VLADIMIRS MIHAILOVS

FANTASTISKS ROMĀNS

RĪGA «ZINĀTNE» 1981

Es slikti atceros savas bēres, toties līdz šim brīdim acu priekšā ir tā diena, kad gāju bojā. Taisnību sakot, tā bija jau beigusies — septiņdesmit trešā gada septembra diena, precizēju — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada. Precizēju tiem, kuri uzreiz nesapratis, ka runa ir par neiespējami tālo divdesmito gadsimtu. Kad es viņai piezvanīju, diena rietēja aiz apvāršņa un biezēja krēsla. Viņa pienāca pie telefona un, tiklīdz biju paguvis kaut ko nomurmināt, bezgala nogurušā balsi pateica:

— Esmu tevī vīlusies.

Jauks vārdiņš — «vīlusies». Jauks retrospektīvi, jo tas tomēr pieļauj, ka agrāk es viņai biju paticis, lai gan tieši par to biju pārliecināts vismazāk. Šajā vārdā slēpās zināma iespēja, iemesls papriecāties vismaz par savu pagātni, kad esi kādai paticis, un nevis otrādi. . -

Es neizjutu nekādu prieku. Tikpat labi varētu lepoties, ka esi dabūjis pa pakausi ar cirvi, nevis ar āmuru: tātad noturējuši tevi par nopietnu pretinieku, augstu novērtējuši tava galvaskausa stipruma pakāpi. Tikai baidos, ka pēc tāda sitiena neatliek laika, lai tev izrādīto cieņu novērtētu. Tieši laika man arī pietrūka.

Kā atceros, toreiz atbildēju apmēram tā:

— Nu, tad atvaino…

Noliku klausuli un vēl piespiedu — lai, nedod dievs, tā nepaceltos pati pie auss un man nenāktos dzirdēt kaut ko vēl sliktāku.

Sliktāku — jo zināju, ka pasludinātais spriedums netiks mīkstināts. Nanika parasti runāja to, ko juta; tieši juta, nevis domāja.

Nolicis klausuli, sēdēju un instinktīvi meklēju iespēju, kā aizbēgt pašam no sevis. Ja Nanika vīlusies, tad vainīga ir nevis viņa, bet tieši es, un no šī «es» man vajadzēja tikt vaļā — neparko vairs negribējās palikt pašam savā sabiedrībā. Domas jestri izpildīja komandu «ūz vietas soļos marš!»,- bet nekas prātīgs neparādījās, lai gan pēc sena armijas ieraduma es pāris reižu pamēģināju nokomandēt: «Prātīgas domas, trīs soļus uz priekšu!» — neviena neiznāca no ierindas. Tā kā mans pašreizējais stāvoklis bija diezgan tipisks, atlika iespēja izmantot kādu no standartpaņēmieniem — jau divdesmitajā gadsimtā cilvēce bija paguvusi uzkrāt savu mazumiņu.

Piemēram, varēja tikt vaļā pats no sevis ar kārtīgu iedzeršanu. Dažkārt draugi bija pieticīgi, un kaut kur aiz grāmatām varēja atrasties viņu neatklāta pudele. Atmiņa liecināja, ka meklēt nav jēgas, taču katram gadījumam piecēlos — es kustējos kā bezsvara stāvoklī — un pameklēju. Veltīgi: beidzamajā reizē pie manis bija viesojušies ne jau nu tādi draugi. Šis piegājiens nederēja, jāizdomā kas cits.

Es paņēmu pīpi. Par telefonu tajā brīdī man negribējās pat domāt, it kā tas pats būtu izteicis manis dzirdētos vārdus. Protams, es spriedu aplami, iespējams, ka man būtu. izdevies sazvanīt kādu no draugiem, taču izsūdzēt bēdas — arī stereotipa izeja, lai gan nav peļama: draugs jutīs līdz tev, nevis viņai. Grūti gan pateikt, kuram no mums pašlaik sliktāk. Bet viņu jau arī kāds nomierinās! (Šīs domas man vēl tikai trūka.) Tātad es paņēmu pīpi, vecu un labu angļu pīpi «Three B», nesteigdamies to piebāzu (tabaka, kā vienmēr, bija pārkaitēta), paberzu ar pirkstiem čubuku, kas bija izbīdīts uz priekšu kā klipera priekšvadnis, ieliku mutē garo pīpes kātu un aizsmēķēju.

Es tā arī nebiju izdomājis, ko darīt tālāk, bet, ja reiz biju piecēlies, vajadzēja kustēties: tumšā istabā pārdzīvojumi ir vēl skumjāki nekā gaišā, bet ieslēgt gaismu es negribēju, jo tad būtu varējis ieraudzīt tumšajā logā savu atspulgu. Tajā brīdī es to nespēju. Pa- grūdu durvis, izgāju verandā, uz lieveņa un nokāpu lejā dārzā.

Bija pavisam satumsis, debesis bija mierīgas un skaidras, zvaigznes, mūžīgās mierinātājas, ar savu nejūtamo gaismu skāra manu seju. Klusu un zemu aizšāvās sikspārnis, strauji mainīja virzienu un jau nākamajā acumirklī atkal metās uz citu pusi, droši vien ķēra knišļus. Man tobrīd likās, ka tā ir manas dvēseles projekcija palsajās debesīs un ka manī kaut kas — dvēsele, ja nav cita termina — šaudās tāpat, ķerdams bēgošo medījumu un vairīdamies no šķēršļiem. Kā zināms, sikspārnim šim nolūkam ir lokators. Kas bija man? Padomāju un atradu vārdu: liktenis.

Es gāju gar žogu, gar vārgām ābelītēm un domāju: kur cilvēkā iemājo liktenis? Mediķi it kā zina, kuri centri galvas smadzenēs vada dažādas funkcijas — redzi, dzirdi, sāpes, baudu, varbūt arī atmiņu. Kur atrodas likteņa centrs? Es domāju, ka bez tā nekādi nevar iztikt: ārpus cilvēka nav likteņa, tas ir tikai viņā pašā, tāpēc no tā nekur nevar aiziet. (Tik sen zināma patiesība, ka bija banāla jau toreiz, divdesmitajā gadsimtā.) Aiziet nevar, bet man gribējās, jo tagad pēc izteiktajiem un dzirdētajiem vārdiem man varēja būt tikai viens liktenis: pamazām novecot. Šādu likteni es nevēlējos.

Jaunība ir dzīva būtne, un tā negrib mirt. Vispār cilvēks dzīvo vairākas savstarpēji neatkarīgas dzīves, tātad arī vairākkārtīgi mirst. Nomirst bērnība, nomirst jaunība. Bērnība mirst, to pati vēl nesaprotot, un tai ir interesanti: bērnība alkst pārmaiņu. Jaunība mirst varonīgi: tā uzskata, ka viss vēl priekšā un tās nāve ir tikai pāreja labākā pasaulē, šajā ziņā jaunība ir ārkārtīgi reliģioza, tā bezgalīgi tic dzīvei. Vēlāk ceļš jau ir tālu pārskatāms un sajūta apmēram tāda kā cilvēkam, kurš izkritis no kāda simtā stāva un, kad, krītot garām piecdesmitajam, viens viņam uzsauc: «Kā klājas?», — moži atbild: «Pagaidām var iztikt!».

Jā, es negribēju šo nāvi, bet sikspārnis joprojām plandēja gaisā, un zvaigžņu gaisma to glāstīja tāpat kā mani. Es pieskāros ar pirkstiem pie stumbra — miza bija silta. Noliecos un ar plaukstu aizskāru zāli, tā man likās tik maiga kā mati, kā Nanikas.mati.

Iespējams, ka virs galvas nemaz nebija sikspārnis, bet kāda cita dzīva radība. Bērnībā es ļoti mīlēju Maugli, un līdz šim brīdim man atmiņā bija dziesmiņa , no «Džungļu» grāmatas:

Nakts nolaidās uz Čiļa spārniem, Un lido sikspārņi ♦««

Tagad es zinu, ka džungļos nokļuvis bērns par cilvēku neizaugs, lai gan bioloģiski nemainīsies. Bērnībā man bija licies, ka tikai tur, mežā, ir īstā dzīve, rodama patiesā brīvība. Droši vien tāpēc es, pilsētnieks, tā mīlēju mežu — cilvēka, zvēru un visas dabas brālību. Pašlaik, pieskaroties ābelītes mizai, glāstot zāli un lūkojoties zvaigznēs un sikspārnī, es pēkšņi sapratu, kur izeja manām sāpēm, skumjām par Naniku un mīlestību. Nevajadzēja ne dzert, ne meklēt draugus un žēloties. Jāmēģina atkal atrast kopīgu valodu ar visu, kas ap mani, ko pazinu kopš bērnības — vismaz domāju, ka pazīstu —, bet pēcāk, kad sāku uztvert dabu kā dekorāciju vai piedevu pie racionālās dzīves, biju aizmirsis. Vajadzēja iegremdēties dabā, ienirt, iespējams, pat saplūst ar to un palikt līdz brīdim, kamēr tā izskalos no manis visu lieko, kā sakrājies tik daudz pa nodzīvotajiem gadiem, kādēļ arī droši vien Nanika man pateica par savu vilšanos.

Lēmums bija gandrīz vai gatavs. Iegremdēties, ienirt, saplūst (nekavējoši, es nevarēju gaidīt) — šie īpaši izvēlētie vārdi paši norādīja uz adresātu. Mēs esam dzimuši ūdenī un iznākuši no tā. Mēs esam dzīvība. Sastāvam no ūdens un vēl mazliet kā cita. Var iegremdēties mežā, bet tā drīzāk ir psiholoģiska, nevis fiziska sajūta. Tik un tā mēs paliekam ierastajā vidē, tikai mazliet mainās trokšņi un smaržas. Pavisam kas cits ir iegremdēties ūdenī. Tevi no visām pusēm apņem cita esamība, kā apskauj māte, kura tevi pacietīgi gaidījusi un pie kuras beidzot esi atgriezies… Ne velti es vienmēr mīlēju peldēt, bailes no ūdens man likās nedabiskas, noslīkšana — neiespējama: nevar taču māte vēlēt ļaunu vienam no saviem auklējumiem. Es apņēmīgi devos uz vārtiņiem, atvēru un aizcirtu tos aiz sevis.

Septembrī lielākā daļa vasarnieku jau aizbraukuši: bērni sāk iet skolā, bet vasarnīcas galvenokārt taču domātas bērniem. Es gāju pa tukšā un tumšā ciemata kluso ielu, un kādus trīssimt metrus priekšā, iezīmēdams krastu, melnēja alksnājs. Devos taisni pār lauku, saīsinot ceļu, vairākas reizes šķērsoju iemīto taku, iznācu piekrastes pļaviņā un ieniru krūmājos, uzreiz uztaustījis pazīstamo taciņu. Tā vijās gar upi, gar pašu malu, virs divus trīs metrus augstas .kraujas. Vajadzēja tikai sargāt seju no miglā neredzamajiem zariem. Pēc dažām minūtēm beidzot izgāju savā iemīļotajā vietā: te mēs ar dēlu vasarā peldējāmies. Atri izģērbos un iebridu vēsajā, taču Baltijas iedzīvotājiem vēl pilnīgi pieņemamajā ūdenī.

Gauja ir neliela, bet strauja un kaprīza upe. Gadās, ka tajā noslīkst. Es jau nu gan zināju, ka nenoslīkšu. Mūsu dzīslās tecēja viena asins, upei un man. Metrus desmit bridu pa ūdeni līdz potītēm, pēcāk pamazām kļuva dziļāks, — tad nogūlos uz ūdens un ļāvos ašajai straumei, izstiepis rokas uz priekšu, lai neuzgrūstos ar galvu kādai siekstai, kuru šajā upē bija daudz.

Nekustinādams ne pirksta, es slīdēju uz priekšu akadēmiskās sacīkšu laivas ātrumā — te bijā tāda straume. Atpakaļ atgriezties nāksies skriešus pa krastu: pret straumi peldēt nevar.

Tā es nodomāju un sajutu aukstumu; tomēr bija septembris, un Gauja pat jūlijā nav silta upe. Mani pārņēma azarts, — ko nozīmē «nevar»? Ja nu pacenstos? Tik un tā jāsasildās.

Pagriezos pret straumi un sāku peldēt brasā. Beidzot radās sajūta, ka es saplūstu ar upi, esmu vienots ar to, ar visu dabu, visumu un zvaigznēm, kas droši vien tāpat spīdēja augšā, taču tagad mani glāstīja nevis tās, bet ūdens. Es peldēju un peldēju, un gribējās tā peldēt mūžīgi, es biju viegls, rokas un kājas ritmiski darbojās, nogurums vēl nebija iestājies, un varēja pasapņot par iespēju tā peldēt kādā siltā jūrā …

Es pat nezinu, kas notika: vai peldēju pret straumi, turējos uz vietas vai arī mani nesa sāņus. Domāju, ka H.iņus nenesa, es peldēju labi. Kārtējo reizi ieelpoju, un «eja atkal iegrima ūdenī, bet kājas vairs neatspērās un rokas neiztaisnojās, kā-tām pienācās …

Tā arī nezinu, kas toreiz bija: vai sirds, vai konvulsijas, jeb vai gluži vienkārši negribējās atgriezties mājas no šīs pasaules, kur biju viens un nebija tā otrā «es», no kā šodien tik ļoti gribēju tikt vaļā. Jeb arī mani šajā brīdī sasniedza «smalkais siets», uz tālas pults bultiņas uzrādīja vajadzīgo indeksu, kāds pamāja — un manas rokas un kājas apstājās.

Es arī nezinu, vai īstenībā bija tās spožās ugunis, ko ieraudzīju, ierijis ūdeni un sapratis, ka slīkstu, kad gribēju iekliegties «Nanij! …» — un nevarēju, kad piepeši sapratu: vajadzēja zvanīt vēlreiz, divreiz, simtreiz, jo, ja ne šodien, tad rīt meitene, kurai divdesmit gadu, butu sapratusi, ka nedrīkst nocirst galvu apsūdzētajam, to pat neuzklausot, — nezinu, vai šīs spilgtās ugunis bija realitāte jeb vai tās jau apzīmēja citu pasauli un tā arī jābūt, kad slīksti. Iespējams kā viens, tā otrs, bet «smalkā sieta» operāciju zālē vairs nekad neesmu bijis, jo mēs tur netiekam ielaisti. Savas bēres noskatījos videoierakstā. Biorobots bija tik ļoti līdzīgs man, cik nu var būt, ja tevi atrod nākamajā dienā velns zina kur un tu esi jau paguvis kļūt par īstu slīkoni.

Es pūlējos bērēs ieraudzīt Naniku. Cilvēku nebija pārlieku daudz, bet hronisti bija izdarījuši diezgan sliktu ierakstu un to pašu tikai kopējā plānā. Toties manu otro «es», no kā tik ļoti biju gribējis tikt vaļā, man parādīja tuvplānā, lai nepaliktu nekādu šaubu.

Es tomēr domāju, ka viņa tur bija. Un kāpēc gan viņa nevarēja atnākt? Neviens tur viņu nepazina, un vispār starp mums nekas nav bijis. Ja nu vienīgi mīlestība. Un arī tā tikai no manas puses.

u

Dokumenti

Programmas «Zonde» informatīvās konferences vadītāja ieraksts

Zeme, Kosmisko programmu centrs

Programmas vadītāfst Paziņojuma tekstu jūs esat saņēmuši. Mēs zinām, ka cilvēkiem, kas interesējas par mūsu problēmām, parasti rodas papildjautājumi. Pacentīšos uz tiem atbildēt, protams, savu iespēju robežās.

«Globinlorm» pārstāvisi Jautājumu ir milzums.

Vadītājs: Ticu, ka tas nav pārspīlējums, lai gan paziņojumā mēs centāmies visu izklāstīt pietiekami skaidri. Tātad es jūs klausos.

«Globinlorm»; Mums liekas, ekspedīcijas uzdevums formulēts pārlieku izplūdušā veidā. Gribētos mazliet lielāku precizitāti.

■Boa»

Vadītājs: Grūti bija dažos vārdos visu izsmeļoši pateikt. Ekspedīcija rīkota jaunas tehnikas

izmēģināšanai un dažu zinātnisku uzdevumu risināšanai.

«Jaunumi ik Stundu» pārstāvis: Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kā skaidrot terminoloģiju. Vai jūs nepateiktu, kas domāts ar vārdiem «jauna tehnika»?

Vadītājs: Labprāt. Jaunā tehnika, pirmkārt, ir pats kuģis, kas spēj ienirt līdztelpā un pārvarēt tur milzīgus attālumus mums pieņemamā laikposmā. Otrkārt…

Aģentūras «Marstelle» korespondents: Vienu mirklīti, atvainojiet. Cik ilgu laikposmu jūs uzskatāt par pieņemamu?

Vadītājs: Tādu pašu kā jūs. Cilvēkiem jāpa- gūst aizlidot līdz zvaigznei un atgriezties. Tam jānotiek, teiksim, pēc mēnešiem vai pat gadiem, nevis pēc gadu desmitiem vai simtiem. Par tādu iespēju daudz runāts, bet tikai tagad mēs esam to ieguvuši un varam izmantot. Otrkārt, jaunā tehnika ir dažas iekārtas, ar kurām apgādāts kuģis un kuras paredzēts lidojumā izmantot.

«Globinform»: Piemēram?

Vadītājs: Piemēram … aparatūra zvaigžņu zondēšanai.

Žurnāla «Saules Sistēmas Sieviete» pārstāve: Man žēl jūs sarūgtināt, bet esmu spiesta vaicāt: kālab? (Zālē smiekli.) Es vaicāju nopietni. Jūsu paziņojumā minētas zvaigznes, kuras ir ekspedīcijas mērķis. Tās visas atrodas pietiekami tuvu un jau sen ir krustām šķērsām izpētītas ar optiskajiem, radio, rentgenstarojuma un graviastronomijas līdzekļiem. Mēs tās pazīstam

$audz labāk nekā savu planētu. Kādēļ tad bija nepieciešams sūtīt ekspedīciju? Riskēt ar cilvēkiem?

Vadītājst Es jūs saprotu. Pirmkārt, stingri ņemot, riska pakāpe nav lielāka, kā pārlidojot, teiksim,. Kluso okeānu, un ir ievērojami mazāka, nekā lidojot tepat Saules sistēmā. Otrkārt, pastāv liela atšķirība starp zvaigžņu novērošanu no šejienes, lai arī tā notiek ar mūsu lieljaudas iekārtām, un pētījumiem tiešā tuvumā. Ne jau visi līdzekļi ir iedarbīgi lielā attālumā, un mēs pieļaujam… ar vienu vārdu sakot, ir hipotēzes, kas pārbaudāmas tikai tādā veidā.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu pateikt, cik liela taisnība runām par to, ka ekspedīcija ne tikai zondēs zvaigznes, bet arī mēģinās tās iespaidot?

Vadītājs: Hm … kā lai jums saka . ..

«Marstelle»: Pēc iespējas atklātāk! (Smiekli.)

Vadītājs: Dabiski. Kā jūs zināt, zinātniska pieeja prasa būt uzmanīgiem formulējumos. Varu jums paziņot, ka uz kuģa patiešām ir1 iekārtas, ar kurām»domāts pārbaudīt iespēju ietekmēt zvaigznes, regulēt tajās notiekošos procesus. Līdz šim tāda iespēja bija tīri teorētiska — vienīgā zvaigzne, ar kuru mēs būtu varējuši eksperimentēt, ir Saule, bet diez vai man vajag paskaidrot iemeslus, kāpēc mēs to nedarījām. (Zālē rosība.) Tagad iespējams pārbaudīt pastāvošās hipotēzes praksē.

«Globinform»:. Vai nevarētu precizēt, tieši par kādām hipotēzēm ir runa?

Vadītājs: Jūsu lūgumu izpildu labprāt. Pirmām kārtām, runa ir par Kristiansena—Šuva- lova hipotēzi. Nešaubos, ka jūs par to esat dzirdējuši. Dažkārt to dēvē par Kristiansena— Šuvalova teoriju. Tai ir interesanta vēsture. Zinātnieks astrofiziķis Kristiansens dzīvoja un strādāja tāiā pagātnē. Viņš izvirzīja hipotēzi par to procesu attīstību, kas noved pie pārnovu rašanās. Kristiansens uzskatīja, ka procesus, kas notiek tāda tipa maiņzvaigžņu dzīlēs, var regulēt ar relatīvi mazu jaudu pielietojumu, izraisot ar to palīdzību specifiskas reakcijas. Piemēram, lai jums būtu pilnīgi skaidrs, — no milzīgas cisternas ūdeni var izsmelt ar glāzi, bet tas prasīs daudz darba un lielu enerģijas patēriņu. Ja cisternā izcirstu caurumu, enerģijas patēriņš būs nesalīdzināmi mazāks, taču rezultāts tas pats — ūdens izlīs no cisternas, turklāt pats no sava svara, mēs ļausim, lai šo. darbu veic pievilkšanas spēks. Iepriekšējā gadījumā tas mums būtu jāveic pašiem. Ceru, ka jums skaidrs. Tiesa, Kristiansena pieņēmumi attiecībā uz tādas enerģijas avotiem tika atzīti par aplamiem, un acīmredzot tāpēc viņa teorija bija pamesta novārtā un aizmirsta. Šuvalovs to nejauši uzgāja jau mūsdienās un pamatoja uz modernās zinātnes bāzes, liekot priekšā izmantot tādus enerģijas avotus, kādi Kristiansena laikmetā nebija pieejami. Tagad mēs ceram pārbaudīt iekārtu, kuras darbības pamatā ir Suvalova teorija. Tiesa, pārbaudīt nevis uz zvaigznēm, kuras varētu kādreiz kļūt pārnovas, bet uz parastajām cefeīdām. Grūti pat iztēloties, kādas kolosālas iespējas mums pavērtu eksperimenta veikr sme. Tomēr to uzsāks vienīgi tajā gadījumā, jā nebūs nekāda riska, un ari tad tikai pašās eks-

is

pedīcijas beigās, kad būs izpildīti visi pārējie uzdevumi.

«Šodien un Vienmēr» korespondents: Vai jūs esat pārliecināts, ka riska pakāpe nebūs pārlieku augsta? Otrs jautājums: par kādām kolosālām iespējām jūs runājat? Citiem vārdiem, ko iegūs cilvēce, ja hipotēze apstiprināsies?

Vadītājs: Pēc būtības tas arī ir jautājums «kāpēc?», tikai citādi pateikts. Mēģināšu atbildēt. Pirmkārt, — kā jums zināms, ekspedīciju vada Šuvalovs. Komentāri droši vien nav vajadzīgi, šo izcilo zinātnieku un organizatoru mēs visi sen un labi pazīstam. Viņa titulus es nepieminu, lai nepārbaudītu jūsu pacietību; ja tie jums būtu nepieciešami, paņemiet enciklopēdijas septiņdesmit astoto sējumu, vienpadsmito kaseti, trīsdesmit ceturto šķirkli. Domāju, ka mēs pilnībā varam paļauties uz Šuvalovu. Uz jautājumu «kāpēc?» izsmeļoši atbildēt ir grūti, jo mēs esam pārliecināti, ka iespējas izmantot šīs iekārtas pieaugs ar katru gadu, protams, ja eksperiments būs veiksmīgs. Nosaukšu tikai visvairāk gaidītos rezultātus. Es jau teicu, ka mēs netaisāmies eksperimentēt ar Sauli, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēcei nekad nevarētu rasties nepieciešamība iejaukties tās darbībā. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie Saules sistēmas, ka, neraugoties uz iemesliem, diez vai kādreiz būsim ar mieru šķirties no tās. Taču mēs nemaz neesam pārliecināti, ka mūsu spīdeklis vienmēr uzvedīsies tikpat korekti kā līdz šim. Tādā gadījumā var rasties nepieciešamība iejaukties. Jo ātrāk būsim tai gatavi, jo mierīgāk varēsim dzīvot mēs paši un mūsu pēcteči. Nosaukšu citu iespēju. Ceļš uz zvaigznēm ir atvērts. Tagad mēs vairs neparko ņevarēsim noturēt cilvēces visaktīvāko, visdinamiskāko daļu Saules sistēmas robežās. Domājams, ka planētu trūkumu mēs nejutīsim, tomēr — cik liela daļa no tām būs derīgas apdzīvošanai? Iepriekšējie pētījumi nesniedz labvēlīgas atbildes, — acīmredzot tādas planētas būs sastopamas diezgan reti. Turklāt tās var atrasties tik tālu no mums, ka, neņemot vērā sakaru un pārvietošanās līdzekļu turpmāko attīstību, izveidot jaunas apmetnes un. sniegt tām pirmajā laikā absolūti nepieciešamo palīdzību būs ārkārtīgi grūti. Jūs droši vien saprotat, ka planētu derīgums vai nederīgums apdzīvošanai pirmām kārtām atkarīgs no spīdekļa rakstura un uzvedības. Ja mēs ne tikai izmantosim iespējas, ko sniedz daba, bet varēsim iejaukties procesos, kas noris uz zvaigznēm, regulēt tos un pielāgot spīdekļus savām vajadzībām, — mūsu iespējas apgūt izplatījumu pieaugs vairākkārtīgi. Protams, tas ir nākotnes uzdevums, un negribētos, lai jūs uz to pārmērīgi saasinātu uzmanību. Tās ir tikai dažas atbildes uz jautājumu «kāpēc?». Kā redzat, iesākto pētījumu praktiskā nozīme ir milzīga.

«Globinform»: Pateicamies par izsmeļošo paskaidrojumu, kā arī par doktora pārliecinošo raksturojumu, lai gan mēs, protams, pazinām Šuvalovu arī pirms tam. Vai jūs nevarētu tāpat raksturot pārējos ekspedīcijas dalībniekus?

Vadītājs (pēc brīža): Stingri ņemot, ekspedīcijā ir tikai divi zinātniskie dalībnieki. Lidojumā vēl piedalās doktora Šuvalova skolnieks un līdzstrādnieks doktors Averovs. Tas arī viss.

Zinātnē pietiekami plaši pazīstami arī Averova nopelni. Kā lietišķās astrofizikas pārstāvis viņš lieliski papildina izcilo teorētiķi doktoru Šuva lovu.

«Globinform»: Bet ekspedīcijā nav tikai zinātnieki vien. Uz kuģa atrodas arī ekipāža. Vai jūs varat īsumā raksturot tās locekļus?

Vadītājs (brīdi klusējis): Varu ar pārliecību teikt, ka ekipāža ir uzticama, uz to var paļauties.

«Marstelle»: Par to mēs nešaubāmies. Tomēr paziņojumā nosauktie vārdi mums neko neizsaka. Kas tie ir par cilvēkiem? Līdz šim pai tiem nekas nav dzirdēts. Mēs tos nepazīstam. 2ēL. Vai jūs varat sniegt informāciju par katru no viņiem?

Vadītājs (padomājis): Komentāru nebūs. (Troksnis zālē.)

«Saules Sistēmas Sieviete»: Kāpēc?

Vadītājs: Komentāru nebūs.

«Marstelle»: Tātad baumām ir kāds pamats?

Vadītājs: Par kādām baumām jūs runājat?

«Marstelle»: Piemēram, ekipāža sastāvot no robotiem….

* Vadītājs: Tā nav taisnība. Ekipāža sastāv no cilvēkiem.

«Globinform»: Kas tie ir?

Vadītājs: Es jau teicu …

«Šodien un Vienmēr»: Jūs neko nepateicāt.

Vadītājs: Es teicu, komentāru nebūs. Ja ir citi jautājumi — lūdzu.

«jaunumi ik Stundu»: Ir citi jautājumi. Pēdējā un visos iepriekšējos paziņojumos ekspedīcija tiek nosaukta gluži vienkārši par Ekspedīciju, ar lielo burtu. Kāpēc gan tai nepiešķirt kārtas numuru un nesaukt to par Pirmo zvaig* žņu ekspedīciju?

Vadītājs: Programma saucas «Zonde», un ari ekspedīciju var nosaukt tāpat. Attiecībā par kārtas numuru nav vienota viedokļa, tāpēc ari pagaidām ekspedīcijai tāds nav piešķirts.

«Jaunumi ik Stundu»: Ko jūs ar to gribat teikt?

«Marstelle»: Vai tas nozīmētu, ka mēs vairs nemākam skaitīt līdz vienam?

Vadītājs: Šajā jautājumā viedokļi dalās, jo ekspedīcija nav pirmā zvaigžņu ekspedīcija. Kādreiz informācija par to ir bijusi populārās vēstures grāmatās, bet ar laiku aizmirsta. Pagājuši taču gadsimti. īsumā atgādināšu lietas būtību. Man nav zināms pirmo zvaigžņu ekspedīciju skaits, un tā noteikšana prasa nopietnus arhīvu pētījumus. Šādas ekspedīcijas rīkoja jau pašā kosmosa apguves sākumā, tātad ļoti, ļoti sen. Mūsu izpratnē no loģikas viedokļa tādi mēģinājumi liekas absurdi, bet no emocionālā viedokļa tos var izskaidrot, ja pamēģina sevi iztēloties mūsu tālo priekšteču vietā. Atļaušos teikt, ka cilvēce toreiz bija jauna. Tā gribēja pati sev pierādīt, ka var visu. Nepaguvusi kā nākas nostiprināties Saules sistēmā, tā metās uz zvaigznēm. «Metās» ir ļoti nosacīts termins — jāņem vērā, ka viņi lidoja ar zemgaismas ātrum'iem, ar kādiem mēs pašlaik lidojam Saules sistēmas robežās. Kā zināms, šādu ātrumu pārsniegšanas iespēju mēs atklājām tikai tagad. Tajos senajos laikos ekspedīcijas ilga visu mūžu. Lidojuma ilgums pat uz vistuvākajām zvaigznēm bija salīdzināms ar dzīves garumu; atgādināšu, ka senatnē tā bija daudz īsāka nekā pašlaik. Tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs, ka rīkot pētniecības ekspedīcijas nav nekādas jēgas. Cilvēki lidoja nevis pētīt jaunas pasaules, bet apdzīvot tās. Lidoja, zinādami, ka ne tikai neatgriezīsies, bet pat nevarēs nodibināt sakarus, visparastākos sakarus ar savu veco dzimteni. Atļaušos piezīmēt, ka šajā apstāklī pilnībā izpaužas cilvēks, viņa raksturs. Izsēdiniet cilvēku vienu pašu uz ērtas planētas — drīz-vien jau viņam liksies, ka uz tās ir šauri, ka debesjums viņu ierobežo kā kūniņa, un viņam noteikti sa- gribēsies šo kūniņu pārgrauzt un aizlidot. Aizlidot pēc iespējas tālāk, pat ja viņš zinās, ka jaunajā vietā būs nevis labāk, bet sliktāk. Tāds jau cilvēks ir un, neraugoties uz pūlēm to iespaidot, citāds nekļūs. Tādēļ jūs, ja vien vēlaties, varat izdarīt secinājumu, ka jautājums par ekspedīciju numerāciju nemaz nav tik vienkāršs, kā sākumā varētu likties.

«Marstelle»: Kāpēc tādā gadījumā ekspedīcijas pārtrauca uz vairākiem gadsimtiem? Vai tiešām bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai atrastu iespēju ātrāk atgriezties?

Vadītājs: Ne gluži. Diezgan ilgu laiku tādi meklējumi vispār nenotika. Pirmo ekspedīciju laikmetā visi zināja, ka cilvēki no lidojuma neatgriezīsies, bet zināt — tas ir viens, pārdzīvot — kas cits. Nespēja uzzināt rezultātu vienmēr ir mokoša. Pie tam cilvēki ar katru gadu vairāk izjuta to prombūtni, kuri bija aizlidojuši, lai uz visiem laikiem pazustu. Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējuši vislabākos, visievērojamākos, visvajadzīgākos, — tie, kas konkrētajā brīdī vajadzīgi visvairāk, nekad neaizlido, bet paliek tur, kur nepieciešami. Notika vērtību pārvērtēšana, un upuris zaudēja savu jēgu. Ja šie cilvēki būtu gājuši bojā, par viņiem kādu laiku sērotu, pēc tam pārstātu — saglabātu piemiņā, un viss. Taču pilnīgs informācijas trūkums, nepārtraukta sajūta, ka aizlidojušie jebkuru brīdi var iekļūt kādā briesmīgā nelaimē un nespēj pasaukt palīgā, un jūs arī nevarat un nebūtu varējuši nekādi palīdzēt, — tieši tas piespieda cilvēci ne tikai pārtraukt ekspedīcijas, bet arī atteikties no pašas idejas, lai gan šajā jautājumā bija domstarpības. Jā, cilvēki sāka ienīst pašu ideju — viņi piepeši saprata, cik viņu ir neiedomājami maz salīdzinājumā pat ar mums zināmo zvaigžņu skaitu. Cilvēks Visumā ir daudz retāka parādība nekā zvaigzne. Tādēļ ekspedīcijas ne vien tika pārtrauktas, bet pat atgādinājums par tām kļuva nevēlams un bija tāds vēl līdz mūsu dienām: cilvēce nepavisam negribēja priecāties par savu acumirklīgo stihisko cietsirdību. Citiem vārdiem, — gan pašas ekspedīcijas, gan atteikšanās no tām bija vienlīdz emocionālas, nevis racionālas darbības.

«Globinform»: Sakiet, lūdzu, vai tolaik sākās humanitāro zinātņu straujā attīstība?

Vadītājs: Tās bija sekas. Pēc tam kad upuris fc»ija nolikts uz altāra un apjēgts, nāca kārta jautājumam! kā vārdā tiek upurēts? Ko mēs nesam citām pasaulēm? Neko vairāk kā paši sevi. Bet vai patiešām mēs esam tik labi, pilnīgi un nevainojami, ka jāupurē cilvēki, lai pasniegtu citām pasaulēm šādu dāvanu? Vai nav pāragri iziet ārpus mājām? Cilvēki tā nodomāja un izlēma, ka nevajag steigties. Tad ari uzplauka zinātnes par cilvēci un sabiedrību.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs nevarētu īsumā . i, Mēs saprotam, ka aizkavējam jūs, to visu var atrast ari literatūrā, bet reiz jau saruna sākusies., (

Vadītājs: Labi, tikai galvenajās līnijās, jo laika patiešām maz. Laikmetā, par kuru mēs runājam, cilvēks beidzot sāka sekot senajam bauslim: iepazīsti pats sevi. Tieši šim — būtu aplami sacīt «notikumam», teiksim — šai tendencei mums tagad jābūt pateicīgiem par to, kādi esam.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs uzskatāt, ka mēs ļoti atšķiramies no saviem priekštečiem? Es domāju ne tikai tos, kuri sāka nopietni nodarboties ar pašizzināšanu, bet vēl senākus.

Vadītājs: Kā lai jums pasaka… Manuprāt, ārēji mēs esam līdzīgi. Neaiziriirstiet, ka rasu asimilācija un saplūšana notika nevis tajā laikmetā, par kuru mēs runājam, bet mazliet agrāk. Attiecībā uz senākajiem priekštečiem jānoskaidro, tieši kuri jūs interesē: baltie, melnie vai dzeltenie… Attiecībā uz viņu iekšējo pasauli … Ir pamats uzskatīt, ka pat šiem priekštečiem nebija mazākas dotības kā mums. Taču ārkārtīgi atšķīrās viņu morāle, ētika, zināšanu līmenis, lai gan acīmredzot gandrīz nekad nebija vērojama liela atšķirība starp divām paaudzēm, kuras sekoja viena otrai. Cilvēks mainās lēni, viņu nevar kā rūpniecības uzņēmumu pēkšņi pārveidot jaunu jūtu vai domu izlaidei. Radās nepieciešamība detalizēti izpētīt pašiem tievi — visu instinktu buķeti, emociju mežu, visas saprāta konstrukcijas un to mijiedarbes iespējas. Pat tīri matemātiski tas nav viegls uzdevums, bet šeit taču neoperēja ar skaitļiem…

«Globinform»: Atvainojiet, gribētos dzirdēt no jums —r vai secinājumi par mums un mūsu priekštečiem Ttev jūsu darba rezultāts, komplektējot kuģa ekipāžu? Vai te nav iejaukts Laika institūts? Ja tas atbilst patiesībai, tad kāds tam iemesls? Vai tiešām…

Vadītājs: Es nevaru uz jūsu jautājumiem atbildēt.

«Marstelle»: Žēl. Vai jūs tādā gadījumā nepateiktu; cik droši ir sakari ar ekspedīciju?

Vadītājs: Varu pateikt. Pašlaik sakaru nav un nevar būt. Ekspedīcija atrodas ļoti, ļoti tālu, un tās aparatūrai nav tāda jauda, lai… Tūlīt es jums parādīšu, kur tā atrodas. Šeit. Varat novērtēt attālumu. Un izdarīt secinājumu: ja arī viņi pašlaik nosūtīs informāciju, tad mēs to saņemsim tikai pēc daudziem gadiem, kad kuģis jau sen būs paguvis atgriezties. Mēs taču pagaidām .vēl nemākam uzturēt sakarus līdz- telpā. Tomēr informācija, kuru mēs paguvām saņemt, ļauj būt pārliecinātiem, ka ekspedīcija noris normāli.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu atšifrēt, ko nozīmē vārdi «ekspedīcija noris normāli»?

Vadītājs: Vai jūs interesē, kas tur notiek? Tur ir daudz mierīgāk nekā šeit pie mums. (Smiekli.) Viņi strādā cikliski. Darbs ar katru zvaigzni — viens cikls. Viņi iznirst no līdztel- pas zvaigznes tuvumā — tuvumā, protams,

astronomiskos mērogos —, pēc tam vairākas dienas, iespējams, pat nedēļas lēni tuvojas zvaigznei līdz attālumam, kas ērts novērošanai, nepieciešamo ierakstu izdarīšanai. Tuvošanās laiku viņi izmanto, lai atšifrētu ierakstus, kas izdarīti iepriekšējā ciklā. Protams, tas ir tikai pirmais, virspusīgais atšifrējums. Paveikuši ierakstu pie kārtējās zvaigznes, viņi izvēlas pēc saraksta nākamo, uzņem kursu uz to un atkal ienirst līdztelpā, lai izniruši sāktu visu no gala.

«Globinform»: Mēs jums ļoti pateicamies. * * *

Ekspedīcija patiešām norisēja normāli.

Visi mehānismi darbojās lieliski. Ekipāža tika galā ar saviem pienākumiem. Averovs ātri aprada ar neparastajiem apstākļiem, un Šuvalovam pret viņu nebija nekādu pretenziju. Zondēšanai paredzēto zvaigžņu sarakstā puse nosaukumu jau bija izsvītrota. Toties infor- matorijā krājās aizvien vairāk kārbiņu ar pierakstītiem kristāliem, un gaistošajos pēdējos pirmsmiega mirkļos varēja pasapņot par to, kā uz Zemes viņi.pat neatpū- tušies ķersies pie detalizētas apstrādes un ierakstu izpētes un uzzinās daudz jauna. Šuvalovs, lai gan pats sevī nosodīja šīs necienīgās jūtas, tomēr ar prieku iztēlojās, kā viņam izrādīsies taisnība un oponenti nožēlos grēkus un kaisīs sev pelnus uz galvas. Kad ekspedīcija

atgriezīsies, vajadzēs daudz pelnu .,.

* * *

— Jā! — Šuvalovs uzsauca, jo pie durvīm pieklauvēja. — Lūdzu!

Tas bija Averovs.

— Vai pabeidzāt? — Šuvalovs vaicāja. — Labi, lad…

Viņš apklusa, ieraudzījis, ka Averovs pakrata galvu.

— Kas tad nu? Vai kaut kas interesants?

— Tā liekas, — Averovs norūpējies sacīja. — Vai negribat tūlīt ieiet centrā un paskatīties?

Šuvalovs pavīpsnāja.

— Gribu vai negribu, — viņš teica, — bet acīmredzot nāksies. Ir nu gan, mans draugs, jums manieres. I ; s tūlīt, tikai pabeigšu …

— Jā, — Averovs piebilda, — ļoti interesanti. Šī zvaigznīte, ko mēs pēdējo zondējām, apzīmēta ar literu Dāls…

— Nē, — Šuvalovs pretojās, — ēs apskatīšos un redzošu pats. Komentāri būs pēcāk. Labi, pabeigšu vakarā. Ejam.

Viņš tik strauji devās prom pa gaiteni, ka Averovs l ik tikko paguva viņam sekot.

* «s *

Zinātniskajā centrā viņi vairākas reizes caurskatīja Ierakstu.

Baltajā ekrānā dejoja līkne, vijumi steidzīgi sekoja cits citam, te saspiedās un līnija kļuva gandrīz taisna, t<> izpletās un līkne kļuva līdzīga zāģa zobiem. Hronometra ciparnīcā ņirbēja sekundes, desmitdaļas kūleņoja kā akrobāti, simtdaļas neatšķirami saplūda kopā. Nebaidot līnija strauji metās augšup un itin kā iedūrās ekrāna malā. Izskatījās, ka līkne, pāršķēlusi malu, aiz- i<-l kaut kur izplatījumā, un pagāja vismaz pusotras n< kundes, līdz tā atgriezās savā vietā un atkal sāka dejot zāģa zobi.

— Tāda smaile, — sacīja Averovs, pārmaiņus raudzīdamies uz ekrānu un Šuvalovam sejā. — Protams, es neesmu pārliecināts, ka mana interpretācija pareiza, taču man tūlīt pat likās …

— Pagaidiet, mans draugs, — Šuvalovs viņu maigi pārtrauca. — Ar secinājumiem nesteigsimies. Parādiet vēlreiz. Esiet tik laipns, lēnāk.

Pagāja dažas sekundes.

— Mans draugs, vai kaut kas nav kārtībā?

— Nē … es tikai uztraucos.

— Kāpēc gan, doktor.., Nevajag jau tūlīt iedomāties visļaunāko.

Šajā mirklī viņi abi jutās kā ārsti pie slimnieka gultas, turklāt nevis sveša, bet sava tuvinieka gultas.

Averovs beidzot pārslēdza režīmu. Viņa seja atkal kļuva mierīga, tikai acis, bieži mirkšķinoties, liecināja par satraukumu.

Šoreiz līkne vijas lēni kā pieēdis pitons, sekundes desmitdaļas lodziņā nevis ņirbēja, bet laiski līda, simtdaļas slinki griezās. Līnija atkal sāka plūst augšup, tagad tā pacēlās lēni, bet neatlaidīgi, un šī nesteidzīgā kustība izskatījās varena, neapturama. Beidzot līkne sasniedza maksimumu, un zinātnieki ilgi gaidīja, līdz tā lejupslīdē atkal parādījās.

— Kāda ir rezonanse? — Šuvalovs painteresējās.

— Jūtama. Tūlīt parādīšu.

Viņi novēroja arī rezonansi.

— Līdzīga, — nomurmināja Šuvalovs, kad Averovs bija ieslēdzis dešifratoru. — Ļoti līdzīga. Tomēr… nepaļausimies tikai uz atmiņu. Lūdzu, paņemiet «Maiņzvaigznes», sesto kaseti, tur ir par pārnovām…

— Es atceros, — mazliet aizvainoti atsaucās Averovs, un Šuvalovs negribot pasmaidīja.

Averovs izņēma vajadzīgo kaseti — tās gulēja ligzdās kā bišu šūnas un aizņēma visu šķērssienu. Ielika kaseti aparātā. Ieslēdza.

— Mans draugs, esiet tik laipns, pārslēdziet uz lielo

ekrānu.

Viņi saspringti vēroja. Skats bija līdzīgs: tie paši līknes līganie vijumi un negaidītās smailes, atkal miers —» un rezonanses straujais pacēlums.

— Jā-ā … — Šuvalovs nopūtās.

— Profesor, vai jūs pievērsāt uzmanību, — laiks precīzi atbilst Kristiansena noteiktajam. Viens, komats, sešsimt astoņdesmit sekundes. Vistipiskākais variants. Procesa otrā stadija.

— Jā, — Šuvalovs izrunāja tik lēni, ka likās, šis īsais vārds nekad nebeigsies: «Jjjjjāāāāā…». —• Es teiktu, ka mums veicies. Reta veiksme, lai gan šajā situācijā tādi vārdi ir zaimi. Salīdzināsim… mans draugs, salīdzināsim iespaidus.

— Ja Kristiansenam taisnība …

Averovs brīdi klusēja, it kā gaidīdams, ka viņu tūlīt pārtrauks. Patiešām, Šuvalovs izmantoja pauzi:

— Citiem vārdiem — ja mums abiem taisnība; sauksim lietas īstajos vārdos.

— Ja teorija pareiza, tad pārnovas uzliesmojums gaidāms visdrīzākajā laikā.

— Kad tieši? Vismaz ļoti aptuveni, pēc jūsu domām — kad?

— Pēc dažiem gadiem …

Šuvalovs mirkli klusēja, viņš, pievēris acis, domāja.

— Iespējams, ka tā. Daži gadi. Daži gadi… Ja nu mēs abi tomēr kļūdāmies? Cik zināms, pats Kristiansens taču nekad nav novērojis nevienu pārnovu he veidošanās procesā, ne uzliesmojot. Viņam nav bijis īsta materiāla. Vismaz viņš to nekur nenorāda..Tajā laikā mūsu Galaktikas robežās pārnovu nemaz nebija. Viņš varēja novērot to, kas atrodas Magelāna Mākonī, bet tādā attālumā kļūdas iespēja ir pārlieku liela… — Viņš atkal apklusa, tad atmeta ar roku, it kā noraidot kaut ko. — Lai gan vienalga — mums taču citas teorijas pagaidām nav… Labi. Strādāsim. Zvaigznes parametri mums ir. Esiet tik laipns, sēdieties pie skaitļotāja un ievadiet tos… Pašlaik mēģināsim aprēķināt sprādziena iespējamo jaudu. Kā summāro, tā arī atsevišķos izstaro juma komponentos.

Averovs ātri sastādīja un ievadīja programmu. Tagad vajadzēja gaidīt rezultātu.

— Averov, mans draugs l ļU Vai jūs labi zināt vēsturi?

— Es? — Averovs neuzņēmīgi paplēta rokas. — Atklāti sakot, man nav bijusi nepieciešamība… Nezinu … Man liekas, es tajā pietiekami labi neorientējos. Ja vien jūs domājat vēsturi vispār, nevis..,

— Tieši vispār. Arī es agrāk neesmu interesējies, bet, kad ekspedīcija bija apstiprināta un ekipāžas problēma atrisināta …, es paguvu šo to izlasīt.

■— Vai kaut ko interesantu par mūsu tematu?

— Nē, nē — es domāju ko gluži citu.., Mūsu priekšteči palaikam bijuši ļoti cietsirdīgi. Es sarku, to uzzinādams. Starp citu, bijis tāds soda veids… — Viņš uztvēra Averova atvainojošos skatienus. — Tas bija tīšas slepkavības veids, ar likumu atļauts. ♦ « Cilvēku piesēja pie lielgabala — tikai ņemiet vērā, ka runa nav par iekārtu orientētas elementārdaļiņu plūsmas iegūšanai. Es baidos, ka nemācēšu pietiekami precīzi paskaidrot, es pats arī ne sevišķi labi izprotu uzbūves un darbības principu, bet, ar vienu vārdu, tā bija mašīna cilvēku nogalināšanai — tur kaut ko darīja, tad sekoja sprādziens un nelaimīgo sarāva gabalos .. 4

— Profesor!

— Jā, jā, es jūs saprotu, ka to nevar klausīties nenodrebot, es burtiski stingu, to lasot, bet tur taču bija arī ilustrācijas, vai jums ir gadījies redzēt šos senos izdevumus? Es sāku runāt par to tādēļ, ka, ja skaitļotājs apstiprinās manu hipotēzi, tad mēs visi, visa cilvēce izrādīsies tādā stāvoklī, kādā atradās pie lielgabala piesietais.

— Profesor, es atsakos to klausīties!

— Jums taisnība, jums taisnība, atvainojiet mani, esiet tik laipns. Laikam atbilde jau gatava.

Viņi palūkojās uz ekrānu.

— Tagad aprēķināsim, — sacīja Šuvalovs, — cik liela būs jauda tādā attālumā no izstaro juma avota, kāds atbilst Dāla zvaigznes attālumam no Zemes.

— Man liekas, nav nekā briesmīga. — Kad rezultāts parādījās uz ekrāna, Averovs atviegloti uzelpoja. — Temperatūra nepaaugstināsies pat minimāli. — Viņš noslaucīja pieri. Sajūta, ka briesmas ir garām, viņu darīja runīgu, kāds tas nekad nebija. — Vai zināt, jūs mani gluži vienkārši nobaidījāt. Manā iztēlē sāka raisīties briesmīgas ainas. Es pat nezinu, vai tās varētu aprakstīt … Un šī šausmīgā, nospiedošā baiļu sajūta. Nekad mūžā nav nācies justies tik pazemotam… — Averovs runāja atklāti, kā bija pieņemts tā laikmeta cilvēkiem. — Es priecājos, ka viss būs labi… — Viņš nevarēja beigt runāt, vajadzēja izlādēties no^ pēdējās pusstundas nervu saspringuma, nomierināties vārdu plūdos. — Tagad patiešām var teikt, ka mums veicies! Tūlīt pat jāatgriežas pie zvaigznes, es nešaubos, profesor, ka jūs nekavējoši dosiet rīkojumu atgriezties orbītā, izdarīt pēc iespējas vairāk ierakstu un — tūlīt atpakaļ uz Zemi, lai savlaicīgi sagatavotu visus novērošanas līdzekļus un novērotu, novērotu līdz pašam uzliesmojuma brīdim un vēl visu, kas notiks pēc tam. Kāda lieliska iespēja pārbaudīt teoriju, iedomājieties tikai — mēs varēsim noskaidrot, vai.process patiešām noris vairākās stadijās vai arī šī hipotēze ir aplama … — Viņš beidzot apklusa, pierē ievilkās grumbas. — Profesor, jūs nepiekrītat? Vai man nav taisnība?

Šuvalovs pārlaida ar plaukstu acīm, kā drudzī nodrebēja viņa pleci.

— Mīļo puisēn… •— Viņš nosacīja nevis nikni, bet nogurušā, pavisam klusā balsī. — Mīļo pieaugušo puisēn … Temperatūra necelsies, te jums taisnība. Bet cietais starojums?

Averovam kaklā iestrēdza kamols.

— Jūs domājat…

— Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas enciklopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzliesmojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vismaz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …

Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu skatienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvēces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.

— Kā… Kā tad var.,. Kāpēc tad mēs sēžam? Vajag tūlīt pat domāt par aizsardzību …

— Par aizsardzību? Šo starojumu nevar neitralizēt. Diez vai var izgudrot ekrānu, kas aizsargātu no tā. Ģenētiskā ķirurģija? Droši vien tā varētu palīdzēt, ja runa būtu par dažiem cilvēkiem vai pat tūkstošiem, — bet nevis par miljardiem… Tā nav izeja. Pagaidām redzu tikai vienu ceļu. Protams, arī jūs jau esat to ieraudzījis.

— Iedarboties …

— Tikai tā. Mēs cerējām pārbaudīt jūsu aparatūru pašās ekspedīcijas beigās. Izdarīt eksperimentu. Tagad eksperiments pēkšņi ir ieguvis kolosālu nozīmi. .. Mans draugs, ja runā par veiksmi, tad veiksme ir tā, ka, pirmkārt, mēs izrādījāmies šeit īstajā brīdī un, otrkārt, esam apbruņoti. Ņemiet vērā, ka pamanīt to, ko ieraudzījām mēs abi, bija iespējams tikai no šejienes. Novērojumi no Zemes nav devuši un nevarēja dot šādus datus, aparātu jutība vēl nav pietiekami liela. Vai jūs uztraucaties? Es, piemēram, esmu pārliecināts par jūsu aparatūru ne mazāk kā par saviem teorētiskajiem spriedumiem.

— Jā … Protams, profesor. Aparatūra …

—- Es jums pilnīgi piekrītu — mēs nekavējoši atgriezīsimies pie Dāla zvaigznes. Veiksim vēlreiz visu mērījumu ciklu. Ja jūsu novērotās līknes veidotajai smailei nav gadījuma raksturs, tā nav aparātu kaprīze — es gan ļoti gribētu, lai tā būtu, bet, atklāti sakot, nepieļauju tādu iespēju —, mums atliek tikai viena izeja.;

Cerēsim… — Averovs iesāka, bet apklusa, tā arī nepateicis, uz ko viņš gribētu cerēt: iekārtu jaudu vai mēraparātu kļūdu.

■ Jā, mans draugs, t —- Šuvalovs klusi piebilda. — Jums patīk vai ne, bet cilvēku liktenis šodien atkarīgs no mums abiem.

Viņš to pateica un juta, kā viņam sagumst pleci, kā atbildība tagad ne vairs tikai par savu teoriju un ekspedīcijas likteni, bet par visu pasauli, par visu tās tagadni un nākotni ar nebijušu smagumu uzgulst kamiešiem. Atbildība par cilvēkiem, par miljardiem pazīstamu un nepazīstamu ļaužu, vienlīdz tuviem un mīļiem.

— Mans draugs, jums jātiek ar sevi galā, — neapmierināti norūca Šuvalovs, — jātiek galā. Jūs esat pārlieku labs cilvēks, lai apjuktu, kad runa ir par visu, ko mīlam.

Averovs papurināja galvu,

— Jā, — viņš teica. —• Jums taisnība. Lūdzu, piedodiet. Esmu gatavs.

— Tādā gadījumā, lūdzu, paaiciniet šurp kapteini.

Viens otru mierinādami, viņi tagad sāka runāt par

turpmāko rīcību un apsprieda to, līdz izdzirdēja gaitenī pazīstamos pasmagos, mazliet nevienmērīgos soļus.

Diena bija rāma, un varēja paklaiņot. Es atvēru durvis un izgāju dārzā. Atkal bija krēsla, spēcīgi smaržoja priedes, zem kājām tikko dzirdami čirkstēja smiltis, vējā čīkstēja brūnie stumbri. Pussimt metrus tālāk melnēja kaimiņu vasarnīca, viens logs tajā gaiši spīdēja, un gribējās domāt, ka uz sliekšņa tūdaļ parādīsies kaimiņš un varēsim bez steigas patērzēt par dažādiem niekiem. Pa kreisi bija tumšs. Arī tur atradās vasarnīca, bet tagad tās nebija, es pie tā jau biju pieradis un neskatījos uz to pusi. Tad varēja domāt, ka vasarnīca tur stāv, kā stāvējusi.

Es lēni gāju pa taciņu gar zemeņu dobēm, un man visu laiku likās — no mājas tūlīt kāds iznāks. Agrāk es gaidīju, ka parādīsies viņa. Tagad aizvien biežāk pieķēru sevi, ka gaidu nevis viņu, bet nosmulējušos, aizelsušos dēlu, kurš dzīvo savā desmitgadīgajā pasaulē, iegrimis rūpēs un problēmās, un man, kā vienmēr, ķļuva skumji. Iespējams, vajadzēja pagriezties un iet ārā no dārza, atvērt tās durvis, pa kurām biju iznācis, bet es kavējos. Arī ilgas ir dzīvas, un, ja nav nekā cita, tad lai ir vismaz tās. Pēcāk — tas gan arī bija iepriekš

zināms — modās īgnums pret tiem, kas visu to bija' izdomājuši. Īgnums nebija sevišķi patiess — ja nebūtu dārza, nebūtu arī ilgu, bet bez tām dzīve būtu nabagāka. Sievietes un bērni mums dzīvē vienlīdz nepieciešami, un mūsu jūtas atspoguļojas senajā tradīcijā — no grimstoša kuģa laivā vispirms kāpj sievietes urf bērni. Es tikai nebiju pārliecināts par secību — kam priekšroka. Taču šeit konstruktori nebijā paredzējuši (paldies dievam!) ne bērnus, ne sievietes, toties bija panākta pilnīga dārza ilūzija. Laikam jau viņi gribēja atvieglot mūsu dzīvi, kad ierakstīja tās ainas, kas visstiprāk iespiedušās atmiņā, un deva iespēju tās pēc pašu vēlēšanās reproducēt. Nezinu, kā tas izdevās, — mani apartamenti gan bija lielāki nekā pārējiem, bet, vienalga, tie bija izmērāmi dažos kvadrātmetros, ne jau simtos. Tomēr, atverot durvis, es izgāju savā dārzā (kura sen jau, protams, vairs nav, un nemaz nevēlos zināt, kas tajā vietā tagad atrodas) un klaiņoju pa taciņām, un viss bija patiesi īsts un plašs. Pēc tam es iegāju pa savas mājas durvīm — un nokļuvu kajītē, kas bija visīstākā realitāte, tāpat kā visi aparāti, kuri lūkojās manī no sienām un stendiem, kā bortu bruņas un tukšums aiz tām.

Pašlaik es vēl gāju pa taciņu, raudzīdamies uz sen jau tukšajiem zemeņu ceriem. Kaimiņš nerādījās, un es zināju, ka neparādīsies, tāpat kā neparādīsies neviens cits, jo īstenībā viņi neeksistēja. Zināšanas vairo skumjas. Slikti, ja nodzīvo līdz vecumam, kad šīs atziņas patiesīgums kļūst neapšaubāms. Tā. domāju es, un, manuprāt, tā domāja visi ekipāžas locekļi. Zinātniekus es pie tiem nepieskaitu, jo tie bija pilnīgi citi cilvēki. Droši vien teiktais skan diezgan noslēpumaini, taču, ja iedzi' ļinās, tad viss izrādās ļoti vienkārši. Šajos laikos (savā prātā saucu to par otrās dzīves laiku, jo nespēju tikt

vaļā 110 domas, ka neesmu vairs gluži tas pats — mans es, šī nenoteiktā personība, tomēr ir noslīkusi pirms daudziem gadiem. Ne vienu reizi vien sāku rēķināt, kad īsti tas noticis, bet no tā laika vairākkārt mainījusies gadu skaitīšana, un, lai izprastu visus kalendārus, bija jākļūst lielam speciālistam. Galu galā iznāca, ka toreiz bijis kaut kāds gads pirms ēras, kurai sekojusi savukārt cita, kas bijusi tieši pirms pašreizējās) — tātad šolaiku cilvēkiem atkal bija sagribējies paostīt, kā tuvumā smaržo zvaigznes. Racionāli apsvēruši un nolēmuši atjaunot lidojumus ar pašu radīto tehniku, cilvēki, starp citu, gatavojās meklēt, vai kaut kur neatradīsies planētu pirmatklājēju mirstīgās atliekas, lai tajās vietās uzceltu pieminekļus. Tiesa, tas neietilpa mūsu ekspedīcijas pienākumos, ar to jānodarbojas tiem, kas lidos pēc mums, ja vien ar mums viss labi beigsies. Cilvēki atkal gribēja iziet lielajā kosmosā. Viņi ļoti pamatīgi sagatavojās, izprojektēja un sāka- būvēt kuģi, un tad nopietni pievērsās ekipāžas problēmai.

2*

35

Jāiedziļinās viņu domāšanas veidā. No mūsu viedokļa, viņi varbūt liekas ļoti nesteidzīgi un kautrīgi sarežģītu problēmu risināšanā. Patiesībā viņi tām pieiet daudz pamatīgāk un daudz vairāk nekā mēs rūpējas paši par sevi: tas ir, visi rūpējas par visiem, un galu galā iznāk labi. Viņi dzīvo daudz labāk par mums. Traģēdijas notiek arī viņiem, kā varēju noprast vērojot un taujājot, gadās tāpat kā ar mani, arī viņiem mirst mātes un tēvi, un bērni, solīdi sirmi bērni, nekautrēdamies raud, jo sen jau sapratuši — ir jākaunas slēpt savas jūtas, nevis atklāt. Jā, šādas traģēdijas pie viņiem notiek. Arī šajā laikmetā gadās, ka eilvēks uzskata sevi par Arhimēdu, taču, nosēžot caurām dienām vannā, spēj secināt tjkai to, ka mazgāties ir lietderīgi. Arī viņiem dzejnieks vai komponists mūžīgi skaišas uz sevi

par to, ka uzrakstījis tā, bet vajadzēja, gribējās daudz labāk. Toties viņi nopietni rūpējas par cilvēku dzīvību un fizisko un garīgo veselību, nevis ārstē slimības, bet neļauj tām rasties. Tādēļ, kad viņi bija izdomājuši lidot kosmosā, vispirms viņus nošokēja milzums neskaidrību un problēmu, ar kurām nāktos saskarties Galaktikā, un viņi bija pa īstam norūpējušies.

Kā šādu jautājumu būtu risinājuši mani laikabiedri? Viņi teiktu: puiši, gadījums bīstams, pavēlēt nevienam nevaram, bet, ja ir brīvprātīgie, — trīs soļus uz priekšu. Cilvēki iznāktu trīs soļus uz priekšu un ar to pašu mirkli būtu uzņēmušies tikpat lielu atbildību kā tie, kas visu iecerējuši un sagatavojuši. Un viss būtu bijis ļoti vienkārši. Manā laikā bija kari, un mēs tos neesam aizmirsuši, manā laikā eksistēja armijas un cilvēki, kas tām veltīja visu dzīvi, zināja, ka viņu profesija prasa nepieciešamības gadījumā riskēt ar dzīvību un, ja vajadzīgs, — to ziedot. Tie bija normāli cilvēki, kam patika dzīvot, bet tā viņi bija audzināti. Tā bija manā laikā'.

Tagād bija pavisam cits laiks, cita audzināšana un viss citādi. Kad nācās izlemt, kas tad lidos, cilvēkiem radās tādas problēmas, kādas mēs vispār nebūtu pat ievērojuši.

Viņi mīlēja, cits citu. Jā.

Arī mūsu laikmetā it kā saprata, kas ir mīlestība. Un senāk tāpat. Vienmēr ar mīlestību dzīvoja un dēļ tās mira. Tā bija mīlestība uz cilvēku. Šiem, tagadējiem, bija cita, ne mazāk spēcīga mīlestība — uz cilvēkiem. Uz visiem, cik to eksistēja dabā. (Es stāstu, ko esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Atklāti sakot, pats nekad to neesmu izjutis, man bijuši draugi, bijuši ienaidnieki. Tie, ko nepazinu, mani vispār neuztrauca, ja nu vienīgi bērni. Tos es ar gadiem iemīlēju, ikvienu bērnu, kuru redzēju vai par kuru tiku dzirdējis, bet tas attiecās tikai uz bērniem.) Šī laikmeta cilvēku mīlestība nebija abstrakta, tā bija ļoti, ļoti konkrēta, fiziski izjūtama. Ja kādam klājās slikti, tad tikpat slikti kļuva arī viņa tuviniekiem, pēc tam tiem, kas bija tuvi šiem tuviniekiem, — beigu beigās cieta visa cilvēce. To var salīdzināt ar gadījumu, kad viens pieķeras kailam elektriskajam vadam, otrs viņu tver, lai atrautu, un pieslēdzas strāvai pats, tam pieķeras trešais, arī nokļūst zem sprieguma, un tā tālāk. Viņu cilvēce bija supersarežģīts organisms, vienots veselums (mūsu laikā to vēl kā nākas nesaprata, mēs bijām jau daudzšūnu organisms, bet vēl nebijām vienots veselums), un, ja no organisma vajadzēja kaut ko atdalīt, tas, dabiski, cieta. Ir atšķirība starp šūnas atmiršanu un ķirurģisku atdalīšanu. Cilvēki negribēja ciest nedz paši, nedz arī netieši dēļ kāda cita. Ar vienu vārdu sakot, izrādījās, ka viņi grib lidot, bet nevar: ir pārlieku cieši savā starpā garīgi saauguši.

Bija vēl viens iemesls. Lai kas arī lidotu, viņi vai citi, lidojums varēja notikt, tikai ievērojot kādu obligātu noteikumu: neviens no lidotājiem nedrīkstēja izjust ne tikvien fiziskas neērtības — nemaz nerunājot par traumām un ko citu —, viņi gribēja, lai visā lidojuma laikā neviens negūtu ne mazāko morālo skrambiņu. Viņu kuģis, manuprāt, drīzāk atgādināja sanatoriju augstai priekšniecībai, tādēļ no katra dalībnieka tika prasīta nevis fiziskā veselība un sportiskā sagatavotība, bet gan īpaša morāla elastība un plastiskums, māka kontaktēties citam ar citu bez mazākās berzes, lai visa ekipāža tās piecu locekļu mijiedarbībā eksistētu kā vienots organisms. Tajā laikā viņiem jau bija izdomātas visādas indeksu sistēmas, ar kuru palīdzību speciālisti noteica ikviena vērtību. To visu veica bez testiem — cilvēku apsēdināja, ieslēdza aparatūru, paskatījās, un kļuva skaidrs, kā viņam, pār mēru daudz, kā pietrūkst. Augstākā elastība viņu skalā bija vērta tūkstoš punktur tādu puisi varētu laist bedrē pie zobenzobu tīģeriem, un pēc piecām minūtēm tie ar savām raupjajām mēlēm laizītu viņam pēdas. Tādi cilvēki viņiem bija, turklāt ne mazums. Taču tie,"kas izšķīra ekspedīcijas likteni,-— kaut kas līdzīgs mūsu Augstākajai Padomei un Zinātņu akadēmijai kvadrātā — nolēma, kā ekipāžā .var iekļūt tikai ar indeksu, kas nav zemāks par tūkstoš divsimt punktiem! Un izrādījās, ka tādu cilvēku viņiem nav.

Kad uzzināju to, vispirms biju pārsteigts, bet vēlāk sapratu, ka tā arī jābūt. Patiešām, kā tad rodas super- elastība? Sadursmē ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Taču pie viņiem nebija nelabvēlīgu apstākļu — kā gan lai būtu izveidojušās nepieciešamās īpašības?

Tad viņi bija sapratuši, ka cilvēki ar nepieciešamajiem raksturojumiem jāmeklē pagātnē, daudz- sliktāk iekārtotos laikmetos, un ķērās pie «smalkā sieta».

Attiecībā uz Laiku viņiem viss bija lieliski iekārtots. Es runāju nevis par precīzo pulksteņlaiku, jo viņi jau bija aizmirsuši neprecizitāti kā tādu, bet tieši par pārvietošanos laikā. Viņi sāka uz labu laimi meklēt aizgājušos laikmetos: vai negadīsies vajadzīgie indivīdi?

Es nebūt negribu teikt, ka mūsu divdesmitajā gadsimtā vajadzēja tikai iziet uz ielas un jau garām maršēja puiši, katrs tūkstoš divsimt punktu vērtībā. Protams, ne. Taču principā pie mums, kā arī agrīnākos laikmetos, tādus varēja atrast, ja vien kā nākas meklēja. Vairāk nekā divu gadu laikā, meklēdami pa gadsimtiem, sākot no Romula, pat vēl agrāk, līdz mūsdienām, viņi pārcēla pie sevis ap divdesmit cilvēku, no kuriem tad galu galā izveidoja ekipāžu sešu personu sastāvā. Daži nederēja, jo ar -visu savu elastību tomēr absolūti nespēja uztvert tehniku — runa tomēr bija par ļoti sarežģītu kuģi. Citj atkal nespēja apgūt pašus modernās zinātnes pamatus, bez kuriem viņi nevarētu saprast, kas īsti būs jādara. Piemēram, tādas vecas patiesības, ka Zeme ir lode vai arī ka speciālā relativitātes teorija lie-/ tojama tikai noteiktās robežās un ne vairāk. Skaidrs, laikmets kā tāds nevar būt garīgās attīstības mēraukla — pat manā laikā par vienu Leonardo varēja atdot veselu inženierfakultātes kursu un piedevām vēl mākslas akadēmijas kursu, un mēs būtu tikai ieguvuši —, taču ne jau visiem viss pa spēkam. Tā mēs palikām seši. Tieši tik, cik vajadzīgs. Pārējiem nācās īsināt savas dienas tādā ķā sanatorijā veseliem vīriešiem labākajos gados.

Mūs visus pārcēla no pagātnes ar vienu paņēmienu: kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgais cilvēks (kā mēdza teikt tur, kur es kādreiz dzīvoju) teju, teju atdos galus, to pēdējā brīdī izrāva no tā laika, bet vietā veikli ielika biorobotu. Apmaiņu neviens pat nemanīja. Man pēcāk paskaidroja, ka es tik un tā būtu noslīcis — es tomēr biju jau gados, un sirds vairs nebija tāda, lai rudenī peldētos Gaujā. Taču lielākā daļa mūsu puišu bija izrauti no kariem, kad brīnījās nevis par to, ka cilvēks miris, bet gan, ka palicis dzīvs.- Labi vēl, ka tajos laikmetos — arī manējā — karu bija pietiekami.

Salasījāmies jautrs bariņš. Mūsu dzimšanas gadus šķīra gadsimti, iespējams, pat gadu tūkstoši, bet mēs apbrīnojami ātri atradām kopīgu valodu — ne jau velti ikvienam no mums bija supēraugsts elastības koeficients. Mēs izpētījām kuģi un apguvām pat modernās zinātnes pamatus, kaut arī no mums neko daudz šai ziņā neprasīja. Tas gan bija no viņu viedokļa, no mūsējā — oho!

Starp citu, sevišķi nopūlēties mums nevajadzēja. Apmācot mūs ieveda ērtā istabā, kur varēja lasīt, gulēt, domāt, dziedāt — pavadīt laiku katrs savā gaumē. Aparatūra bija paslēpta sienās. Daži trīs stundu gari seansi ar nedēļu ilgiem pārtraukumiem starp tiem — un mēs kļuvām par augstas klases speciālistiem. Mēs nevarējām tikai vienu — kļūt īsti viņu-laikmeta cilvēki. Laikabiedri.

Galvenā atšķirība nebija ārējā, lai gan mēs, protams, izkratāmies gluži citādi. Mēs arī savā starpā neesam līdzīgi, bet viņiem nelīdzināmies nemaz. Viņi — tie, kas mūs pārcēla —, pec mūsu domām, izskatās ļoti vienveidīgi. Gara auguma, labi noauguši, melnīgsnēji, matu krāsa no melnas līdz kastaņbrūnai — gaišāki toņi sastopami ārkārtīgi reti —, lielākoties melnām acīm. Viņi ir ļoti skaisti, diezgan maz mainās novecojot, tikai nosirmo. Daži atjauno normālo matu krāsu, bet tādu nav daudz. Par sievietēm vispār nav ko runāt — jebkura no viņām manā laikmetā būtu iekarojusi visus iespējamos titulus skaistuma jomā. Treniņa laikā es paguvu ar dažiem no viņiem iepazīties. Man liekas, viņi iepazinās aiz ziņkārības. 2ēl, ka mums nebija, par ko runāt, — pārlieku atšķirīga bija mūsu audzināšana. Tieši audzināšana bija galvenais iemesls, kāpēc šajā laikmetā mēs tā arī palikām kaut kas līdzīgs emigrantiem pret pašu gribu no citas ēras.

Mēs visi bijām pārcelti no saviem laikmetiem brieduma gados, kad personības veidošanās jau beigusies. Piemēram, Georgs — labs stūrmanis un lielisks puisis. Viens no tiem trijiem simtiem, kuri Leonīda vadībā aizstāvēja Termopilas, un es negribētu viņu redzēt savu ienaidnieku vidū. Viņa laikā un viņa valstī tizlus bērnus meta jūrā, lai tie nesabojā rasi. Pat manas humānisma koncepcijas viņam likās tīrā siekalošanās, par šo laikmetu nemaz nerunājot. Viņš smaidīja reti, iespējams, viņš nevarēja sev piedot, ka palicis dzīvs, jo visi pārējie spartieši un vēl tūkstotis algotņu tur apgūlās uz mūžu. Georgs lieliski saprot, ka tas nav bijis atkarīgs no viņa, bet acīmredzot viņš sevi pielīdzina bēgošajiem no kaujas lauka. Viņa laikā, tāpat kā visos citos, tādus necieta. Es atkārtoju, ka viņš ir lielisks stūrmanis, — senajiem grieķiem orientēšanās pēc zvaigznēm jau bija asinīs. Viņš nav satricināms un ne par ko nebrīnās, reti izrāda savas jūtas, kas šī laika cilvēkiem nav saprotams. Ļoti 'auksti izturas pret sievietēm, jo sajūt, ka tās savā ziņā ir pārākas par viņu, bet viņa patmīļa — seno laiku cilvēkiem patmīļa bija ļoti svarīga — neļauj ar to samierināties.

Mēs ar Mūku esam tautieši, gandrīz vai no vienas puses, tikai viņš dzīvojis divus, varbūt pat visus trīs gadsimtus agrāk. Arī viņš ir lielisks puisis — te mēs visi esam tādi —, bet šo to nesaprot un pret visu, ko nesaprot, izturas ar neuzticību.

Šaubos, vai Mūks pa īstam tic dievam, bet vēl līdz šim grūtos brīžos viņš kaut ko čukst, domāju, lūgšanas, un met krustu. Viņš lieliski orientējas kuģa lielajās smadzenēs,, kas atrodas viņa pārziņā. Ar šo iekārtu mums nekad nav bijusi ne mazākā aizķeršanās. Varu galvot, ka sevī Mūks to apdvēseļo, uzskata par labestīgu garu. Tas varētu būt eņģelis skaitļotājs, lai gan kristiešu mitoloģijā tāda nebija. Viņš ir emocionāls, bet pēc katra jūtu uzplūda neviļus lūdz dievam piedošanu, tiesa, ne pārāk skaļi. Ar interesi noskatās uz sievietēm, kad d5mā, ka neviens viņu neredz. Noskaities uz kādu, sauc to par ķeceri un draudīgi spīdina acis. Viņš ir inaza auguma, melnīgsnējs, ar bārdu. Šajā laikā to uzskata par nehigiēnisku. Mūks un spartietis ļoti atšķiras viens no otra, bet no viņiem abiem vēl vairāk atšķiras mūsu pirmais pilots, kuru saucam par Bruņinieku.

Viņš apgalvo, ka patiesi viduslaikos bijis bruņinieks.

Tā ir viņa darīšana. Ikviena cilvēka pagātne ir viņa īpašums. Savu īpašumu var rādīt citiem, bet var arī paturēt sev un nevienam neļaut tam pieskarties. Biogrāfiju laiks sen pagājis. Kāda nozīme tam, ko cilvēks darījis agrāk, ja iespējams nekļūdīgi noteikt viņa vērtību pašlaik un atbilstoši tai izturēties pret viņu. Bijis bruņinieks, nu un tad? Vārds viņam Uve Jorgens, uzvārds — Riters fon Eks. Viņš ir garš un kalsns, ar lielu, kumpu degunu un j>lašu manieru diapazonu — no izmeklēti smalkas uzvedības līdz kazarmu tiešumam (gan nezinu, liekas, bruņiniekiem kazarmu nebija). Lielisks pilots, precīzi izjūt kuģi. Sarunās atturīgs, bet klausās ar baudu. Pie tam mazliet pavīpsnājot, taču ne" aizskaroši, bet labvēlīgi. Viņa skatiens vienmēr mierīgs, un viņam no acīm neķo nevar saprast. Reiz, izmēģinot dzinējus, mums draudēja briesmas. Pie pults bija Bruņinieks, un viņam izdevās mūs pēdējā brīdī paglābt. Mūks pie skaitļotāja jau murmināja: «Piedod mums mūsu parādus…» Jāatzīstas, visi dabūjām krietni pasvīst. Tikai Uve Jorgens palika mierīgs, it kā risinātu uzdevumu uz imitatora, nevis reālajā izplatījumā, kur mēs visi varējām acumirklī pārvērsties vārgā gamma kvantu strūkliņā. Kad briesmas bija garām, viņš atskatījās un, goda vārds, palūkojās uz mums ar humoru, bet neteica ne vārda.

Ko vēl var par viņu pastāstīt? Reiz biju iegājis viņa kabinetā tieši tajā brīdī, kad viņš iznāca no sava Atmiņas dārza (tā mēs saucam šīs vietas — arī manējo, kur kaimiņš nekad neiznāk no vasarnīcas). Uve Jorgens asi aizcirta durvis, un es tā arī nepaguvu neko īsti saskatīt. Tur bija kaut kas līdzīgs milzīgam amfiteātrim, kas pilns ar neprātīgi aurojošiem cilvēkiem. .Atceros,* ka toreiz netaktiski pavaicāju, no kura laikmeta šī izrāde. Viņš nopietni atbildējat «No bruņinieku.» Pēc mirkļa

piebilda: «Ikviens karavīrs zināmā mērā ir bruņinieks, vai ne?» Es padomāju un atbildēju, ka droši vien. Pats savā laikā esmu bijis karavīrs.

Ēšanā Uve Jorgens ir pieticīgs, pret sievietēm izturas vēsi un ar tādu kā nicinājumu, lai gan viņu nevarētu saukt par askētu. Karavīriem nav raksturīgs brīvprātīgs askētisms.

Pavisam cita lieta — Piteks. Viņa iesauka radusies no vārda «pitekantrops». Viņš uz mums neapvainojas, jo zinātne par cilvēka izcelšanos viņam tā arī palikusī neapgūta. Mums mācīja tikai to, kas nepieciešams, turklāt baidoties pārpūlēt mūsu aizvēsturiskās smadzenes. Tāpēc daudzas modernās kultūras virsotnes nemaz neparādījās pie mūsu apvāršņa. Patiesībā Pitekam, protams, nav nekā kopīga ar pitekantropiem. Kā mēs ikviens, arī viņš ir normāls Homo sapiens, varbūt pat vairāk nekā dažs labs mans paziņa no bijušajiem laikiem. Viņš pārcelts no gluži neiedomājami tālas senatnes, liekas, viņam faraonu Ēģipte vēl bijusi tāla nākotne, bet vergturu iekārta — gaišs sapnis. Manuprāt, pārcelšanas speciālisti arī nezina, no kāda laikmeta Piteks paņemts. Viņš pats runā tikai par zilā ūdens gadu, nekādu precīzāku hronoloģiju no viņa nevar izdabūt. Mīl papļāpāt, un, nodzīvojis dienu, noteikti cenšas kādam no mums izstāstīt šīs dienas saturu, lai gan visu laiku esam bijuši tepat blakus un zinām to pašu, ko viņš. Atmiņa lieliska, viņš nekad neaizmirst nevienu sīkumu. Ar to viņš ir par mums pārāks un vēl ar lielisku, gandrīz vai su- nisku ožu.

Piteks teica, kā sauc viņa tautu, taču man liekas, vēsture tādu nav ievērojusi. Viņš nosauca arī savu vārdu, bet neviens no mums nevarēja atkārtot nevienu skaņu. Šim nolūkam, manuprāt; jābūt vismaz trim mēlēm, turklāt divreiz garākām par mūsējo un reizēm pat sasietām mezglā. Pitekam gan ir tikai viena pati, un paliek liels dabas noslēpums, kā viņš ar to tiek gala. Vienīgais, ko precīzi zinu, — tur, kur viņš dzīvojis, bijis silts. Tāpēc Piteks pie pirmās izdevības cenšas padižoties savā dabiskajā izskatā. Viņam tiešām ir apskaužama muskulatūra, neviena grama tauku. Mūsu audzinātājiem sagādāja zināmas grūtības pārliecināt Pi- teku par to, ka mazumiņš drēbju tomēr jāvelk mugurā. Viņš paklausīja, lai gan nenoticēja. Viņš ir drukns, staigā bez trokšņa, lieliski prot lēkt, neēd maizi, bet gaļu, pat sintētisko, var patērēt milzīgos daudzumos, iztiekot bez naža un dakšiņas.

. Viņš ir mazliet paslinks, jo ne brīdi nedomā par nākotni, nerūpējas par to un neko nedara iepriekš, dara tikai tad, kad citādi vairs nevar iztikt. Toties reakcija viņam lieliska, viņš varētu būt nevis otrais, bet pirmais pilots, ja vien viņam būtu mazliet vairāk attīstīts paš- saglabāšanas instinkts. Tas attiecas arī uz mūsu visu saglabāšanu dzīvajos. Diemžēl viņa drosmei nav nekādu robežu. Domāju, ka tā ir viņa individuālā īpašība, lai gan varbūt visi viņa tautieši bijuši tādi un tieši tāpēc arī izzuduši. Cilts izjūta (pie mums teiktu — kolektīva izjūta) viņam attīstīta vairāk nekā jebkuram no mums. Piteks var riskēt ar kuģi un visiem, kas tajā atrodas. Taču viņš arī ziedotu savu dzīvību dēļ ikviena no mums, ja gadītos tāda nepieciešamība, un ar vēl lielāku prieku viņš laupītu dzīvību pretiniekam.

Diezgan bieži, lai gan mazliet vienveidīgi, viņš stāsta par cilšu kariem. Es reiz joka pēc apvaicājos; vai viņi nav ēduši uzvarētos ienaidniekus. Piteks neatbildēja. Pasmaidīja un ar mēles galiņu aplaizīja savas biezās lūpas.

Ko vēl varētu par viņu pateikt? Ar sievietēm viņš apietas elementāri vienkārši. Lai cik tas savādi būtu, viņām, modernām un augsti intelektuālām, tas patīk. Starp citu, šajā laikmetā izprast sievietes nav nemaz vieglāk, bet arī ne grūtāk kā iepriekšējā, kas ne tuvu nebija tik attīstīts.

Beidzamais no mums — Roka. Lokanā Roka. Tā viņš pārtulkoja savu vārdu pēc pirmā mācību seansa, kad mēs pēkšņi atklājām, ka sarunājamies visi vienā valodā. Tā nevienam no mums nav dzimtā valoda, tomēr mēs to pārvaldām tik brīvi, it kā būtu jau pratuši no dzimšanas. Roka ir indiānis, dzīvojis kaut kur pie Dtelajiem ezeriem, tur manā laikā atradās Kanādas un Savienoto Valstu robeža. Runāt ar Roku par robežām nav vērts, jo viņa laikā nebija ne Kanādas, ne Savienoto Valstu, par baltajiem cilvēkiem tur neviens neko nebija dzirdējis. Savu vārdu Roka ir godam pelnījis. Viņš ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka — zelta rokas, viņam piemīt iedzimta konstrukciju, detaļu mijiedarbības izjūta, rasējumu viņš uztver trijās dimensijās kā reālu mehānismu. Nokļuvis šeit, viņš īsā laikā kļuva par izcilu speciālistu un devās lidojumā kā kuģa inženieris.

Dīvainā kārtā viņš pilnīgi atbilst indiāņa literārajam sl.andartam: ir nesatricināmi mierīgs, runā tikai tad, ! ad viņam jautā vai kaut kas jāpasaka par kuģa dzinējiem. Viņam nekad nemainās sejas izteiksme, un Bruņinieks, liekas, viņu par to apskauž. Atšķirībā no l?i- teka Lokanā Roka nemīl runāt par pagātni, savu laiku un savu tautu. Mēs šajā ziņā dažkārt grēkojam. Gadās, Uve Jorgens aizmirstas un skaļi nosaka: «Mēs, vā- «ieši…» — un viņa acīs iekvēlo uguntiņa. Tiesa, viņš liilīt pat apķeras un samulsis pasmaida. Es pats jau arī :id tad sāku: «Bet pie mums…» — un arī apklustu, jo Ugad mēs esam vai nu tikai seši un neviena vairāk, vai <11 ī visa tagadējā cilvēce, kuras tikumiem un ieradumiem — lai Jūlijs Cēzars man piedod plaģiātu — mēs

vai nu nevarējām, vai negribējām pa īstam pielāgoties. Mūsu zinātnieki — diyi slaidi, melnīgsnēji un ar neiedomājamu zināšanu daudzumu pieblīvēti cilvēki —• ir daļa no šīs pārējās cilvēces.

Mēs gan lieliski sadarbojamies, taču viņiem ir sava pagātne un nākotne, mums — sava, lai gan tagadne noris vienā kuģī. Mūsu nākotnei droši vien būs maz kopīga ar viņu nākotni.

Viņiem kuģis ir izziņas instruments, mums — pasaule. Turklāfc*daudz lielākā mērā nekā tālu izplatījumā esošā Zeme, Tur mēs bijām viesi, šeit jūtamies kā mājās. Mēs labāk nedomājam par to, kas būs ar mums, kad ekspedīcija beigsies un mēs atgriezīsimies bāzē. Pirmām kārtām jāatgriežas sveikiem un veseliem. Visticamāk, ka pēc šīs ekspedīcijas dosimies citā, jo mums būs tāda pieredze, kādas uz Zemes nav nevienam.

Par to es domāju, pastaigājoties pa savu Atmiņas dārzu. Lidojums pašlaik norisēja mierīgi, mēs bijām iz- niruši no līdztelpas un tuvojāmies kārtējai zvaigznei, piloti vadīja kuģi, un man atlika laiks pastaigai — es kā nekā biju šī kuģa kapteinis, dieva pirmais vietnieks («Tā-gan!» svinīgi noteica Mūks un pamācoši pacēla pirkstu, kad es viņam atklāju šo formulu).

Dārzā svilpoja vējš, čīkstēja priedes. Tad šajās tīkamajās skaņās ielauzās jaunas.

Parasti es izsaucu kādu, nevis izsauca mani. Acīmredzot noticis kaut kas svarīgs, jo doties uz centrālo posteni, lai vadītu pāreju uz orbītu, bija par agru, līdz tam vēl jāgaida vismaz divas diennaktis. Steidzīgi pagriezos, vienā mirklī atrados pie savas vasarnīcas dur-, vīm, iegāju, aizvēru durvis, piemiedzu acis spilgtajā gaismā, kas vienmēr dega manā kajītē, un no turienes atsaucos:

— Kapteinis Uldemīrs.

Tā mani šeit sauca. Tas arī bija gandrīz vai mans vārds, tikai mazliet stilizēts.

— Kapteini Uldemīr, ekspedīcijas priekšnieks lūdz jūs ierasties zinātniskajā salonā.

Pēc balss pazinu Averovu.

— Ar prieku, — atbildēju vispārpieņemtajā pieklājībā.

Kas gan viņiem tur būtu noticis?

Uzvilku formas svārkus, apskatīju sevi apjomīgā spogulī. — kapteiņa apģērbam jābūt kārtībā • un izgāju, uzbraucu četrus klājus augstāk un devos tālāk pa gaiteni. Piegāju pie viņu zinātniskā centra durvīm un atvēru tās. . -

Dokumenti

Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla

587. ekspedīcijas diena.

īss .ieraksta saturs: Par ekspedīcijas atgriešanos pie objekta Nr. 11.

Dalībnieki: Visa ekspedīcija.

Teorētiskie priekšnoteikumi: Konstatēts, ka objekts ir ārkārtīgi bīstams Saules sistēmas iedzīvotājiem, jo uz tā notiekošie procesi var novest pie pārnovas uzliesmojuma laika periodā no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem. Dati jāprecizē.

Paveiktais: Ekspedīcija startēja no objekta Nr. 12 rajona. Pāreja līdztelpā notika bez traucējumiem, tai laikā novēroti efekti, kas aprakstīti iepriekš (skat. 212., 364., 471. ierakstu) un neiespaido manevru. Izeja no līdztelpas 512 milj. kilometru attālumā. Tuvošanās līdz distancei 200 milj. kilometru. Pāreja uz apļa orbītu. Sākam novērojumus.

Gaidāmie rezultāti: Kristiansena teorijas par priekšsprādzienu procesiem eventuālās pārno- vās apstiprinājums un precizējums.

Iespējamie traucējumi: Pāragrs pārnovas sprādziens. v

Iespējamās sekas: Kuģa un visa ekspedīcijas sastāva iznīcināšana.

Veiktie drošības pasākumi: Plānots darbus veikt minimālā laikā. Iespējams mēģinājums iejaukties objekta Nr. 11 procesa norisē. (Jautājums tiek diskutēts.)

Papildinājumi un piezīmes: Novērojumos iesaistīta visa ekipāža.

Ierakstīja Šuvalovs.

:is * *

— Pitek!

— Ko gribēji, Uli?

— Ko tu tur šodien ieraudzīji?

— Neko. Zvaigzne kā jau zvaigzne. Smaržo pēc medus.

— Kā?

— Pec medus. Mana laikā vecu koku dobumos bites krāja medu. Pēc tam nācām mēs un bites izsvēpējām. Uguni iegūt mums nebija grūti, to mācējām labi. Ļoti garšīgs medus.

— Es pazīstu šo garšu, bet kāds tam sakars ar zvaigzni?

— Tā ir tikpat dzeltena kā medus. Gribas pasmelt.

— Nu, nu. Pamēģini.

— Es jokoju. Nemāku to izdarīt. Sēdēt un skatīties tālskatī, to es māku. Ja mūsu burvis .,.

— Pagaidi, izstāstīsi citreiz. Tātad neko jaunu ne- ieraudzīji?

— Neko. Tomēr, Uli, tur bija šī smarža. Citādi kāpēc gan es būtu atcerējies medu?

— Pats taču teici: krāsa …. '

— Krāsa nav medum vien. Es būtu varējis Dāla zvaigzni salīdzināt arī ar gatavu augli… nezinu, kā tas saucas šajā valodā. Mūsu valoda ir daudz bagātāka — tajā ir visi nosaukumi…

— Bija,*Pitek. ~ %

— Jā, bija. Vienmēr aizmirstu. Nē, es redzēju vēl kaut ko. Noteikti. Pagaidi, ļauj padomāt, atcerēties. Jā! Biti!

— Tā tikai vēl trūka. Kādu biti?

— Viņa rāpoja. Vai saproti: medus, un pa to rāpo bite. Tā lēni, lēni…

— Kāda idille. Vai puķītes tur nebija gar malām?

— Nē, Uli, atvaino. Ziedu nebija. Bet bite bija.

— Droši vien plankums, — sacīja kapteinis Ulde- mīrs. — Zvaigznēm mēdz būt plankumi, tas tev zināms …

— Un kā vēl! Mēs to zinājām jau tur, mājās. 'Mums bija cilvēki, kas mācēja lūkoties saulē, acis nepiemie- guši.

— Var jau būt, var būt… Būs jāpaskatās — protams, caur filtriem.

Uldemīrs aplūkoja Dāla zvaigzni. Gaismas filtru mazliet apslāpēta, tā ziedēja kā milzīga vientuļa dzeltenā ūdensroze melnā ūdenī bez krastiem. Zvaigznei plankumu nebija.

— Droši vien aizgājis otrā pusē. Vai bija liels plankums?

— Nē… ne pārāk. Drīzāk mazs. Nē, vidējs,

Uldemīrs bridi klusēja. Aparāts fotografējot vienmērīgi klikšķēja.

—• Labi, brīvā brīdī aplūkosim uzņēmumus. Turpini vērot.

— Esi mierīgs, Uli.

* a> *

— Mans draugs, es mēģināju aprēķināt varbūtību. Salīdzināsim ar jūsu datiem. Man iznāk divdesmit piecu procentu .varbūtība, ka sprādziens notiks tuvākajos trijos mēnešos. Tikpat liela uzliesmojuma varbūtība pēc pieciem gadiem. Maksimums atrodas kaut kur starp divarpus un trim gadiem. Kādi ir jūsu rezultāti?

Averovs noklakšķināja bloknota slēdzi un ielūkojās mazajā ekrānā.

— Man varbūtība pirmajos sešos mēnešos ir trīsdesmit procentu.

— Tātad ir atšķirības. Taču tās, mans draugs, nav principiālas. Divdesmit pieci vai trīsdesmit procenti — skaidrs, ka tuvāko pāris gadu laikā uzliesmojuma varbūtība ir draudoši liela. Vai jūs piekrītat?

Averovs pamāja.

Šuvalovs mirkli klusēja, pagājās pa istabu. Biezais paklājs klusināja soļus.

— Tāpēc jo sarežģītāks jautājums — ko darīt, — viņš beidzot noteica.

Averovs sarauca uzacis.

— Mēs taču nolēmām …

Šuvalovs īgni pakratīja galvu, un Averovs apklusa, nepabeidzis teikumu.

— Jā, mans draugs, jā… Mēs-nolēmām. Tieši tā — mēs .. Taču es pūlējos iztēloties, protams, matemātiski, kāda būs mūsu iedarbības gaita uz spīdekli. Un atradu dažas neskaidrības …

•— Vai jūs apšaubāt teoriju?

— Nē jau, protams, ka ne! Bet līdz šim brīdim teorētiski paredzēts ir tikai gala rezultāts. Tur nekas nemainās. Taču es gribēju iztēloties visu šīs iedarbības procesu pa etapiem, sākot no brīža, kad mēs pieiesim vajadzīgajā attālumā un ieslēgsim iekārtu. Un izrādījās..

Viņš apklusa, it kā vēlreiz domās pārbaudot to, ko gribēja teikt.

— Izrādījās, ka pašlaik šo procesu nevar matemātiski viennozīmīgi aprakstīt. Detalizēti aprēķini aizņems pārāk daudz laika pat tad, ja noslogosim ne tikai mūsu, bet arī navigācijas skaitļotāju.

— Ja nu galīgais rezultāts nevienā gadījumā nav apšaubāms …

— Jūs gribat vaicāt, kas tad mani uztrauc? Atcerieties taču, cik tuvu mums jāpieiet, lai gūtu pilnīgu pārliecību par veiksmīgu iedarbību?

— Protams! Apmēram divi miljoni…

— Pat vēl tuvāk. Pavisam klāt. Taču zvaigznes uzvedība teorijai gluži neatbilst. Nav garantijas, ka procesa pašā pirmajā stadijā nenotiek nevēlamas parādības… izplatījumā var tikt izmesta viela tādā veidā, kas. mums neļautu atkāpties drošā attālumā. Vai jūs saprotat?

•— Jūs domājat…

— Es domāju un pagaidām neredzu cita rezultāta — mēs varam sadegt kopā ar kuģi.

Averovs satriekts skatījās Šuvalovā.

— Tas taču nozīmē, ka mums nav tiesību tā rīkoties! Kāpēc jūs klusējat, profesor?

— Jā, mans draugs, tieši tā secināju arī es. Mūsu morāles normas, mūsu tradīcijas… vienkāršs humānisms … viss ir pret to, ko mēs abi esam iecerējuši.

— Bet Zeme? Tās liktenis?

— Zeme… Ja nebūtu tās, tad te vispār nebūtu par ko domāt. Un tomēr… Pirmkārt, mēs. Mēs jau esam ieguvuši milzīgu zinātnisku informāciju. Mūsu pierakstos, vērojumos, secinājumos… Mūsu ekipāža. Seši cilvēki. Veseli seši cilvēki, mans draugs! Kas uzņemsies atbildību par to dzīvībām? Galu galā — visa ekspedīcija kopumā. Kā jūs zināt, mēs neko nevaram paziņot Zemei. Ja ekspedīcija neatgriezīsies, tur nolems, ka kļūdas bijušas tās plānojumā, un jauns lidojums kosmosā aizkavēsies uz daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem… Vai jūs saprotat, cik liela ir riska pakāpe?

Averovs izskatījās mierīgs, jo agrā jaunībā iegūtā māka valdīt pār savām jūtām zinātniekam palīdzēja savaldīties — tāpat kā Šuvalovam.

— Profesor, kāda cita izeja vēl var būt?

— Esmu par to domājis. Piemēram, mēs varētu paveikt iespējami pilnīgu zvaigznes izpēti, atgriezties uz Zemi un iegūtos datus izanalizēt, pieaicinot labākos Saules sistēmas zinātniekus. Tad mēs izkliedētu visas šaubas par ekspedīcijas laimīgām beigām, vēl vairāk — mēs pārliecinātu arī tos, kuri šaubās par tamlīdzīgu ekspedīciju nepieciešamību. Turklāt… Iespējams, ka mums izdotos atrisināt visus neskaidros jautājumus par procesa norisi… Nu un tā tālāk.

Averovs nolaida galvu un jautāja, skatīdamies grīdā:

— Profesor… Vai jūs domājat, ka rezultātā varētu atrast jaunu paņēmienu, kā aizsargāt Zemi no uzliesmojuma draudiem?

— Hm, nezinu.-.. Protams, var pieļaut ari tādu iespēju. Atklāti sakot, es tomēr uz tādu neceru.

— Tātad mums tik un tā jāsūta uz zvaigzni kuģis — mūsējais vai kāds cits — un jāizmanto iekārta?

— Acīmredzot… jā.

—- Vai nav iespējama iedarbība bez cilvēku līdzdalības, tikai ar automātiem vien? _ '

— Mans draugs, nevaru jums atbildēt. Šeit, galu galā, nav Saules sistēma. Mēs abi, lai gan aptuveni, tomēr zinām, ko nozīmē lidojums līdztelpā. Baidos, ka te bez cilvēkiem neiztiks. Protams, ja speciālistiem un konstruktoriem izvirzītu tādu uzdevumu, viņi šādus automātus izprojektētu un uzbūvētu. Taču tas prasītu laiku, arī kuģa pārbūvi… Mums nav laika, lūk, vislielākā nelaime!

— Jā, es jūs sapratu, pateicos. Tātad kuģis lidos šurp ar cilvēkiem. — Tagad Averovs pacēla galvu un prasīgi lūkojās Šuvalovā ar savādu spīdumu acīs. — Atļaujiet jums jautāt: kas ar to lidos? Jūs vai es?

—; Kas tas par jautājumu, mans draugs? Lidosiet jūs, lidošu es, • lidos katrs, kura līdzdalība būs nepieciešama …

— Profesor! — Averovs iesaucās. — Vai tiešām jūs nesaprotat, ka jūs.nelidosiet un droši vien arī es ne. Mums neatļaus! Jo mēs tāpat nevienam neatļautu, zinādami, ka eksistē, lai arī niecīga, iespēja neatgriezties! Nē, mēs ar jums vairs nelidosim!

— Kurš tad?

— Es arī domāju — kurš tad? Bez mums kuģis nokļūs šurp, taču bez ekipāžas gan.ne! Viņi noteikti, lidos! Sakiet man, profesčr, vai mūsu rīcība, lai arī kāda motivācija mums būtu, neizskatīsies pēc mēģinājuma izglābties pašiem, atstājot sešus cilvēkus likteņa varā?

— Averovl — Šuvalovs satriekts pacēla augšup rokas. — Mans draugs, jūs taču nedomājat…

— Protams, nedomāju. Bet, ja mēs tā rīkosimies, es nevarēšu piespiest sevi nedomāt! Un jūs, profesor, nevarēsiet! Nē, nevarēsiet!

— Neesmu mēģinājis aplūkot problēmu tādā aspektā, — Šuvalovs lēni un neskanīgi noteica. — Jums taisnība .,. Jums, bez šaubām, taisnība … Mans draugs, esmu jums ļoti pateicīgs, ka savlaicīgi pievērsāt manu uzmanību… Nē, protams, tāds variants mums neder. Bet… ko tad. lai dara?

— Varbūt… varbūt apspriedīsim stāvokli kopā ar ekipāžu? Tomēr seši cilvēki — zināmā mērā sabiedriskā doma, kuras mums te pietrūkst.

— Averov, mans draugs… Diez vai viņi varēs pienācīgi novērtēt stāvokli. Neaizmirstiet, ka tie tomēr ir citi cilvēki… Nē, es neuzskatu, ka viņi būtu dumjāki par mums. Viņi gluži vienkārši nav sagatavoti tādu

problēmu uztverei. Labi, padomāšu …

* * ' *

Viņī^ienāca zinātniskajā centrā kaut kā dīvaini, katrs citādi, taču viņu uzvedībā bija arī kas kopīgs — viņi visi ienāca gluži kā svešā pasaulē. Tagadējie cilvēki jebkuros apstākļos jutās kā mājās. Sēdēdams pie galda, Šuvalovs skatījās, kā viņi ieradās reizi par visām reizēm noteiktā secībā, kura tam bija pilnīgi nesaprotama. Acīmredzot ekipāžas locekļiem bija sava visu atzīta hierarhija, lai gan grūti noteikt, pēc kādiem kritērijiem viņi vērtēja paši sevi un cits citu. Pirmais ienāca Mūks, kā vienmēr apstājās divus soļus no durvīm, ierasti pievērsa acis salona attālākajam labajam kaktam — tur šķērssienā bija iemontēts spektrogrāfa ekrāns —, un ienācēja seja pauda nelielu vilšanos — ari kā vienmēr. Salicis rokas uz vēdera, viņš paklanījās un devās uz savu pastāvīgo vietu iepretim zinātniekiem pie sanāksmju gaida. Pēc pusminūtes ātri un klusi ieradās Piteks, zibenīgi aplaida salonam skatienu — taču varēja būt drošs, ka ikviens sīkums tika pamanīts un stingri iemū- zināts atmiņā —, aizslīdēja uz savu vietu, likās, pat ne- piemīdams paklāja plūksnas, un apsēdās blakus Mūkam. Atkal pēc pusminūtes parādījās Lokanā Roka. Vēl nupat viņa nebija, bet piepeši viņš jau atradās salonā: To mirkli, kad Roka ienāca, Šuvalovs, kā parasti, nebija pamanījis. — Tas esmu es, — Roka sacīja un elastīga solī devās pie galda un apsēdās otrā pusē Mūkam. Grieķis neapstājās pie durvīm, tikai pacēla roku sveicienam un, pārgājis pāri salonam, nopietns un koncentrējies apsēdās, tad pārlaida visiem skatienu, pakavējoties mirkli ikviena sejā, un nolaida acis. Uve Jorgens apstājās pie durvīm, sveicinot asi nolieca galvu un sasita papēžus, pasmaidīja — Šuvalovam likās, ka mazliet izaicinoši, bet varbūt īstenībā tā nemaz nebija — un, atbīdījis krēslu no galda, apsēdās un pārmeta vienu kāju pār otru, tad pacēla galvu un sāka raudzīties griestos. Pēdējais bija kapteinis. Viņš pamāja, ar skatienu pārbaudīja, vai visa ekipāža klāt, un apsēdās blakus Averovam, pretim Uvem Jorgenam. Tagad varēja sākt..

* * *

— Tāda ir situācija, un mūs interesē jūsu viedoklis, — Šuvalovs beidza runāt.

Kapteinis pamāja.

— Katram gadījumam atkārtoju, ka iespējami divi varianti. Vai nu nekavējoties rīkoties, vai atgriezties uz Zemi. Visu sarežģī tas, ka mūsu aparatūra vēl ne reizi nav izmēģināta, tāpēc nav zināms, vai eksperiments norisēs bez sarežģījumiem, bez … nepatikšanām. Stingri ņemot, par to varam spriest tikai ar zināmu varbūtību. No vienas' puses, pastāv divdesmit piecu līdz trīsdesmit procentu liels risks, ka sprādziens notiks, kamēr lidosim uz Zemi un atpakaļ. No otras puses, —- ja esam apņēmušies rīkoties nekavējoties, iespējama neveiksme. Teorētiski jāpieļauj, ka, likvidējot uzliesmojuma iespēju, varam izprovocēt kādus blakusprocesus un tā paši iet bojā. Vai sapratāt? Mēs gribētu dzirdēt, kāds ir jūsu viedoklis.

Kapteinis atkal pamāja.

— Domāju, ka mums viss skaidrs. Arī mēs gribot negribot par to esam domājuši. Tāpēc pārdomām laiku mums nevajadzēs.

— Mani draugi, es gribēju lūgt, lai katrs ne tikai paziņo lēmumu, bet pēc iespējas arī to motivē.

— Saprotams, — atbildēja kapteinis. — Lūdzu.

•— Vai gan vajadzētu steigties? — iesāka Mūks. — Domāju, ka ne. Vai nu apmānīsi likteni? To zināt man nav lemtsļ taču patiesība aptverama pamazām, palēnām. Cilvēks pie tās nonāk dienas rūpēs un nakts pārdomās. Jādomā, daudz jādomā. Uz Zemes jādomā. Tā es saprotu.

— Skaidrs, — kapteinis sacīja. — 'Otrais pilots?

Piteks pavīpsnāja.

— Ja, ieraudzījis zvēru, es skrietu pie savas cilts pēc padoma, tad būtu slikts mednieks. Risks ir gan tur, ļ'.an te. Drosmīgais riskē uzreiz, gļēvulis izvairās. Gļēvulis iet bojā pirmais. Vairāk man nav ko teikt.

— Inženieris?

Lokanā Roka piecēlās.

— Nezinu, kā pieņemts pie jums. Pie mums svarīgas lietas izšķīra virsaiši. Mēs neesam virsaiši. Tie atrodas uz Zemes. Lai viņi izlemj. Mēs izpildīsim. Nevajag domāt par sevi. Jādomā par visiem. Medībās ir citādi, te manam biedram taisnība. Taču mēs neesam medībās. I )rīzāk jau karā. Vadoņi izlēma, vai iziet uz kara takas, nevis karavīri.

— Stūrman, vārds tev4

— Ko sacīs cilvēki? — Spartietis it kā skaļi domāja. «— Nolems, ka esam izbijušies riska. Varētu to neņemt Vērā, ja vien būtu jēga vilcināties. Tās nav. Vai uz Zemes ir pravietis, kas nekļūdās? Nav. Ko darīs uz Zemes? Vaicās tiem, kas zina vislabāk. Kas zina vislabāk? Tie, kas sēž mūsu priekšā. To, ko viņi domā, viņi var pateikt mums arī šeit. Mūsu nav daudz, bet mēs katrs domājam savādāk. Uz Zemes būs daudz vairāk cilvēku un tie arī domās gan tā, gan citādi. Ar skaitļiem patiesību neatklāj. Mēs esam tur, no kurienes nevar atkāpties. Neatkāpsimies. Lai cilvēki, atceroties mūs, nesmejas.

— Uve Jorgen.

— Kad ekspedīciju sūtīja ceļā, bija zināms, ka nevarēsim uzturēt sakarus. Tātad saprata, ka lēmumus pieņems šeit uz vietas. Ikviens priekšnieks zina savu atbildības mēru, pienākumus un tiesības. Uzskatu, ka tāsx ir mūsu tiesības — pieņemt galīgos lēmumus. Karus ir uzvarējuši tie, kuru komandieri izlēma paši. Mēs varam Zemei paziņot kaut ko jaunu, bet tā neko jaunu nepaziņos mums. Jāiet uz priekšu.

. — Pateicos. Tagad mana kārta, — sacīja kapteinis. — Kurā gadījumā mēs paveiksim vairāk: ja aiziesim prom vai ja paliksim? Ja aiziesim, tad būsim tikai informācijas nogādā tā j i. Ja paliksim, tad varēsim rīkoties, būsim aktīvs spēks. Skaidrs, ka otrajā gadījumā izdarīsim vairāk. Uzskatu, ka cilvēkam vienmēr jācenšas paveikt dotajos apstākļos iespējamo maksimumu. Esmu par to, lai rīkotos.

— Mani draugi, — noteica Šuvalovs, — vairums no jums ir par to, lai paliktu ūn rīkotos. Tomēr… Jūsu motivācija skan pietiekami pārliecinoši, bet ja nu mēs kļūdāmies… Būtībā mēs taču izlemjam gan Zemes, gan savu likteni… •— Viņš sastomījās, viņam pašlaik ļoti pietrūka laikabiedru, cilvēku, ar kuriem viņš jutās nesaraujami vienots, ar kuriem kopā veidoja nedalāmu veselumu, kristālisko režģi, kur ikviens atoms zināja savu vietu un visi kopā nodrošināja sistēmas stabilitāti. Tie, kas atradās šeit, — ekipāža — nepazina šo laimi būt vienam no daudziem, viņi bija pieraduši būt patstāvīgāki, par visu paši lemt un paši atbildēt. Vai gan tā nebija milzīga necieņa pret pārējiem cilvēkiem, to noniecināšana? Bet viņa vienīgais laikabiedrs Averovs domā citādi.- Iespējams, ka viņš grib ātrāk iedarbināt savu aparatūru, izmēģināt un pārliecināties, — to var saprast, bet vai tam var piekrist? .,,

Piecēlās Mūks.

— Mēs ar Roku piekrītam pārējiem. Mums nebija

taisnība.

— Mani draugi, atklāti sakot, es nezinu, h Vai tiešām? …

Viņš apklusa, aizvēra acis un tā nosēdēja labu brīdi. Ta^ pacēla galvu..

— Labi. Izdarīsim visu, ko varēsim. Galu galā.. < Kaptein, tādā gadījumā vajag uzsākt montēt aparatūru, ur kuru iedarbosimies uz zvaigzni.

— Kad sāksim?

— Tūlīt pat, kaptein.

Objekts numur vienpadsmit bija ieguvis nosaukumu «Dāla zvaigzne». Šoreiz spīdekļa apzīmēšanai bija izraudzīts senā arābu alfabēta burta nosaukums. Zvaigznei bija arī savs kataloga numurs, bet ekspedīcijā to sauca vienkārši par Dāla zvaigzni — tā bija īsāk un skaistāk.

Šuvalovs- bija nodomājis, sašaurinot orbītu, aizvien vairāk pietuvoties obj-ektam, zvaigzni nepārtraukti zondējot tik ilgi, līdz kļūtu iespējams izdarīt viennozīmīgu Keciriājumu par briesmu realitāti vai arī par to, ka tādu nav,

Visi saprata, ka izpēte aizņems laiku un nemitīgi pieaugs draudi kuģim un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Taču izvēles nebija.

Lai cik tas būtu savādi, briesmu sajūta cilvēkus darīja možākus. Pirmām kārtām ekipāžu, jo briesmas atgādināja kaut ko no pagātnes, no jaunības, no tās dzīves, kuru viņi uzskatīja par savu vienīgo reālo un par tieso. Zinātniekiem briesmu un nerimto draudu sajūta bija kaut kas pilnīgi jauns, neko tādu tiem nebija nācies pārdzīvot. Neierastā sajūta pirmajās dienās tos nomāca, pēcāk paši sev par pārsteigumu viņi atrada tajā kaut ko pieņemamu. Viņiem likās, ka jaunā dzīve briesmās atšķiras no iepriekšējās, mierīgās tāpat kā šķidrums ūdensvadā no jūras ūdens. Tai bija asa garša un sma-ika, uzmundrinoša smarža, kas lika dziļi elpot un izjust katru ieelpu kā nozīmīgu un priecīgu notikumu.

Diez vai zinātnieki būtu pat sev atzinušies, ka tāda attieksme pret dzīvi viņiem radusies, iespaidojoties no sešiem citu laikmetu cilvēkiem, kuru attieksme bija tieši tāda. '

Visi strādāja ātri, ar tādu kā niknumu. Uz Dāla zvaigzni tagad raudzījās bažīgi. Skaistais spīdeklis bija izrādījies viltīgs. Gribējās visu ātrāk paveikt un atrasties tālāk no tā.

— Nē, Uli, tas nav medus, tā ir žults, īsts žults receklis. Pat ne žults. Liels dzeltens mežakaķis, kas slēpni gaida mednieku pienākam tuvāk .,. Gatavs.

— Piestiprināsim.

— Darīts. Smags gan .. ?

■— Tu esi nesis arī šo to smagāku, vai ne?

— Tas bija medībās. Tā krava nebija smaga. Es atceros …

— Ari tagad notiek medības, Pitek. Lielas medības. Uzmanīgāk, Roka, piegriez ciešāk …

— Mums būs piecas bultas gaisā, kaptein.

*— Jā, Roka, — piecas bultas gaisā. Šausim ātri un precīzi. Bruņinieks mūs izvedīs tieši uz mērķi.

Uve Jorgens slēdza klāt fīderu. Viņš pacēla galvu:

— Es pirmoreiz mūžā rīkošos ar ieroci, par kura uzbūvi man nav ne mazākā priekšstata. Savāda sajūta.

— Neuztraucies, Bruņiniek. Mums ir priekšrocības: mēs esam bruņās, bet ienaidnieks izģērbts kails. Tas gan nav bruņnieciski, vai ne?

— Dāla zvaigzne nav bruņinieks. Drīzāk saracēnis ar aizsegtu seju.

— Vai tad viņi, Bruņiniek, aizsedza sejas?

— Gadījās arī tā. Reiz.. Bet man jāpieslēdz nākamais. Pabeidziet.

— Vai saracēnis ir cilvēks? Nē, Bruņiniek, Dāla zvaigzne tomēr ir mežakaķis. Ļauns un dumjš meža- kaķis. Blusains.

— Kādas blusas? Pasteidzieties, puiši. Kādas blusas, Pitek?

— Tā, ko es toreiz ievēroju, nebija bite. Es domāju par biti, kad likās — zvaigzne līdzīga medum. Bet tas ir kaķis, kas tikai izlicies par medu. Ne jau bite, bites nerāpo pa mežakaķiem. Tā bija blusa, melna blusa uz dzeltenas vilnas … Pietiek! Labi!

— Biju jau piemirsis. Nekādi neizdodas apskatīt uzņēmumus. Vai atdevi tos zinātniekiem?

— Jā, tikai viņi arī nav apskatījuši. Visu laiku rēķina un rēķina.

— Labi, tas nav steidzami. Galvenais mums zināms. Nē, mēs divatā kondensatoru nepacelsim, Visi reijzē! Viens-divil

# * #

— Pateicos, kaptein. Darbs veikts spīdoši. Atklāti sakot, pat negaidīju… Viss ļoti labi. Tagad jāuzlādē baterijas. Kuģi — taupības režīmā. Visu jaudu — bateriju uzlādēšanai. Tam uzmanīgi jāseko, bet jāuzlādē maksimāli.

— Es zinu. Mēs taču ar to esam nodarbojušies.

— Jā gan, bet tie bija tikai izmēģinājumi…

— Tam nav nozīmes.

— Es ļoti priecājos, kaptein. Ko teiksiet, kolēģi Ave- rov?

— Esiet sveicināts, kapteini Uldemīr. Vienu mirkli.«» Pēdējie ieraksti apstiprina, ka mums taisnība: procesa attīstība principā atbilst Kristiansenam.

— Man ļoti patīkami dzirdēt… Vai jums kaut kas sakāms kapteinim?

— Tikai viens jautājums. Kad varēsim sākt?

— Ja baterijas uzlādēsim pēc noteikumiem, tad paies kādas sešas dienas: piecas uzlādēšanai un viena līdz- telpas drenāžai…

— Protams, kaptein, pēc noteikumiem, es jūs lūdzu —■ tikai pēc noteikumiem. Lai nebūtu ne mazākās paviršības, nekā tāda …

— Saprotams. Mēs visu izdarīsim tieši tā, kā vajadzīgs. .

Sķ # *

Kuteris ieslīdēja ellingā. Žalūzijas sakļāvas, iešņācās gaiss. Kapteinis Uldemīrš novilka cimdus un atspiedās pret sēdekļa atzveltni.

— Manuprāt, viss kārtībā.

— Jā, jums pilnīga taisnība. Jāteic, ka no ārpuses, no izplatījuma tas viss izskatās ļoti iespaidīgi. Es nekādi nebiju iztēlojies… Jā, taisni šausminoši. Ja es būtu Dāla ^zvaigznes iedzīvotājs, tad, goda vārds, būtu

nobijies.

• — Par laimi, uz zvaigznēm nedzīvo. Iekārta izskatās labij emiters ir pat skaists. Es guvu estētisku baudījumu …

— Ak jā, jūs esat estēts, kolēģi Averov. Jums tas piedodams: iekārta taču ir jūsu garabērns .. *

— Mūsu: kas gan mēs būtu bez jūsu teorētiskajiem priekšnoteikumiem?

— Protams, bet konstrukcija, mans draugs, ir jūsu, tikai jūsu. Tātad varam uzskatīt, ka viss gatavs? Kolēģi Averov?

— Jā.

— Kapteini Uldemīr?-^

— Baterijas pilnībā uzlādētas.

— Vai jūs nodrošināsiet nepieciešamo tēmējuma precizitāti?

— Mēs tūlīt pat veiksim manevru, lai īstajā brīdī tēmējumu vajadzētu tikai pakoriģēt. Kad sāksim laika skaitījumu? ~~

— Pašlaik — atpūta. Lai nevienam nedrebētu rokas izšķirošajā brīdī. Sāksim pēc četrām stundām.

Atlika četras stundas, kurās galīgi nebija, ko darīt. Vēlreiz pārbaudīt posteņus, pakavēties pie mehānismiem, paklausīties, kā burzguļo uzkrājēji, kā tikko dzirdami sīc baterijas, sajust, kā ož sakarsētais metāls.«. Ko vēl? Apgulties? Aizmigt neaizmigsi, un, kas zina, vēl sāksies atmiņas … Ieiet Atmiņas dārzā? Nē ..,

Kapteinis Uldemīrs paberzēja pieri. Kaut kas traucēja atslābināties uz šīm četrām stundām. Slikti. Ja kaut kas traucē, tātad kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu kapteinis

Uldemīrs bija uzticējies savai intuīcijai, un ari tagad nebija iemesla to apšaubīt.

Ja jau tā — apsekosim domās pareizajā secībā visas operācijas. Atcerēsimies katru detaļu, ikvienu sīkumu …

Tas aizņēma vēl vienu stundu. Atlika divas.

Varbūt šaubas izraisa kāds no ekipāžas locekļiem? Kāds ir noguris vai nervozē? Iespējams, kādam var visnepiemērotākajā brīdī nodrebēt roka, un cietīs tēmējuma precizitāte vai arī iekārta iedarbosies pirms laika?

Atcerēsimies cilvēku izturēšanos. Vēl pusstunda.

Nē, cilvēki izturējās kā vajag. Kā gan tādi cilvēki būtu varējuši izturēties savādāk? Ar viņiem kopā var ne tikai apšaudīt zvaigzni — ar viņiem var vadīt kuģi uz pašu zvaigznes centru, arī tad neviens nenodrebēs.

Kas ta'd liedz nomierināties? Varbūt kaut kas viņā pašā?

Nē, šoreiz viņš ir mierīgāks nekā jebkad. Nav jēgas kaut ko nožēlot, tātad — nav iemesla bailēm.

Kas tad, kas tad, kas tad?… Kur ir šis sīkums, šī blusa?

Stāt!

Blusa?

Ko tad, galu galā, Piteks bija redzējis? Te bite, tq blusa, bet kas tas bija īstenībā?

sfc H*

Četras stundas bija pagājušas.

— Simt četrpadsmit,** — skaitļotājs skaitīja laiku^ Pauze ilga minūti.

— Simt trīspadsmit. ?«

Pirmais pilots Uve Jorgens atlaidās pret krēsla atzveltni, pavicināja gaisā delnas, paņirbināja pirkstus.

Atkal izslējās taisni.

— Pats ierodas, — noteica Mūks.

Taču tie bija zinātnieki. Viņi apsēdās.

— Es ceru, ka viss gatavs? — Šuvalovs vaicāja.

— Simt… — nobubināja skaitļotājs.

— Es neredzu kapteini, — paskatījies apkārt, teica Averovs.

— Kāpēc? — Šuvalovs satraucās. — Kas noticis?

Uve Jorgens paraustīja plecus.

—• Kapteinim nav pieņemts jautāt. Viņš atnāks, kad uzskatīs par nepieciešamu.

— Bet, galu galā, viņa pienākums …

Uve Jorgens auksti, gandrīz vai ar nicinājumu palūkojās Šuvalovā.

— Kapteiņa rīcība netiek apspriesta.

Brīdi valdīja klusums.

— Georg, cik liela ir novirze?

— Astoņpadsmit sekundes, — stūrmanis ziņoja. »— Iedarbinu.

— Pirmā korekcija, — apņēmīgi sacīja Bruņinieks. Viņš uzlika rokas uz pults. — Uzmanībul Drošībai Sāku: pieci, četri… nulle!

Kuģis viegli notrīsēja. Uve Jorgens piemiedza acis, tās ledaini iezalgojās.

— Precīzi, — viņš apmierināts nomurmināja.

— Galu galā, tā ir gluži vienkārši necieņa pret mums visiem, — Šuvalovs niknojās.

— Esmu spiests jums atkal atgādināt, — skaidri noteica Uve Jorgens.

— Ir taču atlicis mazāk par stundu! Taisni neiespējami …

Averovs apņēmīgi piecēlās.

— Kolēģi Averovl

65

— Paklausieties..,;

3 — 2043

Averovs apklusa; kļuva dzirdami soļi.

•— Beidzot!

— Būs klāt.,* — atkal nomurmināja Mūks. — Ar dieva svētību,

Un viņš slepus pārkrustījās.

Ienāca Uldemīrs.

— Kapteini Uldemīr, — Šuvalovs atturīgi sacīja, — zināt, mēs esam nogaidījušies. Pieļauju, ka jums varēja būt iemesli,,,

Kapteinis pateica:

— Jā.

— Labi, par to parunāsim vēlāk. Esiet tik laipns, tagad komandējiet operāciju.

Kapteinis atbildēja:

— Nē.

— Kā tā — nē?

— Es tikko izskatīju uzņēmumus, *— kapteinis paskaidroja. — Neviens nebija atradis laiku, lai to izdarītu agrāk.

•— Atļaujiet uzzināt, ko tas maina?

—- Operācija jāatceļ.

— Kāpēc? •— iesaucās Averovs.

*— Tāpēc, ka vienā attēlu sērijā pilnīgi skaidri nofikr sēta planēta uz spīdekļa diska fona.

— Planēta? Piedodiet, šeit taču nav nekādu planētu …

■— Tātad ir, — kapteinis palika pie sava.

Iestājās klusums. Mūks Nikodims bilda:

-— Es taču sacīju: steiga nav padomdevējs …

Planēta — tas bija slikti.

Tas nozīmēja, ka uz Dāla zvaigzni nedrīkst nekādi iedarboties, kamēr nebūs neapstrīdami un droši pierādīts, ka uz planētas nav ne mazāko dzīvības pazīmju un

nekādu priekšnoteikumu, lai tuvākajā nākotnē tā varētu rasties.

Katrā ziņā tā bija noteikts Kodeksā, ko izstrādājusi Zeme ar tai tagad raksturīgo pamatīgumu.

Tomēr šis gadījums gan atbilda attiecīgajam .Kodeksa paragrāfam, gan neatbilda. Atbilda — jo te bija zvaigzne, uz kuru gatavojās iedarboties, un ap to diemžēl riņķoja planēta. Un neatbilda — jo zvaigznei bija neizbēgami jāuzsprāgst ne' pārāk tālā nākotnē, ja vien uz to neiedarbotos. Sprādziena rezultātā vispār nekas nepaliktu pāri no dzīvības, kas tur eksistētu, vai no apstākļiem, kas varētu stimulēt tās rašanos uz šīs planētas. Droši vien nekas nepaliktu arī no pašas planētas.

Pašlaik par to domāja vismazāk. Galvenais uzdevums bija tuvoties planētai un ieraudzīt, kāda tā ir. Ja uz planētas dzīvības nebūs, tad visi sarežģījumi atrisināsies paši no sevis un varēs rīkoties. Ja nu dzīvība ir…

Dīvaini: atraduši planētu ne pārāk lielā attālumā no Zemes, cilvēki sapņoja nevis par to, lai uz tās būtu kaut kāda — ja veiksies, pat saprātīga — dzīvība, bet, gluži otrādi, — vienprātīgi vēlējās, lai dzīvība netiktu atklāta.

Tādas domas nav raksturīgas cilvēkiem, taču gadījums bija ārkārtējs.

Baterijas izlādēja līdz labākiem laikiem. Ar to nodarbojās veselu nedēļus iekrāto enerģiju nācās atbrīvot lēni un uzmanīgi.

Iekārtu nedemontēja, bet atvienoja enerģijas avotus un vadības orgānus.

Divas nedēļas pēc nenotikušā eksperimenta kuģis tu- vojās planētai un sāka riņķot pa orbītu tūkstoš kilometru attālumā no tās virsmas.

Jo tuvāk nāca planēta, jo biežāk cilvēku sejās parādījās smaidi, — aizvien vairāk faktu liecināja par to, ka uz planētas dzīvības nav un nevar būt.

Tā atradās pārlieku tuvu spīdeklim, un, kā noskaidrojās, laika periods, kurā planēta apgriežas ap savu asi, sakrita ar periodu, kurā tā apriņķoja Dāla zvaigzni. Citiem vārdiem sakot, planēta visu laiku bija pagriezta pret spīdekli ar vienu un to pašu pusi kā Merkurs Saules sistēmā. Nekāda dzīvība nevarēja ne rasties, ne arī — vēl jo mazāk — attīstīties apstākļos, kad dienas puslode ir nokaitēta līdz vairākiem simtiem grādu, bet otrā valda visbargākais sals.

Planētu nepārtraukti novēroja. Drīzumā kļuva skaidrs, ka tai nav arī atmosfēras. Kad kuģis iegāja orbītā, visiem jau bija skaidrs, ko viņi ieraudzīs.

Viņu minējumi un cerības piepildījās. Tomēr, lai pārliecinātos galīgi, Uldemīrs, Uve Jorgens un Averovs iekāpa lielajā kuterī un nolaidās uz debess ķermeņa virsmas.

Pirms tam vfņi aplidoja apkārt planētai vairākas reizes nelielā augstumā. Uve Jorgens dažkārt nolaidās līdz dažiem simtiem un pat desmitiem metru. Pirmatnējs haoss, mežonīgi akmeņu krāvumi joņoja zem kutera tādā ātrumā, ka reiba galva. Averovs izbīlī ieķērās sēdeklī. Uldemīrs klusēja. Uve Jorgens smaidīja, piemiedzis acis.

Beidzot viņi nosēdās, un Averovs atviegloti uzelpoja. Tērpies skafandrā, Uldemīrs uz dažiem mirkļiem izgāja no kutera, lai paņemtu iežu paraugus. Viņš pabija ārpusē īsu brīdi un atgriezās nosvīdis, aizelsies no karstuma. Tā nekas neiznāca no svinīgas* izkāpšanas uz jaunatklātās planētas. Pie tam skafandrs bija domāts darbam kuģa dzinējiekārtu karstajā joslā un bija apgādāts ar varenu dzesēšanas un aizsargsistēmu.

Viņi pacēlās gaisā un bez starpgadījumiem atgriezās uz kuģa.

Laboratorijā izpētīja atvestos akmeņus. Ne uz tiem, ne arī smiltīs nekādas dzīvības pazīmes neatklāja. Tās tur nemaz nevarēja būt. Drīzāk jau pētījumus veica sirdsapziņas nomierināšanai. Starp citu, tīra sirdsapziņa — tas ir svarīgi.

Tomēr tur, kur ir viena planēta, var būt arī vesela planētu sistēma. Sirdsapziņa prasīja turpināt meklējumus tagad jau līdz galam. Pārmeklēt visu izplatījumu ap zvaigzni. Izsijāt caur smalku sietu. Izdarīt visu iespējamo.

» # *

Sardzē stāvēja simt divdesmit minūtes, pēc tam četras stundas atpūta. Atkal divas stundas — un četras.

— Maiņa. Vai neizdevās ar kādu iepazīties?

Uztraukumā Averovs pat pūlējās jokot. 1

— Pāris akmentiņu, — atbildēja Uve Jorgens. — Vispār — tukšums.

— Ak, kaut nu… — Averovs dziļi nopūtās. — Kaut nu…

— Piesitiet pie koka, lai piepildās. Līdz šim viss norisējis veiksmīgi, arī šoreiz var veikties. Šai neprātīgajai zvaigznei pietiek ar vienu planētu, kam tai vesels pulks? Tam neatbilst viņas raksturs. Vai ieskatījāties?

— Esmu gatavs.

•— Novēlu tīru izplatījumu!

Averovs palika pie ekrāniem viens. Melnais ekrāns bija pieslēgts lielajam optiskajam reflektoram. Gaišzilais — lokatoram. Mazais apaļais — graviteleskopam. Skatiens lēni slīdēja pār tiem. Kā dejas soli — Avero- vam ienāca prātā. Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs, Tukšs-tukšs, tukšs. Tukšs-tukšs, tukšs.

Viņš skatījās neatraudamies un nenovērsdamies. Vēl dažas stundas — un iespējamās dzīvības zona būs pārmeklēta. Ja tā būs tukša, varēs uzskatīt, ka tikuši cauri ar vieglu izbīlis planētas aiz šīs joslas, ja tādas tur ari eksistē, būs tikpat nedzīvas kā pirmā.

Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs ., *

Divas stundas paiet ātri. Tūlīt kāds atnāks nomainīt,

•— Maiņa! Nu, kas jauns?

•— A, tas esat jūs, stūrman? Pagaidām viss kārtībā.

— Labi.

Klusuma brīdis.

?— Vai ieskatījāties?

— Jā.

•— Novēlu neko neieraudzīt.

* i> *

— Kaptein, es nolēmu, ka laiks atkal uzlādēt baterijas.

— Klausos. Pavēlēšu ieslēgt uzlādēšanai.

— Mans draugs, mūs interesējošā josla praktiski apsekota. Ne mazāko aizdomu. Vēl kāda stunda — un,«. Nē, mēs meklējumus nebeigsim, bet tad jau būs visas izredzes, ka nekādu dzīvību neatklāsim.

•— Saprotu.

— Brīnišķīgi. Tātad dodiet rīkojumu par baterijām.

❖ * *

Atkal sardzē.

Viens-divi, trīs.

Averovs pieķēra sevi pie domas, ka viņam gribas dziedāt

Viens-divi, trīs. Tram-taram-tatā … Tatā … Tatā?..,

Nē. Tur nekā nav. Tā gluži vienkārši ir pašiedvesma, un patiesībā nekā nav. Jāaizver acis. Jāpasēž tā. Jānomierinās. Tagad var atvērt. Kas tur ir uz ekrāniem? Protams, ka nav nekā?

Optiskais rāda ķermeni.

Lokators meklē ar sekundes no vēlo jumu. Tūlīt tas uzrādīs attālumu un izrādīsies, ka priekšā ir gluži vienkārši kārtējais akmentiņš.

Lokators ilgi neuzrādīja. Tad noteica attālumu. Miljoni.

Graviteleskops. Kāda ir ķermeņa masa?

Planēta.

Averovs sajuta, kā dreb lūpas. Pāris minūtes viņš sēdēja, aizsedzis seju ar rokām. Pēc tam ieslēdza sakarus.

— Šeit observatorija. Dzīvības joslā atrodas planēta.

Kad atskrēja pārējie, viņš ar pirkstu parādīja uz ekrāniem, pagriezās un, šļūkādams kājas, aizgāja.

* * *

Viņi pielidoja tuvāk. Attālums līdz virsmai bija divtūkstoš kilometru. Virs ekvatora peldēja mākoņi. Lokatori uzrādīja: kalnu grēda, līdzenums, milzīgs, atkal kalnu grēda. Te acīmredzot jūra …

— Mani draugi, nolaidieties uzmanīgi. Atmosfēras, iežu proves.. s Apskatieties un centieties ātrāk atgriezties.

— Labi, — teica Uldemīrs. Viņš pievērsās Averovam.

— Es pieļauju, ka mākoņi vēl neko nenozīmē.

— Jā, — zinātnieks drūmi piekrita. — Bet virsmas temperatūra ir tāda, ka var gaidīt… Un atmosfēras sastāvs, un ūdens .. <

— Labi, tur redzēsim. Bruņiniek, lūdzu, kuteri.

Viņi ātri izlidoja caur mākoņiem. Nolaidās zemāk. Gar bortiem plaiksnījās zilas liesmiņas.

Lejā šalca meži.

Protams, šalkoņa nebija sadzirdama. Taču katrs, ieraudzījis tādu mežu, uzreiz saprata, ka tas šalc. Nevar nešalkt.

Uve Jorgens, ekspedīcijas pirmais pilots, vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Dzinēju svilpoņu slāpēja koku galotnes. Tās šūpojās: pūta vējš.

— Te mēs nenosēdīsimies, — Uve Jorgens secināja.

— Aplidosim vēl dažas reizes.

Bruņinieks uzņēma augstumu.

— Pagriezies par kādiem trīsdesmit grādiem pa labi.

Uve Jorgens pagrieza stūri.

Pēc četrdesmit minūtēm sākās stepe.

— Šeit var nosēsties.

— Pagaidi, — teica Uldemīrs.

Averovs darbojās ar kameru.

— Kustas, — viņš nomurmināja.

— Dzīvnieku bari, — Uldemīrs sacīja. — Simtie'm tūkstošu galvu. Uz Zemes kādreiz bijis tāpat. Piteks atceras. Roka arī.

— Kaptein, vai nosēžamies?

— Nē, Uve. Pagaidi.

— Ko tu meklē?

— Tu zini.

Viņi vēlreiz aplidoja apkārt planētai.

— Nē, — sacīja Uve Jorgens. — Te cilvēku nav. —• Viņš pasmīnēja. — Viņiem galīgi nebūtu veicies, ja viņi izrādītos šeit.

Uldemīrs pašķielēja viņā.

Pagāja vēl pusstunda.

— Uzmanību! Kas, jūsuprāt, atrodas tur lejā?

Uve Jorgens runāja savādā pusčukstā.

Averovs ieskatījās.

— Varbūt… Iespējams, ka tas ir dabas veidojums. Galu galā, arī uz Marsa kādreiz saskatīja kanālus ..

Uve Jorgens Riters fon Eks raudzījās uz priekšu, cieši sakodis žokļus. Kuteris strauji samazināja augstumu.

— Tas ir ceļš, — viņš nomurmināja. — Ceļš. Es jau nu gan zinu, kādi tie izskatās

Kuteris joņoja gar pašu virsmu.

— Sadursimies, — brīdināja Uldemīrs.

— Nesad-ursimies, — Bruņinieks pārliecināts atbildēja. — Skatieties! Cilvēki! "

Neapšaubāmi, tie bija cilvēki — vai arī tiem ļoti līdzīgas būtnes.

— Vai nosēdīsimies?

— Nevajag. Viss skaidrs. Vadi kuteri uz kuģi.

Atpakaļceļā viņi klusēja. Tikai pie paša kuģa Averovs nomurmināja:

— Cilvēki, īsti cilvēki. r . Ko nu lai dara?

Kapteinis un pilots saskatījās. Ne viens, ne otrs neteica ne vārda,

\

Dokumenti

Ekspedīcijas «Zonde» pilna sastāva sanāksmes pieraksts

Šuvalovs: Ko mēs spējam darīt?

Kapteinis: Nekādā ziņā mēs nevaram nolaisties ar kuģi uz planētas. Kā visiem zināms, ekspedīciju plānojot, tas nav paredzēts. Kuģis samontēts bezsvara stāvoklī izplatījumā. Uz planētas to saspiedīs paša svars. Protams, ja būs vēlēšanās, var nolaisties kuteros. Bet ar tiem mēs nepārvedīsim aparatūru.

Šuvalovs: Par to nav runa. Es vaicāju: ko mēs spējam darīt? Mēs neesam gatavi tādai rīcībai — nolaisties uz planētas ar attīstītu, saprātīgu dzīvību.

r Averovs: Tas ir dabiski. Neviens nezināja, vai zvaigznēm būs planētas. Ja nekļūdos, ekspedīcijas plānos ierakstīts, ka planētu atklāšanas gadījumā mums-jāaprobežojas ar novēro- sanu no orbītas, lai pēcāk būtu iespējams izpētei sūtīt citu, specializētu ekspedīciju.

Šuvalovs: Labi. Apstākļi var mūs piespiest novirzīties no plāna. Bet kontaktu problēma ir tik sarežģīta..» Kāda būs šejienes saprāta struktūra, komunikativitāte, attīstības pakāpe — par to varam tikai minēt. Mums vispār nav nepieciešamās aparatūras: fizioloģiskās, psiholoģiskās, lingvistiskās. Nāksies taču nodibināt kontaktus ne tikai tāpēc, lai no tā iegūtu kādus pirmos iespaidus. Kontakti mums nepieciešami, lai iegūtu konstruktīvus un pie tam ļoti svarīgus rezultātus.

Uve Jorgens: Tieši kādus rezultātus jūs domājat?

Suvņlovs: Manuprāt, tas ir pilnīgi skaidrs. Uz planētas eksistē saprātīga dzīvība. Pašreiz mūs nevar interesēt šī civilizācija, tās tehnoloģiskais līmenis un pārējie faktori. Secinājums ir viennozīmīgs — tagad mums jārūpējas ne tikai par to, lai novērstu draudus no cilvēces, bet arī par vietējo iedzīvotāju glābšanu. Kāpēc jūs raustāt plecus?

Uve Jorgens: Jūsu tā sauktā viennozīmība man nemaz neliekas tik acīm redzama.

Šuvalovs: Vai jūs runājat nopietni?

Uve Jorgens: Jaunībā es mēdzu jokot pie glāzes Mozeles vīna, bet, tā kā jūsu pasaulē vīna nav, tad es runāju pilnīgi nopietni.

Šuvalovs: Es netaisos par šo tēmu diskutēt. Jebkura saprātīga būtne ir līdzvērtīga cilvēkam, bet ikviena cilvēka dzīvība un drošība ir svēta, "fieši no tā es arī vadīšos. Tātad mums ir divi uzdevumi. Abos gadījumos skaidrs, kas jāveic, toties, vismaz man, pilnīgi nav skaidrs — kā to veikt. Lai aizsargātu cilvēci, mēs, rupji sakot, gatavojāmies šo zvaigzni nodzēst, paldies dievam, ka mums ir tādi līdzekļi. Taču vietējiem iedzīvotājiem, kā jūs saprotat, ar to mēs nepalīdzēsim, gluži otrādi — mēs viņus nonāvēsim. Mēs aprēķinājām.,.

Averovs: Jā. Ja zvaigznes starojums samazinātos par desmit procentiem, tad apstākļi uz planētas kļūtu pilnīgi nederīgi dzīvībai, kas tur pašlaik eksistē. Temperatūras pazemināšanās. Kataklizmas. Apledojums. Bads. Vispārēja bojāeja.

Kapteinis: Cik ilgā laikā?

Averovs: Ja mēs izpildīsim iecerēto operāciju *— domāju, ka citu izeju neatradīsim —, zvaigzne sāks izstarot līdztelpā ik gadus apmēram no divpadsmit līdz četrpadsmit procentu enerģijas. Pēc dažiem gadiem process palēnināsies, bet iedzīvotājiem jau būs vienalga: tie aizies bojā pirmajā gadā.

.Mūks; Vai tad nevar maķenīt lēnāk?

Averovs: Ne ātrāk, ne lēnāk. Centīšos paskaidrot … Mēs nepārvietosim zvaigznes enerģiju līdztelpā — tādu iespēju mums nav. Sis process regulējas pats, tā norise no mums nav atkarīga. Mēs varam, tā sacīt, tikai nospiest pogu — vai arī otrādi, nenospiest.

Kapteinis: Tātad viens gads.

Averovs: Praktiski mazāk.

Stūrmanis: Es gribu kaut ko pateikt. Mēs pašlaik domājam par to, kas ar viņiem • ? t ar cilvēkiem notiks, ja mēs nodzēsīsim zvaigzni,

Jādomā ari par to, kas ar viņiem notiks, ja mēs to nenodzēsīsim.

Kapteinis: Pareizi.

Uve Jorgens: Kas notiks ar viņiem? Viņi gluži vienkārši iztvaikos dažās minūtēs.

Piteks: Deviņās minūtēs, jo viņi atrodas deviņu gaismas minūšu attālumā no zvaigznes. .

Uve Jorgens: Tā ka viņiem jāiet bojā jebkurā v gadījumā. Viņi ir nolemti. Vai tad jālauza galva, meklējot neeksistējošu atrisinājumu? Glābsim Cilvēci — tas ir mūsu pienākums.

Šuvalovs: Es aizliedzu turpmāk tādas sarunas. Saprotiet: no tā brīža, kad mums kļuva zināms par šeit esošo dzīvību, neatkarīgi no savas gribas mēs esam uzņēmušies atbildību par tās glābšanu.

(Uve: Jorgens kaut ko neskaidri murmina.)

Šuvalovs: Nesaprotu,

Uve Jorgens: Tas bija citā valodā. Atvainojiet.

Šuvalovs: Lūdzu. Tātad — kādā veidā mēs varam izglābt iedzīvotājus?

Lokanā Roka: Ir tikai viens paņēmiens. Kad tuvojās aukstums, mēs devāmies uz vietām, kur bija siltāks. Mēs aizgājām. Lai arī viņi aiziet.

Averovs: Evakuācija? Acīmredzot vienīgā izeja?

Šuvalovs: Vai citi paņēmieni nav iespējami? Piemēram, atgādāt no Zemes un iedegt šeit mazu lokālu sauli? Cilvēkiem ir tāda pieredze.

Kapteinis: Tas būtu visdrošākais. Cik daudz laika vajag tādai operācijai?

Šuvalovs: M-m… Grūti atbildēt precīzi, bet, ņemot vērā ceļu turp un atpakaļ, varam ari ne- pagūt. Jo vairāk tādēļ, ka šī saule vēl jāizga- tavo: tās izstaro juma parametriem jāatbilst nevis mūsu spīdeklim, bet Dāla zvaigznei, tātad būs vajadzīgs laiks aprēķiniem, projektēšanai, izgatavošanai, izmēģināšanai. t . Jā, varam nokavēt.

Aveiovs: Tas atkrīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, lai no planētas vadītu tādu sauli, nepieciešama vissarežģītākā elektronika, lieljaudas enerģētiskās iekārtas, degvielas krājumi un iekārta tās transportēšanai, milzums speciālistu un tā tālāk. Sarežģīti un ne pārāk droši. Turklāt līdz šim tādām saulēm bijusi tikai palīgloma, tās nav pilnībā aizstājušas spīdekli.

Šuvalovs: Tātad evakuēt iedzīvotājus. Nešaubos, ka Zeme būs ar mieru piešķirt šīs pasaules iedzīvotājiem kādu no Saules sistēmas planētām vai arī atradīs apdzīvošanai derīgu kaut kur citur, Kaut vai planētu pie objekta' numur seši, atceraties?

Kapteinis: Viņiem pietiks pat ar nelielu apgabalu. Spriežot pēc mūsu novērojumiem no augšas, apdzīvota ir tikai neliela planētas daļa. Būtisks ir kas cits. Pagaidām esam atraduši vienīgi principiālu iespēju. Cik lielā mērā tā realizējama tehniski? Man te ir milzums neskaidrību,

Uve Jorgens: Visiem. Cik cilvēku apdzīvo planētu? Cik kuģu vajadzēs, lai tos pārvestu? Cik laika aizņems tik daudzu kuģu būve? Kur ņemt tiem ekipāžas?

Šuvalovs: Jānoskaidro, Lai noskaidrotu, vajadzīgi kontakti. Tādēļ arī par visu vairāk pašlaik man rūp kontaktu problēma. "

Averovs: Es neesmu pārliecināts, ka viņiem jau būtu nodibināta Kontaktu pārvalde.

Šuvalovs: Mans draugs, jūs ironizējat, bet tas ir nopietni. Protams, neviens no mums negaida, lai mēs te atklātu Kontaktu pārvaldi vai kaut ko tamlīdzīgu. Es pieļauju, ka iesākumam varētu uzzināt vismaz elementāro. Piemēram, kā iekārtota viņu sabiedrība. Kāda ir tās sarežģītības pakāpe. .

Averovs: Kāda starpība?

Šuvalovs: Liela, mans draugs. Te likumsakarība ir skaidra. Pieņemsim, ka jūs esat atlidojis un gribat vērsties pie iedzīvotājiem. Mūsu kolēģa stūrmaņa laikmetā visu izšķīra' pilngadīgo pilsoņu sanāksmē. Lokanās Rokas laikabiedri jūs aizvestu pie virsaiša, sasauktu kaut ko līdzīgu vecāko padomei un tur pieņemtu lēmumu. Kas attiecas uz tik attīstītu sabiedrību kā mūsējā …

Averovs: Tieši sabiedrībā, kas ir pietiekami attīstīta, pat ļoti sarežģītais ekspedīcijas jautājums tika izlemts ātri un vienkārši.

Šuvalovs: Gan tā, gan ne tā. Neaizmirstiet, ka ekspedīcijas jautājums brieda ilgi. Tas radās nevis uz ielas, bet pietiekami autoritatīvās organizācijās. Es nezinu, kā būtu Padomē izturējušies pret manām idejām, ja es tur būtu ieradies no ielas, nepazīstams, bez vērā liekama vārda zinātnē. Parasti mēs taču saņemam gatavu lēmumu un ļoti maz domājam par to, kādas procedūras rezultātā tas pieņemts. Nedomājam, cik liela loma te piemīt likumsakarībai, cik — nejaušībai… Tāpat, paņēmuši rokā kādu priekšmetu, mēs parasti nedomājam par tehnoloģijas un konstruktorkultūras līmeni, kāds bijis nepieciešams tā radīšanai, un kā šis līmenis sasniegts. Visur sava specifika, un detalizēti to pārzina tikai profesionāļi. Šajā gadījumā mēs neesam pat diletantu līmenī.

Aveiovst Tātad jūs uzskatāt, ka . <.

Šuvalovs: Domāju, ka vissmagākais būs nevis jautājuma atrisinājums, bet gan nostādne. Lai jūs saprastu, nepieciešams, lai jūs iepriekš uzklausītu. Dažkārt tas arī ir visgrūtākais.

Uve Jorgens: Baidos, profesor, ka jūs pārāk sarežģījat. Kādreiz tā nebija problēma. Daži spēcīgi, labi trenēti puiši — teiksim, Georgs, Piteks un Roka — vienā rāvienā atgādās šurp iedzimto, un te mēs tam ātri atraisīsim mēli, protams, ja viņam tāda vispār ir.

Šuvalovs: Mans draugs, jūs … liekat priekšā lietot vardarbību?!

Uve Jorgens: Mūsu kaimiņiem -kādreiz bija paruna: karā kā jau karā.

Šuvalovs: Atjēdzieties, vai tad mēs esam atlidojuši šurp karot? Mēs gribam šiem cilvēkiem tikai labu!

l/ve Jorgens: Ikviens karš sācies tāpēc, ka kaimiņiem vēlējuši labu — tikai pēc sava prāta.

Šuvalovs: Vai jūs uzskatāt, ka tas ir normāli?

Uve Jorgens: Man grūti atteikties no jaunības priekšstatiem.

Šuvalovs: Vai citi domā tāpat?

Georgs: Man tas liekas dabiski.

Roka: Kas tie ir par cilvēkiem, kļūs skaidrs, redzot, kā tie rīkosies.

Georgs: Jāglābj tikai glābiņa cienīgie". Un Viss.

Piteks: Izdzīvo stiprākais.

Mūks: Diez vai viņi tic Kristum.

Šuvalovs: Šausmas! Un jūs, kaptein?

Kapteinis: Es domāju, ka vardarbība ir pēdējais līdzeklis. Iepriekš jāizmēģina visi pārējie.

Uve Jorgens: Interesanti, vai jūs tāpat domājāt tad, kad …

Kapteinis: Kad?

Uve Jorgens: Labi, lai paliek. Galu galā mēs darīsim to, ko mums pavēlēs, kālab tad lieki runāt?

Šuvalovs: Tātad kontaktu nodibināšanai jālido man un jums, kaptein.

Kapteinis: Vai jums ir kāds plāns?

Šuvalovs: Ļoti aptuvens. Jāizvēlas neliela apmetne … Tieši neliela, jo lielā mēs uzreiz ap- maldīsimies. Jāsameklē vietējās varas pārstāvis un jālūdz, lai mūs saved kopā ar viņu galvenajiem vadītājiem.

Uve Jorgens: Baidos, ka tas būs tikai laika zaudējums. Evakuācija man vispār neliekas reālāka par kodoltermiskās saules uzrīkošanu.

Šuvalovs: Mums nav tiesību tā domāt! Nav tiesību! Mums jāglābj cilvēki, un mēs viņus izglābsim, lai tas maksā ko maksādams!

Kapteinis: Kā tad mēs ar viņiem sarunāsimies?

Šuvalovs: Kaptein, jūs uzdodat.. s m-m, ? ? naivus jautājumus, Kā lai es to zinu? Apstākļi rādīs.

Uve Jorgens: Vai uz pirkstiem?

Šuvalovs: Vai tad pirksti ir galvenais? Domu var izteikt arī uz pirkstiem, taču svarīgi, lai sarunas biedrs būtu spējīgs to saprast. Saprast

saturu, nevis formu, kādā tas izteikts. Tas nav tik vienkārši un atkarīgs no daudz kā. Jūs paceļat roku pie mutes — tātad gribat ēst. Katram cilvēkam tas ir skaidrs, bet, ja būtne uzņem barību, teiksim, pa durtiņām vēderā, vai tā varēs jūs saprast?

Kapteinis: Par ēdienu mēs kaut kā paskaidrotu. Bet kā jūs domājat viņiem izskaidrot astrofizikas virsotnes?…

Šuvalovs: Es taču jums saku: nezinu!

^ # ^

Ovāla sarkana saule iznira virs tālā apvāršņa. Pelēk- zaļajā, augstajā zālē krita garas ēnas, pēkšņi uzliesmoja negaidīti spilgtas ziedu uguntiņas. Sāka pūst viegls vējiņš, no spēcīgajām dzīvības smaržām reiba galva. Šuvalovs nopūtās.

— Kā uz Zemes … Vai iesim?

Viņi devās uz to pusi, kur aiz kokiem atradās pilsētiņa. Kuteris ar ieslēgtu mazu bāku palika guļam garajā stepes zālē, tās lokano, pūkaino stiebru apslēpts. Gāja klusēdami. Pieejot tuvāk, neapzināti palēnināja gaitu, pēc tam vispār apstājās. Pilsētiņa likās izmirusi.

— Vai vēl guļ? Diez vai…

Viņi stāvēja pakalnā, no kura pilsēta bija labi redzama.

— Skaisti, — Uldemīrs sacīja.

— Un savādi. Pievērsiet uzmanību: nav nevienas taisnas ielas.

•— Ļoti savdabīgs plānojums. Tā nav ģeometrija.

— Drīzāk tas ir… Drīzāk… Grūti nosaukt, ko man tas atgādina, bet katrā ziņā . < t

— Doktor, man tas liekas līdzīgs hieroglifam. Kādreiz es aizrāvos ar Austrumiem. Sarežģīts hieroglifs. Lai gan tādu neatceros; starp citu, galvot nevaru — hieroglifu bija tūkstošiem.

— Katrā ziņā jūtama mākslinieka roka.

— Jā. Interesanti.

— Tas mani iedvesmo, kaptein. Cilvēki ar augsti attīstītu estētisku izjūtu nevar mūs nesaprast. Lai gan, iespējams, būs grūti pielāgoties viņu domāšanai. Ja viņi domā tēlaini, nevis loģiski.,. Žēl, ka mūsu vidū nav mākslinieka. Kāpēc neviens te nav redzams?

— Varbūt tā nav pilsēta? — Uldemīrs šaubījās.

•— Kas tad, jūsuprāt? Nekropole?

•— Nē, kāpēc gan … Iespējams, ka mēs redzam tikai pilsētas augšējo, dekoratīvo daļu, bet dzīve noris tur apakšā… Mūsu, pareizāk, jūsu pilsētās uz Zemes …

— Tas, kaptein, būtu pieņemams citai civilizācijas pakāpei. Jūs pats teicāt, ka apstrādāta tikai neliela planētas daļa. Cilvēki lien pazemē, kad virspusē kļūst šauri. —■ Šuvalovs nopūtās. —• Tā nerīkojas aiz gara laika.

— Iespējams, ka jums taisnība, Uldemīrs piekrita. — Kas tad noticis? Epidēmija? Karš?

— Jūs domājat Zemes kategorijās. Iemeslu uzzināsim, bet žēl zaudētā laika: nāksies meklēt citu vietu,;

— Varbūt vispirms paiesimies pa ielām?

— Jā, protams, reiz jau esam šeit « *. Tikai uzmanīgi. Ja parādās pirmās, teiksim, tās pašas epidēmijas pazīmes, tūlīt pat atpakaļ. Interesanti, cik cilvēku varētu dzīvot tādā pilsētā?

Kapteinis padomāja,

— Iespējams, ka pieci tūkstoši, varbūt — desmit, Pat piecpadsmit,

— Ļoti nenoteikti, mans draugs, ļoti. Kāpēc tad piecpadsmit?

— Mēs nezinām, kāds ir viņu dzīves līmenis. Divu kvadrātmetru lielā telpā var pārgulēt divi un pat trīs, bet tai pašā laikā viens cilvēks var dzīvot desmitiem kvadrātmetru platībā. Tā ir vēsturiska kategorija.

—• Jā, mūsu nelaime tā, ka mēs neesam vēsturnieki. Kas gan varēja iedomāties, ka tie'būs šeit vajadzīgi? Vai Zemes vēsture šajos apstākļos mums maz var palīdzēt? Mēs visi grēkojam ar stihisku antropocen- trismu ,.. Varbūt tomēr atlikt izpēti, pieaicināt speciālistus … Vai ne, kaptein?

—' Diemžēl mums nav laika.

— Laiks… kad gan tā pieticis, mans draugs, kad? Ejam, ejam. Jo ātrāk satiksim kādu no vietējiem iedzīvotājiem, jo ātrāk atrisināsies mūsu problēmas. Tātad rīcības plāns…

Viņi sāka iet tālāk, pašķirot zāli, kas sniedzās pāri jostasvietai.

•— Rīcības plāns: satiekot kādu, mēs tūlīt pat liekam saprast, ka vēlamies redzēt viņu vadību, Viņiem noteikti ir kaut kāda vadība. Virsaiši, imperatori, parlaments — pagaidām. grūti pateikt, kas tieši. Stājoties kontaktā ar vadību, lūdzam to pieaicināt vietējās zinātnes pārstāvjus. Kā. jums, kaptein, liekas, vai viņiem te ir zinātne?

— Droši vien kaut kas ir. Kas attiecas uz tās līmeni…

•— Mans draugs, man liekas, svarīgs ir nevis zinātnes līmenis, pareizāk —- ne tik daudz līmenis, cik prāta zinātniskā ievirze. Ja tāda būs, mēs palīdzēsim viņiem izprast visu problēmas svarīgumu un sarežģītību. Atrisinājuši jautājumu par evakuāciju, sāksim gatavoties.

Iegūsim informāciju par iedzīvotājiem… Par ko jūs smaidāt, kaptein?

— Par informāciju. Vai jūs domājat,* ka tāda ir?

>— Informācija? Paklausieties … Labi, ļaunākajā gadījumā aprēķināsim paši. Es pieļauju, ka vismaz apmetņu skaitu viņi zina. Jeb vai jūs uzskatāt, ka…

— Es gluži vienkārši nezinu. Manā laikā jau apsekoja iedzīvotāju daudzumu, lai gan nopietni to vēl neregulēja.

— Ko ar jums lai iesāk, kaptein: jūs visu mērojat ar savu laiku. Vai vajag tik neatlaidīgi atcerēties? Bet lai nu paliek. Tātad jūs piekrītat manis ieskicētajam darbības plānam?

— Jā, — kapteinis teica. — Kamēr nav nekā labāka.

— Pats par sevi saprotams. A, beidzot arī ceļš!

Viņi iznāca uz ceļa: šaura nomīdīta zemes josla veda

uz pilsētu. Bija skaidri saskatāmas grambas.

— Te nu būs pirmā neapstrīdamā materiālās kultūras līmeņa pazīme. Ko šajā sakarā teiksiet?

Kapteinis ielūkojās ciešāk.

— Visdrīzāk tie ir vienkārši rati ar zirgu. Vai redzat — pakavu pēdas? Jauks vecs zirdziņš.

— Cik brīnišķīgi, vai ne? — Šuvalovs iejūsminājās. — Es nekad … Jālūko atcerēties … Nē, es nekad mūžā neesmu redzējis — kā tos sauca? Kaptein, jūs tikko tos pieminējāt!

— Vai ratus?

— Tiešām, tā tos arī sauca. Jā. Patiesi, nevar zināt, kad un ar ko satiksies …

— Starp citu, par tikšanos … —- Uldemīrs atgādināja.

— Vai jums radušies kādi apsvērumi?

— Man liekas, diezgan būtiski: vai mums vajag tik ļoti steigties?

— Atvainojiet, mans draugs, bet es jūs nesaprotu.

—- Gribētu atgādināt vienu: mums taču nav ieroču.

*t Kā nav?

— Ieroču. Mēs esam pilnīgi, neaizsargāti.

■— Vai tad mums kaut kas draud, protams, izņemot zvaigzni?

■— Nezinu, bet nav izslēgts.

— Apžēlojieties, kaptein, no kurienes jums tādas domas? Mēs taču uzskatām, ka šeit ir saprātīgas būtnes. *,

— Tas ir pārāk stiepjams jēdziens.

— Hm-n, nezinu. Turklāt uz kuģa nemaz nav nekā, ko varētu saukt par ieroci, ja nu vienīgi Averova aparatūra, bet tā mums nekādi nevar noderēt. Kālab gan mums būtu vajadzīgi ieroči? Un kur lai mēs tos ņemtu? Muzejā — bet tos mums neparko neatdotu, jūs nevarat iedomāties, cik liela alkatība raksturīga senlietu glabātājiem … Nē, Uldemīr, nekavēsimies un vadīsimies no hipotēzes par saprātu identitāti…

— Gribu cerēt, ka jums taisnība.

•— Ejam taču, ejam!

* * *

Viņi gāja pa ielu — platu, ar zāli aizaugušu joslu starp divās rindās izvietotām divstāvu mājām. Klusumu pārtrauca putnu kliedzieni.

— Savādi, pavisam savādi… Vai viņi būtu izmiruši?

— Viņu gluži vienkārši nav.

— Kaptein, mans draugs, tas jau manī arī rada izbrīnu. Nevar būt, ka viņi izbijušies no mums un aizbēguši. Mēs speciāli nosēdāmies naktī un iespējami klusāk … Vai ne, kaptein?

— Tiešām nezinu, ko domāt. Var būt…

— Kas var būt?

— Nē, es tāpat vien… Interesanti, no kā tās celtas.

— Jā. Gan uzzināsim. Un arhitektūra, kā jums patīk arhitektūra? Vai jūs kaut ko saprotat no arhitektūras stiliem?

■— Hm, — kapteinis noteica.

— Vai jūs ko gribat sacīt?

— Man ir dīvaina sajūta… Saprotiet, tas viss ļoti atgādina… ' „

— Runājiet taču, ko jūs vilcinātiesl

— Baidos pateikt kādu muļķību.

— Mans draugs, mūsu izteikumus neviens nepieraksta, un es domāju, ka esam sarunājuši jau milzums muļķību. Viena vairāk vai mazāk — tam nav nozīmes. Tātad? …

— Man liekas, es tās pazīstu: gandrīz tādas pašas mājas būvēja tajā laikā, kad es biju… Vārdu sakot, manā laikmetā.

•— Jūsu laikmetā?

— Tieši tā. Šīs raksturīgās aprises, lielie logi… Tiesa, es nezinu, cik ilgi pēc mums vēl turpināja tādas

būvēt.

— Vai jūs gribat sacīt, ka esat dzīvojis tādā mājiņā?

— Mēs tādās lielākoties atpūtāmies. Dzīvojām pilsētās, tāpat kā jūs.

— Pagaidiet. Ja katram laikmetam atbilst savs stils…

— Uz Zemes tā bija. Tomēr es pazīstu šīs celtnes, bet nekādi nevaru piekrist tam, ka mēs būtu nokļuvuši laikmetā, kas līdzīgs manējam. Tādā gadījumā šeit ostu pēc benzīna.

— Es arī nepieļauju tādu iespēju. Turklāt, cik atceros, arhitektūras stilus noteica celtniecības inženiertehniskais līmenis, materiālu veids.., No kā jūs būvējāt savas mājiņas?

9— No betona, ķieģeļiem ..

— Vai tad, jūsuprāt, arī šeit mājas būvētas no betona?

— Var pieiet un apskatīt. Kaut vai šeit. Goda vārds, savā laikā esmu redzējis desmitiem tādu mājiņu …

Nu ko, pieiesim ,,. Jā, bet kā mēs tiksim pāri ļ $« Kādēļ tas te ir?

— Sēta, — Uldemīrs paskaidroja. — Iežogojums. Lai neietu pie mājas klāt.

— Muļķības. Kāda jēga uzbūvēt māju un izdarīt tā, lai neviens tai nevarētu pieiet klāt?

— Neviens, izņemot tos, kam bija tiesības.

— Vai gribat sacīt, ka tādā veidā viņi aizsargājās no dzīvniekiem?

— Ak dievs, •— Uldemīrs nopūtās. Tagadnes cilvēki bieži vien nesaprata visvienkāršākās lietas. — Labi, pagaidiet, es tūlīt pārrāpšos pāri. *

— Es kopā ar jums, — Šuvalovs teica. — Ļoti interesanti, vai mājas iekšpuse arī līdzīga…

— Nē, Uldemīrs atsacīja. — Vai nu mazums pārsteigumu var tur būt. Vispirms es viens pats.

— Tā ja, — padomājis Šuvalovs noteica, — tas ir saprātīgi. Dīvaini, kaptein, bet jūs sākat mani inficēt ar savu piesardzību. Arī es jau sāku domāt, ka var gadīties kādi nepatīkami pārsteigumi, lai gan mans veselais saprāts un dzīves pieredze protestē pret to.

Uldemīrs jau bija pārrāpies pāri žogam cilvēka augstumā. Viņš atgriezās.

— Kādas dzīves pieredzi jūs domājāt?

Negals ar jums, —Šuvalovs atbildēja un atmeta ar roku. — Ejiet nu. Un esiet uzmanīgs.

* * *

Viņš iegāja dārzā. Iemīta taciņa veda apkārt mājai — acīmredzot ieeja atradās otrā pusē. Lielie logi no iekšpuses bija cieši aizklāti. Uldemīrs gāja, gaidot, ka teju, teju no stūra viņam virsū metīsies suns. Viņu pārņēma dīvaina sajūta: pēkšņi likās, ka nekas nav bijis un viņš uz Zemes uzmanīgi tuvojas kādai mājiņai, tūlīt satiks cilvēku un, nepiepūloties kontakta nodibināšanai, sāks runāties kā ar labu paziņu un tiks saprasts.

Viņš piegāja pie pašas mājas. Pārlaida ar roku pār balto un raupjo sienas virsmu. Ķieģeļi? No tiem nebija ne vēsts. Betons? Nē, diez vai tas bija betons. Uldemīrs iebāza roku kabatā un izņēma kutera startera atslēgu. Mēģināja paurbināt sienu, kas viegli padevās. Nē, kas nu par betonu, visticamāk, tas bija māls. Bet dziļāk? Koks. Tas jau sniedz priekšstatu par laikmeta līmeni. Lai gan uz Zemes no koka būvēja tūkstošiem gadu. Iesim tālāk …

Viņš apgāja mājai apkārt. Šeit bija pagalmiņš. Nekādu šķūnīšu vai garāžu, nekā, kas norādītu uz saimniecības, ekonomikas raksturu. Toties bija šūpoles. Uldemīrs juta, ka acis kļūst miklas. Šūpoles. Tādas pašas, kādās viņš bija šūpojies bērnībā.

«Jā,» viņš nodomāja, «šūpoles. Un koks. Arī mēs savā laikā būvējām tādas mājas. Mūsu logi. Un jumts.»

Kas te vēl ir? Aka. Tātad ūdensvada nav. Parasta, zemē ierakta aka ar diezgan primitīvu grieztuvi. Uldemīrs piegāja, ieskatījās iekšā. Tālu apakšā bija ūdens. Viņa seja atspīdēja uz gaišzilo debesu fona, vaibsti nebija saskatāmi. Pēkšņi sagribējās dzert. «Tu taču nezini, kas tas par ūdeni,» kūtri pretojās veselais saprāts. «Lai arī atmosfēra izrādījās derīga, tas vēl neko nenozīmēs».» Veselais saprāts aiz pienākuma protestēja, bet rokas pa to laiku jau satvēra ādas spaini — šo trauku nekā citādi nevarēja nosaukt —, kas lēni laidās lejā, iesiets spurainā virvē… Pie tās bija piesiets akmens, lai spainis iesmeltu ūdeni, nevis peldētu pa virsu. Uldemīrs pacēla spaini un nomalkoja. Garšīgs ūdens. Kaut kāda piegarša ir, bet labs, garšīgs, auksts ūdens.. %

Viņš nolika spaini zemē un pagriezās pret māju.

Te jau ir durvis. Visi apmēri — gan durvju, gan* pašas mājas — liecina, ka šeit dzīvo nevis vienkārši mums līdzīgas būtnes, bet cilvēki. Patiešām — spainis ir tik ļoti cilvēcisks izgudrojums… Un šūpolesl Kam tad tās domātas, ja ne cilvēkiem?

Labi, mēģināsim ieiet mājā.

Viņš apņēmīgi piegāja klāt. Lievenis — trīs pakāpieni. Uzkāpsim. Durvis. Droši vien aizslēgtas.

Uldemīrs nospieda rokturi. Durvis atvērās.

Aiz tām bija tumšs. Un Uldemīrs iegāja tumsā.

$ & tķ

Šuvalovs nepacietīgi mīņājās. Viņu tirdīja ziņkāre. Viņš paskatījās pulkstenī: bija pagājušas tikai sešas minūtes. Kapteinis varētu arī pasteigties. Bija pilnīgi neiespējami stāvēt un neko nedarīt: laiks gāja. Šuvalovs pašķielēja uz bezrūpīgi spīdošo sauli *un negaidot padraudēja tai ar pirkstu. Tūlīt pat atskatījās: vai kāds nav redzējis?

Viņam likās, ka kāds vai kaut kas pazibēja un nozuda aiz asā stūra tuvīnajā krustojumā. Taisnu stūru šeit, liekas, nemaz nebija. Kaut kas dzīvs. Vai tiešām kontakts tomēr notiks šeit?

Šuvalovs vēlreiz palūkojās uz māju. kapteiņa nebija. Tad zinātnieks, sirdīgi atmetis ar roku, steidzīgi, gandrīz vai skriešus, devās turp, kur bija ievērojis kustību.

Aiz stGra neviena nebija. Viņš apjucis apskatījās visapkārt. Paskrēja mazliet uz priekšu. Apstājās. Pagriezās atpakaļ. Atkal apstājās. Saņēmies skaļi uzsauca:

— Ei! Vai te kāds ir?

Ap viņu bija klusējošas mājas, nekur nebija manāma ne mazākā kustība, nebija dzirdama ne skaņa, tikai kārtīgajos dārziņos, kur auga koki un ziedēja sarkanas, zilas un violetas puķes, šalca lapotne. Puķes auga nevis kā pagadās •— ziedi veidoja rakstu, kam acīmredzot bija kāda jēga. Šīs līnijas bija pārāk sarežģītas, lai neko nenozīmētu.

-— Tikai tā licies, — viņš vīlies nomurmināja. Un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz to māju, kurā bija iegājis Uldemīrs.

Viņam aiz muguras stāvēja četri.

— Ahā, — Šuvalovs apjucis noteica. — Te nu jūs esat. Sveicināti.

Ikvienam, kas grib mūžu nodzīvot mierīgi, bez pārsteigumiem un uztraukumiem, es iesaku neiet svešās mājās, kur aizklāti logi un valda klusums. Paejiet garām, neļaujieties kārdinājumam, un jūs izvairīsieties no visa, kas varētu traucēt jūsu dzīves rāmo plūdumu, un vecumā jums nebūs tādu atmiņu, kas liktu ko nožēlot.

Tā ir novēlojusies gudrība, kā saka franči — asprātība uz kāpnēm. Toreiz es atrados tādā stāvoklī, ka man tieši bija nepieciešams kaut kas negaidīts, personīgi negaidīts, tā sacīt, mans personīgais piedzīvojums. Nepietika ar to, ka visa ekspedīcija bija nokļuvusi sprukās, kādās labāk jau nenokļūt. Man ar to bija par maz, jo kopīgais piedzīvojums neatviegloja manu stāvokli, nemazināja atbildību par kuģi un cilvēkiem, kas gūlās uz mani — kapteini un ko izjutu pat miegā. Nekad nebiju izvairījies no atbildības, bet tagad jutu, ka nepieciešama' atelpa, kaut kāda intermēdija, tas, ko manā laikā sauca par izlādēšanos. Tāpēc es piekritu (lai gan tas neatbilda noteikumiem) pavadīt Šuvalovu uz planētu kontaktu nodibināšanai ar tās iedzīvotājiem, lai gan pareizāk un saprātīgāk būtu bijis palikt uz kuģa: es atbildēju par kuģi, nevis par kontaktiem. Savu piekrišanu motivēju tā: ja kuģim vispār kaut kas draud, tad šo draudu avots ir tikai planēta, no izplatījuma tos gaidīt nevarēja. Aiz tā paša iemesla pārrāpos pār žogu un pagalmā padzēros aukstu akas ūdeni, bet pēc tam atvēru durvis, kas izrādījās vaļā, un devos tumsā.

Paspēru dažus soļus, izstiepis rokas, lai neuzskrietu kaut kam virsū; es virzījos uz priekšu piesardzīgi, cenšoties netraucēt klusumu. Tomēr zem kājām iečīkstējās grīda, un es pamiru, bet nekas nenotika. Mazliet pastāvēju, lai acis pierastu pie apgaismojuma, pareizāk — pie tā trūkuma, un sapratu, ka atrodos priekšnamā. Tas bija diezgan plašs, gandrīz bez mēbelēm, tikai pakaramais pie sienas, ļoti līdzīgs tiem, kādi bija uz Zemes manā laikā, un stūrī stāvēja tāds kā ķeblītis, kā soliņš — es nevarēju labi saskatīt un nemēģināju ari izpētīt. Priekšnams bija iegarens, .bez tām durvīm, pa kurām ienācu, tur atradās vēl divas — vienas pa labi, otras galā, man priekšā. Pārlaidu ar roku pār sienu, cenšoties atrast slēdzi, un neatradu to. Man tikai vēlāk ienāca prātā, ka mājā gluži vienkārši var hebūt elektrības. Viss bija tik līdzīgs tam, kas ir uz Zemes, ka likās, tikai jāieiet istabā un noteikti ieraudzīšu galdu . un dīvānu, kaktā televizoru, grāmatplauktu un pusduci krēslu, pie sienas zvērādu vai sienas segu, Šūniņa vai kāda cita akvareli. Kaktā būs stāvlampa, bet no griestiem nokarāsies gaismeklis ar plastmasas kupoliem divām trim lampiņām. Vārdu sakot, man likās, ka tūlīt atvēršu durvis priekšnama galā — jo tad, ja iešu pa labi, nokļūšu virtuvē, vannas istabā un tā tālāk —, atvēršu durvis uz istabu un kāds pagriezīs galvu, uz mirkli atraujoties no televizora, un pazīstamā balsī teiks: «Kur tu tik ilgi biji pazudis? Sēdies. Vai ēst gribi?»

Tik spēcīga šī grūti izskaidrojamā sajūta bija, ka man pēkšņi sāka likties smieklīgi te zagties uzr pirkstgaliem, it kā es būtu atgriezies mājās pēc nedēļu ilgas noziedzīgas prombūtnes. Noklepojos, lai brīdinātu to, kam jāatrodas istabā, lai nenobiedētu viņu ar savu negaidīto parādīšanos. Tad es piegāju pie durvīm un atvēru tās.

Es atvēru, iegāju, un man kļuva neomulīgi. Jo tas, ko es, kamēr acis pierada pie tumsas, biju tikko priekšnamā iztēlojies, patiesībā varēja eksistēt tikai manā iztēlē, to es lieliski zināju un iekšēji biju gatavs tam, ka īstenībā ieraudzīšu pavisam ko citu. Jo lielāks bija mans izbrīns, pat varbūt ne izbrīns, bet gandrīz vai bailes, kad ieskatījos un ieraudzīju, ka iztēle šoreiz ir it kā skatījusies caur sienu un redzējusi to, kas atrodas šajā telpā.

Jo te patiešām atradās galds. Un krēsli. Kaut kas bija piekārts pie sienas. Tiesa, nebija televizora un neviens* nesēdēja pie tā. Bet bija dīvāns. Un kāds aizmidzis gulēja uz dīvāna, ja ieklausījās, varēja sadzirdēt tikko manāmu vieglu, ritmisku elpu. Pie dīvāna bija paklājiņš, un tas, kas uz tā stāvēja, smieklīgi atgādināja mūsu Zemes čības bez kapēm, bet to lielums bija tāds, ka varēja nešauboties sacīt —• uz dīvāna guļ sieviete; starp citu, arī elpa liecināja to pašu.

Es pastāvēju, raudzīdamies viņā; viņa bija apsegusies ar vienkrāsainu segu — pustumsā nevarēju atšķirt krāsu. Es neskatījos pārāk cieši, lai viņa miegā nejustu manu skatienu un nepamostos (negribēju viņu modināt, pietika jau ar to, ka biju bez atļaujas ielauzies). Neizskaidrojamā jūtu uzplūdumā es nevis apmierinājos ar izlūkgājiena,rezultātiem, lai klusi izietu, atgrieztos pie Šuvalova un kopā ar viņu palauzītu galvu par to, ko darīt tālāk, — bet piegāju pie loga, piegāju droši, lai arī ne pārāk skaļi, atbīdīju cieši aizvilktos aizkarus —

istabā ielauzās rīts — un, pagriezies pret to, kura gu- lēja uz dīvāna, jautri un maigi sacīju;

— Miegamice, laiks celties!

Es tā pateicu. Biju aizmirsis, absolūti aizmirsis, ka atrodos uz nepazīstamas planētas nepazīstamā zvaigžņu sistēmā daudzu gaismas gadu attālumā no Zemes, kur šie vārdi varbūt līdzīgos apstākļos arī būtu vietā. Aizmirsis, ka reti kas spēj tā satraukt cilvēku kā pēkšņi blakus atskanošas svešas valodas skaņas, pat ar nosacījumu, ka manu runu viņš uztvertu tieši kā valodu, bet nevis, teiksim, kā suņa rejas. Es biju aizmirsis un tā pateicu.

Sieviete gulēja ar seju pret sienu; tagad viņa patri- nās ar vaigu, kā man likās, pret silto, mīksto, ērto spilvenu un miegainā balsī nomurmināja;

— Tūlīt, tūKt… vēl piecas minūtes …

— Nu… — es gandrīz iesāku runāt un pats aiz- rijos ar saviem vārdiem.

Viņa bija teikusi: «tūlīt». Un es to dzirdēju un sapratu. Tas nozīmē, ka mirkli pirms tam viņa bija dzirdējusi un sapratusi mani!

Es nebiju ne aizmidzis, ne arī piedzēries, jo šajā laikmetā biju paguvis to aizmirst. Biju vesels, nemurgoju, man nebija halucināciju.

Varbūt esmu iekļuvis lamatās? Iespējams, ka visas šīs mājas ir lamatas lētticīgiem atnācējiem no kosmosa — iekārtas, kas tumšajā priekšnamā analizē mūsu domas un atmiņas, bet istabā parāda mums to, ko mēs būtu gribējuši redzēt un dzirdēt, tādā veidā iemidzinot modrību, lai pēc tam izrēķinātos, kā to manā laikā aprakstīja Bredberijs un citi?

Ko gan vēl te varēja nodomāt?

Varbūt arī varēja, bet es gluži vienkārši nepaguvu.

Sieviete dziļi nopūtās, pagriezās pret mani un atvēra acis. Viņa ieraudzīja mani, un es ieraudzīju viņu. Ieraudzīju un teicu:

— Nanika?

— NanikaI — es iesaucos. — Vai tā esi tu?

Es būtu varējis arī nejautāt. Jo pilnīgi skaidri redzēju, ka tā ir viņa. Ja viņai, pieņemsim, būtu dvīņumāsa, esmu pārliecināts, ka nebūtu abas sajaucis. Bet šeit bija viņa pati un neviena cita.

Viņa atradās vēl kaut kur sapņu valstībā un lēni atgriezās no turienes. Viņas acis skatījās manī, bet sākumā neredzēja. Tad es sapratu, ka ir ieraudzījušas; viņa klusi izsaucās un aizklājās ar segu.

— Nebaidies, — es teicu. — Tas taču esmu es. Vai esi aizmirsusi? Tikai es.

Kas tu esi? — viņa bailīgi vaicāja.

Arī balss bija Nanikas, lai gan, protams, kas var galvot, ka atmiņa iznes tēlus un skaņas caur tik daudziem gadiem neizkropļotus? Katrā ziņā atmiņa man nedeva ne mazāko pamatu teikt, ka tā nav viņas balss.

— Esmu Ulis…

— Ķas tu esi? No kurienes? — Viņas balss kļuva stingrāka, viņa apskatījās visapkārt. — Kāpēc tu esi šeit? Vai ieradies pēc manis?

— Jā, — atbildēju. — Protams, pēc tevis. Tālu gan man nācās iet, lai tevi beidzot atkal atrastul

— Vai tevi sūtīja viņi?

Es paraustīju plecus:

— Kādi «viņi», Nanik?

Viņa samirkšķināja acis,

— Es.neesmu Nanika… Droši vient tu meklē citu, nevis mani.

— Nē, — es teicu. — Citu nav bijis. Ja arī kaut kas ir bijis, nav vērts atcerēties. Turklāt vai tad es biju vainīgs, ka tā notika? Zini ko, parunāsim par to citreiz.

Viņa skatījās manī un, liekas, neko nesaprata. Viņa joprojām atradās pusguļus, aizsegusies ar segu.

— Apģērbies, — sacīju. — Es novērsīšos. •

— Vai tu nevarētu iziet ārā? — viņa vaicāja. — Es neaizbēgšu.

Es padomāju.

— Nē, — pēc tam atbildēju. — Ja nu tu pēkšņi aiz- mūc? Vai atkal pastrādā kaut ko tādu pašu kā toreiz? Pēc tādiem gājieniem grūti palikt dzīvam. Ļoti grūti. Es neiešu ārā. Tikai novērsīšos. Ģērbies.

Es patiešām novērsos un nostājos pie-loga. Tas izgāja uz ielas pusi, un tur viņpus žoga bija jāstāv Šuvalo- vam. Tomēr viņa nebija. Nav varējis sagaidīt, nodomāju. Devies paklaiņot pa pilsētu, nemierpilns večuks … Es to nodomāju vienaldzīgi, jo pašlaik tam nebija nekādas nozīmes.

Šobrīd man viss bija vienalga. Nekādas nozīmes nebijāt tam, ka mēs atradāmies pie zvaigznes, kura ik mirkli varēja uzsprāgt kā katls ar bojātu drošības vārstu, kā kodolreaktors, kas vairs nepakļaujas kontrolei. Nekāda nozīme nebija tam, ka miljardiem cilvēku uz Zemes un visā Saules sistēmā un visiem cilvēkiem uz šīs planētas, lai cik to arī šeit būtu, draudēja nāves briesmas. Nieks vien bija tas, ka mans biedrs bija kaut kur pazudis, varbūt atgriezies uz kutera, bet varbūt iegāzies akā vai vēl diezin kur, — tam- visam vairs nebija ne graša vērtības. Jo šeit atradās viņa.

Manos gados vairs nav ilūziju ne attiecībā uz sevi, ne arī uz vīriešu dzimumu kopumā. Runā, tas esot mū-

4 — 2043 - 97

sos jau no pirmsākumiem, var jau būt, nestrīdēšos. Ne velti Kolā Brinjons teicis, ja viņam nāktos meklēt savu mīļoto vergu tirgū, kur pārdošanai izliktās meitenes sedz tikai pašu mati, tad vēlēšanās atrast mīļoto viņam netraucētu garāmejot pablenzt arī uz pārējām — viņš sev neatteiktu šo prieku. Tādi mēs esam, taču, ja jums veicies un liktenis lēmis tādu mīlestību, ka visas pārējās jums gluži vienkārši neeksistē, bet tikai viņa, • vienīgā, tad debesis var sabrukt, saule nodzist vai uzsprāgt, kā tai labāk patīk, — kamēr šī sieviete būs jums blakus, pasaule dzīvos. Tā notika ar mani, un ko citu man atlika tagad darīt kā šajā pašā mirklī aizmirst visu, kas tieši neattiecas uz viņu?

— Esmu gatava, — viņa sacīja man aiz muguras.

Es apgriezos.

Nē, lai kā arī viņu sauktu, tā tomēr bija viņa. Tiesa, viņas tērps man likās mazliet dīvains — manam laik- . metam tas būtu pārāk drosmīgs, Šuvalova laikmetam — vecmodīgs, bet tā bija viņa, un viss.

— Sveicināta! •— es teicu, piegāju tai klāt, apskāvu | un noskūpstīju, kā var noskūpstīt meiteni pēc šķiršanās, kas ilgusi kādus nieka divtūkstoš gadus.

Viņa nenovērsās, bet viņas lūpas palika aukstas un nekustīgas.

Tikai tagad es beidzot atjēdzos.

% * ®

— Apsēdies, — es sacīju.

Kaut kas uzdzirkstīja viņas acīs, viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās.

Es pagājos šurpu turpu pa istabu. Viņa neskatījās uz mani, bet Ģtingri vērās griestos. Es maršēju viņas ^ priekšā kā parādē un centos vismaz kaut ko saprast.

Tā bija Nanika. Viņas augums, ķermenis, garie, smagie rudie mati, lielās brūnās acis, mazā mute ar apaļīgajām lūpām. Tikko iezīmētie vaigu kauli, deguns, tas viss bija tik patiesi viņas, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas.

Nevarēja rasties ne mazākās šaubas arī par to, ka tā nav,un nevarēja būt viņa.

Ja' nu varbūt tikai piepildās pasakas par niEžīgo dzīvošanu un paradīze patiešām atrodas divtūkstoš gadu attālumā no mūsu laika un vienmēr atradīsies šādā distancē, pastāvīgi bēgot prom no mums …

Taču patlaban man nebija ne prātā tādi spriedumi.

Tā nevarēja būt viņa. Gan laikā, gan telpā mēs ar Naniku bijām izšķīrušies pavisam. Te tomēr bija gluži cita sistēma un cita planēta, lai gЈn viss tik ļoti atgādināja Zemi, ka diez vai varēja būt vienkārša sakritība.

Es nopūtos, piebīdīju krēslu un apsēdos.

— Labi, — teicu. — Mēģināsim šo to noskaidrot.

— Es neko nezinu, — viņa atsvešināti atbildēja.

— Kaut ko tu katrā ziņā zini vairāk nekā es.

Viņa tikai paraustīja plecus.

Es brīdi klusēju, prātā sistematizēdams jautājumus, kurus vajadzēja viņai uzdot. - •

— Kas jūs esat?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Vai tad tu nezini?

Es papurināju galvu. Tagad viņa palūkojās uzmanīgāk. Nopūtās.

— Zini!… Labi. Mēs esam cilvēki no cilvēkiem!

Tas man neko neizteica.

4*

99

•— Es pats redzu, ka cilvēki, nevis zirgi. Nezinu, kāpēc man ienāca prātā zirgi, tas bija smieklīgi, bet es nesmējos. — Vai jūsu ir daudz?

— Vairāk, nekā jūs domājat.

— Mēs? Kā tu zini, kas mēs esam?

— Kā tad nel — Viņa auksti pasmaidīja. — Tu esi pārģērbies, bet mēs jūs vienmēr pazīstam. Mani tu esi atradis, taču pārējos neatradīsi.

Es nopūtos un paberzēju ar plaukstām deniņus.

-— Nanik, mīļā, — es sacīju. — Nu, velns,.. Kā tevi sauc?

•— Vai tev nav vienalga? — Viņa sadrūma. — Sauc mani par Annu. Vai esi apmierināts'?

— Anna, — es nomurmināju, izgaršojot vārdu. Labs vārds, bet es biju» pieradis pie cita un negribēju no tā atteikties; ne velti senatnē ticēja, ka uzzināt kāda vārdu nozīmē iegūt pār šo cilvēku varu. — Anna… Skaisti, bet tev nepiestāv. Ja tev vienalga, tad saukšu tevi par Naniku. Tas tev piestāv.

Viņa uzmanīgi pavērās manī, nolaida un atkal pacēla acis, un šī kustība man bija līdz sāpēm pazīstama. Viņa vaicāja:

— Vai tu esi mīlējis tādu sievieti?

— Vēl turpinu, — īsi atteicu, jo man pašlaik negribējās par to runāt, bija pārāk daudz neskaidrību. — Vispirms aprunāsimies par nesaprotamo.

Viņa pacēla uzacis.

•— Tu nesteidzies mani aizvest.

— Kāpēc lai steidzos?

— A, tu gaidi, kamēr pienāks tavējie? Baidies, ka mani draugi atrodas tepat netālu?

— Tavi draugi, mani draugi… Tu taču nemaz nezini, kas es esmu, kas mēs esam …

•— Es jau tev sacīju: zinu.

• — Nē! Tu mani uzskati par kādu citu… baidos, ne pārāk labu. Mēģināsim noskaidrot. — Es nopūtos: man ļoti nepatika noskaidrot attiecības, bet likās — šoreiz bez tā neiztikt. — Mēs esam ļoti līdzīgi, dīvaini, līdz neiespējamībai līdzīgi.

Viņa neizpratnē paskatījās uz mani. Patiešām, tas bija diezgan drosmīgi -7- salīdzināt sevi, dzīves apbružātu vīrieti ap piecdesmit gadiem, ar skaistu meiteni, kurai droši vien vēl nebija pat divdesmit piecu.

— Nē, tu nesaprati. Nelūkojies pēc spoguļattēla…

— Tad es nepavisam nesaprotu, — viņa sacīja. — Kas var būt kopīgs mums un jums — cilvēkiem no Trauka?

— Ko?

— Tu taču esi cilvēks no Trauka — vai gan citādi tu būtu sācis mani izsekot?

— Es neesmu tevi izsekojis! Atradu tevi nejauši.. ? Ko tas nozīmē — cilvēks no Trauka?

— Tu kaut ko runā aplami. Beidz izlikties! — Pašlaik viņas acīs dega dusmas, bet arī dusmās viņa bija tikpat skaista kā toreiz. — No kurienes tu esi uzradies, ja nezini, kas ir cilvēki no Trauka?

— Labi, tad klausies, — es teicu. — Es patiešām to nezinu, un neviens no mums nezina. Mēs atlidojām no tālienes… no citas zvaigžņu sistēmas. — Te es apķēros. — Vai tu zini, kas ir zvaigžņu sistēma?

— Jā. — Viņa paskatījās griestos. — Esmu dzirdējusi vēl skolā. Bet… vai tad tur, uz zvaigznēm, dzīvo cilvēki? Tādi paši kā mēs?

— Es arī brīnos, — atklāti atzinos. — Tu nevari ne iedomāties, cik tas ir dīvaini: atlidot tik tālu un satikt cilvēkus, kas ne vien ir mums līdzīgi līdz vissīkākajai detaļai, bet arī runā tajā pašā valodā. Tas nevar būt gadījums, te jābūt kādam cēlonim. Kāds tas ir? Es gribu izprast…

Viņa skatījās manī, un no viņas sejas varēja redzēt, kā ticība viņā cīnās ar neuzticību.

— Ļoti savādi… — viņa lēni noteica. — Vai tu patiešām gribi, lai es tev noticu?

— Ak dievs, ko tad vēl?

— Tu patiesi runā mazliet savādāk nekā mēs… bet tas neko nenozīmē. Labi. — Bija redzams, ka viņa izlēmusi. — Ja gribi, lai es tev noticu, tad izģērbies.

Es būtu sapratis, ja man liktu paņemt rokā kvēlojošas ogles un turēt tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pierādītu, ka nemeloju. Kas attiecas uz izģērbšanos… Nemaz neesmu pret izģērbšanos sievietes klātbūtnē, bet ne jau vienmēr un … vispār.

— Izģērbies! — viņa nepacietīgi atkārtoja. — Tu taču zini, ko gribu ieraudzīt.

Droši vien tajā brīdī izskatījos briesmīgi muļķīgs, jo nevarēju neko saprast.

— Nu? — Viņa piecirta kāju.

— Labi, — es drūmi noteicu.

Patiešām, ir vēl viena situācija, kad var izģērbties sievietes klātbūtnē. Iedomāj iesr ka esi atnācis pie ārstes, un tās prasība tev liksies pilnīgi dabiska.

— Lūdzu, — es sacīju un atpogāju kombinezonu. — Tu pateiksi, kad vajadzēs apstāties.

Man nekad nav bijis nepatīkami izģērbties: izskatījos . pietiekami labi saviem gadiem, jo raizes, kas atstāj pēdas mūsu sejā, parasti neskar ķermeni, ja vien, protams, ,jūs neesat karojis. Noģērbu kombinezonu un no- , liku to uz krēsla atzveltnes. Novilku kreklu. Viņa skatījās sānis.

— Vēl?

•— Novelc to, — viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs.

Es novilku sporta krekliņu un stāvēju viņas priekšā, nolaidis rokas un mazliet ievilcis vēderu. Viņa pagriezās pret mani, un likās, viņa tūlīt no kaut kurienes

izvilks fonendoskopu un sāksies ierastais: «Elpojiet — neelpojiet». Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa tikai paskatījās uz manu vēderu. Vispirms pavirši. Pēc tam paliecās uz priekšu un ieskatījās uzmanīgāk. Beidzot ap- siekafoja pirkstu un stingri paberzēja ādu pie nabas.

— Man kut, — es drūmi sacīju.

Viņa ieskatījās man acīs.

— Pareizi… Vai tiešām tās tev nekad nav bijis?

— Kā, velns parāvis, kā?

— Trauka zīmes. Tu atkal izliecies…

— Labi, —■ es nikni noteicu. — Vai drīkst apģērbties?

• Man ienāca prātā, ka tagad nebūtu par ļaunu likt izģērbties arī viņai aiz tikpat muļķīga iemesla, un es pat būtu varējis iztēloties, ko ieraudzīšu, jo no zināma vecuma vīrieši jau diezgan labi atšķir sievieti no tā, kas viņai mugurā. Es zināju, ka attiecībā pret Nahiku neko tādu nebūtu atļāvies pat domās.

— Ko man tagad izdarīt? Varbūt nostāties uz galvas? • Vai lidot pa gaisu?

Viņa nepievērsa uzmanību manam aizkaitinājumam. Arī ar to viņa atšķīrās no Nanikas, kas noteikti būtu pavaicājusi: «Vai esi apvainojies?»

— Labi… Ko tu gribēji man jautāt?

Beidzu ģērbties, aizvilku kombinezona rāvējslēdzi.

■— Kas jūs esat?

— Kā tā — kas mēs esam? Cilvēki, T ?

— Jā. Tieši tas jau ir apbrīnojami. No kurienes jūs šeit esat radušies?

— Tas jāvaicā tev* Jo mēs šeit dzīvojam no paša

sākuma.

— Kad bija šis sākums? Tu taču esi skolā mācījusies

vēsturi!

Viņa .pamāja,;

— Jā, bet skolā māca, ka esam cēlušies no Trauka. Taču mēs domājam, ka no cilvēkiem. { ? Ka pašā sākumā bijuši cilvēki.

— Kas tas ir — Trauks?

— Tomēr savādi, ka tu nezini. Tas atrodas galvaspilsētā. Vispār tā ir liela māja. No tās cēlušies gan paši pirmie cilvēki, gan mēs visi. Tā māca skolā. Mēs esam attīstījušies un sasnieguši Līmeni. Tagad mums ir Līmenis.

— Līmenis?

— To, kā mēs dzīvojam, sauc par Līmeni.

— Un kāds šis Līmenis ir? Kā jūs dzīvojat?

— Labi, *— viņa noteica. — Mums ir labi.

Es pavīpsnāju.

—- Labi gan — ja tu baidies, ka tevi nenoķer…

— Tas ir kas cits, — viņa atbildēja. — Tas nav Līmenis. Lai gan, iespējams, ir ar to saistīts… Saproti, mēs — tādi kā es — neticam, ka esam cēlušies no Trauka. No kurienes tādā gadījumā cēlies pats Trauks?

•— Tā ir sarežģīta filozofiska problēma, — es piezīmēju.

— Es nezinu, kāpēc nedrīkst domāt, ka arī pirms Trauka bijuši cilvēki. Skolā skaidroja: tā nedrīkst domāt, jo tad rodas jautājums, kur cēlušies tie cilvēki, kas bija pirms Trauka, un tā tālāk, — rodas burvju loks.

— Kāpēc tu pati domā, ka tādi cilvēki bijuši?

— Nezinu… Iespējams, tāpēc, ka tā domājuši mani vecāki.

— Tu saki — Trauks… Vai esi to redzējusi? — Pēkšņi sapratu, ka šis Trauks var būt kosmiskais kuģis — ļoti var būt… — Kāds tas izskatās?

—. Es jau teicu: liela māja .. s .

— Bet iekšpusē? — Es nodomāju, ka celtne var būt arī tikai paviljons, kas uzbūvēts ap kuģi vai ap to, kas no tā palicis pāri. — Vai esi bijusi iekšpusē?

— Ko tu runā, protams, ka nel Tur nevienu nelaiž.

— Tātad tas nav muzejs?

— Nē. Muzeji mums ir, tajos atrodas visādi priekšmeti, kurus mēs esam lietojuši pirms Līmeņa sasniegšanas. Trauks nav muzejs.

— Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs templim?

—' Kas ir templis?

— Vai jūs ticat dievam?

— Dievam?

— Kādu pielūdzat, lūdzat kaut ko .. ?

— Es tevi nesaprotu …

— Tātad ne. Savādi. Kaut kam taču jūs ticat?

— Mēs ticam tam, ka esam cēlušies no cilvēkiem. Viņi — Traukam. Un Līmenim.

— Kā var ticēt Līmenim? Nesaprotu.

— Es tev teicu, ka dzīvojam labi. Viņi saka, ja mēs gribēsim mainīt Līmeni, tad kļūs slikti. Viņi vienmēr rūpējas par to, lai Līmenis neizmainītos, lai nekas nemainītos. Lai viss būtu tāpat kā vakar.

— Bet tu?

— Es… Mūsu vidū ir tādi, kas saka — tas nav pareizi. Jābūt attīstībai.

— Ko saka tie, kas valda pār jums?

— Vai Līmeņa Sargātāji?

— Lai būtu Līmeņa Sargātāji.

— Viņi saka, ka attīstībai jābūt, bet citādai — Līmenim nav jāmainās. Viņi saka, ka attīstībai jābūt mūsu attiecībās. Mums vairāk jāmīl citam cits un visi, visi pārējie. Arī fiziski jāattīstās. Jāpiedalās spēlēs un tā tālāk.

— Kāds jums ir īpašuma veids?

s— Es nesaprotu,

— Kam pieder tas, ar ko jūs strādājat, kam pieder zeme un tas, kas uz tās aug ..

— Es neesmu par to domājusi. ?* Nav tā iznācis…

«Mīļā Nanika jeb Anna,» es domāju, «politiski izglītota tu esi vāji, neko darīt. Tomēr ļoti labi, ka esmu te saticis tevi un nevis kādu vietējo akadēmiķi.»

— Tad tā jūs dzīvojat. *5 Saki, ko dara ar jums, kad noķer?

— Ar tādiem kā es? Kas tic, ka cilvēki cēlušies no cilvēkiem? Tādus māca. Iedveš viņiem, ka esam cēlušies no Trauka.

■— Skaidrs. Bet ar tiem, kas runā par attīstību?

— Ar tiem? — Viņa padomāja. — Patiešām nezinu … Runā, ka tos pārceļ uz kādu citu vietu. Tur, kur rok bedres un ceļ torņus.

— Kas tad tas vēl?

— Teicu jau, ka nezinu. Tikai esmu dzirdējusi, ka tur ir ļoti karsts un ceļ torņus. Tas atrodas tālu dienvidos, kur nekas neaug.

—• Ak tā, — es noteicu. — Un kas dzīvo šajā pilsētā?

— Tu taču redzi: neviens.

—• Neviens? Bet tu?

— Ak, es šeit nedzīvoju, tikai pārnakšņoju.

— Kāpēc? — Pēkšņi sajutu, kā šķietami sen aizmirstās greizsirdības jūtas uzvandās krūtīs un aizžņaudz kaklu. — Vai tev šeit tikšanās?

Neko neteikusi, viņa pagriezās un sāka raudzīties pa logu. — Jau atkal tu …

Kas ar mani notiek: arvien aizmirstu, ka tā nav Nanika!

— Piedod.. Protams, muļķīgi. Un tomēr — kā tu pēkšņi gadījies šeit?

— Tev nav jāzina,viņa nepagriežoties sausi atbildēja.

>— Labi… Saki, kāpēc šeit neviens nedzīvo?

•— Kādreiz dzīvoja… Tad izlēma, ka tas ir pārāk tuvu f . .

— Kam?

— Vietai, kur kaut kas atrodas ..

«— Lūdzu, runā saprotami!

— Es nevaru savādāk! Tur kaut kas atrodas .. Turp nedrīkst iet, turp neved ceļi. Tikai ar Līmeņa Sargātāju atļauju…

— Svētais Līmenis! Tātad pilsēta atradusies pārāk tuvu šai vietai? Kas tad tur tāds ir?

— Es nezinu, saproti jel. Nezinu. Zinu tikai to, ka šeit dzīvojuši cilvēki, kā parasti dzīvo pilsētās. Reiz kāds no viņiem mežā kaut kam uzdūries… Dzirdēju, ka Sargātāji satraukušies, jo varējusi notikt kāda nelaime. To cilvēku aizsūtījuši būvēt torņus, bet visus pārējos pārcēluši, un pašu pilsētu drīz iznīcināšot. Jau pašlaik vairs nedrīkst nākt šurp.

— Tu tomēr esi atnākusi. Es noprotu, ka esi nolēmusi nokļūt turp un palūkoties, kas īsti tur atrodas. Vai man taisnība?

Anna klusēja.

— Un droši vien neesi viena pati?

Viņa klusi vaicāja:

— Vai gribi, lai tev ticu?

Viņas balss bija neparasta, turklāt jautājums man atgādināja to citu, seno …

— Gribu gan, — ļoti patiesi atbildēju. Es gribēju. Es taču viņu mīlēju, nedomādams par to, ko tad, galu galā, pašlaik mīlu: pagātnes Naniku vai pašreizējo Annu.

•— Tad nevaicā.

— Labi. Taču saproti, ka mani tavs stāsts ļoti ieinteresējis. Vai zini, kur tā vieta atrodas?

— Nē. Jāatrod taciņa. s . Tai jāsākas kaut kur šeit, pilsētas tuvumā…

— Taciņa… — es nomurmināju. Man nebija nekādas vēlēšanās maldīties pa meža biezokni. — Kā tev liekas, vai tālu būtu jāiet?

— Esmu dzirdējusi — ja no rīta iziet, tad ap pusdienlaiku var tur nokļūt.

— Ar ko?

•— Kā — ar ko?

— Ar ko turp nokļūt? Ar mašīnu, zirgu?

■— A .., Protams, kājām.

— Karavīra norma — trīsdesmit kilometru.»? Nē, nē, es pats ar sevi… Pieņemami. Vai tur kaut ko no augšas varēs ieraudzīt?

•— Nezinu. Droši vien tur jābūt kaut kam ļoti lielam, citādi to gluži vienkārši aizvestu prom un iznīcinātu pilsētu.

— Tev taisnība. Tur jābūt kaut kam ļoti lielam, —» es piekritu, iztēlojies savu kuģi, kas pašlaik, no šejienes nesaskatāms, atradās orbītā. — Tātad mums ir cerības to, kas tur atrodas, saskatīt no augšas.

— Nē. Mēs mēģinājām skatīties no šejienes, no visaugstākā koka. Droši vien pārāk tālu.

— Es nerunāju par koku<ss Iesākumam esam noskaidrojuši pietiekami. Ejam.

Viņa nevarēja izšķirties.

— Vai tad tu baidies?

Viņa tikko jūtami piesarka.

— Nē… Es tikai negribu nekur iet. Man vēl jāpakavējas šeit.

— Es saprotu. Tici: ir ļoti svarīgi, lai tu nāktu man līdz. Svarīgi mums visiem. Pēc tam mēs noteikti sameklēsim tavus draugus,

i 08

Tas ir kontakts, es domāju. Tas pats kontakts, par kuru prātoja Šuvalovs. Man tas gadījies tāds, par kuru ne sapņot nevarēju. Pat ja nebūtu kontakta nepieciešamības, tik un tā es viņu nebūtu atlaidis, nezinādams, vai vēl tiksimies. Jebkura cita meitene nemaz nedotos man līdz, bet viņa palūkojās manās acīs un visu saprata. Vismaz es nodomāju, ka viņa saprata. Ļoti gribējās tā cerēt — ja es būtu pūlējies visu izteikt vārdos, viņa nebūtu klausījusies. Vārdiem jānobriest, bet skatiens dzimst zibenīgi, un tam notic kā zibenim — uzreiz.

— Labi, — viņa piekrita. — Iešu tev līdzi. — Viņa paķēra savu diezgan apjomīgo somu, ko agrāk nebiju ievērojis.

— Dod šurp, es ..

Viņa atdeva somu.

Bija taisni neiespējami viņu nenoskūpstīt, kā vienmēr darīju atvadoties, lai gan pašlaik mēs neatvadījāmies. Viņa izbrīnīta palūkojās manī, un es sapratu, ka tas laiks ir pagājis, bet cits vēl nav sācies.

Izgājām priekšnamā. Tagad arī es sajutu vēso, nedzīvo smaržu, kur§ piepilda pamestas, neapdzīvotas mājas. Durvis aiz mums aizvērās. Anna pārliecināti devās uz vārtiņiem — tie izrādījās gluži citā pusē. Mēs izgājām ārā.

Lai nokļūtu tajā vietā, kur es rāpos pār sētu, nācās meklēt šķērsielu. Tas aizņēma dažas minūtes. Šuvalova nebija. Es paraudzījos visapkārt. Ne vēsts^. Iesaucos:

— ŠuvalovI Kur jūs esat?

Anna mani satvēra pie rokas.

—- Tik skaļi nedrīksti

— Neviena jau nav.

— Kā tu zini?

Paraustīju plecus. Šuvalovs bija pazudis, neatstādams »

nekādu pēdu, pat ne zīmīti vai ko citu tamlīdzīgu. Diezin vai bija prātīgi meklēt viņu pilsētāt lai arī pilsētiņa nav liela, taču vienu cilvēku tajā varēja nomeklēt veselu dienu un neatrast. Šuvalovs nav bērns, un viņam jārīkojas loģiski. Visdrīzāk, ka viņš ir atgriezies pie kutera un gaida mani tur. Tiesa gan, mēs tā nebijām norunājuši, bet neko citu nevarēju iedomāties.

— Vai tu nebiji viens? — Anna vaicāja.

■— Bijām divatā.

— Varbūt…

— Kas ir?

— Varbūt viņu ieraudzīja . i«

— Kas?

— Vienalga. Es taču teicu: šeit nedrīkst atrasties.

Sāku uztraukties.

— Ejam, — es apņēmīgi sacīju.

Devāmies uz to pusi, kur garajā zālē atpūtās mans kuteris. Anna gāja blakus, es pašķielēju uz viņu, ieelpoju smaržīgo gaisu un nopriecājos, ka esmu nodzīvojis līdz šai dienai.

Pie kutera Šuvalova nebija, tikai kaut kādi kukainīši sildījās uz matētā gaišzilā apšuvuma.

•— Nu vairs nav labi, — es atklāti atzinos. — Klausies, ja viņu patiešām kāds ieraudzījis, kas ar viņu var notikt?

Viņa padomāja.

— Viņu droši vien aizveda .r

— Kurp?

— Nezinu. Jāaprunājas ar puišiem — varbūt viņi ir ko redzējuši un zina

Acīmredzot nekas cits neatlika. Atvēru kupolu un ar žestu meitenei norādīju: laipni lūdzam. Viņa vilcinājās tikai mirkli, pēc tam varonīgi pārkāpa pār zemo bortu un apsēdās manā vietā, jo šis sēdeklis bija pirmais, ja

iekāpj no kreisās puses, bet mazā kuteri tikai tā var iekļūt. Es teicu: «Nē, paej tālāk,» — un viņa paklausīgi pārsēdās. Tad iesedos es, aizvēru kupolu, un uzreiz kļuva vēss: nebiju izslēdzis gaisa kondicionētāju, jo diena solījās būt karsta. Pavēros Annā un pasmaidīju, un ari viņa pasmaidīja. Domāju, ka viņa bija pamatīgi pārbijusies, bet centās to neizrādīt.

Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi. Nedzirdēju neko citu kā troksni un sprakstoņu. Bija tik lieli traucējumi, it kā tuvumā darbotos lieljaudas energoiekārta, bet šeit taču tādas nebija un nevarēja būt. Izmēģināju rezerves frekvenci — rezultāti tādi paši. Tas man ļoti nepatika, bet kavēties nedrīkstēja.

— Nu, — uzsaucu, -r vai braucam?

Anna samirkšķināja acis, varēja redzēt, ka viņai mēles galā tā vien svila jautājums, bet viņa noturējās un neko nevaicāja. Es uzskatīju to par labu zīmi. Ja es viņai absolūti neko nenozīmētu, būtu jautājusi — kad sievieti māc ziņkārība, grūti viņu piespiest klusēt. Taču viņa baidījās manās acīs izrādīties muļķīte, tātad mans viedoklis viņai ir svarīgs. Iesākumam tas nebija slikti.

Ieslēdzu starteri, un starta gravigēns uzsāka savu grūtsirdīgo dziesmiņu.

Dokumenti

Astotā apgabala tiesnesim Ziņojums

Pilsētā, kurā nevienam nav jābūt, mēs satikām nepazīstamu cilvēku. Bijām norīkoti izvest no mājām mantas. Šis cilvēks gāja pa ielu un kliedza, pēc tam apstājās un kaut ko murmināja. Piegājām klāt. Viņš ar mums sasveicinājās. Mēs atbildējām, un viņš, kā mums liekas, izbijās. Katrā ziņā viņš nevarēja uzreiz runāt tālāk un viņa acīs parādījās asaras.

Viņš nav ģērbies tā kā mēs un runā savādāk, bet viņu var saprast, un viņš saprot mūs.

Mēs vaicājām viņam, kāpēc viņš atrodas šeit. Viņš atbildēja, ka meklējis mūs. Vaicājām, kas viņam ir mums jānodod. Viņš teica, ka viņam noteikti jāsatiek paši galvenie vadītāji. Prasījām, vai viņš ar to domā Līmeņa Sargātājus,

Viņš atbildēja: ja viņi tā saucas, tad viņš grib redzēt tieši Līmeņa Sargātājus.

Prasījām — kāpēc. Viņš atbildēja, ka mums draudot ļoti liela nelaime, bet viņš mūs iemācīšot, kā no tās izglābties. Vaicājām, kāda nelaime. Viņš atbildēja, ka tā nākšot no saules. Mēs viņu nomierinājām, sacīdami, ka skatāmies uz sauli, un jautājām, no kurienes viņš nāk, vai tikai ne no turienes, kur dzīvo cilvēki, kas neatzīst Līmeni. Viņš sacīja, ka esot no tālienes un atlidojis no debesīm.

Parunājām ar viņu vēl. Izrādījās, ka viņš, lai arī jau gados vecs, nezina daudz ļoti vienkāršu lietu, kas zināmas pat bērniem, kuri atstāj Trauku. Būtu pārāk gari visu uzskaitīt, ko viņš nezina, tu varēsi pavaicāt viņam pats un pārliecināties, ka tā ir.

Mēs sapratām, ka viņš ir slims. Domājam, viņš nav ļaundaris, bet gluži vienkārši ir sajucis prātā. Nolēmām viņu' neatstāt pilsētā, kur nevienam nav jābūt,* bet aizvest pie tevis, lai tu ar viņu aprunātos un nosūtītu ārstēties.

Viņam mēs pateicām, ka vedīsim to pie Līmeņa Sargātājiem. Viņš ļoti nopriecājās. Mums žēl, ka nācās samelot, bet citādi viņš, iespējams, būtu sācis pretoties un nāktos viņam nodarīt sāpes.

Šo ziņojumu nosūtām tev ar visātrāko zirgu, bet cilvēku, par kuru šeit rakstīts, vedam ratos, jo viņš nemāk jāt vai arī ir mācējis, tikai slimības dēļ aizmirsis. Tā ka tu pagūsi mūsu rakstīto vairākkārt izlasīt, iekams viņš nokļūs pie tevis..

Esi vesels, un lai Skaistums ir ar tevi.

Cienot tevi, astotā apgabala vezumnieku ve-> cākais Teodors Grieķis.

Viņu veda pa ielu ne gluži ar varu, bet neatlaidīgi. Šķērsielā stāvēja četriem zirgiem aizjūgti rati ar augstām malām cilvēka augumā, bez jumta. Aizmugures mala bija nolaista un atbalstīta pret zemi. Šuvalovam palīdzēja iekāpt. Iekšpusē gar malām bija šauri koka soli. Aizmuguri aizvēra, un rati sāka kustēties. Tie kratījās pa grambām, un Šuvalovs sāpīgi viebās. Trīs vai četri jātnieki jāja nopakaļ, un laiku pa laikam kāds no viņiem, piejājis-tuvāk, ieskatījās ratos pār malu un izmeta dažus nomierinošus vārdus:

— Nebaidies, viss būs labi.

— Drīz tu viņus satiksi!

— Kad? — vaicāja Šuvalovs.

— Drīz. Tiklīdz būsim galā.

Ceļu Šuvalovs neredzēja. Augšā bija zila debess bez mākoņiem, dažreiz ratos krita ēna — kad pār ceļu pārkārās gars koka zars. Acīmredzot gar ceļu bija sastādīti koki, jo, kā atcerējās Šuvalovs, visapkārt bija stepe, un, kopā ar Uldemīru stāvot pakalnā, tikai pie paša apvāršņa viņi ieraudzīja šauru meža svītriņu. Bija kluss, retumis noklaudzēja riteņi, un reizēm dzirdēja putnu balsis un īsus, aprautus izsaucienus, droši vien adresētus zirgiem. Pret ratiem šad tad atsitās zirgu pakavu sviesti akmentiņi. Ja nebūtu kratīšanās, tad vispār nekas netraucētu domāt un pat runāt, bet pašlaik varēja patiešām iekost mēlē. Tomēr palaist garām tik brīnišķīgu iespēju iegūt informāciju būtu nepiedodami.

Šuvalovs nogaidīja, līdz kāds no jātniekiem atkal ielūkojās pār ratu malu.

— Mans draugs! Sakiet, lūdzu . t w -

Jātnieks negaidīti iesmējās. Viņa smiekli nebija apvainojoši, viņš smējās jautri, līdz asarām.

— Ar ko es jūs tā uzjautrināju?

•— Tu mani ļoti sasmīdināji. Tu mani' uzrunāji tā, it kā es būtu daudzi.

— Nesaprotu.

— Tu sacīji «jūs» … Kur tu iemācījies tā runāt?

— Tā es runāju visu mūžu. Lai nu tas paliek, es gribētu dzirdēt: vai jūsu ir daudz?

Jātnieks atkal pasmaidīja.

— Vai tad tu nemāki skaitīt līdz pieci?

— Nē, es domāju — vispār. Vai daudz cilvēku dzīvo jūsu valstī? Jūsu pasaulē?

Jātnieks brīdi klusēja, vienmērīgi šūpodamies zirga soļu taktī.

— Vai zini, večuk, nekad neesmu par to domājis. Mans darbs ir kraut un vest, Un ik dienas es agri no rīta uzzinu, kas un kur jāpaņem un u2 kurieni jāaizved ;— dažreiz maize un gaļa, citreiz meistaru darināti priekšmeti. Šodien bija jāved mājas iedzīve, bet tās vietā vedam tevi, taču mēs vēl pagūsim atgriezties un savu padarīt. Jā, to, redz, es zinu, bet, cik cilvēku dzīvo, to laikam nevarēšu tev pateikt. Jo, raugi, pasaule ir liela: ir Līmenis, Mežs, bet ir arī Karstās Smiltis, kur būvē torņus. Varbūt tu mān pateiksi, cik jūsējo dzīvo mežā? Nē? Redzi nu.

— Vai tu zini, cik cilvēku dzīvo jūsu pilsētā?

— Neesmu skaitījis. Padomā pats: kad vedu gaļu, ņemu pusotru reizi lielākus ratus par šiem un apbraucu pilsētu vienu"reizi, un neviens Cits tajā dienā vairs gaļu neved.

— Tā, tā. Cik tad gaļas katrs apēd dienā?

— Ne vairāk un ne mazāk kā citi. Kā tad tu būtu gribējis?

— Es? Atklāti sakot, esmu par veģetāru barību..- * Saki: ko jūs ēdat vēl bez gaļas?

— Tāpat kā visi: maizi, dārzeņus.

«— Ļoti interesanti. Un ko tu ved, kad brauc pie meistariem? Tu taču tā viņus nosauci, vai ne?

— Viņi arī ir meistari. Ko vedu? Kā kuro reizi. Citreiz arklu» un ecēšas, citreiz galdus un krēslus vai arī savācu no audējiem audumus un vedu šuvējiem. Kas gan var visu uzskaitīt? Vieglāk saskaitīt ziedlapiņas ce- riņkrūmā — pavasarī, kad ceriņu smarža strāvo tavās asinīs…

— Tu taču esi dzejnieks!

— Nesaprotu, večuk. Vai tev liekas smieklīgi, ja tā runā? Vai tad tur, kur tu dzīvo, nemīl skaistumu?

— Ļoti interesanti! Kas tad, tavuprāt, mans draugs, ir skaistums?

— Tu domā aplamāk par bērnu. Skaistums ir visur. Pasaule ir skaista, vai neredzi? Piecelies un palūkojies pār malu — vai tad nav skaisti koki un stepe aiz tiem, un ceļa līkums, un zirgi, kuriem viegli tevi pavilkt? Un debesis, un vēja šalkoņa …

— Jā, tev taisnība, tev patiešām taisnība. Priecājos, ka tu tā domā. Vai saule arī ir skaista?

— Mēs skatāmies tajā katru dienu.

>— Tāpat vien skatāties saulē?

— Tāpat vien ne. Šim nolūkam ir tas priekšmets… mēs skatāmies tajā visi reizē un tad klusējam, skatāmies nenovēršoties.., Nu, tu jau smejies par mani —• liec stāstīt to, ko ikviens zina!

Pierāvis pavadu, jātnieks noskaities atjāja sāņus.

Cilvēki, domāja Šuvalovs. Tādi paši kā mēs. Arī valoda. Milzīga veiksme. Vai sakritība? (Gaisa transports tomēr ir daudz ērtāks: te no kratīšanās var izjukt pa sastāvdaļām .,. Šīs poētiskās civilizācijas līmenis acīmredzot nav augsts: civilizāciju pirmām kārtām apliecina ceļi.) Nē, bez šaubām, tā ir likumsakarība, nevis sakritība: būtībā nelielā attālumā no Zemes diez vai varēja rasties principiāli cita dzīvība — Visums nav pārāk bagāts ar saprātu. Vai tā ir dzīvība, kurai kopējs sākums ar mums, Zemes cilvēkiem, vai arī mūsu atzarojums? Par to varētu šaubīties, ja nebūtu valodas: tā ir mūsu valoda, un ir iespējams pat noteikt laikmetu: kopīga valoda uz Zemes veidojās ilgā laikā. Tas ir pašu pirmo zvaigžņu ekspedīciju laikmets. Zemes cilvēku pēcteči un radinieki.., Tas nozīmē, ka jāglābj nevis kaut kas vispār, bet savi brāļi. Taču no tā laika, kad viņu senči atstājuši Zemi, jau pagājuši daudzi gadsimti, un grūti teikt, kādā virzienā attīstījusies šī mazā civilizācija. Pirmais iespaids ir labvēlīgs. Bet tādā gadījumā … Tādā gadījumā kāpēc viņš tiem nepateica, ka pilsētā palika Uldemīrs? Laikam kaut kas atturēja. Grūti pateikt, kas: vai intuīcija? Vai vēl kas? Pārtverts skatiens? Steiga, kādā tie piekrita visam, "ko viņš lūdza?

Grūti pateikt. Varbūt kapteinim būtu vajadzējis atrasties šeit, blakus viņam, lai gan — kāpēc īsti? Viņš, Šuvalovs, ar kontaktiem tiks galā. Tikai slikti, ka viņam nav iespēju saistīties ar kuģi. Neviens nezinās, kas ar viņu noticis un kur viņu meklēt.

Starp citu, nelaime nemaz nav tik liela. Tiklīdz viņš vienosies ar šo vadoņiem (tos sauc par Līmeņa Sargātājiem; labi vēl, ka ne par imperatoriem, diktatoriem vai tamlīdzīgi), viņš paskaidros, kā iespējams atrast pārējos. Jādomā, kapteinis vai vēl kāds nemitīgi

dežurēs šodienas nolaišanās vietā, jo katram taču skaidrs — tikai tur viņš var cerēt tos satikt..

Atkal bedres… Jā, patīkami cilvēki, bet naivi. «Mēs skatāmies saulē.» Skatīties, mani draugi, var, cik grib, no tā nevienam labāk nekļūs. Te nepieciešami daudz iedarbīgāki līdzekļi. Stihiska naivitāte. Toties viņi ir skaisti. Tāpat kā mēs. Ģērbjas savādi, bet acij tīkami. Interesanti, vai šī mode radusies jau šeit, vai arī mantota no tā laikmeta, kad viņu senči aizlidoja no Zemes? Ak, cik noderīgs tagad būtu vēsturnieks! Ekspedīcija tomēr ir ļoti vieglprātīgi nokomplektēta …

Rati lāgiem čīkstēja, dobji klaudzēja zirgu pakavi.

Pusi dienas Averovs bija aizņemts laboratorijā, salīdzinot ierakstus un uzņēmumus. Pēc tam vairāk nekā stundu strādāja ar skaitļotāju. Strādājot viņš paklusām ' dziedāja; viņš atļāvās dziedāt, kad bija pārliecināts, ka neviens viņu nedzird. Averovs aizsāka ar nezin kādā veidā atmiņā atausušu bērnu dziesmiņu. Sēžoties pie skaitļotāja, viņš dungoja kaut ko lirisku — par nakti, mēnesnīcu un mīlestību. Kad saņēma rezultātu, brīdi iestājās klusums, bet tad. viņš neapzināti nodūca dažas taktis no sēru marša.

Tikai pēc tam viņš āpķērās, ka pagājis ilgs laiks, ka nav ēdis, nav saņēmis nekādu informāciju un pilnīgi nezina, kas notiek pasaulē.

Viņa kolēģi vēl nebija atgriezušies no planētas, citādi • Šuvalovs noteikti būtu ienācis, lai painteresētos par novērojumu gaitu. Tomēr Averovs vispirms ielūkojās salonā un kajītēs. Kā arī varēja gaidīt, tur neviena nebija. Tad viņš devās uz ekipāžas klāju pie Uves Jor- gena, kurš aizstāja kapteini tā prombūtnē.

Viņš atrada pilota centrālajā posteni. Uve Jorgens smēķēja, skatoties uz ekrānu, kur nesteidzīgi griezās planēta.

— Sveicināti, Uve Jorgen , ž Atvainojiet, neatceros, vai esam šodien redzējušies.

— Redzējāmies gan, doktor, Pirms grupas izlidojuma.

— Jā, jā. Par to arī gribēju pavaicāt. Vai ir kādi jaunumi?

— Pagaidām nav, Taču vēl laiks nav beidzies.

— Nekādu ziņojumu?

— Nē. Vai tas jūs uztrauc? Droši vien viņi neko interesantu nav atklājuši.

— Gaidīsim, ļfCeru, ka viņi atgriezīsies laikā.

Uve Jorgens savu vājo seju ar līko degunu atkal

pagrieza pret ekrānu.

— Es ceru,,, Tomēr kapteinim ir zināma dienesta pieredze.

— Tur taču nav kosmoss ,.,

— Es, doktor, domāju armijas dienestu. Savā laikā viņš dienējis armijā, Kā pats man teica — bijis karavīrs. Tas nozīmē, ka viņam ir īsts priekšstats par to, kas ir disciplīna un precizitāte.

— Vai jūs tā cienāt disciplīnu? Man likās gluži otrādi — jūsu laikā, krusta karagājienu laikmetā , < (

Uve Jorgens pašķielēja uz Averovu.

— Jā, vienā no krusta karagājieniem esmu piedalījies. Aiz pārliecības. Nezinu, vai tagad būtu rīkojies tāpat, bet bijušo nevar atgriezt — tā uzskatīja manā laikā.

— Nē jau, es tikai gribēju sacīt, ka disciplīna nemaz nebija bruņiniekiem tik raksturīga .,.

— Doktor, disciplīna ir bruņinieku tikums. Bet jūs laikam gan nenācāt runāties par blakus lietām? Es jūs uzmanīgi klausos..

— Vispār, nezinu», 4 Nekā konkrēta. Apstrādāju Dāla zvaigznes pēdējo novērojumu rezultātus… Te ir interesants grafiks, es to speciāli paņēmu līdz, lai jums parādītu. Skatieties. Kā redzat, līdz šai vietai amplitūda normāla, bet šeit sākas …

— Lūdzu atvainot, doktor. Gribētu jums atgādināt, ka manā laikā pārlieka izglītotība nemaz netika uzskatīta par karavīra tikumu. Mūs, protams, interesēja mūsu ieroču konstrukcija, jo bija jāzina, ko tie spēj, bet mēs neaizrāvāmies ar teoriju. Tāpēc esmu gatavs ticēt jums uz vārda attiecībā uz grafikiem un aprēķiniem un domāju, ka jūs varat tūlīt pāriet pie rezultātiem. Acīmredzot tie ir neiepriecinoši?

— Jā, man liekas, jūs atradāt īsto vārdu. Tie vēl nav dramatiski, bet katrā ziņā ir neiepriecinoši. Baidos, ka no mums abiem — es domāju zinātniekus — Suvalo- vam bijusi taisnība. Briesmas ir lielākas, nekā man likās.

— Tā, — Uve Jorgens noteica.

— Lielākas tajā ziņā, ka mūsu rīcībā acīmredzot ir mazāk laika, nekā mēs sākotnēji domājām. Un noteikti mazāk, nekā biju domājis es. Vai saprotat?

— Tas ir skaidrs pat man.

— Viss būtu normāli, ja šeit nebūtu planētas. Lai iedarbotos uz zvaigzni, mums šī laika pietiktu ar uzviju. Bet tagad… Labi, ja mūsu, tā teikt, delegācijai izdotos ātri pārliecināt iedzīvotājus, kuri acīmredzot tur patiešām ir … -

— Par to jūs varat nešaubīties, —• Uve Jorgens piebilda.

— Jā, protams … Bet katra lieka diena liek apšaubīt… Jums taču ir skaidrs, cik laika vajadzēs, lai evakuētu veselas planētas iedzīvotājus? Pieņemsim, ka to tur ir pavisam maz, kaut vai simttūkstoš cilvēku…:

•— Domāju, būs vairāk., * Atvainojiet, ka pārtraucu f,.

— Jūsu domas mani ļoti interesē. Lai būtu tikai simttūkstoš, pamēģināsim visu aprēķināt atbilstoši šim daudzumam, pēc tam varēsim koriģēt. Mēs lidojām šurp gandrīz gadu, taču nevis taisnā ceļā, bet ar vairākām pieturām. Kādā minimālā laikposmā no šejienes var sasniegt Zemi?

— Protams, daudz kas atkarīgs no pilota, bet laikposmu jums varu nosaukt tūlīt, doktor: divi trīs mēneši. Tās ir kuģa iespēju robežas.

— Ļoti labi. Trīs mēneši. Tātad uz abām pusēm —• pusgads. Tas nozīmē, ja mēs startētu no šejienes nekavējoties — ne jau šajā pašā mirklī, protams, bet tuvākajās dienās — un ja uz Zemes atrastos gatavībā vesela eskadra, tad pirmie kuģi varētu nokļūt šurp ne ātrāk kā pēc pusgada. Un es vēl neņemu vērā neizbēgamos kavējumus, kuri radīsies kaut vai tāpēc, ka patiesībā, kā jūs zināt, uz Zemes nekādas eskadras nav — pirms gada to bija tikai jāsāk veidot, un vai vispār to var saukt par eskadru …

— Doktor, es visu lieliski saprotu. Ne velti mūs brīdināja: pēc atgriešanās mums katram atsevišķi būs jāsniedz vissīkākā atskaite par kuģa, tā sistēmu, mezglu un mehānismu darbu, lai visas piezīmes varētu ņemt vērā jaunu kuģu būvē. Tāpēc esmu absolūti pārliecināts, ka pa šo laiku celtniecība nav sevišķi pavirzījusies uz priekšu …

— Redziet nu! Bet es tīšām ņemu visīsākos termiņus … Var teikt — superoptimālos. Pieņemsim, ka pirmie kuģi šeit ieradīsies pēc pusgada. Tālāk pieņemsim, ka tie visi būs domāti un piemēroti maksimāla cilvēku skaita pārvadāšanai, lai arī ar minimālu komfortu. Šo kuģu iespējamos parametrus jūs zināt labāk par mani. Cik cilvēku mēs varētu evakuēt vienā paņēmienā?

— Ja atļausiet, es aprēķināšu. Tas būs ātri. — Uve Jorgens izvilka no kabatas skaitļotāja kārbiņu. — Viens apmēram tādas klases kuģis kā mūsējais… Ne ar ko citu acīmredzot nevar rēķināties… Ja katru cilvēku nodrošinātu ar pusotra kubikmetra telpas… Labi, ar diviem, pierēķinot papildtelpas — gaiteņus un citas …

— Divi kubikmetri uz cilvēku? Tik maz?

Averovs, uzrāvis uzacis, norūpējies pašūpoja galvu.

Uve Jorgens piemiedza acis.

— Doktor, es saprotu — jūsu šodienas priekšstati par cilvēku un viņa dzīvei nepieciešamajiem apstākļiem nesakrīt ar šādiem skaitļiem. Tomēr… Ticiet, doktor, ka cilvēki, kas nav pārlieku izlutināti ar komfortu, var noteiktu — un diezgan ilgu — laiku eksistēt arī tādā telpā. Un palikt dzīvi. Jo vairāk tāpēc,, ka te viņiem netrūks barības, kondicionētāji piegādās normālu gaisu, būs optimāla temperatūra un tā tālāk. Nē, doktor, ne- šausminieties. ♦.

<— Ko jūs runājat! Vai tiešām var pat iedomāties tādus apstākļus — bez ēdiena, ventilācijas, normālas vides temperatūras…

— Ak, mīļais doktor, ir gadījies visādi. Ticiet man, ka tādos apstākļos cilvēki dzīvojuši gadiem — un izdzīvojuši, lai gan, atklāti sakot, ne visi. Taču tur nemaz arī necentās saglabāt visu kontingentu. Cilvēki, kuru pārraudzībā atradās.,. hm ..,

— Vai tiešām, jūs, bruņinieki, * *

— Tie gan nebija bruņinieki, nekādā ziņā ne. Labi. Mēs atkal novirzāmies. Ticiet man, doktori šajos apstākļos cilvēki pavadīs trīs mēnešus, sevišķi nekaitējot veselībai. Zināmā mērā būs ierobežota kustības brīvība, un tikai. Bet tas taču viņu pašu labā!

— Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt, lai gan, protams, jautājuma izlemšana nav atkarīga ne no manis; ne no jums. Mums tagad vissvarīgākais ir izplānot savu, ne svešu rīcību. Tātad, vadoties no diviem kubikmetriem uz cilvēku …

— Vadoties no šī pieņēmuma, mēs varam kuģī ar tādu masu kā mūsējam — iztēlojieties, ka mēs izsviežam no tā ārā visu zinātnisko aparatūru, visus salonus, pārveidojam klājus pusotras reizes zemākus, un tā tālāk un tamlīdzīgi —, tādā gadījumā, doktor, mēs varēsim, katrā klājā ierīkojot trīs un pat četrstāvu .., mm-m … sauksim tās par šūniņām, pēc analoģijas ar bitēm, katru vienam cilvēkam, — mēs varēsim vienā reizē uzņemt aptuveni sešus tūkstošus cilvēku. Ierēķinot viņiem reisa laikā nepieciešamo provīziju ar noteikumu, ka viņi ēdīs ne pārāk daudz, jo akmeņus skaldīt tiem nenāksies, kravas masa būs aptuveni tāda, kāda pa spēkam mūsu dzinējam.

— Seši tūkstoši»* * Labi, lai tas būtu pamatskaitlis, vismaz pirmais aptuvenais. Dalīsim simt tūkstošus ar seši… Vienkāršības labad lai būtu simt divdesmit tūkstoši … Iznākumā divdesmit. Divdesmit reisu vienam kuģim. Mēs zinām, ka uz Zemes gatavojās sākt būvēt…

— Vēl četrus kuģus, doktor.

— Pieskaitot mūsējo — pieci. Tātad, katram kuģim būs jāveic ne mazāk kā četri reisi.

— Ar matemātiku grūti strīdēties.

— Katrs reiss ilgs ne mazāk kā pusgadu,z

— Kopā divi gadi *..

Uve Jorgens mazliet pavīpsnāja — tikai pacēla mazliet uz augšu mutes kreiso kaktiņu. Viņš diezgan bieži tā vīpsnāja, pie tā bija pieraduši.

— Pilnīgi pareizi, divi gadi. Tagad pieskaitīsim vēl vismaz pusgadu, kas būs nepieciešams, lai kuģus pabeigtu, attiecīgi iekārtotu un, visbeidzot, izmēģinātu, bet mūsu kuģim pusgads būs vajadzīgs pārbūvei…

— Doktor, pusgads ir minimums. Laika ziņā tā ir bada maize; neaizmirstiet, ka kuģus vadīs ekipāžas, bet tās vēl attiecīgi jāsagatavo. Protams, lidos ārsti un vai maz kas vēl: nebūs nemaz tik vienkārši noorganizēt un novadīt evakuāciju, vismaz iekāpšanu kuģos, jo mēs taču nezinām, ar ko mums būs darīšana — es domāju vietējos iedzīvotājus ., <•

•— Bruņiniek, jums taisnība, jums ir metodisks prāts. Tātad mums būs nepieciešami no divarpus līdz trim gadiem, lai evakuētu planētu un ar vieglu sirdi varētu ieslēgt mūsu aparatūru. •

— Droši vien, doktor. Un ko par to saka jūsu zinātne — vai mums ir tik daudz laika?

Averovs ilgi sēdēja, nolaidis galvu, un mehāniski locīja kārtu kārtām paša atnesto lapiņu ar grafiku. Tad pacēla acis.

— Protams, tas viss ne tuvu nav tik vienkārši kā aprēķināt evakuācijai nepieciešamo reisu skaitu, lai gan arī tur lielā mērā vadījāmies no patvaļīgiem pieņēmumiem … Skaitļi, kas manā rīcībā ir pašlaik, liecina, ka šāda laika — divarpus līdz trīs gadu — droši vien mūsu rīcībā nebūs.

•— Cik saprotu, runa ir par varbūtību.

— Tieši tā. Pēc maniem pašreizējiem datiem spriežot, varbūtība, ka mūsu rīcībā būs šāds laiks, ir mazāka par piecdesmit procentiem.

— Hm … Vai daudz mazāka?

To es pagaidām nevaru pateikt. Kaut ātrāk atgrieztos mūsu kolēģi — gribētos parādīt jaunos datus doktoram Šuvalovam un uzklausīt viņa viedokli…

— Cerēsim, ka viņi atgriezīsies. Mani pašlaik interesē kas cits. Mēs aprēķinājām visus termiņus, vadoties no tā, ka startējam uz Zemi jau tuvākajā laikā.

— Protams.

— Tātad var uzskatīt, ka laika atskaite sākusies. Taču patiesībā mūsu starta brīdis ir atkarīgs no tā, cik ātri un cik veiksmīgi mūsu biedri vienosies ar vietējiem iedzīvotājiem?

— Neapšaubāmi.

— Un ja nu viņi nevienosies? Alternatīvas mums taču nav. Ja vien būtu iespēja saistīties ar Zemi, ja tur sāktu forsēt kuģu būvniecību, ekipāžu un personāla sagatavošanu … Bet sakaru mums nav.

— Jāliek visas cerības uz to, ka Šuvalovs vienosies, — Averovs teica. — Viņam piemīt apbrīnojams talants pārliecināt cilvēkus .,, Turklāt mums nav citas izejas. t

Uve Jorgens brīdi klusēja.

— Ja vien tā ir izeja, — viņš beidzot lēni noteica.

Averovs. paskatījās viņā.

— Lūdzu, Bruņiniek, neļaujiet sev tā domāt, — viņš sacīja. — Vismaz tik ilgi, kamēr mūsējie nebūs atgriezušies un nebūsim kopā apspriedušies.

— Pagaidīsim. Atlikusi… viena stunda četrdesmit septiņas minūtes. Lieku priekšā -satikties pēc divām stundām, — protams^ ja profesors un kapteinis neatgriezīsies ātrāk.

•— Labi, — Averovs piekrita. ■— Pēc divām stundām.

* * m

— Te viņš ir, tiesnesi. Mēs viņu atvedām, kā pienākas.

— Jūs rīkojāties labi. Ziņojumu es izlasīju. Vai viņš meklēja ceļu uz aizliegto vietu?

— Nē, tiesnesi. Mēs to neredzējām. Bet viņš atradās pilsētā, kur neviens nedrīkst uzturēties …

Šuvalovs pavērās apkārt. Istaba bija neliela, uz paaugstinājuma stāvēja galds, aiz tā sēdēja padzīvojis cilvēks tāda paša šuvuma apģērbā, kāds bija pārējiem — īsas bikses un plats krekls, uzvelkams pāri galvai. Šuvalovs apskatījās. Apsēsties nebija, kur.

Tiesnesis ziņkārīgi raudzījās viņā.

— Tu esi savādi apģērbts, — viņš teica Šuvalovam. Viņa balss skanēja vēlīgi. — Kur tā ģērbjas?

— M-m ,.. Tur, no kurienes es atlidoju.

Tiesnesis iesmējās.

•— Lido putni, — viņš sacīja. — Tu esi atbraucis vai atnācis. Diez vai esi nācis no tālienes: pārāk maz esi noputējis. Tātad tu esi atbraucis. Tavi rati nav atrasti, jāt tu nemāki. Kāds tevi atveda. Tagad, lūdzu, atbildi: kas tevi atveda pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties? Kādēļ atveda? No kurienes? Kāpēc tu runā citādi, nekā mēs? Tāpat — un tomēr citādi. Kālab tev vajadzīgi Līmeņa Sargātāji?

•— Vispirms pasakiet man, vai jūs esat Līmeņa Sargātājs?

— Mēs esam dažādi cilvēki. Viņi ir vezumnieki. Es esmu apgabala tiesnesis. Ja tu nezini — šeit ir astotais apgabals. Līmeņa Sargātāji dzīvo galvaspilsētā. Vai tad tu nezini? Grūti ticēt, jo tik vienkāršas lietas zina pat mazi bērni. Pirms izlemšu, vai nosūtīt tevi pie Sargātājiem vai rīkoties citādi, gribētu dzirdēt tavas atbildes uz maniem jautājumiem. Tāpēc, jo ātrāk atbildēsi, jo labāk būs mums abiem. Tu ievēroji, ka šeit nav pat, kur apsēsties. Jo te neviens ilgi neuzturas: tikai atbild.

— Es nelūdzu mani aizvest pie tiesneša, — sacīja Šuvalovs. Viņš bija izmocījies ceļā un jutās noguris. — Man nepieciešami tieši Līmeņa Sargātāji. Es esmu ieradies sakarā ar ārkārtīgi svarīgu jautājumu. To nekādi nedrīkst atlikt. To iespējams atrisināt tikai visaugstākajā līmenī. Tāpēc es jūs ļoti lūdzu mani pēc iespējas ātrāk nogādāt pie tiem, kurus jūs saucat par Līmeņa Sargātājiem.„

— Vai tu esi vesels?

— Jā, pilnīgi. Tiesa, mazliet noguris.

— Tu tomēr neatbildi uz maniem jautājumiem. Labi, runāsimies tālāk. Tevi aizturēja pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties. Vai tu to nezināji?

— Diemžēl ne. Redziet ..

— Saproti, tas ir ļoti savādi. Visi zināja, bet tu nezināji. Kā tu varēji nezināt, ja par to trīs reizes skaļi visur paziņoja? Kur tad tu biji, ka nedzirdēji?

— Tiesnesi, tādā gadījumā atļaujiet man izstāstīt visu pēc kārtas.

— Es jau neko citu ari neprasu. Starp citu, kā tevi

sauc?

—• Vai jūs interesē uzvārds? Šuvalovs.

— Pagaidi, es pierakstīšu. Tātad Šuvalovs. Stāsti, Šu- valov.

— Lai cik neticami tas jums izklausītos, man jāsaka, ka es un vēl daži citi esam ieradušies pie jums no pilnīgi citas zvaigžņu sistēmas. Nē, uzklausiet taču, tas ir ļoti svarīgi! No turienes kādreiz ieradušies arī jūsu tālie senči….

— Apklusti! — brīdinoši pacēlis roku, tiesnesis viņu pārtrauca. — Apklusti, jo tavos vārdos ir noziegums, un, ja tu turpināsi, man nāksies tevi sodīt. Labi, tu varēji nezinātr ka tajā pilsētā nedrīkst ierasties, galu galā, es varu tev noticēt, jo pēc dabas vispār esmu uzticīgs. — Tiesnesis īsi iesmējās, un arī cilvēki, kas bija atveduši Šuvaļovu, klusu un labsirdīgi pasmējās. — Taču neviens, dzirdi — neviens nenoticēs, ka tu, nodzīvojis līdz taviem gadiem — un tu neesi jaunāks par mani —r nezini, ka mācība par to, ka senči būtu no kaut kurienes atlidojuši, ir melīga un aizliegta un katrs, kas to izplata, ir jāsoda. Neturpini — un es apsolu aizmirst, ka esi izrunājis aizliegtos vārdus.

— Paklausieties, ja vārdos slēpjas patiesība. y .

— Tajos nevar būt patiesības, Šuvalov, Tā, kā tu, var domāt tikai meža cilvēki — tie, kas neatzīst Līmeni. Saki atklāti: tu esi no viņiem, vai ne?

— Tiesnesi, — sacīja Šuvalovs, aizvien vairāk nervozējot, — es nezinu, kas ir meža cilvēki, ko viņi domā un ar ko nodarbojas. Mums nav ne mazākās informācijas par jūsu iekšējām darīšanām, bet tās briesmas, par kurām man jūs jābrīdina, attiecas arī uz viņiem, arī uz jums, uz visiem, kas dzīvo uz šīs planētas.

Vai tu neko nezini par viņiem? Maz ticams. Lai būtu pēc tava prāta: gan jau meli atklāsies. Kādas briesmas tad, tavuprāt, mums draud? Varbūt kaut kur sākusies lipīga slimība, un tu steidzies, lai mēs pagūtu aizsargāties? Pasaki, un mēs veiksim visu iespējamo, lai cilvēkus pasargātu no sērgas. Kur gan tāda slimība varēja rasties, ja ne mežā, tajā pašā mežā, kur neviens nedrīkst ieiet? Saki, vai tu atnesi vēsti par slimību?

Sliktāk, tiesnesi. Daudz sliktāk.

t— Kas var būt sliktāks? Starp citu, tavs izskats liecina, ka tu nekad neesi slimojis un tātad nezini, ko tas nozīmē.,« Labi, mēģināšu tev vēlreiz palīdzēt. Tātad slimība tā nav? Vai kaut kur savairojušies plēsoņas, vai tie sākuši uzklupt cilvēkiem? Tās ir ļoti nopietnas briesmas nomaļus ciemiem, tu esi rīkojies pareizi, to paziņodams. Vai ne?

— Tiesnesi, uzklausiet taču! Padomājiet: to, kas jāpaziņo, zinu es, bet līdz šim galvenokārt runājat jūs. Vai tad tādā veidā var atrast patiesību?

— Vai tu gribi mani mācīt, kā jātiesā? Nevajag, Šuvalov, to es sen jau zinu. Labi, pastāsti beidzot, kāpēc tu ieradies aizliegtajā pilsētā un ko gribi mums paziņot.

— Klausies, tiesnesi! — Šuvalovs sacīja, arī pārejot uz «tu»,, jo pieklājīgāka uzrunas forma te acīmredzot' spītīgi netika atzīta. — Briesmas ir daudz lielākas par visu to, ko tu vari iztēloties. Saule….

— Ak saule, — tiesnesis viņu pārtrauca ar dziļdomīgi ironisku izteiksmi. — Jā, protams, saule, kā gan <-s neiedomājos! Kas tad ar to notiks, ar mūsu sauli? Vai to aprīs drakons? Jeb vai tā nodzisīs? Jeb vai tie, kas dzīvo mežā, gatavojas to nozagt? Varbūt tu esi aprēķinājis, ka gaidāma sausa vasara? Taču tici man — Līmeņa Sargātāji visu zina labāk par tevi!

— Saule nenodzisīs — pagaidām ne! Taču tā ir jānodzēš, citādi tā uzsprāgs un viss dzīvais aizies bojā!…

Aizmugurē stāvošie iesmējās, šoreiz skaļāk un jautrāk. Arī tiesnesis pasmējās.

— Ak tad tādas ir briesmas, par kurām tu steidzies ziņot! Jā, tiešām, briesmas lielas! Varētu domāt, ka nekad neesi skatījies saulē… Labi, nabaga večuk, acīmredzot tomēr tu neesi vesels. Tev zudusi atmiņa, un, kā jau man ziņoja, tu neko neatceries. Tu runā par citām zvaigznēm un briesmām, kas draud no saules. Bet nebēdājies …

129

— Tiesnesi! — Šuvalovs iekliedzās. — Kāpēc jūs man neticat? Palūkojieties uzmanīgi: vai tad es esmu tads pats kā jūs? Vai esmu tāpat ģērbies? Turklāt man ir daudz priekšmetu, kādu jums, bet šaubām, nav. Piemēram, šis. — Viņš izvilka no kabatas skaitļotāju, pēc lam kristālbloku un ieslēdza. No plānās kārbiņas atskanēja balss, tā dziedāja — dažkārt, Šuvalovs strādāja, mūzikai skanot. Visi koncentrēti klusēja, līdz Šuvalovs bloku izslēdza.

5 — 2043

— Parādi to man, — tiesnesis prasīja.

Viņš uzmanīgi apskatīja bloku, ieslēdza — atkal

ieskanējās balss — un tūlīt pat izslēdza. Nolika uz galda.

— Un tu vēl saki, ka nedzīvo mežā, — viņš skumji noteica. — Nē, labāk nebūtu neko rādījis. Nezinu, ko tu gribi pierādīt, bet tagad esi panācis tikai vienu. Var strīdēties un šaubīties par to, vai esi nokļuvis aizliegtajā pilsētā noziedzīgos nolūkos vai nejauši un bez ļauna nodoma. Iespējams, ka tu neesi izdarījis bīstamu noziegumu, un es nebūtu tevi sodījis. Taču šis, — viņš norādīja ar pirkstu uz bloku, — ir daudz bīstamāks noziegums!

— Nesaprotu. — Šuvalovs paraustīja plecus. — Mans draugs, vai tad pie jums nedrīkst dziedāt?

— Pie mums dzied visi, dziedi tu arī, kad tev ir jautri. Taču nestāsti, ka nezini, kas ir Līmenis, un nesaki, ka tev nav zināms Līmeņa saglabāšanas likums, — tu to mācījies vēl skolā! Tu zini, ka izdarīt vai izgatavot kaut ko, kas pārkāpj Līmeni, ir viens no vissmagākajiem noziegumiem, iespējams, ka vissmagākais. Te jau nu nekas nav jāpierāda: fakts ir tepat uz galda! Arī tavs tērps liecina par Līmeņa pārkāpšanu. Tāpēc…

— Mans draugs, cik reižu var skaidrot, ka neko tamlīdzīgu nezinu! Es neesmu vietējais, esmu no citas planētas, no citas zvaigznes!

— Labi, labi, — tiesnesis miermīlīgi noteica. — Es saprotu, un tev, iespējams, ir taisnība: labāk būt ārprātīgam, nekā atbildēt likuma priekšā par Līmeņa pārkāpšanu. Lai gan, reiz jau tu neko nezini, tad droši vien tev būs jaunums arī tas, ka pieķertos šī likuma pārkāpšanā nosūta tālu uz dienvidiem, uz Karstajām Smiltīm, kur nekas neaug, tur viņi būvē torņus, bet tas ir smags darbs. Tas tev draud, bet, protams, labāk, lai tevi apskata ārsti un izlemj, vai tiešām esi jucis jeb vai izliecies. Tavu mantu, — viņš atkal norādīja uz bloku, — arī apģērbu, es nosūtīšu, kur pienākas, jo r— droši vien arī to tu nezini — visu, kas attiecas uz Līmeņa pārkāpšanu, izskata speciāla komisija. Tā arī lemj par to, cik nopietns bijis pārkāpums. Puiši, aizvediet, lai viņu pārģērbj tā, kā ģērbjas visi cilvēki, bet drēbes lai atnes man šurp. Uz redzēšanos, Šuvālov, mēs vēl tiksimies.

Šuvalovu izveda pagalmā. Tur stāvēja izjūgtie zirgi, katram nosviests siena klēpis.

— Nekas, — teica viens iio vezumniekiem. — Ārsti mums labi.

Šuvalovs neatbildēja. Likās, viņš vispār pārstājis pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Pirmais kontakta mēģinājums bija neveiksmīgs… Viņš pēkšņi iztēlojās pārnovas uzliesmojumu tā varenajā briesmīgumā, un salīdzinājumā ar to pārējais bija sīkums, kam nav vērts "pievērst uzmanību.

Mēs pacēlāmies gaisā, un es vaicāju:

— Kur tad lai meklē tavus puišus?

Viņa mazliet padomāja.

— Es īsti nezinu… — Acīmredzot Anna man tomēr pilnīgi neuzticējās, un par to uz viņu nevarēja dusmoties, — Domāju, ka mums jāmeklē tā vieta. Viņi noteikti ieradīsies tur.

— Vai tu esi pārliecināta?

— Jā, viņi noteikti atradīs.

Es riņķoju virs tās vietas, no kuras pacēlāmies gaisā.

Vai tu orientējies? — vaicāju. —• Tur ir pilsēta. Tur — mežs.

«— Turp, —• viņa pamāja uz meža pusi.

Es nelidoju taisni, bet zigzagveidā. Autopilots uzturēja augstumu, un es pārskatīju mežu no savas, bet viņa — no labās puses. Mēs nolidojām kilometrus trīsdesmit, līdz Anna papurināja galvu; es sapratu, ka esam aizlidojuši pārāk tālu. Tad apgriezos un lidoju atpakaļ, un izdarīju to, kas bija jāizdara jau paša sākumā, proti, ieslēdzu analizatoru un noregulēju uz me- 151a meklēšanu. Mēs nolidojām aptuveni pusceļu līdz pilsētai, kad aparāts iepīkstējās un tā ekrāns atdzīvojās. Mainīju lidojuma virzienu, un Anna aizvēra acis. Es ievēroju — kamēr lidojām taisni, viņa bija mierīga, bet, tiklīdz vajadzēja ieiet virāžā, meitene aizmiedza acis. Viņai droši vien nepatika, ka virsma lejā sašķiebās.

Ja nebūtu analizatora, mēs būtu varējuši meklēt nedēļu un neatrast. Es biju kļūdījies. Biju iedomājies, ko tieši mēs varam atrast, un neviļus ar acīm meklēju, ja ne laukumu meža vidū, tad vismaz pamatīgu koku kritumu. Biju pilnīgi aizmirsis, ka no tā laika pagājuši daudzi simti gadu un koki paguvuši piedzimt un izaugt līdz visai iespaidīgiem apmēriem. Analizators uzrādīja maksimumu tur, kur koki bija saauguši pat ciešāk nekā citās vietās. Samazināju augstumu un vēlreiz pārlidoju šai vietai, gandrīz vai aplaužot galotnes; te nu Anna neizturēja un pati satvēra mani pie rokas:

— Ai, tā nevajag… Man bail.

Es viņu domās atkal uzlielīju — šoreiz par atklātību. Ja gribi cilvēku palielīt, iemesls atradīsies vienmēr, starp citu, tāpat kā tad, ja gribi izbārt. Analizators vēlreiz tajā pašā vietā uzrādīja maksimumu, un es sapratu, ka jānosēžas.

Saprast, protams, bija daudz vieglāk nekā izdarjt. Koki auga tik cieši, ka izspraukties caur tiem, nesabojājot kuteri, nebija iespējams. Es vēl pariņķoju virs šīs vietas un nolēmu neriskēt, — ne tik daudz ar kauliem, kā ar mūsu tehniku un savu pilota reputāciju. Iespējams, ka Uve Jorgens būtu veiksmīgi nosēdies tieši šeit. Taisni apbrīnojami, kāda viņam bija lidaparāta izjūta un reakcijas ātrums, lai gan līdz brieduma gadiem (viņš bija divus trīs gadus vecāks par mani), paša vārdiem runājot, viņš bija rīkojies tikai ar zirgiem. Bruņinieks būtu nosēdies, bet es mazliet palielināju apļa rādiusu un pēc diviem apļiem beidzot atradu vietiņu, kur varēja bez īpaša riska nosēsties.

Nosēdos bez piedzīvojumiem. Mazliet nogaidīju, lūkojoties visapkārt caur kupola pOlaroīdu. Te auga skuju koki, līdzīgi mūsu dzimtajām priedēm, tikai skujas bija garākas un pēc skata mīkstākas. Tās auga puduriem, viegli noliekdamās zem pašu svara, ne tikai uz zariem, bet arī uz stumbra, sākot no trīs metru augstuma. Līdz tai vietai stumbrus klāja gluži tāda pati miza kā mūsu priedes. Skaidrs, es nodomāju, kokus viņi līdz neat- vedaj droši vien viņiem bija sēklu rezerves gadījumam, ja planēta izrādītos kaila, taču šeit sēklu nevajadzēja, šī labuma te pietika. Jā, koki auga visapkārt, un to bija daudz aiz tiem varēja pilnīgi paslēpties Strēlnieku pulks, aiz katra koka pa karavīram, un es nevienu nepamanītu. (Es tā nodomāju, atcerējies, ka mūsu pulks reiz stāvēja tādā mežā.) Starp citu, ja tas būtu mans armijas dienesta laika pulks, tad mežā pamatīgi ostu pēc Saratovas mahorkas. Es to iztēlojos, man kļuva jautri, un es atbīdīju kupolu.

Mahorka nebija saožama. Mežs smaržoja kā jau mežs% Nevarētu teikt, ka tas tvīka smaržās, — nav jau nekāda, puķu dobe; smaržoja nopietni, dziļi un izteiksmīgi. Mirkli pastāvēju, dziļi elpojot caur degunu vairākas reizes pēc kārtas, kā to savā laikā ieteica jogi, bet vēlāk —• mediķi. Pa to brīdi arī Anna bija izkāpusi un nostājusies man blakus. Mežs viņai uzreiz piestāvēja. Viņa tajā izskatījās tikpat labi kā istabā vai garajā zālē kutera tuvumā. Viņu varētu fotografēt mūsu kutera reklāmai, ja tāda būtu vajadzīga. Lūkojos Annā, un uz mirkli man sagribējās, lai nebūtu ne kutera, ne arī to atlieku, kuras tūlīt ieraudzīsim, ne planētas, ne sajukušās Dāla zvaigznes, bet būtu mugursoma, satīta divvietīga

lelts, pāris piepūšamo matraču un daži sīkumi pārgājienam un lai tas viss notiktu uz Zemes, tur, kur priedes aug pašā jūras krastā. Lai mēs ar viņu tā stāvētu, pirms šeit uzceltu telti, mūsu pirmo, bet ne pēdējo, nekādā ziņā ne pēdējo telti.

— Anna, — teicu viņai, — te ir labi, vai ne?

Viņa pamāja.

Taču mēs atradāmies nevis uz Zemes, bet uz kaut kā pulvermucai līdzīga, un nebija īstais brīdis liriskam noskaņojumam. Mēs to sapratām vienlaicīgi, pareizāk, es sapratu, bet viņa — sajuta. Viņa novērsa skatienu, es nopūtos, piegāju pie kutera, paraudzījos uz analizatora ekrānu, fiksēju virzienu, izslēdzu aparātu un aizvēru kupolu.

Bija jāiet kādi simt vai simt divdesmit metri. Mēs sākām iet, līkumojot starp kokiem. Es gāju un domāju: priekšgalam tomēr būtu vajadzējis slieties virs koku galotnēm — vai pa šo laiku Viss tik dziļi iegrimis zemē? * Nezinu, par ko domāja Anna. Viņa izskatījās nopietna un mazliet skumja. Cribējās, lai viņa pasmaidītu, un es nomurmināju pēkšņi atmiņā atausušu dziesmiņu!

— Trīs gudrinieki bļodā Pa jūru ceļot dodas …

Viņa palūkojās manī, neapņēmīgi pasmaidīja un tūlīt gandrīz nokrita, paklupusi pār dienas gaismā izlīdušu • sakni. Es pieturēju viņu un nepalaidu uzreiz vaļā, taču viņa atkal paskatījās — tā, ka sapratu, nekādu joku nebūs, gadījums nopietns. Es jau arī negribēju jokot. Sāku. domāt par ko citu: šoreiz bļodā bija nevis trīs, bet veseli desmit gudrie, visi kā izlasīti, meistari ar zelta rokām, kājām un galvām. Taču kāda gan tam nozīme? Ja bļodai stiprāks dibens būtu, mazliet garāks

stāsts mans kļūtu, — tā skanēja dziesmiņas turpinājums. Kas gaidīja mūs? Pēkšņi ar nokavēšanos noskaitos. Kopskatā problēma ir elementāra: jāpaskaidro cilvēkiem, ka draud briesmas, no šejienes jāmūk tā, ka papēži zib, — un jāapdomā, kā cilvēkiem palīdzēt. Praktiski — Šuvalovs pazudis, bet bez viņa mēs varam izdomāt kaut ko pilnīgi ^nederīgu un visu galīgi sabojāt. Laiks iet un ne mums, bet zvaigznei par labu, jo mēs spēlējam viņas laukumā un pagaidām viņai ir punktu pārsvars. Protams, varbūt Šuvalovu izdosies ātri atrast (kāds velns viņu dīdīja pazust!), bet planētas vienīgi no tālienes izskatās tik mazas, ka šķiet — vajag tikai nosēsties uz tās un viss uzreiz atklāsies kā uz delnas. Patiesībā arī vismazākā planēta ir — ai, cik liela, bet pat uz Zemes atlidot savā pilsētā vēl nenozīmē atgriezties mājās.

Tā es prātoju — par visu kopumā un ne par ko īpaši. Pa to laiku bijām nogājuši paredzētos simt un vēl divdesmit metrus, uzkāpuši ar vareniem kokiem biezi ap: augušā iegarenā paugurā, nokāpuši lejā un devušies tālāk. Tikai tad manas domas pārslēdzās uz tagadni, es pieminēju velnu un tā vecomāti, mēs apstājāmies un pagriezāmies atpakaļ.

Jo paugurs jau arī bija tas, ko meklējām, es tikai uzreiz to neaptvēru. Muļķīgi domāt, ka pat tik solīdu apmēru priekšmets kā zvaigžņu kuģis būtu spējīgs nostāvēt vertikāli simtiem gadu, lai gan nosēdies pilnīgā kārtībā, ja, protams, tas vispār paredzēts vertikālam stāvoklim. Dažas ēkas nostāv pat ilgāk, taču tās uztur kārtībā, ap tām vienmēr ņemas bars cilvēku, bet šo kuģi diez vai ilgāku laiku pieskatīja. Visticamāk, ka tūlīt pēc nolaišanās to izkrāva, nomontēja visu nost un tikai to, kas nekur nebija liekams, pameta. Labi, ja korpuss kādu brīdi izmantots dzīvošanai, kas arī maz ticams. Grūti iedomāties, ka tajā atrastos sevišķi plašas telpas, — drīzāk jau tur bija tikpat šauri kā vecajās kara laika dīzeļzemūdenēs (kad runāju par karu, domāju to, kuru pārdzīvoju pats, nevis tos, kas pazīstami no mācību grāmatām. Katram cilvēkam ir savs karš — ja runā par maniem laikabiedriem, lai svētīta viņu piemiņa). Nosēdējuši tik daudz gadu šajās sienās, cilvēki droši vien gribēja iespējami ātrāk izkļūt ārā jau gandrīz aizmirstajā plašumā, izkustināt kājas un sirdi. Nebija īsti saprotams, kāpēc viņi finišēja mežā, nevis stepē, bet tūlīt pat nodomāju: kur tas sacīts, ka toreiz šeit nebija stepe? Mežam bija laika diezgan, lai atnāktu šurp pēc tam aiz ziņkārības: kas te tāds stāv? Tā ka nekādu aplamību, šķiet, nebija.

Mēs ar Annu apgājām pauguram apkārt; kaut kur noteikti bija jāatklājas ceļam pie tā, kas gulēja zem zemes. Pirmajā apgaitā neatradām nevienu spraugu, otrajā sāku ielūkoties uzmanīgāk un drīz atradu vietu, kur zāle bija mazliet apvītuši — velēnas nebija kārtīgi uzliktas. Tās acīmredzot bija liktas nesen. Ķēros pie darba, noņēmu velēnas, ar rokām notīrīju smilšu kārtu — par laimi, plānu — un atklāju vāku no bieziem, pēc skaņas spriežot, dēļiem. Tas bija tāpat uzlikts, bez atslēgas. Saņēmu spēkus — patīkami parādīt, ka vēl šo to vari V-, pacēlu vāku un atvēru. Zem tā, pilnīgā atbilstībā maniem tālredzīgajiem spriedumiem, atradās pazemes eja.

— Stāvi šeit, — teicu Annai, — un sargā. Paskatīšos, kas tur ir.

Es ielīdu. Eja no sākuma bija stāva, tad kļuva aizvien lēzenāka, bet iet pa to varēja, tikai saliecoties deviņos līkumos."Nogāju metrus desmit un uzgrūdos sienai. Vispirms nodomāju, ka te ir nogruvums, tad paklauvēju pa sienu — ar pirkstu kauliņiem, dūri, pēc tam ar startera atslēgu un sapratu, ka tā ir no metāla.;

Atklāti sakot, biju mazliet vīlies. Biju cerējis, ka eja mani novedīs pie viesmīlīgi atvērtas lūkas, es ielīdīšu caur to, pārmeklēšu kuģi, ieelpošu senatnes gaisu… Taču lūkas nebija, arī pats kuģis no iekšpuses droši vien viss piedzīts ar zemi — diez vai tā hermētiskums saglabājās, kad tas nogāzās (droši vien ar milzīgu troksni), Te bija cieša siena, pašlaik es to uzmanīgi aptaustīju ar pirkstu galiem un sajutu pazīstamo raupjo apdeguma slājii. Šaubu vairs nebija: tas bija kuģis, kurš savā laikā izlauzies cauri atmosfērai un šeit nolaidies. Ar to tad arī jautrās Dāla zvaigznes apkaimē ieradušies senči tiem, kas pašlaik apdzīvo planētu, starp citu, arī Annas senči. Viņu vidū bijis arī kāds no tiešajiem Na- nikas pēcnācējiem (man kļuva mazliet neomulīgi no šīs domas, uzplaiksnīja aizvainojums un kaut kas līdzīgs greizsirdībai — tātad viņa agrāk vai vēlāk apprecējusies un mans vārds ģimenes hronikā nefigurē; bet ko gan citu arī varēja gaidīt).

Izlīdu no tuneļa. Anna stāvēja tur, kur biju to atstājis. Viņa jautājoši pavērās manī, un es teicu:

— Liekas, esam atraduši to, ko meklējām.

—• Es paskatīšos, — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Diez vai ir vērts, — es šaubījos. Eja varēja pēkšņi iebrukt, bet ar Annu nemaz negribēju riskēt.

Viņa pat nepagodināja mani ar atbildi un apņēmīgi nolēca lejā.

Pastāvēju, raudzīdamies apkārt. Neviena nebija, tikai augšā putni paretam aizspurdza no koka uz koku. «Kur tad apsardze?» nodomāju. Ja ir kāda vieta, kur nevienu nedrīkst laist klāt, tad visvienkāršākais ir nolikt sardzi, un viss kārtībā. Vai viņiem šeit būtu cita loģika? Iespējams, tikai es nevarēju izprast — kāda.

Nanika-Anna parādījās ejā, es palīdzēju viņai izlīst.

Arī viņa izskatījās mazliet vīlusies, starp citu, es jau iepriekš zināju, ka tā būs.

— Nesaprotu … — viņa iesāka.

—- Viss kārtībā, — nomierināju viņu. — Tieši tas, kas te guļ, ir atlidojis no turienes. —- Es pacēlu roku pret debesīm.

— Un ar to tiešām atlidojuši cilvēki?

—- Cilvēki gan.

— Vai tu to pavisam noteikti zini?

— Pilnīgi. Tāpat kā to, ka tieši no šiem cilvēkiem jūs visi esat cēlušies. — Te gan es kļūdījos, bet tobrīd to vēl nezināju. — Tikai nevaru saprast, — piebildu, — kāpēc to no jums pūlas slēpt.

— Mēs arī nesaprotam. Droši vien kaut kas ir.,. nezinu. Kāpēc tu esi tik pārliecināts?

— Redzi.tЈ mēs jau arī esam atlidojuši pa to pašu ceļu!

— Vai tiesa?

«— Ak dievs . ?*

— Tas nozīmē, ka tu esi — tāds cilvēks?

— Kāds?

— No kura — dzimst cilvēki…

— Vai zini,«— teicu, — vispirms noskaidrosim terminoloģiju. Es tomēr īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu izstāstīt, lai man viss būtu skaidrs, ņemot vērā, ka neesmu tik jauns un tik gudrs, lai aptvertu uzreiz?

— Saproti… — viņa neapņēmīgi iesāka un tūlīt pat apklusa. Jo iekliedzās putns. Anna satrūkās. Pārsteigts vēroju viņu. Viņa izstiepa lūpas un arī pūlējās atdarināt putna kliedzienu. Atklāti sakot, ja es būtu putns, nenoticētu viņai ne par kapeiku — tik ļoti šī skaņa nelīdzinājās putna kliedzienam. Lai gan, protams, ir visādi putni, tomēr diez vai kāds no tiem, vēloties kaut ko nodziedāt, sāk šņākt, piepūšas un rezultātā izdveš

ko līdzīgu neiznēsāta cālēna čiepstienam. Tomēr viņa to izdarīja, bet neviens lētticīgs putns neatsaucās.

— Izlikās, Anna skumji noteica. — Vēļ par agru.

Palūkojos pulksteni. Uz šīs planētas laiks ritēja ļoti

ātri. Ar Suvalovu varēja notikt — jā, daudz kas varēja ar viņu notikt. Iespējams, ka uzreiz vajadzēja uzspļaut viņas pūišiem un meklēt zinātnieku? Taču es zināju, cik slikti tādos gadījumos ir bez pavadoņiem un bez novērotājiem…

Teicu Annai:

— Tu ļoti skaisti svilpo. Atļauju tev ar to nodarboties ar! kuterī. Taču, ja tavējie neparādīsies … teiksim, pēc pusstundas, mēs vairāk nevarēsim gaidīt. Nāksies lidot.

Es jau domāju, ka viņa, paklausot sievietes rakstura pirmajam impulsam, tūlīt pat vaicās: «Kurp?». Viņa to nedarīja, bet teica:

*— Pacieties. Viņi iznāca ātrāk par mums, bet iet kājām. Jāgaida vēl tikpat ilgs laiks, cik mēs jau asam ceļā.

Vēl apmēram stunda, es sevī aplēsu un nodomāju, ka arī ar stundu nepietiks, ja vien viņi netaisās visu ceļu skriet. Vēlāk izrādījās, ka neesmu viņus pienācīgi novērtējis. Pagāja stunda. Pa šo laiku vēlreiz ielīdu pie kuģa, bez panākumiem meklēju ieeju, bet pēc tam tāpat sēdēju un skatījos Annā. Viņa klīda no koka pie koka, ik pa brīdim norāva kādu lapiņu, paostīja un pagaršoja, bet es tīksminājos par viņu, cenšoties, lai skatiens nebūtu pārāk smags. Tiklīdz mazliet atslāba uzmanība, tūlīt sāka likties, ka te ir Zeme, ka vēl joprojām ir divdesmitais gadsimts un viss vēl ļoti, ļoti labi.

Pagāja stunda, un es, celdamies augšā, teicu:

— Anna, vai ar viņiem nekas nevarēja notikt ceļā? Varbūt…

Apstājos pusvārdā, jo aiz kokiem parādījās cilvēki. Anna iesmējās un, uzmetusi man paviršu skatienu, gandrīz skriešus devās tiem pretī.

Paliku uz vietas un, raugoties viņos, centos sev radīt vismaz pirmo priekšstatu par cilvēkiem, uz kuriem man tagad droši vien nāksies paļauties.

Viņi — pieci vīrieši un trīs meitenes (neskaitot Annu, jo viņu es pie tiem vairs nepieskaitīju — viņa bija kopā ar mani, nevis ar citiem, un viss) — bija labi noauguši, bet pirmām kārtām izcēlās viņu grācija. Ikviena kustība tiem bija skaista. Mana laika cilvēkam tas izskatītos pārlieku uzspēlēti un teatrāli, bet viņiem iznāca dabiski, un likās, ka citādi viņi nevar un nemāk. Šeit, mežā, viņi bija savā vietā, it kā te būtu dzimuši un auguši, viņi bija tikpat neatņemama meža sastāvdaļa kā paši koki. Tas man patika. Patika arī viņu apģērbs — mēs savā laikā tā ģērbāmies vasaras atvaļinājuma laikā kūrortos. Man neizdevās viņiem atrast nevienu krāsu sakopojumu, kuru varētu nosaukt par bezgaumīgu vai vismaz apšaubāmu. Protams, mana gaume nav etalons, bet man pašam tā ļoti svarīga. Pirmais iespaids bija

labvēlīgs, un ap sirdi kļuva mazliet vieglāk.

* » *

Mēs sēdējām pie kutera un iekodām. Tās bija vai nu agras pusdienas, vai ļoti vēlas brokastis. Tika apkārt laisti krājumi, kas bija paņemti līdz gadījumam, ja mums ar Šuvalovu sagribētos ēst. Tiesa, no kuģa mēs aizgājām divatā, un tagad bijām desmit, bet, lai cik savādi tas būtu, ēdamā pietika: šie cilvēki bija mēreni ēšanā, kaut gan neviens tos nevarētu nosaukt par vājiem. Es arī ieēdu tikai mazliet — gan aiz pieklājībās, gan tāpēc, ka ar katru minūti vairāk sāku uztraukties tin šaubīties par to, vai man būtu tā jāsēž un jāsarunājas, nevis nekavējoši jāsāk meklēt ekspedīcijas vadītāju. Mani atturēja vienīgi tas, ka sarunas, kuras sākās pēc tam, kad Anna bija mūs iepazīstinājusi, bija notērēto minūšu vērtas.

Pati iepazīšanās notika bez īpašiem pārpratumiem. Cik varēju sadzirdēt, vispirms viņi izbāra Annu, ka viņa nav sagaidījusi tos pilsētā. Viņa pusbalsī taisnojās un ar mājienu norādīja uz mani. Tad viņi beidzot atļāvās palūkoties uz manu pusi un acīmredzot sāka ievākt informāciju par nepazīstamo personu. Anna atbildēja, un to es lieliski dzirdēju:

— Tas ir mans cilvēks.

Likās, viņi nebija sevišķi apmierināti, bet par šo tēmu vairāk sarunu nebija. Es stāvēju kā imperators, kurš pieņem sūtņus, kad Anna pieveda viņus man klāt un sacīja:

— Parādi viņiem.

— Lai nokāpj lejā un apskatās, — es atbildēju. Jo nemaz neuzskatīju sevi par šī brīvdabas muzeja fondu glabātāju.

— Ne. Parādi viņiem to, ar ko tu atvedi mani.

— Kuteri? —i sapratis pārvaicāju. Brīdi šaubījos, bet apjēdzu, ka neko sliktu kuterim viņi nemaz nevar izdarīt, tāda bija šī mašīna.

— Nu, ejam.

Pamāju Annai, lai viņa iet pa priekšu, palaidu pārējos garām un noslēdzu kolonnu, saglabājot zināmu rīcības brīvību. Viņi aplipa ap kuteri kā mušas ap ievārījumu, sākumā ļoti klusu murdēja un izsaucās «ak» un «ai», bet pēc tam viens no viņiem sacīja:

-— Jā, protams, tas ir kas cits kā Līmenis. Kā tu to izgatavoji?

Ar to arī sākās saruna.

Vecākajam no viņiem vēl nebija pat trīsdesmit gadu, un runāties ar šiem jauniešiem bija diezgan jocīgi. Gandrīz uzreiz sapratu: viņiem varētu iestāstīt, ko vien vēlies, visam būtu noticējuši. Liekas, melus viņi vispār nepazina, nezinu tikai, vai šie jaunieši vien jeb vai visa tauta. Es viņus nosaucu par tautu, jo kā lai vēl tos sauktu?

— «.. Kas tad ir par lietu, meitenes un puiši? — es vaicāju, atskrūvējot vāciņu termosam, kurā šļakstēja * kafija. — Kāpēc jūs te klaiņojat, nevis nodarbojaties ar sabiedriski derīgu darbu? Kāpēc jūsu priekšniecība, kā man stāstīja Anna, ne īpaši atbalsta jūsu ekskursijas? Paskaidrojiet man tā, lai var saprast.

Viņi sāka skaidrot, un tas bija interesanti, sarunu nevarēja pārtraukt tikai tāpēc vien, ka mani nezin kur gaidīja Šuvalovs un gaidīja cilvēki kuģī. «Mazliet pa- cietīsies,» nodomāju, «jo tādu informāciju mēs vairs nekur neiegūsim: droši vien, no viņu priekšniecības viedokļa, šī informācija domāta tikai slepeniem izdevumiem, kurus mums diez vai dos lasīt. Labi, lai pagaida.»

Es klausījos un vienlaicīgi domās sistematizēju informāciju, sakārtoju to tādā kārtībā, kā taisījos izklāstīt pārējiem mūsu lieliskās ekspedīcijas dalībniekiem.

Visi astoņi jaunieši (Annu ieskaitot, deviņi) bija talantīgi. Es to sapratu uzreiz, jo visu mūžu esmu mīlējis tieši talantīgus cilvēkus, neatkarīgi no tā, kādā nozarē tie sevi atklātu. Neesmu mīlējis \rienīgi talantīgus neliešus, lai gan pienācīgi tos novērtēju. Jaunieši bija ļoti spējīgi, un tiem briesmīgi gribējās kaut ko paveikt — talantam vienmēr vajag rast i^eju kā tvaikam no katla. Ja tam nedod darbu, agri vai vēlu tas uzspridzinās katlu un visu, kas būs tuvumā. Šīs izejas jauniešiem nebija.

»— Kas jums neatļauj rīkoties? — taujāju. — Vecāki? Skolotāji? Policijas priekšnieks?

.Vecākais no viņiem padomāja un paraustīja plecus.

i— Likums, — viņš sacīja.

— Vai tad ir tāds likums, kas aizliedz izdomāt ko jaunu?

Likums par Līmeņa saglabāšanu. Vai zini, kas ir Līmenis?.

t— Domāju, ka zinu, — es atbildēju.

— Līmenis — tas ir, kā mēs dzīvojam. Šodien mēs dzīvojam tāpat, kā dzīvojām vakar. Bet vakar dzīvojām tāpat kā aizvakar. Un rīt dzīvosim tāpat kā šodien, kā vakar, kā aizvakar.

Sāku kaut ko apjēgt.

~— Tātad šis jūsu Līmenis ir iekonservēts?

— Kā — iekonservēts?

— Nu, visu laiku viens un tas pats? Progress netiek pieļauts?

Šis vārds — «progress» — viņiem nebija zināms.

«— Es taču tev saku, ir likums par Līmeņa saglabāšanu. Uz visiem laikiem. Drīkst dzīvot tikai tā kā pašlaik. Nedrīkst sliktāk. Nedrīkst labāk.

•— Tātad jūs dzīvojat slikti?

— Tu nesaproti. Mums nemaz nav slikti. Mēs neciešam izsalkumu. Skolā mūs mācīja, ka pagātnē, kad vēl nebija Līmeņa, cilvēki badojās, tas nozīmē, ka viņiem pietrūka pārtikas.

Es zināju, kas ir bads. Un nopriecājos par jauniešiem. ' ,

— Tātad jūs esat paēduši. Un, redzu, apģērbti.

Viņiem bija tik maz drēbju mugurā, ka apģērba problēma šeit patiešām diez vai varēja eksistēt. Tiesa,- laiks bija silts.

— Protams, apģērbti.. s

— Vai jūs mācāties?

— Mācāmies vai mācījāmies … Mums vienmēr māca vienu un to pašu. — Vecākais pamāja uz visjaunāko puišeli. — Es pabeidzu skolu pirms desmit gadiem, bet viņš vēl' divus gadus mācīsies. Taču mums mācīja to pašu, un to mācīja jau viņa tēvam un manējam ari…

— Un jums tas nepatīk?

— Iespējams, ka patiktu. Taču saproti… — Viņš brīdi klusēja, it kā šaubītos. — Saproti, man grūti paskaidrot. Katram no mums… un ne tikai mums, bet ļoti daudziem… ir tāda sajūta, it kā mēs vienmēr tā nebūtu dzīvojuši, it kā senatnē viss būtu bijis citādi. Jau kopš bērnības mums saka, ka tā ir aplama sajūta, un droši vien tā ari ir, jo es ļoti labi zinu, ka tad, kad viņš (mājiens uz jaunākā pusi) piedzima, viss bija tieši tāpat kā pašlaik. Taču viņš atceras, vai saproti — atceras, ka bijis citādi. Tāpat ir man un citiem. Tas nav bijis, taču mēs to atceramies. Vieni sevī apspiež šīs atmiņas un dzīvo tā, kā prasa Līmenis, bet citi nevar: piemēram, mēs. Mēs atceramies, tomēr mums neatļauj atcerēties un runāt. Taču mēs meklējam. Ja kaut kas tiešām ir bijis, tad nevar būt, ka nekas nav saglabājies, ka nav nekādu pierādījumu. Mēs meklējam un ceram atrast.

Vai jūs jau sen meklējat?

— Manuprāt, cilvēki meklējuši vienmēr. Tikai nav atraduši.'

— Meklēja, lai gan tas bija aizliegts?

— Agrāk nebija aizliegts. Varēja meklēt visur, izņemot tās vietas, kuras bija kaitīgas. Bija viena tāda vieta. Tagad nākusi klāt vēl šī, kur mēs atrodamies. Šeit arī nedrīkst meklēt.

— Ko cilvēki darīja, ja meklējumi beidzās bez rezultātiem?

*— Es jau teicu! lielākā daļa atgriezās Līmeni. Citi, to bija maz, pameta Līmeni un aizgāja mežā. Ne šajā, bet citā, tālajā. Viņi arī tagad tur dzīvo, un runā, ka to kļūstot aizvien vairāk.

Es apdomāju. Savādi. Progresam ceļš slēgts. Nobloķēts. Nekādas attīstības. Tajā pašā laikā — tā nav tumsonība. Tas tiek darīts apzināti, tīšām, ar aprēķinu. Velns zina, kādēļ.

•— Kā viņi tur mežā dzīvo?

— Runā, ka sliktāk nekā mēs: viņiem tur daudz kā trūkst. Tomēr viņi visi tic, ka tas nebūs ilgu laiku. Tic, ka ātri sasniegs Līmeni un virzīsies tālāk.

«Ak dievs,» es nodomāju, «nabagā vecā Zeme, mūžam tu atkārtojies savos bērnos — pat šai pasaules malā… Patiešām, kur lai no sevis aizbēg?» Neviļus palūkojos Annā, bet tūdaļ novērsu skatienu.

— Jā, — skaļi es sacīju, — cilvēkiem, kas atkāpjas no vispārpieņemtajām normām, dažkārt izdodas sasniegt diezgan labus rezultātus. Tātad jūs gribat nokļūt pie viņiem?

— Vispirms mums jāatrod šeit tas, ko no mums slēpj.

— Uzskatiet, — paziņoju, «— ka jūs jau esat atraduši.

— To, kas atrodas tur, zem zemes?

— Jā. •

— Kas tas ir? Vai tu zini?

— Zinu. Es paskaidrošu. Pašlaik mums maz laika. Man arī būtu ļoti gribējies nokļūt tur, mežā. Nevis tikai gribējies — tas ir taisni nepieciešami.

Tas patiesi bija nepieciešami, ja patur prātā, ko mēs gatavojāmies darīt ar viņu spīdekli, tātad ar viņiem visiem. Tas, ko biju uzzinājis, liecināja, ka uz planētas bez šīs sabiedrības eksistēja vēl arī cita. Jāglābj visi

cilvēki, tātad mums nav tiesību neko iesākt, kamēr nebūsim vienojušies ne tikvien ar šiem, bet arī ar tiem, kas dzīvo mežā. Patiešām — jo tālāk, jo trakāk! Atkal pašķielēju savā hronometrā.

— Paskaidro vēl, lūdzu, ko nozīmē — cilvēki no cilvēkiem un tie — cilvēki no pudeles, vai?

— No Trauka, —• Anna mani izlaboja. —• Es jau tev teicu: no Trauka.

— Jā, — atbildēju, — protams, teici. Atvaino,

— Cilvēki no cilvēkiem ,,, — puisis atkārtoja. — Vai saproti, tie, kuri aizstāv Līmeni, saka tā: ja visi cilvēki dzimst vienā vietā Traukā, tad arī eksistēt tie var tikai vienā, kā lai to pasaka — vienā . i,

— Tikai vienā sabiedrībā, — es palīdzēju.

— Iespējams, Piemēram, mežā nav Trauka, un tur nedrīkst dzimt cilvēki. Tāpēc to tur arī nebūs nekad tik daudz kā Līmenī.

— Atvaino, — es nesapratu un atkal neviļus pavēros Annā (viņas klātbūtnē negribējās runāt par šo tēmu).

— Kāpēc mežā cilvēki nevar dzimt normāli, kā visi?

— Visi taču piedzimst Traukā! Es jau teicu, ka mežā Trauka nav,

— Bet… — es sapinos, taču galu galā izšķīros.

— Vai tad bērnus nedzemdē sievietes? Viņi saskatījās.

— Atmiņa mums saka, teica cits jauns puisis,

— ka tā ir bijis. Mēs jūtam, ka tā jābūt. Nezinu, kā paskaidrot, bet mēs jūtam. Taču.,. mums tā nav.

— Vai tu gribi teikt… ka jums nav mīlestības? Viņš pasmaidīja.

— Ir… Nē, tā nedomā, mēs zinām, kā var dzimt bērni. Cilvēki no cilvēkiem. Tikai… tiklīdz tas sākas ,..

— Es saprotu, — steidzīgi apstiprināju.

-— To uzskata par slimību. No tās ārstē. Iespējams, ka tā patiešām ir slimība: runā, ka mežā no tā pat esot miruši. Vai tu domā, ka nav tiesa?

— Kāpēc? — drūmi sacīju. — Tiesa gan. Varēja ari mirt. Tomēr *,. Labi, par to vēl pagūsim parunāt. (Velns tos rāvis, pie sevis nodomāju, viņiem pat cilvēciski dzemdēt neļauj, tas vairs nekur neder. Neizprotami, bet nāksies izprast. Tikai ne tagad.) Taču tu teici — tavs tēvs …

—• Protams. Kurš mani paņēma, un uzaudzināja. Tagad stāsti tu.

Liekas, viņi no manis kaut ko gaidīja.

— Ir labi, — iesāku, — ka esam satikušies. Mēs — es un mani draugi tur (es palūkojos debesīs) — varēsim jums daudzējādā ziņā palīdzēt. Ja arī jūs palīdzēsiet mums. Mēs atlidojām divi. Pilsētā, kur satikāmies ar Annu, — es neizturēju un ne vien paskatījos viņā, bet arī pieskāros viņas plecam, — kopā ar mani bija draugs. Viņš tur pazuda. Viņu vajag atrast. Tas ir ļoti svarīgi. Ar viņu nekas nedrīkst notikt. Es nezinu, kādi ir jūsu likumi, nezinu, kas ar viņu var notikt, kas nevar. Taču jums man jāpalīdz viņu atrast. Jums būs vieglāk: jūs zināt, kā to paveikt, bet es nezinu. Man pa to laiku uz dažām stundām nāksies jūs atstāt — aizlidot pie mūsējiem.

Viņi arī palūkojās augšup un, likās, īsti nesaprata, kurā vietā tur var atrasties mani draugi. Taču šaubas neviens neizteica. — Satiksimies tepat… pēc sešām stundām. Vai esat ar mieru?

— Ko tas nozīmē — pēc sešām stundām?

Ak jā… — Es prātā parēķināju: planētas apgriešanās laiks ap savu asi bija zināms: divdesmit sešas stundas un kādas minūtes. *— Kad saule atradīsies apmēram tur.

— Labi. Droši vien kāds būs redzējis. Mēs uzzināsim.

—« Tu, Anna, lidosi man līdz.

— Jā, — viņa viegli atteica, it kā tas. jau iepriekš būtu bijis zināms.

— Sēdies iekšā, — es sacīju.

Es iesēdos pats, pamāju pārējiem ar roku un ieslēdzu starteri. Gravigēns dūca, varēja dzirdēt, kā aiz kupola svelpj satrauktais gaiss. Jo augstāk cēlāmies debesīs, jo tumšākas tās kļuva. Pārbaudīju, vai jostas labi piesprādzētas, noteicu; «Tagad pacieties» — un ieslēdzu galveno dzinēju.

Šai brīdī viņa laikam pa īstam nobijās. Apkārt uzliesmoja zila uguns, aizmugurē dzima orkāns, un aiz mums palika violeta sliede. Mūs piespieda pie atzveltnēm. Priekšā iedegās zvaigznes. Nanika-Anna te aizvēra, te atvēra acis, viņā cīnījās bailes ar ziņkārību. Pār kuteri pāršalca vibrācija un norima. Liesmu mēlītes nodzisa, debesis kļuva melnas. Planēta aiz mums ziedēja visās varavīksnes krāsās. Dienvidu puslodē ievēroju ciklonu. Mēs ieņēmām orbītu. Tagad lejā bija okeāns, salas tajā izskatījās kā gruži uz parketa. Izzuda pārslodze, automāts pārslēdza gravigēnu mākslīgā smaguma spēka režīmā. Palūkojos Annā. Viņa pasmaidīja, attopoties no bailēm.

Novērsu acis, jo priekšā jau pazīstami mirgoja kuģa uguntiņas.

Dokumenti

Izraksts no kuģa žurnāla

593. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks 12.07,

Atrašanās vieta; Otrās Dāla planētas' pava- ' doņa orbīta, attālums no virsmas —1000/855 km, ekscentricitāte un inklinācija iepriekšējās. Režīms: Inerces lidojums. Gravitācija ieslēgta. Ekipāža: Ekspedīcijas vadītājs un kuģa kapteinis atrodas uz planētas. Atgriešanās termiņš beidzās pirms 07 minūtēm. Pārējie ekipāžas locekļi aizņemti saskaņā ar sarakstu.

Turpmākā rīcība: Apspriede ar ekspedīcijas vadītāja vietas izpildītāju Dr. Averovu. Ierakstīja: Kapteiņa v. i. Riters fon Eks.

Uve Jorgens Riters fon Eks izslēdza žurnālu. Līdz tikšanās brīdim ar Averovu bija atlikušas divdesmit minūtes. Šis laiks Bruņiniekam bija nepieciešams, lai visu skaidri un galīgi apdomātu,

No centrālā posteņa viņš devās uz savu kajīti. Tā nebija tik liela kā kapteiņa kajīte, bet bija ,tikpat ērta, tikai tajā atradās mazāk ekrānu un aparātu. Pašlaik tie Bruņiniekam ari nebija vajadzīgi.

Viņš apsēdās krēslā, izstiepa garās kājas un aizvēra acis. Tā viņš bija radis atslābināties pirms rīcības, kura varēja prasīt visus spēkus, gribu, domu spriegumu. Acīmredzot tuvākajā nākotnē tieši tāda rīcība bija gaidāma.

Zeme, Uve Jorgens domāja. Zeme. Ko tev nozīmē Zeme, pilot, ne tā, ne tavējā, bet pašreizējā, kur daudz kā nesaprotama, sveša, kur pat atmiņa nav saglabājusies ne par tevi, ne par tiem, kas reiz bija tavi draugi?

Taču tur atrodas viņu pīšļi un pelni, viņš nodomāja. Tur, nevis šeit. Ja cilvēkam jābūt kaut kam uzticīgam — bet karavīram jāsaglabā uzticība, ja vien viņš ir karavīrs, nevis landsknehts —, tad tu, Uve Jorgen, vari būt uzticīgs tikai Zemei, nevienam citam.

Lai arī tā vairs ir tikai to domu un ideju kapsēta, par kurām tu kādreiz cīnījies. Izrādījās, ka idejas nebija dzīvotspējīgas, tagad tu esi to pilnīgi sapratis. ' Taču arī kapi ir dārgi. Ja nav nekā c;ita, tad jāsaglabā uzticība kapiem. Uzticība līdz nāvei, — viņš ierasti nodomāja savā dzimtajā vācu valodā.

Kas ir karavīra uzticība? Gatavība ziedot visu tam, kam tici. Karavīra uzticība izpaužas nevis vārdos, bet darbos. Un gatavībā atbildēt par šiem darbiem.

Tā domāja, Uve Jorgen, tavā* laikā. Un tu nevari domāt citādi. Jo, saglabājot uzticību Zemei, tu domā ne tikai par tās šodienu, bet arī par vakardienu, vēsturi. Tātad — arī par sevi pašu un tiem, kuri bija tev blakus, bet kuru vairs nav. Lai gan mums nebija taisnība, Zemes vēsture bija iegrozījusies tā, ka tur atradās vieta arī mums.

Zeme. Un tavs kuģis. Tu esi tam uzticīgs, kā karavīrs mēdz būt uzticīgs savam pulkam, komandierim un pakļautajiem, karogam un kaujas mašīnai. Tavs kuģis ir daļa no Zemes, tā sarīkoja ekspedīciju un nosūtīja, tā uzlika tavas rokas uz kuģa stūres. Uzticība kuģim ir ari uzticība Zemei, kā uzticība karogam ir uzticība valstij.

Vai piekrīti, Uve?

Piekrītu.

Tātad skaidrs: Zemes un Otrās Dāla planētas neklātienes cīņā jāuzvar Zemei. Pat ja šim mērķim nāksies ziedot Otro Dāla planētu ar visu, kas uz tās.

Tu vari zvērēt» ka būtu izvēlējies citu izeju, ja tāda būtu. Karavīrs nealkst asiņu, viņš nav ne sadists, ne bende. Viņš tikai nebaidās asiņu, kad.ceļš uz uzvaru iet caur tām. Un tu neredzi citas izejas; Neredzi tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav.

Tev nu ir skaidrs, ko tu gribi.

Taču priekšā stāv visgrūtākais: jāpārliecina tas, kura piekrišana, kaut vai formāla, ir nepieciešama, lai tava vēlme kļūtu par realitāti. Doktora Averova piekrišana. Jo pašlaik viņš ir ekspedīcijas vadītājs. Ja viņš teiks «nē», tu, karavīr Uve Jorgen, nerīkosies pret viņa gribu. Tu esi karavīrs caur un cauri un pats to zini,

Averovam jāsaka «jā».

Panākt viņa piekrišanu nebūs viegli. Averova pasaule nepazīst karu. Tā baidās no asinīm, šai pasaulei tās ir pretīgas. Viņi uzskata, ka cilvēkam jādzīvo, jo viņš ir cilvēks: Bet jūs, Uve, uzskatījāt, ka cilvēkam jādzīvo, ja viņš ir cilvēks. Ja. Un bijāt pārliecināti, ka ne katrs cilvēks patiešām tāds ir. Cilvēks ir tas, kas stiprs. Vājais iet bojā.

Viņi būtu varējuši dzīvot. Mums viņu planēta nav vajadzīga. Taču ja tie traucē dzīvot mums.. s

Averovs to nesapratīs.

Viņš svaidīsies, meklēs neeksistējošas izejas. Vilcināsies. Un novilcinās tik ilgi, ka būs jau par vēlu kaut ko iesākt un aizies bojā visi.

Averovam ir savs spēks un savs vājums. Jāizmanto gan viens, gan otrs. Vēl atlikušas dažas minūtes, lai no jauna pārdomātu visu sarunas gaitu.

Taču vispirms vēlreiz jāieelpo dzimtais gaiss un jāļauj acīm atpūsties, priecājoties par tuvo un ierasto. Par to, kur pagājuši dzīves labākie gadi. Par to, kas arī tagad rādās trauksmainajos karavīra sapņos …

Uve Jorgens atvēra acis un piecēlās. Piegāja pie durvīm, aiz kurām atradās Atmiņas dārzs. Šo nosaukumu no kapteiņa bija pārņēmusi visa ekipāža.

Bruņinieks atvēra durvis. Kajītē neviena cita nebija, un viņš nesteidzās durvis aizvērt kā tad, kad baidījās, ka var kāds ienākt un ieraudzīt.

Viņa skatienam pavērās plašs meža klajums. Patiesi, viņam iešāvās prātā, īstā vieta, kur cīņā satikties diviem bruņās kaltiem bruņiniekiem ar nolaistu sejsegu un smagu šķēpu rokā.

Nebija ne bruņinieku, ne šķēpu.

Ja kapteinis Uldemīrs to redzētu ..,

Starp citu, kapteinis nojauš. Ir grūti visu laiku dzīvot svešā ādā. Ko lai dara .. *

Bruņinieku nebija. Rietēja saule, pūta viegls vējiņš, smaržoja pēc vīstošas zāles. Lidmašīnas atradās zem maskēšanās tīkliem, un Fogelzangs, iznīcinātāja priekšgalu mazliet pavērsis augšup, gatavojās nosēsties. Uve Jorgens apstājās pie sava meseršmita un skatījās, kā nosēžas leitnants Fogelzangs, un glāstīja ar plaukstu silto, zaļo dūralumīniju.

Skaties, Uve Jorgen, viņš sev teica, skaties, jo tas tev vēl noderēs, pilot.

>5t * *

Averovs staigāja pa salonu, un viņa soļi ar katru brīdi kļuva steidzīgāki, it kā viņam būtu kaut kur laikus jātiek, jāaizskrien. Starp citu, iespējams, ka viņš nemaz nekur neskrēja, bet bēga. Bēga no domām, taču tās viņu panāca, un nebija no tām kur dēties. Domas uzdeva jautājumus, un nācās meklēt atbildes, bet ar katru reizi kļuva tās grūtāk atrast.

Doktor, Šuvalova un kapteiņa joprojām nav, — teica domas. Tas nozīmē, ka planēta viņus sagaidījusi nelabvēlīgi. Tas nozīmē — vai nu kontakts izrādījies neiespējams, vai arī tas novedis pie negaidītiem rezultātiem. Nekā dīvaina tur nav. Tā tam bija arī jānotiek.

Nē, nē, Averovs atbildēja savām domām, vēl nekas nav noticis. Kuru katru mirkli viņi var atgriezties. Vēl nav pienācis laiks pieņemt lēmumus.

Kad tas būs pienācis? — domas vaicāja. Kur ir tā robeža, aiz kuras vairs nevarēs klusēt? Mirklis, kad vajadzēs izšķirties?

Par ko izšķirties? — viņš iebilda. Ja neviens no planētas neatgriezīsies, tas vēl nenozīmē, ka evakuācijas plāni pagalam. Var būt arī otrādi: kontakts izrādījies tik veiksmīgs, ka Šuvalovs ar Uldemīru tūlīt pat sākuši pārrunas un pašlaik ir aizņemti ar detaļu noskaidro: šanu, lai atgrieztos uz kuģa jau ar gatavu dispozīciju. Mums jābūt pacietīgiem un jāgaida, jāgaida. *»

Bet ja nu jūs tā arī nesagaidīsiet? Ja tu, Averov, nokļūsi izvēles nepieciešamības priekšā: ko ziedot? Ja izrādīsies, ka bez upuriem neiztikt?

— Nezinu! — Averovs skaļi iekliedzās. — Es nezinu!

Jā, domas apstiprināja, tu nezini. Tu neesi radis upurēt, jo neviens no jums nav radis. Jūs.esat sev izveidojuši pasauli, kurā upura jēdziens pārstājis eksistēt. Taču neesat kā nākas padomājuši, ka, atstājot savu pasauli, pametat arī tās labiekārtotību un likumus. Ka šiem likumiem nebūt nav kosmisks raksturs. Ka jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kādi nav iespējami uz Zemes.

Katra cilvēka dzīvība ir svēta. Tā ir pirmā pamatideja, kuru uztver Zemes iedzīvotājs, tiklīdz iemācījies domāt. Visi cilvēki ir brāļi. Nav savējo un svešo. Ir tikai savējie. Ikviens cilvēks, lai kur atrastos, • tavējais. Tuvākais. Radinieks. Bez kura tu nevari iztikt un kurš nevar bez tevis iztikt.

Zemes attīstība nogāja garu ceļu, līdz nonāca pie tā. Tas bija dabiski, saprotami un skaisti.

Taču šeit…

Tu nezini, cik saprātīgu būtņu dzīvo uz šīs planētas, kura tik neizteiksmīgi nosaukta par Otro Dāla planētu. Pat nezini, cik lielā mērā tie līdzīgi vai atšķirīgi no cilvēkiem. Tas tev arī nav svarīgi. Un, sapratis, ka planēta apdzīvota, vispirms tu izjuti prieku: cik labi, mūsu kļuvis vairāk!

Ja vien nedraudētu briesmas Zemei! Ja varētu briesmas novērst ar kādu citu paņēmienu, kas neapdraudētu šīs pasaules intereses…

Taču tu neredzi tādu paņēmienu.

Lai pierādītu teorēmu, nepieciešami postulāti —< visvienkāršākās pamatpatiesības, tik vienkāršas, ka tās rtav jāpaskaidro, bet tiek pieņemtas kā fakti5 fakti nav jāpierāda.

Kā rīkoties mūsu gadījumā?

Jāglābj Zemes cilvēce.

Nē, tik īsi ne. Šis postulāts ir mazliet sarežģītāks.

Uzliesmojuma iespējamība ļoti liela. Konsultācijas ar Zemi, kas sākumā likās tik dabiskas, praktiski nav iespējamas, Nepietiks laika. Uzvelt lēmumu uz citu pie- - ciem neizdosies.

Tātad postulāts numur viens skan šādi: Zemes cilvēce jāglābj, un tas jādara mums.

Vai šo atzinumu var apgāzt? Acīmredzot ne.

Vēl viens priekšnoteikums: jāglābj Otrās Dāla planētas cilvēce. Vai ari — mums?

Vai tā ari ir aksioma? Jeb vai te nepieciešami pierādījumi?

Atzīsties, Averov, ka šīs divas tēzes var izrādīties iekšēji pretrunīgas. Tāpēc otro pareizāk būtu formulēt šādi: Otrās Dāla planētas cilvēce mums jāglābj, ja tas netraucē izglābt Zemes cilvēci.

Jā.

Taču tad <,. tad iznāk, ka Zemes cilvēcei tiek dota priekšrocība, Ka, vismaz no mūsu redzes viedokļa, tā jāglābj noteikti, bet Otrās Dāla planētas cilvēce — tikai tad, ja pastāv zināmi nosacījumi.

Citiem vārdiem sakot — Zemes cilvēce ir labāka par to, kura dzīvo uz šīs planētas. Ar kaut ko labāka.

Vai arī mēs nevaram pārvarēt sajūtu, ka mūsu cilvēce tomēr mums tuvāka nekā jebkura cita. Tas nozīmē, ka mūsu domas par kopību, vienlīdzību un pārējo piemērojamas tikai Saules sistēmas robežās. Ka mēs nemaz tik plaši nedomājam, kā mums likās. Ka likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam, tomēr ir lokāli un tos šeit nevar piemērot.

Pamēģināsim uzdevuma noteikumus apgriezt otrādi: tad jāpieņem, ka abas cilvēces izglābt nav iespējams. Vai tādā gadījumā jāiet bojā vienai cilvēcei vai abām? Ja vienai, tad kurai?

Averovs ievaidējās,;

Nē, tādu lēmumu nav iespējams pieņemt. Tas ir pret cilvēka dabu!

Paslepus piezagās vēl kāda doma.

Averov, vai tev tikai nav vienalga: vai lēmums vispār tiks pieņemts jeb vai to pieņemsi tieši tu?

Un vai tu justos tieši tāpat vai savādāk, ja aparatūra, ar kuru nodzēsis… nē, teiksim — ar kuru var nodzēst Dāla zvaigzni, būtu iecerēta, aprēķināta un konstruēta nevis tavā, bet kāda cita vadībā?

Citiem vārdiem sakot — vai lietas būtība ir lēmumā, vai arī galvenais ir tas, cik lielā mērā tu tajā piedalies un cik liela ir tava atbildības pakāpe?

Averovs aizsedza seju ar rokām.

Droši vien nebūs vis vienalga ..,

Nē, tas būtu pārāk necienīgi. Jautājuma būtība nav manī. Būtība ir pašā lēmumā, kas pretējs Zemes idejām.

Jā, nāksies atkāpties no idejām, kas apgūtas kopš bērnības, bet tas ir sāpīgs, traģisks, dažkārt pat iznī- ciiiošs procešs.

No idejas par visa absolūtu saglabāšanu jānonāk pie idejas par upuri kāda vārdā.

Ja nu otrā ideja arī ir pamatideja, tad, iespējams, to vajag.,,.

Nē! Nē! s

Jo tad uzreiz viss mainītos.

Jēdzieni ir nosacīti. Vēsture atgādina: kaut kāds hans, vienas tautas bende, citai ir kļuvis par nacionālo varoni.

Tava aparatūra. Tā nogalinās (kāds briesmīgs vārds!) kādu. Taču arī izglābs, izglābs daudz vairāk cilvēku! Ja nolādēto lēmumu nāktos pieņemt pat tieši tev, tad vēl nemaz nav teikts, ka kļūsi bende. Tu kļūsi glābējs, visas Cilvēces glābējs! Vai ir vēl lielāks gods?

•— Nēl — viņš atkal iekliedzās. — Nē! Es nezinu»s ?

Averovs palūkojās pulksteni un sāka steigties.

Bija laiks iet apspriesties ar Uvi Jorgenu,

Varbūt pilots būs atradis kādu ideju? Un nemaz ne- •

vajadzēs izlemt pašam? ,.,

■* * *

Istabai bija gludi apmestas sienas, tādi paši griesti un grīda no gludi noēvelētiem, cieši kopā salaistiem dēļiem. Pie pašiem griestiem vienā sienā atradās gara, šaura sprauga, acīmredzot ventilācijai. Griestos — kvadrātveida lodziņš, caur kuru iekļuva gaisma. Uz grīdas matracis: liels maiss, piebāzts ar kaut ko mīkstu. Vairāk nekā.

Šuvalovs trīskārt salocīja matraci, lai uz tā apsēstos, bet tad pārdomāja un sāka staigāt pa istabu.

— Ahā … — viņš murmināja. — Hm … Tieši tā …

Ierasti grūda kabatā roku pēc bloka, bet nebija ne tā, ne arī kabatas, kurā bija atradies aparātiņš. Jā, viņu bija pārģērbuši. Viņš pataustīja audumu. Nekas, var iztikt. Par laimi, veļu ir atstājuši. Nomainīt to gan laikam tik drīz nenāksies. Slikti. Bet var samierināties.

Vissliktākais ir tas, ka ievelkas kontakti. Tie kon- - takti augstākajā līmenī, ar kuru palīdzību visas problēmas varētu atrisināt vienīgā iespējamā ceļā.

Šuvalovam eksistēja tikai viens lēmums. Izglābti tiks visi. Neviens neies bojā. Kādā veidā? Tā vai citādi. Cilvēka prāts ir izmanīgs. Divu cilvēču glābšana nekādi neskar dabaszinātņu pamatlikumus — tātad tas ir cilvēku spēkos. Tikai vajag visus šos spēkus atdot pilnīgi. Tagad, kad cilvēki sapratīs, ka Otrās Dāla planētas iedzīvotāju glābšana nesaraujami saistīta ar Zemes cil- /

vēces glābšanu, viņi izdarīs visu iespējamo un neiespējamo.

Taču, protams, ir nepieciešama informācija. Ievērojami lielāka nekā pašlaik.

Informācija par Otrās Dāla planētas cilvēci. Par civilizācijas līmeni. Par iespējām.

Var būt dažādi atrisinājumi. Pieņemsim, ka evakuācija ievelkas. Iespējams, nāksies darīt to, par ko tajā rītā nejauši ierunājās kapteinis. Aiziet pazemē. Rakt šahtas, paslēptuves. Siltums tur saglabāsies ilgāk nekā virs zemes. Piegādāt no Zemes nelielas energoiekārtas. Apsildīt, nodrošināt ar gaisu. Droši vien radīsies arī citi projekti. Tikai jāzina, uz ko šī civilizācija spējīga. Cik daudz ir iedzīvotāju. Kāda tehnika. Galvenais — vai viņi ir tik attīstīti, lai saprastu tās šausmas, kas viņiem draud.

Tagad Šuvalovs apsēdās uz matrača, iekārtojās ērtāk. Neierastā vide vairs netraucēja domāt. 2ēl tikai, ka vairs nav pierakstu bloka. Lai gan — labas domas jau neaizmirstas, bet pārējās nemaz nav vērts piezīmēt.

Kāda tad var būt šī civilizācija?

Štarp citu, tas nemaz nav tik glaimojošs termins, Šuvalovs pasmīnēdams nodomāja. Tas cēlies no vārda «pilsēta», bet, ja var ticēt vēsturniekiem, ar šīm pilsētām pagātnē bijusi liela noņemšanās. Pilsētas pašas sevi gandrīz vai noindējušas ar saviem atkritumiem. Tāda kā iekšējā intoksikācija. Protams, to, kas* ir šeit, var saukt nevis par civilizāciju, bet par kultūru. Tā būs labāk.

Pat domādams Šuvalovs mīlēja noslīpēt formulējumus, lai pēc tam par tiem vairs neprātotu.

Kultūra. Kādreiz šurp atlidojušo Zemes cilvēku pēcteči zināmā mērā bija regresējuši — tiem vēl ļoti tālu līdz visprimitīvākajiem kosmiskajiem lidojumiem.. a Regress ir viegli izskaidrojams — tas bija neizbēgams. Tomēr tas varēja izpausties dažādos konkrētos veidos. Gala rezultātā civilizāciju, tās raksturu nosaka ražošanas spēki. Kas tad bija šurp atlidojušo cilvēku rīcībā?

Šuvalovs padomāja, pēc tam apņēmīgi pamāja.

Sāksim ar enerģijas avotiem. Ar kuģi var atvest un pēc tam šeit samontēt kodolenerģētisko iekārtu, atgādāt zināmu, protams, ierobežotu, daudzumu degvielas. Agri vai vēlu degviela izbeigsies. Tās nepietiks pat gadsimtam, nerunājot jau par tūkstošiem gadu. Bet tālāk? Iegūt šeit kodoldegvielu praktiski nav iespējams. Tehnisko civilizāciju vājums — no tām, tāpat kā no sarežģītas mašīnas, nevar izņemt kādas detaJas un gaidīt, ka pārējās turpinās normāli darboties. Ne tikvien kodoldegvielas, bet jebkura kurināmā, izņemot varbūt vienīgi malkas, ieguve prasa gan ģeoloģisko izpēti, gan mašīnbūvi, gan transportu. Mašīnbūvi un transportu savukārt nosaka metalurģija, bet tā bāzējās uz kalnrūpniecību, kas atkal atkarīga no enerģētikas un metālapstrādes … Tas ir tikai viens no daudzajiem diedziņiem, no kuriem kā sarežģīts pinums savijas tehniskā civilizācija. Veidojas burvju.loks. Uz Zemes šāda civilizācija tomēr izveidojusies, bet nevajag aizmirst — par kādu cenu. Gadsimti verdzības un briesmīgas apspiestības, par kādu mums nav ne mazākā priekšstata, gadsimti, kad cilvēka dzīvība nebija ne graša vērta . ? ?

Hm. Kāpēc tad šeit…

Kāpēc šeit nav noticis tas pats? Acīmredzot tāpēc, ka uz planētas ieradās cilvēki, kurus bija audzinājusi sabiedrība ar pietiekami augstu morāles līmeni. Droši vien jau iepriekš paredzot visas tehniskās un saimnieciskās grūtības, viņi diez vai taisījās nolaisties līdz vergturu iekārtai.

Kurai no Zemes sociālekonomiskajām formācijām atbilst viņu tehnikas līmenis?

Spriežot pēc tā, ko Šuvalovs līdz šim bija redzējis, ar metālapstrādi šeit nemaz nav tik bēdīgi. Grīdas dēļi ir noēvelēti.— tātad tiek lietota un apstrādāta dzelzs. Bikses, kuras uzvilka Šuvalovam, neapšaubāmi darinātas no dabiskās šķiedras auduma, taču tas ir nevis pašausts, bet rūpnieciski izgatavots. Antīkajā laikmetā uz Zemes to nemācēja. Galvenais, ka cilvēki, būdami tehniski un ekonomiski ierobežoti, meklēja iespēju saglabāt kādu noteiktu sociālo līmeni, kas principā atbilsta viņu uzskatiem, kuri pārmantoti no Zemes. Droši vien kaut ko viņi atrada. Par viņu panākumiem var spriest kaut vai pēc attieksmes pret katru atsevišķu cilvēku. No sabiedrības attieksmes pret personību var droši spriest par pašas sabiedrības tikumiem un netikumiem. Viņš, Šuvalovs, sēž šeit ieslodzījumā, bet ir sveiks un vesels. Lai gan, no viņu viedokļa raugoties, Šuvalovs neapstrīdami ir vainīgs, viņu nesadedzināja sārtā-, nenomētāja ar akmeņiem, viņam ne reizi neiesita, pat rupji neizturējās pret viņu. Var atklāti teikt, ka šejienieši liekas diezgan simpātiski cilvēki un ar savu uzvedību diez vai stipri atšķiras no pašreizējiem Zemes iedzīvotājiem. Tas pats tiesnesis bija acīm redzami labvēlīgs. Protams, par tiesnesi var teikt arī, ka viņš ir aprobežots cilvēks — ja uzskata, ka aprobežots ir ikviens, kas nemāk atrisināt noteiktas sarežģītības pakāpes vienādojumu. Jāskatās vērienīgāk. Iegūt zināšanas ir daudz vienkāršāk nekā mainīt savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem, sabiedrību. Ja šīs planētas iedzīvotāju uzskati par dzīvi sakrīt ar šurp atlidojušā Šuvalova uzskatiem, var secināt, ka ir pamats savstarpējai sapratnei.

161

Jā. Uz tādu veiksmi var cerēt, bet pagaidām Šuvalova rīcībā bija tikai netieši pierādījumi. Lai iegūtu tie-

6 —- 2043

sus, vajadzēja pēc iespējas ātrāk kontaktēties ar cilvēkiem, iegūt precīzu priekšstatu par viņu attīstības līmeni, psiholoģiju, interešu loku. Sarunāties, ja vajadzēs — strīdēties, pierādīt savu taisnību.

Kā lai to izdara, ja viņš ieslēgts istabā un, liekas, visi par viņu aizmirsuši?

Starp citu, nevajag uztraukties. Vajag domāt, cieši domāt, ko iesākt, lai tomēr visu šo publiku ieinteresētu viņas pašas liktenī…

* H".

Īstenībā tiesnesis nemaz nebija viņu aizmirsis, gluži otrādi, — viņš labi atcerējās. Pēc tam kad savādo cilvēku aizveda pie ārstiem, tiesnesis pavadīja vairākas stundas, visādi pētot viņa rīcībā palikušos priekšmetus.— apģērbu un kabatu saturu.

Būtībā tiesnesis bija drīzāk labestīgs nekā ļauns cilvēks un viņam nesagādāja baudu radīt cilvēkiem nepatikšanas. Bet viņa pienākums bija sekot likuma ievērošanai un izskaust tā pārkāpumus. Kādā veidā — par to bija pietiekami labi parūpējies pats likums. Tiesnesim galvenais ir noticēt tam, ka likums tiešām pārkāpis, un noskaidrot, vai tas darīts apzināti vai bez iepriekšēja nodoma. Starp citu, neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; šis senais princips bija atvests vel no-Zemes, par ko tiesnesim nebija ne mazākās nojausmas, bet tāpēc vien šis princips nekļuva mazāk pārliecinošs. Tagad, aplūkojot, aptaustot un pat apostot uz galda izliktos priekšmetus, tiesnesis patiesi centās saprast, ar ko tad viņu šoreiz savedis kopā liktenis.

Jā, tas bija tāds pats cilvēks kā visi. Tomēr viņā viss, sākot no apģērba un beidzot ar runas veidu, bija svešs, neizprotams un mazliet uztraucošs. Tiesnesim nebija skaidrs, kas tie īsti ir par draudiem, par kuriem runāja

Šuvalovs, taču pati draudu pieminēšana vien liek kļūt uzmanīgam un satraukties, jo vairāk — ja draudu cēlonis paliek noslēpumains, Tomēr gandrīz katrs cilvēks dvēseles dziļumos ir pārliecināts, ka'visas viņa novērotās parādības viņš varēs izskaidrot, vadoties no zināmā. Tāpēc arī tiesnesis centās dot visam nesaprotamajam saprotamu izskaidrojumu, operējot ar tiem priekšstatiem, kādi bija viņa rīcībā.

Viņš zināja, ka priekšmeti, kas palikuši pie viņa, nebija un nevarēja būt gatavoti ne viņu, ne arī kādā citā pilsētā. Viss, ko gatavoja pilsētā, bija sen un labi pazīstams, jo nemainījās jau daudzus desmitus gadu, Tātad priekšmeti bija gatavoti kaut kur citur.

Kur? Tiesnesim neienāca prātā doma par atnācējiem no citas pasaules, jo tāda doma nevar ienākt prātā nevienam normālam* cilvēkam, ja vien notikumu gaita nav to sagatavojusi tādai uztverei. Turklāt tiesnesim un viņa tautiešiem vēl skolā mācīja, ka planēta, uz kuras viņi dzīvo, ir vienīgā apdzīvotā pasaule. Tiesa, viņu kosmogonija nebija ne ģeocentriska, ne arī heliocen- triska un galvenajās līnijās atbilda patiesībai, taču astronomija vispār nebija populāra un galvenokārt tika lietota kā lietišķa zinātne. Pie tam viņi vēl skatījās saulē — ar to viņiem pilnīgi pietika. Jautājums par citu pasauļu apdzīvotību nevar rasties pats no sevis. Ja neņem vērā atsevišķus prātus, kas apsteidz savu laiku, tas rodas tikai tad, kad sabiedrība, nostājusies uz kājām, sāk lūkoties visapkārt, meklējot sarunas biedru, kad tai sakrājies, ko teikt kādam citam, Sabiedrībai, kurā dzīvoja un darbojās tiesnesis, tādas nepieciešamības vēl nebija un, pateicoties dažām tās īpatnībām, varēja vispār nekad nerasties,

Tātad doma par atnācējiem laimīgi pagāja tiesnesim garām, un atlika izvēlēties vienu no divām iespējām:

e# 163

vai nu nepazīstami cilvēki atnākuši no tiesnešim zināmiem apgabaliem, vai . arī tie ieradušies no apvidiem, par kuriem tiesnesis līdz šim nav neko zinājis, bet kuros, kā varēja izrādīties, arī dzīvo cilvēki.

Tiesnesi nemulsināja tas, ka nepazīstamais runāja tādā pašā valodā kā viņš. Viņam zināmajā pasaulē vienmēr eksistēja tikai viena valoda, un ne viņam, ne viņa tautiešiem pat prātā nenāca, ka varētu būt arī citas. Gluži otrādi — mazliet mulsināja, ka aizturētais gan runā saprotami, tomēr ne gluži tā, kā viņš pats un visi pārējie. Bez tam šis cilvēks nereti lietoja vārdus, kādus tiesnesis nekad nebija dzirdējis. Tas varēja likt noticēt, ka nepazīstamais ieradies no nezināmiem apvidiem. Tomēr atturēja divi apsvērumi. Pirmais: par tādiem apvidiem neviens neko nezināja, un ne jau nu viņam, tiesnesim, pienāktos par to nopietni runāt. Ja tādi būtu parādījušies, viņš būtu savlaicīgi brīdināts. Otrajam apsvērumam bija tīri sadzīvisks raksturs. Diez vai cilvēki varēja no tāliem apvidiem atnākt kājām. Kāds izskatās cilvēks, kas kājām pārvarējis lielus attālumus, tiesnesis zināja un varēja galvot, ka viņa- jaunais paziņa pēc tāda nemaz neizskatījās. No otras puses, —- netika atklāti nekādi pārvietošanās līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot. Tiesnesis speciāli lika vezumniekiem, kuri bija nepazīstamo aizturējuši un nogādājuši šurp, vēlreiz aizbraukt uz aizliegto pilsētu un visu rūpīgi apskatīt. Nevarētu teikt, ka brauciens būtu veltīgs: vezumnieki pamanīja dažu cilvēku pēdas, kas veda aizliegtajā virzienā, taču viņi neatrada ne zirgus, ne ratus. Nelūgtais viesis nevarēja ierasties arī pa ūdeni, jo upe tecēja pavisam citur. Tātad viņš nav varējis ne atnākt, ne atbraukt vai atjāt no tālienes; atlika secināt, ka viņš ieradies no kādas diezgan tuvas vietas.

Tāda varēja būt tikai viena — mežs.

Agrāķ.mežs bija mierīgs. Turp gāja un brauca medīt vai lagījfc-ogas un sēnes. Taču nesen mežs pārstāja būt par ērtu medību un atpūtas vietu. Uz turieni sāka doties visādi nepilnvērtīgi subjekti, kas sevi dēvēja par «cilvēkiem no cilvēkiem», un daudzus neizdevās atgriezt atpakaļ. Tie bija pazīstami kā Līmeņa pārkāpēji darbos vai vismaz domās. Varēja jau noprast, ka, nokļuvuši tur, kur neviens nesargāja Līmeni, viņi sāka nodarboties ar nejaucībām, pārkāpt Līmeni un taisīt visādus priekšmetus, kas Līmenī neietilpa.

Tiesnesim nebija īsta priekšstata par priekšmetiem, kuri pašlaik atradās uz viņa galda, kāda ir to tehnoloģija un sarežģītības pakāpe, kāds zinātnes un tehnikas līmenis nepieciešams, lai pagatavotu pat visvienkāršākos no tiem. Tāpēc viņš viegli varēja pieņemt, ka pa šiem pāris gadiem, kopš norisēja aizliegtā emigrācija uz mežu, cilvēki, kas tur apmetušies, varējuši pagatavot Visus šos priekšmetus. Kālab? Ltei pārkāptu Līmeni. Tiesnesis labi zināja, ka aizliegtu darbību dažkārt veic nevis tādēļ, ka būtu ļoti vajadzīgs tās rezultāts, bet tikai tāpēc, lai pārkāptu aizliegumu un ar to demonstrētu savu neatkarību un pārākumu. Loģiski spriežot, viņš nonāca pie diviem slēdzieniem. Pirmais — cilvēks, kurš pašlaik arestēts, ir atnācis no meža, turklāt ieradies izaicinoši, neslēpjot to, ka viņš ir Līmeņa pārkāpējs; otrais — meža cilvēki ir jau pārāk izlaidušies, un labi tas nebeigsies.

Tiesneša spēkos bija cilvēku no meža sodīt un nosūtīt darbā uz Karstajām Smiltīm, kur cēla augstus torņus un nez kādēļ izkāra starp tiem vara virves. Tur viņš strādātu kā visi. Tā nebija katorga, tikai tur bija tik daudz darba, ka neatlika laika pārkāpt Līmeni. Šu- valovu varēja arī kopā ar lietiskajiem pierādījumiem nosūtīt uz galvaspilsētu, lai tur viņa likteni izšķir paši

Līmeņa Sargātāji. Tam bija savas labās un savas sliktās puses. Ja tiesnesis viņu sodīs pats, tad var gadīties, ka, saņemot dīvainās mantas, Sargātājiem iegribēsies redzēt noziedznieku, jo — saki, ko gribi — lieta nebija gluži parasta. Ja cilvēks jau atradīsies Karstajās Smiltīs, tad Sargātājiem nāksies diezgan ilgi gaidīt, un ka tikai tas nevēršas pret pašu tiesnesi. Tas nozīmē, ka nosūtīt večuku būvēt torņus nevajadzētu. No otras puses, ja viņš uzreiz nosūtīs noziedznieku ar visu-mantību uz galvaspilsētu, tad var teikt: vai tiešām tiesnesis pats nevarēja "tikt skaidrībā, kāds sods pienākas -par tādu likuma pārkāpumu?

Un vēl kas — draudi, par kuriem atnācējs runāja. Varbūt tur slēpjas kas nopietns, bet varbūt ne: gluži vienkārši viņš ir slikti audzināts, tāpēc arī draud. Atkal vaicās: ko tu mums esi atsūtījis?

Lai kā ajrī lauzītu galvu, iznāca, ka' vislabākais bija tieši tas, ko viņš bija izdarījis: iegrūst nepazīstamo ārstiem, bet tos brīdināt, lai īpaši nesteidzas, gluži otrādi —"lai rūpīgi pārbauda, vai tas ir jucis vai nav. Viss iznāca tieši tā, kā vajadzēja. Mantas aizsūtīs uz galvaspilsētu, lai tur apskatās. Ja vēlēs noziedznieku sūtīt turp — laipni lūdzam, te viņš ir! Paņems no slimnīcas un aizsūtīs. Ja painteresēsies tāpat vien — kas notiek ar aizturēto, kāds ir spriedums —, var.ēs vienkārši atbildēt: atrodas ārstu pārbaudē, tūlīt tā beigsies, tad arī spriedīsim pēc visas likuma bardzības.

Vai arī pēc visas tā labvēlības: cilvēks ir jau gados, žēl viņa. Drīz taču pavisam zaudēs spēkus, Līmenis to barotu līdz pašai nāvei, bet kas viņam tur, Smiltīs, palīdzēs.

Vārdu sakot, skaties, kā gribi, bet steigties nevajadzēja nekādā ziņā.

Lai padzīvo tur pāris nedēļu. Varēs pa reizei iegriezties pie viņa. Varbūt izpļāpā kaut ko interesantu. Lai gan esi tiesnesis, tomēr ziņkārīgs tāpat kā visi cilvēki. Kālab arī neuzzināt, kā tie tur mežā īsti dzīvot

Tikmēr noskaidrosies, ko ar viņu lai dara.

Pāris nedēļas nav ilgs laiks. Nav kur steigties. Dzīve ir gara.

Tiesnesis noslaucīja pieri. Tādus nedarbus dzīve katru dienu neizstrādā. Vispār tā ir mierīga.

Laiks doties mājup. Jāsavāc šīs mantiņas un — aiz atslēgas. Neviens gan neņems, bet tāda ir kārtība. Parasti jau neko neieslēdz, bet visam, kas attiecas uz tiesu, jāatrodas aiz atslēgas. Tāds ir likums. Un likums jāpilda.

Tiesnesis uzmanīgi pacēla apģērbu. Viegls, nemaz nejūt tā svaru. Rokai no tā silti. It kā mazliet dursta. Ko tikai cilvēki neizdomā! Un kāpēc, jāprasa?

Viņš ielika apģērbu un visu pārējo galdā un to noslēdza.

- Paraudzījās pa logu. Cilvēki nāca ārā rfo mājām, devās pie melnajām kastēm: bija pienācis laiks skatīties saulē. Tiesnesim vairs nevajag, viņam vairs nav tie gadi. Bet pirms diviem gadiem viņš vēl skatījās. Kad bija jaunāks. Tagad vairs nav tie spēki.

It kā būtu viss?

Tiesnesis jau gāja laukā, kad ieradās vēstnesis no galvaspilsētas. Kā par spīti. Ieklupa iekšā, viss vienos putekļos. Pasniedza paketi.

Tiesnesis izlasīja. Neapmierināti saviebās.

Kas tad tas? Kāpēc? Rīt no rīta katru desmito — uz mežu. Tur, kur aizliegts atrasties. Ar lāpstām un ieročiem. Kas darāms — norādīs uz vietas.

Tiesnesis noskaitās. Jāravē, bet te — katru desmito. Skaļi to neteica. Tikai sacīja vēstnesim:

— Pateiksi, ka iedevi. Ej paēd un atpūties.

Pats devās apstaigāt mājas, paziņot par rītdienas uzdevumu,

* * «

Karavīri visbiežāk ir slikti diplomāti. Uve Jorgens to zināja, un viņu mierināja tikai tas, ka arī zinātnieki šajā jomā nemaz neizcēlās ar īpašiem talantiem. Vismaz Viņa laikmetā.

Viņš svinīgi sagaidīja Averovu, neviens diplomātiskā protokola speciālists nebūtu varējis piesieties. Galdā smaržoja kafija. Bruņinieks uzmanīgi pavērās Averovam acīs un palika apmierināts.

—• Doktor, noteiktais laiks klāt. Pagaidām mūsējie nav atgriezušies. Ceru, ka viņus vēl redzēsim dzīvus un veselus. Līdz tam būsim spiesti nest savu pienākumu nastu: jūs kā ekspedīcijas vadītājs, es — kā kuģa kapteinis.

Averovs pamāja.

— Uzskatu, — Uve Jorgens turpināja, — ka pirmais un galvenais, kas mums pašlaik jāveic: jāprecizē mērķi un līdzekļi to sasniegšanai. Vai piekrītat?

Averovs brīdi kavējās ar atbildi.

— Jā.

— Labi. Acīmredzot mēs abi esam pietiekami daudz par to domājuši. Vai piekrītat, ka tieši mums un tieši tagad jāizšķir divu civilizāciju liktenis, nerēķinoties ar kontaktu ar Zemi un negaidot to?

Sarunu vadīja Uve Jorgens. Viņš formulēja jautājumus, un sarunas biedram atlika tikai atbildēt. Taču bieži vien atbilde lielā mērā atkarīga no tā, kā izvirzīts jautājums, kādos vārdos tas ietērpts. Pilots to zināja un izmantoja. Averovam atlika vienīgi īsas atbildes. Arī tagad viņš noteica:

— Cita izeja diez vai iespējama.

— Es domāju tāpat. Kāds ir mūsu mērķis? Es to formulētu šādi: maksimāla cilvēku skaita izglābšana vienā vai abās sistēmās. Vai jums ir iebildumi?

Averovs ļoti būtu gribējis iebilst, bet viņam nebija iebildumu. Viņš jau visu bija pārdzīvojis vienatnē ar sevi un saprata, pie kā neizbēgami novedīs saruna, un bija tikai pateicīgs pilotam par to, ka tas, nevis Averovs, izsaka visu draudīgo un briesmīgo, bet viņam atliek vienīgi piekrist. Varbūt arī iebilst, tiklīdz gadīsies kaut vismazākā iespēja.

— Tagad par līdzekļiem. Doktor, pasakiet atklāti: vai jūs ticat planētas evakuācijas iespējai? Pat ja mūsu' sūtņi spēs par visu vienoties?

Averovs atdzīvojās.

— Vai zināt, Uve Jorgen, es ļoti ceru uz to, ka viņi vienosies. Šuvalovam piemīt pārsteidzoša spēja pārliecināt cilvēkus!

— Doktor, to jūs jau sacījāt. Vai man jāatgādina jūsu paša aprēķini? Pat ja viņi vienosies, mēs nepagū- sim, vai saprotat, nepagūsim viņus izglābt un, .ļoti ticams, — vispār nevienu.

Tā tas bija, un tomēr ..

— Pagaidiet, Bruņiniek. Mēs spriežam, vadoties. no tā, kas zināms mums. Taču nemaz nav izslēgts, ka mūsējie atgriezušies atvedīs kādu informāciju, kas liks pašos pamatos pārskatīt.. ^

—■ Ja viņi atgriezīsies.

— Ja viņi neatgriezīsies, — pats sev negaidīti Averovs pēkšņi iekliedzās, — tad viņi jāatrod! Vai jūs, pilot, varbūt gribat pamest draugus likteņa varā? Nē, to nu gan es nepieļaušu!

Uve Jorgens pēc brīža noteica:

— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ieguvis jaunus datus par zvaigznes stāvokli? Vai tā ir pārdomājusi un vairs nesprāgs?

— Ne! Bet…

Kas tad ir mainījies, doktor?

— Vai patiešām jūs.,, Kāda šausmīgā aukstasinība, Uve Jorgen! Kā jūs varat būt tik mierīgs?

Pilots skumji pasmaidīja.

— 'Esmu pieradis zaudēt biedrus, doktor. Diemžēl.. i

—• Ak, šis jūsu nežēlīgais laikmets! Taču es nevēlos

pie tā pierast.

— Mēs arī nevēlējāmies, bet mums nevaicāja. Nesāksim strīdēties par blakuslietām. Vai jums ir plāns, kā viņus atrast?

■— Lidot uz planētu lielajā kuterī.

— Kas tad lidos?

— Kā —• kas?

— Doktor, jūs piespiežat mani atkal atgādināt… Ja runa būtu tikai par mūsu biedriem, es pat nedomātu iebilst. Ja tagad sāksim meklējumus, cik ilgi tie vilksies? Kur garantija, ka nepazaudēsim arī citus? Kas nodzēsīs zvaigzni un izglābs Zemi? Kas izglābs jūsu cilvēci?

—- Kāpēc «manu»?

— Manas Zemes sen vairs nav. Mēs esam tādi paši kā tās otiņspuru zivis, kas nejauši bija nodzīvojušas līdz daudz vēlākam laikam, lai gan visi to radinieki sen jau labākajā gadījumā bija tikai pārakmeņojumi… Doktor, tā ir jūsu pasaule, un jūsu dvēselei jāsāp par to. Jums jāsaprot, kas ir svarīgāks: miljardi cilvēku tur vai divi mūsu biedri šeit. Ko jums iesaka jūsu priekšstati par humānismu?

— Kā no humānisma pozīcijām izskatīsies tas, ka atstāsim šeit cilvēkus drošai bojāejai?

—• No mana viedokļa, doktor, humānisms ir māka izvairīties no lieliem upuriem tur, kur var iztikt ar maziem.

— Es sajukšu prātā…

— Neiesaku.' No tā nevienam nekļūs vieglāk, bet jums būs tikai sliktāk. Un nedomājiet par sevi vien. Kad nodzēsīsim zvaigzni un atgriezīsimies uz Zemi, lai ziņotu par notikušo, tikai jūs varēsiet tur paskaidrot — ne vien ar vārdiem, bet arī ar skaitļiem kas mums šeit atgadījās. Tas nav vajadzīgs man, bet cilvēcei, Vai piekrītat?

— Jā, acīmredzot, *.

— Doktor, atvainojiet mani par netaktiskumu, bet žēl, ka neesat dienējis armijā. Tad jūs būtu iemācījies iztikt bez «acīmredzot» un, novērtējis apstākļus, īsi atbildētu: «Tieši tā».

— Kur lai es to būtu varējis?

— Zinu, zinu… Bet žēl gan. Kā šis jūsu lieliskais laiks jūs tikai ir audzinājis I Man patīk sarunāties ar jums, taču karot es būtu ar mieru drīzāk pret jums. Tas būtu jautrs karš .»s

— Beidziet jel…

Starp citu, manas domas par biedru meklēšanu. Kas ar to nodarbotos? Es esmu nepieciešams uz kuģa kā persona, kas spēj aizstāt kapteini, un kā kvalificēts pilots. Mans biedrs Piteks ir labs pilots, varbūt pat lielisks, bet viņš jāvada; dažkārt viņš rīkojas pārlieku emocionāli, un viņam vienam kuģi uzticēt nedrīkst. Turklāt es viens pats neaizvadīšu kuģi līdz Zemei. Taču lieki netērēšu jūsu laiku: man nepieciešams ikviens ekipāžas locekiis. Es vairs neizlaidīšu uz planētas nevienu cilvēku. Nerunājot nemaz par to, ka varam pazaudēt arī lielo kuteri — mūsu pēdējo satiksmes līdzekli ārpus kuģa.

— Jā. Saprotu. Man viss skaidrs. Arī tas, ka zvaigzni nāksies nodzēst. Arī tas, ka mūsu iespējas izglābt vietējos iedzīvotājus ir minimālas …

— Tādu gluži vienkārši nav.

— Lai tā būtu. Taču mums jāsagaida mūsējie.

— Cik ilgi jāgaida?

— Sprādziens taču nenotiks rīt…

— Vai tāda varbūtība ir pilnīgi izslēgta?

•— Nē, pilnīgi ne … Bet tā nav liela… lai gan pieaugs ar katru dienu.

— Tādā gadījumā.. ? Labi. Gaidīsim. Divas diennaktis. Vai piekrītat?

•— Kāpēc tieši divas diennaktis? Vai jūs to izlēmāt uz labu laimi, jeb vai jums ir kādi apsvērumi?

— Manā laikā, — Uve Jorgens pavīpsnāja, kā vienmēr savilcis uz augšu mutes kaktiņu, — ja bruņinieks pēc divām diennaktīm neatgriezās savā bāzē, mēs uzskatījām viņu par bojā gājušu. Un reti kļūdījāmies.

•— Jūs tik mierīgi…

— Izbeidziet! Jūs taču nedomājat, ka cilvēku nāve man sagādā baudu! Bija, protams, arī tādi, bet visus viņš nepaguva apstulbināt…

•— Kāds «viņš»? — Averovs automātiski vaicāja.

•— Karalis Džons Bezzemnieks, ja tas jūs apmierina. Uzskatīsim, ka esam vienojušies. Atklāti sakot, es-jūsu vietā lepotos ,,»

•— Lepotos — ar ko?

Pilots neatbildēja. Viņš saspringti ielūkojās ekrānā. Pagājis sāņus, pārslēdza lokatoru. Pacēla acis. Lēni uzsmaidīja.

— Doktor, apsveicu. Liekas, esam veltīgi tērējuši pulveri:

— Ko tas nozīmē? — Averovam notrīcēja balss.

— Ja iedzimtajiem nav kosmosa lidaparātu, tad tas var būt tikai mūsu kuteris. Nepaies ne ceturtdaļstundas, un jūs varēsiet atvieglots apskaut savu vadītāju.

Averovs bija tik priecīgs, ka pat nedomāja apvainoties. ♦

—- Kaptein, sveicu jūs uz kuģa, — Uve Jorgens man sacīja un sasita papēžus. Likās, viņš runāja patiesi. Es izlīdu no kutera. Bruņinieks gaidīja, tad viņa uzacis pacēlās augšup, tomēr viņš apbrīnojami ātri savaldījās un metās uz priekšu — palīdzēt, bet es pasteidzos pirmais.

•— Sveicināta, jaunkundz. •— Viņš paklanījās. — Cik patīkams pārsteigums. *. Esmu ļoti, ļoti priecīgs — ja vien tas nav sapnis.

Anna stāvēja man blakus un skatījās uz Bruņinieku, savukārt viņš pievērsa skatienu kuterim, bet no tā vairāk neviens neizkāpa, un viņš pavērās manī. Smaids nodzisa.

•— Vai esat tikai divi vien?

■— Jā, — sadrūmis atbildēju un, lai ātrāk pabeigtu neizbēgamo ceremoniju, turpināju: — Iepazīstieties.

—- Uve Jorgens Riters fon Eks. Man ir tas gods.. ? Kas noticis, Uldemīr?

—- Sīki paskaidrošu, bet ne pašlaik. Anna.-?

Anna ziņkārīgi lūkojās visapkārt; tagad viņa pievērsās man.:

'— Tūlīt aizvedīšu tevi uz savu kajīti. Ieiesi vannā, paēdīsi pusdienas. Pa to laiku mēs parunāsimies ar

biedriem.

— Vai neesi aizmirsis, ka mūs gaidīs mežā?

Domās uzsaucu viņai «bravo!»: Annas sejā nebija pat samulsuma ēnas, nekādu «kā tas izskatīsies», «ko citi domās» un tā tālāk. Acīmredzot viņu nenomāca ne svešā vide, ne arī nepazīstamais cilvēks.

—* Protams, ne. Iesim. Pēc piecpadsmit minūtēm tiekamies centrālajā postenī, Uve. Un paaiciniet, lūdzu, doktoru Averovu.

— Katrā ziņā.

Pilota balss bija lietišķa, tajā vairs nebija jūtams izbrīns.

* * *

— Ļoti dīvains cilvēks. _

Manošajā jautājumā bija savi uzskati, bet es tomēr

pavaicāju:

— Kurš, Anna? Vai Uve Jorgens?

— No viņa tā vien vējo aukstums.

— Viņš ir ļoti atturīgs. Tā audzināts. Sīkāk es tev izstāstīšu kādreiz vēlāk. Kā tu šeit jūties?

— Te ir ērti. Lai gan.». uzreiz manāms, ka te dzīvo vīrietis. — Viņa apgāja kajīti, sīkāk aplūkodama tās iekārtojumu. — Ļoti daudz nepazīstamu priekšmetu, nezinu, kam tie dor»āti.

— Norunāsim tā: es tev parādīšu, ko drīkst aiztikt un kam labāk nepieskarties. Nāc šurp. Te ir vanna. Šeit ūdens … Kur tu esi?

— Tūlīt… — viņa atsaucās pārvērstā balsī, — Uli… Panāc šurp uz brīdi. Kas tas ir?

Kajītē uz galda atradās ierāmēts portrets. Nē< fotogrāfija, bet zīmējums pēc atmiņas no tā attēla, kas man kādreiz bija: Nanika melnā vakarkleitā sēdēja uz krēsla, nolaidusi rokas uz ceļiem, un pieliektu galvu skatījās objektīvā. Pati fotogrāfija bija palikusi tur, divdesmitajā gadsimtā.

— Kas tā ir? — viņa pusčukstus vaicāja.

— Vai tad tu nesaproti?

— Tā… Tā taču esmu gandrīz es? Nē… Tā esmu es!

%

— Tā esi tu.

— Vai tu … mani pazini agrāk?

— Pazinu. Tikai necerēju, ka tiksimies.

•— Tu atlidoji šurp manis dēļ?

— Jā, — neliekuļojot atbildēju, jo es šeit patiešām biju nokļuvis viņas dēļ. Vajadzēja tikai atcerēties, ka viņas abas man bija viena vienīgā, pretēji saprātam un loģikai.

— Tevis dēļ. Un pēc tevis.

— Uli…

Mēs apklusām. Gaiss kajītē sabiezēja un elektrizējās, mēs nebūtu pārsteigti, ja tagad iespertu zibens. Joprojām gaiši dega spuldzes, bet man likās, ka iestājusies krēsla. Atrados jau tajā dvēseles stāvoklī, kad redz nevis to, kas ir, bet to, ko grib ieraudzīt, kad tevis paša radītā pasaule ap tevi kļūst reāla. Droši vien arī ar Annu notika tas pats. Paspēru soli un atradu viņu gandrīz ar tausti. Sirds mežonīgi sitās. Viņas plaukstas nogūlās uz maniem pleciem. Taču hronometrs īsi nodūca nozīmētās piecpadsmit minūtes, un atkal neiespējami spilgti iedegās spuldzes, un no griezīgās gaismas man nācās piemiegt acis.

Lēni nolaidu rokas. Viņa arī.

— Uli…— viņa atkal sacīja, un man bija bail domāt par to, kas jautās viņas balsī.

— Laiks, — es neskanīgi noteicu, balss atteicās klausīt. — Nomazgājies, pēc tam atpūties pirms pusdienām. Pagūli šeit. Tu esi nogurusi. Baidos, ka mūsu saruna ar biedriem mazliet ieilgs. Sanāksme …

Sanāksme, nodomāju. Nolādētais seno laiku izgudrojums. Pārtrauc darbu, atpūtu, ej prom no mīļotās sievietes, dzīvs vai miris, celies un ej uz sanāksmi, sava gadsimta, sava laikmeta nolādētais dēls …

Anna soli atkāpās, kaut kas uzzibēja un izzuda viņas acīs.

— Vai tu apvainojies?

— Nē, kas tev prātā!

Tie bija meli. Vai viņa meloja tikai man vai sev arī?

— Apvainojies gan. Taču pašlaik citādi nevar. Pārāk svarīgi…

Kam tagad meloju es?

— Jā, protams. Nevar .. .■

— Saproti.

— Es saprotu. Ej.

» tfc tķ sļ:

— … tāda ir situācija uz planētas. Kā redzat, viss ir diezgan sarežģīti.

Paskatījos Averova, gaidot, ka tas turpinās sarunu. Bet negaidīti ierunājās Uve Jorgens.

— Uldemīr, vai situācija nevar izrādīties vēl sarežģītāka?

— Paskaidro, ko tu domā.

— Varbūt bez šīm divām grupām uz planētas ir vēi kādi cilvēki? Citas iedzīvotāju grupas?

— Domāju, ka man to būtu pateikuši.

— Jaunieši, par kuriem tu stāstīji? Viņi pateiktu, ja zinātu. Viņi var arī nezināt. Pats teici, ka no viņiem daudz ko slēpj.

Averovs tikai tagad iekļāvās sarunā, un es uzreiz sajutu, ka viņi velk vienu meldiņu — acīmredzot paguvuši labi sadziedāties, kamēr biju prom.

— Padomājiet, — Averovs teica. — Tāda iespēja ir visai ticama. Cilvēki vēl lidojuma laikā varēja sašķelties vairākās grupās. Lidojums taču ilga ne jau vienu gadu un ne divus. Šķelšanās varēja notikt, arī izkāpjot uz planētas vai drīz pēc tam. Tā nebūt nav nejaušība,, ka mūsu atklātie cilvēki nedzīvo kuģa nolaišanās vietā.

— Tad kaut kas būtu palicis atmiņā, — es iebildu, tai pašā laikā mēģinādams saprast, uz kuru pusi viņi velk. Man vairs nebija šaubu, ka viņi grib panākt noteiktu rezultātu.

— Tas nemaz nav obligāti, — Averovs pakratīja galvu. —• Ne velti viņi aizmirsuši arī pašu kuģi! Vai daudz ko mēs zinām par tautu, no kuras cēlies mūsu Piteks? Taču šī tauta neapšaubāmi eksistējusi!

— Tas nu ir taisnība! •— pasmīnējis teica Piteks. — Mēs bijām gan, un kā vēl bijām! — Viņš plati izpleta rokas. — Reizēm pa vakariem, kad es izeju Atmiņas dārzā, man liekas, ka jūs visi neeksistējat. Bet mēs bijām!

— Pitek, jūs dzīvojāt aizvēsturiskos laikos, es viņam, cik spēdams, maigi sacīju. — Tāpēc no jums arī nekas nav palicis.

— Es esmu palicis, — Piteks, mazliet apvainojies, iebilda. Tiesa, apvainojies tikai uz mirkli: mēs nemācējām cits uz citu apvainoties, tieši tādēļ arī šeit atradāmies.

— Atvaino, —•■ es teicu. — Tu esi palicis, turklāt lieliski saglabājies. Gribēju tikai sacīt, ka šeit, uz Otrās

Dāla planētās, tādu aizvēsturisku laiku droši vien vispār Mv bijis.

— Neredzu iemesla strīdam, ■— sacīja Averovs.

— Gluži vienkārši es uzskatu, ka tāda iespēja nav izslēgta. Jūs taču nekontaktējāties ar vadību, un, pat ja tas būtu noticis, viņi aiz kādiem apsvērumiem varētu jums nepateikt visu patiesību.

— Jā, — es atbildēju, strīdēties, protams, riav par ko. Pat ja uz planētas nav citu populāciju, ja viņu sabiedrība atrodas tikai šķelšanās procesā vai pašā tā sākumā, arī tas jau pietiekami sarežģī mūsu uzdevumu.

— Atkarībā no tā, kā to formulē, — piezīmēja Uve Jorgens, mazliet pavilcis uz augšu mutes kaktiņu.

— Man liekas, — es teicu, cenzdamies izrunāt vārdus pēc iespējas svarīgāk, —- uzdevums bija skaidri formulēts: planētas iedzīvotāju evakuācija, kuras mērķis ir novērst viņu bojāeju.

— Tā ir maksimālā programma, — piloJts nepadevās.

— Ir taču alternatīva.

■— Jā, —• apstiprināja Averovs un nolaida galvu.

— Ņemot vērā, ka pirmām kārtām jāglābj Zemes iedzīvotāji.

• Man viss kļuva skaidrs, arī — kas. bijis iniciators. Bet es gribēju, lai viņi visu pasaka paši — tādos gadī: jumos parasti oponenta loģikā ir vieglāk atrast vājās vietas. Tādas vajadzēja atrast, jo' mēs nediskutējām vienatnē —• šeit atradās Piteks, arī Mūks, Georgs un Lokanā Roka, un daudz kas bija atkarīgs no tā, kam viņi piesliesies.

— Tā, — es norūcu, lai nebūtu jāsaka nekas noteikts.

— Trīs vīri un muciņa ruma … .

— Ko? — Averovs nesaprata.

— Nekas, doktor, — manā laikā bija tāda dziesmiņa. Labi, Uve Jorgen, — apzināti vērsos tieši pie viņa, — es gaidu, lai jūs paskaidrotu, kāda tad ir šī alternatīva.

— Jūs, kaptein, jau esat lieliski sapratis. Vai nu mēs riskējam burtiski ar visu pasauli — ar Zemi, Otro Dāla planētu un piedevām paši ar sevi —, vai arī izvēlamies mazāku risku un mazākus upurus, — viņa žokļi saspringa un viņš pabeidza teikumu skaļi un skaidri, — upurējam šo planētu un izglābjam visu pārējo.

— Planētu un tās cilvēkus.

— Planētu un tās cilvēkus, — viņš apstiprināja.

— Vai nu — vai, un, bet, taču, ja, jeb, — murmināju, apdomājot atbildi. — Saikļi, saikļi, mīļvār- diņi… — Cik viegli manam kolēģim tas izdevās: pla-

, nētu un tās cilvēkus. Cilvēkus — gan tos, kuri pašlaik mani gaidīja mežā, gan to, kura atradās manā kajītē, gan tos, kuri ievēroja Līmeni, gan arī tos, kuri no tā bēguļoja mežos… Gribēju iekaist dusmās, bet laikus sapratu, ka nevajag, un sapratu arī iemeslu: viņam, Uvem Jorgenam, kā arī visiem pārējiem maniem biedriem Otrā Dāla planēta bija tikai debess ķermenis, kas redzams uz ekrāniem, abstrakcija. Viņi nebija gājuši pa tās zāli, sēdējuši koku ēnā, redzējuši debesu zilgmi, klausījušies, kā dzied vējš, sasaucoties ar putniem, ieelpojuši ziedu smaržu un dalījušies maizes riecienā ar tās cilvēkiem. Tāpēc arī neviens no viņiem tagad nebūtu man piekritis. Vajadzēja rīkoties citādi. Bet manās krūtīs verda naids, un tam derētu rast izeju, kaut vai nelielu, turklāt lai neviens nesaprastu, ka esmu izdomājis mazu viltību.

— Jā, Uve Jorgen, — es teicu, — esi gan tu atradis alternatīvu, ka labāku vairs nevar. Es pazīstu… Ak,1 šīs alternatīvas, šie bezizejas stāvokļi, vēstures nepier

ciešam&as, šie jaukie, lieliskie puiši ar atrotītām piedurknēm un «Lilī Marlēnu» uz mutes harmonikām…

Mēs skatījāmies viens otrā ar visu saprotošām acīm un smīnējām, nebūt ne pārāk jautri un labvēlīgi, un biedri skatījās uz mums un neko nesaprata, jo šī saruna bija domāta nevis viņiem, bet vienīgi mums diviem. Tā bija riska pilna spēka pārbaude, taču man noteikti bija jāliek Bruņiniekam saprast, ka redzu viņam cauri, lai nedomā, ka varēs visus vest aiz sevis un es nespēšu viņu apturēt. — Neapstrīdami loģiska alternatīva. Šeit varbūtība lielāka, tur — mazāka, tātad realizējam otro variantu. Ak, šis teitoņu metodiskums …

Uve Jorgens nepalika parādā.

— Kā tad! — viņš atbildēja, raugoties manī piemiegtām acīm. — Labāk jūsu iemīļotie «gan jau» un «nekas», «urā» sauciens pēdējā brīdī un mīklainā slāvu dvēsele, vai ne? Gan jau kaut kā tiksim galā! Tāds ir jūsu spriedumu algoritms, dārgais kaptein! Taču atbildība ir pārāk liela, un, starp citu, savā laikā jūs iemācījāties savaldīt šo, savu «gan jau». Atcerieties, kapteini

Es atcerējos gan. Acīmredzot arī viņš apķērās, jo tas, par ko mēs runājām, nesaucot lietas īstajā vārdā, beidzās ne jau viņam par labu. Pārējie tikai skatījās un mirkšķināja acis. Viņiem neko neizteica ne teitoņi, ne slāvi (pat Mūkam ne), tā bija viņiem veco un jauno laiku vēsture kopā, bet ne vienu, ne otru tie nebija mācījušies. Sapratu, ka man tieši šobrīd jāpāriet uzbrukumā, kamēr vēl Bruņinieks atceras, ar ko beidzās mūsu attiecību noskaidrošana tajos laikos,

— Tagad uzklausiet, — sacīju, lai atgādinātu visiem un ikvienam, ka šeit kapteinis esmu es. — Šo alternatīvu mēs vēl apspriedīsim. Pašlaik esmu pret un būšu līdz tam brīdim, kamēr apstākļi pierādīs, ka tā ir vienīgā izeja. Pagaidām mums ir vairāki konkrēti uzde-

vumi. Atrast Šuvalovu, sniegt viņam nepieciešamo palīdzību, lai viņš varētu realizēt vajadzīgos kolitaktus. I Tas pirmkārt. Otrkārt, nopietni noskaidrot visu par S iedzīvotājiem. Cik to ^un kur. Ne tikai noskaidrot, — sarunāties ar tiem, pastāstīt, kādas briesmas draud, kā no tām izglābties, panākt, lai doma par evakuāciju rastos un attīstītos ne vien vadībā, bet visā sabiedrībā. n Kā redzat, darba pāri galvai. Jāsāk "tūlīt. Uz mežu pie tiem cilvēkiem, par kuriem es runāju, ies Lokanā

— Mirklīti, kaptein, — Uve Jorgens mani pārtrauca, " lai gan tā rīkoties nepieklājās. — Labāk lai uz mežu

iet Piteks.-

■

Padomāju un nekā aizdomīga neatklāju.

— Labi. Lai iet Piteks.

— Grūti, — Piteks izslējās,'— ak, cik grūti būs, Ulde- mīr. Ja tu būtu atnācis pie mums t— tolaik, kad vēl dzīvoju starp savējiem — un būtu teicis, ka mums jāpamet savas medību vietas, ezeri, kur ķērām zivis, ] meži, pilni ogu, sēņu un garšīgu sakņu… Uldemīr, tev klātos slikti, un tu neko nevarētu mums izskaidrot. Par

šīm vietām mēs cīnījāmies ar citiem un tos nogalinā-. jļ jām, un viņi nogalināja mūs — citādi jau es nebūtu |J šeit… Nē, Uldemīr, tas būs ļoti grūti. Vajadzētu izdarīt tā, lai viņi paši grib aiziet. Bet kā lai to izdara? M / Mēs gājām prom, kad vairs nebija zvēru, kad brieži bija noēduši un nomīdījuši visu zāli. Es nezinu, kā šeit dzīvo cilvēki un vai stepēs ir daudz zvēru.

—• Droši vien daudz, —• mehāniski nomurmināju, atcerēdamies to, ko redzējām, pirmoreiz pārlidojot planētu. r

— Uldemīr, saku tev atklāti: es izdarīšu visu, kas <1 vajadzīgs, izdarīšu, bet nezinu, kas no tā iznāks. Ja tie

būtu mūsējie, tad es zinātu — var aizdedzināt mežu vai zāli stepes. Bet šeit — kas pateiks, kā rīkoties?

— Patiesi, — apstiprināja Mūks, pašūpojis galvu un skumji palūkojies manī. — Paredzu lielas nedienas. Kā pateiksi cilvēkam, lai tas pamet tēvu tēvu zemes?. Kurš pieļaus, ka plēsīgi zvēri izposta dzimtas kapus? Lielas ir tā cilvēka bēdas, kurš atstāj savu māju visiem vējiem. Kas gan ir stiprāks par mīlu uz savu namu? — Mūks pārlaida mums visiem skatienu un pacēla pirkstu. — Ticība. Kam viņi tic? Vai tu to zini, kaptein?

—- Droši vien savam Līmenim, — es skaļi izteicu to, ko biju domājis.

— Tad tie neaizies, jo tiem nav sava Mozus, kas tos vestu. Mozus spēks ir no dieva, bet tu saki, ka viņi dievam netic. Nē, kaptein, tu mums sagādā grūtu pārbaudījumu.

Lai jau izsakās visi, noguris nodomāju un pamāju stūrmanim.

— Un ko tu domā, Georg?

Spartietis~ skopi pasmaidīja.

— Mēs rīkojāmies vienkārši. Kad vajadzēja pārliecināt, mēs gājām ar šķēpiem. Tie pārliecināja mūsu vietā, un nepalika neviena, kas mums varētu iebilst.

Tā jau ir lietišķa saruna, — pasmaidījis piebilda Uve Jorgens. Es nikni pašķielēju uz viņu, bet viņš turpināja: — Interesanti tikai, kam nācis prātā sūtīt tik tālu pilnīgi neapbruņotu ekspedīciju?

—• Vai bez zobeniem un šķēpiem, Uve? — neizturēju, nepakaitinājis viņu.

— Vismaz. Jo vietējiem iedzīvotājiem noteikti kaut kas ir. Vismaz loki ar bultām. Nevar būt, ka viņi nemedītu dzīvniekus.

* — Loks un bultas! — iesaucās Lokanā Roka. — Loks un bultas, o!

— Jā, — es atkal iejaucos. Kāds velns mani visu laiku dīdīja aizskart Uvi Jorgenu, man nez kāpēc nepatika, ka viņš sēdēja tāds mierīgs un līdzsvarots, lai gan es tikko it kā biju sarunā viņu pieveicis. Droši vien viņam azotē glabājās vēl'kāds akmens, un labi vēl, ja tikai akmens, nevis tā kārba ar garo rokturi — rokas granāta. — Britu strēlnieki savā laikā, liekas, krietni papurināja bruņiniekus, vai ne, pilot?

Šoreiz viņš pavīpsnāja.

— Kaut kas tamlīdzīgs bija gan, — viņš piekrita. — Jāteic, ka bruņinieki bija ļoti slikti informēti par pretinieka spēkiem. Mēs viņu kļūdas neatkārtosim. Paldies tev, kaptein, par pakalpojumu,kuru tu mums esi izdarījis.

— Ņem par labu, — es atbildēju. — Par kādu pakalpojumu tu runā?

— Ta,vā laikā tas saucās «dabūt mēli». — Viņš atkal pasmīnēja, un viņa smīns man nepatika. — Es domāju to meitieti, kuru tu atvedi uz kuģa. Acīmredzot esi atradis ar viņu kopīgu valodu.

Es uzskatīju par labāku saprast viņu burtiski.

— Tas nebija grūti, — atbildēju. — Tur lejā cilvēki runā mūsu valodā.

Pilotam tas nebija jaunums, bet pārējie ekipāžas locekļi nevarēja apslēpt izbrīnu.

Kā tad tā? — prasīja Georgs.

-— Es jau jums teicu, ka atradu veco kuģi. Tie ir Zemes cilvēku pēcteči, tātad mūsu radinieki.

— Brāļi, — noteica Mūks un atkārtoja vēlreiz, sva- rīgi un pārliecināti: •— Brāļi.

— Brīnišķīgi, — Bruņinieks viņu pārtrauca. — Droši vien viņa varēs izstāstīt, kā mūsu brāļi bruņojas, kad tiem rodas nepieciešamība. Vai negribi, kaptein, viņu ataicināt šurp?

— Nenāk ne prātā.

es atbildēju, cenšoties palikt mierīgs.

Es tiešām netaisījos pieļaut, ka Annu šeit nopratinātu. Ne jau tādēļ, ka neredzētu tam īpašas jēgas: varbūt viņa varētu atcerēties kaut ko tādu, kas mums noderētu. Arī ne tāpēc, ka tā būtu droši vien ne pārāk godīga attieksme pret viņu — es taču nebiju ar Annu par kaut ko tādu vienojies. Man vispār negribējās, lai mūsu turpmākās attiecības ar Otrās Dāla planētas cilvēkiem ekipāža uzskatītu kā militāru kampaņu.

— Nē, — atkārtoju cik vien iespējams kategoriski.

— Jo es netaisos karot.

Liekas, viņiem bija cits viedoklis.

— Labi, — Bruņinieks nopūtās. — 2ēl, ka nav laika. Mēs varētu izveidot labas vienības no viņiem pašiem.

— Savējie pret savējiem? — vaicāja Nikodims.

— Vai tas būtu cienīgi?

— Tā vienmēr bijis, — nesatricināmi paziņoja Georgs.

— Gana, — es viņiem teicu. — Nav jēgas runāt par to, kā nav, — par lokiem, bultām, laiku… Mums izvirzīts milzīgs uzdevums, un normālos apstākļos tas būtu pa spēkam tikai augstas klases diplomātiem. Taču mēs ar to tiksim galā. Jātiek — ar to viss pateikts.

— Un ja nu neizdosies? — klusu pavaicāja Uve Jorgens.

— Izdosies, — spītīgi atteicu.

-— Negrēkojiet pat domās, — Mūks deva padomu.

— Tātad spēku izvietojums būs šāds, — es turpināju, jo sarunas laikā jau biju paguvis kaut ko pārdomāt.

— Tūlīt mēs visi, izņemot tos, kuri paliks sardzē uz kuģa, dosimies uz planētu, Uz to vietu, kur mani gaida jaunieši. Tur sadalīsimies. Es došos pie tiem, kuri slēpjas mežos (nolēmu, ka labāk turp iet tieši man — Piteks

nebija par sevi pārliecināts, bet Bruņinieks un Georgs bija pārāk kareivīgi noskaņoti), Piteks un Georgs pa-, mēģinās nodibināt sakarus ar Šuvalovu, jo viņi ir visveiklākie, izturīgākie, pie tam vēl pēddziņi. Uve Jorgen, tavu uzdevumu noteiksim tur, apakšā. Droši vien tu būsi rezervē, — Man ļoti negribējās viņu atstāt uz kuģa. — Tu, Lokanā Roka …

' *— Lai viņš paliek sardzē, — Uve Jorgens ieteica.

— Labi, — es biju ar mieru. — Dabiski, ka doktors Averovs ar! nepametīs savu aparatūru.

Averovs pamāja. Apklusis sarunas sākumā, viņš vairs tajā nepiedalījās.

*— Sakari ar kuģi: katru dienu pulksten astoņpadsmitos, sešos un divpadsmitos. pēc mūsu laika un vēl — pēc nepieciešamības. Brīdinu: sakariem var būt traucējumi, lejā paši redzēsiet.

—• Skaidrs, — visu vietā atbildēja Bruņinieks.

•— Es beidzu, — paziņoju.

•— Kad izlidojam? — pilots apvaicājās.

— Cik jums vajag laika, lai sagatavotos?

— Lai sataisītos, nevajag daudz. Taču domāju, ka pirms kuģa atstāšanas puiši varētu pa* pusstundai pavadīt Atmiņas dārzos. Tā teikt, uzlādēt akumulatorus.

Es tur neatradu nekā peļama.

— Lai tā būtu, — piekritu. — Tas ir viss?

— Jā.

-— Varat iet, — es sacīju.

Tā jau man likās, ka Bruņinieks uzkavēsies. Un viņš palika.

•— Kaptein. * r pienācis man klāt, viņš klusu iesāka.

— Klausos.

1 — Vai tu patiešām esi pilnīgi pārliecināts?.?

Ar skatienu parādīju, ka esmu viņu sapratis. y

— Pilnīgi? — es pārvaicāju. — Kā zini, pilnīgas pārliecības nemēdz būt. Taču es nespēju iedomāties, ka mēs varētu pieļaut neveiksmi.

— Piemēram, tāds variants: mēs lidojam uz planētu, - gaisā notiek katastrofa, un mēs nokļūstam tur jau lūžņu

veidā. Vai teorētiski tas. ir iespējams?

— Teorētiski… jā.

— Uldemīr, vai Zemes bojāeju tu pieļauj kaut vai teorētiski?

— Es negribu;

— Tātad vajacizīga garantija?

Es zināju, ko viņš domā. Šoreiz es viņam piekritu. Nē, te nebija nekādas pretrunas. Nedrīkstēja apspriest neveiksmes variantu visas ekipāžas klātbūtnē: kad cilvēki gatavojas izpildīt grūtu uzdevumu, viņi nedrīkst pieļaut pat domu par iespējamu neveiksmi. Jānoskaņojas spēlei, kā teica manā laikā. Par sevi biju* pietiekami pārliecināts, un arī Uve Jorgens, lai kas viņš būtu, bija pienākuma cilvēks, un es uzskatīju, ka uz viņu var paļauties.

— Labi, — es teicu. — Kādu garantiju tu liec priekšā?

— Paskaidrošu. Tajā brīdī, kad novērojumi rādīs, ka uzliesmojums patiešām notiks, nepieciešams, lai kuģis tomēr izpildītu savu uzdevumu — neatkarīgi no visa pārējā. Vai tāds variants tevi apmierina?

— Jā. Ja tikai būs pārliecība, ka stāvoklis patiešām ļr bezcerīgs.

— To noteiks Avērovs. Vai piekriti?

— Kurš gan cits? — atbildēju. — Taču viņš neuzdrošināsies izdarīt pārējo.

— Tāpēc arī gribēju, lai Roka paliek uz kuģa. Vai tu uzticies viņam?

— Es visiem uzticos, — atbildēju, un vispār tā bija taisnība.

— Pašlaik viņi ir Atmiņas dārzos. Pēc pusstundas satiksimies pie Rokas. Esi ar mieru?

Nodomāju, ka Uve Jorgens ari šeit pūlas pārņemt iniciatīvu. Taču nebija iemesla viņu piebremzēt, un es atļāvos tikai pašu mazumu.

— Pēc četrdesmit minūtēm, Bruņiniek, — es izlaboju, palūkojies pulkstenī.

Viņš pamāja.

— Vai varu iet? *

— Uve…

— Uldemīr?

*— Kāpēc tu neko vairāk nevaicā par to meiteni?

Es to pateicu tāpēc, ka pēkšņi man ļoti sagribējās parunāties par Annu — vienalga ar ko.

Viņš nogrozīja galvu:

Mums nebija pieņemts apspriest ar priekšniekiem viņu personīgās darīšanas. Dārgais Uldemīr, izprast dienestu — tas ir ļoti svarīgi.

Starp mums tomēr eksistēja savādas attiecības, brīvas — un tai pašā laikā saspringtas, draudzīgas — un kaut kādā mērā naidīgas. Bieži savās sadursmēs mēs staigājām gar bezdibeņa malu, kuru redzējām tikai mēs divi vien. Pagaidām tas attiecās vienīgi uz mums, vismaz pagaidām. Bez tā mums būtu grūtāk.

1 —■ Vai tad kāds izprot dienestu? •— es pasmaidīju.

— Hm, — Uve Jorgens norūca.

— Atvaino, Bruņiniek. Ierinda ir svēta vieta, vai ne?

— Tieši tā.

•— Tātad pēc,o trīsdesmit piecām minūtēm, — es teicu, ārā iedams.;

Anna gulēja manā kajītē uz platā kapteiņa dīvāna, viņa bija pat izģērbusies kā mājās, un par to es viņu pie sevis atkal uzslavēju. Samazināju apgaismojumu līdz pustumsai, apsēdos krēslā un ilgi lūkojos uz Annu — nevis kā uz iekārojamu sievieti, bet kā uz gulošu bērnu. Lūkojos, neko nedomājot, necenšoties nedz nolaisties pagātnē, ne arī pacelties nākotnē. Nedomājot par to, vai tikai šajā kajītē pirms stundas nav noticis kas nelabojams, jo katrai rīcībai ir savs īstais laiks, mēs to ne vienmēr precīzi uzminam vai arī dažkārt aplami aprēķinām… Es tāpat vien lūkojos, un man bija tik labi, cik labi vien cilvēkam var būt. Gluži kā glābjot cilvēkus, arī šajā gadījumā nedrīkstēja noskaņoties uz neveiksmes iespēju. Varēja būt labi, tikai labi, un neparko nevarēja būt slikti.

Tā es nosēdēju pusstundu. Pēc tam piecēlos un, cenšoties nedzirdami likt soļus, izgāju ārā. Tāda ir dzīve, es domāju, soļodams pa klusā kuģa klājiem. Tā sākusies ilgi pirms manas piedzimšanas un turpinās tagad, pēc gadu tūkstošiem. Darbs, darbs — un starpbrīžos mīlestība. Pusdienas pārtraukumā. Pārtraukums mīlestībai . Kādreiz visus darbus darīja pārtraukumos starp mīlestību. Droši vien tā bija labāk.

Taču pašlaik mūs gaida pārlieku nopietni darbi: dzīvība un nāve. Ja vēl būtu mūsējā vien… Tomēr, Anna, mīļā, tu tagad vairs neaiziesi prom, turpmāk visu dalīsim uz pusēm — gan dzīvību, gan nāvi. Pusi vienas vai otras, un vairāk man nav, ko tev piedāvāt.

1 — Roka, tātad uzdevums ir šāds.. .- Kā zini, kuģis ir gatavs uzbrukumam. Doktora Averova aparatūra uzlādēta, automātiski nomērķēta uz zvaigzni. Viņš nepā- traukti vēro tās uzvedību.

■— Uldemīr, kurš no mums ir inženieris? — R'-" jautāja. — Kurš no mums to visu zina labāk? Vari. gribi, lai es tev izklāstu doktora Averova aparatūra* uzbūvi un darbības principus?

Blakus sēdošais Uve Jorgens mazliet pasmaidīja. Es sadrūmu: ar mani runāja inženieris Lokanā Roka, beit pašlaik tas man nebija vajadzīgs. Man bija vajadzīg.. indiānis.

— Roka, — Uve Jorgens klusā balsī vaicāja. — Ko tu redzēji Atmiņas dārzā?

— Ak, — noteica Roka un, nolaidis plakstus, brīdi klusēja. — Redzēju daudz ko. Manus vadoņus un manus bērnus. Sarunājos ar tiem. Biju medībās, un mana~ bultas trāpīja mērķī. — Viņš no jauna apklusa. —Pērtam atkal stāvēju uz kara-takas. Kā toreiz, kad man» paņēma šurp. Es stāvēju, no slēpņa manī lidoja bul" un es zināju, ka tā trāpīs, zināju vēl pussekundi piktam, kad tas izšāva… — Tagad viņa monotonajā-1 :t» paklusajā balsī bija jūtams niknums, un es to izr-**^ toju.

— Klausies. Ja zvaigzne būs mierīga, tev nekas-*;. - būs jādara — tikai jāuztur sakari ar mums. Bet ja"H'5 kļūs bīstama …

•— Kā es to uzzināšu?

•— Pat ja doktors gribēs noslēpt, tu tik un tā to izlasīsi viņa sejā.

— Jā, — Roka piekrita ar nicinājuma pieskaņu balsī.

•— Tiklīdz sapratīsi, ka zvaigzne kļuvusi bīstama, tu

to nodzēsīsi. Ieslēgsi āparatūru. Taču ne uzreiz. Vispirms ar kuģi iziesi no orbītas — šim nolūkam tev būs tikai jāieslēdz automāts…

- — Zinu. Netērē vārdus veltīgi, -i — Viena miljona kilometru attālumā no zvaigznes * to ieslēgsi, oilo— pa t tad ja neviens no jums nebūs uz kuģa?

Tieši tad. Pēc tam atgriezīsies pie planētas, ieņemsi orbītu. Ja no mums nebūs nekādu signālu…

— Cik ilgi man jāgaida signāli?

-f — Divas trīs diennaktis: ja jau mēs klusēsim, tad oūsim apklusuši uz visiem laikiem… Pēc tam dodies <tiz Zemi.

— Neesmu pilots. Nevarēšu kuģi aizvest līdz Zemei. 'Es zinu, ko tas- nozīmē, Varbūt Bruņinieks var palikt

1 manā vietā?

— Bruņinieks būs nepieciešams uz planētas. Roka, ja tu neaizvedīsi kuģi līdz Zemei, tātad… neaizvedīsi. p > — Es sapratu.

— Vai tev nav bail?

Lokanā Roka pavīpsnāja.

— Ja vien tu būtu dzīvojis kopā ar mums, — viņš

ildēja, — tu nevaicātu.

" Atvaino: es neesmu dzīvojis kopā ar jums, bet pie •^«sfcs tādos gadījumos bija pieņemts vaicāt.

- Nē. Rokai nav bail. - *

- Tas arī viss. Nu, Uve Jorgen, ja tev nekas nav

• -^bilstams, tad arī mēs sāksim posties.

— Nē, — Bruņinieks teica. — Pagaidām nekas.

8K * *

Anna gulēja dziļā miegā, bet, tiklīdz1 pieskāros viņas plecam, tūlīt pamodās. Acīmredzot arī miegā viņa bija saspringta — īsi izsaucās un tūdaļ pat piecēlās sēdus. \

Dažas sekundes viņa atguvās, pēc tam nedroši pasmaidīja.

— A … atcerējos.

Es apsēdos viņai blakus, uzliku plaukstu uz viņas, kailā pleca. Sēdējām klusēdami. Pēc tam Anna palū-j kojās manī, un viņas skatienā bija pārmetums.

•— Nu … — viņa noteica.

Es pasmaidīju ar, manuprāt, vainīgu izteiksmi un piecēlos.

— Mums laiks iet, — sacīju. — Apģērbies. ? ?

Viņa pamāja.

•— Tu nedomā .. — viņa sastomījās. — Es arī… Tikai ne pašlaik. Es nekad…

— Es visu saprotu, — atbildēju. — Puiši mūs gaida. Jālido.

Kamēr viņa vannas istabā ģērbās, es paņēmu somu un iesviedu tajā dažus sīkumus, kas varēja uz planētas noderēt.

Cik savāda ir mīlestība, es nodomāju. Droši vien tā ir īsta tad, kad ir pretrunīga — nevar izšķirties par to, kas būtībā ir tās pamatā. Pretstatu vienība … — Pēc tam katram gadījumam palūkojos apkārt, atslēdzu savu seifu, izņēmu no tā senlaicīgu koltu un divas paciņas patronu. Pasvārstīju ieroci uz delnas un iebāzu kabatā. Neesmu veltīgi to izkaulējis, apmierināts nodomāju. Kā viņi man negribēja dot! Tomēr šajā jautājumā es ne- /biju pārliecināms… Aplūkoju patronas un arī iebāzu kabatā. «Jācer, ka tās neatteiksies darboties, ja būs vajadzība,» es teicu seifam. «Lai gan mēģinājums bija veiksmīgs. Arī šaut neesmu aizmirsis …»

Ienāca Anna — skaista, pietvīkusi, sasukājusies.

■— Uli, esmu gatava.

— Liekas, es arī, — atbildēju, skatīdamies apkārt, vai kā parasti nav piemirsts kaut kas mazs, bet svarīgs.

— Vai ejam?

Gribēju viņu noskūpstīt, viņa pagrieza vaigu. Iespējams, tas varēja nozīmēt, ka nevajag uzbāzties. Taču es to neiedomājos.

— Nu, — aizvainoti noteicu.

— Nevajag, — atbildēja Anna, un es atvēru durvis.

7. — 2043

Dokumenti

Rīkotājam, kas pakļauts Līmeņa Sargātājiem

Ziņo astotā apgabala tiesnesis

Lai Skaistums mūžam ar tevi.

Kā bija vēlēts, liku katram desmitajam ņemt lāpstu un ieročus un visiem kopā doties uz vietu, kur neviens nedrīkst atrasties. Viņi saņēma arī pārtiku trijām dienām.

Sen nav redzēts tik brīnišķīgs saulriets kā šodien. Zāle ir koši zaļa, un no meža pūš smaržīgs vējš.

Lai arī pie jums viss ir tāpat, un lai visi veseli.

Astotā apgabala tiesnesis.

tķ * *

Zari draudīgi liecās zem viņa smaguma, taču nepaguva nokrakšķēt: spēcīgi sašūpojies, Piteks — nē, ne Piteks, bet vēl Nhashušvasams, kā viņu īstenībā sauca —• pārlidoja uz nākamo koku. Rokas nekļūdīgi aptvēra

paredzēto zaru, kājas vienā rāvienā pievilkās pie vēdera, atsperīgi iztaisnojās — un atkal acumirklīgs lidojums, cits zars. Tagad ātri uzlēkt uz tā, piecelties, aizskriet līdz stumbram, aptvert to ar rokām un kājām, vienā mirklī uzrāpties divus augumus augstāk, pieķerties pie zara, turoties rokās, nokļūt līdz tā vidum; no jauna ceļi pieskaras pie krūtīm, tad kājas iztaisnojas — un ķermenis vēlreiz aizzib pa gaisu pāri tukšumam …

Lejā auga krūmi, tur nevarēja tik ātri paskriet, uz zemes viņš nenoķertu briežu māti, neatnestu gaļu sievietēm un bērniem.

Šeit, augšā, viņš to apdzina. Garām skriedams, ievēroja divas putnu ligzdas — vēlāk, tās nekur neaizlidos. Mēle no siekalām bijā kļuvusi smaga. Piteks ātri, pie- placis stumbram (kāds zars noskrāpēja krūtis, mednieks to pat neievēroja), nolaidās līdz pašam apakšējam resnajam zaram, sakņupa un, gatavs lēcienam, sastinga.

Lejā parādījās briežu māte. Tās skrējiens pierima. Nāsis cilājās. Viņa pacēla kāju nākamajam solim. Atskatījās.

Piteks bez skaņas nogruva no augšas tieši dzīvniekam uz muguras.

Ar abām rokām aptvēra lokano kaklu. Briežu māte no trifeciena sabruka. Nokrakstēja skriemeļi.

Uzvaras kliedziens, dzīvespriecīgs pašpārliecības sauciens. Tas esmu es, mednieks! Es, stiprais un ātrais! Es nesu gaļu. Esi Es!

Kas tur lejā krūmos sakustējās? Kas? …

* * *

.7*

195

Lēni un dobji zvanīja zvans. Čīkstēdamas vērās celles durvis. Garais gaitenis bija mikls un vējains. Brāļi devās uz rīta lūgšanu. Blāvi dega sveces. Sarkanīga

blāzma atstarojās acīs. No ēdamtelpas nāca kāpostu smarža. •

Brāļi gāja lēnām. Kādreizējie zemnieki, karavīri, amatnieki devās izlūgties piedošanu par daudzu paaudžu grēkiem. Par lieliem grēkiem.

Lai nāk tava valstība, kungs, lai notiek tavs vārds!

Gāja arī brālis Nikodims. Gāja, ierasti kustinot lūpas, dvēselē tuvojoties dievam. No dzeldīgā aukstuma plaukstas slēpa piedurknēs.

Tas kungs šobrīd negribēja uzklausīt, un domas vērsās nost no augstākā, tās vilka lejup, pie zemes pīšļiem.

Saimniecība nebija bagāta, taču zirgs bija. Strādāja bez atpūtas. Tāpēc arī dzīvot varēja. Kā visi.

Kā tad pietrūka?

Trūka kā cita. Augstā, cēlā. Tāds viņš bija piedzimis. Jaunāks būdams, pa naktīm raudāja. Dvēsele smaka nost. Domāja: vai zirgs kalpo man vai es zirgam? Sēju labību, lai ēstu, bet kālab ēdu? Patiešām, cilvēks ir tikai pīšļi pasaules vējos.

Sapņoja: cilvēkam nevajadzētu rakties pa zemi. Pasaulē ir skaistums, to dievs devis cilvēkam ar lielu nodomu. Bet cilvēks to neredz, bradā kājām.

Reiz nodomāja: skaistums ir no dieva, skaistums ir dievā. Un doma neatlaidās. Viņš neizturēja, pameta visu. Atstāja vienīgajam brālim. Atvadījās. Un aizgāja.

Sen tas bija …

Nikodims lūdza dievu nedomājot, ierasti klanoties, meta krustu, bet domas klaiņoja tālumā.

Neatrada skaistumu arī klosterī, aiz ozolkoka sētas, aiz,stiprām sienām, kas celtas no kaļķiem, jauktiem ar vistu olām.

Jau sāka domāt un šaubīties: vai tiešām skaistums pastāv? Vai tas domāts cilvēkam? Varbūt tie pastāv katrs par sevi, un cilvēks lien kā uts pa kreklu un nesaredz, tādēļ ka tas nav dots?

Nopūtās mūks brālis Nikodims. Vēl ilgi jāstāv. Salst ceļi, bet nekas, ir pieradis, sen jau pieradis.

Brālis Teofīls piebāza klāt bārdu, klusi — tikai Niko- dimam pašā ausī:

— Runas klīst — poļi nākšot uz mums karot.

Nikodims pārmeta krustu:

— Dievs palīdzēs …

— Karalis Stefans. Tie garām mums nepaies, nav cita ceļa.

Mūks pamirkšķināja acis, neko neatbildēja. Varbūt bija ieraudzījis — retos dzīves Mīžos cilvēks gara acīm kaut ko tādu var ieraudzīt — sevi uz vaļņa, nevis lai aizsargātu brāļus no pasaulīgiem kārdinājumiem, bet stātos pretī visiem, kuri nāk no rieta puses. Sevi uz vaļņa un smagu bultu, kas lēni lido aizvien tuvāk un tuvāk, kā grūtā sapnī, ko uzsūtījis pats nelabais. Lido, un tev nav kur dēties …

Ardievu, baltā pasaulīt, kungs, piedod grēkus.

Ardievu, skaistums neiepazītais …

* * *

Saldas ir cītaru skaņas, bet skanīgāk atsitas bronza pret bronzu, zobens pret krūšu bruņām, šķēps ieduras stingri nostieptajā vairogādā, šūpojas sekste uz bruņu- cepures.

Kāpēc cilvēks dzīvo? Lai cienīgi nomirtu.

Kāda ir cieņas pilna nāve? Tikai kaujā.

Karavīrs krīt kaujā, un Sparta to apraudās un priecāsies, ka vēl ir īsti vīri.

Izaugs bērni, paņems tavu zobenu un uztrīs, lai vienā vēzienā nocirstu melnās bārdas kopā ar galvām.

Krūtis ieelpo Termopilu vieglo gaisu. Vēli Vēl!

Solis sānis — un šķēps aizlido garām. Nespēcīgi no- šķind pret akmeni tev aiz muguras.

— A!

Solis uz priekšu — zobena cirtiens. Šausmas svešās acīs mirkli pirms tam, kad tās pielīs asinīm. Kā gliemežvāks zem sandales izšķīst svešā apaļā bruņucepure.

Notiek kauja, un šķind šķēpi.

Neizturējuši atkāpjas algotņi — kas tiem Sparta? —, no kreisās puses persieši uzmācas kā jūras bangas.

Atpakaļceļa nav…

Hhā! — izelpa cirtienā.

Ipolits cīnījās labajā pusē. Kur tu esi palicis?

Ipolits jau sēž laivā, un pārcēlājs Hārons lēni cilā airus. Neviļņo Stiksas smagie ūdeņi…

Hhā!

Kas gan nebūtu atkāpies, sācis bēgt, izņemot mūs, Spartā dzimušos?

Neviens.

Hhā!

Un vēlreiz: hha!

Un vēl…

Cik smaga kļuvusi roka. Un plūst asinis. Kad tas gadījās? … Nemanīja.

Vai .tiešām tā būs pēdējā kauja?

Vai arī tur — svētajos laukos — "karavīri iet cīņā pret tiem, kas nav bijuši tīkami dieviem, kas bēguši no karalauka, nodevuši savu pilsētu un savu tautu, savus vecajos un sievietes, savus un citu bērnus, dievus un godu? Karavīri uzbrūk, un tie atkal bēg, bet nevar aizbēgt, un godīgie karavīri tos nogalina desmit reizes un desmit pa desmit reizēm, un aizvien drausmīgākas kļūst to izbailes un šausmīgākas — šausmas, un viņu duļķainās asinis tek pa mūsu zobenu asmeņiem, un zeme tās neņem pretī — tās> citas Spartas sausā zeme, jo Sparta, protams, ir ari tajos svētajos laukos.is

Tikai tā ir jābūt.

Neņemiet mani, es gribu nomirt šeit, uz šiem akmeņiem, kur blakus mūsu kritušie karavīri, bet citi vēl

cīnās. »

Neņemiet manil.. «

* «s *

Viņi iznāca no Atmiņas dārziem, katrs iegrimis sevi, noslēgušies un klusi. Ātri sakrāmēja somas.

Uldemīrs un Uve Jorgens tos gaidīja pie ellinga.

Anna ieraudzīja tuvojamies ekipāžas locekļus un neviļus piekļāvās kapteinim.. Tā spīdēja viņu acis un tik caururbjoši bija skatieni.

Durvis atvērās bez trokšņa, atklājot pieeju kuteriem.

Abi kuteri gandrīz vienlaicīgi atrāvās no kuģa. Averovs un Roka pavadīja tos ar skatieniem, līdz gaišie punkti uz ekrāniem izgaisa, saplūduši ar planētas disku.

Tad Roka apsēdās.

— Smēķē, doktor …

— Ko jūs, es nesmēķēju …

— Jā, pie jums nesmēķē. Pie mums smēķē. Es smēķēšu.

Viņš aizsmēķēja.

— Pareizāk būtu sacīt — pie jums smēķēja, — delikāti aizrādīja Averovs.

— Vai tu domā, ka -tagad nesmēķē?

—.Tagad… Tas taču bija tik sen, ka viņu jau sen vairs nav.

— Jā, — Lokanā Roka mierīgi piekrita. — Tā man teica. Mums visiem tā stāstīja.

— Nūjā. Vai tad jūs tam neticat?

— Nezinu. Zinu, ka viņi atrodas ļoti tālu. Tik tālu, ka es droši vien nekad vairs tos neredzēšu. Mana cilts ir šeit. Kapteinis, Bruņinieks, pat tu esi mana cilts.

— .Hm ,.. Jā …

— Bet arī tā cilts, kas agrāk bija mana, —' arī tā ir. Ja esmu es, kāpēc lai tās nebūtu?

— Ir taču pagājuši gadsimti…

— Doktor, es to nesaprotu. Mani paņēma un aizveda. Es priecājos. Citādi būtu palicis pavisam bez matiem… un arī bez galvas. — Roka nesmējās, viņš nemācēja smieties. — Aizveda, doktor, tālu. Bet viņi visi palika tur, no kurienes mani aizveda. Es zinu, ka viņi arī pašlaik ir dzīvi. Tikai droši vien vecajie apmiruši. Daži. Bet pārējie dzīvo. Nevajag runāt, ka tas tā nav. Es saprotu tā. Citādi nevaru.

— Labi. Es par to nerunāšu.

— Jā. Smēķē.,. Ak, jā. Klausies. Brokastis, pusdienas un vakariņas mēs ēdīsim abi kopā.

— Labi.

— Mūsu palicis pārāk maz, tāpēc būsim kopā. Un katru reizi tu man stāstīsi par to, kas notiek.

— Par ko?

— Par zvaigzni. Kā tai klājas.

— Kāpēc?

— Tā vajag.

— Vispār es zinu, man arī kapteinis teica … Taču nesaprotu — kāpēc. Jūs jau neesat speciālists…

— Lai doktors domā — tāpēc, ka Roka uztur sakarus. Ja kapteinis vaicā, lai Roka var uzreiz atbildēt.

— Var taču paaicināt mani,»t

— Droši vien. Bet saprati: trīsreiz dienā tu man to

stāstīsi.

— Un naktī? Vai naktī arī stāstīt?

— Pagaidi. Tu man ierādīsi, kā ieraudzīt, kad zvaigznei labi, kad tai slikti. Naktī doktors atpūtīsies. Novēros Roka.

— Kad tad Roka atpūtīsies?

— Vēlāk, — atbildēja indiānis. — Vēlāk. Viņš at^ pūtīsies kopā ar savējiem. Nevis ar šiem. Ar tiem, kuri palikuši tālu.

— Nesaprotu…

— Tu, doktor, daudz ko nesaproti. Es saprotu. Un gana.

* *

Iestiklotā lūka griestos atvērās, un lejup tika nolaistas kāpnes. No augšas raudzījās vairāki pāri acu.

Šuvalovs uzkāpa pa kāpnēm. Viņš nokļuva laukumiņā — visdrīzāk uz lēzena ēkas jumta, kam apkārt bija zemas margas. Ap viņu stāvēja vairāki cilvēki; četri sevišķi muskuļaini — droši vien sanitāri, divi citi acīmredzot bija ārsti. Šuvalovs lūkojās viņos ar atklātu ziņkārību.

— Ej turp, — teica viens no ārstiem un izstiepa roku.

— Es tomēr lūgtu atļaut man nomazgāties un visu pārējo, — Šuvalovs sacīja.

— Protams. Tas atrodas tur.

Šuvalovs piegāja pie laukumiņa malas tai vietā, kur nebija margu. Lejup veda no bieziem dēļiem celtas kāpnes ar rokturiem. Ēkai bija viens stāvs, vēl dažas tādas bija redzamas blakus, to sienas bija izrotātas ar krāsainām līnijām un laukumiem. Krāsas bija harmoniskas, uz tām bija patīkami skatīties, un Šuvalovs juta, kā viņā norimst nemiers: no gaidāmās sarunas tomēr daudz kas bija atkarīgs.

— Vai baidies kāpt lejā? — tas pats ārsts vaicāja.

— Es tāpat vien priecājos. Skaisti.

Šuvalovs to neteica par sienas rotājumiem vien. Plašajā, ar augstu sētu iežogotajā zemes gabalā atradās ne tikai mājiņas — gan šur, gan tur redzēja ēnainus koku pudurus, un ikviena grupa atšķīrās no pārējām gan ar zaļuma toni, gan ar zaru formu un vainagu apveidu. Katra grupa izteica kādas jūtas: prieku, skumjas, paļāvību …

— Jā, — ārsts piekrita. — Varbūt tev palīdzēt?

— Pateicos. Es pats.

Kamēr viņš mazgājās, sanitāri nenolaida acu no viņa. Dvielis bija parupjš un ass.

— Esmu gatavs, — Šuvalovs atvieglots noteica.

Viņu aizveda pie ārsta. Telpa gan bija, gan nebija

līdzīga ārsta kabinetam uz Zemes: tur atradās pat stikla skapītis, bet nebija tās elektronikas, automātikas un optikas, bez kuras grūti iedomāties moderno medicīnu.

Sanitāri palika stāvam aiz muguras pie durvīm. Ārsts sēdēja pie galda.

— Apsēdies … Nu, kā tu jūties?

— Pateicos jums, lieliski. Tomēr, pirms atbildu uz jūsu turpmākajiem jautājumiem, lūdzu atļaut man uzdot vienu.

— Lūdzu ..f

— Vai man ilgi nāksies palikt šeit, protams, tajā gadījumā, ja mani atzīs par veselu?

— Ak, ne vairāk par divām nedēļām. Tu, protams, zini, cik dienu nedēļā?

— Dabiski, ka septiņas.

— Ak septiņas.

Ārsts saskatījās ar otru, kas sēdēja sāņus.

— Kāda šodien nedēļas diena?

Šuvalovs padomāja.

— Atklāti sakot, bija tik daudz darba, ka neesmu ievērojis…

— Nekas, nekas, ja tev grūti atbildēt, tad tā arī pasaki. Tātad tu neatceries, kāda šodien nedēļas diena. Bet kāds mēnesis un datums?

— Pēc mūsu kalendāra …

— Atvaino. Ko nozīmē :— pēc jūsu kalendāra?

— Tas ir… Redziet, šis paskaidrojums jāsāk no kā cita…

— Ak, lūdzu, mums ir laiks, un tev ari tā pietiekami …

— Tieši te es jums nepiekrītu. Redzat, a Jūs esat ārsts, tātad cilvēks, kam nav sveša zinātne, zinātnisks domāšanas veids. Un jums būs salīdzinoši viegli saprast to, ko gribu pateikt.

Viņš apklusa, notvēris sevī domu, ka viņam ir ļoti viegli un reizē arī ļoti grūti sarunāties ar šiem cilvēkiem. Viegli — jo viņi izraisīja atklātību. Grūti — jo. viņš, sava laikmeta cilvēks, tāpat kā visi, kas dzimuši un auguši viņa laikā, bez pūlēm sekoja sarunas biedra domu gājienam, izprata viņa rīcības motīvus un paredzēja secinājumus, taču izrādījās, ka tas attiecas tikai uz viņa laikabiedriem: jau ekipāžas locekļi Šuvalovam vairs nebija atvērta grāmata. Bieži viņu loģikā ielauzās negaidītas, neparedzamas emocijas, sakropļojot vai vispār to pakļaujot sev. Dažkārt — gluži otrādi — jūtu uzplūdu brīdī tajās ielauzās auksts aprēķins, ko Šuva- lova laikabiedri tāpat sev neatļāva, cīnoties par domu un jūtu tīrību, skaidri nodalot to, kas pakļauts jūtām, no visa, kas jāizšķir tikai prātam. Pašlaik, sēžot pretī šiem ārstiem, Šuvalovs sajuta, ka tie — koka celtņu un priekšmetu laikabiedri — ne sliktāk par viņu māk iedziļināties cilvēkā, bet dara to viņam neizprotamā veidā, kā jaudīgs raidītājs, kas darbojas tepat blakus, taču uz tāda viļņa, kāda nav jūsu uztvērējam.

— Vai tu neaizdomājies? 'Van būt pārliecināts — mēs centīsimies tevi saprast. — Ārsts aši saskatījās ar otru. — Mēs klausāmies.

— Jā. Es tikai domāju, ar ko iesākt, lai…

— Lai būtu vieglāk, iesaku sākt ar to, kas tevi visvairāk satrauc šajā brīdī. Vai tu zini, kas tevi visvairāk satrauc?

Šuvalovs gribēja sacīt, ka visvairāk viņu pašlaik satrauc kontakta nepieciešamība, bet šī kontakta nav. Piepeši viņš saprata, ka tas nav lielākais satraukuma iemesls, viņš tikai ir pieradis tā domāt. Pašlaik spēcīgāks bija kaut kas cits, ne uzliesmojuma draudi.

— Saprotiet… Protams, primārais iemesls — jūsu spīdekļa uzliesmojums, tā iespēja un varbūtības pakāpe. Vēl ir kas cits. Mēs- taču varam nodzēst zvaigzni — jūsu sauli. Tad visi aizies bojā. Ja uz kuģa atrastos es, nebūtu iemesla uztraukties. Bet pie aparatūras pašlaik sēž mans • līdzstrādnieks … Averovs. Viņš novēro, uzkrāj informāciju… un tagad tikai viņš var to interpretēt. Taču mums jāzina, cik svarīgi interpretējot atmest visus aizspriedumus. Visu personisko. Vai jūs mani saprotat?

— Jā. Protams.

— Es nesaku, ka viņš nespēj pareizi novērtēt… Viņš ir zinošs un talantīgs cilvēks, galu galā, visus pēdējos gadus es vairāk nodarbojos ar organizēšanu nekā tieši ar zinātni. Nē, es nedomāju, ka esmu jau pavisam… Pārmērīgi nelieloties, varētu teikt, ka esmu paveicis zinātnē tik, cik pietiktu .diviem, bet neviens cilvēks nevar radīt bezgalīgi… Tas, ka man nākas nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem, ir neizbēgamas iegūtās pieredzes un autoritātes sekas …

Šuvalovs, pats nezinot, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par Averovu. Droši vien tas bija slēpies kaut kur dvēseles dziļumos, pat nevis droši vien, bet noteikti, viņš tikai sev neatzinās. Pašlaik bija tā iegadījies vai arī viņu gluži vienkārši tā bija ievirzījuši… Ārsti uzmanīgi klausījās, viņš redzēja, ka tiem ir interesanti, brīdi pa brīdim tie kaut ko pierakstīja, pēc tam uz ilgu laiku nolika zīmuļus pie malas.

— Saprotiet, ka man, pēc visa tā, ko jums teicu, nav bīstami uz dažiem gadiem būt ārpus zinātniskās darbības loka. Atgriezies viegli ieņemšu vietu uz jau uzceltā pjedestāla… Averovam citādi. Viņam viss atkarīgs no tā, ko viņš šeit paveiks vai arī nepaveiks. Divos trijos gados rodas jauni zinātnieki, jauni virzieni, uzkrājas kolosāls jaunas informācijas daudzums… Ja mūsu problemātikā strādātu tikai mēs ar Averovu vien, bet varat iedomāties, cik ir tādu! Ekspedīcijas starta dienā mēs bijām pārējiem priekšā, turpretī pēc atgriešanās neizbēgami izrādīsimies astē. Paši zināt, ko tagad nozīmē kādu" panākt! Mani tas vairs neuztrauc, bet Averovu — ļoti, un viņam arī ir jāuztraucas. Es lieliski viņu saprotu, jo pašam tāpat ne zinātniskie darbi, ne atklājumi, nedz akadēmiskās zināšanas nav no gaisa nokritušas. To visu esmu paveicis pats, pateicoties ne tikai spējām un mākai strādāt, bet arī — godkārei. Averovs ir ne mazāk godkārīgs kā es, pat vairāk, jo viņa godkāre ir jauneklīga un kaislīga, krietna zinātniskā godkāre. Manējā jau paguvusi novecot un atdzist. Es baidos par to, ka viņš pašlaik sēž pie mēraparātiem un iekārtām, novēro un interpretē, bet, tiklīdz nolems, ka radusies kritiskā situācija un tuvākajā laikā var notikt uzliesmojums, iedarbinās savu aparatūru, un galu galā

viņš tiks morāli attaisnots gan savās, gan citu acīs — jo būs izglābis cilvēci!

Taču situācija var arī nebūt kritiska, tikai viņš no- .lems pretējo, jo viņam būs ļoti spēcīga, lai arī neapzināta, vēlēšanās… Ja es atrastos blakus, varētu to novērst. Bet, ja es sēdēšu tur, kas fad nodibinās kontaktu ar jūsu vadītājiem, kas… Par to «gan jau tiku runājis. Vai tagad saprotat, kas mani uztrauc un kāpēc man pēc iespējas ātrāk nepieciešami kontakti?

— Bez šaubām, mēs visu saprotam. Tagad uzdosim dažus jautājumus.

— Ar prieku atbildēšu …

* * *

Ārsti sēdēja kabinetā vieni paši. Šuvalovu bija aizveduši sanitāri.

— Protams, ka mūsu tiesnesis nav apveltīts ar īpaši gaišu prātu, — teica viens, — taču šoreiz viņš nav kļūdījies. Kurš gan te varētu kļūdīties? Tik lieliska slimības aina … Par ko tu domā?

— Es skatos. Palūkojies arī tu — cik brīnišķīga ēnu rotaļa uz sienas.

— Saule spīd cauri lapām. Jauki.

Viņi brīdi klusēja, izbaudot skatu.

— Aizvelc līdz pusei ciet aizkaru. Vai nav tiesa, nu ir vēl labāk?

— Lielisks kontrasts… Jā, tu runāji par slimības ainu. Tā ir pārāk lieliska.

— Vai tev radušās kādas šaubas?

— Viss atkarīgs no pieņēmumiem. Tas, ko viņš runāja, veido diezgan stingru sistēmu — kā bijām vienojušies, es sekoju izklāsta un secinājumu loģikai un motivācijai. Jā, ļoti stingru sistēmu <s

— Psihiskajās slimībās tā nemaz nav tik reta parādība.

— Piekrītu. Tomēr …

— Vai patiešām tu gribi noticēt kaut vienam viņa vārdam? Tas ir tāds pats cilvēks kā mēs.,. tikai diemžēl slims. Murgi, uzmācīgas idejas ,..

— Nesteigsimies ar diagnozes noteikšanu.

— Zini ko, ja man jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu noticēt atnācējiem no citas, augstāk attīstītas pasaules, vai diagnosticēt paranoju, tad visdrīzāk izvēlēšos otro. Nesaprotu, kas tevi mulsina.

— Neaizmirsti, ka mans dēls ir astronoms.

— Lieliski to atceros. Un tad?

— Lai viņš parunā ar slimnieku.

— Vai gribi sarīkot ekspertīzi?

—■ Mēs taču esam speciālisti tikai savā jomā. Ja viņš murgo, tad noteikti lielākā vai mazākā mērā pārkāps zinātnes atzinumus. Mēs ar tevi neko neievērosim, bet speciālists sapratīs.

— Labi, tu mani pārliecināji. Galu galā, laiks mums ir. Pat ja mēs būtu pārliecināti, ka viņš ir absolūti normāls, likums mums to neatļautu izlaist bez pilnas apsekojuma programmas^ reiz jau viņš nosūtīts šurp oficiāli, nevis ieradies pats.

— Jā. Vakarā paaicināšu dēlu.

* * *

Viņu bija daudz, cilvēku simt, ja pat ne vairāk. Viņi nesteidzīgi gāja pa ceļu, aiz viņiem ratos tika vestas lāpstas, ieroči un melnā kaste, bet aiz tiem vilkās gara putekļu aste. Gāja grupās, daži klusēja, citi paklusu sarunājās.

— Gotfrīds Reiņs atnesis dēlu.

— Laime mājās …

— Izbeidzas pazoļāda.

— Cik tev jāizgatavo nākošmēnes?

— Cik jāizgatavo? Vēl nav pateikts ..«.

— Jeronīms Sakss aizgājis mežā.

— Žēl. Bija labs kalējs.

— Ar fantāzijām. Saskatīja skaistumu dzelzs gabalā. Vai tu saskati?

— Dzelzs gabalā ne. Bet es jau neesmu kalējs… Žēl, ka aizgājis. Man pienācis laiks saņemt jaunu lāpstu. Biju domājis, ka viņš uztaisīs. Būtu laba lāpsta.

— Nekas, cits uztaisīs… Priekšējie apstājās. Aiz tiem arī pārējie.

— Saulriets, — kāds sacīja. — Papriecāsimies. Skaisti. Patiesi, saulriets bija skaists. Krāsu lēnā laistīšanās

debesīs. Vientuļš mākonītis. Kukaiņu dūkšana ceļmalas augstajā zālē. Puķu spēcīgā smarža, kuras atver savus- ziedus vakarā.

Klusēdami pastāvēja. Pienāca laiks raudzīties saulē, izcēla no ratiem kasti un skatījās. Pēc tam izklīda pa abām ceļa pusēm un sāka kārtoties naktsguļai. Vakariņas paēda aukstas, uzdzerot ūdeni.

— Ceļamies pirms rītausmas. Sagaidīsim saullēktu, palūkosimies saulē un dosimies tālāk. Nu jau esam tuvu.

Saulē bija jāskatās vienmēr — gan mājās, gan ceļā. Ziemā un vasarā. Vīriešiem un sievietēm. To nedarīja tikai bērni un vecīši.

• Saule nogāja. Iedegās zvaigznes, to raksts bija mūžīgs un drošs.

— Kāda nakts!

— Svētlaime.

— Labu nakti.

— Arī tev, draugs.

* * *

Astronoms atnāca pie Šuvalova tajā pašā vakarā — viņš dega nepacietībā —, jauns, slaids un pieklājīgs. Ienākot, kā pieņemts, papriecājās par degošo sveci, gaismēnu spēli uz griestiem. Paskaidroja, kas viņš tāds ir un kāpēc atnācis.

Šuvalovs vakarā bija nikns, jo bija cerējis, ka ārsti, būdami saprātīgi cilvēki, pēc sarunas viņu atbrīvos. Uz Zemes tā būtu noticis, jo saruna nebūtu galvenais: tur bija mēraparāti, psihiatrija sen bija kļuvusi precīza zinātne. Šeit acīmredzot iztika tikai ar pieredzi un intuīciju. Šuvalovs zināja, ka tās dažkārt pieviļ. Arī šoreiz.

— Ak astronoms, — viņš teica un nodomāja, ka arī astronomija te balstās uz intuīciju. Tātad saruna atkal neizdosies: viņu uzklausīs gan, bet nesapratīs.

Tomēr vajadzēja izmēģināt visas iespējas.

— Vai jūs atsūtīja ārsti?

— Jā.

— Kāpēc? Kuplināt manu vientulību vai sarīkot eksāmenu? Esmu gatavs uz visu. Vaicājiet, ja vēlaties.

— Viņi teica, ka tu arī esot astronoms.

— Arī? Es? Lai būtu «arī». Interesanti! Jā, katrā ziņā tur, no kurienes ierados, mani neuzskatīja par vājāko šās zinātnes pārstāvi.

— No kurienes tu ieradies?

Šis «tu» katrreiz plosīja Šuvalova nervus. Viņš neapmierināti nodomāja, ka zaudē kontroli pār sevi. Cilvēks, kas sevi ciena, neko tādu nepieļaus. Taču apstākļi bija ārkārtēji. Viņš saņēmās un nomierinājās.

— Kā to lai paskaidro… Jums, protams, Galaktikas globusa nav. Taču varbūt ir vismaz karte, mans draugs,

tuvāko zvaigžņu karte. Pēc būtības mēs esam kaimiņi .,,

Astronoms atnesa karti. Izklāja uz galda. Vājajā sveces gaismā vajadzēja piepūlēt redzi, bet Šuvalovs diezgan ātri tika skaidrībā. *

— Lūk, kur ir tā zvaigzne, no kurienes mēs atlidojām, — viņš rādot sacīja.

Astronoms ielūkojās kartē.

— Ahā, — viņš apmulsis noteica.

— Kas jūs mulsina? <

— Mani… Vai tu labi zini leģendas?

— Jūsu? Kā lai es tās zinātu?

— Ak jā, mūsu. Nemitīgi aizmirstas, ka tu esi atlidojis. Tu taču esi tāds pats kā mēs. Kā tu izskaidrosi šādu līdzību?

— Jūsu senči ir atlidojuši no mūsu planētas.

— Leģenda… — astronoms atkārtoja. — Patiesībā mums senču nav bijis un nav: mēs rodamies Traukā. Taču vienalga. Kāpēc gan jūs lidojāt šurp? Kā uzzinājāt par mūsu eksistenci! Vai novērojumos?

Tās bija mazas lamatas: tādā attālumā novērojumi nav iespējami.

— Diemžēl mums nebija pat nojausmas par jūsu eksistenci. Tad mēs būtu ieradušies sagatavotāki. Mēs tikai pētījām dažas zvaigznes, tai skaitā jūsu sauli. Un tā mūs ļoti satrauca …

— Jā, jā. Tas ir interesanti.

— Vai jūsu astronomijai ir priekšstats par pārno: vām?

— Jā.

— Un par maiņzvaigznēm vispār?

— Protams.

— Vai jūs uzskatāt savu sauli par maiņzvaigzni?

— Jā, — brīdi vilcinājies, astronoms atbildēja.

— Kā jūs vērtējat tās starojuma svārstību amplitūdu?

— Līknes maksimumos — plus mīnus pusprocents.

— Tā! Nesen bija maksimums… Mēs to reģistrējām. Tas daudzkārt pārsniedza jūsu pusprcjcentu. Tikai pateicoties tā īslaicīgumam …

— Zinu. Bija ļoti mākoņaina diena. Tādu nav gadu desmitiem. Vispār pie mums ir ļoti skaidrs laiks. Visu gadu.

— Acīmredzot jums ir labi apstākļi observācijai. Būtība jau nav mākoņainā-vai skaidrā dienā — tam nav nozīmes. Tātad jums ir zināms par šo maksimumu. Mans dfaugs, vai zināt arī, ka šīs negaidītās krasās sta-. rojuma līmeņa svārstības, pēc Kristiansena, ir — un esmu pārliecināts, ka viņam taisnība …

— Kāda Kristiansena?

— Ak, jā… Tas ir viens no mūsu astrofiziķiem. Viņam ir hipotēze, pat teorija par pārnovu rašanās pazīmēm. Jūsu zvaigzne tieši ietilpst tajā klasē, kura…

— Mēs zinām. Es jau tev saku: mums visu laiku pieturas skaidrs laiks. Kāpēc jāuztraucas?

Jā; nodomāja Šuvalovs. Kā pret sienu, runā vai nerunā. Nav pat ko mēģināt.

— Mans draugs, ja jūs patiešām esat zinātnieks… Neskaidrošu vairs neko. Ticiet: tas ir briesmīgi svarīgi!

— Man ļoti gribas, lai tu mani saprastu. Nevaru iedomāties, kā var nesaprast… Diemžēl nemāku izskaidrot. Labāk tūlīt atnesīšu grāmatas, tabulas …

— Vai tad mani vajag tā pārliecināt? Būtu daudz labāk, ja jūs pārliecinātu ārstus laist mani ārā. Man par katru cenu tas jāizstāsta jūsu.,, Līmeņa Sargātājiem vai kā viņus sauc.

—* Ārsti tevi atbrīvos. Viņi man t^ica. Tikai — pēc divām nedēļām. Tā prasa likums.

— Par vēlu, tas būs par vēlu! Pasakiet viņiem kaut ko tādu, kas viņus pārliecinātu … Pasakiet, ka esmu briesmīgs noziedznieks, ka mani iespējami ātrāk jānogādā pie visaugstākās valdības …

— Ja es tā runātu, tas būtu taisni smieklīgi. Ārsti, tāpat kā es, zina, ka tu esi vainīgs Līmeņa pārkāpšanā. Un mēs visi zinām, ka tas nemaz nav tik briesmīgs noziegums. Ja Līmeņa Sargātāji sāktu ar to nodarboties, viņiem neatliktu laika nekam citam. Nē, ja es tā teiktu, viņi par mani pasmietos.

— Tātad noziegums ir pārāk mazsvarīgs…

— Priecājies par to, nevis skumsti. Jo tur, kur būvē torņus, patiešām dzīve nav salda. Nomierinies. Tūlīt atnesīšu grāmatas. Starp tām ir arī ļoti, ļoti senas, tev būs interesanti…

Astronoms steidzīgi izgāja. No ārpuses noklakšķēja aizšaujamais.

Šuvalovs, atbalstījis zodu uz rokas, lūkojās grīdā.

' Viņa domas bija drūmas.

Tātad pat kā noziedznieks viņš nevar panākt tikšanos ar šīs ne visai ērtās, zaļās un naivās valsts vadītājiem. Viņa noziegums ir mazsvarīgs. Viņa brīdinājumi bezjēdzīgi. Neviens ar viņu negrib runāt. Neviens negrib ne pirksta pakustināt, lai glābtu sevi un pārējos.

Viņš tūlīt pat saņēmās-un nomierinājās. Jā, tādi viņi ir, un neko nevar darīt. Nav jēgas uz viņiem dusmoties. Uz bērniem nevajag dusmoties, tie jāaudzina. Ja šos cilvēkus nāksies glābt pret viņu pašu gribu, ekspedīcija tā arī rīkosies. Uguni bērniem dažkārt atņem ar varu, un tas nav cietsirdīgi.

Neviens viņu negrib uzklausīt. Un, tomēr viņš piespiedīs to darīt. Uzklausīt, saprast, noticēt, paklausīt.

Kā gan viņš to panāks?

Maznozīmīgs noziegums. Tātad, ja notiek svarīgs noziegums, tad Līmeņa Sargātāji tomēr par to interesējas.

Pieņemsim, ka tā tas ir.

Kāds noziegums ir visbriesmīgākais?

Slepkavība — viņš nodomāja un no šī vārda nodrebēja.

Slepkavība. Atņemt cilvēkam dzīvnbu. Pārvērst cilvēku, dZīvu un saprātīgu būtni, ne-dzīvā, ne-saprātīgā, ne-būtnē. Slepkavība. Noziegums pret dzīvību — pret to, kam esam pateicīgi par savu eksistenci. Noziegums pašam pret sevi, pret ikvienu dzīvu cilvēku.

Varbūt tu tiešām esi jucis prātā? — Šuvalovs sev vaicāja. Sēdi un mierīgi prāto par slepkavību. Tu esi dižākās, humānākās -kultūras daļiņa, turklāt nebūt ne pati neievērojamākā, — un mierīgi domās izrunā briesmīgo* vārdu un nezaudē samaņu, tevi nepārņem riebums pašam pret sevi. Nē — tu noteikti esi nenormāls.

Kas cits atliek? — viņš atkal sev vaicāja. Kas atliek, ja es esmu atnācis un kliedzu, bet no manis novēršas?

Vai tad tu nopietni uzdevi jautājumu: «Kas cits atliek?» It kā visu laiku būtu nopietni domājis par slepkavību? Tas taču bija tikai joks, viegla domu izvirtība, bezatbildīga, bet nekaitīga!

Taču viņš jau saprata, intuitīvi sajuta, ka šī doma nav radusies tāpat vien. Ka tā nav joks un kļūst ar katru mirkli nopietnāka. Tā šķietami nejauša vārdu kombinācija, aprauta doma, tūlīt pat atkal atmests briesmīgs pieļāvums atgriežas vēl un vēl, pavēršas te ar vienu, te ar citu šķautni, un tu sāc pie tā pierast un ieraugi ne vien trūkumus, bet arī pozitīvās īpašības, un šo pozitīvo kļūst aizvien vairāk, bet slikto — mazāk, un galu galā izrādās, ka tikai tā arī var^domāt un ne citādi, un dzimst hipotēze, un tu sāc tai radīt matemātisko aparātu — un rodas teorija …

Vai tā nebija ar nejauši atklāto Kristiansena grāmatu?

Kāds tam sakars ar Kristiansenu, viņš domās sašuta, un kāds sakars ar slepkavību?

Tomēr domas atkal un atkal atgriezās pie tā.

Nogalināt cilvēku nozīmē vispirms nonāvēt pašam sevi. Nogalināt cilvēku sevī. Patiešām, vispretīgākais noziegums pret… pret absolūti visu.

Jā, jā. Tā ir.

Tu runā par slepkavību ar rīcību. Ar sitienu vai vēl kā citādi. Ir taču kaut kādi nonāvēšanas paņēmieni.

Interesanti, vai tas ir grūti? Vai viņam pa spēkam?

Slepkavība ar rīcību. Bet vai pasīvi gaidīt ir labāk?

Tu nevienu neaiztiksi. Samierināsies. Mierīgi sēdēsi. Paies divas nedējas. Tevi izlaidīs. Tu atradīsi savējos, vai arī viņi atradīs tevi. Atgriezīsies uz kuģa…

Izglābsies. Nenogalināsi sevī cilvēku. Saglabāsi to par prieku sev un visiem pārējiem.

Bet šie cilvēki aizies bojā. Lēnā, nežēlīgā nāvē.

Vai tāda izeja ir labāka?

Viņš drūmi pavīpsnāja.

Ja uz mirkli apklusina jūtas un ļauj vaļu prātam, kļūst skaidrs: labāk nonāvēt vienu, nekā daudzus. Pat ja to vienu nogalini ar savām, bet pārējos — ar viņu pašu rokām.

Lai arī prāts visu skaidri novērtē; tomēr nevar izraut jūtas, atmest audzināšanu, apgriezt otrādi morāli. Var lieliski saprast, ko tieši vajag darīt, — un tomēr nespēt to izdarīt.

Tu nespēj, viņš sev teica. Nevari. Lai kā arī piekristu šai domai — nevarēsi.

Tu esi mūslaiku cilvēks — labs, labestīgs, vājš.

Ko gan lai dara? Ko lai dara?

Pagaidi..* Jā, cik tālu var aizvest domas, ja tās nekontrolē, ļauj tām vaļu, — tev taču nav vajadzīga cilvēka nāve!

Tev vajadzīgs, lai noticētu taviem nolūkiem — ar to pilnīgi pietiks!

Tu nevienu nenogalināsi. Tikai centīsies pēc iespējas ticamāk iztēlot, ka gribi nogalināt.

Ticami attēlot.

Ja tikai zinātu, kā to darīja!

Tūlīt atgriezīsies astronoms. Jāuzbrūk tam un jāizdara kaut kas tāds …

Teiksim, jāsaņem aiz kakla un jāsaspiež. Protams, viegli.

Nē. Viņš ir daudz jaunāks un spēcīgāks. Viņš tūlīt pat atraus tavas rokas un aizies. Ar to viss beigsies.

Iesist?

Ar ko? Te nav nekā, vienīgi matracis, galds piestiprināts pie grīdas, Arī krēsls. Te viss domāts psihiski slimiem.

Nu, kaut vai ar dūrēm.

Cik riebīgi…

Šuvalovam kļuva nelabi.

Tomēr — būs jāizšķiras!

Viņš sažņaudza dūres un vairākas' reizes iesita gaisam. Piecēlās. Nolika matraci uz galda un sāl^ sist pa to. Nošķaudījās: nāsīs bija iekļuvuši putekļi, iesita vēl dažas reizes.

Pa matraci sist ļoti vienkārši. Tā arī vajadzēs iztēloties — ka sit pa matraci. Vienreiz, otrreiz, Un pietiek …

Šuvalovs satrūkās: viņš bija izdzirdis soļus.

Nāk. ..

Viņš tuvojās durvīm.

Tās atvērās. Astronoms ienāca atmuguriski: rokas viņam bija aizņemtas, jo viņš stiepa kaudzi grāmatu un vēl kaut ko, tādu kā čemodānu vai plakanu koka kasti.

Kaste!

Šuvalovs viņam neļāva pagriezties. Parāva kasti. Grāmatas nokrita uz gaiteņa grīdas: astronoms stāvēja uz sliekšņa un pat nebija paguvis ienest savu kravu.

Šuvalovs aizmiedza acis un ar pārvērstu seju iesita viņam ar koka čemodānu.

Astronoms laikam iekliedzās. Šuvalovs iesita vēlreiz. -Viņš tā nemaz negribēja, iznāca pats no sevis.

Kaste izjuka. Izbira kaut kādas plāksnes, stikli, vadi…

Aizsedzis pakausi ar rokām, astronoms nedrošiem soļiem skrēja prom pa koridoru. Viņš kliedza paklusā balsī, it kā kautrētos.

Šuvalovs grīļodamies piegāja pie galda. Apsēdās. Nolaida galvu uz rokām. Viņam bija slikti un gribējās raudāt kā mazam bērnam …

Saule jau bija uzlēkusi, kad divi kuteri, meklējot ērtāku nosēšanās vietu, apstājās gaisā virs meža.

Lejā kaut kas kustējās. Cilvēki. Daudz cilvēku. Vairāk, nekā to bija palicis, kad kapteinis iekāpa kuterī un devās uz kuģi.

Mazais kuteris nosēdās pirmais.

>

Tūlīt pat pa kupolu trāpīja smaga bulta.

Tas vēl nebija karš. Acīmredzot vietējā vara bija kāda iemesla dēļ atsūtījusi šurp savus cilvēkus — iespējams, tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka neviens nepārkāpj aizliegumu —, bet tie uzdūrušies puišiem, kas gaidīja manu atgriešanos. Varbūt puiši tika izsekoti, nezinu. Par laimi, šim karaspēkam šaujamo ieroču nebija, lai gan, kā izrādījās vēlāk, vispār tie šeit eksistēja. Uzbrucēji šāva no stopiem bultas gandrīz vai rokas resnumā, bet puiši svieda viņiem ar zariem un dažādu drazu. Tas viss notika tā, it kā gan uzbrucēju,- gan aizstāvošos galvenais uzdevums būtu — nekādā ziņā netrāpīt nevienam cilvēkam, tādēļ cīņā nebija ne nogalināto, ne ievainoto. Kā mēs pēcāk pārliecinājāmies, uz šīs planētas kari drīzāk atgādināja šaha spēli, kur karojošo pušu izredzes tika vērtētas pēc zināmiem noteikumiem un par uzvarētāju atzīts tas, kurš ieguvis visvairāk punktu. Manuprāt, tas nemaz nebija tik muļķīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varēja likties.

Pagaidām cīņa norisēja ar mainīgiem panākumiem, un nezinu, pie kāda rezultāta šis savādais karš (pēc mana laikmeta terminoloģijas) būtu novedis, ja nebūtu ieradušies mēs.

Tiesa, mēs uzreiz neiekļāvāmies spēlē. Mūsu kuteri pārslīdēja pāri kaujas laukam tik strauji, ka karotāji mūs gluži vienkārši nepamanīja. Nosēdinājām kuterus malā, nosprieduši, ka nekādā ziņā nedrīkst riskēt ar mašīnām. Arī izkāpuši uz cietas zemes, mēs uzreiz ņt. iesaistījāmies notiekošajā, jo radās morāla problēmā vai vispār jāiejaucas svešā kautiņā, kādas mums tie sības to darīt? Galu galā, šiem cilvēkiem bija savas^ļ blēmas, savi likumi un ieradumi. Tos nepazīstot, . jām drīzāk kaitēt, nevis palīdzēt.

Starp citu, te vajadzīga atruna: tādas domas radās ne jau nu visiem ekipāžas locekļiem un arī ne vair,;. kūmam. Georgam un Pitekam šī problēma vispār neeksistēja: kautiņš bija kautiņš, un vīrieša ciefra prasīja tajā nekavējoties iejaukties. Daudz vēlākas civilizācijas auglis Uve Jorgens pēc profesijas bija karavīrs un viņam kauja — vienīgā iespēja likt lietā savas zināšanas un pieredzi. Doma par neiejaukšanos pirmajam ienāca prātā Nikodimam, un.es to iesākumā atbalstīju.

— Padomājiet, kaptein, — Uve Jorgens man iebilda, nepacietīgi soļodams šurpu turpu gar kuteri. — Atbildība par to taču gulsies uz mums.

— Par ko? — manā vietā atbildēja Nikodims. — Viņi nenogalina, pat nesit. Šauj bultas gaisā, un viss. Apniks un pārstās.

— To ir vairāk, — Uve Jorgens teica. — Galu galā tie uzvarēs. Kas notiks ar šiem puišiem?

Atskatījos uz Annu. Viņa visu laiku gribēja kaut ko sacīt, bet neuzdrīkstējās' mūs pārtraukt. Tagad viņa steidzīgi noteica:

— Viņus nosūtīs uz Karstajām Smiltīm … Tas ir ļoti slikti.

— Kaptein, tu taču sacīji, ka viņi palikuši šeit, lai sagaidītu tevi, — Uve Jorgens atgādināja. — Tāpēc ari es saku, ka atbildība gulstas uz mums: ja nebūtu tevis, viņi, iespējams, sen būtu aizmukuši, bet viņi tur vārdu. Kaptein, man viņi patīk.

— Lūdzu jūs, ātrāk, — žēli teica Anna. — Kā jūs varat mierīgi sarunāties, kad tur …

Sapratu, ka mums ar Mūku, visticamāk, nav taisnība, 3,lēmu:

Labi, jāiet puišiem palīgā. Tikai, lūdzu, spēlējiet noteikumiem. Vai visi saprata? Uz priekšul

—No flanga! — uzsauca Bruņinieks, un mēs, apme- .t si līkumu un slēpdamies aiz kokiem, uzkritām kā

sniegs uz galvas Līmeņa aizstāvjiem.

Man tūlīt kļuva skaidrs, ko nozīmē audzināšana. Acīmredzot ne velti mēs visi bijām daudzpusīgi apmācīti: cīņa uzreiz kļuva līdzīga spēlei pie vieniem vārtiem, lai gan mums nebija pat loku, nemaz nerunājot par stopiem. Mēs devām triecienu brīdī, kad pretinieks to negaidīja. Pitekam bija smagās artilērijas loma: viņš meta zarus tik virtuozi un dabiski kā Austrālijas iezemieši bumerangus. Nikodims apbruņojās ar milzīgu nūju (vareņi vīri tomēr bijuši mūki — laikam no nekā nedarīšanas) un sita ārā ieročus no pretinieku rokām. Georgs bija sadabūjis kādu rungu un rīkojās ar to kā ar zobenu, tiesa, viņš necirta tā, lai trāpītu, bet tik pārliecinoši rādīja, ka tūlīt trāpīs, ka ikviens izbītos. Kas attiecas uz Uvi Jorgenu, tad izskatījās, it kā viņš dotos uz tikšanos ar mīļoto meiteni, nevis cīnītos, — viņš pilnīgi staroja svētlaimē, visā augumā iz- slējies, gāja virsū pretiniekam, vienā rāvienā kādam atņēma stopu un izšāva pāris bultu, liekot tām nosvilpt centimetra attālumā no to kaujinieku ausīm, kuri vēl centās pārējos uzturēt cīņas garu. Viņa mājienu uzreiz saprata, to atkārtot nevajadzēja.

Es piedalījos cīņā vismazāk. Redzot, ka mēs uzvaram, atgāju malā un tikai uzmanīju, lai kāds no mūsējiem, iekļuvis azartā, nesāktu kauties pa īstam. Mēs tomēr rīkojāmies neparasti muļķīgi. Cīnījāmies pret. tiem, kurus neapšaubāmi bija sūtījusi vietējā vara, bet tieši ar to mums bija nepieciešami kontakti. Tagad, mūsu uzdevums varēja kļūt stipri sarežģītāks, atliek1 tikai varas pārstāvjiem uzzināt, ka mēs, atlidojušie, esam cīnījušies pret viņiem. Tiesa, mūsu pretiniekiem vēl vajadzēja saprast, ka mēs esam atlidojuši. Iespējams, ka tieši ar to arī vajadzēja sākt — ar sarunām, nevis ar kauju; varbūt tā mēs visdrīzāk būtu nodibinājuši kontaktus.

Kamēr pārdomāju, cīņa jau bija beigusies. Demoralizētais pretinieks bēga, bet mēs savācām trofejas — stopus, bultas, īsas nūjas. Attapāmies, ka mūsu vidū nav Mūka, bet nepaguvām pat noorganizēt meklēšanas grupu, jo pēc desmit minūtēm viņš parādījās, turklāt zirgā. Izrādījās, ka tas bija vezumnieku zirgs — vilka ratus, pilnus ar lāpstām, cirvjiem un vēl visādiem priekšmetiem.

Nikodims izskatījās pēc Miņina un Požarska vienā personā. Tā vien likās, tūlīt no meža iznāks arī kaujas vienība zilganos bruņukreklos, ar āvām pār plecu un īsiem slāvu zobeniem pie sāniem. Ja nu ne kaujas vienība, tad vismaz trīsdesmit trīs spēkavīri gan. Mūsu karotāja kuplā bārda labi saistījās ar priekšstatu par senslāvu teiksmām. Tomēr vairāk neviens no meža neiznāca, un Mūks tuvojās mums lepnā vientulībā.

Es vairs neskatījos uz viņu. Mans skatiens nejauši • bija aizķēries pie Uves Jorgena, un es biju pārsteigts: kā mīlestība pārvērš cilvēku!

Viņš vairs nebija tas bargais karavīrs, kāds izskatījās vienmēr, ne arī neveiksmju rūdītais, mazliet nicīgais

skeptiķis. Uve iekšēji staroja, viņam acis laimē mirdzēja un rokas viegli trīsēja. Viņš lēnām piecēlās, paspēra soli, apstājās, paspēra vēl vienu, kā baidīdamies, kā neticēdams, ka tā ir realitāte, nevis sapnis. Tad divos lēcienos bija klāt zirgam, apskāva tā kaklu, pieglaudās tam ar seju, glāstīja to un pat, liekas, apraudājās, un murmināja kaut ko savā dzimtajā augšvācu mēlē, kuru te zināju vēl vienīgi es un arī tikai šā tā. Beidzot viņš gandrīz vai ar varu novilka Mūku lejā, uzlēca zirgā pats, un man acumirklī pat gribējās noticēt, ka viņš patiešām bijis bruņinieks un savā laikā devies tādos karagājienos, kādos pat pēc dažiem gadsimtiem dosies ne kurš katrs, — bijis bruņinieks, nevis jāšanas sporta cienītājs no kāda aristokrātu kluba. Tā dažkārt notiek: liekas, tu jau zini par cilvēku visu, bet pēkšņi kāda sīka atgadījuma rezultātā ieraugi viņu no gluži citas puses, lai gan kopējo ainu tas nemaina.

Pienāca Georgs. Pēc savas tautas tradīcijām, viņš bija vajājis pretinieku līdz pašai mežmalai; arī atpakaļ bija atgriezies skriešus, bet pēc tam viņam varētu dot izjaukt un salikt rokas pulksteni, un viņš to izdarītu bez nevienas kļūmes — tik stingras viņam bija rokas un mierīga elpa. Viņš arī ieraudzīja zirgu. Vienu brīdi man likās, ka visi trīs — Bruņinieks, Mūks ūn spartie- tis — pamatīgi sakausies. Galu galā man nācās izmantot savu varu un noteikt, ka zirgs līdz īpašam rīkojumam tiek ieskaitīts vienības inventārā, bet jās ar to tas, kuram, raugoties pēc apstākļiem, būs nepieciešams.

Protams, Uve Jorgens uzreiz paziņoja, ka viņam ir tādi apstākļi. Vajag izpētīt visu šo rajonu, pārbaudīt, vai nav slēpņa, vai neložņā ienaidnieka spiegi.

Es teicu:

— Bruņiniek, tev taisnība. Tikai izlūkošana nav ka- valērijas uzdevums. To veiks Piteks — viņš apsekos

visu rajonu, lēcot no zara uz zaru. Mūs gaida nopietnāki uzdevumi.

Laikam Uve Jorgens nopietni apvainojās, bet disciplīna viņam bija asinīs, un viņš pakļāvās bez ierunām, tikai uzbīdīja bereti uz acīm par zīmi, ka nav mierā ar priekšniecību.

Es patiešām uzskatīju, ka mums ir svarīgāki uzdevumi. Tāpēc, gribēdams ieviest zināmu kārtību, es lūdzu, lai Anna pagatavo pusdienas, kamēr mēs apspriežamies.

Viņa ne pārāk laipni palūkojās manī un sacīja:

— Tas ir bīstami, varu jūs noindēt.

— Hm… — es šaubīdamies teicu, — diez vai esam to pelnījuši…

— Nē, gluži vienkārši es neprotu vārīt ēst.

Tomēr nācās riskēt: bija ļoti nepieciešamas darba-

rokas. Es klātesošajiem — arī puišiem un meitenēm, kuri bija bezgala lepni par to, ka spējuši pretoties sardzei un uzvarējuši (lai gan ar gaisa desantnieku palīdzību) — teicu:

— Ir tāda doma — mums vajag to visu atrakt.

Norādīju uz pauguriņu, uz vecā kuģa kapu.

— Mēs neesam arheologu ekspedīcija, — iebilda Uve Jorgens.

. Es sacīju:

— Mani taisni satriec bruņinieku laikmeta labāko pārstāvju erudīcija. Tāpat kā viņu veselais saprāts. Tomēr tas nav tik muļķīgi, kā varētu sākumā likties.

Uve Jorgens nepadevās:

— Pat elementāri taktiski apsvērumi neatļauj palikt tur, kur drīzumā var ierasties pretinieka pārspēks.

— Ne jau nu drīzumār — es iebildu. — Neaizmirsti, ka viņiem te nav ne motorizēto kājnieku, ne desantnieku.

— Labi, — viņš piekrita. — Un ko mēs iegūsim?

— Iespējams, ka neko, — atzinos. — Bet varbūt kaut ko ari iegūsim.

— Tu tā domā?

— Man tomēr ir kāds priekšstats par to, kā tajā laikā tika apgādātas ekspedīcijas. Loģiski, ka v cilvēkiem, kuru mērķis bija atrast apdzīvošanai derīgu planētu un to kolonizēt, bija jābūt speciāli sagatavotiem, vai piekriti? Tas, savukārt..,

Es nepabeidzu: Bruņinieka acis iezibējās, un es sapratu, ka viņš uztvēris manu domu.

— Turklāt, — es piebildu, lai viņu galīgi sakautu, — ja mēs gribam acumirklī no šejienes evakuēties, tad Bucefāls jāatstāj, to kuterī neiebāzīsi.

Tā jau biju domājis: ne Uve, ne Mūks ar Georgu tagad labprātīgi nešķirtos no zirga. Vairāk sarunu par atkāpšanos nebija.

Te bija sausa un viegli rokama smilšu grunts. Padomājuši mēs pieņēmām, ka kuģa priekšgals atrodas tur, kur jau bija rakts, — par to liecināja tikko manāmais borta liekums. Bija jāmeklē lūka. Nezinājām, kur tā var atrasties, bet nolēmām, ka aptuveni vienas trešdaļas kopgaruma attālumā no priekšgala. Protams, tas bija tīri intuitīvs lēmums, tomēr mēs sākām rakt, atstājuši sardzē tikai divas meitenes.

Noņēmāmies līdz vakaram, pierakāmies pie borta citā vietā, taču sev par sarūgtinājumu, lūku neatradām. Tagad rakums bija jāpaplašina, un to nolēmām atlikt līdz rītam. Satumsa, un gribot negribot darbi bija jāpārtrauc.

Iekūrām ugunskurus, šā tā pavakariņojām, pēc tam vēl ilgi sēdējām, skatoties- liesmās un domājot katrs savu domu. Piteks nemanāmi aizmiga pie ugunskura,. viņam tas nebija nekas neparasts. Mūks krekšķinādams

izveidoja guļvietu no skuju zariem, bet virs tās — kaut ko līdzīgu pārsegam no tā paša materiāla, un drīz arī viņi ar Georgu bija aizmiguši. Uve Jorgens, kaut ko norūcis par komforta līmeni, devās gulēt lielajā kuterī, un mēs ar Annu palikām pie ugunskura vieni, jo puiši ar meitenēm bija aizgājuši gulēt uz citu vietu — laikam kautrējās no mums. Annu tie līdzi neaicināja, un es sapratu, ka viņiem tās liktenis jau izšķirts, tikai nezinu, vai uz ļaunu vai labu.

Man gan tā nelikās, un domāju, ka Annai arī ne. Sēdējām klusēdami, pat blakus ne, un tikai retumis palūkojāmies viens uz otru, bet galvenokārt raudzījāmies ugunskurā, kur izdegušie zari pārvērtās oglēs. Man tik un tā vēl divas stundas vajadzēja būt nomodā, jo biju noteicis, ka pirmajā sardzē stāvēšu pats. Anna droši vien nezināja, ko lai dara. Man arī nebija nojēgas.

Galu galā, mēs bijām pazīstami tikai nepilnu dien-, nakti, un es nezināju, kāda ir viņas attieksme pret mani, ja neņem vērā dabisko cieņu, kas viņai bija jāizjūt vismaz tādēļ, ka esmu ieradies no tālienes, no citas pasaules un zinu daudz ko tādu, par ko viņa nav pat sapņojusi. Taču, no sievietes viedokļa, tam visam var būt kāda nozīme, bet var arī nebūt. Tas vēl nav iemesls viņai tuvoties. Tiesa, man bija tāda sajūta, ka pašlaik viņa būtu man nākusi līdz, neteikdama ne vārda, un visu, kas būtu noticis pēc, uztvertu ne tikai kā neizbēgamu, bet arī kā dabisku atrisinājumu. Taču es lieliski sapratu, ka tas vēl neko nenozīmē: viņai diena bija neparasti sākusies, neparasti turpinājusies un, pilnīgi likumsakarīgi, tikpat neparasti varēja arī beigties. Diena, kurā viss notika pirmo reizi, un meitene laikam bija tik apmulsusi, ka nebrīnītos, ja tagad vēl kaut kas notiktu ar viņu pirmo reizi.

Viss bija tā. Tikai es — tā — negribēju.

Man ir bijuši piedzīvojumi, gan manā laikā, gan arī šajā, jaunajā, laikmetā. Tos var pārdzīvot, bet tā vēl nav pati dzīve. Dzīvei nepieciešams kas cits. Pašlaik — es jutu —, tāpat kā kādreiz ar Naniku, man bija vajadzīgs kaut kas cits. Turklāt uz mūžu, līdz nāvei. Lai gan mēdz teikt, ka tās ir muļķības un aizspriedumi vien (es pats arī savā laikā tā domāju), ar gadiem kļūsti gudrāks. Un kļūsti alkatīgs — gribi visu, ne tikai to, kas atrodas virspusē.

Es zināju, lai cik vienkārši tagad tas arī būtu, es viņai nepieskaršos. Zināju arī, ka tāds vakars var neatkārtoties. Ka rīt viņa, visticamāk, raudzīsies manī gluži citām acīm un ar atvieglojumu domās par to, ka šis vakars beidzies tieši tā un ne savādāk. Ka tuvības var nebūt nekad, īpaši ja vēl ņem vērā, ka neviens no mums nevarēja pateikt, cik ilgs vai īss būs šis daudznozīmīgais «nekad». Es visu to zināju, bet vēl labāk zināju, ka būs tā, kā esmu nolēmis. Tāpēc jau iepriekš noteicu sev dežūru.

Tagad sēdēju un raudzījos ugunskurā, un mana plauksta glāstīja nevis viņas pirkstus, bet man blakus guļošā stopa gludo laidi.

Tas notika tāpēc, ka man nebija nepieciešama vienkārši sieviete, pat ne dzīvesbiedre, kā bija kādreiz pieņemts teikt. Man bija vajadzīgs pavadonis laikā, un tā varēja būt tikai viņa. Ja vien viņa to saprastu un gribētu.

225

Ir ļoti slikti, taisni briesmīgi — pēkšņi pazust no sava laika. Tā nevar dzīvot. Neiespējami apzināties, ka esi palicis viens no vesela laikmeta. Ka zudis viss: cilvēki, mērķi, dziesmas, grāmatas. Tas ir dzīvs tikai tavā atmiņā. Dzejoļus, kurus tu atceries, nezina un neatceras neviens no daudzajiem miljardiem cilvēku, jo ļoti maz dzejoļu pārdzīvo gadu tūkstošus. Vārdi, kas sacīti tavā

8 — 2043

klātbūtnē, sen ir miruši un aizmirsti. Neviens vairs nedzied tās dziesmas, kuras tev, tavai paaudzei un vēl citām paaudzēm tik daudz nozīmējušas. Visa tā it kā nemaz nebūtu bijis …

Klusi pie sevis sāku dziedāt:

— īsās maija naktis pagājušas, Kaujas norimušas sen …

Būtu varējis dziedāt skaļi — mana dziesma te nevienam neko neizteica. Man nebija, kam to dziedāt, vienīgi pašam sev. Nebija, ar ko to atcerēties, tikai pašam ar sevi. Tiesa, viens cilvēks bija, ar kuru kopā būtu varējis to darīt, ja mēs uzdrošinātos pārkāpt klusībā novilkto robežu starp mums. Taču tās nebija tādas atmiņas, kurās gribas kavēties. Lai gan vientulība laika ritumā bija mokoša un tāpēc mūs abus brīžiem traki vilka vienu pie otra, mēs paukojāmies nopietni un mūsu espadronu asmeņi bija kā nākas uzasināti, tomēr nopietni viens otru neievainojām (ne tāpēc, ka nespējām, bet tāpēc, ka negribējām). Viņš arī būtu varējis kaut ko nodziedāt, jo reizēm tāpat kā es pie sevis dungoja, bet tās bija citas dziesmas, un kopā mums nebija, ko dziedāt.

Man varēja palīdzēt tikai Anna.

Nebija nekāda nelaime, ka arī viņa nezināja ne manas dziesmas, ne manus dzejoļus — ne jau manis sacerētus, bet tos, kam tagad biju vienīgais īpašnieks —, nezināja no tiem neko. Anna bija mana laika cilvēks — tik dīvaini, līdz sīkumiem līdzīga tai meitenei, kura droši vien atradās viņas senču skaitā. Man nevajadzēja pārvarēt nesaderības barjeru, kas eksistēja neatkarīgi no mūsu gribas starp mums visiem — starp katru no mums un šī laikmeta cilvēkiem, starp katru no mums

un šīs planētas cilvēkiem un vēl starp mums pašiem. Te šis barjeras nebija. Turklāt Anna bija ļoti jauna, varbūt pat pārāk jauna man, bet tas nozīmē, ka viņai bija laiks, lai pārņemtu no manis nepieciešamo, kļūtu par manu līdzgaitnieci laika ritumā, lai es nebūtu šeit viens, lai mēs būtu divi. Būt divatā ir lieliski, un ne velti senatnē tajā valodā, kurā es runāju tur, mājās, bez vienskaitļa eksistēja vēl pat īpašs divskaitlis. Es gribēju būt divatā, zināju, cik labi ir pūst uz gailošām oglēm, kad to daudz, — tās aizkvēlojas, un uzliesmo viss pārējais. Ir labi uzpūst liesmu ugunskurā, bet nedrīkst pūst uz sveci — tā nevis uzliesmos, bet nodzisīs. Un nedrīkst pūst už sērkociņu, tas nedegs spožāk. Jāpagaida, kamēr no tā uguns aizdegsies cita, nopietnāka degviela.

Un es negribēju pūst uz sērkociņu, gribēju nogaidīt, līdz tas iedegas pa īstam. Lai gan zināju, ka viņas acīm un sajūtām arī sērkociņš var likties par ugunskuru, jo arī tas var apdedzināt. Viņā pašlaik liesmoja Sērkociņš, bet ar to nesadegsi. Es to zināju, viņa ne.

8*

227

Tāpēc mēs sēdējām divatā pie ugunskura un es nerunāju to, ko gribēju, kas manī rūga, kūsāja, rāvās ārā. Iespējams, ka aplami izpratu dzīvi. Man likās, ka viss noris nepareizi — viena nakts starp divām neparastām dienām, kad nezini, kas būs rīt, kur tu atradīsies, kādi apstākļi un kā piespiedīs tevi rīkoties. Likās, ka tādā naktī nedrīkst runāt par mīlestību, jo neko nevarēsi solīt, nevarēsi būt godīgs līdz galam. Vispirms jātiek galā ar visu pārējo, dzīve jānoslīpē līdz kalnu kristāla dzidrumam, tā jāizveido stipra un droša un tikai tad var runāt par to, ko tev nozīmē mīļotā. Viņa tev ir viss, tu gulies un celies ar labām domām un jūtām par viņu, jo vairs nespēj prātot par to, vai viņa ir skaista vai nav, vai ir laba vai ļauna, gudra vai ne pārāk. Tas viss nav svarīgi, šīs kategorijas vairs neeksistē, viņa tavā

apziņā paceļas līdz mātei: māti neapspriež… Tikai tad var runāt par to, ka arī es gribu būt viņai viss — viņas vējš un saule, vārds un doma, grāmata un spogulis, ka viņa man ir visa pasaules matērija un tās tukšums* kas man līdz galam jāpiepilda, Visuma brīnišķīgā vienkāršība un sarežģītība, viņas dzīves mērķis, tās attaisnojums un saturs… Tikai tad man būs tiesības par to runāt.

Droši vien tas bija aplami. Droši vien vajadzēja tūlīt pat, tur naktī pie ugunskura mežā, visu pateikt; bet es nespēju. Ne vienmēr apziņa pārtop darbībā. Varbūt nespēju tāpēc, ka ilgos gados biju aizmirsis izrunāt šos vārdus — nebija iemesla. Iespējams, kāda nozīme bija tam, ka reiz jau biju gatavs tos pateikt — tai, pirmajai viņai, bet tā nebija ļāvusi, un tagad es gluži vienkārši baidījos.

Pagriezos pret Annu un sacīju:

— Ej nu gulēt. Citādi rīt visu nogulēsi.

Viņa paskatījās manī, tad paklausīgi piecēlās.

— Uz kurieni? — viņa klusi vaicāja.

— Es tavā vietā apgultos mūsu kuterī. Man tik un tā jāstāv sardzē, bet pēc tam es kaut kur nosnaudīšos.

— Tu vari nākt tur. Nē, tikai nedomā …

— Es arī nedomāju. Nē, apgulšos tā vietā, kurš stāsies sardzē. Vai arī ielīdīšu Melajā kuterī, kur vietas diezgan.

Viņa pamāja.

Piegāju viņai klāt un vaicāju:

— Vai tu neapvainojies?

Un nodomāju — vai tikai tie nav murgi? Kāpēc es muļķojos? Te ir viņa, te esmu es. Un starp mums ir vienīgi plāna drēbju kārta un gaiss. Un …

— Nē, — viņa atteica, — kas tev prātā!

—: Es tevi mīlu, — sacīju, lai sevi attaisnotu. — Un gribu, lai mēs vienmēr būtu kopā.

Vipa klusi atbildēja:

— Man liekas, es esmu laimīga …

Un es sapratu: lai kas ari notiktu vēlāk, šo brīdi es atcerēšos mūžam. Ja man galu galā nāksies mirt no ievainojuma vēderā vai no pārnovas uzliesmojuma, es tik un tā atcerēšos klusi teiktos vārdus: «Man liekas, esmu laimīga …».

— Gaišus sapņus, — novēlēju. — Vai ieslēgt sildītāju?

— Nē, — viņa atteica. — Man nav auksti.

— Arlabunakti.

Atgriezos pie ugunskura. Iekliedzās naktsputns, garām aizlidoja naktstauriņš, un atkal bija kluss.

* *

Tagad pa īstam paliku vienatnē. Vairs negribējās dziedāt, dežūra neprasīja īpašu spēku saspringumu: pretinieks (ja vien tā var nosaukt cilvēkus, kas vispār nav domājuši tevi nogalināt) nakti nenāks. Arī plēsoņu te acīmredzot nebija, katrā ziņā ne viņus pašus, ne arī viņu pēdas nebija manījis pat tāds speciālists kā Piteks. Vajadzēja ar kaut ko nodarboties, lai īsinātu laiku līdz tam, kad varēs modināt maiņu.

Piegāju pie trofeju ratiem. Mēs tos atvilkām šurp, kad ievajadzējās lāpstas. Ratos atradās vēl divi vara katli, ducis māla un viena alumīnija krūzīte. Tā laikam bija loti vērtīga, ja ņem vērā tās vecumu: diez vai viņi te mācēja kausēt alumīniju. Savāda civilizācija, kur māla trauki sekojuši alumīnija traukiem, nevis otrādi. Vēl bija pārnēsājams krēsls, kāpostgalvas, daži apaļi maizes klaipi, muciņa ar sālītu gaļu un vairākas kopā sasietas rupjas segas. Un vēl kāds dīvains priekšmets.

Tas bija līdzīgs koka čemodānam, plakans, taisnstūrains, ar rokturi augšpusē un trijkāja balstu, kas man atgādināja fotoaparāta statīvu. Čemodāna vāks bija melns un gluds, tas likās gatavots no stikla vai tam līdzīga materiāla, tikai nebija viengabalains — to veidoja daudzi mazi stikliņi, iedarināti koka rāmī. Vāks bija cieši noslēgts, un es krietni noņēmos, līdz dabūju vaļā čemodānu. Tā iekšpuse bija izklāta ar smalku metālisku sietu, un no katra stiepļu krustojuma augšup slējās īsa, smalka adatiņa. Centrā bija piestiprināta metāla puslode — tā iegūla sietā kā zirneklis tīklā. Vairāk nekā čemodānā nebija. Netiku gudrs, kam tāda konstrukcija varētu kalpot. Paraustīju plecus, aizvēru vāku,

noliku čemodānu ratos un atkal sāku dungot.

* * *

Nakti mūs neviens netraucēja, un mēs kaut cik dabūjām izgulēties. Nākamajā dienā mūsu neuzvaramā karaspēka labākā daļa mūs pameta.- Nedrīkstējām zaudēt laiku, un trijotne — Mūks, Georgs un Piteks — devās prom, lai izpildītu uzdevumu.

Mums bija nepieciešama informācija, iespējami vairāk informācijas. Rokoties zemē un cīnoties ar vietējiem, neaizmirsām savu pamatuzdevumu: nokļūt līdz šejienes valdniekiem un tiem pierādīt, ka draud nāves briesmas un evakuācija ir neizbēgama. Lai sarunātos kā līdzīgs ar līdzīgu, vismaz lai panāktu sarunu, mums bija jāzina daudz vairāk, nekā zinājām pašlaik. Ejot uz sarunām, vienmēr pēc iespējas labāk jāpārzina pretinieka vājās vietas un vajadzības gadījumā tās jāizmanto, dažkārt delikāti, bet dažkārt arī rupji. Loģika vien nekad nav izšķīrusi nevienas miera konferences likteni, sava loma bijusi gan jūtām, gan viltībai, gan vai nu mazums kam vēl. Reti kad no sarunām bijis atkarīgs tik daudz kā pašlaik, un mēs nebūt nevēlējāmies iet uz tām ar neveiksmes priekšsajūtu. Citiem vārdiem sakot, negribējām uzsākt spēli pretinieka laukumā, iepriekš nepavērojuši tā komandu un nenosēdi- nājuši tribīnēs mūsu līdzjutējus ar pietiekami skaļām rīklēm.

Kā bijām nolēmuši vēl uz kuģa, Mūks devās vismaz uzmest skatienu tuvākajiem lauku ciematiem. Spriežot pēc tā, ko stāstīja vietējie puiši, te dzīvoja tādos kā laukstrādnieku ciematos, kā sādžās ar piemājas lauciņiem, bet ne viensētās, kas būtu ļoti sarežģījis mūsu uzdevumu. Mūkam bija jāskatās un jāklausās, pie viena arī jābilst pa vārdam. Pie zemniekiem viņš devās ar prieku, teikdams:

— Pilsētnieki ir makten viltīga tauta. Pagāni tādi. Man ar zemniekiem parocīgāk. Pats no tiem esmu cēlies, un ar zemniekiem mēs visus laikus esam pārdzīvojuši.

Viņš devās prom jāšus, samainījis tērpu ar vienu no puišiem. Uve Jorgens jūtami sanīka.

Georgs un Piteks ar kuteri devās uz galvaspilsētu. Viņi paņēma sev līdz vienu meiteni par ceļvedi un arī pārģērbās pēc vietējās modes. Viņi bija trīs, un nācās viņiem dot lielo kuteri. Viņiem bija jānomaskē kuteris kaut kur ārpus pilsētas, bet pašiem jāpaklaiņo ap valdības rezidenci, jāizpēta, vai tur iekļūt viegli vai grūti, un jānoskaidro, vai tur nav Šuvalova. Ja viņa tur nebūtu, tad pret vakaru vai otrā dienā- viņiem jāatgriežas, bet, ja viņš atrodas tur, tad jāmēģina viņu atbrīvot un jāpilda viņa norādījumi. Pilsētā ieteicams staigāt pa vienaiņ, lai neatstātu kuteri bez uzraudzības, jo mēs nevarējām atļauties pazaudēt galveno transportlīdzekli. Pats nolēmu vēl aizkavēties, jo man nedeva mieru zemē iegrimušais kuģis.

Kad viņi bija prom, mēs ar Uvi Jorgenu un pārējiem puišiem ķērāmies pie saviem izrakumiem. Trīs puiši mūsu kombinezonos izskatījās diezgan ērmoti: neierasti platās bikses un piedurknes ļoti traucēja kustības.

Lūku atradām tikai vakarpusē. Nācās krietni noņemties, līdz to atvērām. Varu droši teikt, ka mēs ar Bruņinieku parādījām krietnas izgudrotspējas un tehnisku asprātību. Bija jau laiks doties pie miera, taču mēs nevarējām nociesties un, aizraidījuši pārējos gulēt, apbruņojāmies ar lukturiem un ielīdām kuģī.

Tas nebija pilns ar zemi, kā es gaidīju. Senā konstrukcija bija godam izturējusi gadsimtiem ilgo pārbaudi. Zemes vietā kuģi pildīja klusums. Mirušais gaiss tajā bija nekustīgs kā piramīdu gaiteņos. Šis kuģis nebija pielāgots horizontālam stāvoklim, un mums tajā viss sajuka, — nevarējām uzreiz saprast, kur grīda, kur griesti. Jo vairāk tāpēc, ka mums ierastā konstrukcija ar autonomo gravitāciju ļoti atšķīrās no tā, ko redzējām šeit. Klīdām, minot un neuzminot, paretam pārmijām kādu vārdu, bet vairāk klusējām. Jutāmies tā, it kā staigātu starp miroņiem.

Likās, mēs mierīgi būtu varējuši ieekonomēt divas dienas un nerakt vaļā šo senatnes pieminekli. Jo tas bija tukšs. Par to nebija jābrīnās: visam, ko cilvēki bija atveduši līdz, vajadzēja kalpot jaunajā vietā, un droši vien tas arī kalpoja. Kuģis bija izģērbts burtiski līdz ribām. Pat norauts sienu, griestu un grīdas apšuvums, visur redzams tikai metāls, pa kuru savienojoties un šķiroties vijās enerģētiskie, informatīvie un citi kabeļi.

Mēs devāmies aizvien tālāk. Atšķirībā no mūsu kuģa dzīvojamās telpas te atradās tuvāk lūkai, bet vadības — izvirzītas tālu uz priekšu jeb uz augšu, ja vēlaties. Kad ceļā sāka parādīties līdz galam nedemontētas pultis ar aparātiem — vairāk ar dzinēj iekārtām, nevis enerģētiskajām —, mums bija skaidrs, ka ejam jau pa vadības nodalījumiem. To bija pavisam maz. Tas saprotams, ņemot vērā, ka gan enerģētika, gan dzinēji kuģim, kurš nevarēja izkļūt ārpus trīsdimensiju telpas, bija daudz primitīvāki par mūsējiem. Toties pats kuģis, tā konstrukcija un šķērssienas izskatījās masīvākas: tās aprēķinātas daudzu desmitu gadu ilgam lidojumam un bija būvētas ar solīdu rezervi.

Beidzot nokļuvām līdz galam — nodalījumā, no kura varēja iet tikai atpakaļ. Tas bija vadu pilns konuss. Apšuve bija viegli deformēta. Ari šeit nebija nekā interesanta.

Atgriezāmies blakusnodalījumā, acīmredzot te kādreiz atradušies astronomiskie instrumenti un aparāti, es to nopratu pēc dažiem atlikušajiem paliktņiem. Uve Jorgens mani apgaismoja ar savu lukturi un teica:

— Jādomā, ka esi apmierināts.

Viņa tonis bija tieši tāds, lai es neapvainotos, bet arī saprastu, ko viņš par to visu domā. Atbildēju:

— Faktiem jātic, un tomēr vēl neesmu pārliecināts, ka viss velti. Mēs tikai neesam kā nākas padomājuši.

— Iemeslu- var atrast vienmēr, — Uve piebilda.

— Es jau netaisnojos, — paskaidroju. — Tikai es vienmēr esmu uzticējies intuīcijai…

— Galu galā, nav nekā briesmīga, — Bruņinieks mani mierināja. — Mums šis blāķis vēl var noderēt, jo tajā var lieliski nocietināties, ja mums klāsies plāni.

Man tas īsti nepatika.

— Tu runā tā, it kā mums neizbēgami būtu jākaro ar Otro Dāla planētu. •

— Tā arī būs, — Uve Jorgens teica. — Kā gan savādāk? Mēs taču esam jau sākuši.

— Es, piemēram, ceru, ka vēl varēsim vienoties.

— Dārgais kaptein, — viņš atbildēja. — Ar ko vienoties? Atceries taču. Vienoties var ar uzvarēto, ja gribi, lai viņš pieņem tavus noteikumus. Ar kapitulējušo. Pēc bezierunu kapitulācijas. Mēs taču gribam, lai viņi pieņemtu mūsu noteikumus bez ierunām, vai ne?

— Mums gluži vienkārši nav citas izejas. Nekādi kompromisi nav iespējami.

— Tātad vispirms viņi jānospiež uz ceļiem?

Nē, man tas nemaz nepatika.

— Klausies, beidz spriest pēc… krusta karagājienu algoritma!

Viņš pavīpsnāja:

— Kāpēc tad tu meklē… to, ko tu meklē?

Mazliet samulsu un nodomāju — patiešām, kāpēc es

to meklēju?

— Redzi, — es teicu, — tas ir pavisam kas cits. Es gribēju tikai nodrošināties pret nejaušībām..

Uve sāka smieties.

— Mans dievs, — viņš teica. — Kas gan tu par karavīru? Tu esi diplomāts.

— Es sevi arī neesmu dēvējis par karavīru.

— Un nemaz nemēģini. Tevi tūlīt nodos ieradums nesaukt lietas īstajos vārdos.

— Labi, — es atbildēju, — tā vairs nedarīšu. Tomēr atgriezīsimies pie lietas un mēģināsim spriest metodiski. Tev tas padodas.

— Mēs, vācieši… — viņš sāka, bet nepabeidza un pārmainīja plati. — Labi, mēģināsim. Ar ko sāksim?

— No paša sākuma, — ierosināju. — Pirmā teorēma: grūti iedomāties, ka ekspedīcija uz nepazīstamu planētu …'

— To jau tu teici. Pieņemts.

— Otrais pieņēmums. Lai izvairītos no konfliktsituācijām, kas iespējamas ilga lidojuma apstākļos, pareizāk, lai izvairītos no šādu situāciju pārāk radikāla atrisinājuma, tam, ko meklējam, jābūt pietiekami labi aizsargātam no … teiksim, no svešas ziņkāres. Tas bija pieietams tikai dažiem cilvēkiem: kapteinim, viņa palīgiem … Ekspedīcijas vadītājam … Tikai dažiem.

— Loģiski.

— Jāsecina, ka tam vajadzēja atrasties tādā vietā, kurai katrs nevarētu piekļūt.

— Pats Aristotelis nebūtu labāk izdomājis!

•— Labi jau, Uve. Tagad padomāsim: kur? Droši vien ne jau dzīvojamās, bet dienesta telpās.

— Tā.

— Tur, kur nevar nemanāmi nokļūt.

— Citiem vārdiem — centrālajā postenī.

— Viņiem varēja būt vienkārši stūrmaņa kabīne..

— Galvenais nav nosaukumos, kaptein. Galvenais ir tas, ka centrālajā postenī jeb stūrmaņa kabīnē mēs jau bijām. Un diemžēl neko tur neatklājām. Un visiem taviem ārēji nevainojamiem spriedumiem diemžēl ir kāds liels trūkums.

— Kāds tieši?

— Uldemīr, tu aizmirsti — kuģis ir sasniedzis mērķi. Noņemts un demontēts viss, ko vien varēts noņemt un demontēt, un acīmredzot kaut kur izmantots. Kāpēc tu domā, ka mums nepieciešamais palicis šeit? Pieļauju, ka tas paņemts pirmām kārtām! Tāda ir patiesā loģika.

— Iespaidīgi. Tikai… vai tad ir runa par vienu un to pašu? Medības ir viens, bet pavisam kas cits…

— Tas ir nosacīti.

t— Labi. Atgriezīsimies pie viņu nolaišanās. Vai tu domā, ka viss tika uzreiz izdalīts? Kā tu būtu rīkojies? , — Es būtu paļāvies uz ekipāžu …

— Citiem vārdiem — būtu to apbruņojis. Uve, tas viss ir labi un pareizi. Tikai saproti, ka tas nepaliktu bez sekām. Ja būtu noticis tā, kā tu domā, mums vakar būtu uzbrukuši ne jau ar stopiem un bultām.. s

— Ar laiku viss nolietojas.

— Ja priekšmeta vērtība ir acīm redzama, tad to cenšas atražot. Vismaz aptuveni. Konkrētā laikmeta tehnikas iespēju robežās. Varbūt vienkāršāk, droši vien — sliktāk. Un tomēr …

— Hm …

— Es vadījos no tā.

— Tam var iebilst, bet nevajag. Jo pašlaik svarīgi ir fakti. Taču, dārgais kaptein, fakti ir pret tevi: tā te nav, ko tu cerēji ieraudzīt un, atklāti sakot, arī es.

— Tomēr palūkosimies vēlreiz.

— Ja vēlies, palūkosimies vēl trīs reizes.

Un mēs atkal devāmies uz turieni, kur, pēc mūsu do- nām, atradās kuģa vadības centrs. Tur tiešām bija tukšs. Šķērssienu metāls un vadi. Stikla lauskas. Senas, saplaisājušas plastmasas šķembas. Vairāk nekā.

— Nu, vai pārliecinājies?

— Pagaidi, — es teicu, — lūdzu, pagaidi.

Sāku iztēloties, kā te viss izskatījies, kad kuģis bija dzīvs. Galvenā pults. Ekrāni atradās šeit — šurp nāk resnie kabeļi. Apgaismoju citu šķērssienu. Te droši vien atradās inženierpults. Jā, visticamāk. Labi. Trešā šķērssiena. Tajā eja uz blakus nodalījumu. Un gluda šķērssiena. Bieza, kā redzams pēc durvju apmales. Ļoti bieza. Kāpēc gan? Kādi divdesmit centimetril To varētu saprast, j-a blakus atrastos kodolreaktors vai dzinēji. Bet tie ir kuģa otrā galā. Piegāju klāt un pieklaudzināju. Dobja skaņa. Nē, tas nav vienlaidu metāls. Pameklēju ar gaismas staru. Uve Jorgens ieinteresēts skatījās, tad pienāca klāt un mēs meklējām divatā.

— Smalki nostrādāts, — viņš atzinīgi noteica.

Patiešām — šaura atslēgas cauruma sprauga un vairāk nekā.

— Redz, kur otra, — viņš teica.

— Un te vēl viena.

— Trīs slēdzenes. — Viņš nolamājās.

— Un atslēgas droši vien bija pie dažādiem cilvēkiem. Trīskārtīga kontrole. Jā, viņi pret to izturējušies nopietni.

— Interesanti, — viņš prātoja, — kas tur atrodas?

— Domāju — kaut kas pazīstams.

— Vai tu tā paredzi? Vai arī ceri?

— Es vados no tā, ka šī tehnika sasniedza kulmināciju divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc tam tās līmenis strauji kritās.

— Lai dievs dod. — Viņa balss nodrebēja. — Lai dievs dod.

— Tikai kā mēs to atvērsim? Te nav pat pie kā pieķerties.

— To mēs atvērsim, — viņš nikni noteica. — To gan mēs atvērsim! Tūlīt atnesīšu instrumentus.

Viņš drīz vien atgriezās ar instrumentu kasti no kutera.

— Kas tur ārā notiek? — es apvaicājos.

— Visi guļ, tikai dežurants nomodā.

— Ahā, — norūcu.

— Arī viņa guļ, — viņš piebilda.

— Nu, vai zini… — iesāku. Tas jau pārsniedza visas robežas.

— Esmu vainīgs, kaptein! — viņš atzina. — Tagad paskatīsimies, kurš kuru!

Ķērāmies pie darba. Kuteri atradās labs instrumentu komplekts, tas jau mums noderēja, kad vērām vajā lūku. Tiesa, tā slēdzene nebija sarežģīta, toties stipra gan; te atkal bija otrādi. Taču mēs nemaz nerūpējāmies par slēdzeņu saglabāšanu. Bija briesmīgs troksnis, un es baidījos, vai tikai samiegojušies puiši neaizbēg, domājot, ka sākusies zemestrīce.

Kad bijām sadragājuši otru slēdzeni, Uve Jorgens teica:

— Kā tev liekas, vai tie būs saglabājušies?

— Kas gan ar tiem varēja notikt? īpaši mitrs te nav. Un tiem jābūt iekonservētiem.

— Paskatīsimies, — Uve Jorgens uzbudināts murmināja, — paskatīsimies …

Arī trešā slēdzene ilgi neturējās pretī. Tiesa, mūs neviens netraucēja. Tas nebija paredzēts.

Noņēmām dzelzs paneli. Tas izrādījās smags un gandrīz uzkrita mums uz kājām. Mēs to tikko noturējām.

Te nu tie bija — stāvēja, droši iestiprināti piramīdā, konservācijas ziedei spīdot. Zem tiem atvilktnēs atradās patronas.

Uve Jorgens bija gatavs mesties uz ceļiem. Viņš steidzīgi satvēra automātu un kā bērnu piespieda sev klāt, nepievēršot uzmanību taukainajai eļļas kārtai. Viņš auklēja to rokās un dziedāja dziesmiņu, viņa acīs dega iedvesma.

Es nodomāju: Zeme, Zeme, mēs esam saņēmuši tavu sveicienu caur gadsimtiem pilnīgi neskartu. Taču dīvains ir šis sveiciens, un es nevaru uzreiz saprast, vai tā ir svētība vai "lāsts …

Uve Jorgens skaļi noklakšķināja aizslēgu. Dzelzs šķērssienas šo skaņu dobji atbalsoja, un tā saplūda ar Bruņinieka maigo bērnu dziesmiņu.

* * *

Uve Jorgens no rīta tūlīt pat ķērās klāt, lai ieročus savestu kaujas gatavībā. Viņš lika jauniešiem palīdzēt.

— Lai pierod pie ieročiem! — viņš man teica.

Lai pierod arī, nodomāju. Lielas nelaimes no tā nebūs. Ja mūsu plāns izdosies un mēs planētu evakuēsim, tad viņiem ar šīm lietām vairs nekad nebūs darīšanas* Ja nodoms nepiepildīsies — tad vienalga. Tad viņi nepagūs …

Tomēr labi nejutos. Bet vairāk kavēties nedrīkstēju.

— Tagad lidošu pameklēt to izdaudzināto mežu, — paziņoju Bruņiniekam.

— Jā, — Uve Jorgens atteica, nepaceldams acu no darba. — Vai tu zini, kur tas atrodas?

— Puiši teica, ka viņi zina virzienu un to pilsētu, no kuras sākas slepenā taka.

— Paņem kādu no viņiem sev līdz, lai parāda.

— Nē, — es iebildu. — Mēs taču nezinām, kāds tur stāvoklis. Iespējams, ka mani satvers tāpat kā Šuva- lovu. Kāpēc gan jāiejauc puiši?

— Vai ieroci ņemsi?

— Arī ne. Tas mani uzreiz atmaskos.

— Prātīgi, — viņš piekrita.

— Pagaidām komandē tu. Vai zini… — es samin- stinājos.

— Esi mierīgs.

Gatavs ceļam, piegāju pie Annas. Viņa ar nepatiku vārīja ēst.

— Es drīz atgriezīšos.

— Jā, — viņa atteica, it kā mēs būtu mājās un es taisītos aizskriet turpat līdz stūrim pēc cigaretēm. — Tikai nekavējies.

— Nē, — es atbildēju. — Prom un atpakaļ.

Iesēdos kuterī un pacēlos gaisā.

Dokumenti

Izraksts no kuģa žurnāla 595. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks: 17.45. Atrašanās vieta: Iepriekšējā. Režīms: Bez pārmaiņām. Dzinēji atrodas gatavībā numur viens.

Ekipāža: Atrodas uz Otrās Dāla planētas. Sakari notiek regulāri. Skat. radiogrammu žurnālu.

Paveiktais: Aparatūra sagatavota darbībai. Baterijās tiek uzturēts pilns lādiņš. Iedarbināta automātiskā sistēma, kas seko mērķim.

Turpmākā rīcība: Zvaigznes novērošana un konsultācijas ar doktoru Averovu. Ierakstīja: Kuģa inženieris Lokanā Roka.

— Slepkavība! — sacīja tresnesis. — Slepkavības mēģinājums. Manā apgabalā, manā pilsētā kāds gribējis nogalināt cilvēku! Vai tev vēl bija par maz ar iepriekšējiem likuma pārkāpumiem?

Tiesnesis taisni acīm redzami novecoja. Šuvalovs skatījās tiesnesī, un viņam kļuva tā žēl. Arī viņš pats jutās pavisam nelāgi, rokas bez apstājas sīki un pretīgi trīsēja. Nekas nevarēja būt riebīgāks par to, ko viņš bija izdarījis. Tagad viņš to vairs neuzdrīkstētos; bet tas bija nepieciešams, un cēla mērķa labad dažkārt sevi jāziedo. Par to vairākkārt bija runājuši ekipāžas locekļi, bet viņš nebija īsti- sapratis. Tagad gan saprata. Va jadzēja aizsākto novest līdz galam: ja jau esi noziedznieks, tad ir arī jāizturas, kā noziedzniekam pienākas.

Nelaime tāda, ka Šuvalovs savu mūžu nebija redzējis nevienu noziedznieku. Atklāti sakot, viņš par to nekad nebija domājis un tikai tagad saprata, ka uz Zemes būtībā tādu nemaz nebija. Un viņš nezināja, kā tiem jāizturas.

Kad saskrēja cilvēki un veda viņu pie tiesneša, viņš katram gadījumam sapinkoja matus, briesmīgi atieza zobus un gāja, gāzelēdamies no vienas kājas uz otru. Viņam šķita, ka noziedzniekiem jāiet tieši tā. Taču vina mati bija mīksti un sen jau kļuvuši reti, tā ka -diez vai varēja radīt šausmas pārējos, bet visu laiku staigāt ar atieztiem zobiem bija nepatīkami un nogurdinoši. Tāpēc tagad viņš tikai drūmi pablenza tiesnesī un ņ; e spieda sevi pateikt:

— Turi muti. Citādi nositīšu arī tevi.

Tiesnesis viņa vārdiem pat nepievērsa uzmanību Viņš bija pārāk satraucies un aizņemts ar savām domām. Rokas vicinādams, viņš skraidīja pa istabu.

— Tu sev esi ļoti kaitējis! — viņš izsaucās, apstājies Šuvalova priekšā. — Ļoti kaitējis!

Viņam noziedznieka bija patiesi žēl.

— Es varu visus nogalināt! — noziedznieks paziņoja.

Tiesnesis nepacietīgi atmeta ar roku.

— Tu esi kaitējis ari man, — viņš nomākti teica. — Ko lai tagad dara?

Patiešām, cik nejauks stāvoklis!

Ja tiesnesis būtu noziedznieku nosūtījis uz galvaspilsētu uzreiz, tiklīdz to pieķēra Līmeņa pārkāpšanā, viss būtu nokārtojies. Nebūtu nekāda slepkavības mēģinājuma.

Tagad bija par vēlu. Slepkavības mēģinājumu nenoklusēsi.

Ja viņš vēl patiešām būtu ārprātīgs!

Taču ārsti, kas pirms tam bija tik pārliecināti, tagad domīgi grozīja galvas. Jā, viņi teica, ir gan daudz iemeslu tā uzskatīt. Tomēr ne mazāk iemeslu ir arī šaubām.

Vajadzēja kaut ko uzsākt, kamēr nejaukais večuks nav izdarījis vēl ko sliktāku. Lai gan tiesnesis nezināja, kas varētu būt vēl sliktāks, un baidījās par to domāt.

tiesnesis kategoriski pieprasīja, lai ārsti secinātu: jā vai nē. Vai noziedznieks ir vesels vai slims.

Taču ārsti mānījās, neteica galīgo vārdu. Paziņoja, ka nevar uzņemties tādu atbildību. Ka noziedznieks jāparāda galvaspilsētā.

•Tiesnesis saprata, ka dvēseles dziļumos viņi uzskata večuku par veselu, tikai nevēl tam ļaunu. Tas bija dabiski, bet tiesnesim no tā vieglāk nekļuva:

Viņš tikko valdījās, lai tiem neuzkliegtu.

Uz galvaspilsētu jau varēja nosūtīt uzreiz!

Tas vēl nebija pats sliktākais.

Pats sliktākais bija tas, ka ārsti savā vientiesībā noticēja, ka šis cilvēks patiešām ieradies no turienes, par kurieni stāstīja. No tālienes. No zvaigznēm. Noticēja tāpēc, ka viņš tā bija saniknojies.

Kāpēc, nu kāpēc viņa apgabalā jāsākas tādām nejēdzīgām baumām?

Tiesnesis atkal apstājās noziedznieka priekšā.

— Kāpēc tu to izdarīji? — viņš vaicāja.

Šuvalovs padomāja. Taisnību teikt nedrīkstēja.

— Tāpat vien, — viņš nosacīja un paraustīja plecus.

Tagad tiesnesis pa īstam nobijās.

— Nāksies tevi vest uz galvaspilsētu.

Večuks pamāja un teica:

— Ved.

Tiesnesis nopūtās un norīkoja, lai iejūdz zirgu. * * *

Tā tik bija pilsēta!…

Ja tā padomā, tad savādi — kas gan izraisīja sajūsmu? Brauktuves gludas, no skaldītiem akmeņiem, bet ietves atdalītas no tām, mūra mājas, ne augstākas par pieciem stāviem, lai gan gadījās arī vienstāva un divstāvīgas koka ēkas. Vai tas būtu sajūsminājis? Vai varbūt glītie pajūgi un ekipāžas uz ielām, koptie zirgi? Vai daudzie cilvēki?

Kā gan tas viss varēja atstāt kaut mazāko iespaidu uz tiem, kas atlidojuši no Zemes, kur griezās, kūsāja, darbojās grandioza tehnika, kur mājas stāvēja, karājās gaisā, lidoja, iegremdējās okeānā, kur gandrīz nemaz vairs nebrauca pa Zemes virsu, bet tikai lidoja, jo tā bija ātrāk, mierīgāk, patīkamāk un drošāk… Šeit bija tik tāla senatne salīdzinājumā ar lielās tehniskās civilizācijas planētu!

Droši vien galvenais iemesls bija tas, ka viņi — sajūsminātie vērotāji — paši nepiederēja pie Zemes civilizācijas un tās dižumu — ja vien tāds vispār eksistēja un nebija izdomāts — neizjūta, neuztvēra, kā nevar uztvert visu torņa augstumu, ja stāvi tam cieši klāt. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka uz šīs modernās Zemes viņi pabija īsu laiku, vēl nepaguva kā nākas aprast un atkal to pameta, ienira izplatījumā. Zemes priekšstati sāka bālēt, bet pašreizējie, vietējie bija svaigi. Tāpēc nebija pārsteigums, ka Georgs un Piteks, ejot pa izkārtnēm un skaistiem eļļas lukturiem izdaiļotu ielu, patiesi sajūsminājās par to, ko redzēja visapkārt.

Viņus sevišķi aizkustināja šāds notikums: pa ietvi divu nopietnu, cieņas pilnu sieviešu pavadībā gāja ap divdesmit bērnu, pavisam maziņi, un garāmgājēji labestīgi noraudzījās uz viņiem; citi bērni pļāpāja, citi soļoja nopietni, daži kaut ko sūkāja, laikam konfektes. Georgs un Piteks apstājās un skatījās, palaižot tos garām, pēc tam vēl pagriezās un pavadīja ar skatienu. Georgs teica:

— Veselīgi bērni. Tikai ļoti daudz runā.

— Jā, — Piteks piekrita. — Domāju, ka viņu tēvi nav mednieki. Un tiem nenākas veikt garus pārgājienus, kad sievas nes bērnus uz muguras vai pie sāniem.

Viņš iesmējās, bet tūlīt apklusa, un viņi palūkojās viens otrā.

— Bērni, — drūmi noteica Georgs un paskatījās augšup, un arī Piteks paraudzījās turp, kur atradās gaismas nesējs, dzīvības un siltuma devējs, maigais un slēpta viltus pilnais. Pēc tam abi sāka iet ātrāk, steidzoties uz pilsētas centru, kam bija jāatrodas tajā virzienā, kur brauca vairāk ekipāžu un gāja vairāk cilvēku. Tur, bija teikusi meitene, arī jāmeklē Līmeņa Sargātāju māja. Meiteni viņi sev līdz neņēma, bet atstāja kuterī; lika noslēgt lūku no iekšpuses un sēdēt mierīgi, neko neaiz- tikt. Lai viņai nebūtu garlaicīgi, ieslēdza tridivizoru, iebēra aparātā sauju kristālu ar ierakstiem, kuru bija jāpietiek gandrīz vai diennaktij. Startera atslēgu paņēma sev līdz. Šo problēmas pusi viņi atrisināja ātri un labi. Taču iet uz pilsētu tomēr nolēma divatā, jo vajadzēja noorientēties, lai vēlāk varētu saprast viens otru no pusvārda.

Viņi gāja, pa ceļam aplūkojot mājas, kas bija novietotas zigzagveidā gar ietvi, brīvajos laukumos auga koki un zaļoja zāle, šur tur ganījās pat zirgi. Abi gājēji skatījās uz mazajiem, spoguļgludajiem dīķiem, kuros peldēja lieli gaišzili un tumšsārti putni, līdzīgi gulbjiem, un uz citiem dīķiem, kuros peldēja raibas zivis. Cilvēki apstājās un noraudzījās uz tām, taču neķēra, tikai smaidīja, saskatījās cits ar citu, pamāja ar galvu un devās tālāk. Georgs un Piteks arī apstājās un paraudzījās uz putniem un zivīm, tad saskatījās, un Piteks jau gribēja paraustīt plecus, bet tā vietā piepeši _pa- smaidīja, un Georgs, kurš n'emācēja smaidīt, arī lēni, it kā ar piepūli pasmaidīja. Viņi nogrozīja galvas, brīnoties paši par sevi, un devās tālāk.

Ceļā gadījās liels atklāts stadions. Sacentās skrējēji, un zejnajās tribīnēs bija daudz cilvēku. Kaut ko tādu Piteks un Georgs bija redzējuši arī uz Zemes, bet te bija citādi. Cilvēki nāca lejā no tribīnēm, novilka kreklus, izgāja uz skrejceļiem un skrēja, bet skatītāji tribīnēs. tāpat uztraukti trokšņoja. Tie, kuri jau bija noskrējuši, apģērbās un atkal kāpa augšup tribīnēs, un sāka kliegt un māt ar rokām kopā ar visiem. Zemes cilvēki paskatījās, un Piteks teica:

— Ejam tālāk.

— Ejam, — Georgs piekrita. — Vai zini, viņi labi skrien. Bet es tos būtu noskrējis.

— Jā. Es ari būtu noskrējis, — Piteks sacīja.

— Var jau būt. Bet es — noteikti.

— Mani nu gan tev nenoskriet.

— Ej nu ej, — Georgs brīnījās. — Es esmu garāks, man ir garākas kājas, un es labāk skrienu.

— Nē, — Piteks iebilda. — Tas viss tiesa, bet tev mani nekad nenoskriet, un no manas tautas tu nevienu nebūtu noskrējis. Nemaz nerunāju par skriešanu pa kokiem, bet arī uz zemes ne.

— Pa kokiem tu māni, protams, noskriesi, — Georgs bija vienisprātis. — Bet uz zemes — nemaz nedomā. Vai ejam?

— Ejam, — Piteks bija ar mieru. Un viņi devās nevis prom, bet gan uz skrejceļa pusi. Tur mazliet nogaidīja, līdz skrējēji beidza distanci. Kad sāka gatavoties jauna grupa, Piteks un Georgs, tāpat kā visi, novilka kreklus un nolika zālē. Pēc tam viņi nostājās vienā rindā ar pārējiem, bet nenometās uz ceļiem. Georgs atspiedās ar elkoni pret celi, Piteks tikai viegli pieliecās, izslējis plecu. Nosita gongs, un viņi sāka skriet. Pilsētnieki uzreiz atradās priekšā — droši vien uzsākt skrējienu no tupus stāvokļa tomēr bija izdevīgāk —, taču Georgs viņus ātri panāca un izrāvās uz priekšu, un līdz pašām beigām nevienu nepalaida sev garām. Piteks ļoti Qentās, tomēr nespēja viņu apdzīt, un Georgs pie mērķa nonāca pirmais, bet Piteks — ceturtais.

— Redzi nu, — teica Georgs, velkot mugurā kreklu un klausoties, kā viņam par godu kliedz tribīnes. — Es teicu, ka tevi noskriešu.

— Labi jau, labi, — Piteks nepiekāpās. — Tā nebija īsta skriešanās. Es pat nebiju paguvis kā nākas ieskrieties, kad jau bijām klāt. Draugs Georg, tik īsā ceļa gabalā briedi nenoķersi, tam ilgi jāskrien pakaļ un nedrīkst atpalikt; viņš nogurs ātrāk par tevi, un tad varēsi to pamazām iedzīt; un beidzot panāksi. Tā, kā skrien tu, var skriet pakaļ meitenēm, kad izraugies sievu, jo tā, kura tevi grib, tikai sākumā skries ātri, pēc tam to panāksi, noķersi un viņa kļūs tava. Bet medībās tā nevar skriet.

— Mēs jau neesam medībās, — Georgs iebilda. — Mūsu aitas un cūkas nemaz tik ātri neskrēja, kad bija uzbarojušās. Un arī meitenēm neskrējām pakaļ, pie mums sievas izvēlējās citādi. Nē, mēs skrējām ātri, lai panāktu ienaidnieku. Ienaidniekam jāskrien pakaļ tā, kā skrienu es.

Beidzot viņi gāja tālāk, garām skulptūrām ielu stūros, skatoties- uz sievietēm un izbaudot to, ka viņas ir tik viegli ģērbtas. Viņi noraudzījās tajās labvēlīgi, ja sievietes bija vienas, un drūmi, ja tās bija kopā ar vīriešiem. Svešajos tērpos arī viņi abi jutās viegli un ērti, tie vairāk atbilda viņu gaumei nekā kombinezoni, jo savā dzimtenē viņi bija staigājuši pilnīgi kaili vai arī viens īsā tunikā un otrs — apjozis ap gurniem gabalu ādas. Līdz biksēm viņu civilizācija vēl nebija paguvusi izaugt. Viņi ne pārāk slēpa savu pārliecību, ka bikses ir lieka greznība un, ja tās vispār jānēsā, tad labāk jau īsas. Starp citu, viņi pierada arī pie garām; viņi pie visa kā ātri pierada …

Abi noraudzījās arī uz zirgiem — un saskatījās. Georgs daudznozīmīgi miedza aci, un Piteks piekrītoši māja ar galvu, lai gan no zirgiem neko nesaprata. Zirgi tiešām bija labi.

Sevišķi nesteidzoties, lai neatšķirtos no pārējiem, viņi iznāca centrālajā laukumā.

Tas bija ne pārāk liels taisnstūris, un abām tā garākajām malām piekļāvās pa mājai, kas sniedzās visā laukuma garumā. Viena no tām bija dīvains milzīgs paralēlskaldnis bez logiem un šķietami pat bez durvīm. Katrā ziņā no laukuma puses tajā nevarēja iekļūt. Pretējā ēka bija četrstāvu, tikpat augsta, bet tās fasādi greznoja daudzi lieli logi, no iekšpuses aizklāti ar baltiem, pēc skata smagiem aizkariem. Mājai bija trīs ieejas, un pie tām gan stāvēja, gan piebrauca ekipāžas. Pa durvīm bieži nāca ārā ļaudis, un tiem parasti rokā bija vai nu soma, vai čemodāns; cilvēks sēdās ekipāžā un ņēma rokās grožus, ja bija kučieris, tad grožus ņēma tas. Georgs paskatījās un teica:

— Tie vis nav kaujas rati. Kaujas rati ir daudz skaistāki.

Piteks klusēja. Viņa tauta ratus nepazina.

Nams ar logiem, pēc visa .spriežot, bija Sargātāju mītne. Tieši tā to bija raksturojusi meitene.

Garām iedami, viņi to uzmanīgi nopētīja. Apsardzes nebija, neviens viņus neaizturēja, neskatījās uz viņiem. Laukuma stūrī abi apstājās.

— Šķiet, ka tur var viegli iekļūt, — Piteks sacīja.

— Varbūt tikai tā liekas, — Georgs apšaubīja.

Viņi pastāvēja vēl tādu brīdi.

— Jauks laukums, — Georgs novērtēja. — Tikai mazs. Nezinu, vai te var sapulcināt visus pilsētniekus.

— Kāpēc tad vajadzētu? — Piteks vaicāja.

— Manā laikā bija pilsētas, kur iedzīvotāji sapulcējās laukumā, lai izlemtu, ko darīt.

— Mūsu cilts arī sanāca kopā, — Piteks atcerējās. —- Tikai ne uz laukuma. Mums nebija pilsētu.

— Mums bija valdnieks, — Georgs teica.

— Mums — vadonis. Un vecajie. Viņi runāja. Mēs klausījāmies.

— Mēs arī klausījāmies, — Georgs sacīja. — Nē, šeit nekādi nesapulcinās visus pilsētniekus.

Tu gatavojies … n— Nezinu… Es domāju. Tā rīkojās Atēnās, bet mēs neesam atēnieši. Tomēr… Ja ar šejienes valdniekiem varēs vienoties, tad viss kārtībā. Bet ja ne?

Piteks padomāja.

— Pie mums tādā gadījumā ievēlēja jaunu vadoni.

— Vai vecais bija ar mieru?

Piteks pasmīnēja un paskaidroja:

— Viņam tajā brīdī jau bija viss vienalga.

— Vai tu domā, ka te arī tā var?

— Es domāju, ka mūs tieši tāpēc sūtīja šurp, lai mēs palūkotos: var vai nevar.

— Tev taisnība, — Georgs piekrita. — Taču es domāju citādi. Ja netiksim galā ar valdniekiem, jāsasauc kopā tauta. Jāvēršas pie tās. Pie mums tā nebija, bet Atēnās gan. Taču Atēnas arī bija liela pilsēta. Nav jākaunas kaut ko pārņemt no viņiem.

— Droši vien, — Piteks sacīja. — Būtu labi, ja izdotos. Jo citādi no tā visa nekas nepaliks pāri. Būs žēl. Viņi labi dzīvo.

— Bērnu būs žēl, — Georgs piebilda.

— Tev?

— Kāpēc netici?

— Tu pats stāstīji, ka esat metuši tos jūrā, lai noslīcinātu.

— Vājos. Nevajadzīgos. Tiesa, pārējiem arī neklājās viegli. Taču mēs tos mīlējām. Kad tie izauga, nebaidījās ne no kā.

— Mēs gan nepametām vājos, — Piteks domīgi atcerējās. — Viņi nomira paši.

— Šeit vājus neredz. Būs ļoti žēl, ja ar tiem kaut kas notiks.

— Jā. Bet uz Zemes bērnu daudz vairāk.

-— Taisnība… Tikai bērni jau tur nav vainīgi.

— Labi, — Piteks pabeidza. — Noiesim vēlreiz gar māju. Ja mūs neapturēs, es ieiešu iekšā, bet tu novērosi no laukuma pretējās puses. Ja pēc stundas neiznākšu ārā, ej uz kuteri. Taču uzreiz nelido prom: gaidi līdz vakaram.

— Lai notiek, — Georgs piekrita.

Viņi atkal piegāja pie Sargātāju nama, un neviens viņus neaizturēja. Tad Piteks pamāja Georgam, pagriezās un aši devās augšup pa kāpnēm.

Georgs pārgāja pāri laukumam un apstājās tā pretējā pusē pie dīvainās fasādes, kurā nebija neviena loga. _

Garām gāja ļaudis. Ieskatījies, Georgs ievēroja, ka, iznākot uz laukuma un nokļūstot blakus namam, viņi uz mirkli nolieca galvu, it kā paklanītos. Viņš labu brīdi vēroja, cenšoties neizlaist no redzes loka arī ieeju, kurā bija nozudis Piteks. Neviens cilvēks nepagāja garām bez šīs acumirklīgās kustības.

Georgs pastaigājās šurpu turpu ēkas priekšā, dungojot pie sevis melodiju, kas cita laikmeta cilvēkam droši vien liktos monotona un grūtsirdīga. Georgam ne. Viņi, trīssimt spartieši, šo dziesmu bija dziedājuši vakarā, zinot, ka blakus ir persieši un no rīta šķindēs zobeni.

Tās bija vislaimīgākās atmiņas Georga dzīvē. Kā pats uzskatīja — pēdējās. Dvēseles dziļumos viņš bija pārliecināts, ka ir gājis bojā kopā ar pārējiem, bet pēc nāves kļuvis nemirstīgs, nokļuvis nevis tur, kur visi, bet kādā citā vietā. Ar prātu viņš saprata — tā nav, taču palikt dzīvajos vienam pašam bija tik necienīgi, ka sirdī viņš nepieļāva tādu iespēju.

Dažkārt Georgs domāja, ka vēl kāds no trim simtiem, iespējams pat, visi kļuvuši nemirstīgi. Tādā gadījumā kādu no tiem varēja satikt šeit vai jebkurā citā vietā. Viņš bija pārliecinājies, ka ārpus dzīves attālumam un laikam nav nekādas nozīmes.

Tāpēc Georgs tik uzmanīgi nopētīja apkārtējos.

Piteks joprojām nenāca ārā. Ekipāžas brauca klāt un prom. Reizumis garām aizjoņoja jātnieki. Apkalto pakavu klaudzoņa bija tīkama skaņa. Kāds jātnieks, saslējis zirgu pakaļkājās, apstājās pie ieejas, nolēca zemē un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Viņš smagi elpoja,, apģērbs vietām bija saplēsts skrandās.

Georgs tam vienaldzīgi nolūkojās pakaļ. Viņam nenāca ne prātā, ka vēsts par sadursmi abu kuteru pirmajā nolaišanās vietā tikai tagad sasniegusi pilsētu, jo tas bija noticis, kā viņam likās, tik sen un tik tuvu šai vietai — divu lidojuma stundu attālumā.

Turpinādams vērot, Georgs, lai netraucētu garāmgājējus, atkāpās pie pašas dīvainās ēkas sienas un pieskārās tai ar plaukstu.

Un tūlīt pat uzmanīgi paraudzījās uz savu plaukstu, tad uz sienu.

Pēc izskata tā bija mūra siena. Taču, pieskāries tai, Georgs sajuta savādu siltumu. Mūris noteikti būtu vēsāks. Georgs vēlreiz pārlaida roku pār sienu. Nē, tas nebija mūris, lai gan izskatās ļoti līdzīgs.

Tā, neapšaubāmi, bija plastmasa.

Atklājums Georgu darīja uzmanīgu. Pilsēta, kas vēl nupat bija likusies mierīga un vienkārša, piepeši kļuva nesaprotama un draudīga. Georgs sajuta nemieru.

Arēji tas viņā nekādi neatspoguļojās. Viņš turpināja stāvēt, atspiedis muguru pret silto sienu un nenolaižot acis no ieejas laukuma pretējā pusē.

Tikai laika rēķins viņa smadzenēs kļuva citāds. Minūtes pēkšņi kļuva garas.

Tomēr vēl nebija pagājusi stunda, un Georgs nekustējās no vietas.

* •+. *

Ieejot ēkā, Piteks nokļuva piašā vestibilā. Tā sienas bija rotātas kokgriezumiem. Garenais vestibils bija paralēls fasādei, no tā aizsākās vairāki gaiteņi. Ielūkojies vienā no tiem, Piteks redzēja, ka tas ir neiedomājami garš — gaiteņa gals izgaisa krēslā. Acīmredzot ēka aizņēma veselu kvartālu.

Pa vestibilu staigāja cilvēki. Piteks apstājās, lai daudzmaz^aprastu ar vidi.

Pēc dažām sekundēm pie viņa kāds pienāca.

— Kādēļ tu esi šeit ieradies? — viņš vēlīgi noprasīja.

Piteks mazliet padomāja.

— Man ir darīšanas.

— Neviens uz šejieni nenāk bez darīšanām, ■— cilvēks tajā pašā tonī teica. — Tu, protams, gribi visu izklāstīt tieši Līmeņa Sargātājiem.

— Jā, — Piteks atteica. Un piebilda: — Ja tas ir iespējams.

Cilvēks pasmaidīja.

•— Man patīk, ka- tu esi sapratis: darīšanu ir ļoti daudz, bet Līmeņa Sargātāju, kā zini, maz. Viņi var uzklausīt tikai pašus svarīgākos jautājumus.

— Man tieši tāds arī ir, — Piteks neatkāpās.

— Ticu. Katram cilvēkam viņa darīšanas svarīgākās. Taču atļauj arī mums pārliecināties, ka tavs jautājums patiesi ir ļoti svarīgs un nav atliekams. Saki, vai tu neesi izgudrojis mašīnu, kas var nerimti strādāt un kurai nevajag ne malkas, ne ūdenskrituma?

— Nē, es neizgudroju mašīnas.

— Pareizi dari. Visas mašīnas ir jau izgudrotas, un kļūdās tas, kurš domā, ka var izgudrot vēl kaut ko,

Pasaulē ir tikai viens Līmenis, un tas ir mūsējais. Vai tu varbūt domā citādi?

— Nē, — Piteks sacīja, — es domāju tieši tāpat kā tu.

— Tas ir ļoti labi. Par ko tad tu gribēji runāt ar Līmeņa Sargātājiem?

Piteks jau bija izlēmis. Galu galā, viņš nav pilnvarots iesākt sarunas, viņa uzdevums bija izlūkot pieejas.

— Vai zini, es tev neteicu patiesību.

— Ak tā? Nezinu gan, vai tas ir labi…

— Protams, ka ne. Man nav svarīgu darīšanu. Es tikai gribēju ieraudzīt dzīvu Līmeņa Sargātāju. Nekad neesmu nevienu Līmeņa Sargātāju redzējis.

— Ak tā! — izsaucās cilvēks un pasmaidīja. — Tas ir pilnīgi saprotams. Tu kļūdies, ja domā, ka tāda vēlēšanās radusies tev vien. Ļoti daudzi grib redzēt Laika Sargātāju. Taču tev jāatzīst: ja nāktos apmierināt visas šīs vēlmes, tad Sargātājiem to vien vajadzētu darīt kā rādīties cilvēkiem. Pa kuru laiku gan viņi tad sargātu Līmeni?

— Jā, tev, protams, taisnība, es esmu muļķis.

— Tā nemaz nav. Tu esi godīgs pilsonis. Tādu pilsoņu vēlmes mums jāapmierina. Šim nolūkam es esmu šeit. Redzi…

Viņš apklusa. Vestibilā ieskrēja kāds cilvēks. Tas smagi elpoja, apģērbs bija skrandās, kreisā pleca pārsējs sārtoja. Apskatījies visapkārt, cilvēks steidzīgi pienāca viņiem klāt.

— Kāpēc tu esi šeit ieradies?

Šoreiz ierēdnis vaicāja ātri un lietišķi, ne tā kā Pite-

kam.

— Uztraucošas vēstis no aizliegtā rajona.

Piteks aizgriezās. Viņš pazina: tas bija uzbrucēju priekšnieks sadursmes laikā.

• — Kas tur notiek?

— Tur ir cilvēki. Bija sadursme. Esmu ievainots. Ari daudzi citi. Tūlīt pat metos šurp.

— Kur tas notika? Vai pilsētā?

— Nē. Tur, kur atrodas tas, ko nedrīkst redzēt.

— A… Ej. Taisni, garām pirmajam un otrajam posmam. Es ziņošu.

Cilvēks pamāja un gandrīz skriešus aizsteidzās prom pa vidējo gaiteni. Piteks viņam sekoja ar skatienu.

Ierēdnis atkal pievērsās Pitekam. Viņa seja bija norūpējusies, bet pēc brīža viņš uzsmaidīja.

— Par ko mēs ar tevi runājām? Ak tā, tu gribēji redzēt Sargātāju… Par to, ko tu nejaūši nupat dzirdēji, neraizējies: tas viss ir jaunu cilvēku neprāts, kas vēl nav atraduši Līmenī sev vietu. Tomēr tādi ziņojumi ir ļoti svarīgi. Ja tev arī gadās redzēt vai dzirdēt kaut ko tādu .,.

— Vai tad mani arī pielaidīs pie paša Sargātāja?

—• Ak nē, šis cilvēks neredzēs Sargātāju. Bet viņš ieraudzīs vienu no tiem, kuri drīkst satikt cilvēkus, kas tiekas ar Sargātājiem.

— Sapratu. Tātad tu parādīsi man?

— Protams. Tikai…

— Vai man kaut kas jāizdara?

— Jā. Tu brīnīsies. Tas ir neizbēgami. Taču tev jāzina, ka tajā, ko tu ieraudzīsi, nav nekā slikta. Tas nav arī Līmeņa pārkāpums. Viss ietilpst Līmenī. Vai saprati?

— Sapratu. Nebaidīties. Un nebrīnīties.

— Nebaidīties. Iesim.

Ierēdnis pieveda viņu vestibilā pie kādām durvīm un atslēdza tās,

— Ej iekšā.

Piteks iegāja. Ierēdnis viņam sekoja un aizvēra durvis.

Šeit bija tumšs. Noklikšķēja slēdzis, un kļuva gaišs.

Ierēdnis palūkojās uz Piteku.

— Redzu, ka esi pārsteigts. Vai tādu gaismu nekad neesi redzējis?

— Es… protams, ne. Kur gan lai būtu varējis to

redzēt?

— Taisnība, vairāk nekur. Raugies šurp. Kā tev liekas, ko tas atgādina?

Piteks sastomījās. Visvairāk tas līdzinājās videoekrā- nam, bet diez vai to vajadzētu ierēdnim sacīt.

— Tiešām nezinu … Nevaru iedomāties.

— Tev taisnība. Nu, pieņemsim, ka tas līdzīgs mazam, tumšam lodziņam. Tas īstenībā arī ir logs, tikai ne tāds kā pārējie. Tajā tūlīt ieraudzīsi Sargātāju…

Atkal noklikšķēja slēdzis.

Ekrāns kļuva gaišs.

Lielā istabā sēdēja cilvēks ar muguru pret logu. Logam priekšā bija biezi, balti aizkari.

Cilvēks sēdēja pie galda. Viņa priekšā atradās papīri. Viņš piecēlās un piegāja pie kaut kā, kas stāvēja pie sienas.

Tā bija pults. Piteks būtu varējis zvērēt: lai arī ne sevišķi jaudīga, tā tomēr bija skaitļotāja pults.

Skatīdamies papīra lapā, kuru turēja rokā, Sargātājs nospieda uz pults dažus taustiņus. Pēc tam atgriezās pie galda, taču tūlīt neapsēdās. Viņš piegāja pie loga, pavēra aizkarus un brīdi lūkojās ārā.

Skatienam pavērās brīvs laukumiņš, un Piteks tajā ieraudzīja pelēko ēkas sienu bez logiem. Tātad kabineta logs izgāja uz laukumu.

Cilvēks nolaida aizkaru un pagriezās. Kļuva redzama viņa seja. Tā bija domīga un nogurusi.

Viņš apsēdas un atkal iedziļinājās papīros.

Ekrāns nodzisa.

— Cilvēk, tu esi redzējis ļoti daudz! — teica ierēd-, nis.

— Ak, pat nezinu, ko sacīt… Kā pateikties. .

— Esi godīgs pilsonis — vairāk nekas nav vajadzīgs ne Sargātājam, ne man. Un vēl: nevaicā man, kā tas ierīkots.

— Nevaicāšu. Saki — vai ir ļoti grūti būt Sargātājam?

— Ļoti, ļoti grūti! Ne velti viņi gatavojas ilgus gadus, apgūstot visus Līmeņa noslēpumus … Cilvēk, nu pietiek, man jārunā arī ar citiem, bet tu esi ieraudzījis visu, ko gribēji.

— Tev taisnība. Esmu bezgalīgi pateicīgs …

Viņi izgāja vestibilā. Gaisma aiz muguras nodzisa.

Vestibilā Piteks gandrīz satikās vaigu vaigā ar vīru, kas bija atnesis vēsti par sadursmi. Viņš tikko iznāca no gaiteņa.

Viņu skatieni sastapās, un Piteks saprata, ka ir pazīts.

Apsardzes vīram patiesi grūti bija aizmirst iegareno, zaļo mednieka klejotāja acu skatienu. Cīņas laikā viņi bija raudzījušies viens otrā.

Piteks palocījās ierēdnim un steidzīgi devās uz izeju.

Aizverot aiz sevis durvis, viņš ieraudzīja, kā vīrs ar veselo roku rāda uz viņu un kā pārmainās ierēdņa sejas izteiksme.

Piteks izskrēja uz lieveņa. No laukuma pretējās puses viņam pamāja Georgs. /

Piteks pameta viņam ar roku un sāka skriet gar ēkas fasādi.

Georgs nesteidzīgi devās uz to pašu pusi,

Viņš neuztraucās. Viņš iepriekš juta, kad nāksies cīnīties un kad viss beigsies mierīgi. Šoreiz cīņas sajūtas nebija.

Un patiešām, lai cik savādi, bet Pitekam neviens ne- dzinās pakaļ. Iespējams, ka ierēdnis nenoticēja apsardzes vīram. Varbūt nebija neviena, kas varētu dzīties pakaļ. Vestibilā sardzes nebija, un to tur arī nevajadzēja.

Aiz stūra Georgs panāca Piteku, un viņi mierīgi devās pa pilsētu tajā virzienā, kur meža parkā bija atstāts kuteris ar meiteni pie tridivizora.

Pilsēta turpināja savu nesteidzīgo dzīvi. Gāja cilvēki, brauca ekipāžas. Izlūki satika dažus vezumniekus. Katros ratos bija iejūgts pāris spēcīgu vilcēju. Riteņi smagi dārdēja.

— Smaga krava, — piezīmēja Georgs.

— Jā. Bet maza.

— Dzelzs.

— Laikam. Vai nav par daudz pavadoņu?

Viņi pavadīja ratus ar skatieniem.

Kas tā var būt par dzelzi?

Abi saskatījās un pamāja.

Georgs sajuta, ka tuvojas cīņa.

— Nu, ko tu paguvi izdarīt? Vai Sargātāju redzēji?

— Iedomājies tikai — jā.

— Oho!

— Un vēl šo to.

— Ko tad?

— Namā ir elektrība un elektronika.

— Kas?

Viņi apstājās.

— Tad, redz, kā… Un es brīnījos, ka celtne pretējā pusē būvēta no plastmasas. Vismaz ir apdarināta ar to.

257

— Arī interesanti. s *

9 — 2043

— Elektrība. Un energoiekārta? *

— Nekādu pazīmju.

— Vai nu tā atrodas ēkā, vai arī strāvu pievada pa kabeli. Gaisa līniju neesmu manījis.

— Pagaidi, līdz būsim apgājuši visu kvartālu. Viņi apgāja kvartālu. Elektrolīnijas nebija.

— Tas nozīmē, ka šī nav vis nekāda vienkāršā pilsēta.

. — Jā … Ko tu vēl redzēji?

•— Apmēram apjēdzu, kur atrodas vismaz viens no Līmeņa Sargātājiem.

— Dodamies ātrāk .uz kuteri. Sāku uztraukties, vai to vairs atradīsim.

— Tad ej un lido prom pie mūsējiem. Es palikšu. •— Kāpēc?

— Novērošu Sargātājus. Iespējams, ka uzzināšu kaut ko par Šuvalovu. Ja katrs garāmgājējs var skatīties uz Sargātāju, vai tiešām tāds cilvēks kā Šuvalovs nepanāks tikšanos ar viņu? Gaidīšu tevi šeit rīt šajā pašā laikā.

Uve Jorgens stāvēja, iespiedis rokas sānos. Uz krūtīm viņam karājās automāts. Krietnais, labais automāts.

— Uz vietas! Viens, divi, trīs! … Uz priekšu, marš! «Mūzika!» viņš nodomāja, ieklausoties dobjajā soļu

dimā. «Ko vērtas visas simfonijas? Šī ir mūzika!»

— Vads, stāt! Viens, divi! Bēthovens!.

— Pa vienam »no kreisās, ar' pārskrējieniem, uz priekšu — marš!

Uve Jorgens tīksminājās.

Lai viņam dod vai pēdīgos kropļus — pēc nedēļas viņš arī no tiem būs iztaisījis …

Bruņiniekus, — viņš ar lūpu kaktiņu pavīpsnāja.

— Ei, kā tu turi automātu? Kā tagad varēsi šaut? Tā tev nav nekāda nūja!

«Nē,» viņš nodomāja, «cilvēki arī uz šīs planētas cilvēki vien paliek. Cilvēki vienmēr ir cilvēki. Vajag tikai iedot tiem rokās kārtīgus ieročus, un tie…»

Kā viņi tur mēdza teikt — dievs radījis cilvēkus dažādus, vienus stiprus, citus vājus. Taču misters Kolts izgudroja savu četrdesmit piekto kalibru un tādā veidā vienādoja iespējas …

— Uzmanību! Pa kājniekiem… Jostas augstumā..« īsām kārtām …

Noklakšķēja aizslēgi.

Pagaidām tukšā.

Pagaidām.

* * *

Nokāpis no zirga, Nikodims to piesēja pie slitas. Pieklauvēja. Iegāja iekšā. Sacīja — «labs vakars». Lūdza padzerties. Viņam iedeva. Ja bija izsalcis, pabaroja. Iztaujāja par jaunumiem. Arī viņš taujāja. Cik spēdams atbildēja. Viņš jutās ierasti un viegli. Ja visu mūžu tā varētu. Tie bija vienkārši, labestīgi, strādīgi cilvēki. Krietni. Viņš centās neskatīties uz meitenēm. Bija taču devis mūka zvērestu. Protams, visos laikos tas ir pārkāpts. Cilvēks ir grēcīgs, grēcīgs gan. Bet ne jau tādā mērā, lai zaudētu godu.

Pārnakšņojis mājā vai siena zārdā, devās tālāk. Taisns ceļš veda starp plašiem laukiem. Spēcīgi vērši, kuru senči arī droši vien atvesti no Zemes, pāriem, bet dažu- viet pat četratā vilka smagus arklus. Tie šķēla tumši

brūnu zemi. Putni uzlasīja tārpus. Šeit ievāca divas ražas gadā. Klimats silts, un zeme laba. Viss auga griezdamies.

Mūks jādams pūta vien — vajadzētu lietu. Un kā pēc pasūtījuma sāka līt.

Kādā vietā viņš neizturēja un teica:

— Palaid mani.

Neviens nebrīnījās un neliedza. Ar, ja gribi.

Pusi dienas nostaigāja aiz arkla. Nogura. Pēc tam domāja: treniņš nepieciešams, bet aršana nav vis nekāds treniņš. Tas ir visu darbu pamats. Cilvēkus baro…

Viņš pēkšņi arī par sevi tieši tā nodomāja: cilvēkus barojam.

Atkal raisījās sarunas.

— Kam pieder zeme?

Viņu nesaprata.

— Kā — kam? Zeme ir zeme. Pati sev pieder.

Nē, nesaprata gan.

— Vai tad pie jums nav tā, ka tas ir tavs, bet tas — mans?

•— Kā ne — ir. Piemēram, apģērbs mans. Es to nēsāju*

— Ja labība izaugs, kam tā piederēs?

— Maizi visi ēdīs. Tātad — nevienam. Cilvēkiem.

— Ahā… — Mūks nopūtās. — Nav jums skaidrības par dievu.

— Par ko?

— Dieva jēdziena jums trūkst.

— Varbūt tas ir pilsētā. Tur ir pat mūra mājas.

— Eh… — Mūks nopūtās. — Vai saulīte jūs neuztrauc?

Brīnījās.

—< Nav jau nekāda muša. Laiks ari labs. Labība briest.. .

— Tāpēc ka saulīte pagaidām mierīga. Bet ja nu piepeši..

— Kas — piepeši?

— Runā, ka …

Par to smaidīja.

— Droši vien pilsētā runā. Mēs uz sauii skatāmies kā pienākas. Pie mums viss kārtībā, mums baumās nav ko klausīties.

Pareizi. Kārtīgi un pamatīgi, jo zeme. Bet saule…

Ak, saule, saulīte, nav, kas tevi apvalda!

Jo citādi varētu palikt šeit. Tas nav viņa darbs — lidot. Te dzīve viegla, pasaulīga. Mierīga dzīve. Vakaros spēlē ainas — gan ne no dieva rakstiem, bet pasaulīgas. Interesanti. Spēlē paši, citi atbrauc — un ari spēlē. īpašas mājas uzceltas šim nolūkam. Tiesa, nav tridivizoru. Un nemaz nevajag.

Mājas arī krietnas, ērtas. Tīras.

— Vai tad lopus neturat?

— Lopi pļavās.

Tomēr gaļu ēda katru dienu. Daudz ne, bet tomēr

ēda.

Slikti, ka dieva nav. Ja patiesība jāteic, tad arī viņš pats — Nikodims — atradinājies no dieva. Kamēr visi apkārt ticēja, arī pats ticēja. Tagad apkārt neviens netic, un pats …

Tiesa gan, lūgšanas skaitīja. Čukstus vai domās. Un krustījās. Ieradums taču, ak kungs! Četrdesmit gadu skaitījis lūgšanas — uzreiz neatmetīsi. Vai kādam no tā sliktāk?

— Palieciet sveiki.

— Lai Skaistums ar tevi!

Jāja tālāk un domāja grūtu domu.

Viņi neaizies no šejienes. Nenoticēs. Nēr neaizies vis. Vai gan ir viegli aiziet no tādas zemes, no rāmas dzīves — un tā uzreiz ne no šā, ne no tā pamest laukus, lopus, mājas, saspiesties dzelzs kuģos, lidot kaut kur caur melnu tukšumu…

Lidot prom no tāda skaistuma, kas neeksistē pats par sevi vien, bet ir ar cilvēkiem. Skaistums jau pastāv pats par sevi, bet, ja cilvēki to neievēro, tas tiem neatvieglo dzīvi, Šeit skaistums ir kopā ar cilvēkiem — tie saskata to, glabā, novēl cits citam.

Varbūt tādēļ viņi ir tik mierīgi, pārliecināti, labestīgi? Acīmredzot saprot: ja pasaulē ir skaistums, tātad šī pasaule ir pareiza.

Varbūt tieši to kādreiz gribēja Nikodims pats arī? Toreiz uz Zemes neieguva. Tālu nācās lidot, lai satiktu,

Nikodims varētu ar viņiem labi sadzīvot. Strādātu tāpat kā viņi. Ar gaišu dvēseli katram vēlētu: lai Skaistums ar tevil

Un no šejienes vairs prom neaizietu.

Visticamāk, ka arī viņi paliks.

Ar spēku nepiespiedīsi aiziet. Pamatīga tauta. Stipra.

Ja nu vienīgi izdotu tādu rīkojumu? Arī tad vēl nav zināms.

Pacelt, saviļņot, iekustināt…

Kļūt par pravieti?

Droši vien piekaus …

Ko citu lai izdomā? Neko.

Ak tu, pravieti, pravieti, nelaimes putns …

Tomēr nekur no tā neizbēgsi…

Nav viegli izšķirties. Vispirms pašam sevi jāpaceļ, jāsaviļņo, jāiekustina….

Vakarpusē atkal:

— Labs vakars ,».

— Esi sveiks.

Vakariņoja.

•— Jāju te garām, netālu ieraudzīju: šķērsu pāri laukam neaparta josla. Apkārt viss apsēts, bet tā — nearta. It kā būtu ceļš, bet nav. Kāpēc tā? • Raustīja plecus.

— Neairam. Nekad neesam aruši.

— Kāpēc? ' /

— Nedrīkst.

— Bet kāpēc tad ne?

Nezināja. Šī josla nekad nebija ,arta, un arī tagad katru gadu atgādina, lai neaizmirstu: nedrīkst apart. Ja no zemes izspraucas kāds kociņš, tas jānocērt. Zāle var augt. Bet lopus nedrīkst laist.

— Ak tā.

— Tā gan.

— Un cik tālu tā ved? Galu neredzēju …

— Kas zina. Runā, ka līdz pašai galvaspilsētai.

— Bet uz otru pusi?

— Tāpat. Taisni vien. Esam dzirdējuši, ka ieiet mežā.

— Jā, taisna jpsla.

— Taisna gan.

— Vai braukt pa to nedrīkst?

— Nedrīkst vis.-

— Nu, paldies par cienastu. Palieciet sveiki.

— Paliec sveiks …

Izgāja ārā. Apsegloja zirgu. Tas bija atpūties, paēdis, padzēries.

— Un no kurienes tu pats esi — vai no Līmeņa?

— Esmu ceļinieks. Jāju, skatos, kā dzīvojat. Tāds uzdevums.

— Mēs dzīvojam labi.

Būtu jāsaka — paldies dievam. Neteica.

Viņš paklanījās, uzkāpa zirgā. Atkal devās ceļā,

Apliecu dažus lokus, bet lejā neieraudzīju neko tādu, kas liecinātu par cilvēku apmetnēm. Iespējams, tās tur atradās gan, bet man trūka gaisa izlūkošanas pieredzes. Kādreiz es, piecpadsmit gadus vecs puika, stāvēju bumbvedēju aviācijas stūrmaņu karaskolas priekšnieka priekšā. Bija karš, un deviņos mēnešos, ja atmiņa neviļ, bet varbūt arī gada laikā puišus apmācīja par stūrmaņiem, kas spēj aizvadīt lidmašīnu līdz mērķim. Taču pat tolaik neuzdrošinājās uzņemt zēnu, kam trūka vismaz divu gadu. Majors, karaskolas štāba priekšnieks, jau padzīvojis, vājš, ar dziļām grumbām sejā, paskatījās uz mani un teica: «Nekas, ja cilvēkam lemts lidot, viņš lidos.» Mani neuzņēma. Lidot iemācījos pēc tam, arī lēkt ar izpletni, bet pašlaik tas man neko nelīdzēja, turklāt bija jānovēro no liela augstuma, lai nekristu uz nerviem vietējiem iedzīvotājiem.

Tad sāku risināt uzdevumu no otra gala. Neapšaubāmi, ka bija kāds ceļš, kāda taka, pa kuru cilvēki nokļuva meža apmetnēs. Kā teica puiši, šī taka sākoties kaut kur pie mežam tuvākās apdzīvotās vietas. To atrast nebūtu tik grūti.

■Pārskatīju kursogrāfa pierakstus un izvēlējos virzienu. Kā pie mums uz Zemes tur, kur kādreiz biju dzīvojis, arī šeit dzeltēja lauki un vijās upītes, spīdēja zili ezeri un ceļu līnijas likās kā ar lekālu novilktas. Pilsētiņu ieraudzīju no tālienes. Tā jau bija valsts nomale, pretējā tai, kur mēs nolaidāmies. Maza valsts, es nodomāju; kā gan viņi nejūtas vientuļi uz veselas planētas? Tūlīt pat aptvēru, cik tas labi: kaut vai teorētiski evakuācijas uzdevums kļuva gluži reāls, mūsu rīcība ieguva noteiktu jēgu, un par šo valsti un tās ļaudīm varēja domāt bez hinīnrūgtās nolemtības piegaršas. Tagad pilsētiņa atradās zem manis, sarežģīta un skaista kā hieroglifiem rakstīts sens japāņu dzejolis. Pārlidoju tai pāri un nosēdināju kuteri tuvākajā birzī, kur lidaparātu tik tikko varēju izvadīt caur biezo lapotni.

Pagāja vesela diena, kamēr droši nomaskēju kuteri no garāmgājēju nejaušiem — kas zina, varbūt arī tīšiem — skatieniem. Pēc tam paēdu un atpūtos, pat mazliet nosnaudos, un pamodos svaigs un gatavs darboties.

Bija nakts. Zeme silti un spēcīgi smaržoja. Tālumā rēja suņi. Debesīs drūzmējās zvaigznes. Tajā pusē, kur atradās pilsētiņa, mirdzēja retas uguntiņas. Man atkal likās — nav ne laika, ne telpas, kas mani šķirtu no manas jaunības, it kā viss, kas patiesībā noticis, būtu izdomāts vai nupat kā rādījies sapnī, kad es noguris gulēju siltajā un smaržīgajā zālē. Tagad esmu piecēlies un eju, mani gaida dzimtās mājas ugunis, un klusi, bet skaidri saka: pasteidzies, nezaudē laiku, steidzies sasniegt labāko, kas, bez šaubām, tevi gaida.

Nezaudē laiku, es nodomāju un atcerējos seno teicienu: «Laiks stāv, bet tu aizej»… Cik ātri mēs aizejam, nodomāju un neviļus palēnināju gaitu.

Pēc pusstundas iegāju pilsētiņā. Ielas it kā skrēja

«sunīšus», te negaidīti pagriežoties, te apraujoties. Logi bija tumši. Gāju gar guļošajiem namiņiem, blāvajām laternām, kurās dega sveces, gar primitīvajiem ūdenssūkņiem, nepamanīts šķērsoju pilsētiņu un iznācu nomalē tās otrā pusē.

Te beidzās biezo dārzu aplenktie namiņi un sākās ar kuplu zāli apaudzis klajums. Tas rāmi sniedzās līdz pašam apvārsnim, to šķērsoja tikai šaura, tumša koku josla. Iespējams, tas bija liels ceļš, bet diez vai veda uz to mežu, kur man bija jānokļūst.

Šeit apstājos. Tālāk iet nebija jēgas. Vai šis ceļš veda uz mežu vai ne, bet šis mežs atradās tieši tajā virzienā apvāršņa malā. Tagad vajadzēja paciesties un nogaidīt, visu ievērojot un iegaumējot. Apsēdos zālē un, lai negarlaikotos, sāku iztēloties, ka neesmu viens» ka noris lēna, šķietami virspusīga, bet īstenībā apslēptas jēgas pilna saruna. Viegli bija izdomāt paša teikto, grūti — ko atbildētu Anna, ja patiesi atrastos šeit. Pat manās domās viņa ne sevišķi gribēja man piekrist jautājumos, kas man likās lielas nozīmes pilni, un es tur neko nevarēju darīt. Kad tomēr piespiedu viņu sev pie- \ krist (iztēlē tas ir iespējams), pēkšņi izrādījās, ka tā vairs nav viņa, bet kāds cits cilvēks.

Bija pagājusi apmēram stunda, kad likās — priekšā pazib un nozūd kāda ēna. Tas varēja būt vienīgi cilvēks.

Piecēlies uz ceļiem, sāku cieši vērot.

Naksnīgais gājējs adīrn redzami nevēlējās, lai viņu pamana. Taču viņš bija skaidri saskatāms zvaigžņu blāvajā gaismā. Pēt brīža ēna pazibēja vēlreiz — tagad mazliet tālāk. Viņa uzvedība mani iepriecēja. Nebija šaubu, ka ar tādu varēja runāt bez bažām. Viņš, protams, varēs paskaidrot, kur atrodas tas, kas man jāatrod.

Ļāvis naksnīgajam gājējam attālināties, devos tam pakaļ. Mūs šķīra apmēram trīsdesmit metru attālums, un es centos distanci saglabāt, kamēr tiksim tālāk no pilsētas.

Pēc kāda brīža cilvēks atkal apstājās un atskatījās. Šoreiz laikā nenoreaģēju, jo biju aizdomājies par ko citu, un cilvēks laikam mani ieraudzīja.

Taču viņš nemetās bēgt un neslēpās, bet, mirkli vilcinājies, devās tālāk, un es viņam sekoju, cieši nosolījies vairāk nenovērst uzmanību. Nezinu kāpēc, bet tas, ka viņš neizbijās manis, likās laba pazīme. Manuprāt, cilvēkiem, kuri dodas mežā, jābūt pietiekami drosmīgiem. Vispār tas viss bija ļoti interesanti, jo liecināja, ka bez atklātās un līdzsvarotās dzīves, par kuru, pēc meiteņu un puišu nostāstiem, man jau bija izveidojies savs priekšstats, šeit norisa vēl kāda cita, kurā cilvēki pa naktīm devās laukā no pilsētas un acīmredzot ne pārāk vēlējās, lai tos pamanītu.

Cilvēks priekšā sāka iet ātrāk.

Atskatījos un ieraudzīju, ka aizmugurē, kur bija palikusi pilsētiņa, pazibēja vēl kāda ēna.

Cilvēks nelpija viens.

Tagad ar vieglu sirdi pasmaidīju. Diez vai otrā gājēja parādīšanos varēja izskaidrot kā nejaušu.

Parādījās vēl viens cilvēks. Un vēl.

Acīmredzot viņi gāja pa tiem labi zināmu maršrutu. Gāja vieglā, slīdošā gaitā, turoties metrus desmit divpadsmit atstatu cits no cita.

Arī es kādreiz biju daudz un ātri gājis, tagad pielāgojos viņu solim un saīsināju atstatumu līdz priekšā ejošajam cilvēkam arī uz desmit metriem.

Visi soļoja pilnīgā klusumā, taču pāris reizes dzirdēju klusi nošķindam metālu.

Jo tālāk palika pilsēta, jo mazāks kļuva intervāls starp ejošajiem: aizmugurējie paātrināja gaitu un pienāca tuvāk. Drīz vien jau soļojām pusotra metra cits no cita.

Pēc visa spriežot, cilvēki devās turp, kur, manuprāt, atradās ceļš.

Pēc tam pa kolonnu no tās sākuma gala pāršalca kāda jauna kustība. Tā tuvojās, līdz priekšā ejošais cilvēks, pa pusei pagriezies pret mani, neapstādamies paklusu vaicāja:

— Kas ir mežā?

— Koki, — nepaguvis apdomāties, es diezgan muļķīgi atbildēju.

Nākamajā mirklī atskanēja kluss svilpiens — un cilvēki izgaisa, saplūstot ar zāli. Palika tikai divi: tas, kurš bija gājis man pa priekšu, un otrs, kas bija aiz muguras. Viņi pienāca cieši klāt un satvēra mani aiz rokām.

— Kas tu esi? — viens jautāja, pieliecies klāt un pētīdams mani.

— Uldemīrs, — es nosaucu savu vārdu. Atklāti sakot, biju mazliet apjucis.

— Mēs tevi nepazīstam. Kurp tu ej?

— Kopā ar jums.

— Un kurp ejam mēs?

—• Domāju, ka uz mežu.:

— Kāpēc tu nāc?

Te nu vajadzēja padomāt.

— Atbildēšu, kad nonāksim galā*

— Ko tu nes līdzi tādu, kas nav pazīstams Līmenim?

Pašreiz jau sāku notiekošo apjēgt un nešaubīdamies

izvilku no kabatas bloku.

— Kaut vai šo, — Es ieslēdzu, lai viņi dzirdētu mūziku.

1 — Kā tu to izgatavoji?

— Tas ir garš stāsts. Pēcāk.

— Ko tu māki?

Patiešām, nodomāju — ko es māku?

— Zinu, kā izgatavot.

— Ko?

— Kā var daudz ko izgatavot.

— No kurienes tu esi?

Kā lai atbild? Vienalga, agri vai vēlu nāksies pa-» teikt.

— Esmu no zvaigznēm.

Tagad arī pārējie — vairāk nekā desmit cilvēku —i piecēlās no zemes un, aplenkuši mūs, klausījās.

— Nav skaidrs. Vai tu esi nodevējs?

— Nē.

— Vai gribēji mūs izsekot?

— Nē.

— Kā tad uzzināji par mums, ja mēs tevi nepazīstam? Runā. Ja esi nodevējs, tad droši vien tevi nogalināsim.;

Taču viņa balsī nebija pārliecības.

— Kā nu var nogalināt cilvēku! — pārmetoši teicu.; — Jums man jātic. Es esmu no zvaigznēm.

— Savādi. Kā lai noticam, ka esi no zvaigznēm? Tu esi tāds pats kā mēs.

— Es arī esmu cilvēks. Taču es biju ģērbies citādi. Man bija ceļabiedrs. Tajā dienā, kad mēs atlidojām, viņu aizturēja.

— Tas tiesa, — kāds teica. — Uz lielā ceļa mūsējie satika vezumniekus. Viņi veda večuku, kuru neviens nepazina.

— Droši vien tas bija viņš! — es satraucos. — Kurp viņu aizveda?

— Pa ceļu uz galvaspilsētu.

—= Man viņš jāatrod!

•— Kāpēc tad tu sekoji mums, nevis meklēji viņu?

— Es ceru, ka jūs man palīdzēsiet.

— Kāpēc?

— Vai zini, — teicu, — tas nav runājams ejot. Tie ir nopietni un ļoti svarīgi jautājumi.

— Tomēr grūti noticēt, ka uz zvaigznēm var dzīvot cilvēki. Lai gan runā,, > Vai bijāt divatā?

— Mūsu ir vairāk.

— Kur pārējie?

Pacēlu roku pret debesīm, lai gan, pēc manām domām, kuģim pašlaik būtu jāatrodas tieši pretējā pusē.

— Tur.

— Uz zvaigznes? — Tas, kas uzdeva jautājumu, pavīpsnāja.

— Kuģī. Tajā mašīnā, kura mūs atveda.

— Mašīnas neko neved. Tās stāv uz vietas… Kur tad ir tas, kas tevi atveda?

— Orbītā. To tik vienkārši nevar paskaidrot.

— Labi. Pēcāk paskaidrosi. Mums patiešām nav laika. Nakts ir īsa. Arāja acs jau zenītā. Mēs varētu tev parādīt, uz kuru pusi atrodas galvaspilsēta, kurp aizveda tavu draugu. Jāiziet uz lielā ceļa, kas sākas pilsētas vidū, un jāiet pa to, nekur nenogriežoties. Taču mēs nevaram tevi atlaist. Ja nu tu pēkšņi aizskrien pie tiesneša un izstāsti tam, ka redzēji mūs šeit? Mēs to negribam. Tu nāksi mums līdz. Vai esi ar mieru?

Taču nu es vairs nebiju pārliecināts, ka vispirms nav jāsameklē Šuvalovs.

— Un ja nebūšu ar mieru?

Cilvēks atkal saminstījās.

— Mēs tomēr nogalināsim tevi. Zinām, ka cilvēkus nenogalina, — bet ja nu citādi nevar? Viens cilvēks, galu galā, ir mazāk nekā daudzi.

— Tiesa. Es iešu jums līdz. Vai tālu jāiet?

— Tad jau redzēsi.

— Kad varēšu atbrīvot savu draugu?

— To izlems mežā. Varbūt viņu izglābs tie, kas, pēc taviem vārdiem, pašlaik atrodas augšā?

Piteks un Georgs, nodomāju.

— Var būt.

— Ejam, ir pagājis daudz laika. Tu nāksi vidū, bet jūs viņu pieskatiet. Vai visi dzirdēja?

— Visi.

— Ja tev prasa: «Kas ir mežā?» — neruna muļķības. Saki: «Mežā ir brīvība.»

— Sapratu.

— Ejam!

Viņi devās tālāk tajā pašā slīdošajā gaitā. Gāju soli solī ar viņiem, un man bija tīkami doties nezināmajā, vismaz uz laiku aizmirstot nepieciešamību lemt un par kaut ko izšķirties.

Nogājām kādu puskilometru, kolonna atkal noviļņo- jās, un man priekšā ejošais pagriezās un neapstādamies pavaicāja:

— Kas ir mežā?

Tagad zināju, ko atbildēt.

— Brīvība! — es teicu un, savukārt pagriezies, vaicāju aizmugurējam, kas ir mežā, un viņš man atbildēja to pašu. • *

Pēc četrdesmit minūtēm iznācām pie koku joslas. Izrādījās, ka tur ir upe, nevis ceļš. Biju to redzējis no augšas, bet tagad, kad biju izgājis cauri pilsētai, man nez kāpēc likās, ka tai būtu jāatrodas citā pusē. Niedrēs bija noslēpti divi šauri plosti. Sakāpām uz slidenajiem baļķiem. Uz katra plosta nostājās divi cilvēki ar kārtīm.

— Uz priekšu! — vecākais nokomandēja.

Plosti aizslīdēja prom 110 krasta, un tos uztvēra

straume.

Uz priekšu, nodomāju pie sevis. Lai gan man nemaz nebija skaidrs, kas mani gaida, veiksme vai neveiksme, kā ar mani apiesies tie, pie kuriem gribēju nokļūt, — es jutos labi un nožēloju, ka esmu viens un nav, kam pateikt, cik man labi, un nav neviena, kas man pateiktu, ka arī viņai ir labi.

Vēl mirdzēja zvaigznes, un es mēģināju atrast starp tām mūsējo, īsto Sauli, lai gan zināju, ka tā atrodas debesu dienas pusē un nevaru to redzēt. Tik un tā bija lieliski zināt, ka tā ir.

* *

Bija jau uzaususi diena, kad plosti atdūrās pret krastu. Tos izvilka smiltīs, un vecākais teica:

— Lai guļ. Naktī tos atvedīs atpakaļ.

Atkal devāmies uz priekšu kolonnā pa vienam, bet tagad jau brīvi, bez saspringuma, runājoties. Iegājām mežā. Caur lapotni lauzās stari. Sasaucās putni. Gaiss vēl nebija paguvis sasilt, un bija vēss. Krūtis viegli elpoja.

Nogājām kilometrus trīs. Neviens man neliedza skatīties apkārt. Mežs bija jautrs. Lielie koki auga kārtīgās rindās, gluži kā stādīti. Vietām tie auga grupās ap maziem pauguriem, vietām retāk. Arī pauguri sekoja cits citam nevis kā pagadās, bet noteiktā secībā. Ieinteresējies es palēnināju gaitu. Aizmugurējais gandrīz uzskrēja man virsū.

— Ko tad tu? Ejot nedrīkst atpalikt.

— Klausies, kas tie par pauguriem?

— Nezinu, esmu te pirmoreiz. Ja vajadzēs, pēc tam uzzināsi.

Nogājām vēl kilometru, tad koki atkāpās. Plašā laukumā bija uzcelta nometne, pareizāk — vesela pilsētiņā. Rindās kārtojās viegli koka namiņi. Starp tiem bija redzamas lielākas un garākas celtnes. No tām skanēja klaudzoņa, metāla.dārdoņa, balsis.

Atnākušie apstājās.

— Klāt esam, — noteica tas, kas vadīja kolonnu. — Esam veiksmīgi nokļuvuši galā.

—- Kas šeit atrodas? — es vaicāju.

•— Vai neredzi?. Mežs.

— Saprotu, ka tā nav jūra, — pasmējos.

— Saproti gan. Tikai laikam ne visu. Te nav vis parasts mežs, bet tas, kurā cilvēki aiziet no Līmeņa. Kā mēs aizgājām.

— Neaizmirsti, ka es ļoti maz zinu par jūsu dzīvi. Cilvēki nāk šurp. Vai viņi šeit dzīvo? Ko šeit dara?

— Ko dara? To, ko grib.

— Ko, piemēram, tu gribi?

— Esmu kalējs. Māku kalt dzelzi, darināt dažādus priekšmetus. Jau sen domāju: varbūt varētu to izdarīt ātrāk? Es situ un situ ar veseri, līdz iznāk tas, ko man vajag. Taču tā iet ilgi. Ja nu izgatavotu veseri, kam būtu padziļinājums, tāds, kā tas priekšmets, kurš man jāizgatavo, un ar to uzsistu vienu reizi, bet ļoti stipri, — vai tad neiznāks man vajadzīgais priekšmets ar vienu sitienu?

Es pasmaidīju, man viņš patika.

— Iznāks.

— Vai tu tā domā?

— Es zinu. Iznāks, Tu pareizi spried.

— Man patīk, ko tu saki. Taču, kad es gribēju izmēģināt smēdē, meistars pateica .. $

Ka neiznāks?

— Viņš to vispār pateica citiem vārdiem. Teica tā: «Saks, tu e^i labs kalējs. Vai tu ļoti nogursti darbā?» Atbildēju, ka nogurstu tāpat kā. citi, ne vairāk un ne mazāk. Tad viņš vaicāja: «Vai tu izgatavo labus priekšmetus?» Atteicu, ka labus, to visi zina. Pēc tam viņš prasīja: «Vai tev pietiek ēdiena un apģērba, vai iznāk laiks raudzīties saulē, runāties ar bērniem, mīlēt skaistumu, atpūsties, noskatīties izrādi, skriet, spēlēt bumbu, dziedat un vēl visu citu?» Godīgi pateicu, ka iznāk, jo laiku velti netērēju. Tad viņš sacīja: «Kalēj Saks, ko tu vēl gribi? Kāpēc kaut kas jādara citādi, ja jau to dara labi? Pieņemsim, ka tu izgatavosi savu veseri. Bet tu taču nevarēsi uzsist tik stipri, cik nepieciešams.» Atbildēju, ka, protams, es pats nevarēšu, bet ūdens vai tvaika mašīna gan, tikai veserim jābūt mazliet citādam, bez garā roktura -. . Meistars bilda: «Labi, mašīna strādās, bet ko darīsi tu? Padosi tai dzelzi? Vai tad padot dzelzi ir interesantāk nekā pašam izgatavot noderīgu lietu? Un vēl: mašīna strādās par tevi ātrāk, bet kam mums tik daudz vajadzīgs? Mums pietiek tā, ko izgatavojam.» Es nezināju, ko viņam atbildēt. Teicu tā: «Gribu izgatavot tādu veseri tāpēc, ka ļoti gribu, citādi nevaru.» Bet viņš mani brīdināja: «Skaties, tu taču zini, ko nozīmē pārkāpt Līmeni? Tevi var nosūtīt uz Karstajām Smiltīm. Tu esi labs kalējs, kāpēc tev būtu jārok smiltis?» Tad arī nolēmu aiziet mežā, noteikti aiziet mežā un tur izgatavot veseri. Un aizgāju. Bet ko tu darīsi?

— Vēl nezinu, Saks. Gribu aprunāties ar tiem, kas šeit galvenie, izstāstīt viņiem šo to… Paskaidrot, no kurienes un kāpēc esmu ieradies.

— Parunā. Bet te, mežā, runāt vien par maz, vajag darīt. Ja tev nav sava darba, tas nav labi. Tad… Pagaidi, redz, kur iet viens no vecākajiem, tu tieši ar viņu gribēji aprunāties …

Vecākais nemaz nebija vecs, viņam bija plati pleci un muskuļainas meža cirtēja rokas. Viņš mani klausījās diezgan nevērīgi.

— Vecākais, es esmu ieradies ļoti svarīgā jautājumā …

— Tāpat kā visi, — viņš atteica. — Tie, kam iiav svarīgu jautājumu, sēž mājās.

— Visa planēta briesmās! Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai briesmas izdosies novērst.

Viņš man uzmeta īsu skatienu.

— Mēs šeit spriežam tā, — viņš teica. — Jo svarīgāks tavs darbs, jo lielāka uzticība tev jāiemanto. Vai, tavuprāt, tā ir pareizi?

— Droši vien, — es noteicu.

— Nē, nevis droši vien, bet pilnīgi noteikti. Kā lai uzticas cilvēkam, kuru nepazīstam?

Paraustīju plecus.

— Ak nezini. Bet mēs zinām. Ja viņam nav sava darba, mēs to dodam un skatāmies, kā viņš tiek galā. Ja cilvēks strādā labi, mēs viņam ticam un uzklausām viņu. Ja slikti…

— Skaidrs, — es-atbildēju, lai gan tāds notikumu pavērsiens man nemaz nepatika. — Vai ilgi jāstrādā, lai jūs noticētu?

— Kā nu kuram izdodas. Dažreiz pat triju dienu laikā var saprast…

Trīs dienas, nodomāju. Par daudz.

— Varbūt tu tomēr uzklausīsi un tad izlemsi?

— Kāpēc lai tu būtu izņēmums? Tā nedrīkst. Ej un strādā. Ja tev nav nekā cita, ko darīt, atroc paugurus. Tas ir interesanti. Tur ir šādi tādi priekšmeti, kurus mēs

nevaram izprast. Māju drupas. Tur senāk ir dzīvojuši, tikai mēs nezinām, kas. Gadās kauli .-. .

— Kauli?

— Cilvēku kauli. Nav labi, ja gadās kauli.

— Varbūt te bijusi gluži vienkārši kapsēta?

— Nē, viņi nav glabāti. Tie guļ, kā pagadās.

— Savādi.

— Nevis savādi, bet slikti. Ļoti slikti, ja cilvēku kauli mētājas, kā pagadās. Neizbīsties, kad raksi.

No viņa vārdiem uzvēdīja kaut kas pazīstams, bet šķietami jau aizmirsts. Kaut kas ļauns. Taču tagad negribēju neko ļaunu domāt, lai gan tādu domu iedīglis smadzenēs rodas visbiežāk tad, kad par to nedomājam — vai arī negribam domāt.

Vairākas stundas tāpat vien klīdu pa pilsētiņu, mani neviens neapturēja un neko nevaicāja. Tā klaiņoja ari pārējie, kas bija atnākuši kopā ar mani. Nodomāju, ka mums tīšām dod tādu iespēju: cilvēki var aplūkoties, kaut ko sev sameklēt (kur dzīvot, ar ko nodarboties), satikt paziņas un vispār atgūties pēc tik ievērojama notikuma kā atteikšanās no Līmeņa un aiziešanas mežā. Klīdu un skatījos, cenšoties pagaidām neizdarīt nekādus secinājumus un pieņēmumus.

Šeit bija vienkāršākas mājas nekā pilsētās un cilvēki sliktāk ģērbti. Nebija retums izbalējuši un salāpīti krekli, sejās lasāms ierasts, pašiem vairs nejūtams rūpju zīmogs, kāda nebija ne Annai, ne arī viņas draugiem. Tomēr meža iemītnieku acīs varēja saskatīt arī ko citu: it kā lielāku patstāvību, lielāku pašcieņu. Sevišķi, ja cilvēks strādāja. Šeit izgatavoja visādus priekšmetus. Redzēju cilvēku, kas sēdēja un izgrieza koka karotes, lieliskas, skaistas, smalkas, elegantākas par tām, kuras manā laikā tirgoja kā suvenīrus. Šī nodarbe bija saprotama un, lai gan karotes, protams, nepieciešamas, sevišķu pārsteigumu neizraisīja. Bet blakus pa- galmiņā pie šā tā uzbūvēta šķūnīša jauns, vai veselu nedēļu neskuvies puisis noņēmās ar kādu konstrukciju, kuras nozīmi uzreiz neizpratu un, kad sapratu, nezināju, raudāt vai smieties: puskails un pinkains Dedals darināja spārnus, un Ikars, kam pašlaik bija trīs gadi, rosījās ap viņu, palīdzot un traucējot. Sieviete, kuras vārdu mīts nav saglabājis līdz mūsu dienām, — tā, kura iemīlēja Dedalu.un gatavoja viņam ēst, ieņēma no viņa un dzemdēja un izaudzināja Ikaru, sieviete, kuru nepiemin, jo Dedals neuztaisīja trešo spārnu pāri — šī vēl pavisam jaunā, mazā un trauslā būtne ar jūtami smago matu mezglu uz galvas stāvēja namiņa durvīs, atspiedusies ar roku pret stenderi, un skatījās abos, kamēr *virs pagalmā uzbūvēta pavarda vārījās katls. Viņa skatījās, un acīs tai bija laime, jo viņa vēl nezināja, ka trešo spārnu nebūs un viņa nelidos, un tāpēc Ikars piekļūs pārāk tuvu spīdeklim. Pēc tam līdz pat mūža beigām viņa domās par to, ka, bijusi viņa blakus, būtu nosargājusi zēnu, lai gan liktenis mātēm ne vienmēr ļauj nosargāt, arī sievām ne. Man viņu žēl, bet es, Jāpat kā visi pārējie, mīlestībā esmu cietsirdīgs — mīlestībā uz sievietēm un bērniem. Tā es domāju, apstājies nolūkojoties viņos, — es, kam bija spārni, derīgi daudz tālākiem un bīstamākiem lidojumiem nekā tikai tuvošanās Saulei. Taču šos spārnus nebiju darinājis es pats, mani tikai apmācīja ar tiem rīkoties. Es biju kapteinis, nevis Dedals… Gāju tālāk, kamēr vēl ģimene nav man pievērsusi uzmanību, — gāju, iztēlodamies, kā es tādā pašā pagalmiņā nodarbojos ar kutera tehnisko apkopi un portatīvais virtuves kombains šņāc tajā pašā vietā, kur atradās Dedala pavards, un durvīs stāv Anna un skatās uz kādu, kura vēl nav, bet kurš tāpat skraidīs apkārt un bāzīs degunu, kur vajag un kur nevajag… Es sapņoju nomodā un droši vien daudz ko interesantu palaidu garām, līdz attapos un atguvu spēju ievērot un paturēt prātā. "

Te dzīvoja kalēji, galdnieki, audēji, kas pamanījās kaut ko pagatavot no izejvielām, kādas bija pie rokas, mednieki (ja te būtu Piteks, nodomāju) un maiznieki (maize nebija laba, bet es redzēju, kā to dalīja, un sapratu, kāpēc senatnē uz manas planētas katrā ziņā vispirms noskaitīja lūgšanu un tikai tad ķērās pie maizes). Pēc tam, nolēmis, ka pirmajai reizei esmu redzējis pietiekami daudz, apsēdos zem koka un sāku domāt, kā man tomēr pārliecināt cilvēkus par to, lai mani uzklausītu, negaidot, līdz es pierādīšu sevi kā pauguru atracējs.

Kamēr es sēdēju, nogrimis domās, pienāca kāds zēns un apstājās trīs soļus no manis. Parasts desmit gadus vecs zēns. Viņš noraudzījās manī uzmanīgi un stingri. Palūkojos viņā un novērsu skatienu, bet tūlīt pat paskatījos atkal, un man kļuva savādi ap sirdi.

Nē, viņš nemaz neatgādināja manu dēlu — ne pēc sejas, ne auguma, ne acu un matu krāsas . Taču bija kāda netverama līdzība, kaut kas kopīgs visos viena vecuma zēnos. Pēkšņi sajutu, kā sāk sisties sirds, palielinot apgriezienus. Man gribējās pārlaist ar plaukstu pār viņa droši vien cietajiem matiem, uzsist pa plecu un māksloti bargi pavaicāt: «Kā klājas, vecīt?» Vārdu sakot, darīt to, ko parasti dara vīrieši, kuri mīl bērnus, bet neprot savu mīlestību izrādīt. Skatījos viņā, un viņš — manī. Es pasmaidīju, un viņš, tiesa, ne uzreiz, arī pasmaidīja, pēc tam nokautrējās, pagriezās un aizgāja, bet es sēdēju, raudzījos viņam nopakaļ un domāju: nezinu, kā tos glābt, bet mums tie jāglābj, citādi nevar. Nevar nodot bērnus. Kristiešu baušļos nebija tāda: «Nedrīkst nodot,» — un ļoti slikti. No tiem laikiem pagājis pietiekami daudz gadu, lai to noformulētu. Vai patiešām mēs, kas zinām šo bausli, tomēr nodosim mazo un godīgo cilvēci, bērnu cilvēci?

Sajutu, ka nedrīkst vairs sēdēt un ļauties pārdomām. Ir jārīkojas. Piecēlos un devos atrakt senos paugurus.

iķ «ķ *

Ātri vien pārliecinājos par tās domas pareizību, kas man bija ienākusi prātā jau tad, kad gājām caur mežu pēc ceļojuma ar plostiem. Šī vieta nav apdzīvota pirmo reizi. Te kādreiz jau atradusies pilsēta. Ļoti sen, taču tā bijusi.

Un mirusi nedabiskā nāvē. Tiesa, tagad maz ko varēja saprast. Es izraku dzelzs priekšmetus, bet rūsa tos bija saēdusi bezveidīgos lūžņos. Dažreiz gadījās plastmasas gabali, bet arī tie bija tādi, ka nevarēja noteikt to sākotnējo funkciju.

Pieņēmums pamazām vērtās pārliecībā: pilsēta gājusi bojā uzreiz un varmācīgā nāvē.

Man diez vai vajadzēja īpaši sērot šajā sakarā: manā laikmetā ne tā vien bija gadījies. Un tomēr pēkšņi gribējās apraudāties.

Ne jau tikai tāpēc, ka gājusi bojā pilsēta un tajā ņēmuši galu cilvēki. Galvenais, ka bojā gājusī pilsēta salīdzinājumā ar tām — tukšo un apdzīvoto —, kurās es jau tiku pabijis, likās gluži citāda. Tā daudz vairāk nekā viss pārējais, ko biju redzējis uz šīs planētas, atgādināja mana laika Zemes pilsētiņas, ne jau senās, bet tās, kuras tika uzceltas no jauna.

Atraku apģērba atliekas. Tās bija no elpojošas sintētikas, nevis pašausta, rupja auduma.

Gadījās trauku lauskas. No tādiem vai gandrīz tādiem šķīvjiem es biju ēdis mājās. Uz vienas lauskas bija skaidri saskatāma senās zvaigžņu ekspedīcijas zīme un smalka zelta maliņa.

Atradu arī informatora kristāliņus. Tos rūpīgi savācu, Iespējamsr ka uz kuģa izdosies izlasīt.

Atradu fotogrāfiju. Tā bija fiksēta ar stipru caurspīdīgu plastmasu. Manā laikā tādas vēl netaisīja. Attēlā bija redzami seši cilvēki pie mājas — viņi nepozēja, tas bija momentuzņēmums. Cilvēki smējās, vīrietis apskāvis sievieti, divi puiši sarunājās — viens stāvēja ar sāniem, otrs pagriezies tieši pret objektīvu un skatījās tajā, vēl viens puisis rādīja uz kaut ko, kas atradās aiz kadra, bet blakus viņam meitene locījās aiz smiekliem, tik jautri viņai bija… Perspektīvā redzama iela, īsta Zemes pilsētas iela ar ietvēm un luminiscējošām laternām. Nodeva tikai koki: tiem bija garas, lokanas adatas. Koki bija vietējie.

Šeit bijusi tāda iela. Un gājusi bojā.

Kāpēc? Es nezināju. Bet pieauga intuitīvā pārliecība, ka atrastais var būt svarīgs ne jau planētas vēstures noskaidrošanai, bet mūsu uzdevuma izpildei.

Man izdevās uzskicēt aptuvenu pilsētas plānu. Tā nav bijusi liela, te dzīvojuši daži simti cilvēku, diez vai vairāk. Taču tā bijusi pietiekami labiekārtota.

No kaut kurienes pilsēta bija saņēmusi enerģiju. No kurienes?

Ja man būtu vismaz paši primitīvākie mēraparāti, būtu daudz vieglāk meklēt enerģijas avotu. Taču portatīvā aparatūra, ko būtu varējis izmantot, atradās lielā kutera kravas nodalījumā, nevis manējā, kurš bija droši noslēpts netālu no pilsētas, kur sākās mans ceļo-r jums uz mežu. Nolēmu, ka jāaizlido uz mūsu nometni pie vecā kuģa, jāpalūkojas, kā klājas Uvem Jorgenam, jāpaņem nepieciešamā aparatūra un tad jāatgriežas šeit un jābeidz darāmais.

Bez tam jau gandrīz divas diennaktis nebiju redzējis Annu.

Aiziet nebija viegli — ja to ievērotu, mani patiešām noturētu par spiegu.

Tāpēc es vakarā katram gadījumam brīdināju, ka rit dodos uz tāliem izrakumiem un nakšņošu tur. Lai pārliecinātu visus, paņēmu mazliet ēdamā (mazliet pārlikuši, man to iedeva) un rupju, akotainu segu, ko man izsniedza jau pirmajā dienā.

Es patiešām raku arī, pēc tam nosnaudos līdz pusnaktij. Biju nodomājis iziet pēc pusnakts, tad nākamās dienas vidū man vajadzēja nokļūt līdz savam kuģim.

Kad pienāca laiks, saritināju segu, noslēpu to kopā ar lāpstu un cirvi izrakumā un devos ceļā,

Dokumenti

Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla

597. ekspedīcijas diena.

īss ieraksta saturs: Par Dāla zvaigznes novērošanu.

Dalībnieki: Doktors Averovs.

Teorētiskie priekšnoteikumi: Iepriekšējie.

Rīcība: Visu novērošanas līdzekļu izmantošana.

Gaidāmie rezultāti: Uzliesmojuma varbūtības palielināšanās tuvākajos sešos—divpadsmit mēnešos.

Iespējamie traucējumi: Nav paredzami.

Faktiskais rezultāts: Process uz laiku stabilizējies. Nav skaidrs, vai tas attīstīsies tālāk. Pašai stabilizācijai, kā arī virknei citu parādību nav atbilstošu hipotēžu Kristiansena—Suvalova teorijā. Stabilizācijas iemesls paliek neskaidrs.

Secinājumi: Pagaidām var tikai izdarīt slēdzienu par novērojumu turpināšanas nepieciešamību.

Drošības pasākumi: Uzskatu par nepieciešamu samazināt aparatūras bateriju lādiņu līdz piecdesmit procentiem no normas.

Papildinājumi un piezīmes: Nav skaidrs, vai par to jāinformē ekipāža.

Ierakstīja: Averovs.

Braucēji īpaši nesteidzās, uz naktsguļu iekārtojās pamatīgi, un galvaspilsētā viņi ieradās tikai trešajā dienā. Tiesnesis jau pirmajās ceļa stundās deva rīkojumu atraisīt Šuvalovam rokas, laikam uzskatīdams, ka večuks nesāks viņu žņaugt, jo bīsies no pavadoņiem.

Ratos viņi atradās divatā, ārā uz bukas vēl sēdēja kučieris, viņus pavadīja četri jātnieki. Ceļā sarunājās maz, lai gan Šuvalovs ar prieku būtu pārmijis kādu vārdu. Tiesnesis bija drūms — acīmredzot vizīte galvaspilsētā viņam neko labu nesolīja. Tikai dažreiz izdevās viņu iesaistīt sarunā. ' '

— … Tiesnesi, vai bērni jums ir?

— Kas? Ak bērni? Kā tad. Vienu man iedeva pirms daudziem gadiem, bet pēc tam, nesen, vēl vienu.

— Ko nozīmē — iedeva?

— Kā — ko nozīmē?

— Es nesaprotu …

— Kur tad, tavuprāt, rodas bērni?

— Vai zināt…

— Klausies, večuk, nekādi nevaru pierast, ka tu ar mani runā tā, it kā es nebūtu viens, bet daudzi. Es taču ar tevi esmu viens? Viens. Vāirāk neviens mūs nedzird. Kāpēc tad tu saki «jūs»?

— Pie mums tā pieņemts. Pieklājības forma. Mēs sakām «tu» tikai ļoti tuviem cilvēkiem vai labiem paziņām …

— Pie jums nekas nav tā, kā ir normāliem ļaudīm. Jā, tad iznāk, ka tu nezini, kur rodas bērni?

Tiesnesis pat uzjautrināts iesmējās.

— Hm.»» Līdz šim domāju, ka zinu. Kādreiz, ja tā var teikt, pats esmu piedalījies. Tiesa, viņi nekļuva par astronomiem… Jā, tiesnesi, mums neviens nedod bērnus. Mēs tos dzemdējam paši, protams, mūsu sievietes. Kā tas notiek pie jums?

— Pie mums — kā pie visiem citiem… Bērni rodas, un tos izsniedz tiem, kuru kārta pienākusi.

— Ehē ..» Kā tad viņi rodas?

— Protams, ka Traukā, kā tad vēl?

— Ak jā, Traukā, protams, Traukā . f .

Brīdi viņi klusēja. Pēc tam tiesnesis nopūtās.

— Ak, večuk, večuk!

— Jā?

— Vairs nemaz nezinu, kā ar tevi sarunāties. Jo tu runā tādas aplamības, ka noteikti savu dzīvi beigsi Karstajās Smiltīs, bet tici man, tur tu ilgi neizturēsi.

—• Nesaprotu … Ko es tādu pateicu?

— Tu taču atzini, ka pie jums sievietes dzemdē pašas?

— Dabiski!

— Kas tad te var .būt dabisks, ja to neatļauj likums!

— Ak tā? Likums neatļauj?

— Padomā pats, tu taču it kā nebūtu muļķis. Ja visi sāks dzemdēt, cik tad tautas saradīsies?

—• Nezinu ,., Vai daudz?

— Droši vien vairāk, nekā pašlaik.

— Kas tur slikts?

— Bet Līmenis? Vai tos ar gaisu barosi?

—■ Ak Līmenis. * * •— Beidzot saprati? Jeb vai tu nemaz neesi skolā gājis? Un tev nav mācījuši, ka Līmenis tikai tad var saglabāties, ja dzimstība… — viņš uzreiz nevarēja atcerēties, — tiek regulēta — tā ja.

— Tiek regulēts iedzīvotāju skaita pieaugums?

•— Ahā, tātad zini gan! Kāpēc tad bija jāizliekas?

— Nē jel, tiesnesi, pagaidiet! Protams, ka zinu, kas ir pieauguma regulēšana. Bet to taču var darīt arī tad — kā tas, piemēram, notiek pie mums —, ja bērnus dzemdē sievietes.

— Var jau būt. Bet tur bija kaut kas vēl… Pagaidi, uz mēles gala ir… deģenerācija! Vai zini tādu vārdu?

— Ak tā!

— Tieši tā! Vai tagad saprati!

— Jā, sapratu. Ne gluži, bet, kas ir deģenerācija, to es zinu. Saki man, kā tas notiek — Traukā?

Bet tiesnesis jau atkal bija piepūties.

— Nezinu. Pavaicā galvaspilsētā, varbūt tev paskaidros.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Tur tev visu paskaidros! Paskaidros, kā nogalināt cilvēkus…

— Es jau jums teicu, ka ārkārtīgi nožēloju. Bet ko citu varēja darīt, ja jūs te visi..,

•— Tūlīt pat apklusti!

* * #

Šuvalovs gandrīz nemaz neredzēja galvaspilsētu. Viņi ieradās krēslā, un vakarā viņu nekur neveda, ieslēdza istabā, kur atradās gulta un blakus tai ķeblītis, Iedeva vakariņas un teica, lai liekas gulēt.

Tomēr viņš uzreiz neapgūlās, bet sēdēja uz gultas un domīgi skatījās šaurajā lodziņā pie pašiem griestiem.

— Deģenerācija… Nav slikti izdomāts: tik mazā sākotnējā populācijā tas notiktu neizbēgami… Kā gan viņi gribēja izvairīties… kā gan izvairījās no tās?

Viņš tā murmināja, atcerēdamies, ka cilvēki šeit patiešām neatšķiras no viņa paša, taču tie noteikti atšķirtos, ja daudzu paaudžu laikā bērni dzimtu no laulībām šaurā lokā. Atšķirtos… Tas nozīmēja, ka šī Zemes civilizācijas atzara zemo līmeni nevarēja izskaidrot ar deģenerāciju, — bet tieši pie tāda secinājuma Šuvalovs gandrīz vai bija nonācis.

Tātad tas bijis iecerēts. Droši vien viss bija pamatīgi un labi ieplānots. Taču kaut kur kaut kas nedarbojās kā vajag, vai arī otrādi — darbojās pārlieku, un attīstība aizgāja aplamā virzienā.

Par to, ka attīstība aizgājusi aplamā virzienā, Šuvalovs nešaubījās.

— Ak paši nedzemdē … Sterilizācija? Diez vai..» Gluži vienkārši aizliegums — un atbilstošs izsargāšanās līdzekļu līmenis … Ar viņu ķīmiju? Lai gan — ko es zinu par viņu, ķīmiju? Maz informācijas, tavu nelaimi, cik maz informācijas!

Galu galā Šuvalovs nomierināja sevi ar to, ka, ja jau viņš atvests galvaspilsētā, tad rīt viņam būs iespējams satikties ar kādu, kam varēs visu izklāstīt, — un beidzot varēs sākt to sarežģīto darbu, kura rezultātam jābūt visu uz planētas dzīvojošo cilvēku glābšanai.

* * *

Taču arī nākamajā rītā viņš ar Sargātājiem nesatikās, kā savā dvēseles vientiesībā hf?ja cerējis. Vēl sliktāk: Šuvalovs nākamajā dienā vispār neredzēja nevienu jaunu seju. Likās, viņš atvests uz galvaspilsētu tikai tāpēc, lai viņu uzreiz aizmirstu. Vienīgi tas, ka viņam tomēr deva ēst, liecināja pretējo. Lai gan — ēst jau nedeva augsti stāvošie ierēdņi, kas zina, tie varēja ari būt aizmirsuši.

īstenībā viņš nebija aizmirsts, bet līdz augstākajām instancēm ziņa par Šuvalovu gluži vienkārši vēl nebija nonākusi. Tiesvedība necieš anarhiju. Lai varētu par Šuvalovu ziņot augstāk, iepriekš bija jāizlemj, kā īsti par viņu ziņot un, atkarībā no tā, — kādā gultnē ievirzīt lietu. Taču tiem, pie kuriem tiesnesis, ieradies pilsētā, devās ar ziņojumu, radās atšķirīgi viedokļi.

Pa to laiku, kamēr Šuvalovs atradās arestā, viņa noziegumu saraksts bija kļuvis ļoti iespaidīgs. Bija sīkumi, kurus varēja arī neņemt vērā, piemēram, tas, ka viņš, cenšoties izvairīties no soda, izlicies par vājprātīgu, vai arī tas, ka viņš atradies aizliegtajā pilsētā. Taču bija trīs visai svarīgi noziegumi. Pirmais no tiem bija nopietns mēģinājums pārkāpt Līmeni: apģērbs, nesaprotami aparāti, sarunas. Otrais — slepkavības mēģinājums. Ja cilvēks būtu nogalināts, vainīgais vēl varētu pierādīt, ka nelaime notikusi nejauši, bet tagad cietušais liecināja, ka viņam uzbrukts ar nodomu. Trešais nopietnais noziegums, kurā Šuvalovs atzinās pats bez jebkādas tincināšanas (tas, protams, varēja sodu mīkstināt, gan ne pārāk lielā mērā), — viņš kopā ar personu, kas vēl nebija zināma, ir pārkāpis likumu par iedzīvotāju pieauguma regulēšanu. Spriežot pēc visa, tas noticis jau diezgan sen, taču šim noziegumam nebija noilguma un tas šodien bija jāsoda ne mazāk bargi kā nozieguma dienā. Tiesnesis nemaz nebija gatavojies ziņot par trešo noziegumu, bet kaut kā iznāca, ka viņš tomēr paziņoja.

Tagad nu vajadzēja izlemt: vai procesa pamatā likt Līmeņa pārkāpumu — tad apsūdzību uzturētu Līmeņa sargāšanas sapulce —, vai arī par galveno noziegumu uzskatīt slepkavības mēģinājumu — tad lieta virzītos pa gluži citiem kanāliem un pavisam pie citiem cilvēkiem. Pirmajā gadījumā tā noteikti nokļūtu līdz kādam no Sargātājiem, otrajā visdrīzāk — ne. Starp tiesnešiem sākās diskusija, kas ilga visu dienu. Būtībā strīdējās par to, ka, lai gan Līmeņa pārkāpums ir daudz bīstamāks noziegums, toties slepkavības mēģinājums — sensacionālāks (nekas tāds sen jau nebija noticis), un notikušo nevarēja slēpt, ko neviens arī netaisījās darīt. Iedzīvotāji zināja'par šo notikumu, tāpēc bija nepieciešama tiesa un spriedums.

Pēc karstiem strīdiem speciālisti vienojās, ka procesa pamatā būs slepkavības mēģinājums, bet pārējais to tikai papildinās. Tas nozīmēja, ja arī kāds no Sargātājiem iepazīsies ar lietu, tad ne ātrāk, kā izskatot apžēlošanas lūgumu.

Lai gan likumā nebija paredzēts nāvessods kā tāds, šajā gadījumā nevarēja aprobežoties tikai ar nosūtīšanu uz Karstajām Smiltīm. Runa varēja būt vienīgi par noziedznieka nosūtīšanu pie paša ekvatora. Cilvēkam Šuvalova gados tas bija līdzvērtīgs nāves spriedumam, visi to zināja un žēloja viņu, taču likums bija jāievēro.

Tātad Šuvalovam virs galvas sabiezēja nopietni mākoņi. Viņam par to nekādu aizdomu nebija, un, mazliet panervozējis dēļ neizprotamās un nepatīkamās kavēšanās, viņš saņēmās un sāka 'atkal prātot par Otrās Dāla planētas kultūras dīvaino sākumu un iespējamo bēdīgo galu.

* * *

. Mūks jāja tālāk, cenšoties turēties pie neapstrādātās zemes joslas, Viņš virzījās nevis uz to pusi, kur jāatrodas galvaspilsētai, bet uz pretējo, uz mežu — ja vien josla galu galā patiešām veda uz mežu.:

Rudzu lauki mainījās ar auzu sējumiem, bija ari mieži, dažuviet veselām desetīnām pletās augļu dārzi. Gadījās plašu pļavu ieskautas upes. Mūks dzēra dzidro ūdeni, krekšķēja, ar piedurkni noslaucīja muti, priecīgi nopūtās.

Svētlaime, ak kungs, svētlaime. Nav cita vārda.

Kā iepriekš gāja iekšā mājās.

— … Kad ražu novācat, cik tad atstājat sev, cik atdodat?

— To pateiks. Pateiks, cik mums nepieciešams.

— Vai tad paši nezināt?

— Par to mums nav jādomā. Pateiks.

— Vai jūs nemāna? Vai pietiek?

— Māna? Kā?

To viņi nesaprata.

•— Vai līdz jaunai ražai iztiksiet?

— Kā tad? '

Tas bija savādi: nemāna, atstāj tik, cik nepieciešams.

— Vai par pārējo jums maksā?

— Maksā? — ļaudis brīnījās: pieaudzis vīrietis nesaprot vienkāršus jautājumus.

Iekšēji Mūks dusmojās, bet apvaldi jās. Piespieda sevi domāt: taisnību taču runā, nesmejas par atklīdušu vientiesi.

— Ja nemaksā, kur tad jūs visu ņemat? Skatos, ka dzīvojat pārticīgi… Par ko jūs pērkat?

— Mums iedod, ko vajag.

— Un arī pietiek?

Te nu viņi paši sāka skaisties.

— Vai tad tu dzīvo citādi? Vai tev nepietiek?

Patiesi, kungs, tavi ceļi ir neizdibināmi.

289

Devās tālāk. Brīnījās: zemnieki dzīvo tīri, kārtīgi un jautri. Un tomēr kaut kā trūka. Visā ceļojuma laikā

10 — 2043

Mūks nebija redzējis nevienu sievišķi uz grūtām kājām: vai tad šīs slēpj no ļaunas acs, vai? Pavisam mazu bērneļu arī nebija. Lielāki gan, trīsgadīgi, bet pavisam mazi — ne.

Tomēr bija labi. Ja viņi vēl būtu . bijuši krievi, tad laikam būtu visu sapratis. Bet viņi bija citādi — mel- nīgsnējāki, pavisam cita veidola. Runāja nevis krieviski, bet tajā kopējā valodā, ko runāja arī visi uz kuģa. Tā droši vien cilvēki runāja, kamēr vēl pēc dieva gribas nebija sagruvis Bābeles tornis …

Jāja. Runājās ar zirgu, kad neviena cita nebija.

Galu galā tādu sievišķi tomēr ieraudzīja. Vēl gluži jaunu. Uz grūtām kājām.

To kaut kur veda ratos, blakus divi jātnieki. Sievišķī- tis bija apjucis, noraudājies..Klusi vaidēja.

Jātniekiem bija nomāktas, stingas sejas. Ieraudzījuši Mūku, norādīja ar roku un uzkliedza, lai paiet malā.

Viņš apstājās un ilgi skatījās nopakaļ, grozīdams galvu. It kā bērns šiem nenestu prieku.

Tas nav labi. Bērni ir dieva dāvana — viņš ierasti un sirsnīgi nodomāja.

Tālāk ciemati kļuva retāki. Arī druvas vairs nesekoja cita citai, tām pa vidu iespraucās gari neskartas zemes ķīļi. Parādījās vairāk koku. Izbiedēti, augstu palēkdamies, bēga prom zaķiem līdzīgi zvēriņi.

Josla veda aizvien tālāk un tālāk… Iekveldināja ziņkāri. Mūks skubināja zirgu. Tiesa, ar mēru: taupīja. Tas viņam nebija jāmāca.

Bija iededzis kā senos laikos vasarā uz laukiem pirms iestāšanās klosterī. Pierada. Un pārstāja kautrēties no savām kājām — kailām un spalvainām kā pašam velnam. Sākumā gan kautrējās. Bet te tas nebija nekas nosodāms.

Pats nemaz nemanīja, kā iejāja mežā. Tikai reiz apstājās, nokāpa no zirga un apskatījās — bet visapkārt jau koki, arī aizmugurē, mežmalu vairs ne saredzēt.

Nesamulsa — ja vajadzēs, josla izvedīs arī atpakaļ. Pagaidām jāsim tālāk.

Katram gadījumam viņš tomēr apgādājās ar rungu. Ja nu patrāpās, nedod dievs, zvērs vai ļauns cilvēks (laupītāju iespējai gan vairs neticēja)… Nolika rungu šķērsām pār segliem.

Neviena nebija. Viss mierīgi.

Vakarā sakūra mazu ugunskuru. Sildījās. Dzēra karstu ūdeni, piebēris tam klāt no kuģa krājumiem paņemto pulveri, kas vairo spēkus. Nopūtās: labprāt padzertos kvasu. Nav to dzēris jau daudz, daudz gadu. Šie cilvēki kvasu nepazina. Tiesa, vēl kapteinis atcerējās: jā, ir bijusi tāda die^a dāvana. Maizes kvass. īsts.

Pirms miega iztēlojās, kā sēž kuģī pie skaitļotāja vai analizatora. Runājas pie sevis ar mašīnu, spiež taustiņus, iepriekš pārbaudījis, ievada programmu. Kamēr mašīna dūc kā bite stropā, pats, acis aizvēris, saspringst, it kā līdzētu zirgam vezumu izvilkt no grambām.

Viegla un smalki izdomāta nodarbe. Dievs godu parādījis. Cita pasaule. Skaitļi dzīvo, mīl cits citu, skaišas, satiekas, izšķiras, reizēm pilnu krūti iet cits citam virsū. Mirst un augšāmceļas, dievs piedod. Jautri un darbīgi dzīvo skaitļi. Bet viņš tos novēro un vajadzības gadījumā palīdz. Cik in-te-re-san-tiT

No rīta viegli uzmodās, piepildīja blašķi un atkal devās tālāk pa mežu — līdz nākamajai upei.

Tā jāja pa mežu četras dienas.

Pēkšņi stiga izbeidzās.

291

Tā izveda plašā precīzas apļa formas laukumā un beidzās.

10*

Tas nozīmēja, ka Mūka ceļš ir galā. Tikai kas te ir?

Viņš nokāpa no zirga.

Zeme šeit bija silta. Kā ugunskura vietā, kad ogles izrušinātas uz visām pusēm, lai varētu gulēt siltumā.

Mūks izbrīnā nogrozīja galvu.

Apgāja apkārt meža laukumam. Šeit kādreiz acīmredzot bija sākusies vēl viena stiga. Taču tā nav kopta — ir aizaugusi. Mežā tas notiek ātri. Un tomēr to varēja viegli atšķirt, koki bija jaunāki, nevis tādi simtgadīgi kā visapkārt.

Ko tas īsti nozīmēja — gan stiga, gan siltā zeme?

Mūks palaida zirgu ganīties un sāka staigāt pa kla- jumiņu, nevis tāpat vien, bet lokiem, pamazām aizvien vairāk tuvojoties vidum. Sistemātiski. Ienāca tāds vārds prātā, lai gan bija jau sācis pavisam aizmirst mašīnas vārdus.

Atrada vietu, kur zeme it kā tikko manāmi drebēja.

Nogūlās, attīrīja mazu laukumiņu no zāles, piespieda ausi.

Dūc. Klusi, apslēpti dūc.

Mūks brīdi sēdēja, nogrimis domās.

Viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar zemnieku dzīvi. Tur, ja kaut kas dūca, tas bija kas vienkāršs. Bites. Vai vēl kas cits. Kad dūc uz kuģa — uzreiz pat nevar aptvert. Gan skaitļotājs dūc strādājot, gan inženierim Lokanajai Rokai (tfu tu, kāds vārds!) dažkārt aparāti dūc, un zinātniekiem augšā… Arī šeit tāpat: dūc, taču nav saprotams, kas.

Tāpēc Mūks nolēma nerakt un vispār te neko neaiz- tikt un netraucēt. Viņam tikai viss jāizstāsta, tad jau citi izlems.

Piepeši sāka vēl klaudzēt.

Pacēlis galvu, viņš ieklausījās.

Klaudzoņa nāca no tālienes, tā neskanēja pazemē. It, kā būtu sapulcējies milzums dzeņu, rudo putnu, un kaltu ar knābjiem cits pār citu — kurš ātrāk.

Mūks, noliecis galvu, domāja. Tad piecēlās, apsegloja zirgu. Un devās tālāk — turp, kur klaudzēja.

* * *

Dzeņi klaudzināja tā, ka miza strēmelēm lidoja uz visām pusēm. Šāva īsām kārtām. Pa trim — piecām patronām. Tiklīdz nospied gaili, tūlīt pat atlaid. Bet jāmērķē precīzi.

— Mērķēt! — Uve Jorgens, sažņaudzis dūres, kliedza. — Kur jūs šaujat? Vai jums putni traucē? Gaisā nav jāšauj! Bija komanda — jostas vietas augstumā! Metru virs zemes. Vai sapratāt?

Puiši šāva ar baudu un vispār ciešami, tikai nepavisam negribēja saprast, ka ieroči domāti ne jau šaušanai uz kokiem. Uz cilvēkiem! Un ne tāpēc, lai pabaidītu, bet tāpēc, lai iznīcinātu pretinieka spēkus. Dzīvos spēkus.

Dažkārt Uvem Jorgenam pilnīgi nolaidās rokas. Kā lai ieskaidro tik vienkāršas lietas, par kurām pat nevar saprast, ko tur īsti lai skaidro.

— Saprotiet taču, — klusā, pārliecinošā balsī viņš stāstīja puišiem. — Ko nozīmē — uz cilvēkiem? Jums pretī būs nevis cilvēki, bet karavīri. Ja jūs nenogalināsiet yiņus, tad viņi nogalinās jūs …

Vēl galīgi zaļie puiši pieklājīgi klausījās, taču it kā pie sevis smaidīja, neticīgi un ar iekšēju pārākumu.

— Kāpēc jūs negribat saprast…

Viņi saskatījās. Viens no viņiem atbildēja:

— Nē jau, mēs visu saprotam. Tikai kur radīsies tie, kas gribēs mūs nogalināt?

— Vai tad šeit jums neuzbruka?

•— Viņi jau negribēja mūs nogalināt!

— Kā jūs to zināt?

— Pie mums nevienu nenogalina …

Te bija pati ļaunuma sakne: viņiem nav ne karu, ne armiju, pat ne iekšējā karaspēka — gluži vienkārši tie nav vajadzīgi. Ja retos gadījumos vajadzēja izpildīt administratīvā dienesta pienākumus, tad tos veica visi pēc kārtas.

Tas, starp citu, liecināja, ka uz planētas nav citu valstu. Ja eksistētu vismaz vēl viena valsts, rastos ari regulārā armija. Noteikti. Taču tās nebija, un, izrādījās, nav iespējams veselajiem un izveicīgajiem puišiem ieskaidrot, ka uz pretinieku, gribi vai negribi, nāksies šaut. Viņi gluži vienkārši neticēja, ka pretinieks būs.

Viņi daudz kam neticēja.

Vakaros Uve Jorgens viņiem stāstīja ne tikai par kaujām, kurās tam savā laikā nācies cīnīties. Viņš stāstīja arī par ekspedīciju, par Zemi, par Dāla zvaigzni, kurai nedrīkstēja uzticēties.

Par Zemi klausījās ar interesi.

— Vai jūs gribētu tur nokļūt?

To gribēja visi.

— Bet palikt pavisam?

Viņi apklusa un skatījās cits citā. Pēc tam atkal viens no viņiem pārliecināti papurināja galvu:

— Nē .., Vai tad pie mums ir slikti?

— Padomājiet! Jūs redzēsiet to civilizāciju! Tehniku! Turklāt uz Zemes visi cilvēki ir no cilvēkiem! Nekādu Trauku!

— Jā, mēs arī tā gribam …

— Tad jau …

— Mēs gribam šeit. Pie mums.

■— Šeit taču nekas nepaliks! — Uve Jorgens nesavaldīgi kliedza. Vissmieklīgākais, ka viņi tik un tā neticēja.

— Nē, Uve,.? — viņi teica. — Nē, Bruņiniek. Par kaujām tu stāsti labi un interesanti. Bet par sauli nevajag.

Un paskaidroja:

— Saproti, par kaujām mēs klausāmies un ticam. Tu pats saki, kā tas esot bijis ļoti sen un tālu no šejienes, — un mēs ticam. Kad tu runā par sauli, tu runā par to, kas notiek šeit un pašlaik, vai saproti? Taču visu, kas ir šeit un pašlaik, mēs redzam un zinām paši. Tāpēc tādas pasakas tev neizdodas. Labāk pastāsti vēl kaut ko par to, kā bija sensenos laikos tur, pie jums …

Suņi tādi, vai ne? Sasper pērkons! Pasakas!

Velns ar viņiem — lai tad sadeg vai nosalst.

Taču viņi patika Bruņiniekam, un tam bija viņu žēl, kā komandierim žēl savu karavīru.

Varbūt viņš tikai nemācēja pienācīgi paskaidrot? Viņš jau nav nekāds zinātnieks, nav profesors, viņa darbs ir nevis lekcijas lasīt, bet lidot, pirmām kārtām —- lidot.

Nepieciešams, lai paskaidrotu zinātnieki, iespējams, tie liks saprast…

Uve Jorgens nopūtās un apklusa.

Taču pašlaik bija nevis vakars, bet skaidra diena. Vēl bija tālu līdz vakaram ar tā šaubām un neapmierinātības sajūtu. Patlaban Uve Jorgens bija par sevi pārliecināts.

— Izbeigt atpūtu, ierindā stā-ties!

— Klausīt komandu! Uz pretinieka kājniekiem! …

Pēkšņi steigšus:

— Atlikt!

Jo no meža parādījās jātnieks. Viņš māja ar roku un mudināja zirgu.

Uves Jorgena gaišzilo acu asais skatiens uzreiz bija

pazinis Mūka Nikodima masīvo augumu.

* * *

— Nē, Bruņiniek. Zemnieki neparko neies prom. Un nenoticēs nekam… Jo viņiem ir labi. Viņi tic savai saulei tāpat, kā mēs ticam mūsējai. Man sāp sirds, Bruņiniek. Kāpēc neviens nekad negrib likt mierā arāju? Kāpēc visu uzveļ viņa pleciem? Uve Jorgen, tu nekad neesi aris, nezini, kā rokās trīs arkla rokturi, tev to nesaprast…

— Tā tikai vēl trūka, lai es artu! Es — Riters fon Eks! Bet arī man sāp sirds. Lai gan, atklāti sakot, nekad neesmu domājis par žēlastību pret cilvēkiem — vienmēr bijuši kādi augstāki vārdi par žēlastību… Gods, pienākums … Arī puiši netic nevienam manam vārdam. Mūk, vai saproti', viņi nevar noticēt. Viņi nespēj. Arī mēs ar tevi taču ļoti daudz ko nesapratām. Bet mēs piemērojāmies, jo mums vairāk nekā citiem piemīt māka pielāgoties. Viņiem tā nepiemīt.

— Viņi ir labi cilvēki, Bruņiniek. Labestīgi. Taisnīgi. Godīgi.

— Neesmu radis cilvēkus vērtēt no šīm pozīcijām. Saku, arī man viņu žēl. Atrastos manā pakļautībā vismaz pussimts karavīru, es visus šos cilvēkus sadzītu kuģu kravas tilpnēs, ja eskadra atlidos šurp. Es neprasītu viņu piekrišanu. Pēcāk es viņus atvestu te, protams, ne uz planētu, kas iztvaikos kā lietus piliens uz nokaitēta ložmetēja stobra… Es viņiem parādītu to elli, kas šeit iestāsies, pēc tam kad uz zvaigznes būs iedarbojies detonators, un teiktu: kam bija taisnība, salašņas? Tad viņi būtu man pateicīgi. Taču man nav karavīru, Mūk… Šie te nav karavīri. Bērni. Šeit visi ir bērni. Bērnu planēta. Viņi rotaļājas. Šaušana tiem ir rotaļa. Taču es zinu, kas ir šaušana, ko nozīmē, ja uzbrukumā iet ķēde, nemērķējot izšaudama no vēdera augstuma aptveri pēc aptveres… Mūk, pirmo reizi mūžā karavīra pieredze man nevar palīdzēt, un es nezinu, ko darīt…

— Mūsu klostera priekšnieks sacīja: lūdz dievu, un tas tevi apskaidros.

— Tas man neder.

— Saprotu, taču arī es nezinu, ko darīt. Bruņiniek, mēs nevienam neko nepierādīsim …

Uve Jorgens pagriezās uz muguras un sāka skatīties zilajās debesīs. Sākumā vienaldzīgi, pēc tam ar nojēgu. Pacēlās uz elkoņa.

— Mūk, kuteris.

Viņš pašķielēja uz Annu: meitene darbojās pie ugunskura, taču, izdzirdusi šo vārdu, visu pameta un atskrēja šurp. Viņas acis nikni zibsnīja.

— Kuteris, Anna.

— Jā, es dzirdu. Lai tikai Viņš parādās šeit. Lai tikai parādās! Viņam būs slikti! Ļoti, ļoti slikti!

Uve Jorgens pavīpsnāja.

— Anna, droši vien viņš nevarēja ierasties. Tu taču nedomā, ka viņš kopā ar kādu citu …

— Kas man par daļu, ar ko viņš kopā! Es tūlīt pateikšu, ka vairs negribu viņu redzēt!

Bruņinieks ieskatījās ciešāk.

— Nē, tas nav viņš, Anna. Tas ir lielais kuteris. Georgs un Piteks.

Meitene klusēdama nolaida rokas un lēni atgriezās pie ugunskura. *

— Jā, — Uve Jorgens noteica, — Tuvākajā nākotnē es negribētu atrasties viņa vietā.

Mūks pakratīja bārdu.

— Nē, Bruņiniek. Viņiem jāsabaras un jāizlīgst, lai viņi vairs nebaidītos viens otram pieskarties.

— Kā tu to zini, mūks būdams? …

— Tieši mūki jau labāk zina. Vairāk domā.

Viņi lūkojās uz tuvojošos kuteri.

— Pie pults ir Georgs, — Uve Jorgens secināja. — Viņa maniere.

— Lai nu viss laimīgi beigtos. Ar dievpalīgu.

Kuteris piebremzēja un viegli nolaidās.

* * *

— Sveiks, Georg. Mēs jau sākām uztraukties. Kur tad Piteks? Kas jauns?

— Piteks palika novērot, gaidīt Šuvalovu. Es aizkavējos, lai pafotografētu no augšas. Tagad mums ir karte. Jaunumu daudz. Vai kapteinis šeit?

— Nē, aizlidoja tajā pašā dienā.

—- Zēl, ka viņa nav. Nāksies runāt divreiz.

— Izklāsti galvenajos vilcienos.

— Galvenie jaunumi ir divi. Piteks bija Sargātāju mītnē. Tur ir elektrība un elektronika. Enerģijas avots nav zināms.

— Tā!

— Un otrais, — Georgs piebilda, — valstī mobilizācija.

— Vai tu rel

— Es pa ceļam pabiju divās pilsētās. Pulcina ļaudis un dala ieročus.

— Vai stopus?

— Nē, Uve Jorgen. Es nezinu, kā tos sauc.Ar ko lai salīdzina. * g

Viņš palūkojās apkārt, un viņa skatiens pievērsās automātam, kas gulēja blakus Uvem Jorgenam.

— Atgādina šo te. Kas tas ir?

Uve Jorgens pēc brīža pavīpsnāja.

— Nekas īpašs, Georg. Ļoti veiksmīga ierīce sarunām zemākajā līmenī. Ja toreiz, kad bijāt trīs simti pret veselu karaspēku, jums būtu bijuši šie ieroči, tad droši vien jūs būtu pierunājuši tos nelīst Termopilās.

— Jā, — Georgs atteica. — Taču toreiz Termopilās mēs tomēr bijām trīs simti.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Ka pašlaik, ja skaita nopietni, mēs esam septiņi. Tikai septiņi.

— Nekas, mēs arī mākam kauties. — Uve Jorgens sacīja. — Tā būs vienlīdzīga spēle. Jo interesantāk dzīvot!

— Jo interesantāk mirt, — spartietis mierīgi piebilda.

* * *

Pēc pusnakts salonā, kā vienmēr nedzirdamiem soļiem, ienāca Roka. Pēc sava ieraduma apsēdās tieši uz grīdas, uz mīkstā paklājiņa. Brīdi klusēja. Averovs slēpa skatienu. Indiānis sacīja:

— Kāpēc tu to izdarīji, doktor?

— Es … Par ko tu runā?

— Doktor, neizliecies. Tu zini.

— Jā… Baterijām vairs nav nepieciešams pilns lādiņš. Jo, redzi, ir tā, ka briesmas mazinājušās.

— Nē. Tā nav.

— Kā gan tu vari par to spriest? .»t

— Tu skaties saules sejā, bet Roka — tavējā.

— Ak tā? Un ko tad tu tur redzi?

— Tava seja nav priecīga. Un tu dziedi šo dziesmiņu. Tu to dziedi tad, kad nav pārāk slikti, bet nav arī nekā laba.

— Tiešām? Nebiju ievērojis. Patiesi, man vēl šis tas nav skaidrs, tomēr …

Averovs apklusa.

— Roka, klausies, vai tev ir nācies nogalināt cilvēkus?

— Roka bija karavīrs, nevis sieviete.

— Ko tu tad izjuti?

— Prieku. Tie bija ienaidnieki.

— Bet tie taču bija cilvēki!

— Kas tas ir — cilvēki? Nav cilvēku vispār. Ir savējie un svešie. Ir draugi un ienaidnieki.

— Tā uzskatījāt jūs.

— Un tu?

— Tu zini. Cilvēks vienmēr ir cilvēks, un to nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt.

— Tā uzskata vāji cilvēki. Nogalināt nevajag, kad tas nav nepieciešams.

— Tu taču zini, kas notiks, ja nāksies ieslēgt aparatūru?

— Saule nodzisīs.

— Un tad?

— Vai cilvēki uz planētas ies bojā?

— Jā, pilnīgi visi.

— Roka to saprot.

— Vai tev nav viņu žēl?

Roka padomāja.

— Tā nav mana cilts. Pašlaik mana cilts ir šeit. Tur — Tveša.

— Bet viņi taču nedara tev nekā sliktai

Indiānis ievilka un izpūta dūmus.

— - Man nav naida uz viņiem. Bet kas man par daļu?

— Roka, tu taču nodzīvoji diezgan ilgi pie mums uz Zemes. Vai tiešām tu nesaprati, ka mums mūsu cilts ir visi cilvēki, lai kur arī tie atrastos?

— Doktor, ko tu gribi no Rokas?

— Tikai vienu. Lai tu rīkotos tā tikai visārkārtējākā gadījumā, yisārkārtējākā.

— Ko es varu izdarīt, ja tu esi izlādējis baterijas?

— Pašlaik briesmas nedraud.

Indiānis brīdi klusēja.

— Kad nācu pie tevis, — viņš lēni sacīja, — es zināju, ko tu jautāsi, un zināju, ko es atbildēšu. Tagad jautāšu es. Saki: vai tu baidies, ka nevarēsi to izdarīt?

— Es, vispār … Nezinu. Nezinu!

— Arī es domāju, ka nezini. Tāpēc pie aparatūras vairs klāt neiesi. Tāpat pie baterijām ne. Es tās ieslēdzu, lai uzlādētu. Atslēgas ir un būs pie manis. Un es ieslēgšu aparatūru, kad sapratīšu, ka tas nepieciešams. Bet tu novēro.

Viņš cieši palūkojās Averovā.

— Doktor, vai zini, ko pie mums darīja ar gļēvuļiem?

— Laikam … Varbūt esmu dzirdējis. Vai lasījis.

— Tos nogalināja. Uzreiz. Bet ar nodevējiem?

— Ko?

— Tos arī nogalināja. Taču ne uzreiz. Lēni. Vai saprati?

— Jā, Roka.

— Tad turpini novērot. Un zini, ka es lasu tavā sejā ne sliktāk kā tu savos mēraparātos. Tāpēc nemaz nemēģini iztēlot to, kā nav. Jo tad es tevi nogalināšu lēni.

Averovs uzmanīgi pavērās indiānī un noticēja, ka tie nav tukši draudi. Zinātniekam kļuva baigi.;

— Vai tu labi saprati mani?

— Jā, Roka.

Indiānis piecēlās un nedzirdami izgāja ārā, salonā palika tikai tabakas smarža.

Divpadsmito reizi atvērās un aizvērās durvis, tas nozīmēja, ka atnācis pēdējais no tiem, ko gaidīja, pēdējais no Sargātājiem. Viņi vilcinājās. Vecākais Līmeņa Sargātājs sēdēja savā vietā, nogrimis dziļās pārdomās, un pagāja vairākas minūtes, līdz viņš pacēla galvu un pamirkšķināja acis, kā mostoties no miega. Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, nolaida acis, tad atkal pacēla.

— Mēs pārdzīvojam grūtu laiku, — viņš klusu sacīja, it kā viņam nemaz nerūpētu, vai kāds viņu dzirdēs vai ne. — Mums zināms, ka nav pareizāka par mūsu izvēlēto ceļu, bet varbūt aprēķinos iezagusies kļūda … Varbūt mūsu sabiedrības briedums, laiks pāriet uz nākamo, augstāku attīstības pakāpi pienāk ātrāk, nekā bija domāts, pienāk, kad mēs vēl pārejai neesam gatavi? Uz mežu aiziet vairāk cilvēku, nekā tam jābūt. Līdz šim viņu aiziešanai nelikām šķēršļus, jo zinājām, ka mežā aiziet tie, kuri apveltīti ar lielāku iniciatīvu, spējīgākie, citiem vārdiem — tie, kuri pirmie sāks realizēt jauno Līmeni, kad tam pienāks laiks, kad varēsim dot nepieciešamo enerģiju. Tagad mums nopietni jādomā par nepieciešamību apturēt migrāciju, jo aprēķini rāda, ka process progresē ģeometriski un mēs varam nepagūt. Mēs visi pietiekami labi izprotam situāciju, un diez vai ir nepieciešams runāt par sekām. Tās būs katastrofiskas. Viss gadsimtos paveiktais būs bijis veltīgs. Es mobilizēju pilsoņus. Citas izejas neredzu.

Viņš apklusa. Pauze ieilga. Sargātāji vairījās skatīties cits citam acīs. Laika Sargātājs sāka klepot. Visi pacietīgi gaidīja, līdz viņš izkleposies. Tad viņš teica:

— Tas, kas notiek, ir dabiski. Neaizmirstiet, ka mēs visi esam pirmā paaudze — gan mirušie, gan dzīvie, arī tie, kuri vēl nav parādījušies pasaulē… Pirmā paaudze. Mēs neesam deģenerējušies. Neesam noguruši. Mūsu dzīslās rit svaigā Zemes asins. Atmiņa dzīvo mūsos. Jā, mēs varam dzīvot, tikai pateicoties Līmenim, taču iekšēji ikviens planētas iedzīvotājs ir pret to. Lai arī neapzināti. Mūsu radošais potenciāls ir milzīgs. Cik ilgi to var mākslīgi aizkavēt? Sprādziens ir neizbēgams. Es zinu labāk nekā pārējie, jo pagātne ir mana joma, — tādos gadījumos iet bojā ne tikai tas vien, ko var upurēt. Iet bojā daudz kas. Iet bojā viss. Vai neesam aizgājuši pārlieku tālu Līmeņa sargāšanā?

— Nē, — Vecākais nepiekrita. — Jūs zināt, uz ko balstās Līmenis. Zināt, ka nedrīkstam neko uzsākt, kamēr nav signāla. Līdz šim esam stingri ievērojuši programmu. Un neesam^ aizgājuši bojā, bet gluži otrādi. Es neredzu cita ceļa arī nākotnē.

Viņi atkal brīdi klusēja.

— Ieklausieties, — Trauka Sargātājs teica.

Viņi ieklausījās. Smagajos, baltajos aizkaros viegli šalca vējiņš, iekšpagalmā maigi un ritmiski burzguļoja strūklaka, kaut kur skanīgi smējās bērni.

— Brīnišķīgi, vai nav tiesa? — Trauka Sargātājs vaicāja.

— Tas ir brīnišķīgi, — Vecākais Sargātājs piebalsoja, un pārējie pamāja.

— Mēs mākam novērtēt sķaisto, — atkal ierunājās Laika Sargātājs. — Taču ja tiek mobilizēti pilsoņi.., Vai atceraties pirmo sagrauto pilsētu? Pirmās asinis, kas tika izlietas uz mūsu planētas?

— Mēs visi atceramies mūsu vēsturi, — nosacīja Vecākais Sargātājs. — Tas bija pirmais nopietnais mēģinājums novirzīties no programmas. Pārkāpt Līmeni. Neņemt vērā aprēķinus. Kurš no mums gan atteiktos no dzīves Zemes līmenī? Tomēr tas nav iespējams pat tagad, ko tad runāt par pagājušiem laikiem.

— Atgādināju pagātni tāpēc, — Laika Sargātājs atbildēja, — ka baidos: arī tagad līs asinis. Es to negribu.

— To negrib neviens, — teica Pārtikas Sargātājs.

— Neviens, — Vecākais apstiprināja. — Tāpēc es izsludināju pilsoņu mobilizāciju. Mēs vairs nedrīkstam atļaut mežam eksistēt patstāvīgi. Ne tāpēc, ka mēs baidītos. Mums skaidrs, ka viņi netiks galā. Viņi nepanāks attīstību, bet otrādi. Un mums nāksies viņus glābt. Ja atļautu, viņu īsā laikā savairotos vairāk, nekā drīkst. Tad Līmenis neizturētu. Pašlaik vēl var iztikt bez asinīm. Esmu pārliecināts, ka iztiksim. Taču ja procesu nepārtrauks tūlīt…

— Jābūt ļoti uzmanīgiem, — piebilda Saules Sargātājs, ar pirkstiem masējot plakstiņus; viņa acis bija iekaisušās. — Neaizmirstiet galveno: Saule ir un paliek Saule, un jūs zināt, ko tā prasa.

Visi piekrītoši pamāja.

— Jau divas dienas mums zināms, — Saules Sargātājs turpināja, — ka orbītā ap mūsu planētu atrodas laikam kosmiskais kuģis. Līdz šim brīdim neko neesam uzsākuši… Bet ja nu kuģis nosēdīsies… Mēs esam aizlieguši apmesties uz dzīvi blakus tai vietai, kur nolaidās ekspedīcijas kuģis, no kura sākāmies mēs. Taču iedomājieties, ka rīt kaut kur šeit atradīsies nevis vecais, sarūsējušais, nekam nederīgais kuģis, bet jauns, reāls, tikko kā atlidojis no Zemes… Kā iedvesmosies visi, kas aizgājuši mežā vai gatavojas to darīti Kādu triecienu saņems Līmenis, kuru mēs esam aicināti sargāt! Kā…

Pacēlis roku, Vecākais Sargātājs viņu pārtrauca:

— Mēs par to esam domājuši. Teikšu, ka mēs visi būtu ļoti laimīgi, ja pie mums patiešām atlidotu kuģis no Zemes cilvēces, kura reiz rīkoja ekspedīciju uz mūsu planētu. Būtu laimīgi, jo mēs no atlidojušajiem varētu gaidīt vienīgi palīdzību, neko citu. Kādēļ tad Zeme sūtītu kuģi, ja ne tādēļ, lai palīdzētu mums, to cilvēku pēctečiem, kurus viņa reiz raidījusi šurp? Nemaz nešaubos, ka mūsu programma uz Zemes tiek pētīta ne mazāk uzmanīgi kā šeit. Nešaubos, ka īstajā brīdī Zeme atnāks — un palīdzēs. Nezinu — kā, to viņi .paši labāk zina. Ja nu tas nenotiks, kā nav noticis līdz šim… — Sargātājs brīdi klusēja, pārlaida ar plaukstu pār seju, tad tikpat klusu turpināja: — Ja tā nebūs, tas nozīmē, ka uz Zemes kaut kas noticis, kaut kas slikts, — un tad mēs ekspedīciju no turienes nesagaidīsim. Nē, es nedomāju, ka mūsu astronomu ievērotais kuģis pieder Zemei, pārāk daudz argumentu ir pret to un neviena — par. Tas liecina tikai par labu nepieciešamībai ātrāk tikt galā ar Mežu un visu, kas apdraud Līmeni. Kas attiecas uz kuģi, tad, pat ja tas nolaidīsies, diez vai tā ekipāža — protams, ja tāda ir — varēs nodibināt kādus kontaktus ar mūsu planētas iedzīvotājiem. Nedomāju, ka kontaktu nodibināšana ar citu civilizāciju pārstāvjiem būtu tik vienkārša un kuram katram iespējama. Gluži otrādi, es domāju, ka citas planētas iemītnieku ierašanās palīdzēs mums apvienot ne tikai tos, kuri ievēro Līmeni, bet arī tos, kuri tam nepiekrīt. Iekšējās pretrunas un strīdi parasti aizmirstas, ja rodas kādi draudi, patiesi vai iedomāti, no ārpuses.

r*r Ne vienmēr, — Laika Sargātājs iebilda.

— Pacentīsimies, lai notiktu tieši tā. Domāju, ka nedrīkstam kavēties. Laiks izbeigt visu, kas notiek mežā. Cilvēki, kas tajā slēpjas, varēs daudz palīdzēt tiem, kuri pašlaik ir nodarbināti Karstajās Smiltīs. Mēs tikai iegūsim.

Visi atkal apklusa.

— Mežs… — domīgi noteica Pārtikas Sargātājs.

— Rīkotājs man sacīja, ka atvesti vēl kaut kādi priekšmeti, ko izgatavojuši Līmeņa pārkāpēji. Apģērbs un vēl…

— Kādā brīvā brīdī aplūkosim, — Vecākais pamāja.

— Tikai nezinu, kad mums tagad tāds būs — brīvs brīdis… Vai gan mēs paši nezinām, ka jau šodien varētu izgatavot daudz ko no tā, kas ir aizliegts… Bet vai mums ir cita izeja? Vai tad varam, pārkāpjot programmu, mesties nezināmajā? Nē, mēs gaidīsim signālu. Pašlaik mums jārisina praktiski jautājumi. Mūsu turpmākajā rīcībā jāieplāno divi posmi. Vispirms jāiztīra vecā kuģa rajons. Kā mums ziņo, tur apmetušies kaut kādi cilvēki. Tie jāpadzen no turienes. Vislabāk tos uzreiz nosūtīt uz Smiltīm. Bet pēc tam — uz mežu.

— Tomēr es baidos… — nomurmināja Laika Sargātājs.

— Nē, — Vecakais pārliecināti sacīja. — Uz mūsu planētas gadsimtiem ilgi nav lijušas asinis, tas nenotiks arī šoreiz. Vai jūs varat iedomāties, ka jel kāds mūsu planētas iedzīvotājs gribētu izliet asinis?

Neviens neatbildēja. Pēc tam Saules Sargātājs teica:

— Laiks skatīties saulē.

— Jā, — Vecākais Sargātājs piebalsoja. — Ejam.

Viņi devās uz izeju.

Man likās, ka esmu nolaidies militārā nometnē. Automāti stāvēja kārtīgā piramīdā, un ap to staigāja dieni- nieks. Bija izveidoti precīzi celiņi, kas savienoja teltis ar apbedīto kuģi, tie bija attīrīti no skujām un velēnas. Mūsu ieņemtās teritorijas vidū bija ierakta kārts, un tajā jau plīvoja karogs. Ieskatījos un atviegloti nopūtos: tas bija ekspedīcijas karogs, nevis kāds, cits. Arī par to paldies, Uve Jorgen, — es nodomāju.

Ļoti priecājos, redzot mūsējos sveikus un veselus. Trūka tikai Annas. Jutu, kā saspringst nervi. Tomēr tas ne uz vienu citu neattiecās, un es piespiedu sevi uzdot jautājumus, uzklausīt atbildes un arī pats atbildēt — ne tikai tēlot, bet būt patiesi lietišķam un mērķtiecīgam kapteinim, kam, izņemot dienesta uzdevumus, viss pārējais ir vienaldzīgs. Pēc brīža es jutu, ka mani smacē niknums uz viņu. Labi, var jau apvainoties, var celt degunu gaisā, bet nedrīkst taču likt pieaugušam cilvēkam… Skuķis, es domāju, muļķa skuķis, nekā vēl no dzīves nezina… («Jā, Mūk, lai Roka vēl paliek kopā ar doktoru…») Kārtīgi nosukāt — to viņa pelnījusi ar savu uzvedību… («Diemžēl, Uve, tik spoži nemaz nav: tos cilvēkus būs grūti pārliecināt…») Galu galā, lai vaino pati sevi! («Redzu, ka esi paguvis izveidot pat karaspēka daļu. Kā pie jums, bruņiniekiem, tā- das_ apakšvienības sauca?») Lai vaino pati sevi. Galu galā, es esmu normāls un patstāvīgs cilvēks. Jau sen esmu pieradis pie domas par vientulību un lieliski iztikšu bez Annas, tā gan! («Georg, vai esi pārliecināts, ka viņiem patiešām bija automāti? Līdzīgi? Jā, tu jau neesi speciālists… Labi, Georg, nepārdzīvo, domāju, ka paši drīz visu ieraudzīsim, turklāt ļoti drīz.») Jā, iztikšu bez viņas! Tā ir pat labāk: patiešām, nevar tādā situācijā noņemties ar kaut kādu liriku! («Nikodim, vai varēsi mūs aizvest uz to vietu, to klajumu, kur dreb zeme? Jo raugi… Atcerējos traucējumus, kas man neļāva saistīties ar kuģi un ir jūtami arī pašlaik, un man rodas dažas hipotēzes.») Jā, bet viņa, kļuvusi vecāka, sapratīs, ka neviens viņu vairs nemīlēs tā, kā būtu mīlējis esl.Eh, lai rauj viņu galu galā jods! («Nē, Uve, viņi saka, ka Šuvalovs. aizvests uz galvaspilsētu, protams, ir labi, ka Piteks palicis tur…») Gana par to, aizmirsīsim. It kā nekad nebūtu bijis. Man taču jābūt savam pašlepnumam! («Starp citu, vai visi jaunieši atrodas šeit?»)

Šo pēdējo jautājumu es uzdevu pēc iespējas nevērī- gāk.

— Gandrīz. Daži devušies uz mežu sēņot. Arī ogu tiem sagribējies. Kamēr tevis nebija, ieradās vēl kādi piecpadsmit.

— īsta partizānu vienība. — Es pavīpsnāju. — Tātad uz .mežu?

— Nebaidies, kaptein. Esmu izlicis posteņus. Mūs nepārsteigs nesagatavotus.

— Tas ir labi, draugi. — Ar atvieglojumu sajutu, ka sāku nomierināties. Ja viņai patīk klaiņot pa mežu kopā ar velns zina ko un meklēt sēnes — tā ir viņas personīgā darīšana. Viņai savas rūpes, mums — savas. — Padomāsim ..,

Bija ko padomāt.

Pirmkārt — mums gatavojās uzbrukt. Mobilizāciju neizsludina tāpat vien. Vai nu tai ir morāli iebiedinoši jāiedarbojas uz hipotētisko pretinieku, vai arī cilvēki patiešām gatavojas karot. Pirmais bija izslēgts: mēs nebijām naidīgas lielvalstis, un tādā veidā mūs baidīt nebija jēgas. Atlika otrais: viņi gatavojās nopietni cīnīties — acīmredzot ar mums, jo vairāk nebija, ar ko. Tieši tas arī bija visinteresantākais.

— Pārdomāsim kopā. Ja viss. vērsts pret mums, un tā droši vien arī ir, tad kāpēc mēs piepeši esam izpelnījušies tādu uzmanību un ievērību?

— Kā — kāpēc? — brīnījās Uve Jorgens. — Tāpēc, ka mēs esam šeit.

— Tas ir prestiža jautājums, bet tāpēc vien nesāktu izdalīt ieročus.

— Mēs tomēr esam ielīduši, kur nevajag, un atraduši …

—• Tas tiesa. Bet padomājiet visi: vai viņi patiešām sāktu taisīt tik lielu troksni dēļ veca kuģa?

— Tu taču pats zini, ka viņi pauž uzskatus par izcelšanos …

— Jā, bet mēs neesam mēģinājuši tos apgāzt, mēs neejam uz ielas un nekliedzam, ka viņu senči nav dzimuši pudelē, bet ieradušies šurp ar kuģi…

— Tomēr, kaptein, viņi baidās, ka tas var notikt!

— Nē. Viņi nav muļķi un saprot: tiklīdz mēs iznāk- slm no meža un ieiesim pilsētās, mūs tūdaļ satvers. Viņi saprot, ka mūsu vienīgā iespēja saglabāt sevi ir palikt šeit.'

•— Kā tu zini, ka viņi tā domā?

Viņi taču ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņu saprātam ir tāda pati izcelsme, un tas iekārtots tāpat. Ja viņi būtu kaut kādi posmkāji… Taču viņi — tie esam mēs paši.

— Pieņemsim, ka tavos spriedumos ir zināma loģika, — Uve Jorgens atzina. — Tad kāpēc viņi patiešām gatavo savu karaspēku — kā tas pie viņiem var saukties, vai nacionālā gvarde, folksšturma vienības, vai tautas zemessardze?

«Ak, Uve, Uve,» es nodomāju. «Tu pavisam zaudē sirdsapziņu. Kļūsti nekaunīgs, mīļais Bruņiniek … Lai gan — kā tev būtu jābaidās? Vai manis? Mēs šeit esam vienādā stāvokli, un tikai gadījuma pēc es esmu kļuvis par kapteini. Iespējams, ka tu būtu pat labāks kapteinis, lai gan tas droši vien nenovestu pie labāka gala… Labi, Uve, lai tas viss pagaidām paliek starp mums — nejauksim mūsu strīdā pārējos.»

— Nosaukums jau nav galvenais. Kāpēc viņi to dara? Pagaidām varu iedomāties tikai to,.ka, paši to nezinādami, esam atklājuši kaut ko nozīmīgāku par vecā kuģa vraku, pat ja te būtu glabājies vesels ducis automātu. Starp citu, viņi par tiem nebija zinājuši, — tad ieroči šeit neatrastos.

Uldemīr, es piekrītu — viņi nezināja par ieročiem. Tātad mūsu rokās atrodas kaut kas svarīgs, žēl tikai, ka mums nav priekšstata par to, kas tas īsti ir.

—- Un mēs nezinām, kā tādu priekšstatu iegūt.

— Svēta patiesība, kaptein, — nezinām gan. Varbūt atklāsim konkursu par labāko minējumu?

Mēs visi mazliet pasmējāmies — lai parādītu cits citam, ka nemaz neesam zaudējuši pašpaļāvību. - •

•— Tā ir neskaidrība numur viens, — es pēcāk teicu, pūlēdamies vismaz kaut kā sistematizēt mūsu mērķus un uzdevumus. — Tālāk. Jūs paklaiņojāt pa valsti un sapratāt — cilvēki nemaz negribēs vienkārši tā celties un iet projām no šejienes.

Cits pēc cita viņi pamāja.

— Kas tad mums atliek?

Pēc klusuma brīža Uve palūkojās manī.

— Viss, ko mūsējie uzzinājuši, pagaidām liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi. Tātad viņi ir mierā ar valdību. Viņi ievēro likumus.

— Ja parādīsies likums, kas liek celties un iet, vai viņi celsies un līdīs kravas tilpnēs?

— Es domāju — jā, — Uve Jorgens teica.

— Velns zina — gribētos cerēt… Mūsu uzdevums sāk izskatīties šādi: tomēr jāuzņem kontakti ar valdību, jāataino stāvoklis un jāpanāk, lai viņi paši organizē evakuāciju.

— Mēs taču no paša sākuma …

— Pagaidi, — es iebildu. — Nepārtrauc. Jā, mēs no paša sākuma pūlējāmies iegūt tādus kontaktus. Tomēr Šuvalova un Piteka mēģinājumi pierādīja, ka ar legālām, diplomātiskām metodēm neko nepanāksim: kamēr saskaņosim savu vizīti ar visām vietējām instancēm, nebūs vairs, par ko runāt.

— Tieši tā. Ja saskaņotu.

— Tas nozīmē, ka legālās metodes neder. Jārīkojas citādi.

— Ak, kaptein, pašlaik tu man patīc daudz vairāk,— noteica Uve ar to smīniņu, kuru tā nevarēju ciest. — Vai zini? Pavēli man stāties ar viņiem kontaktos. Es to nokārtošu.

— Tev, Uve Jorgen? Vai nesavārīsi ziepes? Tas nav nekāds krusta karagājiens!

— Starpība nav liela, bet esi mierīgs. Visu nospēlēšu kā pēc notīm.

•— Nu … Lai tad notiek. Kā tu rīkosies?

— Neesmu diplomāts un spriežu vienkārši. Stāšos kontaktos ar Sargātājiem vai Sargātāju — nezinu, cik šo tur patiesībā ir — un piespiedīšu viņus uzmanīgi uzklausīt Šuvalovu.

— Tas ir prātīgi. Necenties izskaidrot pats: lai atrod Šuvalovu. Viņi jāpārliecina ar formulām, nevis ar dūri.

— Pēc tam tie izdos likumu, vai kā nu tas pie viņiem saucas, bet mēs pacentīsimies, lai par to uzzinātu visi.

Es padomāju.

— Un ja viņi tādu likumu neizdos?

— Pats taču teici: viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs…

— Tieši tā. Vai tu viņu vietā būtu izdevis tādu likumu?

— Kas cits man atliktu? — Viņš atkal pavīpsnāja un piemiedza acis.

— Es gan neesmu pārliecināts, ka būtu izdevis. Redzi, Uve Jorgen, mūsu audzināšana mazliet atšķiras…

— Viņiem būtu daudz labāk, ja viņi izrādītos līdzīgi man, — Uve Jorgens ļoti nopietni sacīja.

— Šajā konkrētajā gadījumā — jā. Taču neaizmirsti: viņi ir ne tikai suverēna valsts, bet turklāt arī vienīgā valsts šeit. Līdz šim to neviens nav iekarojis. Viņiem nav bijis iespējas mācīties paklausību …

— Tieši tas jau viņiem kaitēs.

— Bruņiniek, vai tu tā domā?

— Atceries Kortesu. Ar niecīgu grupu iebrucēju viņš iekaroja impēriju tikai tāpēc, ka līdz tam to neviens nebija iekarojis! Bet mūsu daudz cietušajā Eiropā viņš nebūtu ieņēmis pat nieka grāfisti: tur jau izsenis pieraduši kost pretī.

— Var jau būt, var būt. Es daudz sliktāk par tevi izprotu iekarojumu teoriju, — atzinos. — Paļausimies uz tavu pieredzi. Taču vismaz teorētiski mums jāparedz arī tāda iespēja, ka viņi principa dēļ vai arī aiz kādiem citiem apsvērumiem atteiksies izpildīt mūsu lūgumu,

— Mūsu prasību.

— Nē, tu noteikti neesi diplomāts. Šuvalovs, bez šaubām, to nosauks par lūgumu. Būtībā, vienalga, mēs turam pistoli viņiem pie deniņiem. Pat ne mēs: pati dzīve. Daba. Astrofizika. Viss.

— Uldemīr, tu progresē!

Tā mēs mētājāmies vārdiem, bet pārējie ekipāžas locekļi klusi un uzmanīgi klausījās, un viņu sejas palika mierīgas.

— Jā, Bruņiniek, es progresēju. Taču atkārtoju vēlreiz: kas notiks, ja viņi tomēr atteiksies?

— M-m… Atceries, kaptein, ko darīja vecajos labajos laikos, ja valdība atteicās izpildīt ultimāta prasības?

— Centās izveidot jaunu valdību. — Es pasmīnēju.

— Tieši tā.

— Ar jebkuru metodi: valsts apvērsumu, pārvēlēšanām …

— Un ar revolūciju, kaptein, vai ne? Kāpēc tu kautrējies izrunāt šo vārdu?

— Es nemaz nekautrējos, Uve Jorgen. Tikai atceros revolūciju vēsturi un zinu, ka tās netop triju dienu laikā. Revolūcija ir daudzu cilvēku ilga un nopietna darba rezultāts noteiktos apstākļos. Turklāt — revolucionārā situācijā.

— Nezinu, man, kā pats saproti, to nemācīja.

— Tas, par ko tu domā, nav revolūcija.

— Sauc kā gribi: dumpis, nemieri, sacelšanās, pučs… Tā vai citādi, ja viņu valdība negribēs glābt savu tautu, nāksies šo valdību nomainīt.

— Uve Jorgen, tu jau zini — kad mūsu puiši viņiem pūlējās šo to izskaidrot, tiem neticēja un tos nesaprata. Acīmredzot ar viņu zināšanu līmeni ir grūti saprast, bet vēl grūtāk — noticēt. Te būtu jāsāk no tālienes, tautai kļūtu skaidrs, no kā mēs baidāmies un kā vāi cenšamies. Vispirms viņi jāizglīto tā, lai viņi spētu s prast. Tam vajadzīgi gadi un gadu desmiti, kuru mum nav. Taču pat vienkāršam dumpim nepieciešams kaui kāds mērķis, lai cilvēki pēkšņi celtos un ietu. Nepieciešams cilvēkiem izprotams un tuvs mērķis… Vai mums ir tāds sauklis? Kā tu domā? Kā jūs visi domājat?

Brīdi mēs visi klusējām, tad Mūks nomurkšķēja:

— Ja tos varētu pievērst dievam …

— Izbeidz, — es teicu. — Tā nav godīga spēle.

— Visa mūsu spēle ir negodīga.

— Nē, jo mūsu patiesais mērķis ir cēls: mēs gribam viņus izglābt. Taču padomā par to: aizvedot ļaudis no šejienes, mēs viņus nogādāsim sabiedrībā, kur dieva ideja sen mirusi. Jaunajos apstākļos viņiem jau tāpat būs pietiekami daudz sveša un neierasta, kāpēc gan viņu likteni padarīt vēl smagāku?

Mūks paraustīja plecus:

— Cita ceļa es nezinu.

— Turklāt — vai viņi maz sapratīs tavu dieva ideju?

— To es nezinu, — viņš negribīgi atteica. — Tomēr ne jau uzreiz, ne uzreiz. Lai ticētu, cilvēkam ir jānonāk pie dziļas pārliecības …

•— Skaidrs,, tātad tas atkrīt. Kas vēl?

— Cilvēki visvieglāk pieņem jaunas idejas, kad tie ir badā un trūkumā, — domīgi teica Uve Jorgens. — Ne jau velti,..

Viņš nepabeidza, bet es sapratu, ko viņš bija domājis.

— Iespējams, Uve, ka tā ir. Taču viņi, cik mēs varam spriest, nav badā.

Bruņinieks izstiepa apakšlūpu.

— Grūti noorganizēt pārpilnību. Bet badu… Maize i Odz degt.

. Mūks sažņaudza smagās dūres.

1 — Es jums gan dedzināšu! — viņš sacīja tādā balsī, it kā to kāds būtu sagrābis aiz rīkles. — Visiem galvas sašķaidīšu!

Viņš nejokoja — to visi uzreiz saprata. «Ak,» es nodomāju, «mūsu elastīgā, draudzīgā ekipāža! Labi vēl, ka nav neviena no malas …»

— Labi, Nikodim, — nomierinoši sacīju. — Tas taču bija joks. Neviens netaisās …

— Joks! — Mūks nikni noteica. — īsts lielceļa laupītāja joks!

Georgs bilda:

— Nezinu, kāpēc jūs to visu gribat darīt. Daudz lieka. Var vienkāršāk. Kas gribēs — tos aizvest. Kas negribēs — atstāt. Vai izkaut. Lai neatrunā pārējos.

Viņš to pateica pilnīgi mierīgi. *

— Vai tu domā, ka izkaut ir tik vienkārši? — es vaicāju.

— Ļoti vienkārši, — viņš pamāja.

— Un tu pēc tam varēsi mierīgi gulēt? Viņš sacīja:

— Ja vien pirms miega nebūšu ēdis pārāk daudz gaļas.

«Cilvēces rītausma,» es nodomāju. «Jaukā Hellāda, saviesīgie dievi. Un vispār — zelta laikmets.»

— Heil Hellāda! — uzsauca Uve Jorgens un, samie- dzis acis, pavērās manī, kā es reaģēšu uz viņa erudīciju.

Bet es to palaidu gar ausīm, man pašlaik bija svarīgāki jautājumi.

— Nepārēdies, — it kā pa jokam devu spartietim padomu, lai gan jutos ļoti nelāgi. Starp citu, nebija jēgas uz viņu apvainoties, jo vairāk — sašust.yļņ§ būtu visus iznīcinājis — tāda bija viņa laikmeta' t^a; kaut arī tagad viņam iemācīts lasīt galaktiskās k&tes un precīzi aizvadīt kuģi, kur nepieciešams, viņš Lv pārmainījies. Pat mūsdienu zinātnes virsotņu apguv» nedara cilvēku humānāku, un tas bija zināms jau se* pirms manis.

— Labi, kaptein, — Uve Jorgens noteica. — Neskumsti, labākie lēmumi vienmēr rodas ekspromta veidā. Protams, ja pirms tam par tiem kārtīgi padomā. Vai mēs beidzām?

— Pagaidi, — es sacīju. — Ne velti biju mežā. Varbūt mums noderēs tas, ko tur redzēju, lai gan pašlaik vēl nezinu, tieši kā. Tur ir citas civilizācijas pēdas. Arī mūsējās, no Zemes — tās pašas ekspedīcijas pēcteču pēdas.

— Nav izdzīvojuši?

— Iznīcināti.

— Vai bijis karš? — Georgs kļuva uzmanīgs.

—• Drīzāk uzbrukums no slēpņa.

— Mēs uzmanīgi klausāmies, — teica Bruņinieks. .

Izstāstīju viņiem, ko zināju.

— Tā, — Georgs tad sacīja. — Pašlaik viņi nemāk vai negrib nonāvēt, bet agrāk acīmredzot ir mācējuši. Tikai kas mums par daļu?

Mūks bargā balsī lēni noteica:

— Tie tiks piemeklēti par saviem grēkiem līdz septītajai' paaudzei, pat līdz septiņreiz septītajai!

— Vai nesaprotat? — Bruņinieks vaicāja. — Kaptein, tev rokās visi trumpja dūži! Ko te vairs domāt!

— Tu zini, ka es zoli nespēlēju, — atbildēju.

Uve Jorgens saviebās.

—■ Tu žēlojies, ka tev nav ar ko sacelt cilvēkus, —

viņš atgādināja. — Viņi šeit ir tik kārtīgi… Tādā gadījumā, vai gan ir vēl labāks iemesls, lai gāztu valdību?

Derīga doma, — atbildēju — un noriju visu to, ko gribēju piebilst.

Jo no meža iznāca sēņotāji, un viņu vidū bija Anna, par kuru jau biju nolēmis, ka viss cauri, lai dzīvo, kā zina. Taču, viņu ieraugot, man uzreiz aizrāvās elpa un es tūlīt sapratu, ka visi mani spriedumi ir tīrās muļķības, ka pat ar visstingrāko loģiku nevar nogalināt mīlestību, tāpat kā ar visstingrāko loģiku to nevar izraisīt.

— Labi, beidzam, — es pateicu, piecēlos un gāju viņai pretī. ,

* * *

Mēs satikāmies, it kā nekas nebūtu bijis, vismaz no malas tā bija jāizskatās, tikai neesmu pārliecināts, ka man izdevās sasniegt tādu efektu. Anna smaidīja, bet es tūlīt sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Iespējams, viss būtu labi, ja mēs būtu varējuši tiekoties uzreiz mesties viens otram ap kaklu, saskūpstīties, iečukstēt ausī nesakarīgus mīļvārdiņus. Taču neviens no mums pirmajā brīdī nebija pārliecināts par to, kā izturēsies otrs, turklāt visi blenza uz mums, ūn mēs cienīgi sasveicinājāmies, un brīdis bija palaists garām.

— Kā tev klājas? — viņa pieklājīgi apvaicājās, un es atbildēju:

— Kā redzi, nekas. Un tev? Vai esi nogurusi?

— Nogurusi gan, — viņa atteica.

Mirkli mēs vēl pastāvējām, tad viņa pamāja:

— Es nu iešu.

Pagāju malā, lai palaistu viņu garām, apgriezos un sāku iet blakus. Negribējās izrādīt, ka mums radušās nesaskaņas.

Pie telts pavaicāju:

— Vai pusdienas dosi?

— Jā, — viņa lietišķi atteica. — Mežā daudz sēņu. Paskaties.

Viņa pacēla kurvīša vāku, es ieskatījos un pārliecinājos, ka sēņu patiešām daudz. Pēc brīža es teicu: — Nu, tad jau labi… — pagriezos un devos pie savējiem. ■

Man bija kas darāms, un es viņiem sacīju:

— Vēl ir laiks. Klausies, Mūk, vai tas tālu no šejienes?

— Meža klajums? Kājām — pusstundu.

— Ejam.

Viņš piecēlās. Uve Jorgens paziņoja:

— Nē, pietiek blandīties pa mežu bez apsardzes.

Es iebildu:

— Goda sardze nav vajadzīga — nav jau oficiāla vizīte.

— Neaizmirsti, — viņš atgādināja, — ka mums nav pieteikts karš un mēs nezinām, kad mums uzbruks.

— Ko tu gribi?

— Pirmkārt, iet jums līdzi. Otrkārt, četri puiši ar automātiem mums netraucēs.

Man bija vienalga, un es atbildēju:

— Lai tā notiek.

Uve Jorgens nokomandēja, un četri milzum lepni zēni acumirklī satvēra savus automātus.

— Tikai palūdz, lai viņi nejauši nenošauj mūs, — es brīdināju.

— Neuztraucies, — viņš atbildēja. — Vietējiem puišiem stipri nervi.

— Tas ir vissliktākais, — atteicu. — Cilvēkus ar stipriem nerviem grūtāk par ko pārliecināt,

— Toties viņi vieglāk pārliecina citus. — Uve pasmīnēja.

— Tas nozīmē, ka tu jau esi viņus iemācījis šaut uz cilvēkiem?

Viņš paraustīja plecus.

— Nav bijis izdevības. Nur vai ejam? — Viņš pakāra automātu uz krūtīm un uzlika uz tā plaukstas.

Kad bijām gabalu pagājuši, es sacīju:

— Kā tev patīk mežā? Svētlaime, vai ne?

Patiesi, te bija jauki, ja vien nedomāja par mūsu rūpēm. Mūsu solu iztraucētie putni pacēlās spārnos un tagad trokšņoja koku vainagos, kāda sīka četrkājaina radība ņēmās pa krūmiem. Šāvienu izbiedēta, tā bija pieklususi, bet tagad atkal kļuva mundra.

— Sākumam diezgan labi, — Uve Jorgens atteica, — bet te nav nekādas kārtības. Saprotu, ka viņiem nav laika par to domāt, taču es būtu te iecēlis krietnu mežsargu.

Sākumā noskaitos, bet pēcāk nodomāju, ka mežsargs te patiešām nekaitētu.

Tālāk gājām klusēdami. Kritalas kraukšķēja zem kājām. Mūks kaut ko murmināja sevī, meklējot paša atstātās zīmes.

Pēc četrdesmit minūtēm mēs nokļuvām meža klajumā.

— Esam klāt, — Mūks paziņoja. — Šeit ir stiga, bet tā otra aizaugusi.

Mēs pārliecinājāmies ka tā arī ir.

— Tagad paklausieties viducī.

Zeme gan nedrebēja, bet bija jūtami siltāka nekā citur, - un, pieliekot pie tās ausi, varēja dzirdēt dobju dūkoņu.

— Kā rīkosimies? — lietišķi novaicāja Nikodims.

Es padomāju.

— Darbojas kāda iekārta. Diez vai tā ir jaunāka par kuģi. Un, ja te kādreiz bijuši nemierīgāki laiki, tad diez vai tā nav nodrošināta pret nejaušībām.

Uve Jorgens izteica savu minējumu:

— Šeit jābūt kādai viltībai, kā lādītē ar slepenu slēdzi — nospied pogu, un izlec velniņš… — Viņš norūpējies pagrozīja galvu. — Un labi, ja tikai velniņš. Bet ja nu fugass?

— Izpētīsim, — es piekritu.

Mēs gandrīz vai rāpus ņēmāmies pētīt klajumu — divi vien, jo pārējie neko nesaprata. Ja viņi arī būtu ko atraduši, tad tik uņ tā tam nepievērstu uzmanību. Mēs okšķerējām minūtes divdesmit, pēc tam Uve noteica:

— Nē, nevar būt.

— Kas?

— Nevar būt nekā slepena. Lai arī kas tur atrastos, tas noteikti ir ierīkots uz ilgu laiku. Tāpēc nekādas lamatas nemaskētu zālē. Pārāk riskanti.

— Jā, laikam gan.

— Pameklēsim mežmalā.

— Maz ticams, Bruņiniek. Koki arī aug un mirst.

— Sapratu. Tātad tas nav koks.

— Kas tad?

— Kaut kas ārēji līdzīgs kokam. Celmam. Vienalga, kam.

—• Pameklēsim, — es piekritu.

Mēs pameklējām. Nekā nebija.

— Vai meklēsim plašāk? — es vaicāju, jau iepriekš šauboties.

— Veltīgi. — Viņš nosprauslojās. — Kā redzams, viņiem ir sava, civilā loģika.

— Ko tad lai dara?

— Laikam tomēr jārok, — Uve Jorgens teica.

<— Neesam paņēmuši lāpstas, — ar nožēlu sacīja Nikodims.

— Paņemsim un atnāksim vēlreiz.

— Neko citu neizdomāsi. Interesanti, kas tur no-, slēpts.

— Interesanti gan. Ejam.

Mēs devāmies uz nometni.;

* * *

Pēc pusdienām puiši aizgāja nomaifnt posteņus. Pārējie likās nosnausties. Dzīve ritēja kā kūrortā, un negribējās domāt par to, ka zvaigznei pieaug spiediens, bet drošības vārstulis sabojājies. #

— Anna, — es sacīju, — ejam aprunāties.

Viņa uzreiz piekrita:

— Ejam. '

Mēs gājām pa mežu, un es nezināju, ar ko sākt. Arī

viņa klusēja.

— Klausies, — beidzot uzrunāju viņu pa jokam dusmīgā balsī, — kas tā par modi — klaiņot ar puišiem pa mežu?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Tas nav bīstami.

— Kāpēc?

— Nav nopietni.

— Vai ar mani ir nopietni?

Viņa brīdi klusēja, pēc tam, arī it kā jokojot, teica:

— Skaties — palaidīsi garām.

— Vai tevi?

— Mani.

— Anna .. ?

— Nevajag, — viņa atteica.

321

— Tātad — viss cauri?

11 — 2043

Nē, — viņa tūlīt pat atbildēja. — Man ar tevi ir interesanti.

— Tad jau., <

— Nē, tā nevajag.

Man nolaidās rokas. Pēc tam es viņai teicu:

— Vai zini, par tēvoci es nederu.

— Muļķis, — viņa atcirta.

— TOC \o "1-3" \h \z Es?

— Tu.

— A!

Pēc brīža es jautāju:

— Varbūt paskaidrosi man, kas notiek?

— Nekas. Tāpat vien.

— Kāpēc tad… — iesāku un tūlīt pat sapratu, ka par to kaut ko vaicāt patiešām ir muļķīgi.

— Labi, — es drūmi sacīju. — Vai paklaiņosim vēl?

— Jā.

Gājām tālāk.

— Tu pat nevari iedomāties, cik daudz bija darba.. s

— Es taču tev nevaicāju.

— Vai tiešām tu domā, ka es ,,.

— Es domāju, ka neesmu tev vajadzīga, — viņa auksti teica.

— Kā tu vari? ..,

— Vai tu nevarēji no turienes pat parunāt?

— Nevarēju. Nebija sakaru! Kutera nebija!

— Nē, varēji gan, — viņa spītīgi atbildēja.

Es neko vairs neteicu, jo viss bija pateikts. Pagājām vēl kādu gabalu.

— Vai neiesim atpakaļ? — es vaicāju. Viņa klusēdama pagriezās apkārt.

Tajā brīdī mēs izdzirdējām šāvienus tajā pusē, kur atradās posteņi.

* * *

Paskatījos un uz mirkli sastingu! pa stigu virzījās Jaudis. Viņi bija apbruņoti ar neizskatīgām, sma'gām šautenēm. Daži turēja rokās pīķus.

Domāt nebija laika. Satvēru Annu pie rokas.

*— Uz nometni! Ātrāk!

Skrējām, cik jaudas, atkāpjoties no pretinieka pārspēka. Nometnē jau visi bija kājās. Uve Jorgens tomēr bija paguvis puišiem šo to iemācīt, katrā ziņā viņi ātri ieņēma pozīcijas, un es pat teiktu, ka ar sajēgu. Sagatavoja ieročus kaujai. Taču visu automātu stobri bija notēmēti debesīs.

Uzbrucēji tagad tuvojās no visām pusēm īsiem pār- skrējieniem starp kokiem. Palika iespaids, ka esam aplenkti.

Izņēmu pistoli, ielaidu patronu stobrā un izstiepu

roku.

Cilvēki ar šautenēm tuvojās. Pagaidām tie atradās ap sešdesmit metru attālumā, bet es zināju, ka no manas pistoles var trāpīgi šaut ne tālāk par divdesmit pieciem, trīsdesmit metriem. Citādi tā būs patronu tērēšana. Gaidīju, lai ,tie pienāk tuvāk, un nesteigdamies izvēlējos mērķi.

Pienāca Anna. Apstājās. Parāvu viņu aiz rokas:

— Netēlo nekustīgu mērķi!

Viņa bez steigas nogūlās un ziņkārīgi apvaicājās:

— Ko jūs tagad darīsiet?

Patiešām — ko, es nodomāju.

īi*

323

Es te gulu svešas planētas smiltīs un gatavojos šaut uz cilvēkiem, kuri to apdzīvo. Uzskatīju, ka esmu atlidojis tos glābt, bet tagad gulu un gatavojos šaut uz tiem. Un nonāvēt. Jo tad, kad biju karavīrs, mani mā

cīja: jāšauj nevis garām, bet tieši mērķi. Ienaidnieks jānonāvē, citādi tas nonāvēs tevi.

Vai šie cilvēki bija mani ienaidnieki?

Es biju svešs viņiem, viņi — man.

Varbūt viņu vaina bija tā, ka viņi traucē mums viņus pašus izglābt?

Bet vai cilvēks jāglābj par jebkuru cenu — pat par viņa dzīvības cenu?

tai iet bojā pasaule, ja vien uzvar taisnība?

Vai tikai nav kaut kā citādi?

Viņi bija četrdesmit metru attālumā, kad es piecēlos.

Piecēlos, iebāzu pistoli kabatā un kādu pusminūti skatījos uz viņiem, bet viņi — uz mani. Viņi- neapstās jās, nepalēnināja gaitu.

• Atskatījos un mūsu puišu sejās ieraudzīju atvieglojumu. Vietējo puišu, nevis ekipāžas sejās. Tie gulēja mierīgi. Mūks bija nolicis automātu malā un, atbalstījis zodu plaukstās, it kā sauļojās, bet pārējie joprojām turēja Ieročus kaujas gatavībā.

Es gaidīju. Beidzot no uzbrucējiem nodalījās viens cilvēks un, vicinot virs galvas rokas, devās pie mums. Viņam nebija ieroča. Parlamentārietis, es sapratu. Tiesa, bez balta karoga. Bet kā gan tie varēja zināt, ka tādos gadījumos pienākas nest baltu karogu un, cik spēka, pūst taures?

— Dod šurp, — teicu Mūkam.

■—Ko? -

— Automātu.

Nepieceldamies viņš man to pasniedza. Uzmetu automātu uz muguras.

— Iešu tev līdz, — paziņoja Anna. Viņas sejā bija ziņkārība.

— Tikai pamēģini, — piedraudēju un devos pretī parlamentārietim,

Satikāmies netālu no mūsu pozīcijām.

— Klāj vaļā, — es viņam tīšām parupji teicu. — Ko tev vajag?

Viņš. tomēr manā uzrunā laikam neatrada nekā ap-, vainojoša.

— Jums jāpadodas, — viņš sacīja.

— Ak tā? — brīnījos.

— Jā, — parlamentārietis apstiprināja. — Vai proti karot? Tad skaties: mēs esam jūs aplenkuši. Jūs esat • zaudējuši. Tātad jums jāpadodas. Citas izejas taču nav?

— Kā to ņem, — es šaubījos.

Viņš apvilka ar roku loku, tad pacēla pirkstu:

— Tu taču redzi — mēs esam visapkārt jums. Tas ir aplenkums. Tādos gadījumos jāpadodas.

Nopūtos.

«Nabaga cilvēki,» es nodomāju. «Ko jums nozīmē karš? Tādu kā šaha spēli. Viss stingri pēc noteikumiem. Gājieni, kas nav noteikumos,paredzēti, netiek ņemti vērā. Bezcerīgās pozīcijās jāpadodas, nevis jānovilcina tik ilgi, līdz tev piesaka matu. Čempionāts solīdā līmenī. Ļoti labi. Jūs ne ar vienu neesat karojuši. Jums nav, ar ko karot. Un nevajag arī. Bet kāpēc tie, kuri jūs tagad sūtīja, jums nepaskaidroja, ka kauja nav šaha spēle un tā noris pēc noteikumiem, kas rodas spēles gaitā?»

— Ahā, — skaļi noteicu. — Tātad mums jāpadodas. Kas ar mums tad notiks?

Viņš pasmīnēja.

— Droši vien jums visiem būs jāparokas pa Karstajām Smiltīm, — viņš gandrīz vai jautri pavēstīja. — Būvēsiet tur torņus. Tā gan. Varbūt tad tu un visi pārējie sapratīsiet, ka nedrīkst līst tur, kur aizliegts.

— Varbūt tad arī sapratīsim, — es piekritu. — Tomēr šajā pozīcijā vēl var spēlēt. Piedāvāju neizšķirtu.

Viņš nesaprata:

— Ko?

Neizšķirtu, — atkārtoju, — Tu savāc savas figūriņas un lasies prom.-

— Bet jūs?

— Mēs paliekam šeit. Mums te ļoti patīk, vai sa« proti? Mēs taisāmies te palikt, teiksim, vēl divas diq« nas. Pēc tam vari atnākt un pacelt savu karogu: mēs te vairs nebūsim. Vai sarunāts?

— Jūs nedrīkstat šeit palikt, viņš paskaidroja, — Tas ir aizliegts, vai tad nav skaidrs?

«— Labi, es drūmi sacīju, sapratis, ka ar loģiku te nebūs līdzēts. — Pēdējo reizi vaicāju: vai jūs aizvāksieties no šejienes paši jeb vai būs jūs jāaizdzen?

Tagad viņš saprata, ka es runāju nopietni.

— Vai patiešām tu negribi padoties?

— Neredzu iemesla.

— Tad, * < tad jums būs daudz sliktāk! Jūs varbūt netiksiet cauri ar Karstajām Smiltīm vien,, t Jums būs ļoti slikti,

— Tiem, kuri paliks dzīvi, — es atbildēju.

Kamēr mēs apmainījāmies ar šīm laipnībām, es domāju:

«Kāpēc? Kāpēc man jānotur pozīcijas, ja es nezinu, kas tajās vērtīgs? Kāpēc karu nevar pārtraukt, to nemaz nesākot? Kāpēc es lienu šajā simpātiskajā, bet iznīcībai lemtajā klosterī ar saviem noteikumiem?»

«Tāpēc,» es pats sev atbildēju, «ka te atrodas kaut kas tāds, kas viņiem ir ļoti svarīgs. Ne jau šiem zemniekiem ar kramenīcām — viņi zina- tikai to, ka šeit nedrīkst atrasties, un steidzas mūs pārliecināt, ka spēle zaudēta, lai arī paši ātrāk tiktu prom no aizliegtās joslas. Nē, ne jau viņiem, bet tiem, kuri viņus sūtīja. Mēs esam nejauši uztaustījuši kādu'sāpīgu vietu viņu organismā. Tiem, kuri sūtīja šurp kaujas vienību, sāp, un tie grib tikt no sāpēm vaļā.

Taču ir arī derīgas sāpes. Ja. nu mēs tomēr nesapratī- simies ar vietējiem varas orgāniem? Neko nepierādīsim, ne par ko nepārliecināsim? Tādā gadījumā — ja mēs patiešām gribam, lai muļķīgie šejienes iedzīvotāji dzīvotu ilgāk nekā viņu planēta — mums nāksies tos evakuēt ar spēku. Un Uvem Jorgenam taisnība — vispirms jāpanāk valdības piekrišana. Nē, mēs nevaram noņemt pirkstu no turienes, kur, iespējams, esam nejauši piespieduši viņu artēriju… Mēs paliksim šeit.»

— Klausies, — parlamentārietis neapmierināts teica,

— vai neredzi, ka gaidu? Kā tev šķiet, cik ilgi es varu tā stāvēt?

— Labi, — es sacīju. — Tagad ņem vērā, ko teikšu, un iegaumē kā nākas, neko nesajauc. Mēs no šejienes neiesim prom. Vismaz pašlaik ne. Dodies pie saviem komandieriem. Saki, ka mēs runāsim tikai ar viņiem — visaugstākajā valsts līmenī. Vai saprati?

— Nē, — viņš vaļsirdīgi atbildēja. — Jums jāpadodas, kāpēc tu vēl izvirzi kaut kādus noteikumus?

Es atmetu ar roku — viņam nebija iespējams neko iestāstīt

— Tu tomēr atceries to, ko tev teicu, — es sacīju.

— Pacentīšos, lai tu no šejienes aizkļūtu dzīvs un pēc iespējas vesels. Tu manus vārdus nodosi priekšniecībai. Saprati? Tagad vācies.

Negarantēju, ka viņš burtiski visu saprata, bet mans tonis bija nepārprotams. Tomēr atbildes vietā viņš tikai pasmaidīja.

— Ko tu runā! — viņš teica. —■ Paskaties: tavējie jau gatavi padoties! Viņi taču zina, ka esat zaudējuši!

Paklausīju padomam un atskatījos.

Patiešām, mūsu gvarde jau bija pametusi savas pozīcijas, atstājusi automātus guļam smiltīs. Jaunie brašuļi bija nolēmuši, ka vajag padoties pēc tiem noteikumiem, kādi pie viņiem pieņemti. Puiši stāvēja bariņā, neapbruņoti un bēdīgi. Uve Jorgens noraudzījās viņos nikni, Georgs ar nicinājumu, bet piedot radušais Mūks laikam bija pat priecīgs, ka jaunieši nav krituši asinsizliešanas grēkā.

— Mūk! — es uzsaucu. — Savāc ieročus!

Viņš pamāja.

Es pagaidīju, kamēr viņš savāca automātus. Tad atkal palūkojos blakus stāvošajā parlamentārietī.

Tas pasmaidīja.

Nu? —■ viņš sacīja. — Vai pārliecinājies? Noliec arī savu ieroci. Lai to arī atnes šurp.

■ Lūdzam neuztraukties, — oficiālā tonī atbildēju un, lēnām noņēmis no pleca automātu, iezvēlu viņam ar laidi pa pakrūti.

Viņš to nebija gaidījis un nokrita, un sāka vārtīties smiltīs, lieliem malkiem rijot gaisu.

Es pagriezos un bez steigas devos uz kuģi. Zināju, kā viņi mugurā nešaus. Nemaz nebiju pārliecināts, vai viņi vispār sāks šaut.

Kapitulanti stāvēja, apstulbuši noraugoties manī.

— Vācieties prom, — es nikni pavēlēju.

Viņi skatījās kā nopērti kucēni.

— Kā tad tā,., — viens nomurmināja. — Viņi taču uzvarējā…

— Meitenes un zēni, jums ir veicies, — es drūmi paskaidroju. — Jūs nezināt, kas ir karš, — un jums tas arī nav jāzina. Mūciet, kurp acis rāda, un pacentieties netrāpīties ceļā karaspēkam.

— Bet jūs? — kāds neapņēmīgi vaicāja.

— Mēs spēlējam pēc citiem noteikumiem, Tie jums neder. Nu, soļos marš!

Viņi sāka lēnām iet.

— Tur ne! — uzsaucu tiem nopakaļ. — Arī tur jūs uzdursieties viņiem! Dodieties dziļāk mežā un apejiet ar līkumu!

Tagad viņi kustējās ātrāk.

Es palūkojos uz pretinieka pusi. Četri strēlnieki vilka manis nokautēto parlamentārieti uz savu aizmuguri. Pārējie atkal gatavoja ieročus kaujai.

Mēs ar Mūku ieņēmām tādu pozīciju, lai ceļš, kas veda uz kuģi, atrastos aiz mums. Sapratu, ka, iespējams, nāksies atkāpties uz turieni un nostiprināties šajā dotā.

— Nu, tēvs, — uzrunāju viņu.

Mūks nebija dzirdējis; viņš kaut ko murmināja, kā man likās, par cīņu ar pagāniem… Es pat nepasmaidīju. Katrs savā veidā noskaņojas kaujai. Man pietika ar domu par Annu.

Es pametu skatienu uz viņu. Anna, protams, nebija varējusi nosēdēt kuģī- un tagad atradās tepat blakus.

— Ko jūs darīsiet? — viņa ziņkārīgi vaicāja.

— Gribam pierādīt, ka mums vēl par agru padoties.

— Bet pretinieku taču ir vairāk?

—• Tas nekas, — atbildēju. — Toties mēs esam dzimuši laimes krekliņā.

Es nemaz negaidīju, lai viņa to saprastu.;

Taču viņa nesaprata arī daudz ko citu,

— Viņi jau jums nepiekritīs …

—• To mēs vēl redzēsim, — es atteicu, gatavojoties cīņai, jo pretinieks, attapies no pārsteiguma, sāka kārtoties uzbrukumam. Viņi to darīja ļoti skaisti un pārliecinoši un gatavojās uzbrukt trijās cieši slēgtās kolonnās. «Ložmetējnieka sapnis,» es nodomāju. «Tas jau būs slaktiņš.»

Pielēcu kājās,

Idioti, jāuzbrūk izklaidus! — es viņiem saucu* Ķēdēs! Pārskrējieniem! Kas gan uzbrūk kolonnā, ja mums ir āutomā .,,

Beigas viņi nesadzirdēja, jo nogranda zalve, un man uz galvas sāka birt skujas. Tūlīt pat sekoja otra — tāpat pāri galvām —, un, nepaklausījuši labam padomam, viņi devās uz priekšu. Viņiem aizmugurē pat atskanēja griezīgas dūdas.

Nopūtos; man bija smagi ap sirdi.

Ej prom uz kuģi, bērniņ, — teicu Annai. — Tas nav priekš tevis.

Nē, — viņa atbildēja. — Gribu paskatīties.

Ja tu to redzēsi, tu mani vairs nekad ne…

— Kāpēc tu nešauj? — viņa satraukti mani skubināja. — Viņi jau izšāvuši divas reizes, bet jūs klusējat. Jums arī jāšauj!

Es iesāņus pavēros viņā. Acis Annai dega, viņai bija jautri.

«Tā gan,» nodomāju. «Tātad mēs glābjam šo nabaga mazo, nesaprātīgo cilvēci. Dīvaini gan mēs to darām! Mums līdzi nāk bailes!» Es atcerējos «Džungļu grāmatu». Te tās ir, bailes, manās rokās — Zemes ražojums, labas kvalitātes bailes. Tēmēklis, grauds. Garām kārtām, ar izkliedi pa fronti…

Es netēmēju koku galotnēs. Tēmēju jostas vietā, kā jau karā pienākas.

Taču, pirms biju viegli nospiedis gaili, tomēr pacēlu stobru gandrīz vai pret debesīm, it kā gribētu šaut uz nolādēto zvaigzni, kuras dēļ šī putra bija ievārīta.

Nē, nedrīkst, nedrīkst šaut uz cilvēkiem, f kuri militāros jautājumos sajēdz tikpat daudz kā mazi bērni vai pat vēl mazāk, ja ņem vērā mana laikmeta bērnus, — turklāt pašlaik neviens negatavojas mani nogalināt.

Mēs spēlējām svešā laukumā, un vajadzēja spēlēt pēc viņu noteikumiem, ja vien mēs ari turpmāk gribējām sevi uzskatīt par kārtīgiem cilvēkiem.;

Es uzsaucu Mūkam un visiem pārējiem: _

— Tikai neiedomājieties šaut uz cilvēkieml

Viņi pārsteigti atskatījās, Uve Jorgens saviebās, bet Nikodims pasmaidīja.

— Nē, —viņš noteica. — Es viņus tikai pabaidīšu.

Viņš notēmēja uz koku galotnēm un izšāva kārtu.

Uz pretinieku galvām nobira čiekuru lēvenis. Čiekuri

nenogalina.

Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši viņu noteikumus, kļuva skaidrs, ka tā būs spēle pie vieniem vārtiem: viņu bija pārāk daudz, bet mēs visu laiku spēlējām vienā sastāvā un patronu arī mums nemaz tik daudz nebija. Turklāt — es jau iepriekš zināju, ka tā būs — uzbrucēji pakāpeniski nonāca azartā, un lodes svilpa aizvien tuvāk mums, dobji atsitoties pret stumbriem vai plak- šķot smiltīs. Viņi varēja mūs arī ievainot, protams, nejauši, bet mūsu bija pārāk maz, lai mēs varētu atļauties zaudēt cilvēkus pat nejauši.

— Paliec šeit, — liku Nikodimam. — Bet tu, Anna, lien man pakaļ.

Viņa paklausīja, lai gan diez vai tas viņai bija patīkami. Es pielīdu pie Uves Jorgena.

— Klausies, Bruņiniek, laiks slēgt pamieru.

— Ja tu tādā veidā taisies karot, tad vari kapitulēt uzreiz, — viņš atbildēja, neatraujot skatienu no uzbrucējiem. — Teikšu tev atklāti — tāds karš man nepatīk.

— Es runāju nevis par kapitulāciju, — cenzdamies neapvainoties, Iebildu, — bet par pamieru, Mums kā nākas jāpadomā.

<— Pamēģini, — viņš piekrita. — Diplomātija ir tava stihija. • '

— Klausies, — es teicu Annai, — tu tomēr ej iekša kuģī. Vismaz pagādā vakariņas. Neslaisties.

Tas iedarbojās — viņa neiebilda. Es notvēru brīdi, kad apšaude mazliet pierima, piecēlos un devos uz pretinieka pusi, mājot ar rokām virs galvas kā viņu parlamentārietis.

* * # *

Izdevās panākt stundu ilgu pamieru. Uzbrucēji atviegloti pārtrauca šaudīšanos un tūlīt pat ķērās pie vakariņām. Mēs apsēdāmies lokā un sākām apspriesties.

— Pagaidām tā ir izlūkošana ar kauju, — secināja Uve Jorgens. — Skaidrs, ka viņi neliksies mierā. Viņi ir pa īstam noraizējušies. Tas nozīmē, ka vairs nevar runāt par mierīgu un lietišķu kontaktu iespēju.

— Lai kā arī viņi rīkotos, — es sacīju, — mūsu uzdevums nemainās.

— Rakstos sacīts: piedod tiem, jo tie nezina, ko dara, — noteica Mūks 4in pacēla pirkstu.

— Lai arī mērķis nemainās, — Bruņinieks iebilda, •

■ bet jāmainās līdzekļiem. Uldemīr, vai tu vēl ceri,

ka Šuvalovs kaut ko varēs panākt?

— Mēs nezinām, kas ar viņu noticis. Spriežot pēc notikumiem, diez vai viņam kas izdosies.

— Labi, — Uve teica. — Mums vēl ir .divas iespējas. Es uzskatu, ka jāizmanto abas.

— Mēs klausāmies.

— Tavi cilvēki no meža. Kaptein, tev nāksies lidot pie viņiem. Musināt. Un vest uz pilsētu. Šuvalovu neuzklausīja, jo viņš tiem nespēja pierādīt, ka aiz viņa ir spēks. Neko citu nevaru iedomāties. Jāiet pie viņiem un jādemonstrē spēks.

— Un otrā iespēja? — vaicāju.

— Es palikšu šeit. Tomēr noskaidrošu, kādēļ viņi tērējuši tik daudz patronu. Vēlāk būs jāaizlido ari pēc Piteka.

— Viņi ir daudz stiprāki. Tev beigsies aptveres, un viss.

— Nu, tas nav tik vienkārši, — Uve Jorgens nevērīgi atteica. — Domāju, ka pie manis paliks Georgs. Bet Mūks lidos kopā ar tevi. Un, lūdzu, paņem līdz meiteni. Te viņai nav ko darīt.

Bruņinieka priekšlikums man īpaši nepatika, taču tas laikam bija vissaprātīgākais. Protams, mēs varētu aiziet visi. Tomēr tad tā ,arī paliktu nezināms, kas te īsti slēpjas, kāpēc tika mobilizēti iedzīvotāji.

— Bet pēc tam? — es vaicāju. — Kad būsi noskaidrojis, kas šeit slēpjas, vai arī kad tevi piespiedīs no šejienes aiziet?

Uve Jorgens padomāja.

— Kad paņemsim Piteku, atgriezīsimies uz kuģa. No turieiies saistīsimies ar jums un rīkosimies atbilstoši apstākļiem.

— Labi, — es biju ar mieru. — Lai tā būtu,

— Un vēl, — Uve Jorgens teica.

i— Kas vēl?

Mēs sākam karot, — viņš paziņoja. — Karā dažkārt nogalina.

— Šeit, liekas, ne.

— Pagaidām ne. Bet dažkārt pat negribot trāpa mērķī. Tā sauktās nomaldījušās lodes. Uzskatu, ka jāparedz kaut kas tam gadījumam, ja mēs visi izejam no ierindas.

Brīdi mēs klusējām.;

— Piemēram? — es painteresējos.

«— Domāju par to, ka uzdevums paliek iepriekšējais, neatkarīgi no tā, vai mēs būsim dzīvi vai ne. Katrā ziņā ' jāizglābj Zeme. Pagaidām esam centušies to izdarīt ar minimāliem upuriem. Neesam vainīgi, ka mums traucē. Taču var gadīties, ka ar minimāliem upuriem nevarēs iztikt. Esmu pārliecināts, ka tad jārīkojas dzelžaini. Jā- uzbrūk zvaigznei. Tā jānodzēš. Jāupurē Dāla planēta. Velns parāvis, sauksim lietas īstajā vārdā. Pašlaik mēs esam karavīri, un mums jārunā tā. Mēs riskējam ar sevi citu cilvēku dēļ, un tas dod mums tiesības..,

— Neko nezinu par tādām tiesībām, — es atbildēju.

— Viņi ir mūsu brāļi, — mani atbalstīja Mūks.

Taču mēs abi sapratām, ka šoreiz Bruņiniekam taisnība. Ja mūs apkaus, Zeme paliks neaizsargāta. Arī Dāla planēta, Aiz mums atradās Zeme un gaidīja lēmumu. Mēs, pieci necili cilvēki, tagad bijām tribunāls, vispasaules tribunāls, kas izlēma pasauļu likteņus. Taču tas bija vienīgi šķitums: lēmums bija tikai viens, un izvēles nebija.

Liku nobalsot pēc visiem noteikumiem.

— Nikodim! „ '

— Vai redzi,— viņš teica, — jūs jau nezināt… Es varu piekrist. Jo ticu, ka viss notiek pēc dieva gribas. Ābramam reiz lika upurēt dēlu — un viņš bija gatavs zēnu nonāvēt. Taču dievs pēdējā brīdī viņam sūtīja aunu, un dēls bija glābts. Vajag tikai ticēt…

— Labi, — es secināju. — Tavs viedoklis skaidrs. Georg?

— Ha!- — Georgs izsaucās. — Es nezinu… Šī ir lieliska planēta, kaptein. Man patīk šie cilvēki, lai gan viņi visai ātri neskrien. Nāk prātā dzimtene. Es te varētu dzīvot, Uz Zemes — ne, bet šeit varētu. Ja planēta neaizietu bojā. Taču mēs esam karavīri. Šeit dzīvo visi — vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni. Un viņiem būs jāmirst. Jo tur, uz Zemes, arī dzīvo vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni, un to ir daudz vairāk.; Teikšu atklāti: tos es mīlu mazāk nekā šos, ko redzu šeit. Taču. mani sūtīja tie, kas dzīvo uz Zemes. Karavīrs nemaina saimniekus un nelauž zvērestu, Vairāk neko neteikšu.

•— Tas ari viss, — sacīja Uve Jorgens. — Ikvienam ir skaidrs, ko domāju es, bet tu, kaptein, pakļausies nepieciešamībai.

— Kad tā radīsies? — es vaicāju.;

Uve Jorgens uzreiz neatbildēja.

— Pēc divām diennaktīm, — viņš tad teica, — mēs vai nu būsim kļuvuši par stāvokļa saimniekiem, vai arī būsim apkauti. Ja uzvarēsim mēs, visa šīsdienas saruna zaudēs jēgu. Ja uzvarēs viņi.. *

— Pēc divām diennaktīm?

— Jā. Protams, cīnīties mežos ar partizānu metodēm var gadiem. Taču mums nepieciešama ātra uzvara.

— Viss, — es sacīju un devos uz kuteri, lai saistītos ar Lokano Roku un nodotu viņam pavēli. Divas diennaktis. Divas diennaktis līdz beigām — vai ari līdz jaunam pavērsienam. Divas diennaktis.

Nikodims un Anna nāca man līdz. Mums vajadzēja trijatā saspiesties mazajā kuterī un aizlidot līdz mežam. Lielais kuteris palika pie Uves Jorgena. Atvadoties es viņam teicu:

— Ceru, ka tu rīkosies kā dižas civilizācijas cienīgs pārstāvis.

— Kaptein, nevaicā man un neuztraucies, — viņš deva padomu.

Taču es nebiju mierīgs. Zināju, ka ir kaut kas tāds, ko Uve Jorgens prot labāk pār mani, bet dvēselē cerēju, ka viņam nenāksies likt lietā šo savu māku.j

Dokumenti

Sarunas pa radio starp kuteri Nr. 1 un ekspedīcijas kuģi «Zonde» (Ieraksts)

Kuteris: Izsaucu kuģi. Šeit kapteinis. Kā dzirdat?

Kuģis: Dzirdam labi. Šeit Rok^. Kā dzirdat jūs?

Kuteris: Normāli. Kas uz kuģa? Kuģis: Mums viss kārtībā. Doktors novēro. Aparatūra kārtībā. Motori gatavībā. Kuteris: Vai varat startēt jebkurā brīdī? Kuģis: Varam.

Kuteris: Laika kontrole. Man ir septiņpadsmit nulle piecas. Kuģis: Precīzi septiņpadsmit nulle piecas. Kuteris: Lūdzu atzīmēt šo laiku. Kuģis: Ir fiksēts.

Kuteris: Ja četrdesmit astoņu stundu laikā, atkārtojui četrdesmit astoņu stundu laikā..s

Kuģis: Četrdesmit astoņu stundu laikā, sapratu.

Kuteris: Ja šajā laikā jūs nesaņemsiet nekādus citus norādījumus, pavēlu uzsākt operāciju. Vai sapratāt? Pēc četrdesmit astoņām stundām uzsākt operāciju, ja no manis vai no kāda cita ekipāžas vai ekspedīcijas locekļa nebūsiet saņēmuši citus rīkojumus.

Kuģis: Vai no jebkura?

Kuteris: Ja pirmais pilots paziņos par kapteiņa bojāeju. Ja jebkurš cits ekipāžas loceklis paziņos par kapteiņa un pirmā pilota bojāeju.

Kuģis: Sapratu jūs. Pēc četrdesmit septiņām stundām piecdesmit septiņām minūtēm.

Kuteris: Pareizi. Tajā gadījumā, ja novērojumi neliecinās, ka briesmas draud ātrāk.

Kuģis: Ja draudēs briesmas, es visu izdarīšu tūlīt.

Kuteris: Jā. Tad negaidi no mirkli. Bel ceru, ka viss nokārtosies.

Kuģis: Arī es domāju tāpat. Viss būs kārtībā,

kaptein.

Kuteris: Sveiciens Averovam un vislabākie novēlējumi. v '■"■,'

Kuģis: Sveiciens visiem mūsējiem.

Kuteris: Pieņemts. Man viss. Beidzu.;

Kuģis: Beidzu.

» * Ss

Šuvalovs acīmredzot pareizi uzskatīja, ka tiem cilvēkiem, kuri atrodas vadībā, var būt daudz trūkumu, to-vidū (kā liecina vēsture) dažkārt ļoti netīkami, taču šie cilvēki nevar būt muļķi. Tā kā pašlaik briesmas, kas draudēja planētai, bija vienādas visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu veselības, spēka, sociālā stāvokļa un tamlīdzīgi, Šuvalovs domāja, ka vadība nenoniecinās ne mazāko glābšanās iespēju un ar prieku izrādīs pretīnākšanu tiem, kas tādu glābiņu piedāvās.

Taču viņa stāvokli nekāda iniciatīva nebija iespējama. Viņš nespēja ietekmēt notikumu gaitu un varēja tikai pieprasīt, lai viņam dotu iespēju tikties ar kādu no Līmeņa Sargātājiem. Tomēr viņa lūgumi un prasības bija veltas. Viņam katrreiz atbildēja vienu un. to pašu:

— Pēc sprieduma tu varēsi lūgt to mīkstināt. Tad tavu lūgumu izskatīs Sargātāji. Pagaidām viņiem ar tevi nav par ko runāt.

Atvainojiet! — Šuvalovs iebilda, —- Man labāk zināms, vai man ir iemesls sarunai!

— Iespējams. Taču likums neatļauj Sargātājiem uzklausīt noziedznieku, pirms tas nav notiesāts.

Ar likumu nevarēja strīdēties.

Laiks ritēja strauji. Kad pienāca brīdis stāties tiesas priekšā, Šuvalovs nolēma izmantot acīmredzot beidzamo līdzekli, kāds bija atlicis viņa rīcībā.

>ļi % #

Viņu tiesāja lielā, cilvēku pilnā zālē. Tās sienas un griestus klāja savāds gleznojums, kura asās un drūmās krāsas pakāpeniski, sākoties no grīdas, jo augstāk, jo vairāk pārtapa maigos un nomierinošos toņos. Iespējams, ka šis gleznojums simbolizēja taisno tiesu, kā uz Zemes — dievietes aizsietās acis un svari rokā.

Tiesneši bija pieci. Viņi atradās uz paaugstinājuma, taču ne pie galda, kas Šuvalovam būtu licies dabiski, — galda nebija, viņi sēdēja dziļos krēslos. Tie bija salikti puslokā, un tā centrā novietots ķeblis, uz kura nosēdināja Šuvalovu. Tiesneši bija padzīvojuši, vārdos un žestos atturīgi cilvēki. Toties publika atklāti izrādīja emocijas, un uzreiz kļuva skaidrs, ka tās nav labvēlīgas Šuvalovam,

Acīmredzot publika nebija atnākusi Sensācijas dēļ (kā sākotnēji nodomāja Šuvalovs, kad viņu ieveda un viņš ieraudzīja pārpildīto zāli), Cilvēki bija patiesi Sašutuši un satraukti. Viņu sejās bija lasāms pārdzīvojums par to, kuram bija uzbrukts, un tajā pašā laikā ne gluži naids, bet tāda kā auksta atsvešinātība, kas pilnībā attiecās uz tiesājamo.

Rituāls bija vienkāršs. Publikai paziņoja, ko tiesās un par ko. Tad Šuvalovam vēlreiz paskaidroja, ka tiesās tieši viņu, un sīki izskaidroja, ko viņam inkriminē, Pēc tam sāka liecināt vezumnieki, tiesnesis un cietušais astronoms. Viņš runāja, un viņa skatiens tā vien vērsās pret Šuvalovu (lai gan astronomam bija jāvēršas pie tiesnešiem), un šajā skatienā bija neizpratne un nožēla.

— Tātad, tiesājamais, vai tu atzīsti sevi par vainīgu, ka gribēji un mēģināji izdarīt slepkavību?

Laikam īstais brīdis bija klāt.

Šuvalovs piecēlās.

— Augstā tiesa …— viņš iesāka.

— Saki vienkārši: tiesneši.

— Tiesneši! Es atzīstu sevi par vainīgu.

Viegls troksnis pāršalca zāli.

— Taču tā ir tikai maza daļa no tiem noziegumiem, kuros mani var apvainot!

Zālē iestājās klusums.

— Es, sistemātiski pārkāpjot Līmeni…

Atkal troksnis.

— .. atradu iespēju, kā izdarīt patiešam briesmīgu un cietsirdīgu noziegumu!

Atkal — nāves klusums.

— Tā sekas būtu nepārredzamas un novestu pie LI*, meņa sabrukšanas, bet pēc tam gan jūsu, gan visu cii-, vēku dzīve kļūtu neiespējama. Pašlaik es esmu jūsu rokās, bet atcerieties: es neesmu viens! Ja notiks manis iecerētais — jūs visi iesiet bojā!

Zālē kāds vārgi iekliedzās. Kāds sāka raudāt. Šuva-, lovs ievilka elpu.

— Es vēl nezinu, kādu paņēmienu mēs lietosim. Jo, tiesneši, mēs zinām divus paņēmienus, un ar ikvienu no tiem var panākt tādu rezultātu.

Šuvalovs apklusa. Viņš tīšām ieturēja pauzi.

— Runā! — mazliet aizsmakušā balsī teica tiesnesis, kurš sēdēja vidū.

•— Mēs varam Izdarīt tā, ka visu pārņems uguns, Jūsu mājas. Darbnīcas. Tīrumus. Mežus. Upes sāks vārīties un iztvaikos. Pat asinis sāks vārīties jūsu dzīslās —: vīriešiem un sievietēm, večukiem un bērniem. Viss aizies bojā, viss sadegs, dzīve pārtrūks un nekad šeit vairs neatdzims. Lūk, tiesneši, viens paņēmiens!

Atkal viņš apklusa, un atkal tas pats tiesnesis teica:

— Runā taču!

■— Otrs paņēmiens ir tāds. Mēs izsauksim aukstumu. Drausmīgu aukstumu. Nodzisīs saule. Visu pārklās ledus garoza. No aukstuma aizies bojā augi un koki. Iestāsies bads un briesmīgs Sals. Upes aizsals līdz dibenam, un viss dzīvais tajās ies bojā. Kādu laiku jūs vēl varēsiet paslēpties no sala telpās, bet bads jūs pazudinās. Visi nomirs. Un dzīvība pārstās eksistēt. Katram no jums un visiem kopā.

Tiesnesis labajā malā iebilda:

— Bet mirsi ari tu, tiesājamais! Un arī tavi biedri ies bojā.

— Jā, — Šuvalovs atbildēja, — tur jau ir tā lieta^

Jo jāmirst ikvienam. Bet mēs nolēmām: ja reiz jāmirst mums, tad lai mirst visi.

— Tiesājamais.. , Vai tiešām tu tā neieredzi cilvēkus?

Šuvalovs neatbildēja uzreiz. «Ak dievs,» viņš domāja, «es pārāk mīlu cilvēkus, pat muļķus, — jo viņi taču nav vainīgi savā muļķībā, nav vainīgi pie tā, ka ir zināšanas, kas izrādās pārāk smagas to netrenētajām smadzenēm…»

— Jā! — viņš izsaucās. — Es neieredzu cilvēkus!

— Un tomēr… Tas, ko tu sacīji, skan briesmīgi, bet… Kā lai mēs noticam visām tām šausmām, šīm nelaimēm?

— Vai patiesi jūs neticat, ka tas, kas mierīgi un aukstasinīgi mēģina nogalināt cilvēku, spēj paveikt to, ko es jums teicu? »

«Neticiet,» viņš domāja, «neticiet vien … Bet to vidū, kuri pašlaik sēž zālē, atradīsies vismaz daži, kas noticēs, — un baumas nebūs apturamas, un, šā vai tā, jums nāksies griezties pie manis, jo neviena cita nebūs, pie kā …»

Tiesneši pusbalsī aprunājās. Zālē pieauga troksnis.

— Tiesājamais! — pie viņa vērsās tiesnesis, kas sēdēja vidū. — Saki, vai nav iespējams šos noziegumus novērst? Ko tu gribi?. Varbūt, ja mēs tevi atlaidīsim brīvībā un apsolīsim nesodīt, un atļausim aizbraukt, kurp tu vēlies …

Šuvalovs papurināja galvu.

— Tiesneši! — viņš sacīja. — Man jums jāpaziņo, ka esmu jau sācis nožēlot, ka iecerēju un sagatavoju tādus noziegumus. Jo tagad man liekas — cilvēki tomēr nav pelnījuši tādu galu. Taču vienīgi es zinu, kā novērst to, ko esmu iecerējis.

— Vai to vēl var novērst?

— Pagaidām vēl var.

Tiesnesis piecēlās.

— Mēs pieprasām, lai tu mums pateiktu — kā! Lai arī tu mēģināji izdarīt briesmīgu noziegumu, novērsis jaunu, daudz šausmīgāku, tu daudzējādā ziņā izpirksi savu vainu! t

— Jā! Jāf — zālē kliedza.

— Esmu ar mieru, tiesneši.

— Runā!

Šuvalovs atkal ieturēja pauzi.

«Smieklīgi,» viņš domāja, «cik vienkārši to visu bija izdomāt! Neviens cilvēks neparko neticētu, ja es atkal būtu sācis runāt par pārnovas uzliesmojumu, — neticētu, lai gan mani pierādījumi no zinātnes viedokļa būtu nevainojami. Bet jūs esat spējīgi un gatavi noticēt tam pašam kā ļauna nodoma sekām. Mīļie, vientiesīgie, neizglītotie cilvēki…»

— Es runāšu, tiesnesi, — viņš svarīgi noteica. —Taču ne ar tevi un ne ar vienu no jums.

— Kāpēc?

— Tas taču attiecas uz visiem cilvēkiem, vai ne? Uz visu Līmeni, vai ne? Un būs taisnīgi, ja.es pateikšu tiem, kuri sargā Līmeni!

Tiesneši pusbalsī apspriedās.

— Vai tu to pieprasi, tiesājamais?

— Jā. Citādi neesmu ar mieru. Bet pēcāk, ja to vēlēsies Sargātāji, izstāstīšu arī visai tautai.

Tiesneši atkal apspriedās. Tad vidū sēdošais paziņoja:

— Šodien sprieduma nebūs. Par visu, ko stāstīja tie- sājamais* mēs paziņosim Sargātājiem, un viņi izlems.

Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta.

Visatvieglotāk uzelpoja Šuvalovs. Tas nu būtu padarīts, viņš nodomāja. Beidzot varēšu satikties ar viņu vadību. Paskaidrot. Pārliecināt. Un sākt darbu .. s .

Viņš atkal — šoreiz jau ar pilnīgi citām jūtām — pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies Zālē. Arī viņi, nesteigdamies izklīst, raudzījās Viņā — daži ar bailēm, daži vienaldzīgi, citi ar niknumu. Taču viens skatījās ar smaidu, ar jautru smaidu. Šuvalovs izbrīnījās — simpātiju izrādīšana te bija pārāk nevietā. Viņš savilka uzacis. Smaidošais uztvēra viņa skatienu, pasmaidīja vēl platāk un piemiedza aci. Tad Šuvalovs pazina Piteku, un viņam ap sirdi kļuva pavisam labi un sagribējās dziedāt.

* * H*

v >

— Starp citu, — Vecākais Līmeņa Sargātājs sacīja, — jums jau nemaz nebija iespējams iegūt par murite pareizu priekšstatu. Iznācis tik muļķīgi.,, Taču atzīstiet pats — jūsu vizīte mums bija vismaz negaidīta. Kas gan varēja iedomāties, ka jūs esat no Zemes?

Šuvalovs labprāt pamāja. Beidzot viņš sarunājās ar sev līdzīgu cilvēku, un tas uzreiz bija jūtams. Protams, zināšanu līmenis atšķiras, bet tomēr tas ir cilvēks, kurš acīmredzot domā pietiekami plaši un vērienīgi,

Sargātājs noguris paberzēja pieri.

— Jā, aplams priekšstats… Jums droši vien daudz kas likās patvaļīgs, nesaprotams, nepieņemams .., Droši vien tā bija. Man grūti-spriest par jūsu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr saprotu, ka visus šos gadsimtus tā nav stāvējusi uz vietas un acīmredzot ir attīstījusies ne gluži tajos virzienos kā līdz mūsu senču ekspedīcijai, —* lai gan tas nav precīzi, bet tā mēs viņus saucam.

— Vispār jums taisnība, Šuvalovs piekrita. «— Zeme nedaudz mainīja mērķus un metodes.

— Kas attiecas uz mums, tad mums citas izejas nebija. Mūsu attīstības raksturs bija noteikts iepriekš.

— Vai jūs neizstāstītu sīkāk?

— Jā, lūdzu, lūdzu… Uz Zemes droši vien vēl atceras mūsu ekspedīciju?

— Galvenokārt — speciālisti un vēsturnieki. Atceramies, ka bija vairākas ekspedīcijas.., bet par to rezultātiem mums nekas nav zināms.

— Viens no rezultātiem ir jūsu priekšā..'. Pamēģiniet iztēloties, kā tas viss notika, un jūs sapratīsiet, ka tas nemaz nevarēja citādi beigties. Iedomājieties, ka ārkārtīgi maza cilvēku grupa — ne vairāk par diviem simtiem pamet Zemi, lai nekad vairs uz tās neatgrieztos. Lai paliktu uz vienas no tām planētām, kuras eksistence tika hipotētiski pieļauta — tikai pieļauta! —1 konkrētajā zvaigžņu sistēmā. Būtībā cilvēki lido uz labu laimi- Likme — dzīvība. Jo, ja viņiem neveiksies un planētu vismaz apdzīvojamu — nebūs, viņi, iespējams, vēl spēs atgriezties, bet tikai jau lielā vecumā un atlidos nezināmā laikmetā.

Šuvalovs pamāja.

— Jūs, -protams, saprotat, ka tie, kuri lidoja, bija entuziasti, cilvēki it kā no citas pasaules, lai gan, protams, neatlaidīgi, izturīgi un prasmīgi. Tādi dažkārt mēdz būt. Un viņiem noteikti piemita arī avantūristis- kas noslieces. Tātad viņi lidoja, dodot priekšroku cerībai, ka vajadzīgā planēta atradīsies, uz tās varēs nosēsties un tur būs iespējams dzīvot. Kā jūs tagad redzat, cerības piepildījās.

Šuvalovs atkal pamāja.

— Viņi lidoja, lai šeit iekārtotos un dzīvotu. Lidoja, pametuši pietiekami augsti attīstītu civilizāciju. Bet tad, vēl pirms starta, stājās spēkā tās likumsakarības, ar kurām agrāk, Saules sistēmas apguves laikā, cilvēki nesadūrās. Cilvēki saprata, ka no starta brīža tiem nāksies paļauties tikai pašiem uz sevi. Pat sakari ar Zemi kļuva jo dienas, jo vājāki. Jau iepriekš bija skaidrs, ka sakari starp cilvēci un tās jaunajām planētām kosmosā praktiski nebūs iespējami. Tāda ekspedīcija prasa pārāk daudz spēka, un pārāk liels ir lidojuma riska procents. Par regulāriem reisiem vismaz reizi gadsimtā nopietni nevarēja pat domāt.

— Tas kļuvis iespējams tikai pašlaik, — Šuvalovs teica.

— Nu ko, nav slikti. Tomēr tie, kuri lidoja toreiz, ar kaut ko tādu nevarēja rēķināties. Tātad gaidāmā atraušanās no dzimtās civilizācijas lika pārdomāt: kādu tās daļu iespējams paņemt sev līdz un ko no paņemtā varēs saglabāt un iedzīvināt jaunajā vietā?

— Saprotu.

— Kā jūs zināt, ikviena tehniskā civilizācija ir sarežģīts parādību komplekss, kur viss cieši saistīts savā starpā. Un, lai ņemtu līdz, teiksim, tādu primitīvu tehnikas sasniegumu kā elektroskuvekli, vajadzētu ņemt ^rī visu nepieciešamo jaunas elektrostacijas būvei jaunajā vietā — sākot ar materiāliem un ģeneratoriem un beidzot ar būvtehniku, transportlīdzekļiem, degvielu, rezerves daļām — un tā tālāk.

•— Jā, mūsu laikā šo problēmu nopietni pēta.

— Bel; toreiz tikko sāka. Tātad nāktos ņemt līdz pārāk daudz, un nevarēja cerēt, ka trūkstošo būs iespējams pagatavot uz vietas. Lai pagatavotu to pašu elektroskuvekli, nepieciešams daudz un dažādu pietiekami augstu attīstītu tehnikas nozaru, kas, protams, nevar tikt pārsviestas "no Zemes. Es nezinu, kādi ir jūsu kuģa izmēri. s g

— O, jums būs iespēja ar to detalizēti iepazīties. ,,

— Iepriekš pateicos.,. Katr^ ziņā jūs diez vai iztēlojaties, cik maz tajos laikos varēja paņemt līdz. Bija jārēķinās ar katru masas gramu un katru apjoma kubikcentimetru.

— M-jāft* Es negribētu atrasties viņu vietā.

— Es ari ne. Viņiem vispirms bija jāizlemj: kas ir vissvarīgākais kolonijas radīšanai tukšā vietā un bez spēku pieplūdes no ārienes. Kas ir absolūti nepieciešams.

— Spriežot pēc tā, ka kolonija ir iedzīvojusies, viņiem izdevās atrast pareizo lēmumu?

— Jā.

— Un tas izrādījās < t E

— Tie bija cilvēki.

— Cilvēki?

— Tieši tā. Bija izpētīts, — lai kolonija neizmirtu, nevārguļotu, visbeidzot, nedeģenerētos, tajā pirmām kārtām jābūt noteiktam cilvēku skaitam, ne zemākam par kritisko līmeni, kuru toreiz novērtēja aptuveni ar vairākiem tūkstošiem cilvēku.

~ Tā. .

— Jā. Ievērot tādu noteikumu bija neiespējami kaut vai tāpēc, ka kuģī varēja paņemt divsimt cilvēku un tiem visnepieciešamāko. Ne vairāk,

— Patiesi, uzdevums nav bijis viegls.

— Visi saprata, ka, sākdama ar primāro skaitli —r simt pāriem, kolonija dabiskos apstākļos sasniegtu nepieciešamo skaitlisko sastāvu pārāk vēlu. -Pareizāk, tā nepagūtu to sasniegt, jo iznīktu krietni vien agrāk. Domāts taču tika par daudzām paaudzēm uz priekšu!

— Sarežģīti. Sarežģīti gan.

— Tomēr izeju atrada. Tā aparatūra, ko ekspedīcija paņēma līdz, tas mazums, ko bija iespējams-aizvest, bija domāts nevis enerģijas ražošanai, nevis zemes apstrādei vai metālgriešanai, bet gan < t , cilvēku atražošanai,

Šuvalovs saviebās.

— Baidos, ka es nebūtu varējis piekrist tādam lēmumam ,,»

— Nebija citas izejas. Tajā laikā jau bija pietiekami izstrādātas metodes, kā panākt, lai no jebkuras organisma šūnas varētu attīstīties pilnvērtīgs organisms. No jebkuras šūnas.

— To es zināju •»»

— Nepieciešamajai aparatūrai, ko ekspedīcija bija paņēmusi līdz, bija pietiekama jauda, lai jau pirmajā gadā saražotu tūkstoti mazuļu, tikpat — otrajā, un nepieciešamības gadījumā ražošanu varēja paplašināt. Izejmateriāls bija paņemts līdz no Zemes; miljoniem šūnu.;. Tādā veidā tika novērsta cilvēka deģenerācija, kas pretējā gadījumā noteikti rastos tik šaurā populācijā.

— Cilvēki no Trauka! — Šuvalovs nomurmināja. — Tad, redz, kā!

Viņa balsī bija nepatika.

Sargātājs palūkojās viņā.

— Redzu, ka jūs joprojām nevarat ar to samierināties.

— Diemžēl tā ir.., Es pat neesmu pārliecināts, ka tie, par kuriem jūs runājat, ir īsti cilvēki. Iespējams, drīzāk tie būtu saucami par bioloģiskiem robotiem? Vai tā nebūtu godīgāk?

— Jūs varat mani saukt arī par robotu, — Līmeņa Sargātājs ar smaidu piekrita, — ja tāds termins jums liekas pieņemamāks.

— Kā — jūs arī?

— Tāpat kā visi pārējie. Iespējams arī, ka ne visi, — dažkārt pie mums cilvēki piedzimst arī dabiskā veidā, bet ļoti reti. Mēs aizliedzam dzemdēt.

— Kāpēc?

■— Uzskatām, ka vēl neesam sasnieguši tik lielu skaitu, lai deģenerācijas briesmas kļūtu minimālas.

— Cik lielu skaitu jūs gribat sasniegt?

— Apmēram desmit miljonu.

■— Pašlaik jums ir .. *

— Mazliet vairāk par miljonu.

— Tik daudz? — drūmi pabrīnījās Šuvalovs.

— Mēs uzskatām, ka ļoti maz.

— Protams, viss atkarīgs no redzes viedokļa… Miljons, tas nav maz…

— Varbūt atliksim šos emocionālos vērtējumus. Tagad jums lr skaidrs, ko cilvēki bija atveduši sev līdz un ar ko sākuši savu darbošanos.

— Atvainojiet.,. Visam, ko es te redzu ..

Šuvalovs ar roku norādīja uz visu, kas atradās istabā.

Tā bija gara telpa bez logiem, apdarināta ar plastmasu, kas vēl pēc tik daudziem gadiem bija palikusi balta. No slēptiem gaismas avotiem plūda blāva, maiga gaisma. Gar sienām atradās rindas plauktu, piekrautu ar vienādiem aparātiem, no kuriem stiepās resni kabeļi.

— Traukam …

— Tieši tā, šim Traukam, šai cilvēku fabrikai bija nepieciešama enerģija — un iztikt bez tās jūs nekādi nevarējāt!

— Tā ir nepieciešama arī pašlaik. Tāpēc ekspedīcija paņēma līdz nelielu spēkstaciju — un arī kodoldegvielu tai. Enerģijas bija jāpietiek cilvēku ražošanai un' vēl dažām vajadzībām, bet nekādā- ziņā ne tam, lai attīstītu rūpniecību.

— Saprotu. Vai tiešām spēkstacija.»

— Jā. Tā darbojas arī tagad. Starp citu. * ? Taču nerunāsim par detaļām.

— Ko tad vēl ekspedīcija bija paņēmusi līdz?

— Protams — pietiekami jaudīgu skaitļotāju.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, ražošanas vadībai. Tā taču prasa visstingrāko programmēšanu un visprecīzākos režīmus, ja jūs gribat, lai dzimtu cilvēki, nevis izdzimteņi.

— Jūs sakāt — dzimtu?

— Kā lai citādi pasaku? Cilvēks piedzimst, cita ceļa tam nav. Viņu nemontē no detaļām. Vide, kurā viņš attīstās, ir pietiekami svarīgs, tomēr nav principiāls faktors.

— Labi, nestrīdēsimies …

— Es arī tā domāju.. . Pirmais uzdevums — cilvēku skaits — bija atrisināts. Taču dzemdēt cilvēkus vēl na v viss, viņi arī jāpabaro, un vispār — jā dzīvo 1

— Jā.

— Te patiešām bija jāsāk no paša sākuma. Labi, ka cilvēki bija psiholoģiski sagatavoti.

— Kam?

— Tam, ka zemi nāksies art ar arkliem, un arī ne uzreiz. Pirmos divus trīs gadus, kamēr pieauga darba lopi, vajadzēja rakt ar lāpstām …

— Vai jūs arī lopus … ieguvāt tādā pašā veidā?

— Nevarēja taču nopietni paļauties uz to, ka daba varbūt būs radījusi uz planētas zirgus un vēršus un cilvēkiem atliks tos tikai pieradināt! Protams, viss bija atvests līdz un izaudzēts tieši tādā veidā, ,'m aparatūra atrodas ēkas blakus daļā. Tiesa, tā jau sen vairs netiek izmantota.

— Ak tā, jūs lopiem uzticaties vairāk, nekā cilvēkiem?

Mēs tikai par cilvēkiem vairāk rūpējamies. Atgriezīsimies pie tēmas. Protams, cilvēki, kas atlidoja šurp, jau iepriekš, uz Zemes, bija iemācījušies visus nepieciešamos darbus, bija kļuvuši par īstiem speciālistiem arhaiskajā zemes apstrādē. ♦» Viņi atveda sev līdz graudus, dārzeņu un zāļu sēklas.., Vieglprātība te nebija pieļaujama. Jau uz Zemes cilvēki iemācījās strādāt ar pirmatnējiem darbarīkiem — cirvjieih un zāģiem. Zināja, ka jaunajā vietā būs jāsāk no nulles. Gatavojās ilgi un pamatīgi. Un šeit tiem uzreiz nācās ķerties pie darba.

— Jā . ?, Sakiet, lūdzu: ir pagājis tik daudz laika, gadsimti .,., taču jūsu tehnikas līmenis palicis apmēram tāds pats, un, liekas, jūs sevišķi necenšaties to attīstīt, paaugstināt līmeni?

— Jums taisnība: mēs sevišķi necenšamies.

— Pat pretojaties tam, vai ne?

— Diez vai ir jēga to slēpt.

— Tieši tā. Kāpēc, ja atļauts vaicāt?

— Centīšos paskaidrot… Toreiz, pirms starta, bija skaidrs, kāds būs jaunās kolonijas tehniskais līmenis. Taču nebija sevišķi skaidrs, kādas psiholoģiskās un sociālās izmaiņas radīs pāreja uz tādu dzīvi.

— Vai jūs baidījāties no regresa?

— «MēS» — tas nav pareizi adresēts. Neaizmirstiet, ka, ja es arī esmu atlidojis ar to kuģi, tad tikai kā iekonservēta šūna.

— Atvainojiet, bet man patiesi ir visu laiku tāds iespaids . r» Protams, nevis «jūs», bet «viņi».

— Viņi uzskatīja, ka zināms regress ir neizbēgams. Taču, cik tālu tas ies un kāds būs tā raksturs, bez eksperimentāliem datiem bija grūti paredzēt,

— Patiesi.

— Vispirms vajadzēja parūpēties par to, lai sociālais regress nebūtu pārāk smags. Atgriešanās pie — teiksim atklāti — feodālisma un dzimtbūšanas laika tehnikas nedrīkstēja novest arī pie tā perioda, sociālajām koncepcijām.

— Vai izdevās no tā izvairīties?

— Izdevās. Mums nav un arī nav bijis privātīpašuma, , Šis jēdziens mūsu sabiedrībai ir svešs*

— Tomēr jūs to zināt.,,

— Mēs — tie, kurus sauc par Līmeņa Sargātājiem — sagatavošanās procesā ļoti nopietni studējam mūsu vēsturi. Visu līdz pēdējam. Citādi es nevarētu jums tik sīki izstāstīt.

— Jā, jūsu informācija ir ļoti interesanta. Tātad.,.

— Vadījās no tā, ka saitēm starp ražošanas spēku līmeni un sociālo iekārtu noteiktos apstākļos jābūt pietiekami elastīgām. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai nepieļautu morālu un tikumisku regresu. Galvenajos vilcienos tas izdevās. Lai nepieļautu reliģijas rašanos. Arī tas izdevās.

— Ļoti slavējami. Tomēr jūs neatbildējāt uz mana jautājumu: kāpēc jūsu līmenis neaug, vēl vairāk kāpēc tas izsludināts par pastāvīgu?

— Man liekas, to izprast nav grūti. Jums arī pašam skaidrs, ka ražošanas līmenis — pastāvot noteikumam, ka netiks pieļauta pārmērīga cilvēku pārslodze darbā — prasīja ārkārtīgi racionālu saimniekošanu. Katrā priekšmetā, katrā graudu saujā pie mums ieguldīts ļoti daudz darba…

— Dabiski…

— Jau no paša sākuma nebija citas iespējas kā uzticēt tam pašam skaitļotājam visu saimniekošanas vadību — gan ražošanu, gan sadali. Cilvēkiem atlika to apgādāt ar aktuālu informāciju un galējas nepiecieša- mlbas (galvenokārt morālas) gadījumā ieviest tā rekomendācijās nelielas korektīvas. Starp citu — ļoti reti,

— Ak tā…

— Tā gan.

—• Vai mašīna tika galā?

— Jā, protams. Tikai tā mūsu sabiedrība varēja attīstīties un nostiprināties. Tomēr…

— Es nojaušu. Jūs gribat sacīt, ka skaitļotaja iespē* -jas tomēr nav neierobežotas.

—- Ļoti žēl, bet tā ir.

— Tas var atrisināt tikai noteiktas sarežģītības pakāpes uzdevumus, vai ne?

— Saprotams. Vienā jaukā dienā iestājās tāds stāvoklis, kad kļuva skaidrs: jebkādas izmaiņas — vai nu ražošanas spēku raksturā, vai patēriņa raksturā, un tā tālāk — novedis pie tā, ka mašīna vairs netiks galā ar uzdevumu.

— Un jūs nolēmāt«•r <

— Protams, varēja riskēt: skaitļotāju izslēgt un pār^ ņemt visu savās rokās.

— Taču jūs to nedarījāt.

— Nē. Jo tad, lai nepieļautu kļūdas un jucekli, vajadzētu bezgala daudz speciālistu. Taču mums to nebija. Turklāt…

— Kāpēc tad jūs tos nesagatavojāt?

— Jūs man neļāvāt pabeigt domu: turklāt, pastāvot šādam darba ražības līmenim, mēs nevarētu tādu speciālistu baru uzturēt.

— Uzturēt — tas ir, paēdināt, apģērbt un apaut?

— Jā. Jūs jau varējāt ievērot, ka pie mums deviņdesmit deviņi procenti cilvēku ir ražotāji. Pilsētai kopā ar tai piekļauto rajonu ir viens tiesnesis — tā arī visa vara. Šeit, galvaspilsētā, nedaudz vairāk. Armijas nav. Speciālu spēku kārtības sargāšanai arī nav. Iztiekam

tādēļ, ka mums izdevies saglabāt to tikumisko līmeni, kāds toreiz bija uz Zemes. Starp citu, mūsu iedzīvotāju skaita palielināšanas vai uzturēšanas paņēmiens dod mums iespēju stingri regulēt vai arī uz kādu laiku vispār pārtraukt pieaugumu. No otras puses, tas mūs paglābj no darba laika zudumiem un, kas ir ļoti svarīgi, atbrīvo cilvēkus no tieksmes saņemt pēc iespējas lielāku atalgojumu, lai labāk apgādātu savus bērnus.

— Jā, jā… Tātad jūs esat nonākuši līdz līmenim, kas dotajā sistēmā ir optimāls …

— Jā, ja jūs runājat par patēriņa līmeni. Ja runā par attīstību kā tādu, tad tā vispār nav apstājusies. Tikai mūsu paņēmiens prasa laiku.

— Interesanti, kādu tad jūs iztēlojaties tālāko attīstību?

— Tā ir iepriekš ieprogrammēta. Pirmkārt, nepieciešams, lai planētas iedzīvotāju skaits sasniegtu noteiktu lielumu. Pašlaik tas ir mūsu uzdevums. Pēc tam sāksies nākamajai attīstības pakāpei nepieciešamo speciālistu sagatavošana. Mēs augsim pakāpeniski, bez krīzēm. Mēs negribam apsteigt notikumu gaitu, virzāmies vienmērīgi.

— Lai tā-būtu. Sakiet: vai degvielas jūsu spēkstacijai pietiks ilgam laikam? Ko jūs iesāksiet, kad tā beigsies un skaitļotājs apstāsies?

— Degviela drīz beigsies. Tas mūs nebaida, un skaitļotājs neapstāsies.

— Šaubos, vai jums izdosies papildināt deiterija krājumus.

— Tas nav nepieciešams. Mums ir cits avots. Saules baterijas. Praktiski mūžīgs avots. Katrā ziņā tā pietiks tik ilgi, līdz mēs radīsim savu enerģētiku.

— Vai jūs tās atvedāt sev līdz?

353

— Ekspedīcija atveda.

12 — 2043

— Kāpēc tad jūs tās neizmantojāt no paša sākuma?

— Tas nebija iespējams. Mēs nevarējām apmesties tuksnešos. Mums bija nepieciešama optimāla vide. Taču baterijām ir cita gaume. Kā jau teicu, lieku cilvēku mums nav. Nebija iespējas uzreiz radīt grupas vajadzīgās vietas meklēšanai ekvatoriālajos tuksnešos. Pat tad, kad tāda jau bija atrasta, nācās uzbūvēt pārvadlīnijas, izvietot baterijas …

— Vai jūs tikāt galā?

— Mēs strādājam. Pabeigsim, pirms vēl stacija apstāsies.

— 2ēl, ka tas nerealizēsies. Būtu bijis interesanti redzēt …

— Realizēsies…

— Nē. Saule, kurai jāpalīdz jums, īstenībā ir jūsu ienaidnieks. Draud briesmīga nelaime. Uzliesmojums . f «

Sargātājs pacēla roku:

— Nevajag, mums jau stāstīja par jūsu idejām. Nē, saule mūs neapdraud, nekas mums nedraud.

— Paklausieties! Zinātne liecina …

— Mums arī ir zinātne. Mēs tai ticam.

Šuvalovs tā kā iesmējās, kā iestenējās.

— Vai patiesi pēc visa, ko jūs par mums uzzinājāt, — viņš teica, — jūs varat nopietni runāt par to, ka jūsu zinātne — pat atstājot tai šo vārdu var nopietni diskutēt ar mūsējo!

— Mēs netaisāmies diskutēt ar jūsu zinātni. Taču es domāju, ka mūsu zinātnieki varētu jums izskaidrot…

— Kāpēc gan zaudēt tik daudz laika! Atļaujiet labāk man jums paskaidrot, cik lielas ir briesmas …

— Tas gan būtu nevajadzīgs laika zaudējums.

— Vai tiešām man neizdosies jūs pārliecināt..

— Nē. Es taču šeit dzīvoju ilgāk par jums!

— Padomājiet par savu tautu!

— Tai nekas nedraud. Mēs nesāksim ticēt kaut kādiem māņiem. Mūsu saule gadu simtiem būs un paliks tāda pati kā šodien. Un gana par to.

— Labi! — Šuvalovs pēc pauzes atmeta ar roku. — Tad atļaujiet piedāvāt kaut ko citu. Lai jūsu saule… lai. Padomājiet: vai nebūtu labāk, neriskējot pārbaudīt ne mūsu secinājumus, ne jūsu tautu, uzreiz pacelt tās līmeni neiedomājamā augstumā?

— Ko jūs ar to domājat?

— Es jums piedāvāju pārcelties uz citu zvaigžņu sistēmu — uz mūsējo, uz to, no kurienes kādreiz startējuši arī jūsu senči… teiksim — jūsu civilizācijas aizsācēji. Mazliet vairāk par miljonu cilvēku … Mēs tur pat nejutīsim šo pieaugumu: mūsu ir miljardi! Toties jūs visi — cik daudz drošāk jūs visi jutīsieties! Pavisam cits līmenis! Komforts! Pārpilnība! Augsta kultūra! Domas vēriens! Iedomājieties, kāda dzīve jums sāksies!

Sargātājs klausījās viņā, lūkodamies sāņus. Viņš atbildēja pēc brīža:

— Sāksies … Kam?

— Kā — kam? Visiem!

— Vai arājiem, kas māk art zemi ar vēršiem un vienkāršu arklu? Vai kalējiem, galdniekiem, mežcirtējiem, zirgu audzētājiem? … Kas tad viņiem sāksies?

— Vai zināt… Mans draugs, es, protams, nevaru uzreiz jums sniegt izvērstu programmu: piekrītiet, ka tikšanās mums bija vēl lielāks pārsteigums nekā jums! Es esmu pārliecināts, ka tiks izdarīts viss, kas nepieciešams, lai…

12*

355

— Lai cilvēki, kas atnākuši no arhaiskas, klusas, nesteidzīgas un nosvērtas pasaules, pēkšņi justos kā mājās jūsu sarežģītajā, daudzšķautņainajā, steidzīgajā,

aurojošajā un dārdošajā civilizācijā? Vai tas vispār iespējams?

— Atvainojiet, bet jūsu priekšstats par Zemes civilizāciju …

— Es skatos no jūsu redzes viedokļa: atvainojiet mani par epitetiem, bet es to iztēlojos tieši tādu — pēc tā, kov jūs man pastāstījāt un parādījāt, pēc tā, kas palicis mūsu atmiņā par to civilizāciju, kuru pameta mūsu pasaules pamatlicēji… Vai tās vispār ir iespējams?

— Vai iespējams?…

«— Un — vai vajadzīgs?

— Mans draugs, vai zināt, pati jautājuma nostādne

— Es jūtu, ka tā jūs mulsina.

— Protams. Jo mūsu civilizācija, vai nu tā ir laba, vai slikta, ir likumsakarīga parādība, noteiktas attīstības, noteikta progresa rezultāts — un izejas punkts tālākai attīstībai, tālākam progresam. Jā, tā ir likumsakarīga, un kā tādu to arī vajag uztvert. Jūsu pasaule šajā aspektā ir nožēlojama anomālija, bezperspektīvs sānceļš un strupceļš. Kā gan var vaicāt — vai vajag?

— Vaicāt ir taisni nepieciešams: jo kāda gan mums daļa gar to, ka no jūsu viedokļa mēs esam anomālija? Jo šī ir mūsu dzīve, un mūs tā apmierina! Jums tā nepatīk — bet neviens taču nespiež jūs to pieņemt…

— Labi, labi, mans draugs. Tāda diskusija būtu attaisnojama, ja jums būtu kāda izvēles iespēja. Tomēr tādas iespējas taču nav!

— Kāpēc jūs esat tā nolēmis?

— Ceru, jūs sapratāt, ka es nejokoju, runādams par jūsu saules nepastāvību, par jūsu pasaules ņolemtībul Sapratāt un — noticējāt!

— Es jau teicu jums: nē! Bez tam.,, Kad domāju par to, kas gaida mūsu cilvēkus tur, pie jums, man liekāS/Tca daudz lielāka cietsirdība ir izraut tos no šīs vietas kā kokus ar visām saknēm un pārstādīt kaut kur pilnīgi citā augsnē. Pieauguši koki parasti neiedzīvojas … Mūsu saknes ir šeit.

— Piekrītu, šī paaudze cietīs. Taču nākamā vairs nejutīs, ka tai ir atšķirīga izcelsme…

— Pagaidiet, lūdzu. Jūs visu laiku cenšaties pārliecināt, ka jūsu civilizācijai salīdzinājumā ar mūsējo ir kaut kādas priekšrocības, ka mēs varam uzskatīt par lielu veiksmi iespēju kaut kādā veidā tai pievienoties …

— Uzskatu mūsu priekšrocības par tik acīmredzamām, ka…

— Bet es — ne. Neviens no mums tā neuzskatīs. Jo…

— Nu? Būtu interesanti dzirdēt…

*— Sakiet atklāti: vai jūsu civilizācija ir darījusi jūs laimīgākus? Visa tehnika, komforts, viss, ar ko jūs tā lepojaties?

— Laimīgākus? Atvainojiet, bet es nezinu, vai iespējams operēt ar tādiem jēdzieniem. Precīzas terminoloģijas trūkums…

— Mūsu dārgais viesi, laime ir kategorija, ar kuru var un vajag visur operēt… Sakiet: dzīvojot informācijas plūsmā, nebijušos ātrumos, visneparastākajās vidēs, uz citām planētām un tā tālāk — vai, ar visu to dzīvojot, jūs esat kļuvuši laimīgāki? Vai dvēselē mierīgāki? Iespējams, ka jūs dzīvojat bagātāk, nav vārdam vietas, — nu, un tad? Jūs apēdat vairāk par mums, bet ari mēs neesam badā. Mums ir mazāk informācijas, bet arī mazāk iemeslu uztraukumam, garīgai pārsātinātī- bai.,, Jums ir māksla, bet arī mums ir, aplūkojiet mūsu skulptūras, gleznas, iespējams, ka tās jums liksies vecmodīgas,, taču var būt gluži otrādi… Jūsu audumi ir smalkāki, bet arī mūsējie dod siltumu, aukstā lčŽikā. Jūsu mājas augstākas, bet arī mūsējās ir mājīgi un silti. Mēs neesam tik daudzpusīgi, toties mums paliek vairāk laika, lai domātu par dzīvi un citam par citu, citam citu mīlēt, redzēt to, kas ap mums, baudīt pavasarī ābeles ziedēšanu un lapu zeltu rudenī… Jūs uzskatāt, ka mums jūs jāapskauž, bet padomājiet, vai īstenībā nav gluži pretēji?

ssr Vai zināt, tādā veidā diskutēt…

— Par ko gan un kāpēc mums diskutēt? Nevajag. Jūs pateicāt to, ko gribējāt, es atbildēju to, ko domāju, — un viss. Es tikai vēlējos, lai jūs saprastu …

— Galu galā, tas, ko sakāt jūs — viens no desmita diktatoru —, nemaz nav obligāti…

— Diktatoru?

Sargātājs skumji pasmaidīja.

— Nē, mans viesi, mēs neesam diktatori, mēs esam tikai cilvēki, kas apkalpo skaitļotāju, tikai cilvēki, kas no paaudzes paaudzē apgūst šo māku. Ko gan mēs varam diktēt? Tikai to, ko mēs saņemam no skaitļotāja; kas tad mēs par diktatoriem? Drīzāk jau skaitļotājs, Ibet arī tas nav diktators: būtu bezjēdzīgi tā nosaukt kristālu kombināciju … Nē, šeit nav diktatoru, nav apspiedēju, nav patvaldnieku. Ir, no jūsu viedokļa, ne pārāk augstu, toties saprātīgi organizēta sabiedrība, kurā nav bagātību, bet nav arī pārmērību, kurā nelielo bagātību, kas atrodas tās rīcībā, sadala vienmērīgi… Sabiedrībā ar zemākiem morāles kritērijiem tas būtu neiespējami, bet atcerieties, ka mūsējā nekad nav zinājusi un nevar iedomāties citu iespēju! Mēs esam cēlušies nevis no mežoņiem, bet no cilvēkiem, kas lidot uz zvaigznēm riskējuši daudz agrāk par jums. Teikšu atklāti: jūs esat aizgājuši daudz tālāk, bet arī zaudējuši neizmērojami vairāk. i % Jūs varat nodomāt, ka tie

ir tikai mani vārdi, ka tie pauž tikai manu viedokli. Parunājiet ar pārējiem Sargātājiem, paaiciniet jebkuru garāmgājēju no ielas, izstāstiet tiem, ko jūs piedāvājat, un uzklausiet atbildi.

— Būs pietiekami, ja teikšu, ka piedāvāju dzīvību pret nāvi, — un jautājums būs izšķirts.

— Dzīvi, kādu mēs negribam, pret nāvi, kurai mēs neticam. Jautājums izšķirts un ne jau jums par labu.

Iestājās ilgs klusums. Šuvalovs sēdēja, nolaidis galvu. Nē, šeit neviens nebija pārliecināms. Gribi vai negribi, nāksies ķerties pie citiem līdzekļiem. Nav jau liels grēks stipri, pat ļoti stipri pagrūst cilvēku, ja vienīgi tā var viņu paglābt no brūkošas lavīnas …

— Nu, ko lai dara. — Viņš pacēla galvu. — Vainojiet paši sevi. Redzu, ka man nāksies jūs atstāt, neko nepanākušam.

— Jā.

— Es paziņošu saviem biedriem .. *

— Neko jūs viņiem nepaziņosiet, — Sargātājs sausi noteica.

— Vai tiešām jūs …

— Jūs esat izdarījis noziegumu un par to tiksiet notiesāts. Domāju, jūs pats varēsiet pārliecināties par to, ka energolīniju būve no saules baterijām noris veik-

* smīgi… Jūs esat ļoti bīstams. Jo mēs nevaram pieļaut, ka cilvēki sāktu šaubīties par Līmeni. Mūsu sabiedrībai tas ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš. Mums ir tikai viena programma. Tajā nav paredzēta jūsu parādīšanās un jūsu darbība pret mums. Tas var novest tikai pie sarežģījumiem, kuru sekas grūti paredzēt. Viss, ko no jums dzirdēju, liek man pieņemt galēju lēmumu. Vismaz uz kādu laiku, kamēr stāvoklis stabilizēsies. Pēc tamj ļ Pēc tam kādreiz mēs atkal satiksimies un aprunāsimies. Tagad man jāatvainojas. Laiks doties pie skaitļotāja — tuvojas brīdis, kad mēs saņemam precizētu programmu nākamajai dienai. Uz redzēšanos. Nebaidieties: mēs jums nevēlam ļaunu, un ar jums nekas slikts nenotiks.

Jau durvīs viņš pagriezās atpakaļ:

— Un ar mums arī ne.

* * *

Pitekam prātā nenāca saplūkt puķes un ar tām sagaidīt Šuvalovu. Viņa laikmetā tādi uzmanības pierādījumi netika augstu vērtēti: puķu visur bija milzums, bet tās nebija ēdamas. Viņš lika lietā visu savu izveicību un sadabūja diezgan lielu ceptas gaļas gabalu, — pēc viņa domām, tas bija vispiemērotākais šajā gadījumā. Pēc tam viņš ieņēma novērošanas pozīciju pretī Sargātāju namam un sāka gaidīt, turēdams gaļu tā, lai tās kairinošā smarža nekutinatu nāsis. Piteks nešaubījās, ka Šuvalovs iznāks ārā brīvs, un triumfējošs, bet, ja neiznāks, tad noteikti izsūtīs kādu pēc Piteka, lai dotu norādījumus ekipāžai. Varēja gadīties tā, ka Šuvalovs uzreiz ķeras pie lietas, jo viņš nemēdza zaudēt laiku. Diez vai viņš šaubījās par to, ka Piteks atrodas kaut kur tuvumā.

Taču laiks gāja, bet Šuvalovs joprojām nerādījās, un Piteks jau sāka bažīties, ka vadītājs ir atbrīvots, kamēr viņš meklēja ēdamo. Padomājis, viņš tomēr nolēma gaidīt līdz pilnīgai uzvarai. Viņam izrādījās taisnība: vēl pēc četrdesmit minūtēm Šuvalovs beidzot parādījās uz laukuma. Pitekam par pārsteigumu, viņš iznāca nevis no Sargātāju nama, bet no pretējās puses,, no ēkas, kura bija apšūta ar plastmasu un kurai nebija logu.

Galu galā, tam nebija lielas nozīmes. Daudz svarīgāk bija tas, ka Šuvalovs neiznāca viens.

Viņš gāja lēni, nodūris galvu, likās uzreiz novecojis, bet viņam priekšā, aiz muguras un sānos gāja apbruņoti cilvēki. To sejas bija bargas, un ar pavēlošiem žestiem tie atgaiņāja garāmgājējus, kas apstājās un ar interesi skatījās vai arī centās tikt procesijai tuvāk.

Piteks sažņaudza dūres. No ceptās gaļas pilēja smaržīga sula, bet pilots to pat neievēroja; Pēc Šuvalova un viņa pavadītāju sejas izteiksmes Piteks saprata, ka Šuvalovu apsargā, lai • viņš neaizbēgtu. Kapteinis to būtu saucis par konvoju, Piteks šo vārdu nezināja, bet notiekošā būtība viņam bija skaidra.

Bruņotie pavadoņi bija seši. Piteks, soļojot divdesmit soļu atstatumā aiz procesijas, ne atpaliekot, ne arī pieejot tuvāk, vienā mirklī aptvēra, ka droši vien tiktu ar tiem galā. Viss būtu ļoti vienkārši, ja kaut kur tuvumā būtu kuteris: kamēr apsardze atjēgtos, Piteks ar Šuvalovu, ielēkuši mašīnā, jau pēc mirkļa būtu augstu gaisā. Taču kutera nebija, un līdz norunātajam tikšanās laikam ar Georgu vēl atlika vairāk nekā divas stundas, turklāt viņš nolaidīsies nevis šeit, bet gan aiz pilsētas. Kuteris nevarēja palīdzēt, bet bez tā bija grūti cerēt uz veiksmi: mazpazīstamā pilsētā nekur tālu neaizskriesi, un Šuvalovs arī nav nekāds labs skrējējs — tomēr vecums liek manīt. Attapusies apsardze varētu sākt šaut, un tad viss varētu beigties pavisam slikti.

Tātad pašlaik uzbrukt nedrīkstēja. Atlika izsekot, uz kurieni Šuvalovu aizvedīs, un pēcāk mēģināt viņu bez liela trokšņa atbrīvot. Diez vai visi seši apsargās večuku, pie viņa paliks viens vai augstākais divi. Piteks bija pārliecināts, ka ar diviem vienmēr tiks klusu galā.

Droši vien vajadzēja tikai likt Šuvalovam saprast, ka Piteks joprojām ir blakus, lai zinātnieks neuztrauktos.

Tā nolēmis, pilots pielika soli. Panākt procesiju bija viegli, jo Šuvalovs soļoja lēni, pavadoņi viņu nestei- dzlnāja. Iespējams, ka tie savā veidā žēloja večuku. Piteks pagāja tiem garām, turoties tādā attālumā, lai neizraisītu aizdomas. Viņš atcerējās, ka tur rokā sažņaugtu garšīgas gaļas gabalu. Piteks ar baudu nokoda kumosu. Tā būs vieglāk sev pievērst uzmanību: gribot negribot jāatskatās uz cilvēku, kas iet pa ielu un stūķē mutē kaut ko ļoti kārdinošu. Apsardze atskatīsies, un iespējams, ka tad palūkosies arī Šuvalovs.

Tā arī notika. Šuvalovs pacēla galvu un uz brīdi sajauca soli. Piteks, piemiedzis aci, apstājās, izlikdamies, ka to ļoti ieinteresējis noziedznieka izskats. Apsardze viņam nepievērsa īpašu uzmanību: no cilvēka ar pilnu muti nekādas ļaunprātības negaida. To izmantoja Šuvalovs. Viņš pagrieza galvu uz otru pusi un, it kā vērs- damies pie visas pasaules — lai gan patiesībā šie vārdi bija domāti vienīgi Pitekam —, iesaucās:

— Viņi netic! Neko neuzsāks! Gaidīt nedrīkst!

— Klusē, veci! — tūlīt pat atskanēja priekšā ejošā sardzes vīra uzkliedziens. Taču Šuvalovs jau bija apklusis, jo bija pateicis visu, ko gribējis.

Izliekoties, ka nav pievērsis večuka vārdiem nekādu uzmanību, Piteks, iekšēji nožēlodams, nosvieda gaļu zemē un tad apstājās, lai to paceltu un notīrītu. Procesija gāja tālāk, un pilots tai sekoja: tomēr bija jāuzzina, kurp tad ved Šuvalovu.

Viņi nogāja kvartālu, iegriezās šķērsielā: Tur gaidīja divzirgu rati ar augstām malām un jājamzirgi. Ratu pakaļējo malu nolaida uz leju, Šuvalovam palīdzēja iekāpt, divi sargi iekāpa kopā ar viņu, tad malu aizvēra, bet pārējie* četri sēdās zirgos. Kučieris paņēma grožus, uzsauca, zirgi sāka kustēties, un rati aizripoja.

Piteks apstājās, pavadīja tos ar skatienu, pēc tam metās skriet, apsteidzot garāmgājējus. Skriet nāgās ilgi. Labi, ka jājēji neatskatījās; ratos sēdošie augsto malu dēļ nevarēja viņu redzēt. Beidzot rati izbrauca ārpus pilsētas, kučieris savicināja pātagu, un zirgi uzņēma riksi. Ceļš veda uz dienvidiem. Piteks saprata, ka šoreiz neko vairāk neuzzinās.

Tad viņš aizmeta prom smiltīs izvārtīto gaļas gabalu, nopūtās, pagriezās un ātrā solī devās uz norunāto vietu, kur bija jānolaižas kuterim.

f

Es nevadīju kuteri uz turieni, kur pagājušo reizi (uz pilsētiņas nomali, pie slepenās takas uz mežu), bet pēc neilgiem meklējumiem atradu vietu, kur biju veicis izrakumus un atstājis savu segu un lāpstu. Tur mēs arī nosēdāmies; pirms lidot uz meža apmetni, man vajadzēja visu kā nākas apdomāt, galvenais — izšķirties par to, kas man būs jādara. Nekad, pat ne visnevaldāmākās fantāzijas brīžos, es nebiju sevi iztēlojies par tautas vadoni; gan manai godkārei, gan centieniem bija cita ievirze. Taču ne vienmēr tev tiek vaicāts, ko tu gribi, apstākļi mums bieži diktē savus noteikumus, dzīve iesviež mūs ūdenī, un tikai no mums pašiem atkarīgs, izpeldēsim vai noslīksim. Ja kopā ar tevi var noslīkt arī citi cilvēki, tad gribot negribot sāksi ķepuroties. Pašlaik mani gaidīja pamatīga ķepurošanās, un es gribēju iztēloties, vismaz aptuveni, kā man veiksies.

Pateicu Annai un Nikodimam, ka mēs te paliksim kādas pāris stundas. Viņi nopriecājās, jo pēc sadursmes — lai arī bez asinsizliešanas —, kuru pavisam nesen bijām pārdzīvojuši, visiem gribējās atgūties un paelpot sauso meža gaisu, lai galīgi izvēdinātu no plaušām skābenos pulverdūmus. Mūks paskatījās apkārt, pagājās šurpu turpu, tad paņēma manu lāpstu, ielēca manis iepriekš izraktajā tranšejā (es biju mēģinājis piekļūt ieejai kārtējās drupās), saspļāva rokās un sāka rakt. Viņš mācēja atrast mierinājumu smagā darbā, tā vienkāršajā ritmā, muskuļu rotaļā, lēnajā, soli pa solim, virzībā uz priekšu. Man, gluži otrādi, negribējās kustēties, sasprindzināties, un es lēnām gāju pa mežu, meklēdams ērtāku vietiņu, kur apsēsties un padomāt. Anna, brīdi vilcinājusies, panāca mani un sāka iet blakus, nerunājot, bet laiku pa laikam paveroties manī. Nezinu, ko viņa domāja, un necentos to uzminēt. Man vajadzēja koncentrēties savam uzdevumam un uz tiem cilvēkiem, kurus man nāksies samusināt un vadīt tālāk. Tomēr kaut kā- īsti negribējās, drīzāk — gribējās, lai gribētos, un es priecājos par visu, kas man neļāva koncentrēties un palīdzēja nedomāt. Tāpēc es priecājos, ka Anna nāk blakus.

Tā mēs gājām vairākas minūtes, un pēkšņi mani pārņēma savāda nerealitātes sajūta. Ar prātu es sapratu, ka patiešām eksistē gan Dāla zvaigzne, gan planēta un tās dīvainā mazā cilvēce, gan mūsu kuģis orbītā — elles mašīna ar uzvilkto mehānismu — un nāves draudi visiem. Sapratu — un tomēr nevarēju sevi piespiest noticēt faktu realitātei un sākt rīkoties. Man pašlaik reāls bija kas cits: rāmā vasaras diena, meža smarža, putnu spalgie kliedzieni un svilpieni, papardes lapas, kas trinās gar ceļiem, un skumjas dvēselē, un Anna tepat man līdzās.

Domas bija kā ūdens, kas krājas ieplakā, ceļoties aizvien augstāk un augstāk, līdz atrod zemāku vietiņu un pārplūst, un strautiņš aizskrien nevis uz to pusi, kur vajadzētu, bet uz to, kur ved nogāze. Es pēkšņi pieķēru sevi pie ierastajām domām par mani un Annu, par mūsu dzīvi, kopīgu un ilgu, šeit vai uz Zemes —• vienalga, Es redzēju mūs abus dažādās situācijās, kuras biju jau agrāk piedzīvojis, tikai ne kopā ar viņu. Tagad es ņēmu šos gatavos modeļus un ievietoju tajos Annu, un pūlējos iztēloties, kā viņa tajos izskatīsies. Tas atgādināja ainu, it kā tu būtu atvēris skapi un sāktu pielaikot otram cilvēkam tērpus,, kas palikuši no kāda cita, nedomājot, ka šis cilvēks to nemaz negrib, ka tas grib pats savu, kas nekad nav piederējis citam, un nesaprot, ka starpība šeit ir tikai iedomāta … Iespējams, ka tas bija iemesls — vai viens no iemesliem, kāpēc mūsu sarunas ar Annu varēja ritēt bezgalīgi, bet tikai noteiktos virzienos. Tiklīdz es mēģināju ievirzīt citās sliedēs, Anna acumirklī ierāvās sevī, un es tur neko nevarēju darīt. Ne velti es kādreiz, vēl tajā, pirmajā dzīvē, biju izprātojis: ja es būtu liels priekšnieks, tad dotu ne mazāk kā gaduN , bet varbūt pat visus trīs gadus ilgu atvaļinājumu mīlestībai, lai būtu iespējams kā nākas padomāt par to cilvēku, kuru mīli vai gribi mīlēt, un padomāt par abiem kopā, nenovēršot uzmanību uz kaut ko citu (jo šeit nedarbojas aritmētikas likums «viens plus viens ir divi», te summa var būt gan lielāka, gan mazāka, no nulles līdz bezgalībai, — bet mums vienmēr pietrūkst laika šai aritmētikai). Lai būtu iespējams padomāt kārtīgi, nevis tikai pusdienas pārtraukumā vai tad, kad pārnāc no darba, vēl pārpilns ar to, un vari otram atdot tikai spēku atlikumu. Jā, es būtu ieviesis tādus atvaļinājumus, protams, apmaksātus, un rezultātā valsts iegūtu vairāk, nekā mēs domājam. Ja man būtu bijis šis laiks un nebūtu bijis citu rūpju, es būtu paguvis un spējis saprast, par ko viņa domā un ko jūt, kāpēc par vienām tēmām runā, bet par citām klusē, ko man vajag darīt un teikt un ko nevajag. Te grūti paļauties uz intuīciju, kā to parasti dara, uzskatot, ka gan jau mīlestība visu pateiks priekšā… Mīlestība vienmēr ir tik aizņemta pati ar sevi, ka neko priekšā teikt netaisās.

Tādas domas mutuļoja man galvā, un es, protams, uzreiz nesapratu, ka Anna par kaut ko sākusi runāt, un uzreiz nesāku viņā uzmanīgi klausīties.

— … Es gribētu, lai mums būtu daudz, daudz bērnu. Septiņi. Nu, vismaz trīs.

Es paraustīju plecus.

— Lūdzu, — dziļdomīgi un pašpārliecināti noteicu. — Tas nemaz nav jtas grūtākais …

— Tu nesaproti. Kas mums dos septiņus bērnus? Pie mums pat otro var dabūt tikai pēc laba laika …

— Es došu. Pie mums, uz Zemes, tas notiek citādi. Tiesa, tur tev tos nāksies dzemdēt pašai.

— Zinu, tu jau stāstīji… Uz Zemes? Vai tu domā, ka es nokļūšu uz Zemes?

— Tāpat kā visi pārējie. Visiem jānokļūst uz Zemes. Citādi jāiet bojā.

To es pateicu tādā tonī, it kā bojāeja, kas draudēja visiem, būtu nosacīta, kā spēles noteikumi, kad mirušais pēc brīža atkal pielec kājās, lai piedalītos nākamajā kārtā.

— Nezinu, neko nezinu… Uz Zemes… Es nevaru iedomāties, kā tur ir…

•— Es taču jums rādīju ierakstus …

— Jā, es, protams, redzēju. Vienalga, nevaru iztēloties. Man liekas, tur nav labi. Pie mums te ir labāk. Vajag, lai šeit pie mums atļautu katram izdomāt, ko viņš grib, atļautu tik daudz bērnu, cik katrai sievietei vajag, lai tā būtu laimīga. Un nekur nevajag braukt. Es negribu uz Zemi.

— Un kā tad es?

Anna sadrūma.

— Tu? Ja tu gribēsi, varēsi palikt šeit4? s

— Kopā ar tevi?

Taču beidzamajās dienās tas bija kļuvis par aizliegto tematu.

— Es pati nezinu. Nevajag par to runāt.

— Nē, noskaidrosim tomēr visu līdz galam. ? * Vai tu mani nemīli?

— Zini, kamēr tevis nebija, kaut kas ir pārgājis.. * Nē, negribu runāt.

— Tad varbūt man labāk aiziet pavisam?

Es tā teicu, it kā patiešām varētu kaut kur aiziet — iekāpt vilcienā un aizbraukt —, taču šeit nebija vilcienu, un es nekur nevarēju aizbraukt no mūsu kuģa, no biedriem, no Annas …

— Nē! Man ar tevi ir labi.

— Kāpēc tad …

— Man labi tā, kā ir. Negribu, lai būtu citādi.

— Tā nevar ilgi turpināties.

— Ak, es nezinu, es lūdzu — nevajag par to. Es pati nesaprotu. Ja tu domā, ka tev vajag aiziet — ej. Man būs sāpīgi, bet — ej…

Te es apklusu, jo sarunas turpināšanai būtu jāsaka: jā, es aiziešu. Tūlīt pat aiziešu. Mēs ar tevi vairs nekad netiksimies. Taču man nebija, kurp iet.

— Varbūt ieiesim mežā?

•— Ejam… •

— Uz to pusi mēs vēl neesam gājuši.

— Ejam uz to pusi.

Mēs nogājām metrus trīssimt un apstājāmies.

— NevajagI

— Klausies .,.

— Nērnevajag. Es apvainošos.

— Agrāk taču …

— Bet tagad nedrīkst. — Un viņa atkāpās.

Es sadrūmis apsēdos uz resna, pie zemes trūdoša stumbra, Anna stāvēja netālu no manis un plucināja kādu nolauztu skujotu zaru. Pēc tam pienāca un apsēdās — ne gluži blakus, bet tuvu.

— Vai tu apvainojies?

— Nē, — es atbildēju, un tā bija patiesība. — Vai tad varu uz tevi apvainoties?

— Pastāsti kaut ko.

— Ko tad?

— Tu taču solīji man daudz ko pastāstīt. Par visu, ko es nezinu.

— M-jā … Par ko tad īsti?

— Piemēram, par to, kā tu dzīvoji uz Zemes.

— Protams, varu. Tikai tas, kā dzīvoju es, ir viens, bet tas, kā tur dzīvo pašlaik, — pavisam kas cits,.. Kas tevi vairāk interesē?

— Ko tu darīji uz Zemes? Vai ari? Cēli? Vai gatavoji dažādus priekšmetus? Varbūt tu gleznoji? Rakstīji dzejoļus?

— Dzejoļus es, protams, rakstīju — jaunībā… Jaunībā daudzi raksta dzejoļus, pēcāk pārstāj. Nu, un pēdējos gados es trenējos kopā ar biedriem, gatavojos lidojumam.

— Bet agrāk?

—. Agrāk … Agrāk es ar daudz ko nodarbojos. Mēģināju atrast pats sevi. Taču es, redzi, laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuri var atrast sevi, tikai atspoguļojoties citā cilvēkā.

— Vai tad var tik ilgus gadus meklēt pats sevi? Kāds no tā labums citiem cilvēkiem?

— Nezinu … Kaut kāds labums droši vien ir.., Protams, es visu laiku kaut ko arī darīju.

— Saki, bet tas, ko jūs gribat izdarīt ar mums.5 Aizvest jūs projām?

— Jā, sauksim to tā. ?. Ko tas tev dos?

— Nesaprotu t Ј

— Tieši tev,» Vai tu mūs tik ļoti mīli? Vai tev ir nepatīkami, ka pasaule aizies bojā? Varbūt vēl kas cits? Padomā: ja mēs tomēr aiziesim bojā, tu taču tik uj tā dzīvosi, vai ne?

Es neatbildēju uzreiz. Vai es dzīvošu? Droši vt jā… Protams, tā būs neveiksme, bēdas, bet vai Ј• . tad vairs negribēsies dzīvot?

— Droši vien, — es sacīju iespējami vieglprā*. — Veselība man lieliska.,, Tomēr kāpēc jāšar Mēs jūs izglābsim,

— Ja izglābsiet, tad tu uzskatīsi, ka esi galven veicis? To, kā dēļ ir vērts dzīvot?

— Iespējams, — atbildēju.

•— Tātad jūs glābjat mūs sevis dēļ?

•— Ak dievs, kāda tur starpība? Mēs atlidojām, la palīdzētu jums …

— Jā, jā. Mani tikai interesē, kā dēļ jūs to darāt; sevis vai mūsu dēļ. Sevis dēļ?

— Ikvienu darbu, — es skaidroju, — ko dara cilvēks, viņš pirmām kārtām dara sevis dēļ. Dara tāpēc, ka citādi nevar. Ja arī var, tad negrib. Viņš taču piepilda savu gribu, savu vēlmi. Sev — un citiem. Kā tev gribētos?

— Man gribētos, lai to darītu mūsu dēļ. Lai darītu pat tajā gadījumā, ja jums pēcāk kļūtu nevis labāk, bet sliktāk. Lai būtu sāpīgi. Jo tad mēs kļūtu saistīti uz ilgiem laikiem. Tā jūs mūs aizvedīsiet uz Zemi vai vēl kaut kur,,, Jūs taču nepaliksiet ar mums, atkal ķersieties pie saviem darbiem un uzskatīsiet, ka esat mums izdarījuši visu, kas pienācās. Bet mēs…

— Jūs nepametīs. Būs cilvēki, kas jums palīdzēs .. s

— Un tu?

— Es paņemšu tevi, un mēs aizbrauksim kaut kur uz vairākiem mēnešiem, uz pusgadu.. ( Aizbrauksim atpūsties, aizbrauksim dzīvot.

— Labi, — viņa piecēlās. — Ejam atpakaļ.

— Es tā arī nesapratu, ko tu gribēji uzzināt.

— Es arī pati nesaprotu, Uli. Droši vien es nevaicāju

-,-kas vajadzīgs. Patiešām, ko man vēl vajag? Tu mani

*\…

i'i.ņa to pateica nevis jautājoši, bet viegli, vienkārši, .riviālu patiesību. Viņa bija pārliecināta — un ne \ jo tā arī bija.

—- Tu mani mīli, un ar tevi droši vien būtu labi,,. - Kāpēc — būtu?

— Iespējams, ka vēlāk es nožēlošu, ka nebiju ar

ieru.

Es steidzīgi viņu pārtraucu:

— Pagaidi, pagaidi, pašlaik nav īstais brīdis ne piekrist, ne atteikties. Padomā vēl. Es pagaidām neesmu tev šo jautājumu uzdevis. Tāpēc arī nevajag uz to atbildēt. Kad tieši noprasīšu — jā vai nē? —, tad atbildēsi. Pagaidām nevajag …

Man bija baismi. «Laiks,» es domāju, «laiks un apstākļi. Vēlāk, uz kuģa un uz Zemes, paši apstākļi to piespiedīs turēties pie manis. Pašlaik viņa šaubās, bet ar laiku šīs šaubas tiks iztulkotas manā labā…»

— Labi, — viņa noteica. — Es tikai nemīlu tevi, tā ir visa nelaime. Ja nu tad, uzreiz..,

— Nē, ■— es atbildēju. — Tad, uzreiz, nevajadzēja.

—* Ko var zināt.,, Vienalga, tagad ir jau vēlu par

to domāt. Labi, es pagaidām neko vairs neteikšu.

— Bet es tik un tā cerēšu. Varbūt tu ar laiku. * ?

— Jā, — Anna paklausīgi piekrita. Ar laiku i * s Varbūt. Iesim?

— Iesim, — es teicu. — Klausies ..

— Ko?

— Es gribētu, lai mums būtu bērni. Lai tu tos dzemdētu. No manis. Nevis saņemtu, kā pie jums šeit notiek, bet dzemdētu. No manis. "

Anna neatbildēja, un es sapratu, kāpēc: viņa nezināja, ko tas nozīmē. Viņiem bērni šeit nedzima. Tos dzemdēja Trauks, un tas, protams, bija necilvēcīgi. Lai kāda arī dažādos dzīves periodos būtu bijusi mana attieksme pret bērniem, par vienu esmu bijis pārliecināts vienmēr — vismaz bērniem jābūt laimīgiem. Pēc tam var nākt viss pārējais, bet kaut vai bērnībā ir jābūt laimīgiem. Nodomāju, ka šejienes varasvīriem vajadzētu vai galvu noraut, tādēļ ka viņi atņēmuši cilvēkiem tādu prieku.

Tiklīdz biju nodomājis par šiem varasvīriem un par to, ka tiem būtu vērts noraut galvas, apjēdzu, ka tieši ar to man pašlaik ir jānodarbojas. Palūkojos pulkstenī. Atpūtušies esam pietiekami. Mums nav ne gadu, ne trīs gadus ilga atvaļinājuma, pat ne triju dienu, ne trīs stundu. Laiks lidot.

Taču jālido bija man vienam pašam. Mūks pašlaik man nevarēja palīdzēt, bet ar Annu — vai maz kas tur varēja atgadīties — neriskētu pat beidzamais nelietis. Kad mēs atgriezāmies pie kutera, es pēc iespējas bez- rūpīgāk teicu:

— Es nu aizlidošu uz mežu. Jūs palieciet tepat. Tu, Nikodim, parocies zemē. Es uzskicēju plānu. — Iedevu viņam raupju vietējā ražojuma papīra lapiņu, kuru biju paņēmis līdz no meža apmetnes. — Acīmredzot te bijis centrālais laukums, pameklē tajā. — Es klusināju balsi.

Skaties… kas arī notiks, lai Annai ne mats no gaļ- vas nenokristu,

r- Viņai par mūsu grēkiem nav jāatbild, — Mūks noburkšķēja. — Nebaidies. Savu dzīvību atdošu… zvēru pie krusta!

'— Lai nu paliek. Necīnies ar vējdzirnavām — es taču esmu ateists. — Man gribējās viņu noskūpstīt, taču es centos runāt mierīgi. — Tiklīdz apstākļi noskaidrosies, atlidošu jums pakaļ.

— Tikai neaizmirsti: laiks taču steidzas, — Mūks atgādināja.

— Centīšos neaizmirst… Nu, Anna… — Es brīdi klusēju, lai domās pateiktu viņai visu, ko vēlējos. — Es drīz atgriezīšos.

Viņa pasmaidīja un pamāja ar roku.

* ❖ *

Nosēdināju kuteri tieši apmetnes vidū, iepriekš iztēlojoties, kā saskries cilvēki, kā brīnīsies un grozīs galvas, un uzmanīgi pieskarsies kuterim, bet pēc tam es sākšu runāt un viņi, mutes atpletuši, klausīsies manī. Vēl nebija skaidrs, ko es viņiem teikšu, paļāvos uz to, ka apstākļi ierosinās.

Viss tomēr notika citādi.

Nolaidos, lēni atbīdīju kupolu, nesteidzīgi izlīdu ārā. Lai gan no augšas biju redzējis cilvēkus, te neviena nemanīja. Apgāju apkārt kuterim, uzsitu ar plaukstu pa tā bortu. Pagāja minūtes piecas, līdz beidzot parādījās pirmie skatītāji.

Taču tos es nebiju gaidījis. Tie bija puikas.

Viņi tuvojās bailīgi, savaldzināti, nenovēršot skatienus no mana kuterīša, kuru klāja godam nopelnīta plāna piededžu kārta, kurš dvašoja siltumu un viņiem neizprotamas smaržas, bija noslēpumains un neatvairāms. Kuteris bija kā pitons, bet viņi — kā trusīši; paši

to nevēlēdamies uii nemanīdami, viņi tuvojās soli pa solim, vairs pat ne soļiem, bet solīšiem — jo tuvāk, jo īsākiem —-, tuvojās kā likteņa nolemti, baidoties un nepretojoties. Redzēju, kā viņiem cilājās krūtjs, kā mirdzēja acis un trīsēja rociņas, jo tās vairs nevarēja palikt mierā. Man kļuva žēl viņu neremdinātās ziņkāres, un es teicu:

— Nu, zēni, ko jūs baidāties? Viņš nekož, nāciet tikai šurp!

Viņi tūlīt pat aplipa kuterim, murmināja un spiedza, un •— kur gadījies, kur ne — kāds jau sēdēja manā vietā (tas zēns, kurš nesen bija pienācis man klāt; es viņu pazinu, lai gan pašlaik viņš nepavisam nebija līdzīgs manam dēlam), cits uzradās tam blakus, un viens jau pie sevis dūca (tātad viņi bija redzējuši un dzirdējuši, kā es nosēdos; droši vien bija slēpušies krūmos). Es nopriecājos, ka kuteris ir stipra un izturīga mašīna, un nopriecājos par viņiem un nez kāpēc arī par sevi. Droši vien tāpēc, ka cilvēkam biežāk jātiekas ar bērniem «- tas palīdz saglabāt realitātes sajūtu, atšķirt patiesas vērtības no tām, kas tikai spīd, ne vairāk… Es skatījos uz viņiem (puikas jau bija aizmirsuši par manu eksistenci, viņus bija pilnībā pārņēmis kuteris, jo tas atšķīrās no visa cita, bet es biju tāds pats kā visi, tātad varēju arī pagaidīt), un manās satrauktajās smadzenēs pamazām iestājās miers, radās kārtība, galvenais nostājās savā vietā, bet pārējais atkāpās. Lai viņi nepievērš man uzmanību — ar to jāsamierinās jau iepriekš, jo noteikti reiz pienāk diena (un ne vienu reizi vien dzīvē), kad tu uz ilgu laiku pārstāj bērniem būt galvenais, tev tas nozīmē — uz visiem laikiem… Viņi par to iedomāsies tikai tad, kad gribēs vērsties pie tevis, | bet tu vairs nedzirdēsi viņus un nespēsi viņiem atbildēt. Lai arī tā ir, bet, vienalga, tu noraugies viņos un mīli ]

viņus, un piepeši saproti, ka iecerētais jārealizē tieši viņu dēļ un tikai pēc tam — mīļotās dēļ, tad — visu pārējo dēļ un visbeidzot — sevis dēļ. Es skatījos uz šiem desmit vai vairāk zēniem, kuri nav mani dēli, un sapratu, ka viņi tik un tā ir mani dēli un, lai arī tas, kas bija jāpaveic, bija neiespējams neiespējamā pakāpē, vienalga, tas bija jāpaveic. Kā? Nezinu, neviens to nezina, bet jāpaveic. Atrados tādā dvēseles stāvoklī, kad neiespējamais kļūst iespējams, neveicamais — paveicams, fantastiskais — reāls. Savādi, taču, noraugoties viņos, es sajutu nevis bailes par savu nespēku, nevis uztraukumu, bet gan mieru un paļāvību, — noraugoties, šajos garmatainajos, nosmulējušos baskājos, kuri rāpoja pa kuteri, kas amortizatoros viegli šūpojās.

— Puikas, — es uzsaucu, — kur tad vecāki?

Viņi sāka aizgūtnēm cits caur citu runāt, un es uzreiz nesapratu, ka atnākuši cilvēki no galvaspilsētas un atnesuši dīvainas, pat briesmīgas ziņas. Sapratis es ātri aizcirtu kupolu, pateicu viņiem: «Varat spēlēties, tikai neko nesalauziet» — un aizskrēju norādītajā virz'ienā.

Ciemata iedzīvotāji bija sapulcējušies klajumā. Atnācēji no galvaspilsētas runāja skaļi un reizēm nesakarīgi. Viņu uzvedībā bija jaušams satraukums.

Klausoties viņos, apmetnes iedzīvotāji saskatījās — sākumā neticīgi, pēc tam ar šausmām.

Es pienācu un apstājos, ieklausoties un pūloties tikt skaidrībā, kādas ir jaunās ziņas,

Protams, slepkavībai es nenoticēju. Nolēmu, ka Šuvalovs to speciāli izdomājis, lai ātrāk nokļūtu oficiālās instancēs, turklāt daudzu cilvēku klātbūtnē. Kad atnācēji no galvaspilsētas sāka pārstāstīt Šuvalova draudus, es izpratu gājiena būtību un nenoturējos nepasmaidījis.

Par nelaimi, šo smaidu uzreiz ievēroja vairāki cilvēki, jo es ne vien pasmaidīju, bet, iztēlojies Šuvalovu šādā marķīza Karabasa lomā, pat iesprauslojos, un, kat? uz mani atskatījās, nepaguvu laikus atgūt nopietnību. Acumirklī es sapratu, ka esmu iekritis.

Kalējs Sakss, kas stāvēja turpat man līdzās, pacēla roku.

— Pagaidiet! — viņš iesaucās.

Klajumā iestājās klusums. Gan vietējie, gan no galvaspilsētas atnākušie — visi skatījās manī tā, it kā es būtu kails.

Sakss vērsās pie manis:

— Uldemīr, pasaki mums, kāpēc tu smējies?

Es neatbildēju. Tikai paraustīju plecus.

— Pastāsti visiem — kas tu esi? No kurienes nāc? Mēs atceramies, kā tu pa ceļam mums pievienojies, kā ar mums kopā nokļuvi šurp. Tu taču stāstīji, ka esi ieradies kopā ar otru cilvēku, vai ne? Es to lieliski atceros! Vai dzirdēji, ko nupat stāstīja par tavu biedru? Tātad arī tu esi ieradies ar to pašu nolūku? Lai iznīcinātu dzīvību? Lai mūs visus nogalinātu?

Kalējs Sakss ievilka elpu.

— Vai varbūt tas, ko stāstīja cilvēki no pilsētas, nav taisnība?

Paskatījos apkārt. Kamēr kalējs runāja, cilvēki klajumā nemanot bija pārgrupējušies: iepriekš cēntrā atradās atnācēji no galvaspilsētas, bet tagad pašā pūla vidū izrādījos es.. Cilvēki,skaļi elpoja, un viņu dūres bija sažņaugtas. Man blakus stāvošie mazliet atkāpās, un tagad uz nelielā brīvā zemes laukumiņa atradāmies tikai mēs ar kalēju Sakšu, bet mūs aplenca nikns un sprieguma pilns pūlis. Parasti visi šie cilvēki bija mierīgi un labestīgi, bet pašlaik pietiktu visniecīgākā iemesla, lai viņi mani nogalinātu, taču tas nu galīgi nebija man vajadzīgs un, es biju pārliecināts, arī viņiem ne.

Sapratu, ka ilgāk klusēt nedrīkst.

— Es pateikšu !

Visi pamira.

Vēl mazliet nogaidījis, sāku runāt. Tīšām nerunāju s'kaļi, jo man vispār nebija skanīga balss un reti bija nācies uzstāties lielas auditorijas priekšā. Taču visapkārt bija ļoti kluss, un ikviens vārds bija skaidri sadzirdams katram, kas stāvēja klajumā un klausījās.

— Patiesība te sajaukta ar nepatiesību, — es viņiem stāstīju. — Ir taisnība, ka es atlidoju pie jums kopā ar to cilvēku, par kuru jūs tikko kā dzirdējāt. Lai gan mūsu ir vairāk: astoņi. Taisnība arī, ka briesmas, par kurām jums teica — vai nu vienas, vai otras, bet vienas no tām noteikti —, patiešām draud Jums visiem, visai jūsu pasaulei.

Saspringtais pūlis klusi nošalca — it kā vējā būtu iečabējušās birztalas lapas, vieglā vējiņā, kas sacēlies, lai brīdinātu par tuvojošos vētru. Taču tās nebija lapas. Cilvēki nopūtās, jo viņiem uz mirkli sažņaudzās sirdis un kļuva baigi.

— Taču nav taisnība, — es steidzīgi turpināju, — ka mēs tļūtu atlidojuši, lai jūs iegrūstu nelaimē. Gluži otrādi, mēs esam ieradušies, lai jūs glābtu. Un tikai tāpēc!

«Velns parāvis,» nodomāju, «cik svinīgi es te izsakos, tā nekad neesmu runājis ar draugiem ne lietišķā, ne izklaidējošā sarunā.» Es izteicos svinīgi nevis savas patikas dēļ, — tā lika darīt intuīcija, pārliecība, ka pašlaik jārunā tieši tā un ne citādi. Pats mirklis bija svinīgs, lai gan tā nebija uzvaras jautrā pacilātība, bet drīzāk lielas nelaimes jausma.

— Mēs gribam jūs glābt, — es turpināju, •— jo tur, kur mēs dzīvojam, uzskata, ka cilvēks, ja tam kaut kas draud, jāglābj vienmēr, vienalga, vai tas ir tuvinieks,

gluži vienkārši paziņa vai pat pilnīgi svešs, ar kuru mums kopīgs tikai viens, bet ļoti svarīgs aspekts: mēs visi esam cilvēki, un, ja nesāksim paši cits citam palīdzēt, tad neviens cits mums nepalīdzēs. Mēs esam brāļi, pat ja līdz vakardienai neko nezinājām cits par citu.

Jūs teiksiet: kāpēc tad mans biedrs ir paziņojis, ka mēs gatavojamies jūs pazudināt, uzsūtīt jums drausmīgas nelaimes?

Mēs atlidojām jau pirms vairākām dienām. Laiks ir ļoti dārgs gan Jums, gan mums, jo var pienākt tāds brīdis, kad būs par vēlu glābties un atliks tikai mirt. Mēs visu laiku tiecāmies pēc tā, lai mūs uzklausītu, mums noticētu, lai ļautu jūs glābt, jo bez jums mēs neko nevarēsim izdarīt. Mēs centāmies, bet neatradās dzirdīgas ausis. Mūs uzskatīja par noziedzniekiem. Par jukušiem. Un neviens nevēlējās ar mums runāt nopietni.

Droši vien tāpēc mans draugs, pats vecākais ņo mums, nolēma pavēstīt par briesmām tā, kā viņš to ir darījis. Jo citādi mūs joprojām neuzklausītu un visi mūsu centieni būtu velti.

Arī jūs pašlaik klausāties manī tikai tāpēc, ka uzzinājāt par notikumiem pilsētā. Ja es būtu gluži vienkārši iznācis klajumā un sācis kliegt par briesmīgajiem nāves draudiem un skaidrot, kādi tie ir, jūs arī nolemtu, ka esmu jucis, un, iespējams, sāktu mani ārstēt, bet neuzklausītu — līdz pat tai dienai, kad uzklausīt jau būtu par vēlu,

Šodien, kad vēl ir laiks — es ticu, ka ir —, saku jums: kamēr nav par vēlu, jādara viss, lai glābtu dzīj vību. Par tālāko spriediet paši.

Ar to pagaidām nolēmu beigt.

Apkārtējie klusēja. Pēc tam kalējs Sakss vaicāja:

— Ja briesmu cēlonis neesat jūs, kas tad?

Tūlīt pat atbildēju (šo jautājumu biju gaidījis):

— Saule.

Pūlis atkal nošalca, bet - šoreiz citādi: kā jau biju gaidījis, man neticēja.

— No saules? Vai zini, tam grūti noticēt. Pasaulē ne« maz nav tik daudz nemainīga, bet saule tāda ir. Ar to nekad nekas nav noticis ne mūsu, ne arī to cilvēku atmiņā, kuri dzīvojuši pirms mums. Un tu gribi, lai mēs noticētu, ka saule, kas visam dāvā dzīvību, pēkšņi izraisīs mūsu bojāeju? Ne velti visi cilvēki katru dienu skatās tajā. Pat mēs šeit, mežā.

— Vai tu zini, kā iekārtota saule?

— Mēs domājam, ka tā nav nekā iekārtota, tas ir, to neviens nav iekārtojis, tā vienmēr tāda bijusi. Tāpat kā visa pasaule. Skolā mūs mācīja, ka saule kādreiz radusies no gāzu sabiezējuma, un mācīja, ka reiz tā nodzisīs un atdzisīs, kā atdziest katls, kad izdeg malka un neviens nepiemet jaunu, jo izsīkušas rezerves un nav kam sagādāt jaunas. Taču, Uldemīr, tik drīz tā vēl nenodzisīs: neizskatās, ka saulei trūktu kurināmā!

To teikdams, Sakss piemiegtām acīm palūkojās augšup uz sauli, un tā darīja arī visi pārējie.

— Tev taisnība, kalēj. Kas notiek ar katlu, ja malka kurtuvē deg aizvien spēcīgāk, bet tvaikam nav izejas? Vai tāds katls neuzsprāgs?

— Uzsprāgs. Taču jāierīko vārsts, pa kuru aizplūdīs daļa tvaika, kad tā spiediens kļūs pārāk liels. Tad nekas nenotiks.

— Ja nu vārsta nav?

— Tas jāierīko.

— Kā tu, kalēj, to ierīkosi, ja katls nokaitēts un uguns pieņemas spēkā!

— Uguns jāaplej.-

— Jā. Piekrītu. Ja iespējams, uguns jāaplej, fā nodzisīs. Un iestāsies aukstums. Tās ir vienas briesmas, par kurām tiesas priekšā runāja mans draugs: aukstums. Briesmīgs aukstums, kas iestāsies, tiklīdz saule pārstās sildīt pasauli. Ko tu, kalēj Saks, darītu, ja ūdens nepietiek, lai pielietu kurtuvi, un katla sienas jau dreb, tikko noturot trakojošo tvaiku?

— Tad…

— Tu aizbēgtu, vai ne? Visi, kas atrastos katla tuvumā, darītu to pašu. Jo saprastu, ka, uzsprāgstot katlam — bet tādā gadījumā tas noteikti uzsprāgs —, dzīvs nepaliks neviens. Tās, kalēj, ir otrās briesmas: saule var uzsprāgt kā pārkarsēts katls.

— Kāpēc?

— Baidos, ka nespēšu tev un visiem pārējiem to paskaidrot, un, ja arī paskaidrošu, jūs nesapratīsiet. Neesmu zinātnieks, jūs — arī ne. Taču domāju, ka mūsu zinātnieki varētu paskaidrot jūsējiem un tie saprastu.

— Uldemīr, ja mēs noticam tev un taviem draugiem, kā tad mums iespējams izglābties? Ja pielietu kurtuvi — sāksies aukstums, un mēs iesim bojā. Turklāt kā lai to izdara? Saule tālu, tā ir milzīga, un es nezinu, kā tai tikt klāt.

— Toties mēs zinām. Mūsu zinātnieki zina. Tie var sauli nodzēst.

— Labi. Jūs nodzēsīsiet sauli. Bet kā jūs izglābsiet mūs no aukstuma? No bojāejas?

Te es nolēmu, ka īstais brīdis klāt.

— Glābiņš ir viens: jābēg.

Tagad pūlis nevis vairs nošalca, bet nodunēja.

— Bēgt! — kalējs atkārtoja. — Kurp lai aizbēg, ja aukstums iestāsies visur? Varbūt smiltīs vēl saglabāsies siltums?

— Nē, aukstums būs visur. Jābēg prom no šīs pasaules. Turp, kur mēs norādīsim.

— Vai tad no šīs pasaules vispār var aizbēgt? No tās aiziet tikai mirstot. Vai tu domāji to?

—- Nē. Jāpāriet pie citas saules. Tur, kur dzīvojam mēs. Ja pasteigtos, mēs vēl pagūtu jums palīdzēt.

— Aizbēgt no pasaules, — kalējs klusi atkārtoja, bet to sadzirdēja ikviens. Viņš novērsa skatienu no manas sejas un lēni pagrieza galvu pa labi, tad pa kreisi, un visas galvas pagriezās tāpat, visi skatieni sekoja viņa skatienam.

Cilvēki it kā no jauna, it kā pirmo reizi ieraudzīja visu, kas tiem apkārt.

Kā siena tos ielenca mežs. Siltais, gaišais, draudzīgais mežs, kur nebija bīstamu plēsoņu, neslēpās laupītāji, nemita ļauni gari, — zaļi zeltainais mežs, kas dāsni deva malku un lietmateriālus, sēnes un ogas, ārstniecības augus, glāsmaini šalcošais mežs, kas ļāva dziļi un priecīgi elpot.

Viņi zināja, ka aiz meža atradās plaši un auglīgi lauki, kas baroja visu pasauli, dodot pa divām ražām gadā. Lauki — vispirms zaļi, pēcāk zeltaini, tad — brūni, aparti, līdz tie no jauna pārklājās ar zaļo asnu paklāju… Tur bija raibas pļavas, kurās barojās lopi un smaržoja ziedi, kurās tik tīkami gulēt brīvajās stundās, pārdomājot dzīvi. Tur tecēja mierīgas upes, uz kurām dažuviet bija uzcelti dambji, un ūdens, gāžoties lejā, grieza mašīnu milzīgos riteņus. Upes ietecēja ezeros, bet vēl tālāk — jūrās; tiesa, tur cilvēki nedzīvoja, bet ar laiku viņi aizietu arī līdz jūrām, pamazām apdzīvojot planētu.

Un visapkārt atradās mierīgas, ērtas pilsētas, kur mājas grima kokos, kur bija silti un ērti, kur dzīvoja sievietes un bērni — tie, ierodoties ģimenēs, uzreiz kļuva par savējiem un baudīja visu mīlestību, kāda bērniem pienākas. Pilsētas ar darbnīcām, kur strādāja daudz, bet ne līdz pagurumam, kur strādāt dažkārt bija garlaicīgi, bet vienmēr noderīgi, jo tavs darbs bija nepieciešams visiem.

Tā bija viņu, šo cilvēku pasaule. Tajā viņi bija dzimuši, tajā dzīvoja un zināja, ka nomirs, bet citi paliks.

Tagad viņiem pēkšņi teica, ka šī pasaule jāpamet. Tā ir bojāejai nolemta un neizbēgami ies bojā. Starpība tikai tā, ka cilvēki vai nu ies bojā kopā ar to, vai arī izglābsies un pēc tam kaut kur svešā malā atcerēsies savu brīnišķīgo pasauli, kuru viņi nav nosargājuši un ir pametuši nāves briesmās.

Cilvēki to ieraudzīja ar sirds acīm un domāja par to šajās ilgajās sekundēs.

Pēc tam kalējs Sakss teica:

— Pamest pasauli,.. Uldemīr, saki, vai tu saproti,- ko nozīmē aiziet no savas pasaules? Vai tev kādreiz ir nācies pamest savu pasauli un aiziet no tās uz visiem laikiem?

— Ir nācies, — es atbildēju, lai gan ne uzreiz, un manā balsī nebija prieka, jo tā nebija arī manā dvēselē.

— Vai tev kļuva labāk?

— Nē.

— Vai tava pasaule, kuru pameti, vai ari tā pēc tevis aizgāja bojā?

Es mazliet padomāju. Ko viņiem pateikt? Zeme nav aizgājusi bojā, un ari cilvēki uz tās ir palikuši dzīvi. Tā plaukst ari pašlaik, — jau kuro reizi es nodomāju. Bet vai tad tā ir mana pasaule? Tā ir Šuvalova, Averova un vēl miljardiem citu cilvēku pasaule. Taču ne mana.;

— Mana pasaule Ir mirusi, — atbildēju.

— Vai tu nenožēlo, ka esi to pametis?

Atkal nevarēju uzreiz atbildēt.

— Nezinu …

— Bet es zinu, ka nožēlošu. Un ari viņi visi nožēlos.

Viņš ar roku parādīja visapkārt.

— Uldemīr, iespējams, ka tu mūs esi pārpratis. Jā, mēs negribējām dzīvot pilsētās, aizgājām mežā un dzīvojam dažkārt nepaēduši un nesaņemot jaunu apģērbu. Mēs tā rīkojāmies, jo mūs pārņēmušas domas un vēlmes, kurām tur, Līmenī, nav vietas. Uldemīr, mēs nemīlam Līmeni, pārkāpjam to un esam pārliecināti, ka tā arī jādara. Līmenis taču nav vēl visa pasaule, mūsējā var eksistēt arī bez tā. Pasaulei nav jālīdzinās dīķim, kurā ūdens gan ir silts, bet, būdams stāvošs, sāk slikti ost, — tā var kļūt līdzīga upei, kas bez apstājas nes savus ūdeņus uz priekšu. Vienalga — tā būs mūsu pasaule. Mēs gribējām aiziet no Līmeņa un aizgājām, bet nevajag domāt, ka niēs nemīlam savu pasauli un gribam to pamest. Nē, mēs gribam palikt tajā un izveidot to tādu, kādu iztēlojamies. Uldemīr, vai es saprotami paskaidroju?

— Saprotami, kalēj. Droši vien es neesmu pietiekami skaidri izstāstījis, ja neesi manos vārdos saklausījis pašu galveno. Ir jāaiziet ne tikai jums, jāaiziet visiem, kas grib izglābties un turpināt dzīvi — lai arī ne šajā, bet citā pasaulē —, turpināt savu un bērnu dzīvi, un viņu bērnu, un visu, visu pārējo dzīvi. Zinu, ka jūs mīlat savu pasauli, bet ar mīlestību vien nepietiek, lai izglābtu, ko mīli. Nepieciešams vēl kaut kas, taču tā nav ne jums, ne mums.

— Saki: vai nevar apdzēst uguni, par kuru runājām, nevis pavisam, bet tikai mazliet? Lai kļūst aukstāks, bet ne tā, ka viss aiziet bojā. Ar aukstumu mēs samierinātos. Vēl vairāk — iespējams, ka pat nopriecātos, jo briesmas liktu mūsu Līmenim izkustēties no vietas, bet neko citu mēs nevēlamies. Vai tiešam nevar uguni apdzēst daļēji?

— Kalēj, man tev grūti atbildēt, — teicu. «— Tu saproti, ka es neesmu zinātnieks. Cik man zināms, mums tāda līdzekļa nav. Mēs varam nodzēst visu uzreiz — un tikai tā.

— Varbūt tādu līdzekli var atrast?

— Nezinu, kalēj. Iespējams, ka var. Taču meklējumi prasīs daudz laika, bet gaidīt nevar.

— Kāpēc?

•— Var nepagūt. Saule uzsprāgs, un tās svelme pārvērtīs pasauli pelnos.

— Labi, Uldemīr. Mēs tev ticam. Jūs esat rīkojušies kā krietni cilvēki, kas ieradušies, lai mūs glābtu. Protams, es nevaru runāt visas tautas vārdā, bet esmu tāds pats kā visi un pieņemu, ka viņi domā tāpat. Teikšu atklāti: droši vien mēs drīzāk piekritīsim riskēt nekā pamest savu pasauli un aizbēgt. Jūs esat ļoti līdzīgi mums, tomēr esat sveši cilvēki, tādēļ neizšķiriet mūsu vietā, kā mums rīkoties. Tā ir mūsu darīšana.

Tāds pagrieziens mani nemaz neapmierināja.

Ļoti negribējās runāt, es brīdi klusēju, tad ievilku elpu un nolaidu acis, bet tūdaļ atkal pacēlu.

— Ja jūsu saule tomēr uzsprāgs, tas apdraudēs ne tikai jūsu, bet arī mūsu pasauli. Jūsējā aizies bojā uzreiz, mūsējā — ar laiku. Nē, jūsu saule noteikti jānodzēš, nedrīkst kavēties.

No jauna iestājās klusums.

— Uldemīr, man liekas, šoreiz esmu sapratis tevi. Jūs atlidojāt šurp ne jau tādēļ, lai mūs glābtu, pareizāk sakot, tas jums nav galvenais: .jūs esat atlidojuši, lai glābtu sevi!

— Gluži tā nav, tomēr kopumā pareizi.

— Jā! Tātad jūs domājāt par sevi un sevis dēļ esat gatavi gluži vienkārši-upurēt mūsu pasaulil

— Neaizmirsti, ka mēs būtu varējuši to izdarīt, pat nerādījušies jums ne acīs! Taču mēs ieradāmies te, lai glābtu arī jūs.

— Pat nevaicājot mums piekrišanu! Nezinot, ko mēs gribam, ko domājam! Tad pasaki, kas ir vardarbība? Mūsu pasaulē ļoti nemīl vardarbību. Redzi, mēs dzīvojam šeit, mežā, taču mūs neaiztiek, lai gan pārējo, ir daudz vairāk nekā mūs!

Nu ko, nodomāju, tagad nav kur dēties. Tikai uz priekšu.

— Jā, jūs neaiztiek. Bet kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri te dzīvojuši pirms jums? Kas tos nonāvējis? Kas sagrāvis viņu pilsētu, no kuras palikušas tikai drupas, kas tagad apraktas zem zemes? Vai mēs, vai, atlidojām un nogalinājām tos, kuru kaulus jūs atrodat zemē?

— Kā tu zini, ka viņi nogalināti? Varbūt bijusi kāda slimība, un viņi nomiruši…

— Šeit atradusies pilsēta, ne tāda kā pašlaik — Līmenī. Te bijusi tāda pilsēta kā tajā pasaulē, no kuras atlidoju es, — pilsēta ar elektrību, plastmasu, ar daudzām lieliskām lietām, kuras jūs tagad tikai pūlaties izdomāt, lai gan cilvēki tādas pazinuši jau sen pirms jūsu dzimšanas! Kas iznīcinājis šo pilsētu un cilvēkus? Kas sagrāvis mājas? Mēs vai jūs? Kam te būtu jārunā par vardarbību?

Nu klajumā sacēlās īsta vētra. Dunēja balsis. Gaisā slējās dūres.

— Neticami! Pierādi!

— Varu pierādīt! Taču kāda jēga pierādīt — jūs esat tik pārliecināti par savas pasaules nevainību un negribat atzīt, ka esat kādreiz iegrūduši citam mugurā nazi!

385

— Pierādi! Ja noticēsim. j$

13 — 2043

— Kas tad būs? — es paķircināju.

— Tu teici, ka tā pilsēta bijusi tāda kā tavā pasaulē? Kā tas varēja notikt?

— Ļoti vienkārši: cilvēki taču ir atlidojuši šurp no manas pasaules. Tā pasaule ir tikpat daudz jūsējā kā mana! Aizlidojuši no šejienes, jūs nenokļūsiet svešumā, bet atgriezīsieties mājup!

Balsis klajumā pamazām pierima.

— Pierādi mums! Tūlīt pat! Ejam! Ja tev taisnība, tad..» tad runāsim tālāk. Iespējams, ka mēs tev piekritīsim.

— Labi, — es viņiem teicu. — Taču, atklāti sakot, kāda tam jēga? Jūsu ir daži simti, bet cik pavisam uz planētas iedzīvotāju?

— Protams, daudz vairāk. Bet mēs tad iesim uz galvaspilsētu. Teiksim, kliegsim cilvēkiem: mūsu Līmeņa pamatā ir asinis, tas nav godīgs Līmenis! Mūsu pasaulei jābūt tikai daļai no citas, lielas pasaules. Atgriezīsimies tajā, lai pēcāk, kļuvuši daudz stiprāki, atlidotu atpakaļ… un, iespējams, no jauna aizdegtu sauli, — ja jau šodien to var nodzēst, tad varbūt rīt cilvēki iemācīsies to no jauna aizdegt?

— Iespējams, kalēj.

— Parādi mums to pilsētu. Ejam, mēs tev sekosim!

>(! * *

Cilvēki pameta mežu.

Kolonna virzījās uz galvaspilsētu, un es to vadīju.

Tas bija savāds gājiens. Kolonna kustējās šķindot, čīkstot, svelpjot. Dīvaino priekšmetu konstruktori, Līmeņa pārkāpēji, devās uzbrukumā galvaspilsētai pilnā apbruņojumā.

Dārdēja rati ar tvaika dzinējiem. To bija četri, un katrs citāds.

Vienos ratos atradās draudīgs ierocis: resnā cilindrā izurbts milzums atveru, un ikvienā ievietots pulvera lādiņš un lode. No tādas konstrukcijas uz Zemes savā laikā radās ložmetējs. Toreiz cilvēki pārsteidzīgi nolēma, ka pienācis gals kariem …

Meža iedzīvotāji nesa šautenes, pielādētas nevis ar apaļām lodēm kā līdz šim, bet ar iegarenām, smailiem galiem. Šauteņu stobros bija vītnes, kas lodēm lika lidojumā griezties.

Cilvēku doma gāja pa reiz jau iemītu taku,- un tas mani neiepriecēja, taču nebija citas izejas.

Daži bija apbruņoti ar pilnveidotiem stopiem.

Cilvēki gāja, lai gāztu Līmeni un noslēgtu savienību ar mums — atlidojušiem augstas tehnikas civilizācijas pārstāvjiem. Tāpat kā es, viņi ticēja, ka civilizācija tos glābs, pat ja planētai jāiet bojā no neizturamas svelmes vai aukstuma.

Viņi bija saniknoti par to, ka Līmeņa Sargātāji līdz šim brīdim nebija darījuši neko, lai uzsāktu sarunas ar mums, atlidojušajiem, un tādā kārtā bija noniecinājuši visas tautas intereses.

Viņi bija saniknoti arī par to, ka visa viņu dzīve izrādījās kustība nevis uz priekšu, bet atpakaļ: jau pirms daudziem gadiem eksistējušas pilsētas, kurās pazina to, ko šodien cilvēkiem nācās meklēt, akli taustoties. Viņu civilizācija bija vardarbīgi, nodevīgi ievirzīta šajā gultnē, un pašlaik tā ietecēja nevis bezgalīgā okeānā, bet gan purvā ar sasmakušu ūdeni.

Cilvēki apņēmīgi soļoja.

13*

337

Es ar pilnām tiesībām gāju kolonnas priekšgalā, atstājis Annu mežā, biedrus — zem apšaudes, kuteri —« zēniem. ♦ s

Es biju aicinājis viņus iet, un tagad man varēja būt tikai kopīgs liktenis ar viņiem.

Zināju, ka uz Zemes viņi nepazudīs. Atri pieradīs, iekļausies daudzmiljardu cilvēces dzīvē un beidzot atradīs tur gandarījumu, atradīs neierobežotas radošās iespējas.

Aiz viņiem celsies visi pārējie šīs pasaules cilvēki. Atnācējiem no svešas zvaigznes viņi neticētu, taču savējiem noticēs.

Zeme var sūtīt eskadru.

Es gāju un pat dziedāju pie sevis.

Mani nemulsināja ieroči viņu rokās. Biju jau pats uz savas ādas pārliecinājies par to, ka tiem piemīt drīzāk simboliska loma. Šīs pasaules cilvēku uzskatiem un paradumiem jēdziens «nogalināt» bija svešs.

Gāju un dziedāju, un arī cilvēki man visapkārt dziedāja, un pēkšņi ar priecīgu izbrīnu uztvēru viņu dziesmā melodijas, kuras pats biju dziedājis jaunībā, — tātad kaut kas bija saglabājies. Tikai tagad šīs melodijas skanēja svinīgi kā himnas, jo tās piederēja jaunās tautas vēsturei.

Saule sildīja. Pāri ceļam vijās putekļi.

Gājiens devās uz galvaspilsētu.

Dokumenti

Līmeņa Sargātāju priekšraksts

Lai Skaistums ar tevi.

Mēs, Līmeņa Sargātāji, liekam tev, Albēr Norman, Līmeņa aizstāvju vecākajam, aizvest iesauktos un apbruņotos uz to vietu, kur neviens bez īpašas atļaujas nedrīkst atrasties, un palikt tur, kamēr nepavēlēsim ko citu. Ja tur jau kāds būs priekšā, tas jāaizdzen vai jāarestē, nelietojot ieročus vai arī lietojot, — kā tev liksies labāk. Ja tie pretosies, tad viņu pretošanās jāsalauž un jāizdara tā, lai neviens no tiem tur nepaliktu, un, lai ko tu tādēļ arī darītu, viss būs apsveicami. Domājam, ka tagad tev viss skaidrs un ne tev, ne arī iesauktajiem Līmeņa aizstāvēšanai nebūs nekādu šaubu. Ej, un vēlreiz vēlam, lai Skaistums ar tevi, esi vesels, un visi pārējie arī lai veseli.

Līmeņa Sargātāju parakstīts.

Kad kuteris ar kapteini un viņa ceļabiedriem pazuda aiz koku galotnēm, Uve Jorgens sacīja Georgam;

•— Tagad tava kārta. Lido uz galvaspilsētu un atved Piteku. Cik vien ātri vari. Pamiers noslēgts uz stundu. Iespējams, ka izdosies to mazliet vēl novilcināt, taču ar sarunām man neveicas. Un Piteks nepieciešams šeit.

— Mēs varam aizstāvēties arī divatā.

— Piekrītu, mans bezbailīgais karavīr. Taču aizstāvēties vien ir par maz. Mums jāuzbrūk. —- Spartietis lepni atmeta galvu, un Bruņinieks pamāja un pasmaidīja. — Tikai jāuzbrūk.

— Saki, Bruņiniek, vai tu vēl tici tam, ka mēs varēsim viņus izglābt?

Uve Jorgens piešķieba galvu.

— Nezinu, stūrman. To pašlaik nezina neviens. Taču karavīram vienmēr jābūt pārliecinātam par uzvaru — kas gan cits tam liks riskēt ar dzīvību?

— Mīlestība uz savu zemi, — Georgs teica.

— Ja nu viņš necīnās uz savas zemes? Piemēram, kā mēs pašlaik? Taču neapspriedīsim šo jautājumu. Laiks iet. Atved Piteku.

—- Labi, — spartietis atbildēja. Neslēpjoties viņš šķērsoja klajumu, pagāja garām aplencējiem un nozuda aiz kokiem. Neviens viņu neaiztika, tikai daži paskatījās nopakaļ, bet tūlīt pat novērsās. Acīmredzot viņi pamieru uztvēra nopietni.

Minūtes vilkās. Uve Jorgens kārtīgi paēda un izstiepās zālē, nolicis automātu blakus. īsa laime karavīram: vēders pilns, ienaidnieks nešauj, un var mierīgi pagulēt. Cik ilgi tā būs? Minūtes četrdesmit? Nē, tikai pusstundu. Nu ko — pusstunda laimes ari ir ļoti daudz.. t

Vēl bija atlicis desmit minūtes laimes, kad viņš pirmoreiz pašķielēja augšup. Jācer, ka pilsētā ar Piteku nekas nebūs atgadījies un viņš nenokavēs tikšanos. Lai gan, atklāti sakot, laika sajūta viņam nebija attīstīta: medniekam līdz šim brīdim likās mazsvarīgs fakts, ka diennaktī ir divdesmit četras stundas, — protams, ja vien viņš nebija pie kuģa pults… Var vēl gadīties, ka pēc septiņām minūtēm būs jāaizstāvas vienam pašam. Nu ko, pakarosim vienatnē. Lai gan tad vairs nenāksies domāt par uzbrukumu, un arī izglābties bez kutera būs sarežģīti. Ak, kāda tam nozīme, viņš ierastajā fatālismā nodomāja: mazliet agrāk vai mazliet vēlāk …

Viņš pagriezās uz vēdera un ērtāk iekārtoja automātu. «Šoreiz būs jāspēlē pēc maniem noteikumiem,» viņš nodomāja. «Vismaz es spēlēšu pēc savējiem, bet viņi — kā vēlas. Pašu darīšana. Ahā, sakustējās. Nē, lai viņi sāk. Es atbildēšu …»

Viens no aplencējiem piecēlās un, mājot ar rokām, devās pie Uves Jorgena. Atlika vēl trīs minūtes. Vai atkal parlamentārietis? Interesanti..-. Bruņinieks katram gadījumam turēja nācēju tēmēkli. Ja nu tā ir kara viltība? Tie noteikti zinā, ka viņš palicis viens. Metiens ar granātu, un — karagājiens galā… Uve Jorgens pavīpsnāja: no kurienes lai tiem būtu granātas? Starp citu… kas gan teicis, ka granātu nevar būt?

Parlamentārietis apstājās desmit soļu attālumā.

— Klausies, — viņš skaļi sacīja. — Piecelies, jo citādi man neērti runāt.

— Runā vien.

Kāpēc tu negribi piecelties?

— Man patīk gulēt. Es esmu piekusis.

Liekas, tas pretinieku iepriecināja.

— Pamiers beidzas, — viņš paziņoja.

— Tas man ir zināms. Vai tu atnāci, lai atgādinātu?

— Ne tikai tāpēc vien. Ja tu esi piekusis, varbūt gribi vēl mazliet atpūsties?

«Hm,» Uve Jorgens nodomāja. «Tas būtu ļoti noderīgi.»

— Es neiebilstu, — viņš skaļi teica. — Kas tad jums lēcies?

— Mums nav kur steigties, — parlamentārietis sacīja. — Mēs tik un tā esam uzvarējuši. Saproti, ir pienācis laiks skatīties saulē. Mēs nezin kādēļ nebijām uzreiz par to padomājuši. Redzi, ja mums ir iespējams skatīties saulē, tad tas ir jādara. Varbūt nekas arī nenotiktu, ja mēs to nedarītu, jo mūsu šeit nav nemaz tik daudz, tomēr labāk būs, ja mēs skatīsimies.

— Skatieties vien, — Uve Jorgens augstsirdīgi atļāva. — Skatieties saulē, zvaigznēs, varat skatīties cits citā, līdz jums apniks. Es pagaidīšu.

— Zvaigznēs mums nav jāskatās, — parlamentārietis nopietni atbildēja. — Tikai saulē. Labi, ka tu esi ar mieru. Tad netraucē mūs, lūdzu. Tātad vēl pusstunda.

— Nolemts, — Uve Jorgens apsolīja un ar skatienu pavadīja aizejošo pretinieku. Pusstunda — tas ir lieliski. Ko tad viņi darīs — vai pusstundu blenzīs uz spīdekli? Un nekļūs akli?

Viņš nolēma tos novērot, — cita darba tik un tā nebija, viņš jau bija izracis savu individuālo ierakumu pēc visiem noteikumiem, bet rakt pilnu aizsardzības profilu nebija jēgas.

Aplencēji sapulcējās klajumā — tajā vietā, no kuras j>atiešām varēja saredzēt sauli, kur to neaizsedza koku galotnes. Uzstādīja tādu kā trijkāji, kā statīvu. Uz tā nostiprināja plakanu kasti. Uve Jorgens atcerējās, ka vienu -tādu viņi jau bija ieguvuši kā trofeju. Tagad varēs uzzināt, kam tā kalpo. Cilvēki sasēdās kastes priekšā tai pusē, kur bija stikls. Viens no viņiem rūpīgi orientēja kasti — tās aizmugurējo sienu — uz sauli. Beidzis viņš atkāpās pie pārējiem. Visi cieši lūkojās caurspīdīgajā kastes sienā. Viņu sejas bija nopietnas. Pēc tam tas, kurš bija orientējis kasti, kaut ko uzsauca, it kā deva komandu. Cilvēki mazliet paliecās uz priekšu un ar acīm vai ieurbās ekrānā — kā gan citādi lai nosauc šo matēto stiklu. Viņu sejas bija skaidri saskatāmas, un Bruņinieks pārsteigts ievēroja, kā mainījusies to izteiksme — tagad tā liecināja par dziļu koncentrēšanos, saspringumu, galēju spriegumu. Dažas minūtes cilvēki nosēdēja nekustoties — un sejās sāka parādīties nogurums, it kā viņi būtu strādājuši smagu darbu… Pilotam likās, ka šī kaste mazliet vibrē vai varbūt tās aizmugurē virmo gaiss, — katrā ziņā kaut kas dīvains te bija. Uve Jorgens prātoja, ko tas viss varētu nozīmēt, — starp citu, prātoja bez īpašas intereses, jo tas neattiecās uz kauju. Varbūt tomēr attiecās? Pēkšņi viņam atausa gaisma: viņi taču lūdza dievu! Droši vien lūdz sev uzvaru. «Lūdziet, lūdziet,» Bruņinieks ironiski nodomāja. «Paskatīsimies, kurš dievs stiprāks…»

Tad seanss beidzās, un tie, kas bija lūkojušies kastē, sagumā, it kā no viņiem būtu izlaists gaiss. Pēc tādas lūgšanas viņi slikti šaus, Uve Jorgens nosprieda. Lai gan viņi jau arī necentās trāpīt, taču nomaldījusies lode vienmēr var atlidot…

Viņš izdzirdēja aizmugurē čaboņu un strauji pagriezās, neizlaižot automātu no rokām,

— Vai viss mierīgi? — vaicāja Georgs.

— Ahā! — Bruņinieks noteica. — Tas esi tu. Kur Piteks?

— Esmu šeit.

— Kādi jaunumi?

— Šuvalovs runāja ar Sargātājiem. Viņu kaut kur aizveda. Viņš teica, ka ar tiem nevar vienoties. Sacīja, lai mēs rīkojamies citādi.

Tagad nu Uve Jorgens jutās pavisam labi.

— Šuvalovs nevarēja vienoties, — viņš teica, — bet v mēs varēsim. Mēs runāsim citā valodā. Armijas, nevis

kultūras misijas valodā. Vai ne, puiši?

Viņi nogūlās blakus, taču Uve^ Jorgens izkoriģēja:

— Veidojiet retinātu ķēdi. Atri ierocieties. Kā es. Vēl atlikušas septiņas minūtes… Pitek, starp citu, vai jūs tur, savā laikmetā, nebijāt saules pielūdzēji?

— Nē, — Piteks atbildēja. — Kāpēc gan?

— Kā lai es to zinu? Kaut kas taču ir jāpielūdz…

— Nezinu, — atteica Piteks, rokoties smiltīs. — Mēs iztikām bez tā.

•— Pareizi esat darījuši, — Uve Jorgens atzina. — Viss, pamiers beidzas. Re, kur nāk viņu puisis. Tūlīt viņš mums to svinīgi paziņos. Dosim viņam iespēju mierīgi aiziet atpakaļ.

Patiešām, vicinot rokas, atkal tuvojās parlamentārietis.

— Katram gadījumam pasaki, — vaicāja Bruņinieks, •— kur atrodas kuteris?

— Krūmos. Līdz tam kādi pārsimt metri, — atbildēja Georgs. .

— Labi. Tātad apšaude tam nekaitēs. Viņu lodes tik tālu neaizlidos.

— Mēs tā arī nolēmām.

Pamiers beidzas! pienācis tuvāk, parlamentārietis uzsauca.

— Mēs zinām.

— Vai gribat padoties?

— Rīt šajā laikā, — Uve Jorgens pasmīnējis atsaucās.

— Tik ilgi mēs negaidīsim, — atnākušais nopietni atbildēja.

— Tad ej. Mēs sākam!

Parlamentārietis steidzīgi aizgāja, un tūlīt pat sāka dārdēt šāvieni. Lodes urbās smiltīs, un Uve Jorgens saprata, ka uzbrucēji steidzas panākt izšķirošu uzvaru. Vai sākt apšaudi? Nē, viņš pēkšņi nolēma.

— Noslēpsimies kuģī. No turienes viņi mūs neizkvē- pinās. Ja paliksim šeit, mūs viens divi apšaus, tiklīdz atcerēsies, ka var šaut mērķī. Pitek, Georg — uz lūku!

Viņa cīņas biedri nelika lūgties. Divas trīs reizes izšāvuši (patronas nācās taupīt), viņi žigli aizlīda līdz tranšejai, pa to pārskrēja līdz lūkai un nokļuva tamburā. Uve Jorgens ielēca pēdējais, ar svaru uzgūla lūkas svirai, un smagā plātne lēni noslēdzās.

— Lai tagad pamēģina, — viņš sacīja.

— Ko mēs darīsim? — painteresējās Piteks. — Vai zini, Bruņiniek, man te nemaz nepatīk. Šauri un smacīgi. Pa šīm dienām jau esmu atradinājies.

— Jā, — Georgs piebilda. — Ko mēs šeit aizstāvam?

— Nezinu, — Bruņinieks atklāti atbildēja. — Ja mēs kā nākas pameklēsim, tad, iespējams, arī atradīsim to, ko viņi tik ļoti grib iegūt.

— Un ja nu neatradīsim? — Piteks vaicāja. —r Sēdēsim šeit, līdz uzliesmos zvaigzne.

— Es neticu, — Uve Jorgens teica, — ka no šī milzeņa ir tikai viena izeja. Ja pameklēsim, noteikti atradīsim kravas lūku vai kaut ko tamlīdzīgu.

Priekšgalu viņš bija izpētījis kopā ar kapteini, tur lūkas nebija. Un tagad Uve Jorgens kopā ar biedriem devās uz kuģa pakaļgalu.

Nācās gan iet, gan līst, reizēm — rāpties: šī kuģa daļa bija sliktāk saglabājusies, no šķērssienām nokarājās apšuves plāksnes, mētājās kaut kādas milzīgas detaļas — droši vien daļas no iekārtas, kuru būtu vajadzējis samontēt jaunajā vietā un kura nez kāpēc tā ari nebija izmantota. Apdauzīdamies pret to izciļņiem un stūriem, Bruņinieks pusbalsī lādējās, pārējie divi klusēja. Dažreiz viņi apstājās, lai atpūstos, un viņu saraustītā elpa kā šalkoņa atbalsojās no šķērssienām.

Ikvienu klāju un nodalījumu, ikvienu kaktu Bruņinieks nesteidzīgi izgaismoja ar lukturīša staru. Izejas nebija. Tad šķērssienas kļuva retākas. Zem kājām sāka dobji klaudzēt kailas metāla plāksnes. Tās bija jau kravas telpas. Vajadzēja skatīties uzmanīgāk: ja izeja bija, tad tikai šeit, un, ja lūku varētu atvērt, tad caur zemes kārtu aiz tās viņi kaut kā jau tiktu cauri. Bruņinieks sāka iet vēl lēnāk, pārējie — arī. Pa labi un pa kreisi, augšā un apakšā tagad stiepās tievu cauruļu konstrukcijas kravas nostiprināšanai. Bija jālien tām cauri kā dzelzs mežam. Pēc tam viņi nonāca brīvākā vietā, Bruņinieks aplaida visapkārt gaismas staru un ieraudzīja melnējām lūku.

Tā bija atvērta, taču zeme nebija sabirusi nodalījumā un šeit bija tīrs un sauss, it kā eja vestu nevis zemē, bet kādā citā telpā, kas, gluži tāpat kā kuģis, būtu izolēta no ārējās vides. Uve Jorgens iespīdināja gaismu lūkā — tur bija melns tukšums. Pamājis saviem ceļabiedriem, viņš nešaubīdamies devās turp, un tie paklausīgi atkārtoja visas viņa kustības. Viņš pārkāpa pār slieksni •— un papēži sausi noklaudzēja pret plastmasu. Bruņinieks pat nepaguva pabrīnīties, kad visapkārt kļuva žilbinoši gaišs, un viņš piemiedza acis — gan no gaismas, gan no pārsteiguma.

Tālāk veda caurule kādus divus metrus diametrā un, spriežot pēc skaņas, no monolīta metāla, kas apšūts ar plastmasu. Jau pēc desmit metriem tās turpinājums pagaisa krēslā: gaišs bija tikai tur, kur stāvēja ienākušie.

Parasta taupības sistēma, Uve Jorgens nodomāja, taču sastapt to šeit bija vismaz savādi.

— Labi ierīkots tunelis. Kurp tas ved? — Bruņinieks skaļi vaicāja, vaicāja tāpat vien, jo viņš jau gandrīz noteikti zināja, kurp tunelis ved im ko viņi, galā nonākuši, ieraudzīs. Abi pārējie stāvēja, un viņu acīs bija miers. Uve Jorgens nokomandēja, un viņi devās uz priekšu. Viņus pavadīja gaisma, it kā cilvēki paši to izstarotu un apspīdētu gludās sienas. Pēc metriem divdesmit uzliesmoja sarkana zīme. Viņi to pazina, tā vienmēr nozīmēja vienu un to pašu: izstaro jums. Tepat atradās skaitītājs, tas reti tikšķēja, kā sena sienas pulksteņa svārsts, — tātad briesmu nebija. Devās tālāk, brīdinājuma zīmes un geigerskaitītāji tagad atradās ik pēc pāris metriem. Tad tunelis beidzās. Uve Jorgens atvēra durvis tā galā — ovālas apaļā sienā —, un viņi nokļuva kodolelektrostacijas zālē.

— Stāvēt šeit! — Uve Jorgens pavēlēja savai armijai, bet pats devās apgaitā pa zāli.

Tā nebija pārāk liela. Mirušā kuģa enerģētisko nodalījumu konstruktori, kā jau pienākas, bija ierīkojuši pēc iespējas tālāk no dzīvojamām telpām. Acīmredzot kuģis bija daudz lielāks, nekā viņi sākumā iedomājās. Vai tikai uz to nebūs no augšpuses uzdūries Mūks? Šeit atradās kodoltermiskā iekārta un enerģijas pārveidotājs, kas pieslēdzās pultij, no kuras atvijās kabeļi — viens uz kriogēnu, kurš dzesēja rezervuāru ar tritiju, otrs izzuda sienā. Iekārta bija droša, automātiska. Bruņinieks meklēja, bet neatrada skaitļotāju, kas iekārtu vadītu, acīmredzot komandas uz pulti nāca no galvaspilsētas, no tās pašas istabas, kuru uz ekrāna bija redzējis Piteks. Tomēr nepieciešamības gadījumā varēja pāriet uz autonomo rokas vadību — pilots ātri aptvēra vienkāršo mehāniku. Droši vien tas arī bija galvenais, kāpēc uz šejieni sūtīja bruņotus cilvēkus, — atomstacijas dēļ, nevis šīs vecās kosmiskās konservu kārbas dēļ, kura tagad noderēja vairs tikai par priekštelpu.

Uve Jorgens stāvēja, domīgi aplūkojot iekārtu, viņa lūpās rotājās viegls apmierinājuma smaids. Tad viņš gandrīz nodrebēja no skaļa klikšķa, iedegās kaut kādi indikatori, iekārta sāka dūkt mazliet skaļāk. Bruņinieks lēni pagrieza galvu, pārlaizdams skatienu aparātiem un pūlēdamies noteikt, kurš no tiem ir sācis darboties. Lūk, tas: jaudas regulators. Kaut kas bija pieslēdzies, un enerģijas patēriņš acumirklī pieauga. Dīvaini notikumi risinājās uz ārēji tik vienkāršās planētas ar tās idillisko cilvēci… Uve Jorgens paraustīja plecus: ja vajadzēs, tiksim skaidrībā. Pašlaik viņu nodarbināja cita doma: vai tiešām Nikodims no augšpuses būtu uzdūries tieši šai stacijai? Pilots prātā aprēķināja, un iznāca, ka pa tuneli viņi bija nogājuši daudz mazāku attālumu nekā toreiz pa augšu. Protams, augšā atradās mežs un nebija taisna ceļa, tomēr nesakritība iznāca pārāk liela. Kas tad tas, vai arī šeit vēl būtu kādi noslēpumi?

Viņš atkal devās apgaitā pa nodalījumu. Otrais enerģētiskais kabelis, kurp tas ved aiz šķērssienas? No šī nodalījuma tas aiziet… katrā ziņā ne uz kuģa pamat- korpusu, drīzāk — pretējā virzienā. Kas tur atrodas? Pirmais kabelis acīmredzot iet uz galvaspilsētu, Bet varbūt uz galvaspilsētu iet šis? Kurp tādā gadījumā ved pirmais? Tagad viņš kustējās saliecies, gandrīz vai apostot šķērssienas. Pienāca Piteks un kādu brīdi vēroja Bruņinieka nodarbi.

— Uve Jorgen, ko tu meklē?

— Domāju, ka šeit jāatrodas vēl vienai izejai.

— Protams, ir.

— Kāpēc tu tā spried?

— Es nespriežu, — Piteks rāmi atbildēja, — Es to 398 redzu. Tu skaties uz leju. Raugies augšup, jo tā atrodas tur.

Bruņinieks pacēla acis. Nē, bez Piteka laikam gan viņš nebūtu ievērojis lūku, pat ja arī būtu griestus pētījis tikpat uzmanīgi kā šķērssienas, tik rūpīgi vāks bija iedarināts griestos.

— Kā lai tur piekļūst? Pacel mani.

— Vai tu domā, ka vajag?

— Izpildīt! — Bruņinieks pavēlēja komandiera tonī.

— Lūdzu, — Piteks piekrita un pielieca muguru.

Blakus vākam atradās tikko samanāma poga. Uve

Jorgens to piespieda, un vāks sāka slīdēt vertikāli lejup, nevis atveroties virās, bet — kā viņi redzēja — nolaižoties uz trim mirdzošiem serdeņiem. Vāks gandrīz aizķēra Bruņinieku, un tas steidzīgi nolēca no Piteka muguras. Apaļā plāksne laidās aizvien zemāk un apstājās pusmetru virs grīdas. Bruņinieks lūkojās pavēruša- mies caurumā. Tur bija gaišs. Viņš apņēmīgi uzkāpa uz lūkas vāka, un tas bez pavēles sāka celties augšup.

— Gaidīt mani! — viņš paguva uzsaukt, pirms vāks ar maigu klakšķi nošķīra viņu no biedriem.

Arī šeit bija eja, tikai šaurāka par pirmo. Piemiedzis acis, Uve Jorgens iztēlojās, uz kuru pusi no kuģa tā ved. Tad devās uz priekšu. Neredzamas spuldzes tāpat priekšā uzliesmoja un aizmugurē dzisa. Bija kluss. Jo tālāk no stacijas, jo retāk tikšķēja geigerskaitītāji. Atšķirībā no iepriekšējā šis tunelis neveda taisni, laiku pa laikam tas slaidi pagriezās, dažuviet gāja dziļumā. Tad priekšā kļuva dzirdama dobja dūkoņa, citāda nekā enerģētiskajā nodalījumā. Bruņinieks sāka iet uzmanīgāk. Tuneļa gals. Durvis. Jāatver. Jāiet iekšā.

Viņš iegāja. No šķērssienas, kur atradās ieeja, stiepās kabelis. Nelielas, apaļas telpas vidū atradās kāda iekārta. Tā nebija enerģētiska. Uve Jorgens nespēja izprast, kam tā domāta. Uzmanīgi aplūkojis to no visām pusēm, apskatījis, kā izvietoti un savienoti atsevišķi bloki, viņš nosprieda, ka iekārta atgādina milzīgu raidstaciju, kas varbūt varētu noderēt sakariem ar citām planētām, bet diez vai Līmeņa Sargātāji uzturēja sakarus ar citu planētu iedzīvotājiem… Uve Jorgens paraustīja plecus: acīmredzot pašlaik nebija vērts lauzīt galvu par šeit atklātās aparatūras jēgu. Galvenais, ka tā darbojās, tieši viņas dūkšana bija sadzirdama pat tunelī, uz telpas sienām sarežģītā ritmā mirkšķināja indikatori, it kā spēlēdami gaismas simfoniju, uzrakstītu simtiem, tūkstošiem instrumentu… Bruņiniekam ne velti ienāca prātā simti un tūkstoši: no iekārtas pēdējā bloka — apjomīgas kārbas — nāca tūkstošiem tievu vadu un, savijušies resnā tauvā, nozuda griestos. Lai cik rūpīgi meklējis, te Uve Jorgens nespēja atklāt vairs nekādu izeju. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres; nākamajā mirklī kaut kas noklikšķēja un indikatori nodzisa, pārtrūka dūkšana.. Neizprotamā, taču acīmredzot šai cilvēcei nez kāpēc nepieciešamā iekārta bija izslēgusies. Uve Jorgens palūkojās pulkstenī. Bija pagājusi tikai pusstunda — pirms dažām minūtēm beidzies pēdējā pamiera termiņš.

Viņš izgāja ārā un aizvēra durvis. Ātri soļoja prom pa tuneli. Tā galā, pareizāk sakot, sākumā, ne mirkli nedomādams, uzkāpa uz vāka, un tas paklausīgi nolaidās un atgādāja pilotu atpakaļ pie savējiem. Viņi to gaidīja, stāvot šķietami tajās pašās vietās un tajās pašās pozās, kādās viņš tos bija atstājis.

Nu, ļoti labi. Šīs planētas valdnieku enerģētiskais centrs — atomstacija — un vēl kaut kāda nezināmas nozīmes iekārta, kas periodiski darbojas — tātad ir saistīta pašlaik ar kaut kādiem notikumiem..» Jā, ļoti labi.

Uve Jorgens juta, kā šīs mazās civilizācijas dzīvības artērija pulsē zem viņa pirksta. Tagad bija iespējams diktēt noteikumus.

Šajā brīdī viņš nepadomāja, vai vēl ir kāda jēga diktēt noteikumus. Tas nebija pats galvenais. Svarīgāk, ka tāda iespēja ir atrasta. Uve Jorgens juta gandarījumu, it kā būtu veicis kādu grūtu un neatliekamu darbu.

Pēkšņi viņš sajuta, ka ir noguris. Ļoti noguris.

Viņš pagriezās pret Piteku un Georgu un uzsmaidīja.

— Gribas gulēt, — viņš teica. — Un jums? Mūs gaida vēl daudz darba. Jāuzkrāj spēki.

Viņi pamāja — Georgs nesatricināmā mierā, bet Piteks strauji, it kā nepacietīgi.

Bruņinieks palūkojās uz gludo grīdu.

— Goda vārds, esmu gatavs aizmigt tepat uz vietas.

Viņš apsēdās, tad atlaidās guļus, novietoja automātu

sev blakus un salika rokas aiz galvas.

— Gulieties, — viņš aicināja. — Mēs esam droš i vietā.

— Viņi var šeit iekļūt, — brīdināja Georgs.

— Jo ļaunāk viņiem, — Uve Jorgens atbildēja.

Un viņi aizmiga, vienmērīgi dūcot atomstacijai, kuras mazajā kamerā trakoja saules svelme.

* * *

401

Viņi bija nogulējuši gandrīz stundu, kad aplencēji uzspridzināja kuģa ārējo lūku. Dobja, spēcīga skaņa un grīdas satricinājums lika Uvem Jorgenam atvērt acis. Tas varēja būt tikai sprādziens. Viņš pašķielēja uz savējiem. Tie pacēla galvas, taču, redzot, ka viņš ir mierīgs, tūlīt pat atkal aizmiga.

14 — 2043

Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi. Atomstacijas zālē joprojām bija gaišs. Blakus, nolicis galvu uz rokām un pagriezies ar seju lejup, elpoja Georgs. Piteks gulēja nomaļus. Iekārta nomierinoši sanēja. Uve Jorgens pacēla pie acīm roku ar pulksteni. Seši. Tātad tomēr uzspridzinājuši gan. Muļķi. Tā jau nu patiešām ir centība nevietā….

Viņš uzmanīgi piecēlās, piegāja pie vienīgās izejas — ovālajām durvīm, atvēra un ieklausījās.

Ja aizturēja elpu, varēja uztvert tālu metāla čerk- stoņu. Tātad tur pēc sprādziena attīra eju.

Uve Jorgens atgriezās zālē un pamodināja savējos. Viņi acumirklī pielēca kājās, apskatīja automātus un pārskaitīja rezerves aptveres.

Gribējās ēst, bet nebija, ko.

Katram gadījumam Bruņinieks vēlreiz apgāja atomstaciju. Nē, citas izejas nebija. Vienīgi caur ovālajām durvīm tunelī, bet no turienes — caur kuģa nodalījumiem.

Tad viņš pamāja pārējiem, lai tie sēž un gaida, un arī pats, apsēdies pie durvīm un nolicis automātu uz ceļiem, sāka gaidīt.

Attāluma pieklusinātie dārdi nerima.

Tie nokļūs šeit pēc pusstundas. Ienāks tunelī, iedegsies gaisma, un tie būs kā uz delnas…

— Bruņiniek, ko mēs iesāksim?

— Atņemsim tiem vēlēšanos līst šurp.

— Vai šausim?

Uve Jorgens paraustīja plecus:

— Sarunām mums vairs neatliek laika.

Kuģis tālumā dārdēja kā dzelzs muca. Tātad tie bija ienākuši iekšā.

:jt :;« #

Varēja dzirdēt, kā, ielauzušies kuģī, cilvēki pamazām tuvojās tai vietai, kur sākās tunelis.

Viņi nāca lēnām' Droši vien gāja ar lāpām: sveces šeit diez vai varēja līdzēt.

Nekas, tunelī arī bez tām būs gaišs.

Uve Jorgens prātā pārlika. Koku te nav, šaut gaisā nevajadzēs. Lodes lidos pa tuneli, un, ja ne tieši, tad ar rikošetu kāda trāpīs.

Spēle patiešām norisināsies jau pēc citiem noteikumiem.

Tātad vajag savlaicīgi nodrošināt visu iespējamo. Pozīcijas jāieņem tālāk no ieejas atomstacijā — tunelī. Tiesa, nav ar ko aizsegties. Slikti. Taču atomstacijas zālē nedrīkst aizsargāties.

Bruņinieks īsti nevarēja iztēloties, kas notiktu, ja lodes trāpītu iekārtā vai tritija rezervuārā, bet saprata, ka nekas labs no tā nav gaidāms. Katrā ziņā atomstacija izies no ierindas. Taču viņam vajadzēja, lai tā strādātu. Nelaimes draudi vienmēr iedarbojas spēcīgāk nekā pati nelaime. Gaidāmajā sarunā ar Līmeņa Sargātājiem viņš gribēja lietot tieši draudus.

Slikti, ka tunelī ir gaišs. Ja būtu vismaz redzams, kas spīd, varētu laist pa spuldzēm kādu kārtu. Taču gaismas ķermeņi bija nomaskēti. Vai nū tā bija vajadzība, vai arī bijusi tāda mode…

Tas nozīmē, ka nāksies sevi atklāt apšaudei. Tāds jau ir karavīra darbs.

Viņš teica savējiem:

— Puiši, šurp! Un centieties trāpīt pirmie. Jo viņiem ir tādas lodes, ka pēcāk caurumus nesalāpīsiet.

— Vai tu domā, ka viņi šaus uz mums?

Uve Jorgens pavīpsnāja.

14* 403

— Šeit būs grūti aizšaut garām.

Viņš piegāja pie atomstacijas durvīm, aizvēra tās, atgriezās tunelī un nogūlās uz grīdas, sagatavojoties kaujai. Pa labi nolika rezerves aptveres, lai būtu pie rokas. Pameta acis uz savējiem. ,

— Georg, pavirzies piecus soļus uz priekšu. Tā. Pitek, turies vairāk pa labi, pie pašas sienas. Kārtībā.

Tagad viss bija kārtībā.

Tuneļa viņā galā kļuva gaišāks. Cilvēki tuvojās ieejai tajā, un aizvien dzirdamāki kļuva viņu soļi.

«Ir nu gan nelaimes putni,» Uve Jorgens domāja. «Kurp viņi lien, kā gan nesaprot, ka šī ir mūsu, nevis viņu spēle?»

Viņš tēmēja uz pirmo, kas tuvojās ar tagad jau nevajadzīgo lāpu rokā. Varēja arī netēmēt, jo šeit tik un tā nevarēja aizšaut garām, tomēr Uve Jorgens tēmēja aiz cieņas pret savu profesiju, kurā viss bija jādara nevis šā tā, bet pēc noteikumiem, rūpīgi.

Droši vien pietiks viņiem te pastaigāties, vai ne?

Uve Jorgens nospieda gaili, un pa labi no viņa sāka skanīgi lēkāt patronu čaulītes, automāts ierasti vērsās pa kreisi un šauro tuneļa cauruli pildīja sāpju un šausmu kliedzieni.

Vienlaicīgi sāka šaut vēl divi automāti.

* * *

Uve Jorgens nomainīja trešo aptveri, kad pretuguns apklusa.

Pretinieks bēga. Tunelis dunēja no skrējēju soļiem.

Bruņinieks piecēlās un devās uz priekšu. Viņš gāja uzbrukumā. Vajāja pretinieku,

Viņš gāja, līdz uzdūrās pirmajam ķermenim. Pieliecās, pieskārās tam un sajuta, ka pirksti kļūst mikli.

Tad viņš apstājās. Brīdi pastāvējis, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie savējiem.

— Tagad mēs varam iet. Šeit mēs esam savu paveikuši.

Viņa cīņas biedri piecēlās no grīdas.

Georgs uzmeta automātu plecā, Piteks savu turēja rokā.

— Uz kurieni, Bruņiniek?

— Viesos pie Sargātājiem.

— Vai tu nebaidies no slēpņa ārpusē? — vaicāja Piteks.

Georgs atbildēja Uves Jorgena vietā:

— Kad mūk tā kā viņi, tad apstājas tikai vakarpusē.

Viņi uzkāpa uz kaut kā tvirta, vēl silta. Iet bija grūti.

Vietām ķermeņi gulēja cits uz cita. Šeit bija grūti netrāpīt. Droši vien, arī atsitušās pret sienu, lodes tomēr sasniedza mērķi. Cik viņu te bija? Divdesmit? Vairāk?

Miers jūsu pīšļiem, planētas cilvēki. Brāļi — kā būtu teicis Mūks Nikodims. Mēs esam atlidojuši jūs glābt. Un glābjam. Atvainojiet, ja kaut kas nav, kā vajag…

Viņi izkļuva ārā no kuģa. Slēpņa nebija. Uve Jorgens tomēr lika iet pa vienam, izklaidus, turot automātus kaujas gatavībā. Tā viņi aizgāja līdz kuterim. Ne velti viņi- bija mašīnu tik labi nomaskējuši: acīmredzot pretinieks pat nebija to atklājis. Iespējams, ka arī bija ievērojuši, bet nolēmuši vispirms uzvarēt un tikai tad ķerties pie trofejām.

Mierīgi, bez steigas trijotne iekāpa kuterī. Apēda to, kas atradās ledusskapī. Pēc tam Uve Jorgens teical

— Nu, tad sāksim otro cēlienu.

Un ieslēdza starteri.

Pats to neapjaušot, Uve Jorgens mīlēja teātri. Viņš gan negāja uz izrādēm, bet jaunībā viņam bija patikuši lāpu gājieni, desmitiem tūkstošu rēciens stadionā, acumirklīgais nāves klusums — un atkal rēkoņa, un rokas, izstieptas uz vienu pusi, pret vienu cilvēku.

Viņam patika, kad simti un tūkstoši vienādi ģērbtu cilvēku soļoja, augstu vēzēdami kājas reizē, reizē, viens, divi, trīs! Kad vienlaicīgi pagriezās galvas un tika pacelti ieroči.

Savu nelielo izrādi viņš gatavojās uzvest pēc vislabākās sirdsapziņas.

% >H *

— Vai tā ir galvaspilsēta?

— Jā, •— Georgs apstiprināja.

— Tīri pieklājīgi pilsētiņa. Labi darīts, stūrman. Tagad kārtīgi piesprādzējieties.

— Ko tu gribi darīt?

—• Brīdināt par mūsu .vizīti.

Pagriezies viņš ar skatienu pārbaudīja, vai viņa rīko- jums ir labi izpildīts, izslēdza autopilotu un uzlika rokas uz pults. • •

— Nu tad… — viņš pavīpsnājis noteica.

Palielinādams "ātrumu, kuteris strauji tuvojās zemei.

Motori rēca.

— Turieties stingri! — pilots deva padomu.

Viņš strauji ievadīja mašīnu virāžā. īsie spārni drebēja. Bruņinieka ceļabiedriem likās, ka tie teju, teju atlūzis. Taču Uve Jorgens acīmredzot labi izjuta mašīnas izturības rezervi.;

Viņi joņoja virs pilsētas, sev pa priekšu veļot dārdoņas vilni. Dažus metrus zem viņiem zibēja jumti. No šī skata varēja noreibt galva. Georgs un Piteks neviļu3 aizmiedza acis. Uve Jorgens raudzījās uz priekšu. Viņš smaidīja.

— Stūrman!.—- viņš asi uzkliedza,

Georgs atvēra acis.

— Kur atrodas centrs?

Georgs paskatījās.

— Zem mums.

— Nolaižos!

Viņš izlīdzināja mašīnu tikai pirms pašas nosēšanās. Pār laukumu nogruva dārdoņa. Cilvēki panikā metās bēgt.

Uve Jorgens izslēdza motoru. - -

— Man pakaļ! — viņš nokomandēja.

Viņi izlīda ārā.

— Kā es mācīju!

Viņi nostājās pilotam aiz muguras, uzkāruši kaklā automātus un turot rokas uz tiem.

— Soļos marš!

Tieši viņiem priekšā bija vidējā ieeja Sargātāju namā.

Viņi pārsoļoja pāri laukumam un uzkāpa lievenī.

Vestibilā bija daudz cilvēku. Viņiem piesteidzās klāt Pitekam jau pazīstamais ierēdnis.

— Ko jums …

Uve Jorgens īsi pavēlēja:

— Klusu!

Ierēdnis apklusa.

Uve Jorgens nokomandēja:

— Pie Sargātāja! Žigli!

Ierēdnis pakāpās atpakaļ.

— Tas nav iespējams! Izklāstiet savu jautājumu.- ? » Nenoņemot automātu no krūtīm, Uve Jorgens izšāva

kārtu. Uz grīdas nobira griestu apmetums.

— Vai skaidrs? — pilots pavaicāja. Ierēdnis klusēja.

— Pie Līmeņa Sargātāja, žigli!

Ierēdnis pārlaida skatienu abiem pilota pavadoņiem. Viņi stāvēja klusu, taču viņu rokas, kas gulēja uz automātiem, ierēdnim likās ļoti izteiksmīgas.

— Vai arī jūs esat no … tiem? — viņš nomurmināja, neslēpjot bailes.

— Tu vēl uzzināsi, no kādiem mēs esam! — Uve Jorgens draudīgi solīja. — Vai man būs ilgi jāgaida?

— Bet… viņa nav!

— Ved!

— Kā vēlaties, bet viņa patiešam nav! Viņš ir.. Traukā!

— Es tevi pašu traukā iedzīšu, — pilots teica. — Un tur tu paliksi, kamēr tevi izlies mēslainē. 2igli!

Un viņš sakustējās, gatavojoties ņemt nost automātu.

— Lūdzu, — ierēdnis klusu noteica. — -Es jūs aizvedīšu.

— Ej pa priekšu. Un rādi!

Ierēdnis paklausīgi aizsteidzās pa priekšu. Trijotne soļoja aiz viņa stingrā ierindas solī. Uvem Jorgenam patika teātris, un viņš zināja — vai arī domājās zinām —, kas tieši patīk cilvēkiem.

Cilvēkiem patīk, ka viņus komandē. Tie, kuri komandē, uzņemas arī atbildību. Cilvēkiem nepatīk atbildība. Trijotne maršēja pa bezgalīgu gaiteni. Apstājās dzelzs durvju priekšā.

— Atvērt!

Ierēdnis paklausīgi atvēra. Viņa rokas drebēja.

— Uz priekšu!

Kāpnes. Aizrestots laukums.

— Ej pa priekšu!

— Tūlīt, tūlīt… Vienu mirkli. f r

Ierēdnis ņēmās ap atslēgām. Tad pievērsa seju pilo-ī tam, samocīti smaidot.

— Jāizlādē … citādi. *.

— Ātrāk!

— Tūlīt, tūlīt… Beidzot restes pacēlās.

— Uz priekšu! Atkal gaitenis. Atkal dzelzs durvis.

— Atvērt!

Durvis atvērās. Aiz tām atradās kabinets. Uve Jorgens paraudzījās Pitekā. 1 — Vai šeit?

— Jā.

Viņi iegāja, skaļi un saskanīgi klaudzinot papēžus.- Šeit joprojām stāvēja galds, pie sienas — skaitļotāja pults. Skaitļotājs darbojās. Neviena nebija.

— Kur viņš ir? Ierēdnis paplēta rokas.

— Es jau jums teicu: viņa nav.:

— Kad būs?

— Jābūt…

Uve Jorgens gandrīz vai sāka griezt zobus: viss uzvedums izrādījās nevajadzīgs, pirmizrāde izjuka: pēk- šņuma priekšrocība bija zaudēta. Tomēr bija jācīnās līdz galam.; Uve Jorgens apsēdās krēslā.

— Gaidīsim, Tu arī. Sēdies šeit,

Ierēdnis paklausīgi apsēdās.

Minūtes aizritēja klusumā, Skaitļotājs klusu dūca. No logiem lija balta, mierīga gaisma. Uvem Jorgenam likās, ka jaukā saulīte, Dāla zvaigzne, nogaida komandu: «Uz priekšu, uzbrukumā!»

0 * * *

Mūkam iepatikās atrakt drupas. Darbs bija mierīgs un interesants. Ej nū sazini, ko atradīsi pēc minūtes vai stundas. Taču kaut ko jau noteikti.

Viņš tomēr bija atracis ieeju tajā namiņā. Sāka no iekšpuses mest ārā zemi. Krietni noņēmās. Laiku pa laikam izlīda, noslaucīja sviedrus no pieres — jo diena, kā jau te parasts, karsta —, apskatījās, kur meitene, vai nav aizbēgusi. Nē, vienmēr atradās tepat tuvumā. Klusa, mazliet samulsusi. Skumst, Nikodims saprata. Tā arī jābūt. Viņam patika šis pāris. Viņa — jauna un pievilcīga. Uldemīrs — solīds un uzticams. Mīlestību un saticību abiem!-

Savā reizē aicināja pusdienot. Paēda. Nikodims mēģināja aizsākt sarunu. Gribējās parunāties par dzīvi — kā viņa to saprot. Meitene klusēja. Lai gan viņai, jaunietei, neklājas klusēt, kad vaicā.

Atpūties Nikodims raka tālāk — tik un tā nebija, ko darīt. .Atraka lādīti ar kristāliem, vēl gadījās ar plastmasu fiksēta labi saglabājusies fotogrāfija. Tas bija sēru attēls. Kaut kādi cilvēki stāvēja pie kapakmens. Visapkārt — šejienes koki ar garajām skujām. Tiesa, apglabājuši bija sen: kapakmens jau bija iegrimis. Un uz tā bija vārds. Laikam gan kāds no vietējiem. Kā tad šo vietējo saukuši?

Attēls bija neliels, uzraksts nofotografēts slīpi un grūti salasāms. Taču Mūkam bija lieliska, jaunībā ar lasīšanu nesabojāta redze. Viņš piemiedza acis, pagrozīja attēlu šā un tā, līdz tomēr izlasīja. Tika galā.

Hanss Pērs Kristiansens — lūk, kas tur bija rakstīts. Tālāk — dažas rindas sīkākiem, jau pavisam nesalasāmiem burtiem.

Mūks iegrima domās. Likās, vārds nav svešs. Dzirdēts ne vienu reizi vien. Kristiansens. Dod, dievs, atmiņu…

Un atcerējās.

— Anna! — yiņš paslējās ārā no tranšejas, atbalstījās ar plaukstām pret zemi un izlēca laukā. — Anna, panāc šurp. Tā gadījies, ka visiem jāsapulcējas. Steidzīgi jāatrod kapteinis ..,

* * *

Bija tik skumji, ka gribējās raudāt. Kaut kā bija žēl. Varbūt nepiepildīto neizprotamo cerību? Viņa nezināja, un tādēļ kļuva vēl skumjāk.

Sākumā likās — viņa ir iemīlējusi. Gribējās iemīlēt, un tad ieradās cilvēks, kas atšķīrās no visiem citiem, interesants, pārliecināts, uzmanīgs.-Viņa iemīlēja, bija gatava uz visu. Taču viņš nez kāpēc vilcinājās. Iespējams, ka noniecināja, bet varbūt nemaz negribēja to no viņas. Vai arī gluži vienkārši bija neuzņēmīgs. Tas nav piedodams.

Protams, viņu grūti nosaukt par jaunu, un Anna ievēroja biedru, puišu un meiteņu, skatienus. Taču viņa bija savādāka nekā tie. Domāja un darīja citādi. Tā viņai likās.

Un, ja viņš būtu izrādījis, ka patiesi mīl, viņa būtu tam pieķērusies droši vien nopietni un uz ilgu laiku,

Neviens, protams, nevar pateikt, vai uz visiem laikiem, bet uz ilgu gan.

Taču viņš neko tādu neizrādīja.

Ar savām darīšanām viņš Annu aizmirsa. Protams, katram ir savas darīšanas. Tā jābūt. Taču nedrīkst aizmirst. Uzmanībai jābūt vienmēr. Būtu vismaz kādu ziedu pasniedzis. Pasēdējis, aprunājies. Pastāstījis, kā mīl. Vienalga, cik daudz darba, — būtu izrāvies, lai parādītu, ka darīšanas paliek darīšanas, bet pasaulē nav un nevar būt nekā svarīgāka par viņu.

Tagad viņa skaidri saprata, ka neko tādu no viņa nesagaidīs.

Protams, ja viņa mīlētu, tad būtu samierinājusies. Taču tagad kļuva pilnīgi skaidrs — nemīl. Zuda arī interese par viņu. Jo redzēja, ka viņš dažkārt nezina, ko darīt, šaubās, svārstās. Bet viņai tik ļoti vajadzēja ticēt cilvēkam, lai pēc viņa pirmā vārda mestos kaut vai ūdenī.

Tikai aprobežoti cilvēki vienmēr visu zina, — bet Anna to vēl nesaprata, jo bija pārāk jauna.

Nē, viņš nav tās liktenis.

Jāpasaka viņam — un jāaiziet.

Un atkal, kad vajag, viņa nav. Pametis Annu un aizlidojis.

Nē, bez šaubām, viņai taisnība. Labi, ka viņa laikus visu sapratusi.

Protams, viņš cietīs. Bet tur neko nevar līdzēt.

Vai viņš ilgi būs prom?

Sāka zust pacietība. Tieši šajā brīdī viņu pasauca Nikodims,

«! * *

Mūks zināja, uz kuru pusi jāiet, viņi ātri saposās un devās ceļā. Iet mācēja abi — gāja it ka nesteidzoties, bet veicīgi.

Zeme jau bija apsēta otrajai ražai, un klajie lauki ātri pārklājās ar asnu zaļo segu. Pļavās sākās siena laiks.

Mūks nosēdās pļavmalā un, acis piemiedzis, priecājās, kā ik vēzienā jautri atmirdz saulē izkaptis.

Viņam bija skumji.

Mūkam karš nebija nekāds jaunums. Klosteris, kurā viņš kādreiz, ļoti sen, tika uzņemts mūku kārtā, atradās uz liela kara ceļa. Pa to jāja teitoņi, gāja poļi, uzbruka zviedri. Pēcāk tie atkāpās, aiz viņiem nāca krievi.

Dega zemnieku mājas, lauki tika izbradāti, nenobriedušas vārpas iemītas putekļos.

Tagad, kad karš sākās šeit — bet par to Mūks nešaubījās —, viņam bija žēl šo lauku un cilvēku, kuri ikvienā karā cieta vairāk par citiem, bet tad ar saviem sviedriem atkal atjaunoja dzīvi, lai pēc dažiem mēnešiem vai gadiem no jauna visu zaudētu.

Bez darba sēdēt negribējās, un Mūks piecēlās.

Viņš piegāja pie pļāvējiem un lūdza, lai arī viņam iedod izkapti.

Viņam to iedeva. Viņš pielāgoja izkapti augumam, nostājās vienā rindā ar pārējiem Tin pļāva soli solī ar tiem, slaidi ceļot un strauji nolaižot izkapti. Šī māka Mūkam bija asinīs, un nekas nevarēja viņu piespiest to aizmirst.

Kails līdz jostas vietai, sviedros spīdošu augumu, viņš pļāva kopā ar tiem, dziļi, dziļi ieelpojot ne ar ko nesalīdzināmo smaržu, kas dvesa no vasaras pļavas un tikko nopļautās zāles, uz kuras ātri žuva rasa,

Pēc tam viņš paēda kopā ar visiem, Eda maz, tagad zinādams, ka šiem cilvēkiem nemēdz būt nekā lieka.;

Tad viņš izdzirda dziesmu.

Pār ceļu, kas slaidi aplieca pļavu, cēlās putekļi. Gāja pūlis, un dziesma skanēja no turienes.

Tur kaut kas spīdēja, un Mūka pieredzējušais skatiens noteicat ieroči.

Viņš atvadījās no pļāvējiem un atgriezās tur, kur pļavas malā atpūtās Anna un viņš bija atstājis savu automātu. Mūks uzmeta ieroci plecā.

— Ejam nu, meitenīt.

Viņa paklausīgi piecēlās.

Pūlis tuvojās, un varēja jau saskatīt kapteini, kas gāja priekšgalā^

Dokumenti

Vienības vadonim Uvem Jorgenam Riteram ft>n Ekam

Mēs, Līmeņa Sargātāji, pieņemam tavus noteikumus, ja tu pieņem mūsējos.

Cilvēki iznākuši no meža un nāk uz galvaspilsētu.

Ja tie ieņems pilsētu, mēs neko vairs nevarēsim izdarīt. Tad notiks tas, no kā tu baidies.

Visu cilvēku dēļ lūdzam tevi apturēt nākošos, tikai rīkojoties bez cietsirdības. Dari to nekavējoši.

Parakstījis Vecākais Sargātājs. * * *

Pakavi dobji klaudzēja, rati čīkstēja. Gandrīz nekratīja, acīmredzot ceļu centās uzturēt kārtībā. 2ēl, ka pāri augstajām malām neko nevarēja redzēt. Pēc trim stundām apstājās,

«— Pārjūgsim zirgus, — viens no sargiem paskaidroja.

— Derētu izkāpt, — Šuvalovs neapņēmīgi noteica.

— Labi. No šejienes tik un tā neaizmuksi.

Nolaida uz leju malu. Šuvalovs izkāpa, ar baudu pagājās dažus soļus un paskatījās visapkārt.

Te bija stepe. Taisns ceļš nelielā lokā sniedzās pretī apvārsnim. Netālu atradās pamaza mājiņa, tai līdzās zirgu stallis. Nekā ievērības cienīga.

Bet gar ceļa malu .,

Interesanti.

Gar ceļa malu līdz pat apvārsnim redzēja slejamies augstus torņus no resniem baļķiem. Pareizāk, nevis torņus, bet ažūras konstrukcijas. Ja Šuvalovam jautātu, ko šīs konstrukcijas viņam visvairāk atgādina, viņš nešaubīdamies sacītu, ka tās ir līdzīgas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades līniju balstiem, kādi eksistēja senatnē, kad vēl nebija zināmi praktiski paņēmieni enerģijas pārvadei bez vadiem. Protams, uz Zemes tādu konstrukciju sen vairs nebija, bet līdzīgus zīmējumus viņš bija redzējis tehnikas vēstures grāmatās.

Tiesa, tajos attēlos starp torņiem vai mastiem bija izvilkti vadi. Šeit vadu nebija. Iespējams, ka tos vēl nebija paguvuši izvilkt: spriežot pēc koka gaišās nokrāsas, torņi bija celti nesen.

Acīmredzot tieši par to viņiem bija stāstījis Līmeņa Sargātājs. Tā bija līnija, pa kuru galvaspilsēta saņems saules bateriju ražoto enerģiju. Viņi domāja pabeigt darbu, pirms izbeigsies degviela viņu enerģētiskajai iekārtai. Lai skaitļotājs ne uz mirkli nepārtrauktu darboties, lai sabiedrība ari turpmāk attīstītos pēc iepriekš izstrādātas programmas …

Šuvalovs paraustīja plecus. Galu galā, ir iedomājama ari tāda sabiedrība. Jo vairāk tādēļ, ka arī viņi paši saprot: tai ir īslaicīgs raksturs, līdz tam brīdim, kad būs uzkrāti spēki pārejai uz nākamo posmu …

Taču kāda tam jēga, ja viņiem nebūs laika pāreju realizēt. Nebūs laika pabeigt līniju, iedarbināt saules baterijas. Nekam nebūs laika …

Dāla zvaigzne!

Viņš palūkojās tajā, piesedzis acis ar plaukstu. Dāla zvaigzne — vietējā saule — atradās pusceļā starp zenītu un horizontu. Šuvalovs drūmi raudzījās tajā un, pats t© neapjaušot, pārmetoši šūpoja galvu.

Pēc tam viņš paskatījās uz saviem nelūgtajiem ceļabiedriem. Tie zirgi, ar kuriem viņi bija atbraukuši, jau izjūgti, jauni vēl nebija iejūgti. Cilvēki pulcējās ap plakanu kasti ar matētu vāku, kas bija uzlikta uz statīva. Šuvalovs bija ievērojis tieši tādu pašu kasti Sargātāju nama iekšējā pagalmā, un tās priekšā arī stāvēja cilvēki. Apmēram šajā pašā stundā.

Vai rituāls? Ko tas varēja nozīmēt?

Šuvalovs piegāja tuvāk.

Neviens viņu neievēroja. Visi saspringti un koncentrēti raudzījās matētajā vākā.

Šuvalovs piegāja pavisam klāt, apstājās aiz cilyēku mugurām. Matētajā ekrānā nebija nekāda attēla. Tas vispār nespīdēja, lai gan Šuvalovs, redzējis pie Sargātājiem skaitļotāju, nebūtu pārlieku izbrīnīts, ja šeit izrādītos ja nu ne gluži tridivizors, tad vismaz kāds no tā priekštečiem. Taču attēla nebija, un tāda versija atkrita.

Viņš domīgi pakasīja vaigu. Jāanalizē no paša sākuma. Ko darīja cilvēki, pirms sāka lūkoties kastē? To uzstādīja. Šuvalovs redzēja, kā tas notika. Kasti uzstādīja nevis kā pagadās, bet tā, it kā būtu ļoti svarīgi to novietot stingri noteiktā stāvoklī, orientējoties pēc debess pusēm. Parasti aparatūru tā noorientēja tad, ja tai jāuztver vai jānoraida, teiksim, elektromagnētiskie viļņi

vai kas cits.,. Ja šeit notiktu uztveršana, tad uz ek-_ rāna kaut kas parādītos, citādi nebija jēgas tik cītīgi tajā skatīties. Protams, varbūt attēls vēl parādīsies, jāizseko līdz galam… Bet, ja tā nav uztveršana, tad — pārraide? 9

Kas tiek pārraidīts? Pārraidei pirmām kārtām nepieciešams enerģijas avots. Tā šeit nav. Ja tas atrastos kastē, tad būtu jāpieņem, ka Dāla tehniskās kultūras līmenis ir daudz augstāks, nekā varētu secināt no visa līdz šim redzētā. Tādā gadījumā kastes ārpusē būtu jāatrodas kaut pašiem primitīvākajiem šī avota vadības orgāniem. To nav. Vai ir iespējama kādas informācijas pārraide bez enerģijas patēriņa? Nē, nav iespējama. Tātad atkrīt ail pārraides variants?

Vēl ne, — Šuvalovs turpināja pārdomāt. Pagaidām tikai skaidrs, ka enerģijas avota šeit nav. Taču informāciju var pārraidīts arī, izmantojot citu enerģijas avotu. Piemēram, atspoguļojot saules gaismu kaut vai ar parasto spoguli. Vai — vēl labāk — ar parabolisko, kas fokusē starus. Ja vien kastei būtu spoguļsiena un ja tā būtu noorientēta tā, lai uztvertu un atstarotu Dāla starus, tad.,.

Taču spoģuļa nebija, un kaste bija uzstādīta pavisam citādi. Tās aizmugure, kurā patiešām atradās zināms padziļinājums, bija vērsta pret… Pret ko? Šuvalovs pūlējās orientēties. Jā, varēja sacīt, protams, visai aptuveni, ka ar ekrānam pretējo, tas ir, aizmugures, sienu kaste ir noorientēta uz to pusi, no kuras tikko bija ieradušies Šuvalovs un visi pārējie… Nē, vairāk uz ziemeļiem, uz ziemeļiem… Apmēram uz to pusi (ja vien, protams, Šuvalovs nekļūdījās), kur atradās izmirusi pilsēta, kur Šuvalovs ar kapteini nolaidās un kur viņu sa- „ gūstīja. Pagaidām gan nebija svarīgi, uz kuru pusi, tikai fakts, ka šeit nekas neatspoguļojas.

Ekrānā joprojām nebija attēla. Pārraide… pārraide •… Sava enerģijas avota nav, cita — ari ne…

Šuvalovs domīgi raudzījās gan ekrānā, gan cilvēkos, to sejas viņš gandrīz neredzēja, jo stāvēja aizmugurē un galvenokārt raudzījās pakaušos. Viņš lūkojās uz priekšā stāvošā sarkano kaklu. Tas bija sarkans, un pa to lēni ritēja uz leju liela sviedru lāse. Sviedru? Šuvalovs paraustīja plecus: pašlaik nemaz nebija tik karsts … Viņš pagāja malā, lai labāk varētu saskatīt sejas. Tās bija saspringtas un spīdēja no sviedriem, it kā cilvēki nevis nekustīgi sēdētu, cieši vērdamies matētajā ekrānā, bet veiktu darbu, kas prasa velns zina kādu enerģiju…

Enerģiju?

Kas teica, ka šeit nav enerģijas avota? Tiesa — mākslīga nav. Bet ja nu ir runa par dabisku? …

Pēkšņi atmiņā kaut kas uzvirmoja. Neskaidri, neskaidri … It kā viņš par kaut ko tādu būtu dzirdējis… Vai redzējis … Vai lasījis… Ar vienu vārdu sakot, kaut kas ir bijis, kaut kad, kaut kur …

2ēl, ka atmiņa vairs nav tāda kā agrāk.

Nē, redzējis viņš noteikti nav.

Varbūt lasījis?

Vai tikai nebūs bijis tajā pašā tehnikas vēstures grāmatā?

Šuvalovs pūlējās atcerēties. Nē, tur noteikti nebija nekā tamlīdzīga.

Un tomēr tas bija tieši grāmatā, ne ierakstā, ne kristālā, bet tieši grāmatā.

Tāpat kā visi laikabiedri, viņš bija dzīvē redzējis tikai dažas grāmatas. Ja vairāk paurdītu atmiņu, droši vien varētu ikvienu no tām nosaukt.

Pamēģināsim.

Pirmkārt, protams, Kristiansena grāmata, kurā tas izklāstīja savu teoriju. Nepelnīti aizmirsta, daudzus gadus šī grāmata bija vāļājusies, kur pagadās, kamēr to pilnīgi nejauši izlasīja viņš, Šuvalovs. Kristiansena teorija kļuva par izejas punktu jaunai, ko tagad sauca par Kristiansena—Šuvalova teoriju.

Ne viss tajā bija saprātīgi un loģiski. Piemēram, izteicis pilnīgi pareizu (kā vēlāk izrādījās) hipotēzi, ka zvaigznēs notiekošos procesus var regulēt ar relatīvi niecīgu enerģiju, turpat blakus Kristiansens bija samelsis visādas blēņas, pieņemot, starp citu, ka par tādas enerģijas avotu var kļūt cilvēka psihes lauks, kas dod iespēju realizēt, piemēram, telepātiskos procesus.

Jautājums par telepātiju sen vairs nav strīdīgs, tele- pātija tiek izmantota praksē. Bet kas attiecas uz iespēju iedarboties uz zvaigznēm …

Viņš, Šuvalovs, arī atrada iedarbes iespēju ar mazu enerģiju. «Uz tā arī balstīta Averova iekārta. Tomēr tam nav nekāda sakara ar psihes lauku.

Bet Kristiansens uzskatīja … Un, liekas, pat bija kaut ko tādu izstrādājis …

Šuvalovs ar pūlēm atturēja izsaucienu.

Nu viņš atcerējās!

Patiešām, Kristiansens bija konstruējis ārkārtīgi vienkāršu aparatūru, kurai bija jākoncentrē atsevišķu cilvēku psihes izstarotais lauks un, ar to modulējot kādu enerģijas plūsmu, jāvirza tā uz spīdekli. Viņš uzskatīja, ka tieši tāda modulācija palīdzēs nodibināt kontaktu ar līdztelpu, kurā, kā zināms, arī izplatās psihes starojums. *

Un tad?

Šuvalovs paraustīja plecus.

Protams, jau pati doma par kontaktu ar līdztelpu Kristiansena laikam bija lieliska. Bet, pat ja pieņemtu, ka ar tādu paņēmienu viņam būtu izdevies kaut ko panākt… Kāds gan būtu bijis rezultāts? Jo arī viņš, Šuvalovs, nonāca pie secinājuma par līdztelpas izmantošanu, kad iespēja iekļūt tajā bija kļuvusi par faktu: līdztelpā jāizmet enerģijas pārpalikumi, bīstamo zvaigzni var burtiski pārsūknēt uz turieni un tādā veidā no tās atbrīvoties. Pieņemsim, ka Kristiansens varēja panākt to pašu; bet tas taču nekādā ziņā nebūtu devis iespēju vienmērīgi regulēt zvaigznē notiekošos procesus. Viņš būtu varējis tikai to pilnīgi iznīcināt — tāpat, kā to var Šuvalovs. Bez liekas kautrības jāteic, ka tas ir ērts paņēmiens, kas nevienam nekaitē, jo, spriežot pēc pašlaik zināmajiem faktiem, līdztelpā ir jaunāka par mūsu izplatījumu, arī tā ir piepildīta galvenokārt ar ūdeņradi, kura blīvums gan ir mazliet lielāks, tāpēc kuģa «Zonde» pārejas brīžos uz līdztelpu un atpakaļ daļa ūdeņraža no turienes iekļuva mūsu izplatījumā, nevis otrādi, Līdztelpā pagaidām ir maz zvaigžņu, debess ķermeņos tur koncentrēts ievērojami mazāk vielas nekā pie mums. Mēs, pārsviežot uz turieni savus sani- ķojušos spīdekļus, nevienam neradām nekādas neērtības. Ja nu tikai ūdeņraža atomiem ..,

Un Šuvalovs atkal saminstinājās.

Ūdeņradis, ūdeņradis …

Kāpēc uzliesmo pirmā tipa pārnovas? Tās vecās zvaigznes, kuru masa mazliet lielāka nekā Saulei — tāda ir arī Dāla zvaigzne, ja vien tai ļautu uzliesmot.

Tagad uzskata, ka uzliesmojums notiek, zvaigznes vielām strauji krītot uz tās centru. Tas notiek tādēļ, ka sadeg zvaigznes galvenais enerģijas avots — ūdeņradis.

Ja nu ..*

Ja nu, ūdeņradim izdegot, pakāpeniski varētu papildināt tā krājumus? …

Vai tad sprādziens nenotiktu?

Tā kā, kontaktējoties ar līdztelpu, ūdeņradis pārvietojas šurp, nevis turp…

Ja šī kontaktvieta nav ārpus zvaigznes, bet tajā.«

Tad sprādziens nenotiks!

Vai gan Kristiansens nav domājis tieši to?

Tātad enerģijas avotam jāatrodas kaut kur citur. Piemēram, Sargātāju namā. Vai arī netālu no viņu spēkstacijas. Visdrīzāk, ka tā.

Turpat arī atrodas kaut kāda iekārta, kas uztver, savāc un koncentrē vājos psihes lauka viļņus, ko raida šīs kastes, kurām ik dienu noteiktā stundā visi Otrās Dāla planētas cilvēki atdod savu enerģiju. Ar šiem viļņiem tiek modulēts uz zvaigzni virzītais stars.

Tas arī ir viss noslēpums!

Nē, ne viss. Te ir vēl kāds apstāklis.

Atdodot savu enerģiju, cilvēkiem noteikti jāzina, ko un kāpēc viņi dara. Tā taču ir domas enerģija, un tās frekvence un jauda, ko izstaro ikviens cilvēks, ir atkarīga no domas satura, svarīguma un rezuftāta.

Cilvēkiem jāzina …

Ja viņi nezina, tad visi Šuvalova spriedumi ir kļūdaini.

Bet ja zina …

Ja zina!

Viņš pieskrēja pie saviem ceļabiedriem: viņi tieši tai laikā beidza skatīties ekrānā un tagad, atvelkot elpu un slaukot sviedrus, izjauca iekārtu.

— Sakiet, ko jūs nupat darījāt?

Viens no sargiem izbrīnīts pašķielēja viņā.

— Protams, raudzījāmies saulē, ko tad vēl?

— Kāpēc?

— Tā vajag. Visi tā dara.

— Bet kāpēc? Kāpēc?

Sargs paraustīja plecus. Viņa vietā atbildēja cits:

— Jāskatās, lai ar sauli nekad nekas nenotiktu. Nekas slikts.

•— Vai jūs sen tā darāt?

— Tā vienmēr ir darīts.

Šuvalovs aizvēra ācis. Galvā spietoja domas.:

Tātad Sargātājs bija stāstījis par to? *

Nav šaubu, ka viņi iedarbojas uz spīdekli un tādā veidā to pakļauj.

Bet tādā gadījumā … briesmu nav!

Tādā gadījumā zvaigzne var eksistēt vēl tūkstošiem … miljoniem gadu, nenodarot nevienam neko ļaunu!

Tā eksistēs tik ilgi, kamēr vien uz planētas dzīvos cilvēki, kamēr tie ik dienu visi reizē noteiktā stundā un noteiktā veidā raudzīsies zvaigznē. Un kamēr uz planētas ir elektrostacija.

Bet viņš toreiz uzsauca Pitekam …

Protams, Piteks jau visu ir paziņojis kapteinim, ekipāžai …

Notiks nelabojamais.

Mēs iznīcināsim zvaigzni. Tā vietā, lai liktu zvaigzni mierā, mēs to iznīcināsim. Nonāvēsim civilizāciju. Cilvēci. Pat ja izdotos kādu tās daļu evakuēt, pat ja izdotos izvest visus — vienalga, šīs cilvēces, šīs kultūras vairs nebūs.

Šausmīgi!

Un vainīgs ir tieši viņš, Šuvalovs.

Kļūda jāizlabo katrā ziņā! Katrā ziņā!

Viņš pieskrēja pie sarga, kurš viņam bija paskaidrojis, kāpēc cilvēki skatās uz zvaigzni.

— Klausieties! Es sapratu! Tagad es visu sapratu!

— Tas ir labi, — sargs mierīgi atbildēja. — Tātad tu esi sapratis arī to, ka zirgi jau iejūgti un tev laiks sēsties ratos.

— Pagaidiet! Mums nekavējoši jāatgriežas! Jāatgriežas galvaspilsētā! Es sapratu!

— Tad tu esi gudrāks par mums. Jo mēs to nesaprotam. Gluži otrādi, — mums ātrāk jābrauc turp, kur atrodas Karstās Smiltis. Ikvienu no mums tur gaida darbs.

— Bet paklausieties … Briesmīgi draudi…

— Vai zini, večuk, tavi draudi mums visiem jau apnikuši. Sargātāji teica, ka mums nekas nedraud. Kā tev liekas, kam mēs ticam vairāk? Vai tu kāpsi iekšā ar labu vai…

Šuvalovs neviļus palūkojās apkārt. Bēgt, bēgt uz galvaspilsētu …

Viņu satvēra aiz rokām. Viņš pretojās. Iesita vienreiz, otrreiz. Kliedza. Tomēr viņu ievilka ratos. Pacēla

malu. Un zirgi uzņēma riksi.

* * *

Viņi gaidīja ilgi. Beidzot kļuva dzirdami soļi, tie atskanēja tieši aiz tām durvīm, no kurām bija jāparādās Sargātājam. Ierēdnis bija paskaidrojis, ka tur atrodas eja, kas savieno Sargātāju namu ar Trauku — noslēgtu ēku laukuma otrā pusē. Uve Jorgens deva zīmi, un Piteks un Georgs pielēca kājās un nostājās cieši pie sienas abpus durvīm. Noskrapstēja atslēga, ienāca Sargātājs, — un tūlīt pat Georgs aizcirta durvis ciet un abi Uves Jorgena cīņas biedri aizstājās durvīm priekšā, plaši izpletuši kājas un uzlikuši rokas uz ieročiem — kā viņš tiem bija mācījis. Pats Uve Jorgens palika sēžam; viņš skatījās Sargātājā ar pārākuma smaidu. Sargātājs uz mirkli sastinga, tad negaidot pasmīnēja, piegāja pie galda un apsēdās savā vietā, it kā nebūtu nekā neparasta šajos apmeklētājos. Ierēdnis stāvēja, nodūris acis, viņa rokas viegli trīcēja. Sargātājs mierīgi teica:

— Jūs varat 'iet.

Ierēdnis tikai tagad pacēla skatienu uz viņu. Sargātājs pamāja. Ierēdnis paskatījās Uvē Jorgenā. Tas svārstījās tikai mirkli.

— Jā, — viņš pēc tam piebalsoja. — Tikai bez jokiem.

Un skaidrības labad ar pirkstu pieskārās automātam.

Ierēdnis paklanījās. Viņš nevis izgāja, bet bez skaņas izslīdēja ārā pa durvīm, kas veda gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš sāk skriet.

— Prātīgi, — Uve Jorgens uzteica. — Tagad aprunāsimies. Saruna būs nopietna.

Sargātājs palūkojās viņā. . — Nopietna saruna jau notika. — Un paskaidroja: — Ar to no jums, kurš bija aizturēts. Ar zinātnieku.

Uve Jorgens apstiprinoši pamāja.

— Ļoti labi. Jādomā, ka viņš izvirzīja noteikumus un jūs tos pieņēmāt.

— Nē. Taču es paskaidroju, kāpēc mēs tos nevaram pieņemt. Es varu paskaidrot to pašu arī jums.

— Nav vajadzīgs. Ja tos pašus noteikumus izvirzīšu es, jūs piekritīsiet.

— Neredzu iemesla.

— Iemesls ir tas, — Uve Jorgens, atlaizdamies pret krēsla atzveltni, paziņoja, — ka jūsu elektrostacija ir mūsu rokās. Ja jūsu skaitļotājs pašlaik vēl strādā, tad tikai tāpēc, ka mēs to atļaujam. Jūsu karaspēks, — viņš nicinoši pavīpsnāja, — ir sakauts. Šie cilvēki tik ātri vēl neatjēgsies. Viņi bēg, un es nevaru jums pateikt, kur un kad viņi apstāsies. Ja nu jūs sūtīsiet turp vēl kādus, mēs nokļūsim tai vietā pirmie un, ja ieraudzīsim, ka nav iespējams aizstāvēties, staciju iznīcināsim. Tas ir iemesls, kas jums nebija zināms un kura dēļ jūs pieņemsiet manus noteikumus, lai arī kādi tie būtu.

Viņš bridi klusēja. Klusēja ari Sargātājs, un Uve Jorgens piebilda jau citā, nomierinošā tonī:

—* Jums to būs vienkārši izdarīt jo mūsu noteikumi nav vērsti pret jums, tie izvirzīti jūsu pašu labad. Droši vien jums jau izstāstīja, kāds ir stāvoklis ar jūsu spīdekli.

Sargātājs pavērās Bruņiniekā un.vaicāja:

— Vai jūs esat zinātnieks?

—< Nē, — Uve Jorgens atbildēja. — Es esmu karavīrs. Un esmu radis savu pienākumu veikt līdz galam. Lai cik grūti tas būtu.

Sargātājs pamāja.

•Uve Jorgens brīdi gaidīja.

— Tātad, kāds būs jūsu vārds?

—* Man jāapspriežas. Par tādiem jautājumiem mēs domājam kopīgi.

* * 'H

Līmeņa Sargātāji sapulcējās vienā no Nama istabām. Viņi apsēdās pie apaļa galda un labu brīdi, noliekuši galvas, klusēja, it kā sakopotu domas, it kā no kaut kā atvadītos. Tad Vecākais Sargātājs dziļi nopūtās un teica:

— Baidos, ka jebkurā gadījumā civilizācija ies bojā. Mēs esam galā.

Viņš nogaidīja. Neviens ne iebilda, ne piekrita. , — Es paskaidrošu, — viņš lēni sacīja, lai -gan neviens neprasīja paskaidrojumus; tie droši vien bija nepieciešami viņam pašam. — Mums izvirzīti noteikumi. Piekrist tiem, piekrist evakuācijai nozīmē apglabāt visu, kās ar milzīgu piepūli gadu simtos šeit paveikts. Neesmu pārliecināts — un, man liekas, viņi paši ari ne —, ka evakuācija ir reāla; tomēr principā tā ir iespējama. Mēs izglābsim cilvēkus, bet iesim bojā kā Dāla cilvēce, kā kultūra un dzīves veids. Nepieņemt noteikumus nozīmē palikt bez enerģijas. Jūs zināt, kas tad notiks. Vispirms sabruks Līmenis, bet pēcāk notiks tas, no kā tik ļoti baidās mūsu viesi.

— Viņi to neizdarīs, — klusi teica cits Sargātājs. •— Tie ir tikai draudi. Viņi ir attīstītas civilizācijas pārstāvji. Viņi nevar sagraut vai arī kaut vai tikai izslēgt staciju, zinot, ko tā nozīmē gan mums, gan viņiem. Viņi taču nevar nesaprast…

— Un tomēr viņi nesaprot, — Vecākais atteica. — No Zemes atlidojušie cilvēki gluži neatbilst… pareizāk, ne tuvu neatbilst tam priekšstatam, kāds mums bija izveidojies, kad mēs retajos brīvajos vakaros šajā pašā istabā sapņojām par to, kā tālā Zeme beidzot atradīs laiku, lai mūs apmeklētu un mums palīdzētu. Viņi ir citādi. Tikai viens no viņiem — tas, kuru mēs nosūtījām …

—• Vai bija nepieciešams to darīt? — viņu pārtrauca otrs Sargātājs.

- — Nezinu, un neviens no mums nezina. Negaidīta izrādījās ietiepīgā nevēlēšanās mūs uzklausīt, domāt līdz un izprast. Cenšanās par katru cenu rīkoties pēc sava prāta ,..

— Jāatzīst, — sacīja Laika Sargātājs, ~ ka gadsimtu gaitā Zeme mūs ir aizmirsusi. Acīmredzot tai bijušas savas rūpes. Visu nevar saglabāt atmiņā. Mēs neesam saglabājušies. Jā, mēs pārdzīvojam kritisku brīdi. Taču gribu jums atgādināt, ka tas nav pirmo reizi. Kaut kas līdzīgs — kā jums jāzina, jo mēs esam to mācījušies — notika gadus desmit vai divdesmit pēc izkāpšanas uz planētas, kad daļa atlidojušo — atcerieties, uz planētas vēl dzīvoja pirmā paaudze! — nolēma. i s

—- Jūs maldāties, Sargātāj, — Vecākais iebilda. — Tā bija nevis atlidojusi paaudze, bet pirmā no Trauka. Pirmā, kas piedzima šeit.

— Tas nav būtiski… Svarīgi tas, ka viņi, sašutuši par grūtībām un vēl glabājot atmiņā Zemes līmeni, nolēma izmantot mūsu ierobežoto enerģiju nevis spīdekļa regulēšanai un Trauka un skaitļotāja darbībai, bet sadzīvei, apgaismojumam, daudzām iekārtām, kas domātas ērtību radīšanai… Mēs atceramies, ar ko tas beidzās.

— Ar asinīm, — klusi noteica Trauka Sargātājs.

— Jā. Bet toreiz tā rezultātā mūsu civilizācija negāja bojā. Es ceru, ka tā neies bojā arī tagad.

— Un tādēļ jāizlej asinis?

•— Kas ir dārgāks: mazliet .asiņu vai kultūras bojā eja?

Iestājās klusums.

— Pat ja mēs piekristu Laika Sargātājam, — skaidri izrunājot katru vārdu, pēc pauzes sacīja Vecākais, •— kā lai mēs izpildām to, ko viņš liek priekšā? Jā, mūsu ir vairāk, taču atnācēji ir apbruņoti. Mēs nemākam izliet asinis, turpretī viņi — man ir tāds iespaids —• to izdarīs ar vieglu roku.

— Zeme…. — Kārtības Sargātājs nopūtās un vairāk neko neteica.

— Mums par to vēl jāpadomā, — sacīja Laika Sargātājs. — Pagaidām jāpiekrīt. Jo līdz īstai evakuācijai vēl tālu, pagaidām tā ir tikai ideja, projekts.

— Mēs piekritīsim, viņi aizlidos, — Vecākais Sargātājs paskaidroja, — un ar to brīdi ideja sāks iemiesoties, un mūsu spēkos nebūs aizkavēt viņus to realizēt, Mums atliks vienīgi gaidīt viņu atgriešanos.

— Taču atgriezīsies ne jau viņi vien, — noteica otrais Līmeņa Sargātājs. — Varbūt kopā ar viņiem at^ lidos cilvēki, kas būs spējīgi mūs saprast un mums piekrist …

— Varbūt, — Vecākais pamāja, — bet tikai «varbūt».

Atkal visi klusēja. Pēc tam Vecākais vaicāja:

— Tātad mēs esam ar mieru?

Neviens neuzdrošinājās pirmais atbildēt. Tad atvērās durvis un ieskrēja rīkotājs.

— Sargātāji… Nepatīkama ziņa. No meža uz galvaspilsētu nāk apbruņoti cilvēki.

— Ko viņi grib? Ko runā?

— Viņi grib iznīcināt Līmeni.

— Tā gan, — pārlaidis visiem skatienu, noteica Vecākais Sargātājs. — Viss izlemts mūsu vietā. Mēs piekritīsim visiem noteikumiem, jo šoreiz Līmenim draud reālas briesmas. Tas, kas pēc diviem trijiem gadu desmitiem būtu kļuvis par nepieciešamību, pašlaik ir ļaunums. Un mums tas jāiznīcina. Cilvēkiem jāatgriežas mežā.

— Kā to lai panāk?

— Manuprāt, tas nav nekas sarežģīts, — paziņoja Laika Sargātājs. — Rīkotāj, vai jums zināms, kas ved ļaudis?

— Sargātāj, man ziņoja, ka viņus ved cilvēks, kas, pēc paša vārdiem, atlidojis… Tāpat kā tie, kuri gaida šeit… Ar vienu vārdu sakot…

— Skaidrs. Tā kā mēs piekritīsim viņu noteikumiem, domāju, ka visvienkāršākais būtu lūgt tos, kuri atrodas šeit, mūsu namā, doties uz turieni — viņi var pārvietoties mums neiespējamā ātrumā — un pārliecināt meža cilvēku vadoni, lai tas ved savus ļaudis atpakaļ. Un pat palīdzēt viņam to izdarīt. Savā starpā viņi vienosies: viņiem taču ir kopīgi mērķi.

■— Piekrītam, — Sargātāji atteica.

— Pagaidiet, — iebilda Vecākais. — Tomēr… Doma Ir laba. Taču kādam no mums jābūt tur klāt. Pamiers jānoslēdz mūsu pārstāvja klātbūtnē. Citādi izrādīsies, ka Līmenis it kā būtu atteicies no līdzdalības..,

*— Vislabāk būtu, — lika priekšā otrais Līmeņa Sargātājs, — ja ietu jūs, Vecākais.

— Labi, •— pēc pār (Jomu brīža Vecākais teica. •— Esmu ar mieru.

— Lai Skaistums ar jums, — nomurmināja Kārtības Sargātājs,

* * *

Lielais kuteris rēkdams pārjoņoja pāri pūlim. Uve Jorgens vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Bruņiniekā lūpas bija nicīgi sašķiebtas. Apakšā zirgi cēlās pakaļkājās. Kāds māja ar rokām, nevarēja saprast — sveicinot vai šausmās.

Pārjoņojis pāri cilvēkiem, kuteris nolaidās tieši uz ceļa divsimt metru tālāk.

No tā izkāpa trīs vīri un nostājās šķērsām ceļam, -|3 turot automātus šaušanas gatavībā. Sargātājs apstājās j pie kutera. Viņa acīs bija neizpratne.

Kolonna, tuvojās.

Uve Jorgens pacēla pie mutes pastiprinātāju.

— Stāt! — viņš uzkliedza.

Viņa balss kā pērkons nogranda pār pļavām.

Kolonna turpināja virzīties uz priekšu. Tās priekšgalā kāds vēl māja ar rokām un kaut ko sauca. Taču I vārdus nevarēja saklausīt.

Trijotne gaidīja.

Georgs piemiegtām acīm raudzījās uz nācējiem. Viņš ; jutās labi. Viņam likās — viņš atkal aizstāv šauru eju aizā un viņam uzbrūk visa persiešu armija. Toreiz viņu bija trīssimt, tagad trīs. Taču arī toreiz pat trijatā viņi nebūtu atkāpušies,, turklāt tagad viņa rokās bija pavisam cits ierocis, un viņš mācēja ar to rīkoties,

Piteka sejā bija sastindzis neapzināts smaids. Kopš viņš sevi atcerējās, viņš bija cienījis spēku. Stiprākais uzvarēja un palika dzīvs. Vājākais gāja bojā. Uz stiprāko balstījās cilts. Vājais tai bija slogs. Aiz Piteka muguras atradās desmit cilvēku cilts, maza, bet varena cilts. Tās vārdā Piteks bija gatavs nogalināt.

Uve Jorgens ar mutes kaktiņu pasmīnēja. Viņš bija karavīrs. Un dvēseles dziļumos joprojām ticēja, ka īstā vieta un laiks, kad visspilgtāk izpaužas labākās cilvēku īpašības — drosme, apņēmība un griba —, ir karš.

Šai masā, kas nāca viņam virsū, viņš neredzēja neviena atsevišķa cilvēka. Tādu tur nebija. Bija tikai masa, ko sauca par pretinieku. Bija mērķis, kurā vajadzēja šaut.

Viņš gaidīja, lai pretinieks pienāk tuvāk. Uve Jorgens nekad nebija cīnījies kājnieku ierindā, bet viņš bija daudzpusīgi izglītots karavīrs un zināja, ko spēj šis ierocis, kuru tik droši turēja viņa rokas.

Tad Uve nokomandēja:

— Uz priekšu — marš!

Viņi devās uz priekšu,

— Uguni!

Nodārdēja šāvieni.

# * *

Cilvēki krita, aiz šausmām kliegdami. Zirgi slējās pakaļkājās un zviedza. Gāzās rati.

— Tie taču ir mūsējie! Ko viņi dara! Mūk, ko viņi dara! , Ј t

Mūks neatbildēja. Viņš lēni ļimar piespiedis pie vēdera plaukstu. Caur pirkstiem sūcās asinis.

Kapteinis nolaidās ceļos viņam blakus. Viņa seja saviebās. Viņš satvēra no Mūka rokām izkritušo automātu. Notēmēja. Nospieda gaili.

— Velns parāvis, viņiem arī ir automāti!

— Uve, tie var būt tikai mūsējie!

— Nav teikts. Vispār … atlikt uguni!

Aiz muguras kaut kas nošķinda. Piteks atskatījās.

— Kuteris ,., — viņš skumji noteica.

Priekšā cēlās putekļu mākonis. Pūlis atkāpās, atstājot uz ceļa ķermeņus. Kāds cilvēks nekustīgi stāvēja, turēdams automātu nolaistajā rokā, un pie viņa skrēja meitene. Uve Jorgens viņus pazina,

* * «

— Mūk 111 •— Uve Jorgens nomurmināja. — Niko- dim 11.

Kapteinis, drudžaini rīstīdamies, skatījās sāņus. Anna raudāja, Piteks bija drūms. Georgs noliecās pār ievainoto. Tecēja asinis, un pilieni aizritēja putekļos.

Mūks dziļi un grūti nopūtās.

— Piedod mums mūsu… — viņš klusi noteica. — Kaptein, izņem no kabatas.,. Tur ir kaut kas interesants. Ļoti svarīgs. Bruņiniek, tu pieliecies… Dzirdi, Uve Jorgen?

Uve noliecās pie Nikodima.

— Bruņiniek, kur ir tavs brālis Ābels?

Uve Jorgens strauji izslējās. Mūks vārgi pasmaidīja.

— Jūs jau to nezināt… Atbildi: «Vai tad es esmu sargs savam brālim?»

Georgs, pacēlis acis, nogrozīja galvu.

tic * *

— Kaptein, ko nu darīsim? — Uve Jorgens vaicāja.

1 — Tu to vaicā tagad? Kāpēc nevaicāji agrāk?

Uve Jorgens sadrūma.

—■ Agrāk man viss tāpat bija skaidrs.

»— Bruņiniek … Bruņiniek, pazīstu tevi. Pazīstu jūs. Brašie puiši, jūs stāvējāt ar automātu pie gurna un šāvāt neapbruņotus cilvēkus … pat nomērķējot… Bruņiniek, tu* vismaz varēji sākumā mums uzsaukti

— Kaptein, pagaidi. Es saprotu, ko tu domā. Taču to prasīja apstākļi. Viņi nāca uz galvaspilsētu. Bet mēs tikko bijām vienojušies ar vadoņiem. Tikko. Ja galvaspilsētā sāktos jukas, visas mūsu sarunas būtu veltas. Gribi vai negribi, bet vajadzēja šaut…

— Un tu negribēji, vai ne? Tu ļoti negribēji? Un tu iepriekš palūdzi mūs griezties atpakaļ? Un paskaidroji, kāpēc pašlaik nav jāiet uz galvaspilsētu? Un, ieraudzījis viņu vidū mūs ar Mūku, lūdzi mūs atrunāt visus pārējos? Tu ļoti lūdzi? Un tikai tad, kad mēs nepiekri- tām, tu pret savu gribu sāki šaut? Vai ne? Es pareizi visu restaurēju, ja?

Uve Jorgens auksti paskatījās .Uldemīrā.

— Kaptein, es neesmu diplomāts. Esmu karavīrs. Un runāju tajā valodā, kurā esmu mācīts izskaidroties.

— Jā, tev lieliski iemācījuši… Saki man: kāpēc tu, 'Uve Jorgen, esi nokļuvis nākotnē? Kāpēc tu nepaliki guļam tur, kur tevi nogāza?

433

—• Kāpēc? — Bruņinieks pavīpsnājis teica. — Kaptein, vai tu doīriā, ka nākotne pieder tikai jums? Ka mums tajā nav ko darīt? Taču nākotne izvēlas nevis pēc mūsu, bet pēc savas vēlmes, tāpēc mēs abi ar tevi esam satikušies šeit. Klausies, kaptein, kāda gan star-

15 — 2043

pība? Jā, es šāvu, — bet tu? Vai tev uz pirkstiem būtu manikīra laka? Taču ne jau laka, vai ne? Kāpēc tad tu te stāvi tādā prokurora pozā?'

— Es šāvu uz jums, jo ir tādas situācijas, kad ir vai nu jāšauj, vai jākļūst par nelieti. Bet tu?

— Man bija tieši tāpat. Es saņēmu pavēli, bet neizpildīt pavēli man nozīmē būt nelietim. Arī man bija vai nu jāšauj, vai jāuzskata sevi par nelieti. Mīļais kaptein, kāda tad īsti ir starpība?

— Tāda, ka mēs ar tevi dažādi izprotam to, kas ir un kas nav nelietība.

— Vai ir vērts tāpēc strīdēties?

— Ir vērts, pilot.

— Bet es uzskatu, ka ne. Jo mēs abi un pārējie — vēl seši cilvēki — esam atlidojuši-šurp. Visi atšķirīgi. Vai tad mēs esam atveduši tiem, kas dzīvo uz šīs planētas, dažādus likteņus? Nē, mēs viņiem esam atveduši vienu un to pašu — jo mēs esam viens veselums un visi kopā varam atvest tikai kaut ko vienu. Lai ko arī mēs būtu darījuši pagātnē, šeit, nākotnē, mēs darām vienu un to pašu. Un tur tu, kapteini neko nevari grozīt.

— Nē, — kapteinis atbildēja. — Nē, Uve, mēs darām katrs savu, lai gan dažkārt pirmajā acu uzmetienā to nemana. Tikai pirmajā acu uzmetienā. Taču diena vēl nav galā, un grūti teikt, iespējams, pret vakaru mēs jau sapratīsim, ka darām katrs. savu. Tā būs tik ilgi, kamēr nekļūs skaidrs, ka tas, ko dari tu, ir nevajadzīgs. Bīstams. Necilvēcīgs. Un tad …

Uve Jorgens atkal pasmīnēja ar .mutes kaktiņu.

■— Kaptein, nesteidzies. Atceries: es tevi nemīlu nemaz vairāk kā tu mani. Tomēr pagaidām mēs vēl esam , viena ekipāža. Tāpēc atliksim sarunu līdz labākiem

laikiem. Vai nu tev patīk, vai ne, bet es esmu cēlies no tās pašas planētas, no kuras tu, un pat no tā paЈa laikmeta, un tāpat kā tavējie, arī mani pēcteči apdzīvo Zemi. Un, kamēr mēs cīnāmies par viņu drošību — lai arī katrs no mums citādi —, nekārtosim savus rēķinus.

— Uve Jorgen, mūsu rēķini jau sen ir nokārtoti, — kapteinis atteica. — Tur uz Zemes. Un tu labāk par mani atceries, kā tas notika, un es labāk par tevi atceros, kā tas beidzās …

— Uldemīr, — Uve Jorgens iebilda, — kā teica senāk, lai mirušie guļ, kur aprakti. Labi, lai es esmu vainīgs, lai neesmu ko apdomājis. Vari būt pārliecināts: vienalga, kas raidījis lodi,, kura nonāvējusi Nikodimu, es sev nekad to nepiedošu… Taču padomā, mums beidzot ir izdevies saistīties ar tiem, kas pārvalda planētu. Izdevās panākt viņu piekrišanu. Vai redzi, — viņš pamāja uz kutera pusi. — Tas ir viņu vislielākais priekšnieks, viņš speciāli atlidoja man līdz. Tikai baidos, spriežot pēc viņa uzvedības, ka viņam no visa būs kļuvis nelabi…

— Viņš nav redzējis asinis, — paskaidroja Georgs, un viņa balsij bija nicinājuma pieskaņa. — Viņš nav karavīrs. Tagad viņam ir slikti.

— Lai atpūšas, — Uve Jorgens nevērīgi atmeta ar roku. — Nav svarīgi, kā viņš jūtas. Galvenais ir paveikts: viņi pieņēmuši mūsu noteikumus. Kaptein, padomā, tagad mēs varam lidot uz Zemi un organizēt evakuāciju. Vai tāda rezultāta dēļ nebija vērts izliet dažus pilienus asiņu?

15*

435

— Uve, — kapteinis atbildēja, — vai tu domā, ka šie ļaudis, pēc tam kad mēs parādījām viņiem, ko esam vērti, nāks mums līdz? Vai tu domā, ka tagad viņus varēs pārliecināt par to, ka Zeme — tie neesam mēs, ka Zeme nav tāda, tā sen jau atmetusi šādus problēmu

atrisinājuma paņēmienus… Pilot, neviens mums neticēs. Ar kādiem labumiem tu viņus savaldzināsi pēc asinsizliešanas? Varbūt tu dzīsi viņus kuģos tāpat, kā tavi kolēģi tajos laikos dzina cilvēkus koncentrācijas nometnēs? Vai tādēļ ir vērts viņus glābt?

— Es pavēles neapspriežu, — Uve Jorgens atteica. — Galu galā, Šuvalovs ir ekspedīcijas vadītājs. Tā ir viņa pavēle — par evakuācijas sagatavošanu. Un es no tās neatkāpšos ne par matu.

Taču Uldemīrs vairs neskatījās viņā. Vecākais Līmeņa Sargātājs bija atguvies un grīļodamies tuvojās viņiem, tam drudžaini spīdēja acis, lūpas drebēja. Viņš apstājās trīs soļu attālumā, it kā aiz bailēm vai riebuma nespētu pienākt tuvāk.

— Jūs! — viņš uzsauca. — Ejiet prom! Jūs nemākat glābt! Jūs varat tikai slepkavot! Mēs neiesim kopā ar jums! Pie mums slepkavu nav, meklējiet tos savās mājās! Ejiet prom!

Viņš pagriezās un, vilkdams kājas pa zemi, devās prom pa ceļu. Pie katra viņa soļa uzvirmoja mazi putekļu mākonīši, it kā ceļš būtu karsts un kūpētu. Tad viņš sāka skriet. Pēkšņi Anna pielēca kājās un skriešus metās viņam pakaļ.

— Nē! — kapteinis, celdamies augšā, teica. — Nevar būt, ka mūsu ekspedīcija tā beigtos! Mēs patiesībā tādi nemaz neesam! Sargātā j! Anna!

Viņš kliedza, taču tie neatskatījās, un tad kapteinis arī metās prom pa ceļu viņiem pakaļ.

— Viņi visi slikti skrien, — piezīmēja Georgs. — Vai lai panāku viņus? Man tas ir nieks. ^

Uve Jorgens atmeta ar roku.

— Apglabāsim Nikodimu, — viņš teica. — Tas bija krietns puisis. Man viņa žēl.

* * *

Viņi paglabaja Mūku un kādu bridi pakavējās pie kapa. Pēc tam Uve Jorgens teica:

— Nu, tad lidosim.

—- Kurp? — pēc mirkļa vaicāja Piteks.

— Karš nav beidzies. Viņi lauzuši vienošanos, bet mums tomēr atlicis līdzeklis, kā piespiest viņus kapitulēt. Lidosim uz atomstaciju!

Piteks palūkojās debesīs, pēc tam uz tālo mežu.

— Nē, Uve Jorgen, — viņš sacīja. — Es esmu mednieks, bet tas, ko gribi tu, man nepatīk. Es tev neiešu līdz.

— Es arī ne, •— pamāja Georgs. — Es arī gribēju to pašu teikt. Uve Jorgen, tas ir slikts karš. Vīri tā nekaro. Mēs neiesim. Un tev arī nevajag iet.

— Kas šeit komandē? — Bruņinieks augstprātīgi noprasīja.

— Vairs neviens, — atbildēja Georgs. — Tu nelidosi. — Un viņš tuvojās Bruņiniekam.

— Rokas nost! — Uve Jorgens uzkliedza, vienā lēcienā atradās kuterī un aizcirta kupolu.

•— Pie malas! — uzsauca Piteks, tverot Georgu aiz rokas.

Nākamajā mirklī kuteris aiztraucās. Georgs pacēla automātu.

— Nē, — teica Piteks. — Tur pat es netrāpīšu!

Georgs tomēr izšāva kārtu. Taču kuteris jau atradās

tālu.

—- Varbūt jāsim? •— Piteks lika priekšā. — Skaties, cik daudz zirgu klaiņo. Tu vari izvēlēties jebkuru.

•— Jāsim, — Georgs piekrita. — Tikai uz kurieni?

«— Tu jāj, kur gribi. Bet es tomēr iešu kājām. Man nepatīk jāt. Es došos uz mežu. Droši vien mums ir atlicis maz laika. Roka nenodrebēs. Lokanā Roka. Vēl diennakts •— un viņš nogalinās zvaigzni. Ardievu.

— Ardievu, — Georgs atbildēja.

* * »

Uve Jorgens nosēdināja kuteri pie vecā kuģa.

Tunelī smirdēja. Pilots aizspieda degunu un skriešus nokļuva līdz ieejai atomstacijā.

Kur šeit atrodas izslēdzējs?

Viņš noorientējās. Pameklēja. Atrada.

— Mēs vēl paskatīsimies… — viņš nomurmināja. — Ne jau katru reizi jākapitulē vieniem un tiem pašiem …

Viņš izslēdza atomstaciju.

Vienlaikus ar apgaismojumu nodzisa indikatori. Iestājās pilnīga tumsa. Sāka kaukt trauksmes signāls.

Uve Jorgens steidzās uz izeju. Viņš skrēja, uzgrū- žoties tuneļa gludajai sienai.

Augšā, svaigā gaisā, viņš savāca zarus un sakurināja nelielu ugunskuru, lai atgūtu spēkus un atpūstos. Pēcāk viņš aizlidos uz galvaspilsētu un atkal ieies Sargātāju Namā — šoreiz kā pilnīgs uzvarētājs.

Droši vien tur jau panika: nav enerģijas.

Viņi sūtīs šurp cilvēkus …

Nē, uz galvaspilsētu vēl par agru. Vispirms viņi jāsatiek šeit. Jāsakauj. Pilnīgi. Un tad …

Pilots smaidīdams pastiepa roku un iemeta ugunskurā vēl dažus zarus. Tie sāka sprēgāt, un skaņa bija līdzīga intensīvai apšaudei tālumā.

* Ml *

Ienāca Averovs, un Lokanā Roka pacēla skatienu uz viņu, Zinātnieks bija uztraukts, viņa acis spīdēja,

—1 Roka ..,

— Kādas ziņas?

— Zvaigzne pēkšņi kļuvusi draudīgāka .. ?

— Ahā, — Roka mierīgi noteica.

, — Protams, viss vēl var izlīdzināties. Taču pagaidām …

— Nevajag «pagaidām», — Roka sacīja, -

— Pagaidiet, inženier. Es domāju .«.

— Bija laiks domāt. Tagad laiks darīt.

Averovs lūdzoši sacīja:

•— Dieva dēļ, tikai nesteidzieties! Tik daudz cilvēku var aiziet bojā…

Roka neko neatbildēja.

— Vai tad cilvēki ir nemirstīgi? — viņš pēc brīža vaicāja.

Averovs pikti atmeta ar roku.

— Nē jau, protams! Un tomēr ..,

— Vai tad viņiem visiem nav jāmirst?

— Kas par muļķīgiem jautājumiem! Roka, vai tu smejies par mani, vai?

— Pagaidi. Kas tevi īsti uztrauc? Vai tas, ka tā viņi būtu nomiruši katrs savā laikā, bet tagad mirs. visi reizē? Ja?

— Kā tu nesaproti! Ja kāds mirst, vairākums vienmēr paliek dzīvi. Pavisam kās cits ir, ja nomirst visi uzreiz .., .

— Bet agri vai vēlu taču visi būtu nomiruši!

— Ak, tu mani nemaz nesaproti…

— Jā, doktor, nesaprotu. Tu stāstīji, ka mirusi mana tauta, arī Georga, arī kapteiņa tauta. Tagad mirs vēl viena. Kas gan te jauns? Toties tava tauta paliks. Tev jāpriecājas, doktor,

— Roka… ko tu gribi darīt?

— To, kas jādara. Tūlīt es aizvedīšu kuģi no orbītas. Noteiktais laiks ir pagājis. Mēs tuvosimies zvaigznei. Ieslēgsim aparatūru. Zvaigzne sāks dzist. Un Zeme būs glābta.

Averovs saknieba lūpas. Pēc brīža viņš teica:

— Labi, Roka. Galu galā, tev taisnība. Droši vien taisnība. Laiks rīkoties. Tomēr… pēc tam mēs atgriezīsimies šurp, lai paņemtu mūsējos. Noteikti. Es pieprasu.

— Jā, — Roka piekrita. — Mēs atgriezīsimies.

Viņš atcerējās, ka, izpildot uzdevumu, kuģis pats var

iet bojā. Lai: vienalga, vairs nebūs jēgas dzīvot.

* * *

Ieslēdzis dzinējus minimālā vilkmē, Roka aizveda kuģi no orbītas, lai pietuvotos zvaigznei vajadzīgajā attālumā. Tagad kuģi vadīja automāti. Lokanā Roka smēķēja. Viņš lēni, ar baudu izpūta dūmus, kas aizvijās tālāk platā joslā kā Piena Ceļš.

«N * *

Uzkāpis pakalnā, Piteks apstājās.

Lejā mirdzēja upe, un pļavā ganījās lopu bars. Bija silts, un zāle spēcīgi smaržoja vakara krēslā.

Viņš ieelpoja tās smaržu un apgūlās.

Laba pasaule, viņš domāja. Ļoti laba pasaule. Smaržīga un silta. Ērta un pMša. Šeit ganās lopi. Naktī var nokaut aitu, pēc tam cept un ēst gaļu. Un gulēt zālē, nebaidoties no plēsoņām, kuru šeit nav,

Vai iespējama labāka dzīve?

Jāpaliek šeit. Te ir daudz labāk nekā uz Zemes, no kuras viņš atlidoja šurp. Tā nebija viņa Zeme. Uz tās vairs nebija medījumiem bagāto mežu un ieleju, un nebija viņa tautas. Viņam negribējās atgriezties.

Lidot, viņš domāja. Nav vajadzīgs lidot. Cilvēkam jāguļ zālē, bet izsalkušam jāiet medībās. Pēc tam es kaut kur satikšu sievieti, un viņa būs kopā ar mani. Un viss. Tā es dzīvošu.

Piteks vairs nedomāja par bojāeju. Tad, kad viņš bija dzimis un audzis, par nākotni nedomāja. Tās nebija. Bija šodiena, gara un bezgalīga šodiena, kas sākās no jauna, vēl nepaguvusi beigties.

Arī pašlaik bija šī «šodiena». Pitekam ar to pilnīgi pietika.

Viņš atmeta rokas aiz galvas, aizvēra acis un dziļi un mierīgi nopūtās.

* * *

Georgs jāja, apkārt neskatīdamies. Viņš domāja.

Viņš nevarēja sev neko pārmest. Viņš vienmēr bijis uzticīgs tiem, kas viņu aicināja. Pēc Termopilām viņš tika aicināts šurp, un viņš darīja visu, ko no viņa prasīja. Viņš bija audzināts spartiskā garā un zināja, kas ir pienākums.

Lai arī nebija Spartas, nebija viņa draugu, bet bija Zeme, un uz tās dzīvoja cilvēki. Tie bija viņu aicinājuši, un vajadzēja būt līdz galam tiem uzticīgam.

Arī šeit dzīvoja cilvēki. Taču citādi. Kad viņš domāja par tiem, viņi Georgam nez kāpēc atgādināja tos tizlos un dzīvotnespējīgos bērnus, kurus spartieši meta jūrā, lai tie nebūtu par slogu pilsētai. Arī šī cilvēce bija tāda pati — tizla un nevienam nevajadzīga. Tā bija pelnī- jusl, lai to nosviestu no kraujas. Sevišķi, ja par tāda upura cenu varēja izglābt Zemi.

jā, laikam gan .neko labāku šī cilvēce nebija pelnījusi. Tomēr, pat sviežot no kraujas, bija jāpaliek karavīram, jāpaliek vīrietim. Ir cietsirdīga nepieciešamība un nepieciešama cietsirdība. Nedrīkst būt pārlieka cietsirdība. Viņa laikmetā to neatļāvās. Tas bija negods. Tas pazemoja karavīru.

Piedalīties tajā Georgs negribēja.

Un tāpēc jāja, pats nezinot, kurp. Vienalga. Viņš bija gatavs tā jāt, līdz pienāks gals.

No tā viņš nebaidījās. Sen bija gājuši bojā viņa draugi, un viņam bija kauns, ka viņš vēl līdz šim ir dzīvs.

Ja vien viņš patiesi vēl ir dzīvs, — Georgam tomēr bija grūti tam noticēt.

Es nevarēju viņu uzreiz panākt, tik ātri viņa skrēja. Vecākais Sargātājs vairs nebija redzams:* droši vien viņš bija noķēris zirgu un aizauļojis.

— Anna! Pagaidi! — Es izstiepu roku.

— Asinis! — Viņa šausmās iekliedzās. — Tev rokas asinīs?

Tās bija Nikodima asinis, kuras es nebiju izlējis, taču Annai tik un tā bija taisnība. Es apstājos, noskatoties, kā viņa skrien prom, cik spēka, tālāk prom no līķiem, no manis un no visa tā, ko es biju izdomājis mums abiem un kas tagad nevienam nebija vajadzīgs.

Tad es palūkojos uz savām rokām. Ja būtu iespējams novilkt no tām ādu kā cimdus, aizsviest prom" un aizmirst, es būtu to izdarījis. Tagad es tikai skatījos uz tām un uz pirkstos sažņaugto fotogrāfiju zem caurspīdīgās plastmasas, kas arī bija nosmērēta sarkana. To pirms nāves man bija atdevis Mūks. Kāpēc?

Es ar piedurkni noslaucīju asinis un ieskatījos. Ieraudzīju uzvārdu: Kristiansens. Nevaru teikt, ka es pēkšņi būtu sapratis vai uzminējis. Man piepeši radās tāds iespaids, it kā es būtu visu atcerējies. Kādreiz zinājis,

tad galīgi aizmirsis, bet tagad atcerējies. Viss nostājās savās vietās, un tālā pagātne savienojās ar to, kas notika pašlaik. Kristiansens, senās ekspedīcijas dalībnieks. Viņa teorija, kurai pēc gadsimtiem lika atdzimt Šuvalovs. Ja jau Kristiansens ir bijis šeit un visu zinājis ..

Nedrīkstēja kavēties. Un es metos skriet.

Es skrēju atpakaļ uz meža apmetni, kur snauda mans kuteris. Tuvojās beigām pirmā diennakts termiņam, par

kuru biju vienojies ar Roku. Man bija jāpagūst.

* * *

Ciematā skanēja raudas: kāds jau bija paguvis atgriezties un pastāstīt par izlietajām asinīm. Skriešus aizelsies es šķērsoju laukumu. Uz mani skatījās, no manis vairījās, un, lai gan ar akmeņiem vēl nemeta, es nodomāju, ka tas drīz var notikt. Sāku skriet vēl ātrāk. Tagad es nedrīkstēju riskēt ar sevi, jo tikai es viens varēju novērst lielo nelaimi.

Kuteris atradās savā vietā un bija kārtībā. Es tikai tagad nobijos; iepriekš gluži vienkārši nebiju paguvis padomāt, ka to varēja sadauzīt gabalu gabalos, lai tiktu vaļā no visa, kas saistīts ar mums un atnesis tiem bēdas. Taču kuteris bija kārtībā. Ap to joprojām ņēmās zēni; viņi vēl nebija sapratuši, ka atnākusi nelaime, un nepaguruši rotaļājās, un pasaule viņiem vēl arvien likās maiga un uzticama. Mazliet piestāju, lai atvilktu elpu un savestu sevi kārtībā, citādi varēju nobaidīt mazos. Tad piegāju pie kutera, uzmanīgi pavirzīju viņus sāņis un atvēru kupolu.

— Pavizini mūs! — droši teica tas pats zēns, kas bija atgādinājis manu dēlu.

Piespiedu sevi pasmaidīt.

— Jā, puiši, — es atbildēju. — Noteikti jūs pavizi- nāšu. Drīz atgriezīšos un pavizināšu. Bet tagad man nav laika, saprotiet, ļoti ātri jānokļūst kādā vietā. Es atgriezīšos.

— Atgriezies gan, — zēns noteica, un pārējie pamāja.

— Es atgriezīšos, — atkārtoju vēlreiz.

Ieslēdzu dzinēju un pacēlos gaisā. Bērni stāvēja bariņā un, pacēluši galvas, raudzījās uz kuteri un māja man ar rokām.

Viņi jau nozuda skatienam, bet es joprojām redzēju, kā viņi tur stāv. Es lidoju, un man drebēja lūpas.

Civilizācijai tomēr ir savas priekšrocības. Par to es pārliecinājos, kad ieraudzīju lejā uz līkumotā ceļa vientuļu jātnieku. Nolaidos zemāk un redzēju, ka tas patiešām ir Līmeņa Sargātājs. Cik spēka, viņš pātagoja zirgu, bet tomēr bija paguvis noauļot tikai labi ja desmit kilometrus. Nosēdināju kuteri uz ceļa tieši viņam degungalā. Viņš pagrieza zirgu, taču zirgs nav mašīna, tā spēki bija galā. Sargātājs saprata, ka viņam neizdosies izglābties.

Tad viņš lepni izslēja krūtis.

— Varat mani nogalināt, — viņš paziņoja. — Tik un tā mums nav pa ceļam. Ja jūs neesat spējīgi saprast…

Viņš skatījās uz manām rokās. Man neiznāca laika tās nomazgāt, un es arī nedomāju par iespaidu, kādu varētu atstāt, — pašlaik bija svarīgākas darīšanas. Sāku uzreiz par lietas būtību.

— Kristiansens! — iesaucos. — Vai šis vārds jums kaut ko izsaka?

Viņš pārsteigts uzlūkoja mani.

— Un jums 1

— Jā, — es atbildēju. — Mūsu zinātnieks Šuvalovs ir attīstījis viņa hipotēzi, un tāpēc mēs esam šeit. Vai tam ir sakars ar zvaigznes regulēšanu?

Redzēju, ka Sargātājs ar pūlēm valdās. Tomēr viņš atbildēja mierīgi:

— Mēs visu laiku pūlamies jums to ieskaidrot. Taču neviens no jums nevēlējās uzklausīt..,

— Paskaidrojiet.

— Tas būs grūti, ja jūs nepazīstat mūsu zinātni…

1 — Man ir svešas visas zinātnes, — es viņu pārtraucu,

—bet lai maņa tumsonība jūs nemulsina. Pastāstiet tā, lai es saprotu, un, lūdzu, nezaudējiet laiku. Mums atlicis mazāk par diennakti.

Viņš pārsteigts savilka uzacis:

•— Kas tad notiks pēc diennakts?

— Ja mēs nedosim nekādu signālu, mūsu kuģis.. nodzēsīs jūsu sauli.

— Pēc diennakts?

— Pat agrāk, ja būs briesmu pazīmes.

Ievēroju, ka viņš nobāl.

— Kas ir?

— Sakiet… — viņš teica, it kā nevarēdams izšķirties, — vai tas no jums, kurš šāva, … ir apņēmīgs cilvēks? '

— Jā. Pat ļoti.

— Tad … Tad ir slikti.

— Kāpēc?

— Viņš iekļuvis mūsu atomstacijā. Tā baro iekārtu, kas regulē sauli. Šf iekārta atrodas turpat blakus… Arī to mēs bijām atveduši sev līdz… Katru reizi, kad spīdeklis nokļūst zenītā, mēs …

Es nespēju viņam uzreiz noticēt. Pat mazliet apvainojos.

— Ja tur tuvumā atradās tāda iekārta, — es aizskartā pašlepnumā pārtraucu Sargātāju, — mēs to noteikti būtu pamanījuši. t i Vai tiešām jūs gribat sacīt,

ka tāda iekārta var iztikt bez milzīgas antenas vai reflektora, lai kas fokusētu šo starojumu … Taču nekā tamlīdzīga tur nav. • Viņš nepacietīgi atmeta ar roku.

— Protams, — viņš sāka ātri runāt, acīmredzot baidoties, ka es viņu atkal varu pārtraukt neuzklausījis, — protams, ka nebija iespējams atvest sev līdz arī antenu. Taču viss bija paredzēts! Mežs! Mežs ir antena — pie katra koka pievadīta nepieciešamā frekvence no regulējošās iekārtas. Mežs! Vai tiešām jūs, atrodoties tur, pat neieyērojāt, ka šis mežs ir stādīts! Mēs kļūdījāmies, kad nolēmām tur uzbūvēt pilsētu, un attapā- miēs pārāk vēlu: mežam ir bīstams pilsētas tuvums, diemžēl pārāk bīstams, lai kā arī mēs centāmies iedvest itin visiem domu par ikviena koka svētumu un neaizskaramību. Pilsēta nozīmē celtniecību, bet vai celtniecībā var iztikt bez cirvja? Taču jebkuri draudi šim mežam ir draudi visai planētai, jo tiek traucēta mūsu spīdekļa regulācija. Tāpēc mēs nolēmām .,.

Viņš runāja aizvien ātrāk un žestikulēja arvien plašāk, viņam par katru cenu vajadzēja mani pārliecināt, piespiest kaut ko uzsākt, lai nepieļautu viņa un arī manas tautas bojāeju. Taču es uz kādu brīdi pārstāju viņā klausīties, jo pašu galveno jau biju sapratis. Ne tikai to, ko viņš man gribēja pastāstīt un pierādīt. Sapratu arī ko citu.

Nē, ne es, ne pārējie nebijām vainojami tajā, kas tagad draudēja notikt. Jo ne jau mums bija jālido šurp, ne jau mūs vajadzēja sūtīt. Mūsu ekipāža it kā pārstāvēja cilvēci vēsturiskā aspektā, taču šeit mūsu tūkstošiem gadu ilgā vēsture nebija nepieciešama. Lai arī cik labas un vajadzīgas īpašības mums piemita, trūka galvenā: mēs neapzinājāmies, ka pat viena cilvēka bojāeja pat vislielākajā nepieciešamībā ir nepieļaujama un cilvēku necienīga … Nē, ne jau mums bija jālido šurp, ekipāža bija»jāveido no Šuvalovam un Averovam līdzīgiem. Taču viņi uz kuģa izrādījās mazākumā, turklāt pēc nosēšanās uz planētas izšķīrās un vairs nevarēja ne apspriesties viens ar otru, ne gūt apstiprinājumu savām domām un pārliecībai. Tieši viņi taču pārstāvēja Zemes šodienu. Mēs, es un visa ekipāža, bijām tās pagātne. Mūsu domas, centieni un noskaņas bija pagātnes centieni un noskaņas. Un šajās dienās pagātne izrādījās stiprāka par tagadni, bet tas ir slikti, tā nedrīkst būt. Cilvēkiem sava rīcība jāmēro nevis ar pagātni, bet ar nākotni. Šoreiz tas neizdevās un nevarēja izdoties. 2ēl, ka gudrā un humānā Zeme par to nepadomāja iepriekš, pirms nosūtīja lidojumā tieši mūs. Lai arī mēs esam izgājuši karus, bet Šuvalova cilvēce tos sen aizmirsusi, lai arī mēs mākam vietā un nevietā riskēt, bet viņi nemāk — viņiem vajadzēja to pārvarēt un lidot pašiem. Iespējams, ka tad Šuvalovs nebūtu tik aizspriedumaini izturējies pret Otrās Dāla planētas zinātnes iespējamo līmeni. Viņš būtu iedomājies kaut vai par tautas medicīnu, kuru savā laikā uzskatīja par vienām vienīgām burvestībām un pūšļošanu, taču tā gluži vienkārši centās maksimāli izmantot to, ko pati daba devusi cilvēkam viņa eksistences, viņa veselības aizsardzībai… Tomēr tagad neko vairs nevarēja mainīt, uz Otrās Dāla planētas atradāmies mēs un neviens cits, un tieši mums tagad sava rīcība bija jāpielāgo nākotnei, nevis pagātnei, no kuras esam ieradušies. Mēs, precīzāk, es. Tieši es.

Beidzot es atkal ieklausījos, ko viņš saka.

— … un mēs nevarējām iedomāties, — viņš murmināja, — ka Zeme, lielā, varenā Zeme, tik ļoti nevērīgi izturēsies pret mūsu zināšanām ., i

Pacēlu roku, pārtraucot viņu,.

Sargātāj, piedodiet mums! — es teicu. — Saprotiet: tā nav Zeme. Nav īstā Zeme. Tā nu ir iznācis. Pašlaik nesākšu skaidrot, kā un kāpēc. Ir kas svarīgāks. Ticiet man, Zeme izturēsies pret jūsu zināšanām, pret visu, ko jūs darāt, ar lielu cieņu. Taču… Jūs runājāt par iekārtu, kas regulē jūsu spīdekli…

Viņš paskatījās manī mazliet apjucis — viņam droši vien bija grūti iedomāties, ka lielāko daļu no viņa teiktā esmu palaidis gar ausīm.

— Nu protams! — viņš gandrīz izmisis iesaucās. — Un šis… jūsu biedrs, tas, kurš šāva, jūs pats zināt, viņš piedraudēja to izslēgt. Ja viņš to izdarīs, mēs nevarēsim rīkot kārtējo seansu, un tad mūsu spīdeklis …

— Uzsprāgs?

— Līdz tam vēl tālu. Taču tas izrādīs paaugstinātas aktivitātes pazīmes, un jūsu cilvēki uz kuģa …

— Sapratu! — es atbildēju. — Sapratu …

— Galvenais, — viņš piebilda, — lai jūs saprastu vienu: mēs visi vēl esam dzīvi, un, kamēr uz mūsu planētas dzīvo cilvēki, ar šo zvaigzni nekas nenotiks… Mēs apsargājam paši sevi… -

Un mūs arī, es nodomāju. Ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, tad, nebijis šo cilvēku, Dāla zvaigzne jau sen būtu uzliesmojusi, un nav zināms, kas tad būtu noticis ar Zemi! Mēs atlidojām pie jums un domājām, ka varam jūs izglābt; izrādās, ka īstenībā jūs — lielās cilvēces nejaušais mazais priekšpostenis — glābjat mūs.

— Lai to visu izprastu labāk, — jau gandrīz pavisam nomierinājies, Sargātājs turpināja, — jūsu zinātniekiem jārunā ar mūsējiem. Tikai nevajag mūs piespiest …

Viņš nodrebēja — droši vien iztēlē atkal ieraudzīja, kā mēs mākam piespiest. Taču savaldījās un gribēja turpināt. Es noraidoši pacēlu roku. Par to bija jārunā, bet tikai ne tagad.

— Vienu mirkli, — es teicu. — Jūs mani satraucāt, un es gribu brīdināt tos, kuri palika uz kuģa, lai viņi neko neuzsāk, pirms nebūšu ieradies pats.

Viņš pamāja. Es iekāpu kuterī un ieslēdzu kuģa virziena indikatoru. Tas vēl atradās radioredzamības zonā, bet teju, teju grasījās to pamest — tad visi sakari pārtrūks … Es noraidīju signālu. Pagaidīju. Atbildes nebija. Signalizēju vēl un vēl. Kuģis klusēja. Indikatora ekrānā zilais punkts virzījās aizvien tuvāk malai. Traucējumu nebija, taču kuģis neatsaucās. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka sakaru nodalījumā neviena nav, ka abi divi nodarbojas ar ko citu. Ar ko? Kas varēja būt tik svarīgs, lai tā dēļ pamestu sakarus? Tikai viens — uzbrukums. Uzbrukums zvaigznei. Tātad Bruņinieks tiešām ir izslēdzis atomstaciju, zvaigzne vairs nepakļaujas kontrolei, Averovs to ievērojis, bet Roka …

Palūkojos Sargātājā. Viņš stāvēja, acīmredzot gatavs paskaidrot, pārliecināt, pierunāt…

— Vēlāk, — es teicu. — Tagad jāsteidzas. . Viņš saprata un pamāja.

— Mēs jūs gaidīsim, — viņš sacīja.

— Jā, — es atbildēju. — Atgriezīšos, un mēs par visu aprunāsimies.

Ieslēdzu starteri.

* * *

Kuteris cēlās augšup tik strauji, it kā pats būtu sapratis, ka mums jāsteidzas un kāpēc jāsteidzas.

Pašlaik nedrīkstēja skatīties hronometrā. Bija jāsaglabā miers. Citādi viens divi varēja nobīties, un tad gan hronometra rādītājs noteikti mani apsteigtu, bet vajadzēja, lai iznāktu otrādi.

Pret domām par nākotni ir labs līdzeklis. Tās ir atmiņas. Kamēr pārslodze mani spieda krēslā un aiz borta svilpa aizvien retinātāks gaiss, es domāju par pagātni un grozīju to šā un tā. Visu pagātni. Gan senāko, gan pavisam svaigo, gan labāko tajā, gan sliktāko. Iespējams, ka es nebiju pārliecināts, vai man vēl kādreiz būs iespēja atcerēties. Un es pārdomāju, izmantojot pēdējos brīžus, pirms uzņemu vajadzīgo kursu.

Anna aizgāja, un es zināju, ka visam beigas. Droši vien tam, kas bija noticis pirms daudziem gadsimtiem pavisam citā telpas punktā, bija jāatkārtojas. Tas atkārtojās pašlaik un šeit.

Es atcerējos un sapratu, ka atmiņā jau sāku jaukt viņas abas, Naniku un Annu. Viņas bija saplūdušas vienā būtnē, un dažkārt man bija grūti pateikt, kas tad noticis tajā "dzīvē, kas — šajā.

Kad īsti viņa man teica: «Es vienmēr esmu jutusies kā karaliene»? Es vēl atbildēju: «Gribu iebrukt jūsu karalistē kā iekarotājs.»

Liekas, toreiz, jo ar Naniku mēs bijām liz «jūs», bet ar Annu uzreiz uz «tu».

Kad viņa teica: «Būs, viss kas būs — tikai ne šodien»? *

Nē, tas laikam notika tagad. Pareizi. Tagad gan.

Kāda jēga? Kāda jēga tam — kad tieši?

Vienalga, tam nebija nekādu beigu. Un nevarēja būt.

Nevajag arī, nodomāju, taču diezgan skumji. Tā es domāju, kamēr vēl bija atlicis laiks. Taču nu vairs tā nebija — jāuzņem sakari.

Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi.

Neviens neatbildēja.

Izsaucu vēlreiz.

Atkal neviens neatbildēja, un es jau zināju, ka neatbildēs, jo nebija, kas to darītu. Roka sēž pie vadības pults, bet Averovs, lai kur viņš ari būtu, nekādā ziņā ne sakaru nodalījumā. Nē, tas man neizdosies. Varu tikai panākt. Panākt, satvert aiz pleca un pateikt: puiši, stāt!

Vēl desmit minūtes, un beidzot kuteris iegāja kuģa orbītā. Tieši tur, kur bija jāatrodas kuģim. Taču tur tā vairs nebija.

Es pat nepaskatījos hronometrā: šajā distancē rādītājs bija uzvarējis.

Nodomāju, ka kuģis tālu nebūs ticis. īsās distancēs man bija priekšroka: kuģis ieskrējās lēnāk par kuteri. Taču nedrīkstēja zaudēt laiku. Marts kuteris bija īsts sprinteris, un ilgai sekošanai maksimālā ātrumā tam gluži vienkārši pietrūktu enerģijas.

Man nebija ko zaudēt. Jāriskē.

Briesmīgi noskaitos uz visu pasauli. Uz Annu, uz sevi, uz nolādēto zvaigzni ar tās planētām, uz Šuvalovu, kas nespēja vienoties ar Sargātājiem, uz Roku, kurš ne- pagaidīja vēl kādu pusstundu …

Nu varēja ieslēgt lokatoru: es aptuveni iztēlojos kuģa ceļu un zināju, ka planēta to vairs neaizsedz. Patiešām — gandrīz uzreiz to uztvēru. Kuģis, izrādījās, bija tālāk, nekā domāju. Vajadzēja spiest, ko māk. Varēja pagūt, bet varēja arī nepagūt, nekādas garantijas nebija.

Un es vēl vairāk noskaitos uz visiem, izņemot bērnus.

Izņemot tos, kuri palika meža apmetnē, gaidot mani atgriežamies, lai pavizinātos. Es taču to nopietni apsolīju, bet viņi nav pieraduši, ka pieaugušie mānītos. Tāpat jau visiem zināms, ka vissliktākais pasaulē ir mānīt bērnus.

Gan šos, gan pārējos Dāla planētas bērnus, gan visus citus, cik vien to būtu Visumā.

Kuteris tagad varēja netikt līdz kuģim, varēja jau agrāk izjukt gabalu gabalos. Taču es nevarēju necīnīties līdz pēdējam par bērniem. Par visiem bērniem.

Teicu savam šķirstam:

— Miša, spiežam nu ,.,

Tā es saucu kuteri, kad bijām divi vien.

Un mēs spiedām arī.

Planēta palika tālu apakšā. Tā strauji ruka mazāka, un tagad vairs nekādā palielinājumā nevarētu saskatīt tos puikas, kuri mani gaidīja, kuriem gribējās lidot un kuriem vajadzēja savā dzīvē lidot un pacelties augstāk par mums visiem.

Nekādā palielinājumā vairs nevarētu saskatīt Annu, meiteni, kura mani netaīlēja, bet tāpēc nemaz nebija sliktāka, meiteni, kurai dzīvē vēl bija jāatrod sava īstā mīlestība. Tāpēc viņai bija jādzīvo, un tāpat arī visiem pārējiem.

Sen vairs nebija saskatāmi Līmeņa cilvēki, meža cilvēki, Sargātāji un mani biedri, kuri laikam gan tomēr nav vainīgi, ka piedzimuši tieši tad, kad ir piedzimuši, un domā tā, kā tika mācīti, bet ne citādi. Viņi nebija redzami, bet es zināju, ka viņi tur ir.

Planēta palika lejā, kuģis bija tālu man priekšā, un es pat nezināju, vai panākšu to vai tā arī lidošu, līdz beigsies degviela. Planēta bija'pavērsusi pret mani otru puslodi, un cilvēki, ja tagad skatījās debesīs, redzēja to Visuma daļu, kurā manis nebija. Taču man likās, ka viņi raugās tieši uz' mani, māj ar roku un vēl panākumus.

Izspiedu no tehnikas visu, ko varēja, un pat to, ko nevarēja, mašīnas strādāja pēdējiem spēkiem, kuteris drebēja no pārslodzes, un arī es drebēju un zināju — ja mēs neizglābsim šos cilvēkus, lai cik to būtu, tā būs mana vaina, jo tad es nebūšu izdarījis visu, ko varēja un vajadzēja izdarīt.

Un nekad es vairs nedzirdēšu kluso balsi, kas saka:

— Man liekas, … es esmu laimīga.

Un skanīgās balsis, kas runā cita caur citu:

— Atgriezies un noteikti mūs pavizini!

Taču ar tādām beigām es nebiju mierā.

Miša brīdinoši dūca uz galējās robežas, it kā pārmestu man neuzmanību un cietsirdību pret viņu, kuteri. Teicu viņam:

— Miša, es neesmu sargs savam brālim. Bet es esmu aizstāvis. Savam brālim, savam dēlam, savai mīlestībai. Jo citādi neesmu ne brāļa, ne dēla, ne mīlestības cienīgs. Tāpēc nežēlosim sevi: jo tajā brīdī, kad sāksim žēlot, zaudēsim tiesības, lai mūs kāds cienītu. To es negribu.

Vairāk neko nepateicu, jo tālu, tālu priekšā mēs ieraudzījām kuģa ugunis, un mums abiem likās, ka dzīve vēl nav beigusies.

Vēlēšanās atklāt Visuma noslēpumus, izzināt Laiku un Telpu…

Lielā Tēvijas kara laikā skolnieku Vladimiru Mihai- lovu evakuēja uz Novosibirsku. Tur viņš aizrautīgi lasīja Ciolkovska darbus, populārzinātnisko literatūru. Topošajā rakstniekā uz visu mūžu iesakņojās nerimtas izziņas alkas. Pēc kara Vladimirs Mihailovs pārceļas uz Latviju. Dzīves ceļš viņam ir kopīgs ar citiem vienaudžiem — skola, universitāte, darbs, dienests Padomju Armijā… Par V. Mihailova literārās darbības sākumu var uzskatīt 1948. gadu, kad laikrakstā «Šovetskaja mo- lodež» iespiesti viņa dzejoļi, kas veltīti Majakovskim. Žurnāls «Zvaigzne», literārais almanahs «Pārus», arī republikas laikraksti ievieto Vladimira Mihailova pirmos stāstus. Tajos gados autors strādā partijas Jelgavas ' rajona komitejā par instruktoru.

Strādājot žurnāla «Dadzis» redakcijā — gan par literāro līdzstrādnieku, gan par redaktora vietnieku - V. Mihailovs mēģina savu talantu izpaust satīrā. Viņa miniatūras un stāsti tiek publicēti arī Vissavienības un dažu sociālisma valstu žurnālos, tiek izdoti krājumos gan Rīgā, gan Maskavā.

Pasaulvēsturiskais Jurija Gagarina lidojums kosmosā » būtiski pārmaina jaunā rakstnieka daiļradi.

Konstantīns Ciolkovskis teicis: «Zeme ir cilvēces šūpulis, taču nevar mūžīgi dzīvot šūpulī.» Un V. Mihailova darbu varoņi dodas zinātniskā ekspedīcijā uz Marsu (1963), montē kosmisko kuģi, ar kuru varētu glābt Visuma tālēs avarējuša kuģa apkalpi (1966), noskaidro kosmisko kuģu mīklainas pazušanas cēloņus, nodibina kontaktu ar citas pasaules civilizāciju (1967), dodas izpētes lidojumā, lai kosmiskajā telpā satiktu Melnās Dzērves (1967). Kāda ekspedīcija atgriežas no ārkārtīgi tālas zvaigžņu sistēmas (1971), bet cita dodas uz augsti attīstītām civilizētām planētām (1972). Tad starpzvaigžņu kuģis «Valis», iznākot no līdztelpas, kopā ar apkalpi un pasažieriem pārvēršas antivielā — un cilvēki ir spiesti uz visiem laikiem palikt šķirti no Zemes un, pārvarot ar šo faktu saistītos psiholoģiskos sarežģī jumus, pārkārtoties uz pastāvīgu dzīvi šādā nošķirtībā (1974). Visbeidzot, romāns, kas tagad tiek piedāvāts latviešu lasītājam, — stāsts par ārkārtēju ekspedīciju kosmosā, kura nonāk Dāla zvaigznes tuvumā.. .

Atšķirīgu kosmisko civilizāciju kontakta tēma Vladimira Mihailova daiļradei ir ļoti būtiska. Viņu arī interesē, kā veidotos attiecības starp vēsturiski nesavienojamu Zemes sabiedrību pārstāvjiem. Un šī interese nepavisam nav no dzīves atrauta intelektuāla rotaļa. Dažādi domājošu cilvēku saprašanās problēma ir aktuāla arī mūsdienās, un no tās atrisināšanas atkarīga Zemes kultūras un civilizācijas nākotne.

Vladimiru Mihailovu pirmām kārtām interesē Cilvēks. Viss, ko cilvēce radījusi savas tehnoloģijas attīstībā, kalpo pašai cilvēcei. Taču ne cilvēki, ne to radītās lietas nedrīkst nodarīt Jaunu arī citām būtnēm. Tāda ir Mihailova stāstu un romānu ētika. Viņa darbos attēloto iespējamo nākotnes modeļu pamatā allaž ir humānisma principi.

V. Mihailova daiļdarbu valoda ir vienkārša, bet tajā pašā laikā emocionāla un pārliecinoša. Viņš mīl lietot paradoksus, tādējādi atklājot negaidītus aspektus savu varoņu raksturos, kā arī situācijās, kurās tie nokļūst. Situāciju negaidītība uz ārējas sižeta vienkāršības fona Vladimira Mihailova stāstus un romānus, manuprāt, dara īpaši pievilcīgus.

Romāns «Savam brālim sargs» risina cilvēces mūžseno tēmu par cilvēka attieksmi' pret cilvēku, par atbildības sajūtu pret citiem. Šī darba nobeigumā autors saka: «… es neesmu sargs savam brālim. Bet es esmu aizstāvis. Savam brālim, savam dēlam, savai mīlestībai. Jo citādi neesmu ne brāļa, ne dēla, ne mīlestības cienīgs.» V. Mihailova varoņi un nevaroņi (ir, protams, arī tādi) nokļūst sarežģītās situācijās, kad ikvienam no viņiem nākas uzdot sev jautājumu: «Vai es esmu Cilvēks?» Rakstnieks neuzspiež lasītājam nekādu iepriekš- pieņemtu atbildi. Tas paliek lasītāja paša ziņā.

Romānā izveidotas sarežģītas konflikta situācijas — Zemes civilizācija pret savu pagātni un pret Dāla zvaigznes planētu, ekspedīcijas locekļi cits pret citu un pret jaunatklātās planētas iedzīvotājiem … Nevienam cilvēkam, ne arī visai cilvēcei kopumā nav iespējams atteikties no pagātnes, to nosvītrot vai tikai daļēji aizmirst. Ticēdami savas personīgās pieredzes nemaldīgu- mam, kļūdās visi, arī romāna galvenā persona — Uldemīrs, un par to ir dārgi jāmaksā. Nākas maksāt pat par ikvienu vissīkāko nodevību sevī. Un ārkārtējā izvēles situācijā cena ir ļoti augsta.

Uldemīra personā autors rādījis mūsu laikabiedru, tātad — daļēji ikkatru no mums. Viņa šaubas ir mūsu šaubas, viņa kļūdas ir mūsiļ. kļūdas, atziņas un uzvaras — arī mūsu. Raksturīgi, ka Uldemīrs vienīgais no romāna varoņiem pēc pārdzīvotus sociālās un pcrsonl- gās drāmas ir spējīgs aktīvi rīkoties cilvēku nākotnes labā.

Romāns «Savam brālim sargs» rosina mūs plašāk un dziļāk ielūkoties pasaulē, kurā dzīvojam. Mēs, Zemes bērni, ietiecamies aizvien tālāk Visumā, dodamies uz Mēnesi, fotografējam no kosmosa Saules sistēmas planētas, mācāmies apdzīvot telpu ārpus Zemes, meklējam Visumā saprāta brāļus, cerēdami uz Lielo Kontaktu, ticēdami tā iespējai un realitātei. Un V. Mihailovs atgādina, ka cilvēki nedrīkst aizmirst neko no tā, kas noticis uz viņu planētas. Kas ir «māja, kurā mēs dzīvojam»? Vai iela? Ciemats? Pilsēta? Vai varbūt visa Zeme? Vai cilvēks izjūt sevi, vismaz mācās izjust, kā Visuma pilsoni? «Savam brālim sargs» darbojas kā apziņas stimulētājs, liekot mums domāt par savu attieksmi pret šiem jautājumiem. Romānā tiek izteikta doma, ka mūsu gadsimtā cilvēce vēl nav apzinājusies sevi kā vienotu un nedalītu veselumu, ka divdesmitais gadu simtenis vēl ir tālu no tā … .

Šajā darbā rakstnieks rādījis optimistisku mūsu planētas nākotnes ainu — tā ir humāna un skaidra pasaule, kur valda kolektīvs saprāts, kur katrā personība attīstās atbilstoši tās iespējām, kur tehnikas progress nav pašmērķis, bet līdzeklis cilvēku labklājības nodrošināšanai, daba ir nepiesārņota un dāsna. Tomēr… Vai cilvēki šeit ir laimīgāki? Sarunā ar Dāla zvaigznes planētas Līmeņa Sargātāju nākotnes Zemes zinātnieks Šuvalovs uz šo jautājumu tomēr nevar apstiprinoši atbildēt, jo arī tur, tālajā nākotnē, ir mazliet piemirsies, ka Līmeņa Sargātāja izvirzītais kritērijs — cilvēka laime — ir mūžīgs un būtisks. Vienmēr un visur. Vienmēr un visiem. Un Vladimirs Mihailovs mums to atgādina.

Tulkotājs

Pirmā nodaļa . …………………………….. ..iii 5

Otrā nodaļa……………………………………………………………………… 12

Trešā nodaļa …………………………………………………………… 33

Ceturtā nodaļa…………………………………………. 48

Piektā nodaļa 74

Sestā nodaļa …«.•••••• 92

Septītā nodaļa……………………………………………………………….. 112

Astotā nodaļa . . . . . . • • • • • .132

Devitā nodaļa…………………………………………………………………. 150

Desmitā nodaļa…………………………………………………………

Vienpadsmitā nodaļa……………………………………………………… 194

Divpadsmitā nodaļa . . . '………………………………………………….. 217

Trīspadsmitā nodaļa . ……………………………………………………… 240

Četrpadsmitā nodaļa ..,…••• 264

Piecpadsmitā nodaļa …«••••• 232

Sešpadsmitā nodaļa . . . . . . •. • • 307

Septiņpadsmitā nodaļa ……•• 336

Astoņpadsmitā nodaļa ………………………………………………

Deviņpadsmitā nodaļa…………………………………………. • 389

Divdesmitā nodaļa . . ……………………………………………………. 41,< >

Beidzamā nodaļa……………………………………… . • • • 4,1

P. Zirnītis. Pēcvārds……………………………………………. . 455

bnadumup jlmurpiieom muxaū.ios ctopojk BPATy MOEMY

CepHH «B MHpe <j)aHTaCTHKH» H3flaTēJibCTB0 «3HiiaTne». Pura 1981 Ha jiaTbimcKOM fl3biKe

rīcpeBOA c pyccKoro h nocjiecjiOBHe ĪJ. 3upnuruca

XyAOJKHHK A. Jlunuu

Vladimirs Dmitrija d. Mihailovs SAVAM BRĀLIM SARGS

Redaktore Z.-> Kļaviņa Mākslinieciskais redaktors 0. Krutojs Tehniskā redaktore A. Pelikša Korektore L. Brahmane HE J6 C88

Nodota salikšanai 26.09.80. Parakstīta iespie» šanai 26.01.81. Formāts 70X108/32. Tipogr, papīrs Nr. 2. Literatūras garnitūra. Augst» spiedums. 14,50 fiz. iespiedi.; 20,30 uzsk. iespiedi.; 19,73 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. Nr. 2043. Maksā 1 r. 20 k. Iz« devniecība «Zinātne», 226018 Rīgā, Tur» geņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu kottiitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40,

Mihailovs V.

Mi 292 Savam brālim sargs: Fantastisks romāns / No krievu vai. tulk. P. Zirnītis; P. Zirnīša pēcvārds; II. A. Ļipins. — R.: Zinātne, 1981. — 459 lpp., il. — (Fantastikas pasaulē.)

1. R, Bredberijs. KALEIDOSKOPS

2. S. Lems. PETAURA MEDĪBAS

3. M. Jemcevs, J. Parnovs. PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

4. L. Obuhova. LILITA

5. A. Azimovs. ES, ROBOTS

6. K. Abe. CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

7. R. Bredberijs. MARSIEŠU HRONIKAS

8. K. Zandners. SIGNĀLS NO KOSMOSA

9. G. Martinovs. VIESIS NO BEZGALĪBAS

10. J. Nesvadba. ĒINŠTEINA SMADZENES

11. F. Pols, S. Kornblats. KOSMOSA TIRGOŅI

12. R. Vorsmers. PANS SATIRUSS

13. Krāj. «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

14. N. Amosovs. NĀKOTNES PIEZĪMES

15. F. Hoils, Dž. Eliots. ANDROMĒDA

16. A. Šaļimovs. «TUSKARORAS» NOSLĒPUMS

17. F. Kai-saks. ATNĀCĒJI NO NEKURIENES

iAD BOS UZVARĒTS LAIKS…» S. DELFĪNU SALA . … Saimaks. VISA DZfVlBA ZAĻO

21. A. Beļajevs. PROFESORA DOVELA GALVA

22. H. Katners. IEDOMĪGAIS ROBOTS

23. A. Konans Doils. MARAKOTA BEZDIBENIS

24. S. Lems. NEUZVARAMAIS

25. A. Strugackis, B. Strugackis. TĀLĀ VARAVĪKSNE

26. H. Velss. PASAUĻU KARŠ. KAD GULOŠAIS MOSTAS

27. Krāj. «CIEMOS FANTĀZIJAS ZEME»

28. Krāj. «DĒMONU DZĪRES»

29. A. Grīns. ZAIGOJOŠA PASAULE

30. R. Seklijs. ŠIS TAS PAR VELTI

31. R. Bredberijs. PIENEŅU VĪNS

32. M. Kraitons. ANDROMĒDAS CELMS

33. R. Merls. SAPRATĪGAIS DZĪVNIEKS

34. H. Harisons. FANTASTISKĀ SĀGA

35. R. Bredberijs. 451 GRĀDS PEC FĀRENHEITA

36. S. Lems. IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI. BALSS NO DEBESĪM

37. H. Velss. PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS. DIEVU ĒDIENS

38. Dž. Firiejs. STARP DIVIEM LAIKMETIEM

39. K. Pedlers, Dž. Deivlss. MUTANTS-59, PLASTMASU ĒDĀJS

40. S. Komacu. RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

41. E. Nortone. SARGASI KOSMOSĀ

42. Krāj. «CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS»

43. F. Brauns, V. Tenns. ZVAIGŽŅU KARUSELIS

44. E. Rasels. PĀRBAUDES AKMENS

45. A. Azimovs. PAŠI DIEVI

46. Z. Vems. METEORA MEDĪBAS. BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

47. K. Saimaks. NAUDAS KOKS

48. H. Klements. UGUNS CIKLS. TUVU KRITISKAJAM

SAGATAVOŠANĀ

1. R. Merls. MALVILAS PILS

2. S. Komacu. JAPĀNAS NOGRIMŠANA