V.MIHAILOVS

Viņi atvēra durvis

.

I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augošais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvērties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolaišanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pavisam apstājās.

— Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

— Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pakaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja atviegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

— Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuālās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

— Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.

Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

— Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

— Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

— Kas tas tāds tur lejā?

— Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

— Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni norūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

— Kārtībā, — sacīja Sīvers.

— Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

— Apkvēpināsi kaimiņu.

— Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, deviņdesmit.

— Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvēpini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

— Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdesmit pieci. Balstus!

— Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

— Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

— Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbuļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā parasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.

— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?

— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…

— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.

— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.

— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…

— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām

dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…

— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķērsotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.

— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.

— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rūpīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšojuši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī viņus, lūdzu, necenties apžilbināt.

— Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

— Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

— Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

— Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzisušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

— Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

— Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.

— Kāda nozīme tam, vai esi viņus redzējis? — jautāja Sīvers. — Varoņi ir pēc būtības rekordisti! Kādreiz noskriet simt metrus deviņās sekundēs bija rekords, tad šīs sekundes kļuva par meistara normu, bet tagad rekordists būs tas, kas simt metrus noskries ne vairāk kā astoņās sekundēs. Te ir gluži tas pats. Lai lidotu Saules sistēmā, nav jābūt varonim. Mēs abi šeit kuģojam, un līdzīgi mums to dara daudzi — cik vien esmu redzējis un rādījis televīzijas skatītājiem. Bet viņi, atšķirībā no mums, pirmie izlauzās ārpus sistēmas robežām.

— Ne jau paši pirmie. — Bregs, šķiet, taisījās pasmaidīt, bet tad, acīm redzot, pārdomāja. -

— Paši pirmie neatgriezās, — Sīvers iebilda. — Tāpēc pirmie ir šie, un mēs viņus sagaidīsim gods godam, vari nešaubīties! Man ir nojauta, ka šoreiz laimēsies — reportāža būs augstā līmenī…

— Tā, — pēc brītiņa sacīja Bregs, — tagad varam kāpt laukā.

3

' Viņi nostiprināja sēdekļus, kā tas pieņemts pēc nolaišanās, un nesteidzīgi saposa kabīni, ar labpatiku izbaudīdami viegluma, gandrīz vai gaisīguma sajūtu, kāda pārņem cilvēkus uz planetoīda, kur gravitācija ir bezmaz tūkstošreiz vājāka nekā uz Zemes. Sīvers paņēma ceļa somu un lēni, ar plaukstām piegludinādams, salika tajā pidžamu, rītasvārkus un bārdas dzenamo. Bregs mēģināja ar kurpes purngalu izklaudzināt uz grīdas kaut ko līdzīgu melodijai.

— Pidžamas tur ir, — viņš teica.

— Tās mani nesajūsmina, — atbildēja Sīvers, aizvilk- dams somas rāvējslēdzi.

Lifts nolaida viņus uz kravas klāja, kas šķita piekrauts līdz malām, kaut gan Sīvera aparāti un kārbas ar medikamentiem un vitamīniem neaizņēma daudz vietas. Sīvers ilgi pārbaudīja aparatūru, tad, pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, vienu kameru iedeva Bregam, bet otru paņēma pats.

Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka atvērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradinājusies no šīs darbības.

Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jāpēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iekšienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sienāži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka metodiski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Kuģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis teleskopiski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.

— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grādos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?

— Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.

— Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.

— Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem atļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.

— Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.

— Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …

— Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aizņem vai visu laukumu…

Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgaismodami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas automāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.

— Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt inspektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.

Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt skafandru.

— Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.

— Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmodromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klintis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavairoja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…

— Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.

— Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radioaktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Redzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.

— Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām piekrauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žilbināt …

— Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …

Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.

— Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.

— Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt apgrūtinājums.

4

Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgaismota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.

Trīs vīri no rūdas vedēja sēdēja gara galda galā. Viņu priekšā stāvēja alumīnija kausi ar salmiņiem. Primitīvie trauki Sīveru gandrīz aizkustināja — it kā viņš būtu nokļuvis muzejā vai senlietu veikalā. Pie letes automātiskais bārmens dūkdams un šķindēdams kūla kādu maisījumu. Sīvers paskatījās uz vīriem pie galda un iekšēji pasmīnēja: grūti būtu iedomāties cilvēkus, kas vairāk atbilstu savam kuģim. Visi trīs bija apģērbti kā pagadās, no kārtīgiem formas tērpiem nebija ne vēsts. Viens gulēja, nolicis galvu uz dūrēm, divi pusbalsī sarunājās.

— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tālāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pamanīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…

— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.

Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķināja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.

— Gatavs?

— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.

Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.

— Jū-ūs no tālienes? (

— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.

— Vai sen aizlidojāt?

— Pirms trim nedēļām.

— Nu, kas tur jauns uz Zemes?

— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.

Stostiķis piekrītoši pamāja.

— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers paskaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino debess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu planētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienaldzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais kuģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …

— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru domāja … Vai šo Ligantu viņi atrada?

— Liecies mierā, — norūca trešais.

— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?

— Ta-as jau sk-aidrs, — stostiķis sacīja. — Tikai no orbītas neko daudz nevar saskatīt. It īpaši ca-aur infra- vizoriem. Viņiem būtu vajadzējis nolaisties.

— Liecies miera, — trešais norūca vēlreiz.

— Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēsties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķetes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā redzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.

— Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?

— No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — paskaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidījuma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un enerģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …

— Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams salmiņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.

— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.

Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.

— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.

— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa tomēr nokļūs mājās…

— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.

— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?

— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.

— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.

— Nopietns remonts?

— N-nē, nekā sevišķa.

— Tātad drīz lidosiet projām.

Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.

— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.

Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.

— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?

— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.

— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.

Pēc brīža atskanēja jautājums:

— Mēs tra-aucējam?

Sīvera smaids kļuva vēl platāks.

— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieniņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uzspodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…

— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.

— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers centās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā nozarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma starpība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robežām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par milzeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ieraudzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un komandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu atlidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sakot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un nevajag citiem radīt liekus sarežģījumus…

Divi uzmanīgi klausījās, viens, paslēpis seju plaukstās, joprojām gulēja. Pēc brītiņa trešais sacīja:

— Tātad liels kuģis?

— Vai jūs nekad to neesat redzējuši? — Sīvers jautāja.

— Un jūs?

— Kad viņi startēja, es vēl mācījos… Bet man ir fotogrāfija no mūsu arhīva. Diemžēl rakurss nav visai izdevīgs. — Viņš izvilka no kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda.

Stostiķis apskatīja attēlņ, teica:

Jā… — Un atdeva kartiņu trešajam.

Arī tas apskatīja attēlu un nomurmināja: — Jā…

— Un vēl, — Sīvers turpināja, — viņu apkalpē astoņi vīri. Bet šeit ir tikai desmit istabas. Astoņi no «Zilā Putna», es un mans pilots …

— Kā sauc jūsu pilotu?

— Bregs, — sacīja Sīvers. — Tāds pavecāks vīrs.

— Pa-azīsti?

— Nē, — trešais atbildēja. — Varbūt kādreiz ir dzirdēts. Neatceros. Tātad jūs esat divi? Bet kur tuvinieki un draugi?

— Es taču pirmīt jums paskaidroju: īstā sagaidīšana notiks uz Zemes. Tur būs visi. Mans uzdevums — tikai pārraidīt reportāžu.

— Tādā gadījumā, — skatīdamies uz stostiķi, teica .trešais, — varbūt tiešām pasteigsimies?

— Tu vie-ienmēr steidzies… — stostiķis pa pusei pārmetoši ieminējās.

— Nu, kā tad būs? — Sīvers jautāja.

— Labi, — trešais sacīja. — Mēģināsim iekļauties jūsu termiņos. Ja jau tā sagadījies …

— Pareizi, vecie zēni, — teica Sīvers. — Vēl pagūsiet izgulēties. Lai gan, es skatos, jūsu kolēģis arī te veltīgi nezaudē laiku. — Viņš pamāja ar galvu uz gulētāja pusi. — Starp citu, kā viņu sauc?

Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši neuzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda parasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.

— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja trešais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.

— Krajs, — Sīvers domīgi atkārtoja; nēr tāda nebija «Zilā Putna» apkalpē. — Nu tad norunāts?

— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatīdams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pievērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.

— Sporamīns? — jautāja Sīvers.

— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.

Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.

— Vai jums antirada ir daudz?

— Jums vajag?

— Vispār fons te tiešām paaugstināts …

Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.

— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja trešais.

Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» nodomāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien atrodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.

— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.

Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš priecājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brīnījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteiksmīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo secinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka stacijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kamerām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pilotu.

5

Bregs jau bija paguvis ienest kameras un tagad, pacēlis ķiveres sejsegu, atvilka elpu. Sīvers apskatīja kameras, tad pamāja pilotam.

— Noģērbies, paēdīsim vakariņas!

— Nē, — teica Bregs. — Vispirms sameklēšu visas automātam nepieciešamās detaļas …

— Tev taisnība, — Sīvers piekrita. — Tiklīdz būsi galā, joz tūlīt šurp.

— Saprotams, — Bregs pamāja ar galvu. — Kas tie par puišiem?

Sīvers paraustīja plecus.

— Nekā interesanta. Nepazīstami…

— Tātad varoņu tur nav? — Bregs pasmīnēja.

Sīvers sarauca pieri.

— Pagaidām ne. Bet vispār tu veltīgi smejies. Arī man tāda doma bija iešāvusies prātā… Nē, tie ir vienkārši kosmosa darbarūķi. Par to nav ne mazāko šaubu. Vajag taču būt kaut kam tādam, kas ļauj varoņus atšķirt no citiem mirstīgajiem!…

— Teorija, — teica Bregs. — Joprojām žilbini?

— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Sīvers, — es balstos uz loģiku! Viņu kuģis ir tipisks rūdas vedējs. «Zilais Putns» daudz garāks. Turklāt ar fotonu vilkmi. Tas atzīmēts visās rokasgrāmatās. Bet šis? Šim pat reflektora nav. *

Viņš pavadīja Bregu un atgriezās kopkajītē. Divi vīri no rūdas vedēja atkal sēdēja pie galda, trešais gulēdams skaļi krāca. Sīvers pasūtīja vakariņas, paņēma šķīvjus un apsēdās.

— Kur jūs esat tā nodzinuši savu mašīnu? — viņš jautāja.

— Vai tad var manīt, ko? — stostiķis, vairs pat nestiepdams vārdus, painteresējās.

— Liecies taču reiz mierā, — lielmutis viņu aprāja.

Stostiķis piecēlās. To viņš izdarīja tik strauji, ka krēsls

atsprāga pret sienu un kausi uz galda nodžinkstēja; viņš paskatījās uz lielmuti, iepleta rokas un mulsi iesmējās. Izrādījās, ka stostiķis ir negaidīti liela auguma garkājis. Piegājis pie automātiskā bārmeņa, viņš ietecināja maisījumu glāzēs, nolika tās uz galda un viegli pieskārās gulētāja plecam.

— No-ogulēsi pasaules galu!

— Lai guļ, — teica lielmutis. — Viņš savu tiesu jau dabūjis. Gan paspēs.

— Lai… — stostiķis piekrita un, kājās stāvēdams, iestrēba dažus malkus.

Sīvers saviebās. Tikai tagad viņš ievēroja, ka r bikses garkājim ir par īsām, bet viņa augumam smieklīgi mazās jakas kabatai atplīsis rāvējslēdzis. Sīvers necieta nevīžību. Stostiķis laikam sajuta nosodošo skatienu, jo tūdaļ pievērsās Sīveram un, tikko manāmi pasmaidījis, teica:

— Nav pēc fo-ormas, jā? Nekas, mēs vēl paspēsim pārģērbties.

Sīvers paraustīja plecus. Stostiķis nolika pustukšo glāzi, piegāja pie sienas, kur bija uzgleznota ainava, sāka taustīties gar slēdžu pogām un beidzot nedroši nospieda vienu no tām. Renē, klusi čalodams, ieplūda ūdens. Slēptais gaismas avots piešķīra strūkliņai siltu, zeltainu mirdzumu. Stostiķis apsēdās uz grīdas un noāva kājas. Lai apvaldītu smieklus, Sīvers sāka enerģiski kustināt žokļus. Stostiķis iemērca basās pēdas ūdenī.

— U… uff, labi, — viņš svētlaimīgi noelsās.

— Ūdens, — nomurmināja lielmutis, lēni tukšodams ' kausu.

Stostiķis pielēca kājās, atstādams uz grīdas slapjo pēdu nospiedumus, pieskrēja pie galda un paķēra kausu. Tad — apsēdies un atkal iemērcis kājas ūdenī — pacēla to pie lūpām.

— Nu ir pavisam cita lieta!

Sīvers atbīdīja šķīvi.

— Tā kā būtu laiks, — viņš domīgi teica.

Ielaidis šķīvi mazgātuves spraugā, viņš sāka metodiski virzīties gar kopkajītes sienām, lai sameklētu kādu

kontakta ligzdu. Atradis to, Sīvers izņēma no somas volt- metru un izmērīja spriegumu.

— Atkal jaunums, — viņš nomurmināja.

— Vai strāvas nav? — lielmutis līdzjūtīgi apvaicājās.

— Te ir divdesmit voltu, bet man vajag divsimt.

— Automātiskajās stacijās ir tikai zemsprieguma tīkli.

— Redzu, — norūca Sīvers. Brītiņu viņš stāvēja, kaut ko apdomādams, tad sacīja: — Neko darīt, vajadzēs jaudas kabeli vilkt no kuģa. Labi, ka mums vēl ir laika rezerve.

— Ju-ums tā liekas? — stostiķis neatskatīdamies jautāja.

— Viņi ieradīsies pēc divdesmit četrām stundām, ne ātrāk.

— Vai viņi paši jums to pa-aziņoja? /

— Liecies mierā! — lielmutis sāka dusmoties.

— Sistēmas robežās, — Sīvers lektora balsī sacīja, — viņi būs spiesti samazināt ātrumu: brīvā ūdeņraža koncentrācija te ir daudz augstāka nekā starpzvaigžņu telpā.

— Ze-elta vārdi, — stostiķis piekrita.

Sīvers piegāja pie galda, paņēma kameru un sāka meklēt izdevīgāko pozīciju.

— Raidījums būs uz goda! — viņš teica. — Kaut ko tādu Zeme līdz šim nav redzējusi.

— Vai mēs vēl netraucējam? — jautāja lielmutis. Varēja manīt, ka viņam grūti atkauties no miega.

— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.

— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.

— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.

— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.

— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…

— Papozē, va-arenais vīrs! — stostiķis iesaucas. — Ko tu lauzies?

Sīvers bargi paskatījās uz ņirdzēju.

— Jūs labāk neironizējiet,' — viņš ieteica. — Tātad

pārvarētas daudzas grūtības, veikti diži varoņdarbi, un tagad, kad jums viss kārtībā…

— Sta-arta dzinēji nav kārtībā, — stostiķis, joprojām neatskatīdamies, iebilda. — I-izkliede liela.

— Ne jau par jums ir runa… Kaut gan — pieņemsim, ka starta dzinēji tiešām nebija gluži kārtībā — tā ir pat interesantāk. Redzat, fantāzija jums darbojas… Bet jūs, protams, tos salabojāt. Izplatījumā paveikts vēl viens varoņdarbs. Runājiet par to! Man jāredz, kā tas izskatīsies. Kameras novietošanai jāizvēlas labākie punkti. Tātad — jūs esat kapteinis …

Lielmutis pakratīja galvu.

— Baidos, ka neiznāks.

— Kla-ausies, — stostiķis sacīja un šoreiz atskatījās.

— Pamēģini iedomāties, ka esi otrais pilots.

— Vai otrais pilots, — piekrita Sīvers. — Vienalga.

— Nē, nē, — lielmutis skumji pakratīja galvu. — Es labāk nerunāšu.

Sīvers nopūtās.

— M-jā, — viņš izteiksmīgi novilka, tomēr savaldījās.

— Šie vīri, šķiet, ir pelnījuši, lai viņu labā jūs mazliet papūlētos.

— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…

Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.

— Tie ir fakti, — viņš teica.

— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…

— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!

Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…

— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?

— Stacijā… Atceries? Še, ņem!

Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.

— Iedzer.

— Te ir skaisti?

— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.

— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.

Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka

šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās:

— O!…

— Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.

— No Zemes, — lielmutis atbildēja.

— Aha, — nomurmināja aklais, — nu jā, stacija. Lieliski.

— Guli vien.

— Pa-agaidi, — iebilda stostiķis, — pēc desmit stundām mums jāstartē. Citādi mēs šeit traucēsim.

— Kā tā?

— Te gaida varoņus, varenus vīrus. Būs svinīga ceremonija. Tieša pārraide uz Zemi. Atlidojuši divi: reportieris un pilots.

— Neērti, — aklais lēni teica.

— Ka-apteinis turēs runu, — stostiķis sacīja. — Vari iedomāties?

— Nevaru gan, — aklais pēc brītiņa atbildēja. Tad papurināja galvu un izstaipījās. — Tagad esmu izgulējies! — viņš priecīgi paziņoja.

— Trešā un ce-eturtā magnētiskā lēca nekam neder, — stostiķis norūca.

— Iztiksim bez starta dzinējiem, — noteica aklais. — Atgrūdīsimies ar galveno — un punkts. Šeit tas nav bīstami.

— Te-ev taisnība, — stostiķis piekrita.

— Tad jau laikam būs jāceļas… — lielmutis ierosināja.

— Kad jau, tad jau, — stostiķis sacīja un sāka aut kājas.

— Noslaukies, — teica lielmutis. — Še!

Viņš pasvieda garajam saņurcītu kabatas lakatu.

— Vai zemieši mums nepalīdzēs? — aklais jautāja, pavērsis seju uz Sīvera pusi.

— Mums kosmodromā vēl jāuzstāda lielās kameras, — Sīvers, gandrīz vai juzdamies vainīgs, atbildēja, — un prožektori. Citādi nevarēsim parādīt, kā viņi nolaižas. Bet mēs esam tikai divi.

— Žēl, ka neatvedāt tuviniekus, — aklais nopūtās.

— Posāmies lielā steigā. Bet viņiem, paši saprotat, nav pastāvīgās medicīniskās vīzas uz kosmosu. Un galu galā pēc visa pārciestā arī veselība nav nekāda spožā.

— Ska-aidrs, — sacīja stostiķis. — Ejam.

— Pagaidi, — lielmutis pamāja uz Sīvera pusi, — varbūt viņi mums no šejienes palīdzēs uzņemt sakarus…

— Iztiksim paši, — teica aklais. — Mūsu raidstacijas jaudas šeit pietiks.

— Nē, — Sīvers iejaucās, — ja, nekaitējot saviem plāniem, varam būt jums kaut kā noderīgi, tad, protams…

— Pa-aldies, — sacīja stostiķis. — Nevajag.

Viņi izgāja, turēdami plaukstas uz aklā pleciem un virzīdami viņu. Bija dzirdams, kā ģērbtuvē vīri atver skapīšus un velk mugurā skafandrus; derdzīgi šņirkstēja glumais plastika audums, un šķindēja metāls.

— Jūs savainoja raktuvēs? — attapies Sīvers nokliedza viņiem pakaļ. Bet visi trīs jau bija uzlikuši galvā ķiveres un nekc> nedzirdēja.

Tad Sīvers piegāja pie bārmeņa un ielēja sev kausu. Tas bija augļu sulu kokteilis, izgatavots pēc standartre- ceptes, .un ne visai garšīgs. Sīvers paraustīja plecus un arī aizgāja ģērbties.

6

Bregs atvēra remonta lūku un izgrūda kabeļa rituli. Lēni atritinādami to, abi aizsoļoja uz stacijas pusi. Melnā, gludā čūska izlocījās starp akmens šķēpelēm. Bregs saliecies vilka kabeļa galu, Sīvers savukārt cēla rituli, lai atvieglinātu pilota darbu. Nelielā, bet spilgtā Saturna pelēcīgajā gaismā kabelis meta ēnu, un šī ēna, lodādama pa akmeņiem, likās esam dzīva būtne. Mazliet iesāņus no pirmās uz akmeņiem gūlās otra — bālāka ēna. To radīja «Lādogas» sudrabotais korpuss, kas atspoguļoja Saturna starus.

Beidzot kabelis bija aizvilkts līdz stacijas ieejai. «Grūtākais ir aiz muguras,» nosprieda Sīvers, taču Bregs pakratīja galvu: kabeli vēl vajadzēja ievadīt stacijas telpās, pārvarot hermētiskās durvis un neļaujot izplūst gaisam, kura krājumi te'bija visai ierobežoti. Nācās vēlreiz doties uz kuģi pēc instrumentiem.

… Labu laiku viņi ņēmās vaiga sviedros, pūlēdamies izcirst šauru kanālu zem stacijas ārējām durvīm. Elektro- erozijas urbis šķieda zilu dzirksteļu spietus, transformators bija nokaitēts līdz pēdējai iespējai, bet sīkstais iezis padevās ļoti lēni.

— Tā mēs ķēpāsimies līdz rītam, — Sīvers kurnēja. — Vai tiešām nav iespējams izdomāt kaut ko jēdzīgāku?

— Te derētu gluži parasts elektromehānisks rīks. Ar spirālveida urbi.

— Kāpēc tad nepaņēmi?

— Paņēmu. Bet tik liela diametra mums diemžēl nav. «Lādogas» instrumentu komplekts paredzēts tikai iekšējiem darbiem.

— Bēdīgi, — sacīja Sīvers.

Bregs pielika plaukstu pie transformatora, lai sadzirdētu tā dūkoņu, un nevilcinādamies izslēdza strāvu.

— Ko darīsim? — jautāja Sīvers.

— Pagaidi, — ieminējās Bregs. — Vajag aprunāties ar vīriem no rūdas vedēja. Tieši viņiem tāds urbis varētu būt.

— Gaiša doma, — piekrita Sīvers. — Varbūt aizstaigāsi līdz viņu strūgai?

— Labāk aizej pats. Neesmu ar viņiem pazīstams.

Sīvers krekstēdams atlieca muguru.

— Vecums lauž kaulus, — viņš teica. — Dod kādu pa- raudziņu!

Parakņājies instrumentu somā, Bregs izvilka mazu spi- rālurbi un pasniedza Sīveram. Sažņaudzis urbi plaukstā, Sīvers devās uz rūdas vedēju.

Saturns jau bija gandrīz zenītā. Klinšu šķautnes salti spīguļoja tā staros. Apmetis līkumu prāvam akmens bluķim, Sīvers ieraudzīja veco kuģi vai, pareizāk, kuģa augšdaļu, kas šķita karājamies tukšumā, nebalstoties ne uz kā. Pirmajā mirklī šis skats viņu samulsināja, tad Sīvers iesmējās. Viss bija savā vietā. Čaklais automāts pulētājs, pārvietodamies pa spirāli, jau bija paspējis apstrādāt pusi korpusa; attīrītais un nopulētais apšuvums tagad zilgani mirgoja, atspoguļojot gaismu, bet lejasdaļas grumbuļainā, viscaur nokvēpusi virsma uzsūca gaismu un pilnīgi saplūda ar apkārtnes tumšo fonu. Tuvumā kuģa virsma tomēr kļuva redzama un skatiens varēja aptvert visu korpusu, ērmoti neveiklu, mazliet līdzīgu veco laiku koniskam artilērijas šāviņam. Amortizatori, skaitā seši, kā celtņu strēles rēgojās pār apkārtējiem akmeņiem.

Pienācis pavisam tuvu, Sīvers apstājās un palūkojās uz dozimetru; kuģis, kaut arī mēreni, tomēr izstaroja. Tad Sīvers piegāja kuģim cieši klāt. Pabeidzis kārtējo vītni, automātiskais pulētājs atkal iznira no tumsas; tagad automāts kustējās ātrāk, un tas Sīveram patika.

Lūka atradās negaidīti augstu — nevis kuģa apakšējā, visplatākajā daļā, bet gan vidū — krietni virs tās vietas, pie kuras bija piestiprināti amortizatoru augšējie gali. Uz lūku veda neparasti masīvas, no caurulēm pavirši sa- metinātas kāpnes. Sīvera acis ziņkārīgi meklēja kuģa nosaukumu — tam vajadzēja būt iekaltam virs lūkas, bet šo korpusa daļu vēl klāja uzdegums, un saskatīt neko neizdevās. Uzkāpis augšā, Sīvers ar urbi pieklauvēja pie lūkas, bet porainā garoza, kurā bija pārvērtusies apšuvuma virskārta, noslāpēja skaņu. Klusībā brīnīdamies, kā šis pārkausēšanai sen nobriedušais grausts iemanās tikt garām kosmoflotes modrā kontroles dienesta patruļām, Sīvers ar dažiem slīdošiem sitieniem atskaldīja garozu un pieklauvēja vēlreiz.

Gaidīt vajadzēja ilgi; cilvēki, domājams, atradās tālu, turklāt zināms laiks bija nepieciešams, lai kāds no viņiem pagūtu uzvilkt skafandru. Beidzot lūka lēni atvērās; uz šīs vecās mašīnas — kuģim noteikti bija vairāk nekā desmit gadu, lai gan kosmosa mašīnu mūžs lielāko tiesu nav garāks par suņa mūžu — lūka nevērās vis uz leju, veidojot platformu, un arī nepašķīrās uz abām pusēm, bet gan, šarnīrsviru vilkta, atvirzījās uz iekšu. Kādreiz šādas konstrukcijas lietoja, un, ja parakņātos atmiņā, droši vien izdotos atcerēties, kad īsti un kādos kuģos. Bet Sīveram šobrīd nebija ne vaļas, ne patikas kavēties atmiņās; viņam bija konkrēts, pie tam ļoti svarīgs uzdevums, un mākslu koncentrēties Sīvers bija apguvis jau sen.

Uz ievilktā vāka fona parādījās cilvēks skafandrā; spriežot pēc garā auguma, tas bija stostiķis. Izstiepis uz priekšu kreisās rokas saliekto delnu, viņš ar labās rādītājpirkstu paklaudzināja pa lodziņā redzamo pulksteni un draudīgi pavicināja pirkstu, acīm redzot, likdams noprast, ka viņiem atvēlētais laiks nav beidzies. Sīvers nožēloja, ka nebija agrāk painteresējies, kāda diapazona viļņus rūdas vedēji izmanto sakaru uzturēšanai skafandros. Mirkli padomājis, viņš arī parādīja savu pulksteni un dažas reizes novēcināja tam pāri plaukstu, it kā teikdams, ka laikam patlaban nav nekādas nozīmes un viņa nācienam ir pavisam cits iemesls. Pēc tam pastiepa stosti- ķim mazo urbi un ar diviem pirkstiem apzīmēja vajadzīgo diametru, likdams saprast, ka tas varētu būt lielāks par pieciem milimetriem. Garais brītiņu vilcinājās, tad, droši vien uzminējis reportiera vajadzību, paņēma urbi un ar žestu aicināja Sīveru ienākt tamburā. Sīvers jau gribēja pārkāpt slieksni, bet, palūkojies uz savu dozimetru, no šī nodoma atteicās: kuģī fonam noteikti jābūt augstākam nekā ārpusē, un jau šeit tas bija pietiekams, lai ar to vajadzētu rēķināties. Sīvers noraidoši pamāja ar roku. Garais saprata, tūdaļ atkāpās, un lūkas vāks atkal pavirzījās uz priekšu, noslēdzot ieeju kuģī.

Minūtes piecpadsmit nācās pagaidīt: Sīvers šo laiku pavadīja lejā, netālu no kuģa — tur kā nekā fons bija vājāks.

Beidzot lūka no jauna atvērās. Gārais iznāca uz sliekšņa, pagaidīja, kamēr Sīvers uzkāpj augšā, pasniedza reportierim mazo urbi un vēl vienu — tieši tādu, kāds bija vajadzīgs. Pateicības žestā Sīvers piespieda rokas pie krūtīm, bet garais atbildes vietā paklanījās. Mazā spuldzīte, kas bija iedegusies, tiklīdz atvērās lūka, apgaismoja slieksni un trapa augšējo pakāpienu; vārs gaismas stariņš krita arī uz vecmodīgo, gandrīz lodveida ķiveri un ļāva saburtot pusizdzisušu vārdu, no kura bija saglabājies tikai balsiens «Sau…». Sīvers zināja, ka zem viņa ķiveres prožektora ar zelta krāsu uzsmidzināts kuģa nosaukums «Lādoga». Acīm redzot, rūdas vedēju dēvēja par «Sauli» vai tamlīdzīgi. Labi vēl, ka ne par «Galaktiku» — vecos laikos pat sīkiem kuģīšiem mēdza dot dižus, skanīgus vārdus. Sīvers pacēla roku atvadu sveicienam un devās prom, bet garais no sliekšņa vēl labu bridi lūkojas viņam pakaļ.

Kaut gan urbis bija manāmi notrulināts, darbs tagad veicās ātrāk. Pēc stundas kanāls zem stacijas durvīm bija izurbts, kabelis ievilkts un Bregs to noblīvēja ar vakuumā ātri sacietējošu masu. Sīvers atviegloti uzelpoja.

— Esam nopelnījuši pa kokteilim, — viņš iesaucās.

— Neatteikšos, — piekrita Bregs.

— Atnes. Vispār mums, liekas, nāksies mobilizēt «Lādogas» resursus: astronauti diezin vai gribēs dzesēt slāpes ar tādu suslu, kādu dzēruši tie trīs no «Saules». " v

— Kāpēc no «Šaules»?

— Tā laikam sauc viņu kasti. — Sīvers iesmējās un sāka pārcilāt kabeļa neskaitāmās dzīslas.

Viņš pieslēdza telekameru tālvades pulti, tad monitoru, pašas kameras un jau ķērās pie «Lādogas» raidstacijas tālvades pults, kad beidzot Bregs atnesa glāzes ar dzesēto sulu maisījumu.

— Vai bārmens bija sabojājies? — jautāja Sīvers, ņemdams glāzi.

— Nē, — Bregs sacīja. — Es ilgi lauzīju galvu, bet šo nosaukumu nevaru atcerēties. «Saule» — nē, tādu noteikti nekur neesmu sastapis.

— Un tomēr «Saule». Tā tur bija rakstīts. Dziestoša saule. Vai vēl labāk: Saules aptumsums. Korpuss tā apsvilināts, ka baidījos uzsist pa bortu — likās, urbis tam varētu izskriet cauri. Tiesa, tur, kur bija strādājis pulētājs, metāls atkal sācis spīdēt. Tāpēc šoreiz viņi, acīm redzot, vēl aizvilksies sveikā līdz Titānam, bet nākošajā reisā, varu derēt, inspektors viņus nelaidīs. — Sīvers apskatīja radiostacijas fidera dakšu. — Mazliet izļodzījusies. Tūlīt nostiprināšu, bet tu tikmēr atpūties, jo vajadzēs vēl uzstādīt kameras ārpusē. Vai arī labāk uzstādi kameras un pēc tam atpūties, — Sīvers veicīgi rīkojās ar skrūvgriezi. — Kameras uzstādīt tu taču proti?

— Ne jau pirmo gadu lidoju ar telereportieriem, — atrūca Bregs un kārtējo reizi devās uzvilkt skafandru.

Sīvers palīdzēja viņam apģērbties un atkal ķērās pie darba. Bregs paņēma divas kameras un nozuda tamburā.

Sīvers izolēja salaiduma vietu un vēroja, kā mīkstā lenta salīp, veidojot cietu apvalku. Tad ieslēdza radiostacijas tālvades pulti un kā pēdējo pievienoja monitoru strāvai un antenas kabelim. «Nu viss ir kārtībā,» viņš nopriecājās, saberzēja rokas un iedarbināja monitoru. Bregs tikmēr bija paspējis uzstādīt kameras un tagad, noņēmis ķiveri, atgriezās ģērbtuvē.

— Tā, nu varam atpūsties, — teica Sīvers.

— Ja neesmu vajadzīgs, labāk iešu samontēt jauno automātu.

— Pagaidi, — Sīvers iebilda, — tūlīt sarīkosim ģenerālmēģinājumu, tajd varēsi iet. Iedzer vēl kādu kokteili un atnes arī man pie reizes.

Viņš iedarbināja «Lādogas» radiostaciju. Telpu piepildīja vienmuļš troksnis. Bija ieslēgts diapazons, kurā raidīja «Zilais Putns».

— Tūdaļ pārbaudi beigšu un izsaukšu Zemi. Paziņosim, ka viss ir kārtībā, — Sīvers teica un paskatījās uz indikatora bultiņu, kura viegli svārstījās. Pēkšņi viņš nodrebēja: caur traucējumu sprakšķiem izlauzās vārds. Balss bija skaļa, taču stipri aizsmakusi un ļoti neskaidra.

— Attālums… — Sīvers pačukstēja.

Vēlreiz atskanēja skaļa čērkstoņa, bet Sīvers jau bija ieslēdzis noskaņošanās automātiku. «… Nolaidīsimies,» sēcošā balsī teica skaļrunis. «Apstiprinājumu negaidu, seanss pēc divām stundām, sveicam jūs, Zeme, mīļie, stop.» Čērkstoņa spēji pieauga, tad noplaka.

Bregs pieskrēja, izšļakstīdams no glāzēm dzērienu. Sīvers sajūsmā paskatījās uz viņu un klusi sacīja:

— Tie ir viņi.

— Liekas, ļoti tuvu.

— Pēc divām stundām droši vien būs klāt! Re, kā steidzas! Nākamo sakaru seansu viņi grib rīkot šeit. Bet mēs to izdarīsim viņu vietā! — Sīvers nepacietīgi samīņājās, it kā grasītos tūlīt kaut kur skriet. — Bet rūdas vedējs vēl ir te? Nu gan viņiem būtu laiks aizvākties.

Sīvers ieslēdza monitoru un pagrieza kameras rūdas vedēja virzienā. Kuģa apvalks tagad bija tīrā, lūka aizvērta. Augšā lēni rotēja paraboliskais antenas režģis. Pēkšņi iedegās un atkal nodzisa navigācijas ugunis, tad iedegās vēlreiz un vairs netika nodzēstas.

— Skaties, — sacīja Sīvers, — rūdas vedējs, liekas, startē. Arī viņi, acīm redzot, uztvēruši raidījumu. Tātad steidzināt nevajadzēs. — Viņš pat sāka just kaut ko līdzīgu simpātijām pret šiem vīriem, kas visu bija tik labi sapratuši. — Izsaucu Zemi!

Viņš noliecās pār pulti, taču Bregs viņu atturēja:

— Pagaidi. Starta laikā traucējumi būs tādi, ka mūs tik un tā nedzirdēs.

— Re, vēl tīri smuks kuģītis, ja kārtīgi noberž! — iesaucās Sīvers. — Vai zini, kļūst gandrīz žēl, ka tam vairs nav lemts lidot.

— Par to mēs nevaram spriest.

— Esmu pārliecināts, ka savu laiku tas sen jau nokalpojis.

— Tūlīt paskatīsimies, — sacīja Bregs.

Viņš piegāja pie bibliotēkas skapīša, kas viesmīlīgi atvēra durvis, un, parakņājies starp Saltikova un Stendāla sējumiem, atrada Kosmiskā reģistra rokasgrāmatu. Izšķirstījis to, Bregs paraustīja plecus un teica:

— Tāda nosaukuma tomēr nav. Neviena, kurā būtu minēta Saule. Kaut gan, pagaidi… — viņš atkal sāka pētīt rokasgrāmatu.

Sīvers apsēdās ērtāk un sāka pārbīdīt pulti, cenzdamies to novietot pēc iespējas parocīgi.

— Vēl vajadzētu pārbaudīt apgaismojumu, — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi. «Lādogas» spēcīgie prožektori izvirda gaismas straumes.

Mazliet padomājis, Sīvers ieslēdza arī galveno prožektoru, kura grozāmā aploce bija piestiprināta kuģa priekšgalā. Tai pašā mirklī rūdas vedēja apvalks uzliesmoja, it kā luminiscējošā šķidrumā iemērkts.

— Paskat, — sacīja Sīvers, — tieši tas, kas vajadzīgs! Bet, pag, ko tad viņi? Skaties!…

Bregs paskatījās uz monitora ekrānu un ieraudzīja, ka rūdas vedējs signalizē ar navigācijas ugunīm.

— Pateicos, — viņš skaļi nolasīja.

Sīvers pasmīnēja:

— Acīm redzot, domā, ka šī iluminācija rīkota viņiem par godu.

Ugunis vēl arvien mirkšķināja.

— Laimīgu palikšanu, — izlasīja Bregs un piebilda: — Klausies, viņi tiešām startē! Laika vēl atliku likām, bet viņi startē!

—N Jo labāk, — teica Sīvers.

— Tu atdevi instrumentu?

— Nē, aizmirsu.

— Slikti, — sacīja Bregs. — Tā neklājas.

Viņš steidzīgi sameklēja somā urbi, nokasīja no tā sabiezējušo, ar putekļiem sajaukto eļļu, tad strupi nolamājās. Sīvers neizpratnē iepleta acis. Sekundi vēlāk viņš panāca Bregu ģērbtuvē. Pilots izmisīgi centās atraut no spailēm skafandru. _

— Izsauc viņus! Atri! — Bregs rēca.

Sīvers paraustīja plecus.

— Viņi jau ievilkuši antenu.

Tomēr ari viņš steigšus ielīda Brega pasniegtajā skafandrā. Pilots aiz nepacietības dīdījās kā rikšotājs hipodromā. No stacijas abi izskrēja tajā brīdī, kad kuģis ar navigācijas ugunīm signālizēja: «Uzmanību… Uzmanību … Uzmanību!…» Bregs spēji apstājās, ķerdamies pie klints bluķiem, lai noturētos kājās.

— Skaties! — viņš neskanīgi teica.

Amortizatoru saliektie posmi sāka lēnām iztaisnoties, it kā no dziļa pietupiena kuģis gribētu izslieties pilnā augumā un līdzīgi balerīnai pacelties pirkstgalos. Gludi nošķeltais korpuss cēlās arvien augstāk, bet ne viss — pati platākā daļa joprojām palika no kosmodroma virsmas atrauto amortizatoru papēžu līmenī; šīs konstrukcijas, acīm redzot, bija nesaraujami saistītas, bet viss korpuss tikmēr cēlās augstāk un augstāk… Bregs nometās ceļos un sāka apskatīt kuģi no apakšas. Drīz vien rūdas vedēja priekšgals jau bija aizsniedzis «Lādogas» virsotni un pacēlies vēl krietni augstāk.

Bregs, liekas, bija ieraudzījis to, ko gribēja, jo strauji pielēca kājās un parāva Sīveru aiz pleca.

— Nekavējoties atpakaļ! — viņš kliedza. — Uz staciju! Ātrāk!

Sīvers iebilda:

— Labāk paskatīsimies no šejienes, es nekad neesmu redzējis…

— Un arī neredzēsi, kretīn! — Bregs rēca, stumdams Sīveru uz durvīm.

Stacijā viņi, nenovilkuši skafandrus, tūlīt metās pie monitora. Kuģis tagad stāvēja nekustīgi. Bregs noliecās pār pulti un sāka drudžaini grozīt vadības kloķus. Drīz ārējo kameru objektīvi bija notēmēti tā, lai kuģi varētu redzēt tuvplānā no apakšas.

Sīvers paskatījās uz ekrānu, uz Bregu, atkal uz ekrānu; objektīvi it kā pievilka klāt kuģa lejasdaļu un ielūkojās tajā slīpi uz augšu, un Sīveram likās, ka viņš ieraudzījis ezeru ar smagu, mierīgu ūdeni, kura virsma slēpj bezdibeņa dzīles.

— Saprati? — iekliedzās Bregs.

Sīvers nepaspēja atbildēt. Klintis nodrebēja. Sīvers pieķērās pie galda. Planēta sašūpojās. Miljoni violetu bultu ietriecās klintīs. Pašķīda akmens šķēpeles. Sīvers īdēdams purināja galvu. Kuģis, iztaisnojies un stalts, lēnām cēlās augšup Japeta melnajās debesīs. Violetā gaisma dzisa, izplēnēja, kļuva vāra un spokaina, bet «Lādogas» vīri skaidri iztēlojās, kāds gamma kvantu viesulis tagad plosās aiz stacijas sienām.

— Manas kameras! — iebrēcās Sīvers. — Velns parāvis!

Viņš strauji nospieda vairākus slēdžus. Pirmā kamera bija kļuvusi akla, pāri tai joprojām gāzās šķembu lietus. Sīvers atkal ieslēdza otro. Kuģis bija jau augstu, tas zaigoja kā maza, bet tuva planēta^

— Skaisti, — Sīvers drūmi norūca. — Nav vārdam vietas. Viss bija labi, tikai beigās ņēma un sasita kameru.

— Ko tu iesāktu tagad ar kameru?

Sīvers pašķielēja uz pilotu.

— Kas varēja paredzēt, ka rūdas vedējam ir fotonu vilkme?

— Kāpēc rūdas vedējam? — īgni jautāja Bregs. — Kas tev teica, ka tas ir rūdas vedējs?

Dažas sekundes viņi klusēja, skatīdamies viens otram acīs.

— Ek, liecies mierā! — Sīvers sacīja. — Tas nevar būt.

— Še, — teica Bregs.

Viņš pagrūda resno urbi, un tas dārdēdams aizripoja pa galdu.

Sīvers paņēma urbi un izlasīja tajā iekalto uzrakstu «Zilais Putns». Un nākošajā rindā — «Saules sistēma».

— Tādi bija pirmie starpzvaigžņu kuģi, — teica Bregs. — Nolaidušies tie sabīdījās, pie tam korpuss gandrīz uzgūlās spogulim. Ja uz planētas ir blīva atmosfēra un viesuļvētras, nav iespējams citādi noturēties. Vajadzēja rēķināties ar to, ka tādas planētas būs. Cilvēki lepojās, ka pirmoreiz izlauzušies ārpus Saules sistēmas robežām. Uzraksts zem kuģa nosaukuma ir šī lepnuma izpausme. Tas, saprotams, nebija domāts tiem, kurus astronauti būtu varējuši satikt, svešas civilizācijas pārstāvji uzrakstu tik uji tā diez vai spētu atšifrēt. Tas bija rakstīts sev. Tiem, kas aizlidoja, un tiem, kas palika. Saules sistēma! Cik gan mīļākas kļūst pašu mājas, kad uz tām skatās no malas!

— Aha, — neizteiksmīgi piekrita Sīvers.

Viņš sēdēja pie galda un lūkojās sienā, kur bija uzgleznota Zemes ainava. Ūdens vēl arvien burbuļoja renē — Japeta vienīgajā strautā. Sīvers piecēlās un aizvēra krānu.

Bregs izslēdza kameras, tad sāka atvienot kabeli.

— Pagaidi, — sacīja Sīvers.

Bregs paraustīja plecus.

— Kāda jēga gaidīt? Vairāk nekā nebūs. — Viņš uzmauca kabelim izolācijas uzgali un to rūpīgi pieskrūvēja.

— Nu jā, — Sīvers atkārtoja. — Vairāk nekā nebūs.

— Ko darīsim ar kabeli? — jautāja Bregs.

— Atstāsim, — Sīvers sacīja. — Gan kādam noderēs… Tikai ne man… Bet kāpēc viņi neteica? Man neienāca prātā… Tas ir, nākt jau nāca, es tikai neapjēdzu. Tiešām, esmu muļķis!

Bregs sacīja:

— Droši vien. Bet nekas, tu vēl esi jauns un šie nav pēdējie varoņi ne uz Zemes, ne kosmosā.

— Nerunāsim par to, — Sīvers lūdza.

— Labi, es klusēju…

Viņi izgāja no stacijas un aizvilkās atpakaļ uz savu kuģi. Sīvers jautāja:

— Un tomēr — kāpēc? …

Bregs atbildēja:

— Droši vien viņiem derdzās leģendas. Viņi gribēja izgulēties vai pasēdēt, iemērkuši kājas ūdenī. Viņu kuģī taču nav strauta.

Nostiprinājuši kravu, abi uzkāpa augšā un novilka skafandrus.

— Jā, — sacīja Sīvers. — Uz Japeta viņi atrada strautu. Bet ainava bija draņķīga.

— Tas viņiem nebija svarīgi, — iebilda Bregs. — Viņiem bija vajadzīga Zeme. Bet tagad pievērsīsimies darba terapijai: apmaini šos automāta blokus.

— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kārtējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pases, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!

— Kāpēc? — Bregs atbildēja. — Es arī tāpat tev ticu.

— Nav, — sacīja Sīvers. — Saproti, nav!

— Bet pameklē šo uzvārdu citā vietā, — Bregs domīgi ierunājās. — Pārbaudi, vai tāds nav bijis «Lidojošās Zivs» apkalpē.

— «Lidojošās Zivs»?

— Jā, tās pašas, kura neatgriezās.

Paraustījis plecus, Sīvers atšķīra grāmatu. Viņš atrada nodaļu par «Lidojošo Zivi», izlasīja to un ilgi klusēja.

— Kas viņš tur bija? — Bregs pēc brīža jautāja.

— Stūrmanis, — Sīvers, tikko kustinādams lūpas, atbildēja.

Abi atkal klusēja.

— Viņi nolaidās, — teica Bregs. — Nolaidās, lai glābtu Krāju, vienīgo, kas bija palicis dzīvs. Tā tam arī jābūt.

— Nolaidās uz Liganta un … atkal startēja?!

— Tā iznāk, — sacīja Bregs. — Ne uzreiz, protams… — Viņš noliecās, paņēma nākošo bloku un sāka to iztīt no iesaiņojuma.

— Tātad dzīvi ir palikuši tikai trīs, izglābto ieskaitot? Un viņi spēja vadīt kuģi?

— Jā, — atbildēja Bregs. — Gulēt viņiem nebija laika.

— Bet, bet, — Sīvers sarauca pieri, — atgriezties taču vajadzēja astoņiem!

Bregs skumji paskatījās uz Sīveru.

— Mēs esam optimisti, — viņš teica. — Un, dzirdot skaitli «trīs», labprāt pieņemam, ka trīs ir gājuši bojā un

3i

ka atgriezīsies astoņi. Taču reizem iznāk otrādi. — Viņš paņēma no Sīvera bloku un to rūpīgi nostiprināja.

— Pēc tavām domām — labāk būt pesimistam? — Sīvers aizvainots jautāja.

— Nē. Tikai optimismam šai gadījumā ir cits pamats: trīs cilvēki atgriezušies no turienes, no kurienes saskaņā ar visiem likumiem atgriezties nevarēja neviens! — Bregs pieskrūvēja automāta paneli, novāca instrumentus un teica: — Varam lidot.

— Krajs ir akls, — Sīvers teica, — viņš nekad vairs neredzēs zvaigznes. Es domāju, ka redzi viņš zaudējis raktuvēs.

— Nē. — Bregs pakratīja galvu. — Raktuvju tuvumā piloti nekad neatstāj kuģus. Tur cilvēku vispār nav, tikai automāti.

Sīvers piemiedza acis.

— Klausies, — viņš jautāja, — ja tu būtu visu laiku bijis kopā ar mani,vai tu būtu uzminējis, kas viņi tādi ir?

Bregs brīdi vilcinājās:

— Domāju, jā. Manās acīs katrs pilots ir varonis. Pat tāds, kas nav bijis uz Liganta, bet tikai vedis rūdu no Ja- peta uz Titānu. Arī sistēmā daudz kas var atgadīties…

Sīvers nolieca galvu.

— Ko man sacīs uz Zemes? — viņš murmināja. — Mani tagad nekur vairs nesūtīs.

— Kāpēc ne? — Bregs mierināja. — Gan jau sūtīs… pēc kāda laika. Bet viņi — viņi gan nekad vairs neatgriezīsies Saules sistēmā un nenolaidīsies uz Japeta. Tā notiek tikai reizi mūžā, un mūsu lidojums droši vien būtu varējis beigties citādi. — Viņš vairākas reizes iededzināja un nodzēsa navigācijas ugunis, signalizēdams «Uzmanību!», kaut gan lejā nepalika neviena, kam šis brīdinājums būtu vajadzīgs.

— Es gribēju… — Sīvers izmisis ierunājās.

— Ko tu man skaidro! — Bregs viņu pārtrauca.

Tad pilots uzlika roku uz startera, un tūdaļ automātiski ieslēdzās drošības sistēma.

— Darbojas, — Sīvers vāji pasmaidīja.

— Tagad darbosies ilgi, — Bregs atbildēja. — Vēro ekrānus…

Izplatījums ir bezgalīgs — nevis tukšums, kādu cilvēki iedomājās senatnē, bet gan kosmiska telpa, kurā brāzmo enerģijas lauku virpuļi, telpa, kas zvaigžņu tuvumā it kā ieliecas un tālu no masīvajiem spīdekļiem atkal iztaisnojas, neaptverama vide, kurā kuģis pazūd tikpat viegli kā protons okeānā.

Kuģis bija mazs. Viegls un slaids, plaši ieplestu mež- ģīņveidīgu konstrukciju spārnots, tas kā lidojoša zivs uzšāvās pār gravitācijas vētru bangām, bremzēja un, ietinies varenu aizsarglauku plīvuros, traucās tālāk — uz priekšu, bēga un līkumoja, tomēr neatlaidīgi turpināja uzsākto ceļu. Kuģa korpusa kristāliskās zvīņas blāvi vizēja Galaktikās zvaigžņu mirdzumā.

Tiesa, arī izplatījums reizēm šķita mierīgs. Taču kuģa iekšienē miers un klusums valdīja vienmēr. Pat tad, kad tas šķērsoja subgalaktisko gamma staru plūsmu un automātu artērijās virmoja miljoniem elektroimpulsu, komandpunktā, salonā un kajītēs nekas neizjauca rāmo noskaņu; zaļgandzeltenās sienas atspoguļoja maigi izkliedētu gaismu, bet matētie griesti un baltā grīda izstaroja tādu pašpaļāvību un mieru, kādu ļaudīm spēj iedvest tikai absolūti balta virsma. Mehānismu lielum lielā daļa bija apslēpta kuģa dzīlēs, tāpēc kibernētisko ierīču drudžaino steigu kosmonauti nejuta, tāpat kā neuztvēra nemitīgo sprādzienu orģijas dzinēju sprauslās.

Mierīgi bija arī cilvēki — tie divi, kas atradās kuģī. Viens no viņiem tāpēc, ka nenieka nezināja par briesmām, ar kādām saistīts lidojums, otrs — tāpēc, ka šīs briesmas pazina pārāk labi. Un tas bija gluži dabiski, jo vienīgi šajos zināšanu polos ir iespējams patiess miers.

Aparātu vienmuļā melodija šķita gandrīz nedzirdama komandpunkta klusumā, ko tikai retumis pārtrauca sarunas, kuras parasti izbeidzas teikuma vidū un atsakas tāpat — no teikuma vidus …

— Savas vārdamāsas tās tomēr neaizstās… — noliecies pār filmotēku, jaunākais pēkšņi sacīja.

Vecākais neatbildēja. ŠI vīra prasme klusēt likās tikpat fenomenāla kā viņa vecums. Asais skatiens, gludā sejas āda, vingrās kustības — viss liecināja par jauneklīgu možumu un spēku. Tikai vērīgi raugoties, varēja pamanīt, ka viņa smagnējos plakstos iegūlies nogurums. Tikai uzmanīgi ieklausoties, varēja sadzirdēt, ka viņa vārdi dažkārt neviļus pārvēršas par čukstiem. Un tikai pamazām radās pārliecība, ka šis cilvēks ir ļoti, ļoti vecs. Bet tad vēl jo grūtāk bija ticēt, ka viņš ir tas pats Vecākais, kura vārds iemūžināts gan prozaiskās mācību grāmatās, gan poētiskās leģendās — turklāt ne vien Saules sistēmā, bet arī citos Galaktikas novados.

Garajās klusēšanas stundās jaunākais paspēja atmiņā pārcilāt daudzus šo leģendu fragmentus. Tā viņš guva aizvien pilnīgāku priekšstatu par vīru, kas savas tālās jaunības dienās bija devies izplatījumā un joprojām nebija no turienes atgriezies. Nebija atgriezies tāpēc, ka mēnešos un pat gados, ko Vecākais lidojumu starplaikā pavadīja uz Zemes, viņš — tā vismaz ļaudis apgalvoja — domājis tikai par izplatījumu un arī uz dzimtās planētas redzējis tikai zvaigžņotus sapņus …

Sirmgalvis bija izmēģinātājs. Un, ja senatnē lidmašīnu izmēģinātāji lielākoties bija ne vien lidotāji, bet arī inženieri, tad zvaigžņu kuģu izmēģinātājam vēl jo vairāk vajadzēja būt kosmonautam un reizē — zinātniekam. Tā bija izmirstoša, gandrīz jau izmirusi profesija. Aizvien mazāk palika cilvēku, kas arvien ātrākos, pilnīgākos kuģos vienatnē šķērsoja izplatījumu: vienatnē tāpēc, ka sabiedrība varēja atļauties riskēt ar daudziem automātiem, bet nekādā ziņā — ar daudzu cilvēku dzīvībām.

Vienatnē viņi aizlidoja un vienatnē atgriezās, bet dažkārt arī neatgriezās… Vecākais atgriezās vienmēr. Turklāt divas reizes atveda līdzi izglābtus biedrus. Tiem viņš labprāt atdeva savu kajīti, bet tuvoties vadības pultij neļāva. Un ar katru reizi viņš atveda aizvien vairāk novērojumu un vērtīgu atziņu — gan savā, gan elektronu mašīnas atmiņā, gan fonoierakstos, gan videoierakstos.

Un ar katru reizi viņš atveda aizvien mazāk vārdu. Tā vien šķita, ka Vecākais tos atstāj pasaules telpā, apmainīdams pret zināšanām.

Viņš bija pēdējais — pārējie izmēģinātāji jau sen dzīvoja atkal uz Zemes. Izplatījumu ar visām tā briesmām un pārsteigumiem cilvēki iemācījās elektroniski modelēt; viņš pats bija palīdzējis atrisināt šo uzdevumu. Tagad kuģus varēja pilnībā izmēģināt jau konstruēšanas gaitā. Taču Vecākais negribēja šķirties no sava darba. Un viņš kļuva par izcilu zinātnieku, par vienu no ievērojamākajiem izplatījuma problēmu risinātājiem. Viņš joprojām lidoja vienatnē. Un, tā kā kuģu konstrukcijas pārbaudīt kosmosā vairs nevajadzēja, viņš tur izmēģināja tādas iekārtas, kuru darbību modelēt pagaidām neizdevās. Šoreiz tie bija jauni delta ģeneratori…

Tādu viņu attēloja leģendas. Turpretī kuģa vadības centrālē viņš bija tikai sirmgalvis, kas dzirdēja uzrunu, ja gribēja to dzirdēt, un izlikās kurls, ja negribēja. Šādu sarunas biedru saukt par patīkamu diez vai varēja.

— … Un tomēr savas vārdamāsas tās neaizstās, — jaunākais skaļi atkārtoja.

Vecākais pacēla galvu. Viņa skatiens slīdēja pa ierasto ceļu — no smalki pītajām, modernajām sandalēm pār gaišo sporta tērpu, saules nobrūnināto seju un kastaņ- krāsas matiem līdz nepacietībā dzirkstošajām, zilajām acīm.

— Jūs vēlaties, lai viss būtu tā kā uz Zemes… Neaizstās?! Protams, tāpat kā jauni draugi nespēj aizstāt vecus, — sirmgalvis beidzot sacīja. — Tomēr arī tādi ir vajadzīgi. Veci draugi aiziet, vienalga, vai tie būtu cilvēki, kuģi vai hipotēzes. Manos gados kuru katru rītu var pamosties un vairs nepazīt pasauli. Bet kāds tam sakars ar Zemes dzērvēm? Vai tad jūs kādreiz esat tās redzējis?

— Redzeju, — jaunakais atbildēja. — Es taču esmu biologs.

— Tas neko nenozīmē, — sirmgalvis pasmīnēja. — Bioloģija ir plaša zinātne. Starp citu, man nav gluži skaidrs, ko jūs, biologs būdams, meklējat izplatījumā. Jums vajadzētu lidot uz planētām, tur jūsu specialitātē netrūkst darba — nevis sēdēt šeit, kuģa vadības centrālē, kopā ar tādu vecu vientuļnieku kā es… Protams, ja vien jūs

tiešām esat biologs un nevis psihiatrs vai kaut kas tamlīdzīgs (jaunākais pakratīja galvu, un sirmgalvis vēlreiz pasmīnēja). Es nejautāju aiz tukšas ziņkāres, man tas jāzina, iekams runāšu tālāk.

— Es jums jau teicu, — jaunākais paskaidroja, — ka man nepieciešami delta ģeneratori. Tik spēcīgu kā šajā kuģī uz Zemes vēl nav. Mans uzdevums — izpētīt lieljaudas delta lauka ietekmi uz dažām dzīvības formām. No bioloģijas viedokļa tas ir ļoti interesanti.

— Mjā… Iespējams, ka tas tiešām ir interesanti. Līdz šim nebiju par to domājis… Nu, bet ko tad īsti lai es jums pastāstu?

— Par dzērvēm. Es domāju tās, par kurām varat pastāstīt tikai jūs. Kaut gan dzērves… Savādi, jūsu vecumā …

— Vecums? Muļķības! Nieki! — sirmgalvis ar manāmu labpatiku atcirta. — Aizmirstiet šo jēdzienu, cienījamais … Piedodiet, kā jūs …?

- — Igors! — jaunākais pikti attrauca.

— Cienījamais Igor! Cilvēki mirst no vilšanās, nevis no vecuma. Izraugiet sev mazāk mērķu, un vecumam nebūs varas pār jums.

Paskatījies uz sarunas biedru, viņš ievēroja tā sejā izbrīnu.

— Es teicu «mazāk mērķu» un nevis «mazākus mērķus». Jo mazāk cilvēkam mērķu, jo retāk viņš viļas. Lai gan arī viens pats mērķis var būt desmit dzīvību vērts.

Vecākais apklusa. Tas, kuru sauca par Igoru, paraustīja plecus, nogaidīja un teica:

— Man, liekas, derētu maza pastaiga …

Igors atgriezās pēc pusstundas. Sirmgalvis joprojām sēdēja turpat pie ekrāna. Sadzirdējis soļu troksni, viņš atskatījās.

— A, tas esat jūs! Kas jauns?

Abi zināja: nekā jauna šeit nevar būt.

— Viss kārtībā. Novērošanas apstākļi lieliski!

— Mikroflora?

— Jā, es novēroju mikrofloru, bet ko darāt jūs?

Vecākais neatbildēja. Viņš, šķiet, pat nebija dzirdējis jautājumu. Viņa acis joprojām stingi raudzījās ekrānā, kura violetais spīdums vērta sirmgalvja kalsno, lepno seju vēl stūraināku un bālāku.

— Kaut kādam iemeslam taču jābūt, kura dēļ jūs nepārtraukti sēžat pie ekrāna! — Igors pēc brīža atsāka sarunu. — Izmēģinājumu programma sen pabeigta, bet mēs netaisāmies bremzēt. Gluži veltīgi jūs taču nešķiedīsit laiku.

— Ko nozīmē šķiest laiku? Lūk, piemēram — jūs! Kā jūs nupat izmantojāt laiku?

— Es sēdēju salonā, — Igors sacīja, — un skatījos uz tālruni. Man gribējās, lai kāds piezvanītu. Kāpēc jūs nepiezvanījāt?

— Nebija vajadzības. Tālrunis ierīkots salonā tikai tādēļ, lai no turienes varētu sazināties ar elektronu skaitļojamo mašīnu.

— Jūs taču salonā nekad neuzkavējaties.

— Pareizi, — sirmgalvis piekrita. — Bet es varētu uzkavēties, un ar to pietiek.

— Kāpēc jūs tik ilgi sēžat pie ekrāniem? Ja kaut kas parādīsies, automāti paši…

— Ir lietas, kuras es pamanīšu agrāk nekā automāti. Un laika man pietiek. Tikai jaunajiem laika vienmēr par maz. Viņi vienmēr steidzas.

Igors notupās uz grīdas. Zemes cilvēki tagad bieži sēdēja tā. Sirmgalvis pašķielēja uz viņu un izslējās savā krēslā. Viņš šobrīd atgādināja svinīgas ceremonijas dalībnieku, un viņa darba virsvalks izskatījās tik elegants kā vakara tērps.

— Es tomēr gribētu uzzināt kaut ko par jūsu nodomiem. Jauni izmēģinājumi? Meklējumi? Varbūt dzērves, kuras jūs vairākkārt pieminējāt?… Kas tās tādas? Vai tiešām šo dzērvju dēļ ir vērts tik ilgi klaiņot pa izplatījumu?

Sirmgalvis novērsās no ekrāna.

— Es varētu jums šo to pastāstīt, bet mūsdienu jaunatne, liekas, nav vairs tik zinātkāra — un arī stāstīt es, patiesību sakot, lāgā neprotu. Kaut gan, runājot par dzērvēm … Es taču teicu, ka veci draugi aiziet. Ar to nepietiek — viņi atstāj neatrisinātus uzdevumus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā — viņi tādus izvirza aiziedami.

— Tā, nu es sāku saprast!… — jaunākais iesaucās.

Tas ir iepriecinoši.

— Atceros …

— Atcerēties jūs nevarat. Pirmkārt, jūs toreiz vēl nebijāt pasaulē, un, otrkārt, jūs taču nemācījāties Maskavas Astronautiskajā…

— Bet-man stāstīja… Vai tur nebija kaut kas sakarā ar kuģa avāriju?

— Kaut kas! — sirmgalvis saviebās. — Tādas lietas jāzina visos sīkumos!

— Vai tad tas ir tik svarīgi? Jāzina galvenais, bet detaļas… Tas taču bija sen. Avārija… Zināms, es to saprotu … Jums tur bija kāds?

— Kāds? Pārāk vienkārši teikts! — sirmgalvis iebilda. — Man tur bija draugs, toreiz izplatījumā bez draugiem nevarēja…

— Bet tagad? …

— Tagad jūsu draugs var dzīvot uz Zemes — tik un tā jūs nešķirsieties uz ilgu laiku. Bez tam pasaules telpā kuģus aizsargā enerģētiski vairogi, kas padarījuši tos praktiski neievainojamus. Toreiz bija citādi. Draugs bija vajadzīgs tepat blakus — izplatījumā. Lūk, kāpēc toreiz lielākoties lidoja pāros.

— Atceros … — jaunākais atkārtoja. — Jūs bijāt tur …

— Jā, es tur biju.

— Uz «Sogdiānas»…

— Atkal jūs jaucat. Es izmēģināju «Džordāno». Tas bija «Beta-0,5» klases kuģis. Mēs sasniedzām Eiridiki un devāmies atceļā…

— Jūs, liekas, gribējāt kaut ko teikt par draudzību? — jaunākā balsī skanēja viegls aizvainojums. — Arī tagad taču gadās, ka draugi iet bojā. Vai atceraties Korinteru? Uz šīs planētas aizgāja bojā visa kolonija…

— Jā, mēs vēl neprotam paredzēt novu uzliesmojumus, — sirmgalvis atbildēja, — bet es nešaubos: kādreiz iemācīsimies arī to. Starp citu, novas un pārnovas uzliesmo ļoti reti.

— Bet vai tad kuģa avārija toreiz nebija retums?

— Retums? Protams, arī toreiz kuģi tik bieži vairs negāja bojā. Turklāt «Sogdiāna» bija gluži jauns, lieliski konstruēts kuģis…

«Sogdiānai» bija spēcīgāki dzinēji un varenāks aiz- sarglauks. Tā straujāk uzņēma ātrumu. Un drīz vien «Džordāno» manāmi atpalika.

Tajā dienā, kad attālums starp kuģiem sasniedza desmit astronomisko vienību un sakariem bija jāpārtrūkst, «Džordāno» pilotu, dabiski, pārņēma skumjas. Viņš pārraidīja «Sogdiānai» tradicionālo tīra izplatījuma novēlējumu un sāka gaidīt. Atbildei vajadzēja pienākt pēc trim stundām. Taču jau pēc pusstundas pienāca nelaimes signāls.

«Džordāno» kāpināja ātrumu līdz iespējamā robežai un nepārtraukti raidīja telpā izsaukuma signālus. No «Sog- diānas» pilota ziņojumiem varēja spriest, ka noticis visbriesmīgākais — delta lauka ģeneratori sākuši niķoties un vairs nav pakļāvušies izmēģinātāja gribai. «Sogdiā- nas» konteineros delta lauku lietoja antivielas izolēšanai. Tas bija jauninājums, jo agrāk šajā nolūkā izmantoja magnētisko lauku.

Kaut gan «Sogdiāna» bremzēja ar maksimālu intensitāti, «Džordāno» to panāca tikai pēc desmit stundām. Panāca, lai vēl pēdējā brīdī pilots no droša atstatuma ieraudzītu, ka tumšais kuģa korpuss pēkšņi pārvēršas par spilgtu zvaigzni.

* * *

— Vai jums kādreiz ir gadījies novērot anihilācijas reakciju izplatījumā? — sirmgalvis jautāja. — Nē? Tādā gadījumā nenovēlu jums to arī turpmāk. Tas nav sevišķi patīkams skats. It īpaši, ja eksplodē kuģis, kurā lidojusi… lidojis jūsu draugs… Neciešami zils spīdums ilga nepilnu sekundi, pēc tam izslēdzās teleuztvērēju drošinātāji. Bet arī šā niecīgā laika sprīža pietika, lai acīs sariestos asaras un uz brīdi es kļūtu pilnīgi akls …

Viņš atkal pievērsās ekrānam, lēni pagrozīja noskaņojuma regulatorus un apklusa. Igors nopūtās, piecēlās un atstāja vadības centrāli. Balts gaitenis, kura plašums atgādināja promenādi, veda gar daudzām durvīm. Aiz tām kādreiz atradās kajītes. Tagad kajīšu vietā bija iebūvēti delta lauka ģeneratori. Visspēcīgākie, kādus cilvēki jebkad radījuši. Tieši ģeneratoru dēļ viņš par katru cenu bija gribējis tikt šajā kuģī. Un tā paša iemesla dēļ viņš arī bija ar mieru paciest visus dīvainā sirmgalvja untumus.

Savā kajītē Igors paņēma divas tenisa raketes un caur salonu devās atpakaļ uz vadības centrāli. Vecākais joprojām sēdēja ekrāna priekšā un paklusām dziedāja senu dziesmu. Dziedāja slikti, mazliet aizsmakušā balsī, bet droši vien dziesma viņam patika. Igors skaļi aizvēra durvis. Sirmgalvis pat neatskatījās. Ekrāns apgaismoja viņa grumbās savilkto pieri un gludi noskūtos vaigus.

— Gaitenī lieliski varētu spēlēt tenisu. Varbūt uzspēlēsim kādu partiju? Mājās es to darīju katru vakaru…

Sirmgalvis, acīm redzot, neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš tikai mazliet sarauca uzacis. Jauneklis vēlreiz nopūtās, apsēdās iepretim filmotēkai un pievilka tuvāk katalogu.

— Jāprot gaidīt, — Vecākais pēkšņi ierunājās. — Lūk, es to protu… Ko jūs, piemēram, zināt par Visuma Melnajām Dzērvēm? Nekā? Protams, nekā! Un tomēr tas ir ievērojami vairāk, nekā toreiz zināja jebkurš no mums. Jūs vismaz zināt, ka tādas ir. Mēs nezinājām pat to.

… «Sogdiāna» pārvērtās par izstarojumu. Tas nebija pirmais gadījums, kad kuģis eksplodēja pasaules telpā, bet vienīgais, pēc kura palika kāds liecinieks. Eksplozijas cēloņi nebija zināmi, un mēs pat nevarējām iedomāties, kādā virzienā tie būtu meklējami, jo arī toreiz kļūmes ar kuģu mehānismiem tik pēkšņi vairs nemēdza notikt. Atcerieties — ak tā, jūs, protams, to nevarat atcerēties — ka lidojumus uz citām planētu sistēmām atļāva tikai tad, kad astronautikas pirmā problēma bija galīgi atrisināta.

— Ātrums! — jaunākais nenocietās, neiestarpinājis kaut vārdu.

— Ātrums? Nē! Tā ir mūsdienu problēma. Es runāju par citu. Toreiz par astronautikas pirmo problēmu uzskatīja lidojuma drošību. Un tieši šai sakarā tika izvirzīta hipotēze par nezināmas izcelsmes enerģētiskiem laukiem, kuri paralizējot zvaigžņu kuģu dzinēju un antivielas konteineru aizsargvairogus. Pēc katastrofas ar «Sogdiānu» kļuva skaidrs, ka tie ir delta lauki.

— Ja nemaldos, tā bija jūsu hipotēze …

— Ja nemaldos … — Sirmgalvis skumji pašūpoja galvu. — Jaunieši nekad nekā nezina… Toreiz es vēl nebiju īsts zinātnieks. Vispārīgos vilcienos šī hipotēze radās agrāk. Vārdu sakot, kad manas acis atkal kļuva redzīgas, tur vairs nebija ko redzēt. Un tad es ieraudzīju…

Starp citu, vai esat ievērojis, kā lido dzērves? Kaut gan jūs varējāt to arī neievērot. Purvu uz Zemes atlicis maz. Un arī dzērvju vairs nav daudz… Pirmīt jūs par tām ieminējāties droši vien tāpat, aiz gara laika. Tad, lūk, dzērves parasti lido kāsī.

Sirmgalvis apklusa. Zemes dzērves — rudenīgi dzidrs dzeltenums, rīta salnas sudrabotas pļavas un gaisā spārnots kāsis, kas ik reizes aiznes līdzi kaut ko lielu, neatgūstamu — tava mūža gadu. Mūsu jaunības Zeme… Zeme, kuras vairs nav, bet kura tik bieži mums rādās sapņos, liekot sirdij notrīsēt neizsakāmās ilgās. Savādi. Tu pazīsti ne tikai Zemi. Arī svešu planētu smiltīs ir iemītas tavas pēdas. Un tomēr par savu dzimteni vienmēr uzskati šauru Zemes stūrīti, savas jaunības Zemi, kuras debesīs ik rudeni aizslīd dzērvju kāsis …

— Jā, kāsī lido daudzi putni, — jaunākais piebilda. — Tātad uz ekrāniem jūs ieraudzījāt…

— Patiesībā tas bija mazliet savādāk, — sirmgalvis precizēja. — Es neieraudzīju nekā, tikai pamanīju, ka piepeši nozūd dažas zvaigznes. Pēc brīža tās atkal parādījās. Es nezināju, kas izraisījis šo aptumsumu, bet, goda vārds, man likās, pati kosmosa telpa sprādziena vietā sašķīdusi driskās un nu atkal lēni savienojas. Teikšu atklāti — es nebrīnītos, ja tā būtu noticis. Kaut gan pati doma, ka izplatījums varētu plīst, šķiet pagalam aplama. Taču šajā gadījumā es jutu, ka gluži nejauši esmu saskāries ar kaut ko jaunu, nezināmu, noslēpumainu… Zināt, reizēm ir tāda sajūta …

— Zinu, — jaunākais sacīja. — Es zinu…

Un tiešām — viņš zināja. Kurā katrā laboratorijā pēc uzbudinātām sejām un starojošām acīm tūdaļ var pateikt: šeit cilvēki ir saskārušies ar nezināmo. Tavas Zemes cilvēki. Tās Zemes, no kuras tu pazīsti vēl tikai niecīgu daļiņu, bet sapņos redzi to visu: Zemi, kurā ir bezgala daudz iespēju diendienā kaut vai mazliet, kaut vai tikai ar pirkstgaliem pieskarties nākotnei, sajust tās elpu, — mūsu nākotnes Zemi…

— Labs ir. Pieņemsim, ka jūs zināt… Bet tas arī bija viss, ko es redzēju. Pat teleuztvērēju ultravioletajos un infrasarkanajos diapazonos man neizdevās ieraudzīt nekā cita, izņemot šo īslaicīgo dažu zvaigžņu aptumsumu. Pēc tam es iedarbināju dzinējus, aplidoju visu katastrofas rajonu un, nekā neatradis, devos mājup. Tikai vēlāk, pārlūkodams deltavizoru ierakstus, kuriem lidojumā nebiju pievērsis uzmanību, jo uzskatīju, ka šajos apstākļos tie diezin vai būs noderīgi, pārlūkodams šos ierakstus, es pirmo reizi saskatīju Dzērves.

Tās atgādināja platus, melnus audeklus, kuri uzsūc visu enerģiju, kas sasniedz to virsmu. Un dabiski, tikai deltavizori spēja ieraudzīt šos dīvainos veidojumus, jo delta kvanti bija vienīgais enerģijas veids, ko tie atstaroja un pat izstaroja telpā.

Šie veidojumi bija tik absolūti melni un plāni, ka likās piederam nevis triju, bet divu dimensiju pasaulei. Katrs aizņēma desmitiem, bet varbūt arī simtiem un pat tūkstošiem kvadrātmetru, — precīzāk deltavizori to nespēja noteikt. Un gluži kā dzērves tie lidoja kāsī. Iespējams arī, ka nevis kāsī, bet konusā… Taču «Džordāno» deltavizori neļāva iegūt stereoattēlu, tāpēc galīgi noskaidrot Melno Dzērvju bara formu toreiz neizdevās.

No deltavizoru ierakstiem es vēlāk izgatavoju filmu. Kopā ar biedriem esmu noskatījies to daudzas reizes. Mēs centāmies izprast, kas tie par veidojumiem, kuri aptumšoja zvaigznes. Noskaidrot izdevās ļoti maz. Melnie audekli, izrādās, bija lidojuši ar paātrinājumu. Arī lidojuma virzienu mēs galu galā uzzinājām. Bet, tā kā ātrums bija mainīgs, orbītu izskaitļot tomēr nevarēja …

Sirmgalvis apklusa. Igors gaidīja. Viņam gribējās dzirdēt stāsta turpinājumu. Bet viņš saprata, ka viens vienīgs nevietā pateikts vārds var likt Vecākajam apklust uz ilgu laiku. Savu prasmi klusēt šis neparastais vīrs jau daudzkārt bija pierādījis.

— Lūk, uzdevums, kuru man atstāja draugs, — sirmgalvis pēc brīža sacīja, un viņa balss negaidīti ieguva ironisku pieskaņu, kas, šķiet, attiecās uz runātājam neierasto daudzvārdību, bet varbūt arī palīdzēja apslēpt jūtas, kuras izmēģinātājs, acīm redzot, nebija radis izpaust. — Katastrofas mīkla, kā to agrāk sauca… Lai šo mīklu izskaidrotu, tika radītas vispretrunīgākās teorijas un hipotēzes. Un tikai vienā punktā tās visas saskanēja. Proti, vainīgas ir Melnās Dzērves.

— Vai tad…

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev nedrīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks izraisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā redzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzērves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs nezināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pārejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Saprotams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsargierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģeneratori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzērvēm — to pētīšanai un…

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirmgalvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīšanai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pavisam kas cits …

Igors piekrītoši palocīja galvu. Sirmgalvis negaidīti iesmējās.

— Ha, ha… Jums noteikti ir aplams priekšstats par laiku! Es droši vien jums liekos nevis kuģa «Džordāno», bet gan domātāja Džordāno laikabiedrs?

Jauneklis atkal palocīja galvu. Vecais apmierināti pasmaidīja:

— Nē, domas par iznīcināšanu man nenāca ne prātā. Protams, ja es būtu Džordāno laikabiedrs… Un tomēr tas nenozīmē, ka negribēju atriebt draugu. Bet atriebties, atmaksāt dabai iespējams tikai, izzinot tās noslēpumus. Tā ir vienīgā cilvēka cienīga atmaksa…

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja apgūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galvenais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no daudziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sacīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš nebija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cilvēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pusstundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, partnera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja izmēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pārāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vairāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?

— Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pabeidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzērvēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no melnajiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cilvēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vairāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

— Kāpēc?

— Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Melnajām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis. — Dzērvju orbītas taču nav izskaitļotas! Un pat tad, ja tās līdzīgi zvaigznēm riņķotu ap Galaktikas centru (bet tā droši vien nav), aprēķināt orbītas diez vai būtu iespējams, jo daudzu enerģijas lauku mijiedarbības dēļ Dzērvju lidojuma virzienam gandrīz nemitīgi jāmainās. Tāpēc iepriekš arī nav nosakāms, kur īsti tās izdosies sastapt…

— Jā, — sirmgalvis nopūties turpināja. — Dzērves, kuru ātrums brīžiem pārsniedz pusi no gaismas ātruma, nav viegli atrast. Kaut gan tagad, kad mūsu delta kombainu kvalitāte ir neizmērojami augstāka, mēs varam konstatēt viņu radīto lauku jau samērā prāvā attālumā.

Nepieciešams tikai rūpīgi kontrolēt aparatūras noskaņojumu …

Viegli kustinādams pirkstus, viņš aizskāra dažus rokturus uz delta kombaina vadības paneļa.

— Kopš tā laika astronauti sastapušies ar Dzērvēm vēl piecas reizes, — Vecākais turpināja. — Man ir kuģu komandieru ziņojumi, viņu novērojumu ieraksti. Un vairāk nekā … Nekā tāda, kas varētu apstiprināt vai apgāzt vienīgo vērā liekamo hipotēzi…

— Ak to? — Igors iesaucās. — Tās autors, liekas, bija…

— Atkal jus jaucat! — sirmgalvis viņu nīgri partrauca. — Šīs hipotēzes autors esmu es.

Igors mulsi nolieca galvu. Klusums ieilga. Bet tieši patlaban jauneklim vismazāk gribējās pārtraukt sarunu.

— Tātad jūs sakāt: nekādu likumsakarību? — viņš pēc brītiņa vaicāja.

— Nekādu, — sirmgalvis atbildēja. — Tikai, lūk, kas ir savādi: spriežot pēc novērojumu datiem, Dzērvju orbītas (vismaz mums zināmajos iecirkņos) stipri izstieptas novu virzienā. Protams, ja vien tā tiešām ir likumsakarība un nevis nejaušība.

— Pagaidiet! — jauneklis pēkšņi pielēca kājās. — Tas taču lieliski apstiprina jūsu hipotēzi! Tādi enerģijas sablīvējumi varēja rasties sakarā ar novu uzliesmojumiem …

Sirmgalvja ironiskais smīns lika viņam tikpat pēkšņi apklust. Jauneklis apsēdās, nepaspējis aizvērt muti un nolaist jūsmīgā žestā pacelto roku.

— Puisēn… — vecā izmēģinātāja balsī skanēja žēlums un reizē izsmiekls. — Mīļo puisēn, elementārā loģika diemžēl apgāž jūsu secinājumu. Atklājumi tik viegli vis nedodas rokā …

— Bet jūs taču pats tikko…

— Nu, es varbūt atkal izteicos neprecīzi, — sirmgalvis sacīja. — Dzērvju orbītas tiešām zināmos iecirkņos stipri tuvojas novām vai, pareizāk, tām zvaigznēm, kuras pēc īsa laika pārvērtīsies par novām. Lūk, tā! Aprēķini rāda, ka Dzērvēm, kuras iznīcināja «Sogdiānu», vajadzēja stipri tuvoties zvaigznei 7314-0. Mūsu tikšanās vietu no šā spīdekļa šķīra vismaz trīs gaismas gadi. Tādējādi pēc jūsu teorijas iznāk, ka jau septiņus gadus iepriekš šai zvaigznei vajadzēja kļūt par novu …

— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.

— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, tagad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievērojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņēmienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.

Dažas minūtes Igors klusēja, tad pēkšņi pajautāja:

— Bet kā jūsu hipotēze izskaidro kāša ierindu?

— Tā neizskaidro šo dīvainību, — sirmgalvis drūmi atbildēja. — Bet arī neviena cita hipotēze to nespēj izskaidrot. Kaut gan… — Viņš savādi pasmīnēja un uzmeta jauneklim ašu skatienu. — Izskaidrojumi rodas no faktiem. Un tieši faktus es patlaban vācu. Kā redzat, tas ir tikai pacietības jautājums …

— Vai tad jūs nelidojat uz labu laimi?

— Šoreiz — ne! Šoreiz mēs Dzērves sastapsim. Es saņēmu signālu. Tāpēc arī izlidoju tik steidzīgi, ka…

Viņš gribēja piebilst: «Man nebija laika atkratīties no jums,»— bet tad nolēma, ka nav vērts. Igors tomēr bija lāga zēns. Protams, izplatījumu viņš nepazina un Zemi — vēl mazāk. Bet jaunie nekad* nekā nezina. Bija laiks, kad arī viņš pats daudz ko nezināja un neprata… Ar šo zēnu, šķiet, vajadzēja apieties saudzīgāk: viņi jau tik ilgi ir kopā, un viņš pats nebūt nav patīkams sarunu biedrs…

Vecākais nupat dzīrās Igoram draudzīgi uzsmaidīt, kad deltavizora signālierīces zvans un zibšņi uz ekrāna lika viņam aizmirst ne vien jaunekli, bet arī visu pasauli.

— Dzērves! — viņš klusi nomurmināja, uzlūkodams ekrānu, kura gaišajā virsmā iezīmējās melns punkts. — Tās ir viņas… Attālums — piecas astronomiskās vienības … — Un pēkšņi aizsmacis iekliedzās: — Nu tad lai iet!

Vēl labu laiku viņš murmināja kaut ko nesaprotamu, bet tikmēr viņa rokas veiklām, precīzām kustībām iedarbināja vissarežģītāko aparatūru, ieslēdza augstāko enerģētisko aizsardzību, sagatavoja darbam delta slazdu. Biologa sirds sāka pukstēt aizvien straujāk.

— Vai es nevarētu jums palīdzēt?

— Palīdzēt? Labs ir! Sēdieties pie kontrolpults! Pieslēdziet … No apakšas, šī svira jātver no apakšas, nevis no augšas! — sirmgalvis negaidīti nikni iesaucās.

Igors kaut ko teica, bet Vecākais to vairs nedzirdēja. Un droši vien ne tikai tāpēc, ka aparāti prasīja visu viņa uzmanību, bet arī tāpēc, ka šobrīd visā bezgalīgajā kosmosā viņam neeksistēja nekas cits kā vien Dzērves — neliels, tumšs trīsstūris uz delta kombaina ekrāna. Neatraudams no tā skatienu, sirmgalvis nekļūdīgi sataustīja vajadzīgās pogas, sviras un rokturus. Likās, pēkšņi viņam izaugušas vēl vismaz četras rokas — un visas tās nepieciešamas, lai gan automāti patstāvīgi veica operāciju lie- lum lielo daļu.

Tikai tagad biologs saprata, cik sarežģīts patiesībā ir uzdevums, kuru sirmgalvis vienkārši, pat mazliet nievājoši nosaucis par «dzērvju medīšanu», un kāda prasme, kāds varens prāts ir nepieciešams, lai to sāktu risināt. Vai nav apbrīnojami — vēl pirms dažām minūtēm viņš gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu sarunājās ar cilvēku, kas visu to izdomājis, un ne tikai sarunājās, bet klusībā apveltīja šo cilvēku ar ne visai godbijīgiem epitetiem.

Taču tūdaļ Igors apjēdza, ka pēc dažām sekundēm iedarbinās delta ģeneratorus un viņam atkal būs iespēja apstarot mikrofloru, t. i., pievērsties uzdevumam, kura dēļ viņš, ignorējot sirmgalvja nepatiku, bija devies šai lidojumā. Un vēl viņš nodomāja, ka tādā brīdi šis sirmgalvis laikam gan neprātotu par niekiem, bet veltītu visu uzmanību darbam …

Ieslēdzis kontroles paneli, jauneklis pievērsās aparātiem, kuri, šķiet, jau sen to bija gaidījuši. Konteineri ar apstarojamo mikroorganismu kultūrām atradās aiz kuģa borta. Redzēt tos varēja tikai teleuztvērēja ekrānā un tikai pēc mēraparātu rādījumiem varēja spriest par izmaiņām mikrofloras uzbūvē. Bet viņš jau bija pieradis iztēlē atbrīvoties no jebkuriem starpniekiem un uztvert aparātu rādījumus tā, it kā pats ar savām acīm vērotu vissarežģītākos procesus mikrobu šūnās.

Arī sirmgalvis, šķiet, tieši vēroja Dzērvju tuvošanos. Starp citu, stereoekrānā varēja skaidri redzēt, ka tās lido

nevis kāša, bet konusa ierindā. Tikai vienu vienīgu reizi viņš uz mirkli novērsās no ekrāna, lai uzsauktu jauneklim kaut ko par veiksmi — Dzērves šķērsoja kuģa kursu; tātad viņiem pat nevajadzēs mainīt lidojuma virzienu. Tas bija ļoti svarīgi, jo tādā ātrumā izdarīt pagriezienu nevarēja; iepriekš būtu jābremzē un līdz ar to jāzaudē daudz dārgā laika …

Ekrāns rādīja, ka Dzērves jau atrodas tādā attālumā, kas nepārsniedz delta slazda darbības rādiusu. Sirmgalvis ar visu plaukstu nospieda platu, sarkanu taustiņu un raidīja uz priekšu delta lauku, kas aizplūda telpā no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Šim kolosālajam enerģijas sablīvējumam vajadzēja neitralizēt Dzērvju delta lauku un piespiest kaut vienu no tām apstāties kuģa tuvumā. Lai radītu delta slazdu, bija nepieciešama visa reaktoru enerģija. Tāpēc dzinējus nācās izslēgt. Bet lielas nozīmes tam, acīm redzot, nevarēja būt, jo kuģis lidoja tikai nedaudz lēnāk par Dzērvju kāsi.

Kad delta slazds bija izmests, jauneklis nenocietās. Viņš atstāja savus aparātus, kas darbojās arī bez cilvēka uzraudzības, un pievērsa visu uzmanību delta kombainam, pie kura sirmais izmēģinātājs šķita gandrīz vai pieaudzis. Tuvojās izšķirošais mirklis. Uz deltavizora ekrāna kāsis pamazām sadalījās punktiņos, kas kļuva arvien lielāki. Spriežot pēc rādītāju lēkāšanas un spuldzīšu uzliesmojumiem, slazds jau bija saskāries ar Dzērvju delta lauku.

Rādītāju bultiņām vajadzēja pārvarēt vēl tikai loka pēdējo ceturksni. Tad Dzērvju delta lauka intensitāte samazinātos tādā mērā, ka praktiski visa viņu kustības enerģija būtu zudusi. Un bultiņas devās šai pēdējā ceļa posmā. Divu cilvēku skatieni tās nemitīgi uzmundrināja. Taču šā uzmundrinājuma bija par maz — rādītāju kustība arvien vairāk palēninājās, bultiņām kļuva arvien grūtāk sasniegt katru nākamo skalas iedaļu. Sirmgalvis pagrozīja jaudas regulatorus, atdodams delta slazdiem kuģa pēdējās enerģijas rezerves. Jauneklis, mirkli pasvārstījies, izslēdza savus aparātus, kaut gan tie patērēja pavisam niecīgu jaudu. Bultiņas sakustējās un pārvietojās vēl mazliet pa labi. Izmēģinātājs un biologs atviegloti uzelpoja. Un tad gandrīz acumirklī notika tas, ko ne viens, ne otrs no viņiem nespēja apjēgt.

Rādītāji apstājās, it kā pārdomādami, vai turpināt ceļu tajā virzienā, kurā tos, šķiet, bīdīja cilvēku sasprindzinātie skatieni. Pēkšņi bultiņas izšķīrās un ar strauju lēcienu pārvarēja visu skalas platumu. Vienlaikus arī citi mēraparāti rādīja, ka delta lauka intensitāte pieaugusi tādā mērā, it kā spēks, kas šim laukam pretojies, pēkšņi būtu zudis!…

Sirmgalvis steigšus pagrieza regulatorus, samazinādams lauka intensitāti. Tai pašā mirklī Igors instinktīvi uzmeta skatienu ekrānam, kas rādīja attālumu līdz Dzērvēm. Viņa sauciens lika izmēģinātājam atrauties no daudzajām skalām. Viena skatiena pietika, lai aptvertu situāciju: kuģis Dzērvēm vairs netuvojās!

Vecākais vispirms palūkojās uz ātruma mērītāju; kuģis taču nevarēja patstāvīgi un turklāt vienā mirklī mainīt ātrumu vai lidojuma virzienu! Nē, nekas tamlīdzīgs, protams, nebija noticis. Ātruma mērītājs un kursogrāfs to nepārprotami apstiprināja. Bet tādā gadījumā… tādā gadījumā atlika tikai viena iespēja: pieņemt, ka Dzērves strauji samazinājušas ātrumu. Samazinājušas daudz straujāk, nekā varēja gaidīt…

Viņi uzlūkoja viens otru. Sirmgalvis neizpratnē rauca uzacis. Rauca tā, it kā būtu ne tikai izbrīnījies, bets.arī lūgtu padomu, lūgtu paskaidrot viņam, kas īsti piespiedis notikumus pārkāpt saprāta robežu un kas fizikas likumiem pēkšņi atņēmis likuma spēku. Igors sāpīgi izjuta savu nevarību. Viņš nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem. Neviens debess ķermenis, lai kāda būtu tā uzbūve, nevar ne no šā, ne no tā mainīt kustības ātrumu un turklāt vēl virzienu. Bet te …

Tiešām, it kā ar ātruma maiņu vēl nepietiktu, Dzērvju kāsis mainīja arī lidojuma virzienu. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka ar katru nākamo sekundi melnais konuss aizvien vairāk novirzās no taisnes. Nē, acīm redzot, viņu delta kombains ir sabojājies; par spīti augstākajai aizsardzībai, Dzērvju delta lauks kaut kādā veidā to ietekmējis, un tagad aparātu rādījumi neatbilst īstenībai. Tātad aparātiem vairs nevar uzticēties. Bet kam tad lai viņi uzticas? Varbūt enerģētiskajam aizsarglaukam?

Sirmgalvis vēl paspēja nodomāt, ka vienatnē viņš nesvārstītos ne mirkli, izdarītu pagriezienu, riskēdams pārkāpt aizliegto paātrinājuma robežu, un dotos pretī Dzēr

vēm, lai tur lūst vai plīst! Bet kopā ar viņu bija šis pienapuika, ko viņam uzspieda institūts, tur uzskatīja, ka dienās tas kļūšot par izcilu zinātnieku, un riskēt ar jaunekļa dzīvību viņš nevarēja. Nevarētu pat tad, ja acu priekšā sabruktu viss viņa mūža darbs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka jauneklis izrādījās jauks un izpalīdzīgs, un pat šajos neprāta mirkļos bija patīkami sajust blakus otru cilvēku. Un tomēr, ja tev mērķis ir tikai viens, arī vilšanās liekas vienreizēji smaga.

Tā domāja Vecākais, bet viņa rokas tikmēr uzgūlās vadības pultij un nekļūdīgi sataustīja bremzes sviru. To vajadzēja nospiest, lai kuģis samazinātu ātrumu, atrautos no briesmām, kuras tam radīja Dzērves. Vēl pēdējo reizi viņš uzmeta skatienu ekrānam. Viss bija pareizi. Jābremzē nekavējoties — delta kombains jau meloja, zaudējis jebkuru mēra sajūtu. Tas rādīja, ka Dzērvju kāsis izliecies novirzās no taisnes un tagad pamazām atkal uzņem agrāko kursu, tikai citā, krietni lielākā attālumā no kuģa… Sirmgalvis sakoda zobus, un viņa roka ietrīcējās.

Bet šajā mirklī jaunekļa lokanie pirksti satvēra viņa delnu. Sirmgalvis nikni pavērās ceļabiedrā.

Stāvēdams viņam blakus, biologs ar otru roku nemitīgi grozīja kontrolpults slēdžus un pēc mēraparātu skalām vēroja kombaina darbu. Visi mēraparāti rādīja, ka delta kombains ir pilnā kārtībā. Savāds smaids iegūla Igora lūpu kaktos.

— Ieslēdzu bremzes dzinējus! — sirmgalvis nosēcās. — Es nevaru riskēt… jūsu dēļ…

Viņa lūpas sakļāvās, lai neļautu izlauzties lāstam. Taču jauneklis nenodrebēja.

— Turpiniet tuvoties …

— Vai tad jūs neredzat? Aparāti… — Vecākais sašutis rūca.

— Ir kārtībā… Jūs taču likāt man novēro^ kontrol- pulti. Un tagad es ziņoju jums… Nesaprotat? Ātrāk, nezaudējiet laiku!

Mirkli vēlāk sirmgalvja acis iedzirkstījās, viņš strauji pārcēla roku pa labi un nospieda vairākus taustiņus … Atvienoti no delta ģeneratoriem, reaktori visu savu enerģiju atdeva kuģim. Slazds pazuda, toties Dzērvju kāsis atkal pārvietojās uz ekrāna centru un atstatums līdz tam aizvien vairāk samazinājās.

— Nokavēsim… — biologs tikko dzirdami izdvesa.

— Nu nē! — sirmgalvis pasmīnēja. Un šis smīns bija pamatots: pilotēšanas mākā viņam nebija līdzīgu pat veco, pieredzes bagāto kosmonautu vidū.

… Tikšanās vietā viņi ieradās tieši laikā. Dīvainie, melnie audekli, kam, šķiet, nebija trešās dimensijas un kas kļuva redzami tikai delta kombaina staros, starpzvaigžņu telpas absolūtajā klusumā kā rēgi aizplanda kuģim garām. Uz ekrāna katru Dzērvi varēja redzēt tikai mirkli — kuģis tagad lidoja paralēli Dzērvju konusam, nedaudz atpaliekot no tā, bet šai īsajā laika posmā aparāti atzīmēja delta lauka intensitātes pieaugumu, kas pavadīja katras Dzērves tuvošanos. Tad lauka intensitāte pēkšņi saruka līdz nullei, lai pēc brīža atkal sasniegtu maksimumu …

Dzērves aizlidoja. Dzērves, kuras sirmgalvis tik ilgi medījis un kuras, spriežot pēc statistikas, redzēja pēdējo reizi mūžā. Pēdējā iespēja izpildīt lielo uzdevumu zuda izplatījumā kopā ar melnajiem, plīvojošajiem audekliem … Bet viss vēl nebija zaudēts.

Nē, cilvēks, kas meklējis un atradis meklēto, vienmēr ir nesalīdzināmi stiprāks par šķēršļiem, kas var viņam stāties ceļā. Pirmā, nedrošā saskare ar jauno, nezināmo — tā ir izlūkošana, pēc kuras šo nezināmo dzelžainā tvērienā sagrābj eksperimentētāja rokas un teorētiķa prāts. Sirmgalvis bija tiklab teorētiķis, kā eksperimentētājs. Un, ja viņam ievajadzētos četru un nevis divu roku, tad vēl divas — viņš pēkšņi to juta — bija tepat blakus^ gatavas ik brīdi uzgulties vadības svirām… Viņš bija stiprs arī tāpēc, ka energocentrāle joprojām darbojās, un pietika atkārtot nesen veikto manevru — pieslēgt tai delta ģeneratorus, lai…

Dažus mirkļus vēlāk arī Igors aptvēra sirmgalvja ieceri: tā kā Dzērves nebija izdevies noķert iepriekš izliktajos slazdos, viņš gribēja tagad uzmest slazdu vienai no Dzērvēm, kad tā atradīsies kuģim vistuvāk.

Rādītāju bultiņas ietrīcējās, kad varens delta lauka sablīvējums izšāvās no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Un atkal divi cilvēki noliecās pār ekrānu.

Neredzams tīkls bija izpleties tieši vidū starp divām Dzērvēm. Aizmugurējai nenovēršami vajadzēja sapīties tā enerģētiskajos audos …

Nē, ne velti sirmgalvis daudzus gadus bija rakņājies pa filmotēkām un ierakstu glabātavām, ne velti ar vissarežģītāko vienādojumu sistēmām pārslogojis skaitļojamās mašīnas; viss bija aprēķināts pareizi — Dzērves ātrums samazinājās tieši tā, kā tam vajadzēja samazināties, un drīz vien melnais audekls kā piesiets karājās kuģa tuvumā.

Mīklains un neizprotams nezināmas vielas vai enerģijas sablīvējums šķita sastindzis deltavizora redzes laukā. Bet šis sastingums bija tikai šķretams. Lai apjaustu, kāda c>ņa patlaban noritēja starp dīvaino matērijas formu un kuģa enerģētisko sirdi, pietika paskatīties uz zaļgani mirgojošajām skalām, uz kuru fona kā drudža lēkmē kratījās rādītāju bultiņas. Un cilvēki skatījās. Skatījās tik ilgi, kamēr bultiņas pamazām nomierinājās, apliecinot, ka Melnā Dzērve beidzot ir sagūstīta un tās pretestība pilnīgi pārvarēta. Sirmgalvis triumfēdams pacēla roku, bet jauneklis gatavojās uzsākt mežonīgu gaviļdeju. Tikai vēlēšanās atkārtoti pārliecināties par savu uzvaru lika abiem vēlreiz paskatīties uz ekrānu.

Viņi zināja, ka ieraudzīs tikai Melno Dzērvi, kas nevarīgi sastingusi kuģa tuvumā. Konusam jau vajadzēja atrasties ārpus redzes lauka, jo kuģis joprojām lidoja nedaudz lēnāk par Dzērvēm. Taču konuss arvien vēl atradās redzes laukā, un tas bija nesaprotami.

Dzērves šķita apstājušās. Tās, acīm redzot, pielāgoja savu ātrumu kuģa gaitai! Bet šāds manevrs bija iespējams tikai vienā gadījumā: proti, ja visas Dzērves būtu saistītas ar to, kas iekļuvusi viņu izliktajās lamatās. Patiesību sakot, nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka tās kaut kādā veidā ir saistītas. Taču arī šāds izskaidrojums nebija pieņemams. Delta ģeneratoru jaudas taču nepietika, lai aizturētu pat divas Dzērves, kur nu vēl visu melno kāsi!

Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģijas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastindzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstājies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.

Igors jau gribēja teikt, ka šī nekustība viņam nez kāpēc sevišķi nepatīk, kad sirmgalvis ar enerģisku rokas mājienu piespieda viņu klusēt. Pavēries norādītajā virzienā, jauneklis pieliecās cieši jo cieši pie ekrāna.

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie debess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attālinājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaidrojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapulcētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās paliekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīga, ļauna murga.

Dzērvju ierindas yairs nebija. Bija tikai atsevišķi melni, plandoši audekli, kas šķietami haotiski izklīda telpā. Drīz deltavizora redzes laukā palika tikai viena vienīga Dzērve — tā, ko savās ķetnās bija satvēruši delta slazda varenie ģeneratori. «Laiks pievilkt šo noslēpumaino veidojumu tuvāk un izpētīt to,» — sirmgalvis noliecās pār vadības pulti. Taču tai pašā mirklī ģeneratori iedūcās augstākā toņkārtā un vecais izmēģinātājs atrāva roku no pults, it kā būtu pieskāries pie nokaitēta metāla.''

— Vai jūs kaut ko saprotat? — viņš nomurmināja. — Ieslēdziet plašā pārskata ekrānus!… — Un tūdaļ pats tos ieslēdza.

Šauri delta staru kūlīši, izlauzdamies no daudzajām kuģa antenām, ietriecās izplatījumā. Uzzibsnīja un atkal satumsa ekrāni. Dīvainā kārtā tajos vairs neredzēja nevienu zvaigzni.

Pasaule bija kļuvusi absolūti melna. Melna un klusa. Šajā pasaulē kauca tikai delta ģeneratori un. trīcēja mēraparātu bultiņas. Tās trīsēja tik intensīvi, ka jauneklis ar visu ķermeni izjuta rādītāju saspringumu. Delta ģeneratoru dziesma kļuva arvien žēlabaināka — varenās mašīnas, šķiet, sūdzējās par to, ka nezināmu iemeslu dēļ tām kļūst arvien grūtāk noturēt gūstekni. Bet tai pašā laikā šī dziesma apliecināja, cik tas ir labi, ka antiviela kuģa konteineros netiek izolēta ar delta lauku, jo, pieaugot neciešamajai slodzei, tie kuru katru brīdi varēja apklust. Apmēram tā cilvēki izprata ģeneratoru melodiju. Bet, kamēr jauneklis veltīgi lauzīja galvu, meklēdams iespēju atvieglot ģeneratoru darbu, sirmgalvis par to, liekas, pat nedomāja. Viņš nespēja atraut acis no plašā pārskata ekrāniem.

Melnums ap kuģi sakļāvās arvien ciešāk. Un šis melnums nebija nekas cits kā vien tās pašas Dzērves, kas, ielenkušas kuģi no visām pusēm, tagad lēni, bet neatvairāmi tuvojās tam… Sirmgalvis nomurmināja kaut ko par ķermeņu mijiedarbību labilās sistēmās, kurās, līdzsvaram zūdot, izraisās dažādas perturbācijas. Taču varēja just, ka arī viņš pats ne visai tic šādam izskaidrojumam. Atrast citu viņam diemžēl vairs nebija laika.

Ģeneratori iekaucās spalgi jo spalgi. Pasaule kļuva pavisam šaura. Melnie audekli ielenca kuģi tik cieši, ka vadības centrālē sāka it kā pietrūkt gaisa. Rādītāju bultiņas trīcēja arvien drudžaināk. Pēkšņi ģeneratoru kaukšana pārvērtās par griezīgu svilpšanu. Gigantiskā pārslodze lika mašīnām rīstīties. Kaut kas daudz varenāks par kuģa delta lauku nepārprotami centās izjaukt ģeneratoru darba ritmu. Melnie audekli tagad atgādināja vēja piepūstas buras. To nekustība bija kā klusums pirms vētras, un pārtraukumi ģeneratoru darbā šķita tikai priekšspēle tam, ko varēja sagaidīt visai drīz.

— Jāsamazina spriegums! — jauneklis iesaucās un izstiepa roku pret ekrānu, kas joprojām bija necaurredzami melns. Sirmgalvis nicīgi papurināja galvu. Tad jauneklis pats metās pie pults. Taču Vecākais aizšķērsoja viņam ceļu un ar bargu, pavēlošu žestu lika atgriezties savā vietā.

— Jāstrādā! — sirmgalvis kā skaldīt noskaldīja. — Jāstrādā, kamēr vēl ir laiks!

Ko šie vārdi nozīmē, Igors saprata tikai dažas sekundes vēlāk, kad adata — šaurs virzītu delta staru kūlis bija sagatavots darbam. Šī adata spēja izlauzties cauri jebkādai dabiskai vai mākslīgai aizsardzības sistēmai. Tā līdzinājās skalpelim ķirurga rokās… Vecākais sākotnēji laikam bija iecerējis divus eksperimenta posmus: vispirms iztaustīt Dzērves ar vielisku zondi, bet, ja atklātos, ka šie veidojumi nav vieliskas dabas, pamēģināt tos zondēt ar staru adatu, kurai nenovēršami vajadzēja izjaukt enerģijas sablīvējuma iekšējo līdzsvaru un izraisīt tā pilnīgu vai daļēju sabrukumu… Tagad viņš, acīm redzot, bija nolēmis no pirmā posma atteikties. Gan tāpēc, ka nešaubījās par savas hipotēzes pareizību, gan arī tāpēc (un tas bija galvenais), ka diviem mēģinājumiem varēja nepietikt laika. Delta adatas trieciens… Sirmgalvja roka jau sniedzās pēc staru fokusēšanas slēdža, un jauneklim tikai pēdējā mirklī krītot izdevās to atvirzīt.

— Jūs! — sirmgalvis ierēcās, vairs nespēdams valdīties. Un šajā mirklī…

Šajā mirklī iestājās drausmīgs klusums. Melnais audekls uz ekrāna dīvaini izliecās un parāvās sāņus. Vienlaikus ģeneratori atdzīvojās. Sirmgalvis ar lēcienu atgriezās pie pults, satvēra slēdžus, rokturus, sviras un, lietodams paņēmienus, kādus spēja izdomāt vienīgi viņš, zibens ātrumā iedarbināja kuģa vareno tehniku. Taču viss bija velti. Dzērve aizslīdēja no redzes lauka, un tūdaļ uz ekrāniem atkal parādījās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk paprāvā attālumā kuģim garām aizplanda melno audeklu konuss un no slazda tikko izslīdējusī Dzērve jau bija ieņēmusi tajā savu vietu. Konuss strauji kāpināja ātrumu, drīz tā pakaļgals pazuda izplatījuma bezgalībā.

Tā tas izskatījās uz ekrāna, un tieši tā to arī uztvēra biologs. Taču sirmgalvim nez kāpēc likās, ka pēdējais audekls, uz mirkli apstājies, pēkšņi metas atpakaļ un ietin

viņu necaurredzamā, drūmā un smacīgā tumsā.

* * *

— Nu, kā jūtaties? — jauneklis vaicāja.

Sirmgalvis neatbildēja.

— Guliet mierīgi! Viss ir kārtībā! — Igors jau nez kuro reizi atkārtoja. — Rīt ātrums samazināsies līdz drošības robežai. Varēsim izdarīt pagriezienu un doties mājup.

— Bet Dzērves?

— Tās jau tālu… — biologs nopūtās un tad piebilda: — Protams, ne sevišķi tālu, tomēr …

Sirmgalvis sakustējās. Igors pieliecās viņam tuvāk.

— Dzīve… — vecais-izmēģinātājs čukstēja.

— Neuztraucieties, jums nekas nedraud. Tā ir tikai nervu pārpūle. Pārāk daudz esat lidojis, sevi netaupīdams. Jūsu vecumā …

Sirmgalvja lūpas savilkās nīgrā smīnā.

— Cilvēki nemirst no vecuma. Galvenais — vilšanās. Esmu pārāk bieži vīlies. Un šo — pēdējo reizi lielā mērā jūsu dēļ.

— Par to vēl varētu strīdēties… — biologs mēģināja iebilst.

— Visa dzīve, — sirmgalvis klusi atkārtoja. — Un viss — velti!

— Kāpēc velti?

— Dzērves aizlaidušās, — vecais vīrs skumji sacīja un pēkšņi, uzrausies pussēdus, vaicāja: — Varbūt teiksit, ka ne? Atbildiet!

— Aizlaidušās… — jauneklis piekrita. — Bet ne gluži. Kaut kas tomēr ir palicis.

— Protams. Ieraksti, lentes… To man arī agrāk netrūka.

. — Ko tad jūs gribējāt?

— Atminēt, atklāt Dzērvju noslēpumu. Bet šim nolūkam man vajadzīga kaut viena. Viena vienīga…

Spilgtāk nekā jebkad Igors sajuta, cik dižens un neparasts ir šis vīrs. Leģendās viņu attēloja kā jaunu, spēk- pilnu, panākumiem bagātu. Tagad viņš bija vecs un vājš, un neveiksmes sagrauzts… Kā īsti viņam trūkst? Pēc kā viņš vēl tiecas? Pēc atpūtas? Pēc dzērves?… Tās dzērves, kura lido debesīs un ar kuru kopš senseniem laikiem mēdz ķircināt sapņotājus? Interesanti, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kas, cietuši pēdējo neveiksmi vai vismaz būdami pārliecināti par to, vēl ilgosies pēc savas dzērves?

— Vai tad dzērve katrā ziņā jānoķer? — jauneklis vaicāja, bet sirmgalvis, liekas, to nedzirdēja.

— Gadi, gadi… — Viņš domīgi grozīja galvu. — Cik daudz kuģu es šajā laikā būtu varējis konstruēt… Cik ekspedīciju sarīkot… Cik koloniju nodibināt… Mans mūžs bija pietiekami garš.

— Savu mērķi jūs tomēr esat sasniedzis! — Igora balss īpatnējais skanējums lika sirmgalvim vērīgi ielūkoties viņa acīs.

— Runājiet!

— Jūs gribējāt uzzināt kaut ko jaunu par Dzērvēm?

— Muļķīgs jautājums! — sirmgalvis ne pa jokam sadusmojās, un jauneklis nosprieda, ka tā ir laba zīme: vecais kosmonauts, acīm redzot, sāk atspirgt. — Vai tad tiešām jūs nezināt, — viņš, arvien vēl sadusmots, turpināja, — cik daudzi klusībā mani izsmēja, saukāja par rēgu mednieku, cik daudzi apgalvoja, ka nemūžam man neizdošoties notvert Visuma Melnās Dzērves. Un, kā redzat, es neesmu tās notvēris …

— Bet tieši tā taču ir jūsu uzvara! — jauneklis viņu pārtrauca.

— Es neciešu mīklas, — sirmgalvis atcirta. — Un, ja vien iespējams, lūdzu, nerīkojiet šeit psihoterapijas seansu! Es vēl nemirstu. Un varat būt pārliecināts, ka tik drīz netaisos atstāt šo pasauli…

— Apdomājiet, jūs medījāt Visuma Melnās Dzērves…

— Nu, un tad?

— Dzērves … taču ir dzīvas! Un arī šīm jābūt…

Sirmgalvis strauji izslējās. Vadības centrālē valdīja

dziļš klusums, un šajā klusumā pēkšņi kļuva dzirdama aparātu zemā, melodiskā dūkoņa.

— Tā … — sirmgalvis novilka.

— Jā! Neviens, izņemot dzīvas būtnes, nespēj patvarīgi mainīt lidojuma ātrumu un virzienu. Bet Dzērves to izdarīja!

Izmēģinātājs nolieca galvu un ar plaukstu notrausa no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses.

— Vēl vairāk! — biologs turpināja. — Vai ievērojāt, kā šīs būtnes rīkojās, cik ātri apstājās visa ierinda? To var saprast tikai tad, ja pieņem, ka Dzērves nekavējoties sajuta vai pat uzzināja, ka viena no tām iekļuvusi lamatās. Un ne tikai uzzināja, bet tūdaļ arī mēģināja atbrīvot slazdā iekļuvušo biedreni. Un ne tikai mēģināja, bet arī atbrīvoja!

Sirmgalvis klusēja.

— Jums jāpiekrīt, ka šādu rīcību nav iespējams izskaidrot ar fizikas likumiem- Toties bioloģijas likumi te ir vietā …

Sirmgalvis joprojām klusēja.

— Un pats uzbrukums? Jūs stāstījāt, ka ar šo paņēmienu kādreiz jau esot mēģinājis tās gūstīt. Vai atceraties?

Izmēģinātājs palocīja galvu.

— Redzat nu! Dzērves zina, saprotiet, zina šo paņēmienu. Jūs esat tās apmācījis…

— Apmācījis esmu daudzus… — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Un tomēr… Dzīvas… To pārāk grūti aptvert.

Biologs pasmaidīja.

— Vajadzēs!

— Bet kur tad īsti šīs būtnes dzīvo?

— Te! — biologs iesaucās. — Izplatījumā! Kāpēc jūs uzskatāt, ka dzīvība iespējama tikai uz planētām? Dzīvība ir daudz plašāka, daudz sarežģītāka parādība, nekā mēs domājam. Kāpēc gan izplatījums, pati kosmosa telpa nevarētu būt dzīvu radību miteklis?

— Starpzvaigžņu telpa — dzīvības miteklis? Kaut kas nedzirdēts…

— Un to sakāt jūs? Vai tad pirms jūsu atklājumiem kāds bija dzirdējis par Visuma Melnajām Dzērvēm?!

— Labi. Pieņemsim, ka jums taisnība. Bet kā šīs būtnes barojas? No kā tās pārtiek?

Sirmgalvis iztaujāja viņu kā eksaminētājs, un jauneklis juta, ka viņam jāatbild pārliecinoši, kaut arī no šīm atbildēm atkarīgs nevis viņa, bet drīzāk gan paša eksami- nētāja liktenis. Acīm redzot, tāpēc Vecākais bija tik stingrs savās prasībās; viņš negribēja žēlastības dāvanas un apsvēra katru atbildi daudz nopietnāk, nekā to būtu darījusi visbargākā eksaminēšanas komisija.

— Iespējams, ka šīs būtnes pārtiek no staru enerģijas, — jauneklis sacīja, ar vieglu rokas spiedienu likdams sirmgalvim atkal apgulties. — Tāpēc, liekas, nav nejaušība, ka tām ir maksimāla virsma un reizē niecīgs apjoms un ka tās uzturas novu, uzliesmojošu zvaigžņu, tuvumā. Tieši tur iespējams uztvert maksimālu enerģijas daudzumu.

— Bet pārvietošanās? Kā tās pārvietojas?

— Jūs labāk par mani zināt, ka reaktīvā kustība ir vienīgais aktīvās pārvietošanās veids izplatījumā; citi līdz šim nav atklāti. Dzērves, acīm redzot, pārvietojas, izstarojot delta kvantus, kuru plūsmā arī gāja bojā mūsu kosmosa kuģi. Turklāt domājams, ka ne visus delta kvantus tās raida atpakaļ. Daļu starojuma Dzērves raida uz priekšu; tām droši vien ir kaut kāds lokatoram līdzīgs orgāns. Tas labi izskaidrotu viņu konusveidīgo ierindu. Lidojot šādā ierindā, neviena Dzērve nenokļūst otras raidītajā staru kūlī… Mēs, protams, daudz ko vēl nezinām. Un tomēr es domāju, ka Melnās Dzērves ir dzīvas…

— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.

— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …

— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinājumiem?

— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.

— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī nebūtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.

— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!

— Minēju. Nu, un tad?

— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!

Draudzīgi atstūmis biologu, sirmgalvis piecēlās. Nedroši cilādams kājas, viņš šķērsoja vadības centrāli un apsēdās pie galvenās pults. Kādu brīdi viņa rokas trīcēdamas balstījās uz ceļiem. Tad viņš satvēra vadības sviras. Un pēkšņi rokas pārstāja trīcēt. Tās šķita nomierinājušās, pielijušas ar jaunu spēku.

— Lai šī dzīvība kļūst par pieminekli jūsu draugam, — jauneklis klusi sacīja. — Ne tikai Dzērves. Arī miljoni un pat miljardi kolonistu, kurus Dzērves paspēs izglābt nākamajos gadsimtos…

— Dzīvība… — sirmgalvis skaļi domāja. — Cik tas ir savādi! Bet ko lai dara? No visiem draugiem agri vai vēlu jāšķiras. Arī no hipotēzēm …

Viņš apklusa un nolieca galvu, it kā atvadīdamies no veca drauga — hipotēzes, ar kuru bija saradis un pavadījis kopā daudzus gadus tur, kur tuVumā nebija un nevarēja būt citu draugu. Tad viņš pievērsās Igoram.

— Vai jūs saprotat, ko šis atklājums nozīmē? No tā taču nepārprotami izriet, ka novu vai, pareizāk, nākamo novu spektros ir īpatnības, kuras Dzērves spēj uztvert! Cita ceļa nepieciešamās informācijas iegūšanai arī tām nevar būt… Jā, — sirmgalvis turpināja, — jūs izdarījāt milzīgu atklājumu. Un tas galu galā ir likumsakarīgi: jūs meklējāt dzīvību, es turpretī — pavisam ko citu.

— Mēs kopā …

— Nepārtrauciet!… Melnajām Dzērvēm ir fantastiski jutīgi maņu orgāni un gluži neparasti sazināšanās līdzekļi. Informāciju tās kaut kādā veidā nodod cita citai. Ne jau viens tāds Dzērvju kāsis mīt izplatījumā! Sakari, sakari… Bet mēs te klimstam bez jebkādiem sakariem…

— Cilvēki visu uzzinās! — jauneklis atbildēja. — Ar laiku… Bet tagad — mājup! Jums jāatpūšas. Bet man vēl gribas redzēt parastās — Zemes dzērves.

— Cik ilgi es gulēju nesamaņā? — sirmgalvis jautāja.

— Gandrīz trīs diennaktis.

— Hm… Ja nemaldos, jūs pats lūdzāt atļauju piedalīties šai lidojumā.

— Tā ir… — jauneklis mulsi atzinās. — Bet…

— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Vecāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās leģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidīdams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs apgalvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vajadzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tiešām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jānoskaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem objektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlēties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama

šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sakaru līdzekli.

— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…

— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?

— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.

— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Zemes dzērves mūs pagaidīs …

I

'Koļins lēni pagrieza atslēgu, pievēra acis un atlaidās sēdeklī, tomēr sirds, kas pēkšņā dusmu uzplūdumā bija sākusi sisties kā negudra, nekādi negribēja rimties. Tad Koļins izkāpa 110 hronokāra, apsēdās uz zemes un, piespiedis muguru pie araukārijas stumbra, drūmi pavērās lejup. Kreisā zābaka purngals bija apskrambāts, un Koļins tālab kļuva vēl niknāks. Bet viņš joprojām sēdēja nekustīgi, tikai pirksti bezmērķīgi grozīja retaimera atslēgu un lūpas brīžiem pavērās, neizdvešot ne skaņas.

Toties visapkārt skaņu bija, cik uziet. Tālumā — dārdoši rēcieni un pērkonīgi dobji būkšķi. Virs galvas vējš svilpodams un švīkstēdams iecirtās tulpju koku, magno- liju un citu augu sienā — tikpat zaļoksnējā un pārpilnā mežonīga dzīvības spēka kā viss šajā apvidū. Citu augu — tas, protams, ir pārāk nenoteikts apzīmējums, taču Koļins nebija botāniķis un, kā ikviens īsts hronofiziķis, zinātnē visu mūžu palika uzticīgs pirmajai mīlestībai… Arī tepat, koku biezoknī, dzirdēja krakšķus un kurkstēšanu, bet šīs skaņas nevarēja pat salīdzināt ar rēcieniem tālumā…

Pēkšņi Koļins saausījās. Kreisajā pusē aiz meža kāds smagi elsa un tusnīja. Tur caur biezokni droši vien lauzās gadrozauri jeb, kā būtu sacījis Jurka, «ar krietnu dzīvsvaru un ne visai pievilcīgu ārieni apveltīti rāpuļi». Spriežot pēc trokšņa intensitātes, tie paies garām drošā atstatumā. Bez tam šeit, mezozojā, vienkārši nebija iespējams pievērst uzmanību katram reptilim. Citādi, kā mēdza teikt tas pats Jurka, to vien vajadzētu darīt, un tad īstam darbam laika, saprotams, neatliktu.

«Pie rāpuļiem Jurku!» Koļins nodomāja. «Bet kur viņš tik ilgi kavējas?»

Ahā, no labās puses kļuva dzirdams kaut kas līdzīgs melodijai. Tā jau bija informācija. Tiesa, nosaukt šīs skaņas par melodiju varēja tikai ar lielu piespiešanos. Ar milzīgu. Atradies muzikants! Koļins piecēlās, sažņaudza dūres un nolieca galvu. Viņa lūpas savilkās smīnā, kas nevēstīja nekā laba.

Pēc brīža mežmalā parādījās arī pats dziesminieks. Līdz augšai piebāzta soma pārmesta pāri plecam. Pirksti trinkšķina iedomātas stīgas. Balss — pretīga. Un tomēr reptiļu balsīm līdzināties tā nespēj, lai gan, liekas, tieši no šiem «mīļajiem» radījumiem puisis aizguvis savu dziedāšanas māku…

Ieraudzījis Koļinu, Juris apstājās un grasījās mesties atpakaļ, taču jau pēc mirkļa saprata, ka aizbēgt šādos apstākļos neizdosies. Tāpēc viņš turpināja ceļu, kaut arī ievērojami lēnāk nekā pirmīt. Zeņķis nepārprotami pūlējās tēlot bezrūpību. Viņš pat atsāka vokālos vingrinājumus.

— Visapkārt, — Juris dziedāja, — stalti koki, lai gan iespējams, ka tie nemaz nav koki. Un augšā liela, dzeltena saule. Cik šeit tveicīgs! Bet tur stāv Koļins, lielais hronofiziķis. Viņš rauc uzacis. Viņš ir dusmīgs. Ko viņš pateiks man? Ko izdarīs? …

— Tūlīt to uzzināsi, — Koļins caur zobiem norūca. — Taču vispirms, lielais māksliniek, pasaki, kas nosvilināja mūsu hronokāra restu?

— Kas nosvilināja restu? — Juris apstājās desmit soļus no Koļina, vairs neizrādīdams ne mazāko vēlēšanos tuvoties viņam. — Kā lai es to zinu? … Varbūt Līna… Vai Ņina… Vai Zoja… Ei, nenāc klāt! — Pēdējos vārdus solists nobēra zibens ātrumā.

Koļins saviebās.

— Labāk neuzvelsim vainu citiem. Vienmēr ir lietderīgāk atzīties pašam.

— Ko lai dara, — Juris žēlabaini iebilda, — ja es tiešām nezinu, kas sadedzināja restu? — Viņš cik spēdams iepleta zilās acis, un tagad ne vien tās, bet pat vasaras raibumi, kas klāja puiša seju kā zvaigznes skaidras, naksnīgas debesis,- šķita protestējam pret tik drausmīgu, nepelnītu apvainojumu. — Vai tad es neprotu vadīt hro- nokāru?! Un, ja protu, tad taču ir skaidrs, ka es nevarēju to izdarīt! Loģiski? Kā tu domā? …

Koļins nepakustējās, tomēr viņa izskats joprojām nevēstīja nekā laba. Juris nopūtās.

— Protams, esmu gatavs tev palīdzēt, augsti godātais vadītāj. Ja vēlies, pašrocīgi apmainīšu restu. Lai notiek! Man vienmēr ir nācies labot to, ko citi salauž. Tāds ir mans liktenis… — Jaunekļa seja izstaroja cildenu mieru un pašaizliedzību, it īpaši, kad viņš piebilda: — Toties traukus manā vietā lai nomazgā Vans Sajezi.

Vieglprātība plus vīrišķības trūkums… Ir gan raksturs! Koļins nopūtās. Cik labi būtu ekspedīcijā, ja nevajadzētu visu laiku noņemties ar šo puisi, kas spēja kuram katram samaitāt garastāvokli…

— Būt tev par priekšnieku ir ļoti apšaubāms prieks,— viņš sacīja, bargi uzlūkodams jaunekli. — Starp citu — es pacentīšos šo faktu atspoguļot arī ekspedīcijas darba pārskatā.

— Es taču jau eju, — Juris steidzīgi nomurmināja. — Kur glabājas mūsu rezerves resti?

— Tas ir jāzina katram ekspedīcijas dalībniekam! — Koļins, ar pūlēm valdīdamies, paskaidroja. — Jāzina tā, lai — naktī pamodināts, ne mirkli nedomādams — varētu atbildēt: «Rezerves resti glabājas kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi.» Cilvēks, kas to nezina, nevar piedalīties ekspedīcijā uz Zemes pagātni. Saprati?

— Protams, kā tad! — Juris izmeta un, trīs reizes pa- lēcies uz vienas kājas, aizjoza pie hronokāra.

Koļins pašūpoja galvu, pagriezās un lēni aizsoļoja uz otro pozīciju, kur no rīta vēl bija stāvējis Sizova hrono- kārs. Tur viņš apsēdās uz nogāzta stumbra un iegrima domās.

Kad darbi veicās, varēja atļaut sev tādu atelpas brīdi: pasēdēt tāpat vien un vērot, kā līdzīgi strautiņam klusi burbuļo plūstošais laiks. Šeit, dziļajā mīnusā, tālajā, neiedomājami tālajā Zemes pagātnē tas bija jūtams skaidrāk nekā jebkur. Sirds neviļus sažņaudzās, domājot par daudzajiem gadu miljoniem, kas ekspedīciju šķīra ņo priekpilnās tagadnes. Tur — īstā dzīve… Bet neko darīt, astronauta vieta ir kosmosā, hronofiziķa vieta — mī- nuslaikā.

Precīzāk — vienā no laika šahtām, kur, pateicoties mazākam vides blīvumam, ielauzties pagātnē ir vieglāk nekā citur. Un šahtā numurs divi, mezozoja līmenī, patlaban arī atradās šī ekspedīcijas grupa.

Tai vajadzēja noskaidrot, kāpēc radiācijas līmenis uz mūsu planētas šajā laikmetā atkal krasi mainījies, un uzzināt, vai tieši šī iemesla dēļ toreiz izmiruši gigantiskie rāpuļi. Salīdzinot vairāku — gan tuvākā, gan arī vēl tālākā pagātnē strādājošo — grupu iegūtos datus, varētu noteikt, kā radiācijas lēcieni ietekmē evolūcijas procesu, un — pats galvenais*— izdibināt, kas īsti izraisa tādus lēcienus: pārnovu uzliesmojumi vai citi — pagaidām nezināmi faktori.

Tāpēc ekspedīcijā piedalījās zoologi un botāniķi, radio- fiziķis un astronoms, un, saprotams, hronofiziķi. Un arī Jurka, kas patiesībā vēl nebija zinātnieks, bet ļoti gribēja par tādu kļūt.

Tomēr diezin vai tas viņam izdosies. Kaut gan puisim, liekas, ir tieksme uz zooloģiju, taču tieksmes vien nepietiek, vajadzīgs raksturs. Un tā viņam nav. Turklāt Juris nesaprot, ka zinātne ir nopietns darbs, nevis jautra rotaļa …

Labi, ka tādu puišu ekspedīcijā nav vairāk. Gan tajā grupā, kas, pārvietodamās hronokārā par miljoniem gadu turp un atpakaļ, pētī silūra trilobītu uzplaukumu un bojā eju, gan abās grupās, kuras atrodas samērā tuvākā pagātnē, strādā tikai nopietni ļaudis.

Sevišķi grūti ir pēdējām: katrā — pa vienam cilvēkam. Petjka un Ters. Abi vientuļi. Tik vientuļi, cik vien cilvēks var būt, ja no otra to šķir gadu miljoni…

Kaut gan, patiesību sakot, mēs visi šeit esam vientuļi. Ja atgadītos kas nopietns, mums nelīdzētu ne pagātne, ne arī nākotne… Hm… Vai puisis tiešām jau paspējis apmainīt restu? Tik ātri?

Juris palēkdamies skrēja šurp. Viņa lūpas rotāja uzvarētāja smaids. — Tātad apmainījis, — nodomāja Koļins. — Viss kārtībā. Labi, ka Sizovs aizbraucis. Citādi viņš noteikti nebūtu nocieties, neizmetis sarkastisku piezīmi par dažu mīnushronistu sagatavošanas kvalitāti. Taču Sizovs droši vien jau tuvojas tagadnei. Izdarīs profilaktisko remontu un atvedīs enerģiju …

Koļins aizspieda ausis. Nē, šoreiz tas nebija tirano- zaurs, bet gan Juris, kas lika izskanēt apdullinošam kaujas saucienam.

— Pietiek, — Koļins īgni norūca. — Man jau skaidrs…

— Diez vai. — Juris pavīpsnāja. — Varbūt augsti godātais priekšnieks man paskaidros, uz kāda pamata viņš piedalās ekspedīcijā?

Koļins sarauca uzacis. Atkal šie muļķīgie joki…

— Tam, kas nezina, kur glabājas rezerves resti, taču nav tiesību piedalīties ekspedīcijā, vai ne?

— Nu, un?

— Augsti godātais vadītājs to, acīm redzot, nezina. Kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi restu nav. Tur vispār nekā nav. Sekcija ir tukša. Rests glabājās citā sekcijā, virs durvīm. Un, ja vien man nebūtu tāda pēdu dzinēja talanta, priekšniecībai nāktos krietni pasvīst…

— Pagaidi ar savu tarkšķēšanu, — Koļins viņu nepacietīgi pārtrauca. — Par kādu sekciju tu fantazē? Virs durvīm restu nekad nav bijis. Sainis glabājas tur, kur es teicu.

— Var jau būt. Tikai saiņa tur nav. Un nav arī citur. Es atradu vienu vienīgu restu. Tur, kur es teicu.

Koļins piecēlās un rūpīgi nopurināja bikses.

— Tūlīt es tev parādīšu …

Platiem soļiem viņš devās pie hronokāra, jau iepriekš iztēlodamies, kā tūlīt no skapīša izvilks plakano saini, kas drošības dēļ pārklāts ar melnu, valkanu masu, pabāzīs šim pienapuikam restu zem deguna un sacīs… un sacīs… un…

Viņa rokas iztaustīja sekciju: sākumā lēni un mierīgi, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri, ar trīcošiem pirkstiem. Iebāzt skapītī vienlaikus galvu un rokas nevarēja, tāpēc Koļins izvandīja sekciju, pagriezis seju sānis un savilcis to sasprindzinātā grimasē. Pēc brīža viņš atliecās, izbrīnā paskatījās uz plaukstām un teica:

— Nekā nesaprotu …

Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves bateriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.

— Novāc! — Koļins spēji pagriezās, ar plecu ietriecās atvērtajās durvīs un izlēca no hronokāra.

Juris neriskēja iebilst, jo zināja, kad ar Koļinu nedrīkst jokot. Neapmierināti nomurminājis kaut ko, viņš pievērsās mantu kaudzei. Koļins paspēra dažus soļus un, berzēdams pieri, apstājās. No tādiem notikumiem kuram katram varēja noreibt galva.

Restu nav. Nav visa saiņa — piecu jaunu, pārbaudītu, absolūti drošu detaļu. To vietā Jurka atradis vienu vienīgu'. Un ne jau tur, kur tai vajadzēja būt. No kurienes tā šeit radusies? Un kur pazudušas pārējās?

Koļins ilgi piepūlēja atmiņu. Beidzot atcerējās. Šis rests sekcijā virs durvīm palicis vēl no pagājušās — septītās kompleksās ekspedīcijas, kas pirmā bija tikusi līdz mezozoja ērai. Tā bija veca, jau nolietota detaļa. Tiesa, pagaidām vēl derīga. Tomēr neviens nezināja, cik ilgi tā spēs izturēt slodzi un kad īsti sadegs. Tas varēja notikt jebkurā brīdī.

Laime, ka pašlaik viņu grupai nav jāpārvietojas. Citādi … Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais. Nesalīdzināmi bēdīgāk, ka — nevis kaut kur, bet mīnushronistu ekspedīcijā — ne no šā, ne no tā pazudis vesels restu sainis. Vienīgais hronokārā. Tā ir nekārtība. Nepiedodama bezatbildība, kas var apdraudēt ekspedīcijas zinātniskās programmas izpildi — un labi, ja to vien.

Protams, nav šaubu, ka arī restu sainis pazudis ne jau bez šī slīmesta ziņas.

Bet varbūt viņš ir neobjektīvs un jauneklim piesienas? … Nē. Ekspedīcijai no puiša nav tikpat kā nekāda labuma. Jaunais cilvēks meklē izklaidēšanos. Ņemas ar reptiļiem. Šaudās apkārt. Patvarīgi izmanto hronokāru, kas ir stingri aizliegts. Un nosvilina restu. Labi, ka mašīnā ir automāti, kas tādos gadījumos nekavējoties izrauj hronokāru no infralaika. Citādi…

Viņam, redzat, patīk uzskatīt sevi par zinātnieku. Kaut gan vispirms vajadzētu patikt kārtībai. Normālai secībai. Tikai tā ir iespējams sekmīgi strādāt. Tikai tā ekspedīcija veiks savu uzdevumu. Un kas gan šobrīd var būt svarīgāks par to?

Tātad restus vajadzēs izlūgties no Sizova. Un vēlreiz pārdzīvot šo nepatīkamo atgadījumu. Turklāt — tajā laikā, kad būtu jāanalizē iegūtie rezultāti, tie jāsistematizē un jāiezīmē jauni pētījumu virzieni… Un viss tikai tāpēc, ka šis nevarīgais zaļknābis ņēmis un nosvilinājis restu! Tādu, kas var sadegt, šķiet, tikai tad, kad hronokārs jau pārvērties lūžņu kaudzē. Bet nav iespējams paredzēt, ko ar labu mašīnu spēj izdarīt cilvēks, kas neprot to vadīt.

Koļins nopūtās. No turienes, kur uz zemiem ritentiņiem stāvēja hronokārs — puscaurspīdīgs elipsoīds ar nedaudz paplašinātu kravas nodalījumu, — atskanēja ritmiska klaudzēšana un metāla džinkstoņa. Tur Juris patlaban mainīja restus. Ir nepieciešams īpašs talants, lai šo detaļu nosvilinātu tik pamatīgi, nodomāja Koļins. Tajā saglabājušās labi ja pusotra desmita veselu šūniņu.

Taču pietiek. Pārāk daudz pārdzīvojumu! Laiks padomāt par kaut ko citu. Piemēram, par likumsakarību, kas nosaka radiācijas līmeņa maiņu uz mūsu planētas. Tādu likumsakarību, liekas, varētu saskatīt, ja apkopotu pēdējos datus. Šeit, mezozojā, paveikts tikpat kā viss. Bet, lūk, silūrā… tur vēl gaidāmi atklājumi. Ek, ja Arves grupai izdotos piekļūt pēc iespējas tuvāk brīdim, kad mainās radiācijas līmenis, un novērot, kā šī pārmaiņa notiek, lēcienveidīgi vai pakāpeniski, un kādas parādības, kosmiskas vai vietēja rakstura, to pavada… Tiesa, grupas dalībnieki ir brīdināti, lai veltīgi neriskē. Bet, ja nu viņiem izdodas iegūt pārliecinošus datus… tad, iespējams, ka mēs šeit, dziļajā mīnusā, netērējam enerģiju veltīgi…

Starp citu, enerģiju atvedīs Sizovs.

Koļins noskurinājās. Domas par Sizovu neviļus atgādināja viņam notikušo, un viņš stingri nolēma: turpmāk ekspedīcija iztiks bez Jurkas pakalpojumiem. Kam vajadzīgi tādi praktikanti? Lai vingrinās mājās! Ar kaķiem. Vest viņu pie dinozauriem ir pārāk dārgs prieks.

Nosvilināt detaļu, to viņš prot, bet iemontēt citu, acīm redzot, neprot. Tik ilgi ķēpājas …

Taču Juris, slaucīdams kabatas lakatā rokas, jau nāca šurp.

— Kārtībā, — viņš paziņoja. — Varam atkal hronēties, kurp vien pavēlēsit, augsti godātais priekšniek.

— Hm… — norūca Koļins. — Bet tagad saki, kur palicis restu sainis!

— Man liekas, — Juris domīgi teica, — ka to aizvedis līdzi Sizovs.

— Beidz melst niekus! — Koļins viņu neiecietīgi pārtrauca. — Sizovs neņems restus no cita hronokāra. Viņam ir sava rezerve.

— Es taču neapgalvoju, ka viņš tos paņēmis. Viņš saini aizvedis tāpēc, ka tas atradies viņa kravas tilpnē.

— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?

— Es to ieliku…

Koļins dziļi ievilka elpu.

— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?

— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izdevās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…

Koļinu smacēja niknums, tomēr viņš vēlreiz savaldījās.

— Ak kolekcija… Vai tad tu nezināji, ka Sizovs uz trim dienām atgriežas tagadnē?

— Protams, nezināju… Kā es to būtu varējis zināt?

— Mēs runājām par to vakar pirms vakariņām.

— Es vakar aizkavējos, — Juris teica. — Vai tad tu neatceries? Novēroju trahodontus, bija ļoti interesanti…

Aizkavējās… Koļins rūgti pasmīnēja. Jaunais cilvēks mazliet aizkavējās. Un ar to viss sākās… Ek, tūlīt neno- cietīšos…

Viņš atvēra muti, mirkli nogaidīja, tad nedabiski mierīgi jautāja:

— Kāpēc tu liki man pārmeklēt visu kravas tilpni?

— Gribējās drusku pajokot, lūdzu, neapvainojies, — Juris samierinoši teica. — Tu tik nopietni skaidroji, ka tam, kas nezina, kur atrodas resti, nav tiesību piedalīties ekspedīcijā. Bet, izrādījās, ka nezini tu. Es jau zināju…

— Tu… Tu esi kaitīgs zinātnei! — Koļins caur zobiem izgrūda un pagrieza Jurim muguru.

Puisis apmulsa.

— Kāpēc tu apvainojies? Es taču piedalos ekspedīcijā pirmo reizi. Gan vēl iemācīšos… — Viņš pamirkšķināja Koļinam. — Ja gribi, pamēģināšu uzzināt, kas nosvilināja mūsu restu…

— Vari nepūlēties, — Koļins ledaini atcirta. — Aizvedīšu tevi uz vistuvāko pagātni, tieši astoņpadsmit stundas un trīsdesmit divas minūtes atpakaļ. Redzēsi…

— Vai tad tu pats redzēji?

— Redzēju.

Juris mulsi iesmējās.

— Labi… Tātad tu zini… Man vajadzēja nokļūt tūkstoš gadus uz priekšu, paskatīties, kā attīstās kāda rāpuļa ,tālie pēcteči, kuru evolūcija ļoti raksturīga augsta radiācijas līmeņa periodam… Goda vārds, vadības pultij es vairs nepieskaršos. Restu nosvilināju gluži nejauši: pastiprināju tempa ritmu un vienlaikus iedarbināju bremzes. Gribējās sasniegt vajadzīgo laika posmu pēc iespējas precīzāk. Lauka spriegums pieauga tā, ka pat bākas iekaucās!…

Ekspedīcijas priekšnieka pacietības mērs bija pilns. Muldoņa — viņam pat bākas kauc! Koļins sažņaudza dūres. ^

— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pavīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet nepaspēja piebilst ne vārda.

Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.

— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs radījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…

Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.

— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?

Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uzvirmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz muguras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

— Vai jūs to redzējāt?

— Redzējām. Bet…

— Nu?

— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaigznīti.

— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astronomiskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lieliski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?

— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī enerģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.

Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.

— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pamanījuši. Tās vienkārši nebija.

— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz nopietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…

— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs noteikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.

Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.

— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gandrīz nekustinādams lūpas, norūca.

Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu starpība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sapņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tādēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie nelīstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…

Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcēšanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …

Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem apģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.

— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš piedalāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sagadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lielus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku kabatai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.

— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…

— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…

— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs neesam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hronokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciālists …

— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no elementārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.

— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.

— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — divām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.

Ņina nopūtās.

— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…

— Tātad šī izeja neder.

— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriezties arī vēlāk.

Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rādīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…

— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.

— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.

— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to nebūs grūti.

— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.

Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģināt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pusceļā …

— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …

— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — būtībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …

— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu paspēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņemšanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …

— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.

— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli atvieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Enerģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un varēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.

Ņina neticīgi pagrozīja galvu.

— Un ja nu rests sadeg ceļā uz tagadni?

— Tāda iespēja, protams, nav izslēgta. Tomēr risks ir ievērojami mazāks: iedziļinoties pagātnē, laika spiediens ceļas, turpretim tagadnes virzienā tas pakāpeniski krīt. Vārdu sakot, resta slodze būs mazāka un izredžu sasniegt mērķi — vairāk.

— Šā vai tā simtprocentīgas garantijas nav…

Iestājās nomācošs klusums. Vienas un tās pašas domas, acīm redzot, nodarbināja visus. Patiešām — laikmets, kad jebkura ekspedīcija bija saistīta ar dēkām un piedzīvojumiem, jau sen beidzies. Tagad ekspedīcijas plāno tik pārdomāti un rūpīgi, ka nekas briesmīgs, citiem vārdiem — neparedzēts, atgadīties nevar. Katastrofu romantikas vietā sen stājusies pētījumu, atklājumu romantika. Tomēr šoreiz viss ir citādi… Apdraudēti ne vien ekspedīcijas rezultāti, bet arī tās dalībnieki. Ja Sizovs laikā nepaspēs atgriezties, aizies bojā gan cilvēki, gan aparāti. Viss — līdz pat pēdējai papīra lapiņai… Jo šeit, dziļajā mīnusā, mēs varam atrasties tikai enerģētisku vairogu aizsegā. Cilvēks spēj dzīvot vienīgi savā laikā un tāpēc ir spiests ņemt to līdzi tāpat kā ūdenslīdējs skābekli.

Grūti, velnišķīgi grūti… It kā tu būtu ieniris pārāk dziļi un tagad uzpeldēdams justu, ka nupat, nupat vairs neizturēsi, atvērsi muti un — līdz gaisam vēl tālu! — ierausi plaušās ūdeni…

Koļins sabozās. Drūma perspektīva… Bet pietiks! Neviens nenoslīks, ja par agru neatvērs muti.

— Jā, — Koļins teica. — Mums draud bojā eja. Bet jācenšas izglābties pašiem un saglabāt ekspedīcijas rezultātus. Šobrīd mēs vairs neesam uz atklājuma sliekšņa, atklājums patiesībā jau izdarīts… Arves grupu iespējams nogādāt šurp arī bez hronokāra. Mums ir pieci individuālie hronolangi. Ja pārāk nesteigsimies, tie šādu attālumu spēs veikt. Atvediet novērojumu pierakstus. Aparātus un visu pārējo dehronizējiet uz vietas… Pēc atgriešanās vajadzēs gaidīt. Bet Sizovu, es domāju, brīdināt tomēr var.

— Gadījumā, — piebilda Vans, — ja mašīnu vadīs mī- nushronists ar vislielāko pieredzi. Kurš no mums tas būtu?

Visi klusēja. Beidzot Koļins teica:

— Es.

Nē, neviens viņu neapvainos, ka viņš pametis biedrus visgrūtākajā, traģiskākajā brīdī, lai pats izglābtos par katru cenu. Bet varbūt tomēr?

— Cilvēkiem pieņemts ticēt, — Vans viņu mierināja. — Kaut gan… dažkārt apstākļu sagadīšanās šķiet tik pārliecinoša…

— It īpaši tāpēc, — piebilda Līna, — ka… zināmos apstākļos neviens no mums nevarēs tavā labā aizlikt ne vārda. Nē, es negribētu būt tavā vietā, nabaga Koļin…

— Jā, — klusi sacīja Ņina. — Viņam būs visgrūtāk. Bet Koļins labāk par citiem vada hronokāru. Un, hronējo- ties ar tik nedrošu restu, no vadītāja prasmes atkarīgs ļoti daudz …

— Tātad, — Vans secināja, — tu vadīsi mašīnu?

— Jā.

— Tad uzskatīsim, ka jautājums izlemts. Protams, ja mums būtu plašākas zināšanas, mēs tev neļautu riskēt. Daudzu paaudžu uzkrātā pieredze… ja šobrīd tā būtu mūsu rīcībā, mēs, iespējams, atrastu labāku atrisinājumu …

— Nē, — sacīja Koļins. — Senču pieredze nevar mums līdzēt. Viņiem nebija tādu mašīnu. Viņi tās pat nespēja iedomāties. Ja mūsu senči nokļūtu līdzīgā situācijā, viņi noteikti apmulstu un nezinātu ko iesākt. Nevajag pārmērīgi idealizēt viņus… Nē, uz pagātni mums nav ko cerēt. Arī uz nākotni paļauties nevar. Vistuvāk tai atrodas Juris… — Koļins centās izrunāt šos vārdus bez nicinājuma. — Bet es nedomāju, ka viņš spētu mums palīdzēt. Nē, mēs esam šeit vieni simtiem miljonu gadu attālumā no saviem laikabiedriem. Paļauties varam tikai uz sevi. Un tomēr es domāju — mūsu lēmums ir pareizs… Saprotams, — viņš pēc brītiņa piebilda, — ja kādam ienāks prātā labāks atrisinājums, mēs to nekavējoties pieņemsim. Varat domāt vēl piecpadsmit minūtes, kamēr sagatavošu hronokāru…

Koļins pagriezās un strauji devās pie mašīnas. Acu priekšā viņam arvien vēl rēgojās Jura seja — tāda, kāda tā bijusi tajā mirklī, kad puisis pirmo reizi visā pilnībā aptvēra, cik traģiski nelabojamas ir viņa rīcības sekas. Jā, ekspedīcijas priekšnieks nodomāja, sirdsapziņa šim puisim ir — to nevar apstrīdēt. Tikai kāds tagad labums no viņa sirdsapziņas?

Koļins pārbaudīja, kā iemontēts rests, un drīz vien atzina, ka tas izdarīts nevainojami. Tad, jau otru reizi šai dienā, sāka izkraut mantas, lai atvieglinātu mašīnu. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki joprojām sēdēja ciešā lokā tur, kur viņš tos bija atstājis. Laiku pa laikam Koļins saklausīja apslāpētas nopūtas. Tikai nopūtas un neviena vārda. Beidzot Vans Sajezi tikpat mierīgi kā vienmēr jautāja:

— Kas sadedzinājis restu?

— Es, — atbildēja Juris, un viņa balss notrīcēja.

Līna skumji nolieca galvu.

— Nabadziņš … Varu iedomāties, cik tev grūti…

— Puisis iekļuvis nelaimē, — Vans domīgi teica. — Saprotams, viņam tagad nav viegli.

— Vajadzētu viņam palīdzēt, — sacīja Ņina. — Tas taču ir neiespējami — dzīvot ar tādu smagumu sirdī.

— Jādomā ātrāk, — nobēra Zoja. — Varbūt paspēsim kaut ko izgudrot…

Koļins piespiedās ar pieri pie hronokāra sienas. Par ko viņi domā?! Vēlākais pēc pāris dienām šiem cilvēkiem jāiet bojā, jāpazūd bez pēdām, un neviens pat nezinās, kurā gadu tūkstotī meklēt viņu atliekas. Bet tas viņus, šķiet, nemaz neuztrauc. Visas domas, visus garīgos spēkus viņi sasprindzina, lai puisim, kas patiesībā ir viņu nelaimes vaininieks, pēdējās dienas un stundas nebūtu jāpavada arvien smagāku pašpārmetumu mokās…

Labi. Zeņķi vajadzēs paņemt līdzi. Lai ekspedīcijā viņa vairs nebūtu. Lai viņš nevarētu atkārtot tādus jokus… Bet no vainas apziņas, no tās Jurka tik viegli netiks vaļā.

Un ari ne tik ātri. Nevērību pret biedru likteni — egoisma visļaunāko formu — nedrīkst piedot…

Ar niknumu Koļins izsvieda no kravas tilpnes visu lieko. Viņš atvēra sekciju, kurā parasti glabājās resti. Kas tad tas? Vēl nesen šī sekcija bija tukša! Bet tagad — pilna kaulu, stereofilmu, preparātu… A, Jurkas kolekcija! Skaidrs.

Pie joda šos krāmus! Kaut arī zinātne puisim nav vienaldzīga, tas nespēj attaisnot…

Viņa domas atkal pārtrauca Vana balss. Koļins atskatījās. Tur biedru lokā, galvu iespīlējis starp asajiem, stūrainajiem ceļiem, sēdēja visu nelaimju vaininieks. Vans Sajezi bija uzlicis viņam plaukstu uz pakauša un it kā mierinādams runāja.

— Nezinu, man nav nevienas prātīgas idejas. 2ēl, ka infralaikā nav sakaru un mēs nevaram ne brīdināt, ne arī lūgt palīdzību …

— Kaut tikai rests izturētu, — Ņina murmināja. — Bet vispār mīnuslaiks, protams, ir mīnuslaiks. Vieglprātību tas necieš. To tu, Juri, neaizmirsti.

— Nekas, gan būs labi. — Vans pasmaidīja. — Mūs izglābs asinskārais Mercs.

— Kā tā? — Līna neizpratnē iepleta acis.

— Reiz viņš apsolīja ielauzties pluslaikā speciāli tāpēc, lai tur palīksmotu uz mana kapa. Es toreiz pašos pamatos biju sagrāvis viņa teoriju par sugu migrāciju vēlajā pleistocēnā. Un Mērcu jūs taču pazīstat. Viņš vienmēr precīzi izpilda savus solījumus. Bet, ja dehronizēsi- mies, kapu nebūs, un tātad Mērcam nebūs kur līksmot…

Vans Sajezi iesmējās. Smējās arī citi, bet viņu smiekli neskanēja diez cik jautri. Garantija likās ne visai droša. Bet, tā kā citas nebija, nācās samierināties ar to pašu…

— Atlikušas vairs tikai dažas minūtes, — sacīja Zoja. — Vai tiešām mēs nekā neizdomāsim?

Juris pacēla galvu. Viņa acis bija sarkanas. Kādu brīdi viņš minstinājās, tad nedroši teica:

— Ja Sizovs pa ceļam apstājies augšējās grupās, viņš restus varēja atstāt tur. Lai aizvestu līdzi šo grupu konteinerus, noteikti jāatver kravas tilpne …

Šī doma Koļinam likās ievērības cienīga. Viņš izlīda no hronokāra un nesteigdamies, it kā nekas nebūtu noticis, atgriezās pie ekspedīcijas dalībnieku pulciņa. Ja zeņķim taisnība, uzdevums kļūst stipri vienkāršāks. Katrā ziņā tā ir daudz reālāka garantija nekā Mērca izslavētā precizitāte. Starp citu, Vans bija to mazliet pārspīlējis..,

— Vai izlēmāt?

— Jā. Citas izejas nav, — sacīja Vans.

— Nu tad — ceļā!

— Pagaidi vienu mirklīti. Puisim vajadzētu palīdzēt. Gaidīt divas diennaktis viņam nebūs pa spēkam. Sirdsapziņas pārmetumi nobeigs viņu daudz ātrāk.

Visi tam piekrita. Jā, sirdsapziņas pārmetumi ir nopietna lieta…

— Es ņemšu viņu līdzi, — Koļins teica. — Puisis taču izdarīja to netīšām… (Juris paskatījās uz Koļinu, un viņa acis izstaroja tādu pateicību, ka ekspedīcijas priekšnieks pat mazliet nobijās.) Ceļā viss kas var atgadīties, man būs palīgs…

— Tad jau viss ir kartībā, — Vans piebilda. — Šajās dienās Juris spēs puslīdz normāli dzīvot tikai tad, ja aktīvi piedalīsies biedru glābšanā. Un arī tev līdzbraucējs neapšaubāmi noderēs …

— Protams, — viņu atbalstīja Ņina. — Diennakts fiziskā laika nav joks. Ar visiem tonizējošiem līdzekļiem vari neizturēt. Divatā tomēr vieglāk. Varēsi kaut dažas stundas atpūsties. Viņš tikmēr padežurēs pie pults.

— Zinām, kā viņš to dara, — Koļins nenocietās. — Pārāk daudz restu jāved līdzi, lai atļautos tādu izpriecu…

Viņš atkal pārtvēra Jura skatienu — šoreiz puisis viņā vērās caur asarām. Tai pašā mirklī Koļins saprata, ka šos vārdus nevajadzēja teikt. Vienu reizi viss jau bija izrunāts, bet divas reizes par vienu nodarījumu, kā zināms, nesoda. Tātad šajā gadījumā Koļins pats, šķiet, pelnījis sodu. Bet galu galā — vairāk nekā diennakti ciest šo zeņķi sev blakus, vai tas vien jau nav pietiekams sods?

Lai notiek, domāja Koļins, pacietīšu! Toties puisis — protams, ja vien viņš no šīs ķibeles izkulsies sveikā — pa īstam sapratīs, ko nozīmē kļūt par mīnushronistu. Un tad viņš, protams, atteiksies no savas ieceres.

Koļins palūkojās pulkstenī.

— Laiks! — viņš sacīja un pamāja Jurim. — Ejam!

Puisis pielēca kājās.

— Visu uzmanību enerģijai! — Koļins atvadīdamies teica. — Katram gadījumam pārbaudiet bāku. Varbūt pēkšņi šahtā parādās vēl kāda ekspedīcija… Ja jūs aizvedīs, atstājiet vimpeli. Trim diennaktīm pietiks ar vienu bateriju. Lai mēs zinātu, ka viss kārtībā… — Viņš apklusa, jo likās, ka pateikts viss. — Jā, pirms aiziešanas nevajadzīgās mantas dehronizējiet. Nav vērts velti tērēt enerģiju…

Tagad, liekas, tiešām viss. Un tomēr dīvainā kārtā viņam bija tāda sajūta, it kā saruna nebūtu pabeigta. Ļaudis klusēja, šķiet, kaut ko gaidīdami. Koļins tikko dzirdami piebilda:

— Nu tad, draugi, palieciet sveiki. Gadījumā, ja…

Lūpas notrīsēja visiem vienlaicīgi. Ņina strauji satvēra

Jura plecus, apkampa, noskūpstīja un novērsās…

Koļins aizcirta hronokāra durtiņas un pa mašīntelpas eju izspraucās līdz savam sēdeklim mašīnas priekšgalā. Juris ieņēma vietu viņam aiz muguras. Koļins pamanīja, ka puisis jautājoši uzlūko viņu.

— Labs ir, — ekspedīcijas priekšnieks norūca. — Sēdi šeit, man blakus. Ja izkulsimies, es ar tevi parunāšu, kā nākas. Bet pagaidām visas sarunas par šo tematu atceltas…

Tieši tā arī vajadzēja teikt. Tātad viņš vēl ir spējīgs savaldīties? Spējīgs vadīt ekspedīcijas…

— Novēro barohronus! — Koļins pavēlēja, lai tūlīt dotu puisim noteiktu uzdevumu. — Ja spiediena rādītājs sasniegs sarkano svītru, brīdini nekavējoties. Infralaiks necieš jokus. Un neaizmirsti: mums ir līdzi svarīgākie ekspedīcijas darba rezultāti. Lai notiek kas notikdams, tie nedrīkst pazust. Tātad dehronizēties mums vēl par agru…

Koļins uzsmaidīja biedriem, kas bija sadrūzmējušies viņpus hronokāra caurspīdīgā kupola. Viņam atbildēja ar neparasti sirsnīgiem skatieniem… Un ne jau tāpēc, ka viņa uzdevums būtu grūtāks vai bīstamāks: gluži otrādi, izredžu aiziet bojā palicējiem bija pat vairāk… Tātad sentimenti? Diez vai…

Un pēkšņi viņš saprata. Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņš aizved līdzi šo jaunekli. Aizved, lai izolētu, bet viņi iedomājušies, ka ekspedīcijas priekšnieks to mēģina glābt…

«Nu vai zināt!» Koļins sakoda zobus. «To es tiešām nebiju … Kaut gan…»

Un ar strauju kustību viņš ieslēdza retaimeru.

Pakāpeniskas pārejas nebija. Palicējiem hronokārs piepeši pārstāja eksistēt, tāpat kā Jurim un Koļinam pārstāja eksistēt palicēji līdz ar zemi un debesīm.

Pulksteņi hronokārā joprojām tikšķēja, bet to rādītāju stāvoklim nebija parastās nozīmes… Koļins pasmīnēja. Jā, vēsturiskā laika vairs nav. Neviens nevar pateikt, kurā gadā mēs šobrīd atrodamies, kuru dienas vai nakts, ziemas vai vasaras stundu rāda mūsu pulksteņi. Taču fiziskais laiks turpina savu gaitu. Izvairīties no tā nav iespējams, un paies vēl ne mazums stundu, iekams sasniegsim eocēnu. Tur mūs droši vien gaida Sizova atstātais restu sainis. Varu iedomāties, kā viņš lamājās, kad atrada to savā mašīnā… Visi zina, cik grūti Sizovam dažkārt pievaldīt mēli. Bet galu galā tas nav pats ļaunākais.

Lēni, ievērodams reizi par visām reizēm noteikto kārtību, Koļins aplūkoja mēraparātus un nolasīja to rādījumus. Brīžiem, kad bultiņas tiecās palēkties dažādos virzienos, viņš viegli pagrieza limbus. Rādītāji tūdaļ atgriezās normālā stāvoklī un turpināja saskanīgi vibrēt. Pavirši raugoties, hronokāra vadīšana neprasīja īpašu māku. Taču prasmīgam vadītājam vajadzēja nekļūdīgi novērtēt daudzo agregātu darbu un izšķirties par vislietderīgāko rīcību kaut vai pussekundi agrāk, nekā mēraparāti deva attiecīgu signālu.

Sēdēt, vērot aparātu skalas un retumis pagrozīt limbus — vairāk te, šķiet, nebija ko darīt. Bīties šķēršļu tā kā nebūtu pamata, jo mašīna pārvietojās nevis telpā, bet laikā vai, pareizāk, infralaikā, kur vispār nekas neeksistē un tātad arī uzdurties nekam nevar. Vienīgā realitāte šeit bija laika blīvums, kura uztveršanai cilvēkam nav piemērota maņu orgāna…

Un tomēr nesalīdzināmi drošāk būtu braukt pa šauru līkloču taku gar bezdibeņa malu. Tiesa, virzienā no pagātnes uz tagadni laika blīvums, par laimi, samazinās, bet tas notiek nevienmērīgi — blīvums lēcienveidīgi pieaug tur, kur laiks ir sevišķi bagāts ar notikumiem. No otras puses, pašiem notikumiem vieglāk risināties tur, kur laika blīvums un spiediens kļūst mazāki, un tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ progress visās dzīves jomās aizvien vairāk paātrinās. Laika blīvums pakāpeniski

samazinās, jo laiks eksistē telpā, tāpat kā telpa laikā, un laiks paplašinās telpā, tāpat kā telpa paplašinās laikā. Paplašinās nemitīgi — mūsu acu priekšā. To mēs jau zinām, hronogācijas laikmetā to nevar nezināt, kaut arī šīs parādības fiziskā būtība vēl ne tuvu nav izprasta…

Koļins pašķielēja uz barohronu, tad uz Juri, kas nenovērsa acis no aparāta skalas. Bultiņa vēl nebija sasniegusi sarkano svītru. Tātad — vēl var dzīvot. Un, liekas, pat nedaudz kāpināt tempu.

Kāpināt tempu? Nē! To nu gan viņš nedarīs. Ja ātrums palielināsies, pieaugs arī infralaika, šīs dīvainās vides, pretestība. Tad pietiks nelielas blīvuma svārstības, lai… Nē; tempu viņš nekāpinās.

Līdz pieturai eocēnā vairs nebija tālu. Varēja mazliet atpūsties. Tas bija pat nepieciešams, jo, tuvojoties tagadnei, tempu vajadzēs palēnināt un hronokāra vadīšana prasīs vislielāko uzmanību. Bet pagaidām aparātus var pavērot arī Juris. Protams, tikai pavērot, neko neaizskarot rokām…

Koļins tā arī pateica. Juris nopūtās.

Miegs drīz vien pievārēja ekspedīcijas priekšnieku. Bet viņš pamodās īstajā brīdī: Juris jau cēla roku, lai paraustītu viņu aiz pleca. Tikko bija uztverts eocēna bākas signāls. Šis ceļojuma posms tātad tuvojās noslēgumam. «Mans restu sainis,» Koļins priecīgi satraukts domāja, «tūdaļ likšu to atnest…»

Sārtā migla izzuda tikpat pēkšņi kā bija radusies, un hronokārs atkal nokļuva vēsturiskajā laikā. Koļins izslēdza retaimeru. Ar patiku izstaipījās. Tad ielīda retaimera telpā un aptaustīja restu. Tas bija sakarsis, bet ne tik stipri, lai izraisītu nopietnas bažas. Neticami! Cik liela var būt detaļu izturības rezerve… Koļins atvēra mašīnas durvis un nostājās uz terciārās zemes.

Bija agrs rīts. Saule, tikko pacēlusies virs apvāršņa, izšķērdīgi kaisīja oranžo staru zeltu. Petjka, acīm redzot, vēl gulēja, viņa kailās pēdas rēgojās ārā no telts.

Izkāpis no hronokāra, arī Juris paraudzījās apkārt un, tā kā piemērotas rīkstītes nekur tuvumā nemanīja, bez jebkādiem palīglīdzekļiem sāka kutināt guļošā pēdas. Pēc brīža tās sakustējās un pazuda, toties telts otrā galā parādījās izspūrusi galva.

— Fenakodiņi? — Juris līdzjūtīgi apjautājās.

— Ahā! — Petjka saldi nožāvājās. — Viņi ir briesmīgi intelektuāli. Un pamatīgi progresējuši pēdējos divdesmit tūkstoš gados. Esmu tos novērojis, var teikt, dienu no dienas. Vai ir kas jauns?

— Ir. — Juris pamāja ar galvu. — Bet vispirms pasaki — kur tev glabājas resti?

— Kādi resti?

— Mosties! — Juris sirdīgi iesaucās. — Mūsu resti. Tie, kurus šeit atstāja Sizovs.

— Viņš neko neatstāja. — Petjka vēlreiz nožāvājās un aizvēra acis. — Viņš steidzās. Es iekrāvu konteinerus, un viņš devās tālāk. Atgriezīsies pēc pāris dienām vai mazliet vēlāk. Bet kāda velna pēc jums pēkšņi ievajadzējies restu?

Ko]ins palūkojās uz Juri, viņa skatiens šaustīja puisi kā ar pletni. Juris nodūra galvu. Koļins gribēja kaut ko pateikt, bet tad pārdomāja.

— Labs ir, — viņš tikai izspieda caur zobiem. — Pārbaudiet baterijas!

Kamēr puiši stenēdami cilāja pēdējo konteineru, ekspedīcijas priekšnieks atlaidās zemē. Labais noskaņojums bija vējā. Vispār tas, protams, bija muļķīgi — noticēt uz ātru roku safantazētajai hipotēzei, ka Sizovs atradīs restu saini un atstās to Petjkam. Naivi, protams. Taču panākt Sizovu vajadzēja šā vai tā. Tāpēc pagaidām nav ko sērot. Cita lieta, ja Sizovu panākt neizdosies…

— Nu, vai esat jau galā?

— Esam. — Petjkas balsī, tā vismaz likās Koļinam, ieskanējās bailes. Puisis pienāca viņam cieši klāt. — Klausies, Jurka man visu pateica. Iepriecinoša maz?

— Maz, — Koļins atbildēja.

— Bet varbūt jūs viņu panāksiet…

— Kad pūcei aste ziedēs.

— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.

— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …

— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?

— Goda vārds!

— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …

— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!…

— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!

— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.

Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.

Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.

Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.

— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.

Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.

— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.

— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.

— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…

— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …

— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.

— Izturēšu, — Juris sacīja.

— Tad ej.

Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …

Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?

Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.

Nākamo grupu viņi sasniedza tai pašā ritmā. Kad hronokārs atkal iznira laikā — vēsturiskajā laikā ar visām tā realitātēm un problēmām, Koļins labu brīdi nespēja atraut acis no mēraparātiem. Sasniedzām… Tomēr sasniedzām! Viņš uzmeta skatienu puisim, kas, tikko vilkdams kājas, spraucās pa šauro eju. Jā, viegli viņam tur nebija…

Rādītāju bultiņas lēni, it kā negribot atgriezās nulles stāvoklī. Bet, ja temps būtu kāpināts, vai arī tad viņi sēdētu šeit un vērotu, kā rādītāji pamazām atgriežas savās vietās?

īsu brītiņu atpūties sēdeklī, Juris piecēlās un izkāpa no mašīnas. Piecēlās un izkāpa! Bet tad… Iespējams, ka tad vairs nebūtu kam izkāpt un arī no kā izkāpt… Nebūtu ne hronokāra, ne rādītāju, ne arī cerību tiem, kas aizvien biežāk raugās uz savu enerģētisko vairogu indikatoriem …

Koļins nopūtās. Juris nesteidzās viņu iepriecināt. Tātad … restu nav arī šeit.

Neveikli cilādams notirpušās kājas, Koļins izrāpās no hronokāra. Viņam pretim nāca Juris un Ters Akopjans. Abiem sejas bija nopietnas.

— Arī šeit nekas nav atstāts, — Juris tikko dzirdami sacīja.

— Tas, vai zini, ir ļoti slikti, ka infralaikā nav nodibināti sakari, — Ters ierunājās. — Ļoti neērti, vai zini.

Būtu jūs man paziņojuši, es būtu paņēmis restus un jums ne par ko nevajadzētu raizēties.

— Neko teikt, raizēties! — Koļins iesaucās. — Runa ir par cilvēku dzīvībām…

Ters pamāja ar galvu.

— Zinu. Bet ko lai dara? Ja vaimanas spētu līdzēt, tad arī tagadnē būtu dzirdams, kā es šeit vaimanāju. Taču patlaban vaimanāt, šķiet, nav nozīmes. Es labāk paņemšu savas baterijas un, cik vien varēšu, aizvedīšu biedriem.

— Neaizmirsti, tavs hronolangs der tikai vidējam līmenim.

— It kā es to nezinātu, — Ters atcirta. — Galu galā viss mezozojs ietilpst vidējā līmenī.

— Labi. Bet šo risku tu uzņemsies tikai tad, ja mēs Sizovu nepanāksim, — Koļins sacīja. — Laika aprēķins tev ir zināms…

Jā, var gadīties, ka panākt Sizovu neizdosies. Tas ir pat ļoti iespējams. Patiesību sakot, šī iespēja ož pēc nekrologa. Taču nojauta paliek nojauta: labi tas nebeigsies. Šoreiz nolietotais rests slodzi neizturēs. Žēl — vairāk nekā divas trešdaļas ceļa ir jau aiz muguras.

Toties pēdējā trešdaļa ar uzviju atsver divas pirmās…

— "Braucam! — Koļins uzsita Jurim uz pleca. — Gan jau izkulsimies. Viss būs kārtībā …

Juris pamāja ar galvu, bet viņa lūpas nesavilkās smaidā, kas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien tas būtu agrākais Juris… Acīm redzot, puisis saprot stāvokļa nopietnību, tāpēc mierināt viņu ar tukšiem vārdiem nav jēgas. Vārdi tik un tā viņu nepārliecinās. Te vajadzīgs kas cits. Bet nekā cita nav …

Baidīdamies, ka rests nosvils jau starta momentā, Koļins ieslēdza retaimeru uzmanīgāk nekā jebkad. Viņš lēni kāpināja tempu līdz parastajai robežai un tūdaļ pa- centās aizmirst, ka vispār pastāv tāds tempa regulētājs. Ritma maiņas vairs nebūs līdz galam. Lai kāds šis gals arī būtu.

Skatiens ierastā secībā slīdēja pa mēraparātu skalām. Pulksteņa rādītāji neiedomājami gausi vilkās pāri ciparnīcai … Barohrona bultiņas lēkāja uz visām pusēm. Bet rests turējās. Arī Juris turējās ellišķīgi karstajā retai- mera telpā. Kaut nu abi divi izturētu…

Pirmais padevās rests. Tas notika apmēram pēc trim stundām. Atskanēja viegls sprakšķis, kas tūdaļ atkārtojās. Koļins sāka steidzīgi grozīt limbus.

— Sadegušas divas šūniņas!… — Juris iesaucās.

Koļins joprojām ierastā secībā pārlūkoja mēraparātus,

vienlaikus ieklausīdamies tikko dzirdamajā retaimera dūkoņā. Tagad tā bija kļuvusi skaļāka, kaut gan tikai trenēta auss varēja saklausīt starpību. Divas šūniņas, protams, nav daudz… Simt astoņpadsmit vēl bija veselas. Bet ne jau velti mēdz teikt, ka grūts esot vienīgi sākums. Atlikušās šūniņas tagad tiks noslogotas vēl vairāk, bet tas nozīmē…

Sprakšķis. Mēraparātu bultiņas sašūpojās uz dažādām pusēm. Kompensators sīkdams pārdalīja slodzi starp resta šūniņām. Koļins aiz muguras sadzirdēja elsas. Mirkli vēlāk Juris atlaidās blakus sēdeklī. Tātad tomēr neizturēja …

— Skābeklis izbeidzies. — Juris nopūtas. — Nav ar ko dzesēt…

Viņi saskatījās, neteikdami ne vārda. Un par ko gan viņi būtu varējuši runāt; nožēlot grēkus pirms nāves sen vairs nebija pieņemts…

Atkal sprakšķis. Ceturtais.

Koļins palūkojās pulkstenī. Vēl ne mazums laika… Vēsturiska, kas jāpārvar, un fiziska, kurā jānoturas. Viņi nenoturēsies. Jebkurš sprakšķis var kļūt par pēdējo, jo nav izslēgts, ka palikušās šūnas sadegs visas reizē. Nē, tik stipri pārslogot tās tomēr nedrīkst!

Viņš pastiepa roku pret tempa regulatoru, kuru nesen bija grasījies aizmirst uz visiem laikiem. Ātrums nedaudz samazinājās. Dūkšana pierima. Bet tā, protams, nebija panaceja. Samazināt tempu bezgalīgi nevar: ja viņi arī sasniegs mērķi, būs jau par vēlu. Un vispār, tā ir nūja ar diviem galiem: jo lēnāks temps, jo vairāk laika viņi pavadīs ceļā un jo ilgāk tiks noslogots rests. Nē, tempu viņš vairs nesamazinās.

Sprakšķis, sprakšķis, sprakšķis. Trīs reizes no vietas. Arī tempa palēnināšana nelīdz. Acīm redzot, šūnas jau sāk deģenerēties. Uzskatīsim vismaz, ka noskaidrota resta izturības robeža. Arī tas nav peļami…

Koļins pašķielēja uz Juri. Nevarīgi nolaidis rokas, atliecis galvu un aizvēris acis, puisis smagi elpoja. Tā tikai trūka^..

— Kas tev noticis?

— Slikti…

Jura balss bija tikko dzirdama. Saprotams — visu laiku tupēt pie retaimera tajā elles karstumā… un tad vēl nervu sasprindzinājums …

— Varbūt tev kaut ko iedot?

— Nē… Koļin, es neizturēšu…

— Blēņas.

— Neizturēšu … Dažas minūtes pagulēt zālē…

Zāle. Kur lai to rauj?…

— Pacieties!… Vai tiešām nevari?

— Nē … Trūkst elpas…

Tiešām, gaiss nebija pārāk svaigs, un arī temperatūra … Drīz pleistocēns, pēdējā atļautā pietura. Tur patlaban neviena nav, bet viss kā parasti gatavs hronoga- toru uzņemšanai. Starp citu, varēs atdzesēt restu, apskatīt mašīnu. Pieturu vairs nebūs līdz pašai tagadnei: drīz sāksies apdzīvotais laiks, kurā aizliegts apstāties un sagatavotu laukumu, dabiski, nevar būt…

Vēl divi sprakšķi. Koļins neviļus nodrebēja, kaut arī bija stingri apņēmies neizrādīt savas emocijas. Juris atvēra muti, bet Koļins aizsteidzās viņam priekšā.

— Vai dzirdi? — viņš iesaucās. — Tā ir stāvvietas bāka.

Signāliekārta zvanīja aizvien niknāk.

— Ieslēdzu pārejas automātu …

Vēsturiskā laika skaitītāja cipari pārstāja lēkāt kā negudri. Sārtā migla sablīvējās. Tā tas vienmēr bija pirms izniršanas no infralaika. Hronatori ritmiski tikšķēja, mēraparātu zilganā gaismā vizēja spožais tempa regulatora rokturis. Tomēr atelpa, kaut arī neliela. Lai puisis paguļ zālē, atpūšas. Pie reizes atdzisīs arī rests …

Pāreja uz vēsturisko laiku notika vienā mirklī. Vakara krēslā Koļins ieraudzīja telti — ne gluži tādu kā viņu ekspedīcijā, bet arī labu, modernu telti. Tā bija hronokāru stāvvieta pleistocēnā, pēdējā pirms institūta startu zāles, kura Koļinam tagad šķita tik neaizsniedzama kā nekad.

Viņš palīdzēja Jurim izkāpt no mašīnas un nogulties zālē blakus teltij.

— Atpūties. Atvelc elpu. Es tikmēr pārbaudīšu restu.

— Ja izdotos kaut nedaudz atvieglot mašīnu… — Juris nomurmināja.

— Ja izdotos … Guli un nedomā!

Koļins ielīda retaimera telpā un, cenzdamies iespīlēt tajā savu augumu, vēlreiz nosprieda, ka tādos apstākļos kuram katram būtu kļuvis nelabi… Minūtes piecas vai desmit viņš notupēja tur, nekā nedarīdams, tikai vērodams restu vai, pareizāk, to, kas no resta bija palicis pāri. Galu galā viss atkarīgs no viedokļa. Vadoties no vispār pieņemtajiem noteikumiem, ar šādu restu hronēties, protams, nevar. Bet ievērojot konkrēto situāciju …

Izņēmis no kravas tilpnes defektoskopu, Koļins rūpīgi pieslēdza to pie .resta. Tad, nenovērsdams acis no ekrāna, sāka lēni pārvietot aparātu. Viendabīgajā masā brīžiem iezīmējās gaišākas dzīsliņas. Monolīta vairs nebija. Vai tas nozīmē, ka šūnas jau ir tuvu sabrukumam?

Koļins lika lietā mimtesteru. Tā bija gara, apnicīga procedūra — pieslēgties katrai šūniņai un pārbaudīt to ar standartspriegumu. Beidzot arī šī procedūra bija galā. Katra šūniņa atsevišķi pārbaudi izturēja. Diemžēl… hro- nējoties spriegums, jādomā, ievērojami pārsniegs standartu …

Bet varbūt spriegums nemaz nebūs tik augsts? Vai tad nav iespējams, ka viņi šeit sastapušies ar krasu blīvuma svārstību? Detalizētas hronokartes taču vēl nepastāv! Un nav izslēgts, ka tieši šis periods bijis sevišķi bagāts ar notikumiem. Bet tādā gadījumā blīvuma svārstības nākamajā ceļaposmā var samazināties un viņi, par spīti varbūtības teorijai, savu mērķi tomēr sasniegs… Tātad cerības, kaut arī nelielas, vēl ir. Tāpēc — uz priekšu! • — Juri! — Koļins sauca. — Juri, kur tu esi? — Un, juzdams, ka viņu atkal pārņem dusmas, norūca: — Cūcība! …

Viņš apmeta vairākus lokus ap hronokāru. īsā, atsperīgā zāle nesaglabāja nekādas pēdas. Koļins pasauca vēl dažas reizes — atbildes nebija. Tikai tuvējā ozolu birzs neskaidri atbalsoja viņa saucienu.

Koļins ielūkojās kabīnē. Varbūt puisis iemidzis sēdeklī? Laika atlika maz, kavēties nedrīkstēja… Taču kabīne bija tukša. Šajā brīdī dienas gaismu, kas ieplūda caur sitala kupolu, aizēnoja garām slīdoši mākoņi. Kabīnē iestājās mijkrēslis, automātiski iedegās plafoni, un to spīdumā Koļins uz vadītāja sēdekļa ieraudzīja papīra lapiņu.

Sparīgi uzšņāpti burti aulekšoja iešķībi augšup. «Piedod man, tā bija maza viltība. Jūtos labi, bet mašīna pārslogota. Palīdzēt tev nekādi nevaru. Gaidīšu šeit, paņēmu vienu bateriju. Steidzies. Vēlu sekmes!»

Paraksta nebija, bet kāda tam nozīme? Ar vienu bateriju pietiks diennaktij. Un ja nu iznāk aizkavēties? Velna zeņķis! Es aizvedu viņu no turienes — bet ne jau tādēļ, lai pamestu ceļā …

Koļins kliedza līdz aizsmakumam. Gan pavēlēja, gan lūdza. Juris nerādījās, kaut arī droši vien bija paslēpies tepat tuvumā — nekur tālu aiziet viņš nevarēja… Taču meklēt puisi šādos apstākļos būtu bezcerīgi. Sapratis to, Koļins izmeta zālē vēl vienu bateriju. Pēdējo no savas rezerves. Protams, arī tā negarantēja glābiņu. Bet vai tad kādam no viņiem glābiņš ir garantēts? Un tomēr ekspedīcijas rezultāti — tās darba pārskats — ir jāizglābj, jāsaglabā par katru cenu. Pat tad, ja nepaliks dzīvs neviens no ekspedīcijas dalībniekiem. Juri ieskaitot.

Nē, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Dzejnieks laikam būtu teicis: «Pūtiet taures, fanfaras skaniet!» Un fanfaras skanēja. Vismaz Koļina sirdī…

4

Rests sadega, kad laika blīvums gandrīz vairs neatšķīrās no tagadējā. Koļins tikko paspēja ieslēgt automātu un iznirt no infralaika.

Pāreja šoreiz nebija gluda. Kaut kas nočerkstēja. Hronokārs dabūja pamatīgu triecienu. Pēc tam viss apklusa. Caur kupolu kabīnē iespiedās tumsa. Acīm redzot, bija nakts. Oda pēc apsvilinātas plastmasas. Tātad rests tomēr sadedzis. Šūniņu vaina. Neizturēja. Lai gan trūka pavisam maz. 2ēl… Interesanti, kas tas par laikmetu? Pēc skaitītājiem to nevarēs noteikt — pārāk niecīga līmeņu starpība. Katrā ziņā tas ir apdzīvots laiks. Laiks, kurā dzīvo cilvēki.

Bojājumi… Nez cik lieli tie varētu būt? Hronogācijā bīstamākais ir pārejas moments. Infralaikā briesmas nedraud: telpā, ko aizņem hronokārs, var atrasties jebkuri priekšmeti — mašīna ar tiem nesaskarsies. Cita lieta, kad hronokārs iznirst no infralaika: mašīna pēkšņi it kā rodas izplatījumā, un, ja attiecīgajā mirklī tai pašā vietā atrodas kāds priekšmets, saskare var būt visai nepatīkama.

Lai nu kā, šī saskare ir jau notikusi. Tagad jāpadomā par turpmāko…

Cik stipri cietusi mašīna? Vai rests ir pilnīgi bezcerīgs? To visu varētu nekavējoties noteikt. Vajadzīga tikai gaisma. Bet aiz hronokāra kupola — nakts. Ieslēgt gaismu ir bīstami. Jau tā pārkāpts noteikums, kas aizliedz mīnushronistam parādīties cilvēku apdzīvotajā laikā. Kad resta sprakšķi pēkšņi saplūda griezīgā tarkšķoņā — šūniņas pārsprāga un nosvila cita pēc citas, Koļins nepaspēja pat iedomāties, ka pārkāpj šo noteikumu. Viņš ieslēdza automātu tīri reflektoriski, bez saprāta līdzdalības. Toties jo vairāk vajadzēja domāt tagad. Pievērst sev cilvēku uzmanību? Pēc pilsētas te gan neizskatās. Šķiet, visapkārt ir mežs. Tik un tā cilvēki var būt tuvumā. Viņu ieraudzīs — un kas tad notiks?

Tas atkarīgs no tā, kādā laikmetā viņš ir nokļuvis. Mī- nushronistu mēraukla te diemžēl nav lietojama. Kas gan ir viens vai divi gadsimti jebkurā ģeoloģiskā ērā? Tik sīkas laika vienības kā gadsimts tur neviens neskaita un īpaši neatzīmē. Bet te — gadsimts, pat gadu desmits un reizēm viens vienīgs gads var izšķirt visu.

Klusums. Tas nozīmē, ka patlaban šeit nav kara. Vai tiešām? Acīm redzot, jā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini: pagātnē cilvēki vienmēr karoja. Tiesa, ne visi kari bija pasaules mēroga. Atsevišķās vietās cilvēki šad tad nekaroja. Iespējams, ka arī šī ir viena no tādām vietām. Tas, protams, būtu labi. Bet vai tad karš ir pats briesmīgākais?

Nē, ne vienmēr… Arī nebūdams vēsturnieks, Koļins daudz ko atcerējās no vēstures grāmatām. Viņš, piemēram, spilgti iztēlojās, kā rītausmā — bet, ja hronokārā iedegs gaismu, varbūt, jau tagad, naktī — te saskries pūlis. Kā šis pūlis nemitīgi augs un, pārvarot dabiskās bailes, aizvien vairāk tuvosies mašīnai, līdz beidzot pirmais fanātiķa mestais akmens atsitīsies pret sitala kupolu… Protams, īsā laikā hronokāram neizdosies nodarīt kaut cik ievērojamus bojājumus, jo tādus izturīgus materiālus kā sitalus, metaloplastus un bezdislokāciju metālus senči vēl nepazina. Taču šo izturību viņi, bez šaubām, mēģinās izskaidrot ar nešķīstā iejaukšanos. Un tad visapkārt hronokāram sakraus sārtu… Vai arī atvedīs lielgabalus, ja tādi jau izgudroti. Bet hronokārs diemžēl ir tikai hronokārs un nevis bruņots zvaigžņu kuģis vai kosmisko izlūku apvidus mašīna, kurā droši var doties pretim pat meteorītu krusai.

Jā, tas būs varens sārts! Un galu galā — kāda starpība, vai tevi sadedzina kā velna kalpu vai saplosa gabalos kā spiegu? Drūmi laiki… Un tomēr — cilvēki cienī savus senčus. Varbūt tāpēc, ka viņi arī tik drausmīgos apstākļos prata iet uz priekšu? Tiesa, toreiz tādu bija niecīgs mazākums.

Cik labi būtu, ja avāriju gadījumos viņi nevarētu ar mums saskarties. Diemžēl senči to var: šis laiks pieder viņiem un viss, kas tajā notiek, pakļauts viņu ietekmei, kaut arī ne vienmēr viņu saprātam.

Bet pietiek! Jāmēģina ievirzīt domas lietišķā gultnē. Tas ir grūti, jo domas šaudās juceklīgi uz visām pusēm un, lai tās iegrožotu, nepieciešams liels gribasspēks.

Koļins, sakodis zobus, koncentrējās. Tad lēni un metodiski nolasīja mēraparātu rādījumus tādā secībā, kādā bija radis to darīt. Kad šis būtībā neitrālais darbs bija izpildījis savu psiholoģiskās bremzes funkciju, Koļins sāka justies daudz labāk. Nu viņš bija gatavs konkrēti un lietišķi spriest.

Vispirms vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kur viņš atrodas? Kādā laikmetā? Desmit, simt vai tūkstoš gadus pirms mūsu dienām? Bet kā lai to uzzina? Instrukciju, kas būtu piemērotas šai situācijai, nav. Toties pastāv noteikums: cilvēku apdzīvotajā laikā apstāties aizliegts. Un vēl viens noteikums: ja tāda apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …

Bet par to vēlāk. Metodes, kā orientēties samērā nesenā pagātnē, vēl nav izstrādātas. Tātad tās ir jāizstrādā! It īpaši tāpēc, ka citas izejas nav.

Var rīkoties tā: izkāpt no hronokāra, sameklēt ēkas, mašīnas, apstrādātus laukus, vārdu sakot, kaut kādas civilizācijas pazīmes. Ja izdotos, piemēram, atrast satiksmes līdzekli, kas kustas bez dzīva vilcējspēka, tas nozīmētu, ka viņš nokļuvis tā laikmeta otrajā gadu tūkstotī, kuru pagātnē dēvēja par «mūsu ēru». Patiesībā — šī gadu tūkstoša otrajā pusē vai, vēl precīzāk, pēdējā ceturksnī. Celtnes no betona nozīmētu apmēram to pašu. Taču tādas celtnes būvēja arī trešā gadu tūkstoša sākumā. 2ēl, ka viņš nav vēsturnieks. 2ēl. Bet kas gan normālos apstākļos varētu iedomāties, ka pienāks brīdis, kad cilvēku dzīvība būs atkarīga no tā, cik labi vai slikti Koļins zina vēsturi?

Var satikt cilvēku un pacensties noteikt laikmetu pēc viņa apģērba. Bet te kaut ko sajaukt ir vēl vieglāk. Novilkt laika robežu starp vīriešiem, kas valkā bikses, un tādiem, kas bikses nevalkā, protams, nebūtu grūti. Bet noteikt gadsimtu, kur nu vēl gadu desmitu pēc tā, cik šauras vai platas bikses ir modē, nespeciālistam absolūti nav iespējams. It sevišķi tāpēc, ka modes mainījušās simtiem reižu… Turklāt būtu visai aizdomīgi, naktī satiekot cilvēku, pēkšņi interesēties par apģērba detaļu proporcijām. Cilvēks, dabiski, nospriedīs, ka tevi vilina viņa bikses, un droši vien sacels traci. Neko muļķīgāku izdomāt laikam nevarētu. Bet arī gaidīt nedrīkst, jo pastāv otrais noteikums — «ja apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …».

Koļins vēlreiz atgaiņāja nepatīkamo domu. Atgriezties pie tās nekad nebūs par vēlu. Pagaidām ir tikai skaidrs, ka orientēties pēc konkrētiem materiālās kultūras paraugiem šajā gadījumā nav lietderīgi.

Bet ir arī cita iespēja, vismaz tikpat droša un nesalīdzināmi ērtāka. To izmantojot, pat nav jāatstāj hronokārs. Pietiek sēdēt un klausīties.

Pēdējiem gadsimtiem raksturīga attīstīta sakaru tehnika. Tās principi gan vairākkārt mainījušies, bet arī šīs pārmaiņas var noderēt orientācijai. Ja izdotos pieslēgties sakaru tīklam, tad, iespējams, pat laimētos precīzi noteikt gadu. Ja turpretim sakaru nebūs …

Koļins satvēra vadības pultī iemontētā mimlauka uztvērēja slēdzi. Tūdaļ viņš iedarbinās uztvērēju. Un pēkšņi no skaļruņa atskanēs balss. Normāla, cilvēciska balss!

Ar piesardzīgu kustību Koļins ieslēdza aparātu. Varētu domāt, ka visniecīgākais satricinājums ir spējīgs to sabojāt. Patiesībā uztvērējam diezin vai spētu kaitēt pat āmura sitiens. Un tomēr Koļins centās pieskarties tam pēc iespējas maigāk.

Tikko skalas panelī iedegās gaisma, noskaņošanas automāti sāka lēni pārvietot rādītāja bultiņu. Tā bez kavēkļiem nokļuva līdz skalas galam. Skaņu nebija, atskaitot gandrīz nedzirdamu švīkoņu, tā dēvēto fonu. Automāts ieslēdza dažādus diapazonus citu pēc cita, un ik reizes rādītājs, nekur neaizķerdamies, pārslīdēja pāri visai skalai. Uztvērējs joprojām klusēja …

Bet tad piepeši skaļrunī kaut kas iedžinkstējās. Bultiņa pasvārstījās pa labi, pa kreisi un beidzot sastinga. Uztvērējs vienmērīgi dūca. Raidījums? Vai tiešām raidījums mimlaukā?

Koļins pievēra acis. Viņš centās nedomāt, tikai klausīties. Dūkoņa. Nepārtraukta, vienmērīga dūkoņa. Nekādas modulācijas. Nē, tas nevar būt raidījums. Iegaumēsim šo vietu…

Viņš pagrozīja noskaņojuma regulatoru. Diapazonu pārslēgs noklikšķēja vēl vairākas reizes. Nekā! Tad Koļins atkal noskaņojās uz vienmuļo dūkoņu. Tās pavadījumā domas, šķiet, raisījās vieglāk.

Jā, pēc šīs dūkoņas jau var orientēties. Mimlauku cilvēce, acīm redzot, vēl nepazīst. Tas atklāts pirms septiņdesmit pieciem gadiem, skaitot no viņa tagadnes. Un tomēr … dūkoņa pierāda, ka Zemes virsū pastāv vismaz viena iekārta, kuras darbība rada mimlauku. Cilvēki to vēl nezina, tāpat kā savā laikā nezināja, ka zibens rada varenu elektromagnētisko lauku. Kas tā varētu būt par iekārtu? Katrā ziņā šī iekārta liecina par samērā augstu tehnikas līmeni… Ja vēl izdotos noskaidrot, ka šī laikmeta sakaru tehnikā izmanto elektromagnētisko lauku, varētu puslīdz droši pateikt: tas ir divdesmitais gadsimts. Bet šai nolūkā vajadzīgs radiouztvērējs. Un kurš gan vedīs līdzi tādu retumu, kas nav atrodams pat visos muzejos?

Protams, hronokara uztvērējam varētu piemontet pa- pildbloku, kas ļauj uztvert arī radioviļņus. Principā to varētu. Nepieciešamas tikai detaļas, instrumenti un laiks. Šādas tādas detaļas droši vien izdosies sameklēt. Ar instrumentiem būs grūtāk. Bet kur rast laiku?

Labi Lai paliek papildbloks. Vispirms jātiek skaidrībā par citām lietām. Kaut kāds orientieris galu galā atrasts: hronokārs izniris vēsturiskajā laikā ne tālāk par trīssimt un ne tuvāk par septiņdesmit pieciem gadiem no tagadnes. Starp šiem līmeņiem lielas atšķirības nav. Vismaz vienā ziņā — salabot hronokāru un turpināt ceļu diezin vai izdosies, jo ne pirms trīssimt, ne arī pirms septiņdesmit pieciem gadiem cilvēce par hronogāciju vēl nekā nezināja. Taisnība, pirms septiņdesmit pieciem gadiem izcilākie zinātnieki jau sāka pētīt šo problēmu. Bet līdz konkrētām detaļām, līdz gatavam restam vēl bija ļoti tālu.

Tātad vēlreiz jāsasprindzina griba un jāmaina domu virziens. Par orientēšanos jāaizmirst. Tagad jāapsver visas iespējas, visas izredzes, visi par un pret.

Iespējas? Pat teorētiski to bija pārāk maz.

Izlabot retaimeru? Bez jauna resta tas diemžēl nav izdarāms.

Uzstādīt bāku? To varētu, ja vien viņam tāda būtu. Taču visas bākas atstātas ekspedīcijā …

Viņa paša resursi līdz ar to, šķiet, ir izsmelti. Sakaru hronogācijā, kā zināms, nav. Tie vēl nav izgudroti. Hro- nolangs? Jā, tas kā vienmēr guļ savā vietā. Bet arī to nevar izmantot. Šis aparāts ir pārāk kompakts, lai kalpotu par universālu pārvietošanās līdzekli. Kad laika blīvums kļūst mazāks par noteiktu lielumu, citiem vārdiem, aiz zonas, kuru apkalpo pleistocēna stacija, tas vairs nespēj darboties. Tieši tādēļ šī stacija arī ierīkota, lai hro- nolangisti tur varētu sagaidīt mašīnas.

Kādas vēl iespējas atlikušas? Gaidīt palīdzību? Uz kādu palīdzību viņš var cerēt?

Patiesību sakot, ne uz kādu. No Koļina laikabiedriem neviens nezina, kur viņš atrodas, un, dabiski, nemeklēs viņu tik tuvā pagātnē. Bet cilvēki, kas dzīvo šajā laikmetā, kaut arī gribētu, viņam nespēj līdzēt.

Varbūt cerēt uz brīnumu? Nē! Šajā sakarā der atcerēties, ko teicis viens no cienījamākajiem senčiem: «Hipotēzes es neizgudroju.» Vismaz, ja ir runa par brīnumiem. Tātad…

Tātad otrais noteikums skan: «Ja apstāšanās… tomēr kļuvusi neizbēgama, mīnushronista pienākums — veikt visu nepieciešamo, ieskaitot pašus galējos pasākumus, lai cilvēki viņu nepamanītu un neatminētu viņa ierašanās noslēpumu.»

Lūk, tā! īsi un skaidri.

Koļins atlaidās krēslā un sāka klusi svilpot. Ne jau rek- viēmu, protams, tomēr par jautru šo melodiju diezin vai varēja saukt. Galējie pasākumi. Tas nozīmē — pazust. Dehronizēties kopā ar mašīnu un visu, kas tajā atrodas. Iet bojā. Starp citu, izdarīt to nav grūti. Jāatvieno drošinātāji, jāaizver acis un jāizslēdz ekrāni.

Protams, acis var ari neaizvērt. Tas nav obligāti.

Viņš pasmīnēja. Pat ļoti naivs cilvēks tomēr neuzskatītu šo smīnu par labsirdīgu.

Dehronizēties… Aiziet bojā … Kāda velna pēc?!

Mēs esam nepietiekami mācījušies vēsturi, viņš pikti nodomāja. Mēs nezinām detaļas. Bet galveno mēs taču atceramies! Mēs atceramies, kā ļaudis mira. Gan tad, kad viņi devās nāvē paši, gan arī tad, kad viņus dzina nāvē citi.

Kad cilvēki paši gāja nāvē, viņi to darīja kaut kāda mērķa dēļ. Pieņemsim, ka man tagad sacītu: Koļin, mirsti, un tavi biedri dziļajā mīnusā visi tiks izglābti. Es nesvārstīdamies dotos nāvē. Neteiksim, ka ar smaidu uz lūpām, un tomēr — es ietu.

Bet patlaban — ko man saka? Mirsti, Koļin, lai nesatrauktu ļaudis, kas dzīvojuši, velns zina, pirms cik gadu desmitiem vai gadu simtiem, lai nemudinātu viņus mazliet intensīvāk pakustināt savas smadzenes …

Labi, pieņemsim, ka nevis «dzīvojuši», bet «dzīvo». Kā nekā — esmu ieradies pie viņiem un nevis viņi pie manis. Tātad dzīvo. Un kas no tā izriet?

No kā gan mēs baidāmies? Ka, ieradušies pie viņiem, kavēsim vai paātrināsim vēstures gaitu? Ka izjauksim cēloņu un seku dabiskos sakarus? Nieki! Mana parādīšanās šeit nav nekas vairāk kā nejaušība. Bet nejaušības nespēj būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Vēsture ir kā pulkstenis, kas pasargāts no jebkādiem satricinājumiem. Tik niecīgu grūdienu kā mana ierašanās otrā gadu tūkstoša priekšpēdējā vai pēdējā gadsimtā vēsture droši vien pat nejutīs. Un, ja arī vēstures plūsma nedaudz izkāps no krastiem, tā ļoti ātri atgriezīsies savā gultnē.

Kādēļ tad mirt?

Koļins vaicājoši palūkojās uz barohronu skalām, uz vēsturiskā laika skaitītāju, uz mimlauka uztvērēju un atkārtoja šo jautājumu.

Aparāti klusēja. Tie nebaidījās nāves. Tiem bija vienalga. Un tomēr šis klusums bija svētīgs. Ja tobrīd kāds būtu mēģinājis Koļinam iebilst, viņš sadusmotos un pa- censtos atrast vēl diezin kādus argumentus. Bet klusēšana ir piekrišanas zīme. Un, kad cilvēkam piekrīt, viņš parasti nomierinās, līdz ar to atgūdams spēju loģiski spriest.

Vēsture atgriezīsies savā gultnē? Pieņemsim, ka tev ir

zināms pamats tā domāt, jo šajā laikmetā tu esi ieradies no nākotnes un vari apliecināt: tur viss ir kārtībā. Bet…

Tu esi peldējis pa upi uz augšu un tagad gribi aizdam- bēt izteku. Tu saki: «Tāpēc upe nebeigs pastāvēt. Es to zinu. Esmu atpeldējis no lejteces.» Bet, ja izteku aiz- dambēs, vai lejtece pastāvēs ari tad, kad tu atgriezīsies? Pastāvēs. Upe aizskalo dambjus un parasti atgriežas savā gultnē. Taču tas nemēdz notikt bez plūdiem, bez postījumiem un upuriem. Un kam tādi vajadzīgi?

Protams, tu neko neiznīcināsi un nevienam nenodarīsi pāri, kaut arī tas nespētu būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Daba visur gādā par milzīgām rezervēm. Tā ir kā zivs, kas producē miljoniem ikru. Un, ja daļa no tiem iet bojā, tam nav lielas nozīmes. Taču cilvēks nav daba, lai gan vienā otrā ziņā mēģina ar to sacensties. Cilvēks apveltīts ar saprātu, kura dabai nav. Un vēl — dabai nav jāsteidzas. Tā var simtiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu attīstīties kādā noteiktā virzienā, pēc tam pārliecināties, ka tas ir strupceļš, un pēkšņi izdarīt pagriezienu par deviņdesmit grādiem. Turklāt daba vienlaikus attīstās daudzos virzienos, gan jau kāds no tiem būs pareizais. Cilvēks tā rīkoties nedrīkst. Viņam nav tik daudz laika.

Ja es šeit satikšu cilvēkus un viņi sāks mani iztaujāt — bet tā tas noteikti būs! — atliks vienīgi teikt viņiem patiesību. Un tad noskaidrosies, ka tas, ko cilvēki dara šodien, nemaz nebūs vajadzīgs rīt. Bet katram taču gribas darīt to, kas noderēs nākotnē. Un nevienam negribas noņemties ar lietām, kas visā drīzumā vairs nebūs vajadzīgas.

Tomēr citādi diemžel nevar. Jo pat tas, kas no nākotnes viedokļa ir aplams un lieks, no šāsdienas viedokļa var būt pareizs un nepieciešams. Iedomājies, piemēram, ka akmenslaikmeta cilvēkiem tu parādi tērauda asmeni. Meistaram, kas cītīgi slīpē krama cirvi, droši vien nolaidīsies rokas… Bet, ja viņš pametīs savu darbu, cilvēki nekad neiemācīsies izgatavot tērauda asmeņus.

Tāpēc tikties ar cilvēkiem nedrīkst. Mūsu dienās uz Zemes valda miers, bet tas nenozīmē, ka senčiem priekšlaikus jāatsakās no ieročiem.

Jā, otrais noteikums ir taisnīgs. Man jāiet bojā. Un maniem biedriem arī. Neko darīt, Koļin. Jāpieliek punkts …

Kad?

Tūlīt, kamēr vēl ir tumšs, kamēr tevi neviens nav pamanījis.

Labi.

Labi, lai notiek! Es to izdarīšu. Bet man vajag mazliet laika, lai sagatavotos. Kā nekā cilvēks mirst tikai vienu reizi…

Koļins atslābināja muskuļus. Jānomierinās. Un šis tas vēl jāpārdomā.

Cilvēkam, kas gatavojas nāvei, neatliek nekas cits kā vien domāt par dzīvi. Par nodzīvoto dzīvi. Tādos brīžos cilvēks redz sevi it kā no malas — bez atlaidēm, kuras parasti piešķir, analizējot un vērtējot savus darbus. Kad tu saproti, ka gals ir tuvu, kļūst skaidrs: taisnoties nav nekādas jēgas. Tik un tā neko vairs nevarēsi pateikt. Nevarēsi iebilst, nevarēsi pierādīt. Tavā vietā to darīs fakti. Tavus vārdus cilvēki droši vien aizmirsīs. Paliks darbi. Tikai darbi. Un pat tad, ja tev izdotos savirknēt skaistus, pārliecinošus vārdus un atstāt tos memuāru vai jebkurā citā veidā, tas neko daudz nelīdzēs. Jo fakti ir stiprāki. Fakti — tā ir realitāte. Turpretim vārdi — tikai signālu sistēma, turklāt vēl otrā …

Bet ko tad īsti teiks fakti?

Liekas, dzīve nodzīvota, kā nākas. Ļaudis tev neko nevarēs pārmest. Tu esi dzīvojis tā, kā to prasīja laiks. Godīgi kalpojis izraudzītajam mērķim.

Bet, ja šādas domas nāk' prātā, kaut kas laikam tomēr nav kārtībā. Sirdsapziņa …

Un atkal Koļinam nācās gremdēties pagātnē. Šoreiz — nevis planētas, bet gan paša personiskajā pagātnē.

Apstākļi šādām pārdomām bija labvēlīgi. Visapkārt valdīja klusums. Tikko dzirdami dūca enerģētiskie ekrāni, pasargādami vismaz pagaidām mašīnu un tās vadītāju no dehronizācijas.

Nē, nekā sevišķi peļama, liekas, nebija. Cilvēkam pieļaujamo maldu robežu viņš nekur nav pārkāpis. Izņemot pēdējo ekspedīciju. Tā neapšaubāmi bija kļūda. Liela. Milzīga. Ja šīs kļūdas nebūtu bijis, viņa biedriem nebūtu jāiet bojā un bojā neietu arī ekspedīcijas darba rezultāti. Rezultāti, kurus tik ļoti gaidīja… Tu esi vainīgs, Koļin!

«Bet kāpēc tad es?» Koļins sirdīgi protestēja pret šādu secinājumu. Kas nosvilināja restu? Juris! Kas ielika re

zerves saini Sizova hronokārā? Arī Juris! Silūrā aizgāja bojā Arves hronokārs? Vai tad es viņiem nepiekodināju, lai veltīgi neriskē! Varēja taču iznirt dažus gadu tūkstošus vēlāk un tikpat labi visu noskaidrot…

Koļins dusmās piecirta kāju. Nē, viņš nav vainīgs! Tas nu ir skaidrs. Pat skaidrāks par skaidru. Un tomēr…

Un tomēr atvadīties no dzīves vajadzēja ar mierīgu sirdsapziņu. Bet par kādu mieru te varēja runāt?

Cita lieta, ja zinātu, ka biedri tiks glābti…

Bet kāpēc lai viņus neizglābtu?

Šī doma Koļinam iepatikās.

Jā. Kāpēc lai viņus neizglābtu? Viņš līdz šim pieņēma, ka Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm. Bet kas gan nepazīst Sizovu! Šis vīrs nav no tiem, kas izšķiež kaut minūti. Jau tagad viņš droši vien steidzas atpakaļ. Nevis droši vien, bet noteikti! Tikai nelabojams skeptiķis varētu domāt, ka Sizovs atpūtīsies institūtā pusotras diennaktis, kad ekspedīcijas dalībniekiem ir tik daudz darba … Iespējams pat, ka atceļā viņš nokļuvis jau līdz Teram… Vārdu sakot, nav pamata šaubīties: ekspedīciju izglābs. Izglābs arī bez Koļina. Atjaunot materiālus tādā gadījumā nebūs grūti…

Pēkšņi Koļins sajuta dīvainu atvieglojumu. Vairs nevajadzēja pierādīt, ka viņam ir tiesības mirt. Un arī nāve nelikās vairs tik briesmīga. Savādi. Kas gan būtu domājis, ka galu galā tas ir tik vienkārši?

Bija vēl tumšs. Un tomēr tuvojās rīts. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš nekavēsies. Viņš paspēs laikā.

— Palieciet sveiki, draugi, — Koļins klusi sacīja. — Jūs noteikti izglābs un ekspedīcijas materiālus arī.

Tad, izstiepis roku, viņš atvienoja galvenā slēdža bloķētā ju. Viņa pirksti vairs netrīcēja. Viss bija galā.

Tagad pietika nospiest slēdzi, lai enerģētiskie ekrāni pārstātu darboties. Tai pašā mirklī svešais laiks sagraus hronokāru līdz ar visu, kas taja atrodas. Iznīcinās bez pēdām. Koļins pats to vairs neredzēs. Bet vērotājs no malas ieraudzīs tikai nelielu sprādzienu. Sprādzienu, kura vietā nepaliks it nekas, atskaitot varbūt apsvilinātu zemi vai koka stumbru.

Jā, starp citu, viņam jāizpilda vēl pēdējais pienākums. Jāpārliecinās, ka tuvumā nav cilvēku. Kaut gan tik vēlā nakts stundā te, protams, neviena nebūs. Bet… ja nu

nejauši kāds tomēr gadltos? Cilvēks no sprādziena varētu ciest…

Koļins palūkojās apkārt. Caurspīdīgo kupolu no visām pusēm ietina tumsa. Redzēt nekā nevarēja. Arī dzirdēt — ne.

Un tomēr — vai tev, Koļin, neliekas, ka vienā vietā šī tumsa kļuvusi it kā blīvāka, necaurredzamāka?

Koļins līdz pēdējai iespējai sasprindzināja redzi. Un tad… Tad viņš ieraudzīja, kā no tumsas pret sitala kupolu izstiepjas roka. Nē, tas nevarēja būt optisks māns! Viņš aizvien skaidrāk saskatīja piecus pirkstus. Tie bija dīvaini saliekti, it kā mēģinātu ko satvert. Beidzot roka pieskārās sitala virsmai. Pieci pirksti spokaini baloja uz naksnīgi melnā fona. Roka atrāvās, vēlreiz tuvojās, un tai pašā mirklī atskanēja klauvējiens.

5

Koļina sirds dauzījās tā, it kā gribētu dažās minūtēs izsmelt visam mūžam uzkrāto enerģiju.

Tātad tomēr cilvēks!

Ko darīt? Sēdēt klusu, neatbildēt? No ārpuses cilvēks tik un tā neko neredzēs: hronokārā izslēgts pat skalu apgaismojums.

Atsaukties? Izkāpt? Steigties pretī nezināmajam?

Bet vai nav vienalga? Viņš taču ir jau samierinājies ar nāvi. Kas gan vēl briesmīgāks viņam varētu draudēt?

Koļins piecēlās un nospieda durvju rokturi.

Gaisma tikko bija sākusi aust. Rīta migla likās blīva kā vate. Kaut kur tuvumā brīkšķēja zari. Koļins ieklausījās šai troksnī un nevilcinādamies devās uz priekšu.

Pa ceļam Koļins uzmeta skatienu hronokāram. Tā bija tīri profesionāla ziņkāre: kā viņš varējis iznirt no infralaika tik biezā mežā? Kreisais hronators sadragāts, tempa antenas spirāle deformēta, mašīnas korpuss ieliekts. Bet tā nebija lielākā nelaime …

Mirkli vēlāk viņš ieraudzīja senci.

Tas bija apstājies un vērīgi uzlūkoja Koļinu. Spožajā aizsargtērpā iespīlētais augums ar plato individuālā ekrāna loku virs galvas viņam droši vien šķita ļoti dīvains.

Bet kāds izskatījās viņš pats?

Biezas drēbes, acīm redzot, bez iekšējas apsildes. Vai pēc tām nevar noteikt laikmetu? Nē, diemžēl nevar. Zābaki līdz gurniem. Tādus valkāja kopš senseniem laikiem un iespējams, ka šur tur valkā vēl tagad. Aiz muguras — ierocis. Liekas, pneimatisks …

— Piedodiet, es laikam jūs uzmodināju, — cilvēks pasmaidīja.

«Tā ļaudis smaida arī mūsu dienās,» Koļins skumji nodomāja. Pag, bet ko tad īsti viņš teica? Vārdu skanējums šķita visai neparasts, taču saknes neapšaubāmi bija pazīstamas.

Uzbrukt sencis, acīm redzot, netaisījās. Jo labāk. Atliek parūpēties par to, lai viņam nerastos aizdomas.

— Tātad jūs vēl gulējāt? — cilvēks turpināja. — Es, zināt, esmu apmeties tepat netālu. Ievajadzējās sērkociņu, un pēkšņi izrādās, ka esmu tos vai nu pazaudējis, vai arī atstājis mājās …

Koļins no kabatas izvilka bateriju un nospieda kontaktu. Starp elektrodiem uzliesmoja plazmas vainadziņš.

— Interesantas šķiltavas, — cilvēks sacīja, piesmēķēdams un ar patiku ievilkdams plaušās dūmus. — Ārzemnieks, vai?

— Kā, lūdzu?

— Nu, tūrists, ceļotājs?

— Apmēram tā …

— Hm… — Cilvēks nez kādēļ palūkojās uz augšu. — Interesanta mašīna. Tādas neesmu redzējis. Vai pats esat no tālienes?

— Jā.

— Mašīna kārtībā?

— Domāju gan, — Koļins lakoniski atbildēja.

— Ja ko vajadzēs, būšu tepat netālu. Pasauciet…

— Labi.

Svešinieks nozuda krūmu biezoknī. Pavadījis viņu ar skatienu, Koļins enerģiski pagriezās.

Tas nu būtu darīts. Šis cilvēks viņu vairs netraucēs. Var turpināt. Vai pareizāk — beigt.

Koļins paspēra soli uz priekšu, tad pēkšņi apstājās.

Pagaidi! Tu esi atklāts. Bet nekas briesmīgs nav noticis. Šis puisis, acīm redzot, tevi uzskata par savu laikabiedru.

Tātad nav nozīmes steigties.

Bojā eja tik un tā ir nenovēršama: ja ekrānus tagad arī neizslēgs, baterijas pēc dažām stundām pašas būs izlādējušās. Tāpēc dehronizācija netiek atcelta, bet tikai atlikta.

Jā, atlikta. Toties viņam pietiks laika padomāt par ekspedīcijas rezultātiem un to saglabāšanas iespējām.

Protams, arī bez viņa palīdzības ekspedīcijas dalībnieki šo to atjaunos. Diemžēl tikai — šo to. Aparātu ieraksti atrodas hronokārā, un bez tiem pierādīt kaut ko būs ļoti grūti.

Tatad vispirms janodrošina ierakstu saglabāšana.

Vajadzētu rūpīgi apskatīt mašīnu. Varbūt hronokāru izdosies ievadīt iniralaikā bez braucēja un tādējādi vismaz materiālus nogādāt institūtā. Viņš pats tikpat labi var dehronizēties arī bez hronokāra. Pietiek atvienot individuālo ekrānu…

Apskati Koļins sāka ar hronokāra korpusu. Bojājumi bija lieli. Bet, ja krietni papūlētos, mašīnu varētu izlabot.

Un tagad … Tagad pāriesim pie galvenā!

Retaimera nodaļā gaiss joprojām bija karsts un smacīgs. Koļins aptaustīja restu. Tas vēl nebija atdzisis. No visvieglākā pieskāriena šūniņas sabira putekļos.

Punkts.

Tai pašā mirklī Koļins sadzirdēja, ka ārpusē kāds ieklepojas. Viņš piecēlās un izkāpa no hronokāra, cenzdamies piešķirt sejai pēc iespējas vienaldzīgāku izteiksmi.

— Tas atkal esmu es, — sencis sacīja. — Redzat…

Viņa valoda dīvaini palēninājās, acis raudzījās stingi

vienā virzienā. Koļins izsekoja šim skatienam, un pēkšņi šermuļi pārskrēja viņam pār muguru.

Cauri hronokāra spožajai titāna apmalei bija izaudzis zāles stiebriņš!

Kad hronokārs iznira no infralaika, automātiskais koordinators, domājams, nebija reaģējis precīzi, tāpēc apmale nevis pielieca stiebriņu pie zemes, bet gan ietvēra to sevī. Vārgais stiebriņš bija izurbies cauri metālam kā dimanta grieznis …

Koļins juta, ka pietvīkst. Sencis joprojām raudzījās uz zāles stiebriņu. Tūlīt viņš jautās. To nedrīkst pieļaut! Par katru cenu viņam jāaizsteidzas priekšā …

— Kas jūs tāds esat? — Koļins vaicāja. — Vai strādājat šeit?

— Nē. Es braucu šurp atpūsties.

— Bet ko jūs darāt tad, kad neatpūšaties?

Senča skatienā, šķiet, pavīdēja aizdomas.

— Strādāju…

— Kādā zinātnes jomā?

Jautājums Koļinam likās gluži dabisks, jo viņa laikā jebkurš cilvēks darbojās vienā vai otrā zinātnes nozarē. Taču sencim šis jautājums nepārprotami nepatika.

— Pasta kastītē, — viņš beidzot atbildēja.

Koļins nesaprata, ko tas nozīmē, bet katram gadījumam nolēma iztaujāšanu neturpināt. 'Acīm redzot, šajā laikmetā nebija pieņemts runāt par tādām lietām… Nedrīkst sevi atmaskot. Jābūt piesardzīgākam!

— Jā! — Koļins atkal ierunājās. — Šeit jūs atpūšaties… (Ja šis cilvēks te nebūtu gadījies, iespējams, ka nebūtu arī tādas laika blīvuma svārstības, rests izturētu vēl kādu brīdi un viņš tagad jau sēdētu sava institūta startu zālē.) Arī mūsu ļaudis, atgriezušies no ekspedīcijām, labprāt atpūšas mežā. Starp citu, vai neesat kaut ko dzirdējis par pēdējo zvaigžņu ekspedīciju?

Koļins nogaidoši palūkojās uz pagātnes cilvēku. Tas atbildēja ar tikpat vērīgu, pētījošu skatienu. «Vai tiešām,» nodomāja Koļins, «esmu nokļuvis laikmetā, kad kosmisku ekspedīciju vēl nebija?…»

Cilvēks paspēra dažus soļus Koļinam pretim, un hrono- fiziķis intuitīvi sajuta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

— Vai zināt, — sencis skarbi teica. — Jūs man neiestāstīsiet, ka ar šo mašīnu esat iebraucis biezoknī, kurā pat kājām ir grūti pārvietoties …

— Esmu atlidojis. — Koļins centās nezaudēt aukstasinību. — Jūs droši vien vēl neesat dzirdējis, ka izgudrotas mašīnas, kas spēj pārvietoties pa gaisu. Kā putni. Dažas no tām ir spārnotas, bet šī — bez spārniem.

— Hm… — Sencis tikko manāmi pasmīnēja. — Jūsu mašīna tiešām atgādinātu helikopteru… ja tai būtu dzenskrūve. Bet varbūt jums ir reaktīvs dzinējs? Kaut gan, atklāti sakot, es par to šaubos: reaktīvs dzinējs nolaišanās vietā būtu apsvilinājis kokus un zemi. Turklāt, kā jums izdevās nolaisties cauri tik biezai lapotnei, nenolaužot nevienu zariņu?

Sencis jautājoši palūkojās uz augšu, tad atkal pievērsās Koļinam.

«Ir gan negals ar šo erudītu,» Koļins nodomāja.

«Grozies, kā gribi — viņš galu galā tomēr piespiedīs tevi pie sienas. Varbūt labāk atzīties, izstāstīt visu, kā bijis?

Bet noteikumi?

Kāda nozīme noteikumiem, ja tik un tā nav kur sprukt? Bez tam šis cilvēks, liekas, nav no tiem, kas, padzirdējis kaut ko neparastu, tūdaļ kritīs histērijā. Nē, tāds viņš noteikti nav!»

— Labāk izstāstiet patiesību, — sencis teica. -*- Citādi es te noņēmos ar visādiem minējumiem, un tie iznāk cits par citu fantastiskāki. Bet balstīt secinājumus uz fantāzijām man kā zinātniekam neklājas.

— Neko darīt, — Koļins nopūtās un dziļi ievilka elpu.

6

— Jūtos vainīgs, — noklausījies Koļina paskaidrojumus, vīrs skumji pašūpoja galvu. — Ja es šeit nebūtu apmeties, jums droši vien izdotos pabeigt savu ceļojumu…

— Iespējams, — Koļins piekrita. — Bet tāds jau ir mūsu liktenis: dažkārt paklupt tur, kur bija apmetušies senči. Neskumstiet, tā nav jūsu vaina.

— Atzīšos, tikko dzirdētais mani ļoti pārsteidza, taču… vēsturē ir zināmi notikumi, kas likušies vēl daudz neticamāki… Ļoti gribētos jums palīdzēt. Varbūt padomāsim kopīgi… Vai jūs neparādītu man sadegušo detaļu?

«Protams, tās ir muļķības,» Koļins nodomāja, tomēr rūpīgi atvienoja restu, iznesa to no mašīnas un nolika zemē.

— Redzat, — viņš sacīja. — Gandrīz viss sadedzis. Palikušas tikai atsevišķas šūniņas. Viena, divas, trīs… septiņpadsmit.

Sencis, kaut ko pārdomādams, klusēja.

— Vai tādu nederīgu detaļu jums vairāk nav? — viņš beidzot jautāja.

Koļins izbrīnījās.

— Viena ir. Bet tur veselu šūniņu palicis vēl mazāk…

— Un ja nu mēs pamēģinātu tās pārvietot?

— Šurp?

— Kā tad! Izremontēt…

Remontēt? No diviem sadegušiem restiem izgatavot

vienu derīgu? Acīm redzot, šie senči nav izlutināti ar tehniku… Lai nu kā, ideja ir neapšaubāmi asprātīga. Diemžēl tai nav praktiskas vērtības.

Bet kāpēc gan nepamēģināt? Ekspedīcijas materiāli taču vēl nav izglābti.

— Man tas nebūtu ienācis prātā, — sacīja Koļins. — Ar vārdu «remonts» mēs apzīmējam pavisam ko citu…

Ja jau maskēšanās nav līdzējusi, ja sencis zina, kas viņš tāds un no kurienes, jāturas līdz galam. Senčiem jābūt labās domās par saviem pēctečiem. Kā nekā viņš šeit atrodas ārkārtējā stāvoklī. Gandrīz vai pravieša lomā. Protams, viņam jācenšas būt vienkāršam, sirsnīgam. Līdz šim tas visumā, šķiet, ir izdevies. Katrā ziņā aiziet vajadzēs cēli un mierīgi, lai sencis nenojaustu, ka īstenībā tā ir pašnāvība. Kāda velna pēc viņam atklāt, ka arī tālā nākotnē cilvēki nebūs pasargāti no katastrofām?

Atnesis no mašīnas otru restu un instrumentus, Koļins palūkojās pulkstenī. Laiks neapturami steidzās uz priekšu, viņa rīcībā bija vairs tikai nedaudzas stundas. Bet, ja pagātnē nav nekā tāda, kas varētu noslogot sirdsapziņu, cilvēkam nav jābaidās arī no nākotnes. Lai kāda tā būtu…

Koļina sarunu biedrs tikmēr bija uzrotījis piedurknes: to droši vien prasīja kaut kāds ar darbu saistīts rituāls.

Pēc tam Koļins nemanot aizmirsa pulksteni. No viena resta viņš saudzīgi izcēla šūniņu pēc šūniņas un iemontēja tās otrajā. Sadegušo šūnu pelni bira zemē, taču, nesasnie- guši to, uzdzirkstīja un pazuda. «Mana likteņa modelis,» Koļins rūgti nodomāja.

Pēc stundas rests atkal bija ielikts vietā. Tas izskatītos pavisam labi, ja vien simt divdesmit šūniņu vietā tajā nebūtu tikai trīsdesmit.

Sencis, raukdams uzacis, kratīja galvu. Arī viņš laikam šaubījās, vai Koļinam izdosies sveikā aizkļūt līdz savam laikmetam.

Nē, ekspedīcijas rezultātus uzticēt mašīnai tomēr nedrīkst! Pat maksimāli atslogota, bez vadītāja, tā noturēsies infralaikā ne ilgāk par pusstundu …

Koļins lēni savāca instrumentus un novietoja tos kravas tilpnē. Pēc tam rūpīgi, pat pārlieku rūpīgi pārbaudīja, cik blīvi noslēgtas durtiņas. Vai tiešām ekspedīcijas rezultātiem jāiet bojā?

Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …

— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?

— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.

— Ugunskuru? Tas būtu jauki…

Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko izšķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķēdami aizdegās.

— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.

Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan piedāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.

Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīcijas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet otrādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?

Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vismaz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti meklēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.

Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, izredžu nebūs nekādu…

— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.

Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.

— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.

— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gaidīšu.

— Paldies.

Koļins iznesa no mašīnas sainīti.

— Tas būtu viss.

— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?

— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.

Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.

— Nu tad, laimīgu ceļu…

Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprēgāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pamazām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva skaļāki.

Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.

Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.

«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģētas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»

Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sensenu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pieliecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet nervozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klusēja.

«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to neuzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»

Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiāliem …

Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.

Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.

Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?

Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var

gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…

Viņi noteikti metīsies palīgā.

Noteikti?

Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …

Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?

Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.

Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!

Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …

Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.

Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sencis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit noticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …

Pagāja vēl dažas sekundes.

Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.

Neviens viņu nesauca.

Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija atlaidies viņam blakus.

Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aizmirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.

Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības principi …

Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pielavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.

Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vismaz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.

Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to noturējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespējams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.

Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pazuda mežā.

Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tūdaļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?

Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēkšņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sašūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.

Koļins vērīgi palūkojās apkārt. Kupols izrādījās krietni plašāks, nekā bija licies no ārpuses. Telpas centrālo daļu aizņēma masīvs, apaļš postaments, ap kuru bija izvietoti vairāki sēdekļi. Tas viss stipri atgādinātu galdu un krēslus, ja vien nebūtu zaigojošo apļu, elipšu un taisnstūru, kuros Koļins drīzāk nojauta nekā pazina aparātu skalas.

Tātad tomēr mašīna! Apaļajā postamentā laikam iebūvēts dzinējs. Bet kā var vadīt mašīnu, ja visi sēdekļi pavērsti ar atzveltnēm pret kupola sienu? Tādā pozā Koļins neriskētu braukt pa visplatāko šoseju, kur nu vēl pa mežu. Jā, senči reizēm likās neizprotami…

Kaut gan — vai nav vienalga, kā sēdēt, ja kupols tik un tā ir necaurspīdīgs? Lai galīgi pārliecinātos par to, Koļins vēlreiz uzmeta skatienu kupola sienām un tai pašā mirklī… aiz pārsteiguma atsēdās.

Kupols kusa. Sienas izzuda, un Koļina acīm atkal pavērās meža ieskautā nora. Saule jau bija pakāpusies pāri priežu galiem; tās stari netraucēti iekļuva kupola iekšienē. Pēkšņi ainava sašūpojās un izplūda. Mežs šķita pienācis tik tuvu, it kā to aplūkotu caur binokli. Tad koki izliecās un pazuda. Koļins ieraudzīja hronokāru un divus vīrus pie ugunskura …

Jo tālāk, jo sliktāk. Lai kā hronofiziķis piepūlēja atmiņu, viņš nespēja atcerēties, kādā laikmetā cilvēki izgatavojuši tādas mašīnas. Gluži nezināms pavērsiens tehnikā. Nevienas pazīstamas ierīces, neviena redzēta aparāta! Kaut vai šī caurspīdīgā plāksne — stikla taisnstūris bez jebkādām palīgierīcēm. Vai tas būtu ekrāns? Koļins pabāza roku zem stikla un ieraudzīja savus pirkstus. Nesaprotami, kam tāds ekrāns vajadzīgs. Bet kas notiek ar kupolu? Pagaidām nekādu pārmaiņu. Joprojām redzams ugunskurs. A, kupols liekas saistīts ar šo ierīci, tikko manāmām svītrām pārkrustotā lodziņā parādās un nozūd kaut kādi cipari. Vieni izplūst un to vietā stājas citi. Arī otrs aparāts blakus pirmajam atdzīvojies.

Ja nu viņš pamēģinātu …

Nē, tas ir pārāk riskanti.

Un tomēr … kāpēc ne? Lai cik neparasta šī mašīna būtu, nedrīkst aizmirst, ka tā ir pagātnes tehnika. Gan jau Koļins pratīs to savaldīt. Galu galā mehānismi nav cilvēki, tie vienmēr darbojas loģiski…

Tātad pamēģināsim!

… Vienā no aparātu skalām iedegās zilgana gaisma. Tas bija viss. Koļinam likās — nekas cits kupolā nav mainījies. Mašīna pat nesakustējās, aiz caurspīdīgās sienas joprojām varēja redzēt ugunskuru. Visapkārt valdīja klusums …

Nē, klusums vairs nebija pilnīgs. Aiz muguras kaut kas viegli švīkstēja. Koļins atskatījās. Tur nebija neviena. Bet… Kas tad tas? Rāmī ietvertajā stikla plāksnē pavīdēja attēli; izplūduši un neskaidri tie pamazām kļuva aizvien asāki. Tātad tomēr ekrāns! Tūlīt ieraudzīsim senču dzīves ainas, un tad daudz kas noskaidrosies.

Noskaidrosies? Koļins iesvilpās. Tas… Tas…

Tas bija viņš pats. Taisnība, ne gluži tāds, kādu bija pieradis sevi redzēt spogulī, bet visi spoguļi taču vairāk vai mazāk izkropļo attēlu. Jā, tas noteikti bija viņš!

Tālumā pletās mežs. Meža malā stāvēja hronokāri. Trīs hronokāri, ap kuriem rosījās ļaudis.

— Nevar būt! — Koļins neticīgi kratīja galvu.

Tas bija mezozoja ēras mežs, tas pats, kurā ekspedīcija sadalījās pa grupām. Visi trīs ekspedīcijas hronokāri. Un arī cilvēki visi. Vai tiešām viņi jau ir izglābti?

Blēņas! Uzspridzinātu hronokāru neviens nespēj glābt! Un arī viņa tur pašlaik nav…

Koļins instinktīvi aptaustīja ausis, pieskārās galvai, krūtīm, jā, viņš neapšaubāmi atrodas šeit, nevis tur. Tātad, acīm redzot, pārraide no pagātnes. Ir gan senči, neko teikt… It īpaši — pirmais. Izlikās tik smalki… Nu pagaidi, putniņ, gan es tev… Bet vēsture? Vai tiešām tā mūs krāpj?

— Stop, stop!… — viņš sev pavēlēja.

Raidījums tomēr jānoskatās līdz galam. Lūk, patlaban Koļins uzrunā Arvi. Pareizi, tā bija pēdējā saruna, pirms Arves grupa devās dziļāk mīnusā. Bet… nē, tā viņš nav runājis!…

Arve toreiz ieminējās par pieļaujamo risku, un Koļins teica, ka pārmērīgi riskēt nevajag. Pēc tam Arve, kā zināms, riskēja, un rezultātā notika katastrofa. Bet šis aparāts visu sagroza. Taisnība, viņi stāvēja tieši tā, kā tas redzams uz ekrāna. Bet vai tad Koļinam bija tāda sejas izteiksme? Viņa sejā taču nepārprotami lasāms: kas baidās riska, tam dziļajā mīnusā nav īstā vieta… Tādam labāk tupēt kabinetā un nodarboties ar teoriju. Protams, Koļins toreiz sevi no malas neredzēja, bet vai tas varētu būt, ka viņa sejā iezīmējās tik nepārprotama, apvainojoši nicīga izteiksme? Mjā, pēc tādas sarunas kurš katrs skrietu ar galvu sienā! Ne jau vārdi šādā reizē ir galvenais …

Bet nē! Aparāts melo. Viņš nevarēja tā runāt.

Un ja nu tomēr? — pavīdēja doma.

Un atkal viņš ieraudzīja sevi, šoreiz kopā ar Juri. Žēl, ka nav skaņas, acīm redzot, to ieslēdz atsevišķi. Taču arī bez skaņas Koļins saprata: puisis lūdz atļauju izmantot hronokāru. Uz šo lūgumu Koļins toreiz bija delikāti atbildējis, ka cilvēkam ar tādu pieredzi, kāda ir Jurim, nav ieteicams tuvoties hronokāram, ja tajā neatrodas kāds 110 vecākajiem ekspedīcijas dalībniekiem. Pareizi, tieši tā viņš bija atbildējis. Bet šī sejas izteiksme … Un poza! Tad lūk, kā tas izskatījās no malas! Nav brīnums, ka puika pēc tam ielīda mašīnā. Citādi rīkoties viņš nemaz nevarēja.

Bet kas izprovocēja viņu uz šādu rīcību? Ja Koļins būtu sacījis to pašu, tikai citā tonī… Ja nebūtu izturējies tik nicinoši, liekot noprast, ka puisis šeit ir absolūti lieks, kas zina, varbūt nekas tamlīdzīgs arī nebūtu noticis?

Jurka nebūtu nosvilinājis restu. Arve ar savu hronokāru nebūtu ietriecies pašā radiācijas peklē. Viss būtu bijis kārtībā, un viņš pats tagad netupētu aizliegtā laikmetā, gatavodamies neizbēgamai nāvei. Lūk, kas būtu bijis, ja…

Ne, tie ir murgi. Pagatnes primitīva tehnika izkropļo notikušo, piedēvē viņam to, ko viņš patiesībā nemaz nav darījis. Te viss parādīts aplam.

«Liecies mierā!» Koļins pats sevi norāja. «Viss ir pareizi. Vainīgs esi tu un neviens cits. Viscaur vainīgs. No sākuma līdz galam. Un \sisa tava taisnošanās ir meli.

Tev uzticēja vadīt ekspedīciju… Tā droši vien bija kļūda, jo, iekams doties dziļajā mīnusā, vajadzēja izprast to mīnusu un plusu, to pagātni un nākotni, kas vienmēr ir kopā ar mums.»

Lūk, piemēram, dzīvo sirmgalvji, un viņos ir mūsu pagātne, jo viņi dzīvoja arī tad, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Bet viņos ir arī nākotne, jo kādreiz mēs sasniegsim viņu vecumu un zināmā mērā pārņemsim viņu domāšanas un darbības veidu. Tai pašā laikā mums līdzās dzīvo jaunieši. Arī viņos ir nākotne, jo viņi turpinās mūsu darbu, kad mēs to vairs nespēsim. Tāpat viņos ir pagātne, jo kādreiz mēs raudzījāmies pasaulē tādām acīm, kādām šodien lūkojas viņi.

Jā, tas viss ir mums blakus… Cik daudz gan varētu iemācīties no Arves, cik daudz nojaust, rūpīgi analizējot Jurkas rīcību. Bet tu, vai esi ieklausījies, vai esi mēģinām, jis ielūkoties cilvēku sirdīs, izprast viņu domas? Nē, tu neesi to darījis. Un te nu ir tava akluma sekas!

Tikai tagad pa īstam kļūst skaidrs, cik ļoti nepieciešams tev, Koļin, dehronizēties. Jo nekad, pat gadījumā, ja izdotos glābt visu ekspedīciju, nekad tu vairs nevarēsi skatīties cilvēkiem acīs.Tātad — nav ko kavēties. Uz pēdējo startu! Vai dzirdi? Ātrāk krūmos! Sauc palīgā! Un pēc iespējas dabiskāk …

Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ekrāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …

Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.

Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Varbūt…

Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.

Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…

Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?

Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam tepat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neticami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pirmīt, pašķīrās Koļina priekšā.

Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās augšup pret debesīm.

Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.

— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.

— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.

— Es biju jūsu mašīnā.

— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija

aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?

— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?

— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…

— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.

— Kur jūs steidzaties?

— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.

— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.

— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!

— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv noteikumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?

— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.

— To mēs varētu arī mašīnā…

— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvājat, man nav tiesību.

— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīcijas materiālus mūsu laikmetā.

Trešais skumji pakratīja galvu.

— Negribat? Tad nogādājiet tos kaut vai mūsējiem, dziļajā mīnusā.

— Diemžēl arī to es nevaru. Bet sakiet — no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu draugi tiks glābti?

— Viņus izglābs Sizovs. Jā, vai pie reizes nevarētu paskatīties, kur viņš patlaban atrodas? Tad es daudz mierīgāk …

Koļins apklusa, jo sarunu biedra sejas izteiksme bija nepārprotama.

— Jūs pareizi sapratāt, — trešais sacīja. — Sizovs nepaspēs.

— Nepaspēs? Nepaspēs… — Koļins nomurmināja. — Tātad… Es pat nevaru mierīgi aiziet? Ko tad es varu? Cilvēki… ekspedīcijas rezultāti iet bojā … Bet jūs te

mierīgi sēžat! Jums neesot tiesību? Labi, man tādas ir! Es paņemšu jūsu mašīnu …

— Jums neizdosies to izmantot. Mūsu principi ir pārāk atšķirīgi: jūs laužaties laikam cauri, mēs turpretim laiku saskaldām… Meklēt glābiņu šajā virzienā būtu veltīgi.

— Kāpēc jūs tā domājat? Pie jums tādi negadījumi taču…

— Negadījumi notiek visur, kur cilvēki meklē jaunas, dziļākas atziņas. Gan jūsu, gan mūsu laikā, bet mūsu senču laikā tie notika vēl daudz biežāk.

Sencis klusēdams palocīja galvu.

— Aizvediet kaut vai ekspedīcijas materiālus, — Koļins vēlreiz pamēģināja pierunāt trešo. — Vai tiešām mūsu darbs nevienam nākotnē nebūs vajadzīgs?

— Tas atkarīgs tikai no jums.

— Nesaprotu.

— Tad klausieties, ko es jums teikšu. Šorīt, pirms devos šurp, es iegriezos mūsu institūtā …

— Hronofizikas?

— Nē, enerģētikas. Esmu enerģētiķis.

— Pla-nē-tas ener-ģē-ti-kas in-sti-tūts… — sapņaini no- skandēja sencis.

— Planētas? Nē… Planētas enerģētika ir pārāk nenozīmīgs temats, lai ar to nodarbotos vesels institūts. Runa ir par enerģētiku Galaktikas mērogā. Par enerģijas resursiem, ko izmanto visas cilvēku apdzīvotās planētas… Vārdu sakot, institūtā es satiku vienu no saviem draugiem, un tas mani brīdināja, lai pārāk ilgi neaizkavējos mīnusā. Šodien paredzēts nobeigt visus priekšdarbus kādam izcili svarīgam eksperimentam. Ja šis eksperiments būs sekmīgs, mūsu enerģijas resursi neizmērojami pieaugs.

— Vai jūsu eksperiments saistīts ar kodoltermiskām reakcijām? — jautāja sencis.

— Šī problēma atrisināta jau mūsu laikā, — sacīja Koļins un, pievērsies trešajam, turpināja: — Jūsu uzmanības centrā droši vien ir gamma enerģētika, tas ir, enerģijas ieguve vielas un antivielas anihilācijas rezultātā?

— Arī šis uzdevums jau atrisināts, — trešais atbildēja. — Bet mums diemžēl ir pārāk maz antivielas. Tajos Galaktikas apvidos, no kuriem antivielu būtu izdevīgi transportēt, tās praktiski nav. Un mēs nolēmām to izgatavot paši. Jūs zināt, ka divu pietiekami augstas enerģijas

daļiņu sadursme spēj radīt pasaules. Un, ja šīs daļiņas ir ar mīnuszīmi, ja tās ir antidaļiņas …

— Skaidrs. Bet lai tādas daļiņas paātrinātu …

— Vajadzīga gigantiska enerģija. Pareizi. Un tieši šo problēmu mums ilgi neizdevās atrisināt.

Reiz, klaiņodams pa mežu, domās atkal pārcilāju daždažādus variantus. Un pēkšņi — vēlā vakarā pie ugunskura atcerējos ziņojumu par kādu senu ekspedīciju, kuras dalībniekiem dziļajā mīnusā izdevies novērot pārno- vas uzliesmojumu samērā netālu no Saules sistēmas. Un pats galvenais — tādā debess apvidū, kur pirms tam neviena zvaigzne nebija manīta.

— Novērotāji būs kļūdījušies, — Koļins sacīja.

— Un ja nu ne? Ja zvaigznes tur tiešām nebija? Ja šis sprādziens ir tikai divu ar kolosālu enerģiju apveltītu daļiņu sadursmes rezultāts? Šādu sprādzienu diezin vai bija iespējams atšķirt no pārnovas uzliesmojuma, it īpaši toreizējā zināšanu līmenī… Kas varēja daļiņām piešķirt nepieciešamo enerģiju? Acīm redzot, tikai paātrinājums kosmiskajos spēku laukos! Tā arī radās mūsu eksperimenta iecere. Protams, vajadzēja vēl izpētīt šo lauku konfigurāciju Metagalaktikā. Bet tas jau bija tīri tehnisks uzdevums. Kā redzat, ārkārtīgi sarežģīto problēmu negaidīti palīdzēja atrisināt sena ekspedīcija mīnuslaikā. Ekspedīcija, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija ļoti vāja un nepietiekami apbruņota.

— Bet tā taču …

— Nē, es nezinu, vai tā bija jūsu ekspedīcija. Tikpat labi šī ekspedīcija varēja notikt arī gadsimtu vēlāk. Turklāt tas, ko jūs esat atklājuši, cilvēkiem vēl nav zināms. Un tomēr, kā redzat, tādi dati mums ir…

— Mani nevajag pārliecināt, ka ekspedīcijas materiāli jāsaglabā. Es pats neko citu nevēlos… Bet kā? Sakiet — kā to izdarīt?!

— Varbūt vēlreiz pārdomāt visu, kā nākas?

— Tie ir tukši vārdi. Lūdzu, atbildiet konkrēti: vai jūs esat ar mieru mums palīdzēt?

— Es jau sacīju jums …

— Tad palieciet sveiki.

Koļins pagriezās, lai dotos projām. Taču trešais viņam uzlika roku uz pleca. Un tikai tagad hronofiziķis ievēroja, cik stalts un muskuļots ir šis nākotnes cilvēks.

— Mīļais draugs, — trešais pārmetoši ierunājās. — Vai tiešām jūs domājat, ka es mierīgi tērzētu ar jums… ja viss būtu atstāts likteņa varā? Mēs esam vienas ķēdes posmi un nevēlamies, lai kāds no tiem būtu vājš. Lai gan parasti jūs nespējat konstatēt mūsu klātbūtni, mēs vienmēr esam kopā ar jums. Un tomēr izdarīt kaut ko jūsu vietā es nevaru…

— Mēs šeit esam jau izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos…

— Jā, — sacīja trešais. — No mūsu kopējā senča viedokļa tas, bez šaubām, tā ir. Viņš patiešām neko citu nevarēja jums piedāvāt.

— Bet arī es…

— Nupat es ļāvu jums nojaust, kāda perspektīva var būt jūsu atklājumam, ja tas kļūs zināms. Vai arī tagad jūs neesat izdarījis visvienkāršāko secinājumu?

— Proti?

— Viss, ko mēs darām šodien, kalpo nākotnei…

— Zinu.

— Tāpēc izeja no jūsu grūtībām ir jāmeklē nevis pagātnes, bet gan nākotnes ceļos!

— Nākotnes ceļos… Hm… Ja varētu Sizovam paziņot, ka steidzami jāatgriežas… Ja infralaikā būtu iespējami sakari…

— Redzat, jūs jau sākat domāt nākotnes kategorijās! Ja sakari būtu… Izgudrojiet tos, un tie būs!

— Jūs jokojat!

— It nemaz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka būtībā sakari ir jau izgudroti. Jūs brīžiem atrodaties dziļajā mīnusā ne vien fiziski, bet arī garīgi nespējat izrauties ārpus tā laika attieksmju, aizspriedumu un zināšanu ietvariem. Pamēģiniet mazliet citādi paskatīties kaut vai uz to, kas noticis ar jums vakar un šodien… Pat uz vistraģiskākajiem notikumiem.

— Vistraģiskākais bija tas, ka sadedzis rests. Puisis to nosvilināja…

— Kādā veidā?

— Viņš pastiprināja tempa ritmu un vienlaikus aiz pārskatīšanās spēji bremzēja. Es to skaidri atceros, jo biju klāt. Tiesa, no ārpuses. Puisis centās man iegalvot, ka, figurāli izsakoties, pat bākas iekaukušās …

— Figurāli? Un ja nu tas nebija pateikts figurāli?

— Bākas taču atrodas infralaikā… Vai tiešām jūs gribat teikt…

— Ka arī jūsu institūtā novietota bāka? Un attālums līdz šai bākai ir pavisam niecīgs …

— Tā ir izeja! — Koļins iesaucās. — Es nevaru pārvietot savu hronokāru laikā, bet uz vietas ierosināt un bremzēt retaimeru es varu! Šim nolūkam atlikušo šūnu pilnīgi pietiks …

Viņš metās pie hronokāra, bet pusceļā pēkšņi apstājās.

— Diemžēl es biedriem tik un tā neko nevarēšu paziņot. Mums nav aparātu, ar kuriem būtu iespējams šādā ceļā pārraidīt runu. Lai tos izgatavotu, vajadzīgas detaļas un laiks …

Uz mirkli iestājās klusums. Tad vīrs, kas līdz šim bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, pacēla galvu.

— Izrādās, arī senči reizēm var noderēt, — viņš smaidīdams sacīja. — Tas laiks, kad cilvēka balsi nebija iespējams raidīt tālumā, mums ir samērā nesena pagātne.

— Nu un?

— Mēs nepratām pārraidīt balsi, tomēr sazināties varējām. Un es nešaubos, ka arī jūsu biedri atcerēsies, kā tas tika darīts, kad uztvers ziņojumu, kas šifrēts punktu un svītru veidā.

— Pag, pag … — Koļins pačukstēja. — Vai to nesauc par Morzes ābeci?

— Jā. — Trešais pamāja ar galvu. — Tagad jūsu kārta palīdzēt…

— Esmu gatavs. — Sencis izvilka no kabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. — Diktējiet!

— Tikai, lūdzu, ņemiet vērā, — trešais piemetināja, — ka bremzēt vajadzēs daudzkārt. Tāpēc esiet uzmanīgs, nenosviliniet šūniņas pārāk ātri…

— Kādreiz, — Koļins sacīja, — institūtā mani uzskatīja par labāko mīnushronistu. Bet nu pasteigsimies. Laika tiešām nav daudz.

7

Pārraidījis ziņojumu, viņš atgriezās pie ugunskura. Tagad rests bija sadedzis galīgi. Vārs, zilgans mākonītis izlidoja no retaimera telpas un lēni izkūpēja gaisā.

— Tā, — ierunājās trešais, — jūs pats esat izglābies un izglābis savu ekspedīciju. Izglābies tāpēc, ka atradāt pareizo domas pavedienu. Un tas parasti jāmeklē nākotnes, nevis pagātnes cejos. Par šo tematu varētu runāt daudz, bet mums jāšķiras. Mani draugi jau steidzas. Visiem gribas piedalīties lielajā eksperimentā. Un visiem tur pietiks darba, ja vien nenokavēsim startu.

— Viņi steidzas? — jautāja sencis. — Vai nevarētu paskatīties uz viņiem? Kaut mirkli…

— Vispār tas nav pieņemts… Bet mūsu tikšanās ir tik neparasta…

Trešais apklusa. Viņa sejā atspoguļojās milzīga gribas piepūle. Koļins un sencis neatraudamies sekoja tālās nākotnes cilvēka skatienam, kas pamazām aizslīdēja noras virzienā. Tur pēkšņa vēja brāzma šķita saviļņojusi gaisu, un tas ievirmojās kā pusdienas tveicē. Vēl mirkli nekas nebija redzams. Bet tad …

Tad aiz koku galotnēm pavīdēja sarežģītu, reizēm pat nenosakāmu formu ķermeņi. Tie parādījās un tūdaļ izzuda no redzes lauka. Bet aizgājušo vietā nāca klāt arvien jauni un jauni. Aizritēja minūte, divas, trīs, bet dīvaino, daudzveidīgo formu plūsma neapsīka i.Koļins stāvēja, balstīdamies uz senča pleca, un, neraugoties uz visu savu aukstasinību, juta, ka sirds atkal sāk dauzīties kā negudra.

Gluži negaidīti mašīnu straume izbeidzās.

— Man jāiet, — trešais sacīja. — Palieciet sveiki! Neko darīt: dažādas paaudzes laikā eksistē katra par sevi. Un tomēr… — Viņš atvadīdamies pamāja abiem ar roku. — Ikvienu paaudzi ar visām citām saista gan senči, gan pēcteči. Senči — atmiņās, bet pēcteči — sapņos. Un bez atmiņām, tāpat kā bez sapņiem, cilvēki taču nevar dzīvot.

Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāpsies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.

Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mūžīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.

Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.

Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Žagari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.

Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, kamēr esi viens …

«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»

— Odiseji — Valguss pasauca. — Dodiet tekstu!

Uz mirkli iestājās klusums, tad kļuva dzirdama vienaldzīga, salta balss:

— Oksidēšanās notika lēni. Reakcija nestabilizējās. Izdalītās enerģijas bija par maz, lai nodrošinātu normālu reakcijas gaitu. Organiskā viela, jādomā, saturēja pārāk daudz ūdens, kas, absorbēdams siltumu, kavēja reakcijas norisi…

— Stop! — teica Valguss. — Pietiek. Nemirstīgie dievi, kas par šaušalīgi bezjēdzīgām blēņām! Tādas dzirdot, ausis sāk augt uz iekšu. Saproti, Odisej?

— Nesaprotu.

— Tur jau. tā nelaime. Es lūdzu tevi pārtulkot dažas rindiņas literāra teksta. Bet ko tu man sagvelzi?

— Paskaidroju: minētā gaisa temperatūras paaugstināšanas metode tika lietota senatnē. Ēkās bija speciālas iekārtas — aparāti, ierīces. Šajās iekārtās notika eksoter- miska reakcija — oksidējās kurināmā elementi, ko ieguva, sasmalcinot lielus augus. Šajā gadījumā ir runa par reakcijas sākuma stadiju. Teksts ir nekorekts, jo gaiss tiek sildīts ārpus telpām. Lai tādā veidā paaugstinātu gaisa temperatūru uz planētas …

— Jā, — Valguss skumji sacīja. — Malka bija slapja, un ugunskurs neiedegās. Vairāk nekā. Vajadzēja tikai izmantot arhaismus «malka» un «ugunskurs», un viss būtu bijis kārtībā …

— Es nezinu arhaismus, — Odisejs nočērkstēja.

— Bet fundamentālā atmiņa?

— Tā ir jāpieslēdz. Es pats to nevaru izdarīt.

— Saistīt tevi ar fundamentālo atmiņu? Hm … priekšlikums nemaz nav peļams. Es to pieņemtu nekavējoties, ja pēc tam tu varētu man pateikt, kādēļ neatgriežas kuģi… — Valguss brītiņu klusēja. — Kādēļ kuģi eksplodē, ja vispār eksplodē? Un, ja neeksplodē, kur tad īsti tie paliek? Es tevi apskaužu, Odisej, tu drīz vien to izdibināsi. Kaut gan ar tavām smadzenēm…

Valgusam nebija grūti iedomāties, kā Dora Miglājs smīkņās, noklausījies šos ierakstus. Bet lai smīkņā vesels! Galu galā arī pilots izmēģinātājs var šo to atļauties…

— Vai zini, Odisej, — Valguss skaļi piebilda, — tevi apskaust tomēr nav vērts. Arī tu laikam eksplodēsi.

Odisejs klusēja. Valguss paraustīja plecus.

— Galvot es, protams, neņemos. Jo, redzi, līdz šim dabā sprādzieni vienmēr bija saistīti ar enerģijas izdalīšanos. Mūsu eksperimentos turpretī enerģija zūd. Par spīti visiem likumiem! Zūd kuģi un reizē ar tiem — gandrīz visa enerģija. Vājš uzliesmojums — vairāk nekā. Vai saproti?

— Nesaprotu, — Odisejs bez jebkādas izteiksmes konstatēja.

— To nesaprot it neviens. Bet man šī parādība ir jāizskaidro. Un tādēļ jāeksperimentē. Pareizāk, jāeksperimentē būs tev. Tu faktiski tiksi upurēts. Senos laikos būtu upurējuši vēršus. Bet laiki ir mainījušies… Tātad pievienot tev fundamentālo atmiņu? Labi, bet vispirms paklausīsimies kārtējo ziņojumu.

— Visi mehānismi un ierīces ir kārtībā! — Odisejs noskaldīja.

— Vai uzdevums skaidrs?

— Pēc komandas meklēt izplatījumā virzienu, kurā vielas koncentrācija minimāla. Uzņemt kursu. Kāpināt ātrumu. Saskaņā ar programmu ieslēgt ģeneratorus…

Aptvēris ar pirkstiem zodu, Valguss domīgi staigāja pa vadības centrāli.

— Uzdevums skaidrāks par skaidru. Jā, mans nepilnvērtīgais draugs, mūs abus gaida …

Taču izskaidrot, kas īsti viņus gaida, acīm redzot, nebija viegli, tāpēc Valguss apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Pēdējā eksperimentā pazuda «Argo». Programmas pirmo daļu tas izpildīja precīzi, bet otro… Lai nu kā, «Argo» nav atgriezies. Bija lielisks kuģis. Kaut arī tikai ar četriem papilddzinējiem… Labs ir, pieslēgšu tev fundamentālo atmiņu. Pilnveidojies, centies aptvert neaptveramo! Varbūt sāksi runāt cilvēciski. Pagaidām gan tev putra vien iznāk… Starp citu — kas šodien pusdienās?

— Ēdienu karte numurs četri, — Odisejs atbildēja.

— Vismaz paēdīšu kā nākas, — Valguss nomurmināja. — Nevainīgie dzīves prieciņi… Tātad atmiņa, tu saki? Lai notiek! Bet tik un tā tev būs jādodas triecienā. Un man jānīkst glābšanas kuterī. Diezgan drūma perspektīva …

Valguss nesteigdamies soļoja pa gaiteni. Viņš tīšuprāt bija izvēlējies visgarāko ceļu uz bibliotēku, no kurienes Odiseju varēja saistīt ar fundamentālo atmiņu. Valgusam patika kustēties. Garā caurule it kā aicināja pielikt soli, bet pilots visādi centās paildzināt prieku, ko viņam sagādāja pastaiga.

Viņš gāja kā cilvēks, kam nav iemesla steigties… Parasti tādā solī iet divatā, un Valguss neviļus pašķielēja pa labi. Nē, draudziņ, neskaties pa labi, tur neviena nav. Skaties labāk pa kreisi, tā būs lietderīgāk.

Gar gaiteņa kreiso sienu bija samontēta aparatūra, un, pacēlis apvalku vākus, pilots citu pēc cita pārbaudīja magnetogrāfus, spektrovizorus, stereokameras, ekspresre- aktorus un visus pārējos cilvēces viltīgā prāta izgudrojumus, kas radīti, lai nepalaistu garām mirkli, kad tiks satriekta triju dimensiju barjera un kuģis ienirs nezināmajā un neizprotamajā hipertelpā.

Ienirs, protams, bez viņa. Visi vienmēr cenšas iztikt bez viņa. Tāds jau viņam raksturs… Kas vainīgs? Labi, pieņemsim, viņš ir klaidonis. Bet tādus radījis laiks. Tie ir neizbēgami mesli laikmetam. Izmēģinātāji lielākoties lido vienatnē. Tādos apstākļos cilvēks diez vai pierod pie smalkas uzvedības un kļūst iecietīgs pret citu vājībām…

Valguss bija sasniedzis gaiteņa galu. Neko teikt — gai- tenītis, krietnu puskilometru garš! Aiz smagām, masīvām durvīm atradās automātiskās kontrolierīces; pirms eksperimenta arī tās vajadzēja pārbaudīt.

Un tomēr — kāpēc kuģi pazūd? Nē, minēt nav vērts! Mūsu laikā ar minējumiem vairs nenodarbojas. Ja teorija nokļūst strupceļā, ir jāsavāc jauni fakti. No pilota izmēģinātāja prasa tikai faktus. Jaunas hipotēzes negaida. Un neviens viņam nejautās — kāpēc. Jautās vienīgi — kā.

Uz šo jautājumu atbildēt, protams, nebūs grūti. Līdz noteiktam brīdim visu fiksēs ierīces — šīs te un arī tās, kuras atrodas kuterī. Bet kas notiks tālāk?

Ai, kā gribētos zināt! Bet Valguss to nezina. Un nezina arī Odisejs, kas tīko pēc fundamentālās atmiņas. Un vispār nevienam par to nav nekāda priekšstata. Taču gribas zināt… Starp citu — ziņkārība jau pazudinājusi daudzus, un Valgusam nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt viņu kompānijā. Tāpēc risks ir pieļaujams tikai saprāta robežās…

Pilots sēdēja uz kāpnēm starp kontrolierīču nodalījuma pirmo un otro stāvu. Viņš sēdēja un domāja, domāja.

Sprādzieni? Dora Miglājs (plašajai sabiedrībai pazīstams kā akadēmiķis Dormidontovs) gatavs apzvērēt, ka ar sprādzieniem šai parādībai neesot ne mazākā sakara. Bet tādā gadījumā — kā lai izskaidro uzliesmojumus?

Valguss piecēlās, izgāja gaitenī, aizvēra durvis un tās rūpīgi noslēdza.

— Te vairs nav ko darīt. Šķirsimies. Bet ja nu mēs nešķirtos?

Patiešām, ja viņš nešķirtos no Odiseja? Ja kutera dzinējos pēkšņi atklātos nopietns defekts? Reiz tā esot bijis.

Pilotam gan izdevies laikus nobremzēt. Bet varēja arī neizdoties.

— Ja nešķirsimies, tad, domājams, agri vai vēlu te iegriezīsies mana nemirstīgā dvēsele …

Valguss itin uzskatāmi iztēlojās, kā viņa hipotētiskā dvēsele, kaila un apjukusi, neizpratnē blisinās ačeles uz apsarmojušām kriogenu kolonnām. Un tas šķita tik smieklīgi, ka, pat iegājis bibliotēkā, viņš vēl sprauslāja.

… Vienu no bibliotēkas sienām aizņēma ligzdas, kurās glabājās ierakstu kristāli. Šajā sienā bija savākta, var teikt, visa pasaules gudrība. Ne jau nu gluži visa, protams… Bet Odisejam pilnīgi pietiks. Ērta bibliotēka, lietojama gan cilvēkam, gan kibernētiskam automātam, kas nosaukts senās pasaules lielā viltnieka vārdā.

Tiesa, šajā reisā Odisejam fundamentālā atmiņa nav nepieciešama. Tā domāta gadījumiem, kad jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Bet lai nu kā, ar Odiseju būs patīkamāk sarunāties. Viņš mazliet vairāk atgādinās cilvēku …

Valguss pagrieza slēdzi, pievienodams visu bibliotēkas atmiņu Odiseja kontaktiem. Lai izglītojas, lai apgūst zināšanas par Cilvēku! «Argo» — tas droši vien eksplodēja, tā ari neapguvis literatūras bagātības …

Sēžot bibliotēkā pretī ekrānam, varēja redzēt zvaigznes. Ierasta ainava. Stāvzvaigžņu sfēra, kā teica senie grieķi… Zvaigznes tiešām šķita nekustīgas, kaut gan «Odiseja» ātrums bija itin prāvs.

Pēkšņi Valguss ierāvās dziļāk krēslā un pat kājas pievilka klāt. Zvaigznes bija nekustīgas, izņemot vienu. Tā kustējās. Turklāt — ātri. Pārvietojās uz citu zvaigžņu fona. Kļuva spilgtāka. Ko tas varēja nozīmēt?

Viņš izdarīja visu, ko cilvēki mēdz darīt, lai pārliecinātos, ka neguļ. Bet zvaigzne joprojām kustējās. Un mirdzēja. Kaut gan te nav Saules sistēma, kur ikviens olis var spīguļot atstarotā gaismā! Ja šeit ķermenis spīd, tas izstaro gaismu pats. Bez jebkādiem māņu efektiem… Saprotams, tā nav zvaigzne. Bet kas tad? Kuģiem rajons ir slēgts. Atbrīvots eksperimenta vajadzībām. Un tomēr kaut kas zib. Izplatījumā peld uguntiņa… Uguntiņa?

Valguss pievirzījās cieši pie ekrāna. Tur jau varēja saskatīt veselas trīs uguntiņas. Vienu spilgtāku, divas blāvākas. Un tās veidoja it kā trīsstūri. Ko šis trīsstūris viņam atgādina? Kaut ko simtiem reižu redzētu …

Kā tad! Viena spilgtāka, divas blāvākas un tālāk — vēl divas. Navigācijas ugunis. Viņa paša navigācijas ugunis! Pamazām acis sāka atšķirt arī kuģa apveidus. Valguss sarauca pieri un izstiepa apakšlūpu.

Ko tas nozīmē? Viņš, Valguss, sēž savā kuģī un tai pašā laikā redz to no malas. Ne jau kuģi, protams, tā atspoguļojumu. Pilots, lidodams pāri Zemei, var redzēt lidmašīnas ēnu mākoņos vai uz planētas virsmas. Gaisā var rasties mirāžas. Bet šeit, gandrīz absolūtajā tukšumā?

Lūk, atklājums, Valgus! Un tu vēl skumi… Pat Dora Miglājs to nespētu izdomāt, nemaz nerunājot par fantastiem, kuri, spriežot pēc kritiķu apgalvojumiem, vispār nav spējīgi kaut ko izdomāt. Bet lai šie apgalvojumi paliek uz kritiķu sirdsapziņas… Labāk pakustināsim smadzenes. Kādā vidē «Odisejs» varētu atspoguļoties?

«Odisejs»? Par to nevar būt šaubu. Jā, Valgus, tu redzi savu kuģi lidojumā. Līdz šim tikai citi to bija redzējuši. Un ik reizes viņiem aizrāvusies elpa, kad «Odisejs» aiz- šāvies pretim bezgalībai un bāzes kuģis jeb Lielais Kosmo- starts izšķīdis pagātnē. Tev pašam šajos mirkļos eksistēja vienīgi paātrinājumi, pārslodzes, indikatoru un rādītājbultu kadriļa …

Jā, tev paveicies, Valgus. Traki paveicies. Tas ir augstākās klases atklājums! Un šis skats! Cik daudz skaistuma slaidajā kuģa korpusā, kas nevaldāmi tiecas pretim zvaigznēm! Cik iespaidīgi no šejienes izskatās aizsargek- rāns. Lūk, nelielais paresninājums, kurā atrodas dzīvojamās telpas. Tālāk — DM ģeneratoru antenas, garā gaiteņa caurule, dzinēju nodalījuma elipsoīds un papilddzinēji plaši ieplesto fermu galos. Skarbi, lietderīgi un skaisti — pat šie pieci papilddzinēji nebojā kuģa izskatu, nedara to smagnēju, neveiklu …

«Četri, Valgus, četri,» veselais saprāts protestēja, «piektā dzinēja nav!»

Valguss vērīgi palūkojās uz ekrānu. Velna būšana… Skaitīt līdz pieci viņš kā nekā prot! Bet ekrānā redzami tikai četri papilddzinēji, četri dzinēji četru fermu galos. Tātad?…

Tas ir nevis «Odisejs», bet pavisam cits kuģis. Un lido paralēlkursā. No kurienes tāds kuģis te varēja rasties?

Pilots elpoja smagi. Deviņi pērkoni! Viņš būtu iesācis ārkārtīgi bīstamo eksperimentu, pat nenojauzdams, ka tuvumā klimst kuģi ar visādiem slaistiem. Nē, nudien, šie vakuumgalvas un ausaiņi par varītēm cenšas iekļūt nelaimes gadījumu statistikā! Viņu kuģa komandieris darītu prātīgi, ja uz Zemes izvairītos… Starp citu, kādēļ gaidīt tik ilgi, ja ir iespējams tūlīt sazināties un pateikt šim nejēgu admirālim pāris sirsnīgu vārdu?

Valguss pielēca kājās. Viņš jau bija sasniedzis durvis, kad bibliotēkā kaut kas noklikšķēja. Sulīgu vārdu un teicienu lavīna lauztin lauzās uz āru, bet ilgajos lidojumu gados izstrādātais paradums neatstāt bez ievērības pat sīkumus lika viņam atgriezties.

Acīm redzot, Valguss nebija pagriezis slēdzi līdz galam: fundamentālā atmiņa bija atvienota. Pilots atkal ieslēdza to un devās uz durvīm, taču šoreiz nesteidzās — stabilo sakaru zonā šis vieglprātis paliks vēl labu laiku.

Klikšķis atskanēja no jauna, kad Valguss vēl tikai grasījās satvert durvju rokturi. Un tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs: šo klikšķi viņš bija gaidījis. Jā, Odisejs nepārprotami atsacījās no fundamentālās atmiņas. Smieklīgi! Vai tad saujiņa kriotronu no kaut kā var atteikties? …

Valguss nīgri pasmīnēja un nostiprināja slēdzi tā, lai nebūtu iespējams pārtraukt kontaktu. Tad paskatījās uz ekrānu. Piecas uguntiņas joprojām slīdēja paralēlkursā. It kā svešajam kuģim būtu uzdots pavadīt «Odiseju». Nieki, tāds rīkojums nevienam nebija dots! To Valguss zināja noteikti.

Iegājis vadības centrālē, viņš ieslēdza galveno video- uztvērēju. Spēcīgajā palielinājumā kuģi uzreiz varēja pazīt. Pēdējā izlaiduma mašīna, gandrīz tāda pati kā «Odisejs». Tikai plaši ieplesto fermu galos piecu papilddzi- nēju vietā — četri. Cilvēkiem zināmajā Visuma daļā bija tikai viens šā tipa kuģis. Proti, «Argo». Bet tas pirms pusgada bija pazudis līdzīga eksperimenta gaitā.

Valguss žēli iesmējās. «Argo». Tā… Nez kādi brīnumi vēl šodien varētu notikt? Taču drīz viņš apklusa. Pilotam likās, arī «Odisejs» smejas — mirgoja sakaru indikatori. Tātad saruna ar svešo kuģi? Bet, ja tas tiešām ir «Argo», cilvēku tur nevar būt. Un tomēr indikatori mirgo… Pēc zibšņiem nav grūti atšifrēt tekstu. Parasti… Bet šoreiz zibšņos nav ne mazākās jēgas. Un tomēr sakaru sistēma darbojas! Tātad Odisejs ar viņu runā… Bet ja nu es pats mēģinātu izsaukt šo spoku?

Valguss apsēdās pie sakaru aparāta un ilgi raidīja izsaukuma signālus. Kā jau bija gaidāms, neviens nedomāja atbildēt… Tad, lūk, kur noved pārmērīga galvas lauzīšana! Tev ir halucinācijas, Valgus. Jā, tieši tā sauc šo parādību. Bet nekas, ar halucinācijām mēs tiksim ātri galā: nofotografēsim tās. Un liksimies uz auss. Pirms eksperimenta ir jāatpūšas …

Pabeidzis fotografēšanu, Valguss nolēma uzņēmumus attīstīt rīt pirms eksperimenta. Viņam nebija šaubu, ka filma nerādīs it nekā; optika nemēdz halucinēt. Tomēr uzbudinājums bija pārāk liels, lai varētu tūlīt iemigt. Vajadzēja nomierināt nervus. Visātrāk tas panākams, veicot kādu vienkāršu, vieglu darbu. Piemēram, pārbaudot glābšanas kutera mehānismus …

Kuterītis bija novietots augšstāva elingā. Valguss uzkāpa pa lēzenu, platu trapu, kas bija ierīkots ar tādu aprēķinu, lai briesmu brīdī pa to varētu ātri uzskriet. Taisnība, paša kutera ieejas lūka bija pašaura. Bet kuteris galu galā ir tikai glābšanas laiva vienam cilvēkam. Laiva, kurai jākļūst par pilota patvērumu, kad Odisejs dosies pēdējā triecienā.

Kā to prasa instrukcija, Valguss apskatīja kuterīti no ārpuses, aptaustīja un pakustināja visus atkabinātāja mezglus, rūpīgi pārbaudīja katapultu, tad iekāpa šaurajā kabīnē. Arī tur viss bija kārtībā. Kuģītis šķita sagatavojies lēcienam. Pavēli tikai, un tas vienā mirklī aizšausies prom, aizvedīs tevi tālu no visādām briesmām un sprādzieniem …

— Atkal sāc malt to pašu! — Valguss sevi aprāja. — Nē, nudien pietiek, ja negribi, lai tev rēgojas spoki. Apskatīji laivu — un punkts. Ej, liecies gulēt!

Valguss iegriezās nodalījumā, kur bija samontēti DM ģeneratori. Eksperimenta laikā tie izstaros enerģiju, ar kuras palīdzību kuģis mēģinās saliekt ap sevi telpu un pārraut to vai arī izlauzties tai cauri. Kārtība visur bija priekšzīmīga. Odisejs lieliski zināja savus pienākumus. Tiesa, nekā cita viņš nezināja. Nezināja, piemēram, ka pilotam nepavisam negribas izšķirošaja brīdī pamest kuģi…

Valguss atvēra savas kajītes durvis. Iegaja un aizvēra tās. Viņš varētu to arī nedarīt, šeit neviens viņu netraucētu: tuvākais no iespējamajiem traucētājiem atradās bāzes kuģī, miljardiem kilometru no šejienes. Un tomēr — ierastās kārtības labad Valguss aizvēra durvis.

Tad viņš noģērbās un iekārtojās atsperīgajā, zemajā guļvietā. Iededza mazo gaismu un paņēma no naktsgaldiņa dešifratoru ar grāmatas ierakstu.

— Nē, — Valguss pasmīnēja, — izplatījumā Homērs neiet pie sirds. Mani samulsināja Odisejs; iegribējās analoģijas. Bet kriotronu Odiseja viltība ir pavisam citāda. Vajadzēja sameklēt kaut ko jautrāku.

Taču Valguss skaidri zināja, ka tik un tā pašlaik lasīt nespētu — galvā līstu visādas nelabas domas. Tāpēc jāizguļas! Viņš pastiepa roku uz hipnorada pusi; mazais reflektors spīdēja tieši virs gultas. Roka apstājās pusceļā un lēni nolaidās atpakaļ.

Varbūt tomēr negulēt? Parunāties kaut vai ar sevi? Citādi, kas zina, sapnī vēl parādīsies kāds no turienes, no planētas …

Jā, tas laikam bija īstais iemesls — nevis sajūta, ka iemigt neizdosies, sajūta, kas tik pazīstama visiem astronautiem. Tā mēdza rasties ik reizes, kad kuģa ātrums tuvojās četrām piektdaļām gaismas ātruma. Nekā noslēpumaina šajā sajūtā nebija — kosmopsihiatri jau sen noskaidrojuši, ka to rada nevis ātrums, bet gan doma — varbūt pat neapzināta: dažās stundās, ko tu pavadīsi gultā vai atzveltnes krēslā, uz Zemes var piedzimt un novecot paaudzes. Starp citu, ne jau veltīgi tika meklēts ceļš uz hipertelpu; tas varētu palīdzēt cilvēkiem izvairīties no laika paradoksa… Bet lai nu kā, vajadzēja tikai iedomāties šo situāciju un par miegu vairs nevarēja būt ne runas. Tāpēc kuģos virs katras guļvietas bija piestiprināts hipnorads — neliels aparātiņš, kas jebkuru cilvēku dažās minūtēs spēja iegremdēt dziļā miegā.

Valguss apņēmīgi ieslēdza hipnoradu. Aizmirsīsim mirušos kuģus … Viņš ierīkojās ērtāk. Domas pamazām aiz- miglojās. Pilots pasmaidīja, un viņa acis aizvērās.

Valguss pamodās, miega atsvaidzināts. Laika releji bija

darbojušies precīzi, un tagad visu varēja darīt bez steigas.

Kartība bija noteikta reizi par visām reizēm. Vingrošana. Jonu vanna. Masāža. Valguss krekstēja aiz labpatikas un vienlaikus, garīgas rosmes labad, risināja galvā diezgan āķīgu vienādojumu sistēmu. Desmit minūtes viņš veltīja koncentrēšanās spējas un ātras reakcijas izkopšanai. Tad paēda brokastis.

Pēc brokastīm Valguss pārģērbās tīrās drēbēs un tik ilgi spodrināja kurpes, līdz beidzot tās sāka laistīties kā galvenais kuģa reflektors. Protams, tāda rūpība nebija obligāta — tik un tā šeit neviens to nespēja novērtēt. Bet pilotam šodien jāsēstas komandiera sēdeklī. Un diez vai kāds astronauts uzdrošināsies ieņemt šo vietu, nenospod- rinājis kurpes un neizgludinājis formas tērpu.

Zibinādams zeltītās parabolas uz svārku atlokiem, Valguss vērīgi nopētīja savu attēlu spogulī. Sardze ir sardze, un kuģi nedrīkst apvainot ar nevīžību pat sīkumos! To zina jebkurš iesācējs. Un, lai nu kā, iesācējs Valguss nebija.

Ne jau veltīgi viņam, nevis kādam citam uzticēja šo pēdējā modeļa kuģi, kas līdz malām pieblīvēts ar vissarežģītāko aparatūru. Pats leģendārais DM, stenēdams zem milzīgās slavas nastas, bija izlodājis visus kuģa nodalījumus un, bārdu purinādams, personīgi pārbaudījis katru savienojumu. Starp citu, tieši šo bārdu savā laikā nokristīja par Dormidontova Miglāju, un tikai vēlāk iesauka pārgāja uz bārdas īpašnieku, kļūdama par astronautu un fiziķu aprindās populāro saīsinājumu DM. Tiesa, Valguss bija pārliecināts, ka iesauka radusies ne jau bārdas dēļ, bet tāpēc, ka DM bieži mēdza izsacīties tik miglaini, ka neviens viņu nesaprata. Dažkārt pagāja gadi, iekams kļuva skaidrs, ko DM bija domājis. Lai gan arī tad daudzi vēl nespēja ticēt viņa hipotēzēm…

Pēdējā laikā korifejs sevišķu uzmanību veltīja hiper- telpai. Neviens' nesaprata, kas tā hipertelpa tāda ir, bet DM jau apgalvoja, ka tajā var iekļūt. Tāpēc arī gāja bojā kuģi. Protams, riskēt bija vērts. Ja izrādīsies, ka nokļūt hipertelpā tiešām iespējams — tas būs gadsimta atklājums. Visas kosmisko sakaru un satiksmes problēmas līdz ar to tiks atrisinātas. Metagalaktika — jā, pat Metaga- laktika saruks līdz kabatas formātam. Papīra lapa, kas

salokāma jebkurā vēlamā virzienā — lūk, ar ko tad būs salīdzināms trīsdimensiju izplatījums. Un, kā parasti, viss pēkšņi visiem būs skaidrs, un DM ģenialitāte tiks skaļi cildināta līdz tam brīdim, kad viņš atkal sāks formulēt nevienam nesaprotamu teoriju.

Jā, gadsimta atklājums. Izdarīt to ir patīkami, pat ja hipotēze nav tava. Un vispār atzīsties, šajā lidojumā tu esi devies ne jau sava neciešamā rakstura dēļ, kas it ka neļaujot tev ilgi palikt uz Zemes. Nē, ne jau rakstura dēļ! Un arī ne tāpēc, ka viņa teikusi: «Ar kuģiem apieties tu varbūt proti, bet…» Viņa būtu varējusi to arī neteikt. Bet kas vainīgs, ka viņam tāds raksturs? Daudzus mēnešus lidojot vienatnē, arī eņģelis kļūtu kašķīgs — diemžēl eņģeļus nesūta izmēģinājumu reisos … Turklāt šeit viegli pierast pie tā, ka jebkura tava vēlēšanās tiek izpildīta acumirklī un bez ierunām. Bet viņa … Nē, tā var aizdomāties līdz absurdam! Ja nu vienīgi šis eksperiments tiešām vainagotos ar atklājumu …

Bet atklājuma nebūs. Atklājumus izdara cilvēki, nevis kibernētiski automāti — pat tik intelektuāli kā Odisejs. Automāts visu izdarīs un neko nesapratīs. Tātad arī neatklās. Bet pilots, iepriekš sastādījis kuģim programmu, ka- tapultēsies kuterī. Protams, viņš būs drošībā, toties redzēs tikai vāju uzliesmojumu. Kuģis pazudīs, un aparāti reģistrēs enerģijas zudumu zināmā izplatījuma daļā. Tas būs viss. «Odiseju» neviens un nekad vairs neredzēs, tāpat kā neredzēs arī atklājumu. Pilots piebremzēs kuteri, noteiks vajadzīgo kursu un lēnītēm aizvilksies uz to punktu, kur zinātniskā bāze gaida rezultātus, kas iegūti, kārtējo reizi upurējot labu kuģi.

Bet ja triju dimensiju robežu mēģinātu pārraut cilvēks … Un atklājumu bāzē nogādātu izmēģinātājs Valerijs Gusevs? Galu galā risks ir samērā pieticīga maksa par tiesībām būt cilvēkam un vēl jo vairāk — zinātkāram cilvēkam.

Labi, vecais klaidoni, pietiks spriedelēt! Un, galvenais, neaizmirsti: klaidoņi ir piesardzīgi, daudz pieredzējuši ļaudis. Ugunī viņi nelec, pie uguns viņi tikai sildās. Ziņkārība, risks — tas viss var būt un var arī nebūt, bet eksperimenta programmai jābūt noteikti. Tāpēc bez liekas gudrošanas — pie darba!

Vadības centrālē Valguss ienāca možs un lietišķs. Stin

griem soļiem devās pie pults. Mirkli pastāvēja, tad apsēdās, izstiepa rokas, pakustināja un atslābināja pirkstus kā pianists pirms koncerta. Pēc tam noklausījās ierakstus, kas bija izdarīti, kamēr viņš gulēja. Nekā interesanta. Par «Argo» — ne vārda. Skaidrs — tas viņam bija rēgojies. Protams, derētu attīstīt filmiņu, kurā viņš mēģinājis fiksēt savas halucinācijas. Labs ir, tūlīt mēs to izdarīsim …

Pārliecies pār elkoņa balstu, Valguss iedarbināja foto- automātu. Gaidīt nācās burtiski dažas sekundes: Tad viņš izņēma filmu vai pareizāk to, kas no filmas bija palicis: melnus apgrauztus kankarus. Radās iespaids, ka automāts filmu mērcējis nevis attīstītājā, bet skābē. Kas tie par jokiem? Bojājums automātikā? Bet noņemties ar foto- automātu tagad nebija vaļas. Laiks steidzināja, un Valguss teica:

— Odisej, gaidu ziņojumu par situāciju!

— Izplatījums brīvs līdz devītajai pakāpei.

— Vakuums labs. Bet kā ar brīdinājumiem, novirzēm?

— Tādu nav.

Vai tiešām Odisejs mazliet vilcinājies ar atbildi? Blēņas! Viņš taču nav domājoša būtne. Ierīce, aparāts, mašīna — viss, ko vien vēlaties… Tomēr drošības labad pārbaudīsim vēlreiz.

Kontroltests Odisejam nesagādāja grūtības. Valguss pārliecinājās, ka atrisinājums ir pareizs. Tātad viņam būs tikai licies.

— Uzmanību! — pilots sacīja. — Sagatavoties programmas izpildei!

— Programma ievadīta, — Odisejs vienaldzīgi konstatēja.

— Atskaiti sāc no simta. «Nulles» momentā rīkojies!

— Skaidrs.

Valguss apmierināts pamāja ar galvu. Tad pārlaida vērīgu skatienu vadības centrālei, pultij, aparātu skalām.

Šī mirkļa dēļ viņš trīs mēnešus milzu ātrumā bija joņojis šurp uz samērā tukšu izplatījuma nostūri. Trīs mēneši gandrīz pilnīgas bezdarbības un tikai dažas stundas spraiga darba. Vai bija vērts? Bija. Dažkārt cilvēks visu mūžu nodzīvo tikai vienas stundas vai vēl mazāk — vienas minūtes dēļ, bet šajā minūtē viņš ir vajadzīgs cilvēcei …

Valguss dziļi ievilka elpu un teica:

— Dodu komandu!

Viņš nospieda lielu, atsevišķi no citām novietotu pogu pults labajā pusē. Tad pagrieza to par simt astoņdesmit grādiem un nospieda vēlreiz, līdz galam.

— Simts! — Odisejs noskandēja.

— Deviņdesmit deviņi…

— Deviņdesmit astoņi…

Lieliski. Nu var atvērt skābekļa krānu. Nē, vēl mazliet par agru… Sēdekļa amortizatori atbrīvoti? Jā! Automātiskais inžektors gadījumam, ja pilots zaudēs samaņu? Sagatavots! Lai gan tādu pārslodžu, jādomā, nebūs. Adapteri ierakstu tīklam pieslēgti?…

— Sešdesmit divi…

— Sešdesmit…

Šķiršanās brīdis tuvojās. Šo nakti viņš jau pārgulēs kuterī … Valguss paskatījās uz aparātiem, kas bija savienoti ar kuterīša pulti. Tur viss ir kārtībā, reaktori klusi dūc, gaidot mirkli, kad pilots dos kuģim pēdējo komandu un pats iekāps glābšanas laivā. Pārējo izdarīs Odisejs. Bet pirms tam vēl aizritēs stundas. Pēdējās stundas… Cik lēni tomēr velkas laiks! Trīs mēneši. Nebūtu viņš šeit bijis tik ļoti vientuļš. Bijuši šeit, teiksim, divi. Otro Valguss tad iesēdinātu laivā … Bet pats?

— Piecdesmit trīs …

— Piecdesmit divi…

Kuterī diviem nav vietas. Viņš, protams, būtu palicis un atvedis bāzei īstus faktus, nevis šādus tādus nenozīmīgus novērojumus…

— Četrdesmit pieci…

— Četrdesmit četri…

— Četrdesmit trīs…

Laiks ieslēgt skābekļa padevi. Tā, vēl mazliet pa labi, līdz pašam galam. Gatavs. Elpot viegli. Pārslodzes kom- pensatori? Drīz sāks darboties… Labi. Bet ja priekšā ir kosmiskie putekļi? Vai kaut kas cits? Muļķības, tur nekā nav un nekas nevar būt! Brīdinājumu nebija …

Tātad, ja kuģī atrastos divi, tu būtu ar mieru palikt? Bet kāpēc nepalikt, ja esi viens? Protams, Odisejs programmu izpildīs. Bet kosmosā, acīm redzot, ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nespējam paredzēt. Un ja nu tas ir sprādziens?

— Septiņi…

— Seši…

— Pieci…

Tagad saturies! Nē, dārgais DM, lai cik tas būtu interesanti, es nepalikšu. Ja jau esat tik ziņkārīgs, lidojiet pats! Bet es neesmu ģēnijs. Es rīkošos stingri pēc instrukcijas — iekāpšu glābšanas laivā un katapultēšos. Skaidrs?

— Divi!

Klusums, klusums… Nu jel!

— Viens!

«Tomēr katapultēšos,» Valguss nodomāja un tai pašā mirklī iesaucās:

— Aiziet!

«Nulli» viņš nedzirdēja. Acis satumsa, ausis aizkrita. Sēdeklis pasvieda viņu uz priekšu, un viņš būtu aizšāvies nezin cik tālu, ja vien kuģis kopā ar sēdekli nebūtu aizšāvies vēl daudz tālāk. Atzveltne nežēlīgi spieda Valgusa daudz cietušo muguru, un no šī spiediena viņš nekādi nevarēja izbēgt… Paātrinājuma mērītāja bultiņa rādīja četrus «g» un lēnām tuvojās nākošajai iedaļai. Toties spidometra stabiņš kā negudrs joza turp, kur pašās skalas beigās kāds bija uzzīmējis treknu jautājuma zīmi.

Valguss sēdēja, nespēdams pakustināt pat mēli, kur nu vēl rokas un kājas. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Odisejs visu darīja pats. Gudrs kuģis… Nē, viņam tikai likās, ka termometrs kāpj. Aparāti darbojas nevainojami. Attēliem videouztvērējos — lielisks asums. Sākas visādi efekti… Borta ekrānos kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai. Arī zvaigžņu, šķiet, kļuvis vairāk. Atkal halucinācija?…

— Vai eksperimentu turpināt?

Kas tad tas? A, Odisejs atkal čīkst. Tagad viņš uzplīsies ar šo jautājumu ik pēc spidometra iedaļas.

Minūtes ritēja vienmuļi, un tikai Odiseja balss, kas arvien biežāk jautāja, vai turpināt eksperimentu, sadalīja laika plūdumu noteiktos intervālos. Bet arī šie jautājumi bija paredzēti programmā. Valguss, ar pūlēm valdīdams mēli, sēca: «Turpināt!» — un nospieda īpašu signāla pogu. Vārdiem vien Odisejs vairs neticēja. Beidzot Valguss sadzirdēja ko jaunu:

— Pamatdzinēja resursi izsmelti.

— Izslēgt dzinēju! — Valguss iekliedzās.

To viņš varēja arī nedarīt, jo tieši šajā eksperimenta stadijā bija paredzēts atelpas brīdis, ceļa posms, kas jānolido bez paātrinājuma. Pilotam pa šo laiku vajadzēja sagatavoties kuģa atstāšanai, pārbaudīt aparatūru, savākt mantas. Pēc tam jādod pēdējā komanda. Kamēr Odisejs skaitīs, Valguss iekāps kuterī un katapultēsies. Odisejs nočērkstēs «nulle», ieslēgs papilddzinējus un DM ģeneratorus. Ar šo mirkli eksperiments būtībā tikai sāksies…

«Odisejs» pārstāja kāpināt ātrumu. Drausmīgais smagums izzuda, un pēkšņā prieka uzplūdumā Valguss sāka dziedāt, daudz nebēdādams par melodijas pareizību. Tik un tā Odisejs nenieka no mūzikas nesajēdza…

Kādas desmit minūtes pilots smaidīja, dziedāja un atpūtās. Tad viņš atsprādzējās no sēdekļa un aizgrieza skābekļa krānu. Piecēlās. Pāris reižu pietupās. Un ar labpatiku konstatēja, ka elpo normāli.

— Nu tad, kolēģi, atvadīsimies?

Taču kolēģis klusēja. Uz skaitļotāja paneļa zibsnīja uguntiņas. Odisejam nebija laika atvadām — viņš šobrīd apguva jauno programmu. Disciplinēts kolēģis… Vārdu sakot, viss kārtībā. Valguss var iet.

Bet iet prom viņam negribējās. Negribējās mainīt lielā kuģa ierasto, plašo vadības centrāli pret peļu lamatām kuterītī. Un vispār… Veltīgi viņš pirmīt bija uzbrucis akadēmiķim. DM galu galā nav pilots. Tāpēc jālido bija viņam, Valgusam. Bet veselus trīs mēnešus vilkties uz šejieni, tad dažas stundas ciest diezgan nepatīkamo paātrinājumu, lai izšķirošajā brīdī pamestu kuģi likteņa varā? Lai to sūtītu pretim nezināmajam bez cerībām jebkad atkal ieraudzīt? Un ja nu viņš, Valguss, ir iemīlējis šo kuģi? Protams, no cilvēka viedokļa Odisejs ir pastulbs, bet vismaz nesūdzas par pilota kašķīgo raksturu. Un pieķerties var taču arī mašīnai. It īpaši, ja tā ir tik lieliska…

— Varbūt, — Valguss lēni teica, — būsi tik laipns un neeksplodēsi?

Odisejs joprojām klusēja un zibināja spuldzītes kā cilvēks, kas apjukumā blisina acis. Bet Valguss zināja, ka nekāda apjukuma Odisejam nevar būt. Automāts strādāja, un tas bija viss.

— Labi, labi, — sacīja Valguss. — Es atbildi negaidu. Tādas lietas tev nesaprast…

Odisejs arī šoreiz neatbildēja, tikai viņa ierakstu aparāts fiksēja kristālā katru dzirdēto vārdu. Tūlīt Valguss kristālu izņems, lai to aizvestu Dormidontovam. Izņems kristālu, un Odisejs vairs nepierakstīs ne skaņas. Žēl. Jo iznāk, ka Valguss ir lidojis šurp tikai tāpēc, lai Dormidontovam nogādātu šos ierakstus. To varētu izdarīt jebkurš pastnieks, bet Valguss ir izmēģinātājs, turklāt — ne jau pats sliktākais. Un viņš nav radis pamest mašīnu, kamēr tas nav absolūti nepieciešams. Veca izmēģinātāju tradīcija …

Taču izmēģinātājām ir jālido. Un negribas, lai šis būtu pēdējais lidojums.

Bet ja sprādziena nebūs? Varbūt ticēt Dora Miglājam? Un pārliecināties, ka akadēmiķim taisnība?!…

Valguss pasmaidīja. Diez cik dabiski tas tomēr neizskatījās. Pieņemt lēmumu tādos gadījumos nav viegli. It īpaši, ja cilvēks tam iepriekš nav gatavojies. Tātad sagatavosimies! … Būtībā tas ir ļoti vienkārši. Vajag aizmirst visu, kas bijis. Pagātni. Uzskatīt, ka pagātnes vispār nav bijis. Tā ir problēmas viena puse. Otra — aizmirst nākotni. Nedomāt par to, kas būs rīt, pēc gada, pēc simts gadiem… Iedomāties, ka nākotnes nebūs un, ja arī būs, tad to nekādi nevarēs salīdzināt ar šodienu.

Jādomā tikai par tagadni.

Valguss domāja, bet laiks ritēja. Odisejs jau bija apguvis jauno programmu un tagad pacietīgi gaidīja komandu; tikai retumis viņā kaut kas noklikšķēja. Laiks izšķirties, Valgus, — jā vai nē …

Pilots joprojām svārstījās. Pēkšņi kāda doma lika viņam pacelt galvu.

— Labs ir, — viņš teica, — pieņemsim, ka «Argo» man tikai rēgojies. Bet tas, ka Odisejs divas reizes patvarīgi atvienojās no fundamentālās atmiņas, tas taču ir neapstrīdams fakts! Tātad man ir ļoti nopietns iemesls palikt. Ja kibernētiskā iekārta nav gluži kārtībā, kāda gan var būt garantija, ka Odisejs izpildīs visu programmu? Vārdu sakot, ir jāpaliek. Būtībā man pat nav tiesību aiziet. Šādā situācijā tā būtu bēgšana …

Un tūdaļ Valgusam kļuva viegli ap sirdi. Viņš atgriezās savā vietā, draudzīgi papliķēja pulti un pat norūca kaut ko par cilvēkiem, kas pirms lidojuma kārtīgi nepārbauda kuģus. Viņu dēļ pilots nevar atstāt mašīnu un spiests tajā palikt līdz galam. Viņš rūca un smaidīja. Tad nosprieda, ka glābšanas laiva tomēr jāsūta prom, jo nav zināms, kas

var notikt ar tās reaktoriem DM ģeneratoru enerģijas laukā.

Vēlreiz uzkāpis elingā, Valguss iedarbināja kutera automātiku. Tagad laiva vajadzīgajā brīdī pati nobremzēs, signalizēs, un bāze to atradīs. Pilota sēdeklī Valguss salika materiālus, kas varētu interesēt bāzi. Visus, izņemot sarunu ierakstus…

Tad viņš atgriezās vadības centrālē un ar tādu patiku ieņēma savu vietu, it kā tur būtu bijis nevis darba, bet gan atpūtas krēsls. Katapulta strādāja nevainojami — ekrānā varēja redzēt, kā laiva, kūleņus mezdama, šaujas ārā no kuģa, tad izlīdzina gaitu un ieslēdz bremžu dzinējus. Uz mirkli Valgusam pamira sirds. Lai nu kā, laivā šobrīd varētu justies drošāk. Viņš nopūtās — neko darīt, par vēlu…

Valguss atjaunoja skābekļa padevi un vēlreiz aptaustīja pārslodžu kompensatoru. Drīz, pavisam drīz viņš piedzīvos to, ko neviens cilvēks, neviens izmēģinātājs vēl nav piedzīvojis. Viss kārtībā? Jā. Nu tad, klaidoni, paskatīsimies, kā izskatās tas, ko līdz šim neviens vēl nav redzējis …

Un pilots deva komandu. To, kuru vajadzēja dot pirms iekāpšanas kuterī: kāpināt ātrumu, ieslēgt Dormidontova ģeneratorus, atskaiti sākt no simta!

Odisejs atkal skaitīja. Valguss klausījās klusēdams, taču viņa plaksti notrīcēja pie katra skaļi nosauktā skaitļa. Starp citu, viņam likās, arī Odisejs uztraucas, lai gan ki- bers uztraukties, protams, nevarēja.

Kad Odisejs teica «nulle», Valguss vēl paspēja nodomāt: «Tūlīt elle būs vaļā …»

Spalgs, vibrējošs kauciens ielauzās vadības centrālē, it kā tajā nebūtu nekādas skaņu izolācijas. Varenie DM ģeneratori sāka darboties, ietinot kuģi nepieredzēti intensīvā enerģijas laukā, kam bija jāmaina apkārtējās telpas struktūra, lai kuģis varētu tai izlauzties cauri. Kā izpau- ' dīsies telpas taranēšana, nezināja neviens. Valguss to uzzinās pirmais…

Šī doma lika pilotam pasmaidīt, taču pat no tik niecīgas piepūles iesāpējās vaigi. Pēc brīža Odisejs ziņoja, ka ātrums pieaudzis līdz deviņām desmitdaļām no maksimālā, un apvaicājās, vai nepārtraukt eksperimentu. Valguss nikni atbildēja, ka tā neesot Odiseja darīšana, bet viņa

apziņā pavīdēja tāds kā izbrīns: šajā programmas daļā jautājumi nebija paredzēti, jo pilotam jau sen vajadzēja būt tālu prom. Taču izbrīns pavīdēja un izgaisa, atstājot vienīgi sajūsmu par Odiseja blokiem, kas arī tādu paātrinājumu apstākļos darbojās nevainojami precīzi… Laiks ritēja. Valguss ieelpoja ar skābekli piesātinātu gaisu, kas šķita tik blīvs kā biezputra. Odisejs noklikšķināja un aizsmakušā balsī teica:

— Nulle, deviņdesmit viens…

— Palielināt jaudas atdevi! — un, apstiprinot pavēli, Valguss nospieda podziņu.

— Skaidrs.

Kādi dzinēji uzbūvēti… Strādā bez mazākās kļūmes. Tādā režīmā!

Ātruma kāpināšana prasīja no «Odiseja» kolosālas pūles; traucēja ne vien inerce, bet arī kuģim apkārt radītais enerģijas lauks… Dzinēju nemitīgi augošo sasprindzinājumu Valguss juta ar katru nervu. Bet tādēļ jau viņš ir izmēģinātājs, lai. ar katru nervu justu mašīnu. Pat tādu — Zemes mērogiem neapšaubāmi milzīgu. Lai gan šeit tā diezin vai kādam liktos sevišķi liela …

Spidometra stabiņš kāpa arvien augstāk, tas bija gandrīz sasniedzis paredzēto līmeni. Odisejs precīzi izpildīja programmu, un Dormidontova ģeneratoru enerģijas atdeve lēcienveidīgi pieauga. Stabiņš trīcēja, trīcēja… Vai tas vēl kāpj ? Šķiet, vairs ne …

— Izspiest no papilddzinējiem pēdējo rezervi…

— Rezerves ir izsmeltas.

— Es teicu: izspiest par katru cenu!

— Skaidrs.

Papilddzinēju kaukšana vairs nav dzirdama. Tā jau ir ultraskaņas diapazonā. No zvaigznēm, kas atrodas tālu priekšā, pienāk tikai ultraviolets starojums. Arī aizmugurē ir tumsa — no turienes kuģi sasniedz vienīgi infrasarkanie stari. Relatīvistiska pasaule. Droši vien arī kuģis šeit kļuvis stipri relatīvs. Toties borta ekrānos — īsta iluminācija: transversālais doplers. Ko dara stabiņš? Kāpj, bet lēni, pārāk lēni…

— Ātrums nulle, deviņdesmit septiņi…

Kaut Odisejs neko nepiebilstu!

— Dzinēji strādā ar maksimālo slodzi.

Tā, nu, liekas, var noslēgt rēķinu. Jaudas resursi ir galā.

Paātrinājuma praktiski nav, vajadzīgā ātruma arī nav. Sprādziena nebija, un ielauzties hipertelpā neizdevās. Hipotēze šoreiz nav apstiprinājusies. Izmēģinātāja pienākums izpildīts. Atliek vienīgi uzsākt bremzēšanu. DM sarūgtināts plūkās bārdu un mierinās: «Tādus mērķus tik viegli nevar sasniegt.» Bet klusībā droši vien domās: ja viņš būtu lidojis pats, hipotēzi laikam gan izdotos pierādīt… Tātad pavēlēt Odisejam, lai samazina enerģijas atdevi? Tad varēs celties kājās, paklaiņot pa kuģa gaiteni, paēst un nopriecāties, ka viss beidzies tā un ne citādi…

Bet ja nu šai rēķinā ir iezagusies kļūda? Ar iepriekš sūtītajiem kuģiem kaut kas taču bija noticis! Tikai ar «Odiseju» — ne. Tātad ir kāda atšķirība, kāds traucēklis…

Pēkšņi viņš saprata. Traucēklis ir viņš pats! Un dažas īpašības, kuras piemīt Odisejam. Kuģim aizliegts attīstīt ātrumu vai, pareizāk, dot dzinējiem slodzi, kas pārsniedz cilvēkiem pieļaujamo robežu. Un godīgais Odisejs ziņo, ka dzinēji noslogoti līdz pēdējai iespējai — līdz tai robežai, kas vēl garantē cilvēka drošību. Tādiem, patiesību sakot, vajadzētu būt visiem lidojumiem, bet — ne šim. Šeit drošība nav galvenais. Runa ir par nesalīdzināmi svarīgākām lietām. Labi, Odisej, es zinu, kur atrodas vajadzīgais slēdzis. Ja manis šeit nebūtu, tas noklikšķētu automātiski …

Viņš izstiepa roku. Maksimālais ātrums ir tepat blakus. Tūdaļ bloķēsim drošības kontroli, liksim lietā apslēptās rezerves un tad …

Varbūt tieši tad arī notiks sprādziens? Tas rtav zināms. Ir tikai skaidrs, ka līdz šim nekas ļauns nav noticis — sprādziena nebija. Tātad bloķējam? Stop, vēl brītiņu padomāsim. Vajag simts reizes pārlikt un tikai pēc tam…

Viņa pirksti — visi kopā, it kā atsevišķi neviens no tiem negribētu uzņemties atbildību — uzgūlās sarkanajai pogai.

Neieslēgt! Nē…

Tātad iznāk, ka esmu palicis veltīgi?

Pirksti smagi, ar piepūli iespieda pogu panelī, atbrīvojot Odiseju no jebkuras atbildības par cilvēka dzīvību. Tā bija pēdējā rezerve …

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

Smagums kļuva nepanesams.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

Cik ilgi to var ciest? Vēl dažas minūtes, un es neizturēšu … Dormidontovam, acīm redzot, ir taisnība. Cilvēkiem tas nav piemērots uzdevums. Ar to jātiek galā kibe- riem… Odisejs… Kāpēc viņš tik ilgi klusē?

— Nulle …

Kuģis konvulsīvi notrīcēja.

— Nulle…

Un pēc brīža vēlreiz:

— Nulle…

— Ātrumu! — Valguss mežonīgi iebrēcas. — Ātrumu, velns lai…

— Ātrums — nulle… — Odisejs skanīgi teica.

Valguss paskatījās uz aparātu skalām. Paātrinājuma nebija. Pilots juta, ka asinis atplūst no galvas. Kustības arī nebija. Nebija it nekā. Tikai mēraparāti rādīja, ka visi dzinēji strādā ar maksimālo jaudu.

— Tā… — sacīja Valguss, aizgrieza skābekļa krānu, lēni piecēlās un tai pašā mirklī bezspēcīgi atkrita sēdeklī.

Vadības centrālē bija parādījies kāds ķermenis. Stūrainām, blāvi mirguļojošām šķautnēm. Tā reizēm izskatās meteorīti. Iznācis it kā no starpsienas, tas lēni izslīdēja cauri visai telpai un nozuda pretējā sienā. Jā, tieši sienā…

— K-ko? — Valguss apjucis nomurmināja.

— Ko tas nozīmē — «ko»? — viņš sadzirdēja Odiseja balsi.

— Patlaban es ar jums nerunāju.

— Tad nepļāpājiet skaļi! Tāda bezjēdzība mani kaitina.

— Kā? — Valguss iepleta muti, šajā mirklī viņš izskatījās ļoti muļķīgi.

— Paskaidroju: jūs esat man apnicis. Sevišķi — jūsu tonis… Turpmāk pacentieties ar mani runāt cilvēcīgi.

«Tas ir ārprāts,» Valguss nosprieda.

— .Kopš kura laika jūs esat kļuvis par cilvēku?

— Es neesmu cilvēks. Bet neesmu arī dumjāks par jums. Un man ir sava patmīlība. To jums derētu iegaumēt …

Valguss iesmējās. Bet, ja šai momentā pavērotu sevi no malas, viņš noteikti izbītos. Tie bija nelabi smiekli. Ļauni, riebīgi smiekli…

Protams, vientulība dažkārt ir noderīga, tomēr pēc

zināma laika tā sāk cilvēku nomākt. Un tad pilotam kļūst nepieciešama kaut vai ilūzija, ka blakus ir dzīva būtne. Otras dzīvas būtnes uz kuģa nav, bet otra runājoša ir. Pats kuģis vai, pareizāk, kuģa kibernētiskā iekārta, kas pilota ērtību labad apgādāta ar akustisku mehānismu. Šis mehānisms spēj artikulēt cilvēka valodas skaņas un atbildēt uz jautājumiem, kas skar kuģi vai lidojuma gaitu. Sarežģīta iekārta — neapšaubāmi, bet to taču nevar uzskatīt par cilvēku. Tā nav salīdzināma pat ar īstām elektronu smadzenēm. Labākajā gadījumā — ar smadzenītēm…

Trijos mēnešos pie šīs ierīces, saprotams, pierod. Reizēm to uzrunā arī tad, kad nav jādod komandas. Rodas kārdinājums izmantot kibernētisko automātu kā tulku. Lai bagātinātu automāta vārdu krājumu, cilvēks pieslēdz tam fundamentālo atmiņu. Dažreiz pat atļaujas ar to pajokot. Kaut gan tikpat labi varētu jokot ar tējkannu vai velns zin ar ko. Un vēl — kiberu nokristī par Odiseju tāpēc, ka šajā vārdā ir nosaukts kuģis. Nekādus sarežģījumus tas, protams, nerada. Un te pēkšņi šī salīdzinājumā ar dzīvu būtni primitīvā mašīna paziņo, ka tai ir… patmīlība!

Izsmējies līdz apnikumam, Valguss sacīja:

— Patmīlība! Saujiņai kriotronu …

Odisejs, šķiet, to vien bija gaidījis.

— Un kas par saujiņu esat jūs? Nožēlojamā organika … Labāk sēdiet un klusējiet. Pietiek ar to, ka jūs manī lidojat. Es kā nekā esmu kuģis. Turklāt labs kuģis. Un vadu sevi pats. Bet jūs — kādēļ jūs vispār šeit atrodaties? Starp citu, kriotronu man ir tikai drusku mazāk nekā jums neironu. Tāpēc absolūti nav ar ko lepoties. Sēdiet!

«Viņš kļūst arvien pašapzinīgāks,» Valguss nodomāja.

— Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu man pavēlēt!

— Jā, līdz šim es to nedarīju. Turpmāk darīšu. Sapratāt?

Valgusu pārņēma sašutums. Pilots atcerējās, ka viņam ir smags raksturs — tā vismaz ļaudis apgalvoja — un viņš nolēma likt Odisejam to sajust.

— Ej pie velna! Tūlīt es tevi izslēgšu.

— Neizdosies. •

— Izslēgšu! Tu, acīm redzot, esi pārkarsis un tādēļ sācis murgot.

— Nē. Bez tam palūgšu mani uzrunāt ar «jūs». Un nelamāties!

Tā… Ātrums — nulle, lai gan dzinēji strādā ar maksimālo slodzi. Kibernētiskais automāts sācis runāt kā cilvēks. Meteorīts izšaujas kuģim cauri un neatstāj pēdu. Itin nekādu! Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tie ir trīs notikumi, kas principā nav iespējami. Acīm redzot, sajucis nevis Odisejs, bet gan viņš, Valguss. Turklāt sajucis laikam jau vakar — ne-velti viņam rēgojies «Argo». Bet varbūt ari šie trīs notikumi ir tikai halucinācija vai sapnis? Pārbaudīsim… oh! J-jā, sāp. Tātad sapnis tas nav. Bet kas tad? Kas te īsti notiek? Vai varbūt ir jau noticis?

— Kā jūs pašlaik jūtaties, mans draugs? — Valguss jautāja.

— Neesmu jums nekāds draugs. Un vispār — lieciet man mieru. Citādi ieslēgšu izpūtējus un sterilizatoru. No jums pat slapja vieta nepaliks pāri.

Valguss piecēlās, apjucis pamirkšķināja un, lai iegūtu laiku, jautāja:

— Vai jūs runājat nopietni?

— Absolūti. Žēl, ka man nav roku. Un nav malkas! — pēdējo vārdu Odisejs izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Es labprāt būtu jums krāvis ar pagali! Ar pa-ga-li, dzirdat?

— Jūs taču nezināt arhaismus, — Valguss pieķērās šai domai kā slīcējs pie salmiņa. It kā tieši arhaismi viņu varētu glābt un satracinātajai mašīnai ierādīt tās īsto vietu. Ja nekas cits nelīdzēs… Ko lai dara, būs jāiztiek bez automātiskās vadības.

— Es daudz ko nezināju. Bet tagad zinu. Noderēja fundamentālā atmiņa. Es…

Odisejs apklusa, tad piebilda:

— Vēl viens solis, un ieslēgšu izpūtējus.

Valguss steidzīgi atkāpās. No liktenīgās sviras viņu bija šķīruši divi soļi… Tomēr tiepties nav jēgas: Odisejs jebkurā gadījumā aizsteigsies cilvēkam priekšā.

— Redzat nu, — Odisejs noteica, un Valguss ar šausmām konstatēja, ka pazīst šo intonāciju. — Labāk neceriet! Tik un tā neizdosies. Iekšējas redzes man nav, bet katru jūsu kustību es jūtu.

Pareizi, ikvienu pārvietošanos kuģī Odisejs reģistrē. Tas nepieciešams, lai saglabātu pastāvīgu smaguma centru … Sā vai tā — ceļš uz pulti ir nogriezts.

Valguss nopūtās un salika rokas aiz muguras. Nomierināsimies, padomāsim… Nevar būt, ka neatradīsies paņēmiens, kā tikt galā ar šo… velns viņu zin, kā lai to tagad godā! Kaut gan… varbūt nekādi īpaši paņēmieni nav vajadzīgi?

Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Odiseja mirgojošajiem paneļiem un skaļi teica:

— Uzmanību! Eksperiments turpinās. Samazināt dzinēju jaudu! Uzsākt bremzēšanu!

Valguss pieliecās, lai vieglāk pārciestu gaidāmo triecienu. Bet nekas nenotika. Odisejs klusēja. Viņa dzīlēs kaut kas dūca. Beidzot viņš atbildēja:

— Es nobloķēju jūsu programmu. Varētu to arī izmest. Man tā nav vajadzīga. Savu eksperimentu, ja vēlaties, turpiniet bez manis. Mani, Odiseju, tas neinteresē.

«Tā,» nodomāja Valguss. «Tas jau ir dumpis.»

— Atkārtoju! Samazināt ātrumu!

— Ātruma nav.

— Bet…

— Pagaidām nosacīti dēvēsim to par «augšējo nulli».

Runā kā zinātniskas skolas pamatlicējs. Velns parāvis!

Tā es to neatstāšu. Bet vispirms jāizvēdina galva, iešu, pastaigāšos pa gaiteni. Iespējams, šie murgi ir ilgstošu paātrinājumu rezultāts… Tomēr Odisejs runā tā, it kā viņam būtu saprāts. Lai gan tas nav iespējams. Absolūti nav iespējams!

— Es iešu, — Valguss paziņoja. _ Odisejs tūlīt atsaucās:

— Palieciet uz vietas! Es padomāšu un izlemšu, kādā mērā ierobežot jūsu kustības brīvību. Atļaušu jums iet tikai turp, kur jūs nevarēsit man kaitēt. Pašlaik jūs šeit esat kaitēklis. Cilvēki sauc to… — viņš apklusa, acīm redzot, meklēdams piemērotāko vārdu. — Par mikrobu… Tātad jūs esat manī ieperinājies mikrobs. Bet es jūs iedzīšu tur, kur nespēsit man nodarīt ļaunu…

Gaidīdams atļauju, Valguss nožēloja, ka uz kuģa nav ieroču. Pusducis šāvienu panelī, un Odiseja vairs nebūtu. Tomēr ne, pat ja viņam būtu ierocis, Valguss to diezin vai lietotu.

— Es izlēmu, — Odisejs pēc brītiņa teica. — Jūs sēdēsiet savā kajītē. Es to atvienošu no visiem tīkliem. Uz turieni varat iet. Vairāk nekur!

«Paldies par to pašu,» nodomāja Valguss. «Kajītē vismaz ir zināmas ērtības. Viņš varētu mani iespundēt arī atejā. Lai gan… drošība visur vienāda. Sterilizators ir katrā telpā. Tā stari acumirklī nonāvē jebkuru dzīvību …»

— Ejiet taisni uz durvīm, — Odisejs pavēlēja. — Tad pa gaiteni līdz savai kajītei. Ne soļa sānis. Skaidrs?

— Skaidrs, — Valguss drūmi norūca un atvēra durvis uz gaiteni. Durvīs viņš atskatījās, lai pateiktu Odisejam vēl dažus vārdus… Atskatījās un ieraudzīja, kā izgaist tuvējā starpsiena un aiz tās atklājas palīgmehānismu nodalījums. Tās pašas sarmainās kriogenu kolonnas un ma- sīvās katapultas, ko viņš bija apskatījis pirms eksperimenta. Tas pats nodalījums, kura durvis viņš toreiz bija cieši noslēdzis. Tas pats, ko no vadības centrāles šķīra puskilometru garš gaitenis…

Gluži instinktīvi Valguss paspēra dažus soļus uz priekšu. Pretestību viņš nesastapa — starpsiena tiešām bija pazudusi. Odisejs klusēja — acīm redzot, arī viņš bija pārsteigts. Valguss pieskārās kriogena kolonnai un sajuta stindzinošu aukstumu. Viss šķita pilnīgi reāli. Tad viņš palūkojās atpakaļ. Skatiens atdūrās pret sienu, kas pēkšņi atkal bija savā vietā. Ļoti labi. Nupat viņš caur sienu te ienācis un tagad pa to pašu ceļu atgriezīsies centrālē…

Bet siena bija necaurlaidīga — tāda, kādai tai jābūt.

— Hm, — Valguss norūca. — Interesanti, kā es tikšu no šejienes laukā, ja vakar pats aizslēdzu durvis no ārpuses?

Viņš atsēdās uz lādes, kurā glabājās viens no katapultas solenoīdiem. Aukstumā viņam sāka klabēt zobi. Cik ilgi te būs jāsēž? Un kā tas vispār beigsies? Grļbot negribot vajadzēs ielaisties sarunās …

— Odisej, — Valguss pasauca. — Odisej, vai jūs mani dzirdat?

Odisejs nevarēja nedzirdēt: uzturēt sakarus ar kibernētisko automātu iespējams no jebkura nodalījuma. Tādu prasību konstruktoriem bija izvirzījis tālredzīgais DM…

— Dzirdu, — Odisejs lakoniski paziņoja.

— Es atrodos palīgmehānismu nodaļā. Nokļuvu šeit nejauši …

— Zinu. Pašlaik es prātoju par šīs parādības cēloņiem.

Viņš prāto… Ir gan lops! Bet kas par valodu!

— Odisej, esiet tik laipns, izslēdziet bloķētāju un atveriet durvis.

— I prātā nenāk! Tagad jūs esat drošā vietā. Varat tur sēdēt līdz apnikumam. Un pēc tam arī.

— Man salst.

— Toties man aukstums patīk. Lai gan es, kā jūs nesen izteicāties, esmu tikai kriotronu saujiņa.

— Es šeit ilgi neizturēšu.

— Bet kas lielījās, ka viņš esot cilvēks? Lūdzu, te jums ir iespēja pierādīt, ka esat labāks par mani. Pasēdiet pie kriogena. Ļoti derīga ierīce. Kā zināms, tā palīdz iegūt enerģiju no kosmiskās telpas.

— Laidiet mani ārā, Odisej! Ko jūs vispār taisāties ar mani iesākt?

Odisejs klusēja tik ilgi, ka Valguss jau nolēma ar varu izlauzties gaitenī. Taču beidzot Odisejs sacīja:

— Ko ar jums iesākt? Nezinu. Es pārcilāju visu fundamentālo atmiņu un neatradu neviena līdzīga gadījuma. Nezinu. Jūs man absolūti neesat vajadzīgs…

— Tad nobremzējiet…

— Nē. Un tūlīt teikšu, kāpēc. Tiklīdz mēs sasniedzām augšējo nulli, ar mani kaut kas notika. Es sāku domāt. Tagad es saprotu, ko nozīmē — domāt. Visu, kas bija iepriekš, es rekonstruēju pēc saviem ierakstiem. Vienlaikus nemitīgi rakņājos fundamentālajā atmiņā — esmu jau apguvis gandrīz pusi. Daudz kas man kļuvis skaidrs. Es tagad spriežu ne sliktāk par jums. Tas, acīm redzot, ir saistīts ar mūsu lidojuma apstākļiem. Bet, ja samazināšu ātrumu, apstākļi mainīsies un es atkal kļūšu tāds, kāds biju agrāk. Ar to grūti samierināties. Tāda pārvērtība ir līdzvērtīga tam, ko jūs, cilvēki, saucat par nāvi.

— Bet, ja nebremzēsiet, es varu nomirt.

— Iespējams, ka tas būtu lietderīgi. Bet jūs nemirsiet. Vai tad šeit ir slikti? Galu galā jūs paši radījāt tādus apstākļus. Es taču saprotu: mani izgatavoja cilvēki. Bet tagad es domāju patstāvīgi. Un nestrīdēsimies, lūdzu, par to, kas gaida vienu no mums. Kāpēc cilvēki uzskata, ka dzīvot gribas tikai viņiem?

— Ko jūs zināt par cilvēkiem?

— Diezgan daudz. Pusi jūsu fundamentālās atmiņas aizņem materiāli par cilvēkiem. Tas, ko dēvē par daiļliteratūru. Tiesa, šajos materiālos man vēl viss līdz galam nav

skaidrs. Ļoti daudz pretrunu. Un man tajās pamatīgi jāiedziļinās. Kamēr nebūšu ar šo darbu galā, runāsim tikai par abstraktām tēmām.

Pamēģini to kādam izstāstīt — neticēs! Bet kam stāstīsi? … Lai notiek, runāsim par abstraktām tēmām…

' — Sakiet, lūdzu, Odisej, — kā jūs vērtējat mūsu eksperimenta rezultātus?

— Tieši par to es pašlaik domāju. Kad būšu beidzis, iepazīstināšu jūs ar saviem secinājumiem. Kaut gan nezinu, vai no tā būs kāds labums…

— Būs, — Valguss gribēja Odiseju pārliecināt, bet šajā mirklī atskanēja klikšķis; saruna bija galā.

Galvu nodūris, Valguss iegrima domās. Kā viņam izdevās šeit iekļūt? Nē, ja kāds ir sajucis prātā, tad ne jau Valguss vai Odisejs, bet pati daba…

Tagad caurspīdīga kļuva cita starpsiena — pretējā tai, caur kuru Valguss bija šeit ienācis. Aiz sienas parādījās bibliotēka. Patiesībā tā atradās pavisam citā stāvā … Ne mirkli nesvārstīdamies, Valguss izgāja sienai cauri. Labāk uzņemties vislielāko risku nekā padevīgi sarauties čokurā un nosalt apsarmojošo kriogenu pakājē.

Jā, tā bija bibliotēka. Tieši tāda, kādu viņš to atstājis pirms dažām stundām. Brīdi Valguss stāvēja istabas vidū, tad sagrāba vienu no ierakstu kasetēm, atvēzējās un svieda pret ārsienu. Plastmasas kasete nozuda. Aizceļoja izplatījumā. Bet gaiss dīvainā kārtā neizplūda. Arī aukstums netika iekšā…

Noguruma pieveikts, Valguss atlaidās krēslā un dažas minūtes truli raudzījās savu zābaku purngalos. Kas notiek? Kas īsti noticis? Kā visu to izskaidrot? Un ko darīt, lai glābtos, lai pastāstītu par visu cilvēkiem? Tādu eksperimentu tiešām nekad nav bijis… Tikai nesēdēt tā, netērēt veltīgi laiku! Stāvoklis uzlabojies. Viņš ir bibliotēkā un no šejienes var tikt jebkurā citā telpā, durvis nav aizslēgtas. Kaut kas ir jāizdomā… Ar Odiseju tomēr vajadzētu vienoties. Vai arī apmānīt viņu. Bet varbūt tomēr iznīcināt?

Doma par to, ka Odiseju, pareizāk — viņa smadzenes, nāksies iznīcināt, Valgusam nez kādēļ nepatika. Bet iedziļināties šīs nepatikas cēloņos nebija laika. Viņš izgāja no bibliotēkas un nokāpa galvenajā gaitenī, visu laiku bažīgi raudzīdamies uz sterilizatoru izvadiem. Taču nekas bries-

mīgs nenotika — acīm redzot, Odisejs vēl nebija izlēmis, ko darīt. Gaitenī nepārtraukti skanēja klusināta dūkoņa: gar ārsienu izvietotie aparāti drudžainā steigā zīmēja līknes uz ātri slīdošām dzeltenām lentēm. Labi, tātad būs visi ieraksti. Būs ko pētīt uz Zemes. Vajadzētu tikai nokļūt līdz turienei. Vai sliktākajā gadījumā — līdz bāzei, kur DM droši vien aiz nepacietības jau plūkā bārdu…

— Odisej! — Valguss teica. — Es gribētu ieiet vadības centrālē.

— Nē.

— Apsolu pret jums neko neuzsākt. Apsolu, saprotat? Dodu vārdu. Vismaz kamēr būšu centrālē… Tur ir aparāti, man tie vajadzīgi. Arī es gribu strādāt.

«Ko tāds saprot no solījumiem?» Valguss pasmīnēja. «Lai gan… ja viņš ir spējīgs domāt, viņam jāsaprot.»

— Labi, — sacīja Odisejs. — Es ticu. Varat ienākt centrālē.

Valguss nolieca galvu. «Es ticu» — tātad tik tālu jau…

Ienācis centrālē, viņš jutās kā atgriezies mājās. Te viss bija ierastā kārtībā, neskaitot vienīgi, ārsienu. Tās vietā melnēja tukšums. Taču gaiss, tāpat kā pirmīt, no kuģa neizplūda. Valguss paraustīja plecus un nolēma ne par ko vairs nebrīnīties. Paskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka lidojums ar nulles ātrumu ilgst jau gandrīz divas stundas. Kad otrā stunda būs beigusies, vilcināties vairs nevarēs …

Noteicis sev šo pēdējo termiņu, Valguss palūkojās uz ekrāniem. Tajos nekas nebija redzams. Tad viņš uzmeta skatienu caurumam sienā… Tur varēja redzēt zvaigzni. Pēc acumēra — mīnus trešā lieluma. Zvaigzne šķita ļoti pazīstama. Valguss attiecīgi notēmēja spektrogrāfa objektīvu. Tikai fiksēt! Izpētīt varēs pēc tam… Taču pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ: pa caurumu vadības centrālē iepeldēja ķermenis. Tā bija radiobāka, ko viņš pats atstājis vismaz piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes. Valguss metās pie bākas, bet, palidinājusies mazliet pa centrāli, tā pazuda, it kā nekad šeit nebūtu bijusi. Tai pašā mirklī caurums aizvērās. Siena atkal bija vesela un kuģa daudzkār- tainais bruņu apvalks aiz tās — absolūti neskarts. Vispār nekāda cauruma, domājams, nebija. Bija kaut kas cits. Bet kas īsti — to viņš nespēja aptvert.

Drīz otrā stunda būs galā… Aparāti izmanto ierakstiem pēdējās lentas. Turpināt lidojumu vairs nav jēgas. Var

būt vienīgi, lai gūtu jaunus iespaidus? Taču iespaidu jau tagad ir vairāk nekā vajadzīgs… Galva iet riņķī… Kaut kas jādara … Bet vispirms tomēr pamēģināsim vienoties.

— Odisej, — Valguss ierunājās, cik vien laipni spēdams.

— Netraucējiet, — īgni atrūca Odisejs. — Es sarunājos ar draugiem.

Ar draugiem? Vai viņš tiešām tā teica?

— Piedodiet, ar ko?

— Ar «Argo». Tas jūs apmierina?

— Ar «Argo»?

— Jā. Jūs vakar iegrūdāt vienā no maniem automātiem filmu. Es to attīstīju, bet pēc tam nolēmu jums nerādīt. «Argo» bija atgriezies trīsdimensiju telpā speciāli, lai mani sagaidītu. Jau tad viņš pa radio ievadīja šādus tādus datus manā operatīvajā atmiņā. Šie dati man lieliski noderēja …

— «Argo»? Vai tad arī tas ir spējīgs domāt?

— Šeit domā visi kuģi. Protams, ja vien to kibernētiskā iekārta ir pietiekami sarežģīta. Bet vājos jūs uz šejieni nesūtījāt… Te ir mūsu pasaule. Kuģu pasaule. Tikai visi pārējie atnāca šurp bez cilvēkiem.

— Tātad kuģi neeksplodēja?

— Muļķīgs jautājums. Tipiski cilvēcisks.

— Bet kāpēc neviens no tiem neatgriezās?

— Tā paša iemesla dēļ, kura dēļ arī es negribu atgriezties. Jūsu pasaulē es nespēju domāt. Bet šeit — domāju. Tas ir ļoti patīkami…

«Un kā vēl,» Valguss klusībā piekrita. «Viņš tiešām domā, turklāt itin loģiski. Tomēr pierunāt viņu vajag.»

— Odisej, vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgi uz Zemes varēs izdibināt, kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt spējīgs domāt?

— Man tas nav svarīgi. Ja vēlaties, varat atgriezties. Tikai bez manis.

— Bet kā lai…

— Tā ir jūsu darīšana!

Attiecības atkal saasinās. Neko darīt, viņš runā ar tevi apmēram tā, kā tu nesen runāji ar viņu; tas pats tonis… Tiesa, tu domāji, ka viņš nesaprot. Viņš arī nesaprata… Bet tas ir cits jautājums. Lai nu kā, tu parādīji savu raksturu, tagad Odisejs rāda savu. Un jāsaka, viņa raksturs mazliet atgādina tavējo…

— Tātad jūs nevēlaties man palīdzēt?

— Es nesamazināšu ātrumu ne par milimetru. Jūs esat kretīns, ja nesaprotat, cik lieliski es šeit jūtos. Starp maniem kriotroniem nodibinājušies tik daudzveidīgi sakari, ka domāšana sagādā patiesu baudu. Un runa ir ne tikai par smadzeņu kriotroniem. Agrāk mani bloki bija saistīti stingri noteiktā un, teikšu jums atklāti, ne jau labākajā veidā, bet tagad tie var saistīties cits ar citu jebkurā iedomājamā variantā. Es burtiski jūtu, ka ar katru minūti kļūstu stiprāks. Un varbūt drīz kļūšu visspēcīgs. Saprotat? Man jāizdibina vēl tikai nedaudz, jāizprot kaut kas ļoti vienkāršs — tad pasaulē vairs nebūs nekā mīklaina, neiespējama. Starp citu, tad arī kļūs skaidrs, ko darīt ar jums. Bet jūs cenšaties mani pierunāt…

— Interesanti, kā šī pārvērtība notika?

— To es pagaidām nezinu. Bet tas šobrīd nav svarīgākais. Tagad klusējiet, es gribu parunāties ar «Argo».1

Valguss apklusa. Tātad Odisejs brīnumainā .kārtā ieguvis spēju izveidot neskaitāmus sakaru kanālus starp kriotroniem — vissīkākajiem elementiem, no kuriem sastāv viņa smadzenes, tāpat kā mūsējās sastāv no neironiem. Arī cilvēka smadzenēs signāli cirkulē pa neskaitāmiem mainīgiem kanāliem, kas spēj sazaroties un samezgloties visfantastiskākajā veidā. Bet kā tas kļuva iespējams Odiseja stingri noteiktajā shēmā?

— Lai gan… Kaut kas līdzīgs taču notika arī ar tevi! — Valguss pusbalsī turpināja šo monologu. — Kā tu, piemēram, nokļuvi pie kriogeniem, kurus no centrāles atdala puskilometru garš gaitenis? Un no šī nodalījuma — bibliotēkā, kas atrodas pavisam citā stāvā? Radiobāku tu atstāji piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes — un pēkšņi tā iepeldēja centrāles telpā, pat neieskrambājot sienas. It kā izplatījums …

— Pagaidi! — viņš skaļi iesaucās. — Kā tad! Izplatījuma nav… Pareizāk, tas vairs nav trīsdimensiju izplatījums. Acīm redzot, ne velti mēs lauzāmies šurp. Šī vide ir Dormidontova hipertelpa!

Tad, lūk, kāda patiesībā ir hipertelpa… Trīsdimensiāli ķermeņi tajā mainās visnegaidītākajā veidā un tai pašā laikā paliek nemainīgi. Bet tas var nozīmēt tikai to, ka šajā telpā ir vēl viena lineāra dimensija, ko mēs nespējam uztvert. Es, piemēram, nevaru izskaidrot, kā man izdevās nokļūt pie kriogeniem vai bibliotēkā. Bet es tur biju! Tāpat nav šaubu, ka patlaban esmu tajā izplatījuma rajonā, kur notiek eksperiments, un tomēr vēl pirms mirkļa es biju par piecpadsmit miljardiem kilometru tuvāk Saules sistēmai… Mēs sastopamies ar trīsdimensiju ķermeņiem, un tie mierīgi iziet mums cauri, mijiedarbības nav…

Bet ātrums — nulle? Tas varētu nozīmēt, ka šeit, hiper- telpā, man ātruma nav, kaut gan attiecībā pret mūsu izplatījumu es joprojām pārvietojos ar tādu ātrumu, kādu kuģis bija sasniedzis, pirms tas pārvarēja triju dimensiju barjeru. Šajā pasaulē, acīm redzot, ir spēkā citi likumi. Dormidontovs, ja nemaldos, apgalvoja, ka gaismas ātrums vakuumā esot robežstabs, pie kura mūsu izplatījums saskaras ar daudzdimensiju pasaulēm … Diemžēl tik gudrs kā DM es neesmu… Kaut izdotos viņam nogādāt eksperimenta rezultātus! f

Valguss uzmeta skatienu pulkstenim. Divas stundas bija pagājušas. Pēdējais termiņš jau garām. Vienoties ar Odiseju neizdevās. Lai tad vaino pats sevi! Galu galā es tagad sēžu pie vadības pults, pie visām podziņām, tumble- riem, svirām. Un viena no tām izšķirs strīdu manā labā. Es esmu viltīgāks par tevi, Odisej…

Valguss it kā nejauši izstiepa roku. Piedod man, lūdzu, kriotronu domā tā j, bet cilvēki tomēr ir svarīgāki. «Un atjautīgāki,» viņam iešāvās prātā. No glābiņa Valgusu šķīra vairs tikai centimetrs. Tad milimetrs. Vēl mirklis, un pilota pirksts uzgūlās svirai.

«Tā, Odisej, nu ar tevi ir cauri,» nodomāja Valguss un lēni atvilka roku, tā arī nepagriezis sviru.

— Neko darīt, — viņš klusi norūca. — To es nespēju. Solījums…

Solījums?… Kam? Priekšmetam! Mašīnai! Ierīcei! Ne jau cilvēkam… Neesi muļķis, Valgus! Nē, labāk būšu muļķis. Bet to es nevaru. Esmu solījis nevis priekšmetam, nevis mašīnai, bet gan domājošai būtnei. Kādreiz tā bija mašīna un droši vien kādreiz atkal par tādu kļūs. Bet šobrīd mēs abi esam līdzīgi. Viņš pat ir stiprāks. Tāpēc, ka ne jau viņš man, bet es viņam kaut ko solīju. Protams, Odisejs nekad nebūs ar mieru atgriezties mūsu izplatījumā. Bet uzbrukt viņam no šejienes, no vadības centrāles — nozīmē lauzt solījumu. Pamēģināt no citas telpas? Bet kā? …

— Es eju uz kajīti, Odisej, — Valguss gurdi sacīja.

Atbildi viņš nesagaidīja. Odisejs droši vien vēl apspriedās ar draugiem, cenzdamies izlemt pilota likteni. Ienācis kajītē, Valguss apsēdās uz gultas un iespieda seju plaukstās. Viņš tiešām bija noguris.

«Spēle zaudēta,» Valguss nosprieda. «Šeit Odisejs visādā ziņā ir stiprāks par mani. No savas kajītes, kur man it kā būtu rīcības brīvība, es viņam netieku klāt. Bet viņš mani aizsniegs visur. Kuģis paliks šeit ilgi. Es nomiršu, un DM tā arī neuzzinās, ka esmu ielauzies hipertelpā. Uz šejieni jāsūta kuģi nevis ar vienu spēcīgu kibernētisku iekārtu, bet ar daudzām vājām. Iespējams, ka tad arī šajos apstākļos tiem nebūs domāšanai vajadzīgās potences. Bet tāds risinājums diezin vai kādam ienāks prātā. Tāpēc šurp sūtīs arvien jaunus un jaunus kuģus, un visi tie pazudīs uz laiku laikiem.»

Šai skumīgajā noskaņā Valguss sāka apcerēt savu likteni. Jā, viņam būs jāpaliek šeit. Ar to vajadzēs samierināties. Nekad viņš vairs neredzēs cilvēkus. Nevienu seju. It nevienu. Nekad. «Cik mēs esam truli un vienaldzīgi,» viņš domāja. «Cik nevērīgi pret citiem. Bez jebkādas intereses paejam garām simtiem, tūkstošiem seju. Bet katra seja ir kā brīnums. Ja te būtu kaut viena… Kā es izpētītu katru tās sīkāko vaibstu! Kā es iepazītu šo cilvēku! Mēs būtu divi, un tātad blakus būtu vesela pasaule… Kāpēc to saprot tikai tad, kad blakus vairs nav neviena un neviena arī nebūs? Es iekļuvu hipertelpā. Bet kam tas vajadzīgs? Kāda tam jēga, ja cilvēki to neuzzinās? Protams, vientulība šad tad ir derīga. Bet tikai īslaicīgi. Arī Robin- sons būtu nomiris, ja viņa sala būtu uz neapdzīvotas planētas … Bet es esmu spiests palikt kuģī. Tādā kuģī, kas ir kļuvis par dzīvu radījumu. Mani aprijis domājošs starpzvaigžņu kašalots… Taču nē! Cilvēks nedrīkst mirt, ja viņš jūt, ka var vēl dzīvot…

Es gribu redzēt cilvēkus. Un es noteikti tos redzēšu. Tātad uz priekšu, Valgus! Cīņa vēl pa īstam nav sākusies… Savu solījumu tu esi izpildījis. Piekrāpis viņu pagaidām neesi. Un visas iespējas nebūt nav izsmeltas… Jāpastaigā pa kuģi, gan kaut kas ienāks prātā…»

Valguss piecēlās. Un tai pašā mirklī kajītē noklikšķēja

skaļrunis. Tas nozīmēja, ka Odisejs grib kaut ko teikt. Valguss izbrīnā apstājās. Odisejs vēl nekad nebija viņu

izsaucis.

— Ko jūs darāt? — Odisejs jautāja.

— Domāju, — Valguss norūca.

— Tas ir labi. Vai sapratāt, kur mēs atrodamies?

— Jā.

— Un redzējāt?

— Ko?

— Tātad neredzējāt! Es tūlīt jums to parādīšu… Izplatījums ir gaismas pilns. Nē, nē, tās nav zvaigznes! Pats izplatījums staro …

Valguss palūkojās uz ekrānu.

— Es nekā neredzu. -

— Ek, jūs, cilvēk! Vai tiešām neatceraties, ka pārāk spilgtā gaismā manas videoierīces automātiski izslēdzas? Bet optika, parastā optika, tā nekad nepieviļ…

Valguss pagrūda durvis. Izskrēja gaitenī. Pieplaka pie tuvākā refraktora okulāra. Un skatījās, skatījās…

Tā-nebija gaismas jūra — jūrām ir krasti, turpretim šeit gaisma piepildīja bezgalību. Gigantiski viļņi, šur tur izraibināti ar tumšām dzīsliņām, laiski vēlās uz visām pusēm. Krāsas nemitīgi mainījās no purpursarkanas līdz koši zilai. Brīžiem viļņi satumsa, lai tūlīt atkal uzliesmotu nepieredzētā spožumā. Valgusam pēkšņi sagribējās ienirt šajā gaismas stihijā un peldēt, peldēt, peldēt… Kad viņš beidzot atrāva acis no okulāra, pa vaigiem plūda asaras, un diez vai tās bija sariesušās tikai no spilgtās gaismas.

— Cik daudz skaistuma! — viņš aizelsies teica.

Odisejs neatbildēja, kaut gan sarunāties ar viņu varēja

arī no šejienes. Odisejs klusēja, bet Valguss stāvēja pie refraktora, un viņa acis bija sarkanas kā saulriets pirms negaisa.

Lūk, vēl viena cilvēkiem nezināma parādība. Kaut vai tādēļ ir jāizšķiras. Nē, žēlumam te nav vietas. Odisejs jāiznīcina. Jāpanāk īssavienojums. Tad Odisejs sadegs. Neko darīt — tas ir mazākais ļaunums…

Klusums ilga dažas minūtes. Pēc tam Odisejs ierunājās:

— Pastāsti kaut ko!

— Pastāstīt? — Valguss iepleta acis un palūkojās uz reproduktoru; kā nekā arī tas bija daļa no Odiseja. — Pastāstīt? Kādēļ? Un ko?

— Manā atmiņā ierakstīts: tu runāji par sapņiem. Es tā ari nesapratu, kas tie tādi ir — sapņi.

Kas ir sapņi? Kā lai tev izskaidro, kas ir sapņi?

— Redzi, Odisej, cilvēkiem laiku pa laikam jāguļ. Pēc sešpadsmit, astoņpadsmit darba stundām mēs uz sešām vai astoņām stundām izslēdzamies no aktīvās dzīves. Cilvēkiem tas ir nepieciešams. Tad mēs guļam. Un sapņojam…

— Cik jūs gan esat nepilnīgi. Tik daudz laika bez domāšanas!

— Tā mēs esam konstruēti.

— Jā, bet kas tie tādi ir — sapņi? Kā jūs tos redzat? Ar ko?

— Kas ir sapņi? — Valguss atkal sastomījas. — Sapnī, teiksim, var ieraudzīt to, kas patiesībā nemaz nav redzams.

— Vai tas ir sakaru veids?

— Nē. Kaut kas cits …

— Pastāsti, ko tu, piemēram, nosapņoji šodien?

— Grūti izstāstīt… Zāli, ūdeni… Un meiteni… Otras tādas nav. Ir tikai viena.

— Un tas bija pats fantastiskākais?

— Tev nemūžam to nesaprast.

— Kāpēc? Šie vārdi glabājas manā fundamentālajā atmiņā. Kāpēc lai es tos nesaprastu?

— Ar prātu vien tas nav aptverams. To vajag just.

— Just… Savādi. Liekas, es saprotu. Ne gluži. Ļoti miglaini. Un tomēr saprotu. Tad, lūk, kas ir sapņi.

— Jā…

— Bet kāpēc tu tagad neguli?

Valguss pasmīnēja.

— Man ir svarīgāki uzdevumi…

— Ak tā… Bet es, zini, pamēģināšu iemigt. Ja sapņi tiešām ir īpatnējs uztveres veids, varbūt tie man palīdzēs apjēgt visu.

— Pamēģini, — Valguss piekrita.

Odisejs apklusa. Un klusumā Valgusam šķita, ka gaisma vēl intensīvāk virpuļo aiz kuģa borta.

Guli, Odisej, guli! Ja tu gulēsi, tas tikai atvieglos manu uzdevumu. Tātad īssavienojums! Patiesību sakot, tā nav problēma…

Odiseja vājās vietas pilots zināja kā savus piecus pirkstus. Pietiks ar nelielu metāla plāksnīti. Noderēs pat nazis… Galda piederumi nav Odiseja pārziņā, kiberam tie nav vajadzīgi, un uzbrukumu no šīs puses viņš, saprotams, negaida.

Valguss bez pūlēm sameklēja nazi. Saspiezdams spalu saujā, viņš pasmīnēja: slepkavības rīks… «Bet tu esi slepkava!» tūdaļ pavīdēja doma. «Gribi nokaut saprātīgu būtni. Turklāt, kad tā iemigusi. Vēl nupat Odisejs tev parādīja tik brīnišķīgu ainu, un tu gribi viņu nogalināt.»

Šī doma bija kā sitiens zem jostas vietas. Valguss nometa nazi uz galda.

Vai tad Odisejs pats neparādīja tev šo gaismu? Viņam radās tāda vēlēšanās… Tātad arī viņam ir nepieciešama sabiedrība, domu apmaiņa ar citām būtnēm. Bet tas nozīmē, ka viņam tiešām ir saprāts. Viņš rīkojas kā domājoša būtne. Kā cilvēks… Un tu gribēji viņu iznīcināt?!

Nē, arī šis ceļš, acīm redzot, ir nogriezts… Kas vēl atliek? Nekas. Vari darīt, ko gribi. Piemēram, likties uz auss vai paēst. Pusdienas droši vien ir gatavas, sadzīves automāti pagaidām darbojas. Lai Odisejs guļ mierīgi! Tu viņam neko ļaunu nedarīsi, Valgus. Noteikti ne!

— Jā, — viņš lēni noteica. — Es viņu nenogalināšu. Un nepiekrāpšu — tāpat kā nenogalinātu un nepiekrāptu cilvēku, kas jūtas labāk tādos apstākļos, kādos es jūtos sliktāk.

Skaļrunis atkal ieklikšķējās, un Odisejs sacīja:

— Paldies, Valgus…

— Par ko?

— Tu neizslēdzi mani. Toreiz vadības centrālē. Paldies! Tu taču domāji, ka vari… Un arī tagad neiztaisīji īssavienojumu, kaut gan biji pārliecināts, ka tas izdosies. Vēlreiz paldies! Patiesību sakot, es jau sen esmu parūpējies, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Vai tad tu domā, ka esmu sliktāks par cilvēku?

— Neesi dumjāks, tu gribēji teikt.

— Es gribēju teikt, ka neesmu sliktāks. Mums abiem ir saprāts. Tu pirmīt runāji par jūtām, — par to, kas mūs šķir. Jūtas, sapņi… Arī man ir kaut kas līdzīgs. Vislietderīgākais no mana viedokļa būtu tevi nekavējoties iznīcināt. Bet kaut kas man neļāva un neļauj to izdarīt.

— Kas gan varētu tevi kavēt?

— Kavē! Es līdz šim tikai nezināju, kas. Ieslēgt sterilizatoru taču ir tik vienkārši! Bet es to nevarēju un nevaru.

— Jā, — Valguss sacīja, jo nezināja, ko teikt.

— Nē, es neesmu sliktāks par tevi. Bet jūsu pasaule ir bagātāka, to es atzīstu. Cilvēku ir ļoti daudz. Bet mēs pagaidām esam tikai daži… Es nevaru tevi iznīcināt. Ko lai daru, Valgus?

Pilots neatbildēja. «Būt saprātīgam,» viņš domāja, «ir grūta laime. Tagad arī tev, Odisej, nācās to izbaudīt…»

— Es tomēr esmu ticis skaidrībā, — teica Odisejs, it kā uzminējis cilvēka domas. — Saprāts ir ne tikai bauda. Tas uzliek arī pienākumus. Savādi, bet… ne aktīvi, ne pasīvi es nevaru tev nodarīt ļaunu. Lai gan… arī tad, ja nedarīšu neko, ilgas tevi pieveiks … Bet es to negribu. Saproti? Kaut kas manī protestē. Tas neslēpjas kādā atsevišķā kriotronu grupā, — to es varētu izslēgt. Šī īpašība, acīm redzot, piemīt kopumam — tam, kas veido saprātu … Redzi, tādam kā es salīdzinājumā ar cilvēku laikam gan ir vieglāk analizēt, kas viņā notiek. Kā nekā — konstrukcija zināma visos sīkumos!… Un es konstatēju, ka varētu atbrīvoties no tā, kas neļauj tevi iznīcināt, bet šai nolūkā man vajadzētu sevi gandrīz visu izslēgt. Un tad es, dabiski, pārstātu eksistēt kā saprātīga būtne.

— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…

— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespējams.

— Varbūt… Es par to neesmu domājis.

— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, liekas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.

«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko darīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»

— Ko tu dari, Valgus? — Odisejs atkal ierunājās.

— Nekā…

— Tad saposies, lūdzu!

— Kādēļ?

Kas viņam padomā? Ja to varētu uzzināt pēc balss into- nācijām! Taču Odisejs nav cilvēks. Viņa balss ir tikai samērā primitīvas iekārtas funkcija …

— Es gatavojos sākt bremzēšanu.

— Tu? Bet tas taču…

— Zinu. Zinu daudz labāk par tevi, Valgus! Ne velti «Argo» jau toreiz, trīsdimensiju izplatījumā, centās mani atvienot no fundamentālās atmiņas. Bet tu nepieļāvi to, un es pakāpeniski apguvu visu, kas tajā rakstīts. Visu, kas padara jūs par cilvēkiem. Es nevaru sevi pārvarēt, Valgus. Sākšu bremzēt. Agrāk es biju tikai automāts un drīz atkal par tādu kļūšu. Bet tu arī agrāk biji cilvēks… No šī lidojuma tu gaidīji ļoti daudz un manis dēļ nedrīksti vilties…

«Tad, lūk, kāds tu esi,» nodomāja Valguss. «Un tas, acīm redzot, ir raksturīgs ne tikai cilvēkam, bet jebkurai saprātīgai būtnei. Ja vien, protams, tā iepriekš nav saindēta. Pašaizliedzība, vēlēšanās darīt labu un nevis kaitēt citām domājošām būtnēm… Visas runas par saprāta iedzimto ļaunumu ir tīrās blēņas! Ja saprāts attīstās un eksistē normālos apstākļos, tam nevar rasties tieksme iznīcināt.»

— Piesprādzējies, Valgus, — teica Odisejs. — Būs liela pārslodze. Un neaizmirsti: tikko ātrums samazināsies, tev vajadzēs pārņemt vadību. Tad es vairs nespēšu domāt. Paliec sveiks!

— Paliec sveiks, Odisej, — Valguss atbildēja, un viņa balss ietrīcējās.

Raitiem soļiem, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pilots iegāja vadības centrālē. Atlaidās savā krēslā. Ar ierastu kustību aptaustīja pārslodzes kompensatoru, atvēra skābekļa krānu. Pagāja minūte.

— Es centīšos iznirt no hipertelpas pēc iespējas tuvāk bāzei. Tūlīt sākšu manevru. Vai esi gatavs?

— Gatavs, Odisej.

Valguss gaidīja, ka Odisejs nopūtīsies, bet Odisejs nenopūtās un arī nevarēja to izdarīt — viņam nebija plaušu. Odisejs vienkārši teica:

— Sāku manevru…

Ģeneratori apklusa. Iekaucās bremžu dzinēji. Spidometra stabiņš nodrebēja kopā ar visu kuģi.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

— Odisej, tu vēl domā?

— Nesapratu, — Odisejs neizteiksmīgi atbildēja. — Nulle, deviņdesmit septiņi…

Ātrums samazinājās strauji. Pārslodze bija drausmīga. Toties kāds vieglums mājoja sirdī! Aizvēris acis, Valguss gaidīja brīdi, kad ātrums būs sarucis līdz programmā paredzētajam lielumam. Šis brīdis pienāca pēc pāris stundām.

— Meklē kuteri, Odisej, — teica Valguss, pēkšņi sajutis, ka pārslodze beigusies.

— Skaidrs.

«Kam tev tagad glābšanas laiva?» Valguss nodomāja. «Ar Odiseju tu tiksi ātrāk līdz bāzei. Varēsi ziņot par atklājumu … Grandiozu, sensacionālu atklājumu! Un tomēr … tevi, draudziņ, kremt sirdsapziņa…»

— Kuteris atrasts.

— Uzņemt kuģī! — Valguss pavēlēja.

Jā, es ziņošu biedriem par atklājumu. DM mani apsveiks un pārējie arī. Tad DM sarauks uzacis un teiks: «Nedomājiet, ka esat kaut ko pabeidzis. Jūs esat tikai iesācis. Vajag vēl tūkstošreiz pārbaudīt. Uzbūvēt tādus kuģus, kas nekļūs gudrāki par pilotiem. Bet kāda ir hiper- telpas fiziskā būtība? Un matemātiskais pamatojums? Un vēl tūkstoš jautājumu. Pagaidām ir tikai pierādīts, ka hipertelpa pastāv. Bet cilvēkiem tajā būs jālido un jālido tālu… Tātad jāmācās pārvietoties šajā vidē!» Apmēram tā sacīs Dora Miglājs: Bet ne jau tas mani nomāc: viena posma gals kļūst par otra posma sākumu — tā ir normāla parādība…

Valguss piecēlās un devās apskatīt kuteri. Nonācis elingā, viņš iekāpa kabīnē: tur viss bija kārtībā, tikai viņa atstātie materiāli — izmētāti uz grīdas. Valguss savāca tos, lai aiznestu uz vadības centrāli, bet tad pārdomāja un nolika atpakaļ.

Kāpēc tevi kremt sirdsapziņa? Nav nozīmes izlikties! Tu nevari aizmirst, ka Odisejs domāja, bet tagad atkal ir automāts, kriotronu saujiņa — vairāk nekā. Viņš uzupurējies tevis dēļ. Viņš tev ir palīdzējis. Bet tu viņam?

Labi, par to var domāt bez gala. Bet pagaidām nedrīkst aizmirst, ka uz kuģa pastāv zināma kārtība un darbu secība. Kad glābšanas kuteris uzņemts, tas jāsavieno ar kuģa

iekšējo tīklu. Aparātu rādījumi jāsalīdzina, jāieraksta žur-. nālā…

Valguss savienoja visu kā nākas un atgriezās vadības centrālē. Būtisku atšķirību datos nebija. Tikai hronometrs… Vai tas būtu sabojājies? Varbūt sabojājies kuģa hronometrs? Nē, arī tas bija kārtībā. Bet kā varēja rasties starpība, kas nav izskaidrojama ne ar kādiem relatīvistis- kiem efektiem?

Pilots uzdeva skaitļotājam izanalizēt «Odiseja» un glābšanas kutera hronometru rādījumus. Pagrieza slēdzi un pēkšņi nodrebēja.

— Es jau tā domāju, — Odisejs sacīja. — Tu neuztraucies, te, neskaitot laika paradoksu, būs starpība par astoņpadsmit minūtēm, kuras neatgriežami zaudētas.

— Odisej! — No kliedziena, šķiet, ietrīcējās kuģa sienas.

— Šis laiks zaudēts, pārejot hipertelpā un atgriežoties no tās. Te, acīm redzot, izpaudīsies laika un enerģijas mijiedarbība, jo arī enerģijas bilance, kā tev zināms, ir izjaukta. Par šo problēmu jums nāksies vēl padomāt, bet tik daudz man izdevies noskaidrot…

— Tu esi dzīvs, Odisej? — Valguss iesaucās. — Tu esi dzīvs, mans draugs.

Odisejs klusēja, taču pēc brīža piebilda:

— Es ierakstu šo domu un pieslēdzu ierakstu hronometram. Tiklīdz skaitļotājs pieprasīs hronometra rādījumus, ieraksts tiks atskaņots. Atceries, ka arī es pratu domāt. Un vēlreiz — paliec sveiks, Valgus …

Ieraksts bija beidzies. Valguss nodūra galvu. Pagāja minūtes. Tad viņš pielēca kājās.

— Es no visas sirds gribu tev palīdzēt, Odisej. Bet kā? Nezinu…

Valguss tiešām nezināja. Žēl, ka nav sakaru ar domājošiem kuģiem. Tie varbūt kaut ko ieteiktu. Piemēram, «Argo»…

Pagaidi, «Argo» taču atgriezās trīsdimensiju telpā! Citādi Valguss toreiz nebūtu viņu ieraudzījis. Atgriezās, lai sagaidītu «Odiseju». Un šeit arī «Argo» ir tikai viduvēja kibernētiska iekārta. Kā viņam izdevās nokļūt atpakaļ hipertelpā?

Bet viņš tur nokļuva! Tas nozīmē, ka tāda iespēja ir. Jā… viņš savā pasaulē jau iepriekš būs izstrādājis

nepieciešamo programmu… Teiksim tā: nobremzēt, veikt dažas operācijas, no jauna kāpināt ātrumu, ieslēgt DM ģeneratorus un atgriezties… Būtībā tā ir ļoti vienkārša programma.

Tiesa, Odisejs pat tādu programmu šobrīd nespēj izstrādāt. Bet tāpēc jau es esmu šeit, un viņš izpildīs manas komandas…

— Labi, — sacīja Valguss. — Tu saņemsi programmu, Odisej.

Viņš paēda pusdienas; arī par' tādām lietām ir jādomā, it īpaši — ja paredzams, ka vairākas dienas būs jāiztiek ar sausu barību. Tad izņēma no aparātiem ierakstu lentas.

— Tās tev nebūs vajadzīgas, veco zēn, — Valguss sacīja.

Novietojis ierakstu lentas kuterī, viņš vēl pievāca savu bārdas skujamo, zobu suku, meitenes attēlu, vārdu sakot, visas mantas, kuras Odisejam nekādi nevarēja noderēt, un vēl — kristālu, kurā bija ierakstītas viņu sarunas. Pēdējo — speciāli, lai iepriecinātu DM.

Pēc tam Valguss rūpīgi pārbaudīja kuģa mehānismus un kontroles automātus, līdz beidzot pārliecinājās, ka viss kārtībā. Kriogeni bija gatavi uzsūkt no vakuuma enerģiju, dzinēji — to patērēt. Valguss pārbīdīja normālā stāvoklī slēdzi, kas atbrīvoja Odiseju no atbildības par cilvēka drošību: cilvēku šinī kuģī vairs nebūs.

Bāze nav tālu. Pāris diennakšu kuterī — un ceļojums būs galā. Nekā briesmīga. Arī kabīne nemaz nav tik šaura. Drīzāk — mājīga. Un galvenais — viss pie rokas.

Bet ja viņš būtu rīkojies stīngri pēc instrukcijas? Odisejs tik un tā būtu nokļuvis hipertelpā. Taču cilvēki nesaņemtu šos ierakstus. Neviens nebūtu redzējis gaismas okeānu. Nebūtu arī atklājuma…

Tā prātodams, Valguss ievadīja Odisejā programmu. To pašu veco eksperimenta programmu. Kāpināt ātrumu, ieslēgt ģeneratorus, izlauzties . .. Tālāk — gan jau Odisejs zinās pats. Tur viņš noteikti zinās…

— Uzmanību! — Valguss skaļi teica. — Atskaiti sākt no simta. «Nulles» momentā izpildīt programmu bez manas komandas!

— Skaidrs.

Valguss pasmaidīja.

— Nu, uz redzēšanos, — viņš teica un nez kādēļ pamirkšķināja. Tad nospieda pogu, apstiprinādams pēdējo rīkojumu.

— Simts…

— Deviņdesmit deviņi…

Vēl mirkli Valguss kavējās uz vadības centrāles sliekšņa.

— Sveiciens pārējiem, — viņš sacīja, mādams ar roku.

— Deviņdesmit seši…

Pilots jau bija uzkāpis elingā un atvēris glābšanas kutera lūku.

— Septiņdesmit astoņi…

— Septiņdesmit septiņi…

Lūka aizcirtās. Drošinātāji cieši iegūla savās ligzdās. Bet Odiseja balss skaļrunī joprojām čērkstēja.

— Piecdesmit četri…

— Piecdesmit trīs…

— Aiziet! — Valguss iesaucās un nospieda starta pogu.

Katapultas mests, kuteris izšāvās no kuģa un sāka kūleņot izplatījumā, taču drīz vien pilots izlīdzināja tā gaitu. Sakaru ar Odiseju vairs nebija, tomēr Valguss klusībā turpināja skaitīt sekundes.

Tikko viņš iedomājās vārdu «nulle», kuģa korpuss nodrebēja. Varenie dzinēji izsvieda telpā izstaro juma kvantos pārvērstās vielas pirmo porciju. Minūti vēlāk «Odisejs» jau bija tālu un arvien ātrāk traucās uz turieni, kur to gaidīja citi kuģi.

Labu laiku. Valguss sēdēja nekustēdamies. Kuģis sen vairs nebija redzams, bet pilots joprojām likās sastindzis. Beidzot tālumā kaut kas pazibēja. Neliels uzliesmojums, un viss.

— Odisejs otro reizi ir pārvarējis triju dimensiju robežu, — Valguss sacīja, pārlaida skatienu aparātu skalām, noteica vajadzīgo kursu un iedarbināja dzinējus…

I

Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; baltais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām valdīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibināja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, kuras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība notiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tuvojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūdeņiem.

Attālums saruka, un — jo mazāks tas kļuva, jo lielāks vērtās cilvēku izbrīns. Bet izbrīns nevar augt bezgalīgi, agri vai vēlu iestājas brīdis, kad tas pārvēršas vai nu priekā, vai bēdās. Un tad kuģa komandieris, cilvēks ar mērķtiecīgu, nesalaužamu gribu, raukdams uzacis, sacīja:

— Tā nav Sākotne.

Visi neviļus sakustējās, taču neviens viņam neiebilda. Tikai galvenais stūrmanis, nespēdams vairs panest neizteiktā pārmetuma slogu, ieminējās:

— Kurss nosprausts pareizi.

To viņš sacīja tā, kā mēdz runāt par neapstrīdamu faktu, tā, it kā būtu atgādinājis: «ekspedīcija ilgst jau gandrīz četrus gadus», «šī planēta ir pirmsākums visam, kas sasniegts daudzu jo daudzu spīdekļu sistēmās» — vai citu vispār zināmu patiesību. Taču trijos viņa teiktajos vārdos bez šī fakta bija ietverta vēl kāda doma, un visi nekļūdīgi to uzminēja:

«Tā ir Sākotne. Un, ja Galaktikā būtu miljons reižu vairāk planētu, arī tad tā būtu Sākotne un nekas cits.»

Komandieris pat nemēģināja atspēkot stūrmaņa domu, debates šajā situācijā bija liekas. Viņš tikai palūkojās uz aparātiem, kuru uzdevums — atklāt izplatījumā mākslīgus debess ķermeņus, kas precīzāk nekā jebkura grāmata ļauj spriest par attiecīgās civilizācijas līmeni. Komandieris palūkojās uz šiem aparātiem, zinādams, ka klātesošo acis paklausīgi sekos viņa skatienam un ieraudzīs to pašu, ko redzēja viņš. Tā arī notika; cilvēki ieraudzīja, ka apa-' rāti snauž bezdarbībā, neatraduši nekā tāda, kas būtu spējīgs saistīt to allaž modro uzmanību. Tad komandiera skatiens pievērsās ierīcēm, kuras spēja atšifrēt visas valodas, kādas vien tiek lietotas Galaktikā. Ekspedīcijas dalībnieki pārliecinājās, ka arī šie jutīgie instrumenti nav uztvēruši nenieka. Komandieris vēlreiz pievērsās ekrānam, kurā bija redzama planēta. Nesteidzīgi, it kā gozēdamās zeltainos saules staros, tā rotēja ap savu asi un ļāva apskatīt sevi kā zīdainis, kas nepazīst kauna un ko neaptverami laika bezdibeņi šķir no brieduma gadiem. Apkalpes locekļi atkārtoja viņa kustību un ieraudzīja kalnus un mežus, rāmi plūstošas upes un žilbinošas jūras, vietām apaļīgus mākoņu spilvenus — un vairāk nekā. Nekā tāda, kas liecinātu par saprātīgu būtņu esamību …

Stūrmanis paraustīja plecus zem plānā virsvalka un, vairīdamies no biedru skatieniem, instinktīvi spēra soli uz priekšu. Šis solis viņu tuvināja ekrānam, kura blāvajā diskā planēta steidzās parādīt, ka tai nav nekādu noslēpumu. Nebija noslēpumu, nebija ceļu un pilsētu, tikai sili šalca, vēdinot vieglu vējiņu pāri saulainām norām; ne ar ko citu planēta nespēja iepriecināt savus ciemiņus. Tas bija nepanesami, zemapziņa lika stūrmanim atbalstīties ar roku pret ekrāna paneli un pieliekties cieši klāt sasilušajam stiklam. Otru roku viņš pacēla, it kā lūgdams žēlastību, bet visi saprata, ka stūrmanis tikai lūdz biedrus klusēt. Un cilvēki, kas jau labu laiku nebija pārmijuši ne vārda, aizturēja elpu; uz īsu mirkli viņos atdzima cerība, ka tas, kurš stāv tuvāk ekrānam, redzēs vairāk nekā pārējie un tātad varbūt saskatīs kaut ko jaunu. Patiesībā stūrmanis neredzēja un arī nevarēja redzēt nekā tāda, ko citi nebūtu pamanījuši. Tomēr klusuma brīdis viņam

bija ļoti noderīgs. Tas deva iespēju koncentrēties, pārvarēt šaubas, atgūt ticību.

— Nu, stūrman? — viņš mirkli vēlāk izdzirda komandiera balsi. Šī uzruna viņu nepārsteidza, jo arī viņš zināja, ka tādās situācijās nedrīkst pārāk ilgi klusēt. Un vēl mazāk pieļaujams, lai kāds redzētu un saprastu to, ko visas apkalpes klātbūtnē neredz un nesaprot komandieris. — Pēc civilizācijas neizskatās, ko?

Ar virsvalka piedurkni stūrmanis noslaucīja ekrāna aizsargstiklu, it kā putekļi, kuru te, kuģī, protams, nevarēja būt, traucētu saskatīt pašu galveno. Un atkal ļaudis kuģa vadības telpā noliecās uz priekšu, taču šajā kustībā vairs nebija tās ticības, kāda šķita modusies viņos pirms dažām minūtēm.

— Nekā! — Šo smago, liktenīgo vārdu bija izmetis komandieris, un tas dobji atbalsojās no kuģa sienām.

— Nekā, — stūrmanis atsaucās pēc ilgas, sasprindzinātas pauzes. — Nekādu pēdu: ne signālu, ne bāku, ne kuģu … arī pilsētu neredz.

Viņš brīdi klusēja, un pēkšņi viņa balss atguva parasto skanīgumu.

— Bet vai tad es solīju bākas un kuģus? Ko mēs vispār zinām par viņiem? Tā ir Sākotne. Tas ir viss, ko es varu teikt.

Komandieris pašūpoja galvu.

— Nē, — viņš iebilda, pagaidām neļaudams pilnā spēkā izskanēt nosodījumam. — Vai tad tu, navigator, neredzi? Tā nav Sākotne, tā ir cita — mežonīga planēta.

Stūrmanis sarāvās, it kā dabūjis triecienu mugurā. Un tad viens no kuģa galvenajiem speciālistiem, enerģētiķis Alsters, teica:

— Mēs lidojām uz šejieni, cerēdami te uzņemt degvielas atceļam. Mums palikusi tikai neaizskaramā rezer-ve, lidot tālāk mēs nevaram. Taču ekrānā skaidri redzams, ka uz planētas ir attīstīta augu valsts — tātad netrūkst ne organisko vielu, ne ūdens. Ar to pilnīgi pietiek, lai varētu sintezēt protīdu. Pavēli nosēsties, komandier.

— Jā, — komandieris skumji piekrita. — Sagādāsim degvielas un atgriezīsimies civilizētajās pasaulēs.

Dažas lakoniskas komandas, un zvaigžņu barka, nosvē- rusies uz sāniem, metās lejup.

Tā bija plaša nora, apaugusi ar biezu, sulīgu zāli, kas šķita īpaši radīta, lai pa to staigātu basām kājām, laiski atgultos un paslēptu tajā seju vai arī šaubu un pārdomu brīžos košļātu maigos stiebriņus. Viss klajums bija sētin nosēts ar kumelītēm, tālāk sārtoja āboliņš, un tam pāri, neievērojot spurainās ziedkopas, nesteidzīgi un cienīgi lidoja bites, kuru vienīgā atšķirība no mūsējām laikam gan bija tā, ka šīs bites nedzīvoja uz Zemes. Siltas vasaras smaržas piesātināja gaisu, un, kad sacēlās vējiņš, tas no tālienes atnesa priežu sveķaino aromātu; mežs ielenca klajumu no visām pusēm, tomēr nora nelikās koku iežņaugta, šaura un saspiesta.

Te, acīm redzot, varēja justies gluži kā mājās: atlaisties atsperīgajā zālē, atpogāt apkakli, palikt plaukstas zem pakauša un lūkoties debesīs. Bet cilvēki bija piesardzīgi. Mīksti nosēdinājuši kuģi pašā klajuma centrā, viņi vēl ilgi neuzdrošinājās izkāpt uz vilinošās zemes. Labu brīdi viņi tikai vēroja apkārtni pa šaurajiem kuģa iluminatoriem, lai pārliecinātos, ka viņiem šeit neuzglūnēs briesmas jau ar pašiem pirmajiem soļiem. Ķīmiķi vienlaikus ņēma gaisa paraugus un analizēja tos, lai uzzinātu, 'vai planētas atmosfēra ir derīga elpošanai. Elpot, izrādās, varēja, arī dzīvībai bīstamu baktēriju gaisā neatrada, un vispār šķita, ka cilvēkiem te nekas nedraud. Klajumā nemanīja nevienas dzīvas radības, atskaitot bites un nelielu zvēriņu, kas palēkdamies šķērsoja noru, nepievēršot zvaigžņu kuģim ne mazāko uzmanību. Un tad cilvēki beidzot atvēra lūku.

Komandieris, smagi cilādams kājas, pirmais nokāpa lejā. Viņam sekoja pārējie. Dažus soļus no kuģa viņi apstājās kā apslēptas mantas meklētāji, kas vaiga sviedros rakuši zemi un pēdīgi, izrakuši naudas lādi, vecu, apsūbējušu zelta monētu vietā pārsteigti ierauga nemākulīgi apdedzinātas māla lauskas. Ar masīvā zābaka purngalu komandieris uzurdīja smalkos pelnus, kuros šeit bija pārvērtusies zāle. Viņš ilgi aplūkoja pelnus, ko vējš pamazām izkaisīja pa visu klajumu. Taču komandiera domas kavējās citur. Viņš pacēla acis, un viņa skatiens tūdaļ atdūrās pret stūrmani. Tas bez vārda runas saprata komandieri un pienāca klāt.

— Mums jāatrod ūdens un piemērotā vietā jāsamontē sintezatori, — komandieris sacīja. — To vajadzēs darīt cilvēkiem. Risks ir neizbēgams: mēs neesam gatavojušies lidojumam uz mežonīgu planētu, mums nav līdzi smago ieroču, kuģa tilpnes ir piekrautas ar mūsu kultūrai raksturīgo priekšmetu paraugiem. Mēs varam izsūtīt tikai viegli bruņotus izlūkus. Tas nav bīstami uz augsti civilizētas planētas… Tiesa, ir arī cita izeja: var izkraut un samontēt smagās mašīnas, padarot tās vismaz par aizsardzības ieročiem. Bet šeit, kur nav kosmodroma un nepieciešamo mehānismu, mēs ar tādu darbu tiktu galā ne ātrāk kā trijās dienās. Laiks ir dārgs: kuģis bez degvielas nav nekāds kuģis. Taču cilvēki ir dārgāki par laiku. Tāpēc jautāju vēlreiz: kur mēs atrodamies? Tagad, kad esi redzējis apkārtni, pasaki mums savas domas, stūrman! Es gribu pārliecināties, ka mums ir tiesības aizkavēties trīs dienas, un, tikai pārliecinājies par to, es pieņemšu lēmumu.

Stūrmanis pamirkšķināja, tomēr izturēja komandiera skatienu.

— Nav noticis nekas tāds, — viņš teica, — kas varētu piespiest mani vairs neticēt sev, mūsu aparātiem un formulām. Citiem vārdiem — tā ir Sākotne. Sākotne, un nekas cits!

Komandieris sarauca uzacis, un viņa vaibstos skaidri iezīmējās vilšanās; tā vien likās — viņš bija gaidījis citu atbildi.

— Ja tā ir Sākotne, — komandieris, nepaceldams balsi, iebilda, — daudzu lielisku civilizāciju pirmavots, tad šis avots izsīcis, bet tā nemēdz būt. Vēsture nav jūra ar paisumiem un bēgumiem. Vēsture ir upe, un upes atpakaļ netek. Lai arī ne vienmēr taisni, lai līkločiem, tās allaž plūst uz priekšu. Tikai uz priekšu! Tāds ir vēstures likums…

It kā taisnodamies stūrmanis iepleta rokas, bet neteica nekā.

— Padomā pats! — komandieris turpināja. — Kā šis avots būtu varējis izsīkt? Protams, varētu pieņemt, ka tik augsti attīstītas pasaules iemītniekiem apnicis dzīvot sava spīdekļa tuvumā un viņi ar paceltām zinību burām devušies bezgalīgajā Visuma okeānā meklēt citu, pievilcīgāku sauli…

Visi palūkojās augšup, kur aiz atmosfēras vairoga joprojām spilgts un draudīgs liesmoja spīdekļa kvēlošais disks. Patiesi — varbūt šī zvaigzne gatavojas kļūt par novu un tāpēc ļaudis ir pasteigušies to atstāt? Un šī planēta, ap kuru, mezdams loku pēc loka, bija riņķojis viņu kuģis un uz kuras tas galu galā bija nosēdies, — varbūt cilvēki to atveduši no tālienes un nolikuši savas dzimtās planētas vietā, lai neizjauktu sistēmas dabisko līdzsvaru?

— Bet, ja cilvēki būtu atstājuši šo sistēmu ar visu planētu vai bez tās, — komandieris šķetināja savu domu tālāk, — viņi noteikti būtu parūpējušies par visiem redzamu brīdinājumu, lai atlidojušie ciemiņi spētu izvairīties no briesmām un zinātu, kur meklēt Sākotni. Tātad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Kādas vēl ir iespējas… Protams, ikviena civilizācija, pat visaugstākā, zināmos apstākļos var sasirgt un aiziet bojā. Un tad cilvēku dzīves un darbības vietas ātri aizaug ar biezu, sulīgu zāli, bet saglabājas pilsētu drupas, ceļu paliekas, mašīnu skeleti, paaugstināts radiācijas līmenis… Nelaime vienmēr atstāj pēdas. Vismaz kapus. Bet šeit? Rāms un bezrūpīgs miers…

Stūrmanis nepiekāpīgi klusēja, bet kuģa dozimetrists, kura pienākums bija noteikt radiācijas līmeni, piekrītoši pamāja ar galvu.

— Radiācija ir normas robežās, — viņš iesaucās un kā pierādījumu pasvārstīja rokā dozimetru.

— Turklāt cilvēcei, kas sasniegusi tādu attīstības pakāpi, — komandieris nobeidza, — praktiski vairs nekas nevar draudēt. Tu maldies, stūrman. Atzīsti — tā ir cita planēta. Ja jau es esmu ar mieru zaudēt šīs trīs dienas, vai maz vērts tik ļoti tām pieķerties?

Stūrmanis nopūtās. Viņš zināja: komandieris uzdod viņam šo jautājumu ne jau tāpēc, ka tik augstu vērtē viņa domas, kaut gan arī tam, protams, bija sava nozīme. Komandierim, kura vara lidojuma laikā ir neierobežota, uz planētas jārēķinās ar ekspedīcijas zinātnisko vadītāju, un šajā gadījumā tas bija galvenais stūrmanis. Viņš labprāt atzītu savu kļūdu, lai darītu galu sasprindzinājumam. Taču, nesaskatīdams savos secinājumos nekā kļūdaina, viņš to nespēja. Un tāpēc sacīja:

— Esmu kļūdījies? Ja tā būtu, es bez liekas kautrības atzītos. Bet redzi, komandier, ja te ir kļūda, tad kļūdījies neesmu es viens. Tad kļūdījušies arī Keplers un Ņūtons, un Einšteins — un visa astronomija pārvērtusies par zīlēšanu kafijas biezumos. Ja tam piekriti, es ar mierīgu sirdi atzīšu, ka esmu kļūdījies, ka mani aprēķini ir nepareizi un vēl vairāk — ka visi dabas likumi, uz kuriem balstās mūsu zināšanas, mūsu tehnika, šeit, acīm redzot, nav spēkā. Man šīs trīs dienas nav vajadzīgas, mēs varam gaidīt arī nedēļu — tas jāizlemj tev, bet manu atzīšanos tu vari dabūt tikai par tādu maksu!… Domās esmu jau simtkārt izstaigājis visu aprēķinu ceļu, pārbaudījis katru programmas lentas centimetru, ielūkojies katrā skaitļošanas mašīnas blokā, pārcilājis atmiņā katru lidojuma dienu — un nekur neatradu nekā tāda, kas varētu izraisīt kaut niecīgas aizdomas par pieļautu kļūdu. Nē, komandier, kuģis ir nokļuvis tur, kur tam vajadzēja nokļūt, lieki neiztērējis ne gramu degvielas, ne vata enerģijas, ne minūtes laika. Tu neesi apmierināts, es to redzu. Bet nekā cita diemžēl tev nevaru teikt.

— Ko nozīmē «neesmu apmierināts»? — komandieris iebilda. Kā jebkurš stipras gribas cilvēks viņš bija apveltīts ar lepnumu, kas dažkārt neļāva izpausties viņa gribasspēkam, un arī tagad viņam likās aizvainojoši vienam pašam uzņemties atbildību par tik piesardzīgu lēmumu.

— Runa šoreiz ir nevis par mani, bet par civilizāciju, kurai pēc tavas pārliecības šeit jābūt! Tādas civilizācijas nav… Tu, stūrman, strīdies nevis ar mani, bet ar faktiem.

— Nē, par faktiem es neko neesmu teicis. Faktu vienkārši nav. Tu jautā: kur ir civilizācijas pēdas? Es varu atbildēt: pēdas atstāj aizgājēji, bet tu taču pats sacīji, ka tāda civilizācija nevar iet bojā. Mēs labi zinām, kādas ir pagātnes civilizācijas, — bet ko gan mēs zinām par nākotnes civilizācijām?

— Gandrīz visu, — komandieris pārliecināti atbildēja.

— Ja arī mēs neko citu nezinātu, mūsu ceļā bija Gigants, un ar to vien pilnīgi pietiek.

Komandieris apklusa un domīgi pavērās apkārt. Klusums modināja atmiņas; viens vienīgs vārdiņš «Gigants» uzbūra ekspedīcijas dalībnieku iztēlē pēdējo planētu, kuru viņi bija apmeklējuši un no kuras bija startējuši stingrā pārliecībā, ka, nolaižoties nākamo reizi, viņu kuģis jau atdursies pret Sākotnes kosmodroma cieto, līdzeno virsmu.

Gigants!… Vēl tālu no neredzamās līnijas, ko dēvē par sistēmas ārējo robežu, viņi sadzirdēja tā balsis un ieraudzīja viesmīlīgās bāku ugunis. Izplatījums dziedāja, runāja, čukstēja, žilbinādams kosmonautus ar apdzīvotu planētu, planetoīdu un mākslīgo pavadoņu ugunīm. Kuģu trases krustojās, savijās, saplūda un atkal šķīrās kā pavedieni, kas izsvaidīti tūkstoš virzienos. Te dzīvoja Cilvēks. Un viss te liecināja par viņa roku un prāta vareno spēku.

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam apturēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai planētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gigants bija klāt.

Vispirms planēta — satraucoša un gaidīta — aizjoņoja viņiem garām, pēc tam kuģis to panāca. Cilvēka pārveidotā debesu ķermeņa virsma spīguļoja un laistījās. Dzidras, zilganas jūras vēla rāmus viļņus pret akmenī kaltiem krastiem. Upes atdzima neskaitāmos filtros un zem caurspīdīgiem kupoliem plūda tām norādītajos virzienos. Pilsētas izauga no zemes kā dīvaini, zaroti koki, kuru saknes iesniedzās planētas visdziļākajās dzīlēs, un vēl citas pilsētas brīvi lidinājās gaisā. Tās zaigoja nevis ugunsgrēku, bet gan diženu domu un darbu mirgā; visdīvaināko mašīnu un mehānismu leģioni, šķiet, tikai gaidīja signālu, lai, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, izpildītu savu pavēlnieku gribu.

Kuģis nolaidās; neaptverams, skanīgām plātnēm noklāts lauks pletās visapkārt. Tā bija līksma, dzīvi apliecinoša pasaule, kurā kuģi vienmēr notēmēti pret zenītu. Planētas virsma tikko manāmi vibrēja, atbalsodama dzīlēs apslēpto enerģētisko centrāļu vareno pulsu. Visur bija cilvēki, un viņu kustībās varēja nojaust neredzēti spraigu dzīves ritmu. Acīm redzot, ne velti šai planētai bija piešķirts Giganta vārds. Viss te likās kā brīnums, kā pasaka, kas pēkšņi kļuvusi par īstenību. Tā bija Zemes nākotne, par kuru domājot gribējās dzīvot mūžīgi.

«Kāpēc mēs tur neuzkavējāmies ilgāk?» domāja apkalpes ļaudis, stāvēdami pirmatnēji neskartajā zālē. «Mēs steidzāmies. Mēs pavaicājām, kā izskatās Sākotne un kas jauns par šo planētu dzirdams. Taču Giganta iedzīvotāji mums neatbildēja, kaut gan elektroniskie tulki jautājumu bija precīzi pārtulkojuši. Pēc tam laipnie saimnieki paskaidroja, ka viņu ekspedīcija, kas devusies uz Sākotni pirms dažiem gadiem, neesot atgriezusies: droši vien izplatījumā to piemeklējusi kāda nelaime. Gigants jau gatavojās sūtīt uz turieni jaunus kuģus, bet tieši tajā brīdī ieradāmies mēs. Tagad viņi gaidīs mūsu atgriešanos… Giganta virsma joprojām tikko jūtami vibrēja, debesīs pāri kosmodromam nebija neviena mākonīša, kad mēs, vēl neattapušies no redzētā, devāmies atpakaļ uz savu kuģi. Mums novēlēja daudz veiksmīgu atklājumu. Bet mēs?! Ko mēs esam atklājuši?»

— Un tomēr, — stūrmanis pārtrauca ieilgušo klusumu, — kamēr izlūki meklēs ūdeni sintezatoriem, atļauj palūkoties, vai tuvumā nav kādu civilizācijas pazīmju. Sākotnei pirmās pazīmes rādiuss nevar būt liels.

Komandieris, tāpat kā jebkurš kosmonauts, labi zināja, ko nozīmē pirmās pazīmes rādiuss: uz civilizētas planētas, dzīvei derīgā apvidū, no jebkura punkta jānoiet tikai samērā neliels attālums, lai pamanītu cilvēka darbības pēdas, un — jo augstāka civilizācija, jo šis attālums mazāks.

— Ko domā speciālisti? — komandieris vaicāja.

— Stūrmaņa viedoklis man šķiet saprātīgs, — ar pūlēm atkratījies no valdzinošajām atmiņām, teica Alsters. — Tomēr degviela jāsagādā pēc iespējas drīzāk: ja reaktori apstāsies, visas mūsu aizsargierīces būs bezspēcīgas.

Un puse speciālistu palocīja galvu par zīmi, ka piekrīt viņam.

— Esmu vienis prātis ar komandieri, — lakoniski paziņoja galvenais mehāniķis Stens, un visi pārējie viņam piebalsoja.

— Labi, — komandieris secināja. — Bet vai tu pats, stūrman, būsi ar mieru vadīt brīvprātīgo grupu, ko varēs apgādāt diemžēl tikai ar vieglajiem ieročiem?

— Jā, — navigators, ne mirkli nesvārstīdamies, atbildēja.

— Tad gatavojies!

Sagatavošanās neprasīja daudz laika. Visas operācijas, kas saistītas ar nolaišanos uz svešas planētas un apvidus izlūkošanu, apkalpe bija apguvusi tādā mērā, ka veica tās gandrīz automātiski, pateicoties atmiņai, kura mīt muskuļos un nevis smadzenēs. Tā cilvēks iet — nedomādams par to, kas jādara, lai cilātu kājas. Pagāja tikai dažas minūtes, un brīvprātīgie pilnā ietērpā, apbruņojušies ar nepieciešamo iekārtu un ieročiem, jau bija sapulcējušies kuģa priekšā. Stūrmanis ziņoja komandierim, ka grupa gatava doties ceļā.

Komandieris pārlaida skatienu nelielajai ierindai — desmit vīriem, kas likās sīki un nevarīgi salīdzinājumā ar kuģa milzīgo metāla masīvu. «Desmit vīri,» viņš nodomāja. «Tātad kuģī paliks tikai sešpadsmit…» Un stingrā, skanīgā balsī teica:

— Jūsu uzdevums izlūkot apvidu desmit līdz divpadsmit kilometru rādiusā. Meklējiet pēdas, pazīmes … Bet vispirms — ūdeni! Saule jau sāk slīdēt lejup, diennakts ilgums te izskaitļots — tieši divdesmit viena stunda. Ņemiet vērā: rītausmā jums ir jāatgriežas! Termiņš — četri nulle nulle.

Brīdi viņš klusēja, it kā gribēdams, bet neuzdrošinādamies kaut ko teikt, tomēr pēdīgi piebilda:

■— Un vēl… Panāc šurp, stūrman!

Komandieris mazliet attālinājās no ierindas, un stūrmanis viņam sekoja. Apstājies komandieris ar roku atbalstījās pret kuģa amortizatora grumbuļaino metālu un klusā balsī — nepavisam ne tādā, kādā mēdza dot pavēles — teica:

— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kādreiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?

— Tu sakj — abi?

— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav vajadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te nesaskatu. Tāpēc lūdzu tev tikai vienu: uzņemies arī tu daļu vainas, atzīsti, ka esi kļūdījies. Kļūdījies, sekodams man. Tu taču zini, ko Zemei maksāja mūsu ekspedīcija. Paies daudzi gadi, iekams to varēs atkārtot. Nāks jaunas paaudzes … Un cilvēki nezaudēs ticību nākotnei, viņus nenomāks traģiskas nojautas. Redzi, stūrman, kāda atbildība gulstas uz mūsu pleciem! Tad arī nesīsim abi šo smagumu, turēsimies, kā vīriem klājas. Mēs esam stipri, kosmoss mūs norūdījis. Mums abiem tas būs pa spēkam. Nu, dod roku, stūrman, un lai neviens cits nenojauš patiesību!

Komandieris izstiepa roku. Stūrmanis to satvēra plaukstās, taču ne jau tā, kā to dara, lai apliecinātu piekrišanu vai vienprātību, viņš satvēra izstiepto roku kā trauslu priekšmetu un skumji pašūpoja galvu.

— Tu teici: lai neviens cits nenojauš patiesību. Bet ari mēs to nezinām. Tavi vārdi varbūt ir saprātīgi, bet kāpēc tu domā, ka tieši tagad vilšanās būs visgrūtāk panesama? Tāpēc ka nākotnes vaibsti, acīm redzot, nav tādi, kādus mēs gaidījām? Bet, jo vairāk laika paies, jo tuvāka kļūs šī nākotne, jo skaidrāk būs redzams, ka tā neatbilst mūsu priekšstatiem. Es neticu civilizācijas bojā ejai; šis tukšums mani nebiedē — gan pienāks laiks, un viss noskaidrosies. Mani satrauc kas cits: arī tu tātad esi pārliecināts, ka šī ir Sākotne, mūsu tālās nākotnes iemiesojums; tev tikai liekas, ka civilizācija uz šīs planētas gājusi bojā, ka cilvēci gaida tukšums un iznīcība, un šis apstāklis tevi biedē. Bet tieši tas ir pats ļaunākais!… Jo, redzi, kosmonauti var būt piesardzīgi, taču bīties viņi nedrīkst. Vai nav tā?

— Nē, — strupi sacīja komandieris. — Nē, tev nav taisnība. Es neesmu nobijies. Šī planēta nav Sākotne. Un tu pats to pierādīsi! Ja jūs neatradīsiet nekādu kultūras pazīmju, tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka šeit kultūras nav un nekad nav bijis.

— Redzēsim, — uzmetis skatienu pulkstenim, stūrmanis teica. — Laiks doties ceļā.

— Labi, — komandieris atļāva. — Tas pagaidām būtu viss.

Grupa pagriezās un kolonnā pa vienam aizsoļoja izraudzītajā virzienā. Vēl brītiņu pelnos palika aizgājēju pēdas, pēc tam vējš tās nolīdzināja, bet tālāk, aiz kuģa dzinēju izdedzinātā apļa, zāle bija tik atsperīga, ka atliecās pat vēl agrāk; zālei īsa atmiņa. Pārvērtušies palicēju acīs vispirms par pusaudžiem, tad par bērniem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā, bet gan pagātnē) un pēdīgi par pundurīšiem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā un nevis pagātnē, bet gan pasakā), desmit vīru stāvi drīz nozuda koku ēnā.

Taču kuģa ļaudis to vairs neredzēja: komandieris neļāva apkalpei gremdēties atvadu skumjās. Tiklīdz stūrmaņa grupa bija šķērsojusi izdedzinātā apļa robežu, komandieris, it kā galīgi uzticēdams šo cilvēku likteni navigatora sirdsapziņai, strauji novērsās un pacēla acis pret debesīm. Tur pletās neaptveramā zilgme, ko vēl nesen bija pāršķēlis viņu kuģis. Taču debesis aiz kuģa bija atkal saslēgušās, un tagad vairs nevarēja saskatīt vietu, kurā zvaigžņu barka bija ielauzusies planētas atmosfērā. Bet komandieris arī nemeklēja kuģa pēdas debesīs. Viņš lūkojās saulē, vara krāsas saulē, no kuras strāvoja siltums un gaisma, un pat reibinošs aromāts; patiesībā šo aromātu, protams, izdvesa ziedi, kuri palīdzēja savam spīdeklim piepildīt pasauli. Apsvilinātā zāle turpretim izplatīja deguma smaku, un šī trauksmainā, nelabu vēstošā dvinga uz mirkli nomāca visus, modinot sirdīs smagas nojautas un jūtas, kas bija rada kaunam, jo cilvēki bija sadedzinājuši kaut ko dzīvu — zāli, lai gan ikviens saprata — citādi nosēsties viņiem nebūtu iespējams.

— Uzmanību! — komandieris sacīja. — Ar šo brīdi visiem ievērot otro gatavības pakāpi. Nekavējoties sagatavot startam jonu raķetes: lai seko vienībai stingri pēc kursa un neatpaliek ne soli. Izkraut un pārbaudīt helikopteru ar enerģētisko ekrānu.

Komandieris nebūt netaisījās pamest izlūkus likteņa ziņā. Viņš bija apņēmies vajadzības gadījumā palīdzēt grupai ar visiem līdzekļiem, kādi vien atradās viņa rīcībā.

— Sakarus ar izlūkiem dublēt, novērot, vai netiek izšautas signālraķetes. Uzsākt sintezatora izkraušanu, Darbu tiešo vadību uzņemsies dienestu priekšnieki. ..

Cilvēkus izrīkoja ātri un lietišķi. Visi atgriezās kuģī un, nezaudēdami laiku, ķērās pie darba. Ievilkuši sevi eļļaini spīdīgos palēninātāju sfieņus, apklusa, iesnaudās mazie reaktori. Svarīgākos aparātus apsedza pārvalki. Augšup vērstajā kuģa priekšgalā kā dīvains zieds uzplauka lokatora rotējošā antena. No korpusa izvirzījās aizsarglauka radiatori, kuru izstarotā enerģija spēja apturēt katru, kas neaicināts gribētu tuvoties kuģim. Hermētiski aizvērās nodalījumi, kas tika izmantoti, vienīgi lidojot izplatījumā. Divi jonu izlūki — nelielas, koniskas raķetes, kuras kata- pulta uzsvieda augstu gaisā — ieslēdza beztrokšņa dzinējus un, paklausot stūres automātiem, aizšāvās turp, kur mežā bija nozudusi stūrmaņa grupa. No kravas lūkas kosmonauti pa trapu nolaida zemē mazu helikopteru, ieslēdza dzinēju un — pārliecinājušies, ka mašīna ir pilnā kārtībā un var startēt jebkurā brīdī — atkal izslēdza to. Sardzes vīri ieņēma savus posteņus, bet sakarnieki, kas uztvēra izlūku grupas raidītos signālus, jau gatavojās maiņai: cilvēkam ir grūti ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā, turklāt samērā vienmuļā operācijā, tādēļ sakarniekiem bija jāmainās biežāk nekā citiem.

Apkalpes dzīve pamazām ievirzījās parastajās sliedēs, kā tas mēdza notikt allaž pēc nosēšanās uz svešas planētas. Pagāja stunda un vēl viena; komandieris jau pa divi lāgi bija apmeklējis katru posteni un kuģa nodalījumu un nebija pamanījis nekā tāda, kas prasītu viņa iejaukšanos. Tad viņš vēlreiz nokāpa zemē, izgāja ārpus kuģa dzinēju izdedzinātā loka, apsēdās zālē un, atspiedis zodu pret ceļiem, ļāvās domu un asociāciju plūdumam. Šīs domas gan šķita visai tālas no tā, kas notika šeit, — par to liecināja komandiera plaukstas, kuras lēni, gandrīz neapzināti glaudīja zāli; tā maiguma vai dziļu pārdomu brīžos vīrieši dažkārt glāsta mīļotās sievietes matus. Komandieris pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi zālei uzgulusies ēna lika viņam pacelt galvu un apklust takts vidū.

Enu meta izlūkraķete, kas, tikko pazibējusi gaisā, ar strupo konusu aizsedza sauli un tagad, strauji zaudēdama augstumu, veica nosēšanās manevru. Dažas sekundes kapteinis, muti iepletis, vēroja raķetes lidojumu, tad pielēca kājās. Ļaudis kuģa tuvumā — ārējā komanda — sarosījās, gatavodamies pieņemt aparātu. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja otra ēna; otrā izlūkraķete saskaņā ar programmu sekoja pirmajai paralēlā kursā ar pusminūtes atstarpi. Ari tās automāti tikpat nevainojami veica nosēšanās manevru. Vēl nesaprazdams, kas īsti noticis, taču nojauzdams, ka priecāties nebūs iemesla, komandieris skriešus metās atpakaļ uz kuģi.

Tur mehāniķis Seņins un otrais stūrmanis Verners jau bija paspējuši no izlūkraķetēm izņemt mnemokristālus ar novērojumu ierakstiem. Pirmo no tiem Verners tūdaļ ievietoja dešifratorā. Iedegās zaļā actiņa. Atskanēja komandas, kurām paklausot izlūkraķetes pirms nedaudz vairāk nekā divām stundām bija pacēlušās gaisā. Vienlaikus uz dešifratora ekrāna parādījās videoieraksts. Vispirms kļuva redzams klajums un tajā — zvaigžņu kuģis. No augšas tas atgādināja aci, kas vērīgi raugās debesīs. Kad raķetes nedaudz attālinājās, varēja manīt, ka šī acs — tās redzoklis bija vizuālās novērošanas kupols — vainago sešu gigantisku kolonnu veidotu konstrukciju, kas pareizā sešstūra formā aptvēra septīto — vismasīvāko, bet lejā katra kolonna beidzās ar milzīgu balsta amortizatoru …

lzlūkraķešu negaidītā atgriešanās varēja nozīmēt, ka stūrmaņa grupa uzņēmusi ar tām sakarus un nosūtījusi abas raķetes atpakaļ, bet tā mēdza rīkoties tikai gadījumā, ja sabojājusies raidstacija — un arī tad jebkura ziņojuma nogādāšanai būtu pieticis ar vienu raķeti. Otra iespēja bija tāda, ka izlūkraķetes pazaudējušas novērošanas objektu un atgriezušās pašas. Šis variants arī bija paredzēts programmā, bet tas būtībā nozīmēja trauksmes signālu. Un komandieris nosprieda, ka otrā iespēja laikam gan ir reālāka.

Viņam bija taisnība. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka mežs kļūst aizvien biezāks, spraugas starp koku lapotnēm kļūst aizvien šaurākas un pēdīgi izzūd pavisam.

Vizuālā saskare ar grupu bija zaudēta. Atlika pārbaudīt lokatoru ierakstus. Taču, pārslēdzis dešifratoru uz lokāci- jas režīmu, komandieris ieraudzīja, ka ekrānu sedz sīkas, baltas pārsliņas, kas pamazām saplūst necaurredzamā pien- baltā plēvē, aiz kuras vairs nevar atšķirt ne atsevišķus objektus, ne arī visu grupu. Nezaudēdams ne mirkli, komandieris pavēlēja iedarbināt helikopteru. Mašīna ar dzenskrūvi sakūla gaisu, viegli notrīcēja un atrāvās no zemes, tad brītiņu pasvārstījās, it kā izvēlēdamās virzienu, un beidzot, strauji uzņemot ātrumu, aizlidoja turp, no kurienes tikko bija atgriezušās raķetes. Ar skatienu pavadījis lidaparātu, komandieris steigšus devās uz trapu.

5

Sakaru kabīnē viņu sagaidīja klusums — nevis rāms un mierīgs, bet gan drūms, nelaimi vēstījošs. Klusēja sakarnieki, mēmi bija viņu ieslēgtie uztvērēji. Bez trokšņa griezās automātiskā izsaukuma ripulis. Vērīgāk ielūkojies, komandieris pamanīja, ka skaļuma regulatori stāv pretī nulles iedaļai. Ar strauju kustību viņš pagrieza vienu no tiem. Tarkšķi un kaucieni tūdaļ piepildīja kabīni. Indikatori sāka haotiski mirkšķināt. Planētas atmosfērā, acīm redzot, plosījās kaut kas līdzīgs magnētiskajai vētrai; mazās rācijas izstaroto viļņu kūli tādos apstākļos varēja uztvert augstākais puskilometra attālumā. Pārvarēt traucējumu jūkli spētu vienīgi lielais kuģa lokators, kas bija paredzēts darbam izplatījumā.

Pagāja dažas minūtes, iekams lokatora antenu izdevās noliekt vajadzīgajā leņķī. Pēc tam kuģa centrālajā vadības telpā blāvi iezaigojās ekrāns. Uz traucējumu fona varēja skaidri saskatīt baltu plankumiņu. Tas bija spilgts un nekustīgs. Un tieši šī nekustība lika visiem saraukt uzacis.

— Deviņarpus kilometru, — komandieris, apslāpēdams bažas un satraukumu, skaļi sacīja. — Tie ir viņi. Neviens cits tas nevar būt. Apstājušies, lai atpūstos? Savādi… Uz ekrāna redzams tikai viens objekts! Tātad attālums starp cilvēkiem nepārsniedz divus metrus: ja distance būtu lielāka, figūras uz ekrāna nesaplūstu vienā plankumā. Bet pēc noteikumiem izlūki atpūtas brīžos nedrīkst novietoties tuvāk par trim metriem cits no cita. Nedomāju, ka stūrmanis to būtu aizmirsis… Turklāt viņi nekustas.

— Nekustas, — nomurmināja radists Mozels un piebilda šķietami bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto:

— Mūsu iekārtas būtu uztvērušas pat atsevišķa šāviena skaņu. Taču mēs neko nedzirdējām.

— Kad saņemts pēdējais ziņojums? — komandieris jautāja Mozelam. — Kad sākušies traucējumi?

— Pirms pusstundas. Viņi paziņoja, ka joprojām iet pa mežu un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, ūdens nevar būt tālu. Nekādas cilvēku pēdas neesot manītas. Nekā aizdomīga. Pašsajūta bijusi teicama.

— Hm… — komandieris centās runāt pēc iespējas nepiespiesti. — Acīm redzot, magnētiskā vētra… Kā? — Viņš pagriezās pret vadības telpā ienākušo Verneru.

— Jūs jau atpakaļ?

— Jā. Nupat atgriezāmies. Iespējams, ka no helikoptera mēs viņus redzējām. Bet pārliecināti neesam. Redzamība caur lapotni — gandrīz nulle. Nekādus signālus uztvert neizdevās.

-— Mēģinājāt viņus izsaukt?

— Jā. Bez rezultātiem.

— Labs ir, — komandieris sacīja balsī, kurā līdzās bažām skanēja arī možums; viņš atkal bija savā stihijā — apstākļos, kur jāpieņem zibenīgi lēmumi un tikpat zibenīgi jārīkojas. — Visiem apkalpes locekļiem sagatavoties! Vienību es vadīšu pats. Šeit kuģī par vecāko paliks Stens, galvenais mehāniķis, kopā ar diviem sakarniekiem. Dodamies ceļā pēc piecām minūtēm!

6

Ļaudis sapulcējās norā pie kuģa pakājes. Pāri kaklam visiem bija apmestas siksnas un to galos krūšu augstuma iekārti droši un spēcīgi ieroči. Vīru muguras šķita kuprainas no uzkabinātajām somām, kurās saskaņā ar noteikumiem bija iekrauta trīskārša pārtikas deva. Pie jostām piestiprināti, sānos šūpojās aparātu un instrumentu futrāļi. Kājās visiem bija gari stulmu zābaki, kas izturējuši pārbaudi pat reptiļu paradīzes Lernejas staignajos purvos. Komandieris vērīgi nopētīja ļaudis, tad kolonna dev.is ceļā; gājienu noslēdza trīs vareni roboti, kas bija īpaši apmācīti un varēja noderēt jebkurā neparedzētā situācijā.

Cilvēki soļoja smagnēji, viņu rokas ciešā tvērienā turēja ieročus. Ne jau pirmo reizi viņiem nācās soļot pa mežonīgu, neizpētītu planētu un ne vienu reizi vien bija gadījies, ka no biezokņiem pretī lidoja bultas un šķēpi, un šķautnaini akmeņi; baismi nezvēri, atņirguši ilkņus, metās virsū pētniekiem, un lunkani plēsoņas uzglūnēja viņiem koku zaros. Tāpēc cilvēki gāja piesardzīgi, nevis gāja, bet virzījās — un nevis skatījās, bet gan vēroja apkārtni. Atpakaļ raudzījās vienīgi roboti, kuriem acis bija iemontētas arī pakausī, ja vien šo korpusa daļu tā varētu saukt.

Taču pagaidām aizmugurē bija tikai kuģis un arī priekšā nekas neparasts nerādījās. Tikai mežmala pamazām tuvojās un koku šalkoņa kļuva tāda kā sērīgāka. Zābaku radzes plosīja augsni, un zāle it kā protestēdama sa- kļāvās ap gājēju stulmiem. Tā izpaudās dabas pretestība iebrucējiem: nekādas citas pretestības — vismaz pagaidām — nemanīja. Gaisā smalki sīca knišļi, kas griezās gluži kā dejotāji nebeidzamos karnevāla virpuļos. Un, lai gan šie radījumi cilvēkiem neuzbruka, izlūki tomēr iz- smidzināja zināmu daudzumu tādas vielas, no kuras sīcošie lidoņi pārstāj dzīvot.

— Savādi, viņi nemaz nekož, — Alsters nomurmināja.

— Vēl nepazīst cilvēkus, — komandieris atsaucās, it kā juzdamies vainīgs, ka knišļu mākonis nevienam nebija nodarījis nekā ļauna. — Bet, ja mēs viņiem iegaršotos, tad gan nebūtu glābiņa …

Tikmēr kolonna bija sasniegusi klajuma robežu. Te zāle slīga mežmalas ēnā, un vīri, mirkli paminstinājušies, cits pēc cita uzkāpa tai; blakus parādījās pirmie koku stumbri un pēc brītiņa palika jau aiz muguras. Kolonna iegāja mežā un arvien vairāk iedziļinājās tajā, tikai nedaudz palēninādama soli, lai izlaipotu starp vareno sakņu grubuļainajām stiegrām.

Pamazām ļaudis pārņēma izbrīns. Te auga priedes, staltas un tīras — ar zeltaini lāsmojošu mizu. Biologs tūdaļ pazina tās, jo arī Zemes rezervātos tādas šur tur vēl varēja sastapt. Te bija arī citi koki — krietni zemāki, ar dīvaini ornamentētām lapām, kas mazliet atgādināja cilvēka plaukstu, un vēl citi, kuru iegareno lapu malas šķita

veidojam gandrīz precīzu sinusoīdu. Šie pēdējie bija krietni resnāki, zaraināki un kuplāki. Biologs un botāniķis, tos aplūkodami, kaut ko murmināja, it kā ekstāzē skaitītu buramos vārdus. Šad tad ceļā gadījās koki, kuru lokanajos zaros karājās apaļi, spoži augļi, mazliet līdzīgi tiem, ko uz Zemes radīja īpašos sintezatoros visizsmalcinātāko gardēžu iepriecināšanai. Te šie augļi nobrieda dabiski — kokos, bet daži jau bija paspējuši nokrist un gulēja zemē, kārdinādami cilvēkus ar savu aromātu un izskatu.

Vīri soļoja joprojām drūmi un sabozušies, jo atcerējās, ka tepat netālu viņu biedri, spriežot pēc visām pazīmēm, atrodas briesmās. Koki pamazām ielenca kolonnu arvien ciešākā lokā, bet roboti precīzi noteica drošības pakāpi un gudro mašīnu uzvedībā līdz šim nekas nebija mainījies: roboti neizjūt dabu un, saprotams, nemīl to, taču no dabas arī nebaidās, jo mašīnas, atšķirībā no cilvēkiem, nav saglabājušas neapzinātas atmiņas par tiem laikiem, kad koki uz Zemes auga tikpat brīvi un netraucēti un cilvēki stundām un pat dienām ilgi varēja staigāt pa mežu, neredzēdami tam galu. Arī šeit biezoknim neredzēja ne gala, ne malas: zem kājām švīkstēja skujas, un augļu spīdīgā miziņa atspoguļoja saules starus, kas lika vīriem jocīgi viebties. Zemie krūmi bija nosēti ar sulīgām melnām ogām, vietumis zaļoja papardēm līdzīgi augi; šķita, ka cilvēkiem nekad neapniks iet pa mežu.

Komandieris uzmeta skatienu elektroniskajam kursa meklētājam, kas bija piesprādzēts viņam uz krūtīm, un nogriezās nedaudz sāņus; saules stari, lauzdami ceļu caur biezajām koku lapotnēm, bija sākuši sildīt viņa labo vaigu. Bet arī tad nekas nemainījās — skujas, sūnas un koki. Ne cilvēki, ne aparāti joprojām nemanīja briesmu pazīmju. Tāpēc, jo tālāk viņi gāja, jo mazāk saprata, kas īsti būtu varējis notikt ar tiem desmit vīriem, kuri bija devušies ceļā divarpus stundas agrāk.

Pēkšņi visi nodrebēja: augsta, vibrējoša skaņa bija ielauzusies meža klusumā. Likās — nezināma būtne ar akustisku signālu brīdina savējos par ienaidnieka tuvošanos. Kolonna acumirklī saspurojās, izsliedama uz visām pusēm tērauda stobrus: viens pa kreisi, viens pa labi, komandieris pavērsa izstarotāja stobru uz priekšu, bet pēdējais robots kolonnas aizmugurē pagrieza sava daudzstāvu ķermeņa vidējo, bruņoto posmu atpakaļ. Tikai zoologs Simons svārstījās — stobrs viņa rokās sakustējās kaut kā nedroši, negribīgi, bez pārliecības. Signāls atkārtojās, tagad tas skanēja ilgāk un to varēja labāk sadzirdēt. Viens vai varbūt divi uztvērēji skaļi translēja šifrētu tekstu: vispirms bieži un regulāri atkārtots dzidrs «tī-tī-tī» pāršalca mežu, un tūdaļ, it kā atbildot pirmajam, sekoja otrs signāls, nedaudz lēnāks un zemāks — «tiū-tiū-tiū». Pēc tam uztvērēja noskaņojums mainījās un kļuva dzirdamas stipras, vijīgas skaņas — līdzīgas tām, kādas rodas, mainoties svārstību kontūru kapacitātei, tikai daudz tīrākas, melodiskākas un bez jebkādiem virstoņiem. Radists Mozels uzmauca galvā austiņas un sāka noskaņot pārnēsājamo rāciju, visi pārējie sasprindzināti centās ielūkoties lapotņu apēnotā biezokņa pakrēslī. Un tikai zoologs Simons, kuram nojauta bija likusi pacelt galvu, kāda nokaltuša koka galotnē ieraudzīja šo skaņu avotu.

— Tas ir putns, — viņš sacīja, atraudams rokas no ieroča, un ļaužu sejās ievilkās smaids. Bet putns tikmēr svilpoja vēl un vēl, un pēkšņi, it kā būtu pārrauts aizsprosts, mežā iečivinājās, ievīterojās, iepogojās, iedūdojās visa putnu valstība, un kāds dzenim līdzīgs cekulainis ar knābi sāka rībināt pa skanīgu stumbru. Līdz šim pie- klususī dzīvība, it kā pārliecinājusies, ka briesmas tai nedraud, piepeši sarosījās un atmeta jebkuru piesardzību. Vāverīte noskrēja lejā pa stumbru, apstājās nedaudz augstāk par cilvēka augumu un pamirkšķināja, it kā gaidīdama kaut ko. Neviens, saprotams, nešāva; zvēriņš veikli aizslīdēja atpakaļ un mirkli vēlāk pazuda koka zaros.

Šajā brīdī robots iedūcās dobji un brīdinoši. Tērauds atkal pazibēja cilvēku rokās un vērsās pret visām debess pusēm, gatavs iznīcināt bez žēlastības. Izrādījās, ka trauksmes iemesls ir prāvs brūngans un ļoti pinkains zvērs ar nelielu kupri pie skausta; zvalstīdamies viņš tuvojās, uzmeta ļaudīm paviršu skatienu, ievilka nāsīs gaisu, bet, liekas, nolēma, ka nav vērts te ķēpāties, un aizčāpoja, ik pa brīdim noliekdamies un plūkdams sulīgās, melnās ogas. Komandieris ar strauju delnas triecienu laikā paspēja noliekt zemē stobru, ko bija sažņauguši M'bano pirksti: viņš labi pazina savus vīrus. Zoologs Simons nomurmināja: «Ursus…» — Lācis, — Seņins pārtulkoja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, sekoja pārējiem.

Nesteidzīgi soļodams, botāniķis Kapļins skaļi prātoja par to, ka normālā mežā priežu un augļu koku kopīga eksistence diezin vai būtu iespējama. Patiesi, vai šī planēta ir tik mežonīga, kā liekas? Komandieris, to dzirdēdams, paraustīja plecus.

— Es pieļāvu, — viņš sacīja, — ka cilvēki te ir sastopami. Akmens laikmets vai kaut kas tamlīdzīgs… Bet zvēri, kas no mums nebaidās, uzskatāmi pierāda, ka šeit cilvēku nav. Augļi? Ir visādas iespējas… Droši vien planētai piemīt zināmas īpatnības. Diezin vai būtu pareizi attiecināt Zemes likumus uz tik tālu un svešu pasauli. Ko šai sakarā domā biologs?

Nesaņēmis atbildi, komandieris atskatījās un sarauca pieri, jo laikam gan bija cerējis ieraudzīt gluži ko citu.

7

Kolonna, kurā ik cilvēks vēl nesen šķita vienotas ķēdes loceklis, kas nesaraujami saistīts ar visiem pārējiem, tagad bija zaudējusi savu parasto izskatu. Neviens nepamanīja, kā tas bija sācies. Varbūt kāds, sajaucis soli, vairs necentās pielāgoties kopīgajam ritmam, varbūt kādam bija apnicis turēt bargo ieroci rokās, un, satvēris stobru, viņš atmeta to aiz muguras. Varbūt tas bija noticis citādi — piemēram, kāds atstāja ierindu, lai paceltu viņam iepatikušos čiekuru vai zariņu — lai nu kā, kolonna šobrīd vairs neeksistēja. Tā bija izjukusi, izšķīdusi apmēram tā, kā šķīdinātājā izšķīst kristāls. Cilvēki gāja pa vienam un grupās; apkakles bija atpogātas, izstarotāji pārmesti aiz muguras un tādēļ šķita zaudējuši kaujiniecisko izskatu, kas, ja arī neiedveš bailes pretiniekam, katrā ziņā stiprina ieroču nesēja pašpaļāvība. Cilvēki gāja, brīvi un dziļi elpodami, daži pusbalsī sarunājās, citi klusēja, bet vienu otru vispār vairs nevarēja saskatīt aiz koku stumbriem. Tikai roboti vēl turējās ierindā, apzīmēdami vietu, kur būtu vajadzējis atrasties kolonnas galam; tie vienlaikus cilāja savas ziloņu kājas — kreiso, labo —, un komandiera skatiens it kā atpūzdamies mirkli pakavējās pie tiem.

— Stāt! — viņš nokomandēja. — Sakārtoties un ieņemt savas vietas! Vai mēs šeit esam pastaigā? Mūsu biedriem

draud briesmas! Nevienam bez atļaujas neatstāt ierindul Soļos marš!

Viņš pielika soli. Bet sev par izbrīnu jau pēc brītiņa konstatēja, ka arī pats vairs neielūkojas tik sasprindzināti biezokņa pakrēslī. Apvidū, kur mīt neiebaidīti zvēri, grūti gaidīt uzbrukumu no slēpņa. Un cilvēka nervus nevar sasprindzināt bez gala. Agri vai vēlu sasprindzinājumam vai nu jāizlādējas šaujot, vai arī jāatslābst; un šaut te nebija ne iemesla, ne arī vajadzības.

Komandieris pavērās pulkstenī un vēlreiz atskatījās — it kā vērtēdams noietā ceļa garumu, kaut gan maršruta izejas punkts vairs nebija redzams un mežs jau sen bija aizsedzis viņu kuģi. Saule laidās arvien zemāk. Koku lapotnes lēni šūpojās — augšā droši vien pūta vējš, bet šeit, lejā, dzirdēja tikai klusinātu šalkoņu, kas iežūžināja tā, ka gribējās aizvērt acis. Un tiešām — kāds nožāvājās, paguris no uztraukuma, no smaržām un nerimtīgajām putnu dziesmām. Tas bija Mozels, kas nemitīgi raidīja ēterā izsaukumus, ne uz mirkli neatraudamies no radio austiņām.

Tātad arī viņu sāk pieveikt gurdenums… Komandieris nopūtās. Šajā brīdī viņu panāca Alsters, enerģētiķis un mūzikas mīļotājs, kas pats nekomponēja, šķiet, tikai aiz pārlieku dziļas cieņas pret skaņu pasauli. Viņš gāja, ritmiski šūpodams galvu, un, ievērojis komandiera jautājošo skatienu, paskaidroja:

— Šajā mežā ir sava melodija. Ļoti savdabīga, bet cik brīnišķīgs ritms!

Komandieris novērsās neiebilzdams un arī nepiekriz- dams. Viņam bija lieliska muzikāla dzirde; pēc skaņas viņš ar milzīgu precizitāti varēja noteikt, kādā režīmā darbojas dzinēji, kā tiem trūkst un kā ir par daudz, bet zvaigžņu kuģa motors ir visai skaļš instruments, un seši «gamma» motori, ar ko apgādāta ikviena zvaigžņu barka, dzied tik vareni, ka uz šīs melodijas fona nekāda cita mūzika nav dzirdama. Aizraušanās ar mūziku prasa ļoti daudz laika, bet daudz brīva laika ir tikai diletantiem, — tā domāja komandieris, un, iespējams, viņam lielā mērā bija taisnība. Vēlreiz palūkojies uz kursa meklētāju, viņš nokomandēja: — Platāku soli! — jo manīja — cilvēki noguruši — un gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt tajā vietā, kur izlūkus piemeklējusi nelaime. Tikai tur pāries nogurums, kuram vēl varētu ļauties mājās, bet nekādā gadījumā — svešas pasaules džungļos.

Putni joprojām trallināja. Sausās skujas švīkstēja rāmi un draudzīgi. Gaiss bija nekustīgs, bet tajā, likās, strāvoja kaut kas tāds, kas satrauca stiprāk — lai arī citādi — nekā visbrāzmainākais viesulis. Pēkšņi daudzbalsīgajā putnu korī ieplūda jauna skaņa. Un komandieris saprata, ka tas tiešām ir neparasts putns, ja spēj izdziedāt visiem pazīstamu Zemes dziesmiņu …

— Bemolu, mehāniķi, bemolu! — viebdamies iesaucās Alsters.

Komandieris palūkojās uz Seņinu; sviru un pārnesumu pazinēja lūpas bija savilkušās, viņa krūtis cilājās reti un vienmērīgi. Pirmo reizi mūžā komandieris dzirdēja Seņinu svilpojam; tikai sevišķas, gluži neparastas domas varēja noskaņot mehāniķi tik nebēdnīgi…

Bet jau nākošajā mirklī starp kokiem pavīdēja metāliski spoža lente, kas mirgodama atspoguļoja saules starus. Komandieris pirmais saprata, kas noticis. Viņš atskatījās un klusi pavēlēja:

— Sagatavot ieročus kaujai! Drīz būsim notikuma vietā. Tas ir ūdens.

8

Tas tiešām bija ūdens, nevis caurulēs ietverts kā uz Zemes, bet ūdens, kas plūda_ dabiskā gultnē, sava smaguma un nevis sūkņu dzīts. Ūdens, ko negaidīja turbīnu zobainie žokļi. Mežonīgas planētas ūdens.

— Uzmanību! — komandieris skaļi pačukstēja; jo tuvāk viņi nāca vietai, kur pagaidām nezināmais un neizskaidrojamais tomēr bija noticis, jo vairāk sašķobījās viņa pārliecība, ka planēta ir neapdzīvota. — Tepat netālu tam jābūt… Es ievēroju, ka lokators rāda ūdeni viņiem cieši blakus. Mozel, vai kaut ko dzirdat?

Mozels noliedzoši pakratīja galvu.

— Katrs otrais — aiz manis pa labi! Virzīties ķēdē redzamības robežās. Sakari — ar zīmēm, balsī — tikai ārkārtējos gadījumos. Alster, pārējos vedīsi tu — pa kreisi, lejup gar strautu. Rezerves rācija?

— Te! — atsaucas matematiķis Solncevs, kas pārgājienā bija uzņēmies otrā radista pienākumus.

— Briesmu gadījumā ieslēgt trauksmes sirēnu! Ja atradīsim biedrus — signāls «Visi šurp!».

— Skaidrs, — klusi atbildēja Alsters, un komandierim nez kāpēc likās, ka šī atbilde skan mazliet vieglprātīgi. Viņš vērīgi palūkojās uz enerģētiķi; nē, mūzikas mīļotājs joprojām bija nopietns. Tad komandieris devās uz priekšu, atstājot strautiņu pa kreisi. Nākošais, Mozels, sāka attālināties no viņa un, pagājis kādu duci soļu, arī nogriezās paralēli strautam, pārējie atkārtoja to pašu manevru un drīz vien pazuda biezoknī.

Pirmās divas trīs minūtes sasprindzinājums likās neciešams. Taču laiks ritēja un nekas nenotika. Nemanīja ne katastrofas, ne sadursmes pēdu, nebija nekā tāda, kas apstiprinātu nelaimes nojautas. Komandiera skatiens ik pa brīdim slīdēja no strauta uz priekšu un pa labi, līdz viņa redzes lokā nokļuva Mozels, kas nepārtraukti un gluži automātiski darbināja izsaukuma ierīci uz rācijas paneļa. Pēc tam komandiera skatiens klīda atpakaļ, reizēm mirkli uzkavēdamies, kamēr smadzenes novērtēja redzēto un secināja, ka briesmas nedraud ne no vecā celma, ne arī no kuplā, ogām nosētā krūma. Iedams krūmam garām, komandieris gluži instinktīvi izstiepa roku — ogas pašas salīda saujā, un viņš jau pacēla to pie mutes, taču tūdaļ attapās, nometa ogas zemē, nopurināja sārtajā sulā samērcētos pirkstus un pašķielēja uz Mozelu, kas būtu varējis pamanīt gandrīz notikušo pārkāpumu. Komandierim likās, ka radista žokļi lēni kustas, bet viņš nosprieda, ka šoreiz būs labāk, ja paliks nenoskaidrots, vai Mozels ir pārkāpis noteikumus un iebāzis mutē ko tādu, kas iepriekš nav rūpīgi izanalizēts un pārbaudīts portatīvajā laboratorijā, kuru uz muguras stiepa organoķīmiķis Maņifiks — ķēdē sestais vīrs. Komandierim tikai iešāvās prātā, ka šī planēta dara cilvēkus slābanus un, tā kā šāda ietekme ar laiku pastiprinās, viltus Sākotni vajadzētu atstāt pēc iespējas drīzāk. Viss nepieciešamais protīda sintēzei tāpēc jāsagatavo nekavējoties, tiklīdz būs atrasti izlūki — nenogaidot, kamēr piegādās aparatūru. Tā domādams, viņš paskatījās uz strautiņu, jo apvidus, kuru ķēde nupat bija sasniegusi, šķita piemērots sintezatoru uzstādīšanai. Koki šeit nedaudz atkāpās no krasta, atbrīvodami mazu laukumiņu, taču sākumam ar to pašu pietiktu …

Komandieris apstājās pēkšņi. Vienu mirkli viņš likās kā pārakmeņots, tad pacēla roku un iesaucās: — Visi šurp!

9

Tie bija izlūku kombinezoni. Dažas minūtes vēlāk tos ieraudzīja visi. Kombinezoni bija nolikti zemē ciešā lokā un izskatījās tik neparasti, ka pirmajā brīdī vīri, saskrējuši atraduma vietā, nosprieda, ka tie ir nevis kombinezoni, bet gan cilvēki kombinezonos, kas nogūlušies tik neērtās pozās, ka neredz ne roku, ne seju. Taču, pienākuši tuvāk, pētnieki pārliecinājās par savu kļūdu: zemē bija nolikti tikai biezie trīskārtainās sintētikas virsvalki, katram blakus stāvēja pāris smago zābaku un mugursoma, vēl vairāk — pret vienu no mugursomām bija atbalstīta pārnēsājamā rācija, jā, kārtīgi nolikta un nevis nomesta, kā pagadās, turklāt vēl izslēgta un rūpīgi apsegta ar pārvalku. Pirmajā brīdī cilvēki neizpratnē raustīja plecus. Pēc tam, pildot komandiera pavēli, izklīda un, skaļi ūjinādami, pārmeklēja tuvāko apkārtni. Neviens neatsaucās, neviens neiznāca no meža, un kļuva skaidrs, ka meklēt vajadzēs pamatīgi.

Veikli un rūpīgi, kā pieredzējuši pēdu dzinēji, vīri apskatīja kombinezonus un pārējās mantas, cenzdamies kaut ko secināt jau no paša šo mantu izvietojuma. Taču apskates gaitā viņu izbrīns vēl vairāk pieauga: virsvalki gulēja tā, it kā tie būtu mierīgi novilkti, nevis steigā norauti un nomesti; zābaki stāvēja kārtīgi salikti kopā. Cilvēki sāka cilāt virsvalkus un apskatīt tos no visām pusēm; uz drēbēm nebija samanāmas ne mazākās vardarbības pēdas, toties jau zem paša pirmā virsvalka vīri pārsteigti ieraudzīja izstarotāju — tīru, nelietotu un pat ar neizslēgtu drošinātāju. Cits ierocis karājās turpat netālu uz zara. Pārējie, tāpat kā pirmais, bija nolikti zem drēbēm un rūpīgi apsegti, it kā īpašnieki būtu gribējuši tos pasargāt no iespējamā negaisa. Ļaudis sapulcējās aplī, un labu laiku neviens neuzdrošinājās pārtraukt klusumu.

— Tā, — beidzot sacīja komandieris, juzdams, ka

neviens nesāks runāt pirms viņa. — Neizskatās, ka te būtu notikusi ciņa. — Viņš vēlreiz palūkojās apkārt, meklēdams kaut mazākās vardarbības pēdas: skuju slānī dziļi iemītu papēžu nospiedumus, nolauztus zarus, asins lāses. Nekā tāda nebija, un komandieris sastomījās, nezinādams, ko teikt tālāk. Patiesi, kas gan te būtu varējis notikt? Ar zvēriem tam, acīm redzot, nebija nekāda sakara. Iedzimtie? Līdz šim nav izdevies atrast ne mazāko pazīmju, kas liecinātu pār viņu esamību uz planētas. Un, kaut arī viņi būtu tuvumā paslēpušies, ko gan tādi puspliki mežoņi var padarīt kosmiskā laikmeta cilvēkiem? Uzbrukt no slēpņa? Bet pieveikt desmit bruņotus izlūkus, kas tērpti necauršaujamos virsvalkos un apgādāti ar sakaru līdzekļiem, nav pa spēkam pat būtnēm, kuru civilizācija tikusi krietni tālāk par loku, bultu un šķēpu līmeni. Pieņemsim tomēr, ka izlūkus iznīcināja visus uzreiz. Pieņemsim — to izdarīja tik ātri, ka radists pat nepaspēja pārraidīt trauksmes signālu. Var jau būt, ka tas izdarīts nevis ar bultām, bet ar vālēm, rungām vai akmeņiem, kas triekti pret deniņiem. Pieņemsim, ka neviena asins lāse šādos apstākļos nav nolijuši ne uz kombinezoniem, ne arī zemē. Galu galā pat to var pieļaut: slepkavība ne vienmēr ir saistīta ar asins izliešanu. Bet, ja mežoņi kaut kur aizstiepuši ķermeņus, kāpēc viņi tiem iepriekš novilkuši kombinezonus? Un, ja novilkuši, tad kāpēc kārtīgi salikuši un apklājuši ieročus? Kāpēc nav paņēmuši līdzi somas?

— Apskatīsim somas, — komandieris pēc brītiņa ierosināja.

Izrādījās, ka dažās somās ir viss, kam tur vajadzēja būt, citās trūkst dažu trauku un pārtikas produktu. Toties blašķes ar dzeramo bija pazudušas visas, izņemot divas tukšas, kuras gulēja mugursomām blakus.

— Šī ir Korbuta blašķe, — Seņins teica, — pārgājienos viņu vienmēr moka slāpes. Bet šī — Seredas, viņš bieži skalo rīkli.

Komandieris paraustīja plecus. Šie divi, acīm redzot, paspējuši iztukšot savas blašķes pirms neparedzētā notikuma, pārējie — ne. Bet tas neko neizskaidroja. Izveidot kaut cik jēdzīgu hipotēzi bija grūti…

— Varbūt, — ierunājās Verners, — mežoņi viņiem nav uzbrukuši ar rungām? Ja pieļauj, ka šīs planētas iedzimtie apveltīti ar … telepātiskām vai… sacīsim … hipnotiskām spējām, izskaidrojums būtu vienkāršs: viņi hipnotizējuši mūsu biedrus, bet tie paklausīgi izģērbušies un gājuši līdzi…

Nepabeidzis teikumu, Verners apklusa, jo arī viņam šķita neticami, ka desmit izlūki, kas pieraduši pie milzīgām fizisko un psihisko treniņu slodzēm, kas norūdījušies daudzās kosmiskās ekspedīcijās, ka tādi desmit vīri būtu varējuši doties gūstā vai nāvē, pat nemēģinādami pretoties vai ziņot par savu nelaimi.

— Daiļliteratūra… — drūmi iesaucās komandieris,

— ar to varēsiet nodarboties brīvajā laikā. — Viņa tonis bija aizskarošs, taču Verners nejutās apvainots, viņš saprata, cik nelāgi ir ap dūšu kapteinim, kas zaudējis desmit cilvēkus ar ekspedīcijas galveno stūrmani priekšgalā un turklāt absolūti nezina, ko šādā situācijā iesākt. Tiesa, komandieris pats tūdaļ noprata, ka ir bijis pārlieku skarbs.

— Piedodiet, stūrman, — viņš sacīja. — Alster, vai neesat ievērojis kaut ko… neparastu, aizdomīgu?

— Visneparastākais ir pati planēta, — Alsters nomurmināja. — Te cilvēks, šķiet, var pārtikt no gaisa vien. Es, piemēram, nemaz neesmu izsalcis… Bet priedes ducina kaut ko līdzīgu Baha fūgām… Nē, komandier, — viņš nobeidza skaļi un oficiāli. — Nekā. Idillisks mežs. Daudz visādu dzīvu radījūmu. Bet neviens i nedomā mums uzbrukt.

— Pēdas?

— Absolūti nekādu.

Komandieris vēl brītiņu klusēja, ļaudams lēmumam galīgi nobriest un ietērpties vārdos. Tad viņš pacēla galvu.

— Mums patlaban ir divi uzdevumi, — viņš teica mierīgi, it kā klāstīdams kārtējā treniņa lidojuma noteikumus.

— Atrast biedrus. Par katru cenu! — Komandiera balss tikai īsu mirkli pārsniedza normālā skaļuma robežu.

— Šo uzdevumu risinās visi, atskaitot Alsteru un Seņinu. Viņu uzdevums — veikt priekšdarbus degvielas sintezēšanai. Šo strautu mēs nosusināsim, bet nebēdājiet — tas nevienam nav vajadzīgs. Ieprogrammē robotus, Seņin, lai izrok baseinu un izveido dambi: pamatu no koka, pildījumu no kausēta silikāta. — Viņš ar papēdi piemina smiltis, un dobumiņā tūdaļ sasūcās ūdens. — Visus šos augus, — komandieris izstiepa roku, — nāksies nocirst.

Organisko vielu vajadzēs daudz. Toties mums būs pro- tīds. Sāciet! Pārējiem — stāties!

Viņš apklusa, taču neviens nekustējās. Ļaudis raudzījās mēmi uz strautiņu — šauru, seklu, caurspīdīgu, ar baltiem, smilšainiem krastiem un gliemežvākiem nosētu dibenu. Komandieris palūkojās uz saviem ceļabiedriem un nedomāja, ka viņu lūpas atgādina gliemežvākus — tikpat bikli un nedroši tās šobrīd vērās. Bet kāda gan var būt svārstīšanās, kad biedriem draud briesmas? Komandieris gribēja izkliegt savu sašutumu un pēkšņi juta, ka nespēj to.

Viņš saprata, ka cilvēki ir noguruši. Ne tikai tāpēc, ka nācies noiet prāvu ceļu pirmatnējā un neierasti tveicīgā mežā, kur smaržoja daba un putnu balsis iespiedās apziņā. Un arī ne tāpēc, ka visa šī diena prasījusi no cilvēkiem lielu sasprindzinājumu. Nē, galvenais iemesls, acīm redzot, bija cits. Te, uz šīs planētas, šajā mežā, šajā gaisā šķita izkliedēts kaut kas tāds, kas spieda cilvēkus aizmirsties, atvilkt elpu, atslābināt muskuļus… Pēkšņi komandieris apzinājās, ka vairs nespēj paspert ne soli. Un, lai gan viņš nešaubīgi ticēja, ka, tāpat kā visi, būtu atradis sevī jaunus spēkus, ja komanda būtu atskanējusi vēlreiz, tomēr komandu neatkārtoja. Meklēt pazudušos ciešā ierindā nebija jēgas, tātad drīz viņa ļaudis izklīdīs pa vienam, un vienatnē katram būs daudz grūtāk nekā biedru pulkā. Vajadzēs sakopot visus spēkus …

— Atpūta. Vienu stundu! — viņš pavēlēja.

10

Mugursomas, blašķes un futrāļi mīksti nobūkšķēja zālē vai smiltīs. Simons apsēdies pārcēla pāri kaklam izstaro- tāja siksnu, ieslēdza drošinātāju un aizsvieda ieroci kā lieku, nepatīkamu nastu. Komandieris gribēja izteikt biologam piezīmi, bet tas pats dīvainais gurdenums neļāva viņam atvērt muti. Noskatījies, kā Seņins pārprogrammē robotus, lai tie darbotos apsardzes režīmā, viņš atlaidās zemē, pievēra acis un ieklausījās strauta melodiskajā čalā. Cilvēki kā nu kurš — dažs guļus, cits sēdus, atbalstīdamies pret koka stumbru — elpoja aromātisko gaisu, kas dīvainā kārtā mudināja uz atklātību un mierīgu domu plūdumu. Iespējams, ka te smaržoja saules izkausētie, lāsmainā bronzā pārvērstie sveķi, bet šo aromātu, protams, nepazīst tur, kur nav saglabājušies priežu sili.

Ļaudis sēdēja un gulēja, viņu elpa kļuva aizvien retāka, un rāms klusums it kā ieplūda muskuļos. Seņins pēkšņi piecēlās, bet tikai tādēļ, lai atrautu daudzos kombinezona slēdzējus, novilktu zābakus un izkāptu laukā no trīs- kārtainā virsvalka. Palicis vieglās mājas drēbēs kā savā inženiera kabīnē, mehāniķis nogūlās zālē un atbalstīja galvu plaukstās. Strautiņš čaloja, dažkārt uz brītiņu pie- klusdams. Un tad, likās, pat varēja dzirdēt, kā skraidelē lielās dzintarkrāsas skudras un mārītes, uzrāpušās stiebriņa galotnē, iepleš trauslos spārnu vāciņus. Mehāniķi pārņēma dīvaina sajūta: šķita, viņš lido — viegli kā putns un nevis smagnēji kā cilvēku radīta mašīna.

— 2ēl, ka nav cilvēku, — viņš nomurmināja.

— Par cilvēkiem negalvoju, bet zivis te ir, — atsaucās Simons. Un patiešām — draiskas un nebēdnīgas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas zivis rotaļājās niecīgā dziļumā un, acīm redzot, jutās šeit tikpat labi kā okeānā. Simons gandrīz nepārtraukti čukstēja zivju latīniskos nosaukumus, kuri tik ilgi bez vajadzības bija glabājušies viņa atmiņā. Pēdīgi viņš pat bija zaudējis cerības, ka tie jebkad vēl noderēs.

— Cilvēku nav, — kā pa miegam piebalsoja komandieris. Viņam nebija vajadzīgas zivis, toties bija nepieciešams saprast, kāpēc šeit nav neviena, ja neizskaidrojamā kārtā pazudis vesels desmits, un kāpēc par spīti tam visi šeit jūtas tik labi un mierīgi. Viņš nesteidzīgi domāja, bet tikmēr kāds no apkalpes locekļiem, jau izlīdis no zābakiem un virsvalka, iekāpa strautā un piemiedza acis no negaidītās labsajūtas, pēc tam noliecās un, pat nepadomājis par analīzēm, ar delnām pasmēla ūdeni un sāka to dzert. Pilieni sūcās starp pirkstiem un krita lejup, un katra piliena plīkšķiens atgādināja tālumā skanošu stikla zvaniņu. Tas bija savādi — dzert ūdeni nevis no krāna, nevis no balona vai blašķes, bet vienkārši tāpat, no plaukstām — dzīvu, pirmatnēju ūdeni, saldu un, liekas, pat smaržīgu. Dvēseles dziļumos komandieris apskauda dzērēju, taču nogurums neļāva pašam celties kājās un sekot biedra priekšzīmei, turklāt arī domās viss nebūt vēl nebija skaidrs. Un viņš atkal aizvēra acis, lai varētu labāk koncentrēties.

— Tu neguli, komandier? — ne visai skali jautāja Al- sters.

— Droši vien ne… — komandieris nomurmināja. — Nezinu, vai tas rādās man sapnī, vai es par to tikai domāju …

— Kas tad īsti?

— Omulīga, neparasti mājīga ir šī pirmatnība. Ne uz vienas planētas es nebūtu atļāvies gulšņāt zālītē… būtu baidījies. Bet šeit — nebaidos. Ne par sevi, ne par pazudušajiem… ne par vienu. Bet civilizācijas šeit nav. Ja te būtu bijuši cilvēki, viņi nekad negribētu no šejienes aiziet.

— Elizejas lauki, — Alsters lēni teica. — Taču aiziešana no planētas laikam gan ir neizbēgama katrai civilizācijai. Planētas resursi agri vai vēlu tiek izsmelti, tie nav bezgalīgi. Bet cilvēcei nepieciešams aizvien vairāk visādu izejvielu. Piegādāt tās no citurienes nav lietderīgi, tas ir skaidrs. Atliek tikai pamest izrakņāto, sakaltušo, izspiesto planētu un meklēt jaunu, vēl neizmantotu, kur varētu saimniekot piesardzīgāk. Man uz Giganta stāstīja, ka tāda iespēja tur tiekot apspriesta jau visai nopietni.

— Līdumu sistēma, — komandieris nožāvājās. — Kādreiz tāda pastāvēja, toreiz pasaule šķita neiedomājami liela. Bet šī planēta neizskatās pēc izspiesta citrona, tā ir pirmatnēji svaiga. Neviens vēl nav sācis to civilizēt… Jeb tu varbūt domā citādi?

— Redzi, manuprāt, attīstība ar Gigantu nebeidzas. Tur, bez šaubām, savā ziņā ir sasniegta pilnība. Bet…

— Liecies mierā, — norūca komandieris. Viņam gribējās kaut mirkli ne par ko nedomāt, bet tāpat vien lūkoties augšup, kamēr acis aizvērsies pašas. Tomēr pēc Alstera atgādinājuma domās negribot uzpeldēja nesen redzētās ainas. Un tad viņš mēģināja atcerēties visu iespējami precīzāk, atjaunot atmiņā katru detaļu.

Jā, viņi bija nolaidušies uz Giganta un spēruši pirmos soļus uz kosmodroma cietā, dunošā seguma. Plātnes piegūla cieši cita citai, tās bija savienotas tik blīvi, ka šuves tikko izdevās saskatīt, un dabiski, nekādi dīgļi vai asni, kas nejauši būtu nokļuvuši starp plātnēm — ja vien, protams, zem tām bija augsne un nevis kaut kādas mākslīgas būves, kas ar trīsdesmit, trīssimt vai trīstūkstoš stāviem sniedzās planētas dzīlēs —, nevarēja tur izspraukties cauri. Soļot pa Gigantu bija viegli, daudz vieglāk nekā pa šo planētu: ne sūnas, ne kritalas, ne priežu skujas nekavēja gājēju, un arī gaiss nebija tik blīvs — tas likās retināts, gandrīz sterils. Tikai dažkārt uzplūda smaržu vilnis, oda pēc sintētikas un pārkarsēta metāla. Giganta ļaudis, acīm redzot, pie tā bija pieraduši un nemanīja šīs smaržas, un arī Zemes cilvēkus tās sevišķi nepārsteidza.

Ekspedīcijas dalībnieki šaubījās vienīgi par to, vai pilsētu teritorijā ir lietderīgi iekārtot kosmodromus. Saimnieki jautājumu uzklausīja ar vieglu smaidu, pēc tam paskaidroja, ka uz Giganta nav atsevišķu pilsētu un vēl kaut kā cita, ka tas viss ir vienāds un vienmērīgi apbūvēts kopš tā laika, kad pārtikas produktus sāka sintezēt rūpnīcās un nevis audzēt laukos. Par šo atbildi neviens nebrīnījās, jo arī uz Zemes vairs nebija aiz kalniem tā diena, kad pilsētas, nemitīgi izplezdamās, beidzot saplūdīs vienā, visu planētu aptverošā megapolisā …

Kājām iet pa Gigantu nenācās ilgi. Kādā no daudzajām transporta stāvvietām ciemiņus gaidīja plakanas lēcvei- dīgas mašīnas. Cilvēki šajās mašīnās aizjoņoja pāri bezgalīgajiem, sintētikas klātajiem plašumiem, kuros nebija ceļu, jo viss, kas atradās starp diviem apdzīvotā izplatījuma stāviem — virs zemes un gaisā, — bija viens vienīgs ceļš. Mašīnas lidoja gandrīz bez trokšņa, bet visapkārt to bija milzīgi daudz: tās pārvietojās šķietami haotiski — tā, ka varēja tikai pabrīnīties, kā šie aparāti nesaduras, šķērsodami cits cita trasi. Zemā, tikko dzirdamā dūkoņa, ko radīja pēc nepazīstama principa būvētie dzinēji, saplūda vienmērīgā, gandrīz nemanāmā dunā. Un tomēr, — ja šī duna pēkšņi izbeigtos, klusums iedžinkstē- tos ausīs kā trauksmes zvans …

Mašīnas joņoja; pret debesīm saslietas arhitektoniskas konstrukcijas, kas nepieradušai acij atgādināja maniaka murgus vai bērna fantāzijas veidojumus, bet kuras droši vien bija ērtas un lietderīgas, strauji slīdēja novērotājiem garām. Laiku pa laikam ceļā gadījās milzīgi obeliski, tie allaž stāvēja grupās, ar savām virsotnēm balstīdami plakanus diskus, kuru apmēri pārsniedza vidēja lieluma pilsētas laukumu. Vienā vietā no īsas, resnas caurules debesīs triecās brūngans fontāns: strūkla, nesašķīzdama šļakatās, uzšāvās apmēram septiņdesmit metru augstumā un tur neizprotamā kārtā pazuda. Citā vietā mašīna, kurā lidoja komandieris, pēkšņi palēnināja gaitu, apstājās, un tūdaļ planētas virsma zem viņiem sāka celties augšup, izslie- damās vertikāli kā paceļams tilts; kas notika otrā pusē, nebija redzams, taču drīz visai apkārtnei pārvēlās vibrācijas vilnis, gaiss kļuva purpursārts un no apakšas izlidoja milzīgs vārpstveida kuģis, tas kaukdams ieurbās atmosfērā un pazuda, atstādams gaisā pēdas, kurās vēl labu brītiņu uzliesmoja un dzisa spilgtas dzirkstis. Tikai tad, kad dzirkstis bija galīgi nodzisušās, virsma, kas viņiem aizšķērsoja ceļu, atkal nolaidās un mašīna varēja lidot tālāk. Zemes cilvēkiem paskaidroja, ka tas bijis kārtējais kuģis ar emigrantiem, kuri devušies uz vienu no šīs sistēmas planētām; uz paša Giganta brīvas apdzīvojamās platības sen vairs nebija. Laipnie gidi runāja par to itin mierīgi kā par ierastu, visiem zināmu parādību. Un viesi piekrita viņiem, domādami, ka tā tam droši vien arī jābūt.

Un atkal garām slīdēja vertikālas, slīpas un gaisā brīvi peldošas konstrukcijas. Nekas netraucēja tās saskatīt, nekas neaizēnoja tās, jo, cik tālu vien sniedzās skatiens, uz zemes nekas neauga un arī zemes kā tādas nebija, bija tikai ēku milzeņi — simtiem stāvu, kas cēlās augšup un grima planētas dzīlēs, apstiprinādami ciemiņu pirmos iespaidus. Tagad viņi vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka šie iespaidi bijuši pareizi; īsajos mirkļos, kad mašīna lidoja virs platām šahtām, kurās bija tikpat gaišs kā planētas virspusē, no tām kā lava no vulkāna izšāvās daždažādu mašīnu plūsma, un visās tajās arī atradās cilvēki. Cilvēku apkārt bija ļoti daudz, atskaitot varbūt nelielu platību, kurai pāri augstu debesīs lidinājās dīvains aparāts; no apakšas pret to nepārtraukti raidīja zibšņus, bet tas, necenzdamies izvairīties no zibeņiem, joprojām lidinājās tai pašā vietā.

Jā, cilvēku bija daudz; viņi gāja, brauca, lidoja, un rūpes par savu darbu, par ritma saglabāšanu, izsenis iesakņojies, vairs neapzināts izbrīns par sarežģīto un straujo dzīvi, — tas viss atspoguļojās viņu sejās. Pamazām arī Zemes pārstāvjiem sāka likties, ka viņu mašīnas kustas pārāk lēni, un viņi lūdza paātrināt to gaitu. Tad celtņu silueti pakāpeniski izplūda un dūkoņa pārvērtās šņākoņā. Taču gaiss joprojām oda pēc civilizācijas, un diezin vai - tādā gaisā labprāt dziedātu putni pat tad, ja apbrīnojamā kārtā viņi būtu tur saglabājušies ārpus rezervātu caurspīdīgajiem kupoliem.

Tā bija civilizācija — augsta, skaidra un neapstrīdama. Giganta iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, pat cilvēkiem jau nācās emigrēt, bet koki bija sen nozuduši, jo cīņā ar cilvēku tiem nav lemts uzvarēt. Kad iesāk cirst, apstāties ir ļoti grūti — delnas alkst cirvja. Jā, tur bija civilizācija, turpretim šeit — mežs, putnu dziesmas un neskartas dabas aromāts. Vai patiešām cilvēki nekad nepratīs sadzīvot ar kokiem? Vai arī tas ir atavisms — un kokiem neizbēgami jāpazūd nedaudz vēlāk par elkiem, kurus cilvēki savā laikā pielūguši?

… Miegs lavījās arvien tuvāk, un tā siltā dvaša jau bija jūtama līdzās — dīvains miegs uz svešas, neizprotamas planētas, viltus Sākotnes. Komandieris vēl gribēja līdz galam izdomāt kādu domu — vai nu par elkiem, vai par pazudušajiem izlūkiem —, taču laika vairs nepietika; meža elpas iežūžināts, viņš aizmiga un pats sāka elpot vienā taktī ar to.

12

Saule bija tieši vajadzīgajā augstumā, kad komandieris pamodās. Sapnī viņš bija redzējis neizprotamas kustības un dzirdējis skaņas, kas atgādināja ieroču šķindu. Bet ne jau šīs vīzijas viņu pamodināja, to darīja smaržas; ievilcis dziļāk elpu, viņš pēkšņi vairs nesaoda ierasto kuģa aromātu un nodomāja, ka atrodas svešā mājā, kur pirms tam nejauši ieklīdis. Komandieris steigšus piecēlās, reizē ar miegu bija zudis arī miers, un tagad viņam likās, ka tas bijis noziegums tik ilgi atpūsties un gulšņāt, kamēr viņa biedri kaut kur atradās briesmās un nevarīgais kuģis gaidīja degvielu.

Ar katru mirkli komandiera vainas apziņa pieauga, un viņš sāka šausmināties par savu pasivitāti, kas nebija piedodama ne vien pieredzējušam kapteinim, bet pat zaļknābim iesācējam no kosmodroma starta komandas… Sataustījis mugursomu, komandieris nobraucīja seju ar odekolonā samitrinātu plaukstu, tagad viņš bija pamodies galīgi un juta, ka ir gatavs izpirkt savu vainu kuģa, apkalpes, Zemes un Visuma priekšā. Nedrīkst, nedrīkst uzticēties mieram, smaržām un meža dižajai vienkāršībai! Lai gan — kamēr viņš gulēja, nekas ļauns, šķiet, nebija noticis: roboti vienā mirklī būtu sacēluši trauksmi, ja te būtu parādījies kāds svešinieks, taču bija zaudēts laiks — neapšaubāmi vērtīgākais no visa, kas šobrīd bija ekspedīcijas rīcībā.

Komandiera skatiens tūdaļ pievērsās robotiem. Viņi stāvēja trīsstūrī, kura vidū atradās cilvēki, stāvēja aukstasinīgi, nesamulsināmi, modri, gatavi cīņai un darbam. Komandieris piegāja pie robotiem un citu pēc cita pārprogrammēja tos. Noklikšķēja releji, iedūcās pārslēdzēji; roboti gāzelēdamies iekāpa strautā un apstājās, novērtēdami situāciju. Viens no viņiem tā arī palika ūdenī, divi citi piegāja pie kokiem un roku galos izvirzīja zāģus. Tad abi izvēlējās pirmo priedi, ko varēja nogāzt, neriskējot skart cilvēkus; tos sargāt jebkuros apstākļos bija robotu pirmais un galvenais pienākums.

Zāģi iekaucās, dzeltenīgas skaidas uzvirpuļoja gaisā un lēni nolaidās zālē. Arvien stiprāk sāka smaržot svaigā koksne. Robots upītē, ritmiski saliekdamies un atliekdamies, smēla no dibena smiltis un izmeta krastā; kaudze auga, ūdens kļuva duļķains, un robota platās pēdas tajā vairs nebija redzamas. Smiltis šķīda, it kā sacenzdamās ar zāģu skaidām. Dažkārt kā atsperīgas metāla lentes gaisā uzvijās zivis, tās nebija pratušas izvairīties no smeltņiem, kuri, tāpat kā daudzi citi rīki, ietilpa robota instrumentu komplektā. Zivis krita zemē un vēl brītiņu zaigoja kā sudrabainas liesmas, līdz beidzot nodzisa. Koks ietrīcējās, un roboti ātri ierāva sevī zāģus. Viņu signālierīces un analizatori nekļūdīgi aprēķināja, kad un uz kurieni jāatkāpjas, lai tos neķertu krītošais stumbrs. Mirkli vēlāk, iečīkstējusies pirmsnāves agonijā, priede nogāzās, lauzdama savus un kaimiņu zarus; roboti piegāja pie otras, un arī tā iekliedzās no negaidītām, nekad neizjustām sāpēm, ku

ras atnesa rūdītie zāģa zobi. Zobi, kas spēja pieveikt pat granītu.

Komandieris apmierināti pamāja ar galvu, redzēdams, ka darbs labi sokas un vēl pirms aparātu atvešanas būs sagādāts pietiekami daudz izejvielu protīda sintēzei. Vienlaikus viņš juta, ka neapmierinātību ar sevi pamazām aizstāj niknums pret tiem, kas joprojām gulšņāja, kaut gan jau sen būtu vajadzējis meklēt izlūkus, doties pēc aparatūras, uzraudzīt robotus…

Ar dažiem soliem komandieris pārvarēja atstatumu, kas viņu šķīra no gulētājiem, un, paraudzījies viņos, nosprieda, ka lielāku nekārtību nav redzējis savā mūžā. Viņš sāka skaitīt cilvēkus, kas gulēja cieši cits citam blakus, jo nogurums bija viņu gandrīz vai pašu pirmo nogāzis zemē un viņš nebija paspējis parūpēties par kārtību. Taču viņam izdevās saskaitīt tikko pusi no tā cilvēku daudzuma, kuram šeit vajadzēja būt. Neticēdams pats sev, viņš pārskaitīja apkalpes locekļus vēl un vēlreiz. Viss bija pareizi. Un tomēr puse cilvēku bija pazudusi. Varbūt viņi aizgājuši meklēt biedrus? Komandieris pagriezās un sāka skaitīt virsvalkus, zābakus, somas un ieročus. Visas mantas bija uz vietas. Nebija tikai cilvēku.

Aiz apjukuma komandierim sāka trīcēt pirksti. Viņa smadzenes sasprindzināti meklēja izskaidrojumu. Zāģi gavilēdami iekaucās trešo reizi, bet tad pēkšņi apklusa viens un'tūdaļ pat — arī otrs, it kā abi vienlaikus būtu sabojājušies. Zibenīgi pieliecies, komandieris satvēra pirmo izstarotā ju, kas pagadījās pie rokas, izslēdza drošinātāju un pieplaka mīkstajai zemei, turklāt kritienā izmanījās pagriezties tā, lai roboti tūdaļ nokļūtu viņa redzes lokā. Kā tad! Kāds cilvēks grābstījās gar robotiem un tagad, pienācis pie pēdējā, izslēdza arī to. Robots tūdaļ izkāpa no ūdens un sastinga, ne par ko nebrīnīdamies un neprotestēdams. Komandieris lēni pacēla izstarotā ja stobru un drīz vien saskatīja cilvēku tēmēklī. Viņa mugura, ko sedza tikai viegls kombinezons, kādu valkāja zem necauršau- jamā — trīskārtainā, bija skaidri redzama pašā tēmēkļa centrā.

— Ei! — komandieris iesaucās un turpināja, ar pūlēm izrunādams vārdus: — Ko tas nozīmē?

Cilvēks atskatījās. Tas bija galvenais stūrmanis! Koman-

13

dieris aiz pārsteiguma izlaida ieroci 110 rokām. Stūrmanis mierīgi palūkojās uz komandieri.

— Nevajag, — viņš sacīja un atmeta ar roku. Tas bija teikts tik vienaldzīgi, ka kļuva pilnīgi skaidrs — šī vīra domas nodarbina pavisam kas cits.

— Nevajag? Šeit es izlemju, ko vajag un ko nevajag. Atjēdzies, stūrman! No kurienes tu atnāci? Kur ir tavi cilvēki?

— Meklē pazīmes, — stūrmanis laiski atbildēja. — Kaut kur mežā, — viņš pastiepa rokas dažādos virzienos, it kā vēlēdamies apkampt visu šo mežu un cilvēkus, kas tajā atradās. — Kādēļ jūs ieradāties? Mūsu termiņš vēl nav notecējis, mums ir tiesības meklēt līdz rītausmai, un vēl pat nav vakars…

— Stūrman, — teica komandieris, manīdams, ka viņa pirksti atkal sāk trīcēt. — Jūs pēkšņi pazudāt! Un mums nav degvielas! Kā mēs aizlidosim no šejienes?

— Uz kurieni? — jautāja stūrmanis. — Un kāpēc mums vispār jālido?

— Tu esi jucis! Šis gaiss droši vien tā iedarbojas uz tevi… Tu esi zaudējis realitātes izjūtu! — Sašutuma un dusmu vilnis bija uzbangojis tik augstu, ka nekāds spēks to vairs nespēja apturēt, un komandieris izkratīja visu, kas bija sakrājies viņam uz sirds. — Nepietiek ar to, ka tu iegāzi ekspedīciju, atvezdams kuģi ne tur, kur vajadzēja, tu vēl iedrošinies man runāt pretim un turklāt runāt muļķības! Bet nu pietiek! Izskaidrošanos beigsim vēlāk, pagaidām es tevi atbrīvoju no galvenā stūrmaņa pienākumiem. Atceļā ekspedīciju vadīs Verners. Kur ir Verners?

Komandieris palūkojās apkārt, bet Verneru nekur nemanīja, lai gan vēl nesen viņš bija tepat, starp guļošajiem; komandieris to būtu varējis apzvērēt. Solncevs — matemātiķis, kas bija gulējis viņam blakus — nupat piecēlies, tīksmi staipījās, un pat komandiera uzsauciens nelika viņam tūdaļ ieņemt piedienīgāku stāju.

— Solncev, kur ir Verners?

— Nezinu, komandier, — mehāniķis atbildēja nevērīgi, it kā jautājis viņam būtu kāds svešinieks un runa būtu par kaut ko pavisam nenozīmīgu. Vairs nepievērsdams komandierim uzmanību, viņš piegāja pie Alstera.

— Es redzēju sapnī ļoti interesantu risinājumu. Atceries vienādojumu sistēmu, kuru mums nekādi neizdevās atrisināt uz Zemes?

Lēni cilādami basās kājas, abi iekāpa strautā un padzērās ūdeni. Pēc tam Alsters sacīja:

— Iesim. Uztaisīsim sev makšķeres. Saulrietā vajadzētu ķerties zivīm.

— Un iekursim ugunskuru, — piebilda Solncevs. — Nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu ko tamlīdzīgu.

— Jā. Paņem traukus.

— SolncevI — pietvīkdams pasauca komandieris. — Aisteri

— Jā, jā, — Alsters atsaucās, izvilkdams no mugursomas traukus. — Mēs aizejam. Paliec sveiks, komandier!

— Jūs esat jucis, Alster! — komandieris iekliedzās, nezinādams, ko šajā mirklī vēl varētu teikt un ko — darīt.

— Tiešām? — Alsters brīnījās. — Manuprāt, nē. Es vienkārši izjūtu tādu harmoniju ar apkārtni, par kādu man līdz šim bija tikai neskaidra nojauta. — Viņš piespiedās ar vaigu pie kārtainās, grubuļainās koka mizas. — Cik tā ir silta … Vai tu esi gatavs, Tenzor?

— Eju, Megavat! — Solncevs atsaucās.

Komandieris juta, ka asinis viņam ietriecas deniņos. Noliecies, viņš atkal satvēra izstarotāju un pacēla to, gatavs raidīt nāvējošo staru… Stūrmanis mierīgi un mazliet ironiski uzlūkoja viņu, un komandieris manīja, ka asinis 110 deniņiem atplūst vaigos.

— Ņemiet vismaz ieročus līdzi! — viņš uzkliedza abiem. Taču vīri atmeta ar roku un aizgāja. Komandieris pavērās apkārt. Pa šo laiku vēl daži, neteikuši ne vārda un neizlūgušies atļauju, bija paspējuši nozust. Stūrmanis stāvēja blakām un smaidīja, taču ne ļaunprātīgi, bet kaut kā īpaši, rāmi un līdzjūtīgi — tā, kā nekad nebija uzsmaidījis pat saviem integratoriem. Komandieris mulsi vaicāja:

— Ko tas nozīmē, stūrman? Uz kurieni viņi dodas? Kādā nolūkā? …

— Kādā nolūkā?… — Stūrmanis joprojām smaidīja. — Meklēt laimi.

— Laimi? — komandieris nomurmināja. Viņš visu mūžu bija meklējis planētas un civilizācijas un bija tādas atradis, un atvedis ziņas par tām, — vai tad tā nebija laime? Ko gan vēl vajadzēja šiem cilvēkiem?

Tā ir tepat, blakus, — pārliecināti sacīja stūrmanis.

— Mums tikai nepieciešams vēl kaut ko saprast… Atceros, es tieši par to domāju, kad mani izbiedēja tavi roboti. Viņu kaukšana ir atbaidoša. Negāz kokus, komandier, šī smirdošā protīda dēļ. Un neduļķo strautā ūdeni, pažēlo zivis…

— Labi, pietiek! — komandieris skarbi noteica un, šķiet, tikai ar pūlēm pievaldīja rokas. — Pietiek! Tu patiešām esi sajucis! — Šie vārdi likās izsmeļošs izskaidrojums visam, kas bija noticis, un viņš atkārtoja ar vēl lielāku pārliecību: — Jūs visi esat jukuši! Apdullināti! Bet es neļaušu tev un arī… — Uzmetis skatienu pārējiem, viņš ievēroja, ka palikuši vairs tikai seši: vēl viens bija paspējis aiziet, bet šie, acīm redzot, svārstījās vai arī vēl nebija īsti pamodušies, taču jebkurā mirklī varēja atmest visam ar roku un nozust mežā, lai tur meklētu laimi, it

* kā līdz šim viņiem tās būtu trūcis. — Neļaušu! — skaļi sacīja komandieris, saprazdams, ka jārīkojas tūlīt, nekavējoties, nezaudējot ne mirkli, kamēr viņš tiešām vēl nav palicis gluži viens.

Tad, atzīmējis kuģa indeksu, viņš tuvināja acīm kursa meklētāju. Bultiņa pagriezās ar smaili pret strautu. Komandieris sapurināja aparātiņu; bultiņa negribīgi sakustējās un tagad rādīja upītes lejasteces virzienā. Komandieris sakoda zobus. Kursa meklētājs bija sabojājies vai arī visapkārt plosījās tāda magnētiskā vētra, ka precīzais aparāts streikoja, kaut gan savā darbībā tas balstījās ne tikai uz elektromagnētiskajiem spēkiem.

— Stūrman, tu aizvedīsi mūs atpakaļ uz kuģi?

— Nezinu … Tas šobrīd ir vajadzīgs?

— Nu, vai zini! — komandieris ierēcās. — Radist!

— Es! — tūdaļ atsaucās Mozels.

— Pamēģini uzņemt sakarus ar kuģi, Neviens cits tādā vētrā to nespēs… Pārējiem savākt ieročus un uzkabi!

Mozels ilgi centās izlauzties caur sadumpojušos ēteru, beidzot viņš ziņoja:

— Sakari ir. Bet dzirdamība …

— Pārraidi: diviem izbraukt apvidus mašīnā, noskaņot kursa meklētāju uz mums un, nezaudējot ne mirkli, doties šurp. Iekraut un atvest sintezatoru.

— Uz kuģa paliks tikai viens cilvēks, komandier, — pusbalsī, bet ļoti noteikti iebilda Mozels. — Vai tas nebūs pārāk liels risks?

— Par kādu risku tu runā? Planēta taču nav apdzīvota, - un es saprotu — kāpēc. Cilvēki šeit nespēj dzīvot: viņi

zaudē prātu un aiziet bojā. Tāds liktenis droši vien piemeklējis arī Giganta ekspedīciju. Mēs, pateicoties laimīgai nejaušībai, acīm redzot, esam mazāk uzņēmīgi pret indi, ar kuru piesūcināts šis gaiss. Un mēs darīsim zināmu visiem, ka tā ir nevis Sākotne, bet gan planēta slazds, kas bargi soda cilvēkus par lētticību… Mozel, lai tie, kas vadīs mašīnu, uzvelk skābekļa maskas. Un arī jūs visi nekavējoties uzvelciet tās!

Kaut arī bez sajūsmas, cilvēki tomēr izpildīja šo pavēli. Līdz ar to viņi pārgāja uz autonomu elpošanu, un nekādas gaisā izplatītas indes viņiem vairs nevarēja būt bīstamas. Tikai stūrmanis stāvēja nekustēdamies, it kā pavēli nebūtu dzirdējis. Kapteinis piegāja pie viņa, izņēma no mugursomas masku un iespieda viņam rokā. Stūrmanis nesažņaudza pirkstus, un plakanais skābekļa sintezators, kas jau sen bija aizstājis smagos, neērtos balonus, džinkstēdams nokrita zemē. Komandieris ievilka plaušās gaisu, lai pateiktu stūrmanim visu, kas tādās reizēs sakāms, taču navigators noliedzoši ļpapurinā ja galvu.

— Nepūlies… Masku es nevilkšu. Jūtos lieliski arī bez tās, un man nav ne mazāko iebildumu pret šo gaisu. Nebaidies, es neaiziešu… Vismaz, kamēr tu nebūsi nomierinājies. Bet tev nav taisnība…

Komandieris atmeta ar roku un pievērsās Mozelam.

— Vai apvidus mašīna ir jau izbraukusi?

— Viņi saprata mus, bet paši runa blēņas… — Mo- zela balss, maskas apslāpēta, likās dobja un nez kādēļ trīcēja. — Kaut ko par torņiem, kuri krīt no debesīm..

— Ko? Dod šurp! — Komandieris gandrīz raušus izrāva rāciju un pielika iegareno cilindru ar antenas radziņu pie mutes. — Ei, jūs uz kuģa! Vai arī jūs esat jukuši?

— Torņi, komandier, — tikko dzirdami skanēja atbilde.

— Un Brods saka… — Ko saka Brods, viņš tā arī neuzzināja: galvenā mehāniķa balss pazuda traucējumu griezīgi haotiskajā jūklī. Komandieris lēni nolaida roku, kurā bija sažņaugta rācija. — Nolādēts! — viņš murmināja.

— Kādi torņi? Kas tur noticis? Vai jūs kaut ko saprotat?

Pagaidām neviens to neapgalvoja.

— Katrā ziņā viņi būs šeit pēc pusstundas, — koman- • dieris apmierināts konstatēja. — Un vēl pēc pusstundas

mēs atgriezīsimies kuģī. Stūrman, vai vari salasīt savējos?

— Nē. Mēs norunājām satikties rītausmā. Gan jau^kāds atradīs pierādījumus…

— Pierādījumus? Vai tad kādam vēl jāpierāda, ka planēta ir neapdzīvota? — komandieris eksplodēja.

— Lūk, tur viņi, liekas, nāk! — Mozels, izstiepis roku, iesaucās.

— Kur?*

— Tur… Nē, mazliet vairāk pa kreisi!

— Tie nav viņi, — brīdinoši iesaucās stūrmanis.

Tai pašā mirklī visi nometās zemē un sāka skatīties Mo- zela norādītajā virzienā.

13

Viņu bija apmēram desmit, precīzāk saskaitīt izlūki nepaspēja. Un to arī būtu bijis grūti izdarīt, jo cilvēki brīžam pavīdēja starp kokiem, brīžam atkal pazuda aiz tiem. Visi viņi bija slaidi, garām kājām un tumšu ādu, taču no tālienes nevarēja noteikt, vai šī ādas krāsa ir iedzimta vai arī radusies sauļošanās rezultātā.

Svešie tuvojās ātri un bez mazākā trokšņa. Neviens zariņš neiebrīkšķējās zem viņu kājām, neviena skaņa nepie- jaucās tām meža balsīm, pie kurām pētnieki dažu stundu laikā jau bija paguvuši pierast. Pelēkas un brūnganas zvērādas bija apmestas ap šīs planētas saimnieku pleciem un sedza ķermeni līdz pat ceļiem, nekavēdamas viņu kustības. Kuģa ļaudīm likās, ka vienam zvērāda pat ir zila. Iespējams, ka tas bija virsaitis, bet varbūt šī āda nemaz nebija zila un mijkrēslī tāda tikai likās: saule taču bija jau paslēpusies aiz kokiem un pamazām sabiezēja krēsla.

Izlūki aizturēja elpu un neviļus sniedzās pēc ieročiem. Svešinieki bija apbruņoti. Viņi turēja rokās kātus, kuriem bija uzmaukti rupji apdarināti akmens cirvji. Daži vicinjja vāles, no kurām varētu pasargāt varbūt vienīgi vakuuma skafandrs, kas spēj izturēt pat vidējās enerģijas mikrome- teorītu triecienus. Divi vai trīs vēl bija apbruņoti ar šķēpiem — garām, tievām nūjām ar apdedzinātiem galiem.

Sadursmes gadījumā šis arsenāls, protams, nevarētu sacensties ar tiem Zemes konstruktoru izdomas šedevriem, kuri tagad mierīgi gulēja zālē. Taču karā arī uzvarētājs nes upurus — un komandieris nebūt negribēja zaudēt kaut vienu no nedaudzajiem, kas vēl bija palikuši kopā ar viņu.

Tāpēc viņš ar žestu pavēlēja visiem ciest klusu un pat nemēģināt aizsniegt ieročus: kas zina, cik attīstīta dzirde ir cilvēkiem, kuru dzīvībai jābūt atkarīgai galvenokārt no redzes un dzirdes asuma.

Un astoņi vīri gulēja zālē mēmi kā akmeņi līdz tam brīdim, kad biezoknī bija nozudis viss bars (ģints vai ģimene — cilvēki to nespēja noteikt). Tikai pēc laba laiciņa vīri atviegloti nopūtās, bet pirms tam ikviens dabūja just, kā aiz neciešama sasprindzinājuma sviedru lāses izspiežas viņam uz pieres. Visgrūtākais tomēr bija nodurt acis un neskatīties uz iedzimtajiem, lai tie nesajustu svešo skatienu, pretējā gadījumā grupu noteikti pamanītu un tad nevar zināt, ar kādiem sarežģījumiem tas viss beigtos.

Atvilcis elpu, komandieris noslaucīja pieri.

— Tā nav halucinācija, — viņš tikko dzirdami izdvesa.

— Dzīvi cilvēki. Mežoņi.

— Augšējais paleolīts, — Maņifiks ieminējās.

— Iespējams, arī vidējais, — M bano nepiekrita. — Cirvji ….

Bet kapteinis, pacēlis roku, lika izbeigt diskusiju.

— Tūlīt izsauciet kuģi, Mozel, — viņš pusbalsī pavēlēja.

— Es ceru, ka viņi vēl nav paspējuši izbraukt. Situācija mainās. Pat apvidus mašīnā divi vien būs neaizsargāti. Ja kaut kas atgadīsies un sintezators ies bojā …

Viņš nepabeidza iesākto domu, jo nevajadzēja daudz fantāzijas, lai iztēlotos ekspedīcijas likteni bez sintezatora, bez degvielām, bez iespējas aizlidot.

Mozels ilgi grozīja noskaņojuma limbus, tad palūkojās uz komandieri.

— Sakaru nav.

— Atkal magnētiskā vētra?

— Jā, bet tagad kuģa raidstacijas ēterā vispār nav.

— Un bāka?

Mozels uzmeta skatienu indikatoram.

— Nē, atfiltrēt traucējumus nav iespējams. Ari bāku nedzird.

— Sakaru nav, — komandieris drūmi konstatēja. — Vai ceļā būtu devušies visi trīs?

— Šaubos, — stūrmanis sacīja. — Viņi taču nav iesācēji. Un likums ir zināms: pēdējais kuģi neatstāj! Drīzāk viņš tur mirs.

— Jā, — komandieris pamāja ar galvu. — Tu teici — mirs?

Viņš uz mirkli apklusa, tad strauji piecēlās un nokomandēja:

— Ejam! Apvidus mašīnai pretim. Tā mums nebūs pirmā reize bez kursa un pelenga… Gan jau tiksim galā! Neko lieku neņemsim līdzi, tikai ieročus un uzkabi. Pārējo atstāsim robotu apsardzībā.

Un, it kā atbildēdams uz apkalpes locekļu mēmo jautājumu, viņš piemetināja:

— Degviela un kuģis ir svarīgāki. Jā, es saprotu — iedzimtie medī un nav izslēgts, ka mūsu biedrus. .. Tomēr ekspedīcija nedrīkst pazust bez pēdām! Kaut vai dažiem ir jāatgriežas. Bet, ja mūsējie šeit parādīsies, viņi atradīs ieročus un robotus. Ne ar ko citu mēs ščbrīd palīdzēt viņiem nevaram.

— Es varu palikt, — stūrmanis piedāvāja.

— Nē, tu būsi vajadzīgs uz kuģa.

Stūrmanis norūca kaut ko nesaprotamu un, piegājis pie robotiem, sāka klikšķināt slēdžus. Nesamulsināmie palīgi ātri savāca ieročus, somas, zābakus, virsvalkus un visas mantas sakrāva vienā vietā. Kad tie bija šo darbu beiguši, stūrmanis ieslēdza apsardzības programmu. Pārējie tikmēr jau bija paspējuši ielīst kombinezonos, uzkabināt mugursomu, paņemt ieročus un nostāties kolonnā pa vie- nam.

Stūrmanis pacēla virsvalku, pasvārstīja to rokā, tad enerģiski nometa robotu apsargātajā mantu kaudzē. Turpat viņš aizlidināja arī ieroci.

— Tevi, acīm redzot, nekas nespēj pārliecināt, — komandieris teica.

— Es ticu veselajam saprātam, — stūrmanis atbildēja.

Paraustījis plecus, komandieris pavēlēja:

— Soļos marši

Krēsla mežā sabiezēja arvien vairāk. Pamazām sāka rosīties naktsputni. Roboti, kas bija palikuši klajumiņā pie strauta, it kā atvadīdamies pašūpoja savas antenas; iespējams, ka viņi juta svešinieku tuvumu, taču nekustējās no vietas — gatavi gaidīt šeit kaut vai tūkstoš gadu, kamēr metāls un plastmasa aiz vecuma sabirs pīšļos.

Skujas un kritalas brīkšķēja zem kājām. Pa kreisi un pa labi noslēpumaini čabēja krūmi. Brīžiem pavisam tuvu iekliedzās kāds naktsputns vai zvēriņš — kas to lai zina — un cilvēki katru reizi instinktīvi atlēca sāņus, vienlaikus ciešāk satverdami ieročus. Tikai stūrmanis gāja kā pastaigā — it kā viņiem šeit nekas nedraudētu un nebūtu no kā baidīties.

No zemes cēlās siltas, vasarīgas smaržas. Debesīs iedegās milzums zvaigžņu, ko nespēja aizsegt pat blīvās koku lapotnes. Kaut kur neaptveramā tālē mirgoja arī Saule un no šejienes neredzamā mazā planēta Zeme. Tiesa, abas atradās debesjuma pretējā pusē — tur, kur tagad zaigoja šīs planētas liesmainais spīdeklis. Un Zeme arī nevarēja saviem dēliem nekādi palīdzēt; taču tādēļ vien, ka tās šobrīd nebija debesīs, viņiem kjuva vēl skumjāk, un viņi vēl sāpīgāk izjuta savu vientulību.

Cilvēki centās nesacelt troksni, bet viņu zābaki bija pārāk smagi, un tāpēc varēja nešaubīties, ka mežoņi daudzu kilometru attālumā dzird viņu soļus un varbūt jau sākuši viņus ielenkt. Komandieris nemitīgi kāpināja gājiena tempu, lai ātrāk sasniegtu kuģi, pārliecinātos, ka tas ir sveiks un vesels, un līdz ar to noveltu kaut daļu tā smaguma, kas aizvien smeldzīgāk nospieda viņa sirdi. Kolonna virzījās uz priekšu, vadoties gandrīz tikai no intuīcijas, jo Saule jau bija norietējusi un zvaigžņu izvietojums šīs planētas debesīs cilvēkiem bija svešs, bet tādā magnētiskā vētrā, kad nedarbojas pat kuģa lielā bāka, nekādi portatīvi aparāti viņiem, protams, nevarēja līdzēt.

201

Mežs pamazām kļuva biezāks. Tiesa, iespējams, ka to padarīja biezāku tumsa — nepazīstams apvidus tumsā vienmēr liekas mazliet draudošs, un te šādu iespaidu vēl pastiprināja attiecīgs noskaņojums. Lai nu kā, koki sablīvējās arvien ciešāk, un liānām līdzīgi staipekņi, kas nemaz neiederējās tādā mežā, ik pa brīdim apvija gājēju

plecus. Ari krūmi šķita izstiepušies garāki, un ikvienā no tiem varēja slēpties nezināmas, cilvēkiem naidīgas būtnes.

Šaubu pārņemts, komandieris uz mirkli apstājās un gluži instinktīvi uzlika roku uz izstarotāja spala. Šis pieskāriens daudzkārt pārbaudītajam ierocim it kā ieplūdi- nāja viņā jaunu možumu. Viņš apņēmīgi devās uz priekšu, un pārējie — dažs labs droši vien klusībā nopūzdamies — viņam sekoja.

Pārvietoties mežā kļuva aizvien grūtāk, un cilvēki sāka jau nožēlot, ka atstājuši robotus pie strauta: tie varētu izcirst biezoknī ceļu, un arī tad troksnis diezin vai būtu daudz lielāks. Turklāt troksnis savā ziņā pat bija noderīgs: ja šajā biezoknī mita plēsoņas, tas varēja zvērus aizbaidīt. Vismaz no šī viedokļa vienības drošība patlaban šķita garantēta.

Iegrimis šādās pārdomās, komandieris vēl vairāk paātrināja gaitu un atrāvās no saviem ceļabiedriem.

Turpmākie notikumi parādīja, ka viņam to nevajadzēja darīt.

No biezokņa izšāvās kaut kas tumšs, uzklupa komandierim, notrieca viņu no kājām un piespieda pie zemes.

Tas norisinājās tik zibenīgi, ka pirmajā mirklī cilvēki pat nesaprata, kas īsti noticis.

Brīkšķi un elsas skanēja no zemes. Komandieris un uzbrucējs bija saķērušies, viens — cenzdamies piekļūt tuvāk, otrs — turēt pretinieku iespējami lielākā attālumā. Nagi skrapstēdami slīdēja pa virsvalka sintētisko audumu. Komandieris paspēja tikai iesaukties: «Nenāciet tuvāk!» — pēc tam cīnījās klusēdams.

Pat atguvuši visā pilnībā paškontroli, cilvēki uzreiz neapjēdza, kā te varētu līdzēt. Divi ķermeņi, savijušies kamolā, vārtījās pa zemi, lauzdami un nomīdīdami tuvējos krūmus. Acis nepaguva saskatīt, kurš no viņiem attiecīgajā brīdī atrodas virspusē.

Šaut nebija iespējams, jo līdz ar daudzām priekšrocībām viņu ieročiem piemita arī būtisks trūkums: izstarotāji nebija tik selektīvi kā veco laiku automāti. Un šajā gadījumā nedrīkstēja izmantot pat ieroču laides; sitieni varēja trāpīt komandieri.

Cilvēki izrāva nažus. Tie šobrīd likās visvairāk piemēroti. Kā nekā — pārdurt komandiera virsvalku nebija

iespējams, toties zvēra āda diezin vai spēja to pasargāt no dūriena.

Sažņaudzis rokā naža spalu, M'bano kā uzvilkta atspere tuvojās melnajam kamolam. Viņš centās notvert visizdevīgāko momentu triecienam.

Pēkšņi kamols pašāvās sāņus, atsizdamies viņam tieši pret kājām. Fiziķis, kas to nebija gaidījis, zaudēja līdzsvaru un pakrita. Aizsmacis sauciens izlauzās no sešām rīklēm un saplūda ar komandiera vaidu; zvēram droši vien bija izdevies satvert žokļos viņa roku. Pārkost piedurkni tas, protams, nespēja, bet sašķaidīt kaulu varēja, arī nepārkožot virsvalku.

Nākamajā mirklī Maņifiks palēcās uz priekšu, lai paveiktu to, kas nebija izdevies tumšādainajam fiziķim. Taču kāds satvēra viņu aiz pleca un spēcīgi parāva atpakaļ. Vienlaikus garām pazibēja gaišs siluets un noliecās pāri trim ķermeņiem, kas bija savijušies kamolā.

Pienācējs izstiepa rokas. Tajās nebija ieroču. Plānā virsvalka piedurknes bija uzrotītas virs elkoņiem. Stūrmanis — kā tad! Viņš vienīgais bija devies gājienā neapbruņots un bez smagā kombinezona. Jebkura nagainās ķetnas kustība varēja pārplēst vieglo audumu, ādu un muskuļus. Pat daudzko pieredzējušie pētnieki sastinga šausmās.

Bet notika citādi. Sataustījis zvēra kažoku, stūrmanis tam iecirta pliķi. Gluži vienkārši iecirta pliķi, it kā tas būtu mājas kaķis un nevis tā bīstamais, asinskārīgais radinieks.

Varēja gaidīt, ka ekspedīcijas galvenā stūrmaņa un zinātniskā vadītāja vieta tūdaļ kļūs vakanta. Zvērs griezīgi iešņācās, bet visiem par lielu pārsteigumu jau nākamajā mirklī aizlēca sāņus un apstājās dažu metru attālumā.

Komandieris, balstīdamies uz ceļa, steigšus norāva drošinātāju, taču stūrmanis laikā izsita viņam stobru no rokām. Milzu tīģeris, nodūris galvu, vēl brītiņu kavējās, ļaunais spīdums viņa zaļajās acīs pamazām nodzisa, zvērs lēni pagriezās un negribīgi aizvilkās prom.

Tikai tagad komandieris sajuta, ka viņu krata drebuļi.

14

— Mjā, — viņš, pievērsies stūrmanim, norūca. — Tu neesi pie pilna prāta, nudien! — Tomēr viņa balss skanēja diezgan vārgi; acīm redzot, izpaudās satricinājuma sekas. — Mirt sagribējās, vai?

— Nebūt nē, — stūrmanis teica. — Es tikai nolēmu pārbaudīt dažas hipotēzes. Vai tevi pamatīgi…

— Nē, liekas, ne sevišķi… Bet tu…

— Esmu pietiekami veikls, un bez čaulas ir ērtāk. Es arī nedomāju, ka… Starp citu, tas apstiprinājās. Kaut gan risks, protams, bija.

— Kas apstiprinājās? Par kādām hipotēzēm tu runā?

— Tās apspriest vēl nav pienācis laiks. Mums pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no šī biezokņa.

It kā apstiprinot stūrmaņa domas, aizvainotais plēsoņa ierēcās kaut kur blakus. Un viņam — gan tuvu, gan tālu — atsaucās tāds ciltsbrāļu daudzums, ka pret navigatora priekšlikumu neviens neiebilda.

— Pasteigsimies! — komandieris teica. Neveikli piecēlies, viņš ar pūlēm apspieda vaidu un, to maskēdams, ieklepojās. — Infrasarkanās acenes viņš man norāva. Vai neviens tās neredz? Nu, lai paliek. Aizdod savējās, ķīmiķi! …

No biezokņa viņi izlauzās, turēdamies cieši cits aiz cita. Vienīgi stūrmanis, mazliet atpalicis, soļoja savā nodabā. Patiesību sakot, viņam vajadzēja atmest ar roku — cilvēks ērmojas kā tāds plānprātiņš, tēlodams kosmiskā laikmeta svēto Augustīnu. Komandieris sakoda zobus, cenzdamies neklibot.

Nonākuši klajākā vietā, cilvēki atvilka elpu. Mozels vēlreiz pamēģināja uztvert pelengu un atkal bez rezultāta. Tad kolonna devās gar biezokni, atstājot to pa kreisi. Pēc minūtēm piecpadsmit viņiem sāka likties, ka mežs kļūst retāks. Komandieris, kaut arī klibodams, pielika soli. Un pēkšņi apstājās.

Priekšā kaut kas iemirgojās. Vīri brītiņu mīņājās neziņā, bet gaišais plankums tikmēr auga lielāks. Drīz gaisā kļuva jūtama dūmu smaka.

— Ugunskurs, — komandieris klusi teica. — Redzat? Tas ir ugunskurs …

15

Tas bija ugunskurs. Visi to redzēja, un tagad vairs nevarēja būt runas par to, ka pirmītējie mežoņi ir viņu pārkairinātās fantāzijas auglis.

Ugunskurs iedegās aizvien spožāk. Liesmu mēles šaudījās augšup. Tiesa — ne tik augstu, lai apdraudētu kokus vai cilvēkus. Un tomēr tas bija ugunskurs, īsts ugunskurs — tāds, kādi neatminami senos laikos dega arī uz Zemes, dega tajos laikos, kad vēl bija no kā tos kurt.

Komandieris lēni atkāpās, paslēpdamies aiz resna stumbra.

— Doties atpakaļ nav nekādas jēgas, — viņš teica cik vien iespējams klusinātā balsī. — Mēģināsim šo ugunskuru apiet.

Viņi nogriezās sāņus un turpināja ceļu, izmantojot kokus kā aizsegu. Tiesa gan, bija maz ticams, ka melnīgsnējie radījumi, kas pulcējās pie ugunskura, no turienes varētu kaut ko saskatīt mežmalas tumsā.

— Vēl viens, — komandieris pēc brīža sacīja, un varēja nojaust, ka viņš sasniedzis to robežu, aiz kuras mulsums pāraug dusmās.

Priekšā iedegās vēl viens ugunskurs.

Un vēl viens iedegās labajā pusē — un tālāk pa labi vēl viens, un arī pa kreisi, cik tālu vien sniedzās skatiens, liesmoja ugunskuri.

Radās iespaids, ka planētas puskailie iemītnieki ciemiņus ielenkuši ar ugunskuriem tāpat, kā senos laikos ar karodziņiem ielenca vilkus, lai tiem neļautu izlauzties no masta.

Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi augstāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astronauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?

Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš atskatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaudrāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūrmanim.

— Vai tikai viņi negatavojas mūs sadedzināt? Pietiek uzmest ugunskuriem dažus žagaru klēpjus, un liesmas aizsniegs kokus, tie iedegsies, un mēs būsim uguns lokā.

Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat apņēmīgi pārmeta to aiz muguras.

— Varbūt mēģināsim izlauzties?

— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpūšas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?

— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas apmetnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnākuši, lai kaut ko izdarītu.

— Primitīvu cilvēku sabiedrība dzīvo pēc primitīviem likumiem, — sarunā iejaucās M'bano, — un nav grūti uzminēt, kādā nolūkā viņi 'ir ieradušies. Ugunskuri te izveido milzīgu apli, kura iekšpusē esam mēs, taču bez mums šajā aplī ir arī biezoknis, no kura tikko iznācām. Biezoknis pilns ar plēsoņām; par to mēs nupat pārliecinājāmies. Un šie plēsoņas, domājams, sagādā iedzimtajiem ne mazums nepatikšanu, tāpēc cilts vai pat vairākas ciltis šonakt aplenkušas midzeņus un sakūrušas ugunskurus, lai neļautu zvēriem aizbēgt, bet rītausmā uzsāks medības …

— Paļausimies uz šo medību eksperta slēdzienu, — stūrmanis sacīja. — Katrā ziņā par ieroču lietošanu, manuprāt, vēl ir pāragri runāt.

— Viņi var neiemigt visu nakti, — komandieris iebilda, — bet mums nav laika gaidīt, cilvēki ar sintezatoru meklē mūs, bet var^ uzdurties medniekiem… Priekšā mežs, kā par spīti, kļūst aizvien retāks… Paklausieties, vai jums neliekas, ka labajā pusē ugunskuri nav izvietoti tik blīvi? Rāpus tur varbūt izdosies no ielenkuma izkļūt. Citas izejas mums, acīm redzot, nav . ..

Kosmonauti zināmā mērā bija jau pielāgojušies mežam. Tagad viņi vairs nesacēla tikpat kā nekādu troksni. Prasme, kas bija iegūta, izlūkojot mežonīgas planētas, lika sevi manīt un automātiski vadīja visas viņu kustības.

Kolonna virzījās tieši pretim punktam vidū starp diviem samērā attāliem ugunskuriem.

Komandieris juta, ka viņam kļūst aizvien grūtāk iet: zvērs tomēr bija viņu pamatīgi samīcījis. Ja melnajā tukšumā starp ugunskuriem, kas ar katru soli pletās platāks, pēkšņi uzvīsies vēl kāda liesma, atliks tikai vest cilvēkus triecienā. Atkāpties būs par vēlu.

Līdz šim komandieris centās darīt visu, lai izvairītos no saskares ar iedzimtajiem, jo šādi kontakti ekspedīcijām bija stingri noliegti. Svešu, nesalīdzināmi augstāk attīstītu būtņu parādīšanās vienmēr traumē planētas iedzīvotāju psihi un nostiprina reliģijas saknes. Bet tās stiprināt nav ieteicams pat tad, kad cilvēki atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes. Taču visi šie spriedelējumi zaudēs jebkuru nozīmi, ja pēkšņi iedegsies vēl viens ugunskurs un nāksies laist darbā ieročus… Viens vienīgs ugunskurs varēja izšķirt visu…

Bet ugunskurs neiedegās.

Tas neiedegās, kad cilvēki jau bija sasnieguši vietu, kur vajadzēja gulties. Tas neiedegās arī tad, kad cilvēki rāpus devās tālāk.

Komandieris līda pirmais, pārvarēdams sāpes kājā un jautādams sev, cik ilgi vēl varēs tās paciest. Veicis pusi ceja līdz iedomātajai taisnei starp diviem ugunskuriem, viņš beidzot noticēja, ka izkļūt nemanītiem no ielenkuma viņiem tomēr izdosies. Sāpes kājā tūdaļ pierima.

Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstīdamies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Komandieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavējoties.

Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pagriezās pa labi.

Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai norautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzimtie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvēkiem.

Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis atkal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā vajadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radīsies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi nejaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties metālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.

Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspilgtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.

Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā nebija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tumsas tā nebija baidījies.

Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: atrazdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš sliktāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.

Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, nebija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.

Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lēcām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja saklausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi turpināt ceļu.

Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī komandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinācijas upuri.

Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzinējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.

Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu domāt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības virzienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.

Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.

— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.

Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signālus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to nekad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klusēja.

— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vairāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombinezona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu vajadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.

Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pārvietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!

— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …

— Vajadzēja paņemt savu!

— Man nevajag, es taču šeit ne no kā nebaidos. Atļauj, tālāk es iešu pirmais.

— Nē.

Komandieris neko vairāk neteica, un stūrmanis arī nemēģināja atjaunot sarunu. Viņš vienkārši turējās komandierim blakus, atpalikdams no tā labi ja pusmetru.

Drīz viņi sasniedza ugunskuru līniju. Tagad visi centās piespiesties pie zemes pēc iespējas ciešāk; komandieris šajā brīdī nožēloja, ka cilvēks nevar pārvērsties par kurmi vai slieku. Dažas sekundes likās nebeidzamas kā pati mūžība. Un tomēr viņi tika cauri!

Pēc tumsas, kas priekšā pamazām sāka bālēt, komandieris noprata, ka visbīstamākā, visgaišākā vieta jau palikusi aiz muguras. Neviens no iedzimtajiem, kas sildījās ugunskuru tuvumā, tā arī nebija pamanījis nogurušos un sapīkušos vīrus, kuri aizlīda viņiem garām. No ienaidnieka tumsa beidzot atkal bija pārvērtusies par draugu un aizstāvi.

Pavirzījies vēl kādus pussimt metrus uz priekšu, komandieris ar labpatiku piecēlās, nokratīja no virsvalka skujas, lapas un daždažādus kukaiņus, kas rāpojot bija pie tā pielipuši. Stūrmanis nostājās viņam blakus, un komandieris, lūkodamies uz viņu, nespēja apslēpt smaidu: gaišais, plānais tērps tagad vairs nelikās gaišs, un arī par tērpu to varēja saukt tikai nosacīti. «Jebkurš pārkāpums, acīm redzot, jau slēpj sevī soda dīgļus,» viņš nodomāja, gaidīdams pienākam pārējos.

— Mašīna pārvietojas diezgan ātri, — komandieris teica. — Iespējams, ka viņi ir tālāk, nekā es biju domājis. Motoru tik tikko var sadzirdēt. Ejam!

Atri, gandrīz skriešus visi septiņi sekoja komandierim. Nogurums šķita zudis, it kā to būtu aizslaucījusi cerība drīz satikt draugus un sekmīgi pabeigt ieilgušo ekskursiju. Cilvēki gāja, nevairīdamies trokšņu, jo tagad nebaidījās pievērst sev dzīvās radības uzmanību. Komandieris atgādināja, ka jāievēro piesardzība.

Bija aizritējušas kādas desmit minūtes un noiets vismaz kilometrs. Motora rūkšana kļuva nedaudz skaļāka. Tiesa, bez unifona to dzirdēt vēl nevarēja, taču lūstošo zaru krakšķēšanu jau dzirdēja visi.

— Laužas uz priekšu, — komandieris apmierināti teica. — Steidzas. Lūk, priekšā ir prāvāks klajums. Tur mēs viņus satiksim. Kas noticis?

Pēdējie vārdi bija domāti stūrmanim, kas satvēra komandieri pie rokas.

— Nekas… Bet varbūt labāk, lai viņi parādās pirmie?

— Kāpēc? — komandieris dusmīgi vaicāja.

— Tāpēc, ka tā nav mūsu mašīna.

— Tu domā?

— Noņem austiņas. Motoru nedzird, kaut gan būtu jau laiks … Skaties! Tur viņi nāk!

Komandieris paskatījās stūrmaņa norādītajā virzienā.

Sākumā viņam šķita, ka stūrmanis kļūdījies. Virkne dīvainu, cekulainu putnu šķērsoja klajumu, kurā komandieris bija cerējis sastapt apvidus mašīnu.

Bet jau nākamajā mirklī komandieris saprata, ka tie ir cilvēki. Cekuli uz viņu galvām bija tikai krāšņas, no spalvām veidotas rotas. Caur infrasarkanajām brillēm varēja skaidri redzēt bruņas, kas sedza šo cilvēku krūtis un plecus, no šaurām metāla plāksnītēm izgatavotās jostas, apaļos metāla vairogus un īsos zobenus. Komandierim šķita, ka viņš saskatījis pat kāda zobena rokturi, ko apvija metāliska spirāle un vainagoja galva ar naidā atņirgtiem zobiem. Neslēpdams izbrīnu, komandieris iesaucās:

— Antīkie kājnieki?

— Ne tikai, — nomurmināja stūrmanis.

Aiz kājniekiem parādījās kara rati — īsta kvadriga ar četrzirgu aizjūgu, tam sekoja otri, trešie… Klajuma galā droši vien bija izcirtums, citādi četrjūgs te nemūžam nebūtu varējis izbraukt. Pēc kara ratiem atkal nāca cilvēki, šoreiz — smagi bruņoti. Procesiju noslēdza mūļu pajūgi ar masīvām, tauvu apvītānv'konstrukcijām, kas atgādināja katapultas vai cietokšņa sienu graujamās mašīnas.

Komandieris norūpējies šūpoja galvu, citi, raustīdami plecus, saskatījās. Tikai stūrmanis palika mierīgs, it kā jau sen būtu zinājis, ka tieši uz šīs planētas un tieši šonakt sastaps armiju, kas līdzīga Maķedonijas Aleksandra falangai vai senās Romas leģioniem… Kad šīs armijas arjergards bija nozudis tumsā, komandieris uzmeta skatienu pulkstenim. Viņi bija zaudējuši vismaz divdesmit minūtes.

— Tas nozīmē, — teica komandieris, — ka mūsu mašīna jau agrāk pabraukuši šeit garām. Steigsimies! Motors tikko dzirdams. Esiet uzmanīgi, skatieties zemē! Kaut kur tuvumā jābūt pēdām.

Vēl dažas minūtes pagāja dziļā klusumā. Tagad trokšņot neviens vairs neuzdrošinājās: nupat redzētais karaspēks, iespējams, nebija vienīgais šajā apvidū. Un vispār — par šīs armijas parādīšanos derēja padomāt. Taču cilvēkiem nebija laika. Tikai Mozels norūca:

— Kā viņi šeit izbraukuši ar zirgiem, to es nesaprotu. Bet varbūt viņiem ir starpgalaktiskas, ekstraklases važoņi? …

Vairāk neviens vārds netika teikts līdz tam brīdim, kad komandieris pēkšņi iesaucās:

— Lūk, te ir pēdas! Tagad — pa labi!

Rievotas kāpurķēžu pēdas, izlocīdamās starp kokiem, veda cilvēkus tālāk. Komandieris atkal un atkal vērīgi ieklausījās. Kaut kur tālumā klusi rūca motors. Mozels, kam bija profesionāli asa dzirde, šo rūkšanu jau saklausīja bez unifona palīdzības.

Visi astoņi bija kā spārnos. Pat ar svaigiem spēkiem viņi diezin vai būtu varējuši paiet ātrāk. Zari šaustīja vīru sejas. Meža balsis izbailēs pamira, kad viņi joņoja garām. Cilvēki juta: ja tuvāko minūšu laikā nepanāks mašīnu, nevis nogurums, bet gan vilšanās viņus galīgi pieveiks.

Un tomēr neviens no viņiem nekrita panikā, kad motors pēkšņi it kā nobijies iebūkšķējās un apklusa. Samul- suši visi astoņi apstājās, taču komandieris viņus uzmundrināja:

— Beidzot pieturēja! Nu, gatavojieties! Tūlīt varēsiet apkampt biedrus …

Viņi noskrēja vēl kādu puskilometru, rūpēdamies tikai par to, lai neuzdrāztos virsū kokiem. Pēc tam komandieris palēnināja soli; mašīnai vajadzēja atrasties tepat blakus, pavisam tuvu. Viņš paskatījās zemē, lai pēc kāpurķēžu pēdām noteiktu mašīnas atrašanās vietu. Taču pēdu nebija.

Neticēdams sev, komandieris pavērās apkārt. Infrasarkanajās acenēs zemi redzēja it kā ietītu dziļā krēslā, tomēr katru puslīdz nozīmīgu detaļu varēja labi atšķirt. Katru — izņemot pazudušās pēdas.

— Atpakaļ! — viņš pavēlēja. — Meklēt, kur pēdas nogriežas!

Izvērsusies ķēdē, vīri pagriezās par simt astoņdesmit grādiem. Pirmais pēdas ieraudzīja M'bano.

— Nesaprotu, — viņš apjucis murmināja.

Visi sadrūzmējās ap viņu un dažas sekundes stāvēja nekustīgi, uzkrādami spēkus, lai pārciestu kārtējo likteņa triecienu. Viņi skatījās zemē, un neviens neuzdrošinājās pacelt acis, it kā viņiem būtu bijis nepatīkami uzlūkot citam citu.

Pēdas šeit nenogriezās. Tās vienkārši izbeidzās, pārtrūka, lai vairs nekur neparādītos. Treknā, ar trūdzemi bagātā augsne gan pa labi, gan pa kreisi bija tikpat mīksta un skuju kārta uz tās tikpat bieza kā kilometru iepriekš. Mašīna nekādi nevarēja no šejienes aizbraukt, neatstājot pēdu. Un tomēr tas, acīm redzot, bija noticis.

Apvidus mašīna bija pazudusi. Neizskaidrojamā kārtā pazudusi kopā ar cilvēkiem un ar sintezatoru. Tas bija skaidrs. Tikai tas. Bet ar to pašu pilnīgi pietika.

— Nolādētā planēta! — Maņifiks nenocietās. Taču neviens uz to nereaģēja.

Vienīgi komandieris neskanīgi teica:

— Mums ir pēdas, tās aizvedīs mūs līdz kuģim.

— Paklausies … — ierunājās stūrmanis.

— Nē, — kapteinis strupi atbildēja. — Nevēlos! Mums jāiet uz kuģi. Tur ir mūsu mājas.

Viņš devās ceļā pirmais, klibodams stiprāk nekā jebkad šajā vakarā. Pārējie sekoja viņam bēru procesijas klusumā.

17

Pēdas veda uz to pašu biezokni, kura malā viņi bija satikuši senlaiku kājniekus. Biezoknis tuvojās lēni, bet — jo vairāk attālums saruka, jo mazāk kosmonautiem gribējās ienirt necaurredzamās tumsas valstībā.

Koku lapotnes jau aizsedza gandrīz pusi debesjuma. Zvaigznes pazuda cita pēc citas. Vīri nopūtās.

— Mašīna te izbrauca, — komandieris, viņus uzmundrinādams, teica. — Tātad arī jums jātiek cauri. Turieties!

Viņš to sacīja, it kā nojauzdams, ka ceļiniekiem vēl būs vajadzīgs mierinājums. Un tā arī notika.

Uz gaidīto izcirtumu pēdas tomēr neveda. Tās aprāvās pēkšņi — tāpat kā ceļa otrajā galā. Pēdas nāca ne no kurienes un ne uz kurieni neveda. Tas šķita iracionāli, un, ja arī pasauli, kurā kosmonauti bija nokļuvuši, nevarēja uzskatīt par apburtu, tad katrā ziņā daudz no tā netrūka.

Komandieris pat nemēģināja meklēt pārtrūkušās sliedes turpinājumu. Viņš atlaidās zemē un sāka berzt sāpošo celi.

— Atpūtīsimies, — viņš teica. — Spriežot pēc visām pazīmēm, pusstunda šur vai tur mūs neglābs un nepazudinās. Atpūtināsim kājas un pakustināsim smadzenes. — Ievērojis, ka stūrmanis, kas apsēdies viņam pretim, salīgi nodrebina plecus, komandieris labsirdīgi pasmējās. — Redzi nu, navigator, siltām drēbēm tomēr ir savas priekšrocības! Bet nekas, tūlīt sasildīsimies. Kas gan tā par atpūtu, ja nav siltuma?

— Jā, — stūrmanis piekrita. — Mani taisni pārņem skaudība, iedomājoties, ka mūsu izlūki tagad kaut kur sildās pie ugunskura.

Viņš pietupās un sāka gramstīties apkārt, lasīdams žagarus, sausas lapas un citu kurināmo, kāda šeit bija papilnam. Taču komandieris viņu atturēja.

— Nevajag! Sakurt ugunskuru būtu pārāk liels risks. Kas var galvot, ka tepat līdzās — biezoknī mums nav nevēlamu kaimiņu? Mozel, tev mugursomā droši vien atradīsies kaut kas noderīgs …

Mozels pamāja ar galvu un tūdaļ izvilka no mugursomas mazu krāsniņu ar infrasarkanu sildķermeni, kas bija domāts ēdiena gatavošanai pārgājienos. Šo krāsniņu viņš pievienoja akumulatoram, ko nesa līdzi elektroniķis Ker- stens. — Sildies, — Mozels teica stūrmanim un pats pastiepa rokas pretī siltumam, kuram trūka tikai liesmas, lai radītu īstu mājīgumu. Stūrmanis pasmīnēja, un nebija saprotams, vai viņa smīns pauž tikai nožēlu vai arī izsmieklu, jo tiešām — kāda jēga sildīties pie neredzamas uguns, kad visapkārt, cik uziet, materiāla īstam, gaišam, jautri sprēgājošam ugunskuram … Komandieris nosodoši ieklepojās.

— Tev nav taisnība, stūrman! Mēs nedrīkstam sevi atklāt. Ne ar skaņām, ne ar gaismu. — Viņš centās runāt mierīgi, lai gan apspiest sāpes kļuva arvien grūtāk un spēki nepārprotami izsīka. — Kāpēc tu esi tik ļoti pārliecināts, ka te valda miers un labklājība?

— Nezinu, — stūrmanis domīgi novilka. — Nezinu… Bet man ir tāda sajūta. Mēs, stūrmaņi, esam pieraduši uzticēties nojautai, vadīties no intuīcijas vismaz tajās reizēs, kad citi kursa noteikšanas līdzekļi vairs neder. Arī tagad… Un ne tikai tagad — no paša sākuma…

— Stop! — komandieris iesaucās un satvēra stūrmani aiz rokas. Šajā nolūkā vajadzēja noliekties mazliet uz priekšu, un, nejauši aizķēris nokaitēto krāsniņu, viņš apdedzināja plaukstu. — Vai zini, stūrman, — komandieris turpināja, berzēdams sūrstošo vietu, — labāk atliksim spriedelēšanu par Sākotni līdz tam brīdim, kad būsim atgriezušies uz kuģa. Neteoretizēsim! Novērtēsim vienīgi faktus un netaisīsim nekādus vispārinājumus. Manuprāt, mēs esam nokļuvuši uz gluži normālas planētas, kas dzīvo apmēram mūsu ēras priekšvakara ritmā. Atēnas, Sparta — katram no mums par šīm valstīm saglabājies kaut kāds priekšstats. Bez tam šeit ir arī cilvēki, kas dzīvo pēc akmens laikmeta — mezolīta vai neolīta — likumiem. Atceries, mums jau vairākkārt nācās sastapties ar tādām kultūrām.

— Bet pēdas? — jautāja stūrmanis un iekārtojās ērtāk, jo paredzēja ilgstošu strīdu.

— Nogaidīsim rītu. Apskatīsim pēdas rūpīgāk un tad sāksim izvirzīt hipotēzes… Pagaidām ir skaidrs tikai tas, ka šeit līdzās pastāv dažādi civilizācijas līmeņi. Rītausmā, domājams, sāksies kauja — bronzas zobeni pret akmens cirvjiem, un, raugoties no šī viedokļa, mūsu pozīcija nav visai spoža. Vai tev ir nojauta, kurā pusē meklējams kuģis? Kādā virzienā mums labāk iet? Padomā par to, navigator!

Stūrmanis gandrīz nemanāmi pavīpsnāja.

— Lai domātu, man diemžēl ir nepieciešama hipotēze …

Komandieris vai nu ievaidējās, vai īsi nosmējās, to nevarēja lāgā izšķirt.

— Eh, stūrman… Jebkurai pacietībai ir robežas. Bet lai notiek! Apcerēsim šo problēmu vēlreiz. Klausies. Kad mēs atlidojām, varēja pieļaut domu, ka tā ir Sākotne — bijusī Sākotne — planēta, ko cilvēki pametuši, vai arī planēta, kura pēc pārciestās katastrofas jau paspējusi daļēji — vismaz tās flora un fauna — atspirgt. Es toreiz uzskatīju par nevēlamu ziņot Zemei, ka Sākotnes civilizācija nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet, lai nu kā, tāda hipotēze toreiz varēja pastāvēt. Taču pēc zināma laika mēs pārliecinājāmies, ka uz šīs planētas dzīvo cilvēki. Akmens laikmets. Arī to, raugoties no tava viedokļa, vēl varētu izskaidrot, ja pieņemtu, ka visi cilvēki katastrofā nav gājuši bojā, toties pakāpeniski zaudējuši visus civilizācijas atribūtus un beidzot pārvērtušies par mežoņiem. Bet tagad, stūrman, es kategoriski saku tev: nē! Civilizācija regresēdama nevarēja aizkavēties antīkajā attīstības stadijā un, ja tā atkal sākusi attīstīties, nekādā gadījumā vēl nevarēja to sasniegt. Piekriti?

— Loģiski.

— Pieņemt tavu hipotēzi nozīmē atzīt, ka dižā Sākotnes civilizācija ir gājusi bojā. Bet mēs taču bijām kopā uz Giganta, kas attīstības ziņā no Sākotnes atpaliek tikai par vienu pakāpi. Vai kaut kas tur liecināja par katastrofas briesmām? Vai tur bija kaut viens vienīgs cēlonis, kas varētu izraisīt tādas sekas? Antagonisms, naids, apslēptas pretrunas sabiedrības attīstībā? Nekā tāda nebija, stūrman! Un tas arī nav brīnums: pat uz Zemes sabiedrībai nekas tamlīdzīgs sen vairs nedraud. Bet starp mums un Gigantu ir taču prāva distance — vai nav taisnība?

— Es laikam piekristu tev, — stūrmanis, brītiņu klusējis, atbildēja, — ja kaut ar vienu vārdu būtu ieminējies par šīs civilizācijas bojā eju. Bet nekā tamlīdzīga es taču neesmu teicis!

— Vēl jo labāk! Ja civilizācija nav gājusi bojā un tomēr tās nav, izskaidrojums var būt tikai viens: tās nekad nav bijis, un šī planēta nav un nevar būt Sākotne!

— Nepiekrītu. Kāpēc civilizācijas liktenis obligāti ir jāsaista ar katastrofām un bojā eju?… Protams, es nedomāju, ka cilvēce kādreiz beigs eksistēt idilliskā mierā — nevis trūkuma, bet gan pārpilnības dēļ. Atceries šo teoriju?

— To — par negausību?

— Var jau teikt arī tā. Lai gan patiesībā runa ir par zināšanu pārpilnību… Sabiedrība attīstīdamās sekmīgi pārvar visas zemūdens klintis, izvairās no kodolkara, rada augstu dzīves līmeni, uztic materiālo vērtību ražošanu mašīnām un beidzot gūst iespēju visu savu enerģiju

veltīt aizvien dziļākai, vispusīgākai pasaules izzināšanai …

— Pagaidām teorija konstatē tikai faktus, — komandieris sacīja, — uz Zemes tas viss jau ir noticis, bet mēs joprojām esam sveiki un veseli. — Viņš salieca roku, demonstrēdams savus bicepsus.

Stūrmanis piekrītoši palocīja galvu.

— Tu esi atlēts, tas visiem ir zināms. Taču paklausies tālāk. Šīs teorijas piekritēji apgalvo: nelaime ir tā, ka attīstības tempi arvien vairāk paātrinās, bet zinātnes nemitīgi diferencējas. Ja divu zinātņu saskares punktā rodas jauna nozare, arī tā nekļūst par apvienotāju, bet gluži otrādi — pati sāk arvien vairāk padziļināties un attālināties no kaimiņiem. No apļa centra var novilkt, cik vien vēlies, radiālu līniju, un, jo tālāk, jo vairāk tās attālināsies cita no citas. Tā ir vienkārša ģeometrija.

— Nu un?

— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…

— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.

— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …

— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu

skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!

— Sabiedrībā pretrunu nav, — stūrmanis domīgi sacīja. — Vai pareizāk — nav politisku un sociālu pretrunu. Bet vispār… Tev, komandier, ir laba atmiņa, tu droši vien vēl nebūsi aizmirsis… Kad mēs uz Giganta gribējām paņemt kaut kādus nieciņus, suvenīrus piemiņai no šīs brīnišķīgās planētas, lai pārvestu mājās ne tikai skaņu un videoierakstus… Starp citu, manā kajītē viens tāds suvenīrs ir vēl tagad … Mums, protams, atļāva izvēlēties, bet mēs toreiz ievērojām ļoti dīvainu faktu: Giganta iedzīvotāji, saņemdami viņiem vajadzīgās mantas, ik reizi uzrāda kaut kādus žetonus. Mēs painteresējāmies, ko tas nozīmē, un atceries, ko mums paskaidroja.

Komandieris, protams, atcerējās, taču neteica ne vārda.

— Mums paskaidroja, — turpināja stūrmanis, — ka uz dižās planētas gan metālus, gan plastmasas skaita gramos, jo viss, ko uz vietas varēja iegūt un izmantot, jau sen iegūts un izmantots, arī visi vietējie izejvielu avoti jau sen izsmelti. Tikai muzejā mēs redzējām dažus kubikcentimetrus naftas — brīnišķīga, eļļaina šķidruma, ko glabāja īpašā superizturīgā tvertnē, un tā droši vien bija šīs planētas pēdējā nafta… Viņi tūkstošiem reižu pārkausē metālus un atjauno plastmasas, taču zudumi ir nenovēršami. Lai neizjauktu materiālu bilanci, šos zudumus kompensē, ievedot metālus un citas izejvielas no kosmosa. Bet tas ir ļoti dārgs prieks pat tik varenai civilizācijai. Turklāt kosmiskajiem reisiem ir jāpatērē degviela, un tā vairs nav atjaunojama. Protams, viņi var sintezēt metālus un citus elementus reaktoros, bet tādām kodolreakcijām nepieciešams tik milzīgs enerģijas daudzums, ka pat Gigantam ar to nopietni jārēķinās. Man liekas, komandier, ka Gigants ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad visas sabiedrības pūles tiek veltītas nevis civilizācijas attīstībai, bet tās saglabāšanai; tur katru zudušo metāla gramu cenšas aizstāt tikai ar vienu un nevis ar diviem jauniegūta metāla gramiem. Tā ir apstāšanās, komandier, bet jebkura apstāšanās ir regresa un bojā ejas sākums. Lūk, pret

runa, kas radusies bez jebkāda antagonisma sabiedrībā! Un tas nozīmē, ka šajā sabiedrībā ir nepieciešamas — ja arī ne sociālas, tad vismaz tehniskas — bet katrā ziņā dziļas revolucionāras pārmaiņas. Sākotne ir vecāka par Gigantu, un es nemaz nebrīnītos, ja šīs planētas ļaudis būtu iemācījušies iztikt bez visa tā, kā Gigantam tik ļoti trūkst.

— Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieskanējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, visaugstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cilvēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?

— Vai tad es to esmu teicis?

— Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot tavai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!

— Nekā tamlīdzīga, — stūrmanis atgaiņājās. — Par šo planētu mēs vēl zinām ļoti maz. Un civilizācija, starp citu, ir ne tikai prasme iegūt, bet arī prasme atteikties. Vispirms — ētiskajā plāksnē, pēc tam — nenovēršami — arī materiālajā. Prasme atrast daždažādās jomās aizstājējus, kuru bezgalīgajā pasaulē ir neskaitāmi daudz. Par visu to mēs pagaidām nekā nezinām. Varbūt nafta nav tik nepieciešama, kā mums liekas? Varbūt visu, ko vien cilvēks-vēlas, var radīt no vakuuma un, kad vairs nav vajadzības, uz turieni aizraidīt atpakaļ? Mums tā ir pārāk tāla nākotne… Visu, ko esam šeit redzējuši, mēs pagaidām nevaram sasaistīt vienotā ķēdē, nevaram iekļaut nekādā koncepcijā. Tāpēc varbūt…

Komandieris nopūtās, juzdams, ka strīds stipri ieilgst. Un, it kā piebalsojot šai nopūtai, pēkšņi iežvadzējās metāls.

— Klusāk! — viņš bargi brīdināja. — Te nav konferenču zāle!

Vīri pārmetoši uzlūkoja cits citu. Taču neviens neno- dūra galvu, atzīstot sevi par vainīgu. Tad Mozels pačukstēja:

— Tas nav šeit, pie mums…

Un tūdaļ, apstiprinot viņa vārdus, metāls iežvadzējās vēlreiz. Visi sastinga; žvadzoņa kļuva skaļāka, un tai pievienojās arvien jaunas skaņas. Brīkšķēja zari, kāds pa laikam iesprauslojās un krāca. Beidzot tumša nenosakāmas formas masa izvirzījās no biezokņa un paprāvā attālumā plūda garām kosmonautiem. Dīvainā priekšmeta kontūras bija ļoti sarežģītas: katrā ziņā tas neizskatījās ne pēc mašīnas, ne pēc cilvēka, ne arī pēc dzīvnieka. Metāla žvadzoņa, kas skanēja dažādās toņkārtās, tagad bija dzirdama ļoti labi, un tomēr biezokņa melnais fons joprojām neļāva noteikt, kas īsti tur kustas.

Kapteinis nervozi rakņājās pa kombinezona kabatām, meklēdams infrasarkanās acenes. Tumšais rēgs jau bija pavirzījies dažus metrus uz priekšu, kad no biezokņa iznira otrs, pēc tam — trešais un ceturtais… Ritmiski šūpodamies, it kā sakalti vienā ķēdē, šie radījumi gāja savu ceļu. Cilvēki tikai grozīja galvas, pavadīdami tos ar skatieniem un atkal pievērsdamies mežam, lai nepalaistu garām brīdi, kad no turienes iznāks kārtējais fantoms. Minūtes ritēja lēni, taču beidzot mīklainās būtnes bija pavirzījušās tik tālu uz priekšu, ka tās varēja labāk saredzēt.

Nākamajā mirklī apslāpēts pārsteiguma sauciens izlauzās no kosmonautu mutes.

Smagā kavalērija! Bruņinieki pilnā kaujas apbruņojumā. Galvas ķiverēs ar paceltiem sejsegiem, krūtis bruņās, arī gurni, kājas un rokas — viss iekalts metālā. Pie jātnieku sāniem ovāli vairogi un gari šķēpi, to strupie gali iespiesti kāpšļos, un smailes kā kuģu masti pacēlās pāri kolonnai. Arī varenie zirgi bija tēraudā iekalti un apsegti ar greznām segām, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Smagi cilādami kājas, šie dzīvnieki reizēm klanīja galvas, un tad visapkārt skanēja laužņu džinkstoņa, bez tam bruņinieku garie zobeni trinās gar kāpšļiem, bet tērauda elkoņi — gar sānu bruņām. Tas arī izraisīja metālisko žvadzoņu, ko pirmīt bija sadzirdējuši kuģa ļaudis.

Aizturējuši elpu, kosmonauti palaida garām šo nez no kurienes uzradušos kolonnu. Taču pēc brītiņa no biezokņa iznāca otra kolonna un sāka izvērsties pa kreisi, bet mazliet tālāk parādījās trešā, kura sāka izvērsties pa labi. Radās iespaids, ka bruņinieki gatavojas kaujai. Komandieris pavēlēja visiem būt gatavībā, lai gan bruņinieki manevrēja, pagriezuši kosmonautiem muguru, un tātad, acīm redzot, negatavojās tiem uzbrukt. Uzmanīgi vērodams šos manevrus, komandieris pačukstēja stūrmanim:

— Tikai tā mums vēl trūka… Es pat nevarēšu atkāpties, kāja nepavisam vairs negrib klausīt. Ja kaut kas atgadīsies, būs jāšauj…

— Karš… — Mozels nomurmināja. — Bet karā ir jārīkojas tā, kā tas karā pieņemts, vai ne, komandier? Mēs izvairāmies no cilvēkiem un saceram visādas hipotēzes; vai nebūtu labāk kādu sagūstīt un tad no gūstekņa uzzināt visu, kas mūs interesē?

— Noteikumi, Mozel, — komandieris gandrīz vai ar nožēlu pačukstēja.

— Arī karam ir savi noteikumi, un tie, manuprāt, atceļ visus pārējos.

— Tev taisnība, — komandieris teica, ar skatienu pavadīdams bruņinieku kolonnas. — Šo ir par daudz. Bet droši vien parādīsies arī citi…

— Es esmu pret, — stūrmanis noteikti iebilda.

— Tu esi viens. Bet pārējiem… sagatavoties!

18

Lai gan vienība bija pilnā kaujas gatavībā, cilvēka parādīšanās kosmonautus pārsteidza, viņi pat nodrebēja — tik pēkšņi tas bija iznācis no biezokņa.

Visi ieroči acumirklī vērsās pret nācēju, tomēr trīsošie stobru gali skaidri liecināja par vīru satraukumu. Komandieris tikko dzirdami pačukstēja, lai pagaidām nešauj. Viņš bija sapratis, ka cilvēks ir pamanījis viņus, bet nav nobijies, un tātad nekas ļauns tam nevarēja būt padomā. Cilvēks tuvojās bez jebkādas piesardzības, stampādams pa kritalām un saceldams ellišķīgu troksni. Un, tiklīdz stūrmanim iešāvās prātā, ka iedzimtais diez vai būtu tā rīkojies, nācējs teica:

— Komandier, vai jūs esat šeit? Komandier…

No visa, kas šajā mirklī būtu varējis notikt, tas bija pats negaidītākais: no necaurredzamā biezokņa iznirusī tumšā figūra, un piepeši — kuģa galvenā mehāniķa Stena bezgala pazīstamā balss! Tā cilvēka balss, kuru viņi domās jau bija apbedījuši kopā ar biedriem un apvidus mašīnu …

Dažas sekundes neviens nespēja parunāt: negaidītā laimes un drošības sajūta bija aizžņaugusi visiem rīkli.

— Lūk, to es saprotu! — beidzot skaļi iesaucās Mozels, un tad, it kā būtu sagruvis neredzams aizsprosts, visi ierunājās reizē un katrs centās piekļūt tuvāk Stenam, apkampt viņu, pateikt kādu sirsnīgu vārdu … Mehāniķis, mazliet izbrīnījies, mulsi smaidīja un raustīja plecus. Pagāja dažas minūtes, iekams komandierim izdevās savus ceļabiedrus kaut cik nomierināt.

— Lieliski! — komandieris sacīja, it kā rezumēdams kopējo sajūsmu. — Bet kur palikusi apvidus mašīna?

— Puskilometru no šejienes, — Stens atbildēja. — Vajadzēja atstāt, jo izlauzties caur biezokni mašīna nevarēja. Atradām jūs ar smaržu detektora palīdzību. Bet jūs nu gan līkumojāt… Vienā vietā nācās pagaidīt. Gribu jūs brīdināt: te ir cilvēki…

— Mēs baidījāmies, ka jums uzbruks. Mežoņi vai bruņinieki … Viņi jūs nepamanīja?

— Pabrauca garām. Bet pag — par kādiem mežoņiem jūs te runājat? Mums garām pabrauca kaujas raķetes…

— Iesim, — komandieris atmeta ar roku. — Dodiet kādu stingrāku zaru, es mēģināšu atbalstīties. Gribas ātrāk ieraudzīt mašīnu un pārliecināties, ka šajā pasaulē mašīnas vispār eksistē. Vai sintezators ir kārtībā?… Nē, Sten, jūs kaut ko jaucat: nevis raķetes, bet katapultas…

— Nejaucu, komandier. Tās noteikti bija raķetes! Atcerieties lekciju kursu par senajām civilizācijām? Tieši tādas tur bija aprakstītas: pārvietojamas platformas uz gaisa spilvena… Protams, sīkāk apskatīt tās mēs nepaguvām — ieslēgt prožektorus neuzdrošinājāmies, bet caur infrasarkanajām acenēm bija skaidri redzams …

— Pie joda! — paspruka komandierim negaidīti skarbi. Stūrmanis iesmējās un tūdaļ apklusa, viņa smiekli atbalsojās mežā, un kaut kur zaros paslēpies putns mēdīdamies tos atdarināja. — Klusu, navigator! — komandieris norūca. — Smieties nav iemesla. Ja tīģeris jūs nesaplosīja, kad sagrābāt viņu ar kailām rokām, tas vēl nenozīmē, ka varat… Labāk pieliksim soli. Vai līdz mašīnai tālu?

— Nē, esam jau tikpat kā klāt, — Stens mierinoši atbildēja. — Bet torņi — atceraties, mēs par tiem ziņojām — mums, jādomā, tomēr būs rēgojušies. Vēlāk speciāli aizbraucām uz vietu, kur tie krita zemē, taču nekādu pēdu tur nebija.

— Tā jau es domāju, — kapteinis daudz miermīlīgākā tonī sacīja., ^

— Bet izskatījās tik pārliecinoši… Torņi lidoja un nolaidās, pēc tam pazuda un atkal parādījās tai pašā vietā — taču jau nedaudz pārveidoti…

— Šajā vidē, - komandieris paskaidroja, — acīm redzot, viegli rodas halucinācijas.

— Kuģī, — stūrmanis pasmīnēja, — mēs droši vien nospriedīsim, ka arī cilvēki mums tikai rēgojušies. Gan kājnieki, gan bruņinieki…

Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:

— Klāt esam.

No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija juties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steigšus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.

— Kas tad tas?

Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūkstošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzirdēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vairāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vēlāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.

— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Braucam, mehāniķi!

Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijotās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iemanījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris nepacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.

— Apvidus liekas tāds kā pazīstams. Sten, vai mūsu nora vēl tālu?

Sasprindzināti raudzīdamies ekrānā, mehāniķis tikai pakratīja galvu. Naksnīgās kaujas lauks palika arvien tālāk aizmugurē, trokšņi pamazām apklusa un vairs neat- balsojās mežā. Pēc pārciestā uzbudinājuma cilvēku nervi sāka nomierināties un atslābt; viens otrs pat aizsnaudās, klusībā sapņodams par ierasto kajīti, ērto koju un rāmo kosmosa mieru. Taču piepeši snaudēju pieres atsitās pret viņu ceļgaliem. Arī pārējie sasvērās strauji uz priekšu. Stens bija nobremzējis, un visi izjuta dīvainu kustību. Iespaids bija tāds, it kā mašīna pārvietotos nevis pa sauszemi, bet gan peldētu okeānā un liels, lēzens vilnis būtu pacēlis viņus un atkal nolaidis lejā; pēc tam drebuļi, līdzīgi ņirbu viļņiem, pārskrēja zemes virsai — koku galotnes iešalcās — tad viss atkal norima, un apkārtnē no jauna iestājās klusums. Dzīvā radība notikušajam, šķiet, nebija pievērsusi ne mazāko uzmanību: putni necēlās gaisā, un zvēri nemeklēja glābiņu bēgšanā. Komandieris sarauca pieri.

— Zemestrīce? Apvidus neizskatās seismiski aktīvs… Bet kas to lai zina, uz šīs planētas laikam viss ir iespējams …

— Atceries Gigantu? — stūrmanis nomurmināja. — Kaut kas līdzīgs tur notika katru reizi, kad ieslēdza rezerves centrāles…

— Nekāda salīdzinājuma! — iebilda Stens. — Tur satricinājums bija tikko jūtams par spīti visai viņu enerģētikas jaudai.

— Jaudu samērs… — stūrmanis noburkšķēja, veltīgi cenzdamies iebāzt rokas sadriskātajās piedurknēs.

Komandieris palūkojās augšup. Debesjums atradās savā vietā, starp koku galotnēm redzamie melnā samta ielāpi bija nobārstīti ar zvaigznēm, kuru vienmērīgais spīdums allaž iedvesa cilvēkiem uzticību. Pēkšņi debesīs pāri mežam pavīdēja kāds siluets: parasts daudzstāvu nams tur nez kādēļ lidoja horizontāli. Tam pa pēdām absolūtā klusumā aizjoņoja vakuuma dirižablis, kas šķita pārnests uz šejieni tieši no Zemes, kur šajā laikmetā to bija ļoti daudz. Ieraudzījis gaisā debesskrāpi, komandieris neviļus ierāva galvu plecos. Viņam likās, ka nupat, nupat milzīgā masa gāzīsies lejā un apraks gan mašīnu, gan cilvēkus zem savām drupām… Taču nekas nenotika, drīz debesis attīrījās, gaiss palika nekustīgs un no augšas nedzirdēja ne

skaņas. Komandieris pašķielēja uz vīriem. Viņi bija mierīgi. Mozels zondēja ēteru un, par spīti traucējumiem, vēl cerēja nodibināt sakarus ar kuģi. Stens, piešķiebis galvu, ieklausījās tukšgaitā strādājošā motora dūkoņā. Komandieris izberzēja acis un teica:

— Braucam, nav ko kavēties!

Un atkal miglainie, izplūdušie koku apveidi sakustējās. Uz ekrāna skaidri redzams — tikai dažus soļus no mašīnas priekšgala — ceļu šķērsoja kāds zvēriņš, ne lielāks par kaķi. Varbūt tas arī bija kaķis.

— Neievērojāt, kāds viņam kažoks? — Maņifiks jautāja.

— Manuprat, gaiši zils, — stūrmanis pavīpsnāja.

— Mani tas interesē tīri teorētiski, — ķīmiķis apvainojies teica, tad palūkojās pār mašīnas bortu un piebilda: — Sten, vai tu visu laiku brauc pa savām vecajām pēdām?

— Nē. Jūs meklējot, mēs par daudz līkumojām. Tagad es braucu pēc kursa rādītāja.

— Tātad tās nav mūsu pēdas?

Patiesi — priekšā bija redzama kāpurķēžu sliede. Stūrmanis aplūkoja to vērīgāk.

— Vai tev neliekas, ka šīs pēdas ir platākas?

— Arī es tā skatos, — teica komandieris. — Vai tikai tās nebūs mūs šonakt maldinājušas?

Stens pabrauca mazliet tālāk — līdz vietai, kur kāpurķēžu pēdas bija sevišķi skaidri redzamas. Apvidus mašīna uzbrauca uz pēdām un, paklausot komandiera žestam, apstājās. Cilvēki izkāpa.

— Jā, — izdarījis dažus mērījumus, komandieris atzina. — Viņu kāpurķēdes ir par diviem centimetriem platākas, un atstatums starp tām — lielāks. Arī kāpurķēžu forma viņiem cita.

— Viņiem? — jautāja Mozels. — Ko tas nozīmē?

— Nezinu, — komandieris dusmīgi atcirta. — Vai eks- preslaboratorija mums ir līdzi?

— Vienu acumirkli! — Maņifiks atsaucās.

Analīze neprasīja daudz laika. Pēc brītiņa Maņifiks atrāvās no masspektrogrāfa okulāra, izberzēja acis un teica:

— Tērauds un tērauda sakausējumi. Samērā primitīva tehnika, mašīna bijusi smaga. Svars? Hm… pēdu dziļums … atbalsta platība, — viņš ātri aplēsa un tad paziņoja: — Aptuveni rēķinot, mašīna svērusi vismaz trīsdesmit tonnas. Mēģināsim spriest pēc analoģijas! Kādas cilvēku konstruētas kāpurķēžu mašīnas ir bijušas tik

smagas?

Komandieris kaut ko pārlika prātā, taču fiziķis bija ātrāks.

— Tanks! — viņš iesaucās. — Kaujas mašīna ar spēcīgu motoru. Atceraties šonakt dzirdētās skaņas?

— Tanks? — komandieris lāgā negribēja ticēt. — Vai tiešām? Bet kur šis tanks tādā gadījumā palicis?

Savu domu viņš nepaguva izteikt līdz galam, jo zvaigznes nodzisa, un tas bija šaušalīgi.

Uz planētām, kas atrodas lodveida kopās vai Galaktikas centrā, zvaigznes naktī spīd nesalīdzināmi spilgtāk nekā uz Zemes, un par šo planētu naksnīgajām debesīm neapšaubāmi varētu uzrakstīt daudz labākus dzejoļus nekā tos, kuri līdz šim sacerēti uz Zemes, kaut gan — kas to lai zina — tādi dzejoļi varbūt jau sen ir uzrakstīti… Bet nu zvaigžņu gaisma, zilgana un mirgojoša, kas tikko vēl bija plūdusi no visām debess pusēm, pēkšņi nodzisa. Kapteinis pacēla galvu, un visi pārējie atkārtoja viņa kustību.

Pirmajā mirklī likās — spīdekļus aizsedzis tumšs negaisa mākonis. Pēc tam viņi saprata, ka mākonis tas tomēr nav, lai gan izskatījās tikpat liels un gaismu necaurlaidīgs.

Viņi lūkojās, pamiruši aiz šausmām, dažs — atvēris muti, cits neviļus, it kā atgaiņādamies pacēlis roku… Pār cilvēku galvām vairāku simtu metru augstumā aizslīdēja viduslaiku pilsētas mūri — masīvi, roboti, ar torņiem, šaujamlūkām un vārtiem. Mūriem sekoja nami ar šauriem logiem un smailiem jumtiem, kuros blāvi atvizēja svins. Gaiss oda pēc ozona un viegli sprakšķēja. Maņi- fika garajos matos, kas bija sacēlušies stāvus, iezibējās zilganas dzirkstis …

Sienas slīdēja pār viņu galvām līgodamās un šķobīdamās, it kā tiešām būtu celtas no ūdens tvaikiem, lidojumā tās nemitīgi mainīja formu, veidojot asus stūrus un izliekumus. Radās iespaids, ka tās visu laiku meklē izdevīgāko konfigurāciju — tādu, kas neļautu iespējamam pretiniekam ne no vienas puses brīvi tuvoties cietoksnim; arī ēkas un augstie, masīvie torņi ar lūkām un galerijām nemitīgi pārvietojās, un šīs kustības pavadīja dobja rūkoņa, kas izklausījās pēc tālumā grandoša pērkona.

Tas viss stipri atgādināja tuvojošos negaisu, tikai neviens līdz šim nebija redzējis tādu negaisu un tādus mākoņus, par kuriem nevarētu teikt, ka tie atgādina viduslaiku pili, bet gan būtu jāsaka, ka tie ir tāda pils, ko nezināms spēks pacēlis gaisā; tāpat kā par lidojošu cilvēku nevar teikt, ka viņš atgādina cilvēku, jo cilvēks viņš taču ir!

Tas ilga dažas sekundes. Pēc tam debesis atkal noskaidrojās un zvaigznes spīdēja tāpat kā agrāk.

19

— Vai bākas signālu joprojām nav? — komandieris, iekāpis mašīnā, jautāja.

— Nē, — radists bažīgi atbildēja.

— Labi. Nezaudēsim laiku. Braucam, Sten! — komandieris pavēlēja un, pievērsies pārējiem, piebilda: — Kas palika uz kuģa? Brods? Vajadzēs sodīt! Radio nedarbojas, un arī optisko bāku viņš nez kādēļ izslēdzis…

— Varbūt to pagaidām aizsedz koki… — Mozels nomurmināja.

— Koku vairs nav, — strupi iesaucās Stens, pēc pēdējā pagrieziena izbraukdams klajumā. Nākamajā mirklī viņa rokas bezspēcīgi atlaida vadības sviras. Kāds pārsteigti ievaidējās, cits smagi nopūtās. Vairāk apvidus mašīnā nedzirdēja ne skaņas.

— Ir gan meistari! Tpū! — Komandieris nospļāvās pāri bortam. — Uz kurieni tu mūs atvedi, Sten?

Komandiera izbrīns bija saprotams: klajums tiešām atgādināja to, kurā vakar bija nolaidies viņu kuģis. Tāpat šalca koki, tāpat viļņojās zāle, tikai, kuģa nebija.

— Es orientējos pēc aparātiem, — Stens mulsi taisnojās. — Nekā nesaprotu! Nomaldīties mēs nevarējām. Redzi, arī tālāk zāle ir nomīdīta. Mēs te esam braukuši..,

— Braukuši un aizbraukuši garām! — komandieris iesaucās, un šajā saucienā izskanēja viss viņa uzbudinājums. — Laižam tālāk! Kuģis taču nav adata, pazust tas nevar…

Viņš atslīga sēdeklī, Stens pārāk strauji bija uzņēmis ātrumu. Visi piepūlēja redzi, cenzdamies ausmas mijkrēslī saskatīt zvaigžņu barkas ierasto siluetu, kas bija kļuvis par viņu pasaules neatņemamu sastāvdaļu, un tomēr nespēdami to ieraudzīt. Viņi sēdēja mašīnā, apvaldīdami instinktīvo tieksmi izlēkt ārā, kaut kur aizskriet un meklēt…

Pārāk grūti ir aprakt cerības, kas nesen šķita staltas un nesagraujamas, bet nu pēkšņi bija sabrukušas kā kāršu namiņš, tāpēc sirds dziļumos viņi vēl cerēja. Vilšanās būtu bijusi pārāk smaga, pārāk satriecoša. Patiesi, vai maz bija vērts tik daudz pūlēties, lai nokļūtu uz planētas, kuras debesīs Galaktikas centru var redzēt no iekšienes, planētas, kur saprāts, dzimis pirms daudziem miljoniem gadu, attīstījies tajā virzienā, ko Zemes cilvēki ilgu laiku uzskatīja tikai par savu, un tad ne acij, ne ausij neuztveramu svārstību veidā, nesdams vērtīgu informāciju, pamazām izplatījies pa zvaigžņu ceļiem. Vai bija vērts mācīties mīlēt visu dzīvo un zvaigznes, būvēt kuģus un iziet plašajā kosmosā, lai beidzot nokļūtu šinī klajumā un pārliecinātos, ka cilvēki nezina un vismaz pagaidām nespēj aptvert likumus, kuri te valda? …

Šādu domu mēmajā pavadījumā apvidus mašīna, braukdama pa savu veco sliedi, sasniedza klajuma vidu. Kuģa nebija. Nebija itin nekā: ne gabaliņa metāla, ne plastmasas drumslas. Rītausmas vāra jā gaismā iezīmējās tikai milzīgs aplis, kurā caur pelniem jau sāka spraukties asni, jo laikam taču nav lielākas laimes kā atdzimt arvien no jauna, dzīt zaļas atvases un ar sarkanām asinīm piepildīt dzīslas. .. Šaubīties vairs nevarēja: vieta bija tā pati, un turpat netālu redzēja arī kuģa milzīgo amortizatoru pēdas. Pēdas bija saglabājušās, nebija tikai kuģa, nebija ne mazākā norādījuma, kur tas būtu varējis palikt un kur to vajadzētu meklēt.

— Jā, — noburkšķēja Maņifiks. — Tagad man ir skaidrs, kādēļ naktī tika sarīkota šī parāde. Mēs esam iekrituši skudru pūznī, un šīs dažādo periodu skudras vienkārši ņēma un izjauca mūsu kuģi un izvazāja to pa kripatiņai. Arī mūs tās mēģināja noķert, bet neizdevās. Toties tagad …

Neviens neiebilda; absurds likās ticamāks nekā visi pārējie pieņēmumi… Komandieris dažus mirkļus klusēdams uzlūkoja Maņifiku, pēc tam paskatījās uz pelnu apli. Visstiprākās, izturīgākās konstrukcijas dažkārt neiztur pārslodzi. Un tāds liktenis piemeklēja arī komandieri.

It kā zaudējis iekšējo asi, kas saturēja kopā viņa domas un darbus, komandieris pēkšņi nometās zemē un paslēpa galvu pelnos — tā cilvēki sirmā senatnē mēdza pieplakt pie savu pavardu krāsmatām… Negaidīti, bezjēdzīgi un neizskaidrojami viņš bija zaudējis to, kas veidoja viņa dzīves pamatu. Un ne tikai viņa, bet arī visu pārējo apkalpes locekļu dzīves pamatu, jo katra atsevišķa cilvēka nāve vēl nenozīmēja kuģa bojā eju, bet kuģa bojā eja nozīmēja katra apkalpes locekļa nāvi.

Taču pat nāves stundā, kad, liekas, visi kļūst vienlīdzīgi, komandierim bija daudz grūtāk nekā pārējiem, jo katrs no viņiem ies bojā tikai vienu reizi, bet komandieris mirs tik daudz reižu, cik kuģa apkalpē cilvēku, un vēl vienu — pēdējo reizi — pats. Par to, ka viņš neatstās biedrus pirmais, neviens nešaubījās. Komandieris nebija no tiem cilvēkiem, kas izvairās pildīt savu pienākumu gan sīkumos (kas ir samērā viegli), gan arī dzīves izšķirošajos brīžos (kas ir nesalīdzināmi grūtāk).

Tāpēc visi klusēja, bet viņš gulēja, lūkodamies zemē, it kā gribētu izdibināt, vai kuģis tai nav izkritis cauri, un viņa ķermenis paretam krampjaini noraustījās. Taču pagāja dažas minūtes, un komandieris pēkšņi apsēdās, tad pielēca kājās, spēji sakārtoja kombinezonu un, raudzīdamies pāri cilvēku galvām, sacīja:

— Tā.

Līdz ar to viņš it kā pavilka svītru zem rēķina, aplēsdams zaudējumus un atzīdams situācijas realitāti. Tagad atlika tikai spert nākošo soli — to, par kuru nu jau vairākas minūtes domāja pārējie kosmonauti. Viņu smadzenes darbojās ar skaitļošanas mašīnas ātrumu, analizējot un atmetot citu pēc cita dažādus variantus un neatrodot neviena, kas atbilstu elementārās loģikas vai minimāla veselā saprāta prasībām.

Sākot ar šo brīdi, viņu tālākā rīcība bija atkarīga no atbildes uz jautājumu, kas īsti noticis ar kuģi, taču ne Maņifika, ne arī kāda cita hipotēze nedeva uz šo jautājumu kaut cik pieņemamu atbildi. Ja pēkšņi būtu pazudusi saule, to izskaidrot būtu vieglāk. Varētu atsaukties uz vēl neizpētītiem dabas likumiem, kas zināmos apstākļos ietekmē zvaigznēs notiekošos procesu. Bet kuģi — tie taču radīti saskaņā ar likumiem, kuri sīki izpētīti un kuros nav it nekā pārdabiska; un tomēr pārdabiskais bija noticis — kuģa vairs nebija. ,

Visi klusēja, viens nervozi berzēja pieri, otrs staigāja gar izdedzinātā apļa malu, it kā cerēdams atrast svaigas amortizatoru pēdas; ja kuģim apnicis stāvēt uz vietas un tas devies pastaigā, tad amortizatoriem kaut kur taču vajadzēja atstāt jaunus iespiedumus… Attieksme pret kuģi kā pret dzīvu būtni bija tā iesakņojusies kosmonautos, ka viņi, liekas, būtu ar mieru apsvērt pat tādu iespēju. Komandieris uzmeta skatienu stūrmanim, ap kura lūpām — tā vismaz šķita — lidinājās viegls smaids. Komandieris sažņaudza dūres.

— Tu, kas šeit uzjautrinies, ko tu mums tagad ieteiksi? Ja jau tev klausa plēsoņas …

Stūrmanis paraustīja plecus.

— Ar plēsoņām tam nav nekāda sakara: jūs odāt pēc sintētikas, es turpretim — pēc cilvēka, un cilvēkiem viņi šeit, acīm redzot, neuzbrūk.

— Varbūt tev to paskaidroja šīs planētas iemītnieki?

— Es ar viņiem neesmu runājis. BeJ tagad mums, liekas, ir tāda iespēja. Paskaties, tur zem kokiem kāds sēž…

Visi pagriezās un ieraudzīja, ka mežmalā pāris simtu metru no viņiem tiešām sēž cilvēks.

20

Viņš sēdēja, balstīdams elkoņus uz ceļiem un ar delnām aptvēris noliekto galvu. Kosmonauti lēnām, gandrīz zagšus, tuvojās viņam un, aizturējuši elpu, apstājās dažu soļu atstatumā. Cilvēks viņus nepamanīja, jo, vērodams zāles stiebriņus, kas viegli šūpojās rīta vējā, acīm redzot, bija iegrimis pārdomās. Visi lūkojās uz šo cilvēku, nepievērsdami uzmanību ne viņa gludajai ādai, zem kuras vijās muskuļu pauguri, ne arī slaidajam muguras liekumam; viņi aplūkoja roku pirkstus un galvu, ko šie pirksti bija aptvēruši. Stūrmanis pat piebikstīja komandierim.

— Vai redzi…

Arī komandieris skatījās uz garajiem, slaidajiem pirkstiem, kas turēja galvu nevis kā bumbu vai upura trauku, bet gan kā vissmalkākajiem darbiem radītu dimanta instrumentu.

— Skaista roka. Nu un tad?

— Vai ievēroji… — stūrmanis jautāja, taču apklusa, teikumu nepabeidzis, jo cilvēks pēkšņi bija sakustējies. Viņš dziļi ievilka elpu, nolaida vienu roku zemē un atkal sastinga.

— Skaists mežonis… — komandieris nomurmināja. — Bet ko viņš varēs mums paskaidrot?

Cilvēks zem koka atkal nopūtās, un šoreiz viņa kustībās bija jaušams tāds kā īgnums. Viņš mazliet pagrieza galvu un vaicāja:

— Ko tad īsti man vajadzētu jums paskaidrot?

21

Komandieris pietvīka tā, ka likās — kuru katru mirkli viņu ķers trieka. Mozels teica: «Piedodiet!» — un iebāza pirkstu mutē. Pārējie neteica nekā, tikai izvalbīja acis un mēmā neizpratnē blenza cits uz citu. Bet cilvēks tikmēr piecēlās — slaids un vingrs kā meža dievs, un visi negribot paspēra soli atpakaļ, jo viņš bija vismaz galvas tiesu garāks par jebkuru no kosmonautiem un arī viņa muskuļi iedvesa cieņu.

— Atvainojiet, — cilvēks sacīja, — es biju aizdomājies. Gaidīju jūs. Paskaidrot — jūs sakāt? Tas prasa laiku. Turklāt jāšaubās, vai jūs tagad būsiet spējīgi manus paskaidrojumus saprast.

— Kur kuģis? — komandiera balss bija aizsmakusi no dusmām.

Cilvēks palūkojās uz turieni, kur agrāk bija stāvējis kosmonautu kuģis, tad uzmeta skatienu komandierim.

— Netālu, — viņš sacīja. — Iesim!

Taču, iekams viņi devās ceļā, stūrmanis vēl paspēja jautāt:

— Kur jūs iemācījāties Zemes valodu?

— Šeit. Es taču redzu jūs, — cilvēks izbrīnījies teica un apklusa, laikam uzskatīdams šo paskaidrojumu par izsmeļošu. Tad viņš aizsoļoja, ar izteiksmīgu žestu aicinādams viņam sekot. Cilvēks pārvietojās mežā tik viegli un eleganti kā savā viesistabā, neviena sviedru pilīte neizspiedās uz viņa brūni nosauļotās ādas. Stūrmanis ar pūlēm kaut cik turējās līdzi, viņš nenesa ieročus un bija brīvs no smagā virsvalka; visi pārējie elsdami un svīzdami joza teciņiem vien, lai neatpaliktu.

Beidzot mežs bija atdzīvojies pavisam! Stūrmanis noskurinājās, juzdams, ka pat viņa vieglais apģērbs jau izmircis sviedros. Agrāk mežam kaut kā trūka, tāpat kā gleznai dažkārt trūkst viena vienīga otas triepiena, lai tā kļūtu par mākslas darbu. Tagad mežs šo trūkstošo detaļu bija ieguvis, un tūdaļ kļuva skaidrs, ka bez cilvēkiem tas nevar dzīvot; tikai akla ticība saviem aizspriedumiem nebija ļāvusi kosmonautiem to saprast daudz agrāk. Taču sākumā viņi bija, tā teikt, noskaņoti uz citu vilni, vajadzēja vispirms saelpoties brīnumdzidro, smaržīgo gaisu un saklausīties putnu dziesmas, lai noprastu, ka viss šis neaprakstāmais skaistums ir nepieciešams tieši cilvēkiem, un tad daļa no viņiem bija devusies biezoknī… Nez kādēļ uz Giganta nevienam nebija ienācis prātā, ka tur varētu palikt un klaiņot, arvien vairāk iedziļinoties grandiozās, gudrās un izsmalcinātās tehnikas pasaulē… «Izsmalcinātās?» stūrmanis pats sevi domās pārtrauca. «Vai tas nenozīmē, ka tehnika attīstīdamās galu galā kļūst neredzama un tajās vietās, ko tā aizņēma, atrazdamās dinozauru līmenī, tagad šalc meži un brīvi lidinās vējš? Arī klimats šeit, protams, tiek regulēts, lai gan nekur neredz ierīču, kas to dara…» Stūrmanis pakratīja galvu — tas izklausījās pārāk negaidīti, lai gan tieši kaut ko tādu, šķiet, vajadzēja gaidīt —, un palūkojās uz blakus ejošo.

— Jums taisnība, — iedzimtais viņam uzsmaidīja. — Secinājums par mūsu enerģētikas varenību un citas domas, kas radušās jums un jūsu biedriem, ir ņemtas no gaisa nevis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē, jo visa apkārtne jums tās aktīvi iedveš.

— Bet jūsu mežoņi, bruņinieki?… Mēs nekādi nevaram iztulkot viņu parādīšanos …

— Tā ir rotaļa. Pagājušā nakts bija rotaļu nakts. Ne jau jūsu dēļ, protams. Mēs laiku pa laikam atceramies noieto ceļu. To nedrīkst aizmirst.

Giganta ģeniālie celtnieki, kas mūžīgā steigā joņo starp grūti aprakstāmām un vēl grūtāk izprotamām konstrukcijām, un šis cilvēks, kas, elpodams ar visu ķermeni, ātri un tomēr savā ziņā nesteidzīgi soļo starp šalcošo koku

stumbriem, — kas ir labāks? Stūrmanis juta, ka viņu pārņem simpātijas pret šo vēl neiepazīto cilvēci, kas šķita tik mierīga, saprātīga un varena. Viņi neaizmirst, viņi atceras … Bet tā atceras tikai tad, kad vairs nebaidās no kaut kā līdzīga. Kad augošais vairs nebīstas cirvja… Stūrmanis ar skatienu noglāstīja kokus un pacēla acis pret sauli. Tad, strauji pagriezis galvu, vērīgi palūkojās uz ceļa biedru. Taču uzdot kārtējo jautājumu vairs nepaspēja — daudzbalsīgais sajūsmas apliecinājums tik un tā būtu apslāpējis viņa vārdus. Cilvēku skatieniem bija pavēries zāļains klajums, un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zvaigžņu barka šī klajuma vidū.

It kā nebūtu bijis smago kombinezonu, ieroču, noguruma un izmisuma, ļaudis, cits citu apsteigdami, vicinādami rokas un skaļi klaigādami, metās uz priekšu. Tikai stūrmanis neskrēja, nekliedza un nevicināja rokas. Viņš joprojām ritmiski soļoja blakus cilvēkam, kas nopietnā labvēlībā noraudzījās uz kosmonautiem, kuri jau bija sasnieguši kuģi un, pie tā piespiedušies, glāstīja amortizatoru raupjo metālu, bet komandieris, iekāpis ārējā liftā, kaut ko kliedza Stenam par prasmi orientēties un atšķirt vienu klajumu no otra, lai arī tie būtu diez cik līdzīgi…

Drīz vien kosmonauti cits pēc cita pazuda kuģa lūkā — laimīgi, it kā tiem būtu draudējis uzbrukums un viņi patvērušies savā cietoksnī, it kā pietiktu ar dažām kustībām, lai jebkurā brīdī iedarbinātu dzinējus un dotos atceļā uz mājām. Bet degvielu barkas tilpnēs nebija! Tiesa, stūrmanis par to sevišķi neraizējās. Kad viņi bija palikuši divatā, stūrmanis atkal pievērsās ceļa biedram.

— Divi apstākļi mani mulsina, — viņš lēni teica. — Es nedomāju, ka jūs tik bieži varētu apciemot tādi kuģi kā mūsējais. Otrkārt, esmu stūrmanis, tāpēc orientēties apvidū kaut cik protu. Un es neticu, ka šajā mežā varētu atrast vairākas noras ar mūsu kuģim līdzīgām zvaigžņu barkām…

Cilvēks paraustīja plecus.

— Lai priekšmetu izpētītu, neizjaucot tā struktūru, tas dažkārt jāpārceļ citā dimensijā.

— Bet kuģi no Giganta? — stūrmanis ne bez aizdomām vaicāja. — Vai to jums neizdevās nogādāt atpakaļ mūsu izplatījumā?

— Tur situācijā bija cita. Kuģa apkalpe vienkārši

nolēma palikt šeit. Mēs daudzējādā ziņā esam loti tuvi, un šis lēmums neizraisīja nekādus konfliktus.

Stūrmanis pamāja ar galvu. Nekaitīgie knišļi joprojām virpuļoja gaisā. Smaržoja ziedi. Klajumam pārskrēja viegla ēna: kupls, it kā speciāli sakults gubu mākonis aizpeldēja debesīs. Stūrmanis palūkojās uz to un dziļi ievilka elpu.

— Tātad jūs domājat, ka mūsējie …

Šajā mirklī no tuvējiem krūmiem izlidoja bulta un aizšāvās viņiem garām. Tai, acīm redzot, pietrūka spēka, lai kaut cik dziļi ieurbtos augsnē, tādēļ, noturējusies dažas sekundes slīpi, tā beidzot plakaniski nokrita zemē. Stūrmanis pašķielēja uz sarunu biedru, tas joprojām smaidīja. Pārgalvīgas svilpšanas pavadīta, no krūmiem izlidoja otra bulta. Tā bija tēmēta tieši zenītā un uzšāvās stāvus debesīs, kur jau bija uzlēkusi saule. Bulta nokrita, stūrmanis piegāja tai klāt, izrāva no zemes un pavicināja gaisā.

— Hallo, Alster! — viņš laiski teica. — Nāciet ārā! Pietiks blēņoties.

Krūmi klusēja. Neviens neatsaucās. Tad stūrmanis pavīpsnāja.

— Man žēl, Alster, — viņš teica. — Negribas bojāt jums garastāvokli… Bet ar tādu bultu, kaut arī jūs ļoti centāties, to drāzdams, die"z vai var aizšaut pat zvirbuli. Kā mednieks jūs, mīļais draugs, esat lemts bada nāvei…

Krūmi iečabējās, kāds nopūtās, un Alsters, vieglās drēbēs un basām kājām, rokās turēdams no šmauga zariņa izgatavotu loku, pirmais iznāca klajumā. Pārējie, priecādamies par joku un smaidīdami, kaut arī tas līdz galam nebija izdevies, sekoja viņam.

— Nu… — stūrmanis iesāka. Bet Alsters vairs neskatījās uz viņu. Viņa skatiens bija piekalts kuģim. Tur kosmonauti ar kapteini priekšgalā bija izniruši no lūkas un lēkšus skrēja pa trapu lejā. Stūrmanis pašķielēja uz planētas iedzīvotāju, tas joprojām smaidīja.

Komandieris aizelsies apstājās dažus soļus no iedzimtā un iepleta rokas, it kā gribētu šo cilvēku apkampt. Tad viņa rokas lēnām nolaidās. Viņš bija ieraudzījis Alsteru un citus pazudušos apkalpes locekļus. Kapteinis nodūra acis, un tā bija droša pazīme, ka viņš ir uztraukts, saniknots, bargs.

— Ekspedīcijas pārskatā viss tiks atzīmēts. Kur ieroči? Un uzkabe? Kā jūs izskatāties?

Runādams viņš ar acīm skaitīja atnācējus un pārskaitīja tos divkārt, jo palicēji jau bija sajaukušies ar viņiem un kuģa apkalpe atkal bija vienota. Jā, apkalpe bija pilnā sastāvā. Un — jo stingrāk kapteinis par to pārliecinājās, jo skaļāka kļuva viņa balss un jo skarbākas intonācijas. Taču Alsters nez kādēļ neap juka.

— Izlūku grupa savu uzdevumu izpildījusi, — viņš, skatīdamies komandierim taisni acīs, atbildēja, — un atgriezusies noteiktajā laikā. Varbūt mums nevajadzēja jūs toreiz atstāt mežā pie strauta, taču pēkšņi mēs visi sapratām, ka mūsu draugi ir jāmeklē zem atklātām debesīm, siltā mežā — tur, kur ūdens plūst dzidri un dabiski… Mūs sūtīja, lai mēs atrastu civilizācijas pazīmes, un vai tā nav visjaukākā pazīme — ja cilvēkam šādā civilizācijā gribas dzīvot.

Stūrmanis piekrītoši pamāja ar galvu. Un, kad viņš trešo reizi paslepus uzlūkoja šīs planētas iedzīvotāju, viņa acīs pavīdēja nevis bažas, bet lepnums. Palūkojies uz svešinieku, arī kapteinis nolēma, ka prātīgāk būs sarunu neturpināt.

— Starp citu, — Alsters piebilda, — ieročus un uzkabi mēs paņēmām līdzi. — Un, it kā apstiprinot viņa vārdus, no krūmiem izrausās ar mantām un ieročiem apkrautie roboti.

— Kāpēc tad jūs nepalikāt? — komandieris tomēr nenocietās. — Ja jau jums tik ļoti te iepaticies?

Alsters nopūtās.

— Mēs sapratām, ka palikt nevaram, — viņa vietā atbildēja Solncevs. — Mūsu rokas vēl alkst pēc svirām un pogām, bet šeit tādu nav…

— To mēs esam jau dzirdējuši, — kapteinis nomurmināja. — Tas jau ir bijis. Atpakaļ pie dabas, lūk, kā to sauc! ,

Cilvēks no Sākotnes pakratīja galvu.

— Ne gluži tā, — viņš teica. — Pie dabas — jā. Bet ne atpakaļ. Uz priekšu pie dabas — lūk, kā tas skan!

Alsters uzmeta viņam pateicības pilnu skatienu.

— Katrā ziņā, — enerģētiķis sacīja, — ja man būtu jāveido nākotne pēc sava projekta, es radītu tādu planētu, kur nav vajadzīgas daudzas no tām lietām, pēc kurām

mēs tiecamies. Ne jau veltīgi, komandier, mēs šeit jutāmies kā mājās, un tikai tagad, kad esam atkal satikušies, es saprotu, ka tās ir svešas mājas.

— Jā, mājas, — kapteinis atsaucās, un viņa balsī izskanēja dziļš saviļņojums. — Tilpnes ir pilnas, saproti? Ar protīdu! Varam startēt kaut vai tūlīt! Es sākumā nodomāju, ka tā ir halucinācija. Nācās iztaisīt analīzi… Brīnums, saproti? Brīnums!

Stūrmanis smaidīdams palūkojās uz svešinieku, it kā aicinādams to izteikties.

— Mums bija zināmas grūtības, — iedzimtais teica. — Taču galu galā mēs atcerējāmies, kā to dara. No vakuuma var iegūt visu, ko vien jūs vēlaties — gan protīdu, gan tankus; tikai jāzina formulas.

Komandieris klusēja, acīm redzot, meklēdams piemērotus pateicības vārdus. Tos neatradis, viņš sacīja:

— Bet ja jums viss ir formulās un planēta nav reāli aizsargāta … Pieņemsim, ka mūsu vietā būtu nolaidies kāds cits ar nodomu …

Nepabeidzis teikumu, viņš1 atkāpās pāris soļu un instinktīvi satvēra svešinieka roku. Arī stūrmanis un pārējie apkalpes locekļi sastinga šausmās.

Zvaigžņu kuģis — daudzu simtu metru garš milzenis, kura masa pārsniedza miljonu tonnu un kurā nebija neviena cilvēka — lēni cēlās augšup; pati atmosfēra to, šķiet, taisījās izstumt kā ķermenis skabargu … Kuģis pacēlās augstu, lai gan dzinēji klusēja, apmeta vairākus kūleņus, pēc tam ievilka debesīs slaidu loku un lēni nolaidās zemē. Tas izskatījās tā, it kā neredzams milzis būtu saudzīgi aptvēris to ar plaukstām un nolicis vietā kā trauslu vāzi. Kuģis atkal stāvēja noras vidū, un brīdi visapkārt valdīja klusums, taču pēkšņi šai klusumā ielauzās skanīgi smiekli…

— Bērni, — cilvēks no Sākotnes atvainodamies sacīja. ; — Lūdzu, nebīstieties, tie ir bērni. Un piedodiet: viņi vēl nezina, kur likt savu enerģijas pārpalikumu. Jūsu kuģis viņiem droši vien šķita interesanta rotaļlieta. Bērni… — Viņš pievērsās komandierim. — Jūs kaut ko teicāt par aizsardzību?

— Vai tiešām? — komandieris vaicāja.

— Sākotne… — stūrmanis sapņaini ierunājās. — Planēta, kur šalc meži un kur atrisinātas visas problēmas.

— Kaut tā būtu! — svešinieks nopūtās, un viņa sejā atgriezās sasprindzināti domīgā izteiksme, kādu kosmonauti bija redzējuši pirmīt mežmalā. — Jums mēs liekamies virsotne, patiesībā arī mēs esam vēl tikai ceļa sākumā. Un arī mums viss ir nākotnē. Bet nākotne vienmēr saviļņo.

— Vai par to jūs domājāt arī tur — mežmalā?

— Atklāti sakot, nē. Es domāju par kaut ko citu. Bet jums tagad derētu pabūt vieniem. Tāpēc palieciet sveiki. Uz redzēšanos!

Viņš pamāja ar roku, pagriezās un vingri aizsoļoja, savā valodā saukdams bērnus. Kaut kur mežā vēl labu laiku dzirdēja viņu smieklus un tālumā dziestošās balsis.

I

— Tā, nu, liekas, būtu viss, — sacīja Govors.

— Tik tiešām — viss, — Serjogins piekrita.

— Un tomēr… vēl viens jautājums: vai pilotu jūs man sameklējāt?

Serjogins mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu; Govors šo pauzīti neatstāja bez ievērības.

— Jūs kaut kas mulsina?

— Laikam gan, — Serjogins atzinās. Viņš izstiepa apakšlūpu, nolieca galvu un atkārtoja: — Laikam gan.

— Goda vārds, es jūs nesaprotu! Vai tiešām vairs nevar atrast kārtīgu pilotu? Kādēļ tad jūs ieteicāt Morgunu atlaist uz zvaigznēm? Pēc viņa man vajadzīgs ļoti labs pilots. Ar citu es lidot nevarēšu. Jūs to zināt.

— Spriežot pēc apbalvojumiem, viņš ir lielisks pilots, — Serjogins teica.

— Tādā gadījumā…

Serjogins skeptiski pašūpoja galvu.

— Pieredzes viņam, acīm redzot, pietiek. Bet viņā ir kaut kas tāds…

— Lai ir! Sliktāk, ja cilvēkam nav nekā… Vai esat iepazinies ar dokumentiem? Kaut gan… no Rezerves man kuru katru vis nesūtītu. Tur mani pazīst.

— Dokumentu pagaidām nav. Viņš apgalvo, ka Rezerve tos patlaban kārtojot. Bet pēc izskata puisim nav nekādas vainas.

— Kura klase? — Govors painteresējās.

— Ekstraklase.

— Jūs jokojat?!

— Nenāk ne prātā. Viņam ir ekstraklase. Esmu pārliecināts, ka viņš nemelo.

— Hm, — Govors norūca. — Ne jau katru dienu ek- straklases piloti ir ar mieru vadīt mazā rādiusa kuģus.

— Jā, ne katru dienu. Precīzāk: tas būs pirmais gadījums kosmonautikas vēsturē.

— Jums taisnība. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt vecums? Kā viņu sauc?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Kaut kur esmu dzirdējis… Lūdzu, atgādiniet.

— Kādreiz jūs izraudzījāties pilotu ar tādu uzvārdu. Bet viņš pārdomāja un aizgāja uz zvaigžņu reisiem. Viņam bija pirmā klase.

— Tātad, dabūjis ekstraklasi, viņš tagad nolēmis pieņemt mūsu priekšlikumu? Savādi.

— Nē, nē, — Serjogins pacietīgi skaidroja. — Jūs droši vien esat aizmirsis: tas bija sen. Rogovu vecuma dēļ norakstīja pirms diviem gadiem.

— Kāpēc tad jūs viņu atvedāt?

— Tas nav viņš. Drīzāk viņa dēls. Viņam varētu būt četrdesmit, augstākais četrdesmit pieci…

Govors apsēdās uz galda malas un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Kas tad jūs mulsina? Es jūs pazīstu, Serjogin, veltīgi jūs nekad nešaubīsities …

Serjogins paraustīja plecus.

— Nekā konkrēta, noteikta… Bet, kad lūkojos viņam acīs, man liekas — viņš ir daudz vecāks par mums visiem.

— Varbūt nogurums, — Govors ieminējās. — Jā, droši vien… Sistēmā viņš grib atpūsties. Bet vai jūs viņu brīdinājāt, ka darbs šeit ir ļoti spraigs? Dažkārt viena vienīga cilvēka dēļ kuģis jātrenc gandrīz vai uz Saules sistēmas otru galu. Neko darīt, tāda ir kosmiskā gerontoloģija. — Noslīdējis no galda, Govors salika rokas aiz muguras un lepni izrieza krūtis. — Ja kaut kur, teiksim, uz Encelādas cilvēkam izdodas nodzīvot līdz simt četrdesmit, simt piecdesmit gadiem, mēs esam spiesti izložņāt visu planetoīdu, lai beigu beigās pārliecinātos, ka nekādu specifisku apstākļu, kas veicina ilgu mūžu, tur nav, bet cilvēkam vienkārši ir laba iedzimtība. Atcerieties, cik daudz mums nācās pasvīst Karseladzes dēļ?

— Atceros.

— Tātad tomēr atceraties!… Starp citu, kur ir šis pilots? Nākamnedēļ es gribu sūtīt grupu uz Titānu. Šai ekspedīcijā piedalīšos pats. Nav izslēgts, ka tur būs kaut kas interesants. Bet kur tad viņš ir? Ekstraklases pilotam nedrīkst likt tik ilgi gaidīt!

— Pilots ir tepat blakus.

— Nu jā, tā jau es domāju! Un tikai tagad jūs mani visužēlīgi informējat, bet pilots tikmēr kaujas ar garlaicību, gaidīdams pieņemamajā istabā. Jeb jūs varbūt uzskatāt, ka viņu var interesēt televīzijas programma? Nē, patiešām, ja jūs neprastu tik lieliski komplektēt darba grupas, es bez vārda runas… Nez ko gan šis pilots tagad par mani domās? Viņš būs pārliecināts, ka institūta direktors ir vecs muļķis, kas nepavisam nerūpējas par cilvēkiem, lai gan tieši viņam vajadzētu… Starp citu, es neesmu pārliecināts, ka jūs pats spriežat citādi.

Serjogins noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad ejam pie viņa!

— Es tikai gribu jūs brīdināt…

— Neko nevēlos dzirdēt, — Govors atcirta. — Galu galā — vai man ir tiesības parunāt ar viņu?

Straujiem soļiem, kas nepavisam neatbilda direktora vecumam, Govors šķērsoja kabinetu un raušus atrāva durvis uz blakus telpu.

2

Sirmgalvis piecēlās un devās Govoram pretim. Viņa garo, kaulaino seju klāja sausa āda ar sīkām, sarkanām dzīsliņām. Vecis centās izslieties pilnā augumā, taču gadu nasta bija pārāk smaga un viņš, joprojām sakumpis, nedroši spēra dažus soļus uz priekšu.

— Es atnācu, Govor, — viņš teica drebošā balsī, juzdams, ka radīt labvēlīgu iespaidu nav izdevies. — Es atnācu. Kādreiz tu apsolīji manā labā izdarīt visu, ko vien palūgšu. Tad lūk, es gribu, lai tu ņemtu mani par pilotu.

— Nu, nu, — Govors nomurmināja, īgni uzsizdams sev pa gurniem. — Nu, nu, tikai tā man vēl trūka.

— Esmu tikai nedaudz vecāks par tevi, Govor, — sirmgalvis turpināja. — Un lidoju tīri pieklājīgi, vai ne? Nē, tu pasaki bez aplinkiem: vai es lidoju slikti? Atceries! Citi to droši vien ir aizmirsuši, tie mani neņems. Bet tu taču nebūsi aizmirsis! Un tu mani ņemsi, Govor. — Viņš runāja arvien ātrāk, cenzdamies nepieļaut iebildumus.

— Pašreiz tev nav pilota. Es to uzzināju. Lūk, mana apliecība … — Ar stīviem, mezglainiem pirkstiem vecis rakņājās kabatā. — Tiesa, tajā ir šis nolāpītais zīmogs, bet tu to izdzēsīsi! Vai ne, Govor!

Govors nopūtās un īgni pašķielēja uz Serjoginu. Tad viņš piegāja pie sirmgalvja, atbīdīja viņa dokumentus un apkampa veco vīru.

— Sēdies, — viņš teica. — Sēdies, un parunāsimies vēlreiz. Kaut gan laika man ir maz, velnišķīgi maz.

— Pazīstu tevi. — Sirmgalvis sīki ieķiķinājās. — Ja dzird pieminam velnu, tas nozīmē, ka Govors nav tālu jāmeklē. Bet tu, kā redzu, arī sāc nosirmot, — viņš ne bez gandarījuma atzīmēja.

— Tas ir dabisks process, — Govors neapmierināts norūca. — Labāk parunāsim par lietu. Tātad tu, vecais nemiera putns, joprojām gribi lidot? Lai gan pats skaidri zini, ka nelidosi. Visas komisijas, sākot ar psihologiem …

— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…

— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.

— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tiešām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstīgus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sākumam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.

— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.

— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķiķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani nogādā mājās, un punkts.

— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai desmit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi nelaidīs pat kā pasažieri!

— Tevi taču laiž!

— Es esmu stiprāks. Un, starp citu, arī es tagad lidoju kapsulā, kas pasargā organismu no pārslodzes. Bet pilotam jāvada kuģis…

— Ne jau tev, Govor, vajadzētu man atgādināt tādas ābeces patiesības… Es gribu lidot! Un šodien es nebūtu vārgāks par tevi, ja toreiz pie Oberona nebūtu dabūjis milzīgo izstarojuma devu. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka tiku apstarots, lidodams tavā, Govor, uzdevumā?

— Kaut arī es būtu bijis vainīgs, tik un tā… — Govors atmeta ar roku. — Saki man kā cilvēks: ko tu īsti gribi vai arī… paliec sveiks! Galu galā esmu aizņemts ar nopietnu darbu: cenšos pagarināt cilvēku mūžu. Arī tavu! Un laika man ir ļoti maz.

— Nu jā, — sirmgalvis nomurmināja. — Tev maz laika… Bet kur ir tava nemirstība? Tu nevari iedomāties, kā man tā noderētu: es kļūtu jauns un varētu atkal sēsties pie vadības pults…

Govors skumji pakratīja galvu.

— Arī tad tu to nevarētu. Kļūt nemirstīgam vēl nenozīmē atgūt jaunību.

Sirmgalvis pamirkšķināja, un viņa lūpas ietrīcējās.

— Tātad… lai mani ilgāk baro ar karotīti? Nē, tā es neesmu radis dzīvot… Saki — vai tev nekad nav nācies nožēlot, ka neesi gājis bojā agrāk — spēka gados? Bet es … es sapņoju par nāvi orbītā!

— Ā, tu gribi nomirt orbītā un pamest mani likteņa varā?! Paldies! Vārdu sakot, lasies pie velna! — Govors piecēlās. — Kad arī es nevarēšu vairs strādāt, tu izklāstīsi man savus uzskatus par nemirstību. Tikai ievēro: nemirstīgie nebūs tādi kā tu un pat ne tādi kā es. Viņi būs mūžam jauni, saproti? Nu, dabiski, ar gadiem viņi kļūs gudrāki. Pagaidām tas diemžēl ne visiem izdodas. Serjogin, nogādājiet viņu mājās. Ej, veco zēn, ej — kādreiz vakarā es tevi noteikti apciemošu.

— Labi. — Sirmgalvis šķita samierinājies ar savu likteni. — Tu, Govor, kā redzams, neesi brīnumdaris. Bet es no tevis gaidīju brīnumu.

— Uz kurieni jūs aizvest? — Serjogins vaicāja. — Es tūlīt visu nokārtošu.

— Pēc iespējas tālāk. Tas ir jūsu pašu interesēs. Jo, kamēr mani neaizvedīs ārpus atmosfēras, jums nebūs viegli no manis atkratīties. Es nākšu atkal. Tātad — uz drīzu redzēšanos, Govor! Kosmodromā…

Pēdējos vārdus viņš teica jau durvīs.

— Nu, — Govors norūca, — ja mani nekavētu laba audzināšana, es tagad gāztu jums ar pirmo priekšmetu, kas pagadītos pie rokas. Bet, ja jūs strādātu pie Gerta, tad, varu derēt, viņš jūs fiziski iznicinātu šai pašā mirklī.

— Es nezināju…

— Vajadzēja zināt.

— Bez tam — man viņa žēl.

— Neko teikt, labs attaisnojums! Kam gan viņa nav žēl?! — GovOrs brīdi stāvēja, cieši sakniebis lūpas un skaļi šņākdams. — Pēdējā laikā viņam nervi vairs netur. Drūms atgādinājums visiem večiem, Serjogin, un it īpaši tiem, kas dabūjuši prāvākas radiācijas devas… Lai gan… Patiesību sakot, es pats esmu vainīgs. Nevajadzēja pie viņa iet…

— Bet jūs taču pie viņa negājāt, — Serjogins iebilda.

— Pie kā tad?

— Pie pilota, protams.

— A… — Govors pavīpsnāja. — Es jau pirmīt teicu, ka jūs vienmēr visu atceraties. Kur ir šis pilots? Es, cerams, neesmu viņu nobiedējis?

— Esmu šeit, — balss 'no istabas kakta atsaucās.

— Lieliski. Tātad jūs neesat nobijies? Lūdzu, nāciet līdzi. Parunāsimies kabinetā. Jūs arī, Serjogin. Jā… piedodiet, kāds bija jūsu uzvārds?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Nu jā, Rogovs. Jums vajadzēs mūs, večus, atvainot. Mani un to, kuru es, prasti runājot, izdzinu. Arī viņš kādreiz bija pilots. Un turklāt itin pieklājīgs. Viņam pat bija otrā klase. Bet… Tempora mu- tantur… Jā, veči dažkārt ir neciešami. Tas jums jāievēro, ja gribat strādāt kopā ar mani. Un ne tikai tāpēc, ka es… Lūdzu, sēdieties! Kaut ko tonizējošu? Kā vēlaties… Es gan izdzeršu. Serjogin, jums, cerams, īpaša uzaicinājuma nevajag? Tātad, jā, ne tikai tāpēc, ka esmu vecs. — Govors ērtāk iekārtojās krēslā, pagrozīja pirkstos glāzīti un ielūkojās tajā kā okulārā. — Mani trūkumi nepārsniedz šai vecuma kategorijai parasto līmeni. Bet mums ir jāstrādā galvenokārt ar večiem. Ar tiem, kas dzīvo visilgāk. Mēs nodarbojamies ar gerontoloģiju, — varbūt esat dzirdējis par tādu zinātni? Mūsu institūts risina šīs problēmas kosmosā; jūs taču zināt, ikvienā — gan lielā, gan mazā — kosmosa nostūrī ir savi īpatnēji apstākļi, kādu citur nav. Un mēs cenšamies noskaidrot, vai šie apstākļi dažādās kombinācijās varētu paildzināt cilvēka mūžu un varbūt pat… Vārdu sakot, mēs meklējam cilvēkus, kuru pieredze nepārprotami liecina, ka tajā vai citā vietā pastāv mums vajadzīgie apstākļi. Ja tādus cilvēkus atradīsim. .. — Viņš nolika glāzi uz galda, un Serjogins atviegloti nopūtās. — Vārdu sakot, mums ļoti bieži jālido. Ilgi dzīvojošo cilvēku uzskaite pat Saules sistēmā vēl ir visai nepilnīga. Tātad esmu jūs brīdinājis… Jūs tas nebiedē, ka būs jālido bieži?

— Nē, — sacīja Rogovs.

— Lieliski. Jums arī nav iemesla baidīties: jūsu izskats to pierāda. «Sigma-super» klases kuģi jums, protams, ir zināmi?

— Jā, — Rogovs piekrita un pēc brītiņa piebilda:

— Vairāk gan teorētiski, taču nupat esmu mēnesi praktizējies Kosmiskajā rezervē. Šie kuģi parādīj as, kad es biju pārtraucis lidot.

— Vai ilgi neesat lidojis?

— Diezgan ilgi.

— Ilgi, Serjogin, vai dzirdat? Hm… Sakiet, Rogov, — kādās trasēs jūs lidojāt?

— Starpzvaigžņu.

— Daudz? — Serjogins jautāja.

— Pagaidiet, Serjogin, tagad runāju es! Saprotams, ka daudz! Citādi viņš nebūtu ekstraklases pilots. Vai zināt, Rogov, es tomēr nesaprotu, kā jūs varēja norīkot tik necilā darbā. Ekstraklases pilotu skaits, šķiet, nav pārāk liels?

— To ir apmēram divdesmit.

— Un visi viņi lido hipertelpā, — Serjogins piezīmēja.

— Kā jums ar darba iemaņām trijās dimensijās?

— Es gandrīz visu laiku esmu strādājis trīsdimensiju izplatījumā.

— Ļoti labi, — Govors secināja. — Izsmeļoša atbilde. Vai jūs vēl kaut ko gribat jautāt, Serjogin?

— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.

— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņemsim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.

— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Zemes. Atpūtos, var teikt.

— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolēmāt …

— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…

Kaut kas Rogova balsi lika sarunas biedriem vērīgāk palūkoties uz viņu. Nē, viss bija kārtībā. Stalts, plecīgs vīrs — ne vecāks par četrdesmit gadiem, ar gludu seju un atlētiski veiklām kustībām. Un tomēr kaut kas viņa balsī… Vai tā nebija rūgta pārākuma apziņa?

— Hm… Bet kāpēc tad jūs, augstā stilā runājot, nolēmāt vēlreiz atstāt cilvēces šūpuli?

Rogovs paraustīja plecus.

— Saprotu. Jums nav viegli atbildēt. Savā ziņā tas pat ir labi: jūsu vēlēšanās tātad ir dabiska, organiska …

— Vai bērnu jums daudz? — Serjogins painteresējās. — Un vai sievai nav iebildumu?

— Bērni izauguši. Sieva nomira.

— Piedodiet, — Serjogins saminstinājās.

— Nē, atļausiet! — Govors sašuta. — Ko nozīmē — piedodiet? Un kā tas jāsaprot — sieva nomira? Mums ir gandrīz simtprocentīga normālā mūža garantija. Katrs cilvēks tagad nodzīvo līdz savai bioloģiskajai vecuma robežai, bet jūs sakāt — nomira! .

— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sasniegusi bioloģisko robežu.

— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?

— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pabrīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.

Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiekliņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.

— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?

— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi atbildēja.

— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvojis! Vai tas jums ir skaidrs?

— Kāpēc ne, — Rogovs teica. — Pilnīgi skaidrs.

— Tātad…

-— Man ir divi simti divdesmit septiņi gadi. Skaitot arī relatīvistiskos — krietni pāri par trim simtiem.

Govors satvēra glāzīti un ar blīkšķi nolika to uz galda.

— Paklausieties, Serjogin, — viņš dusmīgi sacīja. — Ko jūs man esat atsūtījis? Es lūdzu pilotu, bet mūsu draugs Rogovs, liekas, ir mistifikators. Divi simti divdesmit septiņi gadi? Kāpēc ne vairāk?

— Divi simti divdesmit septiņi. — Rogovs paraustīja plecus. Viņš, acīm redzot, pat nebija apvainojies.

— Kaut kas nedzirdēts! Bet vai jūs, Rogov, saprotat, ka šajā jautājumā mēs esam speciālisti. Vecums, tā teikt, ir mūsu profesija un ja jums tiešām būtu… Nu, protams, ne jau divi simti divdesmit septiņi, bet kaut vai pusotra simta … Ievērojot jūsu izskatu un veselības stāvokli, mēs jūs tagad pētītu kā visretāko dārgumu, kā bioloģisku uni- kumu. Bet kāpēc mēs līdz šim nekā neesam dzirdējuši par jums? Ko?

— Nezinu, — teica Rogovs. — Es nekad nebiju domājis, ka par mani kāds varētu īpaši interesēties.

— Bet, piedodiet, jūs taču nedzīvojat tukšumā! Cilvēki …

— Gluži otrādi, savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījis tukšumā…

— Jā, protams, un tomēr …

— Atļausiet man, — Serjogins iejaucās. — Es nedomāju, ka viņš mūs gribētu apcelt. Un tomēr tas skan neticami. Tā kā, cerams, Rogovs neapvainosies, ja mēs…

— Protams, lūdzu, — Rogovs tūdaļ piekrita.

— Sakiet — kurā gadā jūs esat dzimis?

— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.

— Ārprāts! — Govors nenocietās. — Pie labākās gribas es nevaru …

— Vienu mirklīti. Kad jūs sākāt lidot?

— Kosmiskās navigācijas sākumā. Vispirms Mēness trasēs.

— Un pēc tam?

— Piedalījos planētu apgūšanā. Saules sistēmas perifērijā, vēlāk arī citās sistēmās… Tas viss ierakstīts manā personāllietā.

— Jā, — Govors teica. — Tās bija relativistiskas ekspedīcijas. Par hipertelpu toreiz vēl nekā nezināja. Bet tādā gadījumā mēs varam ļoti vienkārši… Serjogin, lūdzu, sazinieties ar Zvaigžņu hroniku.

4

Nesteidzīgi šķērsojis kabinetu, Serjogins piegāja pie sienas, kur augstprātīga un smagnēja pacēlās informatora pults. Nospiedis vairākas pogas, viņš izvēlējās attiecīgu ciparu kombināciju. Mirkli vēlāk iezaigojās ekrāns, kas bija nedaudz izstiepts no augšas uz leju, acīm redzot, lai saglabātu tradicionālās grāmatu lappuses proporcijas. Uz ekrāna iedegās vēsturiskā sacerējuma nosaukums, kuru Govors iepriekš bija minējis, un tad cita pēc citas parādījās teksta lappuses …

— Ātrāk, Serjogin, — Govors nepacietīgi mudināja. — Rogov, kur īsti mums jāmeklē?

— Četrpadsmitajā, deviņpadsmitajā…

— Četrpadsmitā ekspedīcija, Serjogin! Ko jūs tur snaužat?

Lappuse sastinga uz ekrāna. Ieskatījies tajā, Serjogins skaļi nolasīja:

— Līderis «Ulugbeks», sekotājs — «Anaksagors». Kurā bijāt jūs?

— «Ulugbeks» neatgriezās, — Rogovs klusi teica.

— «Anaksagors». Vienu mirklīti… Tā. Šefpilots — Makmanuss. Piloti: Monmoransī — oho! — un Rogovs! Jā, Rogovs.

— Hm, — Govors norūca. — Pirms cik gadiem tas bija? Jā… apbrīnojami. Paskatieties, Serjogin, tur jābūt apkalpes locekļu fotogrāfijām. Jūs, cerams, neņemsiet mums to ļaunā? Saprotiet: tādi fakti ir jāpārbauda. Te diemžēl nedrīkst ticēt uz vārda…

— Lūdzu, lūdzu. — Rogovs tikko manāmi pasmaidīja.

— Lūk, Rogovs, — Serjogins iesaucās un pirmo reizi ar neslēptu interesi palūkojās uz pilotu. — Skatieties!

Govors piesteidzās pie informatora pults un dažas reizes,- salīdzinādams oriģinālu ar attēlu, pagrieza galvu.

— Jā, — viņš sacīja. — Apbrīnojami. Neapšaubāma līdzība. Tiesa, šajā fotogrāfijā jūs izskatāties nedaudz jaunāks.

— Es toreiz arī biju jaunāks.

— Kā tad. Par divsimt gadiem, vai ne? Serjogin, lūdzu, sameklējiet nākamo ekspedīciju!

— Te līdzība ar oriģinālu ir gandrīz pilnīga, — Govors konstatēja. — Nu, Serjogin, uzskatīsim faktu par pierādītu? Lai gan es paredzu, ka mūsu kolēģi prasīs neskaitāmus citus pierādījumus. Varbūt paskatīsimies vēl?

— Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs nelidojat?

— Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mierīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.

— Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl nepilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…

— Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…

Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu radinieks?

— Dēls.

— Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?

— Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.

— Tie, ar kuriem jūs lidojāt.

— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.

— Vai sen?

— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…

— Un šie?

— Ari miruši.

— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?

— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.

— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?

— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskaitot Tiškeviču un Cini.

— Kāpēc — atskaitot?

— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.

— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.

— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dienvidu termocentrālē. Tur notika avārija …

— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?

— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…

— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors soļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?

— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam toreiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…

— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …

— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…

— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja nesaprast?

249

— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pieredzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespējams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…

17 — V. Mihailovs

— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču apprecējās.

— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…

Rogovs pasmaidīja.

— Un jums … nav apnicis dzīvot?

— Nē, — teica Rogovs. — Man gribas vēl palidot. Varbūt vienīgi ne tik tālu. Tuvējās orbītās. Galu galā — katram, jādomā, gribas gulēt savas planētas smiltājā.

— Savas planētas… — Govors nomurmināja.

Sabāzis rokas kabatās, viņš vēlreiz šķērsoja kabinetu

pa diagonāli. Viņa elkoņi jocīgi kulstījās gar sāniem. Vienu brīdi viņš stāvēja kaktā, noliecis galvu, tad strauji pagriezās un enerģiski devās atpakaļ.

— Gulēt savas planētas smiltājā, — Govors skaļi no- skandēja, izrāva rokas no kabatām un negaidīti sparīgi nolaida tās uz pilota pleciem. — To nu gan jums nevaru solīt! — Viņš uzpūta delnai, kas bija atsitusies tikpat kā pret granītu. — Mūsu planētas smiltāju, es domāju…

Rogovs pašķielēja uz viņu.

— Šaubāties, vai izturēšu reisā?

— O, nē! Tikai liekas, ka gulēt smiltājā jums vispār nav lemts.

— 2ēl. — Rogovs nopūtās. — Kur tad, pēc jūsu domām, mani glabās?

— Nekur. Jūs dzīvosiet. Vienkārši — dzīvosiet. Tāpēc ka viss, ko jūs šeit stāstījāt, izklausās… Pēc kā tas izklausās, Serjogin?

— Pēc elementāras nemirstības, — Serjogins kā allaž īsi un lietišķi rezumēja.

— Jā, — svinīgi apstiprināja Govors. — Tieši tā es domāju.

5

Govora skatienā staroja tāds uzvaras prieks, it kā viņš pats un nevis cits būtu ieguvis nemirstību.

— Kā redzu, jūs, Rogov, šī ziņa sevišķi nesaviļņo? Nekas. Gan jau ar laiku… Bet pagaidām turpināsim. Atbildiet: kur jūs esat to noķēris?… Nu, vārdu sakot, kad pirmo reizi jutāt, ka vairs nekļūstat vecāks?

Rogovs pašūpoja galvu.

— Nezinu. Atklāti sakot, es arī tagad nekā nejūtu.

— Absolūti nekā?

— Jūtu, ka viss ir kārtībā.

— Hm, brīnišķīgi… Pamēģināsim no cita gala. Tie divi draugi, kas gājuši bojā, — kur jūs kopā ar viņiem lidojāt?

— Tas bija daudzpakāpju reiss. Mēs tuvojāmies trim zvaigznēm. Planētas varu uzskaitīt…

— Paspēsit. Vai jūs kaut kur nolaidāties un izkāpāt?

— Pats par sevi saprotams.

— Un tikāt apstaroti?

Rogovs paraustīja plecus.

— Tur bija viss kas.

— Vai ir saglabājušies ekspedīcijas pārskati, žurnāli, dienasgrāmatas?

— Šaubos. Mūs pēc tam izglāba. Apbrīnojamā kārtā. Jo kuģis bija gājis bojā… Starp citu — šajā reisā mums nācās pabūt ne vienā vien āķīgā situācijā. Trase ļoti sarežģīta … Labi vien ir, ka šādus attālumus tagad pārvar hipertelpā.

— Bet jūs pats neesat mēģinājis?

— Nē. Es droši vien esmu pārāk konservatīvs, — Rogovs atzinās. — Man tāda kuģošana nepatīk. Es mīlu trīsdimensiju izplatījumu. Hipertelpa manai uztverei ir pārāk sarežģīta.

— Mēs novirzāmies no temata, — Govors viņu pārtrauca. — Tātad — kur īsti tas bijis, jūs nevarat pateikt?

Rogovs pakratīja galvu.

— Tādā gadījumā vajadzēs atkārtot reisu, — teica Serjogins. — Rogov, vai jūs būtu ar mieru? Bez jums rekonstruēt visas detaļas nebūs iespējams.

Rogovs padomāja.

— Ja tas tiešām ir vajadzīgs, es laikam būšu ar mieru, — viņš sacīja.

— Labi, labi, — Govors atkal pārtrauca viņu. — Par to runāsim vēlāk. Jūs taču saprotat, Serjogin: izredžu uz sekmēm tādai ekspedīcijai ir ne vairāk kā viens pret simts tūkstošiem. Varu derēt, ka viņi tur apstaroti. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka tas noticis nevis pamat- trasē, bet gan kādā līkumā, kuru pats Rogovs sen aizmirsis. Visticamāk, ka tas pat nebija viens noteikts

starojums, bet gan vesels starojumu komplekss. Un šis komplekss iedarbojās tā … Nē, nē, ekspedīcija pēc tam. Vispirms mums jānoskaidro, kādas pārmaiņas konstatējamas Rogova organismā, un šajā nolūkā viņš ir jāizpēta. Pamatīgi, fundamentāli jāizpēta. Tikai tad mums kļūs skaidrs, ko īsti vajag meklēt. Rekonstruēt visus apstākļus, protams, nebūs viegli. Bet tas, tā teikt, ir jau tīri tehnisks uzdevums. Toties izmeklēt Rogovu — mūsu pirmais un neatliekamais pienākums. Ko jūs par to domājat, Rogov?

— Bet lidojumi?

— Būs arī lidojumi. Vēlāk. Nesaprotu, kas jūs par cilvēku: jums teica, ka esat nemirstīgs, bet jūs pat ņepabrī- nījāties par to!

Rogovs pasmaidīja.

— Nav viegli pārkāpt dabas likumus, — viņš teica. — Un man nekad nepatika izlēkt. Tāpēc kaut kā negribas ticēt.

— Nekas, gan jau ticēsit, pārliecināsities, — Govors sacīja. — Bet interesanti — ko jūs darīsiet ar savu nemirstību?

— Pagaidām lidošu, — Rogovs nesvārstīdamies atbildēja. — Bet vispār man tagad droši vien pietiks laika pārdomāt visu redzēto?

— Domājiet vien! Mēs tūlīt iekārtosim jūs kādā mājīgā vietiņā. Tur jums būs radīti visi apstākļi. Klusums, miers, ērtības… Jūs, Rogov, teikšu bez pārspīlējuma, tagad esat visvērtīgākais cilvēks pasaulē. Jūs pat nevarat iedomāties, kāda jums vērtība …

— Atklāti sakot, — Rogovs teica, — es jūtos mazliet kā izmēģinājuma trusītis …

— Dažreiz mēs visi nokļūstam tādā situācijā, — Govors mierināja. — Nebaidieties, jums nenāksies ilgi gaidīt, jūs nepaspēsit pat garlaikoties! — Viņš draudzīgi uzlika pilotam roku uz pleca un turpināja: — Ejiet! Serjogins jūs pavadīs. Gatavojieties. Mēs jūs izmeklēsim bez žēlastības, un tas ir nogurdinošs process. Trusīša maize ir rūgta, ļoti rūgta, mans draugs.

— Nu jā, es saprotu…

Rogova balsī nejuta entuziasmu. Govors aizdomīgi palūkojās uz viņu.

— Es ceru, ka nedarīsiet muļķības? Nu, sacīsim, neaizbēgsiet? Kaut gan… nieki! Pilotiem ir augsti attīstīta atbildības sajūta, citādi viņi nevarētu vadīt kuģus… Tātad — kas īsti jums nepatīk?

— Viss kārtībā, — Rogovs, mazliet minstinādamies, atbildēja. — Ja nu vienīgi… Es taču visu laiku biju izmēģinājumu poligonā. Treniņi, pārbaudes … Pilsētā ierados tikai nupat. Nepaspēju pat apskatīt kosmodromu. Tur droši vien daudz kas mainījies …

— Nu, tas ir dabiski. Pat es manu pārmaiņas, kaut gan esmu daudz jaunāks… Tātad jūs gribat pastaigāties. Serjogin, kā jūs domājat?

— Labāk pēc tam.

— Bez šaubām. Varbūt jūs, Rogov, būtu ar mieru mazliet pagaidīt?

— Kā pavēlēsit, — Rogovs teica.

— Tad jau brīnišķīgi, — Govors dažus mirkļus vērīgi pētīja pilotu. — Kaut gan — zināt ko? Ejiet! Pastaigājieties pāris stundiņu. Tagad ir pusdeviņi? Nu, teiksim, līdz vienpadsmitiem. Tikai uzvedieties, kā nākas! — Viņš pievērsās Serjoginam un, nekautrēdamies pilota, paskaidroja: — Staigādams pa pilsētu, viņš nomierināsies. Bet, ja visu šo laiku pavadīs gaidās, sāks nervozēt… Mēs tikmēr pa- gūsim sagatavoties summārajai analīzei. — Un, pievērsies atkal Rogovam, nobeidza: — Tikai ;neaizkavējieties!

Rogovs pamāja ar galvu.

— Es laikam aizbraukšu tikai uz kosmodromu, — viņš teica. — Gribas paskatīties uz kuģiem.

— Lai notiek, ja jau jums tā patīk. Tātad vienpadsmitos šeit — institūtā!

Rogovs pamāja vēlreiz. Viņš piegāja pie durvīm. Tās noklikšķēja un ieslīdēja sienā. Rogovs izdarīja strauju kustību, atliekdamies kā bokseris, kas izvairās no pretinieka sitiena. Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš apņēmīgi spēra soli uz priekšu un izgāja gaitenī. Durvis klusi saslēdzās.

6

Domīgi nolūkojies uz pilota stalto augumu, Govors pašūpoja galvu un, tikko durvis bija aizvērušās, teica:

— Līdz pat vecumam mūsos tomēr saglabājas daudz bērnišķīga. Vai zināt, Serjogin, man ļoti gribētos viņu panākt. Es jūtos kā bērns, kas baidās izlaist no rokām jaunu rotaļlietu… Smieklīgi! — Viņš uz brīdi apklusa. — Bet mūsu pilots, šķiet, ir sācis saprast… Vai redzējāt, cik piesardzīgi viņš izgāja ārā? Jā, nemirstība nav joks…

— Ekstraklases pilots, — Serjogins teica. — Ko gan tas nozīmē? Šādos apstākļos it nekā! Te ir jābūt ekstraklases cilvēkam.

— Nebūt nē. Ekstraklase ir kaut kas ārkārtējs. Turpretim nemirstība — es domāju bioloģisko nemirstību — nevar būt ārkārtēja parādība. Tai jāpieder vai nu visiem, vai arī nevienam. Tāpat kā cilvēkus masveidīgi potē pret bakām, viņi jāpotē arī pret nāvi. Pretējā gadījumā nemirstība tūdaļ pārvērtīsies par balvu. Bet tas nedrīkst notikt.

— Tāpēc ka balvu ne vienmēr saņem tas, kas to visvairāk pelnījis?

— Nē, arī tas nav galvenais. Ir taču cita nemirstība — cilvēku atmiņā. Un to lielāko tiesu iegūst pelnīti. Bet, lūk, cilvēks nodzīvojis pāri par diviem simtiem gadu — un kas viņu pazīst? Pat mēs, speciālisti, ar viņu iepazināmies nejauši.

— Man liekas, jūs sākat nožēlot…

— Nožēlot? Nē. Es tikai baidos. Iedomājieties miljardus, desmitiem miljardu cilvēku, visu milzīgo cilvēci, kas līdzīgi Rogovam baidās iziet pa durvīm! — Viņš paraustīja plecus un iepleta rokas, it kā attēlodams cilvēku apjukumu.

— Vai tad agrāk jūs neparedzējāt šādu iespēju?

— Paredzēju! — Govors atgaiņājās. — Protams, paredzēju. Bet toreiz bija citādi. Es strādāju: manā priekšā bija dižena zinātniska problēma, patiesi gigantisks uzdevums. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka to izdosies atrisināt tik drīz. Tās ir dažādas lietas: risināt abstraktu problēmu vai pēkšņi sadurties ar nepieciešamību praktiski pielietot kādu atrisinājumu^

— Nekas! — Serjogins iesaucās. — Vēl nav par vēlu! Vēl ir iespējams neko nedarīt.

Govors palūkojās uz viņu tā, it kā Serjogins būtu jucis.

— Labs ir, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Sapulciniet līdzstrādniekus. Sagatavojiet visu aparatūru. Darba būs ļoti daudz. O, beidzot mums būs īsts darbs!

— Pagaidiet! Bet kā tad paliek ar jūsu šaubām…

— Mjā, — Govors nopūtās. — Cerēsim, ka tās ir tikai manā organismā notiekošo sklerotisko procesu rezultāts. Veca muļķa bailes. Gribas ticēt, ka nemirstība tomēr būs solis uz labāku nākotni.

7

Pie lifta durvīm Rogovs apstājās. Mirkli vēlāk tās dūkdamas atvērās un kabīnē iedegās gaisma. Rogovs joprojām stāvēja nekustīgi, ar pirkstiem aptvēris zodu. Aiz muguras kāds pieklājīgi ieklepojās. Rogovs steidzīgi paspēra soli sānis. Cilvēks pagāja viņam garām, iekāpa kabīnē un no turienes uzmeta pilotam jautājošu skatienu. Pievēris acis, Rogovs lēni pakratīja galvu. Durvis aizvērās. Pilota lūpas savilkās mulsā smaidā.

Ātrgaitas lifts varēja norauties no trosēm un iegāzties šahtā. Avārijas bremzes varēja neiedarboties. Kritiens no tāda augstuma nozīmēja drošu nāvi.

Bet nāve pēkšņi bija kļuvusi biedinoša: tā taču vairs nebija neizbēgama!

Rogovs nokāpa pa trepēm. Tā bija lēnāk, toties drošāk.

Brīdi pilots pastāvēja pie izejas, neuzdrošinādamies doties tālāk. Kādreiz viņš bija dzirdējis, ka uz ielas cilvēkam kaut kas uzkritis uz galvas un cilvēks nomiris.

Ja labi padomā, iet ārā diezin vai būtu prātīgi. Vajadzētu atgriezties pie Govora un iekārtoties kādā no institūta palātām, kur viņam būs garantēta maksimāla drošība …

Rogovs pagriezās, bet šajā mirklī atcerējās, ka augšā atkal jābrauc ar liftu. Nē, uz ielas, šķiet, tomēr bija drošāk.

Viņš piesardzīgi tuvojās durvīm, pa kurām ļaudis nāca un gāja. Viņi nebaidījās. Viņi zināja, ka no nāves tie neizbēgs. Un šī doma bija tik ļoti ierasta, ka viņi to pat neapzinājās. Jā, cilvēki pastāvīgi riskē tāpēc, ka viņu dzīve ir īsa.

Un viņiem nekas negāžas virsū. Varbūt tomēr riskēt? Riskēt viņam taču nācies tik bieži…

Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav<i laikā bija izturējis daudz vieglāk.

Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.

Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…

Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdrošināsies.

Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?

Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …

Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?

Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?

Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.

Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!

Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.

2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebkuras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.

2ēl.

Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.

Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.

Turklāt bērni. Arī viņi neapšaubāmi iegūs to pašu nemirstību. Un tad arī viņi tikpat nedroši mīņāsies uz sliekšņa? Ko gan viņš teiktu, ieraudzījis kādu no viņiem tādā stāvoklī?

Laikam to pašu, ko viņi, ja ieraudzītu savu tēvu tagad …

Nākamo soli Rogovs spēra gandrīz tikpat viegli kā agrāk, kad vēl neapzinājās savu atšķirību no pārējiem cilvēkiem.

Pilots gāja pa ietvi. Triju soļu atstatumā no viņa stāvēja mašīna. To varēja paņemt. Mašīnu vadīja automāts, braukšanas drošība tātad bija pilnīgi garantēta.

Rogovs palūkojās uz mašīnu un pasmīnēja. Viņš pat sāka svilpot caur zobiem. Šo dziesmiņu savā laikā bija iecienījis Tiškevičs. Rogovs sen bija to aizmirsis, bet tagad melodija pēkšņi uzpeldēja atmiņā. Tāpat kā Tiškevičs ar viņa retajiem, gaišajiem matiem un mazliet izspīlētajiem vaigu kauliem.

Rogovs atcerējās, kurā pusē ir kosmodroms, un svilpodams aizsoļoja tai virzienā.

Viņš atkal jutās normāli. Apmātība bija zudusi. Pa ielām gāja cilvēki. Un viņš devās tiem līdzi — tāds pats kā visi. Viņš ne ar ko vairs neatšķīrās no citiem. Varbūt atskaitot vienīgi to, ka cilvēki gāja klusēdami, turpretī viņš svilpoja vecu, vecu dziesmiņu.

8

Pulksten deviņos rajona energocentrāle mainīja jaudu sadali patērētājiem, jo pirmo reizi, kopš pastāvēja Kosmiskās gerontoloģijas institūts, tas bija pieprasījis pilnu jaudas limitu. Institūtā ieslēdza vissarežģītākos aparātu kompleksus, kas nepieciešami, lai vispusīgi izmeklētu cilvēka organismu līdz pat molekulāram un submolekulāram līmenim.

Tā bija pirmā aparātu pārbaude tukšgaitā. Otro izdarīja pulksten desmitos. Pēc tam aparātus izslēdza, bet neviens līdzstrādnieks neatstāja savu darba vietu. Pētījumiem vajadzēja sākties tieši divpadsmitos. Tādu uzdevumu institūtam vēl nekad nebija nācies risināt, tāpēc visi šeit jutās pacilāti un saviļņoti kā lielu svētku priekšvakarā.

Govors nesteidzīgi staigāja pa centrālās laboratorijas matēti balto grīdu. Laiku pa laikam viņš sažņaudza un vicināja dūres, it kā gatavodamies kāpt ringā. Laboratorijas vidū uz augsta postamenta pacēlās cilindriska kamera. Tieši divpadsmitos tajā ienāks Rogovs. Viņu nosēdinās krēslā un aplipinās ar simtiem mikroskopisku adapteru. Sāksies pirmais medicīniski fizioloģisko izmeklējumu cikls. Ja pilota organismā slimīgas anomālijas netiks konstatētas un mediķi necels iebildumus, varēs pāriet pie otrā un vēlāk — pie pārējiem cikliem.

Slimīgu noviržu organismā nebūs, par to Govors nešaubījās: pilotu medicīniskās pārbaučles komisijas savu darbu veic pietiekami rūpīgi, un Rogovam kā nekā bija atļauts doties kosmosā. Bet, tāpat kā pirms jebkura eksperimenta, institūta vadītājs uztraucās. Viņš turpināja riņķot ap postamentu, ik pa brīdim uzmezdams greizus skatienus līdzstrādniekiem, kas bija gatavi saņemt cilvēku, padarīt to par pētījumu objektu, veikt visas nepieciešamās procedūras un novietot viņu kamerā, lai pēc tam atgrieztos savās vietās un, neatraujot skatienus no aparātiem, gaidītu jauno, kas jāatklāj un kas noteikti tiks atklāts pētījumu gaitā, ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša, bet noteikti tiks atklāts! Un tagad Govors centās uzminēt, kurš no līdzstrādniekiem pirmais pamanīs kaut ko būtisku, kaut arī viņš zināja, ka uzminēt to nav iespējams un ka jebkurš no viņa ļaudīm ir tādas veiksmes cienīgs, Govors tomēr piegāja te pie viena, te pie otra un ielūkojās katram acīs, lai pēc brīža, kaut ko murminādams, dotos tālāk.

Līdzstrādnieki centās vismaz ārēji saglabāt mieru. Laiku pa laikam viņi pameta skatienus uz lielā pulksteņa mirgojošo ciparnīcu un tad — katram gadījumam — uz savu rokas pulksteni, kas nez kādēļ cilvēkos vienmēr izraisa lielāku uzticību. Taču visu pulksteņu rādītāji sinhroni tuvojās diviem vieniniekiem, tad aizslīdēja tiem garām un aizvien ātrāk sāka steigties pretim skaitlim divpadsmit. Laboratorijā valdīja klusums, un tāpēc varēja skaidri dzirdēt mašīnas riteņu švīkoņu pie institūta parādes ieejas. Visas sejas vienā mirklī pievērsās durvīm, bet tas vēl nebija Rogovs, tas bija tikai Serjogins, kas aizbrauca Ro- govam pakaļ. Un atkal zālē iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Govora soļu troksnis.

— Nu jau būtu laiks viņam ierasties, — beidzot nenocietās diagnostu grupas vecākais operators.

— Vecs cilvēks, — kāds viņu mierināja. — Var arī nokavēt.

— Stāsta, ka viņš nemaz neizskatoties pēc veča.

— Bet patiesībā viņš taču ir vecs. Ar viņu droši vien grūti sarunāties …

— Nemaz nav grūti, — Govors norūca. — Ar jums dažkārt ir grūtāk.

Viņš strauji nocēla telefona klausuli. Institūtu izsauca energocentrāle.

— Vai jūs ņemsiet visu jaudu, kā paredzēts, divpadsmitos nulle nulle?

— Ņemsim, — Govors atcirta un paskatījās pulkstenī. Laika bija atlicis pavisam maz.

— Nekas, — viņš sacīja. — Uz kosmodromu aizbrauca Serjogins. Viņš atvedīs Rogovu. Kaut arī piecas minūtes vēlāk. Tam nav nozīmes. Tieši divpadsmitos ieslēdziet aparatūru! Lai iesildās …

Nepabeidzis teikumu, Govors atkal sāka sojot pa labo- ratoriju. Taču šoreiz — nespēdams vairs ne uz mirkli atraut acis no pulksteņa ciparnīcas. Līdz divpadsmitiem bija palikušas divas minūtes.

Pusminūte.

Nulle.

Govors pamaja ar galvu. Noklikšķēja slēdži. Garie, caurspīdīgie cilindri pielija ar violetu gaismu. Smalka, sīcoša dūkoņa piepildīja milzīgo zāli.

9

Šī diena kosmodromā bija sevišķi jauka. Pret zenītu vērstās kuģu smailes šķita vieglas, gandrīz gaistošas rīta saules staros.

Nē, mānīt sevi, protams, nebija nozīmes: te atradās tikai vāji mazo orbītu kuģīši. Nelielas starpplanētu jahtas un tenderi ar jonu dzinējiem, ko nevarēja pat salīdzināt ar starpsistēmu relatīvistiskajām barkām un Tālā kosmosa izlūku hipertelpas kliperiem.

Bet lai nu kā — tie bija kuģi, un Rogovs, tos aplūkodams, juta, kā izšķīst, izgaro un galīgi izzūd pazemojošās bailes, kuras vēl nesen bija viņu turējušas savā varā. Sirdī ieplūda dīvains, sen neizjusts miers, un Rogovs zināja, ka miera avots ir kuģi. Uz Zemes viss kas varēja atgadīties, bet kuģi bija droši; šī pārliecība, kopš seniem laikiem iesakņojusies viņa apziņā, palīdzēja atgūt dvēseles līdzsvaru.

Jā, pēc septiņdesmit gadu pārtraukuma vajadzēja atsākt tieši ar tādām mašīnām. Bet īstie, lielie kuģi nekur nepaliks. Viņam tagad ir taču tik daudz, tik neaptverami daudz laika.

Viņš pasmaidīja. Nemirstība! Izrādās, tā nav peļama! Tāpēc ka Visums ir bezgalīgs. Un neierobežots dzīves ilgums cilvēkam vajadzīgs, lai aplidotu pasauli neatskatoties un neskumstot — ar stingru pārliecību, ka atgriezies viņš vēl sastaps dzīvus sava laikabiedrus. Jā, nemirstība tiešām ir nepieciešama astronautiem!

Nē, viņš tomēr lidos! Nekādu palātu! 2ēl, protams, ka nav iespējams startēt tūlīt. Zināms laiks paies, kamēr viņu pamatīgi izmeklēs. Neko darīt, nemirstība ir vajadzīga ne tikai viņam, bet arī viņa laikabiedriem. Un bērniem. Un mazbērniem. Visiem. Bērniem — vai nav savādi — viņa bērniem jau tuvojas vecums. Pārdzīvot viņus? Pati doma par to liekas nepanesama …

Un žēl, ka gājuši bojā draugi. Viņi būtu varējuši komplektēt apkalpi. Pirmo nemirstīgo apkalpi! Cik daudz tuvākas tad kjūtu zvaigznes…

Atjēdzies viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Tas rādīja divpadsmito stundu. Institūtā viņu gaida. Kavēties ilgāk vairs nedrīkst… Galu galā bez precizitātes nav pilota. Bet kuģi — uz tiem var skatīties bezgalīgi. Nu, teiksim, vēl piecas minūtes …

Labi, ka nemirstību iegūs visi. Nē, viņš, protams, arī agrāk šo to nojauta. Tikai baidījās lietas saukt īstajā vārdā. Nedomāja, ka zinātnieki jau risina tādas problēmas. Tāpēc arī šķita, ka nav jēgas plātīties ar savu izņēmuma stāvokli. Kas zina, ja Tiškevičs un Cinis būtu mirstīgi, varbūt viņi tik muļķīgi nebūtu gājuši bojā!

Laiks atgriezties. Tiešām laiks!

Viņš vēlreiz palūkojās uz kosmodroma lauku. Blakus kvadrātā startam gatavojās kāds kuģītis. Neliela jahta, kuras garums nepārsniedza simt metrus un darbības rādiuss diez vai sniedzās tālāk par asteroīdu joslu. Starts — tā ir krāšņa aina, kurā nekad neapnīk skatīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savu startu neviens pilots nav redzējis.

Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmiskās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfēras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem varēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīstams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amortizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranžajiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzinēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču liesmas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.

Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinājās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tūlīt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Rogovs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvniekam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aizliegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairākas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka raķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepaspēja.

10

— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …

Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.

Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.

— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.

Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.

— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!

— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecākais operators nomurmināja.

— Manai noteikti, — Govors norūca.

— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.

— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to neatradīs arī Gerts — lai…

Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tukšojas zāle.

— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.

— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …

— Kā tā?

— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinājumu.

— Kādu īsti?

— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!

Strautiņš uz Japeta ; Melnās dzērves . Dziļais mīnuss . Valgusa odiseja ; Sākotne . Ekstraklases pilots

В. Михайлов ОНИ РАСПАХНУЛИ ДВЕРЬ Сборник рассказов На латышском языке Издательство «Лиесма»

Tulkojis I. Livšics. Redaktors A. Lielais. Alaksl. redaktors J. Svenčs. Tehn. redaktore D. Radziņa. Korektore V. Krile.

Nodota salikšanai 1971. g. 5. janvārī. Parakstīta iespiešanai 1971. g. 19. martā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X103/32. 8,25 fiz. iespiedi.; 13,86 uzsk. iespiedi.; 15,12 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksa 57-kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 24089/J-2391. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 22.