— Senos laikos tas saukts par Faetonu,— teica Rejs.

— Bet tā ir bijusi leģenda vai hipotēze . ..— iebilda Stīvs.

— Neprecizitāte,— iejaucās Elektroniskais Darbaudzi- nātājs.— Atšķirība starp leģendu un hipotēzi ir tāda, ka . ..

— Atvienojies!— Stīvs nepieklājīgi pārtrauca Elektronisko Darbaudzinātāju.— Es pats zinu. Toreiz bija leģendu laikmets dzīvē un hipotēžu — zinātnē. Man personiski tas ir viens un tas pats.

— Tev jāatvainojas Edam,— Rejs klusu sacīja.— Viņš ir apvainojies un pavisam atslēdzies. Pat indikators ir apdzisis. Tu aizmirsti, Stīv, «Kosmosa statūtu papildinājumu» trešo paragrāfu. Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. Ja nebūtu viņa . . .

— Es zinu,— Stīvs atkal pārtrauca Reju.— Bet es esmu sasodīti noguris no viņa nebeidzamajām pamācībām. Sājos četros mēnešos . ..

— Sājos četros mēnešos mēs ne vienu reizi vien esam iekļuvuši diezgan sarežģītās situācijās. Un ja nebūtu mūsu Elektroniskā Darbaudzinātāja .. .

— To jau es esmu dzirdējis. Pat no viņa paša . . .— Stīvs ar skatienu norādīja uz kibera nekustīgo stāvu.— Lai gan titāniem nevajadzētu plātīties ar saviem titāniskajiem veikumiem. Viņiem tas ir darbs un nekas vairāk. Bet es esmu. tikai cilvēks . ..

— Protams,— Rejs vēlīgi sacīja.— Tu esi ļoti noguris. Mēs visi esam noguruši. Pat viņš. Viņa intelekts ir brīnišķīgs. Zemes zinātne nav radījusi neko pilnīgāku.

Un tomēr man sāk likties, ka viņš ir tuvu savu iespēju robežai. Lidojuma pirmajos mēnešos Eds nekad neat- slēdzās. Bet tagad sācis ļoti ātri apvainoties. Stīv, atvainojies viņam!

— Ļauj man vismaz kādu brīdi no viņa atpūsties!

— Tu jau to dari katru dienu tajās stundās, kad guli. Viņš nekad neguļ. Ljūss brīdināja, ka Eds nekādā ziņā nedrīkst pilnīgi atvienoties. Nav precīzi zināms, kas tad notiek viņa elektroniskajā intelektā. Katra atvienošanās ir emocionālās pārslodzes zīme.

Stīvs pavīpsnāja.

— Vai tu baidies, ka viņam būs insults?

— Stīv, tu esi nekauņa,— atskanēja kibera klusā, nosvērtā balss.— Nekauņa ir ļoti vecs vārds. Patlaban tas netiek lietots. Pēc Telbridža psihoanalītiskās kvalifikācijas, nekauņa ir homo sapiens izmirusi varietāte. Līdz divdesmit pirmā gadsimta sākumam nekauņu izplatība bija ļoti plaša. Pēc tam viņu daudzums sācis samazināties. Raksturīgās pazīmes: primitīvi spriedumi, intelektuāla aprobežotība, zināms trulums, neaudzinātība, kas robežojas ar rupjību un apvienojas ar neaptveramu iedomību, pašslavināšanu, pirmatnēju priekšstatu par savu izņēmuma stāvokli. Sociālās saknes — egoisms, kroplīga audzināšana, dažreiz slikta iedzimtība. Mūsu laikmetā nekaunība ir psiholoģisks atavisms. Tā var izpausties ekstremālos apstākļos. Ārstēšana — īpašs sanatorijas režīms. Profilakse — paškritiska analīze, mīlestība, mūzika, dzeja.

Rejs un Stīvs klusēdami skatījās uz Edu. Kibera platā, bālā seja — maska — ar sprogaino, dzelteno antīkā filozofa bārdiņu, kā vienmēr, bija nekustīga, taču tumšo redzokļu dziļumā liesmoja zeltainas dzirkstis un zaļais medaljons uz krūtīm — kontakta indikators — mirdzēja spožāk nekā parasti.

Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apklusis, un izlūkošanas planētkuģa «IP-112» salonā iestājās dziļš klusums. Vienīgi no centrālā gaiteņa, kas veda uz vadības pulti, skanēja tikko dzirdama kosmosa kuģa galveno elektronisko smadzeņu urdzošā melodija.

— Ed, tev jāpiedod Stīvam,— Rejs pēc brīža ieminējās.— Pēdējais izlūkošanas lidojums bija ļoti grūts. Visi ir noguruši.

Kibeis pamāja, tomēr neatbildēja. Viņa zaļais medal jons joprojām spoži mirgoja.

Stīvs noraizējies paberzēja zodu, caur pieri uzlūkodams gan Reju, gan kiberu.

— Stīv, saki kaut ko!— Rejs uzlika roku savam palīgam uz pleca.

Stīvs lēnām piecēlās. Viņa lūpas sāka drebēt.

— Es pateikšu. Skaidrs, ka pateikšu. Nekaunība ir tas pats, kas programmēšana. Lai es vēl kādreiz dotos izlūkošanas reisā ar tādu, atļaujiet teikt, gudreli. . .

Nepabeidzis viņš spēji pagriezās un straujā gaitā izgāja no salona. Durvis bez trokšņa aizbīdījās. Rejs un Elektroniskais Darbaudzinātājs palika divi vien.

— Mums abiem ir psiholoģiskā nesaderība,— Eds lēni sacīja, skatīdamies Rejam tieši acīs.— Es to jau sen esmu sapratis. Es viņu uzbudinu — tāpat kā viņš mani. Man nav pārbaudīta psiholoģiskā saderība ar cilvēkiem. Acīmredzot tas ir nepieciešams.

— Jā, laikam gan,— Rejs domīgi piekrita,— bet pagaidām pieņem atvainošanos no manis. Viņš apdomāsies un arī lūgs, lai piedod.

— Rej, pietiek ar tavu paskaidrojumu,— kibers sacīja.— Uzskatīsim incidentu par izbeigtu.

Viņa skatiens atkal kļuva mierīgs un medaljons ieguva normālu spīdumu.

— Tātad, atgriežoties pie mūsu sarunas,— Rejs turpināja pēc īsa klusuma brīža,— Stīva šīsdienas atradums lika mums atcerēties vecu leģendu par Faetonu. Ja tā patiešām ir vecas būves atlūza . . . tas nozīmētu . . . Bet, Ed, kas tev ir zināms par Faetonu?

Zaļais medaljons uz kibera krūtīm atkal iedegās spožāk.

— Faetons … Faetons . .. Rej, mazu brīdi pacietības! Nodalījums — kosmogonija, apakšnodaļa — planetolo- ģija, paragrāfs — Saules sistēma . . . Merkurs, Marss, Jupiters . . . Tā .. . Ir. Faetons — hipotētiska planēta mūsu Saules sistēmā. Iespējamā atrašanās — starp Marsa un Jupitera orbītām. Acīmredzot sastāvējusi no vairākiem apvalkiem, kas līdzīgi Zemes un Marsa apvalkiem. Varbūtējie parametri ir tuvi Zemes parametriem. Divi pavadoņi, kā domājis Sav Cenko — četri pavadoņi. Iespējama tehniskā civilizācija. Beigusi eksistēt intervālā pirms pusotra miljarda līdz trīsarpustūkstoš gadiem. Bojāejas cēlonis .. .

— Piedod, Ed, to es atceros. Tika izteikti dažādi viedokļi, runāja pat par civilizācijas pašiznīcināšanos.

— Kodoltermiskais karš,— kibers pamāja,— un dabisko kodolreakciju aktivizācija planētas kodolā. Vai izklāstīt vēsturi?

— Nevajag. Par to jau ir krietni daudz rakstīts.

— Manā atmiņā ir viens tūkstotis astoņi simti vienpadsmit publikāciju. Sevišķi daudz par Faetonu rakstīts divdesmitajā gadsimtā — pašā kosmiskās ēras sākumā. Pēc tam interese atslābusi sakarā ar pētījumu izvēršanu reāli pastāvošās planētās.

— Ja nekļūdos, vienu no svarīgākajiem darbiem sarakstījis divdesmitā gadsimta zinātnieks Sav Cenko? Mums tika stāstīts par viņu planetoloģijas vēstures kursā .. .

— Sav Cenko,— Eds uz īsu mirkli apklusa, lai sameklētu atbilstošu iedaļu savā elektroniskajā atmiņā,— Sav Cenko . . . Nē, tas nav tas. Vēl viens — arī tas neder . . . Ir . .. Alekss Sav Cenko — izcils kosmologs divdesmitā gadsimta beigās, divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Pēc izglītības ģeologs, galvenie darbi veltīti planetoloģijai un kosmogonijai. Daudzējādā ziņā apsteidzis savu laiku, taču viņa idejas iekaroja vispārēju uzmanību tikai divdesmit pirmā gadsimta beigās. Pēc nāves piešķirta Lielā zelta medaļa ar Vispasaules Zinātņu Akadēmijas zilajiem briljantiem. Daži Sav Cenko kosmogonijas teorijas atzinumi līdz mūsdienām nav apstiprinājušies, un tomēr neviens tos neapstrīd.

Tas attiecas arī uz viņa darbu «Par planētu sadursmi», kurā tika aplūkota Faetona hipotētiskā vēsture. Darbs pirmo reizi bija publicēts divi tūkstoši pirmajā gadā un kopš tā laika piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus. Cik es zinu, pēdējo reizi laists klajā divi tūkstoši astoņdesmit ceturtajā gadā.

— Acīmredzot tieši par šo darbu mums stāstīja profesors, kurš lasīja planetoloģijas vēstures kursu,— ieminējās Rejs.

— Faetonam veltīto publikāciju sarakstā, kā man zināms, tas ir priekšpēdējais,— Eds pamāja.— Tūkstoš astoņi simti desmitais numurs.

— Bet kāds ir pēdējais?— Rejs jautāja.

— Pēdējā bija Mūna monogrāfija, kas pirms trim gadiem tika deponēta Kosmogonijas akadēmijas fondos. Mūns ir slavenā kosmologa Nava jauns aspirants un savos pētījumos apgalvo, ka Faetons vispār nav pastāvējis. Mūna monogrāfijai priekšvārdu uzrakstījis Navs.

— Šķiet, ka mūsu ekspedīcijai būs tas gods pielikt pēdējo punktu šajā sensenajā strīdā,— sacīja Rejs.

— Ja vien tas, ko atradis Stīvs, nebūs veca kosmosa kuģa atlūza, kas pārkausēta minerāla substancē,— skeptiski noteica Eds.

— Zemes kosmosa kuģis?

— Nav jau noteikti jābūt Zemes kuģim, bet iespējams arī tas.

Rejs papurināja galvu.

— Zemes kuģi nav ielidojuši Saturna gredzenos.

— Pilnīgi pareizi,— Eds piekrita,— taču atlūza varbūt ir ierauta gredzenā pēc avārijas. Saturna apkaimē ir gadījušās avārijas. Manā atmiņā ir trīs. Pēdējā bijusi apmēram pirms simt gadiem — divi tūkstoši divi simti četrdesmit otrajā gadā. Pētniecības kosmosa kuģis «Meteors-vienpadsmit», uz kura bija trīs kibernētiskie intelekti, sadūrās ar nelielu asteroīdu un aizgāja bojā. Arī visi kiberini aizgāja bojā.

— Kiberins . . .— Rejs domīgi atkārtoja.— Sis vārds jau sen netiek lietots.

— Rej, mēs dzīvojam saīsinājumu laikmetā. Skaņu valoda prasa, lai tā būtu īsa. Tāpēc terminoloģija tiek vienkāršota. Jēdziens «kibernētisks intelekts» tika aizstāts ar saīsinājumu «kiberins», pēc tam —«kibers». Iespējama arī turpmāka saīsināšana —«kibs».

— Tev, Ed, nebūs gluži taisnība . . . «Kibers» ir visai vecs vārds. Tas radies jau ZTR laikmetā — apmēram pirms četrsimt gadiem. Taču toreiz tas nozīmējis kaut ko citu.

— Zinu,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs.— Tagad reti rodas pilnīgi jauni vārdi. Daudz biežāk tiek izmantoti aizmirsti vecie. Taču jāuzsver, ka atšķirība starp seno kiberu un, piemēram, mani ir krietni lielāka nekā starp jums, Rej, un, piemēram, dinozauru.

— Ed,— Rejs pasmaidīja,— tev tomēr dažreiz ir sliek- sme uz tēlainu domāšanu.

— Es nepārtraukti pilnveidojos, nākot saskarē ar jums, Rej, un . .. ar Stīvu,— kibers ļoti pieklājīgi atbildēja.

Rejs vērīgi palūkojās uz savu elektronisko sarunu biedru. Eda medaljons spīdēja mierīgi un vienmērīgi, viņa seja — maska — bija neizteiksmīga kā aizvien, taču plati ieplesto acu skatienā Rejs šķita uztveram vieglu ironijas atspulgu.

+ + >

Planētkuģis «IP-112» bija nekustīgi sastindzis virs planētas trešā gredzena sudrabotās, nedaudz izliektās virsmas. Saturna milzīgā, zeltainā perlamutra puslode aizsedza iluminatoros visu kreisā borta skata sektoru. Otrā pusē pa lodziņiem bija redzams spožu zvaigžņu spiets un tāla, maza saule.

— Atstatums līdz gredzena virsmai ir trīs tūkstoši viens simts kilometru,— teica Stīvs.— Mēs nolaidīsimies līdz trīs tūkstoši astoņdesmit kilometriem un virzīsimies uz tā iekšējās malas pusi. Atradīsim vakardienas fragmentu pēc tur atstātās radiobākas signāliem. No turienes sāksim meklējumus.

— Vai tu neuzskati par vajadzīgu vēlreiz aplūkot vakardienas atradumu?— Rejs jautāja.

— Kāpēc? Ir izdarīta hologrāfiskā uzņemšana, bet paraugus dabūsim līdz ar radiobākas zondi.

— Mēs taču vakar apspriedām nosēšanās lietderību . . .

— Nolaišanās uz fragmenta, kam ir tik sarežģīti apveidi un neskaidra izcelsme, nav lietderīga, bet ir bīstama,— sarunā iejaucās Elektroniskais Darbaudzinātājs.

— Paklausies tik!— Stīvs pavīpsnāja.

— Un tomēr es uzskatu, ka šoreiz ar hologrammām un paraugiem nepietiek,— Rejs apņēmīgi pavēstīja.— Nepieciešama tieša fragmenta detaļu apskate. Tikai pēc tam mums ir tiesības izdarīt galīgus slēdzienus.

— Vispirms turpināsim meklējumus. Var atklāties, ka tuvumā ir līdzīgi fragmenti. Nosēdīsimies uz paša lielākā un interesantākā.

— Stīv, vai tavs vakardienas atradums nav pietiekami interesants?

— Tu neesi to tuvumā redzējis un nespēj iedomāties, ar kādu risku saistīta nosēšanās un izkāpšana uz tā.

— Šoreiz Stīvam visnotaļ ir taisnība,— Eds apstiprināja.— Hologrammu analīze gandrīz nepieļauj nosēšanos.

— Tu teici «gandrīz» . . .— Rejs vērīgi uzlūkoja kiberu.

— Izredzes, ka veiksies, ir pieci procenti.

— Pa kuru laiku tu esi paguvis izanalizēt hologrammas?

— Šonakt, kamēr jūs atpūtāties.

— Un ko tu secināji?

— Piecdesmit procenti varbūtības, ka tas ir mākslīga

— Vienā hologrammā labi atšķiramas vairākas detaļas, kuru dabiska izcelsme būtu visai apšaubāma. Visi tie pakāpieni, karnīzes un spraugas.

— Daba savā dažādībā ir bezgala daudzveidīga,— Elektroniskais Darbaudzinātājs zīmīgi noteica un pat izslēja gaisā rādītājpirkstu. Sis žests atbilstoši mazajai programmai uzsvēra sacītā īpašo nozīmi.

— Ed, vai tu gribi teikt, ka atlūzas forma vien vēl ne par ko neliecina?— Rejs mēģināja precizēt.

— Atlūzas, kas veido šīs planētas trešo gredzenu, pēc sastāva, lieluma un apveida ir bezgala dažādas. Pārsvarā tās radušās kosmovulkāniskajos procesos — to nu tu, Rej, nenoliegsi. No miljardu miljardiem kosmisko izvirdumu vienu reizi ir iespējams izsviest fragmentu, kas līdzīgs cilvēka roku darinājumam.

— Ed, šoreiz mums pareiza atbilde ir ārkārtīgi svarīga. Kosmiskās ēras četrsimt gados Zemes ļaudis varbūt pirmo reizi pienākuši pie sliekšņa, aiz kura viņus gaida atbilde uz vienu no dižākajiem Kosmosa noslēpumiem.

— Rej, izsakies vienkāršāk,— Stīvs klusu aizrādīja. — Tu aizmirsti, kas ir tavs oponents.

— Neraizējies, Stīv,— Eds tikpat klusu atcirta.— Kolēģis Rejs savas domas vienmēr izsaka ļoti skaidri. Ja tēlainība ir precīza un korekta, tā nav traucēklis drošiem kontaktiem. Rejs runāja par biontu un bioloģiskā saprāta rašanās noslēpumu. Citiem vārdiem sakot: vai Zeme ir likums vai izņēmums.

— Jā, bet kā tu pats, Ed, domā?— jautāja Rejs, ar interesi vērodams kibera seju.

— Vai arī, pareizāk sakot, kādu vidējo aritmētisko šajā jautājumā sniedz tavs pildījums?— Stīvs nomurmināja, taču tik klusu, ka nedz Eds, nedz Rejs to nedzirdēja.

— Ja tev, Rej, nebūtu iebildumu, es izvairīšos no tiešas atbildes,— Eds pēc nelielas pauzes atbildēja.— Šķiet, man ir tiesības tā rīkoties, jo tas nekādā ziņā neietekmēs mūsu reisa likteni. Iemesls ir mana nepilnīgā programmēšana. Tas nebūt nav pārmetums. Jūs arī neesat gluži nevainojami ieprogrammēti. īpaši tas sakāms par Stīvu. Es uzskatu, ka tamlīdzīgi ieprogrammētiem nav tiesību izteikties par kardinālām problēmām.

— Nu, vai klātesošajiem viss ir skaidrs?— jautāja Stīvs, pieceldamies no krēsla.— Starp citu, kāds sens filozofs apgalvojis, ka tas, kurš klausās, ir gudrāks par to,

kurš runā. Ja jums nav iebildumu, es eju pie vadības pults — un aiziet! . . .

— Kā teicis pirmais Zemes kosmonauts, dodamies pirmajā kosmiskajā lidojumā,— mierīgi noteica Eds.

♦ ♦ ♦

Planētkuģa «kritiens» pretī trešā gredzena virsmai turpinājās pavisam neilgi. Gaišā lente mainījās acīm redzami. Vispirms tā izskatījās kā šagrēnāda. Tad pārvērtās sarežģītu joslu, mezglu, spirāļu rakstā. Pēc tam iezīmējās reljefs — augstāki iecirkņi un ieplakas, kurās spīdēja tālas zvaigznes. Pamazām parādījās krāsas. Tās kļuva sulīgākas, spilgtākas, un beigu beigās dīvainā pasaule, kurai tuvojās planētkuģis, pārvērtās par visdažādāko apveidu, formu un lielumu krāsainu daļiņu fantastiski raibu klājienu. Tas lēnām slīdēja zem viņiem kā milzu upe, ko apspīdēja tuvās planētas rāmā perlamutra toņa gaisma. Visas straumes vienotajā kustībā pastāvēja kaut kādas savas plūsmas, pretstraumes, «atvari», ko iezīmēja daudzkrāsaino daļiņu raksts. Sis raksts ļoti lēnām, bet pastāvīgi mainījās. Dažas joslas un spirāles nozuda, citas parādījās, pārveidojās, kļuva sarežģītākas.

Rejs nodomāja, ka šajās nebeidzamajās pārvērtībās slēpjas vēl aizvien neizdibināmās planētas apbrīnojamo gredzenu īpaša, noslēpumaina dzīve.

Saturna apkaime tika pētīta jau vairākus gadus, taču vienīgi tagad Zemes kosmonauti bija nokļuvuši līdz tās gredzeniem. Uz katra soļa šeit gaidīja pārsteigumi. Tas bija apbrīnojams kalnu iežu, minerālu un elementu dabas muzejs un tajā pašā laikā milzīga laboratorija, kur kosmiskajā vakuumā neatdzisušas gigantiskas planētas vēl neatminētajā starojumā turpinās minerālu veidošanās, aug daudzkrāsaini nezināmu savienojumu kristāli. Trešajā gredzenā slēpās vesels noslēpumu okeāns. Būtībā katrs tā fragments bija pelnījis, lai kļūtu par atsevišķa pētījuma tēmu . . .

Tas bija izlūkošanas lidojums. Viņiem vajadzēja noteikt, kādi minerāli un elementi ir pārsvarā, vajadzēja noskaidrot, kā varētu izmantot tos, kuru uz Zemes un Zemes grupas planētām vairs maz atlicis. Arējos gredzenos pārsvarā bija ledus. Tā kārtaino fragmentu gabaliņos, kurus ietvēra vēl sīkākas drumslas, pat atsevišķi

kristāli, tikai retumis gadījās nelielas minerālu daļiņas. Taču jau otrā gredzena iekšējās zonās bija arvien vairāk kalnu iežu un minerālu atlūzu. Izdevās atklāt daļiņu kopas, kuru sastāvā bija bors, magnijs, titāns, retzemju metāli. Tas bija svarīgs atklājums, svarīgs pirmām kārtām no praktiskā viedokļa. Tādēļ vien jau viņu ekspedīcijas izdevumi atmaksājās. Bet pēc tam pētnieku acīm pavērās trešā gredzena minerālu pasaule un — beigu beigās — Stīva vakardienas atklājums . . .

Vai tas varētu noderēt par pierādījumu, ka pastāv ārpuszemes civilizācija? Bezgala sena civilizācija, kas, iespējams, gājusi bojā ilgi pirms cilvēka parādīšanās uz Zemes. Rejs bija pārliecināts, ka tas varētu tā būt, tāpēc viņš ar tādu nepacietību pats gribēja visu apskatīt . . .

Iestājās saspringtu gaidu mirkļi. Planētkuģis lēni slīdēja virs gredzena, bet Stīvs pilota krēslā un Rejs pie tiešā skata iluminatora vērīgi ielūkojās trešā gredzena minerālu valstības daudzkrāsainajā rakstā. No nieka divdesmit kilometru augstuma skats, kas pavērās acu priekšā, apstulbināja un reizē arī apbūra. Visu izplatījumu zem viņiem klāja teiksmains paklājs, kas šķita noausts uz melna pamata no bezgalīgi daudziem visdažādākajiem ziediem un nokrāsām. Melnajam pamatam spīdēja cauri Saturna debesu sfēras dienvidu puslodes zvaigznes. Tālumā, tur, kur paklāja krāsu bagātība, pamazām noblāvot, saplūda ar apkārtējā izplatījuma tumsību, sākās zvaigžņu lauks. Rāma perlamutra krāsas gaisma, kas viļņoja no milzu planētas, kura aizņēma visu redzes lauku borta kreisajā pusē, apspīdēja šo neprātīgo sastingušo krāsu spēli, pastiprinot to kontrastu ar ēnu nelīdzenajiem rakstiem.

— Tas ir fantastiski! — Rejs nomurmināja, atraudams skatienu no iluminatora.

— Patiešām,— Stīvs piekrita.— Nevaru uztvert radio- zondes signālus. Mēs jau sen esam tās darbības rādiusā.

— Vai ir traucējumi?

— Nē, traucējumi ir citās frekvencēs. Ultraīsviļņu diapazonā. Saturns parasti tajā neatbild.

— Bet kas dzirdams bākas frekvenču diapazonā?

— Nekas. Absolūts klusums.

— Tātad vēl neesam aizlidojuši?

— Nieki! Vai redzi to zilo ovoīdu ar rožaino apmali? Tas bija netālu no fragmenta. Mums šobrīd būtu jāatrodas virs bākas. Bet tā klusē . . .

— Ļauj, Stīv, es pamēģināšu,— atskanēja Elektroniskā Darbaudzinātāja mierīgā balss.

— Tu vari apsēsties otrā pilota krēslā.

— Pateicos.

Iekārtojies otrā pilota krēslā, Eds uzmanīgi ielika īpašā vadības pults ligzdā kreisās rokas mazo pirkstiņu ar metāla uzmavu galā.

Kabīnē iestājās klusums. Stīvs uzmanīgi vēroja kon- trolekrānus. Eds, izslējies krēslā, sēdēja pilnīgi nekustīgi. Rejs zināja, ka tādos brīžos Eds pats kļūst par vienu no kosmosa kuģa aparātu bezgala sarežģītās ķēdes indikatoriem.

Atstājis tiešā skata iluminatoru, Rejs piegāja pie vadības pults un apstājās aiz pilotu sēdekļiem. Informācija, kuru nepārtraukti sniedza ekrāni, neradīja šaubas. Rajons bija tas pats, taču radiobāka neatsaucās. Beidzot Eds sakustējās.

— Nu?— Stīvs jautājoši ieminējās.

— Tev ir taisnība. Zondes signālu nav.

— Kāpēc?

— Nedarbojas. Kaut kāda avārija.

— Kontrolei vajadzēja atstāt otru bāku,— teica Rejs, kodīdams lūpas un ar pūlēm valdīdams niknumu, kas teju, teju grasījās izlauzties.

— Varbūt vajadzēja atstāt kādas desmit?— Stīvs atcirta.

— Bet ko tu tagad iesaki darīt?

— Pamēģināsim atrast tāpat.

— To ir viegli pateikt.

— Ne jau tā vien ir gadījies. Mēs esam izlūkotāji. Nolaidīsimies līdz desmit kilometriem . . .

— Esmu spiests iebilst,— sacīja Eds.— Mēs atrodamies uz šāda tipa planētkuģu lidojuma tāluma pieļaujamās robežas. Mēs nedrīkstam vēl vairāk tuvoties neizpētītiem kosmosa objektiem.

— Pieļaujamās robežas nosaka cilvēki un, kad tas vajadzīgs, maina tās.

— Šoreiz nav vajadzīgs.

— Ko tad tu iesaki, Ed?— Rejs uzskatīja, ka nepieciešams iejaukties.

— Ar Stīva hologrammām jāmēģina precizēt, cik tālu fragments atrodas no šejienes, un jānosūta mazā raķete.

— Stīv, manuprāt, tas būs pareizi.

— Tu esi kapteinis . . .— Stīvs paraustīja plecus.

— Nu, tad nostabilizē planētkuģi virs zilā ovoīda centra. Tas, kā redzams, ir iekļuvis vienā no taviem vakardienas kadriem.

— Trāpījās mala,— Stīvs norūca, manipulēdams ar vadības pults taustiņiem.

— Ed, vai vēl aizvien nekas nav dzirdams?— Rejs jautāja kiberam.

— Radiozondes signālu nav.

Ņemot palīgā hologrammas, pēc brīža bija noteikta neizprotamā fragmenta iespējamā atrašanās vieta. Tika izbīdīta un orientēta virziena antena. Radiozonde klusēja.

— Es lidošu,— Rejs izlēma.

— Bet tu neatradīsi!— Stīvs saviebās.— Tur ir vesels klājiens tādu gabaliņu, kas cits citam tik līdzīgi. Vakar tā bija vienīgi nejaušība, ka es aizkavējos pie tā . . .

— Es tomēr pamēģināšu. Varbūt pats ieraudzīšu bāku.

— Adata metāllūžņu kaudzē … Tu nevari iedomāties, kā tas viss tuvumā izskatās.

— Pēc tavām hologrammām šo to iztēlojos.

— Labāk es pats lidošu. Man būs vieglāk, turklāt pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus. Man vakar kaut kas šķita visai dīvaini. Es tev to nepastāstīju.

— Kas tur bija?

— Kaut kāda neizprotama radioatbalss. Bet nupat es sāku gudrot, ka tā tomēr nav bijusi radioatbalss.

— Tepat blakus ir Saturns ar tā starojumiem.

Stīvs papurināja galvu.

— Nē, tas nebija Saturns … Ja vien man nav spokojies, tas ir pavisam kas cits.

— Kā tas izpaudās?

— Iedomājies, tik jocīgi, ka man pat negribējās tev stāstīt, it īpaši pēc tās polemikas ar mūsu cienījamo prātvēderu.

— Un tomēr?

— Es dzirdēju pats savus vārdus, kurus sacīju tev, bet tos it kā teica cita balss.

— Cita?

— Jā . . . Cita, nevis mana balss. Es to ar grūtībām atšķīru. Atbalss noslāpēja tavus vārdus. Mani pirmām kārtām interesēja, ko saki tu. Sākumā pat nepievērsu šai atbalsij uzmanību. It īpaši tāpēc, ka mēs tajā brīdī

runājām par manu atradumu. Abi bijām uzbudināti. Bet atpakaļceļā es sāku domāt par šo balsi.

— Tātad intervāls starp signāliem un atstarojumu bija visai ievērojams?

— Dažas sekundes. Bet saproti, ka tas nebija parasts atstarojums, vārdi bija mani, taču . . . tos teica cita balss. Rej, it kā sievietes balss.

— Vai tā, Stīv, bija līdzīga kādas tavas paziņas balsij?— piepeši pajautāja Eds.

Stīvs neapmierināts paskatījās uz kiberu.

— Kāds tam sakars ar manām paziņām? Viņas palika uz Zemes vai vismaz uz Marsa.

— Nē, Stīv, tas ir svarīg!,— teica kibers un zīmīgi pacēla pirkstu.

— Es jums abiem apgalvoju, ka tās nebūt nebija halucinācijas.

— Tad atbalsij jābūt ierakstītai mūsu sarunu lentē. To ir bezgala vienkārši pārbaudīt.

Rejs sakustējās, it kā grasītos piecelties.

— Nepūlies, Rej,— sacīja Eds.— Esmu jau pārbaudījis. Jūsu sarunas lenti noklausījos naktī, kad analizēju hologrammas. Lentē ir vienīgi jūsu balsis — tava un Stīva balss. Un nekas cits. Tas ir simtprocentīgi droši.

— Nolādēts!— Stīvs iesaucās.

— Emocionāla nesavaldība . . .— iesāka Eds, vēlreiz paceldams pirkstu.

Rejs zīmīgi palūkojās uz kiberu, tas nokremšļojās un apklusa.

— Nu, turpini,— Stīvs drūmi uzaicināja.

— Mums nav laika diskutēt,— Rejs ātri iejaucās.— Pla- nētkuģis nedrīkst ilgi uzturēties gredzena tuvumā. Paskatieties uz starojuma intensitāti! Pašlaik mēs tērējam aizsardzībai pārāk daudz enerģijas. Esmu ar mieru. Lido tu, Stīv, un, kad būsi tur atstājis otru radiobāku, nekavējoties lidošu es.

— Lidojiet abi,— Eds ieteica.— Es palikšu planētkuģī. Pēc instrukcijas tas ir pieļaujams, ja planētkuģis atrodas fiksētā stāvoklī.

— Nē!— Stīvs apņēmīgi atcirta.— Sākumā es lidošu viens pats, pēc tam redzēsim, kā būs.

— Lūdzu,— Eds mierīgi atbildēja un lēnām izgāja no vadības kabīnes.

♦ ♦ ♦

Apmēram pusstundu pēc izlūkraķetes starta Stīva īsie ziņojumi sāka mīties ar replikām, kas liecināja, ka viņu pārņem arvien lielāks satraukums.

— Augstums trīssimt metru, vēl viens līdzīgs fragments …

Nolādēts . . . Nav tas .. . Mainu kursu . . . Netieku gudrs .. . Augstums divi simti.. . Atkal nav tas .. . Miljons nekomplektētu kiberu! . . . Pat es nevaru to atrast. .. Augstums trīs simti. . . Mainu kursu. Nē . . . Atkal nav tas . . . Ek, kaut tu anihilētos!

— Pamēģini virzīties pa paralēliem kursiem,— ieteica Rejs.

— Bet ko tad es daru?— Stīvs atsaucās, nikni palūkodamies no centrālā ekrāna.— Es gluži vienkārši netieku skaidrībā, kur tas ir izčibējis.

— Stīv, kā ir ar starojumu?

— Uz robežas.

— Tad lido atpakaļ! Izgudrosim ko citu.

— Rej, vēl pāris mēģinājumu! Tas taču nevarēja izkūpēt gaisā!

— Lai notiek! Tikai ne ilgāk par piecām minūtēm. Varbūt mēs neesam precīzi noteikuši rajonu?

— Rajons ir precīzi noteikts,— iebilda Eds, kurš tūlīt pēc izlūkraķetes starta bija atgriezies vadības kabīnē. — Stīvs jau vairākas reizes ir pārlidojis pāri tai vietai, kur jāatrodas bākai.

— Bet kāpēc tad viņš neredz fragmentu?

— Iespējams, ka tas ir mainījis stāvokli. Stīvs to redz no otras puses un nepazīst.

— Stīv, vai tu dzirdēji Eda domas?

— Dzirdēju, bet, velns lai parauj, man jau tāpēc nav vieglāk! Es nespēju tikt gredzenā iekšā. Atstarpes ir pārāk mazas pat izlūkraķetei.

— Stīv, lido atpakaļ!

— Tūlīt, vēl divus reisus — un es atgriežos.

— Stīv, vai vakardienas balss ir dzirdama?

— Sākumā man šķita, ka ir, bet pašreiz nav.

— Vai tā atkal bija sievietes balss?— Rejs jautāja.

— Tā izklausījās. Bija slikti dzirdama. Stāt!. .. Sasodīts, es to redzu! Nudien, šis fragments ir mainījis stāvokli. Tagad ir redzams laukumiņš. Eej, es mēģināšu piestāt…

— Neatļauj!— ātri sacīja Eds.— Nedrīkst!

— Kāpēc tad nedrīkst?— Stīvs no ekrāna dusmīgi jautājā.— Laukums ir liels un līdzens. Paskatieties paši. Pārraidu jums attēlu.

— Nedrīkst,— kibers atkārtoja.— Tas ir bīstami. Pieaug kāds jauns starojums.

— Stīv, atgriezies!— Rejs pavēlēja.— Nekavējoties atgriezies! Nomet uz tā laukumiņa radiobāku un tūlīt atpakaļ! Tā ir pavēle.

— Es sapratu un izpildu pavēli,— Stīvs atbildēja. Viņa attēls centrālajā ekrānā piepeši izplūda un nozuda.

— Stīv, kas notika?— Rejs satraucies jautāja.

— Nekas,— atskanēja Stīva mierīgā balss.— Kāpēc tu jautā?

— Vai tu mūs redzi?

— Jā . . . Bet vai tad jūs mani ne?

— Nē.

— Bet dzirdat taču! Man viss pagaidām ir kārtībā. Lai gan . . . Nolādēts! . . .

Arvien vairāk pieauga šņākoņa, un Stīva balss tajā izgaisa.

— Stīv, Stīv, atbildi! . . . Kas noticis? Stīv, tūlīt pat atbildi. . .

Atbildes nebija. Tiešo videosakaru ekrāns palika tumšs.

— Stīv, atbildi! . . .

— Ir noticis kaut kas neparedzēts,— sacīja Eds.— Rej,

viņam, kā redzams, nepieciešama palīdzība.

♦ ♦ ♦

Kad Rejs jau bija sagatavojies izlidot ar rezerves raķeti, Eds paziņoja, ka Stīvs atgriežoties.

Rejs lidotāja kombinezonā, tikai vēl bez aizsargcepures, steigšus ienāca atpakaļ vadības kabīnē.

— Viņš ir tiešās redzamības zonā,— sacīja Eds, rādīdams uz vienu no ekrāniem.— Pēc trīsdesmit piecām sekundēm atradīsies pretī ieejas kamerai. Vari ar viņu parunāt, viņš dzird.

— Stīv, kas noticis?

— Kaut kas neaptverams,— atskanēja Stīva balss. — Tūliņ būšu klāt, tad es pastāstīšu . . .

— Bet kāpēc nav attēla?

— Tie videosakaru . .. aparati… Ar tiem kaut kas atgadījās.

— Kā tu jūties? Varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

— Nē, es redzu planētkuģi un slūžas. Pāreju uz rokas vadību.

Eds uzmeta Rejam ašu mirkli. Tas mierīgi pamāja, bet neko neteica.

— Stīv, kas lēcies autopilotam?

— Tūlīt jau to izdibināsim . . .

Pēc pāris minūtēm viņi visi trīs sēdēja kuģa centrālajā salonā. Saturna trešais gredzens, no kura planētkuģis atkal bija attālinājies par trim tūkstošiem kilometru, no jauna pārvērtās par gludu, matēti sudrabotu lenti, ko vienlaikus apstaroja gan tuvās planētas, gan tālās Saules gaisma.

Pretēji paradumam Stīvs ilgi klusēja, mirkšķināja acis un, kā redzams, sakopoja domas. Viņa seja izskatījās sakritusies, lūpas bija cieši sakniebtas. Pēdīgi viņš atgāzās pret krēsla atzveltni, uzmeta ašu skatienu Edam un tad, pievērsies Rejam, nogrozīja galvu.

— Vai tu vari iedomāties, ar mani tā vēl nekad nav bijis. Nervi streiko . . . Rādās, ka savu mūžu vēl neesmu tā pārbijies .. .

— Izstāsti visu pēc kārtas,— Rejs lūdza.

— Tūlīt… Man jāsakopo domas, bet tās jūk, it kā manas smadzenes kāds būtu sakratījis — nu gluži kā vistas olas dzeltenumu ar baltumu . . .

Viņš pameta acis ārējā skata iluminatorā un vēlreiz nogrozīja galvu.

— Nu, kas tad, patiesību sakot, notika?

— Rej, tu, bez šaubām, vari uzskatīt, ka es jūku prātā,— Stīvs aizvērsdamies drūmi teica,— bet es tur, pie gredzena, ar kādu sarunājos .. . pēc tam kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi. . . Pareizāk sakot, pēc tam kad viņi bija tos pārtraukuši.. .

— Stīv, kas ir tie «viņi»?

Stīvs papurināja galvu.

— Nezinu. Bet es dzirdēju viņu balsis. Tās mani uzrunāja. Un es . .. es atbildēju . ..

— Pastāsti visu no paša sākuma.

— Es ilgi meklēju to sasodīto fragmentu. Radiācija bija uz robežas, un aizsarglauks ar to bezmaz netika galā. Es jau sāku prātot, ka jāatgriežas, te pēkšņi to ieraudzīju .. . Tas bija mainījis stāvokli, un tagad detaļas,

kas man šķita mākslīgas, bija vērstas uz gredzena iekšpusi, toties atklājās diezgan līdzens laukumiņš. Mūsu radiobāku es neredzēju. Varbūt tā atradās kādā spraugā. Kad gribēju nolaisties un izkāpt, tu pavēlēji atgriezties. Bet pēc tam piepeši pazuda videosignāls. Es vēl paguvu nomest otru radiobāku. Gribēju to izsviest uz tā paša laukumiņa, uz kura biju domājis nolaisties. Taču, kā šķiet, netrāpīju. Radiobāka nokrita aiz kāda izciļņa, un tieši tajā brīdī pazuda radiosakari. Es vairs nedzirdēju ne planētkuģi, ne radiobākas signālus. Lai gan, kā šķiet, radiobākas signāli bija apklusuši mazliet agrāk . . .

— Kā šķiet?— Rejam paspruka.

— Saproti, jau pirms tam, kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi, es austiņās izdzirdēju tādu kā gaudošanu. Domāju — tas ir Saturns, ir pastiprinājušies traucējumi, jo vairāk tāpēc, ka pieauga arī ārējā radiācija. Taču cauri traucējumiem es vēlreiz atšķīru radiobākas signālus, kamēr tā vēl nebija sasniegusi fragmentu. Bet pēc tam, kad tā bija nozudusi aiz klints izciļņa — es redzēju to brīdi, jo atrados tikai simt metru attālumā,— tad vairs neko nevarēju saprast. Un tajā pašā mirklī pārtrūka sakari ar planētkuģi.

— Stīv, bet kā ar balsīm?

— Balsis?— Stīvs sāka berzēt ar plaukstu pieri.— Nu kā tad! Balsis . . . Vai zini, Rej, es domāju, ka arī vakar tās ir bijušas. Saproti, nevis atbalsis, bet tieši balsis . . .

— Tomēr lentē taču nekā nebija.

— Jā, jā, protams.. . Un tas šajā juceklī ir pats spocīgākais.

Stīvs vēlreiz apklusa, atslīga krēslā, sažņaudza deniņus plaukstās un aizvēra acis.

Eds klusu piecēlās. Brīdinoši pamājis Rejam, viņš nedzirdamiem soļiem izgāja no salona.

Stīvs vēl aizvien, acis aizvēris, nekustīgi sēdēja. Pauze ieilga, un Rejs uzskatīja, ka nepieciešams to pārtraukt.

— Ko tad tās balsis teica?

Atbildes nebija.

— Stīv, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu neko nesaki?

Klusums . . . Rejs uzmanīgi pieskārās biedram pie pleca.

Stīva rokas bezspēcīgi noslīga gar augumu, galva atkrita atpakaļ. Viņš bija vai nu aizmidzis, vai dziļā nemaņā.

Kad Eds pēc brīža atgriezās salonā, viņš ieraudzīja Stīvu guļam uz dīvāna. Rejs, apsēdies viņam blakus, domīgi cilāja caurspīdīgās zāļu paciņas.

— Es viņam iedevu preparātu «NA-četri»,— Rejs sacīja, atbildēdams uz Eda jautājošo skatienu.— Viņš bija zaudējis samaņu, bet nu jau atgūstas.

Kibers saprotoši pamāja. Tad viņš pajautāja:

— Vai pārnesīsim uz kabīni?

Stīvs sakustējās. Acis neatvēris, viņš nomurmināja:

— Nevajag . . . Man jau ir labāk. Tūlīt es pats piecelšos.

— Nē,— Rejs iebilda.— Guli un atpūties!

Eds ar pirkstu pamāja Rejam, lai pienāk, un tas, neatraudams stingo skatienu no viņa acīm, pavisam klusu sacīja:

— Lentē nekā nav, tikai jūsu saruna.

— Bet kas bija noticis ar sakariem?

— Nekas. Aparatūra ir pilnīgā kārtībā. Tikai atslēgta . . . Vai tu saproti? Viņš pats ir visu atvienojis . . .— Eds pamāja uz Stīva pusi. Zaļais medaljons uz

kibera krūtīm mirgoja spilgtāk nekā parasti.

+ ♦ +

Saruna ar Stīvu Reja šaubas neizkliedēja. Tas viss, protams, ļoti atgādināja halucinācijas. Stīvs, piemēram, apgalvoja, ka atbildējis balsīm. Viņa «atbildes» arī nebija lentē fiksētas. Un tomēr kaut kas darīja piesardzīgus . . . Stīvs bija ļoti pieredzējis kosmosa pilots. Viņi jau sen lidoja kopā. Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Lai gan — arī kosmiskās ēras ceturtajā gadsimtā kosmoss vēl aizvien uzdeva cilvēkiem mīklas un joprojām palika Lielais Neizprotamais… Ne mazums slavenu pilotu bija spiesti uz visiem laikiem atteikties no lidojumiem kosmosā. Mediķu diagnozes tādos gadījumos bija dažādas, taču jēga viena un tā pati: bailes no Neizprotamā . . . Tās radās pēkšņi, visdažādākajās situācijās, un acīmredzot tieši tās bija daudzu kosmosā notikušu noslēpumainu katastrofu patiesais iemesls. Tāpēc mediķi nepazina žēlsirdību: pamanījuši šīs savādās slimības pirmās pazīmes, viņi uz visiem laikiem diskvalificēja kosmonautus. Šķita, ka tagad arī Stīvam nebija lemts izvairīties 110 diskvalifikācijas. Cik tas būtībā bija netaisnīgi! Aizķerties pie tik nozīmīga atklājuma sliekšņa! Bez šaubām, vainīgs ir viņš — Rejs! Nevajadzēja sūtīt Stīvu vienu pašu šajā pēdējā lidojumā. Viņa uzbudinājums un

saraušanās ar Edu jau pauda pietiekami daudz. Bija jālido Viņam pašam — Rejam . . .

Un viņš lidos, viņam ir jālido, kaut arī Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilst pret atkārtotu tuvošanos noslēpumainajai atlūzai. Taču ar hologrammām vien nepietiek. Rejam viss tuvumā jāredz pašam ar savām acīm. Turklāt jādabū atpakaļ radiobāku zondes ar minerālu paraugiem. Varbūt izdosies pat nosēsties . . . Eds apgalvoja, ka tas ir ļoti bīstami, un Stīvs to apstiprināja. Tomēr Zemes cilvēkiem ir izdevies nokļūt tik tālu kosmosā tieši tāpēc, ka meklēšanas reflekss viņiem ir spēcīgāks par pašsaglabāšanās instinktu.

Tiesa gan, «Kosmosa nolikuma» paragrāfā teikts: «Ja planētkuģi ir divi kosmonauti un viens no apkalpes locekļiem nopietni saslimis, planētkuģim nekavējoties jādodas uz tuvāko stacionāro bāzi.» Tuvākā stacionārā bāze patlaban atradās uz Ganimēda. Viņi ir ne mazums paveikuši, kaut arī neskaitītu pēdējo atklājumu. Bet tieši pēdējais ir pats apbrīnojamākais. Kā lai tagad pusceļā apstājas . . . Vēl nekad kosmiskās ēras trīsarpus gadsimtos Zemes cilvēkiem nav radies tik acīm redzams arguments, ka viņi nav vientuļi bezgalīgajā Visumā. Protams, ja fragmenta forma vien jau nav tāds arguments. Otrs pierādījums var būt vieliskais sastāvs. Bet tad ir jādabū atpakaļ uz kuģa zondes vai jānosēžas uz fragmenta.

Taču ko lai iesāk ar to paragrāfu? Stīvs gan, tiesa kas tiesa, apgalvo, ka viņš ir pavisam vesels, ka lidojumā izjustās bailes un samaņas zaudēšana ir muļķīga nejaušība. Turklāt viņi ir trīs: Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. «Kosmosa nolikums» apstiprināts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz vēl nebija kibernētisko intelektu — tādu kā Eds. Iepriekšējo paaudžu kiberus «Nolikums» vērā neņēma. Bet Eds nav parasts kibers. Ko lai iesāk ar šo paragrāfu? Par apzinātu «Kosmosa nolikuma» pārkāpšanu draud diskvalifikācija. Kā lai viņš rīkojas?

Domas virpuļoja gluži kā pa apli, aizdzīdamas miegu. Taču atpūta bija nepieciešama, Rejs to juta. Izslīdējis no sava guļamā «kokona», viņš iegāja dušas telpā. Pārlaidis skatienu programmām, viņš izvēlējās zilo, kuru nekad nebija lietojis. Zem šīs programmas slēdža bija rakstīts: «Galējs uzbudinājums. Pilnīga nomierināšanās.» Tomēr arī pēc nomierinošām zilās programmas gaisa un ūdens procedūrām Rejam vēl neizdevās uzreiz iemigt.

♦ ♦ ♦

Viņi izlidoja abi ar Edu, atstājuši Stīvu vienu pašu planētkuģi, kas gluži kā sastindzis karājās simt kilometru virs zilā ovolda. Līdz pašam izlūkraķetes startam Eds uzstājīgi centās atrunāt Reju no lidojuma. Vienīgi apsēdies raķetes šaurajā kabīnē otrā pilota krēslā, viņš beidzot apklusa un, ielicis kreisās rokas pirkstus vadības pults īpašajās ligzdās, it kā norobežojās no Reja, lai gan šajā brīdī viņi abi sēdēja cieši blakus. Reja labā roka gulēja uz krēsla balsta, un viņš ar savu elkoni cauri elastīgā kombinezona audumam juta lokano un kustīgo kibera elkoni. Eda acis bija vērstas uz priekšu — tiešā skata iluminatorā. Viņu neinteresēja aparātu rādījumi uz vadības paneļa. Pieslēdzies pie raķetes elektronu smadzenēm, viņš pats kļuva par mazā kosmiskā kuģa sarežģītās elektronu skaitļojamās aparatūras kontroles centru.

Raķetes kritiens līdz trešā gredzena virsmai nebija ilgs. Gredzena meduszeltainā perlamutra nokrāsa kļuva tumšāka, un gandrīz tajā pašā acumirklī parādījās visi spektra redzamās daļas toņi. Krāsas, ko ēnas un melnās atstarpes sevišķi izcēla, kļuva kontrastainas un spilgtas. Ovoīda zilganais laukums nozuda fantastiskajā raibumā.

Tikai tagad Rejs īsti novērtēja Stīva apbrīnojamo māku sameklēt šajā lāsumotajā haosā vienīgo vajadzīgo plankumiņu ar apklusušo radiobāku. Vai viņiem būs vēlreiz pa spēkam sarežģītais atrisinājums? Rejs neticīgi pavērās savā pavadoni.

Elektroniskais Darbaudzinātājs sēdēja pilnīgi nekustīgi. Šķita, ka viņš ieklausās kuģa elektronu aparatūras urdzošajās melodijās. Rejs redzēja vienīgi antīko profilu, ko ieskāva dzeltenīgā bārdiņa, un medaljona zaļo actiņu, kas spīdēja mierīgi un vienmērīgi.

— Jūs esat novirzījušies sāņus,— vienā no ekrāniem atskanēja Stīva balss.— Jūsu korekcija . . .

— Viss kārtībā, Stīv,— Eds mierīgi sacīja,— ir jau aprēķināta. Pēc pāris minūtēm mēs būsim pie šī fragmenta. Orientēsimies pēc tavām hologrammām. Tās ir manā atmiņā, un es tās salīdzinu ar reālo ainu. Ne visas hologrammas ir kvalitatīvas, tomēr vispārējai orientācijai tās var izmantot.

Stīva seja ekrānā savaikstījās tādā kā zobgalīgā grimasē, taču viņš neko neteica.

— Vai nodot vadību tev?— Rejs vaicaja, pametis ašu skatienu uz Edu.

— Esmu jau pārņēmis — caur autopilotu,— galvu nepagriezdams, Eds mierīgi atbildēja.

«Fenomenāla konstrukcija!» Rejam iešāvās prātā. «Lai gan — kāpēc konstrukcija? Asociatīva loģiskā domāšana, neaptverama atmiņa, gandrīz zibenīga bremzēšanas reakcija . . . Tātad — gan iztēle, gan spēks, kas spēj viņu apvaldīt. Kāda starp mums, patiesību sakot, ir atšķirība? Viņš pat ir pārāks par mani. Viņam nav vajadzīgs gaiss, lai elpotu, viņam nav vajadzīga speciāla barība. Pietiek ar nelielu papilduzlādi, ļaunākajā gadījumā tieši no Saules caur Saules akumulatoriem. Ja mēs nolaidīsimies, viņš bez skafandra var iziet kosmosā, pat neizmantojot slūžu kameras, viņš var palikt kosmosā, cik vien ilgi vajag. Cilvēki taču ir radījuši tādu mākslīgo intelektu, varbūt daudz pilnīgāku, nekā tas ir viņiem pašiem. Ja viņš tomēr nav vēl pārāks par mums, tad agrāk vai vēlāk spēs sasniegt pilnību, un pēc tam . . . Vai viņi mūs nenomainīs mūsu pašu radītajā tehnoloģiskajā civilizācijā?»

— Rej, mēs atrodamies virs tā fragmenta,— atskanēja Eda mierīgā balss.— Vai tu joprojām uzskati, ka jānosēžas?

Rejs pārlaida skatienu ekrāniem. Vienā no tiem bija saredzama Stīva saspringtā seja. Citos lēnām pārvietojās trešā gredzena daudzkrāsainais akmens bluķu haoss. Akmens klučiem bija visdažādākā forma un lielums: daži bija gludi noapaļoti, citi stūraini, ar robotām malām, izvagoti bezgala dziļām plaisām. Tur bija gan milzīgi klints bluķi, vairākus desmitus metru caurmērā, gan sīki akmeņi, ko var paņemt rokā. Viss šis raibais klājiens lēnām kustējās, ievērojot kaut kādus savus likumus.

— Vai tu to redzi?— Stīvs no ekrāna jautāja.

— Šķiet, ka redzu, bet mūsu zondes gan ne.

— Un kas dzirdams ēterā?

— Tava balss un . . . parastie traucējumi.

— Bet atbalss?

— Šobrīd nav nekādas atbalss.

— Jocīgi gan . . .

— Stīv, jocīgs ir kas cits. Es neredzu nedz mūsu zondes, nedz tās detaļas, kuras mēs noturējām par mākslīgām. Izskatās, ka būtu tas pats fragments, tikai…

— Simtprocentīgi droši, ka tas pats fragments,— mierīgi sacīja Eds,— tieši zem mums ir ovāls, zaļš laukumiņš, ko šķērso iesārtas joslas. Tā malas fiksētas daudzās Stīva hologrammās. Fragments atkal ir mainījis stāvokli attiecībā pret gredzena plakni.

— Ovāls, zaļš laukumiņš ar sarkanām joslām,— Stīvs no ekrāna atkārtoja.— Atceros . . .

— Savādi, kā tie gabali, tik strauji kustoties, jau sen nav pārvērtušies par putekļiem,— ieminējās Rejs, uzmanīgi orientēdams raķeti tā, lai tiešā skata iluminators būtu vērsts uz zaļo laukumiņu.— Un nepavisam nav izprotams, kā šajā klājienā ir spējušas saglabāties kādu mākslīgu būvju atliekas .. .

— Kā redzams, atlūzu sadursme šeit notiek ārkārtīgi reti,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs, neatraudams acis no tiešā skata iluminatora.— Tas ir skaidrāks par skaidru. Nekur nav redzama daļiņu saskaršanās. Viscaur ir atstarpes. Tāpat bija pilnīgi visās hologrammās. Gredzena iekšpusē kustības ir līdzsvarotas. Pastāv kaut kādi atgrūšanās spēki, kas neļauj fragmentiem pieskarties citam pie cita.

— Tas nav izprotams,— Rejs atkārtoja.

— Edam ir taisnība,— no ekrāna sarunā iejaucās Stīvs.— Arī es nekur neredzēju, ka fragmenti saskartos.

— Kaut arī sadursme notiktu vienu reizi tūkstoš gados . . .— Rejs iesāka, bet piepeši saspringa un apklusa.

— Ja mēs ar savu rīcību vai nosēšanos tur izjauksim kārtību, kādā viss kustas,— sacīja Eds,— simtprocentīgi droši, ka sāksies sadursmes un būs grūti prognozēt to rezultātus.

— Rej, vai tu dzirdēji?— Stīvs no ekrāna jautāja.

—-Jā, tagad es dzirdu. Savādi, ļoti savādi . . .

Elektroniskais Darbaudzinātājs pagrieza pret viņu

savu neizteiksmīgo seju.

— Rej, ko tu dzirdēji?

— Balsi, kādu balsi. . . Ed, vai tad tu neko nedzirdēji?

Kibers lēnām pašūpoja galvu.

— Tikai tevi un to, ko saka Stīvs. Vairāk neko.

— Ieklausies uzmanīgāk . . .

— Simtprocentīgi droši, ka mūsu sakaru frekvencēs nav citu traucējumu, tikai parastie.

— Bet es taču skaidri dzirdu!— Rejs iesaucās. Viņš paliecās uz priekšu, un viņa seja saspringa uzmanībā.

Stīvs no ekrāna apmierināts saprotoši pamāja.

— Atvienoju sakaru kanālus ar planētkuģi,— Rejs pēkšņi sacīja, neskatīdamies uz ekrānu.— Tie traucē mani nodibināt kontaktus. Stīv, vai tu saprati? Es uz kādu laiku atslēdzos.

Stīvs savā ekrānā nemierīgi sakustējās.

— Pagaidi . . .— viņš iesāka, bet ekrāni jau cits pēc cita nodzisa.

Rejs piespiedās ar pieri pie ārējā skata iluminatora. Viņš saspringti skatījās uz zaļo laukumiņu ar sarkanajām švīkām. Izlūkraķetes disks bija sastindzis tikai dažu metru augstumā virs tā. Tad viņa acis aizvērās un galva

bezspēcīgi noslīga uz krūtīm.

♦ + +

— Ar viņu notika tas pats, kas ar tevi, Stīv,— teica Elektroniskais Darbaudzinātājs.— Sākumā halucinācijas, pēc tam — ģībonis. Kad viņš zaudēja samaņu, es ieslēdzu sakaru ekrānus un atgriezos.

— Tas nav ģībonis,— Rejs vārgā balsī iebilda.— Vairāk ticams, ka tas ir hipnotisks miegs. Viņi mēģināja mani hipnotizēt. . .

— Rej, kas ir tie «viņi»?

— Viņi. . . kuru balsis mēs dzirdējām.

Eds nemierīgi sakustējās.

— Simtprocentīgi droši . . .

Viņa zaļais medaljons zibsnīdams spoži iemirdzējās.

— Simtprocentīgi droši, mīļais,— Stīvs viņu pārtrauca,— ka visa tā velna būšana sniedzas pāri tavu iespēju robežām. Jāatzīstas, ka mūsējām arī,— viņš piebilda, brīdi klusējis.

Elektroniskais Darbaudzinātājs pacēla gaisā rādītājpirkstu:

— Jebkuras frekvences elektromagnētiskās svārstības . . .

— Kā redzams, mēs neesam saskārušies ar elektromagnētisko lauku,— Rejs klusu sacīja.— Tas ir kaut kas cits. Varbūt biolauks . ..

— Visiem laukiem ir elektromagnētiska daba.

— Visiem zināmajiem, Ed, par kuriem cilvēki radījuši elektromagnētisma teoriju. Taču daudz kas vēl ir palicis aiz mūsdienu zinātnes robežām, piemēram, gravitācija. Mēs esam iemācījušies to dabūt mākslīgi, taču tās daba

mums vēl joprojām nav skaidra. Tas pats ir ar biolaukiem. Tiek pieņemts, ka tiem jābūt. Bet kādas ir to īpašības, to iespējas . . .

— Rej, klusē jel,— Stīvs teica.— Tev vēl nav ieteicams tik daudz runāt. Klusē un mierīgi pagūli. Mums ir pietiekami daudz laika, lai bez steigas visu apspriestu un izlemtu.

Viņi visi trīs atkal atradās sava planētkuģa centrālajā salonā. Rejs gulēja uz dīvāna. Stīvs un Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apmetušies nostāk krēslos. Salonā iestājās klusums. Pa pusatbldītajām durvīm bija dzirdama vienīgi kuģa galveno elektronu smadzeņu dūcošā melodija.

Rejs pirmais no jauna pārtrauca klusumu.

— Stīv, jāpaziņo bāzei uz Ganimēdu. Jāpavēsta, ko esam atraduši. Kas zina, kādas sekas tas atnesīs cilvēcei!

— Vai tu runā par kontakta sekām?

— Galvenais — ar ko mēs esam sadūrušies? Kas tas ir — vai retranslators uz citu zvaigznāju vai druska no senas pagājības, «vēstule», ko atstājusi mūsu Saules sistēmas civilizācija, kura nozudusi? Varbūt saprāta ziņā tie, piemēram, ir mūsu brāļi no Faetona?

— Bet varbūt tā ir Zemes kosmonautu halucināciju epidēmija,— nevainīgi piebilda Elektroniskais Darbaudzinātājs.

— Jebkurai epidēmijai, mīļais, ir vajadzīgs cēlonis,— Stīvs pavīpsnāja.— Ja tā būtu noticis tikai ar mani vai tikai ar Reju, tas būtu kas cits. Vienu no mums vajadzētu atsaukt atpakaļ uz Zemi. Bet tagad iznāk, ka cēlonis ir tur tajā akmens klucī — tūkstoš kilometru zem mums. Nupat es sāku prātot, vai tik būšu to uzgājis nejauši. Ko jūs teiksiet? . . . Varbūt ir iedarbojies šis pats biolauks,— un Stīvs piesita ar rādītājpirkstu sev pie deniņiem. — Viņi zināja, ko grib,— viņš piebilda, pametis Rejam ar aci.

— Bet katrs no jums reaģēja citādi,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs.

— Citādi gan!— Stīvs pamāja.— Mani sagrāba bailes, bet viņu,— Stīvs norādīja uz guļošo Reju,— ziņkāre. Taču mēs abi nepaguvām tā īsti stāties kontaktos. Es nepaguvu tāpēc, ka pats aizbēgu, bet viņš — tāpēc, ka tu viņu aizvedi.

— Man bija tā jārīkojas,— Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilda.

— Var jau būt. .. Lai gan tas nav simtprocentīgi droši. Pats ticamākais, ka tā ierīce paredzēta kontaktam ar citu saprātu. Diezin vai tās būtu lamatas naiviem kosmonautiem. Un, ja man ir taisnība, vajadzēja izturēt visu sakaru seansu līdz beigām. Iespējams, ka tad nebūtu bijis arī sāpīgo seku. Mēs taču stājāmies kontaktā pamazām, bet pārtraucām to ļoti spēji. . .

— Stīv, tev laikam ir taisnība,— sacīja Rejs, nepaceldams galvu.— Man šis kontakts tikai sākās. Vispirms — balsis. Es tās nesapratu, bet dzirdēju arvien skaidrāk. Bija divas — vīrieša un sievietes balss.

— Es dzirdēju tikai sieviešu balsis,— ieminējās Stīvs.

— Acīmredzot tā būs bijusi savdabīga «aparatūras noskaņošana». Noskaņošana uz «tavu vilni», Stīv, un uz manējo … Es sāku nojaust, ka neuztveru šīs balsis ar dzirdi. Tās skanēja tieši smadzenēs. Tad es mēģināju saprast un, kā šķiet, sāku jau apjēgt. Veidojās kaut kādi savādi vizuāli tēli. Es it kā kļuvu par vienu no maniem sarunu biedriem un tā acīm ieraudzīju otru. Tā bija brīnum daiļa sieviete vieglās, caurspīdīgās drānās. Viņas krūtis cilājās, viņas acīs es lasīju apņēmību, sāpes un milzīgu gudrību. Viņa man kaut ko teica, gribēja mani par kaut ko pārliecināt… Es viņu redzēju arvien tuvāk . . . Bet tad uzreiz — tumsa, un es atguvos uz šī dīvāna.

— Man bija tā jārīkojas,— Elektroniskais Darbaudzinātājs atkārtoja, taču viņa balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.

— Ed, viss ir pareizi,— ilgāku laiku klusējis, teica Stīvs.— Un tomēr .. .

— Un tomēr būs jāmēģina vēlreiz,— secināja Rejs, pieceldamies no dīvāna.— Taču vispirms jāuzņem sakari ar bāzi uz Ganimēda.

♦ ♦ ♦

Izrādījās, ka tas nav iespējams. Ne Ganimēds, ne Maro, ne Zeme neatradās tiešu radiosakaru zonā. Pa vidu bija šķērslis — milzīgais Saturns.

— Pēc trim Zemes diennaktīm būs iespējami radiosakari ar Marsu,— Elektroniskais Darbaudzinātājs pavēstīja, beidzis nepieciešamos aprēķinus.

— Ko darīsim?— jautāja Stīvs.

— Mēģināšu vēlreiz nodibināt kontaktus,— Rejs paziņoja.

— Es neatbalstu šo lēmumu,— sacīja Eds.

— Ko tad tu liec priekšā?

— Jādodas prom. Izlūkmeklēšanas uzdevums ir izpildīts. Pārējais ir kosmiska mirāža. Cēlonis — jūsu pārpūlētā psihe.

— Kāpēc gan mirāža rodas tikai pie bluķa, uz kura saglabājušās mākslīgo būvju pēdas?

— Varbūtība, ka tās ir mākslīgas . . .

— Atceros: piecdesmit procenti. Vai nu — vai. . .

— Cilvēka saprāts nav pilnīgs un drošs. Tas ātri pagurst un tad tiek iedragāts. Tā programma ir nepilnīga. Cilvēka sajūtas ārpus pieredzes robežām ir iracionālas.

— Vai to, Ed, saka tava pieredze?

— Tā ir apgalvots daudzās jūsu grāmatās, kas veltītas cilvēka smadzenēm. Vai man tām jātic?

— Jātic. Tomēr smadzeņu iespējas vēl nebūt nav atklātas. Mēs patlaban esam uz vēl Neizdibinātā sliekšņa. Vai tev ir skaidra šī izteiciena jēga?

— Bez šaubām! Neizdibinātā slieksnis — tā ir zināšanas un nezināšanas robeža. Mēs zinām, ka šīs planētas trešais gredzens sastāv no akmens atlūzām. Mēs zinām arī to, ka šai planētai nav radiācijas joslu. Tātad — visus tās starojumus absorbē viela, no kā sastāv gredzeni. Un mēs nepavisam nezinām, Rej, kādas papildu īpašības ieguvusi šī viela, miljardiem gadu absorbēdama uzlādētās daļiņas. Un kā tā var iedarboties uz nepilnīgām un viegli ievainojamām cilvēka smadzenēm.

— Pareizi, Ed! Bet tu runā par elektromagnētiskiem starojumiem. No tiem mūs pasargā mūsu aizsarglauki, kas ir pietiekami droši, kā tev tas labi zināms. Taču signāli, kurus uztvēra manas un Stīva smadzenes, ir kaut kas cits. Jāatzīmē, ka tie viegli tika cauri raķetes aizsarglaukam, tomēr tavs elektronu intelekts tos neuztvēra. Tas ir īpašs enerģijas veids, kas iedarbojas vienīgi uz cilvēka smadzenēm.

— Vai tu gribi teikt, ka es arī esmu nepilnīgi ieprogrammēts?

— Tu, Ed, esi lieliski ieprogrammēts, bet dabā acīmredzot gluži vienkārši nepastāv vienots paņēmiens, kā aptvert neaptveramo. Kaut kas atrodas aiz mūsu iespēju

robežas, kaut kas — aiz tavu iespēju robežas. Taču visi kopā, vienoti, mēs droši vien valdām pār visu.

— Rej, vai man atkal būs jālido tev līdzi?

— Jā.

— Un tu joprojām gribi nolaisties uz tā akmens bluķa?

— Ja tas būs vajadzīgs.

— No kā tas ir atkarīgs?

— Pirmām kārtām no tā, vai izdosies nodibināt kontaktus.

— Ar ko?

— Nu, to mēs pagaidām vēl nezinām . . .

— Ar mirāžu,— Stīvs pateica priekšā.— Ar mirāžu, kas rodas katru reizi, kad kāds no mums tuvojas šim sasodītajam klucim. Ar mirāžu, kuru mēs neesam spējīgi redzēt un izprast, Ed, jo . . . Ar vārdu sakot, mīļais, tā pagaidām ir zinātniska hipotēze. Bet hipotēzes, kā tu saproti, mēdz būt nepareizas, pareizas un zinātniskas. Zinātniskās ir jāpārbauda. Secinājums: Reja hipotēzes ir jāpārbauda. Rejs domā, ka es nederu šai pārbaudei, tātad atliekat jūs abi, pareizāk sakot, paliek viņš, jo tev būs ierādīta drošības bremzes loma. Tu viņu apturēsi tajā brīdī, kad viņš mēģinās pavērt durvis uz turieni, no kurienes kosmonauti neatgriežas.

— Pavērt durvis … — Elektroniskais Darbaudzinātājs lēnām atkārtoja.— Nē. To nedrīkst darīt. Tagad esmu par to pārliecināts, lai gan nezinu, kāpēc tā. Jūs to dēvējat par intuīciju, bet man intuīcijas nevar būt. Tikai aprēķināta varbūtība un prognoze. Taču prognozēšanai trūkst datu.

— Par ko tu runā?— Rejs jautāja, uzmanīgi skatīdamies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.

— Ar vārdiem to ir grūti pateikt. Man ir īpašs pašaplie- cināšanas indikators, kas saistīts ar šo medaljonu . . .— Eds pieskārās ar tievajiem, baltajiem pirkstiem pie zaļā medaljona uz savām krūtīm.— Es nezinu, kā tas notiek, bet . . . kamēr medaljons ir ieslēgts, es izjūtu sevi kā personību, kas, iespējams, zināmā mērā ir līdzīga jums. Ja to izslēdz — dažreiz, kad ir emocionāla pārslodze, tas notiek automātiski —, es pārvēršos par mašīnu, bezgala pilnveidotu elektronu mašīnu, bet tas arī ir viss . . . Nav vairs nekā, kas acīmredzot veido personību. Iestājas apbrīnojams miers tur, iekšā, un tad es esmu spējīgs vienīgi izpildīt pavēles — precīzi, bet truli. Un tā nu, kad medaljons bijis ieslēgts, esmu vairākas reizes uztvēris

8 sno

kaut kādu īpašu starojumu. Vai tas būtu briesmu starojums? Nezinu, kas tas ir. Tas nepakļaujas . . . kvantitatīvai analīzei. Es nespēju noteikt arī tā avotu. Varbūt tas ir viss šīs planētas trešais gredzens. Varbūt kādas tā daļas. Bet kaut kas tāds pastāv . . .

— Ed, vai agrāk tu to nejuti? . . .

— Kad tas ir — agrāk —, Rej?

— Pirms tam, kad bijām parādījušies trešā gredzena tuvumā.

— Nē.

— Kad tu pirmo reizi to uztvēri?

— Vienā no Stīva lidojumiem. Tas bija viņa astotais lidojums uz gredzenu.

— Astotajā es gandrīz aizķēros aiz kāda bluķa. Vai tu spēj iedomāties, kad es lidoju tam pāri, tas pagriezās!

— Stīv, to tu neesi stāstījis.

— Sīkums . . . Nu, būtu noskrāpējis raķetes korpusu. Teranīts ir mazliet stiprāks par visām šīm satrupušajām klintīm.

— Tas nav zināms, Stīv, mēs taču vēl nevienu reizi neesam ar tām saskārušies.

— Tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Esmu lidojis virs šīs akmeņu čūkšņas.

— Un kad tu, Ed, vēl izjuti briesmu starojumu?

— Kad jūs tuvojāties mirāžu atlūzai. Jo sevišķi izteikti tas bija tad, kad Stīvs lidoja turp otro reizi un gribēja nolaisties. Toreiz es brīdināju par briesmām.

— Atceros. Es tajā pašā mirklī pavēlēju Stīvam atgriezties. Un vai vakar arī?

— Jā, ļoti skaidri.

— Bet kāpēc tu neteici?

— Aparāti neko nerādīja. Tu man neticētu. Es arī sāku šaubīties. Varbūt ar mani nebija kaut kas kārtībā — kā pirms tam ar Stīvu un pēc tam ar tevi.

— Tas viss ir ļoti savādi,— Rejs domīgi sacīja.— Ja vēl pievienojam to, ka divas mūsu zondes vairs nestrādā . . .

— Pareizāk sakot, tās ir pazudušas,— piebilda Stīvs.— Es taču neatradu savu pirmo zondi, bet jūs vakar neredzējāt otro.

— Zondes pašas nekur nevarēja palikt,— Rejs atmeta ar roku.— Atlūza ir mainījusi orientāciju. Nākamreiz mēs tās atradīsim. Bet kāpēc tās apklusušas? Konstrukcija ir droša un agrāk nekad nav mūs iegāzusi.

— Noskaidrosim … Ja dabūsim tās rokā.

— Stīv, vai tu šaubies?

— Mani mulsina tas nolādētais bluķis, kurš piepeši sāk runāt un kura balss atsaucas tieši smadzenēs. Varbūt mūsu Viedajam ir taisnība un tā visa ir tikai mirāža, halucinācijas?

— Lai tās rastos, arī nepieciešams cēlonis.

— Tas ir mūsos pašos, Rej. Tu esi atdevis kosmosam gandrīz divdesmit Zemes gadu. Arī es apmēram tikpat daudz. Pelēko šūniņu darbmūžs tuvojas beigām.

— Nieki! Citi lido krietni vien ilgāk.

— Vecīt, atkarībā no tā, kur! Mēs abi te esam pirmatklājēji. Mūsu senči uzskatīja par labāku mest līkumu Saturnam.

— Nebija nepieciešams, tāpēc meta to līkumu.

— Sef, tas nebūs gluži precīzi. Bija gan nepieciešams. Pirms vairāk nekā simt gadiem šurp devās ekspedīcijas . . . Taču bez panākumiem . . . Vai tā nav, Viedais?

Zaļais medaljons uz Elektroniskā Darbaudzinātāja krūtīm iemirdzējās spožāk, kad viņš ierunājās:

— Tev, Stīv, kā aizvien, ir taisnība. Pagājušā gadsimta sākumā vairākas ekspedīcijas uz Saturnu tik tiešām beidzās ar katastrofām. To cēloņus neizdevās noskaidrot. Bet kuģiem taču bija primitīva kodoldegviela. Aizsarg- lauku nebija. Kosmonautiem nebija kosmiskās navigācijas pašreizējās pieredzes.

— Bet tagad mums tā ir,— Stīvs nomurmināja.— It īpaši — gredzena iekšpusē. Būsim optimisti, jo sevišķi tāpēc, ka mums nav citas izejas . . .

— Stīv, man nepatīk tavs noskaņojums,— Rejs asi teica.— Saņemies! Ilgi vairs nebūs. Rīt pēdējais izlūkmek- lēšanas lidojums — un mēs atgriezīsimies bāzē.

— Tieši tā — saņemšos pirms pēdējā lidojuma,— Stīvs pieceldamies sacīja.— Ja esmu pareizi sapratis, apspriede

beigusies — un varam doties pie miera.

♦ ♦ ♦

Jau divarpus stundas planētkuģis «SP-112» nekustīgi stāvēja virs trešā gredzena zilā ovoīda. No šejienes, no simt piecdesmit kilometru augstuma, gredzena struktūras detaļas gandrīz nebija saredzamas. Vienīgi ovoīds atšķīrās kā bāli zilgans plankumiņš uz gaišās, sudrabainās virsmas, kas pāršķēla kosmosa tumsību

Stīvs novērsa acis no tiešā skata iluminatora uz sakaru ekrāniem. Vienā no tiem bija redzama izlūkraķetes kabīne.

Divas galvas — viena otrai gandrīz blakus. Reja galva noliekta uz priekšu. Acis aizvērtas. Smailais zods atdūries pret krūtīm. Grumbas ap acīm un cieši sakniebtajām lūpām šķiet vēl dziļākas un asākas. Blakus plata, bāla seja, ko ietver zeltaina bārdiņa. Eda nekustīgās, apaļās acis no ekrāna vērstas tieši uz Stīvu. Viņa lūpas paveras. Elektroniskais Darbaudzinātājs grib kaut ko teikt, tomēr nesaka. Pagriež galvu, paskatās uz Reju, pēc tam kaut kur sāņus. «Raugās tiešā skata iluminatorā,» Stīvs saprot un pats arī palūkojas otrajā ekrānā. Tajā redzams tas, ko Eds pašlaik vēro iluminatorā. Dziļām plaisām izvagota zaļgana klints virsma. Pa kreisi no tās šaura terase — kā plaukts, kas salikts no stingri ģeometriskām platēm, kuras cieši pieguļ cita pie citas. Virs terases ir četrstūraina atvere, un tās dziļumā — kaut kas līdzīgs pakāpieniem.

«Tas taču nebija,» Stīvam iešaujas prātā. «Vai arī tas sasodītais bluķis visu laiku maina stāvokli? Kur radusies tā sprauga, un uz kurieni tā ved?»

— Ed, kas tas ir par caurumu?— Stīvs jautā, neskatīdamies uz centrālo ekrānu.

— Iedobums, kas ved iekšā atlūzā,— Eds no centrālā ekrāna mierīgi atbild.— Tas bija vienā no tavām hologrammām, tikai citā rakursā. Tagad raķete ir nostabilizējusies tieši tam pretī.

— Kāds attālums?

— Piecdesmit pieci metri.

— Bet ja vēl mazliet tuvotos?

— Nē.

«Spītīgs kā velns,» nodomā Stīvs. «Vēl var nolaisties apmēram trīsdesmit metru, un tad būtu iespējams ieskatīties iekšā.»

Tomēr viņš klusē. Raķetes vadību Rejs ir uzticējis Edam un palūdzis Stīvu neiejaukties. Interesanti, ko šobrīd Rejs pats «redz»? Viņš jau vairāk nekā stundu ir transā.

— Kā jūtas Rejs?— Stīvs jautā, nikni raudzīdamies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.

— Patlaban pulss un elpošana ir normāla. Asinsspiediens arī. Pirms maza brīža pulss spēji paātrinājās, bet

tad atkal kļuva normāls. Encefalogramma liecina, ka smadzenes saspringti strādā.

— Vai vēl pagaidīsim?

— Protams! Viņš pavēlēja, lai bez īpašas nepieciešamības nemodinot.

— Man tas viss nepatīk,— Stīvs nomurmina, bet tik klusu, ka Eds nedzird.

Paiet vēl viena stunda. Rejs joprojām kā sastindzis sēž. Eds periodiski skatās gan uz aparātiem, kas fiksē Reja stāvokli, gan uz sakaru ekrāniem un iluminatoru.

Galu galā Stīvs vairs neiztur.

— Viedais, vai nav laiks beigt šo seansu?

— Nē.

— Es sāku par viņu uztraukties.

— Viņa fiziskais stāvoklis ir normāls, encefalogramma rāda, ka viss kārtībā. Smadzenes saspringti strādā.

— Nolādēts, cik ilgi tas turpināsies!

Eds ekrānā klusēdams parausta plecus un demonstratīvi pievēršas iluminatoram.

— Vai ārpusē nav nekā jauna?— pēc brītiņa Stīvs jautā.

— Nav.

— Kā ir ar aizsarglauku?

— Viss kārtībā.

Šodien Elektronu Viedais ir nerunīgs. Patiesību sakot, tā tam arī jābūt, Stīvs droši vien uzvestos tāpat, ja būtu viņa vietā. «Viņa vietā!» Stīvs pat salecas, to iedomājoties. Iznāk, ka viņi būtu savstarpēji aizvietojami? Viņš, Stīvs, slavenais kosmonauts, kas divdesmit mūža gadus veltījis Kosmosa iekarošanai, un šis manekens ar zeltīto bārdu, piestūķēts ar integrālshēmām, kristāliem un vadiem. Patiesību sakot, Rejs šodien viņam uzticējis pat daudz atbildīgāku funkciju nekā Stīvam . . . Un tiesības izlemt tagad ir viņam, nevis Stīvam. Un tas viss ir tāpēc, ka Stīvs tobrīd pie tā sasodītā akmens bluķa apkaunojoši nobijās. Nesapratis, ko tas viss nozīmē, pārbijās un aizbēga. Bet pašreiz jau arī nav saprotams, ko tas viss nozīmē. Hipotēzes vien. Taču hipotēzes, kā zināms, ir pareizas, nepareizas un zinātniskas . . . Zinātniskās — tās ir Reja hipotēzes, nepareizās — viņa, Stīva, bet pareizās, protams,— Elektronu Viedā hipotēzes. Tās ir vidējās aritmētiskās no tā visa, ar ko viņš piestūķēts. Šoreiz Viedais domā, ka nav nekā reāla — divi pieredzējuši kosmosa piloti krituši par upuri paši savām halucinā

cijām. Ja nu tā ir, tad viss, kas šeit apkārt, ir viens liels absurds, bet Viedais tajā aktīvi piedalās un negrib to pārtraukt. Te jau var prātā sajukt! Daudz vienkāršāk taču ir vadīt izlūkraķeti virs trešā gredzena akmens biežņas . . . Bet viņam bija jāuzgrūžas uz tā sasodītā akmens kluča! Cik vienkārši un viegli viss būtu, ja nebijis tā kluča! Galu galā, ja Rejam tomēr izdosies «atšifrēt» tās balsis, kur ir garantija, ka viņa vērtējums būs objektīvs? Vai tajā pašā akmens bluķī? Bet kas to atkal sameklēs nebeidzamajā akmens atlūzu okeānā? Pat simtiem Elektronu Viedo nelīdzēs. Vai tas nav nekas cits kā dzīšanās pēc rēga? Nē, ja viņš būtu Reja vietā .. .

— Uzmanību, Stīv, Rejs mostas . . .

Reja galva ekrānā sakustas. Viņš dziļi nopūšas un atver acis. Eds dod viņam kaut kādas tabletes, bet Rejs noraidoši purina galvu un pastiepj roku pie vadības pults. Eds kaut ko saka, un Rejs, kā redzams, viņam piekrizdams, pamāj. Aina otrā ekrānā sāk mainīties. Izlūkra- ķete lēnām virzās apkārt akmens atlūzai. Stīvs pazīst redzētās kontūras. Tās pašas sasodītās formas, kas atgādina drupas. Tomēr blakus ir kaut kas jauns. Regulārs krāteris, pavisam svaigs. Vai trieciena sekas? Varbūt nokritis meteorīts? Stīvs ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka agrāk tā nebija. Velna būšana! Bedre saistījusi arī Reja un Viedā uzmanību. Tā ilgāku laiku paliek redzes lokā.

— Rej, kas tur ir?

— Pacieties, Stīv . . . Pagaidām viss norit lieliski. Uz Zemes tev jau nodrošināta nemirstība.

Reja balss ir savāda. Varētu teikt — tāda kā ieplaisājusi. Laikam vainīgi traucējumi? Tie pieaug ar katru brīdi. Pat attēli kļuvuši neskaidri.

— Rej, kā ar aizsarglauku?

— Viss kārtībā.

To saka Eds. Reju šajā brīdī nodarbina akmens atlūza. Interesanti, kāpēc viņš pieminēja nemirstību? Vai gribēja būt asprātīgs? Tas nemaz pēc viņa neizskatās . . .

Otrajā ekrānā redzes lauks no jauna sāk pārvietoties. Drupas un bedre nozūd, paveras diezgan plašs, zaļš laukumiņš. Tā malā ir vēl viens krāteris. Arī pavisam svaigs. Tas nu iepriekš tur nebija nekādā ziņā. Stīvs gatavojās piestāt uz šī laukumiņa un bija to vērīgi nopētījis.

— Paklausies, Rej, šķiet, ka uz šī nolāpītā kluča ir parādījies šis tas jauns.

— Vai divi krāteri? Eds apgalvo, ka hologrammās to nav.

— Otra noteikti nebija, Rej!

— Tad būs bijis meteorīts. Varbūt tāpēc atlūza ir mainījusi stāvokli attiecībā pret gredzena plakni?

— Ko jūs tur vēl meklējat?

— Tavas zondes. Tās nekur nav redzamas.

— Lai tak tās iet pie velna! Atgriezieties! Jūsu aizsarg- laukam jau jābūt uz robežas.

— Jāpaņem minerālu paraugi. Ja neatradīsim tavas zondes, būs jāpalaiž vēl viena vai jānosēžas.

— Un kā ir ar balsīm? Vai tu tās vairs nedzirdi?

— Pašreiz ne. Tā viņu ierīce droši vien iztērējusi visus enerģijas krājumus un tagad atkal spiesta uzlādēties. Bet es uzzināju kaut ko neaptveramu, Stīv . . .

— Varu iedomāties . . .

— Nē, to nu tu nevari pat iedomāties. Tas ir bijis faetoniešu vēstījums.

— Faetoniešu vēstījums?

— Viņi, bez šaubām, ir sevi citādi godājuši. Viņi dzīvojuši uz piektās planētas, kuru mēs esam nosaukuši par Faetonu. Vai tu vari aptvert, tam Sav Cenko ir bijusi taisnība!

— Bet tagad?

— Kas ir tagad?

— Kur viņi ir tagad?

— Nekur. Viņu pīšļi sen, sen izkaisīti Visumā. Tāpat kā viņu planēta. Faetons gājis bojā apmēram pirms diviem miljardiem gadu. Un viņi visi kopā ar to.

— Bet balsis? Tā taču ir retranslācija!

— Tas ir īpašs viņu domu ieraksts, viņi tās gribējuši noraidīt saviem saprāta brāļiem. Ieraksts, kas ir brīdinājums.

— Bet kur tas ieraksts glabājies? Kur ir atskaņotājapa- ratūra? Ja jau šī spēle uzsākta pirms diviem miljardiem gadu . . .

— Pats ieraksts ir atstāts šajā akmens atlūzā. Tajā bluķī, kuru tu, Stīv, atklāji, un citos, kas izkliedēti pa Visumu. Acīmredzot tas glabājas kaut kādos kristālos. To es nesapratu. Tas ir pārāk sarežģīti. Mūsu bioloģijas zinātne vēl ir ārkārtīgi tālu no viņu zināšanām. Bet «atskaņotājaparatūra» ir smadzenes. Šoreiz tās ir manas smadzenes.

— Kāpēc tad viņi nav izklīduši pa visu Visumu, ja ir bijuši gudrāki par mums? Kāpēc nav pametuši savu planētu, ja nojauta, ka tā ir lemta bojāejai?

— Kaut kādu iemeslu dēļ nav to varējuši. Visi viņu mēģinājumi sasniegt citas planētas beigušies ar briesmīgām katastrofām.

— Neizprotami.

— Ļoti daudz kā neizprotama, Stīv. Viņu sūtījums ir kā zibens uzliesmojums. Man šķiet, ka esmu kļuvis vecāks vismaz par desmit tūkstošiem gadu. Turklāt tik maz ko sapratu. Taču tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka cilvēka saprāts Visumā nav vientuļš. Divi saprātīgas dzīvības centri ir radušies tik tuvu viens otram blakus. Tātad jābūt vēl citiem. Tātad mūsu tiekšanās pēc zvaigznēm ,. .

— Pagaidi, Rej! Neaizraujies! Kam viņi adresējuši savu sūtījumu? Ja tas no visas tiesas ir bijis pirms diviem miljardiem gadu . . .

— Saprātam . . . Visuma saprātam. Viņi bija pārliecināti, ka nav vieni paši. Un labākie no viņiem gribēja brīdināt. Viņi paši ir vainīgi savas civilizācijas un planētas bojāejā. Manu acu priekšā aizzibēja drausmīgas ainas, kā bezjēdzīgos karos viss tiek iznīcināts. Mēs laimīgi esam izbēguši no dažām mūsu attīstības briesmām, taču mūsu tehnoloģiskā civilizācija, tāpat kā viņu bojā gājusī civilizācija, slēpj sevī vēl ko citu . . . Stīv, patlaban nav laika visu sīki pastāstīt. Vēlāk — pa ceļam uz Ganimēdu — tu visu uzzināsi. Tavs atklājums ietekmēs Zemes vēstures turpmāko likteni.

— Rej, mūsu atklājums . . .

— Nē, galveno esi paveicis tu. Tu atradi viņu «vēstuli», bet es tikai izlasīju tajā dažas rindas.

— Nestrīdēsimies nu! Lidojiet atpakaļ!

— Stīv, pacieties vēl mazliet! Es tomēr gribu nolaisties uz šī bluķa.

— Rej, to tu nedrīksti!

— Zinu. Varu to izdarīt ar individuālo dzinēju un pēc tam tāpat atgriezties.

— Tavs skafandrs nav pietiekami drošs tādam eksperimentam. *

— Stīv, es desantēšos tikai uz īsu brīdi.

— Risks, Rej, cilvēkam ir pārāk liels. Ja tu uzskati, ka ir tik ļoti nepieciešams nolaisties, labāk lai to dara Eds.

Mēs no viņa pēc tam viegli dabūsim nost saņemto radiāciju.

— Ed, vai tu dzirdēji?

— Esmu ar mieru.

— Bet vai tu nebaidies?

— Rej, es nepazīstu šo sajūtu. Turklāt pirms iziešanas es varu izslēgt pašapliecināšanas indikatoru.

— Lai notiek! Tu tikai paņem paraugus no klintīm un no tā materiāla, kas veido drupas. Un ieskaties spraugās, kuras ved atlūzas iekšienē.

— Rej, es sapratu!

 + +

Viss turpmākais notika pārāk ātri, lai Stīvs pagūtu iejaukties. Eds izslīdēja no raķetes pēc pāris minūtēm. Viņa oranžais kombinezons bija ļoti labi redzams uz zaļā laukumiņa fona, virs kura nekustīgi stāvēja raķete. Šķita, ka Eds vēl nebija paguvis pieskarties pie atlūzas, kad viņam pretī izšāvās apžilbinoša dzirkstele un tajā vietā, kur bija oranžais kombinezons, uzliesmoja maza, neciešami spoža saule. Visi sakaru ekrāni uz planētkuģa «SP-112» vienā acumirklī nodzisa, jo sprādziena atsviestais raķetes disks uztriecās virsū akmens bluķim, tā iedegdams vēl vienu nelielu sauli. Simt divdesmit kilometru attālumā Stīvam tā pat nelikās īpaši spoža. Kad arī tā nodzisa, uz sudrabainās gredzena virsmas tajā vietā, kur nupat bija atradusies mirāžu atlūza, izlūkra- ķete, Rejs un Eds, kļuva saskatāms mazs, tumšs plankumiņš. Sī plankumiņa centrā tagad mirdzēja viena no

Saturna dienvidu puslodes zvaigznēm . . .

+ + +

Bija jāaprēķina ceļš uz Ganimēdu un jāievada nepieciešamie dati planētkuģa skaitļojamās mašīnas elektronat- miņā, tāpēc Stīvs piespieda sevi piecelties.

Izrādījās, ka viss ir līdz smieklīgumam vienkārši. Savā planētā ieslodzīto un kopā ar to bojā gājušo faetoniešu traģēdija, Saturna gredzenu noslēpumainās īpašības, Zemes planētkuģu katastrofas šīs planētas apkaimē . . . Sensenos laikos Zemes ļaudis droši vien jau bija šo to

nojautusi. Tāpēc arī bija devuši planētai vārdu Faetons, kā sauca asinskāro dievu, kurš aprijis pats savus bērnus.

Anihilācija . . . Matērijas pilnīga pārvēršanās enerģijā, saduroties vielai ar antivielu. Kas var būt vēl nesaudzīgāks! Zemes raķetes niecīga pieskaršanās Faetona antivielai, kur viss ir otrādi — atomu kodoli ar negatīvu lādiņu, bet pozitroni — elektronu vietā; sekas: iznīcinošs sprādziens, no kura nav iespējams izvairīties.

Viela un antiviela vienā planētu sistēmā! Cik maz vēl mēs zinām!

«Ak, Rej, Rej, tu dārgi samaksāji par savu pēdējo atklājumu! Un tu, Elektronu Viedais, kas glabāji sevī gandrīz visu Zemes zinātnes pieredzi! . . . Briesmu starojums — tu to pareizi noteici, taču nenovērtēji.. . Pietrūka viena — paša pēdējā soļa … Es vēl nezinu, Rej, ko cilvēkiem sola tavs šīsdienas traģiskais atklājums. Tas pārvilks svītru daudzām cerībām, tomēr tālā nākotnē, kad Cilvēks pratīs tikt galā ar antivielu,— tad tevi, Rej, droši vien minēs pirmo starp pirmajiem,»— tā domāja Stīvs, bet planētkuģis «SP-112» nesa viņu uz Ganimēdu.