Izplatījums ir bezgalīgs — nevis tukšums, kādu cilvēki iedomājās senatnē, bet gan kosmiska telpa, kurā brāzmo enerģijas lauku virpuļi, telpa, kas zvaigžņu tuvumā it kā ieliecas un tālu no masīvajiem spīdekļiem atkal iztaisnojas, neaptverama vide, kurā kuģis pazūd tikpat viegli kā protons okeānā.

Kuģis bija mazs. Viegls un slaids, plaši ieplestu mež- ģīņveidīgu konstrukciju spārnots, tas kā lidojoša zivs uzšāvās pār gravitācijas vētru bangām, bremzēja un, ietinies varenu aizsarglauku plīvuros, traucās tālāk — uz priekšu, bēga un līkumoja, tomēr neatlaidīgi turpināja uzsākto ceļu. Kuģa korpusa kristāliskās zvīņas blāvi vizēja Galaktikās zvaigžņu mirdzumā.

Tiesa, arī izplatījums reizēm šķita mierīgs. Taču kuģa iekšienē miers un klusums valdīja vienmēr. Pat tad, kad tas šķērsoja subgalaktisko gamma staru plūsmu un automātu artērijās virmoja miljoniem elektroimpulsu, komandpunktā, salonā un kajītēs nekas neizjauca rāmo noskaņu; zaļgandzeltenās sienas atspoguļoja maigi izkliedētu gaismu, bet matētie griesti un baltā grīda izstaroja tādu pašpaļāvību un mieru, kādu ļaudīm spēj iedvest tikai absolūti balta virsma. Mehānismu lielum lielā daļa bija apslēpta kuģa dzīlēs, tāpēc kibernētisko ierīču drudžaino steigu kosmonauti nejuta, tāpat kā neuztvēra nemitīgo sprādzienu orģijas dzinēju sprauslās.

Mierīgi bija arī cilvēki — tie divi, kas atradās kuģī. Viens no viņiem tāpēc, ka nenieka nezināja par briesmām, ar kādām saistīts lidojums, otrs — tāpēc, ka šīs briesmas pazina pārāk labi. Un tas bija gluži dabiski, jo vienīgi šajos zināšanu polos ir iespējams patiess miers.

Aparātu vienmuļā melodija šķita gandrīz nedzirdama komandpunkta klusumā, ko tikai retumis pārtrauca sarunas, kuras parasti izbeidzas teikuma vidū un atsakas tāpat — no teikuma vidus …

— Savas vārdamāsas tās tomēr neaizstās… — noliecies pār filmotēku, jaunākais pēkšņi sacīja.

Vecākais neatbildēja. ŠI vīra prasme klusēt likās tikpat fenomenāla kā viņa vecums. Asais skatiens, gludā sejas āda, vingrās kustības — viss liecināja par jauneklīgu možumu un spēku. Tikai vērīgi raugoties, varēja pamanīt, ka viņa smagnējos plakstos iegūlies nogurums. Tikai uzmanīgi ieklausoties, varēja sadzirdēt, ka viņa vārdi dažkārt neviļus pārvēršas par čukstiem. Un tikai pamazām radās pārliecība, ka šis cilvēks ir ļoti, ļoti vecs. Bet tad vēl jo grūtāk bija ticēt, ka viņš ir tas pats Vecākais, kura vārds iemūžināts gan prozaiskās mācību grāmatās, gan poētiskās leģendās — turklāt ne vien Saules sistēmā, bet arī citos Galaktikas novados.

Garajās klusēšanas stundās jaunākais paspēja atmiņā pārcilāt daudzus šo leģendu fragmentus. Tā viņš guva aizvien pilnīgāku priekšstatu par vīru, kas savas tālās jaunības dienās bija devies izplatījumā un joprojām nebija no turienes atgriezies. Nebija atgriezies tāpēc, ka mēnešos un pat gados, ko Vecākais lidojumu starplaikā pavadīja uz Zemes, viņš — tā vismaz ļaudis apgalvoja — domājis tikai par izplatījumu un arī uz dzimtās planētas redzējis tikai zvaigžņotus sapņus …

Sirmgalvis bija izmēģinātājs. Un, ja senatnē lidmašīnu izmēģinātāji lielākoties bija ne vien lidotāji, bet arī inženieri, tad zvaigžņu kuģu izmēģinātājam vēl jo vairāk vajadzēja būt kosmonautam un reizē — zinātniekam. Tā bija izmirstoša, gandrīz jau izmirusi profesija. Aizvien mazāk palika cilvēku, kas arvien ātrākos, pilnīgākos kuģos vienatnē šķērsoja izplatījumu: vienatnē tāpēc, ka sabiedrība varēja atļauties riskēt ar daudziem automātiem, bet nekādā ziņā — ar daudzu cilvēku dzīvībām.

Vienatnē viņi aizlidoja un vienatnē atgriezās, bet dažkārt arī neatgriezās… Vecākais atgriezās vienmēr. Turklāt divas reizes atveda līdzi izglābtus biedrus. Tiem viņš labprāt atdeva savu kajīti, bet tuvoties vadības pultij neļāva. Un ar katru reizi viņš atveda aizvien vairāk novērojumu un vērtīgu atziņu — gan savā, gan elektronu mašīnas atmiņā, gan fonoierakstos, gan videoierakstos.

Un ar katru reizi viņš atveda aizvien mazāk vārdu. Tā vien šķita, ka Vecākais tos atstāj pasaules telpā, apmainīdams pret zināšanām.

Viņš bija pēdējais — pārējie izmēģinātāji jau sen dzīvoja atkal uz Zemes. Izplatījumu ar visām tā briesmām un pārsteigumiem cilvēki iemācījās elektroniski modelēt; viņš pats bija palīdzējis atrisināt šo uzdevumu. Tagad kuģus varēja pilnībā izmēģināt jau konstruēšanas gaitā. Taču Vecākais negribēja šķirties no sava darba. Un viņš kļuva par izcilu zinātnieku, par vienu no ievērojamākajiem izplatījuma problēmu risinātājiem. Viņš joprojām lidoja vienatnē. Un, tā kā kuģu konstrukcijas pārbaudīt kosmosā vairs nevajadzēja, viņš tur izmēģināja tādas iekārtas, kuru darbību modelēt pagaidām neizdevās. Šoreiz tie bija jauni delta ģeneratori…

Tādu viņu attēloja leģendas. Turpretī kuģa vadības centrālē viņš bija tikai sirmgalvis, kas dzirdēja uzrunu, ja gribēja to dzirdēt, un izlikās kurls, ja negribēja. Šādu sarunas biedru saukt par patīkamu diez vai varēja.

— … Un tomēr savas vārdamāsas tās neaizstās, — jaunākais skaļi atkārtoja.

Vecākais pacēla galvu. Viņa skatiens slīdēja pa ierasto ceļu — no smalki pītajām, modernajām sandalēm pār gaišo sporta tērpu, saules nobrūnināto seju un kastaņ- krāsas matiem līdz nepacietībā dzirkstošajām, zilajām acīm.

— Jūs vēlaties, lai viss būtu tā kā uz Zemes… Neaizstās?! Protams, tāpat kā jauni draugi nespēj aizstāt vecus, — sirmgalvis beidzot sacīja. — Tomēr arī tādi ir vajadzīgi. Veci draugi aiziet, vienalga, vai tie būtu cilvēki, kuģi vai hipotēzes. Manos gados kuru katru rītu var pamosties un vairs nepazīt pasauli. Bet kāds tam sakars ar Zemes dzērvēm? Vai tad jūs kādreiz esat tās redzējis?

— Redzeju, — jaunakais atbildēja. — Es taču esmu biologs.

— Tas neko nenozīmē, — sirmgalvis pasmīnēja. — Bioloģija ir plaša zinātne. Starp citu, man nav gluži skaidrs, ko jūs, biologs būdams, meklējat izplatījumā. Jums vajadzētu lidot uz planētām, tur jūsu specialitātē netrūkst darba — nevis sēdēt šeit, kuģa vadības centrālē, kopā ar tādu vecu vientuļnieku kā es… Protams, ja vien jūs

tiešām esat biologs un nevis psihiatrs vai kaut kas tamlīdzīgs (jaunākais pakratīja galvu, un sirmgalvis vēlreiz pasmīnēja). Es nejautāju aiz tukšas ziņkāres, man tas jāzina, iekams runāšu tālāk.

— Es jums jau teicu, — jaunākais paskaidroja, — ka man nepieciešami delta ģeneratori. Tik spēcīgu kā šajā kuģī uz Zemes vēl nav. Mans uzdevums — izpētīt lieljaudas delta lauka ietekmi uz dažām dzīvības formām. No bioloģijas viedokļa tas ir ļoti interesanti.

— Mjā… Iespējams, ka tas tiešām ir interesanti. Līdz šim nebiju par to domājis… Nu, bet ko tad īsti lai es jums pastāstu?

— Par dzērvēm. Es domāju tās, par kurām varat pastāstīt tikai jūs. Kaut gan dzērves… Savādi, jūsu vecumā …

— Vecums? Muļķības! Nieki! — sirmgalvis ar manāmu labpatiku atcirta. — Aizmirstiet šo jēdzienu, cienījamais … Piedodiet, kā jūs …?

- — Igors! — jaunākais pikti attrauca.

— Cienījamais Igor! Cilvēki mirst no vilšanās, nevis no vecuma. Izraugiet sev mazāk mērķu, un vecumam nebūs varas pār jums.

Paskatījies uz sarunas biedru, viņš ievēroja tā sejā izbrīnu.

— Es teicu «mazāk mērķu» un nevis «mazākus mērķus». Jo mazāk cilvēkam mērķu, jo retāk viņš viļas. Lai gan arī viens pats mērķis var būt desmit dzīvību vērts.

Vecākais apklusa. Tas, kuru sauca par Igoru, paraustīja plecus, nogaidīja un teica:

— Man, liekas, derētu maza pastaiga …

Igors atgriezās pēc pusstundas. Sirmgalvis joprojām sēdēja turpat pie ekrāna. Sadzirdējis soļu troksni, viņš atskatījās.

— A, tas esat jūs! Kas jauns?

Abi zināja: nekā jauna šeit nevar būt.

— Viss kārtībā. Novērošanas apstākļi lieliski!

— Mikroflora?

— Jā, es novēroju mikrofloru, bet ko darāt jūs?

Vecākais neatbildēja. Viņš, šķiet, pat nebija dzirdējis jautājumu. Viņa acis joprojām stingi raudzījās ekrānā, kura violetais spīdums vērta sirmgalvja kalsno, lepno seju vēl stūraināku un bālāku.

— Kaut kādam iemeslam taču jābūt, kura dēļ jūs nepārtraukti sēžat pie ekrāna! — Igors pēc brīža atsāka sarunu. — Izmēģinājumu programma sen pabeigta, bet mēs netaisāmies bremzēt. Gluži veltīgi jūs taču nešķiedīsit laiku.

— Ko nozīmē šķiest laiku? Lūk, piemēram — jūs! Kā jūs nupat izmantojāt laiku?

— Es sēdēju salonā, — Igors sacīja, — un skatījos uz tālruni. Man gribējās, lai kāds piezvanītu. Kāpēc jūs nepiezvanījāt?

— Nebija vajadzības. Tālrunis ierīkots salonā tikai tādēļ, lai no turienes varētu sazināties ar elektronu skaitļojamo mašīnu.

— Jūs taču salonā nekad neuzkavējaties.

— Pareizi, — sirmgalvis piekrita. — Bet es varētu uzkavēties, un ar to pietiek.

— Kāpēc jūs tik ilgi sēžat pie ekrāniem? Ja kaut kas parādīsies, automāti paši…

— Ir lietas, kuras es pamanīšu agrāk nekā automāti. Un laika man pietiek. Tikai jaunajiem laika vienmēr par maz. Viņi vienmēr steidzas.

Igors notupās uz grīdas. Zemes cilvēki tagad bieži sēdēja tā. Sirmgalvis pašķielēja uz viņu un izslējās savā krēslā. Viņš šobrīd atgādināja svinīgas ceremonijas dalībnieku, un viņa darba virsvalks izskatījās tik elegants kā vakara tērps.

— Es tomēr gribētu uzzināt kaut ko par jūsu nodomiem. Jauni izmēģinājumi? Meklējumi? Varbūt dzērves, kuras jūs vairākkārt pieminējāt?… Kas tās tādas? Vai tiešām šo dzērvju dēļ ir vērts tik ilgi klaiņot pa izplatījumu?

Sirmgalvis novērsās no ekrāna.

— Es varētu jums šo to pastāstīt, bet mūsdienu jaunatne, liekas, nav vairs tik zinātkāra — un arī stāstīt es, patiesību sakot, lāgā neprotu. Kaut gan, runājot par dzērvēm … Es taču teicu, ka veci draugi aiziet. Ar to nepietiek — viņi atstāj neatrisinātus uzdevumus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā — viņi tādus izvirza aiziedami.

— Tā, nu es sāku saprast!… — jaunākais iesaucās.

Tas ir iepriecinoši.

— Atceros …

— Atcerēties jūs nevarat. Pirmkārt, jūs toreiz vēl nebijāt pasaulē, un, otrkārt, jūs taču nemācījāties Maskavas Astronautiskajā…

— Bet-man stāstīja… Vai tur nebija kaut kas sakarā ar kuģa avāriju?

— Kaut kas! — sirmgalvis saviebās. — Tādas lietas jāzina visos sīkumos!

— Vai tad tas ir tik svarīgi? Jāzina galvenais, bet detaļas… Tas taču bija sen. Avārija… Zināms, es to saprotu … Jums tur bija kāds?

— Kāds? Pārāk vienkārši teikts! — sirmgalvis iebilda. — Man tur bija draugs, toreiz izplatījumā bez draugiem nevarēja…

— Bet tagad? …

— Tagad jūsu draugs var dzīvot uz Zemes — tik un tā jūs nešķirsieties uz ilgu laiku. Bez tam pasaules telpā kuģus aizsargā enerģētiski vairogi, kas padarījuši tos praktiski neievainojamus. Toreiz bija citādi. Draugs bija vajadzīgs tepat blakus — izplatījumā. Lūk, kāpēc toreiz lielākoties lidoja pāros.

— Atceros … — jaunākais atkārtoja. — Jūs bijāt tur …

— Jā, es tur biju.

— Uz «Sogdiānas»…

— Atkal jūs jaucat. Es izmēģināju «Džordāno». Tas bija «Beta-0,5» klases kuģis. Mēs sasniedzām Eiridiki un devāmies atceļā…

— Jūs, liekas, gribējāt kaut ko teikt par draudzību? — jaunākā balsī skanēja viegls aizvainojums. — Arī tagad taču gadās, ka draugi iet bojā. Vai atceraties Korinteru? Uz šīs planētas aizgāja bojā visa kolonija…

— Jā, mēs vēl neprotam paredzēt novu uzliesmojumus, — sirmgalvis atbildēja, — bet es nešaubos: kādreiz iemācīsimies arī to. Starp citu, novas un pārnovas uzliesmo ļoti reti.

— Bet vai tad kuģa avārija toreiz nebija retums?

— Retums? Protams, arī toreiz kuģi tik bieži vairs negāja bojā. Turklāt «Sogdiāna» bija gluži jauns, lieliski konstruēts kuģis…

«Sogdiānai» bija spēcīgāki dzinēji un varenāks aiz- sarglauks. Tā straujāk uzņēma ātrumu. Un drīz vien «Džordāno» manāmi atpalika.

Tajā dienā, kad attālums starp kuģiem sasniedza desmit astronomisko vienību un sakariem bija jāpārtrūkst, «Džordāno» pilotu, dabiski, pārņēma skumjas. Viņš pārraidīja «Sogdiānai» tradicionālo tīra izplatījuma novēlējumu un sāka gaidīt. Atbildei vajadzēja pienākt pēc trim stundām. Taču jau pēc pusstundas pienāca nelaimes signāls.

«Džordāno» kāpināja ātrumu līdz iespējamā robežai un nepārtraukti raidīja telpā izsaukuma signālus. No «Sog- diānas» pilota ziņojumiem varēja spriest, ka noticis visbriesmīgākais — delta lauka ģeneratori sākuši niķoties un vairs nav pakļāvušies izmēģinātāja gribai. «Sogdiā- nas» konteineros delta lauku lietoja antivielas izolēšanai. Tas bija jauninājums, jo agrāk šajā nolūkā izmantoja magnētisko lauku.

Kaut gan «Sogdiāna» bremzēja ar maksimālu intensitāti, «Džordāno» to panāca tikai pēc desmit stundām. Panāca, lai vēl pēdējā brīdī pilots no droša atstatuma ieraudzītu, ka tumšais kuģa korpuss pēkšņi pārvēršas par spilgtu zvaigzni.

* * *

— Vai jums kādreiz ir gadījies novērot anihilācijas reakciju izplatījumā? — sirmgalvis jautāja. — Nē? Tādā gadījumā nenovēlu jums to arī turpmāk. Tas nav sevišķi patīkams skats. It īpaši, ja eksplodē kuģis, kurā lidojusi… lidojis jūsu draugs… Neciešami zils spīdums ilga nepilnu sekundi, pēc tam izslēdzās teleuztvērēju drošinātāji. Bet arī šā niecīgā laika sprīža pietika, lai acīs sariestos asaras un uz brīdi es kļūtu pilnīgi akls …

Viņš atkal pievērsās ekrānam, lēni pagrozīja noskaņojuma regulatorus un apklusa. Igors nopūtās, piecēlās un atstāja vadības centrāli. Balts gaitenis, kura plašums atgādināja promenādi, veda gar daudzām durvīm. Aiz tām kādreiz atradās kajītes. Tagad kajīšu vietā bija iebūvēti delta lauka ģeneratori. Visspēcīgākie, kādus cilvēki jebkad radījuši. Tieši ģeneratoru dēļ viņš par katru cenu bija gribējis tikt šajā kuģī. Un tā paša iemesla dēļ viņš arī bija ar mieru paciest visus dīvainā sirmgalvja untumus.

Savā kajītē Igors paņēma divas tenisa raketes un caur salonu devās atpakaļ uz vadības centrāli. Vecākais joprojām sēdēja ekrāna priekšā un paklusām dziedāja senu dziesmu. Dziedāja slikti, mazliet aizsmakušā balsī, bet droši vien dziesma viņam patika. Igors skaļi aizvēra durvis. Sirmgalvis pat neatskatījās. Ekrāns apgaismoja viņa grumbās savilkto pieri un gludi noskūtos vaigus.

— Gaitenī lieliski varētu spēlēt tenisu. Varbūt uzspēlēsim kādu partiju? Mājās es to darīju katru vakaru…

Sirmgalvis, acīm redzot, neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš tikai mazliet sarauca uzacis. Jauneklis vēlreiz nopūtās, apsēdās iepretim filmotēkai un pievilka tuvāk katalogu.

— Jāprot gaidīt, — Vecākais pēkšņi ierunājās. — Lūk, es to protu… Ko jūs, piemēram, zināt par Visuma Melnajām Dzērvēm? Nekā? Protams, nekā! Un tomēr tas ir ievērojami vairāk, nekā toreiz zināja jebkurš no mums. Jūs vismaz zināt, ka tādas ir. Mēs nezinājām pat to.

… «Sogdiāna» pārvērtās par izstarojumu. Tas nebija pirmais gadījums, kad kuģis eksplodēja pasaules telpā, bet vienīgais, pēc kura palika kāds liecinieks. Eksplozijas cēloņi nebija zināmi, un mēs pat nevarējām iedomāties, kādā virzienā tie būtu meklējami, jo arī toreiz kļūmes ar kuģu mehānismiem tik pēkšņi vairs nemēdza notikt. Atcerieties — ak tā, jūs, protams, to nevarat atcerēties — ka lidojumus uz citām planētu sistēmām atļāva tikai tad, kad astronautikas pirmā problēma bija galīgi atrisināta.

— Ātrums! — jaunākais nenocietās, neiestarpinājis kaut vārdu.

— Ātrums? Nē! Tā ir mūsdienu problēma. Es runāju par citu. Toreiz par astronautikas pirmo problēmu uzskatīja lidojuma drošību. Un tieši šai sakarā tika izvirzīta hipotēze par nezināmas izcelsmes enerģētiskiem laukiem, kuri paralizējot zvaigžņu kuģu dzinēju un antivielas konteineru aizsargvairogus. Pēc katastrofas ar «Sogdiānu» kļuva skaidrs, ka tie ir delta lauki.

— Ja nemaldos, tā bija jūsu hipotēze …

— Ja nemaldos … — Sirmgalvis skumji pašūpoja galvu. — Jaunieši nekad nekā nezina… Toreiz es vēl nebiju īsts zinātnieks. Vispārīgos vilcienos šī hipotēze radās agrāk. Vārdu sakot, kad manas acis atkal kļuva redzīgas, tur vairs nebija ko redzēt. Un tad es ieraudzīju…

Starp citu, vai esat ievērojis, kā lido dzērves? Kaut gan jūs varējāt to arī neievērot. Purvu uz Zemes atlicis maz. Un arī dzērvju vairs nav daudz… Pirmīt jūs par tām ieminējāties droši vien tāpat, aiz gara laika. Tad, lūk, dzērves parasti lido kāsī.

Sirmgalvis apklusa. Zemes dzērves — rudenīgi dzidrs dzeltenums, rīta salnas sudrabotas pļavas un gaisā spārnots kāsis, kas ik reizes aiznes līdzi kaut ko lielu, neatgūstamu — tava mūža gadu. Mūsu jaunības Zeme… Zeme, kuras vairs nav, bet kura tik bieži mums rādās sapņos, liekot sirdij notrīsēt neizsakāmās ilgās. Savādi. Tu pazīsti ne tikai Zemi. Arī svešu planētu smiltīs ir iemītas tavas pēdas. Un tomēr par savu dzimteni vienmēr uzskati šauru Zemes stūrīti, savas jaunības Zemi, kuras debesīs ik rudeni aizslīd dzērvju kāsis …

— Jā, kāsī lido daudzi putni, — jaunākais piebilda. — Tātad uz ekrāniem jūs ieraudzījāt…

— Patiesībā tas bija mazliet savādāk, — sirmgalvis precizēja. — Es neieraudzīju nekā, tikai pamanīju, ka piepeši nozūd dažas zvaigznes. Pēc brīža tās atkal parādījās. Es nezināju, kas izraisījis šo aptumsumu, bet, goda vārds, man likās, pati kosmosa telpa sprādziena vietā sašķīdusi driskās un nu atkal lēni savienojas. Teikšu atklāti — es nebrīnītos, ja tā būtu noticis. Kaut gan pati doma, ka izplatījums varētu plīst, šķiet pagalam aplama. Taču šajā gadījumā es jutu, ka gluži nejauši esmu saskāries ar kaut ko jaunu, nezināmu, noslēpumainu… Zināt, reizēm ir tāda sajūta …

— Zinu, — jaunākais sacīja. — Es zinu…

Un tiešām — viņš zināja. Kurā katrā laboratorijā pēc uzbudinātām sejām un starojošām acīm tūdaļ var pateikt: šeit cilvēki ir saskārušies ar nezināmo. Tavas Zemes cilvēki. Tās Zemes, no kuras tu pazīsti vēl tikai niecīgu daļiņu, bet sapņos redzi to visu: Zemi, kurā ir bezgala daudz iespēju diendienā kaut vai mazliet, kaut vai tikai ar pirkstgaliem pieskarties nākotnei, sajust tās elpu, — mūsu nākotnes Zemi…

— Labs ir. Pieņemsim, ka jūs zināt… Bet tas arī bija viss, ko es redzēju. Pat teleuztvērēju ultravioletajos un infrasarkanajos diapazonos man neizdevās ieraudzīt nekā cita, izņemot šo īslaicīgo dažu zvaigžņu aptumsumu. Pēc tam es iedarbināju dzinējus, aplidoju visu katastrofas rajonu un, nekā neatradis, devos mājup. Tikai vēlāk, pārlūkodams deltavizoru ierakstus, kuriem lidojumā nebiju pievērsis uzmanību, jo uzskatīju, ka šajos apstākļos tie diezin vai būs noderīgi, pārlūkodams šos ierakstus, es pirmo reizi saskatīju Dzērves.

Tās atgādināja platus, melnus audeklus, kuri uzsūc visu enerģiju, kas sasniedz to virsmu. Un dabiski, tikai deltavizori spēja ieraudzīt šos dīvainos veidojumus, jo delta kvanti bija vienīgais enerģijas veids, ko tie atstaroja un pat izstaroja telpā.

Šie veidojumi bija tik absolūti melni un plāni, ka likās piederam nevis triju, bet divu dimensiju pasaulei. Katrs aizņēma desmitiem, bet varbūt arī simtiem un pat tūkstošiem kvadrātmetru, — precīzāk deltavizori to nespēja noteikt. Un gluži kā dzērves tie lidoja kāsī. Iespējams arī, ka nevis kāsī, bet konusā… Taču «Džordāno» deltavizori neļāva iegūt stereoattēlu, tāpēc galīgi noskaidrot Melno Dzērvju bara formu toreiz neizdevās.

No deltavizoru ierakstiem es vēlāk izgatavoju filmu. Kopā ar biedriem esmu noskatījies to daudzas reizes. Mēs centāmies izprast, kas tie par veidojumiem, kuri aptumšoja zvaigznes. Noskaidrot izdevās ļoti maz. Melnie audekli, izrādās, bija lidojuši ar paātrinājumu. Arī lidojuma virzienu mēs galu galā uzzinājām. Bet, tā kā ātrums bija mainīgs, orbītu izskaitļot tomēr nevarēja …

Sirmgalvis apklusa. Igors gaidīja. Viņam gribējās dzirdēt stāsta turpinājumu. Bet viņš saprata, ka viens vienīgs nevietā pateikts vārds var likt Vecākajam apklust uz ilgu laiku. Savu prasmi klusēt šis neparastais vīrs jau daudzkārt bija pierādījis.

— Lūk, uzdevums, kuru man atstāja draugs, — sirmgalvis pēc brīža sacīja, un viņa balss negaidīti ieguva ironisku pieskaņu, kas, šķiet, attiecās uz runātājam neierasto daudzvārdību, bet varbūt arī palīdzēja apslēpt jūtas, kuras izmēģinātājs, acīm redzot, nebija radis izpaust. — Katastrofas mīkla, kā to agrāk sauca… Lai šo mīklu izskaidrotu, tika radītas vispretrunīgākās teorijas un hipotēzes. Un tikai vienā punktā tās visas saskanēja. Proti, vainīgas ir Melnās Dzērves.

— Vai tad…

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev nedrīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks izraisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā redzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzērves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs nezināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pārejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Saprotams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsargierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģeneratori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzērvēm — to pētīšanai un…

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirmgalvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīšanai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pavisam kas cits …

Igors piekrītoši palocīja galvu. Sirmgalvis negaidīti iesmējās.

— Ha, ha… Jums noteikti ir aplams priekšstats par laiku! Es droši vien jums liekos nevis kuģa «Džordāno», bet gan domātāja Džordāno laikabiedrs?

Jauneklis atkal palocīja galvu. Vecais apmierināti pasmaidīja:

— Nē, domas par iznīcināšanu man nenāca ne prātā. Protams, ja es būtu Džordāno laikabiedrs… Un tomēr tas nenozīmē, ka negribēju atriebt draugu. Bet atriebties, atmaksāt dabai iespējams tikai, izzinot tās noslēpumus. Tā ir vienīgā cilvēka cienīga atmaksa…

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja apgūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galvenais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no daudziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sacīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš nebija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cilvēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pusstundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, partnera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja izmēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pārāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vairāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?

— Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pabeidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzērvēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no melnajiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cilvēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vairāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

— Kāpēc?

— Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Melnajām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis. — Dzērvju orbītas taču nav izskaitļotas! Un pat tad, ja tās līdzīgi zvaigznēm riņķotu ap Galaktikas centru (bet tā droši vien nav), aprēķināt orbītas diez vai būtu iespējams, jo daudzu enerģijas lauku mijiedarbības dēļ Dzērvju lidojuma virzienam gandrīz nemitīgi jāmainās. Tāpēc iepriekš arī nav nosakāms, kur īsti tās izdosies sastapt…

— Jā, — sirmgalvis nopūties turpināja. — Dzērves, kuru ātrums brīžiem pārsniedz pusi no gaismas ātruma, nav viegli atrast. Kaut gan tagad, kad mūsu delta kombainu kvalitāte ir neizmērojami augstāka, mēs varam konstatēt viņu radīto lauku jau samērā prāvā attālumā.

Nepieciešams tikai rūpīgi kontrolēt aparatūras noskaņojumu …

Viegli kustinādams pirkstus, viņš aizskāra dažus rokturus uz delta kombaina vadības paneļa.

— Kopš tā laika astronauti sastapušies ar Dzērvēm vēl piecas reizes, — Vecākais turpināja. — Man ir kuģu komandieru ziņojumi, viņu novērojumu ieraksti. Un vairāk nekā … Nekā tāda, kas varētu apstiprināt vai apgāzt vienīgo vērā liekamo hipotēzi…

— Ak to? — Igors iesaucās. — Tās autors, liekas, bija…

— Atkal jus jaucat! — sirmgalvis viņu nīgri partrauca. — Šīs hipotēzes autors esmu es.

Igors mulsi nolieca galvu. Klusums ieilga. Bet tieši patlaban jauneklim vismazāk gribējās pārtraukt sarunu.

— Tātad jūs sakāt: nekādu likumsakarību? — viņš pēc brītiņa vaicāja.

— Nekādu, — sirmgalvis atbildēja. — Tikai, lūk, kas ir savādi: spriežot pēc novērojumu datiem, Dzērvju orbītas (vismaz mums zināmajos iecirkņos) stipri izstieptas novu virzienā. Protams, ja vien tā tiešām ir likumsakarība un nevis nejaušība.

— Pagaidiet! — jauneklis pēkšņi pielēca kājās. — Tas taču lieliski apstiprina jūsu hipotēzi! Tādi enerģijas sablīvējumi varēja rasties sakarā ar novu uzliesmojumiem …

Sirmgalvja ironiskais smīns lika viņam tikpat pēkšņi apklust. Jauneklis apsēdās, nepaspējis aizvērt muti un nolaist jūsmīgā žestā pacelto roku.

— Puisēn… — vecā izmēģinātāja balsī skanēja žēlums un reizē izsmiekls. — Mīļo puisēn, elementārā loģika diemžēl apgāž jūsu secinājumu. Atklājumi tik viegli vis nedodas rokā …

— Bet jūs taču pats tikko…

— Nu, es varbūt atkal izteicos neprecīzi, — sirmgalvis sacīja. — Dzērvju orbītas tiešām zināmos iecirkņos stipri tuvojas novām vai, pareizāk, tām zvaigznēm, kuras pēc īsa laika pārvērtīsies par novām. Lūk, tā! Aprēķini rāda, ka Dzērvēm, kuras iznīcināja «Sogdiānu», vajadzēja stipri tuvoties zvaigznei 7314-0. Mūsu tikšanās vietu no šā spīdekļa šķīra vismaz trīs gaismas gadi. Tādējādi pēc jūsu teorijas iznāk, ka jau septiņus gadus iepriekš šai zvaigznei vajadzēja kļūt par novu …

— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.

— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, tagad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievērojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņēmienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.

Dažas minūtes Igors klusēja, tad pēkšņi pajautāja:

— Bet kā jūsu hipotēze izskaidro kāša ierindu?

— Tā neizskaidro šo dīvainību, — sirmgalvis drūmi atbildēja. — Bet arī neviena cita hipotēze to nespēj izskaidrot. Kaut gan… — Viņš savādi pasmīnēja un uzmeta jauneklim ašu skatienu. — Izskaidrojumi rodas no faktiem. Un tieši faktus es patlaban vācu. Kā redzat, tas ir tikai pacietības jautājums …

— Vai tad jūs nelidojat uz labu laimi?

— Šoreiz — ne! Šoreiz mēs Dzērves sastapsim. Es saņēmu signālu. Tāpēc arī izlidoju tik steidzīgi, ka…

Viņš gribēja piebilst: «Man nebija laika atkratīties no jums,»— bet tad nolēma, ka nav vērts. Igors tomēr bija lāga zēns. Protams, izplatījumu viņš nepazina un Zemi — vēl mazāk. Bet jaunie nekad* nekā nezina. Bija laiks, kad arī viņš pats daudz ko nezināja un neprata… Ar šo zēnu, šķiet, vajadzēja apieties saudzīgāk: viņi jau tik ilgi ir kopā, un viņš pats nebūt nav patīkams sarunu biedrs…

Vecākais nupat dzīrās Igoram draudzīgi uzsmaidīt, kad deltavizora signālierīces zvans un zibšņi uz ekrāna lika viņam aizmirst ne vien jaunekli, bet arī visu pasauli.

— Dzērves! — viņš klusi nomurmināja, uzlūkodams ekrānu, kura gaišajā virsmā iezīmējās melns punkts. — Tās ir viņas… Attālums — piecas astronomiskās vienības … — Un pēkšņi aizsmacis iekliedzās: — Nu tad lai iet!

Vēl labu laiku viņš murmināja kaut ko nesaprotamu, bet tikmēr viņa rokas veiklām, precīzām kustībām iedarbināja vissarežģītāko aparatūru, ieslēdza augstāko enerģētisko aizsardzību, sagatavoja darbam delta slazdu. Biologa sirds sāka pukstēt aizvien straujāk.

— Vai es nevarētu jums palīdzēt?

— Palīdzēt? Labs ir! Sēdieties pie kontrolpults! Pieslēdziet … No apakšas, šī svira jātver no apakšas, nevis no augšas! — sirmgalvis negaidīti nikni iesaucās.

Igors kaut ko teica, bet Vecākais to vairs nedzirdēja. Un droši vien ne tikai tāpēc, ka aparāti prasīja visu viņa uzmanību, bet arī tāpēc, ka šobrīd visā bezgalīgajā kosmosā viņam neeksistēja nekas cits kā vien Dzērves — neliels, tumšs trīsstūris uz delta kombaina ekrāna. Neatraudams no tā skatienu, sirmgalvis nekļūdīgi sataustīja vajadzīgās pogas, sviras un rokturus. Likās, pēkšņi viņam izaugušas vēl vismaz četras rokas — un visas tās nepieciešamas, lai gan automāti patstāvīgi veica operāciju lie- lum lielo daļu.

Tikai tagad biologs saprata, cik sarežģīts patiesībā ir uzdevums, kuru sirmgalvis vienkārši, pat mazliet nievājoši nosaucis par «dzērvju medīšanu», un kāda prasme, kāds varens prāts ir nepieciešams, lai to sāktu risināt. Vai nav apbrīnojami — vēl pirms dažām minūtēm viņš gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu sarunājās ar cilvēku, kas visu to izdomājis, un ne tikai sarunājās, bet klusībā apveltīja šo cilvēku ar ne visai godbijīgiem epitetiem.

Taču tūdaļ Igors apjēdza, ka pēc dažām sekundēm iedarbinās delta ģeneratorus un viņam atkal būs iespēja apstarot mikrofloru, t. i., pievērsties uzdevumam, kura dēļ viņš, ignorējot sirmgalvja nepatiku, bija devies šai lidojumā. Un vēl viņš nodomāja, ka tādā brīdi šis sirmgalvis laikam gan neprātotu par niekiem, bet veltītu visu uzmanību darbam …

Ieslēdzis kontroles paneli, jauneklis pievērsās aparātiem, kuri, šķiet, jau sen to bija gaidījuši. Konteineri ar apstarojamo mikroorganismu kultūrām atradās aiz kuģa borta. Redzēt tos varēja tikai teleuztvērēja ekrānā un tikai pēc mēraparātu rādījumiem varēja spriest par izmaiņām mikrofloras uzbūvē. Bet viņš jau bija pieradis iztēlē atbrīvoties no jebkuriem starpniekiem un uztvert aparātu rādījumus tā, it kā pats ar savām acīm vērotu vissarežģītākos procesus mikrobu šūnās.

Arī sirmgalvis, šķiet, tieši vēroja Dzērvju tuvošanos. Starp citu, stereoekrānā varēja skaidri redzēt, ka tās lido

nevis kāša, bet konusa ierindā. Tikai vienu vienīgu reizi viņš uz mirkli novērsās no ekrāna, lai uzsauktu jauneklim kaut ko par veiksmi — Dzērves šķērsoja kuģa kursu; tātad viņiem pat nevajadzēs mainīt lidojuma virzienu. Tas bija ļoti svarīgi, jo tādā ātrumā izdarīt pagriezienu nevarēja; iepriekš būtu jābremzē un līdz ar to jāzaudē daudz dārgā laika …

Ekrāns rādīja, ka Dzērves jau atrodas tādā attālumā, kas nepārsniedz delta slazda darbības rādiusu. Sirmgalvis ar visu plaukstu nospieda platu, sarkanu taustiņu un raidīja uz priekšu delta lauku, kas aizplūda telpā no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Šim kolosālajam enerģijas sablīvējumam vajadzēja neitralizēt Dzērvju delta lauku un piespiest kaut vienu no tām apstāties kuģa tuvumā. Lai radītu delta slazdu, bija nepieciešama visa reaktoru enerģija. Tāpēc dzinējus nācās izslēgt. Bet lielas nozīmes tam, acīm redzot, nevarēja būt, jo kuģis lidoja tikai nedaudz lēnāk par Dzērvju kāsi.

Kad delta slazds bija izmests, jauneklis nenocietās. Viņš atstāja savus aparātus, kas darbojās arī bez cilvēka uzraudzības, un pievērsa visu uzmanību delta kombainam, pie kura sirmais izmēģinātājs šķita gandrīz vai pieaudzis. Tuvojās izšķirošais mirklis. Uz deltavizora ekrāna kāsis pamazām sadalījās punktiņos, kas kļuva arvien lielāki. Spriežot pēc rādītāju lēkāšanas un spuldzīšu uzliesmojumiem, slazds jau bija saskāries ar Dzērvju delta lauku.

Rādītāju bultiņām vajadzēja pārvarēt vēl tikai loka pēdējo ceturksni. Tad Dzērvju delta lauka intensitāte samazinātos tādā mērā, ka praktiski visa viņu kustības enerģija būtu zudusi. Un bultiņas devās šai pēdējā ceļa posmā. Divu cilvēku skatieni tās nemitīgi uzmundrināja. Taču šā uzmundrinājuma bija par maz — rādītāju kustība arvien vairāk palēninājās, bultiņām kļuva arvien grūtāk sasniegt katru nākamo skalas iedaļu. Sirmgalvis pagrozīja jaudas regulatorus, atdodams delta slazdiem kuģa pēdējās enerģijas rezerves. Jauneklis, mirkli pasvārstījies, izslēdza savus aparātus, kaut gan tie patērēja pavisam niecīgu jaudu. Bultiņas sakustējās un pārvietojās vēl mazliet pa labi. Izmēģinātājs un biologs atviegloti uzelpoja. Un tad gandrīz acumirklī notika tas, ko ne viens, ne otrs no viņiem nespēja apjēgt.

Rādītāji apstājās, it kā pārdomādami, vai turpināt ceļu tajā virzienā, kurā tos, šķiet, bīdīja cilvēku sasprindzinātie skatieni. Pēkšņi bultiņas izšķīrās un ar strauju lēcienu pārvarēja visu skalas platumu. Vienlaikus arī citi mēraparāti rādīja, ka delta lauka intensitāte pieaugusi tādā mērā, it kā spēks, kas šim laukam pretojies, pēkšņi būtu zudis!…

Sirmgalvis steigšus pagrieza regulatorus, samazinādams lauka intensitāti. Tai pašā mirklī Igors instinktīvi uzmeta skatienu ekrānam, kas rādīja attālumu līdz Dzērvēm. Viņa sauciens lika izmēģinātājam atrauties no daudzajām skalām. Viena skatiena pietika, lai aptvertu situāciju: kuģis Dzērvēm vairs netuvojās!

Vecākais vispirms palūkojās uz ātruma mērītāju; kuģis taču nevarēja patstāvīgi un turklāt vienā mirklī mainīt ātrumu vai lidojuma virzienu! Nē, nekas tamlīdzīgs, protams, nebija noticis. Ātruma mērītājs un kursogrāfs to nepārprotami apstiprināja. Bet tādā gadījumā… tādā gadījumā atlika tikai viena iespēja: pieņemt, ka Dzērves strauji samazinājušas ātrumu. Samazinājušas daudz straujāk, nekā varēja gaidīt…

Viņi uzlūkoja viens otru. Sirmgalvis neizpratnē rauca uzacis. Rauca tā, it kā būtu ne tikai izbrīnījies, bets.arī lūgtu padomu, lūgtu paskaidrot viņam, kas īsti piespiedis notikumus pārkāpt saprāta robežu un kas fizikas likumiem pēkšņi atņēmis likuma spēku. Igors sāpīgi izjuta savu nevarību. Viņš nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem. Neviens debess ķermenis, lai kāda būtu tā uzbūve, nevar ne no šā, ne no tā mainīt kustības ātrumu un turklāt vēl virzienu. Bet te …

Tiešām, it kā ar ātruma maiņu vēl nepietiktu, Dzērvju kāsis mainīja arī lidojuma virzienu. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka ar katru nākamo sekundi melnais konuss aizvien vairāk novirzās no taisnes. Nē, acīm redzot, viņu delta kombains ir sabojājies; par spīti augstākajai aizsardzībai, Dzērvju delta lauks kaut kādā veidā to ietekmējis, un tagad aparātu rādījumi neatbilst īstenībai. Tātad aparātiem vairs nevar uzticēties. Bet kam tad lai viņi uzticas? Varbūt enerģētiskajam aizsarglaukam?

Sirmgalvis vēl paspēja nodomāt, ka vienatnē viņš nesvārstītos ne mirkli, izdarītu pagriezienu, riskēdams pārkāpt aizliegto paātrinājuma robežu, un dotos pretī Dzēr

vēm, lai tur lūst vai plīst! Bet kopā ar viņu bija šis pienapuika, ko viņam uzspieda institūts, tur uzskatīja, ka dienās tas kļūšot par izcilu zinātnieku, un riskēt ar jaunekļa dzīvību viņš nevarēja. Nevarētu pat tad, ja acu priekšā sabruktu viss viņa mūža darbs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka jauneklis izrādījās jauks un izpalīdzīgs, un pat šajos neprāta mirkļos bija patīkami sajust blakus otru cilvēku. Un tomēr, ja tev mērķis ir tikai viens, arī vilšanās liekas vienreizēji smaga.

Tā domāja Vecākais, bet viņa rokas tikmēr uzgūlās vadības pultij un nekļūdīgi sataustīja bremzes sviru. To vajadzēja nospiest, lai kuģis samazinātu ātrumu, atrautos no briesmām, kuras tam radīja Dzērves. Vēl pēdējo reizi viņš uzmeta skatienu ekrānam. Viss bija pareizi. Jābremzē nekavējoties — delta kombains jau meloja, zaudējis jebkuru mēra sajūtu. Tas rādīja, ka Dzērvju kāsis izliecies novirzās no taisnes un tagad pamazām atkal uzņem agrāko kursu, tikai citā, krietni lielākā attālumā no kuģa… Sirmgalvis sakoda zobus, un viņa roka ietrīcējās.

Bet šajā mirklī jaunekļa lokanie pirksti satvēra viņa delnu. Sirmgalvis nikni pavērās ceļabiedrā.

Stāvēdams viņam blakus, biologs ar otru roku nemitīgi grozīja kontrolpults slēdžus un pēc mēraparātu skalām vēroja kombaina darbu. Visi mēraparāti rādīja, ka delta kombains ir pilnā kārtībā. Savāds smaids iegūla Igora lūpu kaktos.

— Ieslēdzu bremzes dzinējus! — sirmgalvis nosēcās. — Es nevaru riskēt… jūsu dēļ…

Viņa lūpas sakļāvās, lai neļautu izlauzties lāstam. Taču jauneklis nenodrebēja.

— Turpiniet tuvoties …

— Vai tad jūs neredzat? Aparāti… — Vecākais sašutis rūca.

— Ir kārtībā… Jūs taču likāt man novēro^ kontrol- pulti. Un tagad es ziņoju jums… Nesaprotat? Ātrāk, nezaudējiet laiku!

Mirkli vēlāk sirmgalvja acis iedzirkstījās, viņš strauji pārcēla roku pa labi un nospieda vairākus taustiņus … Atvienoti no delta ģeneratoriem, reaktori visu savu enerģiju atdeva kuģim. Slazds pazuda, toties Dzērvju kāsis atkal pārvietojās uz ekrāna centru un atstatums līdz tam aizvien vairāk samazinājās.

— Nokavēsim… — biologs tikko dzirdami izdvesa.

— Nu nē! — sirmgalvis pasmīnēja. Un šis smīns bija pamatots: pilotēšanas mākā viņam nebija līdzīgu pat veco, pieredzes bagāto kosmonautu vidū.

… Tikšanās vietā viņi ieradās tieši laikā. Dīvainie, melnie audekli, kam, šķiet, nebija trešās dimensijas un kas kļuva redzami tikai delta kombaina staros, starpzvaigžņu telpas absolūtajā klusumā kā rēgi aizplanda kuģim garām. Uz ekrāna katru Dzērvi varēja redzēt tikai mirkli — kuģis tagad lidoja paralēli Dzērvju konusam, nedaudz atpaliekot no tā, bet šai īsajā laika posmā aparāti atzīmēja delta lauka intensitātes pieaugumu, kas pavadīja katras Dzērves tuvošanos. Tad lauka intensitāte pēkšņi saruka līdz nullei, lai pēc brīža atkal sasniegtu maksimumu …

Dzērves aizlidoja. Dzērves, kuras sirmgalvis tik ilgi medījis un kuras, spriežot pēc statistikas, redzēja pēdējo reizi mūžā. Pēdējā iespēja izpildīt lielo uzdevumu zuda izplatījumā kopā ar melnajiem, plīvojošajiem audekliem … Bet viss vēl nebija zaudēts.

Nē, cilvēks, kas meklējis un atradis meklēto, vienmēr ir nesalīdzināmi stiprāks par šķēršļiem, kas var viņam stāties ceļā. Pirmā, nedrošā saskare ar jauno, nezināmo — tā ir izlūkošana, pēc kuras šo nezināmo dzelžainā tvērienā sagrābj eksperimentētāja rokas un teorētiķa prāts. Sirmgalvis bija tiklab teorētiķis, kā eksperimentētājs. Un, ja viņam ievajadzētos četru un nevis divu roku, tad vēl divas — viņš pēkšņi to juta — bija tepat blakus^ gatavas ik brīdi uzgulties vadības svirām… Viņš bija stiprs arī tāpēc, ka energocentrāle joprojām darbojās, un pietika atkārtot nesen veikto manevru — pieslēgt tai delta ģeneratorus, lai…

Dažus mirkļus vēlāk arī Igors aptvēra sirmgalvja ieceri: tā kā Dzērves nebija izdevies noķert iepriekš izliktajos slazdos, viņš gribēja tagad uzmest slazdu vienai no Dzērvēm, kad tā atradīsies kuģim vistuvāk.

Rādītāju bultiņas ietrīcējās, kad varens delta lauka sablīvējums izšāvās no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Un atkal divi cilvēki noliecās pār ekrānu.

Neredzams tīkls bija izpleties tieši vidū starp divām Dzērvēm. Aizmugurējai nenovēršami vajadzēja sapīties tā enerģētiskajos audos …

Nē, ne velti sirmgalvis daudzus gadus bija rakņājies pa filmotēkām un ierakstu glabātavām, ne velti ar vissarežģītāko vienādojumu sistēmām pārslogojis skaitļojamās mašīnas; viss bija aprēķināts pareizi — Dzērves ātrums samazinājās tieši tā, kā tam vajadzēja samazināties, un drīz vien melnais audekls kā piesiets karājās kuģa tuvumā.

Mīklains un neizprotams nezināmas vielas vai enerģijas sablīvējums šķita sastindzis deltavizora redzes laukā. Bet šis sastingums bija tikai šķretams. Lai apjaustu, kāda c>ņa patlaban noritēja starp dīvaino matērijas formu un kuģa enerģētisko sirdi, pietika paskatīties uz zaļgani mirgojošajām skalām, uz kuru fona kā drudža lēkmē kratījās rādītāju bultiņas. Un cilvēki skatījās. Skatījās tik ilgi, kamēr bultiņas pamazām nomierinājās, apliecinot, ka Melnā Dzērve beidzot ir sagūstīta un tās pretestība pilnīgi pārvarēta. Sirmgalvis triumfēdams pacēla roku, bet jauneklis gatavojās uzsākt mežonīgu gaviļdeju. Tikai vēlēšanās atkārtoti pārliecināties par savu uzvaru lika abiem vēlreiz paskatīties uz ekrānu.

Viņi zināja, ka ieraudzīs tikai Melno Dzērvi, kas nevarīgi sastingusi kuģa tuvumā. Konusam jau vajadzēja atrasties ārpus redzes lauka, jo kuģis joprojām lidoja nedaudz lēnāk par Dzērvēm. Taču konuss arvien vēl atradās redzes laukā, un tas bija nesaprotami.

Dzērves šķita apstājušās. Tās, acīm redzot, pielāgoja savu ātrumu kuģa gaitai! Bet šāds manevrs bija iespējams tikai vienā gadījumā: proti, ja visas Dzērves būtu saistītas ar to, kas iekļuvusi viņu izliktajās lamatās. Patiesību sakot, nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka tās kaut kādā veidā ir saistītas. Taču arī šāds izskaidrojums nebija pieņemams. Delta ģeneratoru jaudas taču nepietika, lai aizturētu pat divas Dzērves, kur nu vēl visu melno kāsi!

Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģijas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastindzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstājies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.

Igors jau gribēja teikt, ka šī nekustība viņam nez kāpēc sevišķi nepatīk, kad sirmgalvis ar enerģisku rokas mājienu piespieda viņu klusēt. Pavēries norādītajā virzienā, jauneklis pieliecās cieši jo cieši pie ekrāna.

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie debess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attālinājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaidrojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapulcētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās paliekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīga, ļauna murga.

Dzērvju ierindas yairs nebija. Bija tikai atsevišķi melni, plandoši audekli, kas šķietami haotiski izklīda telpā. Drīz deltavizora redzes laukā palika tikai viena vienīga Dzērve — tā, ko savās ķetnās bija satvēruši delta slazda varenie ģeneratori. «Laiks pievilkt šo noslēpumaino veidojumu tuvāk un izpētīt to,» — sirmgalvis noliecās pār vadības pulti. Taču tai pašā mirklī ģeneratori iedūcās augstākā toņkārtā un vecais izmēģinātājs atrāva roku no pults, it kā būtu pieskāries pie nokaitēta metāla.''

— Vai jūs kaut ko saprotat? — viņš nomurmināja. — Ieslēdziet plašā pārskata ekrānus!… — Un tūdaļ pats tos ieslēdza.

Šauri delta staru kūlīši, izlauzdamies no daudzajām kuģa antenām, ietriecās izplatījumā. Uzzibsnīja un atkal satumsa ekrāni. Dīvainā kārtā tajos vairs neredzēja nevienu zvaigzni.

Pasaule bija kļuvusi absolūti melna. Melna un klusa. Šajā pasaulē kauca tikai delta ģeneratori un. trīcēja mēraparātu bultiņas. Tās trīsēja tik intensīvi, ka jauneklis ar visu ķermeni izjuta rādītāju saspringumu. Delta ģeneratoru dziesma kļuva arvien žēlabaināka — varenās mašīnas, šķiet, sūdzējās par to, ka nezināmu iemeslu dēļ tām kļūst arvien grūtāk noturēt gūstekni. Bet tai pašā laikā šī dziesma apliecināja, cik tas ir labi, ka antiviela kuģa konteineros netiek izolēta ar delta lauku, jo, pieaugot neciešamajai slodzei, tie kuru katru brīdi varēja apklust. Apmēram tā cilvēki izprata ģeneratoru melodiju. Bet, kamēr jauneklis veltīgi lauzīja galvu, meklēdams iespēju atvieglot ģeneratoru darbu, sirmgalvis par to, liekas, pat nedomāja. Viņš nespēja atraut acis no plašā pārskata ekrāniem.

Melnums ap kuģi sakļāvās arvien ciešāk. Un šis melnums nebija nekas cits kā vien tās pašas Dzērves, kas, ielenkušas kuģi no visām pusēm, tagad lēni, bet neatvairāmi tuvojās tam… Sirmgalvis nomurmināja kaut ko par ķermeņu mijiedarbību labilās sistēmās, kurās, līdzsvaram zūdot, izraisās dažādas perturbācijas. Taču varēja just, ka arī viņš pats ne visai tic šādam izskaidrojumam. Atrast citu viņam diemžēl vairs nebija laika.

Ģeneratori iekaucās spalgi jo spalgi. Pasaule kļuva pavisam šaura. Melnie audekli ielenca kuģi tik cieši, ka vadības centrālē sāka it kā pietrūkt gaisa. Rādītāju bultiņas trīcēja arvien drudžaināk. Pēkšņi ģeneratoru kaukšana pārvērtās par griezīgu svilpšanu. Gigantiskā pārslodze lika mašīnām rīstīties. Kaut kas daudz varenāks par kuģa delta lauku nepārprotami centās izjaukt ģeneratoru darba ritmu. Melnie audekli tagad atgādināja vēja piepūstas buras. To nekustība bija kā klusums pirms vētras, un pārtraukumi ģeneratoru darbā šķita tikai priekšspēle tam, ko varēja sagaidīt visai drīz.

— Jāsamazina spriegums! — jauneklis iesaucās un izstiepa roku pret ekrānu, kas joprojām bija necaurredzami melns. Sirmgalvis nicīgi papurināja galvu. Tad jauneklis pats metās pie pults. Taču Vecākais aizšķērsoja viņam ceļu un ar bargu, pavēlošu žestu lika atgriezties savā vietā.

— Jāstrādā! — sirmgalvis kā skaldīt noskaldīja. — Jāstrādā, kamēr vēl ir laiks!

Ko šie vārdi nozīmē, Igors saprata tikai dažas sekundes vēlāk, kad adata — šaurs virzītu delta staru kūlis bija sagatavots darbam. Šī adata spēja izlauzties cauri jebkādai dabiskai vai mākslīgai aizsardzības sistēmai. Tā līdzinājās skalpelim ķirurga rokās… Vecākais sākotnēji laikam bija iecerējis divus eksperimenta posmus: vispirms iztaustīt Dzērves ar vielisku zondi, bet, ja atklātos, ka šie veidojumi nav vieliskas dabas, pamēģināt tos zondēt ar staru adatu, kurai nenovēršami vajadzēja izjaukt enerģijas sablīvējuma iekšējo līdzsvaru un izraisīt tā pilnīgu vai daļēju sabrukumu… Tagad viņš, acīm redzot, bija nolēmis no pirmā posma atteikties. Gan tāpēc, ka nešaubījās par savas hipotēzes pareizību, gan arī tāpēc (un tas bija galvenais), ka diviem mēģinājumiem varēja nepietikt laika. Delta adatas trieciens… Sirmgalvja roka jau sniedzās pēc staru fokusēšanas slēdža, un jauneklim tikai pēdējā mirklī krītot izdevās to atvirzīt.

— Jūs! — sirmgalvis ierēcās, vairs nespēdams valdīties. Un šajā mirklī…

Šajā mirklī iestājās drausmīgs klusums. Melnais audekls uz ekrāna dīvaini izliecās un parāvās sāņus. Vienlaikus ģeneratori atdzīvojās. Sirmgalvis ar lēcienu atgriezās pie pults, satvēra slēdžus, rokturus, sviras un, lietodams paņēmienus, kādus spēja izdomāt vienīgi viņš, zibens ātrumā iedarbināja kuģa vareno tehniku. Taču viss bija velti. Dzērve aizslīdēja no redzes lauka, un tūdaļ uz ekrāniem atkal parādījās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk paprāvā attālumā kuģim garām aizplanda melno audeklu konuss un no slazda tikko izslīdējusī Dzērve jau bija ieņēmusi tajā savu vietu. Konuss strauji kāpināja ātrumu, drīz tā pakaļgals pazuda izplatījuma bezgalībā.

Tā tas izskatījās uz ekrāna, un tieši tā to arī uztvēra biologs. Taču sirmgalvim nez kāpēc likās, ka pēdējais audekls, uz mirkli apstājies, pēkšņi metas atpakaļ un ietin

viņu necaurredzamā, drūmā un smacīgā tumsā.

* * *

— Nu, kā jūtaties? — jauneklis vaicāja.

Sirmgalvis neatbildēja.

— Guliet mierīgi! Viss ir kārtībā! — Igors jau nez kuro reizi atkārtoja. — Rīt ātrums samazināsies līdz drošības robežai. Varēsim izdarīt pagriezienu un doties mājup.

— Bet Dzērves?

— Tās jau tālu… — biologs nopūtās un tad piebilda: — Protams, ne sevišķi tālu, tomēr …

Sirmgalvis sakustējās. Igors pieliecās viņam tuvāk.

— Dzīve… — vecais-izmēģinātājs čukstēja.

— Neuztraucieties, jums nekas nedraud. Tā ir tikai nervu pārpūle. Pārāk daudz esat lidojis, sevi netaupīdams. Jūsu vecumā …

Sirmgalvja lūpas savilkās nīgrā smīnā.

— Cilvēki nemirst no vecuma. Galvenais — vilšanās. Esmu pārāk bieži vīlies. Un šo — pēdējo reizi lielā mērā jūsu dēļ.

— Par to vēl varētu strīdēties… — biologs mēģināja iebilst.

— Visa dzīve, — sirmgalvis klusi atkārtoja. — Un viss — velti!

— Kāpēc velti?

— Dzērves aizlaidušās, — vecais vīrs skumji sacīja un pēkšņi, uzrausies pussēdus, vaicāja: — Varbūt teiksit, ka ne? Atbildiet!

— Aizlaidušās… — jauneklis piekrita. — Bet ne gluži. Kaut kas tomēr ir palicis.

— Protams. Ieraksti, lentes… To man arī agrāk netrūka.

. — Ko tad jūs gribējāt?

— Atminēt, atklāt Dzērvju noslēpumu. Bet šim nolūkam man vajadzīga kaut viena. Viena vienīga…

Spilgtāk nekā jebkad Igors sajuta, cik dižens un neparasts ir šis vīrs. Leģendās viņu attēloja kā jaunu, spēk- pilnu, panākumiem bagātu. Tagad viņš bija vecs un vājš, un neveiksmes sagrauzts… Kā īsti viņam trūkst? Pēc kā viņš vēl tiecas? Pēc atpūtas? Pēc dzērves?… Tās dzērves, kura lido debesīs un ar kuru kopš senseniem laikiem mēdz ķircināt sapņotājus? Interesanti, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kas, cietuši pēdējo neveiksmi vai vismaz būdami pārliecināti par to, vēl ilgosies pēc savas dzērves?

— Vai tad dzērve katrā ziņā jānoķer? — jauneklis vaicāja, bet sirmgalvis, liekas, to nedzirdēja.

— Gadi, gadi… — Viņš domīgi grozīja galvu. — Cik daudz kuģu es šajā laikā būtu varējis konstruēt… Cik ekspedīciju sarīkot… Cik koloniju nodibināt… Mans mūžs bija pietiekami garš.

— Savu mērķi jūs tomēr esat sasniedzis! — Igora balss īpatnējais skanējums lika sirmgalvim vērīgi ielūkoties viņa acīs.

— Runājiet!

— Jūs gribējāt uzzināt kaut ko jaunu par Dzērvēm?

— Muļķīgs jautājums! — sirmgalvis ne pa jokam sadusmojās, un jauneklis nosprieda, ka tā ir laba zīme: vecais kosmonauts, acīm redzot, sāk atspirgt. — Vai tad tiešām jūs nezināt, — viņš, arvien vēl sadusmots, turpināja, — cik daudzi klusībā mani izsmēja, saukāja par rēgu mednieku, cik daudzi apgalvoja, ka nemūžam man neizdošoties notvert Visuma Melnās Dzērves. Un, kā redzat, es neesmu tās notvēris …

— Bet tieši tā taču ir jūsu uzvara! — jauneklis viņu pārtrauca.

— Es neciešu mīklas, — sirmgalvis atcirta. — Un, ja vien iespējams, lūdzu, nerīkojiet šeit psihoterapijas seansu! Es vēl nemirstu. Un varat būt pārliecināts, ka tik drīz netaisos atstāt šo pasauli…

— Apdomājiet, jūs medījāt Visuma Melnās Dzērves…

— Nu, un tad?

— Dzērves … taču ir dzīvas! Un arī šīm jābūt…

Sirmgalvis strauji izslējās. Vadības centrālē valdīja

dziļš klusums, un šajā klusumā pēkšņi kļuva dzirdama aparātu zemā, melodiskā dūkoņa.

— Tā … — sirmgalvis novilka.

— Jā! Neviens, izņemot dzīvas būtnes, nespēj patvarīgi mainīt lidojuma ātrumu un virzienu. Bet Dzērves to izdarīja!

Izmēģinātājs nolieca galvu un ar plaukstu notrausa no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses.

— Vēl vairāk! — biologs turpināja. — Vai ievērojāt, kā šīs būtnes rīkojās, cik ātri apstājās visa ierinda? To var saprast tikai tad, ja pieņem, ka Dzērves nekavējoties sajuta vai pat uzzināja, ka viena no tām iekļuvusi lamatās. Un ne tikai uzzināja, bet tūdaļ arī mēģināja atbrīvot slazdā iekļuvušo biedreni. Un ne tikai mēģināja, bet arī atbrīvoja!

Sirmgalvis klusēja.

— Jums jāpiekrīt, ka šādu rīcību nav iespējams izskaidrot ar fizikas likumiem- Toties bioloģijas likumi te ir vietā …

Sirmgalvis joprojām klusēja.

— Un pats uzbrukums? Jūs stāstījāt, ka ar šo paņēmienu kādreiz jau esot mēģinājis tās gūstīt. Vai atceraties?

Izmēģinātājs palocīja galvu.

— Redzat nu! Dzērves zina, saprotiet, zina šo paņēmienu. Jūs esat tās apmācījis…

— Apmācījis esmu daudzus… — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Un tomēr… Dzīvas… To pārāk grūti aptvert.

Biologs pasmaidīja.

— Vajadzēs!

— Bet kur tad īsti šīs būtnes dzīvo?

— Te! — biologs iesaucās. — Izplatījumā! Kāpēc jūs uzskatāt, ka dzīvība iespējama tikai uz planētām? Dzīvība ir daudz plašāka, daudz sarežģītāka parādība, nekā mēs domājam. Kāpēc gan izplatījums, pati kosmosa telpa nevarētu būt dzīvu radību miteklis?

— Starpzvaigžņu telpa — dzīvības miteklis? Kaut kas nedzirdēts…

— Un to sakāt jūs? Vai tad pirms jūsu atklājumiem kāds bija dzirdējis par Visuma Melnajām Dzērvēm?!

— Labi. Pieņemsim, ka jums taisnība. Bet kā šīs būtnes barojas? No kā tās pārtiek?

Sirmgalvis iztaujāja viņu kā eksaminētājs, un jauneklis juta, ka viņam jāatbild pārliecinoši, kaut arī no šīm atbildēm atkarīgs nevis viņa, bet drīzāk gan paša eksami- nētāja liktenis. Acīm redzot, tāpēc Vecākais bija tik stingrs savās prasībās; viņš negribēja žēlastības dāvanas un apsvēra katru atbildi daudz nopietnāk, nekā to būtu darījusi visbargākā eksaminēšanas komisija.

— Iespējams, ka šīs būtnes pārtiek no staru enerģijas, — jauneklis sacīja, ar vieglu rokas spiedienu likdams sirmgalvim atkal apgulties. — Tāpēc, liekas, nav nejaušība, ka tām ir maksimāla virsma un reizē niecīgs apjoms un ka tās uzturas novu, uzliesmojošu zvaigžņu, tuvumā. Tieši tur iespējams uztvert maksimālu enerģijas daudzumu.

— Bet pārvietošanās? Kā tās pārvietojas?

— Jūs labāk par mani zināt, ka reaktīvā kustība ir vienīgais aktīvās pārvietošanās veids izplatījumā; citi līdz šim nav atklāti. Dzērves, acīm redzot, pārvietojas, izstarojot delta kvantus, kuru plūsmā arī gāja bojā mūsu kosmosa kuģi. Turklāt domājams, ka ne visus delta kvantus tās raida atpakaļ. Daļu starojuma Dzērves raida uz priekšu; tām droši vien ir kaut kāds lokatoram līdzīgs orgāns. Tas labi izskaidrotu viņu konusveidīgo ierindu. Lidojot šādā ierindā, neviena Dzērve nenokļūst otras raidītajā staru kūlī… Mēs, protams, daudz ko vēl nezinām. Un tomēr es domāju, ka Melnās Dzērves ir dzīvas…

— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.

— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …

— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinājumiem?

— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.

— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī nebūtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.

— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!

— Minēju. Nu, un tad?

— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!

Draudzīgi atstūmis biologu, sirmgalvis piecēlās. Nedroši cilādams kājas, viņš šķērsoja vadības centrāli un apsēdās pie galvenās pults. Kādu brīdi viņa rokas trīcēdamas balstījās uz ceļiem. Tad viņš satvēra vadības sviras. Un pēkšņi rokas pārstāja trīcēt. Tās šķita nomierinājušās, pielijušas ar jaunu spēku.

— Lai šī dzīvība kļūst par pieminekli jūsu draugam, — jauneklis klusi sacīja. — Ne tikai Dzērves. Arī miljoni un pat miljardi kolonistu, kurus Dzērves paspēs izglābt nākamajos gadsimtos…

— Dzīvība… — sirmgalvis skaļi domāja. — Cik tas ir savādi! Bet ko lai dara? No visiem draugiem agri vai vēlu jāšķiras. Arī no hipotēzēm …

Viņš apklusa un nolieca galvu, it kā atvadīdamies no veca drauga — hipotēzes, ar kuru bija saradis un pavadījis kopā daudzus gadus tur, kur tuVumā nebija un nevarēja būt citu draugu. Tad viņš pievērsās Igoram.

— Vai jūs saprotat, ko šis atklājums nozīmē? No tā taču nepārprotami izriet, ka novu vai, pareizāk, nākamo novu spektros ir īpatnības, kuras Dzērves spēj uztvert! Cita ceļa nepieciešamās informācijas iegūšanai arī tām nevar būt… Jā, — sirmgalvis turpināja, — jūs izdarījāt milzīgu atklājumu. Un tas galu galā ir likumsakarīgi: jūs meklējāt dzīvību, es turpretī — pavisam ko citu.

— Mēs kopā …

— Nepārtrauciet!… Melnajām Dzērvēm ir fantastiski jutīgi maņu orgāni un gluži neparasti sazināšanās līdzekļi. Informāciju tās kaut kādā veidā nodod cita citai. Ne jau viens tāds Dzērvju kāsis mīt izplatījumā! Sakari, sakari… Bet mēs te klimstam bez jebkādiem sakariem…

— Cilvēki visu uzzinās! — jauneklis atbildēja. — Ar laiku… Bet tagad — mājup! Jums jāatpūšas. Bet man vēl gribas redzēt parastās — Zemes dzērves.

— Cik ilgi es gulēju nesamaņā? — sirmgalvis jautāja.

— Gandrīz trīs diennaktis.

— Hm… Ja nemaldos, jūs pats lūdzāt atļauju piedalīties šai lidojumā.

— Tā ir… — jauneklis mulsi atzinās. — Bet…

— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Vecāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās leģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidīdams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs apgalvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vajadzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tiešām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jānoskaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem objektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlēties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama

šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sakaru līdzekli.

— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…

— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?

— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.

— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Zemes dzērves mūs pagaidīs …