(N karaspēka daļas štāba virsnieka majora Kuzņecova stāsts)

Viss sākās tā. Mēs jau vasarā gatavojāmies uzkāpt Adairas sopkā. Daudzi mūsu virsnieki un karavīri un pat dažas virsnieku laulātās draudzenes, kā arī štāba mašīnrakstītājas kopš pagājušā gada dižojās ar zili baltajām emaljētajām pirmās pakāpes alpīnistu nozīmītēm, un šīs piespraudes, kas greznoja mūsu biedru formas svārkus un blūzes, Viktoram Stroku|evam neļāva mierīgi gulēt. Es pats personiski gan pēc nozīmītes netiecos, taču man ļoti gribējās ieskatīties apklusušā vulkāna krāterī. Turpretī Koļam Ginzburgam, kam bija gluži vienaldzīgas gan nozīmītes, gan krāteri, piemita vājība uz visāda veida «piknikiem pie dabas krūts», kā viņš pats izteicās. Bet majors Pjoriškins … Majors Pjoriškins bija štāba priekšnieka palīgs fiziskās sagatavotības jautājumos, un tas izsaka visu.

Tātad mēs jau vasarā gatavojāmies sturmēt Adairas sopku. Taču jūnijā Strokuļevs ciema kluba dejaszālē izmežģīja kāju, jūlijā mani aizsūtīja komandējumā, bet augustā Pjoriškina sieva brauca uz dienvidiem un atstāja bērnus majora uzraudzībā. Tikai septembra sākumā mēs beidzot varējām sapulcēties kopā.

Nolēmām doties ceļā sestdien — tūlīt pēc nodarbībām. Mūsu plāns bija šāds: līdz vakara krēslai nokļūt sopkas pakājē, tur pārnakšņot un otrā rītā mazā gaismiņā sākt ceļu augšup. Viktors Strokuļevs no štāba priekšnieka izkaulēja gaziku un izlūdzās, lai mums līdzi brauc arī šoferis — seržants Miša Vasečkins, jauns, skaists puisis, kas palicis virsdienestā; majors Pjoriškins paņēma apjomīgu ceļasomu, bāztin piebāztu ar visāda veida mājās gatavotu ēdamo, un — drošs paliek drošs! — karabīni; inēs ar Koļu nopirkām divas pudeles konjaka, vairākas kārbas ar konserviem un divus maizes klaipus, Pulksten sešos vakarā gaziks pieripoja pie štāba lieveņa. Mēs sasēdāmies mašīnā un, laba ceļa vēlējumiem pavadīti, devāmies prom.

No mūsu pilsētiņas līdz sopkas pakājei taisnā līnijā varētu būt kilometri trīsdesmit, bet tas, ko nosacīti dēvē par ceļu, izbeidzas sestajā kilometrā pie nelielas sādžas. Tālāk mums būs jālīkumo pa plakankalni, kas apaugusi, ar bērziem un apsēm, jālaužas cauri nātru un dadžu audzei cilvēka augumā, jātiek pāri sekliem, bet platiem strautiem — upītēm, kas tek pa akmeņainām gultnēm. Šāda veida «prieki» beidzas pēc apmēram divdesmit kilometriem, pēc tam sākas plašais lavas lauks — līdzenums, ko klāj prāvas, sarkanīgas sadēdējušas lavas drumslas. Mums kaimiņos esošās aviācijas daļas šo lauku izmanto par mācību poligonu taktikas nodarbībās. Piesardzīgais Koļa Ginzburgs iepriekš bija divreiz zvanījis lidotājiem, lai drošības dēļ pārliecinātos, ka naktī no sestdienas uz svētdienu un svētdienas vakarā viņiem nodarbību nebūs, un šāda piesardzība, manuprāt, nemaz nebija lieka. Vieglprātīgais Strokuļevs tūdaļ pavilka viņu uz zoba, izmezdams frāzes par mazdūšību un pārāk lielu «apdrošināšanos». Tad Koļa, neteikdams ne vārda, atpogāja formas svārkus, pacēla uz krūtīm augstāk kreklu un labajā pusē zem ribām parādīja garu, baltu rētu.

— Mesers, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es negribu dabūt vēl otru tādu pašu no savējiem … Vēl jo vairāk — dažiem pulveri neostījušiem karotājiem par prieku .,,

Ar to saruna bija galā. Vitjarn šausmīgi nepatika, ja atgadināja, ka viņš ir pārāk jauns un tieši tādēj nav varējis piedalīties karā. Viņš bija ārkārtīgi liels patmīlis. Taču pēc piecpadsmit minūtēm Koļa palūdza papirosu tam pašam Vitjam, kas tagad staigāja piepūties, un miers atkal bija nodibināts.

Tātad lavas laukā mums nedraudēja nekādi pārsteigumi. Plašais līdzenums lēzeni pacēlās pret sopku un beidzās ar stāvām, kraujām klintīm. Tālāk ar mašīnu vairs nebija iespējams braukt. Tur, pie šīm klintīm, mēs bijām nolēmuši iekārtot naktsmītni.

Mēs devāmies ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Vispār rudens mūspusē, pašā zemes malā, ir pats labākais gadalaiks. Septembrī un oktobrī te gandrīz nemaz nav ne miglu, ne arī lietusgāžu. Gaiss dzidrs, tīrs, mīlīgs. Smaržo pēc vīstošiem zaļumiem. Debesis dienā ir bezgalaugstas, zilas, naktī — melnas un samtainas, piebārstītas spožām, nemirgojošām zvaigznēm. Mēs bez steigas kratījāmies pa vasaras lietusgāžu izmiecēto ceļu. Priekšā virs robotās meža līnijas pacēlās Adairas sopka kā spokains zilganpelēks konuss. Sī konusa virsotne bija slīpi nošķelta. Ja labi ieskatījās, varēja redzēt, ka sopkas nogāzes viz iesarkanā nokrāsā, vietvietām paspīd sniega plankumi. Pašā galā nekustīgi sastindzis blīvs, balts tvaiku mākonis.

Pēc pusstundas iebraucām sādžā, un te Viktors Strokuļevs palūdza pieturēt. Viņš teica, ka uz brītiņu gribot ieskriet pie kādas pazīstamas meitenes. Mēs augstsirdīgi piekritām. Astoņpadsmit kilometru rādiusā no mūsu pilsētiņas es nezinu nevienu apdzīvotu vietu, kur Strokuļe- vam nebūtu «kāda pazīstama meitene».

Nepagāja ne piecas minūtes — un viņš visai apmierinātā izskatā izslīdēja no mājiņas ar prāvu vīstokli padusē.

—   Laižam tālāk, — Vitja teica, apsēzdamies blakus šoferim un nomezdams vīstokli Kojām Ginzburgain uz ceļiem.

Mašīna atkal sāka braukt. Vitja izliecās ārā no tās un graciozi pamāja ar roku. Es pamanīju, ka aizkari pie nelielā kvadrātveida loga tika mazliet pavilkti sāņus. Man pat šķita, ka esmu ieraudzījis mirdzoši melnas acis.

—   Ko viņš tur atstiepis? — vienaldzīgi apvaicājās majors Pjoriškins.

—   Paskatīsimies, — atteica Koļa un raisīja vīstokli vaļā.

Izrādījās, ka sainī ir vesela bagātība — savi desmit saņurcīti skābēti gurķi un prāvs speķa gabals. Strokuļevs pagriezās pret mums, ar elkoņiem atbalstīdamies pret sēdekļa atzveltni.

—   Ja Strokuļevs kaut ko dara… — viņš nevērīgi iesāka, bet mašīna negaidot palēcās, Vitja ar galvu atsitās pret jumta rāmi, nošņirkstināja zobus un acumirklī apklusa.

Sākās pats grūtākais ceļa posms. Par laimi, plakankalnē vēl bija saglabājušās takas, ko vasarā ieminuši mūsu alpīnisti. Mežā, kur auga lielākoties bērzi un apses, ko negantās ziemas vētras izlauzījušas un izgāzušas ar visām saknēm, bija izcirstas stigas, un mums gandrīz nemaz nevajadzēja izmantot cirvi. Reizēm gaziks, žēli gaudodams, iesēdās pussatrunējušu zaru jūklī, kas bija savijušies ar izturīgajām jauno dzinumu vicām un biezo, garo zāli. Tad mēs iztrausāmies ārā, visi sagājām mašīnas aizmugurē un ar saucienu «viens, divi, aiziet!» izstūmām to līdzenā vietā. Pēc minūtēm piecpadsmit viss atkal atkārtojās.

Jau krēsloja, kad izmirkuši un dubļaini beidzot nonācām lavas laukā. Drebēdams un palēkdamies gaziks ripoja pa čerkstošajām šķembām. Pie debesīm iedegās zvaigznes. Koļa, piespiedies pie mana pleca, sāka snaust. Mašīnas lukturu gaisma lēkāja pa šķembu kaudzēm, kas vietām bija apaugušas ar retu, sausu zāli. Mūsu ceļā arvien biežāk gadījās ne visai dziļas piltuvveida bumbu bedres — lidotāju mācību liecinieces, kā arī šaujam- mērķi — dīvainas celtnes no dēļiem, finiera un sarūsējušiem dzelzs lūžņiem.

Virs horizonta lēzeno pakalnu labajā pusē iedegās oranža atblāzma, pēc brīža izlīda liels, dzeltens mēness. Zvaigznes zaudēja spožumu, visapkārt kļuva gaišāks. Miša palielināja ātrumu.

—   Pēc stundiņas būsim galā, — teica majors Pjoriškins. — Turies mazliet vairāk pa labi, Miša… Jā, tā būs pareizi.

Viņš paņēma cigareti, nošvirkstināja sērkociņu un tūlīt atklāja, ka Strokuļevs, izmantodams mašīnā valdošo tumsu, ir iebāzis pirkstus vīstoklī, kas atradās uz saldi snaudošā Ginzlnirga ceļiem. Nedarbs tūlīt tika sodīts: majors skanīgi iesita knipi Vitjam pa pieri, un tas, žēlabaini kunkstēdams, atrāva roku un ievilkās savā sēdeklī.

—   Es klausos: kāds te čabina papīrus, — Pjoriškins, uzrunādams mani, mierīgi teica. — Re, nu atklājas, kurš tas bijis . ..

—   Es tikai gribēju pārbaudīt, vai gurķi nav izbiruši ārā, — aizvainots pavēstīja Strokuļevs.

—   Un kā tad ir? Vai nav izbiruši?

Strokuļevs neatbildēja, bet pēkšņi sāka stāstit par kādu atgadījumu, iesākdams ar vārdiem: «Mūsu skolā bija viens…» Viņš vēl nebija ticis līdz notikuma būtībai un mēs pat nepaguvām apjēgt, vai šim atgadījumam ir kāds sakars ar mēģinājumu nospert gurķus, kad mašīnas gaismas stars atdūrās pret milzīgiem laukakmeņiem un gaziks nobremzēja.

—   Klāt esam, — Pjoriškins paziņoja.

Mēs iztrausāmies no mašīnas. Visa apkārtne bija spodras mēnessgaismas pielieta, un valdīja neparasts, nedabisks klusums. Sopkas nogāzes ar lēzenu slīpumu veda augšup, uz debesīm, pati virsotne nebija redzama — to aizsedza gandrīz stāvās sienas, ko veidoja sastingusi lava; sīs sienas aprises skaidri iezīmējās uz bālās, zvaigžņotās debess tona.

—   Paēdīsim vakariņas — un tūlīt gulēti — majors Pjoriškins pavēlēja.

Tika atvērta kārotā ceļasoma un «kādas pazīstamas meitenes» vīstoklis. Uz izstieptas brezenta teltenes saklājām avīzes. Koļa ārkārtīgi veikli atkorķēja pudeli un tās saturu salēja krūzītēs.

Pavakariņojuši mēs atlikušos pārtikas krājumus sabāzām laja pašā somā un mugursomās, paši ietinamies šineļos un likāmies slīpi uz teltenēm cits citam blakus, sa- spiezdamics pēc iespējas ciešāk kopā, jo nakts bija visai vēsa. Strokuļevs, kam iegadījās gulēt malā, ilgi grozījās un pūta. Vēlāk, jau laizdamies miegā, es jutu, ka viņš iespraucas starp mani un Nikolaju, taču pamosties un viņu nolamāt es vairs nespēju.

Majors mūs pamodināja pulksten sešos. Rīts bija brīnišķīgs, tāds pats kā iepriekšējais vakars. Saule tikko bija uzlēkusi. Rietumu pusē augstajās, tīrajās debesis virs robotajām Kalakānas kalnu grēdas virsotnēm miglas dūmakā tikko saskatāms kā neskaidrs plankums vīdēja blāvs mēness. Netālu no mums čaloja strauts. Nomazgājāmies un piepildījām pudeles, bet atgriezušies redzējām, ka Strokuļevs vēl vārtās uz teltenēm, savilcis sev virsū visus mūsu šineļus. Tad Koļa no savas pudeles ļoti precīzi ielēja nedaudz ledāju ūdens svētlaimīgi krācošajam sliņķim aiz apkakles. Un mierīgais rīta klusums tika pārtraukts …

Pcc pusstundas, tērpušies vateņos, uzlikuši mugursomas, ar slēpju nūjām rokās mes bijām gatavi sākt ccļu augšup uz kalna virsotni, bet majors Pjoriškins deva pēdējos norādījumus šoferim Mišām:

—   No mašīnas neaizej ne soli! Ja gribēsi pagulēt, liecies uz sēdekļa! Vislabāk sēdi un lasi. Karabīni neaiztiec. Skaidrs?

—   Tieši tā, biedri major, skaidrs! — noskaldīja Miša.

Un tad sākās mūsu ceļš uz sopkas virsotni.

Sākumā nogāzes pacēlums bija neliels. Mēs soļojām rindā cits aiz cita gar dziļu gravu, kuru varēja uzskatīt par plaisu ļoti biezajā lavā un kuras dibenā bija saaugušas milzīgas nātres un, līksmi čalodams, tecēja snieg- udeņu strautiņš. Vairākus kilometrus nogājuši, mēs vēl jutāmies stipri, mundri, pašpārliecināti un pat sarunājāmies.

Pagāja divas stundas, un mūsu sarunas aprāvās. Kāpums tagad bija kļuvis ievērojami stāvāks. Mums priekšā gandrīz pašā zenītā ietiecās sarkanbrūnā Adairas sopkas konusa nogāze. Nekad nebiju domājis, ka alpīnisms ir tik grūts sporta veids. Nē, mēs nerāpāmies pa apledojušām klintīm, nevilkāin cits citu virvē, ik brīdi riskējot nogāzties no kilometru liela augstuma. Nē, tas mums nebija jādara. Bet vai jums kādreiz ir nācies rāpties augšā lielā graudu kaudzē? Mūsu kāpšana Adairas sopkā visvairāk atgādināja šādu rāpšanos labibas graudu kaudzē. Šķembas — gan sīkas kā smiltis, gan prāvākas kā grauts oļi — šķīda un bruka zem kājām. Pēc katriem diviem soļiem, ko spērām uz priekšu, pusotra soļa paslīdējām atkal atpakaļ. Milzīgie, saplaisājušie lavas bluķi, ko skāra birstošo sīko šķembu lavīna, sāka draudoši kustēties un slīdēt lejup. Viens no šādiem bluķiem — pamatīgas kumodes lielumā un vairāk noapaļots nekā citi — pēkšņi izkustējās no vietas, aizripoja garām Ginzburgam, kurš metās sāņus, un, augstu palēkdamies, traucās lejup, raudams sev līdzi veselus mazāku akmeņu mākoņus. Uzpūta ledains vējš, atnesdams puvušu olu sinaku — sākumā tikko jaušamu, tad arvien stiprāku un jūtamāku.

— Vulkāniskie izgarojumi, kaut velns tos parautu! — šķaudīdams paskaidroja majors Pjoriškins un tūlīt mūs nomierināja, sacīdams: — Te vēl nekas, tīri ciešami, bet ka būs augšā!…

Ap divpadsmitiem Pjoriškins pavēstīja, ka pienācis laiks atpūsties. Mēs iznācām plašā, ar sniegu klātā laukā un apsēdāmies uz akmeņiem, kas rēgojās ārā no apledo jušās sniega garozas. Es palūkojos augšup. Ap krāteri sa- sastingušās lavas bluķi šķita tikpat tāli, kā raugoties np apakšas, no mašīnas. Toties no šejienes uz leju pavērās brīnišķīgs skats. Gaiss bija dzidrs un tīrs, mēs redzējām ne tikai lavas lauku, plakankalni un mūsu pilsētiņas raibo plankumu, bet arī sopku rindas, tumšos dūmus virs Pav- lopetrovskas līča un aiz tā tēraudpelēko okeānu, kas blāvi vizēja saulē.

Mēs visi ļoti nogurām, pat majors Pjoriškins. Visi, vienīgi Strokuļevs ne. Kāpšanas laikā viņš allaž bija visiem priekšā, laiku pa laikam apstājās, lai pagaidītu mūs, un reiz pat neizteiksmīgā, ķērcošā balsī uzsāka kādu idiotisku dziesmiņu. Strokuļeva dziesmu repertuārs bija pazīstams visā brigādē, cik labi, ka Adairas sopka3 tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Atpūtas vietā klusēdami grauzām sausiņus un iedzērām nedaudz ūdens. Strckuļevs ložņāja apkārt un klikšķināja fotoaparātu. Pjoriškins skaļi sūca rafinēta cukura graudiņu. Koļa kritiski aplūkoja savu zābaku zoles, laiku pa laikam ar skatienu izmērīdams attālumu līdz sopkas virsotnei…

Pulkstenis bija jau gandrīz trīs, kad mēs beidzot nokļuvām pie mērķa. Strokuļevs, pārkāries pāri lavas atlūz- nim, uzvilka mūs citu pēc cita augšā, un, smagi elpodami, mēs saspiedātnies krātera malā. Vējš dzenāja tādus kā dūmu, kā miglas lēverus, pretīgi smirdēja kaut kādi izgarojumi.

Cēlās migla. Tā strauji slīdēja augšup. Laiku pa laikam, kad miglas auts sašķīda, atklājās brīnišķīga kalnu, zaļo ieleju un okeāna panorāma. Taču mēs bijām tā pārguruši, ka skaistā ainava mūs vairs neinteresēja. Tikai pēc nelielas atpūtas saņēmāinics un piclīdām pie kraujas, lai ieskatītos krāterī.

Tieši tādu es biju iedomājies ieeju ellē. Zem mums rēgojās bezdibenis vairāku desmitu, varbūt pat simtu metru dziļumā. Tā sienas un plakanais dibens bija dzeltenīgi pelēkā krāsā, tas šķita tik neglābjami izsusējis un bez kādām dzīvības pazīmēm, ka man tūlīt sagribējas dzert. Goda vārds, šeit pat fiziski bija jūtams pilnīgs ūdens trūkums. No neredzamām spraugām un plaisām krātera sienās un dibenā pacēlās smirdošas sēra tvaiku strūkliņas. Brīžam izgarojumi piepildīja visu krāteri un aizsedza tā pretējo malu.

Strokuļevs pēdējo reizi pielika pie acīm fotoaparātu, noklakšķināja slēdzi un, cerīgi lūkodamies uz majoru Pjoriškinu, teica:

—   Ja varētu tur nolaisties…

Pjoriškins tikai nosmīnēja un sāka meklēt kabatā cigaretes. Koļa domīgi iespļāva krāterī. Mēs ieinteresēti vērojām siekalu kritienu, kamēr tās nozuda skatieniem. Uzkāpšana sopkā bija pabeigta. Tagad atlika izpildīt vēl šādas tādas formalitātes.

Majors Pjoriškins noņēma mugursomu, izvilka no tās divas smagas, melnas kārbas — dūmu sveces.

—   Strokuļev, — viņš stingri teica, — paņem vienu •-veci un aizej tur aiz tā izciļņa. Tur aizdedzini.

Stroku]evs piemeta roku pie cepures, paņēma kārbu un nozuda aiz sastingušās lavas sienas, kas bija nokārusies pār krāteri.

—   Kola, — majors turpināja, — uzraksti uz papīra lapas kaut ko par mums, saloki un ieliec konservu kārbā, bet virs tās sakrauj piramīdu no lielākajām šķembām. So kaudzīti vari salikt kaut vai tajā vietā, kur tu stāvi.

Kamēr majors aizdedzināja dūmu sveci, mēs ar Ginz- burgu sacerējām šādu tekstu: «Lai nokārtotu normas pirmās pakāpes alpīnista nosaukuma iegūšanai, 19… gada 2. septembrī Adairas sopkā uzkāpa majors Kuzņecovs, kapteinis Ginzburgs un vecākais leitnants Strokuļevs. Grupu vadīja majors Pjoriškins.» Pēc tam attaisījām konservu kārbu ar uzrakstu «Blanšēts lasis», tās saturu iz ēdām, trauku izslaucījām sausu, ielikām tajā papīru un virs kārbas sakrāvām akmeņu piramīdu.

—   Darīts! — Kola noteica. Brītiņu padomājis, viņi pie bilda: — Tagad mēs esam alpīnisti. Padomājiet tik!

—   Tas nav nekas, — nevērīgi noteica majors Pjoriškins, — bet reiz pie mums Alakanā …

Viņš sāka stāstīt, kas reiz noticis pie viņiem Alakanā.

Mes izklaidīgi klausījāmies, atlaidušies zem klinšu pārkares, un jutām patīkamu, vieglu smeldzoņu nogurušajās kājās. Visi Pjoriškina stāsti par to, kas noticis Alakanā, bija līdzīgi cits citam kā divi ūdens pilieni. Kulminācija ikvienā bija šāda frāze: «Es paceļu karabīni —- bah! — un cauri. Viss kārtībā! Tās tik bija medības!» Mēs ar Ginzburgu saucām Pjoriškinu par Tartarenu no Ala- kanas, bet viņš to neņēma ļaunā.

No aizdedzinātās dūmu sveces jau sen vēlās blīvi biezu, smagu, bāli sārtu dūmu mākoņi, bet Strokuļevs vēl nebija atgriezies. Noklausījāmies kārtējo «bah! — un cauri», es ieteicu paskatīties, ar ko šis puišelis pašlaik nodarbojas.

Mēs apgājām apkārt lavas sienai un ieraudzījām, ka Strokuļevs lēkā ap melno kārbu, pūzdams elpu uz izplestiem pirkstiem un lamādamies. Izrādījās, ka viņš ir izlietojis puskārbiņu sērkociņu, bet viņam nav izdevies nevienu aizdedzināt. Sērkociņi vējā nodzisuši. Tad viņš ņēmis un uzrāvis visus atlikušos uzreiz. Sērkociņi momentā uzliesmojuši, taču apdedzinājuši viņam plaukstas. Pjoriškins nosauca Strokuļevu par neprašu, notupās pie kārbas, aizsedzot to ar vateņa malu, un pēc brītiņa baltu dūmu strūkla pacēlās gaisā, vējā izlocījās un aizpeldēja sāņus; dūmu mākoņi acīm redzami sabiezēja un palielinājās.

—   Redz, kā tas jādara, — majors apmierināti noteica.

Mūsu signālu — divus dūmu stabus — novērotājam ar binokli vajadzēja pamanīt apakšā, pilsētiņā.

—   Tagad laižamies lejā! — Pjoriškins nokomandēja.

Viņš mums parādīja, kā tas darāms. Vajadzēja tikai

jāšus uzsēsties uz nūjas un droši lēkšot lejup.

Tā mēs arī darījām. Vesels lielāku un mazāku akmeņu jūklis sekoja mums pa pēdām, aizripoja garām, reizēm lielākie diezgan jūtami iebelza pa muguru un kājām. Jā, nolaišanās no kalna bija tīrā bauda. Tiesa gan, Roja paklupis apmeta kūleni un nokrita uz galvas, tad metrus piecdesmit slīdēja lejup uz muguras un vēl metrus simt uz vēdera, pēc tam kad neveiksmīgi bija mēģinājis panākt savu nūju. Vispār viss beidzās laimīgi. Lai pa stāvo nogāzi tiktu augšā līdz krāterim, mums vajadzēja stundas piecas, bet nokāpšana ilga ne vairāk kā pusstundu, un puspiecos mēs jau soļojām gar to pašu krauju, no kuras bija sācies mūsu ceļš uz krāteri.

Mūsu uzkāpšanu Adairas sopkā es aprakstu tik sīki divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai parādītu, ka savādais atgadījums, ko piedzīvojām tās pašas dienas vakarā, notika bez kādām iepriekšējām «brīdinājuma zīmēm». Mums par to nebija ne mazākās nojautas. Un, otrkārt, es gribu uzsvērt, ka biju pie skaidras apziņas un atceros visu, pat sīkākos mūsu nelielā ceļojuma notikumus. Bet tagad ķer- šos pie galvenā — pie stāsta par to, kas notika migla.

Saule jau tuvojās horizontam, kad mēs nokļuvām pie gazika. Miša Vasečkins, pamanījis mūs jau iztālēm, ķērās pie vakariņu gatavošanas, un, kad pienācām pie mašīnas, mūs gaidīja klāts «galds»: maize sagriezta un konservu kārbas atvērtas. To viņš bija izdarījis īstajā brīdī, jo mes jutāmies izsalkuši un ļoti steidzamies ātrāk nokļūt mājas, lai atpūstos un izgulētos pirms jaunas saspringta darba nedēļas.

Mēs alkatīgi sākām ēst un, tikai apmierinājuši lielo izsalkumu, ievērojām, ka seržants ir par kaut ko noraizējies un laiku pa laikam paskatās debesis.

—   Ko tu tur blenz? — Pjoriškins apvaicājās.

Miša sadruvejies atbildēja:

—   Biedri major, nesen šeit pārlidoja lidmašīna.

Mes uzreiz pārtraucām gremošanu.

—   Kur? — Koļa jautāja.

—    Es to neredzēju, biedri kapteini, bet, šķiet, kaut kur netālu, virs lavas lauka. Dzirdēju, kā tā'rūca. Zemu, zemu,..

Majors Pjoriškins nolamājās.

—   Steidzīgi jādod pa iederi, — Koļa teica un piecēlās.

Klusēdami steigšus savācām mantas, un, tikai tad, kad

gaziks ierūcās un apgriezies devās atpakaļceļā, majors oficiālā tonī jautāja Nikolajam:

—    Kaptein, vai lidotāji jums skaidri pateica, ka viņi šodien nemetis bumbas?

—   Jā, skaidri pateica, — Koļa atbildēja.

—    Ja pēc tumsas iestāšanās mēs vēl būsim poligonā, bet viņiem notiks nakts apmācības šaušanā ,,. pēc lokatora …

—   Labāku mērķi nevar nemaz izdomāt, — es piekritu.

Gaziks, lēkādams uz visiem četriem riteņiem, svaidījās

starp vecajām bumbu bedrēm un pussadauzītajiem mērķiem, kad pieklusušais Strokuļevs pēkšņi iesaucās:

—   Miglai

Mums priekšā no plakankalnes puses uz lavas lauku veļas bālganas miglas blīva, ko sārtoja norietošās saules stari.

—   Tā tik vēl trūka! — pikti noburkšķēja majors Pjoriškins.

Sākumā miglas slānis nebija visai biezs, un virs tā brīžiem mēs skaidri saskatījām meža masīvu plakankalnē un tumši zilās debesis. Tālo Austrumu miglas gan pēc dzidrības, gan blīvuma daudz neatpaliek no piena ķīseļa. Mēs traucāmies pa brūnajiem izdedžiem, un migla vēlās mums pretī. Miša strauji pagrieza stūri, lai apbrauktu platu bedri, ap kuru mētājās apdegušas šķilas un dzelzs gabali, pēc tam samazināja ātrumu, un mēs lēni braucām iekšā pienainajā miglas masā. Vienā mirklī izzuda viss — zilās debesis, sarkanā rieta saule, lavas lauks labajā un lēzenie pakalni kreisajā pusē. Visa apkārtne ietinās pelēkā, miklā krēslā, mašīnas priekšējais stikls pārklājās ar sīkiem ūdens pilieniem, un priekšā bija redzams pāris metru akmeņainas grunts, kas spīdēja no mitruma. Tagad vairs nedrīkstēja steigties. Miša ieslēdza mašīnas lukturus, un dzeltenajos gaismas kūļos kļuva redzamas miglas slāņu plūsmas: mums tuvojoties, tie pašķīrās un aizslīdēja uz abām pusēm. Mašīna svaidījās, te tā sasvērās uz sāniem, 'te rāpās kādā pakalniņā, te uzmanīgi nobrauca lejā pa nelielu nogāzi.

—   Tas tik ir notikums! — majors Pjoriškins ierunājās. — Tieši tāpat kā pie mums Alakanā ..,

Un viņš sāka kārtējo stāstu par Alakanu. Nezinu, vai ar to viņš gribēja nomierināt pats sevi vai ari godīgi centās novērst mūs no drūmām domām un satraucošām priekšnojautām, tomēr viņa mēģinājumi bija neveiksmīgi. Laiku pa laikam viņš apklusa, novilka «nu un tātad tas ,..», ik pa brīdim izliecās ārā pa mašīnas logu. Bet mēs, vismaz es un Strokuļevs, viņā nemaz neklausījāmies. Koļa Ginzburgs ārēji izskatījās mierīgs un klusuma brīžos pieklājīgi iesprauda pa jautājumam: «Un kas notika tālāk?» — vai: «Bet ko tad viņš?»Tā pagāja apmēram stunda. Ne miglai, ne lavas laukam, ne arī stāstiem par Alakanu nebija gala. Miša nometa vateni, uz viņa saspringti kustīgajām lāpstiņām parādījās sviedru plankumi. Bija iestājusies gandrīz pilnīga tumsa.

—   Nu, es, protams, redzu, — sēcošā balsī stāstīja majors, — redzu, ka … jā-a … redzu tātad, ka šaut viņš … ne visai… tātad neprot, tikai… lielās …

Pēkšņi viņš apklusa un ieklausījās. Koļa. kas bifa snaužot klanījies, arī pacēla galvu.

—   Vai dzirdi?

Es paraustīju plecus. Majors steidzīgi uzsauca Mišām:

—   Izslēdz aizdedzi!

Dzinējs pāris reižu norīstījās un apklusa. Un tad kļuva dzirdama skaņa, no kuras man asinis sastinga dzīslās. Tā bija draudīga, nelaimi vēstījoša lidmašīnas rēkoņa, tā rēc bumbvedējs, kad sāk piķēt. Ar katru mirkli troksnis pieauga, pastiprinājās, uri pat Strokuļevs un seržants, kuri droši vien šādu rēkoņu bija dzirdējuši tikai kinofilmās, atradās soļus desmit no mašīnas, iekams paspēja apjēgt, kas te notiek.

—   Gulties! — uzbļāva majors.

Mēs metāmies pie zemes, ar visu augumu piespiezda- mies pie asajām, miklajām šķembām. Strokuļevs ieķērās manā rokā, un pavisam tuvu es ieraudzīju viņa plati atvērtās acis, kurās spīdēja velnišķīga ziņkāre un bērnišķīgas bailes. Atceros, ka uz virsdegunes viņam spīdēja sviedru lāsītes.

Rēkoņa pieauga, piepildīja visu pasauli, plēsa ausis pušu. Pēc tam kaut kur netālu vienu mirkli miglu sašķēla žilbinoši balts uzliesmojums. Mēs sarāvāmies čokurā, gaidīdami pērkonīgu grāvienu, šķembu svilpienus, asu ak mens drumslu krusu. Taču nekā tāda nebija.

Iestājās klusums, tikpat neciešams un Jaunu vēstijošs kā negaidot aprāvusies rēkoņa. Un šajā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi pašu nevaldāmi straujie sirdspuksti, mēs saklausījām kaut kādu kņadu, žēlu iekliegšanos, kādas rīstošas balsis, tad kaut kas sinagi nokrita uz zemes. Atkal ierēcās neredzamie motori, uzvēdija karsta gaisa smārds, un dārdoņa sāka attālināties. Tā izgaisa strauji un jau pēc dažiem mirkļiem pārvērtās tikko dzirdamā dūkoņā, bet pēc tam apklusa pavisam. Un tad no biezās miglas līdz inums atskanēja apspiests, gari stiepts vaids.

Tas viss bija noticis ārkārtīgi ātri, un mēs patiesībā neko netikām redzējuši, vienīgi spilgto gaismas uzliesmojumu. Piķējoša bumbvedēja pieaugošā rēkoņa, īss gaismas uzliesmojums miglā, dažas sekundes neizprotama nāves klusuma, cīniņa troksnis, smaga kritiena būkšķis, pēc tam atkal motora rūkoņa un atkal klusums. Un gari stiepts vaids. Ginzburgs vēlāk apgalvoja, ka uzliesmojuma brīdī redzējis ne visai augstu virs zemes kaut kādu tumšu, iegarenu priekšmetu. Es nemanīju neko, kaut gan gulēju dažu soļu attālumā 110 Koļas. Ari citi neko nebija redzējuši.

Mēs piecēlāmies kājās, mehāniski nopurinājām apģērbu un apjukuši skatījāmies gan debesīs, gan cits uz citu. Visapkārt valdīja klusums.

—   Kas tas varētu būt? — Strokuļevs vaicāja.

Neviens neatbildēja. Tad Nikolajs teica:

—   Tas nebija bumbvedējs. Nu vismaz reaktīvais ne.

Majors Pjoriškins pacēla roku.

—   Ieklausieties! Vai neviens neko nedzird?

Mēs apklusām un sasprindzinājām dzirdi. Miglā pavisam skaidri atkal atskanēja vaids.

—    Tā, — majors Pjoriškins apņēmīgi teica, — tur kāds ir. Mums tas jāatrod. Vai maz kas var atgadīties… Pagaidiet!

Viņš pieskrēja pie mašīnas un atgriezās ar karabīni. Noklakšķināja aizslēgu un paņēma šauteni padusē.

—    Grupa, klausīt manu komandu! — viņš pavēlēja. — Seržant Vasečkin!

—   Klausos!

—    Palieciet te uz vietas! Major Kuzņecov, kapteini Ginzburg, vecākais leitnant Strokuļev, pa labi ķēdē, marš!

Mēs nostājāmies trīs četru metru atstatumā cits no cita un devāmies izlūkgājienā. Pēc mirkļa Strokuļevs sauca:

—   Atradu! Kabatas lukturīti atradu … Tik tikko deg!

—   Uz priekšu! — majors pavēlēja.

Es pagāju vēl dažus soļus un gandrīz uzminu virsū cilvēkam. Viņš gulēja uz mutes, plati izpletis kājas un pinkaino, nesukāto galvu ieslēpis netīras un izģindušas labās rokas elkoņa liekumā. Kreisā bija izstiepta uz priekšu, saskrāpētie pirksti ierakušies šķembās. Es vēl nekad mūsu apvidū nebiju redzējis tik savādi ģērbušos cilvēku. Viņam bija flaneļa slēpošanas bikses, nomītas čības basās kājās, bet mugurā tīkliņkrekls bez piedurknēm. Un cilvēks tā ģērbies rudenī Tālajos Austrumos divdesmit kilometru no tuvākās apdzīvo'ās vietas!

Apjukuši un izbrīnīti stāvējām pie viņa, pēc tam majors atdeva Koļam karabīni, notupās un uzmanīgi pieskārās nepazīstamajam pie kailā pleca. Svešais leni pacēla galvu. Mēs ieraudzījām ārkārtīgi noliesējušu, ar bieziem, melniem sariem apaugušu seju, sausas, sasprēgājušas lūpas, duļķaini pelēkas acis — pareizāk sakot, vienu, jo otra palika cieši aizvērta.

—   Dzert… — svešais vārgā balsī nočukstēja. — Tikai malciņu ūdens … un tūlīt atpakaļ…

Viņš atkal nolaida galvu uz rokas.

Mēs aizstiepām viņu pie mašīnas — viņš nelikās smags, taču izrādīja vāju, bet acīm redzamu pretestību. Pudelē vēl bija palicis mazliet konjaka. Ginzburgs ielēja krūzē ūdeni un konjaku un pielika trauku svešajam pie lūpām. Ja jūs redzētu, kā viņš dzēra! Viņš iztukšoja visas mūsu blašķes un droši vien būtu dzēris vēl, taču vairāk ūdens mums nebija. Kamēr mēs noņēmāmies ar nepazīstamo, Miša staigāja ap mašīnu un laiku pa laikam bažīgi palūkojās debesīs. Viņš izskatījās visai apmierināts, kad beidzot bijām novietojuši savu atradumu uz pakaļējā sēdekļa, kaut kā iespraukušies mašīnā paši un majors pavēlēja:

—   Brauc!

—   Man jātiek atpakaļ, — svešais murmināja. — Laidiet mani atpakaļ, es taču neko neuzzināju …

—   Par ko? — es jautāju.

Svešais neatbildēja un nokāra galvu uz krūtim.

Bija jau pavisam satumsis un kļuvis aukstāks. Mēs uzsedzām svešiniekam savus šineļus un teltenes, taču viņš trīcēja no saltuma un laiku pa laikam te tikko dzirdami, te skaļi un griezīgi izkliedza nesaprotamus vārdus. Acīmredzot viņam sākās drudzis, no viņa plūda tāds karstums kā no krāsns.

So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:

—   Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!

Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši:

—   Labi… Man nevajag ūdeni… Esmu ar mieru pat… Kā vēlaties… pa pilienam.,. Izbarojiet mani saviem koijotiem… pūķim, vienalga, kam, tikai sākumā aizvediet pie saimniekiem… Cilvēks ar cilvēku vienmēr atrod kopīgu valodu.

Drīz mēs bijām nobraukuši ieplakā. Lavas lauks beidzās, un mašīna sāka rāpties plakankalnē. Mums laimējās uzreiz uziet stigu. Un tomēr, ja nebūtu šī svešinieka, mēs droši vien pārnakšņotu mežā. Miša teica, ka ne par ko nevar būt drošs. Taču Pjoriškins bija nelokāms.

—   Mēs vedam slimu cilvēku. Nezinām, kas viņš ir. Un ja nu viņš naktī nomirst? Un ja viņš var paziņot kaut ko svarīgu? Neizrunājieties! Uz priekšu!

Lēnām virzījāmies uz priekšu, lauzdamies cauri satrunējušu zaru jūklim, ar grūtībām veicot katru metru ceļa. Šoreiz, izstumjot mašīnu no bedrēm, mēs klusējām, neviens vairs nesauca: «Aiziet! Aiziet!» Tik noguris laikam esmu bijis vienīgi frontē, rudens uzbrukumu laikā.

Taču visam šajā pasaulē reiz pienāk gals. Ap vieniem naktī mašīna beidzot ieripoja sādžā un sprauslādama apstājās pie «kādas pazīstamas meitenes» mājiņas. Majors

nolēma atstāt nepazīstamo šeit un pie viņa arī mani un

Strokuļevu, bet pats atvest uz šejieni brigādes ārstu.

—   Mums nav tiesību riskēt. Un ja nu viņš nomirst tieši ceļā uz pilsētiņu?

Majoram bija taisnība. Strokuļevs izlēca no mašīnas un pieklauvēja pie mājiņas kvadrātveida loga. Pagāja pāris minūtes. Logā iedegās gaisma. Mazliet aizsmakusi, samiegojusies balss jautāja:

—   Kas tur ir?

Strokuļevs kaut ko atbildēja. Durvis pavērās, ielaida viņu iekšā un atkal aizcirtās, bet drīz viņš izskrēja ārā, saukdams:

—   Nesiet šurp!

Ar grūtībām izvilkām svešinieku no gazika. Sādžā miglas nebija, mēness pie debesīm stāvēja augstu un izskatījās bāls kā miroņa seja.

Istabā bija gaiši, tīri un sausi. Kā izrādījās, «viena pazīstama meitene» bija maza, apaļīga, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņa samulsusi tīstījās ritasvārkos. Strokuļevs sagatavoja guļvietu uz grīdas pie krāsns. No platās gultas matrača apakšas viņš izvilka salmu maisu, 110 kumodes — palagus un segas. Saimniece klusēdama mums pamāja. Tad viņa noliecās pār svešinieku, ieskatījās tā sejā, brītiņu padomāja un, norādīdama uz gultu, negaidot teica:

—   Lieciet viņu šeit. Es pārgulēšu uz maisa.

—   Nepazīstamo vajadzētu izģērbt, — nenoteikti ierunājās majors Pjoriškins.

—   Mēs to izdarīsim, — es atsaucos. — Jūs brauciet, Konstantai Petrovič.

Majors, Ginzburgs un Miša atsveicinājās un izgāja, bet mēs ar Strokuļevu ķērāmies pie svešinieka izģērbšanas. Saimniece rosījās pie krāsns — viņa karsēja pienu.

Kad vilkām nost nepazīstamā slēpošanas bikses, no tām pēkšņi kaut kas izkrita un klaudzēdams atsitās pret grīdu. Strokuļevs noliecās.

—   Paga, paga, — viņš nomurmināja. — Tas tik ir joks! Paskaties!

Tā bija maza metāla statuete — dīvains, neparastā pozā sarāvies cilvēciņš. Viņš bija nometies uz ceļiem, stipri saliecies uz priekšu un ar tievajām rokām atspiedies uz pjedestāla. Mani pārsteidza viņa seja. Atņirgtiem zobiem šķībi savilktā mutē, strupu, uzrautu degunu un izspiestām, baltām, droši vien ar laku pārklātām acīm tā savādi, mežonīgi vērās mums pretī. Sejas izteiksme bija atveidota apbrīnojami reālistiski — izmocīta, skumju pārņemta, ar nožēlojamu, taisnu matu šķipsnu uz pieres. Uz cilvēciņa kailās muguras kā milzīgi puni asi izspiedās stūrainas lāpstiņas, ceļgali bija smaili, bet katrai rokai tikai trīs savilkti nagaini pirksti.

—   Laikam kāds dieviņš, — pusbalsī noteica Strokuļevs. — Smags. Varbūt no zelta, kā tev šķiet?

Noliku statueti uz galda.

—   Neizskatās vis. Varbūt platīna …

Noguldījām svešinieku, ietīstījām viņu segā un mēģinājām padzirdīt ar karstu pienu, bet viņš nevēra muti vaļā. Tad padzērāmies paši, piestūmām tuvāk taburetes un apsēdāmies viņam blakus. Saimniece, ne vārda neteikdama, ar visām drēbēm nolikās uz maisa gulēt.

Tā mēs sēdējām stundas divas vai vēl ilgāk, snaudā klanījām galvas un laiku pa laikam uz pirkstgaliem izgājām priekšnamā uzsmēķēt. Svešinieks aizvērtām acīm gulēja nekustīgi un ātri, smagi elpoja. Tikai vienu reizi viņš negaidot iesaucās:

—   Nebaidieties! Tas ir helikopters!

Tajā brīdī man ienāca prātā kāda doma, bet Stroku- ļevam es neko nesacīju. Patiešām — kur tas redzēts, ka helikopteri piķētu kā īsti bumbvedēji?

Saimniece grozījās uz sava maisa un acīmredzot arī nevarēja aizmigt. Dieviņš stāvēja uz galda, pagriezis pret mums izmocīto seju ar baltajām acīm, un laistījās savādā zaļā gaismā.

Uz rīta pusi, kad debesis aiz loga kļuva gaišākas, pagalmā atskanēja motora rūkoņa. Pie durvīm kāds pieklauvēja, ienāca majors Pjoriškins, mums pazīstamais ārsts apakšpulkvedis Koļesņikovs un sevišķo uzdevumu pilnvarotais kapteinis Vasiļjevs — kalsns neliela auguma cilvēks ar žirgtām acīm. Mēs piecēlāmies. Apakšpulkvedis un kapteinis Vasiļjevs klusēdami sasveicinājās ar mums, apsēdās pie gultas un atskatījās uz Pjoriškinu. Tas aicinot pameta mums ar roku:

—   Braucam. Mēs savu esam padarījuši.

Tas tad arī ir viss. Cilvēks tīkliņkreklā līdz ar savādo dieviņu nozuda no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Dienā, kad mēs vēl gulējām (štāba priekšnieks mums bija atļāvis atpūsties līdz pusdienām), visurgājējs ar svešinieku, ārstu un sevišķo uzdevumu pilnvaroto izbrauca cauri pilsētiņai un nogriezās uz šosejas, kas veda uz Pavlodemjansku. Mēs uzmanīgi mēģinājām iztaujāt pavēlniecību, taču neviens neko noteiktu mums nevarēja pateikt. Viktors Strokuļevs ar saviem jautājumiem tā apnika štāba priekšniekam, ka tas piedraudēja iesaistīt viņu pārtikas produktu pārpalikumu likvidēšanas komisijā. Vitja ne acu galā nevarēja ciest šādas komisijas, un iztaujāšana beidzās. Tā nu mums, kas bijām liecinieki neparastajam notikumam Adairas sopkas pakājē, ziņkāre netika apmierināta; mēs palikām ar neskaidro nojausmu par kaut ko noslēpumainu un iztēli satraucošu, un mums bija lielas dažādu fantastisku minējumu iespējas.

Noslēpums, noslēpums … Cik daudz dažādu hipotēžu tika izteikts vakaros pie kāršu galda, pie grāmatām un shēmām, šahu spēlējot un tēju dzerot! Sēžam, piemēram, pie Ginzburga, Koļa un majors Pjoriškins izspēlē grūtu . (klātni, es, ērti iekārtojies kurošas krāsns priekšā, smēķēju un lasu nodriskātu grāmatiņu. Strokuļevs, atlaidies gultā, domīgi strinkšķina ģitāras stīgas. Aiz loga plosās decembra sniega vētra. Pēkšņi Koļa paceļ galvu un saka:

—   Paklau, bet varbūt viņš bija no citas planētas?

Mēs pārdomājam viņa hipotēzi, tad Strokuļevs nopūšas

un atkal aizskar stīgas, bet majors noburkšķ:

—   Muļķības! Spēlē, tavs gājiens…

Tomēr negribas ticēt, ka mēs nekad neuzzināsim, kas notika toreiz vakara miglā…

(Arheoloģiskās grupas «Apīda» dalībnieka K. Sergejeva stāsls)

Nesen kādā no populārzinātniskajiem žurnāliem bija publicēts garš un plašs raksts par neparastajiem notikumiem pagājušā gada jūlijā un augustā Staļinabadas1 apkārtnē. Diemžēl raksta autori acīmredzot bija izmantojuši Informāciju, kas nākusi nevis no pirmavota, bet no otrā vai trešā atstāsta, turklāt negodprātīga stāstītāja, tāpēc gribot negribot notikuma būtība un apstākļi tika parādīti

' Tadžikijas PSR galvaspilsētu Dušanbi no 1929. gada līdz 1001. gadam sauca par Staļinabadu.

pilnīgi nepareizi. Spriedelējumi par «telemehāniskiem diversantiem» un «silicijorganiskiem briesmoņiem», lāpāt kā pretrunīgās «aculiecinieku» liecības par liesmojošiem kalniem, govīm un automašīnām, kas tikušas aprītas veselas, neizturēja nekādu kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā daudz sarežģītāki par šiem izdomājumiem.

Kad k|uva skaidrs, ka Staļinabadas komisijas oficiālā atskaite tik drīz presē neparādīsies, profesors Ņikitins ierosināja patiesību par Viesiem no kosmosa publicēt man, vienam no nedaudzajiem īstajiem aculieciniekiem. «Izklāstiet visu, ko redzējāt pats savām acīm,» viņš teica. «Pastāstiet par saviem iespaidiem tieši tā, kā stāstījāt komisijai. Varat izmantot arī mūsu materiālus, tomēr būs labāk, ja attēlosiet tikai savus iespaidus. Un neaizmirstiet Lozovska dienasgrāmatu. Jums ir tādas tiesības.»

Sākot savu stāstījumu, brīdinu, ka cik spēdams izpildīšu profesora norādījumu — centīšos attēlot tikai savus iespaidus un izklāstīšu notikumus, kā tos redzējām mēs, arheoloģiskā grupa, kura bija nodarbināta tā saucamās «Apīdas pils» izrakumos piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas.

Mūsu grupa sastāvēja no sešiem cilvēkiem. Tur bija trīs arheologi: grupas priekšnieks — pats «pans šefs» Boriss Lozovskis, mans draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam mums vēl bija divi strādnieki — vietējie iedzīvotāji — un šoferis Koja.

«Apīdas pils» ir metrus trīsdesmit augsts paugurs, kas atrodas šaurā ielejā starp kalniem. Pa ieleju tek ne visai plata upe ar ļoti tīru un aukstu ūdeni, un tās gultne ir kā piedzīta ar apaļiem, gludiem akmeņiem. Gar upi iet ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē mēs ātrākām seno tadžiku mājokļus. Sī paša uzkalna pakājē bija iekārtota mūsu nometne: divas melnas teltis un aveņkrāsas karogs ar sogdiešu monētas attēlu (aplis ar kvadrātveida caurumu vidū). Mūsu ēras III gadsimta tadžiku pilij nebija nekā kopēja ar Eiropas feodāļu pils robotajiem mūriem un paceļamajiem tiltiem. Atrakta tā izskatījās kā divi trīs līdzeni laukumiņi, ko apjoza pāris metru augsts nožogojums. Patiesībā no «pils» ir palikusi tikai grīda. Te var atrast apdegušu koku, māla trauku lauskas un pavisam mūsdienīgus skorpionus, bet, ja laimējas, — arī zaļgani apsūbējušu senu monētu.

Mūsu grupas rīcībā bija automašīna — vecs GAZ-51, ar kuru veicām tālus reisus pa šausminošiem kalnu ceļiem arheoloģisko objektu meklējumos. Pirms tās dienas, kad parādījās Viesi no kosmosa, Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem, un mēs gaidījām viņu atgriežamies 14. augusta rītā. Mašīna neatgriezās, un tās pazušana bija pirmais posms dīvaino un neizprotamo notikumu ķēdē.

Es sēdēju teltī un smēķēju, gaidīdams, kamēr noskalosies lauskas, kas bija ieliktas mazgājamā bļodā un iegremdētas upē… Saule, šķiet, atradās tieši zenītā, lai gan pulkstenis rādija trešo stundu pēcpusdienā. Džamils strā- daja pakalna virsotnē — tur vējā uzvirpuļoja lesa putekļi un laiku pa laikam pavīdēja strādnieku baltās voi- loka cepures. Šņāca prīmuss, vārījās griķu biezputra. Gaiss bija smacīgs, tveicīgi karsts un putekļiem piesātināts. Smēķēju un prātoju, kādi iemesli būtu varējuši aizkavēt Lozovski Pcndžikentā par veselām sešām stundām. Mums izbeidzās petroleja, bija palikušas vairs tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Būtu ļoti nepatīkami, ja Lozovskis šodien neatbrauktu. Izdomājis kārtējo iemeslu (Lozovskis, teiksim, nolēmis piezvanīt uz Maskavu), es piecēlos, izstaipījos un tad pirmoreiz ieraudzīju Svešo.

Nespodri melns, prāva suņa lielumā — viņš nekustīgi stāvēja telts ieejas priekšā, izskatīdamies līdzīgs milzīgam zirneklim. Viņam bija apaļš, plakans ķermenis — kā pulkstenim — un posmainas kājas. Sīkāk aprakstīt viņu nespēju. Biju pārāk apstulbis un pārsteigts. Pēc mirkļa viņš sazvalstījās un sāka virzīties tieši uz manu pusi. Es apjucis blenzu, kā viņš lēni cilā kājas, atstādams putekļos caurumotas pēdas, — ķēmīgs siluets uz saules apspīdēto sabirzušo, dzelteno mālu fona.

Iegaumējiet — man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis no kosmosa. Es to uzskatīju par kādu nezināmu dzīvnieku, un tas — mēms un bezacains — tuvojas man, dīvaini izlocīdams kājas. Sāku kāpties atpakaļ. Tajā pašā mirklī atskanēja pakluss knikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša gaisma, tik spilgta, ka neviļus aizmiedzu acis; kad tās atkal atvēru, starp sarkaniem izplūdušiem plankumiem redzēju viņu soli sev tuvāk, jau telts ēnā. «Ak dievs!…» es nomurmināju. Viņš stāvēja, noliecies pār mūsu produktu kasti, un, šķiet, rakņājās tajā ar divāin priekšējām kājām. Saulē paspīdēja un acumirklī kaut kur nozuda konservu kārba. Pēc tam «zirneklis» sāniski atvirzījās malā un nozuda no manām acīm. Tūlīt apklusa prīmusa sīkšana, atskanēja metāliska šķindoņa.

Nezinu, ko manā vietā būtu darījis cilvēks ar veselu saprātu. Es nebiju spējīgs saprātīgi spriest. Atceros, ka ieaurojos pilnā rīklē, vai nu gribēdams nobaidīt «zirnekli», vai arī vēlēdamies iedrošināt pats sevi, pāris lēcienos biju ārā no telts un, paskrējis dažus soļus sāņus, aizelsies apstājos. Te viss bija tāpat kā agrāk. Ap mani snauda saules gaismas pārlietie kalni, upe urdzēdama plūda kā kausēts sudrabs, bet paugura galā vīdēja baltās voiloka cepures. Un tad es atkal ieraudzīju Svešo. Viņš aši nesās pa nogāzi, apiedams apkārt pakalnam, slīdēdams viegli un bez trokšņa, gluži kā peldēdams pa gaisu. Viņa kājas gandrīz nemaz nebija redzamas, taču es labi saskatīju dīvaino, skaidri izteikto ēnu, kas slīdēja viņam līdzās pa pelēko, cieto zāli. Tad viņš nozuda.

Man iekoda aklais dundurs, es tam iesitu ar mitru dvieli, kuru, izrādās, biju turējis rokā. No paugura virsotnes atskanēja klaigas — Džamils ar strādniekiem nāca lejā un deva man zīmi, lai es noņemu no prīmusa biezputru un uzlieku tējkannu. Viņiem par notikušo nebija ne jausmas, un viņi apjukuši skatījās uz mani, kad es viņus sagaidīju ar dīvainu teikumu: «Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus …» Džamils vēlāk teica, ka tas esot bijis baismīgi. Es sēdēju pie telts, smēķēju un nokratīju papirosa pelnus biezputras katliņā. Acis bija šausmās ieplestas un bailīgi šaudījās uz visām pusēm. Redzot, ka vecais draugs Džamils uzskata mani par jukušu, es steidzīgi un juceklīgi ņēmos viņam izklāstīt notikušo, tādējādi ga- ligi apstiprinādams viņa aizdomas. Strādnieki no visas šīs jezgas izdarīja vienu vienīgu secinājumu: tējas nav un nebūs. Vilušies viņi klusēdami paēda atdzisušo biezputru un aizgāja savā teltī spēlēt bištokutaru[1]. arī džamils paēda, mēs aizsmēķējām, un viņš vēlreiz noklausījās manu stāstījumu mierīgākos apstākļos. Mirkli padomājis, draugs paziņoja, ka es esot dabūjis vieglu saulesdūrienu un tas viss man ir tikai rādījies. Es, protams, to noliedzu: pirmkārt, saulē esmu izgājis tikai ar cepuri galvā, un, otrkārt, kur tad palicis prīmuss un konservu kārbas? Džamils atbildēja, ka savā neprātā es būtu varējis visas pazudušās mantas iemest upē. Apvainojos, tomēr mēs cēlāmies kājās un, līdz ceļiem iebriduši dzidrajā ūdenī, sākām gramstīties ar rokām pa upes gultni. Atradu Džamila pulksteni, kas bija pazudis pirms nedēļas, pēc tam mēs atgriezāmies pie teltīm un Džamils atkal iegrima domās. Bet vai es neesot sajutis savādu smaku, viņš pēkšņi vaicāja. Nē, nekādas smakas, šķiet, nebija. Bet vai es neesot pamanījis zirneklim spārnus? Nē, spārnus zirneklim es netiku manījis. Nu, bet vai es atceroties, kāds šodien datums un kura nedēļas diena? Saskaitos un atcirtu, ka šodien acīmredzot ir četrpadsmitais, bet, kura nedēļas diena, to neatceros, taču tam nav nekādas nozīmes, jo arī pats Džamils noteikti nezina ne datumu, ne dienu. Džamils atzinās, ka viņš patiešām atceras tikai gadu un mēnesi un to, ka mēs tupam velns zina kādos džungļos, kur nav ne kalendāru, ne avižu.

Pēc tam mēs izpētījām apkārtni. Nekādu pēdu, izņemot mūsu kāju jau daļēji izmīdītās bedrītes pie telts ieejas, atrast neizdevās. Toties atklājās, ka «zirneklis» aizstiepis ne tikai prīinusu un konservus, bet arī manu dienasgrāmatu, zīmuļu kastīti un maisiņu ar pašiem vērtīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.

— Lops tāds! — Džamils apjucis izgrūda.

Pienāca vakars. Pār ieleju klājās kārtaina, balta migla, virs kalnu grēdas iedegās Skorpiona zvaigznāja spīdekļi, līdzīgi ķepai ar trim pirkstiem, bija jūtama dzestrā nakts vēja elpa. Strādnieki drīz vien aizmiga, bet mēs abi gulējām saliekamajās gultās, pārdomājām nesenējos notikumus un piepildījām telti ar smirdošiem lētu cigarešu dūmu mākoņiem. Pēc ilgas klusēšanas Džamils nedroši apvaicājās, vai es viņu neāzēju, bet tad steidzīgi piebilda, ka, pēc viņa domām, starp «zirnekļa» parādīšanos un Lo- zovska nokavēšanos noteikti jābūt kādai sakarībai. Man bija līdzīgas domas, taču es neko neteicu. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja pazudušās mantas un izteica briesmīgu hipotēzi, ka «zirneklis» bijis veikli pārģērbies zaglis. Es laidos snaudā.

Mani pamodināja dīvains troksnis, kas atgādināja spēcīgu aviācijas dzinēju rūkoņu. Kādu brīdi gulēju un ieklausījos. Nez kādēļ man kļuva savādi ap dūšu. Varbūt tāpēc, ka veselu mēnesi, kopš mēs šeit strādājam, nebiju vēl redzējis nevienu lidmašīnu. Piecēlos un pabāzu galvu ārā no telts. Bija dziļa nakts, pulkstenis rādīja otru stundu pēc pusnakts. Debess bija kā piebārstīta sīkām, saltām zvaigznēm, no kalnu galotnēm redzamas tikai neskaidras melnas ēnas. Tad pretējā nogāzē parādījās spilgtas gaismas plankums, kas slīdēja lejup, apdzisa un iedegās no jauna, bet nu jau krietnu gabalu tālāk pa labi. Rūkoņa pieauga.

—   Kas tur ir? — satraukti vaicāja Džamils, spraukdamies ārā no telts.

Tagad dūkoņa skanēja kaut kur pavisam tuvu, un pēkšņi apžilbinoša zilganbalta gaisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Pakalns izskatījās kā mirdzoša ledus gāle. Tas ilga dažus mirkļus. Tad gaisina apdzisa un rūkoņa apklusa. Pār mūsu nometni klajās melna lumsa un dziļš klusums. No strādnieku telts atskanēja pārbiedētas balsis. Tumsā Džamils kaut ko uzsauca tadžiku valodā, bija dzirdams steidzīgu soļu troksnis pa lielajiem upes oļiem. No jauna atskanēja spēcīga rūkoņa, tā pacēlās virs ielejas un, ātri apklusdama, izgaisa tālumā. Man šķita, ka esmu redzējis pavīdam tumšu, iegarenu priekšmetu, kas starp zvaigznēm aizslīd uz dienvidaustrumiem.

Pie manis pienāca Džamils un strādnieki. Apsēdāmies visi pulciņā un ilgi klusējām un smēķējām, saspringti ieklausīdamies katrā troksnī. Atklāti sakot, es baidījos no visa — no «zirnekļiem», necaurredzami tumšās nakts bez mēness, noslēpumainajiem trokšņiem, kuri šķita skanam starp upes čalām. Domāju, ka pārējie izjuta to pašu. Džamils čukstus teica, ka mēs noteikti atrodamies kaut kādu notikumu pašā centrā. Es neiebildu. Beigu beigās, pamatīgi nosaluši, ielīdām katrs savā teltī.

—   Nu, kā tad ar saulesdurienu un pārģērbtajiem zagļiem? — es apvaicājos.

Džamils neko neatbildēja un tikai pēc krietna brīža jautāja:

—   Kas būs, ja viņi ieradīsies vēlreiz?

—   Nezinu, — es atteicu.

Taču viņi neieradās.

Nākamajā dienā mēs kāpām paugurā, lai strādātu pie saviem izrakumiem, un te atklājās, ka nav vairs nevienas no vakar atrastajām lauskām — visa keramika bija nozudusi. Atrakto telpu līdzenie grīdas laukumi no vienas vietas bija pārklāti caurumotām pēdām. Izraktās zemes kaudze noplakusi un saspiesta, it kā tai pāri būtu gājis ielu asfaltējamais veltnis. Siena divās vietās bija sagrauta. Džamils kodīja lūpas, izteiksmīgi skatīdamies uz in»ni. Strādnieki sarunājās pusbalsī un spiedās mums tuvāk. Viņiem bija baigi, un arī mums nebija labāk.

Lozovska un mašīnas vēl arvien nebija. Brokastīs mēs (gremojām mazliet iepelējušu maizi un dzērām aukstu ūdeni. Kad ar maizi bijām tikuši galā, strādnieki, izteikuši vēlējumu, kaut «tādas lietas velns parautu!», paņēma savus ketmenus[2] un rāpās augšā paugurā, bet es, apspriedies ar Džamilu, uzmaucu dziļāk galvā cepuri un apņēmīgi devos prom pa ceļu uz Pendžikentu, cerēdams, ka mani aizvedīs kāda garāmbraucoša mašīna.

Pirmos kilometrus veicu bez starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos, lai atpūstos un uzsmēķētu. Aizas sienas te tuvojās pašam ceļam, te attālinājās no tā, pa līkumoto ceļu vējš putināja smiltis, trokšņaini čalodama, plūda upe. Vairākkārt es redzēju kazu barus un govis, kas ganījās nogāzēs, taču tuvumā nemanīju neviena cilvēka. Līdz apdzīvotai vietai vēl bija atlikuši kilometri desmit, kad gaisā parādījās Melns Helikopters. Tas lidoja zemu virs ceļa, ar dobju troksni pārslīdēja man pār galvu un nozuda aiz pagrieziena, atstādams aiz sevis karsta gaisa plūsmu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā pasažieru un transporta lidaparāti. Helikopters šķita nespodri melns un blāvi atstaroja saulē — kā šautenes stobrs. Tā krāsa, neparastā forma un spēcīgā, dobjā rēkoņa — viss kopā man atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus», un mani atkal pārņēma bailes.

Sāku iet ātrāk un pēc tam metos skriet. Aiz ceļa pagrieziena ieraudzīju mašīnu GAZ-69, pie tās stāvēja trīs vīri un skatījās debesīs, kas bija jau tukšas. Es nobijos, bažīdamies, ka viņi tūlīt aizbrauks, sāku skaļi klaigāt un skriet, cik spēju. Viņi pagriezās pret mani, tad viens no viņiem nolikās garšļaukus un palīda zem mašīnas. Divi pārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīmredzot ģeologi — nenolaida acis no manis.

—   Vai paņemsiet mani līdz Pendžikentai? — es iesaucos.

Klusēdami viņi joprojām saspringti vērās manī, un es jau nodomāju, ka vīri nav sadzirdējuši manu jautājumu.

—   Sveicināti, — teicu, pieiedams viņiem klāt. — Salam aleikum…

Viens no viņiem — garākais — klusēdams pagriezās un iekāpa mašīnā. Otrs — mazāka auguma vīrs — atsaucās ļoti īdzīgi: — Sveiks, — un no jauna sāka blenzt

debesis. Ari es paskatījos uz augšu. Tur nekas nebija redzams, vienīgi liela, gaisā nekustīgi sastingusi klija.

—        Vai jūs nebraucat uz Pendžikentu? — noklepojies jautāju.

_— Kas jūs tāds esat? — savukārt vaicāja augumā mazākais.

Garākais piecēlās, pārliecās pār sēdekli, un pie viņa platas jostas es ieraudzīju pistoli maksti.

—   Esmu arheologs. Mēs atrokam «Apīdas pili».

—        Ko jūs atrokat? — mazākais pārprasīja jau daudz laipnāk.

—   «Apīdas pili».

—   Kur tā atrodas?

Es paskaidroju.

—   Kāpēc jūs gribat braukt uz Pendžikentu?

Pastāstīju viņam par Lozovski un par stāvokli mūsu

nometnē. Par «zirnekli» un satraucošajiem nakts notikumiem neteicu ne vārda.

—        Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi ierunājās garais. Viņš sēdēja, pārkāris kājas pār bortu, un aizsmēķēja pīpi.

—   Es pazīstu Lozovski. Boriss Janovičs, vai ne?

Es pamāju.

—        Labs cilvēks. Mēs, protams, labprāt jūs aizvestu, bet, kā redzat, paši esam tintē…

—        Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja pārmetoša balss, — tas stūres stienis …

—   Tu esi muldoņa, Petrenko, — laiski noteica garais.

—   Padzīšu tevi. Padzīšu un naudu nemaksāšu…

—   Georgij Palič …

—        Re, re, kur tas atkal parādās!… — iesaucās mazākais.

Melnais Helikopters iznira debesīs virs nogāzes un strauji slīdēja gar ceļu tieši mums virsū.

—       Velns zina kas tā par mašinul — noburkšķēja augumā mazākais.

Helikopters uzšāvās debesīs un palika karājoties virs mūsu galvām. Man tas ļoti nepatika, un es jau pavēru muti, lai dalītos savās izjūtās ar pārējiem, kad pēkšņi garais apspiestā balsī izgrūda: — Sis laižas zemē! — un izlīda no mašīnas. Helikopters krita lejup, tā vēderā atvērās draudīgs, apaļš caurums, lidaparāts laidās arvien zemāk un zemāk, tieši mums virsū.

—       Petrenko, lien ārā, velns parāvis! — ieaurojās garais un, sagrābis mani aiz rokas, metās sāņus.

Es skrēju prom, un mazais ģeologs darīja to pašu. Viņš kaut ko kliedza, plati atvēris muti, taču motora rēkoņa nomāca visas pārējās skaņas. Atjēdzos ceļa grāvi, manas acis bija putekļu pilnas, es paguvu saskatīt vienīgi to, ka Petrenko uz visām četrām skrien pie mums, bet Melnais Helikopters nolaižas uz ceļa. Virpuļviesulis, ko sacēla spēcīgie propelleri, norāva man cepuri no galvas un visu apkārtni ietina dzeltenu putekļu mākonī. Pēc tam atkal uzliesmoja tā pati žilbinoši baltā gaisma, kas pārspēja saules spožumu, un es iekliedzos aiz sāpēm acis. Kad putekļi bija nosēdušies, mūsu acu priekšā rēgojās tukšs ceļš. Mašīna bija nozudusi. Helikoptera melnais korpuss slīdēja augšup virs aizas ..,

… Pēc tam es vairs neesmu redzējis ne Viesus no kosmosa, ne viņu gaisakuģus. Džamils un strādnieki redzējuši vienu helikopteru tajā pašā dienā un divus — 16. augustā. Tie bija lidojuši nelielā augstumā un arī gar ceļu.

Mani tālākie piedzīvojumi saistīti ar Svešiniekiem tikai netieši. Es un apzagtie ģeologi ar gadijuma mašīnām kaut kā nokļuvām līdz Pendžikentai. Garais bārdainis visu ceļu lūkojās debesīs, bet mazais lādējās, atkārtodams: ja tie ir aviokluba puišu jociņi, tad viņš gan tiks ar tiem galā. Šoferis Petrenko bija pavisam izsists 110 sliedēm. Viņš vairākkārt mēģināja kaut ko paskaidrot par stūres stieni, taču neviens viņā neklausījās.

Pendžikentā man paziņoja, ka Lozovskis izbraucis no turienes jau 14. augusta rītā, bet mūsu grupas šoferis Koļa atgriezies tās pašas dienas vakarā bez Lozovska un aizturēts milicijā, jo acīmredzot ir pazudinājis mašīnu un Lozovski, tikai negrib atzīties, kur un kā tas noticis, bet attaisnodamies melš tīrās blēņas par gaisa uzbrukumu.

Es drāzos uz miliciju. Koļa sēdēja pie dežuranta uz koka sola un smagi pārdzīvoja cilvēku netaisnību. Kā viņš stāstīja, tad kilometrus četrdesmit no Pendžikentas «pans šefs» devies aplūkot kaut kādus paugurus, kas atradušies sāņus no ceļa. Pēc minūtēm divdesmit nolaidies helikopters un aizstiepis automašīnu. Koļa dzinies tam pakaļ vai veselu kilometru, bet nav panācis un gājis meklēt Lozovski. Taču arī Lozovskis bijis nez kur pazudis. Tad Koļa atgriezies Pendžikentā un gods godam visu noziņojis, bet tagad — še tev.., «Pietiek gvelzt niekus!» dusmīgi noteica dežurants, bet šajā brīdī milicijā ieklupa divi mani ģeologi un Petrenko. Viņi atnesa iesniegumu par mašīnas nozušanu un skopiem vārdiem apjautājās, kam jāiesniedz sūdzība par gaisa huligānismu. Pēc pusstundas Koļu atbrīvoja.

Piebildīšu, ka, starp citu, Koļas likstas ar to vēl nebeidzās. Pendžikentas prokuratūra ievadīja «Lietu par pils. Lozovska pazušanu un par varbūtējo viņa noslepkavošanu», kurā Ko|a bija aizdomās turētais, bet Džamils, strādnieki un es — liecinieki. So «lietu» pārtrauca tikai pēc tam, kad atbrauca komisija, kuru vadīja profesors Ņikitins. Negribu par to stāstīt un arī nestāstīšu, jo es rakstu par Svešiniekiem, bet toreiz katru dienu uzzinājām par tiem ko jaunu. Taču pašas interesantākās ziņas sniedza mūsu priekšnieks — tas pats «pans šefs» Boriss Lozovskis.

Mēs ilgi nodevāmies dažādiem minējumiem, pūlēdamies saprast, no kurienes Svešinieki uzradušies un kas viņi ir. Tika izteiktas vispretrunīgākās domas, un skaidrību guvām tikai pēc tam, kad septembra vidū bija uziets Svešinieku nosēšanās laukums un atrasta Borisa Lozovska dienasgrāmata. To uzgāja robežsargi, kas, izmantojot aculiecinieku liecības, bija novērojuši dažas Melno Helikopteru trases. Sis laukums atradās ieplakā starp kalniem, piecpadsmit kilometru uz rietumiem no «Apīdas pils»; laukums bija līdzeni noblietēta virsma, ko gar malām norobežoja apkusuši akmens bluķi. Tā diametrs bija apmēram divsimt metru, augsne daudzās vietās šķita apsvilusi, augu valsts — zāle, dzelkšņi, divi zīdkoki — pār- ogļojusies. Laukumā atrada vienu no nolaupītajām automašīnām (GAZ-69), nomazgātu, ieeļļotu, bet bez degvielas, vairākus priekšmetus, kas bija pagatavoti no nezināma materiāla un nezin kādām vajadzībām paredzēti (tagad nodoti sīkākai izpētīšanai)', un — pats galvenais — arheoloģiskās grupas «Apīda» dienasgrāmatu ar paša Borisa Lozovska ievērojamajiem ierakstiem.

Dienasgrāmata atradās uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un nebija cietusi ne no mitruma, ne arī no saules, to klāja vienīgi putekļu kārta. Parastā piezīmju burtnīca brūnos kartona vākos līdz divām trešdaļām bija pierakstīta ar «Apīdas pils» izrakumu aprakstiem un atskaitēm par arheoloģiskās izpētes darbiem pils apkārtnē, bet dienasgrāmatas beigās divpadsmit lappusēs bija īss stāsts, kas, pēc manas dziļākās pārliecības, ir jebkura romāna un daudzu zinātnisku un filozofisku apcerējumu vērts.

Lozovskis bija rakstījis ar zīmuli, vienmēr steidzies (spriežot pēc rokraksta), un bieži vien piezīmes bija diezgan nesakarīgas. Šis tas no uzrakstītā nav saprotams, bet daudz kas no tā vieš skaidrību atsevišķās nesaprotamās notikuma detaļās, un viss Lozovska izklāsts ir ārkārtīgi interesants, it sevišķi viņa secinājumi par Svešiniekiem. Burtnīcu man — kā arheoloģiskās grupas priekšnieka vietas izpildītājam — nodeva Pendžikentas prokuratūras izmeklētājs tūlīt pēc tam, kad «Lieta par nozušanu» un tā tālāk tika pārtraukta «sakarā ar nozieguma sastāva neesamību». Pievienoju visus šos ierakstus dienasgrāmatā, komentējot dažas ne visai saprotamas vietas.

Lappuses no R. Lozovska dienasgrāmatas

14. augustā

(Attēlots kaut kas līdzīgs mušmires cepurītei — stipri saplacināts konuss. Lai varētu salīdzināt, blakus uzzīmēta automašīna un cilvēciņš. Apakšā paraksts: «Kosmosa kuģis?». Konusā vairāki punkti, uz tiem norāda bultiņas un uzraksti: «Ieejas». Konusa virsotnē uzraksts: «Te iekrauj». Sānos pieraksts: «Augstums 15 m, pamatnes diametrs 40 m».)

Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69 ar numuru 2D 19-19. Svešinieki (šo vārdu pirmais sāka lietot tieši Lozovskis) kāpelēja pa to, izjauca motoru, pēc tam gaziku iekrāva kuģī. Lūkas bija šauras, tomēr mašīna kaut kā izspraucās cauri. Mūsu automobilis pagaidām stāv apakšā. Es izkrāvu no tā visus produktus, un viņi los neaiztiek. Man nepievērš absolūti nekādu uzmanību, tas ir pat aizvainojoši. Šķiet, e? varētu arī aiziet, bet pagaidām negribu to darīt.,, (Tālāk nāk ļoti nejauks zīmējums, tas laikam domāts viens no Svešiniekiem.)

Es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas, dažiem arī desmit kājas. Tās ir garas un tievas, līdzīgas zirnekļa kājām, sastāv no trim posmiem. Ekstremitātes locītavās var izliekties jebkurā virzienā. Ne acis, ne ausis nav redzamas, taču viņi noteikti redz un dzird ļoti labi. Pārvietoties spēj neticam; ātri — gluži kā melni zibeņi. Skraida pa gandrīz stāvu krauju kā mušas. Apbrīnojami, ka viņu ķermenim nav priekšpuses un aizmugures. Es noskatījos, kā viens no viņiem, skrējienā neapstājoties un nepagriežoties, pēkšņi nesās sāņus un pēc tam atpakaļgaitā. Ja kāds no viņiem paskrien man tuvu garām, jūtu vieglu, svaigu smaržu, kaut ko līdzīgu ozonam. Viņi sirsina kā cikādes. Dzīvs, saprātīgs … (Teikums nav pabeigts.)

Helikopters atnesa govi. Brangu, ārkārtīgi muļķīgu brūnaļu. Tikko bija nolikta zemē, tā ņēmās plūkāt apsvilušos dzelkšņus. Ap viņu salasijās seši Svešinieki, čirkstināja un laiku pa laikam uzliesmoja. Viens no viņiem saņēma govi aiz kājām un viegli apgrieza uz muguras — kāds satriecošs spēks! Govi arī iekrāva kuģī. Nabaga brūnaļa! Vai viņi sagatavo pārtikas krājumus?

Piegāju viņiem tuvu klāt un mēģināju sākt sarunu. Absolūti nekādas reakcijas.

Helikopters atnesa siena kaudzi un iekrāva to kuģī…

Te nav mazāk kā deviņi Svešinieki un trīs helikopteri …

Tomēr mani novēro. Es pagāju aiz akmeņiem. Viens no viņiem tūlīt man sekoja, čirkstināja, pēc tam atstājās …

Tas neapšaubāmi ir kosmosa kuģis. Es sēdēju krauts ēnā, un pēkšņi Svešinieki pašķīda no kuģa uz visām pusēm. Tad kuģis negaidot pacēlās gaisā vairākus metrus un atkal nolaidās. Viegli kā pūciņa. Bez trokšņa un uguns uzliesmojuma, nav ne mazāko pazīmju, ka darbotos dzinēji. Nočirkst vienīgi akmeņi …

Izrādās, ka vienam tomēr ir acis — piecas spīdošas podziņas ķermeņa malās. Tās ir dažādās krāsās: zilganzaļa, zila, violeta un divas melnas. Varbūt šīs podziņas nemaz nav acis, jo lielākoties tās vērstas ne uz to pusi, uz kuru virzās pats Svešinieks. Tumsā acis spīd .,.

15. augustā

Naktī gandrīz nemaz neesmu gulējis. Helikopteri atlidoja un aizlidoja. Svešinieki čirkstināja. Tas viss notika pilnīgā tumsā. Tikai reizēm parādījās spilgti gaismas uzliesmojumi…

Atvesta trešā mašīna, atkal GAZ-69, ZD 73-98. Un atkal bez šofera. Kāpēc ta? Vai viņi izrauga brīdi, kad šoferis aizgājis?…

Svešinieks ķēra ķirzakas — un darija to ļoti veikli. Skrēja uz trim kājām un ar pārējām grāba pa divām trim uzreiz .,,

Jā, es varētu no šejienes aiziet, ja vien gribētu … Tikko esmu atgriezies no kraujas malas. No turienes Pendžikentas ce|š gandrīz vai ar roku aizsniedzams — trīs stundu gājiena attālumā. Tomēr es nekur neiešu. Jāpavēro, kā tas viss beigsies …

Kuģī tika iekrauts vai vesels aitu ganāmpulks — vismaz desmit j- un milzum daudz siena. Tātad jau uzzinājuši, no kā aitas pārtiek. Gudras būtnesl Acīmredzot grib vai nu aizvest govis un aitas dzīvas, vai ari nodrošināties ar pārtiku. Tomēr nav saprotams, kāpēc viņi tik nepārprotami un stūrgalvīgi ignorē cilvēkus. Vai varbūt cilvēki Svešiniekus interesS mazāk nekā govis? Viņi iekrāvuši kuģī arī mūsu mašīnu …

…arī saprot? Kā būtu, ja es lidotu viņiem līdzi? Mēģināt vienoties par to vai arī slepus nokļūt uz kuģa? Vai neatļaus? …

… Divi, reizēm četri propelleri. Lāpstiņu skaitu neizdevās precizēt. Korpusa garums apmēram astoņi metri. Viss taisīts no melna, matēta materiāla, metinājumu vietas nav redzamas. Manuprāt, tas nav metāls. Drīzāk kaut kas līdzīgs plastmasai. Nesaprotu, kā iekļūt lidaparātā. Nekādu lūku nav… (Tas droši vien ir helikopteru apraksts.)

Acīmredzot es esmu vienīgais cilvēks, kas nokļuvis tādos apstākļos. Ārkārtīgi baigi. Bet kā gan citādi? Jālido, noteikti man jālido viņiem līdzi, tas ir pilnīgi nepieciešami …

Atkal pašā kuģa virsotnē parādījās eži. (Nav saprotams, ko tas nozīmē. Vairāk nekur Lozovskis «ežus» nav minējis.) Parādījās, uzliesmoja un nozuda. Spēcīga ozona smaka …

Atlidoja helikopters, tā bortos redzami dūres lieluma ieliekumi. Lidaparāts nosēdās, salocījās (?), un tūlīt sāņus virs kalniem aizlidoja divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Kas noticis? .,,

Svešinieki joprojām skraida, it kā nekas nebūtu noticis. Ja būtu sadursme … (Teikums nav pabeigts.)

… teorētiski. (Nesalasāmi.) … japaskaidro. Acīmredzot viņi nesaprot vai arī uzskata, ka tas nav viņu cienīgi …

Satriecoši! Vel līdz šim laikam_ nespēju atgūties no pārsteiguma. Vai šie Svešinieki būtu mašīnas??? Divus soļus no manis nupat divi no viņiem izjauca trešo! Neticēju savām acīm. Ārkārtīgi sarežģīta ierīce, pat nezinu, kā to aprakstīt. 2ēl, ka neesmu inženieris. Bet laikam jau ari tas nepalīdzētu. Viņi noņēma aizmugures bruņas, zem tām zvaigžņveida . . . (Teikums nav pabeigts.) Zem vē- derdaļas diezgan ietilpīgs rezervuārs, bet nav saprotams, kā viņi tur saliek dažādus priekšmetus. Mašīnas! …

Svešinieki atkal samontēja izjaukto, pāri palika četras kājas, bet to vietā pielika kaut ko līdzīgu milzīgām spīlēm. Tikko montāža bija pabeigta, «jaundzimušais» pielēca stāvus un aizsteidzās uz kuģi…

Ķermeņa lielākā daļa ir zvaigžņveida priekšmets no balta materiāla, kas atgādina pumeku vai sūkli…

Kas ir šo mašīnu pavēlnieki? Varbūt Svešiniekus kāds vada no kuģa iekšienes? …

Vai šīs nevarētu būt saprātīgas mašīnas? Muļķības! Kibernētika vai televadīšana? Brīnumi. Un kas neļauj Pavēlniekiem iznākt ārā?…

Laikam tie saprot, kādas ir atšķirības starp cilvēkiem un dzīvniekiem, tāpēc cilvēkus neņem. Humāni. Mani droši vien savākuši aiz pārskatīšanās… Sieva nepiedos … nekad, nekad es neredzēšu — tas ir briesmīgi. Bet es taču esmu cilvēks! …

Ļoti maz izredžu palikt dzīvam. Aukstums, bads, kosmiskais starojums, miljons citu nejaušību. Kuģis acīm redzami nav domāts «zaķu» pārvadāšanai. Vispār izredzes vājas — viens pret simtu. Taču man nav tiesību palaist garām šo izdevību. Nepieciešams nodibināt sakarus!

Nakts, pulkstenis ir divpadsmit. Rakstu kabatas lukturīša gaismā. Kad es to biju iededzis, pieskrēja viens no Svešiniekiem, uzliesmoja un aizskrēja. Visu vakaru Svešinieki būvēja kaut kādu celtni, kas izskatās pēc torņa. Sākumā no trim lūkām nokārās plati trapi. Domāju, ka beidzot iznāks tie, kuri vada šīs mašīnas, taču pa trapiem nolaida daudz detaļu un metāla (?) slokšņu. Seši Svešinieki ķērās pie darba. Tā, kuram tika piemontētas spīles, viņu vidū nebija. Es ilgi viņus vēroju. Visas kustības ārkārtīgi precīzas un drošas. Torni uzbūvēja četras stundās. Cik saskanīgi viņi strādā! Tagad ir pavisam tumšs un es nekā neredzu, bet dzirdu, ka Svešinieki skraida pa laukumu. Viņi labi iztiek bez gaismas, darbs ne mirkli netiek pārtraukts. Helikopteri visu laiku atrodas lidojumā …

Pieņemsim, ka es … (Teikums nav pabeigts.)

16. augustā pīkst. 16

…Tam, kas atradis šo burtnīcu. Ludzu nosūtīt to uz šādu adresi: Ļeņingrada, Valsts Ermitāža, Vidusāzijas nodaļai.

Četrpadsmitajā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda uz šejieni — Svešinieku nometni. Līdz šai dienai es atkarībā no iespējas pierakstīju savus novērojumus… (dažas rindas nesalasāmas) un trīs automašīnas. Galvenie secinājumi: 1. Tie ir Atnācēji no citurienes, viesi no Marsa, Veneras vai kādas citas planētas. 2. Atnācēji ir ārkārtīgi sarežģīti un precīzi mehānismi, un viņu kosmiskais kuģis tiek vadīts automātiski. Viesi no kosmosa apskatīja mani, izģērba un, šķiet, nofotografēja. Viņi man nenodarīja neko ļaunu un turpmāk īpašu uzmanību neveltīja. Es biju pilnīgi brīvs…

Ka redzams, kuģis gatavojas aizlidot, jo no rīta manu acu priekšā tika izjaukti visi trīs Melnie Helikopteri un pieci Svešinieki. Mani produkti iekrauti. Laukumā palikušas tikai dažas detaļas no torņa un viens GAZ-69. Divi Svešinieki vēl rakņājas zem kosmosa kuģa un divi citi klaiņo tepat kaut kur tuvumā. Dažreiz es viņus redzu kalna nogāzē…

Es, Boriss Lozovskis, esmu nolēmis iekļūt Svešinieku kosmosa ķuģī un lidot tiem līdzi. Esmu visu pārdomājis. Produktu sliktākā gadijumā man pieliks vienam mēnesim, nezinu, kas notiks pēc tam, bet man noteikti ir jālido. Ceru, ka, iekļuvis kuģī, atradīšu tur govis un aitas un palikšu pie šiem dzīvniekiem. Pirmkārt, tā būs jautrāk, un, otrkārt, tur būs gaļas krājumi nebaltai dienai. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Jā, man ir nazis, un, ja būs nepieciešams, varēšu izmantot asinis … (Pārsvītrots.) Ja palikšu dzīvs — un par to es gandrīz nešaubos —, darīšu visu, lai nodibinātu sakarus ar Zemi un atgrieztos tur kopā ar Svešinieku Pavēlniekiem. Domāju, ka man izdosies ar viņiem vienoties …

Marijai Lozovska i. Mīļā, dārgā Mašeņka! Es ļoti ceru, ka šīs rindas nonāks pie Tevis, kad viss jau būs laimīgi nokārtojies. Bet nenosodi mani, ja notiks sliktākais, — es nevarēju rīkoties citādi. Atccnes, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis, un piedod man. Noskūpsti mūsu Grišu. Kad viņš būs izaudzis liels, pastāsti viņam par mani. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks, lai mans dēls nevarētu lepoties ar savu tēvu. Kā Tu domā? Nupat viens no Svešiniekiem, kas skraidīja pa nogāzi, atgriezās uz kuģa. Es eju. Paliec sveika. Skūpstu, mūžīgi Tavs Boriss …

Kamēr es rakstīju, Svešinieki ir ievilkuši kuģī divus trapus. Palicis vēl viens. Tagad jā … (Vesela nesalasāma rindkopa; rodas iespaids, ka Lozovskis rakstījis neskatīdamies.) Man laiks iet. Bet kas notiks, ja mani nelaidīs?! Nē, man ir jātiek kuģī! Redz, kur vēl viens Svešinieks noslīdēja no klints un ielīda kuģī. Divi vēl sēž zem kuģa. Nu, Lozovski, rnarš — uz priekšu! Baigi. Bet vispār — sīkums. Tās taču ir mašīnas, bet es esmu cilvēks…

Sajā vietā ieraksti burtnīcā beidzas. Lozovskis pie mašīnas vairs nav atgriezies. Nav atgriezies tāpēc, ka kosmosa kuģis ir aizlidojis. Skeptiķi runā, ka notikusi nelaime, bet tāpēc viņi arī ir skeptiķi. Es jau pašā sākumā biju pārliecināts, ka mūsu jaukais «pans šefs» ir dzīvs un redz to, ko mums nav lemts skatīt pat sapņos.

Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Apskaustu arī tad, ja viņš neatgrieztos. Lozovskis ir pats drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis.

Jā, ne jau katrs spētu to izdarīt. Esmu to jautājis daudziem. Daži ir godīgi atzinušies: «Nē. Tas ir baigi.» Lielais vairums atbildējis: «Nezinu, redzat, tas atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.» Man nebūtu drosmes to veikt. Es taču redzēju «zirnekli», un pat tagad, kad zinu, ka tā bijusi tikai mašīna, tas neizraisa manī uzticību. Tad vēl šie baismīgie Melnie Helikopteri… Iedomājieties, ka jūs atrodaties svešā kosmosa kuģī un jums visapkārt ir nedzīvi mehānismi, iedomājieties, ka jūs lidojat ledainā tukšumā — bez cerībām, bez drošas pārliecības par atgriešanos — dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi; iedomājieties visu to — un jūs sapratīsiet manas izjūtas.

Tas, patiesību sakot, arī ir viss. Piebildīšu vēl tikai dažus vārdus par tālākajiem notikumiem. Septembra vidū no Maskavas ieradās profesora Ņikitina vadītā komisija un lika mums visiem — man, Džamilam, šoferim Koļam un strādniekiem — uzrakstīt milzum daudz papīru un sniegt atbildes uz tūkstošiem jautājumu.

Mēs ar to noņēmāmies apmēram nedēļu un pēc tam atgriezāmies Ļeņingradā.

Varbūt skeptiķiem taisnība un mēs nekad neuzzināsim ko vairāk par mūsu viesiem no citurienes, par viņu zvaigžņu kuģa uzbūvi, par tiem apbrīnojamiem mehānismiem, kurus viņi atsūtīja pie mums uz Zemes, bet galvenais — par viņu negaidītās ierašanās iemeslu, tomēr, lai arī ko teiktu skeptiķi, es domāju, ka šie Svešinieki atgriezīsies. Boriss Lozovskis būs pirmais tulks. Viņam vajadzēs pilnīgi iemācīties tālo kaimiņu valodu, jo tikai viņš varēs viesiem paskaidrot, kā uz Zemes apvidus mašīna varēja atrasties blakus sešpadsmit gadsimtus vecām māla krūžu lauskām.

(Arheoloģiskās grupas «Apida» bijušā priekšnieka B. Lozovska stāsts)

Kāpēc es tā rīkojos? Tas ir sarežģīts jautājums. Tagad man grūti orientēties savās toreizējās domās un pārdzīvojumos. Šķiet, es gluži vienkārši jutu, ka man jālido, ka nevaru nelidot — un cauri. Es it kā biju vienīgais ķēdes posms, kas saistīja mūs — Zemes cilvēkus — ar Svešinieku Pavēlniekiem.. Uzskatīju, ka šie Saimnieki vieglprātīgi uzticējušies savām mašīnām, kurām trūkst smadzeņu, un man nu bija jāizlabo viņu kļūda. Vai arī līdzīgi apsvērumi. Un, protams, milzīga ziņkāre, kas bija mani pārņēmusi.

Skaidri apzinājos, ka veiksmes iespēja man ir tikai viens pret tūkstoti, varbūt pat miljonu. Daudz ticamāk, ka uz mūžiem zaudēšu sievu un dēliņu, draugus, iemīļoto darbu, zaudēšu visu Zemi. Sevišķi smagi man bija, domājot par sievu. Taču grandiozā uzdevuma izjūta … Nezinu, vai jūs saprotat, ko es gribu teikt, šī niecīgā vienīgā iespēja pilnīgi pārņēma mani, ļāva vaļu iztēlei, tā pavēra man neredzētas, žilbinošas perspektīvas. Es nekad nespētu sev piedot, ja neizmantotu šo izdevību un vaļēju muti noskatītos, kā aizlido citas pasaules zvaigžņu kuģis. Tā būtu bijusi nodevība. Nodevība attiecībā pret Zemi, pret zinātni, pret visu, kam esmu ticējis, kā dēļ dzīvojis un kam sekojis visu mūžu. Domāju, ka manā vietā ikviens izjustu to pašu. Un tomēr — cik grūti bija par to izšķirties!

Kā jums jau zināms, pēdējo ierakstu burtnīcā izdarīju 16. augustā. Bija skaidrs, ka Svešinieki trešo — nule atvesto mašīnu netaisās iekraut kosmosa kuģī — droši vien tāpēc, ka viens tāds gaziks jau bija tur iekšā. Es noliku dienasgrāmatu uz mašīnas aizmugures sēdekļa, nometu zīmuli un paskatījos apkārt. Laukumiņš bija tukšs, vienīgi zem milzīgā blāvi pelēkā zvaigžņu kuģa konusa vēl rosījās divi Svešinieki. Apkārt pacēlās sarkanīgas un dzeltenas klintis, virs galvas mirdzēja koši zilas debesis, tik spožas un zilas, kādas nekad mūžā nebiju redzējis. Taču man vajadzēja sagatavoties. Netālu no šauras aizas iztecēja avotiņš ar tīru, aukstu ūdeni, es piepildīju blašķi un iebāzu to azotē. Manā rīcībā bija šī plakanā pudele, divas zivju konservu kārbas un kabatas lukturītis ar rezerves bateriju. Pamaz gan… Taču es biju nodomājis zvaigžņu kuģī tūlīt sameklēt govīm un aitām ierāditās telpas un tur patverties. Tā kā barību lopiņiem Svešinieki nebija sevišķi daudz paņēmuši līdzi, tad es cerēju: ne vēlāk kā pēc nedēļas mēs būsim jau uz citas planētas. Kā es biju maldījies! Nu, bet par to vēlāk.

Kad piegāju pie trapa, Svešinieki, kas rosījās zem kuģa, sastinga un sāka blenzt uz mani. Tā vismaz likās. Viņiem ir tāds paradums — tiklīdz kāds tuvojas, viņi pārtrauc darbu un sastingst visnejēdzīgākajās pozās. Saudzīgi izsakoties, skats ir diezgan dīvains, un es pie tā nevaru pierast. Arī es apstājos un tāpat blenzu uz viņiem. Nospriedu pie sevis, ka viņi ir nojautuši manu nodomu un tas viņiem nepatīk. Kauns atzīties, bet toreiz izjutu nelielu atvieglojumu. Pārāk silta un mīlīga bija rīta saule, un pārāk sveši — ārkārtīgi sveši — izskatījās šie melnie radījumi ar posmainajām kājām. Un izrakņātā, apsvilusi zeme. Un baismīgā dziļā lūka pelēkajā nezināmajā metālā. Un platais, elastīgais traps — kā īsts ceļš uz citu pasauli…

Tomēr Svešinieki, pēc sirds patikas noskatījušies, atkal ķērās pie darba, atstājot mani paša ziņā. Ceļš bija brīvs, atkāpšanās ar godu vairs nebija iespējama.

Atceros, es mēģināju sev iestāstīt, cik ļoti svarīgi ir atgriezties un paņemt virsjaku, kuru pirms pusstundas biju nometis, kad saule sāka cepināt. Stāvēju, vienu kāju uzlicis uz trapa, un lūkojos apkārt, ar acīm meklēdams jaku. Un, jo rūpīgāk ar skatienu iztaustīju katru grambu laukumā, jo skaidrāk sapratu, ka jaka ir pals nepieciešamākais apģērba gabals un iepazīties ar Svešinieku Pavēlnieku bez jakas, ģērbtam netīrās platās flaneļa biksēs un kūstoša sniega krāsas tīkliņkreklā, gluži vienkārši būs nepieklājīgi. Velns parāvis, kādas tik domas nenāk prātā tādā brīdī! Es stāvēju, muļķīgi skatījos apkārt un apce- reju situāciju. Laukumā valdīja klusums, vienīgi Svešinieki klusītiņām kaut ko čirkstināja un žvadzināja. Gar seju dūkdams aizlidoja aklais dundurs, es atguvos un, žigli cilādams kājas, sāku rāpties augšā.

Traps bija stāvs un ļoti līgans, tā ka pēc dažiem soļiem sajutu nepārvaramu vēlēšanos nomesties uz visām četrām, tomēr nez kāpēc kaunējos to darīt. Varbūt tāpēc, ka maris izskats jau tāpat bija ārkārtīgi muļķīgs (es pats to ļoti labi apzinājos): bikses nošļukušas, sporta krekls atkāries un izspiedies (es biju sabāzis aiz tā konservus un savu pārējo trūcīgo mantību) un trīs dienas neskūtajā fizio- nomijā sastindzis smaids. Jāsaka gan, te nebija neviena, kas novērotu manu uzkāpšanu pa trapu zvaigžņu kuģi, izņemot Svešiniekus, bet viņiem acīmredzot tas bija vienaldzīgi. Saliecies trīs līkumos, aiz sasprindzinājuma trīcošām kājām beidzot pieveicu pēdējos metrus pa trapu un, grabinādams savu uzkabi, ievēlos pa lūku iekšā.

F.s atrados diezgan šaurā gaitenī, kas ieslīpi veda tumsā kuģa iekšienē. Pa lūku te iespiedās izkliedēta dienas gaisma un vāji apgaismoja pelēkās, grubuļainās sienas. Grīda, uz kuras apsēdos, bija auksta un, kā man šķita, viegli vibrēja. Te valdīja pustumsa, bija ļoti klusu un vēsi.

Sakārtoju zem krekliņa savu nesamo, savilku ciešāk bikšu siksnu, izstiepu kaklu un paskatījos ārā. Uz laukuma nekas nebija mainījies. Pamestais gaziks, saules apspīdēts, no tālienes izskatījās kā rotaļlieta. Nodomāju, ka lūka atrodas daudz augstāk, nekā tas bija šķitis lejā.

Pēkšņi ieraudzīju kādu no Svešiniekiem. Gausi virzīdamies uz priekšu, tas tuvojās trapam, apstājās, it kā notēmēja, tad negaidot metās augšā pa kustīgajām kāpnēm un iekrita lūkā. Es piespiedos pie gaiteņa sienas, pievilkdams kājas. No domas vien, ka tūlīt viņš paies man cieši garām, varbūt pat pieskarsies, kļuva nelabi. Taču nekas nenotika. Gaisma lūkā uz mirkli tika aizsegta, man uzvēdīja siltums un dīvaina svaiga smarža, līdzīga ozonam, un Svešinieks pat neapstādamies aizdrāzās garām. Es dzirdēju, kā, klusu sirsinādams un tipinādams sīkiem solīšiem, tumsā viņš attālinās. Sekoju viņam pa pēdām, pie sevis atkārtodams, ka nevajag atskatīties. Ļoti baidījos, ka neizturēšu un metīšos atpakaļ. Bēgšana tagad būtu nepanesams kauns, to es skaidri zināju, un tas mani atturēja. Sākumā gāju saliecies, pēc tam nospriedu, ka tas ir muļķīgi, un iztaisnojos, taču pleci un pakausis atdūrās pret neredzamiem griestiem, tikpat vēsiem un grubuļainiem kā sienas un grīda. Nu es riskēju un pirmo reizi pavēros atpakaļ. Tālu man aiz muguras un nez kāpēc uz augšu zilgmoja gabaliņš debess, tāpēc radās iespaids, ka atrodos dziļā akā. Izvilku kabatas lukturīti, lai paskatitos, kas notiek priekšā. Redzētais mani satrieca. Gaitenis beidzās. Tieši man priekšā pacēlās siena — pelēka, grubuļaina, silta un pilnīgi tukša — bez neviena loga.

Izjutu tādu kā vilšanos, ko jūtami kliedēja patīkamā sajūta par izpildīto pienākumu. Mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās paraustīt plecus, pagriezties un ar cēlsirdīga rūgtuma izteiksmi sejā — kā cienījamam cilvēkam, kas ar milzīgu gribasspēku piespiedis sevi sāpoša zoba dēļ aiziet uz poliklīniku, bet uzzinājis, ka zobārsts šodien nepieņem, — bez steigas doties atpakaļ uz Izejas lūku. Taču es biju neziņā, kur palicis Svešinieks, kas pirms brīža aizsteidzās man garām. Vēlreiz laidu lukturīša gaismas staru pār sienu un tūlīt atklāju tās apakšējā daļā lielu, apaļu caurumu. Esmu ar mieru zvērēt, ka pirms mirkļa tā tur nebija, bet tagad caurums eksistēja, un es, apgaismodams ceļu ar lukturīti, rāpus līdu tajā iekšā.

Gaitenī bija dzestri un tumši kā pagrabā, bet te valdīja tāda tumsa kā kapā, taču bija daudz siltāks. Es nostājos uz kājām un pēkšņi jutu, ka varu izslieties visā augumā. Griesti bija nozuduši. Lukturīša gaismas stars virs galvas nogrima tumsā, bet no apkārtējās krēslas pa labi un pa kreisi izrāva kaut kādu dīvainu priekšmetu sablīvējumu. Priekšā bija tukšums. Paspēru vēl dažus soļus un sāku izpētīt apkārtni. Sākumā neko nespēju atšķirt — man šķita, ka pa labi un pa kreisi paceļas milzīgas automašīnu riepu grēdas. Izskatījās, ka es atrastos kādā noliktavā. Lēni gāju pa šauro eju starp šīm kaudzēm un nepārtraukti skatījos apkārt. Tikai pēc laba laika sadūšojos, pastiepu roku un ar pirkstiem aptaustīju tuvāko kaudzi. Tie bija Svešinieki! Pareizāk sakot, nevis pašas zirnekļveidīgās mašīnas, bet vienīgi to plakanie, noapaļotie ķermeņi. Tie gulēja cits uz cita pilnīgi nekustīgi, visai maz līdzinādamies melnajiem mehānismiem, kuri bija pārsteiguši mani ar straujajām kustībām un enerģiju. So mehānismu kājas neredzēju, tātad tās bija vai nu atskrūvē- tas, vai arī ievilktas. Te patiešām bija liela, klusa un tumša noliktava. Grēdu augstums varēja būt vismaz trīs četri metri. No augšas tumsā kā nekustīgas naglas karājās dīvaini asi stieņi.

Kamēr es stāvēju, lūkodamies apkārt un ar luktura gaismas staru taustīdams tumsu, aiz muguras atskanēja metāliski klaudzieni. Pagriezos un ieraudzīju Svešinieku — tas laikam bija pēdējais no vēl palikušajiem —, kas pa gaiteni nāca uz manu pusi. Dažus soļus no manis viņš apstajās, mirkli sastinga gaismas lokā, pēc tam veikli uzrāpās pa kaudzi augšā un izzuda skatienam. Vēl brīdi kaut kas švīkstēja un čirkstēja man virs galvas, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es gluži instinktīvi jutu, ka visā šajā droši vien milzīgi plašajā telpā, izņemot mani, nav nevienas dzīvas būtnes. Tas ir savādi, tomēr jāatzīst, ka tieši tobrīd pirmo reizi jutos patiesi vientuļš. Es skrēju, burtiski, skrēju atpakaļ un drīz atdūros pret sienu. Drudžaini laidu pār to gaismas staru, pūlēdamies atrast caurumu, pa kuru biju iekļuvis šeit, taču izejas nebija. Šoreiz patiešām nebija. Es iekliedzos. Mana balss drebēdama izskanēja siltajā gaisā un apdzisa tumsā. Tajā pašā mirklī grīda zem manis sašūpojās un cēlās augšup. Ķermenis pielija ar neizturamu smagumu, es sagrīļojos un apsēdos, bet pēc tam nogūlos tieši uz cietās, karstās grīdas.

Nu viss bija galā. Cerības piepildījušās. Kosmosa kuģis cēlās gaisā un aizveda mani nezināmajā izplatījumā. Cik zinu, es biju pirmais cilvēks, kas atrāvies no Zemes un izgājis ārpus atmosfēras robqžām. Atceros, ka, domājot par to, izjutu dīvainu atvieglojumu, jo mans turpmākais liktenis nav vairs atkarīgs no paša gribas. Tomēr drīz domas sāka jukt. Mans svars palielinājās reizes divas (normāli uz Zemes es sveru apmēram deviņdesmit kilogramus), jutos visai nelāgi: man bija karsti un neciešams smagums spieda pie zemes.

Šāds stāvoklis ilga ne mazāk kā ceturtdaļstundu. Es gulēju uz grīdas, izpleties kā saspiesta varde, seju iespiedis plaukstās, un skaitīju. Līdz simtam, tūkstotim, skaits man sajuka, un es sāku atkal no gala. Zem krekla konservu kārbu asās malas sāpīgi griezās miesā, taču man nebija spēka pastumt tās sāņus un iekārtoties ērtāk.

IJn pēkšņi tiku pasviests gaisā. Man šķita, ka krītu, neticamā ātrumā nesos kaut kur tumsā un tukšumā. Acīmredzot kuģis sāka traukties bez paātrinājuma un iestājās bezsvara stāvoklis. Kad to apjautu, man kļuva viegli un labi ap sirdi, šķiet, es pat pasmējos sevī. Galu galā — biju īsts starpzvaigžņu ceļotājs, kas brauc par zaķi, taisni ka raksta romānos, ar bezsvara stāvokli un visu pārējo!

Taču prieks ātri noplaka. Es karājos gaisā metrus divus virs grīdas. Ap mani pacēlās klusējošās izjaukto mašinu grēdas, melnas un bezformīgas, viļņojās karstā tumsa, bet tepat blakus, tikai mazliet, mazliet tālāk, nekā spēja aizsniegt izstieptā roka, peldēja mans lukturītis. Es nekādi nespēju to satvert, lai gan staipījos un locījos tā, ka mani apskaustu jebkurš vingrotājs. Lukturītis spīdēja man tieši sejā, netīkami apžilbinādams un novezdatns līdz ārprātam. Taču es biju bezspēcīgs un neko nespēju darīt. Turklāt man sākās tāda kā jūrasslimība. Acīmredzot bezsvara stāvoklis manam organismam ir kaitīgs tāpat kā divkāršais svars.

Man bija slikta dūša, reiba galva, un galu galā es sāku lamāties; darīju to tikmēr, līdz apjēdzu, ka sēžu uz grīdas un lukturītis atrodas divus soļus no manis. «Esam atbraukuši!» es nodomāju. Lukturītis dega tikpat gaiši kā iepriekš, tātad no starta nav pagājušas vairāk kā divas stundas. Pat ar savām trūcīgajām zināšanām astronomijā es nevarēju iedomāties, ka tas noliks tik ātri.

Taču brīnīties un domāt nebija laika. Tumsa ap mani sāka kustēties. Kaut kas krakšķēja, čirkstināja virs galvas, un, satvēris lukturīti, es tā gaismā ieraudzīju fantastisku ainu: Svešinieki paši samontējās. Manu acu priekšā melnās mašīnas apauga ar posmveida kājām un, ko nagi nes, metās lejā, saskaroties žļarkstēja metāla detaļas. Cits pēc cita tie aizskrēja man garām, piepildīdami telpu ar ozona un karsta gaisa smārdu, un nozuda tumsā. Vispār mašīnu nebija nemaz tik daudz — ne vairāk kā desmit. Pārējās palika lielajās, nekustīgajās kaudzēs. Atkal iestājās klusums, nez no kurienes atplūda asa, nepatīkama smaka. Un tad es iedomājos, ka svešās planētas atmosfēra man, cilvēkam, varētu būt elpošanai nederīga. Tur gan nekas vairs nebija līdzams, tagad bija jāpadomā par gaidāmo tikšanos ar Citas Pasaules Saprātu. Skaidri redzams, ka no manis nav iznācis nekāds starpplanētu ceļotājs, taču es loloju cerību, ka, darbodamies Zemes sūtņa lomā, mūsu planētai kaunu nedarīšu.

Es piecēlos, saraustīju uz augšu bikses, pūlēdamies panākt, lai mans izskats būtu pēc iespējas solīdāks, un sāku gaidīt, kad parādīsies Svešinieku Pavēlnieki. Par viņu ierašanos nemaz nešaubījos. Man bija možs, gandrīz vai svinīgs noskaņojums. Es taču biju Zemes civilizācijas pārstāvis, tas nav nekāds joks! … Pagāja laiks, bet neviens nerādījās. Tāpat kā agrāk, ap mani bija nāves klusums un smacīga tumsa, degunā cirtās asa, nepatīkama smaka. Mazliet sapīcis es nolēmu sameklēt durvis un atstāt kuģi.

Es gāju un gāju, spīdinādams lukturīti gan uz priekšu, gan sev uz kājām, bet sienas vēl arvien nebija. Pēkšņi pamanīju, ka atrodos nevis vairs Svešinieku noliktavā, bet plašā, velvētā tunelī. Tas radīja manī izbrīnu, jo netiku ievērojis, kad metāla kaudzes beidzas. Acīmredzot biju gājis uz otru pusi, lai gan man šķita, ka Svešinieki bija skrējuši tieši uz šejieni un izejas lūkai jābūt kaut kur šeit. Atgriezties nebija nekādas jēgas. Agrāk vai vēlāk, es domāju, vienalga, Svešinieku Pavēlnieki gadīsies man ceļā. Turklāt, pēc maniem aprēķiniem, es jau atrados netālu no kuģa pretējā borta. Pagājis pa tuneli vēl dažus desmitus soļu, beidzot atradu lūku un izlīdu ārā uz nelīdzenajām, slīpajām bruņām.

Biju cerējis ieraudzīt debesis ar nepazīstamiem zvaigznājiem, milzīgu raķetodroinu, dzīvas būtnes, kas sagaida savu automātisko starpzvaigžņu kuģi. Te nebija nekā tamlīdzīga. Ap mani valdīja necaurredzama tumsa, zem kājām silta, grubuļaina virsma. Un vairāk nekā. Es sāku apsvērt, salīdzināt faktus, ja vien visu šo absurdu var saukt par faktiem, un galu galā nācu pie slēdziena, ka visdrīzāk atrodos milzīgā starpzvaigžņu kuģiem paredzētā angārā. Tiesa gan, šāds secinājums gandrīz neko neizskaidroja, bet es taču nevarēju zināt svešās planētas apdzīvotāju raksturu un paradumus. Un, ja Muhameds, kā redzams, netaisās nākt pie kalna, tad vislabāk būs, ja kalns pats sāks kustēties un dosies meklēt Muhamedu.

Kreisajā rokā spiezdams lukturīti un ar labo pieturēdamies, sāku rāpties lejup. Lai cik tas būtu savādi, man vairs nebija ne baiļu, ne satraukuma, ne arī senākās ziņkāres, izjutu vienīgi nepacietīgu un sirdīgu vēlēšanos pēc iespējas ātrāk sastapties ar kādu dzīvu būtni. Cilvēks ir apbrīnojams radījums! Es it kā biju aizmirsis visus pārbaudījumus, to fantastisko situāciju, kādā pašlaik atrados, un izturējos tieši kā nosebojies viesis, kas neapgaismotā priekštelpā apmaldījies starp svešiem mēteļiem. Atceros, es pat pusbalsī pukojos, nosaukdams neviesmīlīgos zvaigžņu kuģa saimniekus par rupjiem, nekulturāliem radījumiem.

Te manas kājas, neatradušas pamatu zem sevis, noslīdēja tukšumā un es pakritu. Labi atcerējos, ka kuģa sāni ir nolaideni, un grūti iedomāties, ka no tiem varētu nokrist. Tomēr es nogāzos, turklāt no prāva augstuma, sāpīgi sadauzīju kājas un, šķindinādams konservu karba>, nokritu uz sāniem, instinktīvi pacēlis uz augšu roku ar nenovērtējami dārgo lukturīti. Gaismas stars slīdēja pa gludo sienu, palēcās augšup un apgaismoja zvaigžņu kuģa grubuļaino apakšu.

«Varēja būt arī sliktāk,» es moži nodomāju un piecēlos. Un pēkšņi ieraudzīju gaismu. Tā bija vāja, tikko saredzama, taču mana sirds salēcās no prieka. Nodzēsu lukturīti un saspringti skatījos ar abām acīm, baidīdamies pazaudēt šo blāvo, zaļgano gaismas plankumiņu. Pēc tam uzmanīgi, bet ātri devos tās virzienā, laiku pa laikam iedegdams lukturīti, lai neiekristu kādā bedrē. Par laimi, grīda «angarā» bija horizontāla un grubuļaina tāpat kā zvaigžņu kuģī, un es ne reizi nepaklupu. Drīz atklājās, ka eju gar augstu, nedaudz slīpu sienu, kurā pēc katriem desmit, piecpadsmit metriem atvērās apaļas un kvadrātveidā lūkas. Labprāt būtu kādā ieskatījies, taču no tām rēgojās ārā Svešinieku kājas, tāpēc uzskatīju par labāku nekavēties, bet doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Un tad gaismas plankums tapa spilgtāks un negaidot parādījās zem kājām. Gaisma plūda no augstas, šauras ejas, kas sadalīja sienu. Es iespraucos tajā un aiz pārsteiguma apstājos.

Manā priekšā pavērās garš un plats tunelis, diezgan labi, taču visai neparasti apgaismots. Pirmajā mirklī man šķita, ka gar sienām nepārtrauktā rindā stiepjas raibas veikalu vitrīnas kā Ņcvas prospektā vakarā — dzeltenas, zilas, zaļas, sarkanas… Tuneļa gals bija ietinies fosfo- rescējošā dūmakā, sienas izskatījās caurspīdīgas kā no stikla. Taču diez vai tas bija stikls. Drīzāk gan kāds man nezināms metāls vai plastmasa. Aiz sienām atradās kameras, cita no citas atdalītas ar tādām pašām caurredzamām šķērssienām; katras telpas lielums varēja būt apmēram piecpadsmit metru, bet šajās kamerās…

Tas bija muzejs. Pareizāk sakot, grandioza, neiedomājama zvērnīca. Jau no pirmās kameras atsprāgu atpakaļ kā bērns no bubuļa. Daļēji iegremdējies zaļgansārtās gļotās, tur svinīgi kā uz troņa sēdēja baismīgs radījums, tāds kā krupja un bruņurupuča krustojums govs lielumā. Viņa masīvā, plakanā galva bija pagriezta uz manu pusi, rīkle plati atvērta, zem apakšējā žokļa drudžaini kratījās mitrs ādas maiss. Radījums izskatījās tik derdzīgs, ka man sametās nelabi. Tiesa gan, vēlāk pieradu un skatījos uz viņu bez pretīguma, vienīgi ar ziņkāri.

Šim briesmonim pretējā kamerā atradās kaut kas tāds, ko vispār nav iespējams aprakstīt. Tas aizņēma visu telpu — milzīga, melna, ļumīga masa. Pulsējošs receklis, pārklāts ar gaļigiem, kustīgiem izaugumiem, kas peldēja biezā, blīvā atmosfērā, kura te uzliesmoja ar nevienmērīgu violetu gaismu, te dzisa kā bojāta neona spuldze.

Katrā šī apbrīnojamā tuneļa-zvērnīcas nodaļā knosījās, rāpoja, čāpstināja, pulsēja, svaidījās un valbīja acis kāda būtne. Tur bija ziloņiem līdzīgi bruņām klāti tarakāni, sarkani, neiedomājami gari tūkstoškāji, radījumi ar milzīgām acīm, kuri izskatījās kā zivs-putns automašīnas lielumā, un kaut kas neredzēti krāsains, zobains un spārnots, nenosakāmas formas, iegrimis zaļā puscaurspīdīgā receklī, kas izliets uz grīdas. Dažās kamerās bija tumšs. Tur laiku pa laikam uzliesmoja daudzkrāsainas uguntiņas un kaut kas kustējās. Nezinu, kas šajos sprostos sēdēja. To visu ļoti grūti iedomāties, bet pastāstīt par to un aprakstīt redzēto ir vēl grūtāk, gandrīz neiespējami. Toties samērā viegli jūs varat iztēloties Borisu Lozovski — Valsts Ermitāžas līdzstrādnieku, arheologu, ģimenes cilvēku, kā viņš satriekts, apkārt skatīdamies, gurdi velkas pa tuneli un dažādas krāsasi gaismas atspīdumi krīt uz viņa salīkušo augumu flaneļa biksēs, ar izstaipītu sporta krekliņu mugurā, apgaismo viņa bārdas rugājiem apaugušo fizionomiju un izvelbtās, šaudīgās acis…

Tunelis šķita bezgalīgs. Saskaitīju piecdesmit nodalījumus, pēc tam vairs neskaitīju. Tunelis it kā veidoja spirāli, laiku pa laikam tā sienās vienā un otrā pusē pavērās šauras ejas, kurās ieskatoties redzēju tādas pašas daudzkrāsainu vai tumšu «vitrīnu» rindas. Reizēm garām paskrēja kāds no Svešiniekiem, sastinga manā priekšā, muļķīgi pacēlis uz augšu kājas, nozibsnīja baltu gaismu, tad sirsinādams un klaudzinādams traucās atkal tālāk.

Pēkšņi jutos lidz nāvei noguris. Kājas sāka ķerties, galva no sāpēm plīsa vai pušu. Jau sen tiku sajutis slāpes, bet, lai gan aitas un govis man nebija laimējies atrast, es apņēmos pēc iespējas ilgāk nepieskarties saviem trūcīgajiem valgmes krājumiem. Tagad slāpes tapa gluži nepanesamas. Protams, te bija vainojams gan karstums, gan nelabā smaka — pie kuras, patiesību sakot, kaut kā biju jau pieradis —, gan dažu pēdējo stundu satraukums.

No starta brīža nevarēja būt pagājusi vairāk kā puse diennakts, taču es jutos tik noguris, it kā nebūtu gulējis vismaz trīs naktis pēc kārtas. Un, kad iemaldījos tuneļa «neapdzīvotajā» daļā — tā bija vesela tukšu, sausu un pilnīgi tumšu nodalījumu galerija, kur kameras citu no citas neatdalīja caurspīdīgas šķērssienas, — nolēmu apstāties. Sirdsapziņas nomierināšanai es vairākkārt skaļi paūjināju. Vēl vienmēr dzīvoju pārliecībā, ka Saimnieki mani izdzirdēs. Taču neviens neatsaucās, vienīgi kaut kur tuneli noskanēja Svešinieka sīkie soļi.

Ar lielu baudu izstiepos uz grīdas un izvilku no azotes savus dārgumus. Izņēmu, lukturīša gaismā papriecājos par tiem un … sastingu. Biju aizmirsis nazi jakas kabatā! Tagad šī aizmāršība man nozīmēja īstu katastrofu. Nekad nebiju varējis iedomāties, cik nožēlojams jūtas tāds izsalcis cilvēks, kam gan ir konservi, taču nav ar ko atvērt konservu kārbu. Sākumā pūlējos to attaisīt ar bikšu jostas sprādzi. Sajā mēģinājumā cietis neveiksmi, sāku dauzīt kārbu pret grīdu un pret starpsienas stūri. Kārba zaudēja savu sākotnējo formu, un tajā radās plaisas, kuras ar sprādzi man izdevās palielināt tiktāl, ka saturu no kārbas varēja izspiest sīku piciņu veidā.

Es domīgi sūcu šīs piciņas un negaidot atklāju, ka konservu kārbas atvēršanas jautājums mani nodarbina vairāk nekā Svešinieku Pavēlnieku un «zvērnīcas» noslēpums. Nopūtos, iedzēru dažus malkus no blašķes un aizmigu.

Nākamajā dienā — vai nākamajā naktī, vai tās pašas dienas vakarā, nezinu, kad, — es no jauna sāku meklēt šī kuģa Saimniekus. Turklāt cerēju nokļūt telpās, kur Svešinieki turēja nolaupītās automašīnas. Varēja gadīties, ka tur atrodas arī pārtika, kuru es biju vedis no Pendžikentas uz nometni. Un radiatorā, iespējams, saglabājies ūdens. Man nelaimējās atrast ne automašīnas, ne pārtiku, toties vienā no tuneļiem-zvērnīcām, sev par lielu prieku, uzgāju govis un aitas. Brūnās gotiņas gulēja preli kamerai ar milzīgu skudrulācim līdzīgu radījumu; starp abām kamerām pacēlās bieza, caurspīdīga šķērssiena. Nodalījumā, kas atradās blakus govīm, drūzmējās aitas. Sis atklājums sagādāja man patiesu prieku, pavisam nesavtīgu prieku, jo piekļūt pie šiem «saviešiem» bija absolūti neiespējami. Visi dzīvnieki jutās labi, kaut gan aitām droši vien bija pašauri. Drīz es aptvēru šīs saspiestības īsto iemeslu. Vienā blakusbūrī ieraudzīju milzīgu tīģeri, bet otrā — dzeltenus, bez apstājas skraidošus dzīvniekus, kas stipri vien atgādināja suņus. Tie acīmredzot bija koijoti, stepju vilki. So plēsoņu kamerās uz grīdas bija izmētāti šķietami svaigi kauli un ādas lēveri, kas neapšaubāmi kādreiz piederējuši aitai. No visa redzētā izrietēja (rīs diezgan skaidri secinājumi: pirmkārt, aitas Svešinieki ir salaupījuši tik lielos daudzumos tādēļ, lai plēsoņām no tām pagaidām iznāktu barība; otrkārt, Svešinieku kosmosa kuģis ir bijis ne tikai Tadžikijā, kur, kā zināms, nedzīvo ne koijoti, ne tīģeri. Un, treškārt, zvērnīcā ir pārstāvēta vairāku, iespējams, pat daudzu planētu dzīvnieku pasaule; varbūt te ievietoti arī radījumi, kas nākuši ne iikai no mūsu Saules sistēmas planētām.

Es nolēmu darboties mērķtiecīgi un sāku apstaigāt tuneļus, gaiteņus un ejas, vadoties pēc labās rokas likuma. Šī metode, kas ļoti labi noder, staigājot pa Zemes labirintiem, kā izrādījās, nebija izmantojama debesu labirintā. Debesu labirints bija kustīgs, tas pārvietojās! Jau zināmo gaiteņu vietā es atradu monolītas sienas. Lūkas parādījās un nozuda kā uz burvja mājienu. Es redzēju, ka liela kameru rinda negaidot līgani un klusi aizslīd sāņus un paver eju, no kuras pēc brīža izlēca Svešinieks.

Drīz vien es izdarīju dīvainu atklājumu. Biju pieņēmis šo pasauli, kurā, līdzīgi senajam prātniekam, tagad klīdu ar lākturi rokā, Cilvēka pēdas meklējot, par telpu uz kādas citas planētas, par starpzvaigžņu kuģu angāru, par muzeju, bet galu galā sapratu, ka tā nebūt nav.

Šī pasaule bija nestabila. Es jutu tās kustību izplatījumā. Reizēm mana ķermeņa svars negaidot strauji palielinājās, grīda zem kājām aizslīdēja, pats tiku parauts sāņus un mests pret sienu. Brīžam nonācu bezsvara stāvokli. Nedroši sperdams soļus, es pēkšņi pacēlos gaisā un tā tirinājos, mocīdamies ar nelabuma sajūtu, līdz atkal sajutu zem kājām stingru pamatu. Tādās reizēs zvērnīcas kamerās bija vērojamas gan smieklīgas, gan drausmīgas ainas.

Iedomājieties govi, parastu brūnaļu, kas peld pa gaisu ar kājām uz augšu! Satriecošs skats! Jāteic, ka aitas un govis tādā situācijā izturējās diezgan mierīgi, bet tīģeris! … Gaisā tas locījās un staipījās, pūlēdamies ar ķe- pām aizķerties aiz kaut kā stabila. Un milzīgais krupis, kas peldēja gaisā starp grīdu un griestiem, izskatījās vairāk kā murgains rēgs, nevis objektīva realitāte! Taču vispār bezsvara stāvoklis dzīvniekus acīmredzot sevišķi neietekmēja. Tikko tie atguva savu svaru, kamerās viss atkal normalizējās.

Dažus nezvērus bezsvara stāvoklis satracināja. Es biju liecinieks, kā savā krātiņā dumpojās kāds grandiozs, čūskai līdzīgs radījums. Tas savilkās ciešā kamolā un iztaisnodamies spēcīgi cirta ar ragveida vielas izaugumiem klāto asti pa blakuskameras sienu. So sitienu dārdus dzirdēju gaiteņa otrā galā. Tas bija reizē baismīgi un skaisti: zilgi mirgojošā miglā savīdamies un iztaisnodamies locījās gigantisks pūķis. No spēcīgajiem astes triecieniem gr;da drebēja zem kājām. Manu acu priekšā siena vibrēja un pārklājās ar garām līčloču plaisām. Es redzēju, ka blakuskamerā, kur tupēja divi lieli, melni radījumi, līdzīgi milzu baravikām ar acīm, uzradās zilu dūmu mākoņi 1111 «baravikas» sāka raustīties, drudžaini un bezpalīdzīgi lēkāt pa kameru. Pēkšņi dumpinieka nodalījumā nodzisa zilais mirgojums, un šajā pustumsā, smagi viļņodamies, sāka nosēsties bālgani tvaika mutuļi. Smagie sitieni uzreiz apklusa. Dumpis bija beidzies. Pēc tam redzēju šo rāpuli vēlreiz. Viņš bija ievietots citā sprostā, kur tagad sēdēja pavisam klusu un pieklājīgi. Taču abas acainās «baravikas» es vairs netiku redzējis. Viņu kamera bija tukša, gaisma tajā apdzisusi. Tur ieskatījies, es pamanīju žiglas, šaudīgas ēnas. Manuprāt, tie. bija Svešinieki. Viņi laikam laboja sienu.

Taču es esmu novirzījies 110 tēmas. Vārdu sakot, diezgan ātri apjautu, ka esmu nokļuvis grandiozā starpplanētu kuģī, kas traucas izplatījumā. Pavisam skaidrs tas kļuva, kad reiz tiku aizmests pa gaiteni uz priekšu un nolidoju metrus divdesmit, rokas vicinādams un pulēdamies atgūt līdzsvaru, līdz paklupu pret kādu priekšmetu un aizkūleņoju pa nelīdzeno grīdu. Šis notikums man atgādināja līdzīgu gadījumu Ļeņingradas autobusā, kur es tieši tāpat lidoju pa eju starp sēdekļiem, notraukdams pasažieriem no galvas cepures. Analoģija bija acīm redzama. Izrādījās, ka priekšmets, pret kuru biju paklupis, ir Svešinieks. Viņam izdevās noturēties kājās, lai gan līdz pat šim brīdim es nesaprotu, kā tas bija iespējams.

Pavadījis ar skatienu Svešinieku, kas mundri aizlēkšoja pa gaiteni, un aptaustījis savus nobrāzumus, es apsēdos Būdas pozā un sāku domāt. Situācija nebija iepriecinoša.

Ja šī t<;lpa būtu zvaigžņu kuģu angārs, kā es biju domājis sākumā, vai zvēru muzejs, kā pie sevis nospriedu vēlāk, tad beigu beigās man izdotos izkļūt ārā no šejienes un nonākt zem svešas planētas debesīm. Bet šis bija kosmosa kuģis, kas traucās uz priekšu, kuģis, kas nepārtraukti mainīja lidojuma režīmu, kuģis ar kustīgu iekšējās telpas plānojumu, kuru es nepratu izskaidrot. Aiz kuģa borta varēja būt vienīgi tukšums.

Vēl atlika divi neskaidri jautājumi: vai uz kuģa ir kādas domājošas būtnes, un cik ilgi šis starpzvaigžņu klejotājs (tas ir, kuģis) grasās lidināties izplatījumā? Abi jautājumi, protams, palika bez atbildes.

Man vēl bija atlikusi ceturtdaļblašķe ūdens un pēdējā konservu kārba. Vajadzēja vienīgi izdomāt, kā šo kārbu atvērt, bet ūdens jau bija sācis bojāties. Vismaz no blašķes nāca purva rāvas un kurkuļu smaka. Sakrustojis kājas, sēdēju tuneļa vidū, pa labi no manis pustumšā sprostā fantastiskām uguntiņām mirguļoja kāds briesmonis, bet kreisajā pusē govs ar dumjām acīm domīgi laizīja sava byra caurspīdīgo sienu.

Visapkārt valdīja ārkārtīgs klusums. Gaiteņa otrs gals bija iegrimis tumsā, bet uz grīdas nekustīgi sastinguši daudzkrāsaini gaismas atspulgi. Tikai tagad pamanīju, ka gaiteņa griesti arī ir caurspīdīgi, vienā vietā tos krustoja gaismas josla, un es paguvu ieraudzīt kāda Svešinieka plakano ēnu, kas slīdēja šķērsām pāri šai gaišajai joslai. Mēģināju iztēloties šo ārkārtīgi grandiozo Saprāta veidojumu — zvaigžņu kuģi, ko vada mehāniskās smadzenes, kuģi, kas pilns visādām ļoti sarežģītām ierīcēm un kas stiepjas simtiem metru no manis uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi. «Vai tiešām te nav neviena dzīva domātāja?» es gudroju. «Nevar būt. Tūkstošiem tonnu caurspīdīga metāla, simtiem zirnekļveida mašīnu — un neviena Cilvēka?» Iedomāties to gan varēja, bet noticēt bija ļoti grūti. Pirms dienām desmit es būtu varējis iedomāties tādu milzīgu kosmosa kuģi, taču neparko nebūtu ticējis, ka tāds eksistē. Tagad savām acīm skatīju bezgalīgi garos gaiteņus un aizskāru ar roku grubuļaino, mazliet silto grīdu, es noticēju savai rokai, bet mans prāts atsacījās pieņemt to, ka bez manis te varbūt nav neviena Cilvēka.

No šīs domas mani novirzīja govs, kas pēkšņi pārstāja laizīt sienu, aizgāja kamerā tālāk no gaiteņa un sāka sūkt no caurspīdīgas vanniņas. Tagad jo sevišķi jutu paša izkaltušo rīkli un tukšumu vēderā. Un tad pār mani nāca apskaidrība. Pielēcu kājās un sāku skriet pa gaiteni, skaļā balsī lamādamies. Saukāju pats sevi par stulbeni un kre- tinu. Man par to būtu vajadzējis iedomāties agrāk, daudz, daudz agrāk. Tagad man nepieciešams Svešinieks. Vienalga, kāds. Un pēc iespējas ātrāk: man vairs nebija pacietības gaidīt.

Svešinieku es drīz vien atradu. «Zirneklis» stāvēja krēslainā telpā pie sienas un ar priekšējām ekstremitātēm rakņājās pa tumšu, šauru spraugu. Viņš man nepievērsa ne mazāko uzmanību un izskatījās ļoti aizņemts un nelaipns, tomēr es viņu pasaucu. Kad tas nelīdzēja, uzšāvu viņam ar plaukstu pa muguru un apdedzināju roku. Svešinieks pacēla divas kājas un ieņēma savu parasto stāvokli, taču nepārtrauca rakāšanos pa tmnšo caurumu, kurā laiku pa laikam uzliesmoja un apdzisa garas, zilas dzirkstis. Absolūti nebija iespējams noteikt, kur viņam ir priekšējās un kur pakaļējās kājas, un, īsu brīdi šaubījies, es tomēr sadūšojos. Iebāzu roku azotē, izvilku konservu kārbu un noliku uz grīdas. Tad teicu:

—   Se, ņem, draudziņ, un stiep uz noliktavu.

Biju cerējis, ka Svešinieks aiznesīs kārbu un pievienos to pie pārējām lietām, kas paņemtas no Zemes, bet es skriešu viņam pa pēdām kaut vai pa visu kuģi un tomēr atradīšu šo noliktavu; un turpmākais jau būs vieglāk un vienkāršāk. Taču Svešinieks kādu mirkli stāvēja kā sastindzis, pēc tam paņēma kārbu, pagrozīja to un atkal nolika zemē. Es biju vilies.

—   Kāpēc tu tā? — es jautāju.

Svešais cieta klusu.

—   Nu kā tad būs? — es neatlaidos.

«Zirneklis» skaņi noklakšķināja, aizcirta kādas durtiņas un nepagriezdamies aizgāja. Paņēmu kārbu un ieraudzīju, ka tā ir vaļā. Tā bija pārgriezta uz pusēm, un, knd es paņēmu kārbas augšējo daļu, apakšējā palika uz grīdas. Gaisu piepildīja laša gaļas burvīgais aromāts, un es neizturēju. Paņēmu pusi kārbas un to iztukšoju. Pēc tam iedzēru sasmakušo ūdeni no blašķes un jutos pats apmierinātākais cilvēks Visumā. Tagad varēja atkal ķerties pie apkārtnes izpētes.

Sāku ar to, ka nolēmu virzīties uz priekšu gar sienu, jo galu galā man bija vienalga, kurp iet, un drīz vien uzdūros kādam Svešiniekam, kā man likās, tam pašam, kas bija atvēris konservu kārbu. Vismaz šis tāpat rakņājās pa caurumu sienā, no kura šāvās ārā zilganas dzirksteles. Es piegāju pie viņa un teicu: «Paldies.» Teicu to pavisam nopietni, lai gan vairāk man būtu paticis, ja viņš man palīdzētu atrast noliktavu. Pēc tam notupos viņam līdzās un sāku viņu novērot. Svešinieks klikšķināja, uzliesmoja, un es lūkoju saprast, ko viņš dara, tomēr nesekmīgi. Svešinieks darbu beidza, un mēs paskatījāmies viens uz otru, tas ir, es paskatījos uz viņu. Kur skatījās viņš — to bija grūti saprast. Un tad es sāku ar viņu tērzēt. Runāju tā, kā garlaicības mākts cilvēks mēdz pļāpāt ar suni. Sākumā vienkārši gvelzu niekus: kāds tu, brālīt, esi gudrs, cik tu paklausīgs, un kā tad tevi sauc… un tā tālāk. Svešinieks negāja prom, un es, pēkšņas iedvesmas pārņemts, sāku viņam stāstīt par Zemi un cilvēkiem, par sevi un arheologiem. Runāju ilgi, un viņš stāvēja un klausījās, nekustīgs kā piemineklis, un pēkšņi pamanīju, ka Јq> mani salasījušies vēl kādi desmit Svešinieki.

Tad es sapratu. Viņi klausījās un fiksēja manu runu. Es piecēlos kājās un koncentrējos. Biju lasījis lekcijas ne vienu vien reizi, taču šādu priekšlasījumu sniedzu pirmoreiz. Pirmo reizi pēc vairākām dienām jutu, ka daru kaut ko patiešām vajadzīgu. Ar Svešinieku palīdzību es taču uzrunāju visu šo mašīnu nezināmos Pavēlniekus. Stāstīju par Zemi un cilvēkiem, par kariem un revolūcijām, par mākslu un arheoloģiju, par lielajām celtnēm un grandiozajiem plāniem. Būtu varējis stāstīt arī par mūsu eksakto zinātņu sasniegumiem, taču baidījos, ka šī lekcijas daļa iznāktu mazliet izplūdusi. Un es nespēju sevi piespiest, lai pastāstītu par atombumbām un ūdeņraža bumbām, un indīgajām gāzēm. Mani nez kādēļ pārņēma kauns … Par visu pārējo izklāstīju sīki un ar entuziasmu. Es domāju, ja Svešinieku Saimnieki atšifrēs šo ierakstu — un par to nav jāšaubās —, viņi būs apmierināti. Viņi tad vismaz zinās, ka viņu mašīnas ir sastapušās ar saprāta ziņā radniecīgām būtnēm.

Kad es beidzu un noteicu: «Tas ir viss,» — Svešinieki vēl brīdi pastāvēja, tad visi reizē iekvēlojās, un, kamēr izberzēju acis, tie visi kā viens bija nozuduši.

Pēc tam kādu laiku staigāju pa gaiteņiem šī notikuma iespaidā. Jutos ļoti lepns un uz Svešiniekiem vairs neskatījos ar bailēm. Manās acīs tie tagad bija kaut kas līdzīgs pastkastītēm, kam esmu uzticējis savu vēstījumu citām civilizācijām. Tas, protams, nenozīmēja, ka es vairs ne- sajūsminājos par šiem lieliskajiem mehānismiem. Gluži vienkārši — tagad es pēkšņi pavisam skaidri apzinājos, ka tie ir tikai mehānismi. Ļoti sarežģīti, smalki izdomāti, tomēr aprobežoti, kā jau visi mehānismi. Savas misijas izpildīšana, protams, neatviegloja manu stāvokli. Es izstaigāju, pēc manām domām, visu stāvu un neatradu nekā jauna. Nekur nesaskatīju pat iespēju nok|Qt kaut kur augstāk. Toties es noēdu visus konservus un drīz vien sāku just īstu izsalkumu.

Es klaiņoju gar Zemes dzīvnieku sprostiem, ilgāku laiku stāvēju to priekšā un kāri noskatījos, kā koijoti saplosa kādu sārtu barības gabalu un lok ūdeni. Jā, uz zvaigžņu kuģa bija gan barība, gan ūdens. Sprostā skraidīja tikai trīs aitas, tās droši vien bija nolemts saglabāt, un tagad plēsīgie zvēri pārtika no kādas citas barības, varbūt tā bija mākslīgā — sintētiskā. Barība un ūdens uz kuģa bija, to zināju skaidri.

Reiz nokļuvu platā un zemā gaiteni, zemā spraugā, pa kuru bija iespējams pārvietoties tikai salikušā stāvoklī. Es pa to aizrāpoju diezgan tālu, un pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja pazīstamā sirsināšana un metāla žva- dzoņa. Man pretī skrēja divi Svešinieki. Parasti viņi gāja pa vienam, taču mani pārsteidza kas cits. Viņi stiepa kādu garu un palsu priekšmetu, līdzīgu aptēstam baļķim. Un šis baļķis smaržoja — nezinu, kā aprakstīt šo smaržu, un tagad es to arī vairs neatceros — smaržoja pēc barības. Svešinieki nesa barību. Un, kad bālganais, smaržīgais priekšmets atradās man līdzās, es uzlēcu uz tā. Rāvu to sev klāt, gumzīju, spaidīju, uzvēlos uz tā ar visu svaru. Svešinieki joprojām skrēja uz priekšu, nepievērsdami man uzmanību, un aizvilka mani metrus desmit uz priekšu. Pēc tam es nokritu. Man rokās palika prāvs gabals mīkstas, aromātiskas vielas, un es turpat uz vietas to notie sāju. Šķiet, tas bija ļoti garšīgs.

Vēlāk līdzīgu laupīšanu es izdarīju vairākas reizes. Svešinieki to laikam nepamanīja. Pāris reižu pieēdos līdz kaklam, bet pēc tam gadījās tāds draņķis… Nebija šaubu, ka tas nav domāts Zemes iedzīvotājam. Smirdēja pēc ožamā spirta un vēl pēc kaut kā naftai līdzīga. Lai būtu kā būdams, sevišķi lielu badu nejutu. Bet slāpes…

Kā acuraugu es sargāju pēdējās ūdens lāses. Taču pienāca bridis, kad vairs nejaudāju izturēt un izdzēru savu pudeli sausu. Pēc tam aizsviedu to prom tumsā. Pudele droši vien vēl tagad tur atrodas. Pēc mana aprēķina, tas notika desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Man palika vienīgi kabatas lukturītis ar pēdējo, daļēji jau izlietoto bateriju un gabals sintētiskās barības, ko biju nolaupījis Svešiniekiem.

Visai drīz man kļuva gaužām slikti. Aiz slāpēm beidzos vai nost. Turklāt sintētiskā barība nebija sevišķi labas kvalitātes. Vismaz tā, kura smirdēja pēc naftas, man negāja pie sirds. Vārdu sakot, notika tā, ka man saļodzījās kājas, noreiba galva un es nogāzos zemē tieši gaiteņa vidū.

Un tad notika dīvaina pārvērtība. Jau pašā sākumā nevarēju saprast, kāpēc Svešinieki, kas mani sagrāba paugura virsotnē, vairs nepievērsa man nekādu uzmanību pēc tam, kad biju pamatīgāk aplūkots. Helikopters bija mani saķēris un aiznesis toreiz, kad es uz visām četrām rāpos pa stāvo nogāzi. Tad es nepaguvu lāgā attapties: pēkšņi sāka rēkt motori, sekoja grūdiens mugurā, cietas spīles, kas saspiež man sānus, pēc tam tumsa. Es tikai paguvu iebrēkties nelabā balsī un sajust ozona smaku, un pēc tam — atkal gaisma, bet es jau atrodos Svešinieku nosēšanās laukumā.

Šeit, uz milzīgā kuģa, uz kura nebija dzīvības, es tiku pie kādas skaidrības. Acīmredzot Svešinieki bija ieprogrammēti, ja tā var izteikties, tikai uz nesaprātīgām būtnēm, uz tām, kas rāpo, lien, raušas, skrien uz četrām kājām. Citādi es neprotu izskaidrot, kāpēc Svešinieki, kuri mani absolūti ignorēja tik ilgi, kamēr es spēju turēties stāvus, pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi aktīvi, tikko aiz nespēka nometos rāpus. Ausīs man zvanīja, tomēr es saklausīju «zirnekļu» kāju dipoņu un sirsināšanu, lukturīša gaismā ieraudzīju, ka tie salasījušies nelielā grupiņā un pēkšņi metas man virsū. Svešinieki sagrāba mani aiz sāniem un kaut kur stiepa. Viņi dedzināja kā nokaitēta krāsns, bet no ozona smakas man kļuva labāk, es mēģināju izrauties no viņu tvēriena un piecelties. Tas man izdevās, un, tikko izslējos stāvus, nostājos uz abām kājām un sāku ar viņiem runāt (neatceros vairs, ko tieši sacīju, šķiet: «Zēni, ko jūs darāt!»), viņi mani tūlīt palaida vaļā un sastājās riņķī, dzīvi čirkstinādami. Tajā brīdī sāku kaut ko apjēgt. Kamēr turējos kājās, es biju Pavēlnieks, Ilomo Sapiens Erectus, radījums, kas nav viņiem pakļauts, Visas Dzīvās Radības Valdnieks. Bet, nolaidies uz visām četrām, es tajā pašā mirklī pārvērtos par dzīvnieku, kas jāgrābj ciet, jāiesloga sprostā, jāizpēta un … jābaro un jāpadzirda. Pēdējais apsvērums lika man kļūt domīgam.

Tomēr uz to es neielaidos. Man briesmīgi gribējās dzert, es biju izsalcis, novārdzis un tomēr tik zemu nebiju kritis. Tupēt līdzās govīm, ēst, dzert un aptaukoties,,. Lai cik vilinoša šķita šī doma, tā tomēr iedvesa manī riebumu un šausmas. Šajā mirkli sevišķi stipri — tik spēcīgi kā vēl nekad — es jutu, ka esmu Cilvēks. Izslējos taisni, izliešu krūtis un uzbrēcu Svešiniekiem. Uzkliedzu viņiem, lai vācas prom. Un viņi to arī darīja. Pagrozījās, pačirkstināja un aizgāja.

Šlāpes, nervu pārpūle, riebīgā smaka un nāvīgais nogurums darīja savu. Šķiet, es jau sāku murgot. Pēkšņi iedomājos, ka atrodos uz gigantiska starpplanētu «Klīstošā holandieša» borta, ka Svešinieki ir mehāniski spoki, dvēseles, kas palikušas no saviem sen mirušajiem Saimniekiem, kuri kādreiz nolādēti par kādiem briesmīgiem noziegumiem, un kaut kur kuģī slēpjas viņu kapteiņa marsiešu van Stratena vai van der Dekena gars, kas par nezināmiem grēkiem nolemts mūžīgai klaiņošanai bezgalīgajos kosmosa plašumos. Šādas domas mani pārņēma pēdējās dienās. Un tieši šajās beidzamajās dienās es izdarīju visievērojamākos atklājumus.

Savos nesekmīgajos klaiņojumos, meklējot Cilvēku, es ieklīdu vienā no tukšajām kamerām. Atceros, tā atradās kadā no tuneļiem, kurā nebija gluži nekādas dzīvības. Tur valdīja tumsa un karstums. Lukturīša gaismas stars slīdēja pa sienu, un pēkšņi es saņēmu it kā strāvas triecienu. Man šķita, ka nu esmu pavisam sajucis prātā. Uz sienas ieraudzīju neskaidru liela putna atveidu, spārni tam bija izplesti, un blakus vīdēja īss uzraksts. Tas sastāvēja tikai no septiņām rakstu zīmēm, kas šķībi greizi saliktas vienā rindiņā. Putns bija uztriepts ar nez kādu biezu sažuvušu krāsu un skaidri izcēlās uz pelēkās sienas, burti šķita ieskrāpēti ar asu priekšmetu. Vai varat iedomāties, ko es izjutu? Pa galvu pa kaklu metos prom. Skrēju pa gaiteņiem. Ar jauniem spēkiem un jaunu cerību atkal sāku meklēt sev līdzīgu būtni. Pats nezinu, kāpēc, taču biju pārliecināts, ka atradīšu viņu, lai gan zīmējums un paraksts varēja būt radies tūkstošiem gadu tālā pagātnē. 1,.oti drīz spēki bija galā — un es nokritu bez samaņas zemē, bet, kad atžirgu, vairs nevarēju atrast to kameru. Mani it kā vilktin vilka uz turieni, bet… Jā, mani gaidīja vēl viens atklājums, arī visai svarīgs un dīvains.

Neatceros, kā biju nokļuvis zemā, garā tunelī, pa kuru iznācu līdz akai — īstai, bezdibenīgi dziļai aizai. Es gulēju uz tās malas un ar trulu ziņkāri ieskatījos melnajā dziļumā, no kura viļņiem vien cēlās smirdoņa un karstums. Man šķita, ka tur, lejā, kustas uguntiņas, uzliesmo žilbinoši baltas dzirkstis. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk, izpletu elkoņus uz sāniem un atspiedu zodu pret dūrēs savilktām rokām. Pēkšņi mans elkonis iegrima kaut kādā mīkstā masā. Ar pūlēm piecēlos un uzspīdināju tajā vietā kabatas lukturīti. Man blakus gulēja liķis! Pareizāk sakot, mūmija — izžuvis, nomelnējis cilvēka ķermenis. Sarāvies čokurā, pievilcis ceļgalus pie zoda, tas gulēja uz pašas bezdibeņa malas. Maziņš, izkaltis, apdedzis…

Ilgi blenzu uz to un pūlējos tikt skaidrībā, vai tā ir īstenība vai murgi. Tad sasparojos un aiz nespēka drebošu pirkstu pieskāros miroņa rokai. Tā sabirza putekļos, un zem melno pīšļu čupiņas pamirdzēja metāls: savāds amulets, maza, smaga platīna statuete, cilvēciņš ar trini pirkstiem. Es to paņēmu, rūpīgi notīrīju un iebāzu azotē. Tajā brīdī statuete mani neinteresēja. Sēdēju un skatījos uz melno mūmiju, un redzēju savu likteni. Sapratu, ka man vairs nav uz ko cerēt. Domās skatīju šo mazo cilvēciņu vēl dzīvu, spēka un patiesas cilvēciskas ziņkāres pilnu, kad viņš, tāpat kā es, bija mēģinājis atklāt svešā zvaigžņu kuģa noslēpumu. Tas droši vien noticis ļoti sen. Kad? Kas viņš bija? Ko viņš toreiz redzēja? Kas bija tie, kuri nesagaidīja viņa atgriešanos? …

Par pēdējām dienām vai stundām, ko pavadīju uz zvaigžņu kuģa, man saglabājušās tikai ļoti neskaidras atmiņas. Iespējams, ka jau toreiz biju slims. Un varbūt tas, ko es jums tagad stāstu, man ir tikai rādījies.

Šķiet, es sēdēju milzīgi lielā zālē, kas bija pieblīvēta ar kādām komplicētām, mirdzošām mašīnām. Mani bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Es dzirdēju balsis un skaļu, neritmisku mūziku. Un jutu, ka kaul kas skatās man acīs. Neprotu to izskaidrot: es jutu skatienu, bet neredzēju acis. Pats nezinu, kāpēc es tās neredzēju: varbūt tās atradās neskaitāmu miljonu kilometru tālumā no manis, varbūt to vispār nebija… Taču skatiens noteikti bija, tas lūkojās manī vērīgi, saspringti un izbrīnīti. Neatceros vairs, cik ilgi tā turpinājās. Ieradās Svešinieki un uzmanīgi pacēla mani. Es pakļāvos. Jutos šausmīgi vārgs un tik tikko turējos kājās. Tiku kaut kur stiepts prom. Pēc tam iestājās tumsa, bezsvara stāvoklis, atskanēja motoru rēkoņa — un tad svaigā, pazīstamā, neizsakāmi mīļā Zemes vēja elpa sejā.

Sajā mirklī es īsu brīdi biju atguvis samaņu un sapratu, instinktīvi apjautu, kas notiek. Sapratu, ka tieku atvests atpaka] uz Zemes. Svešinieki pēc savu Pavēlnieku rīkojuma' atveda atpakaļ uz Zemi divkājainu saprātīgu radījumu, kas, nenovērtēdams savus spēkus un iespējas, bija nokļuvis pie viņiem bez atļaujas. Es redzēju, ka visi mani plāni un nodomi, viss, ko biju panācis, tagad izput. Tāpēc sāku pretoties. Oho, kā es atgaiņājos! Kliedzu, lūdzu, lai ļauj man atgriezties uz kuģa, lai parāda mani kuģa Pavēlniekiem… Pēdējais, ko vēl atceros, — tā bija Helikoptera motora rēkoņa, žilbinošs uzliesmojums un pēc tam jūtams aukstums un mitrums.

Tālākie notikumi jums jau zināmi. Mani pacēla karavīri, kas nejauši bija gadījušies tuvumā, un aizsūtīja uz hospitāli. To es uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau atžirdzis. Bez samaņas nogulēju gandrīz pusgadu. Ārsti konstatēja, ka man ir stipri novājināts organisms, abpusējs plaušu iekaisums un vēl kaut kas. So slimību ārsti neprata diagnosticēt. Man šķiet, ka esmu to dabūjis uz kuģa. Taču es izveseļojos. Izveseļojos un atcerējos, kad man kaut ko izstāstīja. Tas arī ir viss.

Mani piedzīvojumi tomēr nebija bijuši velti. Stāsta, ka es esot ļoti palīdzējis Staļinabadas komisijai. Turklāt pārliecinājos, ka sieva mani mīl, draugi ciena, bet mašīnas nesaprot. Domāju, ka iegūtā pieredze man turpmāk noderēs … ja palaimēsies atkal nonākt saskarē ar Svešiniekiem. Jāpiebilst, ka tagad es nekad nešķiros no konservu atveramā naža. Velnišķīgi derīga lietiņa! Ar to visai ērti atgriezt arī grāmatas.

Cik žēl, ka tās bija tikai mašīnas!

Izraksts no Staļinabadas komisijas noslēguma sēdes protokola

… Nav iemesla šaubīties, ka tā saucamie Svešinieki sūtīti uz Zemi tīri pētnieciskā nolūkā. Melnie Helikopteri un zirnekļveida mašīnas vai nu vispār nebija apbruņotas, vai arī ieročus nelietoja. Svešinieki pret cilvēkiem izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Nav tādu gadījumu, kad ļaudis būtu ievainoti vai sakropļoti. Reālie zaudējumi, ko nodarījuši Svešinieki, nav lieli, un dažu automobiļu, govju un aitu nolaupīšanu nebūtu saprātīgi uzskatīt par naidīgu darbību.

Svešinieki atradušies uz Zemes trīs dienas: 19… gada četrpadsmitajā, piecpadsmitajā un sešpadsmitajā augustā, turklāt «zirnekļus» redzējuši nedaudzi cilvēki. Melnie Helikopteri parādījušies virs visām lielajām apdzīvotajām vietām simt piecdesmit, divsimt kilometru rādiusā no nosēšanās laukuma. Vienu no tiem pārtvērušas mūsu lidmašīnas netālu no Afganistānas robežas. Uzaicinājumam lidot uz aerodromu tas, protams, nav atbildējis, un lidotāji bijuši spiesti to apšaudīt. Viņi savām acīm redzējuši bruņusitēju šāviņu uzliesmojumus helikoptera melnajā korpusā. Pēc īsa brīža tas pēkšņi ar neticamu ātrumu pagriezies sāņus un kā akmens iekritis kādā aizā, kas tinusies blīvos mākoņos. Lidotāji bijuši pārliecināti, ka helikopters ir sašķidis, taču no Lozovska piezīmēm kļuvis zināms, ka helikopteram izdevies laimīgi atgriezties pie zvaigžņu kuģa. Tā bija vienīgā bruņotā sadursme ar Svešiniekiem, turklāt uguni atklāja cilvēki…

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito augustu Vidusāzijas un Ziemeļafganistānas teritorijā vairākas stundas nav darbojušies radiosakari. Tās, bez šaubām, ir Svešinieku darbības sekas naktī, ko aprakstījis Lozovskis…

Acīmredzot zirnekļveida mašīnas ir tā saucamie ULMNP — universālās loģiskās mašīnas ar neierobežotu programmu, tas ir, kibernētiski mehānismi, kas jebkurā situācijā spēj veikt darbibu, kura ir visloģiskākā un lietderīgākā no viņu paniatprogrammas viedokļa. Hipotēzi par tādu mašīnu radīšanas iespējām nesen izvirzīja PSRS Zinātņu Akadēmijas Informācijas teorijas institūts. Daudz kas palicis neskaidrs. Nav saprotams, kādus enerģijas avotus viņi izmanto, kāda ir viņu principiālā shēma. Nav zināms, kādā veidā viņiem izdevies apvienot tik augstu sarežģītības pakāpi un tādas jaudas ar tik maziem gabarītiem. Par tik pilnīgiem mehānismiem mēs pagaidām varam tikai sapņot…

Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…

Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…

Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…

Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…

Izmeklējot radioinetriski Svešinieku nosēšanās laukumu, nav atklātas nekādas paaugstinātas radioaktivitātes pazīmes. Acīmredzot zvaigžņu kuģa-zondes dzinēju darbības pamatā ir nevis kodola dalīšanās vai kodola sintēze, bet kāds cits princips. Kā liecina daudzas pazīmes, Pavēlnieki izmanto tādus enerģijas veidus, kas Zemes civilizācijai vēl nav zināmi…

Tas, ka kosmiskajā laboratorijā eksistē smaguma spēki, liek domāt vai nu par pašas laboratorijas griešanos, vai par prasmi radīt mākslīgu gravitācijas lauku…

Tas, ka zvaigžņu kuģis bijis apgādāts ar tādām lieliskām mašīnām, liecina, ka Svešinieki ieradušies no tālienes, visticamāk, no citas galaktikas. Iespējams, Svešiniekus ir atsūtījusi kāda no tuvākajām zvaigznēm, lai gan tāpat iespējams, ka milzīgā laboratorija ceļo kosmosā tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu gadu un palaista no kāda ļoti tāla Visuma nostūra. Šādai hipotēzei par labu liecina bagātīgais un visai dažādais floras un faunas paraugu skaits ..,

Pagaidām nav zināms, kopš kura laika un cik ilgi kosmiskā laboratorija ir Zemes pavadonis un vai tā būs mūsu planētas pavadonis arī turpmāk. Nav izslēgts, ka tā bija iieši šī laboratorija, kuru pirms vairākiem gadiem Oriona zvaigznājā atklāja Atēnu observatorijas astronomi. Gandrīz droši var apgalvot, ka to novēroja Ter-Marukjana — Simeizas observatorijas jaunā darbiniece. Objekts bija ļoti vāji saskatāms — kā devītā lieluma zvaigzne, bija redzams tikai vienu nakti un ieguva pravietisku nosaukumu — Melnais pavadonis. Ter-Marukjana nosprieda, ka tā ir daļa no amerikāņu nesējraķetes, kura maijā eksplodēja stratosfēras augstākajos slāņos. Novērojumu rezultāti deva iespēju noteikt, ka šī objekta orbīta ir stipri i/.stiepta, attālums līdz perigejam bija apmēram desmit tūkstošu, apogejam — miljons kilometru, apgriešanās periods — apmēram četrdesmit diennaktis. Tomēr nākamajā naktī to neizdevās atrast aprēķinātajā orbītā.

Kosmisku laboratoriju grūti novērot tāpēc, ka tā, pirmkārt, acīmredzot laiku pa laikam maina ātrumu un, otrkārt, ir nokrāsota pelēkā vai melnā krāsā. Turklāt materiāls, no kā gatavots tās apvalks (tāpat kā izlūka-zondes apvalks), noteikti absorbē radioviļņus, un šis apstāklis ļoti apgrūtina laboratorijas novērošanu ar radioastronomijas un radiolokācijas līdzekļiem.

Nav noskaidrots, kāpēc uz kuģa ir atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no gaisa. Tā glāba Lozovski, bet mehāniskajiem Svešiniekiem tā acīmredzot nav vajadzīga. Varbūt kibernētiskās smadzenes, kuras vada kuģi, programmā bija paredzējušas saprātīgas būtnes parādīšanos uz kuģa? …

Kas tas bija par līķi, ko Lozovskis atrada laboratorijā? Kad, kā un no kurienes laboratorijā nokļuvis cilvēks ar amuletu? Kad un kur ņemtas dīvainās būtnes, kas dzīvo «zvērnīcā»? Kādām vajadzībām tās nepieciešamas Svešiniekiem? Kurp dosies laboratorija pēc tam, kad būs atstājusi Zemi (ja tā vēl tagad griežas ap Zemi)? Vai tā nav asprātīgi uzbūvēts izlūks, kosmiska lote, kam sekos Citas Civilizācijas Saprāta apciemojums?

Interesi izraisa Lozovska pēdējās vīzijas, kuras viņš pats uzskata par murgiem. Ievērojot zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu ārkārtīgi augsto tehnikas līmeni, komisija uzskata: nav izslēgts, ka Svešinieku Pavēlnieku rīcībā ir komunikācijas līdzekļi, kuru principi mums pagaidām nav zināmi. Varbūt tieši tāpēc Saprātīgie Svešinieku Pavēlnieki atklāja Lozovska atrašanās vietu uz kuģa un nosūtīja viņu atpakaļ uz Zemi…

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem faktiem, Staļinabadas komisija rekomendē visam pasaules astronomiskajām observatorijām un galvenokārt visām PSRS observatorijām nekavējoties organizēt regulāru Svešā Zemes pavadoņa meklēšanu ar patrulējošiem optiskiem un radio- astronomiskiem līdzekļiem …

Lozovska varonīgais mēģinājums vienoties ar mašīnām bez to Pavēlnieku klātbūtnes, protams, jau sākumā bija lemts neveiksmei. Taču viņš ir paveicis grandiozu darbu: viņš ir uzzinājis un pastāstījis to citiem. Tas neapšaubāmi ir liels padomju zinātnieka un Cilvēces pārstāvja cienīgs varoņdarbs…