* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».

«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuska- roras». «Helēņu noslēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par neparasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.

Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Taču šo visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādījumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instinkti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz komplicētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu mehānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģijas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēctečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.

Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvainojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pilnīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.

Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko nesaistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un kopumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi 110 audzināšanas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet šo skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku — arhitektam, ainavu — ģeogrāfam, ķermeni — anatomam, un viņš uzreiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, materiāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaudžu pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. Šī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaudžu neapzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pašreiz nerunāšu.

Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mūža gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo šūniņās, ko veido smadzeņu nervu šūnu izaugumu vissarežģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pasaulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, dažas no šīm šūniņām visiem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes paaudzē un beidzot tika pārmantotas. Šī neapzinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmateriālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzināšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadījumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paaudzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan parasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pavisam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savādnieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļošanai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcīgāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas liecina, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepiedalīties Padomju Armijas medicīniskā dienesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vairākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskaitāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.

Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Fain- cimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

— Vai jūs esat profesors Faincimers?

— Jā.

— Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man pateica, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

— Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

— Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņš teica, ka jūs esot vienīgais, kas varot man palīdzēt. Un viņš vēl teica, ka es jums būšot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju …

— Labi, bet kas jūs esat?

— Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man vajag- • •

— Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā nodaļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jautājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicības vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka šo slimnieku sūtīja mans draugs ķirurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, liecināja, ka pacients ir interesants. Es centos uzminēt, ar ko viņš varētu slimot, bet atteicos no šis nodarbības kā no nelietderīgas, aizsmēķēju un atkal domās atgriezos pie kontuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bieži vien izmantoju galvenā ķirurga kabinetu svarīgām konsultācijām. Pulksten divos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stāvēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pienācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz kuras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja atlētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

— Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

— Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ievedu viņu kabinetā.

— Nu tad iepazīsimies, — un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants apmulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādījās priekšā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnantam papirosu, bet viņš atteicās un sēdēja, uz priekšu saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patīkams lūpu apveids, tumši mati un tumšbrūnas acis.

«Jūtīga un kaisla daba,» nodomāju un ievēroju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi slimiem cilvēkiem. Kamēr nogaidoši raudzījos uz leitnantu, viņš reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņš censtos ko norīt. «Vagotoniķis,» man iešāvās prātā.

Beidzot leitnants sāka runāt. Viņš jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra šis tikko jaušamais, bet reizē neparasti gaišais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.

— Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot dažādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks — visu mūžu atcerēšos viņu ar pateicību … Pašreiz veselības stāvoklis ir slikts — mani vajā halucinācijas un manī arvien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzinājums. Šķiet, tūdaļ sajukšu prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, — viņš parādīja uz pakauša augšējo daļu. Kaut arī dažādi ārsti visādi centās mani ārstēt, tomēr nekas nelīdzēja.

— Pastāstiet, kā jūs ievainoja, — es palūdzu, un atkal apburošs, viegls smaids pārvērta viņa seju.

— Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas šķembu labās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas nebija. Šķemba sadragāja kaulu, tāpēc to izņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.

— Tātad ne tūlīt pēc ievainošanas, ne vēlāk nekādas kontūzijas pazīmes jums netika novērotas?

— Nē, nekādas.

— Kad jums sākās šāds savdabīgs psihisks stāvoklis?

— Nesen, tā pirms mēneša pusotra … Jā, laikam gan jau hospitālī. Maz pamazām atveseļojoties, jutu, ka manī arvien pieaug dīvains nemiers. Vēlāk tas pārgāja. Bet nu redziet, kas ir iznācis. Hospitāli atstāju pirms vairāk nekā diviem mēnešiem.

— Bet tagad pastāstiet, kā jums pašam liekas, kāpēc saslimāt?

Leitnants cīnījās ar augošu apmulsumu. Es steidzos viņam palīgā, uzsvērdams, ka gadījumā, ja vien viņš grib, lai es sniegtu palīdzīgu roku, man jāzina pēc iespējas vairāk. Neesmu ne gaišreģis, ne pūšļotājs, bet vienkārši zinātnieks, kam jebkurš jautājums jārisina, balstoties uz noteiktiem faktiem. Lai nekautrējas, man šodien ir laiks, un lai izstāsta visu iespējami sīkāk. Ievainotais pamazām pārvarēja savu kautrību un iesāka stāstīt, vispirms stomīdamies un ar grūtībām meklēdams vārdus, bet pēc tam aprada ar manu rāmo uzmanību un izklāstīja visu notikušo, varētu teikt, pat ar māksliniecisku gaumi.

Pirms kara leitnants Ļeontjevs bija tēlnieks, un es tiešām atcerējos, ka esmu redzējis dažus viņa darbus kādā izstādē Kuzņeckij Mostas ielā. Tās bija lielākoties nelielas sportistu, dejotāju un bērnu statuetes, veidotas vienkārši, taču ar tik dziļu kustību un ķermeņa izpratni, kāda piemīt tikai īstam talantam.

Mākslinieks arī pats bija labs sportists peldētājs. Kādās peldēšanas sacensībās viņš satika Irinu — meiteni, kas mākslinieku pārsteidza ar sava ķermeņa absolūto skaistumu. Leitnanta acis mirdzēja dziļā iekšējā jūsmā, kad viņš stāstīja par savu iemīļoto, un es ļoti dzīvi, pat ar kaut kādu tikko jaušamu nenovīdību iedomājos šo lielisko jauno pāri. Jābūt mīlētāja sirdij un mākslinieka dvēselei, lai tik spilgti, īsi un vienkārši pastāstītu par mīļoto meiteni. īsi sakot, leitnants mani pilnīgi savaldzināja ar savu Irinu, kuru es pat acīs nebiju redzējis.

Šī mīlestība, kas harmoniski apvienoja mākslinieka aizrautību un mīlētāja prieku, izraisīja Ļeontjevā neremdināmas alkas darboties — likt visiem cilvēkiem pārdzīvot tās brīnišķīgās jūtas, kas bija radušās viņos abos ar Irinu. Mākslinieks nolēma izveidot savas iemīļotās tēlu un iemiesot tajā visu viņas būtnes daiļumu, visu viņas kūsājošo dzīvesprieku. Šī vēlēšanās, kas sākumā bija vēl neskaidra, pamazām galīgi izkristalizējās un nostiprinājās, līdz beidzot mākslinieks bija pilnīgi savas idejas varā.

— Jūs saprotat, profesor, — viņš teica, pieliekdamies pie manis, — šis tēls ne tikai kalpotu cilvēcei, paustu ne tikai manu ideju, bet arī bezgalīgu pateicību Irinai.

Un es viņu sapratu.

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas terašu kraujās mūžīgajā ledū bija saglabājušies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gājuši bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūkstoš gadiem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepieciešamo daudzumu lielisku kaulu un atgriezās Maskavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās karš, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa paša jūtu pasaules. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēnešus vēlāk pēc smaga ievainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina — gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bezbēdīgo jautrību bija nomainījušas dompilnas skumjas.

Bijušie sapņi ar jaunu spēku aizrāva mākslinieku. Taču tagad tiem klāt jaucās rūgta atziņa, ka viņš ar vienu roku nespēs izveidot tēlu, bet, ja arī pacentīsies, tomēr visa viņa radošā trauksme izzudīs tehniskās grūtībās un nepanesamajā darba gausumā. Līdztekus nevarības radītajai grūtsirdībai viņu sāka mākt bailes: modernā kara draudīgais, postošais spēks tikai tagad tā īsti nonāca līdz viņa apziņai. Jau hospitālī bailes, ka nespēs izpildīt savu ieceri, nespēs uztvert un iemūžināt savas Irinas starojošā daiļuma izplauksmes mirkli, lika viņam bieži vien nemierīgi mētāties gultā vai cauras naktis pavadīt bezmiegā nebeidzamu domu varā.

Domas šaudījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.

Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinājums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās augšup no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam šķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūstošajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņš maz gulēja, maz ēda, tikšanās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļš — saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bieži nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidzamā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz — un smadzenēs vibrējošā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstēties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.

Es pavaicāju, vai viņu nav vajājušas atkārtotas halucinācijas jeb, kā viņš tās sauca, domu tēli. Leitnants tikai noliedzoši pakratīja galvu un sacīja, ka tieši to pašu viņam esot jautājuši visi citi ārsti.

— Nu un kas par to, — es iebildu. — Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pašu zinātni. Tomēr es jums uzdošu šo jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojošās idejas?

Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:

— Jā, neapšaubāmi ir.

— Kāda tad?

— Man šķiet, sena Helada.

— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?

— Jā, tas tiesa, profesor.

— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeig- tākās vīzijas.

— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.

— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.

— Šis te ir viens no spilgtākajiem: spožas saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tumšzaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdzenums, kas, arvien paplašinoties, aizstiepjas zilajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klinšaina nogāze. Pa to līkloču vijas ceļš, un tas pats ceļš nojaušams aiz birztalas, tās aizmugurē … — leitnants apklusa un paskatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.

— Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.

— Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?

— Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat neviena no šīm vīzijām neatspoguļo agrāk redzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzinājumā ar priekšstatiem, kādi mums visiem izveidojušies, skatoties iemīļotos mākslas darbus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī atšķirības.

— Šodien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.

— Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dvešoša nogāze. Pa to augšup aizlokās šaurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļš. Žilbinoši spožā gaismā tīta sakarsušā gaisa virmojošā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā …

Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu neziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tiešam spēšu palīdzēt, un apsolījos pēc pāris dienām, kad būšu visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.

Nākamajās divās dienās biju ļoti aizņemts, un, vai nu tāpēc, ka biju ļoti noguris, vai arī tāpēc, ka slēdziens vēl nebija nobriedis, man neradās nekāds priekšstats par Ļeontjeva slimību. Turklāt noliktais laiks bija beidzies, un vakarā, juzdamies vainīgs, nocēlu telefona klausuli. Ļeontjevs bija mājās, un es sakaunē- jos, dzirdot, cik daudz cerību pauda viņa jautājuma tonis. Pasacīju, ka citu darbu jūklī vēl kā nākas neesmu par viņu padomājis, tāpēc piezvanīšu dažas dienas vēlāk. Pie reizes pajautāju, vai viņš nav redzējis vēl kaut ko..

— Protams, atkal ļoti daudz, profesor, — Ļeontjevs atbildēja.

Es palūdzu, lai viņš tūdaļ pa telefonu pastāsta man spilgtāko vīziju, un, lūk, ko es izdzirdēju.

— Augstu virs jūras paceļas balta celtne, un šķiet, ka tās portiks ar sešām augstām kolonām bīstami tālu sniedzas pāri kraujai. No portika uz abām pusēm aiztraucas daļēji koku zaļuma aizsegtas baltas kolonādes. Uz portiku ved platas, baltas kāpnes, ko norobežo ar ģeometrisku precizitāti savienotu milzīgu marmora bluķu parapets. Tā augšpuse viegli noapaļota, un zem tās virknējas kustīgu, kailu figūru smalkie bareljefi. Katrā terasē plašs, ciprešu ieskauts laukums un uz tā kāds tēls. Es nespēju saskatīt šos tēlus, jo traucē žilbinošais saules atspulgs uz marmora pakāpieniem.

Nobeidzis sarunu, es atlaidos atzveltnes krēslā un ilgi domāju par Ļeontjeva dīvaino slimību. Nav nekādas vajadzības stāstīt jums, kā es pūlējos atrisināt šo uzdevumu. Tas ir tikpat neinteresanti, kā parastais faktu virknējums mūsu ikdienas dzīvē, neinteresanti, līdz notiek kaut kas, pēkšņi izmainot visu.

Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar paaudžu atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju vir- knēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šaubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.

Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļe- ontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.

— Vai tas esat jūs, profesor? — es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?

. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?

— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā jukušu, dzērāju un veneriķu.

— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!

— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā …

— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?

— Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?

— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.

Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeon- tjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.

Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja:

— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tieši man?

— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešāvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.

— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.

— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.

Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņš instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.

Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem iespaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņš mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi — pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar dažām īpašām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprindzinājums var sasniegt bīstamu robežu, taču vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselības stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.

Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.

— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.

— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.

— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stāstīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!

Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeon- tjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.

— Es, liekas, būšu beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.

— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pasteidzos pievienoties.

Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tor- nīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.

Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.

— Iededziet taču gaismu, te ne velna nevar redzēt.

— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrē- tību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.

Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekrituši un bāli ir viņa vaigi.

— Nu, stāstiet, — uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzošās acis.

Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:

Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.

— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.

— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.

— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.

Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeig- tības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.

Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.

Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.

Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pamazām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķidrumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegremdēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī detaļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū atradās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem rotājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.

Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sērija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atveidot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, redziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pārlapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās vajadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdījies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula

tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?

— Nu tā, — es, lielā satraukumā stomīdamies, atbildēju, — ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pāršautu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepieciešams vairāk par visu, bet es paņemšu jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss nozīmē. Patiešām jūsu halucinācijas ir beigušās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tieši to, kas vajadzīgs … Tikai šīs negaidīti uzradušās rakstu zīmes … Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārliecināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?

— Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.

— Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas šīs tumšās štoras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! — ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautājumus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpumainos pierakstus.

«Vēl mazliet pacietības,» es prātoju, doda- i mies uz tramvaju, «un viss noskaidrosies. Vai nu tās tiešām ir no pagātnes dzīlēm iz- | rautas svarīgas ziņas, vai… murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās ļ pašas zīmes bieži atkārtojas, dažāds zīmju i skaits atdalīts ar atstarpēm, augšā acīmredzot I virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlie- I cināts, ka tā ir Helāda, jāgriežas pie helēnista. ļ

Kas mums Maskavā šajā nozarē ir vislielākais speciālists?» Es turpināju savus prātojumus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļuvis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko darbinieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalendāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimējās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smēķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, kamēr zinātnieka skatiens urbās manis pasniegtajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.

— Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! — helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.

— Es pastāstīšu jums visu, neko neslēpjot, tikai iepriekš visu svēto vārdā paskaidrojiet, kas tas ir?

Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal noliecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonā- cijām.

— Šis jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir vissenākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. Šķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eo- liešu dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu šo fragmentu. Re, kur virsraksts — jā, interesanti! — tas sastāv no trim vārdiem: augšā — malakter elefantos, zem tā apakšā — zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, nozīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē — tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.

Mūsu nosaukums «meistars» arī cēlies no šīs saknes. Zitos — īpašs nepazīstams šķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pārvēršoties parastajā ziloņkaulā. Šis noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz šim …

— Ak, velns parāvis, visu sapratu! — uztrūcies no krēsla, iekliedzos, bet, ieraudzījis zinātnieka baiļu un pārsteiguma pilno seju, attapos un steigšus piebildu: — Dieva dēļ, piedodiet, bet tas ir ļoti svarīgi man, pareizāk sakot, manam pacientam. Vai jūs mani nevarat tūdaļ pat, kaut tikai vispārējos vilcienos, iepazīstināt ar fragmenta tālāko saturu?

Helēnists paraustīja plecus un neko neatbildēja, tomēr es redzēju, ka viņš ātri pārskata uz lapas pierakstītās rindiņas, tāpēc papūlējos sastingt krēslā, apvaldot savu uztraukumu un prieka uzplūdus. Pēc dažām minūtēm, kas man likās nebeidzami garas, zinātnieks sacīja:

— Cik nu es varu saprast bez speciālas skaidrošanas, tā ir ķīmiska recepte, taču tajā uzrādīto vielu nosaukumus vajadzēs īpaši meklēt. Te ir minēts jūras ūdens, tad etake- nas pulveris, kaut kāda Poseidona eļļa un tā tālāk. Droši vien tā ir recepte, par kuru es jums tikko stāstīju. Tas ir ļoti svarīgi, — zinātnieks nobeidza, kā man likās, pārāk sausi, ievērojot viņa vārdu nozīmi. Bet tā vai citādi viss bija kļuvis skaidrs:

Uz vara plātnes, tas ir, te uz šīs lapas bija pierakstīta ziloņkaula mīkstināšanas līdzekļa recepte. Tēlnieks to beidzot pēc paaudžu desmitiem bija atcerējies. Un tiešām, tagad viņš Irinas tēlu varēs izveidot no ziloņkaula.

Zinātnieks nogaidoši raudzījās manī. Es uzvaras priekā piecēlos un, soļojot pa kabinetu turp un atpakaļ, izstāstīju viņam sava pacienta vēsturi. Kad es beidzu, no helēnista sejas pilnīgi nozuda neticības pilnā pārsteiguma izteiksme. Viņa mazās ačeles kļuva pavisam labsirdīgas un gandrīz vai pārāk mitras. Es vēl atvadījos, bet zinātnieks jau sāka rakņāties pa saviem grāmatskapjiem, ņemot ārā grāmatu pēc grāmatas. Mierīgs, ka apsolītais tulkojums būs jo drīz gatavs, devos jau uz durvju pusi, bet pusceļā apstājos, atcerējies, ko mākslinieks stāstīja par baltās ēkas iekšējo iekārtojumu.

— Bet kāpēc uz galda pie vara plāksnes vajadzēja būt duncim un zilam stikla traukam?

— Ja jau sākam nodoties minējumiem, tad kāpēc gan nepieļaut, ka šķīduma zitos recepti darīja zināmu tikai izredzētiem meistariem, liekot tiem apzvērēt, ka noslēpumu nevienam neizpaudīs, pretējā gadījumā piedraudot ar nāvi. Tad duncis un indes trauks ir parastie atribūti iesvētīšanas ceremonijā, kas bija spēkā tūkstošiem gadu. Gadsimtu ritumā no tās saglabājušās tikai galvenās pazīmes.

Arī sava kabineta pierastajā klusumā mani nepameta uzvarējušā saprāta izraisītā miera un laimes sajūta. Tomēr, nepacietības dzīts, es tūlīt pat piezvanīju Ļeontjevam. Ļoti uztraucies, viņš īsi pateica:

— Tūdaļ braucu!

Tajā vakarā man ļoti dziļi atmiņā iespiedās Ļeontjeva izmocītā seja, uz ko krasas ēnas meta galda lampa, un viņa līdz neprātam sasprindzinātais skatiens, kurā laiku pa laikam pavīdēja triumfa dzirkstis.

— Tātad es esmu atklājis, nē, esmu atcerējies seno meistaru zudušo noslēpumu? — tēlnieks iesaucās, vēl arvien neticēdams notikušajam. — Bet kā gan es to varēju?

Paskaidroju tēlniekam, ka precīzu datu zinātnei vēl nav, bet acīmredzot viņa senču iepriekšējās paaudzēs ir bijuši meistari, kas zinājuši šo noslēpumu. Tā kā viņi strādāja gadu gadiem un šai receptei bija milzīga nozīme, viena viņa senča atmiņā izveidojās kaut kādas ļoti stabilas saites, kas nostiprinājās, lai pārietu iedzimtības mehānismā. Šīs saites, kas glabājās zem personiskās atmiņas smaguma, uz āru izpaudās viņam, Ļeontjevam.

Tātad neatkārtojams un apbrīnas vērts te tikai tas, ka viens senās atmiņas posms izgaismojās tieši Ļeontjevam, kas, tāpat kā viņa senči, arī bija kļuvis par tēlnieku un kam zināt helēņu noslēpumu bija ārkārtīgi svarīgi. Milzīgā vēlēšanās izveidot Irinas tēlu, dzelžainā griba un visu spēku sasprindzinājums palīdzēja viņam izgaismot senas redzes atmiņas ainas, kas glabājās zemapziņā. Pats to neapjauzdams, viņš tomēr sajuta, ka zina un zina tieši to, kas viņam tik nepieciešams.

Mana skaidrojuma beigas tēlnieks jau klausījās izklaidīgi, piekrītoši mādams ar galvu un it kā likdams manīt, ka viņš visu ir sapratis. Tiklīdz biju beidzis, sekoja steidzīgs jautājums:

— Tātad, profesor, tiklīdz zinātnieks iztulkos, es iegūšu šā līdzekļa recepti? Vai jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

Man grūti attēlot, cik priecīgs un satraukts bija tēlnieks, saņēmis apstiprinošu atbildi.

— Iedomājieties tikai, tagad es pat ar vienu roku varēšu īstenot savu sapni, savu mērķi… — un viņa slaidie pirksti sāka kustēties, it kā jau apstrādājot brīnumaino materiālu — mīksto ziloņkaulu. — Tagad, jau rīt… — viņa balss iedrebējās, — un to visu man devāt jūs, profesor, jūsu zinātne …

Mākslinieks uztrūkās no krēsla, saķēra manu roku, tiekdamies pie manis kā bērns pie tēva, bet tad nokaunējās savas jūtu brāzmas, aizgriezās un apsēdās pie galda, atspiedis galvu veselajā rokā. Viņa pleci laiku pa laikam viegli nodrebēja. Es, saviļņots līdz dvēseles dziļumiem, izgāju otrā istabā, klusām apsēdos un aizsmēķēju …

Dienas gāja. Pavasari nomainīja vasara, nemanāmi pienāca rudens. Biju noguris no lielās darba slodzes (arī vecums lika sevi manīt!) un mazliet sasirdzis sēdēju mājās. Pavisam negaidot pie manis ieradās divi jauni cilvēki. Es pazinu Ļeontjevu un uzminēju, ka viņam līdzi atnākusi Irina. Mākslinieka roka tāpat kā agrāk karājās saitē, tomēr tas bija jau pavisam cits cilvēks — es reti kādā sejā līdz šim biju redzējis tik daudz labsirdības un skaidrības. Par Irinu teikšu tikai to, ka viņa bija mākslinieka mīlestības un visu to mūsu pūļu vērta, kādas bija vajadzīgas, lai atklātu helēņu noslēpumu.

Irina, klusuciešot ielūkojusies man acīs, cieši mani noskūpstīja, un, patiesi, šī mēmā pateicība vairāk aizkustināja nekā tūkstoš slavas dziesmu.

Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņš to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. Šo tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saskatīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pilnību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Autora mīlestība šo pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.