Pēdējā atlanta atgriešanās
Aleksandrs Šaļimovs
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Vienīgais, ko dzejnieks spej darīt,— tas ir — brīdināt . . .
Vilfrids Ouens
So neparasto notikumu pastāstīja dons Antonio Salva- tore di Rivera — vecs lingvists un Portaltes muzeja uzraugs Madeiras salā. Cik tajā ir patiesības un cik izdomas — to lai izlemj lasītāji paši.
Portrets bija datēts ar 1889. gadu, tātad gleznots ilgi pirms Alberta Einšteina izcilā darba par laika relativitāti. Jāpiemin ari tas, cik ļoti klostera priekšnieks steidzās tikt pie pazemes atslēgām . .. Lai gan — sākšu visu pēc kārtas.
♦ ♦ +
Saskaņā ar Starptautiskā ģeofizikas gada programmu mēs izdarījām Atlantijā okeanogrāfiskus pētījumus. Bis- kajas līci nokļuvām ārkārtīgi spēcīgā vētrā. Viesulī cieta stūre, un vieglais šoneris, palicis bez vadības, tika aizdzīts tālu uz dienvidrietumiem. Mēs piestājām Funšalā, lai varētu veikt remontdarbus, un nonīkām tur vairāk nekā divas nedēļas.
Mana specialitāte ir jūras ģeoloģija. Nokļuvis Madeirā, centos velti nezaudēt laiku. Augas dienas klaiņoju pa klinšainajiem pauguriem, kas bija vulkānisko iežu veidojumi. Priecājos, ka varu tuvāk iepazīties ar okeāna dzelmes gabaliņu, ko Zemes garozas kustība bija izveidojusi par nelielu, kalnainu salu.
Reiz mikla dienvidus tveice piespieda mani mainīt maršrutu. Nokāpu no kalniem piekrastes ciemā, kura dakstiņu jumti spraucās laukā no sulīgā zaļuma, kas ietvēra rāmo, zilo līci.
Mazā kafejnīcā puskails viesmīlis — metiss ar melnu, sprogainu matu ērkuli un lielu sudraba auskaru kreisajā ausi — man jauktā franču un spāņu valodā paskaidroja, ka ciemu saucot par Portalti, ka šeit dzīvojot zvejnieki, vīndari un konservu fabriku strādnieki un ka rudenī uz Portalti atbraucot tūristi no Eiropas un Amerikas.
— Pulka tūristu, senjor,— viesmīlis tarkšķēja, liedams slīpēta stikla kausā mazliet duļķainu šejienes vīnu.— Muzejs, senjor! Otra tāda pasaulē nav. Ikvienam to būs interesanti apskatīt. Atlantīda, senjor! īsta, ne mazākā viltojuma. Vai mesjē nav dzirdējis? Visžēlīgais dievs tas kungs sadusmojās uz Atlantīdu un uzsūtīja pasaulei plūdus. Visi noslīka, tikai paši apsviedīgākie viltnieki izglābās. Viņi atrada patvērumu uz mūsu salas. Vai mesjē man netic? Lai es uz vietas zemē iegrimstu ar visu krodziņu, ja meloju! Tas noticis sen. Tad nebija zinātnieku, kas to visu aprakstītu. Sis tas iekļuvis vienīgi blbelē. Ja mesjē gribēs apmeklēt muzeju, pats pārliecināsies. Senjor, vai vēl vienu kausu vīna?
Es pateicos, samaksāju un izgāju krastmalā zem stingo palmu smailo lapu vainagiem. Sāņus no daudzkrāsainajiem ciema namiņiem, kas cieši kļāvās cits pie cita uz stāvās piekrastes nogāzes, slējās neliela ēka no pelēka, poraina akmens. Māja atradās biezā, aizaugušā parkā, aiz kura baltoja klostera torņi. Parka pussagruvušajā žogā bija vārtiņi un pie tiem uzraksts angļu un portugāļu valodā —«Vēstures muzejs».
Gaiss bija karsts un nekustīgs. Laiski nodomāju, ka paies vēl ne mazāk par trim stundām, iekams tveice sāks rimties. Skatienu no jauna piesaistīja pelēkā ēka. Kā būtu, ja ieietu šajā muzejā? Varbūt vecā parka blīvajā pakrēslī zem akmens velvēm vēl ir saglabājies vēsums? .. .
No vārtiņiem līdz muzeja ēkai veda balta marmora šķembām izbruģēts celiņš. Starp marmora drumslām spraucās laukā zāle. Pie ieejas nevienu nesastapu. Pustumšajā, apaļajā hallē bija vēss. Kaktā snauda vecs vīrs—durvju sargs. Noņēmis cepuri, ar kabatlakatu noslaucīju mitro pieri. Vecais tik snauda. Uzmanīgi pieskāros viņam pie pleca. Viņš pacēla galvu, palūkojās
manī sarkanām, asarojošām acīm, klusēdams paņēma monētu un ar žestu aicināja iet iekšā.
Zālēs valdīja klusums un oda pēc pelēm. Vecie grīdas dēļi čīkstēja. Pie sienām karājās izbalējušas jūras kartes no Vasko da Gamas laikiem, pergamentu strēmeles. Kaktos spīdinājās bruņinieku tērpi un ieroči. Noputējušās vitrīnās blakus grieķu amforu lauskām gulēja rupji darinājumi no ziloņkaula. Veclaicīgam tālskatim līdzās uzmanību saistīja košu Amazones tauriņu kolekcija un dīvaini sačumuroti balto koraļļu žuburi. Tas viss kopumā atgādināja novārtā pamestu antikvariātu, kura saimnieks sen zaudējis cerību pārdot kādu neejošu krāmu.
Nodzeltējušas etiķetes vairākās valodās vēstīja, kādi dārgumi izlikti apskatei: «Ernana Kortesa zobens, ko dāsnu roku muzejam dāvājis dieva kalps Alonso, Svētās jaunavas klostera priekšnieks; 1798. gads», «Kristālu un iežu kolekcija, ko Atlantijas okeāna dienvidu salās savācis I. Forsters, dabzinātnieks un slavenā kapteiņa Džeimsa Kuka ceļabiedrs; 1775. gads», «Svečturis, kas piederējis Ludviķim XIV un ko muzejam veltījis viņa augstība grāfs . . .». Tālāk uzrakstu bija aptraipījušas mušas un to nevarēja salasīt.
Manu uzmanību saistīja meistariski veidots veca kuģa modelis. Uzraksts vēstīja, ka tas ir Kristofora Kolumba karavelas modelis, ko savām rokām darinājis viņa pavadonis kuģa galdnieks Diego Santiss 1496. gadā. Pētīdams smalko mantiņu, ievēroju tikko pamanāmu spiedogu uz ķīļa vara apšuvuma. Ar kabatas lupu bez pūlēm izlasīju uzrakstu: «Roterdama. Preiss un Dēls. Modeļu fabrika. 1928. gads.» Turpināju apskati, vairs nepievērsdams uzmanību komplicētajiem paskaidrojumiem, kas kaligrā- fiski bija uzrakstīti dažādās valodās.
Pēdējā telpā karājās laika gaitā nomelnējušas gleznas.
Izgāju vēlreiz cauri klusajām, tukšajām zālēm. Nebija neviena priekšmeta, kas varētu būt saistīts ar atlantu zudušo kultūru. Kāpēc viesmīlis tik nekaunīgi bija man samelojis?
Jāatzīstas, ka neko īpašu jau negaidīju: dažus galvaskausus, kādu okeāna izmestu plāksni . . . Bet nebija galīgi nekā!…
Mazliet vīlies atgriezos hallē. Sargs kaktā vēl aizvien snauduļoja.
— Kur ir Atlantīda?— piegājis pie viņa, es skaļi jautāju.— Atlantīda!
'Acis nepavērdams un ne vārda neteikdams, viņš pastiepa izģindušo, tumšo plaukstu.
Vecais lēnām pacēla sarkanos plakstiņus bez skropstām, asarainajām acīm vērīgi paskatījās uz mani un tikko dzirdami kaut ko nopurpināja.
Es klusēju un gaidīju.
Krekšķēdams viņš piecēlās un ar pūlēm atlieca sakum- pušo muguru. Viņš bija ļoti vecs un pats atgādināja muzeja eksponātu. Uz izģindušā pakauša spurojās sirmu matu kumšķi. Garais, līkais deguns nokarājās līdz smailajam zodam. Plānās, bālās lūpas bija cieši sakniebtas. Novalkātais melnais uzvalks saņurcīts, turklāt vienos traipos.
Viņš paspēra pāris soļu un, atpakaļ nepaskatījies, portugāliski kaut ko pajautāja.
— Nesaprotu,— es atbildēju franču valodā.— Varbūt jūs runājat vēl kādā valodā?
Vecais zobgalīgi iesmējās.
— Vēl kādā valodā!— viņš atkārtoja, atdarinādams manu akcentu.— Zināms, ka tu neesi francūzis. No kurienes tu esi?
— Es esmu krievs .. . Esmu no Padomju Savienības.
Vecais pagriezās un kādu brīdi, ne vārda nebilzdams,
skatījās uz mani, plakstus tik tikko pavēris.
— Ahā,— pēdīgi viņš ierunājās,— tu droši vien esi no tā šonera, kas stāv Funšalā. Pirms pāris gadiem te bija kāds krievs .. . Kam tev vajadzīga Atlantīda?!— viņš piepeši iekliedzās, mani ļauni uzlūkodams.— Ko tu par to zini? Atlantīda ir jāmeklē tur — vai tu saproti?— viņš norādīja ar kaulaino pirkstu uz atvērtajām durvīm, aiz kurām zilgmoja okeāna klajš.— Jums, krieviem, tas būtu pa spēkam .. . Tikai jātic. Jātic un jāgrib.
— Piedodiet,— es sacīju, pasperdams soli uz durvju pusi.
h— Kur nu?!— vecais atkal iekliedzās.— Vai tad tu negribēji redzēt Atlantīdu? Nāc!
Man sametās neomulīgi, un es neviļus pakāpos atpakaļ.
— Nebaidies,— vecais teica, it kā būtu uzminējis manas domas.— Vēl jau es neesmu galīgi sajucis. Es tak neaicinu tevi iekšā okeānā. Tu gribēji redzēt Atlantīdu. Ej un skaties . . .
Viņš atvēra sienā mazas durvis. Aiz tām slīps gaitenis veda uz iesarkanām ugunīm nespodri apgaismotām žā- lēm.
Es svārstījos, gandrīz nešaubīdamies, ka man ir darīšana ar vājprātīgo.
— Ej, ej,— vecais atkārtoja.— Tu gribēji redzēt Atlantīdu.— Un viņš klusiņām iesmējās.
Tad viņš aizsteberēja pie sava krēsla, apsēdās un aizvēra acis.
♦ ♦ ♦
Gāju pa gaiteni, izjuzdams gan ziņkāri, gan īgnumu, jo biju pārliecināts, ka būšu atkal apmuļķots.
Ticis līdz gaiteņa vidum, paskatījos atpakaļ. Vecais snauda savā krēslā. Gaitenis izveda mani pustumšā telpā ar zemām griestu velvēm. Logu nebija. Blāva gaisma ieplūda pa platu durvju arku no nākamās zāles. Pa kreisi no ieejas tieši uz akmens grīdas gulēja daļa no milzīgas marmora kolonnas ar grieztu kapiteli, ko bija izvagojuši akmeņgrauži moluski. Labajā pusē sienā bija iestiprināta masīva marmora plāksne ar uzrakstiem. Es piegāju tuvāk. Baltajā marmorā iekaltie burti no sāniem krītošajā apgaismojumā šķita neparasti reljefi. Teksts bija latīņu un grieķu valodā.
Ar pūlēm atcerēdamies sen aizmirsto latīņu vārdu jēgu, es vairāk uzminēju nekā izlasīju:
«Atnācēj, lai tu būtu kas būdams, ar godbijīgām trīsām stājies uz vislielākā noslēpuma sliekšņa šajā pasaulē, kurā tu esi ieraudzījis dienas gaismu. Visu, ko tu šeit redzēsi, ir atdevis atpakaļ okeāns, kas bija aprijis pašu varenāko Zemes valsti. Zemēm un tautām būtu bijusi cita vēsture, ja to rakstītu atlanti. Bet viņu vairs nav, un no viņu atstāto zināšanu drumslām izaugusi Jaunās pasaules zinātne un māksla.»
Tālāk gari un plaši bija citēts Platons, kurš pirmais cilvēkiem pastāstījis par Atlantīdu. -i
«Ēģiptes priesteri pavēstīja Solonam, vienam no grieķu gudrajiem,» es lasīju, «ka hellēņi ir jaunuzplaucis ziediņš pie cilvēces dzīvības koka. Jau ilgi pirms viņiem Hellādā pastāvējušas stipras valstis un dzīvojusi tauta ar augstu kultūru . . . Raksti vēsta, ka šī tauta reiz sadūrusies ar
draudīgu spēku, kas nācis virsū visai Eiropai un Āzijai no Atlantijas jūras puses.
Tur, aiz «Hērakla stabiem»
Pārliecinājies, ka citi teksti arī ir patapināti no Platona, devos uz nākamo zāli. Tur bija bibliotēka. Tā bija pilna ar griezumiem rotātiem, smagiem plauktiem, kuros glabājās simtiem sējumu visdažādākajās valodās, un visas šīs grāmatas bija par Atlantīdu.
Filozofiski traktāti stāvēja blakus zinātniski fantastiskiem romāniem, biezas vēstures monogrāfijas — blakus albumos sakopotiem avīžu izgriezumiem. Savu mūžu nebiju domājis, ka par Atlantīdu ir tik daudz sarakstīts.
Pārsteigts gāju no plaukta pie plaukta, manas acis slīdēja pār uzrakstiem uz grāmatu muguriņām, es ņēmu rokās biezos foliantus un šķirstīju tos. Tikai Atlantīda un Atlantīda . . . Daudzās grāmatās tā bija vienīgi pieminēta, un tad šīs vietas bija atzīmētas ar īpašiem ieliktņiem. Virs plauktiem karājās Atlantijas okeāna kartes: gan vecas, pirms daudziem gadsimtiem zīmētas, gan arī pagājušā gadsimta beigu kartes un mūsdienīgākas, izdotas Ņujorkā un Maskavā, Londonā un Lisabonā — jau pēc Otrā pasaules kara.
Telpas vidū uz liela galda, kas bija apkrauts ar žurnāliem, stāvēja milzīgs globuss. Tajā uz Atlantijas okeāna bāli zilā fona ar sarkanu tušu bija ievilktas nogrimušā kontinenta kontūras. Mans skatiens saspringti pētīja neierasto ģeogrāfisko robežu zīmējumu. Tas cilvēks, kurš bija savācis šo apbrīnojamo bibliotēku un atzīmējis uz globusa Atlantīdas aprises, kā redzams, bija izmantojis gan drošas ziņas, gan ne visai ticamas. Trekna, sarkana
' Divi kalni pie Gibraltāra jūrasšauruma — viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; tos, kā stāstīts senā mitā, tur nolicis Hērakls; senie grieķi domāja, ka pie «Hērakla stabiem» beidzas pasaule.
līnija norādīja vienu robežu — ar pussalu, līču un zemesragu izliekumiem; tikko pamanāmas pārtrauktas svītras iezīmēja citas robežas; mazāk ticamās bija attēlotas ar punktētām līnijām. Izzudušo kontinentu šķērsoja upes. To iztekas bija kalnu grēdā, kas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Bez pūlēm pazinu tajā Vidusatlantijas grēdu.
Rietumos no tās sīku punktiņu spiets iezīmēja plaša tuksneša robežas. Tā austrumu daļā bija uzvilkta savāda zīme, līdzīga aerodroma attēlojumam. Uz to veda tieva, melna svītra. Tādas pašas svītras, acīmredzot ceļi, savienoja pilsētu aplīšus.
Ieskatījies vērīgāk, pamanīju, ka Eiropas kontūras un Ziemeļamerikas kontūras daudzās vietās ir labotas un atšķiras no pašreizējām. Pireneju pussala un Atlasa kalni uz rietumiem turpinājās, Biskajas līcis bija uz pusi mazāks, Lamanša vispār nebija. Eiropas un Amerikas ziemeļus klāja tievas, zilas švīkas. To robeža atbilda lielā apledojuma perioda ledāju kontūrām . . . Un tad es beidzot sapratu: tā bija nevis mūsdienu karte ar hipotētiskām nogrimušā kontinenta kontūrām, bet kvartāra perioda paleoģeogrāfiska karte, uzzīmēta pasakaini detalizēti . ..
Nezināmais autors bija izmantojis okeāna dibena topogrāfijas visjaunākās ziņas un lieliski orientējās kvartāra perioda paleogrāfijas sīkumos. Tomēr daudzas apbrīnojamas detaļas, kas bija ņemtas no man nezināmiem avotiem, izraisīja domu, ka zīmējums uz globusa robežojas ar visīstāko fantāziju. Velti meklēju datumu, autora uzvārdu vai kādus nosacītus apzīmējumus. To nebija.
Varbūt globuss nebija muzeja eksponāts? Bet kāpēc tad tas atradās šeit? Un kāpēc pirms šīs muzeja daļas ir bibliotēka?
Nerazdams atbildi uz saviem jautājumiem, pametu globusu un devos tālāk. Nākamā zāle bija milzīgi liela. Slīpi, šauri logi, kas atradās zem pašiem griestiem, bija aizvilkti ar sarkanām štorām; iesārtā mijkrēslī kaut kur tālu rindā aizstiepās kolonnas, kas balstīja akmens velvi. Tikai pēc dažiem desmitiem soļu es aptvēru, ka šī zāle ir daudz lielāka par visu muzeja ēku un ka es atrodos pazemē.
Uz masīviem koka postamentiem gar sienām un starp kolonnām stāvēja un gulēja kaut kādas plāksnes, rupji tēsti akmens bloki, sadauzītu kolonnu kapiteļi, griezu
miem rotātu karnīžu un smalki darinātu arku pārsegumu gabali.
Zāles pustumsā nebija iespējams izlasīt sīkā rokrakstā latīņu valodā uzrakstītās etiķetes. Vienīgi pie marmora karnīzes, ko greznoja glezns ziedu un lapu ornaments, izdevās saburtot: «Korvo sala', Lauvas līcis, rietumu krasts; 1898. gads.»
Pazemes zāles iesārtā nokrēsla, apbrīnojamās arhitektūras detaļas un ornamenti, kas, bez šaubām, bija ļoti senas kultūras pieminekļi, akmeņgraužu pēdas, kuras liecināja, ka lielākā daļa šeit savākto priekšmetu izvilkti no jūras dzelmes, noslēpumainais zīmējums uz globusa — tas viss kopā radīja īpaši noslēpumainu un satrauktu cerību noskaņu. Man piepeši šķita, ka mani patiešām gaida liels noslēpums, kā to apgalvoja uzraksts pie ieejas . . . Atliek tikai spert vēl vienu soli — un parādīsies kāds, kas spēs pārvērst mirušās civilizācijas drumslas mums nezināmas senas pasaules brīnum daiļās pilīs un tempļos. Vai tiešām visi šie akmens bluķi, kas glabāja nezināmu mākslinieku darbu pēdas, ir lietiski pierādījumi, ka pastāvējusi Atlantīda?
Pieskāros vienam no tiem ar roku. Tas bija milzīgas kolonnas kapitelis ar dīvaini sarežģītu, fantastisku ornamentu, materiāls — pulēts viengabala kvarcīts — neparasti izturīgs akmens, velnišķi grūti apstrādājams. Ar kādu instrumentu tajā bija izkaltas arhitektoniskās detaļas? Pat mūsdienās tāds uzdevums nebija viegls.
Lēnām gāju uz priekšu. Lūk, elegantas, atturīgas formas kolonnas daļa, milzīga marmora kausa mala, arhitrāvs ar neskaidru ornamentu, melna bazalta lode, burvīga marmora sievietes roka.
Jā, tas bija neparasts muzejs. Tā eksponātiem it kā bija uzspiests neatklāta noslēpuma zīmogs. No tiem vēdīja nevis gadu simteņu, bet gadu tūkstošu elpa. Te nebija vajadzīgas sadomātas etiķetes kā tur, augšā. Sie akmeņi runāja savā valodā. Tā bija saprotama un tomēr noslēpumaina. Bet tādas mīklas jau ar dažiem vārdiem nav atminamas.
Zāle beidzās ar nelielu alkovu. Lai tajā iekļūtu, bija jāuzkāpj pa dažiem desmitiem šauru akmens pakāpienu. Alkovs bija tukšs, bet spožas dienas gaismas pieliets, tā nāca nez kur no augšas. Pēc zāles mijkrēšļa samiedzu acis.
Bet, kad tās attaisīju, ieraudzīju viņu . . .
Patiesību sakot, tas bija parasts cilvēka portrets — visā augumā uz jūras ainavas fona. Citā laikā un citos apstākļos tas droši vien nebūtu uz mani atstājis sevišķu iespaidu. Bet tajā brīdī, pēc pazemes muzeja apskates savādu, noslēpumainu gaidu uzbudināts, es biju satriekts. Paliku stāv.am kā stabs un nespēju atraut skatienu no vīrišķīgās, neredzēti daiļās, skumju pilnās sejas.
Mākslinieks bija attēlojis viņu okeāna krastā. Zaļgani viļņi vēlās pret klinšainu krastu, sašķīzdami baltu putu driskās. Viņš stāvēja uz karnīzes starp tumšajām, ar ūdensaugiem klātajām klintīm, atspiedis muguru pret stāvu nogāzes sienu. Viena roka bija piespiedusi pie krūtīm plata purpurkrāsas apmetņa ieloces, bet otra, melnīgsnēja un spēcīga, pastiepta uz priekšu, cieši turēja klints izcilni — gluži kā aša kuģa stūri. Vējš pluinīja garos, sirmos matus, ko uz pieres apņēma zelta stīpa. Bālā, grumbu neskartā seja bija mierīga. Dziļās rievas ap lūpu kaktiņiem stāstīja par gariem pārbaudījumu gadiem. Plati atvērtās acis raudzījās uz okeānu. Tajās bija skumjas, jautājums un milzīga gudrība . . .
— Vai apskatīji?— balss atskanēja tik dobji, it kā tā nāktu no pazemes.
Satrūcies pagriezos atpakaļ.
Lejā pie kāpnēm, kas veda uz alkovu, stāvēja vecais sargs.
— Kas viņš ir?— es klusu jautāju, norādīdams uz portretu.
Vecais vīrs pavīpsnāja:
— Viņš ir dzimis pirms divpadsmittūkstoš gadiem. Viņam ir izdevies pārdzīvot savu tēviju.
— Tad jau tas nav viņa portrets?
— Ir gan viņa . . . Zīmēts dažas dienas pēc viņa nāves. Pēc atmiņas . .. Bet ir līdzīgs. Tik līdzīgs . . .— No vecā sarga iekritušajām krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs nopūtai.— Zaks bija talantīgs mākslinieks.
— Zaks?
— Zaks Marians Divāls — mans draugs. Mēs abi pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem kopā atbraucām uz šo salu.
— Piedodiet — bet kas tad jūs esat?
— Mans vārds ir Antonio Salvatore di Rivera. Man ir tas apšaubāmais gods saukties par zinātnisko pārraugu šajā gadatirgus balagānā, kuru tu augšā redzēji.
Es iekodu lūpā. Vecais virs mani uzmanīgi vēroja, sarkanās, asarojošās acis piemiedzis.
— Kas vēl tevi interesē?
— No kurienes tas viss ir?— es jautāju, norādīdams uz krēslainās zāles dziļumiem.
— Nāc šurp,— viņš neatbildējis paaicināja.
Paskatījos vēlreiz uz portretu alkovā un devos pa
akmens kāpnēm lejā zālē.
— Kas tu tāds esi?— vecais vīrs jautāja, kad biju piegājis pie viņa.
Es pateicu.
Vecais vīrs paberzēja ar izkaltušo roku vaska dzelteno pieri.
— Atcerējos,— viņš nomurmināja, skatīdamies uz mani. — Esmu lasījis tavus rakstus par Atlantijas okeānu. Tur viss ir aplam. Nepārtrauc! Aplam. Tomēr vienā ziņā tev ir taisnība. Jaunie iegrimumi.. . Okeāna dziļumā tie turpinās. Viņa zeme,— vecais pamāja uz portretu, — grimst arvien dziļāk . . .
— Nesaprotu. Kas viņš ir?
— Nesteidzies! Viņa laikabiedri ir apstrādājuši tos te akmeņus. Vai tu redzēji meitenes roku? Neviens Zemes skulptors visā neskaitāmo paaudžu vēsturē nav sasniedzis lielāku pilnību. Un ornamenti? Vai tādus tu kaut kur esi redzējis?
— Nē,— es atzinos.
— Bez šaubām . .. Viņu māksla ir un paliek nepārspējama.
— Vai to visu jūs izvilkāt no okeāna?
Vecais vīrs nicīgi pasmīnēja.
— Okeāns to atdeva. Tas, kurš nolaidīsies tā dzīlēs . . .— viņš apklusa, nepabeidzis frāzi, un novērsās.
— Atradīs Atlantīdu,— es pateicu priekšā.
— Kāpēc tā jāmeklē?— vecais vīrs saērcināts paraustīja tievos, kaulainos plecus.— Tā jau sensenis ir uzieta. Tā ir visapkārt. Mēs esam dienvidaustrumu provinces centrā. Divdesmit jūdzes uz ziemeļiem ir Lielā austrumu osta. No turienes viņu kuģi devās uz Āfrikas krastiem un uz Vidusjūru. Sī sala bija kalns, kura nogāzē atradās liela observatorija.
Viņš runāja tā, it kā pats savām acīm to visu būtu redzējis.
— Kā jūs to zināt?— es nenocietos.
Viņš nesadusmojās, tikai uzmanīgi paraudzījās uz mani un klusu, it kā pats ar sevi apspriezdamies, sacīja:
— Esmu vecs un aizvadu savus pēdējos mēnešus, bet varbūt pēdējās dienas . . . Visu mūžu esmu veltījis vienam sapnim. Gribēju atgriezt ļaudīm vienu zudušo posmu no viņu vēstures dižās ķēdes. Mani izsmēja. Daži — tāpēc, ka bija gudri, baidījās un apskauda, citi — tāpēc, ka bija muļķi. Bet es biju zvērējis viņam, ka neatkāpšos,— vecais vīrs norādīja uz alkovu,— un centos izpildīt solījumu. Seit sakopots viss, ko ir izdevies savākt cilvēka īsajā mūžā — septiņdesmit gados. Par katru no šiem akmeņiem var uzrakstīt grāmatu. Nu man vairs nav palicis ne spēka, ne naudas. Dzimtenē esmu izsludināts par kriminālnoziedznieku, kurš nozadzis un iztērējis veselas ģimenes mantību. Savas ģimenes bagātību . . . Vai tu saproti? Sie akmeņi ir aprijuši visu. Bet ja man būtu bijis vēl vairāk . . .— Viņš atmeta ar roku.
— Kāpēc jūs par to neuzrakstījāt?
— Sākumā neuzrakstīju tāpēc, ka biju jauns un dumjš. Gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk un tad uzreiz satricināt pasauli ar saviem atklājumiem. Pēc tam kad biju kļuvis gudrāks, jau zināju tik daudz, ka man neticēja. Daudzi gribēja nodarboties ar viņa zemes vēsturi,— vecais vīrs vēlreiz pamāja uz portreta pusi,— bet pierādījumi bija vienīgi man. Vai tu zini, kas tika izdarīts ar manu pirmo manuskriptu? Tas bija zinātnisks traktāts, taču tika izdots kā fantastisks stāsts. Es gandrīz vai zaudēju prātu. Iesūdzēju tiesā, bet viņi pavēstīja, ka es esot jucis. Otro grāmatu vispār atteicās iespiest. Kad nolēmu pats to izdot, man jau vairs nebija naudas, ko maksāt par izdošanu.
— Vai tiešām visā pasaulē neatradās neviens . . .
— Klusē! .. . Tava zeme tāpat negribētu ielaisties darīšanās ar vājprātīgo. Prasītu, lai pierāda, ka viss, kas šeit glabājas, ir īsts. Tā būtu zaimošana. Es pārkodīšu rīkli ikvienam, kurš netic, bet nepazemošos, pierādīdams, ka es neesmu melis.
— Kādi pierādījumi? Vai tad šie pieminekļi nerunā paši par sevi? Es neesmu speciālists, tomēr . . .
Vecais vīrs nicīgi pavīpsnāja.
— Tas ir redzams,— viņš nomurmināja, ar netīuu ka- batlakatu noslaucīdams asarojošās acis,— tas nudien ir redzams . . . Bet tādiem, kas saprot,— tādiem ir vajadzīgi pierādījumi. Viņi zina, ka vecais di Rivera pēc Zaķa
Divāla nāves visu mūžu strādāja viens pats. Viņam nav liecinieku. Viņš ir varējis viltot dokumentus, muzeja grāmatas. Viņš ir varējis pats savām rokām izkalt visas šīs kolonnas, ornamentus, arkas, akmeņgraužu ejas, meitenes roku. He-he-he-he!
Spiedzīgie smiekli pamodināja savādās zāles atbalsi. Vecais vīrs jau bija apklusis un no jauna berzēja acis, bet viņa smiekli skanēja kaut kur tālumā aiz akmens kolonnu dubultajām rindām.
Man atkal kļuva neomulīgi, un es nodomāju, ka cilvēki, kas bija nosaukuši viņu par vājprātīgu, varbūt nav bijuši pārāk tālu no patiesības.
— Nē,— viņš teica, it kā būtu uzminējis manas domas,— nē, nē! Tas ir daudz sarežģītāk, nekā tu spēj iedomāties .. . Taču nu gan pietiks! Ej! Muzejs jāslēdz.
— Bet portrets .. .— es iebildu.— Kas ir attēlots portretā?
— Vai tu gribi to zināt?
— Gribu.
— Es varētu izlāpīties ar kādu blēņustāstu,— di Ri- vera domīgi teica,— vai pavisam vienkārši izdzīt tevi laukā par uzbāzību. Neņem ļaunā! Esmu patriecis no šejienes ne vienu vien svešu noslēpumu tīkotāju — muldoņas žurnālistus. Es viņus ienīstu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī augsti cienījamo seru Frensisu Snoudonu no Karaliskās biedrības. Muļķis, mēģināja spriedelēt, ka te esot Krētas kultūras pieminekļi, nevis tas, kas šeit ir. Kā viņš deva kājām ziņu! Es izlingoju šim pakaļ «katliņu» un lietussargu. Bet ar tevi ir citādi, lai gan nevaru teikt, ka tu man patiktu. Neesmu vēl ticis par tevi skaidrībā. Tomēr šo to tev pastāstīšu. Tavā dzimtenē nav zināmi mani darbi. Bet man ir viens nosacījums: tu nepārvērtīsi to par vientiešiem domātu aizraujošu pasaciņu. Vismaz tik ilgi ne, kamēr es būšu dzīvs. Vai tu apsoli?
— Vai jūs vēlaties, lai neizpaužu nevienam jūsu stāstu?
— Es gribu to, ko pateicu,— di Rivera saskaitās.— Lai zudušas tautas vēsture netiktu iztaisīta par anekdoti. Vai tu saprati? Tas, ko tu izdzirdēsi, patiešām ir noticis. Ja es ticētu dievam, varētu apzvērēt pie viņa. Bet es jau septiņdesmit gadus esmu neticīgs. Turklāt esmu zvērējis tikai vienu reizi mūžā. Es neuzstāju, lai tu man ticētu, bet pieprasu, lai tu apsoli neņirgāties par to, ko dzirdēsi.
Patiesību nav iespējams vairāk nonievāt — kā pārvēršot to par fantastisku stāstu.
— Apsolu, ka neuzrakstīšu fantastisku stāstu,— es svinīgi atbildēju.
— Kamēr esmu dzīvs,— di Rivera atkārtoja.— Āmen! Tātad klausies . . . Lai gan — nē! Ej uz bibliotēku un pagaidi mani tur!
Viņš pagriezās un krekšķēdams uzkāpa alkovā. Es lēnām devos cauri pustumšajai zālei. Paspēris pāris soļu, uzmanīgi paskatījos atpakaļ. Vecais vīrs, iegrimis dziļās domās, stāvēja pie portreta, neatraudams no tā vērīgu skatienu.
Gaidīju diezgan ilgi. Beidzot atskanēja šļūcoši soļi. Vecais vīrs parādījās bibliotēkas durvīs.
— Man jāaizslēdz ārdurvis,— viņš nopurpināja, uz mani nepaskatīdamies.— Durvju sargs ir slims, un man jāpilda viņa pienākumi. Nožēlojami graši, ko dīkdieņi maksā par ieeju,— tie ir visi muzeja ienākumi.
— Varbūt aiziesim uz kafejnīcu?— es nedroši piedāvāju.
Vecais vīrs pameta atpakaļ ašu skatienu, pētoši pavērās man acīs un tad diezgan vienaldzīgi sacīja:
— Iesim! Tikai brīdinu — man nav naudas . … Pēdējās
dienās muzejā neviens cits nav iegriezies, tikai tu vien.
♦ ♦ ♦
Izgājām abi laukā. Saule jau bija noslīdējusi zemu virs apvāršņa. Viegla brīze nesa valgu dzestrumu. No vēja pūtieniem kustējās platās palmu lapas. Netālu šalca okeāns.
Pie muzeja durvīm uz akmens sola gulēja žurnālu paka.
Di Rivera tos paņēmis pacilāja un uzmanīgi nolika hallē uz krēsla.
— Žēlastības dāvana muzejam,— viņš paskaidroja, aizvērdams smagās ozolkoka durvis.— Sūta par brīvu. Sur tur jau mēs vēl esam palikuši atmiņā .. .
Kafejnīcā tas pats puskailais viesmīlis ar sudraba auskaru, saprotoši pametis man ar aci, salika uz galdiņa šķīvjus, bļodas un pudeles. Redzot, kā vecais di Rivera berzē izdēdējušos pirkstus un rij siekalas, es sapratu, ka viņš ir izsalcis.
Mēs vakariņojām ilgi: vircotajiem šejienes ēdieniem uzdzērām rūgtenu vīnu un pārmijām nenozīmīgas frāzes. Kad uz galda parādījās mazas tasites ar aromātisku kafiju un paplāte ar aug}iem, vecais virs noslaucīja salvetē plānās, bālās lūpas, cieši paskatījās uz mani un sacīja:
— Tu gribēji zināt šī portreta vēsturi. Nu, tad klausies! So cilvēku viļņi izmeta krastā dažas jūdzes no šejienes, rau, tur aiz tā klinšainā zemesraga, tūkstoš astoņi simti astoņdesmit devītā gada divdesmit astotajā jūnijā. Divi jauni dīkdieņi torlt klaiņoja pa krastmalu. Viens no viņiem gribēja kļūt par lingvistu. Viņš bija atbraucis uz Madeiru papildināt portugāļu valodas zināšanas. Bet viņu interesēja vispār valodniecība. Tajā rītā viņš pilnā kaklā sengrieķu valodā klaigāja Safo vārsmas. Otrs bija mākslinieks. Viņš bija atbraucis gleznot okeānu, debesis un salu. Iedami gar jūras malu, lingvists un mākslinieks pamanīja slapjajās smiltis sarkanu plankumu. Viņi piegāja tuvāk un ieraudzīja sarkanu apmetni no apbrīnojami viegla un elastīga purpurkrāsas auduma, kas bija izšūts ar zelta rakstiem.
Es teicu, ka tā ir romiešu toga, bet Zaks — ka tas esot Klīstošā holandieša apmetnis, ko aizpūtuši vētra. Paķēruši apmetni līdzi, devāmies tālāk un simt soļu no vietas, kur bijām to atraduši, ieraudzījām viņu . . . Viņš gulēja smiltīs, plati izpletis spēcīgās rokas. Seju slēpa gari, balti mati. Šķita, ka viņš guļ, bet mēs bijām pārliecināti, ka viņš ir miris. Tomēr viņš vēl bija dzīvs. Varenās krūtis mazliet cilāja vārga elpa. Dabūjām viņu pie samaņas. Diemžēl — uz neilgu laiku. Pēc dažām stundām viņš nomira uz mūsu rokām. Izpildīdami viņa gribu, mēs ietinām ķermeni ar zeltu izšūtajā apmetnī, piesējām pie kājām smagu akmeni un iemetām no augstas kraujas okeānā. Pēc dažām dienām Zaks uzgleznoja viņa portretu — to pašu, kuru tu redzēji. Pēc Zaķa nāves es iegādājos šo portretu muzejam, kuru toreiz sāka veidot. Saprotams, ka es runāju par pazemes muzeju,— di Rivera, brīdi klusējis, piebilda.
— Nu, un pēc tam?— es jautāju.
— Par portretu tas būtu viss,— vecais vīrs klusu sacīja.— Klintis un okeānu Zaks zīmēja no dabas. Ja tu kādreiz aiziesi līdz tam zemesragam, tu pazīsi to vietu. Aizej gan! Okeāns tur savā klēpī pieņēma pēdējo Atlantl- das cilvēku.
— Pēdējo Atlantīdas cilvēku?— es apjucis atkārtoju, domādams, ka esmu pārklausījies.
— Jā. Viņš bija atgriezies uz Zemes pēc divpadsmittūk- stoš Zemes gadiem, bet neatrada pat vietu, kur bijusi viņa dzimtene.
Jutu, ka man sāk griezties galva. Prātā iešāvās doma: «Viņš tomēr ir traks . . . Bet varbūt mēs abi esam pilnā?»
Iedzēru kafiju un uzmanīgi palūkojos uz veco vīru.
Di Rivera bija saāķējis tievos pirkstus un, nolicis uz tiem smailo, kārno zodu, raudzījās satumsušajā okeānā. Vējš skurināja retos matus uz pergamentdzeltenā galvaskausa.
— Paskaidrojiet jel!— es lūdzu.
Viņš klusēja.
— Kā lai izskaidro tos divpadsmittūkstoš gadus?
— Bez šaubām, burtiskā nozīmē.
Es paraustīju plecus.
Viņš sadusmojās.
— Nesteidzies ar priekšlaicīgiem secinājumiem! Padomā!
— Neprotu uzminēt tādus noslēpumus. Tas atgādina Kolumba karavelas modeli, ko «savām rokām darinājis viņa ceļabiedrs». Ja nemaldos, tā tur bija rakstīts?
Vecais vīrs pavīpsnāja.
— Tu esi acīgs! Tiesa kas tiesa, tur ir pulka grabažu. Tomēr kara veļa ir īsta. Zīmogs uz ķīļa ir datums, kad tā restaurēta, nekas cits.
— Un tomēr es nesaprotu.
— Vai tu gribi teikt, ka netici?
— Varbūt arī tā . . .
Pēkšņi es sajutu nogurumu un riebumu, iedomājoties, ka esmu kļuvis par kādas savādas mistifikācijas upuri. Vai tiešām tā būtu veikla izrāde? Man sametās žēl zaudētās dienas.
Di Rivera sēdēja un klusēja. Viņa acis bija aizvērtas.
— Redzi nu,— viņš beidzot ierunājās, plakstiņus nepaceldams,— tam ir grūti noticēt. Bet kur robežojas ticamais un neticamais?— Viņš uzsita ar dūri pa galdu.— Kur? Tu klusē! Tur, kur šo robežu novelk stulbeņi, kas neprot vai nevēlas redzēt tālāk par savu degunu. Tu esi ar mieru noticēt, ka pazemes muzeja akmeņi ir atlantu kultūras paliekas. Bet kāpēc tad tu netici, ka atlants — pēdējais atlants — ir norādījis, kur šie atradumi meklējami? Tu nepieļauj iespēju, ka cilvēks
varētu augšāmcelties? Es ari ne. Kad nomiršu, mani neatmodinās nekāds spēks. Ari viņš nebija augšāmcēlies. Viņš nomira pirmo un pēdējo reizi pirms septiņdesmit gadiem uz manām rokām. Un es viņu apglabāju tur, kur biju atradis viņa tautas kapavietu. Viņš bija ļoti vārgs un maz mums paguva izstāstīt. Tomēr viņš pateica pietiekami daudz, lai mūsu laikmeta cilvēki spētu atrast Atlantīdas nogrimušās pilsētas, ja vien vēlētos ticēt neiespējamajam. Es ticēju un sameklēju visu to, ko tu redzēji pazemes muzejā. Taču es varēju izpētīt vienīgi seklākās vietas salu piekrastes joslā. Man nebija ne naudas, ne līdzekļu dziļūdens pētījumiem. Bet tie, kuriem bija nauda, neticēja. Tikai vienu reizi man izdevās pierunāt kādu amerikāni uz izlūkošanu lielākā dziļumā. Tas bija tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada vasarā. Vairākus mēnešus mēs bagarējām okeānu tajā vietā, kur jāatrodas lielai atlantu pilsētai. Taču izcēlām vienīgi vulkānu pelnus un porainas lavas gabalus. Amerikānis bija pārskaities. Viņš draudēja, ka izmetīšot mani pār bortu, bet pēc tam izsēdināja mani uz tuksnesīga rifa Azoru salu austrumu grupā. Es pavadīju tur vientulībā vairākas nedēļas, gandrīz vai nomiru badā. Tomēr šis aunapiere bija izdarījis man milzīgu pakalpojumu. Tur, uz rifa, lagūnas smiltīs, es atradu marmora meitenes roku, kas bija atlūzusi no brīnum jaukas ģeniāla Atlantīdas tēlnieka radītas statujas. Tu to redzēji. Es jau iepriekš priecājos, kādu iznīcinošu vēstuli aizsūtīšu tam stulbenim, kad būšu atgriezies. Bet, kad man pēdīgi izdevās atbraukt atpakaļ uz Madeiru, Eiropā bija sācies karš. Atlantīda vairs neinteresēja pat vēsturniekus un rakstniekus.
Es ilgi nespēju noskaidrot mūsu neveiksmes cēloņus. Bet pēc tam sapratu. Man bija saglabājušies bazalta gabali, ko tiku izcēlis. Pirms vairākiem gadiem aizsūtīju vienu no tiem uz Kembridžas laboratoriju. Tur noteica ieža absolūto vecumu. Izrādījās, ka tam ir divpadsmittūk- stoš gadu. Vai tu apjēdz? Atlantīdas nogrimšanai sekoja milzīgi izvirdumi. To ir apgalvojis arī Platons. Acīmredzot pilsētu, kuru mēs meklējām, tāpat kā Pompeju, aprakuši vulkāna pelnu slāņi un lavas straumes.
Di Rivera apklusa. Saule bija norietējusi. Mums virs galvas iemirdzējās pirmās zvaigznes. Vējš kļuva arvien dzestrāks, palmu lapas šalca arvien skaļāk.
— Nu gan man jāiet,— vecais vīrs teica, pieceldamies no galda.— Paldies par vakariņām. Es paņemšu līdzi pārpalikušo pastēti un maizi. Mans vecais durvju sargs ir slims. Jāpaēdina.
Viņš steigšus ietina vakariņu paliekas papīra salvetēs un sabāza kabatās.
— Bet kā tomēr bija ar atlantu?— es jautāju, kad bijām izgājuši no kafejnīcas.— No kurienes viņš uzradās krastmalā un . . . kā jūs varējāt ar viņu sarunāties?
— Tas nebija viegli,— di Rivera domīgi atbildēja, it kā kaut ko atcerēdamies.— Jā . . . Mēs izmēģinājāmies desmitiem valodās, iekams sapratām viņu. Bet, kad bijām sapratuši, noderēja mana sengrieķu valoda. Tā ir mazliet līdzīga vienai no Atlantīdas valodām. Un vēl kas: atlanti ir bijuši apveltīti ar izcilām spējām, kas mums liegtas. Viņi pratuši lasīt domas un varēja piespiest mūs saprast viņu domas, kas izteiktas tēlos. Kā jaušams, viņi pratuši pārraidīt domas no attāluma. Viņi daudzējādā ziņā bija aizsteigušies mums priekšā.
— Bet pats atlants?— es uzstāju.— Viņš taču neiznira no Atlantijas okeāna dzelmes?
— Vai tad es nepateicu?— vecais vīrs attapās.
— Skaidrs, ka ne! Viņš pat nenojauta, ka tāds okeāns ir. Viņš .. . Bet tas ir garš stāsts. Esmu noguris.— Di Rivera paberzēja ar roku pieri.— Un galva arī reibst. Vakariņas bija pārlieku bagātīgas. Turklāt — vīns. Paklausies, man nav neviena, kam atklāt savu noslēpumu. Tas aizies kapā man līdzi. Es jūs, krievus, nepazīstu. Nē, vienu tomēr pazinu gan, un, kā rādās, viņš arī bija lāga puisis. Kā varu spriest pēc tā, cik nikni jūs lamā dažādi salašņas, jūs neesat tādi kā visi citi. Varbūt atklāšu jums noslēpumu, kur jāmeklē. Bet ne jau tagad .. . Paliec sveiks!
Es satvēru viņu aiz piedurknes:
— Un atlants?
— Pastāstīšu. Tikai vēlāk. Tomēr nē .. . Se, ņem . . .— Viņš izvilka no kabatas nosmulētu burtnīcu. — Vai tu angliski lasi? Te viss ir uzrakstīts. To neviens nezina .. . Tikai atceries, ko tu apsolīji. ..
Es pastiepu roku.
— Sākumam nav nozīmes un pēdējai lapai arī ne,— viņš nomurmināja, izraudams no burtnīcas dažas lapas.
— Pārējo ņem ciet! Atdosi, kad brauksi prom. Paliec sveiks!
— Don Antonio,— es teicu, paspiezdams viņa auksto, mitro roku,— ja jūs ticat mums. . . man, ticiet, ka neviens nemēģinās tīkot pēc jūsu pirmatklājēja tiesībām … Uz mūsu šonera ir dziļūdens traļi un grunts paraugu ņemšanas ierīces. Es varu parunāt ar ekspedīcijas priekšnieku, pārliecināt viņu. Pēc nedēļas vai pusotrām mēs beigsim remontu un pacelsim enkuru. Varbūt jūs būtu ar mieru doties mums līdzi un norādīt dziļūdens staciju atrašanās vietas? Es jums apsolu . . .
Vecais vīrs rūgti pavīpsnāja.
— Jums vajadzēja izmest enkuru pie Madeiras krastiem pirms vairākiem gadiem. Braucieniem pa jūru es vairs nederu. Bet parunāsimies par to vēlāk .. . Pēc tam .. .
Pamājis ar galvu, viņš lēnām devās pa krastmalu prom
un drīz vien nozuda gājēju pūlī.
♦ ♦ ♦
Atgriezos uz šonera pirms rītausmas un dabūju rājienu no ekspedīcijas priekšnieka, kurš bija noraizējies par manu ilgo prombūtni. Pastāstīju viņam, ka biju Portaltes muzejā, kā arī par iepazīšanos ar Antonio di Riveru. Pēc tam nokāpu kajītē un atvēru vecā vīra burtnīcu. Sākumā ar pūlēm saburtoju smalko, sīko rokrakstu, bet drīz vien aizrāvos un sāku lasīt arvien ātrāk. Kad biju aizvēris pēdējo lappusi, saule jau spīdēja augstu virs apvāršņa. Vēlreiz pārlasīju burtnīcu un, paķēris dažas papīra lapas, steigšus uzmetu tulkojumu.
PORTALTES VĒSTURES MUZEJA PĀRRAUGA DONA ANTONIO SALVATORES DI RIVERAS ROKRAKSTA TULKOJUMS
. . . ieteica Zaks.
— Jocīgi,— Zaks beidzot sacīja, nolaizdams lejā svešinieka nedzīvās rokas.— Cik var spriest, viņu izmetusi krastā vētra, kas plosījās augu nakti. Tomēr lieku savu
paleti pret bērnu ūdenskrāsu kastīti, ka visai daudz ūdens viņš nav sarijies.
— Turpini vien savas manipulācijas,— es devu padomu,— viņa elpa kļūst vienmērīgāka, un es skaidri dzirdu paretus sirdspukstus.
— Kāds atlēts!— Zaks jūsmoja, paceldams un nolaizdams lejā svešinieka rokas.— Paskaties, kāds viņam augums! Mums akadēmijā bija modelis, itālis, pēc kura mēs zīmējām romiešu dievus. Zvēru pie visām savām gleznām — gan tām, kas jau ir, gan arī tām, kas vēl būs,— ka šim te blakus mūsu modelis būtu izskatījies pēc vārguļa. Kā tev šķiet — cik viņam gadu? Ja nebūtu šo žilbinoši sirmo matu, es teiktu, ka viņš nav daudz vecāks par mums abiem.
— Nē, viņš, bez šaubām, ir krietni vecāks,— es iebildu, — palūkojies uz viņa seju!
— Guļoša grieķu dieva seja,— teica Zaks.— Aizmigušais Apollons. Es redzēju pērn Atēnās šo statuju.
— Klusu . . . Izskatījās, ka viņš sakustas.
— Paberzē viņam deniņus!— Zaks pavēlēja, masēdams svešinieka platās krūtis.
Es atmetu no svešinieka deniņiem garos, baltos matus un ieraudzīju vieglu zelta stīpu, kas cieši apņēma viņa galvu.
— Zak, paskaties!
— Jocīga rotaslieta. Un tāds pats raksts kā uz apmetņa. Tātad tas ir viņa apmetnis.
— Bez šaubām!
— Varbūt viņš ir aktieris un viļņi viņu izrādes laikā noskalojuši no kuģa klāja?
— Tūdaļ to uzzināsim. Viņš nāk pie samaņas . . .
Svešinieks sakustējās, viņa skropstas notrīsēja.
Savādi, šajā brīdī man sametās tumšs gar acīm — un
es skaidri ieraudzīju bezgalīgu debesu melnumu, kas bija nosēts ar neparasti spožām zvaigznēm. Starp zvaigznēm karājās spuraina, žilbinoši mirdzoša, violeti balta saule. Sapurināju galvu — un piepeši viss iegrima pienbaltā miglā. Man šķita, ka iegāžos kādā bezdibenī.
Tas viss turpinājās dažus mirkļus. Kad biju atguvies un paskatījos atpakaļ,"ieraudzīju, ka Zaks apjucis berzē sev pieri.
— Kas tev notika?— es čukstus viņam jautāju.
— Nezinu . . . Noreiba galva . . . Vai redzi, viņš nācis pie samaņas.
Svešinieka acis bija pievērstas mums abiem ar Zaķu.
— Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, kungs, ka jūs jūtaties labāk,— Zaks steigšus sacīja, pieklājīgi pacēlis cepuri.
Svešinieks nočukstēja dažus vārdus, bet mēs tos nesapratām. Viņš mēģināja paslieties uz elkoņa.
— Guliet, guliet!— Zaks brīdinoši pacēla roku.— Tūlīt mēs iedosim jums mazliet vīna . .. Donnerwetter!
— Dzeriet, kungs, tas jūs spēcinās,— es teicu angļu valodā un atkārtoju šo frāzi piecās vai sešās eiropiešu valodās.
Svešinieks mani vērīgi uzklausīja, bet, kā redzams, nesaprata. Viņš atteicās dzert. Tad viņš pats kaut ko sacīja. Viņa balss bija patīkama un skanīga, ar maigu, samtainu tembru.
— Antonio, kādā valodā viņš runā?— Zaks čukstēja. — Zvēru pie ķīļrāmja, ka tādu vēl savu mūžu neesmu dzirdējis. Viņam ir eiropieša seja, bet vervelē diezin kādā valodā, nudien — īsta ķīniešu ābece. Vai tu esi dzirdējis ko tamlīdzīgu?
Atzinos, ka neesmu gan.
— Tas esot lingvists! . . .— draugs man iedzēla.
Svešinieks uzmanīgi mūs vēroja.
Tad viņš vairākas reizes pakustināja kreiso roku, un mēs sapratām, ka viņš lūdz, lai palīdzam viņam piecelties. Pieslējām viņu sēdus un atbalstījām ar muguru pret klints izcilni. Viņš pateicās, aizvērdams plakstiņus, un tad pievērsa skatienu okeānam.
— Vai nevajadzētu aizskriet pēc ārsta?— Zaks klusu jautāja.
— Tā tu skriesi līdz vakaram,— es iebildu.— Dakteri var atrast tikai Funšalā.
Svešinieks no jauna ierunājās. Uzmanīgi ieklausījos viņa valodā un pēkšņi uztvēru pazīstamus vārdus.
Atbildēju viņam sengrieķu valodā, un viņš mani saprata. Svešinieka sejā parādījās vārgs smaids.
— Esiet sveicināti, jaunie Zemes cilvēki!— viņš lēnām sacīja.— Jūtos laimīgs, ka viss nav gājis bojā ugunī, kas iznīcināja manu nabaga dzimteni.
— Kur atrodas jūsu dzimtene?
' Donnerivetter! (vācu vai.)— Velns lai parauj!
— Tagad — šīs jūras dzelmē.
— Ko viņš saka?— jautāja Zaks, pamanījis manu pārsteigumu.
— Pagaidi!— es atvairījos.— Kas tad jūs esat un no kurienes?— es turpināju, vērsdamies pie svešinieka.
— Mana tauta sauca sevi par atlantiem. Vai cilvēkiem, kas šobrīd apdzīvo Zemi, šis vārds ir pazīstams? Vai viņi ir saglabājuši atmiņas par Atlantīdu?
— Mums ir leģenda, ka šī okeāna vietā kādreiz bijusi valsts ar tādu nosaukumu. i/
— Leģenda . . .— svešinieks atkārtoja, un viņa lūpu kaktiņi rūgti notrīsēja.— Klausies uzmanīgi, ko es teikšu, jaunais Zemes cilvēk, kas neesi aizmirsis savu senču valodu. Man tev daudz kas jāpasaka, bet laika atlicis maz … Es esmu atlants un, kas zina, varbūt bezgalīgā Visuma vissenākās tautas pēdējais dēls. Mūsu dzimtā planēta ir Asāra. Tā griežas divu zilo Sauju sistēmā gaismas stara četrdesmit četrās līnijās
Tomēr mūsu bagātajā un varenajā valstī cilvēki nebija vienlīdzīgi. Nevienlīdzības pakāpju bija daudz, un viena no svarīgākajām bija zināšanu nevienlīdzība. Tā saglabā
jās visu laiku, kopš pirmie atlanti bija nolaidušies uz Zemes. Vēlāk pilnīgi visas zināšanas bija vienīgi dažu no Asāras atlidojušo atlantu tiešo pēcteču rokās. Viņi zināja visu par pagājību un nākamībā sagaidāmo, viņu rokās bija enerģijas avoti. Sos atlantus dēvēja par dieviem, tas ir, par visuspēcīgajiem, bet viņu tuvākos palīgus — par priesteriem. Gadu simteņiem aizsteidzoties, atlantu dievu un priesteru zināšanas kļuva pilnīgi nepieejamas un nesaprotamas ne vien citām Zemes tautām, bet arī Atlantīdas tautai. Prasme šīs zināšanas likt lietā tika novērtēta kā pārdabiska spēja veikt brīnumus . . .
Es nācu pasaulē šajā vēlīnajā laikmetā priestera dzimtā un tiku iesaistīts visu zinību pilnīgā apgūšanā. Jāatzīstas, ka atlanti bija zaudējuši sakarus ar dzimto planētu Asāru. Uz Zemi atlidoja tikai daži Dižās zvaigžņu ekspedīcijas kuģi. Tie nespēja atgriezties. Enerģijas krājumi bija izsīkuši. Bet uz Zemes neatradās vielas, no kuras būtu iespējams iegūt zvaigžņu lidojumiem nepieciešamo enerģiju. Neizdevās arī nodibināt sakarus, izmantojot staru enerģiju. Asāra bija pārāk tālu no Zemes. Tomēr no paaudzes uz paaudzi dievu un priesteru dzimtās tika nodotas teiksmas par tālo, nezināmo tēvzemi. Naktīs daudzu kalnu observatoriju ierīces bija vērstas debesīs uz to Jaunavas zvaigznāja pusi, kur tikko pamanāmi dzirkstīja zila zvaigzne — Asāras dubultsaule. Kā vislielākie dārgumi pazemes slēptuvēs tika glabāti milzīgie zvaigžņu kuģi, ar kuriem atlanti bija sasnieguši Zemi. So kuģu liesmojošās sirdis jau trīs gadu tūkstošus bija bez dzīvības . . . Tomēr enerģijas avotu meklēšana nerimās. Un beigu beigās zem lielā dienvidu kontinenta ledājiem tika atrastas vielas, kas spēja dot vajadzīgo enerģiju. Tika nolemts sūtīt ekspedīciju uz Asāru. No trim zvaigžņu kuģiem, kas bija saglabāti pazemes patvertnēs, tikai viens bija derīgs starpzvaigžņu pārlidojumam. Jaunus mēs nespējām uzbūvēt. Ierobežodami cilvēku skaitu, kas tika iesaistīti pilnīgu zināšanu apguvē, mēs ne vien nebijām virzījušies uz priekšu, bet pamazām zaudējām arī to, ko kādreiz zinājām. Tā bija liktenīga kļūda . . . Taču tie, kas to saprata, nespēja neko mainīt.
Starp nedaudzajiem, kurus izvēlējās ekspedīcijai uz Asāru, biju arī es. Mēs zinājām, ka uz mūžu šķiramies no saviem tuviniekiem. Mūsu zvaigžņu kuģim bija jāattīsta tāds ātrums, kas daudzkārt pārsniegtu gaismas stara ātrumu. Laikam bija jārit lēnāk nekā uz Zemes. Mēs to
locīsim gadiem, turpretī uz Zemes paies gadu tūkstoši. Muin^ tuvajiem cilvēkiem bijām miruši, lai piedzimtu jaunos — bezgala tālos — laikos.
Mūsu kuģa aizlidošana Atlantīdai bija liels notikums. Visaugstākā Padome iecēla zvaigžņu ekspedīcijas dalībniekus dievu kārtā. Ļaudīm tika pavēstīts, ka dievi, kas reiz nolaidušies no debesīm uz Zemes, no jauna atgriežas savos tempļos viņpus mākoņiem.
Simtiem tūkstošu cilvēku bija sapulcējušies, lai pavadītu mūs. Bija ieradušās ne vien Atlantīdas tautas, bet arī daudzu citu Zemes cilšu sūtņi. Visi svētsvinīgā bijībā nokrita uz ceļiem, kad mūsu zvaigžņu kuģis, kas bija nostādīts Rietumu tuksneša malā uz žilbinoša uguns- stara, atstādams aiz sevis mirdzošu dūmu sliedi, nozuda debesu bezgalīgajos plašumos. Pirmajos lidojuma mēnešos, iekams kuģis vēl nebija sasniedzis vislielāko ātrumu, staru enerģija palīdzēja mums uzturēt sakarus ar galvaspilsētas Galveno observatoriju. Mēs zinājām, ka Atlantīdas ziemeļos tiek gatavots vēl viens svarīgs notikums. Mūsu zemes vistālākos ziemeļus klāja ledus. Varenais ledus segums pletās milzīgā platībā no rietumiem uz austrumiem, aizņemdams daudz lielāku teritoriju nekā visa Atlantīda. No turienes bieži nāca aukstas viesuļvētras, iznīcinot mūsu dārzus un sējumus. Bija nolemts likvidēt ledāju ar to pašu enerģiju, kas dzina uz priekšu mūsu zvaigžņu kuģi. Tiesa gan, daži priesteri iebilda pret šo projektu, noraizējušies, ka atbrīvotā enerģija varētu ne tikai izkausēt ledu, bet atmodināt arī spēkus, kas snauž planētas dzīlēs. Viņi baidījās, ka sāksies zemestrīces, vulkāna izvirdumi, plūdi un ies bojā pilsētas. Un viņi nebija kļūdījušies . . .
Pēdējā ziņa, ko mūsu zvaigžņu kuģī saņēmām pa staru enerģijas kanālu, bija traģiska . . . Tiklīdz tālajos ziemeļos bija sākusies varenā enerģijas izlādēšanās, visu Atlantīdu satricināja nepieredzētas zemestrīces spazmas. Kalnos pamodās sen apdzisuši vulkāni, tiem blakus radās jauni, izkusušas lavas upes plūda uz līdzenumiem pie sagrautajām pilsētām. «Jūra applūdina dienvidaustrumu provinci,»— tā bija pēdējā frāze, kas atlidoja pie mums no bojā ejošās dzimtenes. Pēc tam sakari pārtrūka. Mēs sapratām, ka Atlantīdas Galvenā observatorija ir sagrauta …
Svešinieks apklusa, un viņa galva bezspēkā noslīga uz krūtīm.
— Ko viņš tev stāstīja?— Zaks paraustīja mani aiz piedurknes.
— Klusu . . . klusu . . . Viņš nāk atkal pie samaņas.
Svešinieks lēnām pavēra plakstiņus. Viņa skatiens
brīdi slīdēja apkārt un tad vēlreiz pievērsās okeānam.
— Zūd spēki,— viņš čukstēja.— Palikuši vēl daži mirkļi .. . Klausieties, jaunie Zemes cilvēki! Mēģiniet saprast un atcerēties manus vārdus … Es nezinu, kādas virsotnes sasniegušas jūsu zināšanas. Bet, ja atlantu zinātnes gājušas bojā kopā ar viņiem un jūs sākāt visu no jauna, iegaumējiet: apkārtējā pasaulē, pašās vienkāršākajās lietās slēpta neiedomājami spēcīga enerģija. Ja tā neuzmanīgi tiks atbrīvota, jūs gaida atlantu liktenis. Esiet saprātīgi . . .
Viņa balss nodrebēja un aiztrūka.
— Kā lai mēs jums palīdzam?— es jautāju, atmezdams matus, kas bija uzkrituši viņam uz sejas.
— Nekā . . . Esmu nolemts nāvei . . . Mani biedri ceļā gāja bojā, un es viņus apglabāju Kosmosā. Es viens pats sasniedzu Zemi. Lai tas maksātu ko maksādams, gribēju vēlreiz ieraudzīt dzimteni, taču es nezināju, ka no tās ir palikusi tikai leģenda.
— Jūsu dzimtene ir visa Zeme. Tā ir šeit.
— Paldies tev, jaunais Zemes cilvēk! Tev droši vien ir taisnība. Ar tādu domu arī mirt vieglāk. Nav nekā briesmīgāka par vientulību. Pēdējo es apbedīju Anā- ru — savu uzticamo draudzeni, mūžam jauno ceļabiedri.
Man uz mēles visu laiku bija viens jautājums, un es steidzos to uzdot:
— Vai jums un jūsu draugiem izdevās sasniegt planētu Asāru?
Neizsakāma rūgtuma pilns smaids pārslīdēja svešinieka lūpām.
— Ak, labāk lai mums tas nebūtu izdevies! Asāra sen jau ir mirusi. Mirušas smiltis tur aizputina mirušu pilsētu krāsmatas. Mirušas jūras, kurās izzudusi dzīvība, pat gaiss bija pilns ar nāvējošu starojumu. Mēs nezinājām . . . Un mēs dabūjām smagi ciest. .. Mūsu senčiem, kas reiz apdzīvoja Asāru, kādā briesmīgā mirklī nebija pieticis prāta. Bezjēdzīgā, niknā cīniņā viņi bija iznīcinājuši cits citu, kā arī dzīvību uz planētas. Kad mēs to sapratām, tūlīt atstājām Asāru, taču jau bijām nolemti nāvei. Es eju bojā pēdējais, tomēr esmu neiedomājami
laimīgs, ka sava garā ceļa beigās esmu ieraudzījis jaunu cilvēku jaunu paaudzi. Esiet prātīgi — tās dzīvības vārdā, par kuru bezgalīgajā Visumā nav nekā skaistāka!
Viņa balss skanēja aizvien klusāk, elpa aprāvās.
— Ko viņš saka?— Zaks čukstēja man pie auss.
— Klusu! Viņš mirst. . .
— Vai tad mēs nevaram neko līdzēt?
— Nē, nevaram .. .
Svešinieka lūpas sakustējās, bet balss gandrīz vairs nebija dzirdama. Es pieliecos viņam pie pašas sejas, cenzdamies uztvert pēdējos vārdus.
—. . . Jaunais cilvēk, apsoli, ka pastāstīsi cilvēkiem .. . par bojā gājušo valsti.. . Atrodiet tās pilsētas akmeņus . .. Nevar būt, ka tie bez pēdām pazuduši .. . Lai leģenda kļūst par īstenību . . .
— Apsolos,— es teicu.
— Un vēl. . . Šonakt . . . nosēžoties .. . zvaigžņu kuģis cieta avāriju . .. Tagad tas ir .. . okeāna dzelmē … Es to atstāju, kad tas sāka grimt. . . Viļņi izmeta mani šajā krastā .. . Esmu priecīgs … ka satiku jūs .. . Atdodiet manas miesas okeānam . . . Lai atdusas turpat. . . kur visi . . .
Pašus pēdējos vārdus es jau vairs nesapratu.
Nometos viņam līdzās uz ceļiem, gribēju lūgt par viņu dievu, bet sapratu, ka tas vairs nav vajadzīgs. Jutu, ka mani vaigi ir mitri no asarām, taču es par tām nekaunē- jos.
Mirstošais sakustējās. Viņa balss no jauna atguva spēku:
— Jaunās Zemes cilvēki, kur jūs esat? Es jūs neredzu .. . Sniedziet man savas rokas … Tā . . . Es aizeju . . . Ardievu . . .
Tajā brīdī notika kaut kas neaptverams: manu ķermeni it kā caururba elektriskās dzirksteles, apbrīnojamu tēlu un ainavu virkne ieņirbējās acu priekšā kā trakā, nevaldāmā virpulī grieztā kaleidoskopā. Milzīgas, saules pilnas pilsētas, mājas, pilis, no balta marmora smalki darinātu kolonnu, arku un ornamentu mežģīnēs, nošķeltām piramīdām līdzīgi, augsti torņi . . . Zili viļņi šļakstās pret baltiem marmora pakāpieniem un šūpo neredzētu, vieglu kuģu slaidos korpusus. Staltu, muskuļotu vīriešu un brīnum daiļu, zeltmatainu, greznos purpura tērpos ģērbušos sieviešu pulki kāpa lejā pa platām kāpnēm ar baltām kolonnām. Drūmā pazemē pie savādām mašīnām lēni
kustas bargi sirmgalvji ar vērīgām, valdonīgām acīm. Debesu zilgmē nomērķēts garš cilindrs ar smailu galu. Cilvēku jūra — galva pie galvas. Visu skatieni vērsti kādā vienā punktā. Žilbinošs uguns uzliesmojums — un nesasniedzamā dziļumā, zilu jūru ieskauta, peld milzu kartei līdzīga valsts. Tajā ir tumši pilsētu lāsumi un ceļu tikli, lauku zaļums un augstu kalnu sniegotās virsotnes. Bet tad jau visu nomaina melna, zvaigžņota debess, trīsuļo neskaitāmu aparātu mirdzošās bultiņas . . . Divas rindas durvju garā, gaišā gaitenī. Maza telpa ar melnu loga taisnstūri. Aiz tā ir nakts un neticami spožas zvaigznes. Pavisam tuvu noliecas jaunas sievietes seja. Paveras maigas lūpas un kaut ko čukst. Cik burvīga ir šī parādība . . . Un atkal cita pēc citas aiztraucas ainavas, mainīdamās galvu reibinošā virpulī. Tumšsarkana blāzma apspīd kroplīgas drupas. Visapkārt nebeidzams tuksnesis. Smilšu vērpetes aizputina nokaltušu, mirušu mežu. Planētas virsmu izķēmo milzīgi krāteri, to apspīd zilgana divu neuzlēkušu sauļu gaisma. Skumju mākti augumi tumšos apmetņos cits pēc cita nozūd zvaigžņu kuģa cilindriskajā korpusā. Aizveras smagas bīdāmās durvis, un no jauna — melnas debesis un zvaigznes. Tās sāk kustēties, kustas arvien ātrāk un ātrāk, pārvērzdamās par zilas liesmas zibsnījošiem stariem, acīs griežas to neciešamais spožums, bet tās deg aizvien gaišāk, aizvien spilgtāk. Sajā gaismas jūrā parādās kāda seja. Tā tuvojas … Es viņu pazīstu … Tā ir viņa . . .
Un pēkšņi viss uzreiz nozūd. Es atveru acis. Virs šaurās krastmalas slejas klintis. Laiski skalojas zaļgani viļņi. Šķiet, ka svešinieks ir iemidzis. Uzmanīgi atlaižu viņa roku. Tā ir auksta kā marmors. Tā ir miroņa roka.
Skatos uz Zaķu. Viņš sēž un nepakustas. Viņa acis ir plati atvērtas. Pieskaros viņam pie pleca. Zaks pagriežas.
— Vai tu redzēji?— es jautāju.
Viņš klusēdams pamāj.
— Bet vai tu ko saprati?
— Bez šaubām! Tā bija viņa dzīve . . .
♦ ♦ ♦
Te aprāvās dona Antonio Salvatores di Riveras rokraksts. Viņam pēdējam bija izdevies satikt Atlantīdas pēdējo cilvēku un pavadīt to pēdējā ceļā.
Pēc pāris dienām abi ar ekspedīcijas priekšnieku steidzīgi soļojām pa Portaltes ēnaino krastmalu. Mūsu šoneris jau bija sagatavots aizbraukšanai.
Muzeja smagās durvis bija slēgtas. Pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Sākām tās dārdināt, cik vien jaudas. Uz klauvēšanu kaut kur no parka dziļuma izlīda sirms, sakucis večuks ar adītu mici galvā, novalkātu virsjaku mugurā un nodilušām ādas biksēm kājās. Viņa dzeltenā, grumbu tīkla izvagotā seja izskatījās pēc sacepta ābola.
— Slēgts,— viņš nošļupstēja ar savu bezzobaino muti un pagriezās, lai ietu prom.
— Mums nepieciešams satikt donu Antonio. Kur viņš ir?
Večuks pēkšņi iešņukstējās:
— Viņa nav. Nomira. Vakar apglabājām . . .
Asaras sāka tecēt pa viņa grumbainajiem vaigiem, un
viņš slaucīja tās ar velveta virsjakas piedurkni.
— Kā tas var būt!— es apjucis iesaucos.
— Bija ēdis vakariņas ar kādu tūristu. Pārnāca vēlu. Naktī sametās nelabi, un otrā dienā nomira. Viņš tak bija vecs. Vecs. . . Dievs kungs, pieņem viņa nemierpilno dvēseli . . .
Mēs saskatījāmies.
— Ko nu lai darām?— priekšnieks jautāja.— Izrādās, ka mēs esam nokavējušies . .. Nabadziņš .. .
— Vai jūs šeit esat durvju sargs?— es pavaicāju večukam.
— Jā, senjor.
— Vai jūs neatļautu mums apskatīt muzeju?
Večuks papurināja galvu.
— Dons Rikardo, tiesnesis, nevēlēja tur kādu laist iekšā. Muzejs kopš pērnā gada ir slēgts. Dons Antonio pats to atvēra — bez atļaujas. Viņš ne no viena nebaidījās. Bet es neuzdrīkstos.
— Mēs ieiesim uz mazu brītiņu . . . Mēs gribētu tikai apskatīt pazemes zāli.
Večuks atmeta ar roku.
— Senjor, tas nu diemžēl nepavisam nav iespējams. Tie pagrabi pieder klosterim, kas atrodas tur, aiz muzeja. Tiklīdz klostera priekšnieks uzzināja par dona Antonio nāvi, tūlīt lika atdot pagraba un bibliotēkas atslēgas. Mūki pat jau aizmūrējuši durvis uz halli. Es teicu donam Rikardo, tiesnesim, bet viņš rokas vien noplātīja. Te jau
visi bijājas no klostera priekšnieka. Viņš nav labu ļaužu, kauc arī garīdznieks.
— Bet kā tad ar pazemes zāles kolekciju un bibliotēku?
— Nu jau vairs neatdos. Klostera priekšnieks teica, ka tā kolekcija esot ķecerīga. Viņš apgalvoja, ka dons Antonio daudzus gadus neesot maksājis par pagrabu renti. Viņš pievākšot bibliotēku un kolekciju, tā sacīt jāsaka, par nomas maksu.
— Kaut kas traks!— iesaucās ekspedīcijas priekšnieks. — Ko tu ieteiktu?
— Tas taču ir skandāls!— es biju pārskaities.— Kolekcijai ir vispasaules nozīme! Kā gan tas mūks iedrošinās . . .
— Lēnām pār tiltu . . .— ekspedīcijas priekšnieks mani pārtrauca.— Seit ir Portugāle. Vai tu gribi, lai mūs apsūdz par iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās?
— Bet tā taču ir unikāla kolekcija! Ja to iznīcinās . . .
— Par to nu vari būt drošs, ka neiznīcinās. Baznīcas kalpi lieliski zina tās vērtību. Tāpēc jau viņi tā steidzās. Viņi noslēps kolekciju tālāk no acīm, kā jau paslēpuši daudz ko, kas liecinājis pret viņiem.
— Bet to nedrīkst pieļaut! Jāziņo UNESCO, Apvienoto Nāciju Organizācijai . . .
— Vai pie Romas pāvesta tu negribi griezties?— ekspedīcijas priekšnieks zobgalīgi jautāja.— Kas nodarbosies ar provinces muzeja kolekcijas likteni? Kur pierādījumi, ka tā ir unikāla? Veča stāsts? Viņa manuskripts? Ar to vien ir par maz. Neaizmirsti, ka viņš ticis uzskatīts par jukušu, kad vēl bija dzīvs. Ja Atlantīda patiešām ir pastāvējusi, to agri vai vēlu atradīs. Bez šaubām, tas, kas tagad atgadījies, aizkavēs meklējumus.
Vecais durvju sargs uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, kā redzams, cenzdamies saprast, par ko mēs strīdamies. Kad apklusām, viņš nedroši pajautāja:
— Vai senjori ir no tālienes? Es pirmo reizi dzirdu tādu valodu.
— Mēs esam no Padomju Savienības.
— Ahā!— večuks iesaucās.— Ahā!— viņš atkārtoja, sirmo galvu klanīdams.— Ja senjori vēlētos apskatīt galvenās zāles, es senjoriem tās atslēgtu . . .
Mēs pateicāmies, tomēr atsacījāmies.
Pirms promiešanas es sniedzu vecajam vīram dažas monētas. Viņš negribēja ņemt.
— Lūdzu,— es teicu,— nopērciet ziedus un uzlieciet uz dona Antonio kapa.
— Paldies,— vecais virs pateicās, un viņa acis atkal pieplūda ar asarām,— paldies, senjori!
Un viņš drebošiem pirkstiem uzmanīgi paspieda manu roku.
— Kā nu tagad būs ar dziļūdens stacijām?— jautāju priekšniekam, kad bijām piebraukuši pie Funšalas.
— Tomēr pamēģināsim,— viņš bez īpaša entuziasma norūca.
Ierīkojām apmēram desmit dziļūdens stacijas tādās vietās, kuras nebija paredzētas pētījumu programmā. Bet izcēlām tikai porainas bazalta lavas gabalus.
Maskavā atklājās, ka lava patiešām ir vairākus gadu tūkstošus veca.
Gribēju atskaitē pieminēt atgadījumu ar apbrīnojamo muzeju Portaltē un pievienot dona Antonio di Rive- ras manuskripta satura atstāstījumu, taču ekspedīcijas priekšnieks pārskaitās — un es dabūju no viņa dzirdēt krietni daudz nepatīkama.
— Vai tu neapjēdz,— viņš teica,— ka atskaite tiks publicēta institūta izdevumos . ..
Ieraudzījis manu sarūgtināto seju, viņš kļuva mazliet pieļāvīgāks:
— Ja tu nevari nociesties, uzraksti par to zinātniski fantastisku stāstu. Dona Antonio nāve ir atbrīvojusi tevi no viņam dotā solījuma.
Tā arī izdarīju.