Maikls Skots

ВURVЕ

Nemirstīgā Nīkolasa Fleimela noslēpumi

.

..

— Laikam redzu viņus.

Pajauns puisis zaļā vējjakā, stāvēdams tieši zem Sv. Pankrācija stacijas lielā, apaļā laikrāža, pagrūda tālruni acu priekšā, lai ekrāna taisnstūrī lieku reizi aplūkotu miglaino attēlu. Bildi angļu mags bija atsūtījis pirms pāris stundām: tā bija datēta ar 4. jūniju, pīkst. 11.59.00, krāsas blāvas, nekādas; graudainais attēls izskatījās kā fil­mēts ar apsardzes kameru. Ekrānā vīdēja padzīvojis vīrs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, kas divu gaišmatainu pusaudžu pavadībā kāpa vilciena vagonā.

Paslējies pirkstgalos, puisis pētīja stacijas burzmu, meklēdams trijotni, ko bija pamanījis labi ja ar acs kaktiņu. Uz brīdi šķita, ka viņi iejukuši pūļa dzirnās uz neatgriešanos, bet tālu taču nebūtu varējuši tikt; viena māsa bija postenī kāpņu lejasgalā, otra — uz ielas, pie ieejas.

Tā, kur tad tagad vecais ar pusaudžiem?

Šaurās nāsu spraugas papletās — viņš ošņājās. Smaku un smaržu stacijā bija milzum daudz. Par identificētām un nederīgām tika atzītas sazin cik, vesels lērums parfīmu un dezodorantu, gēlu un pastu, tostarp piedegušu tauku smārds, kas vēdīja no stacijas restorāna, sīvāks kafijas aromāts un metāliski eļļainā dvaka, ko iz­garoja vilcienu sastāvi. Nāsis papletās nedabiski platas — aizvēris acis, viņš atgāza galvu. Tas, ko viņš meklēja, bija senāks, mežonī­gāks, nedabisks…

Āre!

Piparmētra — tik tikko nojaušama.

Apelsīns — druscītiņ.

Vaniļa — jau labāk saožama.

Aiz šaurajām, stūrainajām saulesbrillēm paslēptās acu zīlītes palielinājās. Viņš ievilka gaisu nāsīs, sekodams līdzi smaržas tīmekļiem, kas aizstiepās stacijas dzīlēs. Rokā bija!

Tas pats večuks, kas bildē, cauri pūlim soļoja taisni šurp. Mel­nos džinsos, padilušā ādas jakā, kreisajā rokā neliela ceļasoma. Un, gluži kā bildē, nopakaļ spērās divi gaišmataini pusaudži, no skata gana līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Puika augumā lielāks, un abiem plecos mugursomas.

Puisis viņus mudīgi ar mobilo nobildēja un bildi aizsūtīja dok­toram Džonam Dī. Angļu magu viņš neturēja diez ko lielā vērtē, tomēr tādā ienaidniekā arī negribēja iedzīvoties. Dī bija aģents, kas pārstāvēja vissenākos un bīstamākos tumšos Vecos.

Pārvilcis kapuci zemu pār acīm, puisis novērsās, kad trijotne tuvojās, un tālrunī uzbakstīja māsas numuru — tās, kura stāvēja kāpņu lejasgalā. — Tiešām Fleimels ar dvīņiem, — viņš iemurmināja tālrunī kādā aizlaiku valodā, kas pēcāk bija izvērtusies par gēlu mēli. — Dodas uz tavu pusi. Ņemsim ciet, kad tiks līdz Jūstonroudai.

Aizvāzis tālruni, kundziņš kapučjakā sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Cauri agrās pēcpusdienas drūzmai viņš virzī­jās veikli, no skata it kā gluži parasts pusaudzis, anonīms un neuz­krītošs, nošļukušos džinsos,, apdilušās kedās, pārlieku lielā jakā, galva līdz ar seju slēpās kapuces pustumsā, acis — aiz melnajām saulesbrillēm.

Tomēr izskats vīla — puisis ne tuvu nebija cilvēks. Pirmoreiz viņš līdz ar māsām šajā zemē bija ieradies vēl tais laikos, kad sala vēl nebija atšķēlusies no Eiropas, un neskaitāmās paaudzēs viņi tika pielūgti kā dievi. Ļoti koda kaulā, ka tagad vajadzēja būt Dī pakalpiņiem — tas taču bija ne vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags kundziņam kapučjakā bija piesolījis kārotu balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī nepārprotami norādīja: kundziņš ar māsām varēs dabūt Fleimelu, bet dvīņiem gan nedrīkst ne pirkstu piedurt. Puisis saviebās. Māsas sagūstīs dvīņus viens un divi, bet viņam pašam būs tas gods nobeigt Fleimelu. No mutes izšāvās piķa melna mēle — viņš labpatikā aplaizījās. Tur būs ko mieloties nedēļām ilgi. Un, protams, gardākos kumosiņus viņi pietaupīs Mātei.

Nikolass Fleimels pagausināja soli, lai Sofija un Džošs tiek līdzi. Izmocījis smaidu, viņš norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju — divi apskāvušies stāvi, augšā pulkstenis. — To dēvē par "Satikšanos", — viņš skaļi pavēstīja, tad čukstus piebilda: — Mums seko. — Joprojām smaidīdams, viņš pieliecās tuvāk Džošam un nomurmināja: — Tikai neskaties atpakaļ.

—  Kurš? — Sofija noprasīja.

—   Kas? — saspringti vaicāja Džošs. Viņam metās nelabi un griezās galva; nesen atmodinātie jutekļi cieta no pārslodzes, tie ne­spēja tikt galā ar visām dzelzceļa stacijas smakām un skaņām. Pa­kausī pukstēja trula sāpe, un gaisma bija tik spilgta, ka uzmācās mokoša vēlme tikt pie saulesbrillēm.

—  Jā, labāk der jautāt — kas? — Nikolass drūmi atsaucās. Pa­slējis pirkstu, viņš norādīja uz pulksteni, it kā runas joprojām gro­zītos ap to. — īsti gan nezinu, kas, — viņš atzinās. — Kaut kas no aizlaikiem. Samanīju, kolīdz izkāpām no vilciena.

—  Samanīji? — Džošs apjucis pārvaicāja, ar katru mirkli mulsdams jo vairāk. Tik slikti viņš nebija juties kopš karstumdūriena Mohaves tuksnesī.

—   Tirpoņa, tāda kā nieze. Mana aura reaģē uz kādu svešu auru — lai kam tāda būtu. Kad iepratīsieties savaldīt savējās, varē­siet sajust to pašu.

Atgāzusi galvu, it kā apbrīnotu griestu metālā stiklotās mežģī­nes, Sofija lēnām pagriezās. Visapkārt ņudzēja pūlis. Vairākums izskatījās pēc vietējiem, kas bija ceļā uz darbu vai atpakaļ, bet ne­trūka arī tūristu; tie uz brīdi piestāja, lai nobildētos ar "Satikšanos" vai milzu pulksteni fonā. Nešķita, ka viņu trijotnei kāds īpaši pie­vērstu uzmanību.

—  Ko iesāksim? — Džošs ieteicās. Nupat jau mācās virsū pa­nika. — Es varu vairot Sofijas spēkus, — viņš izmocīja, — kā toreiz Parīzē…

—   Nē! — Fleimels noskaldīja, sagrābdams Džoša roku kā spī­lēs. — Turpmāk savas spējas drīksti likt lietā tikai tad, ja galīgi ne­būs citas izejas. Kolīdz tērēsi auru, sacelsi kājās visus Vecos, Nākamo paaudzi un nemirstīgos desmit jūdžu rādiusā, visi zinās, ka esi te. Un šeit, Anglijā, gandrīz visi nemirstīgie ir tumšo Veco pusē. Tāpat te iespējams pamodināt vēl citus, kam labāk derētu palikt guļam.

—  Bet tu teici, ka mums seko, — Sofija iebilda. — Tas nozīmē — Dī jau zina, ka esam te.

Fleimels bīdīja dvīņus uz kreiso pusi, nostāk no statujas, lai visi drīzāk tiktu laukā. — Jādomā, sargi izlikti viscaur Eiropā, visās lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās. Dī gan varēja nojaust, ka dodamies uz Londonu, un, kolīdz aktivizēsiet auras, viņš to zinās kā likts.

—    Un ko viņš darīs? — jautāja Džošs, iesāņus uzlūkodams Fleimelu. Nesaudzīgi spilgtajā gaismā, kas krita no augšas, alķīmiķim pierē un ap acīm ēnojās vēl neredzēti dziļas un melnas rievas.

Fleimels paraustīja plecus. — Ej nu sazini, kas viņam var ienākt prātā. Viņš ir iedzīts sprukās, un tad var sagaidīt briesmu lietas. Atceraties — viņš bija Svētās Dievmātes tornī. Bija gatavs nograut seno celtni, lai jūs apturētu… būtu nogalējis jūs, lai netie­kat projām no Parīzes.

Džošs nošūpoja durno galvu. — Tieši to es nesaprotu — man likās, viņam vajag mūs dzīvus.

Fleimels nopūtās. — Dī ir nekromants. Baisa un pretīga māksla, kas citstarp ļauj arī mākslīgi aktivēt miroņa auru un līķī no jauna iedvest dzīvību.

To dzirdot, Džošs sajuta miesai pārskrienam ledusaukstas trī­sas. — Tu gribi teikt, ka viņš mūs grib nogalēt un tad atdzīvināt?

—   Jā. Ja citādi nevarēs. — Pastiepis roku, Fleimels viegli sa­spieda zēna plecu. — Tici man, tā nav nekāda dzīve, labi ja vāra dzīves atblāzma. Un neaizmirsti, ka Dī ir redzējis tavus darbus, tā ka tagad noprot, uz ko esi spējīgs. Ja pirms tam viņš vēl šaubījās, vai esat tie paši leģendārie dvīņi, tagad visas šaubas pagaisušas. Jūs esat viņam vajadzīgi. Viņš neliksies mierā. — Alķīmiķis iebak­stīja pirkstu Džošam krūtīs. Nočaukstēja papīrs. Ap kaklu apmestā aukliņā, auduma maisiņā, zem T krekla tur glabājās divas no Kodeksa izplēstās lapas. — Un par visu vairāk viņam vajadzīgas tās lappuses.

Sekojot norādēm, trijotne devās uz Jūstonroudas pusi, iejūkot vietējo pasažieru pūlī, kas kā varena straume plūda uz to pašu iz­eju. — Vai tad tu neteici, ka būs kāds, kas mūs sagaidīs? — Sofija ieteicās, noskatīdama apkaimi.

—   Senžermēns teica, ka raudzīs sarunāt senu draugu, — Fleimels noburkšķēja. — Nez vai būs izdevies.

Viņi izgāja no greznās sarkanmūra ēkas uz Jūstonroudas un izbrīnā apstājās. Parīzē pirms nieka divarpus stundām debesis bija skaidras, gaiss uzsilis līdz teju divdesmit grādiem, bet te, Lon­donā, bija krietni aukstāks un lietus gāza kā no spaiņa. Vējš vilka tā, ka dvīņiem piemetās drebulis. Apcirtušies viņi šāvās atpakaļ, glābdamies zem stacijas jumta.

Un tobrīd Sofija viņu pamanīja.

—  Tas, zaļajā jakā ar kapuci, — viņa izspēra, pagriezusies pret Nikolasu un cieši ieskatīdamās viņa blāvajās acīs, jo zināja: ja no­vērsīsies, noteikti nevilšus pametīs skatu uz kundziņu, kas stei­dzās nopakaļ. Ar acs kaktiņu viņš joprojām bija samanāms. Kundziņš slaistījās ap kādu kolonnu, it kā pētīdams mobilo, ko turēja rokās, un spaidīja pogas. Stāvēja viņš kaut kā dīvaini. Nedabiski. Un tad nāsīs iesitās vārs sasmakušas gaļas smārds. Sofija saviebās. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās. — Ož pēc puvekļiem, pēc maitas uz šosejas.

Alķīmiķa smaids vērtās saspringts. — Kapucē? Ak tad redz, kas mums dzen pēdas. — Dvīņi dzirdēja viņa balsi notrīsam.

—  Un nav jau nekāds puišelis, vai ne? — Sofija ieteicās.

Nikolass apstiprinoši pamāja. — Ne tuvu.

Džošs ierāva gaisu plaušās. — Nu ko, vai der piebilst, ka ir vēl divi zaļās kapučjakās, kas nāk taisni šurp?

—  Trīs? — Fleimels šausmās nočukstēja. Šeit nevaram pa-

i

likt. — Sagrābis dvīņus pie rokas, viņš abus izrāva lietus gāzmās, tad pa labi un projām pa ielu.

Lietus bija tik auksts, ka Džošam aizcirtās elpa. Ūdens šaltis sitās sejā gluži kā skrotis. Beidzot Fleimels ierāva dvīņus sānielā, aizvējā. Džošs raudzīja atelsties. Atglaudis matus no acīm, viņš uz­lūkoja alķīmiķi. — Kas tie tādi ir? — viņš noprasīja.

—   Kapuces, — alķīmiķis drūmi atteica. — Nezinu, Dī ir vai nu aptracis, vai varenāks, nekā es iedomājos, ja reiz nospriedis, ka var viņus izmantot. Tie ir Genii Cucullati.

—   Lieliski, — Džošs novilka. — Ļoti izsmeļoši. — Viņš pavē­rās uz māsu. — Tu būtu dzirdējusi…? — viņš bilda un tad aprāvās, ieraudzījis viņas acis. — Tiešām?

Sofija notrīsēja, Endoras Raganas atmiņām uzplaiksnījot prāta aizkaktiņā. Rīkiesgalā sakāpa nelabums, kuņģī iemetās krampis. Endoras ragana Genii Cucullati bija labi pazinusi un tos ienīda līdz sirds dziļumiem. Uzlūkojusi brāli, Sofija paskaidroja: — Jēlas mie­sas ēdāji.

Ielas bija tukšas, gāzenis cilvēkus bija sadzinis stacijā un tuvī­najos veikalos. Satiksme Jūstonroudā bija nostopēta, logu tīrītāji uz mašīnu priekšlogiem sitās kā apdulluši. Automašīnas taurēja, ne­tālu iekaucās arī kāda autosignalizācija.

—   Neatpalieciet, — Nikolass izgrūda, tad apcirties šāvās pāri ielai, pacēlis roku, lai tiktu cauri sastrēgumam. Sofija mina viņam uz papēžiem. Džošs mirkli pakavējās pie gājēju pārejas un atskatī­jās uz staciju. Trīs stāvi vīdēja pie ieejas, visi — dziļi pār acīm no­rautās kapucēs. Lietus straumes jakas iekrāsoja tumšzaļas, un vie­nubrīd likās — tumšzaļi ir arī paši valkātāji.Džošs nodrebinājās, un šoreiz auksti bija ne tikai tāpēc, ka lietus auksts. Arī viņš metās pāri ielai.

Pieliecis galvu, lai lietus nesitas acīs, Nikolass lavierēja starp automašīnām. — Mudīgāk! Ja aizsteigsimies gana lielu gabalu uz priekšu, varam cerēt, ka mašīnu smārds un lietus noslāpēs mūsu auru smaržu.

Sofija atskatījās. Trīs kapuces jau bija laukā no stacijas pajum­tes un strauji tuvojās. — Viņi dzenas pakaļ, — Sofija aizelsusies paziņoja.

—  Ko nu? — iesaucās Džošs.

—    Nav ne jausmas, — Fleimels drūmi novilka. Priekšā bija garš, taisns ielas posms. — Bet, ja paliksim, kur esam, cauri būs. Vismaz ar mani. — Viņš nozibināja zobus mākslotā smaidā. — Jūs abus Dī grib dabūt rokā dzīvus, uz to es varu derēt. — Fleimels aplaida skatu visriņķī, tad, kreisajā pusē pamanījis sānieliņu, šāvās turp. — Aiziet! Mēģināsim nomukt.

—    Kaut Skatija būtu šeit, — Džošs, nomurmināja, beidzot

atskārtis, cik daudz var zaudēt. — Viņa gan uzkurtu pirti, ka tik turies.

Šaurā ieliņa bija sausa. Gar vienu malu rindojās zilas, zaļas un brūnas plastmasas atkritumu tvertnes, gar otru grēdojās saplākšņa atlieku un melnu atkritumu maisu kaudzes. Smaka — atbaidoša, uz viena maisa tupēja pinkās ieaugusi kaķene, metodiski skrāpējot plastmasas iepakojumu. Kad Fleimels ar dvīņiem skrēja garām, kaķene ne acu nepacēla, tomēr pēc mirkļa, kad sānieliņā ienira trīs kapuces, kaķe uzmeta kūkumu, pinkas saslēja gaisā un aizspruka sazin kur kā izšauta lode.

—   Tu zini, kur mēs tagad… — Džošs ieprasījās, kad viņi joza gar durvīm, kas rindojās kreisajā pusē, acīmredzot lielās ielas ies­tāžu sētaspuses ieejām.

—   Nav ne jausmas, — Fleiemels atzinās. — Bet tagad galve­nais — atrauties no kapucēm.

Sofija atskatījās. — Neredzu, — viņa pavēstīja. — Varbūt tie­šām esam atrāvušies. — Cieši sekodama Nikolasam, kas cirtās ap stūri, viņa spēji apstājās, jo tikpat pēkšņi bija apstājies arī alķī­miķis.

Ap stūri apcirtās arī Džošs, abiem teju paskriedams garām.

—    Nestāviet uz vietas! — viņš izelsa, abus apsteigdams. Un tad saprata, kāpēc Sofija ar Nikolasu apstājušies: sānieliņas galā slējās ķieģeļu mūris, kam gar augšpusi vērpās vadu mudžeklis.

Alķīmiķis apsviedās un piespieda pirkstu lūpām. — Ne ska­ņas. Varbūt aizskries garām… — Lejā cirtās aukstas lietus šaltis, līdzi nesdamas specifisko puvekļu smaku. — Bet diez vai, — viņš piebilda, kad trīs Genii Cucullati klusi ievicoja sānieliņā. Nikolass aizstājās dvīņiem priekšā, bet tie nekavējoties novietojās viņam līdzās. Sofija instinktīvi iekārtojās labajā pusē, Džošs — pa kreisi.

—  Nejaucieties, — norīkoja Fleimels.

—  Nekā nebija, — Džošs atsaucās.

—   Mēs ko — noskatīsimies, kā tu ar tiem trim ņemies viens pats? — Sofija piebalsoja.

Kapuces pagausināja soli, tad izretinājās ielas platumā un ap­stājās. Viņi stāvēja nedabiski stingi, sejām slēpjoties zem kapucēm.

—   Ko gaidām? — Džošs nomurmināja gandrīz čukstus. Tie Iris savādi stāvēja, savādi izturējās: kā dzīvnieki. Reiz bija redzēta

National Geograpliic filma — aligators gaida, kad briedis peldēs upei pāri. Ari aligators nekustējās itin nemaz, līdz brīdim, kad šā­vās uzbrukumā.

Pēkšņi klusajā sānielā nokrakšķēja itin kā lūstošs koks, un tū­liņ nostirkšķēja plīstošs audums.

—  Viņi pārtop, — Sofija noelsās.

Muskuji zem zaļajām jakām saspringa un uzblīda, muguras izliecās, galvas izbīdījās uz priekšu, izstiepās rokas, un pirkstus, kas izlīda no pārlieku garajām piedurknēm, tagad klāja bieza vilna un rotāja līki, melni nagi.

—  Vilki? — Džošs nedroši minēja.

—   Drīzāk lāči, — Nikolass klusu atsaucās, piemiegtām acīm nopētīdams sānielu. — Un vēl jo drīzāk — vilkači, — viņš piebilda, un gaisā uzvēdīja tikko jaušama vaniļas smarža.

—   Un mums par to nekas, — Sofija paziņoja, piepeši izslējusies augumā lielāka. Paslējusi labo roku, viņa kreiso īkšķi iespieda labajā delnā iededzinātajā zelta aplī.

—    Nē! — Nikolass noskaldīja, paraudams viņas roku nostāk. — Vai es neteicu? Šajā pilsētā spējas nedrīkst likt lietā! Jūsu auras pazīs kurš katrs!

Sofija sašutumā nošūpoja galvu. — Es taču zinu, — viņa at­cirta. Tad balss ietrīsējās. — Es zinu, ko viņi dara. Tad ko — stāvē­sim un noskatīsimies, kā viņi tevi aprij? Es taču varu — samalšu viņus miltos. — Dusmas acumirklī pārvērtās aizrautībā, un viņa pasmaidīja. Spoži zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudrabā, un Sofi­jas vaigs iesvēlās cieti apņēmīgs, ne gluži kā piecpadsmitgadīgai meitenei.

Arī alķīmiķis smaidīja, taču drūmi. — Var jau. Bet šaubos, vai jūdzi tālāk mums virsū nebruks vēl kas daudz briesmīgāks. Tev nav ne jausmas, kas te staigā pa ielām, Sofij. Ļauj man, — viņš pa­ģērēja. — Es arī varu.

—   Viņi tūliņ bruks virsū, — Džošs iestarpināja, jo redzēja ka­puces pārkārtojamies uzbrukumam, pats neapjauzdams, kā tas viņam zināms. — Ja gribat kaut ko darīt, vairs nedrīkst kavēties.

Genii Ciicullati bija izretinājušies, novietojoties iepretim Fleimelam un dvīņiem. Visi trīs bija uzmetuši kupri, platie pleci, krū­teža un bicepsi jakas vai pušu plēsa. No kapuču pustumsas pretim gailēja zilimelni redzokļi un asi zobi, un cits ar citu viņi sazinājās ar smilkstiem un rūcieniem.

Nikolass atrofija ādas jakas piedurknes; labās rokas delnas locītavu rotāja vienlaidu sudraba aproce un divas padilušas daudzkrāsu draudzības apsaitēs. Vienu pārrāvis, viņš to saberzēja plaukstās, pielika pie lūpām un uzpūta dvašu.

Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass nomet kunkulīti kapu­cēm pie kājām. Tas iekrita dubļu plančkā, kas skalojās līdzās prā­vākajam no kapucēm, un dvīņi samiedzās, gaidīdami sprādzienu. Nagiem skrāpējoties pret asfaltu, arī kapuces atkāpās.

Bet nekas nenotika.

Prāvākais kapucē laikam tā kā sasmējās.

—  Mums taču jācīnās, — apņēmīgi teica Džošs, lai arī satriekts par alķīmiķa neveiksmi. Viņš taču bija redzējis Fleimelu triecam šķīstas enerģijas strēles, izaudzējam mežu no koka grīdas, tā ka joprojām loloja cerības uz ko nebūt lielisku. Pavēries uz māsu, viņš noprata, ka tā ir tādās pašās domās, ja Fleimels novecoja un no­vārga, viņa spējas gāja mazumā. Neuzkrītoši pametis ar galvu un sagaidījis atbildes mājienu no Sofijas, viņš redzēja māsu izstaipām pirkstus. — Nikolas, tu redzēji, ko mēs izdarījām ar gargujām, — Džošs turpināja, par saviem un māsas spēkiem gluži drošs. — Mēs ar Sofiju varam stāties pretim jebkuram… un jebkam…

—   Robeža, kas šķir pašpārliecību no iedomības, ir ļoti trausla, Džoš, — Fleimels klusi bilda. — Un vēl jo trauslāka ir tā, kas šķir iedomību no muļķības. Sofij, — viņš piebilda, uz Sofiju pat ne­skatīdamies, — ja tu liksi lietā savas spējas, mēs visi būsim pa­galam.

Džošs nogrozīja galvu. Fleimela vārgulība viņam riebās. Atkā­pies no večuka, viņš nocēla no pleciem mugursomu un atrāva to vaļā. Tur, citstarp, bija iestūķēts bieza kartona futrālis, kur parasti ievietojami plakāti vai kartes. Norāvis plastikāta vāciņu, Džošs iebāza futrālī roku, sataustīja to, kas tur bija ievīstīts burbuļplēvē, un izvilka laukā.

—  Nikolas… — Sofija ieteicās.

—  Pacieties, — Fleimels atčukstēja, — pacieties…

Prāvākais no kapucēm nometās četrrāpus un metās uz priekšu,

garajiem, saskretušajiem nagiem skrapšķot pret trotuāru. — Tu man esi apsolīts, — zvērs sauca neparasti smalkā balsī — izklausī­jās gandrīz pēc bērna.

—   Dī ir gaužām dāsns, — Fleimels rāmi atsaucās. — Kaut man jābrīnās, ka Gcnii Cucullati izkalpojas cilvēkiem.

Kapuce, nagus skrapstinādams, piespērās soli tuvāk. — Dī nav parasts cilvēks. Nemirstīgais mags ir bīstams, bet viņu aiz­sargā saimnieks, kas ir vēl jo bīstamāks.

—  Varbūt tev der bīties no manis. — Fleimels pasmīnēja. — Es esmu gados vecāks par Dī, un man nav saimnieka, jo pēc tāda nav bijis vajadzības!

Kapuce iesmējās un tad piepeši metās Fleimelam pie rīkles.

Nosvilpa akmens asmens, pāršķeldams kapuci, zemē noplivi­nājās zaļš auduma gabals. Tas, kurš kapucē, iesmilkstējās, pasviedās gaisā, vairīdamies no asmens, kas cirtās lejup, nošķeldams ja­kas priekšas kniedes un sapostīdams rāvējslēdzi.

Džošs Ņūmens aizstājās Nikolasam Fleimelam priekšā, abās rokās turēdams akmens zobenu, ko bija izvilcis no kartona futrāļa. — Man nav ne jausmas, kas jūs tādi, — viņš stingri teica, kaut balss trīsēja — gan adrenalīna dēļ, gan tāpēc, ka ieroci novaldīt nemaz nebija viegli. — Bet pieļauju, ka šo te jūs pazīstat!

Zvērs atkāpās, zilimelnos redzokļus nenovērsdams no pelēkā asmens. Kapuce bija pagalam, pāri palikušās skrandas pluinījās ap pleciem, un galva nu bija atsegta skatienam. Džošs konstatēja, ka cilvēka galvai tā nemaz nelīdzinās, tomēr ir brīnum skaista. Viņš bija domājis ieraudzīt briesmoni, taču galva bija nepa­rasti maza, ar milzīgām, dziļām, tumšām acīm zem šaura, izvelbta piereskaula un ar asiem, izteiktiem vaigukauliem. Deguns taisns, nāsis plati ieplestas. Mute — līmeniska svītra, tagad mazliet pa­vērusies, skatam atklājot greizus, iedzeltenus un samelnējušus zobus.

Džošs žigli pavērās pa labi un pa kreisi, lai neizlaistu no acīm abus pārējos kapuces. Arī tie cieši vērās uz akmens zobenu. — Tas ir Klarents, — viņš klusu teica. — Ar to es Parīzē cīnījos pret Nidhjegu, — viņš turpināja. — Un esmu redzējis, ko tas nodara tā­diem kā jūs. — Viegli pakustinājis zobenu, viņš juta to ietrīsamies, spals rokās sila.

—    Dī mums par to nebilda ne vārda, — kapuce nopīkstēja bērna balstiņā. Viņš uzlūkoja alķīmiķi, kas stāvēja Džošam aiz mu­guras. — Vai tiesa?

—  Jā, — Fleimels apstiprināja.

—   Nidhjegu. — Šo vārdu kapuce spļautin izspļāva. — Un kas tad notika ar leģendāro Līķu Rijēju?

—   Nidhjegs ir beigts, — Fleimels strupi pavēstīja. — Nogalēts ar Klarentu. — Paspēris soli uz priekšu, viņš kreiso roku uzlika Džošam uz pleca. — Džošs viņu nobeidza.

—  Viņu nogalējis cilvēks? — Kapuce neticēja.

—   Dī ir jūs izmantojis, jūs nodevis. Viņš neteica, ka mums ir zobens. Ko viņš vēl noklusējis? Vai stāstīja, kāds liktenis Parīzē piemeklējis disijas? Vai stāstīja par Guļošo dievu?

Trīs kapuces pārgāja paši uz savu valodu, sasmilkstējās un sarūcās, tad lielākais no jauna pievērsās Džošam. No mutes spraugas izšāvās melna mēle. — Par to mums nekas. Es savā priekšā redzu pārbiedētu cilvēku puišeli. Dzirdu, kā stirkšķ viņa muskuļi, kad viņš pūlas zobenu noturēt rokās. Varu sagaršot viņa bailes.

—   Un tomēr, lai ko tu saod, viņš tev bruka virsū, — Fleimels klusu atteica. — Par ko tas liecina?

Kapuce lempīgi paraustīja plecus. — Ka viņš ir vai nu muļķis, vai varonis.

—   Un jūsējiem no laika gala bijis jācieš gan no vieniem, gan otriem, — Fleimels aizrādīja.

—   Taisnība, bet varoņu pasaulē vairs nav. Mūs neviens neap­draud. Cilvēki vairs netic, ka pastāvam. Tas dara mūs neredza­mus… un neievainojamus.

Džošs nostenēdamies pacēla zobenu augstāk. — Klarents gan tā nedomā.

Kapuce piešķieba galvu un tad pamāja. — Gļēvuļa Asmens tā nedomā gan, jā. Bet mēs esam trīs, un mēs esam ātri, tik ātri, — viņš piebilda un pasmīnēja, atiezdams greizos zobus. — Manu­prāt, mēs varam tevi, puika, saņemt ciet; izraut zobenu tev no ro­kām, pirms…

Instinkts, par kura esamību Džošs līdz tam nemaz nebija zinā­jis, viņu brīdināja, ka, pabeidzis teikumu, kapuce metīsies uzbru­kumā. Tad visam būs beigas. Nedomādams ne mirkli, viņš grūda zobenu uz priekšu, kā bija mācījusi Zanna d'Arka. Asmens smaile iezumēdamās piedūrās briesmoņa rīklei. Džošs zināja, ka ar skram­bu būtu pieticis, — Nidhjegu bija nogalējis viens vienīgs cirtiens.

Kapuce smiedamies atlēca atpakaļ, tālāk no zobena. — Par lēnu, cilvēk, par lēnu. Redzēju — brīdi pirms grūdiena tev pirkstu kauliņi saspringa un nobālēja.

Un Džošs acumirklī saprata, ka viss zaudēts. Gēni i Cucullati reakcija vienkārši bija pārāk ātra.

Bet Fleimels aiz muguras nosmējās.

Džošs nenovērsa skatienu no kapuces. Skaidrs, ka atskatīties būtu pēdējā muļķība, bet kas, diez, alķīmiķi bija sasmīdinājis? Viņš ciešāk nopētīja kapuci. Taču nekas nebija mainījies… izņemot to, ka, atlēkdams nostāk no zobena, tas bija iekāpis dubļu peļķē.

—   Vai tev, alķīmiķi, no bailēm piemeties trakums? — kapuce painteresējās.

—   Tu taču pazīsti Veco Irīdu, Elektras meitu? — Fleimels it kā starp citu noprasīja un panācās Džošam priekšā. Alķīmiķa kalsnie vaibsti bija nocietinājušies un bezkaislīgi, lūpas cieši sakniebtas, blāvās acis piemiegtas šaurās spraudziņās.

Kapuces zilimelnie redzokļi šausmās iepletās. Viņš pavērās lejup.

Dubļu plančkā, kas skalojās kapucēm ap kājām, no Fleimela aproces pavedieniem piepeši bija izvērpusies varavīkšņaina mirga. Genii Cucullati raudzīja atlēkt atpakaļ, bet abas priekšķetnas no peļķes neparko nebija izdabūjamas. — Laid mani vaļā, cilvēk! — kapuce iespiedzās baiļpilnā bērna balsī. Viņš rāvās un raustījās, lū­kodams atbrīvoties; atspērās, cik spēka, bet peļķē ietrāpīja arī pakaļķetnas nagi, un kapuce iekaucās atkal, rāva ķetnu laukā — līks nags palika peļķē kā iesalis. Kapuce ierējās, un abi pārējie metās viņu glābt, izraut no mutuļojošās, varavīkšņainās suslas.

—    Pirms gadu desmitiem, — Fleimels turpināja, — mēs ar Pereneli paglābām Irīdu no viņas māsām, un par atlīdzību viņa man iedāvāja šīs aproces. Redzēju Irīdu tās noaužam no viņas pa­šas varavīkšņainās auras. Teica — kādudien tās manu dzīvi pada­rīšot mazliet krāsaināku.

Varavīkšņainās krāsu mēles aizlocījās augšup pa kapuces ķetnu. Melnie nagi vērtās zaļi, tad sarkani, purpursarkanās vilnas pinkas ievizējās spilgti violetas.

—  Tu par to samaksāsi ar savu dzīvību, — kapuce izgrūda vēl jo spalgākā balsī, šausmās ieplestiem, zili gailošiem redzokļiem.

—   Reiz jau miršu tāpat, — Fleimels piekrita, — bet ne šodien un ne no tavas rokas.

—  Pagaidi vien, kad izstāstīšu Mātei!

—  Laipni lūdzu.

Kaut kas nopaukšķēja, it kā burbulim pārplīstot, un varavīk­snes krāsas ar joni šāvās augšup pa briesmoņa miesām, tinot tās gaismā. Vietās, kur kapuci bija sagrābuši abi pārējie, krāsas pār­sviedās arī tiem uz nagiem un aizvērpās tālāk, zaļās jakas pārvēr­šot iespaidīgos daudzkrāsu ģērbos. Krāsas vizēja hipnotiskas un kustīgas kā eļļas kārtiņa uz ūdens virsmas, pārplūda cita citā, vei­dojot arvien jaunus, ekstravagantus salikumus un žilbīgus pusto­ņus. Kapuces vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kaucienu, bet tas aprāvās, un visi trīs saļima uz ietves ļenganā kaudzē. Kolīdz viņi stājās kustēties, ņirbošās krāsas strauji atstāja miesas, jakas no jau­na vērtās netīri zaļas, un ķermeņi sāka pārvērsties, kauliem brak­šķot, muskuļiem un cīpslām pārtopot. Kad visa krāsa bija iesūkusies atpakaļ peļķē, kapuces no jauna izskatījās pēc cilvēkiem.

Sānielā šļācās lietus straumes, un daudzkrāsainā peļķe mutu­ļoja un trīsēja, sveicot ik jaunu lāsi. Uz īsu mirkli virs palts parā­dījās nevainojams, miniatūrs varavīksnes loks, lai tūliņ pagaistu, peļķi atstājot skalojamies tikpat netīri brūnu kā iepriekš.

Fleimels pieliecies savāca pēdējās draudzības aproces driskas. Savērptie pavedieni nu bija pelēkbalti, no krāsām ne miņas. Izslējies viņš atskatījās uz dvīņiem. Alķīmiķis pasmaidīja. — Neesmu jau tik bezpalīdzīgs, kāds izskatos. Pretinieku nekad nedrīkst no­vērtēt par zemu, — viņš pamācīja. — Bet par uzvaru paldies tev, Džoš. Tu mūs izglābi. Jau atkal. Nu jau tāds kā likums: Ojaia, Pa­rīze un tagad te.

—  Es gan nedomāju… — Džošs iesāka.

—  Tu jau nekad nedomā, — Sofija iejaucās, saspiezdama brāļa roku.

—  Tu rīkojies, — Fleimels piebilda. — Un ar to pietika. Nāciet, lai tiekam projām, pirms kāds viņus atrod.

—   Vai tad viņi nav pagalam? — apvaicājās Sofija, kāpdama kapucēm apkārt.

Džošs steigšus ietina Klarentu burbuļplēvē un iebāza atpakaļ kartona futrālī, tad iegrūda futrāli mugursomā un somu uzkrāva plecos. — Kas notika? — viņš vaicāja. — Tas krāsainais ūdens. Kas tas bija?

—   Vecajo velte, — Fleimels skaidroja, steigdamies projām pa sānielu. — Irīdu par varavīksnes dievieti sauc viņas daudzkrāsai­nās auras dēļ. Turklāt viņai pieejami Ēnu valstības Stiksas upes ūdeņi, — viņš uzvaroši pavēstīja.

—  Un ko tas nozīmē? — Džošs nesaprata.

Fleimels burtiski staroja. — Neviens, kas dzīvs, Stiksas ūde­ņiem nevar pieskarties. Šoks organismā rada pārslodzi, un iestājas bezsamaņa.

—  Uz cik ilgu laiku? — Sofija bažīgi atskatījās uz to, kas ielas vidū rēgojās kā nomestu lupatu kaudze.

—  Ja ticam leģendām — uz gadu un vienu dienu.

Milzīgo ēdamzāli piestrāvoja vēlas pēcpusdienas saule. Ieslīpi krizdami, saules stari zeltojās uz pulētajiem koka paneļiem un at­starojās no vaskotās grīdas, mirdzināja saules zaķīšus, kutinādami kaktā novietoto bruņutērpu, un darīja sulīgākas krāsas vitrīnās, kur glabājās monētas, kaltas vismaz pēdējos divtūkstoš cilvēces vēstures gados. Vienu sienu pilnībā klāja neskaitāmos laikmetos un visos kontinentos darinātas maskas un bruņucepures, ar tukša­jiem acu caurumiem vērdamās pāri visai telpai. Maskas ieskāva Santi di Tito eļļas gleznu, pirms daudziem gadsimtiem nozagtu no Florences Vecās pils. Glezna, kas Florencē atradās tagad, bija ne­vainojams viltojums. Zāles, vidu aizņēma milzīgs, daudzcietis galds, reiz piederējis Bordžu dzimtai. Visapkārt laikazoba sagrauz­tajam galdam rindojās astoņpadsmit antīki krēsli augstām atzvelt­nēm. Sēdētāju gan bija tikai divi, un arī uz galda nebija gandrīz nekā — tikai liels, melns tālrunis, kas senlietu pilnajā telpā nemaz neiederējās.

Vienā pusē galdam sēdēja doktors Džons Dī — sīks, akurāts anglis, gaišu ādu un pelēkām acīm. Mugurā viņam bija ierastais tumšpelēkais uzvalks ar vesti, vienīgais krāsu akcents — pelēkajā tauriņā ieaustie sīkie zelta kronīši. Tēraudpelēkos matus viņš pa­rasti mēdza saņemt uz pakauša astē, bet šodien tie plājās izlaisti, tā ka ķīļbārdiņa tinās nepaklausīgajās sprogās. Tumšos cimdos tērp­tās rokas rāmi gulēja uz koka galda.

Nikolo Makjavelli sēdēja Džonam Dī iepretim. No skata abi bija kā diena pret nakti. Ja Dī bija augumā neliels un bāls, Makja­velli — garš un tumši iededzis, kālab vēl vairāk izcēlās salti pelēkās acis, vienīgā pazīme, kas abus vienoja. Sniegbaltos matus

Makjavelli mēdza apcirpt īsus un bija gludi skūts, viņš drīzāk cie­nīja eleganci. Melnais uzvalks un baltais zīda krekls pavisam no­teikti bija šūdināti pēc pasūtījuma, un, ieausti tumšsarkanajā kaklasaitē, vizēja tīra zelta pavedieni. Glezna, kas karājās pie sie­nas Makjavelli aiz muguras, bija viņa portrets, un prototips no tā daudz neatšķīrās, lai gan gleznotāja darbam bija jau vairāk nekā piecsimt gadu. Nikolo Makjavelli bija dzimis 1469. gadā, formāli par angli piecdesmit astoņus gadus vecāks. Vispār viņš skaitījās nomiris gadā, kad Dī piedzima, — tūkstoš piecsimt divdesmit sep­tītajā. Abi bija nemirstīgi, abi — starp ietekmīgākajiem šās planētas iedzīvotājiem. Ilgajos mūža gadsimtos šie nemirstīgie bija iesvēlušies savstarpējā naidā, bet tagad apstākļi, gribi negribi, viņus spieda kļūt par sabiedrotajiem.

Abi jau pusstundu sēdēja Makjavelli ēdamzālē viņa lieliskajā namā, kas atradās Parīzē, netālu no Kanādas laukuma. Līdz šim neviens nebija bildis ne vārda. Abus pa mobilo tālruni bija sasnie­gusi viena un tā pati vēsts — čūslis, kas rij pats savu asti; oroboro, viens no senākajiem tumšo Veco simboliem. Apļa centrā vīdēja skaitlis 30. Pirms pāris gadiem šāda vēsts būtu nākusi pa faksu vai pastu, pirms gadu desmitiem — kā telegramma vai ar ziņnesi, vēl senāk — uz papīra vai pergamenta gabala, un tad būtu dotas stun­das vai dienas, lai pienācīgi sagatavotos. Tagad vēsts nāca kā īs­ziņa un atbildi vajadzēja pēc skaitītām minūtēm.

Zvanu abi gaidīja un tomēr salēcās, kad tālrunis uz galda iezumējās. Pastiepis roku, Makjavelli pagrieza aparātu pret sevi, lai pār­baudītu zvanītāja identitāti. Ekrānā aizņirbēja neparasti garš nu­murs, kas sākās ar 31415, — to viņš atpazina kā daļu no skaitļa n. Makjavelli nospieda taustiņu "atsaukties", kaut kas apdullinoši iekaucās, iesprakšķējās, tad traucējumi noklusa un pārvērtās klusā, vēja sanoņai līdzīgā čukstoņā.

— Esam vīlušies. — Runātājs lietoja arhaisku latīņu valodas pa­veidu, kāds datējams ar daudziem gadsimtiem pirms Jūlija Cēzara laika. — Dziļi vīlušies. — Nebija nosakāms, vai runā vīrietis vai sie­viete, un brīžiem pat izklausījās, ka runā divi reizē.

Makjavelli jutās pārsteigts — bija iedomājies, ka savā čērksto­šajā balsī runās viņa paša tumšais Vecais saimnieks, un šo dzirdēja pirmoreiz. Dī gan viņu pazina. Angļu maga sejā nebija lasāms itin nekas, tomēr itālis manīja tikko jaušami saspringstam viņa žokļu muskuļus. Tātad te nu bija noslēpumainais Dī tumšais Vecais saim­nieks.

—   Mums tika galvots, ka viss sagatavots… mums tika galvots, ka Fleimels tiks notverts un nogalēts… mums tika galvots, ka Perenele tiks novākta no ceļa, ka dvīņi tiks aizturēti un nogādāti mūsu rokās…

Balss noslāpa atmosfēras sprakšķos.

—   Tomēr Fleimels joprojām ir uz brīvām kājām… Perenele izkļuvuši no kameras, lai gan netiek projām no salas. Dvīņi izbēguši. Un mums vēl aizvien nav visa Kodeksa. Esam vīlušies, — bezmiesas balss at­kārtoja.

Dī un Makjavelli saskatījās. Tāds, kurš tumšajiem Vecajiem lika vilties, parasti pazuda bez miņas. Vecā saimnieka spēkos bija dāvāt cilvēkam nemirstību, bet šo velti varēja gluži viegli atņemt. Atka­rībā no tā, cik ilgi cilvēks bijis nemirstīgs, organismu piemeklēja spēja un bieži vien arī liktenīga novecošanās, miesa un orgāni milzu ātrumā pieredzēja gadsimtiem aizturētas deģeneratīvas iz­maiņas. Dažās sekundēs no gluži veselīga cilvēka pāri palika sa­žuvušas ādas lēveri un pīšļos sakrituši kauli.

—  Esat mūs pievīluši, — balsis čukstēja.

Iestājās klusums, ne Dī, ne Makjavelli neizdvesa ne skaņas, labi apzinoties, ka abu neparasti garais mūžs var teju, teju aprauties. Viņi bija vareni un ietekmīgi, tomēr neviens nebija neaizvieto­jams. Tumšajiem Vecajiem netrūka citu aģentu, ko sūtīt pakaļ Fleimelam un dvīņiem. Galīgi netrūka.

Aparātā atkal kaut kas nosprakšķēja, nopaukšķēja, un ierunā­jās kāds cits: — Tomēr, manuprāt, viss vēl nav zaudēts.

Gadsimtiem vingrinājies, Makjavelli bija iepraties savaldīties, lai sejā nebūtu lasāms itin nekas. Tieši šo balsi viņš bija cerējis dzir­dēt, tas bija viņa Vecais saimnieks, kas pirms vairāk nekā trīstūk­stoš gadiem īsu brīdi valdīja pār Ēģipti.

—   Manuprāt, tagad mēs mērķim esam tuvāk nekā jebkad. Ir pamats cerēt. Esam noskaidrojuši, ka cilvēkbērni patiešām ir leģendārie dvīņi; esam pat redzējuši viņus pierādām savu spēku. Nolādētais alķīmiķis ar savu sievu burvi ir iedzīti strupceļā un mirst. Tagad atliek tikai nogaidīt, un laiks, mūsu diženais draugs, par visu parūpēsies mūsu vietā. Skataha pazudusi, Hekate — pagalam. Un mums ir Kodekss.

—   Taču ne viss, — iečukstējās hermafrodītiskā balss. — Trūkst divu pēdējo lapu.

—   Piekritu. Bet tas ir vairāk nekā jebkad. Ar to noteikti pietiek, lai tnēs sāktu atsaukt Vecos no visnomaļākajām Ēnu valstībām.

Makjavelli sarauca pieri, sakopodams domas. Dī saimnieks bija pazīstams kā varenākais no visiem Vecajiem, un tomēr viņa paša saimnieks viņam vai viņai strīdējās pretim. Tālrunis iečērkstējās, un hermafrodītiskā balss izklausījās gandrīz vai īgna.

—    Bet mums taču nav Pēdējo Vārdu. Bez tiem mūsu brāļi un māsas no Ēnu valstībām šajā pasaulē nevarēs iekļūt.

Makjavelli saimnieks bija nesatricināms. Tomēr karaspēku der pulcināt kopā. Viena daļa mūsu brāļu aizdevušies ļoti talu projām, no Ēnu valstībām pat izceļojuši uz Citpasaulēm. Atgriešanās prasīs dau­dzas ' dienas. Sauksim viņus atpakaļ jau tagad, sapulcēsim tuvīnākajās pierobežas Ēnu valstībās, un, kad pienāks tas brīdis, viņiem būs sperams tikai viens solis, lai ienāktu šajā pasaulē un palīdzētu mums atkarot pla­nētu.

Makjavelli uzlūkoja Dī. Angļu mags klausījās Vecajos, viegli piešķiebis galvu un pievēris acis. It kā skatienu samanījis, Dī at­vēra acis un mēmā jautājumā sarāva uz augšu uzacis. Itālis viegli nogrozīja galvu — viņam nebija ne jausmas, kas te tagad notika.

—   Ir pienācis tas laiks, ko Ābrahams noredzēja, kad pirmoreiz radīja Kodeksu, — Makjavelli saimnieks turpināja. — Viņš bija Reģis, viņš spēja saredzēt laika šķieznas un vērpetes. Viņš paredzēja, ka tas laiks reiz pienāks — to viņš dēvēja par Griežiem: kad pasaulē atgriezīsies kārtība. Esam atraduši dvīņus, zinām, kur meklējams Fleimels un divas pēdējās Kodeksa lapas. Kolīdz atdabūsim lapas, varēsim izmantot dvīņu spēku, lai stiprinātu Pēdējos Vārdus.

Aparāts sprakšķēt sprakšķēja, bet fonā Makjavelli skaidri dzir­dēja piekrītošu murdoņu. Viņš noprata, ka klausās vēl citi, un aiz­domājās — nez, cik Veco savākušies? Iekodis lūpā, viņš apvaldīja smaidu — Vecie visā to spektrā un krāšņumā, cilvēki un necilvēki, zvēri un briesmoņi, un katram pie auss mobilais tālrunis. Izmanto­jis brīdi, kad murdoņa pieklusa, Makjavelli piesardzīgi ierunājās, uzmanīdamies, lai balsī neiezogas ne mazākā emociju atblāzma, lai viņš izklausās neitrāls un profesionāls.

—  Tad es ierosinu — ļaujiet mums iesākto novest līdz galam.

Ļaujiet mums sadzīt rokā Fleimelu un dvīņus! — Skaidrs, ka tā bija bīstama spēle, bet tikpat skaidrs, ka Veco rindās trūkst vien­prātības, un Makjavelli šādas situācijas vienmēr lieliski mācēja iz­mantot savā labā. Sava saimnieka balsi viņš bija skaidri sadzirdējis prasīgu. Vecajiem dvīņus un Kodeksu vajadzēja kā ēst, bez tiem pā­rējie tumšie Vecie nekādi nespētu atgriezties zemes virsū. Un tajā pašā acumirklī viņš atskārta, ka viņi ar Dī joprojām ir augstā vērtē.

—   Mums ar doktoru ir plāns, — viņš teica un apklusa, lai redzētu, vai āķis tiks ierīts.

—  Runā, cilvēk, — nodārdināja hermafrodītiskā balss. Makjavelli sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne pušplēsta

vārda. Dī parāva uz augšu uzacis un norādīja uz tālruni. Runā! Viņš mēmi noplātīja muti.

—  Runā! — balss norūcās cauri kaukoņai un sprakšķiem.

—  Tu neesi man saimnieks, — Makjavelli ļoti klusu atsaucās.

—  Tu nevari man pavēlēt.

Kaut kas gari nošņācās, it kā no ventiļa izsprucis tvaiks. Mak­javelli piešķieba galvu, raudzīdams noprast, kas tas par troksni. Tad pameta ar galvu — kā tad, smiekli. Vecie par viņa atbildi uz­jautrinājās. Viņš nekļūdījās — vienprātības Veco rindās tiešām trūka, un, lai cik visvarens bija Dī saimnieks, tas viņam nebūt ne­garantēja vispārēju mīlestību. Te nu bija vājais posms, ko Mak­javelli varēja izmantot savā labā.

Dī uz viņu blenza, pelēkās acis iepletis šausmās un varbūt pat apbrīnā.

Aparāts noklikšķēja, fona troksnis nomainījās, un, nepārpro­tami valdot smieklus, savā čērkstošajā balsī ierunājās Makjavelli saimnieks: — Ko jūs liekat priekšā? Un sargieties, cilvēki, — viņš pie­bilda. — Jūs esat mūs pievīluši. Mums tika galvots, ka Fleimels un dvīņi paliks Parīzē.

Itālis pieliecās tuvāk tālrunim ar uzvarošu smaidu uz lūpām.

—    Saimniek! Man tika vēlēts neko nesākt, pirms ieradies angļu mags. Tika zaudēts dārgais laiks. Fleimels paguva sazināties ar sa­biedrotajiem, sameklēt pajumti un atpūsties. — Runādams Mak­javelli cieši vēroja Dī. Viņš zināja, ka Dī ir sazinājies ar savu Veco saimnieku un ka tas savukārt licis Makjavelli saimniekam pavēlēt itālim, lai tas gaida Dī un pirms tam neko neiesāk. — Tomēr, — visu paskaidrojis, viņš neatlaidās, — kavēšanās izvērtās mums par labu. Zēnu atmodināja mums uzticams Vecais. Mums ir zināms priekšstats par dvīņu spējām, un mēs zinām, kurp viņi devušies. — Vajadzēja valdīties, cik spēka, lai balsī neieskanētos pašapmierinā­tība. Saskatījies ar Dī pāri galdam, viņš pameta ar galvu. Angļu mags mājienu saprata.

—   Viņi ir Londonā, — Džons Dī ierunājās. — Un Britu salas ir mūsējās lielākā mērā nekā jebkura cita šāspasaules zeme, — viņš uzsvēra. — Pretstatā Parīzei tur mums ir sabiedrotie, kas palīdzēs: Vecie, Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēkveida kalpi. Un Anglijā ir vēl citi, kas kalpo tikai paši sev, tomēr viņu pakalpojumi ir no­pērkami. Visus šos resursus varam piesaistīt, lai atrastu Fleimelu un dvīņus. — Apklusis viņš paliecās uz priekšu, piekalis skatu tāl­runim, gaidīdams atbildi.

Aparāts noklikšķēja un noklusa. Tad telpā skaļi un kaitinoši iepīkstējās īsie signāli — aizņemts.

Dī blenza uz tālruni pa pusei šokēts, pa pusei nikns. — Savie­nojums pārtrūka, vai arī viņi vienkārši nolika klausuli?

Makjavelli nospieda skaļruņa taustiņu, pīkstoņa rimās. — Ta­gad tu zini, kā jūtos es, kad tu nosvied klausuli, — viņš klusu sacīja.

—  Ko tagad iesāksim? — Dī nelikās mierā.

—  Gaidīsim. Es teiktu, ka viņi lemj mūsu nākotni.

Dī sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm. — Mēs viņiem esam vajadzīgi, — viņš centās bilst ar pārliecību, taču neizdevās.

Makjavelli skābi pasmīnēja. — Viņi mūs izmanto. Bet vaja­dzīgi neesam. Parīzē vien pazīstu vai duci nemirstīgo, kas varētu darīt to pašu, ko es.

—   Nūjā, tu esi aizvietojams, — Dī pašapmierināti paraustīja plecus, — bet es Nikolasam un Perenelei esmu dzinis pēdas augu mūžu.

—   Proti, visa mūža garumā neesi dabūjis viņus rokā, — Makja­velli bezkaislīgi atteica un tad ar blēdīgu smaidu piebilda: — Allaž rokas stiepiena attālumā, tomēr nekā.

Bet, lai ko Dī būtu gribējis atcirst, neko tā arī nepateica, jo iezvanījās tālrunis.

—    Lūk, ko esam nolēmuši. — Runāja Dī Vecais saimnieks, vīrieša un sievietes balsīm saplūstot mazliet nesaskanīgā duetā. — Mags sekos alķīmiķim un dvīņiem uz Angliju. Rīkojums ir skaidrs: iznīcināt Fleimelu, sagūstīt dvīņus un atgūt abas trūkstošās lapas. Lai sasniegtu šo mērķi, liec lietā visus iespējamos līdzekļus; Anglijā ir sabiedrotie, kas mums parādā. Parādus tagad piedzīsim. Un, doktor… ja pievilsi mūs šo­reiz, uz laiku atņemsim tev nemirstības velti un tavām cilvēka miesām ļausim novecot līdz pēdējai iespējai… un tad, mirkli pirms nāves, atkal padarīsim tevi nemirstīgu. — Atskanēja sēkoņa — vai nu smiekli, vai elpas vilciens. — Apdomā, kā tas būs: tavs spožais prāts — iesprostots mūžvecās, vārgās miesās, neko lāgā nevar ne saredzēt, ne saklausīt, ne paiet, ne pakustēt, nemitīgas sāpes, ko sagādā pārdesmit vainu. Tu būsi mūžam vecs, bet nevarēsi mirdams nomirt, la pievilsi mūs, tāds būs tavs liktenis. Iespundēsim tevi savecējušā miesas čaulā līdz laika galam.

Dī pamāja, nokremšļojās un tad, savācis vienkopus vispēdējās dūšas paliekas, teica: — Es jūs nepievilšu.

—    Un tu, Nikolo… — ierunājās Makjavelli Vecais saimnieks. — Tu dosies uz Ameriku. Burve Alkatrazā ir uz brīvām kājām. Dari, kas darāms, lai sala būtu droša.

—  Bet Sanfrancisko es nevienu nepazīstu, — Makjavelli steig­šus iebilda, — man tur nav sabiedroto. Es vienmēr esmu strādājis Eiropā.

—  Mums ir aģenti abās Amerikas. ]au tagad tie virzās uz rietumiem, lai tevi sagaidītu. Dosim pavēles — lai tevi vada un palīdz. Alkatrazā at­radīsi veseliem pulkiem tādu, kas dus kamerās un cilvēkiem pazīstami tikai no ļaunākajiem murgiem un baismīgākajiem nostāstiem. Tik drīz šos pulkus vēl negribējām modināt, bet tagad notikumi risinās pārāk strauji, daudz straujāk, nekā bijām paredzējuši. Drīz būs klāt Litha, vasaras saul­grieži. Saulgriežos dvīņu auras būs visspēcīgākās, bet robežas, kas šķir mūsu pasauli no neskaitāmām Ēnu valstībām, — visvājākās.Tieši šajā dienā gribam cilvēkiem atņemt šo pasauli.

Pat Makjavelli bija grūti savaldīties. Uzlūkojis Dī, viņš redzēja, ka arī tam acis ieplestas šokā. Abi tumšo Veco labā bija strādājuši gadsimtiem ilgi un no sākta gala zinājuši, ka tie grib atgriezties pa­saulē, kur reiz valdījuši. Tomēr dzirdot, ka pēc visas gadiem ilgās gaidīšanas un plānošanas tam jānotiek pēc nieka trim nedēļām, tir­pas skrēja pār kauliem.

Doktors Džons Dī pieliecās tuvāk aparātam. — Saimnieki! — un es zinu, ka Makjavelli šai ziņā ir ar mani vienisprātis: mums prieks, ka Grieži ir gandrīz klāt un ka jūs drīz atgriezīsieties. — Viņš ievilka īsu elpu. — Bet, ja atļausiet jūs brīdināt: pasaule, kurā atgriezīsieties, ne tuvu vairs nav tāda, kādu to atstājāt. Cilvē­kiem ir tehnoloģijas, saziņas iespējas, ieroči… viņi nepadosies bez cīņas, — viņš steigšus piebilda.

—  Skaidrs, ka nepadosies, doktor, — sacīja Makjavelli saimnieks. — Tāpēc dosim cilvēkiem kaut ko citu, ar ko noņemties, kas izsmels viņu rezerves un novērsīs domas sāņus. Nikolo, — balss turpināja, — kad bilsi ieņēmis Alkatrazu, uzmodini kameru briesmoņus un laid tos virsū Sanfrancisko. To postu un šausmas būs grūti aprakstīt. Un, kad no pilsē­tas pāri būs palikuši vien kūpoši gruveši, saki, lai mošķi iet, kur deguns rāda. Viņi nograus visu Ameriku. Cilvēkiem no tumšajiem spēkiem allaž bijis bail: mēs viņiem atsauksim atmiņa — kāpēc tā. Līdzīgās slēptuvēs tie saguluši visos kontinentos un uzmodīsies visi reizē. Pasaulē drīz vien valdīs tikai ārprāts un haoss. Visas armijas tiks noslaucītas no zemes vir­sas, lai, mums atgriežoties, nebūtu neviena, kas turētos pretim. Un ko mēs tad iesāksim pirmām kārtām? Nu, likvidēsim briesmoņus, un cilvēki mūs siteiks kā savus glābējus.

—   Bet tie nezvēri Alkatrazas kamerās? — Makjavelli izbailēs vaicāja. — Kā lai es tādus atmodinu?

—    Saņemsi instrukcijas, kad būsi ticis līdz Amerikai. Vispirmām kārtām tev jāsakauj Perenele Fleimela.

—  Kā lai zinām, vai viņa maz tur vēl ir? Ja reiz tikusi laukā no kameras, būs taču aizbēgusi arī no salas! — Itālis skaidri samanīja sirdi pēkšņi iepukstamies stiprāk, atriebties Burvei viņš bija zvērē­jis pirms trīssimt gadiem. Vai tagad būs iespēja solījumu piepildīt?

—   Viņa joprojām ir uz salas. Atsvabinājusi Areopenapu, Veco Zir­nekli. Tas ir bīstams pretinieks, taču pieveicams. Esam gādājuši, lai to neitralizētu un panāktu, ka Perenele paliek turpat, līdz ierodies tu. Un, Nikolo, — Vecā balss ieskanējās barga un nejauka, — neatkārto Dī kļūdas.

Mags izslējās.

—  Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, ne­domā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķīmiķis.

Agrā rīta debesis pār Alkatrazu plājās netīri pelēkas kā metāls. Pāri salai šjācās ledusauksts lietus, un bangojošā jūra, triekdamās pret klintīm, augstu gaisā svieda rūgti sāļas putu lēkšķes.

Perenele Fleimela patvērās cietumsargu mājas drupu aizsegā. Ar plaukstām viņa kārtīgi noberzēja kailos delmus, notraukdama sāļās lāses. Plānā bezpiedurkņu vasaras kleita bija dubļiem piemir­kusi un notriepta ar rūsu, bet slaidajai, elegantajai sievietei nemaz nesala. Dziestošās spējas lieki izmantot negribējās, tomēr Perenele bija pārkārtojusi auru, lai ķermeņa temperatūru uzturētu gana augstu. Skaidrs bija viens — ja viņa nosals, domas sāks pīties, bet tuvākajās stundās, tā vien šķita, vajadzēs sakopot vispēdējās spēka paliekas.

Pirms četrām dienām Džons Dī bija nolaupījis Pereneli Fleimelu un ieslodzījis Alkatrazā. Sardzē bija nolikta sfinksa: ar gudru ziņu, jo tā prata baroties no svešām aurām — enerģijas laukiem, ko ģenerē ikkatra dzīva būtne. Angļu mags cerēja, ka sfinksa, vā­jinādama Pereneles auru, neļaus viņai izbēgt, tomēr — jau kuro reizi — Pereneles izmaņu un spēku bija novērtējis par zemu. Ar salas sarga — spoka de Aijalas palīdzību Burvei izdevās izsprukt no sfinksas. Un tikai tad atklājās salas šausmīgais noslēpums: Dī vāca kopā briesmoņus. Cietuma kamerās čumēja un mudžēja mošķi no visām pasaules malām — tādi, kas, pēc cilvēku domām, pastāv vien baisākajos mītos un leģendās. Bet pārsteidzošākais at­klājums gaidīja slepenajās pazemes ejās salas dzīlēs. Tur, ieslēgtu maģisku simbolu tīklojumā, senākā par pašiem Vecajiem, Burve uzgāja Areopenapu, Veco zirnekli. Abi, gribi negribi, sametās uz vienu roku un sakāva Vārnu dievieti Moriganu ar visiem viņas putnu karapūļiem. Tomēr bija skaidrs, ka ļaunākais vēl tikai priekšā.

—   Nedabisks laiks, — Perenele klusu bilda ar tikko jaušamu franču akcentu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saviebās. Ar saasināto ožu viņa vējā, kas vilka pāri Sanfrancisko līcim, samanīja atbai­došu līķa smaku, kas nepārprotami vēstīja — kaut kas nav, kā vajag.

Areopenaps bija iekārtojies uz tukšās ēkas mūra sienas. Mil­zīgais, uzblīdušais zirneklis celtnes karkasu cītīgi ieauda lipīgā, baltā tīklā. Dobuļainajā pustumsā pa to krustu šķērsu skraidelēja miljoniem zirnekļu, cits liels kā paplāte, cits sīkāks par puteklīti, un pilošo tīklu papildināja ar saviem tīmekļiem. Galvu nepagrie­zis, Vecais zirneklis divas no astoņām acīm pavērsa uz Burves pusi. Viena masīvā kāja paslējās pret debesīm, vējam izpluinot spalvas — purpursarkanas, ar zaļiem galiem. — A, kaut kas tuvo­jas… bet ne Vecais, un cilvēks arī ne, — Areopenaps nosvepstēja.

—  Kaut kas ir jau klāt, — Perenele drūmi atsaucās.

Areopenaps pavērās lejup, uz Burvi. Astoņas mazās actiņas

bija uztupušas pašā galvvirsū, bet galva savādā kārtā bija gluži kā cilvēkam, lai gan zirneklim nebija ne deguna, ne ausu, mute — līmeniska sprauga, pilna garu, indes pilnu ilkņu. Tieši mežonīgo zobu dēļ tas runāja, it kā piesvepstēdams. — Kas noticis? — Areo­penaps pēkšņi noprasīja, tīmekļa pavedienā nolaizdamies lejā.

Uzmanīgi sperdama soļus, Perenele pagājās pa akmens klonu, cenšoties izvairīties no kunkuļainajiem tīmekļa pavedieniem, kuri visam, kam pieskārās, pielipa tik cieši, ka nebija ne atraujami. Tie bija biezi un ķepīgi kā košļājamā gumija. — Biju nogājusi ūdensmalā, — viņa klusu teica. — Gribēju saprast, cik tālu krasts.

—   Kāpēc? — Areopenaps gribēja zināt, kā milzīgs blāķis pastumdamies tuvāk.

—  Pirms daudziem gadiem no viena inuītu šamaņa iemācījos buramvārdus. Ar tiem tekošu ūdeni var padarīt blīvāku, par tā­dām kā pusmīkstām, staignām dūņām. Vārdu sakot, tie ļauj staigāt pa ūdens virsu. Inuīti tos lieto, kad medī polārlāčus uz peldoša ledus. Gribēju paskatīties, vai tie iedarbojas arī uz siltu sālsūdeni.

—  Un? — Areopenaps noprasīja.

—    Līdz pamēģināšanai netiku. — Perenele pakratīja galvu.

Saņēmusi vienkop garos, melnos matus, viņa pārsvieda grīsti uz krūtīm. Parasti viņa matus pina ciešā, resnā pīnē, bet tagad tie bija vaļā, turklāt sudraba caurausti vairāk nekā tikai dienu iepriekš.

—  Skaties.

Areopenaps pierāpoja vēl tuvāk. Ik kāja tam bija resnāka par Pereneli pašu, katrai galā līks dzelonis, bet soļus zirneklis spēra gluži bez skaņas.

Perenele pacēla pretim matu grīsti. Tajā vīdēja akurāti izkampts, sprīdi garš robs. — Biju pārliekusies pār ūdeni, stiprinot auru, lai izmēģinātu buramvārdus, un tobrīd kaut kas iznira no ūdens — pavisam klusu. Zobi iecirtās matos.

Vecais zirneklis nosēcās. — Redzēji, kas tas bija?

—   Uz mazu mirkli, ne vairāk. Skrēju atpakaļ neatskatīdamās.

—  Jūrasčūska?

Perenele pārgāja uz jaunības gados ierasto franču mēli. — Nē. Sieviete. Zalādaina, ar zobiem… pilna mute sīku zobu. Kad tā ienira atpakaļ, pamanīju zivs asti. — Nogrozījusi galvu, viņa pār­svieda matu grīsti uz muguras, tad uzlūkoja Veco zirnekli. — Nāra? No jūrasļaudīm man nevienu nav gadījies redzēt.

—   Diez vai, — nomurmināja Areopenaps. — Lai gan — varētu būt kāda no mežonīgākajām nereīdām.

—  Jūras nimfas… bet viņas mājo tālu no šejienes.

—    Jā. Noteikti labāk jūtas Vidusjūrā, kur siltāks, bet mājas viņām ir visur, kur okeāns. Esmu saticis viņas visās pasaules ma­lās, pat starp Antarktīdas leduskalniem. Nereīdu ir pavisam piec­desmit, un viņas ir nešķiramas… tas man liek domāt, ka sala, vis­ticamāk, ir aplenkta no visām pusēm. Pa jūru projām netiksim. Bet ir kas vairāk, par ko uztraukties, — Areopenaps nosvepstēja.

—  Ja reiz nereīdas ir te, nav izslēgts, ka kaut kur netālu ir arī viņu tēvs — Nērejs.

Par spīti auras gādātajam siltumam, Perenelei pār muguru pārskrēja drebuļi. — Jūras vecis? Bet viņš taču mīt kādā tālā ūdens Ēnu valstībā un savējā ielūkojas tikai paretam. Pēdējoreiz manīts 1912. gadā. Kāpēc lai viņš uzrastos tagad?

Areopenaps atieza ilkņus mežonīgā smīnā. — Kāpēc? Tevis dēļ, Pereneles kundze. Tu esi tā balva. Viņiem vajag tavas zināša­nas un atmiņas. Jūs ar vīru esat paši retākie cilvēku sugas eksem­plāri: nemirstīgie, kam nav neviena kunga no Veco cilts. Un tagad, kad esi iesprostota Alkatrazā, tumšie Vecie darīs visu, lai dzīva tu no šejienes projām netiktu.

Visgarām Pereneles matiem sprakšķēdamas noskrēja zilibaltas dzirksteles, tie lēnām saslējās uz visām pusēm un vizēdami palika stāvam gaisā kā melns oreols. Acis iegailējās saiti zaļas, un aura visapkārt uzplaiksnīja spoži balta, izpostīto ēku pieliedama ar žilbīgu gaismu. Kā melns vilnis aizvēlās zirnekļu pūļi, meklēdami glābiņu pustumsā. — Vai zini, cik bijis tādu tumšo Veco, viņu radu un paziņu, kas gribējuši mani nogalēt? —» viņa noprasīja.

Kad Areopenaps paraustīja plecus, tas daudzo kāju dēļ nemaz tik skaisti neizskatījās. — Daudz? — viņš minēja.

—  Un vai zini, cik no viņiem palikuši dzīvajos?

—  Nedaudzi? — Areopenaps ieteicās.

Perenele pasmaidīja. — Pavisam nedaudzi.

—  Pagaidiet. Man zvana.

lesprukusi kādā durvjpriekšā, Sofija no kabatas izmakšķerēja mobilo. Hekates Ēnu valstībā baterija bija nosēdusies, bet grāfs de Senžermēns tika pagādājis derīgu lādētāju. Piešķiebusi ekrānu, viņa vērās uz neparasti garu numuru. — Nepazīstu, — viņa pa­vēstīja, pārmijus uzlūkodama brāli un Nikolasu.

Džošs pablenza māsai pār plecu. — Nesaprotu, kas tas par nu­muru, — viņš piebilda.

—  Ar ko sākas? — noprasīja Nikolass, piemiegtām acīm lūko­dams saskatīt, kas ekrānā.

—  Nulle, nulle, trīs, trīs,..

—  Francijas kods, — Fleimels teica. — Atbildi. Tas var būt vie­nīgi Francis.

—  Vai Dī. Vai Makjavelli, — Džošs steigšus iestarpināja. — Var­būt vajag…

Bet, pirms viņš turpināja, Sofija nospieda savienojuma taus­tiņu. — Jā? — viņa piesardzīgi atsaucās.

—   Te es! — Senžermēna balss skanēja nepiespiesti, bez ma­zākā akcenta, un fonā bija dzirdams troksnis, kas lika domāt, ka grāfs ir laukā, nevis istabā. — Iedod man večuku. Tikai neizpļāpājies, ka es viņu tā nosaucu!

Apvaldījusi smaidu, Sofija pasniedza tālruni alķīmiķim. — Tev taisnība — Francis. Grib parunāt ar tevi.

Fleimels piegrūda mobilo pie vienas auss un ar plaukstu aizspieda otru, lai noslāpētu pilsētas troksni. — Allo?

—  Kur esat? — Senžermēns vaicāja latīniski.

Nikolass aplaida skatu visriņķī, lai saprastu, kur atrodas.

— Uz Merelebonroudas, tūliņ būsim pie Rīdžentsparka metrostacijas.

—  Pagaidi, es te sazvanos vēl ar kādu. — Nikolass dzirdēja, kā Senžermēns, no tālruņa attālinājies, senfranču mēlē šo ziņu nober kā ar ložmetēju. — Labi, — viņš pēc mirkļa bija atpakaļ. — Ejiet taisni uz priekšu un tad gaidiet pie Merelebonas baznīcas. Jūs sa­vāks.

—  Kā lai zinu, ka savāks tavējais? — Nikolass noprasīja.

—   Vārds vietā. Vai varētu būt, ka šo sarunu kāds noklausās?

—  Tas pavisam noteikti ir gan itāļa, gan angļa spēkos, — alķī­miķis piesardzīgi atsaucās.

—  Tiesa gan.

—   Un sagaidītāji mums jau bija — tādi nelaipni. Jādomā, būs padevuši ziņu, pirms nāca klāt.

—   Ā. — Senžermēns brīdi klusēja, tad prātīgi teica: — Pie­ļauju, ka rīkojāties apdomīgi.

—  Ar vislielāko apdomu. Bet…

—  Bet? — Senžermēns pārvaicāja.

—   Savu auru lietā neliku, tomēr zināms spēks tika atbrīvots. Tas noteikti būs piesaistījis uzmanību, sevišķi šajā pilsētā.

Atkal pauze. Tad Senžermēns ierunājās: — Labi, tikko aiz­sūtīju savam aģentam tekstu. Atceries ballīti, ko rīkoju Versaļā 1758. gadā? Man bija dzimšanas diena, un tu man iedāvināji per­gamentā iesietu grāmatu no personīgās bibliotēkas.

Nikolasa sejā atplauka smaids. — Atceros.

—   Man tā grāmata joprojām ir. Mans aģents tev pateiks no­saukumu, — grāfs turpināja jau skaļāk, lai pārkliegtu rīboņu un dārdoņu turpat blakus.

—  Kas tev tur par lērumu? — Nikolass jautāja jau angliski.

—  Strādnieki. Mēģinām nostiprināt māju. Izskatās, ka tā kuru katru brīdi līdz ar pusi ielas var ievelties katakombās.

Nikolass pieklusināja balsi. — Vecīt, nemaz nezinu, kā lai izlū­dzos piedošanu par visām tām nepatikšanām, kādās iegrūdu tavu namu. Zaudējumus visādā ziņā atlīdzināšu.

Senžermēns nosmējās. — Vari likties mierā. Man tas neko nemaksā. Vienam žurnālam te iztirgoju ekskluzīvas tiesības uz stāstu. Honorārs pārsniedz visus remonta tēriņus, un publicitāte nav naudā izmērāma, mans jaunais albums lejupielādes topos strauji iet uz augšu… ja vien tas neizklausās pēc pretrunas, — viņš smiedamies piebilda.

—    Kādu stāstu? — Nikolass painteresējās, pašķielēdams uz dvīņiem.

—   Nu kā — par gāzes eksploziju, kas sagrāva manu māju, ko citu, — Senžermēns bezrūpīgi atteica. — Man jāiet. Došu ziņu. Un, draudziņ, — viņš saminstinājās, — esi piesardzīgs. Ja ko vajag — jebko —, tu zini, kā ar mums sazināties.

Nikolass pārtrauca savienojumu un tūliņ pasniedza tālruni Sofijai. — Viņš teica…

—   Mēs dzirdējām. — Dvīņu atmodinātie jutekļi abiem bija ļā­vuši vienā mierā noklausīties visu sarunu. — Gāzes eksplozija? — Sofija pārjautāja.

—    Nūjā, diez vai tādos postījumos varēja vainot kaut kādu aizlaiku dinozauru, vai ne? — Džošs zobojās. — Kurš viņam būtu ticējis?! — Sabāzis rokas kabatās, viņš metās nopakaļ Fleimelam, kas jau platiem soļiem steidzās projām pa ielu. — Pasteidzies, māšel.

Sofija pamāja. Brālim bija taisnība. Taču tagad viņa sāka no­prast arī to, kā Vecie tik ilgi varējuši dzīvot slepenībā. Cilvēki vien­kārši atsacījās ticēt, ka pasaulē ir arī maģija. Ne jau zinātnes un teh­noloģijas laikmetā. Briesmoņi un burvestības iederējās primitīvajā, mežonīgajā pagātnē, un tomēr dažās pēdējās dienās burvestības bija atklājušās ik uz soļa. Ziņu par neiespējamo netrūka, cilvēki pieredzēja sazin ko, sastapās ar visdīvainākajām radībām… un ne­viens viņiem neticēja. Viss taču nevarēja būt tikai maldi, meli, pār­pratumi vai tukšas iedomas, vai ne? Bet, ja pie varas bija tumšie Vecie un viņu kalpi, atlika vien šādas ziņas noliegt, ignorēt vai — kā nupat notika Parīzē — tās publiski izsmiet. Necik ilgi, pat tie, kas ar šādām ziņām nākuši klajā un pieredzējuši ko neparastu, paši sāks šaubīties par savu veselo saprātu. Vēl vakar Parīzes ieliņās, aiz sevis atstādams veselu postažu, izplosījās Nidhjegs, kam it kā vieta tikai leģendā. Pirms briesmonis ienira upē, tas iztriecās cauri Elizejas laukiem un nogrāva veselu gabalu izslavētās krastmalas. To taču redzēja dučiem cilvēku, bet kur ir viņu stāsti, viņu reportā­žas? Presē viss novelts uz gāzes eksploziju senlaiku katakombās.

Un tad atdzīvojās un uz visām pusēm aizrāpoja Parīzes Diev­mātes katedrāles gargujas un ķēmi. Ar Džoša auras palīdzību spē­cinājusi pati savējo, Sofija lika lietā Uguns un Gaisa maģiju, tos visus pārvēršot akmens šķembās… un ko par to teica prese?

Skābais lietus.

Eurostar ekspresī traucoties cauri Francijas laukiem, viņi Džoša klēpjdatorā bija meklējuši šo ziņu tiešraidēs. Visi pasaules ziņu dienesti stāstīja vienu un to pašu — vienus un tos pašus melus. To, ka redzēts Nidhjegs, savās interneta vietnēs un blogos vēstīja tikai ekstrēmākie sazvērestības teoriju aizstāvji, tur briesmonis bija re­dzams gan fotouzņēmumos, gan ar mobilo tālruni filmētos miglai­nos, drebelīgos videokadros. Desmitiem komentētāju gan video­materiālus, gan fotoattēlus pasludināja par viltojumiem, piesaucot sniega cilvēku un Lohnesa briesmoni, kuru attēli tiklab atzīti par neīstiem. Protams, tikai tagad Sofijai sāka ataust prātā, ka varbūt arī tie abi ir īstāki par īstiem.

Viņa pielika soli, lai panāktu Fleimelu un brāli.

—    Neatpaliec, Sofij, — Fleimels piekodināja. — Tev nav ne jausmas, kādās briesmās esam iekūlušies.

—  To tu saki jau kuro reizi, — viņa nomurmināja, lai gan acu­mirklī nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu nākt vēl kas ļaunāks.

—  Uz kurieni ejam? — ieprasījās Džošs. Pēc adrenalīna pieplū­duma galva joprojām bija neskaidra, un nu vēl uzmācās drebulis.

—   Tepat, re! — Nikolass atteica, ar galvu pametis pa kreisi, kur slējās balta mūra baznīca.

»

Panākusi brāli, Sofija pamanīja, ka no vaiga viņš ir gluži bāls un norasojušu pieri. Paķērusi Džošu pie rokas, viņa viegli sa­spieda dvīņa plaukstu. — Kā jūties? — Viņa zināja, kā tas ir: trokšņi, smakas, pilsētas dunoņa nupat jau sāka pārslogot Džoša nesen atmodinātos jutekļus. Tāds pats pārslodzes šoks bija piemek­lējis viņu pašu, Hekates atmodinātu. Taču viņai emociju un uztvē­rumu straumi bija palīdzējusi savaldīt gan Endoras Ragana, gan Zanna, bet brālim trūka palīga.

—    Nekādas vainas, — Džošs attrauca. — Nu, ja godīgi, nav nemaz tik labi, — viņš atzinās pēc mirkļa, ieraudzījis neticību mā­sas sejā. Viņa bija gājusi cauri tieši tam pašam, zināja, kā ir ap dūšu. — Vienkārši viss… — Bija grūti rast vārdus.

—  Visa kā ir par daudz, — Sofija palīdzēja.

Džošs pamāja. — Par daudz, — viņš piebalsoja. — Varu pat sagaršot izplūdes gāzes.

—   Viss noregulēsies, — Sofija solīja. — Pierims. Vai arī pats apradīsi.

—  Diez vai kādreiz apradīšu ar ko tādu. — Džošs pielieca gal­vu un samiedza acis spožajā saulē, kas nupat lauzās cauri zilimelnajiem mākoņiem. Kā asi trīti dunči acīs tūliņ sāpīgi iedūrās saules stari, kas atstarojās no slapjās ietves. — Man vajag saules­brilles.

—  Laba doma. — Sofija paskrēja pāris soļu uz priekšu. — Nikolas, pagaidi, — viņa uzsauca.

Alķīmiķis gan atskatījās, tomēr neapstājās. — Mēs nevaram kavēties, — viņš atcirta, soli nepagausinādams.

Sofija apstājās ielas vidū un parāva brāli aiz rokas, lai arī tas stāv uz vietas. Tikai nomērojis soļus sešus, Nikolass aptvēra, ka dvīņu aiz muguras vairs nav. Apstājies un apcirties, viņš abiem pameta ar roku, lai pasteidzas. Tie nelikās zinis, un, kad alķīmi­ķis nāca atpakaļ, viņa vaigā jautās kaut kas nejauks un atbaidošs. — Man nav laika tādām muļķībām.

—  Mums vajag saulesbrilles. Džošam un man arī, — Sofija pa­vēstīja. — Un ūdeni.

—  Sadabūsim vēlāk.

—  Vajag tagad, — viņa noskaldīja.

Nikolass jau vēra muti, lai cirstu pretim, bet Džošs paspēra soli uz priekšu, alķīmiķim cieši klāt. — Vajag tagad. — Balsī ieskanējās tāda kā augstmanība. Stāvot uz Parīzes katedrāles lie­veņa, jūtot miesai cauri plūstam pirmatnēju spēku, redzot atdzī­vojušās akmens gargujas sabirstam pīšļos, Džošs bija apjautis, tieši cik vareni tagad viņi ir abi ar māsu. Acumirklī viņi bez alķīmiķa varbūt arī nevarēja iztikt, taču tikpat ļoti abi bija vajadzīgi Nikolasam.

Nikolass ieskatījās zēna spoži zilajās acīs un, lai ko tur ierau­dzīja, pamāja un griezās atpakaļ, kur rindojās veikali. — Ūdeni un saulesbrilles, — viņš noteica. — Un kādā krāsā gribēsit? — viņš sarkastiski apvaicājās.

—  Melnas, — dvīņi atsaucās vienā balsī.

Sofija palika kopā ar Džošu gaidām uz ielas. Spēka vairs nebija gandrīz nemaz, bet viņa zināja, ka Džošs jūtas vēl sliktāk. Pēc stiprā lietus ielās pamazām sāka sabiezēt pūlis. Garām raibā jūklī kustēja sazin cik tautību ļaužu, tērgādami neskaitāmās va­lodās.

Piepeši Sofija piešķieba galvu un sarauca pieri.

—  Kas ir? — Džošs nekavējoties noprasīja.

—  Nekas, — viņa novilka, — tikai…

—  Kas?

—  Man likās, ka saprotu kaut ko no tā, ko viņas runā.

Brālis pagriezās, sekojot viņas skatienam. Tur stāvēja un dzīvi

%

sarunājās divas Tuvo Austrumu valstis ierastajās burkas un garās, plandošajās abajās tērptas sievietes.

—    Viņas ir māsas… Ies pie ārsta — tepat, aiz stūra, Hārlijstrītā… — Sofija pārsteigta vēstīja.

Džošs pagriezās, lai ieklausītos ciešāk, un atglauda matus no auss. Krietni piepūloties, viņam izdevās izšķirt abu sieviešu balsis. — Sofij, es nesaprotu ne pušplēsta vārda. Manuprāt, viņas runā arābiski.

Garām uz Rīdžentsparka metrostacijas pusi aizgāja divi smalki ģērbušies uzņēmēji. Abiem pie auss bija mobilais.

—   Tas pa kreisi runā ar sievu, kas Stokholmā, — Sofija turpi­nāja, nupat jau gandrīz čukstus. — Viņam žēl, ka nav ticis uz dēla dzimšanas dienu. Tas pa labi runā ar priekšnieku, arī Zviedrijā. Grib, lai viņam pa e-pastu atsūta kaut kādas tabulas.

Džošs atkal pagrieza galvu, pūlēdamies nedzirdēt braucam mašīnas un neskaitāmus citus pilsētas trokšņus. Pēkšņi viņš at­skārta, ka, koncentrējoties uz abiem vīriešiem, spēj atšķirt atseviš­ķus vārdus. Dzirde bija tik asa, ka varēja saklausīt pat metāliskās balsis savienojumu otrā galā. Ne miņas no angļu valodas. — Kā tu spēj saprast? — viņš brīnījās.

—   Tās ir Endoras Raganas zināšanas, — bilda Nikolass, kas, nule iznācis no veikala, bija sadzirdējis Džoša jautājumu. No pa­pīra turzas izvilcis divus vienādus lētu saulesbriļļu pārus, viņš tos pasniedza dvīņiem. — Diemžēl firma — nekāda.

Sofija uzlika melnās brilles. Acumirklī kļuva daudz vieglāk, un, spriežot pēc Džoša sejas, viņš jutās tāpat. — Pastāsti, — viņa

lūdza. — Iedomājos, ka viņa man devusi tikai lēveni senlaiku gud­rību. Nezināju, ka tas var izrādīties noderīgi.

Nikolass izsniedza abiem pa pudelei ūdens un steidzās uz Merelebonas baznīcu. Dvīņi tagad turējās viņam cieši nopakaļ.

—   Ragana atdeva visas savas zināšanas brīdī, kad tevi ietina vēja šķidrautā. Jāatzīst, tāda slodze tev bija daudz par lielu. Bet man nebija ne jausmas, ka viņai kas tāds padomā. — Pēdējos vārdus alķīmiķis nobēra, pamanījis Džošu saraucam pieri. — Neviens neko tādu negaidīja, parasti tā nenotiek. Senāk priesterienes mā­cījās pie Raganas augu mūžu, tiekot pie niecīgas kripatas no visa, kas viņai zināms.

—  Kāpēc viņa man atdeva visu? — Sofija apjuka.

—    Tas ir noslēpums, — Nikolass atzinās. Pamanījis mašīnu straumi uz mirkli apsīkstam, viņš skubināja dvīņus šķērsot Mere­lebonas Haistrītu. Baznīcas elegantā fasāde slējās priekšā nu jau pavisam tuvu. — Zinu, ka Zanna tev palīdzējusi Raganas zināša­nas sašķirot.

Sofija pamāja. Parīzē, kamēr viņa gulēja miegā, Zanna d'Arka bija iemācījusi, kā vadīt un valdīt mistiskās un miglainās informā­cijas jūkli, kas brāzās cauri smadzenēm.

—   Es teiktu, ka pašlaik Endoras Raganas atmiņas un zināša­nas pamazām ieaužas tevis pašas atmiņās. Tu ne tikai vienkārši zināsi to, ko zina Ragana, bet arī to, kā viņa zina. Faktiski — viņas atmiņas kļūs par tavējām.

Sofija sapurināja galvu. — Nesaprotu.

Beidzot baznīca bija klāt. Pakāpies divus pakāpienus augšup, Nikolass noskatīja ielu, pārlaida zibenīgu skatu gājēju drūzmai un pagriezies pavērās uz Rīdžentsparka pusi, pirms ko atbildēja.

—    Vari spēlē noskatīties vai pati spēlēt. Atšķirība apmēram tāda pati. Kad tu pirmoreiz ieraudzīji Senžermēnu, — viņš turpināja,

—   tu acumirklī zināji visu, kas par viņu zināms Raganai, vai ne?

Sofija pamāja. Toreiz vienā mirklī bija skaidrs, ka Endoras Ra­ganai grāfs Senžermēns nepatīk un viņa tam neuzticas.

—  Iedomājies Senžermēnu tagad, — alķīmiķis vedināja.

Viņa paskatījās uz brāli., tas paraustīja plecus, acis aiz tumša­jiem stikliem nebija saskatāmas. Sofija pagrieza uz augšu labo apakšdelmu. Delma apakšpusē vīdēja zelta aplis ar sarkanu pun­ktu vidū. To tur gluži nesāpīgi bija ietetovējis Senžermēns, kad viņu apmācīja Uguns maģijā. Doma par Senžermēnu piepeši pasprūdīja vaļā veselu atmiņu gūzmu: atmiņas bija neparasti spilg­tas, sajūtu iespaidiem pārpilnas. Sofija aizvēra acis un tūliņ nonāca citā laikā, citā vietā.

Londona, 1740. gads.

Viņa stāvēja milzīgā balles zālē tērpā, kas bija tik smags, ka vilka pie zemes. Ģērbs bija apbrīnojami neērts, visās malās grauza, koda, dūra, spieda un žņaudza. Zālē trūka gaisa, oda pēc vaska svecēm, visvisādiem dāsni lietotiem parfīmiem, pārplūdušām atejas bedrēm, ceptas gaļas un nemazgātas miesas. Visapkārt grie­zās pūlis, bet, kolīdz viņa izkustējās no vietas, visi neapzināti kāpās nostāk, atbrīvojot viņai ceļu pie tumši tērpta jaunekļa ar mirdzoši zilām acīm. Tas bija Francis, grāfs de Senžermēns. Viņš krieviski sarunājās ar kādu augstmani no mazgadīgā cara Ivana VI galma. Un saruna bija saprotama. Augstmanis aplinkus pieminēja, ka drīz varu varētu sagrābt Pētera Lielā jaunākā meita Jeļizaveta un tik spējīgam cilvēkam kā Senžermēns tad būšot iespēja Sanktpēterburgā izvērst biznesa lietas. Grāfs lēnām griezās šurp. Saņē­mis viņas roku savējā, viņš pār to zemu noliecās un itāliski teica: — Kāds gods! Beidzot mēs tiekamies.

Sofija ar joni atvēra acis un sagrīļojās. Džošs pašāva roku, lai viņu pieturētu. — Kas bija? — viņš noprasīja.

—   Es biju tur… — Sofija nočukstēja un sapurināja galvu. — Te, Londonā. Pirms vairāk nekā divsimt piecdesmit gadiem. Es visu redzēju. — Viņa saspieda brāļa delmu. — Jutu, kas man mugurā, pēc kā tur oda… Kad Senžermēns runāja krieviski, es visu sapratu, un, kad pēc tam viņš ar mani runāja itāliski, sapratu arī to. Es tur biju, — viņa atkārtoja, jauno atmiņu aizgrābta.

—    Endoras Raganas atmiņas pārtop par tavām atmiņām, — Nikolass noteica. — Viņas zināšanas pārtop par tavējām. Beigu beigās tu zināsi visu, kas zināms viņai.

Sofija Ņūmena notrīsēja. Tad pēkšņi kaut ko iedomājās, un sirds viņai iepukstējās straujāk. — Bet kas notiks ar mani? — viņa izsaucās. — Ragana atmiņas un visu, ko piedzīvojusi, krājusi tūk­stošiem gadu. Man ir tikai piecpadsmit ar pusi, un atceros ne jau visu. Vai viņas atmiņas var pārmākt manējās?

Nikolass samirkšķināja acis. Tad gausi pamāja. — Tas man ne­bija ienācis prātā, bet — jā, tev taisnība, var gan, — viņš klusu sa­cīja. — Mums vajadzēs pieraudzīt, lai tā nenotiek.

—  Kāpēc? — dvīņi iesaucās vienā balsī.

Nikolass nokāpa lejā, uz ietves, un nostājās viņiem blakus.

—  Jo cilvēks nav nekas vairāk par viņa atmiņām un to, kas piedzī­vots. Ja Raganas atmiņas pārmāks tavējās, tu pārvērtīsies par Endoras Raganu.

Džošs bija šausmās. — Un kas notiks ar Sofiju?

—  Ja tā notiks, Sofijas vairs nebūs. Būs tikai Ragana.

—   Tad viņa to nostrādājusi tīšām, — Džošs dusmās iesaucās tik skaļi, ka šurp skatienus sāka raidīt tūristi, kas fotografēja baznī­cas torņa pulksteni. Māsa iebukņīja brālim sānos, un viņš pieklusi­nāja balsi līdz piesmakušam čukstam. — Tāpēc jau atdeva Sofijai visas savas zināšanas! — Nikolass ņēmās noliedzoši grozīt galvu, bet Džošs nerimās: — Kad viņas atmiņas ņems virsroku, viņa, ta­gad veca un akla, būs tikusi pie jaunām, svaigākām miesām. To tu nevari noliegt.

Nikolass saknieba lūpas un aizgriezās. — Man… Man tas jā­apsver, — viņš teica. — Par ko tādu dzirdu pirmo reizi, tā vēl ne­kad nav noticis.

—    Bet nekad jau nebiji ari dzirdējis, ka Ragana kādam būtu atdevusi visas savas zināšanas, vai ne tā? — Džošs nelikās mierā.

Saņēmusi alķīmiķa roku, Sofija nostājās viņam iepretim. — Nikolas, ko iesāksim? — viņa jautāja.

—    Nav ne jausmas, — tas atteica, gurdi nopūties. Un acu­mirklī izskatījās mūžvecs, dziļas grumbas izvagoja pieri un gūlās ap acīm un degunu, rievas tumsnēja starp savilktajām uzacīm.

—  Kas tad to varētu zināt? — viņa izspēra jau bailīgāk.

—   Perenele, — alķīmiķis noteica un tad dedzīgi pamāja.

—    Mana Perenele zinās, ko iesākt. Mums jādabū tevi pie viņas. Viņa varēs līdzēt. Tikmēr saņemies, lai esi un paliec Sofija. Pie­domā pati pie sevis.

—  Kā?

—   Domā par to, kas bijis, par vecākiem, skolām, cilvēkiem, ko esi pazinusi, draugiem, ienaidniekiem, vietām, kur esi bijusi. — Viņš paskatījās uz Džošu. — Tev jāpalīdz, izvaicā māsu par pa­gātni, par visu, ko esat kopā darījuši, par vietām, kur esat bijuši. Un, Sofij, — viņš piebilda, uzlūkojis meiteni, — ikreiz, kad sāc ma­nīt uzmācamies kaut ko no Endoras Raganas atmiņām, centies do­māt par kaut ko citu, par kaut ko, kas noticis ar tevi pašu. Kamēr nebūsim atraduši ceļu, kā to visu valdīt, tev būs jācīnās, lai Raga­nas atmiņas nepārmāc tavējās.

Piepeši pie trotuāra malas nobremzēja melns Londonas takso­metrs, pasažieru pusē logs noslīdēja uz leju. — Kāpiet iekšā, — no salona pustumsas atskanēja pavēloša balss.

Visi stāvēja kā sasaluši.

—  Nevaram te kvernēt visu dienu. Kāpiet iekšā. — Tembrs su­līgs, viegls ziemeļafrikāņu akcents.

—   Mēs neesam saukuši taksometru, — Fleimels ierunājās, iz­misīgi pētīdams ielu visā tās garumā. Senžermēns bija solījis kādu atsūtīt, taču alķīmiķim pat sapnī nebija rādījies kaut kas tik prasts kā Londonas taksis. Vai tās būtu lamatas? Vai Dī viņus jau pa­nācis? Viņš atskatījās uz baznīcu. Durvis bija vaļā. Varētu sprukt augšā pa pakāpieniem un patverties baznīcā, bet kā pēc tam tikt laukā?

—   Šī mašīna pasūtināta īpaši jums, mister Fleimel. — Pēc klu­suma brīža balss piebilda: — Kurš sarakstījis vienu no garlaicī­gākajām grāmatām, ko man gadījies lasīt, "Filozofisko kopsavil­kumu".

—   Garlaicīgs? — Atrāvis taksometra durvis, Nikolass iestūma dvīņus pustumsā. — Gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par ģeniālu darbu! — Ierāpies iekšā, viņš aizcirta durvis. — Droši vien Francis lika tā teikt.

—    Labāk piesprādzējieties, — taksists norīkoja. — Mums te nāk virsū raibum raiba kompānija, pa to vidu drauga neviena un visi — dziļi nejauki.

Vīrs pie stūres bija pamatīgs kā lācis. Kad viņš pagriezās atpa­kaļ, lai noskatītu sēdētājus caur stiklu, kas vadītāju norobežoja no pasažieriem, dvīņi atskārta, ka dūšīgs viņš ir tāpēc, ka muskuļots, nevis aptaukojies. Masīvais rumpis iespīlēts baltmelni strīpotā bezpiedurkņu krekliņā, un augumā vīrs bija tik prāvs, ka gludi skūtās galvas virsa atdūrās pret salona griestiem. Āda sulīgi tumšbrūna, acis tādas pašas, un zobi mirdzēja tik balti, ka gandrīz vai šķita mākslīgi. Uz abiem vaigiem zem acīm vīdēja trīs īsas, šķērseniskas rētas. — Nav te īsti vēl kāju spēruši, un jau pamanās sacelt tādu traci, ka tik turies, — viņš nodimdināja. — Šurpceļā manīju šo to, kas zemes virsū nav redzēts simtiem gadu. — Taksists pasmaidīja. — Starp citu, es esmu Palamēds. — Tad viņš nogrozīja galvu. — Un nemaz nedomājiet mani saukāt par Palliju.

—     Palamēds? — Fleimels izbrīnā atkārtoja un paliecās uz priekšu, lai viņu labāk apskatītu. — Palamēds? Saracēņu bruņi­nieks?

—  Tas pats, — taksists atteica, aizgriezās, sagrāba stūri un, pie­peši piedevis gāzi, bez brīdinājuma ar joni iegriezās satiksmes joslā. Atskanēja mašīnu taures, riepas nokaucās arī aiz muguras. Vīrs pacēla augšup mobilo. — Francis man pavēstīja tikai pašu svarīgāko. Parasti es nejaucos Vecajo frakciju ķīviņos — tā ir dro­šāk —, bet, kolīdz man saka: runa ir par leģendārajiem dvīņiem, — viņa acis abus noskatīja atpakaļskata spogulītī, — sapratu, ka nav izvēles.

Pasniedzies lejāk, Džošs spēcīgi saspieda māsas roku, gribē­dams novērst viņu no domām par Palamēdu. Viņš pats par tādu dzirdēja pirmoreiz mūžā, taču nebija ne mazāko šaubu, ka Kaganai par taksistu zināms visai daudz. Tas cilvēks bija īsts milzis, ar futbola aizsarga vai profesionāla cīkstoņa miesasbūvi, un angliski viņš runāja ar savādu akcentu. Džošs iedomājās — varbūt pat ēģiptietis. Pirms četriem gadiem visa Ņūmenu ģimene ceļoja pa Ēģipti, veselu mēnesi tika apbraukājuši senvietas, un taksista sinkopētais akcents līdzinājās tam, kādā tur runāja vietējie. Džošs pa­liecās uz priekšu, lai taksistu nopētītu kārtīgāk. Plaukstas masīvas, drukni pirksti sakampuši stūres ratu, un tad viņš ievēroja paresninātās delnu locītavas un sacietējušās tulznas uz pirkstu kauliņiem. Tādas rokas bija vienam otram sensei, pie kā viņš bija trenējies, un parasti liecināja, ka cilvēks gadiem nodarbojies ar karatē, kungfu vai boksu.

—   Turieties. — Pārkāpdams noteikumus, Palamēds apgrieza taksi par 180 grādiem un aizstūrēja pa to pašu ielu atpakaļ. — Ne­liecieties uz priekšu, nebāzieties gaismā, — viņš brīdināja. — Takšu uz ielas ir sazin cik, tā ka tie ir praktiski neredzami, neviens pat virsū neskatās. Turklāt diez vai šie domās, ka griezīsieties atpakaļ.

Džošs pamāja. Laba stratēģija. — Kas ir "šie"? — viņš apvai­cājās.

Iekams Palamēds paguva atbildēt, Nikolass, kas vērās laukā pa logu, pēkšņi sastinga.

—  Redzat? — Palamēds noducināja.

—  Es redzu, — alķīmiķis čukstēja.

—  Ko? — Sofija un Džošs iesaucās vienā balsī, saslējās sēdeklī un sekoja Nikolasa skatienam.

»

—  Tos trīs ielas otra pusē, — tas aprauti izmeta.

Pa pašu ietves vidu drasēja trīs jaunekļi skūtām galvām, vie­nos pīrsingos un tetovējumos, saskretušos džinsos, savalkātos T kreklos un celtnieku zābakos. No skata gan draudīgi, tomēr diezgan cilvēcīgi.

—  Ja piemiegsit acis, — Fleimels skaidroja, — jums vajadzētu saredzēt auras.

Dvīņi piemiedza acis šaurās spraudziņās, un tūliņ ieraudzīja trijotni tinamies baisās un pelēkās dūmakainas gaismas vērpetēs, kas vietumis plaiksnījās purpursarkanas.

—  Kukubi, — Palamēds piebilda.

Alķīmiķis pamāja. — Ārkārtīgi reti sastopami. Tēvs — vampīrs, māte — no torkmadriešiem, — alķīmiķis klāstīja dvīņiem. — Bie­ži — astaini. Tirgoņi, mednieki. Asinssūcēji.

—   Un stulbi kā zābaki. — Palamēds piestūrēja taksi autobusa aizsegā, lai kukubi viņus nevar redzēt. — Sadzīs jums pēdas līdz baznīcai, tur tās pagaisīs. Šie apjuks. Ja mums labi veiksies, beig­sies ar to, ka paši sakašķēsies un sakausies.

Taksis piebremzēja, tad apstājās pie sarkanās gaismas.

—  Re, pie luksofora, — Nikolass nočukstēja.

—  Jā, turpceļā pabraucu garām, — Palamēds atsaucās.

Dvīņi nopētīja krustojumu, bet neko neparastu nemanīja.

—  Kas? — Sofija prasīja.

—  Skolnieces, — Palamēds nodimdināja.

Gaidot zaļo gaismu, pie gājēju pārejas čaloja divas sarkan­matainas, gaišādainas meitenes. Abas izskatījās pēc māsām un bija saģērbušās kā skolnieces. Bet katrai bija no skata dārga rokasso­miņa.

—  Tikai neskatieties virsū, — Palamēds brīdināja. — Viņas, tā­pat kā zvēri, jūt, kad kāds skatās.

Sofija un Džošs piekala skatienu grīdai, stipri pūlēdamies par tām nedomāt. Nikolass, salonā atradis avīzi, izplāja to un pacēla acu priekšā, cītīgi lasīdams visgarlaicīgāko rakstu, kāds tur bija at­rodams, — par starptautiskajiem valūtas maiņas kursiem.

—   Viņas nāk mums tieši garām, — Palamēds murmināja un aizgriezās, lai it kā paskatītos, kas notiek aizmugures sēdeklī.

—  Mani gan viņas noteikti nepazīst, bet negribas riskēt.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un Palamēds piedeva gāzi.

—    Dārgdvijas, — Fleimels pasteidzās, iekams dvīņi pavēra muti. Apcirties viņš pavērās laukā pa aizmugures logu. Meiteņu koši rudie ērkuļi nupat iejuka pūlī. — Vampīri, kas pēc Danu Tālis krišanas apdzīvoja teritorijas, kuras šodien zinām kā ķeltu zemes.

—  Tāpat kā Skatīja? — vaicāja Sofija.

Nikolass pakratīja galvu. — Ne tuvu. Nepavisam nav veģetā­rieši.

—   Tās arī stūrē uz baznīcu, — Palamēds nosmējās. — Ja uz­skries virsū kukubiem, tikšanās var izvērsties visai interesanta. Dārgdvijas un kukubi cits citu necieš ne acu galā.

—  Kurš uzvarēs? — Sofija gribēja zināt.

—    Dārgdvijas. Neizbēgami. — Palamēds līksmi pasmaidīja. — Man iznācis ar viņām cīnīties Īrijā. Spīvas un negantas, nogalēt dārgdviju nav iespējams.

Vēl gabalu nobraukuši pa Merelebonroudu, viņi nogriezās pa kreisi uz Hemstonroudas. Mašīnu straume kļuva arvien blīvāka un lēnāka, līdz pavisam apstājās. Kaut kur priekšā atskanēja sig­nāltaures, iekaucās ātrās palīdzības sirēna. — Tik drīz laikam pro­jām netiksim. — Novilcis rokasbremzi, Palamēds vēlreiz pagriezās pret dvīņiem un Fleimelu. — Tātad tu esi tas leģendārais alķīmiķis Nikolass Fleimels. Gadu gaitā iznācis daudz par tevi dzirdēt, — viņš teica. — Un neko labu. Vai zini, ka vienā otrā Ēnu valstībā tavu vārdu lieto kā lamuvārdu?

Dvīņi satrūkās, dzirdot Palamēdu runājam tik sirdīgi. Pēc joka īsti neizklausījās.

Palamēds cieši vērās uz alķīmiķi. — Tev nopakaļ velkas nāve un posts…

—   Tumšie Vecie, gribēdami mani apturēt, nav saudzējuši ne­vienu un neko, kas tuvumā, — Fleimels novilka, nepārprotami at­salis.

—    …tāpat ugunsgrēki, bads, plūdi un zemestrīces, — Pala­mēds dārdināja, par teikto nelikdamies zinis.

—  Ko tu ar to gribi teikt? — Nikolass tieši noprasīja, un takso­metra salonā uz mirkli uzvēdīja piparmētru smarža. Alķīmiķis saguma, elkoņus atbalstījis uz ceļgaliem, sakrampētiem pirkstiem.

—  Ar to gribu teikt, ka varbūt tev savu ilgo mūžu būtu derējis vadīt kādās mazāk apdzīvotās vietās. Kaut kur Aļaskā, Mongolijā vai Sibīrijā, vai kādā Amazones džungļu nostūrī. Kur nav cilvēku. Lai nav upuru.

Salonā iestājās stindzinošs klusums. Dvīņi saskatījās, Džošs jautājoši sarāva uzacis uz augšu, bet Sofija tikko manāmi nogrozīja galvu. Viņa piespieda rādītājpirkstu pie auss ļipiņas, un Džošs visu saprata: klausies, nesaki neko.

—  Tu gribi teikt, ka esmu iegrūdis nāvē nevainīgus cilvēkus? — Fleimels ļoti klusu vaicāja.

—  Kā tad!

Fleimelam bālajos vaigos saskrēja asinis. — Es nemūžam… — viņš iesāka.

—   Tu būtu varējis pazust no šās pasaules. — Palamēds neri­mās. Viņa dimdošā balss pietricināja visu taksi. — Vienreiz jau tu izkārtoji, ka tiec uzskatīts par beigtu; būtu varējis to pašu izdarīt vēlreiz un pārcelties kaut kur tālu, tālu. Būtu pat varējis iešmugulēties kādā Ēnu valstībā. Bet nē — tev labpatika palikt šajā pasaulē. Kāpēc? — Palamēds prašņāja.

—   Man ir pienākums — sargāt Kodeksu, — alķīmiķis atcirta, nupat jau pa īstam iesvēlies dusmās. Piparmētru smarža pieņēmās spēkā.

Mašīnas atkal sāka skaļi signalizēt, Palamēds apsviedās sē­deklī, atlaida rokasbremzi un piedeva gāzi.

—    Pienākums sargāt Kodeksu, — viņš atkārtoja, vērdamies taisni uz priekšu. — Vai tad kāds tevi spieda to uzņemties? Pats uzņēmies — ar prieku un nevienam neko neprasot… gluži tāpat kā visi Sargi pirms tevis. Vienā ziņā gan tu esi citāds. Tie ar visu grāmatu nobēdzinājās. Tu gan ne. Tu paliki šajā pasaulē. Un tikai tāpēc bojā gājis daudz cilvēku: Īrijā vien — miljons, Tokijā — vai­rāk nekā simt četrdesmit tūkstoši.

—  Viņus pazudināja Dī un tumšie Vecie!

—  Tu viņus turp aizvedināji.

—    Un, būtu es atdevis Ābrahāma Grāmatu, — Fleimels rāmi teica, — tumšie Vecie atgrieztos zemes virsū un pasaule dabūtu zināt, ko īsti nozīmē Armagedons. Ēnu valstības atraujot vaļā, ze­meslodi pāršalktu triecienviļņi, līdzi nesot viesuļvētras, zemestrī­ces un cunami. Bojā ietu miljoni. Pitagors reiz aplēsa, ka jau pir­mais vilnis aizslaucītu vai pusi pasaules iedzīvotāju. Un tad pasaulē no jauna ierastos neskaitāmi tumšie Vecie, pūļiem vien. Da­žus taču pazīsti, Palamēd, tu zini, kādi viņi ir, uz ko spējīgi. Viņu atgriešanās uz mūsu planētas būtu globāla katastrofa.

—  Runā, ka tad nākšot jauns Zelta laikmets, — iecietīgi bilda taksists.

Džošs vēroja Fleimelu, lai redzētu, ko tas teiks: Dī tika stāstījis to pašu.

—   Runā gan, taču tā nav taisnība. Pats zini, ko viņi sastrādā­juši, lūkojot man atņemt Grāmatu. Cilvēki iedzīti nāvē. Dī un tum­šajiem Vecajiem cilvēka dzīvība nav ne graša vērtē, — Fleimels no­rādīja.

—  Un tev, Nikolas Fleimel?

—  Nerunā ar mani tā.

Palamēds neganti iesmīnēja atpakaļskata spogulītī. — Man nospļauties, vai tev mana runāšana patīk vai ne. Jo, taisnību sakot, tu man nepatīc, tāpat kā man nepatīk neviens, kas iedomājas, ka zina, kā visiem citiem būs labāk. Kurš tevi iecēlis par cilvēku sargu?

—  Neesmu pirmais, pirms manis bijuši citi.

—   Tādu kā tu, Nikolas Fleimel, nekad nav trūcis. Tādu, kas iedomājas, ka visu zina labāk, un norāda, ko citi lasīs un klausīsies, un beigu beigās cenšas noteikt, ko citiem būs domāt un kā rīkoties. Es visu mūžu esmu cīnījies pret tādiem kā tu.

Džošs paliecās uz priekšu. — Vai tu esi ar tumšajiem Vecajiem uz vienu roku?

Bet uz to atbildēja Fleimels. Balsī jautās izsmiekls. — Saracēņu bruņinieks Palamēds jau gadsimtiem ilgi stāv viens kā koks. Šai ziņā — tāpat kā Hekate.

—  Arī viņa tevis dēļ pagalam, — Palamēds aizrādīja. — Tu nes postu un iznīcību.

—   Ja reiz tu mani tik ļoti nevari ciest, — Fleimels dzedri ietei­cās, — kāpēc esi te?

—   Francis lūdza palīdzēt, un, lai kāds viņš ir… vai drīzāk — tieši tāpēc, ka Francis nav nekāda dievgosniņa, es viņu uzskatu par savu draugu. — Taksists apklusa, un tad atpakaļskata spogu­līti iezibsnījās viņa brūnās acis, pievērsdamās Sofijai un Džošam.

—   Un, protams, tāpēc ka atkal uzradies viens dvīņu komplekts, — viņš piebilda.

Sofija nenocietusies apsteidza brāli, kam uz lūpām bija tas pats jautājums: — Tas ir kā — atkal?

—   Domājat, ka esat pirmie? — Palamēds dimdoši iesmējās.

—    Alķīmiķis ar sievu leģendāros dvīņus meklē jau gadsimtiem ilgi. Pēdējos piecsimt gadus kolekcionē tādus kā jūs.

Sofija un Džošs pārsteigti saskatījās. Džošs parāvās uz priekšu.

—  Kas notika ar tiem citiem? — viņš noprasīja.

Palamēds pat nedomāja atbildēt, tāpēc Džošs apcirtās pret Nikolasu. — Kas notika ar tiem citiem? — viņš prasīja vēlreiz, gan­drīz vai kliegšus. Uz īsu mirkli viņa acis iesplgojās zeltā.

Alķīmiķis nokāra galvu, tad lēnām un apņēmīgi pa vienam at­lieca Džoša pirkstus, kas bija iegrābušies viņam delmā.

—  Saki! — Nemirstīgā acīs manīdams briestam atrunas, Džošs noraidoši papurināja galvu. — Mēs esam pelnījuši patiesību, — zēns izspēra. — Saki.

Fleimels smagi nopūtās. — Jā, — viņš beidzot ierunājās. — lr bijuši arī citi, tas tiesa, taču ne jau leģendārie dvīņi. — Izslējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nomērīja dvīņus ar neizdibināmu skatienu. — Dvīņi no leģendas esat jūs.

—   Kas notika ar tiem citiem dvīņiem? — Džošs nerimās, balsij trīsot baiļpilnās dusmās.

Alķīmiķis aizgriezies vērās laukā pa logu.

—  Cik dzirdēts, viņi dabūjuši galu, — no savas vietas atsaucās I'alamēds. — Miruši vai šķīrušies no prāta.

Aplupušo izkārtni laikam taču reiz bija rotājis uzraksts "Autodetajas", bet vidus "de" bija pazudis bez miņas, un neviens to nebija pūlējies atjaunot. Viņpus augstam betona mūrim, kura augšmala bija nobērta ar stikla lauskām un apvīta dzeloņstieplēm, cits uz cita ļodzīgos krāvumos rūsēja simtiem automašīnu vraku. Zogu, kas ieskāva lūžņu novietni, no vienas vietas klāja noskranduši plakāti, kuri aicināja apmeklēt sen notikušus koncertus, rek­lamēja gadiem vecus "svaigākos" albumus un neskaitāmas indie grupas. Līmēti cits citam pāri, papīri plājās biezā, daudzkrāsainā slānī, pēcāk vēl apzīmētā ar visādiem grafiti. Uzraksti BĪSTAMI! SLĒGTA ZONA un IEEJA AIZLIEGTA gandrīz nemaz nebija sa­skatāmi.

Ielas malā Palamēds apstājās kādu kvartālu no ķēdēm aizvažotās ieejas. Izslēdzis dzinēju, viņš, stūri sakampis, paliecās uz priekšu un ņēmās vērigi pētīt visu, kas apkārt.

Fleimels snauda, un Sofija bija iegrimusi domās, kas viņas acis reizumis iesvēla sudrabainas. Džošs iztrausās no sēdekļa un pietupās līdzās stikla starpsienai. — Mēs braucam uz turieni? — viņš vaicāja, ar galvu pamezdams uz lūžņu novietnes pusi.

— Uz kādu brīdi. — Salona pustumsā nozibsnīja Palamēda zobi. — Varbūt neizskatās, bet drošāku vietu Londonā diez vai at­radīsi.

Džošs aplaida skatu visriņķī. Abpus šaurajai ielai rindojās sarkanķieģeļu ēkas — neglābjami grausti, un tikpat noplukuši un no­laista bija visa apkaime. Vairums durvju un logu bija aizsisti ar dē­ļiem, viens otrs pat aizmūrēts. Nevienas veselas rūts. Uztupināta uz betona klučiem, ielas malā kluknēja izdegusi automašīna, viss kluss un tukšs kā izmiris. — Jābrīnās, ka te viss nav nojaukts un apbūvēts no jauna.

—  Taisnību sakot, kaut kad jau tā notiks, — Palamēds ar no­žēlu atsaucās. — Bet pašreizējais īpašnieks ir gatavs gaidīt, līdz zeme celsies cenā.

—  Un kas būs, ja viņš visu pārdos? — Džošs ieprasījās.

Palamēds pasmīnēja. — Neko nemūžam nepārdošu. — Druk­nais rādītājpirksts paslējās taisni uz priekšu. — Te savulaik bija autorūpnīca un ielās dzīvība kūsāt kūsāja. Septiņdesmitajos rūp­nīcu slēdza un mājas sāka tukšoties: cits nomira, cits aizbrauca darba meklējumos. Tad sāku uzpirkt īpašumus.

—  Cik daudz? — Džošs noelsās.

—  Man te pieder viss — divu kilometru rādiusā. Pārsimt ēku.

—  Pārsimt? Bet tam taču vajag sazin cik naudas.

—  Es zemes virsū dzīvoju kopš karaļa Artura laikiem. Ne vie­nu vien reizi esmu iedzīvojies bagātībā un visu pazaudējis. Mana bagātība nav izmērojama… grūtākais — to noslēpt no nodokļu iekasētājiem!

Džošs pārsteigumā blisināja acis — viņam pat sapņos nebija rādījies, ka nemirstīgajam varētu būt kādas darīšanas ar likumsargiem. Tad viņš attapās, ka mūsdienās, kad lietā tiek likti gan datori, gan citas novērošanas un uzraudzības tehnoloģijas, no­slēpties no varas iestādēm varētu būt arvien grūtāk. — Vai te kāds dzīvo? — viņš apvaicājās. — Nevienu neredz…

—   Neredzēsi arī. Tie, kas dzīvo… — šo vārdu Palamēds izru­nāja piesardzīgi, — …manās mājās, nāk laukā tikai naktīs.

—  Vampīri, — Džošs nomurmināja.

—  Vampīri ne, — Palamēds steigšus atsaucās. — Ar asinssūcē­jiem es nekrāmējos.

—  Kas tad?

—  Larvi un lemuri… pusmiroņi un nemiroņi.

—   Kas tie tādi? — Džošs gribēja zināt. Nojauta teica priekšā, ka lemuri diez vai ir zoodārzā redzētie garastainie primāti.

—  Tie ir… — Palamēds uz mirkli saminstinājās, tad pasmai­dīja. — Nakts gari.

—  Draudzīgi?

—  Uzticami.

—  Ko tad mēs gaidām? — Džošs jautāja. Bija skaidrs, ka neko vairāk Palamēds neteiks. — Ko tu gribi ieraudzīt?

—  Kaut ko, kas nav kā parasti.

—  Ko darīsim?

—  Nogaidīsim. Paskatīsimies. Mazliet pacieties. — Viņš atska­tījās uz Džošu. — Nu jau vai visai nemirstīgo pasaulei zināms, ka alķīmiķis atradis leģendāros dvīņus.

Džošs nobrīnījās, ka bruņinieks ar viņu runā tā, tik tieši un bez aplinkiem. — Vēl nesen likās, ka tu par to nemaz neesi tik drošs. Domā — mēs tie esam? — viņš nekavējoties noprasīja, gribēdams izdibināt, kas Palamēdam zināms par dvīņiem un jo vairāk — par alķīmiķi.

Bet Palamēds jautājumu laida gar ausīm. — Esat leģendārie vai neesat — tas vienalga. Galvenais, ka Fleimels tam tic. Jo bū­tiskāk, ka tam tic arī Dī. Tieši tāpēc iedarbinātas visas sviras — Basteta klimst pa zemes virsu, Morigana ir atpakaļ, disijas aizve­dina uz Parīzi Nidhjegu. Trīs Ēnu valstības pagalam. Nekas tāds nav pieredzēts jau tūkstošiem gadu.

—  Trīs? Man šķita — bojā gājusi tikai Hekates valstība. — Skataha tika stāstījusi par citām Ēnu valstībām, bet Džošam nebija ne jausmas — cik tādu pavisam.

Palamēds nopūtās — viss liecināja, ka viņš piekusis skaidro­ties. — Gandrīz visas Ēnu valstības ir cita ar citu savienotas vai krustojas — caur vieniem vienīgiem vārtiem. Ja Ēnu valstība brūk, sabrūk arī vārti. Bet Igdrasils, Pasaules koks, no Hekates valstības uz augšu iestiepās Asgārdā un dziļi uz leju — Niflheimā, Tumsī­bas pasaulē. Kad Dī iznīcināja koku, sabruka visas trīs, un es zinu, ka sapostīti tika vārti uz vēl sešām, turienes iemītniekus iespundē­jot sprostā, tā ka laukā viņi netiek. Garo sarakstu, kur jau tā ne­trūkst ne cilvēku, ne necilvēku, kas Dī nīst un no viņa bīstas, papil­dinājis vēl viens otrs nedraugs.

—  Kas viņu sagaida? — Džošs vaicāja. Par spīti visam, kas par magu bija dzirdēts, anglis joprojām šķita pelnījis cieņu un ap­brīnu… ne tā kā franču alķīmiķis, vismaz acumirklī ne.

—  Nekas. Dī sargā vareni spēki. Viņam rūp tikai viens — at­vest Vecos atpakaļ šajā pasaulē, lai ko tas maksā.

Džošs joprojām nesaprata. — Bet kāpēc? — viņš jautāja.

—  Jo viņš ir no bīstamākajiem pretiniekiem — pilnīgi pārlieci­nāts, ka visu dara pareizi.

Ar acs kaktiņu samanījis kaut ko nokustam, Džošs pagrieza galvu un ieraudzīja milzīgu pelēkbrūnu suni — tas lumpačoja šurp pa pašu ielas vidu, pa balto svītru. Suns, kas izskatījās pēc īru vilkusuņa un krievu kurta krustojuma, paskrēja taksometram ga­rām, pierikšoja pie lūžņu novietnes vārtiem un tur ņēmās ļēpot šurpu turpu, zemi ošņādams.

—    Ziņa par Fleimela ierašanos sacēlusi kājās ne vienu vien aizlaiku mošķi, — Palamēds turpināja, nenolaizdams acis no suņa. Šod ien redzeju tādus, ko domāju pazudušus no zemes virsas uz visiem laikiem, briesmoņus, kas likuši dzimt cilvēku pasaules bai­sākajām leģendām. Tev der zināt, ka Dī par jūsu galvām piesolījis milzum dāsnu atlīdzību. Mani izlūki saka — jūs ar māsu viņš grib dabūt dzīvus. Interesanti, ka par Fleimelu nekas tāds nav teikts, viņam pietikšot ar pierādījumiem, ka alķīmiķis ir pagalam. Tas ir būtisks pavērsiens. Tagad gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan ne­mirstīgie ar saviem kalpiem no cilvēku vidus — visi gāžas uz Londonu. Pieraudzīt, lai tie cits citam neklūp pie rīkles, — ar to vien būs liela noņemšanās. Nemaz nevaru iedomāties, kā Dī tiks galā. — Pēkšņi Palamēds atkal ierūcināja dzinēju, taksis rāvās uz priekšu. — Gaiss tīrs, — viņš pavēstīja.

—  Kā tu zini?

Palamēds norādīja uz vārtiem, suns pie tiem bija attupies un vērās taisni šurp. Bruņinieks nospieda pogu uz vadības paneļa, un vārti sāka slīdēt vaļā.

—  Tas suns, — Džošs pats atbildēja uz savu jautājumu. — Ti­kai — nav jau nekāds suns, vai ne?

Palamēds pasmaidīja. — Nav suns, nē.

Piepeši visas Areopenapa spalvas sacēlās stāvus gaisā, pa to vidu viena otra trīsēja kā negudra. — Pereneles kundze, — zirnek­lis ierunājās, — gribu likt priekšā ko tādu, kas varētu izklausīties nepieņemami.

Perenele uzlūkoja Veco. Tam aiz muguras pa plašo mūžsenā kustoņa noausto tīmekli skraidelēja zirnekļu miriādes. — Satriekt mani būs grūti.

—  Tu uz mani paļaujies? — vaicāja Areopenaps.

—    Paļaujos, — Perenele neminstinoties atbildēja. Reiz Vecais zirneklis viņai nebija nekas cits kā ienaidnieks — skaidri un gaiši, bet nu viņa saprata, ka zirneklis ir cilvēku pusē. Tam par pierādīju­mu bija cīņa ar Moriganu un viņas putniem. — Kas man darāms?

—     Stāvi mierā un nekrīti panikā. — Areopenaps atņirdza zobus. — Pašai būs labāk. — Tūliņ Burvei virsū uzkrita tīmekļa

palags, un viņa tajā tika ievīstīta no galvas līdz kājām. Palīgā

»

skrēja tūkstošiem zirnekļu, lipīgus pavedienus notinot riņķi ap­kārt. — Ļaujies, — Areopenaps atkārtoja.

Perenele nekustināja ne pirkstu, kaut instinkts lika no tīmekļa rauties laukā, to plēst pušu, aktivēt auru, lai tā tīmekļus sasvilina kvēpu un pelnu plēksnēs. Viņa cieši saknieba lūpas. Lai cik bais­mīgu, tikai leģendās klīstošu briesmoņu mūžā bijis jāsastop, doma par zirnekli, kas ierāpo mutē, likās pilnīgi atbaidoša.

Vecais zirneklis nogrozīja galvu un paslēja gaisā garo kāju; spalvas novilnīja, izgaršojot vēja nestās ziņas. — Saturies, — Areo­penaps teica, — viņi nāk. Kamēr tīmekli nepārraus, tev klāt netiks.

Nupat Perenele bija viscaur ietīta baltā, biezā tīmeklī — iekūņota. Ne jau pirmoreiz viņa ietērpta zīdā, taču šoreiz bija citādi.

Visapkārt it kā blīva zīda sega, brīnum patīkama, tomēr cieša. Mutei un acīm priekšā tīmeklis audās plānāks, elpot un redzēt varēja, tomēr kā caur miglas aizkaru. Piepeši viņa tika parauta gai­sā un iegrūsta griestu kaktā. Tūliņ bija klāt melnu zirnekļu pūļi, kas kūniņu pieauda pie sienas un ēkas dzelzs sijām. Tagad no aug­šas pavērās skats uz istabu, kur pašā plāna vidū kluknēja Areopenaps. Perenele atskārta, ka tumšais paklājs zem Vecā kājām īste­nībā ir zirnekļi, kas tur kustēja tūkstošiem, varbūt pat miljoniem. Grīda zem Areopenapa vilnīja — te cēlās, te krita, bet Vecais zir­neklis nu vērās uz ziemeļiem, uz Eņģeļsalu, kas slēpās rīta dū­makā. Kūniņā sarosījusies, Perenele pacentās paskatīties uz to pašu pusi. Skats pavērās tāls, pāri ūdeņiem. Pie apvāršņa blīvi un zilimelni brieda negaisa mākoņi, kuru katru brīdi solīdami zibe­ņus. Bet caur timekļiem bija redzams, ka tie savērpjas mutuļos… un nāk arvien tuvāk. Necik ilgi un bija jau klāt, Alkatrazu ietinot tumsā.

Un tad sāka līt.

Sagrautajai cietumsargu mājai nebija jumta. Smagas, melnas piles no mākoņa ar joni krita lejup… un pieķipa pie Pereneles kūniņas.

Un Burve piepeši atskārta, ka piles ir mušas.

Milzīgas gaļas mušas, mājas mušas, augļu mušas, laupītājmušas, aklie un visādi citādi dunduri metās virsū tīmeklim, tur ielipdami.

Iekams Perenele paspēja pavērt muti, lai izdvestu — vēē, zirneklīši ņēmās skraidelēt, tīstīdami mušas tīmekļos.

Perenele paskatījās augšup. Melnais mākonis bija tepat, virs galvas. Bet nu bija redzams, ka tas nemaz nav nekāds mākonis. Nupat nolijušais kukaiņu lietus vēl nebija nekas. Gaisā griezās mil­joniem mušu, lielu un sīku odu, moskītu un knišļu, dunduru un sarkanacainu augļu mušiņu.

Kukaiņi nokrita pār Alkatrazu kā zumošs tumsas klājs. Pir­mais vilnis ieķipa baltajos tīmekļos, kas ātri vien samelnēja un ielīka zem spindzošo insektu svara. Kukaiņiem triecoties lejup, Pereneles kūniņas apvalka pavedieni plīsa pušu pa vienam vien. Sagūstītajām mušām pāri vēlās zirnekļu karapūļi, metoties mūž­senajā cīņā. Tīmekļos ievīstītos mūrus pārklāja ņudzoša zirnekļu un mušu sega, līdz izskatījās, ka sienas atdzīvojušās, iepukstējušās, sakustējušās.

Mušas griezās ap Areopenapu, un tās nedaudzās, kas atrada Pereneli, neglābjami ieķipa lipīgajā kūniņas apvalkā un tur raustī­damās džinkstēja, raudzīdamas atbrīvoties.

Salu pāršalca arvien jauni kukaiņu viļņi, pretim metās zir­nekļu miriādes — Perenele tikai tagad aptvēra, cik to daudz. Ne­skaitāmas mušas aplipa ap Areopenapu, Veco zirnekli noklādamas no vienas vietas, līdz tas līdzinājās milzīgai, zumošai bumbai. No ņudzošās masas laukā pašāvās Vecā druknā kāja, notraucot mušu līķu kārtu, taču vietā tūliņ piezemējās neskaitāmas citas. Areopenaps palēcās, triecās pret zemi un vārtījās, sašķaidīdams vēl tūk­stošiem uzbrucēju.

Bet melnajām gāzmām joprojām nebija ne gala, ne malas.

Tad Perenele piepeši manīja, ka mūri un grīda vairs ne kust, ne ņudz. Cieši vērdamās caur plāno tīmekli, kas plājās acu priekšā, viņa saskatīja ko tādu, ka sabijās: zirnekļi mira. Melnbalti svītrots zirneklis iecirta zili zaigojošus ilkņus milzīgā garkāju odā, kas bija ielipis tīklā. Ods spirinājās, gribēdams tikt vaļā, bet tad zirneklis pēkšņi noraustījās un pamira. Abi izlaida garu reizē. Un tāpat no­tika visapkārt: kolīdz zirnekļi iekodās gūstekņos, pagalam bija. Burvi nebija viegli nobiedēt, taču nu ap sirdi pirmoreiz sametās nelāgi.

Lai kurš vai kas bija mušas sūtījis, visas bija saindējis. Un, ja viena pati muša varēja nobeigt zirnekli, ko tas milzu lēvenis varēja nodarīt Areopenapam?

Vajadzēja rīkoties. Visapkārt, mušu saindēti, mira miljoniem zirnekļu. Areopenaps zem ņudzošā klājiena nemaz nebija saska­tāms. Vecais zirneklis joprojām cīnījās un spirinājās, bet bija jau­šams, ka spēki iet mazumā. Jā, zirneklis bija mūžvecs, vēl aizlaiku kustonis, bet ne jau neievainojams. Iznīcībai bija pakļauti visi — gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan nemirstīgie un cilvēki. Pat Areopenaps. Pati Perenele reiz zirneklim pār galvu nogrāva sen­laiku templi, un viņš netika ne acu pamirkšķinājis; tomēr — mil­jardiem indes mušu…?

Bet Perenele bija sprostā. Areopenaps viņu bija pielipinājis augstu pie mūra, tālāk no grēka. Ja izdotos izplēsties laukā no kūniņas, būtu jākrīt vismaz metrus sešus. Nosisties viņa varbūt arī nenosistos, bet mierīgi varētu izmežģīt potīti vai lauzt kāju.

Un kā lai turas pretim mušu spietiem?

Pavērusies tālē, Perenele redzēja salai tuvojamies jaunu vēja nestu melnu vērpeti. Ja tā tiks līdz Alkatrazai, viss būs cauri. Ausīs ieskanējās tālīna zumoņa, it kā pamalē kāds darbinātu motorzāģi.

Vējš.

Kukaiņus līdz salai bija atpūtis vējš… Vai tas mušas varētu arī aizpūst projām?

Bet, kolīdz šī doma iešāvās prātā, Perenele atskārta, ka par vēju valdīšanu neko daudz vis nezina. Būtu kaut cik laika un aura pienācīgi uzstrāvota, varētu raudzīt sacelt kādu vēju — varbūt tai­fūnu vai virpuļviesulīti — tepat, uz salas, lai aizslaucītu mušas un droši vien arī zirnekļus. Taču acumirklī riskēt nedrīkstēja. Bija va­jadzīgs kaut kas vienkāršs… turklāt tūliņ. Zirnekļi vairs nekustē­jās. Miljoniem mušu bija pagalam, bet tikpat daudz vēl bija dzīvo, un visas mācās virsū Areopenapam.

Tātad — ja mušas nebija aiztriecamas, varbūt bija aizvilinā­mas? Kāds kukaiņus vadīja — kāds tumšais Vecais vai nemirstīgais, kas sīkos, nesaprātīgos kustoņus vispirms padarījis indīgus un tad triecis uz salu. Kaut kas tos te atvilinājis. Pereneles acis iepletās — skaidrs! Tātad kaut kas tos aizvilinās projām. Kas varētu vilināt miljoniem mušu?

Kas mušām patīk?

Aiz tīmekļu kārtas Perenele atplauka smaidā. 1820. gada trīs­padsmitajā oktobrī, piecsimtajā dzimšanas dienā, Skataha viņai bija iedāvājusi lielu karekli — vienlaidu žadeīta gabalu, izgrebtu skarabeja veidolā. Pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem Ēna to no Japānas bija atvedusi mazgadīgajam faraonam Tutanhamonam, bet tas jau nākamajā dienā nomira. Tutanhamona sievu Anhesenamonu Skataha lielā vērtē neturēja un negribēja, lai kareklis paliek pie viņas, tāpēc naktī pirms Tutanhamona iebalzamēšanas ielavī­jās pilī un dārglietu pievāca. Saņēmusi karekli dāvanā, Perenele tika pajokojusi: "Tu man dāvini mēslu vaboli."

Skataha tobrīd nopietni pamāja. "Mēsli sit pušu kuru katru dārgmetālu. No zelta neko ēdamu neizaudzēsi."

Un mušas krita uz mēsliem.

Bet nevienas mēslu čupas uz salas nebija, un smakai, kas mu­šas pievilinātu, vajadzēja būt ļoti stiprai. Tūliņ prātā nāca skaistie ārumu dzimtas augi. Dažs labs briesmīgi oda pēc mēsliem. Bija viens kaktusam līdzīgs tuksneša augs, kam zieds — no skata jauks, taču smirdēja pēc pamatīgi iestāvējušās maitas. Vēl — skunksu kā­posts un pasaulē lielākā puķe — milzu raflēzija, līķu lilija, kas oda pēc iepuvušas gaļas. Ja smaka būtu gana stipra, varbūt izdotos mušas aizvilināt.

Perenele zināja, ka maģija un burvestības sakņojas iztēlē. Jo spēcīgāka koncentrēšanās spēja, jo burvis varenāks; iekams buries, tev skaidri jāsaredz, kas notiks. Tāpēc, pirms uzburt pašu smaku, vajadzēja iedomāties vietu, ko viņa gara acīm varēja saredzēt visos sīkumos. Prātā uznira visvisādas vietas. Kur bija dzīvots, kas bija pazīstamas. Garajā mūžā bija iznācis apmeklēt gandrīz visus pa­saules nostūrus. Bet acumirklī vajadzēja kaut ko ne sevišķi tālu, labi zināmu, ne ļoti blīvi apdzīvotu.

Sanfrancisko izgāztuvi.

To Perenele bija redzējusi tikai vienreiz, kad pirms dažiem mēnešiem vienam no grāmatveikala darbiniekiem palīdzēja pār­vākties uz citu dzīvokli. Pēc tam viņi ar mašīnu tika braukuši uz dienvidiem, uz Briesmoņu parka un izgāztuves pusi. Jau tā jutīga pret smakām, Perenele Tuneļa avēnijā bija nepārprotami samanī­jusi sīvo, kaut ne viscaur derdzīgo izgāztuves smārdu. Jo tuvāk, jo stiprāks tas cirtās acīs, un debesis pieskandēja neskaitāmu jūras putnu klaigas.

Viņa atsauca to atmiņā. Iztēlojusies izgāztuvi, cik spilgti vien iespējams, pašā atkritumu lauka vidū Perenele iedomājās zeļam kuplu, pēc maitas smirdošu puķu kumšķi un vēju, kas šķebīgo smaku nes uz ziemeļiem, uz Alkatrazas pusi.

Salu pāršalca tikko jaušams puvekļu smārds, un mušu māko­nis savirmojās.

Perenele sakopoja gribasspēku. Atkritumiem piegāztos laukus viņa gara acu priekšā ieraudzīja ziediem pilnus: no drazām laukā spraucās cūkauši un stapēlijas, draņķībai pa vidu plauka vaļā mil­zīgas, sarkanbaltraibas raflēzijas, un gaisu piestrāvoja neciešams smārds, jaukdamies ar izgāztuves pretīgo smaku. Tad viņa iztēlo­jās vēju, kas dvaku nes uz ziemeļiem.

No smirdoņas, kas gāzās pāri salai, acīs saskrēja asaras. Bie­zais mušu klājiens novilnīja. Viena daļa pacēlās spārnos, bezmēr­ķīgi pariņķoja, bet tad atkal metās lejā, pie Areopenapa.

Nogurums lika sevi manīt, un Perenele apzinājās, ka piepūlo­ties noveco. Dziļi ieelpojusi, viņa sakopoja pēdējos spēkus. Mušas vajadzēja aiztriekt, iekams klāt ir nākamais mākonis. Atbaidošo smaku Burve iztēlojās tik spilgtu, tik stipru, ka viņas aura, parasti sniegbalta un bez kādas smaržas, ietrīsuļojusies iesmirdējās pēc puvekļiem.

Šķebīgajā dvakā, kas pārplūdināja salu, vienkopus jaucās svaigu izkārnījumu, puspuvušas gaļas un ieskābuša piena smārds.

Mušas cēlās spārnos visas reizē — kā melna seģene. Tās dūca un zumēja kā spēkstacija un tad visas kā viena cirtās uz dienvi­diem, no kurienes šurp vilnīja smirdoņa. Necik ilgi, pirmais le­ģions sastapās ar otro milzu spietu, kas nupat grasījās gāzties pār salu, un abi savērpās blīvā, melnā, rotējošā lodē, kas, sekojot sīva­jam, spēcīgajam smārdam, aiztriecās uz dienvidiem.

Pēc brīža uz salas vairs nebija nevienas dzīvas mušas.

Nopurinājis no miesām sīkos līķīšus, Areopenaps gausi un stīvi uzrāpās augšup pa mūri, pārcirta tīmekļus, ar ko Pereneles kūniņa turējās pielīmēta pie sienas, un vienā pavedienā to saudzīgi nolaida lejā. Uz sekundes tūkstošdaļu ieplaiksnījusi auru, Perenele mušām pieķipušo kūniņu pārvērta pīšļos un putekļos. Atgāzusi galvu, viņa atglauda no pieres sviedriem piemirkušos matus un dziļi uzelpoja. Kūniņā bija tik silti, ka vai jāsmok nost.

—   Kā jūties? — viņa apvaicājās, noglāstīdama Vecā zirnekļa masīvo kāju.

Areopenaps grīļojās. No visām tikai viena pati acs bija vaļā, un, kad zirneklis ierunājās, ierastos svepstienus gandrīz nebija iespējams saprast. — Inde? — viņš izmocīja.

Perenele pamāja. Viņa aplaida skatu visapkārt. Gruvešus biezā slānī klāja beigtas mušas un zirnekļi. Pēkšņi viņa atskārta, ka kājas līdz potītēm grimst sīkos līķīšos. Kad viss būs garām, vajadzēs sa­dedzināt kurpes. — Mušas bija nāvējošas. Tavi zirnekļi mira, ko­līdz iekodās. Viņas tika sūtītas, lai nogalētu tavu karaspēku.

—   Un veicās gluži labi, — Areopenaps skumji noteica. — Tik daudzi pagalam, tik daudzi…

—    Indīgas bija arī tās mušas, kas bruka virsū tev, — Perenele turpināja. — Viens kodums, tas nekas, bet tevi, Vecais zirnekli, sa­koduši miljoni, varbūt pat miljardi.

Areopenapa acs lēnām vērās ciet. — Pereneles kundze, man jādziedējas. Tas nozīmē — jāguļ.

Piegājusi milzu zirneklim cieši klāt, Perenele notrausa beigtās mušas no viņa purpursarkanajām spalvām. Pieskāriens pārvērta līķīšus pelnos. — Guli, Vecais zirnekli, — viņa klusu bilda. — Es tevi pasargāšu.

Areopenaps grīļīgi iesteberēja kaktā. Divas milzu kājas pašķūrēja malā beigto zirnekļu un mušu kārtu, attīrot grīdas laukumiņu. Tad viņš ņēmās aust tīmekli, bet pavediens iznāca plāniņš, vārs un pluskains. — Ko tu nodarīji mušām? — Areopenaps noprasīja, mē­ģinādams noaust ko jēdzīgāku.

—   Aizsūtīju uz dienvidiem, lai meklē, kas tur smird. — Pere­nele pasmaidīja. Viņas roka pašāvās uz priekšu, aura iezibsnījās, un Areopenapa tīmeklis uzreiz sāka austies stiprāks un grodāks. Zirneklis iekārtojās kaktā un sāka tīties pavedienos.

—    Kur? — viņš negaidīti pavaicāja. Vienīgā acs bija gandrīz aizkritusi, un uz rumpja no vienas vietas suloja neskaitāmas in­dīgo kodumu brūces.

—  Sanfrancisko izgāztuvē.

—   Diez vai daudz būs tādu, kas tiks līdz galam… — Areope­naps nomurmināja, — un, ja arī tiks, tur būs ko darīt. Tu izglābi man dzīvību, Pereneles kundze.

—    Un tu — manējo, Vecais zirnekli. — Milzīgā kūniņa bija gandrīz gatava. Tīmeklis jau cietēja, vērsdamies akmenī, vaļā bija tikai neliela atvere pašā augšā. — Tagad guli, — Perenele norīkoja,

—  guli un krāj spēkus. Tavs spēks un gudrība mums vēl noderēs.

Ar neizsakāmu piepūli Areopenaps pavēra visas acis. — Pie­dod, ka atstāju tevi vienu un neaizsargātu.

Aizbūrusi Vecā zirnekļa kūniņu ciet, Perenele pagriezās un de­vās pāri telpai. Liegs vējiņš pūta pa priekšu, attīrīdams vietu, kur viņai kāju spert. — Es esmu Perenele Fleimela — Burve, — viņa skaļi atsaucās, īsti nezinādama, vai Areopenaps maz vairs dzird.

—  Un es nekad neesmu neaizsargāta.

Taču, to sakot, viņa pati skaidri saklausīja balsī iezogamies šaubas.

Sanfrancisko līča Bagātību salas ziemeļkrastā uz košsarkana 1960. gada Thunderbird kabrioleta motora pārsega sēdēja pajauns vīrietis: augumā pasīks, kārns, zilos, nodriskātos, uz abiem ceļga­liem krietni pašķīdušos džinsos. Vilka galva uz T krekla priekšas bija tiktāl izbalojusi, ka drīzāk līdzinājās spokam, novalkātie kov­boju zābaki prasīties prasījās pēc jaunām pazolēm un papēžiem. Tāds sušķis, apaudzis ar matiem un bārdu, nekādi nesaderējās ar spožo spēkratu, kas izskatījās kā nule izbraucis no autosalona, jau­najam cilvēkam makā bija divdesmit deviņi dolāri un sīknauda, mašīna maksāja, mazākais, tūkstoškārt vairāk.

Uz motora pārsega stāvēja arī senatnīgs anasazu māla kauss, apgleznots elegantiem melnbaltiem ģeometriskiem rakstiem. Ke­ramikas kausā bija biezs šķidrums — medus, kas sajaukts ar lin­sēklu eļļu un ūdeni, un tā virsmā kā spogulī vīdēja kustīgs stāvs: Perenele Fleimela, kas gāja pa Alkatrazu, zirnekļu un mušu līķu melnajam klājienam priekšā ik uz soļa pašķiroties.

Tad lūk, kāda bija leģendārā Perenele Fleimela! Jaunais cilvēks pārvilka pirkstu pār šķidrumu pulksteņrādītāja virzienā, spoži melnās acis uz mirkli iegailējās tumšsarkanas, un gaisā novēdīja sarkano piparu smarža. I'ereneles attēls izpletās tuvāks, tuvplānā. Viņš noskatījās, kā Burve apstājusies sarauc pieri dziļās rievās un steidzīgi aplaiž skatu visriņķī, it kā nomanītu, ka tiek vērota. Vēl viena rokas kustība, šķidrums ietrīsējās, un attēls pagaisa. Sakrus­tojis rokas uz kalsnajām krūtīm, jaunais cilvēks pavērās uz rietu­miem, kur tumsā tinās Alkatraza. Izskatījās, ka viss, kas dzirdēts par šo sievieti, bija taisnība: Perenele bija nāves briesmu iemieso­jums — gan skaista, gan bezgala bīstama.

Vienubrīd viņš nezināja, ko iesākt. Uzbrukt vēlreiz vai no­gaidīt? Pacēlis roku, viņš dziļi ievilka elpu, aura iezvīļojās tumši sarkana, par toni tumšāka nekā kabriolets, un sāļajā jūras gaisā iesmaržojās sarkanie pipari. Spēka vēl bija pietiekami daudz, lai… lai — ko?

Sasaukt mušas bija diezgan viegli, šo triku viņam bija iemācījis kāds indiāņu šamanis, un ne reizi vien tā bija izdevies izglābties no nāves. Mušas saindēt bija ieteicis Vecais saimnieks un pat pa­gādājis indes pilnu dīķi Solano, pilsētas ziemeļos. Bija iecerēts sa­graut Areopenapa zirnekļu karaspēku un nobeigt pašu Veco zir­nekli. Un gandrīz izdevās. Zirnekļi bija pagalam, Areopenaps — jau uz nāves sliekšņa. Taču pēdējā brīdī mušu mākonis sazin kāpēc virmodams aizvēlās projām no Alkatrazas. Zīlēšanas kausa satura eļļainajā virsmā bija samanāmi Pereneles auras sudrabbaltie zib­šņi, tā ka skaidrs, kurš vainīgs. Kārnā seja sašķobījās, un viņš ner­vozi iekoda apakšlūpā. Kas teica, ka Perenelei vairs nav spēka, ka viņa neko vairs nespēj? Ziņas acīmredzot neatbilda patiesībai.

Biezais šķidrums uzmutuļoja un saduļķojās, tad šņākdams iz­garoja: burvestība bija izsīkusi. Nošļūcis no motora pārsega, kalsnis šķidruma lipīgās atliekas izšļakstīja zemē, rūpīgi izskaloja kausu ar ūdeni no pudeles, izslaucīja ar mīkstu lupatiņu un novie­toja mašīnas bagāžniekā ieglabātā, ar putuplastu izklātā metāla koferītī. Kauss viņam bija no pašām vērtīgākajām mantām, to pār­dot viņš nebija domājis pat dienās, kad draudēja bada nāve.

Iesēdies ar sarkanu ādu iztapsētajā salonā, viņš atvēra brūn­ganu aploksni un pārlasīja šifrēto e-pasta vēstuli. No melnbaltas fotogrāfijas pretim vērās bargs vīrs sniegbaltiem matiem, tur viņš patlaban šķērsoja ielu. Fonā virs namu jumtiem slējās Eifeļa tornis, un datējums uzņēmumam apakšā liecināja, ka vīrs fiksēts Ziemas­svētku vakarā, pirms sešiem mēnešiem. Jaunais cilvēks nevilšus ieprātojās, diez kādēļ tumšie Vecie izsekojuši vienu no saviem uzti­camākajiem aģentiem. Tieši to viņi taču sūtīja palīgā — Eiropas nemirstīgo Nikolo Makjavelli. Veco instrukcijas bija nepārprota­mas — lai viņš palīdz Makjavelli, kā vien spēdams. Atmiņā uznira Džons Dī — varbūt itālis bija tāds pats? Ar Dī reiz bija iznācis tik­ties, un anglis viņam nepatika — viens no tiem uzpūtīgajiem Eiro­pas nemirstīgajiem, kas sevi iedomājas pārāku par visiem citiem, turklāt tikai tāpēc, ka ir vecāks par Savienotajām Valstīm. Bet jo vairāk viņš lasīja un pārlasīja Makjavelli personas lietu, jo simpā­tiskāks tas likās. Nežēlīgs, viltīgs intrigants — raksturots kā bīsta­mākais cilvēks visā Eiropā.

Skaidrs, ka viņš Makjavelli palīdzēs. Nebija jau nekādas izvē­les — nostāties pret tumšajiem Vecajiem? Tikpat labi varēja lūgties pēc nāves. Viņš pats gan domāja, ka bez tāda itāļa var iztikt. No­sviedis papīrus uz grīdas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, ar joni nospieda gāzes pedāli un sagrieza stūri. Mašīna apmeta pusloku, pasviezdama gaisā putekļus un smiltis.

Mazulītim Bilijam nemūžam neviens nebija vajadzīgs.

Autolūžņu novietne bija īsts labirints.

No vārtiem uz visām pusēm aizstiepās rūsējošu dzelžu ieskau­tas, tik tikko izbraucamas ejas. Šaurībā slējās simtiem bīstami ļodzīgos torņos sakrautas autoriepas. Vienā kaudzē grēdojās durvis vien, citā — motoru pārsegi un bagāžnieki. Līdzās benzīnā mirk­stošu, ar eļļu notecējušu dzinēju krāvumam slējās zemē sadzītu iz­pūtēju valnis, kas līdzinājās abstrakcionistu mākslas darbam.

Palamēds vilināja melno Londonas taksi arvien dziļāk vraku kalnu aizās. Sofija nupat bija pilnīgi pamodusies. Sēdeklī saslēju­sies, viņa platām acīm vērās laukā pa logu. Lūžņu novietne savā ziņā bija tikpat neparasta kā Hekates Ēnu valstība. Pirmajā brīdī izskatījās pēc haotiska jūkļa, taču Sofija instinktīvi nojauta, ka tas iekārtots pēc noteikta plāna. Ar acs kaktiņu nomanījusi kaut ko nozibam, viņa pacirta galvu pa labi: pustumsā sazin kas nokustēja. Jau griezās atpakaļ, kad saredzēja: viņiem bija sekotāji; ar visām asajām maņām tomēr ne skaidri saskatāmi, lai gan radās iespaids, ka tie ir divkājaini — kā cilvēki. — Vai te ir Ēnu valstība? — viņa skaļi ievaicājās.

Fleimels blakus modās no miega. — Londonas centrā Ēnu val­stību nav, — viņš noburkšķēja. — Tādas ir tikai nomalēs.

Sofija pamāja, — tas, protams, bija zināms.

Palamēds strauji iegrieza taksi pa kreisi — tur eja bija vēl jo šaurāka. Lūžņu vaļņi gandrīz skrāpējās gar durvīm. — Te, alķī­miķi, vairs nav nekāds centrs, — nodunēja viņa bass. — Te ir diez­gan apšaubāms piepilsētas rajons. Un, ja kas, tu maldies: pazīstu divus Vecos, kam ir nelielas Ēnu valstībiņas pašā Londonas sirdī, un zinu, kā iekļūt vēl vismaz trijās, tostarp visslavenākajā, kas atrodas baseinā aiz Nodevēja vārtiem.

Džošs pastiepās, lai paskatītos, cik augsti ir lūžņu krāvumi.

—   Tā kā… — Viņš aprāvās. Prātā piepeši salikās kopaina, un viņš atskārta, kas tas ir. — Pils, — viņš nočukstēja. — Būvēta no metāla lūžņiem un saplacinātiem vrakiem.

Palamēds iesmējās tik dimdoši, ka dvīņi salēcās. — Hā! Visu cieņu! Šodien zemes virsū nav daudz tādu, kas to spētu saskatīt. Plāniņš tas pats, ko savulaik izstrādājis pats diženais Sebastiāns Leprestrs de Vobāns.

—   Izklausās pēc tāda, kas izgudrojis kādu vīna šķirni, — no­murmināja Džošs, joprojām atklāsmes varā.

—  Reiz ar viņu tikos, — bezbēdīgi ieteicās Fleimels. — Tik sla­vens kara inženieris, francūzis. — Atskatījies viņš pavērās atpakaļ.

—  Lūžņi taču, vairāk nekas, — viņš it kā pie sevis nobubināja.

Sofija dzīvi uzlūkoja brāli — kā Džošs tai jūklī bija saredzējis pili? Bet tad, vaļņus noskatījusi vērīgāk, viņa prātā visu nevilšus salika kopā, un acu priekšā uznira pils ar nocietinājumiem un tor­ņiem, ar šaurejām, kur no augšas varēja parocīgi apšaudīt uzbru­cējus. Vienas ejas galā nokustēja kāds stāvs, tad pagaisa.

—   Kur tie gadi, kraujam vraku grēdas kā pils mūrus, — Pala­mēds turpināja. — Viduslaikos piļu celtnieki zināja, kā būvējami nocietinājumi, un de Vobāns to visu salika vienkopus, lai radītu stiprāko pili pasaulē. No tā paņēmām visu labāko. Mums ir uz­bērumi un ārējie nocietinājumi, ārpagalmi un iekšpagalmi, aizsargtornis, sargtorņi un lielais tornis. Iekļūt iespējams tikai caur šo vienu eju, un tā iekārtota viegli aizsargājama. — Masīvā roka novēcinājās uz vraku pusi. — Un bīstamu lamatu papilnam gan aiz, gan starp, gan iekšpus mūriem.

Taksometrs ierībējās, it kā brauktu pa dzelzi. Dvīņi piespruka pie logiem un konstatēja, ka brauc pa vantīs iekārtu metāla cau­ruļu tiltu, bet dziļi lejā mutuļo biezs, melns šķidrums.

—  Aizsarggrāvis, — Džošs bilda.

—  Mūsdienu izpratnē, — atsaucās saracēņu bruņinieks. — Naf­ta, nevis ūdens. Dziļāks nekā izskatās, gar malu — dzelkšņi. Ja ga­dās iekrist… nu, teiksim, laukā netiksi. Un, protams, jebkurā mirklī varam piešaut uguni, ja nu kas.

—  Varam? — Džošs izspēra un pašķielēja uz māsu.

—  Varam, — bruņinieks apstiprināja.

—  Tad te ir vēl tādi kā tu? — Džošs prasīja.

—  Neesmu viens pats. — Palamēds pasmīnēja tā, ka zobi tum­šajā sejā nozibēja žilbīgi balti.

Pārbraucis pāri tiltam un iegriezies vēl vienā šaurā, līkā ejā, taksometrs atdūrās pret vienlaidus saplacinātu vraku sienu. Tā bija norūsējusi asinssarkana. Palamēds piebremzēja, bet neapstājās. Viņš nospieda pogu uz vadības paneļa, un siena ietrīsējusies klusi slīdēja vaļā, pavērdama spraugu tik tikko mašīnas platumā, un, kolīdz viņi bija iekšā, biezie, norūsējušie vārti tūliņ mēmi aizcirtās ciet.

Aiz vārtiem pletās izdangāts, dubļains, peļķēm pilns pagalms. Dubļu jūras vidū uz betona klučiem stāvēja iegarena, no metāla sijām un plāksnēm saslieta baraka. Tā bija noplukuši un netīra, lo­giem priekšā stiepļu siets, un rūsa metāla sienas bija saēdusi no vienas vietas kā ļauna kaite. Jumta malas apvija dzeloņstiepļu mudžekļi. Uzvilkti divās iešķībās kārtīs, mastā šļaugani karājās karogi — tas, kurš Lielbritānijas karalistei, un otrs: sarkans pūķis uz zaļbalta fona. Abi bija noskranduši un prasīties prasījās izmaz­gājami.

Sofija iekoda lūpā, lai neapsmietos. — Es gan cerēju uz kaut ko…

—    …smalkāku? — Džošs atsaucās. Abi paslēja rokas un ar plīkšķi sasita kopā plaukstas.

—  Smalkāku, jā, — Sofija teica. — Skats no drūmajiem.

Džošs manīja zem barakas pustumsā slaistāmies baru klaiņo­jošu suņu. No skata tie bija tādi paši kā pirmīt redzētais lielais pelēkbrūnais, bet mazāki, ar nespodrāku, lai gan tādu pašu spalvu. Pazibēja kaut kas sarkans, un viņš sasprindzināja redzi: vai suņiem acis gailēja sarkanas?

Nikolass izslējās. Nožāvājies, izstaipījies un aplaidis skatu visriņķī, viņš noburkšķēja: — Kam tas viss, Palamēd? No kā tu bīs­ties?

—  Par to tev nav ne jausmas, — tas atsvieda.

—    Nu, saki! — Izberzējis acis, Nikolass paliecās uz priekšu, elkoņus atbalstījis pret ceļgaliem. — Vai tad neesam vienā pusē?

—   Nē, neesam vis, — Palamēds nekavējoties izspēra. — Var­būt ienaidnieki mums ir vieni un tie paši, bet vienā pusē neesam gan. Tu gribi pavisam ko citu.

—   Kā — citu? — Fleimels nerimās. — Tu taču ari cīnies pret tumšajiem Vecajiem.

—   Tikai tad, kad citādi nevar. Tu gribi panākt, lai tumšie Vecie šajā pasaulē neatgriežas, bet es līdz ar saviem ordeņa brāļiem pū­los izpestīt no Ēnu valstībām cilvēkus, kas tur iesprostoti.

Džošs apjucis pārmijus uzlūkoja te Fleimelu, te Palamēdu. — Kas tie par ordeņa brāļiem? — viņš vaicāja. — Kas tie tādi?

Fleimels nopūtās. — Palamēds laikam runā par Zaļajiem bru­ņiniekiem, — viņš noteica.

Palamēds apstiprinoši pamāja. — Tieši tā.

—  Baumo, ka… — alķīmiķis ieteicās.

—   Taisnība! — Palamēds izspēra. Piebraucis pie metāla bara­kas, viņš izslēdza dzinēju. — Uzmanieties no peļķēm, — viņš pie­kodināja, atvērdams durvis. — Diez vai gribēsit iepazīties ar tiem, kas tur dzīvojas.

Sofija izkāpa pirmā, ar visām saulesbrillēm žilbdama nova­kara saulē. Acis šķita vai smiltīm piebirušas un smeldza, un rīklē kaut kas grauza. Varbūt sasaldējusies? Par Palamēdu viņa bija visiem spēkiem centusies nedomāt, tomēr dažas Endoras Burves at­miņas bija uzjundījušās, un nekā daudz tur nebija. Palamēds bija cilvēks, no nemirstīgajiem, apveltīts ar īpašām spējām iekļūt Ēnu valstībās, turklāt atgriezās neskarts. No Veco radītajām mākslīgajām pasaulēm atgriezās retais. Cilvēces vēsturē kopš senseniem laikiem bezvēsts pazudušo bija cik uziet. Tie, kam sazin kā bija izdevies atgriezties vai tikt izglābtiem, nereti konstatēja, ka tās dažas Ēnu valstībā pavadītās dienas pārvērtušās gadu simtos. Vairums pārnā­cēju bija šķīrušies no prāta vai nonākuši pie pārliecības, ka īstā dzīve kūsā Ēnu valstībā, kurpretim šī, zemes virsū, ir tikai sapnis, un veltīja visu mūžu, lai atrastu atpakaļceļu uz, viņuprāt, īsto pa­sauli.

—  Tu atkal gudro. — Džošs iebukņīja Sofijai sānos.

Sofija pasmaidīja. — To vien daru.

—   Es saku — tu atkal gudro, ko nevajag. Par Raganas padarī­šanām.

—  Kā tu zini?

Džoša smaids vērtās drūms. — Uz brīdi, vienu mazu brītiņu tev acu zīlītes iespīdējās sudrabā. Bailīgi.

Sofija sarāvās un nodrebēja. Visapkārt rūsas saēstajai barakai slējās vraku mūri. — Ir jau pabailīgi, vai ne? Domāju, ka visi tie Vecie un nemirstīgie dzīvo pilīs.

Džošs aplaida skatu visriņķī un tad plati pasmaidīja. — Vis­pār, man liekas, ir smalki. Dzelžu pils. Un traki nobruņota. Iekšā vari tikt tikai tad, ja piekukuļo sargus.

—   Kad braucām cauri, redzēju kaut ko nokustam, — Sofija teica.

Džošs pamāja. — Pirmīt Palamēds man stāstīja, ka te neviens nedzīvo. Ka viņam te pieder visas mājas un ielas. Teica, ka te miti­noties… larvi un lemuri.

—  Sargi.

—   Redzēju milzīgu suni… — Viņš norādīja uz suņu baru, tie bija sagūluši zem barakas un nekustējās. — Tādu pašu, tikai prā­vāku, koptāku. Tas it kā apsekoja ielas. Un redzēji, kā te viss nobruņots? — Džošs dzīvi noprasīja. — Ieeja viena vienīga, stingri apsargāta, pēc tam — tikai šaura eja. Laijcik liels karaspēks, iekšā vari tikt labi ja pa diviem, pa trim. Un tie paši no augšas apšau­jami.

Sofija pasniedzās un cieši saspieda brāļa roku. — Džoš! — viņa apsauca dvīni ar raižpilnu skatu. Brālis tā savu mūžu nebija runā­jis. — Beidz! Kā tu zini tik daudz par aizsargbūvēm…? — Viņa aprāvās, pakrūtē uzplaiksnīja nemiers.

—   Nezinu, — Džošs izgrūda. — Tikai… nu… zinu. Atceries, kad bijām Parīzē, es zināju, ka Dī un Makjavelli meklēs augstāku vietu, lai izrīkotu gargujas. Un šodien, kad mums bruka virsū tie…

—   Geiiuii Cucullati, — Sofija izklaidīgi nomurmināja, veroties nopakaļ Nikolasam, kas trausās laukā no taksometra. Kad alķīmi­ķis pasniedzās pēc Džoša mugursomas, viņa pamanīja, ka vecajam vīram pirkstu kauliņi uzblīduši. Sanfrancisko tante Agnese sirga ar artrītu, viņai bija tādi paši. Alķīmiķis strauji novecoja.

—  Jā, tie paši. Es zināju, kad bruks virsū, — sapratu ķermeņa valodu. Zināju, ka tas, kurš pa vidu, lēks pirmais un tieši mums virsū, bet abi pārējie — no sāniem. Zināju, ka vajag to vidējo aptu­rēt, lai pārējie apjūk, tad varam cerēt uz glābiņu. — Džošs spēji apklusa, pats sevī ieklausījies. — Kā es to zināju? — viņš izspēra.

—  Marss, — Sofija izčukstēja un pamāja. — Noteikti — tas nāk no Kara dieva. — Viņa notrīsēja: abi vērtās citādi. Tad nopurināja galvu — abi jau tagad bija citādi!

—   Marss. Es… atceros, — Džošs izdvesa. — Kad viņš mani atmodināja, beigās teica kaut ko, kaut ko par dāvanu, kas man var­būt noderēšot. Tad uzlika man roku uz galvas, un cauri izskrēja briesmīgs karstums. — Viņš paskatījās uz māsu. — Ko viņš man iedeva? Nekādu atmiņu, kā tev ar Raganu, man nav.

—  Zini, varbūt tev der priecāties, ka neesi dabūjis nekādas at­miņas, — Sofija nobēra. — Ragana Marsu labi pazina un dziļi nici­nāja. Es teiktu, ka atmiņas viņam pa lielākai daļai ir baigas. Džoš? Manuprāt, viņš tev atdevis savas zināšanas karalietās.

—  Pataisījis mani par karavīru? — Izklausījās draudīgi, tomēr Džošs nespēja valdīt prieku.

—  Varbūt pat labāk. — Sofijas balss ieskanējās klusa un tālīna, acis ievizējās sudrabainas. — Es teiktu, viņš tevi padarījis par stra­tēģi.

—  Un tas ir labi? — Džošs izklausījās vīlies.

Sofija spēji pamāja. — Kaujās uzvar vīri. Karos — stratēģi.

—  Kas to teicis? — Džošs pārsteigts noprasīja.

—   Marss, — Sofija atteica, sapurinādama galvu, lai atvairītu piepeši uzbrukušās atmiņas. — Nesaproti? Labāka stratēģa nav bijis — Marss uzvarējis itin visās kaujās. Lieliska velte.

—  Bet kāpēc viņš to devis man? — Džošs pasteidzās pavaicāt, iekams Sofija paguva izteikt to pašu.

Un viņa nepaspēja atbildēt, jo atsprāga metāla barakas durvis un uz kāpnēm iznira novazātā mehāniķa kombinezonā tērpies stāvs. Miegdams tuvredzīgās acis, vīrelis blenza uz taksi — sīks, kalsns, uzkumpis un garu ģīmi. Virslūpu klāja ūsu kumšķi, un galvvidus gan bija pliks, taču mati garām šķipsnām plājās pār ausīm un vēl lejāk.

—  Palamēd? — vīrelis nepārprotami pikts izsaucās. — Ko tas nozīmē? — Angliski viņš runāja skaidri un pareizi, ik vārdu izru­nādams, kā nākas. Ieraudzījis dvīņus, viņš aprāvās, tad no krūšu kabatas izrāva prāvas brilles melnā raga ietvarā un uzgrūda tās uz deguna. — Kas tie tādi? — Un tad pagriezies viņš pamanīja Nikolasu Fleimelu — tieši tobrīd arī alķīmiķis viņu ieraudzīja.

Abi reaģēja zibenīgi.

— Fleimels! — sīkulis iespiedzās. Apcirties viņš klupšus kri­šus metās augšup pa metāla kāpnēm.

Nikolass kaut ko noburkšķēja senfranču mēlē, atrāva vaļā Džoša mugursomu un no kartona futrāļa izvīstīja Klarentu. Saķē­ris to abās rokās, alķīmiķis savicinājās tā, ka zobena asmens nozumēja dzirkstīdams. — Bēdziet! — viņš uzsauca dvīņiem, — ņemiet kājas pār pleciem! Esam slazdā!

Iekams Sofija ar Džošu pakustināja kaut pirkstu, Palamēds metās virsū alķīmiķim, ar abām masīvajām ķetnām no mugurpu­ses iekampdamies viņam plecos. Sprakšķēdamas uzliesmoja abu nemirstīgo auras, alķīmiķa koši zaļajai sajaucoties ar bruņinieka tumšāko, olīvzaļo. Lūžņu novietnes sīvajā metāla un gumijas smārdā ielauzās svaigs piparmētras un sīvs āboliņa aromāts. Fleimels pūlējās apsviesties ar visu Klarentu, bet bruņinieks neatlaidās un spieda viņu lejup, tvērienu sažņaugdams arvien ciešāku, līdz alķīmiķis noslīga uz ceļiem un zobens izslīdēja viņam no rokām.

Sofija plati izpleta labās rokas pirkstus, lai izraisītu uguni, bet Džošs saķēra viņas delmu un norāva uz leju. — Nē, — viņš uz­sauca, un tieši tobrīd no barakas apakšas izjoza suņi, abus apstā­dami no visām pusēm. Tie kustējās pilnīgi bez skaņas, atņirguši asos, dzeltenos zobus un šaudīdami mēles, šķeltas kā čūskām.

—    Nekusties, — viņš izdvesa, saspiezdams māsas roku. Suņi bija tik tuvu, ka tagad varēja skaidri redzēt — acis tiem bija viscaur sarkanas, ne miņas no baltumiem vai zīlītēm. Noklabēja zobi, Džošs manīja miklas lūpas nošļūcam gar pirkstiem. Suņi oda pēc pelējuma — kā trūdošas lapas. Augumā tie nebija lieli, tomēr pār­steidzoši muskuļoti — viens uzgrūdās virsū, un Džošs gandrīz uz­krita virsū Sofijai. Dvīņu auras iesprikstējās, un suns metās pro­jām, kur patapdams, spalvu saslējis gaisā.

— Viss! — pagalmā atbalsodamies nodunēja Palamēda bass.

—   Nav te nekāda slazda. — Bruņinieks noliecās pār Nikolasu, jo­projām nelaizdams viņu vaļā, cieši piespiedis pie zemes. — Bied­roties ar tevi es nebiedrojos, — viņš nodārdināja, — bet arī ienaid­niekos tev, alķīmiķi, neesmu. Man palicis tikai viens — mans gods, un savam draugam Senžermēnam esmu solījis par jums parūpē­ties. Un kas solīts — solīts.

Fleimels spirinājās, lai atbrīvotos, bet Palamēda tvēriens bija dzelžains. Alķīmiķa aura iedzirkstījās un uzliesmoja, tad apdzisa, un viņš bezspēkā saļima.

—  Tu man tici? — Palamēds noprasīja.

Nikolass pamāja. — Ticu, ticu… bet — kāpēc viņš ir te? — Sa­vilcis seju neizsakāmā riebumā, viņš norādīja uz sīko vīreli, kas nupat bija iesprucis barakā un lūrēja laukā pa durvju šķirbu.

—  Viņš te dzīvo, — Palamēds rāmi atteica.

—  Te?! Bet viņš taču…

—   Viņš ir man draugs, — bruņinieks izgrūda. — Daudz kas ir mainījies. — Sagrābis alķīmiķi aiz pleciem, viņš uzrāva to kājās, apgrieza ar seju pret sevi un sakārtoja viņa saņurcīto ādas jaku, tū­daļ arī izgrūda pāris vārdu nesaprotamā mēlē, un suņi, kas bija apstājuši dvīņus, nekavējoties aizspruka atpakaļ, barakas apakšas pustumsā.

Pašķielējis uz zemē guļošo zobenu, Džošs iedomājās, ka va­rētu to paķert, bet, pametis skatu uz Palamēdu, redzēja tā tumšbrū­nās acis cieši veramies pretim. Smaidā nozibinājis baltos zobus, bruņinieks pieliecās un izcēla zobenu no dubļu plančkas. — Sen neredzēts, — viņš klusu noteica, Tuvo Austrumu akcentam vēršo­ties jo izteiktākam. Kolīdz Palamēds pieskārās zobenam, viņa aura ar joni uzplauka, un uz mirkli viņš atklājās, ieģērbies garā, melnā važu bruņukreklā ar cieši pieguļošu kapuci, piedurknes sniedzās līdz pat pirkstu galiem, važu krekla apakšmala — līdz puslieliem. Ik važu gredzentiņš zvīļoja, mezdams tūkstošiem atspulgu. Aurai dziestot, Klarenta akmens asmens sāka laistīties sarkanmelns kā uz ūdens izplāta eļļas kārtiņa un iešalcās kā vējš smilgās.

—   Nē! — Tumšais akmens asmens no jauna iegailējās asinssarkans, Palamēds izgrūda garu, trīsošu nopūtu un, brūnajai pierei noklājoties mirdzošām sviedru pērlītēm, izlaida zobenu no rokām. Tas iedūrās dubļos un palika šūpojamies. Zeme visapkārt vietai, kur asmens bija iedūries, tūliņ sacietēja, izkalta un sasprēgāja ga­balos. Palamēds saberzēja rokas, tad noslaucīja gar biksēm. — Do­māju, ka tas ir Ekskal… — Viņš pacirtās pret Fleimelu. — Ko tu dari… ar šito? Vai tad nezini, kas tas ir?

Alķīmiķis pamāja. — Esmu to glabājis gadsimtiem ilgi.

—   Glabājis! — Bruņinieks savīstīja dūres. Uz dilbiem pietūka vēnas, uz kakla tāpat. — Ja zināji, kas tas ir, kāpēc neiznīcināji?

—  Tas ir senāks par cilvēkiem, — Fleimels klusu atteica, — vēl vecāks par Vecajiem un Danu Tālis. Kā lai ko tādu iznīcinu?

—  Tas taču riebeklis, — Palamēds izspēra. — Zini, ko viņš sa­strādājis?

—  Rīks, nekas vairāk. Nonācis ļaunās rokās.

Palamēds nogrozīja galvu.

—    Bez tā mēs nebūtu izglābušies, — alķīmiķis noskaldīja. — Un neaizmirsti, ka citādi Nidhjegs joprojām plosītos pa Parīzi.

Džošs pagājās uz priekšu, izrāva zobenu no zemes un noslau­cīja dubļaino asmens galu gar zoles malu. Gaisā vēdīja tikko jau­šama apelsīnu smarža, taču tāda rūgti skābena. Kolīdz zēns pie­skārās rokturim, viņu pāršalca izjūtu un tēlu gūzma.

Palamēds, saracēņu bruņinieks, divpadsmit bruņās un važu kreklos tērptu viru priekšgalā. Visi bija nomocījušies, bruņas skrambās un pušu­mos, ieroči izroboti, vairogi iedragāti. Viņi kāvās cauri primitīva paskata zvēriem līdzīgu cilvēku karapūlim, cenšoties tikt līdz nelielam pakalnam, kur pret baisiem pusdzīvniekiem, puscilvēkiem viens izmisīgi cīnījās zelta bruņās tērpies karotājs.

Palamēds brīdinoši iekliedzās, kad viens milzenis izslējās zelta bru­ņiniekam aiz muguras — it kā cilvēks, taču ar savērptiem āža ragiem uz galvas. Ragainis pacirta gaisā īsu akmens zobenu, un zeltā tērptais bru­ņinieks nokrita.

Palamēds stāvēja līdzās kritušajam bruņiniekam un saudzīgi izņēma viņam no rokas Ekskaliburu.

Palamēds brāzās pa tīreļa purvu, vajādams ragaini. Virsū nāca neradījumi — ktiilcilvēki un lāčucilvēki, vilkucilvēki un āžcilvēki —, bet viņš cirtās visiem cauri ar Ekskaliburu, kura mirdzošais asmens gaisā meta salti zilas gaismas lokus.

Palamēds stāvēja neiedomājami stāvas klints pakājē, noraudzīdamies pakal ragainim, kas vienā mierā rāpās augšup, uz virsotni.

Un, ticis augšā, tas pagriezies paslēja zobenu, ar ko bija nogalējis ka­rali. No tā vijās melnsarkani dūmi. Un no skata zobens gandrīz neatšķī­rās no tā, kas bija rokā saracēņu bruņiniekam.

Vīzijām bālējot, Džošs ievilka dziļu, trīsošu elpu. Ragainim rokā bija Klarents — Ekskalibura dvīnis. Atvēris acis, viņš uzlū­koja zobenu un to pašu brīdi atskārta, kāpēc Palamēds to tika pa­ķēris. Abi bija gandrīz identiski — tikai rokturi mazlietiņ atšķīrās. Saracēņu bruņinieks bija iedomājies, ka akmens zobens ir Ekskaliburs. Ar skatu cieši urbdamies pelēkajā asmenī, Džošs raudzīja sa­prast, ko tikko redzējis. Tas zelta bruņinieks — vai tas būtu…?

Nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smārds, un viņš atskatī­jās — turpat aiz muguras, miegdams tuvredzīgās acis, stāvēja pir­mīt redzētais plikgalvis ar biezajām, melnajām raga brillēm. Acis viņam bija bāli zilas. Un viņš oda. Nokāsējies Džoss atkāpās, no smakas acīs sakāpa asaras. — Vecīt, tev derētu nomazgāties!

—  Džoš! — Sofija viņu pārsteigta apsauca.

—   Es mazgāšanos neatzīstu, — vīrelis atteica savā aprautajā izloksnē — balss ar izskatu galīgi nesaderējās. — Tas organismā noārda visas dabiskās eļļas. Netīrība ir veselīga.

Vīrelis piegāja pie Sofijas un nopētīja viņu no galvas līdz kā­jām. Džošs redzēja, ka māsa sablisina acis un sarauc degunu. Tad viņa cieši saknieba lūpas un atkāpās nostāk.

—   Tagad saproti? — Džošs izsaucās. — Viņam vajag nomaz­gāties! — Notrausis zemes no akmens asmeņs, viņš pagājās māsai soli tuvāk. Plikgalvis izskatījās nekaitīgs, tomēr bija noprotams, ka alķīmiķī viņš vieš dusmas, — bet varbūt bailes?

—   Jā. — Sofija centās neelpot caur degunu. Smaka, kas plūda no vīreļa, bija neaprakstāma: to izgaroja sasvīdusī, saskretusī miesa, nemazgātās drānas un taukiem pieķepušās matu lēkšķes.

—  Deru, ka esat dvīņi, — vīrelis izspēra, pārmijus nolūkodams te vienu, te otru. Un apstiprinoši pamāja par atbildi pats uz savu jautājumu. — Dvīņi. — Viņš pastiepa smirdīgos pirkstus, lai pie­skartos Sofijas matiem, bet meitene ieplāja vīrelim pa roku. Viņas aura iedzirkstījās, un arī vīreļa smārds uz brīdi kļuva vēl stiprāks.

—  Neskaries man klāt!

Fleimels metās starp vīreli mehāniķa kombinezonā un dvī­ņiem. — Ko tu te dari? — alķīmiķis noprasīja. — Domāju, ka esi pagalam.

Vīrelis pasmaidīja, skatam atklādams baisus, puspuvušus zo­bus. — Esmu tikpat beigts kā tu, alķīmiķi. Lai gan esmu labāk pa­zīstams.

—  Skaidrs, ka jūs abi jau esat tikušies, — ieteicās Džošs.

—   Es šo… — Nikolass saminstinājās, sejā ievilkās dziļas rie­vas, — …šo tipu pazīstu kopš viņa zēnības. Taisnību sakot, savu­laik liku uz viņu lielas cerības.

—   Vai kāds mums beidzot pateiks, kas viņš tāds ir? — Džošs nenocietās un, atbildi gaidīdams, skatījās te uz alķīmiķi, te Palamēdu.

—  Viņš bija mans māceklis — līdz brīdim, kad mani nodeva, — Fleimels gandrīz spļautin izspļāva. — Kļuva par Džona Dī labo roku.

Dvīņi nekavējoties atkāpās no vīreļa, Džoša pirksti sažņau­dzās ap zobena rokturi.

Plikgalvis piešķieba galvu, sejā iegūla apmulsums un neap­rakstāmas skumjas. — Tas bija sen, alķīmiķi. Ar magu man nav ne­kāda sakara jau kuro gadsimtu.

Fleimels paspēra soli uz priekšu. — Kāpēc tad pārdomāji? Viņš tev nemaksāja gana daudz par to, ka nodevi sievu, ģimeni, draugus?

Vīreļa bāli zilajās acīs iezagās sāpes. — Es kļūdījos, alķīmiķi, tas tiesa. Nez cik mūžus esmu aizvadījis, lai visu vērstu par labu. Cilvēki mēdz mainīties… Nu, lielākā daļa, — viņš piebilda. — Tu gan ne. Tu mūždien esi bijis tik pārliecināts pats par sevi un savu lomu pasaulē. Dižais Nikolass Fleimels bijis nekļūdīgs… Un, pat ja kļūdījies, to neparko neatzīs, — viņš nobubināja pavisam klusi­ņām.

Alķīmiķis pacirtās pret dvīņiem, abus cieši uzlūkodams. — Šis, — viņš pavēcināja uz nospeķotajā kombinezonā tērptā vīreļa pusi, — ir Dī kādreizējais māceklis, nemirstīgais cilvēks Viljams Šekspīrs.

Stāvēdams sava iespaidīgā pilsētas savrupnama durvīs, Nikolo Makjavelli noskatījās, kā doktors Džons Dī iekāpj slaikajā, melnajā limuzīnā. Smalki tērptais vadītājs aizcirta durvis, pameta ar galvu Makjavelli un iesēdās sēdeklī pie stūres. Pēc mirkļa automobilis iz­brauca uz ielas, un, atbilstoši itāļa minējumam, Dī nedz atskatījās, nedz pamāja ardievas. Makjavelli akmenspelēko acu skatiens se­koja limuzīnam, kas iejuka novakares satiksmes plūsmā. Auto jau grasījās nogriezties no Kanādas laukuma, kad kā trešais tam aiz muguras iekārtojās pēc skata anonīms Renault. Makjavelli zināja, ka Renault Dī mašīnai sekos trīs kvartālus, tad tā vietā stāsies otrs, pēc tam — vēl trešais automobilis. Uz vadības paneļiem uzliktās kameras attēlu pārraidīs Makjavelli datoram. Kamēr Dī uzturēsies Parīzē, tiks sekots katram viņa solim. Gadsimtiem ilgajos izdzīvo­šanas centienos rūdītais instinkts teica priekšā, ka Dī kaut ko pe­rina. Angļu mags pārlieku steidzīgi posās projām, noraidīdams Makjavelli piedāvātās naktsmājas un paziņodams, ka tūliņ vajagot braukt atpakaļ uz Angliju — turpināt Fleimela meklējumus.

Biezās parādes durvis ar ložudrošajiem stikliem bija grūti aiz­vērt, un Makjavelli piepeši atskārta, ka tieši šādu sīkumu dēļ uz­mācas ilgas pēc Dagana.

Dagans viņam bija nokalpojis gandrīz četrsimt gadu — no brīža, kad Makjavelli viņu savainotu un jau mirstošu uzgāja Kapri salas Zilajā grotā. Viņš izdziedēja Daganu, un par atlīdzību tas kļuva par maga kalpotāju, sekretāru, miesassargu un, visbeidzot, par draugu. Abi bija apceļojuši pasauli, spēruši kāju pat vienā otrā no drošākajām Ēnu valstībām. Dagans bija atklājis magam visādus brīnumus, savukārt viņš neradījumu iepazīstinājis ar mākslu un mūziku. Par spīti dzīvnieciskajam veidolam, Dagans bija apveltīts ar neparasti skaistu un dzidru balsi. Tikai divdesmitā gadsimta ot­rajā pusē, kad mags pirmoreiz dabūja dzirdēt vaļu valdzinošās dziesmas, viņš saprata, kas tās par skaņām, ko prot izdziedāt Dagans.

Gandrīz piecsimt gadu Makjavelli nebija nevienu sev laidis klāt. Tāds trīsdesmitgadnieks būdams, viņš 1502. gadā bija appre­cējis Marietu Korsīni, un turpmākajos divdesmit piecos gados abiem sadzima seši bērni. Bet, kļuvis nemirstīgs, viņš bija spiests "nomirt", lai neatklātos fakts, ka vecāks viņš vairs nepaliks. Tum­šais Vecais, kas deva magam nemirstību, iepriekš netika brīdinājis, ka būs vajadzīgs šāds triks. Atstāt Marietu un bērnus bija neizsa­kāmi smagi, taču Makjavelli visus pieskatīja līdz pat viņu mūža galam. Vajadzēja arī noskatīties, kā viņi noveco, vārgst un aiziet nāvē: tā bija nemirstības veltes ēnas puse. Kad nomira Marieta, viņš maskējies piedalījās izvadīšanā un tad nakts aizsegā aizgāja pie sievas kapa, lai atvadītos un zvērētu, ka laulības ceremonijā doto solījumu turēs godā mūžīgi mūžos un otrreiz vairs neprecē­sies. Zvērestu viņš nebija lauzis.

Pa koka paneļiem izlikto gaiteni Makjavelli aizsoļoja līdz ma­zam, apaļam galdiņam un piespieda delnu pie Čezāres Bordžas bronzā lietā krūšutēla. — DelTarte della guerra, — viņš skaļi izru­nāja, vārdiem atbalsojoties tukšajā gaitenī. Kaut kas noklikšķēja, un daļa sienas atslīdēja vaļā, skatam atklājot Nikolo privāto kabi­netu. Kolīdz viņš iegāja telpā, durvis nošņākdamās aizdarījās un iedegās nišās ieslēptie gaismekļi. Šādu istabu — privātu, slepenu — mags bija iekārtojis visur, kur dzīvojis. Te bija viņa valstība. Kopā ar Marietu pavadītajos gados sievai bija liegts ieiet viņa privātajās istabās, un turpmāko gadsimtu gaitā pat Dagans nevienā no tām nebija spēris kāju. Senāk kabinetos varēja iekļūt tikai pa slepenām ejām, tās sargāja dzelkšņoti, ar asmeņiem aprīkoti slazdi, vēlāk — sazin cik slēdzeņu un sarežģītu, rokām kaltu atslēgu. Tagad, div­desmit pirmajā gadsimtā, kabinets bija seifs ar sprādzienizturīgu karkasu, ko varēja atvērt ar datorslēdzenē atpazīstamu delnas no­spiedumu un balsi.

Istaba bija ideāls kubs ar skaņas izolāciju. Loga neviena, un divas sienas visgarām klāja gadsimtu gaitā sakrātās grāmatas.

Līdzās noputējušiem vaskadrānā ievākotiem foliantiem grēdojās ādas iesējumi, nodzeltējuši pergamenti bija sakrauti vienkopus. Papīra un sadiegtas ādas tīstokļiem kaimiņos glabājās mūsdienu mīkstvāku izdevumi košos vākos. Un visām grāmatām bija tāds vai citāds sakars ar Vecajiem. Makjavelli izklaidīgi sakārtoja sašķie­bušos četrtūkstoš gadu vecu akādiešu māla plāksnīti, kas stāvēja uz izdrukas no interneta vietnes, veltītas mitoloģijai. Fleimels bija apsēsts ar domu, ka nedrīkst pieļaut tumšo Veco atgriešanos šajā pasaulē, bet Dī vienlīdz kaismīgi tiecās pasauli atdot tās saimnie­kiem, Makjavelli savas pūles veltīja tam, lai atklātu patiesību par senlaiku pasaules mīklainajiem valdniekiem. Mediči galmā viņš citstarp bija iemācījies arī to, ka zināšanas ir vara, tāpēc apņēmies atklāt Vecajo noslēpumus.

Sienu iepretim durvīm pilnībā klāja datorekrāni. Makjavelli nospieda pogu, un tie visi atdzīvojās, rādīdami katrs savu. Tur bija Parīzes skati, vēl kāds ducis pasaules galvaspilsētu, un četros mo­nitoros ņirbēja pasaules nacionālo un starptautisko raidkanālu ziņas. Vienā, lielākā par pārējiem, attēls bija pelēks, graudains un kustīgs. Atsēdies ādas krēslā ar augstu atzveltni, Makjavelli vērās ekrānā, lūkodams saprast, ko īsti redz.

Tas bija video, sūtīts no automašīnas, kas izsekoja Dī.

Par melno limuzīnu pašā ekrāna vidū viņš nelikās zinis — pē­tīja ielas. Kurp Dī brauca?

Angļu mags teicās braukt uz lidostu, kur viņa privātā lidma­šīna būšot uzpildīta ar degvielu. Teicās doties uz Londonu un at­sākt alķīmiķa medības. Makjavelli lūpu kaktiņi savilkās smīniņā. Uz lidostu Dī noteikti nebrauca — brauca atpakaļ, uz pilsētu. Instinkts itāli nebija vīlis — Dī tiešām kaut kas bija aiz ādas.

Ar vienu aci šķielēdams uz ekrānu, Makjavelli atvāza klēpjdatoru, to iedarbināja un pārvilka rādītājpirkstu pār iebūvēto pirkstu nospiedumu lasītāju. Aparāts ieslēdzās darbības režīmā. Būtu viņš izmantojis citu pirkstu, cietā diska saturs automātiski pašiznīcinātos.

Viņš aši pārlasīja kodētās e-vēstules, atsūtītas no Londonas aģentiem un spiegiem. Plānās lūpas vēlreiz savilkās ironiskā smīnā — ziņas nebija no labajām. Par spīti visiem Dī pūliņiem, Fleimels un dvīņi bija pagaisuši, un Genii Cucullati triāde, ko mags bija sūtījis viņiem pa pēdām, atrasti sānieliņā netālu no dzelzceļa stacijas. Visi kapuces — dziļā komā, un itālim bija aizdomas, ka viņi atmodīsies pēc 366 dienām. Izskatījās, ka angļu doktors bija alķīmiķi kārtējo reizi novērtējis par zemu.

Atlaidies krēslā, Makjavelli salika rokas gandrīz kā lūgšanā. Rādītājpirksti piespiedās pie lūpām. Viņš no sākta gala bija nopra­tis, ka Fleimels ne tuvu nav tas, par ko izliekas, — tāds lempīgs, drusku aizmāršīgs, viegli ekscentrisks vecs muļķis. Visam, ko Nikolasam un Perenelei gadsimtu gaitā sarūpējuši tumšie Vecie un Dī, abi bija tikuši pāri, pateicoties izmaņai, prasmei, slepenām zināšanām un krietnai devai veiksmes. Makjavelli nešaubījās, ka Fleimels ir gudrs, bīstams un caurcaurēm nežēlīgs.

Tomēr, ja Nikolass bija viltnieks, pat viņš atzina Pereneli par daudz gudrāku. Makjavelli smīns apdzisa: tā bija sieviete, kam viņš tika sūtīts par slepkavu; sieviete, ko viņa tumšais Vecais kungs raksturoja kā nesalīdzināmi bīstamāku par pašu alķīmiķi. Viņš no­pūtās. Nogalēt tādu, kas ir tik varens kā Burve, nebūs viegli. To­mēr viņš nešaubījās, ka tas ir iespējams. Vienreiz bija misējies — bet tikai tāpēc, ka viņš bija pieļāvis nopietnu kļūdu gluži Dī garā: pretinieci bija novērtējis par zemu.

Šoreiz Makjavelli būs sagatavojies. Šoreiz viņš Burvi tiešām no­galēs.

Bet vispirms bija jātiek līdz Amerikai. Pirksti sāka skraidīt pa taustiņiem — Makjavelli atvēra ceļojumu vietni. Pretstatā Dī, kas labprātāk izmantoja privātlidmašīnu, Makjavelli nosprieda uz Ameriku lidot ar satiksmes reisu. Varēja izmantot kādu no Franci­jas valdības lidmašīnām, bet tas piesaistītu uzmanību, un Makja­velli allaž labāk patika darboties aizkulisēs.

Vajadzēja tiešo reisu uz Sanfrancisko. Iespējas izrādījās ierobe­žotas, tomēr viens tāds bija — nākamajā rītā pīkst. 10.15 no Parī­zes. Lidojuma ilgums — vairāk nekā vienpadsmit stundu, bet de­viņu stundu laika atšķirības dēļ ASV rietumkrastā pēc vietējā laika viņš būtu jau ap pusvieniem.

Air France reisā pirmās klases sēdvietu nebija, tāpēc viņš pie­teica l'Espace Affairs — biļeti biznesa klasē. Kā gan citādi! Galu galā, brauciena iemesls tiešām bija darba darīšanas. Makjavelli tur­pināja reģistrēt pasūtījumu un izvēlējās sēdvietu 4A. Tā atradās pašā biznesa klases salona aizmugurē, toties pēc piezemēšanās viņš būs vistuvāk izejai. Kad e-pastkastes iesūtnē iebira reģistrāci­jas apstiprinājums, viņš ziņas par reisu pārsūtīja tumšo Vecajo gal­venajam aģentam Amerikas rietumkrastā — nemirstīgajam cilvē­kam Henrijam Makkārtijam.

Šā cilvēka biogrāfiju Makjavelli bija izpētījis caur un cauri. Ne­ilgā mūža laikā Makkārtijs bija pazīstams kā Viljams H. Bonnijs jeb Mazulītis Bilijs. Dzimis 1859. gadā, nemirstīgs — vai, ja ticam vēs­tures grāmatām, miris kopš divdesmit divu gadu vecuma. Makja­velli izbrīnā nogrozīja galvu. Nemirstība tik agrīnā vecumā bija liels retums; lielākā daļa no visiem, ko viņš saticis gadsimtu gaitā, bija vecāki. Par spīti ilgajiem pētījumiem, Makjavelli joprojām ne­bija ne jausmas, kāpēc Vecajie izraugās noteiktus cilvēkus, kam pa­sniegt šo velti. Vajadzēja būt kādai sistēmai vai iemeslam, bet visiem sastaptajiem karaļiem, prinčiem, klaidoņiem un zagļiem kopīgs bija tikai viens — visiem bija dota nemirstība, un tāpēc viņi nonākuši Vecajo kalpībā. Pirms četrdesmit gadu vecuma nemir­stību bija iemantojuši pavisam nedaudzi. Līdz ar to Mazulītim Bilijam, kas nemirstīgs kļuvis divdesmit divu gadu vecumā, tie­šām vajadzēja būt ļoti īpašam.

Ar acs kaktiņu samanījis kustību, Makjavelli paskatījās uz ekrānu, kur vīdēja ziņas par Dī gaitām.

Mašīnas bija apstājušās, un Makjavelli acu priekšā Dī izmetās no limuzīna ar tādu steigu, ka šoferis nepaguva apskriet automo­bilim apkārt, lai atvērtu durvis. Mags devās projām no mašīnas, tad vilcinoties atskatījās uz to, kas bija piestājusi aiz muguras. Ko­līdz Dī ielūkojās tieši kamerā, Makjavelli atskārta — angļu mags zina, ka tiek izsekots. Dī pasmaidīja, izgāja no kadra, un itālis pie­spieda ātrā savienojuma pogu, lai runātu ar otrās mašīnas vadī­tāju.

—  Ziņo! — viņš izspēra. Teikt, kas zvana, nebija vajadzības.

—  Esam apstājušies. Objekts tikko izkāpa no automašīnas.

—  Kur?

—  Esam uz Divgrašu tilta. Objekts dodas uz Parīzes Dievmāti.

—   Parīzes Dievmāti! — Makjavelli klusu atkārtoja. Vēl vakar viņi abi ar Dī stāvēja uz dižās katedrāles jumta, kopīgiem spēkiem atdzīvināja baisās gargujas un ķēmus un noskatījās, kā tie lien lejup pa mūriem uz katedrāles ieeju, kur, gribēdami patverties, bija saspiedušies dvīņi, Fleimels, Senžermēns un tā noslēpumainā sie­viete. Atdzīvinātie akmens tēli cilvēkus būtu satriekuši, diemžēl uzbrukums nenoritēja, kā plānots.

Fleimels ar pārējiem atkāvās. Itālis nevilšus paberzēja kāju vietā, kur bija iedzēlusi tīras auras enerģijas sudrabšautra. Pār visu augšstilbu melnēja starains, melns zilums, un bija skaidrs, ka kli­bot vajadzēs vēl nedēļām ilgi. Dvīņi izrādījās glābiņš — dvīņi iznī­cināja Parīzes Dievmātes katedrāles gargujas un mošķus.

Makjavelli bija klusēdams noskatījies pierādījumos tam, ka Sofija un Džošs patiešām ir leģendārie dvīņi. Spēks bija tāds, ka tik turies. Meitene gan bija apguvusi nieka divu stihiju — Gaisa un Uguns — maģijas pašus pamatus, tomēr bija skaidrs, ka no dabas viņai dotas neparastas spējas. Un, kad dvīņi tika apvienojuši auras, lai vairotu meitenes spēkus, itālis bija sapratis, cik īpašs pāris ir Sofija un Džošs Ņūmeni.

Makjavelli sabiedrisko attiecību nodaļa bija izplatījusi paziņo­jumu, ka Dievmātes katedrāles akmens kalumu bojāejas cēlonis ir skābais lietus un globālā sasilšana. Arheologu un Parīzes universi­tāšu studentu brigādes vēl tagad vāca nost gruvešus. Ieeju norobe­žoja lentes un metāla nožogojumi.

Lai cik cieši viņš blenza ekrānā, atbildes tur nebija. Kāpēc Dī turp atgriežas?

—  Sekot? — Cauri sprakšķiem izlauzās šofera balss.

—  Jā, — Makjavelli žigli atsaucās. — Seko, bet pa gabalu un — bez aizturēšanas. Nepārtrauc sakarus.

—  Klausos!

Makjavelli nepacietīgi gaidīja, ar skatu urbdamies ekrānā, kur vīdēja nekustīgais limuzīns. Šoferis steigšus sazinājās ar tiem, kas abās pārējās mašīnās, un norīkoja, lai tie novietojas pie lielās ka­tedrāles sāndurvīm. Galvenās durvis — tās, pret laukumu, bija ciet. Nemirstīgais noraudzījās, kā šoferis ieiet mašīnas kameras re­dzeslokā un pazūd pa kreisi ar ausij piespiestu tālruni. — Viņš iet uz katedrāli, — šoferis čukstēja. — Ir iekšā. Laukā netiks, — viņš steigšus piebilda.

Kolīdz šoferis ieskrēja katedrālē, sacēlās skaņu jūklis. Dimdēja soļi, cirtās durvis, tad Makjavelli izdzirdēja satrauktas, metāliskas balsis. Šoferis ierunājās skaļāk, pavēlošāk, uzstājīgāk, taču vārdus izšķirt nebija iespējams. Pēc neilga brīža šoferis ierunājās atkal tāl­runī: — Ziņoju: te ir arhitekti un projektētāji — pēta postījumus. Objekts nevarēja tikt viņiem garām nemanīts, bet viņi saka — pē­dējās stundas laikā katedrālē neviens neesot ienācis. — Balsī jautās baiļu pieskaņa; Makjavelli nežēlība bija leģendāra, par izgāšanos neviens ziņot nevēlējās. — Zinu, ka tas nav iespējams, bet, manu­prāt… esam… esam viņu pazaudējuši. — Balss ietrīsējās. — Es… nesaprotu, kā, bet izskatās… katedrālē viņa nav. Noslēgsim ēku un sadabūsim papildspēkus, lai pārmeklē…

— Atcelt. Lai viņš iet. Atgriezieties bāzē, — Makjavelli ļoti klusu noteica un pārtrauca savienojumu. Viņš zināja, kur ir Dī. Ne jau katedrālē. Mags bija zem tās. Atgriezies pilsētas vecajās katakombās. Bet senajā Mirušo pilsētā bija meklējams vienīgi Vecais Marss Atriebējs.

Un vakar Dī Vecajo bija iesprostojis kaula zārkā.

Lūžņu novietni pāršalca piedegušu tauku smārds, daudz stiprāks par metāla un eļļas dvaku, arī suņu samirkušās spalvas smaka vairs nesitās nāsīs.

Fleimels stāvēja, pakāpies uz būdas lieveņa. Ar visu to vaja­dzēja atgāzt galvu, lai ielūkotos bruņiniekam acīs. Vīrelis, ko alķī­miķis tika nosaucis par Viljamu Šekspīru, jau bija iegājis iekšā, durvis aizcirzdams ar tādu sparu, ka visa būda salīgojās. Necik ilgi, no skursteņa sāka velties melni dūmi. — Mūždien sāk cept un vārīt, kad raizīgs, — Palamēds skaidroja.

Džošs norīstījies aizspieda degunu, lai dūmos, kas virmoja visapkārt, gaisu plaušās vilktu tikai caur muti. Atmodināto jutekļu dēļ jau tā metās nelaba dūša, un nu bija skaidrs, ka jātiek projām no piedegušo tauku smakas, iekams jālaiž pār lūpu. Māsa skatījās šurp, acis bailēs iepletusi, un Džošs pameta ar galvu sāņus. Sofija pamāja, tad nokāsējās un sablisināja dūmu dēļ asarām pieplūdu­šās acis. Skatīdamies, kur likt kāju, apiedami dziļās dubļu peļķes, dvīņi mudīgi metās projām no apskretušās metāla barakas. Džošs paberzēja delmu pret lūpām. Cepameļļa un tauki — tie tiešām bija uz mēles. — Lai kas tas būtu, — viņš nomurmināja, — neēdīšu. — Viņš pašķielēja uz māsu. — Atmodinātiem jutekļiem laikam ir arī savas ēnas puses.

—   Tikai viena otra. — Viņa pasmaidīja. — Man jau šķita, ka sāku sadzīvot, — māsa piebilda.

/

—    Nu, es gan ne. — Džošs nopūtās. — Vismaz ne pagai­dām. — Vecais Marss viņu bija atmodinājis tikai vakar — lai gan šķita, pirms veselas mūžības —, un jutekļu pārslodze joprojām bija neizturama. Viss bija spilgtāks, skaļāks un oda stiprāk nekā jeb­

kad. Drēbes šķita raupjas un smagas, un pat gaiss, ievelkot elpu, uz lūpām atstāja rūgtuma garšu.

—   Zanna teica — pēc kāda laiciņa mēs mācēšot dzēst lielāko daļu uztvērumu un koncentrēties tikai uz vajadzīgo, — Sofija sa­cīja. — Atceries, cik man bija slikti, kad Hekate mani atmodināja?

Brālis pamāja. Toreiz Sofiju vajadzēja nēšus nest.

—  Man šķita, ka tev ir vieglāk, — viņa turpināja. — Lai gan esi bālā ģīmī.

—   Man ir nelabi, — Džošs izmocīja. Pametis ar galvu uz būdu, kur no greizā skursteņa vēlās melnpelēki dūmi, visu visriņķī piedraņķējot ar verdošu tauku un piedegušas eļļas smaku, viņš pie­bilda: — Un tas tur visu padara vēl ļaunāku. Interesanti, vai tik briesmīgi smirdētu arī tad, ja mūsu jutekļi nebūtu atmodināti?

—  Droši vien ne, — Sofija raudzīja pajokot. — Varbūt tieši tā­pēc cilvēku jutekļi noslāpēti? Vienkārši nevar izturēt.

Pēkšņi Fleimels paskatījās uz dvīņu pusi un pacēla roku. — Pa­lieciet tepat, nekur neaizklīstiet! — viņš uzsauca. Tad viņš uztrausās līdz būdas durvīm un atrāva tās vaļā. Palamēds sekoja. Ieniruši barakas pustumsā, abi nemirstīgie aizcirta durvis.

Sofija uzlūkoja brāli. — Izskatās, ka mēs neesam nekādi gaidī­tie ciemiņi. — Viņa runāja savaldīgi, tomēr bija redzams, ka ir aiz­kaitināta un pikta: tādās reizēs viņa allaž iekoda apakšlūpā.

—   Laikam gan. — Džošs pavilka T kreklu uz augšu — mutei un degunam priekšā. — Kā tu domā, kas tur notiek? Kas būtu, ja mēs paietos tuvāk un paklausītos, ko viņi tur runā?

Sofija nozibināja acis. — Var jau, skaidrs. Bet tu tiešām gribi iet tuvāk klāt tai smirdoņai?

Džoša acis samiedzās šaurā spraudziņā — atskārta nāca kā zi­bens spēriens. —Janu…

—  Kas?

—  Ja nu tik briesmīgi smird tieši tāpēc? — viņš gausi novilka. — Viņi taču zina, ka mēs nevaram ciest, tāpēc turēsimies pa gabalu.

—   Tu tiešām domā, ka viņi tāpēc tā nopūlētos? Ko — domā, viņi runā par mums? — Sofija vēlreiz paskatījās uz brāli, acīs uz mirkli iespīgojās sudrabs. — Džoš, nejau tu pats to izdomāji.

—  Tas ir kā — ne es pats? — viņš izsaucās. — Pats izdomāju. — Un pēc klusuma brīža: — Vai tad ne?

—  Pirmkārt, doma par daudz gudra, — Sofija skaidroja. — Un izklausās pēc kaut kā tāda, kas varētu būt prātā Marsam. Ciktāl varu spriest pēc savām atmiņām — vai Raganas atmiņām —, vienulaik viņš bijis pārliecināts, ka viņu vajā pilnīgi visi.

—    Vai tad tā nebija? — Džošs spēra pretim. Vecais gan bija šausmonis, tomēr Džošam viņa, gribi negribi, bija briesmīgi žēl. Pēc Marsa Atriebēja pieskāriena viņš bija sajutis niecīgu daļiņu ka­ravīra bezgalīgo sāpju. Tās bija nepieciešamas.

—    Jā. — Sofijas acis iegailējās sudrabainas un balss vērtās čukstā. — Jā, bija gan. Kad viņš kļuva par Marsu Ultoru — Atrie­bēju —, zemes virsū nebija cita cilvēka, ko pārējie tik ļoti nīstu un no kā tik ļoti bītos.

—  Tu stāsti to, ko atceras Ragana, — Džošs aizrādīja. — Nedo­mā par to.

—   Zinu. — Viņa sapurināja galvu. — Bet es tur neko nevaru darīt. Viss uzglūn no prāta aizkaktiņiem. — Notrīcējusi viņa savil­kās čokurā. — Bailīgi. Kas notiks… kas būs, ja viņas domas pār­māks manējās? Kas notiks ar mani?

Džošs nogrozīja galvu. Viņam nebija ne jausmas. No domas, ka māsas vairs nebūs, uzmetās šermuļi. — Domā par kaut ko citu, — Džošs lika. — Par kaut ko tādu, ko Ragana nebūtu varējusi zināt.

—   Es jau cenšos, bet viņa zina tik daudz, — Sofija nogaudās. Apcirtusies viņa raudzīja domāt par to, kas apkārt, un nelikties zinis par dīvainajām, svešādajām domām, kas māktin mācās virsū. Skaidrs, ka vajadzēja būt stiprai — brāļa dēļ, bet Raganas atmiņas nelika mieru. — Lai uz ko es skatos, lai ko redzu, man uzreiz nāk prātā, kā viss mainījies. Kā lai es domāju par kaut ko parastu, kad te notiek tas, kas notiek? Padomā, Džoš, par mums abiem: kur mēs esam? Kas ar mums noticis? Viss mainījies… galīgi.

Džošs pamāja. Viņš uzmeta ērtāk plecā kartes futrāli, iekšā no­grabēja zobens. Jau brīdī, kad viņš grāmatveikalā pabāza galvu laukā no pagraba un ieraudzīja Fleimelu un Dī paukojamies ar za­ļas un dzeltenas enerģijas kūļiem, bija skaidrs, ka pasaule vairs ne­kad nebūs tāda kā iepriekš. Tas bija — ko? — pirms četrām die­nām, taču šajās četrās dienās pasaule bija apgriezušies kājām gaisā. Viss, kas iepriekš it kā bija skaidrs, izrādījās meli. Ceļā bija gadīju­šies mīti, uzbruka leģendas, vienā acumirklī viņi bija aizceļojuši uz otru zemeslodes pusi, lai cīnītos ar senlaiku briesmoni un piere­dzētu atdzīvojamies akmens tēlus.

—   Zini? — Sofija pēkšņi ierunājās. — Vispār mums būtu derē­jis to pagājušo ceturtdienu nobastot.

Džošs nespēja novaldīt smaidu. — Jā, būtu gan. — Sazin cik nedēļu no vietas viņš bija centies Sofiju pierunāt kādu dienu no­bastot un aiziet uz Zinātnīcu, uz zinātnes muzeju netālu no Zelta Vārtu tilta. Kopš ziņas par muzeju bija nākušas ausīs, viņš alka redzēt Boba Millera slaveno "Saules gleznu", uzburtu caur saules gaismu, spoguļiem un prizmām. Tad smaids nodzisa. — Būtu nobastojuši, nekas no visa šitā nebūtu noticis.

—  Tieši tā, — Sofija atsaucās. Viņa noskatīja rūsas saēsto vraku grēdas, lietus sakapāto dubļu klājienu un sarkanacainos suņus. — Džoš, es gribu, lai viss ir kā senāk. Gluži parasti. Pagriezusies pret brāli, viņa notvēra viņa skatienu. — Tu gan negribi, — viņa novilka.

Džošs pat necentās to noliegt. Māsa uzreiz pieķertu viņu me­los — to viņa pieprata. Un viņai bija taisnība: par spīti spēku iz­sīkumam un atmodināto jutekļu neciešamajai pārslodzei, viņš ne­gribēja, lai viss būtu pa vecam. Viņš negribēja atkal būt pavisam parasts. Parasts viņš jau bija bijis visu mūžu, un reizēs, kad kāds viņu ievēroja, bija tikai viens no dvīņiem. Mūžam tikai Džošs un Sofija. Uz vasaras nometnēm — abi kopā, uz koncertiem un kino — tāpat, brīvdienās — arī. Dzimšanas dienas apsveikumi — abiem, ielūgumi uz tusiņiem — abiem. Vispār tas nešķita nekas sevišķs, bet pēdējos pāris mēnešos sāka kremst. Kā būtu, ja viņš būtu pats? Kā būtu, ja nebūtu Sofijas? Ja nu viņš būtu vienkārši Džošs Ņūmens, nevis viens no Ņūmenu dvīņiem?

Māsu viņš mīlēja, taču te nu bija izdevība būt atšķirīgam, būt pašam.

Kad Sofijas jutekļi tika atmodināti, bet viņa — ne, uzmācās greizsirdība. Kad māsa metās cīņā, valdīdama pār nevaldāmiem spēkiem, bija bail. Baiļoties vajadzēja arī tad, kad māsa pēc atmodi­nāšanas cieta sāpes un nesaprata ne rīta, ne vakara. Bet nu, kad viņa paša jutekļi bija atmodināti un pasaule vērtusies skadra un spoža, uz mirkli bija uzplaiksnījusi nojausma par paša spēkiem un pamazām nāca atskārta, par ko viņš var kļūt. Viņš bija uztvēris Nidhdjega domas un Klarenta atmiņas, redzējis ainas no pasau­lēm, kas pašam nebija ne sapņos rādījušās. Viņš zināja — nešau­bīgi —, ka grib doties tālāk un apgūt maģijas pamatus. Vienīgi trūka pārliecības, ka šis ceļš ejams kopā ar alķīmiķi. Ar Nikolasu Fleimelu kaut kas nebija lāgā. Satraucošā ziņa, ka bijuši vēl citi dvīņi, nāca kā šoks, un Džošam bija ko jautāt — simtiem jautā­jumu, tomēr ko tur prašņāt, ja uz skaidru atbildi no alķīmiķa tik un tā nebija ko cerēt. Nupat vispār vairs nebija skaidrs, kam ticēt (ja nu vienīgi Sofijai), un atskārta, ka māsa nemaz negrib būt tik varena, Džošu mazliet biedēja. Ar visu to, ka atmodināto jutekļu dēļ galva vai pušu plīsa, vēderā griezās nelabums, rīkle — jēla un acis šķita kā smiltīm piebirušas, no savām spējām viņš neparko negri­bētu atsacīties. Jā, pretstatā māsai Džošs priecājās, ka ceturtdienu tomēr netika nobastojis.

Viņš piespieda plaukstu pie krūtīm. Zem T krekla nočaukstēja papīrs — tās divas no Grāmatas izplēstās lapas. Kaut kas iešāvās prātā. — Zini ko? — viņš klusu ierunājās. — Būtu mēs aizšmaukuši uz Zinātnīcu, Dī būtu nolaupījis Nikolasu un Pereneli un da­būjis visu Grāmatu. Un jau tagad tumšie Vecie būtu atpakaļ no Ēnu valstībām. Pasaule jau būtu pagalam. Nekā parasta, kur atgriezties, vairs nav, Sof, — viņš gandrīz aizgrābti izčukstēja.

Dvīņi stāvēja klusēdami, cenzdamies visu to aptvert. Doma uzdzina šermuļus — ka pasaule, kāda tā zināma līdz šim, varētu iet bojā. Vēl trešdien abi par ko tādu būtu smējušies. Bet tagad? Tagad abi zināja, ka tā būtu varējis notikt. Jo ļaunāk — tā joprojām varēja notikt.

—  Vismaz tā saka Nikolass, — Džošs piebilda, gribi negribi, ar rūgtuma pieskaņu.

—   Un tu viņam tici? — Sofija ieinteresējās. — Man šķita, ka netici.

—   Neuzticos, — Džošs apņēmīgi atcirta. — Tu taču dzirdēji, ko par viņu teica Palamēds. Fleimela dēļ, visa dēļ, ko viņš ir un nav darījis, miruši simtiem tūkstoši cilvēku.

—  Nejau Nikolass viņus nobendējis, — Sofija atgādināja. — To paveicis tavs draugs, — viņa dzēlīgi piebilda, — Džons Dī.

Aizgriezies Džošs paskatījās uz metāla būdu. Atbildes nebija, jo māsa teica taisnību. Dī pats atzinās, ka, gribēdams apturēt Fleimelus, pasaulei uzlaidis uguni un mēri. — Mēs zinām tikai to, ka Fleimels mums melojis no sākta gala. Kā ar tiem citiem dvī­ņiem? — viņš vaicāja. — Palamēds teica — Fleimels un Perenele kolekcionējuši dvīņus gadsimtiem ilgi. — Vārds "kolekcionējuši", kolīdz izrunāts, uzdzina nelabumu un lika justies neomulīgi. — Kas ar viņiem noticis?

Lūžņu novietni pāršalca salta vēja brāzma, un Sofija nodrebinājās, tomēr ne gluži tāpēc, ka sametās auksti. Cieši vērdamās uz metāla būdu, nevis uz brāli, viņa ierunājās — ļoti lēnām, uzmanīgi izraudzīdamās vārdus. Pakrūtē kāpa dusmas. — Ja reiz Fleimeli joprojām meklē dvīņus, tas nozīmē, ka visi citi… ko? — Apcirtusies viņa uzlūkoja brāli, kas jau piekrītoši māja ar galvu.

—   Mums jādabū zināt, kas noticis ar citiem dvīņiem, — viņš noskaldīja, ietērpjot vārdos viņas neizteiktās domas. — Negribu prasīt, bet ko zina Ragana? — viņš piesardzīgi ieteicās. — Tas ir, zini, vai Ragana kaut ko par to zina? — Joprojām bija grūti apjēgt, ka Endoras Ragana sazin kā nodevusi savas zināšanas Sofijai.

Sofija mirkli klusēja, tad atkal nogrozīja galvu. — Pēc visa spriežot, par mūslaiku pasauli Raganai nekag daudz nav zināms. Par Vecajiem, nākamo paaudzi un dažiem vecākajiem cilvēku cilts ne­mirstīgajiem — jā. Piemēram, par Fleimeliem viņa ir dzirdējusi, taču pirmoreiz satikusi tikai tad, kad Skatija mūs saveda kopā. Zinu tikai to, ka viņa nez cik ilgi mitusi Ojaiā bez tālruņa, bez TV, bez radio.

—    Labi, liekamies mierā, izmetam viņu no galvas! — Pacēlis akmentiņu, Džošs svieda to pret automašīnu vraku grēdu. Tas nošķindējis atlēca atpakaļ, un aiz vaļņa nozibēja kāds stāvs. Sarkanacainie suņi paslēja galvas un pievērsa viņam skatienu. — Zini, man ienāca prātā… — viņš gausi ierunājās.

Sofija skatījās pretī un klusēja.

—   Kā gadījās, ka es tiku darbā pie Fleimeliem — pie precēta pāra, kas kolekcionē dvīņus, bet tu dabūji darbu "Kafijas tasē" tur­pat pāri ielai? Sakritība?

—   Laikam ne, — Sofija piekrita, tikko jaušami pamādama ar galvu. Kolīdz Palamēds pieminēja tos citus dvīņus, prātā bija ataususi tieši tā pati doma. Diez vai sakritība. Ragana sakritībām neticēja, Nikolass Fleimels arī ne, un pat Skatija teica, ka tic tikai liktenim. Un, protams, vēl tas pareģojums… — Domā, tu dabūji darbu tāpēc, ka viņi zināja, ka esi dvīnis? — viņa noprasīja.

—   Pēc kaujas Hekates Ēnu valstība Fleimels man teica, ka tikai iepriekšējā dienā esot aizdomājies, vai mēs gadījumā neesam pare­ģojumā minētie dvīņi.

Sofija nogrozīja galvu. — Es to dienu gandrīz nemaz neat­ceros.

—  Tu biji aizmigusi, — Džošs izspēra, — pēc kaujas galīgi bez spēka. — Atmiņas uzdzina šermuļus; tai reizē māsa pirmoreiz šķita tik ļoti sveša. — Skatija teica — Fleimels esot godavīrs un ka viņam vajadzētu ticēt.

—   Diez vai Skatija mums melotu, — Sofija atteica, acumirklī iedomājusies, ka ar viņas muti varbūt runā Ragana.

—    Varbūt. — Piespiedis plaukstas sejai, Džošs pārbrauca ar pirkstiem pār pieri un atglauda atpakaļ ataugušos, gaišos matus. Tieši kas notika pagājušajā ceturtdienā? — Viņa neticēja, kad viņš teica — neesot zinājis, kas mēs esam. Viņš teica — viss tikai tāpēc, lai mūs pasargātu. Man šķiet, tam gan viņa noticēja, — viņš kon­statēja. — Un, pirms, nodega Pasaules koks, Hekate man paspēja pateikt: "Nikolass Fleimels nekad neko nevienam nestāsta."

Sofija aizvēra acis, cenšoties neredzēt un nedzirdēt neko, kas notiek lūžņu novietnē, koncentrējoties uz aprīļa sākumu, kad abi sāka piestrādāt. — Kāpēc tu gāji strādāt tieši tur? — viņa noprasīja.

Džošs pārsteigumā noblisināja acis, tad sarauca pieri un cen­tās atcerēties. — Nu, tētis bija redzējis sludinājumu universitātes avīzē. "Grāmatnīcā vajadzīgs pārdevēja palīgs. Aicinām nevis lasī­tājus, bet darbiniekus." Es nemaz negribēju, bet tētis teica, ka mūsu gados esot strādājis grāmatveikalā un man tas patikšot. Aizsūtīju pieteikumu, un pēc divām dienām atnāca uzaicinājums uz darba interviju.

Sofija pamāja, arī viņai viss atausa atmiņā. Kamēr Džošs bija grāmatnīcā, viņa, laiku kavēdama, iegāja kafejnīciņā ielas otrā pusē. Tur Bernisa, "Kafijas tases" īpašniece, sarunājās ar efektīgu dāmu — tagad Sofija zināja, ka tā bija Perenele Fleimela. — Perenele, — Sofija izspēra tik piepeši, ka Džošs satrūcies atskatījās, it ka tā stāvētu aiz muguras. Nebūtu nekāds brīnums.

—  Ko — Perenele?

—   Tai dienā, kad dabūjām darbu. Tev bija intervija grāmat­nīcā, un es sēdēju kafejnīcā. Bernisa runājās ar Pereneli Fleimelu. Kamēr Bernisa man taisīja tēju ar pienu, Perenele sāka runāties ar mani. Atceros, ka viņa teica — neesot mani te iepriekš manījusi, un es izstāstīju, ka esmu te tāpēc, ka tev ir darba intervija grāmatveikaliņā. — Sofija piemiedza acis, koncentrēdamās uz atmiņām. — Viņa neteica, ka ir grāmatveikala īpašniece, bet atminos, ka viņa teica kaut ko tādu: "Ai, redzēju tevi uz ielas kopā ar vienu jaunu cil­vēku. Tavs draugs?" Es teicu — nē, brālis. Jad viņa teica: "Jūs esat tik līdzīgi!" Tad es teicu — esam dvīņi, un viņa pasmaidīja, tad žigli iztukšoja tasi un devās projām. Pārgāja pāri ielai un iegāja grāmatnīcā.

—   Es atceros, kā viņa ienāca, — Džošs turpināja. — Ar to in­terviju necik labi negāja. Man radās iespaids, ka Nikolass… jeb Niks… lai kā viņu sauc… bija iedomājies kādu, kas gados vecāks. Tad ienāca Perenele, uzsmaidīja man un iesauca viņu dibenistabā. Abi mani nopētīja. Tad viņa, cik aši ienākusi, tik aši arī pazuda.

—   Viņa atgriezās "Kafijas tasē", — Sofija nomurmināja, tad aprāvās — atmiņas un viss, kas noticis, nostājās savā vietā. Kad viņa atkal ierunājās, balss bija vērtusies gandrīz čukstā. — Džoš, es kaut ko atcerējos. Viņa prasīja Bernisai, vai joprojām vēl vajadzīgs kāds darbinieks. Un, ja reiz mans brālis strādāšot tepat, ielas otrā pusē, vai nebūtu lieliski, ja es strādāšot te. Bernisai nekas nebija iebilstams, un viņa man acumirklī piedāvāja vietu. Bet zini ko? Kad es nākamajā rītā ierados, bija baigi jocīgi. Varu zvērēt, ka Ber­nisa tā kā nobrīnījās, ka esmu atnākusi. Man pat vajadzēja atgādi­nāt, ka viņa man piedāvājusi darbu.

Džošs pamāja. Māsa to jau bija stāstījusi. — Domā, ka to darbu tev kaut kā sagādāja Perenele? Domā, varēja?

—    Nu, skaidrs! — Sofijas acis iespīgojās sudrabainas. Pat Endoras Ragana Pereneli atzina par izcili spēcīgu Burvi. — Domā, mēs darbu dabūjām tāpēc, ka esam dvīņi? — viņa atkārtoja.

—  Nešaubos, — Džošs pikti atteica. — Vienkārši izrādījāmies vēl viens dvīņu pāris, kas iekļaujas Fleimelu kolekcijā. Mūs apšmauca.

—   Un ko tagad darīsim, Džoš? — Sofija noprasīja tikpat skarbi kā brālis. Doma, ka Fleimeli viņus izmantojuši, uzdzina nelabumu. Ja grāmatveikaliņā nebūtu uzradies Dī, kas ar viņiem būtu noticis? Ko Fleimeli ar viņiem būtu iesākuši?

Satvēris Sofiju aiz rokas, Džošs vilka māsu uz smirdošo me­tāla baraku, vērīgi lūkodamies, lai kāja neiesperas peļķē. Suņi sa­slējušies atsēdās, galvas līdzi grozīdami, sarkanajām acīm spīgojot.

—  Atpakaļceļa nav. Izvēles nav, Sof, mums jāiet līdz galam.

—  Bet kas tas par galu, Džoš? Kur ir tas gals? Kā viss beigsies?

—    Nav ne jausmas, — viņš atteica. Apstājies viņš ieskatījās māsas zilajās acīs, dziļi ievilka elpu krūtīs un apvaldīja dusmas.

—  Bet tu zini, ko es zinu! Runa ir par mums!

Sofija pamāja. — Tev taisnība. Pareģojums — tas ir par mums, mēs esam zelts un sudrabs, mēs esam īpaši.

—    Un Fleimels bez mums nevar iztikt, — Džošs piebalsoja.

—  Un Dī arī. Nupat derētu tikt pie kādām atbildēm.

—     Doties uzbrukumā, — Sofija atsaucās, pārlēkdama pāri dubļu plančkai. — Kad es pazinos ar Marsu… tas ir, kad Ragana ar viņu pazinās, Marss esot teicis — uzbrukums ir labākā aizsar­dzība.

—  To pašu skandināja mans futbola treneris.

—   Bet pagājušajā sezonā jūsējie ne reizi nevinnēja, — Sofija at­gādināja.

Kad abi jau bija pie būdas durvīm, uz lieveņa izsprāga Viljams Šekspīrs, acis mežonīgi valbīdams un abās rokās sažņaudzis no­kaitētu cepešpannu.

Džošs acumirkli noslidināja no pleca futrāli un izrāva zobenu. Tas perfekti iegūla plaukstā, pirksti saklāvās ap Iaikazoba sa­grauzto ādas spalu. Paspēris soli uz priekšu, viņš nostājās starp māsu un Šekspīru.

Nemirstīgais pat aci abiem neuzmeta. Apsviedis pannu vēkšpēdus, viņš izkratīja zemē saturu. Dubļos iekrita tādas kā piedegu­šas desas, kas šņākdamas un burbuļodamas turpināja svilt, laizdamas dūmu vālus debesīs. No būdas apakšas izlīda sarkanacains suns, gara, šķelta mēle aizsnaikstījās līdz svilstošajām desām, un lopiņš tās aprija vienā rāvienā. Liesmas iekvēlojās suņa acīs rubīnsarkanas, un, kad tas aplaizījās, no mutes kaktiņiem izvēlās pelēku dūmu grīstes.

Pieliecies Šekspīrs paplikšķināja sunim pa galvu un, jau gra­sīdamies iet atpakaļ būdā, pamanīja dvīņus. Vakara gaisma at­starojās viņa biezajās acenēs, un tās iespīgojās kā sudraba spoguļi. — Vakariņas nogāja greizi, — viņš teica, smaidā atklājot puspuvušos zobus.

—  Tas nekas. Neesam jau tik ļoti badā, — Sofija steigšus at­teica. — Turklāt es cenšos atteikties no gaļas.

—  Veģetārieši? — Šekspīrs noprasīja.

—  Uz to pusi, — Sofija apliecināja, un Džošs palīdzīgi pamāja ar galvu.

—  Varētu būt dabūjami kādi salātiņi, — nemirstīgais nomur­mināja. — Mēs ar Palamēdu neesam nekādi veģetārieši. Ir kaut kādi augļi, — viņš piebilda. — Lērums.

Džošs pamāja. — Augļi — lieliski. — Pat iedomājoties gaļu, kuņģis sagriezās grīstē.

Šekspīrs it kā pirmoreiz pamanīja zobenu Džošam rokā. — Lai zobeni viz, — viņš nobubināja. Paspēris soli uz priekšu, viņš no­vicināja brīnum baltu kabatlakatu, noņēma acenes un sāka tās spodrināt. Bez biezo stiklu acenēm slavenais dramaturgs izskatījās daudz līdzīgāks portretiem, ko Sofija bija redzējusi mācību grāma­tās. Tad Šekspīrs uzlika brilles un paskatījās uz Džošu. — Klarents?

Džošs pamāja. Zobens rokās viegli trīsēja un jaušami sila.

Šekspīrs paliecās tuvāk. Garais, šaurais deguns gandrīz skāra asmens galu, tomēr nemirstīgais turējās pa gabaliņu. — Daudzreiz esmu redzējis tā brāli, — viņš nobēra. — Asmeņi vienādi, tikai spali mazlietiņ atšķirīgi.

—  Kad tu biji kopā ar Dī? — Sofija izgudrēm vaicāja.

Šekspīrs piekrītoši pamāja. — Kad es biju kopā ar doktoru, —

viņš apstiprināja. Pasniedzies viņš uzmanīgi pieskārās asmenim ar rādītājpirkstu. Melnais akmens uzdzirksteļoja un pārklājās ar gaiš­dzeltenu rakstu, it kā pārliets ar kādu šķidrumu, un gaisā uzvēdīja citronu smarža. — Dī mantoja Ekskaliburu no sava priekšteča, Rodžera Bēkona, bet atrast viņš gribēja tieši šo. Dvīņu zobeni ir senāki par Vecajiem un seni bija jau tad, kad Danu Tālis izcēlās no jūras. Leģenda vēsta, ka arī katrs atsevišķi ir stiprs, bet, salikti kopā, zobeni spēj nopostīt visu, no kā salikta kopā zeme.

—  Jābrīnās, ka Dī to nezināja, — Džošs teica, drusku aizelsies. Zobens rokās zumēja, un prātā prasījās uznirstamas savādas ainas. Sazin kā bija skaidrs, ka tās ir Šekspīra atmiņas.

Apaleniska būve — visa liesmās…

Nožēlojami mazs kapiņš un jauna meitene, kas stāv pie bedres ar sauju smilšu rokā…

Un Di. Mazliet jaunāks, nekā redzēts, nesakopies, tumšiem un pin­kainiem matiem, kazbārdiņa vēl nenosirmojusi.

—    Mags bija pārliecināts, ka zobens nogrimis viena Velsas kalnu ezera dibenā, — Šekspīrs turpināja. — Gadu desmitiem cen­tās izzvejot.

—   Fleimels to uzgāja Andoras alā, — Sofija sacīja. — Saka — Kārlis Lielais to tur noglabājis devītajā gadsimtā.

Šekspīrs pasmīnēja. — Tātad mags kļūdījās. Cik jauki dzirdēt, ka arī doktors mēdz kļūdīties.

Panākusies uz priekšu, Sofija pagrūda nostāk brāļa roku. Gar zobenu nosvilpa vējš. — Vai tu tiešām… tiešām esi Viljams Šekspīrs? Tas dziesminieks? — viņa noprasīja. Pēc visa, kas pēdē­jās dienās bija redzēts un pieredzēts, šī doma tomēr iedvesa bijību.

Vīriņš atkāpās un, kāju uz priekšu izspēris, brīnum eleganti un ļoti zemu paklanījās. — Jūsu padevīgs kalps, lēdij. — Iespaidu drusku maitāja fakts, ka viņš briesmīgi smakoja. — Sauciet mani par Viļu.

Sofija nezināja, ko teikt. — Es vēl nekad neesmu satikusies ne ar vienu slavenību… — viņa ierunājās, bet tad aprāvās, apjēguši, ko saka.

Šekspīrs izslējās. Džošs kāsēdams un asarojošām acīm atkāpās nostāk. — Jūs pazīstaties ar Nikolasu un Pereneli Fleimeliem, — Šekspīrs teica brīnišķā angļu mēlē, — arī ar doktoru Džonu Dī, grāfu Senžermēnu un, protams, Nikolo Makjavelli, — viņš turpi­nāja. — Un, nešaubos, esat tikušies arī ar apburošo Zannu d'Arku.

—  Jā, — Sofija bikli nosmaidīja, — esam gan. Bet jūs esat vis­slavenākais!

Viljams Šekspīrs brīdi apdomājās, tad pamāja. — Varu galvot, ka Makjavelli un vēl jo vairāk Dī te nāktu klajā ar iebildumiem. Bet — jā, jums, protams, taisnība. Neviens no viņiem, — Šekspīrs brīdi klusēja, — nevelk līdz manam līmenim. Mani darbi plaukuši, zēluši un dzīvo, bet viņējo nav vairs gluži tik iecienīti.

—  Un jūs tiešām kalpojāt Dī? — piepeši ieprasījās Džošs, jo te nu bija izdevība tikt pie kādām atbildēm.

Šekspīra smaids izbālēja. — Divdesmit gadu garumā.

—  Kāpēc? — Džošs vaicāja.

—  Esi viņu saticis? — Šekspīrs atcirta.

Džošs piekrītoši pamāja.

—  Tad zināsi, ka ļaunāka ienaidnieka par Dī nav: viņš no tie­sas domā, ka viss, ko dara, ir pareizi.

—  Palamēds saka to pašu, — Džošs nomurmināja.

—  Un tā arī ir! Dī melo, bet ar laiku es sapratu, ka viņš tic tiem meliem, ko pats stāsta. Jo grib ticēt, jo citādi nevar.

Uzbrāzās spējš lietus, lāses aizdžinkstinājās pa lūžņiem.

—    Bet viņam ir taisnība? — Džošs ieprasījās, pamukdams nostāk no smagajām lietuslāsēm, kas atlēca no metāla barakas sienām. Pasniedzies viņš sagrāba vīreli aiz rokas, un tūdaļ uzsprikstīja spoži oranža aura, bet Šekspīra miesas iegaismojās gaišdzeltenas. Apelsīns ar citronu sajaucās vienkopus, un iznāku­mam pienācās būt patīkamam, tomēr to samaitāja sušķa smaka.

Dī — gados jaunāks, svaigāku seju, tumšiem matiem un bārdu, ska­tās milzīgā kristālā, un līdzās Viljams Šekspīrs, jauns un platām acīm.

Kristālā vīd attēli…

Leknas pļavas…

Augļiem pilni dārzi…

jūrās čum un mudž zivis…

—   Paga, tu domā, ka Dī ir tas, kam jāatvedina Vecajie atpakaļ uz šo pasauli?

Viljams Šekspīrs devās uz namdurvīm. — Jā, — viņš neatska­tīdamies teica. — Ciktāl esmu pētījis pats, uzskatu to par pareizā­ko ceļu.

—  Kāpēc? — dvīņi prasīja vienā balsī.

Dziesminieks atskatījās. — Gandrīz visi Vecajie šo pasauli pa­metuši. Nākamā paaudze ar cilvēkiem spēlējas un pasauli izmanto par spēļlaukumu vai kaujas lauku, bet visbīstamākie esam mēs — cilvēki. Mēs dzenam postā šo pasauli. Man liekas, der atsaukt at­pakaļ Tumšos vecos, lai viņi glābj, kas glābjams.

Dvīņi apstulbuši saskatījās, nupat jau pavisam apjukuši. Pir­mais ierunājās Džošs: — Bet Nikolass teica — Tumšie vecie cilvē­kus ēd!

—   Viens otrs — jā. Bet ne visi ir cilvēkēdāji, dažiem pietiek ar atmiņām un emocijām. Bet tā šķiet nieka cena, kas maksājama par paradīzi, kur nav ne bada, ne slimību.

—  Kam mums vajag tumšos Vecajos? — Sofija noprasīja. — Alķīmiķim un Dī, un citiem, kas tādi paši, visādā ziņā pietiek gan spēka, gan zināšanu, lai pasauli glābtu.

—  Neticu.

—  Bet Dī ir tik varens… — ieteicās Džošs.

—  Par Dī man neko neprasiet, neko nezinu teikt.

—   Tu biji pie viņa divdesmit gadus, kurš cits viņu pazīst la­bāk? — Sofija iebilda.

—   Magu neviens pa īstam nepazīst. Es viņu mīlēju kā tēvu, kā vecāko brāli. Es viņu dievināju, gribēju viņam līdzināties. — Piepeši no biezo aceņu apakšas izriesās un pāri vaigam lejup noritēja viena vienīga asara. — Un tad viņš mani nodeva un nogalēja manu dēlu.

Katakombās Parīzes dzīlēs doktors Dī gražīgi notrauca putek­ļus no piedurknes, sakārtoja žaketes atlokus un tauriņu. Uzsitis knipi, viņš uzbūra dzeltenu, kodīgu burbuli, kas planēja acu aug­stumā. Oda pēc puvušām olām, bet smaka bija tik pierasta, ka Dī to pat nejuta. Bāldzeltenā gaisma apstaroja divas spožu kaulu kolon­nas, kam vajadzēja kalpot par durvju aiļu. Tālāk, iekšā, valdīja mel­na tumsa.

Dī devās apakšzemes kambarī, lai satiktos ar sastindzināto dievu.

Garajā mūžā mags bija pieredzējis sazin cik brīnumu. Nepa­rasto viņš bija iemācījies pieņemt kā parasto, brīnumaino — kā ikdienišķību. Arābu "Tūkstoš un vienas nakts" brīnumi bija izrādīju­šies īstenība, un Dī bija iznācis cīnīties ar sengrieķu un babiloniešu mītiskajiem briesmoņiem, tāpat viņš bija apceļojis valstības, ko Marko Polo un ibn Batutas ceļinieki skaitījās izzīduši no pirksta. Viņš zināja, ka ķeltu, romiešu, gailu, mongoļu, krievu, vikingu un pat maiju mīti ir kas vairāk par nostāstiem — tie balstās uz fak­tiem. Grieķu un ēģiptiešu dievi, Amerikas prēriju gari, džungļu to­tēmi un japāņu svētie reiz tiešām pastāvējuši. Šodien atmiņās sa­glabājušās tikai mītu un leģendu lauskas, bet Džons Dī zināja, ka reiz viņi visi staigājuši pa zemes virsu. Tie visi piederēja pie Vecajo rases, kas šajā pasaulē valdījuši tūkstošiem gadu.

Viens no Veco varenajiem bija Marss… un pirms nepilnām div­desmit četrām stundām Dī viņu bija ieslodzījis kaula zārkā.

Mags iegāja plašā, zemas velves pārsegtā apaļā kambarī, kas gaismojās dzeltenīgs kā sviests, un pavērās visapkārt. Vietu viņš pārzināja labi, kur tas laiks, tomēr vēl nekad nebija gadījies do­ties turp tāpēc, ka satiekams Guļošais dievs, un iepriekšējā dienā notikumi bija risinājušies tik strauji, ka nebija izdevības izpētīt ka­penes. Viņš nobrauca ar roku gar durvīm, zinātnieka gars ļāva at­pazīt materiālu: kolagēnšķiedra un kalcija fosfāts. Sienas bija nevis no akmens, bet no kaula. Dibensienā vīdēja divas iedobes. Tām pa vidu rēgojās divas dziļākas bedrītes, un piepeši viņš atskārta, ko redz un kur atrodas. Viņš raudzījās uz divām acīm un nāsu cauru­miem. Kambaris nebija izdobts no vienlaidu kaula, kā Dī bija iedo­mājies, — viņš stāvēja milzīga galvaskausa iekšpuse. Un tas bries­mīgi līdzinājās cilvēka galvaskausam. Mags manīja šermuļus nobirstam pār muguru: lai gan satikt tādus nebija gadījies, bija dzirdēti stāsti par Ēnu valstībām, ko apdzīvo milži cilvēkēdāji. Vēl vakar sienas bija gludas un spožas, šodien virsma bija grubuļaina kā svecei, kas atstāta par daudz tuvu krāsnij. No griestiem kā krē­juma konfektes lejup stiepās stingi kaula stalaktīti, milzu burbuļi rēgojās iemūžināti, pušu plīstot, un krāšņos rakstos bija sacietēju­šas piles un bieza šķidruma tērces.

Telpas vidū stāvēja iegarena taisnstūraina akmens plātne, vis­caur nošļakstīta ar tādām kā dzeltena vaska pilēm. Mūžsenā plātne bija pāršķēlusies uz pusēm.

Un plātnes pakājē slējās pelēka skulptūra, ieskauta vēl jo blī­vākā dzeltenā apvalkā. Tas bija milzīgs vīrs, četrrāpus, iemūžināts brīdī, kad centies piecelties. Tēls bija karavīrs ietērpā — senlaicīgās metāla un ādas bruņās, kreiso roku pastiepis, pirkstus izpletis, labā roka iegrimusi grīdā līdz pat delnas locītavai. Arī viņš pats bija iegrimis zemē līdz pat jostasvietai. Tēlam uz muguras sastin­guši kluknēja divi neradījumi maza bērna augumā, iemūžināti brīdī, kad grasījušies lēkt uz priekšu, atspērušies uz āža kājām. Paši izkāmējuši, kauli un āda, rīkles vaļā, pilnas asiem zobiem, pa­stieptās ķetnas bruņotas nagu dunčiem.

Savācis apmetņa stērbeles, lai nešļūc pa grīdu, un sarāvis augs­tāk bikses, Dī pietupās, lai statujas aplūkotu tuvāk. Izskatījās pēc muzeja eksponāta, pēc Mikelandželo vai Bernīni roku darba, un tie, Marsam Atriebējam uz muguras, varēja būt Foboss un Deimoss. Dī novēcināja roku, un virs satīru galvām uzšķīlās planējoša gaismas lode. Tēli bija īstāki par īstiem, līdz vissīkākajai matu šķipsnai, slienu šķieznām uz zoda, un vienam — laikam Fobosam — pat bija aizlauzts nags. Taču vakar te nekādu statuju nebija, visi bija dzīvi un neganti, Marss tika abus rīdījis virsū. Pēc visa spriežot, šausmīgs gals. Satīri barojās no panikas un bailēm… un Dī gadsimtu gaitā bija iemācījies, ka ir daudz kā tāda, no kā vērts bīties. Doma par visu, ko Vecie viņam var nodarīt, mūžam lika kuņģim sarauties sal­tās bailēs. Fobosam un Deimosam tur būtu ko mieloties mēnešiem.

Pieliecies tuvāk, mags nopētīja bruņcepuri, kas pilnībā sedza Marsa galvu. Zem iedzeltenā sacietējušā kaula karkasa joprojām vīdēja pelēks akmens. Tas vizēja kā granīts, tomēr nebija dabisks akmens. Uz mirkli Dī Tumšā vecā sametās tā kā žēl. Endoras Ragana tika padarījusi viņa auru redzamu, akmenscietu un neiedomājami smagu, Marsu iesprostojot tādā kā akmens slazdā. Kolīdz dievs čaulu rāva nost, aura uzmutuļoja kā lava un nekavējoties sacietēja no jauna. Marss, savulaik joņojis pa visu pasauli un ar sazin cik segvārdiem kā dievs baudījis desmitiem tautu pielūgsmi, jau tūk­stošiem gadu bija praktiski paralizēts. Dī neviļus aizdomājās — diez kādu noziegumu Kara dievs pastrādājis, lai Raganu aizvai­notu tik smagi, ka viņa to nolēmusi mūžīgai miroņa dzīvei. Droši vien kaut ko tiešām baisu. Tad maga lūpas savilkās smīnā — nāca atskārta. Pastiepis roku, viņš pieklauvēja pie bruņucepures. Klau­vējiens kaula kambarī izskanēja dobjš un slāpēts. — Es zinu, ka mani dzirdi, — Dī vienkārši teica. — Domāju, ka nu tavs liktenis piepildīts, — viņš turpināja. — Vispirms Ragana tevi iespundēja paša aurā, un tad es — kaula čaulā.

No Tumšā vecā bruņucepures piepeši gaisā uzvirmoja melnas dūmu grīstes.

— Re, cik labi, — Dī nomurmināja. — Es jau domāju, ka esi pagalam.

Bruņucepures melnajos caurumos iezvērojās sarkani redzokļi. — Mani piebeigt nav nemaz tik viegli. — Marss runāja čērkstoši, ar nenosakāmu akcentu.

Izslējies Dī notrauca neesošus putekļus no ceļgaliem. — Zini, tā teicis ikkatrs Vecais, ko man vajadzējis piebeigt. Bet tavās dzīslās rit asinis. Un nogalināt var visu, kas dzīvs. — Mags smīnā atklāja sīkos zobus. — Jāatzīst gan, ka tu esi ciets rieksts, piebeigt tevi ir grūti, gandrīz neiespējami, tomēr var. Es zinu. Nav pirmā reize. Padomā, vēl nedēļa nav apkārt, kopš noslaktēju Hekati.

Bruņucepures iekšpuse uz brīdi iegailējās koši sarkana, tad gaisma sāka bālēt. Iesprostots granītā un kaulā, Marss nespēja kus­tēties, taču Dī skaidri juta Vecā skatienu. No bruņucepures mutes atveres augšup vijās melni dūmi, un acu vietās vīdēja divas košsarkanas, gaišziliem lāsumiem izraibinātas lodes. — Vai esi atgrie­zies, lai paņirgātos?

—   Ne gluži. — Dī apstaigāja tēlus, noskatīdams tos no visām pusēm. — Bet, ja reiz esmu te, var jau arī paņirgāties. — Viņš pār­vilka plaukstas pār Vecā plecu un juta savu auru uzsprikstījam — cauri miesai izšāvās enerģijas lādiņš. Lai cik cieši Marss bija iespun­dēts akmens un kaula čaulā, viņa aura joprojām bija spēcīga.

—   Kad tikšu laukā, — Marss noducināja, — un tikšu — par to vari būt drošs, — tev ķeršos klāt pirmajam. Uzmeklēšu, pirms vēl sākšu skaidrot, kur tagad Endoras Ragana, un mana atriebība būs briesmīga.

—  Ai, cik bailīgi, — Dī sarkastiski atsaucās. — Ragana tevi ak­menī turējusi tūkstošiem gadu. To lāstu tev nav izdevies nokratīt. Un tu zini — ja kaut kas notiks ar Raganu, lāsts aizies viņai līdzi kapā, tā ka akmens sprostā paliksi mūžīgi mūžos. — Mags pagā­jās, lai nostātos iepretim Vecajam. — Varbūt man parūpēties, lai Ragana ir pagalam? Tad tu mūžam netiksi brīvs.

Bruņucepurē kaut kas iešņācās un iegārdzās, un tikai pēc laba brīža mags aptvēra, ka Vecais smejas. — Tu! Nogalēsi Raganu? Mani dēvēja par Kara dievu, un mans spēks bija briesmīgs. Ar visu to es nespēju viņu nogalēt. Kolīdz nostāsies pret Raganu, viņa no­darīs sazin ko, turklāt droši, ka mocīsies vismaz tūkstoš gadu. Reiz viņa veselu romiešu leģionu pataisīja par sīkiem pintiķīšiem, ko savēra sudraba stieplē, lai pašai iznāk kaklarota. Un tie visi bija un palika dzīvi gadsimtiem ilgi. — Vecais atkal šņirkstoši nosmējās. — Viņa mēdza kolekcionēt dzintara papīrpreses, un ikkatrā iesprostoja kādu, kas nebija kaut ko izdarījis viņai pa prātam. Tad nu — aiziet! Klūpi virsū Raganai! nešaubos — tevis dēļ viņa iz­gudros kaut ko īpašu.

Dī pieliecās tuvāk Vecā galvai. Pietupies viņš savija pirkstus un cieši ielūkojās akmens bruņucepures dūmojošajās dzīlēs. Pretim vērās divi košsarkani punktiņi. Novēcinājis roku, mags sev virs galvas uzbūra zeltainas gaismas lodi. Dī cerēja, ka spilgtā gaisma

Marsu apžilbinās, taču sarkanie redzokļi zvēroja kā zvērojuši. Mags aizbūra gaismas lodi līdz kambara griestiem, un tur tā ap­dzisa rāmāka, telpai liekot tīties sarkanbrūnā puskrēslā. — Nāku ar piedāvājumu, — Dī ierunājās pēc krietna klusuma brīža.

—  Tu man neko nevari piedāvāt.

—  Ir viena lieta, — Dī droši teica.

—   Pats esi nācis, vai tevi sūtījuši tie, kam tu kalpo? — Marss noprasīja.

—  Neviens nezina, ka esmu te.

—  Arī itālis ne?

Dī paraustīja plecus. — Varbūt nojauš, bet viņš te neko nevar iesākt. — Apklusis viņš nogaidīja. Dī stipri paļāvās uz pauzēm. Pieredze liecināja, ka cilvēki bieži vien runā tikai tāpēc, lai aizpil­dītu klusuma brīžus.

—  Ko tu gribi? — Marss neizturēja.

Mags pielieca galvu, lai noslēptu smaidu. Kolīdz bija izskanē­jis šis jautājums, bija skaidrs, ka Vecais darīs visu, ko vajag. Anglis vienmēr bija lepojies ar savu izdomu — tieši šī spēja viņu bija pa­darījusi par vienu no pasaulē atzītākajiem magiem un nekromantiem, taču pat tāds nespēja iedomāties, ko, nozīmē akmens čaulā pavadīti gadsimti. Iepriekšējā dienā, kad Kara dievs lūdzās, lai Sofija salauž lāstu, viņš Marsa balsī bija sadzirdējis izmisumu, un tas prātā uzšķīla kādu domu.

—  Tu zini, ka turu vārdu, — Dī iesāka.

Marss klusēja.

—  Nūjā, esmu melojis, krāpies, zadzis un nogalinājis, bet tikai ar vienu domu — lai Vecie atgriežas zemes virsū.

—  Mērķis attaisno līdzekļus, — Marss īgni novilka.

—  Tieši tā. Un tu zini — ja reiz tev došu vārdu, ja zvērēšu, es solīto pildīšu. Vakar tu teici, ka skaidri redzi, kas man prātā.

—   Es zinu, ka, par spīti visiem taviem trūkumiem — vai var­būt pat pateicoties tiem —, tu esi godavīrs, kaut gods te izprotams visai specifiskā nozīmē, — Marss atteica. — Tāpēc — jā, ticēšu tev uz vārda.

Dī spēji pieslējās kājās un pagājās aiz statujas, tā ka Marsam palika apslēpts viņa uzvarošais smīns. — Endoras Ragana lāstu no tevis nemūžam nenoņems, vai ne?

Marss Atriebējs ilgi klusēja, bet Dī pat negrasījās iejaukties. Viņš gribēja, lai Vecais, kā nākas, apdomā to, kas teikts; lai atzīst, ka akmens čaulā viņam lemts mocīties līdz laika galam.

—  Jā, — dievs beidzot nosēca. — Nenoņems vis.

—   Varbūt kādudien es dabūšu zināt, par ko tev tāda sodība?

—  Varbūt. Bet ne no manis.

—  Tātad esi sprostā… bet varbūt ne.

—  Ko tu ar to domā?

Dī ņēmās pulksteņrādītāja virzienā riņķot ap sastindzināto Veco. Klāstīdams savu ieceri, viņš runāja klusi un apvaldīti. — Vakardien tu atmodināji Džošu, saules dvīni. Tu viņam pieskāries — esi ar viņu saistīts.

—  Jā, saikne ir, — Marss piekrita.

—    Ragana pieskārusies mēness dvīnei, devusi viņai Gaisa maģiju un pielādējusi pilnu ar savām zināšanām, — Dī turpināja. — Vakar tu teici, ka meitene noteikti zina, kā atbrīvot tevi no lāsta.

—  Un viņa teica — jā, — Marss nočukstēja.

Uzplājis statujai pa plecu, Dī pietupās. Kambarī iesprakšķējās statiskā elektrība. — Un viņa liedzās to darīt! Bet vai viņa liegsies arī tad, ja uz kārts būs likta viņas brāļa — nē, pag, vēl jo labāk — viņas vecāku dzīvība? Liegsies? Varētu liegties?

Dūmi, kas cēlās no Vecā bruņucepures sejsega, vērtās balti, tad melnpelēki. — Viņa zināja, kas es esmu, kāds esmu, ko esmu darī­jis, uz ko esmu spējīgs, tomēr nāca, lai izglābtu brāli, — Marss vār­dus pār lūpām vēla ļoti gausi. — Man šķiet, viņa darīs visu, lai glābtu savu brāli un ģimeni.

—   Tad klausies manu zvērestu, — Dī runāja tālāk. — Sameklē to puiku, un es zvēru, ka atvedīšu pie tevis gan meiteni, gan viņas brāli, gan vecākus. Kolīdz viņa sapratīs, ka tiem citiem draud nāve, tavs lāsts kritīs — to es garantēju.

No ārpuses dubļu klajumā ietupusī metāla baraka izskatījās sagrabējusi un noplukuši, bet, gluži kā viss šajā lūžņu novietnē, tas izrādījās tikai māns. Iekšā viss bija kārtībā, tur valdīja nevaino­jama spodrība. Vienā telpas galā bija virtuve un ēdamgalds: turpat blakus — izlietne, ledusskapis un plīts. Pa vidu — garš galds ar datoru un diviem monitoriem, bet barakas otrā galā — liels plat­ekrāna televizors un divi ādas dīvāni. Trijos metāliskos statīvos grēdojās desmitiem DVD.

Kolīdz dvīņi nopakaļ Šekspīram iegāja būdā, acumirklī bija skaidrs, ka tur iet vaļā strīdiņš. Fleimels un Palamēds stāvēja katrs savā virtuves koka galdiņa galā, bruņinieks'— sakrustojis rokas pār masīvajām krūtīm, Fleimels — sažņaudzis dūres. Abu auras jaucās un virmoja, sitās nāsīs.

—   Man šķiet, labāk pagaidiet laukā, — Nikolass klusu noteica, pametis skatu uz Džošu un Sofiju, tad — uz bruņinieku. — Vēl mirklīti.

Sofija jau spēra soli uz durvīm, bet Džošs parāva māsu atpakaļ. — Nē. Es domāju, pagaidīsim tepat, — viņš noskaldīja. Džošs pa^ skatījās uz Palamēdu, tad uz alķīmiķi. — Ja jums kas sakāms, sakiet tā, lai dzirdam. Galu galā, runa ir par mums, vai ne? — Viņš pašķie­lēja uz māsu. — Mēs taču esam… kā tur bija? — viņš noprasīja.

—  Katalizators, — māsa nāca talkā.

Džošs pamāja. — Katalizators, — viņš atkārtoja, kaut bija do­mājis gluži citu vārdu. Aplaidis skatu visapkārt, viņš ciešāk nopē­tīja datoru, tad paskatījās uz māsu. — Neciešu, ka pieaugušie sūta tevi laukā no istabas, kad runā tieši par tevi. Kā tu?

Sofija bija vienisprātis. — Man riebjas.

—   Mēs jau ne par jums, — Fleimels nobēra. — Taisnību sakot, ar jums tam nav nekāda sakara. Runa ir par vienu līdz galam ne­nokārtotu lietu — man ar misteru Šekspīru.

—   Acumirklī, — Džošs paspēra soli uz priekšu, visiem spē­kiem pūlēdamies, lai balss būtu bezkaislīga un netrīsētu, — mums ir sakars ar visu, kas notiek. — Viņš ielūkojās alķīmiķim acīs. — Tu mūs gandrīz esi iegrūdis nāvē. Esi pārvērtis mūsu dzīvi neatgr… neatgredzen…

—  Neatgriezeniski, — Sofija teica.

—  Neatgriezeniski, — Džošs atkārtoja. — Un, ja jums abiem ir problēma, tā ir mūsu problēma, un mums to vajag zināt.

Uzlikusi plaukstu brālim uz pleca, Sofija to iedrošinoši sa­spieda.

Palamēds smaidā nozibināja baltos zobus. — Puikam ir dūša. Tas man patīk.

Nikolasa seja līdzinājās bezkaislīgai maskai, bet blāvās acis pretim vērās apmākušās. Uz pieres pulsēja dzīsliņa. Sakrustojis ro­kas uz krūtīm, viņš pamāja uz Palamēda pusi. — Ja reiz gribat zināt, ar saracēņu bruņinieku mēs nestrīdamies. — Viņš tikko jau­šami norādīja uz mazo vīreli nospeķotajā kombinezonā, kas paš­laik no ledusskapja vilka laukā augļu pakas. — Man ir domstarpī­bas ar to tur. Smagas.

Šekspīrs nelikās zinis. — Ēdīsiet? — viņš noprasīja dvīņiem.

—   Gaļu negribat, to es zinu, bet mums ir lērums augļu — svaigi, šārīta. Un Palamēds Bilingsgeitas zivju tirgū šo to labu iepircis. — Pāris augļu pakas iesviedis izlietnē, viņš atgrieza vaļā krānus uz pilnu klapi. Metāla izlietne iedārdējās.

—  Tikai augļus, — Sofija bilda.

Palamēds uzlūkoja dvīņus. — Tam strīdiņam ar jums nav ne­kāda sakara, — viņš sacīja. — Runa ir par sazin cik gadsimtu se­niem notikumiem. Bet — jā, piekrītu, ka uz jums tas var radīt iespaidu. Tāpat kā uz mums visiem. — Viņš paskatījās uz alķīmiķi.

—   Ja mums jācīnās par izdzīvošanu, tad mums — visiem — jāno­liek malā vecie kašķi, viss, kas iesīkstējis. Lai kā, — viņš nodārdināja, — es teiktu, ka par visu parunāsim, kad būsim paēduši.

—   Vienu otru atbildi gribētos tūliņ, — Džošs iebilda. — Vairs nevar ciest, ka pret mums izturas kā pret bērniem.

Bruņinieks paklanījies uzlūkoja alķīmiķi. — Viņiem ir tiesības šo to zināt.

Nikolass Fleimels saberzēja seju. Zem acīm vīdēja iezilgani maisiņi, rievas pierē grauzās vēl dziļākas. Sofija pamanīja sīkus plankumus alķīmiķim uz plaukstu virspuses. Nikolass tika teicis, ka novecošot ik dienu par gadu, bet nupat viņš izskatījās, ma­zākais, gadus desmit vecāks nekā pirms nedēļas. — I'irms turpi­nām, — viņš teica, noguruma dēļ ar vēl jo izteiktāku franču ak­centu, — man jāatzīst, ka nejūtos sevišķi omulīgi, kad jārunājas tā tur… — paslējis galvu, viņš norādīja uz Šekspīru, — tā cilvēka klātbūtnē.

—  Bet kāpēc? — Sofija pikti noprasīja. — Pavilkuši tuvāk koka krēslu, viņa atslīga sēdus. Džošs apsēdās krēslā viņai blakus. Pēc kāda brīža apsēdās arī bruņinieks. Stāvus palika tikai alķīmiķis un bards.

—   Viņš nodeva mūs ar Pereneli, — Fleimels izspēra. — Viņš mūs pārdeva Dī.

Dvīņi atskatījās uz bardu: tas uz šķīvja kārtoja vīnogas, ābo­lus, bumbierus un ķiršus. — Tiktāl taisnība, — viņš teica.

—   Viņa dēļ Perenele tika savainota un gandrīz zaudēja dzī­vību, — alķīmiķis izgrūda. Dvīņi vēlreiz uzlūkoja bardu. Tas pa­māja. — Jā, 1576. gadā, — Šekspīrs klusu ierunājās, gaišzilās acis aiz briļļu stikliem bija asaru pilnas.

Džošs pārsteigts saslējās. — Jūs nīstaties par to, kas noticis pirms vairāk nekā četrsimt gadiem? — Tam bija grūti noticēt.

Šekspīrs apcirtās, lai uzrunātu tieši Sofiju un Džošu. — Man bija tikai divpadsmit gadu, biju jaunāks nekā jūs tagad. — Lūpas kustējās, atklādamas sadzeltējušos zobus. — Es kļūdījos — smagi kļūdījos, un par to esmu maksājis simtiem gadu. — Viņš pašķielēja uz Fleimelu. — Biju alķīmiķa māceklis. Viņam Stretfordā, kur uz­augu, piederēja mazs grāmatveikaliņš.

Džošs paskatījās uz Nikolasu.

—  Labi viņš pret mani neizturējās.

Fleimels pacirta uz augšu zodu un grasījās spert pretim, bet Šekspīrs turpināja:

—   Nebiju nekāds lauķis, biju gājis Karaļa jaunskolā, mācēju la­sīt un rakstīt angliski, latīniski un grieķiski. Jau tajos gados zināju, ka gribu būt rakstnieks, un izprasīju tēvam, lai tas man pagādā vietu mistera Fleminga grāmatveikalā. — Tagad Šekspīrs vērās tie­ši uz alķīmiķi, viņa valoda un izruna mainījās, runa izklausījās ofi­ciāla, gandrīz senlaicīga. — Gribēju lasīt un mācīties, un rakstīt, bet misters Flemings man lika slaucīt grīdas, kalpot par ziņnesi, iznēsāt pakas pa pilsētu.

Alķīmiķis vēlreiz pavēra muti, bet tūliņ to aizcirta un neteica neko.

—  Un tad Stretfordā uzradās doktors Dī. Ja kas, viņš tolaik jau bija slavens. Bija kalpojis divām karalienēm — Marijai un Elizabe­tei, tomēr palicis ar galvu uz pleciem, kas tajos laikos bija pielī­dzināms īstam varoņdarbam. Elizabetei viņš bija tuvāks — klīda runas, ka viņš pat izraudzījies Elizabetes kronēšanas dienu. Un visi zināja, ka Dī ir lielākā bibliotēka visā Anglijā, — Šekspīrs turpi­nāja, — tad nu, gluži dabiski, viņš ieradās arī Flemingu grāmatvei­kalā. Brīnumainā kārtā Flemingu, kas reti izgāja laukā un pilsētā vispār neparādījās, todien nebija mājās. Par galveno bija atstāts viens no palīgiem, tāds zirgaģīmis, kura vārdu nekādi nevaru atce­rēties.

—  Sebastians, — Fleimels klusu bilda.

Šekspīra miklās acis pagriezās uz alķīmiķa pusi, tad viņš pa­māja. — Ak jā, Sebastians. Bet par viņu Dī nelikās zinis. Viņš sāka sarunu ar mani — vispirms angliski, tad latīniski, tad grieķiski. Prasīja, lai iesaku kādu grāmatu, un es piedāvāju Ovīdija "Mēdeju", ko viņš nopirka. Tad vaicāja, vai man te patīkot. — Šeks­pīrs cieši vērās uz Fleimelu. — Teicu — nē. Un Dī man piedāvāja kļūt par viņa mācekli. Kad tev piedāvā izvēlēties — būt par izsū­tāmo un apkopēju grāmatveikalā vai arī par angļu varasvīra mā­cekli…

Džošs pamāja. Viņš pats skaidri zināja, ko būtu izvēlējies.

—    Tad nu kļuvu par Dī mācekli. Varbūt pat vairāk — sāku just, ka esmu viņam dēla vietā. Vienu nevar noliegt — tieši viņš mani padarīja par to, kas esmu.

Sofija apjukusi paliecās pāri galdam. — Tas ir kā — padarīja par to, kas tu esi?

Šekspīra acīs iegūla skumjas. — Dī manī kaut ko saredzēja — kari pēc sensācijām, pēc dēkām — un piedāvāja man tādu apmāčību un izglītību, kādu Flemingi — Fleimeli — nedz piedāvāja, nedz būtu varējuši piedāvāt. Mags man parādīja brīnumus — vārda tiešā nozīmē. Aizveda mani uz neapjaustām pasaulēm, sa­baroja manu iztēli, ļāva pētīt savu brīnišķo bibliotēku, kālab varēju iemantot valodu, kādā redzētās pasaules aprakstāmas. Pateicoties doktoram Džonam Dī, es kļuvu par rakstnieku Viljamu Šekspīru.

—  Tu izlaidi to vietu, kurā viņš lika tev nakts aizsegā ielavīties mūsu mājā un nozagt Grāmatu, — salti piezīmēja Nikolass Fleimels. — Un, kad tev neveicās, viņš apsūdzēja mūs par spiegošanu Spānijas labā. Piecdesmit karalienes gvardu ielenca grāmatveikalu un iebruka bez kāda brīdinājuma. Sebastianu ievainoja, Perenele dabūja plecā musketes lodi un gandrīz nomira.

Šekspīrs, to noklausījies, gausi pamāja. — Kad tas notika, mēs ar Dī bijām izbraukuši no Stretfordas, un par visu dabūju zināt daudz, daudz vēlāk, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Un tad, protams, jau sen bija par vēlu. Biju Dī varā: viņš man bija iedvesis, ka būšu tāds rakstnieks, kāds gribēju būt. Lai cik neticami tas iz­klausījās, es ticēju. Mans tēvs bija cimdu meistars un vilnas tirgo­tājs, rados nebija neviena rakstnieka, nedz dzejnieka vai drama­turga, neviena aktiera. — Viņš nogrozīja galvu. — Varbūt labāk vajadzēja iet tēva pēdās.

—   Tad pasaule būtu stipri pelēkāka, — klusu ierunājās Palamēds. Saracēņu bruņinieks no Šekspīra un alķīmiķa nebija ne acu nolaidis.

—  Apprecējos. Sadzima bērni, — Šekspīrs turpināja jau žiglāk, vērsdamies vienīgi pie alķīmiķa. — Vispirms meitiņa, mana skaistā Suzanna, pēc diviem gadiem dvīņi — Hemnets un Džūdita.

Sofija un Džošs saslējās un pārmija skatienus — par Šekspīra dvīņiem viņi dzirdēja pirmoreiz.

Iestājās ilgs klusums, beidzot nemirstīgais bards ievilka trī­sošu elpu. Uz koka galda izplājis garos pirkstus, viņš iezīdās tajos ar skatienu. — Tad es sapratu, kāpēc Dī par mani interesējies. Sazin kā viņš zināja, ka man būs dvīņi, un iedomājās, ka tie būs tie paši, kas piesaukti Grāmatas leģendā. 1596. gadā biju Londonā, Stretfordas mājā vairs nedzīvoju. Dī apciemoja manu sievu un pie­dāvājās ņemt dvīņus mācībā. Viņa muļķīgā kārtā piekrita, lai gan ap to laiku par doktoru jau sāka klīst nelāgas valodas. Pēc dažām dienām viņš mēģināja Hemnetu atmodināt. Puika neizturēja, — bards nobēra. — Manam dēlam bija vienpadsmit gadu.

Labu laiku neviens nebilda ne vārda, tikai lietus grabinājās pret metāla jumtu.

Pēdīgi Šekspīrs pacēla galvu un uzlūkoja Fleimelu. Barda acis bija asaru pilnas, vaigi slapji. Apgājis galdam apkārt, viņš nostājās iepretim alķīmiķim. — Muļķa puika jūs nodeva, neko nezinot un nejēdzot. Galu galā es par to samaksāju ar sava dēla dzīvību. Nikolas, es neesmu tavs ienaidnieks. Dī es ienīstu tik ļoti, ka tu to nespēj pat aptvert. — Šekspīrs cieši iegrābās alķīmiķa delmā. — Esmu ilgi gaidījis šo tikšanos. Mēs abi par magu zinām vairāk nekā jebkurš cits zemes virsū. Esmu piekusis bēguļot un slēpties. Laiks likt kopā gan prātus, gan spēkus. Laiks iet cīņā pret Dī un Tumšajiem vecajiem. Ko saki? — viņš noprasīja.

—   Plāns labs, — Džošs iesaucās, iekams Fleimels paguva bilst kaut vārdu. Un, to teikdams, labi apjēdza, ka pats nesaprot, ko saka. Runātājs bija Marss. — Esat bēguļojuši augu mūžu. Dī neie­domāsies, ka pēkšņi darīsiet ko citu.

Palamēds uzkrāva uz galda milzīgās rokas. — Puikam tais­nība, — viņš nopūtās. — Magam izdevies jūs te, Londonā, iedzīt slazdā. Ja bēgsiet — notvers.

—  Un notvers arī tad, ja paliksim tepat, — Džošs izspēra.

Nikolass Fleimels visus noskatīja, jaušami nobažījies. — Ne­zinu gan… — viņš beidzot noteica. — Ja vien varētu aprunāties ar Pereneli — viņa gan zinātu, ko iesākt.

Šekspīra sejā pirmoreiz atvizēja gaišs smaids. — Man šķiet, to mēs varam nokārtot.

Perenele Fleimela stāvēja uz sliekšņa un cieši vērās pustumsā. Smagās metāla durvis, savu laiku nokalpojušas, gulēja viņai pie kājām šķības un greizas, no eņģēm tās bija izrāvis pagraba cietumkameru zirnekļu karapūlis. Kolīdz Areopenaps iekūņojās, nobēdzinājās arī dzīvajos palikušie zirnekļveidīgie, un Alkatrazu tagad klāja tikai mušu apvalki un zirnekļu līķi. Viņa aizdomājās: kurš — vai kas — mušas sūtījis šurp. Skaidrs, kāds no stiprajiem; kāds, kas varbūt jau tagad ir gatavs spert nākamo soli.

Piešķiebusi galvu, Perenele aizbāza aiz auss garo, melno matu šķipsnu, aizvēra acis un ieklausījās. Dzirde viņai bija asa, tomēr neko kustam nevarēja saklausīt. Bet Burve zināja, ka cietumkameras nav tukšas. Salas pagrabi bija pilni ar asinssūcējiem un jēlas miesas ēdājiem, vetalām, mīnotauriem, vindigo un oniem, troļļiem un pērtiķcilvēkiem, un tur, protams, tupēja arī nāvīgi bīstamā sfinksa. Saule bija uzlādējusi Pereneles auru, un ar sīkākajiem mošķiem viņa galā tiktu, lai gan ar mīnotauriem un vindigo ietu grūtāk, bet stāties pretim sfinksai nebija ko domāt. Neradījums ar lauvas rumpi un ērgļa spārniem barojās no maģiskās enerģijas — pietika spert kāju tuvāk, lai no auras vairs nepaliktu ne miņas un no spēkiem tāpat.

Ierūcās vēders — Perenele piespieda tam plaukstu. Gribējās ēst. Pēdējā laikā Burve tikpat kā neēda, taču saprata, ka notērētās enerģijas vietā jāuzņem kalorijas. Būtu Nikolass līdzās, par to ne­vajadzētu raizēties: abu daudzajos ceļojumos viņš sazin cik reižu, alķīmiķis būdams, pārvērtis akmeņus maizē un ūdeni virā. Perenelei bija prātā pāris Grieķijā apgūtu pilnības raga burvestību, ko paēst tur pietiktu, taču tas nozīmētu likt lietā auru, un tad sfinksa būtu klāt kā saukta.

Cilvēki uz salas nebija redzēti, jāšaubās, vai kāds tur varētu pārciest vienu vienīgu nakti, palikdams vesels miesā un garā. Nesen, pirms mēnešiem sešiem, kādā laikrakstā bija lasīts, ka Alkatrazu iegādājusies kāda privāta korporācija, kas publiskus apmeklējumus pagaidām nepieļaušot. Valsts īpašums tikšot pār­vērsts multimediālā vēstures muzejā. Tagad, kad bija skaidrs, ka salu nopircis Dī, Burve sprieda, ka teiktais ir meli. Tomēr, vēl jo ļaunāk, — kad uz salas nu jau pusgadu neviens cilvēks nebija ne kāju spēris, arvien mazāk varēja cerēt, ka te kāds atstājis kaut ko ēdamu. Bet badu ciest viņai iznāca neba pirmo reizi.

Mags cietumā bija sapulcējis karapūli — neradījumus no visu tautu un visu rasu mītiem. Te bija itin visi briesmoņi, kas cilvēkiem vismaz tūkstoš gadu rādījušies murgos. Un, ja reiz bija karaspēks — acīmredzot brieda karš. Pereneles pilnīgās lūpas savilkās rūgtā smīnā. Pēc visa spriežot, Alkatrazā viņa bija vienīgais cilvēks… līdz ar dažnedažādiem mītiskiem briesmoņiem, lietuvēniem, vampīriem un puskustoņiem. Jūrā šļakstinājās nereīdas, cietuma dzīlēs kluknēja pēc atriebes izslāpusi Vārnu dieviete, un uzbrukumā nāca kāds neiedomājami spēcīgs Vecais vai kāds no Nākamās paaudzes.

Pereneles smīns apdzisa. Skaidrs, ka savureiz noteikti bijis vēl ļaunāk, taču acumirklī nekas tāds neatausa atmiņā. Bet allaž līdzās bija Nikolass. Kopā viņi bija neuzvarami.

Augšup pacēlās viegla vēja pūsmiņa, sabužinādama Burves matus, tad uzvirmoja putekļu vērpetes un pustumsā pazibēja kāds stāvs. Perenele atlēca atpakaļ saules gaismā, kur jutās visspēcī­gākā. Diez vai sfinksa to saodīs uzreiz: kodīga lauvas, putna un čūskas smaka.

Stāvs materializējās durvu ailā, līdz ar gaismas stariem ieman­tojot apveidu un vieliskumu: to veidoja rūsas putekļi un vizoši zirnekļtīmekļu pavedieni. Tas bija Huans Manuels de Aijala, Alkatrazas atklājējs un aizgādnis. Spoks zemu paklanījās. — Prieks jūs redzēt spirgtu un veselu, kundze, — viņš ierunājās senlaicīgā, smalkā spāņu valodā.

Perenele pasmaidīja. — Vai tad tu cerēji, ka būšu tev piebied­rojusies spoku rindās?

Pa pusei caurspīdīgais de Aijala pacēlās gaisā un kārtīgi ap­domāja jautājumu, tad papurināja galvu. — Es jau zināju — ja kri­tīsi te, uz salas, nepaliksi. Tavs gars aizklejotu plašajā pasaulē.

Perenele piekrītoši pamāja, un acis viņai aizvilkās ar skumju plīvuru. — Es dotos projām — lai uzmeklētu Nikolasu.

Smaidā pazibēja spoka nevainojamie zobi, par kādiem dzīves laikā viņš varēja tikai sapņot. — Nu, nu, kundze, panāciet šurp: manu­prāt, ir šis tas, ko jums der redzēt. — Apcirties viņš laidās lejup pa kāpnēm. Perenele vilcinājās, Aijalam viņa uzticējās, tomēr spoki nebija tie prātīgākie no visiem un bija viegli apmuļķojami. Bet tad

pavisam vāra un gaistoša, gandrīz iedomāta, jūras mikli sāļajā

_ _ _ _

gaisa uzvēdīja piparmētru smarža. Ne mirkli nedomājot, Burve metās spokam nopakaļ zemzemē.

Nikolass Fleimels sēdēja pie diviem kopā saslēgtiem LCD mo­nitoriem. Viljams Šekspīrs sēdēja viņam pie kreisā sāna, Džošs līkņāja abiem aiz muguras, no angļu nemirstīgā turēdamies, cik iespējams, pa gabalu un cenzdamies elpu vilkt tikai caur muti. Ko­līdz Šekspīrs pakustējās, gaisā uzvēdīja smirdoņa, bet, kamēr viņš sēdēja nekustēdamies, smaka palika krājamies visapkārt kā blāķis. Palamēds ar Sofiju bija laukā — baroja suņus.

—  Tici man, nav nekā vienkāršāka, — Šekspīrs pacietīgi skaid­roja, acis aiz briļļu stikliem iepletis kā paplātes, — nekas vairāk par zīlēšanas burvestību, ko Dī man iemācīja pirms vairāk nekā četr­simt gadiem.

—   Vai šajā mirklī būtu vērts norādīt, ka dators ir izslēgts? — iejaucās Džošs, piepeši apjautis to, to neviens cits laikam nebija pa­manījis. — Tikai monitori darbojas.

—    Bet mums jau vajag tikai monitorus, — mīklaini atteica Šekspīrs, palūkojies uz alķīmiķi. — Dī zīlējot vienmēr izmantoja atstarojošu virsmu…

—  Zīlējot? — Džošs saviebās. Fleimels arī bija lietojis to pašu vārdu. — Ko tu ar to domā?

—    Senfranču descrier, — Šekspīrs nomurmināja, — tas no­zīmē — 'pasludināt' vai 'parādīt'. Dī gadījumā — 'atklāt'. Tolaik, kad biedrojāmies, viņš allaž līdzi nēsāja spoguli.

Fleimels pamāja. — Viņa slavenais stiprais akmens vai burvju lēca. Esmu lasījis rakstos.

—  To viņš savā Mortleikas mājā rādīja pašai karalienei Eliza­betei, — Šekspīrs vēstīja. — Elizabete tā pārbijās no tā, ko redzēja, ka aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un vairs nerādījās. Doktors mācēja ieskatīties stiklā tā, ka tur parādījās jebkurš un jebkas visā plašajā pasaulē.

Fleimels pamāja. — Cik esmu prātojis par to, kas tas tāds.

—   Izklausās pēc televīzijas, — ieminējās Džošs. Un tūdaļ ap­ķērās, ka runā par kaut ko, kas pastāvējis septiņpadsmitajā gad­simtā.

—   Jā, gandrīz televīzija, vienīgi viņā galā nav kameras, kas pārraida attēlu. Vecajo tehnoloģijas krāms, — Šekspīrs piebilda, — saimnieka velte. Man šķiet — organiska lēca, ko darbina ar auras palīdzību.

—  Un kur tā ir tagad? — Fleimels nenocietās.

Šekspīrs pasmaidīja, sakniebis lūpas. — To es viņam nočiepu tajā naktī, kad aizbēgu. Gribēju paturēt un, kazi, pat izmantot, lai viņu iegāztu. Bet tad apjēdzu, ka spogulis Dī saista ar viņa saimnieku, tātad varētu arī mani ieraut tajos pašos sakaros. Nu, iesviedu to Temzā tur, kur vēlāk netālu uzcēlām Globusa teātri.

—  Varbūt turpat vien guļ, — Fleimels nomurmināja.

—   Tur nez cik sanesu un duļķu virsū, simtiem gadu pagājis. Bet tas nekas: Dī mācēja — un tā arī darīja — zīlēšanai izmantot jebkādu gludu virsmu: spoguļus, logus, stiklu, apstrādātus kristā­lus, bet tad atklāja, ka vislabāk darbojas šķidrumi. Aurai mijiedar­bojoties ar šķidrumu, tas maina savas īpašības, top atstarojošs, tā ka tur iespējams saredzēt cilvēkus un vietas, lai kurā vietā un laikā. Ja pietika laika un spēju kārtīgi sagatavoties, viņš spēja ielū­koties pat nomaļākajās Ēnu valstībās. Tāpat — ja vajadzēja lūkoties zvēra vai putna acīm. Tie tapa par viņa spiegiem.

—  Tu brīnums! — Fleimels piekrita, pārsteigumā nošūpodams galvu. — Kaut viņš būtu kopā ar mums, pret Tumšajiem vecajiem!

—    Parasti doktors izmantoja skaidru avotūdeni, lai gan rei­zumis, zinu, arī sniegu, ledu, vīnu vai pat alu. Der jebkurš šķid­rums. — Paliecies uz priekšu, Šekspīrs piesita pie monitora melnā plastmasas rāmja. — Un kas mums te ir? Šķidrie kristāli?

Alķīmiķis ieplēta gaišās acis, tad saprotoši pamāja. Iebāzis roku azotē, viņš izvilka mazītiņu, aukliņā iekārtu pensneju un uz­sprauda to uz deguna. — Bet protams, — viņš nočukstēja. — Un šķidro kristālu īpašības iespējams mainīt, ja tos pakļauj elektriska­jam vai magnētiskajam laukam, tādējādi mainot to sakārtojumu. —

Uzsitis knipi, viņš rādītājpirksta galā uzbūra sīku, zaļu dzirkstelīti. Piesmakušo baraku pārņēma piparmētru smarža, un abos moni­toros tūliņ ieņirbējās tādi kā dūmu mutuļi. Fleimels novēcināja pirkstu, abi ekrāni iegaismojās balti, tad zaļi, un tad piepeši vērtās spoguļos, kuros atainojās gan viņš pats, gan Šekspīrs, gan Džošs. — Mūžam nebūtu iedomājies. Ģeniāli!

—   Paldies, — nomurmināja Šekspīrs, par tādu uzslavu gluži samulsis, viņa vaigi pārklājās sarkaniem pleķiem.

—  Un kas ir spogulis otrā galā? — Fleimels jautāja.

—   Zirnekļa tīmeklis, — bards nāca klajā ar pārsteidzošu at­bildi. — Esmu atklājis, ka ne pilīs, ne būdiņās zirnekļtīklu netrūkst. Pavedieni lipīgi, šķidruma pietiek, un iznāk lieliski burvju spoguļi.

Fleimels no jauna pamāja nepārprotamā cieņā.

—   Tagad mums vajadzīgs tikai kaut kas, kas jūs sasaista ar Pereneles kundzi.

Nikolass no labās rokas novilka smagu sudraba aproci. — Perenele to man pati uzmeistaroja, — viņš pavēstīja, aproci nolikdams uz galda. — Pirms simt gadiem, drusku senāk, viens dārgumu meklētājs mūs dzenāja cauri visai Amerikai. Bruņojies ar sudraba lodēm. Laikam domāja, ka esam no vilkačiem.

—   Vilkači un sudraba lodes? — Šekspīrs nospurdzās un no­grozīja galvu. — Ak kungs, kas tie mirstīgie par dumiķiem!

—   Man šķita, ka ar sudraba lodēm vilkačus var piebeigt, — ieminējās Džošs. — Bet laikam tad jau… ne?

—    Nē, — Fleimels atteica. — Man vienmēr labāk veicies ar etiķi.

—  Vai citronu, — piebalsoja Šekspīrs. — Un, ja ne citādi, ļoti labi der pipari. — Pamanījis mulsumu Džoša sejā, viņš paskaid­roja: — Vai nu uzšpricē, vai iesvied acīs un nāsīs. Šie apstāsies un, kamēr šķaudīs, vari ņemt kājas pār pleciem.

—  Etiķis, citrons un pipari, — Džošs atkārtoja. — Kaut nu ne­aizmirstos to visu iekraut vilkaču medību somiņā. Un, ja neviens vilkacis gluži ceļā negadīsies, var sabrūvēt salātus, ja nu kas! — viņš sarkastiski piezīmēja.

Šekspīrs nogrozīja galvu. — Nē, nē, kārtīgiem salātiem vajag olīveļļu, — viņš vēstīja dziļā nopietnībā. — Un ar olīveļļu pret puszvēriem neko neiesāksi.

—  Lai gan pret bruksām un stregām noder it labi, — izklaidīgi nomurmināja Fleimels, veidodams fraktāļiem līdzīgus rakstus abos monitoros.

—  To es nezināju, — Šekspīrs atsaucās. — Un kā tad lai…

—  Kas notika ar dārgumu meklētāju? — Džošs iejaucās, sapik­tojies, ka saruna aizgājusi greizi.

—  Ā, Perenele viņu izpestīja no omā nagiem.

—  Omā? — vienā balsī pārvaicāja Džošs un Šekspīrs.

—  No saskvaču cilts… saskečavu, — Fleimels atteica un tobrīd ekrānā parādījās liela auguma masīvs cilvēks, no skata primitīvs, viscaur noaudzis ar sarkanīgu vilnu un ar mezglainu, no koka sak­nes darinātu milnu rokā. — Sniega cilvēks, — viņš piebilda.

—  Sniega cilvēks, nūja. — Džošs nogrozīja galvu. — Tu gribi teikt, ka sniega cilvēks — sniega cilvēki dzīvo Amerikā?

—   Kā tad! — Fleimels atvēcinājās. — Kad Perenele izpestīja dārgumu meklētāju no oma cilts gūsta, — viņš turpināja, glāstī­dams aproci, — tas viņai iedāvāja visas tās sudraba lodes. — Ap­rocei pāri pārsprikstēja zaļa dzirkstele. — Noskatījos, kā viņas aura visas lodes izkausē un saveido par aproci… — Barakā atkal uzvē­dīja piparmētras. Paņēmis sudraba aproci, alķīmiķis to sažņaudza pirkstos. — Viņa allaž teikusi, ka aprocē ielikusi daļu sevis.

Un tūdaļ abos monitoros attēls noraustījās. Nākamajā mirklī visi trīs vērās uz Pereneli Fleimelu.

Nebūtu Aijalas, Perenele tik un tā būtu metusies lejā — uz piparmētru smaržas pusi. Tik svaigā un spirgtā smarža pāršalca gan grausta, gan jūras sāļo dvaku. Alkatrazā tagad oda citādi — pēc nezvēriem, kas drūzmējās pagrabos.

De Aijala apstājās pie kameras un palidoja nostāk. Durvis aiz­auda milzīgs, biezs zirnekļtīkls. Vizošajā tīmeklī trīsēja ūdens piles. Te piparmētras jautās visspēcīgāk.

—   Nikolas? — Perenele mulsi iesaucās. Tā nepārprotami bija vīra pazīstamā, brīnišķā smarža… Bet šeit? Viņa raudzīja ieskatī­ties viņpus tīmeklim, kameras tumsā. — Nikolas? — viņa iečuks­tējās vēlreiz.

Pēkšņi visas piles tīmeklī ievizējās un saplūda kopā. Tīmeklis uz mirkli vērtās lielā spogulī, kurā viņa vērās pati uz sevi, tad tas satumsa un apdzisa, tā ka saredzams kļuva paša tīkla raksts. Ik­katru smalko pavedienu pāršalca zaļa spriksts, un viņa skaidri dzirdēja Nikolasu sakām: — Viņa allaž teikusi, ka aprocē ielikusi daļu no sevis. — Tūdaļ tīmeklis atkal vizēdams atdzīvojās, un pretim vē­rās trīs pārsteigtas sejas.

—   Nikolas! — Perenele aizgrābti izčukstēja, ar varu valdīda­mās, lai aura neuzliesmo. Neiespējami, bet tāda nu bija pasaule, kurā jādzīvo. Instinkts teica priekšā, ka tā ir zīlniecība, ka šķid­rums zirnekļa tīmeklī tiek izmantots kā ekrāns… Un zināja arī to, ka vīrs neko tādu neprot, kas neko tādu nav mācējis. Tomēr Nikolass viņu pārsteidza neba pirmoreiz, lai gan precējušies viņi bija jau vairāk nekā sešsimt gadu.

—  Nikolas, — viņa izdvesa. — Tu!

—  Perenele! Ak, Perenele!

Nikolasa balss bija tik pārlaimīga, k.i viņai aizrāvās elpa. Burve norija asaras un tad pievērsās vīram ar kritisku skatu. Rie­vas pierē dziļākas, jaunas iegūlušas ap acīm un degunu, zem acīm zilgani maisiņi, mati nosirmojuši, bet tas nekas — galvenais, ka dzīvs. Pakrūtē kaut kas notrīsēja un aprima. Sfinksa teica — NikoIasam beigas, Morigana kladzināja, ka Nidhjegs ārdās pa Parīzi. Par Nikolasu un visu, kas viņam draud, bija gandrīz bail domāt. Bet te nu viņš bija — nepārprotami novecojis, neapšaubāmi pārgu­ris, toties dzīvāks par dzīvu!

Re, Nikolasam aiz muguras tas puika. Džošs. Arī saguris. Piere notraipīta, mati sapinkāti, bet citādi nekad. No Sofijas nebija ne miņas. Savaldīgi viņa pavērās uz vīreli līdzās Nikolasam. It kā kaut kur redzēts.

—   Es ilgojos pēc tevis, — teica Nikolass. Pacēlis labo plaukstu, viņš izpleta pirkstus. Pasaules otrā malā Perenele neapzināti darīja tāpat, it kā abu plaukstas varētu saskarties. Viņa uzmanījās, lai ne­pieskartos tīmeklim, jo bija skaidrs, ka tālab sakari varētu pār­trūkt.

—   Tev nekas nekaiš? — Nikolasa balss atvēdīja kā čuksts, un viņa seja noraustījās, tīmeklim nokustoties caurvējā — gaiteņa viņā galā durvis bija vaļā.

—  Nē, nekas, esmu sveika un vesela, — viņa atsaucās.

—  Ātri, Perij, nav laika. Kur tu esi?

—  Necik tālu no mājām. Alkatrazā. Un tu?

—  Laikam tālāk, lai cik žēl. Londonā.

—  Londonā! Morigana teica — tu esot Parīzē.

Nikolass pasmaidīja. — Jā, bet tas bija vakar. Šodien esam Lon­donā, bet ne uz ilgu laiku, jo es gribētu tikt projām, cik drīz vien iespējams. Vai vari tikt projām no salas?

—   Diemžēl ne. — Burve skumji pasmaidīja. — Sala ir Dī īpa­šums. Pa cietuma gaiteņiem klīst sfinksa, kamerās čum un mudž briesmoņi, jūru sargā nereīdas.

—  Turies: es nākšu tev palīgā, — Nikolass apņēmīgi izspēra.

Perenele pamāja. Nebija ne mazāko šaubu, ka alķīmiķis centī­sies viņu glābt. Vai ieradīsies laikus — tas jau bija cits jautājums. — Zinu. — Abi kopā bija nodzīvojuši tik ilgi, turklāt lielāko daļu pēdējo simt gadu tik salīdzinoši omulīgi un nost no visu acīm, tik maz dabūjuši cīnīties ar Vecajiem vai Nākamo paaudzi, ka bija jau aizmirsies, ko visu vīrs zina un prot. — Tev ir kaut kas padomā?

—    Parīzē dabūju mūsu veco ceļu karti. — Viņa acis blēdīgi iemirdzējās. — No Solsberijas līdzenuma varam tikt pa tiešo uz Tamalpaisu. Turp dosimies, kolīdz… — Viņš aprāvās.

Perenele manīja, ka viņš vilcinās, un uzvilnīja arī satraukums.

—  Kad? Kas tev padomā, Nikolas?

—    Vispirms man šis tas jānokārto Londonā, — viņš teica.

—  Gribu, lai bērni ar vienu otru satiekas.

Perenelei tūdaļ prātā iešāvās sazin cik vārdu, neviens nebija no labajiem. — Ar ko?

—   Ar Gilgamešu. — Perenele pavēra muti, lai ko iebilstu, bet vīrs pretim vērās ar pārlieku akmenscietu skatu. Nikolasa acis iezibsnījās, un viņš tikko jaušami pameta ar galvu uz Džoša pusi.

—  Gribu, lai viņš iemāca bērniem Ūdens maģiju.

—   Gilgamešs, — viņa nodvesās. — Tas ķēniņš. — Izmocījusi smaidu, viņa piebilda: — Pasveicini no manis.

—    Pasveicināšu. — Fleimels pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņš tevi nav aizmirsis. Un ceru, ka parādīs mums ceļu uz mā­jām, — alķīmiķis piebilda.

—  Izstāsti ātri, Nikolas: vai viss labi? Vai bērni sveiki un veseli?

—   Jā, dvīņi ir pie manis, — Nikolass atbildēja. — Abi atmodi­nāti, Sofija dabūjusi gan Gaisa, gan Uguns maģiju. Džošs gan pa­gaidām neko nav dabūjis.

Kamēr vīrs runāja, Perenele vēroja Džošu. Lai cik raustīga bija bilde, viņa ne tik daudz redzēja, kā samanīja, cik viņš vīlies.

—  Man tik daudz tev stāstāms, — Fleimels nerimās.

—    Pats par sevi. Bet. Nikolas, nekļūsti nepieklājīgs, — Pere­nele viņam aizrādīja. — Neesi mani iepazīstinājis ar… — Pirms vārdi izskrēja pār lūpām, viņa atskārta. — Šekspīra jaunskungs?

Vīrelis, kas sēdēja līdzās Fleimelam, paklanījās, cik zemu vien spēdams. — Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Perenele cieta klusu. Iesmeldzās plecs, kur pēc Šekspīra node­vības bija trāpījusi lode, tomēr, pretstatā Nikolasam, viņa uz zēnu nekad nebija turējusi ļaunu prātu. Jo labi zināja, cik labi Dī māk pierunāt visus uz visu ko. Visbeidzot viņa piešķieba galvu. — Vila jaunskungs? Labi izskatāties.

—    Paldies, kundze. Pirms gadiem četrsimt es jums par godu sarakstīju šīs rindas: "Nedz vītums skar to gadu gaitā, nedz vienums kāds tik daudzveidīgai lemts," un šķiet, joprojām nav melots. Jūs esat tikpat skaista kā vienmēr. — Šekspīrs ievilka dziļu, trīsošu elpu. — Esmu jums, kundze, atvainošanos parādā. Manis dēļ gandrīz tikāt nogalēta. Es kļūdījos.

—  Tu nostājies neīstajā pusē, Vil.

—   Zinu, kundze. — Skumjas nemirstīgā balsī izskanēja gan­drīz sataustāmas.

—   Bet kļūdu tu nepieļāvi. Skaidrs, ka kļūdījies tu būtu, ja būtu neīstajā pusē palicis! — viņa nočivināja.

Bards pasmaidījis mēmā pateicībā pielieca galvu.

—    Perij, es nepatiesi turēju aizdomās misteru Šekspīru. Viņš nav magam draugs. — Nikolass novēcināja roku. — Un viņš mums palīdzēja sazināties.

Perenele paklanījās. — Paldies, Vil. Pat nezinu, kā lai pateicos, ka redzu Nikolasu sveiku un veselu.

Šekspīram vaigos sakāpa asinis, piesarka pat viņa plikais galvvidus. — Man ir tas gods, kundze.

—  Un tu, Džoš? Kā tev?

Zēns pamāja. — Laikam nekādas vainas. Tiešām labi.

—  Un Sofijai?

—   I.abi! Apguvusi Gaisu un Uguni. Derēja redzēt, ko viņa iz­darīja ar Dievmātes katedrāles gargujām!

Pereneles zaļās acis pievērsās vīram, un viņas uzacis parāvās uz augšu mēmā jautājumā.

—   Es taču teicu — tik daudz kā stāstāma. — Alķīmiķis palie­cās uz priekšu. Vispirms ierunājās angliski, tad pārgāja uz jaunības laika franču mēli. — Bijām slazdā, ielenkumā, pilsētas gvardi nāca virsū. Puika pastiprināja māsas auru, sudrabs un zelts aizgāja reizē. Spēks — neiedomājams. Abi satrieca Di un Makjavelli, kopā ņemtus. Perenele, beidzot ir — mums ir leģendārie dvīņi!

Zirnekļtīkls noraustījās spējā vēja brāzmā, kas atšalca šurp pa gaiteni. Nikolasa seja saplīsa miljonos sīku sejiņu, kas vīdēja ik tīmeklī trīsošā lāsē. Tad lāses atkal saplūda un spogulis atjaunojās.

—   Kundze… — spēji iečukstējās de Aijala, — kaut kas tuvojas.

—  Nikolas, — Perenele steigšus sacīja, — man jāiet.

—  Būšu klāt, cik drīz vien varēšu, — alķīmiķis atsaucās.

—  Zinu. Tikai piesargies, Nikolas. Redzu, ka tu noveco.

—   Perij, lūdzu vēl drusciņu padoma! — Nikolass neatlaidās.

—   Misters Šekspīrs domā, ka mums jāpaliek tepat un jācīnās. Bet nupat esam Londonā, kas ir Dī rokās, turklāt skaitliskā mazākumā. Ko mums iesākt?

—    Ak vai, Nikolas, — Perenele ierunājās savā senaizmirstās jaunības bretoņu izloksnē. Viņas vaibsti sazin kāpēc nocietinājās. Zaļās acis vērtās spoguļos, un viņa pārgāja uz angļu valodu.

—    Laiks bēguļot, un laiks stāties pretim naidniekam. Nikolas, ne reizi vien esmu teikusi — beidz slapstīties un cīnies. Tev ir piec­simt gadu krātas zināšanas alķīmijā, ar ko stāties pretim Dī un viņa Tumšajiem vecajiem. Bet visu laiku tu man esi teicis, ka nevari, — ka gaidi dvīņus. Nu tu viņus esi atradis. Un saki — esot stipri. Tad liec viņus lietā. Triecies tieši Dī impērijas sirdī, lai viņš redz, ka ne­esam galīgi bezpalīdzīgi. Ir laiks, Nikolas. Ir laiks iet cīņā.

Alķīmiķis pamāja. — Un tu? Noturēsies, līdz tikšu tev palīgā? Perenele jau sāka māt ar galvu, kad zirnekļtīklam cauri izšā­vās zobi un nagi, snaikstīdamies tieši virsū.

Alķīmiķis, Džošs un Šekspīrs jau sāka piekrītoši māt ar galvu… tad attēls saira pikseļos, tomēr visi paguva samanīt šurp pašaujamies nagainu ķetnu. Visi trīs instinktīvi atsprāga atpakaļ.

—    Kas… kas tur bija? — Džošs apjucis izdvesa. Kreisais ek­rāns nerādīja neko, labajā ņirbēja koši sarkani un zaļi pleķi.

Fleimela kreisā plauksta sažņaudzās ap aproci tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja balti. Viņš piespieda labās plaukstas pirk­stus pie ekrāna, metālam pārskrēja sprikstis piparmētru zaļumā. Monitors ieņirbējās visās varavīksnes krāsās, tad uzsita desmit ne­sakarīgas, daudzkrāsainas svītras, iegarenas un trīsošas vertikālas joslas, kas lika domāt par kādu viņpasaulīgu, tukšu gaiteni. No Pereneles gan nebija ne miņas.

—  Kas tas bija? — Džošs atkārtoja.

Šekspīrs nogrozīja galvu. — Nav ne jausmas. — Tad, pastiepis labās plaukstas pirkstus, viņš pasniedzās tuvāk ekrānaņi. Piecas krāsu joslas sajūdzās ar viņa pirkstiem. — Kaut kas uzklupis Pere­neles kundzei, gribējis savainot. Cauri zirnekļtīklam. — Viņš ar nagu piesita pie ekrāna. — Izskatās, ka sakari nav pavisam pārtrū­kuši, varam sazināties caur sarautajiem pavedieniem. Varu pamē­ģināt vēlreiz.

—    Vai viņai… viņai nekas nekaiš? — noraizējies ieprasījās Džošs. Viņš pamanīja, ka aproce saplīsusi uz pusēm un pats vidu­cis sakusis vienlaidu čupā. — Nikolas?

Fleimels cieta klusu. Viņu kratīja drebuļi, pats no vaiga bāls, izkrities, mute apzilējusi. Uz lūpām bija Pereneles vārds, taču to viņš neizrunāja.

Ekrāns ietrīsējās… un tur atkal bija Perenele.

Viņa atkāpās, aizsegusies ar rokām. Kailais plecs un roka vis­garām bija pārplēsta pušu, brūce vīdēja sarkana un nejauka.

—  Perenele, — Fleimels izčukstēja gluži bez elpas.

Un tad viņi ieraudzīja neradījumu, kas pa akmens gaiteni lēni šjūca tieši virsū Burvei. Džošs kaut ko tādu redzēja pirmoreiz: ne­zvērs bija vienlīdz skaists un baismīgs. Apmēram cilvēka augumā, ar veselīga, gados jauna sārtvaidža seju, toties izkāmējušu rumpi, tā ka ribas izspīlēja gaišpelēko ādu. Pa grīdu klikšķinājās nagi — pa pusei cilvēka, pa pusei putna ķetnas, un rokām, kas citādi līdzi­nājās cilvēka plaukstām, nagi bija gari, melni un līki kā kaķim. No muguras bija izdīguši milzīgi sikspārņa spārni, kas vilkās nopakaļ.

Un tad parādījās otrs. Sieviešu kārtas. Smalko, daiļo seju ieskāva spoži melni mati. Taču izkāmējusi vēl vairāk nekā tas pir­mais. Viņas spārni bija sapluinīti un saplosīti, un labā kāja vilkās nopakaļ nepaklausīga.

—  Vetalas, — Fleimels šausmās nočukstēja. — Asinssūcēji, plēsēji.

Pereneles priekšā parādījās vēl kāds stāvs. Miglains un bez-

miesīgs, tomēr tāds kā cilvēks un vīriešu kārtas. Savīkstījis dūres, viņš iegaudojās.

Fleimela aura uzvirmoja spoži zaļa, nāsīs neciešami stipras iecirtās piparmētras. — Man jāiet palīgā, — viņš izmisis iesaucās.

Pēkšņi barakā iebruka Palamēds. — To auru — dzēst nost! — viņš pavēlēja.

Bruņiniekam aiz muguras platām acīm stāvēja Sofija, bet dur­vīs riedami un rūkdami drūzmējās sarkanacainie suņi.

—     Perenele ķezā, — Džošs teica, uzlūkodams Sofiju. Viņš zināja, ka māsai Perenele ir tuva.

—  Fleimel, beidz! — bruņinieks iekliedzās.

Bet alķīmiķis neklausīja. Saplīsušo aproci murdzīdams krei­sajā plaukstā, viņš uzbūra spožu smaragdzaļu gaismu un tad pie­spieda labo plaukstu pie monitora. — Perenele! — viņš sauca.

Fleimela piparmētras noslāpa, jo telpu piestrāvoja saracēņu bruņinieka auras āboliņa smarža: tas sagrāba alķīmiķi aiz pleciem. — Liecies taču mierā, Nikolas. Tu mūs visus iedzīsi postā.

Alķīmiķa aura piepeši iedzirkstījās vēl jo spožāka, vispirms smaragdzaļa, tad kā nefrīts, tad tumši olīvzaļa. Bruņinieks atsprāga atpakaļ kā lēmēts, ar visām bruņām bīstami triekdamies pret sienu. Visgarām važu kreklam aizsprikstīja zaļas liesmas. — Vil! Apturi

viņu! — Palamēds iekliedzās, bailēs atcerējies savu dzimto akcentu.

—  Pārtrauc tos sakarus!

—   Kungs, lūdzu… — Šekspīrs pavilka alķīmiķi aiz piedurk­nes. Tūliņ arī pa viņa roku augšup aizdancoja indīgi zaļas spriks­tis, un viņš grīļodamies atsprāga atpakaļ, atsizdamies pret kamīna režģi.

Džošs notupās alķīmiķim pie kājām un vērās uz monitoru.

—  Ko tu centies panākt? — viņš noprasīja.

—  Gribu spēcināt Pereneles auru ar savējo, — Nikolass izmisis atsaucās. — Vetalas viņu saplosīs gabalos. Vienīgi bīstos, ka man spēka par maz. — Bailes viņa balsī bija skaidri nolasāmas.

Džošs saskatījās ar māsu un, redzējis viņu tikko jaušami pa­mājam, teica Nikolasam: — Es palīdzēšu.

—  Mēs palīdzēsim, — Sofija piebalsoja.

Dvīņi nostājās blakus alķīmiķim, Sofija pie labās, bet Džošs — pie kreisās rokas; abi uzlika roku Nikolasam uz pleca. Paskatījies uz māsu, Džošs ievaicājās: — Un ko nu?

Un tobrīd baraku piestrāvoja gandrīz šķebinošs spēcīgu smaržu jūklis: apelsīns un vaniļa, āboliņš un piparmētra, tad vēl piedegusi gaļa, nemazgāta miesa un salijuši suņi.

Saracēņu bruņinieks kaut ko kliedza, bet to neviens nedzir­dēja, jo zeltā un sudrabā iesprakšķējās dvīņu auras, kas, sastopo­ties ar alķīmiķa padzisušo zaļo auru, uzvirmoja un uzdzirksteļoja, un arī tā acumirklī iegaismojās, iespīgojās, zelta putekļu un sud­raba stīgu caurausta.

—  Alķīmiķi, — Palamēds kliedza kliegšus, — tu mūs visus pa­zudināsi!

—   Perenele! — Nikolass sauca, uzplādams plaukstu monitora ekrānam. Zaļzelta un sudraba pavedieni, aizlocījušies lejup pa delmu un apvijuši ik pirkstu, iezīdās ekrānā.

Ekrāns pa labi pārsprāga uz pusēm, gaisā uzvijās biezi, melni dūmi, un tad smalka, dzidra un skaidra atskanēja Pereneles balss.

—   Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — Izklausījās, ka viņa ir šausmās.

Monitorā pa kreisi uzliesmoja un apdzisa Pereneles sniegbaltā aura.

—  Nikolas! — Perenele iekliedzās. — Tu esi mani nogalinājis!

Un tad ekrāns sakusa smirdošā plastmasas un stikla pļeckā.

Doktors Džons Dī iesoļoja Londonas lidostas atbraucēju zālē un nemaz nebrīnījās, tur ieraudzījis stāvam vīru melnā uzvalkā, baltā kreklā un tumšās brillēs: tam rokā bija lapa ar virsū kārtīgi uzdrukātu vārdu "Dee". Mags jau bija sazvanījis Londonas Enoch Enterprises biroju un pabildinājis, ka ierodas.

—   Es esmu doktors Džons Dī, — viņš pieteicās vīram un pa­sniedza mazo ceļasomu. Klēpjdatoru gan paturēja.

— Jā, ser, pazinu. Nāciet līdzi.

Vīra balsī Dī manīja vieglu Tuvo Austrumu akcentu: gandrīz bija gatavs zvērēt — ēģiptietis. Abi aizgāja līdz nemarķētam, mel­nam limuzīnam, kas stāvēja tieši durvju priekšā, kur stāvēt bija aizliegts. Atvēris aizmugures durvis, šoferis atkāpās, un tobrīd Dī sajuta nāsīs iesitamies pazīstamu smaržu. Kā zibens spēriens nāca atskārta, ka ne šoferi, ne mašīnu nebūt nav sūtījusi viņa firma. Uz­reiz gribējās apcirsties un bēgt… bet tad viņš saprata, ka nav jau kurp. — Paldies, — viņš pieklājīgi pateicās, iesēzdamies krēslai­najā salonā. Durvis aizvērās — aizlēdzās ar klusu klikšķi. Smārds salonā jautās tik spēcīgs, ka elpu ņēma ciet. Viņš, klusu sēdēdams, noklausījās būkšķī, ar kādu ceļasoma tika iekrauta bagāžniekā, pēc brīža automobilis izkustējās no vietas.

Mags nolika klēpjdatoru līdzās, tad pagriezās pret līdzbrau­cēju, kas sēdēja turpat blakus, ādas sēdeklī. Izmocījis smaidu, viņš ierunājās: — Kundze, jāatzīst, esmu pārsteigts. Un, protams, man prieks jūs redzēt.

Stāvs puskrēslā sakustējās, nošvīkstēja drānas. Tad salonā iedegās lampiņa, un Dī, lai gan smaržas dēļ jau gatavs ieraudzīt to, kas ieraugāms, tomēr satrūkās, ieraugot milzīgu lauvenes galvu turpat blakus. Gaismā iezibējās milzīgie, draudīgie ilkņi un leknās ūsas. Tumšā vecā Basteta paslēja galvu un uzlūkoja viņu ar liela­jiem, dzeltenajiem, ar šķērsenisku melnu svītru pāršķeltajiem re­dzokļiem. — Tu man arvien vairāk nepatīc, doktor Džon Dī, — viņa noņurdēja.

Doktors izspieda smaidiņu, tad novērsās no asajiem zobiem un notrausa iedomātu puteklīti no piedurknes. — Tātad esat vairā­kumā; sazin cik ir tādu, kam nepatīku. Bet, godīgi sakot, — viņš bezbēdīgi piebilda, — man nepatīk cilvēki. Gandrīz visi. Taču ticiet man, kundze, esmu kalpojis tikai jums.

Gaismiņa nodzisa, Basteta tumsā vairs nebija saskatāma.

Piepeši prātā iešāvās kāda doma, un Dī ievaicājās: — Man šķita, ka neciešat dzelzi. Ka tāpēc nebraucat mašīnās.

—   Dzelzs mani nemaitā kā daudzus Vecajos. Ik pa laikam pa druskai varu ciest. Turklāt te pa lielākai daļai ir oglekļa šķiedras.

Dī nopietni pamāja, prātā iegrāmatojot, ka ne visi Vecajie bai­dās no dzelzs. Līdz šim bija šķitis, ka tieši dzelzs aizbaidījusi Veca­jos no šās pasaules. Četrsimt gadu kalpības, un vēl aizvien tik daudz nezināma…

Automobilis palēnināja gaitu, tad apstājās. Caur aptumšoto logu bija tikko saredzama luksofora sarkanā acs. Nogaidījis, kad tā vērtās zaļa, viņš sadūšojās. — Vai drīkstu vaicāt, ko tādu esmu sa­darījis, lai jūs saniknotu? — viņš iebubinājās, pats priecīgs, ka balss netrīsēja. Basteta bija pirmās paaudzes Vecā un viena no Danu Tālis valdniecēm. Kad sala nogrima, ēģiptieši viņu pielūdza vēl paau­dzēm ilgi, un gan inki, gan ķīnieši bijāja kaķus, pieminot laikus, kad viņa staigāja pa zemes virsu.

Nošvīkstēja papīrs, pāršķīrās lapas, un Dī atskārta, ka Vecā lasa aklā tumsā.

—  Tu esi švaki pārdzimis, doktor Dī. Saožu — tāda pati tā sēra aura, ko esi izvēlējies. — Tumsā nostirkšķēja lēni un metodiski plēsts papīrs. — Esmu izskatījusi tavu lietu. Nav necik aizraujoša lasām­viela. Var jau būt, ka šajā pasaulē esi mūsu labākais aģents, bet es teiktu — jēgas nekādas. Fleimelus esi tvarstījis un ķerstījis — nekā. Turklāt nopakaļ atstājis sazin cik mirušo un posta. Tev uzdots sargāt Vecajos, tomēr vēl pirms trim dienām tu iznīcināji nevis vienu vien, bet veselas trīs vienkopus sajūgtas Ēnu valstības. Kad nule uzdarbo­jies Parīzē, cilvēki gandrīz dabūja zināt, ka esam, — izsprukām tie­šām par mata tiesu. Tu pat pieļāvi, lai Nidhjegs ārdās pa ielām.

—  Nu, to vispār ierosināja Makjavelli… — mags bilda.

—   Daudzi Vecajie pieprasījuši, lai tiec iznīcināts, — Basteta nodimdināja.

Di satriekts brīdi klusēja. — Bet esmu kalpojis Vecajiem ar sirdi un dvēseli. Gadsimtiem ilgi, — viņš lūdzās.

—   Tu strādā rupji, vecmodīgi, — Vecā kaķe turpināja. — Redz, Makjavelli darbojas kā skalpelis — skadri un precīzi; bet tu — kā zobens, kas tiek švīkstināts riņķī apkārt uz labu laimi. Reiz tu gan­drīz nodedzināji šo pilsētu līdz ar zemi. Īrijā tavējie nogalēja mil­jonu cilvēku. Simt trīsdesmit tūkstošu aizgāja bojā Tokijā. Un, lai cik zudībā aizgājušo, Fleimelus tu tā arī neesi dabūjis rokā.

—   Man tika teikts — dabū rokā Fleimelus un Grāmatu, lai ko tas maksā. Tas bija svarīgākais, — Dī atcirta, ļaudamies dusmām. — Darīju, ko vajadzēja, lai to panāktu. Un pirms trim dienām, at­ļaušos atgādināt, nodevu maga Ābrahama Grāmatu.

—   Un arī tur tu izgāzies, — Basteta salti nosēca. — Visas Grā­matas nebija, tikai daļa. Divu pēdējo lappušu joprojām trūkst. — Vecās elpa paātrinājās, un Dī piepeši atskārta, ka gaļas smaka tumsā piesvēlusies cieši klāt. — Mag, tavs saimnieks ir varens — varbūt stiprākais no mums. visiem, un tāpēc tu vēl esi dzīvajos, — Basteta nerimās. Tumsā iegailējās milzīgas, dzeltenas acis ar mel­nām, naža asmenim līdzīgām zīlītēm. — Kad izskanējusi prasība tevi sodīt vai nonāvēt, tavs saimnieks par tevi iestājies. Es gan brī­nos — un ne es viena —, kam Vecajam tik draņķīgs rīks?

Vārdi saldēja. — Kāpēc tad sauci? — viņš pēdīgi izmocīja. Mute kalta sausa, mēle šķita piepampusi.

Bastetas acis iegailējās. — Tu neesi nekur liekams.

Dī trūka elpas. Sirds sitās kā negudra, viņš centās to valdīt. Šos vārdus viņš pēdējoreiz bija dzirdējis pirms četrsimt gadiem, bet atmiņā tie bija iespiedušies uz mūžu. Neaizmirstami. Visvisādi tieši tie bija noteikuši viņa dzīvi.

Aizgriezies no Bastetas smakojošās elpas, Dī piespieda pieri vēsajam stiklam un vērās laukā, kur tumsā stiepās gaismas svītras. Viņi brauca pa divdesmit pirmā gadsimta Londonu, tomēr, aizvē­ris acis un atsaucis atmiņā iepriekšējo reizi, kad bijis kas tāds, kad izskanējuši tie vārdi, viņš jutās atgriezies Henrija VIII laikos.

Uzvilnīja atmiņas — senas, bet neaizmirstas —, un viņš at­skārta, ka tas vārds nav notērēts netīšām. Basteta bija ļāvusi no­jaust, cik daudz par viņu zina.

1542. gada 23. aprīlī laiks Londonā bija drēgns un lietains, Džons Dī stāvēja iepretim tēvam, Rolandam, Teimzstrītas mājā. Dī bija piecpadsmit gadu vecs, turklāt izskatījās vecāks par saviem gadiem, bet acumirklī jutās gadus desmit vecs. Sakrampējis rokas uz muguras, nespēdams ne pakustēties, ne runāt, ne ievilkt elpu, viņš manīja sirdi sitamies tik stipri, ka līdzi pukstēja visa miesa. Viņš saprata — ja pakustēsies, novelsies gar zemi vai apcirtīsies un izskries laukā kā bērns un, ja ierunāsies, neizturēs un apraudāsies. Bet Rolands Dī bija tepat, un viņa priekšā nedrīkstēji būt vājš. Aiz tēva labā pleca caur mazu rombveida lodziņu bija saskatāma tu­vīnā Tauera virsotne. Viņš stāvēja rāms un kluss, tēvs lasīja.

Džons Dī no sākta gala zināja, ka nav tāds kā visi citi.

Ģimenē viņš bija vienīgais bērns, un no bērna kājas pauda, ka ir īpaši apdāvināts matemātikā un valodās: lasīt un rakstīt viņš prata ne vien angliski, bet arī latīniski un grieķiski, saviem spēkiem apguvis franču valodu, pa druskai arī vācu mēli. Džons bija cieši pieķēries mātei — Džeinai, kas allaž nostājās viņa pusē, kad vaja­dzēja turēties pretim tēvam. Mātes iedrošināts, Džons cerēja iestā­ties Kembridžas Sentdžona koledžā. Bija domājis — cerējis —, ka tēvs priecāsies, bet Rolands Dī bija audumu tirgotājs ar nenozīmīgu vietu Henrija galmā, no pārliekas izglītotības viņš gandrīz vai bai­dījās. Rolandam bija gadījies redzēt, kas ar tādiem gudreļiem no­tiek galmā: karalis bija tik viegli aizkaitināms, un vainīgie jo bieži nonāca aiz restēm vai tika sodīti ar nāvi, palikuši bez zemes īpašu­miem un bez graša kabatā. Džons zināja — tēvs cer, ka viņš pār­ņems ģimenes lietas, un tirgotājam no izglītības vajadzēja tikai tik daudz, lai prastu lasīt, rakstīt un sarēķināt kopā skaitļu stabiņus.

Bet Džons Dī gribēja ko vairāk.

Tajā 1542. gada aprīļa dienā viņš beidzot bija sadūšojies tēvam pateikt, ka mācās koledžā, lai ar bez atvēlēs. Par mācībām bija ar mieru maksāt vectēvs, Viljams Vailds, un Dī bija iestājies koledžā bez tēva ziņas.

— Un kas tad būs, ja iesi tai skolā, ko? — Rolands noprasīja, kuplajai bārdai dusmās spurojoties uz visām pusēm. — Tur tev piebāzīs galvu ar visādām nejēdzīgām muļķībām. Tu samācīsies tos savus latīņus, grieķus, to matemātiku un filozofiju, to vēsturi un ģeogrāfiju, un kas man no tā? Kas tev pašam no tā? Ar to jau tev ne­pietiks. Gribēsi zināt atkal ko vairāk, un tas tevi, puika, aizvedinās neceļos. Tev mūžam nebūs miera, jo nekad nezināsi visu, ko gribi.

—  Saki, ko gribi, — piecpadsmitgadnieks izmocīja. — Iešu.

—   Tad būsi kā nazis, kas aptrulst no tā, ka tiek pārāk bieži trīts: draņķīgs rīks… un kam man tāds rīks, kas nekur nav lie­kams?

Doktors Džons Dī atvēra acis un atkal ieraudzīja šodienas Londonas ielas.

Pēc tās dienas ar tēvu runāt iznāca reti, arī tad, kad vecais vīrs jau tupēja Londonas Tauerā. Dī bija aizdevies uz Celmsfordu, tad uz nule nodibināto Trīsvienības koledžu un, necik ilgi, jau bija pa­zīstams kā viens no sava laika spožākajiem prātiem. Bet reizēm at­miņā atausa tēva vārdi, un nāca atskārta, ka Rolandam Dī bijusi taisnība: kāre pēc zinībām nebija remdējama un tik tiešām bija aiz­vedinājusi viņu nelāgos un bīstamos ceļos. Galu galā — pie Tumša­jiem vecajiem.

Un kaut kur prāta aizkaktiņa tumsībā, kur bija nogrūstas visas rūgtākās atmiņas, urdīgi par sevi atgādināja tie pieci vārdi.

Rīks, kas nekur nav liekams.

Lai kas bija sasniegts — gan izcilās sekmes un apbrīnojamie atklājumi, gan nevainojami precīza pareģotāja slava, pat nemir­stība un pazīšanās ar tiem, kas paaudzēm ilgi bijāti un pielūgti kā dievi un mītu varoņi, — pieci vārdi neatstājās, jo slepenībā māca bailes, ka tēvam izrādījusies taisnība arī šajā ziņā. Varbūt viņš tie­šām bija rīks, kas nekur nav liekams.

Pieri joprojām piespiedis pie vēsā stikla, viņš nokremšķinājās, tad paslēja galvu un ieskatījās salona tumsā. — Nezināju, ka man ir pašam sava lieta.

Basteta sagrozījās, ādas sēdeklim nošņirkstot. — Tāda lieta iekārtota visiem nemirstīgajiem un mirstīgajiem cilvēkiem, kas mums kalpo. Tavējā, starp citu, biezāka nekā visas pārējās, kopā ņemtas.

—  Jūtos pagodināts.

—   Gluži lieki. Es jau teicu — bezgalīgs kļūdu un neveiksmju saraksts.

—  Man žēl, ka tev radies tāds iespaids, — Dī klusu bilda. — Par laimi, man jāatskaitās ne jau tavā priekšā. Es atskaitos augstākai instancei, — viņš turpināja ar stingu smaidu uz lūpām.

Basteta iešņācās kā kaķis, kam aste iecirtusies durvīs.

—  Bet nu jau pietiks apmainīties laipnībām. — Mags aši saber­zēja rokas. — Kāpēc esi Londonā? Man šķita, pēc mūsu dēkām Milvelijā esi atgriezusies savā Beleiras savrupmājā.

—  Šodien mani uzmeklēja kāds, ko pazinu sensenos laikos, — Tumšā vecā dobji un nikni noņurdēja. — Kāds, ko domāju esam mirušu jau kur tas laiks un ar ko mūžam vairs negribēju runāt.

—  īsti nesaprotu, kāds man ar to sakars… — mags iesāka.

—  Ar mani sazinājās Marss Ultors.

Dī saslējās. Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, pret maz­liet gaišāko loga četrstūri iezīmējās Bastetas kaķes galvas aprises.

—  Marss ar tevi runāja?

—   Pirmoreiz kopš ilgiem gadsimtiem. Un teica, lai es tev pa­līdzu.

Dī pamāja. Pirmīt, kad viņš devās projām no katakombām, Vecais tā arī netika atbildējis, vai piekrīt, ka civīņi tiek aizvedināti atpakaļ uz Parīzi un viņš Sofiju piespiež salauzt lāstu.

Nošvīkstēja drānas, un dievietes kaķa smaka pieņēmās spēkā.

—   Vai tas tiesa? — viņa noprasīja tik tuvu, ka Dī atsprāga atpakaļ, tālāk no viņas dvakojošās elpas.

Mags aizgriezās, izmirkšķinot asaras no acīm. — Vai… — viņš nokāsējās. — Vai ir tiesa — kas?

—   Ka vari viņu atsvabināt? Ragana viņu apkrāvusi ar lāstu un nost tādu neņems.

Karalienes Elizabetes galma nāves briesmās un ilgajos gadsim­tos pēc tam angļu mags bija pamanījies tikt cauri sveikā arī tāpēc, ka nemētājās nedz ar solījumiem, ko nespēja turēt, nedz ar drau­diem, ko nespēja īstenot. Brīdi viņš apdomāja atbildi, pieraudzīdams, lai sejā nebūtu nolasāms itin nekas. Salonā gan bija tumšs, bet viņš zināja, ka Vecajai ar kaķes galvu par to nekas. Viņa tumsā redzēja labi. — Ragana savas zināšanas un gudrības pārlikusi meitenē, Sofijā, kas, nu jau zinām, ir viena no leģendārajiem dvī­ņiem. Meitene pat atzinusies, ka zina, kā lāsts salaužams, bet attei­cās to darīt, kad Marss lūdza… lūgšus lūdzās. Tagad man atliek vienīgi panākt, lai nākamreiz, kad palūgsim to pašu, viņai būtu dibināts iemesls neatteikt. — Dī lūpas sašķobīja cietsirdīgs smīns. — Man atteikt nav viegli.

Tumšā vecā noņurdējās.

—  Neizklausās, ka tu starotu laimē. Man gan šķita, jāpriecājas, ka varat tādu kā Marss dabūt atpakaļ ierindā.

Vecā nepatīkami iesmējās. — Tu par Marsu Ultoru, par Marsu Atriebēju, neko daudz vis nezini, vai ne?

Mags mirkli klusēja, pirms atbildēja. — Zinu kaut ko no mī­tiem, — viņš atzinās.

—  Reiz viņš bija varonis, tad pārtapa briesmonī, — Basteta no­vilka. — Par dabas stihiju — nevaldāmu, neparedzamu un neiedo­mājami bīstamu.

—  Šķiet, ka viņš tev ne sevišķi patīk.

—   Patīk? — Basteta atsaucās. — Es viņu mīlu. Un tieši tāpēc, ka mīlu, negribu, lai viņš atkal ārdās pa visu pasauli.

Dī samulsis nogrozīja galvu. — Man šķita — gaidāmajā kaujā Marss mums lieti noderētu.

—   Dusmās viņš spēj nopostīt visu pasauli un ik Ēnu valstību, kas ar to sajūgtas… Un tad kādam cilvēku varonim vai Vecajo kau­jiniekam vajadzēs viņu nobendēt pavisam. Vismaz tagad es zinu, ka viņš ir katakombās un drošībā.

Dī raudzīja apjēgt, ko tikko dzirdējis. — Kā tu vari teikt, ka mīli viņu, un tomēr gribēt, lai savas dienas viņš vada kā dzīvs mironis?

Drīzāk sajūtami, nevis sadzirdami, turpat degungalā garām aizšāvās nagi. Pārsprāga un nošņācās caurdurtais ādas sēdeklis. Kad Basteta beidzot ierunājās, viņas balss apvaldīti trīsēja. — Cil­vēku ciltis gadu gaitā Marsu dēvējušas visādos vārdos. Man viņš ir Hors… Mans mazais brāļuks.

Dī pārsteigts atkrita atpakaļ. — Bet kāpēc tad Ragana viņu no­lādēja? — viņš vaicāja. — Ja reiz tu saki — lāsts viņu drīzāk sargā.

—  Jo viņa Marsu mīlēja vēl karstāk nekā es. Endoras ragana ir viņa sieva.

Vetala.

Burve atkāpās no neradījuma, kas bija izlauzies cauri tīmek­lim. Pēc visa spriežot, tas bija gulējis aizaustajā kamerā. Pašā pē­dējā brīdī bija izdevies samanīt kustību, bet no nagu kampiena iz­vairīties viņa nepaguva. Raupjais nags pāršķēla miesu — plecs un delms svila vienās ugunīs. Bija skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek laukā, saules gaismā un brūce jāizmazgā. Perenele nodrebinājās, iedomājusies visu to draņķību, kas varēja būt sakrājusies vetalai zem nagiem.

Vampīram aiz muguras pluinījās zirnekļtīkla atliekas. Tajās joprojām sprikstīja zaļas dzirkstis, un Burvei iešāvās prātā, ka tieši tās uzrāvušas nešķīsteni no miega. Ik šķieznā joprojām vīdēja Nikolasa, Džoša un Šekspīra strēmelītes.

Un tad, nokustot tīmekļa pluskām, laukā iznāca otrs tāds pats neradīju ms.

Bija manāms, ka abi ir tik līdzīgi kā dvīņi. No vaiga daiļi, smal­kiem indiešu vaibstiem, nevainojamu ādu un milzīgām, miklām brūnām acīm. Perenele zināja, ka melnos sikspārņa spārnus viņi parasti aptin visapkārt, izkāmējušās, ar pelēku ādu apvilktās mie­sas un nagainās ķetnas atklājot tikai brīdi pirms uzbrukuma.

Kāpdamās atpakaļ pa gaiteni, Perenele raudzīja no vetalām pamazām attālināties, vienlaikus visiem spēkiem cenšoties atsaukt prātā visu, kas par tām zināms. Primitīvi nakts un tumsas radī­jumi, pa pusei zvēri, kas — tāpat kā daudzi no vampīru cilts — ne­cieta gaismu un jo vairāk saules starus.

Vajadzēja tikt līdz kāpnēm gaiteņa galā… bet bija bail apcir sties un skriet, atstājot vetalas aiz muguras.

Aiz vetalām parādījās de Aijala. Rēgs paslēja rokas, izlidoja nešķīsteņiem cauri un izgrūda ilgu, baisu dziļa izmisuma un ne­glābjamas vientulības pilnu vaidu, kas nez cik reižu atbalsojās miklajos mūros. Vetalas par rēgu nelikās zinis. Milzīgās acis vērās tieši uz Burvi, mutes ar spoži baltiem zobiem pavērtas, zodi note­cējuši slienām. De Aijala pagaisa, tad ar spēku aizcirtās durvis, tā ka abas nobira putekļiem. Vetalas nekādi nereaģēja. Tikai lēnām virzījās arvien uz priekšu.

—   Kundze, nevaru līdzēt, — de Aijala bezcerīgi izgrūda, parādī­jies Burvei līdzās. — Man šķiet, viņi zina, ka esmu tikai rēgs un neko nespēju nodarīt.

—  Izskatās izbadējušies, — Perenele nomurmināja, — un zina, ka neesi ēdams. — Piepeši viņa pamanīja, ka zirnekļtīkla šķieznas vampīriem aiz muguras iegailējas vienlaidu dzirkstoši zaļas, un apstājās. Aurā pavīdēja sapluinīts vīra apveids.

—  Perenele.

Nikolasa balss saplūda ar ausij gandrīz netveramo tīmekļa ča­boņu. Alķīmiķim līdzās kaut kas pazibēja, un tad aura uzsprikstīja tik spoža, ka zaļganā gaisma, kas nāca no tīmekļa atliekām, piestrāvoja visu Alkatrazas pazemes gaiteni.

Perenele zināja pārdesmit burvestību, kas lietojamas pret vam­pīriem, taču tad vajadzētu aktivēt auru… un sfinksa tūdaļ būtu klāt kā saukta. Viņa turpināja atkāpties: atlika tikt līdz kāpnēm, tad apcirsties un skriet — cerībā, ka izdosies tikt līdz durvīm, iekams vetalas ir klāt. Varēja izdoties. Vetalas mita mežā, garie nagi bija raduši pie mīkstas zemes un koku mizas, uz gludenā ak­mens klona tie slīdēja. Par apgrūtinājumu bija arī salocītie spārni. Perenele spēra vēl soli atpakaļ, tuvāk gaišajam durvju četrstūrim. Mugura samanīja saules siltumu — bija skaidrs, ka līdz kāpnēm vairs nav tālu.

Un tad tīmekļa šķieznās parādījās Sofija un Džošs, katrs Nikolasam pie sava sāna. Visi trīs sarauktām pierēm saspringti vērās šurp. Nikolasa aura gailēja spoži smaragdzaļa. Sofija viņam pie la­bās rokas uzzibsnīja sudrabaina, Džošs — pa kreisi — iesvēlās zeltā. Tīmeklis iedegās kā lākturis, pielejot ar gaismu visu gaiteni.

—  Perenele.

Vetalas apsviedās, uz balss un piepešās gaismas pusi iešņākdāmās kā kaķi, un Perenele redzēja vīru pastiepjam šurp plaukstu ar plaši izplestiem pirkstiem. Pirkstu galos dancoja gaismas dzirk­stis… un bija skaidrs, kas tūliņ būs.

—  Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — viņa iekliedzās.

No sapluinītā tīmekļa sprakstēdamas un virmodamas izbrāzās sudrabainas, zaļas un zeltainas enerģijas spirāles un vērpetes. Šņākdamas un šaudīdamās, tās lēkāja gar sienām un griestiem, līdz savācās vienkopus, pie Pereneles kājām, kur sakrājās gaismas palts, kas lēni sūcās akmens klonā. Burve noelsās — silts enerģijas vilnis kāpa augšup, līdz eksplodēja galvā. Prātā ar joni uzvirmoja svešas domas un atmiņas.

Eifeļa tornis vienās ugunis…

Nidhjegs trako ielās…

Valkiras baltās bruņās…

Atkal viņas — iekaltas ledū…

Gargujas šļūc lejup pa Parīzes Dievmātes katedrāles mūriem…

Sausmoņi nāk virsū — Genii Cucullati…

Gribi negribi, visapkārt uzsprikstīja viņas pašas aura, balta un mirdzoša kā sniegs, mati aiz. muguras izplājās kā melns spārns.

—    Nikolas! — Perenele iekliedzās, redzot tīmekli sasvilstam melnās plēkās un savu auru apdziestam. — Tu esi mani nogali­nājis!

Un tad Alkatrazas mūriem cauri izskanēja sfinksas uzvarošais kliedziens.

Pat vetalas metās bēgt, atpakaļ neskatīdamās.

Plivinādama smirdīgos spārnus, sfinksa parādījās gaiteņa galā, milzīgajām lauvas ķetnām skrāpējoties pa klonu. Pieplakusi ar vēderu pie zemes, tā izpleta ērgļa spārnus un uzvaroši ieklie­dzās mēlē, kas bija vēl senāka par pirmajiem Ēģiptes faraoniem:

—    Nu tu esi man rokā, Burve. Kārtīgi pamielošos ar tavām atmi­ņām un tad nograuzīšu kauliņus. — Sfinksai bija daiļas sievietes galva, bet redzokļi ar statenisku zīlīti, un mēle šaudījās gara, melna un šķelta. Aizvērusi acis, viņa atgāza galvu un dziļi ievilka gaisu nāsīs. — Bet kas… kas tad tas? — Mēle snaikstījās, tverot gaisā vē­dījošās smaržas. Nagiem klikšķot, viņa paspēra pāris soļu tuvāk.

—   Kā tas iespējams? Tu esi tik varena… tiešām varena… par daudz varena. — Sfinksa apstājās, nevainojami skaistā seja sašķobījās ne­glītā vieplī. — Un stipra. — Viņa saminstinājās. — Stiprāka, nekā vajadzētu būt.

Jau grasījusies pa galvu, pa kaklu mesties uz kāpnēm, Perenele piepeši apstājās un pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sfinksu. Acu kaktiņos iegūla krunciņas, lūpās — tikko jaušams smīniņš; Burves seja vērtās cietsirdīga. Pacēlusi plaukstu tuvāk acīm, viņa pārsteigta noskatījās, kā ik pirksts ieaug tādā kā zaļā stikla ap­valkā, kas virzījās arvien augstāk. Iesākumā bijis pavisam caur­spīdīgs, stikls vērtās blāvs. — Bet kā gan citādi, — viņa nočuk­stēja. Un tad iesmējās pilnā kaklā tā, ka atbalss aizvēlās pa gaiteni.

—  Paldies, Nikolas! Paldies, Sofij un Džoš! — viņa iesaucās.

Burves smīns sfinksu nobiedēja, bet smiekli iedzina šausmās. Paspērusi vēl vienu nedrošu soli uz priekšu, viņa atsprāga atpakaļ. Lai cik briesmīga no skata un ar cik baisu slavu, sfinksa bija gļēva.

Uzaugusi starp briesmoņiem, pēc tik gariem gadu tūkstošiem viņa dzīvajos bija tikai tāpēc, ka ļāvās bailēm un mazdūšībai.

Stāvot ar sfinksu aci pret aci, Burve sakļāva kopā delnas, salie­kot pirkstus kopā. Pēkšņi viņas aura uzšķīlās tik baltā spozmē, ka piežilba viss gaitenis, un sprakstēdama sakļāvās visapkārt ovālā atstarojošu spoguļkristālu aizsargsienā. Ik pusdrupis ķieģelis, ik rūsas saēsta caurule, nopelējušie griesti, zirnekļa tīmekļu pluskatas un kameru sabirzušās durvju restes tai cauri vīdēja neparasti skaidri, līdz vispēdējam sīkumam. Uz grīdas sfinksas virzienā aiz­stiepās garas, stūrainas ēnas, lai gan pati Perenele nekādu ēnu ne­meta.

Burve pašāva uz priekšu labo roku. No plaukstas izzibsnīja baltas gaismas lode, gandrīz kā sniega pika; reizi — tad divas, trīs — atlēkusi no grīdas, tā aizripojusi apstājās starp sfinksas at­baidošajām ķetnām.

—   Un kas man ar tādu būtu darāms? — neradījums izspēra. — Gribi, lai ņemu zobos un pienesu tev klāt?

Pereneles smaids iesvēlās baiss, mati saslējās gaisā melnā mā­konī.

Lode sāka augt lielāka. Kārtu kārtām virsū klājās kustīgi, gro­zīgi, riņķojoši, zibsnīgi kristāli. Gaiss strauji atdzisa, no sfinksas mutes izvēlās balti mākuļi.

Sfinksa bija radusi pie tuksneša. Visu garo mūžu bija pazinusi tikai neciešamu karstumu un saules svelmi. Skaidrs, ka pēdējās nedēļās, kopš vajadzēja sargāt Alkatrazu, bija aprasts gan ar salas cietuma pagrabu saltumu, gan līča drēgnajiem miglas vāliem, dzeldīgo lietu un negantajiem vējiem. Taču tādu aukstumu viņa manīja pirmoreiz. Sals dzēla kā uguns. Neskaitāmi sīki kristāliņi, izšāvušies no spīdošās lodes, dzalkstīja miesu kā lēkājošas uguns­kura dzirkstis. Sniegpārsliņa, niecīga kā puteklītis, nolaidās uz mēles: šķita, mutē trāpījusi kvēloša ogle. Bet lode joprojām auga augumā.

Perenele spēra soli tuvāk. — Esmu tev pateicīga.

Sfinksa atkāpās.

—    Būtu es apcirtusies un bēgusi, tu būtu mani nokampusi. Bet, kolīdz pateici, ka esmu varenāka nekā biju, es atskārtu, ka man taču ir vīra un dvīņu dota velte.

Sfinksa iebrēcās kā meža kaķis — ledus saltums stindzināja viņas cilvēkveida seju. — ilgi tā neies. Gan es izsūkšu no tevis spēkus.

—   Mēģini, — Perenele sacīja klusu un gandrīz mīlīgi. — Bet tad vajadzēs man pievērsties tā pa īstam. Personīgi man allaž bijis grūti koncentrēties, kad salst. — Viņa atkal pasmaidīja.

—   Aura tev apdzisīs. — leklabējās sfinksas asie, smailie zobi. Sienas sāka pārklāties ar sarmu.

—  Tiesa. Man ir minūte, varbūt vēl mazāk, iekams aura apdzi­sīs, kāda bijusi. Bet ar to pietiks.

—   Pietiks? — Neradījums trīcēja pie visām miesām. Rumpis un ķetnas bija nosarmojušas baltas, bālie vaigi — sarkani, lūpas — zilas.

—  Pietiks, lai novestu šo te līdz galam.

Sniega lode nupat bija pārauguša ķirbja lielumā. Sfinksa metās tai virsū, milzīgā lauvas ķetna izcirtās caur ledus kristāliem, tad atrāvās, smagi apsaldēta, gluži samelnējusi.

—    Šo jauko burvestību man iemacija kāds Aleutu salu šamanis, — Perenele stāstīja, nākot sfinksai arvien tuvāk. Tā ne­kavējoties rāvās atpakaļ, bet, ķetnām uz apledojušā klona aizslīdot uz visām pusēm, nogāzās garšļaukus. — Aleuti ir īsti sniega un ledus maģijas meistari. Sniegs mēdz būt visāds, — Burve teica. — Mīksts…

No rotējošās lodes izvirmoja pūkainas sniegpārslas un aizdancoja visapkārt sfinksai, šņākdamas iezīdās miesā, acumirklī sasvilstot un izkūstot.

—  Ciets…

Lode izvirda akmencietas ledus lauskas, kas tūliņ cirtās sfink­sai sejā.

—  Un ir vēl sniegputeņi.

Lode pazuda baltā jūklī. Sfinksai virsū triecās sniega blāķis, biezā slānī pārklādams rumpi un galvu. Viņa aizrijās, noklepojās, un svilinošie kristāli ielidoja mutē. Kājām slīdot, sfinksa centās at­kāpties, bet nu jau visu gaiteni klāja ledus kārta. Neradījums rau­dzīja pacelties spārnos, taču sarmas un ledus dēļ tie bija tik smagi, ka tik tikko cilājās.

—  Un, protams, krusa…

Ledus šķembas un gabali zirņa lielumā sāka kapāt aizlaiku mošķi. Izšāvusies no rotējošās lodes, krusas graudi triecās pret sfinksas spārniem kā skrotis, izraudami tajos caurumus.

Briesmone iekaukdamās apsviedās un bēga.

Sniega vētra dzinās pakaļ: krusas graudi lēkāja pa klona grīdu, sitās pret griestiem, šķindināja metāla durvis. Gaitenis visgarām bija iekalts vairākus centimetrus biezā ledus kārtā, dzelzs restes salā krakstēja, ķieģeļi sabirza putekļos, griesti, ledus svara vilkti, gāzās lejup veseliem gabaliem.

Sfinksa jau gandrīz bija aizvilkusies līdz gaiteņa galam, kad griesti nobruka viņai pār galvu, aprakdami zem tonnām smaga akmeņu un metāla blāķa. Un tas tūliņ pārklājās ar pusmetru biezu, dzelzscietu krakstošu, knikstošu mūžīgā sasaluma kārtu.

Aurai apdziestot, Perenele sagrīļojās.

—   Bravo, kundzei — No tumsas iznira Huana Manuela de Aijalas spoks.

Burve atspiedās pret sienu, lēni un smagi vilkdama elpu. No pārguruma trīsēja ik muskulītis, piepūles dēļ smeldza visas malas.

—  Vai viņa ir pagalam ?

—    Diez vai, — Perenele izdvesa. — Savaldīta, aizkaitināta, pārbijusies. Lai nobeigtu sfinksu, ar ko tādu vis nepietiks. Pagrie­zusies viņa lēnām kāpa augšup, turēdamās pie sienas.

—   Tas sniegs un ledus — visai iespaidīgi. — De Aijala aizplanēja tuvāk kāpņu lejasgalam, lai vēlreiz pamielotu acis pie ledusblāķa gaiteņa tālumā.

—   Grasījos mēģināt ko citu, bet nez kāpēc acu priekšā uznira divas kareives, iekaltas ledū; izskatījās pēc valkīrām…

—  Atcerējāties? — de Aijala pārvaicāja.

—   Ne jau es, — Perenele nočukstēja un tad atviegloti uzelpoja, izgājusi spožajā rīta saulē. Aktivējusi auras pēdējās paliekas, viņa pārvilka pirkstus pār brūcēm, lai tās izšķīstītu. Tad, aizmiegusi acis, pavērsa seju pret gaismu. — Man šķiet, tās bija Sofijas atmi­ņas, — viņa pārsteigta sacīja. Un aprāvās — prātā iešāvās stindzi­noša doma. — Valkīras un Nidhjegs atkal siro pa pasauli, — viņa nobrīnījās. Instinkts vēlēja pagriezties pret austrumiem un atvērt acis. Kas notika ar Nikolasu un bērniem? Kur viņi bija iekūlušies?

—   Alķīmiķi! — Palamēds izmisis kliedza. — Tevis dēļ esam pagalam!

Fleimels bija sabrucis iepretim sapostītajiem monitoriem. Āda — sadzeltējusi kā vecs pergaments, ap acīm atkal jaunas rie­vas, bet pierē vēl jo dziļākas. Kad viņš uzlūkoja saracēni, acis vērās stiklainas un aizmiglotas, baltumos — iezaļganas dzīsliņas.

—   Es taču teicu — auru nedarbini, — bruņinieks bārās. — Brī­dināju taču. — Palamēds apcirtās pret Šekspīru. — Gatavojies kau­jai. Cel kājās sargus. — Bards pamājis steidzās laukā līdz ar pieklusušajiem sarkanacu suņiem, kas izkārtojās ap viņu sargājošā lokā. Spokainas un caurredzamas bruņinieka varenajām miesām visapkārt uzaudās važu bruņas, kas tūliņ sablīvējās īstās. — Vai es neteicu, alķīmiķi? Nāve un posts velkas tev nopakaļ. Cik daudzi šonakt vēl mirs tevis dēļ? — viņš nodārdināja, iekams izbrāzās laukā pa durvīm.

Džošs samirkšķinājās, lai aizgainītu melnos plankumus acu priekšā. Māsa sagrīļojās — viņš satvēra Sofiju aiz rokas. — Esmu galīgi bez spēka, — viņš teica.

Sofija piekrītoši pamāja. — Es tāpat.

—   Pa īstam jutu, kā enerģija strāvo cauri un aizskrien projām no rokas, — viņš pārsteigts bilda. Džošs nopētīja savus pirkstus. Āda bija apsārtusi, uz pirkstiem pampa apdeguma tulznas. Lī­dzējis māsai apsēsties, viņš nometās pie viņas kņūpus. — Kā jūties?

—   Iztukšota, — Sofija izmocīja, un acis viņai joprojām spīgoja kā sudraba diski. Satraukts Džošs tur redzēja atainojamies sevi pašu kā greizos spoguļos. Pārmaiņa bija salīdzinoši niecīga, tomēr māsa uzreiz šķita draudīga un gandrīz sveša. Kamēr viņš skatījās, sudrabs pamazām pagaisa un acis atkal vērtās ierasti zilas. — Perenele? — Sofija ievaicājās, bet mute bija izkaltusi, un vārdi pār lūpām vēlās ar grūtībām. — Kas ar viņu? — izlauzās aizkritis čuksts, tad viņa piebilda: — Man vajag drusku ūdens.

Džošs jau cēlās kājās, kad turpat blakus uzradās Šekspīrs ar divām duļķainas dziras pilnām glāzēm. — Izdzeriet šo te.

Paņēmis pretim abas glāzes, Džošs tomēr piesardzīgi iestrēba no vienas mazu malciņu, iekams otru pasniedza māsai. Viņš novaikstījās. — Salds pēc garšas. Kas tas ir?

—   Ūdens, nekas vairāk. Atļāvos katrā iejaukt pa karotei īsta medus, — nemirstīgais atteica. — Esat iztērējuši sazin cik kaloriju un sadedzinājuši lielu daļu organisma cukura un sāļu. Tie jādabū atpakaļ, cik drīz vien iespējams. — Bards greizi pasmaidīja, atiezdams puspuvušos zobus. — Tikpat labs kā maģija. — Trešo glāzi, kur virmoja brūns medus, prāvāku par citām, viņš nolika uz galda alķīmiķim. — Tu arī, Nikolas, — viņš liegi bilda. — Dzer laukā ātri. Darba sazin cik. — Tad viņš pagriezies izsteidzās laukā, tumsā.

Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass pieliek glāzi pie lūpām un iestrebj pabiezo dziru. Labā roka trīcēja un bija pieturama ar kreiso. Manīdams dvīņu skatienu, viņš lūkoja pasmaidīt, bet iz­nāca tikai tāda kā sāpju pilna grimase. — Paldies, — viņš nočērkstēja. — Jūs viņu izglābāt.

—  Pereneli, — Sofija atkārtoja. — Kas notika?

Nikolass nogrozīja galvu. — Nezinu, — viņš atzinās.

—  Tie abi… — Džošs iesāka.

—  Vetalas, — Nikolass atsaucās.

—  Un tas, kurš pēc spoka, — Sofija piebilda.

Iztukšojis glāzi, Nikolass ar trīsošu roku nolika glāzi. — Vis­pār tas ļauj cerēt uz labu, — viņš atsaucās, šoreiz pasmaidot pa īs­tam. — Perenele ir septītās meitas septītā meita. Viņa var sazinā­ties ar mirušo ēnām, no tām viņai nav ko bīties. Alkatraza ir spoku sala, un spoki pa lielākai daļai ir labi.

—  Pa lielākai daļai? — Džošs pārvaicāja.

—  Pa lielākai daļai, — Nikolass atkārtoja. — Bet manai Perrnelei neviens neko nevar nodarīt, — viņš droši pavēstīja.

—  Domā, ar viņu kaut kas noticis? — Sofija pasteidzās, iekams Džošs paguva pavaicāt tieši to pašu.

Iestājās klusums, tad Fleimels atbildēja: — Diez vai. Redzējām, kā aura uzzibsnī. Spēcināta ar mūsējām — sevišķi ar jūsējām —, tā uz bridi varētu būt neuzvarama.

—   Bet kāpēc viņa teica, ka esi viņu nogalinājis? — Sofija pra­sīja jau skaļāk.

—   Nezinu, — Nikolass klusu sacīja. — Bet vienu zinu droši: būtu noticis kas nelāgs, es zinātu. Justu. — Lēnām un stīvi piecē­lies, viņš piespieda rokas pie krustiem. Nolūkojis tukšo baraku, viņš pameta ar galvu uz dvīņu mugursomām. — Vāciet kopā man­tas, mums jātaisās, ka tiekam.

—  Un uz kurieni? — Džošs gribēja zināt.

—  Vienalga, ka tikai projām, — Nikolass teica. — Mūsu kopus aura būs nostrādājusi kā bāka. Deru, ka jau tagad šurp dzenas Vecajie, Nākamā paaudze un nemirstīgie, visi, kas Londonā, — visi līdz pēdējam. Tāpēc jau Palamēds tik ļoti satraucies.

Sofija piecēlās. Džošs pastiepa roku, lai māsu atbalstītu, bet viņa pakratīja galvu. — Man šķita, tu gribi palikt un cīnīties, — viņa uzrunāja Nikolasu. — Perenele tev teica to pašu, un vai tad to pašu neteica arī Šekspīrs un Palamēds?

Nokāpis pa kāpnītēm, Fleimels pagaidīja, līdz dzestrajā nakts gaisā iznāk arī dvīņi, un tikai tad atbildēja. Viņš paskatījās uz Džošu. — Un kā domā tu? Palikt un cīnīties vai bēgt?

Džošs izbrīnā pavērās pretim. — Tu prasi man? Kāpēc?

—    Tu esi mūsu taktiķis, ko iedvesmo pats Marss. Ja vispār kāds zina, kā rīkoties kaujā, tas esi tu. Un, kā man lieku reizi atgā­dināja Perenele, jūs esat leģendārie dvīņi — no tiesas spēcīgi. Tā­pēc saki, Džoš, ko lai darām?

Džošs jau vēra vaļā muti, lai atteiktu, ka nav ne jausmas… Jau noliedzoši kratīja galvu, kad atbilde piepeši bija rokā. — Ja nezi­nām, ar ko būs jāsastopas, nav iespējams pateikt, kā der rīkoties. — Zēns pavērās visapkārt. — Izgudrēm būvētā un slazdiem aprīkotā cietoksnī esam drošībā. Zinām, ka visapkārt ir aizsargzona un na­mos dzīvo bruņiniekam uzticami iemītnieki. Nešaubos, ka Šeks­pīra un Palamēda rīcībā ir vēl citi ieroči. Bet, ja paliksim tepat un cīnīsimies, laukā netiksim, un te ir Dī valstība, tāpēc agrāk vai vēlāk viņš atvedinās šurp papildspēkus, tā ka būsim pilnīgā ielen­kumā. — Viņš uzlūkoja māsu. — Es saku — bēgam. Kad cīnīsi­mies, tas mums jādara pēc mūsu noteikumiem.

—  Labi teikts. — Alķīmiķis pamāja. — Es piekrītu. Tagad bēg­sim, lai varam cīnīties citudien.

No tumsas iznira Palamēds, tinies āboliņa dvesmā. Nupat viņš pavisam bija pārvērties saracēņu bruņiniekā, kas cīnījās līdzās ka­ralim Artūram. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies gludenās, melnās plākšņu bruņās, apakšā — melns važu bruņukrekls. Galvu un skaustu pilnībā sedza važu pārklājs, kas slīga pāri pleciem. Pāri — gluda, kalta senlaicīga bruņucepure ar garu degunsargu. Pie sāniem šūpojās līks persiešu zobens, uz muguras piejozts mil­zīgs otrs, tāds kā skotiem. Jau tā varenais vīrs bruņās izskatījās pēc īsta briesmoņa. Iekams saracēnis paguva bilst kaut vārdu, pie­steidzās Šekspīrs, kam nopakaļ mēmi tecēja pieci sarkanacu suņi.

—  Cik ļauni ir? — Palamēds nodārdināja.

—  Slikti, — Šekspīrs nomurmināja. — Pirms neilga brīža larvu un lemuru pārraudzītajās ielās ienākuši daži — lielākoties ne­mirstīgie un dažs cilvēku dzimuma marodieris. Tālu nav tikuši. — Blāvi dzeltena iesprikstījās Šekspīra aura, gaiss iesmaržojās pēc citroniem. Pāri nemirstīgā nospeķotajam kombinezonam uzauga šolaiku policista aizsargtērps. Kreisajā rokā parādījās ķēdē iekārta runga, kuras dzelkšņotais gals vilkās pa dubļiem. Viens suns to aplaizīja ar šķelto mēli. — Larvi un lemuri stāv ārējā aizsardzības lokā, — viņš turpināja, paskatīdamies uz alķīmiķi un dvīņiem.

—   Uzticami, bet ne sevišķi atjautīgi. Un kad pieēdas — aizmieg. Pusnakts vēl nebūs klāt, kad pirmie iebrucēji jau būs pie mūriem.

—   Cietoksnis stāvēs kā klints, — Palamēds ar pārliecību pa­vēstīja.

—  Neieņemamu cietokšņu nav, — ikdienišķi iebilda Džošs un aprāvās: no tumsas iznira milzīgs sarkanacains stāvs. Pārējie pa­griezās, sekojot zēna skatienam. Tas bija prāvākais no suņiem. Ka­žoks piedzīts dubļu pilns, sānos dziļa brūce, bīstami tuvu mugur­kaulam.

—  Gabriēl! — iekliedzās Šekspīrs.

Vienā mirklī, kamēr spēra soli, suns pārvērtās. Muskuļi pār­kārtojās, kauli nosprakšķēja un nokrakšķēja, suns uzslējās pakaļ­kājās, kakls sarāvās īsāks, pārveidojās vaibsti un žokļi. Tagad suns bija gandrīz vai cilvēks — jauneklis gariem, pelēkbrūniem matiem. Vaigus klāja vijīgi, violeti zili tetovējumu raksti, kas pa kaklu stie­pās lejāk, līdz pat kailajām krūtīm. Kājas viņam bija basas, mugurā tikai rupjas, pašaustas vilnas bikses ar sarkanmelnām rūtīm. Zem pavirši apcirptās matu kodaļas pretim gailēja asinssarkanas acis.

—  Gabriēl, tu esi ievainots, — bards sauca.

—   Skramba vien, — atteica suņcilvēks. — Nekas vairāk. Un tas, kurš man to nodarīja, vairs neko citu nepasāks. — Viņš runāja ar stieptu akcentu, ko Sofija pazina, — velsiešu izruna.

Cits pēc cita visi Šekspīra suņi pārtapa cilvēkos.

—   Vai jūs esat torkaltieši? — Džošs ievaicājās, atcerējies tos, kas sargāja Hekates Ēnu valstību.

—   Tie mums rados, — Gabriēls sacīja. — Mēs esam torkmadrieši.

—  Gabriēla suņi, — ierunājās Sofija, acīm ievizoties sudrabā.

—  Muldoņas.

Gabriēls apcirtās pret meiteni, pasnaikstīdams šķelto mēli kā čūska. — Tā mūs neviens nav dēvējis jau kur tas laiks. — Mēle pa­šāvās laukā atkal. — Bet tu jau neesi viscaur cilvēks, vai ne, Sofija Ņūmena? Tu esi Mēness dvīnis un tik jauna, jauna, jauna, lai tevī satilptu viss, kas krāts laikmetu laikmetos. Tu od pēc vienas draņķa raganas, Endora. — Viņš nicīgi aizgriezās, riebumā sarau­cis degunu.

—   Ei, tu runā ar manu… — Džošs nenovaldījās, bet Sofija viņu saķēra aiz rokas un pavilka atpakaļ.

Nelikdamies par puiku zinis, Gabriēls pievērsās Palamēdam.

—  Larvi un lemuri ir krituši.

—  Tik drīz? — saracēņu bruņinieks iekliedzās. Gan viņš pats, gan Šekspīrs nepārprotami bija satriekti. — Ne jau visi?

—  Visi. Nav vairs neviena.

—  Bija gandrīz pieci tūkstoši… — Šekspīrs ierunājās.

—    Dī ir klāt, — Gabriēls noņurdēja. — Un arī Basteta tuvo­jas. — Uzmetis kūkumu, viņš saviebās, jo brūce uz muguras pavē­rās platāka.

—   Tomēr ir vēl kaut kas, vai ne? — gurdi novilka Fleimels.

—  Tumšo veco piekritēji un Dī aģenti šajā pilsētā ir salašņu bandas, kas drīzāk saplēsīsies savā starpā nekā ies cīņā visi kopā. Lai nogalētu larvus un lemurus, vajag apmācītu un organizētu karaspēku, kas uzticams vienam vadonim.

Gabriēls piešķieba galvu. — Dzinēji siro apkārt.

—  Tikai ne to. — I'alamēds ievilka dziļu, trīsošu elpu un no­cēla no muguras garo zobenu.

—  Ar visu pavēlnieku, — Gabriēls drūmi piebilda.

Džošs paskatījās uz māsu, jo iedomājās, ka varbūt viņai ir kāda nojausma, par ko tādu torkmadrietis runā. Sofijas acis atkal bija vērtušās sudraba spoguļos, un sejā jautās ne tik daudz izbīlis, kā aizgrābtība.

—  Cernunns ir atkal klāt, — Gabriēls izdvesa dziļās šausmās. Un tad visi muldoņas cits pēc cita atgāza galvu un žēlīgi iegau­dojās.

—  Ragainais dievs, — nočukstēja Sofija un sāka drebēt. — Me­žonīgo dzinēju pavēlnieks.

—  No vecajiem? — Džošs noprasīja.

—  Arhonts.

—   Man teica, ka tā Perenele esot gūstā, vāja, neaizsargāta, — Mazulītis Bilijs noskaldīja, runājot šauriņā, pie neskūtā apakšžokļa piekabinātā Bluetooth mikrofonā. — Vieni vienīgi meli. — Aiz sa­šķaidītiem kukaiņiem notraipītā Thunderbird priekšloga līča otrā krastā skaidri vīdēja Alkatraza. — Un, manuprāt, mums ir pro­blēma. Smaga problēma.

Pasaules otrā galā balsī, kas skanēja skaļrunītī, vērīgi klausījās Nikolo Makjavelli, kravādams savu mazo ceļasomu. Pats viņš ne­bija kravājies kopš neatminamiem laikiem, par to allaž tika rūpē­jies Dagans. — Un kāpēc tu man zvani? — Makjavelli painteresē­jās. Iekrāvis somā trešo pāri kurpnieka šūdinātu kurpju, viņš nosprieda, ka ar diviem pietiks, un trešo atkal izcēla laukā.

—    Man tevi vajag, — Bilijs negribīgi atzina. — Nevarēju ne iedomāties, ka vajadzēs. Biju pārliecināts, ka ar vienu sievišķi pats tikšu galā.

—   Par šādu alošanos ar dzīvību samaksājis ne viens vien, — Makjavelli nomurmināja itāliski, tad atkal pārgāja uz angļu mēli. — Un kas grozījis tavus prātus?

—   Pirms pāris minūtēm Alkatrazā kaut kas noticis… Kaut kas dīvains… stiprs.

—  Kā tu zini? Tevis taču uz salas nav.

Itālis amerikāņu nemirstīgā balsī skaidri saklausīja bijību. — Es sajutu — no triju jūdžu attāluma!

Makjavelli saslējās. — Kad? Tieši cikos? — viņš noprasīja un ieskatījās pulkstenī. Aizgājis līdz telpas otram galam, viņš atvēra klēpjdatoru un pārvilka rādītājpirkstu pār pirkstu nospiedumu lasītāju, lai aparāts atmostas. No Londonas spiegiem bija ienācies vairāk nekā desmit šifrētu e-vēstuļu, visās vēstīts, ka lēcies kaut kas neparasts, un visas rakstītas pīkst. 20.45, mazliet vairāk nekā pirms stundas ceturkšņa.

—  Pirms piecpadsmit minūtēm, — Bilijs teica.

—   Izstāsti, kas notika, sīki un smalki, — Makjavelli lika. No­spiedis podziņu tālrunim sānos, viņš sarunu sāka ierakstīt.

Izkāpis no kabrioleta, Mazulītis Bilijs pie tumšzilajām acīm pielika daudzcietušu zaļu armijas binokli. Mašīnu viņš bija novie­tojis turpat pie Zelta Vārtu tilta, sala tālumā, drusku pa labi, izska­tījās rāma un mierpilna, gozējās pusdienlaika saules staros, bet Bilijs zināja, ka aina ir mānīga. Saraucis pieri, viņš lūkoja precīzi atcerēties, kas bija. — Tur… it kā uzliesmoja aura, — viņš klāstīja.

—  Bet stipra — tik stipru mūžam neesmu redzējis.

Makjavelli balss no okeāna viņa krasta skanēja brīnurn skaidri.

—  Spēcīga aura…

—  Ļoti spēcīga.

—  Pēc kā oda?

Bilijs saminstinājās, instinktīvi ieraudams gaisu nāsīs, bet sa­manīja tikai visuresošo, sāļo jūras smaržu 'ar rūgtenu piesārņo­juma piesitienu. Pakratījis galvu, viņš attapās, ka Makjavelli neko tādu nevar redzēt, un ierunājās: — Ja arī bija, neatceros. Nē, nebija nekā tāda, tiešām.

—  Tad ko tu juti?

—   Tā bija auksta, loti auksta. Un lika iesprakšķēties. manējai. Uz pāris minūtēm zaudēju kontroli. — Bilija balss ietrīsējās. — Do­māju — uzliesmos.

—   Vai vēl kas? — Makjavelli savaldīgi prasīja, gribēdams pie­spiest amerikāni koncentrēties. Kurš katrs cilvēku nemirstīgais zināja, ka nevadāma aura spēj pilnībā aprīt miesu, kas tajā ietīta; šis process bija pazīstams kā cilvēka spontāna pašaizdegšanās.

—  Stāsti.

—   Par laimi, tobrīd nebiju pie stūres; būtu braucis, sazin kur būtu ietriecies. Redze galīgi pazuda, dzirde arī. Sirds stājās puk­stēt. Un, kad atkal sāku ko dzirdēt, bija tā, it kā visi suņi pilsētā būtu reizē sākuši gaudot. Putni arī kliedza kliegšus.

—   Varbūt sfinksa nogalējuši Burvi, — itālis nomurmināja, un Bilijs sarauca pieri, maga balsī saklausījis tādu kā nožēlu. — Cik saprotu, tāda atļauja viņai bija dota.

—    Man arī tā šķita, — Bilijs atsaucās. — Man ir zīlējamais kauss. Anasazu keramika — ļoti rets, ļoti jaudīgs.

—    Man stāstīts — no pašiem labākajiem, — Makjavelli pie­krita.

—    Kolīdz savaldīju auru, tūdaļ skatījos kausā, kas notiek uz salas. Uz mazu brīdi tur pavīdēja Burve — stāvēja, atspiedusies pret mūri pastaigu laukumā. Gozējās saulītē — vienā mierā. Un tad — turklāt apzinos, ka tas nav iespējams, — viņa atvēra acis un paslēja galvu… un zvēru — viņa mani redzēja.

—    Var jau gadīties, — Makjavelli nobubināja. — Ciktāl snie­dzas Burves spējas, nevienam nav ne jausmas. Un tad…?

—   Šķidrums manā zīlējamā kausā sasala vienā gabalā. — Ma­zulītis pavērās uz pasažieru sēdekli, kur, ievīstītas rīta laikrakstā, dusēja senlaicīgā kausa atliekas. — Kauss lauskās, — viņš pavēs­tīja visai izmisis. — Pie manis tas bijis tik ilgi. — Tad balss vērtās skarba. — Burve ir pie dzīvības, bet sfinksu gan nevaru samanīt. Manuprāt, Burve viņu nobeigusi, — viņš bijīgi izdvesa.

—  Arī tas nav nekas neiespējams, — Makjavelli novilka. — To­mēr maz ticams. Nepārsteigsimies ar secinājumiem. Droši zinām tikai to, ka Burve ir dzīva.

Mazulītis Bilijs smagi nopūtās. — Iedomājos, ka ar Pereneli Fleimelu tikšu galā saviem spēkiem; tagad zinu, ka netikšu vis. Ja tev krājumā ir kāda sevišķa eiropiešu maģija vai burvestības, ir īstais laiks to visu gādāt šurp. — Bilijs iesmējās, bet smiekli izska­nēja samocīti. — Mums ir dota tikai viena iespēja — nobeigt šo Burvi; ja izgāzīsimies, dzīvi no šejienes projām netiksim.

Nikolo Makjavelli attapās, ka māj ar galvu — jā, jā. Viņš iedo­mājās: nez vai amerikānis zina, ka arī Morigana pazudusi bez vēsts. Bet vienu Mazulītis noteikti nevarēja zināt: ka brīdī, kad aura uzliesmoja uz salas, līdzīga enerģija izšļākusies Londonas zie­meļos. Makjavelli nadzīgi caurlūkoja saņemtās e-vēstules; visās bija teikts, ka uzzibsnījusi ārkārtīgi jaudīga aura.

…spēcīgāka, nekā jebkad esmu redzējis…

… tāda kā Vecajiem…

…ziņots par auru spontānu uzliesmošanu Hempstedhītā, Kamdenroudā un Haigeitas kapsētā…

Interesanti, ka divos ziņojumos bija minēta nepārprotama piparmētru smarža.

Fleimela zīmols.

Makjavelli apbrīnā nogrozīja galvu. Pēc visa spriežot, alķīmi­ķis bija sazinājies ar Pereneli. Zīlniecības burvestība bija salīdzinoši vienkārša un parasti gan labāk darbojās nelielā attālumā, tomēr Fleimeli bija apprecējušies 1350. gadā, tātad kopā aizvadījuši vai­rāk nekā 650 gadu. Saikne starp abiem bija ļoti spēcīga, un varēja pieņemt, ka abi spējuši tādu iedibināt, arī tūkstošiem kilometru šķirti. Bet, pat ar zīlniecību sajūgtas, viņu abu auras gan nevarētu izraisīt tik dramatiskas sekas. Ja vien… ja Perenele bijusi nāves briesmās un alķīmiķis viņas auru spēcinājis ar savējo… Makjavelli sarauca pieri. Nikolasam spēki iet uz galu, tāda tērēšanās viņu būtu… nogalinājusi.

Dvīņi!

Itāļu mags nepatikā noskurinājās. Attapība iet mazumā? Vecums? Skaidrs, ka te iejaukti dvīņi. Bija, taču redzēts, kā viņi sastrādājās Parīzes Dievmātes katedrālē, lai sakautu gargujas. Acīmredzot devuši Fleimelam daļu sava spēka, un viņš sazin kā pamanījies pieslēgties Alkatrazai un Perenelei. Tieši tāpēc aura bi­jusi tik jaudīga.

—  Kāpēc tu sazinājies ar mani? — Makjavelli noprasīja.

—  Tu manā sarakstā neesi pirmais, — Mazulītis atzinās. — Bet savu saimnieku nevaru dabūt rokā. Domāju, brīdināšu tevi… un cerēju, ka varbūt zini, kā tikt galā ar to Pereneli Fleimelu. Esat tikušies?

—   Jā. — Makjavelli pasmīnēja, atmiņas bija rūgtas. — Tikai vienreiz. Sen, 1669. gadā. Pēc Lielā Londonas ugunsgrēka Dī bija pazaudējis Fleimelu pēdas, abi atbēga uz kontinentu. Biju Sicīlijā brīvdienās un gluži netīšām uzskrēju viņiem virsū. Nikolass vār­guļoja, bija kaut ko nelabu ieēdis, un es iekārtoju, lai vietējais ārsts viņam mikstūrā iejauc miegazāles. Savā augstprātībā iedomājos, ka vispirms novākšu Pereneli un tad tikšu galā ar alķīmiķi. — Itā­lis pacēla pret gaismu kreiso plaukstu. To izvagoja baltu rētu tīkls, tādas pašas rotājās ari uz pleciem un muguras. — Cīnījāmies augu dienu — viņas burvestības pret manu maģiju un alķīmiju… — Balss aiztrūka.

Pēc klusuma brīža Bilijs nenocietās: — Kas notika?

—  Izšāvām tādu lēveni enerģijas, ka sākās Etnas izvirdums. Es todien uz salas gandrīz atdevu galus.

Mazulītis Bilijs nolaida binokli, tad pagrieza līcim muguru un apsēdās uz pazema akmens mūra. Viņš piekala skatu noplīsuša­jiem kovboja zābakiem: āda bija sadilusi un saplaisājusi, vietām gandrīz izplīsušiem caurumiem. Derēja gādāt jaunus, bet tad vaja­dzēja braukt pie pazīstama kurpnieka uz Ņūmeksiku, tas joprojām prata pašūdināt tādus kā senāk. Bilijam bija pāris draugu Albukērkā un Laskrusesā, viens otrs arī Silversitijā, kur viņš bija uzau­dzis, un Fortsamnerā, kur Pets Garets viņu nošāva.

—    Varētu savākt bandu, — viņš novilka un gaidīja, ka itālis iebildīs, bet otrā galā kā par brīnumu valdīja klusums. — Būtu kā vecajos laikos. Pazīstu dažus nemirstīgos — pāris kovboju, vienu spāņu konkistadoru un divus lieliskus apaču kaujiniekus. Visi mū­sējie. Var būt, ja bruksim salai virsū visi kopā…

—    Doma laba, tikai draugus, visticamāk, iegrūdīsi nāvē, — Makjavelli norādīja. — lr viens cits ceļš. — Līnijā kaut kas iesprakšķējās. — Uz salas ir armija — briesmoņu armija. Es teiktu, iekams brūkam virsū Perenelei, mums vienkārši jāuzrauj no miega tie, kas tur snauž. Daudzi noburti gulējuši mēnešiem vai pat ilgāk; būs izbaduši… un dosies meklēt, kur tuvumā siltas asinis: Pereneles kundze.

Mazulītis Bilijs pamāja, tad apķērās: — Paklau, bet mūsu taču tur nebūs, ko?

—   Tici man, — Makjavelli atteica. — Kolīdz būsim atmodinā­juši dusošo armiju, ilgi tur neuzkavēsimies. Tiekamies rīt divpa­dsmitos trīsdesmit pēc vietējā laika, tad man ielidošana. Ja viss ritēs pēc plāna, Perenele vakaru nesagaidīs.

Doktors Džons Dī bija šausmās.

Basteta turpat blakus ierāva gaisu nāsīs un nodrebinājās, un Dī noprata, ka arī viņai bail. Tāpēc pats pārbijās vēl jo vairāk.

Bailes Dī nebija svešas, tās viņam pat patika. Bailes turēja viņu pie dzīvības, trenca mesties bēgt, kamēr citi nekustēja ne no vietas, cīnījās un mira. Taču šīs nebija parastas bailes, šīs bija iezīdušās kaulos, uzdzina šerminošu riebumu, lika vēderam vilkties čokurā un pašam viscaur mirkt ledusaukstos sviedros. Salts aprēķins vēs­tīja, ka bailēm nav pamata, bet šīs bija stiprākas, primitīvas un mūžsenas, tādas, kas sakņojās psihes dzīlēs, smadzeņu stumbrā, to senākajā daļā. Pirmatnējas bailes.

Ilgajā mūžā Dī bija sastapies ar vienu otru no atbaidošākajiem Vecajiem, baisiem neradījumiem, kas cilvēkiem nelīdzinājās ne tuvu. Pētījumi un ekspedīcijas viņu bija aizvedinājušas līdz dažām no tumšākajām Ēnu valstībām, kur smaragdzaļās debesīs planēja murgaini šausmoņi un asinssarkanās jūrās locījās baisu nezvēru taustekļi. Taču šādas bailes viņš juta pirmoreiz. Acu priekšā dan­coja melni punktiņi, un elpa bija vērtusies tik strauja, ka uzmācās arī bailes saindēties ar skābekli. Izmisīgi pūlēdamies elpu vilkt rā­māk, viņš koncentrējās uz baiļu avotu — uz neradījumu, kas soļoja pa izmirušās Ziemeļlondonas ielas vidu.

Gaismekļi ielas malās pa lielākai daļai stāvēja akli un tumši, un tie nedaudzie, kas dega, lēja lejup pretīgu dzeltenu gaismu, stāvu iekrāsojot dzeltenos un melnos toņos. Augumā tas slējās gandrīz divarpus metru augsts, masīvām rokām, kājas ar āža na giem. Un no galvas katrā pusē rēgojās pa ragu sešžuburim, kas gā jēju vērta par vēl vismaz pusotru metru lielāku. Tērpies tas bija sen izmirušu dzīvnieku pluskainās ādās, tā ka nebija viegli noteikt, kur beidzas ādas un sākas paša kumšķainā vilna. Pār kreiso plecu bija pārsviesta divmetrīga, no dinozaura žokja darināta milna, kam vienā pusē vīdēja asu zobu rinda.

Tas bija Cernunns, Ragainais dievs.

Pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu kāds pārbijies paleolīta laikmeta mākslinieks bija uztriepis viņa attēlu uz kādas Dienvidfrancijas alas sienas: ne īsti cilvēku, ne zvēru, bet kaut ko pa vidu. Dī atskārta, ka droši vien jūt to pašu, ko tas sencilvēks. Pie­tika uzmest Cernunnam skatu, lai pats sajustos sīks, nenozīmīgs nīkulis.

Vienmēr bija šķitis, ka Ragainais dievs ir tikai viens no Veca­jiem — varbūt pat no Lielajiem vecajiem —, bet vēl šodien Marss Ultors bija izpaudis kaut ko pārsteidzošu, kaut ko visai baismīgu. Ragainais dievs nebija nekāds Vecais. Tas bija kaut kas senāks, daudz senāks — kas tāds, kas robežojās ar mītu.

Cernunns bija viens no leģendārajiem arhontiem, un šī rase val­dīja pār pasauli neiedomājami senā pagātnē. Kad Ragainais dievs spēra kāju uz zemes, Igdrasils bija nieka sēkliņa, Nidhjegs ar savē­jiem — tikko izšķīlušies, un līdz brīdim, kad parādījās pirmie cil­vēki, bija jāgaida vēl simtiem tūkstošu gadu.

Ragainais dievs panācās tuvāk, un sejā viņam iešķīlās gaismas kūlis.

Dī sajutās kā belzienu dabūjis pakrūtē. Iedomātās briesmoņa maskas vietā atklājās skaisti veidoti vaibsti. Pārsteidzoši, nedabiski daiļi. Ada bija tumši iedegusi, taču gluda un nostiepta, it kā ak­menī cirsta, un dziļajos dobuļos gailēja iegarenas, dzintardzeltenas acis. Kad viņš ierunājās, pilnīgās lūpas gandrīz nekustējās, nekus-* tīgs bija arī ādamābols uz slaikā kakla.

— Vecaja un cilvēks, kaķis un tā pavēlnieks, un no kura, diez, jābīstas vairāk? — Balss bija brīnum liega, gandrīz samtaina, lai gan caurcaurēm bezkaislīga, un, skaidri dzirdēdams teikto angļu valodā, Dī tomēr varēja zvērēt, ka galvā līdztekus zumēt zum tie paši vārdi simt citās mēlēs. Pienācis tuvāk, Cernunns noslīga uz ceļgala, vispirms nopētīja Bastetu un tad — no augšas — Dī. Mags ieskatījās Ragainajam dievam acīs: zīlītes bija šauras un melnas, bet nevis kā čūskai — stateniskas, bet līmeniskas kā treknas, mel­nas svītras. — Tātad tu osi Dī, — daudzbalss nozumēja magam galvā.

Mags zemu paklanījās, lai nevajadzētu skatīties dzintarainajās acīs, un izmisīgi pūlējās savaldīt bailes. Arhonts sīvi oda — pēc meža biezokņiem un trūdošām lapām. Smārds Dī gāza vai no kā­jām, un iešāvās prātā, ka varbūt tam ir kāds sakars ar emocijām, kas brāzās pāri. Bija taču redzēti vēl baisāki nezvēri, vēl pārstei­dzošāki radījumi, kāpēc tad Ragainais dievs iedvesa tādas šauša­las? Viņš piekala skatu mežonīgajai milnai, uz kā aizlaiku arhonts bija atspiedies. Izskatījās pēc krīta laikposma milzu krokodila žokja, un atkal bija jādomā, diez cik īsti arhontam gadu.

—   Mums prieks, ka esi klāt, — Basteta skaļi nošņācās. Dī sa­klausīja viņas balsī baiļu trīsas.

—  Nedomāju vis. — Cernunns izslējās visā augumā.

—   Mēs… — Basteta atsāka, bet tūdaļ gaisā nosvilpa milzu mil­na, un tās zobi apstājās tikai pirksta tiesas attālumā no kaķes galvas.

—   Kustoni! Nerunā ar mani ne vārda. Neesmu te tāpēc, ka gri­bēju nākt. Tu! — Dzintardzeltenās acis pievērsās Dī. — Tavi Vecajie pavēlnieki piesaukuši aizlaiku parādu, kas stāv nenokārtots kopš laika gala. Ja līdzēšu, mans parāds būs nolīdzināts. Tikai tāpēc esmu te. Ko tev vajag?

Dī ievilka elpu, atkal paklanījās un cieši iekoda vaigā, lai ap­valdītu smīnu. Arhonts viņu atzina par rīkotāju. Ierunājies viņš apmierināts konstatēja, ka balss netrīc un skan rimti. — Cik daudz tev stāstīts? — viņš iesāka.

—   Esmu Cernunns. Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad. Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi mani un Mežonīgās medības, lai iztriecam tev ceļu. — Arhonta seja gan bija un palika tā pati bezkaislīgā, gludenā maska, taču Dī Ragainā dieva balsī šķita saklausījis sarkasmu.

Mags vēlreiz paklanījās, raudzīdams savaldīt domas. — Tieši tā.

Pagriezis milzīgo galvu, arhonts nopētīja autolūžņu novietnes metāla vaļņus. — Man šis tas solīts, — viņš nodārdināja. — Vergi. Svaiga gaļa.

Dī lieki nevilcinājās. — Protams. Vari dabūt Fleimelu un visus citus. Man vajag bērnus un divas lappuses no Grāmatas, kas pali­kušas pie Fleimela. — Viņš atkal paklanījās. Ar Ragaino dievu un viņa mežonīgajiem dzinējiem palīgos veiksme bija garantēta.

—  Man vēlēts tev pateikt, lūk, ko, — Cernunns klusu piebilda un viegli pielieca galvu: viņš vērās lejup uz magu, dzintardzeltenajām acīm gailot tumšajā sejā. — Ja pievilsi savus Vecajos saimnie­kus, būsi mans. Kā velte, kā maza atlīdzība par to, ka esmu uzrauts no miega. — Milzīgā, ragainā galva piešķiebās, acu zīlīšu svītras iepletās platas, līdz redzokļi vērtās melni un bezdibenīgi. — Man sazin cik tūkstošus gadu nav bijis neviena mājlopiņa. Parasti, necik ilgi, pārvēršas.

—  Pārvēršas? — Dī norīstījās.

Ielu pārpūdināja pieķepuši kažoki, nagi, zobi un gaismekļos ziboši dzelteni redzokļi, vilnis gāzās laukā no namiem, lēca pa lo­giem, gāza apkārt žogus, spiedās laukā no kanalizācijas akām. Plašā, mēmā pusaplī arhontu apstāja atbaidoši, smakojoši neradījumi. Augumā — milzīgi vilki, taču visiem cilvēka seja.

—  Pārvēršas, — Cernunns atkārtoja. Rumpis palika nekustīgs, bet galva nogrozījās neiespējami plašā lokā — arhonts noskatīja savu pieklusušo armiju, tad uzlūkoja Dī. — Tu esi stiprs. Novilksi vismaz gadu, pirms iestāsies manos dzinējos.

Palamēds apcirtās pret alķīmiķi. — Skaties, ko esi sadarījis! — Dusmās akcents jautās stiprāks, tā ka teikto gandrīz nevarēja sa­prast.

Fleimels nelikās zinis. Viņš uzrunāja Šekspīru. — Vai ir kāda rezerves izeja? — viņš rimti apvaicājās.

Bards pamāja. — Protams. Ir viena pazemes eja, kas sākas zem barakas. Otrs gals iziet laukā nepilnus divus kilometrus tālāk, pa­mestā teātrī. Viņš greizi pasmaidīja. — Pats izraudzījos.

Fleimels pievērsās Sofijai un Džošam. — Savāciet mantas. Ejam. Jo tālāk būsim, kad ieradīsies Ragainais dievs, jo labāk. Pirms kāds ko paguva iebilst, alķīmiķis jau bija paķēris dvīņus pie rokas un stūma atpakaļ, uz būdu. Džošs pikti izrāvās, Sofija tāpat. Alķīmiķis jau posās protestēt, kad pamanīja — ne Palamēds, ne Šekspīrs nav izkustējušies ne no vietas. Apsviedies viņš uzlūkoja mazo vīreli. — Žigli! Tu zini, uz ko spējīgs Ragainais dievs, un, ko­līdz Mežonīgie dzinēji būs matījuši asiņu garšu, pat viņš šos ne­spēs valdīt.

—   Ejiet vien, — Šekspīrs noteica. Es palikšu tepat. Aizturēšu viņus, lai jums ir vairāk laika pabēgt tālāk.

Nikolass nogrozīja galvu. — Neprāts, — viņš izmisis sauca. — Jums nebūs glābiņa. Cernunns jūs iznīcinās.

—  Miesu — jā, droši vien. — Šekspīrs nosmaidīja. — Bet mans vārds ir un vienmēr būs nemirstīgs. Mani vārdi dzīvos, līdz beigs pastāvēt cilvēku cilts.

—   Un ja atgriezīsies Tumšie vecie, tas brīdis varētu pienāk drī­zāk, nekā tu iedomājies, — atcirta Fleimels. — Nāc līdzi, — viņš teica un tad klusu piebilda: — Lūdzu.

Bet bards purināja galvu. Aura visapkārt iesprakšķējās silta un gaiša, uzvēdīja citrona smarža. Šolaiku aizsargtērps zibsnīdams pārvērtās plākšņu bruņās un važu kreklā, līdz beidzot Šekspīrs stāvēja, ietērpies izrakstītā, lempīgā viduslaiku bruņutērpā. No galvas līdz kājām viņu sedza spožs, dzeltens metāls, pulēts un kalts tā, lai ik cirtiens noslīd garām; ceļgalus un elkoņus rotāja asi dzelkšņi. Atbīdījis bruņucepures sejsegu, viņš vērās pretim mir­dzošām acīm, kas šķita neparasti lielas, jo uz deguna joprojām bija biezās brilles. — Palikšu tepat un kaušos kopā ar Gabriēla suņiem. Viņi man kalpojuši gadsimtiem ilgi, tagad es kalpošu viņiem. — Bards pasmaidīja, atiezdams melno, gandrīz bezzobaino mutes caurumu.

—  Viljam… — Fleimels izdvesa, kratīdams galvu.

—  Alķīmiķi, es neesmu gluži bezpalīdzīgs. Tik ilgi dzīvodams, neesmu sēdējis bez darba, šo to esmu apguvis. Atceries — visa ma­ģija barojas no iztēles… un dižāku iztēli par manējo pasaule nav redzējusi.

—   Dižāku lielībnieku arī ne, — iejaucās Palamēds. — Vil, šajā kaujā mēs uzvarēt nevaram. Mums jāiet, jāpārgrupējas un jācīnās citudien. Nāc līdzi. — Saracēņu bruņinieka balss izskanēja teju lū­dzoši.

Nemirstīgais bards apņēmīgi nopurināja galvu. — Es palieku. Zinu, ka nevaru uzvarēt. Taču varu viņus aizkavēt stundām ilgi… varbūt pat līdz rītausmai. Mežonīgie dzinēji neskraidīs apkārt pa saules gaismu. — Viņš paskatījās uz alķīmiķi. — Citādi es nevaru. Reiz es jūs nodevu, tagad ļauj man atlīdzināt.

Paspēris soli uz priekšu, alķīmiķis barda bruņās ietērpto delmu saspieda ar tādu spēku, ka abu auras šņākdamas saplūda vienkopus. — Šekspīr, zinot visu, ko tagad zinu, es justos pagodi­nāts, ja varētu palikt tepat un cīnīties kopā ar tevi. Bet darīsim, kā saka Palamēds: izvēlēsimies, kur un kā cīnīties. Tev nav tā jārīkojas manis dēļ.

—  Jā, bet es tā rīkojos ne jau tikai tevis dēļ, — Šekspīrs noteica. Drusku pagriezis galvu, viņš pašķielēja uz pieklusušajiem dvī­ņiem. — Viņu dēļ. — Bruņām krakšķot un šķindot, viņš pieklumzāja tuvāk Sofijai un Džošam un katram ieskatījās acīs. Tagad viņš izstrāvoja stipru, asu un spirgtu citrona aromātu, un dvīņi redzēja sevi atspulgojamies spožajās bruņās. — Zinu, ko viņi var. Tie ir leģendas dvīņi, par ko nešaubos ne mirkli. Tiem no mūsējiem, kas uzticīgi Vecajiem, ir pienākums abus apmācīt, lolot un uzziedināt līdz spēku pilnbriedam. Nāk tā diena, kad vajadzēs visu viņu spēku… jā, kad to vajadzēs visai pasaulei. — Atkāpies viņš sapuri­nāja galvu, acis aiz briļļu stikliem vīdēja platas un miklas. — Un tā es rīkojos arī sava mīļā dēla Hemneta dēļ. Mans dvīņupuika… Māsa pēc viņa nāves vairs nekad nebija tāda kā senāk, kaut nodzī­voja vēl garus gadus. Manis nebija līdzās, nespēju palīdzēt, toties tagad varu palīdzēt jums.

—   Tu vari mums palīdzēt, ja nāksi līdzi, — klusu ierunājās

_

Sofija. — Es zinu, kas bus. — Prata lauzas atbaidošas ainas, kas uzdzina šermuļus.

—  Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem. — Šekspīrs pamāja, tad atskatījās uz Gabriēla suņiem: dažs joprojām bija suņa veidolā, citi jau pārvērtušies cilvēka skatā. — Vilkcilvēki pret suņcilvēkiem. Kauja būs aizraujoša.

—  Mums tevi vajag, — Džošs uzstājīgi iesaucās.

—  Mani? Vajag? — Šekspīrs nobrīnījās. — Kāpēc?

—  Tu tik daudz zini. Tu varētu mūs mācīt, — zēns nobēra.

Bards papurināja galvu, bruņām vizot. Pieklusinājis balsi, viņš

vērsās tieši pie Džoša un Sofijas: — Alķīmiķim zināms vairāk — daudz vairāk — nekā man. Un Sofijai ir gadu tūkstošos krātas zināšanas, viņa zina vairāk nekā iedomājas. Es jums esmu lieks. Ne­varu iemācīt pat stihiju maģiju. Tā ir jūsu prioritāte: ja gribat izdzī­vot tais laikos, kas nāk virsū, jums jāapgūst piecas šķīstās maģijas.

—  Piecas! — Džošs satrūkās. — Man šķita — stihiju ir vien čet­ras. — Viņš uzmeta skatu Sofijai. — Gaiss un Uguns, un tad Ūdens un Zeme.

—  Četras stihijas? — Šekspīrs pasmīnēja. — Esi piemirsis Ēte­ru, piekto maģiju — pašu noslēpumaināko, pašu spēcīgāko. Bet, lai to apgūtu, vispirms jāieprotas valdīt četras pārējās. — Paslējis galvu, bards pagriezās pret alķīmiķi un pacēla balsi. — Tagad ejiet! Aizvediet viņus pie ķēniņa Gilgameša. Un, Nikolas, — viņš no­pietni piebilda, — piesargies. Tu zini, kāds viņš ir.

—   Kāds tad viņš ir? — steidzīgi, gandrīz nervozi ievaicājās Džošs.

Barda blāvi zilās acis pievērsās Fleimelam. — Neesi teicis? — Paskatījies uz dvīņiem, viņš aizvāza sejsegu, noslēpdams seju. Kad Šekspīrs pēc brīža ierunājās, balss skanēja dobjā tukšumā. — Ķē­niņa cildais prāts ir gāzts no troņa. Viņš ir jucis. Galīgi nojūdzies.

Džošs apcirtās pret alķīmiķi. — Tu neesi teicis…

Un tad nakts tumsā ielauzās baiss troksnis. Tur auroja brie­dis — mūžsens un pirmatnējs, dzīvnieciski bauri atbalsojās no metāla vaļņiem un viļņiem skrēja cauri zemei, tā ka ūdens paltis savirmojās.

Tūdaļ nelūgta uzplaiksnīja Sofijas aura, pati no sevis sablīvē­joties par aizsargbruņām; arī Džoša aura kā vāra zeltaina gaisma iezaigojās viņam ap galvu un rokām.

Rūsējošo vraku eļļaino smaku un Gabriēla suņu saslapušās vilnas smārdu piepeši pārmāca spīva smirdoņa. Dvīņi acumirklī atminējās tādu jutuši kādās ar vecākiem kopīgi pavadītās brīvdie­nās Peru: džungļu trūdi, šķebīgi purva puvekļi, trupeši, prauli un indes pilni ziedi.

Un tad Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem metās uzbru­kumā.

Džošs piepeši attapās, ka rokās jau Klarents, lai gan nebija ne jausmas, kurā brīdī tas būtu izrauts no futrāļa. Ar ādu apvilktais rokturis sasvīdušajās plaukstās gūlās silts un sauss un kņudinājās kā skudriņa. Senlaiku zobens iesprakšķējās, un no pelēkbaltā as­mens gaisā uzvijās dūmu vērpetes, bet asmenī iestrādātie kristāliņi iegailējās melnsarkani.

Acumirklī uzbrāzās izjūtas un domas. Tās bija svešas, bet ar Klarentu viņš jau bija pazīstams un tā prātus pazina, tāpēc bija skaidrs, ka ar zobenu tam nav sakara. Šīs izjūtas bija jaunas un ne­pazīstamas. Viņš jutās… citāds: pašpārliecināts, stiprs, spēcīgs. Un dusmīgs. Visam pāri — briesmīgas dusmas. Tās svila pavēderē, tā ka vajadzēja saliekties ragā. No vēdera augšup cēlās karstums, kas aizstrāvoja līdz plaukstām. Delnas iesvēlās gandrīz neciešami kar­stas, un tad dūmi, kas cēlās no Klarenta, mainīja krāsu — vērtās melni sarkani. Zobens rokās noraustījās.

Sāpes pagaisa, un izslējies Džošs atskārta, ka vairs nebīstas. No bailēm, kas bija mocījušas dienas piecas, vairs nebija ne miņas.

Viņš aplaida skatu visapkārt, novērtēdams aizsardzības po­zīcijas un aizsargspēku jaudu. Nebija ne jausmas, kas un cik lielā skaitā nāk uzbrukumā, un, lai gan metāla cietoksnim nebija ne vainas, instinkts vēstīja, ka līdz rītausmai tas nenoturēsies. Tas bija būvēts ar domu, ka uzbrukumā nāks cilvēki. Viņš neviļus pa­vērās augšup — lai pēc zvaigžņu stāvokļa aplēstu laiku, bet de­besis klāja dzeltenīgi mākoņi… un tad viņš atskārta, ka ir taču pulkstenis. Astoņi un divdesmit piecas. Stundas astoņas līdz rīt­ausmai, kad Mežonīgie dzinēji spruks atpakaļ uz savu krēslaino Ēnu valstību.

Akmens asmeni plakšķinādams pret kreisās rokas plaukstu, viņš, acis piemiedzis, raudzījās apkārt. Kā viņš pats uzbruktu šā­dai vietai? Skataha zinātu; Kareive varētu pateikt, pret ko cīnīties un tieši kur gaidāms pirmais iebrukums. Viņš pats sprieda, ka diez vai uzbrucēji nāk ar aplenkuma mašīnām, jo tik izturīgi vaļņi pra­sītu gan daudz laika, gan līdzekļu. Ragainais dievs, visticamāk, lauzīsies cauri…

Un tad pēkšņi nāca atskārta, ka Kareive šajā reizē ir pilnīgi lieka. Viņš jau tāpat visu zināja. Sofijai bija taisnība: kolīdz kara dievs Marss bija brāli atmodinājis, viņš Džošā bija ielicis visu, ko zināja.

Džošs pavērās uz Palamēdu un Šekspīru. Gabriēla suņi jau bija uztrausušies uz lūžņu vaļņiem un piebiedrojušies tiem, kas tur jau pulcējās. Kopskaitā — ap simtu, un Džošs apzinājās, ka ar to ne tuvu nepietiek. Visi bija bruņojušies ar lokiem un bultām, arbaletiem un šķēpiem. Kur mūsdienu ieroči? — viņš iedomājās. Strēl­niekiem makos bija sauja bultu, šķēpmešiem — šķēpu pa divi, pa trīs. Izšauj visas bultas un šķēpus — viss! Atliek stāvēt un gaidīt, kad iebrucēji klāt.

Džošs attapās pagriezies uz vārtu pusi, un gandrīz pati par sevi pacēlās roka, zobenu pavēršot pret vārtiem. Viņš apzinājās, ka ikkatra cietokšņa Ahilleja papēdis ir ieeja. Viņa lūpas sašķobījās baisā smīnā. — Viņš uzbruks tieši te, — zēns teica nezin kam, cieši veroties uz vārtiem, un tūliņ, it kā piebalsojot, no asmeņa izvijās pelēkbaltu dūmu grīste. Tieši tur Ragainais dievs lūkos ielauzties.

Tieši tajā mirklī vārti salīgojās tik stipri, ka nodrebēja visi vaļņi. Vraku grēdas sazvārojās. Tad nakts tumsā aizrībēja vēl viens blākšķis — tarāns? Kaut kur tumsā pa labi zemē rībēdams novēlās kāds automobilis. Šķīda stikli.

Briežu bullis ieaurojās atkal — šķīsts spēks.

Klarents, pēc visa spriežot, to skaņu dzirdēja: noraustījās un, Džoša satverts, sagrozījās. Karstums cēlās augšup pa delmu, un puikas aura piepeši iegailējās oranžsarkana.

— Džoš, — iečukstējās Sofija.

Džošs pameta skatu uz dvīņumāsu un ieraudzīja, ka Sofija skatās uz viņa rokām. Paskatījās pats. Plaukstas, kas turēja zobena rokturi, tagad bija ieautas cimdos. It kā mīksta āda — nobružāta, sadilusi, saskrāpēta, notraipīta putekļiem un dubļiem.

Vārti notrīcēja vēlreiz — trieciens bija baismīgs.

— Mūrus nenoturēsim, spēku par maz, — Džošs balsī domāja un pastiepa uz priekšu Klarentu. — Lai Palamēds un Šekspīrs ver vārtus vaļā. Gabriēla suņi šaurajā ejā iebrucējus novāks pa vienam vien.

Fleimels panācās priekšā un pastiepa roku uz Džoša pusi. — Mums jātiek projām.

Kolīdz alķīmiķis pieskārās zēnam, viņa aura uzsprikstīja un caur krūtīm un rokām aizsvēlās zeltainas spēka dzīslas. Alķīmiķis atrāvās kā apdedzinājies. Akmens asmens uz brīdi iegailējās zeltā, bet tad apdzisa blāvi sarkanraibi melns. Džošs bija ļāvies jūtu uz­plūdiem.

Bailes. Šausmīgas, nepārvaramas bailes no neradījumiem un rēgiem.

Zaudējuma sāpes. Sazin cik vīriešu, sieviešu, bērnu, radu, draugu, kaimiņu.Visi miruši.

Dusmas. Pāri visam — kūsājošas, visaptverošas dusmas.

Puika lēni pagriezās un uzlūkoja nemirstīgo — abu acis sasta­pās. Džošs uzreiz atjauta, ka jaunajām izjūtām ar zobenu nav ne mazākā sakara. Klarents neba pirmoreiz rokās, un viņš pazina tā specifiski atbaidošās atmiņas un iespaidus. Un zināja, ka nule sa­manījis alķīmiķa domas. Fleimela pieskāriens viņā uzjundīja zau­dējuma sāpes, bailes un vēl ko citu: uz acumirkli norēgojās bērni… vesels bars, katrs ietērpts sazin kādā laikmetā ierastā ģērbā. Un, kad nemirstīgais atrāva roku, Džošs joprojām bija un palika pārlie­cināts, ka tie visi bijuši dvīņi.

Paspēris soli pretim alķīmiķim, Džošs pastiepa plaukstu ar iz­plestiem pirkstiem. Ja izdotos pieskarties Nikolasam un, kādu lai­ku tā pakavēties, varbūt beidzot nāktu klajā kāda skaidrība. Patie­sība — par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.

Alķīmiķis atkāpās no Džoša. Lai gan Nikolasa lūpās vīdēja smaids, Džošs redzēja, ka večuka pirksti sažņaudzas dūrēs un sa­zin kāda gaisma viņa nagus iekrāsojusi zaļus.Uzvēdīja viegla pi­parmētru smarža, taču skābi rūgtena.

Lūžņu novietni salīgoja vēl viens trieciens, vārti virās nodre­bēja. Iešņirkstējās un iedžinkstējās dzelzs — tie bija Mežonīgie dzi­nēji, kas nagiem un zobiem skrāpēja vaļņus. Džošs saminstinājās: no vienas puses, alkdams izskaidroties ar alķīmiķi, no otras — tikt galā ar iebrucējiem. Pēkšņi galvā ieskrēja kaut kas, ko savulaik bija skandinājis tētis. Viņi gāja gar Tenesija upes krastu un runāja p.u

Pilsoņu kara Šilohas kauju. "Labāk cīnīties soli pa solim, dēls," viņš toreiz teica. "Tā būsi lielāks ieguvējs."

Džošs aizgriezās. Vajadzēja aprunāties ar Sofiju, izstāstīt, kas redzēts, un tad — abi kopā — viņi varētu piespiest pie sienas Fleimelu. Viņš metās klāt Palamēdam. — Pagaidi! — viņš sauca.

—  Nešauj!

Bet, iekams paguva izteikt kaut vārdu, viņš izdzirdēja pa lūžņu novietni aizdimdināmies saracēņu bruņinieka zemo balsi: — Uguni!

Torņu strēlnieki izšāva bultas, tās švīkstēdamas aizšņāca mel­najā tumsā.

Džošs iekoda lūpā. Munīciju derēja pietaupīt, bet bija jāatzīst, ka saracēņu bruņinieks zina, ko dara. Vispirms bultas, tad šķēpi, un jaudīgākie arbaleti pietaupīti tuvcīņai.

—  Šķēpmeši! — iesaucās saracēņu bruņinieks. — Aiziet!

Gabriēla suņi, sastājuši mūros, aizšāva savus garos šķēpus,

bruņotus ar lapveida plātņu uzgaļiem.

Džošs piešķieba galvu un ieklausījās, koncentrējoties uz paša saasināto uztveri, bet uzbrucēji nebija saklausāmi. Šķita neticami, bet Mežonīgie dzinēji tiešām pārvietojās un kāvās pilnīgā klusumā.

—  Mums jāiet, — Nikolass uzstāja.

Džošs nelikās zinis. Un tad sadzirdēja pret metālu šņirkstam līkus nagus un zobus, kas plēsa nost aizžogojumu, grāva nost vraku grēdas.

—   Bultas, — no vaļņa viņas puses pakliedza Šekspīrs. — Šauj vaļā!

Vārti atkal nolīgojās.

—   Vārti! — Džošs iekliedzās skaļi un pavēloši. — Viņi nāks iekšā pa vārtiem!

Palamēds un Šekspīrs apcirtušies pavērās uz puiku.

Klarents, turpu pavērsts, Džoša rokās iegailējās melnsarkans.

—  Uzmaniet vārtus! Viņi mēģinās ielauzties!

Palamēds nogrozīja galvu, bet bards savus Gabriēla suņus acumirklī aizkomandēja pie vārtiem.

Klarents iegailējās koši sarkans, noraustījās, un Džošs neviļus spēra soli uz priekšu, it kā klausīdams zobenam, kas rāva viņu tu­vāk ienaidniekam.

—  Vēl vienu cirtienu, — viņš nomurmināja.

—  Vēl vienu cirtienu, — izdvesa Dī.

Dī un Basteta mēmi stāvēja un noskatījās, kā Mežonīgie dzi­nēji uzbrūk lūžņu vaļņiem. Pretstatā parastiem vilkiem šie ne rēja, ne rūca, tikai šņirkstināja nagus pret asfaltu. Vairums lēkšoja ar visām četrām, bet dažs uzkumpis steberēja ar divām, un Dī iedomājās, vai tieši te nav rodamas saknes leģendai par vilkačiem. Suņi — Gabriēla suņi — allaž bijuši cilvēka pusē, savukārt Me­žonīgie dzinēji allaž viņus medījuši.

Savs simts veiklāko vilku jau bija izplēsušies cauri žogam un joza tālāk pa vraku iejoztajām ejām. Un tad cietokšņa augšā parā­dījās aizstāvji. Mežonīgo dzinēju priekšstāvju rindās ieurbās bul­tas, un tie, ko tās skāra, tūliņ pārvērtās. Dī samanīja pērtiķcilvēkus, romiešu centurionus, mongoļu kareivjus, Neandertāles alu cilvē­kus, prūšu virsniekus un angļu apaļgalvjus… kas tūliņ izputēja.

—   Cernunns izputina savus spēkus, — strupi noteica Basteta. Atkāpusies tumsā, viņa, tērpta garajā, melnajā ādas mētelī, gan­drīz nebija saredzama.

—   Viņš novērš uzmanību! — mags izspēra, uz Vecajo neskatī­damies. Kopš arhonts bija nolicis Bastetu pie vietas, viņa ierunājās pirmoreiz, un visapkārt teju vai sajūtami strāvoja dusmu viļņi. Magaprāt, neviens un nekas ar Vecajo līdz šim nebija šādi runājis un palicis dzīvajos. Tāpat viņš apzinājās, ka bijis liecinieks viņas pazemojumam: to Basteta nemūžam neaizmirsīs. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka cēlā kaķe pavēršas šurp — no augšas. — Tie, kas uzbrūk vaļņiem, tikai novērš uzmanību, — Dī steidzīgi taisnojās. — Galvenais trieciens paredzēts caur vārtiem. — Brīdi klusējis, viņš ievaicājās: — Vai pareizi saprotu, ka arhontam tas nevar kaitēt?

Bastetas zīlītes savilkās šaurās svītrās. — Dzīvs paliks, — viņa nošņācās. — Un, var gadīties, mirs.

— Man šķita, arhonti dzīvo tikai teiksmās, — Dī nobēra. Velns viņu zina, cik daudz par arhontiem zināms dievietei ar kaķa galvu.

Vecā brīdi klusēja. Tad teica: — Vēl jaunības gados iemācījos, ka ik visos stāstos rodams patiesības grauds.

Dī nekādi nespēja iztēloties kaķu dievieti jaunības plaukumā, acu priekšā sazin kāpēc nejēgā uzpeldēja balts, pūkains kaķēns. Vai tad Basteta tiešām savulaik dzimusi vai arī izšķīlusies vai pa­saulē nākusi jau tāda, kāda ir? Tik daudz vēl nezināma! Viņš pie­miedza acis, pāri ielai vērdamies uz Cernunnu. Un nu bija jauns noslēpums — arhonts. Dī Vecajo leģendas bija pētījis ne viena vien mūža garumā. Ik pa laikam uznira liecības par noslēpumainu rasi, kas valdījusi pār zemi sensenos laikos, ilgi pirms tam, kad Dižie vecajie no jūras dibena izcēla Danu Tālis. Stāsta, ka Vecajie savās im­pērijās visu noskatījušies no arhontiem un pat pārņēmuši — ieņē­muši! — vienu otru senās rases būvētu, bet pamestu pilsētu. Bet Vecajo priekšā te parāda nav! Skaidrs, ka ar arhontiem neviens ne­var mēroties. Vecajie un arī Nākamā paaudze ir neizmērojami spēcī­gāki nekā cilvēki, kas ir viņu sabiedrotie.

Mags noskatījās, kā arhonts paceļ savu dižo milnu un bliež pret vienlaidu dzelzs vārtiem. Dārds aizvilnīja naktī, un gaisā uz­sitās līdz baltkvēlei nokaitušas šķembas. Vārti notrīsēja un iekrakšķējās, un, kad Cernunns atkal paķēra milnu, tai līdzi aizgrābās garas un lunkanas metāla sloksnes. Milzu ragainis nosvieda bozi, sagrāba iedragātos vārtus un pārplēsa tos uz pusēm kā papīra lapu.

Pakāpies sāņus, Cernunns ļāva Mežonīgajiem dzinējiem sprukt iekšā — pa vārtiem. Viņš uzlūkoja Dī un Bastetu, daiļā seja at­plauka starojošā smaidā. — Mielasts galdā! — Cernunns izsaucās.

Džošs šāvās uz priekšu — uz vietu, no kurienes labi pārre­dzami vārti. Viņš redzēja, kā biezā metāla plāksne ielokās, pārplīst, un uz mirkli — uz vienu acumirkli — pavīdēja milzīgs ragainis, kas aizsargsienu pārplēsa pušu kailām rokām. Klarents atkal gri­bēja rauties no rokām laukā, rāvās uz priekšu, kur ir ko darīt; Džošs novaldīja zobenu.

Un tad parādījās Mežonīgie dzinēji.

Augumā mazāki, nekā viņš bija iedomājies, tomēr prāvāki un plecīgāki par vilkiem, kas redzēti iepriekš. Un ar visu kažoku un smaku sejas tiem bija nepārprotami cilvēciskas. Mežonīgie mošķi gāzās iekšā pa vārteju cits pāri citam, skrāpējās nagi un kņadzinājās zobi, bet vārtu stabi neļāva izretoties. Neviens nedz rēja, nedz rūca, tikai klikšķēja nagi un klakstēja zobi.

—  Bultas! — Džošs nočukstēja.

—   Zalvi! — Palamēds, kas stāvēja uz kreisā brustvēra, tūliņ izsaucās, it kā būtu sadzirdējis čukstu.

Pār Mežonīgajiem dzinējiem otrreiz nobira bultu krusa. Uz mirkli tie pārmainījās cilvēkos, kādi reiz bijuši: spartiešu karavīri, zili krāsojušies ķelti, drukni vikingi un stalti masaju mednieki. Tad vilna, miesa un kauli sašķīda aizlaiku pīšļos. Tie, kuri dzinās no­pakaļ, ņēmās izmirkšķināt no acīm putekļus, kas biezā slānī sitās pretim, tieši purnā.

—  Šaujiet! — no labā brustvēra kliedza Šekspīrs.

Vilkus trešoreiz ķēra bultu krusa. Acu priekšā tie vērtās no galvas līdz kājām bruņojušos samurajos, gurkās, kas nokrāsoju­šies, lai būtu nemanāmi džungļu biezoknī, un alu cilvēkos, lai tūliņ sabirztu pīšļos. Pa vidu bija krusta karu bruņinieki pilnā ietērpā un Otrā pasaules kara vācu virsnieki — viscaur pelēkā, franču leģionāri zilajās uniformās un nevaldāmie, kažokādās ievīstījušies vandaļi. Visi tūdaļ pagaisa kā nebijuši. Džošs ievēroja, ka visiem uz lūpām smaids, — it kā "paldies" par to, ka beidzot nākusi at­pestīšana.

—  Trīs zalves: Gabriēla suņiem vairs nav bultu, — Džošs no­murmināja.

—   Tagad mums jāiet, — izspēra Fleimels, nostājies Džošam tieši priekšā.

—  Nē, — Džošs klusu noteica. — Nekur mēs neiesim.

—  Tu taču piekriti, ka jāiet projām, — Fleimels nelikās mierā. — Cīnīsimies — bet ne jau šodien.

—  Es pārdomāju, — Džošs atcirta. Vienā ziņā, piesaucot vēsu saprātu, racionālus apsvērumus un loģiku, viņš saprata, ka der bēgt, paslēpties un pārgrupēties. Viņš paskatījās, kur Šekspīrs: tas stāvēja uz brustvēra Gabriēla suņu ielenkumā. Bards bija gatavs krist par upuri, lai pārējie pagūtu izglābties. No loģikas te nebija ne smakas — apņemšanos baroja emocijas. Un karā dažkārt tieši emocijas, nevis auksti apsvērumi izrādās uzvaras ķīla. Klarents ro­kās noraustījās, un Džoša prātā pirmoreiz uzplaiksnīja senlaiku zobena nēsātāji; visi bija metušies cīņā pret neiedomājamu pār­spēku, briesmoņiem, dēmoniem, milzu karapūļiem. Viens otrs — daudzi — bija krituši. Tomēr neviens nebija bēdzis. Akmens asmens Džošam pauda to pašu. īsts karotājs nebēg.

—  Džoš… — Alķīmiķa balsī jautās dusmas.

—   Mēs paliekam tepat! — zēns izgrūda. Viņš pacirtās pret Fleimelu, no skata tāds, ka alķīmiķis atsprāga atpakaļ.

—  Tad iznāk, ka pats sevi un māsu iegrūd nāves briesmās, — Fleimels salti noteica.

—  Es teiktu, ka nāves briesmas mums draudējušas no tā brīža, kad satikām tevi, — Džošs izmeta. Neviļus viņš pasita gaisā un novēcināja kūpošo zobenu, kas nopakaļ atstāja divas dūmu grīs­tes. — Pēdējās dienas esam aizvadījuši, tev līdzi bēgot no vilka un uz lāci krītot. — Zēna zobi atiezās baisā smīnā. — Manuprāt, mums būtu derējis bēgt no tevis.

Alķīmiķis sakrustoja rokas uz krūtīm, un Džošs tajā pašā brīdī samanīja sīvu piparmētru smaržu. — Pieņemsim, ka es to neesmu dzirdējis.

—  Ko teicu, to teicu. Un tiešām tā arī domāju.

—   Tu esi pārguris, — Nikolass klusu sacīja. — Nule atmodi­nāts, un vēl neesi ar to saradis. Var būt, ka tevī iesūkusies druska mulsinošo Marsa zinību, un… — viņš norādīja uz zobenu, — tev ir Gļēvuļa zobens. Es zinu, ko tas spēj, kādus sapņus uzbur, ko sola. Tas prot zēnam iestāstīt, ka viņš ir vīrs. — Apklusis Fleimels ievilka elpu un mainīja toni — nu no pārmetuma vairs nebija ne vēsts. — Džoš, tev putra galvā.

—  Nav vis! — Džošs iebilda. — Tieši tagad man galva beidzot ir pa īstam skaidra. Tas, kas te notiek… viss… ir mūsu dēļ. — Viņš pameta skatu tālāk — uz Mežonīgajiem dzinējiem, kas ņudzēja alķīmiķim aiz muguras.

Fleimels arī atskatījās. — Nūja, — viņš piekrita. — Taču ne jau jūsu dēļ: ne jau Sofijas un Džoša Ņūmenu dēļ! Bet tāpēc, ka esat tie, kas esat, un varat kļūt par to, par ko varat kļūt. Runa ir par kār­tējo kauju karā, kas ilgst jau tūkstošiem gadu.

—  Ja uzvari kaujā, esi uzvarējis karā, — Džošs norādīja. — Tē­tis reiz teica, ka der cīnīties soli pa solim. Tagad cīnīsimies.

—  Varbūt aprunājies ar māsu… — Fleimels ieteica.

—  Pilnīgi lieki, — iejaucās Sofija, kas, padzirdējusi sarunu, jau bija nostājusies brālim blakus.

—  Tad jūs abi esat vienisprātis? — Fleimels noprasīja.

—  Divi, kas ir viens, — Sofija atteica, cieši vērodama Fleimelu.

_ >

— Vai ne ta?

Džošs pameta skatu uz vārteju. Gabriēla suņi bija aizsvieduši visus šķēpus un no arbaletiem izšāvuši pēdējās bultas. Metāla gai­tenī virmodams blīvējās baltu, šķebīgu pīšļu mākonis. Tur kustēja grūti saredzami stāvi, bet cauri vēl neviens nebija ticis. Palamēds un Šekspīrs bija nokāpuši no aizsargvaļņiem un suņus raidīja vārtejā. Džošs pēkšņi pavērās augšup — vaļņi nemaz nebija tik augsti, un viņš nemaz nebrīnījās, ieraudzījis vilku galvas kārstā­mies tiem pāri.

—  Ja kāds no jums abiem kritīs, — Fleimels izmisīgi uzstāja, tagad jau uzrunādams Sofiju, — viss, ko esam darījuši, ko esam panākuši, būs velti. Sofij, tev ir Raganas atmiņas. Tu zini, ko Tumšie vecajie cilvēkiem darījuši. Ja viņi dabūs rokā tevi, tavu brāli un tās divas Grāmatas lappuses, pasauli piemeklēs tas pats — un būs vēl daudz, daudz ļaunāk.

Nemirstīgā vārdi uzjundīja baisas atmiņas, Sofija noskurinā­jās — acu priekšā uznira murgaina, plūdos izmirusi pasaule. Dziļi uzelpojusi, viņa pamāja. — Bet, iekams notiek kaut kas tāds, tum­šajiem Vecajiem jādabū mūs rokā. — Viņa pastiepa kreiso roku, kas acu priekšā ietērpās sudraba cimdā. — Un tagad mēs vairs neesam ar pliku roku ņemami, pat neesam vairs cilvēki, — viņa sūri pie­bilda.

—  Lai visi atkāpjas! — iekliedzās Džošs un apcirtās pret māsu, kura ar šausmām ieraudzīja brāļa acis spīgojam zeltā, izraibinātas melnsarkanas tāpat kā zobens, ko viņš turēja rokā. Marsam acis bija sarkanas — tas bija palicis prātā. Pirms māsa paguva bilst kaut vārdu, Džošs saķēra viņu aiz rokas. — Mēs viņus aizvedināsim grāvja viņpusē, — viņš teica. — Un tad aizdedzināsim grāvi.

Sofija sablisinājās. Džošs stāvēja stalts un apņēmīgs, Klarents kreisajā rokā zaigot zaigoja, un tad viņas acis vērtās sudrabā — uz­mācās Raganas atmiņas. Džoša vietā tagad it kā stāvēja Marss sarkanzelta bruņās. Arī tam zobens bija kreisajā rokā.

Pamanījis bardu, Džošs uzelpoja. — Sekspīr! — Skaļā un pa­vēlošā balss aizdimdēja klusumā, atskatījās ne vien bards, bet arī Palamēds. Džošs pamājis norādīja uz vaļņiem, kam vilki jau līda pāri pulkiem vien. — Atkāpties! Grāvja otrā krastā!

Bards jau sāka grozīt galvu — sak, nekādā ziņā —, bet bruņās tērptais milzis viņu bez vārda runas apķēra ap vidu un uzsvieda plecā. Lai kā Šekspīrs spārdījās un bārās, saracēnis skriešus viņu aizstiepa turp, kur stāvēja Fleimels ar dvīņiem. Gabriēla suņi — ij tie, kas cilvēka, ij tie, kas suņa veidolā, — aizjoza nopakaļ.

—    Malacis, — Palamēds teica Džošam, ticis viņam līdzās.

—    Necik ilgi, būtu par vēlu. Tu mūs paglābi. — Saracēņu bruņi­nieks nokrāva no pleca Šekspīru un nostatīja uz kājām. Norāvis bruņucepuri, viņš uzsmaidīja nemirstīgajam. — Paklau, ja tu vēl rakstītu, te iznāktu lielisks stāsts. — Palamēds paskatījās uz Džošu.

—  Viss. Gabriēla suņi, cik ir, visi te. Svilinām grāvi!

—   Vēl ne. Lai sanāk tuvāk, — Džošs noskaldīja. — Tad tālāk netiks. — Aprāvies viņš uzlūkoja Palamēdu — uzvilnīja šaubas.

— Es… ta būs? Vai ar Mežonīgajiem dzinējiem kādreiz jau esi cīnījies?

Varenais bruņinieks pamāja. — Jā, esmu gan. Līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas, būdams no miesas un asinīm, vienā mierā kāptu ugunī. Un, lai kāds būtu Cernunns, viņš ir pa pusei zvērs.

—   Nenāks pāri. — Šurp pavērsās pietvīkusi Šekspīra seja. Ace­nes uz deguna bija nošķiebušās. — Es naftai šo to piešāvu klāt. Minerālvielas, zālītes, eksotiskas garšvielas, ko Vecajie un Nākamā paaudze diezin kāpēc necieš ne acu galā. Grāvim gar krastiem dzīv­sudrabs, un klāt piemaisīju arī dzelzsrūdu un vēl visādus oksīdus. Liesmām cauri neizbridīs pat Cernunns.

—   Arhonts nāk, — nočukstēja Sofija, bet neviens nedzirdeja. Viņa sarāvās čokurā, lai apvaldītu trīsas. Endoras ragana pazina Cernunnu — pazina, baidījās un nīda. Sazin cik gadsimtus Ragana bija sistemātiski dzinusi pēdas visam, kas palicis pāri no arhontu tehnoloģijām, lai darītu tām galu: sadedzināja metāla grāmatas, iz­kausēja artefaktus, nonāvēja tos, kas joprojām zināja stāstīt aizlaiku stāstus. Centās izdzēst atmiņas par tiem, kas valdījuši pirms Vecajiem. Tagad šīs atmiņas Sofijai mācās virsū.

Mežonīgo dzinēju pīšļu blāķī pavīdēja milzīgs stāvs, un no lūžņiem būvētajā vārtejā iznira Cernunns. Soļus viņš spēra lēnām, nesteidzoties, vāle bija uzsviesta kreisajā plecā. Ragos dzirksteļo­damas zaigoja spožbaltas stīgas, izgaismojot daiļo, it kā akmenī cirsto seju. Piešķiebis galvu, viņš savilka lūpas smaidā un paplēta rokas. Mute kustējās, bet vārdi, kas atskanēja pārējiem galvā, ar lūpu kustībām īsti negāja kopā, turklāt izklausījās, ka vienlaikus runā vesels balsu koris. Dvīņiem ausīs skanēja angļu valoda ar nepārprotamu Bostonas akcentu; Fleimelam — jaunības dienu franču mēle; Palamēds dzirdēja tuksnesīgās Babilonas runu, bet Šekspīrs — Elizabetes laika angļu valodu. — Nāku mieloties. Man vajag dvīņus. Vispār — nāku papriecāties. Nemūžam nebūtu do­mājis, ka priekšā atradīšu senu draugu. — Cernunns pastiepa labo roku, un akmens asmens Džošam rokā iegailējās melnsarkans, gaisā aizsprikstīdams tumšus izdedžus. — Tev, puika, ir tas, kas pieder man. Atdod man manu zobenu!

Džošs, zobenu satvēris ciešāk, attrauca: — Tagad tas pieder man.

Ragainā dieva smiekli bija gaiši un priecīgi, teju guldzoši. — Tev! Vai tu maz zini, kas tev rokā? Āžakāju nagus cirzdams dubļos, Cernunns spērās tuvāk. Viņš apstājās aizsarggrāvja krastā, noraustīdams nāsis, un pārdabiski nekustīgajā sejā pirmoreiz ieza­gās kas līdzīgs pārdzīvojumam.

—  Zinu, kas tas ir, — Džošs attrauca un paspēra soli pretim Ra­gainajam dievam. Tagad abus šķīra tikai grāvis divu metru platu­mā, pilns melnas, staipīgas biežņas. Džošs zobenu valdīja abām ro­kām, lai tas štāv rāms un mierīgs. Ierocis trīsēja un raustījās. Un tad zēns atskārta, ka trīsas, kas skrien augšup pa rokām, ir vienmērīgi puksti… tādi kā sirdspuksti. Gards siltums piestrāvoja miesu, krā­damies krūtīs un pavēderē, un Džošs sajutās drošs un stiprs — tāds, kam ne no kā un ne no viena nav bail. Ja Cernunns bruktu virsū, Džošs viņu satriektu — tas bija skaidrs. — Tas ir Klarents, Uguns zobens, — puika nodārdināja negaidīti skanīgā balsī. — Esmu re­dzējis, ko tas nodarīja Nidhjegam. Zinu, ko tas var nodarīt tev.

—  Cilvēku puika man draud, — izbrīnījies noteica Ragainais dievs.

Džošs nostājās pašā grāvja krastā un pāri virmojošajai zampai ieskatījās viņam tieši acīs. Prātā uzvilnīja domu driskas, ainas no tiem laikiem, kad zobens piederējis Cernunnam.

—  Būs kauja, — Džošs skaļi nosaucās. — Un, domāju, bez zo­bena neiztikšu.

Cernunns pasmaidīja. — Neaizmirsti, ka to dēvē arī par Gļē­vuļa zobenu, — dievs sacīja, nokrāva no pleca masīvo vāli, atspie­dās pret to, milzīgo ragaino galvu palieca uz priekšu, un dzintardzelteno redzokļu skatiens iedzēla tieši Džošam acīs. — Zobens ir nolādēts. Nolādēts ir katrs, pie kā tas nonāk.

—  Tas bijis pie tevis.

—   Tieši tā, — Cernunns piekrita. — Un paskaties uz mani! Reiz es biju šim zobenam saimnieks, tagad klausu citiem saimnie­kiem. Tas zobens tevi saindēs un pēdīgi iznīcinās.

—  Un ja nu tu melo? — Džošs attrauca, lai gan sirds dziļumos zināja, ka arhonts nemelo vis.

— Kāpēc lai es melotu? — Cernunns no tiesas izbrīnījās. — Ne­piederu ne pie Vecajiem, ne pie Nākamās paaudzes. Cilvēku mānīt man nav nekādas vajadzības.

Uz priekšu panācās Sofija — nostājās dvīņubrālim aiz mugu­ras. Pa pusei aizslēpusies no skata, viņa bija gatava piespiest īkšķi delmā iesvilinātajam tetovējumam. Tagad atlika tikai piespiest pirkstu sarkanajam punktam zelta apļa centrā, un Uguns maģijai tiktu ļauta brīva vaļa. Ragainais dievs pievērsa viņai skatu, re­dzokļi iegailējās, zīlītes pārtapa šaurās, melnās, šķērseniskās svīt­rās. — Tiekamies ne pirmoreiz, — viņš pārsteigts ierunājās, pārmi­jus uzlūkodams abus Ņūmenus.

Abi dvīņi izbrīnā nogrozīja galvu.

—  Esam tikušies. — Ragainais dievs nelikās mierā.

—  Ko tādu mēs atcerētos, — sacīja Sofija.

—  Diez vai tevi būtu viegli aizmirst, — piebalsoja Džošs.

—   Es jūs pazīstu, — Cernunns nelokāmi turpināja. — Bet gan jau šo mīklu atšķetināsim vēlāk, — viņš bilda Nikolasam, kas līdz ar Palamēdu un Šekspīru steidzās nostāties dvīņiem līdzās. Ragai­nais dievs noskatīja visus pēc kārtas, sākot un beidzot ar Nikolasu. Izslējies viņš pacirta gaisā savu dinozauru laikmeta vāli un ar krokodila žokļa galu norādīja uz alķīmiķi. — Vakariņas! — viņš izsau­cās, tad pavērsa vāli pret Palamēdu: — Pusdienas! — Tad, vēlreiz pārslīdējis pāri alķīmiķa krūtežai, vāles gals pasitās pret Šekspīru: — Uzkodām!

—  Mani tūliņ ķers trieka, — nomurmināja bards.

Ragainais dievs paskatījās viņam tieši virsū. — Un tavi Gab-

riēla suņi piepulcēsies Mežonīgajiem dzinējiem, abi sensenie klani saplūdīs vienā. — Dievs pacirta gaisā vāli. Tumsa viņam aiz mu­guras sakustējās, un piepeši uz priekšu brāzās pūlis vilku atņirg­tām rīklēm.

Sofija aizvēra acis, koncentrējās, piespieda īkšķi apaļajam teto­vējumam un saujā uzbūra sīku, liesmojošu lodīti. Iekampusies Džošam plecos, viņa pagrūda brāli nostāk no ceļa un zeltaino lo­dīti iesvieda grāvja biezajā, melnajā zampā.

Ieplunkšķējusi naftā, tā brīdi peldēja pa virsu, tad šņākdama nogrima, izvirdusi ballu garaiņu vērpeti.

—  Ak vai, — Sofija izdvesa, pēkšņi aizsitās elpa. Uguns maģija bija apgūta tikai iepriekšējā dienā, taču jau bija dala no viņas. Ma­ģija bija līdzējusi tikt galā gan ar disijām, gan gargujām, tomēr ta­gad kļuva skaidrs, ka nekas daudz par to nav zināms. Vēl tik daudz bija jāmācās.

Mežonīgie dzinēji kapa klusumā traucās uz aizsarggrāvi.

Džošs pēkšņi noslīga uz ceļgala un biezajā zampā iegrūda Klarentu. Vienā acumirklī nafta ar apdullinošu dārdoņu uzplaiksnīja rēcošās, melnās liesmās, kas aizsnaikstījās padebešos. Triecien­vilnis Džošu un Sofiju nogāza dubļos vēkšpēdus, bet grāvja otrā krastā cits citu no kājām gāza Mežonīgie dzinēji, pūlēdamies aiz­bēgt no liesmām. Daži joprojām, dubļos slīdēdami, nevilšus kārpī­jās uz priekšu, bet citus liesmās grūda tie, kas stūmās tuvāk no aiz­mugures. Visi tūdaļ pārvērtās cietos, melnos izdedžos.

—  Par to tu man vēl samaksāsi! — Cernunns pacirta vāli pret Džošu. — Un, puika… Es dabūšu savu zobenu, kad es tev saku!

—   Pamēģināsim vēlreiz. — Uzsitusi knipi, Sofija trieca spīvu dzeltenliesmas kūli pret Ragainā dieva vāli, un tā uzliesmoja, iz­platot pretīgu degoša kaula dvaku. — Vai mamma tev nekad nav teikusi, ka nepieklājībai ir zināmas robežas?

Pakāpusies uz apakšējā izrūsējušo kāpņu pakāpiena, Perenele Fleimela pavērās augšup, lai saredzētu sīko, gaišzilo debess aplīti, kas vīdēja augstu virs galvas. Tad viņa sarauca pieri. Lejup gāzās tāds kā mākonis — tieši uz dziļo šahtu, kas Alkatrazas salas virsmu sajūdza ar seno kontrabandistu eju salas dzīlēs. Mākonis virmoja un vērpās, līdz sablīvējās par Huanu Manuelu de Aijalu.

—  Pereneles kundze? — kuģinieks ievaicājās nevainojamā spāņu valodā. — Kas tad jums te darāms?

—  īsti nezinu, — Perenelei bija jāatzīst. — Man šķita, varētu ap­raudzīt Vārnu dievieti. — Vakar — vai tiešām tikai vakardien? — Perenele un Areopenaps Vārnu dievieti līdz ar viņas karapūļiem bija satriekuši pīšļos un lupatās. Vecais zirneklis gribēja Moriganu izbarot saviem putnuzirnekļiem, bet Perenele teica — nē, un lū­dza, lai Vecais tīmekļos ietīto dievieti nogādā tumšā pazemes ka­merā.

Lai atsvabinātu Areopenapu no gūsta, Perenele bija demon­tējusi klona dubļos iebūvētu, izgudrēm saliktu izšaujamu šķēpu sistēmu pie kameras durvīm. Ik šķēpa uzgalis bija iezīmēts ar sen­senu Varas vārdu, ko salauzt nebija neviena Vecajā spēkos. Kad Areopenaps tīmekļos cieši ievīstīto Moriganu nogādāja kamerā, Perenele, liekot lietā savas īpašās spējas it visu precīzi atsaukt at­miņā, to pašu aizsargsistēmu bija ierīkojusi pie Vārnu dievietes ieslodzījuma vietas durvīm. Klona dubļos izvietojot gliemežvākus, viņa ar tiem aizvietoja šķēpu uzgaļus, tā ka Moriganu tagad ieslo­dzījumā turēja Varas vārdi un simboli, kas par Vecajiem vēl senāki. Atbrīvot viņu varēja tikai cilvēks — ne Vecais, ne kāds no Nākumus paaudzes neredzamajam un nāvīgajam, aizlaikos darinātajam lās­tam nespēja ne tuvoties.

—  Kundze, — de Aijala steigšus ierunājās, — Jums jātiek projām no salas.

—   Zinu, — Perenele atteica un saviebās, ar kāju līdz potītei iepērusies smirdīgā zampā. — Par to tiek domāts. Vai nereīdas ma­nītas?

—   Piejūras klintīs kāds ducis gozējās saulītē, un vēl divas plunčājās pie piestātnes. No tēva — Nēreja — ne miņas, lai gan skaidrs, ka viņš tepat vien ir. — Rēgs izvirda baltas vērpetes, pats saraudamies čokurā. — Krastā viņa nākt nedrīkst… bet var. Un nāks.

Perenele šļakstinādamās pagājās pa gaiteni un pārsteigta at­skatījās uz spoku. — Pirmā dzirdēšana!

—   Nereīdas ir sievietes ar zivs asti. Nērejam ir tādas kā kājas. Daž­kārt viņš iznāk krastā, kur nomali zvejnieku ciemati, lai… pamielotos, vai uzzogas uz kāda kuģa, lai nogrābtu neuzmanīgu kuģinieku.

Perenele apstājusies noskatīja gaiteni. Tālais gals laidās lejup, jūrā, un piepeši ienāca prātā, ka tur varētu parādīties Jūras vecis, kas traušas šurp. Noskurinājusies un izpurinājusi tādas domas no galvas, viņa uzsita knipi un turpat pie pieres uzbūra sīku, baltu sveces liesmiņu. Tā līdzīgi kalnrača gaismeklim pustumsā raidīja baltdzeltenu staru. Perenele atskatījās uz de Aijalu. — Vai pastā­vēsi sardzē? Pabrīdināsi, ja kāds — vai kaut kas — tuvojas?

—  Protams. — Spoks salocījās uz pusēm, bez visām kājām pū­lēdamies paklanīties. — Bet, kundze, kāpēc esat šeit? Te jau nav nekā, izņemot Vārnu dievieti.

Pereneles smaids gaiteņa puskrēslu darīja gaišāku. — Tieši viņu jau es arī gribu apraudzīt.

—  Vai esi nākusi paņirgāties? — Morigana ierunājās čērkstoši, gand rīz kā vīrs.

—    Nē taču, — Perenele vaļsirdīgi atsaucās. Nostājusies uz sliekšņa, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās kameras krēslā. — Atnācu aprunāties.

Areopenaps zemzemes cellē bija ieaudis brīnumskaistu apaļenisku tīmekli. Ik pavediens bija Pereneles mazā pirkstiņa resnumā, un visi gaismojās kā šķidra sudraba dzīslas. Pašā tīmekļa viducī izplestām rokām, melnspalvainā apmetni ieskauta, rēgojās Vārnu dieviete. Izskatījās, ka viņa vienkārši pakārta gaisā un kuru katru brīdi var izrauties savā vaļā.

—    Neizskaties diez ko labi, — pēc brīža bilda Perenele. Pus­krēslā bija manāms, ka dievietes alabastra vaibsti vērtušies zaļgani. Melnādas ģērbs bija izkaltis un atplīsis vaļā plaisās, kuru dzīlēs vīdēja bāla miesa. Ādas jakas kniedes bija aptraipītas un samelnējušas, masīvā ādas josta — piemirkusi, un apaļeniskie ģerboņi uz tās nupat vērtušies tikpat zaļgani kā Vārnu dievietes vaigs.

Nosmīnējusi Morigana aplaizīja melnās lūpas. — Tais stundās, kas aizritējušas, kopš tikāmies, esi novecojusi. Mirsim kopā — tu un es!

Perenele novēcināja roku, un Moriganai pietuvojās liesmu mēle. Vārnu dieviete raudzīja pagrūst galvu sāņus, taču sudrabai­nais tīmeklis liedza. Viņas ogļu melnajās acīs uzzibsnīja atspulgi — it kā tur būtu zīlītes. Sejā iezīmējās kauli.

—  Tu izskaties slima, — Perenele teica. — Ka tik neaizej pirms manis.

—   Mani indē Derības zīmes, — Morigana atcirta, — tikai ne­saki, ka neko tādu nezini.

Perenele atskatījās uz virmojošo zīmi, ko pati bija uzskrīpājusi uz šķēpa uzgaļa. — Nezināju gan. Zināju tikai to, ka te iespundēts Areopenaps, bet viņam nekā citādi nebija ne vainas.

—  Areopenaps ir Vecais, es — no Nākamās paaudzes. Kā tu atšif­rēji zīmes? — Morigana prasīja, tūliņ dobji iekāsēdamās. «— Sazin cik Vecajo un mūsējo, no Nākamās paaudzes, domā, ka Derības zīmes un Varas vārdi nav nekas vairāk kā teiksma.

—    Es jau tos neatklāju. Tavs draugs Dī tieši šādi iespundēja Areopenapu kamerā — šajā pašā, — Burve norādīja.

Moriganas melnās lūpas riebumā savilkās. — Dī? Dī zina se­nos vārdus? — Apklususi viņa nogrozīja galvu.

—  Tu man netici? — Perenele iejautājās.

—   Nē, nē, gluži otrādi. Tev es ticu. Vienkārši — domāju, ka angļu magu pazīstu labāk nekā jebkurš cits zemes virsū, taču, jo vairāk dabūju zināt, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Pirmoreiz dzirdu, ka viņam zināms kaut kas tāds. — Morigana nopūtās.

—    Un tagad tev jādomā, diez kas viņu samācījis, — Perenele iedzēla. — Areopenaps teica — Dī bijis kāds sabiedrotais, it kā Vecais, bet tik varens, ka slēpts pat Vecā zirnekļa skatam. Nomaskējies — noslepenojies. Skaidrs, ka Dī saimnieks.

—  Dī Veco kungu neviens nepazīst.

Perenele pārsteigta sablisinājās. — Arī tu ne?

Moriganas garie, baltie zobi iecirtās melnajā apakšlūpā. — Es ne. Neviens to nezina, un tie, kas grib zināt, — Vecajie, Nākama pa­audze vai cilvēki — pazūd bez miņas. Tas ir liels noslēpums… lai gan vēl lielāka mīkla ir tā, kāpēc saimnieki viņu joprojām sargā un uztur pie dzīvības, kaut jēgas nekādas. Jau cik gadsimtu pagājis, un viņam nav izdevies notvert ne tevi, ne tavu vīru. — Vārnu die­viete smieklos gandrīz aizrijās. — Vecajos nenosauksi ne par kā­diem saprotošiem laipniem labvēļiem. Esmu redzējusi cilvēkus, kas pārvērsti pīšļos tikai tāpēc, ka nav gana zemu paklanījušies.

—   Vai zini, ko Dī grib iesākt ar visiem tiem mošķiem, kas sa­pulcēti salas pazemes pagrabos?

Morigana mēmi vērās pretim.

Perenele pasmīnēja. — Kam gan man ko tādu zināt… īpaši, ja mums abām, necik ilgi, lemta nāve!

Vārnu dieviete centās piekrītoši pamāt, taču galva bija stingri ieķipusi tīmekļos. — Dī darīja, kā likts — savāca visus vienkopus, bet, tici man, droši vien pats nezina, kāpēc tas Vecajiem vajadzīgs.

—  Tu gan zini, vai ne? — Perenele ieprasījās.

—  Neba pirmoreiz kas tāds. Tā jau bijis — sensenos laikos, pat pēc cilvēku rēķiniem. Runa ir par vissugu karaspēku, — Vārnu dieviete gurdi atteica. — Kad pienāks īstais brīdis, tas tiks uzlaists virsū pilsētai.

Perenele noelsās. Acu priekšā pēkšņi uznira Sanfrancisko, kur debesīs lidinās vampīri, kanalizācijas šahtās ņudz bubuļi un troļļi, krastmalā — māži, bet ielās — vindigo un pērtiķcilvēki. — Būs asinspirts.

—   Tā jau iecerēts, — Morigana nočukstēja. — Ko, tavuprāt, cilvēki iesāks, ielās un debesīs ieraudzījuši tikai mītos un leģendās mītošus briesmoņus?

—   Būs šausmās. Nespēs noticēt. — Perenele ievilka dziļu, trī­sošu elpu. — Civilizācijai būs gals klāt.

—  Neba pirmoreiz, — Morigana vienaldzīgi atkārtoja.

—  Bet tās atkal cēlušās! — Perenele aši iebilda.

—    Vairs necelsies. Man nācis ausīs, ka līdzīgas kolekcijas — karapūļi, zoodārzi, zvērnīcas, sauc kā gribi, — savāktas ik konti­nentā. Es teiktu — visus palaidīs savā vaļā vienā un tajā pašā dienā. Cilvēku armijas tikai velti cīnīsies un notērēs munīciju… un tad, kad vairs nebūs spēka, zemes virsū atgriezīsies tie, ko jūs dē­vējat par tumšajiem Vecajiem. — Vārnu dieviete iesmējās, tad aizri­jās rejošā kāsā. — Nu, tāds tas plāniņš. Protams, viss izgāzīsies, ja Dī netiks pie Grāmatas divām beigu lapām. Bez Pēdējās zavestības Ēnu valstības ierindā netiks. — Viņa atkal aizklepojās. — Diez ko Dī saimnieks viņam nodarīs, ja viss noies greizi? Skaidrs, kaut ko baisu, — viņa piebilda teju ļaunā priekā.

—  Bet es iedomājos, ka esat draugos! — Perenele nevarēja vien nobrīnīties. — Gadsimtiem ilgi esat bijuši kā cimds ar roku.

—   Ne jau no brīva prāta, — Morigana atcirta. — Es kalpoju Dī tikai tāpēc, ka tā liek Vecajie, kam kalpo viņš. Dieviete ķipīgajos tīmekļos lūkoja iegrozīties ērtāk, bet tie tikai savilkās ciešāk, žņaugdami viņu vai nost. — Un re — kur tālab esmu nonākusi. — Acs kaktiņā sariesās spoži melna asara un noritēja pār vaigu. — Šo­dien es miršu, Derības zīmju saindēta, un vairs nekad neredzēšu debesjumu.

Perenele noskatījās, kā melnā asara norit lejāk, pār Moriganas zodu. Šķīrusies no dievietes miesas, tā pārvērtās sniegbaltā dūnā, kas liegi noplanēja lejup, uz klona. — Varbūt Dī atsūtīs kādu, lai tevi izpestītu.

—   Šaubos. — Vārnu dieviete iekāsējās. — Mana nāve būs ne vairāk kā nepatīkams starpgadījums. Saimnieks piešķirs Dī citu kalpu, un es nogrimšu aizmirstībā.

—    Izskatās, ka mags nodevis mūs abas, — Perenele nočuk­stēja. Vēl viena melna asara noritēja pār Vārnu dievietes vaigu un, lejup krizdama, pārvērtās baltā dūnā. — Morigana… kaut… kaut es varētu tev līdzēt, — Perenele noteica, — taču nezinu, vai varu uz tevi paļauties.

—   Skaidrs, ka man tu nevari ticēt! — Morigana atcirta. — Ja palaidīsi mani vaļā, es tevi nobeigšu. Tas ir manā dabā. — Bālais vaigs bija iekrāsojies tumši zilzaļš, piere un vaigi pārklājušies čul­gām. Viņa sāka svaidīties tīmekļu žņaugos, gaisā paputēja melnas spalvas, kas nolīgoja lejup, pie baltajām dūnām. — Man jā­mirst… — Vārnu dievietes acis iepletās platas, melnas un tukšas, un tad pāri melnumam lēni, lēni, lēni aizvirmoja sarkandzeltenas spirāles, līdz acis vērtās gaiši oranžas. Izgrūdusi garu, smagu no­pūtu, viņa aizdarīja acis un vairs nekustējās.

—  Morigana? — Perenele iečukstējās.

Dieviete bija stinga un klusa.

—  Morigana? — Perenele uzrunāja viņu vēlreiz. Ar visu to, ka Vārnu dieviete gadsimtiem ilgi bija nīsta naidniece, Burve bija šo­kēta un satriekta, ka ļāvusi nebūtībā aiziet leģendai.

Pēkšņi Moriganas redzokļi atsprāga vaļā. Tagad tie bija nevis melni, bet koši sarkani — svaigu asiņu krāsā.

—  Morigana…? — Perenele steigšus atkāpās.

Balss, kas nāca no Vārnu dievietes lūpām, tikko jaušami atšķī­rās no viņas ierastās balss. Sevi nepārprotami lika manīt īru vai skotu akcents. — Morigana tagad guļ… Es esmu Badba.

Acis lēnām aizvērās, tad atkal atsprāga vaļā. Tagad tās gailēja žilbīgi dzeltenas.

—   Un es esmu Maka. — Ķeltu akcents bija vēl jo spēcīgāks, un balss — dobjāka, skarbāka.

Redzokļi atkal aizdarijās, un, kad no jauna atvērās, viena acs bija spoži tumšsarkana, otra — mirdzoši dzeltena. No vienām un tām pašām lūpām nāca divas balsis, ne gluži saskanīgas.

—  Un mēs esam Moriganas māsas. — Sarkanā un dzeltenā acs reizē pagriezās uz Burves pusi. — Aprunāsimies!

—    Man šķita, ka abas esat pagalam, — sacīja Perenele Fleimela. Skaidrs, ka būtu pienācies sabīties, bet viņa juta vienīgi at­vieglojumu. Un ziņkāri.

Liesmiņa, kas dejoja virs galvas, pār milzīgajā tīmeklī ielipušo melno Vārnu dievietes stāvu lēja siltu, dzeltenu gaismu. Sarkanais un dzeltenais redzoklis tumšzaļajā, čulgām klātajā sejā vērās pre­tim, un, kad melnās lūpas sakustējās, ierunājās divas balsis reizē: — Varbūt piemigušas, jā. Bet ne pagalam.

Perenele pamāja; neizklausījās nemaz tik neticami. Uzaugusi rēgu pasaulē, viņa katru mīļu dienu bija redzējusies ar mirušajiem, it bieži ar tiem runājusies, tomēr zināja, ka balsīs, kas nāk no Moriganas, nebūt nerunā spoki. Tas bija kas cits. Viņa raudzīja atsaukt prātā visu, kas zināms par Vārnu dievieti. Tā nāca no Nākamās pa­audzes, dzimusi pēc Danu Tālis krišanas. Apmetusies vietās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Īrija un Britānija, un, necik ilgi, turienes ķelti viņu sāka pielūgt kā kara, nāves un asinspirts dievieti. Līdzīgi daudziem no Vecajo un Nākamās paaudzes aprindām, Morigana bija trīsvienīga — trejāda. Dažs Vecais mainījās laika gaitā, kā Hekatei lāsts lika ik dienu pārvērsties no jaunas meitenes večā. Citi mainī­jās līdzi mēness fāzēm vai gadalaikiem, bet vēl citi vienkārši satilpināja sevī trijus personības aspektus. Tomēr, ciktāl bija palicis at­miņā, Maka, Badba un Morigana bija katra par sevi, katra cita… visas gan nešpetnas un bīstamas.

—     Kad deviņpadsmitajā gadsimtā ar Nikolasu bijām Īrijā, kāda gudra večiņa man klāstīja, ka Morigana jūs abas esot sazin kā nogalējuši.

—   Ne gluži. — Uz bridi abas acis iegailējās sarkanas un balss vērtās vienā. — Nekad neesam bijušas trīs; vienmēr — katra pati.

Perenele savaldījās, lai sejā nekas nebūtu nolasāms. — Viena miesa, trīs personības? — viņa vaicāja. Tad pamāja. — Ak tad tā­pēc trīs māsas nekad nav redzētas kopā?

—   Atkarībā no mēness fāzes katra no mums pēc kārtas pār­ņem tiesības uz šo miesu.

Redzokļi iegailējās dzelteni, balss ieskanējās citāda, mazliet pārgrozījās arī sejas kauli, tā ka mainījās vaibsti. — Un arī kādās citās reizēs kāda no mums pārņem virsvadību. Man allaž krituši Ziemas saulgrieži.

Kreisā acs iezvērojās sarkana, labā — spoži dzeltena, un abas balsis atkal ierunājās reizē. — Bet lielākoties pār šīm miesām val­dījusi mūsu jaunākā māsa Morigana. — Neradījums iekāsējās tā, ka tīmeklis noraustījās, uz tā lūpām sakrājās biezs, melns šķid­rums. Abi redzokļi pašāvās uz šķēpiem Perenelei aiz muguras.

—  Salauz Derības zīmes, Burve… tās mūs indē, beidz nost.

Perenele atskatījās. Gaitenī, pie alas mutes, divpadsmit koka šķēpi bija salikti tā, ka veidoja sarežģītu trijstūru un kvadrātu rakstu. Ar acs kaktiņu viņa manīja melnu atblāzmu virmojam starp šķēpu metāla uzgaļiem, uz kuriem pati ar dubļiem bija uzvilkusi aizlaiku Spēkavārdus.

—    Burve… lūdzu. Lauz burvestību, — Vārnu dieviete čuk­stēja. — Mūsu māsa Morigana tevi pazīst… un ciena. Viņa zina, ka esi stipra un varena… bet ne cietsirdīga.

Izgājusi atpakaļ gaitenī, Perenele ar spēku izrāva no zemes vienu šķēpu, sapostīdama rakstu. Tūliņ iestājās klusums — tikai tagad Perenele apjauta, ka iepriekš ausīs trinkšķējis, — un gaisā, kas spīvi oda pēc rūsas un metāla, atkal uzvēdīja parastās pazemes cietuma dvakas: sāls, sasmakuši dubļi, pūstošas zivis un jūras­zāles. Šķēpu cieši sažņaugusi abās rokās, Burve atgriezās kamerā.

—    Lai nebūtu nekādu joku, — viņa brīdināja un grūda šķēpu tu­vāk Vārnu dievietei. Uzgalis iespīdējās, tad uzšķīda saltās, meln­baltās liesmās. Kad liesmojošais uzgalis pieskārās spalvu kaudzītei uz grīdas, tās iečūkstējās, iekūpējās, sačokurojās un pārogļojās. No gruzdošo spalvu smakas Perenelei acīs saskrēja asaras, un viņa iz­muka laukā no kameras.

Kodīgajiem dūmiem virmojot visapkārt, arī dieviete piemie­dza redzokļus. — Nekādā ziņā…

Un tad tīmekļos sagūstītās dievietes miesas noraustījās, sar­kanā un dzeltenā vizma acīs apdzisa — tās vērās pretim melnas un tukšas. — Viņas melo! — iekliedzās Morigana. — Neklausi!

Perenele pacirta gaisā šķēpu, tā ka zaigojošais metāla uzgalis gandrīz skāra dievietes seju. Zaļganajā ģīmī iešļācās melnbaltas gaismas straume, dieviete aizmiedza acis un velti centās novērsties. Kad redzokļi atkal atvērās, Badba un Maka bija atgriezušās. Māsām vienai caur otru runājot, acis uzliesmoja te sarkanas, te dzeltenas.

—  Morigana mūs piekrāpa, — vēstīja Badba.

—  Ieslodzīja, nobūra, nolādēja, — Maka piebalsoja.

—   Lika lietā negantu nekromantijas lāstu — iemācījās no Dī priekšgājēja —, lai mūs savažotu, paverdzinātu, atņemtu visus spēkus…

—   Burvju varā esam jau gadsimtiem ilgi, — stāstīja sarkanacainā Maka. — Dzirdējām un redzējām visu to pašu, ko māsa, bet pašas nespējām neko — nedz pirkstu pakustināt, nedz ko iesākt…

—  Bet Derības zīmes burvju varu vājināja, un varējām pārņemt miesu.

—  Ko jūs gribat? — Perenele noprasīja, ļaudamās ziņkārei, lai gan stāsts uzvēdīja neizskaidrojamas skumjas.

—   Gribam būt brīvas. — Balsis saplūda vienā, kreisā acs jo­projām dega sarkana, labā — košdzeltena. — Māsa varbūt arī ir ar mieru upurēties. Bet mēs ne. Māsa varbūt arī ir Dī un Vecajiem ver­dzene. Mēs ne. Pēc Danu Tālis krišanas ar cilvēkiem gan neesam biedrojušās, taču neesam arī viņus apkarojušas. Savulaik cilvēki mūs pat pielūguši, un pielūgsme mūs darījusi tikai stiprākas. Ik karš, ko viņi izcīnījuši, ik zaudēta vai uzvarēta kauja mūs barojusi cilvēku sāpēm un atmiņām. Viņi pat sērojuši, kad pagaisām no Cilvēku pasaules. Un tas ir vairāk nekā jebkas, ko jelkad darījuši tie no mūsu pašu klana, ar ko esam rados vai pazinušās. Neviens nelikās zinis, neviens neiebilda, kad Morigana mūs savažoja, sa­gūstīja, nobūra. Mums, Burve, nav pienākuma nedz Vecajo, nedz Nākamās paaudzes priekšā.

Iegrūdusi šķēpa kāta galu klona dubļos, Perenele to sakampa turpat pie metāla uzgaļa un atspiedās, lai ērtāka stāvēšana. Ar dubļiem uztrieptā maģiskā zīme klusu pukstēja kā rimta sirds, vaigs juta tās siltumu, tikko jaušami pulsēja kāts visā garumā.

—   Atsvabini mūs, — Vārnu dieviete neatlaidās, — un būsim tev pateicību parādā.

—   Piedāvājums ir ļoti kārdinošs, — Perenele atteica. — Bet kā lai zinu, vai varu uz jums pajauties? ja nu tūliņ, kolīdz tiksiet brī­vas, metīsities man virsū?

Timeklī sagūstītā neradījuma melnās lūpas savilkās smaidā, atklājot garos, baltos zobus. — Mēs dosim tev vārdu — dosim kareives, Vārnu dievietes nelaužamo zvērestu, — izgrūda dzeltenacainā dieviete.

—  Turklāt uz šķēpa esi uzvilkusi arhontu zīmi, — piebilda sar­kana ce.

—  Arhontu? — Perenele pārjautāja. Garajā mūžā šis vārds bija nācis ausīs labi ja divreiz.

—   Pirms Vecajiem pār šo planētu valdīja Divpadsmit Arhonti.

—  Pirms Vecajiem?

—  Pasaule ir vecāka un mežonīgāka, nekā esi iedomājusies. — Vārnu dieviete pasmaidīja. — Daudz vecāka. Daudz mežonīgāka.

Perenele pamāja. — Tā man allaž šķitis. — Doma par arhontiem izklausījās valdzinoša — Nikolasam patiktu —, taču tagad bija jādomā par praktiskākām lietām. — Vai varat mani aizgādāt projām no salas? — viņa painteresējās. Pirksti ap šķēpa kātu sa­žņaudzās ciešāk. No atbildes bija atkarīgs ļoti daudz.

Brīdi vilcinājusies, dieviete atbildēja: — To nevaram gan. Lai cik tu viegla, tevi nepanesīsim. Mums — tiem, kas no Vecajiem un Nākamās paaudzes prot laisties, ir gandrīz tukši kauli. Mums nav daudz spēka.

Burve pamājusi likās mierā. Atbilde jau bija paredzama: pirms nepilniem divsimt gadiem bija iznācis cīnīties ar harpiju baru Ro­mas Palātija pakalnā, Itālijā. Tad arī atklājās, ka, par spīti neganta­jam izskatam un asajiem nagiem, harpijas ir gaužām nespēcīgas. Kamēr Nikolass līdzpaņemtajās mantās meklēja rokā kādu zobenu un šķēpu, Perenelei bija izdevies viņas izgaiņāt ar ādas apmetni un ar pletni, sapītu no čūskām, kas izrautas no Medūzas galvas, pār­vērst uzbrucējas akmenī. Būtu Vārnu dieviete solījusies aiznest viņu projām no salas, tie būtu skaidri meli.

—   Mirklī, kad nospriedi, ka mūsu māsa mirusi, — Vārnu die­viete turpināja, — samanījām, ka skumsti, ka nožēlo. Atsvabini mūs, Burve, un, kamēr vien šīs miesas būs mūsu varā, nenostāsi­mies nedz pret tevi, nedz tavējiem. To mēs tev apsolām.

Ja Nikolass pēc dabas bija zinātnieks, Perenele Fleimela mēdza paļauties uz intuīciju. Viņa allaž klausīja instinktam, tas reti vīla; un, ja tagad iznāktu vilties un Vārnu dieviete atbrīvota bruktu virsū, atlika cerēt, ka glābs pašas spēki apvienojumā ar nāvīgo šķēpu.

—  Tad zvēriet, — Perenele pieprasīja.

—    Zvēram, — abas balsis saplūda vienā. — Nedarīsim tev pāri. Būsim tavas parādnieces.

—    Aizmiedziet acis, — Perenele pavēlēja. Paspērusi soli uz priekšu, viņa pavērsa šķēpu pret tīmekli, piegrūda tam klāt uz­gali — pret griestiem uzšāvās pelēkbalti dūmu stabi, tīmeklis iešņācās un iečukstējās. Pavedienus, kas saistīja Vārnu dievieti, Burve grasījās piesardzīgi pārcirst pa vienam vien, lai gūstekni zemē nolaistu pamazām, bet tad viņa atcerējās, ka dieviete gandrīz nejūt sāpes. Šķēps ar varenu atvēzienu nošvīkstēja krusteniski, un dieviete pilnīgi bez trokšņa nogāzās uz grīdas. No tīmekļa atbrī­vota, viņa joprojām tinās biezā kārtā pavedienu.

Sarkanais un dzeltenais redzoklis atvērās. — Uzmanies, Burve! — Vārnu dieviete izdvesa, kad Perenele devās viņai klāt, turēdama šķēpu abās rokās. Gūstekne vērās uz kūpošo uzgali. — Ik skramba var būt nāvējoša.

—   Paturēšu prātā, — Burve apsolīja, piesardzīgi un, saudzīgi uzšķērda gandrīz nesaredzamo kūniņu, atrāva to vaļā un atbrīvoja Vārnu dievieti.

Neradījums pietrūkās kājās un notrausa lipīgās šķieznas no ādainajām bruņām, kas sedza muguru un krūtis. Tad, ādai gurk­stot, izstaipījās — izpleta rokas un izlocīja muguru. Iezumējās divējā balss: — Ak, cik labi atkal būt dzīvajos!

—   Vai var gadīties, ka Morigana atgriežas? — Perenele nopra­sīja, izslējusies un sakampusi šķēpu, ko vienā acumirklī bija gatava cirst pretim Vārnu dievietei.

Abi redzokļi iegailējās sarkani, tad dzelteni, tad atkal sarkani — Gan mēs mazo māsu pieskatīsim. — Tad galva pacirtās, it k.i dieviete būtu kiiut ko ieraudzījusi Perenelei aiz muguras.

Burve instinktīvi atskatījās, un vienlaikus iešāvās prātā, kaut šis nebūtu vecais, labais, tik lētais triks.

Kameras durvīs planēja Huans Manuels de Aijala. Acu un mu­tes vietā spokam vīdēja tukšumi, un garas, virmojošas rēgainās miesas šķieznas vilnīja viņam aiz muguras kā plīvojošs karogs.

—  Kas ir? — Perenele uzsauca, acumirklī noprazdama, ka kaut kas nav labi. Viņa novēcināja šķēpu, un rēgs, novērsies no Vārnu dievietes un uzlūkojis spīdošo metāla uzgali, uz brīdi sabiezēja blīvs. — Nepatikšanas?

—  Nērejs ir klāt. — Spoka balss bija šausmu pilna. — Jūras vecis ir klāt.

—  Kur? — Perenele prasīja.

—    Te\ — Rēgs izsaucās un apcirties ar kreiso roku norādīja tumsā. — Tikko izkāpa no jūras viņā ejas galā. Nāk jums pakaļ!

Un tieši tobrīd no gaiteņa tālā gala šurp atvilnīja neciešams puspuvušu zivju un sasmakuša trāna smārds.

Dzirksteļodamas, snaikstīdamās un sprakšķēdamas košsarkanās, rūcošās liesmas sitās augšup, nakts gaisu virs lūžņu novietnes piegānīdamas ar virmojošiem melnu, smacīgu dūmu mākoņiem. Džons Dī atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, bet saoda tikai dego­šas gumijas un naftas smārdu, no maģijas nebija ne miņas. — Iešu pats, — viņš noteica, uzmetis skatu Bastetai.

—  Es neieteiktu, — brīdināja dieviete ar kaķes galvu.

—  Kāpēc tā?

Tumšā vecā atņirdza zobus tādā kā baisā smaidā un ciešāk ieti­nās garajā, melnajā apmetnī. — Būtu žēl, ja kāds no Mežonīgajiem dzinējiem pārskatīšanās pēc tevi noturētu par pretinieku vai arhontam ienāktu prātā tevi piepulcēt viņu baram. Vilku rindas šo­nakt paretinātas, vajadzēs kādu, ko likt vietā.

—    Es, kundze, neesmu gluži bezpalīdzīgs, — Dī atteica. No azotes izvilcis pastrupo akmens Ekskaliburu, viņš pa izmirušo ielu devās uz lūžņu novietni. Pie masīvajiem vārtiem mags apstājās. Biezās plātnes izraibināja arhonta vāles zobu atstātie caurumi, un vietās, kur dzelzs bija pušu, tas bija sačokurojies un atlocījies kā alumīnija folija. Dī piegrūda zobenu tuvāk arhonta vāles atstāta­jām pēdām, bet nekas nenotika. Būtu Cernunns izmantojis kādu maģiju, Ekskaliburs to justu, taču asmens bija un palika auksts un melns. Dī pamāja: vārtus Ragainais dievs bija atlauzis vaļā ar bru­tālu spēku. Nupat bija jāsāk domāt, cik tieši stipra Cernunnam ir aura un burvju spēks. Leģendas vēstīja, ka arhonti — un arī pirmie Vecajie, Dižie vecajie, kas nākuši pēc viņiem, — bijuši vai nu milži, vai atbaidoši briesmoņi, bet reizumis kā viens, tā otrs. Bet nekas nebija dzirdēts par to, ka arhonti butu burvji vai zintnieki. Šīs spē­jas pirmie izkopuši Dižie vecajie.

Dī apvaldīja smaidu: tagad, kad bija dibināts pamats domāt, ka Cernunnam burvju spēka nav gandrīz nemaz, pašpārliecība auga augumā. Dievs tika teicis, ka spēj lasīt domas, bet varbūt mā­nījās. Viņš raudzīja precīzi atsaukt atmiņā arhonta vārdus, kad abi tikās pirmoreiz.

"Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad."

Nu, tukši vārdi. Pasludinājis, ka zina, kas Dī prātā, Cernunns nekādi to nebija pierādījis. Un bija zināms, ka Dī Vecais arhontu instruējis.

"Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi, lai mēs ar Mežonīgajiem dzinējiem iztriecam tev ceļu."

Cernunns arī netika pavēstījis neko jaunu. Vienkārši atkārtoja vispārzināmo — to, kas Dī jau bija labi zināms, — un tad atstāstīja rīkojumus, ko saņēmis no Vecā. Viss tikai izklausījās tā, it kā būtu nolasīts Dī prātā.

Doktors Džons Dī klusu nosmējās. Skaidrs, ka arhonts bija mūžsens, spēcīgs un nepārprotami bīstams. Bet pēkšņi dievs vairs neiedvesa tik briesmīgas bailes.

Cieši satvēris zobenu, mags ieslīdēja šaurajā vārtejā. Liesmas rūca jau tuvāk, sprakšķēja un auroja, uz vaļņiem mezdamas dejo­jošu, šaudīgu atblāzmu. Dī aptvēra ka, sperot ik soli, gaisā saceļ virmojošus biezu putekļu mākoņus. Cieši sakniebis lūpas, viņš no kabatas izvilka baltu nēzdogu un piespieda pie mutes: negribējās saelpoties Mežonīgo dzinēju pīšļus. Tik garus gadus bijis mags, zintnieks, nekromants un alķīmiķis, Dī it labi spēja iedomāties, ko tādi pīšļi var nodarīt. Plaušās kas tāds bija pilnīgi lieks.

Zem kājām mētājās koka bultas ar akmens uzgaļiem, šķēpi, tad viņš pamanīja paīsas arbaleta šautras. Acu priekšā atgriezās jaunības dienas. Elizabetes galma laikos bija pētīti aplenkumi un studēta karamāksla, un no ieroču atliekām bija skaidrs, kas te noti­cis: lielo vairumu Mežonīgo dzinēju aizstāvji bija iedzinuši šaurajā ejā un pārvērtuši pīšļos. Bet kāpēc, diez, nebija palikuši tepat, lai uzbrucējus iznīcinātu līdz pēdējam? Jo aptrūcies bultu un šķēpu, mags minēja, atbildot pats uz savu jautājumu, tāpēc vajadzējis at­kāpties drošākās pozīcijās. Aiz baltā nēzdoga slēptās lūpas savil­kās platā smaidā. No vēstures Dī bija mācījies, ka, kolīdz aizstāvji sāk atkāpties, aplenkumam paredzams drīzs gals. Fleimels ar tiem pārējiem bija iedzīts lamatās.

Izgājis cauri ejai, mags ieraudzīja liesmojošo aizsarggrāvi. Tas apjoza visai pieticīgu metāla baraku, kas slējās pašā cietokšņa vidū. Dī pielika soli: viņš zināja vairāk nekā desmit burvestību, kas ļautu uguni apdzēst; varēja arī naftu pārvērst smiltīs un tad ar per­siešu buramvārdiem — smiltis stiklā.

Alķīmiķis ar dvīņiem stāvēja grāvja otrā krastā, puika un mei­tene — cieši līdzās. Liesmu atblāzmā gaišie mati plaiksnījās sarkanzeltaini. Turpat blakus — divi citi cilvēki: viens liels un masīvs, melnās bruņās, otrs pamazs un sīks, arī bruņās, bet tādās aplamās. Sīkulim visapkārt sargādami drūzmējās sarkanmatainie Gabriēla suņi, cits cilvēka, cits — suņa veidolā.

Uz trakojošo liesmu fona iezīmējās arhonta stāvs, ragos rotājās uguns atblāzma, aiz muguras pacietīgi gaidīja vēl dzīvajos palikušies Mežonīgie dzinēji. Kamēr Dī pa dubļu jūru brida tuvāk, vilki ar cilvēka seju neizlaida viņu no acīm. Arī Cernunns, rumpi ne­kustinādams, pagrieza galvu, lai magu uzlūkotu. Ragainais dievs piekala skatu akmens zobenam, ko Dī turēja rokās; tagad no as­mens gaisā cēlās salti, zili dūmi.

—  Ekskaliburs un Klarents sastapušies, — Dī galvā iezumējās

Cernunna balsu koris. — Nudien vēsturisks brīdis. Vai zini, kad

»

šie abi zobeni pēdējoreiz tikušies?

Dī jau grasījās skaidrot, ka abi tikušies Parīzē vēl vakar, taču nolēma paklusēt, lai dievu lieki nekaitinātu. Zemapziņā sāka briest baismīgs un bīstams plāns — tik neaptverams, ka gandrīz bija bail piedomāt ciešāk, — ja nu Cernunns tomēr spēj nolasīt domas. No­stājies dievam pie kreisā sāna, viņš, saņēmis Ekskaliburu labajā rokā, sakrustoja rokas uz krūtīm. Gailošais asmens kreiso vaigu iekrāsoja nedabiski zilā gaismā. — Man šķiet, te, Anglijā, — Dī ierunājās. — Kad Arturs Solsberijas līdzenumā kāvās ar savu mā­sasdēlu Mordredu. Tas ar Klarentu nodūra Arturu, — mags pie­bilda.

—    Arturu nodūru es, — klusu noteica Cernunns. — Mordredu ari. Un viņš Arturam bija dēls, nevis māsasdēls. — Ragainā dieva galva atkal pagriezās pret liesmām. — Tu esot mags. Tad jau pra­tīsi nodzēst šīs liesmas?

—    Protams. — Jau tā piesmirdušajā gaisā ielauzās vēl cita smaka — puvušu olu smārds. — Tu netiec cauri ugunij? — Dī ap­vaicājās, apzināti iztaustīdams Ragainā dieva spēju robežas.

—  Ugunī ir metāls, — Cernunns strupi atteica.

Dī pamāja. Bija gadījies dzirdēt, ka daži metāli, sevišķi dzelzs, Vecajiem ir tīrā inde. Tagad viņš zināja, ka tāpat ir arī arhontiem. Iešāvās prātā, ka abas rases varbūt ir rados; allaž bija šķitis, ka tās, lai gan līdzīgas, tomēr ir nošķirtas, tāpat kā Vecajie un cilvēki.

—  Varu apdzēst uguni, — Dī droši pavēstīja.

Arhonts paliecās uz priekšu, cieši ieskatījās ugunī un tai cauri: viņa sīvais meža smārds piepeši pieņēmās spēkā. Sekodams viņa skatienam, Dī atklāja, ka tas pievērsts tam puikam, Džošam. — Vari dabūt dvīņus, mag, un savas lapas. Es paturu tiesības uz trim ne­mirstīgajiem cilvēkiem un Gabriēla suņiem.

—  Sarunāts, — Dī nekavējoties atsaucās.

—  Un Klarentu. Pieprasu Uguns zobenu.

—    Skaidrs, ka to tu vari dabūt, — Dī nevilcinoties apsolīja. Viņš tīšuprāt ļāva aurai visapkārt uzplaiksnīties koši dzeltenai un smirdīgai, jo zināja, ka tā apslāpēs domas. Atdot zobenu Cernunnam? Lika pagaidīt! Ekskalibura dvīnim Dī bija dzinis pēdas gad­simtiem ilgi, un viņam nebija ne prātā pieļaut, lai tas kopā ar Ra­gaino dievu pagaist kādā nomaļā Ēnu valstībā. Pārdrošais plāns piepeši bija skaidrs. — Būšu pagodināts, ja drīkstēšu tev zobenu pasniegt pats savām rokām.

—  Lai būtu, — arhonts atteica ar tikko jaušamu augstprātības pieskaņu.

Dī pielieca galvu, lai dievs neredz uzvaras prieku iemirdza­mies viņam acīs. Viņš nostāsies arhonta priekšā ar Ekskaliburu labajā un Klarentu kreisajā rokā. Viņš paklanīsies Ragainajam die­vam un spers soli uz priekšu… un iegrūdīs abus zobenus Cernunna miesās. Maga sēra dzeltenā aura satraukumā ieplaiksnījās arvien spožāka un spožāka. Kā tas būs? Ko viņš iemācīsies? Ko da­būs zināt pēc tam, kad būs nogalinājis arhontu?

Kāsēdami, acīm asarojot, Sofija, Džošs un trīs nemirstīgie klupšus krišus kārpījās tālāk no neciešamās svelmes, kājām slīdot glumajos dubļos. Aiz uguns sienas viņi bija drošībā, taču arī slazdā.

Džošs uzrāva māsu kājās. Mati uz pieres viņai bija sasviluši cietās grīstēs, vaigi dega koši sarkani, no uzacīm gandrīz nekas ne­bija palicis pāri.

Sofija pārvilka pirkstus pār Džoša pieri. — Tev uzacis nosvi­lušas.

—   Tev tāpat. — Viņš pasmaidīja. Tad aptaustīja vaigus. Sejas āda šķita nostiepta kā balona gumija, lūpas sausas un saplaisāju­šas, un pēkšņi viņš aptvēra, cik ļoti laimējies. Būtu stāvējis grāvim par plaukstas tiesu tuvāk, būtu apdedzis pavisam. Sofija pastiepa roku, piespieda viņam pie vaiga mazo pirkstiņu, gaisā novēdīja vaniļa, un apsvilušajai ādai pāri pārskrēja remdējošs vēsums. Sa­ķēris māsas roku, viņš parāva to nostāk: pirksta spilventiņš zaigoja sudrabā. — Tu nedrīksti likt lietā spēkus, — viņš bažīgi rājās.

—    Es jau tikai dziedinu — Zanna to sauca par "roku uzlik­šanu". Tam auru nevajag gandrīz nemaz. Turpmāk — nekādu skrambu, ne zilumu. — Viņa nosmaidīja.

—   Man gan ir tāda sajūta, ka drīz vien vajadzēs uztraukties par daudz nopietnākām lietām, — Džošs izmeta un atskatījās uz rēcošo uguns mūri. Grāvja otrā krastā pacietīgi stāvēja Ragainais dievs. Rokas viņš bija sakrustojis uz masīvajām krūtīm, pie kājām kūpēja vāles gruzdošās atliekas. Simtiem Mežonīgo dzinēju bija pārvērsti pīšļos, tomēr dzīvajos — mazākais, divreiz vairāk. Vaira kums pulcējās puslokā Cernunnam aiz muguras; cits sēdēja, cits gulēja, bet visi kā viens — atbaidoši cilvēciskās sejas pievērsuši saimniekam. Džošs noskatīja visu aizsarggrāvi. Pārējie Mežonīgie dzinēji bija izkārtojušies grāvim visgarām. Aplenkuma loks bija noslēgts. — Ko viņi dara? — zēns balsī ievaicājās.

—  Gaida, — aiz muguras nodārdināja Palamēds.

Džošs atskatījās. — Gaida?

—  Zina, ka uguns izdegs.

—  Kad?

—   Pēc stundas. Varbūt divām. — Saracēnis atgāza galvu un pavērās debesīs. — Varbūt degs līdz pusnaktij, bet ar to nepie­tiks. — Viņš paraustīja plecus. Melnās bruņas bija nošķiestas ar dubļiem un kvēpiem, oda pēc naftas, un ik kustība lika tām čīkstēt un krakšķēt. — Cietoksni mēs cēlām drīzāk tāpēc, lai nošķirtos no pasaules, nevis kā aizsargbūvi, lai gan tas mūs godam pasar­gājis no viena otra nešķīsteņa, kas blandās te apkārt. Nemūžam nebija domāts, ka te jānoturas pret Cernunnam līdzīgiem uzbrucē­jiem. — Piepeši Palamēds pašķielēja uz Sofiju, miklajās acīs, kur rotājās liesmu atblāzma, uzšķīlās atskārta. — Tu proti valdīt pār uguni. Tu varētu gādāt, lai liesmas neapdziest.

—   Nē, — nekavējoties izspēra Džošs un instinktīvi aizstājās māsai priekšā. — Ja viņa kaut vai mēģinās, būs pagalam! Sadegs.

Alķīmiķis piekrītoši pamāja. — Sofijai vajadzētu uguni uzturēt spēkā līdz rītausmai, un viņai nav tik daudz spēka. Pagaidām nav. Jāizdomā kaut kas cits.

—   Es protu šādas tādas burvestības… — ierunājās Šekspīrs. — Tu, Palamēd, arī. Un kā ar tevi, Nikolas? Visi trīs kopā mēs no­teikti varētu… — Un tad barda galva pacirtās sāņus, nāsis iepletās, acis piemiedzās.

—   Kas ir? — noprasīja Palamēds, cenšoties sablenzt, kas no­tiek viņpus uguns sienai.

—   Dī, — Šekspīrs un Fleimels izgrūda vienā balsī. Vārds vēl nebija izskanējis, kad mazais cilvēka stāvs līdzās arhontam ietinās sēra dzeltenā aurā. Rokā viņam kūpēja zils zobens.

—  Ar Ekskaliburu, — Fleimels piebilda.

Kamēr viņi noskatījās, mags iegrūda Ekskaliburu liesmās un pagrieza asmeni šķērsām. Zobens caururba uguni šņākdams un čukstēdams, un tad trakojošajās liesmās ielauzās spēja ledaina vējabrāzma, uguns mūri izcirzdama nevainojami apaļu caurumu — kā logu. Ieskatījies caurumā, Dī pasmaidīja — liesmu atblāzmā viņa zobi gailēja asinssarkani. — Tā, tā, tā, kas tad mums te ir? Šekspīra jaunskungs, alķīmiķa un maga māceklis. Nu re, gandrīz kā ģime­nes saiets. Un Palamēds, Melnais bruņinieks, gandrīz vai saticies ar zobeniem, kas valdījuši pār tava kunga dzīvi un iegrūduši viņu nāvē. Un, protams, dvīņi. Tik jauki, Nikolas, ka esi atvedis viņus pie manis uz mājām, lai gan būtu bijis daudz parocīgāk, ja mēs visu būtu nokārtojuši vēl Amerikā. Tagad vajadzēs viņus vest atkal atpakaļ. Lai kā būtu, dod nu abus šurp, un būsim izvairījušies no liekām nepatikšanām.

Alķīmiķis iesmējās, lai gan smiekli izklausījās visai māksloti. — Vai neesi kaut ko piemirsis, Džon?

Mags piešķieba galvu. — Manuprāt, esi slazdā, Nikolas. Visriņķī liesmas, visapkārt — Mežonīgie dzinēji. — Viņš pameta ar īkšķi uz milzīgo stāvu līdzās. — Un, protams, Cernunns. Šoreiz glābiņa nav. Pat tev ne.

—    Mēs, trīs nemirstīgie, arī šo to spējam, — Fleimels klusu bilda. — Vai vari cīnīties viens pret mums trim?

—   Vai, nemaz nevajadzēs, — Dī atteica. — Atliek tikai apdzēst uguni. Pat jūs nevarat stāties pretim arhontam un Mežonīgajiem dzinējiem.

Džošs paspēra soli uz priekšu, kreisajā rokā melns spulgoja Klarents, un uguns atblāzmā viņš no vaiga izskatījās vecāks par saviem piecpadsmit gadiem. — Un mēs? Tas, kurš neņems mūs vērā, pieļāvis smagu kļūdu, — viņš izsaucās. — Tu biji Parīzē. Tu redzēji, kā tikām galā ar gargujām.

—  Un Nidhjegu, — Sofija piebalsoja, nostājusies brālim līdzās.

Klarents iestenējās, un Džošs cirta zobenu pretim Ekskalibu-

ram. Zobeni satikās uguns loga vidū un sacirtās, izšķiezdami mel­nas un zilas dzirkstis.

Un Džošā ielauzās Dī domas.

Bailes. Briesmīgas, bezdibenīgas bailes no puszvēriem un puscilvēkiem.

Zaudējuma sāpes. Neskaitāmas sejas — vīrieši, sievietes, bērni, radi, draugi un kaimiņi. Visi miruši.

Dusmas. Visam pāri — kūsājošas, nevaldāmas dusmas.

Alkas. Nesalīga kare pēc zināšanām, pēc varas.

Cernunns. Ragainais dievs. Arhonts. Guļ dubļos, pagalam, Di stāv līdzās ar Klarcntu vienā un Ekskaliburu otrā rokā, pirmais gail sarkanmelns, otrais — zilibalts.

Domas un emocijas triecās pretim ar jaudīgu spēku. Džošs juta, ka ik pēc jauna lādiņa galva noraustās. Tomēr satriecošākais bija arhonts, kas parādījās, guļam dubļos. Dī bija nodomājis Cernunnu nogalēt. Taču šim nolūkam magam bija nepieciešams Klarents. Un šķirties no Uguns zobena Džošam nebija ne prātā. Ciešāk iekampies rokturī, viņš grūda zobenu uz Ekskalibura pusi, bet tik­pat labi varēja cerēt pastumt akmens mūri. Sagrābis zobenu abās rokās, viņš vēlreiz raudzīja Dī zobenu aizgrūst projām, akmens šņirkstēja un meta dzirkstis, bet nekustējās ne no vietas. Uguns blāzmā Dī seja vērās pretim kā smīnoša miroņgalva.

Džošs bija redzējis, kā Sofija fokusē savu auru, kā uzvērpj to visapkārt, bija pieredzējis, kā māsa pieprot sadziedēt brūces, bet nebija ne jausmas, kā tas panākams. Sofiju mācīja Zanna. Džošu neviens nebija mācījis. — Māšel…?

—  Es tepat. — Sofija acumirklī bija līdzās.

—    Kā tu… — Viņš meklēja īstos vārdus. — Kā lai fokusē auru?

—    Nezinu. Es tikai… man šķiet, vienkārši koncentrējos, cik spēka.

Kārtīgi ievilcis elpu, Džošs sarauca pieri, savilka uzacis un koncentrējās tik stipri, kā vien mācēja.

Nekā.

—   Aizver acis, — Sofija ieteica. — Skaidri uzbur acu priekšā to, ko gribi panākt. Sāc ar kaut ko sīku, mazu…

Džošs pamāja. Vēlreiz dziļi uzelpojis, viņš cieši aizmiedza acis. Ja Sofija spēja auru koncentrēt mazajā pirkstiņā, kāpēc lai viņš ne­varētu…

Vienā acumirklī vēderā kaut kas sagriezās, tad šāvās augšup uz krūtīm, lejup pa rokām un tad — plaukstās, kas stingri turēja zobena rokturi. Viņa aura uzšķīlās žilbīgā, spožā gaismā, kas iešā­vās zobenā.

Klarents iestenējās neciešamās mokās — akmens asmens vēr­tās zeltā. Tikko pieskāries Dī zobenam, tas noslāpēja Ekskalibura salto, zilbalto liesmu un pārvērta to vienkāršā, pelēkā akmens ga­balā.

Džošs izbrīnā sablisināja acis.

Un viņa aura apdzisa.

Tajā pašā brīdi apdzisa arī Klarenta zeltuguns un asmens atkal iegailējās melnsarkans, bet Ekskaliburs uz visām pusēm aiztrieca milzīgus dzirksteļu kūļus. Grīļīgs un trīcošs Džošs pamanījās nepalaist vaļā Klarentu, toties Dī tika notriekts no kājām ar tādu joni, ka dubļi uzšķīda gaisā kā geizers. Vēkšpēdus viņš pa dubļu zampu aizslīdēja labu gabalu tālāk, un Ekskaliburs, mezdams kū­leņus, aiztriecās līdzi, pēdīgi iedūries zampā magam turpat pie galvas.

Lai izvilktu Klarentu no uguns, bija vajadzīga milzu piepūle. Apaļais logs uguns mūrī tūliņ aizsitās ciet. Džošs izskatījās kā nā­vei parādā, zem acīm zilimelni loki, bet vāru smaidu viņš tomēr izmocīja: — Re, māšel, vienā mierā!

Pastiepusi roku, Sofija uzlika to Džošam uz pleca. No viņas auras miesā iestrāvoja druska enerģijas, kājas stājās trīcēt.

— Diez ko Dī pasāks tagad? — viņa ieteicās.

Un nākamajā acumirklī gandrīz virs galvas nogranda pērkons un nošķīda zibens. Lietus sāka gāzties nevaldāmās straumēs.

Perenele brida pa gaiteņa dubļiem, lai tiktu atpakaļ, pie kāp­nēm. Vienā rokā — šķēps, ar otru viņa turēja ciet degunu, tomēr šķebīgā zivju smaka jautās uz mēles un riklē ikreiz, kad vajadzēja norit siekalas.

Huans Manuels de Aijala lidinājās līdzi, paturēdams acīs gai­teņa viņu galu. No Vārnu dievietes vairs nebija ne miņas.

—   Ko tu baiļojies? — Perenele uzbārās. — Tu taču esi spoks, tev nekas nevar kaitēt. — Tad viņa pasmaidīja, un balss atmaiga.

—    Piedod. Negribēju sakliegt. Es taču zinu, cik grūti tev bija tikt līdz alas mutei, lai mani pabrīdinātu.

—   Kopš nopostīji Derības zīmes, jau vieglāk, — rēgs atsaucās. No viņa pāri bija palikuši tikko nojaušami vaibsti un galvas aprises, pārējais pagaisis. Puskrēslā spožas mirdzēja viņa tumšās acis.

—    Nērejs ir kuģinieka murgs, — viņš atzinās. — Un es baiļojos ne jau par sevi; man bail par jums, Burve.

—   Kas tad ir ļaunākais, kas var notikt? — Perenele bezrūpīgi atsaucās. — Viņš var mani tikai nogalināt. Vai pamēģināt ko tādu.

Spoka acis apmiglojās. — Ai nē, viņš jūs nenogalinās vis. Ne uzreiz. Viņš aizvilks jūs uz kādu zemūdens valstību un turēs pie dzīvī­bas gadsimtiem ilgi. Un, kad pašam apniks, pārvērtīs jūs par kādu jūras lopu — par jūrasgovi vai dugongu.

—    Pasaciņas vien… — Perenele izmeta un tad aprāvās, atskārzdama, cik smieklīgs tāds apgalvojums: te nu viņa bija, rēga sabiedrībā bēga pa apakšzemes gaiteni nopakaļ aizlaiku ķeltu die­vietei, bet pašai pakaļ dzinās Jūras vecis. Gaiteņa galā viņa atgāza galvu un paskatījās augšup. Tur, ļoti augstu, vīdēja zilas debess aplītis.

Norāvusi strēmeli no kleitas sadriskātās apakšmalas, Perenele apsēja to ap vidu. Aizbāzusi šķēpu mugurpusē aiz pašdarinātās jostas, viņa pasniedzās, lai iekamptos izrūsējušo kāpņu glumajās redelēs.

—  Perenelel — de Aijala iekaucās un uzšāvās augšup.

—     Kur tad tā steidzamies, Burve? — Gaiteni piedārdināja balss, kas nāca it kā caur ūdeni — šļakstīga guldzoņa, gurguļošana, burzguļošana.

Atskatījusies Perenele nosvieda gaitenī sīku gaismas dzirksti, kas kā gumijas bumbiņa aizlēca līdz griestiem, tad atsitās pret sienu, pret grīdu un atkal palēcās gaisā.

Nērejs bija aizsprūdījis visu eju.

Pirms viņš pasniedzās un noslāpēja dzirksti pleznai līdzīgajā saujā, Perenele paguva samanīt druknu, brīnum parasta izskata vīru ar kuplu, cirtainu matu biežņu, kas slīga līdz pleciem un sa­jaucās vienā jūklī ar paīsu, divās ciešās grīstēs sagrieztu bārdu. Mugurā viņam bija no jūraszāļu lapām sadiegts bezpiedurkņu kamzolis, kreisajā rokā — bīstami ass akmens trijžuburis. Gaismai dziestot un ejai atkal ieslīgstot tumsā, Perenele atskārta, ka Jūras vecim nav kāju. Lejpus jostasvietai snaikstījās un locījās astoņkāja taustekļi.

Puvušo zivju dvaka pieņēmās spēkā, kaut kas nozibēja, Perenelei ap potīti apvijās piesūcekņiem nobērts tausteklis un nelaidās vaļā. Otrs, lipīgs un glums, aptinās ap apakšstilbu.

—   Pakavējies vēl brītiņu, — Nērejs gurguļoja. Trešais taustek­lis apcirtās ap ceļgalu, piesūcekņi iezīdās ādā. Jūras vecis smējās tā, ka izklausījās — kāds no mazgājamā sūkļa spiež laukā ūdeni. — Lai nebūtu nekādu atrunu!

Kad liesmu siena sāka plakt un pārvērsties blīvos, baltos tvaika mutuļos, Džošs apdullis atkrita sēdus. Lietus gāzmas zemi pārvērta biezos, necaurbrienamos dubļos, virs galvas bez mitas dārdēja pērkons. Plaiksnījās zibeņi, visu apkārt izgaismodami pelnu baltumā un ogļu melnumā.

—   Laiks! — apņēmīgi izspēra Palamēds, lietus straumēm gā­žoties pār bruņucepuri. Viņš pavērās uz Sofiju un Džošu, Nikolasu un Šekspīru. Visi bija izmirkuši līdz kaulam, dvīņiem mati pielī­mējušies pie galvas. — Savs laiks karot, savs — bēgt. Krietns ka­ravīrs vienmēr zina, kurā brīdī kas darāms. Varam palikt un cīnī­ties ar Dī un Cernunnu, un neviens no mums nepaliks dzīvajos. Varbūt — izņemot jūs, — viņš sacīja dvīņiem. Uguns dēļ tumšā āda un bruņas tagad gaismojās iesarkanas. — Lai gan īsti nezinu, vai tumšajiem Vecajiem derēsit par kalpiem. Tāpat — vai dzīvosit ilgi pēc tam, kad viņiem vairs nebūsit vajadzīgi.

Visapkārt vēlās biezi, kodīgi, šķebīgi smirdoši dūmi, kas lika kāpties atpakaļ, uz būdas pusi.

—  Vil, ņem Gabriēla suņus…

—  Nekur nebēgšu, — bards nekavējoties attrauca.

—  Es nesaku, lai bēdz, — Palamēds izgrūda. — Gribu, lai tu pārgrupē mūsu spēkus un neizšķied tos velti.

—   Mūsu spēkus? — pārvaicāja Nikolass. — Tikai nesaki, ka saracēņu bruņinieks beidzot nolēmis, kurā pusē nostāties.

—   Tikai uz laiku, tici man, — Palamēds atteica un atkal pie­vērsās bardam: — Vil, aizved Gabriēla suņus projām pa to eju, kas zem būdas. Gabriēl! — viņš pasauca. Lielākais suņcilvēks steidzās klāt. Zilie tetovējumi uz vaigiem zem dubļu un asiņu kārtas vairs nebija saskatāmi, pelēkbrūnie mati slējās stāvus gaisā. — Sargā saimnieku. Dabū viņu laukā no Londonas un aizved uz Lielo krā­vumu. Tur gaidiet mani.

Šekspīrs pavēra muti, lai protestētu, bet, pamanījis saracēņu bruņinieka skatienu, tūliņ aizcirta ciet.

Gabriēls pamāja. — Tiks darīts. Cik ilgi lai Krāvumā gaidām?

—   Ja neesmu klāt līdz rītdienas saulrietam, ved Viļu projām uz kādu no tuvīnajām Ēnu valstībām, varbūt uz Avelonu vai Lionesu. Tur jums vajadzētu būt drošībā.

Par alķīmiķi nelikdamies zinis, Gabriēls asinīm pieplūdušās acis pievērsa dvīņiem. — Un kas būs ar diviem, kas ir viens?

Džošs un Sofija mēmi nogaidīja, Palamēds nopūtās. — Viņus es vedīšu atpakaļ uz Londonu. — Saracēnis paskatījās uz alķīmiķi. — Viņus vedīsim pie ķēniņa.

Suņcilvēka asie zobi nozibēja smaidā. — Pie Cernunna viņus būtu drošāk atstāt.

Sofija un Džošs iesēdās melnā Londonas taksometra aizmugu­res sēdeklī un noskatījās, kā alķīmiķis, Šekspīrs un Palamēds rosās ap liesmojošu dzelzs mucu, kurā dega šķilas, skaidas un autoriepu gumijas gabali. Lietum nemitējoties, kurtuve sīca un čūkstēja, bie­zie baltie dūmi, kas virmoja virs dziestošā aizsarggrāvja, jaucās ar ķepīgajiem, melnajiem mutuļiem, kas vēlās no mucas.

—    Es redzu viņu auras, — Džošs gurdi nomurmināja. Pirmīt tik pēkšņi uzbūris paša auru, viņš tagad bija galīgi bez spēka. Pierē pukstēja trula sāpe, rokas un kājas trīcēja, pavēderē griezās nela­bums, vilka uz vēmienu. Pirksti, turējuši Klarentu, bija kļuvuši nejutīgi.

Sofija pavērās pa aizsvīdušo logu — Džošam bija taisnība: trīs nemirstīgie tinās tikko jaušamās aurās. Fleimels — smaragdzaļš, Palamēds — tumši olīvzaļš, Šekspīrs pa vidu — citrondzeltens.

—  Ko viņi tur dara? — Džošs nenocietās.

Sofija nospieda pogu, lai atvērtu logu, bet dzinējs bija izslēgts, un logs neklausīja. Viņa pārvilka plaukstu pār stiklu, lai to noti rītu, un noelsās. Nemirstīgo auras uzšķīlās spožākas, un no viņu pirkstiem gluži sajūtamas kā staipīgas urdziņas muca ietctvj.i spēka pavedieni. — Izskatās, ka Nikolass un Palamēds aizdod Šekspīram spēku. Bardam lūpas kustas, viņš kaut ko saka… — Pa­vērusi vaļā durvis, lai labāk sadzirdētu, viņa saviebās — pustum­šajā salonā iešļācās lietus straume.

—  …iztēle ir pats galvenais, brāļi nemirstīgie, — teica Šekspīrs.

—    Jums atliek tikai koncentrēties, tad uzburšu krietnas nepatik­šanas.

—  Tā ir konjugācija, — Sofija aizgrābta izdvesa, tūliņ atjēgu­sies, ka šādu vārdu izrunā pirmoreiz, ka tādu nav pat zinājusi.

Piešļūcis māsai tuvāk, arī Džošs pablenza laukā, tumsā un lietū. — Kāda kongu… kongunācija…?

—   Viņš rada kaut ko ne no kā, kaut ko saveidojot tikai ar iz­tēli. — Sofija pavēra durvis mazliet plašāk, par lietus šaltīm sejā neliekoties zinis. Viņa zināja — jo to zināja Ragana —, ka šī maģija prasa visvairāk pūļu un spēka, neparastu izmaņu un koncentrēša­nos.

—  Tikai ātri, — caur zobiem izspieda alķīmiķis. — Uguns jau gandrīz apdzisusi, un es īsti nezinu, cik spēka man vēl atlicis.

Šekspīrs pamājis iegrūda abas rokas liesmojošajā mucā. — Vā­ries un virsti, vāries un virsti, — viņš iečukstējās, akcentam pieņe­moties spēkā un vēršoties pierastam — Elizabetes laikmeta angļu valodā. — Vispirms ņemsim Nīlas čūsku…

Dūmi ap mucu uzmutuļoja un savērpās, un no tās izvirda sim­tiem čūsku, kas pāri mucas malai novēlās zemē.

—  Čūskas! Kāpēc mūžam tās čūskas? — Džošs ievaidējās un aizgriezās.

—  …lai raibas čūskas, šķeltas mēles… — Šekspīrs nerimās.

No mucas izvēlās vēl viens mudžeklis čūsku, kas locīdamās

ložņāja nemirstīgajiem ap kājām. Garbiēla suņi klusēdami atkāpās, sarkano acu skatu piekaluši čūskām.

—  Un ežus vēl durstīgus, tritonus un glodenes… — Šekspīrs turpināja arvien skaļāk un dziedošāk, it kā deklamētu kādu dzeju.

—   …un krupjus vēl — derdzīgus, indīgus krupjus, — viņš piebilda jau dobjāk.

No mucas laukā gāzāsf simtiem treknu ežu, ķēmīgu krupju, glumu tritonu un ņudzošu glodeņu.

—   …visbeidzot, plīvurpūces…

Dzirksteļu ieskautas, no liesmām izšāvās savs desmits plīvui pūču.

Šekspīrs piepeši sašļuka un būtu pakritis, ja saracēņu bruņi­nieks viņu laikus nebūtu satvēris. — Pietiek, — Palamēds no­skaldīja.

—   Pietiek? — Atvēris acis, bards pavērās visapkārt. Visi trīs līdz potītēm slīga kustīgā masā, kur ņudzēja no mucas izburtie kustoņi. Tur vijās čūskas, rāpās krupji, staipījās tritoni, locījās tārpi.

—    Nudien, tas padarīts. — Zibenim noplaiksnoties virs galvas, Šekspīrs saspieda alķīmiķa roku un žigli apskāva saracēņu bruņi­nieku. — Paldies, brāļi, draugi. Kad gan atkal tiksimies? — viņš ievaicājās.

—     Rītvakar, — Palamēds teica. — Tagad aiziet! Aiziet! — Viņš piesardzīgi pacēla kreiso kāju. No potītes nokrita melna odze.

—  Cik ilgi tā paliks? — viņš noprasīja.

—    Diezgan ilgi. — Šekspīrs pasmaidīja. Atglaudis no acīm matu šķipsnas, viņš pacēla roku pret dvīņiem taksometrā. — Mēs šķiramies, lai tiktos reiz atkal.

—  Tie nav tavi vārdi, — Palamēds norādīja.

—   Zinu, bet — kaut es to būtu teicis. — Tad, suņu ielenkts, Vil­jams Šekspīrs paslīdēja zem metāla barakas un projām bija. Gabriēls nogaidīja, līdz visi suņi aiziet bardam līdzi.

—  Sargā labi! — Palamēds uzsauca.

—   Sargāšu līdz nāvei, — Gabriēls atteica maigajā velsiešu iz­runā. — Tomēr saki, — viņš pamāja uz mūdžiem, — tie… tur…? — viņš neizteica līdz galam.

Palamēds smīnēja kā nelabais. — Maza dāvaniņa Mežonīga­jiem dzinējiem.

Gabriēla suns pamāja un, pirms iespruka zem būdas un pa­zuda ejā, sakumpa un pārvērtās par milzonīgo suni.

Un tad, vispēdīgi izčūkstēdamas pavisam, grāvja liesmas no­plaka. — Jāiet, — noteica Fleimels, uzmanīgi kātodams cauri Šeks­pīra uzburtajiem ložņām. — Nezināju, ka viņš to prot.

—   Radīja pilnīgi ne no kā — ar iztēli vien, — Palamēds pie krita. Atrāvis taksometra durvis, viņš iestūma Nikolasu aizmugu res sēdeklī. — Piesprādzējieties, — viņš ieteica, un tobrīd saracēņa melnās bruņas pagaisa kā nebijušas. — Ceļš būs grambains.

Trakais lietus mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sācies, un tad Me­žonīgie dzinēji metās lēkt cauri pelēkajiem dūmiem.

Vēl pēc brīža grāvim pāri pārkāpa Cernunns, ragiem tinoties dūmu vērpetēs. Atgāzis galvu, viņš izgrūda dārdošus, uzvarošus smieklus. — Un kurp tad esat saposušies? — arhonts noprasīja, soļodams uz taksometra pusi. — No Ragainā dieva neviens vēl nav paglābies.

Ar vienu roku cieši iekampusies metāla redelē, Perenele izrāva šķēpu un ar spēku dūra to vienā no astoņkāja taustekļiem. Uzgalis tik tikko ieskrambāja glumo ādu, tomēr tausteklis spēji atrāvās, kāju atstādams izraibinātu krunkainiem, sarkaniem plankumiem vietās, kur bijuši piesūcekņi. Viņa atvēzējās otrreiz, bet abi pārējie taustekļi jau ievilkās atpakaļ, gaiteņa tumsā.

—    Burve, to nepieklājību! Ja nu būtu mani savainojusi? Vēl drusku dziļāk, un kāja man nost kā likts!

—   Tieši tā jau bija domāts, — Perenele nomurmināja, aizbāza šķēpu aiz jostas uz muguras un rāpās augšup.

—   Gadsimtiem nevienu kāju neesmu zaudējis. Un tās tik lē­nām ataug, — Nērejs īgņojās grieķiski — atbaidošā izrunā.

Perenele nelikās zinis un rāpās vien augstāk, uz gaismas pusi. Kas to lai zina, vai Nērejs maz spēja iespraukties šaurajā šahtā. Pāri vēlās Veča neciešamā, šķebīgā smaka, tā cirtās acīs. Vēderā sa­griezās nelabums, un viņa norīstījās. Sagriezusies iešķērsām, viņa pašķielēja lejup. Nērejs stāvēja šahtas dibenā. Vārajā gaismā varēja izšķirt viņa galvu un plecus, pārējais — par laimi — grima tumsā. Jūras vecis paslēja un novēcināja trijžuburi. — Izskatās, Burve, ka esi sprukās. Nevari reizē rāpties un durstīties ar savu zobu bak­stāmo. Bet aizsniegt tevi varu…

Šahtas dibenā sakustējās astoņkāja taustekļi. Vispirms viens, tad otrs, trešais, ceturtais ņēmās snaikstīties tuvāk, vijās, locījās, pa miklajiem akmeņiem taustīdamies kā zaglīgi pirksti. — Vai tu maz zini, kas es esmu? — viņa uzsauca angliski. Un tad to pašu — sen­grieķu valodā.

Nērejs paraustīja plecus tā, ka visas kājas noraustījās. — Atzīs­tos — nezinu gan.

—   Kāpēc tad esi šeit? — Perenele noprasīja, parāpdamās vēl mazliet augstāk pa izrūsējušajām trepēm. Viņasprāt, Jūras vecis iz­klausījās pēc garlaikota akadēmiķa.

—    Lai nomaksātu mūžsenu parādu, — Nērejs nogurguļoja. — Viens dižais Vecais man teica, ka būsim nolīdzinājušies, ja at­griezīšos šajā pasaulē un ieradīšos šajā salā kopā ar meitām. Teica, ka varu tevi dabūt un nekāda labā kalpone no tevis neiznākšot, toties pēc gadsimta vai diviem varētu iznākt laba sieva. Zinu tikai to, ka tevi sauc par burvi.

—  Bet vai zini, kas es esmu par burvi? — Perenele izgrūda.

Jūras nezvērs iesmējās. — Vai, cilvēciņ, nedz zinu, nedz gribu

zināt. Manos laikos vārdam bija nozīme. Burve bija tāda, kam spēks, bijājama un cienījama. Bet te, šajos laikos un šajā pasaulē, senie vārdi, senie tituli it neko nenozīmē. Re — burvis, kā esmu atklājis, ne vairāk kā uzjautrina bērnus, velk trusīšus laukā no cepurēm.

Perenele iesmējās tik gardi, ka tumšais Vecais pārsteigts ap­klusa. — Tad klausies, Veci, ko tev der zināt: es jokus neplēšu. Man jābrīnās, ka tavs Vecais nav izstāstījis, kam tu stājies pretim uz šās salas. Vai varbūt — nav ko daudz brīnīties. Būtu tu zinājis, varbūt tik dumjā dēkā nebūtu ielaidies. — Pereneles balss dimdoša vēlās lejup pa šahtu. — Es esmu septītās meitas septītā meita. Uz šās ze­mes mītu jau gandrīz septiņsimt gadu un līdzi nesu gadu simteņos krātu gudrību. Esmu gājusi mācībā pie labākajiem zintniekiem un magiem, burvjiem un žāvētājiem, kas jelkad dzīvojuši. Par vienu otru varbūt pat esi dzirdējis. Biju Endoras Raganas mācekle un esmu skolojusies pie divām visu laiku dižākajām burvēm — Kirkes un Mēdejas.

—   Pie Kirkes? — Nērejs neomulīgi sarosījās, taustekļus locī­dams. — Un Mēdejas? — viņš izstomīja visai žēlīgi.

—  Lai nu kam, bet tev gan vajadzētu zināt, ko viņas spēj.

—  Un biji laba skolniece? — Nērejs piesardzīgi painteresējās.

—    Pati labākā. Un, tavai zināšanai: es, Jūras veci, nemūžam nebūšu tev sieva. Esmu salaulāta ar alķīmiķi — Nikolasu Fleimelu.

—  Ui, — Vecais klusiņām izdvesa.

—  Es esmu nemirstīgā Perenele Fleimele — no cilvēku cilts.

—  Ā, ta burve, — Nērejs nomurmināja.

—   Jā, tā pati. — Perenele izlauza no mūra metāla stieni, kon­centrēja auru rokā un noskatījās, ka izrūsējušais dzelzs gabals saujā izlokās, sakūst un pārvēršas netīri brūnā zampā. — Skaties, ko man iemācīja pati Kirke! — Pagāzusi sauju uz leju, viņa ļāva metāla lāsēm krist lejup. Tumsā lejup aizsijājās desmitiem zeltaini brūnu lodīšu. Izkusušās dzelzs lietus šņākdams un čūkstēdams triecās pret Nēreja miesām, un gaisu piepeši piestrāvoja ceptas zivs smārds. Astoņkāja taustekļi svaidījās un sitās gar sienām, Jūras vecis gaudoja un gānījās sazin cik cilvēku un necilvēku valo­dās. Perenele nokratīja no pirkstgaliem pēdējo lāsi un zelta asaru pavadīja ar skatienu. Tā krita lejup… un atsitās tieši Nērejam pret pjeri, kur virsdegune. Šoreiz viņš iebaurojās tik skaļi, ka Perenelei ausīs iesitās tūkstošiem spārnu vēdu — kliegdami brēkdami gaisā uzspurdza uz salas sapulcējušies jūrasputni.

Nērejs aizvilkās tumsā, nopakaļ atstādams vien ceptas zivs smaržu. — Gan tu vēl dabūsi, burve Perenele! — viņš šņukstēja. — Dzīva projām netiksi!

Pēkšņi uzbruka nepārvarams nogurums, bet Perenele, par spīti visam, rāpās vien augstāk. — Tā jau visi saka, — viņa murmi­nāja. — Bet es kā dzīva, tā dzīva.

—    Varējāt palīdzēt. — Perenele sēdēja uz pastaigu laukuma kāpnēm. Pavērsusi seju pret pēcpusdienas sauli, viņa ļāvās siltu­mam, kas caurstrāvoja miesu un uzlādēja auru.

—    Kāpēc? — Mazliet zemāk un pa labi, izplājusi melno ap­metni un arī pacēlusi galvu pret sauli, atvaicāja Vārnu dieviete. Tai acis slēpās aiz melnām spoguļbrillēm. Ada nu jau atkal bija ala­bastra baltumā, tikai maķenīt iezaļgana, čulgu pēdas jautās tikai ap lūpām.

Perenele brīdi apdomājās, tad pamāja. Ko tur teikt? Nērejs jau nebija nekāds ienaidnieks.

—  Varējām arī aizlaisties, — Vārnu dieviete norādīja, pat galvu nepagriezdama.

Perenele jau sāka atšķirt abu balsis: Badbai — drusku maigāka nekā skarbākajai, vīrišķīgākajai Makai.

— Un kāpēc palikāt? — Perenele apvaicājās. Beidzot izrāpu­sies no šahtas, vienos dubļos, pārguruši līdz nelabumam, viņa zināja, ka nespēs stāties pretim Vārnu dievietei. Nebija ne prātā, ka tā vēl būs tepat, uz salas, bet tur nu viņa tupēja — blakus šahtas bedrei, izrūsējušā ūdenstorņa pakājē, un rūpīgi diedza pie ap­metņa pirmīt izkritušās garās, melnās spalvas. — Kāpēc palikāt?

Vārnu dieviete sakustējās. — Moriganas gūstā esam aizvadīju­šas ilgu laiku. Viņa izpriecājusies sazin cik gadsimtus, tagad ir mūsu kārta. Tad nu nospriedām, ka tuvākajās stundās aizraujo­šāku vietu par Alkatrazu ar uguni nesameklēsi.

Atspiedusies uz elkoņiem, Perenele pavērās lejup uz dievieti. — Aizraujošāku? Laikam ar šo vārdu mēs saprotam ne gluži vienu un to pašu.

Pagriezusi galvu, Vārnu dieviete ar garu, melnu nagu pabīdīja brilles zemāk uz deguna. Pretim vērās viena sarkana, otra dzeltena acs. — Ielāgo, cilvēk, mēs esam Badba un Maka. Mēs esam Nik­nums un Asinspirts. Mūsu māsa ir Nāve. Gadu tūkstošiem mūs vilinājuši kaujaslauki visās pasaules malās, tur ir ko mieloties ap kritušo un mirstošo sāpēm un atmiņām. — Melnās lūpas savilkās baismīgā smaidā, atiezās garie, baltie zobi. — Un tieši tagad mums jābūt uz šās salas. — Dieviete aplaizījās. — Manuprāt, te mūs, ne­cik ilgi, gaida īstas dzīres.

Riteņi brīdi dubļos griezās tukšgaitā, tad atspērušies rāva tak­sometru uz priekšu. Sofija noelsās — vispirms siksna iežņaudzās vēderā, tad pati pieplacinājās atzveltnei. Džošs nostenējās, kad siksna iegriezās jau tā jutīgajā pakrūtē.

—  Atvainošanu! — iesaucās Palamēds. — Turieties! Re, kur šie jau nāk…

Iegrābies gumijas tureklī, Nikolass paliecās uz priekšu. — Mēs taču braucam viņiem tieši pretī! — viņš bažīgi iekliedzās.

—  Zinu. — Puskrēslā nozibēja Palamēda baltie zobi. — Labākā aizsardzība ir…

—  …uzbrukums, — piepalīdzēja Džošs.

Vilki ar cilvēku sejām nāca virsū ciešā ierindā. Brāzdamies caur joprojām kūpošajiem dūmiem, čūšļu klājienu viņi pamanīja tikai tad, kad jau bija par vēlu. Čūskas saslējās kā jautājuma zīmes vaļā rīklēm, raustīgām galvām… un Mežonīgo dzinēju priekšpulks ar joni pārvērtās smirdīgos pīšļos, tā ka mašīnas logā ietriecās biezu, ķēpīgu putekļu kārta. Palamēds uzšļāca priekšlogam maz­gājamo šķidrumu un ieslēdza tīrītājus, bet tie pelēkos pīšļus tikai izķēzīja putrā.

Pāri aizsarggrāvim pārlēca trīs milzīgi vilki, lielāki un druk­nāki par citiem… un uzlēca tieši virsū ežiem. Uz to saslietajām ada­tām viņi sabakstīja ķetnas un pārvērtās pīšļos, līdz pēdējam pār­steigti — tas bija lasāms viņu sejās.

Cernunns čūsku un ežu klājienā iekāpa gaudodams un auro­dams. Čūskas metās virsū, eži slēja gaisā adatas, bet viņam īsti neko nespēja padarīt. Džošs nodrebinājies gandrīz apvēmās, redzēdams čūskas vijamies augšup pa Ragainā dieva druknajām kājām.

Palamēds piedeva gāzi, tad pārslēdza ātrumu un rāvās uz me­tāla tiltu, pārsviestu pār aizsarggrāvi, tieši pretim vēl trim Mežonī­gajiem dzinējiem. Divus samala automašīnas riteņi, trešais uzlēca uz pārsega un ar nagiem cirta priekšlogā. Logs ieplaisāja, un saracēņu bruņinieks spēji nobremzēja. Taksometrs piepeši apstājās, vilks nošļuka no pārsega un iekrita tieši odžu midzenī.

Džošs atskatījās — Mežonīgie dzinēji saira, kolīdz pieskārās krupju indīgajai, eļļainajai ādai, citi sabira pīšļos, paklupuši pār tritoniem vai glodenēm. Gaisā pacēlās biezs, necaurredzams graudainu putekļu mākonis. No nakts tumsas, nagus izpletušas, izvirda pūces — šāvās krustu šķērsu, nopakaļ atstājot pīšļu grīstes.

—   Un to visu uzbūris Šekspīrs? — pārsteigta vaicāja Sofija. Ve­roties pa aizmugures logu, viņa noraudzījās viscaur kustīgajā klā­jienā, kas sedza zemi.

—   Visu līdz pēdējam, — lepni atsaucās Palamēds. — Ikkatrs radies viņa iztēlē un atdzīvināts, pateicoties viņa aurai. Un — ielā­gojiet — viņš ir pa lielākai daļai autodidakts! — Ielūkojies atpakaļskata spogulītī, viņš samanīja alķīmiķa skatienu. — Manuprāt — ja būtu dabūjis kārtīgu mācību, ko visu nespētu!

Nikolass samulsis paraustīja plecus. — To es viņam neesmu mācījis.

—  Tomēr droši vien manīji, ka apdāvināts.

—  Dī! — izspēra Džošs.

—  Nūjā, Dī to samanīja gan, — Palamēds piekrita.

—  Nē taču! Dī! Reku — tev degungalā! — Džošs kliedza.

No dūmiem nupat iznira doktors Džons Dī, Ekskaliburu krei­sajā rokā virpinādams tā, ka acu priekšā zibinājās vien zilas gais­mas aplis. No labās rokas lejup pilēdama stiepās dzeltena enerģijas šķiezna. Un viņš stāvēja tieši ceļā, tā ka garām tikt nebija ko domāt.

—  Viņš ko… domā, ka nebraukšu virsū? — noteica Palamēds.

Pastiepis zobenu pret taksometru, Dī izspēra enerģijas lādiņu.

Atlēcis no piemirkušās zemes, tas paripoja zem automašīnas. Dzi­nējs nolēmējās, pazuda elektrība, taksis apstājās un apklusa, strā­vas vairs nebija nemaz.

Aiz muguras samanījusi kaut ko nokustam, Sofija apcirtās… No pelēkajiem dūmu mutuļiem izkāpa čūskām apvītais arhonta stāvs. — Nebūs labi, — viņa nomurmināja, ieķerdamās Džošam piedurknē.

—  Slikti, — dvīņubrālis piebalsoja, ieraudzījis arhontu. — Pa­galam slikti.

—  Ko nu iesāksim?

—  Parasti vislabāk kauties soli pa solim. Tā var vinnēt vairāk.

—  Kurš to teicis? — Sofija apvaicājās. — Marss?

—  Tētis.

—  Džoš! — iekliedzās Nikolass.

Džošs Ņūmens atrāva vaļā kreisās durvis un, pārliecinājies, ka zem kājām neņudz čūskas, izlēca laukā. Klarents, izvilkts ar domu iet pretim DI, iesmilkstējās un ieņerkstējās. — Es viņu aizturēšu! — viņš izsaucās. — Varēsi iedarbināt? — zēns uzkliedza bruņinie­kam.

—    Mēģināšu, — Palamēds drūmi atteica. Viņš atskatījās uz Nikolasu. — Akumulators tukšs. Vari uzlādēt?

—   Džošs Ņūmens, — Dī laipni apsveicinājās, ieraudzījis zēnu tuvojamies. — Tu taču no tiesas nedomā ar mani cīnīties, ko?

Džošs nelikās zinis. Cieši satvēris Klarentu abās rokās, viņš manīja, ka zobens jūtas gluži ērti.

Dī pasmīnēja un pacietīgi turpināja: — Es gribētu, lai tu apdo­mājies — ko īsti gribi panākt. Mēs ar Ekskaliburu esam kopā pava­dījuši veselu mūžību, Klarents pie tevis ir labi ja dienu. Mani tu nekādi nevari pārspēt.

Bez kāda brīdinājuma Džošs pēkšņi bruka virsū magam. Satriecies ar Ekskaliburu, Klarents iekliedzās — uzvaras priekā. Džošs pat nemēģināja atcerēties visu, ko bija mācījušas Zartna un Skatija; viņš ļāvās zobenam, lai tas triecas un dur, cērt un šķeļ. Un prāta aizkaktiņā nojauta, ka apsteidz ik Dī kustību, analizē viņa soļus, kā viņš tur zobenu un piemiedz acis pirms izklupiena.

Klarents rāva Džošu uz priekšu un novēcinājās tukšā gaisā. Atlika tikai ar abām rokām cieši turēties pie roktura. It kā pavadas galā būtu nevaldāms suns — plēsīgs un traks.

Un uz mirkli prātā uzplaiksnīja doma, ka Klarents ir dzīvs un izbadis.

—  Sofij! — nodārdināja Nikolass.

Bet viņa neko nedzirdēja. Skatījās tikai uz brāli. Atgrūdusi vaļā taksometra labās puses durvis, viņa izlēca laukā, un, kolīdz kāja skāra zemi, uzšķīlās aura un visapkārt uzaudās tādas kā Zannas bruņas. Džošam bija ierocis, viņai — ne, toties bija zinā­šanas Gaisa un Uguns maģijā. Meitene tīši noārdīja aizsargbar­jeras, ko Zanna d'Arka bija uzkrāvusi, lai mazinātu Endoras raga­nas atmiņu iespaidu. Nupat vajadzēja aptvert it visu, kas Raganai zināms par arhontu Cernunnu.

Baumas, driskas, tenkas.

Reiz viņš bija skaistulis. Milzis — liels, lepns un iedomīgs. Godā­jams zinātnieks. Vispirms eksperimentēja ar citiem un tad, kad nāca aiz­liegums, pats ar sevi. Visbeidzot, kļuva atbaidošs, jo visu acīm atsedzās galvaskauss un pēdas pārvērtās āža nagos. Palika tikai seja, kāda bijusi — ka baismīga pagājībā nogrimušās dailes atblāzma. Neapjaušamais laika ritums sagrāva dižo prātu, un nu viņš bija labi ja zvērs. Mūžsens, varens, tomēr spējīgs cilvēkus vērst vilkos, viņš mita nomaļu Ēnu valstību mik­los trūdu mežos…

Sofija lēsa, ka uguns netīk nevienam, un, ja reiz arhonts miti­nājās mitrājos, no uguns droši vien bijās. Uzbrāzās acumirklīgas bailes: ja nu uguns atkal pieviļ? Bet šo domu viņa atgainīja, cik spēka. Šoreiz maģija nepievils. Pirms mirkļa, piespiedusi pirkstu tetovējumam, viņa, izlietojot pavisam mazu drusciņu auras, bija iedarbinājusi Gaisa maģiju.

Arhonts ietinās viesulī. Mežonīgo dzinēju atliekas, pīšļi un putekļi savērpās ap Cernunnu blīvā, virmojošā seģenē. Tas, sargā­dams muti un nāsis, aizklāja seju. Tad Sofija piespieda īkšķi ietetovētajam aplim un aizdedzināja pīšļu mākoni. Pirms pati sabruka nesamaņā, viņa dzirdēja Ragaino dievu iekliedzamies. Nekas tāds vēl mūžā nebija dzirdēts.

—   Džoš, — izdvesa Dī, izmisīgi raudzīdams atvairīt cirtienus, kas tirpināja rokas, — tu tik daudz vēl nezini. Es tik daudz tev va­rētu izstāstīt. Jautā — atbildēšu!

—   Es par tevi jau tāpat daudz zinu, mag. — Zobeniem — dvi ņubrāļiem — satriecoties, gaisā pašķīda zilibaltas un melnsarkanas sprikstis, pār cīnītājiem nobira svelošas dzirksteles. Džoša vaigs bija melni raibs, Dī uzvalkā vidēja neskaitāmi izsviluši caurumi. — Tev. Prātā. Bija. Nogalēt. Arhontu. — Džošs ik vārdu izgrūda reizē ar zobena triecienu.

— Tev ir Klarents, — izdvesa DI. — Tu zini, ko tas spēj. Zini, ko var. Padomā: ja piebeigsi arhontu, tiksi pie zināšanām, kas krā­jušās tūkstošiem — simtiem tūkstošu gadu. Dabūsi zināt visu par pasaules pirmsākumiem. Un ne tikai šās pasaules vēsturi. Visu — par pasauļu miriādēm.

Pēkšņi pāri brāzās vaniļas svelme, abi saļima. DI, ar skatu uz arhontu, garšļaukus atgāzās atsprākleniski, aizklājis seju rokām, lai no žilblgās gaismas pasargātu acis. Džošs, pavēlies nostāk, ieraudzīja zaļzeltainās liesmās tinušos Ragaino dievu un māsu, kas bez samaņas gulēja zemē. Cīnoties ar šķebīgām bailēm, viņš uzkūņojās četrrāpus, un turpat līdzās, pie labās rokas, dubļos gulēja Ekskaliburs. Pirksti instinktīvi sakļāvās ap rokturi, un pa kreiso roku, kur Klarents, augšup aizšāvās neciešama sāpe. Viņš mēģi­nāja nosviest Gļēvuļa zobenu, bet nevarēja — tas delnā bija gluži ielīmēts, pirksti neklausīja. Pirkststarpās iestrāvojās asins tērcītes. Kolīdz viņš atrāvās nostāk no Ekskalibura, sāpe kreisajā rokā mitē­jās. Uztrausies kājās, Džošs, Klarenta asmeni piegrūdis Ekskali­bura rokturim, pasvieda to nostāk, tad joza pie māsas.

Dī slējās kājās, blisinādams apžilbušās acis. Viņš manīja, kā Džošs aizlidina Ekskaliburu pa roku galam, zobens aizvirpuļojis iekrita aizsarggrāvja kūpošajā melnajā, eļļainajā zaņķībā. Vienu brīdi tas peldēja pa virsu, tad nafta neganti uzkūsāja un zobens nogrima.

Džošs šausmās saļima uz ceļiem. Pacēlis Sofiju uz rokām, viņš iestīvēja māsu taksometra pakaļsēdeklī, un tieši tobrīd dzinējs ierūcās. Salonā iespruka arī Nikolass Fleimels, gluži zaļš no vaiga, no pirkstiem joprojām stiepās enerģijas šķieznas, kas bija līdzēju­šas iedarbināt dzinēju.

Džons Dī bija spiests mukt nost no ceļa — taksometrs, kam visas durvis joprojām kārstījās vaļā, kaukdams laidās projām pa šauro ielu, zem riteņiem putrā malās bultas un šķēpi. Mags izmi­sīgi centās sakopot domas un enerģiju, lai taksometru apturētu, bet it visi spēki — gan fiziskie, gan garīgie — bija izsīkuši. Pietrausies kājās, viņš noskatījās, kā arhonts nozvejas gar zemi un vāļājas dubļos, lai apdzēstu uguni, kas ēda nost vilnu. Dzīvajos bija labi ja saujiņa Mežonīgo dzinēju, un divi pārvērtās pīšļos tikai tāpēc, ka pats Cernunns nejauši uzvēlās virsū.

Metālam šņirkstot, spārniem un durvīm vaļā, metot dzirkste­les, melnais taksometrs cauri sapostītajiem vārtiem izrāvās laukā pielijušajā ieliņā un brāzās tālāk nakts tumsā. Bremžu ugunis gai­lēja sarkanas, tad taksometrs apcirtās ap stūri un pagaisa.

Ieslēpusies paēnā, Basteta no kabatas izvilka plāniņu mobilo tālruni un tastatūrā iebakstīja ātro savienojumu. Atbilde nāca pēc paša pirmā signāla. — Dī izgāzies, — viņa lakoniski pavēstīja un atslēdzās.

No miega Sofiju uztrūcināja rāviens, ar kādu taksometrs šāvās pāri guļošajam policistam. Galvā bija pilnīgs juceklis, un vajadzēja labu brīdi, lai izgaisinātu to, kas pirmajā brīdī šķita sapņu lauskas, tad — īstas atmiņas. Ausīs joprojām skanēja Cernunna auri, un uz brīdi uzmācās žēlums. Lēnām un stīvi uzraususies sēdus, viņa ap­laida skatu visriņķī. Džošs sabrucis zvilnēja blakus, smagi vilk­dams elpu, seja apkvēpusi un apsvilusi vietās, kur trāpījušas dzirk­steles. Tālāk, pie loga, tumsā sēdēja alķīmiķis, kas vērās laukā, naktī. Padzirdējis Sofiju sakustamies, viņš pagrieza galvu šurp — gurdajās acīs atspulgojās pilsētas ugunis.

—  Cerēju, ka vēl pagulēsi, — viņš klusu teica.

—   Kur mēs esam? — Sofija izvēla pār lūpām; mute un lūpas bija galīgi izkaltušas, uz mēles jautās Mežonīgo dzinēju graudainie pīšļi.

Fleimels pasniedza ūdens pudeli. — Esam Milbenkā. — Viņš viegli piesita ar pirkstu pie rūts, un Sofija pavērās laukā. — Tikko pabraucām garām Parlamentam.

Caur aizmugures logu Anglijas Parlaments vīdēja brīnišķīgi izgaismots. Silts, gandrīz pārpasaulīgs.

—  Kā jūties? — Nikolass apvaicājās.

—  Nav spēka, — viņa atteica.

—   Nav jau brīnums — pēc visa, ko esi sastrādājusi. Vai zini, ka tas, ko paveici šodien, vēl nekad nav pieredzēts? Tu sakāvi arhontu!

Sofija norija vēl malku ūdens. — Vai viņš ir pagalam?

—   Nē, — Fleimels teica, un Sofija nojauta, ka alķīmiķis jūtas atvieglots. — Lai gan, ja atļauts teikt, būtu izdevies — ja tu būtu pilnībā izgājusi cauri mācībai… — Fleimels brīdi klusēja, tad ieru­nājās atkal: — Kad būsiet izmācīti, diez vai būs kas, ko tu — vai brālis — nespēsiet veikt.

—   Nikolas, — Sofija piepeši saskuma, — es negribu mācīties. Gribu mājās — un viss. Man viss noriebies — tā bēgšana un kau­šanās. Man riebjas, ka visu laiku ir nelabi, ka sāp galva, ka sāp acis un ausis, ka spiež kuņģī. — Acīs kāpa asaras, un viņa saberzēja seju. Neies taču tagad raudāt. — Kad mēs tiksim mājās?

Atbildi ilgi bija jāgaida, un, kad Nikolass Fleimels ierunājās, franču akcents jautās izteiktāks nekā jebkad. — Ceru, ka dabūšu jūs atpakaļ uz Ameriku… varbūt pat rīt. Bet mājās netiksiet. Vēl ne.

—   Bet kad? Nevaram taču mūžam bēguļot un slēpties. Tētis un mamma jau nesaprašanā. Ko lai viņiem sakām? — Pastiepusi roku, viņa vēroja, kā pāri pārvelkas sudrabaina spoguļkārtiņa. — Kā lai ko tādu ieskaidro?

—   Nevajag, — Nikolass lietišķi atteica. — Varbūt arī nevaja­dzēs. Sofij, viss mainās acu priekšā. — "Sofija", viņa izrunāta, iz­klausījās pagalam svešādi. — Ātrāk, nekā es iedomājos vai spēju paredzēt. Viss savelkas kopā. Tumšie Vecie vairs nebīstas nekā — grib tikai dabūt rokā jūs un Grāmatas lappuses. Skat, ko sadarījuši: palaiduši savā vaļā Nidhjegu, Mežonīgos dzinējus un pat arhontu Cernunnu! Tie te kāju nav spēruši gadsimtiem ilgi. Kur tas laiks, viņi mūs ar Pereneli kārojuši sagūstīt dzīvus, jo zinām visu par dvīņiem un Grāmatu. Tagad viņi grib redzēt mūs mirušus. Tagad mēs esam lieki, jo gandrīz visa Grāmata viņiem jau ir un ir zināms, ka jūs ar brāli esat dvīņi, kas minēti pareģojumā. — Nikolass bez­spēkā nopūtās. — Reiz es domāju, ka mums būs labi ja mēnesis laika, iekams nemirstības burvestība sairs gan man, gan Perenelei un mēs abi pārvērtīsimies vecos sakārņos. Gluži tā es vairs nedo­māju. Pēc nepilnām divām nedēļām klāt būs vasaras saulgrieži. Tā ir ļoti nozīmīga diena — tad Ēnu valstības šai pasaulei pietuvojas visciešāk klāt. Manuprāt, tad ies vaļā — tā vai citādi.

—  Tas ir kā — ies vaļā? — Sofija vaicāja, drebuļiem pārskrejot pār muguru.

—  Viss mainīsies.

—   Viss jau tāpat ir mainījies, — meitene izgrūda, no bailēm iesvēlusies dusmās. Džošs miegā noraustījās, bet nepamodas

—    Tev jau nekas. Tu visu laiku dzīvo pasaulē, kur briesmoņi, visādi mošķi un pasakas. Bet mums ar Džošu ir citādi. Vismaz — bijis citādi, — viņa apķērās. — Pirms jūs ar sievu mūs izraudzījāties…

— Sofij, nūū, — Nikolass ļoti klusiņām iedūdojās, — ar mani un Pereneli tam nav nekāda sakara. — Viņš pie sevis nosmējās.

—  Jūs ar brāli esat izredzēti jau sensenos laikos. — Tumsā viņš pie­liecās tuvāk mirdzošām acīm. — Jūs esat sudrabs un zelts, mēness un saule. Jūsos ir dzīvi gēni, kas pirms desmit tūkstošiem gadu bija dvīņos, kas aizstāvēja Danu Tālis. Sofij — jūs ar brāli esat dievu pēcteči.

—    Vai ir kāds, ko varētu pasaukt palīgā? — vaicāja Huans Manuels de Aijala.

—   Diez vai. — Perenele balstījās pret koka margām, gandrīz virs plakāta, kas sveica salas apmeklētājus.

SAVIENOTO VALSTU LABOŠANAS IESTĀDE ALKATRAZAS SALA, 5 HEKTĀRI 2,5 KM LĪDZ PIESTĀTNEI PIETAUVOTIES ĻAUTS TIKAI VALDĪBAS

TRANSPORTA LĪDZEKĻIEM PĀRĒJIEM IEVĒROT 200 M DISTANCI KRASTĀ BEZ ATĻAUJAS IZKĀPT AIZLIEGTS

Virs plakāta ar sarkanu krāsu bija aizzieķēti vārdi "SVEICAM INDIĀŅUS", savukārt zem tā lieli, pusdzisuši sarkani burti vēs­tīja: "INDIĀŅU ZEME". Perenele zināja, ka tie te uzradušies 1969. gadā, kad salu ieņēma Amerikas indiāņu kustības desants.

Atlikušo pēcpusdienu Burve bija sistemātiski apsekojusi salu, lūkodama atrast kādu iespēju tikt projām. Laivu nebija, lai gan koku un baļķu netrūka, un uz brīdi prātā iešāvās doma par plostu — baļķus varētu sasiet kopā ar dvieļiem un segām, kas jo­projām bija atrodami kamerās. Klīda runas, ka 1962. gadā trim cie­tumniekiem izdevies aizbēgt ar paštaisītu plostu. Bet Perenele ap­zinājās, ka Nērejam un viņa mežonīgajām meitām garām neliks. Stāvēdama uz piestātnes klāja, virs grāmatu kioska, viņ.i rodzoj.) nereīdu galvas šūpojamies viļņos turpat acu priekšā, garie mati staipījās visapkārt kā ūdenszāles. Pa gabalu izskatījās pēc roņiem, taču pilnīgi nekustīgiem — un salto, plaši ieplesto redzokļu ska­tiens stingi urbās taisni šurp. Ik pa laikam nozibēja asi zobi, sakampuši lunkanu zivi. Skaidrs, ka visas zināja, kā Burve izrī­kojusies ar viņu tēvu.

Izsirojusi pa salu, Perenele bija atradusi drānas — tagad viņai mugurā bija raupjas cietumnieka bikses un krekls, abi teju divus izmērus par lielu un viscaur sadriskāti. Ģērbs reiz atdusējās eks­pozīcijā, ar ko bija aicināti iepazīties daudzie salas apmeklētāji. Taču jau daudzus mēnešus, kopš Alkatraza bija nonākusi Dī kompānijas pārziņā, te neviens apmeklētājs nebija kāju spēris. Perenele atklāja, ka cietuma kamerās mētājas savulaik ieslodzī­tajiem piederējušas mantas. Starp tām bija smags, melns mētelis, pakārts uz vadža; mēteli viņa pievāca. Tas gan oda pēc pelējuma un šķita pievildzis, tomēr tik un tā sildīja labāk nekā plānā zīda kleita, tālab nebija jāšķiež enerģija tikai tāpēc, lai nenosaltu. Nekā ēdama gan nebija, toties virtuvē viņa uzgāja pieputējušu metāla tasi, to iztīrīja un apsekoja daudzās lietus peļķes, kādu uz salas netrūka. Ūdens gan bija iesāļš, taču ne tik ļoti, lai ap dūšu mestos nelabi.

Tuvojoties novakarei, Perenele apmetās piestātnē, kur Alkatrazas apmeklējumu reiz sāka un noslēdza visi, kas te ieradās, — gan cietumnieki, gan tūristi. Pa kreisi no grāmatu kioska atradās kāp­nes, kas veda augšup; viņa uzkāpa augšstāvā. Tagad, atspiedusies pret margām, viņa vērās viļņos. Pilsēta vīdēja mokoši tuvu — nieka divarpus kilometru attālumā. Uzaugusi Bretoņā, Francijas saltajā ziemeļrietumu piekrastē, Perenele bija laba peldētāja un ūdens mīļotāja, bet par peldēšanu pāri viltīgajam un ledainajam līcim nevarēja būt ne runas — pat ja tur priekšā negaidītu Nērejs ar meitām. Nu viņa nožēloja, ka nebija iepratusies lidošanā toreiz, Indijā, Mogulu impērijas laikos.

Viļņi sitās pret piestātni, augstu gaisā uzšķiezdami sudrabbaltas putas… un vizošajās lāsēs materializējās de Aijalas rēgs.

— Sanfrancisko taču jābūt kādam, ko varat pasaukt palīgā, — spoks bilda. — Varbūt kādu nemirstīgo?

Perenele nogrozīja galvu. — Mēs ar Nikolasu allaž esam turē­jušies savrup. Un neaizmirsti, ka gandrīz visi nemirstīgie ir tumša­jiem Vecajiem kalpi vai pat vergi.

—   Nevar būt, ka visi nemirstīgie ir kādam Vecajam kalpos, — de Aijala šaubījās.

—   Ne jau visi, — viņa piekrita. — Mēs — ne, Senžermēns un Žanna arī ne. Dzirdēts runājam, ka tādi ir vēl.

—   Un ja nu kāds no tādiem dzīvo Sanfrancisko? — Spoks nelikās mierā.

—   Pilsēta liela. Nemirstīgie labprāt apmetas lielpilsētās, kur cilvēki nāk un iet, jo tur vieglāk palikt anonīmam un nemanāmam. Tāpēc — jā, kāds droši vien atrastos.

Rēgs noplanēja uz viņas kreisās plaukstas virspuses. — Vai uz ielas jūs pazītu nemirstīgo, ja tāds nāktu pretim?

—   Es pazītu gan. — Perenele pasmaidīja. — Nikolass — var­būt arī ne.

Rēgs pacēlās tieši acu priekšā. — Bet ja jūs ne ar vienu no savē­jiem Sanfrancisko neesat sagājušies, kā Dī jums sadzina pēdas?

Perenele paraustīja plecus. — Labs jautājums, vai ne? Mūžam esam bijuši ļoti piesardzīgi, bet Dī netrūkst spiegu, un viņš mūs allaž atrod — agrāk vai vēlāk. Taisnību sakot, es pat brīnos, ka mums Sanfrancisko izdevās tik ilgi noslēpties.

—  Bet draugi pilsētā jums ir? — spoks turpināja tirdīt.

—  Viens otrs paziņa, — Perenele atzina, — bet nedaudzi un ne sevišķi tuvi. — Atglaudusi no sejas sudrabainās matu šķipsnas, viņa cieši paskatījās uz mirušo kuģinieku. Pēcpusdienas saules gaismā de Aijala gandrīz nebija saskatāms — tikai nojaušams kā ņirbošs plankums ar valgām acīm. — Cik ilgi tu jau esi spoks? — viņa noprasīja.

—  Divsimt gadu un vēl vairāk…

—  Un vai tikmēr kaut reizi esi vēlējies būt nemirstīgs? — viņa vaicāja.

—   Nekad nav nācis prātā, — rēgs novilka. — Reizumis esmu vēlē­jies būt atkal dzīvs. Kad migla vāliem veļas pār līci vai vēja brāzmas rauj gaisā šļakatas, man gribējies miesu uti asinis, lai varu sajust, kā tas ir. Bet nemirstīgam būt — nē, diez vai.

—   Nemirstība ir lāsts, — Perenele noskaldīja. — Vienas vieni gas sirdssāpes. Nedrīksti ne ar vienu satuvināties. Jau ar to vien, ka esi tuvumā, tu citus pakļauj briesmām. Dzīdams mums pēdas, Dī līdz ar zemi nolīdzinājis veselas pilsētas un, gribēdams mūs apturēt, izraisījis ugunsgrēkus, badu, pat zemestrīces. Tā nu mēs ar Nikolasu esam vadījuši savas dienas bēguļojot, slēpjoties, slaps­toties pustumsā.

—  jūs negribējāt bēguļot? — spoks jautāja.

—   Vajadzēja apstāties un cīnīties. — Perenele piekrītoši pa­māja. Atspiedusies pret koka margām, viņa pavērās lejup, uz pie­stātni. Gaiss virmoja, un uz mirkli tur, lejā, it kā drūzmējās ne­skaitāmi aizgājušo laiku ģērbos un uniformās tērpti stāvi. Burve sasprindzināja skatienu, un Alkatrazas rēgi pagaisa. — Vajadzēja cīnīties. Mēs būtu Dī savaldījuši. 1945. gadā Ņūmeksikā bija tāda iespēja, un divdesmit gadus pirms tam, 1923. gadā Tokijā viņš bija mūsu varā, pēc paša izraisītās zemestrīces novārdzis teju līdz nāvei.

—   Un kāpēc pārdomājāt? — de Aijala gribēja zināt.

Perenele pētīja savas plaukstas — senāk tik gludajā ādā bija iegrauzušās jaunas rievas, tai pāri audās krunciņu tīkls. Adai cauri skaidri vīdēja zilzaļas vēnas, vēl vakar to tur nebija. — Jo Nikolass teica — tad mēs ne ar ko nebūtu labāki par Dī un viņa šlaku.

—   Un jūs pati tā nedomājāt?

—  Vai esi dzirdējis par tādu itāli, vārdā Nikolo Makjavelli? — Perenele apvaicājās.

—  Nav iznācis.

—   Spožs prāts, pats tik viltīgs, nežēlīgs un nu — diemžēl un kā par brīnumu — strādā tumšo Vecajo labā, — Burve vēstīja. — Bet pirms daudziem gadiem tieši viņš teicis apmēram tā — ja iznāk kādam nodarīt pāri, rīkojies tik bargi, lai viņš pēcāk nevarētu at­riebties.

—  Neizklausās pēc krietna cilvēka, — de Aijala atzina.

—   Tāds viņš tiešām nav. Taču viņam ir taisnība. Pirms trim gadsimtiem nemirstīgais cilvēks Temudžins piedāvājās Dī uz mū­žiem ieslodzīt kādā nomaļā Ēnu valstībā. Vajadzēja piekrist.

—   Un jūs gribējāt, lai tā notiek? — de Aijala jautāja.

—  Jā, es teicu, ka Dī vajag ieslodzīt Temudžina mongoļu im­pērijas Ēnu valstībā.

—  Bet vīrs teica — nē?

—   Nikolass teica, ka mums uzdots sargāt Grāmatu un meklēt pareģojumā minētos dvīņus, nevis karot ar tumšajiem Vecajiem. Bet neliegšos — ja Dī mums visu laiku nebūtu vajātājos, ietu vieglāk. Tokijā mums bija iespēja atņemt Dī spēku un atmiņu, pat nemir­stību. Tad no viņa vairs nebūtu jābīstas. Tā arī vajadzēja rīkoties.

—    Bet tumšie Vecajie jau tāpēc nebūtu atstājušies, vai ne? — spoks ieteicās.

Perenele brīdi apdomājās. — Viņiem droši vien ietu grūtāk, lēnāk, bet — jā, mierā viņi tik un tā neliktos.

—   Vai jūs abi nebūtu varējuši pazust pavisam?

Pereneles lūpas savilkās sāpīgā smaidā. — Diez vai. Lai kur mēs apmestos, allaž pienāk brīdis, kad jādodas tālāk. Drīzāk vai vēlāk, vienmēr jādodas ceļā. — Viņa nopūtās. — Jau Sanfrancisko aizkavējāmies par ilgu. Pat kundzīte, kam pieder kafejnīca otrpus ielai, sāka apspriest manu nedabiski gludo ādu. — Perenele iesmē­jās. — Skaidrs, ka domā — es vaigos injicēju botulīnu. — Pacēlusi plaukstas, viņa tās noskatīja ar kritisku aci. — Diez ko viņa teiktu, ja redzētu mani tagad?

—   Vai tā kundze ir draugs? — de Aijala žigli ievaicājās. — Vai varētu palīdzēt?

—   Paziņa, nevis draugs. Un cilvēks. Viņai nebūtu iespējams ieskaidrot pat drusciņu no visa, kas te notiek, — Perenele atteica. — Tātad — nē, viņai es neko nelūgšu. Citādi iegrūdīšu nelaimē, tas arī viss.

—  Domājiet, kundze, domājiet: jābūt kādam, ko varat paaicināt palī­gos, — de Aijala izmisis lūdzās. — Kā būtu ar kādu Vecajo, kas jūsu pusē, kādu nemirstīgo, kas nav saistījies ar tumšajiem Vecajiem? No­sauciet vārdu. Es sameklēšu, jūs gan esat stipra un varena, bet ar visu to nespēsit viena stāties pretim sfinksai, jūras vecim un pazemes kameru briesmoņiem. Un tas, kurš šorīt šurp atsūtīja mušas, noteikti sadomās atkal ko citu, vēl jo baismīgāku.

—  Zinu, — Perenele drūmi atsaucās. Vērodama viļņos šūpoja­mies nereīdu galvas, viņa iegrima domās. Nemirstīgie Sanfran­cisko droši vien bija — īstenībā Burve zināja, ka ir; vēl šodien bija uz acumirkli manījusi ciešu jauneklīga paskata puiša skatienu. Puisis šurp vērās caur zīlējamo trauku. Burves lūpas savilkās smīnā — trauks vairs nebūs lietojams. Taču, atminoties, kā puisis kustējās un blenza šurp — tik mežonīgi, draudīgi —, prātā iešā­vās…

—   Kāds ir gan, — viņa piepeši izspēra. — Dzīvojusi te gadu desmitiem, un deru, ka pazīst visus, kas pilsētā no Nākamās paau­dzes un Vecajiem. Viņa zinās, kam varam uzticēties.

—  Es došos pie viņas, — de Aijala pieteicās. — Izstāstīšu, kur esat.

—  Jā, taču Sanfrancisko viņas acumirklī nav. — Perenele pa­smaidīja. — Bet tas nekas.

Rēgs izskatījās apjucis. — Kā tad jūs ar viņu sazināsities?

—  Zīlēšu.

—  Ko jūs sauksit? — Rēgs nespēja valdīt ziņkāri.

—  Jaunavu Kareivi: Skatahu Ēnu.

Pa Milbenku nobraucis garam Parlamentam, apskrambātais

•

un apdauzītais taksometrs apstājās pie sarkanās gaismas, un tūliņ no melnā metāla žoga atrāvās kārtu kārtās satuntulējies, ar matiem un bārdu noaudzis bezpajumtnieks — steidzās klāt. Iegrūdis zilā plastmasas spainelī logu tīrāmo verķi, viņš prasmīgi, trijos ievin­grinātos vēzienos to pārvilka pār taksometra ieplaisājušo priekšlogu, tā ka no dubļiem un Mežonīgo dzinēju pīšļu kunkuļiem vairs nepalika ne miņas. Nolaidis lejāk sānloga stiklu, Palamēds veču­kam pasniedza divu mārciņu monētu. — Rādās, draudziņ, mums abiem šodien gara diena. Turies?

—   Silts, sauss, arī māga nav tukša, Palij. Ko vairāk var vēlē­ties? Taisnību sakot, neko. Varbūt tikai suni. Es gribētu suni. — Balss cēlās un krita īpatnēji dziedoša. Bomzis ar troksni ierāva gaisu nāsīs un riebumā savilka degunu. — Oho! Kaut kas smird. Vai tik nebūsi kaut kam pārbraucis pāri. Deru — pieķipis apakšā. Labāk noskrāpē nost, citādi necik daudz nenopelnīsi. — Večuks iesmējās gurguļojošus smieklus un tuvredzīgi piemiedza acis, tikai tagad pamanījis pasažierus salonā. — Opā, nemaz neredzēju. — Pieliecies Palamēdam tuvāk, viņš skaidri sadzirdamā čukstā nosēca: — Laikam visiem deguns ciet.

—   Nē, viņi lieliski zina, kas tas tāds, — Palamēds bezrūpīgi atteica. Luksoforā iedegās zaļā gaisma, viņš ieskatījās atpakaļskata spogulītī, bet aiz muguras neviena nebija, tāpēc taksometrs ar ieslēgtu dzinēju vēl brīdi palika stāvam krustojumā. — Viss, kas palicis pāri no Mežonīgajiem dzinējiem. Vismaz no tiem, kas ne­pratās laikus pabēgt nost no ceļa.

—   Ak tad Mežonīgie dzinēji, ko? — Klaidonis ar īkšķi paber­zēja sānskata spogulīti un putekļaino pirkstu piegrūda pie lūpām. No bārdas pinkām izšāvās sārts mēlesgals. — Heti ar romiešu piešprici un drusciņa maģāru. — Viņš nospļāvās. — Vai tas ragainais izdzimums joprojām iedomājas, ka ir dzinēju pavēlnieks?

—  Tā ir.

—  No sākta gala man riebies, — bomzis izgrūda. — Kā šim iet?

—  Kad pēdējoreiz redzēju, dega zilās liesmās.

Večuks pārvilka roku pār takša apskrambātajām kreisajām sāndurvīm. — Ko tādu neaizdrīvēsi. — Pasmīnējis viņš piemiedza aci. — Zinu vienu labu lūžņu novietni — tur varētu atrast pārīti labu durvju.

—   Tās lūžņu novietnes vairs nav, — Palamēds klusu atteica.

—   Tur pirms pāris stundām viesos ieradās Cernunns ar Mežonīga­jiem dzinējiem. Kad braucām projām, Cernunns liesmodams pa­lika pašā vidū. Baidos, nopratīs, ka meklējam tevi, — Palamēds rāmi turpināja, sarkanajai luksofora gaismai viņa seju un acu bal­tumus iekrāsojot asinssārtus.

—    Plātīzeris — neko nepasāks, — večuks iegrudzinājās, tad pēkšņi kļuva nopietns. — Viņam, zin, no manis bail.

—   Ar viņu kopā ir tas angļu mags — Dī, — Palamēds pie­bilda.

Klaidoņa neparasti lieliskie zobi atiezās žilbinošā smaidā.

—   Un tam no manis ir briesmīgi bail. — Tad smaids apdzisa. — Lai gan viņš ir gana stulbs, lai to neapjēgtu. — Iegrūdis logu tīrāmo spainī, viņš aizkātoja līdz žogam un mantas iegrūda krūmā.

—    Labs tīrāmais mūsdienās apkārt vis nemētājas, — večuks pa­vēstīja, atgriezies pie taksometra. — Nez cik ilgi jāņemas, līdz ielo­kās, kā nākas. — Atrāvis aizmugures durvis, viņš ieblenza iekšā.

—  Tā, kas tad te mums ir?

Durvīm atveroties, salonā iedegās gaismiņa, tā ka Džošs pa­modās, piemiedza apžilbušās acis un piegrūda pie pieres plaukstu. Iztrūcināts saslējies, viņš ieraudzīja salonā rāpjamies noskrandušu un sasmirdušu bezpajumtnieku. — Kas notiek? Kas… kas tu tāds? — zēns penterēja.

Bomzis nozibināja pretim pārsteidzoši zilas acis, tad sarauca pieri. — Es… es esmu… — Viņš uzlūkoja Sofiju. — Vai tu zini, kas es esmu? — Kad meitene papurināja galvu, viņš pievērsās alķīmiķim, kas slēpās pustumsā. — Tu izskaties pēc mācīta vīra. Nu, kas es tāds esmu? — Večuks nelikās mierā.

— Tu esi ķēniņš Gilgamešs, — Nikolass Fleimels rimti atteica. — Pasaulē vecākais nemirstīgais.

Bomzis ar jūsmīgu smaidu uz lūpām iespiedās starp Sofiju un Džošu. — Esmu gan. — Viņš nopūtās. — Es esmu tas ķēniņš.

Luksofors iemirdzējās zaļš, un taksometrs uzņēma gaitu. Aiz muguras Lielais Bens iezvanīja pusnakts stundu.

..

Sofija kā mācēdama centās no klaidoņa pastumties tālāk — bija bail, visas maliņas smeldza, spēka nebija nemaz. Večuks bija cieši iespriedies dvīņiem pa vidu, salts slapjums no viņa vamžu kārtu kārtām sūcās viņas džinsu starā un kreisajā piedurknē. Arī brālis otrā pusē patlaban stūmās nostāk un tālāk, un ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Nikolass atkal ierāvies atpakaļ tumsā un, it kā ne­jauši pacēlis labo roku, piegrūž pie mutes, aizklājot seju, tā ka ra­dās iespaids — alķīmiķis cenšas paslēpties no večuka.

—   Ā, bet tā neies cauri. — Pieslējies kājās, Gilgamešs atkrita uz maza atvāžama soliņa sēdētājiem pretim. — Tagad varu jūs kār­tīgi apskatīt. — Viņš saplikšķināja plaukstas. — Tātad — kas mums te ir?

Salonu ik pa brīdim piešļāca ielas lampu un citu automašīnu starmešu gaismas. Piešķiebusi galvu, Sofija cieši noskatīja bezpa­jumtnieku, saasinātajām maņām kāri tverot ik sīkumu. Šis te taču nekādi nevarēja būt cilvēks, kura dēļ viņi ieradušies Londonā, ne­mirstīgais vārdā Gilgamešs, vecākais cilvēks uz planētas. Nikolass viņu bija nosaucis par ķēniņu, Palamēds teica — jucis, bet večuks neizskatījās ne pēc viena, ne otra. Parasts, nekaitīgs bomzis, kas mugurā savilcis par daudz drēbju un steidzami būtu vedams pie friziera. Bet, ja pāris pēdējās dienās vispār bija ko mācījušas, tad to, ka neviens nav tas, pēc kā izskatās.

—   Nu, jauki gan, — Gilgamešs sacīja, salicis rokas klēpī. Viņš līksmi smaidīja. Angļu mēle no viņa mutes skanēja ar vieglu, ne­nosakāmu, varbūt Tuvo Austrumu akcentu. — Allaž esmu teicis: kad no rīta mosties, nevari zināt, kā diena beigsies. Man tā patīk — jūties jauns.

—  Un cik tad tev gadu? — Džošs tūliņ ieprasījās.

—   Daudz, — Gilgamešs attrauca un pasmīnēja. — Esmu ve­cāks, nekā izskatos, bet jaunāks, nekā jūtos.

Sofijai prātā ieplaiksnījās ainu druskas. Raganas atmiņas. Žanna d'Arka bija iemācījusi par tām nelikties zinis un atvairīt ne­mitīgo balsu murdoņu un trokšņus, kas skanēja ausīs, taču šoreiz Sofija tīši ļāva modrībai atslābt…

Gilgamešs — mūžīgs un nemainīgs.

Gilgamešs — stalts un lepns valdnieks nez cik laikmetu un civilizā­ciju ģērbos: šumers, akādietis, babilonietis, ēģiptietis, grieķis un romietis, tad — zvērādās — galls un bretonis.

Gilgamešs — karotājs, cīņā pret cilvēkiem un briesmoņiem ved ķel­tus un vikingus, rusičus un huņņus.

Gilgamešs — skolotājs baltā, vienkāršā priestera tērpā, rokā ozolzars un āmulis.

Sofijas acis iespīgojās sudrabā, un pār lūpām nāca piesmacis čuksts: — Tu esi Dienu Sirmgalvis.

Gilgamešam aizrāvās elpa. — Tā mani neviens nav dēvējis jau ļoti sen, — viņš gausi novilka. — Kurš tev to teicis? — Gandrīz iz­klausījās, ka viņš sabijies.

Meitene nogrozīja galvu. — Vienkārši zinu.

Džošs nosmaidīja. — Vai tu esi tik vecs kā piramīdas?

—  Vecāks, daudz vecāks, — Gilgamešs mundri izsaucās.

—   Ķēniņa mūžs lēšams gadu tūkstošos, nevis simtos, — pār plecu attrauca Palamēds.

Sofija sprieda, ka Gilgamešs augumā nav lielāks par Džošu, druknāku viņu darīja tikai drēbju kārtas — vamzis uz vamža, sazin cik džemperu, T kreklu un kapučjaku — un pēc veča viņš iz­skatījās mežonīgās matu kodaļas un sapinkātās bārdas dēļ. Ieska­toties ciešāk, atklājās, ka Gilgamešs līdzinās viņas un Džoša tēvam: tāda pati augsta piere, garš, taisns deguns un koši zilas acis tumši iedegušā sejā. Turklāt šķila, ka abi varētu būt vienos gados — četr­desmit trīs, varbūt četrdesmit pieci.

Taksometrs brauca garām veikalam, kas laistījās vienās ugu­nīs, salonu piestrāvoja spoža, dzeltenbalta gaisma, un Sofija at­skārta vēl to, ka šķietamie traipi un pleķi uz ķēniņa drānām īste­nībā ir svešādi simboli un raksti, uzvilkti ar tādu kā resnu marķieri.

Sasprindzinājusi acis, viņa atpazina ķīļrakstus un ēģiptiešu hie­roglifus, savukārt tur, kur pirmajā mirkli it kā rēgojās plīsumi un caurumi, atklājās gariem dūrieniem, ar rupju pavedienu pavirši diegts šuvums, kas izskatījās pēc pirmatnējām rakstu zīmēm. Lī­dzīgi skrāpējumi pavisam noteikti bija redzēti vecāku kabinetā — uz senlaiku māla plāksnītēm.

Sofija juta, kā vecais vīrs pēta viņus abus ar brāli, spoži zilās acis pārmijus pievērsās te vienam, te otram, piere saraucās, rievas vaigos iegūla dziļākas. Un, iekams viņš vēra muti, viņa zināja, kas būs.

—  Esam tikušies.

Sofija pašķielēja uz brāli. Ragainais dievs tika teicis to pašu. Džošs paskatījās pretim, saknieba lūpas un tikko manāmi papuri­nāja galvu — tas abiem bija norunāts signāls kopš bērnudienām. Sak, ciet klusu. — Kur tad? — viņš noprasīja.

Atspiedies ar elkoņiem pret ceļgaliem, Gilgamešs pieliecās tu­vāk. Salicis kopā plaukstas, viņš iespieda rādītājpirkstus padegu­nes rievās un skatījās uz abiem. — Esam tikušies ļoti sen, — viņš pēdīgi teica, — kad biju jauns, jauns, jauns. — Tad zilais skatiens apmācās. — Nē, nevar būt. Redzēju, kā cīnījāties un kritāt… — Balss aiztrūka, un acīs piepeši ievizējās asaras. Tad balss ieskanējās sāpju pilna: — Redzēju, kā abi gājāt bojā.

Sofija un Džošs iztrūkušies saskatījās, bet pustumsā sakustējās Fleimels, pasteidzies ierunāties, pirms dvīņi ko jautā. — Ķēniņam atmiņa mēdz klibot, — viņš nobēra. — Ne visam, ko viņš saka, var ticēt. Izklausījās pēc brīdinājuma.

—  Tu redzēji, kā nomirstam? — Sofija pārvaicāja, par Fleimelu nelikdamās zinis. Gilgameša vārdi bija sakustinājuši atmiņu tī­mekli, bet ik pavediens tūdaļ netverams aizslīdēja un pagaisa.

—    Debess raudāja uguns asaras. Jūras vārījās, un zeme plīsa gabalos… — Gilgamešs mulsi nočukstēja.

—  Kad tas bija? — Džošs kāri noprasīja.

—  Pirmslaikos, aizvēsturē.

—  Ķēniņa vārdus nevar ņemt par pilnu, — Fleimels dzedri no­teica, balss salona klusumā ielauzās piepeša un skaļa. Franču ak­cents bija pieņēmies spēkā, it kā alķīmiķis būtu uztraucies. — Diez vai cilvēka smadzenes būvētas tā, lai spētu uzglabāt gadu tūksto­šiem krātas zināšanas. Viņa majestāte bieži jaucas.

Sotij.i pasniegusies saspieda brāļa roku. Kad viņš paskatījās, šoreiz viņa saknieba lūpas un papurināja galvu, lai viņš nesaka neko. Bija vajadzīgs laiks, lai izsijātu Raganas atmiņas un domas. Kaut kas kņudēja pašā prāta aizkaktiņā — kaut kas ļauns, atbaidošs, kaut kas, kam bija sakars ar Gilgamešu un dvīņiem. Brālis Itkko manāmi pamāja ar galvu, tad atkal pievērsās bomzim.

I'ad… tev ir desmittūkstoš gadu? — viņš piesardzīgi vaicāja.

—  Cilvēki parasti smejas, to teikdami, — Gilgamešs atsaucās.

—  Tu ne. Kāpēc?

Džošs pasmīnēja. — Pēdējās pāris dienās mani atmodinājis ka­penēs ieslēgts mītisks tēls, esmu sēdējis pūķim mugurā un cīnījies ar Ragaino dievu. Esmu bijis Ēnu valstībā un redzējis koku, tik lielu kā pasaule. Esmu noskatījies, kā cilvēki pārvēršas par vilkiem un suņiem, redzējis sievieti ar kaķa galvu… vai varbūt kaķi ar sievie­tes rumpi. Tad nu, taisnību sakot, desmittūkstoš gadu vecs vīrs ne­maz nav tik liels brīnums. Un vispār tu no visiem cilvēkiem, ko esam satikuši, laikam esi pats parastākais. Tikai neņem ļaunā, — viņš steigšus piebilda.

—   Nekas. — Gilgamešs pamāja. — Varbūt man ir ne desmit­tūkstoš gadu vien. — Tad balss mainījās un piepeši ieskanējās gurda. — Bet varbūt esmu tikai jucis vecs muļķis. Nez cik reižu mani tā saukājuši. Lai gan visi, kas tā izrunājušies, ir pagalam. — Nosmīnējis viņš sagrozījās un pieklauvēja pie stikla starpsienas.

—  Kurp braucam, Palij?

Saracēņu bruņinieks pustumsā bija tikko saskatāms. — Nu, vispirms gribējām satikt tevi…

Gilgamešs līksmi pasmaidīja.

—   …un tad dabūt šos te projām no salas. Vedu viņus uz Krā­vumu.

—  Uz Krāvumu? — Bomzis sarauca pieri. — Vai es tādu zinu?

—   Uz Stonhendžu, — tumsā ierunājās Fleimels. — Tev jāzina gan, tu taču līdzēji to uzcelt.

Gilgameša koši zilais skats apmācās. Acis piemiedzis, viņš ieblenza tumsā, no kurienes skanēja alķīmiķa balss. — Vai tad? Neatceros.

—   Tas bija ļoti sen, — Fleimels nomurmināja. — Manuprāt, akmeņus sāki sliet pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem.

—   Nē, nē, senāk. — Gilgamešs pēkšņi atplauka. — Pie darba ķēros vismaz tūkstoš gadu agrāk. Un tur jau tolaik bija senvieta… — Balss apslāpa, viņš paskatījās uz Sofiju, tad uz Džošu. Pēc tam atkal pievērsās Palamēdam. — Un kāpēc braucam uz tu­rieni?

—   Pamēģināsim iedarbināt kādu no senajām joslām, lai šie cil­vēki var tikt projām no valsts.

Gilgamešs pamāja. — Joslas. Jā, Solsberijā enerģijas joslu ne­trūkst. Pa daļai tāpēc cēlu tur vārtus. Un kāpēc gribam viņus dabūt projām no valsts?

—  Jo šie bērni ir saule un mēness, — Fleimels stāstīja, — ar tīra zelta un sudraba aurām. Un viņiem dzen pēdas tumšie Vecajie, kas šonakt atsaukuši zemes virsū arhontu. Pirms divām dienām Parīzē plosījās Nidhjegs. Tu zini, ko tas nozīmē.

Ķēniņa balss pārvērtās. Tagad tā bija dzedra un lietišķa. — Viņi metuši pie malas piesardzību. Tas nozīmē, ka gals tuvojas. Drīzs gals.

—   Tuvojas atkal, — norādīja Nikolass Fleimels. Viņš paliecās uz priekšu, un sejā iešļācās dzintardzeltena gaisma, vēršot to lī­dzīgu vecam pergamentam; ēnas izcēla dziļās rievas pierē un mai­siņus zem acīm. — Tu varētu to novērst.

—  Alķīmiķis! — Gilgameša acis iepletās, un viņš satraukts no­sēcās. — Palamēd! Ko tu esi sadarījis! — viņš spalgi un nevaldāmi iekliedzās. — Tu esi mani nodevis!

Un pēkšņi bomzim rokā uzradās garš nazis ar melnu asmeni. Tas nozibēja, kad triecās uz Fleimela pusi.

Novārtījies un saburnīts, saplēstām un notašķītām drānām, mežonīgi izpūrušiem matiem doktors Džons Dī klunkurēja pa tuk­šajām ielām, iemukdams ēnā, kad garām, sirēnām kaucot, aizjo­ņoja policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automašīnas. Aiz muguras nakts debesis izgaismoja dārdošas eksplozijas — tur cita pēc citas sprāga degvielas kannas. Jūnija spirgto nakti piedraņķēja degošas gumijas, sakarsušas naftas, apsviluša metāla un kūstoša stikla smārds.

Kolīdz Fleimels ar tiem citiem mašīnā bija prom, Dī tika aizjo­zis līdz aizsarggrāvim, uz vēdera nogūlies dubļos un kreiso roku iegrūdis grāvja zaņķībā tur, kur noslīka Ekskaliburs. Grāvis bija dziļāks nekā šķita, roka iegrima gandrīz līdz pašam plecam. Ķēpa bija bieza un tur, kur degusi, vēl silta, pašā degungalā plīsa smir­dīgi burbuļi, ap dūšu sametās nelabi, galva griezās. Smaka neganti koda acīs. Viņš izmisīgi meklēja un grābājās, bet neko neuztaustīja. Tālumā iekaucās sirēnas, liesmojošais aizsarggrāvis droši vien bija saredzams visā Ziemeļlondonā, un skaidrs, ka dienesti saņēmuši desmitiem satrauktu zvanu. Labās rokas pirkstus iecirtis mīkstajos dubļos, viņš atspēries liecās tālāk, ar vaigu iegrimdams zampā. Kur tas palicis? Bez zobena viņš projām iet nedomāja. Beidzot pirksti sakļāvās ap gludu akmens asmeni. Izcelt Ekskaliburu no ķēpas bija briesmīgi grūti. No virsmas tas atrāvās ar paukšķi. Pār­vēlies uz muguras, viņš piespieda zobenu pie krūtīm. Ar visu to, ka gandrīz nemaz vairs nebija spēka, Dī uzšķīla auru plaukstā un ar dzeltenas enerģijas strēli noslaucīja akmens asmeni tīru.

Pietrausies kājās, viņš aplaida skatu visapkārt. Bet nedz no Ragainā dieva, nedz Mežonīgajiem dzinējiem nebija ne miņas. Pa­mazām kā plīstoši burbuļi gaisa Šekspīra zvērudārza paliekas — čūskas, eži un tritoni pārvērtās paši savās, it kā kvēpiem iekrāsotās aprisēs. Lūžņu novietne bija izpostīta, ik uz soļa kaut kas liesmoja vai svila, no metāla barakas apakšas vēlās melni dūmi. Uguns­grēks plosījās arī pašā būdā. Kaut kur pa labi draudīgi nobrīkšķēja vraku krāvums, tad lūžņu grēda sašūpojusies gāzās gar zemi. Uz visām pusēm aizsvilpa metāla un stikla šķembas.

Dī apcirties šāvās uz ielas pusi. Kā jau sagaidāms, tur vairs ne­bija ne Bastetas, ne limuzīna, ar ko abi tika atbraukuši.

Viņš bija pamests. Vēl vairāk — atstāts pilnīgi viens.

Viņš līdz mielēm skaidri apzinājās, ka pievīlis savus tumšos Vecos saimniekus. Un tie bija tikpat skaidri likuši saprast, kāds lik­tenis viņam tādā gadījumā lemts. Basteta pavisam noteikti par iz­gāšanos jau ziņojusi. Maga lūpas sašķobījās nelāgā smīnā. Gan, necik ilgi, tā kaķagalva viņu pieminēs. Bet vēl ne, acumirklī bija citas lietas darāmas. Pasākums izgāzies, bet ne viss bija pagalam, kamēr saimnieks nav atņēmis viņam nemirstību. Un, ja saimnieks gribēs viņu atkal padarīt par cilvēku, būs vajadzīgs pieskāriens — jāuzliek abas rokas. Tātad vai nu saimniekam pašam jānāk laukā no Ēnu valstības, vai jāsūta kāds — vai kaut kas —, lai Dī sagūstītu un aizgādātu tiesas priekšā.

Bet ne jau tūliņ. Vecajiem laika izpratne bija citāda nekā cilvē­kiem; lai sarīkotu soda ekspedīciju, paies diena, varbūt divas. Un tikmēr varēja notikt sazin kas.

Pat dzīves tumšākajās nestundās doktors Džons Dī neparko neatzina savu sakāvi un beigu beigās allaž bija svinējis uzvaru. Ja izdotos savaņģot dvīņus un atrast trūkstošās lappuses, vaina pavi­sam noteikti būtu izpirkta.

Londona joprojām bija viņa varā. Firmas Enoch Enterprises birojs atradās Kenerivorfā. Te viņš bija mājās — īstenībā mājas bija vairākas — un te bija viss, kas nepieciešams: kalpi, vergi, sabiedro­tie un algotņi.

No sākta gala Dī necieta muļķību — jo sevišķi pats savējo. Pār­ņemts ar to, ka uzradusies Basteta, ka parādījās arhonts un Mežo­nīgie dzinēji, viņš netika spēris vajadzīgos piesardzības soļus. Iepriekš Fleimeliem izkulties bija līdzējusi veiksme, sagadīšanās vai pašu izmaņa un spēks. Dī ne reizi nevainoja pats sevi. Šoreiz bija citādi. Šoreiz pie vainas bija viņš pats. Bija novērtējis dvīņus par zemu.

Namu dēļiem aizsistos logus pārslaucīja zili baltas gaismas strēles, un mags aizspruka aiz stūra — garām aizjoņoja trīs polici­jas mašīnas.

Viņš zināja, ka meitene iepratusies vismaz divās — Gaisa un Uguns — maģijās, un, stājoties pretim arhontam, viņa pierādīja, ka ir neparasti, spējīga un drosmīga. Bet, ja meitene bija bīstama, tas puika… nu, puika — vismaz divtik. Neizdibināms. Nule atmodi­nāts, nevienas stihijas maģijā neapmācīts, viņš ar Klarentu rīkojās tā, it kā būtu piedzimis ar zobenu rokā, un kāvās neiedomājami prasmīgi. Un tas nebija iespējams.

Mags nogrozīja galvu. Viņš zināja četru Varas zobenu dziļāko noslēpumu; zināja, ko tie nodara parastam cilvēkam. Zobeni pēc dabas bija viltīgi un bīstami, gandrīz kā vampīri. Tie čukstēja par spožām uzvarām, deva mājienus par prātam neaptveramiem no­slēpumiem un solīja varu pār pasauli. Cilvēkam atlika tikai ieroci likt lietā… un tikmēr zobens laka cilvēka atmiņas, mielojās ar jū­tām un pārdzīvojumiem, līdz beidzot aprija visu auru. Šādā stā­voklī novests, cilvēks vairs nedz ēda, nedz dzēra. Spēcīgākie izdzī­voja vēl mēnesi, lielākā daļa nenovilka pat desmit dienas. Magi, līdzīgi pašam Dī, desmitiem gadu gatavojās, iekams saltajiem ak­mens ieročiem kaut pirkstu dūra klāt; vajadzēja mēnešiem gavēt un vingrināties, lai ieprastos auras pārkausēt aizsargcimdos. Un pat tad zobeni joprojām bija tik vareni, ka pakļāva ne vienu vien magu un zintnieku.

Tad kā tas puika tiek galā ar Klarentu?

Un kā zināja, ka Dī sadomājis nogalināt arhontu?

Izbridis cauri šaurai, piedrazotai sānieliņai, mags izgāja izmi­rušā ielā. Piespiedis roku pie sāniem, viņš cauri dubļos piemirkušajam mētelim juta silstam Ekskaliburu. Visi četri zobeni bija gau­žām līdzīgi, lai gan katrs — caurcaurēm unikāls. Kādā ziņā — par to magam īsti nebija pat nojausmas. Ekskaliburs no visiem četriem bija izpētīts vislabāk un, kaut arī ne pats stiprākais, prata ko tādu, ko pārējie zobeni nespēja. Iemucis nākamajā tukšajā sānieliņā, Džons Dī izvilka zobenu no azotes un noguldīja zemē, sev pie kā­jām. Mazais pirkstiņš iegailējās dzeltens, sēra smaka tūdaļ iejuka atkritumu smārdā, viņš piedūra zobenam pirkstu un nočukstēja: — Klarents.

Akmens zobens noraustījās, ietrīsējās un tad lēnām pagriezās, norādot uz dienvidiem. Ekskaliburs allaž rādīja, kur atrodams viņa dvīnis. Paķēris zobenu, Dī steidzās tālāk.

Varas zobenus mags vāca kopā jau gadsimtiem ilgi. Nupat pie viņa bija jau trīs, un arī Klarents — turpat rokas stiepiena attālumā. Zobenu vilinājums nebija svešs nedz Vecajiem, nedz Nākamajai pa­audzei. Klīda runas, ka savulaik Marss Atriebējs, divās saderīgās makstīs iebāztus, uz muguras nēsājis gan Ekskaliburu, gan Klarentu. Pirms tam Marss bija cilvēku varonis, pēc tam — pārvērtās briesmonī. Un, ja reiz divi zobeni spēja samaitāt Vecajo, kādas izre­dzes bija nemācītam cilvēku puikam? Ikreiz, kad puika ņēma Klarentu rokās, ikreiz, kad pieskārās rokturim, zobens viņu savažoja arvien ciešāk. Un, kamēr puika no zobena nešķirsies, Dī viņu vien­mēr zinās atrast.

Atgāzies krēslā, Nikolo Makjavelli cieši skatījās lielākajā un smalkākajā LCD sienas monitorā. Tur ņirbēja angļu SkyNeivs satelītziņas. Divos naktī kādā rūpnieciskā rajonā bija reģistrēts apjo­mīgs ugunsgrēks. Skats — no augšas, un slīdošā lente ekrāna apakšā vēstīja, ka uguns plosoties kādā autonovietnē Londonas ziemeļos. Savulaik cietokšņus redzējis cik uziet, Makjavelli tūdaļ atpazina nocietinājumus — ar visu to, ka šie bija drīzāk būvēti no automašīnām, nevis akmens bluķiem. Kadrā skaidri melnēja aizsarggrāvis, no kura gaisā cēlās pelēkas dūmu grīstes.

Nosmīnējis Makjavelli pasniedzās pēc tālvadības pults un uzbakstīja skaļāku skaņu. Vietas vārds šķita jau dzirdēts. Citā monitorā aktivizēja šifrēto Vecajo, Nākamās paaudzes un nemirstīgo personāliju datubāzi un ievadīja meklētājā vārdu "Ziemeļlondona". Acumirklī izlēca divi vārdi: Palamēds, saracēņu bruņinieks, un Viljams Šekspīrs, bards.

Viņš izbrauca cauri abām datnēm: Šekspīrs gadiem bijis Dī māceklis, līdz piepeši sadumpojies. Nemirstīgs, lai gan nav skaidrs, kā pie nemirstības ticis, jo nav bijis sakaros ne ar vienu zināmu Vecajo. Par Palamēdu vispār nebija zināms gandrīz nekas. Augstdzimis Babilonas karavīrs, cīnījies kopā ar Arturu un bijis klāt līdz pēdējam brīdim, kad karalis nokauts. Atkal nebija skaidrs, kurš Palamēdam dāvājis nemirstību, bet Vecajo un tumšo Vecajo karos sa­racēņu bruņinieks līdz šim bija turējies nomaļus.

Ne ar vienu, ne otru nemirstīgo nebija gadījies tikties, bet par abiem bija dzirdēts jau kur tas laiks, un bardu jau sen bija gribējies sastapt vaigā. Makjavelli tika nokāvies ar minējumiem, kad un kur Šekspīrs un Palamēds sapazinušies. Datubāze vēstīja, ka pirmoreiz abi tikušies Londonā deviņpadsmitajā gadsimtā, bet Makjavelli gan domāja, ka viņi pazinušies jau ilgi pirms tam; dažas liecības ļāva spriest, ka bards septiņpadsmitā gadsimta sākumā Otello lomu rakstījis tieši Palamēdam. Šekspīrs Londonā deviņpadsmitā gadsimta vidū uzradās kā lupatlasis, lietotu apģērbu sagādnieks. Viņa labā strādāja savi sešdesmit baskājaini zeņķi, kas nakšņoja doku noliktavas bēniņos un pa dienu siroja pilsētā, vākdami atkri­tumos izmestu apģērbu un lupatas. Datubāzē bija policijas ziņo­jums — bijušas aizdomas, ka noliktavā glabājas zagtas mantas, rei­zes divas tur bijusi kratīšana. Ap to pašu laiku Londonā bijis arī saracēņu bruņinieks, kas iztiku pelnījis kā aktieris Vestendas teāt­ros. Viņš specializējies Šekspīra lugu monologu lasīšanā.

Makjavelli izpētīja miglainu fotogrāfiju — šis cilvēks esot iden­tificēts kā Viljams Šekspīrs. Bildēts ar mobilo tālruni, un attēlā, līkņājam pār automašīnas dzinēju, bija redzams gluži parasts vīrelis nospeķotā zilā kombinezonā, pie kājām — instrumentu un dzinēja detaļu klājiens. Dibenplānā — divi suņi, kam abiem iefotografētas sarkanas acis. Otrs uzņēmums bija skaidrāks. Tur milzīgs, tumš­ādains vīrs stāvēja, atspiedies pret spoža Londonas taksometra sā­niem, un no baltas kartona glāzītes malkoja tēju. Fonā — Londo­nas Panorāmas rats.

Istabā ielauzās reportiera balss: — …kas pēdējas divas stundas plosās autonovietnē. Acumirkli bojāgājušie notikuma vietā nav atrasti, un policisti uzskata, ka tādu te nav. Raizes sagādā milzīgais daudzums ugunsnedrošu un degošu vielu, ugunsdzēsēji notikuma vielai var piekļūt, tikai apgādājušies ar skābekļa maskām. Pastāv bažas, ka, sākot' degt riepu grēdām, apkaimē izplatīsies indīgas gāzes. Tomēr ir zināms mierinā­jums — šā Londonas rajona apbūvi paredzēts nojaukt, gandrīz visi nami ir tukši un pamesti grausti…

Makjavelli nospieda taustiņu, lai balsi apklusinātu. Aizvēlies ādas krēslā, viņš izlaida pirkstus caur īsi apcirptajiem sirmajiem matiem, kas nosprakšķēja pēkšņajā klusumā. Tad Dī būtu nonāvē­jis alķīmiķi un dabūjis rokā dvīņus?

Kadrā uznira reportieris, saujā turēdams tādus kā krama šķēpa uzgaļus, un Makjavelli, steigdamies tikt pie skaņas, gandrīz nozvēlās no krēsla.

— …un dīvainā kārtā uziets simtiem priekšmetu, kas izskalas pec krama šķēpa uzgaļiem. — Kamera aizvēzējās plašā puslokā: zemi nu­dien klāja salauztas bultas un šķēpi. Makjavelli atpazina strupās arbaleta šautras.

Nu, ja DT dvīņus tiešām saņēmis ciet, tie nebūs padevušies bez cīņas.

Iedūcās Makjavelli mobilais tālrunis, viņš satrūkās. Izvilcis aparātu no iekškabatas, viņš ieblenza ekrānā, tūliņ atpazīdams milzum garo ciparu virkni un neiespējamo tālsarunu kodu. Lai sa­ņemtos un atbildētu, bija dziļi jāievelk elpa. — Jā?

—     Di izgāzies. — Makjavelli Vecā balss bija ne vairāk kā čukstiens, kas gandrīz trūka pušu. Viņš runāja ēģiptiešu Jaunās valsts laika mēlē, kas bija dzīva pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu.

Makjavelli atsaucās savas jaunības laika smalkākajā itāļu va­lodā. — Skatos ziņas. Redzu, ka Londonā ugunsgrēks; zinu, ka vietai ir sakars ar diviem neitrāliem nemirstīgajiem. Pieļauju, ka abi notikumi ir saistīti.

—  Tur bija Fleiniels ar dvīņiem. Visi izbēguši.

—    Izskatās, ka bijusi aizstāvība; televīzija ziņo, ka bijusi kauja — viss pilns ar bultām, šķēpiem un arbaleta šautrām. Varbūt angļu magu derēja apgādāt ar jēdzīgākiem resursiem? — Makja­velli piesardzīgi ieminējās.

—  Tur bija Basteta.

Makjavelli valdījās, lai seja paliktu neizdibināma: dievieti ar kaķa galvu viņš nicināja, bet zināja, ka Vecajam pavēlniekam viņa ir tuva.

—   Un magam par palīgu bija likts būt Cernunnam.

Makjavelli neviļus slējās kājās. — Arhontam? — viņš pārvai­cāja, pēc iespējas valdīdams balsi.

—   Un arhonts atveda līdzi Mežonīgus dzinējus. Tam mana akcepta nav bijis. Mēs visi balsojām pret. Mēs negribam, lai arhonts atkal siro pa šo pasauli.

—  Bet kas tad grib?

—   Tie pārējie, — balss strupi pavēstīja. — Dī saimnieki un viņu piekritēji. Mums tas tagad izdevīgi — kad mags izgāzies, viņiem vaja­dzēs rīkoties, lai viņu iznīcinātu.

Nolicis tālruni uz galda, Makjavelli nospieda skaļruņa taustinu. Noraustījis uz leju žaketi, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un noskatīja monitoriem klāto sienu. Ziemeļlondonas ugunsgrēks nu­pat jau liesmoja gandrīz visu kanālu ziņās. — Dī nav nekāds muļ­ķis, viņš zina, ka ir briesmās.

—  Ir jau arī.

Makjavelli iedomājās sevi Dī vietā — kā rīkotos? — Viņš zina, ka vajag dabūt rokā dvīņus un tās lappuses, — itāļu mags apņē­mīgi noteica. — Tikai tā viņš spēs atgūt Vecajo labvēlību. Viņš ir gatavs uz visu. Un, strupceļā iedzīts, cilvēks mēdz sastrādāt muļ­ķības.

Reportieris runājās ar satrauktu bārdaini, kas, pacēlis vienu šķēpa uzgali, vicināja to pa gaisu.

—  Ko tu gribi, lai daru? — Makjavelli noprasīja.

—    Vai vari palīdzēt mums sadzīt pēdas Fleimelam un dvīņiem Anglijā, pirms tas izdodas Dī?

—  īsti nezinu, kā… — Makjavelli iesāka.

—   Kāpēc Fleimels ir Londonā? Kāpēc riskēt, iegrūžot dvīņus pašā Dī impērijas sirdī? Mēs zinām, ka viņš cenšas dvīņus apmācīt. Tad ar ko viņš būtu paredzējis tur tikties — no Vecajiem, Nākamās paaudzes vai nemirstīgajiem?

—  Tāds varētu būt jebkurš. — Makjavelli pārsteigts sablisinājās. Paturēdams acīs TV ziņas, viņš turpināja: — Es esmu Francijas slepenpolicijas priekšnieks. Kā lai zinu, kas tur Londonā vispār ir? — Viņš ar prieku konstatēja, ka balss ir klausīga, rimta un mierīga.

—  Datubāzē taču to vari redzēt, — atteica balss tālrunī, un itālis varēja derēt, ka sadzirdējis smīnu.

—  Datubāzē? — viņš piesardzīgi pārvaicāja.

—  Nūja, savā slepenajā datubāzē.

Makjavelli nopūtās. — Acīmredzot ne jau tik ļoti slepenajā. Cik tad ir tādu, kam par to zināms? — viņš painteresējās.

—   Mags zina, — balss atsaucās, — un viņš to izpaudis saviem saimniekiem… un es… nu, teiksim, es to dabūju zināt no viņiem.

Makjavelli ļoti centās, lai sejā nebūtu nolasāms it nekas, — ja nu saimnieks tiešām viņu varēja redzēt. Tumšie Vecie nebija vien­prātīgi — to viņš zināja jau sen. Nebija nekāds pārsteigums. Savu laik tumšie Vecie bija valdnieki, un visur, kur ir valdnieki, mūžam ir ari citi, kas gaida, vērpj intrigas un kaļ plānus, kā valdniekus gāzt. Tieši tādu politiku Makjavelli izprata un tādā bija meistars.

Itālis apsēdies uzlika pirkstus uz tastatūras. — Ko tu gribi zināt? — viņš nopūzdamies vaicāja.

—   Londona pieder magam. Bet Fh'imelam ir divi, kas ir viens, un abi jau atmodināti. Meitene prot rīkoties ar Gaisu un Uguni, zēns ne­prot neko. Kurš Londonā ir tāds, kas pieprot kādas stihijas maģiju un, kas jo svarīgāk, gana atbalstītu Fleimelu un viņa centienus apmācīt dvīņus?

—  To taču noteikti iespējams noskaidrot arī citā ceļā, — Mak­javelli izgrūda, klabinot plāniņās tastatūras taustiņus.

—  Protams.

Makjavelli saprata. Saimnieks negribēja, lai citi zina, ka viņš vāc informāciju. Ekrānā uznira vārdi, dažam klāt bilde: Vecajie Lon­donā, pārzina vienas vai vairāku stihiju maģiju. — Londonā ir div­padsmit Vecajie, — viņš paziņoja, — un visi mūsējie.

—  Kā ar Nākamo paaudzi?

Ekrānā parādījās sešpadsmit vārdu. Pārbaudījis lojalitāti, Mak­javelli atkal papurināja galvu. — Visi mūsējie, — viņš atkārtoja. — Tādu, kas izvēlējušies nostāties pret mums, Londonā nav gan­drīz nemaz, viens otrs gan apmeties Skotijā, viens vienīgs — Īrijā.

—  Paskaties nemirstīgos cilvēkus.

Makjavelli pirksti aizņirbēja pār taustiņiem, pusekrāns piebira pilns vārdiem. — Cilvēku sugas nemirstīgie izkaisīti pa visu Ang­liju, Velsu, Skotiju… — viņš vēstīja, klabinot taustiņus, lai sašauri­nātu meklējamo personu loku, — pašā Londonā ir pieci.

—  Kas viņi tad i?

—  Šekspīrs un Palamēds…

—   Šekspīrs pazudis bez vēsts — iespējams, gājis bojā Londonas ugunsgrēkā, — Makjavelli saimnieks nekavējoties atsaucās, — un Palamēds redzēts kopā ar alķīmiķi. Stihiju maģijas neviens nav zinātājs. Kas vēl?

—  Baibars Mameluks…

—  Palamēdam draugs, mums — ne. Stihiju maģiju nepārzina.

—  Virdžlnija Dēra…

—   Nāvīgi bīstama, paļaujas tikai pati uz sevi. Viņas saimnieks ir miris — manuprāt, tur pie vainas viņa pati. Gaisa Kundze, bet Fleimelu nemīl un reiz cīnījusies Dī pusē. Pie viņas Fleimels vis neies.

Makjavelli uzlūkoja pēdējo vārdu, kas mirgoja ekrānā. — Tad atliek Gilgamešs.

—   Ķēniņš, — balss nopūtās, — kurš pārzina visas maģijas, taču ir bez spēka un nespēj tās likt lietā. Protams.

—    Kurā pusē ir viņš? — Makjavelli pajautāja. — Viņa vārds nav saistīts ne ar vienu Veco.

—     Gilgamešam nemirstību piešķīris mags Ābrahams, Grāmatas autors. Manuprāt, tur kaut kas nogāja greizi. Prāts viņam sašķēlās, un gadsimtu gaitā viņš kļuvis gan traks, gan aizmāršīgs. Dvīņus viņš varētu mācīt, lai gan tikpat iespējams, ka atteiksies. Vai zini, kur viņš dzīvo?

—    Pastāvīga dzīvesvieta nav zināma, — Makjavelli atsaucās. — Izskatās, ka mitinās uz ielas. Man te piezīmēts, ka parasti viņš nakšņo parkā netālu no Bakstona memoriāla, blakus Parlamentam. Ja Pleimels ar dvīņiem bijis tajā Ziemeļlondonas autonovietnē, cauri visai pilsētai tik ātri vis nevar tikt.

—   Mans spiegs ziņo, ka notikuma vietu lielā ātrumā atstājusi melna automašīna.

Makjavelli uzklikšķināja uz fotouzņēmuma, kurā Palamēds stāvēja līdzās melnam Londonas taksometram. Patinis bildi lejāk, viņš uzgāja mašīnas numuru. — Anglijas galvaspilsētā satiksmes un drošības kameru ir vairāk nekā jebkurā cilā Eiropas lielpil­sētā, — viņš aizdomājies bilda. — Pat vairāk nekā Parīzē. Taču no­vērošanas sistēma tādi pati kā pie mums. — Divi ekrāni apdzisa, tad tajos ieņirbējās paroles — Makjavelli pieslēdzās Londonas sa­tiksmes kamerām. — Arī programmatūra tā pati.

Itālis aktivizēja detalizētu Londonas karti, līdzās Parlamenta ēkai Viktorijas parkā atrada Bakstona memoriālu un uzmeklēja tu­vāko luksoforu. Pēc sešdesmit sekundēm acu priekšā bija satik­smes kameras videoieraksts. Pievērsies laika skalai, viņš tina ierak­stu atpakaļ: 2.05… 2.04… 2.03… Mašīnu bija maz, un Makjavelli pārslēdzās uz ātrāku pārtīšanas režīmu, lēkdams atpakaļ laikā ik pa piecām minūtēm. Pulkstenis ierakstā rādīja 00.01, kad meklē­tais beidzot bija rokā. Gandrīz tieši iepretim memoriālam pie luk­sofora apstājās melns taksometrs, un no parka izšļūca bārdains bezpajumtnieks, lai nomazgātu logus. Taksometrs nekustējās no vietas arī tad, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Tad tas pats bomzis ierāpās aizmugures sēdeklī, un mašīna aizbrauca.

—  Ir! — viņš pavēstīja. — Brauc uz rietumiem, uz A302.

—    Uz kurieni? — Makjavelli saimnieks nelikās mierā. — Man jāzina, kurp viņi brauc.

—    Vienu minūti… — Vadīdams datorā nelegālus piekļuves kodus, Makjavelli pēc kārtas ieskatījās satiksmes kameru ierakstos un, sekodams taksometra numura zīmei, noskaidroja, ka tas pār­braucis pāri Parlamenta laukumam, Trafalgāras laukumam, tad no Pikadilijas izbraucis uz A4 ceļa. — Brauc laukā no Londonas, — viņš pēdīgi pavēstīja.

—  Uz kuru pusi?

—  Uz rietumiem — pa M4.

—   Kurp viņi brauci — Vecais izgrūda. — Kāpēc brauc laukā no Londonas? Skaidrs, ka grib pierunāt Gilgamešu, lai tas māca dvīņiem stihiju maģiju. Bet to taču var darīt arī kādā drošā pilsētas mājā.

Makjavelli vēlreiz pievilka tuvāk karti, maršrutā meklēdams kaut cik nozīmīgus objektus. — Stonhendža, — viņš piepeši iz­spēra. — Deru, ka viņi dodas uz Stonhendžu. Solsberijas līdze­numā ir enerģijas joslas, — viņš ar pārliecību noteica.

—    Tie vārti nedarbojas jau gadsimtiem ilgi, — Vecais aizrādīja.

—  Pat ja izvēlēsies īstos vārtus, bez spēcīgas auras tos neiedarbināsi.

—   Un Gilgamešam auras nav, — Makjavelli pusbalsī novilka.

—   Alķīmiķim vajadzēs visu darīt pašam. Bet tas būtu neprāts — viņa stāvoklī, kad spēki cauri, tāda piepūle auru aizsvilinātu un viņš sadegtu pāris sekundēs.

—   Varbūt ar to pietiks, lai vārtus atvērtu un izgrūstu dvīņus tiem cauri, — minēja Vecais.

Makjavelli pavērās uz ekrānu, kur melnais taksometrs joņoja pa A4 maģistrāli, atstarodams ielas lampu bāldzelteno gaismu.

—  Vai Nikolass upurētos dvīņu labā? — viņš balsī aizdomājās.

—  Vai viņš tic — tiešām tic —, ka tie ir īstie dvīņi?

—  Jā. DI arī tam tic, un es tāpat.

—  Tad nav šaubu, ka viņš ziedosies, lai tos abus glābtu.

—   Ir vēl viena iespēja, — Makjavelli sacīja. — Vai vārtus kopī­giem spēkiem nevarētu atvērt dvīņi? Mēs zinām, ka auras viņiem ir stipras.

Viņā galā labu brīdi valdīja klusums. Itālis saklausīja spokainu dziedāšanu, it kā kaut kur tālu darbotos radioaparāts. Bet tā bija

spartiešu kaujas balāde. — Solsberijas i'ārti ved uz Amerikas rietam krastu, josla virszemē iziet ziemeļos no Sanfrancisko.

—  To es būtu varējis pateikt, — Makjavelli atsaucās.

—  Attiecīgi koriģēsim savus plānus, — Vecais pavēstīja.

—  Jā, bet tieši ko tas nozīmē…? — Makjavelli iesāka, taču tāl runis apklusa.

Džoša labā roka pašāvās uz priekšu, pirksti apvijās ap Gilgameša delmu. To saspiedis un reizē pagriezis, viņš panāca, ka nazis izkrīt bomzim no rokas, — tas stāvus iedūrās gumijas paklājiņā. Sofija aši pieliecās un pievāca nazi.

—  Ei! — nokliedzās Palamēds, padzirdējis kņadu. — Kas jums tur ir?

—   Nekas, — Fleimels mudīgi atsaucās, apsteigdams Džošu un Sofiju. — Viss nokārtots.

Gilgamešs atkrita sēdeklī, auklēdams saspiesto roku un nikni glūnēdams uz alķīmiķi. Zibošām acīm viņš pašķielēja uz nazi Sofi­jai rokā. — Atdod.

Sofija to laida gar ausīm un pasniedza nazi brālim, tas — Nikolasam. Meiteni kratīja drebuļi — no visa, kas tikko pārdzīvots, un vēl… no bailēm. Tāds Džošs vēl nebija redzēts. Pat ar visām pa­šas atmodinātajām maņām brīdi, kad Gilgamešam rokā uzradās na­zis, viņa tikko piefiksēja, bet Džošs jau rīkojās, ķēniņu viens un divi atbruņodams bez vārda runas, pat nepietrūcies kājās. Pierā­vusi ceļgalus pie zoda, viņa cieši apķēra kājas. — Izstāstīsi, kas par lietu? — viņa klusu ievaicājās.

—   Uzreiz neatminējos, — drūmi atsaucās Gilgamešs, ar skatu urbdamies Fleimelā. — Bet nopratu, ka ar tevi kaut kas nav lāgā, ka esam tikušies. — Viņš sarauca degunu. — To smaku man vaja­dzēja atminēties. — Ķēniņš nosprauslājās. — Joprojām piparmēt­ras? Vai esi piemeklējis kaut ko piedienīgāku?

Dvīņi instinktīvi ierāva gaisu nāsīs, bet neko tādu nesaoda.

—  Joprojām piparmētras, — alķīmiķis savaldīgi atsaucās.

—  Noprotu, ka esat pazīstami, — ieteicās Džošs.

—  Šad un tad esam tikušies, — Nikolass apstiprināja un pavē­rās uz ķēniņu. — Perenele liek sveicināt.

Ielu gaismu apšļākts, Gilgameša vaigs pagriezās pret dvīņiem.

—  Un zinu, ka arī ar jums esam tikušies, — viņš izgrūda.

—   Tevi mēs nekad mūžā neesam redzējuši, — Džošs bez ap­linkiem atteica.

—  Goda vārds, neesam! — piebalsoja Sofija.

Nemirstīgā sejā iegūla mulsums, tad viņš papurināja galvu.

—    Nekā nebija, melojat. Jūs esat amerikāņi. Esam tikušies. Mēs visi. — Ar pirkstu viņš pa kārtai norādīja uz visiem trim. — Jūs abi bijāt kopā ar Fleimeliem. Kad centāties mani nogalināt.

—  Tie bija citi dvīņi, — Nikolass klusu novilka. — Un mēs ne­centāmies tevi nogalināt. Centāmies tevi glābt.

—   Varbūt es nemaz negribēju, lai kāds mani glābj, — Gilgamešsīgni atcirta un nolieca galvu tik zemu, ka matu kodaļa nokrita pār acīm. Tad viņš paglūnēja uz dvīņiem. — Zelts un sudrabs, ko?

Tie abi apstiprinoši pamāja.

—  Leģendārie dvīņi?

—   Tā mums teikts. — Džošs pasmaidīja. Pašķielējis uz māsu, viņš manīja Sofiju noliecam galvu: viņa zināja, ko brālis tūliņ pra­sīs. Kolīdz Džošs ierunājās, viņa koncentrējās uz alķīmiķi, lai re­dzētu, kā tas reaģēs, bet Nikolasam sejas vietā vīdēja neizdibināma maska, ko ielu gaismas vērta ļaunigu un atbaidošu. Brālis paliecās tuvāk Gilgamešam. — Vai atceries, tieši kad tikies ar tiem ameri­kāņu dvīņiem?

—    Protams. — Ķēniņš sarauca pieri. — Pag, vēl pagājšmēnes… — Balss aiztrūka. Kad viņš atkal ierunājās, vārdi skanēja žēlīgi un bezcerīgi: — Nē. Ne pagājšmēnes. Arī ne pērn. Arī ne pē­dējos desmit gados. Tas bija… — Skatiens apmiglojās, un viņš vēr­sās pie alķīmiķa. — Kad tad tas bija?

Dvīņi pacirtās pret Fleimelu.

—   1945. gadā, — tas izgrūda.

—     Un Amerikā? — Gilgamešs nerimās. — Amerikā taču, vai ne?

—  Ņūmeksikā.

Ķēniņš sasita plaukstas. — Nu re, vismaz tiktāl pareizi. Kas notika ar tiem dvīņiem? — viņš piepeši noprasīja Fleimelam.

Alķīmiķis cieta klusu.

—   Es teiktu, ka mēs arī gribētu dzirdēt kādu atbildi, — dzedri ierunājās Sofija, acīm iezaigojoties sudrabā. — Mēs zinām, ka ir bijuši citi dvīņi.

—  Daudzi, — piebalsoja Džošs.

—   Kas ar viņiem noticis? — Sofija nerimās. Zemapziņā atbilde jau bija it kā gatava, bet vajadzēja, lai Fleimels to izsaka balsī.

—   Jā, ir bijuši citi dvīņi, — Fleimels beidzot atzinās. — Bet tie nebija īstie.

—   Un visi gājuši bojā?! — Džošs izsaucās apvaldītās dusmās. Salonu piestrāvoja apelsīnu smarža, taču tāda skābi rūgtena.

—  Nē, ne jau visi, — Fleimels atcirta. — Tikai daži, bet citi no­dzīvojuši līdz sirmam vecumam. Toskait — tie pēdējie.

—   Un kā gadījās, ka tie pārējie neizdzīvoja? — Sofija steigšus ieprasījās.

—  Viens otrs nepārcieta atmodināšanu.

—   Nepārcieta? — Sofija nelokāmi nosprieda prašņāt tālāk, lai tiktu līdz kādai jēgai.

Alķīmiķis nopūtās. — Atmodināt var visus. Bet katrs reaģē citādi. Dažiem pietrūka spēka, lai savaldītu emociju gūzmu. Cits ieslīga komā, vēl dažs aizklīda sapņojumos, tā ka vairs nespēja tos atšķirt no īstenības, vienam otram personība sašķēlās tiktāl, ka die­nas vajadzēja vadīt garīgi slimo patversmēs.

Sofijai uzmācās drebuļi. Fleimela vārdi burtiski uzdzina nela­bumu. Bailes uzbrāzās pat no tā, kā viņš to visu stāstīja: salti, bez kādām emocijām. Tagad bija skaidrs, ka apstiprinājušās Džoša aiz­domas: uz alķīmiķi nedrīkstēja paļauties. Kad Nikolass Fleimels abus bija aizvedis pie Endoras Raganas, lai atmodinātu, viņš skaidri apzinājās, ka viss var noiet greizi. Tomēr, par spīti visam, rīkojās tieši tā.

Pašļūcis tuvāk māsai, Džošs viņu cieši apskāva. Trūka vārdu. Viņš apzinājās, ka ir gatavs kuru katru brīdi alķīmiķim brukt virsū.

—  Cik daudz citu dvīņu bijis, Fleimel? — ievaicājās Gilgamešs. — Tu zemes virsū esi dzīvojis ilgāk nekā sešsimt septiņdesmit gadu. Tad kā — pa dvīņu pārim ik simt gados? Divi? Trīs? Cik daudz mūžu esi sapostījis, meklēdams leģendāros dvīņus?

—   Daudz par daudz, — alķīmiķis nočukstēja. Viņš ierāvās sa­lona tumšākajā stūrī, un ielas gaismas asaru pilnās acis iekrāsoja sēra dzeltenas. — Vairs neatceros, kāds izskatījās mans tēvs un kā runāja māte, bet esmu iegaumējis ik dvīņa vārdu un seju, un ik mīļu dienu viņus pieminu un nokaujos ar nožēlu, ka viņi pazudi­nāti. Un tad no tumsas Sofijai un Džošam pretim pašāvās cieši rokā sažņaugts nazis. — Taču ik misēklis, ik kļūdaina atmodināšana mani pamazām un neizbēgami vedinājusi tuvāk šiem te — īstajiem le­ģendas dvīņiem. Un šoreiz nav nekādas alošanās. — Viņš ierunā­jās skaļāk, skarbi un stingri. — Un, kolīdz viņi apgūs stihiju ma­ģiju, varēs stāties pretim tumšajiem Vecajiem. Viņi ļaus šai pasaulei noturēties cīņā, kas izcīnāma. Un tad tie, kas miruši un pazudināti, nebūs cietuši velti. — Paliecies uz priekšu, viņš ar skatu ieurbās Gilgamešā. — Samācīsi viņus? Palīdzēsi viņiem sakaut tumšos Vecajos? Apmācīsi abus Ūdens maģijā?

—  Kam man tas? — Gilgamešs taisnprātīgi noprasīja.

—  Vari palīdzēt glābt pasauli.

—   Esmu glābis ne reizi vien. Kaut viens būtu paldies pateicis. Un tagad pasaule ir tik satrunējusi kā vēl nekad.

Alķīmiķa smaids vērtās mežonīgs. — Māci! Dari viņus stiprus! Mēs atņemsim Grāmatu Dī un tumšajiem Vecajiem un ielīmēsim tur divas pēdējās lappuses. Es Grāmatu atdošu dvīņiem: pats zini, ka Ābrahama Grāmatā ir vārdi, kas šo pasauli var atkal padarīt par pa­radīzi.

Ķēniņš pieliecās tuvāk dvīņiem. — Un Grāmatā ir arī vārdi, kas šo pasauli var pārvērst pelnos, — viņš attrauca. Paslējās pirksts, pārmijus norādot uz abiem, un pār Gilgameša lūpām vēlās aizlaiku vārdi: — Nemirstīgajam būs mācīt mirstīgos, un diviem, kas ir viens, būs vienam būt, kas viss. — Viņš atkrita sēdeklī. — Viens pasauli glābs, otrs iznīcinās. Bet kurš?

Sofijai galvā ieņudzējās Raganas atmiņas, apziņā uzplaiksnīja saraustīti tēli.

Pār leknām pļavām gāžas paisuma viļņi, triecas pret mežu, noslau­kot visu savā ceļā…

Pa kārtai izvirdumos uzsprāgst virkne vulkānu, zeme sašķeļas un brūk, jūra uzmutuļo baltos tvaikos, sastopoties ar sarkani gailošu lavu…

Debesīs skrien negaisa mākoņi, lietus lāses krīt smagas, pilnas pu­tekļiem, sniegpārslas piekvēpušas melnas…

—   Neesmu nekāds pareģis, — noskaldīja Fleimels, — bet vienu zinu droši: ja dvīņi netiks apmācīti un nespēs par sevi pastāvēt, tumšie Vecajie viņus sagūstīs, paverdzinās un viņu neparasti spēcī­gās auras izmantos kā atslēgas, ar ko atslēdzami Ēnu valstību vārti. Šobrīd tumšajiem Vecajiem trūkst Grāmatas Pēdējās zavestības, bet, lappuses dabūjuši rokā, viņi atkal pieteiks savas tiesības uz šo zemi.

—    Pat bez Grāmatas, bet, dabūjuši dvīņus, tumšie Vecajie var ķerties pie darba, — rāmi un bezkaislīgi noteica Gilgamešs. — Pē­dējā zavestība visu Ēnu valstību vārtus atver reizē.

—   Un kas būs pēc tam? — Džošs ieprasījās pēc ilga klusuma brīža. Piespiedis plaukstas pie krūtīm, viņš zem T krekla sačam­dīja abas no Ābrahama Grāmatas izrautās lappuses.

—   Nebūs nekāda "pēc tam". Ne tev, ne kādam no cilvēkiem.

Teju desmit minūtes Palamēds nostūrēja kapa klusumā, tad

Gilgamešs nokremšķinājies ierunājās: — Apmācīšu jūs Ūdens ma­ģijā. Tikai ar vienu nosacījumu.

—  Kādu nosac… — izspēra Džošs.

—   Lai būtu, — Sofija pasteidzās. Pametusi skatu uz brāli, viņa piebilda: — Kādi te vēl nosacījumi…

—   Beigu galā, ja visi būsim dzīvajos, apsoliet, ka atgriezīsities pie manis ar Ābrahama Grāmatu, — ķēniņš teica.

Džošam uz mēles jau bija nākamais jautājums, bet Sofija sa­spieda viņa pirkstus, cik spēka. — Atgriezīsimies, ja vien būs tāda iespēja.

—    Grāmatas pirmajā lappusē ir vieni buramvārdi. — Atgāzis galvu, ķēniņš pievēra acis. Vārdi pār lūpām vēlās skaidros čukstienos. — Stāvēju Ābrahamam aiz muguras, skatījos pār plecu un re­dzēju, kā viņš tos pieraksta. Tie vārdi dod nemirstību. Tos man va­jag — atgādājiet!

—  Kāpēc? — Džošs izbrīnījās. — Tu taču jau esi nemirstīgs!

Atvēris acis, ķēniņš pavērās uz Sofiju, un viņa pēkšņi atskārta,

kāpēc Gilgamešs alkst pēc Grāmatas. — Ķēniņš grib, lai mēs vārdus apvēršam otrādi, — viņa klusu noteica. — Viņš grib atkal būt mirstīgs.

Gilgamešs nolieca galvu. — Gribu nodzīvot savu mūžu un mirt. Gribu atkal būt cilvēks. Gribu būt tāds kā visi.

Pretimsēdošā Sofija Ņūmena pamāja, teiktajam piekrizdama bez vārda runas.

Vaigi sila vēlīnās pēcpusdienas saules staros, bet Perenelei pie­peši uzbruka drebuļi. — Kā to saprast — Nikolass un bērni ir vieni paši? — viņa satraukta noprasīja, cieši veroties ar duļķainu ūdeni pildītā metāla šķīvī. Šķidruma virsmai pāri audās Burves baltās auras šķieznas.

No ūdens pretim tuvplānā vērās divas milzīgas, ieplestas acis zāles zaļumā. — Pašķīrāmies. — Lai gan tik tikko saklausāma, Skatahas balss skanēja nožēlas pilna. — Man gadījās neatliekamas da­rīšanas, — viņa nokaunējusies atzina, nu jau ar izteiktāku ķeltu akcentu.

Burve sēdēja, muguru atspiedusi pret Alkatrazas bākas silto sānu, un skatījās šķīvī. Dziļi uzelpojusi, viņa pacēla acis — uz pil­sētu, kas vīdēja līča otrā krastā. Sirds sitās kā negudra — Nikolass ar bērniem kaut kur klīda vieni un neaizsargāti. Pirmīt, sarunājo­ties ar Nikolasu, viņa pašsaprotami iedomājās, ka Skataha ir kaut kur līdzās, kaut kur ir, bet tad uzkūlās Šekspīrs un uzradās vetalas. Viņa vēlreiz ieskatījās šķīvī. Skataha nupat bija atkāpusies nostāk no atspulgojošās virsmas, un nu Perenele redzēja viņas seju. Pierē vīdēja garas, it kā nagu cirstas švīkas, un uz viena vaiga greznojās zilums. — Neatliekamas darīšanas? Esi sveika un ve­sela? — viņa noprasīja. Nebija viegli noprast, ko Ēna domā, pie­saukdama "darīšanas".

Mežonīgā, necilvēciskā smaidā atiezās Ēnas vampīra ilkņi. — Galā tieku.

Perenele apzinājās, ka vajag saglabāt mieru un fokusēt auru. Zīlēšanai un saziņai ar Skatahu spēka vajadzēja tik daudz, ka citas maņas plaka un slāpa, bet visapkārt jau ņirbēja Alkatrazas spoki.

Pa vienam vien dzisa auras krāsainie aizsargslāņi, kas nozīmēja, ka rēgi tūdaļ sablīvēsies riņķī apkārt, mākdamies virsū, un saruna ar Jaunavu Kareivi pārtrūks. — Skataha! — viņa rāmi noskaldīja, veroties ūdens virsmā, — kur ir Nikolass ar dvīņiem?

Ūdenī ievizējās koši rudu matu kodaļa. — Londonā.

—  To es zinu. Nesen ar viņiem sazinājos. — Taču Kareives at­bilde bija nākusi ar vilcināšanos. — Bet…

—  Jā, man šķiet, ka viņi vēl ir Londonā.

—   Šķiet! — Ierāvusi gaisu krūtis, Burve apvaldīja dusmu uz­plūdus. Šķīvi pāršalca baltas gaismas vērpetes, attēls savirmojās un sašķēlās. Vajadzēja nogaidīt, iekams bilde no jauna noskaidro­jās. — Kas ir? Stāsti laukā visu, ko zini!

—  Šonakt pilsētā šis tas noticis, ziņu kanāli vēsta…

—  Šonakt? — Perenele apjukusi izsaucās. — Cikos? Kad — šo­dien?

—  Parīzē tagad ir otrdiena. Drusku pāri diviem naktī.

Aplēsusi galvā laika starpību, Perenele atskārta, ka Ameri­kas rietumkrastā joprojām ir pirmdiena, ap pieciem pēcpusdienā. — Kas tāds noticis? — viņa prašņāja.

—  SkyNews vēsta par negaisu un spēcīgu lietusgāzi vienā kon­krētā Londonas apvidū. Eiroziņas un France24 stāsta, ka tur, kādā autolūžņu novietnē, izcēlies apjomīgs ugunsgrēks — arī Londonas ziemeļos.

—  Varētu būt nesakarā, — Perenele noteica, tomēr instinktīvi nojauta, ka tas saistīts ar Nikolasu un dvīņiem.

Atlantijas okeāna otrā krastā Skataha nogrozīja galvu. — Uguns­nelaimes vietā vesels klājiens krama uzgaļu, bronzas šķēpu, arbaletu šautru. Viens reportieris kameras priekšā demonstrēja veselu riekšavu bultu uzgaļu. No skata — nule kalti. Dažs vietējais vēstur­nieks saka — akmens laikmets, bet bronzas šķēpi pieskaitāmi ro­miešiem un arbaletu šautras — viduslaikiem. Visi esot īsti.

—  Viņi kāvušies, — Perenele izspēra. — Kas tad tur bija?

—   Nemāku teikt, bet vai tad nezini, kas tajā pilsētā mitinās?

Perenele zināja gan. Pateicoties enerģijas joslām un Ēnu val­stībām, Britu salās bija saviesušies sazin kādi mošķi. Pa lielākai daļai — tumšo Vecajo kalpi.

—  Bojāgājušie uzieti tai lūžņu novietnē? — viņa drūmi vaicāja.

Ja Nikolasam vai dvīņiem būs kaut matiņš nokritis no galvas, viņa bija gatava nograut visu Londonu, lai tiktu klāt Dī. Gan mednieks apjēgs, kā tas ir — būt par medījumu. Un krājumā vēl bija sešsimt gados krātas burvestības.

—   Lūžņu novietnē no līķiem ne miņas. Izskatās, ka aizdedzi­nāts ar naftu pildīts aizsarggrāvis, un visapkārt viss klāts ar biezu pelnu kārtu.

—   Pelni? — Perenele sarauca pieri. — Kas tie par pelniem, kā tu domā?

—  Viens otrs nobeigts pārvēršas pīšļos, — Skatija novilka.

—  Toskait — nemirstīgie cilvēki, — Perenele atsaucās.

—  Es neticu, ka Nikolass ir beigts, — Skatija izgrūda.

—   Es arī ne, — izdvesa Burve. Ja ar Nikolasu kas tāds būtu noticis, viņa zinātu. Justu.

—  Vai vari ar viņu sazināties? — Skatija ieprasījās.

—  Varu mēģināt, bet… ja viņš ir tekulis un bēgulis…

—   Mani taču tu sadabūji rokā. — Kareive nosmaidīja. — Lai gan iztrūcināji ne pa jokam. — Skatija bija stāvējusi pie vannasistabas spoguļa, skrambām virsū ziežot antiseptiķi, tad stikls aizmiglojās, un acu priekšā uznira Perenele Fleimela. Skatija teju izbak­stīja sev aci.

Perenele bija ieņēmusi galvā, ka zīlēšanai var izmantot tā pir­mīt pieķertā nemirstīgā cilvēka anasazu kausu. Nosēdusies salas siltākajā vietā, kur saules staros sila bākas baltās plātnes, viņa ielēja šķīvī ūdeni, atsēdās un ļāvās pēcpusdienas saulei, kas uzlā­dēja auru. Tad Burve palūdza, lai de Aijala tur Alkatrazas spokus pa gabalu, kamēr viņa tur sēž savā vaļā. Tāpat teica, lai de Aijala nāk pabrīdināt, kad tuvojas Vārnu dieviete. Tai Perenele ne sevišķi uzticējās.

Ar Ēnu sazināties bija brīnum viegli. Skatahu viņa pazina kopš senseniem laikiem. It viegli bija acu priekšā uzburt visu, kas ar viņu saistījās: koši rudos matus, spoži zaļās acis, apaļeniskās sejas aprises un vasarraibumu sēju ap taisno degunu. Nagi — allaž ro­baini un apkodīti. No skata — septiņpadsmitgadniece, lai gan īste­nībā viņai bija vairāk nekā divtūkstoš piecsimt gadu un prasmī­gāku kaujas mākslu meistari pasaulē nevarētu atrast ne ar uguni. Viņa bija skolojusi gandrīz visus dižākos karavīrus un leģendāros herojus, tap.it no nāves briesmām ne vienu reizi vien izpestījusi I leimelus. Tie abi nebija palikuši pateicību parādā. Ar visu to, ka I na bija vairāk nekā astoņsimt gadu vecāka, Perenele viņu uzlū­koja ja ne gluži par meitu, tad — pavisam noteikti — par krust­meitu. — Skatij, stāsti visu laukā! — Perenele pieprasīja.

Nikolass ar bērniem ticis līdz Londonai. Lai aizgādātu dvī­ņus pie Gilgameša.

Perenele pamāja. — To es zinu. Nikolass teica. Arī to, ka abi dvīņi esot atmodināti.

—   Jā, abi divi, — Skatija apstiprināja. — Meitene apguvusi divu stihiju maģijas, puika — nevienu. Bet viņam ir Klarents!

—    Klarents, — Perenele nomurmināja. Bija redzēts, kā vīrs mūzšeno asmeni iegrūž Montmorensijas ielas mājas loga aplodā. Nez cik reižu bija kārojies to iznīcināt — vīrs iebilda. Teica — zo­bens esot senāks par aizmūžiem, viņiem neesot tiesību to pazudi­nāt, tāpat nekas tāds droši vien nemaz neesot iespējams.

—  Un kur tad esi tu pati? — Perenele apvaicājās.

—   Parīzē. — Skatijas seja attēlā izplūda. — Garš stāsts. Pa da­ļai — visai garlaicīgs. Jo sevišķi tai vietā, kad mani Sēnā ievilka Dagans…

—  Sēnā? — Nikolass par to netika bildis ne vārda.

Skatija apstiprinoši pamāja. — Tā bija — kolīdz tiku vaļā no Nidhjega, kas ārdījās pa Parīzes ielām.

Perenele blenza vaļā muti. Pēc laba laika viņa ierunājās: — Un kur tad tikmēr bija Nikolass ar dvīņiem?

—   Tieši viņi jau Nidhjegam sadzina pēdas un mani izglāba.

Burve pārsteigumā iepleta acis. — Pēc mana Nikolasa galīgi

neizklausās.

—   Manuprāt, tur lielāki nopelni dvīņiem, — Skataha atteica. — Sevišķi tas puika, Džošs… Izglāba man dzīvību. Man šķiet, viņš pūķi nokāva.

—  Un tad tu iekriti upē, — Perenele zināja sacīt.

—   Mani ievilka, — Skataha tūliņ pārlaboja. — Dagans iznira kā krokodils un sakampa mani ciet.

—   Vai tad reiz jau Kapri salā nesakāvi viņu līdz ar upesdievu baru?

Atkal nozibēja Skatijas asie vampīra zobi. — Jā, tā tik bija die­niņa! — Tad smaids apdzisa. — Bet lai kā, beigu beigās izrādījās, ka viņš strādā pie Makjavelli — Parīzē.

—  Dzirdēts, ka itālis ir Parīzē. — Perenele pamāja.

—   Slepenpolicijas priekšnieks vai kaut kas uz to pusi. Biju jau pa pusei bez samaņas, kad Dagans parāva mani zem ūdens. Bet Sēna bija tik salta, ka tūliņ atģidos. Cīnījāmies stundām ilgi, tikmēr straume nesa mūs arvien lejāk. Ir jau gadījies kauties arī niknāk, bet Dagans jutās kā zivs ūdenī, un ūdens sitienam atņem spēku.

—  Redzu, ka viņš tomēr tevi saskrāpējis.

—   Netīšām. — Skatija atmeta ar roku. — Lejtecē, pie Ledānas, viņš pazuda, atpakaļ līdz pilsētai kūlos divas dienas.

—  Tagad esi drošībā?

—     Pie Zannas. — Ēna pasmaidīja. — Un Senžermēna. — Smaids pletās vēl platāks. — Tie abi apprecējušies!

Parāvusi galvu sāņus, viņa ļāva ūdens spogulī ielīgot otrai sejai — sīkai, zēnišķai, ar milzīgām, pelēkām acīm. — Fleimela madāma!

—   Zanna! — Perenele atplauka smaidā. Ja Skatiju viņa uzska­tīja par krustmeitu, Zanna noteikti bija meitas vietā. — Beidzot jūs ar Franci apprecējušies?

—  Jā, gadsimtiem ilgi tiekamies. Nu jau bija laiks.

—   Bija gan. Prieks tevi redzēt, Zanna, — Perenele turpināja. — Kaut nebūtu tāda nereize…

—  Tā ir, — Zanna d' Arka piebalsoja. — Laiki tiešām traki. Se­višķi Nikolasam un bērniem.

—  Vai viņi ir īstie, leģendas dvīņi? — Perenele apvaicājās, ziņ­kāri gaidīdama draudzenes atbildi.

—   Par to man nav nekādu šaubu, — Zanna d'Arka nekavējo­ties atsaucās. — Meitenei aura ir stiprāka un tīrāka par manējo.

—  Vai vari tikt līdz Londonai? — Burve jautāja.

Sīkā sejiņa acu priekšā izplūda — Žanna zemeslodes otrā pusē noliedzoši papurināja galvu. — Nav iespējams. Makjavelli kontrolē visu Parīzi, noslēdzis pilsētu — it kā valsts drošības apsvērumu dēļ. Robežas ciet. Drošībnieki izlikti lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās, un varu derēt, ka viņiem izdalīti mūsu apraksti — Skatijas bilde noteikti. Policisti ir visur, aptur cilvēkus uz ielām, prasa per­sonu apliecinošus dokumentus, un deviņos vakarā faktiski sākas komandanta stunda. Visur izkarināta miglas bilde — policijas dro­šības kamera mūs ar Nikolasu, dvīņiem un Skatiju nofilmējusi pie Parīzes 1 )ievmātes.

Perenele nogrozīja galvu. — Labāk neprasīšu, kas jums bija darāms pie katedrāles.

—  Kāvāmies ar gargujām, — Zanna bezrūpīgi attrauca.

—  Tiešām nevajadzēja prasīt. Es raizējos par Nikolasu un bēr­niem. Zinu, cik slikti viņš orientējas, — ka tik nav jau apmaldīju­šies. Un Dī arī visur izlicis spiegus, — Perenele nosūkstījās. — Pil­nīgi skaidrs — tūliņ zināja, ka viņi klāt.

—   Ai, nekreņķējies, Francis jau sarunāja Palamēdu, lai viņus pieskata. Viņš pasargās. Viņš ir lādzīgs, — Zanna mierināja.

Perenele piekrītoši pamāja. — Bet Ēna tomēr labāka.

—  Pati labākā, — Zanna izsaucās. — Kur tu pati esi?

—    Slazdā — Alkatrazā. Un man iet slikti, — Perenele pa­vēstīja.

Žannas sejai līdzās iespraucās Skatijas vaigs. — Kas ir?

—   Cietuma kamerās čum un mudž briesmoņi, jūrā plunčājas nereīdas. Nērejs sargā ūdeņus, pa gaiteņiem klimst sfinksa. Nu tā.

Žannas d'Arkas smaids uzšķīlās žilbinoši spožs. — Paklau, ja tev neiet labi, mums jāiet tev palīgā!

—  Bīstos, ka tas nav iespējams, — Perenele teica.

—   Bet, kundzīt, vai tad jūs pati man sensenos laikos neiemācī­jāt, ka tāda vārda — neiespējami — nemaz nav?

Perenele nosmaidīja. — Tā es teicu gan. Skatij, vai Sanfran­cisko nepazīsti kādu, kas varētu man palīdzēt? Man jātiek projām no salas. Man jātiek pie Nikolasa.

—  Tāda, uz ko var paļauties, tur nav. Varbūt kāds no maniem mācekļiem…

—   Nē, — Perenele noskaldīja. — Cilvēkus es briesmām nepa­kļaušu. Man prātā bija kāds no Vecajiem, kas mūsējie, vai no Nāka­mās paaudzes.

Skatija labu brīdi domāja, tad lēnām nogrozīja galvu. — Nav tāda, kam var uzticēties, — viņa atkārtoja. Atskatījusies Ēna ieklau­sījās sarunā aiz muguras, tad atkal pavērās pretim Perenelei, atplaukusi mežonīgā, līksmā smaidā. — Mums ir plāns. Vispār — Francim tāds ir. Vai vari vēl kādu brīdi paciesties? Mēs jau nākam.

—  Mēs? Kas — mēs? — Perenele nesaprata.

—  Mēs ar Žannu. Laižamies uz Alkatrazu.

—    Kā tad jūs tiksit šurp, ja netiekat pat līdz Londonai? — Perenele izsaucās, bet ūdens savirmojās un saviļņojās, un pēkšņi visapkārt sabiezēja Alkatrazas rēgu miriādes, visi klaigāja un brēkāja, mācās virsū. Sakari bija pušu.

Doktors Džons DI stāvēja pie milzīga loga — Enoch Enterprises Londonas biroja augstceltnes augšstāvā. No lielas krūzes strēb­dams kūpošu zāļu tēju, viņš vēroja rītausmu iegaismojamies ap­vāršņa austrumpusē.

Svaigi nomazgājies, atpakaļ atsukātiem matiem, ieģērbies pēc pasūtinājuma šūtā uzvalkā, viņš vairs nemaz nelīdzinājās dubļai­najam vazaņķim, kas pirms nepilnas stundas bija pieklumzājis pie auto stāvlaukuma apsarga būdas. Mags ļoti uzmanījās, lai neno­nāktu apsardzes kameru darbības rādiusā, un apsargu atlika hip­notizēt, lai piepeši neatvairāmas izliktos krustvārdu mīklas meln­baltās rūtiņas. No tām vīrs nebūtu spējis novērsties pat gribēdams. Kātodams tukšajam stāvlaukumam gar malu, Dī aizkļuva līdz privātajam liftam un, uzbakstījis personisko drošības kodu — 13071527 —, brauca augšā uz jumta stāvu.

Dī Enoch Enterprises birojs aizņēma veselu stāvu Lielbritānijas augstākajā celtnē — Kenerivorfas tornī, kas slējās pašā Londonas finanšu centra sirdī. Līdzīgi biroji viņam bija arī citviet pasaulē, un visos, lai cik reti apmeklētos, bija iekārtoti arī grezni privātie apar­tamenti. Ik birojā bija liels seifs, atverams tikai ar paša Dī plaukstas nospiedumu un tīklenes attēlu. Tur stāvēja drēbes, skaidra nauda dažādu valstu valūtā, kredītkartes un vesela kaudze pasu ar vairāk nekā desmit vārdiem. Senāk ne reizi vien bija gadījies palikt bez drēbēm un naudas, un Dī bija nozvērējies, ka tas vairs neatkār­tosies.

Tikai nostājies zem svilinoši karstās dušas, kas aizskaloja no­tekā dubļus un kvēpus, viņš sāka apsvērt savas izredzes. Vajadzēja atzīt, ka tās bija gaužām niecīgas.

Varēja dabūt rokā alķīmiķi, viņu nomaitāt, atgūt trūkstošās lappuses un sagūstīt dvīņus.

Vai — bēgt.

No Lielbritānijas varēja aizbraukt ar viltotu pasi, noslēpties kādā klusā, nomaļā vietiņā un līdz mūža galam dzīvot vienās bai­lēs, kaut neuzšķiltos aura, kas tūdaļ atklātu, kur viņš atrodams, nemitīgi bažīties, vai kāds nestāv aiz muguras, vienā laidā gaidīt, ka tūliņ klāt būs kāds no saimniekiem, lai uzliktu rokas… Kolīdz tās pieskarsies kailai miesai, nemirstības burvestība būs lauzta, viņš acumirklī novecos un mirs. Bet varbūt notiks, kā solīts: viņš atkal tiks padarīts mirstīgs, novecos par piecsimt gadiem, un pašā pēdējā mirklī atkal iemantos nemirstību… Dī notrīsēja. Tas nozī­mēja — būt dzīvam mironim.

Iznācis no dušas, viņš ar plaukstu pārbrauca aizsvīdušajam spogulim un ieskatījās atspulgā. Tiešām jaunas rievas pierē un ap acīm? Vai tikai iedomas? Gadsimtiem ilgi bija skriets riņķī ap­kārt — bēgts no briesmām, joņots pakaļ alķīmiķim un citiem tā­diem pašiem. Dī bija slapstījies un slēpies, trīcējis bailēs no saviem Vecajiem kungiem, bez ierunām darījis visu, kas likts. Svīduma lā­ses noritēja lejup pa spoguli — kā asaras. Bet mags jau sen vairs nelēja asaras; pēdējoreiz bija raudājis 1597. gadā, kad nomira dē­liņš — Nikolass.

Vairs nekādas apkārtskraidīšanas.

Maģijas un zintniecības studijas magam bija mācījušas, ka pa­saule ir neizsmeļamu iespēju pilna, savukārt gadi, kas aizvadīti, kopā ar Fleimelu apgūstot alķīmiju, nesa atskārtu, ka viss — pat matērija — ir mainīgs un pārveidojams. Visu iespējams pakļaut sa­vai gribai. Garo mūžu viņš bija nodzīvojis, lai pasauli mainītu uz labu — lai atdotu to atpakaļ tumšajiem Vecajiem. Pirmajā mirklī tāds uzdevums šķita nepaveicams, it kā ne mazāko izredžu, bet, gad­simtiem ritot, uzvara jau bija teju rokā, Vecie jau bija gandrīz gatavi atgriezties zemes virsū.

Paša stāvoklis gan acumirklī bija bezcerīgs un bīstams, tomēr labojams. Viņa dzīvības garantija bija pavisam vienkārša — jāat­rod Fleimels.

Dī steigšus apģērbās, izbaudīdams tīru drānu pieskārienu mie­sai, un sabrūvēja krūzi tējas, tad aizgāja līdz logam — pavērties uz savu pilsētu. Tur nostājies un noskatījies ielu labirintā, viņš at­skārta, cik uzdevums ir smags: nebija ne jausmas, kurp alķīmiķis aizvedis bērnus.

Aģentu Londonā gan netrūka — ne cilvēku, ne necilvēku. Ie­lās siroja Nākamā paaudze un nemirstīgie algotņi. Visi bija saņēmuši svaigākos alķīmiķa un bērnu aprakstus, klāt likt var arī Palamēdu un bardu. Izsludināto atlīdzību der dubultot — nē, trīskāršot. Āt­rāk vai vēlāk kāds viņus pamanīs.

Bet laika nebija nemaz.

Krūšu kabatā iezumējās mobilais tālrunis, tūliņ nospēlēdams X failu melodijas ievadtaktis. Mags saviebās — pēkšņi tas nemaz vairs nešķita asprātīgi. Nolicis tējas krūzi, viņš izmakarēja no ka­batas tālruni un cieši sažņaudza saujā, pirms ieskatījās ekrānā. Jā, neiedomājami garais un mūžam mainīgais numurs. Tīri brī­nums, kāpēc zvans nāk ar tādu novēlošanos; varbūt gribējuši, lai viņš pagūst sarūpēt gatavu ziņojumu. Pirksts apstājās virs taustiņa ar zaļo klausulīti, bet, kolīdz tas tiktu nospiests, Vecajie zinātu, kur Dī meklējams. Un tad diez vai pietiktu laika izmalkot tēju līdz galam.

Doktors Džons Dī neatbildējis iebāza tālruni atpakaļ kabatā un pielika pie lūpām tējas krūzi.

Tad, pēc brīža, viņš atkal izrāva tālruni no kabatas un uzbak­stīja numuru, ko zināja no galvas. Atbilde nāca tūliņ, pēc pirmā signāla. — Gribu tev ko lūgt.

Nikolo Makjavelli izsprāga no krēsla kā korķis. — Favore? — viņš atsaucās, neapzināti pārgājis uz itāļu mēli.

—  Kādu pakalpojumu, — Dī turpināja tajā pašā valodā. — No­teikti būsi dzirdējis, ka esmu iekūlies nelielās nepatikšanās.

—  Skatos ziņas — tas ugunsgrēks Londonā, — Makjavelli pie­sardzīgi bilda, skaidri apzinādamies, ka ik vārds var būt ierakstīts.

—  Spriedu, ka tev ar to kāds sakars.

—  Fleimels un pārējie aizmuka ar automašīnu, — Dī turpināja.

—  Man viņi jāaiztur.

—  Tad tu tomēr dzīsies viņiem pakaļ? — Makjavelli noprasīja.

—  Līdz kapa malai, — mags apstiprināja. — Tā gan var izrādī­ties daudz tuvāk, nekā man gribētos, — viņš piebilda. — Bet esmu zvērējis saimniekiem pildīt savu pienākumu. Tu taču saproti, kas ir pienākums, Makjavelli, vai ne?

Itālis pamāja. — Saprotu. — Viņš atsēdās krēslā. — Ko tev no manis vajag? — Viņš pašķielēja uz pulksteni. Parīzē 5.45 no rīta. — Lai tu zini — pēc pāris stundām lidoju uz Sanfrancisko.

—   Man vajag, lai piezvani. Tas arī viss.

Makjavelli apklusa, neko īsti negribēdams solīt. Saruna tiešām varēja izrādīties ļoti bīstama. Viņa paša un Dī saimnieki nebija gluži uz vienu roku, tomēr abi tiecās panākt vienu un to pašu — lai zemes virsū atgriežas tumšie Vecajie. Un Makjavelli apzinājās, ka visvisādi jācenšas pierādīt sevi kā palīgu1 un atbalstītāju. Kolīdz tumšie Vecajie būs atpakaļ, sāksies īstā cīņa par varu šajā pasaulē. Dabiski, viņš cerēja, ka uzvaru svinēs paša saimnieks ar saviem piekritējiem; bet ja nu sekmējas Dī saimniekiem? Tad Dī varētu noderēt kā sabiedrotais. Nosmīnējis Makjavelli saberzēja rokas — tādus plānus pēdējoreiz bija iznācis vērpt vecajos, labajos Bordžu laikos.

—   Kā franču slepenpolicijas priekšniekam tev noteikti ir sa­kari ar britu kolēģiem, — Dī turpināja.

—   Skaidra lieta. — Makjavelli jau sāka māt ar galvu, piepeši atskārzdams, ko mags grib. — Sazināšos. — Viņš lieki nevilka ga­rumā. — Ziņošu, ka teroristi, kas plosījušies pa Parīzi, ir jau Lon­donā. Nešaubos, ka britu varas iestādes aši vien noslēgs lidostas un dzelzceļa stacijas.

—  Vajadzēs arī posteņus un kontrolpunktus uz ceļiem.

—  Visas iespējas! — Makjavelli nosmējās. — Tūliņ zvanīšu.

Dī klusu nokremšķinājās. — Būšu tavs parādnieks.

—  Zinu. — Makjavelli pasmīnēja.

—  Tad vēl viens — pats pēdējais lūgums, — Dī sacīja. — Vai tu varētu novilcināt brīdi, kad ziņosi Vecajiem, kur atrodos? Dod man vēl tikai šo dienu, lai varu sadabūt rokā alķīmiķi.

Makjavelli saminstinājās, tad ierunājās: — Tavam Vecajam neko neteikšu. Un tu zini, ka uz manu vārdu var paļauties.

—  Zinu.

—  Tev ir viena vienīga diena, — itālis turpināja, bet Dī jau bija pārtraucis savienojumu. Atspiedies pret atzveltni, Makjavelli plik­šķināja tālruni pret lūpām. Tad uzbakstīja numuru. Magam bija solīts, ka nekas netiks bilsts viņa saimniekam, bet paša Makjavelli Vecais saimnieks ko tādu noteikti gribēs zināt.

Londonā pie apvāršņa ieplaiksnījās oranžsārtas un violeti mel­nas svēdras. Mags cieši vērās debesīs, ar pelēkajām acīm iezīdies krāsās, — skatījās ar krūzi rokā tik ilgi, līdz tēja pavisam atdzisa. Dī zināja, ka šis ir varbūt pēdējais saullēkts viņa mūžā. Ja neizdo­sies atrast alķīmiķi un dvīņus, tā arī būs.

Pēc saulrieta gaiss strauji kļuva vēsāks, un jūras vējš no San­francisko līča pūta salts un sāļš. Joprojām stāvēdama sargpostenī virs piestātnes, Perenele pārskatīja salu. Savilkusi mugurā visu, ko var, un ietuntulējusies vēl cietumkamerās salasītās segās, viņa to­mēr sala. Roku un kāju pirksti bija sastinguši ragā — galīgi nejū­tīgi, un vajadzēja cieši iekosties appelējušajā segā, lai zobi nekla­bētu tik skaļi.

Viņa neiedrošinājās izmantot auru, lai sasildītos, — sfinksa no ledus kapa jau bija izlauzusies un siroja pa salu.

Pirmīt, kad viņa bija aizgājusi līdz Areopenapa kūniņai, lai paskatītos, vai Zirneklis gadījumā nekust, nāsīs cauri sāļuma dves­mai iesitās nezvēra specifiskais smārds — čūskas, lauvas un piepelējušu spalvu smaka. Nākamajā acumirklī turpat acu priekšā ma­terializējās de Aijala.

—  Zinu, — viņa pasteidzās. — Vai viss gatavs?

—  jā, — Rēgs strupi atteica. — Bet vienreiz jau mēģinājām…

Pereneles smaids bija plats un spožs. — Sfinksa ir stipra un

briesmīga… taču ne briesmīgi gudra. — Ciešāk ietinusies segā, viņa nodrebinājās. — Kur viņa tagad ir?

—  Ložņā pa sarga mājiņas drupām. Tur laikam palikusi jūsu smarža. Tikai neņemiet ļaunā, kundze, — viņš steigšus piebilda.

—   Nekas, nekas. Pa daļai tāpēc jau nospriedu šonakt palikt laukā. Ceru, ka vējš visu smaržu aizraus projām.

—  Doma laba, — de Aijala atzina.

—  Un kā tas neradījums izskatās? — Burve nenocietās. Paplik­šķinājusi pa Areopenapa biezo kūniņu, viņa apcirtusies steidzās projām.

Regs līksmi pasmaidīja. — Pēc nelaimes putna.

Pacēlusi milzīgo ķetnu, sfinksa to uzmanīgi lika pie zemes un saviebās, jo kāju cauršalca kaut kas gaužām neparasts — sāpes. Pēdējais savainojums bija pieredzēts pirms trīssimt gadiem. Brūces jau sadzīst, skrambas un zilumi pazūd ātri vien, taču atmiņas par ievainotu lepnumu ir mūžam dzīvas.

Viņu kāds bija apspēlējis. Cilvēks!

Atsviedusi atpakaļ slaiko kaklu, sfinksa ierāva gaisu nāsīs, no pavērtajām sievietes lūpām izšāvās garā, šķeltā, melnā mēle, izgar­šodama vēja nestās ziņas. Re, kur bija — mazdrusciņ pēc cilvēka. Bet ēkai trūka jumta, tā bija vaļā visiem vējiem, kas brāzās salai pāri, un smaržu tik tikko varēja nojaust. Sfinksa aizsteberēja līdz logam. Jā, te, bet pirms laba laika. Šķeltā mēle pāršāvās pāri ķieģe­ļiem. Tur Burve bija piespiedusi plaukstu. Galva pagriezās pret mūrī izgrauto caurumu. Pa to cilvēku sieviete bija izgājusi laukā, naktī.

Sfinksas daiļā, cilvēciskā seja domīgi saviebās. Paplukušos ērgļa spārnus piespiedusi cieši pie muguras, viņa izspraucās no grausta un izlīda laukā, dzestrajā tumsā.

No Burves auras nebija ne smakas. Arī miesa nebija saožama.

Tomēr Burvei vajadzēja.būt tepat, uz salas, viņa nebūtu spē­jusi tikt projām. Sfinksa tika manījusi nereīdas jūrā un gaisā sa­odusi Jūras veča šķebīgo smārdu. Bākas galā kā šausmīgs vējrādis tupēja Vārnu dieviete, bet, lai cik valodās sfinksa to uzrunāja, pie­saukdama pat Danu Tālis mēli, dieviete nelikās dzirdam. Sfinksa lieki nesatraucās: dažs no Nākamās paaudzes, kā viņa pati, labāk dzīvojās pa tumsu, savukārt citi labprātāk kavējās saules gaismā. Vārnu dieviete droši vien gulēja.

Par spīti apjomīgajām miesām, sfinksa kustējās viegli un ātri un, nagiem skrapstot pret akmeņiem, laidās lejup, uz piestātni. Un tur nāsīs iesitās tik tikko jaušama cilvēka smaka — sāls un gaļa.

Un tad viņa ieraudzīja Burvi.

Tumsā kaut kas sakustējās — it kā gari mati un plīvojoša kleita.

Ar baisu uzvaras kliedzienu sfinksa klupa sievietei virsū. Šo­reiz viņa gan nekur nespruks.

Stāvēdama augstu sargtornī, Perenele noskatījās, kā sfinksa aizbrāžas pakaļ sen mirušā sarga sievas spokam.

Gandrīz neredzams kā vizoša ņirboņa tumsā sabiezēja de Aijalas vaigs. — Alkatrazas rēgi ir kaujas gatavībā. Aizvilinās sfinksu uz salas tālo galu un aizkavēs tur līdz rītam. Tagad atpūtieties, kundze, izgulieties, cik saldi vien var. Kas zina, ko nesīs rīts\

—   Kur mēs braucam? — klusu ievaicājās Nikolass. — Kāpēc nogriezāmies no maģistrāles?

—   Nav labi, — pusčukstus atsaucās Palamēds un pagrieza atpakaļskata spoguli, lai redzētu, kas notiek taksometram aiz mugu­ras, tumsā.

Alķīmiķis vienīgais bija nomodā. Dvīņi snauda, iešļukuši dro­šības siksnās, bet Gilgamešs, miegā raustīdamies un murminā­dams šumeru mēlē, gulēja uz grīdas, sarāvies čokurā. Nikolass spogulī notvēra saracēņu bruņinieka tumšbrūno acu skatienu.

—    Vienubrīd mašīnu saradās, ka biezs, — bruņinieks turpi­nāja. — Tad iedomājos, ka varbūt kāds negadījums. — Taksometrs brāzās, ik pa laikam it kā nogriezdamies uz labu laimi, — pa šau­riem lauku ceļiem, kur švīkstinājās gar lekniem, zaļiem dzīvžo­giem. — Visi lielie ceļi nosprostoti, policija pārmeklē katru ma­šīnu.

—    Dī, — Fleimels izdvesa. Atsprādzējis drošības jostu, viņš pārsēdās uz atlokāmā sēdekļa Palamēdam tieši aiz muguras un sa­griezās tā, lai cauri stikla starplogam varētu skatīties uz priekšu. — Mums jātiek līdz Stonhendžai, — viņš bilda. — Citādi no Angli­jas projām netiksim.

—   Ir vēl citas enerģijas joslas. Es varētu jūs aizvest uz Velsas Holihedu, no turienes — ar prāmi uz Īriju. Ņūgreindža joprojām darbojas.

—   Neviens nezina, kur Ņūgreindža izved laukā, — Nikolass noskaldīja. — Solsberijas josla mani aiztransportēs gandrīz līdz Sanfrancisko.

Nogriezies uz ceļa, ko rotāja zīme "Privātīpašums", bruņinieks nobremzēja pie koka vārtiem ar pieciem resniem šķērskokiem. Neizslēdzis dzinēju, viņš izkāpa, lai noceltu vārtus no ceļa. Fleimels izkāpa līdzi, un par abiem viņi ceļu dabūja brīvu. Izdangāts ceļš stiepās līdz pussagruvušam koka šķūnim. — Es pazīstu saim­nieku, — Palamēds strupi noteica. — Nobēdzināsimies tepat, līdz gaiss kļūst tīrāks.

Fleimels pasniedzies sakampa Palamēda roku. Acumirklī uz­vēdīja āboliņš, un alķīmiķis atrāva pirkstus no piepeši metālā sa­cietējušā dilba. — Mums jātiek līdz Stonhendžai. — Alķīmiķis novēcināja uz to pusi, kur bija palicis lielceļš. — Tikai trīs četri kilometri…

—  Jā, esam pavisam tuvu, — Palamēds piekrita. — Kālab tāda steiga, alķīmiķi?

—     Man jātiek pie Pereneles. — Viņš paspēra soli, aizšķēr­sodams bruņiniekam ceļu. — Paskaties uz mani, saracēni! Ko re­dzi? — Fleimels pacirta gaisā rokas — plaukstas tagad klāja zilu vēnu tīkls un brūni vecuma plankumi. Atgāzis galvu, viņš atklāja skatam savu krunkaino kaklu. — Es mirstu, Palamēd, — alķīmiķis gluži vienkārši pavēstīja. — Daudz man vairs nav atlicis, un mirt es gribu kopā ar savu mīļo Pereneli. Arī tu taču reiz esi mīlējis, Palamēd. Tu sapratīsi.

Bruņinieks nopūties pamāja. — Ejam šķūnī! Modināsim dvī­ņus un Gilgamešu. Viņš solījās abiem ierādīt Ūdens maģiju. Ja ne­būs aizmirsis un tiešām iemācīs, tūliņ steigsimies uz Stonhendžu. Ar GPS noteikti mācēšu aizlavierēt. — Viņš saķēra Fleimelu pie ro­kas. — Bet iegaumē, Nikolas: kolīdz viņš sāks mācības, dvīņu auras uzsprikstīs, un tad visi — un jebkas — skaidri zinās, kur viņi meklējami.

Pulksten 10.20 priekšpusdienā, ar divdesmit minūšu novēlo­šanos, no Šarla de Golla lidostas gaisā pacēlās Air France boings 747, lai dotos uz Sanfrancisko.

Iekārtojies krēslā, Nikolo Makjavelli pagrieza atpakaļ savu pulksteni — Sanfrancisko patlaban bija 1.20 naktī. Tad viņš ērti at­laidās sēdeklī, salicis rokas uz vēdera, aizvēra acis un izbaudīja to reto prieku — neuztraukties, ka tūliņ kāds zvanīs. Tā būs vēl vien­padsmit stundas un piecpadsmit minūtes, nebūs arī ne e-vēstuļu, ne faksu. Lai kas pasauli piemeklētu, lai paši tiek galā. Lūpas sa­vilkās smaidā — gluži kā mazs atvaļinājums, un pa īstam atpūsties nebija iznācis ilgi, vispār vairāk nekā divsimt gadu. Pēdējo atvaļi­nājumu — Ēģiptē 1798. gadā — sagandēja Napoleona iebrukums. Smaids bālēja, Makjavelli viegli nogrozīja galvu. Viņš pats bija lī­dzējis Napoleonam sabrūvēt plānu, kas dotu "brīvību trim tau­tām", un Napoleona Kodeksu. Būtu korsikānis ieklausījies arī turpmāk, Francija valdītu pār visu Eiropu, Ziemeļāfriku un Tuva­jiem Austrumiem. Makjavelli pat tika sazīmējis plānus, kā ar jūras spēkiem iebrukt Amerikā un tad Kanādā.

—  Vai ko dzersit, mesjē?

Makjavelli pavēra acis — līdzās stāvēja garlaikota stjuarte. Viņš papurināja galvu. — Pateicos, nē, un, lūdzu, mani vairs ne­traucējiet.

Jaunkundze pamāja. — Varbūt jūs pamodināt uz pusdienām vai vakariņām?

—  Nē, paldies. Man ir īpaša diēta, — viņš atteica.

—   Būtu jūs to darījis zināmu iepriekš, mēs noteikti būtu ko pagādājuši…

Makjavelli paslēja augšup plaukstu ar slaidajiem pirkstiem. — Viss labi. Pateicos, — viņš noskaldīja, skatīdamies jaunkundzei garām, sak, ejiet taču.

— Es apziņošu pārējos. — Stjuarte devās tālāk, lai aprūpētu pārējos trīs biznesa klases pasažierus. Salonu piestrāvoja garda nule uzlietas kafijas un svaigi ceptas maizes smarža, un itālis, aiz­vēris acis, lūkoja atcerēties, kā garšo īsts ēdiens — svaiga ēdmaņa. Viena no nemirstības blaknēm bija ēstgribas trūkums. Nemirstīga­jiem, protams, ēst vajadzēja, bet tikai tāpēc, lai nezaudētu enerģiju. Taču pa lielākai daļai ēdiens šķita bezgaršīgs, ja vien nebija stipri sapiparots vai izteikti sasaldināts. Prātā iešāvās Fleimels: vai viņam, kas nemirstīgs bija kļuvis pats no sevis, nevis pateicoties kādam Vecajam, bija tāpat?

Un, iedomājies Nikolasu, viņš neviļus atminējās Pereneli.

Dī Vecajo bija grūti pārprast: — Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, nedomā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķī­miķis.

Makjavelli bija līdz izcilībai iepraties gan runas, gan ķermeņa valodā. Viņš nekļūdīgi atpazina melus — par to liecināja acis, sa­kustējušās rokas, raustīgi pirksti un nemierīgas kājas. Un, pat ja kas tāds palika skatam slēpts, gadu simti, pavadīti kopā ar impera­toriem, karaļiem, prinčiem, politiķiem un zagļiem, bija mācījuši, ka patiesība nereti meklējama nevis vārdos, kas izteikti, bet visā, kas nepateikts.

Dī Vecajie tika brīdinājuši, ka Burve ir neizmērojami bīstamāka par alķīmiķi. Bet — tieši kādā ziņā…? Lai gan skaidrs bija viens — Dī Vecajie no viņas bīstas. Un, diez, kāpēc? Nemirstīgā no cilvēku sugas — jā, spēcīga un bīstama, bet kāpēc Vecajie trīc un dreb?

Piešķiebis galvu, Makjavelli pavērās laukā pa ovālo ilumina­toru. Boings, izniris virs mākoņiem, cēlās augšup, pretim žilbīgi zilam debesjumam, un mags atļāvās domās aizklīst gadu simteņos, kad kalpoja valdniekiem, ar tiem manipulēdams. Pretstatā Dī, kas iemantoja slavu kā karalienes Elizabetes privāts un sabiedrībā plaši pazīstams padomnieks, Makjavelli allaž darbojās aizkulisēs, nāca klajā ar mājieniem, ierosinājumiem, ļaudams citiem grez­noties lauru vainagos, kad cerētais izdevās. Labāk — drošāk — bija kavēties ēnā. Sena un viņam pašam ļoti mīļa ķeltu paruna vēstīja, ka labāk dzīvot likumam nostāk no acīm. Allaž bija šķitis, ka arī Perenele spriež līdzīgi — labprāt paliek ēnā, lai visi lauri tiek vīram. Nikolasu Fleimelu Eiropā zināja kurš katrs. Par Pereneli reti kurš bija dzirdējis. Itālis neviļus pamāja — viņa bija spēks, kas vīru bal­stīja.

Par Fleimeliem ziņas bija vāktas gadsimtiem ilgi. Senākās — uz brīnišķi iluminēta pergamenta, tad nāca biezs, ar roku velts, rakstāmspalvas saskrīpāts papīrs, vēl pēc tam — papīrs ar fotouz­ņēmumiem sēpijas toņos. Svaigākie bija ciparu formātā, ar augstas kvalitātes fotogrāfijām un video. Senākās liecības par alķīmiķi un viņa sievu saglabājis, itālis tās tomēr bija noskenējis un iekļāvis šifrētajā datubāzē. Dati par Nikolasu gan bija gaužām skopi, un par Burvi vispār nebija gandrīz nekā. Tik daudz kas tinās neziņas miglā! Kādā četrpadsmitā gadsimta franču ziņojumā pat bija atro­dama norāde, ka ar Nikolasu salaulājusies atraitne! Un, kad alķīmi­ķis miris, viņš visu savu iedzīvi atstājis Pereneles krustdēlam, vārdā Perjē. Makjavelli sprieda — lai gan nekādi nespēja pierā­dīt —, ka Perjē varētu būt Pereneles dēls no pirmās laulības. Perjē saņēma mantojumā visus alķīmiķa papīrus un mantas… un pa­zuda kā nebijis. Pēc vairākiem gadsimtiem Parīzē uzradās divi cil­vēki, kas uzdevās par Perjē pēctečiem, un kardināls Rišeljē tos tū­daļ iesvieda aiz restēm, tomēr abus bija spiests atbrīvot, kolīdz noskaidrojās, ka par slaveno senci viņi nezina it neko un nespēj uzrādīt arī nevienu Perjē piederējušu grāmatu vai sacerējumu.

Perenele bija īsts noslēpums.

Sazin cik naudas bija izšķiests spiegiem, bibliotekāriem, vēs­turniekiem un pētniekiem, lai tie par mīklaino kundzi izdibina ko vairāk, bet ar visu to atklājās tikai pārsteidzoši niecīga drusciņa. Un, kad abi aci pret aci cīnījās Sicīlijā 1669. gadā, izrādījās, ka viņai ir neparasta — teju stihiska vara. Likdams lietā simt gados krātās zināšanas, Makjavelli toreiz Perenelei spēra pretim no visām pa­saules malām savāktas maģijas un alķīmijas formulas. Un Burve atbildēja ar zavestībām, kam, šķiet, nebija ne gala, ne malas. Pret vakaru viņa spēki izsīka, aura dzistin dzisa, taču Perenele jopro­jām bija svaiga kā gurķītis. Nebūtu Etna izvirdusi un kauju pār­traukusi, Burve noteikti būtu viņu piebeigusi vai aizsvilinājusi auru, tā ka no viņa pāri paliktu labi ja pelnu čupiņa. Tikai pēcāk nāca atskārta, ka vulkāns droši vien izvirdis tieši tāpēc, ka viņi abi tā ārdījušies, krustu šķērsu šķildami enerģijas kūļus.

Apmetis ap pleciem mīkstu vilnas segu, Nikolo Makjavelli piespieda pogu, kas ērto sēdekli pārvērta teju divus metrus garā gultā. Atlaidies viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Ko iesākt ar Burvi — to vēl apdomāsim turpmākajās pāris stundās, bet viens gan skaidrs kā diena: tumšajiem Vecajiem no I'ereneles bail. Un pa­rasti baidies tikai no tā, kas var tevi iznīcināt. Kas īsti ir Perenele Fleimela? Ar šo domu itālis ieslīga snaudā.

Ar riteni ietrāpījis grambā, taksometrs salēcās, un dvīņi uz­trūkās no miega. — Piedošanu! — Palamēds līksmi uzsauca pār plecu.

Galīgi stīvi, smeldzošām rokām un skaustu, Džošs un Sofija izstaipījās. Džošs neviļus izbrauca ar pirkstiem caur matiem, sapiņķētiem uz galvas kā vārnu ligzda, un plati nožāvājās, tad pavē­rās laukā pa logu. Acīs iecirtās saules stari. — Stonhendža? — viņš ievaicājās, blenzdams uz izkapti savu mūžu neredzējušu, savvaļas puķēm piezēlušu pļavu. Tad attapās un, satraukumā pacēlis balsi, atbildēja pats: — Nav nekāda Stonhendža. — Sagrozījies sēdeklī, viņš paskatījās uz alķīmiķi un stingri noprasīja: — Kurp tu mūs ved?

—   Viss kārtībā, — teica Palamēds. — Lielos ceļus nosprostoju­šas policijas patruļas. Metam līkumu, tas arī viss.

Sofija nospieda pogu, un loga rūts noslīdēja lejup. Salonu piestrāvoja zāles smarža. Viņa nošķaudījās un, kolīdz deguns bija brīvs, atskārta, ka var saost ikkatras pļavas puķes smaržu. Izkārusi galvu pa logu, viņa pavērsa seju pret sauli un skaidrajām, zilzilajām debesīm. Kad atvēra acis, gar pašu degungalu aizplivinājās sarkanraibs tauriņš. — Kur mēs esam? — Sofija apjautājās Nikolasam.

—   Nav ne jausmas, — tas klusu atbildēja. — Palamēds pazīst šīs vietas. Stonhendža ir tepat netālu.

Mašīna atkal salēcās, un palēnām, ņurdot un kāsējot, pie sa­maņas nāca arī Gilgamešs. Turpat uz grīdas gulēdams, viņš ņēmās plati staipīties un žāvāties, tad pietrūkās kājās un pieklupa pie loga, miegdams spilgtajā gaismā apžilbušās acis. — Sen nav būts laukos, — viņš priecīgi bilda. Tad uzlūkoja dvīņus un sarauca pieri. — Sveiki.

—  Sveiks, sveiks, — Džošs un Sofija atsaucās vienā balsī.

—   Vai kāds jums teicis, ka esat tik līdzīgi, ka izskatāties pēc dvīņiem? — viņš turpināja un nosēdās uz grīdas, sakrustojis kājas. Sablisinājās un saviebās. — Dvīņi, — viņš novilka. — Tie, par ko runa leģendā. Kāpēc jūs nesauc par leģendārajiem dvīņiem? — viņš pēkšņi noprasīja.

Tie abi saskatījās un mulsā neziņā nogrozīja galvu.

Piešķiebis galvu, Gilgamešs paskatījās uz alķīmiķi un sapīka. — Tevi es pazīstu. Tevi es nemūžam neaizmirsīšu. — Viņš pameta skatu uz dvīņiem. — Vai zināt, ka viņš gribēja mani nomaitāt? — Ķēniņš sarauca pieri. — Skaidrs, ka zināt. Turpat vien bijāt.

Dvīņi purināja galvu. — Ne nu bijām, nekā, — Sofija rimti at­teica.

—    Nebijāt? — Skrandās tērptais ķēniņš saslējās un cieši sa­spieda galvu rokās. — A, bet večukam tas piedodams. Esmu no­dzīvojis… ilgi — daudz par ilgu, daudz par ilgu — un tik daudz ko atceros, un vēl vairāk piemirsies. Atminos un sapņoju, un viss sajaucas un sapinas kopā. Galvā domas griežas kā spiets. — Itin kā sāpēs saviebies, Gilgamešs apklusa, un, kad ierunājās, balsī jautās vienīgi dziļdziļas skumjas. — Dažkārt to, kas tiešām bijis, grūti no­šķirt no tā, ko esmu vien iedomājies. — Iegrūdis roku dziļi zem drānu kārtām, viņš dienas gaismā izvilka biezu ķīpu ar striķi caur­šūtu papīru. — Es pierakstu, — viņš izspēra. — Tā arī atceros. — Ķēniņš ņēmās šķirstīt lapas. Tur bija piezīmju grāmatiņu lapiņas, mīkstsējumu grāmatu vāki, avīžlapas, restorānu ēdienkartes un salvetes, biezas pergamenta loksnes, pat ādas gabali, tāsis un plāniņas vara plāksnes. Visas lapas bija pataisītas vairāk vai mazāk vienlīdz lielas un klātas sīkā, drebelīgā rokrakstā rakstītām rindi­ņām. Gilgamešs pa kārtai uzlūkoja abus dvīņus. — Kādudien es uzrakstīšu arī par jums — tā es jūs atcerēšos. — Viņš paglūnēja uz Fleimelu. — Un arī par tevi, alķīmiķi! Lai tevi nekad neaizmirstu.

Sofija piepeši samirkšķinājās, acīs saskrēja asaras, un acu priekšā viss aizmiglojās. Pār vaigiem lejup noslīdēja divas tīra sud­raba asaras.

Ķēniņš viņas priekšā lēnām noslīga uz ceļiem un tad maigi, u/m<;nīgi ar rādītājpirkstu pieskārās asarām. Tās aizskrēja pa pirk­stu k.i dzīvsudraba piles. Saņēmis vienkop visus spēkus, Gilga­mešs asaras saberzēja starp rādītājpirkstu un īkšķi. Kad viņš pacēla acis, tajās vairs nebija ne miņas no apjukuma vai šaubām. — Vai zini, kad pēdējoreiz kāds lējis asaras par ķēniņu Gilgamešu? — Balss ieskanējās stipra un pavēloša, un savu vārdu un titulu viņš izrunāja ar tikko jaušamu akcentu. — Jā, neatminamos laikos — kad laika un vēstures vēl nemaz nebija. — Sudraba dīķītis saskrēja viņam plaukstā, un ķēniņš sažņaudza pirkstus dūrē. — Reiz bija meitene, kas raudāja sudraba asaras, apraudāja tās zemes vald­nieku, apraudāja mani un pasauli, ko grasījās iznīcināt. — Viņš pa­vērās uz Sofiju, acis iepletis platas un stingas. — Kāpēc tu, mei­tene, raudi manis dēļ?

Nespēdama izteikt ne vārda, Sofija nogrozīja galvu. Džošs ap­lika māsai roku ap pleciem.

—  Saki! — Gilgamešs nerimās.

Iešņukstējusies viņa vēlreiz nogrozīja galvu.

—  Lūdzu! Es gribētu zināt.

Ievilkusi dziļu, trīsošu elpu, Sofija izdvesa tikko saklausāmu čukstu: — Endoras Ragana manī ielikusi savas atmiņas. Visu laiku cenšos tās atvairīt, nelikties zinis… bet tu tagad… centies atcerē­ties, ko esi piedzīvojis, visu pieraksti, lai neaizmirstu. Pēkšņi sa­pratu — kā ir, kad neko nezini, neko neatceries.

—   Tā ir, — Gilgamešs atsaucās. — Cilvēks jau nav nekas vai­rāk kā paša atmiņu summa. — Atkal atslējis muguru pret durvīm, ķēniņš izstiepa kājas. Pavēries uz klēpī nolikto pierakstu ķīpu, viņš no azotes izvilka zīmuļa galu un ņēmās skrīpāt.

Alķīmiķis pieliecās, un vienu mirkli šķita — tūdaļ uzliks roku ķēniņam uz pleca, taču tad viņš roku pavilka atpakaļ un klusu ievaicājās: — Ko tu tagad iegaumē, Gilgameš?

Ķēniņš piespieda pie lapas rādītājpirkstu un ierīvēja tur sud­raba lāses. — Dienu, kad kādam ienāca prātā manis dēļ nobirdināt kādu asaru.

—   Ceļam gals. — Palamēds uzblieza pa bremzēm, tās nokaucās, un taksometrs apstājās pie kaut kāda šķūņa. Gaisā sacēlās iz­kaltušas zemes putekļi, mutuļos aizvērpdamies gar logiem. Gilgamešs tūdaļ atgrūda vaļā durvis un izkāpa laukā, rēnajā rītā, pavērsa seju pret sauli un gardi izstaipījās, rokas plati izpletis. Dvīņi darīja tāpat, no kabatas izvilkuši lētās, alķīmiķa pirktās sau­lesbrilles.

Fleimels izrāpās pēdējais un vērīgi paraudzījās uz bruņinieku, kas negrasījās nedz izslēgt dzinēju, nedz kāpt laukā no taksometra.

—  Tu nenāksi?

—  Aizbraukšu līdz tuvākajam ciematam, — Palamēds atteica.

—   Sadabūšu kaut ko ēdamu un dzeramu, paskatīšos un paklausī­šos — kas te notiek. — Saracēņu bruņinieks atļāvās pievērst savu skatu ķēniņam un pieklusināja balsi. — Uzmanies gan. Tu zini, cik viņš mudīgs.

Alķīmiķis mazliet piešķieba sānskata spogulīti, lai redzētu Gilgamešu un dvīņus dodamies iekšā šķūnī. Visapkārt tam vilnīja pļava. Šķūņa sienas, sensenas un ķērpjiem noaugušas, bija būvētas no resniem, samelnējušiem baļķiem, šķirbas — māliem aizziestas. Divviru durvis šķita nesenāk darinātas, Fleimels lēsa — deviņpa­dsmitajā gadsimtā. Nu tās stāvēja vaļā līdz kājai, un labā durvju puse karājās vienā vienīgā ādas siksnas virā. Apakšpusē durvis bija sapuvušas — šķēpeles vien, lai paldies salam, vējam, lietum un zvēru zobiem.

—    Puika iekšā ies pirmais, — noteica Palamēds, vērdamies pāri alķīmiķa plecam.

Fleimels mēmi un piekrītoši pamāja.

—  Viņu tu ari uzmani, — Palamēds atgādināja. — Lai nav visu laiku kopā ar zobenu.

Nikolass vēl mazliet pagrieza spogulīti. Džošs, izrāvis Klarentu no kartona futrāļa, ielavījās šķūnī, viņam uz pēdām sekoja māsa un ķēniņš. — Ierocis viņam bija vajadzīgs, — alķīmiķis sa­cīja. — Aizsardzībai.

—   Žēl, ka tieši šis. Vai tad zobenu trūkst? Ir taču citi, kas nav tik bīstami, nav tik… izbaduši kā šis te.

—  Kolīdz viņš apgūs stihiju maģiju, paņemšu nost, — Fleimels teica.

Palamēds novaidējās. — Nu, pamēģini. Diez vai izdosies. — Viņš pārslēdza ātrumus. — Labāk braukšu. Būšu atpakaļ, cik drīz vien iespējams.

—   Vai mums te nekas nedraud? — Fleimels noprasīja, aplaizdams skatu visriņķī. Pļavu plašā lokā ieskāva mūžseni ozolkoki savērptiem stumbriem, tuvumā nebija ne māju, ne elektrības stabu. — Ja nu uzrodas saimnieks?

—    Neuzradīsies. — Palamēds nosmīnēja. — Saimnieks te ir Šekspīrs — viņam te pieder šis te un vēl vairāk visapkārt. Sapircies visu ko visā Anglijā. — Bruņinieks ar pirkstu piesita pie satelīta navigatorierīces, kas greznojās pie ieplaisājušā priekšloga. — Te mums uzrādās visi tie īpašumi, tieši tāpēc jau varēju atgādāt jūs šurp, drošībā.

Nikolass nogrozīja galvu. — Nemūžam nebūtu iedomājies Viļu kā nekustamā īpašuma magnātu, taču, jāatzīst, arī kā automehāniķi viņu neesmu pazinis.

Bruņinieks piekrītoši pamāja. — Viņš bijis — un ir — aktieris. Iejūtas visādās lomās. Zinu, ka viņš jau sešpadsmitajā gadsimtā, kad rakstīja, sāka iepirkt īpašumus. Un skandināja, ka tā nopelnot daudz vairāk nekā ar lugām. Bet nevar jau ticēt ne pusei no visa, ko viņš stāsta, — šausmīgs melis. — Palamēds atlaida gāzes pedāli un sagrieza stūri, lielais melnais taksometrs aizšāvās pa pusapli, Fleimels gan neatkāpās no loga, kātoja līdzi. — Šķūni no ceļa ne­var redzēt, un vārtus es aiztaisīju. — Bruņinieks pašķielēja uz Fleimelu, tad pacirta zodu uz grausta pusi. — Tu tiešām gribēji no­maitāt ķēniņu, kad pēdējoreiz tikāties?

Nikolass papurināja galvu. — Lai ko jūs par mani domātu, bruņinieka kungs, nekad neesmu bijis slepkavnieks. 1945. gadā mēs ar Pereneli strādājām Ņūmeksikā, Alamogordo. Darbiņš, es teikšu, alķīmiķim kā radīts. Bet, lai gan tas skaitījās augstākajā mērā slepens, Gilgamešs sazin kā izdibināja, kas mums padomā.

—  Un kas tad jums bija padomā? — Palamēds nesaprata.

—    Uzspridzināt pasaulē pirmo atombumbu. Gilgamešs par katru cenu gribēja stāvēt tur, apakšā, kad bumba iet gaisā. Teica — tikai tā viņš varētu godam mirt.

Saracēņu bruņinieka vaigs savilkās līdzjūtīgs. — Un kas ar viņu notika? — Palamēds klusu jautāja.

—   Perenele ieslodzīja viņu garīgi slimo iestādē. Lai neiet bojā. Tur viņš pavadīja desmit gadu, tad nospriedām, ka ir gana droši laist viņu laukā.

Palamēds nostenējās. — Ko tur brīnīties, ka viņš tevi nīst, — viņš noteica. Un, pirms alķīmiķis paguva ko teikt, viņš, gāzes pe­dāli iespiedis grīdā, aizrūcināja projām, tīdamies putekļu mākonī.

—    Tiešām nav nekāds brīnums, — Nikolass nomurmināja. Nogaidījis, līdz nosēžas putekļi, viņš devās uz šķūni. Atlika cerība, ka Gilgamešs apmācīs dvīņus trešās stihijas maģijā, pirms neat­minēsies gluži visu — sevišķi to, ka ticis iespundēts. Uz šķūņa sliekšņa prātā uzšķīlās doma: ja reiz ķēniņa prāts ir tik sadrumsta­lots; vai viņš maz atceras aizlaiku Ūdens maģiju?

Džošs piesardzīgi un klusiņām apsekoja šķūni, Klarents rokās dusēja kluss un mierīgs, sīciņie kvarca kristāli asmenī vīdēja blāvi un nedzīvi. Viņš lavījās uz pirkstgaliem, piepeši apjauzdams, cik smalki tver visu, kas apkārt. Skaidrs, ka iepriekš te nav būts un pagaidām šķūnis izpētīts tikai pavirši, tomēr neatstājās pārliecība, ka viņš te visu varētu uziet pat acīm ciet.

Šķūnī bija silts, smaržoja pēc pērnā siena un nule kaltušas zā­les. Kaktos kaut kas rosījās, spārēs dūdoja baloži, un, iekārtojies zem jumta kores, uzkrītoši zumēja prāvs lapseņu pūznis. Lapsenes laidās te iekšā, te ārā no pūžņa. Tepat stāvēja sen pamesta lauk­saimniecības tehnika. Džošs it kā atpazina vecmodīgu arklu un at­liekas no traktora, kam riepas nodriskātas līdz skrandām. Ik me­tāla detaļu klāja bieza, sarkanbrūna rūsas kārta. Izklaidus mētājās skalu kastes un tukšas cisternas, vienā sienmalē rēgojās rupji dari­nāts beņķis — divi betona klučiem pārlikti dēļi. Tie bija izliekušies un abos galos savērpušies. Apakšā iestutēts vecs divriteņa rāmis, teju pilnīgi ieaudzis zālē un nātrēs.

— Te neviens gadiem nav kāju spēris, — Džošs konstatēja. To teikdams, viņš stāvēja pašā šķūņa vidū un griezās uz riņķi. Iedūris Klarentu dubļos turpat starp kājām, viņš sakrustoja rokas uz krū­tīm. — Viss labi.

Gilgamešs vēl klīda pa šķūni, lēnām vilkdams nost liekos džemperus un kreklus un atstādams tos guļam dubļos. Izrādījās, ka visam apakšā ir kaut kas tāds, kas savulaik varētu būt uzska­tāms par smalku uzvalku. Smalksvītrotā žakete, protams, bija līdz pēdējam novalkāta, biksēm izdiluši ceļgali un spīdīgs dibens. Ap kaklu — reiz elegantas adītas šalles paliekas. — Man šādas vietas iet pie sirds, — ķēniņš paziņoja.

—  Man arī patīk vēsturiskas vietas, — piebalsoja Džošs, — bet kas tad te ir tāds, par ko priecāties?

Ķēniņš paplēta rokas. — Ko redzi?

Džošs nobolījās. — Lūžņus. Izrūsējušu traktoru, salūzušu arklu, vecu divriteni.

—   Ā… bet es redzu traktoru, ar ko reiz apstrādāti šie lauki. Redzu arklu, kas reiz aris. Redzu divriteni, kas ar gādību nogrūsts apakš galda, lai to nepiemeklē kas nelabs.

Džošs lēnām pagriezās, lai vēlreiz uzlūkotu tās pašas mantas.

—   Un skatos uz šīm mantām, un domāju — kā dzīvojuši cil­vēki, kas savā šķūnī no nelaika tik rūpīgi sargājuši gan dārgo trak­toru, gan arklu, un paštaisīto divriteni pabāzuši zem galda, ko da­rinājuši savām rokām?

—    Kas tur ko brīnīties? — Džošs iesaucās. — Un kāpēc tas būtu tik svarīgi?

—   Jo kādam to visu vajag paturēt atmiņā. — Gilgamešs pie­peši aizsvilās. — Jābūt kādam, kas atminas cilvēku, kurš minis divriteņa pedāļus un stūrējis traktoru, kurš aparis laukus, dzimis, dzīvojis un miris, kurš mīlējis, smējies un raudājis, kurš trīcējis salā un svīdis saules tveicē. — Viņš atkal aizsoļoja pa šķūņa klonu, pieskaroties ik lietai, līdz plaukstas, rūsas klātas, iekrāsojās sarka­nas. — Pagalam tu esi tikai tad, kad neviens tevi vairs neatceras. Lūk — īstā nāve.

—   Tad iznāk, ka tevi kāds atcerēsies vienmēr, Gilgameš, — Sofija klusu bilda. Apsēdusies uz vēkšpēdus apgāztas mucas, viņa ne acu nenolaida no ķēniņa. — "Eposs par Gilgamešu" joprojām tiek drukāts.

Ķēniņš sastinga un aizdomājies piešķieba galvu. — Laikam gan. — Nosmīnējis viņš noslaucīja rokas gar bikšu starām, tā ka tur palika sarkanas strīpas. — Vienreiz izlasīju. Nepatika. Tikai druska patiesības, un viss labākais izlaists.

Fleimels aizgrūda šķūņa durvis ciet, lai saule netiek iekšā. — Tu taču varētu par sevi uzrakstīt pats, — viņš ieteica. — Iztāstīt visu — savu stāstu.

Ķēniņš iesmējās tik dimdoši, ka dūjas no spārēm sabijušās izspurdza gaisā. — Un kurš tad man, alķīmiķi, ticētu, ko? Ja es uz­rakstītu pusi visa, kas man zināms, tūdaļ tiktu palātā… — Balss aiztrūka, un acis aizmiglojās.

Nikolass steigšus paspēra soli uz priekšu un zemu, godbijīgi paklanījās — kā vecos laikos. Viņš apzinājās, ka vajag pārņemt vadību, iekams Gilgamešs atceras visu, ko atcerēties nevajadzētu.

—   Majestāte, vai turēsiet vārdu un apmādsiet dvīņus Ūdens ma­ģijā?

Joprojām nenovērsdams skatu no Fleimela, ķēniņš gausi pa­māja. — Tā darīšu.

Fleimels izslējās, bet dvīņi skaidri manīja uzvaras smaidu viņa kalsnajā sejā. — Sofija apguvusi Gaisu un Uguni. Džošs — pagai­dām neko, tā ka nezina, kas tas ir, — alķīmiķis brīdināja.

Džošs panācās tuvāk. — Tikai saki, kas darāms, — viņš kais­mīgi izgrūda satraukumā svelošām acīm un uzsmaidīja māsai.

—  Necik ilgi, atkal būsim īsti dvīņi, — viņš paziņoja.

Sofija atsmaidīja pretim. — Nav jau nekāda sacensība.

—  Tev varbūt arī ne!

Paķēris tukšu mucu, Gilgamešs to nokrāva Sofijai līdzās. — Nāc, apsēdies māsai blakus!

—    Un ko lai es daru? — noprasīja Fleimels, atzvēlies pret šķūņa durvīm un sabāzis rokas džinsu pakaļkabatās.

—  Ciet klusu un nedari neko — turies pa gabalu, — Gilgamešs atcirta. Alķīmiķi viņš uzlūkoja zalgojošām acīm. — Un, kad būsim galā, tad abi drusku aprunāsimies… par tiem desmit gadiem, ko es aizvadīju trakonamā. Mums jānokārto šādi tādi rēķini.

Nikolass Fleimels pamāja, sejā nebija lasāms itin nekas. — Par šo te, — viņš ieteicās. — Vai dvīņu auras uzšķilsies?

Ķēniņš jautājumu apsvēra, piešķiebis galvu. — Var gadīties. Kāpēc prasi?

—  Viņu auras var izrādīties bākas. Ej nu sazini, ko pievilinās.

Gilgamešs pamāja ar galvu. — Darīšu, ko varēšu. Mācīt var

visādi. — Sakrustojis kājas, ķēniņš noslīga uz klona un steigšus sa­berzēja rokas. — Nu, sāksim? — viņš uzsauca dvīņiem.

Džošs piepeši atskārta, ka viņiem jāklausa jukušam klaidonim, kas ne vienmēr atminas, kā pašam vārds. Kā gan tāds večuks var atcerēties mūžsenas gudrības? Un ja nu viņš visu iegaumējis tikai pa pusei? — Vai ko tādu jau esi darījis? — zēns ievaicājās, satrauk­damies arvien vairāk.

Ķēniņš satvēra Sofijas labo un Džoša kreiso roku, tad abus no­pietni uzlūkoja. — Tikai vienreiz. Un labi tas nebeidzās.

—    Kas bija? — Džošs pacentās izrauties no nemirstīgā tvē­riena, bet Gilgameša pirksti bija kā lamatas, nevis miesa, bet koka miza.

—   Viņš pasaulei uzlaida plūdus. Tagad aizveriet acis! — ķē­niņš pavēlēja.

Sofija acis aizmiedza acumirklī, bet Džošs neklausīja. Viņš vē­rās uz ķēniņu. Gilgamešs pagrieza galvu pretim, un viņa spoži zilās, plaši ieplestās acis piepeši izpletās neiespējami milzīgas, tā ka Džošam sareiba galva un sametās šķērmi. Likās, ka viņš šaujas uz priekšu… un krīt… un traucas augšup. Viss reizē. Aizžmiedzis acis, viņš cerēja no nelabuma tikt vaļā, bet ķēniņa neiedomājami lielās, zilās acis joprojām dega tīklenē, plezdamās arvien platākas, baltu, vijīgu pavedienu caurvītas. Atmiņā atausa… kas… kas… mākoņi.

Nodārdēja Gilgameša balss: — Tagad iedomājieties…

—  …ūdeni.

Džošs atvēra acis.

Tukšumā peldēja milzīga, zila planēta. Visapkārt virmoja balti mākoņi, polos mirdzēja ledus.

Un tad viņš krita — turp, lejup, kur zilas mirguļoja jūras. Ausīs skaļa, pavēloša, dimdoša un dārdoša sitās Gilgameša balss, kas cēlās un krita kā paisums un bēgums.

—   Stāsta, ka Gaisa, Uguns un Zemes maģija esot tās stiprākās. Ga­līgi aplam. Ūdens maģija sit pušu tās visas, jo ūdens dzīvību gan dod, gan to spēj atņemt.

Nespēdams izvelt ne vārdu pār lūpām, ne pakustēties, Džošs gāzās cauri mākoņu vāliem, vērodams pasauli arvien pietuvināmies, acu priekšā iezīmējās kontinenti, lai gan nepazīstami. Laiz­damies pār vilnījošu zaļzāles jūru, viņš traucās uz sarkanu punk­tiņu, kas vīdēja pie apvāršņa, kam pāri slīga tumšu, blīvu mākoņu seģene.

Vulkāni. Vismaz ducis milzeņu rīstījās gar jūras klinšaino krastu, gaisā spļaudami uguni un izkusušus akmeņus. Samanījusi līdz sarkankvēlei nokaitēto lavu, jūra rēca un putoja.

—    Ūdens var nodzēst uguni. Pat lava, kas nākusi no planētas dzī­lēm, nevar turēties tam pretim.

Kad lava ielija jūras viļņos, gaisā ar joni uzšāvās tvaiks. No bangām iznira kūpoša, melna atdzisušas magmas sala.

Džošs atkal bija gaisā, ausīs skanēja tikai ķēniņa balss kā sirds­puksti — uzstājīgi, tomēr mierinoši, kā viļņi, kas sitas pret tālīnu krastu. Zēns pacēlās augstu pāri uguns lokam — uz rītiem, pretim ausmai. Lejāk sabiezēja mākoņi, šķieznas sabiezēja pūkainos mu­tuļos, tie — vālos, kas sablīvējās negantos negaisa padebešos.

—  Bez ūdens nav dzīvības…

Džošs krita mākoņiem cauri. Mēms garām plaiksnīja zibens, un, dzirdīdams zaļos, pirmatnējos mežus, kur slējās neiedomājami augsti koki un milzu papardes, sāka gāzt lietus.

Ainava atkal pārvērtās, kadri nomainījās arvien straujāk un straujāk.Viņš brāzās pāri izkaltušam tuksnesim, kur uz visām pu­sēm stiepās lielas, vēja apglaudītas kāpas. Vienīgā krāsa, kas pie­saistīja aci, ceļinieku vedināja lejāk, lejāk, lejāk, tur vizoša dīķīša krastā koši zaļoja koki.

—  Neēduši cilvēki var ciest, bet bez ūdens iztikt nevar.

Džošs gāzās lejup, kur varena upe grauzās cauri augstām klin­tīm. Līkloču krastus izraibināja sīki ciemati, kas tumsā mirdzinājās kā spožas ačteles. Laizdamies virs upes, viņš manīja laiku paātrināmies. Vispirms ik ar sirdspukstu aizritēja desmit gadu, tad — simt. Kalnus pārslaucīja viesuļi, tos deldēdami un miecēdami. Salmu būdu vietā parādījās no māliem ķepētas, no baļķiem celtas, tad mūra ēkas; tad būdu puduri, tad tiem apkārt apjozās mūris; tad uzradās un sabruka pils, lai tai pašā vietā parādītos lielāks ciemats; tad acu priekšā uzbūrās mazpilsēta ar zemiem koka un mūra nameļiem, tā izauga par lielpilsētu, kur gaisma atmirdzēja pulēta marmora plāksnēs un stikla logos, un, visbeidzot, saveidojās par mūsdienīgu metropoli, kas viscaur stiklā un metālā.

—  Cilvēki allaž buvējuši pilsētas upju un jūru krastos.

Upe ietecēja okeāna plašumos. Debesīs, nespējot tikt līdzi laika tecējumam, kā žilbīga svītra spīdēja saule.

—  Ūdens bijis viņa lielceļš…

Ūdeni savirmoja laivas — vispirms kanoe, tad airu laivas, tad burinieki. Visi brāzās vēja ātrumā, acs nespēja izsekot līdzi. Bei­dzot parādījās tāljūru laineri un supertankeri.

—…pieliekamais kambaris…

Zvejas kuģu flotile okeānā meta milzu tīklus.

—  …un liktenis…

Prātam neaptveramais, putās sakultais zilais okeāns triecās pret vientuļu piekrastes ciematu. Aizrāva laivas, tiltus un laipas, nopakaļ atstājot vien postažu.

—  Ūdens spēkam pretim turēties nespēj nekas…

Mūslaiku lielpilsētas ielu pārskaloja ūdens vilnis. Mājas vienā ūdeni, automašīnas aizrautas līdzi.

Piepeši Džošs brāzās augšup, zeme zem kājām sarāvās arvien sīciņāka, un ķēniņa balss apslāpa līdz čukstienam, ar kādu vējš šalc smiltīs.

—   Dzīvību uz Zemes radīja ūdens. Tas pats ūdens, kas to gandrīz iznīcināja.

Džošs pavērās lejup — uz zilo planētu. Šādu pasauli viņš pa­zina. Tie paši kontinenti un valstis, Ziemeļamerikas un Dienvid­amerikas loki, Āfrikas izliekums. Tad piepeši nāca atskārta, ka kontūras nav pareizas. Ģeogrāfijas stundās tās bija citādas. Mek­sikas līcis šķita mazāks, Kalifornijas līča vispār nebija, bet Kārību līcis — nepārprotami sarāvies. Itālijas zābaks Vidusjūras reģionā nebija atpazīstams, arī Īrija un Lielbritānija pārvērtušās sazin kādā klunkucī.

Un acu priekšā jūra sāka uzplūst, sauszemi slīcinādama, pār­plūdinādama…

Viņš krita lejup, zilzilā ūdenī.

Un Gilgamešs sablisinājies novērsās.

Un tad abi dvīņi pamodās.

Francis — grāfs de Senžermēns — sēdēja pie stūres un atskatī­jās uz Skatahu. — Nu, neredzi?

Skataha pabāza galvu uz priekšu, starp Senžermēnu un Žannu, kas sēdēja Francim blakus, un, sasprindzinājusi skatu, vē­rās uz priekšu, cauri vējstiklam. Tieši priekšā vīdēja diženās Parīzes Dievmātes katedrāles sapostītā fasāde. Pasaulslavenās gargujas un ķēmi, kas reiz rotāja senās ēkas fasādi, tagad gulēja, sabiruši pīšļos. No visas Francijas sabraukuši akadēmiķi, piepa­līdzot brīvprātīgo un studentu pulkam, mīcījās uz katedrāles lie­veņa, lūkodami akmens šķembas atkal salikt kopā. Lielākās at­lūzas jau bija apgādātas ar maziem, ar cipariem apzīmētiem līmpapīriņiem.

—  Un kas tāds man te meklējams? — Skataha ievaicājās.

Senžermēns uzkrāva abas rokas uz melnā Renault stūres rata

un, paslējis augšup smailo zodu, norādīja uz atlūzām piebirušo laukumu. — Tu ko — neredzi gaismas pīlāru?

Skataha piemiedza koši zaļās acis, skatīdamās grozīja galvu šā un tā, līdz beidzot sacīja: — Ne-e.

Grāfs uzlūkoja sievu.

—  Ne-e, — Zanna teica.

—  Re, kur ir! — Senžermēns nelikās mierā.

—   Es jau neko nesaku, ir! — Skataha steigšus nobēra. — Tikai — neredzu!

—   Bet es gan redzu, — Senžermēns apcerīgi novilka. — Tā — mīkla, — viņš līksmi izspēra. — Domāju, pats par sevi saprotams, ka visi redz.

Žanna dzelžainā tvērienā sakampa vīra roku un saspieda, lai viņš beidzot rimstas. — Mīklas, mīļais, minēsim vēlāk. Tagad nav laika.

—    A, protams, protams. — Grāfs atglauda no pieres garos, melnos matus un tad norādīja uz laukuma viduci. — No Parīzes uz Amerikas rietumkrastu stiepjas divas enerģijas joslas. Abas — neiedomājami senas, un viena — ja kas, tieši šī — apjož visu ze­meslodi, vienkopus sajūdzot visas aizlaiku spēka vietas. — Pie­šķiebis atpakaļskata spogulīti, viņš uzlūkoja Skatahu. — Kad jūs ar Nikolasu un dvīņiem ieradāties, šāvāties pa joslu, kam gals ir Monmartraš Svētās sirds bazilikā. Teorētiski joslai vajadzēja būt izdzisušai, taču tā atdzīvojās, laikam jau pateicoties Endoras ra­ganai.

—    Franci, — Zanna viņu pārtrauca, — vai tagad vajadzētu lasīt lekcijas vēsturē?

—  Jā, jā, jā. Tātad — otra josla, daudz jaudīgāka, ir te, Nulles punktā, pilsētas centrā, pie Svētās Dievmātes katedrāles.

—  Nulles punktā? — Skataha pārvaicāja.

—    Nulles punktā, — grāfs atkārtoja, norādot uz katedrāli.

—   Pašā Parīzes sirdī; šī vieta jau gadu tūkstošiem skaitās ļoti īpaša. Tas ir atskaites punkts — no šejienes tiek lēsti visi attālumi.

—  Esmu bieži domājusi, kāpēc izvēlēta tieši šī vieta, — Zanna izpauda. — Tad nav gluži nejaušība vai laimes spēle?

—   Diez vai. Kulta vieta te bijusi vēl pirms romiešiem. Vietai ir kāds pievilkšanas spēks, kas atzīts arī pēcāk. Varbūt DNS ierak­stīts, ka te bijuši enerģijas joslu tīkla vārti. Tādi nulles punkti vai nulles kilometri ir gandrīz visās pasaules valstu galvaspilsētās. Un teju visur blakus ir enerģijas joslu tīkla vārti. Savulaik es tos iz­mantoju, lai apceļotu pasauli.

Zanna pārsteigta paskatījās uz vīru. Abi pazinās jau simtiem gadu, tikai nupat bija apprecējušies, un piepeši kļuva skaidrs, ka par Senžermēnu zināms gaužām maz. Viņa norādīja uz katedrāli.

—  Ko tad tu tur redzi?

—  Redzu zeltgaismas kolonnu, kas iesniedzas debesīs.

Piemiegusi acis, Žanna ieskatījās rīta saules apspīdētajā lau­kumā, bet neko tādu neredzēja. Aiz muguras nozibēja sarkani mati — arī Skataha purināja galvu. — Vai tās kolonnas vienmēr ir no zelta? — viņa noprasīja.

—  Ne vienmēr. Dažreiz no zelta, citkārt no sudraba. Kad apce­ļoju Tālos Austrumus, tur redzēju sudraba torņus. Reiz satiku cilvēku, kas, pirms zaudējis acu gaismu, esot spējis noteikt, kur vārti, vienkārši veroties debesīs, kur paspīd zeltains vai sudrabains stars. — Senžermēns atskatījās uz Skatahu. — Vai Vecajie vārtus redz?

Skataha paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, — viņa atvēcinājās. — Es neredzu un, pirms tu vaicā tālāk, nemūžam neesmu dzirdējusi, ka tos spētu saredzēt arī kāds no Nākamās paaudzes. — No skata gluži jauneklīga viņa sakārtoja plecos uzkārtās melnās mugursomas lences un galvā uzsēja platu, melnu lakatu, apslēpjot sarkanos matus. Visi dunči bija iebāzti cieši satītā segā, rullis — uzkrauts mugursomai pašā augšā. — Nu? Ko darām?

Grāfs ieskatījās pulkstenī. — Vārti atdzīvosies tieši vienos četr­desmit deviņās pēcpusdienā, tad Parīzē ir pusdienlaiks pēc saules laika. Tad saule ir zenītā.

—  Es zinu, kas ir saules pusdienlaiks, — Skataha noburkšķēja.

—    Ejiet uz Nulles punktu un tur stāviet. Bruģī ir aplis, kam vidū saule. Aplis sadalīts uz pusēm. Pieraugiet, lai katra kāja stāv savā pusē. Par pārējo gādāšu, — teica Senžermēns. — Kolīdz vārti atvērsies, aizraidīšu jūs projām.

—    Un žandarmi? — vaicāja Zanna, maukdama plecos pie­krautu mugursomu. Viņas zobens bija iemājots futrālī, kur reiz dzīvojies kinokameras trijkājis.

—  Gādāšu arī par viņiem. — Senžermēns atieza greizos zobus smaidā. — Palieciet tepat, mašīnā, kamēr ar poličiem izrunājos, tad ejiet. Un, lai kas te ietu vaļā, ejiet taisnā ceļā uz Nulles punktu. Tad gaidiet.

—   Un tad? — Skatija noprasīja. Viņai tie vārti nepatika. Allaž uzdzina nelabu dūšu.

Grāfs paraustīja plecus. — Nu, ja viss ies, kā cerēts, acumirklī attapsities Amerikas rietumkrastā.

—   Un ja ne? — Skatija satraukti vaicāja, kad Senžermēns jau kāpa laukā no mašīnas. — Un ja neiet, kā cerēts? Kur mēs no­nāksim?

—   Kas to lai zina! — Erancis noplātīja rokas.— Vārtus darbina saule… vai mēness. Kur nu kurš tobrīd ir. Man šķiet, ja kaut kas noiet greizi, varat aizrauties līdz saules centram vai mēness viņpusei. Šī josla sajūdz austrumus ar rietumiem — saules josla, — viņš piebilda un pasmaidīja. — Būs labi. — Cieši apskāvis Žannu, viņš uzspieda pa bučai uz abiem vaigiem un kaut ko iečukstēja ausī. Tad atskatījās uz Kareivi. — Turies. Dabū Pereneli projām no salas un tad dod ziņu. Aizbraukšu jums pakaļ. — Grāfs izkāpa no automobiļa, sabāza rokas garā, melnā ādas mēteļa kabatās un it kā pastaigādamies devās pie tuvākā žandarma.

Zanna uzlūkoja Skatiju. — Tu izskaties aizdomīga, — viņa no­teica.

—   Kādā ziņā? — Skatija vientiesīgi atsaucās, zaļajām acīm iemirdzoties.

—   It kā gatava kauties. Pirmoreiz to redzēju, kad tu mani iz­rāvi no uguns. Tev seja mainās… tāda… skarbāka. — Pagriezusies atpakaļ, viņa pārlaida pirkstu pār Skatijas vaigu. Izskatījās, ka tur nav nekā vairāk kā ar ādu apvilkti kauli, izspīlējās galvaskauss. Vasarraibumi uz bālās ādas vīdēja kā asins piles.

—  Tas mans mantojums no vampīriem. — Ēna nosmīnēja, atiezdama garos, mežonīgos ilkņus. — Mums tā ir, kad satrauca­mies. Daži, kas asinssūcēji, pārmaiņas nespēj valdīt un pārgrozās pilnīgi un galīgi — briesmoņos.

—  Tu satraucies, kad ej kauties? — Zanna klusiņām ieprasījās.

Skatija līksmi pamāja. — Uztraucos, ka traks: mums taču vajag

izpestīt draudzeni!

—  Viegli nebūs. Viņa iespundēta uz salas, kur čum un mudž nezvēri.

—  Un kas par to? Tu taču esi leģendārā Žanna d'Arka, es — Ēna. Kas mums var turēties pretim?

—  Sfinksa? — Zanna minēja.

—  Neturēsies, — Skatija attrauca. — Ar sfinksu un viņas atbai­došo māmuļu man jau bijusi darīšana.

—   Un kam bija virsroka? — Zanna apvaicājās, iekodusi lūpā.

Uzmini! — Skatija izspēra, tad apdomājās. — Labi, vispār… aizmuku.

Muguras atspieduši pret šķūņa sienu, kājas izstiepuši, dvīņi klausījās, kā Nikolass strīdas ar Gilgamešu. Alķīmiķis gan stāvēja stings un kluss, kamēr ķēniņš vicinājās un bļaustījās.

—   Kas tā par valodu? — Džošs ieprasījās. — Izklausās pazīs­tama.

—  Senebreju, — Sofija instinktīvi atsaucās.

Džošs piekrītoši pamāja. Viņš iekārtojās ērtāk. — Zini, es te iedomājos… — viņš ierunājās, par spīti spēku izsīkumam meklē­dams īstos vārdus. — Man likās, ka viss būs… — Viņš paraustīja plecus. — Nezinu. Iespaidīgāk.

—   Tu taču redzēji to pašu, ko es. — Sofija gurdi pasmaidīja.

—  Vai tad nebija iespaidīgi?

Viņš vēlreiz paraustīja plecus. — Interesanti. Bet nekas no jauna. Man šķita… Nezinu. Man šķita, kad būšu apguvis kaut kādu maģiju, jutīšos tāds kā… stiprāks, Un vispār — kā to Ūdens maģiju lai lieto? — viņš parasīja, pastiepis rokas acu priekšā.

—  Kaut kā jāaktivē auras un jādomā par ūdeni? Jātrenējas?

—   Instinkts. īstajā brīdī acumirklī zināsi, ko darīt. — Sofija no­grūda brāļa rokas lejup. — Auru aktivēt nedrīkst, — viņa pieko­dināja, — citādi uzreiz būs skaidrs, kur esam meklējami. Šī ir jau trešā stihiju maģija, ko esmu apguvusi, — viņa piebilda, — un jā, tev taisnība, nav no tām iespaidīgākajām, bet tās citas jau tādas pa­šas. Kad tiku pie Gaisa un Uguns, nejutos ne stiprāka, ne veiklāka, nekā. Taču… — viņa apklusa, meklēdama īstos vārdus, — …citāda gan.

—   Citāda? — Džošs uzlūkoja dvīņumāsu. — Citāda tu izska­ties tikai tad, kad acis pārvēršas sudrabā. Tad tīri bail metas.

Sofija pamāja. Viņa zināja, ko brālis grib teikt; pati bija redzē­jusi Džoša acis pārvēršamies zelta diskos — šermuļi skrēja pār kauliem. Atspiedusi galvu pret gludajiem dēļiem, viņa aizvēra acis. — Vai atceries, kā pagājušajā gadā tev noņēma ģipsi no ro­kas?

Džošs nokunkstējās. — Nemūžam neaizmirsīšu. — Pērnvasar sportojot gadījās salauzt roku, un ģipsī bija jāstaigā trīs mēnešus.

—  Ko tu teici, kad ģipsis bija nost?

Neviļus paslējis kreiso roku, viņš to novēcināja un savilka pirkstus diīrē. Ģipsis viņu šausmīgi tracināja, pēkšņi neļāva pa­veikt tik daudz kā ierasta un pavisam vienkārša, piemēram, aizsaitēt kurpes. — Teicu, ka atkal jūtos savā ādā.

—  Tieši tā tagad jūtos es. — Atvērusi acis, Sofija paskatījās uz brāli. — Ik maģija, ko apgūstu, man liek justies arvien pilnestīgākai. It kā līdz šim man tik daudz kā trūcis, un nu es atkal saliekos kopā — pa gabaliņam vien.

Džošs lūkoja iesmieties, bet pār lūpām izlauzās tikai tāds trīceklītis. — Tad jau laikam, kad samācīsies visu līdz pēdējam, es tev izrādīšos lieks.

Pasniegusies Sofija saspieda brāļa roku. — Neāksties. Tu esi mans dvīņubrālis. Mēs esam divi, kas ir viens.

—  Viens, kas ir viss, — viņš piebalsoja.

—  Diez ko tas nozīmē, — Sofija nočukstēja.

—  Man ir sajūta, ka to mēs dabūsim zināt — gribam vai negri­bam, — Džošs atteica.

Senžermēns kā rokzvaigzne bija pazīstams visā Eiropā, un ga­dos jaunais policists viņu acumirklī pazina. Panācies tuvāk, viņš piešāva roku pie cepures un, kad grāfs pastiepa pretim roku, tūliņ norāva no savējās ādas cimdu. Mašīnas salonā aiz aptumšotajiem logu stikliem divas sievietes — viena no Nākamās paaudzes, otra no nemirstīgajiem — noskatījās, kā Francis, paspiedis policistam roku, viņu izmanīgi pagriež uz otru pusi, ar muguru pret ceļu.

—   Aiziet! — Klusām pavērusi durvis, Žanna izslīdēja laukā, siltajā pēcpusdienas saulē. Nepagāja ne mirklis, un Skataha viņai sekoja, tad aizspieda durvis ciet. Plecu pie pleca abas no skata jau­nās sievietes soļoja uz katedrāles pusi. Francim un žandarmam viņas pagāja garām tik tuvu, ka sadzirdēja pāris vārdu, ko abi pār­mija.

—    …kauna lieta, valsts mēroga traģēdija. Man bija prātā sarī­kot koncertu, lai savāktu līdzekļus katedrāles remontam.

—  Es ietu, — žandarms tūdaļ solījās.

—    Visādā ziņā mūsu brašajiem policistiem, ātrās palīdzības mediķiem un ugunsdzēsējiem ieeja būs brīva.

Izlīdušas pa apakšu policistu nostieptajai lentei, kas plivinā­damās norobežoja posta vietu, Žanna ar Skatahu aizlaipoja pa gru­vešiem. Pa lielākai daļai akmeņi bija sabirzuši putekļos, taču pa vidu gadījās lielākas lauskas, kurās joprojām varēja atpazīt ķēmus, kādi tie bija, pirms dvīņi ļāva vaļu stihiju maģijai. Skatija manīja nagu, knābju, līku ragu un izvītu astu paliekas. Līdzās sabirzušai rokai mētājās akmens lode. Viņa pašķielēja uz Zannu, un abas pa­griezās pret katedrāles fasādi. Postaža bija briesmīga — celtnē izgrauti rēgojās milzu robi, dziļas skrambas, vietām izskatījās, ka te kāds strādājis ar mūru graujamo mašīnu.

—   Mūžā neko tādu neesmu redzējusi, — Skataha nomurmi­nāja, — un to taču viņi par abiem vien.

—  Un spēks nāca tikai no viena, — Zanna atgādināja.

—   Vai vari iedomāties, kas būs, kad viņi apgūs visu stihiju maģijas?

—    Ar tādu spēku varēs nopostīt pasauli. Vai uzcelt to no jauna, — Žanna atteica.

—    Un tas stāv rakstīts pareģojumā, — Skataha lietišķi pie­bilda.

—  Ei, ei! Jūs abas! Stāviet uz vietas!

Balss atskanēja turpat virs galvas.

—  Stāt! Ne soli! — Otra balss — aiz muguras.

—  Ejam, ejam, — Skatija nomurmināja.

Aši atskatījusies, Zanna redzēja jauniņo žandarmu pūlamies izrauties no Franča dzelžainajām skavām. Grāfs viņu piepeši pa­laida vaļā, un žandarms nokrita. Cenšoties palīdzēt viņam piecel­ties, Francis piemina sava garā, melnā mēteļa stērbeli, paklupa un uzgāzās puisim virsū, piespiezdams viņu pie zemes.

—   Jūs abas! Kas jums te meklējams? — Turpat priekšā kājās pielēca kāds pusmūža zinātnieks skūtu galvu un pinkainu bārdu, tikko gulējis garšļaukus, vākdams vienkopus sīkas ērgļa spārna atlūzas, un nu nāca virsū, abām degungalā vicinādams piezīmju papīru paliktni. — Jūs bradājat pa nenovērtējamām vēstures lie­cībām.

—  Diez vai pat gribēdamas spēsim te ko sapostīt vēl vairāk. — Nepagausinot soli, Skatija izķēra kungam no rokām plastmasas papliktni, pārplēsa to uz pusēm kā nieka papīrīti un nosvieda viņam pie kājām. Zinātnieks, pavēries uz paliktņa paliekām, apcir­tās un aizjoza, kliegdams nelabā balsī.

—  Tik taktiski, tik nemanāmi, — Zanna noteica.

—  Toties iedarbīgi, — Skatija izmeta un iekāpa Nulles punktā.

Nulles punkts atradās pašā laukuma viducī. Bruģī iestrādāta,

tur vīdēja apaļa pelēka akmens plātne, sadalīta četros sektoros. Pašā centrā — gaišāks akmens ar iegravētu saules attēlu. Saulei bija astoņi stari, divi no tiem neskaitāmu soļu un pirkstu nodeldēti un vairs nesaskatāmi. Aplim gar malu vijās uzraksts Point Zero Des Routes Dc France. Skatahai un Zannai vietas pietika pārpārēm — abas, saspiedušas muguras kopā, nostājās apļa centrā, katra kāja savā sektorā.

— Kas tagad…? — Skataha iesāka.

—  …būs? — Skataha izteica līdz galam.

Tad viņa aizmiedza acis, ar vienu roku saķēra vēderu, ar otru aizspieda muti un saļima uz ceļgaliem. Pasaule sašķobījās, gribējās laist pār lūpu, un tad viņa piepeši atskārta, ka zem ceļgaliem ir mīksta zeme. Acis joprojām cieši aizmiegusi, viņa pačamdījās ar roku — zeme un gara zāle. Stipras rokas uzrāva viņu kājās, vai­giem piekļāvās vēsas plaukstas. Pavērusi acis, viņa degungalā ieraudzīja Zannas seju. Francūzietes elegantās lūpas bija savilku­šās smaidā.

—  Kā ir ap dūšu? — Žanna franciski noprasīja.

—  Jūras slimība.

—   Nekas, pāries. — Žanna iesmējās. — Es savam karaspēkam mēdzu teikt — ja kas sāp, gan izķeipsit.

—  Deru, ka biji mīlēta, — Skatija noburkšķēja.

—  Vispār jā, — Žanna atteica.

—   Tātad saulē gluži iekritušas neesam. — Izslējusies Skataha paskatījās visapkārt. — Izdevās, — viņa nopūtās. — Ai, cik labi at­kal mājās.

—  Mājās? — Žanna nesaprata.

—   Rietumkrastā esmu nodzīvojusi ilgi, Sanfrancisko man tik­pat kā mājas. Reiz man teikts, ka es nomiršot tuksnesī, tad nu cen­šos apmesties tuvāk pie ūdens.

Abas stāvēja lēzenā kalna nogāzē. Pēc miklā, piedūmotā Parī­zes gaisa dzestrais vējiņš šķita spirgts, pilns svaigas zāles smaržas, un, lai gan Parīzē pirms mirkļa bija agra pēcpusdiena, Amerikas rietumkrastā saule vēl nebija uzlēkusi. — Cik pulkstenis? — Ska­tija ieprasījās.

Ieskatījusies savā pulkstenī, Žanna pieregulēja rādītājus. — Bez piecām pieci rītā. — Viņa pamāja uz rītiem, kur debesis sāka gaismoties violetas, lai gan virs galvas debesjums joprojām pletās melns, tālīnām, miglainām zvaigznēm izraibināts. Dziļāk ielejā gū­lās pelēkbalta migla. — Saullēkts būs pēc kādas stundas. — Fran­cūziete atskatījās uz tumsā tikko saredzamā kalna nogāzēm. — Tad, lūk, kāds ir Tamalpaiss. Biju iedomājusies, ka tas ir… lielāks.

—    Laipni lūdzam Tamkalnā, — Skatija nozibināja baltus zo­bus, — tā man Amerikā viena no mīļākajām vietām. — Viņa norā­dīja uz biezo miglas seģeni. — Esam kilometrus divdesmit piecus uz ziemeļiem no Sanfrancisko un Alkatrazas. Ēna piekārtoja plecos mantu somu. — Varam skriet…

—   Skriet! — Žanna sasmējās. — Francis mani jau paguva brī­dināt, ka tu droši vien uz pilsētu gribēšot skriet skriešus. Mēs no­īrēsim mašīnu, — viņa stingri teica.

—   Bet nav nemaz tik tālu… — Skatija ņēmās protestēt, bet tad aprāvās.

Tieši zem kājām miglai cauri brida milzīgs stāvs, pelēkbaltos vālus jaukdams un savirmodams. — Žanna… — viņa iesāka.

Sakustējās vēl citi tādi paši, miglas aizkars pēkšņi pašķīrās, it kā pārrauts uz pusēm, un acu priekšā atklājās daudzgalvains bars ar vilnu noaugušu mastodontu, kas ganījās kalna pakājē. Tūliņ Kareive pamanīja arī divus zobenzobu tīģerus — tie, ieslēpušies augstajā zālē un pieplakuši pie zemes, cieši vēroja zālēdājus, viegli kustinādami melnos astes galiņus.

Žanna joprojām vērās augšup, uz kalna virsotni. Izvilkusi no kabatas mobilo tālruni, viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu. — Tikai pateikšu Francim, ka esam galā… — Vispirms piegrūdusi tālruni pie auss, viņa tūliņ ieskatījās ekrānā. — Tā, nav signāla. Skatij, pēc cik ilga laika mēs varētu tikt… — Un tad, pamanījusi pārbīli Skatijas sejā, viņa apcirtās, lai redzētu, kas tur ir.

Brīdis pagāja, iekams Žanna spēja aptvert, cik milzīgs ir mas­todontu bars, kas cauri pirmsausmas miglas šķieznām gausi brida tālāk. Ar acs kaktiņu samanījusi kustību, viņa atgāza galvu: nere­dzamu siltumstrāvu vizināti, augstu debesīs riņķoja trīs milzu kondori.

—  Skataha? — Žanna šausmās nočukstēja. — Kur mēs esam?

—   Nevis — kur, bet — kad. — Ēnas vaibsti savilkās skarbi un neglīti, acis iezibsnījās zaļas un nežēlīgas. — Enerģijas vārti. Rieb­jas! — Viens no lielajiem tīģeriem paslēja galvu uz balss pusi un nožāvājās, nomirdzinādams baisos, gandrīz divdesmit centimetru garos ilkņus. Kareive noskatīja apkaimi. — Varbūt arī esam Tamalpaisā, taču ne jau divdesmit pirmajā gadsimtā. — Ar plašu vē­zienu norādījusi uz mastodontiem, tīģeriem un kondoriem, viņa piebilda: — Zinu, kas tas ir: megafauna. Un tāda piederas pleis­tocēna ērai.

—   Kā… kā lai tiekam atpakaļ… uz mūslaikiem? — Žanna iz­dvesa, nepārprotami satraukusies.

—  Nevaram, — Skataha drūmi atteica. — Esam slazdā.

Žanna tūliņ iedomājās par Burvi. — Un kas būs ar Pereneli? —

Acīs saskrēja asaras. — Viņa mūs gaida. Uz mums cer.

Skatija cieši apskāva Zariņu. — Gaidīt viņai var iznākt ilgi, — viņa skarbi atsaucās. — Žanna, esam nonākušas vismaz miljonu gadu senā pagātnē. Burvei atliek paļauties tikai uz sevi.

—  Un mums tāpat, — Žanna ieelsojās.

—  Nav tik traki. — Skatija pasmīnēja. — Mēs esam divatā.

—  Ko iesāksim? — nemirstīgā francūziete ieprātojās, pikti no­trausdama asaras.

— To pašu ko vienmēr — cīnīsimies, lai izdzīvotu.

—  Un kas būs ar Pereneli? — Žanna vēlreiz jautāja.

Bet uz to Skatahai atbildes nebija.

Mazulītis Bilijs lieku reizi ieskatījās saujā ieslēptajā melnbal­tajā fotouzņēmumā, iegaumēdams Makjavelli bargos vaibstus. Sirmus, īsi apcirptus matus pamanīt nebūs grūti, viņš nosprieda, fegrūdis bildīti atpakaļ džinsu pakaļkabatā, viņš sakrustoja ro­kas uz kalsnās krūtežas un sāka pētīt pirmos pasažierus, kas nupat parādījās Sanfrancisko Starptautiskās lidostas zālē pie sagaidītā­jiem.

Tūristus varēja pazīt uzreiz, tie bija ģērbušies vienkārši — džinsos vai šortos un T kreklos, vairākums stūma ar čemodāniem pārkrautus bagāžas ratus: koferos bija satūcītas drēbes, kas tā arī paliks ne reizi neuzvilktas. Tad bija ļaudis, kas atbraukuši darba darīšanās, tie — gaišos uzvalkos vai platās biksēs un sporta jakās, padusē mape, pie rokas neliels koferītis ar mantām pāris dienām, solis izlēmīgs, rokā jau mobilais tālrunis, ausī mirkšķinās Bluetooth uzparikte. Sevišķi vērīgi Bilijs pētīja ģimenes: padzīvojuši vecāki vai vecvecāki, kas sagaida mazbērnus, jauni vīrieši un sievietes — varbūt studenti, kas atgriežas mājās pie vecākiem, atkalsatikušies pāri. Lija asaras, skanēja smiekli, netrūka smaidu un rokasspie­dienu. Bilijs aizdomājās, kā ir, kad tevi tā sagaida; iznākt te, zālē, un noskatīt sejas, skaidri zinot, ka priekšā būs kāds, kas tevi no sirds priecāsies redzēt, — māte, tēvs, brālis vai māsa, kāds draugs, ar ko kopā kaut kas piedzīvots.

Viņam nebija neviena. Jau ļoti sen. Pat īstās dzīves laikā drau­gus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši pa lie­lākai daļai bija centušies Biliju nogalināt. Nevienam nebija sek­mējies.

Beidzot zālē stalts un elegants ienāca sirmais kungs no foto­grāfijas — mugurā smalks, melns uzvalks, plecā melna ādas datorsoma. Bilijs ar pūlēm novaldīja smaidu: var jau būt, ka kaut kur kādā Eiropas lidostā Makjavelli varēja cerēt iejukt pūlī nemanīts, bet šeit, uz krāsaino, tik ikdienišķi tērpto pasažieru fona viņš acu­mirklī izcēlās. Pat ja Bilijam nebūtu nekādas fotogrāfijas, tūliņ būtu skaidrs, ka šis ir tas pats nemirstīgais eiropietis. Makjavelli uzlika uz deguna vienkāršas, melnas saulesbrilles un noskatīja pūli, tad, ne ar zīmi nelicis manīt, ka Biliju pazinis, nāca taisni šurp. Ameri­kānis ieprātojās, vai vajadzēs sarokoties. Daudzi nemirstīgie necieš citu cilvēku, sevišķi — nemirstīgo pieskārienus savai miesai. Ar angļu magu Bilijs bija ticies pāris reižu, un Dī ne uz mirkli nešķīrās no pelēkajiem cimdiem.

Makjavelli pastiepa roku.

Bilijs pasmaidījis steigšus noberza delnu gar džinsu staru un pastiepa roku pretim. — Kā tu mani pazini? — viņš apvaicājās itin pieņemamā franču valodā. Itāļa rokasspiediens bija ciešs, plauksta vēsa un sausa.

—   Parasti paļaujos uz degunu, — Makjavelli atteica franciski un tad, ievilcis gaisu nāsīs, pārgāja uz nevainojamu angļu valodu. — Mazliet pēc sarkanajiem pipariem, es teiktu.

—  Tieši tā, — Bilijs piekrita un lūkoja saost itāļa auru, bet nāsīs iesitās tikai neskaitāmās lidostas smakas, plus — dīvaini gan — mazlietiņ no tā, ko ik kovbojs nemaldīgi saista ar klaburčūskām.

—   Un skaidrs, ka ievācu par tevi ziņas tīmeklī. — Makjavelli greizi pasmīnēja. — Tu joprojām izskaties tāds pats kā tai slave­najā fotogrāfijā. Lai gan interesanti: kolīdz ienācu pa durvīm, tu mani pazini acumirklī. Jutu tavu skatienu.

—  Zināju, ko gaidu.

Makjavelli uzacis mēmā jautājumā sarāvās uz augšu. Atbīdījis saulesbrilles uz augstās pieres, viņš nozibināja pelēkās acis, uz Biliju skatīdamies no augšas. Par amerikāni viņš bija vismaz galvas tiesu garāks. — Esmu darījis visu, lai manas bildes nebūtu atroda­mas ne internetā, ne drukātā formātā.

—  Mūsu darba devēji man atsūtīja, re, šo. — Izmakšķerējis no pakaļkabatas fotouzņēmumu, viņš pastiepa to magam. Makjavelli to nopētīja, tikko jaušami pasmīnēdams. Abi saprata, ko tas nozī­mē. Tumšie Vecajie izspiegoja Makjavelli… kas droši vien nozīmēja, ka novērots tiek arī Bilijs. Makjavelli grasījās bildīti dot atpakaļ, bet Bilijs papurināja galvu. Ieskatījies itālim acīs, viņš teica: — Nu jau savu darbu padarījusi. Varbūt pašam noderēs.

Makjavelli pielieca galvu, saulesbrillēm nokrītot atpakaļ uz garā deguna. — Visādā ziņā. — Abi zināja, ka itālis, kolīdz atgrie­zīsies Parīzē, darīs visu, kas viņa spēkos, lai noskaidrotu, kurš bijis fotogrāfs.

Amerikānis noskatīja somu Makjavelli rokā. — Vai tā ir visa tava mantība?

—  Jā. Biju sakravājis lielāku koferi, bet tad sapratu, ka neuzka­vēšos te tik ilgi, lai novalkātu kaut desmito daļu visa, kas līdzi. Tā nu atstāju visu mājās, paņēmu tikai lieku pāri zeķu un apakšveļas kārtu. Un datoru, skaidra lieta.

Abi devās uz izeju — visai nesaskanīgs pāris: Makjavelli skro­dera šūdinātā melnā uzvalkā, Bilijs rupjā kokvilnas kreklā, nodilu­šos džinsos un zābakos ar nošķiebtiem papēžiem. Ļaužu lidostā netrūka, tomēr neviens viņiem nestūmās un negrūdās virsū, pūlis it kā neapzināti pašķīra abiem ceļu.

—  Tātad ātri ceri tikt galā? — Bilijs apvaicājās.

—  Domāju atpakaļ braukt ar nākamo reisu. — Makjavelli pa­smaidīja.

—  Apbrīnoju tavu pašpaļāvību, — amerikānis tīši vienaldzīgi sacīja, — jo turos pie viedokļa, ka Fleimela kundze vis nav ar pliku roku ņemama. — Viņi izgāja spožajā agras pēcpusdienas saulē, un Bilijs no krekla kabatas izvilka mūžvecas saulesbrilles.

—  Vai viss sagatavots? — Makjavelli noprasīja jau autonovietnes puskrēslā.

Bilijs izķeksēja no kabatas automašīnas atslēgas. — Esmu no­īrējis laivu. Tā mūs gaidīs pie trīsdesmit devītās piestātnes. — Viņš aprāvās, pēkšņi konstatējis, ka itāļa līdzās vairs nav. Ar spilgti sar­kanā Thunderbird atslēgām rokā viņš atskatījies ieraudzīja Makja­velli ar apbrīnas pilnām acīm veramies uz kabrioletu, kas visu citu mašīnu pulkā greznojās neparasti košs un stilīgs.

—    Tūkstoš deviņsimt piecdesmit devītā — nē, sešdesmitā gada Thunderbird kabriolets, — itālis lēsa un pārlaida roku pār spožo motora pārsegu un starmešiem. — Brīnišķīgs.

Bilijs nosmaidīja. Viņš bija priekšlaikus gatavs tam, ka itālis nebūs no patīkamajiem tipiem, bet nupat Makjavelli izrādījās viņa acīs cēlies. — Mans prieks un lepnums.

Nemirstīgais apstaigāja mašīnai apkārt, pieliecās, lai noskatītu riepas un izpūtēju. — Un kā gan citādi! Visas oriģinālās detaļas!

—   Ir, ir, — Bilijs lepni atsaucās. — Divreiz nomainīju izpūtēju, bet pieskatīju, lai detaļas nāk no identiska modeļa. — Iesēdies pie stūres, viņš pagaidīja, lai Makjavelli piesprādzējas. — Es teiktu, ka tev prāts nesas uz Lamborghini vai — varbūt — Alfa Romeo.

—  Nu, Ferrari, jā, bet alfu — nemūžam.

—  Tev pašam daudz mašīnu? — Bilijs painteresējās.

—  Nevienas. Man ir firmas mašīna un šoferis. Pats nebraucu, — itālis atzinās.

—  Nebrauc vai nemāki?

—  Man nepatīk stūrēt. Esmu tiešām slikts braucējs, — viņš at­teica, greizi nosmaidījis. — Toties braukt iemācījos ar trīsriteņu automobili.

—  Kad tad tas bija?

—  1885. gadā.

—   Es nomiru tūkstoš astoņsimt astoņdesmit pirmajā. — Bilijs nogrozīja galvu. — Nespēju iedomāties, kā var nemācēt braukt, — viņš noburkšķēja, stūrēdams laukā no novietnes. — Tāpat — kā var nemācēt jāt. — Amerikānis iemina gāzes pedāli grīdā, kabrio­lets ar joni rāvās uz priekšu un iejuka blīvajā lidostas satiksmes plūsmā. — Vai gribēsi kaut ko ieēst? — viņš apvaicājās. — Te ir viens otrs labs franču, arī itāļu restorāns…

Makjavelli papurināja galvu. — Neesmu izsalcis. Ja vien pats negribi.

—  Es pēdējā laikā necik daudz neēdu, — Bilijs atsaucās.

Nopīkstēja Makjavelli tālrunis. — Atvaino. — Izvilcis plāniņo

aparātu, viņš ieskatījās ekrānā. — Ā, — itālis iepriecināts novilka.

—  Labas ziņas? — Bilijs pajautāja.

Atzvēlies sēdeklī, Makjavelli nosmīnēja. — Vakar izliku slaz­dus, pirms pāris stundām aizcirtušies.

Viņu iesāņus uzlūkojis, Bilijs cieta klusu.

—    Kolīdz uzzināju, ka alķīmiķa sieva notverta Sanfrancisko, uzreiz sapratu, ka vai nu viņš pats, vai kāds no sabiedrotajiem pa­centīsies atkļūt šurp. Ceļi tikai divi: vai nu ar lidmašīnu, ar ko tikko braucu es, vai caur Parīzes Dievmātes katedrāles enerģijas vārtiem.

—   Minēšu, ka esi kaut ko nodarījis tiem vārtiem. — Bilijs pa­smaidīja. — Vismaz es būtu rīkojies tieši tā.

—  Vārti atveras Parīzes Nulles punktā. Vienkārši noziedu ak­meņus ar alķīmisku mikstūru, sabrūvētu no saberztiem pleisto­cēna laikmeta mamutu kauliem, un visam piejaucu parastu pie­vilkšanas burvestību.

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Bilijs nobremzēja. No­vilcis rokas bremzi, viņš pagriezās pret itāli ar neslēptu apbrīnu acīs. — Tātad tas, kas iegājis pa vārtiem…

—   … nonācis dziļā pagātnē, pleistocēna laikmetā.

—   Kad tad tāds bijis? — Bilijs prasīja. — Skolā necik neesmu gājis.

—  Laikposmā pirms 1,8 miljoniem līdz 11 tūkstošiem piecsimt gadu. — Makjavelli smaidīja.

—   Nu vienreizēji. — Bilijs nogrozīja galvu. — Un tev ir kāda nojausma par to, tieši kurš vārtus iedarbinājis?

—   Pēdējās divdesmit četras stundas tur stāv novērošanas ka­mera. — Makjavelli pacēla augšup tālruni. Ekrānā vīdēja divas sie­vietes, ar mugurām sastājušās kopā akmeņiem piekaisītā laukumā.

—   Nevaru iedomāties, kas ir tā mazākā, — itālis turpināja, — bet tā pa kreisi ir Skataha.

—   Ēna? — Bilijs nočukstēja, pieliekdamies tālruņa ekrānam tuvāk. — Tā ir Jaunava Kareive? — Viņš nelikās sevišķi pārsteigts.

—  Domāju, būs augumā lielāka.

—  Visi tā domā, — Makjavelli atteica. — Tā ir pati izplatītākā kļūda.

Aizmugurē iekaucās signāltaures, kāds nokliedzās, luksofors jau dega zaļš.

Makjavelli ar interesi pavērās uz nemirstīgo amerikāni, lai re­dzētu, kā viņš reaģēs. Bet izslavēto temperamentu Mazulītis Bilijs bija iepraties savaldīt jau kur tie gadi. Pacēlis roku, viņš to atvaino­damies novēcināja un brauca tālāk.

—  Tātad ja Skataha nu vairs nebūs pa kājām, mums, cik no­protu, ies daudz vieglāk.

—   Neizmērojami, — Makjavelli piekrita. — Man bija neskaid­ras aizdomas, ka viņa varētu sazin kā uzrasties Alkatrazā un sa­postīt mums visus svētkus.

—   Nu, tagad tā vairs nenotiks. — Bilijs nosmaidīja, taču tūliņ kļuva nopietns. — Zem tava sēdekļa ir aploksne. Tur ir izdrukāta e-pasta vēstule, ko vakar pēcpusdienā saņēmu no Enoch Enterpri­ses: atļauja izkāpt Alkatrazā. Sala patlaban pieder Dī firmai. Turpat atradīsi fotogrāfiju, atsūtītu kā pielikumu anonīmam e-pastam. Tas pienāca šorīt. Domāju — tev. Man tā neko neizsaka.

Makjavelli izkratīja no aploksnes abas lapas. Uz Enoch Enter­prises veidlapas bija garš, juridiski korekti noformēts dokuments, kas uzrādītājam deva tiesības izkāpt uz salas zemes un veikt "vēs­turisku izpēti". Paraksts — "Džons Dī, filozofijas doktors". Uz ot­ras lapas — krāsains, skaidrs foto: zīmējumi uz kādas Ēģiptes pira­mīdas sienas.

—  Vai zini, ko tas nozīmē? — Bilijs apvaicājās.

Makjavelli piešķieba lapu. — Tā ir Unasa piramīda, viņš val­dīja Ēģiptē pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu, — viņš gausi novilka. Perfekti manikirētais nags pārslīdēja pār hieroglifu rindu. — Savulaik tos dēvēja par Piramīdas tekstiem, šodien to saucam par Mirušo grāmatu. — Piesitis pirkstu pie fotoattēla, itālis klusu iesmējās. — Man nudien šķiet, ka ar šiem vārdiem uzrausim kājās visus, kas uz salas guļ miegā. — Ieslidinājis lapas atpakaļ ap­loksnē, viņš paskatījās uz gados jaunāko kolēģi. — Braucam uz Alkatrazu. Laiks piebeigt Pereneli Fleimelu.

Doktoram Džonam Dī rokā bija vizītkarte. Viņš to pētīja. Vizīt­karte bija izcili skaista — sudraba tinte, biezs, ar rokām darināts, otrreiz pārstrādāts papīrs. Vārda gan nebija arī otrā pusē — tikai dubultaplī ieslēgts, stilizēts briedis lepniem ragiem. Pieliecies viņš nospieda komunikatora pogu. — Ielaidiet džentlmeni, pieņemšu tūliņ.

Kabineta durvis atvērās gandrīz tajā pašā acumirklī, un uz­traucies sekretārs ielaida staltu vīrieti asiem vaibstiem. — Misters Hanters, ser.

—   Uz zvaniem neatbildēšu, — Dī noskaldīja. — Netraucējiet mani nekādā gadījumā.

—  Klausos, ser. Vai vēl kas, ser?

—   Viss. Sakiet personālam, ka tagad var iet mājās. — Dī sa­viem darbiniekiem lika strādāt vēl ilgi pēc darbalaika beigām.

—  Jā, ser. Paldies, ser. Vai rīt būsit?

Dī nozibināja acis, un sekretārs laidās projām, ko kājas nes. Mags zināja, ka visi te sēž kā uz karstām oglēm, jo viņš bija uzra­dies gluži negaidot. Klīda baumas, ka Enoch Enterprises Londonas filiālei draud slēgšana. Lai gan pulkstenis rādīja jau desmit vakarā, neviens negaudās, ka darbā jāsēž tik ilgi.

—  Iekārtojieties, mister Hanter. — Dī norādīja uz pazemu ādas un metāla krēslu turpat priekšā, bet pats palika sēžam aiz melnā pulēta marmora rakstāmgalda, no ienācēja nenolaizdams ne acu. Kaut kas ar viņu nav lāgā, mags sprieda. Vaibsti — nepareizi un greizi, acis mazliet par augstu, katra savā krāsā, mute par zemu un izteikti plata. Izskatījās, ka viņu taisījis kāds, kurš nevienu cilvēku jau sen nav ne acīs redzējis. Viesim mugurā bija gaišzils, svītrots u/valks, bet bikses — drusciņ parisu, tā ka virs melno zeķu augš­malas rēgojās baltas miesas svītra, savukārt žaketes piedurknes slīga gandrīz līdz pirkstu galiem. Kurpes — nespodrinātas, biezā kārtā nošķiestas dubļiem.

Hanters ielocījās krēslā stīvs un neveikls, it kā nezinātu, kur likt rokas un kājas.

Dī atļāvās piešaut pirkstus Ekskaliburam, kas stāvēja piesliets zem rakstāmgalda. Tāpat viņš zināja vismaz sešas auras burvestī­bas, no kurām viena palīdzēja auru uzlādēt līdz pilnam spožu­mam. Tad atliktu vien parūpēties, lai no paklāja iztīrītu putekļus. Krēsls droši vien izkustu.

—    Kā tu zināji, ka esmu šeit? — Dī spēji ieprasījās. — Šajā birojā ierodos reti. Un stunda jau pārāk vēla, lai pieteiktos vizītē.

Garais, bālais vīrs lūkoja pasmaidīt, taču tā vietā tikai ērmīgi saverkšķīja lūpas. — Mans boss zina, ka esi pilsētā, un sprieda, ka dosies tieši šurp, jo te tiec klāt saviem sakariem. — Angliski viņš runāja neparasti skaidri, tomēr diezgan smalkā balsī, tā ka runa iz­klausījās mazliet smieklīga.

—   Vai nevari runāt atklātu valodu? — Dī izspēra. Nogurums mācās virsū, un arī laika vairs nebija daudz. Par spīti stundām ilgajai ceļu blokādei un neskaitāmiem policijas kontrolpunktiem, no Fleimela un bērniem joprojām nebija ne miņas. Britu valdība jau cīnījās ar pieprasījumiem kontrolpunktus aizvākt. Visi ceļi, kas veda pilsētā iekšā un no tās ārā, bija piestrēguši pilni, pati Lon­dona tāpat.

—  Vakar vēlā naktī tu tikies ar manu bosu, — bālģīmis vēstīja. — Apstākļi, pār kuriem tev nav varas, noteica to, ka tikšanās beig­sies, pirms sasniegts vēlamais rezultāts.

Mags piecēlies apgāja apkārt rakstāmgaldam. Labajā rokā Sa­tvēris Ekskaliburu, viņš ar akmens asmeni plikšķināja pa kreiso plaukstu. Sēdētājs nelikās zinis. — Kas tu esi? — Dī painteresējās. Nupat bija skaidrs, ka viesis nav īsti dabisks un, iespējams, pat ne cilvēks. Noslīdzis uz viena ceļgala, viņš ieskatījās sēdētājam sejā, tieši nesaderīgajos redzokļos. Zaļš un pelēks. — Vai tu esi tulpa, golems, simulakrs vai homunkuls?

—   Es esmu domforma, — viesis atteica un pasmaidīja. Mute bija pilna brieža zobu. — Cernunna saveidota.

Dī atsprāga atpakaļ, un viesis sāka pārvērsties. Rumpis jopro­jām palika tāds pats — garš vīrs, kas ieģērbies ērmotās drēbēs, to­ties galva pārgrozījās skaista un svešāda, izdīga diži ragi. Ragainā dieva lūpas savilkās tikko jaušamā smīnā, iepletās acis ar līmenisko zīlīti, tā sarāvās šauriņa. — Aizslēdz durvis, doktor; būs labāk, ja tagad neviens nenāks.

Mezdams Cernunnam platu līkumu un pieraudzīdams, lai Ekskaliburs viņus šķir, Dī aizvirzījās līdz durvīm, lai aizcirstu slē­dzeni. Ragainā dieva veikums bija apbrīnojams: tikai ar iztēli un gribasspēku arhonts bija radījis būtni no savas auras vien. Iznā­kums gan bija tālu no pilnības, tomēr gana labs. Dī zināja, ka mūs­dienās cilvēki reti cits citu kārtīgi uzlūko, un, pat ja kāds bija ma­nījis, ka vīrs izskatās savādi, droši vien pieklājīgi novērsās.

—  Visu cieņu, — Dī atzina. — Cik noprotu, tu domformu vadi pa gabalu?

—  Esmu tālāk, nekā tu vari iedomāties, — Cernunns atbildēja.

—  Man likās, ka burties nemaz neproti, — Dī atzinās, atgriez­damies savā vietā aiz rakstāmgalda. Smalkā sudraba vizītkarte pa­lēnām izkūpēja dzeltenbaltos dūmos, kas aizvijās līdz cilvēkam ar brieža galvu viņpus galdam un iesūcās viņa miesās.

—    Nav nekāda buršanās, parasta arhontu metode, — Cer­nunns attrauca. — Abas gan kā divas ūdens piles.

—  Pieļauju, ka esi nācis darīšanās, — Dī sacīja, — ne jau tikai tāpēc, lai parādītu šo… metodi.

Briedis pamāja ar spožu smaidu uz lūpām. — Es zinu, kur ir Fleimels, Palamēds, Gilgamešs un dvīņi.

—  Šobrīd?

—  Šobrīd, — domforma apstiprināja. — Stundas braucienā no šejienes.

—  Saki! — Dī izsaucās, tad piebilda: — Lūdzu.

Arhonts paslēja augšup labo roku. Tai bija seši pirksti. — Mani nosacījumi paliek iepriekšējie, mag. Es gribu Fleimelu, Gilgamešu un Palamēdu — dzīvus. Un gribu Klarentu.

—   Sarunāts, — Dī uz karstām pēdām atsaucās. — Laipni lū­dzu. Tikai pasaki, kur viņi ir.

—  Un gribu Ekskaliburu.

Tobrīd mags būtu apsolījis arhontam vienalga ko. — Jā. Kolīdz

I leimcls bus pagalam, pats ielikšu to tev rokās. Cik tur vēl pā­rējo? viņš dedzīgi noprasīja.

—  Neviena.

Neviena? Un Gabriēla suņi?

—    Muldoņas līdz ar saimnieku, bardu, pagaisuši. Alķīmiķis, bruņinieks un ķēniņš ir kopā ar dvīņiem.

—  Kā tu viņus atradi? — Dī vaicāja. Tiešām — visu cieņu! — Es izmeklējos visur.

Viesis atkal sāka pārveidoties — piecēlās, ragi ielīda atpakaļ galvā. Calva un vaibsti tagad izskatījās mazlietiņ, bet biedējoši citādi nekā iepriekš. — Aizgāju atpakaļ uz viņu metāla cietoksni un tad vienkārši sekoju smakai.

—   Šajā pilsētā? Izsekoji pēc smakas? — Tas nu bija vēl lielāks varoņdarbs nekā domformas uzburšana. Vajadzēja iekost lūpā, lai novaldītu smaidu: acu priekšā uzbūrās aina, kā Ragainais dievs ar visām četrām jož pa ielām, ošņādamies pēc vienas vienīgas ma­šīnas.

—   Arhontu metode. Pati vienkāršība, — domforma attrauca.

—  Tā, ja nāksi līdzi, es atļaušos nokārtot, ka tiek aizgādāts…

—   Domforma — tas ir vienreizīgi, — mags vaļsirdīgi noteica,

—   bet, ja gribi izlikties par cilvēku, tiešām der piestrādāt pie balss. Un drānām.

—   Par to nekas, — Cernunns atteica. — Drīz nekādu cilvēku vairs nebūs.

Pereneli Fleimelu grauza vilšanās.

Sarāvusies čokurā sargtornī, kur pārlaida nakti, Burve līdz pē­dējam cerēja, ka vismaz viena no laivām, kas izraibināja līci, pēkšņi tuvosies salai un krastā izkāps Skatija un Zanna.

Bet diena jau bija klāt, un arvien skaidrāks kļuva, ka viņas ne­nāks.

Perenele nešaubījās, ka abas mēģinājušas, un tikpat droši zināja, ka neizdošanās iemesls var būt tikai kaut kas baismīgs. Bet dusmas mācās virsū arī pašai uz sevi — par ļaušanos bezcerībai.

—    Laivai — De Aijalas čukstiens kreisajā ausī atskanēja tik pēkšņi, ka viņa salēcās.

—   Huan! — viņa izspēra. — Tu mani iedzīsi kapā! — Pievirzī­jusies pie sargtorņa malas, viņa ļāvās neizmērojamam atviegloju­mam, mazlietiņ juzdamās vainīga, ka šaubījusies par draudzenēm. Burves seja savilkās cietsirdīgā smīnā: ja līdzās būs Zanna d'Arka un Ēna Skataha, pretim nespēs stāties nekas — pat ne Sfinksa un Jūras vecis.

Noplīkšķēdami saplivinājās milzīgi, melni spārni, no bākas slaidos lokos lejup nolaidās Vārnu dieviete, piezemēdamās uz pie­stātnes dēļiem turpat lejā. Perenele sarauca pieri — kas tām pa­domā? Skataha viņu, visticamāk, izbaros nereīdām, kas ēdienkar­tes ziņā nebūt nebija izvēlīgas.

Viņa jau posās celties kājās un kāpt lejā no torņa, kad degun­galā pa pusei materializējās de Aijalas seja satraukumā ieplestām acīm. — Palieciet, kur esat. Pieplociet pie zemes!

Perenele darīja, kā likts. Lejā iepukšķējās piekaramais motors, koks nočīkstinājās gar koku, laivai piestājot pie laipām. Un tad at­skanēja balss. Vīrieša balss.

— Kundze, kāds gods jūs šeit sastapt.

Balsī jautās kaut kas aizdomīgs, līdz šausmām pazīstams… Piestūmusies pie torņa malas, viņa pašķielēja lejup. Gandrīz tieši apakšā Vārnu dievietei dziļi klanījās itāļu nemirstīgais Nikolo Makjavelli. Burve tūliņ pazina jaunekli, kas kāpa laukā no laivas — tas pats nemirstīgais, ko iepriekšējā dienā bija izdevies pieķert spiegojam.

Iztaisnojis muguru, Makjavelli pacēla gaisā aploksni. — Te ir mūsu Vecajo saimnieka rīkojums. Mums likts uzraut no miega du­sošo armiju un nogalēt Burvi. Kur viņa ir? — itālis bargi noprasīja.

Vārnu dievietes smaids bija mežonīgs. — Nāciet, parādīšu.

Dvīņi gulēja, un abiem sapņos rādījās pilnīgi viens un tas pats.

Tur bija lietus un bangas, bezgala augsti ūdenskritumi, dziļi atvari un plūdi, kas reiz teju nopostījuši visu pasauli.

Tā sapņodami, abi miegā raustījās un murmināja sazin cik va­lodās, un vienubrīd Sofija un Džošs vienā balsī sauca pēc mātes mēlē, ko Gilgamešs atpazina kā senēģiptiešu valodu, kādā ļaudis sāka runāt pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu.

Visu garo dienu Fleimels jau reizes desmit bija gribējis dvīņus uzraut no miega, bet Gilgamešs un Palamēds droši stāvēja sardzē. Ķēniņš līdzās Džošam pievēla mucu, bruņinieks kluknēja blakus Sofijai uz puslauztas kastes. Klona grīdā ieskrāpējuši lauciņus, abi citu pēc citas spēlēja dambretes partijas, par kauliņiem izmantojot oļus un sēklas un pa vārdam pārmijot tikai retumis, kad ar žagaru turpat līdzās klonā iešvīkāja rezultātu.

Kad Fleimels dvīņiem tuvojās pirmoreiz, tie abi pacēla galvu — vienlīdz dziļu aizdomu pilniem ģīmjiem. — Liec mierā. Viņiem jā­guļ, — Gilgamešs stingri noteica. — Ūdens maģija ir unikāla. Pārē­jās ir ārējas — vari iemācīties burvestības, uzstrāvot un pārveidot auru, bet Ūdens maģijas spēks nāk no dzīlēm. Mēs visi esam ūdens radības. Sī maģija mums šūpulī ielikta. Es atmodināju šo zināšanu dziļi viņu šūnās, DNS. Tagad miesai jāsarod, jāpielāgojas un jāuzsūc tas, kas nule apgūts. Modināt viņus pašlaik ir par daudz bīstami.

Sakrustojis rokas, Fleimels noraudzījās uz aizmigušajiem dvī­ņiem. — Un cik tad ilgi lai te sēžam un gaidām?

— Ja vajadzēs, augu dienu un augu nakti, — Gilgamešs at­cirta.

I)i griež kājām gaisā visu valsti, mūs meklēdams, mana l'erenele ir slazdā uz salas, kur pilns ar briesmoņiem. Mēs neva­ram vienkārši… — Fleimels aizsvilās.

—   Varam gan. Un kā vēl varam. — Palamēds lēnām pieslējās kājās — liels kā tornis. Sejā viņam jautās nicinājums, rētas zem acīm tumšajā ādā iegailējās košsārtas. — Vai tu man iepriekš ne­teici, ka nemēdz nevienu nogalināt?

—  Nemēdzu arī!

—  Nu, es gan.

—  Tu man draudi?

—   Jā, — bruņinieks atklāti atbildēja. — Nepacietība un stul­bums prasa vairāk upuru nekā ieroči. Tā ka tu klausītu ķēniņu! Ja tagad dvīņus uzrausi no miega, būsi viņus pazudinājis. — Mirkli klusējis, viņš ar rūgtumu piebilda: — Tāpat kā esi pazudinājis tos citus pirms viņiem. — Aizgriezies viņš pavērās uz Sofiju un Džošu. — Vai tev nekad nav nācis prātā, ka arī kādi iepriekšējie bijuši le­ģendas dvīņi un ka tikai tavas pārmēru dedzības dēļ viņi miruši vai šķīrušies no prāta?

—   Es par viņiem iedomājos katru mīļu dienu, — alķīmiķis at­zinās.

Atkal apsēdies, saracēņu bruņinieks piekala skatienu klona grīdā ieskrāpētajam dambretes dēlim. Pārbīdījis vienu kauliņu, viņš atkal pacēla galvu un ļoti klusiņām bilda: — Un, ja spersi kaut soli tuvāk, es tevi piebeigšu.

Fleimels ne mirkli nešaubījās, ka tas domāts nopietni.

Lielāko daļu dienas Fleimels aizvadīja taksometrā, klausījās radio ziņas visos kanālos pēc kārtas un pūlējās tikt skaidrībā, kas notiek. Pieņēmumi izskanēja cits par citu trakāki, un gan sarunu šovi, gan zvani tiešajā ēterā liecināja, ka tiek izvirzītas arvien pār­drošākas teorijas. Bet īstu ziņu bija maz. Kolēģi Francijā bija brī­dinājuši par nopietniem teroraktu draudiem, tāpēc britu varas iestādes noslēgušas visas Lielbritānijas gaisa un jūras ostas. Uz visiem lielākajiem ceļiem izlikti kontrolpunkti, policija lūdza cilvē­kus bez akūtas nepieciešamības apkārt nebraukāt. Nikolass jau sen zināja, ka tumšie Vecajie ir ietekmīgi un apgādājušies ar aģentiem ik cilvēku sabiedrības segmentā, bet nu šī ietekme bija redzama skaidri un nepārprotami.

Dienai sliecoties pret vakaru, alķīmiķis ar ūdens pudeli, ko Palamēds bija nopircis tuvīnajā miestā, aizklīda pabrist pa garo zāli, kas vilnīja visapkārt šķūnim. Parasti pacietīgāku cilvēku bija grūti atrast — pati alķīmija pēc savas dabas ir gaužām lēna padarī­šana —, bet nu tāda vilcināšanās viņu darīja vai traku. Līdz Stonhendžai bija mērojams labi ja kilometrs, un pusgruvušajā akmens stabu lokā bija enerģijas vārti, kas veda uz Tamalpaisas kalnu. Fleimels labi saprata, ka ar paša spēkiem vien vārtus neatvērs, taču to spēja dvīņi. Nebija divu domu, ka viņi tikpat karsti vēlējās atkal nokļūt mājās. Tad viņš dotos glābt Pereneli. Vai nu atbrīvotu, vai atdotu dzīvību viņas labā. Un, pat ja sekmētos un Periju izdotos aizdabūt projām no salas, cerības, ka abiem priekšā vēl garš mūžs dzīvojams, nupat sāka plakt.

Apstājies pie viena no dižozoliem, kas auga gar pļavas malu, viņš atspieda muguru pret stumbru, cauri biezajai lapotnei pavē­rās debesīs, tad noslīga uz cietās, sausās zemes un pacēla rokas pret gaismu. Dzīslām klātas veča rokas. Izlaidis pirkstus caur ma­tiem, viņš redzēja saulē aizplivināmies īsus kumšķīšus. Pirkstu kauliņi bija pietūkuši un neklausīgi, ceļoties un sēžoties gūžā dūra asa sāpe. Vecums mācās virsū. Kopš pagājušās ceturtdienas, kad grāmatveikaliņā ienāca Dī, Nikolass bija novecojis par gadiem des­mit, lai gan izjūta teica — par visiem divdesmit. Aura bija tērēta uz nebēdu un ne reizes nebija atjaunota, kas novecošanos tikai paātri­nāja. Enerģijas rezerves bija bīstami noplicinātas, un alķīmiķis skaidri saprata, ka tad, ja drīzumā iznāks auru tērēt vēl, viņam ir visas iespējas piepeši pašaizdegties.

Bez Grāmatas mirs gan viņš pats, gan Perenele. Alķīmiķa lūpas sašķobījās rūgtā smaidā. Ābrahama Grāmata bija pie Dī un viņa kungiem — tie diez vai to dos atpakaļ. Izstiepis kājas, aizvēris acis un pavērsis vaigu pret sauli, viņš ļāvās siltumam. Būs jāmirst. Ne jau kādreiz vispār, ne kaut kad, sazin kādā nākamībā — viņš mirs pavisam drīz. Un kas tad notiks ar dvīņiem? Sofijai bija vēl divas maģijas apgūstamas, Džošam — veselas četras; kas gādās par viņu apmācību? Ja izdosies izkulties no acumirkļa ķezas, noteikti vaja­dzēs to nokārtot, iekams nāve klāt. Varbūt Senžermēns būtu ar mieru par dvīņiem gādāt? Tomēr pilnīgas paļaušanās uz grāfu trū­ka. Varbūt Amerikā ir kāds, kam to var lūgt, varbūt kāds no Ame­rikas indiāņu šamaņiem varētu…

Pārguris līdz spēku izsīkumam, alķīmiķis saules staros un pēc­pusdienas mierpilnajā klusumā ļāvās snaudai. Plaksti noraustījās, tad aizkrita, un viņš aizmiga, zem koka sēdēdams.

Alķīmiķis sapņoja par Pereneli.

Bija viņu kāzu diena — 1350. gada 18. augusts, garīdznieks abus nule bija pasludinājis par vīru un sievu. Nikolass miegā no­trīsēja: tas bija sens sapnis — murgs, kurš bija rādījies ik nakti gad­simtiem ilgi, un viņš zināja, kas tagad būs.

Pagriezušies ar muguru pret altāri, Nikolass un Perenele no­skatīja baznīcu. Izrādījās, ka nelielā mūra celtne ir stāvgrūdām pilna, un, sākot iet pa eju, atklājās, ka visi sanākušie ir dvīņi — puikas un meitenes, pusaudži, jauni vīrieši un sievietes, visi gai­šiem matiem un zilām acīm. No vaiga visi kā Sofija un Džošs Ņūmeni. Un visiem sejā vienas un tās pašas šausmas un riebums.

Nikolass uztrūkās no miega. Viņš allaž uztrūkās vienā un tajā pašā sapņa vietā.

Alķīmiķis sēdēja rāms, līdz sirds rimās sisties kā neprātīga. Tad pārsteigts attapās, ka jau satumsis. Gaiss pie sviedriem klātās pieres glaudās vēss un sauss. Lapas virs galvas iečabējās un iešalcās, smaga uzvēdīja meža trūdu smarža…

Kaut kas nebija pareizi. Naktij piedienēja smaržot pēc kokiem un zāles, bet no kurienes nāca tā pirmatnējo džungļu dvaka?

Kaut kur pa kreisi pārlūzdams nobrakšķēja zars, kaut kur pa labi nočaukstēja pērnās lapas, un alķīmiķis saprata, ka šķūnim kaut kas tuvojas.

—  Burve ir D bloka kamerā, — Vārnu dieviete pavēstīja. — Nā­ciet te! — Pakāpusies sāņus, viņa Makjavelli un Mazulīti Biliju pa­laida pa priekšu. Tad pagrieza galvu un, sarkandzeltenajām acīm spoži degot bālajā vaigā, atskatījās uz sargtorņa smaili. Viņa piepacēla smalkās, it kā ar zīmuli uzvilktās uzacis, savilka melnās lū­pas smīniņā un noslēpa acis aiz saulesbrillēm. Savilkusi ciešāk ap pleciem melno spalvu apmetni, viņa, papēžiem skanot pret valga­jiem akmeņiem, aizklidzināja nopakaļ abiem nemirstīgajiem.

—  Kas tad tas bija? — apjucis ievaicājās de Aijala.

—   Parāds tika nomaksāts, — Perenele klusu atsaucās, ar ska­tienu pavadot dievieti, līdz tā pagaisa aiz mūra. — Nebija ne lūgts, ne cerēts, — viņa smaidot piebilda. Paķērusi šķēpu, viņa ietinās segā un pa metāla trepēm nokāpa lejā, līdz piestātnei. Tur viņa dziļi ievilka gaisu nāsīs: jautās Makjavelli čūskas dvaka un viņa pavadoņa smaka arī — sarkanie pipari. Abas viņa kārtīgi iegau­mēja.

—    ļums jānogaida, lai viņi nokāpj pagraba cellēs, pirms brūkat virsū, — ieteica de Aijala, sabiezēdams turpat līdzās. Nu viņam mugurā bija oficiālāks ietērps — spāņu flotes leitnanta uniforma. — Pārsteidziet viņus nesagatavotus. Vai aura jums stipra?

—  Cik nu iespējams. Kāpēc prasi?

—   Vai varat viņiem nograut griestus pār galvu?

Balstīdamās uz šķēpa, Perenele noskatīja jūras un vēju saārdētās celtnes. — Jā, jā, to es varētu gan, — viņa piesardzīgi atteica. Jūras vējš aizsvieda matu šķipsnas acīm priekšā. Burve tās at­glauda un tūliņ pamanīja, ka sirmuma tur vairāk nekā melnuma.

— Aura man jātaupa, bet es noteikti varu piemeklēt kādu nelielu burvestībiņu, kas saēdīs betona un metāla sijas.

Rēgs līksmi saberzēja rokas. — Protams, visi Alkatrazas spoki nāks jums, kundze, talkā. Tikai sakiet, kas jādara.

—  Paldies, Huan. Viņi jau gana līdzējuši. — Sadriskātajās kur­pēs sperdama nedzirdamus soļus, Perenele aizlavījās trijotnei no­pakaļ. Pie stūra viņa apstājās un paskatījās, kas un kā. No Vārnu dievietes un nemirstīgajiem nebija ne miņas.

Klāt pielīgoja de Aijala. — Un kas tas par ledu, ko satriecāt virsū sfinksai? Tas bija labi — varbūt ar ledu aizblīvējam visu gaiteni?

—   Tas jau būtu grūtāk, — Burve atzinās un apcirtusies gar grāmatveikaliņu, apņēmīgi devās atpakaļ uz piestātni. Mute sa­vilkās negantā smīnā. — Lai kā, varu nostrādāt kaut ko tādu, lai viņiem ir ko pasvīst.

—  Ko tad? — de Aijala dedzīgi ieprasījās.

Perenele norādīja uz dēļu piestātni. — Nolaupīšu viņiem laivu. — Rēgs izskatījās tik ļoti vīlies, ka Burve iesmējās, ko nebija sen darījusi.

Caur greizo dēļu šķirbām ielauzās žilbīgi piparmētru zaļas gaismas stari un šautras, izgaismojot visu šķūni.

Gaismas ielokā ar visiem milzīgajiem un draudīgajiem ragiem stāvēja arhonts Cernunns. Uz sienām šaudījās vilku galvu ēnas.

Sofija iekliegdamās uztrūkās, visapkārt uzplaiksnījās aura, sa­blīvēdamās sudraba bruņās. Džošam acis ar joni atsprāga vaļā, un viņš pietrausās kājās, ar kreiso roku instinktīvi taustīdamies pēc Klarenta. Kolīdz pirksti sakļāvās ap rokturi, akmens zobens iezumējās un iešņācās, asmens visgarām iesprikstījās daudzkrāsu lāsumos.

Palamēda miesas ieauga gludajās, melnajās bruņās, un, norā­vis no pleca milzīgo skotu zobenu, viņš aizstājās dvīņiem priekšā. Gilgamešs klusu pasniedzās un izrāva līko persiešu zobenu, kas karājās bruņiniekam pie jostas. — Kur alķīmiķis? — Palamēds no­prasīja.

—    Saožu piparmētras, — Sofija nekavējoties paziņoja, ievil­kusi gaisu nāsīs. Nakts gaisā smarža jautās nepārprotama. Sirds smagi sitās, bet, pat zinādama, ka Nikolass ir laukā, bailes viņa nejuta. Vienreiz viņi ar arhontu jau bija tikuši galā, un tagad bija nākusi klāt vēl Ūdens maģija.

—  Tā gaisma pēc krāsas ir tāda pati kā Nikolasa aura, — Džošs piebalsoja. — Viņš droši vien ir laukā.

—   Mums arī jātiek laukā, — Palamēds steigšus izsaucās, — lai neesam te kā sprostā. Pagriezies viņš ar spēku gāzās pret sienu. Iz­puvušie dēļi padevās, pašķīda šķēpelēs, un bruņinieks iztriecās laukā.

—  Aiziet! — iekliedzās Gilgamešs, paķēris Sofiju pie rokas un grūzdams viņu uz izsisto caurumu. — Džoš, pasteidzies!

Džošs jau grasījās sekot, bet tobrīd no eņģēm izgāzās šķūņa durvis. Cernunns pielieca galvu, lai ieskatītos iekšā, taču tālāk ne­tika, jo ragi ķērās aiz aplodām. Daiļajā sejā rotājās smaids, balss trīsuļoja un zumēja Džošam galvā. — Tad nu atkal tiekamies, puika. Nāku pēc sava zobena.

—   Nedomāju vis, — Džošs izspieda caur sakostiem zobiem.

—   Nāku gan. Un šoreiz esmu sagatavojies. — Cernunns pa­vilka atpakaļ labo roku, un Džošs ieraudzīja, ka Ragainajam die­vam rokā ir uzvilkts loks. Nostrinkšķēja stiegra, un gaisā iesvilpās bulta, šaudamās tieši Džošam virsū.

Klarents sakustējies pacirtās augšup un pieplaka Džoša sirdij.

Bulta ar kaula uzgali atsitās pret akmens asmeni, neko ļaunu nenodarīdama, taču trieciens izrādījās gana stiprs, lai Džošam va­jadzētu atstreipuļot dažus soļus atpakaļ. Cernunns pārskaities iebaurojās, tūliņ uzvilka loku un šāva nākamo bultu.

Klarents Džošam rokā sarosījās, un asmens iedziedājies pār­cirta bultu uz pusēm.

Ragainajam dievam garām paspraucās divi milzīgi vilki ar cil­vēka seju, iespruka šķūnī un nāca virsū katrs no savas puses. Džošs kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret veclaiku traktoru. Tālāk ceļa nebija. Iecirtis kājas zemē un zobenu sagrābis abām rokām, viņš stāvēja un skatījās, kā Mežonīgie dzinēji lien arvien tuvāk, kamēr arhonts liek lokā jaunu bultu.

—  Cik tad mudīgs, puika, esi? — Cernunns nobaurojās. Izšau­dams bultu, viņš izkliedza nesaprotamu vārdu, un abi vilki metās Džošam virsū atņirgtām rīklēm.

No pustumsas iznāca Gilgamešs, nosvilpa smagais, līkais per­siešu zobens. Pirmais vilks pat nepaguva pamanīt nemirstīgo — kolīdz saltais tērauds pieskārās viņa miesai, vilks sabira pīšļos.

Otrais vilks klupa virsū Džošam. Klarents pašāvās uz priekšu, un nezvērs sašķīda putekļos. — Gilgameš! — Džošs iekliedzās. — Piesargies!

Bet arhonta bulta jau bija ieurbusies nemirstīgajam augstu krūtīs, Gilgamešs apsviedās ap savu asi un saļima. Cernunns pa­ķēra nākamo bultu un, nomērķējis uz ķēniņu, atlaida stiegru.

Sofijas kliedziens bija baismīgs — izbīlis, zaudējuma sāpes un nevaldāms niknums reizē. Viņa spruka nost no saracēņu bruņi­nieka un iespraucās atpakaļ šķūnī. Vizot sudraba auras necaursitamajām bruņām, viņa metās pie pakritušā ķēniņa un uzgūlās tam virsū. Cernunna bulta trāpīja viņai starp lāpstiņām, krama uzgalis gan sašķīda drumslās, tomēr trieciens novērsa uzmanību, un aura apdzisa un apsīka, meiteni atstājot neaizsargātu.

Arhonts nosvieda loku, jo bultas bija cauri, un ar milzīgajām rokām ņēmās graut šķūni — baurodams, kājas stampādams, rēk­dams priekpilnās dusmās.

Sofija nometās pie Gilgameša kņūpus un saudzīgi saņēma plaukstās viņa galvu. Džošs nostājās starp arhontu un māsu, acīm šaudoties uzbrukuma gaidās. Piespēra kāju pie zemes, un rumpis pats novietojās cīņas stājā: svars mazliet vairāk uz vienas kājas, zo­bens abās rokās iešķībi priekšā krūtīm. Pēkšņi visu miesu pāršalca miers, un Džošs zināja, ka ar zobenu, kas zumēja un kūsāja rokās, tam nav nekāda sakara. Miers cēlās no apziņas, ka neko nevajag ne izvēlēties, ne izlemt. Darīt viņš varēja tikai vienu — stāvēt un kauties ar arhontu, un viņš bija gatavs mirt, māsu aizstāvēdams.

Nokustējās Gilgameša lūpas, un Sofija pielieca tām tuvāk ausi, lai saklausītu vārdus. — Ūdeni, — viņš izdvesa, un vārds silti no­glāstīja vaigu.

— Man nav, — viņa caur asarām teica. Sofija skaidri apjauta, ka jārīkojas, bet nespēja domāt, nespēja koncentrēties. Redzēja tikai veco vīru savās skavās, briesmīgo melno bultu, kas rēgojās viņam krūtīs. Gribēja palīdzēt, tikai nezināja — kā.

Ķēniņa lūpas savilkās sāpju pilnā smaidā. — Ne jau padzer­ties, — viņš nogārdza. — Ūdeni — absolūto ieroci.

Iekams viņa spēja ko atbildēt, arhonts nogrāva visu šķūņa sienu. Apcirtusies viņa pa izgrauto caurumu ieraudzīja, kas no­tiek laukā. Tur Nikolass Fleimels, aurai zaļi zibsnījot, cīnījās ar doktoru Džonu Dī, kas tinās virmojošā sēra dzeltenumā. Dī plīkšķināja garu, dzeltenīgu enerģijas pātagu, bet alķīmiķis rau­dzīja viņu atvairīt ar vienlaidu zaļas gaismas šķēpu. Palamēdu bija ielenkuši pārpalikušie Mežonīgie dzinēji, milzīgie vilki, zobiem un nagiem kampdami, mācās virsū no visām pusēm, bruņinieks cir­tās pretim ar garo zobenu.

—   Džoš, — Sofija rāmi pasauca. — Ķēniņš saka — mums jā­liek lietā ūdens.

—   Ūdens? — Dvīņubrālis pašķielēja lejup. — Bet es nezinu,

kā…

—  Atceries, ko es teicu par instinktu? — Viņa pastiepa brālim labo roku, Džošs pasniedzies to satvēra ar kreiso.

Nogrāvis šķūņa priekšu, Cernunns izvilka aiz jostas aizbāztu draudīga paskata akmens bozi. — Tu nespēsi pasargāt sevi pašu uti to meiteni, — viņš noburkšķēja.

—  Man vajag pasargāt tikai meiteni, — Džošs nočukstēja.

Cernunns spēra soli uz priekšu… un tad viņam zeme pazuda

zem kājām. Kur tikko bija ciets, noblietēts klons, ielīgojās staigns muklājs, kurā arhonts iegrima līdz potītēm. No zemes dzīlēm uzburbuļoja bieza, duļķaina rāva. Pa kādu plaisu laukā izšāvās sīks geizeriņš, un tūliņ plaisas pavērās viscaur un liels gabals klona iebruka staignājā. Arhonts klupa uz priekšu, boze izšļuka no ro­kām. Purva akacī pārvērtās vēl gabals klona, Cernunns tur iegrima līdz ceļgaliem, tad līdz gurniem. Drūmi klusēdams un naidā gailo­šās iegarenās, dzintardzeltenās acis cieši pievērsis dvīņiem, norā­dījums ar milzu rokām iekampās klonā-dūņās un raudzīja iztrausties laukā.

—  Kļūda, — Džošs nočukstēja.

Zemo arhontam zem rokām sašķīda dubļos.

—  Vajag vēl mazliet ūdens, — izdvesa Sofija.

Džošs no tiesas sajuta ūdeni šļācamies cauri sablietētajai ze­mei, manīja spēku, ar kādu tas triecas augšup, klausīdams neiz­mērojamam dzīļu spiedienam, kā laužas cauri iežiem, šķīdinot augsni, pa priekšu grūžot akmeņus un koku saknes.

Kaukdams un baurodams arhonts iegrima muklājā līdz krū­tīm, smagais rumpis pats sevi vilka arvien dziļāk dzelmē. Nezvēra rokas sitās pa dubļiem, kas šķiedās uz visām pusēm. Viņš lūkoja atrast kādu atbalsta punktu, bet visapkārt bija tikai šķidri dubļi. Arhontam aiz muguras nopaukšķēja burbulis, muklāja virspusē uznira akmens, vēl viens, tad trešais. Un pēkšņi augšup šļācās brūni melna ķēpa, kas, lejup krītot, Cernunnu notrieca ar dubļu kārtu, koka sakņu gabaliem un akmeņiem. Visapkārt Cernunnam pavērās akacim līdzīgs padziļinājums, un arhontu aprija atvars — muklājs sakļāvās viņam pār galvu, laukā rēgojamies palika vien paši ragu galiņi.

Izrāvusi plaukstu no brāļa tvēriena, Sofija izpleta savus sud­raba pirkstus. Vietu, kur tikko sagriezās atvars, pāršalca balta kvēle, dubļus acumirklī sakausējot dzelzcietā bluķī.

—  Izdevās! — Džošs smējās. — Izdevās! Es jutu, kā spēks plūst cauri. Ūdens maģija, — viņš apbrīnā novilka.

—    Džoš, ej laukā. Ej viņiem palīgā, — Sofija uzsauca gluži bāla, auru pavisam notērējusi.

—  Un tu?

—  Klausi, — viņa noskaldīja, acīm ievizoties sudrabā.

—  Tu man neesi nekāda priekšniece. — Viņš pasmīnēja.

—   Esmu gan! — Pasmaidījusi viņa pasniedzās augšup, lai sa­spiestu brāļa pirkstus. — Neaizmirsti, ka esmu vecākā.

Ar smaidu uz lūpām Džošs izsteidzās laukā. Klarents svelp­dams cirtās pa priekšu, arvien tuvāk Palamēdam. Pirmajā mirklī gribējās mesties palīgā alķīmiķim, taču kāds dziļi iesakņots in­stinkts lika saprast, ka saprātīgāk būs vispirms izpestīt bruņinieku: divi karotāji — tas ir labāk nekā viens.

Gilgamešs ciešāk saspieda Sofijas pirkstus. — Tagad tev jā­iet, — viņš izdvesa piesmakušā čukstā. — Taisies, ka tiec.

—  Es tevi neatstāšu. Tu esi ievainots.

—   Tu mani nekad neatstāsi, — ķēniņš teica, — jo tu mūžam paliksi man atmiņā. — Piepeši saķēris bultas kātu, kas rēgojās krū­tīs, viņš šautru izrāva un aizsvieda pa roku galam. — Un šis te, nūja, mani uz mirkli varbūt aizturēs, taču nobeigt mani tik viegli vis nevar. Tu ej vien, tagad ej. Jūsējās, arī vēl alķīmiķa un maga auras jau droši parādījušas, tieši kurp visiem apkaimes mošķiem jādzenas. Un, jādomā, arī policijai. — Viņš ar acīm pameta uz zaļa­jiem un dzeltenajiem zibšņiem, ko šķīla nemirstīgo ieroči. — Nav šaubu, ka tādu uguņošanu var redzēt kilometriem tālu. — Ķēniņš saspieda Sofijas roku. — Ielāgo: ja tiksimies atkal, varu tevi neat­minēties. — No kreklapakšas izvilcis biezo, kopā sašūstīto nesa­derīgo lapu žūksni, viņš izrāva pašu augšējo papīru un iespieda meitenei rokā. — Un, ja tā notiek, iedod man šo te. Tad atminēšos meiteni, kas nobirdinājusi kādu asaru par zudušo ķēniņu. Tagad ej. Ejiet uz enerģijas vārtiem.

—  Bet es nezinu, kur tie ir, — Sofija iebilda.

—  Alķīmiķis zina… — Gilgamešs pagrieza galvu, lai paskatī­tos uz Fleimelu, un Sofija sekoja viņa skatienam. Tieši tobrīd Fleimela aura apdzisa, un viņš saļima. Dī izgrūda uzvaras saucienu un atvēzēja sprakšķošo, dzelteno pātagu.

Ar acs kaktiņu Ožošs manīja alķīmiķa auru apdziestam un pa­griezies redzēja, kā tas sabrūk.

Un viņš apzinājās, ka nepagūs laikus piesteigties palīgā.

Zēns apcirtās, un Klarents uz pusēm pārcirta noplukušu vilku vienaci — tas pašķīda pīšļos. Un tad, iegriezies uz papēža kā diska metējs, svieda ar zobenu Dī. Asmens, šķeldams gaisu, iebrēcās kā kaķis un iegailējās sarkanmelns. Mags zobenu pamanīja pēdējā brīdī. Pātaga rokās pārvērtās spīdošā, apaļā vairogā, un Klarents iecirtās tam pašā vidū. Pašķīda melnas un dzeltenas dzirksteles, un trieciens nogāza magu no kājām. Aura uzsprikstēja un apdzisa. Un viņš necēlās.

Ožošam virsū vaļā rīkli klupa vilks ar bērna seju, un zēns no­sēcās sāpēs, kad nagi noskrāpējās gar dilbu. Vilks piepeši sašķīda putekļos. Sofija notrauca melnos kvēpus no persiešu dzelzs zo­bena — to bija iedevis Gilgamešs. — Sadabū mašīnu, braucam projām.

Džošs saminstinājās — iet pēc Klarenta vai uz mašīnu. Virs galvas noplandīja spārni, un no nakts debesīm lejup šāvās tāda kā gandrīz divmetrīga žurka, ar nagiem snaikstīdamās pēc Sofijas. Uzvarošais šņāciens pārvērtās gārdzienā — gaisā pašāvās dzelzs asmens, un mošķis sabirza grants kaudzē. — Džoš, žigli! — Sofija mudināja, spļaudama laukā smiltis.

Dvīņubrālis apcirties skrēja uz taksometra pusi. Nakts klu­sumā tagad bija ielauzusies vesela kakofonija — gaudas, smilksti un rejas. Pret zemi dipēja nagi. Troksnis pieņēmās spēkā, tuvojās.

Palamēds atslēgu bija atstājis aizdedzē. Iesprucis pie stūres, Džošs dziļi ievilka elpu un pagrieza atslēgu. Motors acumirklī ierūcās. Cieši sagrābis stūri, zēns nospieda gāzes pedāli. Divi vilki, pakļuvuši zem riteņiem, pārvērtās pīšļu mākonī. Vēl viens uzlēca uz motora pārsega, bet pēc strauja stūres pagrieziena nošļuka lejā, metālā atstājis garas, nagu ierautas švīkas. Uztriecies virsū ogļmelnam vilkam, kas lavījās klāt Sofijai, Džošs uzblieza pa bremzēm. — Taksi izsaucāt?

Bet Sofija nekāpa iekšā. — Dabū Palamēdu, — viņa izspēra. Skrienot līdzās mašīnai, viņa ar metāla zobenu cirtās cauri Mežo­nīgo dzinēju vilku baram, līdz abi tika līdz saracēņu bruņiniekam, kas stāvēja; līdz potītēm iegrimis melnu sodrēju kaudzē.

—  Kāp iekšā, kāp! — Džošs uzsauca.

Atrāvis vaļā durvis, Palamēds iegrūda taksometrā Sofiju, tad pats iespruka aizmugures sēdeklī. Riepām kaucot, Džošs rāvās uz priekšu, lai nobremzētu līdzās Nikolasam, kas nekustīgs gulēja garšļaukus. Sofija, izliekusies pa pasažieru durvīm, iekampās alķīmiķim plecos un raudzīja viņu iestīvēt mašīnā, bet Fleimels bija pārāk smags. Talkā nāca Palamēds un, lai cik pārguris un novār­dzis, ievilka alķīmiķi salonā ar vienu pašu roku.

Sofija ar plaukstu uzplāja pa stikla starpsienu. — Brauc, Džoš, brauc!

—  Man jāsavāc Klarents.

—  Paskaties taču atpakaļ! — viņa iekliedzās.

Atpakaļskata spogulī visa pļava vīdēja briesmoņu pilna. Visi

izskatījās līdzīgi Mežonīgajiem dzinējiem, tomēr šie vilki bija melni, ar dzīvnieciskām, tādām kā pērtiķcilvēku sejām, augumā divkārt lielāki par pelēkajiem. Vilkiem līdzās joza milzīgi, ogļumelni kaķi sarkanām, gailošām acīm.

—  Kas tie tādi? — Džošs izsaucās.

—    Visādi Mežonīgie dzinēji no valsts malu malām, — Pala­mēds gurdi atteica.

Džošs pašķielēja uz vietu, kur garajā zālē gulēja Klarents, un izšķīrās. Zobenu varēja paķert vienā acumirklī… bet tas nozīmēja visus pakļaut briesmām. Jau spiezdams gāzes pedāli, viņš atskārta, ka iepriekšējais Džošs Ņūmens paša vajadzības būtu vērtējis augs­tāk un devies pēc zobena. Viņš bija mainījies. Varbūt tam bija kāds sakars ar apgūto maģiju, tomēr diez vai. To, kas tiešām ir svarīgi, bija iemācījušas pēdējās pāris dienas.

Sofija izkārās pa logu, sakopoja spēkus, par kādiem līdz šim bija dzīvojusi neziņā, un piespieda īkšķi delnā ietetovētajam aplim. Taisns kā bulta, gaisā uzšķīlās divmetrīgs trakojošu liesmu mūris, izplatīdams vaniļas smaržu, un sekotājiem vajadzēja ap­stāties.

—  Ko lai es daru? — nokliedzās Džošs. — Kur braukt? — Star­mešu gaismā iznira koka vārti. Saņēmies viņš ierāva galvu plecos un triecās vārtiem cauri — tie pašķīda smalkās šķēpelēs. Viens koka gabals, nomaldījies no ceļa, izsita vējstiklā caurumu.

Sagrābis alķīmiķi, Palamēds visai skarbi sakratīja viņa galvu. Fleimela plaksti pavērās šaurā spraudziņā, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa. — Kurp mums jābrauc? — bruņinieks noprasīja.

—  Uz Stonhendžu, — Fleimels nomurmināja.

—  Jā, jā, to es zinu. Bet tieši kurp?

—   Uz pašu Krāvuma sirdi, — alķīmiķis izdvesa, galvai zvārojoties. Sofija manīja garus pušumus viņa drānās — tur bija trāpījusi Dī pātaga. Āda tajās vietās bija tulznām klāta un jēla. Savākusi auras paliekas rādītājpirkstā, Sofija to pārvilka pār nejaukākajām brūcēm, tās aizrētodama un dziedēdama.

—  Kur Gilgamešs? — Palamēds atcerējās.

—   Tika ievainots. Teica, lai braucam. Piespieda braukt pro­jām. — Sofijai aiztrūka balss. — Es negribēju.

Saracēņu bruņinieks labsirdīgi pasmaidīja. — Viņu nobeigt nevar, — viņš pavēstīja.

—  Kur lai braucu? — Džošs atkal pakliedza pār plecu.

—   Es teikšu. — Palamēds pieliecās viņam tuvāk. — Griez pa kreisi. Turies uz maziem celiņiem, kur tukšs…

Uz ceļa aiz muguras pēkšņi iezibsnījās zilibaltas ugunis. Iegaismojās starmešu kūļi, iekaucās sirēnas. — Policija, — Džošs noteica, lai gan viss tāpat bija skaidrs.

—   Brauc! — Palamēds mudināja. — Nekādā gadījumā neap­stājies. — Pavēries pa aizmugures logu uz policijas mašīnām, viņš paskatījās uz Sofiju. — Vai vari ko līdzēt?

Sofija papurināja galvu. — Man nekā nav atlicis. — Viņa pa­cēla roku. Tā neganti trīcēja, un no pirkstu galiem vērpās tievas dūmu strūkliņas.

—  Mūs tūliņ apdzīs trīs policijas mašīnas! — Džošs nokliedzās pār plecu. — Dariet taču kaut ko!

—   Pats dari, — Palamēds atsaucās. — Sofijai visi spēki izsī­kuši. Vienīgā paļaušanās uz tevi.

—  Es stūrēju, — Džošs protestēja.

—  Izdomā kaut ko, — bruņinieks atcirta.

—  Ko tad lai es daru? — zēns izmisis iesaucās.

—  Iedomājies lietusgāzi, — Sofija nomurmināja.

Džošs iemina gāzi grīdā, taksometrs šāvās pa ceļu kaukdams, spidometrs tuvojās atzīmei "140". Lietus. Labs ir, dzīvot bija iznā­cis Čikāgā, Ņujorkā, Sietlā un Sanfrancisko. Par lietu bija zināms viss. Zēns iedomājās, kā tas gāžas no debesīm — smagām lāsēm, kā no spaiņa, vasaras smīla, ziemas slapjdraņķis.

—  Nekas nenotiek, — viņš sauca.

Un piepeši aiz muguras pret ceļu triecās lietusgāze — no mā­koņa, kura pirms mirkļa virs galvas pavisam noteikti nebija. Tu­vākā policijas mašīna, ietrāpījusi peļķē, saslīdēja, otrā ietriecās tai aizmugures sāndurvīs, pārsprāga riepa. Trešā mašīna iebrauca ot­rajai aizmugurē, un visas trīs kā lūžņu kaudze šļūca pa ceļu, to pil­nīgi nosprostojot. Sirēnu kaukoņa vērtās tālīnos pīkstos.

—  Labi nostrādāts, — Palamēds atzina.

—  Kur tagad?

Bruņinieks paslēja pirkstu. — Turp.

Pieliecis galvu, Džošs pavērās pa kreisi. Stonhendža bija ma­zāka, nekā viņš bija iedomājies, un ceļš stāvakmeņiem pievijās klāt pavisam tuvu.

—  Apstājies tepat. Kāpsim laukā un skriesim, — Palamēds no­rīkoja.

—  Kur — tepat? — Džošs aplaida skatu visriņķī.

—  Tieši te!

Uzbliezis pa bremzēm, Džošs ar joni apturēja taksometru. Pa­lamēds izlēca no mašīnas, alķīmiķi bez ceremonijām pārsviedis pār plecu. — Man pakaļ! — bruņinieks nokliedzās. Milzīgais zo­bens sacirta metāla žogu lupatās.

Paķēris persiešu zobenu un vilkdams līdzi māsu, kas cīnījās, lai paliktu pie samaņas, Džošs, cik ātri vien spēdams, pa garo zāli kūlās uz lokā sakrautajiem stāvakmeņiem.

—  Un lai kas, — sauca saracēņu bruņinieks, — tikai neskatie­ties atpakaļ.

Sofija un Džošs abi reizē atskatījās.

—  Tu viņu pazīsti? — Mazulītis Bilijs vaicāja ar mutes kaktiņu, pieliecis galvu. Acu priekšā vilnīja apmetnis — sieviete viņus ve­dināja arvien dziļāk mūra un metāla gaiteņu labirintā.

Makjavelli pamāja. — Esam šad tad tikušies, — viņš klusiņām atsaucās. — Tā ir Vārnu dieviete no Nākamas paaudzes.

Sievietes galva pagriezās atpakaļ par simt astoņdesmit grā­diem kā pūcei — viņa uzmeta abiem skatu. Acis slēpās aiz masīvajām spoguļbrillēm. — Un pārdzirdi nesūdzos.

Bilijs nosmīnēja. Paspēris divus žiglākus soļus uz priekšu, viņš panāca melnajās ādās tērpto sievieti un pastiepa roku. — Viljams Bonijs, kundze. Savējiem — vienkārši Bilijs.

Vārnu dieviete uzmeta skatu pastieptajai plaukstai un pasmai­dīja, garajiem ilkņiem ieduroties melnajā apakšlūpā. — Neskaries klāt. Es kožu.

Bilijs turējās kā vīrs. — Nemirstīgs esmu ne sevišķi ilgi, vispār tikai drusciņ vairāk nekā simt divdesmit sešus gadus, un.nav iznā­cis daudz tikties nedz ar Vecajiem, nedz Nākamo paaudzi. Katrā ziņā ar tādiem kā jūs…

—  Viljam, — Makjavelli viņu paklusām apsauca. — Manuprāt, tev derētu Vārnu dievieti likt mierā.

—  Es jau neuzmācos, tikai prasu…

—   Tu, Viljam, esi nemirstīgs, nevis neievainojams. — Makja­velli nosmīnēja. — Ķelti Moriganu pielūdz kā Nāves dievieti. Vai nav skaidrs, kāda viņa ir? — Mags piepeši apstājās. — Kas tur bija?

Mazulīša Bilija roka iespruka azotē un izrāva četrdesmit centi­metru garu medību dunci. Vaibsti vērtās kā akmenī cirsti. — Kas?

Makjavelli paslēja roku, apklusinādams amerikāni. Piešķiebis galvu, viņš koncentrējās. — Izklausās pēc…

—    …piekaramā motora! — Bilijs metās skriešus. Apveltījis Vārnu dievieti ar aizdomu pilnu skatienu, Makjavelli joza Bilijam pakaļ.

Pēc īsa mirkļa ap stūri parādījās sfinksa. Pamanījusi Vārnu dievieti, viņa apstājās, abas viena otrai laipni paklanījās. Viņas bija attālos rados — kāds kopīgs Vecajo sencis. — Man likās, kaut ko padzirdēju, — sfinksa sacīja.

—  Šiem jau tāpat. — Vārnu dievietes smaids bija skarbs un ne­žēlīgs.

Nikolass braukšanas mākslu tā arī nebija apguvis, toties Perenele pirms desmit gadiem bija izgājusi kursus un pēc sešām prak­ses nedēļām eksāmenu nokārtojusi pirmajā piegājienā. Mašīnu abi tā arī netika iegādājušies, bet Perenele visu bija labi iegaumējusi. Vajadzēja tikai īsu mirkli, lai sajēgtu, kā vadāma mazā, koši dzel­tenā motorlaiva. Pagriezusi atslēgu aizdedzē, viņa pagrūda kloķi, un piekaramais motors uzputoja ūdeni baltu. Sagriezusi stūri, viņa aizgrūda kloķi līdz galam, un laiva aiztraucās projām no Alkatrazas piestātnes, aiz sevis atstājot baltu putu ķīli.

Laivas priekšgala saceltajās šļakatās uzmirdzēja de Aijalas vaigs. — Man likās, jūs iesit cīņā.

—  Ja nekas cits vairs neatliks, — Burve atsaucās, pārkliedzot vēja aurus un motora rūkoņu. — Būtu te Skataha ar Zannu, varbūt es būtu gājusi kauties ar sfinksu un diviem nemirstīgajiem. Bet nu man pašai jātiek galā.

—   Un kā ar Zirnekļu dievu?

—   Areopenaps spēj pats par sevi parūpēties, — Perenele at­kliedza. — Lai nu šie cer, ka būs jau gabalā, kad viņš modīsies. Zir­neklis būs izbadējies, un Vecajam zirneklim ēstgriba ir kā vilkam.

Tālē atskanēja klaigas, Perenele atskatījās. Uz piestātnes dē­ļiem stāvēja Makjavelli un viņa biedrs. Itālis stāvēja rāms un mie­rīgs, bet tas mazākais plātījās rokām, duncim zibsnījot saulē.

—   Vai viņi bursies? — de Aijala ieminējās.

—  Maģija tekoša ūdens tuvumā nav diez ko iedarbīga. — Pere­nele nosmīnēja.

—   Bīstos, ka man jādodas atpakaļ, kundze. Man jāatgriežas uz sa­las. — Rēga seja ūdens šļakatu aizkarā sāka gaist.

—   Lai tev paldies, Huan, par visu, ko esi darījis, — Perenele no sirds teica klasiskā spāņu mēlē. — Esmu tava parādniece.

—  Vai jūs atgriezīsities Alkāt ražā?

Perenele atskatījās uz cietumu. Zinot, ka pazemes cietuma ka­merās čum un mudž murgi, sala izskatījās pēc iemiguša bries­moņa. — Atgriezīšos. — Nedrīkstēja pieļaut, ka snaudošais kara­pulks tiek uzrauts no miega. — Būšu atpakaļ. Un drīz, — viņa nosolījās.

—  Gaidīšu, — de Aijala atsaucās un pagaisa.

Pagriezusi stūri, viņa notēmēja laivas priekšgalu uz piestātnes pusi un noregulēja ātrumu. Sejā iezagās līksms smaids. Viņa bija brīva.

Dziļi uzelpojis, Nikolo Makjavelli nomierinājās. Dusmas apduļķoja saprātu, un tagad vairāk par visu bija nepieciešama skaidra galva. Burve kārtējo reizi bija novērtēta par zemu, un par šo aloša­nos viņš bija dabūjis maksāt. Nepiedodami. Atsūtīts uz Alkatrazu piebeigt Pereneli — un atkal izgāšanās. Par to nepriecāsies nedz viņa paša, nedz Dī pavēlnieks, lai gan neatstājās sajūta, ka Dī var­būt pat klusībā sapriecātos. Visticamāk, angļu mags ļausies ņir­gām.

No Burves, protams, bija bail, tomēr Makjavelli tiešām kāroja viņu nobendēt. Sakāvi Etnas kalnā viņš joprojām nebija ne aizmir­sis, ne piedevis un gadsimtiem ilgi bija vienkop vācis burvju vār­dus, lāstus un viltības ar vienu domu — kā Burvi pieveikt. Viņš bija apņēmies atriebties. Un nu Perenele Fleimela viņu apvedusi ap stūri. Nedz ar maģijas, nedz auras palīdzību. Ar izmaņu… un šajā lauciņā taču viņš pats bija nepārspējams!

—  Apturi viņu! — Bilijs brēca. — Dari kaut ko!

—   Vai tu reiz stāvēsi klusu! — viņš uzšņāca amerikānim un izvilka mobilo tālruni. — Man jāziņo, un nevarētu teikt, ka gribas ko tādu darīt. Kam gan patīk piegādāt sliktas ziņas…

Un tad līča viņā krastā, tieši pie laivas priekšgala, no ūdens iz­slējās Jūras vecis. Apvijis taustekļus ap mazo laiveli, viņš lika tai apstāties, un Perenele nogāzās garšļaukus.

Makjavelli iegrūda tālruni kabatā — kazi, tomēr būs kas labs ziņojams.

Nēreja balss aiztrisuļoja pāri ūdeņiem, līgodama līdzi viļņiem: — Es zināju, Burve, kas vēlreiz tiksimies. — Makjavelli un Bilijs noskatījās, kā atbaidošais Vecais, taustekļiem svaidoties, uztraušas uz laivas priekšgala. Dēļi ievaidējās un iečīkstējās, nelielais vēj­stikls viscaur saplaisāja, un svars, kas bija uzgūlis uz laivas priekš­gala, pakaļgalam lika izcelties gaisā; piekaramajam motoram jo­projām kaucot un pukšķinot.

Pielicis plaukstu pie pieres, Makjavelli redzēja Burvi pieslejamies kājās. Abās rokās viņa bija sagrābusi garu koka šķēpu. Sau­lesstaros tas iezibsnījās zeltā, gaisā uzvērpās baltu dūmu strūkliņa. Reizi, vēl un vēl viņa cirta šķēpu Nēreja taustekļos, tad — krūtīs. Gaisā augstu uzšļācās strūklaka — Jūras vecis izmisīgi raudzīja pamukt no šķēpa nostāk. Novēlies no laivas priekšgala, Vecais iegā­zās viļņos, virmojošu burbuļu jūklī. Laiva straumē nolīdzsvarojās, motors uzkūla ūdeni, un tā atkal brāzās uz priekšu. Līdzi aizstie­pās trīs gari, joprojām kustīgi taustekļi, tad atpalikuši palika kuļā­jamies viļņos. Nebija aizritējusi ne minūte.

Makjavelli nopūties atkal izvilka tālruni. Skaidrs, ka nekādu labo ziņu nebija, un kas vēl bija gaidāms? Pār galvu nolaidās ēna: paskatījies augšup, viņš ieraudzīja pāri laižamies Vārnu dievieti. Viņa planēja augstu debesīs, melno apmetni izpletuši kā spārnus, un tad precīzi piezemējās uz dzeltenās motorlaivas priekšgala.

Itālis nespēja novaldīt smaidu. Skaidrs — Vārnu dieviete izgrūdīs Burvi no laivas, lai nereīdām tiek tas prieks. Bet smaids tū­daļ pagaisa: tās abas — Nākamās paaudzes dieviete un nemirstīgā sieviete — apskāvās. Kad viņas atskatījās uz salu, lai pamātu ar­dievas, itāļu maga vaibsti bija ledū sasaluši.

—   Man likās, ka Vārnu dieviete ir mūsējā, — Mazulītis Bilijs nogaudās.

-       Šķiet, ka mūslaikos ne uz vienu vairs nevar paļauties, — at­trauca Nikolo Makjavelli, dodamies projām.

Mežonīgie dzinēji trencās pa Solsberijas līdzenumu.

Nezvēri, pirmīt noredzēti pa acu galam, tagad jau bija pavi­sam tuvu. Daži pēc kaut kā izskatījās: melni suņi, pelēki vilki, mil­zīgi sarkanacaini kaķi, masīvi lāči, kuiļi līkiem ilkņiem, āži, brieži un zirgi. Bet Dzinējiem bija piepulcējušies vēl citi — akmenī cirsti cilvēku tēli, kam nopakaļ joza vēl citi, kam āda kā koku miza, mati kā lapas, rokas un kājas kā zari. Sofija un Džošs atpazina Genii Cucullati — kapuces; turpat bija ķēdēm nokārušies kukubi skūtām galvām un bruņinieki pusdragātās un izrūsējušās bruņās. Kažok­ādās satinušies tetovēti kaujinieki un romiešu centurioni pusplīsušās bruņās klunkurēja nopakaļ rudmatainām dārgdvijām. Un pa vidu lēkšoja arī pavisam parasti cilvēki, bruņojušies šķē­piem, dunčiem un zobeniem; Džošam tieši viņi likās paši baismī­gākie.

Dvīņi paskatījās uz Stonhendžas pusi — tā tumsā vīdēja melna un neskaidra, un bija pilnīgi skaidrs, ka laikus turp aizkulties neiz­dosies. — Stāvam un kaujamies, — Džošs noelsās, novērtējis ap­stākļus un aplēsis tik ierobežotās izredzes. — Man vēl drusku spēka ir… Varbūt varu izsaukt vēl kādu lietusgāzi…

Solsberijas līdzenumu pārskanēja mežonīgs, spalgs kauciens. Džošs pamira, samanījis kaut ko nokustam turpat pa labi — šurp brāzās vēl viens bars, nogriezdams ceļu. — Nu ir ķeza, — viņš no­teica.

— Tieši otrādi. — Palamēds nosmīnēja. — Paskaties kārtīgi.

Un tad Džošs atpazina bara vadoni. — Šekspīri

Bards vedināja Gabriēla suņus tieši šurp. Labi apmācītie Mul­doņas ietriecās salašņu straumē, tā apstājās. Tumsā iezibsnījās dzelzs šķēpi un tērauda zobeni, ieleju drīz vien pārklāja palsu pu­tekļu mākonis.

Ieģērbies mūslaiku policista kaujastērpā un ķiverē ar sejsegu, Šekspīrs nostājās līdzās Palamēdam. — Tieši laikā, — viņš bilda.

—   Man likās, es tev teicu negaidīt ilgāk par saulrietu, — saracēņu bruņinieks attrauca.

—  Ak, kas gaida, tas sagaida, — Šekspīrs sacīja. — Un vai tad nezini, ka es tev tik un tā nekad neklausu? — Bards bikli nosmaidīja. — Turklāt ceļi tukši, tāpēc nospriedu, ka esat atraduši kādu vietu, kur nobēdzināties līdz tumsiņai.

Alķīmiķis bija bezsamaņā, Palamēds novilka viņu no pleca un sāka plikšķināt Fleimelam pa vaigiem. — Mosties, Fleimel! Mos­ties. Mums jāzina, kurš akmens ir īstais.

Nikolasa gaišās acis pavērās. — Uz Altārakmeni, — viņš iz­dvesa.

No tumsas iznira Gabriēls. Kailo miesu klāja melnu kvēpu svēdras. Garie mati — pīšļu pilni. — Viņu ir pārāk daudz, un nāk arvien klāt un klāt, — viņš elsa. — Nevaram turēties pretim.

Džošs norādīja uz akmeņu krāvumu. — Lai visi atkāpjas uz Stonhendžu. — Atkal uzbrāzās tas pats miers, kas pirmīt. Ne par ko vairs nevajadzēja ne izšķirties, ne domāt. Atlika tikai stāvēt un cīnīties. Un par māsu viņš kausies līdz galam. Piespiedis roku krū­tīm, Džošs manīja zem krekla nočaukstam abas pēdējās Kodeksa lapas.Varbūt derēja tās iznīcināt, lai gan trūka priekšstata — tieši kā. Varbūt apēst? — Visi atkāpjamies! — viņš nokliedzās. — Tad turēsimies līdz pēdējam.

—   Var jau arī citādi, — izgrūda Šekspīrs. — Mežonīgie dzinēji un visi pārējie grib dabūt ciet tevi un māsu, nākuši uz jūsu auru smaržu un klausot Dī solījumiem par milzu atlīdzību. Par mums, pārējiem, viņiem nospļauties. Līdz ar to — atliek tikt no jums vaļā. Palamēd, Gabriēl! — bards nokliedzās. — Aizkavējiet viņus!

Saracēņu bruņinieks pamāja. Sadangātās bruņas pārveidojās un pārkārtojās, atkal vēršoties melnas un spoguļgludas. Abās ro­kās sagrābis garo zobenu, viņš metās pretim vilkiem un melnajiem kaķiem. Gabriēls ar pārpalikušajiem Muldoņām brāzās viņam no­pakaļ.

Šekspīrs balstīja alķīmiķi, Džošs — Sofiju, lai tā neļimtu, un visi četri, izklunkurējuši starp diviem smilšakmens stabiem, iesteberēja Stonhendžas viducī.

Kolīdz Džošs spēra aplī kāju, viņš samanīja zumam aizlaiku enerģiju. Līdzīgi bija tad, kad rokās zumēja Klarents, — it kā pavi­sam klusiņām, ausij īsti nesaklausāmas, runātu visādas balsis. Ap­laidis skatu visriņķī, viņš tomēr redzēja tikai akmeņus slejamies tumsā.

—  Cik sena ir šī vieta? — viņš ievaicājās.

—    Pirmās liecības — piectūkstoš gadu sena pagātne, bet va­rētu būt arī pirms tam, — atsaucās Šekspīrs. Viņš netīšām uzgrū­dās kādam bluķim, kas plakaniski gulēja zemē. — Re, kur ir Altārakmens, — bards uzsauca alķīmiķim.

Nikolass Fleimels, smagi vilkdams elpu, noslīga uz akmens, plaukstu piespiedis krūtīm. — Sakiet, kas te ir, — viņš nogārdza. — Uz kuru pusi ziemeļi?

Šekspīrs un I'alamēds kā sarunājuši atgāza galvu, debesjumā meklēdami Ziemeļzvaigzni.

Pēkšņi pa vārtiem iekšā gāzās milzīgs melns kaķis atņirgtu rīkli, izplestiem nagiem, lēca tieši virsū alķīmiķim. Fleimels pa­svieda augšup rokas, nagi kā bārdasnaži pāršķēla dilbu, un tad no­svilpa Šekspīra policista zizlis, kaķi aiztriekdams projām. Zvērs at­sitās pret akmens bluķi un pārvērtās putekļos. — Akmens viņiem ir inde, tāpat kā metāls, — bards nobēra. — Tiem viņi nedrīkst ne klāt skarties, tāpēc arī nemetas mums gluži virsū. Klau, alķīmiķi, ja gribi ko pasākt, nekavējies! — Viņš paslēja pirkstu. — Re, kur ziemeļi!

—   Meklējiet trešo nesapostīto trilītu pa kreisi, — Fleimels no­čukstēja.

—  Trešo — ko? — Džošs apjucis pārvaicāja.

—   Trilītu. Divas pārjumtas plāksnes, — Šekspīrs skaidroja. — No sengrieķu valodas — 'trejakmens'.

—    Zināju jau… Man liekas, — Džošs nočukstēja un ņēmās skaitīt. — Šis te. — Viņš izlēmīgi norādīja. — Nu — un?

—  Palīdziet, — Nikolass nogārdza.

Pacēlis alķīmiķi uz rokām, Šekspīrs viņu aizstīvēja līdz divām stāvakmens plāksnēm. Ieticis starp abām, Nikolass izstiepa rokas, cik augstu vien spēja, pieplacināja plaukstas pie plāksnēm un iz­pleta kājas, līdz izskatījās pēc burta X.

Dzestrajā naktī ievēdījās piparmētru dvesma.

Pakaļkājās izslējās milzīgs lācis, ar ķetnām grābdams pēc alķīmiķa galvas. Un saracēņu bruņinieks nezvēru tūliņ atrāva nostāk, tad pasvieda Gabriēla suņiem — saplosīšanai. Tie gaļai metās virsū, mežonīgi kaukdami. Pašķīda pīšļi.

Fleimelam virsū metās trīs vilki. Vienu Džošs aizķēra ar per­siešu zobenu, otru nograuza Gabriēls. Džošs cirta trešajam, bet tas izlocījās, tomēr, no zobena vairīdamies, piespiedās stāvakmenim un acumirklī sabirza putekļos.

Pēkšņi Džošs attapās, ka dzīvajos palikuši tikai labi ja saujiņa Gabriēla suņu un tie paši nemitīgi kāpjas atpakaļ, arvien dziļāk akmeņu lokā. Uz pakaļkājām saslējās zirga ģindenis, kam mugurā sēdēja jātnieks bez galvas, zirgs savicināja pakavus un aizķēra vienu suni, kas atpakaļeniski triecās pret akmeni un arī izčibēja, tā ka gaisā palika tikai pīšļiem iezīmēta kontūra.

—  Alķīmiķi, Šekspīrs nobrīdināja, — dari taču kaut ko!

Nikolass saļima. — Nevaru.

—  Droši zini, ka vārti ir īstie? — noprasīja Džošs.

—   Droši. Man spēka vairs nav nemaz. — Nikolass pacēla acis uz dvīņiem, un vienubrīd Džošam norēgojās kaut kas savāds alķīmiķa skatienā. — Sofij, Džoš, vajadzēs jums…

—   Meitenei spēki cauri, — aši ieteicās bards. — Ja viņa ko pa­sāks, aizdegsies.

Nikolass pasniedzies pavilka tuvāk Džošu. — Tad tev…

—  Man? Bet es…

—  Tev vienīgajam ir tāda aura.

—   Vai ir kāda cita izeja? — Džošs vaicāja, nespēdams atvairīt sajūtu, ka alķīmiķis to visu ieplānojis no sākta gala. Viens pats Fleimels tik un tā nebūtu spējis vārtus atvērt.

—   Nav. — Alķīmiķis norādīja uz nezvēriem, kas drūzmējās ap akmeņu loku. Tad — uz debesīm. Šurp taustījās prožektora stars. Tam cieši uz pēdām sekoja vēl divi. — Policijas helikopteri, — viņš noteica. — Pēc pāris minūtēm būs klāt.

Džošs pasniedza Fleimelam daudzcietušo un mazliet no­šķiebto persiešu zobenu. — Kas man jādara?

—   Nostājies starp stāvakmeņiem izplestām rokām un kājām. Iztēlojies savu auru ieplūstam akmeņos. Ar to vajadzētu pietikt.

—   Un pasteidzies, — ieteica Šekspīrs. Gabriēla suņu vairs ne­bija vairāk par pieciem, un Palamēds kāvās ar purvainiem, kas vē­cinājās ar krama nažiem, — tie skrāpējās gar bruņām un šķīla dzirksteles. Vilki un kaķi jau spiedās iekšā akmeņu lokā.

—  Es palīdzēšu brālim, — izdvesa Sofija.

—  Nē, — Šekspīrs noskaldīja, — tas ir par daudz bīstami.

Kolīdz Džošs nostājās starp akmens plātnēm, viņa aura sāka

vērpties laukā no miesas kā zelta dūmi. Papletis rokas, viņš piekļāva plaukstas gludajam smilšakmenim, un apelsīnu smarža pie­ņēmās spēkā.

To saoduši, mošķi visapkārt iesvēlās nemierā un ar divkāršu sparu raudzīja tikt dvīņiem klāt. Šekspīrs ar Gabriēlu novietojās abpus akmenim, lai cik spēka pasargātu Džošu.

Bet tas paplēta kājas, lai ar vienu pēdu pieskartos stāvakmenim pa labi, ar otru — tam pa kreisi, un tūliņ noskaidrojās balsis, kas galvā bija ieskanējušās jau tobrīd, kad viņš spēra pirmo soli aizlaiku akmeņu lokā. Piepeši bija skaidrs, kāpēc tās likās tik pazīs­tamas. Visas balsis saplūda vienā — Klarenta balsī. Džošs atskārta, ka gan Klarents, gan Ekskaliburs tēsti no tiem pašiem vulkāniska­jiem iežiem, kas slējās te kā iezilgani akmens bluķi, neatminamos aizlaikos sakrauti plašā lokā. Acu priekšā uznira sejas — cilvēki un necilvēki, bet dažs tāds pa pusei kā briesmonis —, tie, kas Krā­vumu bija darinājuši. Stonhendžai nebija gluži piectūkstoš gadu, tā bija senāka — daudz, daudz senāka. Stāvēdams pašā apļa vidū, norēgojās Cernunns — zaigojošs un daiļš, bez ragiem, tērpies vis­caur baltā, abās rokās satvēris un augstu pacēlis necilu zobenu.

Bluķis pa kreisi iesprikstījās un iespīgojās zelta gaismā, tomēr tas pa labi joprojām palika tumšs un kluss.

Sacirtis mežakuili, kas bija ielauzies aplī, Fleimels vērsās pie Sofijas. — Tev jāiet brālim palīgā.

Meitene bija tik pārguruši, ka tikko turējās kājās. Uzlūkojusi alķīmiķi, viņa ar pūlēm izvēla vārdus pār lūpām: — Bet Vils teica — ja vēl darbināšu auru, tad aizdegšos.

—    Un, ja vārti neatvērsies, pagalam būsim mēs visi, — Flei­mels atcirta. Sagrābis Sofiju aiz pleca, viņš stūma meiteni uz ak­mens pusi. Kāja viņai aizķērās, un Sofija paklupa, tad krita, rokas pastiepusi uz priekšu… pirkstu gali pieskārās akmenim. Gaisā uz­šāvās vaniļas smarža, un akmens iespīdējās. No tā izvēlās blāvi sudrabainas miglas vērpetes, un bluķis iezaigojās pats, tā ka, necik ilgi, abas trilīta stāvplāksnes zaigoja zeltā un sudrabā, bet pārjums gaismojās oranžs.

Solsberijas līdzenumā bija nakts, taču starp akmens bluķiem parādījās saules apspīdēta kalna nogāze.

Džošs skatījās, nespēdams ne acu novērst. Nāsis patiesi ma­nīja zāles smaržu, vaigus sildīja vasaras saule, gaiss vēdīja viegli iesāļš. Viņš atskatījās — aiz muguras tumsa nakts, debesīs spul­goja zvaigznes, bet priekšā bija gaiša diena. — Kur? — viņš iz­dvesa.

—   Tamalpaiss, — Fleimels pavēstīja uzvaras priekā. Uzrāvis Sofiju kājās, alķīmiķis viņu stūma un grūda uz gaišuma pusi. Ko­līdz meitenes pirksti atrāvās no akmens, tas sāka dzist.

—  Ej, — mudināja Šekspīrs. — Pasteidzies…

—  Pasaki Palamēdam…

—  Zinu. Taisies, ka tiec. Žigli.

—    Padomā, kāda luga te iznāktu! — alķīmiķis piebilda, ap­mezdams arī Džošam roku ap vidu un abus dvīņus stīvēdams uz spožajiem akmens vārtiem, aiz kuriem zaļoja zāle pasaules viņā pusē.

—   Traģēdijas man nekad nav gājušas pie sirds, — nočukstēja Viljams Šekspīrs.

Zeltgaisma apdzisa, kolīdz Džošs atrāva roku no akmens, va­niļas un apelsīnu aromāts pagaisa, tagad nāsīs sitās tikai Gabriēla un paša pēdējā dzīvajos palikušā Muldoņas sīvais smārds.

Mežonīgie dzinēji un Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēki — viss uzbrucēju karapūlis nekavējoties pagaisa naktī, nopakaļ atstā­juši tikai pīšļus, putekļus un dubļos sadangātu pļavu. No tumsas grīļodamies iznāca Palamēds. Bruņas viņam bija saskrāpētas un vienos robos, milzīgais skotu zobens pārlūzis uz pusēm. Spēka iz­sīkums akcentu vērta daudz izteiktāku. — Jātiek projām, pirms policija klāt.

—   Es zinu vienu vietiņu, — atsaucās Šekspīrs. — Pavisam ne­tālu. Brīnišķīgi saglabājies Edvarda laika šķūnis.

Palamēds saspieda barda plecu. — Bīstos, ka tik ļoti brīnišķīgi saglabājies laikam nebūs vis.

—  Tamkalns, — izdvesa Nikolass Fleimels, noslīgdams uz cejiem un pilniem malkiem vilkdams plaušās silto gaisu. — Sanfran­cisko.

Galva reiba, acu priekšā viss griezās, arī Džošs nometās četr­rāpus un paskatījās visapkārt. Nogāze gan sildījās spožos saules staros, tomēr dziļāk ielejā jau sāka celties migla.

Sofija nometās brālim līdzās — bāla kā līķis, acis dziļi iegrimu­šas dobuļos, gaišie mati saķepuši un pielipuši galvai. — Kā jūties?

—  Laikam tikpat slikti, kā tu izskaties, — viņš atteica.

Lēnām pieslējusies, Sofija palīdzēja pietrausties kājās arī dvī­ņubrālim. — Kur mēs esam? — viņa pavaicāja, grozīdama galvu, bet neredzēja itin nekā pazīstama.

—  Manuprāt, uz ziemeļiem no Sanfrancisko, — Džošs sacīja.

Lejāk kaut kas sakustējās, migla sagriezās plašās vērpetēs. Visi

trīs pagriezās uz to pusi, skaidri apjauzdami, ka pret ienaidnieku neiespēs neko — spēki bija cauri. Neviens pat kājas vairs nespēja pavilkt.

No miglas iznira Perenele Fleimela — iznesīga un eleganta pat cietumnieku kreklā, biksēs un novārtītā melnā mētelī. — Cik tad ilgi var gaidīt! — viņa izsaucās un soļoja augšā pa nogāzi, plati smaidīdama.

Burve apskāva abus dvīņus un cieši saspieda. — Ak, cik labi, ka esat sveiki un veseli! Es tā raizējos. — Viņa apglaudīja zilumus Sofijai uz vaiga, skrambu Džošam uz pieres un saskrāpēto roku. Abi samanīja pārskrienam kņudinošu siltumu, un Džoša acu priekšā zilumi no māsas vaiga pagaisa kā nebijuši.

—  Labi, ka esam atpakaļ, — Džošs atsaucās.

Sofija piekrītoši pamāja. — Prieks redzēt ari tevi, Perij.

Nikolass apskāva sievu un nelaida vaļā ļoti ilgi. Tad, uzlicis viņai plaukstas uz pleciem, soli atkāpās un nopētīja Pereneli ar kri­tisku aci. — Labi izskaties, mīļā, — viņš pavēstīja.

—   Nemānies nu, esmu novecojusi, — viņa atteica. Tad zaļo acu skatiens pārskrēja vīra sejai, no jauna iegrauzušās rievas un grum­bas nepalika nemanītas. Pereneles rādītājpirksta raidīta baltās auras strēle pārslīdēja neskaitāmajām brūcēm un zilumiem, tie pa­zuda bez miņas. — Lai gan ne tik ļoti kā tu. Un tu esi desmit gadu jaunāks, — viņa atgādināja. — Bet šodien, — viņa iesmējās, — pēc visiem gadiem, ko esam nodzīvojuši kopā, tu tiešām izskaties par mani vecāks.

—   Pēdējās pāris dienas bijušas visai interesantas, — Fleimels piekrita. — Bet kā tu tiki te? Pēdējoreiz, kad runājām, biji Alkatrazas cietumā.

—    Tagad varu godam uzdoties par vienu no nedaudzajiem cietumniekiem, kam no Alkatrazas izdevies aizbēgt. — Ieslidinā­jusi pirkstus vīra saujā, viņa veda Nikolasu lejup pa nogāzi, apkārt iesmaržojās agras pēcpusdienas migla, dvīņi nāca līdzi. — Tev pie­nāktos ar mani lepoties, Nikolas, — Perenele norādīja. — Visu ceļu šurp nobraucu pati.

—   Es ar tevi lepojos nemitīgi. — Viņš aprāvās. — Bet mums taču nav mašīnas.

—   Aizņēmos visai glītu Thunderbird kabrioletu — tas bija pa­mests pie piestātnes. Zināju, ka saimniekam tas tik drīz vis nebūs vajadzīgs.

Doktors Džons DI gulēja mīkstajā zālē un vērās nakts debesīs. Tur atspīdēja un apdzisa zelta un sudraba blāzma, un pat te varēja samanīt atvēdījam vaniļas un apelsīnu smaržu. Padebešos trīsuļoja policijas helikopteri, visās malās kauca sirēnas.

Tātad dvīņiem un Fleimelam izdevies aizbēgt.

Un līdzi viņi bija aizrāvuši Dī dzīvību un visas izredzes. Uz parāda viņš dzīvoja jau kopš vakarvakara neveiksmīgā uzbru­kuma, un tagad bija ne vairāk kā dzīvs mironis.

Mags gausi uzslējās sēdus, auklēdams kreiso roku. Tā bija ne­jūtīga līdz pat plecam, kur tika ietrāpījis viss Klarenta spēks. Vai tik nebūs lauzta.

Klarents.

Puika svieda to zobenu… to viņš redzēja, taču, ka sviedējs būtu to savācis, nebija manīts. Apvēlies kukuržņos uz vēdera, viņš konstatēja, ka zobens guļ turpat blakus. Saudzīgi, teju bijīgi mags to izcēla no dubļiem un tad atkal atgūlās uz muguras — zobens uz krūtīm, abas rokas uz roktura.

Šim ierocim Dī bija dzinis pēdas piecsimt gadu. Tieši tāpēc bija apceļojis visu pasauli un ieskatījies Ēnu valstībās. Viņš spalgi, gan­drīz histēriski iesmējās. Un — meklējumi bija beigušies gandrīz turpat, kur sākušies. Tronī sēdēja Henrijs VIII, un Dī bija piecpa­dsmit gadu vecs, kad ieradās meklēt zobenu zem Stonhendžas altārakmens.

Joprojām gulēdams pļavā, Dī ar labo roku no azotes izvilka Ekskaliburu. Tad pacēla abus zobenus gaisā. Tie paši no sevis sa­kustējās, rāvās viens otram tuvāk, apaļeniskie rokturi sagriezās, asmeņi viegli iekūpējās. Vienam sānam pārskrēja ledus aukstums, otram — silts vilnis. Uzšķīlās aura, garās, dzeltenās šķieznās iz­garodama no miesas, sāpes rimās, ievainojumi un sasitumi sa­dzija, visas vainas pārgāja. Mags sagrūda zobenus tuvāk, abus sa­krustoja.

Un tad tie pēkšņi salipa kopā — it kā magnetizēti. Dī raudzīja tos atšķirt, bet tie sakļāvās, sāns pie sāna, nošķindēja un sakusa kopā — asmens ar asmeni, rokturis ar rokturi, tā ka Dī tagad rokā turēja gluži parasta izskata zobenu, no kura kūpēja pelēki dūmi.

No tumsas iznira stāvs — kāds večuks, satuntuļojies nez cik mēteļos. Dzeltenajā atblāzmā spurojās mežonīga matu kodaļa un pinkaina bārda, spoži zilās acis pretim vērās tukšas un sapņai­nas. Ieraudzījis zobenu, viņš sarauca pieri, sakopoja domas, lūkoja kaut ko atcerēties. Kad viņš pastiepa trīcošu pirkstu, lai noglāstītu auksto akmeni, acis viņam pieskrēja asaru pilnas. — Divi, kas ir viens, — večuks nobubināja, — viens, kas ir viss. — Tad Dienu Sirmgalvis pagriezās un aizšļūca projām, tumsā.

Trešās grāmatas beigas

Stonhedža un nolles punkts

Aizvēsturiskajā stāvakmeņu lokā Anglijas Solsberijas līdze­numā Sofija un Džošs ierodas nakts laikā un savulaik dižo piemi­nekli, vienu no pasaulē pazīstamākajiem arheoloģiskajiem objek­tiem, tā īsti nemaz nedabū aplūkot.

Stonhendža celta trijos, visai skaidri nošķiramos cēlienos. Šo­dien no visas būves palikušas tikai drupas. Ir liecības, ka cilvēki Solsberijas līdzenuma apkaimi apdzīvojuši jau pirms astoņiem tūkstošiem gadu (tolaik tur zaļojis mežs), taču pirmie akmeņi Stonhendžas kompleksā uzslieti pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu. Izmantojot no briežraga, akmeņiem un koka darinātus dar­barīkus, pirmie celtnieki iezīmējuši un izrakuši milzīgu apļveida joslu gandrīz divu metru platumā, diametrs — teju kilometrs. Pašā vidū padziļinājums vietumis pārsniedza vairāk nekā divus met­rus. Divi akmens bluķi tika uzslieti kā vārti. Viens no tiem saglabā­jies — Kaujamais akmens.

Nākamā pārbūve sākusies pirms aptuveni piectūkstoš gadiem. No šā veikuma nav saglabājies nekas, bet arheologi domā, ka aplī uzcelta koka ēka. Uzietas māla lauskas un apdegušas kaula šķēpe­les, un ir hipotēze, ka Stonhendža kalpojusi kā apbedījumu lauks vai varbūt upurvieta.

Turpmākajos gadu tūkstošos Stonhendža paplašināta, mainīta un pārbūvēta. Lielie bluķi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, uz­slieti tieši šajā laikposmā.

Apļa vidū slējušies ap 80 smilšakmens stabu, tie bijuši izkār­toti divos puslokos — viens otrā iekšā. Katrs bluķis svēris vismaz četras tonnas, un tie nākuši no Velsas Preseli kalnu akmeņlauztu­vēm, kas atrodas gandrīz četrsimt kilometru attālumā. Atgādāt milzu bluķus līdz Stonhendžai pa mežainu apvidu, pāri kalniem un upēm — tas bija izcils veikums, kas pierāda, cik augstu senie celtnieki vērtējuši šo būvi. Milzīgais Altārakmens, uz kura gulēja Nikolass Fleimels, sākumā, domājams, bijis uzsliets stāvus. Tas sver sešas tonnas.

Ap šo pašu laiku paplašināta ieeja, tā ka saule — sevišķi vasa­ras saulgriežu rītā — bluķus apspīdējusi tā, ka tie metuši garas ēnas, kas ietiekušās apļa sirdī. Ziemas saulgriežos saule rietējusi aiz bluķiem.

Mazliet vēlāk, varbūt pirms nedaudz vairāk kā četriem tūksto­šiem gadu, uzsliets trīsdesmit pārjumu loks. Tas uzskatāms par vēl vienu izcilu varoņdarbu. Ik stāvakmens sver aptuveni divdesmit piecas tonnas. Bluķi vesti no akmeņlauztuvēm, kas atrodas vairāk nekā trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem no Stonhendžas, visi rū­pīgi izšķaidīti, nopulēti un izkalti pēc mēra. Šajā rindā virknējās puslokā izkārtoti pieci trilīti, galos mazāki, vidū lielāki. "Mazā­kais" trilīts bija sešus metrus augsts.

Gadsimtiem ritot, vieta tika pamesta un atstāta visu vēju varā. Sala, lietus un pašu bluķu svara dēļ daži nogāzās, izjaucot kārtīgos lokus.

Stonhendža ir pārsteidzoša, brīnišķa un noslēpumaina, un, lai cik gadsimtus to esam pētījuši, joprojām nezinām, kam tā bijusi domāta. Vai tur bijis kapulauks? Varbūt, kā domā ne viens vien, kulta vieta? Šod ien Stonhendža tiek saistīta ar druidiem, seno ķeltu priesteriem. Ķelti to noteikti izmantojuši, tāpat kā daudzos apkaimē izliktos akmens bluķu apļus un pieminekļus, taču viņi nav Stonhendžu cēluši. Šo vietu apvij neskaitami miti un leģen­das — tā saistīta pat ar Merlinu un karaļa Artura teiksmām.

Tie, kas dodas apmeklēt Stonhendžu, visvairāk brīnās, cik tuvu šim senajam piemineklim garām iet ātrgaitas lielceļi. A344 — ceļš, uz kura Džošs beidzot atstāja taksometru, — piectūkstoš gadu senajam akmens bluķu lokam ir gandrīz blakus.

Stonhendža iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.

Pastāv arī Nulles punkts.

Francijas galvaspilsētas Parīzes oficiālais centrs meklējams laukumā pie Parīzes Dievmātes katedrāles ieejas un ir tieši tāds, kāds aprakstīts "Burvē". Bruģī iestrādāts, četros sektoros sadalīts aplis. Apli rotā uzraksts Point Zero Des Routes De France. Apļa vidū — saule ar astoņiem stariem, kas stiepjas uz visām pusēm.

Šāds Nulles jeb Nulles kilometra punkts ir daudzās pasaules pilsētās, un tas kalpo kā atskaites punkts, no kura tiek mērīti attā­lumi pilsētas robežās. Cits izskatās kā guļošs akmens, cits — kā plāksne vai piemineklis.

Nav ieteicams stāvēt uz Parīzes akmeņa, kad saule zenītā. Vai nezināt, kā izgāja Skatahai un Žannai?

īpašs ieskats ceturtaja nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā "Nekromants"

Excerpt copyright © 2009 by Michael Scott Published by Delacorte Press

Man ir bail.

Ne jau par sevi, bet par tiem, kas paliks, kad manis vairs ne­būs: par Pereneli un dvīņiem. Esmu samierinājies — pie Grāmatas nepagūsim tikt laikus, sievu glābt neizdosies. Man atlikusi kāda nedēļa, varbūt divas, tad vecums mani nobeigs. Perenelei — ne vairāk par divām nedēļām.

Mirt es negribu. Esmu dzīvojis sešsimt septiņdesmit sešus ga­dus un tik daudz vēl neesmu paspējis, tik daudz gribētu paveikt, ja vien būtu laiks.

Tomēr jūtos pateicīgs, ka izdevies atrast leģendas dvīņus, un lepns — jo, pateicoties man, viņi sākuši apgūt maģijas pamatus. Sofija jau apguvusi trīs stihijas, Džošs gan tikai vienu, toties aplie­cinājis citas spējas, un par dūšu viņu var tikai apskaust. ,

Esam atgriezušies Sanfrancisko, Dī palicis Londonā — viņam izredžu nekādu. Ceru, ka viņu vairs neredzēsim. Tomēr raizes sa­gādā ziņa, ka Makjavelli ir te. Perenele viņu ar vēl kādu atstājusi Alkatrazā kopā ar citiem briesmoņiem, bet ej nu sazini, cik ilgi sala cietīs tādu slogu kā tas nemirstīgais itālis.

Un mēs ar Pereneli esam vienisprātis, ka ar Alkatrazu par katru cenu jātiek galā, kamēr vēl varam. Zinot, kas tur pagrabos čum un mudž, asinis stingst dzīslās.

Tomēr vēl vairāk jāraizējas par to, ka Skataha un Zanna d'Arka pazudušas bez pēdām. Parīzes Dievmātes enerģijas vārtiem pie­nācās viņas atgādāt šurp, uz Tamalpaisu, bet šajā galā viņas tā arī neparādījās. Senžermēns vai jūk prātā, bet es viņam saku — Skatahai ir vairāk nekā divarpus tūkstošu gadu, un viņa ir absolūtā kareive.

Es pats visvairāk uztraucos par dvīņiem. Vairs īsti nesaprotu, ko viņi par mani domā. Džošs no sākta gala man neuzticas, bet nu manu, ka abi nokaujas ar bailēm un aizdomām. Jā, manā biogrāfijā atklājies šis tas, ko labāk būtu vēlējies paturēt noslēpumā. Pats ne gluži ar visu lepojos, tomēr neko arī nenožēloju. Esmu darījis visu, lai gādātu par cilvēku rases izdzīvošanu, un tieši tāpat es rīkotos atkal un atkal.

Dvīņi aizgādāti atpakaļ pie Agnes tantes. Lai dienu vai divas atpūšas un atgūstas. Tad sāksim visu no jauna. Mācības jānoved līdz galam, viņiem jābūt gatavībā, kad atgriezīsies tumšie Vecajie.

Jo tā diena ir tuvu.

Rakstīts šodien, otrdien, 5. jūnijā, Sanfrancisko, manā audžupilsētā

>

—   Nemūžam nedomāju, ka te vēl kādreiz atgriezīsimies, — teica Sofija Ņūmena.

—   Prātā nenāca, ka par to tā priecāšos, — piebalsoja Džošs. — Izskatās… Nezinu. Citādi.

—   Izskatās tieši tāpat, — dvīņumāsa attrauca. — Mēs esam citādi.

Sofija un Džošs Ņūmeni soļoja pa Skota ielu uz Agnes tantes māju — Sakramento ielas stūrī. Pirms piecām dienām — ceturt­dien, 31. maijā — abi bija aizgājuši uz darbu: Sofija — uz kafejnīcu, Džošs — uz grāmatnīcu. Diena sākās pavisam parasti… tomēr pa­rastām dienām līdz ar to bija pielikts punkts.

Todien abiem pasaule apgriezās kājām gaisā; arī viņi paši bija mainījušies — gan miesā, gan garā.

—   Ko viņai teiksim? — Džošs nervozi ieprasījās. Agnes tantei bija astoņdesmit četri gadi, par tanti viņa gan saucās, taču nekāda asinsradiniece nebija. Sofija sprieda, ka viņa varētu būt abu vec­māmiņas māsa… vai māsīca… vai varbūt tikai draudzene, bet īsti nezināja. Tante bija mīļa, bet viegli aizkaitināma veca kundzīte, kas pukstēja un raizējās, ja dvīņi novēlojās kaut par piecām minūtēm. Abus viņa darīja vai trakus un ik par mazāko sīkumu tūdaļ ziņoja vecākiem.

—  Jo vienkāršāk, jo labāk, — Sofija sacīja. — Turamies pie tā, ko teicām mammai un tētim: pirmkārt, grāmatveikals bija ciet, jo Perenelei sametās slikti, un tad, kad viņu izlaida no slimnīcas, Fleimeli…

—  Flemingi, — Džošs pārlaboja.

—  Flemingi mūs ielūdza ciemos uz savu māju, kas tuksnesī.

—  Un kāpēc grāmatveikals aizklapējās?

—  Gāzes noplūde.

Džošs pamāja. — Gāzes noplūde. Un kur tā tuksneša māja ir?

—  Džošuatrī.

—   Skaidrs, sapratu. — Viņš pasmīnēja. — Zini, mēs dabūsim pa kaklu.

—  Zinu. Un vēl jau jāskaidrojas ar mammu un tēti.

Džošs pamāja. — Es te prātoju, — viņš gausi ierunājās. — Un ja nu mēs viņiem izstāstītu visu, kā ir?

Dvīņi gāja pāri Džeksonielai. Viktoriāņu stilā celtā tantes māja jau bija saskatāma — nieka trīs kvartālus tālāk.

Sofija nogrozīja galvu. — Tā, vai es pareizi saprotu? Tu mam­mai un tētim gribi teikt, ka viss, ko viņi mūžā sastrādājuši, nekam neder? Ka viss, ko viņi mācījušies — vēsture, arheoloģija, paleon­toloģija —, iederas kaķim zem astes? — Viņa pasmīnēja. — Spoža ideja. Aiziet — bliez vaļā! Es paskatīšos.

Džošs samulsis paraustīja plecus. — Nu labi, labi. Tad neko neteiksim.

—  Vismaz ne pagaidām.

—  Sarunāts, bet viss tik un tā nāks gaismā — agrāk vai vēlāk. No šiem jau neko nevar noslēpt, it kā tu nezinātu.

Garām lēnām pabrauca garš, slaids, melns limuzīns. Vadītājs, pārliecies pār stūri, pētīja kokiem apstādītās ielas māju numurus. Kāda mašīna ietaurējusies limuzīnu apdzina.

Džošs pameta ar zodu uz limuzīna pusi. — Izskatās, ka pie Agnes tantes.

Sofija vienaldzīgi paskatījās. — Es tikai gribētu, lai tas būtu kāds, ar ko varam aprunāties, — viņa noteica. — Piemēram, Gilgamešs. — Acīs viņai saskrēja asaras. — Ceru, ka viņš ir sveiks un vesels. — Pēdējoreiz nemirstīgais bija redzēts ievainots, ar Ragainā dieva šautu bultu krūtīs. Viņa pikti uzlūkoja brāli. — Tu jau pat neklausies.

—    Tā mašīna tiešām apstājusies pie Agnes tantes mājas, — Džošs novilka. No limuzīna izkāpa slaiks šoferis melnā uzvalkā un kāpa augšup pie namdurvīm, melnajā cimdā tērpto roku slidinā­dams pa metāla margām.

Dvīņu atmodinātajās ausīs skaidri atskanēja klauvējiens. Abi neviļus pielika soli.

Agnes tante atvēra durvis. Viņa bija smalka, kalsna, stūraina kundzīte ar mezglainiem ceļgaliem un artrīta saēstiem pirkstiem. Džošs zināja, ka jaunībā viņa skaitījusies īsta skaistule. Bet Agnes tantes jaunības gadi, viņš lēsa, laikam bijuši ļoti sen. Pie vīra viņa tā arī nebija izgājusi, un ģimenē klīda nostāsts, ka astoņpadsmit gadu vecumā viņa atstāta pie altāra stāvam viena pati.

—   Kaut kas nav labi, — Džošs nomurmināja un metās skrie­šus, Sofija aizšāvās līdzi.

Nokustējās šofera roka, Agnes tante no viņa kaut ko paņēma. Sametusies kūkumā, viņa pētīja priekšmetu, kas līdzinājās fotogrā­fijai. Kolīdz kundzīte novērsās, šoferis paspraucās viņai garām un iespruka mājā.

—   Nelaid to mašīnu projām! — Džošs pakliedza Sofijai, pār­metās pāri ielai, uzskrēja pa lieveņa kāpnēm un iebrāzās mājā. — Čau, Agnes tant, mēs esam mājās, — viņš uzsauca, jozdams tan­tei garām.

Vecā kundze apgriezās uz papēža, fotogrāfija izplivinājās viņai no pirkstiem.

Pārskrējusi pāri ielai, Sofija pieliekusies piespieda pirkstgalus limuzīna pakaļriepai. īkšķis paberzēja uz delma ietetovēto apli, un pirksti nokaita līdz baltkvēlei. I'ukš! — un riepa bija pušu. Šņāk­dams izpūtās gaiss, un limuzīns nošķiebās.

—  Sofij! — vecā kundze iesaucās, kad meitene, uzbrāzusies pa pakāpieniem, saķēra ciet apjukušo tanti. — Kas notiek? Kur jūs bijāt? Kas tas par jauko jaunkungu? Vai tas — te, tikko — bija Džošs?

Sofija bez vārda runas pastūma tanti nostāk no durvīm, lai tad, kad Džošs vai šoferis gāžas laukā pa durvīm, neviens viņu nenogrūž lejā pa kāpnēm.

Ieskrējis priekštelpā, Džošs piespiedās pie sienas un nogaidīja, līdz acis aprod ar pustumsu. Vēl pagājušonedēļ kas tāds nebūtu nācis ne prātā, tomēr pagājušonedēļ viņš nebūtu arī meties pakaļ kādam, kas ielauzies mājā. Būtu rīkojies saprātīgi un piezvanījis uz 911. Pasniedzies viņš aizdurvē sataustīja lietussargu statīvu un no tā izcēla vienu no tantes spieķiem. Klarents gluži nebija, bet gan jau derēs.

Viņš stāvēja kluss un nekustīgs un, galvu piešķiebis, ieklausī­jās. Kur tas laupītājs bija?

Kāpnēs kaut kas nobrīkšķēja, un no otrā stāva lejup skrēja slaiks jauneklis vienkāršā, melnā uzvalkā, baltā kreklā ar tieviņu, melnu kaklasaiti. Džošu pamanījis, viņš saminstinājās, taču neap­stājās, un pasmaidīja — bet ne pa īstam, tikai savilka lūpas. Tagad, kad jauneklis bija tuvāk, Džošs manīja, ka viņš ir aziāts, varbūt ja­pānis.

Džošs spēra soli uz priekšu, spieķi paslējis kā zobenu. — Tu ko iedomājies? Uz kurieni?

—   Tev garām vai cauri — man viena alga, — jauneklis atteica nevainojamā angļu valodā ar izteiktu japāņu akcentu.

—  Ko tu te dari? — Džošs neatkāpās.

—  Kādu meklēju.

Nolēcis no pēdējā pakāpiena, iebrucējs devās uz izeju. Džošs viņam aizšķērsoja ceļu ar spieķi. — Tu esi man atbildi parādā.

Melni uzvalkotais jauneklis saķēra spieķi, izrāva to Džošam no rokas un pārlauza pret ceļgalu. Džošs saviebās — tas nevarēja nesāpēt. Nosviedis spieķa puses uz grīdas, jauneklis noteica: — Tev es neko neesmu parādā.

Izšāvies no mājas, jauneklis žigli noskrēja pa lieveņa pakāpie­niem, bet apstājās, ieraudzījis pārplēsto riepu. Sofija uzsmaidīja viņam un pavēcināja sveicienu.

Par pirksta tiesu nolaidās salona aizmugures logs, un japānis steigšus kaut ko nobēra, rādot uz samaitāto riepu.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, un no limuzīna izkāpa jauna sie­viete. Mugurā viņai bija brīnišķīgi pašūdināts melns uzvalks un balta zīda blūze, rokās — melni cimdi, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas saulesbrillītes. Taču nekas nespēja noslēpt īsos, spu­rainos sarkanos matus un vasarraibumiem izraibināto bālo ādu.

—  Skataha! — Sofija ar Džošu iegavilējās vienā balsī.

Sieviete pasmaidīja, atiezdama vampīra zobus. Pastūmusi le­jāk acenes, viņa nozibināja spoži zaļas acis. — Diez vai, — viņa at­cirta. — Es esmu Ēnu Aife. Un gribu noskaidrot, ko esat nodarījuši manai dvīņumāsai.

Lai pateiktos pilnīgi visiem, būtu vajadzīgs saraksts, kas iznāktu garāks par pašu grāmatu. "Burve" nebūtu tapusi bez ļoti daudzu cil­vēku palīdzības, atbalsta, padoma, glaimiem un izpratnes.

īpaši un jo sevišķi paldies:

Delacorte Press Beverlijai Horovicai, Kristai Marino un Kolīnai Felingemai

un

Berijam Krostam no BKM, tāpat Frenkam Veimanam no The Literāri/ Group.

Ir vēl citi, bez kuriem "Burves" nebūtu:

Klodeta Sazerlenda un Maikls Kerols.

Un tādi, kas "Burves" ceļu darījuši vieglāku:

Patriks Kavanahs, Libija Lavella un Sāra Bačevska.

Un tie, kas to darījuši aizraujošāku:

Saimons un Vendija Velsi, Hanss un Sūzena Cimmeri, Kellija Bikslere, Kristofers Apdaiks un Ričards Tompsons.

Un, bez šaubām, paldies:

Džūlijai Blūetai-Grantai, Tamijai Veisenselai, Mārsijai Kenedijai, Džefrijam Smitam, Sonam Gardelam, Džeimijai Krakoverai, Roksanai Reno-Koderai un Kristenai Vinsko-Nolenai.

Maikls Skots ir eksperts mitoloģijā un folklorā, viens no panākumiem bagātākajiem īru rakstnie­kiem. Fantāzijas, šausmu stāstu un folkloras meis­taru hish Times cildinājis kā "šo salu Fantāzijas ķē­niņu". "Burve" ir trešā grāmata ciklā par nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumiem. Lasiet arī abas pir­mās — "Alķīmiķi" un "Magu". Maikls Skots jūs gaida vietnē www.dillonscott.com .