Pirms dažiem mēnešiem es svinēju piecdesmito dzimšanas dienu.

Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros tika cildinātas manas labās īpašības un noklusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektronikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.

— Bet tagad, — viņš paziņoja, — jubilāru sveiks mūsu laboratorijas visjaunākais pārstāvis.

Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.

Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstināšanās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.

Visi sāka aplaudēt.

— Šis robots, — Strekozovs turpināja,

pieder pie a utomatiem, kas paši apgūst

informāciju. Viņš nedarbojas pēc iepriekš sagatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstākļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūkstoš vārdu, turklāt šis leksikons nemitīgi paplašinās. Viņš var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstāvīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku valodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņš pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Ro- bij, sasveicinieties ar savu jauno saimnieku, — viņš piebilda, pagriezies pret robotu.

Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusēšanas sacīja:

— Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.

Tas bija gaužām jauki sacīts, kaut gan man šķita, ka teikums nav sastādīts visai pareizi.

Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.

— Nebūs glīti, — teica mana sievasmāte, — ja viņš staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pašūšu viņam virssvārci.

Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stāvēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti.

— Lūdzu, Robij, — es teicu, — esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie atrodas priekšnamā pie durvīm.

— Kā to dara? — viņš apvaicājās.

— Pavisam vienkārši. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.

Robijs paklausīgi devās uz priekšnamu.

Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.

Kad piegāju pie viņa, viņš tikko beidza triept uz zābakiem aprikožu ievārījumu, kuru sieva glabāja īpašiem gadījumiem.

— Ai, Robij, — es iesaucos, — aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pašā apakšā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.

— Ķermeņa atrašanos telpā, — viņš teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cenšos notīrīt zābakus, — var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uzdodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.

— Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.

Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb- (uru telpas punktu, kaut vai šo istabas kaktu.

Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievērošu.

Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un augstumu, — viņš turpināja murmulēt.

— Labi. Nerunāsim vairs par to.

- Pieļaujamā kļūda pašreiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attiecības, nedrīkst pārsniegt divas tūkstošdaļas radiāna pēc azimuta un vienu tūkstošdaļu ra- diāna augstumā.

— Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par šo tematu! — es aizsvilies uzsaucu.

Viņš tiešām apklusa, bet visu dienu sekoja man pa pēdām un ar žestiem centās izskaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koordinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.

Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.

Jau trešajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņš veica ar lielu nepatiku.

Taču vienu, gods kam gods, nevarēja noliegt: viņš prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kaislība aprēķināt visu līdz kapeikas tūkstošdaļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalkulācijā būtu nenovērtējams ieguvums.

Viņas abas ar sievasmāti cieši ticēja Robija

izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zināšanas šķita pagalam paviršas.

Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:

— Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.

— To nav iespējams izdarīt, — viņš, brītiņu padomājis, atteica.

— Kādēļ?

— Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.

Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.

— Liekas, Robijam taisnība, — piebilda sievasmāte, — es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.

— Robij, — es sacīju. — runa nav par kādas vienības aritmētisku dalīšanu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalīšanu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalījuma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pašu būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.

— Blēņas! — Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. — Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, izteikts ar iracionālo skaitli «jt». Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.

— Pilnīgi pareizi! — sievasmāte viņu atbalstīja. — To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlējušās, reiz, ienākdams klasē .,.

Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — es vēlreiz iejaucos. — Pastāv vairāki veidi dalīšanai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.

— Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domāšanas procesi norisinās visai ierobežotā ātrumā, — viņš atcirta.

To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sveši apšauba manas gara spējas.

— Kā jums nav kauna, Robij?!

— Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! — viņš sāka tarkšķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.

Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:

— Uz kuģa satikās divi komivojažieri.

«Kurp jūs braukdams?» apvaicājās viens.

«Uz Odesu,» atbildēja otrs.

«Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īstenībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?»

Anekdote visiem patika.

— Atkārtojiet sākuma nosacījumus, — atskanēja Robija balss.

Divreiz stāstīt to pašu anekdoti vieniem un tiem pašiem klausītājiem nav nekāda prieka, taču, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.

Robijs klusēja. Es zināju, ka viņš spēj izdarīt apmēram tūkstoš loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā šīs ieilgušās pauzes laikā.

— Uzdevums ir absurds, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Ja viņš tiešām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņš nemelo.

— Pareizi, Robij. Un tieši šī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.

— Vai katrs absurds ir smieklīgs?

— Nē — ne katrs. Bet tieši šajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pieņēmums šķiet smieklīgs.

— Vai pastāv algoritms šādu situāciju ati rašanai?

— To es tiešām nezinu, Robij. Ir taču bezgala daudz jocīgu anekdošu, bet līdz šim ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no šī viedokļa.

— Saprotu.

Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds satvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priekšā stāvēja Robijs.

— Kas noticis? — es jautāju, acis berzēdams.

— «A» saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igre- kam, bet «B» apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.

— Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.

— Dieva nav, — Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.

Nākamajā dienā, kad bijām apsēdušies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:

Man jums jāizstāsta anekdote.

Speriet tik vaļā, Robij, — es viņu uzmudināju.

Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās preces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: «Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īstenībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kādēļ jūs melojat?»

— Ļoti jauka anekdote, — noteica sievasmāte, — jālūko to neaizmirst.

— Kādēļ jūs nesmejaties? — Robijs noprasīja.

— Redziet, Robij, — es sacīju, — jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.

— Anekdote ir gan smieklīga, — Robijs stūrgalvīgi pretojās, — un jums jāsmejas.

— Kā lai smejas, ja tur nav nekā smieklīga?

— Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, šajā pašā mirklī sākt smieties! Ha-ha-ha-ha!

Robijs bija gluži kā sajucis.

Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:

— Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdienas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem

muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.

Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpeldēja arī sievasmāte.

Mēs abi ar Robiju palikām vieni.

Un tad nu viņš īsti parādīja, ko māk.

Vārds «muļķīgie» bija uzjundījis viņa paplašinātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.

— Muļķis! — viņš rēca ar visu savu dinamiku jaudu. — Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! Šizofrēniķis! Smejies, deģc- nerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vienlīdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!

Negribu šo nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā savilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies nomierināt satracināto robotu.

— Smejies skaļāk, stulbais lops! — viņš nespēja rimties. — Ha-ha-ha-ha!

Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēkmi.

Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un atšķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrīnojama redzes atmiņa — simtiem sarežģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu

vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzmetis acis.

Es visādi centos viņā šīs īpašības attīstīt.

Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sievasmāte — ciemos pie dēla, un mēs ar Ro- biju palikām dzīvoklī divi vien.

— Tevis dēļ man prāts mierīgs, — sieva atvadīdamās sacīja, — Robijs par tevi rūpēsies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.

Laiks bija karsts, un es, kā paradis šajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.

Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņš tūdaļ ieradās.

— Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.

— Viss ēdiens šai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunālās iekārtas priekšmetus, pieder tā īpašniekam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties svešu īpašumu.

— Bet es taču esmu šā dzīvokļa īpašnieks.

Robijs pienāca man cieši klāt un vērīgi aplūkoja no galvas līdz kājām.

—• Jūsu izskats neatbilst šā dzīvokļa īpašnieka izskatam, kas saglabājies manas atmiņas šūnās.

— Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis gluži tāds pats, kāds biju. Vai jūs tiešām neatceraties manu balsi?

— Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, — Robijs sausi atteica.

— Bet ir taču vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat izšķirt tik elementāras parādības.

— Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.

Viņa uzpūtīgā pašapziņa man sāka krist uz nerviem.

— Es jau sen gribēju ar jums nopietni parunāt, Robij. Man šķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmērīgi sarežģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildīšanu.

— Es iesaku jums atstāt šo telpu, — viņš ātri nobēra. — Atstāt, aizvākties, pazust, aiziet projām. Ja ne, es izmantošu fizisku spēku, varmācību, piespiešanu, sitienus, dauzīšanu, piekaušanu, spērienus, traumas, miesas bojājumus.

Es diemžēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk šādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.

Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un atgriezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.

Pa to laiku arī mati jau bija mazliet atauguši.

… Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pilnīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīksminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Taču diemžēl konstruktors nav viņu apveltījis ar muzikālo dzirdi.

Bīstos, ka Robija cenšanās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņš d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevīžīgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa personu, robots izturas ar acīm redzamu nevērību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.

Sieva centās pielāgot viņu tulkošanai no svešvalodām. Robijs apbrīnojami viegli iemācījās no galvas franču-krievu valodas vārdnīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kaudzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņš nevērīgi atbild:

— Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.

Es iemācīju viņu spēlēt šahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, taču vēlāk acīmredzot loģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka negodīga spēle dod visdrošāko iespēju uzvarēt.

Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz šaha galdiņa manas figūras.

Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.

— Kur jūs esat licis manu karali, Robij?

— Trešajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, — viņš nekaunīgi paziņoja.

— Tas taču teorētiski nav iespējams. Pirmajos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. Nolieciet karali atpakaļ vietā!

— Jums vēl jāpamācās spēlēt, — viņš atcirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.

Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diemžēl šī interese ir gaužām vienpusīga. Viņš ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu k|ūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.

Robija raksturs bojājas ar katru dienu vairāk.

Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.

Bez tam negribas arī sarūgtināt sievasmāti. Viņa un Robijs jūt viens pret otru dziļas simpātijas.