Kad būs uzvarēts laiks. Fantastisku stāstu krājums

.

.

Mūsu dienās zinātniskā fantastika ir uzplaukusi, var teikt, globālā mērogā. Arvien kuplāks kļūst šīs literatūras klāsts, arvien plašāka — tematika, arvien iespaidīgāki — metieni. Laikmetā, kad zinātne burtiski ielaužas katra cilvēka dzīvē, kad zinātnes attīstība sāk tieši ietekmēt cilvēces likteņus, tā ir simptomātiska parādība. Un pats par sevi saprotams, ka ne vien lasītāji, bet arī kritiķi to nevarēja atstāt bez ievērības.

Vēl pirms piecpadsmit un pat desmit gadiem dažkārt vajadzēja krustot šķēpus, lai pierādītu, ka zinātniskā fantastika nav tikai izklaidējoša lasāmviela vien. Tagad diskusiju degpunktā izvirzījies daudz nopietnāks un reizē sarežģītāks jautājums, proti, par šī daiļliteratūras žanra specifiku.

Viedokļu šajā sakarā izteikts daudz: zinātniskā fantastika esot intelektuālā piedzīvojuma literatūra, tā attēlojot konfliktu starp Cilvēku un Nezināmo, ar mākslinieciskiem īdzekļiem parādot cilvēka un zinātnes mijiedarbību. Daži tās galveno īpatnību saskata nākotnes modelēšanā, citi — tīri formālās žanra iezīmēs, jo fantastu aprakstītie tēli un konflikti galu galā tomēr sakņojoties mūsdienu īstenībā.

Visi šie uzskati zināmā mērā ir pamatoti. Taču ne mazāk pamatoti var iebilst pret tiem. Ar intelektuālo piedzīvojumu, ar Cilvēka un Nezināmā (vai, pareizāk, — vēl Neizzinātā) mūžseno konfliktu mēs sastopamies jebkurā pilnvērtīgā literārā darbā. Tēmu «cilvēks un zinātne» ir risinājuši autori (piemēram, Mitčels Vilsons), kuriem ar fantastiku nav ne mazākā sakara. Arī nākotnes modeļus un «tīri formālas» šī žanra iezīmes — fantastiskas hipotēzes un situācijas — var atrast visdažādāko rakstnieku daiļradē. Minēsim tikai Černiševski un Graņinu …

Vai no teiktā drīkst secināt, ka zinātniskajai fantastikai nav nekādu īpatnību? Nē. Tās neapšaubāmi ir. Un pati svarīgākā, šķiet, izpaužas fantastu savdabīgajā pieejā problēmu iztirzāšanai. Ja literatūra visumā atspoguļo jeb, kā tagad pieņemts sacīt, modelē reālo pasauli, tad zinātniskā fantastika, balstīdamās uz realitāti, cenšas modelēt iespējamo un reizēm pat — neiespējamo. Citiem vārdiem, dzīves uzdotos jautājumus fantasti risina nevis esošajā realitātē, bet gan tās ekstrapolētajos variantos. Tāds paņēmiens bieži vien ļauj mākslinieciskā formā atklāt parādību apslēptos cēloņus, izteikt apbrīnojami trāpīgus paredzējumus, brīdināt cilvēci no traģiskām kļūmēm un sarežģījumiem.

Šī definīcija, saprotams, nepretendē uz pilnību, jo, gluži tāpat kā dzīvē un literatūrā vispār, arī zinātniskajā fantastikā te viens, te otrs aspekts palaikam izvirzās priekšplānā. Žila Verna romānos, piemēram, dominēja zinātniski tehniskais aspekts. Herberta Velsa daiļradē noteicošie bija sociāli politiskie un morāli filozofiskie aspekti. Tomēr abi klasiķi dziļi ietekmēja divdesmitā gadsimta zinātnisko fantastiku, būtībā kļūdami par divu tās galveno virzienu ciltstēviem.

Žila Verna tradīcijas turpināja vesela autoru plejāde (Beļajevs — Padomju Savienībā, Gernsbeks — Amerikas Savienotajās Valstīs, Dominiks — Vācijā). Viņu pārstāvētais virziens bija valdošais apmēram līdz gadsimta vidum. Bet tad situācija strauji mainījās. Informācijas plūsma visās zinību nozarēs sāka augt kā lavīna, un tehniskās revolūcijas tempi kļuva tādi, ka radās nepieciešamība zinātniski prognozēt un nevis literāri modelēt iespējamo attīstību. Šādos apstākļos minētā virziena fantastu sacerējumiem, kas, starp citu, mākslinieciskā ziņā ne vienmēr bija spoži, kļuva aizvien grūtāk konkurēt ar populārzinātniskajiem rakstiem.

Lai cik tas dīvaini liktos, fantastikai šīs pārmaiņas nāca tikai par labu. Pati dzīve pamudināja kā rakstniekus, tā lasītājus vairāk domāt par mūsu laikmetam raksturīgo procesu sociālajām un psiholoģiskajām sekām.

Par noteicošo fantastiskajā literatūrā kļuva filozofiskais virziens. Jauni autori, jaunas, brīžiem paradoksālas idejas, jauni, spilgti izteiksmes līdzekļi īsā laikā iekaroja šim žanram nepieredzētu popularitāti. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka Jefremovu, Strugackus, Lemu, Bredberiju, Azimovu un citus ievērojamus fantastus šodien pazīst un lasa visā pasaulē.

Šāds modernās fantastikas galveno attīstības posmu un virzienu izklāstījums, protams, ir ļoti vienkāršots, shematizēts. Tāpēc, šķiet, nebūs lieki atgādināt, ka arī šinī daiļliteratūras žanrā nav «vienota plūduma», bet noris nemitīga, asa ideoloģiskā cīņa. Pat ignorējot Amerikā un Rietumeiropā izplatīto pseidofantastisko lubu literatūru, kurā klaji tiek propagandēts antikomunisms, rasisms, biznesa un varmācības kults, nevar nepamanīt, ka rakstnieki fantasti, kas savu likteni saistījuši ar buržuāzisko sabiedrību, šādā vai tādā veidā pauž ekspluatatoru šķiras idejas.

Daži (piemēram, Hakslijs romānā «Brīnumskaistā jaunā pasaule») apzināti un ciniski ķengā proletariātu, revolūciju, sociālismu. Ja šā tipa autoriem arī neizdodas slēpt kapitālisma neārstējamās vainas, viņi aicina nevis uz priekšu, bet atpakaļ, idealizēdami feodālismu un patriarhālo dzīves veidu. Ne velti viņu sacerējumus kritiķi iesaukuši par antiutopijām.

Bez šaubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevišķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Buržuāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces sociālā un morāli psiholoģiskā progresa iespējas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunējušajai, strupceļā nonākušajai antagonistisko šķiru sabiedrībai. So autoru darbi vieš lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par šodienu?

Tikai paši izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēruši vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdošās ideoloģijas žņaugiem, arī viņi, protams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr viņiem pietiek vīrišķības, lai savas bažas, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā protestā.

Kapitālisma džungļos mazo cilvēku draud aprīt ne vien kibernētiski roboti, bet arī naudasmaisi, partiju bosi, gangsteru bandas un valdības aparāts; to apvij ar indīgiem taustekļiem reklāmu firmas un tresti, kas producē masām domāto kultūras surogātu . .. Un, lūk, simpatizēdami vienkāršajam cilvēkam, t. i., būtībā — tautai, drosmīgākie fantasti rada tā dēvēto brīdinājuma literatūru. Bredberija stāsts «451° pēc Fārenhcita», kurā tēlaini un ar milzīgu emocionālu spēku parādīts imperiālisma fašizācijas šaušalīgais rezultāts, zināmā mērā ir kļuvis par šī fantastikas paveida etalonu.

Pretēji buržuāziskajiem fantastiem mūsu rakstnieki savos darbos var izvirzīt konstruktīvas idejas, ieskicēt gaišu perspektīvu un visdramatiskākajās situācijās, kādas vien iedomājamas, parādīt cilvēciski sarežģītus un vienlaikus diženus pozitīvu varoņu raksturus. Tā ir milzīga priekšrocība, kas saistīta gan ar autoru zinātnisko pasaules uzskatu, gan ar sociālistisko īstenību, kurā viņi dzīvo un, uz kuru balstoties, veido savus «iespējamā modeļus».

Tiesa, arī padomju vai, pareizāk, — sociālistiskajā fantastikā laiku pa laikam parādās romāni — brīdinājumi. Taču aiz ārējās līdzības šai gadījumā slēpjas dziļa, principiāla atšķirība. Rakstnieku marksistu darbos attēlotajā nākotnes sabiedrībā drūmas situācijas un traģiski sarežģījumi nekad nav fatāli neizbēgami, bet rodas tikai kā vienas vai otras problēmas nepareiza vai nesavlaicīga risinājuma sekas. Tāda romāna — brīdinājuma lielisks paraugs ir Lema «Atgriešanās no zvaigznēm».

Protams, šā tipa stāstos un romānos traģiskais fināls bieži vien ir neizbēgams. Taču jāievēro, ka autoru nolūks visos šajos gadījumos ir nevis veidot nākotnes modeli, bet gan atmaskot kapitālistisko dzīves veidu, tā seklos, mietpilsoniskos ideālus, parādīt, kādas briesmas draud cilvēkiem, ja, aizraudamies ar civilizācijas materiālajiem labumiem, viņi pārstāj rūpēties par gara kultūras attīstību.

Šāda veida daiļdarbi, kas, starp citu, nav retums arī padomju zinātnieku fantastiskajā literatūrā, ir tuvu rada pamfletiem (Lagina «Atavia proksima», «Patents AB» u. c.), jo arī tajos hiperbolizācija un groteska kalpo imperiālisma antihumānās būtības spilgtākai izgaismošanai. Atšķirība te varbūt ir vienīgi tā, ka pamfletos traģiskajam piejaukts krietni vairāk smieklīgā.

Vispār, runājot par padomju zinātnisko fantastiku, jāuzsver, ka desmit piecpadsmit gados tā sakuplojusi nepieredzētos tempos un apmēros. Tagad ne tikai Maskavu un Ļeningradu, kur dzīvo Jefremovs, Strugacki, Dņeprovs, Gansovskis, Gors, Martinovs, Varšavskis un citi gan vecākās, gan arī jaunākās paaudzes autori, var uzskatīt par šī žanra daiļdarbu kalvēm. Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Savčenko, Berdņiks), Azerbaidžānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodjanovs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicionālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri «tehniskie», gan piedzīvojumu elementi, mūsu literatūrā ir radušies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā humoreska — neliela apjoma darbs, kurā humors un fantāzija veido vieglu, dzirkstošu sakausējumu ar dažkārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.

Taču ne jau autoru un žanra paveidu skaitliskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kvalitatīvais moments. Humānās tendences, domu rosinošie apvāršņi un neierobežotās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fantastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinuši ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīstami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Staņislavs Lems.

Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznākuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamākajiem — tikai Jefremova «Andromedas .miglājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).

Arī šī krājuma ierobežotā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fantastu darbus. Un tomēr grāmata «Kad būs uzvarēts laiks…» dos lasītājam zināmu priekšstatu gan par atsevišķu autoru rokrakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā literatūrā vērojamām tendencēm.

Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs — jaunībā matrozis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vairākās nozarēs, to starpā arī — paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robežām. Dņeprovs — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova — ārste. Varšavskis — inženieris.

Trīs no septiņiem krājumā pārstāvētajiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievērsās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk raksturīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļš uz fantastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krāvējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā — snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu …

Visu minēto autoru darbi ir ļoti dažādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņš bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpiebilst, ka daži krājumā ievietotie stāsti, it īpaši «Helēņu noslēpums», ir uzrakstīti agrīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sasniedzis šodien.

Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagaidām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks …

A. Līdums

* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».

«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuskaroras». «Helēņu noslēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par neparasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.

Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Taču šo visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādījumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instinkti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz komplicētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu mehānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģijas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēctečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.

Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvainojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pilnīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.

Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko nesaistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un kopumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi no audzināšanas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet šo skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku — arhitektam, ainavu — ģeogrāfam, ķermeni — anatomam, un viņš uzreiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, materiāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaudžu pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. Šī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaudžu neapzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pašreiz nerunāšu.

Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mūža gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo šūniņās, ko veido smadzeņu nervu šūnu izaugumu vissarežģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pasaulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, dažas no šīm šūniņām visiem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes paaudzē un beidzot tika pārmantotas. Šī neapzinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmateriālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzināšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadījumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paaudzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan parasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pavisam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savādnieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļošanai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcīgāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas liecina, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepiedalīties Padomju Armijas medicīniskā dienesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vairākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskaitāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.

Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Faincimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

— Vai jūs esat profesors Faincimers?

— Jā.

— Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man pateica, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

— Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

— Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņš teica, ka jūs esot vienīgais, kas varot man palīdzēt. Un viņš vēl teica, ka es jums būšot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju …

— Labi, bet kas jūs esat?

— Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man vajag

— Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā nodaļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jautājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicības vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka šo slimnieku sūtīja mans draugs ķirurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, liecināja, ka pacients ir interesants. Es centos uzminēt, ar ko viņš varētu slimot, bet atteicos no šis nodarbības kā no nelietderīgas, aizsmēķēju un atkal domās atgriezos pie kontuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bieži vien izmantoju galvenā ķirurga kabinetu svarīgām konsultācijām. Pulksten divos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stāvēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pienācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz kuras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja atlētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

— Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

— Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ievedu viņu kabinetā.

— Nu tad iepazīsimies, — un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants apmulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādījās priekšā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnantam papirosu, bet viņš atteicās un sēdēja, uz priekšu saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patīkams lūpu apveids, tumši mati un tumšbrūnas acis.

«Jūtīga un kaisla daba,» nodomāju un ievēroju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi slimiem cilvēkiem. Kamēr nogaidoši raudzījos uz leitnantu, viņš reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņš censtos ko norīt. «Vagotoniķis,» man iešāvās prātā.

Beidzot leitnants sāka runāt. Viņš jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra šis tikko jaušamais, bet reizē neparasti gaišais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.

— Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot dažādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks — visu mūžu atcerēšos viņu ar pateicību … Pašreiz veselības stāvoklis ir slikts — mani vajā halucinācijas un manī arvien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzinājums. Šķiet, tūdaļ sajukšu prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, — viņš parādīja uz pakauša augšējo daļu. Kaut arī dažādi ārsti visādi centās mani ārstēt, tomēr nekas nelīdzēja.

— Pastāstiet, kā jūs ievainoja, — es palūdzu, un atkal apburošs, viegls smaids pārvērta viņa seju.

— Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas šķembu labās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas nebija. Šķemba sadragāja kaulu, tāpēc to izņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.

— Tātad ne tūlīt pēc ievainošanas, ne vēlāk nekādas kontūzijas pazīmes jums netika novērotas?

— Nē, nekādas.

— Kad jums sākās šāds savdabīgs psihisks stāvoklis?

— Nesen, tā pirms mēneša pusotra … Jā, laikam gan jau hospitālī. Maz pamazām atveseļojoties, jutu, ka manī arvien pieaug dīvains nemiers. Vēlāk tas pārgāja. Bet nu redziet, kas ir iznācis. Hospitāli atstāju pirms vairāk nekā diviem mēnešiem.

— Bet tagad pastāstiet, kā jums pašam liekas, kāpēc saslimāt?

Leitnants cīnījās ar augošu apmulsumu. Es steidzos viņam palīgā, uzsvērdams, ka gadījumā, ja vien viņš grib, lai es sniegtu palīdzīgu roku, man jāzina pēc iespējas vairāk. Neesmu ne gaišreģis, ne pūšļotājs, bet vienkārši zinātnieks, kam jebkurš jautājums jārisina, balstoties uz noteiktiem faktiem. Lai nekautrējas, man šodien ir laiks, un lai izstāsta visu iespējami sīkāk. Ievainotais pamazām pārvarēja savu kautrību un iesāka stāstīt, vispirms stomīdamies un ar grūtībām meklēdams vārdus, bet pēc tam aprada ar manu rāmo uzmanību un izklāstīja visu notikušo, varētu teikt, pat ar māksliniecisku gaumi.

Pirms kara leitnants Ļeontjevs bija tēlnieks, un es tiešām atcerējos, ka esmu redzējis dažus viņa darbus kādā izstādē Kuzņeckij Mostas ielā. Tās bija lielākoties nelielas sportistu, dejotāju un bērnu statuetes, veidotas vienkārši, taču ar tik dziļu kustību un ķermeņa izpratni, kāda piemīt tikai īstam talantam.

Mākslinieks arī pats bija labs sportists peldētājs. Kādās peldēšanas sacensībās viņš satika Irinu — meiteni, kas mākslinieku pārsteidza ar sava ķermeņa absolūto skaistumu. Leitnanta acis mirdzēja dziļā iekšējā jūsmā, kad viņš stāstīja par savu iemīļoto, un es ļoti dzīvi, pat ar kaut kādu tikko jaušamu nenovīdību iedomājos šo lielisko jauno pāri. Jābūt mīlētāja sirdij un mākslinieka dvēselei, lai tik spilgti, īsi un vienkārši pastāstītu par mīļoto meiteni. īsi sakot, leitnants mani pilnīgi savaldzināja ar savu Irinu, kuru es pat acīs nebiju redzējis.

Šī mīlestība, kas harmoniski apvienoja mākslinieka aizrautību un mīlētāja prieku, izraisīja Ļeontjevā neremdināmas alkas darboties — likt visiem cilvēkiem pārdzīvot tās brīnišķīgās jūtas, kas bija radušās viņos abos ar Irinu. Mākslinieks nolēma izveidot savas iemīļotās tēlu un iemiesot tajā visu viņas būtnes daiļumu, visu viņas kūsājošo dzīvesprieku. Šī vēlēšanās, kas sākumā bija vēl neskaidra, pamazām galīgi izkristalizējās un nostiprinājās, līdz beidzot mākslinieks bija pilnīgi savas idejas varā.

— Jūs saprotat, profesor, — viņš teica, pieliekdamies pie manis, — šis tēls ne tikai kalpotu cilvēcei, paustu ne tikai manu ideju, bet arī bezgalīgu pateicību Irinai.

Un es viņu sapratu.

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas terašu kraujās mūžīgajā ledū bija saglabājušies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gājuši bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūkstoš gadiem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepieciešamo daudzumu lielisku kaulu un atgriezās Maskavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās karš, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa paša jūtu pasaules. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēnešus vēlāk pēc smaga ievainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina — gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bezbēdīgo jautrību bija nomainījušas dompilnas skumjas.

Bijušie sapņi ar jaunu spēku aizrāva mākslinieku. Taču tagad tiem klāt jaucās rūgta atziņa, ka viņš ar vienu roku nespēs izveidot tēlu, bet, ja arī pacentīsies, tomēr visa viņa radošā trauksme izzudīs tehniskās grūtībās un nepanesamajā darba gausumā. Līdztekus nevarības radītajai grūtsirdībai viņu sāka mākt bailes: modernā kara draudīgais, postošais spēks tikai tagad tā īsti nonāca līdz viņa apziņai. Jau hospitālī bailes, ka nespēs izpildīt savu ieceri, nespēs uztvert un iemūžināt savas Irinas starojošā daiļuma izplauksmes mirkli, lika viņam bieži vien nemierīgi mētāties gultā vai cauras naktis pavadīt bezmiegā nebeidzamu domu varā.

Domas šaudījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.

Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinājums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās augšup no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam šķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūstošajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņš maz gulēja, maz ēda, tikšanās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļš — saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bieži nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidzamā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz — un smadzenēs vibrējošā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstēties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.

Es pavaicāju, vai viņu nav vajājušas atkārtotas halucinācijas jeb, kā viņš tās sauca, domu tēli. Leitnants tikai noliedzoši pakratīja galvu un sacīja, ka tieši to pašu viņam esot jautājuši visi citi ārsti.

— Nu un kas par to, — es iebildu. — Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pašu zinātni. Tomēr es jums uzdošu šo jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojošās idejas?

Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:

— Jā, neapšaubāmi ir.

— Kāda tad?

— Man šķiet, sena Helada.

— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?

— Jā, tas tiesa, profesor.

— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeigtākās vīzijas.

— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.

— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.

— Šis te ir viens no spilgtākajiem: spožas saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tumšzaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdzenums, kas, arvien paplašinoties, aizstiepjas zilajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klinšaina nogāze. Pa to līkloču vijas ceļš, un tas pats ceļš nojaušams aiz birztalas, tās aizmugurē … — leitnants apklusa un paskatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.

— Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.

— Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?

— Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat neviena no šīm vīzijām neatspoguļo agrāk redzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzinājumā ar priekšstatiem, kādi mums visiem izveidojušies, skatoties iemīļotos mākslas darbus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī atšķirības.

— Šodien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.

— Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dvešoša nogāze. Pa to augšup aizlokās šaurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļš. Žilbinoši spožā gaismā tīta sakarsušā gaisa virmojošā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā …

Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu neziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tiešam spēšu palīdzēt, un apsolījos pēc pāris dienām, kad būšu visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.

Nākamajās divās dienās biju ļoti aizņemts, un, vai nu tāpēc, ka biju ļoti noguris, vai arī tāpēc, ka slēdziens vēl nebija nobriedis, man neradās nekāds priekšstats par Ļeontjeva slimību. Turklāt noliktais laiks bija beidzies, un vakarā, juzdamies vainīgs, nocēlu telefona klausuli. Ļeontjevs bija mājās, un es sakaunējos, dzirdot, cik daudz cerību pauda viņa jautājuma tonis. Pasacīju, ka citu darbu jūklī vēl kā nākas neesmu par viņu padomājis, tāpēc piezvanīšu dažas dienas vēlāk. Pie reizes pajautāju, vai viņš nav redzējis vēl kaut ko..

— Protams, atkal ļoti daudz, profesor, — Ļeontjevs atbildēja.

Es palūdzu, lai viņš tūdaļ pa telefonu pastāsta man spilgtāko vīziju, un, lūk, ko es izdzirdēju.

— Augstu virs jūras paceļas balta celtne, un šķiet, ka tās portiks ar sešām augstām kolonām bīstami tālu sniedzas pāri kraujai. No portika uz abām pusēm aiztraucas daļēji koku zaļuma aizsegtas baltas kolonādes. Uz portiku ved platas, baltas kāpnes, ko norobežo ar ģeometrisku precizitāti savienotu milzīgu marmora bluķu parapets. Tā augšpuse viegli noapaļota, un zem tās virknējas kustīgu, kailu figūru smalkie bareljefi. Katrā terasē plašs, ciprešu ieskauts laukums un uz tā kāds tēls. Es nespēju saskatīt šos tēlus, jo traucē žilbinošais saules atspulgs uz marmora pakāpieniem.

Nobeidzis sarunu, es atlaidos atzveltnes krēslā un ilgi domāju par Ļeontjeva dīvaino slimību. Nav nekādas vajadzības stāstīt jums, kā es pūlējos atrisināt šo uzdevumu. Tas ir tikpat neinteresanti, kā parastais faktu virknējums mūsu ikdienas dzīvē, neinteresanti, līdz notiek kaut kas, pēkšņi izmainot visu.

Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar paaudžu atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju virknēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šaubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.

Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļeontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.

— Vai tas esat jūs, profesor? — es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?

. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?

— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā jukušu, dzērāju un veneriķu.

— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!

— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā …

— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?

— Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?

— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.

Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeontjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.

Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja:

— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tieši man?

— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešāvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.

— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.

— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.

Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņš instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.

Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem iespaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņš mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi — pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar dažām īpašām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprindzinājums var sasniegt bīstamu robežu, taču vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselības stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.

Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.

— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.

— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.

— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stāstīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!

Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeontjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.

— Es, liekas, būšu beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.

— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pasteidzos pievienoties.

Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tornīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.

Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.

— Iededziet taču gaismu, te ne velna nevar redzēt.

— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrētību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.

Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekrituši un bāli ir viņa vaigi.

— Nu, stāstiet, — uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzošās acis.

Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:

Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.

— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.

— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.

— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.

Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeigtības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.

Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.

Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.

Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pamazām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķidrumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegremdēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī detaļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū atradās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem rotājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.

Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sērija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atveidot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, redziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pārlapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās vajadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdījies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula

tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?

— Nu tā, — es, lielā satraukumā stomīdamies, atbildēju, — ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pāršautu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepieciešams vairāk par visu, bet es paņemšu jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss nozīmē. Patiešām jūsu halucinācijas ir beigušās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tieši to, kas vajadzīgs … Tikai šīs negaidīti uzradušās rakstu zīmes … Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārliecināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?

— Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.

— Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas šīs tumšās štoras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! — ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautājumus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpumainos pierakstus.

«Vēl mazliet pacietības,» es prātoju, dodai mies uz tramvaju, «un viss noskaidrosies. Vai nu tās tiešām ir no pagātnes dzīlēm izrautas svarīgas ziņas, vai… murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās pašas zīmes bieži atkārtojas, dažāds zīmju skaits atdalīts ar atstarpēm, augšā acīmredzot virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlieI cināts, ka tā ir Helāda, jāgriežas pie helēnista.

Kas mums Maskavā šajā nozarē ir vislielākais speciālists?» Es turpināju savus prātojumus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļuvis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko darbinieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalendāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimējās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smēķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, kamēr zinātnieka skatiens urbās manis pasniegtajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.

— Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! — helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.

— Es pastāstīšu jums visu, neko neslēpjot, tikai iepriekš visu svēto vārdā paskaidrojiet, kas tas ir?

Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal noliecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonācijām.

— Šis jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir vissenākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. Šķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eoliešu dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu šo fragmentu. Re, kur virsraksts — jā, interesanti! — tas sastāv no trim vārdiem: augšā — malakter elefantos, zem tā apakšā — zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, nozīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē — tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.

Mūsu nosaukums «meistars» arī cēlies no šīs saknes. Zitos — īpašs nepazīstams šķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pārvēršoties parastajā ziloņkaulā. Šis noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz šim …

— Ak, velns parāvis, visu sapratu! — uztrūcies no krēsla, iekliedzos, bet, ieraudzījis zinātnieka baiļu un pārsteiguma pilno seju, attapos un steigšus piebildu: — Dieva dēļ, piedodiet, bet tas ir ļoti svarīgi man, pareizāk sakot, manam pacientam. Vai jūs mani nevarat tūdaļ pat, kaut tikai vispārējos vilcienos, iepazīstināt ar fragmenta tālāko saturu?

Helēnists paraustīja plecus un neko neatbildēja, tomēr es redzēju, ka viņš ātri pārskata uz lapas pierakstītās rindiņas, tāpēc papūlējos sastingt krēslā, apvaldot savu uztraukumu un prieka uzplūdus. Pēc dažām minūtēm, kas man likās nebeidzami garas, zinātnieks sacīja:

— Cik nu es varu saprast bez speciālas skaidrošanas, tā ir ķīmiska recepte, taču tajā uzrādīto vielu nosaukumus vajadzēs īpaši meklēt. Te ir minēts jūras ūdens, tad etakenas pulveris, kaut kāda Poseidona eļļa un tā tālāk. Droši vien tā ir recepte, par kuru es jums tikko stāstīju. Tas ir ļoti svarīgi, — zinātnieks nobeidza, kā man likās, pārāk sausi, ievērojot viņa vārdu nozīmi. Bet tā vai citādi viss bija kļuvis skaidrs:

Uz vara plātnes, tas ir, te uz šīs lapas bija pierakstīta ziloņkaula mīkstināšanas līdzekļa recepte. Tēlnieks to beidzot pēc paaudžu desmitiem bija atcerējies. Un tiešām, tagad viņš Irinas tēlu varēs izveidot no ziloņkaula.

Zinātnieks nogaidoši raudzījās manī. Es uzvaras priekā piecēlos un, soļojot pa kabinetu turp un atpakaļ, izstāstīju viņam sava pacienta vēsturi. Kad es beidzu, no helēnista sejas pilnīgi nozuda neticības pilnā pārsteiguma izteiksme. Viņa mazās ačeles kļuva pavisam labsirdīgas un gandrīz vai pārāk mitras. Es vēl atvadījos, bet zinātnieks jau sāka rakņāties pa saviem grāmatskapjiem, ņemot ārā grāmatu pēc grāmatas. Mierīgs, ka apsolītais tulkojums būs jo drīz gatavs, devos jau uz durvju pusi, bet pusceļā apstājos, atcerējies, ko mākslinieks stāstīja par baltās ēkas iekšējo iekārtojumu.

— Bet kāpēc uz galda pie vara plāksnes vajadzēja būt duncim un zilam stikla traukam?

— Ja jau sākam nodoties minējumiem, tad kāpēc gan nepieļaut, ka šķīduma zitos recepti darīja zināmu tikai izredzētiem meistariem, liekot tiem apzvērēt, ka noslēpumu nevienam neizpaudīs, pretējā gadījumā piedraudot ar nāvi. Tad duncis un indes trauks ir parastie atribūti iesvētīšanas ceremonijā, kas bija spēkā tūkstošiem gadu. Gadsimtu ritumā no tās saglabājušās tikai galvenās pazīmes.

Arī sava kabineta pierastajā klusumā mani nepameta uzvarējušā saprāta izraisītā miera un laimes sajūta. Tomēr, nepacietības dzīts, es tūlīt pat piezvanīju Ļeontjevam. Ļoti uztraucies, viņš īsi pateica:

— Tūdaļ braucu!

Tajā vakarā man ļoti dziļi atmiņā iespiedās Ļeontjeva izmocītā seja, uz ko krasas ēnas meta galda lampa, un viņa līdz neprātam sasprindzinātais skatiens, kurā laiku pa laikam pavīdēja triumfa dzirkstis.

— Tātad es esmu atklājis, nē, esmu atcerējies seno meistaru zudušo noslēpumu? — tēlnieks iesaucās, vēl arvien neticēdams notikušajam. — Bet kā gan es to varēju?

Paskaidroju tēlniekam, ka precīzu datu zinātnei vēl nav, bet acīmredzot viņa senču iepriekšējās paaudzēs ir bijuši meistari, kas zinājuši šo noslēpumu. Tā kā viņi strādāja gadu gadiem un šai receptei bija milzīga nozīme, viena viņa senča atmiņā izveidojās kaut kādas ļoti stabilas saites, kas nostiprinājās, lai pārietu iedzimtības mehānismā. Šīs saites, kas glabājās zem personiskās atmiņas smaguma, uz āru izpaudās viņam, Ļeontjevam.

Tātad neatkārtojams un apbrīnas vērts te tikai tas, ka viens senās atmiņas posms izgaismojās tieši Ļeontjevam, kas, tāpat kā viņa senči, arī bija kļuvis par tēlnieku un kam zināt helēņu noslēpumu bija ārkārtīgi svarīgi. Milzīgā vēlēšanās izveidot Irinas tēlu, dzelžainā griba un visu spēku sasprindzinājums palīdzēja viņam izgaismot senas redzes atmiņas ainas, kas glabājās zemapziņā. Pats to neapjauzdams, viņš tomēr sajuta, ka zina un zina tieši to, kas viņam tik nepieciešams.

Mana skaidrojuma beigas tēlnieks jau klausījās izklaidīgi, piekrītoši mādams ar galvu un it kā likdams manīt, ka viņš visu ir sapratis. Tiklīdz biju beidzis, sekoja steidzīgs jautājums:

— Tātad, profesor, tiklīdz zinātnieks iztulkos, es iegūšu šā līdzekļa recepti? Vai jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

Man grūti attēlot, cik priecīgs un satraukts bija tēlnieks, saņēmis apstiprinošu atbildi.

— Iedomājieties tikai, tagad es pat ar vienu roku varēšu īstenot savu sapni, savu mērķi… — un viņa slaidie pirksti sāka kustēties, it kā jau apstrādājot brīnumaino materiālu — mīksto ziloņkaulu. — Tagad, jau rīt… — viņa balss iedrebējās, — un to visu man devāt jūs, profesor, jūsu zinātne …

Mākslinieks uztrūkās no krēsla, saķēra manu roku, tiekdamies pie manis kā bērns pie tēva, bet tad nokaunējās savas jūtu brāzmas, aizgriezās un apsēdās pie galda, atspiedis galvu veselajā rokā. Viņa pleci laiku pa laikam viegli nodrebēja. Es, saviļņots līdz dvēseles dziļumiem, izgāju otrā istabā, klusām apsēdos un aizsmēķēju …

Dienas gāja. Pavasari nomainīja vasara, nemanāmi pienāca rudens. Biju noguris no lielās darba slodzes (arī vecums lika sevi manīt!) un mazliet sasirdzis sēdēju mājās. Pavisam negaidot pie manis ieradās divi jauni cilvēki. Es pazinu Ļeontjevu un uzminēju, ka viņam līdzi atnākusi Irina. Mākslinieka roka tāpat kā agrāk karājās saitē, tomēr tas bija jau pavisam cits cilvēks — es reti kādā sejā līdz šim biju redzējis tik daudz labsirdības un skaidrības. Par Irinu teikšu tikai to, ka viņa bija mākslinieka mīlestības un visu to mūsu pūļu vērta, kādas bija vajadzīgas, lai atklātu helēņu noslēpumu.

Irina, klusuciešot ielūkojusies man acīs, cieši mani noskūpstīja, un, patiesi, šī mēmā pateicība vairāk aizkustināja nekā tūkstoš slavas dziesmu.

Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņš to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. Šo tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saskatīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pilnību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Autora mīlestība šo pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.

Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņš savā parastajā klusajā, nogurušajā balsī teica: — Ja Gromovs neiebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.

Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļabiedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta mežus un upes, mājas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzimšanas. Sais brīžos puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojošajai pasaulei, kas tik ļoti atšķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu mežus un upes, mājas un ceļus — tik tālu tas viss bija.

Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mūzika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkārši dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņš tur arī mācījās.

Ar puisēnu nodarbojās visi — gan vecāki, gan pārējie pieaugušie, to vidū vienmēr nevaļīgais, allaž noraizējies komandieris. Mākslīgas atmiņas ierīces saudzīgi glabāja un dāsni sniedza bērnam zināšanas par pagātni. Un tomēr puisēnam dažbrīd likās, ka viņš varētu atdot visas zināšanas par vienu vienīgu stundu rnežā, straujas upes krastā. Par krastmalu un mežu stāstīja mūzika. Mūziķis arī ilgojās pēc atstātās dzimtenes un necentās slēpt savas ilgas. Viņam bija tiesības to darīt, viņš bija mūziķis, sapņotājs, viņa skumjas netraucēja, bet gan palīdzēja ceļabiedriem dzīvot un strādāt.

Puisēns mācījās. Viņam blakus nebija neviena vienaudža, viņš redzēja bērnus tikai uz ekrāna, tāpat kā mežus un upes. Viņam nebija ar ko rotaļāties, ja neskaita robotu — interesantu rotaļlietu, izdomātu speciāli viņam, taču robots bija pārāk nopietns un lietišķs. Un vienmuļš.

Dažreiz puisēns skraidīja pa kuģi (viņš varēja skriet, tādēļ ka viņa zābakiem bija gravitācijas pazoles), viņam gribējās padraiskuļoties, paspēlēt paslēpes vai «sunīšus», un robots tad, rokas izpletis, noraizējies klumburoja viņam pa pēdām — viņš, nabadziņš, baidījās, ka puisēns var nejauši uzskriet virsū kādai ierīcei un pamatīgi apdauzīties.

Puisēns pats sev vaicāja: kādi viņi īsti ir, tie bērni? Viņš allaž vēlējās ieraudzīt tos sapni, bet viņam ne reizi neizdevās redzēt sapnī bērnus. Viņš sapņoja vienīgi par robotu, bet robots droši vien mazliet atgādināja bērnu un arī pašu puisēnu.

Puisēns iztaujāja par bērniem gan vienmēr laipnos un atsaucīgos pieaugušos, gan arī visgudrās mašīnas, taču neviens nevarēja neko prātīgu un jēdzīgu pastāstīt. Ne pieaugušie. Ne mašīnas. Ne ekrāns. Pat ne mūzika. Bērni atradās pārāk tālu, turpat, kur upes un koki, un mākoņu atspulgi ūdenī. Pieaugušie laikam bija aizmirsuši tos laikus, kad paši bija bērni. Var jau būt, ka viņi negribēja puisēnam atgādināt savu bērnību. Viņi taču nebija pavadījuši bērnību kosmiskajā kuģī, kas krita saltā, melnā bezdibenī.

Taču puisēns ne visai bieži domāja par bezdibeni. Pats kosmiskais kuģis bija viņam vesela pasaule, un šajā pasaulē bija vietas, kur pieaugušie zēnam neatļāva ieiet, ik reizi apsolīdami viņu tur ielaist, tiklīdz tas izaugšot.

Izaugšot? Šis vārds ar savu mazliet dīvaino un negaidīto jēgu puisēnu gan biedēja, gan priecēja. Jo uz kuģa, izņemot viņu, neviens neauga, visi bija paguvuši izaugt mājās, uz savas planētas, jau sen pirms izlidošanas. Un vienīgi viņš auga, strauji mainījās, ko visi vēroja ar vieglām skumjām kā nepielūdzamās laika gaitas pazīmi, šeit, uz kuģa, vēl vairāk nepielūdzamas nekā mājās, uz savas planētas. Jā, puisēns mainījās, un viņam vēl ilgi vajadzēja augt un mainīties, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku.

Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instinktīvi juta, ka pieaugušajiem netīk atbildēt uz šiem jautājumiem, un tādēļ viņš jautāja nevis viņiem, bet pats sev. Šie jautājumi gan nebija aizliegti, taču tajos bija daudz neskaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprātīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri šaubījās. Puisēns arī mazliet šaubījās, varbūt tādēļ, ka šaubījās viņa tēvs. Puisēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņš to rnīl. Tēvam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Taču pat viņa seja par spīti tikām puisēnam patika.

Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mirdzums, un puisēns zināja, ka tēvs atšķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlēšanos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes apvidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacietību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mūža daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija nekādas iespējas izmantot savas zināšanas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbošanās. Puisēna māte, pēc specialitātes mežu un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja mocošās gaidās. Šķiet, viņa cerēja, ka uz svešās planētas būs neparasti lieli un biezi meži ar nepazīstamiem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidījuši brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un noteiks to sugu. Uz planētas taču var arī nebūt saprātīgu būtņu.

Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav nosaukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņš jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka nosaukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabiedriem atvieglo sazināšanos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosaukums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibenīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds «vakuums», «tukšums». Skanīgs vārds! Un tieši tādēļ šis tukšums puisēnam likās mazdrusciņ mazāk tukšs un mazdrusciņ mazāk baismīgs.

Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būtnēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkārši par puisēnu, pat māte un tēvs.

— Puisēn! — viņu sauca ceļabiedri.

— Puisēn! — viņu uzrunāja rotaļu robots.

No nedzīva priekšmeta tas, protams, bija

mazliet familjāri. Taču puisēns neņēma ļaunā.

Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņš tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.

— Puisēn, — teica pieaugušie, — kā tu pavadīji dienu?

Un viņu sejas — viņš to nevarēja nepamanīt — kļuva gaišākas un bezrūpīgākas. Kāpēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, noraugoties uz puisēnu, viņi atcerējās paši sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gaišāka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņš palika tikpat stingrs un noraizējies kā vienmēr. Un puisēns saprata viņa izturēšanos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi atvieglot savu uzturēšanos šeit. Viņš saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domādams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.

Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns palika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņš allaž bija ar kaut ko aizņemts.

— Puisēn! — ceļabiedri viņu uzrunāja.

Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,

kas neprata runāt un domāt.

Un puisēns atsaucās.

2

Šajā stāsta vietā Hermanis Ivanovičs apklusa un nolika burtnīcu.

— Un tālāk? — jautāja kāds skolēns.

— Tālāk, — atbildēja Hermanis Ivanovičs, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasīšanas: parasts vecs, noguris skolotājs, — tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.

Skolotājs bija atkal viņš pats, bet pirms mirkļa mums šķita, ka viņš ir aktieris. Vēl vairāk — viņš mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kurš daudzus gadus lido tukšumā, un puisēnu, kas dzīvo šai dīvainajā pasaulē.

Hermanis Ivanovičs pašūpoja galvu un palūkojās stūrī pie loga sēdošajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņš, Hermanis īvanovičs, bet Gromovs.

Un visi atcerējās Gromovu, ko lasīšanas laikā bija aizmirsuši. Gromovu un visu pārējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Ivanoviča balss palīdzību saistīdams mūsu uzmanību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņš tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņš bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.

Kādēļ viņš to darīja? Es to nezināju, nezināja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņš savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no citas planētas.

Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestājoties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivanoviču, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, taču likās, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums, kopā ar savu neparasto puisēnu.

*

Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par šo puisēnu. Viņš bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Turklāt vēl visi zināja, ka pirms dažiem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu — atradis kaut kādus noslēpumainus priekšmetus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairākos žurnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot atklājis Gromova tēvs. Taču drīz pēc tam žurnāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepeši pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda valodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnācēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvēkam visi jau bija sākuši ticēt, un nevienam negribējās no viņa šķirties.

Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad žurnāli pēkšņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies nerunāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņš nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs nebija vainīgs, ka nepacietīgs žurnālists, nenogaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par šiem strīdīgajiem jautājumiem.

Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un nevienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie sevis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mūžīgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu — tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt iespaidu, ka viņš mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.

Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka svešā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gromova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smarža. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņš, kas uz visiem blenza gaišām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna — vulkāniskā stikla.

Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi aplūkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz šīm durvīm droši vien glabājas visādi retumi un pat tie priekšmeti, kas izraisījuši asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dziļumos man bija ļoti žēl, ka žurnālisti pēkšņi apklusa un pārstāja rakstīt par šiem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un izradītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pateica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tieši patiesība, man gribējās vienīgi, lai šī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un neinteresantu patiesību.

Tad Gromovs piepeši pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patiesībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbildēja:

— Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.

— Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?

Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,

pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.

— Ilgi, — atteica Gromovs. — Tas ir tikpat kā kapitālais remonts.

Viņš laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.

Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Taču Vlasovs centās atrast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.

— Vainīgs droši vien nav Gromovs, — viņš teica, — bet viņa tēvs. Dzīvoklī glabajas noslēpumainas vērtības.

— Bet vai tad mēs nozagsim šīs vērtības?

— Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepieciešams klusums. Viņš strādā. Un droši vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.

Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.

Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekšmetiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.

īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:

— Nu, kā ar remontu?

Gromovs atbildēja:

— Vēl turpinās.

Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.

Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.

— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču patiesība man ir dārgāka.

Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.

Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromovam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.

Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.

Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.

Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepeši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie

Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā nobrēca:

— Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!

Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie, šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas nei notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.

3

Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Komarovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gromovu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Komarovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.

Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobubināja:

— Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība …

Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:

— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un patiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.

Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.

Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:

— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otrkārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.

— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.

Un viņš patiešām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss — gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.

Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.

Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.

— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apnicīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?

Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.

Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņš nav diez cik interesants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņš pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:

— Es vakar ar māti biju pilsētā.

— Un kas par to, ka biji?

— Ir jaunumiņi!

— Kādi?

— Gromovs pāriet uz citu skolu.

— Kāpēc tā?

— Viņiem piešķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņš taču nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.

— Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņš nolērm aiziet no klases, — es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecinošs ir mans iebildums.

Drovodelovs paskatījās uz mani un pēkšņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.

— Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?

— Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsākuši kapitalo remontu?

— Tātad tu man netici?

— Neticu.

— Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?

Drovodelovs patiešām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņš pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielījās, ka viņa māte esot pati izcilākā inženiere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūpnīcā tvaika turbīnu cehā. Taču vēlāk noskaidrojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostādītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par inženieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.

Taču beigsim par Drovodelova māti! Pietiek!

Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pagātni vai tagadni biežāk var sastapt grāmatās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen saistīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga personība.

Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nākšanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti atgādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Sever». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.

Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bioloģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zināšanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zināšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina tas, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.

Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.

Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin

kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:

— Tas neko nedod.

Un, mirkli padomājis, piebilda:

— Un arī neko neatņem.

Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atrašana.

Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau tapat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.

— Bet kas tad tas ir? — mēs ieinteresējāmies.

— Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla režģi.

Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgriež ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.

— Bet stikls, — es vaicāju — ir vai nav ciets ķermenis?

— Nē, — atbildēja Gromovs. — Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības šķidrums.

Vera Nikolajevna šajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties runās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņš smēlās zinašanas, un pārbaudīt viņu bija grūti.

Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja dažādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanoviča izteicienu, kas mums bija iepaticies, šīs zināšanas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija gluži citādi. Zināšanas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentīšos izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņš bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņš pilnīgi pārmainījās — kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un šķita, ka viņš tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.

Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tieši otrādi, viņš atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.

Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņš pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varēšu pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sēž ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo šķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņš raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa «Zināšanas — spēks» jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt, ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?

4

Kad sākās mācības un es ierados klasē, necerēju tur ieraudzīt Gromovu. Taču viņš pavisam mierīgi sēdēja savā vietā pie loga un, lai velti nezaudētu laiku, lasīja kādu grāmatiņu.

Es sasveicinājos ar viņu un pēc tam, it kā zaudējis kontroli pār sevi, piepeši jautāju:

— Nu, kā ar puisēnu? Vai turpinājums par viņu būs?

Es domāju, ka Gromovs palaidīs manu jautājumu gar ausīm, bet viņš atbildēja un, šķiet, labprāt:

— Burtnīca ir pie Hermaņa Ivanoviča. Pa vasaru man izdevās atrast par viņu dažus materiālus.

— Bet viņš, šis puisēns, taču ir izdomāts, tu taču rakstīji fantāziju vai pasaku .. .

Gromovs paskatījās uz mani un atbildēja ar jautājumu:

— Vai tu esi par to pārliecināts?

— Bet tu? Vai tu neesi pārliecināts?

Viņš iesmējās un pateica vārdus, kuru īsto jēgu es pie labākās gribas nekādi nevarēju saprast.

— Ne jau tas ir svarīgi, vai kāds ir vai nav pārliecināts. Viss ir daudz sarežģītāk.

Es gribēju vēl pārvaicāt, bet nepaguvu. Parādījās Drovodelovs un apsēdās blakus. Runāt par puisēnu Drovodelova klātbūtnē man negribējās. Drovodelovs noteikti iejauktos un sāktu izprašņāt, jo viņam allaž patika bāzt degunu citu darīšanās.

— Ir viens jaunumiņš, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. — Pēc stundām Hermanis īvanovičs lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tiešām būs jāklausās šīs blēņas?

Viņš runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņš pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.

Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovičs nolasīja stāsta turpinājumu. Šoreiz viņš lasīja daudz sliktāk.

Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Taču visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās mašīnas. Viena mašīna uzdeva puisēnam sevišķi āķīgu jautājumu.

— Pasaki, puisēn, — tā vaicāja patīkamā vīrieša balsī, — kurā gadā izgudroja riteni?

Puisēns apjuka. Domās viņš pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.

Mašīna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, šoreiz nezin kāpēc sievietes balsī:

— Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.

Mašīnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns taču tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņš atbildēja bez vilcināšanās.

Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņš bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija šeit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. Atšķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņš varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par šo planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radušās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņneši. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņš bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņš gan saprata, ka tas nav iespējams. Taču viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņš būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un nežēlīgās loģikas, ar kuru pieaugušie kā teorēmu pierādīs viņam šā sapņa nerealitāti.

Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies gluži īpatnējs dzīves ritms. Šis ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tukšuma.

Šim ritmam, kā puisēns uzzināja, bija savs nosaukums. To sauca par ikdienību. Lai arī cik puisēns lauzīja galvu, viņš nevarēja izprast šā vārda patieso jēgu, kaut arī citus vārdus un nosaukumus saprata uzreiz un bez pūlēm. Viņš juta, ka šis vārds ietver sevī kaut ko neparasti svarīgu un pat noslēpumainu. Varbūt, ka pieaugušie, tikko uzkāpuši uz kuģa, bija savā starpā vienojušies nedomāt par tukšumu, bet pēc tam radās šis ritms, kas novērsa satraukuma pilnās domas, tāpat kā tās novērš miegs vai darbs?

Uz kosmiskā kuģa bija pārstāvētas gandrīz visas profesijas. Tur bija arī filozofs. Viņš meklēja visu notikumu jēgu un ar domas palīdzību sistematizēja tos.

Reiz, saticis filozofu loģisko mašīnu nodaļā, puisēns saņēma drosmi un pajautāja, kas ir ikdienība.

Filozofs laipni uzsmaidīja puisēnam.

— Ikdienība, — viņš atbildēja, — ir ieradumu ķēde, kuru mēs būtībā nemanām, tāpat kā nemanām apģērbu, kad esam apģērbti. Bet tiklīdz izģērbjamies un izejam salā …

Filozofs pēkšņi apklusa, jo atcerējās, ka runā nevis ar pieaugušu cilvēku, bet ar bērnu.

Tad viņš vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to nedomāt. Viņš saprata, ka ikdienība eksistē tikai pieaugušajiem, ka bērniem tās nav un nevar būt. Un patiešām, puisēnam viss likās neparasts un jauns, pat tas, ko viņš bija skatījis daudz reižu.

Viņš vēroja, kā visi strādāja — kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņš gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevišķi tur, kur nodarbojās ar vissarežģītāko parādību pētīšanu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Varbūt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pieejams tikai vissarežģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkārtējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā šīs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par šo pasauli?

Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma plašumos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņš pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.

No pētījumiem brīvajā laikā daži ekspedīcijas dalībnieki mēdza spēlēt šahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz šaha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk Šahu spēlēja mūziķis. Viņš zaudēja visiem — gan mašīnām, gan dzīvajiem partneriem. SaRaves viņu ļoti skumdināja, bet viņš nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa biežās sakāves.

Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņš pamāja puisēnam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza atskaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.

Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smalkas un gaišas. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams un atsizdamies pret akmeņiem".

Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika …

Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un puisēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.

Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.

— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mūziķi.

— Par ko tad?

— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.

Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka

stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mūziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pašu.

Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.

Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Mašīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.

— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.

— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.

Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.

Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.

— Kad?

— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …

Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bezi lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt savas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.

Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:

— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.

Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pieaugušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.

Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas mašīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tieši viņam.

Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.

Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:

— Kur tu radies, puisēn?

Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties šo gadījumu.

Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apakšas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču nebija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jaulājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem šiem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.

Dīvaini, ka tieši sirmgalvi puisēns iedomāja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neapi i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.

— Pagaidām viss, — teica Hermanis īvanovičs, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aizvēra burtnīcu. — Gaidīsim turpinājumu.

Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam allaž patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:

— Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no šī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?

Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar informācijas mašīnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.

5

Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņš teica, ka stāsts par puisēnu esot gatavais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Taču varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdinoši gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tieši — nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Taču pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu — bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.

Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:

— Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar š< kuģi lidojis.

Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.

Gromovs atbildēja:

— Viņš ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?

— Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā

— Un kā tu domā, — vaicāja Gromovs — vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?

Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņš neredzot. Tā atbildējis viņš augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.

Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprātīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rakstīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs mazliet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu atradumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.

Kopš tā laika, kad viņš sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēkšņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam otram gribējās pārraut šo pavedienu, it sevišķi Drovodelovam. Šis pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņš bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņš nogrieza telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:

— Vai tev traucēja šī klausule?

— Nē, palīdzēja, — viņš atbildēja.

— Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?

— Es par to tikai nospļaujos, — viņš teica, — laiks jau tādēļ ir, lai to zaudētu.

Atgriezies no Lugas, kurp viņš bija aizbraucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uzsaka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves normālo plūdumu. Viņš mēdza ienākt klasē, apsesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai viņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.

Un viņš saņēma atbildi:

— Kā hipotēze tas ir iespējams.

— Labi, to es vēl varu pieļaut, — viņš pieH krita, — bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirmgalvis un komponists? Vai bez viņiem nevarēja iztikt?

Mēs atbildējām:

— Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rakstīja mūziku, otrais atcerējās, trešais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.

— Lieliski, — nespēja nomierināties Drovodelovs. — Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa patērēja enerģijas, barības, skābekļa, medikamentu un citu nepieciešamu lietu. Kuģis taču atradās ceļā daudzus gadus.

— Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām …

— Nē, tomēr parēķināsim.

Un viņš paņēma rokā zīmuli un papīru un sāka rēķināt. Saprotams, viņš gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņš rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Taču neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grāmatvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, izdzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz veselību. Tomēr šis jautājums nedeva miera Drovodelovam, un viņš apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.

Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam citādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepieciešamo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gromovam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, mašīnu, kadu enerģiju tas izmantoja — fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravitacijas spēku izmantošanu? Vai kuģim bija darīšana ar parasto Einšteina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rakstījuši fantasti?

Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pašus fantastus. Tad mēs sākam uzplīties Gromovam. Viņš paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pasaulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.

Bet tagad atgriezīsimies pie pavediena, kuru pārraut tik ļoti pūlējās Drovodelovs. Mēs visi to sajūtām. Kaut kādi dīvaini sakari — ne telefona, ne telegrāfa, ne radio un arī ne kvantu, bet tīri psihiskas saites, ja tā var teikt, vienoja mūs ar puisēnu, kas atradās ne īsti pagātnē, ne arī nākotnē, bet kaut kur nezināmā Visuma punktā.

Tiku kaut kur lasījis, ka sakari vēl nav pieliekami izpētīti. Pastāv taču, kā apgalvo daži zinātnieki, psi lauks, kura fizikālā būtība vēl nav zināma! Kosmiskais puisēns bija ieguvis realitāti un stabili ienācis mūsu dzīvē. Lai saprastu, kādos apstākļos dzīvoja puisēns, mēs sākām sekot zinātnes un tehnikas jaunumiem. Mēs visi burtiski bijām kā drudzi. Leonids Starovercevs pat iekārtoja kartotēku, pierakstīdams atsevišķā kartītē ikvienu nolikumu zinātnē un tehnikā. Kartītes viņš parasti nēsāja līdzi kabatās un, tuvredzīgās acis piemiedzis, pētīja tās mācību stundu laikā. Kas tikai nebija sarakstīts šais kartītēs! Tur bija gan par supernovām, gan par nukleīnskābēm, gan par putnu ģinšu automātisko atmiņu, gan par saprātīgajiem dzīvniekiem delfīniem, gan par senās maiju tautas valodu, gan par sabiedriskajiem kukaiņiem — bitēm un skudrām, kas sazinās tikai ar ultraskaņas palīdzību.

Starovercevs sēdēja man priekšā, un es, raugoties viņam pār plecu, varēju papildināt savas zināšanas.

Reiz pavaicāju Starovercevam:

— Vai par sniega cilvēku tev neka nav?

— Nē. Šo kartīti es pagaidām esmu atstājis neizpildītu.

— Kāpēc tad tā? — es jautāju.

— Tāpēc, ka gaidu, kad zinātne atrisinās šo strīdīgo jautājumu.

Man no šiem aukstajiem vārdiem kļuva mazliet savādi. Tatad kartīte, kurā jāieraksta

Gromova tēva atklajumi, arī nav izpildīta un (faida, kad zinātne atrisinās strīdīgo jautājumu.

6

Gromovs kārtīgi apmeklēja visas stundas. Laikam viņa vecāki no viņiem neatkarīgu apstakļu dēļ bija atlikuši pārcelšanos uz jauno inaju Melnupītē. Varbūt celtnieki nav izpildījuši saistības laikā pabeigt nama būvi, vai nu komisija bijusi pārāk nepiekāpīga un nav māju pieņēmusi. Man personiski nebija nekādu pretenziju pret celtniekiem un komisiju. Man ļoti negribējās šķirties no Gromova un pārgriezt pavedienu.

Gromovs nāca un gāja. Viņš sēdēja savā vietā pie loga un, kad es vēlējos paskatīties uz Gromovu, izlikos, ka gribu paraudzīties pa logu. Logs bija liels, plats un gaišs, bet aiz loga lejā — iela, koki un cilvēki uz ietvēm. I.ogam pretī bija māja, un tajā arī logs, un pa logu skatījās resna vecene un ēda plūmes, un spļāva kauliņus tieši pa logu uz ietves. Lūkojoties sievietē, varēja likties, ka viņa iā dzīvo, ne uz mirkli neaiziedama no loga, tik bieži viņa tur bija redzama.

Skatoties pa logu, es iedomājos, ka puisēnam nebija ne mazākā priekšstata par logiem (kad i gan var būt logi hermētiski noslēgtā kuģī?), ka logus viņam aizstāja ekrāns, bet las, protams, nevarēja pilnīgi aizvietot logus. Hs domāju arī par to, ka logs ir brīnišķīga lieta, tas it kā noārda sienu un paver skatu uz tāli, uz debesim, mākoņiem, kokiem un veceni, kas ēd plūmes. Tad es jautaju Starovercevam, vai viņa kartītēs nav kaut kas ierakstīts par logiem, kādā gadsimtā vai gadu tūkstotī parādījies pirmais logs.

Starovercevu mans jautājums mazliet samulsināja, un viņš teica, ka par šo tematu viņam kartītes neesot.

— Kāpēc? — es painteresējos.

— Tāpēc ka logs ir izgudrots ļoti senos laikos, — viņš atbildēja. — Bet es ierakstu kartītēs tikai to, kam ir sakars ār nākotni.

— Bet vai tad nākotnē nebūs logu?

— Būs, bet citādi. Tu redzēsi, piemēram, pa logu nevis frizētavu vai apavu darbnīcu, bet daļiņu Visuma. Lūk, tādi droši vien būsi logi.

Gromovs ieklausījas musu sarunā, bet neko neteica. No viņa skatiena es nopratu, ka jautājums par logiem viņu ir ieinteresējis. Taču aiz smalkjūtības viņš sarunā neiejaucās. Viņam jau nevajadzēja rakties kartītēs vai rokasgrāmatās, lai atbildētu, kurā gadsimtā vai gadu tūkstotī cilvēks izcirtis sienā pirmo logu. Gromovs nevarēja to nezināt.

Mani šis jautājums ļoti mocīja, bet es tomēr atturējos un Gromovam neko nevaicāju.; Arī aiz smalkjūtības. Dažus Gromova plašās zināšanas kaitināja, it sevišķi tos, kas nevarēja tās pārbaudīt un kam bija jātic viņam uz vārda. Zēni uzskatīja, ka Starovercevs mazliet apskauž Gromovu un grib ar savu kartīšu palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzīvoklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar šīm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas neuzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmiņai. Tā nu tas ir, taču pagaidām Starovercevam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlasovam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kartīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.

Vai tam bija sakars ar atmiņu vai ko citu — nezinu. Taču, kad Gromovs atbildēja uz skolotāju jautājumiem, ar pasauli notika kaut kas neparasts, viss ap mums pārvērtās, un pārvērtāmies arī mēs, un pat skolotājs. Visiem likās, ka eksistē nevienam neredzams vads, kas savieno Gromovu ar Mēnesi, ar pašu Napoleonu vai Aristoteli. Aristotelim un Napoleonam, bitēm un atomam, Mēnesim vai okeāna dibenam it kā radās tiešs kontakts ar mums. Gromovs bija viņu uzticamības persona.

Gromovs atbildēja tikai tad, kad viņam jautāja, nekad viņš neizlēca, necēla roku, lai izceltos un parādītu, ka viņš zina vairāk par visiem. Skolotāji savukārt nezin kādēļ re ti jautāja Gromovam, un dažas viņa atbildes dīvainā kārtā tos mulsināja, kaut gan reizē arī iepriecināja. Taču visneparastākais un neizprotamākais bija tas, ka Gromovam bija tikpat daudz laika kā mums pārējiem un viņš būtībā ne no kā nevairījās: ne no fizkultūras, ne no šaha, ne no citām lietām. Varbūt viņš gulēja daudz mazāk nekā mēs visi pāj rējie un mācījās pa naktīm, lai vairāk uzzinātu un iegaumētu. Nezinu, bet ļoti šaubos par to. Tas taču nepatiktu viņa vecākiem un ietekmētu viņa veselību. Kāds no klases biedi riem pat izvirzīja hipotēzi, ka puisēns, pati kuru mums lasīja, patiesībā eksistē un ar saj viem padomiem palīdz Gromovam. Daudzi sāka smieties par šo hipotēzi, bet Starovercevs jautāja:

— Cik miljoniem gadu viņš jau eksistē?!

Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka Gromova tēvs ir atradis puisēna informatīvo kopiju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pašu puisēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iekšējā pasaule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzīvoklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēršamajam sairšanas likumam!

Man šī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt no Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski noslēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informatīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas

Prāts un loģika dažādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlēšanās kļūt par neparastu notikumu liecinieku un līdzdalībnieku. Dažreiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atrodas šī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad — vai viņa stāv tur, šī kopija, un laiku pa laikam sarunājas ar Gromovu par dažādām zinātniskām tēmām?

Taču atraisīsimies no fantāzijām un atgriezīsimies īstenībā. Un īstenība bija gaužām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Starovercevs. Baidīdamies aplipt, viņš apsēdās preiējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņš pētīja kartītes, brīžiem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.

Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, — es teicu.

— Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad nevarētu sēdēt šeit, pie tevis.

— Piekrītu tev, — es teicu, — bet, ja tu sēdi šeit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?

— Es joti augstu vērtēju savu laiku.

— Nu vērtē, — es teicu. — Tā ir tava darīšana.

— Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.

— Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties konkrētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku …

— Drovodelova dēļ? Nē, — izklaidīgi atbildēja Starovercevs. — Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi …

— Atkal telefona klausuli?

— Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste ož pēc naftalīna.

— Tik vien jaunumu? — es jautāju.

Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, nosarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.

— Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!

— Kādēļ gan nicini? Par ko?

— Nicinu! Jaunumi — tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.

Tad viņš pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.

Piecēlos un pacēlu Staroverceva nomestās kartītes. Vienā no tām bija rakstīts par Parīzes Svētās Dievmātes katedrāli, otrajā — par molekulu ATF un par ūdeņraža savienojumiem, bet trešajā — es neticēju savām acīm — par puisēna informatīvo kopiju.

Pirmajam skolniekam Dorofejevam bija bijusi taisnība.

Kartītē bija norāde uz laikrakstu ziņojumu par arheologa @FQfliOY3 .atradumiem un bija

minēts par svešas planētas puisēna kopiju, kas gulējusi zemē kopš juras perioda.

Es lasīju un pārlasīju šo kartīti, un roka man trīcēja. Pēc tam es apgūlos gultā, iededzināju gaismu un atkal lasīju. Manā apziņā slrīdējās divas balsis. Viena balss teica, ka las viss ir blēņas un ka Starovercevs pēc Dorofejeva vārdiem to tīšām uzrakstījis uz kartītes un nometis šeit, lai pasmietos. Bet otra balss apgalvoja, ka Starovercevam kartīte ir pārāk dārga lieta, lai to bojātu. Divas balsis strīdējās, bet es kā arbitrs klausījos to argumentos, vēl nezinādams, kurai no tām piekrist.

Balsis strīdējās, minot simtiem argumentu «par» un «pret». Pēc tam viena balss sāka uzvarēt, tā, kas sprieda loģiski un prātīgi, kā mūsu matemātikas skolotājs Marks Semjonovičs. Es tūdaļ iztēlojos Marku Semjonoviču ar krītu vienā rokā un slapju lupatu otrā un skaitļus uz tāfeles, un viņa balsi vienmēr ar vienu un to pašu šaubu pilno intonāciju, pat tad, kad nebija par ko šaubīties.

Sī balss, Marka Semjonoviča balss, mita manī un sprieda.

«Pieņemsim,» tā teica, uzrunājot visus nu katru atsevišķi, «pieņemsim, ka nav zināms, vai eksistē puisēna kopija, un apzīmēsim to ar iksu. Tad jautāsim sev, kāpēc igreks, tas ir Starovercevs, steidzās izpildīt kartīti, kuru tik ilgi glabāja neizpildītu? Pieņemsim, ka Starovercevs …» Balss ar šaubu pilno intonāciju pārliecināja mani par to, par ko mani pārliecināt nebija grūti. Starovercevs nepiederēja pie tiem, kas. mēdza jokot. Tātad? Tātad, kamēr es gulēju gultā, mērīju -temperatūru un riju tabletes, avīzēs ir parādījies ziņojums par puisēna kopiju.

Es pasaucu mati, kas atradas ēdamistaba, un palūdzu, lai viņa atnes avīzes.

— Šodien ir pirmdiena, — teica māte, — avīzes nav atnestas. Bet vakardienas avīzē? es ietinu apavus, kad nesu tos labot.

7

Es uzgriezu telefona numuru un, izdzirdis dobju un zemu vīrieša balsi, teicu:

— Man vajadzīgs Starovercevs.

— Starovercevs klausās, — balss atbildēja.

No uztraukuma es pirmajā brīdī pat neap-

jaudu, ka tas ir Staroverceva tēvs, un brīnījos, kāpēc pazīstamajam skolniekam ir tik zema, nepazīstama, dobja balss.

— Starovercevs klausās, — sapīkusi balss atkārtoja.

— Man vajag jūsu dēlu, nevis jūs.

— Viņu aizveda uz slimnīcu, — balss atbildēja. — Apendicīta lēkme.

Viņš nolika klausuli. Es arī. Iestājās klusums.

Visi šai pasaulē bija norunājuši neļaut man atklāt noslēpumu. Es gulēju gultā, riju tabletes, dzēru tēju ar citronu un gaidīju ārstu no rajona poliklīnikas.

Tad atnāca ārste — veca, aizvainota sieviete — un sāka mums pārmest, ka lifts slikti strādājot. Pagājušo reizi, kad viņa braukusi pie mums uz sesto stāvu, lifta durvis nodevīgi aizcirtušās un ne par ko nav atvērušās; viņai vajadzējis kliegt, lai izsauc dežūrējošo i emontstrādnieku, un viņa, stāvēdama liftā, pazaudējusi četrdesmit minūtes. Šodien viņa, baidīdamās zaudēt laiku, nav uzdrošinājusies izmantot liftu un nākusi augšā kājām, bez tehnikas palīdzības. Viņa izteica manai mātei pārmetumu par liftu un palūdza atnest tējkaroti, bet man lika atvērt muti. Pēc tam viņa pateica, ka vajagot pagulēt vēl vismaz divas dienas, un aizgāja.

Divas dienas … Es gulēju divas dienas un domāju. Es domāju par puisēna kopiju, kuru, ja var ticēt Staroverceva kartītei, atradis Gromova tēvs. Kopš juras perioda laikmeta, kad uz zemes dzīvoja zvīņneši, ir pagājuši daudzi miljoni gadu. Tātad kopija ir gulējusi zemē un pacietīgi gaidījusi, kad uz Zemes parādīsies saprātīgas būtnes, kas būs spējīgas uztvert tās valodu un stāties ar to sakaros.

Man gribējās vairāk uzzināt par juras periodu un es lūdzu mātei, lai viņa atnes man paleontoloģijas mācību grāmatu, no kuras studiju gados bija mācījies vecākais brālis. Māte mācību grāmatu neatrada un atnesa man «Mugurkaulnieku paleontoloģiju».

Tad nu es uzzināju dīvainu faktu, kas mani burtiski satrieca. Izrādās, ka juras periodā eksistēja dinozaurs, kam bija mazas priekškājas ar izteiktu tveršanas funkciju un nebija zobu. Šis mazais dinozaurs bija specializējies lielāku dinozauru olu izzagšanā.

Grāmatas autors izteica domu, ka tieši no šī zvlņneša ar neparasti jutīgo nervu sistēmu radušies zīdītāji, tātad, arī cilvēki.

Es nodomāju: ja eksistē puisēna informatīvā kopija, ir iespējams pārbaudīt šīs hipotēzes pareizumu. Man pašam tā nelikās scsevišķi ticama.

Pēc divām dienām, kad ierados skolā, nolēmu kartīti, kuru pie manis bija aizmirsis Starovercevs, parādīt pašam Gromovam.

Es jutos tā, it kā būtu zaudējis pamatu zem kājām un lidotu bezdibenī, taču nekādi nevarēju tikt ar sevi galā — vēlēšanās izzināt noslēpumu bija stiprāka par mani.

Izvēlējies brīdi, kad klasē nebija Drovodelova, izņēmu no kabatas kartīti un klusuciešot pasniedzu to Gromovam.

Es nenovērsu acu no Gromova sejas, sirds man dauzījās un kļuva te karsti, te auksti, un es domāju, ka man atkārtojas angīna. Tādi gadījumi mēdzot būt.

Šis mirklis man šķita garāks par stundu. Tad Gromovs atdeva man kartīti un mierīgi pajautāja:

— Un kas tad ir? Kas tevi pārsteidz?

— Kā kas? — es atbildēju. — Vai tiešām hipotēze par puisēna kopiju apstiprinājusies?

— Apstiprinājusies.

— Viņš atsaucās uz avīzi. Vai tad par to rakstīja avīzēs?

— Nē. Starovercevs uzzināja no manis. Bet uz avīzi viņš atsaucas tādēļ, lai būtu pārliecinošāk. Viņš negribēja atsaukties uz privātpersonu. Un es esmu privātpersona.

Mūsu sarunu pārtrauca zvans. Ienāca Marks Semjonovičs, uzzīmēja uz tāfeles taisnleņķa trīsstūri un ar mūžīgo šaubu intonāciju balsī sāka pierādīt teorēmu. Klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, viņš pierādīja tā, it kā pats neticētu saviem pierādījumiem. Protams, pie visa vainīga bija intonācija, kas neatbilda loģiskajiem secinājumiem, kuri izrietēja no pierādījumiem.

Es pilnīgi izslēdzos un neklausījos Marku Semjonoviču — domāju nevis par teorēmu, bet gan par dinozauru, kas zaga savu augumā pārāko laikabiedru olas. Nevar būt, es prātoju, ka no šī zaglēna cēlušies visi zīdītāji, tātad arī cilvēki. Tāds sencis man nemaz nebija pa prātam. Taču noskaidrot patiesību var tikai ar puisēna palīdzību, kura informatīvo kopiju atradis Gromova tēvs.

Tikai puisēns varēja apgāzt šo apšaubāmo hipotēzi, jo viņš bija ieradies uz Zemes jau juras periodā.

Iedomājoties vien, ka puisēna kopija eksistē un ka sīkumus es varu uzzināt no Gromova, tiklīdz beigsies stunda, mani te sāka kratīt salti drebuļi, te kļuva neciešami karsts. Man iešāvās prātā, ka ārste, baidīdamās no nejaukajām lifta durvīm, būs izrakstījusi mani

pārāk ātri. Par to es gan varēju viņai tikai pateikties. Es nedrīkstēju zaudēt ne minūti. Bet minūtes gāja, un Marks Scmjonovičs vēl joprojām turpināja izskaidrot, izbrīnā aplūkodams savu trīsstūri uz tāfeles un it kā apšaubīdams to, kas vairs neizraisīja nekādās šaubas.

Es nodomāju, ka viņš šaubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sēžu un nešaubos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovičs ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam blakus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņš nestāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss noskaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs sniedza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromovam ar tādu seju, ar kādu droši vien restorānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida samaksu.

Gromovs atmeta ar roku, it kā parādīdams, ka viņš nevēlas ņemt šo rēķinu. Bet Drovodelovs uzstāja, kaut ko pieprasīja un nelikās mierā.

Es nopratu, ka šai nelaimīgajā dienā man neizdosies parunāt ar Gromovu. Drovodelovs no viņa neatkāpsies.

Atgriežoties mājup, es domāju par to pavedienu, kas savienoja zīdītājus un zvīņnešus ar tā dinozaura starpniecību, kura priekškājām piemīt tveršanas funkcija. Ja šis dinozaurs būtu gājis bojā, uz Zemes nebūtu radušies zīdītāji un arī es pats.

Es domāju par to. Un atkal divas balsis manā apziņā strīdējās savā starpā. Viena balss piekrita hipotēzei par zīdītāju izcelšanos, bet otra iebilda pret to.

Kad es iegāju pa parādes durvīm un gribēju izsaukt liftu, izrādījās, ka lifts ir sabojāts. Signālspuldzīte neiedegās. Es uzkāpu otrajā stāvā un mēģināju atvērt durtiņas, bet tas neatvērās. Liftā kāds sēdēja un gaidīja palīdzību.

— Kas tur ir? — es jautāju.

— Es, — atbildēja aizvainota sievietes balss, pēc kuras es uzreiz pazinu rajona ārsti.

— Mēs jūs neesam aicinājuši, — es viņai teicu. — Es esmu vesels.

Es negāju pie jums, bet uz ceturto stāvu. Steidzams izsaukums pie Novoteloviem.

Labi, — es teicu, — mazliet pacietieties. Es tūlīt uzkāpšu mūsu dzīvoklī un izsaukšu remontstrādnieku.

Un es ļoti ātri devos augšup pa kāpnēm, nedomādams vairs ne par puisēnu, ne par dinozauru. Es domāju par to, kādēļ lifts vienmēr darbojas, kad ar to braucu es, mana māte, kā arī visi pārējie iemītnieki un viņu

paziņas, bet, tiklīdz liftā iekāpj ārste, tas tūlīt uzsāk savus nelietīgos jokus. Es domāju par to un par varbūtības teoriju, un par spēles teoriju. Un tad atkal es atcerējos puisēnu.

8

Drovodelovam tomēr izdevās iesmērēt savu aprēķinu. Kad es iegāju klasē, ieraudzīju Gromovam rokā šo apkaunojošo papīreli. Bet Drovodelovs stāvēja blakus un smīnēja. Saruna atkal bija jāatliek. Tomēr pēc tam Drovodelovs ar savu papīreli aizgāja, un es tuvojos Gromovam.

— Vai nebūtu iespējams, — es jautāju, — satikties ar puisēna kopiju? Man jānoskaidro viens jautājums.

Visa šī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

— Kas tas par jautājumu? — Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priekš kājām ar tveršanas funkciju, kā arī par zīdītājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcelšanos saista ar šo dzīvnieku.

— Tātad, — jautāja Gromovs, — tu vēlies; uzdot šo jautājumu puisēna kopijai?

— Vēlos, — es atbildēju.

— Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no

pūlas, lai atšifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sākas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās … Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

— Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

— Ar ko?

— Ar kopiju.

— Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheoloģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izmantot.

— Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

— Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos — tāpat kā toreiz, kad viņš pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticēšanās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs saprata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā redzams, kļuva neveikli, un viņš pavaicāja:

— Kāpēc tu nekad neiegriezies?

— Jums taču dzīvoklī remonts.

— Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es būšu mājās.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu skolā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatcerējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases žurnālu, viņa nosauca pirmo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņš viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvojuši senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man iešāvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpniecību, kad būs atšifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.

— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, — mierīgi teica Gromovs.

— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

Pēc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kuru viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa ar gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mierīgi, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija gluži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums pavēstīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

Tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču skolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ārkārtīgi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa bija mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu labāk apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī veceni, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man ienāca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves ar garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķiršus, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā nebija, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl nemājīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda tā bija skolotājas stāstā.

Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

— Ienāc, — viņš saka un ved mani priekšnamā.

— Es pie jums sen neesmu bijis, — es saku. — Vai vecāki mājās?

— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obsidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi redzējis?

— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izoperēja apendicītu.

— Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iekšā.

Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamistabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa šauro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.

— Un kas tas par jautājumu sarakstu? es vaicāju. ,

— Ir gan savādnieks tas Starovercevs. Uzdod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galvenais — prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņš vēl neiet skolā.

Un tu atbildēsi?

Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.

Tad es jautāju:

Vai tev ir turpinājums par puisēnu?

Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pazudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?

Palasi.

Nē, — teica Gromovs, — negribas. Atvaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.

— Nu ko tu — palasi! — es sāku lūgties. — Palasi, lūdzu …

Man kļuva pretīgi paša vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav atšifrēts viņa kods. Tas taču nebūs tik drīz.

— Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi…

— Nē, — noteikti atbildēja Gromovs. — Es nelasīšu. Bet, ja vēlies, ieslēgšu atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas … Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda …

Viņš aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kopš uz Zemes parādījās prāts un cilvēka auss.

Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gaišas. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilvēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirds kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.

Skaņas plūda, apvienojot neapvienojamo, tās atradās šeit, kaut arī sapnis, kas bija tās radījis, mita neizmērojami tālu no mums.

Par puisēnu Gromovs savā stāstā bija nosaucis būtni, kas bija pratusi nostāties mums blakus. Tas tiešām bija puisēns, bērnības plaukumā, lai gan viņa bērnība ilga miljoniem gadu un vēl līdz šim nebija beigusies.

Par puisēnu viņu sauca uz kuģa. Un viņš arī pats tā sauca sevi.

Arī mēs ar Gromovu pagaidām bijām vel puisēni, taču mūsu bērnība drīz beigsies. Viņa bērnība turpretī arvien vēl turpinājās, sa plūzdama ar melodijas skaņām, ko es patla ban klausījos.

Kad mūzika bija izskanējusi, es pajautāju to, ko laikam gan nevajadzēja jautāt:

— Vai šo ierakstu tavs tēvs atrada kopā ar informatīvo kopiju?

— Nē jel, kas tev nāk prātā? To sacerēja kāds tēva paziņa. Komponistu savienības biedrs. Es viņam palūdzu.

Es skatījos uz Gromovu, un mana seja droši vien mainījās, tāpat kā mūsu jaunajai vēstures skolotājai. Gromovam laikam kļuva manis žēl, un viņš jutās neveikli savu vārdu dēļ, tāpēc jautāja:

— Tev, kā redzams, gribējās, lai to būtu uzrakstījis tas mūziķis, kas draudzējās ar puisēnu?

Gribējās gan, — es klusi atbildēju.

— Bet mūzika ir laba. Vai tev patika?

Jā. Tomēr tā man būtu labāk patikusi, ja to būtu sacerējis viņš, toreiz …

— Kad vēl nebija prāta un cilvēka auss? — jautāja Gromovs.

— Jā.

— Bet vai tu spēj iedomāties, kāda toreiz bija Zeme?

— Agrāk nespēju. Bet tagad, kad klausījos šo melodiju, sāku apjaust. Un vai tu vari lo iedomāties?

— Kādēļ man iedomāties? — klusi teica Gromovs. — Es ne tikai spēju iedomāties, es lo zinu.

— Kā?

— Atļauj man neatbildet uz tavu jautajumu.

10

Un es atļāvu. Atļāvu viņam neatbildēt uz manu jautājumu.

Es vienkārši aizgāju. Uzģērbu priekšnamā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk činkstēt, lūgties, pieglaimoties.

Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zinātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.

Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.

Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es šo notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija šāds.

Vecā, pensijā aizgājušā bioloģijas skolotāja vietā ieradās cits pedagogs — pavisam jauniņš. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.

Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc programmas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zināja to, ko nezināja un nevarēja zināt neviens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju redzējis nekad — ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam palikušas vienīgi acis. Bet acīs bija viss — sajūsma un šausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.

Man likās, ka viņš ir saslimis vai sajucis prātā. Viņš sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.

Pagāja minūtes piecas, bet viņš staigāja un staigāja.

Tad viņš piegāja pie Gromova.

Viņš kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.

Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiruši pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir svarīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem plaši, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vārdiņš, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolotājs viņam iebilda, viņš teica:

— Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros …

Un viņš sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņš it kā nolēma visam uzspļaut — noslēpumam, skolotājam, pirmajiem skolniekiem, jo viņš atkal lietoja izteicienu: «es atceros …». Skolotājs gluži apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.

Man kļuva skolotāja žēl, un vēl vairāk kļuva žēl paša Grornova. Tāpēc es iesaucos:

— Viņš taču vienkārši pārteicās!

Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā salmiņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.

Es biju velnišķīgi priecīgs, ka mana attapība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stāvokļa.

Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pavīdēja smīns:

— Platon! — viņš kliedza pa visu klasi. — Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.

Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.

Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plaušu karsoni. Stāsta, ka viņš no Kuibiševa slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.

Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs izskaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kāpēc viņš stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.

Taču es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēkšņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.

Paklīda valodas, ka viņš pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigušās vēlēšanas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaidroja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvirzīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.

Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sapratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novosibirska ir tālu, un man neko neizdosies uzzināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aizbraukšanas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņš neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.

Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņš bija nervozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tukšo vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņš tur redzētu to, ko citi neredzēja.

Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tukšo vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gājējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.

Taču skolotājs redzēja tur kaut ko citu — par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādīšanās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?

Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.

Viņš panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:

— Ko jus domājāt par Gromovu?

— Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, — es teicu. — Viņš dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fiziķiem. Viņš droši vien tajā iestāsies.

— Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga šī skola?

— Tajā visi pūlas iekļūt, — es atbildēju, — taču visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.

— Es arī nešaubos, ka viņu uzņems, — teica skolotājs. — Bet es šaubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņš pārāk daudz zina.

— Jā, — es piekritu. — Viņš zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.

Skolotāja seja atdzīvojās. Viņš pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:

— Bet kā viņš visu to zina?

— Ļoti vienkārši, — es atbildēju, — viņa tēvam ir laba bibliotēka.

— Jūs domājat? — teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņš domāja, uzdodams šo jautājumu? Varbūt viņš domāja, ka es klāšu vaļā visu, ko zinu un domāju par puisēnu? Viņš grib pārāk daudz.

Skolotājs paspēra vēl dažus nedrošus soļus un tad teica:

— Visu labu.-

Un nogriezās pa Piekto līniju.

Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es taču arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zināšanas.

Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grāmatu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās «Gribu visu zināt». Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zināt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojoša. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.

Mazliet palasīju, tad man sametās garlaicīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēkšņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur traucošā kosmiskā kuģī, bet gan visparastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai nekas nedraudēja. Ne nejauša sastapšanās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā nevarēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un šūšanas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pašu, kurā Drovodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans skatiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis parastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz šīm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no šīm pasaulēm ir labāka: tā, ar maiznīcu un šūšanas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur šūšanas darbnīcas un telefona automāta vietā ir lidojoši meteorīti.

Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam taču nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma liktenis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz nodalījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis šūšanas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.

Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu pateicis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tieši pēc minūtes jau stāvēju pie tām pašām durvīm.

Es stāvēju, neuzdrošinādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dūšu, durvis pašas atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņš kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.

— Mājās, — viņš man teica. — Ejiet iekšā.

Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad

spēru šo soli, es vēl nenojautu, kādas būs sekas.

Gromovs likās pat priecīgs par manu ierašanos.

— Ienāc, — viņš teica. — Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.

Kāpēc viņš piebilda par mantām, kas patiešām bija sasaiņotas, nezinu.

Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņš gulēja uz grīdas līdzās čemodānam, ievilcis savas tievas koka kājiņas.

Tad es pēkšņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus čemodānam, es vēl šaubījos.

Kad bijām ienākuši bērnistabā un apsēdušies, Gromovs jautāja:

— Tu tāpat vai darīšanās?

— Darīšanās, — es teicu.

Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdrošinājos pateikt, kādās darīšanās esmu atnācis.

— Vai galvaskausus arī vedat prom? — es jautāju.

— Vedam.

— IJn dieviņu?

— Arī dieviņu.

— Un puisēnu?

Šis vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gromova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priekšā istabā, bet uz televizora ekrāna.

— Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? — klusi jautāja Gromovs.

— Es viņam gribu uzdot jautājumu.

— Tad uzdod, — tikpat klusi teica Gromovs. — Es atbildēšu.

— Es gribu, lai pats puisēns atbild.

— Es jau esmu tas puisēns.

— Tu?

— Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?

Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst

te karsti. Piere norasoja.

— Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?

— Labāk vēlāk, — es teicu.

— Kad vēlāk?

— Nākamreiz.

— Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku

— Kad?

— Deviņos vakara.

— Tad es pieskriešu pēcpusdienā, labi?

— Pieskrien.

Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es taču nevarēju jautāt par dinozauru ar tveršanas funkciju priekškājās, kurš no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diemžēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.

Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai sešas dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromovam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ievācās kāda sveša ģimene. Es redzēju, kā piebrauca trīstonnīgā kravas mašīna ar man-

tam. Taču tās bija parastas mantas — galdi, gultas, krēsli, dīvāni. Un starp šīm mantām, protams, nevarēja atrasties koka dieviņš ar pievilktām kājiņām un numurēti galvaskausi. Vēroju, kā tika nestas augšā šīs mantas, un sirds man skumjās sažņaudzās. Es nodomāju: redzi, pretējā namā bija neparasts dzīvoklis, un tajā dzīvoja Gromovs, bet tagad tur iebraukusi nepazīstama ģimene, un šis process jau ir neatgriežams, kā mēdz sacīt mūsu fizikas skolotājs Dmitrijs Spiridonovičs.

Vispār garastāvoklis šais dienās man bija slikts, un biedri to tūlīt pamanīja.

— Kāpēc degunu nokāri? — man pajautāja.

— Gromovs aizbraucis, — es teicu.

— Un kas par to? Padomā tik! Viņa vietā jau sēž cits skolnieks. Jauns. Liekas, ka viņš arī daudz zina. Ieradies no Gorkijas. Prot trīs valodas.

Patiešām, pie loga sēdēja jauniņais, kas pa gabalu pat likās mazliet līdzīgs Gromovam. Tāda pati domīga sejas izteiksme. Un mati cieti, taisni, īsi apgriezti.

Tāpat kā Gromovs, viņš ik pa brīdim raudzījās logā. Tad savaikstīja seju un parādīja kādam mēli. Es nodomāju, ka tas droši vien bija mērķēts pretējās mājas vecenei, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus. Gromovs nekad to neatļāvās. Viņš pret visiem izturējās ar cieņu, pat pret šo veceni.

Jā, noskaņojums man bija slikts. Un turklāt vēl sāka satraukt jautājumi, kurus nebiju paguvis uzdot Gromovam.

Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.

— Vai tu tālu dzīvo? — viņš man jautāja.

Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņš izbrīnījās.

— Tātad tu dzīvo man pretī, — viņš teica.

Nu es sapratu, ka viņš ir apmeties Gromova

dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo mašīnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņš jau nav vainīgs, ka sēž Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aizbraucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par korespondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņš nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņš droši vien ir plātīgs.

Un es nolēmu viņam, šim jauniņajcim, uzdot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.

— Kādēļ, — es viņam jautāju, — pastāv pasaule?

— Tādēļ, ka pastāv, — viņš atbildēja.

— Bet kas notiktu, — es jautāju, — ja pasaules nebūtu?

— Arī mūsu nebūtu, — viņš atbildēja.

— Tā nav atbilde, — es teicu.

— Bet kāpēc tu to jauta? — viņš atvaieāja.

— Tāpēc, ka gribu zināt.

— Daudz ko tu gribi!

— Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.

Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.

Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesaproti.

— Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?

— Var.

— Nē nevar.

— Gromovs tā nebūtu sacījis.

— Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?

— Nevis viņš dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvojat viņa dzīvoklī.

— Mēs saņēmām orderi uz šo dzīvokli. Bet viņš izvācās.

— Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novosibirsku.

— Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?

— Spēlēju.

— Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.

— Varbūt atnākšu, — es teicu. — Bet kā tevi sauc?

— Igors, — viņš augstprātīgi atbildēja. — Igors Dinajevs.

Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkāres.

Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mēbeles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Mantu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no šīm mēbelēm un no gleznas, kurā bija attēlota peldētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kādēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļaužu tur vīrišķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.

— Ko tu klusē? — jautāja Igors.

— Domāju, — es atbildēju.

— Par ko tu domā?

— Vai man trūkst par ko domāt!

— Nu, bet tomēr? — viņš jautāja.

— Es domāju par Gobi tuksnesi.

— Vai tad tu tur esi bijis?

— Nē, neesmu.

— Kādēļ tad tu par to domā?

— Es vienmēr domāju par vietām, kur neesmu bijis.

— Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?

— Gromovs.

— Kas viņā tik īpašs? Kāpēc par viņu tik daudz runā?

Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sacīju:

— Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.

— Kam?

— Gromoviem.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko.

Es tīšām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pašā dzīvoklī.

Pēc tam es piecēlos.

— Nu, uz redzi. Jāmācās. Šodien ir daudz uzdots.

Bet uzdots nemaz nebija daudz.

Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz nekas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti parasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pamazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasākuši daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es centos papildināt savas zināšanas. Lasīju dažādas grāmatas, arī to, kas saucās «Gribu visu zināt».

Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.

No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibirskas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aizbraukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.

Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:

«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu planētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzīgas atmiņas rezerves …»

Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.

— Kas tev notika? — jautāja māte.

Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.

— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!

Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petrovičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs

jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»

SV nemiers ir saprotams — man nav dublētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.

Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».

Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.

Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.

Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».

Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.

Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cenšas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži dabisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).

Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smaidīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā auditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferenču. Tieši domāšanas produkcijas, bet nevis vienkārši domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.

Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rnašīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»

Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jautāju:

— Vai kaut kas noticis?

— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.

— Bez … kā? — es pārvaicāju.

SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.

Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņš atkārtoja vismaz trīs reizes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkārši, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarcžģās, tiklīdz sāc šo problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobežotas mūža pagarināšanas metode. Līdz šim izmēģinājumi izdarīti ar dzīvniekiem. («Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēršam kucēnā.») Metodika ir droši pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: «izmēģinātājs» un nevis «izmēģinājuma objekts»), protams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi — Vitovskis un Panarins — izraudzījušies astoņus cilvēkus («Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū — jūs.»). Taču dažādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritušas.

— Kādēļ? — es jautāju.

Panarins pasmaidīja.

— Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jābūt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?

Es nepaguvu atbildēt.

— Tātad, trīsdesmit viens, — turpināja Panarins. — Bet pēc izmēģinājuma būs divdesmit viens. Tas, bez šaubām, sarežģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkārši atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai šķietams talants. Mirāža. Tā tas ir. Divi citi bāreņi šobrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs droši rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gaišas galvas. Zinātņu doktori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rūpīgi iepakots ģipsī.

Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zinātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?

— Pieņemsim, — teica Panarins, — ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zināšanas un spējas nav zudušas. Viss ir kā pirms mēģinājuma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit gadiem pazudīs arī viss, kas šai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !

Viņš turpināja:

— Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs varianti. Pirmais: mūža ilguma tieša palielināšana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mūžs pagarināsies galvenokārt uz šī perioda rēķina. Nav taču jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks garš mūžs — tas ir gars un možs vecums. Bet tas nav īstais atrisinājums! Otrais variants: mūžīga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbiej žak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mūžam možu stulbeni, kas nekad nenoveco … Protams, ne jau stulbeņi izšķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galvenokārt kvantitatīva attīstība. Visdrošākais paņēmiens krasi palēnināt progresu — dāvāt visiem mūžīgu jaunību. Jums taču zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izārdīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paaudzes zinātniekam grūti atteikties no izveidotam teorijām: viņš pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņš spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks trešais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jāsāk viss no gala.

Pa aleju tuvojās cilvēki, un Panarins apklusa. Es apsvēru, kā paskaidrot savu atteikšanos. Es vēlējos, lai Panarins mani saprastu pareizi. Mans darbs saistīts ar heirotronu — loģisko mašīnu pilnveidošanu. Šīs mašīnas spēj izgudrot. Tas ir vajadzīgs darbs, kaut arī ne tik nozīmīgs kā Vitovska un Panarina darbs. Ja es pazudīšu (pat domās šie vārdi skanēja dīvaini), izirs vesels kolektīvs.

— Vesels kolektīvs? — pārvaicāja Panarins, kad es izklāstīju viņam savus apsvērumus. — Un kas par to? Jūsu kolektīvā ir četrdesmit cilvēku. Ir arī lielāki kolektīvi — trīsarpus miljarda cilvēku. Cilvēce.

Viņš iesānis paskatījās uz mani un piepeši ierunājās pavisam citādā, ļoti mierīgā tonī:

— Labi. Ja nevēlaties — nevajag. Bet es ceru, jūs pats aizbrauksit pie Vitovska un paziņosit viņam, ka atsakāties?

Panarins ir viltīgs. Viņš labi zina šīs problēmas īpatnību: vari pateikt «nē» un vēl simtkārt «nē», un tomēr turpināt par to domāt.

Desmit mūža gadi. «Viss, kas izcīnīts.» Es labi iegaumēju šos vārdus. Jā, tieši šos desmit mana mūža gadus pavadījusi nepārtraukta un saspringta cīņa. Vispirms tā bija cīņa par zināšanām. Nevar virzīties uz priekšu jaunā novadā, ja nesagremo dubultu un trīskārtīgu informācijas normu. Tad sekoja cīņa par tiesībām strādāt pie savas tēmas — to uzskatīja par nereālu, pat par pusķecerīgu. Mani atbildēja: «Mašīna, kas izgudros? Nieki! Principā tas varbūt ir īstenojams, nestrīdēsimies ar kibernētikas aizstāvjiem. Bet praktiski — nē, neiespējami. Katrā ziņā priekšlaicīgi.» Un tās nebija tikai tukšas runas. No tām bija atkarīga iespēja dabūt sev stūrīti laboratorijā. Un tad sekoja neveiksmes. Bezgalīga virkne neveiksmju, kuras pakāpeniski, atklāja problēmas patieso dziļumu. Tādu dziļumu, ka, iepriekš zinot to, laikam gan nepietiktu drosmes uzsākt darbu … Es nesūdzos. Zinātniskā procesa galvenais uzdevums ir pārvarēt inertumu — savu un citu. Tagad man ir mīļas pat kādreizējās neveiksmes un nogurdinošie strīdi ar tiem, kas sarunas par heirotroniem uztvēra kā personisku apvainojumu.

Šie desmit gadi nemanot ietilpinājuši sevī arī ilgstošo laika posmu, kurā es — blakus visam pārējam — rakstīju kandidāta disertāciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panākumiem — sākumā gan panākumu tikpat kā nebija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiksmju. Sekoja doktora grāda piešķiršana — jau bez disertācijas aizstāvēšanas. Un beidzot laboratorija, lieliski iekārtota laboratorija. Četrdesmit cilvēku, kurus pats esmu atradis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.

Lai cik nogurdinošs arī būtu gājiens augšup pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu — esi pakāpies augstāk. Šie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsākšanas es spēšu atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristikas pamalteorēmas? … Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trokšņainajā Sverdlovskas lidostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmēšu pirmā interferences heirotorna shēmu?

Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spēšu dzīvot zinātnei?

Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav — ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamēģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jaunāku un tad pasakiet viņam: «Nelido!» Izdariet to pašu ar jūrnieku un pasakiet: «Nebrauc jūrā!»

* * *

Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekārtojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu žurnālus. Piepeši helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es atvilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tundru.

Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik žilbinoši spilgtas krāsas. Virs tālā horizonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca šmaugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.

Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no šiem desmit gadiem es soļoju no viena istabas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda. Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! «Atvaļinājums» ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi «atvaļināt» no domām?

Tundra pārsteidz ar neparastu plašuma sajūtu. Zeme šeit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, violetas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultramarina krāsas debess dzīlēm.

Pēkšņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mūža gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostieptas izpletņa štropes.

Iztālēm klīnika «Dižais piekūns» atgādina bāku jūrā. Tikai šī bāka ir zila kā debess lauska, bet jūra — oranža. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj neskartā tundra. Apaļo iekšējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, taču pagalms ir plašs — turpat trīssimt metru diametrā.

Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klusums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ienākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu ierašanos.

Un tad vēl — bruņurupuči. Savi pāris desmiti milzīgu bruņurupuču ar baltiem uzkrāsotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.

— Nepievērsiet uzmanību, — teica Panarins. — Ik svētdienu te rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā paraša.

Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensības. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un novilka: «Dažādās.»

* * *

Ļeņina «Filozofiskajās burtnīcās» ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība droši vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.

Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesākšu meklēt cēloņus. Es vienkārši konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi — kā savējo un piederīgo, tā arī visas dzīvās radības. Cilvēks (un te izpaužas viņa garīgais diženums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņš pats un viss ap viņu būtu ncmirstīgs.

Līdz pašam pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uzbrukumā nemirstības problēmai. Neviens nopietni nedomāja par jautājumu: «Bet kas notiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?»? Panarins atbildēja šādi: «Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lāča ādu. Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tieši par šo ādu.» Un tūlīt apbēra mani ar jautājumiem:

— Atrasts līdzeklis, kas nodrošina nemirstību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnīši. Sākumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnīšu ; ir gaužām maz. Rodas jautājums — izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks visai cilvēcei?

— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne … Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?

— Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo palielināšanos. Šī problēma ir sarežģīta, taču pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimušās buržuāziskās mākslas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .

— Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, Ešbijam, Sent-Djerdjam, Kusto, Čaplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pašam radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.

Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citādā tonī, bez parastās dzēlības:

— Par nemirstības problēmu nevajag domāt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplinkiem.

Panarinam ir taisnība.

Ir tikai viens domāšanas veids — skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas attaisnotu nepieciešamību piemiegt acis vai vispār novērsties.

Šī saruna notika vēl Harkovā, pirms lidojuma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins

neatlaidīgi rakņājās žurnālos, un man bija laiks padomāt. «Nemirstības zirnīšiem» nāca līdz ļoti daudz sarežģītu un savstarpēji saistītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni…

Un es atkal no jauna, bet šoreiz jau patstāvīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos variantus.

Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnīšus? Mūžīgs vecums ir apšaubāma velte. Tātad — mūžīga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un simtiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spēja … Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjaunināšanās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mērā — arī garīga atjaunināšanās.

Un tomēr — kādā mērā?

Te nu tā ir — nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un nekādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.

Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai atjaunināšanai nav jēgas. Tā pielīdzināma viena cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzimšanai. Tātad, runa var būt tikai par atgriešanos jaunībā.

Atgriešanās jaunībā. Bet zināšanas, zinātniskā pieredze — kā būs ar tām? Vai saglabāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilinoši. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vērš māksliniekā, bet komponistu komponistā. Taču tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.

Tātad — nesaglabāt zināšanas? Vai arī izmantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zināšanas un paliek gudrības, kas smeltas no mācību grāmatām un literatūras? . . .

Un šai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas nomākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisināšanai ir apvienojusies Panarina neizsīkstošā enerģija ar Vitovska humānismu.

Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Taču rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat nepūlēšos to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.

Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentēdams pats ar sevi. Šeit, klīnikā «Dižais piekūlis», pavadot laiku garās sarunās ar Vitovski, man ne reizi vien radās liela vēlēšanās pajautāt viņam par šiem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tātad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitovskis noņēma brilles uz terases — spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņš tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.

Reiz (tas bija trešajā dienā pēc ierašanās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepeši es izdzirdēju spalgu svilpienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.

— Tas nāca no debesīm, — teica Panarins. Dižais piekūns. Jurija Petroviča mīļākais putns. Dižais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovičs saskata šajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā dižais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazdamies lielā augstumā, tas izraugās sev medījumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kādus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējošu piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovičs. Pārējie dzird tikai svilpienu.

Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt piķējošu dižo piekūnu. Panarins atbildēja:

— Vecs stāsts. Tas notika pirms kādiem divdesmit gadiem … Netālu no šejienes ir upīte un tiltiņš. Uz šī tiltiņa mums reiz gāja raibi. Ļoti raibi. Piedzēruši nelieši šāva uz putniem. Tāpat… izklaidējās. Šeit, tundrā, putni ir galvenā dzīvība. Bez viņiem tundra butu mirusi. Kad šaušana gāja pilnā sparā, parādījās dižais piekūns. Visi putni acumirkli metās kur kurais, jo no dižā piekūna tie baidās vairāk nekā no lodes. Jurijs Petrovičs (mēs skrējām uz tiltiņa pusi) kliedza: «SkaIieties, viņš izsauca uguni uz sevi.» Nieki, pie velna, nieki! Un tomēr, cik līdzīgi… Dižais piekūns lidoja lēni — it kā tīši! — liels, skaists putns ar gariem, šauriem spārniem… Iespaids bija tāds, ka viņš izliekas nemanām šaušanu, un tas saniknoja šos… šāvējus. Te nu Jurijs Petrovičs neizturēja un sāka runāt— aizstāvēt piekūnu. Tā bija smalkjūtīga runa viņa parastajā manierē. Sak, tas ir rets putns, atrodas valsts aizsardzībā, nevajag šaut. Šie uzbļāva, lai viņš turot muti. Tieši tā tas bija formulēts. Es tad pirmo reizi redzēju Juriju Petroviču satracinātu. «Stulbeņi!» viņš kliedza. «Vienalga netrāpīsit…» Jā. Tobrīd mēs vēlējamies tikai vienu: lai dižais piekūns netiktu nogalināts. Un, zināt, likās ka putns mūs saprata. Tas lidoja šāvienu krustugunīs — un kā lidoja! Gandrīz vertikāls lidojums augšup, piekūns izgaist augstumos, tad svilpiens — un putns parādās šāvēju degungalā … Nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Šādas — ja tā varētu teikt — medības nemodina pašus labākos instinktus. Šo… šāvēju bija kādi desmit. Jā. Šāvienus izdzirdējuši, saskrēja ļaudis, šaušanu izbeidza. Bet dižais piekūns vēl ilgi riņķoja virs tundras … Lūk, tā. Jurijs Petrovičs vēlāk ilgi studēja dižā piekūna redzes aparātu. Plēsīgajiem putniem vispār ir pārsteidzoša redze. Es biju izbraucis, kad Vitovskis eksperimentēja ar sevi. Kā par nelaimi, izmēģinājumi bija pārāk veiksmīgi. Vai arī pārāk neveiksmīgi. Šādiem atklājumiem vienmēr ir divas puses. Gan jau reiz mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pēc de Broila pieradām pie idejas, ka matērijai vienlaicīgi piemīt viļņa un daļiņas īpašības. Vitovskim tagad ir asāka redze nekā dižajam piekūnam vai grifam. Taču izrādījās, ka tā ir paliekoša … un ne vienmēr vajadzīga. Nav vērts, piemēram, ar tādu redzes asumu aplūkot mūsu ģīmjus. Zūd estētiskais efekts. Bet ar paasinātu redzi vērot dabu … Nu, tas vispār nav vārdos izsakāms …

*

Man izdevās pierunāt SV. Preparāta iedarbība ilga trīs četras minūtes, bet es tomēr redzēju pasauli tādu, kāda tā atklājas Vitovskim.

Par to pastāstīšu vēlāk. Patlaban man gribas izmantot Panarina domu par atklājuma divējādo iedabu. Parasti mēs zinātniskus atklājumus novērtējam, ja tā var teikt, no pirmsviļņu pozīcijām: vai nu labi, vai slikti — un nekāda divdabīguma. Taču mūsdienu lielajiem atklājumiem divējādā iedaba piemīt organiski. Un arī pašam atklājuma rašanās procesam piemīt it kā «viļņu» un «kvantu» iedaba. (Tā, protams, ir tikai analoģija. Tā padara skaidrāku lietas būtību.)

Mūsdienu atklājumi ir ne tikai divējādās iedabas. Viņi ari rodas «kvantiem». Ja zinātne būtu no parastās ķīmiskās degvielas pakāpeniski nonākusi līdz atomenerģijai, nebūtu radušās problēmas, ar kurām cilvēce sadūrās pēc Hirosimas. Lēciens notika pēkšņi, un uzreiz tika sasniegts kvalitatīvi jauns līmenis. Tā tas notiek visos galvenajos virzienos. Ja, piemēram, nemirstību varētu sasniegt, pakāpeniski palielinot mūža garumu, tad nerastos neskaitāmi jautājumi, uz kuriem gandrīz nav iespējams atbildēt. Bet arī šis lēciens bija pēkšņs un krass …

Esmu pārliecināts, ka tā nav nejaušība. Tāds vispār ir mūsdienu zinātnes procesa raksturs. Zinātnieka spēks pašreiz lielā mērā ir atkarīgs no viņa spējas sajust jaunatklājumu «viļņu» un «kvantu» iedabu. Iespējams pat, ķa tā ir atslēga, lai izprastu Vitovski.

Kad Panarins Harkovā aicināja aizbraukt pie Vitovska, es labprāt piekritu. Protams, ne jau tāpēc, lai vēlreiz pateiktu, ka atsakos (to var izdarīt pa telefonu). Panarins gribēja iegūt laiku un atsākt uzbrukumu. Bet es priecājos par izdevību parunāt ar Vitovski.

Jau pirmā saruna bija negaidīta. Vitovskis jautāja, vai es atceros Vīnera pēdējo interviju. Es, protams, labi atceros šo interviju, kas bija publicēta sešdesmit ceturtajā gadā, īsi pirms Vīnera nāves; tai ir tiešs sakars ar manu darbu. Vitovskis speciāli akcentēja divas atbildes no šīs intervijas. Tās bija šādas.

Jautājums. Vai jūs piekrītat prognozei, ko mēs dažkārt dzirdam, ka drīz tiks radītas mašīnas, kuras būs atjautīgākas par cilvēku?

Atbilde. Uzdrošinos sacīt, ka tas jau ir pārāk slikti, ja cilvēks nav atjautīgāks par mašīnu. Taču tas nenozīmē, ka mašīna mūs nonāvēs. Tā būs pašnāvība.

Jautājums. Vai tiešām mašīnām ir tendence kļūt aizvien sarežģītākām un atjautīgākām?

Atbilde. Mēs patlaban izgatavojam ārkārtīgi sarežģītas mašīnas un drīzumā izgatavosim vēl daudzkart sarežģītākas. Pastāv parādības, kas līdz šim vispār nav saistījušas sabiedrības uzmanību, parādības, kas daudziem no mums liek domāt, ka tas notiks ne vēlāk kā pēc apmēram desmit gadiem.

— Šie desmit gadi ir pagājuši, — sacīja Vitovskis. — Vai cilvēks tagad var sacensties ar mašīnu intelektuālu uzdevumu risināšanā?

Vitovskim pašam šis jautājums, protams, , bija skaidrs,. Mans uzdevums bija izstāstīt par modernām universālām «KM» sērijas mašīnām un par savu heirotronu jaunākajām konstrukcijām. Viņš noklausījās, nepārtraukdams mani, un pēc tam pajautāja, ko es šai sakarā domājot par nākotni.

Es atbildēju apmēram tā.

Būtu vislielākā vieglprātība pienācīgi nenovērtēt problēmu «cilvēks un mašīna». Runa nav par mašīnu dumpi. Šie skapji un kastes absolūti nav spējīgi dumpoties. Problēma ir tieši pretēja: mašīnas pārāk labi strādā mūsu labā. Teiksim, mašīna veic. ekonomista darbu.

Kas jādara ekonomistam pašam? Vai viņam jāpilnveidojas, jāmācās, jāpāriet uz sarežģītāku darbu? Bet nav nemaz tik vienkārši pilnveidoties trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā. Turklāt tagad gandrīz visas mašīnas spējīgas darba procesā pilnveidoties. Un tās dara to daudz straujāk nekā cilvēks.

Kādreiz mašīnas izspieda cilvēku no fiziskā darba sfēras garīgā darba sfērā. Pēc tam mašīnas kļuva aizvien gudrākas. Ko darīt? Pielikt punktu, izbeigt intelektuālo mašīnu pilnveidošanu? Pasaulē, kas ir sadalīta daudzās valstīs, tas nav tik vienkārši. Un arī pati «punkta pielikšana» liktos dīvaina: intelektuālas mašīnas nav ieroči, tām jākalpo cilvēkam …

Pagaidām mēs aprobežojamies tikai ar neradikāliem pasākumiem: cilvēki pāriet uz mazāk «kibernētiskām» nozarēm, strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar mākslu.

— Vai pēc jūsu domām cilvēks var sacensties ar mašīnu? — jautāja Vitovskis. — Cilvēks taču arī attīstās, vai ne?

Es iebildu: cilvēks attīstās pārāk lēni. Trīstūkstoš gadu laikā cilvēka smadzenes gandrīz nav mainījušās. Jūtamām izmaiņām nepieciešami desmitiem tūkstošu gadu.

— Tas ir un reizē nav tā, — teica Vitovskis.— Mašīnas patiešām attīstās daudz ātrāk par cilvēku. Aplūkojot problēmu «cilvēks un mašīna», mēs redzam cilvēku, kas nemainās, un mašīnu, kas mainās strauji. Taču kibernētika, pati attīstoties, rada līdzekļus paātrinālai, ļoti straujai cilvēka smadzeņu attīstībai. Tātad, ja nevairās no problēmas «cilvēks un mašīna» (tāda tendence pastāv), varētu harmoniski attīstīt cilvēkus un mašīnas, saglabājot starp tiem optimālu distanci. Kā jums šķiet?

Mana atbilde, liekas, nebija īsti loģiska. Mani pārsteidza negaidītā ideja, ka iespējama (visas cilvēces!) nemitīga pilnveidoša-, nās — tikpat strauja kā mašīnu attīstība.

Jā, lai cik tas arī būtu dīvaini, neskaitāmos strīdos par problēmu «cilvēks un mašīna» visi vienmēr uzskata, ka «cilvēks» iri mūsdienu cilvēks, bet «mašīna» — ir nākotnes mašīna. Uzskata par neapšaubāmu, ka cilvēka smadzeņu spējas pēc divdesmit gadiem vai pēc gadsimta paliks gandrīz tādas pašas: kā šodien. Un arī pēc tūkstoš gadiem cilvēka «konstrukcijā» nenotiks principiālas pārmaiņas — vismaz fantasti tā domā.

Es ar nodomu pieminēju fantastiku. Zinātne pagaidām vēl nenodarbojas ar jautājumu par XXI vai, vēl jo vairāk, par XXX gadsimta cilvēkiem. Pētniecības darbu plānos starp daudziem tūkstošiem tēmu nav nevienas, kas būtu veltīta nākotnes cilvēkam. Mūsu priekšstats par nākamības ļaudīm veidojas daļēji intuitīvi, daļēji fantastiskās literatūras ietekmē. Tāpēc problēmu «cilvēks un mašīna» mēs sākam risināt, balstoties uz priekšstatiem par nākotnes cilvēkiem, kurus esam smēlušies no fantastiskās literatūras.

Ja nu cilvēka «konstrukcija» principā nemainās, mašīnas neizbēgami kļūs gudrākas par mums. Tas ir tikai laika jautājums. Es vēlreiz uzsveru: mašīnas mūs neapēdīs. Tās tikai arvien labāk un labāk veiks mūsu darbu — gan ražošanas, gan pētniecības, gan administratīvo.

Ilggadīgajās diskusijās pamazām izveidojies kompromisa (es teiktu — visai nenoteikts) viedoklis: teorētiski mašīnas var kļūt bezgalīgi gudras, bet praktiski tādu mašīnu radīšana ir neiedomājami sarežģīts darbs, ko vel tik drīz nevarēs paveikt. Apmēram tāda divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija attieksme pret atomenerģijas problēmu: vispār iespējams, taču grūtības ir tik milzīgas, ka būs nepieciešami daudzi gadsimti… Kā zināms, viss norisinājās daudz ātrāk.

Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskākas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Problēmas «cilvēks un mašīna» otrā būtība (tāpat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidrošanu: nākotnes cilvēkam nepieciešama principiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnveidot savu «konstitūciju».

Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu «cilvēks un mašīna». Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.

Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju redzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvāršņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusuši. Pat vējš pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.

Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!

Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus, kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas viss noticis.

Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. .

Mani uzmodināja Panarins.

— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».

«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.

Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».

— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».

«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņingradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:

— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.

Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs varētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vismaz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.

Paziņoja, ka sākusies iekāpšana lidmašīnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezāmies pie šī temata. Tāpēc viss, ko man parādīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.

Plašajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstāmgalds ar diviem magnetofoniem. Mazliet patālāk bija piekārts liels pārvietojams televizora ekrāns.

Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vitovski) un atgriezās pēc apmēram desmit minūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās dažādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uzraksts: «Pirmais gatavs». Es gribēju kaut ko pasacīt par «svēto garu», bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osciloskopu bloka. Panarins veikli pievienoja vadus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņš klusi sacīja: «Sākam.»

Uz ekrāna parādījās noskaņošanas tabula un tūlīt pēc tam — teksts no žurnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu izlasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lappuse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Panarins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments saistīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.

Lasīšanas ātrums aizvien palielinājās. Panarins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No četrdesmit trīs rindiņām es sākumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piecpadsmit un beigās tikai sešas vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tieši tad, kad lasīšanas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-

Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas metodēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspīdīgs, jau no paša sākuma mainījās tada ātrumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevišķus vārdus …

Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sākuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es izdzirdēju vārdus: «Spāņu valoda. Vienpadsmitā stunda» — un atcerējos sarunu Ļeņingradā. Atzīstos, ja šeit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju šos eksperimentus, tomēr līdz šim neesmu vēl pie tiem pieradis. Bet toreiz es biju vienkārši pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī šo milzīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!

Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka rečitativu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas norietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami veseli trīs. Tajos es vairs nespēju atšķirt nevienu vārdu; attēls atgādināja skrejošas ēnas …

Daudzu dažādu atmiņu līdzāspastāvēšana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvēšanas mehānismu. («Kam tas vajadzīgs? Paskaidrojums ir sarežģīts un garš, bet jūs pēc tam — pēc sava eksperimenta — visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni lūdzu …») Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu šūnās nonākušie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz dažādām frekvencēm, tad … tad iegūst jēgu analoģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pārraidīšanu pa vienu vadu.

Eksperiments ilga četras stundas.

Nē, vārds «eksperiments» šeit noteikti neder. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, trešo un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminoloģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, parastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepieciešams patstāvīgam zinātniskam darbam, un droši vien nonāks savstarpējā mijiedarbībā.

*

Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tieši toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Manā eksperimentā.

Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no šās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepieciešamības izpratne. Bet kāda gan tam nozīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.

Man radās lieliska ideja — skaitļošanas' mašīnās izmantot atmiņu līdzāspastāvēšanas principu. Ķīmiotroni [4] , piemēram, droši vien var strādāt vienlaicīgi vairākos režīmos. Man las ir noteikti jāatceras — pēc tam, pēc eksperimenta.

Jāatceras pēc tam.

Ko es vispār pēc eksperimenta atcerēšos?

Vitovskis sacīja tā:

Atjaunināšanas distance — desmit gadi. Fiziskā atjaunināšanās būs cik vien iespējams precīza — uzreiz par visu termiņu. Bet atmiņa ir tikai jāizkustina. Tam, kas ir uzkrāts desmit gados un iegūlies atmiņā uz ilgiem laikiem, atkal jāpārvēršas operatīvajai atmiņai līdzīga stāvoklī. Pēc atjaunināšanas cilvēks vairāku mēnešu laikā varēs nostiprināt kādu noteiktu šās izkustinātās atmiņas daļu. Notiks, ka mēdz sacīt, konsolidācijas process. Pārējais pakāpeniski aizmirsīsies. Tomēr tas viss ir mūsu darba gala mērķis — gan vēl pilnībā nesasniegts. Pagaidām mēs nespējam nodrošināt harmonisku fizisko atjaunināšanos. Piemēram, atjaunināšanās procesam nekādi nepakļaujas acs kristāliņš. Un lomēr stāvoklis te ir samērā labs. Sliktāk ir ar atmiņu: jūsu izmēģinājums ir pirmais. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies atmiņas konsolidācijas process. Nav izslēgts, ka tas ilgs tikai dažas stundas. Šajā laikā jūs nespēsit nostiprināt gandrīz neko. Viss izkustinātās atmiņas apjoms atri izgaisis (bet mēs izkustināsim visu, ko jūs esat uzkrājis atmiņā pēdējos deviņos desmit gados). Citiem vārdiem runājot, šajā gadījumā jūs atgriezīsities par desmit gadiem atpakaļ ne vien fiziski, bet ari garīgi. Iespējams ari pretējs variants: konsolidācija ilgs vairākus gadus. Tad jūs kļūsit jaunāks fiziski, bet saglabāsit to, kas patlaban uzkrāts jūsu atmiņa. Optimālā gadījumā konsolidācija ilgs divus trīs gadus. Un te nu daudz kas ir atkarīgs no jums. No prāta disciplīnas. Tieši tādēļ izmēģinātājam noteikti jābūt zinātniekam. Ļoti svarīgs ir zināšanu sākotnējais apjoms un prasme pēc'; tam, konsolidācijas procesā, atlasīt un no stiprināt atmiņā to, kas nepieciešams. Jumi pašam būs jāizlemj, ko vajag no jauna atcerēties. Un realizēt objektīvu paškontroli un pašanalīzi. Ja veiksies labi, mēs iegūsim maksimālu informāciju, kas aizstās veselu eksperimentu sēriju.

Vitovskis bija manāmi uztraukts.

— Steigā var viegli savārīt ziepes! — viņā turpināja. — Es gribu, lai jūs saprastu mūs< līdz galam. Atjaunināšanas metodiku, starp citu, var izmantot arī vēža ārstēšanā. Jā, jā tieši tā, un tas divkārt sarežģī situāciju. Netiek izmantoti gatavi un droši ārstniecības līdzekļi … Tas ir šausmīgi! Ir jāsteidzas… bet steigties nedrīkst. Bioloģijā vieglāk kā jebkurā nozarē var nonākt burvja mācekļa stāvoklī…

Es tikko rakstīju par ķīmiotroniem, baidījos aizmirst tikko dzimušo ideju. Blēņas, tīrās Mēņas! Galvenais — neaizmirst to, ko esmu redzējis (un, cerams, zināmā mērā uztvēris) pie Vitovska un Panarina.

Nepieciešams saglabāt atmiņā Panarinam piemītošo spēju domāt bez lavierēšanas un ar atklātu skatienu. Un Vitovska neatņemamo īpašību — lielo zinātnieka atbildības sajūtu. «Ķirurgam, kas operē cilvēka sirdi, — Vitovskis reiz sacīja, — operācijas stundas vajadzētu ieskaitīt kā nostrādātus mēnešus. Zinātnes operāciju lauks ir vēl sarežģītāks. Cilvēces sirds .. .»

* *

Es laikam šajā mēnesī daudz strādāju. Es saku «laikam», jo interesantu darbu ir grūti izmērīt. Un tomēr — salīdzinājumā ar Panarinu paveicu nožēlojami maz. Zinātnieka deviņas atmiņas (varbūt jāsaka — papildatminas?), cita citu netraucēdamas, «sagremoja» informāciju, ko viņš ik dienas uzņēma četru stundu ilgajos seansos. SV, sarunājoties ar mani. spēja vienlaicīgi domāt par deviņām dažādām problēmām. Pie tā ir grūti pierast. Es bieži pārbaudīju Panarinu, devu viņam uzdevumus, lūdzu kaut ko aprēķināt, pārtulkot. Panarins gandrīz zibenīgi izpildīja manus uzdevumus, turklāt nepārtraukdams savu parasto darbu.

Otrās atminas apjoms ir mazāks nekā pirmās, bet trešās — mazāks nekā otrās, un tā

tālāk. Toties atbilstoši pieaug domāšanas operāciju ātrums. Ja Panarinam būtu divpadsmitā atmiņa (nolādētā terminoloģija!), viņš varētu sacensties ar skaitļošanas mašīnu.

Lai cik tas arī būtu savādi, Panarins izturas pret savām iespējām diezgan mierīgi un pat ar vieglu skepsi. Man turpretī atmiņu līdzāspastāvēšana šķiet milzīgs zinātnes sasniegums. Iespējams pat, ka tas ir visdaudzsološākais visā tās vēsturē. Zināšanu fronte ātri paplašinās, bet specializācija ievirza darbu un zināšanas arvien šaurākā gultnē; tagad šo traģisko pretrunu izdosies likvidēt. Cilvēkam pietiks spēka - gan ļoti plašu zināšanu apgūšanai, gan mākslai, gan arī dzīvei — turklāt krietni daudzveidīgākai nekā Leonardo dzīve …

Vienkāršs aprēķins.

Cilvēks spēj uztvert ne vairāk kā 25 informācijas bitus sekundē. 80 gadu ilgā saspringtā darbā (ik dienas 8 stundas) smadzenes saņem 4,21010 bitus. Tas ir maksimums. Praksē šis skaitlis ir daudz mazāks. Tai pašā laikā cilvēka smadzeņu tilpums teorētiski pārsniedz 1015 —1016 bitus. Mēs izmantojam tikai vienu miljono daļu mūsu iespēju …

Kad es izstāstīju Panarinam savus apsvērumus, viņš sacīja bez sajūsmas:

— Diemžēl, sākot ar astoto atmiņu, krasi pastiprinās izstarojumi. Tas, ko es iegaumēju, ātri izgaist. Tipiska telepātija! Tieši tāda ir telepātijas mehānikas.būtība: smadzenes sāk darboties augstfrekvences režīmā. Parastajos apstākļos tas notiek reti. Biežāk smadzeņu defekta gadījumos vai kritiskās situācijās, kad domāšanas augstfrekvences režīmi spontāni rezonē. Bet man tas notiek pakāpeniski. Tā tas ir. Ja šeit būtu vēl viens tāds pilsonis, mēs nepārtraukti apmainītos domām. Neatkarīgi no mūsu vēlēšanās. Un, ja šeit būtu tūkstošiem tādu cilvēku, visi dzirdētu cits cita domas … Var jau būt, ka Jurijam Petrovičam taisnība — perspektīvāks ir cits ceļš.

Vēlāk es uzzināju, ka Vitovskis jau pašā sākumā bijis pret atmiņas apjoma mehānisku palielināšanu. Pēc Vitovska domām, jāizmanto «augstāko» atmiņu īsais mūžs: nepieciešamības gadījumā cilvēks ātri uzņem milzīgu informācijas klāstu, izmanto to, bet pēc tam zināšanas, kas kļuvušas nevajadzīgas, izzūd.

Jāatzīstas, ka Panarina un Vitovska domstarpību būtība nav īsti skaidra. Varētu taču izmantot abas metodes.

— Nedomājiet par to, nenovirzieties, — teica Panarins. — Jūsu eksperiments ir daudz svarīgāks. Nestrīdieties. Visnozīmīgākie atklājumi zinātnē attiecas uz pašas zinātnes organizāciju. Patlaban uz katru nenovecojušu hipotēzi ir trīs četras hipotēzes, kuras pilnīgi varētu nodot arhīvā. Tomēr to autori izmisīgi aizstāvas. Iedomājieties: cilvēks ir noņēmies ar šo hipotēzi piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit gadus — un pamazām sācis pamanīt, ka tā, hm, teiksim, rada zināmas šaubas. Bet cilvēkam tad jau ir solīds stāvoklis, skolnieki. Viņam nav laika šaubīties: redakcijās jau guļ raksti, ir sastādīts lekciju saraksts, ieplānota runa kongresā … Pat vienatnē ar sevi viņš neuzdrošinās aizdomāties līdz galam. Vieglāk pārliecināt sevi, ka apstrīdi citas hipotēzes tīri zinātnisku apsvērumu dēļ … Bet redz, kur tas suns aprakts: jo straujāka ir zinātnes, attīstība, jo biežāk jāmainās hipotēzēm. Zinātne operē galvenokārt ar hipotēzēm: pied laiko vienu — aizsviež, atrod citu, tuvāku īsi tenībai, un tūlīt sāk atkal jaunus meklējumus; Bet hipotēzes radītājs negrib, nevar uzreiz kdj pā ar hipotēzi «aizsviest sevi» izejas pozīcijās. No tīri cilvēciskā viedokļa ir saprotams! otras dzīves taču nav. Ilgs mūžs padarīs cilvēkus gudrākus. Viņi vairīsies padziļināt savas kjūdas tikai tāpēc vien, ka nav laika tās izlabot. Kaut gan, patiesību sakot, atzīt kļūdas nekad nav par vēlu. Es nodibinātu pat" speciālu prēmiju zinātniekiem, kas aizstāvējuši nepareizas teorijas un pēc tam spējuši vīrišķīgi pateikt: jā, esmu kļūdījies, sākšu no jauna . ..

* * *

Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tieši noteiktā laikā, viņš ir precīzs.

Šķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie varianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas termiņš, es rīkošos pēc iepriekš pārdomāta plāna.Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.

Es uzrakstīju šo frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.

Kā cs parādīšos savā laboratorijā? No šejienes, no klīnikas, cs sarunājos ar saviem puišiem gandrīz katru dienu. Būtībā tas arī izšķīra jautājumu par manu piedalīšanos eksperimentā. Viņi varēs strādāt bez manis. Šis atklājums bija vienlaikus skumjš un patīkams. Man likās, ka esmu izveidojis kolektīvu un ka bez manis tas izirs. Bet kolektīvs — kā es pārliecinājos — ir stabils un spējīgs patstāvīgi attīstīties.

Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzījušies uz priekšu. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā — ne mana — pētnieciskā rokraksta pazīmes.

Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmijas komandējumā uz astoņiem mēnešiem. Pēc visa spriežot, tie nolēmuši, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.

Paies pusgads, un es atkal parādīšos laboratorijā … Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādīšos, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.

Un tas ir mans galvenais uzdevums.

* **

Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minūtēm. Patlaban viņš ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupučiem. Pat šodien.

Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.

«Tiesa,» viņš teica, «piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Taču man personiski patīk idejas loģika.»

Pirmajā acu uzmetienā viss tiešām liekas vienkārši. Kairinot ar elektriskajiem impulsiem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas atdzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zināja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārraidīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņš grib «translēt» cilvēkam ilgi dzīvojošo dzīvnieku redzes atmiņu. Panarins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņurupučus un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mūžā redzējuši…

Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņš arī šodien, «pieslēdzies» kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.

Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņš ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko šais brīžos domā Vitovskis?

Varbūt viņš, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?

Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai dažas minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aizmirst.

Satriec jau pats pārējas moments. Tāda sajūta pārņemtu cilvēku, kas visu laiku neatlaidīgi vēries vecmodīgā televizorā, ja pēkšņi mazais ekrāns pārvērstos mūsdienu platformāta kino milzīgajā stereopanorāmā.

Redze krasi paasinājās, un katrs vismazākais sīkums, vissmalkākā krāsu nianse, ko es ieraudzīju caur šo atvērto logu uz pasauli, bija skaidri saskatāmi. Likās, ka kāds ir noslaucījis putekļus no gleznas, iznesis to no pagraba krēslas, nolicis gaišā zālē — un tagad tā iezaigojusies jaunās, dzīvās krāsās.

No klīnikas jumta es redzēju tālumā ezeru: cauri kristālskaidrajam ūdenim varēja saskatīt katru plaisu tā klinšainajās dzīlēs. Debesīs, saulainajās debesīs, kvēloja ziemeļblāzmas spilgti zaļās joslas. Triju četru minūšu laikā es redzēju gan raibos gugātņus, polārgailīšus, kas plēsās purva zālē, gan glītās lemingu aliņas, gan sēnes pie pundurbērziņiem. Detaļu bija bezgalīgi daudz, es varētu pat izskaitīt magoņu ziedlapiņas tālajā cerā, taču pasaule man atklājās kopumā …

Nē, es nepagūšu to izstāstīt.

Pēc divām minūtēm Panarins būs klāt.

Nu ko, es esmu tikai pirmais". Paies daži gadi, un vecuma jēdziens nodrebēs, sašķelsies, sairs pīšļos.

* * *

Palikušas sekundes.

Ar gandrīz fiziski sajūtamu asumu es gribu aptvert: kādus gan kalnus spēs gāzt cilvēki, kas būs uzvarējuši laiku? …

Mēs abi sākām runāties, kad atskaņotājā (šovakar jau sesto reizi) griezās Kandelaki plate. Līdz tam man bija kaut kā neērti tuvoties viņam, jo mūs iepazīstināja garāmejot. Taču, sesto reizi dzirdot dziesmiņu par Jegorku, kas nekādi nevarēja iemācīties slēpot, es neizturēju.

Arī viņš acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņš labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:

— Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa?

Viņš atbildēja:

Tad piebilda:

— Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

— Pasākums, — viņš sacīja. — Svinīgs pasākums. Un mēs esam tikuši goda prezidijā …

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs — izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gaišu bārdiņu, zilām, nedaudz iešķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet šis cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņš zināja (bet zināja, šķiet, krietni daudz), viņam bija savs, dažreiz apbrīnojami pareizs, dažreiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņš necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkārši tie neizraisīja viņā šaubas, pašam likās dabiski — tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pašu pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: «Māja.» Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs — tā sauca manu jauno paziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc maniem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņš piemiedza acis un nosmīkņāja:

— Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu maršam. Mazliet nevērīgi un … pārāk tieši.

Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica dažas konkrētas piezītnes, kuras nevarēja neatzīt par pareizām. Arhitektūrā viņš orientējas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa profesija.

— Tēlnieks, — viņš noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: — Bijušais tēlnieks.

— Bijušais? — es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par šo tematu.

— Jā, bijušais .. . Tagad strādāju Etnogrāfijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstrukcijas laboratorija, un tajā es strādāju.

Pamanījis manu nesapratni, viņš paskaidroja:

— Plastiska rekonstrukcija ir sejas atveidošana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasimova metode: sen mirušu cilvēku ārējā izskata atveidošana. Pēc Gerasiniova metodes strādā dažādi cilvēki — gan mediķi, gan biologi, gan atropologi … un tēlnieki.

— Tad kāpēc gan bijušais tēlnieks?

Voronovs negribīgi atbildēja:

— Dažs labs no mums, māksliniekiem, uzskata, ka māksla nav savienojama ar dokumentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par … bijušo.

Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņš izdzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.

— Restaurējot pēc galvaskausa formas, — es teicu, — jums patiešām seja jāizveido tāda, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tieši tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēlniekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr …

Viņš mani pārtrauca:

— Jūs tā domājat?

Pēc trim iztukšotajiem šampanieša kausiem

es biju miermīlīgi noskaņots.

— Paklausieties, — es teicu Voronovam, — sejas atveidošana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko … tādu …

— No detektīvžanra? — viņš pasmējās.

— Jāatzīstas, ka aizraujos .. .

— Diemžēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar

bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parādīšu.

— Parādīsit vai pastāstīsit?

— Parādīšu. Es tepat dzīvoju — divus stāvus augstāk.

Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr izredzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.

Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgojošu gaismu.

— Kas par apgaismojumu, ko? — Voronovs sacīja. — Katra režisora sapnis. Šādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva garam …

Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību sliktajam apgaismojumam. Pamanījuši mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlojošās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņš gaismu iededzināja tikai trešajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza štoras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģipša tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespaidīgi — tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs vadības pults pogas sastingusi roka … Ar grāmatām piekrauts skaists antīks galdiņš ne visai harmonēja ar vienkāršajiem koka plauktiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls — skulpturāls meitenes portrets, tās pašas meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

— Nepabeidzāt? — es pavaicāju Voronovam.

— Nieki, — viņš sausi atteica un ciešāk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies piebilda: — Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizprašņāju.

— Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, — viņš turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas apgaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krūšutēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvošām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz šķita pazīstama.

— Leonardo? — pavaicāju Voronovam.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patiešām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robežojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pašportretu. Tā te bija tikko jaušami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, — pāri paaudžu paaudzēm stāvoša cilvēka gudrību. Leonardo da Vinči, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā šo izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pašportretu, protams, bija neapšaubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk — noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

— Sēdieties, — Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, šķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīnišķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, piešķirdams bronzai iedegušas ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris …

Pirmajā mirklī man šķita, ka krūšutēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēršot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzoši skaidri un reljefi izcēlās galvenais — sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un ciešanas, zināšana un neizpratne — tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē šīs noskaņas tieši mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krūšutēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevišķu …

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robežu starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir taču mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas — tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis — gan vecums, gan nogurums. Taču nogurums nebija ikdienišķs, bet gluži citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūluši viņa pleciem. Vecums … Tieši tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.

Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pašu galveno, pašu raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams — varbūt galvas pavērsiens, varbūt lūpu izliekums — tikko jaušami pauda spēku.

Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.

— Tūkstoš piecsimt sešpadsmitā gada janvārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. Šis karalis bija gudrs un izglītots. Visu mūžu Leonardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .

Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepabeigto sarunu par mākslu.

— Tūkstoš piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo šķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznīcā. Pēc četrarpus gadsimtiem Leonardo galvaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija ciešas pārliecības, ka tas ir tieši viņa. Jā, un arī pats galvaskauss … Kreisais vaiga kauls un augšžokļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupuši, no deguna kauliem bija palikuši tikai atlūžņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zināšanu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .

Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskartajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pieres kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc žokļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tiešām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam — mīksto audu kārtas biezumam atbilstošas vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no daudziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaidroti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams noteikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neizslēdz jaunradi!

Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais izskats. Ja vēlaties — aizmiguša cilvēka izskats. Pamēģiniet viņu uzmodināt… Gerasimova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagatavei — to nesaārdot un neizmainot nevienu detaļu — jāiedveš dzīvība. Un tā jau ir māksla.

Leonardo nodzīvoja sešdesmit septiņus gadus. Viņš bija mākslinieks un tēlnieks, dienēja par inženierģenerāli hercoga Bordžas karaspēkā, būvēja kanālus un cietokšņus. Leonardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Venēcijā, Romā, droši vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Francijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis «Svēto vakarēdienu»? Vai tēlnieku, kas izkalis «Lielo kolosu» — Frančesko Sforcu zirgā? Vai zinātnieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizsteidzies savam laikam priekšā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bordžas, Franciska Pirmā uzticības personu? … Taču Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņš nenobeidza arī «Kolosu». Leonardo mēdza piepeši pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņš mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru … Ko viņš meklēja? Kas viņš bija? … Pasakiet, lūdzu, ko pauž Leonardo seja?

Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.

Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidījis Voronovs, jo, klausoties manī, viņš sadrūma, bet pēc tam ilgi klusēja.

— Nu ko, varbūt tā ir, — viņš sacīja, izņemdams papirosu. Viņš vispār daudz smēķēja šai vakarā. — Laikam gan tieši tā arī ir; Man pret šo tēlu ir pārāk personiska attieksme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklējumu, šaubu un vilšanās, turpat desmit neveiksmīgu variantu un beidzot šis, pēdējais, kas izveidots vienā naktī… Es meklēju atminējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, likteņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pārliecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad … nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.

Viņš paklusi iesmējās.

— Iejusties tēlā — tā taču saka aktieri? Agrāk man šķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins — vairāk nekas, bet tai naktī… Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot… Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu haoss … Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu papīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leonardo. Kas nu es par rakstnieku … Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk — tas notika gluži nemanot — tikko paguvu pierakstīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabrukušos torņus, ar sūnām aizaugušās šaujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietokšņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem … Es droši vien rakstīju slikti, taču šī nodarbošanās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.

Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.

— Vai uzrakstītais ir saglabājies? — es pajautāju.

Viņš klusuciešot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.

Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojošs, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.

«… Uzraugs bijīgi noliecas inženierģenerāja priekšā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanīšanās. Sī te titula «izcilākais un izredzētākais galminieks» priekšā. Tā Leonardo nosaukts paientā, ko apliecinājis hercoga Bordžas zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanīšanās. Šoreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga inženieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs … (Svītrojums.)

Gaužām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagriežas. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.

No torņa paveras skats tālumā. Bet viņš skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni noliekuši stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.

Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēkšķes.

Viņš nekad nav tēlojis jūru. Stingā sangīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priekšā, kas sevī ietver tūkstošiem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priekšā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu — siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vējš kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtuši tā vaigā dziļas grumbas — nedzīstošas laika rētas.

Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi … Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito — elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)

Vienkāršs zīmējums — taču tajā ir vara pār jūru.

«Pār jūru?» dobji vaicā viļņi.

«Pār jūru?» tikko dzirdami atbalso vējš.

Leonardo vērīgi raugās melnējošajā ūdenī. Vai tiešām viņš skaļi izteica šos vārdus?

Klusums. Pagurušie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņš satiks Cēzaru.

Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru …

Inženierģencrālis raugās uz slīpo buru — baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagriežas, un vējš to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts šāviņš ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā šļāksies ūdens. Neprātīgās šausmās sāks kliegt ļaudis …

Kāda viņam daļa par svešām bēdām?

Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tieši tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav vajadzīgs. Tieši tikpat? … Piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu vecumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? Šo kartona gabaliņu nāksies atdot. Dižais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūsganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cilvēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs šļāksies svešas bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..

Viņš pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkārši, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.

Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uzrauga tumīgā kalpone, liekulīgā sašutumā iespiegdamās, skali ķiķina.

Atkal dun akmens plāksnes zem inženierģenerāja soļiem. Atkal viņa priekšā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē — Itālijai (Svītrojums.) Viņš savu atklājumu atdos Itālijai. Taču piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i

«Itālija?» viņš pavīpsnāja. «Tās taču nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Florence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņš …» L

Pa izbrukušajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja augšup un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedrošinādamies tuvoties sakumpu-1 šajam cilvēkam inženierģenerāļa apmetnī.

No rīta «izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks» nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija šaubu. Viņš bija iz-J lēmis …»

— Izlēmis? …

Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kaltajās acīs.

— Nē, tai naktī viņš neko neizlēma. Pagāja vēl astoņi gadi, pirms viņš izlēma.

— Ko?

Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tukšo papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņš pats ieklausītos savos vārdos.

— «Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez barības?

To nedarīšu zināmu un neizpaudīšu ļaunu cilvēku dēļ, kuri šo paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem esošajiem ļaudīm …»

Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņš noliedzoši pakratīja galvu un pasmaidīja:

— Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par absolūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc galvaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iztēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bordžas uzdevumā Leonardo tūkstoš piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocietinājumus. Rubens Orbeli domā, ka tieši tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.

— Bet šie vārdi? «Kā un kāpēc …»

— Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, tas ir tā saucamais Lečesteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mūžu Leonardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādījuši pilnīgi precīzi. Visu mūžu! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, alito — tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejaušība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteikšanai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes četrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: «… tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.» Vai varat iedomāties, tā taču bija traģēdija — atteikties no šāda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: «Karš ir cilvēku briesmīgākais neprāts…» Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki — par zinātnieku, inženieri — par inženieri. Bet viņš nav ne pirmais, ne otrais, ne trešais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan trešais, bet pāri tam, augstāk par to — vēl kaut kas … To es ari gribēju attēlot… Taču … labāk tomēr uzsmēķēsim …

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa istabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies atveidot šo sarežģīto jūtu gammu. Es nedomāju par to, kas šai gammā dominēja. Vai nav vienalga — prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga — iedvesma, saprāts vai griba? Kā septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot kopā, bija radies kaut kas īpašs, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, inženieris? Jā, protams. Bet pāri tam un augstāk par to — Cilvēks.

Mani nopirka mirušu un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Gluži vienkārši, pārgriezu sev vēnas viesnīcas «Jaunā pasaule» vannas istabā. Ja nebijis paradu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tieši tāoēc

es mēģināju aizceļot, taču neveiksmīgi, uz viņļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar saviem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ražo bērnus rnūsu civilizētajai valstij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņš mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vudrops mani aizvizināja no morga līdz savai kotedžai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis mazāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adrenalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, visapkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vudrops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā nekas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

— Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

— Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

— Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Harijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zinātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gribat?

Es piekrītoši pamāju.

— Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām parāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.

— Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

— Jā, ser.

— Harij Vudrop.

— Jā, ser Harij Vudrop.

— Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

— Ceru, ka ne.

— Kur esat mācījies?

— Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

— Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

— Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, lakstoties ap meitenēm.

— Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

— Kas tā tāda?

— Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

— Vai jau ir nakts?

— Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim neklājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zinātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektronikas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

— Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

— Harijs.

— Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

— Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

— Tā ir pasaule, kurā valda laime un labklājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

— Jums tas tik velnišķīgi labi iznāk! Kā diktorei no «National video».

— «Eldorado» jums piešķirta nozīmīga loma.

— Ak tā? Kāda tad?

— Jūs būsiet strādnieku šķira.

— Kas, kas?

— Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

— Vai jūs pavisam droši zināt, ka esmu atdzīvojies?

— Pilnīgi droši.

— Bet kāda loma «Eldorado» atvēlēta jums?

— Es būšu uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

— Kopš šas dienas mēs jūs vairs nebarosim.

Brīnišķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? — es pajautāju.

— Vecmodīgi.

— Un tomēr, ko es ēdīšu?

— Jums vajadzēs stāties darbā.

— Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

— Manā augsti organizētajā sabiedrībā atrast darbu nebūs problēma.

— Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

— Jums nemaz nebūs jāstaigā.

— Kā tad tā?

— Būs jānospiež tikai pogas. Kad dabūsiet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

— Vediet mani ātrāk pie šādas pogas!

— Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo entuziasmu.

— Es to varu nospiest ar jebkādu entuziasmu.

— Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

— Es sūdzēšos!

— Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

— Kā tā?

— Jus taču nomirāt.

3

«Eldorado» ir trīs milzīgas mašīnas plašās : zāles dažādos stūros. Tās savstarpēji savienotas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena mašīna atdalīta no pārējām ar stikla starpsienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības pults zāles centrā un ierunājās:

— Šizofrēniķi, profesori un senatori cenšas ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apakškomisiju, brīvprātīgo komiteju un fondu, ekonomisko konferenču un Sociālo problēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blēņas. Pietiek četrsimt divu triodu, tūkstoš piecsimt septiņdesmit sešu pretestību un divi tūkstoši četrsimt deviņdesmit viena kondensatora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pašreizējās organizācijas shēma.

Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priekšā radioshēmas gaismas kopiju.

— Pa labi — «ražošanas», pa kreisi —«patēriņa» bloks. Starp tiem pozitīvā un negatīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolampas un citas «sabiedrības» detaļas, var panākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģenerācijas, nedz dziestošo svārstību režīmā. Kad es to sasniegšu, šī problēma būs reiz par visām reizēm atrisināta.

Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vudrops plātījās ar rokām un grozīja galvu — tāds acīmredzot bija viņa ieradums.

— Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, — viņš turpināja. — Esmu ievedis shēmā cilvēcisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elektronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobežota. So funkciju izpildīsiet jūs, — Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. — Un jūs, — viņš teica, vērsdamies pie Sjūzenas.

Tad Harijs beidzot salika rokas aiz muguras un četrreiz apgāja ap vadības pulti.

— Te, — viņš nodārdināja to ar dūri, — te ir mūsu «sabiedrības» smadzenes, tās «valdība». Augšā neona spuldze izpilda prezidenta funkcijas — stabilizē spriegumu. Tas arī ir viss.

Mēs ar aizkustinājumu palūkojāmies uz «prezidentu», kurš izstaroja iesārtu gaismu.

— Bet tagad pie darba! Jūs marš uz «ražošanu», jūs — pie «patērētājiem»!

«Oriģināla aizraušanās ar elektronisko modelēšanu,» es nodomāju. «Universitātē mums profesori stāstīja, ka ar radioelektronikas palīdzību var izveidot jebkuru modeli: bruņurupuča, darbgalda, starpplanētu kuģa un pat cilvēka modeli. Harijs Vudrops ir izveidojis mūsu valsts iekārtas elektronisko modeli ūn ne tikai izveidojis, bet pat nolēmis to pilnveidot, radīt «harmonisku» mūsu sabiedrības struktūru. Interesanti, kas no tā iznāks?»

Es piegāju pie mašīnas no labās puses, Sjūzena pazuda aiz stkla starpsienas patērētāju blokā

— Kas man jādara? — pajautāju.

— Tas pats, kas dzīvē, — jāstrādā.

— Tas ir vareni! Esmu izsalcis kā hiēna

— Vispirms ražošanas sfērā jādabū darbs

— Kada veidā?

labi" N opied balto Podziņu . kas atrodas pa labi

— Bet ko darīs viņa? pametu ar galvu uz Sjuzenas pusi.

— To, ko dara uzņēmēji. Es apstulbu pie milzīgā dzelzs skapja. Uz tā priekšpuses laistījās aparātu skalas, dažādās vietās uz āru izvirzījās daudzkrāsainas pogas, svirsledzi un sviras. Te ar elektriskās enerģijas palīdzību veidojās materiālo vērtību «modeļi», un šīs vērtības cirkulēja pa vadiem starp «ražošanas» un «patēriņa» sfēru Nospiedu balto pogu. Jūsu specialitāte? — ierēcās mašīna «Vai tu re, pilnīgi tāpat kā dzīvē! Mašīnu pat interese mana specialitāte!»

— Mākslinieks .. .

— Nav vajadzīgs. Es izbrīnā paskatījos uz Vudropu.

— Vai man arī jānospiež baltā poga? — Sjūzena pavaicāja.

— Protams.

— Un kas tad būs?

— Saņemsiet shēmā rezervēto «virsvērtību».

Sjūzenas pusē nokrikšķēja relejs.

Es atkal nospiedu balto pogu.

— Jūsu specialitāte?

— Zobārsts.

— Nav vajadzīgs.

Šai laikā Sjūzena nospieda savu pogu, un automāts izsniedza viņai kādu saini.

— Specialitāte? — mašīna truli noprasīja.

— Mehāniķis.

— Pienāciet pēc mēneša.

Elektroniskā «ražošana» darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik reižu tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tādus pašus jautājumus un tieši tādas atbildes.

— Tā tā lieta neies, saimniek! — vērsos pie Vudropa.

— Pagrieziet muguru, es uzģērbšu jauno kleitu! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!

— Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju negatīvo novirzi ģeneratora lampas «darbaspēka pieprasījums» tīklā.

Sjūzena nospieda pogu, taču automāts viņai neko neizsniedza.

— Ko tas nozīmē? — meitene protestēja.

— Kad viņš, — Harijs pamāja uz manu pusi, — radīs «virsvērtību», jūsu automāts atkal ieslēgsies. Pašreiz iestājusies «kapitāla uzkrāšanās» fāze.

Es nospiedu balto pogu.

— Specialitāte? ,

— Krāvējs.

— Ņemam!

No mašīnas izlīda un tieši pret manu vēderu atspiedās svira.

— Strādājiet! — no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.

— Kā lai to daru?

— Bīdiet sviru augšup un lejup!

Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bīdāma.

— Un cik ilgi man tas jādara?

— Līdz saņemsiet algu.

— Lūk tā tas notiks?

— Kastītē, kas atrodas jums pašā degungalā, iekritīs žetoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.

Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmeldzās. Tad uz mirkli pārstāju.

— Ko jūs darāt? — Harijs iebrēcās.

— Gribu atpūsties.

— Jūs atbrīvos!

Satvēru sviru un drudžaini centos panākt nokavēto.

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas varēja mani «atbrīvot». Droši vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar releja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

— Tā! Mans automāts sāk strādāt! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap «prezidentu». Uz mani neskatīdamies, viņš norūca:

— Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

— Kad saņemšu savus žetonus? — es atkārtoju.

— Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kondensatorā, atvērs tiratronu.

— Ēst gribas …

— Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pusotra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

— Es vairāk kleitu nevēlos, — viņa teica.

— Bet ko tad?

— To, ko jūs solījāt. Neilona kažoku.

— Es tūdaļ vēl palielināšu negatīvo novirzi tīklā un daļu sprieguma no viņa kondensatora pārvadīšu uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pārvadīta no manas «ražošanas sfēras» uz «patēriņa sfēru» «uzņēmēju sabiedrības» kabatās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

— Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklakšķēja. Mana nosvīdušā deguna priekšā kastītē nošķinda žetoni.

— Ņemiet savu «algu»!

Es dabūju piecus vara žetonus.

— Kas man ar tiem jādara?

— Ejiet uz «patēriņa sfēru» un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

— Proletariāts! — Sjūzena jautri iesaucās. — Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltneskrēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .

— Kas par lietu? — brīnījos.

— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rādīja piecas minūtes pāri astoņiem.

— Kāpēc mani atbrīvoja?

— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet atkal dabūt darbu.

— Kur jūs ņēmāt alu?

— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.

Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

— Specialitāte? — mašīna pajautāja.

— Krāvējs, — neko nedomādams, atbildēju.

— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.

Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru modeļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parādību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mor dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uzlabot» pēc sava prāta?

— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.

— Kas tad ir?

— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedrību».

— Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «prezidentu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.

— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jauki! Dodiet šurp «prezidentu»!

Es atdevu neona spuldzi.

— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko elementu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pievadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pietiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupolā un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.

— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.

— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pašas sāka pārvietoties augšup un lejup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnībbas raga!

— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara žetonus.

— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.

Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās mašīnā. Džons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz koloratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktāvas «la». Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie palikušās sviras un sāku to centīgi kustināt.

— Atdodiet žetonus, — Harijs sacīja.

— Kāpēc?

— Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.

— Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? — es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.

— Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un dodiet šurp žetonus!

Divus no tiem es tomēr paslēpu.

Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa šo laiku Vudrops parūpējās par «valdības» drošību un vairākas reizes noņēma spriegumu no mana kondensatora. Vispār, ap savu mašīnu viņš noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par «Eldorado» projektu Harijs nokampšot veselu žūksni naudas.

Tagad biju gudrāks un par ēdamo iztērēju tikai divus žetonus. Tā bija gandrīz bada maize, bet es sapratu, ka jādomā arī par nebaltām dienām!

Nākamajā rītā atradu Sjūzenu ar saraudātām acīm.

— Kāpēc «uzņēmēju sabiedrība» pinkšķ? —; zobgalīgi iejautājos.

Darbā biju ieradies agri. Kabatā skanošie žetoni cēla manu pašapziņu.

— Tā ir cūcība! — Sjūzena žēlojās.

— Kas?

— Viņš man visu atņēma: gan kleitas, gan veļu, gan kažoku.

— Kas?

— Vudrops.

— Kāpēc?

— Lai sāktu visu no gala. Viņš tos atkal paslēpis automātā.

Pametu sviru un piegāju pie Sjūzenas. Man bija viņas žēl.

— Man šī spēle ne visai patīk, — es teicu.

— Nekas, Harijs panāks pilnīgu harmoniju.

— Nezinu, kas tā tāda. Tikai zinu, ka atņemt to, kas tev iedots, ir cūcība.

Ienāca Vudrops.

— Kas tā par idili! Marš pa vietām! Šķiet, esmu par daudz palielinājis potenciālu tiratronā. Jūs neko nedarāt un neesat atbrīvots.

— Vienu mirkli, saimniek!

Metos pie sviras, bet par vēlu. Tā bija nozudusi. Vudrops sāka apmierināti ķiķināt.

«Velns tevi rāvis! Šodienai man ir žetoni.» Sjūzena sabozās un vairs neizmantoja savu

.uilornātu. Es negribīgi spiedu balto pogu, izmēģinādams dažādas specialitātes. Nekas nebija vajadzīgs. Vai tiešām mūsu sabiedrība pārsātināta kā ar ārstiem un pedagogiem, tā ar tehniķiem un pavāriem? Vēlreiz nospiedu balto pogu.

— Specialitāte?

— Žurnālists.

— Ņemam.

Es pilnīgi apstulbu. No mašīnas tika izbīdīts galds ar rakstāmmašīnu. Ir nu gan tas Harijs! Pat tiktāl aizdomājies!

— Prese mūsu sabiedrībā dod lielus ienākumus, — Vudrops paskaidroja. Jūs saņemsiet jo vairāk, jo ar lielāku prieku Sjūzena lasis jūsu sacerējumus. Nu tad sāciet!

Vudrops izgāja.

Apsēdos pie rakstāmmašīnas un nogrimu domās. Tad iesāku:

«Ārkārtējs ziņojums! Nepieredzēta sensācija! Radioaktīvo mutāciju rezultātā izveidojušās jaunas dzīvnieku sugas! Runājošie ēzeli! Suņi matemātiķi! Pērtiķi homeopāti! Dziedošās cūkas! Gaiļi, kas spēlē pokeru!»

— Kaut kas bezjēdzīgs, — Sjūzena teica, izņemdama no sava automāta papīra lapu. Ja tā turpināsies, es nelasīšu, un jūs nomirsiet badā.

— Nepatīk? — es pavaicāju.

— Nē.

— Labi, pamēģināšu ko citu.

«Nedzirdēta sensācija! Astoņpadsmit miljardieri un četrdesmit divi miljonāri atteikušies no saviem miljardiem un miljoniem strādnieku labā …»

— Paklausieties, Sem, vai kā jūs tur sauc! Es jūsu murgojumus vairs nelasīšu.

— Vēl viens mēģinājums.

— Nelasīšu.

— Nu, lūdzu, Sjūzena.

— Negribu.

— Nu, Sjū!

— Neuzdrošinieties mani ta uzrunāt, vai dzirdat!

Es uzdrukāju:

«Sjū, jūs esat brīnumjauka meitene. Es jūs mīlu.»

Viņa neteica neko.

«Es jūs mīlu. Vai to jūs lasāt?»

Jā, — viņa klusi atbildēja. — Turpiniet.

«Iemīlēju jūs kopš tā mirkļa, kad atgriezos dzīve. Visu laiku, kamēr noņemamies ar šo idiotisko projektu, domāju, kā lai mēs abi aizmūkam. Jūs un es. Vai gribat?»

— Jā, — izņemdama papīra lapu no automāta, viņa klusi atteica.

«Redziet, ko es izdomāju. Galu galā man ir specialitāte. Mēs aiziesim no Vudropa un pacentīsimies atrast īstu darbu, bet nevis šīs elektroniskās blēņas. Divatā mums būs vieglāk. Goda vārds, kopš es jūs ieraudzīju, esmu atzinis, ka pārgriezt vēnas ir stulbi.»

— Es arī domāju tāpat, — Sjū nočukstēja.

Ienāca Vudrops.

Viņš paskatījās uz savām ierīcēm un noknikšķināja pirkstus.

— Ahā! Šķiet, ka nu viss ir kārtībā! Spriegums nostabilizējies! Fāzu noviržu nav! Mēs tuvojamies «ražošanas» un «patēriņa» harmonijai.

— Protams, saimniek, — es sacīju. — Reiz taču mūsu sabiedrībai jāsāk dzīvot, kā nākas.

— Turpiniet tādā pašā garā, bet es to visu atzīmēšu shēmā, — viņš noteica, iziedams no zāles.

«Satiksimies šonakt te. Un izlēksim pa logu.»

— Labi .. .

Līdz dienas beigām sacerēju kādu desmitu idiotisku paziņojumu un nopelnīju veselu kaudzi vara ripuļu. Sjūzena akurāti plēsa nost lapu pēc lapas, lai parādītu elektroniskajam stulbenim, ka ir ļoti ieinteresēta manas produkcijas lasīšanā. Beidzot harmonija bija pilnīga, un Harijs Vudrops drudžaini uzmeta «Eldorado» shēmu, lai pārdotu to par miljonu dolāru. Shēma bija tik daudz vērta, jo tā ietvēra cilvēcisko elementu!

Es par visu peļņu paņēmu sviestmaizes un sabāzu tās pa kabatām.

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie «uzņēmēju sabiedrības».

— Tu vakar ne reizi neizmantoji savu automātu.

— Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

— Ja vēlies, paņemsim kleitas un kažoku.

— Velns tos rāvis!

— Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

— Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri žo-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oranžkrāsas debesis. Sjūzena uz mirkli piekļāvās man klāt.

— Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priekšu. Tikai vienreiz apstājos pie elektriskās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

— Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi augšup piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tumšsārta rēta.

— Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav šajā drausmīgajā pasaulē . ..

Komisijas priekšsēdētājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spējīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cilvēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratināšanas protokola. Valsts komisijas materiāli.)

No biezu zāli apaugušas ielejas parādījās divi jātnieki un devās augšup kalnā. Pa priekšu uz salna, kumpainu purnu ērzeļa jāja mežzinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimušais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli — angļu sacīkšu jātnieka segli ar vienu seglu jostu — noslīdēja zirgam uz kakla.

Mežzinis kalna galā viņu pagaidīja.

— Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.

Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta mežzinim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņš to segloja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk būtu pavisam vaļīga.

Viņš parāva pavadu tik spēcīgi, ka zirgs sacēlās pakaļkājās un pakāpās atpakaļ.

Taka atkal kļuva līdzena. Viņi jāja pa lēzenu augstieni, priekšā pacēlās skuju mežiem apaugušas kalnu virsotnes.

Zirgi gāja slaidā solī, lāgiem bez pamudinājuma sākdami rikšot un cenzdamies viens otru noskriet. Kad ķēve tika priekšā, Betlijs redzēja mežziņa iedegušos, gludi skūtos, kārnos vaigus un drūmās acis, kas uzmanīgi vēroja ceļu. Tās likās ceļa biedru nemaz nemanām.

«Esmu pārāk atklāts,» domāja Betlijs. «Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņš vai nu atņurd pusvārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu

nekas. Viņš laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cienīgs. Viņiem te šajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka žurnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads žurnālists kā .. . Labi, es arī nerunāšu ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..»

Taču pamazām viņa oma uzlabojās. Betlijam dzīvē vienmēr veicās, un viņš uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pašu prieku kā viņam. Par mežziņa noslēgiibu viņš pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.

Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaidroties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevišķos mākoņos. Pār tumšajiem mežiem un aizām aši traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas šā novada skarbo, mežonīgo brīvību.

Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.

— Tevi laikam, pieguļā palaižot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.

Viņš pievilka pavadu un panāca mežzini.

— Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat šai pusē dzimis?

— Nē, — mežzinis pār plecu atteica.

— Kur tad?

— Tālu no šejienes.

— Bet šeit dzīvojat jau sen?

— Sen. — Mellers pagriezās pret žurnālistu. — Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, citādi viņi vēl mūs izdzirdēs.

— Kādi viņi?

— Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pados ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt… Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jājam šurp.

— Vai tad viņi bieži uzbrūk? Avīzēs taču rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.

Mežzinis neko neatbildēja.

— Vai viņi tiešām paši uzbrūk? — Betlijs neviļus paraudzījās atpakaļ. — Varbūt šauj arī? Vai viņiem vispār ir ieroči? Šautenes vai automāti?

— Viņi šauj ļoti reti —rokas nav tam piemērotas … Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.

— Ķetnas, — Betlijs atkārtoja. — Tātad jūs viņus šeit par cilvēkiem neuzskatāt?

— Kas? Mēs?

— Nu ja — jūs. šejienieši.

Mežzinis nospļāvās.

— Protams, ka neuzskatām. Te viņus neviens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.

Viņš runāja aprauti. Taču Betlijs jau bija aizmirsis savu apņemšanos klusēt.

— Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?

— Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja laboratorijā … Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. — Mežzinis pēkšņi apturēja zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem reižu atbildējis uz šādiem jautājumiem.

— Kas ir veltīgi?

— Nu, šis mūsu jājiens. Nekas no tā neiznāks. Viss paliks pa vecam.

— Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir plašas pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja noskaidrosies, ka otarki tiešām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs taču zināt, ka šoreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.

— Tikpat nekas neiznāks, — mežzinis nopūtās. — Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: «Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeometriju? … Vai tiešām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?» It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīcināt!

— Bet es taču tādēļ vien atbraucu, lai sagatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka …

— Vai tad jūs domājat, ka tie pārējie negatavoja materiālus? — Mellers viņu pārtrauca. — Bez tam … — kā jūs spēsiet izprast īsto stāvokli šeit? Te ir jāpadzīvo, lai varētu saprast. Pajādelēt pa apkārtni ir viens, bet dzīvot te visu laiku — pavisam kas cits. Ek! … Ko tur daudz runāt! Jāsim! — Viņš

paskubināja zirgu. — Šeit jau sākas vietas, kur viņi mēdz atklīst. Šajā ielejā.

Žurnālists un mežzinis patlaban bija nonākuši uz kraujas. Līkloču taka zem zirgu pakaviem aizvijās arvien tālāk uz leju.

Tālu priekšā pletās krūmiem aizaugusi ieleja, kuru pārdalīja šaura upīte, kas tecēja pa akmeņainu gultni. Tūdaļ aiz upītes pacēlās meža siena, bet aiz tās nebeidzamā plašumā aizstiepās Galvenās grēdas sniegotās virsotņu šķautnes.

Jātnieki varēja pārskatīt apkārtni desmitiem kilometru tālumā, taču nekur Betlijs nemanīja dzīvības pazīmes — ne dūmu strūkliņu, kas celtos no kāda skursteņa, ne siena gubiņu. Šķita, ka visa apkārtne izmirusi.

Saule paslēpās aiz mākoņa, gaiss tūliņ kļuva vēss, un žurnālists pēkšņi juta, ka viņam nemaz negribas doties mežzinim līdzi ielejā. Viņš saldams savilka plecus. Atcerējās savu pilsētas dzīvokli ar sasildīto gaisu, gaišās un siltās redakcijas telpas. Tad tomēr saņēmās. «Blēņas! Man ir gājis vēl daudz trakāk. Kas tur ko baidīties? Esmu lielisks šāvējs, man ir ļoti strauja reakcija. Kuru tad viņi būtu varējuši sūtīt šurp, ja ne mani?» Viņš redzēja, ka Mellers noņēma no pleca šauteni, un izdarīja to pašu.

Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa šauro taku.

Kad viņi bija nokļuvuši lejā, Mellers sacīja:

— Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesarunāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.

Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļš atkal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lāčkalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē allaž paliktu meža siena, bet kreisajā — krauja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēpties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.

Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausījās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.

— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā celdamies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz muguras. Paiesim nost no ceļa.

Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.

Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.

Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja salnu zirgu, kas strauji lēkšoja šurp. Zirga mugurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jātnieka biksēs un vējjakā. Svešais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata — šo vīrieti viņš jau agrāk redzējis. Viņš pat atcerējās, kur. Vakarā pilsētiņā pie bāra stāvēja pulciņš vīru. Viņu bija kādi pieci vai seši, platiem pleciem, visi spilgti ģērbušies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnālists pazina šīs acis — tādas bija gangste riem.

Tikko svešais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.

— Ei!

Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās

— Ei, pagaidi!

Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina mežzini. Dažus mirkļus viņi noraudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.

Mežzinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pakavu duna izdzisa tālē. Un tad viņš, pēkšņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.

— Tā, tagad vairs nekas neiznāks! Nu vairs ne.

— Kas noticis? — vaicāja Betlijs. Arī viņš bija iznācis no krūmāja.

— Nekas… Tikai no mūsu ieceres nu vairs nekas neiznāks.

— Kādēļ? — žurnālists palūkojās mežzinī un pārsteigts ieraudzīja viņam acīs asaras.

— Nu ir visam beigas, — teica Mellers, novērsās un ar plaukstas virspusi izslaucīja acis. — Ek, nelieši! Ek, nelieši!

— Paklausieties! — arī Betlijs sāka zaudēt pacietību. — Ja jūs sākat tik traki nervozēt, tad mums tiešām nav vērts jāt tālāk.

— Nervozēt! — iesaucās mežzinis. — Jums šķiet, ka es nervozēju? Paskatieties!

Ar rokas vēzienu viņš norādīja uz egles zaru ar sarkaniem čiekuriem, kurš bija pārkāries pār ceļu soļus trīsdesmit atstatu.

Betlijs vēl nesaprata, kādēļ viņam vajadzētu uz to skatīties, kad jau nodārdēja šāviens, degunā iesitās pulvera dūmu smaka, un čiekurs, kas bija karājies pašā zara galā, novēlās uz asfalta.

— Redziet nu, kā ir ar manu nervozēšanu, — Mellers noteica, ieiedams alksnājā pēc zirga.

Fermu viņi sasniedza tieši tad, kad sāka krēslot.

No nepabeigtas baļķu ēkas iznāca gara auguma vīrietis ar melnu bārdu un pinkainiem matiem un klusēdams noraudzījās, kā mežzinis un Betlijs noņēma zirgiem seglus. Pēc tam uz lieveņa iznāca sieviete — sarkanmataina, ar plakanu, neizteiksmīgu seju, arī sapinkojusies. Vecākiem aiz muguras parādījās trīs bērni. Divi astoņus vai deviņus gadus veci puisēni un gadus trīspadsmit veca meitenīte, sīciņa un ārkārtīgi trausli veidota.

Neviens no viņiem nebrīnījās par Mellera un žurnālista ierašanos, nedz priecājās par to, nedz arī izrādīja nepatiku. Viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās. Betlijam šī klusēšana nebija pa prātam.

Vakariņas ēdot, viņš centās uzsākt sarunu.

— Klausieties, kā jūs te tiekat galā ar otarkiem? Vai viņi jums stipri sariebuši?

— Ko? — melnbārdainais fermeris pielika plaukstu pie auss un pārliecās pāri galdam.

— Ko? — viņš kliedza. — Runājiet skaļak. Es vaji dzirdu.

Tā tas turpinājās labu brīdi, un fermeris stūrgalvīgi liedzās saprast, ko no viņa vēlas. Beigu beigās viņš noplātīja rokas. Jā, otarki te esot gan. Vai tie viņu traucējot? Nē, viņu personiski netraucējot. Par citiem viņš neko nezinot. Nekā nemākot pateikt.

5ās sarunas vidū sīkā meitenīte piecēlās, ievīstījās lakatā un, neteikusi nevienam ne vārda, izgāja ārā.

Tiklīdz vakariņas bija paēstas, fermera sieva ienesa no blakus istabas divus matračus un sāka klāt ciemiņiem guļvietas.

Taču Mellers viņu apturēja.

— Mēs labāk pārgulēsim šķūnī.

Sieviete, ne vārda neteikusi, atlieca muguru. Fermeris strauji panācās uz istabas vidu.

— Kādēļ? Guliet vien tepat.

Bet mežzinis jau vāca kopā matračus.

Uz šķūni garais fermeris pavadīja viņus ar lākturi. Brītiņu nolūkojās, kā ciemiņi iekārtojas, un mirkli viņa sejā bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos kaut ko teikt. Taču viņš tikai pacēla roku un pakasīja galvu. Pēc tam aizgāja.

— Kādēļ šādas izdarības? — Betlijs jautāja. — Vai tiešām otarki nāk iekšā pat mājās?

Mellers pacēla no zemes biezu deli un atspieda to pret smagajām, izturīgajām durvīm, vēl pārbaudīdams, vai dēlis nevar noslīdēt.

— Liksimies nu gulēt, — viņš noteica.

Mēdz gadīties visādi. Kādreiz viņi iekuļas arī mājās.

Žurnālists apsēdās uz matrača un sāka raisīt vaļā zābakus.

— Bet sakiet, vai īstie lāči arī šeit vēl ir palikuši? Nevis otarki, bet īstie meža lāči. Sājos mežos taču senāk bija daudz lāču?

— Neviena paša, — Mellers atbildēja.

— Pirmais, ko otarki izdarīja, kad bija izlauzušies no laboratorijas uz salas, — viņi iznīcināja visus īstos lāčus. Vilkus arī. Te neIrūka ne jenotu, ne lapsu, bet viņi iznīdēja visus. Otarki pievāca indi no izdemolētās laboratorijas un noindēja visus sīkos dzīvniekus. Šeit visā apkārtnē mētājās nosprāguši vilki — tos viņi nezin kādēļ neēda. Bet lāčus aprija visus līdz pēdējam. Viņi jau paši savējos arī reizēm ēd.

— Savējos? . . .

— Protams, viņi taču nav cilvēki. No viņiem visu ko var sagaidīt.

— Tātad jūs viņus uzskatāt vienkārši par zvēriem?

— Nē. — Mežzinis papurināja galvu.

— Par zvēriem mēs viņus neuzskatām. Tikai pilsētās strīdas par to, kas viņi ir — cilvēki vai zvēri. Mēs šeit zinām, ka viņi nav ne viens, ne otrs. Saprotiet jel, senāk bija tā: bija cilvēki, un bija zvēri. Tas arī bija viss. Bet tagad gadījies vēl kas trešais — otarki. Kaut kas tāds uzradies pirmo reizi, kopš pasaule pastāv. Otarki nav zvēri. Būtu jau labi, ja viņi būtu tikai zvēri vien. Un viņi, protams, nav arī cilvēki.

— Sakiet, — Betlijs juta, ka tomēr nespēs atturēties no šī jautājuma, lai gan pats skaidri saprata, cik tas banāls, — sakiet, vai tiešām vini bez grūtībām iemācās augstāko matemātiku?

Mežzinis piepeši skarbi pagriezās uz viņa pusi.

— Paklau, nemuldiet par matemātiku! Turiet labāk muti! Es personīgi nedodu ne sarkanu grasi par jūsu augstāko matemātiku. Jā, matemātika otarkiem ir tīrais nieks. Bet kāds no tā labums? … Jābūt taču cilvēkam — tas ir galvenais.

Viņš novērsās un iekoda lūpu zobos.

«Viņam ir neiroze,» nodomāja Betlijs. «Jā, turklāt visai stipra. Viņš ir slims cilvēks.»

Taču mežzinis jau nomierinājās. Viņš jutās neveikli, ka bija tā aizsvilies. Brītiņu klusējis, viņš ievaicājās:

— Atvainojiet, vai esat vinu redzējis?

— Ko?

— Nu, to ģēniju. Fīdleru.

— Fīdleru? … Esmu. Es ar viņu runāju tieši pirms izbraukšanas. Savas avīzes uzdevumā.

— Viņu droši vien glabā celofāna iesaiņojumā? Lai tikai viņam ne lietus pilīte neuzkristu.

— Jā, viņu apsargā. — Betlijs atcerējās, kā viņam pašam pārbaudīja caurlaidi un kā viņu pārmeklēja pirmoreiz ārpus mūra, kas apjoza Zinātnisko centru. Pēc tam tas pats atkārtojās vēlreiz — pirms iebraukšanas institūtā. Bet trešo reizi viņu pārmeklēja, iekams ielaida dārzā, kur pie viņa iznāca pats I idlers. — Viņu apsargā. Bet viņš tiešām ir ģeniāls matemātiķis. Fīdleram bija tikai trīsdesmit gadu, kad viņš izdarīja savus «Labojumus vispārējā relativitātes teorijā» . Protams, viņš taču ir neparasts cilvēks, vai ne?

— Bet kāds viņš izskaj.ās?

— Kāds izskatās?

Žurnālists samulsa. Viņš atcerējās Fīdleru, kad tas baltā, ērtā uzvalkā iznāca dārzā. Viņa augumā bija kaut kas neveikls. Platas gūžas, šauri pleci. īss kakls … Tā bija dīvaina intervija, jo Betlijam visu laiku likās, ka drīzāk intervē viņu pašu. Protams, Fīdlers atbildēja uz viņa jautājumiem. Taču viņš to darīja nenopietni. It kā zobotos par žurnālistu un vispār par visu parasto cilvēku pasauli tur, aiz Zinātniskā centra mūriem. Viņš vaicāja pats. Turklāt pavisam muļķīgus jautājumus. Dažādas blēņas. — piemēram, vai Betlijam garšojot burkānu sula. It kā tā būtu eksperimentāla saruna un Fīdlers pētītu parasto cilvēku.

— Viņš ir vidēja auguma, — sacīja Betlijs. — Acis maziņas . . . Bet vai tad jūs viņu neesat redzējis? Viņš taču bija arī šeit, laboralorijā uz salas.

— Viņš atbrauca divas reizes, — Mellers atbildēja, — bet visapkārt bija tāda apsardze, ka vienkāršus mirstīgos nelaida tuvāk par kilometru. Toreiz otarkus vēl turēja iežogojumā un ar viņiem strādāja Rihards un Kleins. Kleinu viņi vēlāk apēda. Bet, kad otarki bija pasprukuši vaļā, Fīdlers te vairs nerādījās … Ko tad viņš tagad saka par otarkiem?

— Par otarkiem? … Teica, ka tas esot bijis ļoti interesants zinātnisks eksperiments. Ar lielām perspektīvām. Tomēr tagad viņš ar to vairs nenodarbojas. Tagad viņa pētījumi saistīti ar kosmiskajiem stariem … Vēl sacīja — viņam esot ļoti žēl, ka bijuši upuri.

— Bet kādēļ tas viss tika darīts? Kādā nolūkā?

— Nu ka lai jums pasaka? … — Betlijs brītiņu padomāja. — Saprotiet, zinātnē mēdz būt tāds jautājums: «Kas notiktu, ja?» No tā radušies daudzi jaunatklājumi.

— Kādā nozīmē — «Kas notiktu, ja?»?

— Nu, piemēram: «Kas notiktu, ja magnētiskajā laukā ievietotu vadītāju, pa kuru plūst strāva?» Un iznāca elektrodzinējs … Vārdu sakot, tas bija eksperiments.

— Eksperiments, — Mellers noteica, sakozdams zobus tā, ka tie noņirkstēja. — Izdarīja eksperimentu — palaida cilvēkiem virsū cilvēkēdājus. Un tagad neviens par mums vairs nedomā. Tieciet galā, kā paši mākat. Fīdlers jau sen aizmirsis gan otarkus, gan arī mūs. Bet viņu te savairojies simtiem, un neviens nezina, kādus plānus pret cilvēkiem viņi kaldina. — Mežzinis apklusa un nopūtās. — Ek, ja padomā vien, kādas ērmības tikai neizgudro! Iztaisīt zvērus gudrākus par

cilvēkiem. Galīgi sajukuši tais pilsētās. Vispirms atombumba, tagad šitas. Droši vien grib, lai cilvēku dzimums pavisam iznīkst.

Viņš piecēlās, paņēma pielādēto šauteni un nolika to sev līdzās zemē.

— Paklausieties, mister Betlij. Ja kaut kas notiks, kāds dauzīsies pie durvīm vai lauzīsies iekšā, guliet, kā gulējis. Citādi mēs tumsā vēl nošausim viens otru. Guliet mierīgi, bet es zināšu, kas jādara. Esmu tā ietrenējies, ka pamostos kā suns, no priekšnojautas vien.

No rīta, kad Betlijs iznāca no šķūņa, saule mirdzēja tik spoži un lietus noskalotais zaļums bija tik svaigs un spirgts, ka visas nakts sarunas viņam šķita tikai briesmu stāsti.

Melnbārdainais fermeris jau strādāja tīrumā — viņa krekls baloja kā mazs plankumiņš upes otrā krastā. Uz mirkli žurnālistam iešāvās prātā, ka tā varbūt ir īstā laime — celties augšā līdz ar sauli, nepazīt pilsētas sarežģītās dzīves trauksmi un rūpes, būt saskarsmē vienīgi ar lāpstu un brūno, auglīgo zemi.

Taču mežzinis drīz vien lika viņam atgriezties īstenībā. Viņš parādījās pie šķūņa ar šauteni rokā.

— Iesim, es jums kaut ko parādīšu.

Viņi apgāja šķūnim apkārt un iegāja sakņu dārzā no mājas otras puses. Te Mellers sāka uzvesties pavisam dīvaini. Pieliecies viņš izskrēja cauri krūmājam un pielupās grāvī pie kartupeļu vagām. Pēc tam ar zīmēm lika žurnālistam darīt to pašu.

Viņi devās pa grāvi apkārt sakņu dārzam. No mājas atskanēja sievietes balss, taču nebija saprotams, ko viņa saka.

Mellers apstājās.

— Paskatieties.

— Kas ir?

— Jūs taču teicāt, ka esat mednieks. Skatieties!

Kailā zemes laukumiņā starp zāles kušķiem bija palicis labi saredzams piecpirkstainas pēdas nospiedums.

— Lācis? — ar cerībām balsī iejautājās Betlijs.

— Kas par lāci! Lāču te sen vairs nav.

— Tātad otarks?

Mežzinis pamāja ar galvu.

— Pavisam svaigas pēdas, — čukstus sacīja žurnālists.

— Sās nakts pēdas, — Mellers apstiprināja. — Redziet, pielijušas. Tas nozīmē, ka viņš bijis mājā jau pirms lietus.

— Mājā? — Betlijs juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. — Pašā mājā?

Mežzinis neatbildēja, bet ar galvas mājienu parādīja žurnālistam uz grāvja pusi, un viņi klusēdami devās atpakaļ.

Pie šķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.

— Tā man šķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izliklies, ka tr pakurls. Viņš tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.

Žurnālists juta, ka viņam aizžņaudzas balss.

— Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki šeit apvienojas ar otarkiem? Pret citiem cilvēkiem!

— Runājiet klusāk! — mežzinis piekodināja. — Ko nozīmē «apvienojas»? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bieži notiek. Otarks, piemēram, atnāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņš izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.

— Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacieš? Kāpēc viņi nešauj uz otarkiem?

— Kā lai šauj, ja mežā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt … Bet galvenais — bērni. Viņi taču var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievākuši visus ieročus. Jau pašā sākumā. Pirmajā gadā.

— Un cilvēki atdeva ieročus?

— Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk nožēloja .. .

Viņš nepabeidza teikumu un pēkšņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piecpadsmit no viņiem.

Viss turpmākais norisinājās divās trīs sekundēs.

Mellers pacēla šauteni un uzvilka gaili. Tai pašā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūkušās un atskanēja balss:

— Ei, nešaujiet! Nešaujiet!

Žurnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja šāviens, bet lode ķēra vienīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa mežu un nozuda starp kokiem. Vēl dažus mirkļus brīkšķēja krūmi, tad viss noklusa.

— Kāda velna pēc! — Mežzinis neprātīgās dusmās apsviedās apkārt. — Kādēļ jūs to izdarījāt?

Žurnālists nobālis čukstēja:

— Viņš runāja kā cilvēks … Viņš lūdza lai nešauj.

Mirkli mežzinis nolūkojās žurnālistā, tad niknums atslāba, un viņš gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.

— Jā, var jau būt … Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.

Viņiem aiz muguras kaut kas nočabēja. Viņi pagriezās atpakaļ.

Fermera sieva sacīja:

— Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.

Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.

Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.

Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:

— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.

— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažīlies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust šejienes atmosfēru.

— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sajust,

Betlijs paraustīja plecus.

Mežzinis piepeši apturēja zirgu.

— Klusāk …

Viņš ieklausījās.

— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.

Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:

— Ei, Meller, ei!

Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skriešus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.

— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.

Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.

Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.

Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa šķēršļotu apvidu. Bedres, sakrituši koku stumbri, krūmi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, saplūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur viņam zars norāva cepuri no galvas, viņš to pat nepamanīja.

Starp citu, no viņa ari vairs nekas nebija atkarīgs. Viņa zirgs iededzies centās nepalikt ērzelim iepakaļ. Betlijs cieši apķērās ķēvei ap kaklu. Ik mirkli viņam likās, ka teju teju nositīsies.

Viņi izauļoja cauri mežam, pāri pļavai, pāri kalna nogāzei, aizlēkšoja garām fermera sievai un iedrāzās lielā gravā.

Tur mežzinis nolēca no zirga un kopā ar fermeri pa šauru taciņu ieskrēja klajos priežu jaunaudzes brikšņos.

Arī žurnālists atstāja ķēvi, uzmetis tai pavadu uz kakla, un metās Melleram pakaļ. Viņš skrēja mežzinim aiz muguras, un viņa prāts automātiski konstatēja apbrīnojamo pārvērtību šai cilvēkā. No Mellera līdzšinējās nenoteiktības un apātijas vairs nebija ne vēsts. Viņa kustības bija vieglas un koncentrētas, ne mirkli nesvārstīdamies, viņš mainīja virzienu, lēca pāri bedrēm, līda pa zemāko zaru apakšu. Mežzinis devās uz priekšu tā, it kā otarka pēdas būtu ievilktas ar treknu krīta svītru.

Kādu brīdi Betlijs izturēja skrējiena tempu, tad palika iepakaļ. Sirds viņam vai lēca no krūtīm ārā, rīkle bija izkaltusi un žņaudzās ciet. Viņš sāka iet soļiem, brīdi klīda pa brikšņiem viens pats, tad priekšā izdzirda balsis.

Gravas visšaurākajā vietā mežzinis bija apstājies pie lazdu biezokņa, turēdams ieroci šaušanai gatavu. Turpat stāvēja arī meitenes tēvs.

Mežzinis, skaidri atdalīdams vārdus, sa-

cīja:

— Laid viņu vaļā! Ja ne, es tevi nogalināšu.

Viņš runāja uz kādu biezoknī.

Par atbildi atskanēja rēkoņa, kurai pa vidu jaucās bērna raudas.

Mežzinis atkārtoja:

— Es tevi nogalināšu. Es nežēlošu dzīvību, lai tev izsekotu un tevi nobeigtu. Tu mani pazīsti.

No jauna atskanēja rēkoņa, tad kāda balss — taču tā nebija cilvēka balsij līdzīga, bet likās drīzāk nākam no gramofona, jo nenodalīja vārdus citu no cita — jautāja:

— Bet, ja atlaidīšu, tu uz mani nešausi?

— Nē, — atteica Mellers. —Tad atstāšu dzīvu.

Biezoknī iestājās klusums. Bija dzirdami vienīgi šņuksti.

Tad nobrīkšķēja zari, krūmājā pazibēja kaut kas balts. No biezokņa iznāca sīkā meitenīte. Viena roka viņai bija asiņaina, viņa to pieturēja ar otru.

Šņukstēdama meitenīte pagāja garām trim vīriem, pat galvu uz viņu pusi nepagriezusi, un grīļodamās sāka iet mājas virzienā.

Visi trīs pavadīja viņu ar skatienu.

Melnbārdainais fermeris paraudzījās uz Meliem un Betliju. Viņa plati ieplestajās acīs bija kaut kas tik naidīgs, ka žurnālists neizturēja un nodūra galvu.

— Ta, — fermeris noteica.

Nakti viņi apmetās kādā tukšā sargbūdiņā mežā. Līdz ezeram, kur uz salas atradās laboratorija, bija atlicis vairs tikai dažu stundu jājiens, bet Mellers atteicās tumsā jāt.

Tā bija jau viņu ceļojuma ceturtā diena, un žurnālists juta, ka viņa dzīvē pārbaudītais optimisms sāk ļodzīties. Senāk viņam katrā nepatīkamā gadījumā allaž bija gatavs teiciens: «Dzīve tomēr ir sasodīti jauka būšana.» Bet tagad viņš saprata, ka šī apdeldētā frāze, kas lieti derēja, braucot komfortablā vagonā no vienas pilsētas uz otru vai pa stikla durvīm ieejot viesnīcas vestibilā, lai sastaptos ar kādu slavenu personu, ka šī frāze nepavisam nederēja, piemēram, notikumā ar Stegliku.

Likās, ka visu apkārtni pārņēmusi kāda sērga. Cilvēki bija apātiski un nerunīgi. Pat bērni nesmējās.

Reiz viņš ievaicājās Melleram, kādēļ cilvēki nebrauc no šejienes projām. Mellers paskaidroja, ka šā apvidus iedzīvotāju vienīgā manta ir zeme. Pašlaik nebūtu iespējams to pārdot. Otarku dēļ zeme zaudējusi vērtību.

Betlijs jautāja:

— Kādēļ jūs nebraucat projām?

Mežzinis padomāja. Iekodis lūpu zobos, brīdi klusēja un tad atbildēja:

— Šeit es tomēr esmu kaut cik noderīgs. Otarki no manis baidās. Man te nekā nav. Ne ģimenes, ne mājas. Man neko nevar nodarīt. Ar mani var vienīgi kauties. Bet tas ir riskanti.

— Tātad otarki jūs cieni.

Mellers neizpratnē pacēla galvu.

— Otarki? … Nē, ko jūs melšat! Cienīt viņi nav spējīgi. Tie taču nav cilvēki. Viņi baidās. Turklāt pamatoti. Es viņus šauju nost.

Zināmā riskā otarki tomēr ielaidās. Tiklab mežzinis, kā žurnālists to juta. Bija tāda sajuta, it kā ap viņiem lēnām savilktos loks. Trīs reizes uz viņiem raidīja šāvienus. Viens šāviens atskanēja no pamestas mājas loga, bet divi — tieši no meža. Ik reizi pēc neveiksmīgā šāviena viņi uzgāja lāča pēdas. Un vispār — o.tarku pēdas viņiem gadījās ceļā ar katru dienu vairāk …

Sargbūdiņā, kur bija neliels no akmeņiem sakrauts pavards, viņi iekūra uguni un izvārīja vakariņas. Mežzinis aizkūpināja pīpi, skumji raudzīdamies grīdā.

Zirgus viņi bija atstājuši ārā, pretī būdas atvērtajām durvīm.

Žurnālists skatījās uz mežzini. Kopā pavadītajās dienās viņa cieņa pret šo cilvēku bija augusi ar katru dienu. Mellers bija neizglītots, visa viņa dzīve aizritēja mežos, viņš gandrīz neko nelasīja, ar viņu nevarēja ne divas minūtes sarunāties par mākslu. Un tomēr žurnālists juta, ka labāku draugu viņš sev nevēlētos. Mežziņa spriedumi allaž bija saprātīgi un patstāvīgi; ja nebija ko teikt, viņš klusēja. Sākumā viņš šķita žurnālistam tāds kā. izmocīts un nervozs, taču tagad Betlijs saprata, ka tā bija iesīkstējusi sāpe par plašā, pamestā

apvidus iedzīvotājiem, kam zinātnieki laipnā kārtā uzsūtījuši smagu postu.

Pēdējās divi dienas Mellers jutās savārdzis. Viņu mocīja purva drudzis. No augstās temperatūras viņa seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.

Uguns pavardā izplēnēja, un mežzinis negaidot ievaicājās:

— Sakiet, vai viņš ir jauns?

— Kas?

— Tas zinātnieks. Fīdlers.

— Jauns, — žurnālists atbildēja. Gadu trīsdesmit būs. Ne vairāk. Bet kas tad ir?

— Tur jau tas ļaunums, ka jauns, — noteica mežzinis.

— Kādēļ?

Mellers brīdi klusēja.

— Tā ar tiem spējīgajiem notiek — viņus uzreiz novieto slēgtā vidē. Un sāk ar viņiem noņemties. Bet viņi nemaz nepazīst dzīvi. Tāl dēļ arī nejūt līdz cilvēkiem. — Viņš nopūtās. — Arī zinātniekam vispirms jābūt cilvēkam.

Viņš piecēlās.

— Laiks doties pie miera. Mums vajadzēs gulēt pa kārtai. Citādi otarki nomaitās mūsu zirgus.

Žurnālistam iekrita pirmajam palikt nomodā.

Zirgi skrubināja pērno sienu no nelielas gubiņas.

Viņš apsēdās uz būdas sliekšņa un nolika šauteni uz ceļiem.

Tumsa iestājās pēkšņi un apņēma visu. Pamazām acis tomēr pierada pie dziļās krēslas. Uzlēca mēness. Debesis bija skaidras, zvaigžņotas. Sasaukdamies kaut kur pārlidoja sīku putnu bars, kuri atšķirībā no lielajiem putniem, plēsoņu bīdamies, rudeņos uz dienvidiem lido naktīs.

Betlijs piecēlās un sāka pastaigāties turpat būdas tuvumā. Mežs cieši ieskāva pļaviņu, kurā stāvēja mājele, un tas bija bīstami. Žurnālists pārbaudīja, vai šautenes gailis uzvilkts.

Viņš parcilaja atmiņa pedejo dienu notikumus, sarunas, sejas un domāja, kā, atgriezies redakcijā, stāstīs par otarkiem. Tādēļ viņam arī iešāvās prātā, ka īstenībā šī doma par atgriešanos nekad nav pametusi viņa apziņu un piešķīrusi sevišķu nokrāsu visam, ar ko bija nācies sastapties. Pat toreiz, kad viņi dzinās pakaļ otarkam, kas bija nolaupījis meitenīti, Betlijs ne mirkli neaizmirsa — lai arī cik drausmīgi te būtu, viņš varēs atgriezties un aizbēgt no visa.

«Es jau nu atgriezīšos,» viņš teica pats sev. «Bet Mellers? Un pārējie? …»

Taču šī doma bija pārāk baisma, lai uzdrošinātos to šai brīdī izdomāt līdz galam.

Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņš atcerējās virsrakstu kādam avīžu rakstam — «Saprāts bez labsirdības». Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis mežzinis. Viņš otarkus neuzskatīja par cilvēkiem tādēļ, ka tie nepazina «līdzjūtības».

Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespējams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsirdība nav saprāta veidojums? Vai varbūt otrādi? … Nav šaubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domāšanā, labāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus sevišķus uzdevumus. Bet arī «domājošās mašīnas» taču izmanto visādu sevišķu uzdevumu risināšanai. Kāda tur atšķirība?

Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un mežzinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā arvien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tiešām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?

«Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,» viņš sevi drošināja. «Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspēšu savu mūžu nodzīvot un nomirt.»

Bet tad viņu pēkšņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos — otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā daži apgalvo, esot gudrāki par cilvēkiem?

Acu priekšā pēkšņi parādījās paša dēlēns un ierunājās:

— Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?

Un viņi ir viņi. Bet viņi taču arī domā, ka viņi ir mēs?

«Jūs pārāk ātri pieaugat,» nodomāja Betlijs. «Es septiņu gadu vecumā tādus jautājumus neuzdevu.»

Kaut kur aiz muguras iebrikšķējās zars. Zēns izgaisa.

Žurnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un saausījās. Nē, viss kārtībā.

Sikspārnis nedrošā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.

Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jātnieks, kurš pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.

Viņš atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.

— Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mājas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cēlies?

Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evolūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņš pamodās.

Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gaišākas.

Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, nebija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kūņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un žurnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.

Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja čuksti:

— Viņš guļ.

— Nē, pamodās jau.

— Pieej viņam klāt.

— Viņš šaus.

— Viņš būtu šāvis jau agrāk, ja varētu. Viņš vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bailēm. Ej klāt!

— Ej pats!

Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Sačukstēšanās turpinājās:

— Bet tas otrs. Tas šaus.

— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!

Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.

Pārvarējis stingumu, žurnālists nospieda gaili. Divi šāvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, šautene izkrita viņam no rokām. Viņš metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priekšā bultu.

Mežzinis stāvēja, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un žurnālists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautājumu:

— Zirgi?

Viņš pamāja ar galvu.

Aiz durvīm nočabēja. Otarki ar kaut ko noslodzīja durvis no ārpuses.

Atskanēja sauciens:

— Ei, Meller! Ei!

Mežzinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to šauteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņš tikko paspēja paraut divstobreni atpakaļ.

Ārpusē kads saka apmierinati smieties.

Čērkstoša balss, gari stiepdama vārdus,

sacīja:

— Nu tev beigas, Meller.

Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:

— Meller, Meller, parunājies ar mums …

— Ei, mežzini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu taču esi cilvēks, tev jābūt gudram …

— Izsaki savas domas, Meller, un es pierādīšu, ka tev nav taisnība …

— Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips …

Mežzinis klusēja.

Žurnālists nervoziem sojiem piegāja pie lodziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka — oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosakāma.

Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem paša lodziņa:

— Tu esi tas žurnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? …

Žurnālists nokremšļojās. Rīkle bija gluži izkaltusi.

Tā pati balss turpināja:

— Kāpēc tu atbrauci šurp?

Klusums.

— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?

Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:

— Protams, protams, viņi grib mūs iznīI cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet taI gad grib nomaitāt…

Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.

Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:

— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.

Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.

Betlijs pagriezās atpakaļ.

Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.

Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.

Otarki metās projām.

Mellers nolēca no pavarda.

— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.

Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.

Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz

kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.

Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturējās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.

Mežzinis sacīja:

— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši savējos arī.

Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.

Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Donalds Betlijs, stāv šeit? . . .

— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mellers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsējiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .

Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūkošanai.

— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpināja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunājušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.

— Bet pēc tam?

— Pēc tam viņi nogalināja vēl divus laborantus un izmuka. Taču pieci vai seši palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunājās. Palikušos otarkus aizveda. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka vilcienā viņi apēduši vēl vienu cilvēku . . .

Laboratorijas lielajā istabā viss bija atstāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stāvēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rentgcna aparāta vados zirnekļi bija saauduši tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa caurumiem spraucās iekšā akāciju krūmu zari.

Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.

; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstarošanas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.

Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lāpām un mikla koka.

Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.

— Jūs neko nedzirdējāt?

— Nē, — atbildēja Betlijs.

— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mežzinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.

Viņš atkal vērīgi ieklausījās.

— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.

Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.

Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.

Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.

īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sažņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:

— Nē, tā nevar.

Steigšus viņš metās atpakaļ.

Bet bija jau par vēlu.

Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.

Mirkli Mellers un žurnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.

Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.

Laukumā un izžuvušajā baseinā, kurš nezin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vairāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. Šajā ne īsti zvēru, ne cilvēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rēkoņa.

Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.

Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.

— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.

Taču tas nebija akmens.

Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.

Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.

— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.

Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.

— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.

Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.

— Durvis!

Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.

Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.

— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!

— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās

Betlijs.

— Kas?

Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.

Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:

— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?

— Jā.

— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi astoņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.

— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !

Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,

bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.

Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastiprinājās.

Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mežzinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.

Mežzinis sacīja:

— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.

Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.

Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies viņam palīgā.

Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.

Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejaušības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņš varēja arī nebraukt šurp, atteikties no uzdevuma, ko viņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņš gluži labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptiešu mākslas pieminekļu glābšanas darbi.

Šurp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejaušība. Tieši tas Betlijam likās visbriesmīgākais.

Dažubrīd viņš it kā neticēja notikušajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klātajiem galdiem.

Otarki nezin kādēļ bija zaudējuši jebkādu interesi par žurnālistu. Laukumā un izžuvušajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar šausmās sastingušu sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savējiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.

Naktī Betlijam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņš sajuta spēju riebumu pret mirušo mežzini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pašām durvīm.

Stundu vai divas viņš nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:

— Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? … Kādēļ tieši es? …

Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Taču tagad viņš jau skaidri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinājās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau gluži citā aspektā. Viņš atcerējās, kā pašā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar mežzini. Mellers sacīja, ka fermeri neielaidīšoties ar viņu nekādās sarunās. «Kādēļ?» vaicāja Betlijs. — «Tādēļ, ka jūs dzīvojat siltumā un ērtībās,» atbildēja Mellers. «Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevuši.» — «Kādēļ lai es būtu no virsotnes?» Betlijs nepiekrita. «Naudas es nenopelnu daudz vairāk kā viņi.» — «Kas par lo!» attrauca mežzinis. «Jums ir viegls, patīkams darbs. Visus šos gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avīžu rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalījāties asprātīgās sarunās …»

Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Optimisms, ar kuru viņš tā lepojās, beigu beigās tomēr bija bijis tikai tāds strausa optimisms. Viņš vienkārši bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves sodiem Alžīrijā, par badu Indijā, bet pats domāja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jaunas mēbeles savam lielajam piecistabu dzīvoklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki — cilvēki otarki — apšāva demonstrantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņš novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.

No šī viedokļa visa viņa līdzšinējā dzīve, gluži otrādi, pēkšņi izrādījās jo cieši saistīta ar to, kas norisinājās pašlaik. Nekad viņš nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas atmaksa …

Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uzsāka ar viņu sarunas. Viņš neatbildēja.

Kāds otarks teica:

— Ei, žurnālist, nāc ārā! Mēs tev neko nedarīsim.

Bet otrs turpat blakus iesmējās.

Betlijs atkal sāka domāt par mežzini. Tikai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis bijis varonis.

īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņš stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzvarēts.

Trešajā dienā žurnālists sāka murgot. Vi ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes redakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.

Raksts saucās «Kas ir cilvēks?».

Viņš skaji runāja:

— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās apbrīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pārākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mērā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, analizēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…

Taču viņa domas samezglojās un sajuka …

Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam šķita, ka pietraucies kājās un tur rokā šaušanai gatavu ieroci. Patiesībā viņš. gluži bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.

Pie pašas sejas iznira zvēra purns. Ar mokām sasprindzinājis domas, viņš pēkšņi atcerējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!

Tad arī šī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs dažās sekundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otarki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu šajā pamestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! … Cilvēki! …

Viņš nezināja, ka vēsts par Mellera pazušanu jau izplatījusies pa visu apkārtni un izmisušie fermeri rok ārā no zemes paslēptos ieročus.

Pirms dažiem mēnešiem es svinēju piecdesmito dzimšanas dienu.

Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros tika cildinātas manas labās īpašības un noklusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektronikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.

— Bet tagad, — viņš paziņoja, — jubilāru sveiks mūsu laboratorijas visjaunākais pārstāvis.

Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.

Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstināšanās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.

Visi sāka aplaudēt.

— Šis robots, — Strekozovs turpināja,

pieder pie automatiem, kas paši apgūst informāciju. Viņš nedarbojas pēc iepriekš sagatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstākļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūkstoš vārdu, turklāt šis leksikons nemitīgi paplašinās. Viņš var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstāvīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku valodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņš pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Robij, sasveicinieties ar savu jauno saimnieku, — viņš piebilda, pagriezies pret robotu.

Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusēšanas sacīja:

— Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.

Tas bija gaužām jauki sacīts, kaut gan man šķita, ka teikums nav sastādīts visai pareizi.

Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.

— Nebūs glīti, — teica mana sievasmāte, — ja viņš staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pašūšu viņam virssvārci.

Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stāvēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti.

— Lūdzu, Robij, — es teicu, — esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie atrodas priekšnamā pie durvīm.

— Kā to dara? — viņš apvaicājās.

— Pavisam vienkārši. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.

Robijs paklausīgi devās uz priekšnamu.

Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.

Kad piegāju pie viņa, viņš tikko beidza triept uz zābakiem aprikožu ievārījumu, kuru sieva glabāja īpašiem gadījumiem.

— Ai, Robij, — es iesaucos, — aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pašā apakšā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.

— Ķermeņa atrašanos telpā, — viņš teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cenšos notīrīt zābakus, — var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uzdodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.

— Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.

Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb(uru telpas punktu, kaut vai šo istabas kaktu.

Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievērošu.

Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un augstumu, — viņš turpināja murmulēt.

— Labi. Nerunāsim vairs par to.

Pieļaujamā kļūda pašreiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attiecības, nedrīkst pārsniegt divas tūkstošdaļas radiāna pēc azimuta un vienu tūkstošdaļu radiāna augstumā.

— Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par šo tematu! — es aizsvilies uzsaucu.

Viņš tiešām apklusa, bet visu dienu sekoja man pa pēdām un ar žestiem centās izskaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koordinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.

Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.

Jau trešajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņš veica ar lielu nepatiku.

Taču vienu, gods kam gods, nevarēja noliegt: viņš prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kaislība aprēķināt visu līdz kapeikas tūkstošdaļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalkulācijā būtu nenovērtējams ieguvums.

Viņas abas ar sievasmāti cieši ticēja Robija

izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zināšanas šķita pagalam paviršas.

Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:

— Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.

— To nav iespējams izdarīt, — viņš, brītiņu padomājis, atteica.

— Kādēļ?

— Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.

Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.

— Liekas, Robijam taisnība, — piebilda sievasmāte, — es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.

— Robij, — es sacīju. — runa nav par kādas vienības aritmētisku dalīšanu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalīšanu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalījuma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pašu būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.

— Blēņas! — Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. — Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, izteikts ar iracionālo skaitli «jt». Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.

— Pilnīgi pareizi! — sievasmāte viņu atbalstīja. — To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlējušās, reiz, ienākdams klasē .,.

Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — es vēlreiz iejaucos. — Pastāv vairāki veidi dalīšanai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.

— Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domāšanas procesi norisinās visai ierobežotā ātrumā, — viņš atcirta.

To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sveši apšauba manas gara spējas.

— Kā jums nav kauna, Robij?!

— Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! — viņš sāka tarkšķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.

Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:

— Uz kuģa satikās divi komivojažieri.

«Kurp jūs braukdams?» apvaicājās viens.

«Uz Odesu,» atbildēja otrs.

«Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īstenībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?»

Anekdote visiem patika.

— Atkārtojiet sākuma nosacījumus, — atskanēja Robija balss.

Divreiz stāstīt to pašu anekdoti vieniem un tiem pašiem klausītājiem nav nekāda prieka, taču, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.

Robijs klusēja. Es zināju, ka viņš spēj izdarīt apmēram tūkstoš loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā šīs ieilgušās pauzes laikā.

— Uzdevums ir absurds, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Ja viņš tiešām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņš nemelo.

— Pareizi, Robij. Un tieši šī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.

— Vai katrs absurds ir smieklīgs?

— Nē — ne katrs. Bet tieši šajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pieņēmums šķiet smieklīgs.

— Vai pastāv algoritms šādu situāciju ati rašanai?

— To es tiešām nezinu, Robij. Ir taču bezgala daudz jocīgu anekdošu, bet līdz šim ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no šī viedokļa.

— Saprotu.

Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds satvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priekšā stāvēja Robijs.

— Kas noticis? — es jautāju, acis berzēdams.

— «A» saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igrekam, bet «B» apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.

— Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.

— Dieva nav, — Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.

Nākamajā dienā, kad bijām apsēdušies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:

Man jums jāizstāsta anekdote.

Speriet tik vaļā, Robij, — es viņu uzmudināju.

Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās preces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: «Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īstenībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kādēļ jūs melojat?»

— Ļoti jauka anekdote, — noteica sievasmāte, — jālūko to neaizmirst.

— Kādēļ jūs nesmejaties? — Robijs noprasīja.

— Redziet, Robij, — es sacīju, — jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.

— Anekdote ir gan smieklīga, — Robijs stūrgalvīgi pretojās, — un jums jāsmejas.

— Kā lai smejas, ja tur nav nekā smieklīga?

— Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, šajā pašā mirklī sākt smieties! Ha-ha-ha-ha!

Robijs bija gluži kā sajucis.

Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:

— Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdienas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem

muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.

Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpeldēja arī sievasmāte.

Mēs abi ar Robiju palikām vieni.

Un tad nu viņš īsti parādīja, ko māk.

Vārds «muļķīgie» bija uzjundījis viņa paplašinātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.

— Muļķis! — viņš rēca ar visu savu dinamiku jaudu. — Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! Šizofrēniķis! Smejies, deģcnerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vienlīdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!

Negribu šo nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā savilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies nomierināt satracināto robotu.

— Smejies skaļāk, stulbais lops! — viņš nespēja rimties. — Ha-ha-ha-ha!

Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēkmi.

Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un atšķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrīnojama redzes atmiņa — simtiem sarežģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu

vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzmetis acis.

Es visādi centos viņā šīs īpašības attīstīt.

Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sievasmāte — ciemos pie dēla, un mēs ar Robiju palikām dzīvoklī divi vien.

— Tevis dēļ man prāts mierīgs, — sieva atvadīdamās sacīja, — Robijs par tevi rūpēsies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.

Laiks bija karsts, un es, kā paradis šajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.

Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņš tūdaļ ieradās.

— Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.

— Viss ēdiens šai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunālās iekārtas priekšmetus, pieder tā īpašniekam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties svešu īpašumu.

— Bet es taču esmu šā dzīvokļa īpašnieks.

Robijs pienāca man cieši klāt un vērīgi aplūkoja no galvas līdz kājām.

— Jūsu izskats neatbilst šā dzīvokļa īpašnieka izskatam, kas saglabājies manas atmiņas šūnās.

— Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis gluži tāds pats, kāds biju. Vai jūs tiešām neatceraties manu balsi?

— Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, — Robijs sausi atteica.

— Bet ir taču vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat izšķirt tik elementāras parādības.

— Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.

Viņa uzpūtīgā pašapziņa man sāka krist uz nerviem.

— Es jau sen gribēju ar jums nopietni parunāt, Robij. Man šķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmērīgi sarežģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildīšanu.

— Es iesaku jums atstāt šo telpu, — viņš ātri nobēra. — Atstāt, aizvākties, pazust, aiziet projām. Ja ne, es izmantošu fizisku spēku, varmācību, piespiešanu, sitienus, dauzīšanu, piekaušanu, spērienus, traumas, miesas bojājumus.

Es diemžēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk šādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.

Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un atgriezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.

Pa to laiku arī mati jau bija mazliet atauguši.

… Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pilnīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīksminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Taču diemžēl konstruktors nav viņu apveltījis ar muzikālo dzirdi.

Bīstos, ka Robija cenšanās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņš d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevīžīgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa personu, robots izturas ar acīm redzamu nevērību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.

Sieva centās pielāgot viņu tulkošanai no svešvalodām. Robijs apbrīnojami viegli iemācījās no galvas franču-krievu valodas vārdnīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kaudzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņš nevērīgi atbild:

— Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.

Es iemācīju viņu spēlēt šahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, taču vēlāk acīmredzot loģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka negodīga spēle dod visdrošāko iespēju uzvarēt.

Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz šaha galdiņa manas figūras.

Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.

— Kur jūs esat licis manu karali, Robij?

— Trešajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, — viņš nekaunīgi paziņoja.

— Tas taču teorētiski nav iespējams. Pirmajos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. Nolieciet karali atpakaļ vietā!

— Jums vēl jāpamācās spēlēt, — viņš atcirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.

Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diemžēl šī interese ir gaužām vienpusīga. Viņš ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu kļūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.

Robija raksturs bojājas ar katru dienu vairāk.

Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.

Bez tam negribas arī sarūgtināt sievasmāti. Viņa un Robijs jūt viens pret otru dziļas simpātijas.

Miškas Elektroniskais uzvešanās kalkulators jau veselu nedēļu rādīja «teicami», un tāpēc mēs nolēmām šo atgadījumu nosvinēt.

Ļuļa ieteica doties uz Jūtu iedvesmas koncertu, es sacīju, ka varētu apmeklēt Alkoholisko dzērienu smaržu muzeju, bet Miška uzstāja, lai ejam uz Molekulāro kafejnīcu. Protams, mēs braucām uz kafejnīcu, jo Miška taču bija labi uzvedies, un tādēļ būtu netaisni laupīt viņam izvēles iespēju.

Mēs ātri nokļuvām tur domu lidmašīnā. Ceļā mūs tikai vienu reizi sakratīja — kad es iedomājos, ka būtu labi tomēr uz mirklīti iegriezties muzejā. Par laimi, to neviens nepamanīja.

Kafejnīcā apsēdāmies pie sarkanā galdiņa, taču Ļuļa ieminējās, ka viņai labāk garšojot ēdieni, kas sintezēti no gaišās, nevis no tumšās naftas.

Es viņai gan atgādināju, ka avīzēs raksta — abēji ēdieni esot gluži līdzvērtīgi.

Ļuļa atbildēja — var jau būt tā esot tikai iedoma, bet, ja darām kaut ko tīrā prieka labad, tad taču varam arī ļauties iedomām.

Nesākām ar viņu strīdēties, jo mēs ļoti mīlam savu Ļuļu un mums gribējās, lai viņai no kafejnīcas apmeklējuma tiktu pēc iespējas lielāks prieks.

Kad apsēdāmies pie baltā galdiņa, uz televizora ekrāna parādījās robots ar baltu micīti galvā un baltu virssvārci mugurā.

Smaidošais robots mums paskaidroja, ka Molekulārās sintēzes kafejnīcā dabūjami trīs simti sešdesmit ēdieni. Lai saņemtu izraudzīto, jāuzgriež tā numurs uz automāta diska, un ēdiens tiks sintezēts tieši mūsu šķīvī. Robots vēl piebilda — ja mēs vēloties kaut ko tādu, kā ēdienu kartē nav, tad tikai jāuzmauc galvā antena un jāiedomājas šis ēdiens. Automāts pasūtījumu tūliņ izpildīšot.

Palūkojos uz Mišku un sapratu, ka mēs vēlamies tikai to, kā ēdienu kartē nav.

Ļuļa sev pasūtīja pankūkas, bet es — pseidobifšteku. Tas izskatījās brūns un ļoti kārdinošs, un Ļuļa sacīja, ka nenoēdīšot tik daudz pankūku, — lai es ņemot pusi. Tā mēs izdarījām, un es atdevu viņai pusi bifšteka.

Kamēr mēs dalījāmies, Miška īdzīgi bakstīja ar dakšiņu izraudzītajā ēdienā, kur bija skābēti gurķi, siļķe, putu krējums un aveņu ievārījums, cenzdamies izprātot, kādēļ gan reizēm, saliekot kopā visgardākās lietas, iznāk tāda bezjēdzība.

Man kļuva Miškas žēl, un es ieliku viņa šķīvi destruktorā, bet Ļuļa viņu pamācīja, ka, iecerot ēdienu, stingrāk jākoncentrējas.

Tad Miška sāka sintezēt kūku, kas izskatījās pēc kosmosa kuģa, bet es pa to laiku centos iedomāties, kā garšotu dzēriens, kuru man patlaban sintezēja, ja tam pievienotu pilieniņu konjaka. Man tas gandrīz jau bija izdevies, bet piepeši iedegās sarkanais signāls un uz ekrāna parādījās robots, kas brīdināja, ka vinu kafejnīcā tādas lietas nedrīkstot darīt.

Ļuļa noglāstīja man roku un nosauca par nabadziņu, un teica, ka no kafejnīcas viņa ar Mišku braukšot mājās, bet es varēšot aizbraukt uz muzeju. Ļuļa aizvien par citiem rūpējas vairāk nekā par sevi. Es taču zināju, ka viņai ļoti gribas tikt uz Jūtu iedvesmas koncertu, un tādēļ sacīju, ka es ar Mišku braukšu uz mājām, lai viņa brauc uz koncertu.

Tad viņa ieteica, ka vislabāk būšot, ja mēs visi braukšot mājup un mierīgi tur pavadīšot vakaru.

Man gribējās viņu ar kaut ko iepriecināt, un tādēļ izdomāju viņai augli, kas izskatījās pēc apelsīna, garšoja pēc saldējuma un smaržoja pēc viņas iemīļotā parfīma. Viņa man uzsmaidīja un drosmīgi nokoda prāvu kumosu.

Man vienmēr ļoti patīk redzēt Ļuļu smaidām, jo tad mīlu viņu vēl stiprāk.

Kad atkal sēdāmies domu lidmašīnā, lai dotos uz mājām, Ļuļa ieminējās, ka šīs senlaicīgās Molekulārās kafejnīcas esot ļoti jauks iestādījums un ēdiens tajās esot daudz gardāks nekā tas, ko mums mājās sintezē centrālā stacija.

«Tas droši vien ir tādēļ,» es nodomāju, «ka, sintezējot ēdienu pa vadiem, to sabojā dažādi tehniski traucējumi.»

Bet vakarā Ļuļa pēkšņi sāka raudāt. Viņa atzinās, ka nav nekā riebīgāka par sintētiskajiem ēdieniem, ka viņa ienīstot kibernētiku un vēloties dzīvot pie dabas krūts, staigāt kājām, slaukt kazu un dzert īstu pienu, piekožot gardu rudzu maizi. Un tad viņa vēl pieminēja, ka Jūtu iedvesma esot cilvēka jūtu parodija.

Sāka dīkt arī Miška un paziņoja, ka Uzvešanās kalkulators esot pretīgs izdomājums, ka senos laikos dzīvojis kāds zēns vārdā Toms Soijers un brīnum labi izticis bez Kalkulatora. Pēc tam viņš teica, ka iestājies elek-

Ironikas pulciņā tikai tādēļ, lai iemācītos Kalkulatoru piešmaukt, un, ja viņam tas neizdodoties, viņš uztaisīšot kaķeni un sašaušot stulbo automātu lupatu lēveros.

Es viņus mierināju kā mācēdams, kaut arī klusībā nodomāju, ka Smaržu muzejs varbūt nemaz nav tik brīnišķīgs izgudrojums, tāpat arī pscidobifšteki. Vispār — mēs laikam visi trīs bijām pārguruši, pasūtot sev ēdienus.

Pēc tam likāmies gulēt.

Naktī es sapņoju, ka viens pats nogalinu lāci un ka mēs visi sēžam pie ugunskura un ēdam gardu lāča gaļu, kas smaržo pēc asinīm un dūmiem.

Miška stūķē mutē milzu kumosus, bet Ļuļa uzsmaida man savu brīnumjauko, mazliet mulso smaidu.

Grūti pateikt, cik laimīgs jutos sapnī, jo — neatceros, vai kādreiz jau to minēju — es ļoti mīlu Ļuļu un Mišku.

Priekšvārds……………………………………..

I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece

G. Gors. Puisēns. Tulk. A. Nikolajeva

G. Altovs. Klīnika «Dižais piekūns». Tulk.A. Nikolajeva……………………

V. Zuravļova. Leonardo. Tulk. S. Cepurniece

A. Dņeprovs. Pasaule, kurā es pazudu. Tulk.S. Cepurniece

S. Gansovskis. Dusmības diena. Tulk. H. LapiņaI.

I.Varšavskis. Robijs. Tulk. H. Lapiņa

I. Varšavskis. Molekulārā kafejnīca. Tulk. H. Lapiņa

КОГДА ВРЕМЯ БУДЕТ ПОБЕЖДЕНО…

Па латышском языке Издательство «Зинатне» Рига 1969

KAD BOS UZVARĒTS LAIKS…

Redaktores Ņ. Krilova, Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Ķrutojs. Tehn. redaktore E. Poča. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1969. g. 13. februārī. Parakstīta iespiešanai 1969. g. 11. aprīlī. Tip. papīrs Nr. 2, formāts 70X90'/3 2. 8 fiz. iespiedi.; 9,36 uzsk. iespiedi.; 8,95 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks.f Maksā 28 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Tur-' geņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 409. K2

* *

*

Un vēl kas:

Es neesmu bārenis.

Panarins ir kļūdījies. Nezinu, kā viņš to nebija pamanījis.

Viņai ir divdesmit četri gadi. Viņa ir ģeofiziķe. Patlaban tā atrodas kaut kur taigā.

[1] sv — varda «sprāgstviela» nosacīts apzīmējums.

[2] vārds «detaļa» te galīgi neiederas. Tā ir viena no grūtībām, ar kādām jāsastopas, mēģinot stāstīt par Vitovski

[3] rns — ribonuklelnskabe. tulk. piez.

[4] Elektroķīmiskas ierīces, kas izpilda radiolampu, pusvadītāju utt. funkcijas.