Jānis Jurkāns

Nirējs

Naktī viņš atkal redzēja sapni dīvainu, pavisam dīvainu. Neganta, duļķaina straume rāva sev līdzi pus­kailu puisēnu, kurš pēdējiem spēkiem vēl centās nokļūt tuvāk krastam, brīžam pieķerdamies kādam negaisa atlauztam zaram, kādam virs ūdens izmestam sūnu vai zāles kumšķim. Tad piepeši viņš pats bija šis pui­sēns, viņš juta, kā pazūd zem ūdens, kā vairs nesajūt glumo, vēso pamatu zem kājām, tad vēl pēdējiem spēkiem iznirst, lai ieraudzītu, ka krasts neglābjami attālinās…

Un tad… tad tas bija cits krasts. Šķita, ka svina pelēkie ūdeņi kļuvuši par "biezu" viņa sīkajam ķerme­nim tie it kā izspieda Tomu virspusē: līdz krūtīm, līdz viduklim, vēl augstāk… Tagad viņš apjauta, ka viņa pārgurumā drebošās, gandrīz krampjos sarautās kājas balsta cietzeme. īsta, raupja, gandrīz asa, it kā viņš stāvētu uz sīku gliemežvāku aplipušas klints ra­dzes… Vienmuļā, tukšā, mēness izgaismotā krastmalā neredzēja nevienas dzīvas radības. Toms atskatījās tā vairs nebija upe, šķita, ka visapkārt, cik vien tālu varēja saskatīt, pletās nebeidzams ūdens klajš… Pēkšņi pamats zem Toma kājām sakustējās, tad kaut kas asi un sāpīgi iedzēla. Toms nesaprata, nezināja, kas tas ir, tomēr kāda neapzināta nojausma viņam lika bēgt, ātrāk nokļūt līdz sausumam. Svilinošas sāpes cēlās augšup, viņš juta, ka sāk reibt galva, ka vēl spēkus neatguvušais ķermenis krīt biezā miglā…

Atjēgšanās bija lēna un mokoša, kaut kur dziļi pa­kausī nemitējās sāpīga, brīžam pulsējoša džinkstoņa, gandrīz nejūtīgais ķermenis it kā peldēja gaisā, ik pa brīdim mēģinādams krist lejup bezdibenī, taču tagad viņš nepārprotami z i n ā j a, ka guļ krastmalā! Viņš z i n ā j a, ko ieraudzīs, atvēris acis! Nē, tie nebūs viņa noplukušās istabeles zemie, pelēcīgie, sen nebalsinātie griesti vai pavecās, lētās sienu tapetes, par kurām To­mam nu jau vairākus gadus bija kauns.

Jā, tur jau viņš bija šis gandrīz caurspīdīgais, gaiši vizuļojošais stāvs. Vismaz kādus trīsdesmit centimet­rus virs zemes… Viņa bālajā, mazliet smaidošajā sejā, lielajās, gurdenajās acīs bija jaušams tikko manāms izbrīns.

Tu esi tālu nācis. Ļoti tālu, Toms izdzirda klusu balsi, lai gan svešais neteica ne vārda. Tad tādi jūs būsit…

Pēkšņi Toma dvēseli apņēma neparasts miers un gaišums. Viņam vairs ne no kā nebija bail. Pat nupatējā slīkšana šķita kā niecīgs, nenozīmīgs sapnis. Un ne tikai slīkšana viss, kas ar viņu bija noticis līdz šim, šķita sīks un nesvarīgs… Jo viss bijušais un esošais ieguva pavisam citu, vēl neapjaušamu nozīmi… Visa 8 pasaule, zvaigžņu miljoni vairs nebija svešas, tālas dzirkstis bezgalībā. Bezgalīgais Visums ieplūda viņā, un viņš bija šajā bezgalīgajā Visumā ne kā svešinieks, bet savējais, mūžīgi savējais…

Tomam šķita, ka ir apmākusies diena. Viņš palūko­jās debesīs tajās neredzēja neviena paša mākonīša. Dīvaini, taču saule bija mazāka par mēnesi… Tad tik reālā, gandrīz ar roku taustāmā vīzija izgaisa.

Tikai pēc laba brīža Toms ar grūtībām saprata, ka ir pamodies. Viņš piecēlās. Aiz loga tumsnēja tukšais, naksnīgais pagalms spokainie, no vecuma un lieta­vām samelnējušie šķūnīši, malkas grēdas. Pagalma vie­nīgā milzu ozola lapotne aizsedza mēnesi. Mēnesi?… Piepeši viņš atskārta toreiz tā otra nemaz nebija saule! Tie bija divi mēneši! Divi! Toreiz? Kad? Vai tad tas nebija tikai sapnis? Vienkārši sapnis!

Slāpa. Toms klusītēm, lai nepamodinātu māti, aizla­vījās uz virtuvi. Krūzē nebija vārītā ūdens. Toms ielēja no krāna.

-  Atkal neguli? halātu uz pleciem uzmetusi, durvīs stāvēja māte. No krāna? Atkal rādījās murgi?

Toms klusēja. Ko gan viņš varēja atbildēt? Ka tie nav murgi? Ka tas viss ir līdz sāpēm reāli? Kurš gan viņam noticētu? Un, pat ja noticētu, kāda tam jēga? Noticētu? Vai tad viņš pats tam ticēja?

-    Sīkums! Nav nekas īpašs, Toms nomurmināja. Ej gulēt. Es tikai gribu padzerties.

Toms nebija nekāds "sliktais zēns". Varētu teikt, ka dažkārt viņš bija pat labs. Mēreni. Ar to ir jāsaprot, ka bija arī sliktāki par viņu. Tā mēdza teikt krustmāte Lonija. Māte tādās reizēs parasti noburkšķēja nu, nu… Tikai nebija saprotams, vai, viņasprāt, tas nozī­mēja, ka par Tomu sliktāku puišeļu tomēr nav vai ka viņš nav gluži bezcerīgs. Viņš tiešām negribēja satraukt māti, kurai jau tāpat netrūka rūpju tēvs bija pasācis iedzert. Kā teica māte pēdējā laikā. Tomam gan šķita, ka vārdi "pēdējā laikā" ir gluži lieki. Ja tikai tas neno­zīmēja vairākus gadus. Māte teica tas tāpēc, ka tēvs nevar atrast īstu darbu. Krustmāte Lonija izteicās, Tomaprāt, pavisam nesakarīgi visi vīrieši savā būtībā ir gļēvuļi, nelieši un plānā galdiņa urbēji! Tēvs gan nekad nekādus galdus nebija urbis, ne plānus, ne bie­zus to Toms zināja pavisam droši, bet krustmātei Lonijai iebilst negribēja, lai nepievērstu sev pārāk lielu uzmanību, kas zina, ar ko tas varēja beigties!

Krustmāte Lonija bija īpašs gadījums viņu dzīvē. Toms bija pārliecināts, ka krustmāte ienīst vīriešus, lai gan bija pamanījusies jau trīs reizes iziet pie vīra. Katru reizi pie cita. Un, kā kautrīgi piezīmēja pati krustmāte, tad pie arvien jaunāka. Tēvs apgalvoja, ka krustmāte tos iepriekšējos noindējusi ar vecām tortēm. Tēvam, Lonijasprāt, bija neciešama humora izjūta, bet mātei tādas nebija nemaz.

Patiesībā krustmātei Lonijai bija arī kāda laba īpa­šība, pat divas. Pirmkārt viņa nāca ciemos ļoti reti, otrkārt viņa cepa ļoti garšīgas tortes un atšķirībā no dzimšanas dienu dāvanām katru reizi citādu. Dzimša­nas dienā Toms ikreiz dabūja pretīgi zilpelēku kreklu bez piedurknēm un kabatām. Tomam pat bija aizdomas, ka tos krustmāte Lonija pirms daudziem gadiem sapir10 kusies vairumā kādā izpārdošanā. Un tieši viņa dzim­šanas dienu vajadzībām pirms četriem gadiem tas pats krekls viņam šķita milzīgs, pēdējo reizi paknaps. Krustmāte apgalvoja, ka Toms esot kļuvis resns, par ko bija jāpasmaida pat mātei. Un vēl krustmāte nezin kā­dēļ apgalvoja, ka kārtīgā ģimenē ar vienu bērnu ir par maz. Lai "atražotos", caurmērā vajagot vismaz divus ar pusi. Lonijai pašai bērnu nebija. Ne no viena vīra.

Nē, Toms nebūt nebija slikts zēns. Diemžēl tikai ne tad, kad gulēja. Jo guļot viņam reizēm rādījās "visādas muļķības". Tā teica māte. Puisim ir jūtīga nervu sis­tēma. Viņš ir pārpūlējies tā teica neirologs. Un aiz­liedza Tomam mācīties spēlēt vijoli. Tas gan bija ļoti sen pirms sešiem gadiem. Uzreiz jāsaka, ka Toms nejutās diezko apbēdināts. Vijole tagad mētājās skapjaugšā, ielikta zaļpelēkā maišelī ar savelkamu un aizsie­namu galu. Tēvs zobojās lai izžūst. Pēc simt gadiem būs vērtīgāka. Arī tagad tā nebija nekāda jaunā, lai arī ne kāda slavena meistara roku darbs. Vijoli savā laikā esot čīgājis vecaistēvs. Pat lauku ballītēs!

-   Ej gulēt, Toms atkārtoja. Es arī tūlīt iešu.

-   Vai tad tu tagad aizmigsi?

-    Miega zāles man nevajag. Un nervu zāles arī! Toms ātri nobēra. Viss ir kārtībā!

-   Kā zini, atteica māte. Visu laiku taču bija labi, kas tad atkal atgadījies? Jau trešo nakti!

-   Nekas… Vai es kliedzu?

-   Kliedzi? Tātad tomēr rādījās? Atkal slīki?

-   Nu tā… Toms negribēja gluži atzīties. Bet šoreiz normāli tiku krastā.

-   Nu kaut kas traks! īsti nezinādama, ko iesākt, māte tikai nogrozīja galvu. Nedzer nevārītu ūdeni, viņa vēl nenoteikti piebilda, lai gan skaidri varēja manīt, ka ne jau krāna ūdens viņai tagad prātā. Vai tikai nevajadzētu aiziet pie ārsta? Kā tu domā?

Toms domāja, ka nevajadzētu, tāpēc pirmais izgāja no virtuves. Ak, cik ļoti viņam būtu gribējies visu iz­stāstīt mātei! Visu, ko nupat bija nosapņojis! Un pateikt, ka nekad to nebija redzējis tik skaidri! Ka daudzko no tagad sapņotā vispār nebija redzējis iepriekš, tomēr tūdaļ visu uzpazinis, it kā tas būtu noticis nupat vakar! Bet kāda iekšēja balss viņam lika klusēt.

Iegājis savā istabelē, Toms jau grasījās pašļūkt zem segas, kad kaut kas viņu atturēja. Kāda neskaidra iedoma viņam lika ieslēgt naktslampiņu un aplūkot paša pēdas apakšu. Nē, tur nekā nemanīja. Itin nekā. Bet varbūt šajā gaismā viņš nespēja saskatīt? Toms aizlavījās līdz vannasistabai, ieslēdza gaismu, ar samit­rinātu sūkli noberza papēdi, tad no plauktiņa paņēma mātes spogulīti un nolika to uz grīdas tā, lai reizē gan redzētu, gan apgaismotu savu kreiso pēdu. Un, vērīgāk ielūkojoties, tiešām pamanīja tikko manāmu, jā gan­drīz vai neredzamu nekad nebijušas rētas vietu…

-   Tom?! viņš izdzirda aiz muguras noskanam pa­galam sarūgtinātu mātes balsi. Ko tu atkal dari?

-   Neko. Toms satrūkās. Nomazgāju pēdu. Likās, ka kaut kas iedūries…

-   Tom! Man taču agri no rīta jāiet uz darbu! Varbūt tev tomēr iedot kādas nomierinošas…

Nē! Toms jau laikus pārtrauca māti. Tu taču redzi, ka viss kārtībā!

Mātes patiesā nopūta Tomu aizkustināja. Mēreni aizkustināja. Taču tagad, kad viņš bija pavisam pamo­dies, viņu pārņēma neizprotamas bailes. Tās pat nebija īstas bailes, tikai nojauta par tādām. Viņš z i n ā j a, ka viņam ir jābaidās! No kā? Toms steigšus izslēdza gaismu viņam šķita, ka māte tūdaļ pamanīs, ka viņu sāk kratīt auksti drebuļi…

Pilsētiņa modās negribīgi. Patiesībā tās iemītnieki vēl pelnīti snauduļoja pēc neparasti sutīgas septembra darba nedēļas. Dažs labs snauduļoja nepelnīti. Ne vēja pūsmiņas. Tā vien šķita, ka pat koki un krūmi klusu ieliņu malās un piemāju dārziņos būtu aizsnaudušies. Tikai pašā nomalē, zemes ceļā gar veco kapsētu iegrie­zās kāds nekautrīgs mūžīgā miera traucētājs diezgan sagrabējis, vismaz pāris gadus nemazgāts opelis ar pus­mūža darbarūķi pie stūres un tikpat apaļīgu viņa otro pusi līdzās. Darbarūķis acīmredzot noņēmās ar zemes darbiem, jo aiz visiem viņa nagiem glabājās vismaz pa dažiem gramiem minētās vielas.

-   Kur tu tagad nogriezies? sieva neuzkrītoši, taču ļoti indīgi noburkšķēja.

-   Te ātrāk, atturīgi taisnojās vīrs.

-   Gar kapiem! sašuta varen dūšīgā sieva.

-   Kas tur liels. Cik nav braukts! iebilda ne mazāk brangais vīrs.

-  Dienā, ne naktī! Iemetīs vēl kāds ar akmeni! Kāpēc nebrauci taisni? pukojās sieviete.

-   Gar policiju? vīrietis neslēpa pārsteigumu.

-   Vai tad tu tik daudz dzēri? nerimās sieviete.

-   Es? Pati tu dzēri! sašuta šoreiz nepatiesi apvaino­tais vīrietis. Un pamatīgi! Man taču nav tehniskās! Aizmirsi?

-   Tad nevajadzēja braukt, pavisam neloģiski kon­statēja sieviete un nezin kāpēc nosarka.

Pēkšņi brangais vīrietis nobremzēja tik asi, ka viņa otrā puse ar pieri gandrīz izsita priekšējo stiklu. Tomēr neizsita, jo pret opelīša priekšējo paneli atdūrās sievas milzīgās krūtis, tās pašas, pret kurām reiz atdūrās viņas nākamais vīrs un nekādi netika tālāk.

-  Ko tu dari?! Traks esi?! sievas izbrīns bija manāmi lielāks par sašutumu.

-   Skaties! bāls kā krīts nočukstēja ģimenes galva.

-   Kas? Tomēr tālāk ģimenes kakls vairs neturpi­nāja.

Vecās kapsētas vārtos stāvēja spoks. īsts. Bez biksēm. Kā no mātes miesām nācis. Nenormāli garš un baltā krekliņā.

-   Brauc! ieķērcās vēl vairāk nosarkusi sieviete.

Tas nelīdzēja. Arī pēc atkārtota ķērciena mašīna ne­kustējās no vietas.

-  Tas taču kaimiņš?! Oskars! nedroši bilda vīrietis, nepārprotami cenzdamies salauzt stūres ratu.

-   Kāds Oskars? Nu un tad! Varbūt tu viņam aizdosi savas bikses?

Tas bija trāpīts kā naglai uz galvas paša bikses ģimenes galva negribēja aizdot nevienam.

-   Kā šis te gadījies? vīrietis skaļi nodomāja.

-   Kas tev par daļu! nepārsūdzami konstatēja sie­viete. Pļēguru bars! Ar to laikam bija domāta visa vīriešu suga.

-    Oskars nedzer, kā šaubīdamies iebilda darba­rūķis.

-   Kopš kura laika? Brauc! nepiekāpās darbarūķa sieva.

Nebija iemesla nepaklausīt. Dīvainākais, ka kaimiņš tiešām kādu laiku nelietoja neko grādīgu. Patiesībā par nedzērāju nu jau kopš gada viņu bija pataisījis paša aizkuņģa dziedzeris. Tīšas Oskara vainas tur nebija. Tomēr tas nekādi neizskaidroja nupat redzēto. Oskars pat necentās viņus aizkavēt. Viņš tikai vienaldzīgi, gandrīz truli noskatījās garām braucošajā automašīnā, itin kā nemaz nepazītu kaimiņa ripojošo grabažu.

-   Ir nu gan garš! nobrīnījās ģimenes kakls. Kā tāds stārķis!

Ģimenes galva šoreiz nolēma savu viedokli neizpaust. Tālāk, līdz pat mājām, viņi vairs nepārmija ne vārda. Pirmkārt, sieviete tūdaļ atcerējās, ka viņas laulenis viņai nupat bija brutāli aizrādījis par pārlieko alkohola lietošanu. Otrkārt, parasti tik daudz vārdu viņi nepār­mija pat veselas dienas laikā, un, treškārt, tūlīt pēc kapiem, acīmredzot nupat pārdzīvotā stresa iespaidā, viņa skaļi iekrācās. Ģimenes galva klusēja tāpēc, ka, pirmkārt, viņam tas sagādāja baudu, otrkārt, viņš ne­kad nesarunājās ar aizmigušu sievu, treškārt, nupat redzētais viņam tomēr šķita mazliet dīvains. Nevar taču cilvēks nonākt tādā nožēlojamā stāvoklī tikai gada laikā! Bija gan dzirdēts par gadījumiem, kad, strauji atmetot šņabja lietošanu, maitājies raksturs… Bet tik ļoti? Un Oskars jau nemaz nebija dzērājs tikai svētku reizēs vai ja kāds ielej. Tā pārdomādams, ģimenes galva pašam par laimi pat īsti nepamanīja kādu ļoti gara auguma svešinieku tumšā platmalē attālināmies pa nupat pārripoto šķērsieliņu. Protams, tā paša iemesla dēļ viņš arī neredzēja, ka vīrietim mugurā ir nelaimes putna Oskara drēbes.

Jau iebraucot sētā, ģimenes galva atcerējās kādu mūdzi, kurš, atmetis dzeršanu, kļuva par īstu maitu ne tikai citiem kaimiņiem, bet arī viņam personīgi at­prasīja nezin kad aizdotu naudu! Varbūt nabaga Oskaram radusies gluži pretējā reakcija viņš tagad atdod visu, kas viņam pieder? Pat tiem, kuri vairs ne­staigā pa zemes virsu? Šādu nelabu domu mocīts, viņš beidzot ieknieba sievai vaigā, jo citādā veidā ģimenes kaklu pamodināt nebija iespējams.

Svešais vīrs neklīda bezmērķīgi. Viņš steidzās. Tomēr šī steiga nebija manāma viņa gaitā. Gluži pretēji sve­šinieks ik pa brīdim gandrīz apstājās. Kādam no malas pat varēja šķist, ka viņš ieklausās, kas notiek apkārtnē. Taču apkārtnē nenotika nekas ievērības cienīgs pilsē­tiņa vēl tikai modās, tikai retais gatavojās iziet no mā­jas kāda čaklāka vai no priekšniecības brāzienu dabūjusi sētniece, pārdevēja, kurai darba vieta atrodas mazpilsētiņas pretējā pusē, tirgus ļaudis. Šī ieliņa bija vientulīgi tukša.

Vīrietis mirkli apstājās pie nelielas, glītas vienstāva savrupmājiņas ar koptu puķu dārziņu ap to. Mājiņas rāmā, omulīgā gaisotne šķita negaidīti asi kontrastē­jam ar svešinieka augstprātīgo, tomēr drudžaino acu dzēlieniem. Viss viņa kalsenais, sīkstais stāvs, viņa drūmā, gandrīz ļaunā uzvaras grimasē savilktā seja izstaroja necilvēcīgu saspringumu. Viņš pēkšņā nepaVI/ tikā pieķēra ar roku pie deniņiem kaut kas viņam ^ tomēr traucēja. Kas? Vai tad kāds to maz uzdrošinājās? ' Šajā nožēlojamajā pasaulītē? Ak, ja viņam būtu vairāk laika, viņš sodītu pārdrošnieku! Kāds neļāva ienākt savā domu pasaulē!… Kāda sieviete… Veca sieviete… Drūmais nācējs jutās manāmi pārsteigts vai tiešām arī šajā laikā kādam piemīt tāds gara spēks? Nūjā vai šajā sen pagājušajā, nožēlojamajā pasaulītē tādas ne­sauca par raganām, zintniecēm, burvēm? Protams, svešais vīrs spētu raganu salauzt, pat iznīcināt, tomēr viņam tagad sasodīti pietrūka laika! Kaut kur tepat, varbūt pagaidām vēl citā laikā, tomēr ļoti tuvu viņš juta kādu, no kura derētu piesargāties. Vismaz tagad nebija īstais brīdis ielaisties atklātā cīniņā. Tagad, kad viņš vēl nebija atradis tik nepieciešamo, lai spētu tur­pināt iesākto ceļu. Jā, viņš juta tas bija smalks, kaut arī ne pārāk liels spēks: Tādu pieveicot, varēja iznākt ' SIGULDAS PILSĒTA S ļ BĒRNU BIBLIOTĒKAi

aizkavēšanās, pat kādi sīki sarežģījumi šoreiz viņš tādus nedrīkstēja atļauties.

Beidzot viņš apstājās pie kādas noplukušas, sen nepārkrāsotas, dēļiem apšūtas divstāvu mājas ar malkas grēdām, šķūnīšiem un milzīgu ozolu pagalma vidū. Salauztie vārtiņi tikai pa daļai pievērti, jau daudzas dienas virinot grauzdami arvien dziļāku ceturtdaļapli gājēju noblietētajā melnzemē. Mājā bija vairāki dzīvokļi un visos cilvēki. Tas gan nebūtu nekāds nopietnais šķērslis… Viņš negrasījās neko ilgi aizkavēties šajā pilsētelē. Tomēr pēc tālā ceļojuma svešais jutās nedaudz saguris.

Nešpetni ierūcās suns. Tikai tagad viņš pamanīja šo četrkājaino radījumu. Kaut kāds sētas krancis. Nē, tur jau rūca divi, trīs, pat četri kranči! Vesela glābēju ko­manda! Cik nožēlojami! Vecene! Viņš uzreiz saprata tas ir viņas darbs. Viņš jau grasījās iznīcināt šos necilos kavēkļus, kad piepeši nežēlīgi skaudri, kā ar ledus adatu pakausī ieurbās sveša doma EJ PROJĀM! Un atkal EJ PROJĀM! Tā nebija vecene! Vecene to nespētu! Jā, laika bija atlicis pavisam maz.

Toms vēl nebija īsti atjēdzies pēc negulētās, mur­gainās nakts, kad vietējo luterāņu baznīciņu atstāja nedaudzās svētdienas rīta dievkalpojuma apmeklētā­jas. Iesirmais kalpotājs jau devās aizvērt lielās ārdurvis un tikai pēdējā brīdī priekštelpas ēnā pamanīja kādu gadus četrpadsmit vecu zēnu.

Puisīt, man ir jāaizslēdz durvis, kalpotājs bilda.

Pat priekštelpas pustumsā viņš pamanīja, ka zēns ir ģērbies mazliet neparasti tādu kreklu varēja būt val­kājis vēl viņa vectēvs. Bet kājās? Kājās taču bija pasta­las! Tagad jau atkal tāda mode, viņš nodomāja. Visiem gribas izdomāt nezin ko. Pastalas tas nu gan par traku.

-   Vai tu mani dzirdi?

-  Tas cilvēks, kurš nupat runāja, kas viņš ir? vaicāja puišelis.

-   Mācītājs, zēn, kalpotājs, mazliet pārsteigts par puišeļa nezināšanu, atbildēja.

-   Ko viņš māca? atkal vaicāja puišelis.

-   Ko māca? kalpotāja izbrīns arvien pieauga.

Parasti viņš neielaidās sarunās ar bērniem. Būdams rūdīts vecpuisis, viņš tos ne visai pacieta, taču šoreiz nezin kāpēc atbildēja.

-   Mīlēt Dievu… mūsu Kungu…

-   Arī tu viņu mīli? puisēns neatlaidās. Kalpotājā lūkojās divas vērīgas, taču skumjas acis.

-   Visiem viņš ir jāmīl. Nezin kādēļ kalpotājs jutās neērti. Šīs vērīgās acis, tās viņu sāka kaitināt, pat bie­dēt. Vai tikai puika par viņu neņirgājas? Man nav laika, zēn.

-    Nav gan, klusi bilda puisēns un atskatīdamies pameta ašu skatu uz durvīm.

Kalpotājs neredzēja, ka lielais, smagais durvju aizbīdnis bez trokšņa aizveras. Tūdaļ kāds no ārpuses nospieda durvju rokturi, tad sāka tās nepacietīgi dauzīt.

-   Kas tad nu? pie sevis noburkšķēja kalpotājs. Ir gan cilvēki. Vai tad nemaz neprot lasīt?

Tomēr durvju dauzītājs nerimās. Šķita, ka ārpusē esošais rīkojas tā, itin kā viņam uz to būtu īpašas tie­sības.

-  Klusāk, klusāk. Vai noticis kas nelabs? atdarīdams mazās durtiņas, vaicāja kalpotājs. Rīta dievkalpojums beidzies.

Tomēr, ieraugot atnācēju, kalpotājs vairs nebilda ne vārda tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nespēja parunāt. Ja viņa kājas nebūtu kļuvušas par sālsstabiem, viņš droši vien būtu saļimis. Kalpotājs nebija nekāds sīkaļa,

tomēr baznīcinā ienākušais svešinieks ar savām dzel»

dīgajām acīm viņā raudzījās gandrīz no augšas. Tikai domās kalpotājs paguva izveidot pieklājīgu jautājumu ko jūs vēlaties, kungs?

-  Kur viņš ir? strupi uzkliedza svešinieks ar tumšo, šim siltajam laikam nederīgo platmali galvā. Runā!

-   Puika? beidzot izdvesa kalpotājs.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka zēna baznīcā nav. Nezin no kurienes radies caurvējš centās nopūst sveces pie altāra.

-   Puika… vēlreiz izdvesa pavecais vīrs.

-    Tiksimies! izmeta svešinieks. Viņa drūmajā, priekštelpas krēslā vāji saskatāmajā sejā pavīdēja kas līdzīgs greizam smaidam. Gaidi.

Tikai pēc krietna laika sprīža kalpotājs spēja aizvilk­ties līdz durvīm. Tā vien šķita, ka pa šo mirkli iesir­mais vīrs ir kļuvis vēl par gadiem pieciem vecāks. Un, tikai aizslēdzot mazās durtiņas, kalpotājs atcerējās, ka arī lielās pats nav aizbultējis! Nē, viņš to nebija darījis! Pastalnieks! Kalpotājs juta, ka viņa piere noraso aukstiem sviedriem, bet kājas atkal pie zemes velk svina smagums. Viņš pagriezās pret svētbildi, ar grūtībām nometās ceļos, pat pārmeta krustu. Tomēr tas viņu nenomierināja viņš skaidri zināja, ka netic! Tikai

kaut kur smadzenēs kā ar sīkiem āmuriņiem klaudzināja svešinieka teiktais gaidi!

Nu jau pilsētiņa bija pamodusies. Cilvēki, kuriem kas darāms šajā svētdienas dienā, steidzās to paveikt, pirms kļuvis vēl sutīgāks. Brieda negaiss. Kaut kur tālumā aiz ezera jau ducināja pērkons. Pie pilsētiņas vienīgā vēl neiznīdētā kinoteātra pulcējās bariņš filmai atbilstošu skatītāju te demonstrēja kārtējo Svarcenegera "grāvēju" "Terminators 3".

Nupat pilsētiņā bija paklīdušas ziņas par kādu mīk­lainu šīs nakts notikumu drīzāk jocīgu, ne baisu, jo neviens jau nebija nogalināts. Šis daudzkārt pārstāstī­tais jaunums pēdējās pusstundas laikā ieguva apmēram šādu saturu. Ap pusnakti netālu no vecajiem kapiem nepazīstami bandīti aplaupījuši tālbraucēju šoferi, atņēmuši viņam maku ar simt dolāriem, trim simtiem eiro un piecdesmit latiem. Pašu izģērbuši gandrīz pliku, piesējuši pie veca dzelzs krusta un aizdzinuši autiņu, ar kuru pēc stundas iebraukuši grāvī necik tālu no krustojuma ar Rīgas ceļu.

Vēl lielāka piekrišana bija citai, mazliet atšķirīgai versijai. Kāds godīgs šoferis, mukdams no piedzērušiem policistiem, iebraucis grāvī netālu no vecās kapsētas. Lai slēptu pēdas, policisti viņu izģērbuši un palaiduši kapos. Šoferis, būdams spēcīgs puisietis, noķēris ga­rāmejošu dzērāju Oskaru, iesitis viņam pa galvu, izģēr­bis un aizlaidies. No rīta Oskars klaiņojis ap kapsētu gluži pliks, jo sasistās galvas dēļ nav varējis atrast ceļu uz mājām.

Notikumiem ticamību piešķīra tas, ka abām versijām bija dažas kopīgas detaļas, kā arī divi liecinieki pus­mūža darbarūķi vīrs un sieva, kuri tonakt agri no rīta braukuši garām. Viņi būtu plikajam palīdzējuši, taču Oskars no bailēm iemucis atpakaļ kapsētā.

Par pilnīgi neticamu tika atzīta trešā versija. Naktī tuvējā mežā pie ezera makšķernieki redzējuši savādu, zilu gaismu. Dodoties mājās, viņi pamanījuši meža stigā iebrauktu kravas mašīnu. Nekas nav paņemts, taču ap mašīnu klīdis līdz pusei kails šoferis un kaut ko nesa­karīgu murminājis par kādu svešinieku. Situācija kļu­vusi vēl sarežģītāka, kad vecajā kapsētā atrasts Oskars gandrīz pilnīgi kails, taču ar izģērbtā šofera kreklu mugurā. Arī Oskars esot zaudējis jebkādu sajēgu par notikušo.

Svarcenegera filmu cienītājus gan tas viss maz inte­resēja nebija nogalināto. Viņi tikai brīdi pairgājās par kādu puišeli sīkrūtainā kreklā un pastalām kājās. Lai­kam kāds folkloras ansambļa dalībnieks steidzas uz kārtējo mēģinājumu. Pat brīvdienā nabadziņam nav miera! Arī Zets saprata, ka ir nošāvis greizi, taču šobrīd viņam nebija laika tikt pie cita, mūsdienīgāka apģērba 22

un apaviem. Tā nu viņš tikai centās būt cilvēku burzmā, vismaz viņu tuvumā. Pēc tālā ceļojuma spēki vēl nebija atgriezušies. Itin kā tie būtu kādā lidaparātā atstāta bagāža. Taču tagad kā vēl nekad viņam spēki bija ne­pieciešami. Jā, viņš būtu varējis pazust, jau pašā sākumā paslēpties, izgaist, gluži vienkārši šajā vietā un laikā nemaz neparādīties, taču to Zets nedrīkstēja darīt. Toma dēļ.

No pusaudžu sarunām Zets noprata, ko viņi grasās darīt. Arī Zets būtu labprāt noskatījies šīs pasaules filmu, taču viņš nedrīkstēja būt visu laiku vienā vietā. Viņš juta, ka jāsteidzas.

Jau pēc mirkļa pie kinoteātra ēkas pienāca neticami gara auguma vīrietis ar tumšu platmali galvā. Taču ne par šo vīru, ne viņa nejēdzīgo platmali tīņiem smiekli nenāca. Kāds mazāks puišelis pat pasteidzās palīst zem tuvējā rododendru krūma.

-   Vai neredzēji dīvaini? svešais salti noprasīja tuvākstāvošajam. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.

-   Nē, zobiem klabot, atbildēja vēl nesenais apņirdzējs. Taču, vīrieša dzedrā skatiena dzelts, atcerējās. Tur, aizgāja uz veikalu. Iekšā. Pa lielajām durvīm. Nupat. Pastalās.

Viņš negribēja runāt, taču vārdi paši rāvās no lūpām. Viņš tās nespēja novaldīt mierā. Viņš būtu runājis vēl, pateicis visu, ko savā īsajā mūžā uzzinājis, un to, ko nemaz nezināja. Visu! Taču svešais jau bija nozudis. Puišeļi vēl ilgi negribēja nedz skatīties viens uz otru, nedz sarunāties. Nezin kāpēc viņiem bija kauns. Itin kā pa visiem kopā būtu kādu nodevuši. Kādu, ko pat 24 nepazina. Kādu, kuru nedrīkstēja nodot… No rodo­dendru krūma beidzot izlīda arī mazākais puišelis.

-   Aizgāja? puišelis klusi pavaicāja. Vai tas bija velns?

Nezin kāpēc neviens neņirdza. Neviens pat nedomāja to darīt.

Zetam nepaveicās lielveikalā bija maz pircēju. Kad ienāca vīrietis ar tumšo platmali galvā, puišelim ne­bija kur paslēpties. Arī vīrietis to saprata, tāpēc ne­steidzās. Viņš pat izjuta zināmu vilšanos, pat dusmas par gandrīz veltīgu laika tērēšanu puika nebija viņa cienīgs pretinieks. Puišelis! Gandrīz bērns! Tomēr pir­majā stāvā sīkaļu nemanīja. Arī otrajā ne.

-    Uz kurieni? Tur nedrīkst! jaunākā pārdevēja tūdaļ apklusa, vīrieša asā skatiena samulsināta.

Svešais mēģināja atvērt kādas sāndurvis.

-   Kas vēl nebūs! Tās ir personālam! vecākā pārde­vēja piktojās. Kā tādi mežoņi!…

Abām pārdevējām par lielu pārsteigumu dīvainais pircējs tālāk netika, jo durvis kāds bija aizslēdzis. Tās pašas durvis, kuru atslēgu apkopēja pirms diviem mēne­šiem bija nolauzusi, un tās gals vēl joprojām ērti zvilnēja slēdzenes dzīlēs. Par šo nodarījumu šefs gan apkopēju padzina, tomēr durvju slēdzene tik un tā palika nesala­bota. Tā viņam vajag, nodomāja jaunākā pārdevēja, taču viņas prieki nebija ilgi. Daudz cietušās durvis izturēja tikai īsu brīdi no spēcīgā grūdiena tās atsprāga vaļā!

Kāpņu telpā neviena nebija Zets bija paguvis no­zust.

Toms piecēlies konstatēja, ka ir nogulējis gandrīz līdz divpadsmitiem. Pagalmā Fedja, kaimiņš no otrā stāva, nesteigdamies skaldīja malku. Laikam sieva vi­ņam bija uzlikusi sodu par kādu pārkāpumu. Fedja bija vienīgais krievs visā mājā, droši vien pat visā nelielajā ieliņā. Labsirdīgs, lēnīgs, ja nebija iedzēris, un kas pats pārsteidzošākais prata runāt latviski, lai gan to darīja reti. Līdzās sēdēja viņa smieklīgais šunelis.

Arī tēvs bija aizgājis. Virtuvē uz galda māte bija at­stājusi no vecas burtnīcas izplēstu lapu ar lietišķiem norādījumiem. Trešdaļu lapas aizņēma visādi sīkumi ko nedrīkst pirkt veikalā, kur nedrīkst iet, ko nedrīkst darīt. Patiesībā nedrīkstēja darīt neko, jo nākamās di­vas lapas trešdaļas aizņēma tikai viens vārds ĶĪMIJA! Sasodītā! Pretīgākais priekšmets, kādu vien Toms va­rēja iedomāties. Un nevarētu teikt, ka Toms necentās! Viņš "zubrīja", taču nekas nelīda galvā, itin nekas! Un viņš taču nebija stulbenis! Dažos priekšmetos, kurus viņš nemācījās gandrīz nemaz, sekmes bija ļoti pieklā­jīgas. Piemēram, muzikālajā audzināšanā. Bet vizuālajā mākslā viņu reiz pat paslavēja. Par krāsu pāreju. Pirms diviem gadiem, kad viņam uz akvareļa bija nejauši uz­pilējis ūdens.

Ledusskapī Toms atrada vakardienas auksto zupu. Ar to pietika. Lai kaut cik attālinātu pilnīgi bezcerīgo tikšanos ar mācību grāmatu, viņš pat nomazgāja šķīvi un karoti. 26

Fedja bija nolēmis uzsmēķēt. Toms atvēra virtuves logu. Patīkami smaržoja pēc sveķiem.

-Nu?

Pagaidām vēl nebija saprotams, kādā valodā Fedja runā.

-Vot!

Arī šo vārdu Fedja lietoja abās valodās.

-   Zastavila strādāt!

Tas jau bija tikpat kā latviski!

-   Svetdiena diena, kad cilvēki iet uz baznica!

Arī tad, kad Fedja sastrīdējās ar sievu, viņš centās runāt latviski, jo sieva latviski nesaprata ne vārda. Par baznīcā iešanu Toms gan dzirdēja pirmo reizi.

-   Nu, jāiet uz ezers? turpināja Fedja.

-   Nevaru. Man jāmācās, apātiski novilka Toms.

-  Nevar. Visu var, Fedja laikam bija nolēmis pafilozofēt.

Šunelis viņā klausījās piemiegtām acīm, izkārtu mēli un smagi elpodams, tomēr projām negāja.

-   Nav karsti? lai kaut ko teiktu, pavaicāja Toms.

-    Karsti? Globaļnaja sasilšana. Amerikanci maitā klimat.

Toms jau gandrīz nožēloja, ka sācis sarunu, politika viņu nudien neinteresēja. Tomēr aizvērt logu tagad būtu bijis nepieklājīgi.

-   A tu zin, Berg sacij, ka redzejš traks cilvēks! laikam arī Fedja saprata, ka jāmaina temats.

-   Kādi Bergi?

-  Kas audze tomāts. Staiga pliks pa vec kaps. Agr no rīt. Oskars!

-   Mūsu Oskars?! Toms iedomājās kaimiņu no bla­kus mājas. Kādu laiku viņš tika uzskatīts par tēva paziņu. Kaimiņu Oskars?

-   Tav tēv draugs, kad vel pil breņģi. Berg sak, ka ņivien ņepazin. Ģebil! Runa par kad sveš, strašnij purn, kas viņ pleš nost lupat!

Nemaz neizskatījās, ka Fedja fantazētu! Nē, Fedja runāja gluži nopietni!

-   Tagad kap no vecen bus tukšs! Kad laik, viņš vēl piemetināja. Un pēkšņi: A tu zin pe mums ar bij ciemiņ! Agr no rīt. Strašnaja morda! Laikam nac pe tav tēv ciemos. Viņš pēkšņi iesmējās. Vai pe tev! Mans kucit ar draug viņ padzin! Horošaja sobaka, horošaja!

Kucīte, kā saprazdama uzslavu, mazliet paluncināja asti. Tomam pārskrēja salti drebuļi. Vienā mirklī viņš atcerējās šīs nakts murgus, kaut kur pavisam tuvu esošo, neizskaidrojamo draudu sajūtu, un tad bailes ledainas, kāpjošas, smacējošas bailes…

Tomēr nedz Fedja, nedz Toms pat nenojauta, cik tuvu patiesībai bija nonākuši…

Baznīcas kalpotājs ilgi nespēja atgūties. Iznācis uz ielas, viņš ik pa brīdim atskatījās, vai kāds neseko. Pa ceļam uz mājām viņš bija nolēmis iegriezties tirgū no­pirkt kādus zaļumus, taču tagad savas domas mainīja. Tomēr vispirms viņš devās it kā uz pretējo pusi, tad, 28 apmetis nelielu līkumu, cauri gadus desmit nepabeig­tai, zālēs un krūmos ieaugušai, vietējo bomžu iecienītai jaunbūvei iznāca uz paralēlās ieliņas. Tagad viņš uzel­poja mierīgāk. Kas tad galu galā bija noticis? Kāds vājprātīgais tvarstīja otru vājprātīgo! Kāda viņam tur daļa? Viņš godīgi pildīja uzticēto pienākumu. Nē, viņš nebija nekāds īstenais ticīgais, tas gan. Varētu pat teikt, ka viņš bija neticīgais, bet par to jau nevienam nekas nav jāzina…

Dzīvē viņam daudzreiz nācies izlikties. Viņš nebija bagāts, pat ne turīgs. Viņam nebija ģimenes, pat tuvāku radu ne. Un tos pašus tālos viņš lāgā necieta. Ko viņam varēja atņemt? Viņš arī neko daudz nezināja par šo­dienas notikumiem, bet pagātne taču sen nevienu ne­interesēja… Kalpotāju atkal pārņēma dīvains satrau­kumstātad bija kas cits, kas viņam piederēja? Un nevis manta vai zināšanas. Kas tad? Nu nav viņam nekā, nav! Diemžēl! Un tomēr drūmā svešinieka draudi joprojām nedeva mieru.

Šķita, ka Zets ir nozudis pavisam izgaisis, izčibējis, it kā pilsētiņā viņa nekad nebūtu bijis! Taču pazudis bija arī svešinieks ar tumšo platmali galvā. Jā, šo vīru jau meklēja policija. Tiesa ne īpaši cītīgi. Nekas se­višķs taču nebija noticis! Pie kaut kādas apšaubāmas sajēgas beidzot bija nācis ne tikai smagās automašīnas vadītājs, bet arī nelaimīgais Oskars, kurš nu dabūja ciest visvairāk. Ka viņu "izģērbis" tas pats vīrs, kurš daļēji bija "izģērbis" šoferi, tas bija saprotams. Kaut gan ne visai. Bet Oskars nekādi nevarēja izskaidrot, kā un kāpēc viņam mugurā bija šofera krekls! Kas vi­ņam turklāt nederēja. No vēl lielākām nepatikšanām Oskaru glāba tikai tas, ka mašīnas stūresvīrs viņu ne­pazina un apgalvoja, ka Oskars neesot cilvēks ar tumšo platmali galvā. Lai gan esot viņam tā kā mazliet līdzīgs. Vismaz auguma ziņā. Lielveikala pārdevējas un tīņi pie kinoteātra policijai neko neziņoja. Lieki piebilst, ka klusēja arī baznīcas kalpotājs. Makšķerniekus, kuri naktī tuvējā ezermalas briksnājā bija manījuši zili zaļu gaismu, gandrīz atklāti izsmēja. īpaši tāpēc, ka viņi paši nevarēja vienoties, kāda tad īsti tā gaisma bija vairāk zila vai pavisam zaļa.

Darbarūķi Bergi pēkšņi nolēma kļūt par aisbergiem. Visiem tuvākajā apkārtnē izstāstījuši par agrā rītā pie­dzīvoto, pie tam stāstāmais kļuva ar katru reizi krāš­ņāks, policistam viņi nolēma nestāstīt gandrīz neko. Jā, braucām gar kapiem, jā, redzējām pliku Oskaru, bet nepazinām. Jā, varbūt bija krekls mugurā, bet var­būt arī nebija. Runāja tikai ģimenes kakls. Ģimenes galva klusēja. Varbūt baidījās, ka braucis ar autiņu bez tehniskās apskates. Bet varbūt viņiem bija tāda ģime­nes tradīcija kakls runā, galva klusē. Tā arī neko prātīgu neuzzinājis, policists devās tālāk. Ap pusdien­laiku, kad sākās sengaidītais negaiss, viņš sasniedza arī Toma māju.

Fedja bija saskaldījis daļu malkas. Nelielu daļu. Viņa kucīte aizgājusi ar draugiem pastaigāties, bet Toms 30 sēdēja pie ķīmijas grāmatas un iekšēji vaidēja. Pēc kat­ras izlasītās formulas viņš zināja arvien mazāk! "Kas nekait suņiem!" viņš domāja. "Tie iet, kur un kad grib!" Toms jau iekšēji gatavojās neizbēgamajai pirmdienas sagrāvei, kad pie ārdurvīm kāds delikāti klaudzināja. Zvana pogu tēvs pirms nedēļas, pavēlāk pārnākdams, bija nolauzis. Tajā pašā reizē viņš bija salauzis arī sētas vārtiņus.

Pa durvju "actiņu" Toms saskatīja Fedju un pajaunu, jau lietū samirkt paspējušu policistu. Šis skats nomie­rināja. Atvēris durvis, Toms tomēr samulsa.

-   Tom! Fedja iesāka. Nu, vot policija. Šodien viņš laikam bija nolēmis runāt tikai latviski.

-   Lūdzu! Toms atdarināja pieaugušos. Ar ko varu palīdzēt?

Policistam tas viss jau bija krietni apnicis. Pat viņš saprata, ka no šīs "izģērbšanas" kapos nekāda "lieta" nesanāks. Tikai tukša muļļāšanās.

-  Vai tu pazīsti Oskaru? policists vienaldzīgi pavai­cāja.

-   No kaimiņu mājas? Jā, atbildēja Toms.

-   Nu? Ko tu par viņu vari pateikt? policists tomēr bija spiests vēl kaut ko uzprasīt.

-   Viņš ir viņ tēv draugs! pasteidzās Fedja.

-   Vai tavs tēvs ir mājās? turpināja policists.

-   Nav, atkal pasteidzās Fedja. No rit aizgaj.

Šķita, ka Fedjam šī tukšā nodarbe ar policistu tomēr bija neliels notikums. Varbūt tieši tāpēc, ka tukša.

-   Un kad viņš būs mājās? vaicāja policists cerībā, ka Toma tēvs nepārradīsies pēc dažām minūtēm.

-   Nezinu. Varbūt vakarā, godīgi atbildēja Toms.

-   Labi, policista balsī bija dzirdama atvieglojuma pieskaņa. Tomēr viņš vēl pēc inerces pavaicāja: Kāpēc salauzts durvju zvans?

-   O! sajūsminājās Fedja. Viņ tevs po pjanke norav! Horošij čelovek!

Vairāk policists neko negribēja zināt. Ne to, ka šajā mājā visi ir ļoti labi cilvēki, ne to, ka arī kaimiņu mājās ir tikai labi cilvēki, un pat ne to, ka visā ieliņā neesot neviena nelieša! Arī pirmā negaisa brāzma jau bija ga­rām. Un tikai pie pašiem sētas vārtiņiem Fedja nejauši pieminēja agrā rīta svešinieku, kurš esot slapstījies gar šiem pašiem Toma tēva salauztajiem vārtiņiem. Un kuru esot padzinuši viņa kucīte. Policists saausījās jā, apraksts atbilda iepriekš fiksētajam! Tāpat nebija izslēgts, ka aizdomās turamais bija ģērbies nolaupītajās, viņa augumam piemērotajās Oskara drēbēs, pie tam krietni novalkātās un lētās. Tas jau bija noskaidrots. Policists gandrīz ar nožēlu nodomāja, ka laikam tomēr būs jāaprunājas ar Toma tēvu. Šobrīd tas viņam šķita vienīgais cerības stariņš šajā bezcerīgajā lietā.

Baznīcas kalpotāja ēstgriba šoreiz nebija nekāda labā. To neveicināja arī pat negaisa laikā nepārejošā sutoņa. Tikai sausās tualetes kāpņu telpā smakoja vēl neciešamāk. Tagad kalpotājs pukojās pats uz sevi, ka nebija iegriezies tirgū, galdā pietrūka zaļumu. Mērcē­dams tējā mazliet iepelējušu, sakaltušu baltmaizi, kal­potājs pārdomāja savu dzīvi un kārtējo reizi neizbēgami nonāca pie secinājuma, ka tā viņu ir piekrāpusi. Ieplī­susi, ar līmlenti aizlīmētā virtuves loga rūts bija tam apliecinājums. Tas nekas, ka rūti viņš pats bija saplēsis, trenkādams lielu, zilu mušu. Arī sausās, smirdīgās tualetes bija tam apliecinājums. Vecā gāzes plīts ar salūzušajām cepeškrāsns durtiņām, pilošais krāns, izļodzītie virtuves krēsli, sen nekrāsotās, netīrās, appu­tējušās, saplaisājušās durvis, caurās, pusizirušās čības, sāpošās kājas, debilie kaimiņi, trokšņainie bērni pagalmā un uz ielas, pat viņa šīrīta izbīlis bija tam apliecinājums. Viņš taču dzīvē bija pelnījis ko vairāk! Viņš visu mūžu bija cerējis uz kādu dāvanu, kādu brī­numu, kas notiks tieši ar viņu. Nenotika. Cita dzīve nenāca. Reiz viņš dusmās gandrīz sadauzīja televizoru, kad tur rādīja kādas nupat laimētas automašīnas īpaš­nieka stulbo, truli smaidošo ģīmi!

Tā sakārojās zaļumu, ka viņš vairs nevarēja izturēt. Arī negaiss jau bija pāri. Baznīcas kalpotājs nolēma aizčāpot līdz tuvējam veikaliņam un nopirkt vismaz kādu gurķi. Savu pacauro lietussargu viņš visādam gadījumam paņēma līdzi. Tomēr, izgājis uz ietves un ielāčojis jau pirmajā peļķē, kalpotājs saprata, ka ir uz­vilcis nepareizās kurpes vienai zole platākajā vietā bija izdilusi un laida cauri ūdeni, bet otrai ūdens smēlās iekšā pa purngalu. Kalpotājs bija spiests atgriezties dzīvoklī. Mainīdams jau samirkušās zeķes, viņš pama­nīja, ka abas ir cauras.

Prātodams, vai gurķa vietā tomēr nebūtu jānopērk jauns zeķu pāris, viņš juta tādu kā nelielu, gandrīz patīkamu džinkstoņu galvā. Pēc mirkļa džinkstoņa pārgāja. Vēl pēc mirkļa viņš saprata, ka nemaz negrib gurķi, tomēr arī mājās nebija īsti ko darīt. Ja viņš tagad būtu palūkojies pa virtuves logu pāri ielai, tad iepretī esošajā skvēriņā varbūt pamanītu promejošu puišeli sīkrūtotā kreklā un pastalām kājās…

Kalpotājs nolēma izmest caurās zeķes sētas atkri­tumu tvertnē. Šim nolūkam viņš basajām kājām pielā­goja citas, mazliet jaunākas kurpes. Tās viņš pirms četriem gadiem ļoti lēti nopirka tirgus "humpalu" bo­dītē. Viņš kurpes jau iepriekš bija noskatījis spīdīgas, gaiši dzeltenas; sevišķi viņam patika biezā zole un pēc mēneša nopirka. Lampačodams starp peļķēm, viņš redzēja, ka mājup atgriežas debilo kaimiņu visdebilākā pārstāve. Viņam par gandarījumu pagalam izmirkuši.

Tomēr atpakaļceļā gadījās ķibele. Kāpjot uz ceturtā augstākā pakāpiena viņam paslīdēja kāja. Kāja viņam paslīdēja nevis tāpēc, ka viņam paslīdēja kāja, bet gan tāpēc, ka pēkšņi neciešami iesāpējās pakausī. Kā ar āmuru pa galvu! Tik neciešami, ka kalpotājs gandrīz zaudēja samaņu. Atjēdzās viņš tad, kad slapjās drēbes nepārģērbusī kaimiņiene viņam pliķēja pa vaigiem. Kalpotājs labprāt būtu pliķējis pretī, bet turpat stāvēja arī kaimiņienes civilvīrs plikpaurains, nešpetns tēviņš no Latgales, kurš tikai izlikās, ka ir labsirdīgs. Patiesībā kalpotājs bija pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni pa kluso dauza, vai gan citādi viņi tik ilgi dzīvotu kopā?

Sapratusi, ka baznīcas kalpotājs beidzot nācis pie samaņas, debilā kaiminiene kļuva vēl debilāka. -    Vai nu jums labāk? viņa stulbi vaicāja. It kā no zvetēšanas pa vaigiem kādam varētu kļūt labāk! Tāds karstums septembra beigās, viņa vēl pieme­tināja.

-  Varbūt izsaukt neatliekamos? saudzīgi ieminējās tēvainis, nodemonstrējot izcilu prāta aprobežotību.

-   Atnes aukstu ūdeni! necerēti prātīgi nokoman­dēja kaimiņiene.

Pakausī nežēlīgi sāpēja. Šķita, ka tur kāds pirms mirkļa pusdienojis un aizmirsis karstu tējkaroti. Kal­potājs vēlreiz nezaudēja samaņu tikai tāpēc, lai kaimi­ņiene viņu atkārtoti nesāktu pliķēt. Kad tēvainis atnesa glāzi ūdens, kalpotājs bija spiests skābi izdvest:

-   Paldies.

Protēzes zobu daļa vareni noklaudzēja pret jau apra­sojušo glāzes stiklu, bet, par laimi, šoreiz nesalūza.

-   Ja dzer, tad dzīvos! ļoti brutāli, kaut labsirdīgi smaidīdams, paziņoja tēviņš no Latgales.

-   Vai jūs pats varat piecelties? uzbāzīgi pratināja kaimiņiene. Palīdzi viņam piecelties! viņa izrīkoja civilvīru.

Tēvainis bez ierunām paklausīja. Tagad kalpotājs bija pilnīgi pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni dauza, jo jau pirmais "pacelšanas" mēģinājums beidzās apskau­žami veiksmīgi civilvīram bija "krampis", to nevarēja noliegt. Viņš piestutēja kalpotāju pie sienas un, muļķīgi smaidīdams, vēl muļķīgāk vaicāja:

-   Nekur nekas nesāp? Nesasitāties?

-   Nē, atbildēja kalpotājs. Ies te katram klaidonim klāstīt, vai viņš sasitās vai nesasitās!

-    Varbūt palīdzi viņam tikt līdz istabai, atkal iespraucās kaimiņiene. Varbūt tomēr izsaukt ārstu?

-   Nē! noteikti atbildēja kalpotājs. Viņš zināja, ka ar nesaprātīgiem cilvēkiem jāsazinās maksimāli īsām frāzēm.

-   Lieciet roku man uz pleca. Turieties droši, aici­nāja kaimiņš. Iesim?

"Laikam kādreiz bijis gaļas izcirtējs," nodomāja kal­potājs, "pirms ielīdis par fizkultūras skolotāju."

-   Iesim? vēlreiz atkārtoja gaļas izcirtējs.

Dzīvoklī kalpotājs kaimiņu nelaida: ja nu ko nozog?

-   Tālāk tikšu pats, viņš paskaidroja.

Aizvēris ārdurvis, pieturēdamies pie nelīdzenās gaitenīša sienas, viņš devās uz guļamistabu. Galva vēl sāpēja, taču ne tik stipri kā iepriekš. Atlaidies jau sen izgulētajā dīvānā, viņš pat īsti nejuta, ka iekrīt dru­džainā miegā. To noprata tikai "debilie" kaimiņi, jo cauri paplānajai guļamistabas sienai ik pa brīdim varēja sadzirdēt vispretīgāko krākšanu pasaulē.

Kad vēlā pēcpusdienā mājās pārnāca māte, Toms tomēr izspruka brīvībā. Daļēji par to bija jāpateicas Fedjam, jo viņš Toma mātei svēti apzvērēja, ka Toms visu dienu "zubril kak duraks". Fedja to visu esot re­dzējis, jo arī visu dienu kā duraks skaldījis malku. Māte jau gandrīz gribēja sākt uztraukties par negaidīto 36 policista apmeklējumu, taču arī šajā jautājumā Fedjam bija nomierinošs spriedums duraku lieta ar duraku beigām!

Uz ezeru bija jāiet gar Rūtas māju, tad gandrīz gar veco kapsētu un tad uz leju. Rūta, Toma klasesbiedrene, dzīvoja ļoti jaukā mājiņā ar skaistu puķu dārzu ap to. Lielāko tiesu tās nebija tirgū pārdodamās puķes, tomēr pat visnecilākās šajā dārzā izskatījās ļoti jauki. Puķes šeit ziedēja no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, jo nepaspēja noziedēt vienas, kad jau sāka ziedēt citas un tad atkal citas. Un visas smaržoja! Tik ļoti, ka Toms, katru rītu dodoties uz skolu, šajā vietā palēnināja gaitu. Viņš nezināja vārdu gandrīz nevienai no šīm puķēm, taču tās nezin kādēļ visas bija mīļas…

Gar Rūtas māju viņš labprāt gāja arī tad, kad nebija jādodas uz skolu. Tad reizēm varēja dzirdēt, kā Rūta spēlē klavieres. Un arī tas bija jauki. Retu reizi Rūtas klavieru spēlēšanu varēja sadzirdēt arī no Toma guļamistabiņas. Tikai klusos vasaras vakaros un kad atvēra logu. Laikam jau arī Rūtas istabas logs tādās reizēs bija pavērts. Vienā tādā reizē Toms pat pieķēra sevi pie domas, ka gandrīz nožēlo to, ka vairs nemācās spēlēt vijoli. Viņš nocēla instrumentu no skapjaugšas un no­pūta putekļus. "Kur tu teci, gailīti?" viņš neprata gan vairs nočīgāt.

Divas reizes viņš pat bijis pie Rūtas mājās. Pirmo reizi pirms diviem gadiem, kad Rūta bija saaukstēju­sies un Toms viņai pēc stundām aiznesa kaut kādu klases audzinātājas vēstulīti. Rūta toreiz izskatījās tik trausla un tāda kā sakautrējusies. Un vēl viņai bija no augstas temperatūras saplaisājušas lūpas. To otro reizi var pat neņemt par pilnu viņi bija gandrīz visa klase, sēdēja dārzā, vecos ceriņu krūmos paslēptā lapenē un svinēja Rūtas dzimšanas dienu. Rūta gandrīz nerādī­jās, jo visu laiku ņēmās pa virtuvi. Pa brīdim viņai palīgos aizgāja kāda no meitenēm, bet zēni tā arī neie­gāja mājā. Tikai vēlāk viņš nejauši uzzināja, ka todien bija sasirgusi Rūtas vecāmāte, kurai nebija cita pieska­tītāja kā vien Rūta.

Otra īstā reize bija pērnvasar un bija tieši saistīta ar Rūtas vecmāmiņu. Un tieši tad Toms pārsteigts uzzi­nāja, ka Rūtas māte un viņa paša māte ir ja ne gluži draudzenes, tad tomēr paziņas. Toma māte paziņoja jau tajā pašā dienā:

-    Tom! Tavai slinkošanai pienācis gals! Būs kādu nedēļu jāpalīdz!

Toms jau nobijās, ka būs jāpalīdz nolasīt krustmātes Lonijas upeņu krūmu plantāciju tādi draudi pastā­vēja katru gadu, taču turpmākais viņu pārsteidza kā zibens spēriens.

-    Būs jāpalīdz tavai klasesbiedrenei Rūtai, māte turpināja. Viņas māte aizbrauca uz nedēļu koman­dējumā, tu iesi pie Rūtas un pavaicāsi, kas jādara. Un pamēģini tikai izvairīties! Viņai vienai jāpieskata vāj­redzīga vecmāmiņa.

Toms domāja tikai vienu kā noslēpt savu apmul­sumu. Un viņš iespējami vienaldzīgi pavaicāja:

-   Tūlīt jāiet?

-   Ja gribi, kaut tūlīt. Vispirms paēd pusdienas. Lai tur nevajadzētu.

-   Jā, Toms nomurmināja zem deguna.

-   Un uzvedies godīgi, brīdināja māte. Ja Ruta sū­dzēsies, aizsūtīšu pie krustmātes Lonijas lasīt upenes!

Iesākumā Rūta bija mazliet izbrīnīta viņai nekāda īpašā palīdzība neesot nepieciešama. Viņas māte ne­esot tā domājusi, tikai, ja vecmāmiņa jutīsies slikti.

-   Bet ja jau tu esi atsūtīts… Un ja tev nav nekā cita, ko darīt, tad vari palikt.

Viņš neteica nevienam, ka tā pagaidām bija vislai­mīgākā nedēļa viņa mūžā.

Darīt neko daudz nevajadzēja Rūta pati visu pa­veica. Ja nu vienīgi aiziet uz tirgu vai veikalu. Pat puķes īpaši nebija jālaista, jo ik pa brītiņam līņāja. Ar Rūtas vecmāmiņas redzi bija sliktāk, nekā minēja Toma māte, vecmāmiņa bija gandrīz akla. Taču pat Rūta drīz ievēroja, ka vecmāmiņai Toms patīk. Vienu gan Toms nevarēja saprast ikreiz, kad viņš vakarpusē grasījās doties mājup, bet vēl pat nebija piecēlies no krēsla vai uzvilcis sandales, Rūtas vecmāmiņa apvaicājās:

-   Tom, vai tu rīt atnāksi?

-   Vecmāmiņai ir gaišreģes spējas, pasmaidīja Rūta, pamanījusi Toma sejā pārsteigumu. Viņa paredz arī, ja ieradīsies kāds tālāks ciemiņš. Vai ne, vecmāmiņ?

Vecmāmiņa klusēja.

Rūta nekad nerunāja par savu tēvu. Tas gan nebija nekas īpašs klasē gandrīz katram ceturtajam skolē­nam nebija tēva. Vai tā nebija nemaz, vai arī viņš bija aizmucis pavisam nesen šis jautājums nevienu nein­teresēja. Toms ievēroja, ka Rūtas māte nebūt nav tik turīga, kā izskatījās no ielas vai kā baumoja kaimiņi.

Viņiem nebija nevienas kaut cik jaunas mēbeles. Nebija pat mūzikas centra, tikai kaut kāds vecs videomagne­tofons. Arī tālruņa aparāts gluži vai aizvēsturisks. Lai­kam jau runām par viņu šķietamo turību kalpoja vienīgi plašais un neparasti gaumīgais puķu dārzs. Tomēr arī pašā mājā viss bija salabots, sakārtots un nolikts savā vietā. Ak, ja Toma istabelē būtu tāda kār­tība, viņš laikam tūlīt sajuktu prātā!

Ejot gar Rūtas mājiņas pazemo žogu, Toms kā pa­rasti palēnināja soļus. Viņš vēl nebija pagājis garām visam žogam, kad uz lieveņa iznāca Rūta.

-   Tom! viņa pasauca. Vecmāmiņa grib tevi redzēt!

Toms jau vairs nebrīnījās par Rūtas vecmāmiņas

"gaišredzību", tomēr viņš juta, ka Rūta ir satraukta, lai gan cenšas to slēpt.

-   Kas noticis? vaicāja Toms, iegājis pa vārtiņiem.

-   Vecmāmiņa ir nevesela, klusi bilda Rūta. Loti.

Viņas acu kaktiņi pret pašas gribu pildījās ar asarām. Viņa ātri pagriezās un devās uz lieveņa pusi.

Kad viņi iegāja ēnainajā verandā, Toms uzreiz ierau­dzīja vecmāmiņu un nobijās. Viņam nudien šķita, ka Rūtas vecmāmiņa ir mirusi. Viņa zvilnēja lielajā at­zveltnes krēslā pilnīgi nekustīga, pelēkbālu seju un aizvērtām acīm.

-  Viņa guļ? kā šaubīdamies vaicāja Toms. Varbūt nemodināsim?

Rūta neatbildēja. Toms jau sāka šaubīties, vai viņam te būtu vēl jāpaliek, kad izdzirda balsi. Skaidri un sa­protami!

-   Tom! Klausies un nerunā!

Viņš jau klausījās, klausījās kā apstulbis, jo vecās­mātes lūpas pat nepakustējās!

-    Tu drīz satiksi draugu… Viņš nāk no tālienes… Viņš tevi jau sargā no ļaunā… balss nāca it kā no nekurienes, tomēr tā bija Rūtas vecāsmātes balss! Jūs dosieties ceļā… Palīdzi viņam… Un mācies. Tagad tu nesaproti, bet drīz sapratīsi… Lai Dievs stāv jums klāt… Par mani nebīsties. Es vēl nepametīšu šo sauli…

"Balss" vairs nerunāja. Toms palūkojās uz Rūtu, bet šķita, ka Rūta neko nav dzirdējusi.

-   Es vinu nemodināšu, teica Rūta. Atnāc… Atnāc citu reizi, viņa paklusi bilda tā, itin kā vairs neticētu šai "citai reizei".

-   Viss būs labi, nočukstēja Toms. Viss būs labi, viņš nezin kādēļ atkārtoja jau promiedams un daudz pārliecinošāk.

Rūta tiešām nebija neko dzirdējusi! Vai tāpēc, ka sacītais bija domāts tikai viņam? Patiesībā jau "balsij" bija taisnība pagaidām viņš nesaprata itin neko! Un viņam taču nebija neviena īsta drauga? Mācīties? Vai vecāmāte domāja sasodīto ķīmiju? Kā viņa zina par ķīmiju? Pastāstījusi Rūta? Uz kurieni viņam jāceļo? Vai tikai ne uz krustmātes Lonijas upeņu lauku? Un, tikai iznācis uz ielas, Toms apstājās kā zemē iemiets vienīgi tagad viņš patiesi sāka apjēgt, ka ir noticis brīnums! Neticams brīnums! Un tieši ar viņu! Viņš piedalījās telepātiskā sarunā! Viņš bija šīs sarunas objekts! Tātad tas ir iespējams?! Par dīvainās sarunas saturu viņš gandrīz vairs nedomāja tas tāpat nebija atšifrējams.

Pēc mirkļa Jau nogriezdamies uz kapsētas pusi gar to ejot, varēja visātrāk nokļūt līdz ezeram viņš iedo­mājās: ja arī Rūtai būtu tādas spējas kā viņas vecmāmi­ņai, viņi vakaros varētu sarunāties, neizejot no savām mājām. Un vēl pēc mirkļa -, ka Rūta tādā veidā varētu pateikt priekšā, kad viņš ir izsaukts ķīmijas stundā un nezina ne rīta, ne vakara. Par pēdējo domu viņam nezin kādēļ tūdaļ sametās kauns.

Baznīcas kalpotājs beidza krākt tikai pievakarē. Un no neciešamā klusuma pamodās. Sākumā viņš nevarēja saprast, vai ir jau agrs rīts vai vēl joprojām vēls vakars. Pakausī mazliet sāpēja, bet vēderā burkšķēja. Sapratu­šam, ka palicis bez kārtīgām pusdienām un vakariņām, viņam kļuva sevis žēl. Tik ļoti žēl, ka gandrīz aizmiga vēlreiz. Taču tad vēderdaļā sacēlās tāda protesta vētra, ka, pārvarējis aizvainojumu, viņš nolēma tomēr kaut ko iekost.

Nekāda nopietnā ēdamā nebija to viņš bija zinājis jau no rīta, kad nolēma iegriezties tirgū pēc zaļumiem, kurus tomēr savas mazdūšības dēļ nenopirka. Jā, tieši mazdūšības dēļ tagad viņš bija nikns pats uz sevi! Tas mazināja ēstgribu, tomēr ne tik ļoti, lai nedotos gaitenītī pie ledusskapja meklēt "vakardienu". Ledusskapis joprojām bija tukšs kā izslaucīts, tāpēc izslēgts, lai tau­pītu elektrību. Šā paša iemesla dēļ visā vienistabas dzīvoklī bija ieskrūvētas tikai 40 vatu spuldzītes, bet 42 gaitenītī ar grubuļaino, daļēji apmetumu zaudējušo sienu spuldzīte bija izskrūvēta, lai, kārtējo reizi pa­klūpot, nerastos aplama iedoma ieslēgt gaismu.

Kaut kā aizgrābstījies līdz virtuvei, viņš, vēl pat neiegājis, konstatēja, ka arī tur nekas prātīgs nevar būt. Ja nu vienīgi… Bet tā dēļ pat nebija vērts tērēt elek­trību. Tomēr, kad viņš ieklunkurēja pustumšajā vir­tuvē, kalpotājam šķita, ka tur kāds sēž! Cerībā, ka viņam tikai rādās, kalpotājs uz mirkli piemiedza acis, tomēr cerība nepiepildījās. Ignorējot veselo saprātu, mati centās ieņemt vertikālu stāvokli, un tas tiem nepārprotami izdevās! Kalpotājā raudzījās divas melnas, dzeldīgas acis. Vairāk viņš neko neredzēja, ne smīnā saviebto seju, ne svaigi plūktos sīpollokus svešinieka rokā, tikai šīs acis.

-   Man nekā nav! kalpotājam tūdaļ zuda cerība, ka kāds varētu sadzirdēt viņa izmisīgo kunkstienu, jo pats viņš to nedzirdēja.

-   Vai lokus gribi? necilvēcīgi ņirgājās laupītājs.

-   Ko?! jau sadzirdamāk iepīkstējās kalpotājs.

Tas nelietis grauza viņa nebaltām dienām vēl īsti

neizaugušos lokus! Uz palodzes liesās majonēzes bur­ciņā bija palicis tikai pliks sīpols! Tāds tev atņems visu! Līdz pēdējam lokam!

Kalpotāja vēsos drebuļus uz brīdi nomainīja karstas tirpas.

-   Iegaumē vienu, mierīgi turpināja bandīts, no manis nevar nedz paslēpties, nedz aizmukt.

To sāka saprast arī kalpotājs, tomēr pēkšņi viņā dzima tāda kā kaktā iedzītas peles drosmes kripata.

-   Mans kaimiņš ir policists! viņš paziņoja.

-   Tas ir labi, ielocīdams mutē pēdējo loku, vien­aldzīgi konstatēja izdzimtenis. Un man melot nav ieteicams. Nekad.

Tātad viņš zināja visu! Viņš jau bija ievācis informā­ciju! Kāds viņu bija nodevis! Nebija šaubu kaimiņš ar to bandītu bija uz vienu roku! Un debilā kaimiņiene! Un visa šī nolādētā pasaule, kurā viņam nekad nebija laimes! Ne vismazākās! Atkal iedūra pakausī.

-   Lai tu neskraidītu apkārt, man tevi bija jāapstā­dina, slepkavnieks paziņoja ko nesaprotamu. Šonakt būs te jāpārguļ, viņš teica vairāk sev, ne kalpotājam. Rīt redzēsim…

Ko viņš gribēja redzēt rīt?

-  Laime! To jau katrs muļķis grib! pavisam nevietā ņirgdams piebilda visu neliešu nelietis.

Kalpotājam lūgtu un nelūgtu ciemiņu vajadzībām kaktā aiz skapja bija aizbāzta saliekamā gultiņa. To viņš izmestu bija atradis pirms piecpadsmit gadiem. Un tieši tad, kad ciemojās viņa attāls radinieks. Pēcāk radinieks vairs neciemojās. Ne reizi.

Tomēr nelūgtais viesis devās tieši uz guļamistabu un nenoģērbies, pat nenovilcis apavus, iemetās dīvānā tik sparīgi, ka nokrakšķēja jau tā gandrīz piebeigtās atsperes. Dīvāns viņam bija par īsu.

"Cūka!" nodomāja kalpotājs, taču tālāk spoži iesākto domu neturpināja, jo karātavu putna acīs atkal iedzalkstījās zaļganas liesmiņas.

Neēdis un pārbijies kalpotājs izvilka no aizskapes vismaz centimetra biezumā noputējušo, pēc mūžīgā miera brēcošo, gultas attālai radiniecei līdzīgo priekš­metu un aizstiepa to uz virtuvi. Tad viņš atcerējās ār­durvis.

-   Tās ir ciet, drūmi pavēstīja mazu pastalnieku un baznīcas kalpotāju ēdājs, līdzko dzīvokļa saimnieks ieskatījās gaitenītī.

"Vai viņš man redz cauri?" šausmās nodomāja kal­potājs.

-  Kaimiņiem ir daudz naudas… viņš kā slīcējs ķērās pie pēdējā salmiņa. Un nupat nopirka jaunu televi­zoru!

-     Zinu, atklāti smējās paša mātes nogalētājs. Naudu viņi man atdeva un vēl pabaroja ar labām vakariņām!

"Lops! Kāpēc tad viņš aprija manus lokus?!" nodo­māja kalpotājs un tūdaļ pat aprāvās te vairs nevarēja būt drošs ne par ko!

-  Ja tu man neļausi gulēt, es tev palīdzēšu iemigt! ģimenes svētumu zaimotājs brīdināja.

"Uz mūžīgiem laikiem!" tūdaļ iebrēcās kalpotāja iekšējā balss, un viņi abi kopā ar iekšējo balsi līdz pat rītam vairs nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Iemigt viņš nevarēja, jo jau pēc desmit minūtēm sa­liekamais brīnums sāka atriebties visos iespējamos veidos, bet gulēt uz plikas grīdas kalpotājs vēl nebija radis. Tāpēc viņš uzmanīgi, lai tas, kurš tagad vāļājās viņa gultā, neapvainotos, centās pārdomāt pēdējās stundās notikušo un galu galā nonāca pie pavisam ačgārna un baisa secinājuma, no kura viņam kļuva vēl nelabāk…

Jā, viņš bija nobijies kā vēl nekad visā savā nepavisam ne tik īsajā mūžā. Jā, viņš neieredzēja šo neradījumu vēl vairāk nekā citus divkājainos neradījumus. Bet viņā modās arī kādas citas jūtas… Vēl īsti neapzinātas… Viņš gandrīz vēlējās, lai šis spēks, šis vēl tikai vāji apjaušamais ļaunums kļūtu ja ne par viņa draugu, tad par sabiedroto. Viņš juta, ka tā viņa pagalam nederīgā, izniekotā dzīve spētu iegūt citu varējumu un vērienu… Ar šādu apjausmu viņš tomēr ilgi pēc pusnakts iemiga. Uz paša virtuves sen nemazgātās, šķirbainās grīdas.

Naktī Toms gulēja kā nosists. Viņš neskrēja, nelēca, nepiedalījās olimpiskajās spēlēs, nekļuva par Eiropas un pasaules čempionu šautriņu mešanā, nespēlēja datorspēles, nekāvās Rūtas dēļ ar pasīkiem sportiska izskata japāņiem vai ķīniešiem, neēda meloni, vecajās pilsdrupās pie ezera nemeklēja apslēptus dārgumus, nevergoja krustmātes Lonijas upeņu plantācijā, nepel­dēja, neslīka, viņu neizsauca ķīmijas stundā, Fedja ar viņu nerunāja latviski.

Kad māte bez jebkāda nolūka, tikai nejauši garām iedama, jau kādu desmito reizi ieskatījās Toma istabelē, viņa gandrīz noģība Toms joprojām gulēja kā nosists!

Viņai tomēr pietrūka dūšas pamodināt Tomu un pa­vaicāt, kas atgadījies. Tā, neizgulējusies un pavisam satraukta, viņa no rīta aizgāja uz darbu.

Toma tēvs bija dabūjis gadījuma darbu celtniecībā, diezgan tālu no mājām, tāpēc māte viņu cerēja sagaidīt tikai nedēļas vidū.

Toms pats dzirdēja modinātāju, neaizmiga otrreiz, neaizmirsa mācību grāmatas un pierakstu burtnīcas, pat saklāja gultu, izgāja laikus no mājām, nenokavēja pirmo stundu.

Ejot garām Rūtas mājai, viņš gandrīz gribēja ieiet un pavaicāt, kā klājas Rūtas vecmāmiņai, taču sakaut­rējās. Un ja nu Rūtas vecmāmiņa ir mirusi? viņš atrada attaisnojumu savai neizlēmībai.

Skolā Rūtas nebija. Ķīmijā Toms saņēma kārtējo nesekmīgo atzīmi.

-     Un tagad ar savām spožajām zināšanām mūs iepriecinās Toms! skolotāja jau pašā sākumā iznīcināja vistrūcīgākos zinību aizmetņus, ja tie vēl kaut kur ne­jauši bija patvērušies Toma zemapziņā. Nu, Tom? Tu kaut ko zini?

-   Nē, godīgi atbildēja Toms.

Kad klasē visi beidza zviegt, skolotāja izskatījās sadrūmusi.

-    Ko lai mēs ar tevi darām, Tom? viņa jautāja, nemaz negaidot atbildi. Vai tiešām tev smadzeņu vietā ir skaidas? Kāpēc tu nemācies?

-   Es mācos, bezcerīgi iebilda Toms.

-    Izbeidziet zviegt! skolotāja bargi paskatījās uz skaļākajiem Toma talanta cienītājiem. Tas nedaudz 48 līdzēja. Es nezinu, es tiešām nezinu, ko lai ar tevi iesāk! skolotāja turpināja tēlot norūpējušos cāļu māti.

Rīt es tevi izsaukšu atkal! vina centās Tomu iebiedēt.

»

Pēc stundām Toms devās mājup pa citu ceļu. It kā bija gan jāmācās, taču veselais saprāts ņēma virsroku. Sabendēto nervu nomierināšanai viņš nolēma aiziet līdz vecajām pilsdrupām un varbūt iemest dažus akmentiņus tuvējā ezerā. Ja negadīsies kāds makšķer­nieks. Citi puikas aizgāja uz kaut kādu stulbu "bojeviku". Toms atrunājās, ka esot "jāzubrī". Tāpēc viņš diezgan droši varēja paklaiņot pa iecienītākajām vietām.

Līdz pilsdrupām varēja nokļūt caur parku. Ka tas ir parks, to zināja tikai daži vietējie. Pārējie pilsētiņas iedzīvotāji un caurbraucēji to uzskatīja gluži vienkārši par čūkslāju. Tiem caurbraucējiem un pārējiem bija taisnība. Sī taisnība paglāba parku no invāzijas. Pat dzērāji līdz parkam aizstaigāja reti, jo šņabja bode atra­dās pārāk tālu. Taču arī "čūkslājā" zinātājs varēja atrast jaukas vietiņas, kuras gan bieži okupēja roman­tiskās mīlestības piekritēji. Daži nebija tik romantiski noskaņoti. Bet par to, ka parks tomēr ir parks, nevis vietējas nozīmes izgāztuve, liecināja dziļi krūmos ieau­gusi, no sendienām nākusi, sarūsējusi metāla caurule ar augšgalā piestiprinātu, jau gandrīz nolūzušu, bet vēl salasāmu uzrakstu Fedjas dzimtajā valodā "ПАРК". Toms to pirms dažiem gadiem, ložņādams pa krūmdžungļiem, bija nejauši uzgājis un tās seniskā izskata dēļ aplami nodomājis, ka uzraksts saglabājies no caris­kās Krievijas laikiem, par kuriem tajā brīdī mācījās skolā.

Viņa kļūdai ir attaisnojums, jo Toms pat nevarēja iedomāties, ka reiz bija tādi laiki, kad namu pamatus būvēja tikai ziemā, jo tad darbam bija lielāki izcenojumi, kad neviens neko nezināja par Coca-Cola un riekstu sviestu, bet metāls bija tik lēts, ka to krāsoja tikai iz­skata pēc un ar tādu krāsu un krāsošanas tehnoloģiju, ka tā drīzāk veicināja rūsēšanu, nevis to aizkavēja. Tagad bija pavisam citas nejēdzības.

Arī senās pilsdrupas patiesībā nemaz nebija tik senas. Drupas tās bija, bet ar kaut kādu īstu pili tām nebija nekāda sakara. Toms tikai iedomājās, ka tās ir kādas senas pils paliekas, tik skaistā vietā kā šī Toms no­teikti būtu uzcēlis pili! Reizēm viņam patika stundām ilgi sēdēt kādā augstākā vietā vai pat uz nodrupušās laukakmeņu sienas un vērot saulrietu vai makšķernie­kus. Vai visu ainavu kopā. Saule gan rietēja viņam gan­drīz aiz muguras, toties varēja redzēt tās staru rotaļu pretējā, gandrīz neapdzīvotā krasta brikšņos un birz­talās, kurās pavīdēja arī pa kādai eglei. Sevišķi skaisti bija rudeņos. Tad pat no šejienes varēja pamanīt, ka pretējā krastā ir viena sarkanīga kļava. Šoruden koku lapas ilgi negribēja dzeltēt. Nobira tikai no karstuma sažuvušās. Laikam jau Fedjam bija taisnība ar kli­matu kaut kas nebija tā, kā vajag.

Reizēm Tomam patika arī pasapņot. Ne jau naktī, bet tepat un nomodā. Nebija jau tā, ka viņš nemēģi­nātu draudzēties ar klasesbiedriem. Kādreiz viņš pat dažus bija ataicinājis sev līdzi uz ezermalu. Taču jau pēc minūtēm piecām viņš to nožēloja puikas, viņa­prāt, neiederējās šajā klusajā vietā. Viņi bļaustījās, tra­koja, mētājās ar akmeņiem, kaitēja makšķerniekiem, 50 drupināja laukakmeņu sienu, līdz izgāza lielu laukak­meni un no augšas izmēdīja kādu garāmejošu kapu tantiņu. Toms no malas redzēja, cik tas ir stulbi, un turpmāk uz ezeru gāja tikai vienatnē.

Tomam te tiešām patika. Dažreiz viņš iedomājās arī par tēti un māmiņu. Cik jauki būtu, ja tēvs tur lejā makšķerētu, bet māmiņa, piemēram, piesaulītē mie­rīgi adītu vai noņemtos ar viņa mazo brālīti vai māsiņu. Viņš gribēja, lai viņam būtu brālītis, bet nevienam to neteica.

Starp tēti un māmiņu kaut kas nebija kā nākas, bet viņš centās par to nedomāt. Kad tētis jokoja, māmiņa gandrīz vienmēr apvainojās. Patiesībā arī Toms tēta jokus ne vienmēr saprata. Taču viņš atšķirībā no mā­tes saprata, ka tie ir joki. Bet, kad māte tēvam kaut ko aizrādīja, tēvs uzpūtās un nerunāja ne vārda. īpaši, ja tika pieminēta dzeršana. Tēvs nemaz tik stipri nedzēra. Tikai mazliet, taču bieži. Reiz pēc tāda ģimenes strīda bija ieradusies krustmāte Lonija. Viņa ieteica trenkt tēti ratā. Kad toreiz Fedjas kucīte krustmātei gandrīz iekampa kājā, Toms šuneli aplaimoja ar vārītu cīsiņu. Toms mīlēja arī tēti. Kaut vai tikai tāpēc, ka tētis viņam tomēr nopirka velosipēdu, kaut arī lietotu. Velosipēdu nočiepa tikai pēc gada.

Līdz saulrietam vēl bija tālu, arī makšķernieki šodien hipnotizēja pludiņus citviet. Sienāži pāraugušajā, gan­drīz nokaltušajā zālē sisināja kā negudri. Toms izdo­māja uzrāpties augšā. No laukakmeņu mūrējuma nobira daži akmentiņi vai javas gabaliņi. Tomam pēkšņi šķita, ka viņu kāds novēro.

-   Tūlīt kāp lejā, nešpetneli! Toms izdzirda niknu sievietes balsi. Sieviņa bija kārna un melna kā vārna. Vai tikai tā nebija tā pati tantiņa, kuru pirms gada mēdīja viņa klasesbiedri? Kā nav kauna! Mežoņi! tantiņa turpināja, it kā augšā redzētu vismaz divus Tomus. Visu tikai sapostīt! Kā tādi komunisti! viņa beidzot teica sakrālo frāzi.

Ka komunisti ir ļoti slikti, to Toms pa ausu galam bija dzirdējis, taču redzējis viņus nekad nebija. Visvai­rāk viņu mulsināja tas, ka komunisti varēja būt gan vīrieši, gan sievietes, gan mazi bērni un retumis pat dzīvnieki. Kādreiz viņš domāja, ka komunisti ir tikai krievi, pie tam visi. Bet, kad reiz Toms par šo tēmu pavaicāja Fedjam, viņš atbildēja, ka neesot duraks. Tiesa gan, vēl Fedja paklusi piemetināja, ka komunistu laikos gan tādas "svinstvas" nenotika. Kas tieši ar to bija domāts, Toms nepavaicāja.

Tagad "komunists" Toms ar nelielām bažām lūkojās uz kapu tantiņu, kura uz zemes bija sagrābstījusi pa­prāvu akmeni. Kā profesionāls olīšu mētātājs Toms zināja, ka tik lielu akmeni tālu nevar aizmest, taču arī tantiņa pēc pirmā mēģinājuma to varēja aptvert, jo dažreiz tantiņas gadījās gudrākas, nekā izskatījās.

-   Vai tu kāpsi lejā vai ne?! tantiņa laikam gribēja atriebties arī par pērnā gada pāridarījumu.

Viņas roka pacēlās neiedomājami tizlam metienam un tūdaļ noslīga lejup. Pat ne noslīga! tantiņa rāmi nolika akmeni zemē un, ne vārda nebilduši, stulbi smai­dīdama, aiztipināja. Tas bija tik negaidīti un komiski, ka Toms kādu brīdi pat nespēja norāpties no mūra. 52

Un tad viņš pamanīja svešu zēnu. Šķiet, par Tomu mazliet vecāks puika stāvēja pie zemzarainas gobas un vēroja viņu. Tomam kļuva mazliet neērti, jo pēc visiem puiku likumiem viņam veceni būtu pienācies vismaz pieklājības pēc mazliet palamāt. Tagad sanāca, ka viņš bija vai nu nobijies, vai vienkārši "memļaks". Tomēr svešais pat nedomāja ņirgāties.

-    Rāpies lejā, mazliet pasmaidot, teica svešais tā, it kā viņi būtu pazīstami vismaz miljons gadu. Laikam jau arī viņš nupat notikušajā saskatīja tikai smieklīgo.

-   Nekāp pa to pusi. Tur tūlīt gāzīsies akmens, viņš vēl piebilda.

Laikam no lejas tas bija labāk redzams. Toms norāpās pa otru pusi.

-   Sveiks! vienkārši sacīja nepazīstamais.

Toms atskatījās uz mūri nevarēja manīt, ka kāds no lielajiem akmeņiem tik ļoti vēlētos noripot.

-    Sveiks! Toms visai pavēsi atņēma. Tikai tagad viņš pamanīja, ka svešā kājās ir pastalas. Arī bikses un pat krekls izskatījās mazliet jancīgi.

-   Es zinu, tās tagad vairs nevalkā, svešais teica, it kā uzminējis Toma domas par viņa apaviem un biksēm.

-  Nepaguvu sadabūt citas. Viņš atkal mazliet pasmai­dīja gandrīz tikai ar acu kaktiņiem.

-   Tas nekas, beidzot atbildēja Toms, jo viņam taču kaut kas tomēr bija jāsaka. Dejo tautiskās? viņš vēl pavaicāja.

Svešais vilcinājās ar atbildi. Šķita, ka tā viņam sagādā zināmas grūtības.

-   Nnē… viņš beidzot ne visai pārliecinoši nomur­mināja. Un tad drošāk piebilda. Nē, es nedejoju.

Nezin kādēļ Tomam nepazīstamais puika uzreiz iepatikās. Viņš nebija nedz agresīvs, nedz lecīgs vai iedomīgs. Sevišķi viņam patika svešā gandrīz nemanā­mais smaids. Tā prata smaidīt arī Rūta gandrīz tikai ar pašiem acu kaktiņiem. No šī skatiena Tomam it kā uzreiz kļuva silti ap sirdi.

-   Tu taču nemācies mūsu skolā? Es tevi tur neesmu manījis, Toms turpināja iesākto sarunu. Vai tu esi jauniņais?

-   Nē, pavisam vienkārši atbildēja svešais.

-   Tad tu esi no citas skolas, Toms diezgan pastulbi konstatēja. Vai no citas pilsētas. Arī viņš pasmaidīja.

-   Pie mums vairs nav pilsētu. Svešā zēna acīs atkal iemirdzējās tikko manāmas smieklu dzirkstelītes.

-    Nav? Tad gan tu esi no drūmākajiem laukiem! Jaunā informācija vismaz daļēji izskaidroja svešā zēna lēnīgumu.

-   Mans vārds ir Zets, tūdaļ turpināja svešais.

-   Mans Toms.

-   Jā! Tā vien šķita, ka Toma vārds viņam nav nekāds noslēpums.

Tādu vārdu kā Zets Toms gan dzirdēja pirmo reizi. Bet cilvēki jau tagad ir ķerti uz visādiem izdomāju­miem. Pie tam cilvēku vārdus neizdomā paši cilvēki, bet gan viņu vecāki.

-   Iesim? Zets vienkārši pavaicāja.

-   Uz kurieni? Toms īsti nesaprata.

-   Pie tevis uz mājām. Mums ir laiks iepazīties.

-   Uz manām mājām? Toms pavisam apjuka. Vai tad mēs vēl neiepazināmies? viņš, kā glābiņu meklē­dams, vaicājoši piebilda.

Vēl ne, bez smaida apstiprināja Zets. Un pēkšņi pavisam uzmanīgi un klusi piebilda: Mums nav daudz laika…

Un tieši tagad kā zibens plaiksnījums caur Toma smadzenēm izskrēja Rūtas vecāsmātes telepātiskais vēstījums: Tu drīz satiksi draugu… Viņš tevi jau sargā no ļaunā… Jūs dosities ceļā… Palīdzi viņam…

Svešais zēns vairs nebilda ne vārda, viņš tikai uzma­nīgi lūkojās uz Tomu, kā saprazdams, ko Toms tagad domā. Un, kā apliecinājums vecāsmātes vēstījumam, aiz Toma muguras pēkšņi kaut kas sakustējās! Kaut kas liels un smags vēlās lejup! Toms tikko paguva ieraudzīt, kā no pašas laukakmeņu krāvuma augšas, raudams sev līdzi mazākus akmeņus un šķembas, zemei tuvojas vislielākais akmens tumšs, apsūnojis milzenis!

Gandrīz tādā kā transā ejot cauri aizaugušajam par­kam, atgadījās vēl kas, kāds sīkums, kā nozīmi Toms pat uzreiz nesaprata. Trīs iereibuši puiši kā jokoda­mies apcēla divas meitenes. Tuvojoties Tomam un Zetam, vienai no meitenēm tomēr izdevās aizmukt, toties otru meiteni divi no puišiem ķircināja vēl nekau­nīgāk, pat nepaskatīdamies uz knēveļiem. Tikai viens uzkliedza: Vācies! Trešais puisis gan stāvēja malā, tāds kā mazliet apmulsis.

Meitene sāka raudāt un lūgties, lai viņu laiž vaļā, bet tas puišus tikai vēl vairāk uzkurināja. Toms uzreiz saprata, ka te nekas nav līdzams, tikai ātrāk jāpazūd. Viņš jau paskatījās uz Zetu, un tad notika kas mazliet dīvains viens no apcēlējiem apsēdās turpat zemē un nezin par ko sāka ķiķināt. Tūlīt viņam blakus apsēdās otrs puisis un arī sāka ķiķināt, tikai vēl stulbāk. Meitene neatskatīdamās aizskrēja, bet trešais puisis, nu patie­šām apjucis, truli blenza uz zemē sēdošajiem trakajiem.

-   Tas viens nav kaitīgs, Toms izdzirda Zeta mierīgo balsi. Iesim.

Un, tikai jau izejot no parka, Toms kaut ko saprata.

-   Vai tu viņu nohipnotizēji? To tantiņu pie akme­ņiem?

-   Nē, pavisam ikdienišķi atbildēja Zets. Es tikai viņai pateicu, lai viņa iet mājās. Un turpināja daudz nopietnāk: Tas ir labi, ka tu par to pavaicāji…

-  Vai viņi vēl ilgi ķiķinās? Tie divi, zemē? Toms vēl turpināja.

-   Nē, iesmējās Zets. Tagad viņi arī raud. Visi trīs. Jo trešais domā, ka pirmie divi ir mazliet jukuši. Bet tas viņiem drīz pāries.

-   Kā tu to zini? pavaicāja Toms.

Tomēr Zets neatbildēja. Viņš nupat bija apstājies un itin kā ieklausījās kādās viņam vien dzirdamās skaņās. Tad viņš paskatījās uz Tomu, tomēr arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda un nekļūdīgi turpināja iet uz Toma mājas pusi. Tomam atlika tikai sekot.

Ejot garām Rūtas mājiņai, Zets tomēr palēnināja soli, kā to šajā vietā parasti darīja Toms.

-   Viņa ir dzīva, Zets neatskatīdamies īsi izmeta.

-   Kas? Taču tūdaļ Toms saprata, ka Zets runā par Rūtas vecmāmiņu.

-   Viņa tagad strādā, Zets nu jau daudz nesapro­tamāk piemetināja.

Kad viņi tuvojās Toma mājai, Tomu atkal sāka mākt šaubas par mātes reakciju uz jaunā drauga ierašanos. Ar nožēlu viņš bija spiests ļaut sev atcerēties, ka viņam taču ir jāmācās un ka māte noteikti vaicās par šis dienas sekmēm ķīmijā.

-    Man ir ļoti stingra muterīte, paziņoja Toms. Un arī sencis.

-    Tas nekas, atbildēja Zets. Un tava tēva taču nav mājās.

Tālāk ko iebilst nebija vērts. Taču tagad ierunājās svešais zēns.

-   Nebaidies, viss būs labi, viņš teica. Šo frāzi Toms jau kaut kur bija dzirdējis.

Un tad Zets pavaicāja kaut ko pavisam negaidītu, tik negaidītu, ka Toms apstulba.

-   Vai pie jums jau bija karš?

-   Kāds karš!? iesaucās Toms.

-   Laikam bija. Abi, viņš kā šaubīdamies atbildēja pats sev. Jums taču jau ir gan datori, gan… Zets nepabeidza, jo Toms gandrīz iekliedzās.

-    Kur? Skolā? Protams, ir! Toms sāka šaubīties par svešinieka saprātu. Vai tad jūsu skolā nav?

-    Mūsu? viņa lielajās, zilpelēkajās acīs pavīdēja tikko jaušamas skumjas. Mums nav skolu…

-   Nav? Nav skolu?! Toms iekliedzās tā, itin kā tieši par šādu vietu viņš būtu sapņojis visu mūžu. Likvi­dētas? Kur tad tas ir?!

-   Tālu… vilcinādamies atbildēja Zets.

Tas gan izklausījās ticami. Jo tuvu tas nevarēja būt. Toma smadzenes tomēr lāgā nespēja sagremot divu pēdējo dienu notikumus. Un, kā parasti tādās reizēs, viņš no šīs sava ķermeņa daļas pakalpojumiem atteicās. Viņš vienkārši centās par to nedomāt, jo tad, kad viņš par to sāka domāt, viņam bija tāda sajūta, ka viņš ir iebridis ar kaut ko staipīgi lipīgu pielietā, lielā, tumšā un pretīgā skolas ķīmijas kabinetā un milzīgam zir­neklim vai vēl kam briesmīgākam līdzīgā skolotāja kārtējo reizi paziņo, ka viņam smadzeņu vietā ir skai­das un ka viņa, lai visiem to pierādītu, tās tūlīt pre­parēs.

Pret dažādiem kukaiņiem un vispār dzīvo radību Tomam, patiesību sakot, nekādu iebildumu nebija. Arī ne pret zirnekļiem. Kāds ducis katru vasaru dzīvoja viņu šķūnītī. Ko viņi tur ēda, nebija saprotams, jo mu­šas tur nelidoja. Laikam "mušīja" cits citu. Pret suņu blusām gan viņam bija iebildumi, jo tās viņam koda. Tāpēc Toma attiecības ar Fedjas kucīti bija visai rezer­vētas. Sevišķi daudz blusu viņai nebija, bet ar tām pašām pilnīgi pietika.

Šī kucīte bija diezgan īpatns radījums, jo savas suņa jūtas pārāk neizrādīja pat Fedjam. Toms bija ievērojis, ka kucīte ir gudra, kad lielais, plušķainais citu māju runcis ieklīda viņu pagalmā, kucīte rēja tikai tad, ja to redzēja arī kāds cilvēks.

Arī tagad šunelis pašapzinīgi tupēja pie pavērtajām kaimiņa šķūnīša durvīm Fedja tomēr nebija izturējis un vakar vakarā pēc grūtajiem skaldīšanas darbiem piedzēries. Fedja dzēra reti un ikdienas sīkpļēgurus saukāja par durakiem, bet, kad pietempās pats, tad vismaz trīs dienas neredzēja ne rīta, ne vakara. To, ka Fedja ir "atslēdzies", zināja visā mājā un apkārtnē, jo 58 tādās reizēs viņš nemaz nemēģināja tikt augšā, otrajā stāvā, un viņa sieva Poļina viņu tikpat nelaistu iekšā.

Poļina bija vēl vecāka par Fedju, tāpēc krāsoja matus tik nedabiski nejēdzīgā krāsā, ka Toms nebrīnījās, ka Fedja reizēm piedzērās. Šīs pašas Poļinas dēļ visā tuvā­kajā apkaimē viņu māju dēvēja par krievu māju. Lai­kam tāpēc, ka Poļina diezgan bieži klausījās čerkstošas skaņu plates. Gandrīz katru dienu. Tās viņa noteikti bija mantojusi no savas vecāsmātes.

Ja palaimējās, Fedja nolikās ar visām drēbēm savā malkas šķūnelī uz vecas, pleķainas, sen izgulētas, tikai šādiem gadījumiem domātas kušetes un krāca tik ne­ganti, ka apkārt klaiņojošie runči saboza spalvas un meta šķūnītim lielu līkumu. Kucīte badojās līdz ar viņu, jo Fedjas sieva šunelim ēst nekad nedeva. Taisnības labad jāsaka Toms arī nekad nebija redzējis, ka šune­lim ko ēdamu dotu tā saimnieks.

-   Uzmanies! teica Toms, jo kucīte arī šajā ziņā bija diezgan neaprēķināma.

Lielāko daļu cilvēku viņa ignorēja, tomēr daži tai nepārprotami nepatika, kā, piemēram, krustmāte Lonija. Tomēr tas, kā tagad uzvedās šunelis, Tomu patiesi pārsteidza! Kucīte, ieraudzījusi Zetu, pielēca kājās. Toms jau nobijās, ka kucīte metīsies Zetam virsū, taču nē! mazais krančelis nolieca galviņu un svēt­laimē gandrīz pievēra acis, tikai viņa astes galiņš tikko manāmi drebēja.

-   Es viņai pakasīju aiz auss! šķelmīgi iesmējās Zets. Labs šunelis.

Toms nezināja, ko domāt, jo no Zeta līdz Fedjas šķū­nīša durvīm bija vēl vismaz divdesmit metru.

Ārdurvis nebija aizslēgtas, tikai aizbultētas, tātad māte jau bija pārnākusi no darba.

-  Kas tur ir? viņa kā parasti pajautāja, pirms atvēra durvis.

-   Es, nopūzdamies paziņoja Toms. Neko labu viņš negaidīja.

-   Kur tu biji? māte tūdaļ bruka virsū. Stundas taču sen beigušās! Atkal blandījies ap ezeru?

Laikam arī māte bija gaišreģe. Toms jau grasījās kaut ko samelot, bet nepaspēja.

-   Novelc kurpes! māte pavēlēja. Izmazgāju grīdas! Tagad sekoja pats nepatīkamākais: Un kas tas par puiku? Atkal jauni draugi? Nekur tu neiesi. Tevi šodien izsauca?

-    Nē, pret paša gribu sameloja Toms. Rītā iz­sauks, viņš paziņoja briesmīgo vēsti.

-  Nu tad ej un sāc mācīties! Toma māmiņa uzsvērti ignorēja Zetu.

-   Jā, Toms bezcerīgi noņurdēja zem deguna. Un tad piepeši viņa smadzenēs radās spoža ideja. Viņš man palīdzēs mācīties! Viņš ir no jaunajiem! Toms, sajūsmināts pats par savu ideju, aizrautīgi meloja.

-  Jā? māte tā kā vēl šaubījās, tomēr Zeta klusēšanu uztvēra kā apstiprinājumu Toma teiktajam. Nu labi. Vakariņas vēl nav gatavas.

Tas bija tikpat kā laipni lūdzu, ienāciet!

Un, tikai iegājis savā istabelē, Toms iedomājās, ka māte neko neteica par Zeta savādo apģērbu. Viņa to it kā nemaz nebija ievērojusi.

-  Te es dzīvoju. Toms mazliet kaunējās par aplīmē­tajām sienām. Tie ir veci krājumi. Viņš nevērīgi norādīja uz popgrupu un formulas braucēju fotogrā­fijām. Nevar noņemt paliek pleķi. Kad līmēs jaunas tapetes, varēs mest laukā.

Zets klusēja. Tomam šķita, ka pārāk ilgi.

-   Par ko tu domā?

-   Es mācos… Zets atkal runāja mīklās.

-   Ko tu mācies? Toms tomēr vēl pārvaicāja.

-   Melot, vilcinādamies atbildēja Zets.

-   Melot?! Vai tad tu nemelo?

-   Nē, bez smaida atbildēja Zets.

Normālam cilvēkam tas vairs nebija saprotams. Vēl ļaunāk Tomam pat radās nelielas dusmas.

-   Tad jau tu nāc no psihenes! viņam paspruka.

-  Kas tas ir "psihene"? svešais nemaz neapvainojās.

-   Tā ir vieta, kur iespundē trakos! nerimās Toms.

-  Pie mums nav psiheņu, tikko jaušami pasmaidīja Zets.

-    Pareizi! Ja jau nav skolu, tad nevar būt arī psi­heņu! Toms bija patiesi noskaities.

-   Vai tad tev nav jāmācās ķīmija? Zeta acu dzīlēs atkal sāka lēkāt smieklu velniņi.

Kā Zets zināja par ķīmiju?! Viņš to nekādi nevarēja zināt!

-    Es tev palīdzēšu, kā par ko pavisam nesvarīgu un viegli paveicamu paziņoja Zets. Parādi, kas tev ir jāmācās. Un tūdaļ piemetināja: Tu vari iet vaka­riņot. Es tikmēr paskatīšos un iepazīšos ar jūsu…

-   Vakariņas vēl nav… Toms pārtrauca, bet nepa­guva pabeigt.

-   Nāciet vakariņās! aiz durvīm sauca māte.

-   Ejam, teica Toms.

-   Es esmu paēdis, Zets atbildēja un tūdaļ pasmai­dīja. Grāmatas! viņš to teica tā, it kā mācību grāma­tas būtu kāds sevišķs retums.

-  Ķīmijas grāmata ir somā. Tu tur tiešām ko sajēdz? Toma ēstgriba tomēr bija lielāka par vēlmi izdzirdēt atbildi.

Māte sabāra Tomu par to, ka viņš ir ļāvis ciemiņam nenākt vakariņās, un jau gribēja pati vēlreiz pasaukt puišeli, bet Toms palūdza, lai māte Zetu netraucē.

-    Kā viņu sauc? pārprasīja māte. Zets? Ir gan vārdi! Kas tā par māti, kura…

-   Mamm! lūdzoši izdvesa Toms.

Viņš jau gribēja palielīties, ka tur, kur dzīvo Zets, nav pat skolu, kad laikus atjēdzās.

Kad Toms, paēdis vakariņas, atgriezās savā istabiņā, Zets nupat beidza pārlapot ķīmijas mācību grāmatu. Viņš to darīja ļoti ātri un, kā šķita Tomam, pat neieska­tījās rakstītajā.

-   Ir dažas kļūdas, bilda Zets. Es domāju, ka to būs vairāk…

Toms nodomāja, ka Zets atradis kādu drukas kļūdu. Ir gan perfektais!

-   Es tev nepateicu, kurš paragrāfs man jāmācās, Toms atzina savu aizmāršību.

-   Tas nekas. Paskatīsimies visu no sākuma un pēc tam arī tālāk, līdz beigām.

-  No sākuma līdz beigām? Līdz grāmatas beigām?! Toms nespēja noticēt savām ausīm.

-   Te daudz nav. Tikai paši pamati.

Tomam bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir saticis nenor­mālo! Par to nevarēja būt ne vismazāko šaubu!

-   Sāksim? jautāja nenormālais, stindzinoši uzma­nīgi palūkodamies uz Tomu, laikam pētīdams, vai šis negrasās mukt.

Nezin kāpēc Tomam uznāca snaudiens. Kas nu par snaudienu! Toms jau bija aizmidzis, kājās stāvēdams! Vēl gan paguva "absolūti traumētajam" paziņot, ka vispirms mazliet nolikšoties slīpi.

-   Briesmīgi nāk miegs! Toms pats par to bija bez­gala izbrīnīts.

-  Jā. Viņš vēl paguva sadzirdēt Zeta teikto. Lai gan pilnīgi iespējams, ka nepaguva.

Kad Toms pamodās, viņš saprata, ka Zets tomēr ir kaut ko iemācījies, jo, kad istabiņas durvis pavēra māte, Zets meloja!

-   Vai jūs jau izmācījāties? viņa pavaicāja.

-  Jā, Toma mātei acīs skatīdamies, Zets nekaunīgi muldēja!

Toms par to viņam bija pateicīgs, jo, par rītdienu domājot, tūdaļ iesāpējās pakausis, abas ausis un krei­sās kājas ceļgals, kuru viņš pirms gada bija pamatīgi sasitis.

-   Vai Zets dzīvo tālu? pavaicāja māte.

-   Tālu, Tomam bija patīkami nemelot.

-   Tad lai paliek pie mums pa nakti. Ja tikai vecāki neuztrauksies.

Zets neko neteica.

-   Ja gribat, varat paskatīties televizoru. Tas bija ļoti laipni no mātes puses. Lai gan viņa patlaban ska­tījās kaut kādu pastulbu komēdiju. Turklāt tas bija seriāls.

-   Labprāt! apgalvoja Zets.

Tomam nekas cits neatlika, kā neatgriezeniski iz­niekot gandrīz veselu sava mūža pusstundu. Viņš pat pabrīnījās par Zetu, kurš vairākas minūtes skatījās televizora ekrānā ar neviltotu interesi.

Bet tad, par laimi, pārradās tēvs. Tiesa, neviena ne­gaidīts un diezgan krietni iereibis. Uz nakti aizslēgtās ārdurvis viņš atslēdza pats, bet tālāk par priekšnamu netika, jo tūdaļ kaut kas gāzās, kaut kas briesmīgi rībēja un kaut kas arī plīsa. Māte izsteidzās gaitenītī, lai pati savām acīm pārliecinātos par postījumiem. Arī Toms nespēja mierīgi palikt istabā.

-  Atkal! iekliedzās māte, taču nezin kāpēc neturpi­nāja.

Tēvs bija apsēdies uz grīdas, novilcis kurpes un ar abām rokām centās saslaucīt zemes pikucīšus, kas bija izbiruši no kurpju zoļu rieviņām.

-   Ko tu tagad dari? māte gandrīz šaušalīgi mierīgi pajautāja.

-   Pienesu mēslus, skumji un ar lielu vainas sajūtu noteica tēvs. Tev atkal jāmazgā.

-   Kaut ko ēdīsi? vēl mierīgāk vaicāja māte.

-   Jā, atbildēja tēvs. Šodien tikai brokastoju.

-   Kāpēc tā? vaicāja māte. Nebija naudas?

-   Bija, atbildēja tēvs. Negribēju tērēt. Nesanāca.

-   Tas nekas, atbildēja māte. Visu nodzēri?

-   Visu ne, apgalvoja tēvs. Pusi.

-   Kam tu šoreiz izmaksāji?

-   Visiem, teica tēvs. Tu nedusmojies?

-   Kāpēc lai es dusmotos? vaicāja māte. Tev taču ir grūti. Tu nevari atrast darbu, kas tev patīk. Es vien­mēr kurnu kā tāds rūgumpods.

-   Es negribēju piedzerties! gandrīz raudot apgal­voja tēvs.

-   Ticu, silti teica māte. Citreiz nepiedzersies.

Toms domāja, ka vismaz jūk prātā.

-   Un tagad, pieslējies kājās un izvilcis no kabatas pustukšu brendija pudeli, sacīja tēvs. Tagad to visu izlej izlietnē!

-  Tev otrā kabatā ir vēl viena pudele, bez jebkādām aizdomām teica māte.

-   Zinu, atbildēja tēvs. Tā ir pilna.

-  Vai to arī izliet izlietnē vai kur citur? mīļi apvai­cājās māmiņa.

-   Lej! asarām acīs apgalvoja tēvs. Kur gribi!…

-   Tēti! iesaucās māte.

-   Māt! neatpalika tētis.

Tomaprāt, abi bija "sagājuši pilnīgā sviestā". Par laimi, Zets to neredzēja. Tā Tomam šķita. 66

Naktī Toms redzēja sapni. Protams, stulbu! Sākumā ķīmijas skolotāja tupēja mēģenē. Vai nu skolotāja bija kļuvusi ļoti maziņa, vai arī mēģene milzīga. Tad pēkšņi skolotāja stāvēja uz galda, ļoti centīgi vēcināja rokas un mēģināja palēkties. Katru skolotājas palēcienu pa­vadīja skolēnu ovācijas. Tikai Rūta nepiedalījās. Viņa stāvēja malā un skatījās uz Tomu. Viņas apģērbs bija ļoti gaisīgs, bet tumšajos matos liels, košs zieds. Kā polinēzietei.

Skolotāja vairs negribēja lēkāt. Tad kāds klasesbiedrs ar baltu parūku galvā viņai piedraudēja. Parūka bija ar bizi.

-   Es domāju, ka būs jāpaaicina direktore! skolnieks teica.

Skolotāja atkal palēcās.

-    Labāk izsauksim uz skolu vecākus! iespiedzās vistrulākā meitene.

-    Neko jūs man nepadarīsiet! skolotāja atņirdza zobus un parādīja mēli.

Tad viņa savēcināja rokas un izlidoja pa atvērto logu.

-   Aizmuka! iebrēcās kāds skolnieks.

-    Nekas! mierināja cits. Sīkie viņu notrieks ar

kakenēm!

*

-   Kurš atvēra logu?! vēl kāds iesaucās.

Visi paskatījās uz Rūtu un Tomu.

-  Es domāju, ka viņi abi jāsūta uz neapdzīvotu salu! sacīja skolnieks ar parūku galvā un daudznozīmīgi pie­miedza ar aci.

Toms jau labprāt gribēja noskatīties, kas notiks uz salas, kad atskanēja zvans un visi metās ārā pa durvīm.

-  Mosties! Toms dzirdēja mātes balsi. Jums abiem laiks doties uz skolu!

Zets atteicās arī no brokastīm.

-    Paldies. Es brokastis nekad neēdu. Viņš izska­tījās mazliet neizgulējies.

-    Kā var neēst brokastis? brīnījās māte. Tā taču var samaitāt kuņģi?! tomēr viņa nebija pārāk uzstā­jīga.

Skita, ka vina ir kaut kādā zinā citāda, ne tāda kā parasti.

Tētis vēl nebija pamodies. Un bija saprotams, kāpēc. Uz darbu, kas viņam nepatika, bija jābrauc tikai pēc vairākām dienām, jo tam cilvēkam, kuram viņi tagad cēla nelielu trīsstāvu mājiņu tāpēc, ka viņš bija depu­tāts, nemaz nebija naudas, ko samaksāt strādniekiem par darbu. To visu pie brokastu galda izstāstīja mā­miņa. Viņa bija kļuvusi neparasti runīga. Un brīžam pat pasmaidīja, kas šķita vēl neparastāk.

Pieceļoties no galda, Toms mātei palūdza kādu desas ādiņu, ko iedot Fedjas kucītei. Māte ledusskapja saldē­tavā atrada divas sasalušas cūkas ribiņas, nošņāpa maz­liet desas un vēl piedevām trešdaļu gurķa. Un nemaz nebrīnījās, ka Zetam nav somas ar mācību grāmatām.

Kucīte centās aristokrātiski apslēpt savu pateicību, taču astes galiņš viņu tomēr mazliet nodeva. Vispirms viņa nesteidzīgi ķērās pie desas, taču Toms zināja, ka arī svaigais gurķis vēlāk tiks notiesāts. Tuvākajā ap­kārtnē nevienam nebija noslēpums, ka Fedjas kucīte 68 bija daļēja veģetāriete. Vai nu pārāk bieža bada, vai personības meklējumu dēļ.

-  Tu vēl atnāksi? vaicāja Toms, izejot pa vārtiņiem.

-   Jā, atbildēja Zets. Būšu tepat tuvumā. Šķita, ka viņš tomēr ir par kaut ko noraizējies. Es tevi maz­liet pavadīšu.

Droši vien līdz Rūtas mājai Toms nodomāja. Ja jau Zets pazīst Rūtas vecmāmiņu, tad viņš pazīst arī Rūtu! Tomam tā kā iesmeldzās pakrūtē. Interesanti, ko Rūtas vecmāmiņa var darīt? Viņa taču ir pusakla! Varbūt adīt?

-   Viņas ķermenis tagad guļ. Strādā tikai… smadze­nes, pavisam negaidīti un neizprotami pavēstīja Zets. Viņa man palīdz.

-   Rūtas vecmāmiņa? Toms jutās stulbi.

-   Pēc skolas nekur neej. Es vēl nevaru izkontrolēt lielāku attālumu, kā pašu par sevi saprotamu pazi­ņoja Zets. Un, uzmanīgi palūkojies uz Tomu, paklusi piebilda: Tas akmens, kas vakar novēlās. Tas neiz­kustējās nejauši…

Toms juta, ka visu viņa ķermeni atkal pārņem saltas tirpas.

-   Nebaidies, teica Zets. Tikai esi uzmanīgs. Tad nekas slikts nenotiks. Un vēl pēc mirkļa, kā šaubīda­mies, vai tas būtu jāsaka: -Viņš šonakt bija arī skolā. Bet nu ir projām…

Toms gribēja vaicāt kas tas viņš tāds ir, bet nespēja! Viņš nemaz vairs nespēja kaut cik sakarīgi domāt!

-   Kāpēc… kāpēc viņš man uzglūn?! Toms tomēr, zobiem gandrīz klabot, izspieda.

Tāpēc… Zeta sejā ievilkās pavisam nezēniski vaib­sti, ari viņa acis satumsa. Tāpēc, ka tu esi n i r ē j s!

Toms juta, ka ir pārāk stulbs, lai saprastu nupat teikto. Un tomēr… Viņš sāka atskārst, ka kaut ko sa­prot. Kaut ko tādu, ko nespēj nedz aptvert, nedz izskaidrot…

Skolā bija neliels sajukums. Kāds tiešām naktī bija atvienojis signalizāciju un uzlauzis sētaspuses durvis. Tomēr nebija konstatējams, ka kaut kas būtu paņemts. Policisti aizbrauca, bet tad tika izsaukti atkal, jo atklā­jās, ka nedarbojas daļa datoru. Tie visi bija neglābjami samaitāti tā konstatēja skolas gudrākais datorspeciālists Nauris no divpadsmitās B un skolotāja. Tūdaļ arī kļuva zināms, ka no "visbiezākajiem" datoriem esot izņemtas dažas detaļas. Tomam jau uzplaiksnīja ro­žaina cerība, ka ķīmijas stunda nenotiks, taču policisti drīz vien aizbrauca.

Protams, Tomu tūdaļ izsauca. Klases lielāko iznirdzēju "noēsts", viņš, nodūris galvu, bezcerīgā apātijā devās pie tāfeles.

-    Nu? ar sadistes cienīgu smaidu uzmundrinoši vaicāja skolotāja. Kā jūties?

-   Sūdīgi! no pēdējiem soliem kāds pateica priekšā.

-   Tu būsi nākamais.

Vēl nopietnāk skolotāja nereaģēja, jo viņai līdzās stā­vēja daudz gardāks kumosiņš.

-   Klusu! skolotāja uzsauca pārējiem, jo dažiem pār­runas par nakts notikumu šķita daudz svarīgāka no­darbe. Nu? skolotāja atkal atkārtoja un, lai pievērstu klases uzmanību stundai, izteiksmīgi ņirgdama, pazi­ņoja: Kāda viela tev ir galvā, to mēs visi zinām H2 0! Varbūt tomēr pamēģini uzrakstīt vismaz sērskābes formulu! Viens zobs viņai bija garāks un totāli šķībs.

Toms uzrakstīja.

-    Re! Uzrakstīja! skolotāja paziņoja klasei, it kā Toms būtu paveicis kādu izcilu varoņdarbu. Un tagad pasaki man, lūdzu, kas ir sērskābes atlikums?! cilvēkēdāja viltīgi pievērsās upurim.

-   Sulfāts, atbildēja Toms. Viņš jau sāka brīnīties, kāpēc to zina. Arī skolotāja sāka brīnīties.

-   Nu labi, viņa, jau mazliet vīlusies, teica. Ko tu vari pastāstīt par H2 S04 ?

Un tad notika kas neticams! Toms varēja pastāstīt daudz vairāk, nekā tas normālam cilvēkam ir iespējams. Patiesībā par H2 S04 viņš zināja visu. Tāpat kā par citām skābēm, arī bāzēm, sāļiem, ķīmisko elementu simbo­liem, bināro ķīmisko savienojumu nosaukumiem un visu ķīmisko elementu periodiskajā sistēmā minēto vielu īpašībām.

Klasē pamazām iestājās kapa klusums. Visi blenza uz Tomu, kurš nabaga skolotāju soli pa solim nesau­dzīgi veda uz acīmredzama prāta aptumsuma pusi.

-   Bet to taču mēs vēl nemaz neesam mācījušies! kā glābiņu meklēdama, iegaudojās skolotāja.

-   Pilnīgs vāks! viņai pievienojās kāds no pēdējiem soliem.

-  Varbūt viņam ausī ir austiņa! ieminējās kāds cits gudrinieks.

-   Un noīrēts profesors saka visu priekšā! piebal­soja nākamais.

Skolotāja bija tik aptrakusi, ka piecēlās un ieskatījās Tomam ausīs. Vispirms vienā, tad otrā. Toms noprie­cājās, ka pirms kādas nedēļas bija tomēr paklausījis māti un tās daļēji izmazgājis.

-  Bet tā taču nevar būt?! izmisusi centās ieskaidrot skolotāja. Vai tu to saproti?!

Toms to saprata. Viņš saprata pat vairāk, nekā sko­lotāja būtu varējusi iedomāties. Viņš saprata, kāpēc iepriekšējā vakarā tūlīt pēc vakariņām bija tik saldi iesnaudies un nogulējis vismaz divas stundas. Zets bija viņu nohipnotizējis un "iebāzis" viņam galvā visu ķīmijas grāmatu! Un, šķiet, pat kaut ko pielicis klāt vai pielabojis. Bet to taču nevienam nevarēja teikt!

-   Labu galu tu neņemsi! beidzot skolotāja izlēma Toma likteni. Vai tu to saproti?!

-    Skolotāj, cik jūs viņam ielikāt? no pirmā sola māksloti vienaldzīgi vaicāja klases teicamniece. Viņai laikam skauda.

-    Neko es viņam nelikšu! Lai saka paldies, ka ne­saucu vecākus uz skolu!

Teicamniecei citu jautājumu nebija. Toties pārējā klase sāka kurnēt. Daži pat atklāti nostājās Toma pusē. Vispirms klases vecākā viņa sekmju ziņā mazliet atpalika no iepriekš runājušās teicamnieces tēloja sašutumu.

-   Bet, skolotāj, tā nav godīgi! Viņš taču atbildēja uz visiem jautājumiem! viņai bija radušies ļoti tālejoši mērķi. Ne ar ko neievērojamais Toms pēkšņi bija kļuvis par ģēniju! Vismaz ķīmijā! Bet viņa diezgan aplami domāja, ka gudri bērni dzimst tikai gudriem vecākiem…

-    Totāls idiots! kāds no pēdējiem soliem arī nostā­jās Toma pusē.

-   Aizveries! iekliedzās cits.

-   Kas te tagad notiek?! iestenējās garīgi izmocītā skolotāja. Vai jūs man varat pateikt, kas te tagad notiek?!

Uz šo jautājumu atbildēt nemēģināja neviens. Un pēkšņi Tomam kļuva skolotājas žēl. Mēreni žēl. Viņa taču nemaz nebija tik ļauna! Viņai tikai reizēm patika par Tomu paņirgāties. Bet par kuru tad viņa vēl varētu paņirgāties? Vai tad Toms kaut reizi ir spējis ciešami atbildēt? Un te pēkšņi tāds šoks! Būtu vismaz iepriekš brīdinājis!

-   Es labošos, Toms kā parasti nomurmināja zem deguna.

Laikam skolotāja nebija paredzējusi sev tik labvē­līgu iznākumu.

-   Trijnieciņu es tev ielikšu… Tu tomēr kaut ko esi darījis, viņa nedzirdētas labestības uzplūdā paziņoja.

Teicamniece nespēja novaldīt nicīgu smīniņu trij­nieks desmit ballu sistēmā nebija nekāda izcilā atzīme. Visam tomēr jānotiek pakāpeniski saprata Toms. Skolotāja ir jāpieradina pie tā, ka viņš kaut ko zina. Palēnām, nevis kā ar āmuru pa pieri! Arī Fedjas kucīte taču iesākumā viņam rādīja zobus, bet tagad viņi ir gandrīz vai draugi!

Iedams uz savu vietu, Toms vēl izdzirda nopakaļ teikto.

-   Un citreiz tā vairs nedari, gandrīz mātišķi mīļi nodudināja skolotāja.

Toms to nevarēja apsolīt. Ak, nemaz nevarēja!

Ar "kājminamo domāšanu" apveltītie dažādu iemeslu dēļ vēl turpināja sagremot nupat notikušo, kad ieska­nējās zvans. Mobilais. Zvanīja skolotājai.

-   Jā? uzsvērti neitrāli teica skolotāja, un pat pēdē­jais idiots tūlīt saprata, ka viņai zvana vīrietis. Man taču ir stunda! Pēc piecām minūtēm. Muļķīti! viņa, pastulbi smaidot, piebilda un izslēdza mobilo tālruni.

Tomam kļuva žēl arī tā vīrieša, ar kuru nupat runāja skolotāja. Laikam skolotājas šķībā zoba dēļ.

Tūlīt noskanēja īstais zvans un sākās smagākais posms visā šajā Toma neparasto zināšanu epopejā. Sko­lotāja vēl nebija paspējusi izspurgt no kabineta, kad tie, kuriem ir lielāki muskuļi, ielenca Tomu tā, ka cauri neizlīstu pat dēle. No meitenēm vistuvāk bija piekļuvusi teicamniece. Aiz viņas cieši turējās klases vecākā.

-   Nemin uz pleznām! kāds iekliedzās.

-   Kur tu lien, kretīn?! sauca cits.

-   Meitenēm te nav ko darīt! paziņoja viskuslākais.

Toms no tā neko neredzēja.

-   Nu?! uz viņu no augšas lūkojās klases vissmagāk cietušais akcelerācijas upuris, turklāt aktīvs izņirdzējs. Pūt vaļā!

-   Ko? gandrīz smakdams, vaicāja Toms.

-   Netēlo! teica otrs izņirdzējs. Kā tu to visu dabūji gatavu?!

-    Iemācījos, Toma teiktais tika aprakts smieklu lavīnā.

-   Uzskati mūs par "šīzēm"? Neizdosies, vecīt!

Toms jau pats saprata, ka neizdosies.

-   Jums es pateikšu, viņš pačukstēja lielākajiem izņirdzējiem. Bet tikai jums. Un pēc stundām.

-   Darīts! jau izbaudīdams ģēnija laurus, teica akcelerāts.

-   Pārējie var mierīgi izklīst! laimīgs paziņoja otrs.

Pēdējās mācību divstundes laikā Toms jau gandrīz izgudroja diezgan labu riebeklību, bet tad atcerējās Zeta brīdinājumu. Un nu bija jāizdomā jauna riebeklība, kuru varētu īstenot māju tuvumā.

-  Nu? pēc stundām Tomu jau gaidīja cēlam mērķim tapušais duets. Pārējie tikai skaudīgi noskatījās. Tur ir kaut kāda tehnika? jautāja pirmais.

-   Nē! pačukstēja Toms. Tas ir daudz nopietnāk. Gribat, lai to dzird visi?

Katrs no izņirdzējiem negribēja, lai "to" dzird pat otrs izņirdzējs, kur nu vēl visa klase!

-   Tad nāciet man līdzi! tā pavisam vienkārši teica Toms.

Kādu laiku trijotne gāja klusējot. Tad Toms nolēma, ka sasprindzinājuma uzturēšanai derētu kaut ko pa­čukstēt.

-    Tas gan nav tik viegli… Toms norūpējies no­pūtās.

Pārējie divi saausījās grūtības viņiem nepatika.

-    Bet pamēģināt var. Toms paraustīja plecus.

-   Varbūt sanāks.

-   Kā tad tev sanāca? pirmais puika noliedza neiz­došanās iespēju.

-   Katram cilvēkam tomēr ir savi bioritmi… Manējie sakrita…

-   Ar ko? neatlaidās pirmais.

-   Ar daudz ko… mīklainā pārākuma apziņā pa­smaidīja Toms. Piemēram, ar Mēness fāzi. Ar Zemes magnētisko lauku. Ar dabīgo katalizatoru…

-   Ar ko?! stulbi pārvaicāja pirmais.

-   Es pats to tik labi nesaprotu. Es diezgan ilgi eks­perimentēju. Jau gandrīz domāju, ka nekas nesa­nāks, teica Toms un novērsās, jo viņam bija grūti novaldīt smieklus par paša bezjēdzīgo muldēšanu.

-    Tomēr sanāca! otrā puikas sajūsma vēl nebija pavisam noplakusi.

-   Man jā, bet vai sanāks jums?

-   Ko tu bremzē? Kas ir jādara? pirmais puika bija nepacietīgāks.

-   Esi gan tu dumjš! diezgan droši apgalvoja Toms. Šie patiesie vārdi pirmo puiku uz mirkli nomieri­nāja, tomēr drīz viņš atkal iekarsa.

-    Nu, kas ir jādara? viņš apvaicājās mazliet rā­māk.

-   Es to tā nevaru izstāstīt. Toms paraustīja plecus.

-   Es varu parādīt, kas jādara.

-   Nu tad rādi! gandrīz iekliedzās pirmais puika.

-  Nejau te! Toms arvien vairāk iejutās negaidītajā lomā.

-   Kur tad? jautāja otrais puika.

-   Pie manis.

-   Mājās? šaubījās otrais.

-    Šķūnītī, kā lielu, no sirds izrautu noslēpumu pavēstīja Toms.

-   Kas ir tavā šķūnītī? nenieka nesaprata pirmais puika, tomēr bija stulbi nopietns, tik stulbi, ka Tomam vēderu sāka raut krampji.

-   Nekas! Grīda. Sienā spraugas, pa kurām iekļūst mēnessga… viņš vairs nespēja parunāt.

-  Ko tu smaidi?! draudīgi un tā kā aizvainoti blenza pirmais puika.

-   Atcerējos…

-Ko?!

-   Kā pa mani skraidīja žurka! Laikam domāja, ka esmu beigts!

-   Žurka? pārvaicāja otrais puika. Varbūt tā bija pele?

-   Nē, žurka. Es taču pazīstu žurkas! Tik lielu peļu nemaz nav!

-   Tu man vari normāli paskaidrot, kas ir jādara? pirmais puika tomēr bija drosmīgāks un neatlaidīgāks par otro.

-   Ļoti vienkārši! Jāguļ.

-   To es daru katru nakti! puika jutās piekrāpts.

-   Jā? Āderu krustpunktā, uz neēvelētas grīdas, tā, lai virsū spīd mēness? Pilnmēness naktī?

-   Kādam mēnesim jābūt? Dilstošam vai augošam? pajautāja mierīgākais puika.

-Tev teica, ka pilnmēness nakti! Kas, tev ir cāļa sma­dzenes?! uzbrēca tas, kuram smadzeņu nebija nemaz.

-   Nu, tālāk? viņš vērsās pie Toma.

-   Zem galvas jāpaliek tas, ko tu gribi apgūt…

-   Un viss?! skeptiski pārtrauca aktīvākais puika.

-    Jā, ja tavs bioritms tajā brīdī sakritīs ar Zemes magnētisko lauku un tuvumā būs ļoti spēcīgs kataliza­tors, kas šos abus lielumus uz mirkli savienos!

-   Viss ir skaidrs! pavisam mierīgi un pārliecinoši paziņoja otrais puika. Tā tas varētu būt! Vai tev šķū­nītī grīda ir nekrāsota?

-   Nekrāsota, apstiprināja Toms.

-  Labāk būtu gulēt tieši uz zemes, visgudri piebilda otrais puika. Tad ir labāks kontakts.

-   Tas ir gandrīz vienalga, apgalvoja Toms. Ļoti svarīgs ir tieši katalizators!

-  Nūjā, tas jā… puika sāka kasīt aiz auss, tad urķēt pašā ausī. Ko tu izmantoji par katalizatoru?

-   Manā pagalmā taču aug milzīgs ozols! iesaucās Toms. Tik pārliecinoši, ka jau gandrīz pats noticēja visam, ko nupat bija muldējis.

-   Tu arī to visu zini?! garais blenza uz ne tik garo.

-   Bļāviens! Toč?!

-   Es nezinu detaļas… izvairīgi, bet lepni pats sev un garajam raka kapu ne tik garais.

-  Tur jau ir tas knifs! viņam tikai piepalīdzēja Toms.

-   Bet sīkumi ir katram cilvēkam individuāli! Saproti?

-  Jā, teica tas, kurš vēl nekad mūžā neko līdz galam nebija pat centies saprast.

-    Problēma ir tā, kā dabūt kontaktu ar kataliza­toru…pirmkārt, Toms šaubījās, vai viņa iepriekš 78 izdomātais puikas ir pietiekami apstulbinājis, un, otr­kārt, viņā knosījās arvien lielāks radīšanas prieks. Tas ir visgrūtākais! Katalizatoram tevi ir jāpieņem! viņš sajūsmā iesaucās.

-   Protams! kā neapstrīdamu patiesību visu apstip­rināja sīkākais bijušais izņirdzējs.

Toms juta, ka uzvara ir tuvu! Tagad viņa fantāzijas pali vairs nebija apturami!

-   Kāpēc tad to neizmanto citi? vēl mazliet šaubījās garākais bijušais izņirdzējs.

-   Tu neko neesi dzirdējis par skolu un rajonu olim­piāžu uzvarētājiem? smīnēdams jautāja Toms.

-   Vai tad viņi nemācās? jautāja nu jau gandrīz pie­beigtais šaubeklis.

-   Jā?! ļauni ienirdzās otrais, atklādams savu īsto dabu. Kāpēc tad viņiem ir jāmācās?! Viņi tikai izlie­kas, ka "zubrī"!

-   Maitas! kā vislielāko nelietību pasaulē atklājis, draudoši iekliedzās garais.

-   Pats tu drīz izliksies, ka "zubrī"! otrais bija pil­nībā atguvis apņirgšanas spējas.

-   Es?! tam garais nekādi nespēja noticēt.

-    Ne tik drīz, abus centās atvēsināt Toms. Es, piemēram, mocījos gandrīz visu vasaru…

-    Visu vasaru gulēji šķūnī uz grīdas?! garākais jutās satriekts.

-    Ne jau katru nakti. Bet vismaz divas reizes ne­dēļā, paskaidroja Toms.

-   Tev gan ir pacietība! skumji nopūtās garais. Viņa piere bija norasojusi, bet kakls no necilvēcīgā, nekad neizbaudītā saspringuma kļuvis neticami sarkans.

-   Kā tu uzzināji, ka ir kontakts? mierīgi, bet diez­gan ieinteresēti pajautāja otrais.

-   Beigās parādījās zīmes. Toms paraustīja plecus. Tādi kā pieclatnieki.

-  Jā? šķita, ka otrais pārāk viegli tic visam, ko saka Toms.

Tas lika uzmanīties, jo Toms vienkārši nezināja, ka vēlēšanās sagaidīt savā dzīvē brīnumu cilvēkiem vis­aktīvāk izpaužas tieši tīņu vecumā, bet vīriešiem arī krietni vēlāk.

-  Viņš laikam raidīja to, ko cilvēks vislabāk pazīst, tēlodams izbrīnu, teica Toms un pavēra plašāk jau gan­drīz salūzušos sētas vārtiņus.

Fedjas kucīte vienu cūkas ribiņu bija sataupījusi vakariņām, tomēr garā izņirdzēja stilbs viņai arī šķita pietiekami labs. Garais iemetās šķūnītī, taču, pašam par nelaimi, nepareizajā. Niknais šunelis asiņaini iz­valbītām acīm sāka grauzt jau tā gandrīz sagrauztās šķūnīša durtiņas. Tik nekaunīgu privātīpašuma tiesību noniecināšanu viņš laikam savā mūžā vēl nebija piere­dzējis. Ar privātīpašumu te jāsaprot Fedja, kurš turpi­nāja izgulēt dzērumu. Fedja tādās reizēs pamodās tikai sevišķos gadījumos, kurus vēl neviens nebija piedzī­vojis. Arī šis tāds nebija. Garajam ārprāta bailēs radās tāds spēka pieplūdums, ka viņš ar galvu izlauza divus 80

šķūnīša sānsienas visstiprāk pienaglotos dēlīšus un iemetās blakusšķūnītī, kurā jau bija iesprucis Toms un otrs lielās laimes un slavas tīkotājs. Kucīte uzvaras priekā mazliet pagrauza arī Toma šķūnīša durtiņas un pēc mirkļa nomierinājās.

-   Ir nu gan dinozaurs! nobrāzto pieri berzēdams un mazliet nokaunējies, teica garais.

-   Nav manējais, Toms tūdaļ pārtrauca iespējamos apvainojumus. Te es gulēju! viņš norādīja uz putek­ļiem un skaidu paliekām klāto grīdu.

-   Super! iesaucās otrais.

-   Mātei teicu, ka istabā karsti gulēt. Ja nelaida, naktī izkāpu pa logu.

Garais tagad apskatīja arī mazliet saskrambāto kāju. Bikses bija cietušas vairāk.

-   Ja man nebūtu bikšu… viņš nepabeidza.

Nevienu viņa problēmas neinteresēja.

-   Es arī te varētu pagulēt? jautāja otrais.

-   Redzi, teica Toms, ir vēl viena problēma. Iespē­jams, ka vienu un to pašu katalizatoru divreiz nemaz nevar izmantot.

Garais jutās riebīgi, jo viņam šķita, ka abi pārējie viņam aiz muguras ir atraduši kopīgu valodu.

-  Jā, piekrita otrais. Bet man mājās nav šķūnīša. Koki ir.

-   Nekā cita piemērota nav? Toma balsī juta siltu ieinteresētību un pat līdzjūtību.

-   Ir vecā ateja! ar cerību iesaucās otrais. Tur tagad neviens neiet! Un koki arī blakus!

-   Super! iesaucās Toms.

-    Man laukā nav atejas! teica nupat cietušais.

-   Skūna arī nav!

Tomēr atkal neviens viņa gaudās neklausījās.

-   Super! pats sev paziņoja otrais slīmests. Šonakt jāizmēģina!

-  Ja tur ir daudz koku, tad varbūt kāds noderēs! Pat horoskopos rakstīts, ka katram cilvēkam ir savs koks! Toms dedzīgi atbalstīja jaunizceptā drauga nodomus.

-   Ja godīgi, man jau ir apriebies, ka vienmēr visu zina tikai meitenes!

-  Veči, kā būs ar mani?! protestēja malā nostumtais.

-   Ja man kaut kas izdosies, tu varēsi pie manis pa­mēģināt, beidzot apžēlojās jau gandrīz jaunizceptais ģēnijs.

Jau pēc dažām dienām klasē kāda drēbes sāka arvien nelabāk ost. Vēl pēc dažām dienām nelabi sāka ost otra potenciālā gara giganta drēbes. Tomēr nedz viens, nedz otrs neizrādīja ne visniecīgākās prāta pieauguma pazī­mes. Tikai miegainību. Taču tas notika vēlāk…

Kad no darba pārnāca māte, Tomam bija jādodas uz tuvējo veikalu iepirkties. Zets nerādījās. Toties ārā jau atkal vilkās uz negaisu. Toms nopirka pasūtīto ēdamo un pat gandrīz neko neaizmirsa. Sāka līņāt. Toms iz­nāca uz trotuāra un jau nolēma ātri doties pāri ielai uz pretējo pusi, viņš jau spēra pirmo soli, kad izdzirda balsi. Zeta balsi! Kaut kur pakausī, galvvidū, it kā viņam galvā būtu uzliktas stereo austiņas!

-   Uzmanies! cauri Toma smadzenēm izšāvās tikai viens vārds.

Viņš saminstinājās, bet ar to pietika, lai nepakļūtu zem nupat garām aiztraucošās automašīnas riteņiem!

Kādu mirkli Toms nespēja atgūties. Sāka gāzt kā ar spaiņiem. Tūdaļ iela pārvērtās paseklā, bet plati mutu­ļojošā strautā. Nebija jēgas gaidīt viņš jau tāpat bija izmircis līdz ādai. Un Toms devās mājup.

Kad viņš nogriezās savā šķērsieliņā, viņš tūlīt ierau­dzīja Rūtu. Rūta nāca no ielas pretējās puses. Arī viņa bija viscaur samirkusi. Viņas paplānā, īsā vasaras klei­tiņa tik ļoti lipa pie ķermeņa, ka tai cauri varēja redzēt biksītes. Arī nelielo krūšturīti. No viņas patumšajiem matiem pāri pierei, uzacīm un melnajām skropstām tecēja mazas straumītes. Un pēkšņi viņas slapjā, slikti nosauļotā, kalsnā, mazliet iegarenā seja ar lielajām, tumšajām acīm un slapjajām lūpām un viss viņas ķer­menis, viss, viss viņam šķita tik tuvs un mīļš, ka viņš vairs nespēja iedomāties, kā varētu turpināt dzīvot, ja Rūtas nebūtu! Dīvains karstums kāpa uz augšu! Viņš tūlīt saprata, ka Rūta kautrējas, un centās vairs neska­tīties zemāk par viņas seju.

-   Nepaveicās! tikko jaušami pasmaidot, teica Rūta.

Toms nespēja atraut skatienu no viņas lūpām.

-    Jā. Tu šodien nebiji skolā? viņš tomēr bilda. Vecmāmiņai slikti?

-   Visu laiku guļ, nopietni un mazliet skumji atbil­dēja Rūta. Biju aptiekā pēc zālēm.

-   Jā, atbildēja Toms, jo nekā cita jau nebija, ko sacīt.

Viņi mirkli klusēja. Tikai īsu mirkli, jo Toms uzreiz saprata, ka Rūta kautrējas iet pa priekšu, tāpēc pats atsāka soļot. Rūta, nedaudz atpalikdama, sekoja.

-   Kas jauns skolā? Rūta jautāja mazliet skaļāk, lai pārspētu lietus brāzienu.

-   Nekas! Toms atbildēja un tūlīt atcerējās. Skolā bijuši zagļi! Nozaguši kaut ko datorkabinetā. Arī viņš runāja mazliet skaļāk.

-    To es zinu! pavēstīja Rūta. Tu esot ļoti labi atbildējis ķīmijas stundā?

-   Kas tev to teica?! Toms gandrīz apstājās.

-    Ir, kas pasaka… Rūta, noslēpumaini smaidot, paziņoja, bet neprata paturēt noslēpumu. Nu, Sigita taču! Šodien piezvanīja!

Sigita bija Rūtas blakussēdētāja. Un viņas abas maz­liet "čupojās".

-    Nekas sevišķs, apslāpējot lepnumu, attrauca Toms. Arī viņam bija Rūtai kaut kas jāpavaicā, šķita, ka tagad ir diezgan piemērots brīdis. Vai tu pazīsti Zetu?

-   Kādu Zetu? Rūta atvaicāja tik neviltoti, ka tālāk turpināt nebija jēgas.

Un tūlīt viņi jau būs pie Rūtas mājas.

-   Ja vajag palīdzēt…

-    Nē, ātri pārtrauca Rūta. Māte palūdza brīv­dienas. Un tad klusāk: Paldies.

Viņa vēl pavisam īsu mirkli aizkavējās.

-  Atā! viņa tikai ar lūpu kaktiņiem pasmaidīja un, atbildi negaidot, aizgāja.

Atā! Toms vēl paguva iesaukties.

Viņš gan nelietoja šo dīvaino svešvārdu. Parasti viņam itin labi noderēja latviskotais, no itāliešiem aiz­gūtais "čau!". Bet šoreiz… Viņam pat pietika bruņnie­ciska spēka nepaskatīties uz aizejošās Rūtas pēcpusi un visu pārējo. Tikai vienu pavisam īsu mirklīti. Ap­mēram pusotru… Ne ilgāk.

Toms jau sāka bažīties, ka Zets vairs nekad neat­nāks, kad viņš tomēr ieradās. Diezgan pavēlu vakarā. Viņam bija citas, pavisam ikdienišķas drēbes un apavi tādus valkāja vai puse zēnu. Māte par vēlīno ciemiņu nemaz nebrīnījās. Viņa to visu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu, pavisam ikdienišķu parādību. Arī tēvs, kurš, krietni izgulējies, visu dienu noņēmās ar dažādiem dzī­vokļa kārtošanas un remonta darbiem. Tik aktīvi, ka mātei ik pa brīdim nācās tekalēt viņam pakaļ un mēģi­nāt atturēt no pārpūlēšanās. Viņa vienkārši nekad ne­bija redzējusi kādu vīrieti tik nevīrišķīgi uzvedamies. Kur nu vēl tēti, kurš bez piespiešanas gandrīz nekad neko mājās nebija darījis. Nākamās trīs dienas mātei nācās krietni nopūlēties, lai atkal visu savestu kārtībā. Taču vēl pat pēc mēneša vai diviem atklājās nepare­dzēti postījumi.

Zets ierosināja iziet pastaigāties, un Toms pat nebrī­nījās, ka māte nemaz nedomāja iebilst. 86

Fedja joprojām "zāģēja". Ejot gar šķūnīšiem, Zets pēkšņi skanīgi iesmējās.

-   Par ko tu smejies? vaicāja Toms.

-   Tu viņus lieliski apstrādāji! Zets joprojām smai­dīja. Tagad es zinu, kāpēc te cilvēki reizēm saka nepa­tiesību! Tas ir uzjautrinoši!

-   Ne jau visiem! smējās arī Toms.

-   Visiem ne! piebalsoja Zets. Un tūdaļ kļuva pavi­sam nopietns. Tātad jūs zināt, ka koki daudz ko sa­glabā savā… atmiņā? Un visa cita dzīvā un pat nedzīvā radība?

-   Esmu kaut ko par to lasījis, Toms nedroši bilda.

-   Bet, ka veci ozoli vai kļavas spētu cilvēkam iemācīt ķīmiju, tas man nebija ienācis prātā! Zets atkal ska­nīgi un dzidri iesmējās.

Toms nekad dzīvē nebija dzirdējis tik gaišus un ska­nīgus smieklus.

-   Tu vēl daudz ko nezini! savā stilā turpināja Toms. Telefonu stabi, piemēram, zina visu par elektrību!

-   Bet veci grīdas dēļi par mūziku! iesaucās Zets.

-    Kāpēc par mūziku? brīnījās Toms. Es vēl sa­prastu, ja par kurpju taisīšanu vai galdniecību! Varbūt vēl par dejošanu!

-   Es tikai attīstu tavu melošanas paņēmienu, no­pietni atbildēja Zets.

-   Mānīšanās, izlaboja Toms. Tev ir jāsaprot, ka īsti meli ir tie, kam visi grib noticēt. Tātad tajos jābūt daļai patiesības.

Zets tomēr to nesaprata.

-    Tev bija taisnība par skolu, Toms bilda, kad viņi jau gāja pa ieliņu un tuvojās "parkam".

Zets neatbildēja. Viņš tikai kļuva vēl nopietnāks. Notikumu ar garāmbraucošo automašīnu, kura Tomu gandrīz sabrauca, viņš nezin kādēļ negribēja pieminēt. Šķita, ka Zets par to negrib runāt.

Saule jau bija gandrīz norietējusi. Tikai pašu aug­stāko koku galotnes vēl liecināja par tās klātbūtni.

-   Aiziesim līdz ezeram? vaicāja Toms.

-   Jā, atbildēja Zets.

-   Varētu nopeldēties… Ūdens vēl silts.

Zets arī šoreiz neatbildēja. Un tad pavisam negaidīti:

-   Vini drīz aizceļos.

-   Kādi viņi?! Tomam paspruka, kad viņš jau bija sapratis. Ko viņi meklēja skolā? Salauza datorus!

-  Ne tikai skolā… Zets apklusa. Uz labu brīdi. Šķita, ka viņa domas arvien vairāk kavējas kur citur.

Viņi bija nonākuši pie nogruvušā mūra. Tumšais, apsūnojušais milzenis gulēja lejā, turpat, kur vakar bija noripojis.

-  Jā, beidzot ierunājās Zets. Viņi drīz aizceļos. Viņš bija tāds kā nupat atgriezies no tālienes.

-    Bet tu? paklusi ievaicājās Toms. Tu arī drīz aizceļosi?

-   Nezinu, Zets īsi atbildēja un pēkšņi pasmaidīja.

-   Iesim nopeldēties? Tu taču gribēji peldēties!

Pie paša ezera nebija gandrīz neviena cilvēka. Arī tas "gandrīzneviens" slapstījās ezera pretējā krastā laikam "tina makškeres".

Ūdens vairs nebija tik silts, kā Toms cerēja, tomēr peldēties varēja. Arī gaiss vēl bija saglabājis dienas siltumu, tāpēc, izbrienot no ūdens, pārāk nesala. Tagad, sēžot uz kāda tumšajā, nekustīgajā ūdenī mirkstoša veca vītola zara, Tomam šķita, ka ezers ir ļoti dziļš. Toms tūlīt pastāstīja, ka tepat netālu ir kāda stāva vieta krastā gandrīz vertikāli ūdenī! Bet dziļi dzelmē skaidrā laikā varot pat kaut ko saskatīt. Ja ienirst. Varbūt kādas vecas mājas paliekas. Varbūt te kādreiz ir bijis krasta nogruvums un māja pazudusi zem ūdens.

-   Ja ienirst? pārvaicāja Zets.

-   Nu, jā… apstiprināja Toms. Es tur reiz atradu pat kaut kādas lauskas. Tā laikam ir bijusi koka māja. Guļbaļķu.

Abi zēni mirkli klusēja, tagad jau visi ūdeņi līdz pat pretējam krastam bija satumsuši. Beidzot pavisam viegla vēja pūsmiņa nedaudz iekustināja vecā vītola lapotni…

Un tad Toms vairs nespēja nociesties nepavaicājis.

-   Zet? viņš paklusi teica. Tu esi atnācis no cita laika?

Zets pat nepaskatījās, šķita, ka viņš jau sen ir gaidījis šo jautājumu. Tomēr viņš klusēja. It kā tieši klusēšana būtu vislabākā atbilde. Apstiprinoša atbilde.

-   Bet tu taču esi cilvēks?! Toms vairs nespēja no­valdīt satraukumu. Viņa balss, šķiet, pēkšņi bija paga­lam aizsmakusi.

-   Esmu… Zets paklusi atbildēja. Viņš tikai mirklīti bija vilcinājies. Tomēr šī acumirklīgā vilcināšanās To­mam šķita pārāk ilga…

-   Kā tu nokļuvi pie mums? Toms beidzot pajautāja.

-   Es ieniru! Zets negaidot jocīgi pasmaidīja. Šķita, ka viņš klusībā mazliet uzjautrinās.

-    Ieniri? Kur? Laikā?! Tomam tomēr bija grūti noticēt.

-   Kā tu nupat ūdenī! Zets, turpinādams smaidīt, reizē ļoti uzmanīgi paskatījās uz apmulsušo Tomu.

-   Vai kā nazis mīkstā sviestā!

Toma veselais saprāts pieteica bada streiku! Tas brēca pats tu esi "sagājis sviestā"! Bet visi pēdējo divu dienu notikumi un atgadījumi gan ķīmijas iemācīša­nās, gan lielā akmens novelšanās, gan Zeta brīdinājums uz ielas, pat Rūtas vecāsmātes teiktais -, tas viss lie­cināja, ka Zets saka taisnību! Vēl trakāk Toms z i n ā j a, ka Zets runā patiesību!

-   Tev ir kaut kāds aparāts? Kuģis? Toms vaicāja.

-  Nav, vienkārši atbildēja Zets. Man tas nav vaja­dzīgs. Un tad daudz nopietnāk: Arī tev…

-   Man?! Toms pārvaicāja un apklusa.

Bet kāpēc viņš brīnījās? Un vai viņš brīnījās? Viņš taču šādu atbildi sirds dziļumos jau bija gaidījis… Vien­kārši ienirt laikā… Šķita, ka kaut kas ļoti tāls, kaut kur aizlaikos atstāts, tomēr joprojām pazīstams visdziļā­kajā zemapziņas stūrītī čukstēja: "Atceries! Atceries!"

-   Es jau domāju, ka tu neticēsi, Zets atkal pasmai­dīja. Nav nekāds brīnums daudzi pat mūsdienās tam ne visai tic. Es domāju manā laikā. Tajā, no kurie­nes esmu atnācis. Viņš atkal paskatījās uz Tomu.

-   Tāpēc niršana laikā ir aizliegta…

-Bet tu? Kā tad tu?…

-   Es pārkāpu šo aizliegumu. Zeta lūpas savilkās ciešāk, bet lielajās, skumjajās acīs pavīdēja neparasts spīts un apņemšanās. Jā, esmu noziedznieks… viņš tomēr klusi teica.

-  Tad varbūt tevi meklē? Varbūt tev dzenas pakaļ?! iesaucās Toms.

-   Nedomāju vis. Nav jau kam! viņš gandrīz pasmī­nēja.

-   Nav? Vai tad jūs visi nevarat?…

-   Nē, Zets pārtrauca. Tikai retais spēj pa īstam ienirt laikā.

-   Bet viņi? Nu, tie, kuri?… Toms nepaspēja pabeigt iesākto.

-   Viņi nāk no cita laika. Un tad vēl nesaprotamāk:

-   No citiem.

-  No citiem? Toms tiešām nesaprata. No dažādiem?

-   Tam vienam es vēl netieku klāt, neesmu vēl pietie­kami atjaunojis spēkus, teica Zets. Jo niršana tos atņem. Un arī sevi nedrīkstu atklāt. Bet otrs ir tavs laikabiedrs!

-   Mans laikabiedrs! tas Tomam bija patiess pār­steigums. Tātad arī mūsdienās ir tādi, kuri var…

-   Un kas tad tu esi? gandrīz pikti pārtrauca Zets.

-   Es jau tev reiz teicu tu esi nirējs! Un pēc ^hirkļa, mazliet klusāk: Un tu to zini. ļ

-  Jā, varbūt zinu… Toms neprotestēja, to^'r tūlīt aizsvilās. Bet kāpēc es to zinu? Kāpēc man ir jāzina? Kāpēc?! Ja es nekad neesmu…

-   Tāpēc, Zets pārtrauca, ka tu esi niris… Tikai loti sen…

-   Sen? Toms negribēja saprast. Kad sen?

-    Pirms daudzām, ļoti daudzām dzīvēm. Tu taču atceries savu sapni?

-   Vai tad tas nebija tikai sapnis? pavisam klusi vaicāja Toms.

-   Tu taču zini, ka ne, Tomam acīs lūkodamies, mierīgi atbildēja Zets. Un tad, pat nepaskatījies uz Tomu, turpināja: Cilvēka mūžs ir kā bieza grāmata, Tom, kur katra lappuse ir viena viņa dzīve… Mums dažreiz izdodas ieskatīties kādā no tuvākajām jau aizšķirtajām lapām. Taču tu nezin kāpēc esi pratis ieska­tīties gandrīz vai sava mūža pašos pirmsākumos. Un arī tas nav viss! Tad, varbūt pirms simtiem tūkstošu gadu, tu esi spējis ienirt vēl daudz senākā laikā! Tik senā, ka, iespējams, esi redzējis pat VIŅUS!

-  Viņus? Toms juta, ka viņam ir izkaltusi rīkle, bet pats viņš dreb ne jau no vēsuma.

-   Es to nevaru apgalvot… Bet ja tavs sapnis bija patiess… Tava vissenākās dzīves ieniršana. Nē, es to baidos apgalvot.

-   Baidies?

Un tad Zets palūkojās uz Tomu. Viņa acīs varēja izlasīt tik milzīgas skumjas, ka Toma sirds sažņaudzās un viņš aizmirsa par visu citu pasaulē.

-   Zil ii, kas tas ir vilšanās un vientulība? Tev ir jāzina l tomēr esam tik līdzīgi… klusi, bet skaidri turpir/ J/d Zets. Visums ir tukšs. Tajā nav mums līdzīgu būtņu. Nekur.

-   Visā galaktikā?! vēl vairāk drebot, pārvaicāja Toms.

-   Visā, Tom.

-   Bet lidojošie šķīvīši? Un indiāņu zīmējumi! Un radiācija seno, iznīcināto pilsētu vietās! Un kas vēl tur tāds?! Atlantīda?! Tas viss ir blēņas?! Nevar būt!

-   Nē, tās nav blēņas, beidzot atkal pasmaidīja Zets. Šķīvīši bija, bet mēs ar tiem tikām galā. Jo tās bija mums svešas, pat naidīgas būtnes, kuras nāca no para­lēlajām, nestabilajām pasaulēm.

-   Paralēlajām?

-  Es tev kādreiz paskaidrošu. Galvenā atšķirība starp mums un viņiem ir tā, ka nestabilo pasauļu iemītnie­kiem ir tikai viena, kaut arī ļoti ilga dzīve. Atšķirībā no cilvēka daudzdzīvju mūža viendzīves būtnēm nav dvēseles. Pat ja ir, tad tikai aizmetņa stadijā. Jo vienas dzīves laikā dvēsele nespēj attīstīties. Viņiem tā ir mir­stīga! Tāpēc mēs nespējam atrast kopīgu valodu. Atlantīda? Jā, tāda bija. Ļoti sen. Taču tā bija cilvēku, kaut arī no mums nedaudz atšķirīgu cilvēku, civilizācija. Pat fiziski atšķirīgu.

-   Viņu deguni sākās tūlīt no pieres?

-   Jā, arī tas, pasmaidīja Zets. Un pirms Atlantīdas bija arī citas augsti attīstītas civilizācijas, kuras tomēr gāja bojā. Iespējams, mūsu dvēseles to atceras.

-   Vai nevar būt tā, ka viņi ienira nākotnē? Daži no viņiem? savu cilvēces attīstības versiju izvirzīja Toms.

-  Nē. Tas nav iespējams, tūdaļ atbildēja Zets. Var ienirt laikā, kas pastāv, taču nav iespējams ienirt tādā matērijas formā, kāda vēl neeksistē.

-   Bet nākotnes cilvēki? Vēl tālāki par tavu laiku? Toms nespēja rimties.

-   Vini nenirst.

-   Nenirst?!

-   Ne reizes, atbildēja Zets.

-   Kā tu to zini?

-    Skaties! Zets iemeta ezerā mazu akmentinu.

Redzi, kad akmentiņš saskaras ar ūdeni, ap to vietu izplatās aplīši. Tā arī nākotnes cilvēki nevar ienirt nepamanīti. Jo mūsu laiks ir kā ūdens virsma, kas reaģē uz katru pieskārienu.

Toms to zināja. Sāka krēslot. Uz gruvešu pusi aiz­lidoja paprāvs putns. Toms jau pirms kāda brīža bija apģērbies.

-   Iesim? vaicāja Zets.

-    Viņi, Toms tomēr nespēja rimties. Kas viņi ir? Es nedomāju tos divus, kuri apzaga skolu. Es do­māju…

-   Ja es zinātu! pārtrauca Zets. Ja kaut viens cilvēks to zinātu! Viņi ir stāvējuši klāt pie cilvēces raša­nās pirmsākumiem! Varbūt pat pie visa dzīvā rašanās pirmsākumiem!

-    Tad jau viņi ir dievi! gandrīz neticīgi iesaucās Toms.

-    Varbūt. Jā, varbūt viņi ir dievi! Pat manam lai­kam!

-   Un tu VIŅUS gribi atrast?! Toms gluži vai izbīlī, tomēr vienlaikus arī sajūsmā raudzījās uz Zetu.

-    Nē, Tom. Tik dziļi ienirt es nespēju. To nespēj neviens cilvēks! Pat tu ne!

-   Es?! Bet kā tad es toreiz… Kā es VIŅUS redzēju? Vienu no VIŅIEM?!

-   Arī man tā ir mīkla. Zets mirkli domāja. Varbūt VIŅŠ tevi izsauca?… Pavēra kādu eju, kādu spraugu laikā!

-    Tu taču pats nupat teici, ka apsteigt laiku nav iespējams! Vai ienirt tajā uz priekšu!

-   Mums nav iespējams, Tom, pavisam mierīgi at­bildēja Zets. Pat mums!… Vai izcili gaišreģi to nedara? Tiesa gan tikai ar prātu, ar garu. Varbūt VIŅA dvē­sele ir tik liela, ka spēj pāršķelt laiku uz visām pusēm miljonu gadu garumā!

-   Tātad tu gribi satikt Dievu, gandrīz mierīgi kon­statēja Toms.

-   To ir gribējuši daudzi cilvēki. Es neesmu tik iedo­mīgs. Un VIŅI mūs ir pametuši. Jau sen. Taču kādas zīmes, kaut ko, ar kā palīdzību varētu ar VIŅIEM sazi­nāties, tās es ceru atrast pagājušajos laikos. Varbūt VIŅI tomēr tās ir atstājuši! Varbūt nejauši, varbūt pa­zaudējuši! Tā mums ir vienīgā cerība, Tom! Vienīgā! Toms pēkšņi pamanīja, ka Zeta acu kaktiņi kļūst mikli.

-    Jo mūsu laiks ir apstājies, Tom! turpināja Zets.

-   Cilvēce vairs neattīstās! Nu jau daudzus gadsimtus!

-   Gadsimtus?!

-   Gadu tūkstošus, Tom! Mums viss ir apnicis! Jo mēs visu varam! Gandrīz visu, ko pieļauj mūsu ķermenis un saprāts! Tie daži, kuriem bija tādas spējas, jau ienira laikā pirms manis! Un neatgriezās! Arī tāpēc manā laikā niršana ir aizliegta, lai gan to taču neviens nespēj apturēt!

-  Neatgriezās? Toms saausījās. Tātad arī tu varētu nespēt atgriezties?…

-   Nē! Es zinu, kāpēc viņi neatgriezās! Ne jau tāpēc, ka nespētu! Viņi negribēja atgriezties! Jo mūsu laiks ir kļuvis tukšs! Mēs tikai izliekamies, ka dzīvojam! Jā, tagad es saprotu tieši mēs esam vislielākie meļi! Itin visi! Zets nespēja apslēpt neizmērojamu rūgtumu par savu laiku. Un, ja es spētu, es VIŅIEM pavaicātu, kāpēc VIŅI mūs pameta? Vai tāpēc, ka jau tad zināja mēs esam strupceļš? Neizdevies Dieva vai Dabas eksperiments, varbūt kļūda?! Kas mūs sagaida nā­kotnē?! Vai cilvēce jelkad spēs pārvarēt savu apstāšanos, pat degradāciju! Kāpēc citas, daudz senākās centrālās galaktikas būtnes pat necenšas atbildēt uz mūsu tūk­stošgadīgajiem mēģinājumiem rast kontaktus? Kāpēc VIŅI mūs ignorē?

Zets pēkšņi apklusa. Viņš klusēja ilgi. Arī Tomam nebija, ko teikt. Patiesībā viņam bija ak, cik daudz, ko vaicāt! Tomēr šie jautājumi tagad šķita pārāk neno­zīmīgi, sīki…

-   Kāpēc tu…? Toms tomēr neturpināja.

-    Atradu tieši tevi? beidzot Zets pasmaidīja. Tu jau mums esi kā bāka! Tev panirt garām gandrīz nav iespējams! Un tad pavisam vienkārši: Nirējs jūt otra nirēja klātbūtni. Niršanas brīdī arī citā laikā. Varbūt tāpēc šeit ir uzradies tas, kurš tev kaitē.

-   Kāpēc? Es viņam traucēju?

-   Tagad jā. Un arī es! Man šķiet, ka viņa nodomi nav sevišķi labi… piepeši Zets pat iesmējās. Bet tevi viņš tomēr nedabūja!

-   Viņš dabūja citu! gandrīz īdzīgi attrauca Toms.

-   Un tas cits neko labāku nav pelnījis! smiedamies teica Zets. Es mazliet ieskatījos viņa domās.

-   Tu ieskatījies arī manās domās. Toms tūlīt nožē­loja teikto, jo juta, ka mazliet nosarkst.

-   Piedod! sacīja Zets. Kad tu sapņoji, es nespēju noturēties. Es pat aktivizēju tavu sapni. Piedod. Bet vēlāk… Vēlāk tu tiki apdraudēts. Mūsu laikā mēs ne­slēpjam savas domas… Te tomēr ir citādi.

Toms juta, ka atkal nosarkst. Viņš bija nikns pats uz sevi. Bet tur neko nevarēja darīt.

Parkā jau satumsa. Citreiz, ja Toms ietu viens, viņa sakāpinātā iztēle zīmētu dažādas briesmīgas ainas, bet tagad, kad līdzās gāja Zets, Tomam šķita, ka viņam pietiktu drosmes sasveicināties ar pašu nelabo.

-   Zet? Vai velni ir?

-   Es īsti nezinu, ko tu ar to domā, Zets nesteidzās ar atbildi. Nestabilajās pasaulēs ir dažādi radījumi. Var gadīties, ka no vistuvākās kāds ieklīst pie mums. Te to laikam sauc par viņpasauli.

-   Vai tur var ienirt? Viņu pasaulēs?

-   Ko?! Traks esi palicis?! To lai dara viņi paši! gan­drīz iespurdzās Zets. Nedomāju, ka kāds, kuram ir dzīva dvēsele, tur gribētu nokļūt! Es jau nu noteikti ne!

-   Es arī ne, Toms nomierināja Zetu, lai gan pats par to nebūt nebija tik pārliecināts. Vai tie divi, kuriem ir nelabi nodomi, var tālu ienirt? viņš vēl pavaicāja.

-   Domāju, ka ne pārāk tālu. Dažus gadu tūkstošus. Trīs vai četrus. Taču ne dziļāk.

-   Tad jau gan nav tālu…

Zets iešķībi pablenza uz Tomu, kurš bija "saverkšķījis" itin nevainīgu grimasi. Nezin kāpēc Zetam pēkšņi šķita, ka Toms tagad viņu apceļ.

Gandrīz pusnaktī pilsētas nomalē divi pagara auguma vīrieši apturēja privāto taksometru. Viens, ku­ram rokās bija melns "diplomāts", bet galvā tumša platmale, ar grūtībām varēja iesēsties priekšējā sēdeklī.

-    Uz kurieni? pavaicāja taksometra vadītājs un īpašnieks. Šie divi vīri viņam nepatika. Un vai maz kas dzirdēts…

-   Taisni! atrūca tas, kurš apsēdās priekšējā sēdeklī.

Drīz arī pilsētas nomale pagaisa kuplajos dārzu zaļu­mos.

-Ārpus pilsētas nebraukšu, ierunājās vadītājs, pats sevi drošinādams.

-   Brauksi, atcirta garākais. Šķiet, viņa acis zaļgani nodzirksteļoja.

Aizmugurē sēdošais klusēja. Viņš bija manāmi uz­traucies, lūkojās pa labi un pa kreisi kā mājdzīvnieks, kurš mēģina atcerēties atpakaļceļu. Taču tas, kurš sēdēja priekšā, nemaz neuztraucās. Griezies! viņš pēkšņi uzkliedza.

Tas bija zemes ceļš. Pēc pēdējās lietus gāzmas izžuldzis un peļķains. Pa to varēja nokļūt vai nu līdz ezeram, vai, tālāk nogriežoties, tuvējā mežā.

-   Vai tad tur ir kādas mājas? gluži nobijies, apvai­cājās taksometra īpašnieks.

-   Tev tur būs mūža mājas! nedabiski ķērcošā balsī iesmējās tas, kurš dīdījās aizmugurē.

"Kaut kas jādara! Kaut kas jādara!" gandrīz prātu zaudēdams, lauzīja galvu vadītājs. Man nav naudas! viņš pēkšņi iedomājās paziņot.

-  Visu dienu braukā, un nav naudas! atkal ieķērcās aizmugurē sēdošais.

-   Jau atdevu! Sievai! Man ir četri bērni! takso­metra īpašnieks ar meliem centās iežēlināt tēvaiņus.

-   Brauc! atkal uzkliedza garākais. Griezies mežā!

-   Jā, stulbi paklausīja vadītājs. Ko jums mežā? viņš mēģināja izlikties nenobijies.

-   Sēņot! ieķērcās aizmugurē sēdošais.

Kaut ko pasākt nebija jēgas. Vēl pēc mirkļa pazemais automobilis bezcerīgi "iesēdās" dubļainā slīkšņā un tā motors noslāpa.

Trīstonnīgā kravas busiņa šoferis žāvādamies trenca mašīnu uz mājām, kad gandrīz pēdējā brīdī pamanīja no tuvējās mežmalas uz šosejas izlēkšojošu trako.

-   Palīdzi! Esi cilvēks! atrāvis vaļā durvis, iesaucās vīrietis, pirms busiņa šoferis paspēja viņu trekni no­lamāt.

-   Kas ir? šoferis pikti uzsauca. Ieskrēji grāvī? viņš šodien jau vienu "štropēja", tāpēc nebūtu pār­steigts par otru.

-    Nē, tur mežā! Tur divi mani iedzina! Iesēdos! Netieku laukā!

-  Kā, iedzina? nesaprata šoferis, tomēr miegainība viņam bija prom kā nebijusi.

-    Ieroču viņiem nav! apgalvoja vieglās mašīnas īpašnieks. Viens šausmīgi garš!

-   Garie vieglāk krīt! iesaucās busiņa šoferis. Viņš kādreiz bija nodarbojies ar boksu, tāpēc joprojām alka piedzīvojumu. Pie tam nebija no bailīgajiem. Nebai­dies! Man ir savi ieroči! smīnēdams paziņoja šoferis un no krēslapakšas izvilka vidēja lieluma lauznīti. Vienmēr var noderēt! šoferis lauznīti nolika sev blakus. Lec iekšā un rādi ceļu!

Ceļa meklēšana nebija pārāk veiksmīga. Vispirms viņi pabrauca garām tai vietai, kur jānogriežas mežā, kad to atrada, nogriezās nepareizi jau pašā mežā. Tomēr galu galā arī īstā stiga tika uzieta un vēl pēc simt met­riem gandrīz līdz durvīm iestigušais automobilis.

-   Tavējais?! pirmais iesaucās šoferis un, negaidī­dams atbildi, pagrāba lauznīti un izlēca no kabīnes.

Tuvumā neviena nemanīja. Arī cietušais izlēca no busiņa.

-    Skaties, vai nav apskrūvēta! uzsauca šoferis, lūkodamies tuvējā biezokņa virzienā. Izskatās, ka neviena nav! Nav nekas paņemts?

-   Nē, nu jau gandrīz atviegloti attrauca sava autiņa laimīgais atguvējs. Tev trose ir?

-   Trose? Tas, vecīt, dārgi maksās! bijušais sportists joprojām nenolaida acis no apkārtējā meža. Vismaz piecus aliņus! viņš pagājās uz pretējo pusi, kur, busiņa starmešu neizgaismots, tumsnēja pārējais biezoknis.

Un pēkšņi aiz tuvējās eglīšu audzes kaut kas no­plaiksnīja, it kā zaļgani violeta zibens šautra nāktu nevis no augšas, bet tepat no zemes. Tikai pērkona

rībiens nebija sadzirdams. Pavisam īsu mirkli, tad viss nodzisa un apkārtni apņēma vēl dziļāka tumsa.

-   Ē! Man pašam ir trose! iesaucās taksometra īpaš­nieks, rakņādamies pa bagāžnieku.

-   Tu redzēji? klusi bilda busiņa šoferis.

-  Ko? taksometra īpašnieks tikai tagad pacēla galvu.

-    Neko, atbildēja šoferis, joprojām lūkodamies uz jaunaudzes pusi. Nē, neko…

Naktī Toms pamodās un nevarēja aizmigt. Viņš atkal un atkal pārdomāja pēdējo dienu notikumus, it sevišķi Zeta teikto. Kaut kā neticami, ka tas bija noticis, ka tas joprojām notika ar viņu! Visa pasaule Tomam tagad šķita citāda, it kā plašāka, it kā pavērusies, tomēr reizē sacīdama: Tā, ko tu redzi, ir tikai niecīga daļiņa! Vēl daudz vairāk ir tā, ko tu neredzi, pat nenojaut!

Toms piecēlās un pēkšņi sastinga. Vecais saliekamais krēsls, kurā māte bija uzčubinājusi guļasvietu Zetam, tagad bija tukšs! Zeta tur nebija! Tomam kaut kā dī­vaini sažņaudzās sirds vai tiešām Zets būtu aizgājis no viņa neatvadījies? Vai tiešām?!

-   Mēs esam te, pagalmā! Toms, kā pakausī skanam, izdzirda tik pazīstamo, mazliet skumjo balsi. Iznāc, ja gribi.

Toms ātri uzmeta kaut ko mugurā un uz pirkstga­liem, lai nepamodinātu vecākus, jau grasījās aizlavīties 102 uz priekšnamu, kad pārdomāja un izrāpās pa logu. Auksti nebija.

Zets sēdēja uz Fedjas malkas skaldāmā bluķīša un lūkojās zvaigznēs. Un viņam līdzi zvaigznēs lūkojās Fedjas kucīte.

-   Viņi nupat ienira, paklusi un pavisam mierīgi teica Zets. Beidzot Rūtas vecāmāte varēs atpūsties.

-    Vai tu kaut ko zini par seno Lielvārdes jostu? vaicāja Toms.

-   Zinu. Tur ir ieaustas Visuma zīmes, bet tavā laikā jau pārāk stilizētas. Daudzām senajām tautām ir zīmes. Gandrīz visos kontinentos. Zets pasmaidīja. Taču jau senatnē šīs zīmes bija tikai burti, kas palikuši pāri no daudz senāka raksta vai rakstu fragmenta.

Kaimiņu dārzos cēlās migla. Gandrīz līdz pat nobrie­dušo ābolu pilnajiem zariem. Droši vien arī Rūtas dārzā. Fedja bija priekšlaicīgi beidzis savu atskurbšanas ciklu. Toms nešaubījās, ka arī tas ir Zeta nopelns.

-   Drīz es būšu gatavs ienirt… klusi bilda Zets.

-    Jā. Nezin kāpēc Tomam kļuva nepanesami skumji.

-   Tu taču man palīdzēsi? Zets palūkojās uz Tomu un vairs nenovērsa no viņa skatienu.

-   Es? Ienirt? Bet es taču neprotu!

-   Tas ir labi, pasmaidīja Zets. Citādi tu joka pēc būtu ieniris varbūt pat pirmsatlantīdas laikā! Un kurš tad tevi varētu panākt? Zets apklusa un turpināja tikai pēc mirkļa: Tev nav jāprot. Tu tikai man ļausi izmantot daļu savas enerģijas. Viņš atkal bija kļuvis nopietns. Tev tās ir daudz vairāk nekā man. Kā vis­dziļākajā akā… Un tad… Tad jau tu būsi iemācījies…

-  Cik dziļi tu nirsi? vaicāja Toms. Cik tālu varēsi?

-   Ne gluži. Vēl ne. Diemžēl. Pa ceļam būs jāpalūko, ko nodomājuši darīt tie divi, kuri nupat aizceļoja.

"Āboli laikam tagad apraso," nodomāja Toms. Kad tu būsi gatavs ienirt? viņš jautāja, pat nepaskatījies uz Zetu. -Rīt…

.

Atstādams aiz sevis putekļu vērpetes, pa gandrīz nemanāmu smilgu, grīšļu un asinszāļu aizaugušu taku, kā prātu zaudējis, auļo jātnieks. Putās nodzītais, satra­kotais zirģelis netiek taupīts ne mirkli. Un jau pēc īsa brīža neviens šajā izkaltušajā, krūmiem un dažviet jaunkoku brikšņiem aizaugušajā klajumā nevarētu pa­teikt, ka te kāds ir bijis. Saule svilina tik nežēlīgi, ka, šķiet, visa dzīvā, kustēties spējīgā radība vai nu sen izcepusies, vai salīdusi netālu tvanošajā purvājā.

Tomēr nē! jau pēc mirkļa tuvējā krūmājā kāds sa­kustas, tad vispirms parādās neiedomājami sapinkāju­šos matu ērkulis, tad, kā atcerējies, ka jāņem līdzi arī tā īpašnieks, nozūd un atkal parādās, šoreiz kopā ar pusi vasarraibumaina puišeļa galvas. No ērkuļa līdz acīm. Blakus pirmajai pusgalvai kā sēnes pēc lietus uzrodas vēl divas. Viena ir gandrīz tikpat pinkaina kā pirmā, bet otra, šķiet, pieder meitenei.

Prom ir! Knapi paspējām! simtgadīga prātnieka cienīgā grimasē savilktu seju paziņo mazāk pinkainais.

-   Atpakaļ! tūdaļ iesaucas vasarraibumainais.

Un acumirklī trīs pakauši nozūd, kā nebijuši. Vēl pēc mirkļa pavisam cieši gar krūmāju aizauļo divi gausāki jātnieki. Arī viņu zirgi ir putās un nespēj savus smagi bruņotos mocītājus ātrāk panest.

Nu ērkuļi parādās tikai pēc laba brīža.

-   Vairāk nav, ne visai pārliecinoši nolemj mazāk pinkainais.

-   Šie bija dzelzsgalvas! pinkainākais paziņo tā, it kā nupat būtu redzējis purva jodus.

-   Tā nesaki! izbailēs cenšas protestēt mazāk pin­kainais. Tad jau mēs sen būtu beigti! Vai nezini, ka no dzelzsgalvām neviens nevar pamukt, iedams pat pulka soļu tālumā?!

-    Nožaudē degunu! Tie bija dzelzsgalvas! spītīgi atkārto vasarraibumainais.

-   Ja viņi mūs negribēja jaust, tad tā ir zīme, ka gadī­jies kas tuklāks par mūsu dzīvību ņemšanu, beidzot ierunājās arī meitene.

-   Vai skriesim uz puru? Ka nelēkšo atpakaļ! Es tur zinu takas tiksim drošumā.

-   Zinis! nicīgi iesaucas vasarraibumainais. Es ar zinu! Nu un? Bez lūkiem tur tālu netikt! Un pāri ne tik!

-   Pīsim lūkus! otrs neatlaižas. Iesim, ātri!

-  Cirim tiesa dzelzsgalvas purā nelīdīs! Par smagu! arī meitene piekrīt.

-   Raudzīt var, beidzot caur zobiem nonurd vasarraibumainais. Labāk galu ņemt pie pašu pura joda, ne no svešo dzelzsgalvām.

-   Vai nonākt viņu gūstos, piebalso Ciris.

Tagad visi trīs bija izlīduši no krūmāja, un nu varēja manīt arī pusaudžu trūcīgo apģērbu kādus pirmajā mirklī nenosakāmus, pelēkus kankarus. Mazāk pinkai­najam tikai gurnu apsējs, toties pie sāniem divi nelieli, prasmīgi apdarināti krama metamie cirvīši. Vasarraibumainajam apaļvaidzim, kurš bija visgarākais no trijotnes, rokās paprāva runga. Pat meitenei savs iero­cis tēva dāvināts, labi trīts bronzas nazis.

Uz dūksnāja pusi viņi skrēja nesarunādamies, ik pa brīdim slēpdamies brikšņos. Nu jau kļuva staignāks te varēja pat nedaudz atvilkt elpu.

-   Ko šie tā dirba? nespēja rimties rungas stiepējs.

-   Kā apsviluši!

-   Neba no laba, bilda meitene.

-  Neba no laba, tūlīt piekrita cirvīša īpašnieks. Vai tu šos tā īsti matīji?

-   Ejam! Te vēl nav droši!

Trijotne devās arvien dziļāk tīrelī.

-   Cieti krekli. Bronza tā nav, ierunājās garākais.

-   Dzelzs! Kā šo galvas! drūmi bilda mazākais. Kā tādus var veikt? Ne bulta ņem, ne ciris!

-    Kur nu ar tavu cirīti! nicīgi atcirta garākais.

-   Tavs pat veca buļļa ādu neņemtu cauri! Tur vajag lielo bronzas! Un niknu vīru! Kas sīvi cērt. Kā mans tēvs!

-   Tavs? Vai mans tēvs necērt gana sīvi? Izgad pār­cirta pilnu lāci, kad tas mežā uzkrita!

-   Kam ceļat naidu kā negudri? abus strīdniekus pārtrauca meitene. Vai nepīsim lūkus? Drīz nevarēs pabrist!

-   Nepīsim, īsi attrauca garākais. Dziļāk ne, bri­dīsim gar malu.

-   Bīsties pura ļaužu? neatlaidās Čiris.

-    Kā man bīties? Vai šos kāds matījis? Tik vecas pasakas!

-   Vai kā tīrs ūdens un sala pura viņā malā? mazā­kais nespēja rimties.

-   Sala?! izsmējīgi noraidoši iesaucās vasarraibumainais. Kurš tur bijis?

-   Cirim tiesa. Vecāmāte reiz teica, ka izsenos laikos arī no šās puses zinis ar viegli dobtu vienkoci varēts tur aizirt. Nu nē. Nu viss ciet aizvilcies, pavēstīja meitene.

-   Un tur mita cilvēki? brīnījās puika.

-   Varbūt vēl tagad ir, atbildēja meitene.

-   Tādi paši kā mēs? vasarraibumainais vēl nebija noticējis.

-   Nē. Runāja pavisam citā mēlē. Un viņiem bija viss no kaula. Šķēpu un bultu gali. Āķi un atskarpes.

-  E! nicīgi novilka garākais puika. Pat ne akmins! No kurienes te tādi uzradās?

-   Ne viņi mēs esam atnācēji, teica meitene.

-   Mēs?! nu pārsteigts bija arī otrs puika.

-  Vecāmāte stāstīja, ka mēs visi pavisam senos laikos esot mituši tāltālās zemēs. Bet tas bijis tik sen, ka pat vecāmāte neatminas, kur!

-   Un tagad še nez no kurienes atnākuši dzelzsgalvas, drūmi noteica cirvīša nēsātājs. Un grib mūs padzīt no šīs zemes! Vai paverdzināt!

-   Nebūs tā! gandrīz ar asarām acīs nikni atcirta garākais puika. Nebūs! Kad mūsu tēvi sāks šos ka­pāt! Taču viņa aizlauztajā pusaudža balsī drīzāk skanēja izmisīga vēlēšanās, ne pārliecība.

-   Ar cilvēku var cīkstēties. Bet ar dzelzsgalvu, kurš pat nelaiž tevi klāt jau no tāluma nogalē. Kā tu ar tādu kausies? mazākais bija skaidrāku galvu. Un bultas pret šo lūst kā salmi!

-   Arī vini ir cilvēki, klusāk bilda meitene.

-    Cilvēki?! neticēdams iesaucās mazākais puika.

-   Bet viņu vadis jods vai burvju burvis! Pret ko pat mūsu krīvu krīvs ir gauds…

-  Nesaki vis, paklusi pārtrauca meitene. Tu daudz kā nezini…

-   Tu zini? vēl klusāk jautāja Čiris. Arī otrs puika saausījās.

-   Neba daudz, atbildēja meitene un aprāvās. To pašu nedrīkstu teikt.

-  Pat mums nedrīksti? vasarraibumainais bija vai­rāk izbrīnīts, ne apvainojies.

-   Pat jums, meitene turpināja. Vai tad nezini, ko svešo vadis iespēj? Viņš nobur katru gūstīto, un tie viņam kalpo kā lapsu suņi! Un stāsta visu, ko zina! Pat ko jau aizmirsuši!

-   Jods viņš ir! klusi iesaucās mazākais puika.

-   Es… Ja mani… Es nekalpotu! savu rungu stin­grāk satvēra lielākais puika.

-   Sagūstīti pat visniknākie vīri drīz viņam klausa kā mazi jēriņi, atbildēja meitene un vēl klusāk piebilda:

-   Un vairs nepazīst savējos.

-   Nemaz nepazīst?! pārsteigts bija pat Čiris.

-    Nemaz! Liela daļa viņa karakalpu ir mūsu pašu ļaužu! Varbūt pat radu! Arī citi kaut kur gūstīti un apburti un par mūsu kāvējiem vesti ne no pašu prāta!

-    Bet tad jau manu tēvu var galēt paša brālis?! iesaucās lielākais puika.

-   Var, skumji atbildēja meitene. Un ir jau vietas, kur tā bijis. Nevajag pat dzelzsgalvju.

Šī ziņa bija tik satriecoša, ka labu brīdi trijotne brida klusējot. Neciešami tvanoja sausākās vietās augošie vaivarāji.

-Ja varētu iekļūt pie šiem aiz akminu krāvumiem, -

pēkšņi ierunājās Ciris.

-   Ko tu tur meklētu? Galu? nicīgi atcirta vasarraibumainais.

-   Izlikties par savaņģoto un jau apburto, Ciris prā­toja, neņemot vērā biedra nupat teikto. Visu izzināt!

-   Ir jau mēģināts, klusi bilda meitene.

-   Ir jau?! iesaucās Ciris.

-  Ai! Ir to es jums nedrīkstēju sacīt! Mirkli domājusi, meitene tomēr turpināja: Ne visi gūstītie ir apburti. Tikai karakalpi. Kuri strādā pils sētā tie vēl paši. Arī pils pagrabos dzītie. Laikam visus nevar tik ātri no­burt! Un tad tie nav gana labi strādātāji.

-   Bet gana labi kāvēji! drūmi piekrita rungas stie­pējs.

-   Skat! Tur kas kustēja?! ātri pārtrauca Ciris.

-   Kāds meža zvērs? paklusi minēja meitene.

-   Tā kā cilvēks! Ciris nepiekrita. Ka nav melnā burvja lūkotājs!

-   Lai tik panāk! sevi un pārējos drošināja lielākais puika. Dabūs ar rungu pa galvu!

-   Nozuda. Varbūt pura ļaužu? atkal minēja meitene.

-   Iesim tuvāk malai? jautāja Ciris.-  Vēl par agru. Vēl vecais ceļš nav atgājis no slīkšņas, atbildēja lielākais un sastinga.

Tūdaļ arī pārējie ieraudzīja divus vīrus, kuri, tagad nemaz neslēpdamies, centās piekļūt tuvāk pusaudžiem. Abi no ārienes šķita pašu ļaudis, taču viņu ieroči bija neredzēti tie pat nebija no bronzas. Visbaismīgākās tomēr bija viņu sejas pelēkas, iekritušām, nedzīvām acīm kā miroņiem.

-   Vaņģotāji! iesaucās mazākais puika, satverdams ērtāk pa metienam savu cirvīti.

Arī meitenei rokā jau pazibēja bronzas nazis. Tomēr cīnīties ar labi bruņotajiem dzelzsvīru sūtītajiem ķērā­jiem būtu bijis neprāts.

-   Atpakaļ, purā! iesaucās vecākais.

Arī dziļāk slīkšņā nebija kur paglābties, jo gūstītāji gandrīz tikpat plāni ģērbušies kā pusaudži nemaz nedomāja atpalikt. Un tomēr tā šobrīd bija vienīgā cerība, jo tūdaļ vēl tuvāk, gandrīz jau aizšķērsodams atkāpšanās ceļu, nemaz nebīdamies iekrist kādā akacī, pāri klajākai vietai šurp steidzās trešais gūstītājs.

-   Tur! īsi iekliedzās vecākais puika. Tur ir krū­mājs! Skrieniet! Es šim zvelšu!

Tiešām, izmukt no sadursmes ar vismaz vienu no gūstītājiem vairs nebija iespējams.

Un tad notika kas mīklains. Gaisā kaut kas īsi no­svilpa. Vistuvāk esošais gūstītājs pēkšņi apstājās un, izlaidis no rokām šķēpu, tvēra pie krūtīm, kurās nupat bija ieurbusies bulta. Bērni pat nepaguva īsti aptvert, kas notiek, kad cita bulta ķēra vēl vienu gūstītāju. Šim gan ar vienu bultu nepietika, un tāpēc viņš tūdaļ saņēma otru. Ar to bija diezgan. Tomēr šķita, ka trešo gūstītāju notiekošais nebiedē, viņš stūrgalvīgi turpi­nāja brist uz bērnu pusi. Viņa pelēkajā sejā nepakustē­jās ne vaibsts, bet acīs vīdēja bezcerīgs nolemtības tuk­šums. Uz ceturto bultu nebija ilgi jāgaida.

Kad pēc mirkļa atguvušies pusaudži gribēja ieraudzīt savu negaidīto glābēju vai glābējus, viņi tuvējā krūmājā nevienu dzīvu dvēseli neatrada. Tikai mazliet nomī­dītu sūnāju un tālāk šķietami neizbrienamu slīkšņu.

Nekas cits neatlika, kā atgriezties pa jau iemīto taku. Viens no gūstītājiem nupat pazuda akacī, bet tas, kuru bija ķērušas divas bultas, vēl smagi, ar gārdzieniem elpoja laikam bija ļoti stiprs vīrs. Kad pusaudži pie­nāca tuvāk, viņš pēdējiem spēkiem tvēra pēc ieroča, bet pieslieties kājās vairs nejaudāja.

-   Nesit! teica Ciris. Tas mums godu nedarīs.

Lielākais puika nolaida rungu. Cirim bija taisnība -

piebeigt pusdzīvu, zemē gulošu karotāju nebija goda lieta pat pusaudzim.

Un tad mirstošais ierunājās. Mūciet! Cik tālu spē­jat! viņš, atkrizdams uz muguras, gārdza. Sakiet visiem, lai mūk, kur acis rāda!

Tā vien šķita, ka līdz ar dzīvību nupatējo gūstītāju pamet arī ļaunā burvestība.

-   Pār mani viņiem vairs varas nav, mirstošais pat mēģināja iesmieties. Bet jums visiem drīz gals, ja nemuksiet! Pusaudžiem jau šķita, ka vīrs apklusis uz mūžu, kad viņš tomēr vēl ierunājās: Sakiet ardievas ļaudīm, ja satiksiet… Lai nepiemin ar ļaunu. Stiprā vīra acis pildījās asarām.

-   Kādu ļaužu esi? pavaicāja Čiris. Taču vīrs neat­bildēja. Tikai viņa dziestošajā skatienā vēl atspulgoja tīrs debesu zilums.

Trijotne mirkli nebilda ne vārda.

-   Gan purs viņu paņems. Kā jau daudzus ņēmis, kā mierinot kādu, teica meitene.

Un tad Čiris klusi iesaucās: Lūkojiet! Un viņš norādīja uz nomesto bultu, ko nupatējam gūstītājam bija izdevies izraut no savas miesas. Tās uzgalis bija darināts no kaula!

-   Pura ļaudis! bija izbrīnīta pat meitene. Tātad vini tur vēl mīt! Uz salas!

-  Ko tu dari? Kam tev vajag? jautāja lielākais puika, kad Čiris pacēla bultu.

-  Rādīsim ļaudīm, kad pāriesim. Redzēs, ko viņi teiks. Un to kara cirvi ar derētu ņemt līdzi.

-   To gan derētu! piekrita lielākais. Laikam tīras dzelzs!

-   Ejam! mudināja meitene. Te nevar palikt!

-    Tam otram ar! Tam šķēps! sauca vasarraibumainais.

-    Paņemšu! Čiris ātri atbildēja un aizlēkšoja pie otra nogalētā gūstītāja. Vai smags? Viņš pavaicāja, atgriezdamies ar šķēpu.

-  Tēva nava vieglāks. Paraustīja plecus vasarraibumainis, cilādams svešo kara cirvi.

-  Ejam! atkārtoja meitene. Ja te kāds nāks, mums dzīs pēdas!

-   Šķēpam ar gals no dzelzs! bilda Čiris, jau briz­dams uz priekšu pa zvēru iemīto, gandrīz neredzamo taku. Varbūt tas kož pušu viņu cietos kreklus, viņš minēja.

-  Ko tas līdz, ja aiz dzelžu krekliem pašu ļaužu miesa, kaut noburta! skumji bilda meitene.

-   Dzelzsgalvas nav mūsu ļaužu! iebilda jaunā cirvja guvējs. Ja tie maz cilvēki!

-    Kā tu zini? meitene pavaicāja. Vai tos kāds ķēris? Vai bez dzelzs cepurēm redzējis?

-   Rū taisnība, ierunājās Ciris, ar jauniegūtā šķēpa galu taustīdams iespējamo takas turpinājumu. Te kautiņš maz līdz.

-   Ko tad? Tik mukt un mukt? Un slēpties mežos un pūros? vasarraibumainais negribēja un nespēja pie­krist. Ir tur drīz nebūs glābiņa! viņš iesaucās izmi­sīgās dusmās.

Nevienam nebija ko piebilst, jo jel kāda atbilde trijot­nes pagalam satrauktajos prātos nebija rodama. Tāpat kā izzudušās taciņas turpinājums. Vēlreiz bija jāatgrie­žas, lai līdz mijkrēslim paspētu izkļūt no slīkšņas.

Meža apmetnē valdīja kapa klusums. Nedaudzie dienā aizkurtie ugunskuri bija nodzēsti tā, ka no tiem necēlās ne visniecīgākā dūmu strūkliņa. Vairāk nogu­rušie un mazākie snauduļoja, tomēr daudzi līdz ar vis­apkārt apmetnei slēpņos tupošajiem sargiem ieklausījās nakts skaņās. Vēl ap pusnakti sacēlies vējš virs mūž116 veco egļu galotnēm pluinīja zemas, ķēmīgas mākoņu driskas. Brīžam gan pavīdēja nespodrs mēness, lai jau pēc mirkļa zemi atstātu vēl necaurredzamākā tumsā un vilku gaudās. Šī bija bērnu, sieviešu un pusaudžu ap­metne un, kā vēl pirms divām dienām šķita, izveidota no naidiniekiem puslīdz drošā vietā meža biezoknī. Taču iepriekšējās dienas rītā lūkotāji bija saskatījuši vairā­kas dzelzsgalvju un viņu karakalpu vienības aizdomīgi tuvu mežmalai. Ap dienvidu naidnieki pēkšņi nozuda, tomēr tas nesolīja neko labu priekšdienām. Lai gan apmetni sargāja pulciņš labi bruņotu un izveicīgu vīru, tomēr viņu skaits nebija liels, jo vēl pulkāk palika vecajā, gadu simtus apdzīvotajā ezersalas apmetnē, lai to sar­gātu un galvenais novērstu naidnieku uzmanību no jaunās, nupat iedibinātās vietas. Nu daudzi saprata, ka arī šī apmetne būs ar skubu jāpamet un jādodas dziļāk jau gandrīz nepazīstamā biezoknī.

īss, itin kā nejaušs naktsputna kliedziens atskanēja tālu mežmalā. Tam atbildēja kāds cits jau kaut kur tuvāk un pat trīs reizes. Un tad trešais vēl tuvāk un iesāņus, bet citādā, smalkākā balsī. Tikai labam zinā­tājam bija noprotams, ka tie nav putnu kliedzieni, bet gan ziņa par to, ka apmetnei kāds tuvojas. Ka tuvojošies ir trīs. Un ka tie visi nav pieaugušie cilvēki. Labu laiku valdīja klusums, un tad vēl viens putna kliedziens vēs­tīja, ka bērniem neviens neseko.

Kad pagalam pārgurusī trijotne, mezdama neiedo­mājamas cilpas, beidzot tomēr tuvojās nometnei, pašā pamalē jau svīda gaismiņa.

Pusaudžus sagaidīja divi nupat nomainītie apmetnes sargi.

-   Kur tik ilgi? apvaicājās gadus astoņpadsmit vecs, slaids garmatis.

-   Nejaudājām tikt. Manījām dzelzsgalvas, atbildēja vasarraibumainais. Tad pamukām purā.

-   Kas tas?! pārsteigts iesaucās otrs sargs, pama­nījis pusaudža rokā īstu dzelzs cirvi. Kur tāds cēlies?!

-   Purā mums pa pēdām gāja šo karakalpi, neno­cietās Ciris.

-   Kāvāties, vai? neticēja garmatainais.

-    Būtu! attrauca Ciris. Ko citu? Bet, raugi, šīs skrēja pa priekšu!

-   Kaula? brīnījās plecīgākais sargs. Vait' ar tādām var ko pasākt?

-   Divus gāza uz vietas! nu iespraucās vasarraibu­mainais. Trešs ar vairs nebija cirtējs! Tik asini spļāva. Līdz izdzisa.

-    Kaula, nebeidza brīnīties plecīgais. Saki, tās jūs glāba?

-   Pura ļaudis, īsi izmeta meitene.

-   Šos ar redzējāt? vaicāja slaidākais sargs.

-   Šos ne, atbildēja meitene.

-   Pura ļaudis, domīgs bilda plecīgākais. Aiz zie­meļu mežiem bij reiz viņu zemes. Cik šo tagad? Ka neiekrīt kauties…

-   Kauties? Šie nupat bij mūsu pusē! iesaucās Ciris.

-   Vai mums radi? nepiekrita plecīgākais sargs. Ko teiks, kad iesim ar visu cilti?

-   Ar visu cilti? Vai jau tik ļauni? klusi vaicāja mei­tene.

-    Neba lāgi, negribīgi atbildēja plecīgais. Prasi Madim.

-   Lāgi nav, skumji atbildēja Madis. Tēvi vakar kāvās.

-   Kāvās?! gandrīz reizē iesaucās pusaudži.

-  Ar ko?! Ar dzelzsgalvām?! tūdaļ turpināja vasarraibumainais.

-   Ar šo karakalpiem, attrauca plecīgākais. Mada tēvam sacirta plecu. Vēl daži tika pie vainām… Viņš paskatījās uz Madi. Saki tu, ja gribi.

-   Ko lai saka? drūmi atjautāja Madis. Nāca šie pavisam tuvu vecajai apmetnei. No sākta domājuši, ka savējie. Tādi pat valki mugurā. Tik pēc ciriem un meta­miem šķēpiem atpazinuši naidus. Tad saķērušies ne pajokam.

-    Esot tādi kā dulni! Nemūkot neviens, kaut bei­dzamo zemē sit! piebilda otrs sargs.

-   To mēs jau zinām! iesaucās Ciris.

-   Ar šiem galā tikuši, turpināja plecīgākais. Bet nu drīz jāgaida citi. Tagad jau rimta nebūs. Un te ar nepaliksim. Ar gaismu iesim vēl dziļāk.

-   Kam ne te? jautāja meitene.

-   Nav vairs droši, atbildēja plecīgais. Vakar pa rīta miglu mežmalā manīti vaņģotāji.

Nu visi bija pienākuši pie paprāva, aizvēja pusē sa­meistarota zaru slieteņa.

-   Ejta līdz gājumam nosnausties. Būsit gana noku­suši, bilda garmatis.

-   Vai tēvu smagi dziļa? paklusi jautāja meitene.

-   Spēka roka dzīva, izvairīgi atbildēja Madis. Un tavas vecāsmātes zāļojums saglābis otru.

-   Tad labi, tikai mirkli palūkojusies uz Madi, atbil­dēja meitene. Tad labi, viņa atkārtoja, vairs ne uz vienu neskatīdamas, un neatvadījusies, negaidīdama savus ceļabiedrus, nozuda tumsā.

Palikusi viena, meitene tikko jaudāja aizkļūt līdz nelielajam, siltajam un smaržīgajam skujkoku slietenim un, aizmirsusi visus iepriekšējās dienas pārdzīvojumus un pusi dienas neremdēto izsalkumu, apsegusies ar zvērādām, tūdaļ saldi iemiga, pat nepamanījusi, ka vecāmāte neguļ, tikai savām aklajām acīm lūkojas kādā viņai vien zināmā tālumā.

Rīts pienāca dzestrs, taču mazāk miglains, jo nakts vējpūtis bija darījis savu, kaut nu pierimis. Kad meitene, nedaudz nosalusi, pamodās, viņa rīta dūmakā tītā slie­teņa priekšā ieraudzīja nekustīgi sēdošo vecomāti.

-   Vecomāt? iesāka meitene un apklusa.

Vecā sieviete neatbildēja. Un tikai pēc laba brīža, kad meitene jau drebinādamās grasījās līst atpakaļ slietenī, vecāmāte tomēr ierunājās.

-   Es viņu jaušu. Viņš ir tuvu, paklusi, bet pārlie­cinoši bilda vecā sieviete.

-   Kas ir tuvu, vecomāt? vēl īsti nepamodusies, vai­cāja meitene.

-   Viņi ir tuvu, pagalam klusi nomurmināja vecā­māte.

-  Viņi? bažīgi parvaicāja meitene. Tak ne dzelzsgalvas? Kas viņi ir? Pura ļaudis? Vaņģotāji? Kas, vecomāt?! Teic!

-    Ne mums nu bīties. Ne mums, tādā kā tikko jaušamā smaidā savilkās bezzobainā mute.

-   Vai tie, vai viņi nāks mums talkā? Vai viņiem būs gana varēs? jautāja meitene.

-  Vēl nevar jaust, kam laiks būs rāds, gandrīz pikti attrauca večiņa. Un vēl piktāk piemetināja: Ko bizenē apkārt kā negudra? Vai galu sev un citiem meklē? Tie divi ar bez prāta! Kad teikšu tēvam, labi nebūs!

-   Nesaki vis! iesaucās mazmeita. Tad ir tev tiks, ka mani laidi!

-   Vai laidu? brīnījās vecāmāte.

-   Laidi, laidi! mazmeitiņa diezgan pārliecinoši ap­galvoja. Jau pamirsi?

-    Kā ne? Līdz tuvīniem krūmiem ogas braucīt. Ne pa pura ciņiem lēkalēt.

-   Purā tikām ne aiz laba prāta, meitene kļuva pavi­sam nopietna. No vaņģotājiem pamukām.

-    Pamukāt gan, večiņa piekrita. Nebij's bultinieka, ir tas vairs nebūtu līdzēj's…

-    Kā zini? Vai Madis teica? meitene nenocietās pavaicāt, tomēr atbildi tā arī nesagaidīja.

-   Lien vēl pasust pirms gājuma! Ņem manu seģi.

-   Tad tomēr še nepaliksim? Palīgi vēl tālu? maz­meita turpināja tincināt.

-   Vai tu iesi?! vecmāmiņa atkal sapiktojās. Tiem palīgiem vēl gana pašiem jālīdz, kamēr tiks pie varēs.

Ej!

-   Tad ta palīgi! noburkšķēja meitene. Vai daudz? Vai tiem labi ieroči? viņa neatlaidās.

-   Tāda pati tiepša kā tēvs! Nav tiem ne ieroču, ne skaita! Divi vien! atcirta večiņa. Vai nu liksi mani mierā, dēle gatavā!

-   Tik divi?! Tad laikam milži?! meitene, tēlodama izbrīnu, iesaucās.

Nu beidzot večiņai bija gana. Viņa varēja paciest daudz ko, bet, ka pašas mazmeitiņa par viņu smietos, tas nu bija par daudz! Večiņa pagrieza galvu uz otru pusi, kam vajadzēja nepārprotami liecināt, ka saruna ar šo vieglprātīgo skuķi nu nemaz netiks turpināta. Tomēr mazmeitiņa pacentās neievērot īpaši zīmīgo kustību.

-   Bet varbūt punduri?! meitene tēloja nopietnību. Tie briesmīgie, par kuriem tu, vecomāt, reiz stāstīji, kad tev aptrūkās labāka stāstāmā!

Tomēr veikli sagudrotā viltībiņa neizdevās vecā­māte klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Atlika vien izdo­māt kādu citu nodarbi. Agrā rīta dzestrums bija aizgaiņājis pēdējās miega paliekas, un meitene nolēma aplūkot apmetni.

Ļaudis gan lielie, gan mazie jau posās promiešanai, ātri un klusi neba pirmo reizi. Daži zaru slieteņi bija nojaukti, dažus vēl jauca. Neņerkšķēja pat zīdaiņi.

Meitene pamanīja ļaužu bariņu, viņu vidū abus va­kardienas līdzibiedrus un vairākus apmetnes sargus. Mada gan tur nebija. Piegājusi klāt, viņa saprata, ka kārtējo reizi tiek cilāts un vērtēts negaidītais guvums svešinieku kaujas cirvis un šķēps ar dzelzs uzgali. 122

Šķēps, par lieliem sirdēstiem Cirim, tika gan atzīts par labu esam, tomēr drīz nolikts malā. Toties smagais dzelzs cirvis divtik apbrīnots.

-  Ja mums tādi būtu! sajūsmā iesaucās rudmatains pusaudzis.

-   Vecajā apmetnē nu ir vai ducis, zinīgi pavēstīja viens no sargiem. Tēvi uzlasīja. Pēc kautiņa ar šo karakalpiem. Pret dzelzsgalvām diez vai līdzētu, bet lāgs gan. Krietns cirtējs ņemtu pušu pat visbiezāko ozolkoka vairogu!

Bīdamies no izsmiekla, Ciris savu necilo bultu ar kaula uzgali pat neuzdrošinājās rādīt. Un tad meitenei kas iešāvās prātā.

-   Ciri! viņa paklusi iesaucās. Nāc!

Kad puišelis pienāca, meitene viņu pavilka malā. Vai tev vakardienas bulta vēl ir? viņa pavaicāja.

-   Ir, Ciris kā vīlies atbildēja.

-   Ejam! Rādīsi vecaimātei! meitene paziņoja tonī, kas nepieļauj iebildumus, un, pat neatskatījusies, tūdaļ devās uz vecāsmātes slieteņa pusi.

Puišelis negribīgi sekoja. Kas cits viņam atlika? Bez liekas vajadzības runāt pretī cilts dievu reģa mazmeitai, kura pati reiz kļūs par lielo zintnieci, tas nebūtu prāta darbs.

-   Vecomāt! piegājusi bilda nākamā zintētāja. Pa­lūko, ko Ciris vakar purā ņēma! Tik nesaduries! Dod! viņa uzsauca puišelim.

Vecāmāte paņēma bultu un, neteikusi ne vārda, sāka to uzmanīgi aptaustīt vispirms kāta lejasdaļu, tad arvien tuvāk kaula uzgalim. Netikusi līdz uzgalim, viņa atsāka no sākuma, pat mirkli stāja vienviet, kā ko sva­rīgu būtu atradusi. Šķiet, bultas uzgalis viņu pagaidām neinteresēja.

-   Vecomāt, vai tā pura ļaužu? meitene nenocietās nepavaicājusi.

Vecāmāte klusēja. Šķita, ka viņas krunkainā seja savilkusies vēl krunkaināka. Nu arī Ciris saprata, ka pirmīt noniecinātā bulta ir gan ko vērta. Vecā sieviete viegli pieskārās kaula uzgalim, it kā lai tikai pārlieci­nātos, vai tas tiešām tur ir, un viņas izkaltušie, mez­glainie pirksti tūdaļ atgriezās pie daudzu roku un gadu pulētā, sviedros un asinīs mērcētā kāta.

-   Ko tev tā teic, vecomāt? meitene atkal tincināja veco sievieti.

Beidzot večiņa ar savām neredzīgajām acīm palū­kojās uz mazmeitu. Šī nav pura ļaužu, viņa teica tā, ka ne tikai puišelim, pat meitenei pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

-   Kā tad!?

-   Nezinu, atbildēja vecāmāte.

-    Nezini? Ir tu nezini?! meitene nespēja noticēt nupat dzirdētajam. "Varbūt vecāmāte negrib teikt? Var­būt tie ir kādi jauni, vēl briesmīgāki naidnieki?" viņa nodomāja un tūdaļ atcerējās šī bulta taču bija viņu glābēja!

-   Izsenos laikos, vecā sieviete pēc brīža kā šaubīda­mās atsāka, pirms daudzindaudzām ziemām un vasa­rām šai līdzīgas mūsu ļaudis padzina no sentēvu zemes. Svešo bultu bijis tik daudz, ka pēcāk, kad cilts tikusi rāmākā vietā, mūsu medinieki tās vēl palaikam ņēmuši putnus un manīgākus zvērus šaudīt. Ir es tādu paguvu lūkot, kad biju vēl sīkaļa. Viegla bulta, bet aša kā ze­biekste. Un skaudra, viņa piebilda. Kādi nu vēji to šurpu atnesuši?

-   Ja naida nesēji, tad tak nebūtu mums līdzējuši? beidzot ierunājās arī puišelis.

-   Kas zina. Kas zina… neskaidri nomurmināja ve­čiņa. Ne visa cilts atklīda uz šo malu. Citi aizgāja vairāk uz rietiem, vēl citi palika pusceļā. Bija ir tādi, kuri nepacieta tēvu zemes zudību un kopā ar citu radu cilšu karstgalvjiem atgriezās, lai drošu prātu stātos pret sirinieku pārspēku. Zemes māte vien zina, vai kāds palika pie dzīvības…

Brīdi vecāmāte aizdomājās, kā vēlreiz pārlūkodama savas cilts daudzu gadu simtu, pat gadu tūkstošu gā­jumu. Jā, tas zuda tik tālā senatnē, ka pagura prāts. Kaut kad uz zemes bija valdījusi cita kārtība. Vai tad, kad vēl dievi to nebija pametuši, savos uguns ratos aizskriedami debesu tālumos? Ņemdami līdzi otru mēnesi. Vēl ilgi pirms milzu plūdiem. Vēl pat pirms lielā aukstuma, kad sasala vai puse pasaules. Un senās Visuma zīmes, cilts svētajās jostās pītās, vai tā nebija liecība tiem tālajiem aizsaules laikiem? Un viņas pašas zintes, kuras viņa, mazmeitai vēl nejaušot, kripatu pa kripatiņai ir tai laikus atdevusi, kā reiz viņas senči atdeva viņai? Vai ir tās nebija kā atblāzma no zudušās 126 pasaules? Jā, reiz šī pasaule bija viena, nu tā saplīsusi, pajukusi uz visām četrām debesu pusēm. Vai uz mūžu mūžiem? Vai nu tautas tik apkaus cita citu, līdz paliks pašas nešpetnākās? Tās, niknākiem mežu zvēriem līdzī­gās, kurām dievi lieguši godu, atstādami tik cilvēka izskatu. Vai arī tās zudīs, aizrijušās pašu negausīgā asinskārē? Kā reiz aizsaules laikos zuda varenas, daudz ko sasniegušas, bet dievu likumus aizmirsušas ciltis.

Jā, šīm senajām ciltīm jau bija pilsētas ar augstiem mūriem, kādus nupat lika sliet dzelzsvīru vadis, nez no kurienes nācis. Ne no šīs zemes, pat ne šā laika. Ko viņš te grib, viens, bez savas cilts, viņas un citu cilšu ļaudis zagdams? Ar ieročiem un vari, kāda tik aizsaules zudušām tautām. Ar spēku to nepieveikt. Ar ieroču spēku. Un vai viņai un viņas brālim vieniem pietiktu ziņas, lai svešā burvja varei ilgi pretī stāvētu? Burvja, kuram līdzīgi nav šajos laikos jausti…

Un tā no visām debesu pusēm nesto akmeņu vieta pie svētavota, vieta, kur pat viņa un viņas brālis spēra soli ar drebošu sirdi, jo tā dziļi pazemē glabāja līdz šim viņiem vien zināmu, brāļa viedā sapnī redzētu seno dievu šīs zemes gaitu liecinājumu? Vai ir to melnais burvis apzinis darījis, tās tuvē mūrus sliedams? Vai tā tik nejauša iegriba?

Bet nu pa tiem pašiem, iepriekš nekad nevērtiem laika vārtiem nāk cits, tik dziļš kā visdziļākā ezera dzīle, tik gaišs un tik neaizsargāts, un viņam līdzi kāds snaudošs, sevi neapzinājis spēks… Vai to noprot arī svešais, melnais vadis? Ne velti viņa ļaudis nu plosās, kozdami pa labi un pa kreisi. Kā satracināts iršu pūznis. Vai izbadējušos vilku bars…

Un nu viņai bija jādomā vēl par ko, par viņas rokās nākušo sendienu sirinieku bultu. Tā bija zīme, ka pie­nācis laiks veikt veicamo. Jau izsenis viņai Liktens dieves lemto…

Vecā sieviete palūkojās uz bērniem. Vai tie tuvumnieki Madis Lāča Ķepas dēls un tas otrs Kramais Vilks -, kuri tā lēkāto?

-   Mēs, vecomāt, vēl neapstājies, gluži kā trenkts atsauca slaidākais nometnes sargs. Nu vairs nav vaļas, ar skubu jāceļas gājumam! Cik tik sprauni var!

-    Ir gan, paklusi bilda vecāmāte. Kam viens gā­jums, kam cits. Man rādīsit tikšanu tuvāk sentēvu ziedu akminim pie svētavota.

-    Ziedu akminim?! Tur gan ne! noteikti iebilda Madis. Tur i gūstītāju, ka mudž, i svešo dzelzsgalvas!

-   Zinu, rimti atteica večiņa. Tik teku līdzēsi mīt, ne akmins tuvē nāksi.

-   Tie ķer visus, kas tuvāk nāk! iesaucās Kramais Vilks. Ar tādu kā zibini!

-   Ne mani.

-   Tur nevar iet! Madis nepiekāpās.

-   Klausat, ko saku. Necīkstaties velti, večiņa palika pie sava.

-   Ko teiksim ļaudīm, kad tev tik aplamu teku būsim rādījuši?! slaidākais karinieks bija izmisis.

-   Tad labāk pašus vērt par akmiņiem! arī otrs ap­metnes sargs piebalsoja.

-   Vecomāt! nu iesaucās arī meitene. Madim un Vilkam tiesa! Tur ne! Pat ja tevi negalēs, tad viņu ļau­najam vadim plosīt dos!

-  Vai nezinu? Večiņas teiktais lika apklust gan Ma­dim, gan Vilkam un meitenei. Ne jūs visus, niknāk mani viņa dzelzs suņi dzen malu malās. Klausat. Kad ļaušu sevi gūstīt, jūs kādu laiku mierā liks. Tikām drošā tiksit. Nebēdājat. Mani viņš negalēs. Tev saku, Vilk. Tu un Vanagacs, vedat cilti. Eita tik uz aukstajiem rītiem, tur lieli meži, ūdeņi, ir zivis, medījums. Vēl tālis uz rītiem klīdusi mums radu cilts, ne pura ļaužu. Gan svešādi viņi mēli loka, bet nava tiem pasaules trūkuma. Tāpēc rimā dzīvo, ir jums pārību necels, ja tik tāli tik­sit. Neba ilgi gan nāksit atpakaļ, savā malā.

-   Vai nāksim? Madis centās apslēpt rūgtumu.

Taču šķita, ka vecās sievietes domas nupat aizklīdu­šas kur citur. Viņi ir še, gandrīz nedzirdami bilda zintniece, dižā cilts reģa vienīgā māsa, un apklusa.

Bet pirms viņa atsāka runāt, apmetnē tika vests kāds mežmalā notverts pusaudzis. Tik vien spēja pa­teikt, ka visu nakti skrējis no dzelzsgalvju mūriem. Pārguris, nobrāztām, asiņojošām kājām un rokām, zaru un akmeņu saskrāpētu, netīru seju. Tikpat kā nebija atšķirams, kur viņa paša āda, kur gurnus piesedzošā, vieglā vasaras zvērāda. Neviena nometnieka nepazīts, kaut runāja saprotamā mēlē. Kaut cik atguvies, teica no pārupiešiem.

Lielās, labi nostiprinātās tirgu un mītavu apmetnes vairs neesot. Tik krāsmatas. Kaut pirms divi dienām svilināta, pat pie svešo akmins krāvumiem vēl vakar­nakt pret vēju varēts sīvu dūmu smārdu ost. Cirtušies briesmīgi. Naidus jaušot, laikus saukuši līdzētājus no citām, tuvākām apmetnēm. Ne visi nākuši talkā, bet ar tiem pašiem būtu varēts pietikt jau gandrīz esot padzinuši brucējus. Pat divus dzelzsgalvjus gāzuši. Bet tad… Tad pa gaisu no akmiņu krāvumu puses atskrējis svešā kunga melnais kalps.

-   Pa gaisu?! kāds neticīgi iesaucās.

-   Sācis mest zibiņus, turpināja puišelis. Visa ap­metne aizsvilusies kā pērnā kūla. Pirms mukuši palīgi, tad ir paši mītavnieki, kur kurais. Daudzi vaņģoti, dau­dzi kauti.

Puišelis apklusa. Arī citi nebilda ne vārda, ļaunās vēsts satriekti. Ar lepnajiem mītavniekiem dažreiz pat pa kādam naidam bijis. Senis ir asmiņi krustā laisti. Ir tagad krīvu krīva un vecāsmātes vari diezko neatzina, kaut jau ilgi mierā sadzīvots. Tomēr pašu cilts ļaudis vien ir…

-   Ar zibini… Ko var pret zibini? beidzot izdvesa Ciris.

-   Citu zibini, pavisam cieti, nevienā neskatīdamās, atbildēja vecās zintnieces mazmeita.

Viņa pati bija izbrīnīta par savu pārliecību, tomēr pavisam droši zināja, ka tā ir patiesība. Nu viņa to zināja. Tāpat kā daudz ko citu, vēl neapjaustu, parasta cilvēka prātam gandrīz neaptveramu. Un tūdaļ arvien skaidrāk saklausīja kādu sarunu.

-   Zinu, kāpēc nāci, runātāja bija vecāmāte.

-  Tu proti lasīt domas? meitene itin skaidri izdzirda sveša zēna balsi, kaut neviens tuvumā nerunāja.

-   Vai tu neproti? vecāmāte jau papikti atvaicāja. Dievu zīmes, kuras tu meklē, nav še.

-   Zinu. Tagad zinu. Un kā iesmiedamies: Mūs kāds noklausās!

-    Jlūta! vecāsmātes uzsauciens bija tik negaidīts, ka meitene gandrīz palēcās, kā krupim uzminusi. Vai tev kāds ļāva klausīties? Un tūdaļ mierīgāk: Lai jau. Ne sveša. Mazmeitiņa.

Joprojām nemanīja nevienu, ar kuru vecā sieviete varētu sarunāties. Neviens cits šo savādo sarunu ne­dzirdēja. Vismaz tas nu gan bija acīm redzams.

-    Kā tev varētu palīdzēt? meitene atkal izdzirda balsi. Nu jau viņa sāka šaubīties par sava prāta vese­lumu. Kaut kas nudien nebija kā līdz šim.

-   Ja tev bail, tad neklausies! meitene saprata, ka to vecāmāte saka viņai. Un tad svešiniekam: Vēl tev nava varēs to veikt. Vēl tev jāsaņem spēki.

-  Jā, teica svešais un nesaredzamais. Vai tu redzi nākotni?

-   Gan mums līdzēsi… Šķita, ka večiņa negrib teikt visu, ko zina. Neba velti nācis. Vēl tik vārs kā mazputna perējums. Vēl nedrīksti rādīties.

-  Es neprotu nogalināt, Zeta balsī jautās bezgalīgas skumjas…

Viņi abi stāvēja neliela meža klajumiņa malā, vēl neviena nepamanīti. Bija pavēss un apmācies rīts.

-   Ko? Ko tu neproti? pārvaicāja Toms.

Laikam Zets bija domājis skaļi. Es neprotu nogali­nāt, viņš atkārtoja un paskatījās uz Tomu, kurš neko nesaprata. Iesim.

-    Uz kurieni? Tomam šī vieta nebija svešāka par jebkuru meža biezokni paša laikā. Paša laikā? Vai mēs jau esam tur? Pagātnē? viņš gandrīz neticēja, kaut zināja, ka tas ir noticis. Viss bija tik parasts un pazīstams. Tādi paši pēc sveķiem smaržojoši koki, krūmāji, gara zāle un mikla sūna zem kājām. Tāda pati debess virs galvas, kāda aizspurdzoša putneļa spārnu švīkas. Smagnēja kamene, kuru tikko spēja noturēt neliels, aprasojis rudens ziediņš. Tomam uz mirkli no­reiba galva. Viņš juta, ka sirds krūtīs sit tik strauji kā vēl nekad agrāk. Kā vēl nekad agrāk viņš apzinājās, ka mīl šo zemi, šos milzeņus kokus, šo kameni, visu šo pasauli, pat apmākušos, pelēkos padebešus.

-   Jā, teica Zets. Pasaule ir skaista. Un mums ir dota laime to just. Iesim, viņš atkārtoja un aši piebilda: Mūs gaida.

Tikmēr apmetnē ne visi ticēja gūstītajam, nupat šurp atvestajam puišelim.

-    Kam tu te nāci? Kā mūs atradi? Vai biji tik pie mūriem vai aiz tiem ar? pār puišeli bira jautājumu 132 krusa, vairāk no klātpienākušajiem, tiem, kuri lāgā nebija dzirdējuši pusaudža iepriekš pavēstīto.

-   Mani gūstīja līdz ar citiem, dzina aiz šo akmiņu krāvumiem, tik vien paguva iestarpināt nespēkā dre­bošais, pārgurušais puišelis.

-  Kā tad paspruki? dažiem nu radās aizdomas. Vai nenāc ar viltu? Neesi šamējo burts?

-   Nav šim ne viltus, ne burvestības, beidzot ieru­nājās vecā sieviete.

-Aiz akmiņiem trauksme! Visi kā aptrakuši! Nelaiž iekšā ne savējos, -^puišeļa asiņainās, sakaltušās lūpas tikko izdvesa, kad viņš pateicībā palūkojās uz vecomāti.

-    Tāda plosa mūsu apmetņu dēļ? Te kas dīvāks, kāds iesaucās.

-    Kā tiki vaļā? nu jau pielaidīgāk vaicāja sargs, pieturēdams puišeli, lai tas nenogāztos gar zemi.

-   Sirmgalvis nakti līdzēja, teica puišelis. Laida pa slēpu eju. Un klusāk: Kā būtum mūsu krīvu krīvs. Es reiz šo iztālis redzēju. Tik pagalam izkaltis. Lika diebt uz šeni.

Kāds viņam deva padzerties. Puišelis tik vien kā ap­slapēja lūpas un tūdaļ turpināja: Raug, ripulis! Teica, lai nesu zinteniecei! viņš rādīja prāvu, dīvaini pītu gredzenu.

-    Rādi! iesaucās Rūta, strauji izkampdama seno, paprāvo, bet smalki veidoto sarkanīga metāla pinumu. Vecomāt, viņš ir dzīvs! Vecomāt! meitene, mirkli paturējusi, sniedza gredzenu aklajai sievietei.

Vecāmāte paņēma gredzenu, bet nebilda ne vārda. Un ko gan viņa būtu teikusi ka tā ir otra sendienās noteikta zīme? Tas jāzina tikai viņai vienai. Tikai viņai…

-    Vaigot posties, teica zēns. Tu, vecomāt, pati zināsi, kurpu… Vēl teica, lai sūti pārlaiku gājēju jūsu veco apmetni no malas apviedēt. Varēja noprast, ka puišelis pats īsti nesaprot, ko vēsta.

-  Nesat avota ūdeni, bilda vecā sieviete. Nāc, puis, rasināšu tavus sāpumus, pirms eimu. Lai gaišāk sarep. Esi pelnījis. Nesat ir ko ēdamu. Viņa palūkojās uz nometniekiem. Gana būs badināts sūrās takas minējs.

Taču ļaudis, gan lielie, gan mazākie, nepaspēja vēl izklīst, atgriezties pie tālā un grūtā ceļa nešļavām, kad visus pārņēma jauna, daudz lielāka trauksme. Tepat, gandrīz pie pašas apmetnes tika pamanīti vēl divi sve­šinieki. Ka tie bija īsti tālumnieki, to varēja noprast uzreiz, jo tādu valku nebija pat ļaunā, svešā valdoņa ļaudīm. Tādi nebija manīti pat svešzemju laivotājiem tirgu un mītavu apmetnē. Vēl jo dīvaināk bija tas, ka neviens nevarēja saprast, kā Toms un Zets jau gandrīz gaišā dienas laikā, modro sargu nemanīti, varējuši no­nākt tik tuvu apmetnei. *

-    Pa mūsu pusi tiem nav gājuma! taisnodamies apgalvoja vieni sargi.

-  Pa mūsu ne tik! atbildēja citi, stingrāk tverdami ieroču rokturus.

Par laimi, kāds jau sauca, ka svešie bez kavēs jāved pie reģes. Tas tūdaļ pat tika darīts. Viens tiem gāja pa priekšu, divi aiz muguras. Vairāk pavadoņu nevaja­dzēja, jo bija redzams, ka zēniem nav ieroču.

Oda pēc sviedriem un zvērādām. Viss šķita gandrīz nereāli, it kā Toms un Zets cauri ekrānam būtu iekā­puši kādā vēsturiskā filmā! Un tomēr viss bija bezgala īsts! Viegla, acumirklīga koku lapotņu šalkoņa, tikko iemīta, gandrīz nemanāma sūnu taka zem kājām, meža smārds, ko nomāca bruņoto, klusējošo pavadoņu sviedru un zvērādu kodīgais sīvums, un jau pēc īsa brīža daudzu tādās pašās ādās ģērbušos cilvēku izbrīnī­tie, pētošie, pret viņiem vērstie acu skatieni. Gandrīz visiem, pat pusaudžiem un sievietēm, pie sāniem vai līdzās viegli pa tvērienam likti ieroči.

Tomēr visvairāk pārsteigts Toms jutās tad, kad ieraudzīja meiteni un veco zintnieci. Abas tik līdzīgas tālās nākotnes viņa laika Rūtai un viņas pusaklajai vecmāmiņai. Tik līdzīgas un tomēr citas, svešādas, var­būt mazāka auguma, bet tādām pašām acīm un sejas vaibstiem. Toms nespēja novērst skatienu no meitenes. Arī viņa palūkojās uz Tomu un, puišeļa izbrīnītā, ciešā skatiena apmulsināta, mazliet pasmaidīja. Gandrīz tikai ar acīm vien, gluži kā nākotnes Rūta! Tikai paga­lam izspūrusi un tāda kā plecīgāka, līdzīga puikam. Tomam iekšā kaut kas tā kā sagriezās ar kājām gaisā.

Viņš centās norīt sāļās siekalas. Tā tikai vēl trūka, lai viņš paģībtu! Tas nu gan būtu stulbi! Un tūdaļ Toms ievēroja, ka garmatains puisis ar diviem nelieliem, bet labi asinātiem cirvjiem pie jostas laikam tie bija domāti mešanai ir pamanījis Toma un meitenes saskatīšanos. Un nemaz neslēpj, kā Tomam šķita, augst­prātīgu nepatiku.

Un vēl Toms saprata, ka pazīst šos metamos cirvīšus, tik ļoti pazīst, itin kā gluži nesen tādus pats būtu turējis rokās…

-   Ko klusat? Kam te nākat?! Varat teikt! aiz neīstām dusmām slēpdams apmulsumu un neveikla karinieka aizvainojumu, uzsauca viens no bruņotajiem pavado­ņiem. Taču aklā viņu tūdaļ apklusināja.

-  Eita nu, viņa rimti teica. Tu, Madi, ar. Kad būšu gatava gājumam, likšu Rūtai paaurēt.

Rūtai! Tātad arī viņas vārds ir Rūta?! Nevienas citas meitenes taču tuvumā nebija?! Toms joprojām nespēja atjēgties, taču, par laimi, vecā sieviete negrasījās runāt ar vinu.

Bruņotie pavadoņi aizgāja. Vilcinājās tikai garmatai­nais, slaidais puisis.

-    Ej vien, večiņa bilda jau stingrāk. Laikam viņa te bija galvenā noteicēja un rīkotāja. Vai tev nav darāmā? Nupat tik nadzīgs uz siriem! Un tikai tad, kad Madis jau bija krietnā gabalā, vērsās pie atnācē­jiem: Paldies dieviem, ka esat te nākuši, ne ļaunam rokās, vina teica. Tomam tūdaļ kļuva it kā siltāk un drošāk ap sirdi. Tātad viņi tiešām te jau bija gaidīti? Gaidīti?!

-   Arī tev, vecomāt, paldies, ka brīdināji un ceļa galā sargāji, teica Zets. Un tavam brālim paldies un visiem, ka nepadodaties. Bet ļaunā vietā es pats nebūtu nācis ne saukts. Zets pasmaidīja savu gaišo smaidu. Tas man diez ko netīkas.

-   Nu šai malā viss ir ļauns, skumji bilda večiņa. Nav vairs rāmuma, tik vaidi un degumi. Vai spēsit? viņa vērsās tikai pie Zeta. Mums nevaid tik lielas varēs. Tik vien kā pieturēt, garumā vilkt. Un tad, jau stingrāk, kā pavēlot vai iedrošinot: Tev jāvar!

-   Es neprotu nogalināt, Zets vēlreiz paklusi atkār­toja jau iepriekš teikto, neskatīdamies uz veco sievieti un tik bezgala skumji, ka Toms pat pārstāja šķielēt uz Rūtu. Manā laikā to neviens neprot, viņš it kā tais­nojās.

Vecā sieviete nebija pārsteigta. Tad tu ilgu ceļu niris… Reģe uz mirkli apklusa. Tev būs viedēt veco apmetni, nesteigdamās, kā pārdomādama teica sirm­galve. Jo vēl nava tev ziņas, kas ļaunums. Eita bez kavēs! Tur dienu un nakti ko iet. Rūta rādīs īsu teku. Aurē nu Madi! viņa vērsās pret meiteni un beidzot, kā tikko pamanījusi, paskatījās uz Tomu. Turpmāko sadzirda tikai Zets un Rūta: Kā daudzdibinu mežezers tavs līdziniris: viens dibins tik sēklis, kur saulīte žibinās, otrs pa dziļām vēžalām taustās, zem tā vēl citi, kam nejaušu gala, tik aizlaiku miglu… Pats kā dziļā nomiedzī ritis. Vai celsi? Vai zini, kas augšpus nāks labs vai ļauns?

-   Tik, ja aptrūks varēs, tad celšu. Tik tad, teica Zets.

-   Tas labi, sacīja zintniece un, kā sev teikdama, piebilda: Ja še nācis, pats nepamodīsies. Rūta? viņa lietišķi bilda jau skaļāk. Sauc nu Madi. Sauc.

Rūtai pat nebija jāaurē, un diez vai viņa to būtu spējusi. Viņa tikai pamāja ar roku, un Madis, lai arī patālu aizgājis, visu šo brīdi nepacietīgi gaidījis, tūdaļ bija klāt.

-     Vecomāt! paklusi bilda meitene, un viņas acu kaktiņi pret pašas gribu pildījās asarām. Veco­māt! Rūta atkārtoja vēlreiz, jo neko vairāk pateikt nespēja.

-   Esi nu stipra, vecāmāte tomēr prata savaldīties.

-   Kazi, būs vēl satika. Viņa centās pasmaidīt. Mani spēki pie gala, eimu uz rietu. Tev drīzi jālec. Tad būsi cilts reģe un vade. Ja brālis nepanāks. Bet kur ta šis paliks, sakārnis tāds! Tak jau kādā kurmja alā ielīdis un sūt! Drīzi celsies! sīkstā večiņa tiešām pasmaidīja, bet tūdaļ kļuva nopietna un lietišķa. Eita. Eita nu! Vaidzēs, došu ziņu. Un tikai tad, kad Toms, Zets un Rūta bija jau gabalā, viņa pačukstēja Madim: Nenes piktumu! Tie divi ne še palikt nākuši. Ne mūsu malā viņu sirdis mezglus met. Cits tiem gājums un cits padoms.

-    Kam tādus balsti? vēl nelaipni brīnījās Madis.

-   Vai't šiem kāds svars?

-   Vēl nava. Bet drīzi sarietēs, bilda vecā zintniece.

-   Tad pratīs ir melno varmāku dancināt. Tici. Slaidais, jaunais karinieks gribēja gan ticēt, pat ļoti

gribēja. Tikai, pašam sev par lieliem sirdēstiem, nekādi nespēja. Nu nekādi!

-    Gan būs labi, viltīgi, tikko jaušami pasmīnēja gudrā večiņa. Tie divi būs Rūtai krietni rimtāki sardzinieki par tevi un mani, un visu cilti, kopā nā­kušu.

Labu bridi viņi gāja droši un ātri, apmetnes sargu pavadīti. Kad nāca tuvāk mežmalai, bariņā palika tikai viens lielais, vēl Toms, Zets, Rūta un viņas ierastie līdzgaitnieki Ciris un vasarraibumainais puika. Nu bija jākustas uzmanīgāk. Pēdējo reizi īsi iekliedzās kāds putns, atbildēdams uz jaunā karinieka izveicīgu pasvilpienu tā bija ziņa, ka piemežā naidi nav manīti. No meža tomēr izkļuva, kad diena jau bija krietni gabalā. Atvilkt elpu nebija laika.

Jo ilgāk viņi gāja, jo Tomu arvien noteiktāk pārņēma dīvaina sajūta, ka tas viss reiz jau ir bijis. Tādi paši ģērbi, kādus arī viņš ir valkājis, ieroči, kas viņam šķita tik pazīstami, pat zvērādās ģērbušos cilvēku valoda un smarža Tomam šķita bezgala pazīstama. Tādā kā pus­nomodā, pusnemaņā viņš sekoja bruņotajam pusaudžu bariņam un ilgu laiku centās apslāpēt vēlmi par savām izjūtām pastāstīt Zetam, līdz viņam iešāvās prātā, ka Zets to, protams, zina…

Ap priekšpusdienu sāka līņāt sīks, nemīlīgs lietutiņš, bet drīz pārstāja. Viņi gāja arvien uzmanīgāk, tā, lai ik brīdi būtu kāda atkāpšanās vai pamukšanas iespēja. Pat vismazākajam klajumiņam pāri pārskrēja vispirms tikai viens parasti Ciris vai vasarraibumainais, tad, saņēmuši zīmi, sekoja pārējie. Toms par to nebrīnījās. Viņš z i n ā j a, ka tā ir jādara! Un drīz vien pats sa­springti ieklausījās apkārtējās skaņās. Kādā jaunmeža laucītē gandrīz izbiedēja stirnu bariņu. Tā bija laba zīme nolēma, ka gluži tuvumā neviena bīstama nav, tomēr modrību nezaudēja. Un jau pēc brīža paši pārlie­cinājās, ka pareizi darījuši. Labu gabalu priekšā ejošais Ciris pēkšņi sastinga, tad, pat nedevis zīmi, metās sā­ņus, ne atpakaļ. To pašu tūdaļ darīja pārējie. Un tajā pašā mirklī pavisam blakus vietai, kur pamira Zets, Toms un viņu pavadoņi, garām pagāja pieci vai seši pagalam apauguši, gandrīz tikai krama ieročiem bru­ņojušies tēvaiņi. Divi vai trīs bija nesen ievainoti, šķita, ka viens visai smagi. Laikam tikai tādēļ, ka paši asi­ņojoši un mucēji, un nupatējās sadursmes smagi svied­rēti, mežaini nejuta paslēpušos cilvēku klātbūtni.

Ieraugot tēvaiņus un saožot viņu salkano, sen ne­mazgātas miesas smaku, Tomam tūlīt pat uzmetās tāda kā zosāda, viņš juta, ka niknumā sāk drebēt. Un tūdaļ ievēroja, ka arī līdzās tupošā meitene krampjaini cieši satvērusi savu bronzas nazi un arī pēcāk vēl ilgi nespēj atgūties no naida. Toms zināja, kāpēc ienīst mežai­nus! Viņš zināja, ka tie ir izsenie cilts atkritēji, dažreiz pārdroši, bet lielāko tiesu gļēvi sirinieki, laupītāji bez goda un sirdsapziņas, kurus vienlīdz dzen gan cilts, gan pura ļaudis. Jā, Toms zināja arī par aizpuriešiem. Par jau pasen vairāk uz ziemeļiem mītošu, bet kādreiz arī šaipus pūriem un ezeriem dzīvojušu tautu ar svešu valodu, kura gan pati prom gājusi, gan ar naidiem dzīta.

Taču vienu gan Toms nevarēja zināt to, ka reiz, Rūtai vēl pavisam mazai esot, mežaiņu bars bija gūs­tījis un sev līdzi vedis meitenes māti un Rūtas vēl pus­augu brālīti. Tiesa, pēc dienām cilts mednieki tam pašam baram sadzina pēdas, kāva bez žēlastības kā nešpetnus zvērus, bet Rūtas māti un brālīti neatrada.

Vai bija nomocīti un galēti, vai kur pamukuši neviens tā arī neuzzināja, jo gūstīties mežaini neļāvās tik daudz saprata, ka dzīvi nepaliks.

Gan meitene, jau paaugusies, ne reizi vien velti tin­cināja vecomāti, tomēr tikai neilgi pirms svešā, bargā valdoņa ierašanās večiņa pati paaicināja Rūtu pie sevis. Nāk ciltij grūši laiki, daudz asinssviedru līs, viņa reģoja. Bet galā veiksim. Nāks palīgi. Ir brālis tavs…

Brālis? iesaucās meitene. Vai dzīvs?! Kur viņš ir? Rūta tūdaļ atsāka tincināt. Viņa vaicāja arī par māti, tomēr reģe ne tad, ne kādu citu reizi vairs nebilda ne vārda.

Taču nupatējai trauksmei līdzi nāca vēl kas visu apziņa, ka kaut kur pavisam netālu uzglūn vēl lielāki naidi par krietni pērtajiem mežainiem.

Labu brīdi nekustēja no vietas. Tad gandrīz līšus atgriezās Ciris. Biezājā salipuši, vēl kādu laiciņu visi cietās klusu, līdz Ciris atkal palīda lūkot. Kad, neviena nemanījis, bija nācis atpakaļ, tālāk nolēma iet ne barā, bet atstatu un pa pāriem. Zets klusēdams atteicās no piedāvātā ieroča, bet Toms paņēma metamo cirvīti. Vasarraibumainais gan bilda, ka no tā liela labuma nebūšot tādu vaj'ga prast lietā likt, lai ņemot ko vieg­lāk valdāmu. Toms tomēr palika pie savas izvēles.

Pirmie aizgāja Ciris un vecākais, aiz viņiem krietnā attālumā Rūta un Toms, un vēl, krietni iepaliekot, Zets un vasarraibumainais puika. Tā ejot, gan nevarēja pagūt palīgos priekšā aizgājušiem, toties negaidīta uz­brukuma gadījumā bija lielāka cerība vismaz kādam no pāriem palikt dzīvam un aizkļūt līdz mērķim.

Jau kopš satikšanās ar mežainiem Tomu nomāca dīvaina sajūta, ka viņus kāds paslepšus novēro. Viņš klusībā nolēma, ka tās ir tikai viņa pārmērīgā satrau­kuma radītas iedomas. Tomēr šī sajūta Tomu nepameta ne mirkli. Tā pat spēja aizgaiņāt domas par pilnīgi ne­izprotamo, neticamo dažādo laiku Rūtu līdzību, gan­drīz identitāti. Vēl trakāk! viņš skaidri apzinājās, ka šī Rūta viņam patīk ne mazāk par to otru! Tomam pat sametās kauns par tādu nodevību pret sava laika Rūtu. Bet ko tur varēja padarīt? Neko!

Šķita, ka pēc nesenā lietutiņa rūgtenais meža smārds kļuvis vēl biezāks. Vietām auga tik daudz sēņu, ka gandrīz nebija iespējams paiet, tās nesabradājot. Kā tagad vesela jūra bērzlapju! No rīta apmetnē cilvēki strēba vieglu sēņu viru. Būtu diezgan garšīga, ja ne­trūktu sāls. Toms un Zets vēl dabūja nobaudīt riekstus ar zemes bišu medu. Kā no vislabākā lielveikala! Ne par matu sliktāki! Taču nu, laikam neparasti spirgtā gaisa dēļ, atkal sagribējās ēst. Kaut kur kala dzenis, gluži kā Toma laika mežā. Toma laika? Cik tad īsti gadu tos šķir šos laikus? Tūkstotis, divi? Nē, noteikti vairāk! Vismaz trīs tūkstoši, ja ne visi četri! Bronzas laikmets! Kur nu! apmetnē līdzās aklajai sievietei viņš taču redzēja bultu pat ar kaula uzgali! Bet tiem, kuri nupat bija šķērsojuši viņu taku, vai tikai viņiem nebija krama ieroči? Pilnīgs sajukums!

Priekšā ejošie vairs nebija saredzami. Tā nedrīkstēja būt. Arī Rūtas saspringtā seja liecināja, ka Toms nekļū­dās. Abi apstājās. Pēc spilgtākas gaismas, kas lauzās cauri tālākajiem kokiem, bija noprotams, ka viņi ir pie­tuvojušies lielam klajumam. Vajadzēja izlemt, ko darīt.

-   Paliec še un gaidi, pavēlēja Rūta.

-   Nē, nevilcinoties atbildēja Toms.

-    Baidies? meitene bija aplam iztulkojusi Toma iebildumu.

-  Jāiet pa divi. Un Toms zināja, ka viņam taisnība.

Rūta neatbildēja, bet arī neiebilda, ka Toms viņai turpina iet līdzi. Nu vairs negāja pa pirmējo, iemīto taku, bet vairāk sāņus, gandrīz ar līkumu.

Pēkšņi Toms gandrīz neapzināti pagrūda meiteni tik stipri, ka viņa krita, un tajā pašā mirklī zibenīgi izmeta savu cirvīti. Arī Rūta klūpot paguva ieraudzīt, ka uz viņas pusi un secen lido šķēps, no kura izvairīties viņa nebūtu paspējusi. Un vēl viņa ieraudzīja ko pavisam negaidītu un dīvainu vispirms, kā no krūmāja izlekuša, satrakota mežaina labajā plecā ietriecas Toma mestais cirvis, un tad, kā gandrīz tajā pašā mirklī, pirms vēl uzbrucējs ķer pie pleca, viņa kaklu caururbj bulta. Tāda pati bulta, kāda Rūtu un viņas līdzibiedrus bija glābusi jau iepriekšējā dienā purvājā! Un, tāpat kā va­kar, šāvējs palika nesazīmēts.

Rūta nepaguva nedz pateikties Tomam, nedz īsti apjēgt viņa negaidīto cirvja mešanas māku, jo drīz ska­tam pavērās daudz šaušalīgāka aina, ko nu uzrādīja atskrējušie Ciris un vecākais, pašā meža malā un arī klajumā gulēja vai ducis nupat galētu mežaiņu. Dažs, vēl pat nepaguvis aiziet aizsaulē, nemaņā cīnījās pēc 144 pēdējā elpas vilciena. Pārsteidzoši, ka tie bija tikai meža ļaudis, neviena kauta uzbrucēja, lai gan mežaini ne­bija pliku roku ņemami naidnieki, īpaši, ja nav kur pamukt vai atkāpties. Ne visus bija ķērušas bultas vismaz puse tuvcīņā guldīti, šķēpu durti un cirvju kapāti. Tas bija stipru un prasmīgu karinieku darbs. Prasmīgu un arī nežēlīgu… Vai tikai pret mežainiem? Nez kāpēc Rūta iedomājās par vecāsmātes nesenis pie­minēto, zudušo brāli…

-   Nupat cirtušies, klusi, kā izbijies bilda vecākais.

-   Kāvēji nav ne gūstītāji, ne dzelzsgalvas, bet trakoti sīvi vīri. Mežainus situši kā jērus! Vai ir dūša tālāk iet?

-   Ejam, cieti teica meitene. Mūs tie nemedī.

-   Kur't liki manu ciri? vecākais, lai apslēptu kaunu par savu acumirklīgo mazdūšību, uzsauca Tomam.

-   Pazaudēji?

-  Tavs ciris pamukuša mežaina plecu ņēma līdz kau­lam, pirms vēl te tikām! Toma vietā ironiski atcirta Rūta.

-  Tu meti? vecākais, gandrīz neticēdams, paskatījās uz meiteni.

-   Vai man devi? pikti, gluži kā viņas vecāmāte atvaicāja meitene. Prasi, kam devi! Un Rūta norādīja uz Tomu. Ejam! Vairs nemini, ko teica vecāmāte? Līdz rītam jātiek pie apmetnes! viņa pārtrauca ieil­gušo sarunu un pirmā pameta nesen norisušā, dīvainā kautiņa vietu.

Nu atkal gāja barā. Toms atskatījās uz nopakaļ klun­kurējošo, visu laiku klusējošo Zetu un gandrīz ieskrēja ar pieri kokā drauga lielās, skumjās acis pildījās asarām. Toms novērsās un kādu laiku neatskatījās. Arī viņam pašam tagad uz mirkli sametās nelāgi ap dūšu viņš vēl vairāk sāka brīnīties par savu naidu pret me­žainiem un paša negaidīto cirvja mešanas prasmi, par seno pasauli, kura viņam nešķita sveša, it kā viņš tikai nesen būtu no tās aizgājis un tagad atkal atgriezies. Viņam bija labi šajā pasaulē, šajā tik tuvo svešinieku barā, līdzās meitenei, kuras vārds bija Rūta…

Zets nebrīnījās, lai gan pat viņš nebija gaidījis, ka šīs tālās pasaules cilvēku, gandrīz pa pusei mežoņu nāvi uztvers tik sāpīgi. Viņš nebrīnījās par Tomu, var­būt tikai mazliet piepalīdzēja, saasināja Toma reakciju, taču gadu tūkstošiem zemapziņā snaudusī cirvja meša­nas prasme Tomā nudien nebija jāmodina tā izlauzās pati. Tāpat kā naids… Kas tur vēl bija paslēpts? Kādus vēl nezināmus, aizlaikos nogrimušus spēkus Toms va­rēja sevī nejauši uzjundīt? Ja jau viņš tik viegli atguva tāltālas pagātnes, kādas sen izdzīvotas dzīves sajūtas!

Un vakardien joka pēc pieminētā Atlantīda? Varbūt Toms tiešām tur reiz bijis? Kāpēc Zeta laika cilvēki baidās ienirt vistālākajā pagātnē? Tik ļoti baidās, ka pat aizlieguši to darīt. Vai pagātnē slēpjas kas tāds, kas nākotnes cilvēkiem ir bīstams? Kādas pārdabiskas, ļaunas zināšanas? Vai ziņa par katras pārlieku attīstītas civilizācijas nenovēršamo bojāeju? Tādas, kāda bija mī­tiskā Atlantīda un varbūt citas, vēl senākas dižās civili­zācijas? Vai tādas, kāda nu ir viņa laika civilizācija? Savā attīstībā gandrīz apstājusies, izlikdamās, ka ir lieliska, visu sasniegusi, bet patiesībā jau sen mirstoša. Kas mēs esam? jau kuro reizi domāja Zets. Vai arī mēs netiksim pāri šim apburtajam lokam? Un mūsu 146 gudrākie prāti to zina? Nē! Zets negribēja, nekādi nespēja samierināties ar šīm domām.

Pēkšņi viņš sajuta kādu ar varu laužamies vina zemapziņā. Un tas nebija ne vecais reģis, ne viņa aklā māsa.

-   Runā! gandrīz nelaipni teica Zets.

-    Ir jāmūk! svešais bez aplinkiem iesāka. Tā bija jauna, spēcīga vīrieša balss. Ne atpakaļ, bet uz priekšu, tālāk no naidu vietas!

Tikpat negaidīti, kā uzradies, svešais tūdaļ pazuda. Laikam jau viņam nebija daudz laika pļāpāšanai. Tātad arī ceļiniekiem nebija atlicis daudz laika…

Sirmā cilšu reģa uz meža apmetni sūtītais puišelis nemeloja aiz jaunceļamās pils jau gandrīz uzslietajiem, varenajiem un baisi drūmajiem laukakmeņu mūriem tiešām valdīja satraukums, kas nerimās ne mirkli. Pa abiem paceļamajiem vārtiem bez rūpīgas pārbaudes nu jau vairākas dienas netika ielaists neviens. Pat ne vaņģotāji. Tikai dzelzsgalvām vārti tika atdarīti bez vilci­nāšanās.

Vēl steidza nostiprināt nepabeigto ziemeļu puses ak­meņu krāvumu. Cilvēki neuzdrošinājās slapstīties, jo tikai tādējādi bija cerība saglabāt dzīvību. Ja kāds prā­vāks laukakmens izslīdēja no pārgurušajām rokām un ripoja lejā, tad pašu ļaužu kaulus vien sadragāja. Tie, kuri vairs nejaudāja stiept un velt no visas tuvākās un tālākās apkārtnes, pat no svētvietas sanestos pelēčus, netika saudzēti ne mirkli. Nu kādu laiku dzina strādāt arī sievietes un pusaudžus, taču tie visi vēl bija brīvi no burvestības, jo tādi varēja paveikt krietni vairāk. Apburtie kļuva tādi kā lēnāki, un tad daudzi nesaprata pat visvienkāršākās pavēles. Citi diez ko nederēja pat trulajam vaņģotāju baram. Tos kaut kur aizdzina, un viņi vairs nekad netika redzēti. Tāpat kā savainotie mūru cēlāji.

Šķita, ka savstarpējām sarunām neatlika nedz laika, nedz spēka. Nebija arī ļauts, tomēr kādā nomaļākā nostūrī, dzelzsgalvām nemanot, paguva pārmīt pa vār­dam. No nupat vaņģotajiem un tūdaļ pie darba dzīta­jiem itin drīz tika uzzināti pēdējie jaunumi. Tie bija pagalam nelāgi tikušas postītas vēl divas mazākas apmetnes, no trim citām ļaudis paši bailēs pa mežiem un pūriem pamukuši kur kurais, kļūdami par vēl vieg­lāku laupījumu gūstītājiem. Nav ļaudīm vairs dūšas naidiem pretī stāt, kopš stiprā, vīriem un ieročiem bagātā tirgu un mītavu apmetne tik viegli svilināta. No tuvākajām vēl tikai izsenās, uz ezersalas celtās ap­metnes karinieki grasās kauties līdz nāvei. Par to lie­cinot arī visu sieviešu un bērnu prom raidīšana. Bet neba šī pēdējā tuvāk esošā, par mītavniekiem krietni mazākā apmetne varēja darīt raizes ar vēl nedzirdētu burvestību apveltītajiem naidniekiem.

Tiešām dzelzsgalvju mīklainā piesardzība un arvien augošais satraukums, kas pielipa pat trulajiem vaņģotājiem ārpus vēl nepabeigtajiem, tomēr jau tagad neie­domājami stiprajiem un, kā visiem vēl nupat šķita, cilvēku spēkam nepārmācamajiem aizsargmūriem, varēja liecināt tikai vienu naidnieki un viņu bargais vadis no kaut kā bīstas.

Tikai ap novakari paklīda jaunas vēstis krietnas dienas gājumā no ezersalas apmetnes, gandrīz pie lie­lajiem un purvainajiem ziemeļu mežiem vaņģotāji uz­gājuši rīta pusē bez žēlas kautu prāvu mežaiņu baru. Neko labāku nesagudrojuši, daži nolēma, ka kāvēji varētu būt jau daudzus gadus nemanītie pura ļaudis. Varbūt kaimiņu nedienas sajautuši, nākuši šaipusē pasirot un nejauši saskrējušies ar mežainiem, kuriem bijis tāds pats nolūks. Citi tomēr nepiekrita lai gan pura ļaudis nebija nekādi vārguļi, tak tuvcīņā tik lielu mežinieku baru bez krietniem pašu zudumiem pieveikt nebūtu spējuši. Tas bija daudz prasmīgāku un stiprāku karinieku darbs, jo galētie bija tikai mežaini tuvu pie trīs desmiti brangu, kauties radušu vīru. Kas tie par svešiem un nežēlīgiem kariniekiem, kuri tik viegli mežiniekus veikuši? Cik viņu? No kādiem tālu­miem nākuši? Ko še meklē? Vai tikai laupījumu, vēl vairāk vājinot cilti, vai arī tas tikai priekšpulks daudz lielākam baram, tik stipram, ka no tā bīstas pat mel­nais burvis un viņa dzelzsgalvji? Neviens to nevarēja zināt.

Taču turpmākais lika aizmirst pat jaunos, vēl neie­pazītos naidus. Pašā novakarē, kad jau sāka krēslot, mūriem tuvojās gūstītāji, tā savādi lēni, kā būtu savai­noti, līdz augšā esošie mūru cēlēji ar šausmām ierau­dzīja, ka tiek vesta aklā zintniece. Pirmajam, kurš atpazina cilts reģi, no krūtīm izlauzās tāds kā vaids. Nu dūša saplaka pat visdrošākajiem, vēl cerību nezau­dējušajiem vīriem. Vai gan kāds no viņiem bija varējis nojaust, ka aklā savuprāt devusies naidniekiem rokās un nevis to vaņģota un nu viņu vadim atrādīt vesta.

Tuvāk pievakarei pusaudži jau bija nonākuši līdz pazīstamākām vietām, bet arī te vajadzēja uzmanīties, ka neieskrien rokās vaņģotājiem. Beidzot nolēma brī­tiņu atvilkt elpu. Izvēlējās uz visām pusēm kaut cik pārredzamu uzkalniņu. Ilgi gan pūsties nevarēja, ja līdz rītam gribēja līdz ezersalas apmetnei tikt.

Ēdamā nebija tik vien kā pa kādai meža ogai vai riekstu čemuram, kurus no izstīdzējušām pameža laz­dām veikli nolasīja Ciris, biedriem piepalīdzot.

-    Riekstu gan te daudz! bilda Toms, baudīdams svaigos, sulīgos kodoliņus.

-    Kur ir daudz? pārvaicāja Ciris. Tad tu neesi bijis pie svētavota. Tur to, ka ne nolasīt! Un krietni tūkāki!

Ciris neturpināja, jo, vēl nebeidzis teikto, atminējās, ka gan pie svētavota, gan līdzās esošā Krīvu kalna ak­meņu krāvumos tagad saimnieko dzelzsgalvji un viņu pakalpiņi.

Arī pārējie klusēja, jo katram bija sava domāšana. Vecākais prātoja, kura taka būtu drošāka tālākiešanai. Viņā joprojām gruzdēja kauns par priekšpusdienā izrā­dīto acumirklīgo gļēvumu. Un vēl viņam bija jādomā par svešajiem Tomu un Zetu. Vairāk par Zetu, kurš gandrīz visu dienu klunkurēja nopakaļ, nebilzdams ne pušplēsta vārda, bet tad pēkšņi pavēloši iekliedzās: Uz priekšu, ātri! Prom no takas! Un visi bez jele kādām ierunām viņam paklausīja! Skrēja pa galvu, pa kaklu, 150

un, tikko bija pamukuši egļu biezoknī, tā garām pa iepriekš mīto taku aizdima smagi jātnieki. Nevienam nebija šaubu, ka tie bija dzelzsgalvji. Kā svešais prata nojaust neviena nemanītus naidus? Nu arī atminējās abu puišeļu ierašanos meža apmetnē: neviena lūkotāja nemanīti, viņi pēkšņi tur bija, kā no zila gaisa nokrituši, un šķita cilts zintnieces gaidīti.

Rūta domāja par vecomāti, kurai, no rīta izgājušai, nu jābūt vaņģotāju varā. Un vēl, lai gan pati to sev neatzina, Rūta domāja arī par Tomu, kurš, kā meitenei šķita, bija pārāk bieži paslepšus lūkojies uz viņu, lai gan tas bija tīkami. Gandrīz tikpat tīkami kā tad, kad uz viņu lūkojās Madis.

Ka viens no svešajiem pārāk bieži lūr uz Rūtu, bija pamanījis arī vasarraibumainais. Taču šobrīd visus viņa prātus nodarbināja daudz sarežģītāka liga. Vēlreiz pa­matīgi iedziļinoties cēloņu un seku sakarībās, viņš jau kuro reizi sev apsolīja gandrīz neiespējamo turpmāk tomēr kaut retumis atturēties no, patiesību sakot, jau kopš bērnības apnikušās sēņu viras pārliekas strēbšanas. Un, lai gan sirds dziļumos viņš nekādā ziņā neticēja šiem smieklīgajiem solījumiem, tomēr pat šāda viltus iedoma viņa kuņģa iekšpusē uzmeta sāpīgu zosādu. Gods kam gods par to, ka varētu ierobežot, piemēram, riekstu lietošanu, brangulis pat neuzdrošinājās iedo­māties.

Ciris vēl aktīvāk noņēmās ar riekstu lasīšanu, lai aizgaiņātu domas par ciltij uzklupušajām nebaltajām dienām un spētu piebarot ēdelīgo biedru, kurš nupat bija uzgājis arī nelielu ogulāju ar dažām sīksīkām odzi­ņām. ?

Tikai Zets centās nedomāt nemaz. Viņam tas nenācās viegli, bet tā bija vienīgā iespēja nenodot sevi un pārē­jos, kaut arī par to viņš nebūt nejutās drošs, jo bez vecās cilts zintnieces, viņas viedā brāļa un šurp no nākotnes nirušā ļaunuma viņa atnākšanu taču sajuta vēl kāds. Kāds, kurš prasmīgi slēpa savus nodomus, tāpat kā tagad to centās darīt Zets. Tomēr šis "kāds" šodien bija palīdzējis izvairīties no sadursmes ar dzelzsgalvjiem, kā viņus dēvēja šālaika cilvēki. Jā, šis "kāds" visu laiku bija kaut kur tuvumā, kaut neļāva sevi manīt pat Zetam. Tomēr vienu gan Zets jauta ne jau viņu vien sargāja svešais, ne tikai viņu, bet vēl arī kādu citu šajā pusaudžu bariņā…

No visai grūti izpildāmā nodoma censties nedomāt Zetu pēkšņi iztraucēja dziesma. Nē, tā vēl nebija dzir­dama, tā nebija sadzirdama cilvēka ausij, tā tikai nupat dzima Toma dvēselē, no aizlaikiem nākusi, tā vēl nupat modās no daudztūkstošgadu miega kā trausls un vārīgs asniņš, tik bezgala silts un mīļš, ka Zets patiesi apstulba. Nē, nejau vienkāršie vārdi un vēl vienkāršākā melodija, bet gan tās mūžsenās cilvēkbērna sajūtas, ko pauda šī dziesma, tā bezgalīgā, vārdos nemaz neizsakāmā mī­lestība pret šo Dieva pasauli lika sakāpt savādam ka­molam kaklā. Nu Zets saprata, ka dziesmai kļuvis par šauru Toma dvēselē un ka tūdaļ tā izlauzīsies uz āru, un tā arī notika. Klusi, klusi tā traucās pretī saulrieta dūmakai, pretī pārupes tālīno silu tumšpelēkajam zilgumam kā tikko jaušama, viegla vēja pūsmiņa skar rudenīgi vientuļo, bezgala skumjo, noziedējušo pļavu līdzenumu. No mūžības mūžībā…

Kad dziesma izskanēja, visi vēl ilgi neuzdrošinājās bilst ne vārda, kā bīdamies iztraucēt triju, varbūt pat četru tik dažādo laikmetu cilvēku brīnuma apjausmu. Pat brangulis vairs nespēja norīt ne kumosa. Mirkli šķita, ka laiks ir apstājies, ka tam vairs nav nekādas nozīmes…

Ciris atcerējās savu pirms diviem gadiem viņsaulē gājušo māti, arī māsu, kura, pirms gada aizprecēta uz lielo tirgu un mītavu apmetni, nu varbūt arī jau viņ­saulē vai apmetnes svilinātāju vaņģota.

Vecākais nozvērējās palikt salas apmetnes sargu rin­dās līdzās tēvam un brāļiem, kaut zināja, ka tā būtu gandrīz droša nāvē iešana.

Rūta, kaut iepriekš nekad nebija dzirdējusi šo dziesmu, tomēr pazina mazliet svešādos, tomēr sapro­tamos vārdus. Tie nebija gluži cilts mēlē pausti, bet tādā senatnīgā, jau pusaizmirstā valodā, kādā retumis sazinājās vecaistēvs ar vecomāti.

Zetam šī dziesma atklāja ko daudz vairāk. Velti bažī­jās aklā reģe Toma aizlaiku dvēselē nebija ļaunuma. Zets saprata, ka grūtā bezizejas brīdī varēs modināt Toma pagātni, no neizdibināmām zemapziņas dzīlēm ļaut pacelties drauga pagaidām vēl neapjaustajam, pat Zetu mulsinošajam spēkam.

Pavisam nesen mūrētā, bezgalīgā eja jau bija pagu­vusi piesūkties ar spiedīgu, gandrīz smacējošu drēg­numu un tādu kā svaigu asiņu salkano smaku. Basās, 154 nogurušās kājas sataustīja plānu smilšu klājumu virs plakaniem laukakmeņiem. Līdz tam aklā sieviete tika nesta, jo neprata iet pa kāpieniem. Iesākumā gan viņai mēģināja likt to darīt, bet, reizes desmit klupuši un līdz asinīm nobrāzusi ceļgalus un rokas, viņa vairs ne­bija jaudājusi turpināt. Metusi daudzus līkumus, eja tagad, šķiet, gāja arvien uz leju dziļāk un dziļāk pa­zemē, tad beidzot tika vērtas smagas jo smagas durvis. Un atkal kāda eja, taču šoreiz pamats bija neticami gluds, gandrīz vai slidens un vēl aukstāks par pirmītējo.

Ar katru mirkli, katru sava saprāta šūniņu reģe juta, ka tuvojas ļaunumam. Un viņas dvēsele nodrebēja. Slā­banās kājas vairs nejaudāja nest savu tik vieglo nastu. Šķiet, arī pavadoņi svīda nāves bailēs. Šie nebija no­burtie, kas viņu sagrāba pie svētajiem akmeņiem, domādami, ka vaņģo. Šie bija cilts nodevēji. Vai visi un vai viņas cilts? Taču tagad vairs nebija vaļas par to domāt. Veco zintnieci atkal pacēla un labu laiku nesa gandrīz stāvus lejup arvien dziļāk un dziļāk. Tad atkal gludā, ledusaukstā grīda. Viņa zināja, ka ilgi vairs nebūs jāiet, un saslējās, kaunēdamās par pirmītējo acumir­klīgo vājuma brīdi, kaut gan sirds krūtīs nepārstāja saraustīti aulekšot kā savainota stirnu māte.

Vecā, drebelīgā nejēga! Vai't esmu jau tik jukusi, ka bīstos gala? večiņa sašuta par savu mazdūšību.

Vārdiņš "nejēga" viņu neaizskāra, jo tā, protams, nebija patiesība, toties "drebelīgā" bija tik tuvu patie­sībai, ka no dusmām tiešām kļuva vieglāk ap sirdi.

Tomēr, lai arī cik uztraukusies bija vecā reģe, viņas aklās acis pa ceļam paguva samanīt kādu citu, daudz zemāku, zem šīs paslēpušos eju, tās daļu vai kādu at­zaru, kam nejauta visur esošā ļaunuma auru. Taču tur, dziļumā, nejuta arī jelkādu citu tagadēju vai senāku klātesmi. Lai arī cik tālos laiku lokos zintniece ieska­tījās, tur neredzēja itin neko…

Tikām lielais un varenais vadis, kurš nenojauta ne­nieka, kur nu vēl tādu sīkumu kā šādas tādas vietējās kaktu riebējas ierašanos, mielojās ar meža putna stil­biņu. Kas par putnu, to varenais jau bija paspējis pie­mirst, bet garšoja gana labi, kaut īsti vairs nelīda iekšā, kā jau, kad vismaz astotais vienā vakarā un pa otram vai trešam lāgam. Tāpat viņš nemaz nejuta nez kādu tur ļaunumu visapkārt. Kur nu! ja kāds viņam par to pavēstītu, viņš sabītos. Un ne tāpēc vien viņš to nejuta, ka bija jau krietni pie šī paša ļaunuma pieradis, bet arī tālab, ka tas viņu baroja, guldināja, dzirdināja, slavēja, cēla debesīs, gandarīja, padarīja par lielu vīru, nelika domāt. Pēc visiem grūtajiem, nepelnītu pazemojumu un pāridarījumu pilnajiem gadiem tas bija tiešām vel­nišķīgi patīkami!

Vienīgais, kas joprojām ne visai patika dižvadim, bija šo viņa apartamentu iekārtojums. Platība pārpārēm apmierināja, griestu augstums arī, bet iekārtojums un apgaismojums nepavisam. Drūms, pārspīlēti atturīgs laikam tā to varēja nosaukt. Un pavisam bez logiem! Reiz viņš ko līdzīgu redzēja kādā sava laika filmā par kaut kādiem tur sātana darbiem vai nedarbiem. Pre­tīga un stulba filma! Ne kripatiņas patiesības! Tas otrs, kurš tagad tika uzskatīts par viņa kalpu, pretīgi ņirg­dams teica, ka tāds iekārtojums vajadzīgs, lai iedvestu tagadējos un nākamajos valsts pilsoņos lielāku bijāšanu. 156

Valsts gan vēl nebija, tikai tapa. Ar grūtībām. Draņķī­gākus pilsoņus par šiem vispār nevarēja iedomāties. Bet ar viņu audzināšanas darbiem augām dienām no­ņēmās kalps, par laimi, bezcerīgi, tādējādi paildzinot valdoņa svētlaimīgo izlaidību, kādu taču viņš jau sen bija pelnījis! Patiesībā jau viņam bija gan bail no sava neīstā kalpa, bet virsvaldonis arī noprata, ka ir šim nešpetnelim, kā mēdz teikt, vitāli nepieciešams. Jā, līdz pusmūžam aizdzīvojušais, tikai gadījuma dēļ par baznī­cas kalpotāju tikušais apzinājās savu vērtību! Patiesībā viņš to bija apzinājies vienmēr, taču tagad, kad tas izstīdzējušais drankību drankība vina viltus kalps - tikai ar nabaga kalpotāja palīdzību (to virsvaldonis zi­nāja pavisam droši) ir spējis nokļūt tik tālos senlaikos, izbijušā baznīcas kalpotāja pašapziņa cēlās jo sevišķi. Diemžēl to viņš nedrīkstēja izrādīt, ka tevi deviņi!

Durvju sargs pieteica veceni. Tas bija kas jauns. Ne­vienu veceni vadis nebija nedz pasūtījis, nedz gaidījis. Visu mūžu radis būt viens, viņš arī te itin labi jutās vienatnē. Tomēr vecene jau tika iegrūsta telpā. Visai pretīga izskata, netīra, apskrambāta, pie tam vēl akla. Taču, iekams valdonis līdz galam paguva sakārtot sa­vus ārējos iespaidus, viņa pakausī kaut kas notika. Viņš juta, ka tur kāds brutāli urķējas, un tad vairs nejuta neko, tikai stulbi blenza uz kroplīgo raganu.

Kad zintnieci ieveda drēgnajā pazemes telpā, viņa gandrīz tūlīt pat saprata to, kas viņai bija jāsa­prot, ka "saimnieka" nav mājās. Un večiņa kā piekūns uzklupa laupījumam, taču, vēl nepaguvusi ko uzzināt, ar varenu spēku tika notriekta zemē, gandrīz nogalēta. Ļaunums bija tepat līdzās, tikai paslēpies, viņas rīcību jau laikus paredzēdams un gaidīdams. Liels un večiņas vārgajiem spēkiem neveicams bija šis ļau­nums. Kā milzīgs akmens blāķis tas viņu spieda pie zemes, zemē iekšā. Tas gribēja ielauzties viņas domās, un reģe viņam ļāva to darīt. Tad ļaunuma blāķis pavēlās nost no aklās krūtīm, ļaudams viņai kaut cik uzelpot.

-  Ja iešu, tu nāksi ar mani! melnā burvja smadzenēs iedūrās tikai viena vecenes raidīta doma. Tā aizlaikos lemts! Un tā būs!

Un tā bija patiesība. Reģe nemeloja, to melnais tūlīt saprata. Kāpēc tu nāci? viņa uzbrēciens bija kā svilinoša pļauka. Ko tev vajag?

Aklā vairs nesteidzās. Pirmo, varbūt visbīstamāko triecienu, kaut ne bez pūlēm, tomēr izdevās atsist. Reģe arī nojauta, ka melnais spēks nav tik drošs par sevi, kā izliekas, tā vien šķita, ka nav pat īsti pārliecināts par to, ko meklē šajā malā.

-   Liec mierā cilti. Negalē manus ļaudis! večiņa iz­dvesa. Tā nebija ne pavēle, ne lūgums.

-   Vai tu traka?! Tikai tāpēc nāci?!sausi sprakšķo­šajos, nedzīvajos smieklos jautās tāds kā izbrīns.

Varenā valdoņa žoklis vēl joprojām palika ļengani atkāries un sāka jau tā kā mežģīties uz vienu pusi. Uz to, uz kuru mēdz liekties ik galva bez saprāta, pēc fizi­kas likumiem meklēdama kaut niecīgāko atbalsta punktu. Par laimi, neviens gan to neredzēja, gandrīz neviens, jo tik "neprofesionālu" darbiņu aklā atļāvās pirmo reizi mūžā.

-   Mēs vienā zirnekļa staipeknī sieti, nu jau atgu­vusies un vēl rimtāk turpināja aklā. Jo ilgāk pret tevi, 158 jo vārgāka mana cilts, līdz dzisīs pavisam. Ja teikšu, lai tevi godā, daudzi klausīs un tiks pie dzīvošanas. Lai cik ļauna tā būtu, večiņa gandrīz bezcerīgi skumji piebilda.

-   Kur tavs brālis? tiešs un bargs pretjautājums bija vienīgā atbilde.

-   Kā es varu zināt, ja tu, stiprais, nejaut? viņa bilda vēl satriektāka. Domāju, sen tavā varē.

Nezin kādēļ viņš tomēr nejuta gandarījumu, šis jau­nās pasaules veidotājs, kurā viņš tad nu būtu vienīgais Dievs un pavēlnieks. Te kaut kas nebija īsti uzvara nāca pārāk viegli. Taču ilgi malu malās meklētā vecene nemeloja. Un viņas bailes bija īstas. Vai zini, kas notiks rīt?

-    Postīsi ezera apmetni. Galēsi manu cilti, reģe nelūdza saudzēt tās ļaudis, tikai truli konstatēja neno­vēršamo.

Pat te, tālā, pretīgā laiku bedrē kāds centās kaitēt viņa visuvarenajai gribai. Un vecene jau nav vienīgā, varbūt tikai pats vājākais, pats niecīgākais šķērslis. Viņas brālis, vietējais gudrinieks un pravietis, joprojām nav rodams, ielīdis kādā kurmja alā un glūn. Nē, viņš, jaunās patiesības nesējs, šīs seklās, primitīvās pasau­lītes pārveidotājs, gluži vai Dievs, nav ne pārlieku ne­žēlīgs, ne traks, kā to iedomājusies vecene, katrs viņa vietā būtu noskaities.

Gandrīz līdz pašai grīdai sašļukušā dižvaldoņa viltus kalps juta vēl kādus citus viņam naidīgus, pagaidām atklāties negribošus spēkus. Viens tāds slapstījās bezgalīgajos, purvainajos ziemeļu mežos. Jā, arī šis nožēlojamais laiks pretojās, cik spēja. Taču tas viņu nebiedēja visi šie zintnieki, reģi, šamaņi drīz tiks pa­kļauti viņa gribai vai deldēti no zemes virsas.

Tikai no nākotnes nirstošais viņam nedeva mieru - tas vienīgais varēja būt bīstams, kaut iepriekš izlikās pārāk vājš, kaitēt nespējīgs. Nu viņš atkal ir šeit, šajā laikā un telpā. Taču ne bez nolūka…

Un tomēr ja kāds viņam varenajam pavaicātu, ja viņš pats sev pavaicātu, kāpēc to dara, ko īsti še meklē, kādu jaunu pasaules kārtību grib iedibināt, atbilde nebūtu rodama…

Lai arī cik pārguruši, vecā zintniece negulēja. Pie āra plašumiem radušai, viņai te, mitrajā un aukstajā bedrē, trūka gaisa. Viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka spējusi piemuļķot ļaunuma apsēsto, tāpēc ne uz mirkli nezaudēja modrību. Kā tādu indīgu kāpuru viņa spilgti atbaidošās krāsās izkrāsoja savu saprātu par brīdinājumu ielauzties gribošajam, tomēr apzinoties, ka tas maz ko līdzētu, ja nāktu VIŅŠ.

Nebija grūti sabradāt šo pusdzīvo, smieklīgo kāpuru. Rīt nolēma apsēstais, beidzot "diženo" valdoni at­griezdams reālajā pasaulē, kurā tas tūdaļ, neko neapjēdzis, saldi iemiga, pat neizlaizdams no taukainajiem pirkstiem pusapgrauzto kāda nezināma putna stilbiņu.

Nakts pienāca vēsa un zvaigžņota. Kuplais, nekad nepļautais zālājs zem kājām bija kļuvis mikls un nokalnēs slidens. Kaut kur tālumā iegaudojās pa vilkam. Arī dienā tie bija iztālēm manīti no lielajiem ziemeļu mežiem nākuši, jauzdami cilvēku asinsdarbus, nu, tumsai sabiezējot, kļūdami par lielāko biedu. Katram gadījumam zēni saraudzīja pa mietam pret vilkiem tie šķita drošāki ieroči. Lai gan visu vakara cēlienu bija iets bez mitas un bez īpašiem starpgadījumiem, atslā­bināt uzmanību nedrīkstēja ne mirkli.

Varēja nomanīt, ka te jau bija pazīstams vai ikkatrs krūmājs, katra tērcīte vai bīstamāka slīkšņa. Beidzot viņi apstājās pie paplatas, dziļi lejā iegrauzušās krāčai­nas upītes, vietā, kur reiz bija pārmesta droša laipa. Nu tā tīšuprāt iegrūsta ūdenī, aizpludināta, no nevēla­miem ciemiņiem sargoties. Lai tiktu pāri straujajiem, aukstajiem ūdeņiem, būtu jābrien vai līdz viduklim. Daži zināja gan seklākas vietas, taču krietnu gabalu augšup. Ciris ieteica pārmest pāri koku, taču tad būtu jāgriežas atpakaļ, jo tuvumā auga tikai pasīki brikšņi. Tomam kas iešāvās prātā viņš pirms mirkļa pustumsā bija saskatījis kādu slaidu, bebru gandrīz jau nograuztu alksni. Pārējie nesaprata, ko īsti Toms grib darīt, koks bija pārāk šmaugs un trausls, lai pa to pārietu pāri. Toms uzmanīgi papētīja krastmalu, cik nu tas pustumsā iespējams. Tad īss ieskrējiens un ar paro­cīgās kārts palīdzību Toms jau bija otrā krastā! Bez vilcināšanās viņš kā šķēpu aizlidināja kārti atpakaļ. Pirmais to pagrāba Ciris un pāri bija! Tad arī citi lieki nekavējās. Toms paguva ievērot, ka Rūta lec tikpat veikli un droši kā visi pārējie. Nepaveicās vecākajam zēnam galu galā kārts tomēr neizturēja viņa svaru un puisis iegāzās ūdenī, ka noplunkšķēja vien!

-   Toties nesasitās! ironiski konstatēja vasarraibumainais, atviegloti nopūzdamies, jo vēl pirms mirkļa bija pārliecināts, ka šāds liktenis piemeklēs viņu pašu.

Turpmākām pārdomām neatlika laika nupat pa­mestā krasta briksnājā jau pazibēja daudzi zaļganu acu pāri. Vilki! Kāds paguva pagrābt pārlūzušā alkšņa ga­balu, otru straume jau bija aiznesusi. Toms sastinga šausmās. Kur Zets? Viņš taču vēl nebija lēcis!

-   Es esmu te, Toms izdzirda pakluso, mierīgo Zeta balsi.

Neviens nebija redzējis, kā Zets nokļuva otrā krastā, varbūt kādā citā vietā ar tādas pašas kārts palīdzību? Toms nojauta, zināja, ka ne. Arī viņš, jā arī viņš taču varēja izdarīt tāpat nozust, ienirt. Šajā pašā vietā, tikai dažu dienu dziļumā un pāriet pāri strautam pa tad vēl esošo laipu.

Viltīgie plēsoņas bija pārrēķinājušies! Nu nebija šaubu, ka cilvēku bariņš ir lenkts un glūnēts, lai pie nepārbrienamās straumes klajumā tiem uzbruktu. Kāds prāvs vilku jaunulis pat niknumā mēģināja tikt pāri straumei un rāpties pastāvajā krastā, tūdaļ gan vecākais zēns tā rīklē izveicīgi iegrūda salūzušā mieta galu, kā atriebdamies par savu aplam neveiklo "slapjo" lēcienu. Laikam trieciens bija pietiekami stiprs, lai plē­soņas kaut mirkli atturētu no sekošanas. Sava loma bija arī citu veikli mestajiem akmeņiem, kuru, par laimi, krastmalā netrūka. Tomēr bija arī skaidrs, ka vilku bars neatstāsies nu pelēči metās augšup, lai tiktu pār straumi citviet, pa sekli vai pārlēktu tai pāri kādā šau­rumā. Nelielais pusaudžu bariņš asinskārajiem plēso­ņām acīmredzot joprojām šķita iekārojams un viegli iegūstams kumoss. Pat vecākais teicās tik milzum daudz vilku vienviet nemanījis. Nu dārgs bija katrs mirklis! Steigā uzlasīja vēl kādas kritalas, taču šajā krastā to nebija daudz un tās pašas bija krietni satru­nējušas.

Tomēr šoreiz mazie ceļinieki maldījās, domādami, ka vilki lenc viņus. Viņi pat nenojauta, ka lielais bars teju, teju bija pats iedzīts lamatās, bet pusaudžiem uzklupis nejauši, ar viņiem vienu taku nesadalījis. Ja viņi nebūtu tik ļoti steigušies aizmukt, tad varbūt beidzot būtu ieraudzījuši tos, kuri bija kļuvuši par mežaiņu galētā­jiem, tos, kuri nezin kādēļ pusaudžu gaitām sekoja jau no viņu pirmās sadursmes plaša tīreļa malā. Pat lielais pelēču bars jauta un novērtēja svešo karinieku spēku, izmisīgi meklēdams citu atkāpšanās ceļu.

Vispirms bija jāpaspēj nokļūt līdz tuvākajam koku vai krūmāju pudurim. Tas izdevās bez kļūmēm. Te atkal varēja pameklēt un ar skubu apdarināt kādus garākus mietus viņpus upes pamesto vietā. Kad vilki nerādījās, bērni sadūšojās aizskriet līdz nākamajai birz­talai. Jau būdami krietnā gabalā, viņi izdzirda tādas kā attālas nāves gaudas, tomēr nedz viņiem bija laiks, nedz vēlēšanās par to domāt.

Nu jau nakts sliecās uz blāzmas pusi, un gan nogu­rums, gan miegs lika sevi manīt. Vislabprātāk viņi visi būtu nokrituši kādā sausākā sūnājā. Acis lipa ciet, kājas kļuva stīvas no nemitīgās, saspringtās iešanas, šķiet, pagaisa arī modrība. Nu varēja uzdurties kādam no savējo sargiem tik tuvu ezera apmetnei viņi jau bija nonākuši. Tomēr sargus pagaidām nemanīja. Tiesa, vēl jo drošāk varēja uzdurties arī ienaidniekam…

Visus nācējus māca drūmas nojautas. Sargus nesa­stapa līdz pat ezeram un tur jau tas bija saskatāms, pelēkbaltiem miglas slāņiem klāts. Aiz tiem kā sen­laiku pasaku pils jautās apmetnes baļķu sienas. Sen­laiku? Nebija nekādu senlaiku! Tā bija šī diena! Šīs dienas rīts! Toms pēkšņi atskārta, ka laikam vairs nav nekādas nozīmes! Ar kādu septīto prātu viņš nojauta, ka viņā slāņojas vēl kādi citi laiki, viņš juta, ka ir nevis ieniris, bet atgriezies! Viņš pavisam skaidri atcerējās savas izjūtas, kad pirmo reizi bija kādā grāmatā ierau­dzījis Heopsa un citas senās Ēģiptes piramīdas! Viņš tās "pazina"! Tik ļoti, ka sirds gandrīz apstājās un mutē saskrēja sāļas siekalas! Un vēlāk, kad televizorā, kādā Discovery pārraidē tika paziņots, ka vissenākā piramīda, iespējams, ir nevis piecus gadu tūkstošus veca, bet vēl par trim gadu tūkstošiem senāka, viņš nemaz nebija pārsteigts arī to taču viņš bija zinājis! Un arī vēl daudz senākos laikos ienirstot, viņš būs tikai atgriezies! Un vēl, un vēl! Cik dziļi vai cik tālu?…

Taču viņam radās aizdomas, ka arī šī pasaule nav vienīgā, kurā viņš bijis. Ne tikai laiks vien… Kur gan 164 vēl? Toms atcerējās Zeta kā garāmejot bilsto par para­lēlajām, nestabilajām pasaulēm, kurās cilvēkiem neesot ko meklēt. Vai tiešām visās šajās pasaulēs mīt viņiem naidīgas un neizprotamas būtnes? Toms juta, ka Zets nav teicis visu patiesību. Bet varbūt viņš nemaz nezina visu patiesību, to, kuru vajadzētu zināt vi­ņam Tomam?…

Ko vairāk izprātot Toms nepaguva kādas rokas spēcīgi parauts, viņš jau ievēlās tuvējā krūmājā. Un tas bija pats pēdējais mirklis, kad vēl varēja cerēt uz paglābšanos…

Apmetnē valdīja nāves klusums it kā tā būtu sen izmirusi vai pamesta. Taču neviens negulēja vīri gai­dīja uzbrukumu, zināja, ka tas varētu būt pats pēdējais cīniņš viņu mūžā, jo cerību palikt dzīviem nebija gandrīz nekādu. Jau kuro reizi tika pārbaudīts ieroču asums, stopu stiegrojums, milnu kātu parocīgums. Ne­tika noniecināti arī iepriekšējiem uzbrucējiem atņemtie dzelzs cirvji un metamie šķēpi ar dzelzs uzgaļiem. Tie bija prasmīgāko un stiprāko karinieku rokās. Neviens nerunāja par nāvi. Kāds atcerējās savu iecerēto, kāds māti, vēl kāds savus mazos vai pusauga bērneļus, kuri tagad jau noteikti būs drošā attālumā no melna­jiem spēkiem.

Dažviet migla vēl bija tik bieza, ka liedza saskatīt krasta aprises. Sargus ārpus apmetnes nesūtīja, jo tas būtu tikai lieks vīru zaudējums, neba pamukt te kāds grasījās, bet gan savas dzīvības dārgāk pārdot, lai cilts izdzīvotu…

Tur jau viņi bija, spēji iznira krastmalā gan nelabā apsēstie, izbijušie pašu cilts ļaudis, gan dzelzsgalvas gandrīz no visām pusēm, tik dūksnāja gals brīvs, bet tur arī paši pāri netiktu ne peldus, ne līšus. Tajā pašā mirklī visi bija kājās. Nebūtu vajadzējis pat āža raga pūtiena, kas tomēr vēstīja, ka uzbrucējiem te nebūs viegla diena.

It kā no gaidāmā nobijusies, migla strauji pagaisa, atklādama gan krastā esošo, gan jau ūdenī līdz vidum iebridušo naida nesēju aplam lielo skaitu. Apmetnes aizstāvji tikai vēl stingrāk satvēra ieroču spalus, citi gandarīti, ka viņu kara drosmi tik augstu vērtē, citi no izmisuma, dažs ar miklumu acīs, jo pašu ļaužu dzīvības vien būs jāņem.

Cīniņš sākās tūdaļ, bez pārrunām vai padošanās pie­dāvājuma. Te jau arī nebija nekas pārspriežams ne no vienas puses. Pirmie bultu ķertie pagāja zem ūdens, taču nu drīz bija vieglāka uz priekšu tikšana citiem svešā valdoņa karakalpiem. Dzelzsgalvas vēl nogaidīja, līdz seklākās vietās jau bija tik daudz kritušo, ka varēja tikt līdz nocietinājumiem gandrīz skriešus, līdz ceļga­liem ūdenī. Tagad sākās tuvcīņa vēl jau nometnes aiz­stāvji turējās, cik jaudāja, kur krita viens salinieks, tur vismaz četri, pieci naida nesēji. Taču te vienā, te otrā vietā sāka jau aptrūkt vīru lielā pārspēka noturēšanai.

Tikai tagad Zets saprata, kādēļ aklā viņu sūtīja uz šejieni, lai viņš redzētu, kā nogalina.

Nu beidzot sakustējās arī dzelzsgalvas savos zirgos te vairs nekas nebija glābjams. Zeta smadzenēs ieurbās sāpīgs kliedziens! Tā bija Toma balss: Zet! Palīdzi viņiem! Vai tad tu nevari palīdzēt?!

Pēkšņi arī Rūta aprauti iekliedzās, viņa bija paguvusi saskatīt, kā, aizšķērsodams ceļu jauna karinieka krūtīs durtam šķēpam, ļimst viņas tēvs.

Toms vairs nespēja novaldīties: Zet! Zet?!

Un tad notika kas tāds, ko neviens nebūtu varējis iedomāties. Kāds jau pirms mirkļa pakritis, vairāku bultu ķerts vīrs pieslējās kājās un, pagrābis pamatīgu baļķēnu, kā tādu vieglu vicu to trakā virpulī sagrieza virs galvas. Viņu nespēja apturēt neviens, pat ne dzelzs­galvas! Raug! arī kāds no viņiem tika notriekts no zirga un vairs necēlās! Ar dīvainu, nekad neredzētu spēku apveltītā karinieka krūtīs ieurbās vai ducis bultu, pat kāds šķēps, tomēr tas nenieka nemazināja viņa sitienu svaru. Jau pa pusei apkautie, asiņojošie, no visām pusēm aplenktie apmetnes aizstāvji nu saspa­rojās jaunam cīniņam!

Kad neparasti stiprais vīrs beidzot saļima, cirvju un šķēpu pagalam sakapāts, baļķi virs galvas sagrieza vēr­petē cits, ne mazāk šaušalīgs, neko neredzošs, jau pirms laba brīža nāves miegā rimis kāvējs! Vēl divi dzelzs­galvas saļima no viņa sitieniem, bet parastie karinieki bez skaita! Arī šim nedz bultas, nedz šķēpi neko daudz nekaitēja, pat ne dzelzsgalvju zibini kā apsēsts, kā noburts viņš gāja uz priekšu, vien vareni belzdams pa labi un pa kreisi, līdz ļima! Bet, kad baļķi pagrāba tre­šais, uzbrucēji neizturēja, pajuka uz visām pusēm, dau­dzi metās bēgt, šķiet, gan dzelzsgalvju pavēles saņē­muši. Kuri nepaguva atkāpties, tos salinieki ar jaunu sparu un niknumu apsita. Šķita, ka cīniņš ir galā.

Beidzot Toms pateicībā palūkojās uz Zetu, kurš taču vienīgais bija spējīgs paveikt ko tamlīdzīgu. Un šajā pašā mirklī pēdējais baļķēna vicinātājs pakrita, saļima, jo dzīvība taču viņu bija pametusi jau pirms krietna brīža. Arī Rūta bezgalīgā pateicībā un apbrīnā paska­tījās uz Zetu, nu apjauzdama, ka svešais puisēns ir varenākais burvis, kāds jelkad bijis šajā malā.

Tomēr visdīvaināk jutās Zets. Vēl īsti neatguvies, joprojām satriekts par nupat skatīto slaktiņu, viņš pil­nīgi skaidri apzinājās, ka neko nav d a r ī j i s, lai palīdzētu izmisušajiem apmetnes aizstāvjiem! Viņš neko nebija darījis! Viņš to nemaz nebūtu spējis! Šī vare piemita kādam citam. No aizlaiku laikiem, sen aizmirsta milzīgā satraukuma brīdī tā uz mirkli atgrie­zās, lai nemanīta atkal paslēptos apziņas dziļumos. Tātad kādos neatminamos laikos kādai cilvēku rasei piemitis arī tāds neticams spēks? Bet varbūt tā nemaz nebija cilvēku rase?

Ne vārda nebildis, Zets beidzot apsēdās, sarāvās čokurā, tikai tagad pa īstam sajutis milzīgo nogurumu un rīta dzestrumu.

Pats dīvainākais bija tas, ka, ja Zets tagad Tomam pateiktu, ka tieši viņš un neviens cits palīdzēja apmet­nes aizstāvjiem, Toms būtu pārliecināts, ka Zets ir iemā­cījies nekaunīgi melot! 168

Tikai nākamās dienas novakarē, jau krietnā mij­krēslī no mūru augstumiem tika pamanīti pāris desmiti vīru un tikai divi jāšus tas bija viss, kas palicis pāri no melnā valdoņa nežēlīgo karinieku bara. Nē, ne jau pie ezera tika apkauta lielākā tiesa uzbrucēju, ne gluži pie ezera, bet gan nostāk, mežmalā, kad viņi lasījās kopā pēc pirmā, neveiksmīgā uzbrukuma, lai tad at­sāktu ar vēl lielāku sparu un nežēlību.

Skatiet! piepeši iesaucās Čiris.

Patiesi! Vēl no krūmāja izlīst nepaguvušie pusaudži ieraudzīja ko neizprotamu nupatējie naida nesēji, daļa no kuriem jau zuda aiz mežmalas pauguriem, nu atkal parādījās, taču šoreiz nevis nākot uzbrukumā, bet gan kā kāpdamies atpakaļ, kā ar lielu pretspēku saskrējušies. Nebija ilgi jāgaida, līdz ieraudzīja arī tos, kuri stājušies ceļā vēl ne tuvu nesakautajam karinieku baram. Ja apmetnes aizstāvjiem cīņas spars bija izmi­suma dots, tad šie, kaut arī skaitā ne pārāki, bija labi bruņoti un ar apbrīnojamu kaujas prasmi, kāda šajā pusē nebija manīta! Ko nepaveica ašie bultinieki, to līdz galam noveda citi, durdami un kapādami kā ne­gudri. Tūdaļ bija nomanāms, ka viņu galvenais mērķis nav vis parastie, truli neveiklie karinieki, bet gan dzelzsgalvas. Ja kājniekus ķēra vieglās bultas, kas pat lielu daļu vīru nenogalēja, tad smagajiem jātniekiem bija pietaupīts kas cits. Laikam jau nepazīstamie palīgā nācēji zināja dzelzsgalvju zibens spēku un gluži tuvumā viņus nelaida, bet sagaidīja ar lielām un smagām strē­lēm, kuras palaida visspēcīgākie bultinieki.

Un tad notika kas vēl negaidītāks jo vairāk dzelzsvīru krita no saviem rumakiem, jo mazāk pretojās kāj­nieki viņi bariem stājās un meta zemē ieročus, citi pat no mugurpuses centās uzbrukt vēl cīnīties spējīga­jiem dzelzsgalvām, rāva tos no zirgiem, sita un kapāja! Tikai daži paguva aizmukt un līdz ar viņiem bariņš kājnieku.

Svešie ielenca palicējus, bet gluži klāt viņiem negāja, ļāva atgūties un, cik no tālienes noprotams, lika palī­dzēt ievainotajiem. Tad dzina viņus lejā uz apmetnes pusi, ļaudami ņemt līdzi iet nespējīgos.

Laikam jau nupat notikusī sadursme nebija no ap­metnes redzama, tāpēc, atkal ieraugot uzbrucējus, daudzu sirdis nodrebēja. Reti kurš ticēja, ka iepriek­šējā cīniņa beigās notikušais brīnums varētu atkārto­ties. Taču kāds pamanīja, ka naida nesēju vidū nav dzelzsgalvju. Vēl tuvāk pieejot, ieraudzīja, ka daudziem uzbrucējiem nemaz nav ieroču, bet citi nes ievainotos! Pamanīja arī pavisam svešos karotājus gandrīz ciešā, vienotā ierindā sekojam sakautajiem. Vēl jau kāds ne­ticēja, vēl jau dažs uzvilka stiegru, domādams, ka tā kara viltība, bet, jau tuvumā ieraugot vienu apmulsu­šās, citu mulsi smaidošās vai asaru slacītās sejas, nolaida stopu. Bija noticis vēl viens brīnums, varbūt lielāks par pirmītējo.

Ļaudis! ceļos nometies, caur asarām iesaucās bijušais uzbrucējs. Piedodiet! Piedodiet mums, ja varat!

Kāds salinieks viņu pazina. Vēl dažs labs bija brīvē redzēts un jau pazīts. Nu ceļos nometās lielākā daļa pelēksejaino vīru. Mirklī iestājās klusums. Tad ierunā­jās kāds no svešajiem kariniekiem. Viņa valoda gan nebija gluži šīs cilts, bet tajā varēja jaust tuvākus vai tālākus radus vai tādu kā pagājības atblāzmu.

-   Vīri! viņa citreiz skanīgā, cīņu biedriem pavēlēt radusī balss pret paša gribu nodrebēja un aizlūza. Ne viņu sirdīs naidi. Staltais, jaunais karinieks tūdaļ saņēmās. Bet viņu prātus grauza ļauns tārps, kuru nu padzinām!

Nezin kādēļ, ieraugot un vēl jo vairāk izdzirdot šo brašo, svešo karinieku, Rūtai gandrīz sametās tumšs gar acīm, bet ķermeni drebināja te karstas, te saltas trīsas. Kaut kas tik mīļš un tuvs, tik pazīstams jautās viņa balsī, acu skatienā, visā viņa vingrajā, karu takas mīt radušajā stāvā, ka Rūta ar skubu būtu viņam lido­jusi pretī, ja tikai būtu spārni, ja vismaz kājas spētu nest!

-    Kas tu esi, svešiniek? Tu un tavi ļaudis? dobji vaicāja kāds plecīgs vīrs ar sirmiem pavedieniem kup­lajā bārdā. Tava valoda izsenis nāk, it kā ne mūsu krīvu krīvs, bet tu vēl pirms viņa būtu baltinbalta laika skarts.

-   Es jūsu, paklusi bilda jaunais karinieks. Bet mani ļaudis, viņš silti un lepni atskatījās uz saviem vīriem, gan senas radu cilts, gan tādi, kas ziemzemju pusē aiz lielajiem pūriem un vēl tālāk senlaikus mīt. Gan tiem cita valoda, bet sirds tikpat droša, lai svešo, melno laika klejoni nīstu, tam pretī stātos!

Jā, nu varēja noģist, ka jaunā karinieku valdoņa draudze nevaid vienas tautas, bet tik to kopīgais likte­nis un mērķis viņus vairāk kā par brāļiem cēlis. Gana kauju un klīdumu sijāti un rūdīti, tie nu bija kā vienas dūres pirksti, kopā lipuši, par sevi daudz pulkākus ba­rus pārmākt un sodīt spējīgi, kā nupat tos dažs, vēl krūmos tupēdams, redzēja veicam.

-   Bet nu steidzat gan savējiem līdzēt, gan ļaujat arī šiem nelaimīgajiem, pret pašu gribu gājušajiem aiz­kautās dzīvības glābt, jauneklis centās ātrāk beigt sarunu. Gan tās drīz vēl noderēs.

-    Kā zināji talkā nākt, kā mūs uzgāji? plecīgais bārdainis tomēr nerimās.

Un tad Rūtas sirds gandrīz stāja pukstēt!

-  Teicu jau jūsu cilts, ne svešs, jau stingrāk atcirta prasmīgo karinieku valdonis. Un gandrīz vai jautri, šķelmīgi iesmiedamies piebilda: Raug, lai to apliecina mana māšele, kura tur, tajā krūmu briksnājā, tup!

Vecā, aklā reģe bija gandrīz piemirsta. Un viņa pat necentās ar kādu sazināties, lai nekaitētu. Lai neatklātu un neatklātos, ka to spēj. Nu jau viņa bija apradusi ar bedri, kurā iegrūsta, taču, līdzko tika no tās izrauta un pie melno spēku valdoņa vesta, tā tūdaļ no visu apkārt esošo mēmā satraukuma atģida, ka pirmais trieciens ir dots.

Un tiešām vēl pavisam nesen steigā tika pārtraukti līdz galam nepabeigto mūru sliešanas darbi. Visi neap­burtie cēlāji ilgi pirms vēlā un gauži īsā nakts atmiega laika sadzīti pagrabos, sardze uz mūriem un pie vārtiem trīskāršota, un arī citi nenolika ieročus, bet, mieru nerazdami, centās pulcēties nelielos bariņos, lai pusčukstus apspriestu neskaidrās ziņas, varbūt lai maz­liet drošāki justos.

No pārgurušajiem un pusdzīvajiem atnācējiem tik vien bija pagūts uzzināt, ka pie senās apmetnes tie smagi kauti. Tik smagi, ka labi ja vēl kāds bez šiem te būs kur dzīvs pamucis. Kas tie par neredzēti stipriem un vareniem kariniekiem, kuri tik nešpetni ceļā stāju­šies, pat dzelzsgalvjus maluši, to gan paši nezināja ne teikt, ne minēt.

Viltus valdonis bija kur dziļāk nobēdzināts nu jau viņš te vairs nebija vajadzīgs, un ne jau veco zintnieci ar tādu ērmu būtu varēts piemuļķot. Tomēr šoreiz melnais kalps nesteidzās ko vaicāt.

-   No tavu asinssuņu baiļu sviedriem noģidu, ka esat dabūjuši krietnu kāvienu, bez jautājuma bilda aklā reģe. Citas ziņas man nava, tik šī.

-   Viņš tur bija, nejautājoši, bet apstiprinoši domāja svešā valdoņa viltus kalps, gana prasmīgi, tomēr ne aklās ausij savas šaubas un varbūt pat bailes apslēpt spējīgs. Tu viņu sūtīji. Tu uz viņu ceri. Velti. Ne viņš, ne tie citi nespēj pret mani celties, dzelžaini mierīgi turpināja melnā spēka apmātais. Jo ilgāk pretī stāsit, jo mazāk tavas cilts ļaužu paliks pie dzīvības. Vai to tu gribi, vecā? Un, kad zintniece klusēja, ironiski, kā ko nenozīmīgu piemetināja: Ir jau arī man sava niecīga 174 uzvara, ko pretī likt! Tavs brālis… Melnais, mirkli klusējot, vēroja reģi. Viņam uzietas pēdas.

Aklās sejā nepakustējās ne vaibsts.

-   Ir gan liels viltnieks! smējās varenais. Paslēpies manā paspārnē, tepat pilī! Laikam pat kuplo bārdu zudībā laidis! Un gandrīz kā ar nožēlu, kā bez ļau­numa piemetināja: Redzēšu, vai nelīdīs no savas alas laukā, kad likšu tevi cepināt. Un vai tiem citiem būs drosme palīgā iet, kad nāves mokās gaudosi!

Un arī tagad sirmās reģes krunkainajā, daudzo gadu izvagotajā sejā nenodrebēja ne vissīkākais muskulītis.

-   Tā jau zināju, ka tu man palīdzēsi, ka nekurnēsi. Tu jau pati saproti, vecā, ka citādi nevaru. Kā tavi ļaudis pret mani, tā es pret jums, nezvērs cilvēka izskatā kā rotaļādamies ņirdza.

Un piepeši aiz melnā viltus kalpa vai viņā pašā aklā zintniece saskatīja šo nezvēru, itin kā būtu kļuvusi tūkstoškārt redzīgāka! Un, sirdij stingstot, saprata, ka tā nav ne cilvēciska, ne kāda cita šīs pasaules būtne, tikai, savā ļaunumā būdama neiedomājami varena, spē­jusi iegūt cilvēka veidolu!

Laikam jau arī nezvērs pamanīja, ka aklā redz to, ko nedrīkstētu ieraudzīt, ko neviens dzīvais nedz šajā, nedz citā laikā nebūtu drīkstējis ieraudzīt! Vēl tikai viena šaušalīga doma paguva aizķerties reģes saprātā ne tikai viņas cilts, visa cilvēku saime nu vēl nebijušās nāves briesmās, un viņa nespēj nedz palīdzēt, nedz brīdināt, nedz uzkliegt: "Nenāciet, mūciet! Viss velti!" Un tajā pašā mirklī melnais kalps izbrīnīts ieraudzīja, ka vecā sieviete sabrūk, bet viņas saprāts ir līdz pēdējai kripatiņai izdedzis, kā pēkšņa zibens ķerts.

Ezersalas apmetnē visu dienu līdz pat vēlai novaka­rei nerimās cīniņš par jau tā pluinītās un retinātās cilts vīru dzīvībām. Sīkākas vainas pēcāk apkopa paši, bet vispirms līdzēja smagākus cirtienus un dūrienus guvu­šajiem. Te nu par neatsveramu palīdzi bija kļuvusi Rūta tāpat kā viņas vecmāmiņa, droši izrīkodama, padomus dodama un pati ar kaula adatā ievērtām zvēru cīpslām visdziļākās brūces aši ciet vilkdama. Un ik­viens, kurš bija tuvāk, pat Toms un Zets nespēja vien nobrīnīties par meitenes neparasto māku pat krietni sadragātos kaulus veikli kopā likt.

Bijušajiem svešā valdoņa karakalpiem nebija tik smagu vainu, jo daudzie pie salas uzbrukumā kritušie vairs nebija ne no sauszemes, ne ūdens paceļami, bet mežmalā mukušie reti kurš līdz nāvei dzelti vai kapāti.

Lai arī bezgala aizņemta, Rūta tomēr pa brīdim vis­maz ar skatienu centās uzmeklēt nupat atgūto, tik skaisto un stalto brāli un gandrīz vai nožēloja, ka viņa vadīto, izmanīgo karinieku pulkā nebija neviena pat ne viegli ievainota, tik ļoti meitene alkoja kaut mirkli pabūt brālīša tuvumā! Lai gan visapkārt redzēja sāpju un nāves izķēmotas sejas, Rūta tomēr jutās laimīga, jo pie drošas dzīvības bija palicis arī viņas tēvs. Un tikai Toms jauta, ka arī te Zets bija piepalīdzējis.

Zets gan ilgi nekavējās pie ievainotajiem. Vēl līdz dienas vidum Rūtas brālis ar saviem vīriem gatavojās doties prom, un puisēns bija stingri nolēmis doties 176 viņam līdzi. Taču kāds notikums aiziešanu pasteidzi­nāja. Daži no vaņģotajiem karakalpiem kļuva tādi kā tramīgi, viņu acis nelabi iegailējās, un tad šie ar joni metās pie ieročiem, un, lai gan tūdaļ tika apsisti, tomēr nu varēja noprast, ka tas tārps, ko Rūtas brālis teicās viņos saminis, vēl nav nomaitāts, tikai, dziļāk paslē­pies, glūn.

Nu arī citus vaņģotos, pelēksejainos vīrus sadzina vienviet un atņēma ieročus, ja kādam tie vēl bija. Šķiet, kavēties nedrīkstēja ne mirkli.

Tā bija pirmā reize, kad Zets lūdza Tomu palikt ap­metnē, jo viņš bija nolēmis doties līdzi Rūtas brāļa karadraudzei viens pats.

-   Vai tad mums nav visur jāturas kopā? Toms pat nezināja, ko bilst, cik ļoti jutās pārsteigts.

-   Ir, bet ne šoreiz… neskaidri atmeta Zets.

-   Tas ir tik bīstami? vaicāja Toms. -Nē…

Toms zināja, ka Zets melo! Nez kā viņš jauta, ka šoreiz Zetam nav taisnība, ka viņiem jāiet abiem, bet neprata to paskaidrot.

-   Es tev došu ziņu, Zets kā šaubīdamies piebilda. Un tad vēl neizprotamāk: Nu tev jārod pašam savs ceļš…

-    Paliec sveika, māšel! aiziedams braši iesaucās Rūtas brālis. Kad atnākšu, tu man izstāstīsi visus savus piedzīvojumus!

-    Un tu savus, Rūta nezin kāpēc nodūra ska­tienu. Vai viņa zināja, ka tāds brīdis var nepienākt? Vai arī jauta, ka šis gājiens nav no vieglākajiem…

Jau ap dienas vidu apmetnē ieradās Madis ar dažiem jaunajiem kariniekiem. Sievietēm un bērniem pēdas nolēmuši nedzīt gan jau tagad viņi būs drošā tālumā tikuši. Tiesa, atzinās necerējuši kādu starp dzīvajiem ieraudzīt, kur nu vēl tik lielu pulku vaņģoto. Bet, kad izdzirda, ka apmetnes aizstāvjiem Rūtas sen zudušais brālis ar savu spīvo karinieku draudzi nācis palīgos un nu uz ļaunā valdoņa akmeņu krāvumu pusi ar skubu devušies, karstās sirdis nespēja rimā palikt rautin rāvās tūdaļ turpu doties, līdz krietni lielāks bars par šurp nākušo sanāca. Pirms vēl tik naidnieku labākos ieročus uzlasīja, bet dzelzsgalvju cietos kreklus un ce­pures neatrada tos visus ar kādu pašam vien zināmu nolūku jau bija uzmeklējis Rūtas brālis. Kāds teica, ka arī dažus zigus tiem izdevies sadzīt.

Gan uzreiz negribēja, taču beigās arī Rūtu un Tomu pulkā ņēma. Tomēr ātrāk par krēslu iziet nepaguva.

Pirmie aizgājēji tikai krietni pēc pusnakts piestāja lielas upes tuvumā. Viņi bija sadzinuši pēdas pie ap­metnes kultajiem mucējiem. Kādu brīdi tiem nemanīti sekoja, tad ļāva iet, nolēmuši, ka patiesībai par noti­kušo cīniņu galā jānonāk no sakauto mutēm. Gunis neaizkūra, tāpat mirkli aizvējā piesēda vai atgūlās, jo bija raduši pie daudz grūtākiem un ilgākiem gāju­miem.

Ar pretvēju cīnīdamies, Zets aiztika līdz pašam stā­vajam krastam. Te varēja papilnam nomanīt augošā negaisa spēku. Jau tagad bangainie ūdeņi bija sakulti baltās putu vērpetēs. Kaut kur tālu viņā krastā pat nozibsnīja.

Šķiet, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Katrs laiks sevī nesa spēkus, kas to sargāja no pārmērīga ļaunuma, ja ne citādi, tad pats sevi iznīcinādams, neļaudams svešķermenim attīstīties. Galu galā arī šis tālais laiks būtu uzvarējis sev svešo, nepiemēroto, varbūt tikai ar lielākiem upuriem. Tomēr kaut kas Zetu nomāca. Pārāk muļķīga šķita no nākotnes ienirušā rīcība. Tikai slims vai apmāts saprāts varēja iecerēt un mēģināt realizēt šo "jaunas pasaules" radīšanas ideju! Taču slims to nespētu darīt tik nomācoši neatlaidīgi un ilgi. Bet ap­māts? Kas bija šīs apmātības iemesls? Jo cilvēka saprāts nevarēja, nedrīkstēja būt bezgala ļauns "pats par sevi"… Tieši šo vēl neskaidro aizdomu dēļ Zets lūdza Tomu palikt apmetnē.

Zets beidzot juta, ka ar viņu kāds grib runāt.

-   Runā! Es dzirdu tevi!

-   Esi sveicināts! kā no dziļas pazemes Zets izdzirda cilts reģa balsi.

-   Tu tāpat, Zets nevilcinoties atņēma sveicienu.

-   Ej viens pa eju, kas zem ūdeņiem. Tā drīz bruks. Gan atradīsi. Ūdeņi tevi pacels.

-   Kas viņš ir? Zets vēl paguva pavaicāt.

-    Tie divi vienā. Bīsties tā otrā. Tas citas, ne cilvēku cilts. Neredzu, tik jaušu. Un, mirkli klusējis, piebilda: Ļauju sevi ķert.

Tad reģis zuda kā nebijis, pat neatvadījies.

Zets saprata, ka sirmais reģis ļauj sevi uziet viņa Zeta dēļ. Lai viņam vieglāks turpmākais ceļš. Puisēns arī saprata, ka viņa aizdomas ir bijušas pamatotas, aiz redzamā ļaunuma slēpās vēl kāds. Kas tas bija, kuru pat Zets nespēja saskatīt? Lai gan atguvis spēkus, viņš šobrīd jutās neaizsargātāks un nevarīgāks kā jeb­kad savā mūžā, jo saprata, ka pat reģis viņam neko vairāk nespēj palīdzēt. Tikai par vienu viņš bija pār­liecināts ka pareizi darījis, neņemdams līdzi Tomu…

Rūtas brālis bija gana pārsteigts, kad rīta pusē Zets, neteicis ne vārda, no viņiem nošķīrās un aizgāja citu ceļu daudz tuvāk upei, gandrīz uz senseno ozolu svētbirzs pusi.

"Vai tad svešais puišelis pazīst šo malu?" nodomāja stipro karinieku vadis, tomēr neko nevaicāja. "Gan viņš zina, ko dara," Rūtas brālis nosprieda.

Arī vīri steidzās apslēpt izbrīnu tādam sīkaļam, turklāt vienam un bez ieročiem pat rimtākos laikos nebija droši kur doties.

Kā tērces un strautiņi beigās satek zemākā vietā, lai saplūstu kopējā lielākā straumē vai ezerā, tā arī gājēji drīz nebija tālu cits no cita. Visas takas labi zinādami un jaunības pārgalvībā necik daudz neslēpdamies, Madis ar saviem līdzibiedriem jau pirms dienas vidus uzgāja un panāca Rūtas brāļa sūros kariniekus. Kā par viņu gauso gājumu pazobodamies, gribēja šos apiet, aizsteigties priekšā, taču laikam jau sen bija pamanīti un tūdaļ dabūja trūkties, jo no visām pusēm tika lenkti kā tādi naidu nesēji. Dažs patiesi nobijās, jo lencēji ne 180 par mata tiesu neatšķīrās no ļaunā valdoņa karakal­piem un viņa dzelzsgalvjiem!

Un tikai pēc mirkļa viens no dzelzsgalvjiem pacēla cieto sejsargu.

-    Ko niekojaties? Rūtas brālis bilda kā negribot, tā, ka Madis no kauna nosarka gan savu līdzibiedru, gan Rūtas priekšā. Savā vēl nenotikušās uzvaras priekā viņi tiešām bija rīkojušies aplam muļķīgi. Gribēja vēl pavaicāt par mucējiem vai tie panākti, vai kauti, bet neuzdrīkstējās.

-  Mucēji iet pa priekšu, kā Mada domas uzminējis, atbildēja Rūtas brālis. Tāpēc nesteidzamies.

Un šajā mirklī Madis jutās bezgala pateicīgs Rūtas brālim, ka tas viņu neizsmej, nepazemo, pat runā kā ar līdzīgu! Arī citi vīri taču pat nedomāja smieties! Pēkšņi tik skaidri kā vēl nekad mūžā Madis apzinājās vienu, pašu galveno sasniedzamo censties reiz kļūt tādam kā Rūtas brālis, vismaz kā viņa kara biedri, būt par vienu no viņiem!

-   Eita aiz mums, īsi piebilda vadis.

Taču tagad kādā citā modās bažas un nemiers. Toms vismaz ar skatienu meklēja Zetu un nespēja viņu atrast.

-   Kur ir Zets?! beidzot iesaucās puišelis.

-   Viņam savs gājums, tik vien dabūja dzirdēt no cita laika nākušais.

Ar katru sava saprāta šūniņu Toms juta, ka notiek kas nepareizs, nelabojams! Vai tad viņa laika Rūtas vecāmāte neteica, ka viņam ir jāpalīdz Zetam?! Tātad viņiem visur jābūt kopā, vismaz tuvumā! Jāpalīdz? Kā tad viņš varētu palīdzēt? Un tomēr… Vai viss, kas kopš Zeta ierašanās ar viņu ir noticis, nelīdzinās sapnim? Ļoti dīvainam sapnim, kurā tomēr ne viss notiekošais pakļāvies paša sapņa neizprotamajiem likumiem. Jā, Zets ir spējīgs paredzēt un mainīt cilvēku rīcību, taču tas, kas notika pie senās ezersalas apmetnes… Vai tas bija Zets, kas mainīja notikumu gaitu? Kāpēc viss, ko redzēja Toms, tik ļoti līdzinājās tam, ko viņš iedomā­jies, ko grib redzēt?! Vai Zets savā rīcībā akli vadījās no Toma iedomām? Vai arī Toma iedomas realizējās bez Zeta palīdzības? Un, ja tā, tad kāpēc tā notika? Kāpēc varēja notikt?! Toms tūdaļ pavisam muļķīgā veidā do­mās mēģināja paklupināt Ciri, taču pat tāds sīkums viņam neizdevās. Ciris, kā šķita Tomam, gan tā jocīgi atskatījās, kā sacīdams: "Ko tu blenz?" Nē, tas viss bija muļķības! Toms nolēma par to nedomāt. Citādi jau tiešām varēja sajukt prātā!

Sirmais reģis tika dzīts pa to pašu pazemes gaiteni, pa kuru nesen tika dzīta un pēcāk gandrīz bez dzīvības nesta aklā zintniece. Tos pašus gludos un aukstos smilšu apkaisītos akmeņus viņš mina, pret tiem pašiem kāpieniem klupa un ceļgalus līdz asinīm brāza. Un tie paši nodevēji viņu svīzdami bikstīja un trenca. Node­vēji, ne svešā ļaunuma apmātie. Bet vai tad savas cilts nodevība nav visļaunākajai apmātībai rada?

Viņš jauta, ka te ir gājusi viņa māsa, taču kas cits sirmajam reģim nedeva mieru. Pārāk tuvu jauno mūru pamatiem nākusi aizsaules laiku eja. Pārāk stipri tā saredzama tiem, kuri spējīgi saredzēt… Tas otrs, tas to 182 varēja zīt. Varbūt ir nākamību redzēt. Ja tā, tad viņš pats Zetu raidījis lamatās, viņš, vecais, iedomīgais ne­jēga! Tad nava glābiņa! Jo tikai kopā nākušiem būtu cerība pretī stāt…

Zetu kratīja drebuļi. Iedams tuvāk, viņš bija skaidri sazīmējis reģa minēto eju. Krasta klints radzē, dziļi zem ūdens tā sākās un aizvijās tālu sauszemē. Tomēr ieniris un cīnīdamies ar straumi, viņš to tūdaļ neat­rada, bet atradis vēl krietnu gabalu peldēja uz priekšu, līdz eja strauji pacēlās augšup, veidodama spiedīga, grūti elpojama gaisa kupolu. Nebija jēgas atvērt acis, taču, kad Zets tās tomēr pavēra, viņš gandrīz apstulba! Nē, ne tāpēc, ka ieraudzīja jau pirms tam sataustītās aizvēsturisko dzīvnieku kaulu paliekas. Zets apstulba tāpēc, ka ieraudzīja! Sākumā viņš nevarēja sa­prast, kas tā par zilganbaltu, tikko jaušamu gaismu! Jau nodomāja, ka to rada kādas trūd vielas, taču, pie­liecies tuvāk sienai, saprata, ka gaismu nerada trūdē­šana. Pat uz stipri saplaisājušās klints blāvais spīdums veidoja tādu kā regulāras formas zīmējumu, gandrīz vai kādu nekad neredzētu zīmi vai tās fragmentu! Tālāk Zets pamanīja vēl vienu gaismas pleķīti un, piegājis tuvāk, arī šeit atrada bezgalīgā laika krustu šķērsu izvagotu zīmi. Saprāta radītu zīmi! Saprāta, kura klātesme zudusi aizlaikos. Varbūt daudz senākos par Grēku plūdiem, pat par Atlantīdu! Nē, viņš nespēja noticēt pats savām acīm, taču, pabridis tālāk, ieraudzīja trešo un arī ceturto gaismas pleķīti! Un arī tās, šķiet, bija zīmes!

Kaut kas atmirdzēja arī no paseklā ūdens ap kājām. Zets pieliecās un izcēla nelielu klints atlūzu tā izsta­roja gaismu! Uzmanīgi pagrozījis atlūzu rokās, Zets saprata, ka akmens nav pārklāts ar krāsu vai kādu citu vielu lūzuma vietā nepārprotami varēja saskatīt, ka šķembai vismaz divu centimetru biezumā ir citāda vie­liskā struktūra. Nu viņš ievēroja, ka citās vietās sienas ir daudz dziļāk un vairāk saplaisājušas, laika zoba sagrauztas, bet "zīmes" tās kaut cik tomēr spējušas saturēt.

Nebija laika pārdomām. Necerēti ticis pie gaismas avota, Zets ienira jau gandrīz sabrūkošā gaiteņa spie­dīgajā tumsā.

Savas liktenīgās kļūmes dziļi nomākts, sirmgalvis nostājās ļaunuma priekšā. Un tas nu viņu uzlūkoja, salti izvērtēja kā tādu tirgus un mītavu preci. Taču varbūt tieši bezcerīgā nomāktība un ilgā bada nogu­rums izglāba viņam dzīvību. Reģis nepamanīja to, ko bija ieraudzījusi viņa aklā māsa. Sev pašam par laimi viņš neredzēja zvēru!

Ļaunuma apsēstais izbaudīja šo triumfa mirkli! Mirkli izbaudīja arī lielais un varenais valdonis. Jo, kad 184 kalps bija puslīdz lādzīgā omā, arī viņa kungam kāds nieks atlēca, kāda sīka bauda vai izprieca. Nupat bija ieturētas brangas otrās vakariņas, iemalkots medalus. Arī siksna laikus palaista vaļīgāk līdz pēdējam jau izstaipītajam caurumiņam.

-   Būs jāliek izdurt vēl dažus, nodomāja varenais.

Viņš jau gan būtu ēdis mazāk, ja te būtu ko sadarīt.

Bet ko darīt nebija. Itin nekā! Nebija ne televizora, ne radio, ne kur aiziet.

Pie savas "tautas" viņš negāja. Tas varēja beigties bēdīgi. Ka nedabū pa galvu! Reiz kalps viņam lika iet, bet sanāca nesmukums. Varētu teikt gandrīz vai izgā­šanās. Sācis kaut ko muldēt, viņš nezināja, kā beigt. Un tas garais maita viņam nenāca talkā, tikai pēcāk krietni izņirdza. Re arī tagad rāda ilkņus!

-    Valdniek, lasies nu projām! uzbrēca draņķību drankība.

Valdnieks paklausīja. Tā bija drošāk. No visiem iespē­jamiem viedokļiem. Jo, ja laikus nepaklausīja, varēja gadīties tā, ka neatminējās ne rīta, ne vakara. Vis­tiešākajā nozīmē. To tas nelietību pūznis vareni pieprata!

-   Iešu, atpūtīšos, dziļdomīgi nopūzdamies, nezin kam paziņoja dižvaldonis. Un tiešām gāja. Viņam ne­patika dažāda veida spīdzināšanas. Rau, šim te arī kājas vienās asinīs, krekls saplēsts un arī asiņains. Riebīgi! Nē, valdniekam te noteikti nepatika. Viņam patika citur. Teiksim, gultā.

Patiesībā viltus kalps un "jaunas pasaules" dibinātājs bija vīlies. Tas, kurš sākumā šķita nopietnākais traucēklis esam, nu bez citu līdzēšanas pat nejaudāja noturēties vecišķi drebelīgajās kājās. Visa viņa kādreiz lepnā būtība pauda esmu zaudējis. Viņš nelūdza žē­lastību un tieši tādēļ netika tūdaļ nogalēts, bet gan vēl dziļāk pazemē dzīts, gandrīz vai bezgaisa pagrabā mests.

Kalpam bija arī citi nodomi viņš nupat nolēma veco un vari zaudējušo reģi jau rīt parādīt tautai.

Tomēr nezin kādēļ nešpetnie dzinēji un bikstītāji neiegrūda sirmgalvi moku bedrē, nevēra arī kādas no jau ierastajām gūsta vietu durvīm, bet gan ilgi cīnījās un piņķerējās ap citām, šķiet, gandrīz nevirinātām, pavisam nostāk no pārējām esošām… Ja kāds viņiem pavaicātu, kas ir licis to darīt, neviens no viņiem ne­spētu atbildēt.

Vēl dziļā tumsā ārpus mūriem tika manīts neliels vaņģotāju bariņš. Kā šķita, vēl kādi divu dienu pamucēji. Viņu vidū arī divi dzelzsgalvji. Tiesa viens jau bez dzīvības un uz rokām nests. Stāja tikai pie mazajiem vārtiem. Iekšā netika laisti, jo bez valdoņa ziņas bija liegts vārtus vaļā vērt.

-    Nav ļauts. Gaidi, uz zirgā sēdošā dzelzsgalvja uzkliedzienu atcirta sargs.

-   Muļķi! Vai neredzi vedam vaņģotos, un arī paši ne bez vainām! iesaucās dzelzsgalvis, nu jau pacēlis 186 sejsargu. Ja kavēs dēļ kāds zaudēs dzīvību, es pats tevi nožņaugšu!

Vārtiem tuvojās vēl daži desmiti vīru, kā redzams, smagi kulti, daudzi tik ar nešanu tika uz priekšu. Citi pat bez ieročiem. Vārtu sargātājus sāka mākt šaubas. Kamēr pados ziņu valdonim, kamēr tā nāks atpakaļ, tikām var sanākt nelāgi. Viens dzelzsgalvis varbūt jau pagalam, bet vainu liks uz sargu tūļīgumu!

-   Kas tur notiek? vaicāja no klāt pienākušo bara. Zinātājs būtu droši teicis, ka tā Mada balss. Kāpēc nelaiž? Mums četri mirēji!

-   Prātu izkūkojuši! niknumā grieza zobus dzelzs­galvis. Aitasgalvas! viņš atkal uzkliedza sargiem. Tas viens zina, kāpēc tikām pie ezera kauti! Bet ar nava ilgs dzīvotājs! dzelzsgalvis norādīja uz pagalam "sakropļoto" Tomu un viņam līdzās "visas acis izraudājušo māsiņu". Valdonis jūs visus pakārs, ja netiksim iekšā!

-  Tie, kuri nesami, tos celiet! Citi lai gaida! beidzot nedroši izlēma sargu vecākais.

-   Un mums ko graužamu! iesaucās Madis.

-   Pašiem nav! kā jau savējam atcirta no vārtaugšas.

Viltība izdevās. Gan nesēji, gan šķietamie ievainotie

un mirēji, vārtiem paceļoties, tūdaļ metās negantā uz­brukumā. Taču, pirms kāds ko apjēdza, pirms no citām mūru vietām devās palīgā, no tuvākā meža stūra, pat gluži kā no zemes izlīdis, pa augšup rautajiem vārtiem iekšā drāzās daudz lielāks karinieku pulks!

Negaidītā un pārdrošā uzbrukuma apstulboti, ļaunā valdoņa karakalpi pat īsti nepretojās, lai gan skaita ziņā bija pārāki par uzbrucējiem. Gan Rūtas brālis, gan Madis tikai īsu mirkli spēja saskatīt Rūtu un Tomu, tad viņi abi bija pazuduši kautiņa jūklī un tumsā.

Zets vairs neapstājās pie katras uzietās, gaismu iz­starojošās zīmes. Nejau no aukstuma viņš drebēja, bet gan no apziņas, ka beidzot sastapies ar svešu, pat par viņa civilizāciju daudz pārāku saprātu, tā aizlaiku klātesmi uz Zemes! Viņš atcerējās, ka šī vieta pie tagadējās Baltijas jūras un vēl arī Grenlande bija pirmie saus­zemes pleķīši Zemes mūžīgajā okeānā. Vai tiešām gan gaitenis, gan zīmes ir nevis gadu tūkstošu, bet pat miljonu, daudzu miljonu gadu vecas?! Tas tiešām bija ļoti ciets iezis, kurā izkalta, izurbta, izveidota eja. Un arī tas vairs nespēja noturēt sev uzkrauto laika nastu. Daudzviet bija jātiek pāri nogruvumiem, bedrēm, pat veselu slāņu nobīdēm kādu senu tektonisku kustību lieciniecēm. Vietām Zeta virs galvas paceltā šķemba bija vienīgais nelielais gaismas avots, toties gandrīz mūžīgs un neiznīcināms!

Kas un kāpēc ir šo gaiteni veidojis, ko nozīmē šīs zīmes? Patiesībā tikai viena to Zets bija pamanījis. Vai jel kāds uz pasaules to zina, vai vairs uzzinās?

Vietām eja bija gandrīz līdz pusei pilna ar vēso ūdeni, un tad Zets ienira, ik pa brīdim apakšā saskatīdams pat lielākas spīdošās atlūzas par to, kuru nu vairs neiz188 laida no rokām, it kā tā būtu kļuvusi par viņa draugu un pavadoni šajā pazemes un laika bezdibenī.

Viņš pat nezināja, cik tālu un ilgi ir peldējis, bridis, rāpies, līdz eja beidzās! Tā atdūrās pret stāvu, necaursitamu un neapejamu klints bluķi! Līdz viduklim stā­vēdams ūdenī, Zets nobijās. Viņam bija tāda sajūta, ka ūdens nemitīgi ceļas. Paskatījies augšup, viņš ieraudzīja tukšumu! Augšā virs galvas nekā nebija, tikai melna, necaurredzama tumsa.

Cīniņa karstumā bija pazuduši ne tikai Toms un Rūta. Ja kāds būtu meklējis, tad noteikti neatrastu arī Ciri un vasarraibumaino. Tomēr neviens no viņiem nebija paslēpies vai ielīdis kādā klusākā nostūrī. Visi četri, nelabi brēkdami, rokas vicinādami un pēc palī­dzības saukdami, skrēja pa pils pagalmu un tad pa pašu pili. Esot uzbrucis milzīgs lērums aizpura ļaužu, vēl arī citi karinieki no tuvienes un tālienes! Ielauzuši vār­tus, nežēlojot nevienu, pat ne bērnus!

Ieroči gan bija visiem četriem, tikai neviens pretī skrejošais karakalps neiedomājās pavaicāt, kam tie mūkošajiem vajadzīgi?

Pilī iekļuvuši, viņi meklēja eju lejup uz pagrabiem. Neatrastu, ja kāds nepalīdzētu. Kāds ļoti garš, nepatī­kama, drūma izskata vīrs ar drudžaini spīdošām, dziļi iekritušām acīm un melnu karinieku cepuri galvā. Pēkšņi viņš kā no zemes izauga pusaudžu priekšā un, pat nevaicāts, rādīja īsāko ceļu uz pazemi, it kā zinātu, kas šiem padomā. Taču, pagrabu visdziļākajā, viszemā­kajā daļā nonākuši, Rūta, Toms, Ciris un vasarraibumainais pēkšņi apjēdza, ka svešais, drūmais ceļabiedrs ir nozudis, izgaisis kā nebijis!

Tomēr pārdomām un secinājumiem neatlika laika!

-   Tur viņš ir, es zinu! klusi iesaucās Rūta, norādī­dama uz kādām viņas vien pamanītām durvīm.

Tikai krietni nopūloties, zēniem tās izdevās atdarīt, taču iekšā, tumsā neviena nemanīja. Un, tikai kad ap­rada acis, vispirms Rūta, tad arī pārējie ieraudzīja sirmo reģi. Viņš bija kaut kā savādi pieplacisjne zemes, pie­spiedis galvu pie klona un nekustējās. Šķita, ka vecais reģis ir miris.

-   Vecotēv! iesaucās Rūta un metās pie sirmgalvja. Vecotēv!

Un tajā pašā mirklī tik grūti vērtās durvis kā pašas no sevis aizdarījās, aizcirtās. Pirmajā brīdī neviens tam nepievērsa uzmanību, īsti nesaprata, ka nu nokļuvuši slazdā, no kura nav izejas. Nesaprata, ka nupat redzē­tais, drūmais vīrs ir pats ļaunākais, ko viņi savā mūžā satikuši un vēl varētu satikt…

-   Vecotēv!

-   Klusē! Rūta izdzirda reģa balsi, izdzirda ne ar ausīm, bet skanam kaut kur dziļi pakausī. Un klau­sies!

-   Ko, vecotēv? čukstēja meitene.

Taču sirmgalvis neatbildēja. Uz mirkli iestājās klu­sums, tad iekliedzās Toms. 190

-   Vai dzirdat? viņš, tāpat kā vecais vīrs, pieplaka pie zemes.

-   Ūdens! Apakšā tek ūdens! nu arī Ciris to jauta.

-   Pavisam tuvu, vasarraibumainais secināja daudz mierīgāk. Kā upe.

Jā, tā tiešām bija varenā upes straume, kas, beidzot izlauzusi jaunu ceļu, steidzās piepildīt jau veselu mū­žību ar avotiem, sīkākām un lielākām straumītēm ne­piepildāmo tukšumu sev līdzās. Nu šis gigantiskais darbs vienā rāvienā tuvojās beigām, uz visiem laikiem saārdot kādu citu ne mazāk gigantisku darbu…

Ūdenim ātri piepildot seno eju, arī Zets tika celts uz augšu un jau pamanīja strupceļu virs galvas, kad sajuta kādu lielu pazemes grūdienu. Upe bija ielauzusi, pār­rāvusi vēl kādu starpsienu, un tagad tās straume brāzās šurp ar daudz lielāku sparu, solīdama Zetu tūdaļ triekt pret klints radzi augšpusē, sašķaidīt, samalt savā tra­kajā skrējienā. Izmisīgi meklēdams izeju, Zets pēdējā mirklī pamanīja kādu pamatīgu caurumu, spraugu ejas stāvajā sānsienā un, līdz asinīm nobrāzdams plecus un elkoņus, paguva tajā iespraukties, lai gan labi saprata, ka tas nav glābiņš.

Pazemes grūdienus sajuta ari pagrabos, visā pilī un tās apkārtnē. Šķiet, bija sākuši plaisāt pat mūri. Tikai trakajā kautiņā iekarsušie vīri iesākumā to nemanīja. Nu jau svešā valdoņa karinieki sāka atgūties, būdami lielākā skaitā, vietām pat sāka atspiest pārdrošos uz­brucējus. Ja neskaita kautos, tad viss, ko vieni bija ieguvuši, bet otri zaudējuši, bija daži simti iepriekš gūstīto un nebrīvē turēto. Dažs pat pamanījās piebied­roties atbrīvotājiem, taču liela labuma no darbā izvār­dzinātajiem un badinātajiem gūstekņiem nebija.

Lai cik sīvi cīnījās, Rūtas brālis pamanīja, ka dienā aprātais puisis kaujas ne mazāk nikni par viņa paša kariniekiem. Vēl gan prasmes pietrūkst, bet dūšas un spara atliku likām reiz kļūs par lietaskoku, ja paliks dzīvs. Un vadis uzsauca kādam no savējiem, lai pieskata jaunuli, neļauj viņam cīniņa karstumā un pārgalvībā palikt bez aizsega.

Savās karinieka gaitās pat vēl bezcerīgākas un sīvā­kas kaujas pieredzējis, Rūtas brālis zināja, ka arī šī vēl ne tuvu nav galā. Ik brīdi varēja notikt kas negaidīts, kāds pavērsiens vai lūzums. To bija ielāgojuši arī viņa cīņubiedri, atkāpdamies tikai tik, lai nepaliktu puslenkti vai no savējiem pavisam atgriezti. Drīz viņu kara prasmi novērtēja naidinieku bara izrīkotāji un pretī dzina vairāk karinieku, tak neko daudz nepanācasīksto vīru pulks sitās kā situšies, toties citi, sajutuši mazāku spiedienu, nu vairs nekāpās atpakaļ.

Dobjas dunoņas pavadīti, pagraba pamati drebēja un cilājās tā, ka nebija iespējams nostāvēt kājās! Arī no augšas krita atlūzas. Kāds metās pie durvīm, taču tās nebija atveramas! Nu durvis mēģināja raut vaļā visi kopā, līdz saprata, ka ir no ārpuses iespundēti. Veco, 192 nevarīgo reģi noguldīja pie sienas, arī paši tur palika, jo tā vien likās, ka vidū pagraba pamati tūlīt sasprāgs, sabirzīs sīkos gabalos!

-   Viņš ir tur… nu jau visiem dzirdami murmināja pie samaņas nākušais sirmgalvis.

-   Kas ir tur? pārvaicāja Toms. Zets?! Vai Zets? Kā viņš tur iekļuva?

Vēl ko pavaicāt viņš nepaguva, jo pajuka jau pirmīt ieplaisājusī siena un pa izlūzumu visi metās blakustelpā, no tās vēl kādā citā jau nedaudz augstāk par iepriekšējo, tad jau gandrīz aizbrukušajā gaitenī, sev līdzi stiepdami paiet nespējīgo reģi. Tas bija tiešām pēdējais mirklis, jo upe, visus spēkus saņēmusi, nu uzlauza, uzmeta gaisā vienīgo atlikušo, varbūt tieši tam paredzēto šķērsli. Vienā mirklī pagrabu pamati pazuda, dodami ceļu saspiestajam gaisam un ūdenim, kas vispirms ietriecās pagrabu griestos, uz mirkli it kā stājās un tad atkal cēlās augšup, neiedomājami strauji pārpludinot blakus un augstāk esošos tukšumus.

Bezgala satriekts, līdz ar citiem glābdams dzīvību, Toms spēja domāt tikai vienu: "Zets ir pagalam! Zets ir miris!" Un pavisam apstulba, kad viegli kņudošajā pakausī izdzirda: "Tik traki nav." Tā bija Zeta, pavisam dzīva Zeta balss!

-   Sēžu kā prusaks spraugā un gaidu labākus laikus, Toma pakausī paziņoja draugs. Kad nemaz nebūs gaisa, līdīšu laukā. Kā tur augšā? viņš pavaicāja.

-   Normāli, nezin kādēļ nokaunējies un uz sevi dus­modamies, atbildēja Toms. Citi kaujas, mēs slīkstam.

-   Drīz jau stāsies, Toms saprata, ka Zets runā par ūdeni. Ja tu man varētu atsūtīt kaut cik gaisa… Aug­stāk nekāpiet, pagaidiet mani.

— Viltnieki! Tad tā jūs viens otram dodat ziņu?! nu Toma pakausī gandrīz sāpīgi ietriecās, iekūleņoja Rūtas balss.

-   Esat gan jūs… Mēs te raujamies, vai pušu plīsdami, bet šie tikai plunčājas pa ūdeni! tā noteikti bija Rūtas brāļa balss!

-   Vai liksieties mierā?! Atraduši, kur triekt! visus trīs aprāja reģis. Kā tādi vēja slotas!

Tikai aklā zintniece klusēja. Un visi saprata, ka viņas balsi nekad vairs neviens neizdzirdēs…

Kaut kas bija noticis. Kad daži izsteidzās ar ziņu, ka pils no pazemes pildās ar ūdeni un brūk, svešā valdoņa karakalpi pēkšņi gandrīz visi stāja cīnīties. Kā pie ezersalas apmetnes meta zemē ieročus vai kapāja atlikušos dzelzsgalvjus. Viens nešpetnākais gan bija izlauzies līdz Rūtas brālim, un nu visi kauties gandrīz rimušie vīri noskatījās divu dzelzsgalvju cīniņā. Taču tikai sā­kumā šķita, ka tie ir līdzvērtīgi pretinieki. Prasmīgi atvairījis niknos uzbrucēja cirtienus, Rūtas brālis savu deva tik zibenīgi un stipri, ka daudzie lūkotāji pat ne­saprata, kāpēc viens no dzelzsgalvjiem krīt. Un tikai rūdītākie karinieki saskatījās, atzinīgi novērtēdami lie­lisko sitienu.

Jā, cīniņš bija galā. Drošības labad atņēma, uzla­sīja lielu daļu pretinieku ieroču un sakrāva kaudzē,

atstādami pie tiem sargātājus. Nezināja, ka šoreiz tas bija lieki dziļā pazemē esošais melnā kalpa "vadības centrs", ieplūstot tajā ūdeņiem, beidza darboties. Un tad visiem kopā bija gana ko trūkties viens, tuvāk upei esošais pils gals ar tālam pērkonam līdzīgu krakšķi ieplaisāja, atlūza, pa pusei iegrima pazemē.

Zets saprata, ka pienācis pēdējais brīdis, lai mēģinātu tikt virspusē. Gandrīz jau noslāpis, dziļi ievilcis virs galvas esošā gaisa paliekas, viņš ienira, traucās augšup cerībā atrast glābiņu.

Ūdens gandrīz vairs necēlās. Rūta jau grasījās ap­mazgāt vectēva apkaltušos nobrāzumus un brūces, kad sirmgalvis ierunājās:

-   Viņš ir niris. Un vēl pēc mirkļa: Viņš netiks.

Un tūdaļ, kā pavēli saņēmuši, duļķainajā ūdenī metās Toms un Ciris.

-   Vecotēv, vai viņi tiks? klusi vaicāja Rūta, taču atbildi nesanēma.

Nu lieti noderēja Toma ik vasaru trenētā elpas aiz­turēšanas prasme. Viņš steidzās, steidzās kā negudrs!

Taču Ciris necik neatpalika.

-   Zet, vai tu mani dzirdi? domāja Toms. Atbildi! Kur tu esi?

-   Te, Toms izdzirda kā no miglas un saprata, ka Zeta spēki ir galā.

Taču nu viņš zināja, uz kuru pusi jāturpina nirt! Pie pagraba griestu velves piespiestajā gaisa burbulī abi glābēji vēl ievilka elpu. Kaut kur lejā Toms pamanīja gaismas blāzmojumu, tas pamazām slīdēja dziļāk. Viņš paķēra prāvāku akmeni un nira.

-   Vecotēv! Rūta nespēja apslēpt izmisumu.

-   Vaj'dzēja man ar nirt… vasarraibumainais jutās kā lielākais nodevējs zemes virsū, lai gan skaidri apzi­nājās, ka ūdens būšanas, kur nu vēl niršana, nav viņa stiprākā puse.

Un tad beidzot, kā šķita meitenei, pēc veselas mūžī­bas, reģis bilda: Viņi nāk…

-  Kur?! brēca vasarraibumainais, pat neapjēgdams, ka jau gandrīz līdz krūtīm iebridis ūdenī. Un katrā ziņā būtu bridis vēl dziļāk, kaut vai līdz bezdibenim, ja tepat blakus virs ūdens neizsprāgtu divas galvas, izbo­lījušas acis un stumdamas trešo, kura vairs neelpoja!

Par laimi, Zets vēl nebija paspējis sarīties tik daudz ūdens, lai pēc dažiem mokošiem mirkļiem neatgrieztos dzīvība. Un tikai tad puisēna cieši sažņaugtajā rokā visi pamanīja dīvainu, blāvi spīdošu akmens atlūzu.

-   Ņem to, tas bija pirmais un vienīgais, ko bilda Zets, sniegdams akmeni Tomam.

Un Toms, ne vārda neteicis, paņēma mirgojošo šķembu, jo zināja, kas tā tāda, no kādiem laika tālumiem nākusi un kāpēc radīta. Viņš zināja, kas tā par zīmi, no kuras šī atlūza ņemta. Nejau gluži viņš, bet kāds, kas ir un visu laiku ir bijis viņā, to zināja un prata lietā likt!

Visu laiku dižākais valdnieks jutās slikti. Nē, ne tāpēc, ka viņš patiešām justos slikti, bet gan tāpēc, ka viņam bija uzradies nejēdzīgs ieradums justies slikti, kad tas maitasgabals, viņa kalps, jutās draņķīgi. Jo tad tas izdzimtenis cilvēka izskatā gandrīz vienmēr vald­nieku centās padarīt par muļķi! Ka maitasgabals un izdzimtenis jutās pavisam nelāgi, tas bija uzreiz noma­nāms. Kaut kāds misēklis bija gadījies viņa plānos, par ko gan dižajam nebija ne silts, ne auksts. Kaut kāda pamatīga ķibele. Vēl naktī tas trakais vareni priecājās, ka visi puslīdz nopietnākie pretinieki būs kā akli kaķēni vienā maisā bāzti, bet tagad šķendējās, ka šitie kait­nieki tikuši kopā un pilī! Ko no tā necilvēka varēja saprast? Neko!

-   Un to manu, tas ir valdnieka, pili nez kādā paze­mes plaisu un rakumu vietā licis celt, domās turpi­nāja kurnēt varenais un vienīgais.

-   Apklusti! ne pa jokam uzbrēca kalps. Un vien­laikus ar šo uzbrēcienu nodrebēja pils pamati.

Valdnieks turpināja domāt vēl klusāk. Nupat kāds bija atskrējis un ziņojis, ka pagrabi varen ātri pildoties ar ūdeni. Tagad iejoza vēl viens. Dikti nobijies, gandrīz nejaudāja pārspļaut pār lūpu.

-  Vīri padodas! Met zemē vāles un cirus! zaķa ļipa beidzot izdabūja.

-   Tad jau labi, ka met, valdnieks bija žēlīgs. Un I ikai tagad, kad viņa kalps nelabi nolamājās, saprata, ka metēji ir savējie. Ej nu viņus atšķir! Savējie, preti­nieki! Visi vienādi! Un diženais kā parasti kādu brīdi nolēma paklusēt, lai atkal, tautas pārstāvim dzirdot, netiktu nolamāts par muļķi un varbūt pat vēl nepieklā­jīgākā vārdā.

Klusēt nenācās ilgi, jo tūdaļ vajadzēja kliegt! Kliegt, cik tik jaudas, bet nevarēja! Lūpas un mēle gan centās veidot kaut kādus vārdus, bet ko tas līdz, ja pati skaņa ne par ko nenāca ārā! Un tā, nolādētā, nenāca laukā tādēļ, ka nabaga nelaimīgais valdnieks bija ieraudzījis rēgus! Patiesībā rēgs bija viens, bet tie citi, skaitā pieci, ar nevarēja būt labāki! Tas rēgs nāca no viņa laika pastalu valkātājs! Nabaga baznīcas kalpotājs viņu uz­reiz pazina! Viņš vismaz domās brēca, ka ne pie kā nav vainīgs! Ka īstais ļaundaris ir cits, taču nebija pārlie­cināts, vai tie tur viņā klausās.

Paldies Dievam, "tie tur" viņam nepievērsa uzma­nību, taču nu izrādījās, ka neklausa ne tikai mēle, bet arī kājas! Un tas sirmais, sasistais, vai tad viņam jau nebija jābūt beigtam?!

Un tad viņš izdzirda smieklus. Riebīgus! Tādus, ka asinis dzīslās sastinga un sirds sāka mest kūleņus! Tā gan bija, gan nebija viltus kalpa balss šī bija zemāka, dobjāka, kā no dziļas pazemes nākusi. Paša nelabā balss!

Un tu nāci mani veikt? Tu, knisli! skanēja no aizkapa.

Baznīcas kalpotājs vēroja, vai tūdaļ nesāksies kau­tiņš, lai laikus paspētu nostāties uzvarētāja pusē. Kaut tas būtu pats elles izdzimums! Viņam nepatika zau­dētāji. Taču nenotika nekas ievērības cienīgs. Tikai kāds no puišeļiem, tas nebija pastalnieks, izstiepa uz priekšu roku ar spīdošu akmens šķembu.

-   Ej iekšā, gandrīz mierīgi teica Toms.

Taču neviens nenāca. Ne pa durvīm, ne no citurienes. To kalpotājs zināja droši.

-  Ej iekšā! vēlreiz atkārtoja puišelis. Un viltus kalps pat nepaguva nolamāties, kad akmens Toma rokā pēkšņi bija kļuvis ugunīgi sarkans kā nokaitētas dzelzs pikucis. Tikai uz mirkli un tūdaļ izdzisa, it kā sarāvās, savilkās apaļumā, kā sevī ko sagrābis, lai nekad vairs neatdotu.

Tikai divi īsu mirkli redzēja zvēruToms un sirmais reģis, arī pat Zets ne. Tomēr pat bijušais dižvaldnieks saprata, ka viss ir beidzies. Gandrīz viss, jo, lai gan zaudējis nupatējo vari, viltus kalps nebija zau­dējis savu ļauno iedabu. Viņš pagrāba tuvumā pieslieto ieroci, taču, Cira acīgi vērots, nepaguva to likt lietā. Jau tajā pašā mirklī puišeļa mestais cirītis viņam liedza to darīt. Smagi ievainots, viltus kalps likās projām pils dziļumos. Būtu jau viņam metušies pakaļ, pat baznīcas kalpotājs beidzot iebrēcās, ka šitāds jānosit pavisam, tacu vecais reģis visus atturēja.

-   Lai iet. Te ar paliks, viņš teica. Mums vairs nav vaļas.

Tiešām, pils pamati atkal nodrebēja, vēstīdami, ka tai vairs nebūs ilgs mūžs. Šurp jau steidzās Rūtas brālis un Madis, cerēdami palīdzēt, taču tagad visi metās projām, laukā no grūstošajiem mūriem. Un tiešām bija pats beidzamais brīdis, lai glābtos! Laba daļa pils 200 jau bija iegāzusies, iebrukuši it kā jau iepriekš tam paredzētajā tukšumā, bezdibenī, kurā nu pazuda Toma aizmestā, mirdzumu zaudējusī akmens šķemba…

Stāvot tuvumā esošajā uzkalniņā, bija grūti noticēt redzamajam. Vēl šonakt, kā visiem šķita, gandrīz ne­ieņemamā, tuvākai un tālākai apkārtnei par ļaunu biedu kļuvusī pils nu bija uz laiku laikiem zudusi. Vēl īsti neatnākušās dienas rīta dūmakā bija saskatāms tikai liels un dziļš, upes varenās straumes izrauts, izgrauzts līcis.

Dzīve pamazām atguva ierasto gaitu un ritējumu. Daudzi jau bija metušies uz māju pusi, lai visattālākajās vietās nestu tik neticamo prieka vēsti. Citi gan vēl lī­dzēja ievainotajiem.

Arī Rūta, apkopusi kāda karinieka vainas, piecēlās, lai piebiedrotos nupat pamanītajiem, netālu sēdošajiem Zetam un Tomam. Viņai bija tik daudz, ko teikt šiem tālajiem atnācējiem! Tikai nezināja vārdus, ar kādiem to visu pasacīt.

-   Neej vēl, paklusi bilda reģis. Lai viņi pair vieni…

Puišeļiem bija gan līksmi, gan reizē bezgala skumji ap sirdi, jo abi juta, ka drīz ir jāšķiras.

-   Kā tu zināji, ka tas jādara man? vaicāja Toms.

-   Redzēju vēl kādu, kas ir tevī, klusi atbildēja Zets. -Viņš visu laiku ir tevī, visās tavās dzīvēs… Un būs. Nejau es tevi atradu, bet Viņš man lika tevi atrast.

-   Vai tu redzēji zvēru?

-   Nē, atbildēja Zets. Bet es sapratu, ar ko mums ir jācīnās. Tev jācīnās.

-   Mums, teica Toms. Visiem. Un, mirkli paklu­sējis, bilda: Tās zīmes, kuras tu redzēji ejā un kuru atlūzu man iedevi, tās bija viņu atstātas. To, kurus tu meklē. Lai mēs spētu cīnīties ar zvēru.

-   Es zinu.

-    Bet viņu pašu te vairs nav. Sen vairs nav. Tad Toms gandrīz iesmējās. Tātad pasakas, kurās visādi varoņi cīnās ar zvēru, nemaz nav tik muļķīgas. Un, nesagaidījis apstiprinājumu, paklusu bilda: Vai tu man liksi visu aizmirst? Tevi, šālaika Rūtu, visus pārējos?

-   Nē, teica Zets. Un arī gandrīz iesmējās. Ja tu kādreiz kādam to nolemtu pastāstīt, viņš noteikti do­mātu, ka tu esi… Zets nepaguva pabeigt.

-   Sagājis totālā sviestā! Toms pārtvēra Zeta teikto un tiešām sāka smieties. Bet ko tu izdarīji ar vald­nieku? Nu viņš centās būt nopietns.

-   Kādu valdnieku? Tu domā baznīcas kalpotāju? Diemžēl te viņu atstāt nevarēja.

-  Tu izdzēsi viņa atmiņu? Toms bija gandrīz pārlie­cināts par to.

-   Viņa gan. Pārāk daudz zina! Zets pasmaidīja.

-   Sadomātu vēl lielīties, pārtvēra Toms. Tad abi uz brīdi apklusa.

-   Ko viņi tā zviegā? pavisam apmulsusi, brīnījās Rūta.

-   Grūti ir pašķirties, nopūtās reģis. Tik grūti.

-   Vai tad arī viņiem jāšķiras? Arī viņiem? pēkšņi Rūtas acis bija kļuvušas tik valgas, ka reģis novērsās. Laikam jau pats nebija drošs par savējām.

-Viņiem jāiet… Turp, no kurienes katrs nācis. Jāiet, Rūt.

Un tad arī Zets ierunājās: Es laikam zinu, kāpēc viņi neatgriezās. Tie, no mana laika nirušie. Jo ne­spēja… Nespēja šķirties.

Nez no kurienes radies, savāds kamols sakāpa To­mam kaklā. Pat ja viņam tagad būtu kas sakāms, viņš nespētu izdvest ne vārda.

Sirmais reģis beidzot pieslējās kājās un devās pie puisēniem un viņam līdzi arī Rūta. Arī Ciris, vasarraibumainais, Rūtas brālis, Madis un daudzi citi nu cēlās kājās, tuvojās no tāluma nākušajiem palīgiem vai tik tāpat noraudzījās.

Rūta vairs neizturēja, asaru pilnām acīm, gandrīz neko neredzēdama, metās pie vēl tik tuvajiem un mīļa­jiem un jau bezgala tālajiem svešiniekiem.

-   Tas jums! Tas jums! neko citu viņa nespēja pasa­cīt, raudama no sava ģērba kādu sīku rotu, tad pie sāniem pieķerto, tēva dāvināto nazīti un neatskatījusies metās projām, pavisam projām, lai neviens, neviens, ne vectēvs, ne brālis vai Madis, ne vēl kāds cits nere­dzētu viņas izmisumu.

-   Teicu tevi, puis. Un tevi teicu. Nesakait neko visu zinu, pienācis bilda Rūtas brālis. Jau sen mani un manus vīrus aizpuru cilšu reģe šim cīniņam vīkša, sen par aizlaiku palīgiem pauda, kam talkā nākt. Nu daudzi pie rimas tiks.

-   Iesim nu, visiem, tuvāk pienākušiem, cik spēka uzsauca jau atkal un vienmēr varenais cilts reģis.

Tiem jātiek vieniem. Iesim. Un, pagriezies pret tālajiem atnācējiem, tikko jaušami pasmaidīja. Dievs dos, vēl tiksimies.

-  Vai mēs tagad dosimies katrs uz savu laiku? klusi pārdabūja pār lūpām Toms.

-   Katrs uz savu, Tom.

-   Derētu kādreiz ieskatīties citās pasaulēs…

-   Derētu… Paliec sveiks, Tom. Lai tev labi klājas…

-   Tev arī…

-   Dod roku. Drošāk!

Aizaugušā parka mūžīgajā mijkrēslī kā brīnīdamies, tāds kā nobijies stāvēja puišelis. Pirmīt viņam mazliet reiba galva, bet nu jau reibonis bija pārgājis. Tomēr no krūmāja laukā līst puika vēl negrasījās. Jau būtu līdis, bet izdzirda kādu ejam un paslēpās vēl dziļāk biežņā, pat pieķēra ar roku pie sāna, kā gribēdams ko sagrābt, bet neko tur neatrada. Un, tikai kad pamanīja, ka uz šo pusi nāk mazāks puišelis, beidzot izlīda gaišumā. Mazākais mazliet tā kā nobijās, bet nedrīkstēja jau izrādīt tad tiešām varēja dabūt pa ņuņņām.

-   Pagaidi! uzkliedza lielākais.

-   Ko gribi? mazākais mēģināja neapstāties.

-   Kāds šodien datums? lielākais uzdeva stulbu jau­tājumu. Droši vien tikai tāpēc, lai piekasītos.

-   Divdesmit pirmais, bija jau jāatbild, ko tu pada­rīsi. Diemžēl neviena cita cilvēka tuvumā nemanīja.

-   Kāds mēnesis?! lielākais laikam gribēja atņemt naudu.

-   Septembris, mazākais tūlīt saprata, ka lielas jēgas šai atbildei nebija. Man ir desmit santīmu! viņš tūdaļ paziņoja.

-   A, tad viss kārtībā! santīmu pieminēšana lielāko manāmi iepriecināja. Arī mazākais nejutās neko bēdīgs, jo patiesībā viņam bija kādi trīsdesmit vai pat četrdes­mit santīmi. Sadalīti pa kabatām tieši tāda ielu reketa gadījumam. Galvenais, lai neizčamdītu visas kabatas! Tāpēc puišelis pasteidzās pirmais.

-   Ņem, viņš pastiepa roku.

-   Ko ņem? Nevajag man tavu naudu!

-   Ko tad tev vajag? Nu gan bija ziepes!

-   Neko man nevajag! Tinies! Un pēkšņi aizdomīgi laipni piebilda: Paldies!

Mazākais puika aizmirsa paprasīt, kāpēc lielais vi­ņam pateicies, un laidās lapās, ko kājas nes, taču nejuta, ka otrs dzītos pakaļ.

-  Idiņš! tikai labu gabalu noskrējis, mazākais tomēr nicīgi paziņoja.

Jā, nu Toms saprata, ka tiešām viss ir kārtībā viņš bija atgriezies Mājās! Datums! Viņš īsti neatcerējās, kādā datumā bija ieniris. Taču tas nešķita īpaši svarīgi varēja gadīties dažu dienu novirze, ne vairāk! Izgājis līdz parka malai, Toms atkal brīdi apstājās garām aizsmirdēja kaimiņos dzīvojošā tomātu audzētāja gra­baža. Laikam nopircis tehnisko apskati. Viss bija kā jau mājās!

-   Kur tu blandies visu dienu? Un kādas tev drēbes? Ak Dievs, ko tu esi darījis ar jaunajām krosenēm?! Mātes balss skanēja kā vislabākā popmūzika pasaulē.

-   Kādā ellē tu esi līdis?!

To gan Toms ne par kādu naudu nedrīkstēja atklāt!

-   Nu atbildi!

-    Tepat vien biju, būtībā jau Toms neko daudz nemeloja. Ja neņem vērā laika nobīdi. Pēkšņi Toms saprata, ka viņa tik iecienītais ezers patiesībā ir pirms kādiem nieka gadu tūkstošiem no citu gultni izlauzušās upes atdalījies līcis. Tas pats līcis!

-   Ēdis arī neesi visu dienu! Kā tāds mežonis! Gribēju jau zvanīt policijai! māte profilakses nolūkos mānījās.

-   Jaunas krosenes tu nedabūsi! Tikai pusgads, un jau lupatās! Tu saprati?

-   Jā, piekrita Toms, ieiedams priekšnamā.

-   Tēva nav mājās, nezin kāpēc darīja zināmu māte.

-   Ko nu atkal esi nostrādājis?

-   Neko! Toms tiešām vismaz šajā savā laikā nejutās paveicis ko ievērības cienīgu.

-   Dienā tevi meklēja Rūta.

-   Rūta?!

-    Neteica, ko vajag. Tātad kaut ko esi nogrēkojies gan! mātei bija sava, dzelžaina loģika.

-   Māt, vai atceries to puiku? Tomam pēkšņi kaut kas iešāvās prātā. Nu, Zetu?! Viņš vēl mums salaboja televizoru!

-   Kādu Zetu? Kad salaboja? Traks esi? Kad tad tas mums bija salūzis?

Viss bija skaidrs! Tomam viss bija skaidrs! Viņš tiešām kā sajucis izmetās laukā, pagalmā, tad likās uz 206 šķūnīti. Zets bija izdzēsis savas klātbūtnes liecības! Varbūt arī viņš Toms pavisam drīz, tūlīt pat, pēc dažām nieka minūtēm visu būs aizmirsis! Toms negri­bēja, lai tā notiek! Viņš to nevarēja vēlēties!

Zet, nē! viņš kā lūgdamies čukstēja. Nedari to! Nedari! Vismaz ar mani ne! Es negribu aizmirst! Vai tad tu neesi mans draugs?! Mans vienīgais, vislabākais draugs!

Tad Toms atcerējās mātes teikto par Rūtu un izdrāzās no pagalma pa vēl joprojām nesalabotajiem vār­tiņiem.

Baznīcas kalpotājs nekādi nevarēja saprast, kā un, galvenais, kādēļ nokļuvis šajā vietā! Kas viņam meklē­jams gadiem nepabeigtās jaunbūves nātrājā, tas nu nepavisam nebija skaidrs pat tik gudram cilvēkam, kāds bija viņš! Neko prātīgu neizdomājis, turklāt īsti nezi­nādams, vai ir rīts vai jau vēla pēcpusdiena, jo, kā par brīnumu, nemaz nejuta tik ierasto un mūžīgo izsal­kumu, kalpotājs tomēr nolēma atgriezties mājās.

Kaut kā pasmagi uzslējies kājās, kalpotājs juta, ka arī iešana ir pagrūta. Ejot gar vietējo maizes ceptuvīti, baznīcas kalpotājs joprojām nejuta izsalkumu. Tas sāka biedēt. Parkā viņam bija jāapsēžas uz soliņa, ko agrāk viņš nekad nebija darījis. Tad viņš diezgan laipni pa­sveicināja sētnieci, ar savu negaidīto un unikālo rīcību nabaga sievieti uz ilgu laiku izsizdams no sliedēm.

Slēdzot dzīvokļa durvis, baznīcas kalpotājam prātā iešāvās pavisam ķecerīga doma ka viņam ir paveicies ar kaimiņiem, jo tie, lai gan samērā jauni cilvēki, tomēr nedzer un pārāk netrokšņo. No šādas domas, pareizāk, no tā, ka viņam tāda varēja iešauties prātā, kalpotājs nobijās vēl vairāk nekā no slimīgā izsalkuma trūkuma!

Iegājušam virtuvē, kalpotājam šķita, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Pagājis tuvāk logam, viņš parkā pāri ielai pamanīja bērneļus, pret kuriem kā par brīnumu nejuta tik pierasto, gadiem trenēto nepatiku.

Un tad viņš to ieraudzīja! Sīpolu liesās majonēzes burciņā, savu sīpolu ar sadistiski norautiem lokiem! Visiem, līdz pašam sīkākajam! Viņš zināja, ka pats tos nav ēdis! Tūdaļ viņā atgriezās mežonīgā izsalkuma sajūta, trakās dusmas uz sīkajiem pāri ielai, ka tie pat tādā brīdī var mierīgi rotaļāties, un neremdināmais naids pret visu pasauli, tostarp nelietīgajiem kaimi­ņiem gan to muļķa sievišķi, gan tēviņu, kurš viņu slepeni, bet pelnīti dauza!

Šo dusmu un izsalkuma nomierināts, viņš beidzot saldi iemiga.

Un tomēr vēl daudzas dienas, pat mēnešus, atceroties nolaupītos lokus, baznīcas kalpotāju nepameta dīvaina sajūta, ka ar viņu ir noticis kāds brīnums…

piecdesmit pirmā nodaļa Sveiciens pāri laikam

Ā, tu tas esi! Rūta mazliet izbrīnīti konstatēja. Izskatās, ka esi skrējis? 208

-   Mana māte teica, ka tu esot mani meklējusi?

-    Nu, jā… Patiesībā nekā īpaša… Ienāc, ja jau esi

atnācis. Vecomāt! Toms! vina iesaucās skaļāk.

-   Kas, bērniņ?

-   Toms, vecomāt!

Taču Rūtas vecāmāte nekādi nereaģēja.

-    Saproti, vecāmāte pēdējās dienās tāda… Nu jo­cīga… Rūta pētoši paskatījās uz Tomu. Esot redzē­jusi sapni. Tikai tu nesmejies! brīdināja Rūta.

-   Es taču nesmejos!

-   Vispār muļķības… Rūta izskatījās tāda kā no­kaunējusies. Tomam, tātad laikam tev, sveicienus sūtot kaut kāds puika. Tikai vārds viņam kā meitenei. Varbūt es pārpratu Zita! Nu? Muļķības, vai ne?

-   Varbūt… nenoteikti atbildēja Toms.

-   Tu zini, vecāmāte neko neatceras. Es šodien pār­vaicāju arī par tevi neko neatceras. Ka tu te esi bijis. Un citādi…

-   Jā. Toms piekrītoši pamāja ar galvu. Iesim. -

Un, pavisam noteikti: Iesim!

Tikko nomanāms vakara vējelis sīki ņirbināja ezera ūdeņus. Pretējā krastā gandrīz jau norietējušās saules staros liesmoja vientuļa kļava. Abi klusēja. Ilgi. Toms domāja, kura no Rūtām viņam ir mīļāka, laikam jau abas vienādi mīļas. Nezin kādēļ Rūta nemaz nebrīnī­jās, ka Toms viņu ir ataicinājis šurp. Vienu gan viņa ievēroja tikai dažu pēdējo dienu laikā vien Toms šķita kļuvis daudz vecāks, nobriedušāks, kā par veselu gadu!

Ruta arī nebrīnījās, kad Toms saņēma viņas plaukstu savējā, tikai gandrīz nemanāmi nodrebēja.

-   Še, ņem, teica Toms un sniedza meitenei kādu ļoti senatnīgu, brīnumskaistu kalumiņu.

-  Vai tas kādreiz piederēja man? Rūta kā jokodama klusi atņēma. Un viņas acis un lūpu kaktiņi tikko ma­nāmi smaidīja tā, kā to prata tikai Rūtas acis un lūpu kaktiņi. Abu Rūtu…

-    Jā, beidzot atbildēja Toms. Pirms tūkstoš gadiem…

Saule jau bija gandrīz, gandrīz norietējusi, tikai vēl pašā kļavas galotnē aizķērusies, kā aiziet negribēdama, šo zemi un cilvēkus bezgala mīlēdama. Tāpat kā pirms desmit tūkstoš gadiem un varbūt vēl pēc daudziem, daudziem gadu tūkstošiem…

Un tad Toms saprata, ka nekas nav beidzies, ka tas ir tikai sākums, pat ne sākums turpinājums kādam citam, daudziem citiem stāstiem, viņš saprata, ka reiz pienāks laiks, kurā atkal sastaps gan Zetu, gan Rūtu, noteikti sastaps… Jo nekas nav mūžīgs, tomēr mūžīgs ir viss… Un, kad Visums reiz saspiedīsies sīksīkā pun­ktiņā, tas taču atkal uzsprāgs, veidojot miljardiem ga­laktiku un zvaigžņu. Jā, tā būs. Un tā ir daudzkārt bijis. Un varbūt mūsu domas par nākotni ir atmiņas par mūsu kādreizējo pagātni, daudzām pagātnēm, ne­skaitāmus miljardus gaismas gadu senas?

-   Es zinu, par ko tu tagad domā, paklusi ierunājās Rūta. Tu viņus tiešām sastapsi…

-   Viņus? pārvaicāja Toms.

-   Zetu, aklo reģi, arī… arī mani…

Toms izbrīna pilnām acīm palūkojās uz Rūtu un sa­prata vecāmāte! Toma prombūtnē viņa bija savas spējas atdevusi Rūtai! Tāpat kā senās pagātnes reģe savai mazmeitiņai! Nē, nekas nebija beidzies viss, itin viss bija, ir un būs jauns un piemirsies sākums! Itin viss!

pirmā daļa

Svešie

 Pirmā nodaļa. Toma sapnis……………………………………………….. 7

Otrā nodaļa. Kapsētas spoks……………………………………………… 13

Trešā nodaļa. Divi svešinieki…………………………………………….. 16

Ceturtā nodaļa. Bēgšana ………………………………………………….. 21

Piektā nodaļa. Fedja runā latviski!……………………………………. 26

Sestā nodaļa. Baznīcas kalpotājs………………………………………. 28

Septītā nodaļa. Bezcerīgā "LIETA"…………………………………….. 29

Astotā nodaļa. Baznīcas kalpotājs un viņa riebīgie

kaimiņi …………………………………………………………………… 32

Devītā nodaļa. Dīvainības ar Rūtas vecmāmiņu …………………. 36

Desmitā nodaļa. Turpinās baznīcas kalpotāja nedienas………. 42

Vienpadsmitā nodaļa. Sasodītā ķīmija! "Komunists"

Toms. Pastalnieks. Un atkal ķīmija!…………………………… 47

Divpadsmitā nodaļa. Tēvs un māte nepārprotami

"sagājuši sviestā"………………………………………………………. 64

Trīspadsmitā nodaļa. Brīdinājums…………………………………….. 67

Četrpadsmitā nodaļa. Zādzība skolā. Nabaga ķīmijas

skolotāja! Toms sprukās!……………………………………………. 70

Piecpadsmitā nodaļa. Gudrības koks un citas izcilas

muļķības………………………………………………………………….. 75

Sešpadsmitā nodaļa. Fedjas "dinozaurs "…………………………… 80

Septiņpadsmitā nodaļa. Par mata tiesu no nāves… Rāta………. 83

Astoņpadsmitā nodaļa. Zets………………………………………………. 86

Deviņpadsmitā nodaļa. Divi laupītāji………………………………… 98

Divdesmitā nodaļa. Ceļa jutīs…………………………………………. 102

otrā daļa

Laika dzīlēs

Divdesmit pirmā nodaļa. Dzelzsgalvas. Gūstītāji.

Necerētā izglābšanās……………………………………………….. 107

Divdesmit otrā nodaļa. Beidzot apmetnē!…………………………. 116

Divdesmit trešā nodaļa. Svešā bulta……………………………….. 120

Divdesmit ceturtā nodaļa. Cilts reģe……………………………….. 126

Divdesmit piektā nodaļa. Vēl ļaunākas vēstis ………………….. 129

Divdesmit sestā nodaļa. Citā laikā ………………………………… 132

Divdesmit septītā nodaļa. Atnācēji………………………………….. 134

Divdesmit astotā nodaļa. Uz veco apmetni……………………….. 139

Divdesmit devītā nodaļa. Mežaini. Nesenais kautiņš………… 143

Trīsdesmitā nodaļa. Pils………………………………………………… 147

Trīsdesmit pirmā nodaļa. Dziesma………………………………….. 150

Trīsdesmit otrā nodaļa. Aci pret aci…………………………………. 154

Trīsdesmit trešā nodaļa. Bedrē……………………………………….. 160

Trīsdesmit ceturtā nodaļa. Vilki……………………………………… 161

Trīsdesmit piektā nodaļa. Kauja……………………………………… 165

Trīsdesmit sestā nodaļa. Brālis………………………………………. 169

Trīsdesmit septītā nodaļa. Zvērs……………………………………… 172

Trīsdesmit astotā nodaļa. Katrs pa savu ceļu……………………. 176

Trīsdesmit devītā nodaļa. Reģis………………………………………. 178

Četrdesmitā nodaļa. Pazemē…………………………………………… 183

Četrdesmit pirmā nodaļa. Pārāk viegla uzvara…………………. 184

Četrdesmit otrā nodaļa. Kara viltība……………………………….. 186

Četrdesmit trešā nodaļa. Strupceļš………………………………….. 188

Četrdesmit ceturtā nodaļa. Nepazīstamais palīgs……………… 189

Četrdesmit piektā nodaļa. Telepātu jociņi ……………………….. 192

Četrdesmit sestā nodaļa. Draugi ……………………………………. 196

Četrdesmit septītā nodaļa. Velte no aizlaikiem…………………. 198

Četrdesmit astotā nodaļa. Šķiršanās……………………………….. 201

Četrdesmit devītā nodaļa. Atkal mājās!…………………………… 204

Piecdesmitā nodaļa. Sīpols majonēzes burciņā!………………… 207

Piecdesmit pirmā nodaļa. Sveiciens pāri laikam………………… 208

Jānis Jurkāns

NIRĒJS