Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis

MAZAIS CILVĒKBĒRNS

.

—   Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.

—   Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?

Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.

—   Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.

—   Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Vanderhūzern. — Uz ezeru?

Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.

—   Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?

—   Domāju, ka būs jāpaciešas.

Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.

—   Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?

Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrūmusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.

Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:

—   Gatavi?

—   Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?

—   Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrāts. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.

—   Skaidrs, — teicu bez entuziasma, jo man nepatika piebilde par iespējamo aizkavēšanos.

Maija klusēdama piegāja pie glaidera. Komovs, beidzot ticis galā ar kažoka aizdari, pārvilka ar plaukstu pār krūtīm un sekoja viņai. Vanderhūze paspieda man plecu.

—   Mazāk blenz uz visām šīm peizāžām, — viņš deva padomu. — Pēc iespējas vairāk sēdi mājās un lasi. Saudzē nervus.

Vanderhūze bez steigas ierausās glaideri, iesēdās vadītāja krēslā un pameta man ar roku. Maija beidzot atļāvās pasmaidīt un arī pamāja. Komovs neskatīdamies pa

meta ar galvu, mašīnas lūka aizvērās, un es viņus vairs neredzēju. Glaideris nedzirdami izkustējās no vietas, strauji uzņēma gaitu, slīdēdams uz priekšu un uz augšu, pēc tam, ātri attālinādamies, pārvērtās par mazu, melnu punktu, kas drīz vien izgaisa. Es paliku viens.

Kādu laiku stāvēju, rokas dziļi kažoka kabatās sabāzis, un skatījos, kā darbojas mani palīgi — kiberi. Pa vienu nakti tie bija krietni pastrādājuši, iztērējušies un tagad, maksimāli atvēruši saules encrgosavācējus, kāri rija bālo buljoniņu, ar ko viņus baroja vārgais violetais spīdeklis. Nekas cits tiem nerūpēja. Un nekas vairāk nebija vajadzigs, pat es ne — vismaz līdz tam laikam, kamēr nav izpildīta paredzētā programma. Tiesa gan, tiklīdz nokļuvu neveiklā Toma vizieru redzeslaukā, viņš iededza rubīnsarkanos priekšējos signālus, un to varēja uzskatīt gan par sveicienu, gan izklaidīgi pieklājīgu goddevību, taču es zināju, ka tas gluži vienkārši nozīmē: «Man un pārējiem viss kārtībā. Pildām savu uzdevumu. Vai jaunu norādījumu nav? Man nebija jaunu norādījumu. Jutos ļoti, ļoti vientuļš, un visapkārt valdīja liels, ārkārtīgi liels klusums.

Tas nebija akustikas laboratorijas klusums, kad ausis ir kā ar vati aizbāztas, ne arī tas brīnišķais vakara lauku klusums, kas atspirdzina un nomierina nervus, liek aizmirst steigu un apņem kā mīksta, glāstoša sega. Šejienes klusums bija sevišķs — griezīgs, caurredzams, kā vakuums, kas uzbudina, — milzīgas, absolūti tukšas pasaules klusums.

Es tramīgi paskatījos uz visām pusēm. Vispār laikam jau nevar tā runāt pats par sevi, laikam vajadzētu teikt vienkārši: «Es paskatījos apkārt.» Tomēr patiesībā es palūkojos nevis vienkārši, bet tieši tramīgi. Bez trokšņa rosijās kiberi. Bez skaņas žilbināja violetā saule. Man pašam vajadzēja saņemties un tikt ar sevi galā.

Varētu, teiksim, saņemties un beidzot aiziet uz leduskalnu. Līdz tam bija kilometri pieci, bet standartinstrukcija kategoriski aizliedz dežurantam aiziet no kuģa tālāk par simt metriem. Citos apstākļos droši vien sasodīti vilinoši būtu riskēt un pārkāpt noteikumus, bet ne šeit. Šeit es varēju aiziet no kuģa ne tikai piecus, bet simt divdesmit piecus kilometrus, un nekas nenotiktu ne ar mani pašu, ne ar manu kuģi, ne ar desmitiem citu kuģu, kas tagad nosēdināti visās planētas klimatiskajās joslās uz dienvidiem no manis. No šiem kroplajiem brikšņiem neizlīdīs esi pārpūlējies un tevi vajadzēs iztīrīt. — Ieskatījos Toma darba dienasgrāmatā. Profilaktiskā apskate viņam bija paredzēta šovakar. — Labi, līdz vakaram mēs kā nekā novilksim, vai ne?

Tomam iebildumu nebija. Kādu laiciņu vēroju, kā roboti strādā, pēc tam izslēdzu videoekrānu: leduskalns, miglas vāli virs purva, tumšās klinšu šķautnes… Labāk visu to neredzēt.

Atskaiti tomēr nosūtīju un tūlīt nodibināju sakarus ar ER-6. Vadiks atsaucās bez kavēšanās, it kā mani vien būtu gaidījis.

—   Nu, kādi jums jaunumi? — es vaicāju viņam, un viņš to pašu gribēja zināt no manis.

—   Pie mums nav nekā jauna, — es teicu.

—   Bet mums apsprāgušas ķirzakas, — Vadiks pavēstīja.

—   Ek, jūs, — es novilku. — Komovs, doktora Mboga mīļākais skolnieks, jūs taču brīdināja, ka ar rāpuļiem nevajag steigties.

—   Kas tad ar tiem steidzas? — Vadiks iebilda. — Ja gribi zināt manas dornas, rāpuļi šeit vienkārši neizdzīvos. Elles karstumsl

—   Vai peldaties arī? — ar skaudību jautāju.

Vadiks brītiņu klusēja.

—   Laiku pa laikam pamērcējamies, — viņš beidzot atsaucās.

—   Kāpēc tā?

—   Briesmīgs tukšums, — Vadiks teica. — Tāda kā baigi liela vanna … Tu to nesapratīsi. Normāls cilvēks nemaz nevar iedomāties tik neticami lielu vannu. Es šeit nopeldēju kilometrus piecus, sākumā viss bija labi, tad pēkšņi iedomājos, ka esmu nevis baseinā, bet gan okeānā! Un bez manis tajā nav nevienas dzīvas dvēseles … Nē, vecīt, to tev nesaprast. Es tikko nenoslīku.

—   N-jā, — es novilku. — Tātad jūs arī..,

Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …

Pēkšņi es atskārtu, ka saklausu kaut kādu skaņu. Tādu kā švīkstoņu, it kā ķirzaka būtu paskrējusi garām. Sis rāpulis man acīmredzot bija palicis prātā no nesenās sarunas ar Vadiku, švīkstoņa patiesībā bija nenosakāmas izcelsmes un tikko dzirdama. Pēc tam kabīnes tālākajā kakta atskanēja tāds kā tikšķis — un tūlit kaut kur it kā nolija ūdens strūkla. Tik tikko saklausāmi sīca muša, it kā iekļuvusi zirnekļa tīklā, un satrauktas balsis cita caur citu ātri kaut ko nobubināja. Pa gaiteni atkal dzirdēju aizšvīkstam ķirzaku. Es jutu, ka no sasprindzinājuma man kakla muskuļus sarāvuši krampji, un piecēlos. To darot, nejauši aizķēru rokasgrāmatu, kura atradās uz pults malas, un tā ar briesmīgu troksni nogāzās uz grīdas. Pacēlu to un ar skaļu blīkšķi nometu atpakaļ uz pults. Sāku dungot brašu maršu un, stingri piesizdams kājas, izgāju gaitenī.

Parastais klusums. Klusums un tukšums. Vanderhūze katru vakaru mums to izskaidro ārkārtīgi saprotami. Cilvēks nav daba, viņš necieš tukšumu. Ja ap viņu radies tukšums, viņš cenšas to piepildīt. Viņš piepilda to ar rēgiem un iedomātām skaņām, ja ne ar ko reālu nespēj piepildīt. Trīs dienas es šādas iedomātas skaņas esmu izklausījies vairāk, nekā vajag. Droši vien drīz redzēšu arī parādības …

Brašā solī maršēju pa gaiteni garām tukšajām kajītēm, bibliotēkai, arsenālam, bet, nonācis lidzās medicīniskā dienesta telpām, sajutu vāju smārdu — svaigu un vienlaikus nepatīkamu, kas atgādināja ožamo spirtu. Apstājos un sāku ošņāt gaisu. Pazīstama smaka, taču netiku skaidrībā, kas īsti te smaržo. Iemetu acis ķirurģiskajā nodaļā. Kibernētiskais ķirurgs — pie griestiem piekārts milzīgs, balts astoņkājis, kas pastāvīgi bija ieslēgts, — salti pagrieza pret mani zaļganus redzokļus un mazliet pacēla manipulatorus par zīmi, ka ir sagatavojies darbam. Šeit smaka bija stiprāka. Ieslēdzu avārijas ventilatorus un soļoju tālāk. Cik briesmīgi saasinājušās visas sajūtas! Lai nu kas, bet oža man vienmēr bijusi vāja un nekur nederīga …

Mans izlūkgājiens noslēdzās virtuvē. Arī te gaiss bija smaržu pilns, taču pret šīm smaržām man nebija nekas iebilstams. Lai saka, ko grib, bet virtuvē noteikti jābūt smakām. Uz citiem kuģiem ir vienalga — virtuve vai' kajīte: smaka visur vienāda. Man tā nav un nebūs. Man ir sava kārtībā. Tīrība ir tīrība, bet virtuvē jābūt patīkamām smaržām. Garšīgām. Apetīti ierosinošām. Man šeit četras reizes dienā jāsastāda ēdienkarte un — iegaumējiet! — tas jādara, kaut pašam pilnīgi trūkst apetītes, jo ēstgriba acīmredzot nav savienojama ar šeit valdošo tukšumu un klusumu …

Ēdienkartes sastādīšanai man vajadzēja ne mazāk kā pusstundu. Tās bija grūtas trīsdesmit minūtes, taču es darīju, ko varēju. Pēc tam ieslēdzu pavāru, ieskaidroju viņam ēdienkarti, bet pats devos palūkoties, kā strādā mani palīgi.

Jau uz kajītes sliekšņa ieraudzīju, ka noticis kas ārkārtējs. Uz manas pults visi trīs darba ekrāni rādija, ka roboti pavisam apstājušies. Pieskrēju pie pults, ieslēdzu videoekrānu un sastingu: būvlaukums bija tukšs. Tādu gadījumu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nebiju pat dzirdējis, ka vispār kaut kas tamlīdzīgs var notikt. Pakratīju galvu un metos uz durvīm. Kiberus kāds bija aizvedis… Nomaldījies meteorīts … Kāds iezvēlis Tomam pa krustiem .., Saniķojusies programma … Nē, nē, tas nav iespējams! Es ielēcu kesonā un paķēru kažoku. Nekādi nevarēju trāpīt rokas piedurknēs, steigā netiku galā ar aizdares sistēmu un, kamēr cīnījos ar apģērbu tāpat kā barons Minhauzens ar savu nepaklausīgo kažoku, gara acīm skatīju briesmīgu ainu: kaut kas nezināms un neiespējams ved prom manu Tomu kā sunīti, un kiberi paklausīgi slīd iekšā miglā, kūpošajā dunibrājā, iegrimst brūnajā žurgā un izgaist uz mūžīgiem laikiem… Ar kāju no visa spēka uzspiedu uz membrānas un izlēcu no kuģa.

AĪan acu priekšā viss sagriezās. Kā izrādījās, kiberi bija tepat pie kuģa. Tie drūzmējās pie kravas lūkas, un, viegli cits citu atgrūzdami, ikviens it kā centās pirmais iekļūt kuģa kravas telpās. Tas bija kaut kas neiedomājams, tas bija briesmīgi. Izskatījās, it kā tie censtos pēc iespējas ātrāk patverties kuģa tilpnē, paslēpties no kaut kā nezināma, paglābties… ir gan stāstīts par gadījumiem, kad roboti sadumpojušies, taču tas notiek ļoti reti, bet par robotu-celtnieku dumpi neesmu vēl nekad dzirdējis. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka es jau sagatavojos uz visļaunāko. Taču nekas nenotika. Pamanījis mani, Toms pārstāja dīdīties un ieslēdza signālu: «Gaidu norādījumus.» Es viņam parādīju ar rokām: «Atgriezties savā vietā un turpināt programmā paredzēto darbu.» Toms paklausīgi ieslēdza atpakaļgaitu, apgriezās un zvalstīdamies vēlās uz būvlaukuma pusi. Džeks un Rekss, protams, viņam sekoja. Bet es vēl arvien stāvēju pie lūkas — mute izkaltusi, kājas ceļgalos kļuvušas ļenganas, jutu, ka man jāapsēžas.

Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,

Apņēmīgi sabāzu rokas kabatās un so|oju uz būvlaukumu. Mani padotie strādāja, it kā nekas nebūtu noticis. Toms, kā parasti, uzmanīgi pieprasīja jaunus norādījumus. Džeks apstrādāja dispečeru telpas pamatus, kā noteikts viņa programmā. Rekss līkumoja pa gatavo nosēšanās joslas posmu un tīrīja celiņu. Jā, ar kiberu programmu kaut kas tomēr nav kārtībā. Nosēšanās josla piemētāta ar akmeņiem… Agrāk to tur nebija, un nav nemaz vajadzīgi, celtniecības materiālu pietiek arī bez akmeņiem. Jā, kā Toms pirmīt apstājās, kopš tā laika veselu stundu viņi te darījuši pavisam ko citu. Gatavajā joslā mētājas kaut kādi žagari… Es noliecos, pacēlu vienu zariņu un, izklaidīgi sizdams ar to pa zābaka stulmu, pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Vai drošības dēļ man nevajadzētu apstādināt kiberus tūlīt, negaidot profilakses termiņu? Velns parāvis, vai tiešām esmu kaut ko saputrojis programmā? Neaptverami… Nosviedu žagaru uz akmeņu čupas, ko Rekss bija savācis, pagriezos un devos uz kuģi.

Nākamās divas stundas biju ļoti aizņemts, tik aizņemts, ka nemanīju ne tukšumu, ne klusumu ap sevi. Vispirms apspriedos ar Hansu un Vadiku. Hansu es biju pamodinājis, un samiegojies viņš tikai ņurdēja un murkšķēja tīrās muļķības par zemu spiedienu un lietu. No viņa nebija nekāda labuma. Vadiku man ilgi vajadzēja pārliecināt, ka es nejokoju un nemaz nedomāju viņu āzēt. Vēl jo grūtāk tas bija izdarāms tāpēc, ka pūlējos apspiest nervozus smieklus, kas mani smacēja. Beigu beigās tomēr pārliecināju Vadiku, ka joki man nav ne prātā, bet smiekliem ir pavisam cits iemesls. Pēc tam arī viņš kļuva nopietns un pastāstīja, ka viņam pašam vecākais kibers laiku pa laikam spontāni apstājas, taču tur nav nekā savāda, jo iemeslu ir pietiekami daudz: karstums, darbs notiek uz tehnisko normu maksimālās robežas un sistēma vēl nav paspējusi pielāgoties. Varbūt visa vaina tā, ka šeit, pie mums, ir tik auksts? Var jau būt, ka tas bija īstais iemesls, taču es to vēl nezināju. Patiesību sakot, cerēju visu noskaidrot, pajautājot Vadikam. Viņš izsauca gudrinieci Ninonu no ER-8, trijatā mēs apspriedām šo gadījumu, bet neko nespējām izdomāt, un Ninona ieteica man sazināties ar bāzes galveno kiberinženieri, kuram ir ķēriens tieši uz šīm sistēmām un kurš ir gandrīz vai šo sistēmu izgudrotājs. Nu, to jau es pats zināju, tomēr man nemaz negribējās lūgt konsultāciju no galvenā jau trešajā patstāvīgā darba dienā, turklāt ja pašam nebija neviena, burtiski, neviena saprātīga apsvēruma.

Apsēdos pie savas pults, atvēru programmu un ņēmos to izpētit — komandu pēc komandas, grupu pēc grupas, lauku pēc lauka. Tomēr nekādu defektu neatradu. Par tās programmas daļas pareizību, kuru biju sastādījis es pats, arī agrāk varēju droši likt galvu ķīlā, bet tagad biju gatavs atbildēt vēl arī ar savu labo vārdu. Ar standartlaukiem situācija bija bēdīgāka. Par daudziem es maz ko zināju un, ja sāktu no jauna ikvienu tādu lauku kontrolēt, katrā ziņā neizpildītu darbu grafiku. Tāpēc izšķīros par kompromisu. Uz laiku izslēdzu no programmas visus laukus, kuri pagaidām nebija vajadzīgi, pārveidoju programmu cik vien iespējams vienkārši, ielaidu to vadības sistēmā un jau uzliku pirkstu uz taustiņa, kad pēkšņi kā zibens spēriens mani skāra atziņa: jau labu laiku kaut ko atkal saklausu, tagad pavisam ko savādu — skaņu, kas šeit šķiet gluži nereāla, bet reizē ir man ārkārtīgi pazīstama.

Raudāja bērns. Kaut kur tālu — kuģa otrā galā aiz daudzām durvīm aizvilkdamies izmisigi raudāja kāds bērniņš. Maziņš, pavisam mazītiņš. Varbūt gadu vecs. Es lēni pacēlu rokas un aizspiedu ausis ar plaukstām. Raudāšana apklusa. Tāpat aizklātām ausīm piecēlos. Pareizāk sakot, secināju, ka, aizklājis ausis ar rokām, jau labu laiku stāvu kājās, ka krekls man pielipis pie muguras un žoklis atkāries. Aizvēru muti un uzmanīgi atņēmu rokas no ausīm. Raudas nebija dzirdamas. Valdīja parastais nolādētais klusums, vienīgi kaut kur, sapinusies zirnekļa tīklā, sīca muša. Izvilku no kabatas mutautu, lēni, bez steigas to atlocīju un rūpīgi noslaucīju pieri, vaigus un kaklu. Pēc tam, tikpat lēni nēzdogu atkal salocīdams, pults priekšā pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Galva man bija tukša kā izslaucīta, tajā nebija nevienas domas. Ar pirkstu kauliņiem pabungoju pa skaitļotāja apvalku un noklepojos. Ar ausīm viss bija kārtībā: es dzirdēju. Gāju atpakaļ pie krēsla, un pēkšņi bērns atkal ieraudājās.

Pats nezinu, cik ilgi tā stāvēju, sastindzis kā sālsstabs, un klausījos. Visbriesmīgākais bija tas, ka raudas dzirdēju pavisam skaidri. Es pat sapratu, ka tā nav jaunpiedzimušā nesaprātīgā vēkšķēšana vai četrus piecus gadus veca knauķa aizvainota brēkšana — te skaļā balsi aizvilkdamies raudāja mazulis, kas neprata vēl staigāt un runāt, bet vairs nebija zīdainis. Man ir tāds radabērns — mazliet vairāk nekā gadu vecs.

Apdullinoši skaļi notinkšķēja radioizsaukuma signāls, un man no pārbīļa aizrāvās elpa. Turēdamies pie pults, aizstreipuļoju pie rācijas un ieslēdzu uztvērēju. Bērniņš visu laiku raudāja.

—   Nu, kas jauns pie tevis? — Vadiks apvaicājās.

—   Nekas, — es atteicu.

—   Neko neesi izdomājis?

—   Neko, — atzinos. Pamanīju, ka esmu piesedzis mikrofonu ar roku.

—   Nez kāpēc tevi tik slikti dzirdu, — Vadiks nesaprata. — Ko tu domā darit?

—   Gan jau kaut kā, — es noburkšķēju, pats lāgā neapjēgdams, ko runāju. Bērns vēl joprojām raudāja. Tagad raudas bija klusākas, taču dzirdamas tikpat skaidri.

—   Kas tev noticis, Stas? — Vadiks noraizējies jautāja. — Vai es tevi uzcēlu no tniega, vai?

Man ārkārtīgi gribējās viņam teikt: «Paklau, Vadik, te, pie manis, visu laiku raud kāds bērns. Ko lai es daru?» Tomēr man bija tik daudz prāta, lai apjēgtu, kā sacītais tiks uztverts. Tāpēc es noklepojos un teicu:

—   Zini, es tevi izsaukšu pēc kādas stundiņas. Man te pašlaik kaut kas sāk noskaidroties, bet es vēl neesmu drošs …

—   La-a-bi, — Vadiks apmulsis novilka un atslēdzās.

Es brītiņu pastāvēju pie rācijas, tad atgriezos pie savas pults. Bērns vēl pāris reižu iešņukstējās un apklusa. Bet Toms atkal bija apstājies. Atkal šī bojātā kaste stāvēja. Džeks un Rekss, protams, tāpat. No visa spēka spiedu ar pirkstu kontrolizsaukuma taustiņu. Nekāda rezultāta. Man pašam nāca raudiens, bet tad apķēros, ka sistēma izslēgta. Es taču to izslēdzu pirms divām stundām, kad ķēros pie programmas pētīšanas. Ir nu gan iznācis strādnieciņš no manis! Varbūt ziņot bāzei un palūgt, lai sagatavo man maiņu? Aizvainojoši, velns parāvis!… Atklāju, ka, ārkārtīgi sasprindzis, gaidu, kad viss atkal sāksies no jauna. Man bija skaidrs: ja palikšu šeit, kajītē, to vien darīšu kā ieklausīšos klusumā, nevarēšu neko citu darīt, tikai klausīšos un, protams, arī sadzirdēšu, es šeit saklausīšu kaut ko pavisam briesmīgu! …

Apņēmīgi ieslēdzu profilaksi, izvilku no plaukta futrāli ar instrumentiem un gandrīz skriešus metos ārā no kajītes. Centos pārvarēt satraukumu un šajā reizē ar kažoku tiku galā diezgan ātri. Ledainais gaiss, kas apsvilināja seju, lika man steigties vēl vairāk. Ar papēžiem čirkstinādams smiltis, atpakaļ neskatīdamies, soļoju uz būvlaukumu tieši pie Toma. Mans skatiens bija vērsts tikai uz priekšu. Leduskalni, migla, okeāns — tas viss mani tagad neinteresēja. Es saudzēju nervus, kas bija vajadzīgi maniem tiešajiem pienākumiem. Jau tā mana nervu sistēma nebija vairs agrākā, bet pienākumu palicis tikpat daudz, varbūt radušies pat vairāk.

Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.

—   Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.

Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.

—   Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …

—   Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,

Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.

— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …

Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…

Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.

Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.

Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …

Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbovskis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhūzem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.

Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.

Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.

Visas manas satraucošās domas acumirklī pagaisa kā nebijušas, līdzko ieraudzīju Maiju un Vanderhūzi. Komovs — tas gan izskatījās kā vienmēr un, kā parasti, lūkojās apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā te viss piederētu personiski viņam, piederētu jau ilgi un būtu sen briesmīgi apnicis. Bet Maija bija bāla, pat zilganbāla, it kā viņu mocītu nelabums. Komovs izlēca no glaidera smiltīs un strupi pajautāja, kāpēc es neesot atbildējis uz radiosignāliem (tad viņa acis pārslīdēja pār kristalofonu manā ausī, viņš nicinoši pasmīnēja un, atbildi negaidījis, gāja uz kuģi). Arī Vanderhūze nesteidzīgi izrāpās no glaidera un pienāca pie manis, nez kāpēc skumīgi mādams ar galvu; tagad viņš vairāk nekā citkārt izskatījās pēc nodzīta pusmūža kamieļa. Turpretī Maija joprojām nekustīgi sēdēja savā vietā, sadrūvējusies, paslēpusi zodu kažokādas apkaklē, viņas acis bija savādi stiklainas, bet sārtie vasarraibumi šķita melni.

—   Kas noticis? — izbijies jautāju.

Vanderhūze apstājās man pretī. Viņa galva bija pacelta, apakšžoklis izvirzīts uz priekšu. Viņš saņēma mani aiz pleciem un viegli sapurināja. Man dūša saskrēja pa pēžos, nemaz nezināju, ko domāt. Viņš vēlreiz sakratīja mani aiz pleca un teica:

—        Ļoti skumjš atklājums, Stas. Mēs atradām bojā gā jušu kuģi.

Es drudžaini norīstījos un jautāju:

—   Mūsējais?

—   Jā. Mūsējais.

Maija izlīda no glaidera,gurdi pameta man ar roku un devās kuģa virzienā.

—   Vai daudz mirušo?

—   Divi, — Vanderhūze atbildēja.

—   Kas? — ar piespiešanos pajautāju.

—        Pagaidām nav zināms. Tas ir vecs kuģis. Avārija notikusi pirms daudziem gadiem.

Viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs abi sekojām Maijai. Sirds kļuva mazliet vieglāka. Sākumā es, gluži dabiski, nodomāju, ka nosities kāds no mūsu ekspedīcijas. Nu bet vienalga …

—        Sī planēta man nekad nav palikusi, — neviļus izgrūdu.

Mēs iegājām kesonā, noģērbāmies, un Vanderhūze ķērās pie sava kažoka, lai to pamatīgi iztīrītu no dadžiem un ērkšķiem. Es negaidīju viņu un devos pie Maijas. Viņa gulēja guļvietā, pagriezusies ar seju pret sienu un pievilkusi ceļgalus pie krūtīm. Sī poza man kaut ko atgādināja, un es sev teicu: tikai mieru, bez kādas puņķošanās un jūtelības. Apsēdos pie galda, pabungoju pa to ar pirkstiem un visai lietišķā tonī apvaicājos:

—        Paklau, vai tas kuģis patiešām bija vecs? Vanders domā, ka tas nogāzies pirms vairākiem gadiem. Pareizi?

—   Pareizi, — Maija atbildēja tikai pēc brītiņa.

Es pašķielēju uz viņu. Mana sirds vai lūza aiz līdzjūtības, taču es turpināju tikpat lietišķi:

—   Ko nozīmē — vairāki gadi? Desmit? Divdesmit?

Kādas muļķības! Planēta taču atklāta tikai pirms diviem gadiem..,

Maija neatbildēja. Es atkal pabungoju ar pirkstiem un teicu jau sirsnīgākā, bet vēl arvien lietišķā tonī:

—   Lai gan, protams, tie varēja būt pirmatklājēji.,, kāda neorganizēta cilvēku grupa, kas izdarījusi pētījumus uz savu roku. Cik sapratu, viņi bijuši divi.

Te pēkšņi viņa uzšāvās augšā un apsēdās, pagriezusies pret mani un ar rokām atbalstīdamās pret guļvietas malu.

—   Divi! — viņa iekliedzās. — Jā! Divi, tu bezjūtīgais sakārni! Stulbeni!

—   Pag, pag, — es apjucis ierunājos. — Ko tu …

—   Kāpēc esi te atnācis? — viņa turpināja gandrīz vai čukstus. — Ej pie saviem robotiem un ar tiem apspried, cik gadu pagājis, kādas muļķības tur sanākušas, kāpēc viņi bijuši divi, nevis trīs vai septiņi…

—   Pagaidi taču, Maija! — es izmisis iesaucos. — Es tā nemaz negribēju teikt…

Viņa aizklāja seju ar plaukstām un tikko dzirdami nočukstēja:

—   Viņiem visi kauliņi salauzti… bet viņi vēl bijuši dzīvi… pūlējušies kaut ko darīt… Paklau, — meitene lūdza, atņēmusi rokas no sejas, — lūdzu, ej prom. Es drīz iešu pie jums. Drīz.

Uzmanīgi piecēlos un izgāju. Man gribējās viņu apskaut un teikt maigus, mierinošus vārdus, taču es to nemācēju. Gaitenī mani pēkšņi sāka kratīt drudzis. Apstājos un pagaidīju, kamēr tas pāriet. Ir nu gan dieniņa! Bet kam tu to stāstīsi? Un laikam jau arī nevajag. Samiedzu acis un ieraudzīju Vanderhūzi stāvam kajītes durvīs un skatāmies uz mani.

—   Kā jūtas Maija? — viņš vaicāja klusā balsī.

No manas sejas droši vien bija redzams, kā meitene jūtas, jo Vanderhūze skumīgi pakratīja galvu un nozuda kajītē. Es slāju uz virtuvi. Tāpat vien, aiz ieraduma. Gluži vienkārši bija izveidojies tāds paradums, ka pēc glaidera atgriešanās mēs visi sēžarnies pie pusdienu galda. Taču šodien acīmredzot būs citādi. Kāda tagad var būt runa par ēšanu… Es uzkliedzu pavāram, jo man šķita, ka tas sagrozījis ēdienkarti. Patiesībā nekas nebija samainīts, pusdienas bija gatavas, kā vienmēr, pagatavoti labi ēdieni, taču šodien droši vien nebūs kā parasti. Maija laikam neēdīs neko, bet jāpanāk, lai viņa paēstu. Tāpēc es pasūtīju augļu želeju ar putukrējumu — vienīgo viņas iemīļoto ēdienu. Komovam nolēmu neko papildus nelikt pagatavot, Vanderhūzem, mirkli padomājis, — arī ne, tomēr drošības pēc ēdienkartes kopējā daļā ierakstīju dažas glāzes vīna — ja nu kādam sagribēsies stiprināt dvēseles spēkus … To paveicis, devos uz kajīti un apsēdos pie savas pults.

Mani palīgi strādāja precīzi kā pulkstenis, Maijas kajītē nebija, bet Vanderhūze ar Komovu sacerēja steidzamu radiogrammu bāzei. Abi strīdējās.

—   Tā nav informācija, Jakov, — Komovs teica. — Jūs zināt vēl labāk nekā es: pastāv noteikta forma — kuģa stāvoklis, mirstīgo atlieku stāvoklis, iespējamie katastrofas cēloņi, sevišķas nozīmes atradumi… un tā tālāk.

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Bet jūs, Genadij, taču atzīstat, ka šim priekšrakstam ir nozīme tikai uz bioloģiski aktīvām planētām. Taču konkrētajā situācijā …

—   Tad jau labāk vispār nesūtīt nekādu radiogrammu. Sēdīsimies glaiderī, lidosim atpakaļ uz turieni un šodien pat sastādīsim pilnīgu aktu, lai viss būtu, kā pienākas…

Vanderhūze pakratīja galvu.

—   Nē, Genadij, es kategoriski iebilstu. Tādās komi sijās jābūt vismaz trim cilvēkiem. Turklāt ir jau tumšs, mums nebūs iespējams sīki apskatīt tuvāko apkārtni… Un vispār tas jādara no rīta, kad galva svaiga, nevis pēc garas darba dienas. Kā jūs domājat, Genadij?

Sakniebis plānās lūpas, Komovs viegli padauzīja ar dūri pa galdu.

—   Ak, cik tas ir nelaikā, — sapīcis viņš noteica.

—   Tādi notikumi vienmēr ir nelaikā, — Vanderhūze viņu mierināja. — Nekas, rīt no rīta mēs dosimies uz turieni trijatā …

—   Varbūt tad šodien vispār neko nevajag ziņot? — Komovs viņu pārtrauca.

—   To nu gan man nav tiesību darīt, — ar nožēlu es teicu Vanderhūzem. — Bet kāpēc lai mēs neziņotu?

Komovs piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, augstprātīgi paskatījās uz Vanderhūzi.

—   Kā jūs nesaprotat, Jakov, — viņš teica, acīm redzami aizkaitināts. — Vecā tipa kuģis, svešs kuģis, ieraksts bortžurnālā nez kāpēc izdzēsts … Ja mēs nosūtīsim šāda veida ziņojumu, — viņš paķēra no galda papīra lapiņu un pavicināja to Vanderhūzem gar degunu, — Sidorovs nodomās, ka mēs vai nu negribam, vai nespējam patstāvīgi izdarīt ekspertīzi. Viņam tas nozīmētu vēl vienas rūpes, jo būtu jāorganizē komisija, jāmeklē cilvēki, jāatkaujas no ziņkārīgajiem dīkdieņiem… Mēs nostādīsim sevi muļķīgā, smieklīgā stāvoklī. Un padomājiet, Jakov, — par ko pārvērtīsies mūsu darbs, ja uz šejieni gāzīsies ziņkārīgo slaistu bari?

—   Hm, — Vanderhūze novilka. — Tas ir, citiem vārdiem sakot, jūs nevēlaties, ka mūsu darba iecirknī sarodas nepiederošas personas. Vai tā ir?

—   Tieši tā, — Komovs stingri noteica.

Vanderhūze paraustīja plecus.

—   Ja nu tā… — Viņš mirkli padomāja, paņēma no Komova papīru un pierakstīja tur vēl dažus vārdus. — Vai tadā veidā ies cauri? «ER-2 bāze,» — ātri bērdams vārdus, viņš nolasīja. — «Steidzama. Simt otrajā kvadrātā atklāts avarējis «Pelikāna» tipa Zemes kosmosa kuģis ar reģistrācijas numuru tādu un tādu, uz kuģa divu cilvēku mirstīgās atliekas, domājams — vīrieša un sievietes, ieraksts bortžurnālā izdzēsts, sīkāku ekspertīzi…» — te Vanderhūze paaugstināja balsi un nozīmīgi pacēla pirkstu, — «sāksim rīt.» Nu, kā jums šķiet, Genadij?

Brītiņu Komovs stāvēja, domīgi šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem.

—   Nu labi, — viņš beidzot teica, — lai tā būtu. Vienalga, kā, lai tikai mūs netraucē. Lai tā būtu.

Viņš pēkšņi pagriezās un izgāja no kajītes. Vanderhūze uzrunāja mani:

—   Noraidi to, lūdzu, Stas. Un laiks jau arī pusdienot, kā tev šķiet? — Viņš piecēlās un domīgi izteica vienu no savām mīklainajām frāzēm: — Būtu tikai alibi, gan līķi atrastos.

Es kodēju radiogrammu un nosūtīju to ar steidzamo impulsu. Mani bija pārņēmusi savāda jutoņa. Pavisam nesen, pirms īsa brītiņa, kaut kas uzbāzīgs bija ielauzies zemapziņā un traucēja kā skabarga. Es mirkli pasēdēju pie rācijas un ieklausījos. Jā, ieklausīties, zinot, ka kuģis ir ļaužu pilns, — tas bija pavisam kas cits. Dzirdams, ka pa lokveida gaiteni ātri aizsoļo Komovs. Viņam vienmēr tāda gaita, it kā viņš steigtos, bet reizē viņam būtu zināms, ka var arī nesteigties, jo bez viņa nekas nesāksies. Tad atskan Vanderhūzes balss, kas kaut ko dudina. Maija viņam atbild, un viņai ir parastā balss noskaņa — augsta un neatkarīga, acīmredzot viņa ir jau nomierinājusies vai arī savaldās. Tagad nav ne klusuma, ne tukšuma, ne mušas zirnekļa tīklā … Un pēkšņi es sapratu, kas tā par uzbāzīgu domu ielauzusies manā zemapziņā: mirstošās sievietes balss manos nesenējos murgos un bojā gājusī sieviete sadragātajā zvaigžņu kuģī… Sagadīšanās, protams… Nav ko teikt, briesmīga sagadīšanās.

Lai cik dīvaini tas arī būtu, naktī gulēju kā nosists. No rīta, kā parasti, piecēlos pusstundu agrāk par citiem, aizskrēju uz virtuvi paskatīties, kā ar brokastīm, iesteidzos kajītē pārbaudīt, ko dara mani roboti, pēc tam metos ārā no kuģa, lai izdarītu rītarosmi. Sauli vēl neredzēja virs kalniem, taču bija jau pavisam gaišs un ļoti auksts. Ieelpojot nāsis durstīja ledus adatiņas, skropstas apsarmoja, es no visa spēka vicināju rokas, pietupos un vispār steidzos pēc iespējas ātrāk beigt un atgriezties uz kuģa. Uri tad ieraudzīju Koinovu. Šodien, ka redzams, viņš piecēlies pirms manis, kaut kur aizgājis un tagad atgriežas no būvlaukuma puses. Pretēji paradumam viņš šoreiz gāja lēni, it kā domās iegrimis, un ar kādu rīkstīti izklaidīgi sita sev pa kāju. Biju jau beidzis savus rīta vingrojumus, kad viņš pienāca man pavisam tuvu un padeva labrītu. Es, protams, sveicienu atņēmu un grasījos nozust lūkā, bet viņš mani atturēja, vaicādams:

—   Sakiet, Popov, — vai jūs atstājat kuģi, kad esat palicis šeit viens?

—   Tas ir — kā? — Es biju izbrīnīts ne tik daudz par viņa jautājumu, cik par to, ka Genadijs Koinovs visžēlīgi sācis interesēties, kā es pavadu laiku. Mana attieksme pret Komovu ir sarežģīta. Es viņu ne visai labi ieredzu.

—   Tas ir — vai jūs kaut kur ejat? Piemēram, uz purvu vai uz sopkām …

Man riebj, ja, runājot ar kādu, skatās velns zina kur, tikai ne uz sarunas biedru. Turklāt ja runātājs ir ģērbies kažokā ar kapuci, bet sarunas biedrs — vienīgi sporta tērpā, kas uzvilkts uz kailas miesas. Bet galu galā Genadijs Komovs ir Genadijs Komovs, tāpēc es, apņēmis ar rokām plecus, lēkādams uz vietas, atbildēju:

—   Nē. Man jau tā trūkst laika. Pastaigas nav ne prātā.

Beidzot viņam labpatika pamanīt, ka es salstu, un viņš laipni norādīja man ar rīkstīti uz lūku, teikdams: — Lūdzu. Te ir auksti. — Taču kesonā viņš mani atkal uzrunāja.

—   Bet roboti — vai tie atstāj būvlaukumu?

—    Roboti? — Es nekādi netiku skaidrībā, kur viņš tēmē. — Nē. Kāpēc lai tie aizietu no laukuma?

—   Nu, es nezinu… Teiksim, pēc būvmateriāliem.

Viņš kārtīgi pieslēja savu rīkstīti pie sienas un sāka

pogāt vajā kažoku. Manī auga dusmas. Ja viņš kaut kādā veidā ir uzodis par trūkumiem manā celtniecības sistēmā, tad, pirmkārt, tā nav viņa darīšana un, otrkārt, viņš varētu runāt par to tieši. Galu galā — kas tā par pratināšanu …

—    Sī tipa kibcrsistēmu būvmateriāls, — es sacīju cik iespējams sausi un oficiāli, — ir tas materiāls, kas atrodams kibersistēmai zem kājām. Sinī gadījumā tās ir smiltis.

—    Un akmeņi, — pakārdams kažoku uz āķa, Komovs nevērīgi piebilda.

Ar savu piezīmi viņš mani satracināja. Par to nu viņam nebija nekāda da|a, un es izaicinoši atcirtu:

—   Jā gan! Ja pagadās akmeņi, tad arī tie.

Tagad viņš vērīgi paskatījās man acīs.

—    Baidos, ka jūs esat mani nepareizi sapratis, Popov, — ar negaidītu mīlīgumu balsī viņš ierunājās. — Es netaisos bāzt degunu jūsu darbā. Man gluži vienkārši radušās šādas tādas neskaidrības, tāpēc es jautāju jums, jo jūs esat vienīgais, kas var palīdzēt tikt ar tām skaidrībā.

Nu, ja jau pret mani izturas cilvēciski, tad arī es varu būt labs.

—    Vispār, protams, akmeņi kiberiem nav piemēroti, — es teicu. — Vakar mana sistēma mazliet niķojās un mašīnas izsvaidīja šos akmeņus pa visu būvlaukumu. Kas zina, kāpēc kiberiem tas bija vajadzīgs. Pēc tam tie, protams, visu savāca.

Komovs pamāja.

—   Jā, to es ievēroju. Kāda veida traucējumi tie bija?

Pāris vārdos pastāstīju viņam par vakardienas notikumiem, noklusējot, protams, intīmos sīkumus. Viņš klausījās, māja ar galvu, bet pēc tam, paņēmis savu rīkstīti, pateicās par paskaidrojumu un aizgāja. Tikai vēlāk, kopkajītē ēdot griķu biezputru ar aukstu pienu, atskārtu, ka tā arī esmu palicis neziņā, kādas neskaidrības radušās doktora Mboga mīlulim un cik lielā mērā man izdevies tās noskaidrot. Un vai vispār izdevies. Pārtraucu ēšanu un vērīgi palūkojos uz Komovu. Nē, acīmredzot man nav izdevies.

Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.

No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.

Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uzziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.

Arī Maija nervozēja. Atbildēja aprauti, blenza šķīvī un pa visu brokastošanas laiku ne reizi nepasmaidīja. Es gan sapratu, kas ar viņu notiek. Viņas vietā ari es nervozētu pirms tāda pasākuma. Galu galā mēs ar Maiju esam vienos gados, lai gan viņas pieredze darbā ir daudz lielāka, taču šodien viņai būs vajadzīga pavisam cita pieredze.

Vārdu sakot, Komovs acīm redzami nervozēja, Maija nervozēja, Vanderhūze, skatīdamies uz viņiem, ari sāka izrādīt pirmās nemiera pazīmes, un es sapratu, ka tagad būtu pavisam nevietā runāt par manu līdzdalību gaidāmajā ekspertīzē. Bija skaidrs, ka šodien mani atkal gaida gara darbadiena, klusuma un tukšuma diena, un ari es sāku nervozēt tāpat kā visi pārējie. Atmosfēra pie galda kļuva gaužām saspringta. Tad Vanderhūze, kā jau kuģa komandieris un ārsts, nolēma izlādēt nervozo gaisotni. Viņš atmeta galvu, pastiepa zodu uz priekšu un pāri degunam pētoši paskatijas uz mums. Viņa lūša vaigubārda bija saslējusies gaisā. Sākumā viņš pastāstīja dažas anekdotes no starpzvaigžņu lidotāju dzīves. Tās bija vecas, daudzkārt dzirdētas, pieklājības pēc es pasmaidīju, Maija uz dzirdēto nereaģēja, bet Komova izturēšanās bija pavisam dīvaina. Viņš klausījās uzmanīgi, nopietni un stāsta kulminācijas vietā pamāja ar galvu, pēc tam domīgi noskatīja Vanderhūzi un svarīgi noteica:

— Vai zināt, Jakov, pie jūsu vaigubārdas ļoti labi piestāvētu pušķītis ausīs.

Tas bija labi teikts, un citos apstākļos es par asprātīgajiem vārdiem būtu nopriecājies, taču šoreiz man tie šķita gaužām netaktiski. Jāsaka gan, ka pats Vanderhūze acīmredzot bija citādās domās, jo viņš apmierināti pavīpsnāja, ar saliektu pirkstu uzbužināja vaigubārdu vispirms kreisajā, tad labajā pusē un pastāstīja mums vēl vienu notikumu no starpzvaigžņu lidotāju dzīves.

Uz kādas civilizētas planētas ierodas viens Zemes cilvēks, nodibina sakarus ar aborigēniem un piedāvā tiem savus pakalpojumus — kā lielākais Zemes speciālists pirmās paaudzes mūžīgo dzinēju konstruēšanas un ekspluatācijas jautājumos. Aborigēni, gluži dabiski, blenž Šim supersaprāta sūtnim mutē un pēc viņa norādījumiem nekavējoties ķeras pie darba. Uztaisa mūžīgo dzinēju. Tas nedarbojas. Zemes sūtnis groza riteņus, ložņā starp stieņiem un dažādiem zobratiem un lamājas, ka nav izdarīts, kā vajag. «Jums ir novecojusi tehnoloģija,» viņš saka, «šie mezgli pilnīgi jāpārtaisa, bet tie tur vispār jānomaina, kā jūs domājat?» Aborigēniem nav kur sprukt.

Viņi ķeras klāt, pārtaisa un radikāli nomaina visu, kā pavēlēts. Tikko viņi darbu pabeiguši, kad pēkšņi no Zemes ierodas ātrās palīdzības raķete, sanitāri sagrābj izgudrotāju, šis saņem attiecīgās injekcijas, ārsts atvainojas aborigēniem, un raķete aizlido. Iedzimtie apjukuši un skumīgi, kaunēdamies cits citam acīs skatīties, sāk izklīst un pēkšņi pamana, ka dzinējs sācis darboties. Jā, mani draugi, dzinējs sāka darboties un darbojas joprojām jau pusotra simta gadu.

Man patika šis vienkāršais stāsts. Tūlīt manāms, ka to sadomājis Vanderhūze pats un droši vien nupat uz vietas. Man par lielu izbrīnu, arī Kornovam stāstītais notikums patika. Kad Vanderhūze bija nonācis vēstījumā līdz pusei, Komova acis vairs nešaudījās pa galdu, meklējot sinepes, bet ieurbās runātājā. Viņš tās nenolaida līdz pat beigām un pēc tam izteicās apmēram tā: teorētiski viņam šķietot interesanta ideja par to, ka viens no kontaktu partneriem varētu būt nepieskaitāms. Vismaz līdz šim vispārīgajā kontaktu teorijā šāda iespēja nav minēta, lai gan jau divdesmit pirmā gadsimta sākumā kāds Strauhs izvirzījis hipotēzi par šizoīdo tipu ieslēgšanu kosmisko kuģu apkalpju sastāvā. Jau toreiz bija zināms, ka šizoidajiem tipiem ir spilgti izteikta netradicionāla uztveres spēja. Kur normāls cilvēks neredzētu lielu un parādību haosā gribot negribot mēģina saskatīt ko zināmu, agrāk redzētu, stereotipu — šizoīds, gluži pretēji, ne tikai redz visu tā, kā patiesībā ir, bet var pat izveidot jaunus stereotipus, kas izriet no apslēptās redzamā haosa dabas. Starp citu, pamazām iededzies, Komovs turpināja, šī īpašība, kā izrādās, ir kopīga visdažādāko tipu šizoīdā prāta pārstāvjiem. Bet, tā kā teorētiski nepavisam nav izslēgta iespēja, ka kontakta objekts var būt tieši šizoīdais tips, un, laikus neatklāta, šī īpašība kontakta gaitā var radīt smagas sekas, Jakov, jūsu skartā problēma ir zinātnes uzmanības vērta.

Pavīpsnājis Vanderhūze teica: viņš dāvinot Komovam šo ideju, — un atgādināja, ka laiks braukt. Izdzirdusi šos vārdus, Maija, kas pavērtu muti ar interesi bija klausījusies Komovā, uzreiz apdzisa. Ar mani bija tāpat: visas sarunas par šizoīdiem izraisīja manī nepatīkamas pārdomas. Un tad kaut kas notika.

Vanderhūze un Maija jau bija izgājuši no kopkajītes, bet Komovs vēl kavējās durvīs. Pēkšņi viņš pagriezās, stingri satvēra mani aiz elkoņa un, ar salti pelēkajām acīm it kā baisi iztaustot manu seju, klusu, bet ātri nočukstēja:

—   Nu ko jūs esat tāds nospiests, Stas? Vai kas noticis?

Es apstulbu. Mani satrieca šizoidu speciālista patiešām pārdabiskais vērīgums. Tomēr man izdevās acumirklī saņemties. Pārāk daudz kas izšķīrās šajā brīdī. Es atvirzījos un jautāju ar ārkārtīgu izbrīnu:

—   Par ko jūs runājat, Genadij Jurjevič?

Viņa acis joprojām pētīja manu seju, un viņš jautāja vēl klusāk un vēl steidzīgāk:

—   Vai jūs baidāties palikt viens?

Bet nu jau es biju zirgā.

—   Baidos? Nu, tas ir pārāk stipri teikts, Genadij Jurjevič. Es vairs neesmu nekāds mazais bērns …

Viņš atlaida manu elkoni.

—   Varbūt lidosiet kopā ar mums?

Paraustīju plecus.

—   Ļoti labprāt, taču vakar manas kibersistēmas darbā bija traucējumi. Tāpēc labāk būs, ja palikšu.

—   Nu, nu! — viņš noteica neizteiksmīgā balsī, strauji pagriezās un izgāja.

Vēl brīdi pastāvēju kopkajītē, mēģinādams sakārtot domas. Man galvā bija pilnīgs juceklis, taču es jutos kā pēc labi nokārtota eksāmena.

Aizbraucot viņi man pamāja, un glaideris aiztraucās, bet es nepavadīju viņus pat ar skatienu. Tūlīt atgriezos uz kuģa, izraudzījos stereopārus kristalofonus, apbruņoju abas ausis un atgāžos krēslā savas pults priekšā. Vēroju savu robotu darbu, lasīju, pieņēmu radiogrammas, sarunājos ar Vadiku un Ninonu (mani pārņēma prieks, kad izdzirdu, ka arī pie Vadika skaļi skan mūzika), tad sadomāju uzkopt telpas, sastādīju lepnu ēdienkarti ar tādu aprēķinu, ka būs nepieciešams stiprināt dvēseles spēkus, — un tas viss nolika rīboņā, dārdoņā, flautu gaudoņā un nekofonu ņaudos. Vārdu sakot, es centīgi, nesaudzīgi nositu laiku, gūdams labumu sev un citiem. Un gandrīz visu dienu mani nepārtraukti tirdīja doma: kā Komovs uzzinājis par maniem vājuma brīžiem, un ko viņš sakarā ar to nodomājis darīt. Komovs bija iedzinis mani strupceļā. Viņa neizpratne, kas bija radusies pēc gājiena uz būvlaukumu, viņa sarunas par šizoīdiem, dīvainā interlūdija kopkajītes durvīs… Velns parāvis, viņš taču uzaicināja mani lidot kopā ar viņiem, skaidri redzams, ka baidījās atstāt mani vienu! Vai tiešām mans apjukums un bailes citiem tik labi manāmas? Bet Vanderhūze nebija ievērojis neko …

Apmēram tādas apslēptas domas mani mocīja lielāko dienas daļu. Pulksten piecpadsmitos glaideris atgriezās; tas notika daudz agrāk, nekā biju gaidījis. Tik tikko paguvu noraut no ausīm un noslēpt kristalofonus, un visa mūsu grupa klupšus ieklupa pa lūku kuģī. Sagaidīju viņus kesonā ar rūpīgi pārdomātu, atturīgu laipnību, neuzdevu nekādus butiskus jautājumus, apvaicājos vienīgi, vai kāds nevēlas iestiprināties. Tiesa gan, pats baidījos, vai pēc spalgās šķindoņas, dārdiem un kaucieniem, kas sešas stundas nepārtraukti bija skanējuši man ausīs, nerunāju mazliet par skaļu, jo Maija, kura, kā ar prieku konstatēju, izskatījās pavisam normāli, palūkojās manī nedaudz izbrīnīti, bet Komovs nopētīja no galvas līdz kajarn un, neteicis ne vārda, nozuda savā kajītē.

—   Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?

Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:

—   Nu kas tad tur bija ar kuģi?

Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:

—   Zini, Stas, tā nav nejaušība.

Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.

—   Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.

—   Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'oliski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…

Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.

—   Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…

Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja:

—   Protams, no otras puses, planētas parametri ir |oti labi, ārkārtīgi atbilstoši. Bioloģiskā aktivitāte gandrīz uz nulles, atmosfēra, hidrosfēra, klimats, termiskais līdzsvars — tas viss ir kā uz projekta «Šķirsts» pasūtījumu. Taču varu likt galvu ķīlā, ka neviens no šī projekta autoriem un organizētājiem te nav bijis un, ja arī kāds te ir atbraucis, tad jušanas spējas, nojausmas par dzīvību viņam nav bijis nemaz … Nu protams, visiem vecajiem vilkiem, kuri daudz pieredzējuši, izgājuši cauri visādām peklēm… viņiem ir ļoti labi attīstīta nojauta par reāli eksistējošiem draudiem! Bet par to… — Viņa noknakšķināja pirkstus un pat saviebās, nabadzīte, nespēdama atrast pareizo vārdu. — Jā, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī nojauta ko nelabu, bet kā to izskaidrot tam, kurš te nav bijis? Vai tu mani kaut mazliet saproti?

Maija skatījās tieši manī savām zaļajām acīm, bet es vēl nebiju izšķīries, vai atzīties viņai, tāpēc šaubīdamies sameloju:

—   Ne gluži.Tas ir,kaut kāda taisnība tev,protams,ir…

—   Redzi nu, — Maija teica, — pat tu nesaproti. Nu labi, pietiks par to runāt. — Viņa apsēdās man pretī uz galda un pēkšņi, piegrūdusi ar pirkstu man pie vaiga, iesmējās. — Parunājos, un kļuva it kā vieglāk. Ar Komovu, kā pats zini, izrunāties nevar, bet pie Vandera ar tādām lietām labāk nerādīties — sapūdēs medpunktā…

Sasprindzinājums, kas viņu un art mani bija saistījis, uzreiz zuda, un turpmākā saruna pārvērtās vieglā pjapāšanā. Es sūdzējos viņai par vakardienas nepatikšan;;iu ar robotiem, pastāstiju, kā Vadiks viens pats peldējies okeānā, un jautāju par viņas tiešo darbu. Maija atbildēja, ka viņi izraudzījušies četras vietas apmetnēm, rajoni vispār labi un, ja ari pārējie apstākļi būtu līdzini kā uz Pantas, tad ikviens pantietis labprāt pavadītu št t visu savu mūžu, bet, tā kā šis pasākums, vienalga, jau iepriekš lemts neveiksmei, tad par to nav daudz ko runāt. Atgādināju Maijai, ka viņa vienmēr bijusi skeptiski noskaņota, tas viņai ir dabiski un šis skepticisms ļoti bieži nav attaisnojies. Aleitene iebilda, ka tagad ir runa nevis vairs par dabisku skepticismu, bet par pašas dabas skepticismu un ka es vispār esmu zaļknābis, zīdainis un patiesībā man vajadzētu viņas, pieredzējušās AAaijas, priekšā nostāties miera stājā. Atteicu, ka patiešām pieredzējis cilvēks nemūžam nesāks strīdu ar kibertehniķi, jo kibertehniķis uz kuģa ir tā ass, ap kuru, patiesību sakot, griežas visa dzīve. Maija atgādināja, ka griešanās ass pa lielākajai daļai būtībā ir abstrakts jēdziens… Pēc tam sākām strīdēties, vai ir starpība starp jēdzieniem «griešanās ass» un «cirkulācijas ass», vispār mēs pļāpājām, un no malas droši vien tas izskatījās diezgan jauki, es gan nezinu, ko tobrīd domāja Maija, pats nepārtraukti gudroju, vai man tūlīt nesākt visu drošības sistēmu profilaktisko apskati. Tiesa gan, šīs sistēmas bija paredzētas pret bioloģiskajiem draudiem un nebija nekādas iespējas noteikt, vai tās derēs aizsardzībai pret nekrotiskajām briesmām, tomēr, lai būtu kā būdams, kas pats sargās, to arī dievs sargā, no miega māte raušus necep, vārdu sakot, lēnāk brauksi — tālāk tiksi.

Kad AAaija saka žāvāties un sūdzējās, ka nav izgulējusies, ieteicu viņai pirms pusdienām brītiņu nosnausties, bet pats pirmām kārtām devos uz bibliotēku, sameklēju skaidrojošo vārdnīcu un izlasīju, ko nozīmē vārds «nekrotisks». Skaidrojums atstāja uz mani smagu iespaidu, un es nolēmu nekavējoties sākt profilaksi. Vispirms gan ieskrēju kajītē, lai palūkotos, kā darbojas mani kiberi, un saslapu tur Vanderhūzi tieši tajā mirklī, kad viņš kārtīgā kaudzītē salika savus ekspertīzes slēdzienus.

— Tūlīt aiznesīšu tos Komovam, — viņš paskaidroja, mani ieraudzījis, — tad došu izskatīt Alaijai, un pēc tam apspriedīsim, kā tu domā? Vai tevi arī uzaicināt?

Teicu, ka gribu piedalīties šajā apspriešanā un līdz tam būšu drošības sistēmu noda|ā. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani, taču nekā neteica un izgāja.

Viņi pasauca mani pēc stundām divām. Pa iekšējo sakaru tīklu Vanderhūze paziņoja, ka slēdzienu ir lasījuši visi komisijas locekļi, un jautāja, vai arī es negribu ar to iepazīties. Es, protams, būtu gribējis, taču man te darbi pašlaik gāja pilnā sparā, sargizlūks daļēji izjaukts, biju iesācis tvaicēšanu, tāpēc atbildēju, ka lasīt jau nu nelasīšu, bet uz materiālu apspriešanu noteikti ieradīšos, tiklīdz tikšu galā ar darbiem.

—   Man te vēl stundai pietiks ko darīt, — es teicu, — tā ka pusdienojiet bez manis. — Kad ierados salonā, pusdienas jau bija paēstas un sākās apspriede. Paņēmu sev zupu, nosēdos maliņā, sāku ēst un klausīties.

—   Meteorītu hipotēzi es nevaru pieņemt bez ierunām, — Vanderhūze pārmetoši teica. — «Pelikāni» ir ļoti labi aizsargāti pret meteorītu triecienu, Genadij. Trieciens gluži vienkārši tiktu novirzīts sāņus.

—   Negribu strīdēties, — Komovs atbildēja, skatīdamies galdā un nicīgi viebdamies. — Taču pieņemsim, ka meteorītu uzbrukums noticis brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas …

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Tādā gadījumā, protams. Bet varbūtība …

—   Jūs mani pārsteidzat, Jakov. Kuģim pilnīgi sagrauts reisa dzinējs. Radies milzīgs caurums, ap kuru manāmas stipras termiskās iedarbības pēdas. Manuprāt, ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka tas var būt tikai meteorīts.

Vanderhūze izskatījās visai nelaimīgs.

—   Nu… labi, — viņš novilka, — lai būtu, kā jūs domājat… Jūs gluži vienkārši nesaprotat, Genadij, jūs neesat zvaigžņu lidotājs… Jūs nesaprotat, cik tas ir neticami, tāda varbūtība praktiski nav iespējama. Tieši tajā brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas, milzīgi liels meteorīts ar kolosālu enerģiju … Tas skan tik neticami, ka es nemaz nezinu …

—   Kādas ir jūsu domas par to?

Vanderhūze aplūkoja klātesošos, gaidīdams, ka tic atbalstīs viņa viedokli, bet nesagaidījis noteica:

—   Labi, lai nu tā būtu. Tomēr es pastāvu uz to, lai formulējums būtu ar vēlējuma izteiksmes nokrāsu. Teiksim tā: «Minētie fakti liek domāt…»

—   «Liek secināt,» — Komovs izlaboja.

—        «Liek secināt»? — Vanderhūze saviebās. — Nē, Genadij, kāds tur var būt secinājums? Tikai minējums! «…liek domāt (minēt), ka kuģis licis bojāts, saduroties ar lielu meteorītu, un tas noticis laikā, kad kuģis iznācis no hiperpārejas.» Tieši tā. Iesaku pievienoties manam formulējumam.

Komovs brīdi domāja, kustinādams vaigu muskuļus, un pēc tam teica:

—   Pievienojos. Pāreju pie nākamās korekcijas.

—   Acumirkli pagaidiet, — Vanderhūze viņu pārtrauca.

—   Un tu, Maija?

Meitene paraustīja plecus.

—        Taisnību sakot, nejūtu nekādu starpību. Vispār piekrītu.

—   Nākamā korekcija, — Komovs nepacietīgi teica.

—   Mums nav jāprasa bāzei padoms, ko darīt ar astronautu mirstīgajām atliekām. Ekspertīzes slēdzienā par šo jautājumu vispār nav jārunā. Jānosūta speciāla radiogramma, ka pilotu mirstīgās atliekas ievietotas konteineros, tie aizlieti ar stiklaplastu un drīz tiks nosūtīti uz bāzi.

—   Tomēr… — Vanderhūze apmulsis ierunājās.

—   Es nodarbošos ar to rīt, — Komovs viņu pārtrauca.

—   Es pats.

—        Varbūt vajadzētu viņus apglabāt tepat? — Maija klusi teica.

—   Man iebildumu nav, — Komovs tūlīt atsaucās.

—    Bet parasti tādos gadījumos mirstīgās atliekas tiek nosūtītas uz Zemi… Ko? — Viņš pagriezās pret Vanderhūzi.

Tas, jau pavēris muti, lai ko teiktu, tikai pakratīja galvu un norūca:

—   Neko.

—        īsāk sakot, — Komovs turpināja, — es ierosinu šo jautājumu izsvītrot no ekspertīzes slēdziena. Vai piekrītat, Jakov?

—        Laikam gan, — Vanderhūze atteica. — Bet tu, Maija?

Maija svārstījās, un es viņu sapratu. Viss notika pārāk lietišķi. Tiesa gan, es nezinu, kā tam ir jānotiek, bet, manuprāt, tādus jautājumus nevar izšķirt balsojot.

—        Jauki, — Komovs sacīja, it kā nekas nebūtu noticis. — Tagad par pilotu nāves cēloņiem un apstākļiem.

Akts par līķu sekciju un fotomateriāli mani pilnīgi apmierina, un es ierosinu šādu formulējumu: «Līķu stāvoklis liecina, ka pilotu nāve iestājusies, kuģim atsitoties pret planētas virsmu. Vīrietis miris pirms sievietes, bet paspējis izdzēst ierakstu bortžurnālā. Izkļūt no pilota sēdekļa nav vairs bijis viņa spēkos. Turpretī sieviete, gluži pretēji, vēl kādu laiku bijusi dzīva un mēģinājusi atstāt kuģi. Nāve viņu panākusi kesona kamerā.» Nu, tālāk lai iet pēc jūsu teksta.

—   Hm.., — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai tas nebūs teikts pārāk kategoriski, kā jūs domājat, Genadij? Ja jau paliekam pie līķu sekcijas akta, pret kuru jums nav iebildumu, viņa, nabadzīte, nemaz nebija spējīga aizrāpot līdz kesona kamerai.

—   Tomēr viņa tur atradās, — Komovs vēsi noteica.

—   Bet tieši šis apstāklis… — Vanderhūze izjusti iesāka, piespiezdams rokas pie krūtīm.

—   Klausieties, Jakov, — Komovs viņu pārtrauca. — Neviens nezina, ko cilvēks spēj izdarīt kritiskā situācijā. It sevišķi sieviete. Atcerieties gadījumu ar Martu Pristliju vai notikumu ar Koļesņičenko. Un vispār atcerieties vēsturi, JakovI

Iestājās klusums. Nelaimīgu izskatu Vanderhūze sēdēja un bez žēlastības raustīja vaigubārdu.

—   Bet mani nemaz nepārsteidz tas, ka viņa atradās kesona, — Maija ierunājās. — Es nesaprotu ko citu. Kāpēc viņš izdzēsa bortžurnālu? Bija taču trieciens, cilvēks mirst…

—   Varbūt tieši tāpēc… — Vanderhūze ne visai pārliecinoši iesāka. — Tā varētu būt. Cilvēks agonijā taustījās ar rokām pa pulti, aizķēra atslēgu …

—   Jautājums par bortžurnālu ir ierakstīts ailē pie sevišķas nozīmes faktiem, — Komovs teica. — Es personiski domāju, ka šis noslēpums netiks atklāts nekad … ja vien tas ir noslēpums, nevis nejauša apstākļu sagadīšanās. Tātad turpinām, — viņš ātri pāršķirstīja savā priekšā izsvaidītās papīra lapas. — Patiesību sakot, man vairs nav nekas piebilstams. Zemes mikroflora un mikrofauna acīmredzot gājusi bojā, vismaz no tām vairs nav nekādu pēdu … Tā … Personiskie papīri. Mums tie nav jāizskata, turklāt tie ir tādā stāvokli, ka mēs varam tos tikai sabojāt. Rīt es tos iekonservēšu un atvedīšu šurp… Jā! Popov, tur ir kas tāds, kas varētu jūs interesēt. Vai

jūs orientējaties «Pelikāna» tipa kuģu kibernētiskajā iekārtā?

—       Jā, protams, — es atsaucos, steigšus atstumdams no sevis šķīvi.

—        Esiet tik laipns, — viņš pameta man papira lapu, — te būs visu atrasto kibernētisko mehānismu saraksts. Pārbaudiet, vai tur ir viss.

Paņēmu sarakstu. Visi nogaidoši lūkojās uz mani.

—        Jā, — es teicu, — te ir visi kibernētiskie mehānismi. Pat Iniciatīvizlūki, kurus parasti nekomplektē… Bet te ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ko nozīmē — «Remonta robots, kas pārveidots par šuvējierīci»?

—   Jakov, paskaidrojiet, — Komovs izrīkoja.

Vanderhūze atmeta galvu un pastiepa zodu uz priekšu.

—       Saproti, Stas, — viņš domīgi iesāka. — Te grūti ko paskaidrot. Gluži vienkārši tas ir remonta kibers, kas pārveidots par šuvējierīci. Par ierīci, kas šuj, vai saproti? Vienam no viņiem, acīmredzot sievietei, bijusi mazliet neparasta aizraušanās.

—        Ahā, — es pārsteigts novilku. — Bet vai tas patiešām ir remonta kibers?

—   Bez šaubām, — Vanderhūze pārliecināts atbildēja.

—       Tādā gadījumā šeit ir pilns komplekts, — teicu, atdodams sarakstu Komovam. — Neredzēti pilns komplekts. Viņi laikam nekad nav nosēdušies uz smagajām planētām.

—        Paldies, — Komovs pateicās. — Kad akta tīrraksts būs gatavs, es palūgšu jūs parakstīt tajā nodaļu par darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkumu.

—   Bet iztrūkuma taču nav, — es iebildu.

Komovs maniem vārdiem nepievērsa uzmanību, bet Vanderhūze paskaidroja:

—        Tāds ir akta nodaļas nosaukums: «Darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkums». Tu parakstīsi, ka visas mašīnas ir savā vietā.

—        Tā … — Komovs noteica, savākdams izsvaidītās lapas vienā kaudzītē. — Tagad ļoti lūdzu jūs, Jakov, savediet to visu pilnīgā kārtībā, mēs parakstīsim, un jau šodien varēs nosūtīt. Bet tagad, ja nevienam papildinājumu nav, es iešu.

Papildinājumu mums nebija, un Komovs aizgāja. Smagi nopūties, Vanderhūze piecēlās, pasvārstīja rokā ekspertīzes slēdziena papīru paciņu, paskatījās uz mums, atmeta galvu un arī devās prom.

—   Vanders ir acīm redzami neapmierināts, — es ieminējos, uzlikdams uz šķīvja cepeti.

—   Arī es esmu neapmierināta, — Maija atteica. — Sanāca kaut kā nejauki. Neprotu paskaidrot, varbūt tas ir bērnišķīgi, naivi… vajadzēja taču… bija jābūt kādam klusuma brīdim … Bet mēs — viens un divi — sākām leijerēt kā automāti: mirstīgo atlieku stāvoklis, kibertehnikas iztrūkums, topogrāfiskie parametri… Tpfū! Kā skolā, praktisko nodarbību stundā …

Es viņai pilnīgi piekritu.

—   Komovs jau neļauj nevienam pat muti atvērt! — viņa dusmīgi turpināja. — Viss viņam skaidrs, viss viņam acīm redzams, bet patiesībā viss nemaz tik saprotams nav. Nav nekādas skaidrības ar meteorītu, bet jo sevišķi tas sakams par bortžurnālu. Un es neticu, ka viņam pašam viss skaidrs! Man šķiet, viņam ir kaut kas aiz ādas, arī Vanders to saprot, tikai nezina, kā viņu pieķert, atmaskot … bet varbūt domā, ka tas nav būtiski …

—   Varbūt tas tiešām nav būtiski… — nedroši nomurmināju.

—   Es jau nemaz nesaku, ka būtiski! — Maija iebilda. — Man tikai nepatīk, kā Komovs izturas. Es viņu nesaprotu. Un vispār man viņš nepatīk! Man par viņu tika piedziedātas pilnas ausis, bet tagad es skaitu dienas, cik man vēl jāstrādā kopā ar viņu … Nekad mūžā vairs negribu būt ar viņu kopā!

—   Nu, nemaz tik daudz vairs nav palicis, — es samierinoši noteicu. — Vēl tikai dienas divdesmit…

Tā mēs izšķīrāmies. Maija aizgāja, lai sakārtotu savus mērījumus un kvartīrmeistara uzmetumus, bet es devos uz kajīti, kur mani gaidīja neliels pārsteigums: Toms ziņoja, ka būvlaukuma pamati pabeigti, un ierosināja pieņemt darbu. Uzmetu uz pleciem kažoku un aizskrēju uz būvlaukumu.

Saule jau bija norietējusi, visapkārt sabiezējusi krēsla. Seit ir dīvains mijkrēslis — tumši violets, kā atšķaidīta tinte. Mēness te nav, toties ziemeļblāzma redzama gandrīz nepārtraukti — un vēl kāda! Kā milzīgi audekla gabali visās varavīksnes krāsās tā bez skaņas pland virs melnā okeāna, satinas un atraisās, kā vējā raustās un dreb, zaigo un laistās baltā, zaļā un sārtā krāsā un pēkšņi nodziest, atstājot acīs neskaidrus krāsainus plankumus, pēc tam parādās atkal, un tad nozūd zvaigznes, izgaist migla, visa apkārtne iekrāsojas nedabiskās, bet ļoti tīrās krāsās — migla virs purva spīd sarkani zila, Icduskalns tālumā mirdz kā dzintara bluķis, bet pa pludmali trauksmaini slīd zaļganas ēnas.

Sirdīgi berzēdams salstošos vaigus un degunu, es šajā brīnišķīgajā gaismā apskatīju gatavos pamatus. Toms, neatlaidīgi sekodams man pa pēdām, pakalpīgi paziņoja vajadzīgos skaitļus, bet, kad nodzisa blāzma, tikpat pakalpīgi ieslēdza prožektorus. Un, kā vienmēr, valdīja nāves klusums, vienīgi zem papēžiem čirkstēja sasalušās smiltis. Pēc tam izdzirdēju balsis: Maija un Vanderhūze bija iznākuši paelpot svaigu gaisu un papriecāties par krāšņo debesu izrādi. Maijai ziemeļblāzma ļoti palika, tā bija vienīgā parādība, kas viņu sajūsmināja uz šīs planētas. Atrados no kuģa diezgan tālu, metrus simt, un abus runātājus neredzēju, bet balsis dzirdēju pavisam skaidri. Sākumā klausījos nevērīgi, ar vienu ausi. Maija kaut ko runāja par aplauzītām koku galotnēm, bet Vanderhūze basā rūca par bortu kvaziorganiskā seguma eroziju — acīmredzot viņi atkal apsprieda «Pelikāna» bojāejas cēloņus un apstākļus.

Viņu sarunā bija jūtams kaut kas dīvains. Es vēlreiz atkārtoju, ka sākumā klausījos to ne visai uzmanīgi, un tikai vēlāk sapratu, kāpēc ta ir savāda. Viņi sarunājās, it kā viens otru nedzirdētu. Vanderhūze, piemēram, teica: «Viens planetārais dzinējs viņiem bija vesels, citādi viņi gluži vienkārši nebūtu spējuši atmosfērā manevrēt…» Bet Maija mala tik savu: «Nē, Jakov, ne vairāk kā desmit, piecpadsmit gadu. Paskatieties uz šiem sacietējumiem.»

Es iekāpu vienā no gatavajiem pamatiem, lai apskatītu tā dibenu, bet, kad izlīdu ārā, saruna bija kļuvusi sakarīgāka, taču mazāk saprotama. Viņi runāja tā, it kā atrastos teātrī un mēģinātu lugu.

—   Kas tas tāds? — Maija jautāja.

—   Es teiktu, ka rotaļlieta, — Vanderhūze atbildēja.

—   Es arī tā teiktu. Bet kāpēc?

—   Hobijs. Tur nav nekā savāda, visai izplatīts hobijs.

Vispār izklausījās, ka šī spēle ir līdzīga tai, ar ko mēs

bijām izklaidējušies bāzē, gaidīdami formēšanu. Vadims, piemēram, ne no šā, ne no tā rēca pa visu ēdamistabu: «Kapteini! Pieņemu lēmumu nomest astesgalu un aiziet hiperpārejā!» — uz ko kāds cits asprātis nekavējoties atkliedza: «Atbalstu jūsu lēmumu, kapteini! Neaizmirstiet galvasgalu, kapteini!» — un tā tālāk.

Tomčr šī dīvainā saruna drīz pārtrūka. Bija skaidri dzirdams, kā nošvīkstēja lūkas membrāna, un pēc tam atkal iestājās klusums. Apskatīju pēdējo pamatu, uzteicu Tomu par labu darbu un pavēlēju viņam pārslēgt Džeku uz nākamo celtniecības darbu posmu. Ziemeļblāzmā apdzisa, un dziļajā tumsā, kas tagad iestājās, nekas nebija redzams, vienigi manu kiberu borta ugunis. Juzdams, ka mans degungals nupat, nupat nosals un nokritīs, es rikšiem pieskrēju pie kuģa, sataustīju lūkas membrānu un ielēcu kesonā. Kesona kamera ir brīnišķīga. Tā ir viena no jaukākajām vietām uz kuģa. Droši vien tas tāpēc, ka kesons ir pirmā telpa, kas dāvā tikamo mājas izjūtu: no svešas saltas, draudīgas pasaules tu esi atgriezies savās īstajās mājās, kur tevi sagaida siltums un kur esi pasargāts. No tumsas — gaismā. Nometu kažoku un, pa ceļam berzēdams plaukstas un šad tad iesaukdamies, devos uz kajīti.

Tur jau sēdēja Vanderhūze, apkrāvies ar papīriem, un, sērīgi noliecis galvu, pārrakstīja kārtējo ekspertīzes slēdziena lapu. Šifrēšanas mašīna žirgti tarkšķēja zem viņa pirkstiem.

—   Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.

—   Ahā, — Vanderhūze atsaucās.

—   Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.

—   Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.

Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:

—   Kas tās ir par rotaļlietām?

—   Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?

Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteostacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izlavījos no kajītes un devos pie Maijas.

Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.

—   Paldies, — es teicu un iedzēru malku.

Maija mazliet pacēla galvu.

—   A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?

—   Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?

—   Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!

Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.

—   Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.

Viņa kaut ko atbildēja, bet man jau tāpat viss bija skaidrs. Piecēlos. Kārtīgi noliku pudeli uz sēdekļa. Pats nezin ko nomurmināju. Pēc tam atrados gaitenī un tad savā kajītē, nez kāpēc nodzēsu augšējo gaismu, iededzu naktslampiņu, atlaidos guļvietā un pagriezos ar seju pret sienu. Mani atkal kratīja drudzis. Galvā jaucās saraustītas domas, tādas kā, piemēram: «Tagad nu gan viss pagalam, viss velti, tagad nu gan pilnīgi un uz visiem laikiem.» Pieķēru sevi, ka atkal esmu sācis ieklausīties. Un atkal kaut ko dzirdēju, saklausīju kaut ko nepiedienīgu. Tad strauji piecēlos, attaisīju naktsskapīti, paņēmu miegazāļu tableti un paliku zem mēles. Atkal atlaidos guļvietā. Pa sienām skraidīja ķirzakas, ēnainie griesti lēnām sagriezās slīpi, naktslampiņa te iedegās neciešami spilgti, te spīdēja tikko saredzami, kaktos izmisīgi sīca mirstošās mušas. Šķiet, bija atnākusi Maija, bažīgi skatījās uz mani, apsedza ar kaut ko un nozuda, pēc tam parādījās Vadiks, apsēdās kājgalī un sirdīgi teica: «Ko tu te vārties? Vesela komisija tevi gaida, bet tu guli.» — «Runā ska|āk,» Ninona Vadikarn teica. «Viņam kaut kas noticis ar ausim, viņš nedzird.» Savaikstiju kokainu seju un sacīju, ka tas viss ir nieki. Piecēlos, un mēs visi iegājām sadragātajā «Pelikānā», viss organiskais tajā bija sadalijies, gaisā jūtama asa ožamā spirta smaka — tāpat kā toreiz gaitenī. Bet tas nemaz nebija «Pelikāns», drīzāk gan tas varēja būt būvlaukums, mani roboti rosījās, nosēšanās josla brīnum jauki mirdzēja saulē, un es visu laiku baidījos, ka Toms uzbrauks virsū divām mūmijām, kas gulēja šķērsām pār joslu, tas ir, visi domāja, ka tās ir mūmijas, bet patiesībā tie bija Komovs un Vanderhūze, un bija nepieciešams, lai neviens to nezinātu, jo viņi sarunājās un viņus dzirdēju vienīgi es. Taču no Maijas jau neko nevar noslēpt. «Vai neredzat, ka viņam slikti?» viņa dusmīgi teica un uzklāja man uz deguna un mutes mitru drānu, kas bija samērcēta ožamajā spirtā. Es slāpu nost, sāku mētāt galvu pa spilvenu un pielēcu sēdus.

Acis man bija va|ā, un naktslampiņas gaismā tūlīt ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja pie pašas gultas un noliecies uzmanīgi skatījās man tieši sejā. Vājajā apgaismojumā viņš šķita tumšs, gandrīz melns — murgains sašķiebies stāvs bez sejas, ļodzīga figūra bez noteiktām kontūrām, un tāds pats šaudīgs, neskaidrs atspulgs bija viņam uz krūtīm un pleca.

Jau iepriekš skaidri zinādams, kā tas beigsies, es pastiepu roku pret viņu, un mana roka izgāja viņam cauri, kā iziet caur gaisu, bet viņš salīgojās, sāka bālēt, gaist un nozuda bez pēdām. Atkritu uz muguras un aizvēru acis. Vai jūs zināt, ka alžīriešu bejam zem paša deguna ir puns? Zem paša deguna … Es biju nosvīdis slapjš kā žurka, un man bija neizturami smacīgi. Es slāpu nost.

Pamodos vēlu, ar smagu galvu, cieši apņēmies tūlīt pēc brokastīm sameklēt Vanderhūzi, paaicināt viņu kaut kur sāņus un izstāstīt visu. Šķiet, nekad mūžā nebiju juties tik nelaimīgs. Viss bija cauri, tāpēc neizdarīju pat parastos rīta vingrojumus, bet iegāju pastiprinātu jonu dušā un vilkos uz kopkajīti. Jau stāvēdams uz sliekšņa, apjēdzu, ka vakarvakarā savu nepatikšanu dēj esmu pilnīgi aizmirsis dot pavāram rīkojumu atttiecībā uz brokastīm, un tas mani nobeidza pavisam. Sveiciena vietā nomurminādams kaut ko nesaprotamu, pats juzdams, ka no nepatīkamās sajūtas un kauna esmu sarkans kā vārīts vēzis, apsēdos savā vietā un grūtsirdīgi aplūkoju galdu, cenzdamies, lai manas acis nesastaptu neviena klātesošā skatienu. Maltīte patiešām bija pieticīga kā klosterī. Visi ēda rupju maizi un piedzēra pienu. Vanderhūze savu riecienu apkaisīja ar sāli, bet Maija savējo apzieda ar sviestu. Komovs gremoja sausu maizi, pienam pal nepieskardamies.

Apetītes man nebija nekādas, pat doma par ēšanu šķita briesmīga. Paņēmu glāzi piena un iedzēru malku. Pa šķielējis sāņus, redzēju, ka Maija skatās uz mani un viņai ir ļoti liela vēlēšanās pajautāt, kas ar mani vispār notiek. Tomēr viņa neko nevaicāja, bet Vanderhūze sāka gari un plaši spriedelēt, cik vērtīga no medicīnas viedokļa ir tāda atslodzes diena un cik labi, ka šodien mēs ēdam tieši tādas, nevis citādas brokastis. Viņš mums sīki izskaidroja, kas ir gavēnis un ko nozīmē — lielais gavēnis, un ar zināmu godbijību atsaucās par agrīnajiem kristie šiem, kuri to stingri ievēroja. Viņš mums pastāstīja arī, kas ir vastlāvis, taču drīz vien pats juta, ka ir pārāk aiz rāvics, stāstot par pankūkām ar ikriem, baliku, stori un citām garšīgām piedevām, apklusa un ņēmās kārtot vaigubārdu. Sarunas nevedās. Es uztraucos par sevi, Maija uztraucās par mani, bet, runājot par Komovu, jāteic, ka viņš atkal, tāpat kā vakar, bija nelāgā omā. Acis viņam bija apsarkušas, lielākoties vērstas uz galdu, bet laiku pa laikam viņš atmeta galvu un paskatījās uz visām pu sēm, it kā dzirdētu sevi saucam. Viņš bija sadrupinājis briesmīgi daudz maizes un darīja to joprojām, tā ka man radās vēlēšanās sadot viņam pa pirkstiem kā mazam bērnam. Tā mēs, bēdīgu cilvēku grupa, sēdējām, bet nabaga Vanderhūze līda vai no ādas laukā, lai mūs izklaidētu.

Pašreiz viņš nopūlējās, stāstīdams kādu briesmīgi garu, bēdīgu notikumu, kuru uz vietas izdomāja, bet nekādi nemācēja to nobeigt, kad pēkšņi Komovs izgrūda dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā sausas maizes gabals viņam būtu iespriedies rīklē. Pāri galdam paskatījos uz viņu un pārbijos. Komovs sēdēja, izsļējies taisns kā svece, ar abām rokām ieķēries galda malā, viņa sarkanās, asinīm pieplūdušās acis spiedās ārā no dobumiem, viņš stingi blenza kaut kur man garām un kļuva arvien bālāks. Es pagriezos un sastingu: pie sienas starp filmotēku un šaha galdiņu stāvēja mans nesenais rēgs.

Tagad redzēju to pavisam skaidri. Tas bija cilvēks, katrā ziņā humanoīds, maziņš, izkāmējis, pilnīgi kails. Viņa āda bija tumša, gandrīz melna un spīdēja, it kā ieziesta ar eļļu. Seju nesaskatīju vai arī nepaturēju prātā, bet tūlīt ievēroju, tāpat kā bija noticis nakts murgos, ka šis cilvēciņš ir tāds kā greizi sašķiebies, kā ūdeņu izgrauzts. Un viņa acis! Lielas, tumšas, pilnīgi nekustīgas, aklas kā statujai.

—   Redz, kur viņš ir! Redz, kur! — Komovs gārdza.

Viņš rādīja ar pirkstu pavisam citā virzienā, un tur

manu acu priekšā tieši gaisā izauga cita figūra. Tāds pats nekustīgs, lāsmojošs rēgs, bet šoreiz parādība bija sastingusi it kā straujā, trauksmes pilnā izrāvienā, skrējienā, kā fotoattēlā sprinteris uz starta. Tajā pašā mirklī Maija metās rēgam pie kājām. Krēsls grabēdams aizlidoja sāņus, meitene ar kareivīgu kliedzienu izslīdēja parādībai cauri un ietriecās videofona ekrānā, es vēl paspēju ievērot, ka vīzija sašūpojās un sāka gaist, bet Komovs jau kliedza:

—   Durvis! Durvis!

Redzēju, ka kaut kas mazs, nespodri balts, gluži kā salona siena, saliecies uz priekšu nedzirdamā skrējienā, ieslīdēja durvīs un nozuda gaitenī. Tad es traucos tam paka].

Tagad kauns atcerēties, bet tajā mirklī man bija vienalga, kas tā par būtni, no kurienes radusies un kāpēc atrodas šeit, — jutos bezgalīgi atvieglots, jo sapratu, ka no šī brīža beigušies visi mani murgi un šausmas, un mani pārņēma dedzīga vēlēšanās rēgu panākt, sagrābt, sasiet un atstiept šurp.

Durvīs uzgrūdos Komovam, notriecu v-iņu no kājām, pats, aiz viņa aizķerdamies, paklupu, pa gaiteni aizskrēju uz visām četrām, gaitenis jau bija tukšs, vienīgi gaisā sajutu pazīstamo aso ožamā spirta smaku, aiz muguras Komovs kaut ko kliedza, klaudzēja papēži, es pielēcu kājās, izdrāzos cauri kesonam, ieniru lūkā un, nepaguvis «saaugt» ar membrānu, izlidoju ārā, violetajā saules gaismā.

Rēgu ieraudzīju tūlīt. Viņš skrēja uz būvlaukumu, joņoja viegli, ar basajām kājām tikko skardams sasalušās smiltis, bija sagriezies tikpat šķībi kā iepriekš un skrienot savādi kustināja atpakaļ atstieptos elkoņus, bet tagad rēgs vairs nebija ne tumšs, ne matēts, viņš bija gaiši violets, un saule atstaroja viņa vājajos plecos un sānos. Savādais radījums skrēja taisni pie maniem kiberiem, un es palēnināju gaitu, gaidīdams, ka viņš nobīsies un pagriezīsies pa labi vai pa kreisi, taču viņš nenobijās un desmit soļu attālumā paslīdēja garām Tomam, un man bija grūti ticēt savām acīm, kad šis grandiozais muļķis laipni signalizēja rēgam ar parasto «gaidu pavēles».

—   Uz purvu! — aiz muguras aizelsusies sauca Maija. — Spied viņu uz purvu!

Mazais aborigēns jau pats skrēja uz purva pusi. Jāatzīst, ka skriet viņš prata, un atstatums starp mums samazinājās ļoti lēni. Vējš man svilpa gar ausīm, no tālienes Komovs kaut ko sauca, taču Maija viņu pārkliedza.

—   Vairāk pa kreisi, turies vairāk pa kreisi! — ar azartu viņa bļāva.

Pagriezos vairāk pa kreisi, izskrēju uz nosēšanās joslas — jau gatavā posmā ar stingru, grubuļainu virsmu, un šeit man veicās labāk — attālums starp mums saruka. «Nekur neaizbēgsi,» es atkārtoju pie sevis, «nē, brālīt, tagad tu nekur neaizbēgsi. Tu atbildēsi man par visu…» Acis nenovērsdams, skatījos uz viņa ātri zibošajām kailajām kājām, kustīgajām lāpstiņām, uz tvaika mutulīti, kas izplūda virs viņa pleca. Tuvojos viņam arvien ātrāk un iekšēji jau gavilēju. Nosēšanās josla beidzās, bet līdz pelēkajam miglas autam virs purva atlika vairs tikai soļu simt, un es kāpināju tempu.

Aizskrējis pie muklāja malas, līdz drūmajai sīko meldru audzei, rēgs apstājās. Brītiņu stāvēja, kā nespēdams izšķirties, tad pār plecu paskatījās uz mani, un es atkal ieraudzīju viņa lielās, tumšās acis — nevis sastingušas, bet, gluži pretēji, ļoti dzīvas un it kā smejošas, un pēkšņi viņš pietupās, ar rokām apņēma ceļgalus un sāka velties. Acumirklī pat neapjēdzu, kas noticis. Tikko te stāvēja cilvēks, dīvains cilvēks, iespējams, tas nemaz nebija cilvēks, bet būtne cilvēka izskatā, un pēkšņi tās vairs nav, bet pa slīkšņu, pāri necaurejamam staignājam, izšļakstīdams dubļus un duļķainu ūdeni, veļas kāds ērmots pelēks kamols. Un kā vēl ripo! Nebiju ticis līdz purva malai, bet viņš jau nozuda aiz miglas vāliem, un no turienes, no pelēko autu puses, dzirdēju šļakstus, smalku, griezīgu svilpšanu un čaboņu, kas pamazām pieklusa, attālinājās.

Pieskrēja Maija un, smagi elpodama, apstājās man līdzās.

—   Aizbēga, — viņa pikti konstatēja.

—   Prom ir, — es piekritu.

Brīdi mēs stāvējām, lūkodamies blāvajos miglas plīvuros. Pēc tam Maija noslaucīja sviedrus no pieres un nodeklamēja:

—   Es aizbēgu no vecmāmas un vecātēva arī…

—        Bet no tevis, kvartīrmeistar, vēl jo vairāk aizbēgšu, — es viņu papildināju un atskatījos atpakaļ.

Nu protams. Muļķi bija skrējuši, bet gudrie, kā paši saprotat, stāvējuši un skatījušies. Mēs ar Maiju bijām te divi. Tālumā blakus kuģim vīdēja Komova un Vanderhūzcs sīkie augumi.

—        Skrējiens bija uz goda, — Maija noteica, arī skatīdamās uz kuģa pusi. — Būs kilometri trīs, ne mazāk, kā jums šķiet, kapteini?

—   Piekrītu jums, kapteini, — es atsaucos.

—        Paklau, — meitene domīgi sacīja. — Varbūt tas mums tikai rādījās?

Satvēru viņu aiz pleciem. Manī ar jaunu spēku uzliesmoja brīvības izjūta, sajūsma, grandiozu, mirdzošu perspektīvu apziņa.

—        Ko tu no visa tā saproti, muļķītel — es iebrēcos, no laimes būdams tuvu asarām, un sapurināju meiteni no visa spēka. — I<o iu saproti no halucinācijām! Un tev nekas nav arī jāsaprot! Dzīvo laimīgi un ne par ko tamlīdzīgu nedomā!

Maija apjukusi blisināja acis, mēģināja izrauties, bet es viņu vēlreiz pamatīgi sapurināju, apņēmu ap pleciem un vilku uz kuģi.

—        Pagaidi! — Maija pārsteigta vāji pretojās. — Patiešām, ko tu iedomājies … Laid taču mani vaļā, kas tās par idiotiskām maiguma izpausmēm!

—        Ejam, ejam, — es atkārtoju. — Ejam! Tūlīt doktora Mboga mīlulis mums iegriezīs — mana sirds jauš, ka velti esam skrējuši, nevajadzēja mums to darīt…

Maija strauji izrāvās, brīdi pastāvēja, pēc tam pietupās, nolieca galvu un, ar rokām apņēmusi ceļgalus, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

—        Nē, — viņa teica, atkal pieceldamās. — To nu es nesaprotu.

—        Un nevajag arī. Komovs mums visu paskaidros. Sākumā nosvētīs, jo galu galā mēs viņam izjaucām kontak-. tus, bet pēc tam tomēr visu paskaidros …

—        Paklau, man ir aukstil — Maija teica, lēkādama uz vietas. — Skriesim!

Rikšojām atpakaļ uz kuģi. Pirmā sajūsma bija noplakusi, un es sāku aptvert, kas patiesībā noticis. Iznāca, ka planēta patiešām ir apdzīvotai Un kā vēl apdzīvota — prāvi cilvēkveidīgi radījumi, varbūt pat saprātīgas būtnes, iespējams, civilizētas …

—        Stas, varbūt tie ir pantieši? — Maija skriedama jautāja.

—   No kurienes tie būtu te uzradušies? — es brīnījos.

—        Nu, visādi var gadīties… Mēs taču nezinām visas projekta detaļas. Varbūt pantiešu pārvietošana uz šejieni jau sākusies.

—       Nē, tas nevar būt, — es iebildu. — Sis nemaz neizskatījās pēc pantieša. Pantas iedzīvotāji ir liela auguma, sarkanādaini… Turklāt, velns parāvis, viņi ir apģērbušies, bet šis bija pavisam pliks!

Pie lūkas apstājāmies, un es palaidu Maiju pa priekšu.

—        Brr-r! — viņa nodrebinājās, berzēdama plecus. — Nu, vai iesim saņemt svētību?

—   Labi lielu, — es piekritu.

—   Un labi stipru, — Maija papildināja.

Klusu iezagāmies kajītē, taču mums neizdevās palikt nemanītiem. Mēs jau tikām gaidīti. Komovs staigāja pa kajīti uz priekšu un atpakaļ, rokas salicis aiz muguras, bet Vanderhūze, zodu izslējis, raudzīdamies gaisā, tina ap pirkstiem vaigubārdu: labajā pusē uz labās rokas, bet kreisajā — uz kreisās rokas pirksta. Ieraudzījis mūs, Komovs apstājās, bet Maija neļāva viņam runāt.

—        Aizbēga, — viņa lietišķi ziņoja. — Aizlaidās tieši pār muklāju un pavisam neparastā veidā…

—   Cietiet klusu! — Komovs viņu pārtrauca.

«Tūlīt ies vaļā,» es nodomāju, jau iepriekš sagatavojies aizstāvēties un lamāties pretī. Taču biju kļūdījies. Komovs pavēlēja mums apsēsties, arī pats atkrita uz krēsla un uzrunāja tieši mani:

—   Es klausos jūs, Popov. Izstāstiet sīki visu.

Interesanti — manī tas neizraisīja pat izbrīnu. Šķita gluži dabiski, ka notikumi gūst šādu pavērsienu. Un es stāstīju visu — par čaboņu un smakām, par bērna raudām un sievietes kliedzieniem, par savādo dialogu vakarvakar un par melno rēgu šajā naktī. Maija klausījās pavērtu muti, Vanderhūze rauca pieri un pārmetoši kratīja galvu, bet Komovs, acu nenovērsis, skatījās manī — viņa piemiegtās acis bija atkal vērīgas un aukstas, seja noslēgta, viņš kodīja apakšlūpu un laiku pa laikam sakrampēja rokas, knakšķinādams pirkstu locītavas. Kad savu stāstījumu biju beidzis, iestājās klusums. Tad Komovs jautāja:

—   Vai esat pārliecināts, ka tas bija bērns, kas raudāja?

—   Jā-a … Vismaz izklausījās loti līdzīgi…

Vanderhūze skaļi ievilka elpu un ar plaukstu pabun-

goja pa krēslu.

—   Un tu visu to izturēji! — Maija pārbijusies iesaucās. — Nabaga Stasiks!

—   Man jāsaka tev, Stas… — Vanderhūze iespaidīgi iesāka, taču Komovs to pārtrauca.

—   Bet akmeņi? — viņš jautāja.

—   Kas par akmeņiem? — es nesapratu.

—   Kur radušies akmeņi?

—   Tie, kas būvlaukumā? Droši vien kiberi savākuši. Kādā sakarībā jūs runājat par akmeņiem?

—   Kur kiberi varēja dabūt akmeņus?

—   Nu-u… — es iesāku un apklusu. Jā, tiešām, kur tie varēja rasties?

—   Visapkārt ir smilšaina pludmale, — Komovs turpināja.— Neviena akmentiņa. Kiberi no laukuma nav aizgājuši. Kā joslā varēja rasties laukakmeņi, kā tur varēja gadīties zari? — Viņš pārlaida mums skatienu un pasmīnēja. — Tie, protams, visi ir retoriski jautājumi. Gribu piebilst, ka mūsu kuģa pakaļgalā, tieši zem bākas, ir vesels akmeņu lauks. Ļoti interesants lauks. Varu vēl papildināt… Piedodiet, vai jūs beidzāt, Stas? Pateicos. Bet tagad paklausieties, kas notika ar mani.

Kā izrādījās, arī Komovam nebija gājis viegli. Tiesa gan, viņš bija piedzīvojis mazliet citāda veida pārbaudījumus. Intelekta pārbaudi. Otrā dienā pēc mūsu ierašanās, ielaižot ezerā pantiešu zivis, viņš ievērojis soļus divdesmit no sevis ūdenī neparastu, spilgti sarkanu plankumu, kas izplūdis un pagaisis, pirms viņš nolēmis tam tuvoties. Nākamajā dienā 12. augstienes pašā virsotnē viņš atradis nosprāgušu zivi, acīm redzami vienu no tām, kas vakar tika ielaistas ezerā. Ceturtās dienas rītā viņš pamodies ar skaidru un nepārprotamu sajūtu, ka viņa kajītē atrodas kāda sveša būtne. Nevienu dzīvu radību Komovs nav redzējis, taču dzirdējis noknakšķam lūkas membrānu, tai aizveroties. Viņš iznācis no kuģa un pamanījis, pirmkārt, izbārstītos akmeņus pie bākas un, otrkārt, akmeņus un zaru klēpi būvlaukumā. Pēc sarunas ar mani Komovs bijis pilnīgi pārliecināts, ka kuģa apkārtnē notiek kas nelabs. Viņš jau bijis gandrīz drošs, ka izlūkošanas grupas palaidušas garām nepamanītu kādu ārkārtīgi nozīmīgu faktoru, kas darbojas uz planētas, un vienīgi dziļā pārliecība, ka saprātīgas būtnes būtu neiespējami nepamanīt, atturējusi viņu no enerģiskas rīcības. Viņš vienīgi darījis visu, lai mūsu grupas darbības zona nekļūtu par «ziņkārīgo dīkdieņu un slaistu» uzbrukuma objektu. Tieši tāpēc viņš pūlējies cik spēdams, lai ekspertīzes slēdziena formulējums neizraisītu ne mazāko šaubu. Starp citu, mans nomākti uzbudinātais noskaņojums ļoti labi apstiprinājis viņa aizdomas, ka nezināmas būtnes spēj iekļūt kuģī. Viņš sācis gaidīt, kad tās parādīsies, un šorīt sagaidījis.

—   Kā — beidzat? — es izbijies iesaucos. — Bet manas balsis? Tātad tās bija halucinācijas?

Komovs pasmīnēja.

—        Nomierinieties, Stas, — viņš teica. — Ar jums viss kārtībā. Jūsu «balsis» ir viegli izskaidrojamas, ja pieņemam, ka viņu balss aparāts ir līdzīgs mūsējam. Līdzīga balss aparāta uzbūve plus attīstīta imitācijas spēja, plus hipertrofēta fonētiskā atmiņa …

—        Pagaidiet, — Maija iesaucās. — Es saprotu, viņi varēja noklausīties mūsu sarunas, bet kur gadījās tā raudošā sievietes balss, ko Stass dzirdēja?

Komovs pameta ar galvu.

—        Jā, vajadzēs pieņemt varbūtību, ka viņi bijuši klāt agonijā.

Maija iesvilpās.

—   Pārāk nedabiski, — viņa šaubīdamās nomurmināja.

—        Dodiet citu izskaidrojumu, — Komovs vēsi atcirta. — Jā, starp citu, drīz vien mēs, iespējams, uzzināsim mirušo vārdus. Ja pilota vārds bijis Aleksandrs…

—        Nu labi, — es viņu pārtraucu. — Bet bērns, vai tas raudāja? …

—   Jūs esat pārliecināts, ka tur raudāja bērns?

—   Ar ko gan citu es to varētu sajaukt?

Komovs ar acīm ieurbās manī, ar pirkstu cieši piespieda virslūpu un negaidot apslāpēti ierējās. Tieši ierējās — tas man šķiet pats piemērotākais vārds.

—   Kas tas bija? — viņš jautāja. — Suns?

—   Ļoti līdzīgi, — es atzinīgi konstatēju.

—        Redziet nu, es nupat izteicu frāzi vienā no Leonīdas dialektiem.

Es biju apstulbis. Maija tāpat. Kādu laiku mēs klusējām. Viss noteikti bija tā, kā viņš teica. Viss noskaidrojās un iznāca ļoti eleganti, bet… Protams, bija ļoti patīkami apzināties, ka visas bailes nu ir aiz muguras un ka tieši mūsu grupai laimējies atklāt vēl vienu humanoīdu rasi. Tomēr reizē tas nozīmēja visradikālāko pārmaiņu mūsu dzīvē. Un ne tikai mūsējā vien. Pirmkārt, pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka projektam «Šķirsts» pienācis gals. Šī planēta ir aizņemta, pantiešu vajadzībām būs jāmeklē cita. Otrkārt, ja tiks precīzi noskaidrots, ka aborigēni ir saprātīgas būtnes, mūs droši vien nekavējoties aizvāks no šejienes, bet mūsu vietā te ieradīsies Kontaktu komisija. Visi šie apsvērumi, protams, bija ļoti skaidri ne tikai man, bet arī pārējiem. Vanderhūze satraukts plūkāja vaigubārdu un teica:

—   Kāpēc tieši saprātīgi? Manuprāt, pagaidām trūkst pierādījumu, ka viņi būtu saprātīgi, kā jums šķiet, Genadij?

—   Neapgalvoju, ka viņi noteikti ir saprātīgi, — Komovs iebilda. — Es tikai teicu: ir pamats domāt, ka tā ir.

—   Kāds tad ir tas pamats? — Vanderhūze vēl joprojām nevarēja nomierināties. Viņam ļoti negribējās atstāt iesildīto vietiņu. Tā bija viņa vājība — viņam patika iesildīta vieta. — Kas tas ir par pamatu? Ja nu vienīgi ārējais izskats…

—   Runa ir ne tikai par anatomiju, — Komovs paskaidroja. — Akmeņi pie bākas nepārprotami ir salikti zināmā kārtībā, tām noteikti jābūt kādām zīmēm. Akmeņi un zari nosēšanās joslā … Neko kategoriski apgalvot negribu, bet ļoti izskatās pēc tā, ka humanoīdi, kam ir pirmatnēja kultūra, mēģina nodibināt sakarus. Slepena izlūkošana un reizē arī kā dāvanas, kā brīdinājums…

—   Jā, tā izskatās, — Vanderhūze nomurmināja un ļāvās prostrācijai.

Atkal iestājās klusums, pēc tam Maija čukstus vaicāja:

—   Bet kas liecina, ka viņu fizioloģija un nervu sistēma ir sevišķi tuva mūsējai?

Komovs apmierināts pameta ar galvu.

—   Arī šajā ziņā mums ir tikai apsvērumi, netieši pierādījumi. Tomēr tie ir pietiekami svarīgi. Pirmkārt, aborigēni spēj iekļūt kuģī. Kuģis tos ielaiž. Lai būtu ar ko salīdzināt, atgādināšu, ka ne Tagoras iedzīvotājam, pat ne pantietiin, par spīti viņu ļoti lielajai līdzībai ar cilvēku, neizdodas tikt cauri lūkas membrānai. Viņu priekšā lūka gluži vienkārši neatveras …

Es iebelzu sev pa pieri.

—   Velns parāvis! Tātad visi mani kiberi bijuši pilnīgā kārtībā! Aborigēni droši vien skraidījuši gar Tomu, un viņš apstājies, jo baidījies uzbraukt virsū cilvēkam… Bet pēc tam viņi laikam uzskatījuši Tomu par dzīvu būtni, sākuši vicināt rokas un nevilšus devuši viņam signālu: «Bīstami! Nekavējoties uz kuģi!» Tas taču ir ļoti vienkāršs signāls… — Es parādīju. — Nu, un mani palīgi skriešus devās uz kravas telpu… Protams, tā būs noticis… Jā, arī pirmīt pats savām acīm redzēju: Toms reaģēja uz aborigēnu kā uz cilvēku.

—   Tas ir — kā? — Komovs ātri jautāja.

—   Kad aborigēns parādījās viņa vizieru laukā, Toins signalizēja: «Gaidu pavēli.»

—   Ļoti vērtīgs novērojums, — Komovs atzinīgi teica.

Vanderhūze smagi nopūtās.

—   Jā, «Šķirstam» nu ir gals. Zēl, — Maija secināja.

—   Kas tagad būs? — es jautāju.

Atbildi nesagaidīju. Komovs pacēla lapas ar saviem pierakstiem, zem tiem atradās diktofona kastīte.

—   Lūdzu, atvainojiet, — viņš teica, apburoši pasmai dīdāms. — Lai velti nezaudētu laiku, es pierakstīju mūsu diskusiju. Pateicos par precīzi formulētajiem jautājumiem. Stas, es jūs palūgšu: nokopējiet to visu un ar steidzamo impulsu noraidiet tieši uz Centru, bet kopiju uz bāzi.

—   Nabaga Sidorovs, — Vanderhūze paklusu noteica. Komovs uzmeta viņam ātru skatienu un atkal nolaid* acis uz papīriem.

Maija atvirzīja krēslu.

—   Nu, vismaz mani kvartīrmeistara pienākumi šeit ii galā, — viņa noteica. — Eju sakravāt mantas.

—   Lūdzu, mirkli pagaidiet, — Komovs viņu aizturēja — Šeit tika jautāts, kas tagad būs. Atbildu. Būdams Kcn taktu komisijas pilnvarots loceklis, es uzņemos vadību. Pasludinu visu mūsu rajonu par varbūtējā kontakta zonu. Jakov, lūdzu, sagatavojiet atbilstošu radiogrammu. Visi darbi, kas paredzēti pēc projekta «Šķirsts», tiek pārtraukti. Roboti tiek demobilizēti un pārvesti uz kravas telpu. Atstāt kuģi drīkst tikai ar manu atļauju. Šīrīta medības ar dzinējsuņiem droši vien būs radījušas zināmas grūtības kontaktu nodibināšanā. Jauni pārpratumi būtu ārkārtīgi nevēlami. Tātad, Maija, es lūdzu jūs iebraukt glaideri angārā. Jūs, Stas, lūdzu, nodarbojieties ar savu kibersistēmu … — Viņš pacēla pirkstu. — Bet vispirms nosūtiet diskusijas pierakstu… — Viņš pasmaidīja un gribēja piebilst vēl ko, bet šajā mirklī ielarkšķējās rācijas dešifrators.

Vanderhūze pastiepa garo roku, izņēma no uztvērēja «kabatas» radiogrammu un pārskrēja tai ar acīm. Viņa uzacis saraucās.

—   Hm, — viņš novilka. — Pārtver gaisā. Genadij, vai jūs neesat induktors?

Vanderhūze pasniedza kartīti Komovam. Arī tas pārskrēja telegrammai ar acīm un tāpat savilka uzacis.

—   To nu gan es nesaprotu, — Komovs nomurmināja, nometa kartīti uz galda un, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ.

Es paņēmu kartīti. Maija satraukti elpoja man pie pašas auss. Radiogramma patiešām bija negaidīta.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija. Gorbovskis — Bāzes «Šķirsts» priekšniekam Sidorovarn Nekavējoties pārtraukt visus projekta darbus. Sagatavot komandas un iekārtas iespējamo evakuāciju. Papildinājums — Kontaktu komisijas pilnvarotajam pārstāvim Komovam. Izsludinu rajonu ER-2 par iespējamo kontaktu zonu. Jūs liekat iecelts par atbildīgo. Gorbovskis.

—   Tas tik ir jauki! — Maija sajūsmināta iesaucās.

—   Ak, šis Gorbovskis!

Komovs apstājās un caur pieri palūkojās uz mums.

—   Lūdzu, visi izpildiet manus rīkojumus! Jakov, sameklējiet mūsu ekspertīzes slēdziena kopiju.

Viņi abi ar Vanderhūzi sāka pētīt kopiju, Maija atstāja kuģi, lai iebrauktu glaideri angārā, bet es ieņēmu vietu pie rācijas un sāku kodēt mūsu diskusiju. Taču nepagāja ilgs laiks, un dešifrators atkal iečirkstējās. Komovs pagrūda nost Vanderhūzi un metās pie rācijas. Pārliecies man pār plecu, viņš kāri lasīja rindiņas, kas pa rādījās uz kartītes.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija, Bāders — F.R-2 kapteinim Vanderhūzem. Nekavējoties apstipriniet, ka atklāti divi. atkārtoju: divi liki uz kuģa, kā ari par bortžurnāla stāvokli, kāds aprakstīts jūsu ekspertīzes slēdzienā. Bāders.

Komovs pasvieda kartīti Vanderhūzem.

—   Tad redz, kur tas suns aprakts, — viņš noteica.

—   Tā, tā … — Viņš pagriezās pret mani. — Stas, ko jūs pašlaik darāt?

—   Kodēju, — īgni atbildēju. Es neko nesapratu.

—   Padodiet diktofonu man! — Komovs pavēlēja

—   Pagaidām atturēsimies no tā. — Viņš noslēpa dikto fonu krūšu kabatā un rūpīgi aiztaisīja atloku. — Tātad darīsim tā. Jakov, apstipriniet, ko viņi jums lūdz. Stas, noraidiet apstiprinājumu. Pēc tam es jūs palūgšu, Jakov … Jūs šajā jautājumā orientējaties labāk par mani. Esiet tik laipns, parocieties mūsu filmotēkā un izskatiet visu oficiālo dokumentāciju par bortžurnāliem.

—   Es jau tāpat zinu visu, kas attiecas uz bortžurnāliem, — Vanderhūze neapmierināts iebilda. — Labāk pasakiet, kas jūs interesē.

—    Pats lāgā nezinu, kas man tieši vajadzīgs. Mani interesē, vai ieraksti bortžurnāla ir izdzēsti nejauši vai ar nodomu. Ja tišuprāt, tad — kāpēc. Kā redzat, tas interesē arī Bāderu … Papūlieties nu, Jakov. Ir taču kādi noteikumi, kuros paredzēta bortžurnāla iznicināšana.

—   Tādu noteikumu nav, — Vanderhūze noņurdēja zem deguna, tomēr devās izpildīt Komova lūgumu.

Komovs pats apsēdās un sāka rakstīt Bādera pieprasīto apstiprinājumu, bet es mocījos, prātodams, kas te īsti notiek, kāpēc sacelta tāda panika un kā Centrā varēja rasties šaubas par absolūti skaidrajiem ekspertīzes slēdziena formulējumiem. Viņi taču nevarēja nodomāt, ka mēs esam sajaukuši Zemes iedzīvotāja mirstīgās atliekas ar kaut kāda aborigēna līķi un pielikuši lieku līķi… Un tomēr kā, velns parāvis, Gorbovskis uzzinājis, kas te pie mums notiek? No manas prātošanas nekāda labuma nebija, un es rezignēti lūkojos uz darba ekrāniem, kur viss bija skaidrs un saprotams; sarūgtināts nodomāju, ka ap robežots cilvēks diemžēl atgādina kiberu. Kā patlaban es, piemēram, — sēžu un truli izpildu pavēles: lika kodēt — kodēju, lika pārtraukt — pārtraucu, bet, kas te notiek, kāpēc notiek un ar ko tas beigsies, — par to man nav ne jausmas. Gluži kā mans Toms: strādā, nabadziņš, vaiga sviedros, cenšas pēc iespējas labāk izpildīt manus rīkojumus, un tam nav ne jausmas, ka pēc desmit minūtēm es aiziešu pie tiem, iedzīšu tos visus kravas telpā, un ne vienam vairs nebūs vajadzīgs ne pats Toms, ne arī viņa darbs …

Komovs pasniedza man ekspertīzes akta apstiprinājumu, es kodēju tekstu, noraidīju to un gribēju jau pārsēsties pie savas pults, bet pēkšņi atskanēja bāzes izsaukums.

—   ER 2? — mierīga balss vaicāja. — Runā Sidorovs.

—   ER-2 klausās! — nekavējoties atsaucos. — Runā kibertehniķis Popovs. Kuru paaicināt, Mihail Albertovič?

—   Lūdzu, Komovu.

Komovs jau sēdēja blakus krēslā.

—   Es klausos, Atos, — viņš teica.

—   Kas pie jums notiek? — Sidorovs jautāja.

—   Parādījušies aborigēni, — mirkli vilcinājies, Komovs atbildēja.

—   Pastāsti sīkāk, ja iespējams.

—   Pirmkārt — ņem vērā, Atos, ka es nezinu un nesaprotu, kā Gorbovskis uzzinājis par aborigēniem. Mēs paši tikai pirms divām stundām apjēdzām, kas te notiek. Es sagatavoju tev infortnāciju, sāku jau kodēt, bet te radās tāds juceklis, ka esmu spiests lūgt tevi pagaidīt vēl kādu laiku. Vecais Bāders mani uzvedināja uz tādām domām … Vārdu sakot, pacieties, lūdzu.

—   Skaidrs, — Sidorovs noteica. — Bet vai pats fakts par aborigēnu eksistenci ir neapšaubāms?

—   Absolūti, — Komovs apgalvoja.

Bija dzirdams, ka Sidorovs nopūšas.

—   Labi, — viņš teica. — Neko nevar darīt. Sāksim visu no gala.

—   Man ļoti žēl, ka tā sanācis, — Komovs sacīja. — Goda vārds, žēl.

—   Nekas, — Sidorovs viņu mierināja. — Izturēsim arī to. — Sidorovs brītiņu klusēja, tad jautāja:

—   Kā esi nolēmis rīkoties turpmāk? Vai gaidīsi komisiju?

—   Nē. Sākšu jau šodien. Un ļoti lūdzu tevi: atstāj ER-2 ar apkalpi manā rīcībā.

—   Protams, — Sidorovs piekrita. — Nu labi, es tevi vairs netraucēšu. Ja kas būs vajadzīgs …

—   Pateicos, Atos. Un nebēdājies, gan viss nokārtosies.

—   Cerēsim.

Viņi atvadījās. Komovs apkoda lielā pirksta nagu, ar neizprotamu niknumu paskatījās uz mani un atkal sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ. Es nojautu viņa satraukuma cēloni. Komovs un Sidorovs bija seni draugi, kopā mācījušies, kopā kaut kur strādājuši, Komovam vienmēr un visur veicās, bet Sidorovu aiz muguras visi saukāja par Atosu neveiksminieku. Es nezinu, kāpēc tā bija noticis. Tagad Komovam vajadzētu justies ļoti neveikli. Un vēl Gorbovska telegramma … Iznāca tā, ka Komovs, Sidorovam nezinot, informējis Centru…

Klusītiņām pārvācos pie savas pults un apstādināju kiberus. Komovs jau sēdēja pie galda, grauza nagus un blenza uz izsvaidītajiem papīriem. Es lūdzu atļauju iziet ārā.

—   Kāpēc? — viņš palēcās, bet tūlīt attapās. — A, kibersistēma … Lūdzu, lūdzu. Bet nekavējoties atgriezieties, tiklīdz būsiet beidzis.

Sadzinu kiberus kravas telpā, atvienoju tos, nostiprināju, ja notiktu negaidīts starts, un laiciņu pastāvēju pie lūkas, raudzīdamies uz tukšo būvlaukumu, baltajām neesošās meteostacijas sienām, uz leduskalnu, vēl arvien tikpat ideālu un vienaldzīgu. Tagad planēta man šķita pavisam citāda. Kaut kas tajā bija mainījies. Miglai, briksnājam, klinšu atradzčin, ko klāja violeti sniega plankumi, bija radusies kāda jēga. Klusums, protams, bija palicis, taču tukšuma jau vairs nebija, un tas bija labi.

Atgriezos uz kuģa, ielūkojos kopkajītē, kur Vanderhūze pikti rakās pa filmotēku, mani plosīja pretrunīgas jūtas, un es devos pie Maijas rast mierinājumu. Pa visu kajīti Maija bija izklājusi milzīgi lielu salīmētu karti un pati guļus izstiepusies uz tās ar lupu aci. Man ienākot, viņa pat nepagriezās.

—   Neko nesaprotu, — meitene pikti sacīja. — Viņiem te nav kur dzīvot. Visas apdzīvošanai daudzmaz derīgās vietas mēs esam izpētījuši. Purvā šie taču nespirināsies!…

—   Kāpēc lai nebūtu purvā? — es jautāju, atlaizdamies krēslā.

Maija apsēdās, sakrustojusi kājas kā turks, un paskatījās uz mani caur lupu.

—   Humanoids nevar dzivot purvā, — viņa pārliecinoši pavēstīja.

—   Kāpēc ne, — es iebildu. — Pie mums uz Zemes bija ciltis, kas dzīvoja pat ezeros, pāļu celtnēs…

—   Ja šajos purvos būtu kaut viena celtne… — Maija nopūtās.

—   Varbūt viņi dzīvo tieši zem ūdens — tādos gaisa pūšļos kā ūdenszirnekļi?

Maija brīdi domāja.

—   Nē, — viņa ar nožēlu konstatēja. — Tad viņš būtu bijis dubļains un savazājis dubļus uz kuģa…

—   Un ja nu viņu ādai ir aizsargslānis, kas atstumj ūdeni? Neļauj pielipt dubļiem un ūdenim? … Vai redzēji, kā viņš spīdēja? Un kur viņš aizbēga no mums? Un kādam nolūkam tāds pārvietošanās veids?

Sākās diskusija. Izteicu daudzas hipotēzes, un Maija bija spiesta atzīt: teorētiski iespējams, ka aborigēni dzīvo gaisa pūšļos, lai gan pati vairāk sliecas domāt, ka taisnība Komovam, kas aborigēnus uzskata par alu cilvēkiem.

—   Ja tu būtu redzējis, kādas tur aizas, — viņa teica. — Tur mums vajadzētu tagad ielīst…

Viņa man rādija tās uz kartes. Sīs vietas pat uz kartes izskatījās nemīlīgas: vispirms sopkas, apaugušas ar sīkiem, zemiem kociņiem, aiz tām klinšaina priekškalne, ko izroboja dziļum dziļas plaisas, un, beidzot, pati kalnu grēda, mežonīga un barga, mūžīgo sniegu klāta, bet aiz kalniem bezgalīgs akmeņains līdzenums, drūms un pilnīgi bez dzīvības, to krustām šķērsām izvagoja dziļi kanjoni. Tā bija caur un cauri sastingusi, atdzisusi pasaule, aso, šķautņaino minerālu pasaule, un jau no domas, ka šeit vajadzētu dzīvot, ar basām kājām staigāt pa akmens šķembām, man pār muguru pārskrēja drebuļi.

—   Nav nemaz tik briesmīgi, — Maija mani mierināja. — Varu tev parādīt šīs apkārtnes infrafotouzņēmumus: zem plato atrodas plaši apakšzemes siltuma iecirkņi, un, ja viņi dzīvo alās, viņiem vismaz nav jācieš rio aukstuma.

—   Bet ko viņi tur ēd? — es tincināju meiteni.

—   Ja jau eksistē alu cilvēki, varbūt ir arī alu dzīvnieki, — Maija teica. — Turklāt ir sūnas, sēnes, un var iedomāties arī augus, kam fotosintēze notiek infrasarkanajā gaismā.

Es iztēlojos šādu dzīvi; tā bija nožēlojama mūsu dzīves parodija — sīksta, bet pasīva cīņa par eksistenci, satriecoši vienveidīgi iespaidi, un man kļuva šausmīgi žēl aborigēnu. Teicu Maijai, ka rūpes par šo rasi ir pietiekami pateicīgs un cildens uzdevums, bet viņa iebilda, ka tas ir pavisam kas cits, ka pantieši ir nolemti iznīcibai, un, ja nebūtu mēs, viņi gluži vienkārši izzustu, beigtu eksistēt; kas attiecas uz šejieniešiem, tad vēl nav teikts, vai mēs esam viņiem vajadzīgi. Iespējams, ka viņi dzīvo zaļas dienas arī bez mums.

Sis ir sens strīds. Manuprāt, cilvēce zina pietiekami daudz, lai spriestu, kāda attīstība ir vēsturiski perspektīva un kāda — ne. Maija šaubās par to. Viņa apgalvo, ka mēs zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam saskārušies ar divpadsmit saprātīgām rasēm, turklāt trīs no tām ir nehumanoīdi. Kādās attiecībās mēs esam ar šiem nehumanoīdiem, to laikam nevar pateikt pats Gorbovskis: vai esam nodibinājuši ar tiem kontaktus vai ne un, ja esam, vai vienošanās bijusi abpusēja vai arī mēs esam uztiepuši tiem savu gribu, varbūt viņi vispār uzskata mūs nevis par sev līdzīgiem saprāta ziņā, bet raugās uz mums kā uz retu dabas parādību, kaut ko līdzīgu meteorītiem. Ar humanoīdiem viss ir skaidrs: no deviņām humanoīdām rasēm tikai trīs piekrita kontaktiem ar mums, turklāt leonīdieši, piemēram, labprāt dalās ar mums savā informācijā, bet mūsu — Zemes — informāciju ļoti laipni, taču noteikti noraida. Varētu likties, ka te viss ir skaidrs: kvaziorganiskie mehānismi ir daudz racionālāki un ekonomiskāki par pieradinātiem dzīvniekiem, taču leonīdieši no mehānismiem atsakās. Kāpēc? Kādu laiku mēs strīdējāmies, sapināinies pretrunās, izteicām katrs savu viedokli (to mums ar Maiju bija ik uz soļa), un beidzot Maija pavēstīja, ka tās visas ir muļķības.

—   Tas nav būtiskais. Vai saproti, kas ir jebkuru kontaktu galvenais uzdevums? — viņa jautāja. — Vai saproti, kāpēc cilvēce jau divsimt gadu pūlas nodibināt sakarus un priecājas, ja tas izdodas, bet ir apbēdināta, ja nekas neiznāk?

Es, protams, to sapratu.

—   Mūs interesē saprāta izpēte. Dabas augstākā veidojuma izpēte.

—   Vispār tas ir pareizi, — Maija piekrita, — taču tie ir tikai vārdi, tāpēc ka patiesībā mūs interesē nevis saprāta problēma vispār, bet gan mūsu, cilvēka, saprāta problēma, citiem vārdiem, mūs interesē galvenokārt mēs paši. Jau piecdesmit tūkstošus gadu mēģinām izprast paši sevi, taču, darot to no iekšienes vien, uzdevums nav atrisināms, tāpat kā nav iespējams aiz matiem sevi pacelt. Jāskatās uz sevi no ārpuses, ar svešām, pilnīgi svešām acīm …

—   Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs? — es agresīvi jautāju.

—   Bet tāpēc, — Maija pārliecinoši atteica, — ka cilvēce kļūst galaktiska. Kādu tu iedomājies cilvēci pēc simt gadiem?

—   Kādu iedomājos? — Es paraustīju plecus. — Tādu pašu kā tu… Bioloģiskā revolūcija beigusies, galaktiskā barjera pārvarēta, izeja uz nulles pasauli… nu, plaši izplatītas kontakta vīzijas, realizēta P abstrakcija…

—   Es nejautāju, kādus tu iedomājies cilvēces sasniegumus pēc simt gadiem. Gribēju zināt, kādu tu iedomājies pašu cilvēci pēc simt gadiem.

Apjucis mirkšķināju acis. Neredzēju nekādu starpību starp abiem jautājumiem. Maija uzvaroši skatījās uz mani.

—   Vai par Komova ideju esi dzirdējis? — viņa vaicāja. — Vertikālais progress un tamlīdzīgi…

—   Vertikālais progress? — atcerējos, ka esmu ko tādu dzirdējis. — Pag, pag… Tas, šķiet, bija Boroviks, Mikava … vai ne?

Maija sāka rakāties pa galda atvilktni.

—       Toreiz tu bārā dejoji ar savu Taņečku, bet Komovs sapulcināja puišus bibliotēkā… Se, ņeml — Viņa pastiepa man kristalofonu. — Paklausies.

Negribīgi piestiprināju kristalofonu un sāku klausīties. Tas bija kaut kas lekcijai līdzīgs, ko lasīja Komovs, un ieraksts sākās ar pusvārdu. Komovs runāja nesteidzīgi, vienkāršiem vārdiem, viegli saprotami, acīmredzot piemērojoties auditorijas līmenim. Viņš minēja daudz piemēru, bija asprātīgs. Lekcijas saturs bija apmēram šāds.

Zemes cilvēks pilnībā apguvis kosmosu un kļūst par galaktikas cilvēku. Simttūkstoš gadu cilvēce spraukusies uz priekšu pa šauru tuneli, lauzušies cauri aizgruvumiem, cauri brikšņiem, nonākusi strupceļā, daudzi gājuši bojā zem nobrukumiem, bet priekšā vienmēr bija gaisma, mērķis, un tagad mēs esam iznākuši ārā no alas, izklīduši klajumā zem zilas debess. Jā, līdzenums ir plašs, te mums ir kur izvērsties. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir līdzenums un virs tā — debesis. Jauna dimensija. Jā, līdzenumā ir labi, un atliku likām var nodarboties ar P abstrakciju. Un varētu domāt: ja jau tepat ir tik daudz, ko darīt, nekas vairs nespiedīs mūs tiekties uz augšu, jaunajā dimensijā… Bet galaktikas cilvēks nav vairs vienkārši Zemes cilvēks, kas dzīvo galaktikas plašumos pēc Zemes likumiem. Tas ir jau kas vairāk. Ar citiem eksistences likumiem, ar citiem eksistences mērķiem. Bet mēs taču nezinām na šos likumus, ne šos mērķus. Tātad būtībā ir runa par galaktikas cilvēka ideāla formulējumu. Zemes cilvēka ideāls ir veidojies gadu tūkstošiem, pamatojoties uz senču pieredzi, uz visdažādākajām mūsu planētas dzīvības formām. Galaktikas cilvēka ideāls acīmredzot jāveido uz galaktisko dzīvības formu un dažādo saprātu pieredzes vēsturi. Pagaidām mēs pat nezinām, kā pie šī uzdevuma ķerties, bet mums taču tas būs jārisina, turklāt tā, lai upuru skaits būtu minimāls un mēs kļūdītos pēc iespējas mazāk. Cilvēce nekad neķeras pie uzdevuma, kuru nav sagatavojusies atrisināt. Tas ir ļoti pareizi, bet arī mokoši …

Tāpat kā sācies, ieraksts beidzās pusvārdā.

Atklāti runājot, daudz kas no dzirdētā nenonāca līdz manai apziņai. Kādā sakarībā tiek minēts galaktiskais ideāls? Manuprāt, cilvēki kosmosā nemaz nekļūst galaktiski. Es pat teiktu, gluži otrādi, cilvēki ienes kosmosā Zemes elementus — Zemes komfortu, Zemes normas, Zemes morāli. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka: man un arī visiem maniem paziņām nākotnes ideāls ir mūsu mazā planēta, kas «izplatījusies» visā galaktikā un «iespiedusies» pat tās vistālākajās nomalēs, bet vēlāk varbūt arī aiz tās robežām. Apmēram tadā aspektā es gatavojos izklāstīt Maijai savas domas, bet pēkšņi pamanīju Vanderhūzi, kas droši vien te atradās jau labu laiku. Viņš stāvēja, atbalstījies ar muguru pret sienu, plūkāja savu lūša vaigubārdu un lūkojās uz mums ar domīgi izklaidīgu kamieļa izteiksmi sejā. Piecēlos un pastumti viņam krēslu.

—        Pateicos, — Vanderhūze teica, — es labāk pastāvēšu.

—        Ko jūs šajā sakarībā domājat? — kaujinieciski noskaņotā Maija viņam jautāja.

—   Kādā sakarībā?

—   Attiecībā uz vertikālo progresu.

Vanderhūze brītiņu klusēja, pēc tam nopūties atbildēja:

—        Nav zināms, kas pirmais atklāja ūdeni, bet droši vien to nav izdarījušas zivis.

Vanderhūzes teiciens lika mums ar Maiju drudžaini, saspringti domāt. Pēc mirkļa meitene starodama pacēla pirkstu un iesaucās:

—   O!

—   Tas neesmu es, — Vanderhūze melanholiski iebilda.

—   Sis ir ļoti vecs aforisms, kas man varen labi iepaticies, tikai līdz šim nav bijusi izdevība to pateikt. — Viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: — Runājot par bortžurnālu, iedomājieties, patiešām bija tāds noteikums.

—   Kas par bortžurnālu? — Maija neizpratnē jautāja.

—   Kādā sakarībā jūs runājat par bortžurnālu?

—        Komovs palūdza sameklēt noteikumus, kuros paredzēts iznīcināt bortžurnālus, — Vanderhūze skumji paskaidroja.

—   Nu? — mēs abi reizē iesaucāmies.

Vanderhūze atkal apklusa, pēc tanī atmeta ar roku.

—        Kauns un negodsl Izrādās, ka ir tāds noteikums. Pareizāk sakot, bija — vecajā «Instrukciju krājumā». Jaunajā nav. Kā es varēju zināt? Neesmu nekāds vēsturnieks …

Aizdomājies viņš ilgi klusēja. Maija jau sāka nepacietīgi grozīties.

—       Jā, — Vanderhūze atkal ierunājās. — Ja esi piedzīvojis katastrofu uz nezināmas planētas, ko apdzīvo saprātīgas būtnes — nehurnanoīdi vai humanoīdi, kuri sasnieguši spilgti izteiktu robotu civilizācijas stadiju, — tavs pienākums ir iznīcināt visas kosmogrāfiskās kartes un bortžurnāius.

Mēs ar Maiju saskatījāmies.

—   «Pelikāna» komandieris, nabadziņš, — Vanderhūze turpināja, — laikam ļoti labi zināja vecos likumus, kuriem droši vien jau būs savi divsimt gadi. Tie rakstīti tajos laikos, kad ceļojumi uz zvaigznēm tikko bija sākušies, un izdomāti, cenšoties paredzēt visu, kas var gadīties lidojuma laikā. Bet vai nu visu iespējams paredzēt? — Viņš nopūtās. — Protams, varēja jau iedomāties, kāpēc ar bortžurnālu notikuši tādi pekstiņi. Un Komovs iedomājās… Vai zināt, kā viņš reaģēja uz manu paziņojumu?

—   Nē, — es atteicu. — Ko viņš darīja?

—   Viņš pamāja un sāka runāt par ko citu, — Maija izteica savas domas.

Vanderhūze sajūsmināts paskatījās uz meiteni.

—   Pareizi! — viņš iesaucās. — Patiešām pamāja un sāka runāt par ko citu. Es viņa vietā veselu dienu būtu priecājies, ka esmu tik apķērīgs …

—  Kā tad tur īsti sanāk? — Maija gribēja zināt. — Tātad vai nu nehumanoīdi, vai humanoīdi, bet robotu civilizācijas stadijā. Neko nesaprotu. Vai tu ko saproti? — viņa prasīja man.

Mani varen uzjautrina šī Maijas maniere lepni paziņot, ka viņa neko nesaprot. Es pats diezgan bieži rīkojos tāpat.

—   Viņi piebrauca pie «Pelikāna» ar velosipēdiem, — es teicu.

Meitene nepacietīgi atmeta ar roku.

—   Robotu civilizācijas šeit nav, — viņa nomurmināja. — Nehumanoīdu arī nav …

Atskanēja Komova balss, kas pa iekšējo sakaru tīklu mūs aicināja:

—   Vanderhūze, Glumova, Popov! Lūdzu ierasties kajītē.

—   Sākas! — Maija iesaucās, pielēkdama kājās.

Visi barā mēs ieklupām kajītē. Komovs stāvēja pie galda un lika plastikāta pārvalkā portatīvo translatoru. Spriežot pēc pārslēdzēju stāvokļa, translators bija pieslēgts pie borta skaitļotāja. Komovs izskatījās ārkārtīgi norūpējies, sejas izteiksme ļoti cilvēciska, bez parastās līdz kaklam apnikušās saltās saspringtības.

—   Tūlīt es iziešu, — viņš paziņoja. — Pirmais sikurss.

Jakov, jūs šeit būsiet vecākais. Jūsu galvenais uzdevums gādāt, lai nepārtraukti tiktu novērota apkārtne un borta skaitļotājs darbotos bez pārtraukuma. Tikko parādās aborigēni, nekavējoties paziņojiet man. Iesaku dežurēt pie panorāmas ekrāniem trīs maiņās. Maija, nāciet tūlīt pie ekrāniem. Stas, tur ir manas radiogrammas. Noraidiet tās cik iespējams ātri. Domāju, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kādēļ neviens nedrīkst iziet no kuģa. Tas ir viss. Ķerieties pie darba!

Apsēdos pie rācijas un sagatavojos darbam. Man aiz muguras Komovs un Vanderhūze par kaut ko klusu sarunājās. Kabīnes otrā galā Maija noregulēja lokveida apskates ekrānus. Es šķiroju radiogrammas. Jā, kamēr mēs risinājām filozofiskās problēmas, Komovs šeit ir pamatīgi nostrādājies. Gandrīz visas viņa radiogrammas bija atbildes uz Centra jautājumiem. Tā kā speciālu norādījumu nebija, es pats noteicu secību, kādā tās noraidāmas.

«ER-2, Ķomovs — Centram, Gorbovskim. Pateicos par laipno ierosinājumu. Uzskatu, ka man nav tiesības atraut Jūs no svarīgākiem darbiem. Informēšu Jūs par visiem jaunākajiem notikumiem.»

«ER-2, Komovs — Centram, Bāderam. No projekta «Skirsts-2» galvenā ksenologa posteņa esmu spiests atteikties. Iesaku Amiredžibi.»

«ER-2, Komovs — Bāzei, Sidorovam. Lūdzu, paglāb mani no brīvprātīgajiem.»

«ER-2, Komovs — Eiropas Preses Centram, Dombini. Jūsu zinātniskā komentētāja ierašanos šeit uzskatu par pāragru. Pēc informācijas lūdzu griezties Centrā, Kontaktu komisijā.»

Un tālāk tādā pašā garā. Vismaz piecas radiogrammas bija adresētas Centrālajam informācijas dienestam. Tās es nesapratu.

Darbs ritēja pilnā sparā, kad atkal iečirkstējās dešifrators.

—  No kurienes? — jautāja Komovs kajītes otrā gali. Viņš stāvēja līdzās Maijai un aplūkoja apkārtni.

—   «Centrs, Vēstures nodaļa…» — es izlasīju.

—  A, nu beidzot! — Komovs iesaucās un nāca pie manis.

—  <r… Projekts «Šķirsts»,» — es turpināju. — «ER-2, Vanderhūzem, Komovam. Informācija. Jūsu atrastais kuģis ar tādu reģistrācijas numuru ir ekspedīcijas zvaigžņu kuģis «Piligrims». Pierakstīšanās vieta Deimosas osta, devies ceļā divsimt trīsdesmit pirmā gada otrā janvāri brīvā izlūkošanā C zonā. Pēdējo reizi atsaucies divsimt trīsdesmit ceturtā gada sestajā maijā no apgabala «Ēna». Apkalpe: Semjonova Marija-Luiza un Semjonovs Aleksandrs Pavlovičs. Kopš divsimt trīsdesmit trešā gada divdesmit pirmā aprīļa tur atrodas pasažieris! Semjonovs Pjērs Aleksandrovičs. «Piligrima» arhīvs…»

Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet pēkšņi Komovs man aiz muguras iesmējās, un es izbrīnījies pagriezos pret viņu. Komovs smējās, viņš staroja.

—   Ta jau es domāju! — viņš triumfējoši sauca, kad mēs visi, mutes iepletuši, skatījāmies uz viņu. — Tā jau domāju! Tas ir cilvēks! Vai saprotat, biedri! Tas ir cilvēks!

—   Palieciet savās vietās! — Komovs jautri nokomandēja, paķēra futrā|us ar aparatūru un devās prom.

Palūkojos uz Maiju. Ar koncentrētu sejas izteiksmi meitene stāvēja kabīnes vidū kā stabs un bez skaņas kustināja lūpas — viņa mēģināja aptvert dzirdēto.

Ar Vanderhūzi bija tāpat. Viņa uzacis bija augstu sarauktas, vaigubārda saslējusies stāvus, un pirmo reizi viņš man atgādināja nevis zidītāju pārstāvi, bet pašu nelabo, kas izvilkts no purva. Uz panorāmas ekrāna bija redzams, ka Komovs, apkāries ar aparatūru, gar būvlaukumu mundri soļoja uz muklāja pusi.

—   Jā-ā! — Maija novilka. — Tad tāpēc tās bērnu mantiņas …

—   Kāpēc? — Vanderhūze ieinteresēts dzīvi vaicāja.

—   Viņš ar tām spēlējās, — Maija paskaidroja.

—   Kas? — Vanderhūze nesaprata. — Komovs?

—   Nē. Semjonovs.

—   Semjonovs? — Vanderhūze brīnījās. — Hm… un kas tad ir?

—   Semjonovs, jaunākais, — es nepacietīgi teicu. — Pasažieris. Bērns.

—   Kāds bērns?

— Semjonovu bērns! — Maija iesaucās. — Saprotiet, kāpēc viņiem bija šūšanas iekārta? Visādas cepurītes, zīdaiņu krekliņi, trīsstūrīši…

—        Trīsstūrīši! — Vanderhūze satriekts atkārtoja. — Tātad viņiem piedzimis bērns! Jā, jā, jā! Es vēl nobrinījos, kur viņi ņēmuši pasažieri, turklāt ar tādu pašu uzvārdu! Man pat prātā… Nu protams!

Ieskanējās radio izsaukuma signāls. Es mehāniski atsaucos. Tas, izrādījās, bija Vadiks. Viņš runāja steidzīgi, pieklusinājis balsi, acīmredzot baidījās, ka viņu var fiksēt…

—        Stas, kas jums tur notiek? Tikai runā ātri, mēs drīz aizlidojam…

—       Tas nav tik žigli izstāstāms, — es neapmierināts paskaidroju.

—   Nu vismaz divos vārdos. Vai Klejotāju kuģi atradāt?

—   Kādu Klejotāju? — es nesapratu. — Kur?

—   Nu, tos… kurus Gorbovskis meklē…

—   Kas atrada?

—        Jūs atradāt! Atradāt taču? — Pēkšņi viņa balss pārvērtās. — Pārbaudu noregulējumu, — viņš stingrā tonī teica. — Atslēdzos.

—   Kas tur ir atrasts? — Vanderhūze gribēja zināt.

—  Vai vēl kāds kuģis?

Es atmetu ar roku.

—        Ziņkārīgie, tāpat vien… Tātad viņš piedzimis trīsdesmit trešā gada aprīlī, bet pēdējo reizi viņi atsaukušies trīsdesmit ceturtā gada maijā,,, Jakov, cik bieži viņiem bija jāatsaucas?

—        Reizi mēnesī, — Vanderhūze atbildēja. — Ja kuģis izlidojis brīvos meklējumos…

—   Acumirkli, — es viņu pārtraucu. — Maijs, jūnijs…

—   Trīspadsmit mēneši, — Maija precizēja.

Es neticēju un aprēķināju pats.

—   Jā, tā ir, — konstatēju.

—   Neticami, vai ne?

—   Kas ir neticami? — Vanderhūze gribēja zināt.

—        Katastrofas dienā mazulim bija gads un viens mēnesis, — Maija paskaidroja. — Kā viņš varēja izdzīvot?

—   Droši vien ar aborigēnu palīdzību, — es sacīju.

—   Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā. Tātad kādu viņš bija ieraudzījis… Un Komovam nav ko riet uz mani! Tās bija īstas bērna raudas! Vai tad nu gadu vecu bērnu neesmu dzirdējis raudam… Viņi to visu ierakstīja, bet, kad puisēns bija paaudzies, deva viņam noklausīties …

—    Ierakstīšanai vajadzīga tehnika, — Maija atgādināja.

—   Nu, ja arī neierakstīja, tad iegaumēja, — es paliku pie sava. — Tas nav svarīgi.

—   Ahā, — Vanderhūze ierunājās. — Semjonovs ieraudzīja vai nu nehumanoīdus, vai humanoīdus robotu civilizācijas stadijā un tāpēc izdzēsa ierakstus bortžurnālā. Kā instrukcijā paredzēts.

—   Neizskatās, ka te būtu robotu civilizācija, — Maija šaubījās.

—   Tātad nehumanoīdi… — beidzot es aptvēru. — Biedri, ja šeit mīt nehumanoīdi, tad tas ir tāds gadījums… es gluži vienkārši nezinu… Cilvēks — starpnieks, vai saprotat? Tas reizē gan ir, gan nav cilvēks, humanoīds un nehumanoīds! Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Tāda situācija nevienam pat sapņos nav rādījusies!

Mani pārņēma sajūsma. Arī Maija bija aizgrābta. Mūs apžilbināja perspektīvas. Miglainas, neskaidras, taču žilbinoši rožainas. Te bija runa ne tikai par to, ka pirmo reizi vēsturē varēs nodibināt kontaktu ar nehumanoīdioin. Cilvēce iegūs pašu unikālāko burvju spoguli, un tas priekšā atvērsies durvis uz agrāk absolūti nepieejamu, neizdibināmu, principiāli jaunas, citas psiholoģijas pasauli, un Komova miglainā ideja par vertikālo progresu beidzot ieguva eksperimentālu pamatu …

—    Kāda iemesla dēļ nehumanoīds sāks noņemties ar cilvēka bērnu? — Vanderhūze domīgi teica. — Kam tas viņiem vajadzīgs, un ko viņi no tā saprot?

Rožaino perspektīvu spilgtums jau mazliet apdzisa, bet Maija tūlīt atrada argumentu, ko izaicinoši izteica Vanderhūzem:

—   Uz Zemes ir zināmi gadījumi, kad nehumanoīdi izaudzinājuši cilvēka bērnus.

—   Tas ir uz Zemes! — Vanderhūze ar nožēlu secināja.

Viņam bija taisnība. Visi zināmie saprātīgie nehumanoīdi atpalikuši no cilvēka daudz vairāk nekā vilki, pat vairāk nekā astoņkāji. Tāds nopietns speciālists kā Krīgers taču apgalvojis, ka Garotes saprātīgie gliemeži uzskata cilvēku un visu viņa tehniku nevis par reālās pasaules parādību, bet gan par savas neiedomājamās iztēles augli,..

—        Un tomēr cilvēkbērns ir palicis dzīvs un izaudzis! — Maija atcirta.

Ari viņai bija taisnība.

Pēc dabas esmu skeptisks. Man nepatīk iedziļināties un pārāk fantazēt. Esmu citāds nekā Maija. Bet te gluži vienkārši šaubām nebija vietas. Gadu vecs bērns. Ledus tuksnesis. Viens. Tas taču acīm redzams, ka viens pats viņš nevarēja izdzīvot. Turklāt arī izdzēstais ieraksts bortžurnālā radīja šaubas. Kādas hipotēzes vēl varētu būt? Varbūt kādi citas planētas sūtņi — humanoīdi nejauši gadījušies tuvumā, kas viņu izaudzēja, bet pēc tam paši aizlidoja … Blēņas, bez šaubām …

—        Varbūt viņš nemaz neizdzīvoja? — Maija atkal sāka šaubīties. — Varbūt viss, kas no viņa palicis pāri, ir raudas un vecāku balsis?

Vienu mirkli man šķita, ka viss sagrūst. Mūžīgi Maija kaut ko izdomā. Bet drīz vien es jau biju attapies.

—       Kā tad viņš tiek kuģī? Kā viņš var komandēt manus kiberus? Nē, draugi, vai nu mēs esam sastapuši kosmosā precīzu — saprotiet? — precīzu, ideālu cilvēka repliku, vai arī tas ir kosmosa Mauglis. Nezinu, kura versija ir ticamāka.

—   Es arī nezinu, — Maija atzinās.

—   Es arī ne, — Vanderhūze piebalsoja.

Reproduktorā atskanēja Komova balss:

—        Uzmanību! Esmu izgājis pozīcijā. Uzmanīgi vērojiet apkārtni. Man no šejienes redzama tikai neliela josla. Vai radiogrammas bija?

Iemetu acis uztvērēja «kabatā».

—   Vesela paka, — es konstatēju.

—   Vesela paka, — Vanderhūze atkārtoja mikrofonā.

—   Stas, vai manas radiogrammas nosūtījāt?

—       Bet… visas vēl ne, — atteicu, steidzīgi sēzdamies pie rācijas.

—   Visas vēl ne, — Vanderhūze ziņoja mikrofonā.

—       Velns parāvis! — Komovs izsaucās. — Pietiek filozofēt, ķerieties pie darba! Maija, nenolaidiet acis no ekrāna! Izmetiet no galvas visu citu un vērojiet ekrānu! Popov, lai pēc desmit minūtēm mana pēdējā radiogramma būtu ēterā! Jakov, nolasiet, kas tur pienācis uz mana vārda …

Kad beidzu radiogrammu pārraidi un palūkojos, ko dara pārējie, visi bija iegrimuši darbā. Maija sēdēja pie apskates pults — panorāmas ekrānā bija redzams Komovs, sīks cilvēka stāvs pie paša krasta; migla virs purva cēlās un grima, bet nekādas citas kustības visā trīssimt sešdesmit grādu rādiusā septiņu kilometru attālumā no kuģa nebija manāmas. Komovs sēdēja ar muguru pret mums: acīmredzot viņš gaidīja, ka mūsu Mauglis parādīsies no purva puses. Maija, apkārtni vērodama, lēni grozīja galvu un laiku pa laikam kādam aizdomīgākam rajonam pagrieza maksimālo palielinājumu — tad uz mazo monitoru ekrāniem parādījās te nolīcis krūms, te kāpas violetā ēna dzirkstošajās smiltīs, te neskaidrs plankums retajā pundurkoku audzē.

Vanderhūze monotoni dudināja mikrofonā: — «…psiholipa varianti kols sešpadsmit en svītra trīsdesmit divi dzeta vai sešpadsmit em,,, mamma .,, svītra trīsdesmit viens epsilons …»

—   Pietiek, — Komovs noteica. — Nākamo.

—       «Zeme Londona Kārtraits cienījamo Genadij vēlreiz atgādinu par Jūsu solījumu dot atsauksmi…»

—   Pietiek. Nākamo.

—   «Preses centrs …»

—        Diezgan. Tālāk. Jakov, lasiet tikai to, kas ir no Centra vai bāzes.

Pauze. Vanderhūze pārskatīja kartītes.

—       Centrs Bāders — Jūsu pieprasītā aparatūra nulle — liek transportēta uz bāzi izsūtiet Jūsu orientējošos apsvērumus pēc šādiem punktiem pirmais citas iespējamās aborigēnu apdzīvotās zonas …»

—   Diezgan. Nākamā…

Sajā mirklī mani izsauca bāze. Sidorovs vaicāja pēc Komova.

—        Komova nav, viņš ir izgājis, lai stātos kontaktā, Mihail Albertovič, — es vainīgi teicu.•

—   Vai kontakts jau sācies?

—   Vēl ne. Gaidām.

Sidorovs noklepojās.

—        Nu labi, saistīšos ar viņu vēlāk. Man nav tik steidzīgi. — Viņš brītiņu klusēja. — Vai uztraucaties?

Es pārdomāju savas izjūtas.

—       N-nē, nevar teikt, ka uztraucamies. Tāda dīvaina sajūta. Kā sapnī. Kā pasakā.

Sidorovs nopūtās.

—        Nu labi, es vairs netraucēšu, — viņš teica. — Vēlu sekmes.

Es viņam pateicos, atspiedos ar elkoni uz pults, saņēmu zodu plaukstā un atkal atgriezos pie savām izjūtām. Jā, savādi gan. Cilvēks un ne-cilvēks. Patiesībā viņu laikam nemaz nevar saukt par cilvēku. Cilvēka bērns, ko izaudzē vilki, izaug par vilku. No lāču audzēkņa iznāk lācis. Bet ja cilvēka mazuli sāktu audzēt asloņkaji? Nevis apēstu, bet sāktu audzēt… Nē, runa nav pat par to. Nevienam no viņiem — ne vilkam, ne lācim, ne astoņkājim — nav saprāta. Vismaz tā, ko ksenologi sauc par saprātu, viņiem trūkst. Bet ja mūsu Maugli būtu izaudzējušas būtnes, kas vienlaikus ir gan saprātīgas, gan arī savā ziņā astoņkāji? … Vai pat vēl svešākas un nezināmākas par astoņkājiern… Bet šīs būtnes taču iemācīja viņam taisīt aizsargfantomus, iemācīja mīmikriju — cilvēka organismā nekā tamlīdzīga nav, tātad tās ir mākslīgas aizsargierīces… Pag, pag, bet kādēļ viņam vajadzīga mīmikrija? Kas ir tas, pret ko viņš iemācīts aizsargāties? Planēta galu galā ir tukša un neapdzīvota! iznāk, ka tomēr nav tukša.

Iedomājos milzīgas alas, spokaini violetas gaismas caurstrāvotas, drūmus, krēslainus nostūrus, kuros slēpjas nāves briesmas, un mazo puisēnu, kas zogas gar mikli lipīgajām sienām, sagatavojies ik mirkli izgaist, izkust nedabiskajā gaismā, atstājot ienaidniekam savu ļodzīgo, gaistošo ēnu. Nabaga puisītis. Viņš nekavējoties jāaizved prom no šejienes… Pag, pag! Tas viss ir blēņas. Nekā tāda nemaz nav. Tā nemēdz būt, ka eksistētu komplicēta, gudra, pieredzējusi dzīvības forma un tai apkārt nemudžētu vienkāršākas, zemāk attīstītas dzīvības formas. Cik dzīvu būtņu paveidu šeit atklāts? Laikam vienpadsmit vai divpadsmit — tik vien ir visā plašajā diapazonā starp vīrusiem un cilvēkbērnu. Nē, tā nemēdz būt. Tur kaut kas nav kārtībā. Labi, drīz to mēs uzzināsim. Puišelis mums visu pastāstīs. Bet ja nu ne? Vai cilvēkveidīgie vilcēni, cilvēki-vilki, daudz ko mums pavēstījuši par vilkiem? Uz ko Komovs cer? Man gribējās tūlīt, nekavējoties Komovam pajautāt, uz ko viņš cer.

Izlasījis līdz beigām pēdējo radiogrammu, Vanderhūze krēslā izstaipījās, aizlika rokas aiz pakauša un domīgi teica:

— Es taču pazinu abus Semjonovus. Varu jums teikt, tie bija ļoti jauki, bet reizē arī visai dīvaini cilvēki. Senatnes apjūsmotāji. Protams, Sura zināja visus vecos likumus un mūžīgi tos citēja. Mums tie šķita smieklīgi un bezjēdzīgi, bet viņš tajos saskatīja kaut kādu jaukumu… Katastrofa, agonija, šaušalīgi briesmoņi lien iekšā kuģī… Iznīcināt bortžurnālu, izdzēst savas pēdas izplatījumā — šīs pēdas taču sākas uz Zemes! Jā, šadas izdarības izskatās pēc viņa. — Vanderhūze apklusa, iegrima domās, bet pēc brīža turpināja: — Jāatzīst, ka tadu, kas meklē vientulību, ir daudz vairāk, neka iedomājamies. Jo vientulība nav nemaz tik pe|ama, kā jums šķiet?

—   Tā nav man domāta, — Maija īsi atteica, nenovērsusi skatienu no ekrāna.

—   Tas tāpēc, ka tu esi jauna, — Vanderhūze iebilda. — Tavā vecumā arī šura Semjonovs gribēja draudzēties ar citiem un viņam patika, ja citi draudzējās ar viņu. Patika strādāt kopā ar citiem lielā, trokšņainā kompānijā. Patika strīdi, diskusijas, kur jāpalauza galva, vienmēr gribēja būt līksmā sasprindzinājumā, vienmēr sacensties, vienalga, kādā jomā — vai nu lēcienos no augstuma ar spārniem, vai asprātībās: kurš vienā laika vienībā pateiks vairāk asprātību, kurš no galvas zinās vairak kādu tabulu . .. itin visur. Bet atpūtas brīžos viņam patika pilnā kaklā pie nekofona dziedāt paša sacerētas kuplejas… — Vanderhūze nopūtās. — Parasti tas pāriet, kad cilvēks iepazīst īstu mīlestību . . . Par to nu gan es neko nezinu. Atceros tikai, ka divdesmitajā gadā Suriks un Marija pārgāja brīvo meklējumu grupā. Kopš tā laika, taisnību sakot, neesmu viņus vairs redzējis. Vienu reizi viņš runāja pa video… Es toreiz biju dispečers, un Sura prasīja man atļauju aiziešanai no Pandoras. — Vanderhūze atkal nopūtās. — Sūras tēvs Pāvels Aleksandrovičs ir vēl dzīvs. Kad atgriezīsimies, noteikti vajadzēs viņu apciemot … — Viņš brītiņu klusēja. — Ja gribat zināt, es vienmēr esmu bijis pret brīvajiem meklējumiem. Tas ir arhaisms. Klīst vienam pa kosmosu ir bīstami, zinātnisko atklājumu iespējas niecīgas, bet reizēm traucē… Vai atceraties notikumu ar Kamereru? Visi izliekas, ka kosmosu mēs būtu jau pakļāvuši un jūtamies tur kā mājās. Tas nav pareizi. Un nekad nebūs pareizi. Kosmoss vienmēr būs kosmoss, bet cilvēks mūžam būs un paliks tikai cilvēks. Viņš vienīgi uzkrās arvien vairāk un lielāku pieredzi, tomēr nekādas pieredzes nebūs pietiekami, lai kosmosā justos kā mājās… Man šķiet, Suriks un Marija kosmosā neko neatrada, vismaz neko tādu, par ko būtu vērts pastāstīt kaut vai kopkajītē ēdienreizē pie galda.

—        Bet viņi bija laimīgi, — Maija nepagriezdamās teica.

—   Kāpēc tu tā domā?

—       Citādi viņi būtu atgriezušies! Kāpēc viņiem kaut kas jāmeklē, ja viņi jau tāpat bija laimīgi? — Maija dusmīgi paskatījās uz Vanderhūzi. — Vai, izņemot laimi, vispār ir vērts ko meklēt?

—        Es varētu tev atbildēt, ka tas, kurš ir laimīgs, neko arī nemeklē, — Vanderhūze teica, — taču tik dziļam un nopietnam strīdam neesmu sagatavojies un arī tu ne, kā tev liekas? Agri vai vēlu mēs sāksim jēdzienu «laime» attiecināt uz nehumanoīdiem …

—        Uzmanību! — atskanēja Komova balss. — Turiet acis vaļā!

—       Tieši to es arī gribēju teikt, — Vanderhūze sacīja, un Maija atkal pagriezās pret ekrānu.

Tagad mēs visi trīs skatījāmies uz ekrānu. Saule jau bija pavisam zemu un karājās cieši virs kalnu galotnēm, bet sopkas jau tinās krēslas autā. Spilgti atvizēja nosēšanās josla, garaiņu cepure virs purva tagad bija smaga un nekustīga, bet tās virsējais slānis, kam cauri lauzās saules stari, izskatījās nepatīkami violets. Visa apkārtne bija sastingusi, pat Komovs nekustējās.

—        Pulkstenis ir pieci, — Vanderhūze sacīja paklusā balsī. — Vai nebūtu laiks pusdienot? Genadij, kā jūs ēdīsiet?

—       Man neko nevajag, — Komovs atsaucās. — Esmu jau paņēmis sev lidzi. Bet jūs gan paēdiet, vēlāk var būt tā, ka ēdiens nav ne prātā.

Es piecēlos.

—   Iešu gatavot pusdienas. Ko gribat pasūtīt?

Sajā mirklī Vanderhūze iesaucās:

—   Redz, kur viņš ir!

—   Kur? — Komovs tūlīt jautāja.

—        Pa krastu nāk uz mūsu pusi, tur, no leduskalna. Grādus sešdesmit pa kreisi no jums virzienā uz kuģi.

—       Ahā, tagad es arī redzu! — Maija ierunājās. — Patiešām nāk.

—       Neredzu! — Komovs nepacietīgi iesaucās. — Dodiet koordinātas pēc tālmēra.

Vanderhūze piebāza degunu pie tālmēra ekrāna un nodiktēja koordinātas. Tagad arī es ieraudzīju: gar pašu melnā ūdens malu gausi, gluži kā negribēdams, uz kuģa pusi lēni vilkās zaļgans, dīvaini sagriezies stāvs.

—   Nē, es neko neredzu, — Komovs pikti sacīja. — Pastāstiet man, kas tas ir un kā tas nāk.

—   Nu, vārdu sakot… Vanderhūze iesāka un noklepojās. — Nāk lēnām, skalas uz mums… rokās tur kaut kādu rīkšu saišķi… Apstājas, paurbina ar kāju smiltīs… Br-r-r, tādā salā ar basu kāju… Iet tālāk… Skatās uz jūsu pusi, Genadij . . . Interesanti, viņam nav cilvēka anatomija, precīzāk sakot, uzbūve mazliet citāda nekā cilvēkiem… Tagad viņš atkal apstājas un skatās uz jūsu pusi. Vai tiešām viņu neredzat, Genadij? Viņš taču atrodas tieši jums traverzā, ir tuvāk pie jums nekā pie kuģa …

Pjērs Semjonovs, kosmiskais Mauglis, tuvojās. Tagad viņš atradās ne vairāk kā divsimt metru attālumā, un, kad Maija ekrānā palielināja attēlu, k|uva redzamas pat viņa skropstas. Rietošās saules stari spīdēja tieši starp divām kalnu smailēm, atkal bija pavisam gaišs, un garas ēnas stiepās pār pludmali.

Tas bija bērns, puisēns gadus divpadsmit vecs, stūrains pusaudzis, kaulains garkājis ar asām lāpstiņām un elkoņiem, bet tā arī bija visa viņa līdzība ar parastiem zēniem. Viņa seja nebija kā citiem puišeļiem — tajā gan saskatījām cilvēkam raksturīgus vaibstus, taču tā bija pilnīgi nekustīga, pārakmeņojusies, sastingusi kā maska. Vienīgi acis bija dzīvas, lielas, tumšas, un viņš tās šaudīja pa labi un pa kreisi, gluži kā caur maskā izgrieztiem caurumiem. Ausis bija lielas, atstāvošas, labā manāmi prāvāka par kreiso, bet no kreisās auss pāri kaklam iīdz atslēgas kaulam stiepās tumša, grubuļaina rēta — rupjš, nepareizi saaudzis iecirtums. Rūsganie, savēlušies mati nekārtīgās pinkās krita uz pieres un pleciem, spurojās uz visām pusēm, uz pakauša slējās brašs cekuls. Atbaidošā, nepatīkamā seja, kam turklāt vēl bija mironīga, zilganzaļa nokrāsa, laistījās, it kā būtu noziesta ar taukiem. Tāpat spīdēja viss viņa ķermenis. Viņš bija gluži kails, un, kad zēns pienāca pavisam tuvu pie kuģa un nometa smiltīs zaru klēpi, mēs redzējām, cik viņš ir stiegrains, viņā nebija ne miņas no aizkustinošās bērna nevarības. Viņš bija gan kaulains, bet ne vājš — apbrīnojami stiegrains kā pieaudzis cilvēks, nevis muskuļots, bet tieši stiegrains. Tagad varēja redzēt briesmīgas plēstas rētas: viena dziļa kreisajā sānā stiepās pāri ribām līdz pat gūžai un laikam bija par cēloni tam, kāpēc zēns izskatījās tik greizs; vēl viena rēta vīdēja uz labās kājas, un krūtīs redzams dziļš iespiedums. Jā, viegli viņam te nav gājis. Planēta bija cītīgi malusi un grauzusi cilvēkbērnu un galu galā, kā redzams, tomēr pielāgojusi saviem apstākļiem.

Tagad viņš atradās soļus divdesmit no mums, pie ekrānā pārredzamās joslas pašas malas. Žagaru klēpis gulēja zemē viņam pie kājām, bet viņš, nolaidis rokas, stāvēja un skatījās uz kuģi; protams, viņš nevarēja redzēt objektīvus, taču šķita, ka viņš skatās mums tieši acīs. Mazais stāvēja tādā pozā, kādā cilvēks nekad nestāv — ne atpūšoties, ne gaidot, ne arī satraukumā. Kreisā kāja bija atvirzīta nedaudz atpakaļ un celī viegli saliekta, taču viņš ar visu svaru atbalstījās tieši uz tās. Turpretī kreisais plecs bija sašķiebts uz priekšu. īsu brīdi tādu stāvokli var ieņemt cilvēks, kas gatavojas mest disku, bet ilgi tā nav iespējams nostāvēt, un šādu pozu neviens nesauks par skaistu. Mūsu viesis tā stāvēja vairākas minūtes, tad pēkšņi pietupās un sāka kārtot savas rīkstes. Es sacīju — pietupās, bet tas nav visai precīzi: viņš nolaidās uz kreisās kājas, labo nesaliecot izstiepa uz priekšu — tagad uz viņu bija pat nepatīkami skatīties, it sevišķi, kad viņš sāka kārtot žagarus un ar labo kāju piepalīdzēja rokām. Pēc tam mūsu Mauglis pacēla acis un skatījās uz mums, pastiepa rokas, katrā saujā satvēris pa rīkstei, un pēc tam sākās kaut kas neiedomājams, ko vispār neņemos aprakstīt.

Varu teikt tikai vienu: viņa seja atdzīvojās, nē, ne vien atdzīvojās, bet pārvērtās kustīgu muskuļu sakopojumā. Nezinu, cik cilvēka sejā ir muskuļu, bet viņam tie visi vienā mirklī sāka vibrēt, ņirbēt, savilkties, atslābt, un katrs no tiem patstāvīgi, bez apstājas un ārkārtīgi komplicēti. Nezinu nekā tāda, ar ko varētu salīdzināt šīs kustības. Varbūt ar viļņu ņirboņu saules gaismā, bet ūdens virsmas vibrācijā vērojama vienveidība un reizē haoss, šeit turpretī neparastajās kustībās bija manāms noteikts ritms, jēgpilna kārtība, tā nebija slimīga, konvulsīva raustīšanās, agonija. Tā bija muskuļu deja, ja tā var izteikties. To sāka sejas muskuļi, pēc tam ņirboņa pārgāja uz pleciem, krūtīm, ievibrējās rokas, un sažņaugtajās dūrēs sausie žagari trīsēt trīsēja, tic krustojās, sa-, vijās, sitās cits pret citu — atskanēja čaboņa, ritmiska, klusa bungu rīboņa, tarkšķi, čirkstoņa, it kā kuģa priekšā atrastos neskaitāmi liels sienāžu pulks. Sī «izrāde» ilga ne vairāk kā minūti, bet man jau acīs sāka ņirbēt un ausis aizkrita. Pēc tam troksnis pieklusa un kustības kļuva lēnākas. Ņirboņa vispirms norima žagariņos, pēc tam rokās, tad plecos un beidzot sejā, un līdz ar to viss bija beidzies. Uz mums atkal lūkojās sastingusi maska. Zēns viegli piecēlās, pārkāpa pāri žagaru klēpim un pēkšņi nozuda nepārredzamajā joslā.

—        Ko jūs klusējat? — Komovs eksplodēja. — Jakov! Jakov! Vai jūs dzirdat mani? Kāpēc klusējat?

Es atguvos un ar acīm sameklēju Komovu. Ksenopsihologs stāvēja saspringtā pozā, pagriezies uz mūsu pusi, no viņa kājām smiltīs stiepās gara ēna. Vanderhūze nokremšļojās un atsaucās:

—   Klausos.

—   Kas tur nolika?

—   Baidos, ka nepratīšu pastāstīt. Varbūt jūs, jaunieši?

—        Pjērs runāja ar mums! — Maija sacīja apspiestā balsī. — Viņš sāka ar mums runāt! …

—        Klausieties, vai viņš neaizgaja pie lūkas? — es vaicāju.

—        Ļoti iespējams, — Vanderhūze atteica. — Genadij, viņš iegaja nepārrcdzamaja joslā. Varbūt viņš devās pie lūkas…

—        Uzmaniet lūku! — Komovs ātri nokomandēja. — Ja viņš ieiet iekšā, nekavējoties ziņojiet man, bet paši ieslēdzieties kajītē… — Viņš apklūsa un pēc brīža turpinaja: — Gaidīšu jūs pēc stundas. — Tagad runātāja balss intonācija bija citāda, viņš bija atguvis parasto mierīgo, lietišķo toni, bet skanēja tā, it kā viņš būtu aizgriezies no mikrofona. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Nesapratu, — Vanderhūze atsaucās.

—        Ieslēdzieties! — Komovs aizkaitināts iekliedza tieši mikrofonā. — Vai saprotat? Ieslēdzieties, ja viņš ieiet pie jums uz kuģa!

—       To es sapratu, — Vanderhūze teica. — Kur jūs gaidīsiet mūs pēc stundas?

Atkal iestājās klusums.

—        Gaidīšu jūs pēc stundas, — novērsies no mikrofona, Komovs vēlreiz lietišķi atkārtoja. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Kur? — Vanderhūze iesaucās. — Kur gaidīsiet?

—       Jakov, vai jūs dzirdat mani? — Komovs jautāja skaļā balsī, kurā bija saklausāms nemiers.

—        Dzirdu jūs ļoti labi, — Vanderhūze atsaucās un apjucis paskatījās uz mums. — Jūs teicāt, ka gaidīsiet mūs pēc stundas. Kur?

—       Es neteicu … — Komovs iesāka, bet viņu pārtrauca Vandcrhūzes balss, arī tikpat neskaidra, it kā runātājs atrastos tālu no mikrofona:

—        Vai mums nebūtu laiks ēst pusdienas? Stasam droši vien tur ir garlaicīgi, kā tu domā, Maija?

Maija sāka nervozi ķiķināt.

—       Viņš taču … — meitene iesaucās, bakstīdama ar pirkstu ekrānā. — Viņš taču … tur …

—   Kas tur notiek, Jakov? — Komovs iebļāvās.

Divaina balss, ko es pat uzreiz nepazinu, teica:

—       Es izārstēšu tevi, savu večuku, nostādīšu uz kājām, izvedīšu ļaudīs …

Maija, saņēmusi seju plaukstās un piespiedusi ceļus pie zoda, žagojās no nervozajiem smiekliem.

—        Nekas sevišķs, Genadij, — Vanderhūze mierināja, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo seju. — Neliels pārpratums. Klients sācis runāt jūsu balsī. Mēs viņu dzirdam pa ārējo akustiku. Neliels pārpratums, Genadij.

—   Vai jūs viņu redzat?

—   Nē … Ahā, paskat, kur viņš ir.

Zēns atkal stāvēja pie savām vicām, viņa poza tagad gan bija citāda, bet tikpat neērta. Tāpat kā pirmīt, viņš skatījās mums tieši acīs. Tad viņa mute pavērās, lūpas dīvaini sašķobījās, atsegdamas smaganas un zobus mutes kreisajā kaktiņā, un mēs izdzirdējām Aļaijas balsi:

—       Galu galā — ja man būtu jūsu vaigubārda, mana attieksme pret dzīvi būtu pavisam citāda …

—       Tagad viņš runā Maijas balsī, — Vanderhūze ziņoja nesatricināmā mierā. — Bet nu paskatījās uz jūsu pusi. Vai jūs viņu redzat?

Komovs neatbildēja. Zēns vēl vienmēr stāvēja, pagriezis galvu uz viņa pusi, un šķita pavisam nekustīgs, gluži kā pārakmeņojies — dīvains tēls arvien vairāk sabiezējošā krēslā. Un pēkšņi es aptvēru, ka tas nav viņš. Zēns bija izgaisis, viņa atstātajam fantomam cauri varēja redzēt tumšo ūdens malu.

—        Ahā, redzu! — Komovs apmierināts paziņoja. — Viņš atrodas soļus divdesmit no kuģa, vai ne?

—   Pareizi, — Vanderhūze atsaucās.

—   Nē, tā nav, — es iejaucos.

Vanderhūze ieskatījās vērīgāk.

—   Jā-ā, tiesa gan, nav vis, — viņš piekrita. — Tas laikam būs… kā jūs to saucat, Genadij? Par fantomu?

—   Pagaidiet, — Komovs attrauca. — Tagad es redzu viņu pavisam skaidri. Viņš nāk uz manu pusi.

—   Vai tu viņu redzi? — Maija jautāja man.

—   Nē, ir jau pavisam satumsis.

—   Runa taču nav par tumsu, — Maija iebilda.

Viņai droši vien bija taisnība. Lai gan sauli vairs neredzējām un krēsla sabiezēja arvien vairāk, ekrānā Komovu es saskatīju un redzēju arī izgaistošo fantomu, un nolaišanās joslu, un leduskalnu tālumā, bet zēns bija nozudis.

Pēc tam ieraudzīju, ka Komovs ir apsēdies.

—   Nāk klāt, — viņš pusbalsī teica. — Tagad būšu aizņemts. Netraucējiet mani. Turpiniet uzmanīgi novērot apkārtni, tikai nelietojiet nekādus lokatorus, vispār nekādus aktīvus līdzekļus. Pamēģiniet iztikt ar infraoptiku. Es beidzu.

—   Labu veiksmi! — Vanderhūze novēlēja mikrofonā un piecēlās. Viņš izskatījās kā uzvarētājs. Uzmetis mums stingru skatienu, viņš pierastām, veiklām kustībām sabužināja vaigubārdu un teica:

—   Tā, nu līdz rītam varam būt brīvi kā putni gaisā.

Maija krampjaini nožāvājās.

—   Nezinu, vai man gribas gulēt, vai? Varbūt tas no nerviem?

—   Neaizmirstiet, ka gulēšanai tagad mums būs maz laika, — Vanderhūze atgādināja. — Izdarīsim tā. Lai Maija iet atpūsties, es palikšu pie ekrāna, bet Stass lai guļ pie. rācijas. Pēc četrām stundām es viņu pamodināšu, kā tu domā, Stas?

Man nebija iebildumu, kaut gan šaubījos, ka Komovs tādā aukstumā tik ilgi izturēs. Maija, joprojām žāvādamās, arī piekrita šim priekšlikumam. Kad viņa bija aizgājusi, es ierosināju Vanderhūzem uzvārīt kafiju, bet viņš atteicās, aizbildinādamies ar kaut kādu smieklīgu iemeslu, — droši vien viņš gribēja, lai es paguļos. Iekārtojos turpat līdzās rācijai, izskatīju jaunās radiogrammas, bet, neatradis nekā steidzama, atdevu tās Vanderhūzem.

Kajītē iestājās klusums. Man nemaz nenāca miegs. Visādi izprātojos, kādi gan varētu būt Pjēra Semjonova audzinātāji. Cilvēkbērns, ko izaudzējis vilks, skrien uz četrām kājām, smilkst un kauc. Lāča audzēknis tāpat skraidītu un rūktu. Vispār audzināšana pilnīgi nosaka jebkuras dzīvas būtnes modus vivendi. Tas ir, ne jau pilnīgi, bet stiprā mērā gan. Kāpēc mūsu Mauglis tomēr saglabājis cilvēka vertikālo stāju? Tā ir viela pārdomām. Viņš iet ar kājām, aktīvi darbojas ar rokām, tas pats par sevi nav nekas iedzimts, tas ir audzināšanas rezultāts. Viņš var runāt. Droši vien viņš nesaprot, ko pats runā, taču redzams, ka tā smadzeņu da|a, kur atrodas runas centri, viņam lieliski attīstīta … Un viņš taču iegaumē visu jau pirmajā reizē! Savādi, ļoti savādi. Nehumanoīdi, kurus es zinu, absolūti nebūtu spējīgi tā izaudzināt cilvēkbērnu. Pabarot un pieradināt — to gan viņi varētu. Tāpat arī izpētīt savās dīvainajās laboratorijās, kuras atgādina milzīgu darbojošos zarnu trakta modeli. Taču saskatīt audzēknī cilvēku, identificēt viņā cilvēku, saglabāt viņā cilvēku — to viņi diez vai spētu. Vai tiešām tie bijuši humanoīdi? …

—   Katrā ziņā tie ir humāni šī vārda visplašākajā nozīmē, — Vanderhūze, it kā uzminējis manas domas, pēkšņi ierunājās, — ja jau izglābuši dzīvību mūsu mazulim. Uzskatu, ka tie ir ģeniāli, jo spējuši viņu izaudzināt cilvēkam līdzīgu, iespējams, neko nezinot ne par rokām, ne kājām. Kā tu domā, Stas?

Neko neatbildējis, es nokremšļojos, un arī Vanderhūze vairs nerunaja.

Kajītē valdīja klusums. Bāze mūs netraucēja, arī Komovs bija pārtraucis sakarus: uz tumšā ekrāna, laistīdamās varavīksnes krāsās, uzliesmoja un dzisa kāvu gaismas strēles, un šajos spokainajos uzliesmojumos Komovs, kas sēdēja pavisam nekustīgi, bija tikko saskatāms, bet zēnu es neredzēju nemaz. Taču kaut kāda saprašanās viņu starpā jau notika, jo lielais borta skaitļotājs laiku pa laikam klusu iešrnakstinājās, ieurkstējās, pārstrādādams un sistematizēdams no translatora saņemto informāciju.

Vēlāk tomēr aizsnaudos un, cik atceros, sapņoju par dīvainiem drūmiem, bārdu apaugušiem astoņkājiem zilos sporta tērpos, ar lietussargiem, viņi mācīja mani staigāt, bet man tas likās ļoti smieklīgi, bez mitas es klupu un kritu, tādējādi izraisīdams astoņkājos ārkārtīgu neapmierinātību. Pamodos no viegla, bet nepatīkama dūriena sirdī. Kaut kas bija nolicis. Vanderhūze sēdēja, saspringti pieliecies pie ekrāna, ar abām plaukstām aptvēris krēsla roku balsteņus.

—   Stas! — viņš klusu pasauca.

—   Jā?

—   Paskaties uz ekrānu!

Es jau to dariju bez Vanderhūzes aicinājuma, bet pagaidām neredzēju neko uzmanības vērtu. Tāpat kā iepriekš, tur laistīdamās plandēja ziemeļblāzmas daudzkrāsainā gaisma, Komovs sēdēja agrākajā pozā, tālumā leduskalns atstaroja sārtu un za|u gaismu. Un tad es ieraudzīju.

—   Virs kalniem? — čukstus jautāju Vanderhūzem.

—   Jā. Taisni virs kalniem.

—   Kas tas ir?

—   Nezinu.

—   Vai sen jau?

—        Nezinu. Pamanīju to pirms pāris minūtēm. Domāju, ka virpujvētra …

Sākumā arī es nodomāju, ka tas ir virpuļviesulis. Virs bālganās, robotās kalnu grēdas uz daudzkrāsaino kāvu fona pacēlās tāda kā tieva, gara stiba, melna, līka švīka, gluži kā skramba uz ekrāna. Sī stiba tikko manāmi vibrēja, brīžam it kā ieliecās, atkal iztaisnojās, un bija redzams, ka tā ir nevis gluda, bet gan posmota, līdzīga bainbusniedres spieķim. Neparastais priekšmets rēgojās virs kalnu grēdas, līdz kurai , bija vismaz kilometri desmit; izskatījās, it kā tur, virs kalniem, kāds būtu pabāzis milzīgu makšķerkātu, un, redzot to ekrānā, — radās nereāla sajūta, kā aplūkojot le||u teātra dekorācijas. Skats vienlaikus bija gan nedabisks, gan baiss un jocīgs, it kā virs kalniem būtu parādījusies neticami liela cilvēka seja, Vispār tas bija kaut kas nesamērojams, neiespējams, kaš neietilpa nekādos priekšstatos par proporcijām.

—   Vai tie ir viņi? — es čukstus jautāju.

—        Neiespējami, ka tas būtu dabisks… — Vanderhūze novilka. — Un nav iespējams, ka tas būtu mākslīgs.

Arī es jutu to pašu.

—   Jāziņo Komovam, — es ieteicu.

—        Komovs ir atslēdzies, — Vanderhūze paskaidroja. Viņš ieskatījās tālmēra lodziņā. — Attālums nemainās. Četrpadsmit kilometru. Un tas daikts šausmīgi vibrē, raustās. Amplitūda nav mazāka par simt metriem… Absolūti neiespējams verķis.

—   Cik augsts tas varētu būt? — es nomurmināju.

—   Apmēram sešsimt metru.

—   Velns parāvis… — man neviļus izspruka.

Vanderhūze pēkšņi pielēca kājās un nospieda divus

taustiņus reizē: ārējo avārijas radioizsaukumu «visiem nekavējoties atgriezties uz kuģa» un iekšējo signālu «visiem pulcēties kajītē». Tad viņš pagriezās pret mani un dīvaini aprautā balsī nokomandēja:

—   StasI Skriešus uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! Ieslēdz un turi gatavībā pretmeteorītu lielgabalu! Sēdi un gaidi! Bez komandas neko nedari!

Izskrēju gaitenī. Aiz durvīm kajītēs bija dzirdami apslapēti, saraustīti pulcēšanās signāli. Man pretī drāzās Maija, pa ceļam stīvēdama mugurā virsjaku. Kurpes viņa steigā bija uzāvusi basās kājās.

—   Kas noticis? — meitene jautāja jau iztālēm no gulēšanas piesmakušā balsī.

Nenoteikti pametu ar roku un pa trapu rībināju lejā uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni (AALVP). Mani pārņēma neliels drudzis, bet vispār jutos mierīgs, zināmā mērā pat lepns, jo bija izveidojusies ārkārtēja situācija. Tik neparasta, ka biju pārliecināts: kopš šī kuģa pirmā starta aktīvo aizsardzības līdzekļu postenī vēl neviens nav iegājis, varbūt vienīgi kosmodromu strādnieki, lai izdarītu automātisko ierīču profilaktisko pārbaudi.

Atkritu krēslā, ieslēdzu lokveida apskates ekrānu, atvienoju pretmeteorītu lielgabala automātisko vadības ierīci un tūlīt nobloķēju kuģa pakaļgala iekārtu, lai sajukumā neizšautu nadīrā[6] . pēc tam ķēros pie tēmēšanas sistēmas stnalkregulatora, un manā acu priekšā attēls pāri melnajam krustpunktam uzslīdēja uz ekrāna: zobainais leduskalns, miglas blāķi virs purva, Komovs — 1agad, ziemeļblāzmas apspīdēts, viņš stāvēja ar muguru pret mums un skatījās uz kalnu pusi . .. Vēl mazliet augstāk, tā … Redz, kur tas ir. Melns, drebošs, ērmots, kaut kas neiedomājams. Tam blakus — otrs, nedaudz īsāks, bet acu priekšā aug, stiepjas garumā, saliecas… Velns parāvis, kā viņi to panāk? Cik lielas jaudas tur vajadzīgas, un kas tas par materiālu? Ļoti interesanti!… Tagad izskatījās, it kā aiz kalniem slēptos baismīgs tarakāns, kas pabāzis no turienes savas ūsas. Aprēķināju tēmējuma leņķi un mērķēkļa krustpunktu nostādīju tā, lai ar vienu impulsu trāpītu abus mērķus. Tagad atlika vienīgi ar kāju nospiest pedāli..,

—   Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Vanderhūze iebrēcās.

—   Postenis klausās! — es atsaucos.

—   Uzmanību!

—   Klausos!

Manuprāt, tas mums izdevās ļoti braši.

—    Vai abus mērķus redzi? — Vanderhūze jautāja jau normālā balsī.

—   Jā. Nosedzu abus ar vienu impulsu.

—    Paskaties uzmanīgi: četrdesmit grādu uz austrumiem ir trešais mērķis.

Jā, patiešām, vēl viena milzīga ūsa liecās un drebēja nepastāvīgajā kāvu gaismā. Tas man nemaz nepatika. Pagūšu vai ne? Ir jāpagūst, kā gan citādi… Domās izmēģināju, kā palaižu impulsu, pēc tam ar pāris kustībām pagriežu lielgabalu pret trešo mērķi. Nekas, pagūšu.

—   Redzu trešo mērķi, — es ziņoju Vanderhūzem.

—    Labi, tomēr tu neiekarsti. Sauj tikai pēc manas komandas.

—   Sapratu, — es noburkšķēju.

Nolaidis šie pa kuģi ar kādu… telpas deformētāju, sagaidīšu gan tad no tevis komandu! Mani jau jūtami kratīja drebuļi. Zņaudzīju rokas, lai kaut cik nomierinātos. Pēc tam sāku vērot, ko dara Komovs. Ksenopsihologs turējās braši. Viņš atkal sēdēja iepriekšējā pozā, pagriezies sāniski pret gigantisko tarakānu. Es nomierinājos — vēl jo vairāk tāpēc, ka blakus Komovam beidzot pamanīju nelielu, melnu stāvu. Man kļuva pat neērti.

Kāpēc pēkšņi biju tā satraucies? Atklāti sakot, vai bija iemesls panikai? Kas par to, ka aiz kalna kāds izslējis ūsas… Prāvas ūsas, tas tiesa, es pat teiktu — satriecoši milzīgas ūsas. Bet galu galā tās, domājams, nemaz nav ūsas, tās ir kaut kas līdzīgs antenām. Iespējams, ka viņi mūs gluži vienkārši novēro. Mēs viņus, bet viņi — mūs. Varbūt nevis mūs, bet savu audzēkni Pjēru Semjonovu — sak, ka viņš te jūtas, vai viņam kāds nedara pāri…

Vispār, jāatzīst, pretmeteorītu lielgabals ir briesmīga ierīce, un negribētos to šeit izmantot. Sagraut, nolīdzināt ar zemi kādu klinti, lai attīrītu vietu nolaišanās laukumam, vai, teiksim, aizbērt aizu, kad vajadzīgs baseins saldūdens krājumiem, — tas ir viens, bet pavisam kas cits — tēmēt uz dzīvām būtnēm … Vai pretmeteorītu lielgabals vispār kādreiz ir jau izmantots par aizsardzības līdzekli? Jā, ir gan. Bija reiz gadījums, vairs ncatceros, kur, kad kravas automāts, k|uvis nevadāms, sāka gāzties zemē tieši virs nometnes — un vajadzēja to sadedzināt. Pēc tain bija vēl šāds incidents: uz kadas bioloģiski aktīvas planētas izlūkkuģis lika pakļauts «nepārvaramai biosfēras iedarbībai»… Vai tas patiešām bija pakļauts šādai iedarbībai vai ne — vēl līdz šim nav noskaidrots, bet kapteinis bija pārliecināts, ka ticis pakļauts, tāpēc devis triecienu ar priekšējo lielgabalu. Viss dzīvais līdz pat apvārsnim bija izdedzis, tā ka vēlāk izmeklēšanā eksperti rokas vien noplātīja. Kapteinim, cik atceros, ilgu laiku aizliedza lidot… Ja, pretmeteorītu lielgabals ir baismīgs ierocis — nav ko teikt. Pēdējais līdzeklis.

Lai nebūtu par to vairs jādomā, aprēķināju attālumu līdz mērķiem, izskaitļoju to augstumu un resnumu. Izrādījās, ka attālums bija četrpadsmit, četrpadsmit ar pusi un sešpadsmit kilometri, augstums — no piecsimt līdz septiņsimt metriem, bet resnums visām antēnām aptuveni vienāds: pie pamatnes apmēram piecdesmit metru, bet pašā galotnē — mazāk par metru. Visas tās patiešām bija posmotas — kā bambusniedres vai spolīšu antenas. Turklāt man šķita, ka uz to virsmas bija manāma kustība no lejas uz augšu, tāda kā peristaltika, bet varbūt tā bija tikai gaismas rotaļa. Mēģināju noteikt, no kāda materiāla šīs antenas veidotas, bet čiks vien sanāca. Jā, kaut varētu pataustīt tās ar pārbauditājlokatoru, bet to, protams, nedrīkst. Nav zināms, kā viņi to uztvertu. Un tas nav arī tik svarīgi. Galvenais, ka uz šīs planētas ir tehnoloģiskā civilizācija. Augsti attīstīta civilizācija, ko arī vajadzēja pierādīt. Nav skaidrs vienīgi tas, kāpēc viņi ierakušies pazemē, kāpēc atstājuši dzimto planētu tukšuma un klusuma varā. Lai gan, protams, katrai civilizācijai ir savs priekšstats par ērtībām. Uz planētas Tagora, piemēram …

—   Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenil — Vanderhūzes balss ierēcās man pie pašas auss, tā ka es sarāvos. — Vai mērķus redzi?

—   Redzu … — mehāniski atsaucos, bet tūlīt aprāvos: virs kalniem ūsu vairs nebija. — Mērķu nav, — klusi noteicu.

—   Vai tu guli postenī, vai?

—   Nemaz neguļu… Tikko bija, pats savām acīm redzēju …

—    Un ko tad tu redzēji pats savām acīm? — Vanderhūze gribēja zināt.

—   Mērķus. Trīs mērķus.

—   Bet pēc tam?

—   Bet tagad to nav.

—   Hm… — Vanderhūze norūca. — Savādi gan, vai iev tā neliekas?

—   Jā, — es piekritu. — Ļoti savādi. Bija — un pēkšņi vairs nav.

—    Komovs atgriežas uz kuģa, — Vanderhūze pavēstīja. — Iespējams, ka viņš kaut ko saprot…

Patiešām Komovs, apkāries ar futrāļiem, neveiklā gaitā — acīmredzot viņam bija notirpušas kājas — nāca uz kuģa pusi. Laiku pa laikam viņš pagriezās, droši vien atvadījās no Pjēra Semjonova, taču pats Pjērs nebija redzams.

—   Trauksme beigusies! — Vanderhūze ziņoja. — Atstāj visu, kā stāv, un skrien uz kambīzi, sagatavo kaut ko siltu un spēcinošu. Genadijs droši vien ir sasalis ragā. Lai gan viņa balss skanēja visai apmierināti, vai ne, Maija?

Vienā mirklī atrados virtuvē un steidzīgi ķēros pie darba, lai sagatavotu karstvīnu, kafiju un vieglu uzkodu. Ļoti baidījos, ka nepalaižu garām kaut vārdu no tā, ko stāstīs Komovs. Bet, kad, steigdamies teciņus, ieripināju galdiņu kajītē, Komovs vēl neko nebija teicis. Berzēdams nosalušos vaigus, viņš stāvēja pie galda, uz kura bija izklāta pati lielākā un sīkāk izstrādātā mūsu rajona karte, un Maija ar pirkstu parādīja viņam tās vietas, kur pirmīt bija rēgojušās antenu ūsas.

—   Nekā tur nav! — Maija teica satrauktā balsī. — Tikai apsalušas klintis, simt metru dziļi kanjoni, vulkāniskas aizas — un nekā dzīva. Esmu tur lidojusi pāri desmitiem reižu. Tur nav pat krūmu.

Koinovs pateikdamies man izklaidīgi pamāja, saņēma abām rokām karstvīna kausu, pacēla to pie mutes un krekšķēdams, apdedzinādamies un tīksmi elsdams, ar troksni sāka strēbt karsto dziru.

—   Arī grunts tur ir viegla, — Maija turpināja. — Tā neiz!urētu tik smagas ietaises. Tās droši vien sver desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu tonnu.

—   Jā, — Komovs piekrita, ar troksni nolikdams iztukšoto dzēriena kausu uz galda, — savādi gan, nav ko teikt, — un, spēcīgi saberzējis plaukstas, paziņoja: — Nosalu kā suns. — Tagad tas aikal bija pavisam cits Komovs — pietvīcis, ar sarkanu degunu, labvēlīgs pret mums, mirdzošām, dzīvesprieka pilnām acīm. — Jā, savādi gan, draugi, ļoti savādi. Bet tas vēl nav pats neparastākais — vai nu mazums dīvainību pieredzēts uz svešām planētām. — Viņš atgāzās krēslā un izstiepa kājas. — Vai zināt, šodien mani grūti pārsteigt. Sajās četras stundās esmu dzirdējis daudz ko tādu… Šis tas, protams, prasās pēc pārbaudes. Bet tagad es jums palikšu divas fundamentālas patiesības, kuras, kā saka, jau tagad ir neapšaubāmas. Pirmkārt, Mazais — viņu sauc par Mazo — jau ir iemācījies veikli runāt un saprast praktiski visu, ko viņam saka. Iedomājieties, puišelis, kurš visā savā apzinātā mūža laikā nevienu reizi nav nācis saskarē ar cilvēkiem, iemācījies raiti runāt…

—   Ko nozīmē — raiti? — Maija neticīgi jautāja. — Četras stundas mācās — un pēc tam jau raiti runā?

—   Jā, četras stundas mācās un pēc tam raiti runā! — Komovs triumfējoši apstiprināja, — Tas pirmkārt. Otrkārt, Mazais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais šis planētas apdzīvotājs.

Mēs nesapratām.

—   Kāpēc tad vienīgais? — es jautāju. — Kā viņš var but vienīgais? .

—   Mazais ir pilnīgi pārliecināts, — Komovs ar uzsvaru atkārtoja, — ka uz šis planētas nav neviena saprātīga aborigēna, ir vienīgi viņš.

Iestājās klusums. Komovs piecēlās.

—   Mums ir daudz darba, — viņš teica. — Rīt no rīta Mazais ieradīsies oficiālā vizītē.

Mēs strādājām visu nakti. Kopkajītē lika iekārtots improvizēts diagnosters ar emociju indikatoru. To mēs ar Vanderhūzi samontējām, burtiski, no nekā. Ierīce iznāca mazjaudīga, ar vāju jutīgumu, taču dažus fizioloģiskus parametrus ar to varēja izmērīt daudzmaz apmierinoši; indikators gan fiksēja tikai trīs pamatpozīcijas: spilgti izteiktas negatīvas emocijas (sarkanā spuldzīte uz paneļa), spilgti izteiktas pozitīvas emocijas (zaļā spuldzīte) un visu pārējo emociju gamma (baltā spuldzīte). Bet ko mēs varējām darīt? Medpunktā atradās lielisks stacionārs diagnosters, taču mēs zinājām, ka Mazais nebūs ar mieru ne no šā, ne no tā iegulties matēti baltajā sarkofāgā ar masīvo, hermētiski noslēgto vāku. Ap pulksten deviņiem kaut kā bijām tikuši ar visu galā, un tad mums atkal vajadzēja izlemt, kas dežurēs aktīvo aizsardzības līdzek|u vadības postenī.

Vanderhūze kā kuģa kapteinis, kas atbild par drošibu, neaizskaramību un tā tālāk, kategoriski atsacījās šīs dežūras atcelt. Maija, kas bija nosēdējusi postenī nakts otro pusi, gluži dabiski, loloja cerības katrā ziņā piedalīties oficiālajā vizītē. Tomēr meitene rūgti maldījās. Noskaidrojās, ka ar diagnosteru labi strādāt var tikai Vanderhūze, bet uzturēt darba kārtībā tādu diagnosteru, kam jebkurā mirklī varēja būt nepieciešama regulēšana, varu tikai es. Turklāt Komovs pēc kaut kādiem saviem augstākas ksenopsiholoģijas apsvērumiem uzskatīja par nevēlamu, ka pirmajās pārrunās ar Mazo Cilvēkbērnu piedalās sieviete. Vārdu sakot, aiz dusmām nobālējusi, Maija atkal devās uz posteni, turklāt Vanderhūze, nezaudēdams aukstasinību, nepalaida garām izdevību pārbaudīt diagnostera darbību, un visi, kas vēlējas, varēja pārliecināties, ka emociju indikators darbojas: sarkanā spuldzīte dega līdz tam brīdim, kamēr Maija nozuda gaitenī. Jāpiebilst, ka, izmantojot pastiprinātāju, pa iekšējo sakaru sistēmu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī varēja dzirdēt, kas tiek runāts kopkajītē.

Deviņos un piecpadsmit minūtēs pēc borta laika Komovs nostājās kopkajītes vidū un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Mēs bijām gatavi sagaidīt viesi. Diagnosters noregulēts un ieslēgts, uz galda trauki ar saldumiem, kajītē atbilstošs apgaismojums, kas atgādināja šīs planētas dienas gaismu. Komovs īsumā atkārtoja instrukciju, kā jāizturas, kontaktējoties ar citas planētas apdzīvotājiem, ieslēdza reģistrētājaparatūru un uzaicināja visus savās vietās.

Mazais ieradās deviņos un četrdesmit minūtēs pēc borta laika.

Viņš apstājās durvīs, ar kreiso roku ieķēries stenderē un pievilcis labo kāju. Tā viņš stāvēja droši vien veselu minūti, pēc kārtas mūs visus aplūkodams caur «izgriezumiem» savā nedzīvajā maskā. Telpā valdīja tāds klusums, ka es dzirdēju viņu elpojam — ritmiski, spēcīgi, brīvi, it kā darbotos labi noregulēts mehānisms. Tuvumā un spilgtā apgaismojumā viņš izskatījās vēl dīvaināks. Viss viņā bija savāds: gan poza, kas mums, cilvēkiem, šķita gluži nedabiska un reizē arī nepiespiesta, gan spīdoša, it kā nolakotā zaļganzilā āda, gan muskuļu un cīpslu nepatīkamā disproporcija un novietojums, gan neparasti spēcīgie ceļu mezgli, gan apbrīnojami šaurās un garās kāju pēdas. Izrādījās, ka viņš nav nemaz tik mazs — Maijas augumā. Un arī tas bija savādi, ka viņa kreisās rokas pirkstiem trūka nagu, bet labajā dūrē viņš turēja saspiestu svaigu lapu šķipsnu.

Mūsu ciemiņa skatiens beidzot apstājās pie Vanderhūzes. Viņš lūkojās uz kapteini tik ilgi un tik vērīgi, ka man gribot negribot bija jādomā: vai tikai Mazais nenojauš, kāpēc šeit novietots diagnosters, bet mūsu brašais kapteinis, galu galā mazliet sanervozējies, ar saliektu pirkstu sabužināja vaigubārdu un, par spīti instrukcijai, viegli palocījās.

—   Fenomenāli! — Mazais skaļi un skaidri noteica Vanderhūzes balsī. Indikatorā iekvēlojās zaļā spuldzīte.

Kapteinis atkal nervozi bužināja vaigubārdu un iztapīgi pasmaidīja. Mazā Cilvēkbērna seja acumirklī atdzīvojās. Vanderhūze tika apveltīts ar veselu sēriju šausminošu grimašu, kas zibenigi nomainīja cita citu. Kapteinim uz pieres parādījās auksti sviedri. Nezinu, ka tas viss beigtos, bet Mazais beidzot palaida vaļā stenderi, aizslīdēja gar sienu un apstājās pie videofona ekrāna.

—   Kas tas? — viņš jautāja.

—   Videofons, — Komovs atbildēja.

—   Jā, — Mazais teica. — Viss kustas, un nekā nav. Attēli.

—   Varbūt tu gribi ēst? Te ir ēdiens, — Komovs piedāvāja.

—   Ēdiens — atsevišķi? — Mazais vaicāja un tuvojās galdam. — Tas ir ēdiens? Nav līdzīgs. Šarāde.

—   Kam nav līdzīgs?

—   Nav līdzīgs ēdienam.

—Tomēr pamēģini, — Komovs ieteica, piebīdīdams viņain tuvāk trauku ar merengiem.

Pēkšņi Mazais nokrita uz ceļiem, izstiepa rokas un atvēra muti. Mēs apmulsuši klusējām. Mazais nekustējās. Viņa acis bija aizvērtas. Tas ilga dažas sekundes, tad viņš negaidot viegli apvēlās uz muguras, apsēdās un straujām kustībām izsvaidīja sev priekšā uz grīdas saņurcītās lapas. Pār viņa seju atkal pārskrēja ritmiska ņirboņa. Ātriem un ļoti precīziem pirkstu pieskārieniem viņš sāka lapiņas pārvietot, laiku pa laikam piepalīdzot ar kāju. Mēs ar Komovu, piecēlušies un kaklu uz priekšu pastiepuši, vērojām viņu. Lapas gluži kā pašas no sevis sakārtojās dīvainā rakstā, neapšaubāmi pareizā, bet gluži bezpersoniskā, kas neizraisīja absolūti nekādas asociācijas. Uz mirkli Mazais palika nekustīgā pozā — un pēkšņi ar vienu strauju kustību sarausa lapas čupa. Viņa seja sastinga.

—   Es saprotu, — viņš pavēstīja, — tas ir jūsu ēdiens. Es tā neēdu.

—   Paskaties, kā to dara, — Komovs teica.

Viņš pastiepa roku, paņēma merengu, lēni pacēla to pie inutes, uzmanīgi nokoda un demonstratīvi ņēmās košļāt. Pa Mazā Cilvēkbērna sastingušo seju pārskrēja konvulsīvas trīsas.

—   Nedrīkst! — viņš gandrīz kliedza. — Neko nedrīkst bāzt ar rokām mutē! Būs slikti!

—   Tomēr pamēģini, — Komovs atkal ieteica, bet, paskatījies uz diagnostera pusi, aprāvās. — Tev taisnība. Nevajag. Ko darīsim?

Mazais pietupās uz kreisā papēža un sulīgā baritonā sacīja:

—   Circenītis aizkrāsnē. Blēņas. Paskaidro man atkal: kad jūs iesiet prom no šejiene^?

—   Tagad to grūti pateikt, — Komovs rāmi atbildēja. — Mums ļoti, ļoti nepieciešams uzzināt visu par tevi. Tu taču par sevi vēl neko neesi stāstījis. Kad uzzināsim par tevi visu, mēs aiziesim, ja tu gribēsi.

—   Tu zini visu par mani, — Mazais pavēstīja Komova balsī. — Tu zini, kā esinu cēlies. Tu zini, kā es nokļuvu šeit. Tu zini, kāpēc es atnācu pie tevis. Tu zini visu par mani.

No brīnumiem man acis sprāga vai no pieres ārā, bet Komovs it kā pat nebija pārsteigts.

—   Kāpēc tu domā, ka es to visu zinu? — viņš jautāja.

—   Es apdomāju. Es sapratu.

—   Tas ir fenomenāli, — Komovs mierīgi teica, — tomēr nav gluži pareizi. Es neko nezinu, kā tu šeit dzīvoji pirms manas atnākšanas.

—   Vai jūs aiziesiet tūlīt, tikko uzzināsiet par mani visu?

—   Jā, ja tu to gribēsi.

—   Tad prasi, — Mazais teica. — Jautā ātri, tāpēc ka es arī gribu tev prasīt.

Paskatījos uz indikatoru. Tāpat vien pavēros uz to pusi, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Tikko tur bija degusi neitrālā baltā gaisma, bet tagad dega košā rubīnsarkanā negatīvo emociju signālspuldze. Pavirši uzmetot acis Vanderhūzem, pamanīju, ka viņa seja pauž satraukumu.

—   Vispirms pastāsti man, — Komovs iesāka, — kāpēc tu tik ilgi slēpies?

—   Kurvispat, — Mazais skaidri izrunāja nesaprotamu vārdu un pārsēdās uz labās kājas papēža. — Es sen zināju, ka uz šejieni atnāks cilvēki. Es gaidīju, man bija slikti. Pēc tam es redzēju — cilvēki ir klāt. Es sāku pārdomāt un sapratu — ja cilvēkiem pateiks, viņi aizies, un tad būs labi. Noteikti aizies, bet es nezināju — kad. Cilvēki bija četri. Ļoti daudz. Pat viens ir ļoti daudz. Bet labāk nekā četri. Es piegāju pie viena un runāju naktī. Šarāde. Tad es nodomāju: viens cilvēks nevar runāt. Es aizgāju pie četriem. Bija ļoti jautri, mēs spēlējāmies ar attēliem, mēs skrējām kā vilnis. Atkal šarāde. Vakarā es ieraudzīju: viens sēž atsevišķi. Tu. Es padomāju un sapratu: tu gaidi mani. Es piegāju klāt. Cešīras kaķis! Tā tas bija.

Mazais runāja Komova balsī spalgi un saraustīti un tikai nesakarīgos vārdus izteica nepazīstamā baritonā. Viņa rokas un pirksti ne mirkli nestāvēja mierā, viņš pats visu laiku kustējās, un kustības bija trauksmes pilnas un neizsakāmi vijīgas, viņš no vienas pozas it kā pārplūda cilā. Tas bija fantastisks skats: kopkajītes pierastās sienas, kūkas uz galda smaržo pēc vaniļas, viss tik ikdienišķi, mājīgi, izņemot vienīgi dīvaino violeto gaismu, un šajā gaismā uz grīdas lokās mazs, vingrs, vijīgs un trauksmains, satraucošs, neredzēts radījums. Un uz paneļa kvēlo satraucoša rubīnkrāsas uguntiņa.

—   Kā tu zināji, ka cilvēki atnāks atkal? — Komovs jautāja.

—   Es padomāju un sapratu.

—   Bet varbūt tev kāds pastāstīja?

—   Kas? Akmeņi? Saule? Krūmi? Esmu viens. Es un mani attēli. Bet viņi klusē. Ar viņiem var tikai spēlēties. Nē. Cilvēki atnāca un aizgāja. — Straujām kustībām viņš pārbīdīja dažas lapiņas uz grīdas. — Es padomāju un sapratu: viņi atkal atnāks.

—   Kāpēc tev bija slikti?

—   Tāpēc, ka atnākuši ļaudis.

—       Ļaudis nekad nevienam nedara sliktu. Ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

—   Es zinu. Es taču jau teicu: ļaudis aizies un būs labi.

—   No kādiem ļaužu darbiem tev kļūst slikti?

—       No visiem. Viņi ir te vai viņi var atnākt — tas ir slikti. Viņi aiziet uz visiem laikiem — tas ir labi.

Sarkanā uguntiņa uz paneļa nedeva man mieru. Es nenovaldljos un zem galda viegli ar kāju piegrūdu Komovam.

—        Kā tu zināji, ka ļaudis aizies, ja viņiem to pateiks? — Komovs jautāja, nepievērsdams man uzmanību.

—   Es zināju: ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

—       Bet kā tu to uzzināji? Tu taču nekad neesi ar ļaudīm sastapies.

—   Es daudz domāju. Ilgi nesapratu. Pēc tam sapratu.

—   Kad saprati? Vai sen?

—       Nē, nesen. Kad tu aizgāji no ezera, es noķēru zivi. Ļoti brīnījos. Viņa nez kāpēc nomira. Sāku domāt un sapratu, ka jūs noteikti aiziesiet, ja jums pateiks.

Komovs kodīja apakšlūpu.

—        Okeāna krastā es aizmigu, — viņš pēkšņi teica. — Kad pamodos, ieraudzīju sev līdzās mitrajās smiltīs cilvēka pēdu nospiedumus. Es padomāju un sapratu: kamēr gulēju, man garām pagājis cilvēks. Kā es to uzzināju? Es taču neredzēju pašu cilvēku, pamanīju tikai viņa pēdas. Es padomāju: agrāk pēdu nebija, tagad tās ir, tātad pēdas parādījušās tajā laikā, kamēr gulēju. Tās ir cilvēka pēdas, nevis viļņu pēdas vai nospiedums, ko atstājis akmens, kas noripojis lejā no kalna. Tātad man garām pagājis cilvēks. Kamēr es gulēju, man garām pagājis cilvēks. Tā domājam mēs — cilvēki. Bet kā domā tu? Piemēram, ir atlidojuši cilvēki. Tu par viņiem neko nezini. Taču tu padomāji un uzzināji, ka viņi noteikti aizlidos uz visiem laikiem, ja tu ar viņiem parunāsi. Kā tu domāji?

Mazais klusēja ilgi — minūtes trīs. Viņa sejā un uz krūtīm atkal sākās muskuļu deja. Naskie pirksti stumdīja un pārcilāja lapas. Pēc tam viņš atgrūda tās ar kāju un skaļā, sulīgā baritonā sacīja:

—   Tas ir jautājums. Bim-bom pa bramburām!

Vanderhūze savā stūrī tramīgi ieklepojās, un Mazais

tūlīt paskatījās uz viņu.

—   Fenomenāli! — viņš iesaucās tajā pašā baritonā. — Es vienmēr gribēju zināt: kāpēc uz vaigiem ir gari mati?

Iestājās klusums. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka rubīna spuldzīte nodzisusi, bet iedegas smaragdzaļā.

—   Atbildiet viņam, Jakov, — Komovs mierīgi teica.

—   Hm… — Vanderhūze pietvīcis norūca. — Kā lai  tev pasaka, manu zēn… — Viņš mehāniski bužināja vaigubārdu. — Tas ir skaisti, man patīk … Kā tev šķiet, vai tas ir saprotams paskaidrojums?

—   Skaisti … patīk … — Mazais atkārtoja un pēkšņi maigā balsī izrunāja: — Zvārgulītis! Nē, tu nepaskaidroji. Bet tā mēdz būt. Kāpēc tikai uz vaigiem? Kāpēc nav uz deguna?

—   Uz deguna nav skaisti, — Vanderhūze pamācoši teica. — Un ēdot var iekļūt mutē …

—   Pareizi, — Mazais piekrita. — Bet, ja ir uz vaigiem, tad aizķeras, kad iet caur krūmiem. Man vienmēr krūmos mati aizķeras, kaut arī tie ir augšā, uz galvas.

—   Hm… — Vanderhūze atkal novilka. — Vai zini, es reti eju caur krūmiem.

—   Neej caur krūmiem, — Mazais ieteica. — Tev sāpēs. Circenītis aizkrāsnē!

Vanderhūze neattapa, ko atbildēt, taču, pēc visa spriežot, viņš bija apmierināts. Indikatorā dega smaragdzaļā uguntiņa. Mazais, kā redzams, bija aizmirsis savas rūpes, un mūsu brašais kapteinis, kas ļoti mīlēja bērnus, tagad noteikti jutās aizkustināts. Turķlāt viņam acīmredzot glaimoja, ka vaigubārdai, ko līdz šim citi uzskatīja vienīgi par vairāk vai mazāk banālu asprātību objektu, bija tik svarīga nozīme sakaru nodibināšanā ar citu planētu iedzīvotājiem.

Un tad bija pienākusi mana kārta. Mazais negaidot paskatījās man acīs un izgrūda:

—   Bet tu?

—   Ko — es? — apjucis jautāju, tāpēc vaicājums izskanēja agresīvi.

Komovs nekavējoties un ar acīm redzamu patiku iespēra man pa potīti.

—   Man ir jautājums tev, — Mazais pavēstīja. — Vienmēr gribēju to darīt. Bet tu baidījies. Vienreiz man gandrīz padarīji galu — iešņācies, iekaucies, iesiti man ar gaisu. Es aizskrēju līdz pašām sopkām. Tas lielais, siltais ar uguntiņām, kas nogludina zemi, — kas tas ir?

—   Mašīnas, — paskaidroju un noklepojos. — Kiberi.

—   Kiberi, — Mazais atkārtoja. — Dzīvi?

—   Ne. Tās ir mašīnas. Mēs tās uztaisījām.

—   Jūs uztaisījāt? Tik lielas? Un iet uz priekšu? Fenomenāli! Bet viņas taču ir lielas!

—   Ir vēl lielākas.

—   Vēl lielākas?

—   Stipri lielākas, — Komovs pievienojas mūsu sarunai. — Lielākas par leduskalnu.

—   Un viņas arī iet uz priekšu?

—   Nē, bet viņas domā, — Komovs paskaidroja un sāka stāstīt, kas ir kibernētiskās mašīnas. Man bija grūti spriest, kas notiek mūsu mazā viesa dvēselē, taču, pieņemot, ka dvēseles stāvoklis vairāk vai mazāk izpaužas arēji, kustībās, nebija šaubu, ka Mazais Cilvēkbērns ir pagalam satriekts. Viņš svaidījās pa kopkajīti gluži kā Toma Soijera runcis, kas ieēdis sāpju remdēšanas līdzekļus. Kad Komovs viņam paskaidroja, kāpēc manus kiberus nevar uzskatīt ne par dzīviem, ne nedzīviem radījumiem, viņš uzrāpās pie griestiem un palika tur nevarīgi karājoties, pielipis pie seguma plāksnēm ar plaukstām un kāju pēdām. Ziņa par mašīnām, gigantiskām mašīnām, kuras domā ātrāk par cilvēku, rēķina žiglāk par cilvēku, uz jautājumiem atbild miljons reižu veiklāk par cilvēku, — šī ziņa saritināja mazo viesi kamolā, atkal iztaisnoja, izsvieda gaitenī un pēc brīža nometa pie mūsu kājām; viņš smagi elpoja, viņa acis bija satumsušas, lielas, seja sašķobīta šausmīgā grimasē. Man nekad — nedz pirms tam, nedz arī vēlāk — nebija gadījies sastapt, tik pateicīgu klausītāju. Smaragdzaļā spuldze uz indikatora pults spīdēja kā kaķa acs, bet Komovs runāja un runāja, izteikdams skaidras, precīzas un maksimāli vienkāršas frāzes vienmērīgā, mierīgā balsī, laiku pa laikam piebilzdams intriģējošu teicienu: «sīkāk par to mēs parunāsim pēc tam» vai «patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un interesantāk, bet tu taču vēl nezini, kas ir hemostatika».

Tikko Komovs bija beidzis, Mazais uzlēca uz krēsla, aptvēra pats sevi ar garajām, cīpslainajām rokām un jautāja:

—   Vai var izdarīt tā, ka es runāju, bet kiberi man klausa?

—   To jau tu izdarīji, — es teicu.

Viņš klusu kā ēna nokrita uz galda manā priekšā.

—   Kad?

—        Tu lēkāji kiberu priekšā, un pats lielākais — viņu sauc par Tomu — apstājās un vaicāja tev, kādas pavēles tu dosi.

—   Kāpēc es nedzirdēju jautājumu?

—       Tu redzēji jautājumu. Atceries, tur mirgoja sarkana uguntiņa. Tas bija jautājums. Toms uzdeva to īpatnēji, viņam raksturīgā veidā.

Mazais noslīdēja uz grīdas.

—   Fenomenāli! — viņš manā balsī klusi, klusi sacija.

—   Tā ir spēle. Fenomenāla spēle. Riekstkodis!

—        Ko nozīmē «riekstkodis»? — Komovs pēkšņi jautāja.

—       Nezinu, — Mazais nepacietīgi attrauca. — Vienkārši tāds vārds. Patīkami izrunājams. C-češīras kaķis. R-riekstkodis.

—   Kā tu zini šos vārdus?

—        Atceros. Divi milīgi lieli cilvēki. Daudz lielāki par jums… Bim-bom pa bramburām. Riekstkodis. Circenitis aizkrāsnē. Mar-rī, Mar-rī! Circenitis izsal-cis!

Atklāti sakot, man pār muguru pārskrēja šermuļi, bet Vanderhūze nobālēja, un vaigubārdas šķipsnas nokārās uz leju. Mazais Cilvēkbērns izteica šos vārdus sulīgā baritonā: ja aizvērtu acis, iztēlē mūsu priekšā nostātos liels, stiprs, pilnasinīgs, dzīvespriecīgs, bezbailīgs vīrietis… Pēc tam balss intonācija mainījās un mēs dzirdējām viņu klusi, ar neizsakāmu maigumu nodūdojam:

—       Manu kaķīt, dūjiņa mana… — Un pēkšņi mīlīgā sievietes balsī: — Mans zvārgulītis!… Atkal slapji autiņi…

Viņš apklusa un pabungāja ar pirkstu sev pa degunu.

—       Un tu to visu atceries? — Komovs jautāja nedaudz pārvērstā balsī.

—   Protams, — Mazais atbildēja, atdarinot Komovu.

—  Vai tad tu neatceries visu?

—   Nē.

—       Tas tāpēc, ka tu domā citādi nekā es, — Mazais pārliecinoši sacīja. — Es atceros visu. Visu, kas bijis ap mani, es vairs neaizmirsīšu. Kad aizmirstu, vajag tikai labi padomāt — un visu atceros. Ja tu interesējies par mani, vēlāk varu tev pastāstīt. Bet tagad atbildi man: kas ir augšā? Vakar tu teici: zvaigznes. Kas tas ir — zvaigznes? No augšas krīt ūdens. Dažreiz es negribu, bet tas krīt. Kur rodas ūdens? No kurienes radušies kuģi?

Man ir ļoti daudz jautājumu, es ļoti daudz domāju. Tik daudzas atbildes, ka neko nesaprotu. Nē, nevis tā. Daudz dažādas atbildes, un visas tās sajaukušās cita ar citu kā lapas… — Viņš sarausa lapas vienā čupā. — Cita citu aizsedz, traucē cita citai. Vai tu atbildēsi?

Komovs sāka stāstīt, un Mazais atkal svaidījās, satraukumā drebēdams. To redzot, man acu priekšā viss sāka ņirbēt, es' aizvēru plakstus un prātoju, kāpēc gan aborigēni nav pastāstījuši Mazajam par tik vienkāršam lietām un kā viņiem izdevies zēnu apmu|ķot, ka tam pat nav ne jausmas par aborigēnu eksistenci, un kā iespējams, ka Mazais tik skaidri atceras visu, ko viņš dzirdējis zīdaiņa vecumā, un cik tas patiesībā dīvaini, ka viņš neko nesaprot no tā, kas iesēdies viņa atmiņā.

Pēkšņi Komovs apklusa, man degunā iecirtās ožamā spirta asā smaka, un es atvēru acis. Mazā Cilvēkbērna kopkajītē vairs nebija, tikai viegla, gandrīz caurspīdīga ena, vīzija, ātri izgaisa virs izsvaidīto lapu čupiņas. Bija dzirdams, ka nošvīkst lūkas membrāna. Maijas balss pa iekšējo sakaru tīklu nobažījusies vaicāja:

—   Kur tad viņš tā aiznesās? Vai kas noticis?

Es skatījos uz Komovu. Viņš švīkstoši berzēja plaukstas un domīgi smaidīja.

—  Jā ā, — Komovs novilka. — Interesanti… Maija! Vai tās ūsas ir redzamas?

—   Veselas astoņas, — Maija vēstīja. — Tikai nupat nozuda, bet visu laiku rēgojās gar kalnu grēdu … turklāt krāsainas — dzeltenas, za]as… Es dažas nofotografēju.

—   Prātīgi darīts, — Komovs uzslavēja. — Tagad, Maija, lieciet aiz auss, ka nākamajā tikšanās reizē noteikti jāpiedalās jums . . . Jakov, savāciet reģistrogrammas, iesim manā kajītē. Bet jūs, Stas… — Viņš piecēlās un devās uz kaktu, kur bija uzstādīts videofonogrāfu bloks. — Te jums, Stas, kasete, steidzīgi nosūtiet visu pa impulsiem tieši uz Centru. Es paņemu kopiju — vajadzēs paanalizēt. Kaut kur te bija projektors. Ā, redz, kur tas ir. Šķiet, mūsu rīcībā ir vēl trīs četras stundas, pēc tam viņš atkal būs klāt… Jā, Stas, pie viena apskatiet arī radiogrammas. Ja ir kas ievērības cienīgs… Tikai no Centra, no bāzes vai personiski no Gorbovska vai no Mboga.

—   Jūs man sacījāt, ka jums vēl jāparunā ar Mihailu Alberloviču, — es teicu pieceldamies.

—   Jā, pareizi! — Komova sejas izteiksme pārvērtās, kļuva tāda kā vainīga. — Zināt, Stas, tas nav gluži likumīgi … Esiet tik laipns — nosūtiet ierakstu uzreiz pa diviem kanāliem — ne tikai uz Centru, bet arī uz bāzi, personiski un konfidenciāli Sidorovam. Uz manu atbildību.

—   Varu arī uz savu atbildību, — es noburkšķēju jau aiz durvīm.

Ienācis kajītē, ieliku kaseti automātā, ieslēdzu pārraidi un izskatīju radiogrammas. Šoreiz to nebija daudz —■ tikai trīs; kā redzams, Centrs pieņēmis kādu lēmumu. Viena radiogramma bija no Informācijas dienesta un sastāvēja no skaitļiem, grieķu burtiem un zīmēm, kuras biju redzējis, vienīgi regulēdams iespiedaparatūru. Otra radiogramma nāca no Centra: Bāders joprojām uzstājīgi pieprasīja, lai mēs izteiktu savas domas par citām iespējamām aborigēnu apdzīvotām zonām, par gaidāmo kontaktu paredzamajiem variantiem pēc Bilova klasifikācijas un tamlīdzīgi. Trešo radiogrammu bija atsūtījis Sidorovs no bāzes: viņš oficiāli pieprasīja, lai Komovs paziņo, kādā kārtībā pasūtitās ierīces jānogādā kontakta zonā. Es pagudroju, palauzīju galvu un nospriedu, ka pirmā radiogramma Komovam var ievajadzēties; trešo nevar nenodot, citādi būs kauns no Mihaila Albertoviča, bet Bādera pieprasījums pagaidām lai paguļ. Kādas nu te vēl var but mūsu domas!

Pēc pusstundas atskanēja translējošā automāta signāls, ka pārraide beigusies. Izņēmu kaseti, paķēru divas kartītes ar radiogrammām un devos pie Komova. Kad iegāju, Komovs un Vanderhūze sēdēja pie projektora. Ekrānā uz priekšu un atpakaļ zibenīgi šaudījās Mazais Cilvēkbērns, bija redzama Komova un manējā saspringtā fizionomija. Vanderhūze sēdēja, saliecies uz ekrāna pusi, atbalstījis elkoņus uz galda un saņēmis vaigubārdu saujās.

—   …strauji paaugstinās temperatūra, — viņš bubināja. — Sakāpj līdz četrdesmit trim grādiem.,. Tagad pievērsiet uzmanību encefalogrammai, Genadij… Redz, kur atkal parādās Petersa vilnis …

Viņu priekšā uz galda bija izklāti mūsu diagnostera reģistrogrammu ruļļi, daudz šo papīru mētājās uz grīdas un guļvietā.

—   Ahā.., — Komovs domīgi noteica, vilkdams ar pirkstu pa reģistrogrammu. — Ahā … Acumirkli, bet kas mums šeit bija? — Viņš apstādināja projektoru, pagriezās, lai paņemtu kadu no ruļļiem, un pamanīja mani. — Jā, kas ir? — Jautājums tika izteikts neapmierinātā balsī.

Noliku viņa priekšā radiogrammas.

—       Kas tas ir? — viņš nepacietīgi prasīja. — Ā-ā … — Parlaidis skatienu Informācijas dienesta radiogrammai, viņš nosmīnēja un pameta to sāņus. — Tas nav tas. Jā, bet kā lai viņi to zina … — Pēc tam izlasīja Sidorova radiogrammu un pacēla acis uz mani. — Jūs viņam aizsūtījāt? …

—   Jā.

—        Labi, paldies. Sastadiet mana varda radiogrammu, ka ierīces pagaidām nav vajadzīgas. Līdz jaunam pieprasījumam.

—   Labi, — es atbildēju un izgāju no kajītes.

Sastādīju un nosūtīju radiogrammu uz bāzi, tad nolēmu paskatīties, kā klājas Maijai. Meitene sadrūmusi centīgi grozīja smalkregulatoru. Cik sapratu, viņa trenējās, lai notēmētu lielgabalus uz tālu izvietotiem, izkliedētiem mērķiem.

—       Tas ir bezcerīgi, — Maija pavēstīja, pamanījusi mani. — Ja tie visi vienā laikā mums uzbliež, tad ir vakars. Mēs gluži vienkārši nepagūstam neko.

—        Pirmkārt, jāpalielina tēmējuma leņķis, — es teicu pieiedams. — Efektivitāte, protams, līdz ar to samazinās trīs četras reizes, bet tādējādi var aptvert ceturtdaļhorizonta, attālumi šeit ir nelieli… Otrkārt, vai tu tiešām tici, ka viņi var mums uzbliezt?

—   Bet tu?

—   Neizskatās gan …

—   Ja neizskatās, tad kāpēc es te sēžu?

Nometos uz grīdas blakus viņas krēslam.

—        Atklāti sakot, nezinu. Novērojumi mums taču jāizdara tik un tā. Ja jau planēta izrādījusies bioloģiski aktīva, mums jārīkojas pēc instrukcijas. Sargizlūku aizliegts izlaist… — es teicu.

Kādu laiku valdīja klusums.

—   Vai tev viņa nav žēl? — Maija pēkšņi jautāja.

—       N-nezinu … Kāpēc žēl? Man liekas — tas ir drausmīgi. Bet žēlot… Kāpēc man viņš būtu jāžēlo? Viņš ir spirgts, kustīgs … nemaz nav nožēlojams.

—        Es nerunāju par to. Nezinu, kā tev labāk pateikt… Klausījos, un man kļuva pretīgi, kā Komovs izturas pret viņu. Kas tad viņam … nospļauties par šo bērnu …

—   Ko nozīmē — nospļauties? Komovam jānodibina kontakti. Viņam ir noteikta stratēģija… Tu taču saproti, ka bez Mazā mums šos kontaktus nav iespējams nodibināt …

—   Saprotu, un laikam tāpēc man ir tik riebīga sajūta. Puisēns taču neko nezina par aborigēniem.,. Akls ierocis!

—   N-nu, nezinu gan, — es novilku. — Manuprāt, tu kjūsti sentimentāla. Viņš nav nekāds cilvēks. Viņš ir aborigēns. Mēs organizējam kontaktu ar viņu. Siin nolūkam nepieciešams pārvarēt šādus tādus šķēršļus, atminēt šādas tādas mīklas… Uz to jāskatās ar skaidrām acīm, lietišķi. Jūtām te nav vietas. Atklāti runājot, arī viņš pret mums nejūt nekādu mīlestību. Un nevar just. Kas tad galu galā ir kontakts? Divu stratēģiju sadursme.

—  Ak dievs! <— Maija izsaucās. — Cik briesmīgi tu runā! Sausi un neizteiksmīgi. Tu vari sastādīt vienīgi programmas. Kibertehniķis!

Es neapvainojos. Redzēju, ka Maijai nav nekā būtiska, ko iebilst, un jutu, ka viņu patiešām kaut kas moka.

—   Tev jau atkal ir kādas priekšnojautas, bet patiesībā tu pati gluži labi saproti, ka Mazais ir vienīgais pavediens, kas saista mūs ar šiem neredzamajiem svešiniekiem. Ja mēs Mazajam nepatiksim, ja neiekarosim viņa simpātijas…

—   Re nu, re, — Maija mani pārtrauca. — Tur jau ir tas suns aprakts. Lai arī ko Komovs runātu, lai kā rīkotos, uzreiz jūtams, ka viņu interesē tikai viens — kontakts. Viss vertikālā progresa idejas vārdāl

—   Bet kā vajag? — es gribēju zināt.

Viņa paraustīja plecus.

—   Nezinu. Varbūt tā kā Jakovs… Vismaz viņš vienīgais no jums runāja ar Mazo cilvēciski.

—   Nu vai zini, — mazliet aizvainots atteicu, — kontakts vaigubārdas līmenī — vispār tas arī..,

Laiciņu mēs atkal klusējām, saskaitušies viens uz otru. Maija ar pārspīlētu centību grozīja smalkregulatoru, tēmēdama melno krustpunktu okulārā uz sniegoto kalnu grēdu.

—   Patiešām, Maija, vai tad tu negribi, lai notiktu kontakts? — beidzot ierunājos.

—   Protams, gribu, — Maija bez sajūsmas atsaucās. — Tu taču redzēji, cik ļoti nopriecājos, kad beidzot sapratām, kas te notiek… Bet, kad noklausījos jūsu sarunu … nezinu. Varbūt tas tāpēc, ka es nekad neesmu piedalījusies šādos kontaktos… Biju to iedomājusies pavisam citādi.

—   Nē, — es iebildu, — runa te ir par ko citu. Es nojaušu, kas ar tevi notiek. Tu domā, ka viņš ir cilvēks…

—   To jau tu teici.

—   Nē, pagaidi. Tev visu laiku neiziet no prāta cilvēciskais. Bet padomā par to no citas puses. Nerunāsim par vīzijām, par mīmikriju. Kas viņā ir tāds kā mums? Daļēji arējais izskats, pārvietošanās uz divām kājām. Nu, arī balssaites .. . Kas vēl? Viņam pat muskulatūra nav mūsējā, un tas jau, varētu likties, nāk tieši no gēniem… Tevi gluži vienkārši mulsina tas, ka viņš prot runāt. Jā, patiešām, viņš runā lieliski… Bet galu galā arī viņa runa nav kā mūsējā! Neviens cilvēks četrās stundās nespēj iemācīties raiti runāt. Iedomājies: jābūt ne tikai vārdu krājumam, bet jāapgūst arī intonācija, frazeoloģija … Ja gribi zināt, viņš ir vilkatis, nevis cilvēks! Veiksmīga imitācija. Padomā vien — atcerēties, kas ar tevi noticis zīdaiņa vecumā un varbūt — kas zina! — arī mātes miesās… Vai tas ir cilvēkam raksturīgi?… Vai tu esi kādreiz redzējusi robotus-androīdus? Neesi, protams, bet es gan esmu.

—   Un kas tad ir? — Maija sadrūmusi vaicāja.

—   Tad ir tas, ka teorētiski ideālu robotu-androīdu var izveidot tikai no cilvēka. Tas būs supergudrs, superstiprs, superemocionāls, no visiem aspektiem tas būs «super», tātad supercilvēks, nevis cilvēks…

—   Tu laikam gribi teikt, ka aborigēni pārvērtuši viņu par robotu? — Maija sacīja, greizi pasmīnēdama.

—   Ta ne jau to, — es īgni attraucu. — Gribu vienīgi pārliecināt tevi, ka viss cilvēciskais viņā ir nejaušs, tās gluži vienkārši ir izejmateriāla īpašības… un ka nevajag radīt sentimentu ap viņu. Uzskati, ka tu sarunājies ar šīm krāsainajām ūsām . . .

Pēkšņi Maija sagrāba mani aiz pleca un pusbalsī iesaucās:

—   Paskat, viņš atgriežas!

Mazliet pacēlies, ieskatījos ekrānā. No purva tieši uz kuģi, kājas ņirbinādams, sparīgi steidzās pazīstamais šķībais stāvs. īsā melni violetā ēna šaudījās viņam pa priekšu, netīro matu cekuls uz pakauša saulē izskatījās ruds. Mazais atgriezās. Mazais steidzās. Ar garajām rokām viņš bija aptvēris un piespiedis pie vēdera tādu kā lielu pītu grozu, līdz augšai piekrautu ar akmeņiem. Grozam vajadzēja būt ļoti smagam.

Maija ieslēdza iekšējo sakaru tīklu.

—       Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenis ziņo Komovam, — viņa skaļi teica. — Mazais tuvojas.

—       Skaidrs, — Komovs nekavējoties atsaucās. — Jakov, ejiet savā vietā … Popov, nomainiet Glumovu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī. Maija, nāciet uz kopkajīti.

Meitene negribīgi piecēlās.

—       Ej, ej! — es mudināju. — Paskaties uz viņu tuvumā, vārgā, sentimentālā būtne!

Viņa pikti nošņācās un uzskrēja augšā pa trapu. Ieņēmu viņas vietu. Mazais bija jau pavisam tuvu. Tagad viņš palēnināja gaitu un skatījās uz kuģi, un mani atkal pārņēma sajūta, it kā viņš vērtos tieši man acīs.

Tad ieraudzīju, ka virs kalnu grēdas pelēki violetajās debesīs atkal izauga briesmīgā tarakāna milzīgās ūsas, parādījās gluži tāpat, kā uz attīstītājā iegremdēta fotopapīra parādās attēls. Tāpat kā pirmīt, tās lēnām liecās, trīsēja, saīsinājās… Es saskaitīju sešas antenas.

—       Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Komovs mani pasauca. — Cik ūsu redzams pie apvāršņa?

—   Sešas. Trīs baltas, divas sarkanas, viena zaļa,

—       Redzat nu, Jakov, kāda stingra likumsakarība: tikko Mazais ierodas pie mums, tūlīt ūsas izlien ārā, — Komovs teica.

Vanderhūze klusinātā balsī atbildēja:

—       Atzīstu jūsu vērīgo prātu, Genadij, tomēr uzskatu, ka dežūras pagaidām ir nepieciešamas.

—        Kā gribat, jums ir tādas tiesības… Maija, apsēdieties šeit… — Komovs īsi izrīkoja.

Es ziņoju:

—       Mazais jau nozuda nepārredzamajā joslā. Stiepj milzīgu pīteni ar akmeņiem.

—   Skaidrs. Sagatavojieties, kolēģi! — Komovs pavēlēja.

Sasprindzināju dzirdi un nodrebēju, kad iekšējo sakaru

tīklā nogranda birstošu akmeņu troksnis. Uzreiz nemaz neaptvēru, ka tur Mazais izbēris savus akmeņus uz grīdas. Dzirdēju viņa vareno elpu, un negaidot pavisam bērnišķīga balss izrunāja vārdus:

—   Mam-ma!… Mam-ma!…

Pēc tam atskanēja jau pazīstamā šņukstošā gadu veca bērna raudāšana. Tālās bērnības atmiņas lika man iekšēji notrīsēt, un tobrīd es sapratu, ka Mazais Cilvēkbērns ir ieraudzījis Maiju. Raudāšana ilga ne vairāk kā pusminūti, tad tā aprāvās, atkal iedārdējās akmeņi, un Komova balss lietišķi teica:

—   Tads jautājums: kāpēc mani viss interesē? Viss apkārtējais. Kāpēc man visu laiku rodas jautājumi? Man no tiem ir nelabi. Tie mani kņudina. Daudz jautājumu. Desmit jautājumu dienā, divdesmit jautājumu dienā. Es mēģinu glābties — skraidu, visu dienu skraidu vai peldos — tas nepalīdz. Tad sāku domāt. Reizēm atbilde atrodas. Tad esmu apmierināts. Reizēm atrodas daudzas atbildes, nevaru izvēlēties. Tad neesmu apmierināts. Reizēm atbilde neatrodas. Tad esmu ļoti neapmierināts. Tad stipri kņudina. S-šarāde. Vispirms domāju — jautājumi man nāk no iekšas. Tad pagudroju un sapratu: viss, kas nāk no iekšas, dod man mierinājumu. Iznāk, ka jautājumi ir ārpus manis. Pareizi? Es domāju tāpat kā tu. Bet kur tad tie guļ, kur tie karājas, no kurienes tie ceļas?

Klusums. Pēc tam atkal ierunājās Komova balss — šoreiz tas bija īstais Komovs. Abas balsis bija ļoti līdzīgas, tikai īstais Komovs nerunāja tik aprauti un viņa balss neskanēja tik asi un griezīgi. Zinot, kas tur notiek, abas balsis tomēr bija iespējams atšķirt.

—   Es varētu atbildēt uz tavu jautājumu tūlīt, — Komovs lēni teica, — bet baidos kļūdīties. Baidos atbildēt nepareizi vai neprecīzi. Kad būšu uzzinājis par tevi visu, tad varēšu atbildēt bez kļūdīšanās.

Klusums. Pa grīdu pārvietodamies, nograbēja un icšvlkstējās akmeņi.

—   F-fragments, — Mazais ierunājās. — Vēl viens jautājums. No kurienes nāk atbildes? Tu mani piespiedi domāt. Es vienmēr zināju: ja nāk atbilde — esmu apmierināts, ja nav atbildes — posts un bēdas. Tu man teici, kādā veidā tu domā. Atcerējos un sapratu, ka es arī bieži tāpat domāju un bieži atbilde nāk. Ir redzams, kā atbilde nāk. Tā es iztaisīju alu daudziem akmeņiem. Tādu te. («Grozu,» Komovs pateica priekšā.) Jā, grozu. Viena klūga savijas ar otru, otra — ar trešo, trešā — ar tālāko, un iznāk — grozs. Bet daudz biežāk es domāju (atkal nograbēja akmeņi) — un iznāk gatava atbilde. Ir vesels klēpis ar klūgām, un uzreiz — gatavs grozs. Kāpēc?

—   Arī uz šo jautājumu varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būšu uzzinājis par tevi visu, — Komovs teica.

—   Nu tad uzzini! — Mazais pieprasīja. — Uzzini ātrāk! Kāpēc neuzzini? Es pats izstāstīšu. Bija kuģis, tikai lielāks par tavējo, tagad viņš sarāvies maziņš, bet bija ļoti liels. To tu pats zini. Pēc tam bija tā.

Pa iekšējo sakaru tīklu skanēja neizturama čirkstoņa un skaļi brakšķi, kam sekoja sirdi plosošas, spiedzoši izmisīgas bērna raudas. Un starp spiedzieniem, starp pamazām norimstošiem brīkšķiem, triecieniem, plīstošu stiklu šķindu saklausīju gārdzošu vīrieša balsi, kas pamazām kļuva arvien klusāka un noslāpa:

—   Marī… Marī… Ma … rī…

Bērns kliedza aizvilkdamies, un kādu laiku nekas cits nebija dzirdams. Tad atskanēja tāda kā čabēšana, čaukstoņa, apslāpēts vaids. Kāds rāpoja pa grīdu, piebārstītu ar gruvešiem un sasistiem stikliem, kaut kas šķindēdams vēlās, ripoja. Šausmīgi pazīstama sievietes balss vaidēdama izdvesa:

—   Sura … Kur tu esi, Sura … Kā sāp … Kas noticis? Kur tu esi? Šura, es neko neredzu … Atsaucies, Sura! Cik briesmīgi sāp! Palīdzi man, es neko neredzu …

Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.

—   Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.

No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:

—   Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?

— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.

—   Bijtā, kā man gribējās. Un no tā laika vienmēr bija ta, kā man gribējās. Kamēr neatlidoja pirmais kuģis.

—        Un kas bija šis te? — Komovs jautāja un, manuprāt, ļoti veiksmīgi imitēja skaņu jūkli, kuru tikko dzirdējām.

Klusums. Beidzot Mazais ierunājās:

—        A-ā, saprotu. Tu nepavisam nemāki, bet es tevi sapratu. Tomēr nevaru atbildēt. Tev pašam arī nav vārdu, lai to nosauktu. Un tu tomēr zini vairāk vārdu nekā es. Dod man vārdus. Tu man devi daudz vērtīgu vārdu, bet tie nav īstie.

Klusums. Tad Komovs atkal jautājas

—   Kādā krāsā tas bija?

—        Nekādā. Krāsa ir, kad skatās ar acīm. Tur nedrīkst skatīties ar acīm.

—   Kur tas ir — tur?

—   Pie manis. Dziļi. Zemē.

—   Un kā tur ir, ja aptausta?

—        Brīnišķīgi. Ļoti patīkami. C-češīras kaķis! Man tur ir vislabāk. Tā bija, kamēr atnāca cilvēki.

—   Tu tur guli? — Komovs jautāja.

—        Es tur daru visu. Guļu, ēdu, domāju. Bet spēlējos šeit, tāpēc ka man patīk skatīties ar acīm. Tur ir šauri, nevar spēlēties. Tā kā ūdenī, tikai vēl šaurāk.

—   Bet ūdenī jau nevar elpot, — Komovs iebilda.

—   Kāpēc nevar? Var. Arī spēlēties var. Tikai šauri.

Klusums. Pēc brīža Mazais apvaicājās:

—   Tagad tu uzzināji visu pat mani?

—        Nē. Neko es par tevi neuzzināju. Tu pats redzi, ka mums trūkst kopēju vārdu. Varbūt tev pašam ir savi vārdi?

—        Vārdi… — Mazais lēni atkārtoja. — Tas ir, kad kustas mute un pēc tam dzird ar ausīm. Nē, tā ir tikai cilvēkiem. Es zināju, ka ir vārdi, tāpēc ka atceros. Bimbom pa bramburārn. Kas tas ir? Es nezinu. Bet tagad zinu, kāpēc vajag daudz vārdu. Agrāk nezināju. Bija patīkami runāt. Spēle.

—        Tagad tu zini, ko nozīmē vārds «okeāns», — Komovs teica, — bet okeānu tu esi redzējis arī agrāk. Kā tu to nosauci?

Klusums.

—   Es klausos, — Komovs atgādināja.

—        Ko tu klausies? Kāpēc? Es nosaucu. To nevar sadzirdēt. Tas ir iekšā.

—        Varbūt tu vari to parādīt? — Komovs turpināja. — Tev ir akmeņi, klūgas …

—    Akmeņi un klūgas nav tādēļ, lai parādītu, — Mazais pavēstīja, kā man šķita, dusmīgā balsī. — Akmeņi un klūgas ir tadeļ, lai domātu. Ja ir grūts jautājums, ņem akmeņus un klūgas. Ja nezini, kāds jautajums, tad ņem lapas. Tur ir daudz visādu lietu. Ūdens, ledus — tas labi kūst, tāpēc… — Mazais apklusa. — Nav vārdu, — viņš paziņoja. — Daudz visādu lietu. Mati… un daudz tāda, kam nav vārda. Bet tas ir tur — pie manis.

Atskanēja smaga, gari stiepta nopūta. Tas laikam bija Vanderhūze. Pēkšņi Maija prasīja:

—   Ko nozīmē tas, ka tu kustini seju?

—   Mam-ina… — Mazais atteica maigi, ņaudoši.

—   Seja, rokas, augums, — viņš turpināja Maijas balsī,

—  tās visas ir lietas, par kurām jādomā. Tādu lietu daudz, ilgi jārunā, visas nevar nosaukt.

Klusums. To partrauca Mazais, jautādams:

—   Ko darīt? Vai izdomāji?

—    izdomāju, — Komovs paziņoja. — Tu ņemsi mani līdzi pie sevis. Es apskatīšos un uzreiz daudz ko uzzināšu. Varbūt pal visu.

—    Es par to domāju. Zinu, ka tu gribi pie manis. Es arī gribu, bet nevaru. Tas ir jautājums! Kad es gribu, varu visu. Bet par cilvēkiem — ne. Es negribu, ka viņi ir, tomēr viņi ir. Es gribu, ka tu atnāc pie manis, bet nevaru. Cilvēki ir nelaime.

—    Saprotu, — Komovs piekrita. — Tad es ņemšu tevi pie sevis. Vai gribi?

—   Kur?

—    Pie sevis. Tur, no kurienes atnācu. Uz Zemi, tur dzīvo visi cilvēki. Tur es arī varu uzzināt par tevi visu, turklāt diezgan ātri.

—   Bet tas ir tālu. Vai varbūt es tevi nesapratu?

—    Jā, tas ir ļoti tālu, — Komovs apstiprināja. — Bet mans kuģis …

—    Nē! — Mazais iesaucās. — Tu mani nesaprati. Es nevaru tālu. Es nevaru pat vienkārši talu un pavisam nevaru ļoti tālu. Vienreiz spēlējos uz ledus. Aizmigu. Pamodos no bailēm. Es pat sāku kliegt. Fragments! Ledus gabals aizpeldēja, un es redzēju tikai kalnu virsotnes. Nodomāju, ka okeāns aprijis zemi. Skaidrs, ka es atgriezos. Ļoti vēlējos atgriezties — un ledus gabals tūlīt peldēja atpakaļ uz krastu. Tagad zinu, ka es tālu nedrīkstu. Es ne tikai baidījos. Mbija slikti. Tāpat kā no bada, tikai daudz sliktāk. Nē, pie tevis es nevaru.

—   Nu labi, — Komovs tcica māksloti jautrā balsi.

—   Droši vien tev ir apnicis atbildēt un stāstīt. Zinu, ka tev patīk uzdot jautājumus. Jautā, es atbildēšu.

—   Nē, nav vis apnicis stāstīt, — Mazais nepiekrita.

—   Bet man ir daudz jautājumu tev. Kāpēc krīt akmens? Kas tas ir — karsts ūdens? Kāpēc ir desmit pirksti, bet skaitīšanai vajadzīgs tikai viens? Daudz jautājumu. Bet es tagad nejautāšu. Tagad ir slikti. Tu nevari nākt pie manis, es nevaru pie tevis, vārdu nav. Tātad visu par mani uzzināt tu nevari. S-šarāde. Tātad nevari aiziet. Es lūdzu tevif domā, ko darīt. Ja pats nevari ātrāk domāt, lai domā tavas mašīnas miljons reižu ātrāk. Es aizeju. Nevaru domāt, kad tu sarunājies ar mani. Domā ātrāk, tāpēc ka man ir sliktāk nekā vakar. Bet vakar bija sliktāk nekā aizvakar.

Dārdēdams nokrita un aizvēlās kāds akmens. Vanderhūze atkal gari un smagi nopūtās.

Nepaguvu ne acis pamirkšķināt, bet Mazais kā viesulis jau nesās pāri būvlaukumam uz sopku pusi. Redzēju, ka viņš pārslīdēja pāri nosēšanās joslai un pēkšņi izgaisa. Tajā pašā mirklī kā pēc komandas nozuda daudzkrāsainās antenu ūsas virs kalniem.

—   Tā, — noteica Komovs. — Neko nevar darīt. Jakov, lūdzu, nosūtiet Sidorovam radiogrammu, lai gādā šurp aparatūru; redzu, ka bez mentoskopa neiztikšu.

—   Labi, — Vanderhūze piekrita. — Tomēr gribēju vērst jūsu uzmanību, Genadij… Pa visu sarunas laiku indikatorā ne reizi neiedegās zaļā gaisma.

—   Es pats redzēju.

—   Tas liecina nevis par negatīvām emocijām vispār, Genadij, bet gan par spilgti izteiktām negatīvām emocijām …

Komova atbildi es nesaklausīju.

Nosēdēju postenī visu vakaru un pusi nakts. Ne vakarā, ne naktī Mazais vairs nerādījās. Arī ūsu nebija. Un Maijas arī ne.

Brokastu laikā Komovs bija ļoti runīgs. Man šķiet, naktī viņš nemaz nebija gulējis, acis viņam izskatījās apsarkušas, vaigi iekrituši, taču viņš bija labā omā un priecīgi satraukts. Viņš padzēra stipru tēju un izklāstīja mums savas domas un secinājumus.

Viņa vārdiem runājot, tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka aborigēni ir radikāli pārveidojuši zēna organismu. Atklājās, ka tic ir ārkārtīgi drosmīgi un zinoši eksperimentētāji: tie bija pārmainījuši viņa fizioloģiju un daļēji arī anatomiju, neiedomājami paplašinājuši Cilvēkbērna smadzeņu aktīvo daļu, kā arī apgādājuši viņu ar jauniem fizioloģiskiem mehānismiem, kādus, ņemot vērā pašreizējo zinātnes attīstības līmeni uz Zemes, parastā cilvēka organismā attīstīt nav iespējams. So anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu mērķis ir skaidri redzams: aborigēni nevarīgo Cilvēkbērnu gluži vienkārši centušies pielāgot šīs planētas apstākļiem, kas cilvēkam ir absolūti nepiemēroti. Nav visai skaidrs, kāpēc viņi tik nopietni icjaukušies centrālās nervu sistēmas darbībā. Var, protams, pieņemt, ka tas noticis nejauši, kā anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu blakusparādība. Taču tikpat labi var pieņemt, ka cilvēka smadzeņu iespējas viņi izmantojuši mērķtiecīgi. Un tad rodas vesela virkne hipotēžu. Kaut vai, teiksim, tāda: viņi centušies saglabāt Mazajam Cilvēkbērnam visas viņa zīdaiņa vecuma atmiņas un iespaidus, lai atvieglotu adaptēšanos, ja viņš kādreiz atkal nokļūs cilvēku sabiedrībā. Mazais patiešām apbrīnojami viegli atrada ar mums kopēju valodu, jo mēs viņa acīs neesam ne ķēmi, ne briesmoņi. Tomēr nav arī izslēgts, ka mazā Maugļa ārkārtīgi labi attīstītā atmiņa un viņa fenomenālie skaņu reproducēšanas centri ir tikai aborigēnu pūliņu blakusrezultāts. Varbūt aborigēni vispirms centušies izveidot stabilus psihiskus sakarus starp sevi un atrastā bērna centrālo nervu sistēmu. Doma, ka tādi sakari pastāv, ir ļoti ticama. Citādi būtu grūti izskaidrojami tādi fakti kā, teiksim, Pjēra spontāno — loģiski nesaprotamo — atbilžu rašanās uz jautājumiem, visu viņa apzināto un pat neapzināto vēlmju noteiktā piepildīšanās; viņa piesaiste tieši šim planētas rajonam. Par šādu psihisku saistību starp aborigēniem un Mazo droši vien liecina arī spēcīgais uzbudinājums, psihiskā spriedze, kāda rodas Pjēram, ieraugot cilvēku. Viņš pats nespēj izskaidrot, tieši kāpēc cilvēki viņu traucē. Acīmredzot ne jau viņu mēs traucējam. Mēs traucējam aborigēnus. Un tā nu esam nonākuši pie būtiskā: kas īsti ir šie aborigēni.

Loģiski domājot, jāsecina, ka aborigēni ir vai nu mikroskopiskas, vai gigantiskas būtnes, vienalga, kādas tās

arī būfu, pēc lieluma tās nav salīdzināmas ar Cilvēkbērnu. Tieši tāpēc Mazais pašas šīs būtnes un to parādīšanos uztver kā stihiju, kā daļu no dabas, kas ir ap viņu kopš zīdaiņa vecuma. («Kad es jautāju viņam par antēnām, Mazais diezgan vienaldzīgi paziņoja: tās viņš redz pirmo reizi, bet viņš katru dienu kaut ko redz pirmo reizi. Vārdus tamlīdzīgu parādību apzīmēšanai mēs taču nevarējām atrast.») Viņš, Komovs, personiski sliecas domāt, ka aborigēni ir kādi milzīgi superorganismi, kas stāv ārkārtīgi tālu kā no humanoīdiem, tā arī no tādām nehumanoīdām struktūrām, ar kurām cilvēks sastapies agrāk. Pagaidām mēs par tiem zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam redzējuši virs apvāršņa baismīgas ierīces (vai veidojumus?), kuru parādīšanās un nozušana acīm redzami saistīta ar Mazā apciemojumiem. Mēs esam dzirdējuši ne ar ko nesalīdzināmas skaņas, kuras atveidoja Mazais, aprakstīdams savas «mājas». Mēs esam sapratuši, ka, spriežot pēc tā, par ko aborigēni pratuši pārvērst parastu cilvēka mazuli, viņiem ir ārkārtīgi augsts teorētisko un praktisko zināšanu līmenis. Un tas arī ir viss. Pagaidām mums pat jautājumu nav daudz, kaut gan šie nedaudzie jautājumi, protams, ir būtiski. Kāpēc aborigēni izglābuši Cilvēkbērnu un gādā par viņu, kāpēc tie vispār sākuši interesēties par viņu, kāda tiem daļa par Cilvēkbērnu? Kā viņi palīst cilvēkus — vai pazīst labi, orientējas cilvēku psiholoģijas un socioloģijas pamatos? Kāpēc viņi, par spīti visam, tomēr izvairās no sakariem ar cilvēkiem? Kā apvienot nepārprotami augstu zināšanu līmeni ar pilnīgu jebkādas saprātīgas rīcības pazīmju trūkumu? Vai varbūt tagadējais nožēlojamais planētas stāvoklis ir tieši šādas nesaprātīgas rīcības sekas? Varbūt šāds stāvoklis šķiet nožēlojams vienīgi no mūsu viedokļa? Patiesību sakot, tie arī ir visi galvenie jautājumi. Viņam, Komovam, šajā sakarībā ir savi apsvērumi, taču viņš domā, ka pagaidām vēl nav pienācis laiks tos izpaust.

Skaidrs, ka mūsu atklājums ir ārkārtīgi svarīgs, tas noteikti jāizmanto, bet to var izdarīt vienīgi ar Mazā starpniecību. Drīz tiks atsūtīti mentoskopi un cita spectehnika. Izmantot to pilnībā varēsim vienīgi tad, ja Mazais mums uzticēsies, turklāt izjutīs pietiekami stipru vajadzību pēc mums.

— Esmu nolēmis šodien nestāties kontaktos ar viņu, — Komovs pavēstīja, atstumdams tukšo glāzi. — Šodien ir jūsu kārta. Stas, parādiet viņam savu Tomu. Maija, spēlējiet ar viņu bumbu un paviciniet glaideri. Draugi, nekautrējieties no viņa, esiet jautrāki, vienkāršāki! Iedomājieties, ka viņš ir jūsu jaunākais brālītis — brīnumbērns… Jakov, jums būs jāpadežurē. Galu galā jūs pals šīs dežūras noteicāt… Ja Mazais nokļūst arī pie jums, saņemieties un atļaujiet viņam paraustīt sevi aiz vaigubārdas — viņš par to ļoti interesējas. Bet es kā zirneklis noslēpšos, visu novērošu un reģistrēšu. Tāpēc lūdzu, jaunieši, apgādājieties ar «trešo aci». Ja Mazais jautās par mani, sakiet, ka es domāju. Dziediet viņam dziesmas, parādiet kino… Iepazīstiniet viņu ar skaitļotāju, Stas, paskaidrojiet, kā tas darbojas, mēģiniet ar viņu sacensties skaitļošanā. Domāju, ka te jūs gaida ne mazums pārsteigumu … Un lai viņš vairāk jautā, pēc iespējas vairāk jautā. Jo vairāk, jo labāk … Bet tagad, draugi, pie darba!

Viņš pielēca kājās un steidzīgi aizskrēja. Mēs saskatījāmies.

—   Vai jautājumi ir, kibertehniķi? — Maija vaicāja. Tonis bija vēss, balsī nejuta sirsnības. Pa visu rītu tie bija viņas pirmie vārdi. Viņa šodien pat nebija sasveicinājusies ar mani.

—   Nē, kvartīrmeistar, jautājumu nav. Redzu jūs, bet nedzirdu.

—   Tas viss, protams, ir labi, — Vanderhūze domīgi teica. — Man nav žēl vaigubārdas. Bet!

—   Patiešām, — Maija pieceldamās sacīja. — Bet.

—   Es gribu teikt, ka vakarvakarā pienāca radiogramma no Gorbovska, — Vanderhūze turpināja. — Viņš ļoti delikāti, bet pilnīgi nepārprotami lūdza Komovu neforsēt kontaktus un atkal lika manīt, ka labprāt vēlētos mums piebiedroties.

—   Un ko Komovs? — es gribēju zināt.

Vanderhūze atmeta galvu un, glaudīdams vaigubārdu

vienā pusē, paskatījās uz mani no augšas.

—   Komovs par to izteicās necienīgi. Mutiski, protams. Atbildēja, ka pateicas par padomu.

—   Un tālāk? — es vaicāju. Man ļoti gribējās paskatīties uz Gorbovski. Es viņu lāgā nebiju redzējis.

—   Tas ir viss, — Vanderhūze atteica pieceldamies.

Mēs ar Maiju devāmies uz arsenālu. Tur sameklējām

un piestiprinājām pie pieres platas plastikāta stīpas ar «trešo aci»; tas ir portatīvs, vienam izlūkam domāts teleraidītājs, un ar to iespējams nepārtraukti raidīt vizuālo un akustisko informāciju — visu, ko redz un dzird pats izlūks. «Trešā acs» ir vienkārša, bet asprātīga ierīce, kura pavisam nesen tika ieslēgta ER aparatūras komplektā. Vajadzēja mazliet papūlēties, kamēr pielāgojām stīpas, lai tās nespiestu deniņus un nekristu uz deguna un lai objektīvu neekranizētu kapuce. Kamēr darbojāmies arsenālā, visādi jokoju un mēģināju izprovocēt Maiju, lai viņa mani ķircinātu un pavilktu uz zoba, vispār laidu vaļā uz nebēdu, lai meiteni kaut mazliet uzpurinātu. Bet viss velti — Maija bija drūma, kā bijusi, un klusēja vai atbildēja ar «jā» vai «nē». Tā ar viņu šad tad notiek, viņai uznāk grūtsirdības lēkmes, un tādās reizēs meiteni labāk likt mierā. Taču man bija aizdomas, ka šoreiz Maija ir nevis grūtsirdīga, bet saskaitusies un dusmojas tieši uz mani; nez kāpēc jutos viņas priekšā vainīgs un nemaz nezināju, ko darīt.

Vēlāk meitene aizgāja uz savu kajīti sameklēt bumbu, bet es izlaidu Tomu no angāra un aizsūtīju uz nosēšanās joslu. Saule jau bija pacēlusies debesīs, sals mazinājies, tomēr vēl arvien bija ļoti auksts. Deguns man acumirklī sasala. No okeāna puses vilka neliels, toties stindzinošs vējš. Mazais nekur nebija manāms.

Mazliet patrenkāju Tomu pa nosēšanās joslu, lai viņš iesildītos. Tāda uzmanība Tomam glaimoja, un viņš uzticīgi lūdza jaunas pavēles. Pie mums pienāca Maija ar bumbu, un, lai nenosaltu, mēs minūtes piecas dauzījām to, atklāti sakot, spēlējām ar patiku. Cerēju, ka Maija, kā parasti, iedegsies un spēle viņu aizraus, bet velti. Tas ilgāk vairs nebija izturams, tāpēc es noprasīju tieši, kas noticis. Viņa novietoja bumbu uz apmales, pati apsēdās uz tās, savilka kažoku un savaikstīja bēdīgu seju.

—   Kas tev noticis? — es atkārtoju.

Maija pavērās manī un atkal novērsās.

—   Varbūt tu tomēr atbildēsi? — jautāju, paceldams balsi.

—   Neliels vējiņš, — Maija teica, izklaidīgi lūkodamās

debesīs.

—   Kas?! — es iesaucos. — Kāds vējiņš?

Viņa pabungoja ar pirkstu sev pa pieri līdzās «trešās acs» objektīvam un sacīja:

—   Muļ-ver-ķi-ver, mū-ver-su-ver sa-ver-ru-ver-nu-ver no-ver-klau-ver-sās-vcr.

—    Pa-ver-ti-ver muļ-ver-ķe-ver, — es atcirtu, — tur-ver ta-ver-ču-ver trans-ver-la-ver-tors-ver…

—   Kas tiesa, tas tiesa, — Maija atsaucās. — Tāpēc jau es tev saku: re, kāds vējiņš.

—   Jā, vējiņš, kā jau vējiņš.

Brītiņu pastāvēju, juzdamies velnišķīgi neveikli un pūlēdamies atrast kādu neitrālu sarunas tematu, bet neko citu, izņemot to pašu vējiņu, nevarēju sadomāt. Tad es iedomājos, ka vajadzētu mazliet pastaigāties. Vēl ne reizi nebiju klaiņojis pa apkārtni — atrodos šeit gandrīz nedēļu, bet uz šīs zemes vēl nemaz lāgā neesmu stāvējis, vienīgi ekrānā redzējis. Turklāt mums bija cerība kaut kur brikšņos sastapt mazo Maugli, it sevišķi, ja viņš pats vēlēsies satikties ar mums, un tas būtu ne tikai patīkami, bet arī derīgi — varētu iesaistīt viņu sarunā viņam ierastos apstākļos. Sos apsvērumus izklāstīju Maijai. Viņa klusēdama piecēlās un devās uz purva pusi, bet es, paslēpis degunu kažoka apkaklē un sabāzis rokas dziļāk kabatās, vilkos viņai pakaļ. Toms, paguris aiz iztapības, gribēja sekot man pa pēdām, taču es pavēlēju palikt uz vietas un gaidit tālākus norādījumus.

Purvā iekšā mēs, protams, nelīdām, bet gājām tam apkārt, spraukdamies cauri krūmu biezoknim. Augu valsts šeit bija gaužām nožēlojama — bālgana, sausnēja, apvītušas zilganas lapiņas ar metālisku spīdumu, trausli, mezglaini zariņi, oranža, plankumaina miza. Reti kāds krūms bija manā augumā, tā ka Vanderhūze ar savu vaigubārdu diez vai riskētu šeit līst. Zem kājām elastīgi šūpojās biezs kritušo lapu slānis, sajaukts ar smiltīm. Ēnā dzirkstīja sarma, šī trūcīgā augu valsts gribot negribot izraisīja zināmu cieņu. Te nebija nemaz tik viegli: naktī temperatūra noslīdēja līdz mīnus divdesmit grādiem, dienā reti kad pacēlās virs nulles, bet zem saknēm — sāļa tīras smilts augsne. Nedomāju gan, ka no mūsu — Zemes — augiem kāds spētu piemēroties šejienes bēdīgajiem apstākļiem. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka šajā apsarmojušajā biezoknī kaut kur klaiņo kails Cilvēkbērns, staigādams basām kājām pa sasalušajām smiltīm.

Man šķita, ka biezajos brikšņos pa labi kaut kas sakustas. Apstājos un pasaucu: — Mazais! — taču atbildes nebija. Ap mums valdīja sastindzis, ledains klusums. Ne lapu šalkoņas, ne kukaiņu sīkšanas. Nedzīvā apkārtne izraisīja dīvainu izjūtu — it kā mēs maldītos starp teātra dekorācijām. Apgājām apkārt garajai miglas strēlei, kas bija izlīdusi no karstā purva, un sākām kāpt augšā pa nogāzi. Patiesību sakot, tā bija smilšu kāpa, kas apaugusi ar krūmiem. Jo augstāk rāpāmies, jo cietāka kļuva pamatne zem kājām. Uzrausušies pašā virsotnē, atvilkām elpu un aplūkojām apkārtni. Kuģi mūsu acīm slēpa miglas auti, toties nosēšanās josla bija skaidri saskatāma. Saulē līksmi dzirkstīja joslas apmale, sērdienīgi melnēja vidū atstātā bumba, un pie tās nedroši mīņājās smagnējais Toms, mēģinādams atrisināt uzdevumu, kas viņam acīm redzami nav pa spēkam: vai nu aizvākt no joslas nepiederošo priekšmetu, vai arī, ja nepieciešams, ziedot dzīvību par šo cilvēku aizmirsto priekšmetu.

Sasalušajās smiltīs es pamanīju pēdas — tumšus, mitrus plankumus, kas skaidri izcēlās sidrabaini sarmotajā līdzenumā. Te bija gājis Mazais, turklāt tas noticis nesen. Viņš bija sēdējis pakalna korē, tad piecēlies un devies lejup pa nogāzi, aiziedams tālāk no kuģa. Pēdas nozuda biežņā, kas aizņēma ieplaku starp kāpām.

—  Mazais! — es pasaucu vēlreiz, un atkal sauciens palika bez atbildes. Tad sāku kāpt lejā ieplakā.

Es viņu atradu tūlīt. Viņš gulēja uz mutes, izstiepies visā garumā, piespiedies ar vaigu pie zemes un apņēmis galvu rokām. Cilvēkbērns šķita ļoti dīvains, neparasts un nekādi neiederējās šajā stindzinošajā panorāmā. Viņš bija pretrunā ar to. Pirmajā mirklī es pat nobijos, vai nav noticis kas ļauns. Visa apkārtne te izskatījās pārāk salta un nemājīga. Notupos līdzās, pasaucu viņu vārdā, bet, tā kā viņš klusēja, viegli papliķēju pa kailo, pārlieku vājo dibentiņu. Tā bija pirmā reize, kad pieskāros viņam, un no pārsteiguma tikko neiekliedzos: viņš bija karsts kā iesilis gludeklis.

—  Viņš izdomāja? — Mazais jautāja, galvu nepacēlis.

—   Viņš vēl domā. Grūts jautājums.

—   Kā es zināšu, ko viņš izdomājis?

—   Tu atnāksi, un viņš tev tūlīt pateiks.

—   Mam-ma! — pēkšņi Mazais izdvesa.

Pametu acis sāņus — man blakus stāvēja Maija.

—   Jā, zvārgulit, — Maija klusu atsaucās.

Mazais apsēdās, pareizāk sakot, līganām kustībām no guļus stāvokļa pārvietojās sēdus.

—   Pasaki vēlreiz! — viņš pieprasīja.

—   Jā, zvārgulīt, — Maija atkārtoja. Viņa bija nobālusi, sejā spilgti izcēlās vasarraibumi.

—   Fenomenāli! — Mazais teica, no apakšas skatīdamies uz Maiju. — Riekstkodis!

—   Mēs tevi gaidījām, Mazais, — noklepojies es atgādināju.

Viņš sāka blenzt uz mani. Ar lielām grūtībām noturējos, lai nenovērstu acis. Cik briesmīga tomēr bija viņa seja!

—   Kāpēc tu mani gaidīji?

—   Tas ir kā — kāpēc… — mazliet apjuku, bet tad attapos. — Mēs skumstam pēc tevis. Jūtamies slikti, ja tevis trūkst. Nav nekāda prieka, vai saproti?

Mazais pielēca kājās, bet tūlīt atkal apsēdās. Viņš atkrita ārkārtīgi neērtā stāvoklī — es tāda nespētu izturēt ne trīs sekundes.

—   Tev ir slikti bez manis?

—   Jā, — es noteikti atbildēju.

—   Fenomenāli! Tev ir slikti bez manis, man ir slikti bez tevis, š-šarāde!

—   Nu kāpēc tu uzreiz tā? Ja mēs nevarētu būt kopā, tad gan būtu šarāde. Bet mēs esam satikušies, varam spēlēties… Es zinu, tev patīk spēlēties, bet tu vienmēr to dari viens …

—   Nē, — Mazais iebilda. — Tikai sākumā spēlējos viens. Pēc tam spēlējos uz ezera un ieraudzīju savu atspulgu ūdenī. Gribēju ar to paspēlēties, bet tas saira. Tad es ļoti gribēju, lai man būtu atspulgi, daudz atspulgu, lai varētu ar tiem spēlēties. Un notika tā.

Viņš uzlēca kājās un viegliem soļiem sāka skriet pa apli, atstādams aiz muguras savus dīvainos fantomus — melnus, baltus, dzeltenus, sarkanus, pēc tam nosēdās pats vidū un lepni paskatījās apkārt. Man jāatzīst, tas patiešām bija lielisks skats: kails puišelis sēž smiltīs, bet ap viņu vismaz ducis krāsainu tēlu dažādās pozās.

—   Fenomenāli, — es izsaucos un pametu acis uz Maiju, aicinādams viņu kaut nedaudz iesaistīties sarunā. Man bija neērti, ka visu laiku runāju un runāju, bet viņa cieš klusu. Taču meitene neko neteica, tikai drūmi skatījās, kā fantomi, ņirboši vibrēdami, gaisā šūpojas un lēnām izgaist, izplatīdami ožamā spirta smārdu.

—   Es sen gribēju prasīt, — Mazais mums pavēstīja, — kāpēc jūs tā satinaties? Kas tas ir? — Viņš pieskrēja pie manis un paraustīja aiz kažoka stērbeles.

—   Apģērbs.

—   Apģērbs, — viņš atkārtoja. — Kāpēc?

Pastāstīju viņam par apģērbu. Neesmu Komovs, un savu mūžu man nav bijusi izdevība lasīt lekciju, it sevišķi par apģērbu. Tomēr bez liekas kautrēšanās varu teikt, ka manam priekšlasījumam bija panākumi.

—   Vai visi cilvēki staigā apģērbti? — Mazais pārsteigts vaicāja.

—   Visi, — es atteicu, lai sarunu par šo tematu izbeigtu. Man nebija īsti skaidrs, kas viņu tā pārsteidz.

—   Bet cilvēku ir daudz! Cik?

—   Piecpadsmit miljardi.

—   Piecpadsmit miljardi, — Mazais atkārtoja un, izslējis gaisā pirkstu bez naga, ņēmās to saliekt un atkal atliekt. — Piecpadsmit miljardi! — viņš vēlreiz noteica un atskatījās uz gaistošajām fantomu paliekām. Viņam satumsa acis. — Un visi apģērbā … Kas vēl?

—   Nesaprotu.

—   Ko vēl viņi dara?

Dziļi ievilku elpu un sāku stāstīt, ko dara cilvēki. Tas, protams, ir dīvaini, bet līdz šim par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Baidos, vai Mazajam pēc mana stāstījuma nebūs radies priekšstats, ka visi cilvēki nodarbojas galvenokārt ar kibertehniku. Iesākumam nemaz nav slikti, es nospriedu. Tiesa gan, mūsu viesis tagad nesvaidījās kā Komova lekcijas laikā un nesavilkās arī čokurā, bet klausījās kā apburt?. Kad es, pavisam sapinies savos skaidrojumos un zaudējis cerību sniegt viņam priekšstatu par mākslu, beidzu runāt, viņš nekavējoties uzdeva citu jautājumu.

—   Jums tik daudz darba. Kāpēc esat atnākuši uz šejieni?

—   Maija, pastāsti to viņam, — aizsmacis es lūdzos. — Man deguns nosalis …

Maija, sevī ierāvusies, paskatījās uz mani stingu skatienu, tomēr negribīgi un, manuprāt, pavisam neinteresanti sāka stāstīt par nerealizēto projektu «Šķirsts». Es nenovaldījos un pārtraucu viņu, pūlēdamies atsvaidzināt stāstījumu ar izteiksmīgām detaļām, sadomāju šo un to precizēt, un beigu beigās izrādījās, ka es atka! runāju viens. Uzskatīju, ka stāstījuma beigās nepieciešama morāle.

—   Tu pats redzi, — es teicu, — mēs būtu uzsākuši lielu darbu, bet, tikko sapratām, ka tava planēta ir aizņemta, tūlīt atsacījāmies no sava nodoma.

—   Tātad cilvēki māk izzināt, kas notiks vēlāk? —

Mazais jautāja. — Bet tas nav pareizi. Ja viņi to mācētu, viņi sen bulu aizgājuši no šejienes.

Es neatlapu, ko atbildēt. Sis temats man šķita visai nedrošs un slidens.

—        Zini, Mazais, — žirgti ieteicos, — iesim spēlēties. Tu redzēsi, cik interesanti spēlēties ar cilvēkiem.

Mazais klusēja. Bargi paskatījos uz Maiju: patiešām — vai viņa domā, lai es viens uzņemos visu kontakta smagumu?

—        Ejam spēlēties, Mazais, — Maija bez sajūsmas mani atbalstīja. — Pavizināšu tevi lidojamā mašīnā, vai gribi?

—        Tu lidosi pa gaisu, — es uztvēru AAaijas domu, — un zem tevis būs kalni, purvs, leduskalns..,

—        Nē, lidot pa gaisu — tas ir parasts prieks. To es pats varu, — Mazais atteica.

Es salēcos.

—   Kā — pats?

Pār viņa seju pārskrēja sīka ņirboņa, pleci pacēlās uz augšu un atkal nolaidās.

—        Nav vārdu, — Mazais atzinās. — Kad gribu — lidoju …

—   Nu tad palido! — man izspruka.

—        Pašlaik negribu, — viņš nepacietīgi atteica. — Pašlaik man ir patīkami kopā ar jums. Gribu spēlēties. Kur?

—   Aizskriesim līdz kuģim, — es ierosināju.

Viņš izgrūda sirdi plosošu kliedzienu, un atbalss kāpās vēl nebija apklususi, bet mēs jau drāzāmies cauri brikšņiem. Maijai es biju atmetis ar roku — lai dara, ko grib.

Mazais slīdēja starp krūmiem kā saules zaķītis. Manuprāt, viņš neaizķēra nevienu zariņu un vispār ne reizi nepieskārās zemei. Tērpies kažokā ar elektrisko apsildi, es lauzos krūmiem tieši cauri kā tanks, un zari brīkšķēja vien. Nemitīgi pūlējos Mazo panākt, un mani mulsināja fantomi, kurus viņš ik pa brīdim atstāja aiz sevis. Briksnāja malā Mazais pagaidīja mani un jautāja:

—       Vai tev arī ir tā: tu pamosties un atceries, it kā nupat būtu kaut ko redzējis. Reizēm tas ir kas labi pazīstams, piemēram, kā es lidoju, bet reizēm kaut kas pavisam jauns, tāds, ko neesmu agrāk redzējis.

—       Jā, tā mēdz būt, — atvilcis elpu, es teicu. — To sauc par sapni. Tu guli un redzi sapņus.

Tālāk mēs gājām lēnāk. Kaut kur aiz muguras Maija brīkšķināja krūmus.

—?

—        Kur tas rodas? Kas tas ir — sapnis? — Mazais vaicāja.

—        Bijušo iespaidu nebijušas kombinācijas, — es nobēru.

Viņš, protams, nesaprata, un man vajadzēja nolasīt vēl vienu pamatīgu lekciju par to, kas ir sapņi, kā tie rodas, kāpēc vajadzīgi un cik slikti klātos cilvēkam, ja nebūtu sapņu.

—        Cešīras kaķis! Tomēr es nesaprotu, kāpēc redzu sapnī to, ko agrāk nekad neesmu redzējis.

Maija bija mūs panākusi un tagad klusēdama gāja blakus Mazajam.

—   Piemēram? — es jautāju.

—        Reizēm sapņoju, ka esmu liels, liels, ka domāju, ka jautājumi cits pēc cita nāk pie manis, ļoti spilgti, apbrīnojami jautājumi, un es atrodu atbildes, apbrīnojamas atbildes, un es ļoti labi zinu, kā no jautājuma izveidojat atbilde. Tad ir vislielākais prieks, kad zini, kā no jautājuma izveidojas atbilde. Bet, kad pamostos, neatceros ne jautājumus, ne atbildes. Atceros tikai prieku un patiku.

—       M-jā, — izvairīgi novilku. — Interesants sapnis, bet es nevaru tev to izskaidrot. Pavaicā Komovam. Varbūt viņš pratīs to izdarīt.

—   Komovam … Kas tas ir —i Komovs?

Sāku viņam stāstīt, ka ikvienam cilvēkam ir vārds un uzvārds. Pa to laiku bijām apgājuši apkārt purvam, un mūsu skatienam pavērās līdzenums ar kuģi un nosēšanās joslu. Kad biju beidzis, Mazais pēkšņi ne no šā, ne no tā sacīja:

—   Savādi. Man nekad tā nav bijis.

—   Kā?

—   Ka es sev ko gribu un nevaru.

—   Un ko tu gribi?

—        Gribu sadalīties uz pusēm. Tagad esmu viens, bet gribu, lai būtu divi.

—        Nu, draudziņ, — es noplātīju rokas, — tur nemaz nav ko gribēt. Tas nav iespējams.

—   Bet ja būtu iespējams? Vai tas ir labi vai slikti?

—        Protams, slikti. Es ne visai labi saprotu, ko tu gribi teikt… Var pārrauties uz pusēm. Tas ir pavisam slikti. Var saslimt ar kaiti, ko sauc par personības sašķelšanos. Arī tas ir slikti, bet tā vaina ir labojama.

—   Vai tas ir sāpīgi? — Mazais gribēja zināt.

Mēs uzkāpām uz apmales. Toms jau lumpačoja pretī, ripinādams bumbu un priecīgi mirkšķinādams signāluguntiņas.

—   Nedomā vairs par to. Tu arī tāds nesadalīts esi labs diezgan.

—   Nē, neesmu vis, — Mazais iebilda, bet pa to laiku Toms jau bija atgāzelējies pie mums, un sākās priecīgas spēles.

Mazais bēra jautājumus kā krusu. Es nepaguvu uz tiem atbildēt. Toms nepaguva izpildīt manas komandas. Bumba nepaspēja pieskarties pie zemes, tikai Mazais paguva visu.

No malas tas laikam izskatījās visai jauki. Mums patiešām arī bija priecīgs noskaņojums, galu galā pat Maija atplauka. Mēs droši vien izskatījāmies pēc palaidnīgiem pusaudžiem, kuri aizbēguši no stundām un aizskrējuši okeāna krastā. Sākumā vēl bija neveiklības sajūta, apziņa, ka mēs nevis izklaidējamies, bet strādājam, ka ikviena mūsu kustība tiek novērota, ka starp mums un Mazo Alaugli ir kaut kas līdz galam nepateikts, bet vēlāk viss aizmirsās. Palika vienīgi bumba, kas lido tev tieši sejā, un prieks par veiksmīgu sitienu un dusmas par neveiklo Tomu, un džinkstoņa ausīs, ko rada pārgalvīgie uzmudinājuma saucieni, un Mazā Cilvēkbērna asie, aprautie smiekli — pirmo reizi mēs dzirdējām viņa gluži bērnišķīgos, aizrautīgos smieklus… Tā bija dīvaina spēle. Mazais izgudroja noteikumus spēles gaitā. Izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi izturīgs un azartisks — un nepalaida garām nevienu izdevību, nenodemonstrējis mums savas fiziskās priekšrocības. Viņš piespieda mūs sacensties, un iznāca it kā pats no sevis, ka viņš sāka spēlēt viens pret mums trim, un mēs visu laiku zaudējām. Sākumā viņš uzvarēja, tāpēc ka mēs viegli padevāmies. Pēc tam — tāpēc ka mēs nesapratām viņa spēles noteikumus. Vēlāk mēs tos sapratām, bet spēlē kažoks traucēja kā mani, tā Maiju. Tad zaudējumos sākām vainot Tomu, uzskatot, ka viņš ir pārāk neveikls, un padzinām viņu no laukuma. Maija iedegās un sāka spēlēt no sirds, arī es darīju, ko varēju, taču zaudējām punktu pēc punkta. Mēs bijām bezspēcīgi pret šo zibenīgo velnēnu, kurš pārtvēra jebkuru bumbu, viņš pats sita Joti spēcīgi un precīzi, sašutis kliedza, ja bumbu paturējām ilgāk par sekundi, un pavisam izsita mūs no sliedēm ar saviem fantomiem vai nelāgu paradumu pēkšņi nozust un tikpat acumirklīgi parādīties pavisam citā vietā. Mes, protams, nepadevāmies, svīdām un kūpējām dzestrajā gaisa, mums trūka elpas, mēs kliedzām cits uz citu, bet cīnījāmies līdz pēdējam. Un pēkšņi vienā mirklī viss beidzās.

mazais apstājās, ar skatienu pavadīja bumbu un apsēdas smiltīs.

—   Tas bija labi, — viņš teica. — Nemaz nezināju, ka var būt tik labi.

—   Kas ir, Mazais? — es aizelsies kliedzu. — Vai piekusi?

—   Nē. Atcerējos. Nevaru aizmirst. Nepalīdz. Nekāds prieks un patika nepalīdz. Nekad nesauc vairs mani spēlēt. Man jau bija slikti, bet tagad ir vēl sliktāk. Pasaki viņam, lai viņš domā ātrāk. Es pārraušos uz pusēm, ja viņš ātri neizdomās. Man iekšā viss sāp. Gribu pārrauties, bet baidos. Tāpēc nevaru. Ja sāpēs ļoti stipri, es vairs nebaidīšos. Lai viņš domā ātri.

—   Mazais, nu kāpēc tu tā! — es satraukts teicu. Ne visai labi sapratu, kas ar viņu notiek, taču redzēju, ka viņam tiešām ir slikti. — Met to visu ārā no galvas! Tu gluži vienkārši neesi pieradis pie cilvēkiem. Mums jāsatiekas biežāk, vairāk jāspēlē …

—   Nē! — Mazais iesaucās, pielēkdams kājās. — Es vairs nenākšu.

—   Bet kāpēc ne? Bija taču labi! Un būs vēl labāk! Ir arī citas spēles … Ar stīpu, ar spārniem!

Viņš pagriezās un lēni gāja prom.

—   Ir šaha spēle! — es steidzīgi runāju viņam aiz muguras. — Vai tu zini, kas ir šahs? Tā ir dižākā spēle!

Mazais apstajās. Iedvesmas pārņemts, es ātri skaidroju, kas ir šahs — parastais, trīsdaļīgais, n-daļīgais šahs… Viņš stāvēja un klausījās, skatīdamies sāņus. Beidzis par šahu, es sāku par pokari. Drudžaini pieminēju visas spēles, kādas vien zināju.

—   Jā, — Mazais teica. — Es atnākšu vēl.

Un pagriezies viņš devās prom uz purvu. Kādu bridi klusēdami noskatījāmies gājējam pakaļ, tad Alaija, iesaukusies: — AAazais! — metās skriet un, panākusi viņu, soļoja viņam blakus. Paņēmu abus kažokus — savējo un Maijas — un lēnām sekoju viņiem. Mani bija pārņēmusi nepatīkama jutoņa, pats nesapratu, no kurienes un kāpēc tā radusies. Viss it kā bija nokārtojies, jo Mazais apsolīja atgriezties, tātad viņš tomēr ir mums pieķēries, tātad viņam tagad vienam ir daudz sliktāk nekā kopā ar mums… «Pieradīs,» es noteicu pie sevis. «Nekas, gan pieradīs …» Redzēju, ka Maija ir apstājusies, bet Mazais iet tālāk. Meitene pagriezās un, apņēmusi ar rokām plecus, skrēja man pretī. Pasniedzu viņai kažoku, vaicādams:

—   Nu, kas ir?

—   Viss kārtībā, — viņa atteica, bet viņas skaidrajās acīs bija jaušams izmisums.

—   Domāju, ka galu galā… — es iesāku un pēkšņi aprāvos. — Maija, tu esi pazaudējusi «trešo aci»!

—   Nemaz neesmu to pazaudējusi…

Mazais devās prom no kuģa uz rietumiem — pa krastmalu tieši pāri kāpām un cauri brikšņiem. Sākumā «trešā acs» viņu interesēja. Viņš apstājās, noņēma slīpu no galvas, grozīja to rokās, un tad mūsu uztvērējekrānā pavīdēja gan bālganās debesis, gan zilganzaļā sastingusi seja, gan apsarmojusī smilts. Pēc tam viņš stīpu lika mierā. Nezinu, vai Mazais gāja citādi nekā parasti var arī nebija pareizi uzlicis «trešo aci», taču man radās iespaids, ka objektīvs ir pavērsts nevis iešanas virzienā, bet gan nedaudz sagriezies uz labo pusi. Ekrānā raustīdamās slīdēja vientuļo kāpu rindas, sastingušie krūmi, reizēm parādījās zilpelēkās kalnu virsotnes vai negaidot iznira melnais okeāns ar vizošajiem lcduskalniem pie apvāršņa.

Man šķita, ka Mazais klīst bez mērķa, iet, kur acis rāda, lai tikai būtu tālāk no mums. Pāris reižu viņš uzkāpa pašā kāpas galā un skatījās uz mūsu pusi. Uztvērējekrānā parādījās mūsu ER-2 žilbinoši baltais konuss, nolaišanās joslas sudrabainā lente un oranžais Toms, vientulīgi sašķiebies pret nepabeigto meteostaciju. Panorāmas ekrānā mēs Mazo Cilvēkbērnu tomēr neredzējām.

Apmēram pēc stundas Mazais negaidot strauji pagriezās uz kalnu pusi. Tagad saule tieši spīdēja viņa «acs» objektīvā un mūsu ekrānā viss bija redzams daudz sliktāk. Kāpas drīz beidzās; Mazais slāja pa skraju mežu, kāpdams pāri satrunējušiem zariem un spraukdamies slarp greiziem sakārņiem ar plankumainu, atlupušu mizu, viņa basās kājas skāra brūnu, saltu, pievilgušu zemi. Reiz viņš uzrāpās uz kāda vientuļa granīta bluķa, brīdi pastāvēja, lūkodamies uz visām pusēm, pēc tam nolēca zemē, pacēla divus melnus, noglumējušus zarus un, dauzīdams tos vienu pret otru, devās tālāk. Sākumā dauzīšana bija nesakarīga, vēlāk tajā varēja jaust zināmu ritmu, tad ritmam pievienojās tada ka sīkšana, kā dūkoņa. Sī nepatīkamā, nepārtrauktā skaņa arvien vairāk pieauga. Droši vien to radīja pats Mazais — vai nu dziedaja, vai sarunājās pats ar sevi.

Tā sīkdams un dūkdams viņš gāja tālāk un tālāk, starp kokiem arvien biežāk bija redzami akmens lauki, lieli, nosūnojuši akmeņi, milzīgi klints bluķi. Pēkšņi ekrānā parādījās ezers. Mazais neapstādamies gāja tajā iekšā, vienu mirkli mēs redzējām ūdens putas, tad attēls kļuva neskaidrāks un beidzot izzuda pavisam — Mazais bija ieniris ezerā.

Zem ūdens viņš atradās diezgan ilgi, es jau nodomāju, ka viņš ir noslīcinājis raidītāju un mēs neko vairs neredzēsim, bet pēc minūtēm desmit ekrānā atkal parādījās attēls — neskaidrs, izplūdis, ar svītrām. Pirmajā brīdī gandrīz neko nespējām saskatīt, bet tad ekrāna labajā pusē parādījās plauksta, kurā lēkāja un locījās ķēmīga panticšu zivtiņa …

Kad objektīva «acs» bija kļuvusi atkal pavisam skaidra, mēs redzējām, ka Mazais skrien. Koku stumbri ātri traucas uz mūsu pusi un pēdējā mirklī strauji aizslīdēja pa labi un pa kreisi. Cilvēkbērns skrēja ļoti ātri, taču mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne arī viņa straujo elpu, vienīgi vējš šalca un kailo zaru jūklī zibēja saule. Pēkšņi notika kas nesaprotams: Mazais kā iemiets apstājās pie liela, pelēka akmens un iebāza tajā rokas līdz elkoņiem. Nezinu, varbūt tur atradās neredzams, inūsu acīm slēpts caurums. Šķiet gan, ka cauruma nebija. Kad pēc brīža Mazais rokas atkal izvilka, tās izskatījās melnas un mirdzošas, un šis melnais un mirdzošais tecēja pa pirkstiem uz leju, pilēja zemē, atsizdamies pret to ar smagu, skaidri saklausāmu, slapju plakšķi. Pēc tam rokas nozuda no mūsu redzeslauka un Mazais atkal skrēja tālāk.

Viņš apstājās pie dīvainas celtnes, kas atgādināja sašķiebušos torni, un pirmajā mirklī es neaptvēru, ka tas ir avarējušais kosmosa kuģis «Pelikāns». Tagad pats savām acīm redzēju, cik briesmīgi tas cietis, triecoties pret zemi, un kas no tā palicis pāri pēc tik gariem gadiem uz svešās planētas. Tas bija nepatīkams skats. Mazais Cilvēkbērns lēni tuvojās kuģa vrakam, ieskatījās lūkas caurumā — vienu mirkli ekrāns iegrima pilnīgā tumsā—, pēc tam tikpat lēni apgāja nelaimīgajam kuģim apkārt. Vēlreiz apstājies pie lūkas, viņš pacēla roku un piespieda melno plaukstu un izplestos pirkstus pie erozijas saēstā borta. Tā viņš stāvēja labu laiku, un mēs atkal izdzirdējām viņa dūkšanu. Man šķita, ka no pirkstu galiem ceļas zilganu dūmu strūkliņas.'Beidzot viņš atņēma rokas no kuģa nost un soli atkapās. Uz nomelnējušā apšuvuma palika skaidri saskatāms, reljefs nospiedums — plauksta ar izplestiem pirkstiem.

—   Ak tu manu circenīt aizkrāsnē, — ierunājās sulīgs baritons.

—   Zvārgulīti… — maiga sievietes balss atsaucās.

—   Mazulīti — baritons klusu, gandrīz čukstus izdvesa. — Manu mazulīt…

Ieraudājās zīdainis.

Plaukstas nospiedums strauji paslīdēja sāņus un nozuda. Tagad ekrānā bija redzama kalnu nogāze, plaisu izvagots granīts, veci nogruvumi, asu akmeņu šķembas ar mirdzošām šķautnēm, nīkulīgas, cietas zāles kumšķi, dziļas, melnas aizas. Mazais kāpa augšup pa nogāzi, mēs redzējām viņa rokas, kuras turējās aiz izciļņiem, pa ekrānu noripoja lejup graudains akmens, varēja dzirdēt skaļu, vienmērīgu elpu, tad kustības kļuva vijīgas, ātrākas, man acīs sāka ņirbēt, nogāze pēkšņi attālinājās, aizslīdēja kaut kur sāņus un lejup, un mēs izdzirdējām Mazā Cilvēkbērna asos, aizsmakušos smieklus, kas tūlīt aprāvās. Viņš lidoja — par to nebija vairs nekādu šaubu.

Ekrānā bija redzamas pelēki violetas debesis, bet sāņus plivinājās kaut kādi duļķaini, daļēji caurspīdīgi kušķīši, it kā saplosīta muslīna lēveri. Šķērsām pār ekrānu lēni pārslīdēja žilbinoši violeta saule, tad visu aizklāja putekļu muslīns, kas tūlīt izgaisa. Tālu lejā ieraudzījām plakankalni, kas tinās zilganā dūmakā, briesmīgas dziļu plaisu rētas, mūžīgo sniegu klātās neticami asās kalnu smailes — tā bija skumja, ledū kalta pasaule, kas stiepās vēl aiz apvāršņa — nedzīva, saplaisājusi un neviesmīlīga. Mēs ieraudzījām Mazā Cilvēkbērna spēcīgo celi, kas spīdēja kā lakots un nokārās virs bezdibeņa, un viņa melno roku, kas, stingri ieķērusies, turējās pie kaut kā mums neredzama, pie nekā.

Atklāti sakot, šajā brīdī es vairs nespēju ticēt savām acīm un novērsos, lai pārbaudītu, vai ierakstu aparatūra darbojas. Tā bija kārtībā. Arī Vanderhūze izskatījās norūpējies, bet Maija neticīgi mirkšķināja acis un grozīja kaklu, it kā apkakle būtu par šauru. Vienīgi Komovs bija nesatricināmi mierīgs; viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret paneli un atspiedis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem.

Bet AAazais jau krita. Akmeņainais tuksnesis, viegli griezdamies ap neredzamu asi, strauji tuvojās; bija acīm redzams, ka ass gāja caur melno plaisu, kas sašķēla ar klintsbluķiem pieblīvēto brūno lauku. Plaisa tuvojoties palielinājās, kļuva platāka, saules apspīdētā mala šķita gluda un pavisam stāva, bet dziļāk valdīja pilnīga tumsa, tāpēc plaisas dibens nebija saskatāms. Mazais strauji iekrita šajā tumsā, attēls izzuda, un Maija, pastiepusi roku, ieslēdza pastiprinātāju, bet arī tagad nekas nebija redzams, ekrānā viļņoja vienīgi nenoteiktas pelēkas svītras. Pēc brīža atskanēja griezīgs kliedziens un kustība ekrānā norima. «Mazais nositās!» es ar šausmām nodomāju. Maija no visa spēka ieķērās man rokā.

Ekrānā vīdēja miglaini, nekustīgi plankumi pelēkā un melnā krāsā un atskanēja dīvaini trokšņi — kā guldzieni, kā klusas dzērvju klaigas, kā šņācieni. Parādījās pazīstamā melnā roka ar izplestajiem pirkstiem un atkal nozuda. Neskaidrie plankumi cits aiz cita peldēja ekrānā, klaigas un guldzieni te pastiprinājās, te pieklusa, iedegās un nodzisa oranža uguntiņa, pēc tam vēl viena un vēl… Kaut kas īsi iekaucās, un šī skaņa daudzkārt atbalsojās.

— Iedarbiniet infrapastiprinātāju! — Komovs izgrūda caur zobiem. Maija satvēra pastiprinātāja smalkregulatoru un pagrieza to līdz galam. Ekrāns acumirklī kļuva gaišāks, taču es, tāpat kā iepriekš, neko nesapratu.

Visu telpu piepildīja fosforescējoša migla. Tiesa gan, tā nebija parasta migla, tajā varēja jaust noteiktu struktūru — it kā dzīvnieku audu šķērsgriezumu nepareizi fokusētā mikroskopā —, un šajā struktūrmiglā vietām vīdēja gaišāku punktu sablīvējumi un tumšu, pulsējošu graudiņu kopojumi. Tas viss it kā karājās gaisā, reizēm negaidot nozuda pavisam un atkal parādījās, bet Mazais Cilvēkbērns gāja caur šo miglu, it kā tur patiešām nekā nebūtu; viņš gāja, izstiepis uz priekšu spīdošās rokas ar izplestajiem pirkstiem, bet visapkārt kaut kas guldzēja, sēca, burbuļoja, skaņi tikšķēja.

Tā viņš gāja ilgi, un mēs pat nepamanījām, ka migla kļūst bālāka, izplūst, līdz beidzot ekrānā bija redzama vienīgi pienaina gaisma un tikko saskatāmas Mazā Cilvēkbērna izplesto pirkstu kontūras. Tad viņš apstājās. Mēs to sapratām no tā, ka skaņas, kas līdz šim bija gan pastiprinājušās, gan pieklusušas, tagad vairs nemainījās, plūda vienmērīgi. Tās pašas skaņas. Vesela skaņu lavīna, kaskāde. Sēcoša dunoņa, murmināšana rupja balsī, apspiesti pīksti… kaut kas skanīgi plīsa un skaļām šļakatām izšķīda uz visām pusēm … čirksti, gurkstēšana, metāliski triecieni… Pēc tam neskaidrajā vienmērīgajā gaismas starojumā radās tumši plankumi, desmitiem tumšu plankumu, lielu un mazu; sākumā tie bija neskaidri, izplūduši, bet pamazām, iegūdami arvien noteiktākus apveidus, kļuva apbrīnojami līdzīgi kaut kam ārkārtīgi pazīstamam, un pēkšņi es atskārtu, ko tas nozīmē. Absurds, tas bija kaut kas neiespējams, un tomēr šī doma vairs nelaida mani vaļā. Tie bija cilvēki. Desmitiem, simtiem cilvēku, vesels ļaužu pūlis, kas sastājušies noteiktā kārtībā un redzami it kā mazliet no augšas… Un tad kaut kas notika. Kādu sekundes daļu attēls kļuva ļoti skaidrs, bet tas bija pārāk īss mirklis, lai pagūtu kaut ko noteiktu saskatīt. Pēc tam atskanēja izmisīgs kliedziens, attēls sagriezās un nozuda. Un tūlīt atskanēja Komova satracinātā balss:

—   Kāpēc jūs to darījāt?

Ekrāns bija nedzīvs. Komovs stāvēja, nedabiski izslējies, dūrēs sažņaugtās rokas atspiedis pret pulti. Viņš skatījās uz Maiju. Meitene bija nobālusi, tomēr mierīga. Viņa arī piecēlās un, neteikdama ne vārda, nostājās pretī Komovam.

—   Kas nolicis? — Vanderhūze piesardzīgi vaicāja. Acīmredzot arī viņš neko nesaprata.

—   Jūs esat vai nu huligāns, vai… — Komovs aprāvās, tomēr nevaldīja pār sevi: — Izslēdzu jūs no mūsu grupas! Aizliedzu atstāt kuģi, ieiet kopkajītē un aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī! Atstājiet šo telpu!

Maija, vēl arvien neteikdama ne vārda, pagriezās un izgāja. Ne mirkli nedomādams, es viņai sekoju.

—   Popov! — Komovs asi uzsauca.

Es apstājos.

—   Lūdzu nekavējoties pārraidīt šo ierakstu uz Centrul Steidzīgi!

Viņš skatījās man tieši acīs, un mani pārņēma nelaba sajūta. Tādu es Koinovu vēl nekad nebiju redzējis. Tāds Komovs bez šaubīšanās varēja pavēlēt, uzlikt mājas arestu un vispār apspiest jebkuru dumpi pašā iedīglī. Jutu, ka tūlīt sadalīšos divās dajās. «Kas notika ar Mazo?» man galvā pavīdēja doma.

Vanderhūze noklepojies ierunājās:

—   E-ē, Genadij, varbūt tomēr nevajadzētu uz Centru? Gorbovskis taču ir jau bāzē. Varbūt labāk pārraidīt uz bāzi, kā jūs domājat?

Komovs vēl arvien lūkojās uz mani. Viņa piemiegto acu skatiens bija salts kā ledus.

—   Jā, protams! — tagad Komova balss bija jau mierīga. — Kopiju uz bāzi Gorbovskim! Pateicos, Jakov. Popov, pie darba!

Man nekas cits neatlika kā sēsties pie rācijas, taou es biju neapmierināts. Ja mēs, kā agrāk, nēsātu naģenes, es tagad pagrieztu to otrādi — ar nagu pakausī. Bet naģenes man nebija, tāpēc, izvilcis kaseti no rekordera, aprobežojos ar to, ka izaicinoši jautāju:

—   Kas tad īsti ir noticis? Ko viņa tik sliktu izdarīja?

Komovs brīdi klusēja. Viņš atkal bija apsēdies uz

sava krēsla un, lūpas kodīdams, ar pirkstiem bungoja pa tā elkoņu balstiem. Ari Vanderhūze, vaigubārdu izslējis, nogaidoši skatījās uz viņu.

—   Viņa ieslēdza prožektoru, — beidzot Komovs teica

Es momentā nesapratu.

—   Kādu prožektoru?

Komovs, neteikdams ne vārda, ar pirkstu norādīja uz nospiesto taustiņu.

—   A-ā, — Vanderhūze ar nožēlu novilka.

Es klusēju. Paņēmu kaseti un gāju pie rācijas. Atklāti runājot, man nebija ko teikt. Pat par mazākiem pārkāpumiem cilvēki bez žēlastības un ar kaunu tika padzīti no dienesta kosmosā. Maija bija ieslēgusi avārijas zibspuldzi, kas iemontēta «trešās acs» stīpā. Tāpēc viegli varēja iedomāties, kā jutās alu iemītnieki, kad mūžīgajā tumsā uz mirkli bija uzliesmojusi mazā saule. Izlūku, ja tas zaudējis samaņu, pēc šī uzliesmojuma no orbītas var atrast pat apgaismotajā planētas pusē… pat ja viņš atrodas zem nogruvuma… Tāda prožektora izslarojums ir diapazonā no ultravioletajiem līdz ultraīsajiem viļņiem. Vēl nav bijis gadījuma, ka izlūkam ar šādu prožektoru nebūtu izdevies aizbaidīt visbriesmīgāko, visasinskārāko zvēru. Pat tahorgi, kuri vispār nebaidās ne no kā, šāda prožektora gaismu Ieraudzījuši, bremzē ar pakaļkājām un partrauc savu trako skrējienu … «Viņa ir sajukusi,» bezcerīgi nodomāju. «Pavisam traka kļuvusi…» Bet, sēzdamies pie rācijas, teicu:

—   Ak kungs, cilvēks kļūdījās un nospieda nepareizo taustiņu …

—   Jā, patiešām, — Vanderhūze piebalsoja. — Droši vien tā arī bija. Viņa acīmredzot gribēja ieslēgt infrasarkano prožektoru… Taustiņi atrodas blakus… Kā jūs domājat, Genadij?

Komovs klusēja. Viņš pie pults kaut ko darīja. Negribēju uz viņu skatities. Ieslēdzu automātu un demonstratīvi lūkojos uz otru pusi.

—   Nepatīkami, protams, — Vanderhūze murmināja. — Ai-ai-ai… Tas patiešām var ietekmēt… Aktīva iedarbība … Nez vai patīkama .. . Hm … Pēdējā laikā mēs visi esam mazliet uzbudināti, Genadij. Nav brīnums, ka meitene kļūdījās… Man pašam, vai zināt, gribējās kaut ko darīt… kā nekā pastiprināt attēlu… Nabaga Mazais… Man šķiet, tas bija viņš, kas iekliedzās…

—   Skatieties un priecājieties, — Komovs teica. — Trīsarpus kadri.

Bija dzirdams, ka Vanderhūze norūpējies iesēcas. Nenoturējos un atskatījos. Ekrānā neko nevarēju saredzēt, jo viņi bija sabāzuši galvas kopā un aizsedza man redzeslauku, tāpēc piecēlos un piegāju klāt. Ekrānā atkal pavīdēja tā pati aina, ko biju redzējis pēdējā mirklī, bet kas nepaguva aiziet līdz manai apziņai. Attēls bija skaidrs, tomēr es nesapratu, kas īsti tur ir. Daudz cilvēku, ļoti daudz melnu absolūti vienādu tēlu, kas izkārtojušies kā figūras uz šaha galdiņa. Viņi stāvēja it kā klajā, labi apgaismotā laukā. Priekšējās figūras bija lielākas, bet uz aizmuguri tās atbilstoši perspektīvas likumiem samazinājās. Rindas izskatījās bezgalīgas un tālumā saplūda vienā nepārtrauktā melnā svītrā.

—   Tas ir Mazais, — Komovs teica. — Vai pazīstat?

Beidzot pār mani nāca apskaidrība: tas patiešām bija

mūsu Cilvēkbērns, viņa attēls, kas neskaitāmi daudz reižu atspoguļojās bezgaldaudzos spoguļos.

—   Izskatās pēc daudzkārtēja spoguļattēla, — Vanderhūze nomurmināja.

—   Spoguļattēls… — Komovs atkārtoja. — Bet kur tad ir lampas atspulgs? Un kur ir Mazā ēna?

—   Nezinu, — Vanderhūze godīgi atzinās. — Patiešām, ēnai ir jābūt.

—   Un ko domājat jūs, Stas? — Komovs nepagriezies vaicāja.

—   Neko, — īsi atteicu un gāju atpakaļ savā vietā. Patiesībā es, protams, domāju gan, manas smadzenes bija ārkārtīgi nodarbinātas, taču neko nespēju izdomāt. Redzētais man visvairāk atgādināja formālistu spalvas zīmējumu.

—   Jā, neko daudz mēs neesam panākuši, — Komovs konstatēja. — Pat saru kušķis neko nelīdzēja…

—   Oho-ho-ho… — Vanderhūze noteica, smagi piecēlās un izgāja.

Arī man bija vēlēšanās aizskriet un paskatīties, ko Maija dara un kā viņa jūtas. Palūkojies uz hronometru, tomēr paliku sēžam, jo līdz pārraides beigām vēl atlika minūtes desmit. Komovs man aiz muguras kaut ko čaukstināja. Pēc tam viņa roka pastiepās pār manu plecu un uz pults nolaidās gaišzilā radiogrammas veidlapa.

—   Tas ir paskaidrojuma raksts. Nosūtiet tūlīt, līdzko būsiet beidzis ieraksta pārraidi.

Es izlasīju radiogrammu.

«ER-2, Komovs — Bāze, Gorbovskim. Kopija: Centrs, Bāderam. Nosūtām jums TA tipa raidītāja ierakstu. Raidītāja nesējs — Mazais. Ieraksts notika no 13.46 līdz 17.02 pēc borta laika. Pārtraukts sakarā ar nejaušu zibspuldzes ieslēgšanos, kas nolikusi manas neuzmanības dēļ. Pašlaik situācija ir nenoteikta.»

Nesapratu tekstu, tāpēc pārlasīju radiogrammu vēlreiz. Pēc tam atskatījos uz Komovu. Viņš sēdēja agrākajā pozā, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, un skatījās uz panorāmas ekrānu. Nevarētu teikt, ka mani pārplūdināja karsts pateicības vilnis. Nē, tā nebija. Sis cilvēks man nebija diez cik simpātisks, bet — gods kam gods — šoreiz viņa rīcība bija augstsirdīga. Nez vai daudzi līdzīgā situācijā būtu rīkojušies tik noteikti un vienkārši. Nav svarīgi, kāpēc viņš tā darīja: vai nu žēlodams Maiju (diez vai), vai arī kaunēdamies par savu asumu (izklausās ticamāk), vai tāpēc, ka pieder pie tiem vadītājiem, kas padoto rīcību uzskata tikpat kā par savējo. Tagad vismaz draudi izlidot kā putniņam no kosmosa Maijai bija būtiski mazinājušies, bet paša Komova pozīcijas Kontaktu komisijā jūtami pasliktinājušās. Labi, Genadij Jurjevič, vajadzīgajā brīdī to atcerēsimies. Tāda rīcība visādi atbalstāma. Bet ar Maiju mēs vēl parunāsim. Patiešām — kāda velna pēc. viņa to darīja? Nav taču vairs nekāds mazais bērns, kas grib spēlēties ar lellēm?

Automāts noklakšķēja un izslēdzās, es ķēros pie radiogrammas. Ienāca Vanderhūze, stumdams sev pa priekšu galdiņu uz riteņiem. Gluži bez trokšņa un ar neparastu vieglumu, kas darītu godu viskvalificētākajam kiberam, viņš nolika paplāti ar šķīvjiem Komovam pie labās rokas. Komovs izklaidīgi pateicās. Paņēmu glāzi tomātu sulas, izdzēru un ielēju vēl.

—   Bet salātus ne? — Vanderhūze apbēdināts jautāja.

Pakratīju galvu un teicu Komovam aiz muguras:

—   Esmu visu izdarījis. Vai varu būt brīvs?

—       Jā, — Komovs nepagriezies atbildēja. — Kuģi neatstājiet.

Gaitenī Vanderhūze inan pavēstīja:

—   Maija ēd pusdienas.

—   Histēriķe, — dusmīgi noteicu.

—       Tieši otrādi, es teiktu, ka viņa ir pavisam rāma un apmierināta. Nav ne mazāko pazīmju, ka viņa nožēlotu.

Mēs reizē iegājām Maijas kajītē. Viņa sēdēja pie galda, ēda zupu un lasīja kādu grāmatiņu.

—       Sveika, cietumniec, — teicu, ar savu glāzi apsēzdamies viņai pretī.

Maija pacēla skatienu no grāmatas, palūkojās uz mani un piemiedza aci.

—   Un ko priekšnieks? — viņa apvaicājās.

—        Iegrimis smagās pārdomās, — atteicu, nenolaizdains acis no viņas. — Spriež, vai uzraut tevi tūlīt fokmastā vai arī aizvest līdz Duvrai, kur tevi pakārs ķēdēs.

—   Kas redzams pie horizonta?

—   Bez pārmaiņām.

—   Jā, tagad viņš vairs nenāks, — Maija sacīja.

Viņa to teica ar skaidri manāmu apmierinājumu un patiku. Acis bija līksmas un pārgalvīgas kā senāk. Iedzēru tomātu sulu un pašķielēju uz Vanderhūzi. Viņš ar garlaikotu izskatu notiesāja manus salātus. Pēkšņi man iešāvās prātā: mūsu kapteinis izskatās gluži apmierināts, ka viņš šajā kompānijā nav komandieris.

—       Jā, izskatās gan, ka tu mums izjauci kontaktu, — es ierunājos.

—   Esmu grēkojusi, — Maija īsi atbildēja un atkal iegrima grāmatā. Tomēr nelasīja. Viņa gaidīja, kas tagad sekos.

—        Cerēsim, ka situācija nebūs tik slikta, — Vanderhūze teica, — varēsim uzskatīt šos notikumus par kārtējām grūtībām mūsu darbā.

—        Vai jūs domājat, ka Mazais atgriezīsies? — es vaicāju.

—   Domāju, jā, — Vanderhūze nopūzdamies atbildēja,

—   Viņam pārāk gribas visu zināt un jautāt citiem. Un tagad ir radusies vesela kaudze jaunu jautājumu. — Vanderhūze bija iztukšojis salātu šķīvi un piecēlās. — Taisnību sakot, tas ir ļoti nejauks gadījums. Es tevi saprotu, Maija, bet nekādā ziņā neattaisnoju. Tā, vai zini, nevar rīkoties …

Maija neko neatbildēja, un Vanderhūze gāja prom, stumdams sev pa priekšu galdiņu. Tikko viņa soļi bija apklusuši, es, cenzdamies runāt laipni, bet stingri, jautāju:

—   Vai tu to izdarīji tīšām vai nejauši?

—       Un kā tu domā? — Maija, blenzdama grāmata, izgrūda.

—   Komovs uzņēmās vainu uz sevi.

—   Tas ir — kā?

—        Izrādās, ka zibspuldze tikusi ieslēgta viņa neuzmanības dēļ.

—        Ļoti laipni no priekšnieka puses, — Maija sacīja, nolika grāmatu un izstaipījās. — Cēls žests.

—   Vai tas ir viss, ko vari teikt?

—        Bet kas tev īsti vajadzīgs? Atklāta atzīšanās? Nožēla? Asaras?

Es atkal iedzēru malku sulas. Savaldījos.

—       Pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas notika nejauši vai tīšām.

—   Tīšām. Nu, kas vēl tev vajadzīgs?

—   Vēl tas, ka gribu zināt, kāpēc tu to darīji.

—       Darīju to tāpēc, ka gribēju reiz par visām reizēm izbeigt šis nejēdzības. Kas vēl tev vajadzīgs?

—   Kādas nejēdzības? Par ko tu runā?

—   Par to, ka tas ir riebīgi! — Maija ar uzsvaru teica.

—   Par to, ka tas bija necilvēciski. Par to, ka es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi un noskatīties, kā riebīgā komēdija pārvēršas par traģēdiju. — Viņa aizsvieda grāmatiņu. — Nav ko bolīt acis uz mani! Un nav ko mani aizstāvēti Ak, cik viņš cēls un augstsirdīgs! Doktora

Mboga mīlulis! Es, vienalga, aiziešu. Iešu uz skolu un mācīšu bērnus, lai viņi jau laikus satver pie rokas visus šos abstrakto ideju fanātiķus un muļķus, kuri tiem piebalso!

Sākumā man bija labi nodomi saglabāt laipnu un korektu toni lidz beigām, bet tagad vairs neizturēju, mans pacietības mērs bija pilns. Vispār man pacietības nav visai daudz.

—   Tā ir nekaunībai — es teicu, neatrazdams citu vārdu.

—  Tu izturies nekaunīgi! Ļoti nekaunīgi!

Gribēju iedzert vēl malciņu sulas, bet atklājās, ka glāze ir tukša. Pašam nemanot, biju jau visu iztempis.

—   Un ko vēl tu teiksi? — Maija jautāja, nicinoši smīnēdama.

—   Vairāk neko, — sacīju, drūmi skatīdamies tukšajā glāzē. Man patiešām vairs nebija, ko teikt. Biju izgāzis visu, kas uz sirds. Laikam jau nācu pie Maijas nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai gluži vienkārši viņu norātu.

—   Ja tev nav vairāk, ko teikt, tad ej uz kajīti un bučojies ar savu Komovu, — Maija kā skaldīt noskaldīja.

—   Un pie viena arī ar savu Tomu un visu pārējo kibernētiku. Bet mēs, ja gribi zināt, esam tikai cilvēki, un nekas cilvēcisks mums nav svešs.

Atstūmu glāzi un piecēlos. Te vairs nebija, ko runāt. Viss skaidrs: kādreiz man bija biedrs, bet tagad vairs nav. Nu nekas, gan iztiksim.

—   Labu apetīti, — es novēlēju un stīvām kājām izgāju gaitenī.

Sirds man dauzījās, lūpas riebīgi drebēja. Ieslēdzos savā kajītē, atkritu guļvietā un iebāzu degunu spilvenā. Sirdī bija rūgtums, bet galvā — briesmīgs tukšums, tur rosījās neizteiktie vārdi. Dumji. Dumji!… Nu labi, tev nepatīk šī ideja. Daudz kas var nepalikt! Galu galā tu neesi aicināta uz šejieni, tu atrodies šeit nejauši, tāpēc izturies, kā nākas! Tu taču neko nesaproti no kontaktiem, nelaimīgais kvartīrmeistar!… Noņem savus idiotiskos rasējumus un dari, ko tev liek! Ko tu sajēdz no abstraktām idejām? Un kur tu vispār tās esi redzējusi? Šodien tā var būt abstrakta, bet rīt bez tās vēstures gaita apstāsies … Labi, tev nepatīk. Nu, atsakies!… Viss taču gāja tik gludi un lieliski, nupat nodibinājām sakarus ar Mazo, tik brīnišķīgs zēns, gudrs, ar viņu varētu kalnus gāzt! Ak, tu kvartīrmeistar! Un vēl skaitās draugs…

Bet tagad nav ne Mazā, ne drauga … Komovs arī labais, dragā uz priekšu kā visurgājējs, tikai pa taisno, neapspriežas ne ar vienu, neko jēdzīgu nepaskaidro … Nē-ē, lai es vēl kādreiz piedalītos kontaktos — nemūžam. Tiklidz beigsies šī jezga, nekavējoties iesniegšu lūgumu un pāriešu uz «Sķirstu-2» — pie Vadika, Taņas, galu galā pie gudrinieces Ninonas. Strādāšu kā zvērs, nepļāpāšu, domāšu tikai par darbu. Negribu nekādus kontaktus!… Nemanot iemigu un gulēju tā, ka manis pēc te varēja šaut kaut vai ar lielgabalu, kā mēdza teikt mans vecvectēvs. Kā nekā pēdējās divas diennaktis neesmu gulējis ne četras stundas. Vanderhūze tikai ar lielām grūtībām spēja mani pamodināt. Bija laiks stāties sardzē.

— Bet Maija? — vēl lāgā nepamodies, jautāju un tūlīt attapos. Vanderhūze izlikās jautājumu nedzirdam.

Palīdu zem dušas, apģērbos un devos uz kajīti. Mani atkal pārņēma vakardienas nepatīkamā jutoņa. Negribējās ne ar kādu runāt, ne kādu redzēt. Vanderhūze nodeva sardzi un pats aizgāja gulēt, pavēstījis, ka kuģa apkārtnē nekas nenotiek un pēc sešām stundām Komovs mani nomainīs.

Pulkstenis bija tieši divdesmit divi pēc borta laika. Ekrānā virs kalnu grēdas kā krāsaini audekli plandīja kāvi, no okeāna puses pūta stiprs vējš, tas saplosīja gabalos miglas mākoni virs karsļtā muklāja, spieda pie sastingušajām smiltīm kailos krūmus, dzenāja pa pludmali sasalušo putu burbuļus. Uz nosēšanās joslas vientuļi vīdēja Toms, nedaudz sagriezies pret vēju. Visas signalspuldzes ziņoja, ka viņam ir dīkstāve, nekādu uzdevumu nav un viņš ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Ļoti skumja peizāža. Ieslēdzu ārējo akustiku, brītiņu paklausījos okeāna bangu rēkoņā, vēja svilpienos un gaudošanā, sīko ledus graudu bungošanā pa kuģa apšuvumu un atkal atslēdzos.

Mēģināju iztēloties, ko pašlaik dara Mazais, atcerējos karsto, šūnaino miglu, dīvainos gaismas recekļus, pareizāk sakot, nevis gaismas, bet siltuma recekļus, un vienmērīgo starojumu, ko pavadīja savādo skaņu jūklis, un mīklainos spoguļattēlus, kuri nebija spoguļattēli .. . Viņam tur droši vien ir silti un mājīgi, pierasti, turklāt ir par ko padomāt. Droši vien nolīdis kādā akmens kaktā un smagi pārdzīvo triecienu, ko viņam deva Maija («Mamma,» — «Jā, zvārgulīt,» — es atcerējos). Domāju gan, ka no Mazā Cilvēkbērna viedokļa šāda rīcība izskatās ārkārtīgi negodīga. Es viņa vietā vairs nekad nenāktu uz šejieni… Un Komovs tā nopriecājās, kad Maija bija uzlikusi Mazajam uz pieres savu stīpu. «Pareizi, Maija,» viņš teica, «tā ir laba iespēja, es neriskētu …» Tomēr no šīs idejas, vienalga, nekas nebūtu iznācis. TA konstruktori daudz ko nav izdomājuši līdz galam. Objektīvu, piemēram, vajadzēja stereo… lai gan, protams, TA paredzēta pavisam citam nolūkam … Tomēr šo to mums izdevās noskatīties. Kaut vai to, kā Mazais lidoja. Bet kādā veidā lidoja, kāpēc to darīja, uz kā lidoja? … Un izdarības pie sadauzītā «Pelikāna»?… Planēta, kur mīt neredzamie. Jā, droši vien mēs ieraudzītu daudz kā interesanta, ja Komovs atjautu palaist sargu-izlūku. Varbūt tagad at|aus? Un pat sargs-izlūks nav vajadzīgs. Pietiks, ja izdevīgā brīdī tāpat pārlaidis ar Iokatoru-izmēģinātāju pa apvārsni…

Ieskanējās radioizsaukuma signāls. Piegāju pie rācijas. Sveša balss ārkārtīgi pieklājīgi, pat bikli lūdza Komovu.

—   Kas izsauc? — vaicāju ne sevišķi laipni.

—   Te viens no Kontaktu komisijas locekļiem. Mans uzvārds ir Gorbovskis. — Es apsēdos. — Man ļoti nepieciešams parunāt ar Genadiju Jurjeviču. Bet varbūt viņš gu|?

—  Tūlīt, Lconīd Andrejevič, — es nomurmināju. — So pašu brīdi, Lconīd Andrejevič… — Ļoti veikli ieslēdzu iekšējos sakarus. — Komovu uz kajīti, — es teicu.

—  Steidzīgs izsaukums no bāzes.

—   Nav jau nemaz tik steidzīgs, — Gorbovskis protestēja.

—   Izsauc Leonīds Gorbovskisl — svinīgi piebildu iekšējo sakaru kanālā, lai Komovs pārāk ilgi netū|ātos.

—   Jaunais cilvēk… — Gorbovskis uzrunāja mani.

—   Sardzē ir kibertehniķis Stass Popovs, — es raportēju.

—   Manas dežūras laikā nekādu notikumu nav!

Gorbovskis brīdi klusēja, kā nezinādams, ko teikt.

—   Brīvi…

Atskanēja steidzīgu so|u troksnis, un kajītē ātri ienāca Komovs. Seja viņam bija sakritusies, skatiens stings, zem acīm tumši loki. Piecēlos un atdevu viņam vietu.

—   Komovs klausās, — viņš atsaucās. — Tas esat jūs, Lconīd Andrejevič?

—   Tas esmu es, sveicināts, Genadij. Klausieties, vai nevar izdarīt tā, lai mēs viens otru redzētu? Tur ir tādas pogas…

KomovS tikai paskatījās uz mani, un manas rokas pašas no sevis pastiepās uz pulti un pieslēdza vizoru. Mēs, radisti, parasti turam to atslēgtu dažādu iemeslu dēļ.

—   Aliā, — Gorbovskis apmierināts noteica. — Es jau sāku jūs redzēt.

Arī mūsu ekrāniņā parādījās attēls — Leonīda Andrejeviča garā un it kā mazliet uz iekšu iespiestā seja, kuru es pazinu pēc portretiem un aprakstiem. Tiesa gan, portretos viņš parasti izskatījās pēc antīka filozofa, bet pašlaik viņam bija mazliet nomākts, apbēdināts izskats, un uz platā pīles deguna izbrīnījies ieraudzīju skrambu, manuprāt, pavisam svaigu. Kad attēls bija kļuvis pavisam skaidrs, es atkāpos un klusītiņām apsēdos dežuranta vietā. Man radās lielas aizdomas, ka tūlīt tikšu izdzīts no šejienes, tāpēc sāku pārspīlēti uzmanīgi vērot viesuļvētras plosīto apkārtni.

—   Vispirms gribu jums pateikties, Genadij, — Gorbovskis teica. — Izskatīju jūsu materiālus, un jāatzīst, ka tie ir kas sevišķs. Ārkārtīgi interesanti. Asprātīgi, eleganti … zibenīgi …

—   Jutos glaimots, — Komovs aprauti teica. — Bet?

—   Kāds «bet»? — Gorbovskis brīnījās. — «Un» — jūs gribat sacīt. Un vairākums Komisijas locekļu ir tādās pašās domās. Grūti ticēt, ka divās dienās veikts tik kolosāls darbs.

—   Man tur nav nekādu nopelnu, — Komovs sausi teica. — Tikai labvēlīgi apstākļi.

—   Nē, tā nerunājiet, — Gorbovskis dzīvi iebilda. — Jūs taču jau iepriekš zinājāt, ar ko jums darīšana, vai ne? Un zināt iepriekš — tas jau ir daudz kas. Bet pēc tam jūsu noteiktiba, intuīcija… enerģija…

—  Jūtos glaimots, Leonīd Andrejevič, — Komovs atkārtoja, mazliet pacēlis balsi.

Brītiņu valdīja klusums, tad pēkšņi Gorbovskis ļoti klusā balsī jautāja:

—   Genadij, kādu jūs iedomājieties Mazā Cilvēkbērna tālāko likteni?

Sajūta, ka mani tūlīt, nekavējoties, šajā pašā acumirklī, palūgs atstāt kajīti ar vislielāko ātrumu, — šī sajūta manī sasniedza kulmināciju. Es savilkos pēc iespējas mazāks un aizturēju elpu.

Komovs paskaidroja:

—   Mazais būs starpnieks starp Zemi un aborigēniem.

—   Es saprotu, — Gorbovskis atsaucās. — Tas būtu brīnišķīgi. Bet ja nu kontakta nebūs?

—   Leonīd Andrejevič, — Komovs skarbi sacīja. — Runāsim tieši un atklāti. Izsacīsim to, par ko inēs abi pašlaik domājam, un to, no kā visvairāk baidāmies. Es cenšos pārvērst Mazo par Zemes ieroci. Tāpēc visiem iespējamiem līdzekļiem un pavisam nesaudzīgi, ja tā var izteikties, cenšos atjaunot viņā cilvēku. Nelaime tā, ka cilvēka psihe, Zemes cilvēku attieksme pret pasauli acīmredzot ir pilnīgi sveša aborigēniem, kuri audzinājuši Mazo. Viņi atstumj mūs, viņi mūs negrib. Un ar šādu attieksmi pret mums ir piesātināta Cilvēkbērna zemapziņa. Par laimi vai par nelaimi, aborigēni ir atstājuši viņā pietiekami daudz cilvēciska, lai mums būtu iespēja iegūt varu pār viņa apziņu. Pašreizējo situāciju var nosaukt par kritisku. Cilvēkbērna apziņa pieder mums, zemapziņa — aborigēniem. Konflikts ir ārkārtīgi smags un riskants, to es ļoti labi apzinos, taču šis konflikts ir atrisināms. Man vēl vajadzīgas, burtiski, dažas dienas, lai Mazo sagatavotu. Es atklāšu viņam patieso stāvokli, atbrīvošu viņa zemapziņu, un Mazais pilnīgi un galīgi pārvērtīsies par mūsu palīgu, līdzstrādnieku, ,1us, Leonīd Andrejevič, nevarat nesaprast, cik vērtīga un nozīmīga mums būtu tāda sadarbība … Es paredzu daudz grūtību. Piemēram, atgrūšanās no mums, kas notiks Mazā Cilvēkbērna zemapziņā pēc tam, kad būsim atklājuši viņam patieso stāvokli, var pārvērsties apzinatā tieksmē pasargāt no mums savas «mājas», savus glābējus un audzinātājus. Iespējams, ka rodas jauns bīstams saspīlējums. Taču esmu drošs: mēs spēsim Mazo pārliecināt par to, ka mūsu civilizācijas ir līdzvērtīgi partneri gan ar savām pozitīvajām īpašībām, gan saviem trūkumiem, un tad viņš — kā starpnieks starp mums — visu mūžu gūs labumu gan vienā, gan otrā pusē, nebaidoties ne par vieniem, ne otriem. Viņš varēs lepoties ar savu izcilo stāvokli, viņa dzīve būs prieka pilna … — Komovs apklusa un pēc brīža turpināja: — Mums jāriskē, tas ir mūsu pienākums. Tādas izdevības vairs nebūs nekad. Tāds ir mans viedoklis, Leonīd Andrejevič.

—   Saprotu, — Gorbovskis teica. — Zinu jūsu idejas un cienu tās. Zinu, kā vārdā jūs ierosināt riskēt. Bet jums jāatzīst,ka risks nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas. Atcerieties, jau pašā sākumā biju jūsu pusē. Zināju, ka mēs riskējam, baidījos un visu laiku domāju — ja nu patiešām izdodas? Kādas iespējas, kādas perspektīvas tad mums pavērtos!… Un bieži esmu domājis arī par to, ka mēs vienmēr pagūsim atkāpties. Man pat prātā neienāca, ka zēns būs tik komunikabls un ka šai iecerei jau pēc divām dienām būs tādi panākumi. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet, Genadij, kontakta taču nebūs. Mums laiks atkāpties.

—   Kontakts būs! — Komovs iesaucās.

—   Kontakta nebūs, — Gorbovskis rāmi, bet nepiekāpīgi atkārtoja. — Jūs pats, Genadij, ļoti labi saprotat, ka esam sastapušies ar civilizāciju, kas noslēgusies sevī. Ar sevi noslēgtu saprātu.

—   Tā nav noslēgtība, — Komovs iebilda. — Tā ir kvazinosiēgtiba. Viņi ir sterilizējuši planētu un, kā redzams, uztur to tādā stāvoklī. Kaut kāda iemesla dēļ viņi ir izglābuši un izaudzinājuši Mazo Cilvēkbērnu. Viņi galu galā ir visai labi informēti par mūsu civilizāciju. Tā ir kvazinosiēgtiba, Leonīd Andrejevič.

—   Nu, Genadij, absolūta noslēgtība — tā ir teorētiska idealizācija. Protams, vienmēr pastāv kaut kāda funkcionāla darbība, kas izpaužas uz aru, piemēram, sanitāri higiēniskajā plāksnē. Bet attiecībā uz Mazo… Protams, tie visi ir minējumi, bet, ja civilizācija ir pietiekami veca, tās humānisms varēja pārvērsties par sociālu beznosacījuma refleksu, sociālu instinktu. Bērns tika glābts gluži vienkārši tāpēc, ka viņi izjuta vajadzību pēc tādas rīcības …

—   Tas viss ir iespējams, — Komovs piekrita. — Būtiskais šoreiz nav minējumi. Svarīgi, ka tā ir kvazinoslēgtība, ka dažādas spraudziņas kontaktu nodibināšanai vienmēr paliek. Protams, tuvināšanās process būs ļoti ilgstošs. Varbūt vajadzēs pusotras vai divas reizes vairāk laika, kā nepieciešams, lai tuvinātos parastai «atvērtai», atsaucīgai civilizācijai… Nē, Leonīd Andrejevič. Esmu par to visu domājis, un jūs pats labi zināt, ka neko jaunu man nepateicāt. Vienīgi pierādījāt, ka jūsu domas ir pretējas manējām. Jūs ierosināt atkāpties, bet es gribu izmantot šo vienīgo iespēju līdz galam.

—   Genadij, es neesmu vienīgais, kas domā, ka kontakta nebūs, — Gorbovskis klusu noteica.

—   Kas tad vēl? — Komovs apvaicājās viegli ironiskā tonī. — Augusts Johans Marija Bāders?

—   Un ne tikai Bāders. Atklāti sakot, esmu slēpis no jums kādu trumpi, Genadij… Vai jums nekad nav ienacis prātā, kāpēc Sura Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā nevis uz planētas, bet jau kosmosā; ka viņš to darīja nevis tāpēc, ka ieraudzīja ar saprātu apveltītus briesmoņus, bet gan tāpēc, ka jau kosmosā viņa kuģim kaut kas uzbrucis un tāpēc viņš nospriedis: uz planētas valda augsti attīstīta agresīva civilizācija? Mums tas ienāca prātā. Protams, ne uzreiz — sākumā mēs gluži vienkārši tikām izdarījuši pareizus secinājumus, pamatojoties uz nepareiziem priekšstatiem, tāpat kā jūs. Bet, tikko šī doma mums ienāca prātā, sākām «iztaustīt» izplatījumu ap planētu. Un pirms divām stundām saņēmām ziņojumu, ka beidzot tas ir atrasts. — Gorbovskis apklusa.

Tikai ar milzīgu piepūli man izdevās savaldīties, lai neiekliegtos: «Kas? Kas ir atrasts?» Manuprāt, Gorbovskis tādu izsaucienu gaidīja. Taču nesagaidīja. Komovs klusēja. Gorbovskis bija spiests turpināt:

— Tas ir ļoti labi nomaskēts. Tas absorbē gandrīz visus starus. Mēs to nemūžam neatrastu, ja nebūtu speciāli meklējuši, un arī tad vajadzēja izmantot kaut ko pavisam jaunu — man tika paskaidrots, ko īsti, bet es nesapratu — kaut kādu vakuuma koncentrētāju. Mēs to uztaustījām un paņēmām abordāžā. Tas ir pavadonisautomāts, kaut kas līdzīgs apbruņotam sargam. Spriežot pēc dažām konstruktīvām īpatnībām, to šeit uzstādījuši Klejotāji. Tas izdarīts ļoti sen, pirms simtiem tūkstošu gadu. Mums — projekta «Šķirsts» dalībniekiem par laimi, uz tā bija tikai divi lādiņi. Pirmais ticis izšauts sensenos laikos, tagad droši vien vairs neuzzināsim, uz ko tas bijis mērķēts. Otru lādiņu saņēma Semjonovi. Klejotāji šo planētu laikam uzskatījuši par aizliegtu zonu, citādu izskaidrojumu es nevaru atrast. Jautājums vienīgi: kāpēc? Pamatojoties uz to, kas mums zināms, atbilde var būt tikai viena: no savas pieredzes viņi saprata, ka vietējā civilizācija ir nekomunikabla, vēl vairāk — tā ir noslēgta, turklāt kontakts ar citiem šai civilizācijai var radīt nopietnus satricinājumus. Ja manā pusē būtu tikai Augusts Johans Marija Bāders… Cik atceros, Genadij, jūs vienmēr ar lielu cieņu esat izteicies par Klejotājiem. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet runa nav tikai par to vien. Pai neņemot vērā Klejotāju domas, mēs varētu ļoti uzmanīgi, ļoti pamazām un pakāpeniski mēģināt piekļūt šai civilizācijai, «atslēgt» šos sevī ieslēgušos aborigēnus. Sliktākajā gadījumā mūsu pieredze taptu bagātāka ar vēl vienu negatīvu rezultātu. Mēs atstātu šeit kādu zīmi un paši lasītos uz mājām. Tas tad attiektos tikai uz mūsu abu civilizācijām… Taču patiesībā starp mūsējo un šīs planētas civilizāciju kā grauds starp dzirnakmeņiem, kā tagad atklājies, ir vēl trešā, un par šo trešo, Genadij, p;ir tās vienīgo pārstāvi — Mazo Cilvēkbērnu mēs jau vairākas dienas esam pilnīgi atbildīgi.

Es dzirdēju, ka Komovs smagi nopūšas, tad iestājās ilgs klusums. Kad Komovs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja savādi, itin kā aizlauzti. Viņš pieminēja Klejotājus un nobrīnījās, ka tie, palaizdami šādu aizsargpavadoni, ir riskējuši tadā pakāpē, kas robežojas jau ar noziegumu. Pēc tam arī viņš pats atcerējās netiešus norādījumus par to, ka Klejotāji vienmēr ce|o veselām eskadrām un jebkurš zvaigžņu kuģis vieninieks, pēc viņu domām, nevar būt nekas cits kā automātiska zonde. Komovs runāja vēl par to, ka arī uz Zemes drīz beigsies pusgadsimtu ilgais barbariskais laiks, kad zvaigžņu kuģi pa vienam dodas brīvo meklējumu lidojumos, jo tas prasījis pārāk daudz upuru un labuma no šiem lidojumiem bijis ļoti maz.

—   Jā, — Gorbovskis piekrita, — arī es esmu domājis par to.

Tad Komovs atcerējās gadījumus, kad dažu planētu tuvumā palaistie automātiskie izlūki bija noslēpumaini pazuduši. — Mums nekad nepietika laika, lai analizētu šādu nozušanu, bet tagad šie gadījumi jāskata jaunā gaismā.

—   Pareizi, — Gorbovskis ar entuziasmu atsaucās. — Par to es nebiju padomājis, tā ir ļoti interesanta doma.

Viņi vēl parunāja par aizsargpavadorii un izteica izbrīnu, ka tam bijuši tikai divi lādiņi, mēģināja atminēt, kāds bijis Klejotāju priekšstats par Visuma apdzīvotību, un secināja, ka galu galā tas nav sevišķi atšķīries no mūsu priekšstata un pati par sevi rodas doma, ka Klejotājiem acīmredzot bijis nodoms atgriezties uz šo planētu, tomēr nez kāpēc tie nav atgriezušies. Varbūt taisnība Borovikam, kas izteicis hipotēzi, ka Klejotāji vispār aizgājuši no Galaktikas. Komovs jokodams izteicās, ka aborigēni ir tie paši Klejotāji — tikai aprimuši, piesātinājušies ar informāciju par ārpasauli, ieslēgušies sevī. Gorbovskis pārtvēra Komova ideju un tāpat jokodams sāka viņu izjautāt, kā vērtējama šāda Klejotāju evolūcija vertikālā progresa teorijas gaismā.

Pēc tanī viņi vēl apmainījās domām par doktora Mboga veselību, negaidot saruna pārgāja uz kaut kādas Salu Impērijas nomierināšanu un nez kāda Kārļa Ludviga nozīmi šajā nomierināšanā — šis Kārlis Ludvigs nez kāpēc arī tika nosaukts par Klejotāju. Nemanot viņi bija nonākuši pie Galaktikas Drošības Padomes kompetences, un abi vienojās, ka šadā kompetencē ietilpst tikai humanoīdās civilizācijas… Drīz vien es vairs nesapratu, par ko viņi runa, bet galvenais — kāpēc viņu sarunas temats ir tieši tāds.

Vēlāk Gorbovskis teica:

—   Piedodiet, Genadij, esmu jūs pavisam nomocījis. Ejiet atpūsties. Man bija ļoti patīkami ar jums apspriesties. Tik sen nebijām redzējušies.

—   Drīz, protams, redzēsimies atkal, — Komovs ar nožēlu teica.

—   Jā, domāju, pēc pāris dienām. Bāders jau atrodas ceļā, Boroviks arī. Šķiet, parit visa Kontaktu komisija būs bāzē.

—   Tātad līdz parītam, — Komovs atvadījās.

—   Nododiet sveicienu savam sargkareivim … šķiet, viņu sauc par Stasu. Viņš jums tāds ļoti… kareivīgs, es teiktu. Un arī Jakovam, noteikti pasveiciniet Jakovul Un visus pārējos, protams.

Viņi atvadījās.

Sēdēju kluss kā pelīte un joprojām muļķīgi blenzu panorāmas ekrānā, neko neredzēdams uri neapjēgdams. Kajītē man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums. Laiks vilkās neciešami gausi. Mani sagrāba tik nepārvarama vēlēšanās pagriezties atpakaļ un paskatīties, ka notirpa kakls un sāka durt zem lāpstiņām. Pavisam skaidri zināju, ka Komovs ir satriekts. Vismaz es biju beigts un pagalam. Meklēju atbildi Komova vietā, bet galvā visu laiku uzmācīgi turējās viena un tā pati doma: «Kas man daļas par Klejotājiem? Padomā tik, Klejotāji! Es pats savā ziņā esmu Klejotājs …»

Pēkšņi Komovs ierunājās:

—   Bet kādas ir jūsu domas, Stas?

Man tikko nepaspruka: «Kas mums daļas par Klejotājiem?» — taču laikā attapos. Lai izskatītos svarīgāk, mirkli paliku iepriekšējā pozā, tad pagriezos ar visu krēslu. Komovs, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, skatījās uz vizora satumsušo ekrānu. Acis bija pusaizvērtas, ap muti sērīgs vaibsts.

—   Laikam vajadzēs nogaidīt… — es teicu. — Ko lai dara… Un Mazais varbūt arī vairs nenāks… vismaz tik drīz nenāks …

Komovs greizi pasmīnēja.

—   Mazais gan atnāks, — viņš sacīja. — Viņam ļoti patīk uzdot jautājumus. Vai varat iedomāties, cik daudz jautājumu viņam būs radies pa šo laiku?

Tas bija gandrīz vārds vārdā tas pats, ko kopkajītē tika teicis Vanderhūze.

—   Tas jau varbūt… — nenoteikti nomurmināju, — varbūt patiešām labāk …

Ko es varēju viņam teikt? Ko pēc Gorbovska, pēc paša Komova varēja teikt neievērojams ierindas kibertehniķis, divdesmit gadu vecs, kam praktiskā darba stāžs sešarpus dienas, — varbūt tīri ciešams puisis, strādīgs, interesējas par visu ko un tā tālāk, bet, jāatzīst, sevišķi gudrs nav, panaivs, neaudzināts …

—   Var jau būt, — Komovs gurdi teica. Viņš piecēlās un, kājas šļūkādams, devās uz durvju pusi, bet uz sliekšņa apstājās. Viņa seja pēkšņi pārvērtās, un viņš gandrīz vai kliegšus izkliedza:

—   Vai tiešām jūs neviens nesaprotat, ka Mazais ir vienīgā iespēja, patiesībā absurda, bet tieši tāpēc vienīgā un pēdējā! Tāda gadījuma taču nebūs vairs nekad! Vai saprotat? Ne-kad!

Komovs izgāja, es paliku sēžam ar seju pret rāciju un muguru pret ekrānu un pūlējos tikt skaidrībā ne tik daudz par savām domām, cik jūtām. Nekādi… Protams, nekad. Kā viss mums te samežģījies! Nabaga Komovs, nelaimīgā Maija, nabaga Mazais… Kurš ir pats nelaimīgākais? Protams, tagad mēs aiziesim no šejienes. Mazajam kļūs vieglāk. Maija ies mācīties par pedagogu, tā ka pats nelaimīgākais iznāk Komovs. Bet ir jau ari notikums: pašam personiski nokļūt unikālā situācijā, beidzot gūt neatkārtojamu iespēju sagādāt savām idejām eksperimentālo bāzi, un pēkšņi — viss pagalam! Pēkšņi tas pats Mazais, kuram bija jātop par uzticamu palīgu, nenovērtējami dārgu starpnieku, par galveno triecienspēku, kas sagrauj visus šķēršļus, — pēkšņi tas pats pārvēršas par galveno šķērsli … Nevar taču tā pretstatīt šos jautājumus: Mazā Cilvēkbērna nākotne vai cilvēces vertikālais progress. Te jābūt kādai loģiskai mahinācijai, kaut kādai Zenona aporijai … Vai varbūt nav mahinācija? Vai varbūt tieši tā vajadzīgs pretstatīt? Tomēr cilvēce…

Domās iegrimis, es krēslā pagriezos ar seju pret ekrānu, izklaidīgi apskatīju apkārtni un aiz pārsteiguma iekliedzos. Lielās problēmas vienā mirklī izlidoja no galvas.

Sniegavētra bija pavisam pārstājusi. Apkārtni ietina baltais sniega un sarmas auts, Toms stāvēja pavisam tuvu pie kuģa, uz nepārredzamās joslas robežas, pie pašas ieejas lūkas, un es acumirklī aptvēru, kas tas ir Mazais, kas sēž tur sniega, nevarēdams sadūšoties un ienākt iekšā, — Cilvēkbērns sēž vientuļš, pretrunu plosīts, starp divām civilizācijām …

Pielēcu kājās un aulēkšiem skrēju pa gaiteni. Kesonā mehāniski paķēru kažoku, bet tūlit atkal nometu, ar visu ķermeni metos pret lūkas membrānu un izšāvos ārpusē. Maza Cilvēkbērna nebija. Dumjais Toms, prasīdams norādījumus, iededza spuldzīti. Visa apkārtne bija balta un mirdzēja kāvu gaisma. Pie pašas lūkas, man zem kājain. melnēja kāds apaļš priekšmets. Velns zina kādas tik neprātīgas domas man šajā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Pirmajā mirklī pat nespēju sevi piespiest un noliekties.

Sniegā gulēja mūsu bumba. Uz tās bija uzmaukta stīpa ar «trešo aci». Objektīvs bija saplēsts, un vispār izskatījās, ka riņķis būtu atradies zem akmeņu nogruvuma. Bet uz baltā sniega nevienas pēdas.

Viņš izsauc mani vienmēr, kad viņam gribas parunāt.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Parunāsim? Vai gribi?

Sakaru uzturēšanai paredzētas četras stundas dienā, bet viņš nekad neievēro laiku. Viņš to neatzīst. Viņš izsauc mani, kad es guļu, kad sēžu vannā, kad rakstu atskaites, kad gatavojos kārtējai sarunai ar viņu, kad palīdzu puišiem, kuri pa skrūvītei izjauc Klejotāju sargpavadoni … Es nedusmojos.

—   Sveicināts, Mazais. Protams, parunāsim.

Viņš samiedz acis kā labpatikā un priekā un izsaka savu parasto jautājumu:

—   Stas, vai tu pašlaik esi īsts? Vai varbūt tas ir tavs attēls?

Apstiprinu, ka tas esmu es pats, Stass Popovs, nevis mans attēls. Jau daudzreiz esmu viņam paskaidrojis, ka

neprotu veidot attēlu, un viņš, manuprāt, sen to ir sapratis, taču jautājums vienmēr tiek atkārtots. Varbūt viņš tadā veidā joko, varbūt šis jautājums pieder pie apsveicināšanās rituāla, vai varbūt viņam gluži vienkārši patīk vārds «attēls». Viņam ir savi iemīļoti vārdi: «attēls», «fenomenāls», «bim-bam pa bramburām» …

—   Kāpēc acs var redzēt? — viņš iesāk.

Paskaidroju viņam, kāpēc acs var redzēt. Viņš uzmanīgi klausās un laiku pa laikam ar garajiem, jutīgajiem pirkstiem pieskaras pie savām acīm. Mazais lieliski prot klausīties, un, lai gan ir atmetis savu manieri neprātīgi svaidīties, kad stāstījumā viņu kaut kas īpaši satrauc, es visu laiku jūtu viņā apslēptu, brāzmainu kaisli, neaprakstāmu, man diemžēl nesasniedzamu, visaptverošu uzzināšanas prieku.

—   Fenomenāli! — viņš uzteic mani, kad beidzu. — Riekstkodis! Es par to padomāšu, bet pēc tam jautāšu vēlreiz.

Jāpiebilst, ka šādas pārdomas vienatnē par dzirdēto (trakā sejas muskuļu darbība, grūti saprotamie akmentiņu, žagaru un lapu salikumi) dažkārt uzvedina viņu uz ļoti dīvainiem jautājumiem. Kā, teiksim, šoreiz:

—   Kā dabūja zināt, ka cilvēki domā ar galvu? — viņš vaicā.

Esmu mazliet apstulbis un sāku ķepuroties un izlocīties kā zutis uz pannas. Viņš klausās uzmanīgi tāpat kā iepriekš, un pamazām es jau sataustu stingru pamatu zem kājām, viss it kā iet gludi, mēs abi esam it kā apmierināti, bet, kad beidzu, viņš pavēsti:

—   Nē. Tas ir ļoti aptuveni un personiski. Tas nav vienmēr un visur. Ja es domāju tikai ar galvu, kāpēc nemaz nevaru domājot iztikt bez rokām? …

Jūtu, ka diskutējot esam nonākuši uz slidena ceļa. Centrs man kategoriski noteicis par katru cenu izvairīties no tādām sarunām, kuras varētu uzvedināt Mazo Cilvēkbērnu uz domām par aborigēniem. Un jāatzīst, šāds aizrādījums ir vietā. No tādām sarunām pavisam izvairīties man neizdodas, un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Alazais ļoti slimīgi pārdzīvo pat to, ja pašam iznāk pieminēt savu dzīvesveidu. Varbūt sāk ko nojaust? Kas to lai zina… Nu jau vairākas dienas gaidu, ka viņš man tieši par to jautās. Es šo jautājumu gan gaidu, gan baidos no tā …

—   Kāpēc jūs varat, bet es nevaru?

—   To mēs vēl īsti nezinām, — atzīstos un uzmanīgi piebilstu: — Ir hipotēze, ka tu tomēr neesi gluži cilvēks …

—   Kas tad ir — cilvēks? — nekavējoties seko otrs jautājums. — Kas ir — «gluži cilvēks»?

Man nav visai skaidrs, kā atbildēt uz šādu jautājumu, un es apsolu viņam pastāstīt par to nākamajā tikšanās reizē. Viņš ir pārvērtis mani par īstu enciklopēdistu. Reizēm es caurām dienām to vien daru kā savācu informāciju. Galvenais Informācijās dienests darbojas manām vajadzībām, lielākie dažadu zinātņu nozaru speciālisti strādā man, man ir tiesibas jebkuru mirkli sazināties ar ikvienu no viņiem un lūgt paskaidrojumus gan attiecībā par P abstrakcijas modelēšanu, par abisālo dzīvības formu vielmaiņu, par šaha etīdēm …

—   Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?

—   Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.

—   Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?

Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.

—   Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?

—   Jā, protams.

—   Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!

—   Kā vienmēr.

—   Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…

Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.

—    Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.

—        Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.

Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…

—        Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.

—   Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?

—   Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.

—   Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.

—   Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.

—   Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.

Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.

—        Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?

—   Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.

—   Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.

—   Protams, ej vien,

—   Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.

—   Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.

Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.

Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.

Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?

—   Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.

—   Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?

—   Jā. Tas nebūtu slikti.

—   Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.

Es gaidu.

—   Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?

—   Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.