja par to vakaru Romā, prasīja, vai es neesot kaut ko pēkšņi atcerējusies. Tā vien šķiet, ka viņi ir gatavi ķerties pie katra salmiņa, lai tikai kaut ko uzzinātu, tomēr nedo­māju, ka paši ir jelko atraduši. Prasīju, ko ordenis zina par kristāla galvaskausiem. Pat par to viņi neko skaidri nezināja pateikt. Tas pats parastais bu-bu-bu par portālu celtniekiem un viņu prasmēm izmantot īpašas enerģi­jas. Jocīgi! Tik slepens ordenis, ar tādām tehnoloģijām un prasmēm, bet, vienalga, neko daudz nezina! Gandrīz kā tie zināšanu apļi, ko Rozenkrancs mums mācību laikā zīmēja uz elektroniskās tāfeles. Jo vairāk tu zini, jo lie­lāks nezināšanas aplis ir tev apkārt.

Teicu Katei, ka man vairs nav sajūtas, ka kāds mani novērotu vai mēģinātu skenēt manas smadzenes. Nepatī­kamā sajūta bija pazudusi. Arī Katrīna apgalvoja to pašu.

-    Nezinu, varbūt esam pietiekami trenējušies un viņš vairs netiek iekšā mūsu galvās, bet varbūt tiešām ir tā, ka tagad ilgi nekas nenotiks un nāksies bezgalīgi gaidīt, līdz kaut kas noskaidrosies.

Miers tomēr izrādījās mānīgs un ļoti īslaicīgs. Pēc pāris dienām agrā rītā iezvanījās mans jaunais mobilais telefons. Zvanīja no Katrīnas tālruņa, bet balss bija sveša.

-    Sveiks, Kristofer! Te runā Katrīnas mamma. Vai tu gadījumā nezini, kur ir Katrīna? Viņa šonakt nav pārnā­kusi mājās, bet Katrīnas telefons bija palicis tepat istabā uz galda. Es ļoti uztraucos! Tu laikam zini esmu advo­kāte, un man mēdz būt visādi klienti. Daži no viņiem ir ļaunatminīgi. Man bail, ka viņi varētu kaut ko nodarīt manai meitai!

Skaidrs, ka es nezināju, kur ir Katrīna! Vēl vakarā mēs bijām sazinājušies telepātiski, Kate apgalvoja, ka esot mājās, un melsa visādus niekus. Protams, par Ēnu ordeņa lietām es Katrīnas mammai neko stāstīt nedrīk­stēju. Diezin vai viņa tam ari ticētu.

-    Kristofer, es zinu, ka jūs ar Katrīnu pēdējā laikā draudzējāties, man ir prieks par to. Vai tu varētu atbraukt? Manuprāt, Katrīna ir atstājusi tev kaut kādu zīmīti, bet es no tās neko nesaprotu. Gribu tev to parādīt. Tev jau nebūs pašam jābrauc! Nosūtīšu tev pakaļ biroja

mašīnu, tikai pasaki savu adresi. Atceries, ka šoferi sauc Aleksandrs. Zils Volvo. Viņš tev piezvanīs, kad būs klāt. Par Katrīnu gan viņam neko nesaki! Šoferis par notikušo neko nezina.

Es nodiktēju Katrīnas mammai savu adresi. Tiklīdz viņa to pierakstīja un nolika klausuli, es brīdināju Rozenkrancu par notikušo.

-    Brauc pie Katrīnas mammas, mēģini kaut ko uz­zināt, tikai nesāc tēlot izmeklētāju! Viņa par ordeni nedrīkst zināt neko! Padomās vēl, ka arī tu esi iejaukts viņas pazušanā, manā galvā ieskanējās Rozenkranca balss.

Vēl pēc mirkļa manas istabas vidū iemirdzējās zil­gana lode. Tas bija Pretorijs Lans. Viņš pielika pirkstu pie lūpām, neļaujot man runāt. Acīmredzot baidījās, ka mūsu sarunu kāds var noskenēt. Viņš klusējot iedeva man pārlocītu lapiņu un virtuālo somu, tad pamāja ar roku un izgaisa.

Laikam neesmu jums to stāstījis, bet virtuālā soma ir lielisks portālu celtnieku izgudrojums. Es pats līdz šim ar to biju darbojies tikai vienreiz, apmācībās, un Rozenkrancs teica, ka mūsu līmeņa mācekļiem tādas nemaz nepienākoties. Droši vien viņš mums to parādīja pats uz savu galvu.

Atlika tikai somu autorizēt, vienu minūti paturot tās slēdzi trīsdesmit centimetru attālumā no kreisās acs, un tā neredzama sekoja saimniekam turpmākās trīsdesmit dienas. Somā ietilpa teleports, staru lielgabals, atmiņas blokators un portālu pārvaldnieks īsts džentlmeņa kom­plekts, lai ceļotu laikā un telpā, turklāt varētu tikt vaļā no nelūgtiem līdznācējiem. Pēc trīsdesmit dienām soma

pati atgriezās bāzē. Ja to vajadzēja paturēt ilgāk, somu varēja izsaukt atkārtoti, trīs minūtes nemirkšķinot kreiso aci. Kā teica Rozenkrancs, šī supersoma ir neredzama, nenoskenējama, nesaskatāma rentgena, ultravioleta­jos un infrasarkanajos staros. Ar to mierīgi varēja iziet cauri jebkurai drošības kontrolei. Turklāt soma nebija kādam jānes tā bija bez svara, bez smaržas un, vietu neaizņemot, pati sekoja savam saimniekam. Skaidrs, ka mūsdienu teroristi par šādu brīnumu atdotu kaudzi naudas.

Es paņēmu somu un noskenēju pret slēdzi savu kreiso aci. Tā nozuda. Tad pieliku pie acs kreiso roku. Tā bija somas izsaukšanas komanda. Notika tas, kam jānotiek, soma uzradās man priekšā. Pats labākais, ka sekošanas režīmā to redzēju vienīgi es pats. Ja tagad istabā ienāktu Freimaņonkulis, tētis vai kāds cits cilvēks, viņi to nere­dzētu. Tīrais brīnums, turklāt krietni reālāks par visiem datorspēļu brīnumiem.

Pēc brīža atkal iezvanījās mobilais tālrunis.

-    Vai Kristofers?

-Jā!

-    Te zvana Katrīnas mammas šoferis Aleksandrs. Esmu piebraucis. Tumši zils Volvo.

Es uzvilku plāno vējjaku un devos lejā pa kāpnēm. Tās kabatā bija Gildensterna dotais teleports. Lejā pie pastkastītēm es sevi skaļi domās nokomandēju: “Jāpa­skatās pasts, vai nav rēķins atsūtīts.” Kamēr roka slē­dza vaļā pastkastīti, es ātri izpildīju smadzeņu vairoga vingrinājumu un atlocīju Pretorija Lana zīmīti. Tajā bija rakstīts: Neuzticies nevienam, tev draud ārkārtējas bries­mas. Saglabā veselo saprātu un rīkojies apdomīgi.

Kamēr lasīju, man radās sajūta, ka manā galvā kāds mēģina ieurbties ar neasiem urbjiem. Vingrinājums tomēr līdzēja. Noslēpumainais misters X netika iekšā. Zīmīte uzliesmoja. Es nometu to uz grīdas, un tā pār­vērtās par pelniem. “Aizmirst!” es devu sev pavēli un izslēdzu vairogu, skaļi nopūšoties. Atkal tikai reklāmas, pilna pastkastīte.

Katrīnas mammas šoferis man nevaicāja neko. Viņš tikai paskaidroja, ka priekšniece likusi mani aizvest uz biroju. Aleksandrs runāja latviski ar mīkstu krievu akcentu un bija diezgan pļāpīgs. Kati viņš pat nepiemi­nēja. Pamanīju, ka viņam uz labās rokas ir pūķa tetovē­jums.

Mēs braucām ātri, arī sastrēgumu nebija, un jau pēc nepilnām divdesmit minūtēm piestājām pie piecstāvu nama Elizabetes ielā. Spriežot pēc daudzajām plāksnī­tēm pie parādes durvīm biroja centra. Viena no plāk­snītēm vēstīja Natālijas Blumbergas advokātu prakse. Tomēr tik agrā rīta stundā te vēl nekāda īpašā darba rosme nebija manāma.

-    Nāc, ejam! pamāja Aleksandrs. Parādīšu ceļu.

Mēs izkāpām no automašīnas, iegājām ēkas vesti­bilā un uzbraucām ar liftu uz piekto stāvu. Izrādījās, ka Blumbergas mammas advokātu birojs ir izvietots īpaši izbūvētajā sestajā jumta stāvā. Lai uz to tiktu, vaja­dzēja kāpt pa trepēm.

-   Veca māja, augstāk ierīkot liftu nebija iespējams, būvnieki neļāva, paskaidroja Aleksandrs. Mēs gājām pa gaiteni, un es pamanīju, ka jumta logi to ļoti intere­santi izgaismo. Ejot pa mīksto paklāju, mēs abi metām savādas ēnas.

Blumbergas mamma izskatījās ļoti mierīga. Droši vien advokātes rūdījums!

-    Vai vari apsolīt, ka pagaidām nevienam par Katrīnu neteiksi? viņa lūdza, tiklīdz Aleksandrs izgāja no tel­pas. Neesmu vēl ziņojusi policijai, jo negribu, lai sacel­tos liekas valodas. Katrīnu pagaidām meklē mūsu biroja drošības dienests. Viņi gan ir labāki par policiju.

Es, protams, apsolīju. Kas cits atlika!

-    Redzi, Kristofer, man nešķiet, ka mana meita būtu kaut kur ar kādu kompāniju aizdauzījusies un aizmirsusi par to pateikt. Katrīna ir ļoti laba meitene, viņa tā neda­rītu. Turklāt es nezinu, kas tā varētu būt par kompāniju. Tomēr varbūt tu kaut ko zini? Viņa man pēdējā laikā bija tāda savāda, norūpējusies prašņāja Katrīnas mamma.

Man nebija īsti, ko atbildēt. Par tādām kompānijām, ja pat tādas būtu, es droši vien zinātu gan jau Kate man to pateiktu. Man šķiet, ka viņai nemaz nebija tik ļoti daudz draugu klasesbiedrenes, vēl dažas meitenes no skolas un kaimiņu mājām. Tas arī viss. Es izstāstīju Katrī­nas mammai to, ka Blumberga šovasar bija nelaimīgi samīlējusies kaimiņā Aigarā un tāpēc vienubrīd staigāja tāda nedaudz dīvaina, lai neteiktu vairāk.

-    Bet tas gan, manuprāt, ir beidzies, jo Kate saprata, ka viņas mīlas objekts ir diezgan liels muļķis, es pie­bildu.

-    Ak tā gan! Es to nemaz nezināju. Viņa man par to neko neteica, nopūtās Katrīnas mamma. Ej nu zini. Ar tādām lietām mēdz visādi gadīties. Esmu savā darbā visādus brīnumus atskatījusies. Jocīgākais, ka viņa nav redzama novērošanas kamerā izejam no dzīvokļa. Tā, it kā viņa būtu izkūpējusi pa skursteni. Bet tevi uzaicināju,

lūk, kādā lietā. Es atradu uz Katrīnas galda savādu zīmīti. Izskatās, ka tā adresēta tev! Protams, es to izlasīju. Pie­dod! Ja tu būtu manā vietā, tu mani nenosodītu. Bet es neko tur nesapratu. Varbūt tā vispār nav zīmīte?

Es paņēmu papīra lapu. Uz tās bija tikai daži vārdi, turklāt, šķiet, kāds bija Katrīnu iztraucējis teksts nebija pabeigts.

Kad Rainis devās trimdā Aspazija viņam sekoja. Tas nebija

Teksts vienkārši aprāvās, bet tāpat bija skaidrs, kas tur teikts. Tas bija brīdinājums man. Tomēr es to nedrīks­tēju nevienam teikt. Jau atkal man vajadzēja steigšus veikt smadzeņu vairoga vingrinājumu, un jau atkal manā galvā kāds mēģināja urbt ar maziem urbīšiem.

Mirkli padomāju, apskatīju zīmīti vēlreiz un atbildēju Katrīnas mammai, ka nezinu. Mēs rudenī uz Dzejas dienām grasījāmies izveidot vienu projektu par Raini un Aspaziju, Kate man teica, ka pie tā strādā un vāc materiā­lus. Bet šis taču galīgi ne pēc kā neizskatās. Neticu, ka tā būtu kāda īpaša zīmīte. Varbūt Kate gribēja man uzrak­stīt kaut ko par projektu varbūt kādas piezīmes -, bet viņu iztraucēja. Tur taču nekā nav! Kaut kāda nepabeigta frāze par Raiņa trimdu. Nu, maz kas varēja gadīties telefons iezvanījās, bija jāiet ēst vai vēl kaut kas.

Mēs nedaudz parunājām ar Kates mammu un atvadī­jāmies. Viņa pateica man paldies par atsaucību, piezva­nīja Aleksandram un palūdza mani aizvest uz mājām.

Aleksandrs atnāca, pamāja man ar roku, un mēs atkal gājām pa gaiteni. Bijām gandrīz pie lifta, kad ievē­roju šķietamu nieku. Man nezin kāpēc sāka likties, ka Aleksandrs ir augumā kļuvis par pieciem centimetriem

mazāks. Kamēr braucām lejā, Aleksandrs klusēja. Neuz­krītoši viņu nopētīju. Man sāka likties, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā. It kā tas pats vīrietis, kas pirmīt, tomēr aizdomīgi. Nespēju saprast, kas.

Mēs iekāpām automašīnā un izbraucām uz Valde­māra ielas. Pēkšņi priekšā braucošais autobuss strauji nobremzēja. Aleksandrs tikpat strauji veica manevru, lai to apbrauktu. Tajā brīdī es sapratu! Šim Aleksandram uz labās rokas nebija pūķa tetovējuma, turklāt vēl kas atceļā gaitenī vīrietis vairs nemeta ēnu! Tas noteikti nebija nekāds Aleksandrs.

Vīrietis pie stūres, šķiet, nolasīja manas domas.

-   Attapīgs gan tu esi, mazais kverpli! Tāds pats utu­bunga kā tava mamma. Bet tas tev nepalīdzēs! Alek­sandrs, ar vienu roku stūrējot automašīnu, pagriezās pret mani un ar brīvo roku pavērsa manā virzienā apzi­ņas blokatoru.

Ēnu ordeņa kodeksā ir punkts, kas aizliedz teleportēties no braucošiem transporta līdzekļiem, ja vien tā nav ārkārtas situācija, jo tas var radīt neparedzamas sekas. Man tomēr nebija citas iespējas. Ja viltus Alek­sandrs pagūs ieslēgt blokatoru, es neglābjami nonākšu viņa varā. Man izdevās jakas kabatā sataustīt teleportu un nospiest slēdzi, mirkli pirms viltus Aleksandrs paguva izdarīt liktenīgo kustību.

Tas nu gan bija sāpīgs pasākums! Kad atjēdzos uz grī­das Stārķu ligzdas ēdamzālē, Sāra man lika pie deguna pudelīti ar ožamo spirtu.

-   Vai ar tevi viss kārtībā? viņa uztraukusies vaicāja.

Es pamāju ar galvu.

Tajā brīdī iesteidzās Rozenkrancs.

-    Nekusties, Kristofer, viņš sauca. Tūlīt ieradīsies dakteris Karapetjans, viņš tevi pārbaudīs.

Dakteris Karapetjans izrādījās sirms kungs ar tādu smieklīgu ārstu somu, kādas parasti filmās izmanto deviņpadsmitā gadsimta sākuma mediķi. Viņš mani rū­pīgi izmeklēja Stārķu ligzdas medpunktā, kurš gan bija labāk aprīkots nekā viena otra 21. gadsimta klīnika, bet, par laimi, man nekas nekaitēja.

-    Jauniem cilvēkiem mēdz būt stipri kauli, Karapet­jans nosmaidīja. Šodien gan no fiziskām aktivitātēm, teleportācijām un portāliem noteikti vajadzēs atturēties. Jāpaguļ mierīgi, bet rīt viss būs kārtībā. Nu, varbūt vien kāds zilums un nobrāzums sūrstēs, bet pret to man ir lieliska smērīte. Tā jāuzziež ļoti plānā kārtiņā.

Viņš man iedeva iedzert tableti un lika doties uz istabu, kurā parasti apmetos, kad ierados šeit uz mācī­bām. Es paklausīgi aizgāju, apgūlos un aizmigu. Nogu­lēju laikam pāris stundu, bet pamodos, kad istabā ienāca Rozenkrancs.

-    Esi dzīvs? Viņš mēģināja izlikties možs, bet izska­tījās diezgan norūpējies.

-   Jā! Tas viss ir nieks. Kur ir Katrīna?

-    Mēs nezinām! nopūtās Rozenkrancs. Lielmeis­tars pārbaudīja viņas dzīvokli. Teleports, portālu pārlūks un ziņotājs bija uz vietas. Viņš tos paņēma uz ordeni pārbaudei, bet domāju, ka tas neko nedos. Ja tev nebūtu izdevies teleportēties tik ekstrēmā veidā, baidos, ka mēs nezinātu arī to, kur atrodies tu. Volvo ar visu šoferi uzskrēja virsū luksoforam! Labi, ka tuvumā nebija gājēju. Neviens, par laimi, necieta. Ja tu kaut ko tādu izstrādātu tāpat vien sava prieka pēc, tevi jau šodien pat izslēgtu

no Ēnu ordeņa. Bet padomē tava rīcība tika atzīta par pareizu. Tajā gan šoreiz nepiedalījās tas īgņa Rodijs, kuram jebkurš papīrs ir svarīgāks par cilvēku. Viss kār­tībā, stāsti, kas notika!

Es sīkumos izstāstīju Rozenkrancam savus šā rīta piedzīvojumus. Nepateicu vien par Pretorija Lana vizīti un to, ka zinu, ko nozīmē Katrīnas zīmītes vēstījums. Atkārtoju viņam to pašu versiju, ko biju teicis Katrīnas mammai.

-   Tu esi vērīgs puisis, Rozenkrancs paslavēja, no­klausījies manis teikto. Tātad iznāk, ka viltus Aleksandrs nemeta ēnu, viņš bija nedaudz īsāks par īsto Aleksandru un viņam nebija tetovējuma uz rokas. Starp citu, ja tevi tas interesē, īsto Aleksandru pēc pusstundas sasietu un apdullinātu atrada Blumbergas advokātu biroja tualetē.

-   Jā, es pamāju ar galvu, tā bija! Es sapratu, ka Aleksandra vietā uzradās kāds cits. Gandrīz tāds pats kā viņš. Varētu teikt slikta kopija, tomēr kopija. Labi, es viņu biju redzēju tikai vienreiz mūžā, bet Blumbergas mamma taču labi pazina savu darbinieku. Viņai neradās nekādas aizdomas.

-   Diez kas nav! Pēc visām pazīmēm iznāk, ka tu esi saskāries ar fantomķermeni, nopūtās Rozenkrancs.

-   Kas, lūdzu, ir fantomķermenis? Tu par tādiem ne­kad neesi stāstījis.

-   Jā, es taču nedomāju, ka tev izdosies tādu satikt! Ro­zenkrancs pamāja ar roku. Vai atceries, ka ievadlekcijā jums stāstīju, ka portālos mēdz dzīvot visādi nepatīkami radījumi?

Nu bija mana kārta pamāt ar galvu.

-    Tad nu tev pienācis laiks noklausīties vēl vienu lek­ciju, ja vien tev nesāp galva, par visiem šiem nešķīste­ņiem, kas laiku pa laikam mēdz būt ārkārtīgi trauējoši.

Ja es tagad jums mēģinātu atstāstīt visu, ko man pavēstīja Rozenkrancs par dažādajiem portālos sastopa­majiem mošķiem un viņu klasifikāciju, man par to vaja­dzētu uzrakstīt īpašu grāmatu. Turklāt neviens jau man tāpat neticētu, kaut arī es rakstītu baltu patiesību. Neti­cētu jau arī tam, ka Ēnu ordenī pastāv īpaša dezinsekci­jas nodaļa, kas tvarsta ne jau tarakānus, bet gan ķer un neitralizē šos mošķus. Gandrīz kā sāgā par spoku med­niekiem! Rozenkrancs apgalvoja, ka šīs filmas scenārijs esot rakstīts gandrīz pēc reāliem notikumiem. Nevarēja saprast, vai tas nav kāds joks, bet man šķita, ka viņš runā pietiekami nopietni.

Kā teica Rozenkrancs, portālos un dažādās laika dimen­sijās visbiežāk klīstot to cilvēku gari, kas pēc negaidītas vai absurdas nāves nenonākot sev paredzētajās sfērās. Kaut kas viņiem iztraucē nokļūt galapunktā, un tā dzimst tas, ko cilvēki sauc par spoku stāstiem. Šie spoki tomēr neesot tie sliktākie klienti, kaut arī mēdzot nešpetni pre­toties. Ēnu ordenis palīdz viņiem nonākt pareizajā vietā. Daudz bīstamāki esot tā sauktie dzīvie gari. Daži no viņiem ir īpaši spēcīgi. Tie pārtiek gandrīz tikai no tīrās enerģijas un dzīvo gandrīz mūžīgi.

-    Iedomājies ja kāda ļoti ļauna cilvēka prāts kādu nejaušību vai likumsakarību rezultātā, praktizējot medi­tāciju, apgūst spējas pārtikt no tīrās enerģijas, tas var radīt milzu apdraudējumu visiem, teica Rozenkrancs.

-   Neviens nezina, kā tas īsti notiek, bet reizēm tādas lietas mēdz gadīties. Atombumbas sprādziens salīdzinājumā

ar tādu garu ir tīrais nieks. Šie ļaunie prāti taču nekad neattīstās kādu augstāku mērķu vārdā. Viņu sapnis ir vara pār pārējiem. Sliktākajā gadījumā tā ir iespēja pa­zemot vai pat iznīcināt. Viņi pārtiek no naida. Diemžēl tīrā enerģija pati par sevi nav nedz laba, nedz ļauna, un sliktiem cilvēkiem ir tāda pati iespēja tai piekļūt kā labajiem.

Pēc Rozenkranca domām, Ēnu ordenī ir iefiltrējies šāds ļauns prāts, kurš, izmantojot ordeņa iespējas, vēlas sagrābt absolūto varu. Šis ļaunais misters X ir nolaupījis Katrīnu. Viņš prot izveidot fantomķermeņus un iemieso­ties tajos, un tas dod šim tipam iespēju mainīt izskatu, kad vien tas ir vajadzīgs.

-    Mēs joprojām nezinām, kas viņš ir un ko vēlas pa­nākt, nopūtās Rozenkrancs. Ja mēs kaut ko vairāk zinātu par tām sasodītajām kristāla galvām! Domāju, ka atslēga uz šīs mīklas atminējumu slēpjas tajās. Tikai kāda tā ir?

Kad Rozenkrancs aizgāja, es veicu smadzeņu vairoga vingrinājumu un mēģināju tikt skaidrībā ar notiekošo. Stārķu ligzda skaitījās droša vieta, tomēr ne velti Pretorijs Lans toreiz aizsūtīja mūs uz Branlī krastmalas muzeju.

Bija pilnīgi skaidrs, ka zīmītē, ko atstāja Katrīna, bija norunātais briesmu signāls. Tomēr vai tikai? Ko nozī­mēja Kad Rainis devās trimdā Aspazija viņam sekoja. Tas nebija? Zīmīte pilnīgi noteikti nebija uzrakstīta līdz galam. Ej nu uzmini, ko viņa nebija paguvusi uzrakstīt, jo bija skaidri redzams, ka zīmīte uzskricelēta lielā ātrumā. Kate, kā jau meitene, ja gribēja, prata rakstīt daudz glī­tākā rokrakstā.

Mēģināju atcerēties visu, par ko mēs telepātiski sazi­nājāmies vakarā pirms Blumbergas pazušanas. Katrīna tobrīd šķita labā noskaņojumā un jokojās. Mūsu saziņa beidzās ar to, ka viņa teica nākot miegs un griboties gulēt. Tas bija ap pusnakti. Kā saprotu, no rīta Kates istabā vairs nebija. Viņas mamma teica, ka novērošanas kamerā neesot redzams, ka meitene izietu no dzīvokļa. To varētu izskaidrot vienīgi tādā gadījumā, ja viņa būtu teleportējusies. Iznāk, ka šis viltus Aleksandrs ir iera­dies pie Kates, apdullinājis viņu ar apziņas blokatoru un aizvedis sev līdzi. Ja viņš to ir izdarījis, tad droši vien domā, ka es metīšos Kati glābt. Tātad es viņam kaut kāda iemesla dēļ esmu vajadzīgs. Turklāt arī viņš taču piemi­nēja manu mammu! Varbūt tā ir atslēga?

Šajā brīdī manā istabā sāka veidoties labi pazīstamā metāliski zilganā bumba. Tas bija Pretorijs Lans! Viņš pamāja, lai nerunāju, bet klausos.

-   Tava mamma bija ļoti apdāvināta Ēnu ordeņa mā­cekle, teica Pretorijs Lans. Mēs ar viņu saistījām lie­las cerības. Bet tad viņa satika tavu tēti. Pieteicies tu, un tava mamma nolēma, ka grib dzīvot mierīgu, parastu dzīvi un audzināt savu mazo Kristoferu. Vēl nedzimušais puisītis ir daudz svarīgāka misija nekā kalpot ordenim, viņa teica. Tavai mammai, kā vienmēr, bija taisnība.

Mēs nezinām, kas toreiz notika veikalā uz Pulkveža Brieža ielas. Par šo notikumu un to, ka tur ir bijis klāt ordeņa biedrs, kaut vai bijušais, mēs uzzinājām tikai pēc divām dienām. Toreiz šķita jocīgi, ka tas notika tik vēlu. Tika izveidota izmeklēšanas grupa. Rodijs, Kubietis un Lielmeistars veica notikumu izpēti. Kubietis sastā­dīja ziņojumu. Tur bija teikts, ka tad, kad sācies griestu

nobrukums, tava mamma divreiz gājusi atpakaļ veikalā. Pirmajā reizē viņa izvedusi no drupām vecu tantīti, bet tad nezin kāpēc devusies iekšā vēlreiz. Ir versija, ka viņa tur pamanījusi vēl kādu vai varbūt vēl kaut ko. Bet, kas tas ir, mēs nezinām. Katrā ziņā cilvēku vairs tobrīd vei­kalā nebija. Tava mamma bija vienīgā, kas gāja bojā tajā negadījumā. Tas ir viss, ko zinām. Ja izmeklēšanu sāk ar tādu kavēšanos, tad pat Ēnu ordenim ir grūti kaut ko noskaidrot. Godīgi sakot, es neticu, ka tas bija nelaimes gadījums, teica Pretorijs Lans. Kaut ko mēs toreiz nepamanījām.

-    Kad šis viltus Aleksandrs saprata, ka esmu viņu atklājis, pirmīt pieminēja manu mammu un teica, ka es esot tikpat acīgs kā viņa, es teicu Pretorijam.

-   Jā, tas tikai apstiprina manas aizdomas, Pretorijs pamāja ar galvu. Šis viltus Aleksandrs ar tevi mēģinās sazināties. Esi ļoti piesardzīgs un nedari muļķības. To jau te tāpat ir sadarīts pietiekami arī bez tevis.

Kad Pretorijs Lans izgaisa, es atkal aizmigu. Acīm­redzot piespiedu teleportācija un daktera Karapetjana tablete darīja savu. Man vajadzēja izgulēties. Kad pamo­dos, bija jau vēla nakts. Visas maliņas smeldza tā, it kā es būtu iekļuvis lielā gaļasmašīnā. Es piecēlos, aplūkoju sevi spogulī. Par laimi, man vismaz nebija uzdauzīta zila acs, bet uz ribām, elkoņiem un kreisā ceļgala gan spīdēja pamatīgi zilumi. Es iegāju dušā un ieziedos ar daktera Karapetjana ieteikto smērīti. Tā tiešām bija laba. Pirms tam sadauzītajām vietām bija sāpīgi pat pieskarties, bet jau pēc brīža tās smeldza ievērojami mazāk. Es aizgāju uz Stārķu ligzdas virtuvi, uzgrauzdēju sev maizīti un ielēju apelsīnu sulu.

Kamēr ēdu, es uzliku atkal smadzeņu vairogu un mēģināju apsvērt, kā man rīkoties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ēnu ordenim nav nekādu iespēju dabūt Kati atpakaļ. Vis­ticamāk, viņa ir paslēpta kaut kur, kur ordeņa biedriem nav pieejas. Kāds nereģistrēts portāls, neliela, neidentifi­cēta dimensija. Nezin vai šis viltus Aleksandrs ir iecerē­jis prasīt no Ēnu ordeņa kādu izpirkuma maksu? Viņam droši vien ir cits plāns. Skaidrs, ka viņam vajag mani. Pat ne mani. Viņam vajag, lai es kaut ko izdaru.

Kamēr tā domāju, jau atkal sajutu pazīstamo urbša­nos smadzenēs. Noslēpumainais viltus Aleksandrs izmi­sīgi vēlējās uzzināt, ko es darīšu. Es pabeidzu vakariņas, noskaloju traukus un apsēdos pie galda. Ja jau nav citas iespējas, tad lai notiek kas notikdams.

-    Ko tu vēlies? es aizraidīju telepātisku ziņu.

-    Tas jau ir labāk! atbilde pienāca gandrīz nekavē­joties.

-    Nedari to, Kristofer, viņš ir vienkārši traks un slims necilvēks, man galvā ieskanējās ziņojums no Blumbergas.

Pēc tam labu brīdi nenotika nekas.

Tad pienāca nākamais vēstījums: Nācās aizbāzt tai rudajai spindzelei muti. Viņa mums traucē sarunāties.

-    Ja tu kaut ko nodarīsi Blumbergai, tad neceri, ka es tev palīdzēšu.

-    Nekas viņai nenotiks, vienkārši es viņai iekrāvu pa ausi, lai tur muti un nepiesārņo ēteru ar savām muļķī­gajām kaprīzēm.

-    Esi gan tu ķēms!

-    Zinu, man daudzi tā teikuši, bet tu taču gribi savu rudo sirdspuķīti atbrīvot?

-    Protams, gribu! Ko gribi tu?

-    To, ko tu man atņēmi!

-    Ko tad es tev atņēmu?

-    Galvu.

-    Nu, atvaino, tu to biji nolicis nepareizajā vietā. Tur­klāt es nezināju, ka tā ir tava.

-    Neviens tev tur nelika līst!

-    Es gan domāju, ka tu to visu esi noorganizējis!

-    Muļķības! īstais kurjers vienkārši piedzērās un uz Rīgu neatbrauca. Stulbais punduris! Es taču nezināju, ka viņam nedrīkst dot avansu! Gaidīju Romā, pats atvēru portālu, izmantojot mazo muļķa Jurīti, kurš tāpat nesa­prastu, ka ir kaut ko atvēris. Bet tad, kad ieraudzīju, kas Palatīna pakalnā iznāk no portāla, es gandrīz vai valodu zaudēju no dusmām. Tas sīkais taču nevarētu somu pat pacelt, kur nu vēl iznest cauri portālam. Tāpēc jau man bija vajadzīgs kurjers bērna augumā, bet ar vīra spēku pundurītis.

-    Skaidrs! Tu sarunāji punduri, bet viņš piedzērās un tavu plānu izjauca. Zini, tomēr ir viena problēma, un tu pats labi saproti, kāda. Galva taču nav pie manis! Kā lai es to dabūju, ja tā atrodas Ēnu ordeņa laboratorijā?

-    Pavisam vienkārši! Tu tur iekļūsi teleportējoties.

-    Man nav teleporta un laboratorijas koordinātu. Tur­klāt laboratorija ir īpaši ierīkota un apsargāta. Tur taču nevar tā vienkārši ieteleportēties.

-    Vienkārši un ar parasto teleportu nevar, bet tieši pēc stundas es tev pateikšu, kur atrodas kāds īpašs teleports. Ar to var tikt cauri visur. Ja jau spēji teleportēties no braucoša auto, gan izdarīsi to, ko tev likšu. Kad paņemsi teleportu, tad dabūsi koordinātas. Ievadīsi tās,

un viss notiks. Tikai neiedomājies kādam kaut ko ziņot! Tad tavu Blumbergu neviens vairs nemūžam neredzēs.

-    Kā lai es zinu, ka tu mani neapmānīsi?

-    Man taču nevajag to tavu stulbo un pinkšķīgo skuķi! Man vajag galvu. Kad es to dabūšu, man būs nospļauties uz jums visiem, jo es zinu kaut ko tādu, ko nezināt jūs.

-    Nu, nu, ko tad tu zini? Padalies savā noslēpumā ar draugiem un paziņām. Kļūs vieglāk ap sirdi.

-    Tu man gan neesi ne viens, ne otrs, bet varu to pateikt pavisam droši, jo tu ar šo informāciju tāpat neko nevarēsi iesākt. Atšķirībā no citiem es zinu, kā šo galvu izmantot. Bet pārējais nav tava darīšana. Tagad turi muti un turpmāko stundu pārdomā savu dzīvi. Pēc tam saņemsi instrukcijas. Ja kādu brīdināsi, tad, goda vārds, es tev to rudo skuķi sūtīšu, sagrieztu mazos gabaliņos.

-    Bet, ja tu kaut ko izdarīsi Katrīnai, es sasmalcināšu kvarca galvaskausu zem pneimatiskā āmura.

-    Tu te nejoko ar tādām lietām! Mani gandrīz trieka ķēra jau tad, kad tu toreiz nosviedi ģipša galvu zemē. Šie kristāla galvaskausi nav pārāk izturīga manta. Sazināsi­mies pēc stundas!

Skaidrs, kāpēc šis viltus Aleksandrs ir tik pašpārlie­cināts! Ja jau viņš piedalījās tajā padomes sēdē, kurā es sadauzīju no Romas atvesto kroplīgo ģipša galvu, tad ir pilnīgi acīmredzams, ka viņš ir Ēnu ordeņa pado­mes loceklis viens no svarīgākajiem cilvēkiem ordenī. Dabiski, ka viņš kontrolē visu un uzzinās, tiklīdz es mēģi­nāšu kādu brīdināt par notiekošo, jo Ēnu ordeņa darbi­nieki taču ir spiesti sacelt trauksmi un informēt padomi. Tad Katrīnai nav nekādu izredžu. Tomēr, ja es nevienu nebrīdināšu, arī tad, visticamāk, viņš man vienkārši

atņems kristāla galvaskausu. Pēc tam izredžu nebūs ne man, ne Katei. Blumberga viņam vajadzīga tikai tāpēc, lai es viņam aiznestu galvaskausu no laboratorijas. Man bija tikai viena stunda laika, lai kaut ko izdomātu, bet neko domāt es nedrīkstēju, jo viltus Aleksandrs burtiski urbās manās smadzenēs, tiklīdz es mēģināju koncentrē­ties. Bet kaut kas taču man bija jādara!

Kaut ko es tomēr šīs stundas laikā izdarīju. Mānoties un uz sekundes simtdaļām nelaižot viltus Aleksandru savās smadzenēs. Tomēr man neradās ne mazākā pārlie­cība, ka ar to varētu pietikt. Ko tur liegties, biju nobijies. Droši vien viltus Aleksandrs sekoja man ar lielu rūpību un klusībā uzjautrinājās par maniem nevarīgajiem mēģi­nājumiem kaut kā glābt situāciju.

Bija neliela cerība, ka arī Rozenkrancs un Gildensterns varbūt tomēr ir iedomājušies mani pavērot paši uz savu galvu, neziņojot par to priekšniecībai. Tāpat jau bija skaidrs, ka viltus Aleksandrs kaut kāda iemesla dēļ vēlas nomedīt tieši mani. Tomēr es nebiju pārliecināts par šīm sasodītajām Ēnu ordeņa instrukcijām un hierar­hijām. Visticamāk, necilais māceklis Kristofers pēc Blumbergas pazušanas viņiem tagad skaitījās galvenā priori­tāte. Pašdarbība te varētu tikt vērtēta kā nodevība pret Ēnu ordeni. Droši vien visi ziņojumi un plāni tika saska­ņoti ar padomi, bet tas nozīmēja, ka viltus Aleksandrs zināja visas savu ķērāju ieceres un allaž bija soli priekšā

pārējiem. īsts apburtais loks! Tā viņi šo misteru X neno­ķers nekad.

Saziņā ar mani viņš atstāja nedaudz panaiva, pat vien­tiesīga cilvēka iespaidu. Tomēr tas neatbilda patiesībai. Viltus Aleksandra pieminēto punduri drīz pēc tam, kad sākās jezga ar kristāla galvaskausu, atrada sabrauktu. Tas bija kāds dzīves pabērns, kam garšoja grādīgā dzira. Vainīgo, protams, neatrada. Toreiz, kad ierosināju pār­baudīt pārējos muzeja apmeklētājus todien, kad pazuda mazais Juritis, izrādījās, ka ekskursijai bija pieteicies arī šis nelaimīgais pundurītis. Kad Gildensterns ieradās pie viņa aprunāties, viņš kārtējo reizi gulēja, piedzēries līdz nemaņai. Skaidrs, ka no tāda neko izdabūt nevarēja. Nākamajā dienā šo nelaimīgo cilvēku atrada sabrauktu. Gildensterns teica lai arī maza auguma, punduris bijis ļoti muskuļots un spēcīgs ideāls kurjera kandidāts ceļo­jumam C klases portālā. Nē, šis viltus Aleksandrs nudien nav ne naivs, ne vientiesīgs. Izdomāt tādu plānu, atrast pundurīti tā īstenošanai… Diez vai pa visu Latviju tādi ir desmit. Skaidrs, ka ari mani un Blumbergu nekas labs negaida.

Stunda pagāja ātri. No viltus Aleksandra pienāca rīkojums: “Ej uz apspriežu telpu. Palūkojies zem galda tā kreisajā pusē, skatoties no lielajiem logiem. Tur būs pielīmēta neliela aploksne ar teleportu. Tas atšķirsies no tiem teleportiem, kurus lieto tu. Nospiedīsi podziņu, ievadīsi augšējās koordinātas, kas uzrakstītas uz lapiņas, un iekļūsi laboratorijā. Paņemsi to galvu, kuru atradi Romā, un ievadīsi apakšējās koordinātas. Tikai nedomā paņemt citu! No laboratorijas tev jātiek laukā trīs minūšu laikā. Ja nepagūsi, ieradīsies ordeņa apsardze un tad tava

draudzenīte mirs. Paņem saimniecības telpā kādu somu, kur ielikt galvu. Negribu, ka tu to sadauzi.”

Es izdarīju visu, ko viltus Aleksandrs lika. Paņēmu somu, atradu arī teleportu. Tas tiešām ievērojami atšķī­rās no tiem, kurus lietoju es. Pretorijs Lans man teica, ka nodevējs, visticamāk, ir atklājis kaut ko tādu, ko nezina Ēnu ordenis. Droši vien viltus Aleksandrs ir atradis vēl kādas portālu celtnieku atklātās tehnoloģijas, jo man tika apgalvots, ka Ēnu ordeņa laboratorijas atrodas abso­lūtā drošībā un ar teleportāciju tajās nevar ne iekļūt, ne no tām izkļūt.

Es ievadīju ierīcē vajadzīgās koordinātas. Iekļūt labo­ratorijā izrādījās ļoti sāpīgs process arī ar šī īpašā teleporta palīdzību. Turpmākais man bija jāpaveic sprintera ātrumā. Es paķēru galvu, ieliku to somā un ievadīju apakšējās koordinātas.

Izeja no laboratorijas bija ne mazāk sāpīga. Pēc mir­kļa es pārcēlos uz kādu dīvainu, droši vien saspiestu un ļoti smacīgu dimensiju. Visticamāk, viltus Aleksandrs to izmantoja, lai jauktu sekotājiem pēdas. Elpot te bija ārkārtīgi grūti, turklāt pēc sāpīgās teleportācijas es jutos kā sasists. Pa degunu man tecēja asinis.

-    Tu laikam cerēji, ka tā būs viegla pastaiga, bet galā gaidīšu es ar tavu draudzenīti. Šis, Kristofer, ir tikai dro­šības starpposms, lai es varētu pārliecināties, ka neesi atvedis sev līdzi Ēnu ordeņa uzticamos kalpus, jau atkal man galvā ierunājās uzmācīgā un riebīgā viltus Alek­sandra balss. Pasēdi pusstundu, paelpo svaigu gaisu, lai varu pavērot Ēnu ordeņa rosību. Tad pateikšu tev, ko darīt tālāk, bet pagaidām elpo nesteidzīgi! He, he, he tur, kur tu atrodies, nav daudz skābekļa. Izelposi visu,

pats būsi vainīgs! Jā, un nedomā, ka varēsi tagad aiztīties! Es nobloķēju teleportu, kuru tu tālredzīgi noslēpi sev jakas kabatā. Tāpat ari to otru, kas ir tev iebāzts biksēs.

-   Ja man te jāsēž un jānīkst, izstāsti vismaz, kas toreiz notika ar manu mammu?

-    Ar tavu mammu? He, he, he! Vienmēr viens un tas pats. Visi grib zināt, kas noticis ar mammu. Viņa bija pārāk ziņkārīga. Turklāt ari pārāk gudra. Bet tā reizēm ir bīstama kombinācija. Neviens taču viņai nelika līst atpa­kaļ pussabrukušajā veikalā un vilkt ārā to veco tantīti!

Pati viņa veiksmīgi izkļuva no bīstamās telpas jau pašā sākumā. Būtu gājusi uz māju un vārījusi tev mannā putriņu, sīkais mērgli! Bet nē, viņa bija acīga. Tāpat kā tu. Tikai tas viņu neglāba. Arī tevi neglābs, Kristofer! Var teikt dzimtas lāsts he, he, he! Aleksandrs jau atkal smējās savu pretīgo smiekliņu.

-    Es zinu, ka tu netaisies atstāt mani dzīvu, bet izstāsti vismaz, kas toreiz notika! es lūdzu.

-    Tas bija klasisks nelaimes gadījums! Tava mamma ieskrēja pēc tās večiņas, kas bija pakritusi, palīdzēja viņai piecelties un izveda laukā, bet tad vēlreiz ieskrēja atpakaļ un trāpīja tieši zem nogruvuma.

Otrā stāvā virs veikala man piederēja neliels dzīvok­lītis. Es tur biju noglabājis kristāla galvaskausu. Man ir tāds savdabīgs hobijs krāt senos kristāla galvaskausus. Daži vāc pastmarkas un citus krāmus, es kristāla gal­vaskausus. Bet tikai īstos! Tas nav nemaz tik vienkārši. He, he, he!

Ēnu ordenis gadsimtiem ilgi nevarēja noskaidrot, kam tie domāti. Es viņiem drusciņ piepalīdzēju iet pa

aplamiem ceļiem, jo uzdūros seniem hieroglifiem, kur tas bija izskaidrots. Izrādījās lai, kā mūsdienās moderni saka datorspēlēs, sasniegtu nākamo līmeni, ir vajadzīgi vismaz trīs galvaskausi.

Nu, lūk! Es tos ar lielām grūtībām biju atradis, noslē­pis, kā man šķita, drošā vietā, un gaidīju piemērotu brīdi, lai varētu galvaskausus izmantot, bet tie idioti celtnieki augšstāvā sakrāmēja savus būvmateriālus. Laime, ka vismaz neturēju visus vienuviet. Pārsedzes neizturēja, ielūza, un būvnieku krāmi aizgāja lejā līdz pašai apak­šai. Līdz pirmajam stāvam. Tāds domino efekts, lavīna.

Tikai nedomā, ka esmu labais puisēns. No sākuma jau ielūza tikai viena griestu puse. Tad tava mamma, vedot ārā veco kundzīti, pamanīja kristāla galvaskausu. Tas bija noripojis kaut kur pie kasēm. Viņa vairs nebija ordenī, bet ļoti labi zināja, kas tas ir par priekšmetu. Nu, kas man cits atlika? He, he, he! Tava māte to paņemtu un paziņotu Ēnu ordenim.

-    Esi gan tu draņķīgs nelietis!

-   Jā, jā, jā! Zinu, un man tas tīri labi patīk. Es izrai­sīju vēl vienu nogruvumu un padarīju viņas puņķaino dēliņu par bārenīti. Vajadzēja jūs toreiz abus nožmiegt! Nobrukumā kristāla galvaskauss diemžēl tika sadauzīts. Pats redzēju tā lauskas. Bija tik grūti atrast vēl vienu! Un tad, kad to izdarīju, uzradies tu, viņas dēls, un atkal man galvaskausu nocēli no degungala! Jums tā ir kāda sasodīta dzimtas tradīcija?

-    To punduri tu arī nobrauci?

-    Viņš taču bija vistīrākais atkritums, dzērājs! Bet pietiks filozofēt! Te būs jaunās koordinātas.

Es piecēlos. Man reiba sadauzītā galva. Deguns vairs neasiņoja, bet droši vien skats bija iespaidīgs viss zods un mute asinīs. Asinis bija arī uz manas jakas. Piespiedu teleporta podziņu. No tā izlēca maza ciparu klaviatūra. Es ievadīju vajadzīgās koordinātas.

Zeme sašūpojās, un pēc mirkļa es atrados kādas senas pils pagrabā. Tas bija stipri patumšs. Man priekšā vīdēja gaisma, un es devos tās virzienā. Skatienam atklā­jās apaļa zāle. Tās vienā pusē kurējās kamīns. Pie liela, masīva galda sēdēja divi vīri, kurus es labi pazinu no Ēnu ordeņa padomes sēdēm. Rodijs un Kubietis! Mēs meklē­jām vienu nodevēju, bet nesekmīgi viņi, izrādījās, bija divi! Skaidrs, ka atklāt viņus bija neiespējami. Kamēr viens darīja savu netīro darbu, otrs viņu allaž piesedza. Galda otrā pusē pie krēsla piesieta nekustīgi sēdēja Kate ar aizbāztu muti.

-   Sveicināts, manu brašo Kristofer! Droši vien tu neesi pārsteigts, ieraugot mūs. Bet, ja esi, arī nav liela nelaime. Redzi, kādas viņi te, Bavārijā, jaukas pilis būvē! Mūri tik biezi, ka tie pamatīgi slāpē signālu, teica Rodijs. Tāpēc neceri, ka tavi Ēnu ordeņa draudziņi tik drīz ieradīsies tevi glābt. Pat ja arī ierastos, mēs ar Kubieti būsim noķē­ruši divus blēdīgus mācekļus, kas centās nozagt kristāla galvaskausu. Vai ne, Kubieti?

-    Protams! Turklāt tie sīkie draņķi pretojās, nosmē­jās Kubietis.

-   Tāpēc, manu mazo draudziņ, labāk nespirinies. Neviens tev tāpat neticēs, kolēģi papildināja Rodijs.

Mani uztrauca nekustīgā Kate. Viņa sēdēja krēslā aiz­vērtām acīm.

-    Neuztraucies, tava draudzenite bija hiperaktiva, visu lauku bļaustījās, nācās viņai iekraut pa ausi un iedot daktera Karapetjana brīnumtabletīti, lai paguļ, uztvē­ris manu skatienu, teica Kubietis.

-    Tas, ka tie būsiet jūs, mani nezin kāpēc īpaši neiz­brīna!

-    Skaties, Rodij, tiešām apķērīgs puisis! iesmējās Kubietis.

-    To jau viņš tagad tikai pieklājības pēc saka. Vēlas izlikties par vēso tipu, kuru nekas nespēj pārsteigt, nosmīnēja Rodijs.

-    Es neesmu vēsais tips, jūs vienkārši pret mani un Kati diezgan nejauki izturējāties jau agrāk. Varēja redzēt, ka mēs jums nepatīkam. Es tikai nesaprotu: kāpēc jūs, būdami Ēnu ordeņa padomē, to darāt?

-    Zini, mēs kādreiz arī bijām jauni un ļoti naivi puiši, kas ticēja, ka Ēnu ordenis veic brīnumu lietas. Bet laiks gāja, un pakāpeniski mums tas piegriezās. īpaši jau šie statūti, noteikumi un nebeidzamie reglamenti, teica Rodijs.

-    Turklāt nebija nekādu perspektīvu! piebilda Ku­bietis.

-    Pirmais sadumpojās Dornbušs, bet viņš bija diez­gan liels cietpauris. Tad arī mēs neuzkrītoši sākām inte­resēties par lietām, kuras Ēnu ordenī netika īpaši cilā­tas, iesmējās Rodijs.

-    Mēs sapratām, ka viss jādara gudrāk! nosmīnēja arī Kubietis.

-    Tāpēc ļoti cītīgi apguvām un izmantojām visu, ko Ēnu ordenis mums piedāvāja, sacīja Rodijs.

-    Un slepus pieķērām klāt šo to paši. Atradām un izpētījām, piebilda Kubietis.

-    Galu galā mēs atklājām to, ko Ēnu ordenis nespēja, kristāla galvaskausu noslēpumu. Ar to palīdzību ir iespē­jams pārcelties jaunās dimensijās, kas ir krietni vien labākas par šīm, sacīja Rodijs.

-    Mums izdevās portālos atrast dažas lietas, kas pār­spēj Ēnu ordeņa tehnoloģijas. Rodijs izpētīja, kā ar tām rīkoties, viņš te ir Lielās smadzenes, māja ar galvu Kubietis.

-   Vienīgā problēma mēs dzīvojam pasaulē, kur visi, kam nav slinkums, aktīvi medī šos galvaskausus. Bet, ja ir mednieki, tad netrūkst arī viltotāju. Pat Londonas un Ņujorkas muzejos ir izstādīti viltojumi. īstos kristāla galvaskausus iegūt nācās ārkārtīgi grūti. Vēl grūtāk bija to izdarīt slepus no ordeņa un aizvest viņus pa viltus pēdām. Kā mēs smējāmies, kad Rozenkrancs tev stāstīja tās blēņas par tīro enerģiju, ļaunajiem gariem un fantomķermeņiem! Šo ideju mēs viņam pasviedām he, he, he -, tas bija tik amizanti! Rodijs pamāja ar roku. Bet nu laiks nokārtot mūsu lietas. Kubieti! Vai tu zini lai izdarītu to, ko mēs vēlamies izdarīt, ir nepieciešami vis­maz trīs galvaskausi?

-   Jā, Rodij, tu to bieži esi teicis, Kubietis pamāja ar galvu.

-    Piedod, Kubieti, bet vai tu zini, ko es tev nepa­teicu? ievaicājās Rodijs.

-    Nezinu, Rodij, tu jau tomēr te esi galvenais! pār­steigti atbildēja Kubietis.

-    Es nepateicu, ka trīs galvaskausi palīdzēs vienai personai, tāpēc tu, Kubieti, šai skaistajā dzīves karnevālā

esi lieks. Rodijs pacēla roku ar pistolei līdzīgu priekš­metu. No tās izšāvās spožs stars, un Kubietis acumirklī pārvērtās par pārogļojušos skeletu.

-    Es to saucu par lāzera nazi. Tas griež absolūti visu, ko vien vajag un nevajag. Klinti, tēraudu, dimantus. Viens no portālu celtnieku atstātajiem burvīgajiem apa­rātiem, ko Ēnu ordenis nespēja atrast, bet es atradu, apmierināti nosmaidīja Rodijs. Kubietis bija lāga zēns un labs izpildītājs. Viņš man visu šo laiku krietni palī­dzēja, vazājot aiz deguna Ēnu ordeni. Bet nu man viņš tiešām vairs nebūs vajadzīgs. Tāpat kā tu un tava draudzenīte, Kristofer!

To sakot, Rodijs lāzera nazi pavērsa pret iemidzināto Kati.

-           Pagaidi, Rodij! Nestreb karstu! es viņam uzsaucu.

-    Tu taču vēl neesi apskatījies somā. Ka tik tevi nesa­gaida kārtējā vilšanās!

-    Mazais draņķi, tu gribi būt ļoti viltīgs? ļauni nosmīnēja Rodijs. Rādi šurp!

Viņš pielēca kājās, pieskrēja pie manis, tūristu zābaku metāla radzēm klaudzot, izrāva no manām rokām somu, uzcēla to uz galda un atvēra.

-    Sīkais kverpli, ko tu man te esi atnesis? Tas taču nav īstais galvaskauss! viņš sašutis iesaucās, ieraugot, ka somā ir vienīgi ordeņa laboratorijā izveidota kvarca kristāla galvaskausa silikona imitācija. Rodijs dusmās to paķēra un trieca pret sienu. Silikona galvaskauss noplakšķēja un atlēca no tās kā pustukša bumba.

-    Runā, mērgli, saki, kur tu to noliki, citādi es tevi… Rodijs pastiepa manā virzienā lāzera nazi.

-    Ko tu mani? Man dzimtā ir tāda tradīcija atstāt tevi bez tavām muļķīgajām rotaļlietām, nosmīnēju un centos turēties braši, kaut gan patiesībā biju pamatīgi nobijies. Kā saka vecais Freimaņonkulis nestreb kar­stu! Citādi tu paliksi bez sava brīnumainā trešā galvas­kausa. Tas ir noslēpts drošā vietā portālu labirintos. Ēnu ordenis šo vietu izskaitļos labākajā gadījumā rīt no rīta. Pats zini, cik grūti mūsdienās kaut ko atrast! Bet viņi to noteikti atradīs! Un tu, Rodij, paliksi ar garu degunu, pat ja atkal izmelosies padomei, ka esi tīrs kā eņģelītis. Tāpēc es tev piedāvāju darījumu. Mēs pamodinām Blumbergu, iedodam viņai teleportu un, tiklīdz Kate izgaist, doda­mies pakaļ īstajam kristāla galvaskausam.

-    Bet ja nu es tevi nedaudz pamocītu? Vai paspīdzi­nātu skuķi tavu acu priekšā? Varbūt tad tu man izstās­tītu, kur paslēpi kristāla galvaskausu?

-    Diezin vai, Rodij! Tu labi zini, ka spīdzināšanas laikā smadzenes izdalītu daudz enerģijas un Ēnu ordeņa aparatūra kaut ko noteikti uztvertu arī caur biezajiem mūriem. Pēc piecām minūtēm viņi būtu šeit, un tad ar tevi neviens vairs neauklētos. Turklāt tu pats esi Katrīnu tā sazāļojis, ka viņa tagad tāpat neko nejūt. Spīdzināt viņu šobrīd būtu tāpat kā durstīt kāpostu ar adatu. Nekā­das jēgas! Bet tu, Rodij, visu esi ļoti smalki izrēķinājis. Tu taču varēji nolaupīt mani, nevis Kati, bet to neizdarīji, jo zināji, ka es esmu tikpat spītīgs kā mana mamma un nekādas jēgas no manis nebūs. Pat ja spīdzināsi. Bet Kati savukārt nevarēja sūtīt pēc īstā galvaskausa, jo viņa ir ļoti godīga meitene un, visticamāk, izstāstītu visu Ēnu ordenim, nevis klausītu tādu blēdi kā tu. Tu to lieliski saprati! Tālab nolaupīji Kati, jo labi zināji, ka man viņa

nozīmē ļoti daudz un ka es viņas dēļ izdarīšu gandrīz visu.

-    Nu, pieņemsim, tev taisnība. Bet kas no tā? savie­bās Rodijs.

-    Es tev piedāvāju beigt te tagad tirgoties. Mēs tūdaļ pat teleportēsim Kati uz ordeni drošībā, bet tūlīt pēc tam tu saņemsi īsto kristāla galvaskausu. Ātri, vienkārši, bez aizķeršanās. Ja ne, tu taču vari mani ar savu lāzera nazi sašķaidīt jebkurā mirklī!

-    Apķērīgs! No tevis iznāktu teicams nelietis, nosmējās Rodijs. Lai notiek! Turklāt varu iedomāties, kā viņa atlikušo mūžu sēros pēc sava bojā gājušā glā­bēja pēc tevis, Kristofer! Tikai man nav laika stundu gaidīt, līdz skuķis atžirgs. Ja tev ir līdzi nobloķētie teleporti un tu esi tik drosmīgs, ka spēj piespraust pie viņas jaciņas teleportu un nospiest tā slēdzi, tad uz priekšu! Es to tūlīt atbloķēšu. Man lieka teleporta nav, un tas, kas piederēja Kubietim, nu ir izkusis, beigts un pagalam. Tāpat kā pats nabaga Kubietis.

Iedarbināt citam domātu teleportu ir ļoti bīstami. Ele­mentārdaļiņu plūsma var sakropļot roku vai pat vēl ļau­nāk. To mums mācīja jau pašā pirmajā nodarbībā, kurā apguvām teleportāciju. Bet vai man bija kāda izvēle? Es izvilku paslēpto, pie jostas piestiprināto teleportu un teicu Rodijam, lai viņš to atbloķē. Rodijs izvilka no kaba­tas ierīci, līdzīgu planšetdatoram, kaut ko pabakstīja tā ekrānā un teica, ka darīts.

Es piegāju pie Kates. Norāvu viņai skoču no lūpām. Blumberga pavēra acis, paskatījās uz mani un sāka nemierīgi knosīties, bet tabletes iedarbība vēl nebija beigusies.

-    Piedod, Blumberga, nāksies tev paceļot ar visu krēslu. Tu esi jauka, skaista meitene.

Es paņēmu teleportu. Baidījos, ka Rodijs tajā būs kaut ko nepareizi saregulējis, tāpēc drošības labad ar roku ievadīju tajā Stārķu ligzdas koordinātas. Kārtīgi piestipri­nāju teleportu Katei pie jaciņas. Te man noderēja norau­tais skoča gabals. Pie kamīna malas bija atbalstīts krāsns kruķis. Paņēmu to, nočukstēju: Ardievu, Kate! un ar kruķi nospiedu teleportācijas podziņu.

Atsitiens bija nežēlīgs. Kate izgaisa, bet man bija tāda sajūta, ka roka ir lauzta trīs vietās. Sāpēja briesmīgi, un to bija grūti pakustināt.

-    Nu ko, arī mums laiks ceļā, teica Rodijs un paņēma pasmagu somu. Tajā acīmredzot bija vēl divi kristāla gal­vaskausi. Negribu, lai, izmantojot teleporta rādījumus, te saskrien visi Ēnu ordeņa uzticamie siseņi. Tagad abi teleportēsimies ar manu teleportu. Tev ordenī mācīja, ko var un ko nevar izdarīt ar teleportiem, un pirmais likums bija ar teleportu var pārvietoties tikai viena persona. Tas attiecas uz ordeņa rīcībā esošajiem krāmiem. Mans ir krietni labāks. Ne jau velti tu ar to tiki iekšā Ēnu ordeņa laboratorijā. Diezin cik ērti tas nebūs, bet uzticēties tev es, saprotams, nevaru saki koordinātas!

-    Tūlīt pateikšu. Tikai apmierini vispirms manu ziņ­kāri! Kāpēc tu, tik gudrs būdams, neizmantoji savu superteleportu, lai pats atgādātu no Romas galvaskausu? Kam tev bija vajadzīga visa tā muļķīgā maskarāde punduris, Jurītis?

-    Tad nu gan atradis, par ko brīnīties! noņurdēja Rodijs. Es izrēķināju, ka nevaru spēlēt uz visu banku. Lai savāktu no slēptuvēm nepieciešamās lietas, bija

vajadzīgs laiks. Ja es pēkšņi pazustu, tad skaidrs Ēnu ordenis mestos mani meklēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Turklāt padomā pats ja kāds noslēpumaini nobloķē Ēnu ordeņa tehnoloģijas, tad tā ir neatrisināma mīkla, par ko lauzīt galvu mēnešiem ilgi. Ja pazūd Rodijs, bet Ēnu ordeņa ierīces reģistrē superteleporta kustības un ielaušanos glabātavā, tad viss skaidrs kā diena ķeriet zagli. Varbūtība, ka viņi mani atrastu, pirms es pagūtu visu īstenot, pielīdzināma gandrīz septiņdesmit procentiem. Jābūt muļķim, lai tik nesaprātīgi riskētu. Bet pietiks te muldēt! Koordinātas!

Es tās nosaucu. Daži ne pārāk patīkami mirkļi, un mēs jau bijām Riežupes smilšakmens alā, kur biju otrā somā noglabājis īsto kvarca kristāla galvaskausu. Šo vietu es nolūkoju toreiz, kad kopā ar tēti un Sūzenu apceļojām Latviju. Kamēr viņi abi skatījās, es nemanot piefiksēju koordinātas. Katram gadījumam. Nu šis gadījums bija pienācis.

Mēs iededzām laternas. Es paskatījos apkārt. Alā diemžēl neviena no ordeņa nebija. Acīmredzot mans plāns nedarbojās. Viņi tomēr nespēja sekot man, kā to biju cerējis. Ja ne, ne! Biju darījis visu, ko varējis. Rodijs, protams, nekavējoties pārliecinājās, ka somā ieliktais gal­vaskauss nav viltojums. Es stāvēju viņa priekšā, un man vairs nebija ideju, ko tagad iesākt. Pārspēt pieaugušu un trenētu vīrieti, cīnoties ar viņu, es nevarētu. Nekādu citu viltību man vairs krājumā nebija. Sporta kurpē man kāju berza vēl viens teleports, bet droši vien arī tas bija blo­ķēts. Rodijs, it kā nojaušot, ko es domāju, pavērsa pret mani savu lāzera nazi.

-    Nu ko, mazais kverpli, laiks atvadīties, viņš teica. Neviens pēc tevis neraudās. Nē, nav taisnība! Raudās gan! Vasarraibumainā Blumberga! He-he-he!

Es sapratu, ka tas ir gals. Viss cauri, un nekāds brī­nums mani neglābs.

Rodijs nosmīnēja. Bet pirms nāves tu man izdarīsi vēl kādu pakalpojumu. Tu uz dažām stundām kļūsi par manu nastu nesēju. Es taču netaisos stiept tos galvas­kausus. Laikam jau es nedaudz par ātru novācu Kubieti, bet arī tev nav nekādas vainas. Saliec galvaskausus vienā somā, es tūlīt atvēršu portālu.

Ar lielām pūlēm es saliku galvaskausus vienā somā. To darot, es sapratu, ka labajā rokā nespēju noturēt neko. Tā pamatīgi sāpēja. Centos izlikties, ka ar mani viss ir puslīdz kārtībā, jo baidījos ja Rodijs pamanīs, cik esmu vājš, viņš mani iznīcinās tepat uz vietas. Labi, ka alā bija patumšs, bet Rodijs tikmēr būrās pa portālu pārlūku.

-    Esmu noskaidrojis. Mēs tagad atrodamies pie Kul­dīgas. Vispirms ar manu teleportu pārvietosimies uz Čehiju. Tur lielajā kanjonā ir lielisks portāls, kas novedīs mūs tieši pie mērķa.

Tā tik man vēl trūka! Vēl viena teleportācija!

Par laimi, šoreiz tas nebija tik ļoti sāpīgi, ja neskaita to, ka es jau tā turējos, zobus sakodis.

-    Nezināju, ka Čehijā ir kanjoni! es teicu, kad bijām galā. Vieta bija ļoti skaista. Mēs stāvējām milzīga kanjona pašā vidū, un mums visapkārt slējās stāvas un majestā­tiskas klintis. Ja vien pati situācija nebūtu tik drūma…

-    Patiesībā tas jau arī nav nekāds kanjons. Vaļējas rūdas raktuves. Kad visu rūdu izraka, izveidojās bedre, ko vēlāk nosauca par Lielo Amerikas kanjonu. Agrāk,

padomju laikos, te filmēja vesternus par indiāņiem, teica Rodijs un vēra vaļā portālu.

-    Uz kurieni mēs dosimies?

-    Gan redzēsi, šoreiz tā nebūs māmuļa Eiropa! norūca Rodijs.

Šis laikam bija B klases portāls. Es vēl tādus nebiju izmantojis. Saskaņā ar teoriju tie savienoja kontinentus. Portāls vērās vaļā palēnām, taču tas atradās uz zemes.

-    Vai tu nebaidies, ka Ēnu ordenis mūs izsekos un noķers pēdējā bridi? es vaicāju. Mūsu kustības taču ir labi pamanāmas uz centrālās kontroles pults.

-    Nu un? Pat neceri! Tagad man tas ir pilnīgi vien­alga. Pat ja viņi mūs pamanīs, tāpat nepagūs tev atskriet palīgā. Bet, kad es nonākšu otrā pusē, nekādam Ēnu orde­nim pār mani vairs nebūs varas un teikšanas. Rodijs vienaldzīgi paraustīja plecus.

Kamēr mēs runājām, portāls bija atvēries un nosta­bilizējies.

-    Ejam! Rodijs pamāja ar roku. Un nedomā darīt muļķības!

Sakodis zobus, lai nebūtu jāvaid no sāpēm, es pacēlu smago somu ar kristāla galvaskausiem, un mēs devāmies iekšā portālā.

-    Laipni lūdzu Teotivakanā, mans uzticamais nastu nesēj! Tūrisma ceļvežos raksta, ka tā atrodas sešdesmit kilometru no Mehiko. īpašiem laukiem varu paskaidrot, ka Mehiko ir Meksikas galvaspilsēta. Bet kāda starpība, kur mēs atrodamies? Tu esi mans nastu nesējs ēzelltis. Stiep somu un netiepies! teica Rodijs, kad izkļuvām no portāla. Mums nav daudz laika, turklāt mums jāuzkāpj augšā slavenajā Saules piramīdā.

Meksikā bija vēls vakars, un saule, jau gandrīz norie­tējusi, slēpās rietumu pamalē aiz spilgti violetiem un mēļiem mākoņiem. Tā vien šķita, ka nesen te nolijis lie­tus. Par to liecināja gan sutīgā tveice, gan peļķes. Ja situā­cija nebūtu tik traģiska, es droši vien skatītos apkārt, muti atpletis. Pazinu šo vietu ar neskaitāmajām nošķel­tajām piramīdām no fotogrāfijām žurnālos un attēliem internetā, tomēr ieraudzīt to dzīvē un nonākt Meksikā leģendārajā piramīdu pilsētā droši vien ir daudzu cilvēku sapnis. Mans pavisam noteikti! Tomēr diemžēl šo nu gan nevarēja nosaukt par sapņu ceļojumu.

Es te biju ieradies ne jau ar lidmašīnu kā normāli ļaudis, bet ar kaut kāda cilvēces lielākajai daļai pilnīgi neizskaidrojama portāla palīdzību, turklāt kompānijā ar vājprātīgu slepkavu. Mans uzdevums bija gaužām nožēlojams, pagaidām tiku atstāts dzīvs, lai būtu, kas nes nežēlīgā psihopāta Rodija smago somu ar kristāla galvaskausiem. Šis idiots varēja sastrādāt Dievs zina ko. Turklāt es atrados Rodija varā. Kaitināt viņu nedrīkstēju. Mazākais Rodija dusmu uzliesmojums un viņš mani sadedzinās dzīvu ar savu briesmīgo lāzera nazi.

Es izmisīgi lauzīju galvu, domājot, ko darīt. Pazemīgi klusēt nozīmētu ļaut Rodijam netraucēti domāt. Bet tad viņš varētu izdomāt, ka krietni sadauzīts nastu nesējs ar asiņainu degungalu viņam nav vajadzīgs. Par nelaimi, cilvēku šai stundā pie piramīdām nebija. Acīmredzot visus bija aizbiedējis lietus un nakts tuvums.

Pārāk daudz runāt un nokaitināt šo vājprātīgo tipu arī nedrīkstēja. Tas varētu kļūt bīstami. Ej nu saproti, kurā brīdī viņš satrakosies. Es nolēmu tomēr izaicināt veiksmes dievi Fortūnu un mēģināt Rodiju aizrunāt. Pir­mīt man šķita, ka viņš tomēr, lai arī ļauns un ļoti vil­tīgs, ir diezgan uzpūtīgs un pašpārliecināts, turklāt mīl palielīties. Arī tagad Rodijs, no lepnuma piepūties, klumzāja man pa priekšu, skaļi grabinot savu tūristu zābaku metāla pakaviņus. Šeit, Meksikā, kur gaiss tik apdullinoši smaržoja pēc eksotiskiem augiem, viss sanēja, zumēja un bija smagas tveices pārņemts, es beidzot sapratu, kālab viņam kājās tik jocīgi apavi. Lai aplūkotu piramīdas, tie bija ļoti noderīgi.

-   Klau, Rodij, mani nedod miera kāds jautājums, es, mirkli vilcinājies, iesāku. Ja jau jūs abi ar Kubieti

smējāties, kad Rozenkrancs man stāstīja par fantomķermeņiem, tad, lūdzu, izstāsti, ko jūs toreiz izdarījāt ar šoferi Aleksandru.

-    Ak tas? Es domāju, ka tu prasīsi, kāds ir kristāla miroņgalvu noslēpums. Ar to muļķa Aleksandru viss bija pavisam vienkārši. Kubietis uzzināja, kur viņš tevi ved, un ātri teleportējās uz biroja tualeti. Tiklīdz Alek­sandrs tur ienāca pačurāt un nomazgāt rokas, Kubietis viņu apdullināja. Turpmākais vispār ir tīrākais sīkums. Fantomķermeni izveidot nav īpašu grūtību, ja vien ir vajadzīgais paraugs un tehnoloģija. Tā ir tāda maza kas­tīte. Kaut kas līdzīgs trīsdimensiju printerim. Noskenē objektu, nospied podziņu, un gatavs. Man tādu kastīšu ir desmit. Tās mēs pirms četrdesmit gadiem atradām kādā pamestā neidentificētā portālā. Šie fantomķermeni tikai neiznāk pārāk precīzi un nemet ēnu. Gandrīz kā vam­pīri. Kubietis noskenēja bezsamaņā gulošā Aleksandra ķermeni, nospieda vajadzīgo podziņu aparātā, un pēc piecām minūtēm fantomķermenis bija gatavs. Izcepās no zila gaisa kā tāda pankūka. Tas ir vieglāk nekā tēju uzvārīt. Fantomķermeni vada apmēram tāpat kā radio vadāmo mašīnīti vai datorspēli ar džoistiku. Tikai kādam tas jākontrolē. Tad nu Kubietis sēdēja uz poda un visu kontrolēja. Blakus kabīnē uz grīdas vāļājās sasietais un apdullinātais Aleksandrs.

Te gan jāņem vērā, ka fantomķermeņiem tomēr ir virkne trūkumu. Tie nav pārāk gudri, spēj uzturēt tikai vienkāršus dialogus, jo pamatā atkārto to, ko viņiem liek sacīt tas, kurš šo ķermeni vada. Turklāt fantomķermeni nemet ēnu un pēc pāris stundām paši sāk sadalīties mole­kulās. Baigais skats izkūst kā sniegavīrs dažu minūšu

laikā, tikai nepaliek peļķītes. Tas nu bija tīrākais sīkums, jo mums tevi vajadzēja dabūt līdz Miera ielas kapiem. Tur es tevi sagaidītu. Tu tomēr izrādījies acīgs. Vienīgi policija gan pēc tam ilgi brīnījās, atradusi sadauzīto advokātu biroja automašīnu bez šofera un pasažieriem. Vēl vairāk brīnījās Blumberga vecākā, kad ieraudzīja savu šoferi sasietu biroja tualetē.

-    Es jau, protams, gribētu zināt galvaskausu noslē­pumu, bet tu jau man tāpat neteiksi. Pasaki vismaz, kā tu atklāji hieroglifus?

-    Ziņkārīgs! Tāds pats kā tā tava mamma. Ka tik nu iebāzt savu degunu! Arī tad, ja dzīvība mata galā. Pati atteicās no darba ordenī, lai audzinātu tevi, bet, tiklīdz radās iespēja, tā līda, kur nevajag. Nu nav ko jaunajām māmiņām bāzt degunu nepatikšanās.

“Nu, cik var žvadzināt par manu mammu! Droši vien Rodijs to dara tīšām, lai mani vairāk sāpinātu. Par to, ka viņš nogalināja manu mammu, šito draņķi pašu derētu izcept ar lāzera nazi!” es nodomāju, bet nekā neteicu.

Tomēr Rodijs, aiz lepnuma piepūties, neko nema­nīja un turpināja runāt. Viņš domāja, ka ir mani pilnībā pakļāvis. Ar vienu aci viņš gan pieskatīja, lai nesastrādāju kaut ko, viņaprāt, aplamu. Tomēr nelikās, ka viņš nopietni vērtē manas izredzes pretoties. Šādu izredžu jau man arī nebija. Dāvids Goliātu spēja uzveikt vien Svēta­jos Rakstos. Es vienkārši vilku laiku, cerot uz brīnumu.

-    Tas nu gan nebija nekas sevišķs. Kad Ēnu ordenis uzdeva man izpētīt visu, kas saistīts ar kristāla galvas­kausiem, es devos uz Ēģipti. Mani toreiz ieinteresēja zīmes vienā no Džosera piramīdas telpām, kurā ekskur­santi netiek ielaisti. Tur šis apraksts bija. Kāds jau to bija

mēģinājis tulkot, bet nezin kāpēc secinājis, ka tajā nav nekā svarīga. Kādam nav, bet kādam ir! Es zīmes atšif­rēju, bet iegūto informāciju tālredzīgi paturēju sev. Ēnu ordenis man jau tolaik bija līdz kaklam, un es meklēju iespēju, kā no tā atkratīties, tomēr veidot kaut kādu Ēnu ordeņa parodiju, kā to izdarīja Dornbušs, un pārtikt no Ēnu ordeņa drumstalām es netaisījos.

Daudz grūtāk nekā atšifrēt hieroglifus bija dabūt savā īpašumā īstos galvaskausus. Viltojumus tos met pakaļ! Lielākā daļa no mūsdienās zināmajiem galvaskau­siem ir vēlāki atdarinājumi. Taču atrast oriģinālus, kopš to medības sarīkoja padomju un gestapo specvienības, šķita gandrīz neiespējami. Ja nebūtu Ēnu ordeņa iespēju, es oriģinālus nemūžam neatrastu.

Bet mēs esam atnākuši. Šī ir Saules piramīda. Pareizāk gan laikam būtu teikt Laiku piramīda. Tūrisma ceļveži apgalvo, ka tā esot ap divtūkstoš gadu veca. Nekad neuz­ticies tūrisma ceļvežiem, kad tie vēsta par piramīdām! Tās mums atstājuši senie portālu celtnieki, un piramī­dām ir vismaz divreiz vairāk gadu. Tagad mums jākāpj augšā pa šīm apdrupušajām kāpnēm!

Man šausmīgi sāpēja visas malas, soma bija pretīgi smaga, turklāt es to visu laiku nesu kreisajā rokā, jo labā roka bija nelietojama. Rodijs redzēja, ka man ir grūti, bet tikai nosmīnēja vien. Droši vien uzskatīja, ka, tik ļoti cietis un sadauzīts, es nespēšu pretoties vai darīt kādas muļķības. Pašam smago somu viņam nest bija slinkums. Viņš bija pārāk pieradis pie tā, ka gan ordenī, gan citur viņu aptekalē Kubietis. Droši vien pēdējais uzskatīja Rodiju par savu labāko draugu un apbrīnoja viņu par tā gudrību. Rodijs tikmēr viņu vienkārši izmantoja un beigu

beigās, kad Kubieša pakalpojumi nebija vajadzīgi, aukst­asinīgi nogalināja.

Mēs kāpām augšup pa kāpnēm. Šo disciplīnu droši varētu iekļaut olimpisko spēļu programmā triatlonistiem kā ceturto disciplīnu. Augšupceļš šķita neiespējami grūts, mēs drīz vien skaļi elsām un pludojām sviedros. Nolēmu riskēt un uzdot vēl vienu jautājumu. Nospriedu, ka te, piramīdas lejasdaļā, viņš mani neiznīcinās. Tad taču viņam vairs nebūs paklausīgā ēzelīša, kas stiepj somu!

-    Rodij, tas, ko tu stāstīji par hieroglifiem, ir ļoti inte­resanti, bet, godīgi sakot, kāda tam visam ir ticamība? Šī piramīda, cik saprotu, taču ir tikai liels, primitīvs un šausmīgi neparocīgs aparāts laika skaitīšanai. Tā, ja nemaldos, ir noorientēta pret sauli, kuras stari pavasara un rudens saulgriežu dienā noteiktā laikā krīt zināmā punktā.

-   Jā, bet vai tu zini, ka šeit upurēja cilvēkus un pira­mīdas stūros atklāja bērnu apbedījumus? Viņi neviens nebija miruši dabiskā nāvē un, visticamāk, tika ziedoti dieviem. Turklāt starp nedaudzajiem artefaktiem, kurus te atklāja, bija arī kāds pussadauzīts, no obsidiāna dari­nāts cilvēka skelets. Tas norāda, ka te ir pareizā vieta.

-    Pareizā, bet kam?

-    Protams, to jau neraksta tūristiem domātos bukle­tos un intemeta vietnēs, kas aicina apceļot leģendārās svētvietas visā pasaulē. Šis ir arī viens no senajiem nāves dievietes tempļiem. Stāsts par laika skaitīšanu te nebūt nav galvenais. Arī baznīcas taču parasti būvē, orientējot pret debespusēm. Ja ļoti grib, var jau to uzcelt arī tā, ka saulgriežos saules stars krīt uz ēku noteiktā punktā. Tad

nu gan gadsimta problēma! Galu galā jebkurā vietā un laikā saule krīt kādā noteiktā punktā. Galvenā te ir pati piramīda, aizelsdamies un zābaku dzelzs pakaviņiem grabot, stāstīja Rodijs.

-    Bet kas tad ir tik apbrīnojams šajā piramīdā? Taču ne jau bēdīgi slavenās kosmiskās enerģijas? es viņam vaicāju.

-    Kuram bēdīgi slavenas, kuram ne! Man tās tūlīt palīdzēs, attrauca Rodijs. Piramīdas varbūt esi to dzirdējis, bet varbūt arī neesi ir izveidotas no dažā­diem materiāliem. To izvēle nav nejauša. Tie salikti īpaši, veidojot dabisku zemsprieguma ģeneratoru. Piramīdas būtībā ir milzīgas baterijas, enerģijas avots, kas varētu tikt izmantots daudz saprātīgāk, bet cilvēkiem jau patīk niekoties ar daudz bīstamākiem, tomēr nesalīdzināmi vieglāk iegūstamiem enerģijas avotiem, piemēram, atomenerģiju, un tad, kad cunami gandrīz noskalo Fukušimu Japānā, visi dreb un baidās, kas nu tagad notiks.

-    Paklau, Rodij, par šīm neticamajām piramīdu būša­nām taču vienā televīzijas kanālā stāsta katru vakaru! Neviens tam netic! Kurš tad tās muļķības, ko stāsta Anna Čepmena un viņas žurnālisti, uztver nopietni? Tie taču izskatās kā no kādas nervu klīnikas pamukuši! Ja negribi teikt, nesaki! Man jau tikai likās, ka tu esi baigi gudrs, ja jau atklāji to, ko Ēnu ordenis nespēja atminēt! es, tēlojot aizvainoto, izteicu Rodijam komplimentu. Man vienmēr patīk iztaujāt gudrus cilvēkus, es klusībā ceru, ka varbūt ari man kaut kas no tās gudrības pielips.

Uzpūtīgais lamzaks uzķērās!

-    Kas tur ko neticēt vai ticēt, tā vienkārši ir! nosmē­jās Rodijs, kurš jutās nepārprotami glaimots. Cilvēki

tikai neredz to, kas viņiem nolikts deguna galā. Lai pira­mīda darbotos, ir vajadzīgs vēl kāds elements. Fizikā to sauc par supervadītāju. To vai, pareizāk sakot, tos por­tāla celtnieki paņēma sev līdzi, lai aprobežotie iezemieši nelīstu tur, kur viņus negaida, un nesavārītu ziepes, celt­nieku prombūtnes laikā ložņājot ap piramīdām. Bet līdzi nepaņēma visus! Dažus supervadītājus viņi paslēpa dro­šās vietās tepat uz Zemes, jo tie bija pietiekami trausli, veidoti no kalnu kristāla maz kas varēja atgadīties.

-   Tie ir šie galvaskausi?

-    Protams!

-    Bet kā var pateikt, ka tie nav vēlāku laiku atdari­nājumi?

-    Portālu celtnieki lēja tos īpašās veidnēs. Tie ir ļoti smalki. Iedomājies, kādas viņiem bija tehnoloģijas, ja portālu celtnieki mierīgi kausēja kvarcu tā, kā tu uz pannas sviestu! Tas kūst apmēram 1700 grādu tempe­ratūrā! Visi vēlākie atdarinājumi tika izgrebti no kvarca bluķiem. Ir taču atšķirība?

Es pamāju ar galvu, un Rodijs turpināja:

-    Senie acteki bet pirms viņiem atlanti protams, redzēja, kā viņu dievi jo portālu celtniekus viņi pielūdza kā dievus veic savus rituālus ar kristāla galvaskausiem. Kad tie pameta mūsu planētu, primitīvās tautas pašas mēģināja izgatavot savus supervadītājus. Domāju, ka atlanti, kas bija attīstītāki par citiem, varbūt pat atrada dažus oriģinālos kristāla galvaskausus. Tikai netici leģen­dām! Viņi bija tādi paši pamuļķi kā visa pārējā agrīno cilvēku rase un neko daudz no tiem nejēdza. Priesteri salika visus galvaskausus, cik bija, uz piramīdas, sāka upurēšanu dieviem un pārējos priekšnesumus, bet galu

galā atbrīvojās tāds nejēdzīgs enerģijas daudzums, ka neizturēja zemeslodes garoza. Sākās plātņu kustība un milzīga zemestrīce, bet pēc tam jūra aprija atlantu civili­zācijas pāri palikušās parpalas. Daži atlanti gan patvērās kaut kur augstu Kaukāza un Spānijas kalnos, bet kurš gan viņus pēc tam vairs ņēma vērā? Kad valdnieki kļūst vārgi, bijušie padotie viņus noslāna ar rungām. Visi senie mīti taču ir pilni ar informāciju, ka atlanti kaut ko izda­rīja nepareizi un izraisīja dievu dusmas. Kādas nu tur dusmas? Nesaprātīgi bērni dabūja paspēlēties ar nepa­reizajām mantiņām! Pilnīgs bērnudārzs, kam nevar uzti­cēt pat sērkociņus, bet patiesība visus šos gadu tūksto­šus ir bijusi tepat deguna priekšā! Tikai neviens, izņemot mani, to nespēja atklāt.

Tā runājot, mēs beidzot bijām sasnieguši piramīdas virsotni. Tā bija diezgan līdzena virsma, ja neskaita dažas peļķes, kas bija palikušas pēc lietus.

-   Tā, noliec somu, un piesēdīsim nedaudz atvilkt elpu. Mūsu kāpiens ir galā, teica Rodijs.

Mēs apsēdāmies un labu mirkli klusējām, elsodami kā noskrējušies kranči, līdz viņš atkal ierunājās: Vēl nedaudz, un es došos projām uz labāku dimensiju, bet tu, sasmēlies, kā teiktu enciklopēdisti, sakrālas zināša­nas, posīsies uz tikšanos ar savu ziņkārīgo mammiņu. Pasveicini viņu no manis!

Viņš varbūt cerēja, ka es lūgšos, bet es tikai elsu un klusēju. Nogrūst šo tēviņu no piramīdas man nebija ne mazāko iespēju.

-   Bet, ja jau reiz tu esi te, izmantošu tavu lēto bērna darbaspēku vēl pēdējo reizi. Šoreiz nekas jānes nebūs. Tu man palīdzēsi uzzīmēt vienādmalu trijstūri. Vienai tā

šķautnei ir jābūt precīzi pa vidu starp austrumiem un dienvidiem. Rodijs izvilka no kabatas kompasu, krītu un sāka ar tiem darboties.

-    Man iznāk, ka tas ir šeit. Ko tev skolā mācīja par vienādmalu trijstūriem?

-    Vienādmalu trijstūrim visi leņķi ir vienādi? Es pulējos atminēties ģeometrijas stundā apgūto, bet patie­sībā izmisīgi centos izdomāt, kā izbēgt no nepielūdzamā likteņa. Ja neatradīsies labāka ideja, mēģināšu bēgt lejā pa piramīdas nogāzi kas notiks, tas notiks. Tikai vis­pirms jāatvelk elpa.

-    Tieši tā! Cik grādu ir šiem vienādajiem leņķiem?

-    Simt… simt… astoņdesmit… dalīts ar trīs, es apmulsis mēģināju atcerēties, jo šī ģeometriskā nopra­tināšana mani apstulbināja.

-    S-se-sešdesmit, es galu galā izstomīju.

-    Ēnu ordeņa māceklis, bet stomās, kad jāatbild uz tik elementāru jautājumu! Kauns! norūca Rodijs. Tā­tad, ja no šī punkta novilktu perpendikulāru līniju līdz piramīdas malai, vajadzīgais leņķis no tās uz katru pusi būtu trīsdesmit grādu liels. Nāc šurp, ņem ruletes otru galu un soļo uz malu. Nostājies tur. Rodijs man pameta kaut kādu žurnālu. Tā malas ir apgrieztas taisnā deviņ­desmit grādu leņķī. Iegūsim perpendikulu! Skaties, lai starp ruletes lenti un piramīdas malu būtu taisns leņķis!

Es pietupos, noliku mērruleti, nedaudz to pastumdīju pa kreisi un pa labi, neuzkrītoši paskatīdamies sev aiz muguras. Ja es mestos lejā pa šejieni, droši vien nolauztu kaklu. Vienīgā cerība ir kāda no šķautnēm vai kāpnes.

Rodijs tikmēr ar kritu veica kaut kādas atzīmes uz piramīdas virsmas. Viņš cilāja no kabatas izvilkto

transportieri un izskatījās diezgan apmierināts. Pēc piecpadsmit minūtēm vienādmalu trijstūris bija uzkons­truēts.

-    Izskatās, ka visi leņķi un malas ir vienādi, Rodijs apmierināti konstatēja. Tagad tu izņemsi no somas galvaskausus un noliksi tos katru savā trijstūra malā tā, lai tie skatītos uz iekšu, cits uz citu, bet galvaskausu apakšējā ārmala precīzi piekļautos abām sānu malām, tās nekrustojot.

Es izpildīju viņa pavēli, bet nekas nenotika.

Rodijs izskatījās apmulsis. Viņš apstaigāja krita trij­stūri, apskatījās un saviebās. Tā, mazais draņķi, nāc šurp!

Es pienācu pie Rodija. Viņš iesita man pa sejas kreiso pusi sāpīgu pliķi. Es instinktīvi pieliecos un pieliku kreiso roku pie vaiga, aizsedzot aci. Sāpēja!

-    Sīkais draņķēn, vai es tev neteicu, ka kristāla gal­vaskausi jānoliek precīzi, cieši blakus, bet neskarot trij­stūra līnijas? Šis ir nedaudz ārpusē. Sakārto!

Es saberzēju seju un aiztenterēju līdz nepareizi nolik­tajam galvaskausam. Galvenais tagad bija nenodot sevi un nesākt smaidīt. Bija noticis tas, ko es biju aizmirsis un ar ko vairs nerēķinājos. Kad pieliku kreiso roku pie acs, izrādījās, ka esmu aktivizējis virtuālo somu. To pašu, kuru man klusējot bija iedevis Pretorijs Lans. Man šķita, ka Rodijs kontrolē visu, un tā ari bija, bet viņš kontrolēja tos, kuri Ēnu ordeņa hierarhijā atradās zemāk par viņu. Droši vien ari viegli ietekmējamo formālo vecāko Zargusu. Taču Pretorijs Lans šai hierarhijā stāvēja augstāk par Rodiju un viņam nepakļāvās. Tātad Rodijs virtuālo somu un tās saturu nebija nobloķējis, un, pats jautrākais,

viņš to tagad atšķirībā no manis neredzēja. Tomēr soma bija te. Man deguna priekšā. Atlika vien novērst Rodija uzmanību no sevis, lai tiktu klāt tās saturam. Tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Rodijs, lai arī krietni vien atslābis, nenovērsa no manis uzmanību, turklāt rokā viņam bija tas sasodītais lāzera nazis. Viena aizdo­mīga kustība, un no manis pāri paliks tikai apgruzdējušas ribiņas.

Es pieliecos un sakārtoju kristāla galvaskausu. Tik tie­šām! Tiklīdz es to izdarīju, kaut kas notika. Galvaskausi it kā nedaudz iegrima piramīdā un sāka viegli mirguļot. Gaiss nepārprotami elektrizējās.

-    Nu, redzi, tu vēl neticēji! lepni izsaucās Rodijs.

Viņš izskatījās kā piepūties pāvs. Nebūtu slikti, ja

Rodijs tagad pārsprāgtu aiz iedomības. Bet tādas lietas jau notiek tikai animācijas filmās. Žēl!

-    Tas darbojas! Rodijs lepni teica. Paskat, kas par lādiņu! Dzirksteles skrien pa pirkstiem. Pēc mirkļa atvēr­sies portāls, un es tevi pametīšu, Kristofer! Bet šo skaisto mirkli tu neredzēsi, jo būsi jau miris. He, he, he! Rodijs iesmējās savu pretīgo smiekliņu.

-    Es atzīstu, tu esi daudz gudrāks un varenāks par mani un manu mammu! Vēl tikai pēdējais jautājums. Kā tu zini, ka portāls tevi pārcels labākā dimensijā? es vaicāju un jutu, kā no bailēm un saspringuma man aizžņaudzas kakls. Lāzera nazis joprojām tiešā tēmē­jumā bija vērsts pret mani. Atvērt virtuālo somu, izvilkt staru lielgabalu un izšaut ar to uz Rodiju bija vienkārši neiespējami.

-    Lai notiek, ziņkārīgais puņķutapa, tūdaļ es tev visu paskaidrošu, bet tas būs pēdējais skaidrojums tavā dzīvē.

Man tikai vispirms jānostājas trijstūra centrā, teica pašapmierinātais Rodijs un, tūristu zābakiem grabot, sāka slāt uz piramīdas centru. Izskaidrojumu es tomēr neda­būju dzirdēt.

Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemēroti apavi apgalvo kāda Rīgas apavu veikala reklāma. Droši vien. Ja jūsu tūristu zābakiem ir piekabināti metāla pakaviņi un radzes, tie padara ērtāku pārvietošanos grūti izejamās vietās. Tas tomēr nenozīmē, ka ar šādām metāla radzēm ir gudri kāpt peļķē, ja stāvat tik ļoti elektrizētā vietā kā šī. Kamēr runājām, mēs abi bijām kļuvuši par savdabī­giem, stipri uzlādētiem strāvas kondensatoriem. Es jutu, ka mani mati ir saelektrizējušies tā, ka tie stāvēja gaisā kā milzigs ezītis, bet dzirksteles pašas lēca no pirkstu galiem.

-    Žļerkts! Nodevīgais ordeņa padomes biedrs paš­pārliecināti iekāpa peļķē, un blurkšķ! lielais, iedo­mīgais, labi uzlādētais elektrības kondensators, vārdā Rodijs, izlādējās. Skolā māca, ka metāls un ūdens labi vada elektrisko strāvu. Tā arī ir, nav ne mazākā pamata neticēt. Lielais tēvainis to bija aizmirsis! Saņēmis pama­tīgu strāvas triecienu, Rodijs iebļāvās un sāka kratīties kā pensionāriem domātā diskotēkā. Ar lāzera nazi viņš izšāva pāris staru kūļu, bet tie nebija precīzi vai kādam tēmēti. Drīzāk gan strāvas trieciens savilka viņa musku­ļus, un tie patvarīgi iedarbināja nazi. Par laimi, garām! Es izrāvu no virtuālās somas staru lielgabalu. Šis daikts nenogalina, bet uz ilgu laiku padara oponentu nekaitīgu. Pelnījis jau nu būtu!

-    Tu, sīkais draņķi! iebļāvās Rodijs, bet pārciestais elektrošoks joprojām viņu bija daļēji paralizējis.

“Tas tev par mammu,” es nodomāju un nospiedu stara lielgabala slēdzi. Atskanēja dārdiens, balta, apžilbinoši spoža gaisma. Tas bija pēdējais, ko dzirdēju un redzēju, jo tad es kaut kur kritu un mani pārņēma melna tumsa.

Kad atguvos, es redzēju, ka guļu baltā, sterilā istabā. Šī telpa man šķita pazīstama. Tas tiešām bija Stārķu ligz­das medicīnas punkts. Tā vien šķiet, ka atgūties tajā man sāka kļūt par sliktu paradumu.

-   Jaunais cilvēks beidzot pamodies? Labi gan, bija jau laiks. Tas bija vecais labais Karapetjans.

-    Fū, cik labi! Dzirdot daktera balsi, man gluži kā akmens novēlās no sirds. Es esmu drošībā!

-    Bet kur ir Blumberga? es nemierīgi saknosījos gultā.

-    Mieru, tikai mieru! Ar Katrīnu viss ir kārtībā. Rīt, kad būsi atguvies vairāk, satiksieties, un visu uzzināsi. Bet tagad tev jāguļ un jāatgūst spēki. Lai arī tu izska­ties kā ar rungu nozilināts, esi dzimis laimes krekliņā. Nekādu lūzumu vai, vēl ļaunāk, iekšējo orgānu bojājumu nav. Zilumus, sasitumus un nobrāzumus mana smērite ātri sadziedēs. Iedzer tik tagad tabletīti un nerunā pretī, tā vajag, noteica dakteris Karapetjans, iedeva man tab­leti un ūdeni.

Es atkal aizmigu.

Nezinu, ar kādām brinummetodēm viņš mani ārstēja, bet otrā rītā es jutos apbrīnojami labi, ja zina visu to elli, kurai biju gājis cauri pēdējo dienu laikā. Pat labā roka, par kuru biju pārliecināts, ka tā ir lauzta, lai ari pastlva un smeldzoša, kustējās un pārāk netraucēja. Es piecēlos no gultas, uzvilku ērtu halātu un izgāju no ista­bas. Dimensijai, kurā atradās Stārķu ligzda, piemita kāds burvīgums. Šeit vienmēr valdīja pavasaris. Pat ja tas bija radīts mākslīgi, tas, vienalga, bija lieliski.

Es izgāju laukā parkā. Saule spīdēja, gaiss smaržoja pēc ceriņiem. Pie dīķa zem vecajiem vītoliem sēdēja Rozenkrancs un Blumberga. Es viņiem pamāju ar roku. Blumberga mani pamanīja, pielēca kājās no soliņa un skrēja man pretī. Dažus soļus no manis viņa apstājās.

-    Es gribētu tevi apkampt, bet baidos tev kaut ko saspiest! Kad tevi atgādāja uz šejieni, biji asinīs un vie­nos zilumos. Paldies tev, Kristofer, tu izglābi man dzī­vību! viņa teica.

Es pasmaidīju. Par laimi, šodien man jau ir daudz labāk, bet tiešām apkampsimies pēc tam, kad būšu pil­nībā atlabis. Kauliņi sāp!

-    Par to tu nemaz nešaubies! Es noteikti tevi ap­kampšu un kārtīgi nobučošu, man taču ir jāpateicas savam glābējam! Par saviem kauliņiem neuztraucies dakteris Karapetjans ir tīrais burvis. Jau rīt tu būsi pilnīgi vesels, pasmaidīja Kate. Viņš man apsolīja!

Mēs piegājām pie soliņa, uz kura sēdēja Rozenkrancs.

-    Nu, sveiks, varoni! Piedod, ka mūsu dēļ tev nācās visu to piedzīvot.

-    Ir jau labi! Degu nepacietībā uzzināt to, ko nezinu. Kā tas viss beidzās?

-    Es taču teicu, tu esi īsts varonis, pasmaidīja Rozenkrancs. Man pašam jau sen likās, ka Ēnu ordeni notiek kādas netiras spēlītes. Vārdos te daudzi ļoti rūpē­jās par Ēnu ordeņa garu un morāli, bet darbos ne visai. Citēja tikai instrukcijas un, izmantojot portālus, slaistī­jās pa kūrortiem. Jau toreiz, ja Ēnu ordeņa padomes sēdē neiejauktos Pretorijs Lans, kas zina, vai mēs visi jau nebūtu padzīti no ordeņa? Tomēr es nevarēju nepakļau­ties pavēlēm. Tāpēc slepus palūdzu Pretoriju Lanu, lai viņš tevi pieskata. Man kaut kā likās, ka tu būsi visam atslēga. Piedod, Kristofer, bet es tev to nedrīkstēju teikt, jo sapratu, ka visu, ko daru šeit, Ēnu ordenī, tūdaļ uzzina šis noslēpumainais nodevējs. Neviens jau pat nosapņot nevarēja, ka Rodijs ar Kubieti darbojās divatā. Mēs kalām visādas fantastiskas teorijas…

-    …bet viņi abi par tām klusībā ķiķināja, es pie­bildu.

Tajā brīdī virs soliņa iemirgojās pazīstamā metāliski zilā bumba.

-    Sveiki visiem! Vai drīkstu jums pievienoties? vai­cāja Pretorijs Lans, kad bija materializējies. Atzīšos, tas biju es, kas nogulēja Katrīnas nolaupīšanu. Man vajadzēja paredzēt, ka Rodijs un Kubietis izmantos viņu, lai pievilinātu Kristoferu, bet es biju iedomājies, ka viņi savāks puiku vienu pašu, lai būtu mazāk trokšņa.

-    Katrīna, kas ar tevi notika tajā vakarā? Tu likies tik priecīga un piepeši pazudi.

-    Nekas nenotika! Tas urbējs man visu laiku urbās smadzenēs, bet tad pēkšņi es saņēmu īsziņu no Aigara. Viņš lūdza, lai es uz piecām minūtēm nonāku lejā, jo viņam vajagot ar mani aprunāties.

-    Tavs sapņu princis?

-    Nu jau vairs galīgi ne! pasmaidīja Kate. Kad saņēmu īsziņu, atbildēju, ka man ar viņu vairs nav, par ko runāt. Tad pēkšņi man tas viss sāka likties kaut kā aizdomīgi. Aigars taču vispār nepievērsa uzmanību tādai sīkajai kā es, bet te pēkšņi aicina pēc piecām minūtēm aprunāties. Turklāt nespēju atcerēties, ka būtu viņam devusi savu tālruņa numuru. Es ķēros pie papīra, uz­šņāpu pāris vārdu tev, bet tad manā istabā teleportējās divi Ēnu ordeņu padomes biedri. Knapi paguvu pagrūst zīmīti zem grāmatas. Mamma to pēc tam atrada un atdeva tev.

Kāds pagodinājums, divi tādi augsti viesi manā istabā! Kate rūgti nosmējās. Kubietis nozibināja man gar acīm apziņas blokatoru, un tas arī būtībā ir viss. Attapos pilī, piesieta pie krēsla. No sākuma mēģi­nāju kaut ko iebilst, sazināties ar jums telepātiski, bet tas stulbais Rodijs iezvēla man tā, ka dzirksteles nošķīda gar acīm. Pēc tam viņi man iebāza mutē tableti un, lai es to neizspļautu, aizlīmēja muti ar skoču. Tā es tur sēdēju kā tāds kāposts.

-    Ko tu nepaguvi uzrakstīt? es vaicāju.

-    Ai, neko daudz divus vārdus. Gribēju uzrakstīt tas nebija pareizi darīts -, jo sapratu, ja tu man sekosi, pats iekulsies nepatikšanās, nopūtās Katrīna.

-   Jā, bet kā tava mamma?

-    Tur viss kārtībā. Es šo lietu nokārtoju, pasmai­dīja Rozenkrancs. Mammai nācās pastāstīt patiesību. Ar advokātiem šajā ziņā var viegli vienoties. Viņa lietu ātri noklusināja. Bet pēc tam nācās palūgt, lai Katrīnas mamma Ēnu ordeni aizmirst uz visiem laikiem. Mazs un

nekaitīgs hipnozes seanss. Neko labāku mēs izdomāt nevarējām. Kas attiecas uz tevi, Kristofer, Freimaņonkulis uz pāris dienām aizbrauca pie sava bērnības drauga. Mājās būs rītvakar, tāpēc tavu prombūtni viņš pat nepa­manīs. No tēta un Sūzenas gan tev pienāca daži e-pasti. Es uz tiem atbildēju ar pāris pieklājības frāzēm. Tur gan nekā vairāk par ierasto kā tev klājas un kā izskatās dzī­voklis pēc remonta nebija. Aizsūtīju viņiem arī dažas foto­grāfijas, lai apskatās. Šodien e-pastā vēl kaut kas pienāca, bet ar to tu vēlāk tiksi galā pats. Pietiks man uzdoties par tevi. Rīt dakteris Karapetjans tev atdos tavu planšeti.

-    Kā jūs sapratāt, ka arī es esmu briesmās, nevis ka esmu, piemēram, nodevēju iesūtīts?

-    Pazuda tie abi jefiņi. Gildenstems jau reiz teica, ka mums abiem viņi nekad nav patikuši. Mēs šos notiku­mus sasaistījām kopā ar tavu iebrukumu laboratorijā. Skaidrs, ka tev pašam nebija iespēju iegūt šādu superteleportu, kas ietu cauri tik biezām un tik dziļi pazemē veidotām sienām. Brīnos, kā tu to izturēji! Lai arī Kubie­tis un Rodijs mūsu aparatūru bija daļēji nobloķējuši un kontrolēja, pēc tam, kad tu atsūtīji šurp Katrīnu ar visu krēslu, tikt jums uz pēdām nebija pārāk grūti. Tomēr tas prasīja laiku. Kamēr sapratām, kur jūs esat, un nokļuvām tur, jūs jau bijāt citur. Mums pavisam nedaudz pietrūka, lai noķertu jūs Lielajā Amerikas kanjonā Čehijā, bet tur gan mēs iesēdāmies pamatīgā peļķē, jo Rodijs izman­toja nereģistrētu portālu. Acīmredzot šie abi zeļļi to bija atklājuši uz savu roku un nebija saskaņā ar procedūru to iezīmējuši mūsu elektroniskajās kartēs. Viņi, darbo­joties savrup, vispār bija daudz ko noslēpuši no ordeņa. Tagad mēs esam atklājuši Rodija un Kubieša slepenās

noliktavas tur glabājas daudz kas interesants. Rit es tev to visu parādīšu. Bet kanjonā jūsu pēdas izgaisa. Labi, ka Pretorijam Lanam izdevās tās izskaitļot, teica Rozenkrancs.

-    Par to jāsaka paldies Katei! piebilda Pretorijs Lans. Ja viņa pusnemaņā nebūtu noklausījusies šo abu neģēlīgo ākstu sarunu, tad es ilgi varētu jūs meklēt pa neskaitāmajām Meksikas piramīdām. Nav jau Ēģipte! Laime, ka mūsu varonīgajai meitenei ar daktera Karapetjana palīdzību laikā izdevās atgūties pēc zirga devas mie­gazāļu, ko viņai piespieda iedzert šie briesmoņi.

-    Es jau gan atcerējos tikai trīs vārdus Teotivakana un Saules piramīda, nopūtās Katrīna. Mūsu ļaundari tomēr bija šausmīgi aprobežoti un pārāk daudz lielījās.

-    Kas notika ar piramīdām? Vai atvērās kāds superportāls, pa kuru iespējams pārcelties labākā dimensijā?

-    Nekas tur neatvērās. Es izslēdzu šo mehānismu, izņemot no vietas vienu no kristāla galvām, noliedzoši pamāja Pretorijs Lans. Tā lieta nav tik droša. Varbūt portālu celtnieki piramīdas izmantoja tā, kā mūsdienu autoīpašnieki izmanto degvielas uzpildes stacijas. Viņi vienkārši uzpildīja savu kosmosa kuģu baterijas.

-    Bet kur palika Rodijs?

-    Par to vari neraizēties! Varu tev piedāvāt divus viņa gabalus, bet diezin vai tu gribēsi kaut vienu no tiem, nosmējās Pretorijs Lans. Kad tu nospiedi staru lielga­bala mēlīti, viņu atsvieda atpakaļ vairākus metrus. Rodijs diemžēl piezemējās peļķē un krītot nejauši pārgrieza sevi uz pusēm ar lāzera nazi. Briesmīgas beigas! Tomēr viņš tās bija godam nopelnījis. Tikai nesāc domāt, ka tu viņu

nogalināji. Viņš pats sevi nobeidza. Gandrīz kā Termina­tors filmā! Nepateica tikai asta la vista babyl

Šajā brīdī no Stārķu ligzdas iznāca dakteris Karapetjans. Nu kas te atkal par izklaidēm un mana pacienta mocīšanu! Kristofer, nāc iekšā, es tevi vēl nedaudz paārstēšu!

Nācās viņam paklausīt. Dakteris procedūru kabinetā iezieda mani ar savām brīnumsmēritēm, iedeva iedzert tableti un teica, ka man jāiet atpakaļ gultā.

-    Rīt pamodīsies un būsi vesels, viņš nosmaidīja.

Es iegāju istabā, palīdu zem segas un sāku pārdomāt notikušo. Pēdējās dienas biju izcietis tādas briesmas, kuras nevienam citam nenovēlu. Varbūt vienīgais iegu­vums no visa šā bija tas, ka es tagad zināju, kāpēc gāja bojā mana mamma. Zināju arī to, ka viņas nāvē vainī­gais vairs nekad nevienam nespēs nodarīt neko ļaunu. Iedomājos sevi mammas vietā tur, veikalā. Droši vien es darītu tāpat. Laikam jau tā ir mūsu dzimtas īpašība. Man kļuva tik skumji, ka asaras straumītē sāka ritēt pār vai­giem. Es taču teicu, ka es nekad vairs neraudāšu? Teicu! Bet neviens to neredzēja. Jūs arī ne! Tātad tas neskaitās.

Epiloga vietā

Pienācis laiks šim stāstam pielikt punktu. Tā beidzās trakākā vasara manā mūžā. Žēl, ka par lielāko daļu savu piedzīvojumu es nevarēšu palielīties klasē. Kaut gan, ja tā padomā, brauciens pie tēta uz Angliju, jaunais planšetdators un izremontētais dzīvoklis arī nebija nekādi nieka jaunumi. Klasesbiedriem pietiks ar to. Lai nu saka, ko grib, bet skolā tomēr ir liela nozīme tam, kas tu esi un kāds tu izskaties. Kaut gan tas Kristofers, kas pavasarī izlēca pa garderobes logu, un šis Kristofers, kas pošas uz skolu rudenī, ir viens un tas pats puisis. Es vismaz tā ceru.

Protams, svinīgā līnija pirmajā septembrī jau atkal bija skolas direktora lielais šovs. Ārā lija lietus, un mēs visi ierasti mīcījāmies sasmakušajā sporta zālē, klauso­ties iedvesmojošajā runā par mūsu skolas izcilo absol­ventu lielajiem panākumiem. Runa bija tikpat garlaicīga kā parasti. Tās laikā varēja daudz ko pārdomāt. Gan to, ka rudens brīvdienās došos uz Angliju valodu skolā papil­dināt savu angļu valodu. Gan to, ka pirmo reizi mūžā es stāvēju šeit svinīgajā līnijā un priecājos, ka mācības ir sākušās. Es tiešām gribēju mācīties. Goda vārds! Nesme­jieties! Es beidzot sapratu, ka tam ir jēga. Nevis vārdos, bet ar sirdi.

Viss jau būtu labi, tikai mūsu direktora kunga daiļru­nības plūdi šķita neizsmeļami. Viņam vajadzēja kļūt par rakstnieku! Labāk gan ne! Jo kurš gan gribētu lasīt kaut ko tik nebaudāmu? Aiz garlaicības es sāku lūkoties visap­kārt. Lielajam pulkstenim kāds pa vasaru bija iztaisnojis rādītājus, tomēr tas atpalika par minūtēm piecpadsmit. Es pasmaidīju, sakoncentrējos, un lielā bultiņa pārlēca par piecpadsmit minūtēm uz priekšu. Tā būs labāk! Tajā brīdī man kaut kas sīki iedūra smadzenēs. Tā bija rudā Blumberga.

-   Kristofer, beidz blēņoties! viņa raidīja man bargu ziņojumu.

-   Katrīn, viņš taču muld tik garlaicīgi, ka pat mušas sprāgst! Izdarām kaut ko, lai tas beigtos!

-   Labi, tikai neko nelaužam, un tā, lai neviens neciestu!

-   Protams!

-   Bet kas tas būs?

-   Varbūt neliels caurvējš?

-   To mēs izmēģinājām jau vasarā.

-   Tad ierosini tu!

-   Ko tu teiktu par nelielu sunīti, kas gribētu pačurāt?

-   Kate, kur lai es tev izrauju sunīti?

-   Neuztraucies, Kristofer! Sunītis ir jau aiz durvīm. Es to dabūju uz ielas. Viņš ir devies nelielā brīvsolī. Gribu redzēt, vai tu spēsi atvērt durvis.

-   Blumberga, par ko tu mani uzskati? Domā, ka es neko neesmu iemācījies?

Es sakoncentrējos, un durvis atsprāga pašas no sevis. Zālē ieskrēja mazs, jauks, brūns sunītis. Viņš žigli piete­cēja pie mikrofona statīva un veicīgi pacēla pakaļķepu.

Atskanēja dārdoši smiekli. Kamēr visi smējās, bet skolas vadība metās ķerstīt sunīti, mazais četrkājis tikpat veikli pagriezās un aizļepatoja ārā pa durvīm.

Tajā brīdī mums abiem galvā noskanēja Rozenkranca bargā balss: Kas tās par muļķībām?!

-    Piedod, Rozenkranc! Mēs tikai drusciņ. Turklāt sunītis jau ir atpakaļ pie saimnieces… viņam lūdzoši atbildēja Kate un piemiedza man ar aci.

-    Par sodu es jums nozīmēju papildu nodarbību por­tālu trenažieri! norūca Rozenkrancs, bet pārāk dusmīgs viņš neizklausījās.

Nu ko? Skola ir sākusies, bet viss turpinās!