Maikls Skots

Alķīmiķis

Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Es esmu leģenda

Nāvei uz mani nav nekādu tiesību, slimība nevar skart mani. Paska­tieties uz mani tagad, un jums būs grūti noteikt manu vecumu, lai gan esmu dzimis tā Kunga 1130. gadā, vairāk nekā pirms sešsimt septiņdesmit gadiem. Savā laikā esmu nodarbojies ar daudziem arodiem: esmu bijis gan ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs un zaldāts, valodu un ķīmijas skolotājs, gan likuma ierēdnis, gan zaglis.

Bet pirms visa tā es biju alķīmiķis. Es biju Alķīmiķis.

Mani atzina par lieliskāko Alķīmiķi visi — karaļi, princese, biju impe­ratoru un paša pāvesta pieprasīts. Es spēju pārvērst parastu metālu zeltā, es varēju vienkāršus akmeņus darīt par vērtīgiem dārgakmeņiem. Vēl vairāk: es atklāju nemirstības noslēpumu, dziļi paslēptu senā maģijas grāmatā.

Šobrīd mana sieva Perenele ir nolaupīta un grāmata nozagta.

Bez grāmatas viņa un es — mēs novecojam. Pilnmēness laikā mēs novītīsim un nomirsim. Un, ja nomirsim, ļaunums, pret kuru mēs tik ilgi cīnījāmies, triumfēs. Veco rase pieprasīs Zemi atpakaļ un aizslaucīs cilvēci prom no šīs planētas.

Bet es nepadošos bez cīņas.

Es esmu nemirstīgais Nikolass Fleimels.

No Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas, rakstītas šajā dienā, otrdienā, 31. maijā Sanfrancisko,

manis pieņemtajā pilsētā

,

—  Labi, tad atbildi man vismaz uz šādu jautājumu: kāpēc gan lai Sanfrancisko kāds vilktu mugurā mēteli vasaras vidū? — Sofija Ņūmena runādama piespieda pirkstus pie Bluetooth austiņas.

Kontinenta otrā malā viņas draudzene Elli, lietpratēja modes jautājumos, lietišķi noprasīja:

—  Kāda veida mēteli?

Slaukot rokas dvielī, kas bija aizbāzts aiz priekšauta jostiņas, Sofija iznāca no tukšās kafejnīcas aizletes un devās pie loga, vēro­dama vīriešus, kas parādījās no mašīnas ielas pretējā pusē.

—  Milzīgi, melni vilnas mēteļi. Vēl viņiem ir melni cimdi un ce­pures. Un saulesbrilles. — Viņa piespieda seju pie stikla. — Pat šajā pilsētā tas ir pārāk dīvaini.

—  Varbūt viņi ir no apbedīšanas kantora? — ieminējās Elli; mo­bilajā telefonā balss paukšķēja un klikšķēja. Sofija dzirdēja fonā ska­nam kaut ko skaļu un nomācošu — Lacrimoso varbūt vai arī Amorphis. Elli tā arī vēl nebija tikusi pāri savai gotikas fāzei.

—  Varbūt, — atbildēja Sofija ne pārāk pārliecinoši. Kamēr viņa runāja ar savu draudzeni, pirms dažiem mirkļiem ievēroja nepa­rasta izskata auto. Tas bija garš un spīdīgs un izskatījās kā no ve­cas melnbaltas kinofilmas. Kad tas pabrauca garām logam, saules gaisma, atspīdot no tonētajiem stikliem, uz mirkli izgaismoja ka­fejnīcas interjeru siltā zeltaini dzeltenīgā tonī, apžilbinot Sofiju. Mirkšķinādama acis, lai aizdzītu melnos plankumus, kas dejoja acu priekšā, viņa vēroja, kā mašīna kalna pakājē apgriezās un lēni brauca atpakaļ. Bez skaņas tā apstājās tieši mazā grāmatu vei­kaliņa priekšā ielas pretējā pusē.

—  Varbūt tā ir mafija, — dramatiskā balsī ieminējās Elli. — Mans tēvs zina kādu no mafijas. Bet tas brauc ar Prius,— viņa pieme­tināja.

—  Šis te noteikti nav Prius,— Sofija sacīja, atkal paskatīdamās uz auto, divi milzīgi vīri stāvēja uz ielas, ievīstījušies garos mēte­ļos, cimdos un cepurēs, viņu acis bija paslēptas aiz lielām saules­brillēm.

—  Varbūt viņiem vienkārši salst, — Elli iedomājās, — vai San­francisko nav kļuvis vēsi?

Sofija Ņūmena paskatījās uz pulksteni un termometru pie sie­nas aiz letes. — Ir divi un piecpadsmit te… un astoņdesmit viens grāds, — viņa sacīja. — Tici man, šeit nav auksti. Viņi laikam mirst. Pagaidi, kaut kas notiek.

Aizmugurējās durvis atvērās, un vēl kāds vīrs, pat lielāks nekā divi pirmie, veikli izkāpa no auto. Kad viņš aizvēra durvis, saulesgaisma uz mirkli skāra tā seju, un Sofija paguva saskatīt neve­selīga izskata pelēcīgi baltu ādu. Viņa noregulēja austiņā ska­ļumu. — Labi. Tev vajadzētu redzēt, kas patlaban izkāpa no auto. Milzīgs vecis ar pelēku ādu. Pelēku. Tas varbūt visu izskaidro. Var­būt viņiem ir kāda ādas slimība.

—   Es redzēju Natiotial Geographic dokumentālu filmu par cil­vēkiem, kuri nevar uzturēties saules gaismā… — iesāka Elli, bet Sofija viņā vairs neklausījās.

No mašīnas izkāpa ceturtā figūra.

Tas bija mazs, uzcirties vīrietis, ģērbies lieliskā, ogļu melnā uzvalkā un vestē, kas izskatījās mazliet vecmodīgi, bet acīm re­dzami bija speciāli šūti viņam. Tēraudpelēkie mati bija atglausti no kaulainās sejas un saņemti ciešā astē, bet koptā trīsstūrveida, gandrīz melnā, tikai dažviet pelēku šķipsnu izraibinātā bārda slēpa muti un zodu. Viņš nozuda zem svītrainās audekla nojumes, kas noēnoja grāmatu slieteņus veikala ārpusē. Vīrietis paņēma košu grāmatu mīkstos vākos un pagrozīja rokās, Sofija ievēroja, ka viņš valkā pelēkus cimdus. Saulē iemirdzējās pērļu apročpoga.

—  Viņi ieiet grāmatu veikalā, — Sofija sacīja klausulē.

—  Vai Džošs joprojām tur strādā? — nekavējoties pajautāja Elli.

Sofija ignorēja pēkšņo interesi draudzenes balsī. Fakts, ka la­bākajai draudzenei patika viņas dvīņubrālis, bija tā kā mazliet sa­vāds. — Jā, es aiziešu pie viņa un noskaidrošu, kas notiek. Es tev pēc tam piezvanīšu. — Sofija izslēdza telefonu, izņēma austiņu un, izklaidīgi berzējot silto ausi, kā fascinēta skatījās uz mazo vīru. Viņā bija kaut kas… kaut kas dīvains. Varbūt viņš ir modes dizainers, Sofija prātoja, vai filmu producents vai varbūt rakstnieks — viņa bija ievērojusi, ka dažiem rakstniekiem patika tērpties savā­dās drēbēs. Viņa dos tam piecas minūtes, lai viņš varētu ieiet vei­kalā, tad zvanīs savam dvīņubrālim, lai uzzinātu ko vairāk.

Sofija jau gatavojās aizgriezties, kad pelēkais vīrs pēkšņi ap­metās apkārt un, šķiet, blenza tieši uz viņu. Tā kā viņš stāvēja zem nojumes, seja bija ēnā, tomēr pavisam īsu mirkli šķita, ka viņa acis kvēlo.

Sofija zināja — tikai zināja —, ka mazajam pelēkajam vīram ne­kādi nebija iespējams viņu redzēt, jo viņa stāvēja ielas pretējā pusē aiz loga rūts, kas mirdzēja pēcpusdienas saulē. Viņa noteikti nebija saskatāma tumsā aiz loga.

Un tomēr…

Un tomēr tajā īsajā mirklī, kad viņu acis sastapās, Sofija sajuta, kā saslienas visas sīkās spalviņas uz muguras, rokām un pleciem, un aukstu dvašu pieskārāmies skaustam. Viņa ar rokām apskāva plecus un pagrozīja galvu mazliet uz vienu un otru pusi, blondo matu cirtām noviļņojoties pāri vaigiem. Kontakts ilga tikai sekundi, iekams pelēkais vīrs novērsās, bet Sofijai šķita, ka viņš bija skatījies tieši uz viņu.

Mirklī, vēl pirms pelēkais vīrs un trīs drēbēs ievīstījušies viņa pavadoņi pazuda grāmatveikalā, Sofijai jau bija skaidrs, ka viņai šis cilvēks nepatīk.

Piparmētra.

Un sapuvušas olas.

— Cik pretīgi! — Džošs Ņūmens stāvēja grāmatveikala pagrab­telpas centrā un dziļi ievilka elpu. No kurienes nāca šī smaka? Viņš pavērās apkārt uz augstajiem plauktiem, pilniem ar grāmatām, un prātoja, vai kaut kas būtu aizrāpojis aiz tiem un nobeidzies. Kas vēl varētu tik pretīgi smirdēt? Mazais norobežotais pagrabs vienmēr bijis sauss un nedaudz odis pēc pelējuma, gaisā varēja jaust veca, no sausuma negluda papīra smaržu, sajaukušos ar spēcīgu vecu ādas sējumu un putekļiem klātu zirnekļu tīklu aromātu. Džošam vienmēr patika pagraba smaka; viņš uzskatīja to par siltu un tīka­mu, gluži kā kanēļa un citu garšvielu aromātu, kas saistījās ar Zie­massvētkiem.

Piparmētra.

Asa un tīra smarža, kas izlauzās cauri pagraba gaisotnei. Tā bija jaunas zobu pastas smarža vai to zāļu tēju smarža, ko viņa māsa gatavoja kafijas veikalā pāri ielai. Tā bija spēcīgāka par ādas un pa­pīra smaržu, tā bija tik stipra, ka lika Džoša nāsīm kņudēt; viņam šķita, ka tūlīt šķaudīs. Džošs veikli izņēma iPod austiņas. Šķaudīt ar austiņām nebija laba ideja: ausis aizkristu.

Olas.

Puvušas un smirdošas — viņš atpazina vecu olu sērūdeņraža smaku. Tā nomāca tīro mētras smaržu…un tā bija pretīga. Džošs juta, ka smirdoņa apņem mēli un lūpas un galva sāk niezēt, it kā kaut kas rāpotu pa to. Džošs izlaida pirkstus caur saviem pinkai­najiem gaišajiem matiem un nodrebinājās. Droši vien aizdambējušās notekcaurules, viņš nodomāja.

Atstājis austiņas kūļājoties pār pleciem, Džošs pārbaudīja grā­matu sarakstu, ko turēja rokās, un tad atkal palūkojās uz plauktiem: Čārlza Dikensa Kopoti raksti, divdesmit septiņi sējumi sarkanos ādas vākos. Kur gan lai viņš tos atrod?

Džošs grāmatveikalā strādāja gandrīz divus mēnešus, un to­mēr viņam joprojām nebija ne mazākās nojausmas, kur kas atra­dās. Te nebija nekādas sistēmas… vai drīzāk te bija sistēma, bet tā bija zināma tikai Nikam un Perijai Flemingiem, mazā grāmatu veikala īpašniekiem. Niks un viņa sieva dažu minūšu laikā spēja atrast jebkuru grāmatu gan veikalā, gan pagrabtelpā.

Piparmētru vilnis, tūlīt aiz tā sapuvušās olas atkal pārņēma gaisu. Džošs ieklepojās un juta, ka sāk asarot acis. Tas nav izturams!

Iebāzis grāmatu sarakstu vienā džinsu kabatā un austiņas otrā, viņš lavierēja caur grāmatu kaudzēm un kastēm kāpņu virzienā. Viņš nespēja vairs ne minūti šeit, lejā, šajā smirdoņā pavadīt. Džošs ar plaukstām berzēja acis, kas tagad jau stipri sūrstēja. Sa­grābis kāpņu margu, viņš metās augšā. Džošam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu vai arī nāksies vemt, bet savādi — jo tuvāk viņš nāca kāpnēm, jo spēcīgākas kļuva smakas.

Viņš pabāza galvu ārā pa pagrabtelpas durvīm un paskatījās apkārt.

Un tajā mirklī Džošs Ņūmens saprata, ka pasaule nekad vairs nebūs iepriekšējā.

Džošs lūkojās pāri pagraba malai, acis asaroja no sērūdeņraža un piparmētru smakas. Pirmais iespaids bija visai neparasts, šķita, ka parasti tik klusais veikals nu ir pārpildīts: četri vīri stāvēja ar seju pret Nīku Flemingu, veikala īpašnieku, trīs no tiem milzīgi un lem­pīgi, viens mazāks un pēc izskata ļauns. Džošs pirmajā brīdī nodo­māja, ka veikals tiek aplaupīts.

Viņa boss Niks Flemings stāvēja grāmatveikala vidū ar skatu pret pārējiem. Viņš bija diezgan parasta izskata vīrietis. Vidēja au­guma un komplekcijas, bez jebkādām sevišķām pazīmēm, ja ne­skaita acis, kas bija gaužām blāvas, gandrīz pavisam bezkrāsainas. Melnie mati īsi apcirpti, un uz zoda vienmēr rēgojās nelieli bār­das rugāji, it kā viņš pāris dienu nebūtu skuvies. Arī ģērbies bija kā parasti — vienkāršos, melnos džinsos, brīvā, melnā T kreklā, kas reklamēja pirms divdesmit pieciem gadiem notikušu koncertu, kājās — apbružāti kovbojzābaki. Uz kreisās rokas — lēts elektro­nisks rokas pulkstenis, uz labās — smagnēja sudraba ķēžveida aproce kopā ar divām noplukušām daudzkrāsainām draudzības aprocēm.

Viņam pretī stāvēja mazs, pelēks vīrs smalkā uzvalkā.

Džošs saprata, ka tie nerunā ne vārda… un tomēr starp viņiem kaut kas notika. Abi vīri stāvēja nekustīgi, abiem rokas pie ķermeņiem, elkoņi piespiesti sāniem, plaukstas pavērstas uz augšu. Niks atradās veikala vidū, pelēkais vīrs stāvēja tuvu durvīm, bet viņa trīs melnos mēteļos tērptie pavadoņi ap viņu. Savādi, abu vīru pirksti kustējās, raustījās, ņirbinājās, it kā tie kaut ko ātri drukātu, īkšķis berzējās pret rādītājpirkstu, mazais pirkstiņš pieskārās īkšķim, rādītājpirksts un mazais pirkstiņš izstiepti. Fleminga plaukstās veidojās zaļas miglas dūmaka un mutuļi, tad, izveidojot krāšņu rakstu, tie plūda uz grīdu un izlocījās kā čūskas. Pretīgi dzeltenīgas nokrāsas dūmi cēlās un plūda no pelēkā vīra cim­dotajām rokām, izšļakstoties pret koka grīdu kā netīrs šķidrums.

No dūmiem cēlās smirdoņa, kas piepildīja gaisu ar piparmēt­ras un sērūdeņraža smaku. Džošs sajuta, ka vēders saraujas, un viņš norija siekalas, puvušo olu smakas bija diezgan, lai viņš sāktu rīstīties.

Tad gaiss starp abiem vīriem iemirgojās zaļos un dzeltenos dūmu mutuļos, un, kur vien tie pieskārās, sprēgāja un šņāca dzirk­steles. Fleminga pirksti kustējās, un viņa plaukstā parādījās gara spieķveida dūmu nūja. Viņš ātri, sēcoši uzpūta dīvainajam veido­jumam, un tas pacēlās gaisā, dažādos veidos izlocīdamies galvas augstumā starp abiem vīriem. Pelēkā vīra īsie druknie pirksti izbungoja savu ritmu, un no viņa rokām izgriezās dzeltena zibens bumba un aizmetās projām. Tā pieskārās zaļajam dūmu spieķim, kas vienā mirklī apvijās ap bumbu. Uzreiz izšāvās liesmas, atskanēja blīkšķis… un neredzams trieciens aizmeta abus vīrus atmuguriski pāri istabai, atsitot pret grāmatu galdiem. Parastās spuldzes pār­sprāga, bet dienas gaismas spuldzes sabirza drumslās un kā stikla lietus nolija uz grīdas. Divi logi izbira uz āru, bet ducis citu mazo logu rūšu saplaisāja kā zirnekļa tīkls.

Niks Flemings nogāzās uz grīdas pie pagraba durvīm, gandrīz uzkrizdams virsū Džošam, kas kā sastindzis stāvēja uz pakāpie­niem šausmās un izbīlī plati ieplestām acīm. Kad Niks uzrausās kājās, viņš grūda Džošu lejā pa kāpnēm. — Paliec lejā, vienalga, lai kas arī notiktu, paliec lejā, — Niks čukstēja, viņa angļu valodai bija nenosakāms akcents. Tad Niks pagriezās, iztaisnojās, un Džošs redzēja, kā viņš pavērš uz augšu savu labo plaukstu, pieliek to tuvu sejai un uzpūš. Pēc tam veic mešanas kustību uz telpas vidu, it kā sviestu bumbu.

Džošs pastiepa kaklu, sekojot kustībai. Bet tur nebija ko re­dzēt… un tad likās, it kā no istabas būtu izsūknēts viss gaiss. Grā­matas pēkšņi novēlās no tuvējiem plauktiem, sastūmās nekārtīgā kaudzē istabas vidū, ierāmētās gravīras tika norautas no sienām, smagais vilnas tepiķis pacēlās uz augšu un tika ievilkts istabas vidū.

Un tad visa kaudze eksplodēja.

Divi lielie vīri melnajos mēteļos saņēma visu eksplozijas trie­cienu. Džošs vēroja, kā grāmatas, dažas smagas, cietos vākos, citas mīkstas un asām malām, lidoja ap viņiem kā dusmīgi putni. Viņš pat saviebās līdzjūtībā, kad viens svešais dabūja smagu triecienu ar vārdnīcu pa seju. Grāmata tam norāva cepuri un saulesbrilles… atsedzot nedzīvu, blāvi pelēku ādu un acis, kas līdzinājās slīpētiem akmeņiem.

Džošs pēkšņi saprata, ka tie patiesi bija akmeņi.

Viņš pagriezās pret Niku Flemingu, un, kad boss paskatījās uz viņu, jautājums jau bija uz mēles. — Paliec lejā, — Niks pavēlēja. — Viņš ir atvedis golemus. — Niks Flemings pieliecās, jo pelēkais vīrs tajā brīdī pāri istabai sūtīja trīs dzeltenus pīķveida enerģijas asmeņus. Tie iztriecās cauri grāmatu plauktiem un iedūrās koka grīdā. Viss, kam tie pieskārās, uzreiz sāka pūt un trūdēt. Ādas vāki plīsa un ira, papīrs nomelnēja, koka grīdas dēļi un plaukti izkalta un sabirza putekļos.

Flemings aizmeta vēl vienu neredzamu bumbu uz istabas stūri. Džošs Ņūmens skatījās līdzi bosa roku kustībai. Kad neredzamā bumba drāzās pāri istabai, to noķēra gaismas stars, un īsu mirkli viņš redzēja, ka bumba spīguļo — zaļa un slīpēta kā smaragda lode… Tad bumba izlidoja ārā no saules kūļa un atkal pazuda. Šo­reiz, kad tā atsitās pret grīdu, efekts bija vēl drausmīgāks. Nebija ne skaņas, bet visa ēka sašūpojās. Galdi ar lētām grāmatām mīk­stos vākos pārvērtās sērkociņu skaliņos, papīra strēmeles pie­pildīja gaisu kā ar dīvainiem krāsainiem konfekšu papīriņiem. Divi melnie vīri — golemi — tika atsisti pret plauktiem ar tādu trie­cienu, ka pār viņiem nobira grāmatu kaudzes, bet trešais — lielā­kais — tik spēcīgi triekts pret durvīm, ka izlidoja ārā uz ielas.

Tad klusumā, kas pēc tam iestājās, bija sadzirdami cimdotu roku aplausi. — Es redzu, Nikolas, tu esi izkopis šo tehniku. — Pe­lēkais vīrs runāja angliski, bet īpatnējā ritmā.

—  Es trenējos, Džon, — Flemings sacīja, slīdot atvērto pagraba durvju virzienā, vienlaikus norādot Džošam Ņūmenam kāpt zemāk pa kāpnēm. — Es zināju, ka tu agrāk vai vēlāk sameklēsi mani.

—  Es tevi meklēju jau ļoti sen, Nikolas. Tev ir kaut kas, kas pie­der mums. Un es to gribu dabūt atpakaļ.

Griestos virs Fleminga un Džoša galvām sitās sudrabaini dzel­teni dūmi. Pretīgs melns apmetuma gabals virmuļodams krita lejā kā smaga sniegpārsla.

—   Es to sadedzināju, — Flemings sacīja, — sadedzināju jau pirms daudziem gadiem. Viņš pagrūda Džošu vēl zemāk pa kāp­nēm, tad aizvēra virs sevis slīdošās durvis, ieslēgdams abus pag­rabā. — Neko nejautā, — Niks Flemings brīdināja, puskrēslā viņa blāvās acis spīdēja. — Ne tagad. — Notvēris Džošu aiz rokas, Niks aizvilka viņu tumšākajā grāmatveikala pagraba stūri, abām rokām saņēmis plaukta sekciju, stūma to uz priekšu. Atskanēja klikšķis, un plaukts atvērās uz āru, atklājot aiz tā paslēptas kāpnes. Flemings mudināja Džošu doties uz priekšu tumsā. — Ātri, tagad ātri un klusi, — viņš brīdināja. Pats sekoja Džošam ejā un aizvēra plauktu aiz sevis tieši tajā brīdī, kad pagraba durvis pārvērtās smirdīgā melnā šķidrumā un sāka tecēt lejā pa kāpnēm, izplatot drausmīgu sērūdeņraža smaku.

—   Uz augšu, — Nika Fleminga balss skanēja silti pie Džoša auss. — Kāpnes ved uz tukšo veikalu blakus mūsējam. Mums jā­pasteidzas. Dī vajadzēs tikai dažus mirkļus, lai saprastu, kas noticis.

Džošs Ņūmens pamāja ar galvu: viņš zināja to veikalu. Ķī­miskā tīrītava bija tukša visu vasaru. Viņam bija simtiem jautā­jumu, un neviena atbilde no tām, kas šaudījās galvā, nebija ap­mierinoša, jo tajās visās bija viens un tas pats biedīgais vārds: ma­ģija. Viņš tikko bija redzējis, kā divi vīri viens pret otru mētā kaut kādas — enerģētiskas — bumbas un pīķus. Viņš bija liecinieks postī­jumiem, ko šīs enerģijas izraisīja.

Džošs bija aculiecinieks maģijai.

Bet, protams, ikviens zināja, ka maģijas vienkārši nav un ne­var būt.

Kas bija šī pretīgā smaka?

Sofija Ņūmena jau gribēja likt Bluetooth austiņu atpakaļ ausī, bet tajā brīdī dziļi ievilka elpu un sastinga izplestām nāsīm. Viņa tikko kā bija saodusi kaut ko drausmīgu. Aizverot telefonu un liekot austiņu kabatā, Sofija pārliecās pāri atvērtai melnās tējas burkai un ieelpoja.

Sofija strādāja "Kafijas tasē", kopš abi ar brāli uz vasaru bija ieradušies Sanfrancisko. Darbam nebija ne vainas, nekā īpaša. Lie­lākā daļa pircēju bija jauki, daži bija nejēgas, pāris — klaji rupji, bet darba laiks bija labs un alga bija laba, dzeramnauda jo labāka, un veikalam bija vēl tā priekšrocība, ka atradās tieši pāri ielai, kur strādāja viņas dvīņubrālis. Pagājušā gada decembrī abi bija nosvi­nējuši piecpadsmit, un nu jau bija sākuši krāt naudu savam auto. Viņi aprēķināja, ka tas varētu aizņemt vismaz divus gadus — ja vien nepirktu nevienu CD, DVD, spēles, apģērbus vai kurpes, kas bija Sofijas lielā vājība.

Parasti kopā ar viņu bija vēl divi darbinieki, bet viens pirms kāda laika bija aizgājis mājās, jo jutās slikti, un Bernisa, kurai pie­derēja veikals, pēc pusdienlaika burzmas devās pie vairumtirgo­tājiem, lai iegādātos jaunus tējas un kafijas krājumus. Viņa bija apsolījusi būt atpakaļ pēc stundas, bet Sofija labi zināja, ka tas aizņems vismaz divtik.

Šai vasarā Sofija bija iemācījusies pazīt dažādu veikalā nopēr­kamu eksotisku tēju un kafiju smaržas. Viņa varēja atšķirt Earl Grey no Darjeeling, juta starpību starp Javas un Kenijas kafijām. Sofijai patika kafijas smarža, bet viņa nevarēja ciest tās rūgto garšu. So­fijai labāk garšoja tēja. Pēdējās pāris nedēļās viņa pakāpeniski bija nogaršojusi visas tējas, sevišķi augu tējas ar augju garšu un to ne­parastajām smaržām, bet tagad kaut kas smakoja pretīgi un šķebīgi.

Gandrīz kā sapuvušas olas.

Sofija pacēla metāla kārbu ar beramo tēju pie sejas un dziļi ieel­poja. Spirdzinošais Assam aromāts ieplūda rīkles galā; smaka ne­nāca no turienes.

—  Tā ir domāta dzeršanai, nevis ieelpošanai.

Sofija pagriezās un ieraudzīja Periju Flemingu ienākam veikalā. Perija Fleminga bija slaida, eleganta sieviete, kas varēja būt jebkurā vecumā starp četrdesmit un sešdesmit. Bija skaidri redzams, ka viņa kādreiz bijusi skaista un vēl joprojām bija apburoša. Perijai bija tik dzidras un izteikti zaļas acis, kādas Sofija nekad nevienam nebija redzējusi. Kādu laiku Sofija pat bija prātojusi, vai šī sieviete, būdama jau krietni gados, nenēsā krāsainas kontaktlēcas. Perijas mati kād­reiz bijuši ogļu melni, bet tagad tos caurvija sudraba pavedieni. Un viņa tos valkāja interesanti sapītā bizē, kas aizmugurē sniedzās gandrīz līdz dibenam. Perijas zobi bija mazi un perfekti, pie acīm vīdēja sīkas smieklu grumbiņas. Viņa vienmēr bija ģērbusies daudz elegantāk nekā viņas vīrs, šodien viņai mugurā bija vasaras kleita bez piedurknēm piparmētru krāsā, kas ļoti piestāvēja acīm; Sofijai šķita, ka kleita ir no dabiskā zīda.

—  Es tikai nodomāju, ka tā savādi ož, — Sofija sacīja. Viņa paoš­ņāja tēju vēlreiz. — Tagad smaržo labi, — viņa piebilda, — bet pirms mirkļa man šķita, ka šeit smako kā… kā… sapuvušas olas.

Sofija runājot raudzījās Perijā Flemingā. Viņa pārsteigta pama­nīja, kā sievietes spilgti zaļās acis plati iepletās un tā aši apmetās apkārt, lai paskatītos pāri ielai… tieši tajā brīdī, kad grāmatveikala visas mazās logu rūtis pēkšņi saplaisāja, bet divi lielie logi vienkārši izsprāga un pārvērtās putekļos. Uz ielas izvēlās zaļi un dzelteni dūmu mutuļi, un gaisu piepildīja puvušu olu smirdoņa. Sofija sajuta arī otru dvesmu, tā nepārprotami bija asa svaigu piparmētru smarža.

Sievietes lūpas sakustējās, viņa čukstēja: — Ak nē… ne ta­gad…ne šeit.

—  Fleminga kundze… Perij?

Perija Fleminga pagriezās pret Sofiju. Viņas acu skatiens bija neprātīgs un šausmu pilns, un viņas parasti tik elegantajā angļu valodā tagad bija jaušams ārzemniecisks akcents. — Paliec šeit, vienalga, kas arī notiktu, paliec šeit un paslēpies.

Sofija jau pavēra muti, lai pajautātu, kad sajuta aizkritam ausis. Viņa spēji norija siekalas, un tad grāmatveikala durvis atsprāga vaļā un viens no milzīgajiem vīriem, kurus Sofija jau bija pamanījusi pirmīt, izlidoja ārā uz ielas. Tagad viņam vairs nebija nedz cepures, nedz saulesbriļļu, un Sofija uzreiz ieraudzīja, ka viņa āda ir kā miro­nim, bet acis izskatījās kā melns marmors. Viņš uz mirkli notupās ielas vidū, tad ar roku aizsedza seju no saules.

Sofiju pārņēma sajūta, it kā vēderā atrastos kaut kas auksts un liels.

Āda uz vīra rokas kustējās. Tā lēni peldēja, staipīgi pārvieto­joties iekšpus piedurknes; izskatījās, it kā viņa pirksti izkustu. Pi­kucis, kas izrādījās vien pelēki dubļi, izšķīda uz ielas.

—  Golemi, — Perija iesaucās. — Mans Dievs, viņš ir radījis golemus.

—  Gollums? — Sofija pārjautāja, viņas mute bija gluži nejūtīga un sausa, bet mēle pēkšņi šķita pārāk gara. — Gollums no "Gre­dzenu pavēlnieka"?

Perija virzījās uz durvīm. — Nē, golemi, — viņa izklaidīgi pa­skaidroja, — māla cilvēki.

Vārds Sofijai neko neizteica, bet viņa ar šausmām un apjukumu vēroja dīvaino būtni — golemu —, kā tas pa ielu rāpo prom no saules uz nojumi. Viņš atgādināja milzīgu gliemezi, jo aiz sevis atstāja mitru dubļainu sliedi, kas uzreiz izkalta spilgtajā saules gaismā. Sofija paspēja uz mirkli vēlreiz saskatīt viņa seju, pirms tas iestreipuļoja grāmatveikalā. Būtnes vaibsti atgādināja izkusušu vasku, seju klāja sīku plaisu tīklojums. Tā atgādināja tuksneša virsmu.

Perija izmetās uz ielas. Sofija vēroja, kā sieviete atpin savu sa­vādo bizi un izlaiž matus. Bet tā vietā, lai mati brīvi kristu uz mu­guras, tie viegli plivinājās, it kā pūstu maigs vējiņš. Tikai nekāda vējiņa nebija.

Grāmatveikalā valdīja haoss.

Kādreiz tik kārtīgie plaukti un akurātās galdu rindas tagad bija izmētātas, viss bija salauzts, un telpā visās malās rēgojās kau­dzes. Grāmatu plaukti bija pārlauzti uz pusēm, vecās gravīras un kartes saplēstas gulēja uz grīdas. Veikalā valdīja puvuma un trūdu smaka. Papīra strēmeles un koka gabali bija izkaltuši un sabirzuši putekļos, pat griesti bija cietuši, vietā, no kurienes izkrita apmetums, tagad varēja redzēt koka salaidumus un nokarājušos elektrības vadus.

Veikala vidū stāvēja mazs pelēks vīrs. Viņš klīrīgi tīrīja pu­tekļus no mēteļa piedurknes, kamēr divi viņa golemi pārmeklēja pagrabu. Trešais golems, cietušais, stīvs no saules gaismas, ne­veikli virzījās gar sadragātu grāmatplauktu. Pelēkas dubļveida ādas strēmeles nokarājās no tā, kas bija palicis pāri no viņa rokām.

Kad Perija un pēc tam arī Sofija iemetās grāmatveikalā, pelēkais vīriņš pagriezās. Viņš eleganti paklanījās. — Ak, madam Perenele! Es jau brīnījos, kur gan jūs esat.

—   Kur ir Nikolass? — Perija jautāja. Kad viņa izrunāja vārdu "Nikolass", Sofija redzēja, kā statisks lādiņš, sprakšķot zilām un bal­tām dzirkstelēm, pārvietojās lejup pa viņas matiem.

—  Lejā, es ceru. Manas būtnes viņu tur meklē.

Sofija, cieši abās rokās satvērusi slotu, aizspraucās garām Perijai un aizlavījās uz telpas otru pusi. Džošs. Kur ir Džošs? Viņai nebija ne jausmas, kas bija noticis, bet viņai bija vienalga. Viņai tikai bija jāatrod brālis.

—   Tu kā vienmēr izskaties burvīgi, — pelēkais vīrs sacīja, pie­vērsis acis Perijai. — Tu nemaz neesi novecojusi. — Viņš atkal pa­klanījās galma etiķetei raksturīgā kustībā, turklāt darīja to pilnīgi dabiski. — Man vienmēr ir prieks tevi redzēt.

—   Kaut es varētu sacīt to pašu par tevi, Dī. — Perija virzījās tālāk, acīm šaudoties no vienas puses uz otru. — Es pazīstu tavu pretīgo smaku.

Dī aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. — Man labāk patīk sēra smaka. Tā ir tik… — viņš pauzēja, — tik dramatiska. — Tad viņa pe­lēkās acis spēji atvērās un smaids pazuda. — Mēs esam atnākuši pēc Grāmatas, Perenele. Un nesaki, ka jūs esat to iznīcinājuši, — viņš piebilda. — Tava neizsīkstoši labā veselība ir pierādījums tās eksistencei.

Kas tā par grāmatu? — Sofija prātoja, vērdamās apkārt, veikals bija pilns ar grāmatām.

—  Mēs esam Grāmatas sargi, — sacīja Perija, un kaut kas viņas balsī lika Sofijai pagriezties un paskatīties uz viņu. Meitene sastinga šausmās ieplestu muti un acīm. Periju Flemingu bija ieskāvusi sud­raba migla, tā cēlās augšup no viņas ādas kā vieglu pavedienu tī­meklis. Vietām blāvs un caurspīdīgs, bet ap rokām — biezs un stings, radot iespaidu, it kā viņai rokās būtu metāla bruņu cimdi. — Jūs to nekad nedabūsiet, — atcirta Perija.

—   Mēs to dabūsim, — Dī sacīja. — Mēs pa šiem gadiem esam savākuši visus pārējos dārgumus. Palikusi vēl vienīgi Grāmata. La­bāk būtu, ja tu tagad neradītu sarežģījumus un pateiktu, kur tā ir…

—  Nekad!

—  Es zināju, ka tu tā teiksi, — Dī sacīja, un tad milzīgais golems metās pie Perijas. — Cilvēki ir tik paredzami.

Niks Flemings un Džošs atvēra ķīmiskās tīrītavas durvis, un tieši tad viņi ieraudzīja Periju, viņai pa pēdām — Sofiju traucamies pāri ielai uz grāmatveikalu. — Atver šīs durvis, — nokomandēja Niks, pabāzis roku zem T krekla. No vienkāršas audekla kvadrāt­veida somas, kas karājās kaklā, viņš izvilka kaut ko, kas izskatījās pēc mazas grāmatas vara krāsas metāla vākos.

Džošs atstūma bultas un atgrūda vaļā durvis, Niks izmetās ārā, skrienot ar īkšķi ātri pāršķirstīdams grāmatas robainās lapas, kaut ko meklēdams. Džošs, sekojot Nikam grāmatveikalā, īsu mirkli nodzeltējušajās lapās paguva saskatīt izsmalcinātu rakstu un ģeometriskas figūras.

Niks un Džošs ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā golems pie­skaras l'erijai.

Atskanēja sprādziens.

Gaisu piepildīja smalks smilšveida pulveris, milzīgais melnais mētelis sagumzīts nokrita uz grīdas. Uz mirkli sagriezās neliels vēja virpulis, saceldams augšup putekļus, un tad pagaisa.

Nika un Džoša ierašanās novērsa Perijas uzmanību. Viņa maz­liet pagriezās… un šajā mirklī Dī pārvilka kreiso roku pāri savai acij un izmeta uz grīdas mazu kristāla bumbu.

Šķita, ka veikala butu eksplodējusi saule.

Gaisma bija nepanesama, žilbinoša un spilgta, tā pārņēma visti telpu ar savu drausmīgo spožumu, un kopā ar gaismu izplūda smaka, tā bija degošu matu un piedegušā ēdiena smaka, gruzdošu lapu un sakarsēta metāla smakas sajaukums kopā ar spīvu deg­vielas izgarojumu.

Džošs notvēra māsas skatienu tieši tajā brīdī, kad Dī svieda kristāla bumbu. Skatu daļēji aizsedza Niks un Perija, gaisma abus bija nospiedusi pie grīdas. Džoša redzējums bija kā melnu un baltu attēlu kaleidoskops, gaismai metot zibšņus un starus pret acu tīk­leni. Viņš redzēja, kā grāmata metāla vākos izkrīt Nikam no rokām uz grīdas… redzēja divus melnus stāvus ap Periju un tik tikko sa­dzirdēja viņas kliedzienu… redzēja, kā Dīar triumfa saucienu paķer grāmatu, kamēr Niks akli taustījās pa grīdu.

— Tu paspēlēji, Nikolas, — Dī šņāca, — tu vienmēr paspēlē. Tagad es paņemšu tev pašu dārgāko, to, ko tu mīlēji visvairāk — Pereneli un Grāmatu.

Džošs sakustējās, vēl pirms pats to apzinājās. Viņš metās virsū Dī, negaidīti to pārsteidzot. Lai arī tikai piecpadsmitgadīgs, Džošs savam vecumam bija gara auguma un spēcīgs, pietiekami liels, lai būtu aizsargs, kaut gan bija jaunākais savā futbola komandā. Džošs novēla Dī uz grīdas, izsizdams grāmatu no viņa rokām. Džošs sajuta cietos grāmatas vākus zem saviem pirkstiem un satvēra to — tieši tajā mirklī, kad tika pacelts no grīdas un iemests istabas stūrī. Viņš piezemējās grāmatu kaudzē, kas mazināja kritiena trie­cienu. Ikreiz, kad viņš pamirkšķināja acis, acu priekšā ņirbēja melni plankumi un varavīksnes loki.

Dī pelēkais stāvs pārliecās pāri Džošam, un cimdotā roka pa­stiepās pēc grāmatas. — Tā ir mana, vismaz man tā šķiet.

Džošs satvēra grāmatu ciešāk, bet Dī vienkārši izgrieza viņa roku un paņēma grāmatu.

— Tu. Liec mierā. Mauu brāli. — Sofija Ņūmena piecas reizes gāza ar slotu pa Dī kaklu, pa vienam sitienam uz katru vārdu.

Dī tik tikko paskatījās uz viņu. Satvēris grāmatu vienā cim­dotajā rokā, viņš ar otru satvēra slotu un nomurmināja tikai vienu vārdu, bet slota Sofijas rokās vienā mirklī izkalta un pārvērtās mīk­stu gružu čupā. — Tev ir paveicies, man šodien ir labs garastāvo­klis, — viņš nočukstēja, — citādi es to pašu izdarītu ar tevi. — Tad Dī un divi mazāk cietušie Golemi metās ārā no izpostītā grāmat­veikala, aiznesot prom arī Periju Flemingu un aiz sevis aizcērtot durvis. Iestājās ilgs klusums, un tad sabruka pēdējais neskartais grāmatplaukts.

—  Man šķiet, ka par policijas izsaukšanu nevar būt ne runas. — Sofija Ņūmena atspiedās pret šķībi sasvērušos grāmatplauktu un apņēma sevi ar rokām, lai tādējādi apturētu drebēšanu. Viņa pati bija pārsteigta, ka balss skanēja tik mierīgi un sakarīgi. — Mums būtu jāstāsta, ka Perija ir nolaupīta…

—  Perijai vēl nedraud nekādas briesmas. — Niks Flemings, sa­ķēris galvu, sēdēja uz viena no sastatņu kāpņu zemākajiem pakā­pieniem. Viņš dziļi elpoja, palaikam ieklepodamies, mēģinādams iztīrīt plaušas no putekļiem un smiltīm. — Bet tev ir taisnība, mēs nesauksim policiju. — Niks centās pasmaidīt. — Man nav ne jaus­mas, ko mēs teiktu policijai, un vai tam vispār būtu kaut kāda jēga.

—   Man pat nav pārliecības, vai mēs to varētu izskaidrot paši sev, — sacīja Džošs. Viņš sēdēja uz vienīgā nesalauztā krēsla, kas bija palicis grāmatveikalā. Lai arī pašam nekas nebija lauzts, viņš tomēr bija vienās skrambās un labi apzinājās, ka tuvākajās pāris dienās nobrāzumi iegūs dažādus visai interesantus sārtās krāsas toņus. Pēdējo reizi, kad Džošs šādi bija juties, tas notika futbola laukumā, kad viņam pārskrēja pāri trīs puiši. Patiesībā šoreiz viņš jutās ļaunāk. Toreiz viņš vismaz zināja, kas noticis.

— Man šķiet, ka veikalā, iespējams, būs noplūdusi gāze, — Niks lietišķi ieminējās, — un tas, ko mēs visi pārdzīvojām un redzējām, nav nekas vairāk kā halucinācijas. — Viņš apstājās un pēc kārtas paska­tījās uz Sofiju un Džošu.

Dvīņi pacēla galvas, lai paskatītos uz viņu, abu sejās atspogu­ļojās absolūti identiska neticības izteiksme, bet koši zilās acis no pārdzīvotā šoka joprojām bija plaši ieplestas. — Muļķības, — Džošs beidzot sacīja.

—  Galīgas muļķības, — Sofija piekrita.

Niks noskurinājās. — Patiesībā es domāju, ka tas ir ļoti labs izskaidrojums. Tas izskaidro gan smakas, gan sprādzienu veikalā un visas… visas savādās lietas, kuras, kā jums pašiem šķiet, jūs re­dzējāt, — viņš steigšus pabeidza teikumu.

Pieaugušie patiešām nekad neprot labi samelot, Sofija jau sen bija nonākusi pie šāda slēdziena. — Mēs neiedomājāmies šīs lie­tas, — viņa stingri noteica. — Mēs neiedomājāmies šos golemus.

—  Ko? — Džošs prasīja.

—  Lielie vīri bija golemi; viņi ir izgatavoti no dubļiem, — māsa paskaidroja. — Perija man tā teica.

—  Ak, viņa tā teica, tā viņa teica? — Flemings murmināja. Viņš pārlaida skatu apkārt izpostītajam veikalam un pakratīja galvu. Bija vajadzējis mazāk nekā četras minūtes, lai to pilnīgi pārvērstu gruvešos. — Es esmu pārsteigts, ka viņš bija atvedis golemus. Siltās zemēs uz viņiem parasti nevar paļauties. Bet viņi veica savu uz­devumu. Viņš dabūja to, pēc kā bija nācis.

—   Grāmatu? — Sofija jautāja. Viņa bija to redzējusi īsu mirkli Džoša rokās, iekams mazais vīrs to izrāva. Lai arī viņa stāvēja grā­matveikalā, kas bija pilns ar grāmatām, un viņas tēvam piederēja milzīga senatnīgu grāmatu bibliotēka, Sofija nekad agrāk nebija re­dzējusi neko līdzīgu tai grāmatai. Tā izskatījās, it kā būtu iesieta nosūbējuša metāla vākos.

Flemings pamāja ar galvu. — Dī to meklē jau sen, — viņš klusi sacīja, blāvās acis kā neredzīgas vērās tālumā. — Jau ļoti sen.

Džošs lēnām piecēlās, sāpēja mugura un pleci. Viņš pastiepa Nikam divas saburzītas lapas. — Viņš gan nedabūja visu grā­matu. Kad viņš rāva grāmatu man ārā no rokas, es droši vien turē­jos pie tām.

Izgrūdis neartikulētu kliedzienu, Flemings aši paķēra lapas no Džoša. Nometies uz grīdas, viņš vispirms pastūma projām izmētātās grāmatas un grāmatplauktu atlūzas, tad steigšus izklāja abas lapas vienu blakus otrai. Slaidie pirksti mazliet trīcēja, kad viņš gludi­nāja lapas. Dvīņi nometās uz grīdas blakus viņam katrs savā pusē, uzmanīgi lūkodamies lapās… un mēģinādami rast izskaidro­jumu tam, ko redzēja. — Pavisam droši, ka mēs to neiedomājā­mies, — Sofija čukstēja, ar rādītājpirkstu pieskardamās lapai.

Biezās lapas bija kādas sešas collas platas un deviņas collas garas un izskatījās veidotas no sapresētas ādas. Uz lapu virsmām skaidri varēja saskatīt šķiedru pavedienus, un tās abas bija noklātas robotām, stūrainām rakstu zīmēm. Pirmais burts katras lapas krei­sajā stūrī bija skaisti izcelts uz zelta un sarkana fona, bet pārējais teksts rakstīts ar sarkanīgi melnu tinti.

Un vārdi kustējās.

Sofija un Džošs vēroja vārdus pārvietojamies pa lapu kā mazī­tiņas vabolītes, nemitīgi veidojot un pārveidojot sevi, brīžiem kļūstot par gluži salasāmiem vārdiem no pazīstamām valodām — latīņu vai senās angļu valodas, bet tad pēkšņi izgaistot un pārveidojoties senos simbolos, atgādinot ēģiptiešu hieroglifus vai ķeltu rakstu zīmes.

Flemings nopūtās. — Nē. To jūs neiedomājāties, — viņš bei­dzot sacīja. Tad pabāza roku sava T krekla izgriezumā un izvilka pensneju garā melnā auklā. Pensnejs bija vecmodīgas brilles bez kājiņām, veidotas tā, lai turētos uz deguna. Izmantodams brilles kā palielināmo stiklu, Niks virzīja tās pāri vārdiem, kas mainījās un šķobījās. — Ā!

—  Labas ziņas? — Džošs iejautājās.

—   Brīnišķīgas ziņas. Viņam trūks Gala Apkopojuma. — Niks tik spēcīgi saspieda Džoša sāpošo plecu, ka viņam nācās saviebties. — Ja tu gribēji paņemt divas lapas no grāmatas, lai tā kļūtu nekam nederīga, tad esi izvēlējies īstās. — Tad platais smaids pazuda no viņa sejas. — Kad Dī to atklās, viņš atgriezīsies, un es varu galvot, ka šoreiz līdzi ņems ne tikai golemus.

—   Kas bija tas pelēkais vīrs? — Sofija jautāja. — Perija arī viņu sauca par Dī.

Savācis lapas, Niks piecēlās. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un atskārta, ka viņš pēkšņi izskatās vecs un noguris, drausmīgi noguris. — Pelēkais vīrs ir doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.

—  Es nekad neesmu dzirdējis par viņu, — Džošs sacīja.

—  Palikt nezināmam šajā modernajā pasaulē — tā patiešām ir patiesa vara. Dī ir alķīmiķis, burvis, mags, melnās maģijas pārstāvis, un tas viss nav viens un tas pats.

—  Maģija? — pārjautāja Sofija.

—  Man šķita, ka tāda lieta kā maģija neeksistē, — noteica Džošs sarkastiskā tonī un uzreiz sajutās muļķīgi pēc visa, ko viņš tikko kā bija redzējis un pārdzīvojis.

—  Tomēr tu tikko uzveici maģiskas būtnes: golemus izveidoja cilvēki no māliem un dubļiem un iedvesa tiem dzīvību ar viena vārda spēku. Šajā laikmetā, es galvoju, ir mazāk par pusduci cil­vēku, kuri jebkad ir redzējuši golemus un izdzīvojuši pēc tikšanās ar tiem.

—  Vai Dī iedvesa tiem dzīvību? — Sofija jautāja.

—  Radīt golemus ir viegli; burvestība ir veca kā cilvēce. Atdzī­vināt, bet ir nedaudz grūtāk, kontrolēt tos faktiski nav iespējams, — Niks nopūtās, — bet ne doktoram Džonam Dī.

—  Kas viņš ir? — Sofija nelikās mierā.

—  Doktors Džons Dī bija Anglijas galma mags karalienes Eliza­betes I valdīšanas laikā.

Sofija raustījās smieklos, nebūdama pārliecināta, vai ticēt Nikam Flemingam. — Tas taču bija pirms simtiem gadu, bet pelēkajam vīram nebija vairāk par piecdesmit.

Niks Flemings rāpoja pa grīdu, rakādamies pa grāmatām, līdz atrada to, kuru meklēja. "Anglija Elizabetes valdīšanas laikā". Viņš atvēra grāmatu: lappusei ar karalienes Elizabetes I attēlu otrpus pretī bija kāda cilvēka oforts, tas bija vīrietis asiem sejas vaibstiem un trīsstūrveida bārdiņu. Apģērbs bija savādāks, bet nebija nekādu šaubu, ka tas bija tas pats cilvēks, ko bija satikuši.

Sofija paņēma grāmatu no Nika rokām. — Te rakstīts, ka Dī dzi­mis 1527. gadā, — viņa klusi sacīja. — Tas nozīmē, ka viņam ir gan­drīz piecsimt gadu.

Džošs piegāja pie māsas. Viņš cieši skatījās bildē, tad aplaida skatienu istabai. Ja vien dziļi ieelpotu, viņš vēl varētu sajust savādās smakas… maģiskās. Tas bija tas, ko viņš bija saodis — ne pipar­mētras, ne puvušu olu, bet maģijas smaržu. — Dī pazina tevi, — viņš lēnām sacīja un piemetināja: — Viņš tevi labi pazina.

Flemings staigāja pa veikalu, pacilādams dažas atlūzas, tad atkal nomezdams tās uz grīdas. — Ak jā, viņš pazina mani, — bei­dzot Niks atbildēja, — viņš pazina arī Periju. Viņš mūs pazīst jau sen… ļoti, ļoti sen… — Niks paskatījās uz dvīņiem, viņa gandrīz bez­krāsainās acis tagad bija tumšas un noraizējušās. — Jūs tagad esat iesaistīti, man ļoti žēl, bet melu un izlikšanās laiks nu ir aiz mugu­ras. Lai jūs izdzīvotu, jums jāzina patiesība.

Dzošs un Sofija paskatījās viens uz otru. Viņi abi bija dzirdējuši frāzi — lai jūs izdzīvotu…

—  Mans īstais vārds ir Nikolass Fleimels. Esmu dzimis Francijā 1330. gadā. Perijas īstais vārds ir Perenele, viņa ir desmit gadu vecā­ka par mani. Bet nekad to nesakiet viņai, — viņš steigšus piebilda.

Džošs sajuta, ka vēders saraujas un iedūcās. Viņš jau gatavo­jās iesaukties: — Neiespējami! — īsti nesaprotot, vai smieties vai dusmoties uz Niku par tik muļķīgu joku. Bet viņš bija guvis reālas brūces, un viņam sāpēja… no sviediena pāri istabai; kas viņu svieda?

Viņš atcerējās golemu, kas mēģināja satvert Periju — Pereneli, un kā tas bija pārvērties par putekļu kaudzi, viņai pieskaroties.

—  Kas… kas tu esi? — Sofija uzdeva jautājumu, kas bija uz mē­les arī viņas dvīņubrālim. — Kas esi tu un Perenele?

Niks pasmaidīja, bet viņa seja palika auksta un naidīga, un vienu mirkli viņš gandrīz atgādināja Dī. — Mēs esam leģenda, — viņš vienkārši sacīja. — Kādreiz, pirms daudziem, daudziem ga­diem, mēs bijām parasti cilvēki, bet tad es nopirku grāmatu, Maga Ābrahama Grāmatu, parasti dēvētu par Kodeksu. No tā brīža viss mainījās. Perenele izmainījās. Es izmainījos. Es kļuvu par alķīmiķi.

—    Es kļuvu par visu laiku dižāko alķīmiķi, kuru uzklausīja karaļi un princeses, imperatori un pat pats Romas pāvests. Es atklāju filozofijas akmens noslēpumu, apslēptu dziļi tajā senajā ma­ģijas grāmatā; es iemanījos, kā parastu metālu pārvērst zeltā, kā parastus akmeņus pārvērst dārgakmeņos. Bet tas nav viss, es atklāju daudz ko diženāku, es atklāju recepti, kā ar augiem un burvju vār­diem var izārstēt slimības un apturēt novecošanu. Perenele un es — mēs faktiski kļuvām nemirstīgi. — Viņš pacēla roku ar izrautajām lapām. —Tas ir viss, kas nu palicis no Kodeksa. Dīun viņa sabiedrotie meklēja šo burvju Grāmatu gadsimtiem ilgi. Tagad viņiem tā ir. Un arī Perenele, — viņš rūgti piebilda.

—  Bet tu sacīji, ka Grāmata ir nederīga bez šīm lapām, — Džošs, ne mirkli negaidīdams, tūlīt atgādināja.

—  Pareizi. Grāmatā ir pietiekami daudz kā, lai Dī būtu aizņemts gadsimtiem ilgi, tomēr šīs lapas ir vitāli svarīgas, — Niks pie­krita. — Dī atgriezīsies pēc tām.

—  Bet tomēr ir vēl kas, vai ne? — Sofija žigli iejautājās. — Kaut kas vēl. — Viņa zināja, ka Niks kaut ko noklusē, pieaugušie tā vien­mēr dara. Vecāki vairākus mēnešus bija slēpuši to, ka viņiem vasara būs jāpavada Sanfrancisko.

Niks cieši pavērās Sofijā, un atkal viņa skatiens atgādināja Dī skatienu, kuru tas pirmīt bija veltījis viņai: šajā skatienā bija kaut kas auksts un pārdabisks. — Jā… ir vēl kas, — viņš ātri pieme­tināja. — Bez Grāmatas es un Perenele novecosim. Mūžīgās dzī­vības dzira ir jāgatavo katru mēnesi. Citādi pilnā Mēness ciklā mēs novecosim un nomirsim. Un, ja mēs nomirsim, tad ļaunums, pret ko tik ilgi cīnījāmies, triumfēs. Veco rase atkal paziņos savas tiesības uz Zemi.

—   Veco rase? — Džošs pārjautāja, balsij paaugstinoties un aizlūstot. Viņš spēji norija siekalas, jūtot, kā krūtīs dauzās sirds. Viss bija sācies gluži parastā trešdienas pēcpusdienā un pārvērties par kaut ko savādu un briesmīgu. Viņš bija spēlējis daudz datorspēļu, lasījis zinātniskās fantastikas grāmatas, un visur vecie nozīmēja kaut ko senatnīgu un bīstamu. — Vecie, — tas domāts — veci?

—  Ļoti veci, — Fleimels pamāja.

—  Tu gribi sacīt, ka ir vēl citi tādi kā Dī un tādi kā tu? — Džošs sacīja un saviebās no Sofijas spēriena pa stilbu.

Fleimels pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, viņa bezkrāsainās acis tagad bija dusmu pilnas. — Ir vēl citi tādi kā Dī, jā, un vēl citi tādi kā es arī, bet Dī un es — mēs neesam vienādi. Mēs nekad neesam bijuši vienādi, — Fleimels rūgti piebilda. — Mēs izvēlējāmies da­žādus ceļus, viņš tika novests lejā uz ļoti tumša ceļa. Viņš arī ir nemirstīgs, lai gan es nezinu, kā viņš saglabā savu jaunību. Bet mēs abi esam cilvēki. — Viņš pagriezās pret kases aparātu, kas sadauzīts atvēries gulēja uz grīdas, un runādams sāka uzlasīt naudu. Kad Niks pagriezās un paskatījās uz dvīņiem, viņus pārsteidza Nika drūmais izskats. — Tie, kuriem kalpo Dī, nav un nekad nav bijusi cilvēku rase. — Bāzdams naudu kabatās, viņš pacēla no grīdas no­valkāto ādas jaku. — Mums jātiek projām no šejienes.

—  Kurp tu dosies? Ko tu darīsi? — Sofija jautāja.

—   Un kā ar mums? — Džošs pabeidza māsas domu, kā bieži mēdza darīt.

—   Vispirms man jūs jānogādā drošā vietā, iekams Dī būs sa­pratis, ka viņam trūkst lapas. Tad es došos meklēt Pereneli.

Dvīņi paskatījās viens uz otru. — Kāpēc tev mūs jānogādā drošā vietā? — Sofija jautāja.

—  Mēs neko nezinām, — Džošs piebilda.

—   Kad Dī atklās, ka Grāmata nav pilnīga, viņš atgriezīsies pēc trūkstošajām lapām. Un es esmu drošs, ka viņš neatstās nevienu liecinieku uz šīs zemes.

Džošs sāka smieties, bet skaņa aprāvās, kad viņš saprata, ka māsa pat nesmaida. — Tu… — viņš aplaizīja sausās lūpas, — tu gribi sacīt, ka viņš mūs nogalinās?

Nikolass Fleimels nolieca galvu uz sāniem, pārdomādams. — Nē, — viņš beidzot sacīja, — ne jau nogalinās.

Džošs atviegloti nopūtās.

—  Tici man, — Fleimels turpināja, — Dī spēj jums nodarīt daudz ko briesmīgāku. Daudz briesmīgāku.

Dvīņi stāvēja uz ietves pie grāmatveikala un vēroja, kā Niks aizslēdz durvis, zem kājām čirkstēja sasisto logu stikli. — Bet mēs nevaram tā vienkārši aizbraukt, — Sofija stingri sacīja.

Džošs pamāja. — Mēs nekur nebrauksim.

Niks Flemings — jeb Fleimels, kā viņi tagad to sāka dēvēt — pa­grieza atslēgu grāmatveikala slēdzenē un paraustīja durvis. Varēja sadzirdēt, kā grāmatveikalā uz grīdas gāžas grāmatas. — Es patiešām mīlēju šo veikalu, — Fleimels nomurmināja. — Tas man atgādināja pašu pirmo manu darbu. — Viņš paskatījās uz Sofiju un Džošu. — Jums nav izvēles. Ja jūs gribat izdzīvot atlikušo dienas daļu, jums tagad jādodas projām. — Tad viņš aizgriezās un, vilkdams mugurā savu nonēsāto ādas jaku, aizsteidzās pāri ielai uz "Kafijas tasi". Dvīņi palūkojās viens uz otru un tad steidzās viņam pakaļ.

—  Vai tev ir atslēgas, lai varētu aizslēgt durvis?

Sofija pamāja ar galvu. Viņa izvilka divas atslēgas ar Zelta vārtu tilta breloku. — Paklau, ja Bernisa atgriezīsies un atradīs vei­kalu aizslēgtu, viņa, iespējams, izsauks policiju vai kaut ko tam­līdzīgu…

—   Laba doma, — sacīja Fleimels. — Atstāj zīmīti, — viņš ieteica Sofijai, — ka tev pēkšņi jāaiziet, kaut kādas neatliekamas darīšanas vai kaut kas tamlīdzīgs. Raksti, ka es tevi pavadīšu. Uzskribelē tā, lai izskatās, ka tu esi devusies projām lielā steigā. Vai jūsu vecāki joprojām ir tajos izrakumos Jūtas štatā? — Dvīņu vecāki bija ar­heologi, un pašreiz viņiem bija darba līgums ar Sanfrancisko uni­versitāti.

Sofija pamāja. — Vēl vismaz sešas nedēļas.

—    Mēs pašreiz esam apmetušies pie Agnes tantes Pacific Heights, — teica Džošs un piebilda, — pie tantes Agonijas.

—  Mēs nevaram vienkārši pazust. Viņa aizvien mūs gaida pus­dienās, — Sofija sacīja. — Ja mēs nokavēsim kaut piecas minūtes, viņa sāks uztraukties. Pagājušajā nedēļā, kad salūza tramvajs un mēs nokavējāmies par vienu stundu, viņa jau bija paspējusi pie­zvanīt mūsu vecākiem. — Tantei Agnei bija astoņdesmit četri gadi un, lai gan viņa vienmēr tracināja dvīņus ar savu pastāvīgo pārlieku lielo rosīšanos, tomēr viņi ļoti mīlēja tanti.

—    Tad jums vajag arī viņai paskaidrot, — Fleimels samērā vienaldzīgi piebilda, mezdamies iekšā kafijas veikalā. Sofija sekoja viņam pa pēdām.

Džošs vilcinājās, iekams devās iekšā vēsajā, saldi smaržojošās "Kafijas tases" krēslainajā gaisotnē. Viņš stāvēja uz ietves pāri ple­cam pārmestu mugursomu un raudzījās visapkārt — gan augšup, gan lejup. Ja vien nepievērstu uzmanību mirguļojošiem stikliem grāmatveikala priekšā, viss izskatījās pilnīgi normāli, parasta darb­dienas pēcpusdiena. Iela bija klusa un mierīga, gaisā tik tikko bija manāms okeāna tuvums. Pāri līcim aiz Fisherman's Wharf skanēja kuģa signāls — zemais tonis izklausījās noklīdis un vientuļš. Viss vairāk vai mazāk izskatījās tāpat, kā bija izskatījies pirms pusotras stundas.

Un tomēr…

Un tomēr nekas vairs nebija tāds pats. Vairs nekad nebūs tāpat kā agrāk. Pēdējās trīsdesmit minūtēs Džoša tik akurāti sakārtotā pasaule bija izmainījusies un neatgriezeniski pārveidojusies. Viņš bija gluži parasts vidusskolas otrā kursa students, ne pārāk izcils, bet arī ne gluži stulbs. Viņš spēlēja futbolu, dziedāja — ne jau īpaši labi, bet tāpat vien — savu draugu grupā; bija vairākas meitenes, kuras viņu interesēja, bet pagaidām nevienas īstas draudzenes nebija. Viņš šad tad uzspēlēja datorspēles, piemēram, Quake un Doorn vai Unreal Tournament, nespēja tikt galā ar braukšanas spēlēm un allaž nomaldījās Myst. Viņam tik ļoti patika "Simpsoni", ka varēja citēt lielus gabalus no dažadam filmas ainiņam, no visas sirds patika "Šreks", lai gan pats to nekad klaji neatzina, uzskatīja, ka jaunajam Batman nav ne vainas un X-Men ir izcils. Džošs vienkārši bija gluži parasts zēns.

Bet parasti pusaudži tā vienkārši nemēdz pēkšņi nonākt cīņas epicentrā starp diviem ārkārtīgi veciem magiem.

Pasaulē nebija burvestību. Burvestības bija filmu specefekti. Maģiju izmantoja uz skatuves priekšnesumos ar trušiem un balo­žiem, dažreiz ar tīģeriem, to izmantoja arī slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds, kas zāģēja cilvēkus uz pusēm un lidinājās virs pub­likas. Tādas īstas burvestības nemaz neeksistēja.

Bet kā tad lai izskaidro to, kas tikko kā bija noticis grāmatveikalā? Viņš bija redzējis plauktus pārvēršamies satrunējušā koksnē, re­dzējis grāmatas pārvēršamies par makulatūru, saodis sapuvušu olu smirdoņu no Dī burvju vārdiem un svaigo piparmētras smaržu, kad Flemings-Fleimels veica savas burvestības.

Džošs Ņūmens nodrebinājās spožajā pēcpusdienas saulē un ienira "Kafijas tasē", vienlaikus vērdams vaļā mugursomu, lai iz­ņemtu klēpja datoru. Džošs uz karstām pēdām gribēja izmantot ka­fejnīcas bezvadu interneta pieslēgumu, jo viņam tagad bija zināmi daži vārdi, kurus viņš gribēja sameklēt: Doktors Džons Dī, Pere­nele un it sevišķi — Nikolass Fleimels.

Sofija paķēra salveti un steigšus uzskribelēja zīmīti un tad, grauzdama zīmuļa galu, pārlasīja uzrakstīto.

Flemingas kundzei kļuva slikti. Gāzes noplūde veikalā. Aizvesta uz slimnīcu. Fleminga kungs ir ar mums. Viss ir kārtībā. Vēlāk piezvanīšu.

Kad Bernisa atgriezīsies un atradīs veikalu slēgtu uzreiz pēc pēcpusdienas burzmas, viņa nebūt nebūs iepriecināta. Sofija iedo­mājās, ka, iespējams, pat varētu zaudēt savu darbu. Nopūzdamās viņa parakstīja zīmīti tik strauji, ka papīrs zem paraksta ieplīsa. Sofija iebāza zīmīti kases reģistrācijas žurnālā.

Nikolass Fleimels, kamēr Sofija rakstīja, bija skatījies pāri viņas plecam, lasīdams zīmīti. — Tā, labi, ļoti labi. Tas izskaidro, kāpēc mans grāmatveikals arī ir slēgts. — Fleimels tāpat paska­tījās pār plecu uz Džošu, kas kaut ko steigšus drukāja uz klavia­tūras. — Ejam!

—   Es tikai pārbaudīju savu pastu, — Džošs nomurmināja, aši izslēdza datoru un aizvēra to.

—  Tādā brīdī? — Sofija neticīgi jautāja.

—  Dzīve turpinās. Vēstules taču nepārstāj pienākt. — Džošs mē­ģināja pasmaidīt, bet visai neveiksmīgi.

Sofija paķēra somu, retro stila ādas jaku un uzmeta pēdējo skatienu kafijas veikalam. Viņai pēkšņi ienāca prātā, ka viņa to tik drīz vairs neredzēs, bet tas bija savādi, protams. Tad Sofija izslē­dza gaismu un, bīdīdama brāli un Niku Flemingu-Fleimelu sev pa priekšu ārā pa durvīm, ieslēdza signalizāciju. Kad tas bija izdarīts, viņa aizvēra durvis, pagrieza atslēgu slēdzenē un iemeta atslēgas pasta spraugā.

—  Nu, ko tagad? — Sofija jautāja.

—    Tagad mēs sameklēsim kādu palīdzību un paslēpsimies, līdz izdomāsim, ko darīt ar jums abiem. — Fleimels pasmaidīja. — Mēs esam labi paslēpušies; mēs ar Periju esam to darījuši vairāk nekā pusmiljonu reižu.

—  Un kas notiks ar Periju? — Sofija jautāja. — Vai Dī… nenoda­rīs viņai pan r -Šo paris nedeļu laika Sofija bija paspējusi iepazīt Periju, kas mēdza iegriezties kafijas veikalā, un viņai patika šī slaidā elegantā sieviete. Sofija negribēja, lai ar Periju atgadās kas nelāgs.

Fleimels pakratīja galvu. — Viņš neko nevar izdarīt. Perija ir pārāk spēcīga. Es nekad neesmu studējis burvestības, bet Perija gan. Tagad viss, ko Dī spēj darīt, ir paturēt Periju un aizkavēt viņu izmantot savas spējas. Bet turpmākajās dienās viņa sāks novecot un zaudēt spēkus. Iespējams, pēc nedēļas, pēc divām Dī noteikti jau varēs lietot savas spējas pret viņu. Tomēr viņš būs piesardzīgs. Viņš turēs Periju sagūstītu Wards un Sigils dēļ… — te Fleimels pamanīja apjukumu Sofijas sejā. — Tie ir tādi maģiski ierobežojumi, — viņš paskaidroja. — Dī uzbruks tikai tad, kad būs drošs par uzvaru. Bet vispirms viņš mēģinās atklāt Perijas zināšanas maģijā. Dī meklējumi tieši zināšanu jomā ir viņa lielākais spēks… un vienlai­kus — lielākā vājība. — Fleimels izklaidīgi taustījās pa kabatām, kaut ko meklēdams. — Mana Perija var pati parūpēties par sevi. Atgādini man kādreiz, lai pastāstu tev stāstu, kā viņa kādreiz sa­skārās ar Grieķi Lamiaku.

Sofija pamāja, lai gan viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas ir Grieķis Lamiaks.

Tad Fleimels izgāja uz ielas un atrada to, ko bija meklējis: ma­zas apaļas saulesbrilles. Viņš tās uzlika, sabāza rokas ādas jakas kabatās un sāka bezbēdīgi svilpot, it kā viņam nebūtu nekādu raižu šajā pasaulē. Viņš atkal atskatījās pār plecu. — Nu, tad ejam.

Dvīņi neizpratnē saskatījās, bet tad steidzās viņam nopakaļ.

—  Es viņu pārbaudīju internetā, — Džošs klusītiņām teica, uz­metis žiglu skatienu māsai.

—   Tad patiesībā to tu darīji. Man uzreiz šķita aizdomīgi, ka pēkšņi e-pasts tev tik svarīgs.

—   Viss, ko viņš sacīja, apstiprinās: viņš atrodams Wikipedia, un par viņu ir gandrīz divsimttūkstoš ziņu Google. Par Džonu Dī ir vairāk nekā desmit miljonu ierakstu. Pat par Pereneli ir, un ir pie­minēta gan Grāmata, gan viss pārējais. Es atradu pat zitias, kad Dī miris, un arī informāciju par to, ka viņa kapu atrakuši ļaudis, kas meklējuši dārgumus, bet izrādījies, ka kaps ir tukšs, tur nebijis nedz līķa, nedz dārgumu. Acīm redzami viņš joprojām mājo Parīzē.

—   Viņš jau nu gan galīgi neizskatās pēc nemirstīga burvja, — Sofija noteica klusā balstiņā.

—  Esneesmu pārliecināts,kaziņu,kādamjāizskatāsburvim, — Džošs tikpat klusu atbildēja. — Vienīgie burvji, ko es zinu, ir Pens un Tellers.

—   Es neesmu burvis, — sacīja Fleimels, pat nepaskatīdamies uz viņiem. — Es esmu alķīmiķis, zinātnieks jums, iespējams, ab­solūti nepazīstamā zinātnē.

Sofija pielika soli, lai panāktu Niku. Meitene pastiepa roku, lai satvertu viņu aiz rokas, tādējādi piebremzējot, bet dzirksts — kā statiskās elektrības lādiņš — iesita viņai pa nagiem. — Au! — Sofija iekliedzās un atrāva roku, pirkstu gali tirpa. Kas notika?

—   Piedod, — teica Fleimels un tad paskaidroja: — Tas tikai ir pēcefekts tam… nu, tam, ko tu sauktu par maģiju. Mana aura — elektriskais lauks, kas aptver manu ķermeni — joprojām ir uzlā­dēta. Tā reaģēja tikai tad, kad pieskārās tavai aurai. — Viņš pa­smaidīja, atklādams izcili vienādus zobus. — Tas nozīmē, ka arī tev acīmredzot ir spēcīga aura.

—  Kas ir aura?

Fleimels turpināja soļot lejup pa ietvi, ne vārda nebilzdams, tad spēji pagriezās un norādīja uz kādu tetovēšanas salona skatlogu. Tajā, fluorescējošas gaismas izgaismots, liesmoja vārds TATOO. — Redzi, tur… redzi, ka pat ap vārdiem ir saskatāma blāzma?

—   Jā, redzu, — Sofija pamāja, aši uzmetot skatu. Katrs vārda burts izstaroja dzeltenu gaismu.

—   Ikvienam cilvēkam ap ķermeni ir līdzīga atblāzma. Vēl ne tik sen — pagātnē ļaudis to spēja skaidri saskatīt un sauca par auru. Tas cēlies no grieķu vārda "elpa". Cilvēkiem attīstoties, lielākā daļa zaudēja spēju redzēt auru. Daži, protams, joprojām spēj.

Džošs iesprauslājās.

Fleimels atskatījās pār plecu. — Tā ir taisnība. Auru ir nofoto­grafējis kāds krievu pāris, vārdā Kiriliani. Elektriskais lauks apņem ikvienu dzīvu organismu.

—  Kā tas izskatās? — Sofija jautāja

Fleimels ar pirkstiem pabungāja pa salona skatlogu. — Tieši tā: blāzma ap ikvienu ķermeni. Katra aura ir unikāla — atšķi­rīgā krāsā. Arī intensitāte atšķiras. Dažas mirdz pastāvīgi, citas pulsveidīgi. Dažas ir ļoti cieši ap ķermeni, citas to apņem kā ap­valks. Par cilvēku pēc viņa auras daudz ko var pateikt: piemē­ram, vai tas ir slims vai nelaimīgs, dusmīgs vai nobijies.

—  Un tu vari redzēt šīs auras? — Sofija nelikās mierā.

Fleimels papurināja galvu. — Nē, es nevaru, Perija gan var, nu,

dažreiz. Es nevaru. Bet es zinu, kā virzīt un vadīt enerģiju. Tas ir tas, ko jūs redzējāt šodien pirms kāda laika: tā bija tīra auras enerģija.

—  Man šķiet, es to labprāt gribētu iemācīties, — Sofija sacīja.

Fleimels uzmeta viņai žiglu skatienu. — Ar tādām vēlmēm jābūt

uzmanīgam. Ikviena enerģijas izmantošana kaut ko maksā. — Viņš piepeši pacēla roku. Sofija un Džošs uz klusās ielas burtiski ielenca viņu. Fleimela roka redzami trīsēja. Un, kad Sofija palūkojās viņa sejā, tad pamanīja, ka Fleimela acis bija pielijušas asinīm. — Kad izmanto auru, enerģijā tiek sadedzināts tik daudz kaloriju, it kā skrietu maratonu. Tas ir kā izlādēt bateriju, es šaubos, vai vēl ilgāk būtu spējis turēties pretī Dī.

—  Vai Dī ir spēcīgāks par tevi?

Fleimels rūgti pasmaidīja. — Noteikti. — Sabāzis rokas atpa­kaļ ādas jakas kabatās, viņš turpināja iet lejup pa ielu, tagad So­fija un Džošs gāja viņam blakus — katrs savā pusē. Tālumā pāri jumtu korēm varēja saskatīt Zelta vārtu tiltu. — Dī pēdējos piecus gadsimtus ir pavadījis, attīstot savas spējas, es to pašu laiku esmu pavadījis, slēpjot sevi, koncentrējoties tikai uz dažām mazām pra­smēm, kas man nepieciešamas, lai saglabātu Pereneles un savu dzīvību. Dī vienmēr bijis varens, un man pat bail iedomāties, uz ko viņš šodien ir spējīgs. — Kalna pakājē Fleimels apstājās, paska­tījies pa labi un kreisi, tad pēkšņi pagriezās pa kreisi un devās Kalifornijas ielas virzienā. — Jautājumus atstāsim vēlākam laikam. Tagad mums jāsteidzas.

—  Cik ilgi jūs pazīstat Dī? — Džošs nelikās mierā, cieši nolēmis saņemt atbildes.

Nikolass Fleimels rūgti pasmaidīja. — Džons Dī bija vīrietis spēka gados, kad es pieņēmu viņu par savu mācekli. Es joprojām mācīju mācekļus tajā laikā, no tiem ir daudzi, ar kuriem varu lepoties. Man šķita, ka es gatavoju jaunu alķīmiķu, zinātnieku, astronomu, astrologu un matemātiķu paaudzi: tie būtu tie cilvēki — vīrieši un sievietes —, kas veidotu jaunu pasauli. Dī, iespējams, bija pats izcilākais students, kāds man jebkad bijis. Ak, man pat šķiet, ka varu droši teikt, ka pazīstu viņu gandrīz piecsimt gadu — tomēr mūsu tikšanās šo pēdējo garo gadu laikā bijusi sava veida nejaušība.

—  Kas pārvērta viņu par tavu ienaidnieku? — Sofija jautāja.

—    Mantkārība, skaudība… un Kodekss, Maga Ābrahama Grā­mata, — Fleimels atbildēja. — Viņš to iekāroja jau sen, un tagad viņš to dabūja.

—  Bet ne jau visu, — Džošs atgādināja.

—   Nē, ne jau visu, — Fleimels pasmaidīja. Viņš turpināja ceļu, un dvīņi gāja blakus, katrs savā pusē. — Kad Dī bija mans māceklis Parīzē, viņš uzzināja par Kodeksu. Vienu dienu es viņu pieķēru mē­ģinājumā nozagt to, un tad es sapratu, ka viņš ir noslēdzis savienību ar Tumšajiem Vecajiem. Es atteicos dalīties tās noslēpumos ar viņu, un mūsu starpā izcēlās nikns strīds. Tajā naktī viņš mums ar Periju uzsūtīja pirmos slepkavas. Tie bija cilvēki, un mēs viegli tikām galā ar tiem. Nākamajā naktī slepkavas vairs nebija tik izteikti cilvēk­veidīgi, tad mēs ar Periju paņēmām Grāmatu, šo to no iedzīves un pametām Parīzi. Kopš tā laika viņš mūs vajā.

Viņi apstājās pie sarkanās gaismas. Britu tūristu trio gaidīja gaismas maiņu, un Fleimels apklusa, žigli uzmestais skatiens brī­dināja Sofiju un Džošu klusēt. Gaisma nomainījās, un viņi šķērsoja ielu. Tūristi devās pa labi, Nikolass Fleimels un dvīņi — pa kreisi.

—    Uz kurieni jūs devāties pēc tam, kad pamētāt Parīzi? — Džošs jautāja.

—   Uz Londonu, — Fleimels īsi atteica. — Dī gandrīz noķēra mūs 1666. gadā, — viņš turpināja. Viņš mums pa pēdām palaida Uguns Elementu, nežēlīgu, bezprātīgu būtni, kas gandrīz aprija pil­sētu. Vēsturē tas tiek dēvēts par Lielo ugunsgrēku.

Sofija paskatījās uz Džošu. Viņi abi bija dzirdējuši par Londonas Lielo ugunsgrēku; bija par to mācījušies pasaules vēsturē. Tomēr Sofija bija pārsteigta, cik mierīga šobrīd jutās; te nu viņa bija, klau­soties vīru, kas apgalvoja, ka ir vecāks par piecsimt gadiem, pie­minam zināmus vēsturiskus notikumus, it kā viņš tiešām būtu bijis tur klāt toreiz, kad tie notika. Un Sofija viņam ticēja!

—    Dī piekļuva bīstami tuvu, gandrīz notvēris mūs Parīzē 1763. gadā, — Fleimels turpināja, — un tad atkal 1835. gadā, kad mēs Romā strādājām par grāmattirgotājiem, kā bieži to darām. Tā allaž bijusi mana iemīļotākā nodarbošanās, — viņš piemetināja. Tad apklusa, jo viņi pietuvojās japāņu tūristiem, kas uzmanīgi klausījās zem spilgti dzeltena lietussarga stāvoša gida stāstījumā. Kad viņi vairs nebija dzirdamības zonā, Fleimels turpināja; šie notikumi, kas risinājās pirms pusotra gadsimta, acīmredzot joprojām bija svaigas un rūgtas atmiņas.

—   Mēs aizbēgām uz Īriju, domādami, ka viņš mūs nemūžam neatradīs uz salas Eiropas malā, bet viņš sekoja. Viņš bija iemācījies kontrolēt cilvēku postus un divus no tiem vienmēr ņēma sev līdzi: slimības postu un bada postu, bez šaubām, izsūtot tos mums pa pēdām. Dažās vietās viņš gan zaudēja kontroli pār tiem. Bads un slimības postīja šo nabadzīgo zemi. Miljons cilvēku nomira Īrijā Lielajā badā 1840. gadā. — Nikolasa Fleimela seja sastinga un tagad atgādināja bargu masku. — Es šaubos, vai Dī kaut mazliet aiz­domājās par to, viņš parasti pret ļaudīm neizjūt neko, izņemot nicinājumu.

Sofija atkal paskatījās uz Džošu. Pēc brāļa sejas izteiksmes viņa uzreiz saprata, ka viņš šobrīd ir ļoti sakoncentrējies, mēģinādams aptvert visu informācijas straumi. Džošs skaidri zināja, ka viņam nepieciešams interneta pieslēgums, lai pārbaudītu dažas detaļas.

—  Bet viņš taču nekad jūs nenoķēra, — Sofija nelikās mierā.

—   Nē, līdz šodienai ne. — Niks paraustīja plecus un skumji pa­smaidīja. — Tas tomēr bija neizbēgami, vismaz man tā šķiet. Visa divdesmitā gadsimta garumā Dī arvien tuvojās. Viņš bija kļuvis vēl varenāks, viņa organizācija apvienoja seno maģiju ar moderno teh­noloģiju. Mēs ar Periju ilgāku laiku slēpāmies Ņūfaundlendā, līdz viņš mums uzraidīja Drausmīgos vilkus, un tad mēs pārcēlāmies no pilsētas uz pilsētu, sākot no austrumu krasta, no Ņujorkas 1901. gadā, pakāpeniski pārvietojoties uz rietumiem. Man ir aizdomas, ka tas bija tikai laika jautājums, kad viņš mūs panāks, — Fleimels piemetināja. — Kameras, video, telefons un internets skaidri uzrāda visu šo slēpšanos, līdz ar to mūsdienās tā vēršas daudz grūtāka.

—  Grāmata… Kodekss, kuru viņš meklēja … — Džošs iesāka.

—  Maga Ābrahama Grāmata, — Fleimels precizēja.

—  Kas tad tajā tik sevišķs?

Nikolass Fleimels apstājās ietves vidū tik negaidīti, ka dvīņi ātrumā pagāja viņam garām. Tad abi pagriezās un atskatījās. Viņi ieraudzīja samērā parasta izskata vīru, kas nu stāvēja plati izplestām rokām, it kā gatavotos palocīties aplausiem. — Paska­tieties uz mani. Paskatieties uz mani! Es esmu vecāks par Ameriku. Un tieši tas atrodams Grāmatā, tieši tas padara Grāmatu tik sevišķu. — Fleimels pazemināja balsi un turpināja: — Bet daudz kas ir jau zināms — mūžīgās dzīvības noslēpums, iespējams, ir pēdējais Ko­deksa noslēpums.

Sofija sajuta savu plaukstu ieslīdam brāļa rokā. Džošs to vieglītiņām saspieda, un viņa bez vārdiem saprata, ka viņš ir tikpat nobijies.

—  Ar Kodeksu Dī varēs panākt izmaiņas pasaulē.

—  Kā izmainīt? — Džošs prasīja.

—  Pārveidojot to, — Fleimels klusu sacīja. — Dī un Tumšie Vecie, kam viņš kalpo, pārveidos šo pasauli, un tā atkal taps tāda, kāda tā bija neiedomājami senā pagātnē. Un vienīgā cilvēkiem atvēlētā loma būs kļūt par vergiem. Vai arī par barību.

Lai arī bija citi veidi, ko varētu izmantot sakariem, Dr. Džons Dī priekšroku deva laikmetam atbilstošai izvēlei: mobilajam tele­fonam. Iekārtojies vēsajā Hammer ādas sēdeklī, viņš atvēra telefonu un, pagriezis to pret Pereneli Fleimelu, kas bija bezsamaņā saļimusi starp diviem apdrupušiem golemiem, nofotografēja.

Perenele Fleimela kundze. Viņa gūstekne. Tas nu reiz noteikti bija kas fotoalbumam cienīgs.

Dī uzklikšķināja telefona numuru, pēc tam nospieda "sūtīt", tad, galvu pieliecis, paskatījās uz skaisto sievieti sev pretī. Sagūstīt Pereneli — tā bija ārkārtīgi liela veiksme, bet viņš arī apzinājās, ka tas izdevies vienīgi tāpēc, ka viņa bija izmantojusi ļoti daudz enerģijas, iznīcinot golemu. Dī noglaudīja savu mazo trīsstūrveida bārdiņu. Drīz viņš izgatavos vēl dažus golemus. Viņš paskatījās uz šiem diviem: neilgajā laika sprīdī, ko viņi bija pavadījuši ārā agrās pēcpusdienas saulē, abi bija sākuši plaisāt un sabirzt. No lielā golema — pa kreisi no Pereneles — pāri ādas sēdeklim plūda melnu dubļu straume.

Iespējams, nākamreiz viņam vajadzēs izvēlēties kaut ko citu, nevis golemus. Raupjās būtnes labi strādāja mitrākā klimatā, bet bija pavisam nepiemērotas Rietumkrasta vasarām. Viņš prātoja, vai viņam joprojām ir recepte, kā izveidot vampīru.

Tā patiesībā bija Perenele, kas viņam radīja dažādas problē­mas — nopietnas problēmas, jo viņš vienkārši nebija pārliecināts par to, cik spēcīga ir Perenele.

Dī vienmēr bija izjutis bijību pret šo slaido, eleganto franču sie­vieti. Kad Dī pirmo reizi bija mācībā pie alķīmiķa Nikolasa Fleimela, viņš bija kļūdījies un pietiekami nenovērtējis Pereneli. Tomēr ātri bija atklājis, ka Perenele Fleimela ir vismaz tikpat spēcīga kā viņas vīrs, faktiski bija dažas jomas, kurās viņa bija pat spēcīgāka. Tās rak­stura iezīmes, kuras Fleimelu izveidoja par izcilu alķīmiķi — viņa īpašā uzmanība pret sīkumiem, seno valodu prasme, nepārspējamā pacietība —, padarīja viņu par vāju burvi, bet draudīgu melnās ma­ģijas pārzinātāju. Viņam vienkārši pietrūka iztēles dzirksts vien­kāršai vizualizēšanai, kas nepieciešama šim darbam. Perenele, pil­nīgi pretēji, bija viena no spēcīgākajām burvēm, kādu viņš jebkad bija sastapis.

Dī novilka vienu no saviem pelēkajiem ādas cimdiem un no­meta to uz sēdekļa sev blakus. Pieliecies pie Pereneles, viņš iebak­stīja pirkstu dubļu peļķē, kas pilēja no viena golema, un uzzīmēja savijušos simbolu uz sievietes kreisās rokas plaukstas. Tad viņš uz­zīmēja simbola spoguļattēlu uz viņas labās rokas. Tad vēlreiz ie­mērca roku lipīgajos melnajos dubļos un uzvilka trīs viļņotas līni­jas uz viņas pieres. Tajā brīdī Perenele pēkšņi atvēra savas spilgti zaļās acis. Dī strauji atrāvās atpakaļ savā vietā.

—  Pereneles kundze, man trūkst vārdu, lai izteiktu, kāds prieks jūs atkal sastapt.

Perija atvēra muti, lai atbildētu, bet nespēja izrunāt ne vārda. Viņa mēģināja pakustēties, bet arī tas neizdevās, jo ne tikai golemi bija cieši sagrābuši viņas rokas, arī muskuļi atteicās viņu klausīt.

— Ak, tev jāpiedod man, es atļāvos uzlikt apsardzes burvestību. Vienkārša burvestība, bet tās pietiks, līdz varēšu noorganizēt kaut ko pastāvīgāku. — Dī smaidīja, bet viņa sejas izteiksmē nekas nelie­cināja par jautrību. Ieskanējās viņa mobilais telefons, atskaņodams tēmu "Lietas no X-failiem", un viņš atvēra telefonu. — Atvaino, — viņš sacīja Perenelei.

—   Vai tu saņēmi foto? — Dī jautāja. — Jā, es domāju, ka tas uzjautrinās tevi: leģendārā Perenele Fleimela ir mūsu rokās. Ak, es esmu gandrīz pārliecināts, ka Fleimels nāks pēc viņas. Un mēs bū­sim tam gatavi. Šoreiz viņš neizbēgs.

Perenele varēja skaidri sadzirdēt gārdzošus atbildes smieklus klausulē.

—  Jā, protams. — Dī iebāza roku kabatā un izņēma Grāmatu vara vākos. — Mums ir Kodekss. Beidzot. — Runādams viņš sāka šķirstīt biezās, nelīdzenās lapas. Viņa balss aizkrita un nebija sa­protams, vai viņš runā ar zvanītāju vai pats ar sevi. — Tūkstošgadu vecas mistiskas zināšanas vienuviet… — Tad viņa balss pagaisa pavisam. Telefons izšļuka no rokas un nokrita uz automašīnas grīdas.

Grāmatas beigās trūka divu lapu, tās bija rupji izplēstas.

Dī aizvēra acis, ar žiglu savas mazās mēlītes kustību aplaizīja lūpas un ieķērcās:

—  Zēns, to izdarīja zēns, kad es izrāvu Grāmatu no viņa rokām.

—    Viņš atvēra acis un sāka uzmanīgi apskatīt priekšpēdējās la­pas. — Varbūt tās nemaz nav tik svarīgas…— viņš murmināja, lūpas kustējās līdzi, sekojot kustīgajiem vārdiem, kas visu laiku pārveidojās. Dī sakoncentrēja visu uzmanību uz spožajiem burtiem katras lapas augšpusē, kas deva atminējumu turpmā­kajam tekstam. Tad viņš spēji atrāvās, joprojām turēdams Grā­matu trīcošajos pirkstos. Kad Dī pacēla galvu, viņa acis kvēloja.

—     Man trūkst Gala Kopsavilkuma! — viņš iekliedzās. Ap viņa galvu dejoja dzeltenas dzirkstis, un aizmugurējais logs saplaisāja baltās zirnekļveida plaisās. No Dī zobiem kā siekalas spirālveidīgi stiepās dzeltenīgi balts pulveris. — Brauc atpakaļ! — Dīuzauroja šoferim. — Brauc tūdaļ atpakaļ! Nē, apstājies, šī pavēle ir atcelta! Fleimels nav muļķis. Viņi jau sen būs projām. — Viņš paķēra te­lefonu no grīdas un, izvairīdamies no Pereneles skatiena, uz īsu mirkli saņēmās un savācās. Viņš ievilka dziļu, drebošu elpu, acīm redzami nomierināja sevi, tad piezvanīja.

—   Mums ir nelielas problēmas, — viņš krekšķošā balsī sacīja telefonā, balss tomēr bija mierīga, bez jebkādām emocijām. — Šķiet, ka mums trūkst dažu lapu grāmatas beigās. Nekas svarīgs. Esmu pārliecināts. Varbūt tu vari izrādīt man labvēlību, — viņš pie­pilda it kā starp citu. — Tu varētu nodot Moriganai, ka man nepie­ciešama viņas palīdzība.

DI ievēroja, kā Pereneles acis ieplešas šokā, izdzirdot piemi­nam Moriganas vārdu. Viņš tīksmē plati pasmaidīja.

—   Man nepieciešams viņas sevišķais talants un īpašās pras­mes. — Tad viņš aizvēra telefonu un paskatījās uz Pereneli Fleimelu.

—  Būtu bijis daudz vienkāršāk, ja viņi paši būtu atdevuši man Kodeksu. Tagad nāks Morigana. Un tu saproti, ko tas nozīmē.

Sofija pirmā pamanīja žurku.

Dvīņi bija uzauguši Ņujorkā, bet visbiežāk vasaras bija pavadī­juši Kalifornijā, tā ka ieraudzīt žurku nebija nekas neparasts. Dzī­vojot Sanfrancisko — ostas pilsētā, ikviens ātri pierod redzēt šīs radības, sevišķi agri no rīta un vēlu vakaros, kad tās mēdz izlīst no paēnas un kanalizācijas caurulēm. Sofija no tām sevišķi nebai­dījās, lai gan kā visi, arī viņa bija dzirdējusi dažādus šausmu stās­tus, pilsētas leģendas un DD — draugs draugam — nostāstus par maitēdājiem. Sofija zināja, ka tās parasti ir nekaitīgas, ja vien nebija iedzītas strupceļā; viņa atcerējās kaut kur lasījusi, ka tās spēj uzlēkt lielā augstumā. Viņa arī bija lasījusi rakstu Neiv York Times svēt­dienas pielikumā, kurā bija rakstīts, ka Savienotajās Valstīs ir tikpat daudz žurku, cik cilvēku.

Bet šī žurka bija savādāka.

Drīzāk spīdīga un melna, ne kā parasti — netīri brūngana, šī bija pieplakusi pie zemes gluži nekustīga šaurās ieliņas galā, un Sofija varēja apzvērēt, ka žurkai bija spilgti sarkanas acis. Žurka vēroja viņus.

Varbūt tā bija izbēgusi mājas žurciņa?

—  Ak tu pamanīji, — Fleimels nomurmināja, satverot meitenes roku un steidzinot doties uz priekšu. — Mūs novēro.

—  Kas? — Džošs jautāja, apjukumā spēji pagriezies, cerot ierau­dzīt Dī garo melno auto traucamies lejup pa ielu. Bet no mašīnas nebija ne miņas, un neviens nešķita pievēršam viņiem speciālu uz­manību. — Kur?

—  Žurka. Ieliņā, — Nikolass Fleimels ātri sacīja. — Neskaties.

Bet bija par vēlu. Džošs jau bija pagriezies un skatījās. — Iz­manto žurkas? Žurka vēro mūs, bet tu taču to nedomā nopietni. — Viņš cieši skatījās uz žurku, gaidīdams, ka tā pagriezīsies un bēgs projām. Bet žurka tikai pacēla galvu un skatījās uz viņu, pavērdama muti, lai parādītu asos zobus. Džošs nodrebinājās. Čūskas un žur­kas — tās nu viņam reiz derdzās… tomēr ne tik ļoti kā zirnekļi. Un skorpioni.

—  Žurkām nav sarkanas acis, vai ne? — viņš prasīja, lūkoda­mies uz māsu, kura, cik viņam bija zināms, nebaidījās ne no kā.

—  Parasti ne, — Sofija atbildēja.

Kad Džošs pagriezās atpakaļ, viņš atklāja, ka tagad tur jau ir vēl divas piķa melnas žurkas, kas nekustīgi stāvēja šaurajā ieliņā. Trešā izmetās ārā no tumsas blakus pārējām un vēroja viņus.

—   Labi, — Džošs sacīja nosvērti, — esmu redzējis vīrus, dari­nātus no māliem, un man šķiet, ka spēju pieņemt arī spiegojošas žurkas. Vai tās runā? — viņš skaļi prātoja.

—  Neesi jocīgs, — Fleimels asi noteica. — Tās ir žurkas.

Džošs patiešām nedomāja, ka tas varētu būt tik jocīgs minējums.

—  Vai tās atsūtījis Dī? — Sofija pajautāja.

—   Viņš dzen mums pēdas, žurkas sekoja mūsu smaržai, jau sākot no veikala. Vienkārši burvju vārdi ļauj viņām redzēt to, ko tās redz. Tas ir vienkāršs, bet efektīvs rīks, un, tā kā tās zina mūsu smaržu, tās var sekot mums, līdz šķērsosim ūdeni. Bet vairāk esmu norūpējies par šiem. — Viņš paslēja zodu augšup.

Sofija un Džošs paskatījās uz augšu. Uz tuvējo māju jumtiem bija sapulcējies milzīgs bars melnspalvainu putnu. — Vārnas, — Flei­mels īsi noteica.

—   Vai tas ir slikti? — minēja Sofija. No tā brīža, kad Dī bija ie­gājis veikalā, nebija pārāk daudz labu ziņu.

—   Var būt ļoti slikti. Bet es domāju, ka mums viss būs labi. Mēs jau gandrīz esam klāt. — Fleimels pagriezās pa kreisi un ieveda dvī­ņus pašā Sanfrancisko sirdī — ķīniešu kvartālā. Viņi pagāja garām Sem Vonga viesnīcai, tad pagriezās pa labi šaurā ieliņā, tad uzreiz pa kreisi, nonākot uz līdzenas sašaurinātas ietves. Pretēji relatīvi tīrajām galvenajām ielām šaurās ieliņas parasti bija piekrautas kastu kaudzēm, atvērtām kārbām, no kurām dvesmoja specifiska saldena bojātu ēdienu smaka. Šaurā ieliņa, pa kuru viņi bija nogriezušies, smirdēja sevišķi pretīgi, gaiss mušu pilns, un ēkas abās pusēs pa­cēlās tik augstu, ka ietve atradās tumšā ēnā. — Man laikam tūlīt kļūs slikti, — Sofija nomurmināja. Vēl tikai pirms dienas viņa bija teikusi savam dvīņu brālim, ka pēc vairāku nedēlu darba kafijas vei­kalā viņas oža kļuvusi izsmalcinātāka. Viņa bija lielījusies, ka spēj atšķirt smaržas, kuras nekad agrāk nebija uztvērusi. Tagad Sofija to nožēloja: gaiss bija sasmacis no pūstošu augļu un zivju dvakas.

Džošs tikai pamāja ar galvu. Viņš bija sakoncentrējies, lai el­potu caur muti, tomēr viņam šķita, ka smirdīgais gaiss katrā ieelpā pielīp viņa mēlei.

—  Gandrīz esam klāt, — Fleimels sacīja. Šķiet, viņu nemaz ne­ietekmēja pretīgās smakas, kas virmoja gaisā.

Dvīņi dzirdēja skrapstoņu, dipoņu un pagriezās tieši laikā, lai redzētu, ka nu jau piecas žurkas rāpjas pāri atvērto kārbu kaudzēm aizmugurē. Milzīga melna vārna uzmetās uz viena no vadiem, kas cilpu cilpām karājās pāri ieliņai.

Nikolass Fleimels pēkšņi apstājās vienkāršu neievērojamu koka durvju priekšā, tās tik ļoti bija apķepušas netīrumiem, ka bija grūti atšķiramas no sienas. Durvīm nebija nedz roktura, nedz at­slēgas cauruma. Plaši izpletis pirkstus, Fleimels novietoja pirkstu galus noteiktās vietās un uzspieda. Durvis ar klikšķi atvērās. Sa­grābis Sofiju un Džošu, viņš ievilka tos tumsā un cieši aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc sīvās smirdoņas šaurajā ieliņā gaitenis smaržoja brīniš­ķīgi, jautās salds jasmīna aromāts un vēl kāda smalka eksotiska smarža. Dvīņi dziļi ievilka elpu. — Bergamote, — Sofija paziņoja, atpazīdama citrusu smaržu, — un īlangīlangs, un pačūlija, man šķiet.

—  Es esmu sajūsmā, — sacīja Fleimels.

—    Es tējas veikalā mēdzu darboties ar augiem. Man patika eksotisko tēju smaržas.— Sofija apstājās, pēkšņi saprazdama, ka runā tā, it kā nekad vairs neatgriezīsies veikalā un nesaodīs tā smaržu pārbagātību. Tieši ap šo laiku veikalā mēdz ierasties dau­dzi, veidojot pirmo pēcpusdienas pūli, pasūtot cappuccinos, cafe lattes, ledus tēju, augu uzlējumus. Sofija samirkšķināja acis, lai aizvairītu asaras, kas pēkšņi izsprāga. Viņai pietrūka "Kafijas tases", jo tā bija parasta, normāla un īsta vieta.

—  Kur mēs esam? — Džošs jautāja, vērdamies apkārt, kad acis bija pieradušas pie krēslas. Viņi stāvēja garā, ļoti tīrā gaitenī. Sienas bija apdarinātas ar gludu gaišu koku, uz grīdas bija interesanti austs balts meldru paklājs. Vienkāršā ieeja gaiteņa otrā galā bija aizklāta ar kaut ko papīram līdzīgu. Džošs jau gatavojās spert soli durvju virzienā, kad Fleimela roka dzelžainā tvērienā sagrāba viņa plecu.

—    Nekusties, — viņš nomurmināja. — Pagaidi. Paskaties. Ievēro. Ja paturēsi šos trīs vārdus prātā, tu varētu vienkārši iz­dzīvot pāris nākamo dienu. — Iebāzis roku kabatā, viņš izņēma divdesmit piecu centu monētu. Novietojis uz īkšķa, viņš pameta to gaisā. Monēta, gaisā vairākas reizes pagriezdamās, sāka lidot gaiteņa vidus virzienā…

Atskanēja tik tikko sadzirdama šņākoņa, un dzelkšņiem klāts šķēps izsitās cauri metāla monētai, caurdurot to vidū un pienag­lojot pie pretējās sienas.

—   Jūs esat pametuši drošo un ikdienišķo pasauli, ko reiz pa­zināt, — Nikolass Fleimels nopietni sacīja, pēc kārtas skatīdamies uz katru no dvīņiem. — Nekas nav tā, kā šķiet. Jums jāiemācās visu izvērtēt. Gaidīt, līdz viss sāk kustēties, skatīties, iekams spe­rat soli, un ievērot visu. Es šo gudrību iemācījos no alķīmijas, bet jums tā izrādīsies nenovērtējama šajā jaunajā pasaulē, kurā jūs ne­gribot esat nokļuvuši. — Viņš norādīja uz gaiteni. — Skatieties un ievērojiet. Sakiet, ko jūs redzat?

Džošs ievēroja mazu caurumu sienā. Tas bija nomaskēts par koka zaru. Ievērojis pirmo, viņš pamanīja, ka sienās ir dučiem cau­rumu. Viņš prātoja, vai katrā caurumā ir paslēpta kāda neliela bulta, kas ir pietiekami spēcīga, lai caurdurtu metālu.

Sofija ievēroja, ka grīda nesavienojas ar sienu pietiekami cieši. Atsevišķās vietās abās pusēs — gan kreisajā, gan labajā — virs grī­das līstes bija noteikta atstarpe.

Fleimels pamāja ar galvu. — Labi. Tagad skatieties. Mēs re­dzējām, ko spēj bultas, bet ir vēl cita aizsardzība… — Viņš izņēma salveti no bikšu kabatas un nometa to uz grīdas, tuvu vienam no šaurajiem pavērumiem. Atskanēja metālisks klikšķis, un no sienas parādījās milzīgs pusmēness veida asmens, sagriežot salveti sīkās strēmelītēs, pēc tam tas ieslīdēja atpakaļ slēptuvē.

— Ja nu bultas neskar… — Džošs iesāka.

—  Tad asmeņi to paveiks, — Sofija nobeidza. — Labi, bet kā mēs tiksim līdz durvīm?

—  Mēs netiksim, — Fleimels sacīja, pagriezās un pagrūda sienu pa kreisi. Visa siena ar klikšķi atvērās un ieslīdēja iekšā, ļaujot trio ieiet milzīgā, plašā telpā.

Dvīņi uzreiz atpazina istabu: tā bija sambo un citu cīņas mākslu skola. Kopš mazām dienām viņi bija mācījušies Tae Kivon Do — korejiešu karatē, līdzīgas skolas bija visās Savienotajās Valstīs. Tās viņi iepazina, ceļojot kopā ar vecākiem no vienas universitātes uz citu. Daudzām skolām bija cīņu mākslas klubu nometnes, un vecāki abus vienmēr pieteica labākajās sambo skolās, kādas vien atrada. Abiem — gan Sofijai, gan Džošam — bija sarkanās jostas, kas ir vienu pakāpi zemāk par melno jostu.

Atšķirībā no citām sambo skolām šī tomēr bija vienkārša un neizgreznota, veidota baltos un krēmkrāsas toņos, ar baltām sienām un melniem matračiem uz grīdas. Bet viņu uzmanību uzreiz pievērsa istabas centrā sēdošā figūra, tā sēdēja ar muguru pret viņiem, baltā T kreklā un baltos džinsos. Figūras nepakļāvīgie, spilgti sarkanie mati bija vienīgais krāsu plankums visā sambo cīņas skolā.

—   Mums ir problēma, — Nikolass Fleimels vienkārši sacīja, pievērsdamies sēdošajam.

—  Jums ir problēma, bet tam nav nekāda sakara ar mani.

Stāvs nepagriezās, bet balss bija pārsteidzoši sievišķīga un jau­neklīga, ar vieglu, tikko manāmu ķeltu — īru vai skotu — ak­centu — nodomāja Sofija.

—  Dī šodien mani atrada.

—  Tas bija tikai laika jautājums.

—  Viņš ieradās pēc manis ar golemiem.

Iestājās pauze. Figūra joprojām nepagriezās. — Viņš vienmēr ir bijis muļķis. Nevar lietot golemus sausā klimatā. Vainīga viņa augstprātība.

—  Viņš paņēma Pereneli kā gūstekni.

—  Ak. Tas ir nepatīkami. Tomēr Dī nenodarīs viņai pāri.

—  Un viņam ir Kodekss.

Stāvs sakustējās, lēni pieceļoties kājās un pagriežoties ar seju pret viņiem. Dvīņi bija šokēti, atklājot, ka viņi veras uz meiteni, kas bija tikai nedaudz vecāka par viņiem. Meitenes āda bija balta, no­klāta vasaras raibumiem, apaļīgajā sejā dominēja acis zāles zaļumā. Sarkanie mati burtiski vibrēja, Sofija nevarēja izprast, vai tie ir da­biski vai krāsoti.

—   Kodekss? — Akcents noteikti bija īru, Sofija nolēma. — Maga Ābrahama Grāmata?

Nikolass Fleimels pamāja.

—  Tad tev taisnība, ka mums ir problēma.

Fleimels iebāza roku kabatā un izvilka divas lapas, kuras Džošs bija izplēsis no grāmatas. — Nu, gandrīz visa grāmata. Viņam nav Gala kopsavilkuma.

Jaunā sieviete iešņācās, skaņa atgādināja ūdens vārīšanos, un ātrs smaids pārskrēja pāri sejai. — Kuru viņš gribēs dabūt, protams.

—  Protams.

Džošs cieši vēroja sarkanmataino jauno sievieti, pamanot, ka viņa stāv pilnīgi nekustīgi, kā lielākā daļa cīņas mākslas skolotāju, kurus viņš pazina. Viņš iesānis uzmeta skatienu māsai un pacēla uzacis mēmā jautājumā, ar zodu viegli norādot uz meiteni. Sofija pakratīja galvu. Viņi bija neizpratnē, kāpēc Nikolass Fleimels iztu­rējās pret meiteni ar acīm redzamu respektu. Sofija arī bija nonākusi pie slēdziena, ka kaut kas nebija kārtībā ar meitenes izteiksmi, bet viņa nespēja to precīzi nodefinēt. Tā bija parasta seja — iespējams, vaigu kauli bija pārāk lieli, zods pārāk izteikts, bet smaragda zaļās acis notvēra un piesaistīja ikviena uzmanību… un tad Sofija pār­steigta saprata, ka meitene nemirkšķina acis.

Jaunā sieviete pēkšņi atmeta atpakaļ galvu un dziļi ieelpoja, viņas nāsis ietrīsuļojās. — Vai tāpēc es varu saost Acis?

Fleimels pamāja. — Žurkas un vārnas it visur.

—  Un jūs tās atvedāt uz šejieni? — Viņas balsī bija jaušams pār­metums. — Es veltīju gadus, lai izveidotu šo vietu.

—  Ja Dī ir Kodekss, tad tu zini, ko viņš izdarīs ar to.

Jaunā sieviete pamāja. Viņa pagrieza savas platās zaļās acis pret dvīņiem. — Un kas ir šie divi? — viņa jautāja, beidzot atzīdama viņu klātbūtni.

—   Viņi bija tur, kad Dī uzbruka. Viņi cīnījās par mani, un šis jaunais cilvēks pamanījās izplēst lapas no grāmatas. Šī ir Sofija, un tas ir viņas dvīņubrālis Džošs.

—  Dvīņi? — Jaunā sieviete paspēra soli uz priekšu un paska­tījās uz katru pēc kārtas. — Nav līdzīgi, bet tagad tomēr varu saska­tīt līdzību. — Viņa pagriezās pret Fleimelu. — Tu taču nedomā…?

—   Es domāju, ka tas ir interesants notikumu pagrieziens, — Fleimels noslēpumaini sacīja. Viņš paskatījās uz dvīņiem. — Es gribu jūs iepazīstināt ar Skatahu. Viņa, iespējams, neko daudz nepa­stāstīs par sevi, tāpēc es jums pateikšu, ka viņa ir no Veco Rases un ir trenējusi ikvienu leģendāru karotāju un varoni pēdējo divtūkstoš gadu laikā. Mitoloģijā viņa ir pazīstama kā Jaunava Kareive, Ēna, Dēmonu slepkava, Karaļu radītāja…

—  Ak, sauciet mani vienkārši par Skatiju, — jaunā sieviete sa­cīja, un viņas vaigi pieņēma viņas matu krāsu.

Doktors Džons DI pieplaka mašīnas aizmugurei un mēģināja, tiesa, ne pārāk veiksmīgi, savaldīties. Gaiss bija smags no sērūdeņ­raža smakas, ap viņa pirkstiem sprakšķēja sīkas dzeltenīgi baltas uguns dzirkstis, pārklādamas grīdu. Dī bija cietis neveiksmi. Ka­mēr viņa saimnieki bija pacietīgi, tie bieži vien mēdza uzdot tādus uzdevumus, kuru īstenošana aizņēma gadsimtus, bet tagad bija pienācis brīdis, kad viņu pacietība sāka izsīkt. Un absolūti noteikti, ka par ko tādu kā līdzjūtība viņi nezināja neko.

Perenele Fleimela, būdama burvju vārdu varā, nespēja pakus­tēties, viņa vēroja Dī, un viņas acis zaigoja, tur vienlaikus zibsnīja gan nicinājums, gan bailes.

— Tas nu top pārlieku sarežģīti, — Dī nomurmināja, — un es ienīstu sarežģījumus.

Dī turēja klēpī lēzenu sudraba trauku ar zelteri no skārdenes — vienīgo šķidrumu, kas viņam šobrīd bija pieejams. Viņš gan vien­mēr deva priekšroku darbam ar tīru ūdeni, bet tehniski noderēja jebkurš šķidrums. Pārliecies pāri traukam, viņš cieši skatījās šķid­rumā un, ļaujot savas auras enerģijai plūst pāri virsmai, klusi mur­mināja pirmos burvju vārdus.

Pirmajā brīdī tumšajā šķidrumā bija redzams tikai paša at­spulgs, tad tas ietrīsējās, un zelteris sāka tik vareni burbuļot, kā intensīvi vārīdamies. Tad šķidruma virmojums tikpat spēji rimās, un atspulgs traukā vairs nerādīja Dī seju, bet gan savādi pla­kanu tēlu, atveidotu pelēcīgi sārtos un iezaļgani melnos ēnainos toņos. Būtiskais skata punkts bija vērsts uz zemi, turklāt līdz nela­bumam ātrs — kustīgs un mainīgs.

—   Žurkas, — Di nomurmināja, šauras lupas savilkās izteikta nepatikā. Viņam derdzās likt lietā žurku acis.

—  Es nevaru noticēt, ka tu tās atvedi uz šejieni, — Skatija sacīja, rakādamās starp drēbēm mugursomā.

Nikolass Fleimels uz krūtīm sakrustotām rokām stāvēja Skatijas guļam istabas durvīs. — Viss notika tik ātri. Tāpat jau tas, ka Dī dabūja Kodeksu, ir ļoti slikti, bet, kad es atklāju, ka dažu lapu trūkst, sapratu, ka dvīņiem būs nepatikšanas.

Atskanot vārdam dvīņi, Skatija pameta pakošanos. — Tātad viņi ir patiesais iemesls, kāpēc jūs esat šeit, vai ne?

Fleimels pēkšņi pamanīja kaut ko interesantu sienā, kam pie­vērst skatienu.

Skatija šķērsoja nelielo istabu un pavērās koridorā, lai pārlie­cinātos, vai Sofija un Džošs joprojām vēl ir virtuvē, tad iestūma Fleimelu istabā un aizvēra durvis.

—  Tev kaut kas ir padomā, vai ne? — Skatija jautāja. — Turklāt tas ir kas vairāk nekā tikai Kodeksa pazaudēšana. Tu varēji pats tikt galā ar Dī un viņa rokaspuišiem.

—   Neesi tik pārliecināta. Pagājis jau diezgan ilgs laiks, kopš es cīnījos, Skatij, — klusi noteica Fleimels. — Vienīgā alķīmija, ar ko es tagad nodarbojos, ir filozofijas akmens dzēriena pagatavošana, turklāt pavisam nelielā daudzumā, tik vien, lai uzturētu Pereneli un arī sevi jaunus. Laiku pa laikam, kad mums ievajagas naudas, es izgatavoju nedaudz zelta vai kādu savādu dārgakmeni.

Skatija skaļi iesmējās un atgriezās pie kravāšanās. Viņa tostarp bija paguvusi pārģērbties un tagad rosījās, tērpusies melnās cī­ņas biksēs, Magnum zābakos ar metāla purngaliem un melnā T kreklā, kam pāri bija uzrāvusi melnu vesti ar daudzām kabatām un rāvējslēdzējiem. Otru bikšu pāri viņa iebāza mugursomā, tad atrada vienu zeķi un metās meklēt otru — pagultē.

—   Nikolas Fleimel, — Skatija ierunājās apslāpētā balsī, jo to­brīd viņas galva atradās zem segām, — tu esi visvarenākais alķī­miķis, kāds vien zināms uz zemes. Atceries, es stāvēju tev blakus, kad mēs cīnījāmies ar dēmonu Fomoru, un tu biji viens no tiem, kuri izglāba mani no An Chaor-Thanach cietuma, nevis otrādi. — Tajā brīdī Skatija iznira no gultapakšas ar meklēto zeķi rokās. — Un, kad Nāra terorizēja Pēterburgu, tu viens pats to padzini, un kad Melnais Annis trakoja pāri Manitobai, es vēroju, kā tu uzvarēji viņu. Tu viens pats stājies pretī Nakts Raganai un viņas nemirstīgai armijai. Tu vai­rāk nekā pustūkstoš gadu lasīji un pētīji Kodeksu, un neviens cits nepazīst labāk stāstus un leģendas, kas tajā glabājas. — Skatija pēkšņi apklusa un skaļi noelsās, zaļās acis bija plaši ieplestas. — Tieši tas ir tev padomā, — viņa noteica, — un tam ir sakars ar leģendu…

Fleimels pasniedzās un piespieda rādītājpirkstu pie Skatijas lūpām, neļaudams viņai pateikt vēl kādu vārdu. Viņš pasmaidīja, un šis smaids bija dziļi noslēpumains. — Vai tu man uzticies? — viņš beidzot pajautāja.

Skatija atbildēja nekavējoties: — Protams.

—   Tad uzticies man! Es gribu, lai tu aizsargā dvīņus. Un arī trenē viņus, — Fleimels piebilda.

—  Trenēt viņus?! Vai tu maz saproti, ko tu man lūdz?

Fleimels pamāja ar galvu. — Es to vēlos. Gribu, lai tu viņus sa­gatavo tam, kas notiks.

—  Un kas tas būtu? — Skatija jautāja.

—  Man nav ne jausmas, — Fleimels pasmaidīja, — izņemot to, ka tas nebtis nekas labs.

—   Mums, māmiņ, viss kārtībā, pilnīgi godīgi, mums tiešām viss kārtībā, — Sofija Ņūmena mazliet pavērsa mobilo telefonu, lai arī brālis varētu dzirdēt. — Jā, Perija Fleminga jutās slikti. Iespējams, viņa kaut ko nelabu apēda. Tagad viņai jau ir labāk. — Sofija atkal sajuta miklumu sīkajos matiņos uz skausta, viņai ļoti nepatika me­lot savai mammai, — lai gan māte bija tik ļoti pārņemta ar darbu, ka nekad nemēdza sevi apgrūtināt ar kaut kādām pārbaudīšanām.

Džoša un Sofijas vecāki bija arheologi. Viņu atklājumi bija tik nozīmīgi, ka guva ievērību visā pasaulē, jo būtiski ietekmēja un līdz ar to mainīja modernās arheoloģijas priekšstatus. Viņi bija pirmie savā nozarē, kas atklāja jaunas mazas hominīdu sugas eksistenci, kuru Indonēzijā parasti dēvēja par hobitiem. Džošs vienmēr sa­cīja, ka viņu vecāki dzīvo piecu miljonu gadu senā pagātnē un ir laimīgi tikai tad, kad atrodas līdz elkoņiem dubļos. Dvīņi zināja, ka viņi, protams, tiek bezgalīgi mīlēti, bet viņi arī zināja to, ka ve­cāki vienkārši nesaprot viņus… un vēl daudz ko citu no šodienīgās dzīves.

—   Fleminga kungs ved Periju uz viņu mītni tuksnesī un pie­dāvāja, vai mēs negribam braukt viņiem līdzi, protams, uz neilgu laiku. Mēs teicām, ka mums, dabiski, vispirms jāapjautājas jums. Jā, mēs runājām ar Agnes tanti; viņa sacīja, ka piekrīt, ja jums nav iebildumu. Mammu, saki, lūdzu, "jā".

Sofija pagriezās pret brāli un sakrustoja pirkstus. Džošs sakrus­toja arī savējos; viņi tik ilgi un smagi bija sprieduši, ko sacīt tantei un mammai pirms zvanīšanas, tomēr abi nebija līdz galam pārliecināti, ko iesākt, ja māte teiktu, ka viņi nedrīkst nekur braukt.

Sofija atpiņķerēja pirkstus un, pavērsusi uz augšu īkšķi, parā­dīja to brālim. — Jā, jā, man iedeva brīvdienas kafijas veikalā. Nē, mēs nebūsim apgrūtinājums. Jā, mammu. Jā, es tevi mīlu, un pasaki tētim, ka mēs viņu arī mīlam. — Sofija klausījās, tad pavirzīja tele­fonu sāņus. — Tētis atradis duci Pseudoarctolepis sharpi gandrīz ideālā stāvoklī, — viņa paziņoja brālim. Džošs lūkojās māsā, bet bez jebkādām emocijām. — Ļoti reta Cambrian crustacean, — Sofija piebilda.

Brālis pamāja. — Pasaki tētim, ka tas ir lieliski. Mēs piezva­nīsim, — viņš iesaucās.

—  Es tevi ļoti mīlu, — Sofija sacīja, nobeidzot sarunu, un tad izslē­dza telefonu. — Man riebjas melot, — viņa nekavējoties paskaidroja.

—  Es zinu. Bet tu patiešām nevarēji sacīt taisnību, vai ne?

Sofija paraustīja plecus. — Man šķiet, ka ne.

Džošs pagriezās pret izlietni. Klēpja dators bija ne pārāk sta­bili uzstutēts uz žāvētāja blakus viņa mobilajam telefonam. Viņš izmantoja mobilo telefonu, lai varētu ieiet tiešsaitē, jo šeit — sambo skolā, lai cik šokējoši tas liktos, — nebija nedz telefona līnijas, nedz, protams, ari interneta pieslēguma.

Skatija dzīvoja virs sambo skolas mazā divistabu dzīvoklī, vienā gaiteņa galā bija virtuve, otrā — guļamistaba un pavisam neliela vannas istaba. Abas telpas savienoja neliels balkons ar skatu tieši lejup uz sambo skolu. Dvīņi atradās virtuvē, kamēr Fleimels Skatijas guļamistabā gaiteņa otrā galā izklāstīja viņai notikumus, kas norisinājās pirms stundas.

—   Ko tu domā par viņu? — Džošs it kā starp citu iejautājās, visu uzmanību veltīdams datoram. Viņam bija izdevies pieslēgties, bet savienojums bija ārkārtīgi lēns. Džošs pieslēdzās Altavista un ierakstīja aptuveni duci catliach vārda versiju, iekams viņš trāpīja pareizajam variantam. — Lūk, te nu ir viņa: divdesmit septiņi tūk­stoši atsauču uz Scathach, ēnu vai ēnaino, — viņš sacīja un tad, starp citu, piebilda: — Man šķiet, ka viņa ir forša. — Sofija uzreiz pārgāja uz citu — draiskāku toni. Viņa plati pasmaidīja un kā izbrīnā pašāva augšā uzacis. — Ko tu saki? Ak lenc divus tūkstošus gadu vecu meiču? Vai tev nešķiet, ka viņa varētu būt tev mazliet par vecu?

No Džoša krekla apkakles kāpa augšup sārtums, nokrāsojot viņa vaigus koši sarkanus. — Ļauj man pamēģināt Google, — viņš nomurmināja, zibinādams pirkstus pa tastatūru. Četrdesmit seši tūkstoši ierakstu par Scatlmch, — viņš sacīja. — Izskatās, ka viņa ir riktīgi veca. Paskatīsimies, ko Wiki saka par viņu, — Džošs turpināja un tad atskārta, ka Sofija pat neskatās uz viņu. Viņš pa­griezās pret māsu un konstatēja, ka tā kā sastingusi raugās ārā pa logu. Uz mājas jumta pāri ieliņai tupēja žurka un blenza uz viņiem. Kamēr viņi skatījās, tai pievienojās vēl otra, tad trešā.

—  Tās ir šeit, — Sofija nočukstēja.

Dī koncentrējās, lai nedomātu par ēšanu.

Skatīties caur žurkas acīm bija pretīga nodarbe, tas prasīja mil­zīgu piepūli — gan raciījumu mazo smadzeņu dēļ, gan noturot to uzmanību…, kas ar bojātu barību pārpildītā ieliņā nebūt nebija viegls uzdevums. Dī kādu brīdi pat jutās milzīgi atvieglots, ka ne­bija izmantojis pilnu burvestības piegājienu, kas ļautu viņam arī dzirdēt, sajust un — tā bija briesmīga doma — saost visu, ar ko žurka saskārās.

Tas bija it kā skatīties slikti noregulētā melnbaltā televizorā. Attēls pārvietojās, mainīja asumu, sasvērās ar katru žurkas kustību. Žurka varēja skriet horizontāli pa zemi, tad vertikāli pa sienu, tad gaisā pa virvi, un tas viss norisinājās pāris sekunžu robežās.

Tad attēls stabilizējās.

Tieši Dī acu priekšā uz izteikti tumša fona bija divi cilvēki ar sārteni pelēcīgas nokrāsas kontūrām, tie, kurus viņš bija redzējis grāmatveikalā. Zēns un meitene — pusaudži — un pietiekami līdzīgi pēc izskata, lai būtu radinieki. Dī prātā iešāvās pēkšņa doma, tā bija tik spēcīga un negaidīta, lai viņš uz kādu mirkli zaudētu koncen­trēšanos: brālis un māsa, iespējams… vai viņi varētu būt vēl kas? Protams, ne!

Viņš atkal ieskatījās buramajā traukā un visiem spēkiem sakon­centrējās, lai piespiestu žurku, kuru viņš kontrolēja, stāvēt pilnīgi nekustīgi. Dī koncentrējās uz jaunajiem cilvēkiem, mēģinādams no­teikt, vai viens ir vecāks par otru, bet žurkas redzējums bija pārāk neskaidrs un izkropļots, lai Dī būtu pilnīgi pārliecināts.

Bet ja viņi ir vienā vecumā… tas nozīmē, ka viņi ir dvīņi. Tas bija savādi. Viņš atkal paskatījās uz viņiem un tad pakratīja galvu: tie bija cilvēki. Atgaiņājis uzmācīgo domu, Dī nosūtīja komandu, kas aši novirmoja caur ikvienu žurku pusjūdzes rādiusā ap dvīņiem. — Iznīcināt viņus. Iznīcināt viņus pilnīgi.

Debesis piepildīja vārnu bars, un šķita, ka to aizsmakušie ķēr­cieni aplaudē.

Džošs pavērtu muti vēroja, kā no pretējā jumta lec milzīga žurka, bez piepūles šķērsojot sešu pēdu attālumu. Žurkas mute bija ieplesta, varēja redzēt zobus, kas izskatījās drausmīgi asi. Džošs paguva tikai izkliegt īsu — Hei! — un atlēkt no loga… tieši tajā brīdī, kad žurka ar varenu triecienu atsitās pret rūti. Žurka noslī­dēja lejā, vienu stāvu zemāk, kur tā palika grīļodamās — no pār­steiguma apstulbusi.

Džošs sagrāba Sofijas roku un izvilka viņu ārā no virtuves uz balkona. — Mums ir problēmas, — viņš kliedza. Un spēji apklusa.

Lejā pa plaši atvērtajām ielas durvīm spiedās iekšā trīs golemi, aiz sevis atstādami izkaltušu dubļu pēdas. Un aiz viņiem garā, līku­motā strīpā nāca žurkas.

Trīs golemi iedrāzās gaitenī un, ieraudzījuši atvērtās durvis gai­teņa tālākajā galā, devās to virzienā. No sienām izšāvās aptuveni pirksta garuma metāla šautriņas un dziļi iedūrās viņu sacietējušajā dubļu ādā, bet tas pat nepalēnināja šo radījumu gaitu.

Tuvāk grīdai esošajiem pusmēness veida asmeņiem bija citas sekmes. Asmeņi izlēca ārā no savām slēptuvēm sienās un iegriezās māla vīru potītēs. Pirmais radījums nogāzās uz grīdas, atsitoties pret to ar jēla māla skaņu. Otrais ļodzījās uz vienas kājas, iekams tā lēni zvārojās uz priekšu, visbeidzot tas atsitās pret sienu un no­slīdēja zemē, atstājot aiz sevis dubļainu smērējumu. Pusmēness asmeņi atkal ieklikšķējās un sagrieza radījumus divās atsevišķās daļās, — un tad golemi pēkšņi pārtapa savā sākotnējā materiālā. Visapkārt bija izšļakstījušās biezas dubļu pikas.

Trešais golems, lielākais no visiem, apstājās. Melnāsakmens acis truli slīdēja pāri tam, kas bija atlicis no viņa abiem kompanjoniem, tad tas pagriezās un trieca milzīgo dūri taisni sienā, vispirms pa kreisi, tad pa labi. Kreisajā pusē daļa sienas ielūza, atklājot telpu aiz tās. Golems iekāpa cīņas skolā un sastingušām, nekustīgām acīm palūkojās visapkārt.

Tikmēr žurkas metās atvērto durvju virzienā gaiteņa galā. Lie­lākā daļa paglābās no sirpjveida asmeņiem…

Tobrīd doktors Džons Dī, sēdēdams ātri traucošajā automa­šīnā, atbrīvoja žurkas no savas kontroles un tagad koncentrēja visu savu uzmanību uz izglābušos golemu. Kontrolēt šo mākslīgo radījumu bija daudz vieglāk. Golemi bija radības bez saprāta, veidoti no māliem, sajauktiem ar granti, lai tādējādi piešķirtu viņu miesai konsistenci, un atdzīvināti ar vienkāršu burvestību — uzrakstītu uz taisnstūraina pergamenta gabala un ieliktu viņu mutēs. Burvji tūkstošiem gadu bija izgatavojuši visu veidu un izmēru golemus; tieši viņi bija pirmsākums visiem stāstiem par zombijiem un staigājošajiem miroņiem. Kādā aukstā ziemas vakarā Dī pats personīgi bija izstāstījis stāstu par varenāko no visiem golemiem — Sarkano Prāgas golemu — Mērijai Šellijai, kad viņa, lords Bairons un dzejnieks Persijs Bišijs Šellijs kopā ar mistisko doktoru Polidori 1816. gadā viesojās viņa pilī Šveicē. Nepilnu pusgadu vēlāk Mērija uzrakstīja stāstu "Mūsdienu Pro­metejs", grāmata kļuva vairāk pazīstama kā "Frankenšteins". Viņas grāmatas briesmonis bija līdzīgs golemam: radīts no at­sevišķām daļām un atdzīvināts ar maģiskas zinātnes palīdzību. Golemi iztur jebkurus ieročus, lai gan negaidīts kritiens vai trie­ciens var sasist druskās viņu dubļu ādu, it sevišķi, ja tā ir sausa vai sacietējusi. Mitrā klimatā šo radījumu āda reti kad izkalta, tā spēja izturēt milzīgus pāridarījumus, bet šejienes siltais klimats padarīja tos trauslus — tas arī bija iemesls, kāpēc tie tik viegli krita no paslēptajiem asmeņiem. Daži burvji to acīm izmantoja stiklu vai spoguļus, bet Dī deva priekšroku labi noslīpētiem melniem akmeņiem. Tie ļāva viņam redzēt gandrīz ar žiletes asmeņa asumu, kaut arī melnbaltu ainu.

Dī lika golemam pacelt uz augšu galvu. Tieši virs viņa uz šaurā balkona, kas atradās virs sambo skolas, vīdēja tīņu bālās un izbiedētās sejas. Dī pasmaidīja, un golema lūpas savilkās grimasē. Vispirms viņš tiks galā ar Fleimelu un pēc tam parūpēsies par aculieciniekiem.

Pēkšņi parādījās Nikolasa Fleimela galva, kurai pēc mirkļa pievienojās Skatijas — Cīņas meitenes neatkārtojamie, izspūrušie mati.

Dī smaids pazuda, un viņš juta, kā pamirst viņa sirds; kāpēc gan tai bija jābūt tieši Skatijai? Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka sarkanmatainā cīnītāja ir šajā pilsētā, pat šajā kontinentā, un vispār jebkādā sakarībā ar visu šo lietu. Pēdējo reizi, kad viņš bija kaut ko dzirdējis par Skatiju, viņa dziedāja mei­teņu popgrupā Berlīnē.

Caur golema acīm Dī vēroja Fleimelu un Skatiju lecam lejā pāri margām, nostājoties tieši dubļu vīra priekšā. Skatija kaut ko sacīja tieši Dī, bet diemžēl šim konkrētajam golemam nebija ausu un tas nedzirdēja, tā ka Dī nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa tikko teica. Iespējams, tas bija kāds drauds, varbūt solījums.

Fleimels tobrīd metās prom — durvju virzienā, kas tagad bija tumšas un žurku pārpilnās, atstajot Skatiju vienu pret viņu un golemu.

Iespējams, viņa vairs nebūt nav tik laba kā kādreiz, Dī izmisīgi prātoja, iespējams, laiks ir notrulinājis viņas spējas.

—  Mums jāiet palīgā, — Džošs sacīja.

—  Un ko lai mēs darām? — Sofija jautāja bez mazākās sarkasma pieskaņas. Viņi stāvēja uz balkona, skatīdamies lejup uz sambo skolu. Abi burtiski vaļējām mutēm vēroja, kā Fleimels un Skatija pārlēca pāri malai un nedabiski lēni piezemējās. Sarkanmatainā meitene tagad stāvēja ar seju pret milzīgo golemu, kamēr Fleimels steidzās uz durvīm, kurās pulcējās žurkas. Izskatījās, ka grauzēji nemaz negrib nākt iekšā.

Bez jebkādas iepriekšējas izpausmes golems spēji savicināja milzīgo dūri, tad virzīja to uz augšu spēcīgam sitienam.

Džošs jau atvēra muti, lai izkliegtu brīdinājumu, bet nepaspēja izdvest ne vārda, kad Skatija jau bija sakustējusies. Acumirklī viņa stāvēja tieši pretī radījumam, tad metās uz priekšu, izvairīdamās no sitieniem. Skatijas roka kustējās zibenīgā ātrumā, un viņa ar plaši izplestu plaukstu trāpīja golemam pa zodu. Pašķīda dubļi, golema žoklis sašķiebās, mute atvērās. Mutes tumšajā dzīlē dvīņi skaidri varēja saskatīt dzeltenu taisnstūra papīra gabalu.

Radījums nikni zvetēja taisni uz priekšu, bet Skatija kā dancojot atvirzījās atpakaļ, tādējādi izkļūdama ārā no sasniedzamības ro­bežas. Dūre netrāpīja, bet atsitās pret gludajiem grīdas dēļiem, sa­šķaidot tos druskās.

—  Mums jāpalīdz! — Sofija sacīja.

—    Kā? — Džošs iesaucās, bet dvīņumāsa jau bija ieskrējusi virtuvē, izmisīgi meklējot ieroci. Pēc mirkļa viņa parādījās ar mazu mikroviļņu krāsniņu rokās. — Sofij, — Džošs nomurmināja, — ko tu taisies darīt ar to…?

Sofija nometa mikroviļņu krāsniņu pāri margām. Tā trāpīja golemam tieši krūtīs — un tur iesprūda, dubļu pikas pašķīda uz visām pusēm. Golems apstājās, apjucis un dezorientēts. Skatija izmantoja viņa apjukumu un metās uzbrukumā, sitot kājas un ro­kas visos iespējamos leņķos un virzienos, tādējādi vēl vairāk ap­mulsinot radījumu. Vēl viens golema sitiens nāca pavisam tuvu Skatijas nepaklausīgajiem, sarkanajiem matiem, bet viņa saķēra go­lema roku un, izmantojot to kā sviru, nogāza būtni uz grīdas. Grī­das dēļi, viņam atsitoties pret tiem, krakšķēdami sašķīda. Un tad Skatijas roka pašāvās uz priekšu… un gandrīz ar saudzīgu kustību izrāva papīra gabalu no golema mutes.

Momentā golems pārvērtās dubļos, sava veidola pirmavotā, izšļakstīdams pretīgu, smirdošu rāvu un netīrumus uz kādreiz tīrās sambo skolas grīdas. Mikroviļņu plītiņa aizripoja pa grīdu.

—   Es ceru, ka tajā neviens vairs neko negatavos, — Džošs no­murmināja.

Skatija pavicināja dvīņiem ar četrkantīgo papīrīti. — Ikvienu maģisku būtni atdzīvina burvju vārdi, kas atrodas vai nu uz ķer­meņa, vai ķermenī. Viss, kas jums jāizdara, lai pārtrauktu burves­tību, ir jāatņem tie. Atcerieties to.

Džošs ātri paskatījās uz māsu. Viņš zināja, ka Sofija domā tāpat: ja viņi kādreiz atkal sastapsies ar golemu, viņiem nebūs nekādu iespēju piekļūt tam tik tuvu, lai iebāztu roku viņa mutē.

Nikolass Fleimels uzmanīgi tuvojās žurkām. Būtu ārkārtīgi bīstami tās pietiekami nenovērtēt, bet, lai gan viņam nesagādāja ne­kādas grūtības cīnīties un iznīcināt noburtus radījumus, kas, pirm­kārt, nekad nebija bijuši pa īstam dzīvi, viņš tomēr nelabprāt iznī­cināja dzīvas būtnes. Pat ja tās bija žurkas. Perijai gan nebūtu šādas nožēlas, — Fleimels to labi zināja, bet viņš pārāk ilgu laiku bija bijis alķīmiķis: savu dzīvi veltījis dzīvības saglabāšanai, nevis iznīcinā­šanai. Dī kontrolēja žurkas. Šīs nožēlojamās radības, iespējams, bija iebiedētas… tomēr tas nebūt neatturētu tās aprīt viņu.

Fleimels pieliecās pie grīdas, pagrieza uz augšu kreiso plauk­stu un pielieca pirkstus, tad vieglītiņām iepūta rokā, un tur uzreiz izveidojās maza, zaļa, dūmakaina bumbiņa. Tad viņš spēji pagrieza roku un strauji izstiepa to pret gludo koka grīdu, pirksti iegrima kokā. Mazā zaļā enerģijas bumbiņa izšļakstījās pāri istabai kā krās­viela. Tad alķīmiķis aizvēra acis, un ap ķermeni iemirdzējās viņa aura. Fleimels sakoncentrējās, lai novadītu savas auras enerģiju cauri pirkstiem plūsmā uz grīdu.

Koks sāka starot.

Dvīņi joprojām vēroja no kāpņu laukuma, un viņiem nebija īsti skaidrs, ko Fleimels dara. Viņi tikai spēja saskatīt blāvi zaļu atblāzmu ap Nika ķermeni, kas cēlās augšup no viņa ādas līdzīgi miglai, bet nekādi nespēja izprast, kālab satrakojušos žurku bars, kas drūzmējās pie durvīm, nemetās istabā.

—  Varbūt šeit darbojas kaut kāda burvestība, kas neļauj viņām ieiet, — Sofija sacīja, instinktīvi jūtot, ka dvīņubrālis domā to pašu.

Skatija dzirdēja viņu. Viņa monotoni turpināja plēst dzelte­nīgo taisnstūra papīru, ko bija izņēmusi no golema mutes, mazās strēmelēs.

—   Pavisam vienkārša aizsargājoša burvestība, — viņa iesau­cās, — izveidota, lai aizbiedētu kukaiņus un parazītus no grīdas. Es šeit katru rītu atrodu kukaiņu izkārnījumus un kodes — visās malās, tas aizņemtu gadus, lai tos izmēztu. Sargājošā burvestība tur žurkas iežogojumā… bet vajag tikai vienai tikt ārā no tā, kad bur­vestība ir lauzta. Un tad tās visas nāks.

Nikolass Fleimels apzinājās, ka Džons Dī droši vien redz viņu caur žurku acīm. Viņš izvēlējās lielāko, kaķa izmēra radījumu, kas palika nekustīgs, kamēr pārējās grauzējas muka un drūzmējās ap to. Kreiso roku joprojām turot grīdā, Fleimels ar savu labo roku norādīja tieši uz žurku. Radījums noraustījās, un vienā bridi tā acis iemirdzējās netīri dzeltenīgā gaismā.

— Doktor Džon Dī, tu esi pieļāvis lielāko kļūdu savā garajā dzīvē. Es atnākšu pēc tevis, — Fleimels skaļā balsī apsolīja.

Dī atrāvās no sava buramā trauka un pamanīja, ka Perenele ir nomodā un cieši vēro viņu. — Ak, cienītā, jūs te esat tieši laikā, lai redzētu, kā manas radības uzveic jūsu vīru. Turklāt man beidzot būs izdevība tikt galā ar to mazulīti Skatahu, un es dabūšu tās lapas no grāmatas. — Dī nepamanīja, ka Pereneles acis plati iepletās, kad viņš pieminēja Skatahas vārdu. — Kopumā visai veiksmīga darba diena, tā man šķiet. — Tagad viņš pievērsa visu savu uzmanību lie­lākajai žurkai un uzdeva divas vienkāršas pavēles: — Uzbrukt. Nogalināt. — Dī aizvēra acis, kad žurka izslējās un iemetās istabā.

Zaļā gaisma tecēja no Fleimela pirkstiem un plūda pa grīdu, iekrāsojot dēļus zaļā krāsā. Piepeši grīda izdzina zarus, lapas un tad koka strumbru… tad vēl vienu… tad trešo. īsā brīdī, aptuveni divpadsmit sirdspukstu laikā, no grīdas jau bija izaudzis vesels koku biezoknis, tas acīm redzami slējās pret griestiem. Daži no stumbriem nebija resnāki par pirkstiem, citi — delnas locītavas pla­tumā, bet viens — tuvu durvīm — bija tik liels, ka gandrīz aizpil­dīja visu eju.

Žurkas pagriezās un pašķīda uz visām pusēm, tās spiegdamas skrēja pa gaiteni, izmisīgi mēģinādamas pārlēkt pāri klikšķošajiem asmeņiem.

Fleimels, berzēdams rokas, atliecās un iztaisnoja kājas. — Tas ir viens no alķīmijas visvecākajiem noslēpumiem, — viņš paziņoja dvīņiem, kas skatījās plaši ieplestām acīm, un arī Skatijai, — katra dzīva būtne no vissarežģītākās līdz pašai vienkāršākajai sevī nes savas radīšanas iedīgli.

—  DNS, — Džošs nomurmināja, blenzdams meža biezoknī, kas pletās un turpināja augt aiz Fleimela.

Sofija aplūkoja kādreiz priekšzīmīgi tīro sambo skolu. Tagad tā bija netīra, ar dubļainu ūdeni piešļakstīta, gludi pulētā koka grīda salauzta, augošo koku sašķelta, gaitenis pilns ar īpaši pre­tīgi smirdošiem dubļiem. — Tu gribi sacīt, ka alķīmiķi zināja par DNS? — viņa jautāja.

Alķīmiķis iepriecināts pamāja. — Tieši tā. Kad Vatsons un Krīks paziņoja, ka viņi ir atklājuši to, ko nodēvēja par "dzīvības noslē­pumu" , viņi vienkārši bija vēlreiz atklājuši to, par ko alķīmiķi vien­mēr bija zinājuši.

—  Tu tātad gribi mums iestāstīt, ka tu kaut kā atmodināji DNS šajos koka dēļos, likdams kokiem augt? — Džošs jautāja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. — Kā?

Fleimels pagriezās, lai paskatītos uz mežu, kas tagad pārņēma visu sambo skolu.

—  To sauc par maģiju, — viņš sajūsmināts sacīja, — un es nebiju pārliecināts, ka to varēšu kādreiz vēl izdarīt, līdz Skatija man to ne­atgādināja, — viņš piemetināja.

—  Tā, tagad ļaujiet man tikt skaidrībā, — sacīja Džošs Ņūmens, mēģinādams nepacelt balsi, — jūs nemākat braukt? Neviens no jums nemāk?

Džošs un Sofija sēdēja džipa priekšējās sēdvietās, mašīnu Ska­tija bija aizņēmusies no kāda sava cīņas mākslas studenta. Džošs brauca, māsai klēpī bija karte. Nikolass Fleimels un Skataha sēdēja aizmugurē.

—  Nekad neesmu mācījies, — teica Nikolass Fleimels un izteik­smīgi paraustīja plecus.

—  Nekad tam nav bijis laika, — Skatija īsi noteica.

—  Bet Nikolass sacīja mums, ka tu esi vairāk nekā divtūkstoš gadu veca, — Sofija sacīja, paskatīdamās uz meiteni.

—  Divtūkstoš piecsimt septiņpadsmit pēc jūsu pašreizējā ka­lendāra, pēc kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — Skatija noburkšķēja. Viņa paskatījās Fleimela dzidrajās acīs. — Un cik veca tad es izskatos?

—  Ne dienu vecāka par septiņpadsmit, — viņš aši piebilda.

—   Un nevarējāt izbrīvēt laiku, lai iemācītos braukt? — Sofija nelikās mierā. Viņa bija gribējusi iemācīties braukt jau kopš desmit gadu vecuma. Viens no iemesliem, kāpēc dvīņi šovasar bija nolē­muši strādāt, nevis doties līdzi vecākiem uz arheoloģiskajiem izra­kumiem, bija sapelnīt naudu savam auto.

Skataha sapīkusi paraustīja plecus. — Man tas bija padomā, bet es visu laiku biju aizņemta, — viņa nepadevās.

—   Vai saprotat, — Džošs bilda, neuzrunādams nevienu kon­krēti, — ka es nedrīkstu braukt, ja blakus nav kāds, kam ir vadītāja apliecība?

—  Mums jau ir gandrīz piecpadsmit ar pusi, un mēs abi va­ram braukt, — Sofija sacīja. — Nu, zināmā mērā, — viņa vēl pie­metināja.

—  Vai kāds no jums māk jāt ar zirgu? — Fleimels jautāja. — Vai braukt ar pajūgu vai karieti?

—  Nu, nē… — Sofija novilka.

— Vadīt kaujas ratus, šaujot bultas no loka? — Skatija piebilda. — Vai, lidojot ar čūskveida spalvainu ķirzaku, lietot katapultu?

—  Man nav ne jausmas, kas ir tā ķirzaka-čūska… un es neesmu pārliecināta, vai vispār gribu to zināt.

—   Nu, tagad tu saproti, ka esi apguvusi vienas iemaņas, — Fleimels sacīja, — bet mēs citas, nedaudz senākas, bet vienlīdz no­derīgas iemaņas. — Viņš uzmeta sāņus skatienu Skatahai. — Tomēr es neesmu pārliecināts par lidojošām čūskām mūsdienās.

Džošs spēji reaģēja uz "stop" zīmi un nogriezās pa kreisi, vir­zienā uz Zelta vārtu tiltu. — Es tikai nesaprotu, kā jūs varat dzīvot divdesmitajā gadsimtā, nemākot braukt ar mašīnu. Es gribu sa­prast, kā jūs nokļūstat no vienas vietas citā?

—  Ar sabiedrisko transportu, — Fleimels sacīja, drūmi pasmai­dot. — Vilcieni un autobusi. Ar tiem var ceļot pilnīgi anonīmi atšķi­rībā no lidmašīnām un kuģiem. Ir pārāk daudz papīru jāaizpilda, lai iegādātos auto, papīru, pēc kuriem var mūs bez grūtībām atrast, vienalga, cik daudz pieņemtu vārdu mēs arī lietotu. — Viņš ap­klusa un tad piebilda: — Turklāt ir arī vēl citas, senākas ceļošanas metodes.

Bija simtiem jautājumu, kurus Džošs vēlējās pajautāt, bet viņš izmisīgi koncentrējās uz lielās mašīnas vadīšanu. Lai arī viņš zināja, kā jābrauc, vienīgais auto, ar ko viņš patiešām bija braucis, bija nodzī­tie džipi, kad viņi pavadīja savus vecākus arheoloģiskajās ekspe­dīcijās. Viņš nekad iepriekš nebija braucis dzīvā satiksmes plūsmā un tālab bija pārbijies. Sofija iedomājās, ka Džošs, iespējams, iz­liksies, ka tā ir tikai datora spēlīte. Tas palīdzēja, bet tikai mazliet. Spēlē pēc avārijas vienkārši sāc spēli no jauna. Šeit iespējamā avārija varēja būt uz visiem laikiem.

Satiksme pāri slavenajam tiltam bija lēna. Gara, pelēka auto rinda bija pārtraukta vidus joslā, izveidojot pudeles kaklu. Pietu­vojoties tai vietai, Sofija ievēroja, ka tur divas personas melnos apģērbos līkņā zem mašīnas motora pārsega pasažieru pusē. Brau­cot tuvāk, viņa apzinājās, ka aiztur elpu, jo baidījās, vai tik tie nav golemu stāvi. Viņa atviegloti nopūtās, kad, pabraucot tiem garām, atskārta, ka vīri izskatās pēc nomocītiem grāmatvežiem. Džošs pa­skatījās uz māsu un drūmi pasmaidīja, un viņa zināja, ka viņš bija nodomājis to pašu.

Sofija sarosījās sēdeklī un pagriezās uz aizmuguri, lai paska­tītos uz Fleimelu un Skatiju. Pustumšajā, kondicionētājā džipa iekšienē viņi šķita tik parasti; Fleimels izskatījās pēc paplukuša hipija, un Skatija par spīti diezgan militārajam ģērbšanās stilam nebūtu nevietā arī aiz "Kafijas tases" letes. Sarkanmatainā meitene bija atspiedusi zodu pret dūri un lūkojās cauri tonētajiem stikliem pāri līcim Alkatraza virzienā.

Nikolass Fleimels pielieca galvu, sekodams viņas skatienam. — Neesmu tur bijis kādu laiku, — viņš nomurmināja.

—  Mēs tur bijām ekskursijā, — Sofija sacīja.

—  Man patika, — Džošs ātri noteica, — bet Sofijai nepatika.

—  Tas bija šaušalīgi…

—  Nu, tā tur arī jābūt, — Fleimels klusi sacīja. — Tās ir mājas neparasta sortimenta spokiem un nemierīgiem gariem. Pēdējo reizi, kad es tur biju, tur uz visiem laikiem bija ievietots bīstamais Sneikemens.

—  Es pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu zināt, kas ir Sneike­mens, — Sofija nomurmināja, tad apklusa. — Saproti, vēl pirms pāris stundām es nevarētu iedomāties sevi sakām kaut ko tamlīdzīgu!

Nikolass Fleimels atgāzās ērtajā sēdeklī un sakrustoja rokas uz krūtīm. — Jūsu dzīve — tavējā un tava brāļa — tagad uz visiem laikiem ir izmainījusies. Tu to saproti, vai ne?

Sofija pamāja ar galvu. — Tas man lēnām pielec. Vienkārši viss notiek tik ātri, ka grūti to visu pieņemt. Māla vīri, maģija, burvestību grāmata, žurkas. — Viņa paskatījās uz Skatahu. — Antīki kareivji…

Skatija kā pateicībā nedaudz pielieca galvu.

—  Un, protams, sešsimt gadu vecs alķīmiķis… — pie šiem vār­diem Sofija apklusa, jo prātā iešāvās pēkšņa doma. Viņa paskatījās uz Fleimelu, tad Skatiju, tad atkal atpakaļ. Viņai bija nepieciešams brīdis laika, lai noformulētu savu jautājumu. Cieši lūkodamās uz vīrieti, viņa jautāja: — Vai tu esi cilvēks vai ne?

Nikolass Fleimels drūmi pasmaidīja. — Jā. Iespējams, pat maz­liet vairāk nekā cilvēks, bet noteikti jā. Es piedzimu un vienmēr esmu bijis viens no cilvēku rases.

Sofija paskatījās uz Skatahu. — Bet tu esi…

Skataha plati atvēra savas zaļās acis, un vienu vienīgu mirkli viņas sejas pantos un veidolā pavīdēja kaut kas senatnīgs. — Nē, — viņa sacīja ļoti klusi. — Es neesmu no cilvēkveidīgo rases. Mani senči nāk no citas dzimtas, no Vecāko rases. Mēs valdījām uz šīs planētas jau pirms tam, kad radījumi, kas kļuva par cilvēkiem, nokāpa no ko­kiem. Mūsdienās mūs piemin visu cilvēku rasu mītos. Mēs esam būtnes no leģendām, vilkaču klans, vampīri, milži, drakoni, fūrijas, monstri. Stāstos mūs sauc par Vecajiem vai Veco rasi. Dažos stāstos mūs dēvē par dieviem.

—  Vai tu kādreiz esi bijusi dieviete? — Sofija čukstēja.

Skatija iesmējās. — Nē. Es nekad neesmu bijusi dieviete. Bet

daži no maniem radiniekiem atļāva sevi pielūgt kā dievus. Daži vienkārši kļuva par dieviem, kas cilvēkiem stāstīja nostāstus par saviem piedzīvojumiem. — Viņa paraustīja plecus. — Mēs tikai esam cita rase, vecāka rase par cilvēkiem, ar atšķirīgām spējām un prasmēm.

—  Kas notika? — Sofija jautāja.

—   Plūdi, — Skatija sacīja ļoti maigā balsī, — un kopā ar to viss cits.

—   Zeme ir daudz vecāka, nekā lielākā daļa cilvēku to iztēlo­jas, — Fleimels mierīgi piebilda. — Būtnes un rases, kas tagad vairs atrodamas tikai mītos, kādreiz staigāja pa šo zemi.

Sofija lēni pamāja. — Mūsu vecāki ir arheologi. Viņi mums ir stāstījuši par dažām neizskaidrojamām lietām, ko arheologi daž­reiz atklāj.

—  Atceries to vietu, ko mēs apmeklējām Teksasā, kaut kur Teilorā… — Džošs ieminējās, uzmanīgi ievirzīdams smago džipu vi­dējā līnijā. Viņš vēl nekad nebija braucis ar lielu mašīnu un bai­dījās kādam uzbraukt. Viņš tik tikko kā bija izvairījies no pāris sadursmēm un bija pārliecināts, ka droši vien bija aizķēris kādas mašīnas sānspoguli, bet turpināja braukt, neko neteikdams.

—   Teilora taka, — Sofija sacīja, — pie Paleksijas upes Teksasā. Tur vienā pārakmeņojušajā iezī ir kaut kas, kas līdzinās gan dino­zauru pēdu nospiedumiem, gan cilvēku pēdu nospiedumiem. Iezis ir miljardus gadu vecs.

—   Es tos esmu redzējis, — atbildēja Fleimels, — un citi tiem līdzīgi atrodami visā pasaulē. Es arī esmu izpētījis kurpes nospie­dumu, kas tika atrasts Antilope Springs Jūtā… aptuveni piecus mil­jonus gadu vecā klintī.

—  Mans tētis saka, ka tamlīdzīgus atradumus var viegli norai­dīt kā viltojumus vai faktu nepareizu interpretāciju, — Džošs žigli piebilda. Viņš prātoja, ko viņa tēvs teiktu par to, ko viņi šodien bija redzējuši.

Fleimels paraustīja plecus. — Jā, tā ir taisnība. Bet to, ko zinātne nevar izskaidrot, tā noraida. Cilvēks tik vienkārši var visu pastumt malā. Bet vai šodien redzēto un piedzīvoto jūs varat novērtēt kā faktu nepareizu interpretāciju?

Sofija papurināja galvu.

Blakus sēdošais Džošs arī neveikli papurināja galvu. Viņam nebija pa prātam piegājiens, kādā ievirzījās šī saruna. Dinozauri un cilvēki dzīvojoši vienlaikus — tas vienkārši bija neiedomājami. Pati ideja kā tāda bija dziļā pretrunā ar visu, ko vecāki viņiem bija mācījuši, visu, kam viņi ticēja. Bet kaut kur zemapziņā kaut kas klusītiņām turpināja atgādināt un urdīt, ka katru gadu arheologi — to skaitā viņu vecāki — turpināja atklāt ko jaunu un neparastu. Pirms pāris gadiem tika atklāti Homo floresietisis, mazītiņi cilvēciņi

Indonēzijā, saukti par hobitiem, tad Vācijā atrada pundurdinozaura paveidu un simt sešdesmit piecus miljonus gadu vecas dino­zaura pēdas Vaiomingā, un pavisam nesen — jaunu aizvēsturisku sugu Izraēlā. Bet tas, ko teica Fleimels, bija absolūti satriecošs pašā būtībā. — Tu gribi teikt, ka cilvēki un dinozauri eksistēja uz zemes vienā laikā? — Džošs sacīja tik pārsteigts, ka izklausījās pat dusmīgs.

—   Es gribu sacīt, ka cilvēki ir dzīvojuši līdzās daudzām sav­dabīgām būtnēm, arī daudz vecākām nekā dinozauri, — Fleimels nopietni sacīja.

—  Kā tu zini? — Sofija prasīja. Fleimels apgalvoja, ka esot dzi­mis 1330. gadā, viņš taču nevarēja redzēt dinozaurus… vai varbūt varēja?

—  Tas viss ir aprakstīts Kodeksā… un savā ilgajā mūžā es esmu redzējis dzīvniekus, kurus uzskata par mitoloģiskiem, esmu cīnījies ar būtnēm no leģendām, esmu sastapies ar būtnēm, kas izskatās kā iznākušas no ļaunākajiem murgiem.

—    Mēs pagājušajā semestrī skolā mācījāmies Šekspīru… Un "Hamletā" ir kāda rinda, — Sofija sarauca pieri, mēģinādama atce­rēties. — Jo debess telpā un virs zemes, draugi, /Daudz par ko zinātne pat nesapņo.

Nikolass Fleimels sajūsmināts pamāja. — "Hamlets", pirmais cēliens, piektā aina. Es pazinu Viļu Šekspīru, protams. Tagad Vils būtu izcili talantīgs alķīmiķis… bet tad viņš nokļuva Dī nagos. Na­baga Vils; vai jūs zināt, ka Prospero tēlam "Vētrā" kā prototips ir ņemts Dī?

—  Man gan nekad nav paticis Šekspīrs, — Skatija nomurmi­nāja. — Viņš smirdēja.

—   Tu pazini Šekspīru? — Džošs nespēja noslēpt neticību savā balsī.

—  īsu, ļoti īsu brīdi viņš bija mans skolnieks, — Fleimels sacīja. — Es esmu dzīvojis ļoti ilgi; man ir bijuši daudzi skolnieki — daži ar laiku kļuva slaveni, lielākā daļa aizmirsti. Es esmu sastapis daudz ļaužu — cilvēciskus un necilvēciskus, mirstīgus un nemir­stīgus. Ļaudis kā Skataha, — Fleimels nobeidza.

—   Vai ir vēl tādi kā tu… vēl citi no Veco rases? — Sofija jautāja, skatīdamās uz sarkanmataino meiteni.

—   Daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties, tomēr es cenšos ne­saieties ar tiem, — Skatija neveikli piemetināja. — Starp Vecajiem ir tādi, kas nespēj samierināties, ka mūsu laiks ir pagātne un ka šis laiks pieder cilvēkiem. Viņi vēlas piedzīvot veco laiku atgriešanos, un viņi tic, ka viņu marionete Dī un citi viņam līdzīgie spēj to izda­rīt. Tos dēvē par ļaunajiem Vecajiem.

—   Es nezinu, vai kāds ir pamanījis, — Džošs pēkšņi viņu pār­trauca, — bet man jāsaka, ka šeit sapulcējies daudz putnu.

Sofija pagriezās, lai paskatītos pa priekšējo logu, kamēr Fleimels un Skatija pētoši lūkojās pa aizmugurējo logu. Zelta vārtu tilta masti un balsti, stiprinājumi, tauvas un stieples pamazām pildījās put­niem, tūkstošiem putnu. Tur lielāko tiesu pulcējās strazdi un vārnas, putni aizņēma visas iespējamās virsmas, un ar katru mirkli tiem pievienojās jauni.

—  Tie nāk no Alkatraza, — sacīja Džošs, pieliccis galvu, lai pa­skatītos pāri nemierīgajiem ūdeņiem uz salu.

Melns mākonis bija savilcies virs Alkatraza. Tas pacēlās no pa­mestā cietuma melnā virpulī un karājās gaisā, atgādinot dūmus, bet šie dūmi neizklīda; tie kustējās un riņķoja milzīgā masā.

—  Putni. — Džošs smagi norija siekalas. — Tur jābūt kādam tūk­stotim putnu.

—   Desmit tūkstošiem, — Sofija izlaboja viņu. Viņa pagriezās, lai palūkotos uz Fleimelu. — Kas tie ir?

—  Moriganas bērni, — viņš noslēpumaini noteica.

—  Nepatikšanas, — Skatija piebilda. — Lielas nepatikšanas.

Tad kā pēc vienotas komandas milzīgais putnu bars devās pro­jām no salas pāri līcim tieši tilta virzienā.

Džošs piespieda loga pogu, un tonētais stikls dūcot noslīdēja zemē. Tagad putnu izraisītais troksnis bija labi dzirdams, itīpaši aiz­smakusi ķērkšana, gandrīz kā augstas toņkārtas smiekli. Satiksme palēninājās, daži cilvēki pat apstājās, lai izkāptu no saviem auto un nofotografētu neparasto parādību ar savām digitālajām kamerām un mobilajiem telefoniem.

Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu un uzlika roku uz Džoša pleca. — Tev jābrauc, — viņš nopietni sacīja. — Neapstājies… vien­alga, kas notiks, pat ja tu ietrieksies kādā mašīnā. Vienkārši brauc. Cik ātri vien spēj. Mums jātiek nost no tilta.

Fleimela dīvaini koncentrētajā balsī bija kaut kas tāds, kas no­biedēja Sofiju, turklāt vēl vairāk, nekā ja viņš būtu kliedzis. Sofija iesāņus uzmeta skatienu Skatijai, bet jaunā sieviete tobrīd rakājās savā mugursomā. Kareive izņēma nelielu loku un sauju bultu, tad nolika tās sev blakus uz sēdekļa. — Aiztaisi logu, Džoš, — viņa mierīgi sacīja. — Mēs negribam, lai kāds iekļūst iekšā.

—   Mums draud nepatikšanas, vai ne? — Sofija čukstēja, skatī­damās uz alķīmiķi.

—  Vienīgi, ja vārnas mūs noķers, — Fleimels sacīja un draudzīgi pasmaidīja. — Vai es varu aizņemies tavu mobilo telefonu?

Sofija izņēma telefonu no kabatas un atvēra to. — Vai jūs gata­vojaties veikt kādu no savām burvestībām? — viņa ar cerībām jautāja.

—   Nē, es taisos piezvanīt. Cerēsim, ka neuzķersimies automā­tiskajam atbildētājam.

Drošības vārti atvērās, un Dī melnais limuzīns nogriezās no ielas, golems-šoferis izveicīgi izvadīja mašīnu caur restotajiem vārtiem pazemes garāžā. Perenele Fleimela sasvērās sāņus un uzkrita samirkušajam golemam, kas sēdēja viņai pa kreisi. Tā ķer­menis izskatījās šausmīgi — sitienu saplacināts, netīrumu nošļak­stīts, un it visur bija iztašķījušies smirdīgi māli.

Doktors Džons Dī, sēdēdams tieši pretī, nepatikā saviebās un atvirzījās no būtnes, cik tālu vien iespējams. Viņš steigšus runāja pa mobilo telefonu valodā, kas netika lietota jau vairāk kā trīs tūksto­šus gadu.

Kāda lāse no golema dubļiem izšķīda uz Pereneles kreisās rokas. Lipīgais šķidrums, plūzdams pāri ādai, nodzēsa savīto simbolu, ko Dī pirmīt bija uzvilcis.

Līdz ar to uzliktā burvestība daļēji tika lauzta. Perenele Fleimela mazliet pielieca galvu. Šis negaidītais gadījums bija viņas veiksme. Lai pareizi novirzītu savas auras enerģiju, Perenelei patiesībā va­jadzēja abas rokas, un diemžēl burvestība, ko Dī bija uzvilcis uz viņas pieres, neļāva viņai runāt.

Tomēr…

Pereneli Delameru vienmēr bija interesējusi maģija, pat vēl pirms viņa bija satikusi nabadzīgo grāmatu tirgotāju, kas vēlāk kļuva par viņas vīru. Perenele bija septītā meita ģimenē, uzaugusi nelielajā Kvimperas pilsētiņā Francijas ziemeļrietumos, Bretaņā; tai pusē, kur Perenele uzauga, viņa netika uzskatīta par ko se­višķu. Viņas pieskāriens spēja izārstēt — ne vien cilvēkus, bet arī dzīvniekus — viņa spēja sarunāties ar mirušo ēnām un dažreiz spēja nedaudz ielūkoties nākotnē. Bet pamazām, pieaugot un sasniedzot vecumu, kad šādas prasmes tiek jau uzlūkotas ar dzi­ļām aizdomām, viņa bija iemācījusies paturēt visas šīs spējas pie sevis. Kad Perenele pirmo reizi pārcēlās uz Parīzi, viņa redzēja, kā daudzi nākotnes pareģi, strādājot tirgošanās vietās ap Notrdamas katedrāli, itin viegli nopelnīja iztiku. Savu melno matu dēļ pieņēmusi vārdu Chatte Noire, kas tulkojumā nozīmēja Melnā kaķene, viņa apmetās mazā tirgotavā netālu no katedrāles, dažu nedēļu laikā iegūdama ģeniāli talantīgas būtnes reputāciju. Viņas klienti mainījās: tagad tie nebija tikai veikalnieki un tirgotavu īpašnieki, nāca arī lieltirgotāji un pat augstmaņi. Netālu no viņas mazās dzīvesvietas bija apmetušies rakstveži un kopētāji, vīri, kas pelnīja sev iztiku, rakstot vēstules tiem, kas neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Daži no viņiem šad tad uz saviem galdiem pārdeva grāmatas, arī kāds slaids, tumšmatains vīrietis pārsteidzoši gai­šām acīm. No pašas pirmās reizes, kad viņa ieraudzīja šo vīrieti, Perenele Delamere zināja, ka viņa to apprecēs un viņi kopā dzī­vos ilgu un laimīgu mūžu. Viņa tikai nekad īsti nezināja, cik ilgu.

Viņi apprecējās, kad vēl nebija pagājuši seši mēneši kopš viņu pirmās satikšanās. Un tagad abi bija kopā vairāk nekā sešsimt gadu. Kā jau visizglītotākie tālaika cilvēki, Nikolass Fleimels bija aizrāvies ar alķīmiju — zinātnes un maģijas apvienojumu. Palai­kam viņa rokās nonāca kādas alķīmijas grāmatas vai diagram­mas pārdošanai, un tā pamazām arī pašam radās interese, retākus darbus viņš centās nokopēt. Atšķirībā no daudzām tālaika sievie­tēm Perenele prata lasīt un zināja vairākas valodas, viņas grieķu valodas prasme bija pat labāka nekā vīram, un viņš bieži mēdza lūgt viņai izlasīt kādu tekstu. Perenele ātri apguva seno maģijas sis­tēmu un pamazām sāka praktizēt, vienlaikus attīstot savas spējas, koncentrējoties uz savas auras enerģiju, lai to pareizi virzītu un fo­kusētu.

Līdz brīdim, kad Kodekss nonāca viņu rokās, Perenele bija burve, tomēr viņai pietrūka pacietības sarežģītajiem alķīmijas ap­rēķiniem, lai gan Perenele lieliski saprata, ka Grāmata sarakstīta dīvainā valodā, kas visu laiku mainījās, un tā nebūt nebija tikai kād­reiz eksistējušas pasaules vēsture, bet gan informācijas, zināšanu, zinātnes, burvestības un maģisku formulu apkopojums. Viņa bija urbusies cauri lappusēm kādā drēgnā ziemas naktī, vērodama vār­dus virzāmies pa lapu. Kad burti veidojās, pārveidojās un pavisam īsu mirkli — viena sirds puksta garumā — bija redzama filozofijas akmens formula, viņa uzreiz saprata, ka tajā ir mūžīgās dzīvības noslēpums. Nākamos divdesmit gadus pāris veltīja ceļojumiem pa Eiropu, austrumu virzienā uz Krievzemi, tad uz dienvidiem — Ziemeļāfriku, pat Arābiju, cenšoties atšifrēt un iztulkot savādo ma­nuskriptu. Viņi nonāca kontaktā ar daudzu zemju magiem, burvjiem un studēja dažādu veidu maģiju. Nikolass tikai nedaudz bija aiz­rāvies ar maģiju, viņu vairāk interesēja alķīmijas zinātne. Kodekss un citas tamlīdzīgas grāmatas norādīja, ka pastāv ļoti precīzas for­mulas, lai izgatavotu zeltu no akmens, dimantus no oglēm. Pere­nele — tieši pretēji — mācījās, cik vien spēja, visu par maģijas māk­slu un jau krietnu laika sprīdi nopietni to praktizēja.

Tagad, būdama sagūstīta un sēdēdama limuzīnā, viņa atsauca atmiņā triku, ko bija iemācījusies no stregas — raganas — Sicīlijas kalnos. Tas gan bija domāts, satiekoties ar bruņiniekiem bruņās, bet ar nelielu korekciju…

Aizverot acis un koncentrējoties, Perenele apļveidīgi paberzēja mazo pirkstiņu pret mašīnas sēdekli. Dī bija aizņemts ar sava mo­bilā telefona zvanu un neredzēja mazās baltās ledus dzirkstis, kas pārlēca no viņas pirkstgala uz smalko dabiskās ādas sēdekli. Dzirkstele izskrēja cauri ādai un apvijās ap atsperi zem sēdekļa. Sprakšķēdama, dzirksteļodama, šņākdama tā spirālveidīgi aizvijās mašīnas dzelzs karkasā. Tad tā nonāca motorā, aizdūcinot pāri cilin­driem, sprēgājot un krakšķot apvijās ap riteņiem. Dekoratīvais disks atsprāga un aizlidoja projām… un tad pēkšņi sabojājās mašīnas elektronika. Logi paši no sevis sāka atvērties un aizvērties; dūcot atvērās jumta lūka, tad atkal ar troksni aizvērās, logu tīrītāji skrā­pēdami pārvietojās pāri priekšējam stiklam, tad, ātri tīrot, pēkšņi apstājās, mašīnas signāls sāka taurēt neregulāros pūtienos. Iekšējās gaismas te iedegās, te nodzisa. Mazā TV ierīce sienas labajā pusē izlēca ārā un kā apreibusi pārslēdzās no kanāla uz kanālu.

Gaisā virmoja metālisks aromāts. Statiskās elektrības dzirk­steles lēkāja mašīnas iekšienē. Dī nometa savu mobilo telefonu, sau­dzīgi kustinot pēkšņi notirpušos pirkstus. Telefons atsitās pret grī­das segumu un sasprāga izkusušas plastmasas un lokana metāla lauskās.

— Tu… — Dī iesāka, pagriežoties pret Pereneli. Bet auto grījodamies apstājās pilnīgi bez dzīvības pazīmēm. No motora pacēlās liesmas, piepildot auto aizmuguri ar indīgiem dūmiem. Dī pagrūda durvis, bet elektriskās atslēgas nereaģēja. Ar mežonīgu rēcienu viņš sažņaudza plaukstu dūrē un ļāva dusmām izvirmoties sevī. Dūmu, degošas plastmasas un kūstošas gumijas smaku pēkšņi nomāca sēr­ūdeņraža smirdoņa, un viņa roka pieņēma metāliski zeltaina cimda izskatu. Dī sita tieši cauri durvīm, izlaužot tās no eņģēm, pats triecienā nolidodams uz cementa grīdas.

Viņš stāvēja Enoha uzņēmuma pazemes autostāvvietā, tā bija milzīga izklaides kompānija, kas piederēja viņam un bija izvietota Sanfrancisko. Dī atkāpās, kad viņa simt piecdesmit tūkstošus vērto, pēc pasūtījuma izgatavoto automašīnu vienā mirklī pārņēma liesmas. Stiprais karstums bija sakausējis mašīnas priekšu nere­gulārās metāla pikās, un priekšējais stikls bija notecējis kā vaska svece. Golems-šoferis joprojām sēdēja pie stūres, milzīgais kar­stums viņu neietekmēja, tas tikai izcepināja viņa ādu, un tā ieguva metāla izturību.

Tad virs galvas iedarbojās garāžas ugunsdrošības ūdens smi­dzinātāji, un pār viņiem — uz liesmām — sāka gāzties drausmīgi auksta ūdens šaltis.

Perenele!

Galīgi izmircis, salīcis un skaļi klepodams, Dī noslaucīja asaras, iztaisnojās un lika lietā abas rokas, lai tādējādi vienā mirklī nodzēstu liesmas. Viņš izraisīja vieglu vēju, lai izklīdinātu dūmus, un iebāza galvu, lai paskatītos nomelnojošās mašīnas iekšienē, gandrīz vai bai­ļodamies no tā, ko viņš tur varētu atrast.

No abiem golemiem, kas bija sēdējuši Perenelii .d>.i-. pii nebija atlicis nekas cits kā pelni. Bet sēdeklī nebija ne miņ.r. nu sievietes — izņemot plaisu pretējās durvīs, kas izskatījās tā, it Li būtu izcirsta ar cirvi. Dī pieliecās pie zemes, uzgriezis muguru sa­bojātajai mašīnai, un iebāza abas rokas pretīgajā netīro dubļu, eļļas, izkusušā metāla un sadegušas gumijas masā. Viņš nebija dabūjis visu Kodeksu, un tagad Perenele bija izbēgusi. Vai šī diena varēja kļūt vēl sliktāka?

Nodipēja soļi.

Ar acs kaktiņu doktors Džons Dī vēroja, kā viņa skatienam pa­rādījās melnu smailpurnainu smailpapēdīšu zābaciņu pāris. Un Dī zināja atbildi uz savu jautājumu. Diena kļūs vēl sliktāka: daudz sliktāka. Savilcis lūpas smaidā, viņš stīvi piecēlās kājās un pagrie­zās pret vienu no tumšajiem Vecajiem, kas patiesi biedēja viņu.

—  Morigana.

Senie īri viņu dēvēja par Vārnu dievieti. Viņa tika pielūgta, un no viņas baidījās visās ķeltu karaļvalstīs kā no Nāves un Bojāejas dievietes. Kādreiz bija trīs māsas: Bādba, Maha un Morigana, bet pārējās gadu gaitā bija pazudušas — Dī bija personiskas aizdomas par to, kas ar viņām noticis — Morigana tagad valdīja vienīgā.

Tur nu viņa stāvēja, tērpusies no galvas līdz kājām melnā ādā, augumā garāka par Dī, bet lielākā daļa cilvēku bija garāki par doktoru. Viņas piegulošā īsā jaciņa no vienas vietas bija nokniedēta sudraba kniedēm, tādējādi piedodot tai viduslaiku krūšu aizsega izskatu, pat ādas cimdiem pirkstu augšpusē bija uzšūtas taisnstūra sudraba kniedes. Cimdiem nebija pirkstgalu, tas ļāva saskatīt Moriganas garos, melnos šķēpveida nagus. Ap vidukli bija milzīga ādas josta, nokniedēta maziem riņķveida vairogiem. Uzmests uz pleciem, aiz viņas pa zemi vilkās mētelis, izgatavots vienīgi no kraukļa spalvām, seju daļēji sedza kapuce.

Kapuces ēnā Moriganas seja šķita vēl bālāka nekā parasti. Viņas acis bija ogļu melnas, bez jebkāda baltuma; pat lūpas bija melnas. Pārāk garo priekšzobu gali atdūrās pret apakšlūpu.

—  Tā ir tava, man šķiet, — Moriganas balss skanēja kā griezīgs čuksts, skaņa bija nelīdzena un saraustīta kā putna ķērciens.

Perenele Fleimela panācās uz priekšu, kustoties lēni un uzma­nīgi. Divi milzīgi kraukļi bija apmetušies viņai uz pleciem, savus knābjus, kas bija žiletes asumā, tie turēja bīstami tuvu viņas acīm. Perenele tik tikko bija izrāpojusi no degošās mašīnas, turklāt jutās galīgi bezspēcīga pēc savas maģijas lietošanas, bet tagad viņai vēl uz­bruka šie putni.

—  Iedod man apskatīt to, — Morigana dedzīgi nokomandēja.

Dī iebāza roku mētelī un izņēma metāla vākos iesieto Kodeksu.

Pārsteidzoši, bet Vārnu dieviete pat nepasniedzās pēc tā. — Atver to, — viņa sacīja.

Apjucis Dī turēja grāmatu Moriganas priekšā un pāršķirstīja lapas, izturoties pret senatnīgo izdevumu ar redzamu bijību.

—   Burvja Ābrahama Grāmata, — viņa čukstēja, paliecoties uz priekšu, bet netuvojoties grāmatai. — Ļauj man apskatīt tās mugur­pusi.— Negribīgi Dī pagrieza Grāmatas aizmuguri. Kad Morigana ieraudzīja sabojātās lapas, viņa nepatikā iešņācās. — Zaimošana. Tā bija glabājusies neskarta desmit tūkstoš gadu.

—   Zēns tās izplēsa, — Dī paskaidroja, uzmanīgi aizvērdams Kodeksu.

—   Esmu pārliecināta, ka viņš par to smagi cietīs. — Vārnu die­viete aizvēra acis un pielieca galvu uz vienu pusi, kā ieklausoties. Viņas melnās acis iemirdzējās un lūpas savilkās neparastā smaidā, atklājot asos zobus. — Viņš par to cietīs drīz vien; mani bērni gandrīz jau tikuši viņam klāt. Viņi visi cietīs, — Morigana apsolīja.

Džošs ievēroja spraugu starp diviem auto — VW vabolīti un Lexus. Viņš iespieda kāju grīdā, un lielais auto metās uz priekšu. Starpa nebija pietiekami plata. Džipa restes aizskāra spoguļus divām citām mašīnām un norāva tos nost. — Ak, — Džošs bez vilcinā­šanās noņēma kāju no gāzes pedāļa. — Turpini braukt, — Fleimels noteiktā balsī pavēlēja. Fleimelam rokās bija Sofijas telefons, un viņš neatlaidīgi runāja dīvainās rīkles skaņās, ķērkstošā valodā, kas izklausījās pēc kaut kā, ko dvīņi nekad agrāk nebija dzirdējuši.

Neskatoties atpakaļskata spogulītī, Džošs drāzās pāri tiltam, ignorējot visas taurēšanas un izsaucienus, kas tika vērsti viņam. Viņš traucās pa malējo līniju, tad iemetās vidējā līnijā, tad atkal malējā. Sofija noliecās pret priekšējo paneli, raugoties puspievērtām acīm. Viņa redzēja, ka auto atsitās ar otra sāna spoguli, tas kūleņodams krita, tad lēnām noslīdēja uz džipa pārsega, ievilkdams garu skrambu melnajā krāsā, iekams aizlēca pa gaisu. — Pat nedomā par to, — viņa nomurmināja, kad mazītiņa itāļu sporta automašīna ar vaļēju jumtu pamanīja spraugu satiksmes plūsmā, uz ko mērķēja Džošs. Šoferis, vecāks vīrs ar pārāk daudz zelta ķēdēm ap kaklu, iespieda pedāli gridā un metās uz spraugu. Viņam neizdevās.

Smagais džips aizķēra mazā auto kreiso priekšējo pusi, iesitot tam pa bamperu. Sporta mašīna aizlidoja atpakaļ, apgriežoties par 360 grādiem uz pārpildītā tilta, un atsitās pret četrām citām brau­cošām mašīnām. Džošs traucās cauri spraugai. Fleimels grozījās sēdeklī, skatīdamies pa aizmugures logu uz visu haosu, ko viņi atstāja aiz sevis. — Man šķita, ka tu teici, ka vari braukt, — viņš no­murmināja.

—  Es varu braukt, — Džošs sacīja, pārsteigts, ka viņa balss skan tik mierīgi un nosvērti. — Es tikai neteicu, ka māku labi braukt. Tu domā, kāds piefiksēs mūsu auto reģistrācijas numuru? — viņš jau­tāja. Tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar viņa iemīļotajām brauk­šanas spēlītēm! Džoša plauktas bija slidenas un miklas, pa abām sejas pusēm tecēja sviedru lāses. Kreisās kājas muskulis raustījās no piepūles, stingri turot gāzes pedāli grīdā.

—  Man šķiet, ka viņiem ir kas cits, par ko uztraukties, — Sofija čukstēja.

Vārnas bija nolaidušās uz Zelta vārtu tilta. Tūkstošiem vārnu. Tās nāca kā melns vilnis ķērcot, kliedzot un knābjot. Tās laidās le­jup, tuvu virs auto, drāžoties tik zemu, bieži pat nosēžoties uz ma­šīnu jumtiem un motoru pārsegiem, knābjot metālu un stiklu. Ma­šīnas sadūrās un visa tilta garumā novirzīja cita citu no ceļa.

—  Tās ir zaudējušas spēju koncentrēties, — Skataha sacīja, vē­rodama putnu uzvedību. — Meklē mūs, bet aizmirsušas mūsu ap­rakstu. Tām ir pamaz smadzeņu, — itin kā pret savu gribu viņa pa­vēstīja.

—  Kaut kas ir novērsis putnu melno pavēlnieci, — Nikolass Flei­mels konstatēja. — Perenele, — viņš ar gandarījumu piebilda. — Es jau prātoju, ko viņa paveikusi. Kaut ko dramatisku, nav ne mazāko šaubu. Perenelei vienmēr bijusi nosliece uz kaut ko teatrālu. — Bet, viņam tā runājot, putni atkal pacēlās gaisā un tad visi kā viens, mel­nās acis pavērsuši traucošā džipa virzienā, metās turp. Tagad to ķērcieni izklausījās pēc triumfa saucieniem.

—   Tie atgriežas, — Sofija ātri sacīja, bez elpas. Viņa juta, kā sirds smagi sitas pret krūškurvi. Sofija uzmeta žiglu skatienu Fleimelam un Kareivei, gribēdama rast atbalstu, bet abu drūmās sejas izteiksmes nesniedza ne mazāko atvieglojumu.

Skataha paskatījās uz Sofiju un teica: — Mēs tagad esam ķezā. — Milzīgā melnspalvaino vārnu masa metās pakaļ mašīnai.

Lielākā daļa satiksmes uz tilta nekustējās. Putni — netīri un smirdīgi — lidinājās pāri jumtiem, bet ļaudis, šausmās sastinguši, sēdēja savās automašīnās. Tostarp Džoša vadītais džips bija vienīgā mašīna, kas kustējās. Džošs bija piespiedis kāju cieši grīdai, un spi­dometra bultiņa tuvojās astoņdesmit. Viņš jau sāka justies daudz drošāk, vadot mašīnu, — pēdējās minūtes laikā viņš nebija nekam uztriecies. Varēja jau saskatīt tilta galu. Džošs pasmaidīja — viņi to paveiks.

Un tad milzīgs vārnu bars nolaidās uz motora pārsega.

Sofija iekliedzās, Džošs raustīja auto šurpu turpu, cenzdamies atbrīvoties no pretīgajām naidīga izskata būtnēm, bet tās ar nagiem bija iekrampējušās pārsega izciļņos. Tās vispirms pielieca galvu uz vienu pusi, paskatīdamās uz Džošu, tad Sofiju, un tad īsiem lēcie­niem nāca taisnā virzienā uz priekšējo stiklu un rāmi, bez steigas blenza iekšā, melnajām acīm iemirdzoties.

Tās sita ar knābjiem pa stiklu… un parādījās mazītiņš zvaigžņveida caurumiņš.

—  Tām nevajadzētu spēt to paveikt, — Džošs sacīja, mēģinā­dams noturēt acis pie ceļa.

Vārna ieknāba vēlreiz, un parādījās vēl viens caurumiņš. At­skanēja blīkšķis, tad otrs un trešais, tad vēl trīs vārnas nolai­dās uz mašīnas jumta. Putni sāka cirst ar knābjiem, metāla jumts džinkstēja.

—   Man riebjas vārnas. — Skataha nopūtās. Viņa parakņājās somā un izvilka nunčaku komplektu — īpašu austrumnieku kaujas ieroci — divas divpadsmit collu garas izrotātas koka nūjiņas, sa­vienotas ar četrarpus collu ķēdēm. Viņa pasita nūjas pret plaukstu. — Žēl, ka mums nav jumta lūkas, — viņa noteica. — Es varētu izlīst pa to un ļaut tiem radījumiem nedaudz iepazīties ar šo te.

Fleimels norādīja uz palielu caurumu jumtā, caur kuru iespīdēja garš saules stars.

—   Mums drīz tāda varētu būt. Starp citu, — viņš piemeti­nāja, — šīs jau nav normālas vārnas. Trīs uz jumta un viena uz mašīnas ir Šausmīgās vārnas, Moriganas īpašais lolojums. Milzīgs putns, kas tobrīd atradās uz mašīnas, atkal cirta knābi priekšējā stiklā un šoreiz tik spēcīgi, ka knābis faktiski caursita stiklu.

—  Es neesmu pārliecināta, ka varu to izdarīt, — Skataha iesāka, tad paliecās uz priekšu un iesita pa priekšējā loga tīrītāju slēdzi.

Smagās slotiņas sakustējās… un vienkārši notrauca putnu nost no pārsega — spalvu juceklis un spalgi ķērcieni. Sarkanmatainās cīnītājas sejā pavīdēja smaids. — Nu jā, tas jau ir labāk, protams.

Tagad arī pārējie putni bija sasnieguši džipu. Tie apmetās uz auto un pārsedza visu kā milzīgs melns palags. Vispirms duči, tad simti pulcējās uz jumta, uz pārseguma, durvīm, ieķeroties jebkurā pieejamā caurumā. Ja viens nokrita, zaudējis tvērienu, dučiem citu cīnījās par tā vietu. Troksnis mašīnas iekšpusē bija jau neciešams, jo tūkstošiem putnu knābāja un sita pa metālu, stiklu un durvīm. Tie noplēsa gumijas ietvarlīsti ap logiem, izārdīja rezerves riteni džipa aizmugurē, saplēšot to driskās. Putnu uz pārseguma bija tik daudz un priekšējo stiklu tie nosedza tik cieši, ka Džošs nevarēja saredzēt, kur viņš brauc. Viņš noņēma kāju no gāzes pedāļa, un ma­šīna uzreiz samazināja ātrumu.

—   Brauc! — kliedza Fleimels. — Ja tu apstāsies, mēs patiešām zaudēsim. — Bet es nedrīkstu to atļauties!

Fleimels paliecās uz priekšu starp sēdekļiem un izstiepa kreiso roku. Sofija pēkšņi ieraudzīja mazu tetovētu apli uz viņa rokas locī­tavas iekšpuses. Pa apli aši joņoja krustiņš, tad tas pagarinājās pāri apļa malām. Uz mirkli tas iemirdzējās… un tad alķīmiķis stingri savilka kopā pirkstus. Pirkstu galos parādījās mazs svelpjošas un kvēlojošas liesmas kamols. — Aizveriet acis! — viņš nokomandēja. Negaidot, lai redzētu, vai pārējie paklausa, viņš grūda to pret stiklu. Pat caur aizvērtām acīm dvīņi uztvēra dedzinošu gaismu, kas iedegās mašīnas iekšpusē.

—  Tagad brauc, — Fleimels pavēlēja.

Kad dvīņi atvēra acis, lielākā daļa vārnu bija pazudušas no automašīnas pārsega un dažas, kas vēl bija palikušas, izskatījās apjukušas un šokētas.

—   Tagad tās vairs ilgi neaizturēs, — Skatija sacīja. Viņa paska­tījās uz augšu, kad žiletes asuma knābis izsita caurumu tieši cauri jumtam. Skatija žigli paķēra nunčaku. Vienu nūjiņu viņa turēja rokā, kamēr otra, piestiprināta īsā ķēdē, izšāvās ārā ar eksplozīvu spēku un ietriecās knābī, kas tobrīd bija iedūries mašīnas jumtā. Atskanēja pārbijies ķērciens, un knābis, nedaudz saliekts, pazuda.

Sofija pagrieza galvu un paskatījās sānu spogulītī. Tas šūpojās pie mašīnas, tik tikko turoties sīkās metāla driskās. Viņa saredzēja vēl vairāk putnu — tūkstošiem — tie lidoja atkal un atkal, lai aiz­vietotu tos, kas nupat bija aizdzīti, un tad Sofija saprata, ka viņi to nespēs izdarīt. Radījumu vienkārši bija pārāk daudz.

—  Paklau, — Nikolass Fleimels pēkšņi sacīja.

—  Es neko nedzirdu, — Džošs drūmi noteica.

Sofija gandrīz jau gribēja viņam piekrist, bet tad izdzirdēja skaņu. Un pēkšņi viņa sajuta rokās dzeloņu, juta, kā tās paceļas. Zems patīkams troksnis plivinājās uz pašas dzirdamības robežas. Tas bija kā vēja pūsma, vienu mirkli skanot maigi un mīlīgi, nā­kamajā — skaļāk un gandrīz dusmīgi. īpatnēja smarža pārņēma mašīnu.

—  Kas tā par smaržu? — Džošs jautāja.

—    Smaržo pēc pikantiem apelsīniem, — Sofija sacīja, dziļi ieelpojot.

—  Granātāboli, — Nikolass Fleimels sacīja.

Un tad bija vējš.

Tas nāca pāri līcim, silta un eksotiska dvesma, smaržojoša pēc kardamona un rožūdens, laima un estragona, un tad tā aizjoņoja pa visu Zelta vārtu tilta garumu, notraucot putnus no balstiem, paceļot tos no mašīnām un uzmetot gaisā. Beidzot granātābolu smaržas vējš sasniedza džipu. Vienā mirklī mašīna bija putnu aplenkta, bet nākamajā tie visi bija pazuduši, un mašīnu tagad piepildīja tuks­neša — sausa gaisa, siltu smilšu — smarža.

Sofija nospieda pogu, un sabojātais, caurumotais logs atvērās. Viņa pastiepa galvu ārā no džipa, ieelpojot tik vienreizēji smaržojošo gaisu. Varen liels putnu bars bija uzmests augstu debesīs, un vējš cēla tos vēl aizvien augstāk. Kad viens putns izbēga, un tā bija mil­zīgā Šausmīgā vārna, kā Sofija noprata, — to ātri noķēra un ar maigo, silto vēja brāzmu uzsvieda atpakaļ pie pārējā bara. Rau­goties no lejas, putnu masa izskatījās kā netīrs mākonis… un tad mākonis pazuda un putni bija projām, atstājot zilas un tīras debesis.

Sofija atskatījās uz tiltu visā garumā. Zelta vārti bija pilnīgi neizbraucami — mašīnas drūzmējās visos virzienos, bija dučiem sīku avāriju, kas nobloķēja virzību, un, protams, viņa saprata, ka tas vienlaikus efektīvi aizkavēja ikvienu mēģinājumu sekot viņiem. Ikviena mašīna bija notašķīta un notraipīta baltiem putnu mēsliem. Viņa paskatījās uz brāli un šausmās ieraudzīja uz viņa apakšlūpas asins traipu. Sofija no kabatas izņēma salveti. — Tu esi ievainots, — viņa ātri sacīja, aplaizīdama salvetes malu, lai noslaucītu sava dvī­ņubrāļa seju.

Džošs atgrūda māsas roku. — Izbeidz, tas ir pretīgi. — Viņš pieskārās savai lūpai ar mazo pirkstiņu. — Es droši vien būšu ne­viļus iekodis. Es to pat nejūtu. — Tad paņēma salveti no māsas ro­kas un paberzēja zodu. — Tas ir tikai tāds sīkums. — Tad žigli uz­smaidīja un apvaicājās: — Vai tu redzi, kādu nekārtību putni te at­stājuši? — Sofija pamāja. Džošs nepatikā saviebās. — Tagad tas viss sāks smirdēt!

Sofija atkrita sēdeklī, juzdamās atvieglota, ka ar brāli viss bija kārtībā. Kad Sofija bija ieraudzījusi asinis, viņa patiesi bija nobi­jusies. Prātā iešāvās kāda doma, un viņa pagriezās pret Flei­melu. — Vai tu izsauci vēju?

Viņš pasmaidīja un papurināja galvu. — Nē. Man nav kontroles pār elementiem. Šī prasme piemīt vienīgi Vecajiem, un tie reti kad ir cilvēki.

Sofija palūkojās uz Skatiju, bet Kareive tikai papurināja galvu. — Tas ir aiz manu iespēju robežas.

— Bet tu piesauci vēju, — Sofija neatstājās.

Fleimels padeva Sofijai telefonu. — Es tikai piezvanīju un pa­lūdzu, — viņš teica un pasmaidīja.

— Nogriezies šeit, — Nikolass Fleimels norādīja.

Džošs atlaida gāzes pedāli un pagrieza apskrambāto, apdau­zīto džipu lejā pa šauru, garu brauktuvi, tik platu, lai tajā ietilpi­nātos džips. Pēdējās trīsdesmit minūtes viņi bija pavadījuši, braucot uz ziemeļiem, ārā no Sanfrancisko, klausīdamies arvien his­tēriskākas radio ziņas ar visdažādāko ekspertu minējumiem par putnu uzbrukumu uz tilta. Visbiežāk pieminētā teorija bija globālā sasilšana: saules radiācijas ietekme uz putnu dabisko navigācijas sistēmu.

Fleimels norādīja uz ziemeļiem, virzienā uz Mill Valley un Mount Tamalpais, viņi ātri pameta automaģistrāli un tagad turējās pie divvirzienu ceļiem. Satiksme kļuva aizvien retāka, līdz parādījās gari gabali, kad viņu auto uz ceļa bija vienīgais, cik tālu vien varēja saskatīt. Beidzot uz šaura ceļa, kas teju līdz nelabumam sarežģīti līkumoja un meta pagriezienus, Fleimels lika Džošam palēnināt ātrumu — gandrīz līdz gliemeža gaitai. Viņš nolaida lejā savu durvju stiklu un cieši lūkojās ārā biezajā mežā, kas sniedzās līdz pat ceļa malas kreisajai pusei. Viņi faktiski jau bija pabraukuši garām kādai neatzīmētai takai, iekams Fleimels to pamanīja. — Apstājies. Brauc atpakaļ. Pagriezies te.

Džošs paskatījās uz māsu, pirms nogrieza mašīnu uz nelīdze­nas, nebruģētas un dangainas takas. Sofija rokas turēja klēpī, bet viņš pamanīja, ka pirkstu locītavas no sasprindzinājuma viņai tapušas baltas. Koptie nagi, kas bija vēl nevainojami dienu iepriekš, tagad bija nelīdzeni un apgrauzti, tā bija nepārprotama stresa pazīme. Džošs pārliecās pāri un saspieda māsas roku; viņa cieši paspieda pretī. Vārdi te bija lieki, abiem pietika ar tādu saskarsmi vien. Viņu vecākiem tik bieži esot projām, Sofija un Džošs jau no mazotnes bija iemācījušies, ka viņi tā pa īstam varēja paļauties tikai paši uz sevi. Pārceļoties no skolas uz skolu, no vienas dzīvesvietas uz citu, viņiem nereti bija grūti atrast draugus un uzturēt draudzību, bet viens otram viņi bija vienmēr.

Aizaugušās takas otrā pusē koki augstu stiepās debesīs un pa­mežs bija pārsteidzoši biezs: savvaļas kazenāji un ērkšķu krūmi skrāpējās gar abām automašīnas pusēm, bet savijušās irbulenes kopā ar dzelstīgajām nātrēm un indīgajām efejām veidoja necaurejamu mudžekli.

—   Es nekad neesmu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, — Sofija nomurmināja. — Tas neizskatās dabisks. — Un tad viņa apklusa, sapratusi, ko tikko pateikusi. Viņa apmetās apkārt sēdeklī un pa­skatījās uz Fleimelu. — Tas nav dabisks, vai ne?

Viņš pakratīja galvu, pēkšņi izskatīdamies vecs un noguris. Zem acīm vīdēja tumši riņķi, un grumbas uz pieres un ap muti šķita dziļākas. — Laipni lūgti mūsu pasaulē, — viņš nočukstēja.

—     Zem mums kaut kas kustas, — Džošs skaļi paziņoja. — Kaut kas liels… Es gribu sacīt, patiešām liels. — Pēc visa tā, ko viņi šodien bija redzējuši un piedzīvojuši, Džoša iztēle jau sāka darboties gandrīz bez reāla pamatojuma. — Tas kustas vienlaikus ar mašīnu.

—   Tik ilgi, kamēr mēs būsim uz takas, ar mums viss būs labi, — Fleimels nosvērti sacīja.

Sofija cieši raudzījās tumšajā meža biezoknī. Brīdi viņa nere­dzēja neko, bet tad saprata, ka tas, ko viņa bija pieņēmusi par ēnu plankumu, patiesībā bija radījums. Tas kustējās, un saules gaisma izraibināja tā šausmīgo ādu. īsu mirkli viņa paspēja saskatīt plakanu seju, samīcītu degunu un milzīgus izvelbtus ilkņus.

—  Tā ir cūka, pareizāk sakot, kuilis, — Sofija izlaboja sevi. Un tad viņa pamanīja vēl trīs — tādus pašus — piekļāvušos auto krei­sajiem sānam.

—  Manā pusē ari ir, — Džošs sacīja. Četri no lempīgajiem dzīv­niekiem virzījās cauri krūmiem pa kreisi no viņa. Džošs paraudzījās aizmugurējā skata spogulītī. — Aiz mums arī tie ir.

Sofija, Skatija un Nikolass pagriezās savās vietās, lai paskatītos pa aizmugures logu uz diviem milzīgajiem kuiļiem, kas bija izlīduši no zemes un rikšoja pa taku aiz viņiem. Sofija pēkšņi atskārta, cik patiesībā milzīgi bija šie radījumi — vismaz ponija lielumā. Tiem bija labi attīstīti muskuļi plecu daļā un milzīgi ilkņi, kas stiepās no apakšējiem žokļiem, sākotnēji tik resni kā viņas plaukstas locītava, tad — konusveidīgi kļūdami adatas smailumā.

—  Es nebiju domājis, ka jel kur Amerikā ir sastopami savvaļas kuiļi un cūkas, — Džošs sacīja, — un pavisam noteikti ne Kalifornijā, Mill Vallei/.

—   Kādreiz savvaļas kuiļi un cūkas bija sastopami visā Ame­rikā, — Fleimels izklaidīgi noteica. — Pirmo reizi tās ieveda spāņi sešpadsmitajā gadsimtā.

Džošs pārslēdza sajūgu, samazināja ātrumu un ļāva auto lēni ripot. Ceļš beidzās strupceļā. Krūmi, ērkšķi un koki norobežoja takas galu. — Ceļa beigas, — Džošs paziņoja, apturot džipu un no­raujot rokas bremzi. Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi. Savvaļas kuiļi arī bija apstājušies, tagad viņš redzēja četrus, kas vēroja viņus. Aizmugures skata spogulī viņš saskatīja divus lielākos kuiļus — arī tie bija apstājušies. Viņi bija ielenkti. Ko tagad iesākt, Džošs prā­toja. Viņš paskatījās uz māsu un zināja, ka viņa domā tieši to pašu.

Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu starp sēdekļiem un cieši vērās norobežojumā. — Es ceru, ka tas atņem drosmi neprātim, kas ticis tik tālu. Un, ja nu kāds ir izcili dumjš, tikai tam varētu būt vēlme izkāpt no auto.

—   Mēs neesam nedz neprātīgi, nedz dumji, — Skatija atcirta. — Tad ko mums darīt? — Viņa pamāja kuiļu virzienā. — Es tos nebiju redzējusi simtiem gadu. Tie izskatās pēc gailu kara cūkām, un, ja tā tas ir, tad tās īstenībā nav iespējams nogalināt. Un kā ikviens no mums var redzēt, visticamāk vismaz trīs tādas pašas vēl ir ēnā, turklāt neskaitot to dresētājus.

—   Tās nav gailu, un šai konkrētajai šķirnei nav vajadzīgi dre­sētāji, — Fleimels pieklājīgi sacīja ar tikko manāmu vieglu franču akcentu. — Paskaties uz to ilkņiem.

Sofija, Džošs un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz milzīgajiem dzīvniekiem, kas stāvēja takas vidū aiz viņiem, īpaši pievērsdami uzmanību ilkņiem. — Uz tiem ir kaut kādi gravējumi, — sacīja So­fija, piemiedzot acis vēlās pēcpusdienas saulē. — Vītnes.

—  Spirāles, — Skatija sacīja, un balsī bija jaušama izbrīna. Viņa paskatījās uz Fleimelu. — Vai tie ir Tork Alita?

—  Tik tiešām, tie ir viņi, — Fleimels atbildēja. — Kuiļači.

—  Kuiļači? — Džošs pārjautāja, — vai tu domā — kā vilkači?

Skatija neiecietīgi papurināja galvu. — Nē, ne kā vilkači….

—  Kāds atvieglojums, — Džošs sacīja, — jo mirkli man jau šķita, ka jūs runājat par cilvēkiem, kas pārvērtušies par vilkiem.

—   Vilkači ir Tork Madra, — Skatija turpināja, it kā nebūtu dzir­dējusi viņu. —Tas ir pavisam cits klans.

Sofija cieši palūkojās tuvākajā kuilī. Viņai šķita, ka zem tā cūkveida vaibstiem viņa var saskatīt cilvēka sejas veidolu un vaibstus, bet acis — aukstas un spīdīgas, spilgti zilas — uzlūkoja viņu ar pār­steidzošu inteliģenci.

Džošs pagriezās atpakaļ pie stūres un to cieši satvēra. — Kuiļ­ači… protams, atšķiras no vilkačiem. Pavisam cits klans, — viņš no­murmināja, — cik muļķīgi no manas puses.

—  Ko mēs iesāksim? — Sofija jautāja.

—  Mēs brauksim, — Nikolass Fleimels sacīja.

Džošs norādīja uz takas nožogojumu. — Un kā ar to?

—  Vienkārši brauc, — alķīmiķis pavēlēja.

—  Bet… — Džošs iesāka.

—   Vai tu uzticies man? — Fleimels jautāja jau otro reizi šajā dienā. Dvīņi palūkojās viens uz otru, tad atpakaļ uz Fleimelu un vienlaikus pamāja. — Tad brauc, — viņš mierīgi noteica.

Džošs atlaida sajūgu un rokas bremzi. Smagais džips ripoja uz priekšu. Priekšējais buferis pieskārās šķietami necaurlaidīgajam lapu un krūmu mudžeklim… un tas izgaisa. Tik tikko tas vēl bija te, nākamajā brīdī šķita, ka to visu aprijis auto priekšgals.

Džips ieripoja krūmājos un kokos, un mirklī viss kļuva slapjš un mikls, gaiss šķita pildīts ar kaut ko rūgteni saldu, līdzīgu dedzi­nātam cukuram… un tad atkal parādījās taka, aizvijoties pa labi.

—  Kā… — Džošs iesāka.

— Tābija ilūzija, — Fleimels paskaidroja, — nekas vairāk. Gaisma izmainījās un izliecās, atstarojot koku un krūmu stāvus kā ūdens tvaiku aizkaru, katra šķidruma pile darbojās kā spogulis. — Un vēl nedaudz burvestības, — viņš piebilda. Ar graciozu kustību viņš norādīja uz priekšu. — Mēs joprojām atrodamies Ziemeļamerikā, bet tagad mēs esam ienākuši vienas no vecākās un diženākās — Veco rases valstībā. Mēs šeit kādu brīdi būsim drošībā.

Skatija izdvesa nepieklājīgu skaņu. — Jā, jā, tā ir veca, tas tiesa, bet par to diženumu es gan neesmu tik pārliecināta.

—  Skataha, es vēlos, lai tu uzvedies piedienīgi, — Fleimels sa­cīja, pagriezies pret jauneklīgā izskata patiesībā veco sievieti, kas sēdēja viņam blakus.

—  Man tā nepatīk. Es tai neuzticos.

—  Tev jāaizmirst jūsu vecais naids.

—  Tā mēģināja mani nogalināt, Nikolas, — Skatija protes­tēja. — Pameta mani Pazemē. Man vajadzēja gadu simtus, lai atrastu ceļu ārā.

—  Tas bija mazliet vairāk nekā pirms piecpadsmit gadsimtiem, ja es atceros mitoloģiju, — Fleimels atgādināja.

—  Man ir laba atmiņa, — Skatija nomurmināja, uz mirkli atgā­dinādama īgnu bērnu.

—  Par ko jūs runājat? — Sofija prasīja, un tad Džošs nospieda bremzi, apstādinot smago džipu.

—  Vai tā nevarētu būt tā slaidā sieviete ar melno ādu? — Džošs jautāja.

Sofija apmetās apkārt, lai paskatītos pa saplaisājošo sānu spo­guli, kamēr Fleimels un Skatija pieliecās uz priekšu.

—  Tā ir viņa, — Skatija sacīja drūmā balsī.

Stāvs stāvēja tieši takas vidū mašīnas priekšā. Garā un platā sie­viete šķita kā iztēsta no liela piķmelna akmens bluķa. Tikai balta matu pūka klāja viņas galvas virsmu kā cieši pieguloša cepure, viņas vaibsti bija asi un stūraini: augsti vaigu kauli, taisns, smails deguns, asi veidots zods, lūpas tik plānas, it kā gandrīz to vispār nebūtu. Viņas acu zīlītes bija sviesta krāsā. Mugurā — vienkāršs tērps no spīguļojoša materiāla, kas viegli kustējās vējā, radot ie­spaidu, ka vispār nepieskaras viņai. Kad tērps sakustējās, visā tā garumā pārskrēja pāri krāsu varavīksne kā eļļa ūdenī. Viņai nebija nevienas rotaslietas, tomēr Sofija ievēroja, ka katrs viņas īsi apgriez­tais nags bija nokrāsots citā krāsā.

—   Neizskatās ne par dienu vecāka kā jau desmit tūkstošus gadu, — Skatija nomurmināja.

—  Izturies jauki, — Fleimels atgādināja viņai.

—  Kas viņa ir? — Sofija jautāja un atkal cieši pavērās sievietē. Lai arī sieviete izskatījās pēc cilvēka, viņā bija kas savāds, kaut kas it kā no citas pasaules. Tas bija saskatāms jau veidā, kā viņa stāvēja — pilnīgi nekustīgi, un arī galvas lepnajā izliekumā.

—    Tā, — Nikolass Fleimels sacīja ar patiesu bijību balsī,

—    ir Vecākā, saukta par Hekati. — Viņš lēni izrunāja vārdu,

-         HEH-ka-tija.

—  Dieviete ar trim sejām, — Skatija drūmi piebilda.

—   Palieciet mašīnā, — Nikolass Fleimels norīkoja, atvērdams durvis un izkāpdams īsi apcirptajā zālē.

Skatija sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni raudzījās ārā pa sa­plaisājušo priekšējo stiklu.

—  Izturēties jauki.

Fleimels ignorēja Skatijas zobgalību un aizcirta durvis, iekams viņa paspēja vēl kaut ko pasacīt. Ievilcis dziļi elpu un dodoties pie slaidās, elegantās sievietes, kuru ieskāva gari sekvojas koku stumbri bez lapām, viņš centās nomierināties.

Pamežs čabēja, un viens milzīgs kuiļacis parādījās tieši alķīmiķa priekšā, tā masīvā galva bija vienā līmenī ar viņa krūškurvi. Flei­mels apstājās un paklanījās radījumam, sveicinot to valodā, kas ne­bija radīta cilvēku mēlēm. Pēkšņi kuiļi bija it visur, desmitiem, ar spilgtām un inteliģentām acīm, raupjiem, sarkaniem matiem uz mugurām un pleciem, kas bija sacēlušies gaisā un zaigoja vēlajā pēcpusdienas gaismā, garas siekalu virtenes nokarājās no krāšņi izrakstītajiem ilkņiem.

Fleimels īpaši uzmanījās, lai paklanītos ikvienam no viņiem. — Es nebiju domājis, ka vēl ir palicis kāds no Tork Alita klana Zie­meļamerikā, — viņš ielēca atkal angļu valodā, bet neuzrunāja ne­vienu konkrēti.

mm

Hekate pasmaidīja ar tik tikko manāmu lūpu kustību. — Ak, Nikolas, tev vienīgajam no visiem cilvēkiem vajadzētu zināt, kad mēs būsim aizgājuši, kad Veco rases vairs nebūs, pat kad cilvēki būs aizgājuši no šīs zemes, tad Alita klans to pieprasīs atpakaļ sev.

Atceries, ka Zeme vispirms piederēja Acu klaniem. — Hekate ru­nāja dziļā, gandrīz vīrišķīgā balsī ar nelielu akcentu, ko raksturoja grieķu šņāceņi un Persijas melodiskie līdzskaņi.

Nikolass atkal paklanījās. — Es saprotu, ka klans ir stiprs Eiropā, īpaši — Tork Madra, un esmu dzirdējis, ka Indijā atkal ir Tork Tiogar un Āfrikā — divi jauni Tork Leon klani. Un par to visu var pa­teikties tev.

Hekate pasmaidīja, atsedzot nelielus un taisnus zobus. — Klani joprojām pielūdz mani kā dievieti. Es daru, ko spēju. — Nemanāms vējš pieskārās viņas tērpam, sagriežot to apkārt ķermenim tā, ka tas iemirdzējās zaļā un zelta nokrāsā. — Bet es šaubos, ka tu esi veicis visu šo ceļu, lai parunātu ar mani par maniem bērniem.

—   Nē, neesmu gan. — Fleimels atskatījās uz apdauzīto džipu. Džošs un Sofija cieši vērās viņā izbrīnā plaši ieplestām acīm, bet Skatahas seja bija tik tikko saskatāma aizmugurējā sēdeklī. Viņa bija aizvērusi acis un izlikās guļam. Fleimels zināja, ka Kareive nav aizmigusi. — Es gribu tev pateikties par Spoku vēju, ko tu mums atsūtīji.

Tagad bija Hekates kārta paklanīties. Viņas roka sakustējās, viņa pavēra plaukstu, atklājot maziņu mobilo telefonu. — Tik node­rīgas ierīces. Es atceros laikus, kad mēs savas ziņas uzticējām vējiem un mācītiem putniem. Šķiet, vēl vakar, — viņa piemetināja. — Man prieks, ka triks izdevās. Diemžēl tu droši vien esi atklājis savu ga­lamērķi Moriganai un Dī. Viņi zinās, kas uzsūtījis Spoku vēju, un es esmu pārliecināta, ka viņi nojauš, ka man te ir anklāvs.

—  Es to zinu. Un es atvainojos par viņu atvešanu pie tevis.

Hekate viegli paraustīja plecus, niecīgā kustība nozibināja gais­mas varavīksni lejup pa tērpu. — Dī baidās no manis. Viņš plātās un pozē, draud man, iespējams, pat izmēģina dažas nenozīmīgas burvestības un maģiskās formulas, bet viņš nenostāsies pret mani. Viens ne… pat ne ar Moriganas palīdzību. Viņam nepieciešama vis­maz divu vai vairāku tumšo Veco vēršanās pret mani… un pat tad viņš nevar būt pārliecināts par panākumiem. Bet viņš ir godkārīgs. Un tagad viņam ir Kodekss. Bet ne viss, tu pats sacīji pa telefonu.

—    Nē, nc viss. — Nikolass Fleimels izvilka divas lapas no sava T krekla apakšas un pagājās uz priekšu, lai tās pasniegtu Hekatei, bet viņa pēkšņi atkāpās, spēji paceldama roku, lai aizsegtu savas acis, no viņas lūpām noburbuļoja skaņa, kas atgādināja vārošu šķid­rumu. Vienā mirklī kuiļi bija apkārt Fleimelam atvērtām mutēm, ielencot viņu, milzīgie ilkņi bija nāvējoši tuvu viņa ādai.

Sofija jau ievilka elpu, lai kliegtu, kad Džošs iekliedzās, tajā mirklī Skatija bija ārā no džipa, lokā ieliktā bulta nomērķēta uz Hekati. — Atsauc tos, — viņa pavēlēja.

Kuiļacis pat nepaskatījās viņas virzienā.

Hekate nesteidzīgi uzgrieza muguru Fleimelam, tad, sakrus­tojusi rokas, paskatījās pāri plecam uz Skatahu, kura nekavējoties atvilka cieši novilkto stiegru. — Tu domā, ka tas var nodarīt man pāri? — dieviete smējās.

—  Bulta ir pamērcēta Titāna asinīs, — Skataha klusi sacīja, balss novirmoja mierīgajā gaisā. — Tas ir viens no taviem vecākiem, ja es pareizi atceros. Un tas ir viens no nedaudzajiem atlikušajiem vei­diem, kā tevi var nogalināt, par to esmu pārliecināta.

Dvīņi vēroja, kā Hekates acis kļuva aukstas un uz vienu sekun­des daļu pārvērtās, kamēr zelta spoguļos nozibsnīja notiekošais. — Noliec lapas, — Hekate pavēlēja alķīmiķim.

Fleimels nekavējoties pabāza lapas atpakaļ zem sava T krekla. Hekate nomurmināja kādu vārdu, un kuiļacis atkāpās no alķīmiķa un aizrikšoja pamežā, kur tie uzreiz pazuda, lai gan ikviens zināja, ka tie tur joprojām bija. Tad Hekate atkal pagriezās ar seju pret Fleimelu. — Tie nenodarīs tev pāri bez manas pavēles.

—   Protams, — Nikolass sacīja drebošā balsī. Viņš pavērās le­jup uz saviem džinsiem un zābakiem, kas bija nošķiesti ar kuiļaču siekalām un slienu staipekņiem. Tie atstās nezūdošus traipus, par to viņš bija drošs.

—  Nerādi Kodeksu, kā arī nevienu tā dalu manā klātbūtnē… vai arī jebkura Veco rases pārstāvja klātbūtnē. Mums ir… riebums pret to, — viņa sacīja, uzmanīgi izvēloties vārdus.

—  Tas neiespaido mani, — Skataha sacīja, atlaižot vaļīgāk uz­vilkto loku.

—   Tu neesi viena no Veco rases pirmās paaudzes, — Hekate atgādināja viņai.

—  Tāpat kā Morigana, tu esi no Nākamās paaudzes. Bet es biju tur, kad mags Ābrahams Grāmatā formulēja pirmos spēka vārdus. Es redzēju, kā viņš sagūsta un ievieto lapās Pirmā darba maģiju, kas ir visvecākā no maģijām.

—  Es atvainojos, — Fleimels ātri sacīja, — es to nezināju.

—  Nav arī nekāda iemesla, kāpēc tev tas būtu jāzina, — Hekate smaidīja, lai gan tur nebija nekā smieklīga. — Tā eldriču maģija ir tik stipra, ka lielākā daļa no maniem ļaudīm pat nespēj skatīties uz burtiem. Tie, kuri pēc tam nāca no sākotnējās Veco rases, lai gan tiem joprojām ir mūsu asinis, — viņa norādīja uz Skatahu, — var skatīties uz Kodeksu, tomēr pat tie nespēj tam pieskarties. Pērtiķu pēcteči — cilvēki. Tas bija Ābrahama maksimālais joks. Viņš apprecēja vienu no pirmajiem cilvēkiem, un es esmu pārliecināta, ka viņš gribēja būt drošs, ka tikai viņa bērni varēs darboties ar Grāmatu.

—  Mēs esam pērtiķu pēcnācēji, — ieminējās Džošs, un teiktais, pašam neapzinoties, izskanēja kā čuksts.

— Cilvēki… cilvēku rase, — Sofija sacīja, tad apklusa, Fleimelam turpinot sarunu.

—  Vai tāpēc Grāmata man tika iedota glabāšanā?

—  Tu neesi pirmais cilvēks… kas rūpējās par Kodeksu, — Hekate uzmanīgi sacīja. — Pirmkārt, tai nekad nevajadzēja tikt radītai, — viņa asi noteica, sarkanie un zaļie diegi kā dzīvi pārskrēja pāri viņas tērpam. — Es iestājos par to, lai katra atsevišķa lapa tiktu nodalīta no pārējām un iemesta tuvākajā vulkānā un Ābrahams kopā ar tām.

—  Kāpēc tad tā netika iznīcināta? — Nikolass jautāja.

—  Jo Ābrahamam bija spēja Redzēt. Viņš faktiski varēja redzēt laika spirālveida virkni, un viņš pareģoja, ka pienāks diena, kad Ko­dekss un visas zināšanas, ko tas satur, būs vajadzīgas.

Skatija atgāja no džipa un vērsās pie Fleimela. Viņa joprojām pie sāniem turēja loku un pamanīja, ka Hekates sviesta krāsas acis viņu cieši vēro.

—  Maga Grāmatai vienmēr bija norīkots sargs, — Skataha pa­skaidroja Fleimelam. — Dažus vēsture atceras kā lielāko varoņu mītus, citi bija mazāk zināmi, kā jūs, bet daži palika pavisam anonīmi.

—  Un ja es — cilvēks — biju izraudzīts, lai rūpētos par vērtīgo Kodeksu, jo tavi ļaudis pat nespēj skatīties uz to, daudzi — pieskarties tam, tad ir acīm redzami, ka citi cilvēki būs izraudzīti to atrast, — Fleimels sacīja. — Dī.

Hekate pamāja. — Bīstams ienaidnieks šis Doktors Džons Dī.

Fleimels arī pamāja. Viņš varēja sajust, kā zem T krekla pie ādas skaras vēsās, sausās lapas. Lai arī viņam bija piederējis Kodekss ilgāk nekā pusi tūkstošgades, viņš zināja, ka tikko kā bija sācis iepazīt tā noslēpumu virspusi. Viņam joprojām nebija īstas sapratnes, cik vecs tas bija. Viņš turpināja tā radīšanas datumu pārbīdīt aizvien tālāk un tālāk. Kad Grāmata pirmoreiz nonāca pie viņa četrpadsmitajā gadsimtā, viņš uzskatīja, ka tā ir piecus gadsimtus veca. Vēlāk, kad viņš sāka savus pētījumus, domāja, ka tā varētu būt astoņus gad­simtus veca, tad tūkstoš gadu, tad divus tūkstošus gadu veca. Pirms gadsimta, jauno Ēģiptes kapeņu atklājumu gaismā, viņš no jauna izvērtēja grāmatas vecumu kā piectūkstoš gadu. Un tagad te bija Hekate, kas bija vairāk nekā desmittūkstoš gadu veca, sakot, ka viņa ir bijusi tuvumā, kad noslēpumainais Mags Ābrahams bija ra­dījis Grāmatu. Bet, ja Veco rase — leģendu un mītu dievi — nespēja nedz turēt, nedz skatīties uz Grāmatu, kas tad bija Ābrahams — tās radītājs? Vai viņš bija no Veco rases, cilvēks vai kaut kas cits, viens no kādas citas noslēpumainas rases, kas staigājusi pa Zemi pašās pirmajās dienās?

—  Kāpēc tu esi šeit? — Hekate jautāja. — Es zināju, ka Kodekss ir paņemts, tikko tas atstāja tevi, bet es nespēju tev palīdzēt to atgūt.

—    Es esmu ieradies citu iemeslu dēļ, — Fleimels turpināja, atkāpdamies no auto un pazeminādams balsi, piespiezdams Hekati pieliekties tuvāk viņam. — Kad Dī man uzbruka, nozaga Grā­matu un nolaupīja Periju, divi cilvēki nāca mums palīgā. Jauns cil­vēks un viņa māsa. Viņš apklusa un tad piebilda: — Dvīņi.

—   Dvīņi? — Hekate pārjautāja, viņas balss bija neizteiksmīga un bez emocijām tāpat kā seja.

—  Dvīņi. Paskaties uz viņiem un pasaki, ko tu redzi.

Hekates acis iezaigojās auto virzienā. — Zēns un meitene, ģēr­bušies T kreklos un džinsos, kas ir šī vecuma nožēlojamā uniforma. Tas ir viss, ko es redzu.

—   Paskaties vērīgāk, — Fleimels sacīja. — Atceries pareģo­jumu, — viņš piebilda.

—  Es zinu pareģojumu. Neuzdrošinies man mācīt manis pašas vēsturi! — Hekates acis uzliesmoja, un uz mirkli to krāsa izmainījās, vēršot tās tumšākas un ļaunākas. — Cilvēks? Neiespējami. — Aizsoļodama garām Fleimelam, viņa ielūkojās auto iekšienē, vispirms paskatīdamās uz Sofiju un tad uz Džošu.

Dvīņi vienlaikus ievēroja, ka viņas acu zīlītes bija garas un šau­ras kā kaķim un aiz plāno lūpu līnijas zobi bija asi kā adatas.

—  Sudrabs un zelts, — Hekate pēkšņi nočukstēja, skatīdamās uz alķīmiķi, akcents pastiprinājās, maza smaila mēlīte šaudījās starp plānajām lūpām. — Izkāpiet no mašīnas.

Džošs un Sofija paskatījās uz Fleimelu un, kad viņš pamāja, abi izkāpa ārā. Sofija apgāja apkārt auto, lai nostātos blakus brālim.

Hekate izstiepa roku vispirms Sofijas virzienā, kas mirkli vil­cinājās, iekams pastiepa pretī savējo. Dieviete saņēma Sofijas kreiso roku savā labajā rokā un pagrieza to uz augšu, tad pastiepās pēc Džoša rokas. Viņš bez vilcināšanās ielika savu plaukstu viņas rokā, cenzdamies rīkoties nevērīgi, it kā pieskarties desmit tūkstoš gadu vecai dievietei būtu kaut kas tāds, ko viņš darītu katru dienu. Džošs atskārta, ka viņas āda ir pārsteidzoši raupja un negluda.

Hekate izrunāja vienu vārdu valodā, kas attiecināma uz laiku vēl pirms pirmo cilvēku civilizācijas rašanās.

—  Apelsīni, — Džošs čukstēja, pēkšņi sasmaržojot, tad sagaršojot augli.

—  Nē, tas ir saldējums, — Sofija sacīja, — svaigi sakults vaniļas saldējums. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz savu brāli… un atklāja, ka viņš pārsteigts skatās uz viņu. Ap Sofiju bija parādījusies sudraba blāzma. Tā apņēma visu augumu kā otra āda, pārņemot viņas esību. Kad Sofija pamirkšķināja, acis tapa plakanas kā reflek­tējoši spoguļi.

Blāzma, kas ieskāva Džošu, bija silti zeltainā nokrāsā. Tā galve­nokārt bija koncentrēta ap viņa galvu un rokām, pulsējot un trīsot sinhroni ar viņa sirdspukstiem. Acu zīlītes atgādināja zelta mo­nētas.

Bet, lai arī dvīņi varēja saskatīt blāzmojumus, kas apņēma abu ķermeņus, viņi nejutās citādi. Tikai gaisā nepārprotami jautās apel­sīnu un vaniļas saldējuma smaržas.

Neteikdama ne vārda, Hekate atgrūda dvīņus, un blāzma acu­mirklī pazuda. Atgriezusies pie Fleimela, viņa satvēra to pie rokas un aizveda viņu tālāk pa taku, ārā no dvīņu un Skatijas dzirda­mības zonas.

—   Vai tev ir kāda ideja, ko tas viss nozīmē? — Sofija jautāja Kareivei. Viņas balsī bija jūtamas trīsas. Un joprojām varēja just va­niļas saldējuma garšu mutē un smaržu gaisā.

—  Dieviete pārbaudīja jūsu auras, — Skatija sacīja.

—  Tas bija zelta mirdzums ap Džošu? — Sofija jautāja, paska­toties uz brāli.

—  Tavējā bija sudraba, — Džošs nekavējoties sacīja.

Skataha pacēla plakanu oli un iemeta to krūmos. Tas trāpīja

kaut kam lielam, kas nekavējoties aizslampāja projām pamežā. — Lielākā daļa auru ir dažādu krāsu sajaukums. Ļoti, ļoti, ļoti ne­daudziem cilvēkiem tās ir tīrās krāsās.

—  Kā mūsējās? — Sofija jautāja.

—    Kā jūsējās, — Skatija drūmi sacīja. — Pēdējā persona, ko es pazinu ar sudraba auru, bija sieviete, kuru jūs zināt kā Zannu d'Arku.

—  Un kā ir ar zelta auru? — jautāja Džošs.

—   Tā ir vēl retāka, — Skatija paskaidroja. — Pēdējā persona, ko es varu atsaukt atmiņā, kurai šī krāsa bija… — Viņa sarauca pieri, pūlēdamās atcerēties. — Tas bija zēns, valdnieks, vārdā Tutanhamons.

—  Vai tāpēc viņš apglabāts kopā ar tik daudz zelta?

— Jā, tas bija viens no iemesliem, — Skatija piekrita.

—   Nestāsti, ka tu pazini valdnieku Tutanhamonu, — Džošs ķircinājās.

—   Nekad neesmu satikusi viņu, — Skataha sacīja, — lai gan esmu trenējusi mīļo Zannu un cīnījos kopā ar viņu plecu pie pleca Orleānā. Es viņai ieteicu nedoties uz Parīzi, — viņa klusi piebilda ar sāpīgu skatienu acīs.

—   Mana aura ir retāka nekā tavējā, — Džošs tīšām ķircināja māsu, lai izkliedētu drūmo noskaņojumu. Viņš paskatījās uz Ka­reivi. — Bet ko tieši nozīmē tas, ka ir tīras krāsas aura?

Kad Skataha pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, viņas seja bija neizteiksmīga.

—   Tas nozīmē, ka tev piemīt milzīgi spēki. Visiem pagātnes dižajiem magiem un burvjiem, varonīgajiem vadoņiem, apdāvinā­tajiem māksliniekiem bija tīras krāsas vai vienas krāsas auras.

Dvīņi paskatījās viens uz otru, pēkšņi nobijušies. Tas vienkārši bija pārāk savādi, un kaut kas tajā, ka Skatahas sejai pēkšņi trūka izteiksmes, bija biedējoši. Sofijas acis pēkšņi iepletās šokā. — Es pēkšņi apjautu, ka abi šie cilvēki, Žanna d'Arka un Tutanhamons, nomira jauni!

—  Ļoti jauni, — Džošs sacīja, pārcilājot atmiņā vēsturi. — Viņi abi nomira, kad viņiem bija deviņpadsmit.

— Jā, viņi nomira jauni, vai ne? — Skataha piekrita, aizgriezda­mās, lai paskatītos uz Fleimelu un dievieti ar trim sejām.

—  Cilvēki, — Hekate nošņācās. — Cilvēki ar sudraba un zelta aurām. — Viņas balss vienlaikus izklausījās gan apmulsusi, gan dusmīga.

—  Tā jau ir gadījies arī agrāk, — Fleimels maigi ieteicās.

—  Tu domā, ka es nezinu to.

Viņi stāvēja burbuļojoša strauta malā, kas plūda starp kokiem un ietecēja astoņstūrainā, baltu ūdensrožu izraibinātā dīķī. Pa per­fekti tīro ūdeni kustējās milzīgas sarkanas un albīnas karpas izvelbtām acīm.

—  Man nekad nav gadījies sastapt šīs divas auras kopā, un ne­kad dvīņiem. Viņiem piemīt ārkārtīgs neizmantots spēks, — Flei­mels steigšus sacīja. — Vai man tev jāatgādina Kodekss? Divi, kas ir viens un viens, kas ir visi — par ko vēsta pats pirmais Ābrahama pareģojums.

—   Es zinu pareģojumu, — Hekate atcirta, viņas tērps tagad iezaigojās sarkanos un melnos toņos. — Es biju tur, kad vecais muļ­ķis to radīja.

Fleimels gribēja uzdot jautājumu, tomēr juta, ka labāk nevērt muti vaļā.

—  Viņš arī nekad nav kļūdījies, — Hekate nomurmināja. — Es zināju, ka Danu Tālis nogrims zem viļņiem un mūsu pasaulei pie­nāks gals.

—  Viņš arī pareģoja, ka tā atgriezīsies, — Fleimels atgādināja.

—    Kad divi, kas ir viens, un viens, kas ir visi, parādīsies un kad Saule un Mēness būs vienoti.

Hekate atlieca galvu, un viņas acu skats ar šaurajām acu zīlītēm iezibējās Džoša un Sofijas virzienā. — Zelts un sudrabs, saule un mēness. — Viņa pagriezās atpakaļ pret Fleimelu. —Vai tu tici viņiem, balstoties uz šo pareģojumu?

—  Jā, — viņš vienkārši sacīja. — Es ticu. Man jātic.

—  Kālab?

—  Jo tagad, kad Kodekss ir prom, Dī var atgriezt atpakaļ tumšos Vecos. Ja dvīņi ir tie, kas pieminēti pareģojumā, tad ar pienācīgu treniņu es varētu viņus izmantot, lai to novērstu… un lai palīdzētu atbrīvot Periju.

—  Un ja nu tu kļūdies? — Hekate skaļi iesaucās.

—  Tad es esmu pazaudējis savas dzīves mīlestību un šī pasaule un visi cilvēki uz tās būs zuduši. Bet ja mums ir kaut viena vienīga iespēja veiksmei, tad man nepieciešama tava palīdzība.

Hekate nopūtās. — Ir pagājis ilgs laiks… ļoti ilgs laiks, kopš man ir bijuši audzēkņi. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Skatahu.

—    Tas nebūt neizrādījās pārāk labi.

—  Tagad ir citādi. Šoreiz tev jāstrādā ar talantu bez pieredzes, neskartu, nesabojātu spēku. Un mums nav daudz laika. — Fleimels dziļi ievilka elpu un runāja nogrimušās Danu Tālis salas senajā va­lodā: — Persa un Asterijas meita, tu esi maģijas un burvestības die­viete, es lūdzu tevi atmodināt dvīņu maģiskos spēkus.

—  Un ja es to izdarīšu, ko tad? — Hekate apjautājās.

—   Tad es viņiem iemācīšu Piecas maģijas. Kopā mēs spēsim atgūt Kodeksu un izglābt Pereneli.

Trejseju dieviete iesmējās, smiekli bija rūgtuma un naida pilni.

—  Piesargies, Nikolas Fleimel, alķīmiķi, ka neizveido kaut ko tādu, kas iznīcinās mūs visus.

—  Vai tu to darīsi?

—   Es par to padomāšu. Manu atbildi tu saņemsi vēlāk. Sēžot mašīnā klajuma otrā pusē, Sofija un Džošs pēkšņi atskārta,

ka Fleimels un Hekate bija pagriezušies un cieši skatījās uz viņiem. Dvīņi vienlaikus nodrebinājās.

— Kaut kas nav kārtībā ar šo māju. — Sofija iesoļoja brāļa istabā, turot savu dārgo mobilo telefonu tuvu sejai. — Es nekur nevaru dabūt signālu. — Viņa pārvietojās pa istabu, vērodama ekrānu, bet zona palika nemainīga.

Džošs truli paskatījās uz māsu. — Ar māju kaut kas nav kār­tībā? — viņš atkārtoja visai skeptiski. Tad viņš sāka runāt uzsvērti lēni. — Sofij, mēs esam koka iekšienē! Es teiktu, kaut kas nav kār­tībā ar to, ne?

Kad Hekate bija beigusi runāt ar Fleimelu, viņa pagriezās un pazuda mežā, nesakot ne vārda, tas tika atstāts Fleimela ziņā — nogādāt viņus dievietes mājā. Devis dvīņiem norīkojumu atstāt auto, Fleimels veda viņus lejā pa šauru līkumotu celiņu, kas vijās cauri aizaugušam mežam. Abi tik ļoti pievērsās savādajai florai — milzīgajiem zilas krāsas ziediem takas malās, vīnstīgām, kas slīdēja un izlocījās kā čūskas, sekojot viņiem, zālājam, kāds nebija eksistējis kopš oligocēna, paleogēna trešā laikmeta, — ka pamanīja tikai to, ka taka izvedusi klajumā un viņi stāv pretī Hekates mājai. Pat pa­skatoties uz augšu, pagāja vairāki mirkļi, iekams viņi spēja apjēgt, ko redz. Tieši viņiem priekšā plaša, viegli nolaidena līdzenuma centrā, nobārstīts daudzkrāsainām puķu vālēm, bija koks. Tas bija liela debesskrāpja augstumā un perimetrā. Paši augšējie zari un la­pas bija sapinušies baltu mākoņu pūkās, un saknes, kas spraucās no zemes kā saliekti pirksti, bija automašīnu augstumā. Pats koks bija zarains un savijies, stumbrs robains, dziļu spraugu un plaisu izvagots. Gari vīnogulāji kā milzīgas caurules tinās ap koku un šū­pojās no zariem.

—   Hekates māja, — Fleimels paskaidroja. — Jūs esat vienīgie dzīvie cilvēki pēdējos divos tūkstošos gadu, kas to redz. Pat es par to biju tikai lasījis.

Skatija smaidīja par dvīņu sejas izteiksmēm. Viņa ķircināja Džošu: — Vai ir tieši tāda, kādā jūs gaidījāt, ka viņa dzīvo? Treileris?

—  Esnebiju…domāju,esnezinu… es nedomāju, — Džošs iesāka. Skats bija vienreizējs, un no tā mazumiņa, ko viņš bija mācījies par bioloģiju, viņš zināja, ka neviens dzīvs organisms nevar izaugt tik liels. Neviena dabisks organisms, viņš izlaboja pats sevi.

Sofija nodomāja, ka koks izskatās pēc senatnīgas sievietes, salī­kušas no gadu nastas. Sofijai nešķita dīvaini sarunāties gan ar Flei­melu par pavisam nesenu pagātni, gan ar divus tūkstošus gadu veco Kareivi vai desmittūkstoš gadu vecu dievieti: skaitļi gandrīz neko nenozīmēja. Redzēt koku bija citādi. Abi, viņa un Džošs, jau agrāk bija redzējuši senatnīgus kokus. Viņu vecāki bija aizveduši viņus apskatīt trīstūkstoš gadu vecus gigantiskus sarkanos mežus, un ne­dēļu viņi bija pavadījuši pārgājienā Baltajos kalnos, Kalifornijas zie­meļos, kur viņi pētīja Mešaselaha koku, kas bija gandrīz piectūkstoš gadu vecs un tika uzskatīts par vienu no vecākajiem uz planētas. Stāvot pie Mešaselaha koka grubuļainās, izliektās un savijušās ko­nusveida priedes, bija viegli pieņemt tās lielo vecumu. Bet tagad — redzot Hekates koku-māju, Sofijai nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir neiedomājami veca, gadu tūkstošus vecāka par Mešaselaha koku.

Viņi devās pa gludi nopulēto akmens eju, kas veda pie koka. Pienākot tuvāk, viņi saprata, kas tas vairāk līdzinās debesskrāpim, nekā viņi sākumā bija domājuši: tur bija simtiem mizā izgrieztu logu ar mirdzošām gaismiņām. Bet, tikai sasniedzot galveno ieeju, viņi pa īstam spēja novērtēt, cik plašs patiesībā bija koks. Gludi nopulētas dubultās durvis sniedzās vismaz divdesmit pēdu aug­stumā, un tomēr tās atvērās no mazākā Fleimela pieskāriena. Dvīņi iegāja ļoti lielā apaļā hallē.

Un apstājās.

Koka iekšienē bija dobums. Jau no pašas ieejas varēja redzēt tālu uz augšu, kur koka atvērumā iekšā pulcējās pūkaini mākoņi.

Nedaudz izliektas kāpnes aizvijās uz stumbra iekšieni, un pēc kat­riem pāris pakāpieniem bija atvērta ieeja, no kuras plūda gaisma. Dučiem mazu ūdenskritumu šļācās no sienām un krita tālu lejā uz grīdas, kur ūdens satecēja milzīgā apaļā baseinā, kas aizņēma hal­les lielāko daļu. Iekšpuses sienas bija gludas un bez rotājumiem, iz­ņemot vīnogulāju izliekumus un samezglojumus, kas lauzās cauri virsmai. Džošs nodomāja, ka tās izskatās pēc vēnām.

Halle bija pilnīgi tukša.

Neviens nekustējās koka iekšienē, neviens cilvēks vai cita veida radījums nekāpa pa daudzajām kāpnēm, neviens spārnots radī­jums nelidoja miklajā gaisā.

—   Laipni lūgti Igdrasilā, — Nikolass Fleimels sacīja, atkāpda­mies un ļaujot viņiem ieiet. — Laipni lūgti Pasaules kokā.

Džošs izņēma savu mobilo telefonu. Ekrāns bija tukšs. — Un vai tu esi pamanījusi, — viņš jautāja, — ka te nav nevienas elektrības ligzdas?

—  Tām jābūt, — Sofija noteikti sacīja. Viņa piegāja pie gultas un nometās uz ceļiem. — Pie gultām vienmēr ir elektrības ligzdas…

Bet tur to nebija.

Dvīņi stāvēja Džoša istabas vidū un lūkojās apkārt. Viņa istaba bija māsas istabas spoguļattēls. Viss ap viņiem bija veidots no medus krāsas gaiša koka, sākot no gludi nopulētajām grīdām un beidzot ar gludajām sienām. Logi bija bez stikliem, un durvis veidotas no vafeles plānuma koka taisnstūra, kas izskatījās pēc papīram līdzīgas koka mizas. Vienīgā mēbele istabā bija gulta — zems koka matracis, pārklāts ar biezu ādas pārsegu. Uz grīdas pie gultas nolikts biezs ādas paklājs. Tas bija izraibināts ar sarežģītu rakstu, kas atgādināja dzīvnieku, kādu neviens no dvīņiem nekad nebija redzējis.

Grīdas vidū arī auga koks.

Garš, slaids, elegants koks ar sarkanu mizu auga tieši ārā no grīdas. Uz stumbra apakšējās daļas nebija neviena zara, tie parādījās tikai pie pašiem griestiem, tur zari raisījās un vijās, gluži kā balda­hīns nosegdami griestus. Lapu viena puse bija krāšņi zaļā krāsā, bet otra puse — pelnu baltā. Lapotne dažnedažādi izviļās, vietām lapas skāra pat grīdu, nosedzot to ar mīkstu, gandrīz pūkainu paklāju.

—  Kur mēs esam? — Sofija beidzot jautāja, pati neaptverdama, ka skaļi izteikusi savas domas.

—  Kalifornijā? — Džošs klusi sacīja, drīzāk jautādams, tonī, kas pieļāva varbūtību, ka viņš pats ne gluži tic tam, ko saka.

—   Pēc visa tā, ko mēs šodien esam redzējuši? — Sofija prasīja. — Es tā nedomāju. Mēs esam koka iekšienē. Koka, kas pietiekami liels, lai tajā ievietotos Sanfrancisko universitātes studentu pilsē­tiņa, kokā, kas ir tik vecs, ka lielais Mešaselaha koks izskatās kā tikko iestādīts. Un nemēģini man iestāstīt, ka tā ir ēka, kas veidota, lai līdzinātos kokam. Viss šeit ir izgatavots no dabiskiem materi­āliem. — Viņa ievilka elpu un paskatījās apkārt. — Vai tu domā, ka tas varētu joprojām būt dzīvs?

Džošs pakratīja galvu. — Nevarētu gan. Visa iekšiene ir izgrebta. Iespējams, tas bija dzīvs pirms kāda laika, bet tagad tā ir vienīgi čaula.

Sofija nebija tik pārliecināta. — Džoš, te, šajā istabā, nav nekā moderna, nekā mākslīga, — ne plastmasas, ne metāla, ne papīra, viss šķiet roku darināts. Te nav pat sveces vai lukturu.

—   Man pagāja kāds brīdis, lai saprastu, ka tās ir eļļas bļo­das, — Džošs sacīja. Viņš neteica māsai, ka grasījies jau dzert to, ko bija pieņēmis kā smaržīgu augļu sulu, līdz, par laimi, bija ierau­dzījis tajā peldam degli.

—  Mana istaba ir identiska tavai, — Sofija turpināja. Viņa atkal pacēla savu telefonu. — Te nav zonas, un paskaties, — viņa norā­dīja, — tu faktiski vari redzēt, kā baterija izlādējas.

Džošs pielieca galvu tuvāk dvīņumāsas galvai, viņu blondie mati sajaucās, un viņš cieši vērās taisnstūra ekrānā. Baterijas indika­tors kreisajā pusē acīm redzami kritās, iedaļu pa iedaļai. — Tu domā, ka tāpēc mans iPods arī ir izlādējies? — Džošs jautāja, izņemdams to ārā no aizmugurējās kabatas. — Tas bija pilnīgi uzlādēts šorīt. Un mans dators arī ir nobeidzies. — Viņš pēkšņi paskatījās uz savu pulksteni un tad pacēla roku, lai arī māsa varētu to redzēt. Stūrainā, militāra tipa digitālā rokas pulksteņa ciparnīca bija tukša.

Sofija paskatījās uz savu pulksteni. — Mans joprojām strādā, — viņa pārsteigti iesaucās. — Jo tas ir uzvelkamais, — viņa sacīja, skaļi atbildēdama uz savu jautājumu.

—Te kaut kas nosūc enerģiju, — Džošs nomurmināja. — Kaut kāda enerģija gaisā? Viņš nekad nebija dzirdējis par kaut ko, kas varētu izsūkt enerģiju no baterijām.

—  Tā ir šī vieta, — Skataha sacīja, parādīdamās durvīs. Viņa bija nomainījusi savu melno militārā stila cīņas tērpu un T kreklu pret aizsargkrāsas biksēm, augstiem cīņas puszābakiem un T kreklu īsām piedurknēm, kas atklāja viņas muskuļotās rokas. Viņai pie kājas bija piesprādzēts īss zobens un pāri labajam plecam — loks un bultu maks ar bultām, kas tik tikko bija pamanāmas pāri viņas galvai. Sofija ievēroja, ka uz Skatijas kreisā pleca bija uzte­tovēts ķeltisks spirālveida zīmējums. Sofija vienmēr bija gribējusi tetovējumu, bet viņa zināja, ka māte nekad neko tādu neatļaus. — Jūs esat nogājuši zem savas pasaules Ēnu valstībā, — Skatija pie­bilda. — Ēnu valstība daļēji eksistē arī jūsu pasaulē, daļēji — citā laikā un vietā. — Kareive palika stāvot pie durvīm.

—  Vai nenāksi iekšā? — Sofija jautāja.

—  Tev mani jāuzaicina, — Skatija sacīja ar savādu, tādu kā no­kaunējušos smaidu.

—  Jāuzaicina tevi ienākt? — Sofija vērsās pie sava dvīņubrāļa jautājoši paceltām uzacīm.

—  Tev jāuzaicina mani ienākt, — Skatija atkārtoja, — citādi es nevaru pārkāpt pāri slieksnim.

—  Kā vampīri, — Džošs sacīja, pēkšņi juzdams, ka viņa mēle kļuvusi pārāk liela mutei. Pēc šodienas viņš bija gatavs ticēt vampī­riem, lai gan viņš patiesībā negribēja satikties ar kādu no tiem. Tad Džošs pagriezās pret dvīņumāsu. — Vienīgais veids, kā vampīrs var ienākt mājā, ir, ja viņu uzaicina. Tad viņi var dzert tavas asi­nis… Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Skatiju pēkšņi ieplestām acīm. — Tu taču neesi…

—  Man nepatīk šis termins, — Skatija atcirta.

—  Skataha, lūdzu, ienāc, — Sofija sacīja, iekams brālis varētu iebilst.

Kareive viegli pārlēca pāri slieksnim un ienāca istabā. — Un jā, — viņa sacīja, — es esmu tas, ko jūs varētu saukt par vampīru.

—  Ak, — Sofija nočukstēja. Džošs mēģināja nostāties priekšā māsai, bet viņa pagrūda brāli nost no ceļa. Lai arī viņa mīlēja brāli, bija reizes, kad viņa vēlme aizsargāt kļuva pārlieku kaitinoša.

—   Neticiet visam, ko esat lasījuši par manu rasi, — Skataha sacīja, pārvietojoties pa istabu, skatīdamās ārā pa logiem leknajos dārzos. Milzīgs dzelteni balts taurenis aizplivinājās garām atvēru­mam. Tas bija pusdienas šķīvja lielumā un vairs neeksistēja uz ze­mes kopš juras perioda.

—  Hekate ir radījusi un uztur šo vietu ar unikālas burvestības palīdzību, — viņa turpināja, — bet burvestība tāpat kā jebkas dar­bojas pēc noteiktiem likumsakarīgiem principiem. Burvestībām ne­pieciešama enerģija, un tās paņem enerģiju no visa, ko vien spēj atrast, pat no mazām baterijām jūsu elektriskajās rotaļlietās. Ja nav pieejams neviens cits enerģijas avots, tā var paņemt pat burvja, kurš to radījis, dzīvības enerģiju. Tāpēc arī katra burvestības lietošana novājina burvi.

—   Tu gribi sacīt, ka nekas elektrisks nedarbojas šajā Ēnu val­stībā? — Sofija skaļi brīnījās un tad ātri papurināja galvu. — Bet Hekate lietoja telefonu. Es redzēju, kā viņa to pirmīt rādīja Flei­melam. Kāpēc tā baterijas nebija iztukšotas?

—  Hekate ir ārkārtīgi varena un ir vairāk vai mazāk imūna pret pašas radītās burvestības efektiem. Es varu iedomāties, ka viņa tur telefonu pie sevis un tā baterijas neiztukšojas vai arī, iespējams, re­ālajā pasaulē viņa to tur pie kalpotāja. Daudziem Veco rases pārstāv­jiem ir kalpotāji.

—  Kā Fleimels un Dī? — Sofija nerimās.

—   Nikolass nekalpo nevienam Vecajam, — Skataha lēni sacīja. — Grāmata ir viņa kungs. Dī, gluži pretēji… nu, neviens gan tieši nezina, kuram vai kam viņš kalpo. — Skatija paskatījās pāri plecam, viņas skats pakavējās pie katra no viņiem. — Pēc kādas stundas jūs, iespējams, jutīsieties noguruši, sāpošiem muskuļiem, varbūt pat ne­lielām galvas sāpēm. Maģiskais lauks barojas no jūsu aurām. Bet pārāk neuztraucieties, jo: tieši jūsu auras ir ārkārtīgi stipras. Tikai dzeriet daudz šķidruma. — Skatija devās no viena loga pie cita un paliecās, lai palūkotos ārā. — Es zinu, viņi ir tur ārā, bet es nevaru tos saskatīt, — viņa pēkšņi sacīja.

—  Kas? — Sofija brīnījās.

—  Tork Alita.

—  Vai patiešām tie ir kuiļači? Es domāju — par kuiļiem pārvēr­tušies cilvēki? — Sofija jautāja. Viņa apzinājās, ka dvīņubrālis nebija runājis, kopš Skataha ienāca istabā. Džošs blenza uz viņu šausmās plati ieplestām acīm, muti cieši sakniebis šaurā līnijā. Sofija labi pazina šo izteiksmi — viņš bija nobijies, un viņa nojauta, ka viņš domāja par visiem vampīriem, par kuriem bija lasījis romānos vai redzējis filmās.

—  Nē, patiesībā ne, — Skatija sacīja. — Es zinu, Fleimels jums pastāstīja, ka, pirms cilvēki apdzīvoja zemi, šī pasaule piederēja citiem radījumiem, citām rasēm. Bet pat Vecajai rasei Tork klans ir kas sevišķs. Viņi spēj pārtapt no dzīvniekveidīga radījuma par cil­vēkveidīgu un atpakaļ. — Skatija sēdēja uz zemās gultas malas un izstiepa taisni kājas. — Kad parādījās pirmie cilvēki, Tork klans iemācīja tiem apstrādāt koku un akmeni un iegūt uguni. Cilvēki pielūdza Tork klanu kā dievus, tāpēc arī daudziem no agrīnajiem dieviem piemīt dzīvnieku izskats. Padomājiet par radījumiem, kas nav nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kas pa vidu abiem, par zīmējumiem alās. Jūs droši vien esat redzējuši ēģiptiešu dievu Sebeka, Bastates un Anubisa statujas: cilvēku ķermeņi, bet dzīvnieku galvas. Padomājiet par dejām, kurās cilvēki tēlo dzīvniekus: tās tikai ir atmiņas par laikiem, kad Tork klans dzīvoja blakus cilvēkiem.

—  Teriantropi, — Sofija izklaidīgi noteica.

Skatija paskatījās uz viņu visai neizteiksmīgi.

—  Būtnes, kas veidotas no dzīvnieka un cilvēka sajaukuma, — Džošs paskaidroja. — Es tev stāstīju, ka mūsu vecāki ir arheo­logi, — viņš piebilda. Tad viņš aši paskatījās uz sarkanmataino sievieti. — Vai tu dzer asinis? — viņš ātri pajautāja.

—  Džoš! — Sofija iesaucās.

—  Nē. Es nedzeru asinis, — Skataha klusi sacīja. — Ne tagad. Un nekad.

—  Bet vampīri…

Skataha uzlēca kājās un divos soļos bija tieši Džoša priekšā. Viņa nebija gluži tik gara kā viņš, bet tobrīd šķita milzīga. — Ir daudz vampīru veidu, klanu, tieši tāpat kā bija arī Acu klani. Daži no manas rases ir asins dzērāji, tā ir taisnība.

—  Bet ne tu, — Sofija steigšus sacīja, iekams viņas brālis paspēja uzdot vēl kādus stulbus jautājumus.

—  Nē, ne mans klans. Tie no mana klana… nu, mēs barojamies… citādā veidā, — Skatija sacīja, sāji pasmaidot. — Un mums reti vajag baroties, — viņa piemetināja. Tad apmetās apkārt.

—   Viss, kas jums mācīts, visi mīti, leģendas par mūsu pa­sauli — īstenībā tie satur patiesību. Šodien jūs redzējāt brīnumus. Nākamajās dienās redzēsiet vēl.

—  Ko tu domā ar nākamajām dienām? — Džošs viņu pārtrauca satraukumā piepaceltā balsī. — Mēs dosimies uz mājām, vai ne? — Bet, uzdodot jautājumu, viņš jau zināja atbildi.

—  Vēlāk, — Kāreive sacīja, — bet ne šodien un noteikti arī ne rīt.

Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, apklusinādama jautājumu,

kuru viņš gribēja uzdot. — Ko tu sacīji par mītiem un leģendām? — viņa jautāja.

Kaut kur mājas dziļumā zvanīja zvans, skaņa bija augsta un dzidra. Tā kādu brīdi pakavējās mierīgajā gaisā, bet Skataha to igno­rēja. — Es gribēju atgādināt, ka viss, ko jūs zināt vai domājat, ka zināt — viss par mītiem un leģendām noteikti nav maldīgs, tomēr nav arī pilnīgi patiess. Katras leģendas sirdī ir grauds patiesības. Es domāju, ka daudz jūsu zināšanu nāk no filmām un TV. Xena un Drakula sniedz daudz atbilžu. Visi mīnotauri nebūt nav ļauni, un Gorgonas Medūza nepārvērš visus vīriešus par akmeņiem, visi vampīri nav asins dzērāji, Acu klans ir lepna un sena rase.

Džošs mēģināja smieties, viņš joprojām bija satriekts par atklā­jumu, ka Skataha ir vampīrs. — Tas, ko tu mums tālāk stāstīsi, būs par rēgiem, par to eksistenci.

Skatahas izteiksme palika nopietna. — Džoš, tu esi ienācis Ēnu valstībā, rēgu pasaulē. Es gribu, lai jūs abi no šā brīža uzticaties saviem instinktiem: aizmirstiet, ko jūs zināt — vai domājāt, ka zināt — par radībām un rasēm, kuras jūs satiksiet. Sekojiet savai sirdij. Neuzticieties nevienam. Izņemot viens otram, — viņa pie­bilda.

—  Vai mēs varam uzticēties tev un Nikolasam? — Sofija jautāja.

Atkal tālumā atskanēja zvans, skaidrs un spalgs. — Neuzticieties

nevienam, — Skataha atkārtoja, un dvīņi saprata, ka viņa neatbild uz jautājumu. Viņa pagriezās pret durvīm. — Man šķiet, ka tas ir pusdienu zvans.

—  Vai mēs varam ēst šo pārtiku? — Džošs jautāja.

—  Tas ir atkarībā no… — Skatija sacīja.

—  No kā atkarībā? — Džošs satraucās.

—  Atkarībā no tā, kādi ir ieradumi. Es, piemēram, neēdu gaļu.

—  Kāpēc tu neēd gaļu? — Sofija jautāja, brīnīdamās, vai te va­rētu būt kāda senahiīga būtne, no kuras viņiem vajadzētu izvai­rīties.

—  Es esmu veģetāriete, — Skatija vienkārši paskaidroja.

Perenele Fleimela apsēdās nelielās istabas stūri, istabiņa bija bez logiem, viņa pievilka ceļus pie krūtīm, tad ar rokām apņēma apakšstilbus un atbalstīja zodu pret ceļiem. Viņa varēja saklausīt bal­sis — dusmīgas, naida pilnas balsis.

Perija sakoncentrēja uzmanību uz skaņu. Viņa atļāva savai au­rai mazliet paplašināties, tad nomurmināja mazu burvestību, kuru bija iemācījusies no inuitu šamaņa. Šamanis mēdza to izman­tot, klausoties zivju kustībā zem arktiskajiem ledus slāņiem un lāču soļu gurkstoņā kaut kur tālumā — pāri ledus laukiem. Vienkāršā burvestība darbojās tādējādi, ka atslēdza visas citas sajūtas un kon­centrējās vienīgi uz dzirdi. Perija vēroja, kā ap viņu pazuda krāsa un viņu sāka apņemt tumsa, līdz vairs neko neredzēja. Perija pa­mazām sāka zaudēt ožas sajūtu, tad manīja tirpoņu roku un kāju pirkstgalos, arī taustes sajūta mazinājās un tad izzuda pavisam. Perija zināja — ja viņai kaut kas būtu mutē, viņa vairs nespētu sajust tā garšu. Palika vienīgi dzirde, bet tā bija izmainījusies un kļuvusi ļoti jutīga. Viņa dzirdēja, kā aiz viņas vaboles rāpjas pa sienu, dzirdēja skrapstoņu, kaut kur attālu pelei skrubinot sev ceļu cauri grīdas dēļiem. Viņa arī dzirdēja divas balsis, augstas un spal­gas, it kā tās skanētu no slikti noskaņota radio lielā attālumā. Perija pielieca galvu, iekšēji koncentrējoties uz skaņu. Skaņā varēja sa­dzirdēt svilpjam vēju, plivināmies drēbes un putnu balsis no aug­stuma. Perija tagad spēja noteikt, ka balsis, kuras viņa dzirdēja, nāca no ēkas jumta. Tās pastiprinājās, trallināja un burbuļoja, un tad tās pēkšņi kļuva saprotamas: tur sarunājās Dī un Morigana,

un Perija pavisam skaidri varēja sadzirdēt bailes pelēkā vīra balsī un naidu Vārnu dievietes spalgajos kliedzienos.

—  Viņai par to būs jāsamaksā! Būs jāsamaksā!

—  Viņa ir no Vecajiem. Neaizskaramā, tāpat kā tu un es, — Dī sa­cīja, neveiksmīgi cenzdamies nomierināt Moriganu.

—  Neviens nav neaizskarams. Viņa iejaucās tur, kur viņai to ne­vajadzēja darīt. Mani radījumi jau gandrīz bija pārņēmuši auto, kad viņas Spoku vējš tos aizmēza projām.

—   Fleimels, Skataha un abi jaunie cilvēki tagad ir pazuduši, — Dī balss atbalsojās, un Perija savilka pieri, cieši koncentrējoties, mēģinādama izsekot ikvienam vārdam. Viņa jutās iepriecināta, at­klājot, ka Nikolass griezies pie Skatahas pēc palīdzības — viņa bija grūti uzveicams sabiedrotais.

—  It kā viņi būtu pazuduši no zemes virsmas.

—  Viņi arī ir pazuduši no zemes virsmas, — Morigana atcirta. — Viņš tos ir aizvedis uz Hekates Ēnu valstību.

Neapzināti Perija pamāja ar galvu. Protams! Kur gan vēl lai Ni­kolass dotos? Ieeja Hekates Ēnu valstībā Mill Valley bija vieta vis­tuvāk Sanfrancisko, un, kamēr Vecie nebija Fleimela draugi, viņa nebija sabiedrotā nedz Dī, nedz viņa tumšajiem Vecajiem.

—  Mums jāseko viņiem, — Morigana sausi secināja.

—   Neiespējami, — Dī prātīgi sacīja, — man nav nedz iemaņu, nedz enerģijas, lai uzturētos Hekates valstībā. — Iestājās klusums, un tad viņš piebilda: — Tev arī nav. Viņa ir Pirmās paaudzes Vecā, tu esi no Nākamās paaudzes.

—   Bet viņa nav vienīgā Vecā Rietumu krastā, — Morigana tri­umfējoši atcirta.

—  Ko tu iesaki? — bailes bija piedevušas Dī balsij vieglu senat­nīgas angļu valodas akcentu.

—  Es zinu, kur guļ Basteta.

Perenele Fleimela atspiedās pret auksto akmens sienu un ļāva savām sajūtām atgriezties. Pirmā atgriezās tauste — pa roku un kāju pirkstiem sāka tekalēt sīkas skudriņas, tad oža, un visbeidzot redze. Mirkšķinādama un gaidot, līdz izzudīs mazie krāsainie gais­mas plankumi, Perija mēģināja piešķirt jēgu visam, ko tikko kā bija dzirdējusi.

Atskārsme bija drausmīga. Morigana bija gatava atmodināt Bastetu un uzbrukt Hekates Ēnu valstībai, lai atgūtu Kodeksa lapas.

Perija noskurinājās. Viņa nekad nebija tikusies ar Bastetu — viņa arī nezināja nevienu, kas būtu to darījis pēdējo trīs gadsimtu laikā un būtu izdzīvojis, lai pastāstītu par to, — bet Perija lieliski zināja viņas reputāciju. Viena no visspēcīgākajām Veco rases pārstā­vēm, Basteta, tika pielūgta Ēģiptē jau kopš vissenākajiem cilvēces laikiem. Viņai bija skaistas jaunas sievietes ķermenis ar kaķa galvu, un Perijai nebija ne mazākās nojausmas par spēkiem, kādi bija viņas rīcībā.

Notikumi attīstījās pārsteidzoši ātri. Notiks kaut kas liels. Pirms daudziem gadiem, kad Nikolass un Perija pirmo reizi bija atklājuši nemirstības noslēpumu, abi bija apzinājušies, ka viņu ļoti garā dzīve ļauj skatīties uz pasauli citā perspektīvā. Viņi vairs neplānoja pasā­kumus dienām vai nedēļām uz priekšu, bieži viņi plānoja darbus dekādēm uz priekšu. Perija bija sapratusi, ka Vecie, kuru dzīve bija bezgalīgi gara, varēja plānot uz priekšu gadsimtiem. Un tas bieži vien nozīmēja to, ka notikumi ritēja drausmīgi lēni.

Bet tagad Morigana bija te. Pēdējo reizi, kad Morigana bija cil­vēku pasaulē, viņa bija manīta drausmīgajās, dubļainajās Sommas tranšejās, vēl pirms viņa ložņāja pa asiņainajiem Amerikas pilsoņ­kara kaujas laukiem. Vārnu dieviete viesa nāvi, tā apņēma viņu kā pretīga smirdoņa. Viņa bija viena no Vecajiem, kas ticēja, ka cilvēki radīti uz šīs zemes, lai kalpotu tiem.

Nikolass un dvīņi bija drošībā Hekates Ēnu valstībā, bet cik ilgi? Basteta bija no Pirmās paaudzes. Viņas spēks bija līdzvērtīgs He­kates spēkam… un, ja Kaķu dieviete un Vārnu dieviete kopā ar Dī alķīmiķa burvestībām uzbruks Hekatei, vai tās aizsardzība notu­rēsies? Perija to nezināja. Un kas tad notiks ar Nikolasu, Skatahu un dvīņiem?

Perenele juta asaras sariešamies acīs, bet viņa tās aizdzina projām. Pēc trim mēnešiem, 28. septembri, Nikolass būs sešsimt un septiņdesmit septiņus gadus vecs. Viņš labi varēs parūpē­ties par sevi, bet viņa praktiskās burvestību zināšanas bija ļoti ierobežotas, turklāt viņš reizēm mēdza būt drausmīgi aizmāršīgs. Vēl tikko, iepriekšējā vasarā, viņš bija aizmirsis angļu valodu un bija atgriezies pie savas vecās arhaiskās franču valodas. Perijai bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai atgrieztu viņu atpakaļ pie angļu valodas. Pirms tam viņš bija izdzīvojis posmu, kad parakstīja sa­vus čekus grieķu un aramiešu burtiem. Pereneles lūpas savilkās smaidā. Viņš labi runāja sešpadsmit valodās un vēl desmit — ne­daudz sliktāk. Viņš varēja lasīt un rakstīt divdesmit divās no tām — tomēr nebija tikpat kā nekādu izredžu izmantot viņa line­āro rakstību, ķīļrakstu un hieroglifus mūsdienās.

Perenele prātoja, ko gan viņš dara pašreiz. Niks droši vien meklē viņu, protams, bet viņam taču arī jāaizsargā dvīņi un lapas, kuras Džošs izrāva no Kodeksa. Viņai jānosūta Nikam ziņa, jāpa­stāsta, ka viss kārtībā un jābrīdina par briesmām, kas viņus sa­gaida.

Viena no agrīnajām spējām, ko jaunā sieviete, toreiz vēl pazīs­tama kā Perenele Delamere, bija atklājusi pieaugot, bija spēja saru­nāties ar mirušo ēnām. Perenele jau septiņu gadu vecumā saprata, ka ne visi spēj redzēt zibošus balti melnus tēlus, ar ko viņa ikdienā sastapās. Tad, kad viņas septītās dzimšanas dienas priekšvakarā nomira viņas mīļā vecmāmiņa Momona, mazā Perenele vēroja, kā izdzisušo ķermeni paceļ no gultas, kurā tā bija pavadījusi savas dzī­ves pēdējos desmit gadus, un iegulda zārkā. Tad meitene bija se­kojusi bēru gājienam cauri Kvimperas pilsētiņai uz kapsētu jūras krastā. Viņa redzēja, kā mazo, raupji veidoto kasti ielaida zemē, un tad viņa atgriezās mājās.

Un Momona atkal sēdēja gultā, lūkodamās draiskām, pat ne­rātnām acīm. Vienīgā starpība bija tā, ka Perenele vairs nevarēja vecomāti saskatīt skaidri. Viņā vairs nebija krāsu — viss bija melns un balts — tēls ņirbēja te iekšā, te ārā no acu fokusa.

Tajā mirklī Perenele saprata, ka viņa spēj redzēt garus. Un, kad Momona pagriezās viņas virzienā un pasmaidīja, viņa saprata, ka arī tie var redzēt viņu.

Sēžot mazajā telpā bez logiem, Perenele izstiepa kājas sev priekšā un atspieda abas rokas pret auksto cementa grīdu. Gadiem ilgi viņa bija izkopusi veselu virkni visdažādāko ieroču, ar ko aiz­sargāt sevi no nevēlamas mirušo iejaukšanās. Bija kāda sakarība, ko Perija bija apguvusi par mirušajiem, faktiski par sen mirušajiem — tie bija drausmīgi rupji, mēdza lūrēt pa visnepiemērotākajām vietām un visnepiemērotākajos brīžos. Mirušajiem sevišķi patika vannas istabas — tiem tā bija ideāla vieta, klusa un mierīga, ar dau­dzām atspoguļojošām virsmām. Perenele atcerējās reizi, kad viņa tīrīja zobus un viņas priekšā spogulī bija parādījies Amerikas pre­zidenta spoks. Viņa gandrīz bija norijusi zobu birstīti. Perenele ātri saprata, ka spoki nespēj redzēt noteiktas krāsas — zilo un zaļo, arī dažus dzeltenos toņus — un tā nu viņa apzinīgi pastiprināja šīs krāsas savā aurā, uzmanīgi izveidojot aizsargu, kas padarīja viņu neredzamu specifiskajā Ēnu valstībā, kur pulcējās mirušo ēnas.

Plaši atverot acis, Perenele koncentrējās uz savu auru. Viņas dabiskā aura bija bāla — ledaini balta, kas darbojās kā bāka miru­šajiem, pievelkot tos viņai. Bet virs tās kā krāsas slāņus viņa bija radījusi spilgti zilu, smaragda zaļu un gaišdzeltenu auru. Un tagad citu pēc citas Perenele izslēdza krāsas — vispirms dzelteno, tad zaļo un tad pēdējo aizsargkrāsu — zilo.

Un tad sāka nākt spoki, tie nāca, viņas baltās auras pievilināti, kā naktstauriņi uz gaismu. To esība plivinājās ap viņu: vīrieši, sie­vietes un bērni — visdažādāko gadsimtu tērpos. Perenele pārlaida skatienu ņirbošajiem tēliem, nebūdama īsti skaidrībā, ko tieši viņa meklē. Viņa izslēdza sievietes un bērnus plīvojošos astoņpadsmitā gadsimta svārkos un vīrus no deviņpadsmitā gadsimta — zābakos un šauteni pār plecu — un koncentrēja savu uzmanību uz gariem, kas bija tērpušies divdesmitā gadsimta drēbēs. Beidzot viņa izvē­lējās kādu vecāku vīru, kam mugurā bija daudzmaz moderna — apsarga uniforma. Uzmanīgi atvirzot pārējās ēnas sāņus, viņa aici­nāja tēlu tuvāk.

Perenele saprata, ka ļaudis, sevišķi no modernas mūsdie­nīgas sabiedrības, baidījās no spokiem. Bet viņa arī zināja, ka nav iemesla baidīties no tiem: spoks bija nekas cits kā personas auras izpausme, kas palika piesaistīta noteiktai vietai.

—   Kā varu jums palīdzēt, kundze? — Gara balss bija spēcīga, ar manāmu Austrumu krasta akcentu. Stalts un izstiepies kā vecs zaldāts, spoks izskatījās aptuveni sešdesmit gadu vecs, lai gan va­rēja būt arī vecāks.

—  Vai jūs man nepateiktu, kur es atrodos? — Perenele vaicāja.

—  Jūs atrodaties korporatīvā Enoha uzņēmuma galvenās mīt­nes pagrabā, tieši uz rietumiem no Telegraph Hill. Coit Tower atro­das gandrīz tieši virs mūsu galvām, — viņš lepni piebilda.

— Jūs izsakāties ļoti pārliecinoši.

—   Tā tas ir. Es te strādāju trīsdesmit gadu. Protams, to visu laiku nesauca par Enoha uzņēmumu. Bet tādai vietai kā šī vienmēr vajadzīga apsardze. Neviens nekad neielauzās manas dežūras laikā, — viņš paziņoja.

—  Tas ir iemesls būt lepnam, kungs…

—   Bez šaubām, — spoks apklusa, viņa apveids spēcīgi ņir­bēja. — Millers. Tā mani sauc. Džefersons Millers. Pagājis labs laiciņš, kopš kāds jautājis pēc vārda. Kā varu jums palīdzēt? — viņš prasīja.

—  Nu, jūs jau man esat palīdzējis. Vismaz es zinu, ka joprojām atrodos Sanfrancisko.

Gars turpināja skatīties uz viņu. — Vai jūs necerējāt būt te?

—   Es domāju, ka, iespējams, pirms tam gulēju, un baidījos, ka varētu būt pārvesta uz citu pilsētu, — Perija paskaidroja.

—  Vai jūs te tiekat turēta pret pašas gribu, kundze?

-Jā.

Džefersons Millers pievirzījās tuvāk. — Es nebiju pārliecināts, vai jūs to zināt. — Tad iestājās pagara pauze, līdz viņa veidols atkal sāka ņirbēt. — Neesmu pārliecināts, vai varu jums palīdzēt. Esmu tikai gars, jūs taču zināt.

Perenele pamāja. — Es zinu to. — Viņa pasmaidīja, jo lieliski zināja, ka viens no iemesliem, kāpēc spoki ir piesaistīti kādai no­teiktai vietai, ir tas, ka viņi vienkārši nezina, ka ir miruši.

Vecais apsardzes darbinieks sēcoši iesmējās. — Esmu mēģinājis aiziet projām…, bet kaut kas mani velk atpakaļ. Es šeit esmu pava­dījis pārāk daudz laika, kad biju dzīvs.

Perenele atkal pamāja. — Es varu jums palīdzēt aiziet, ja jūs to vēlaties. Es to varu.

Džefersons Millers pamāja. — Es domāju, ka es to ļoti vēlos. Man ir sieva Etele, viņa nomira desmit gadu pirms manis. Dažreiz es domāju, ka dzirdu viņas balsi saucam mani pāri Ēnu valstībai.

Perenele atkal pamāja. — Viņa cenšas jūs sasaukt mājās. Varu jums palīdzēt atgriezties, ja jūs apņemtos ko izdarīt.

— Jebko, lai tikai varētu atgriezties.

Perenele pasmaidīja. — Labi, ir viena lieta… Varbūt jūs varētu nodot manam vīram ziņu.

Sofija un Džošs sekoja Skatahai pa Hekates māju. Visur varēja manīt atgādinājumus, ka viņi atrodas koka iekšienē: viss — grīda, sienas un griesti — bija no koka, un sienas vietām izraibināja nelieli lapu pumpuri un atvases, itin kā koks joprojām augtu.

Viegli atbalstījusi roku uz brāļa pleca, Sofija lūkojās apkārt. Māja šķita veidota no apļveida istabu virknējuma, kuras gandrīz ne­manāmi pārgāja cita citā. Abiem ejot garām istabām, Sofija uzmeta tām paviršu skatienu, gandrīz visas istabas bija tukšas, un lielākajā daļā no tām grīdas vidū auga garš stumbrs sarkanu mizu. Vidū vienai istabai, kas atradās tālākajā malā un bija daudz lielāka nekā pārējās, bija ovāls baseins. Baseina vidū bija neparasti lielu, baltu ūdensrožu ziedu puduris, piešķirot tam milzīgas, sastingušas acs izskatu. Citā istabā bija tikai koka vēja zvani, iekārti sarkanā koka zaros. Katrs zvanu komplekts bija atšķirīgas formas un izmēra, daži — ar iegravētiem rotājumiem un simboliem, citi — vienkārši. Vēja zvani karājās mierīgi un klusi, līdz Sofija ielūkojās istabā, tad tie lēnām, melodiski, visi vienlaikus sāka zvanīt. To skanējums izklausījās kā attāli čuksti. Sofija saspieda Džoša plecu, cenzdamās pievērst viņa uzmanību, bet viņš tobrīd skatījās taisni uz priekšu koncentrējoties sarauktu pieri.

—  Kur visi pazuduši? — Džošs beidzot ievaicājās.

—   Šeit dzīvo tikai Hekate, — Skataha sacīja. — Veco rases pār­stāvji ir individuālisti.

— Vai daudzi no viņiem joprojām ir dzīvi? — Sofija skaļi prātoja.

Skataha apstājās pie atvērtām durvīm un pagriezās, lai atska­tītos pāri savam plecam.

—   Vairāk, nekā tu vari iedomāties. Lielākā daļa no tiem negrib neko kopēju ar cilvēkiem un reti iznāk ārā no savām individuāla­jām Ēnu valstībām. Citi, tādi kā tumšie Vecie, grib atgriezt senos laikus un, lai tas notiktu, darbojas, izmantodami tādus aģentus kā DI.

—   Un kā ar tevi? — Džošs prasīja. — Vai gribi, lai atgriežas vecie laiki?

—   Es nekad neesmu uzskatījusi tos par dižiem, — viņa sacīja, tad piebilda: — Sevišķi cilvēkiem.

Viņi atrada Nikolasu Fleimelu sēžot ārpusē uz paaugstinātas koka grīdas, kas bija izvietota uz koka zara. Augot horizontāli no koka stumbra, zars bija vismaz desmit pēdu plats un, noliecoties uz leju, atdūrās zemē tuvu pusmēness formas dīķim. Ejot pāri zaram, Sofija paskatījās uz leju un pārsteigta ieraudzīja, ka zem zaļajām zālēm, kas vijās un šūpojās dīķī, augšup lūkojās mazas, gandrīz cilvēkveida sejas plati atvērtām mutēm un acīm. Uz pacēluma ap apaļu galdu bija izvietoti pieci krēsli augstām atzveltnēm, galds bija klāts skaisti izrotātām, izgrebtām koka bļodām, elegantām koka krūzēm un biķeriem. Silta, lielās rikās sagriezta maize un bie­zās šķēlēs sagriezts siers bija sakārtots uz paplātēm, galda vidū bija divas milzīgas bļodas ar augļiem — āboliem, apelsīniem un lieliem ķiršiem. Alķīmiķis ar trīsstūrveida melna akmens plāksnīti, kas at­gādināja ķīli, uzmanīgi mizoja koši zaļu ābolu. Sofija ievēroja, ka viņš mizas bija izkārtojis formās, kas atgādināja burtus.

Skatija veikli ieslīdēja vietā blakus alķīmiķim. — Vai Hekate pie­vienosies mums? — viņa jautāja, paņemdama mizas gabaliņu un košļādama to.

—   Es domāju, ka viņa pārģērbjas pusdienām, — Fleimels sa­cīja, nogriezdams vēl vienu spirālveida mizas gabalu, lai aizvie­totu to, ko košļāja Skatija. Viņš paskatījās pāri galdam uz Sofiju un Džošu. — Apsēdieties, lūdzu. Namamāte mums drīz pievienosies, un tad mēs ēdīsim. Jūs droši vien esat noguruši, — viņš pieme­tināja.

—    Es esmu nogurusi, — Sofija atzinās. Viņa jau labu laiciņu jutās nogurusi un tagad tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Meitene bija arī mazliet nobažījusies, saprazdama, ka nogurumu izraisa vietas burvestība, kas barojās no viņas enerģijas.

—  Kad mēs varēsim doties mājās? — Džošs prasīja, negribēdams atzīt, ka arī viņš ir drausmīgi noguris. Pat viņa kauli sāpēja. Viņš jutās tā, it kā būtu saaukstējies.

Nikolass Fleimels nogrieza ābola šķēlīti un iebāza to mutē. — Baidos, ka jūs vēl kādu laiku nevarēsiet atgriezties mājās.

—  Kāpēc? — Džošs strikti noprasīja.

Fleimels nopūtās. Viņš vispirms nolika uz galda akmens ķīli un ābolu, tad — rokas plaukstām uz leju. — Pašreiz nedz Dī, nedz Morigana nezina, kur jūs esat. Un tikai tāpēc jūs un jūsu ģimene ir drošībā.

—   Mūsu ģimenei — Sofija jautāja. Šāda pēkšņa varbūtība, ka viņu mātei vai tēvam varētu draudēt briesmas, izraisīja šausmas. Arī Džošs jutās šokēts.

—   Dī darbosies pamatīgi, — Fleimels sacīja. — Viņš aizsargā tūkstoš gadu senu noslēpumu, un viņš neapstāsies, nogalinot tikai jūs. Ar ikvienu, ko pazināt vai bijāt kontaktā, var notikt negadījums. Baidos, ka pat Bernices "Kafijas tase" tiks nolīdzināta līdz ar zemi… vienkārši tāpēc, ka tu tur kādreiz strādāji. Pat Bernice var aiziet bojā ugunsgrēkā.

—   Bet viņai taču nav nekāda sakara ar to, — Sofija šausmās protestēja.

—  Jā, bet Dī to nezina. Iespējams, viņam tas ir vienaldzīgi. Viņš ilgu laiku strādā tumšajiem Vecajiem, un tagad viņš izturas pret cilvē­kiem tāpat kā tie — gandrīz kā zvēri.

—   Bet mēs nevienam nestāstīsim, ko mēs redzējām, — Džošs iesāka, — un neviens mums arī nenoticētu, — te viņa teikums apsīka.

—    Un, ja mēs nevienam nestāstīsim, tad neviens nekad ne­uzzinās, — Sofija sacīja. — Mēs nekad vairs par to nerunāsim. Dī nekad mūs neatradīs. — Un jau tad, kad vārdi bija izskanējuši, viņa saprata, cik situācija bezcerīga. Viņa un Džošs bija nokļuvuši lamatās dēļ savām zināšanām par Kodeksa eksistenci tāpat kā Niko­lass un Perija.

—   Viņš jūs atradīs, — Fleimels lēni sacīja. Viņš paskatījās uz Skatiju. — Kā tu domā, cik ilgu laiku vajadzēs Dī vai kādam no Mo­riganas spiegiem, lai viņus atrastu?

—  Ne pārāk ilgi, — viņa sacīja, košļādama ābola mizu. — Varbūt pāris stundu. Žurkas un putni sadzīs jums pēdas, un tad Dī jūs noķers.

—  Ja reiz jūs esat saskārušies ar burvestībām, tad jūs esat mai­nījušies uz mūžu. — Fleimels nolika sev priekšā labo roku, atstā­dams mazītiņu, bālgani zaļu dūmaku virmojam gaisā. — Jūs atstājāt pēdas. — Viņš uzpūta elpu zaļajai dūmakai, tā aizvijās projām un pazuda.

—  Tu gribi sacīt, ka mēs smaržojam? — Džošs prasīja.

Fleimels pamāja. — Jūs smaržojat pēc savvaļas burvestības.

Jūs uzņēmāt tās dvesmu pirmīt — šodien, kad Hekate jums abiem pieskārās. Ko jūs tad sajutāt?

—  Apelsīnus, — Džošs sacīja.

—  Vaniļas saldējumu, — Sofija atbildēja.

—  Un vēl agrāk, kad Dī un es cīnījos: ko jūs tad saodāt?

—  Piparmētru un puvušas olas, — Džošs nekavējoties sacīja.

—  Katram burvim ir viņa vai viņas īpatnēja smarža; drīzāk kā maģisks pirkstu nospiedums. Jums jāiemācās ņemt vērā savas sa­jūtas. Cilvēki to mēdz darīt, bet ļoti maz ir tādu. Viņi tik tikko ska­tās, viņi reti kad klausās, viņi nekad neosta un viņi domā, ka var just tikai caur ādu. Bet viņi runā, ak, kā viņi runā. Tas aizstāj visu pārējo sajūtu izmantošanu. Kad jūs atgriezīsieties savā pasaulē, jūs spēsiet pazīt cilvēkus, kuriem piemīt kāda maģiska enerģija. — Viņš izgrieza mazītiņu ābola kubiciņu un iemeta to mutē. — Jūs spēsiet sajust īpatnēju smaržu, pat varēsiet to sagaršot, pat redzēt, kā tā virmo ap ķermeņiem.

—   Cik ilgi šīs sajūtas pastāvēs? — Sofija jautāja ieinteresēta. Viņa pasniedzās pēc ķirša. Tas bija maza tomāta lielumā. — Vai tās izzudīs?

Fleimels papurināja galvu. — Tās nekad neizzudīs. Gluži pre­tēji, tās kļūs spēcīgākas. Jums jāsaprot, ka no šodienas nevienam no jums nekas nebūs tā, kā bija agrāk.

Džošs iekodās ābolā, apmierināti kraukšķinādams. Pa zodu notecēja sula. — Tu liec tam izklausīties kā kaut kam sliktam, — viņš sacīja vīpsnādams, ar piedurkni slaukot muti.

Fleimels jau gribēja atbildēt, bet paskatījās uz augšu un pēkšņi pielēca kājās. Skataha arī lēni un klusi piecēlās. Sofija nekavējoties piecēlās, bet Džošs palika sēdot, līdz Sofija sagrāba viņu aiz pleca un uzvilka kājās. Tad viņa pagriezās, lai paskatītos uz dievieti ar trim sejām.

Bet tā nebija Hekate.

Sieviete, kuru viņa bija redzējusi agrāk, bija slaida, eleganta, varbūt vidējos gados, viņas mati bija tik īsi apgriezti, ka atgādināja baltu bruņu cepuri, viņas āda bija gluda un bez grumbām. Šī sieviete bija vecāka, daudz, daudz vecāka. Tomēr bija jaušama līdzība ar Hekati, un Sofija nosprieda, ka šī sieviete varētu būt Hekates māte vai vecāmāte. Lai gan gara auguma, viņa bija salīkusi un, ejot pa zaru, atbalstījās uz kokgriezumiem rotātas nūjas, kas bija vismaz tik gara kā Sofija. Viņas seja bija klāta mazām grumbiņām, acis dziļi iegrimušas un mirdzēja savādā dzeltenā nokrāsā. Matu nebija ne­maz, un Sofija varēja saskatīt, ka galvaskausa ādu grezno īpatnējs spirālveida ornamentu tetovējums. Lai arī apģērbs līdzinājās He­kates tērpam, audums šķita metālisks, pie katras kustības iemir­dzoties te melnā, te sarkanā krāsā.

Sofija samirkšķināja acis, piemiedza tās un tad atkal samirk­šķināja. Viņa redzēja skaidru auru ap sievieti, it kā tā izdalītu tīru, baltu miglu. Kustoties aiz viņas stiepās gara miglas virtene.

Ignorējot pārējo klātbūtni, vecā sieviete apsēdās sēdvietā tieši pretī Fleimelam. Tikai kad viņa bija apsēdusies, Fleimels un Ska­taha arī apsēdās. Sofija un Džošs apsēdās pēdējie, veroties te uz Fleimelu, te uz veco sievieti, prātojot, kas gan viņa bija un kas te notiks.

Sieviete pacēla koka kausu no galda, bet nedzēra. Koka stumbrā aiz viņas kaut kas sakustējās, un parādījās četri slaidi, muskuļoti vīri, nesdami ēdieniem piekrautas paplātes, kuras tie nolika galda centrā, iekams klusi atkāpās. Vīri izskatījās tik līdzīgi, it kā būtu radinieki, bet ar viņu galvaskausu plaknēm un leņķiem kaut kas nebija kārtībā. Pieres slīpi kā kores stiepās pāri acīm, deguni bija īsi un slīpi kā nocirpti, vaigu kauli izbīdīti uz āru, un zodi spēji atvirzīti atpakaļ. Aiz lūpām varēja manīt dzeltenus zobus. Vīri bija kailām krūtīm un basām kājām, ģērbti tikai ādas svārkos, uz ku­riem bija uzšūtas taisnstūra metāla plāksnes. Viņu krūtis, kājas un galvas bija klātas rupjiem sarkaniem matiem.

Sofija pēkšņi saprata, ka viņa pārlieku uzkrītoši raugās, un tad piesardzīgi novērsās. Vīri izskatījās pēc primitīvas cilvēku sugas, bet viņa zināja atšķirības starp neandertālieti un kromanonu, un viņas tēvam kabinetā bija ģipša australopithecus galvaskauss, sinantropa un lielā pērtiķa galvaskauss. Šie vīri nebija neviens no viņiem. Tad Sofija pamanīja, ka viņu acis ir zilas — spilgti zilas, un viņiem bija neticami saprātīgs skatiens.

—   Tie ir torkaltieši, — viņa sacīja un tad sastinga no pārstei­guma, kad visi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Sofija pati nebija aptvērusi, ka runā skaļi.

Džošs, kurš ar aizdomām bija pētījis kādu gabalu, iespējams, zivi, ko bija izzvejojis ar dakšu no lielas sautējuma bļodas, uzmeta skatu četru jauno vīriešu mugurām.

—  Es to zināju, — viņš nevērīgi sacīja.

Sofija iespēra viņam zem galda. — Tu nezināji, — viņa nomur­mināja. — Tu biji pārāk aizņemts ar ēdiena pētīšanu.

—   Es esmu izsalcis, — Džošs sacīja, tad paliecās pāri galdam savas dvīņumāsas virzienā.

—   Tie bija sarkanie mati un cūkveida deguni, kas tos nodeva. Es domāju, ka tu to saproti.

—  Būtu kļūda ļaut tiem dzirdēt tevi to sakām, — Nikolass Flei­mels klusā balsī pārtrauca Džošu. — Kļūda būtu arī spriest pēc ārienes vai komentēt to, ko tu redzi. Šajā laikā, šajā vietā ir atšķi­rīgi standarti, dažādi kritēji. Šeit vārdi var nogalināt — burtiskā no­zīmē.

— Vai ari nogalina tevi, — Skataha piebilda. Viņa bija piekrāvusi pilnu šķīvi ar visu veidu augļiem, no kuriem tikai daži bija dvīņiem pazīstami. Viņa pamāja uz koka pusi. — Bet tev ir taisnība: tie ir Tork Alita savā cilvēkveida izskatā. Iespējams, visu laiku vislabākie kareivji.

—   Tie pavadīs jūs, kamēr jūs dzīvojat šeit, — vecā sieviete pēkšņi sacīja, viņas balss skanēja pārsteidzoši spēcīgi tik vārga iz­skata ķermenim.

Fleimels paklanījās. — Mūs pagodina viņu klātbūtne.

—  Tas nav vajadzīgs, — vecā sieviete atcirta. — Tie nepavada jūs vienīgi jūsu drošības labad; tie ir te, lai būtu droši, ka jūs patiešām pametat manu valstību. — Viņa izplēta savas garpirkstainās rokas uz galda, un Sofija atkal ievēroja, ka katrs nags bija nokrāsots citā krāsā. Savādi, bet ornaments bija identisks tam, ko viņa agrāk bija ievērojusi uz Hekates nagiem. — Jūs nevarat palikt šeit, — sieviete pēkšņi paziņoja. — Jums jādodas projām.

Dvīņi saskatījās; kāpēc viņa bija tik nelaipna?

Skataha atvēra muti, lai runātu, bet Fleimels pastiepās un cieši saspieda tās roku. — Tāds vienmēr ir bijis mūsu nolūks, — viņš mie­rīgi sacīja. Vēlās pēcpusdienas saule, slīpi krizdama caur kokiem, izraibināja viņa seju, pārvēršot viņa acis spoguļos. — Kad Dī uz­bruka manam veikalam un sagrāba Kodeksu, es sapratu, ka citur man nav kur iet.

—  Jums vajadzēja doties uz dienvidiem, — vecā sieviete sacīja, viņas kleita tagad bija gluži melna un sarkanie diegi izskatījās pēc vēnām. — Jūs tur būtu vairāk gaidīti. Es vēlos, lai jūs dotos projām.

—   Kad mums radās aizdomas, ka pareģojums sāk piepildīties, es zināju, ka man jānāk pie tevis, — Fleimels turpināja, ignorēdams viņu. Dvīņi, kas cieši vēroja vārdu apmaiņu, pamanīja, ka viņa acis uz īsu mirkli pazibēja viņu virzienā.

Vecā sieviete pagrieza galvu un ar savām sviesta krāsas acīm paskatījās uz dvīņiem. Viņas sažuvusi seja saplaisāja smīnā, atklā­jot mazus, dzeltenus zobus. — Es par to esmu domājusi, esmu pār­liecināta, ka pareģojums neattiecas uz cilvēkiem — un sevišķi uz cilvēku bērniem, — viņa šņākdama piebilda.

Nicinājums sievietes balsī neļāva Sofijai klusēt. — Es vēlētos, kaut jūs nerunātu par mums tā, it kā mūsu šeit nebūtu, — viņa sacīja.

—  Turklāt, — Džošs sacīja, — jūsu meita mums palīdzēs. Kāpēc mēs nevarētu sagaidīt viņu un uzklausīt, kas viņai sakāms?

Vecā sieviete, piemiegusi acis, paskatījās uz Džošu, un viņas gandrīz neredzamās uzacis pacēlās klusā jautājumā. — Mana meita?

Sofija pamanīja, kā Skatahas acis iepletās izbrīnā vai varbūt brī­dinājumā, bet Džošs turpināja uzstāt.

—    Jā, sieviete, kuru mēs satikām šodien pēcpusdienā. Par jums jaunāka — jūsu meita? Vai varbūt viņa ir jūsu mazmeita? Viņa mums palīdzēs.

—   Man nav nedz meitas, nedz mazmeitas! — Vecās sievietes drēbes uzzibsnīja melnas un sarkanas krāsas plankumos. Lūpas at­vērās, un viņa izšņāca nesaprotamus vārdus. Rokas savijās, un gaiss pēkšņi šķita pildīts ar citrona vai laima smaržu. Dučiem mazu, vēr­petēs virmojošu zaļu gaismas bumbiņu virpuļoja abās plaukstās.

Un tad Skataha galda vidū trieca savu dunci abpusēji asām malām. Koks saplaisāja ar pērkona grāvienam līdzīgu blīkšķi, uz­mezdams gaisā skaidas, bļodas ar ēdieniem nokrita zemē. Vecā sieviete atrāvās atpakaļ, zaļā gaisma pilēja no viņas pirkstiem kā šķidrums un tad šņākdams un pakšķēdams notecēja lejā pa zaru, iekams iesūcās kokā.

Četri torkaltieši nekavējoties atradās vecās sievietes aizmu­gurē līkiem, izkaptveida zobeniem rokās, tad no pazemes izsprāga vēl trīs kuiļveida izskata būtnes un rikšoja augšup pa zaru, lai ie­ņemtu pozīciju aiz Fleimela un Skatijas.

Dvīņi sastinga šausmās, nesaprazdami, kas tikko kā bija noticis. Nikolass Fleimels tikai mazliet izkustējās, lai turpinātu griezt un ēst ābolu. Skataha mierīgi iebāza makstī savu dunci un sakrustoja ro­kas. Viņa ātri sacīja kaut ko vecajai sievietei. Sofija un Džošs varēja redzēt kustamies Skatahas lūpas, bet viss, ko viņi spēja sadzirdēt, bija klusa, odam līdzīga sīkšana.

Vecā sieviete neatbildēja. Kad viņa piecēlās un devās projām no galda, viņas seja līdzinājās neizteiksmīgai maskai. Tork Alita ieskāva viņu kā sargi. Šoreiz nedz Fleimels, nedz Skataha nepiecēlās.

Ilgajā klusuma brīdī, kas sekoja, Skataha pieliecās, lai savāktu uz zemes nokritušos augļus un dārzeņus, notīrīja tos un ielika vie­nīgajā nesaplēstajā koka bļodā. Viņa atsāka ēst.

Džošs jau pavēra muti, lai pajautātu to pašu jautājumu, uz ku­ru arī Sofija gribēja dzirdēt atbildi, bet viņa zem galda pastiepās pēc brāļa rokas un saspieda to, apklusinot viņu. Viņa apjauta, ka tikko kā bija noticis kaut kas drausmīgi bīstams un ka tajā kaut kādā vei­dā bija iesaistīts tieši Džošs.

—   Man šķiet, kas tas bija labi, vai ne? — beidzot Skataha ie­minējās.

Fleimels pabeidza ēst ābolu un lapā notīrīja melnā ķīļa malu. — Tas atkarīgs no tā, kā tu definē vārdu labi, — viņš sacīja.

Skataha grauza zaļu burkānu. — Mēs joprojām esam dzīvi un joprojām esam Ēnu valstībā, — viņa sacīja, — varēja būt ļaunāk. Saule riet. Mūsu namamātei nepieciešams miegs, un no rīta viņa būs pavisam cita persona. Iespējams, pat neatcerēsies, kas notika šovakar.

—  Ko tu viņai pateici? — Fleimels jautāja. — Es tā arī nekad ne­esmu iemācījies Veco valodu.

—    Es tikai atgādināju viņai senseno viesmīlības pienākumu un pārliecināju, ka necieņa pret viņu bija bez iepriekšēja nodoma, tikai nezināšanas dēļ un tāpēc tas nav noziegums saskaņā ar Veco likumu.

—    Viņa ir baiļpilna…, — Fleimels nomurmināja, paskatījies milzīgā koka stumbra virzienā. Tork Alita sargus varēja redzēt kus­tamies tā iekšienē, kamēr pats lielākais kuilis palika ārpusē, noblo­ķējis ieeju.

—   Viņa vienmēr ir bailīga, kad tuvojas vakars. Tad viņa ir vis­vieglāk ievainojama, — Skataha paskaidroja.

—  Būtu ļoti jauki, — Sofija pārtrauca, — ja kāds mums tieši pa­teiktu, kas tikko te notika. — Viņa necieta, ka pieaugušie runā savā starpā, ignorēdami bērnu klātbūtni. Un tieši tas pašreiz notika.

Skataha pasmaidīja, un pēkšņi viņas vampīra zobi izskatījās drausmīgi gari. — Tavs dvīņubrālis pamanījās aizvainot Veco rasi un bija ļoti tuvu tam, lai šā nozieguma dēļ pārvērstos zaļās gļotās.

Džošs papurināja galvu. — Bet es neko tādu nepateicu, — viņš protestēja. Viņš paskatījās uz māsu, meklēdams atbalstu, vienlaikus ātri pārdomājot savu sarunu ar veco sievieti. — Viss, ko es pateicu, bija tas, ka viņas meita vai mazmeita apsolīja mums palīdzēt.

Skataha klusi iesmējās. — Nav nekādas meitas vai mazmeitas. Pieaugusī sieviete, kuru jūs redzējāt šo pēcpusdienu, bija Hekate. Vecā sieviete, kuru jūs redzējāt šovakar, arī bija Hekate, un no rīta jūs satiksiet jaunu meiteni, kas arī būs Hekate.

—  Dieviete ar trim sejām, — Fleimels atgādināja dvīņiem.

—  Hekate ir sodīta, viņa noveco dienas laikā. Jaunava no rīta, matrona pēcpusdienā un vecene vakarā. Viņa ir ārkārtīgi jūtīga at­tiecībā uz savu vecumu.

Džošs smagi norija siekalas. — Es to nezināju.

—   Nav cita iemesla kā vien tava nezināšana, kāpēc tu varētu tikts nogalināts… vai pat vēl ļaunāk.

—   Bet ko tu izdarīji galdam? — Sofija jautāja. Viņa paskatījās uz sabojāto apaļo galdu: vietā, kur Skatija bija ietriekusi savu nazi, tas bija pāršķēlies uz pusēm. Koks abās šķēluma pusēs izskatījās sauss un putekļveidīgs.

—  Dzelzs, — Skatija vienkārši sacīja.

—  Viens no pārsteidzošajiem mākslīgā metāla efektiem, — Flei­mels paskaidroja, — tam piemīt spēja likvidēt pat visspēcīgāko burvestību. Dzelzs izgatavošanas atklājums patiesībā bija vēstnesis Veco rases valdīšanas beigām. — Viņš pacēla uz augšu melno akmens ķīli. — Tāpēc es lietoju šo te. Vecie kļūst nervozi dzelzs klātbūtnē.

—  Bet tu nēsā dzelzi, — Sofija sacīja Skatijai.

—  Es esmu no Nākamās paaudzes — ne gluži tik tīra Vecā kā He­kate. Es spēju atrasties dzelzs tuvumā.

Džošs nolaizīja sausās lūpas. Viņš joprojām atcerējās zaļo gaismu dūcam Hekates plaukstās. — Kad tu sacīji — pārvērstu za­ļās gļotās —, tu taču patiesībā negribēji sacīt…

Skataha pamāja. — Lipīgas zaļas gļotas. Gaužām pretīgas. Un, cik es saprotu, upurim kādu mirkli vēl saglabājas kaut kāda apziņa. — Viņa paskatījās uz Fleimelu. — Es nevaru atcerēties pēdējo personu, kas saticies ar kadu no Vecajiem un vel joprojām ir dzīvs, vai tu vari?

Fleimels piecēlās. — Cerēsim, ka viņa no rīta neko neatcerē­sies. Tagad mazliet atpūtieties, — viņš sacīja dvīņiem. — Rīt būs gara diena.

—  Kāpēc? — Sofija un Džošs vienlaikus jautāja.

—  Jo rīt, es ceru, varēšu pārliecināt Hekati atmodināt jūsu ma­ģisko potenciālu. Ja jums izdosies izdzīvot nākamajās dienās, tad es jūs iemācīšu, kā kļūt par burvjiem.

Nikolass Fleimels noskatījās, kā Sofija un Džošs sekoja Skatahai kokā. Tikai kad aiz viņiem aizvērās durvis, viņa bezkrāsainās acis nodeva uztraukumu. Tas bija tik tuvu: viens sirds puksts vai divi, un Hekate būtu pārvērtusi Džošu burbuļojošā šķidrumā. Viņš ne­bija pārliecināts, vai viņa spētu atgriezt viņu nākamajā rītā, kad būtu savā meitenes veidolā. Viņam jādabū dvīņi projām no viņas, iekams tie savas nezināšanas dēļ nav iekūlušies nelaimē.

Fleimels devās prom no sabojātā galda pa slīpo koka zaru lejā uz dīķi. Viņš nokāpa no zara uz šauras nebruģētas takas. Tur dub­ļos bija milzums ieminumu — dažas bija kuiļu pēdas, citas vairāk līdzinājās cilvēku pēdām… un dažas bija pavisam savādas — abu krustojums. Viņš zināja, ka tiek izsekots, bet tieši šajā brīdī viņu izsekoja būtnes, kuras viņš nevarēja redzēt, un viņš nojauta, ka tor­kaltieši, iespējams, bija Hekates sargu niecīgākā daļa.

Pieliecies pie ūdens, viņš dziļi ievilka elpu un uz mirkli ļāvās atpūtai. Patiesībā šī bija viena no piedzīvojumiem visbagātākajām dienām viņa garajā dzīvē, un nu viņš jutās noguris.

No tā mirkļa, kad Dī nolaupīja Periju un Kodeksu un bija parādī­jušies dvīņi, Fleimels zināja, ka viens no pirmajiem pareģojumiem, ko viņš bija lasījis Grāmatā pirms piecsimt gadiem, bija sācis pie­pildīties.

— "Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss."

Kodekss bija pilns ar mistiskām frāzēm un nesaprotamiem iztei­cieniem. Lielākā daļa no tiem attiecās uz Danu Tālis, senās Veco rases dzimtenes pilnīgu iznīcību, bet tur bija arī virkne pareģojumu, kam bija sakars ar tumšo Veco atgriešanos, ar cilvēku rases izpostīšanu un paverdzināšanu.

—  "Atnāks laiks, kad Grāmata tiks paņemta…"

Labi, tas bija diezgan skaidrs.

—  "…Un karalienes cilvēks ir Vārnas sabiedrotais…"

Tas attiecās uz doktoru Džonu Dī. Viņš savulaik bijis karalienes Elizabetes personiskais mags. Un Vārna nepārprotami bija Vārnu dieviete.

—  "Un tad Vecais iznāks ārā no ēnas…"

Fleimels zināja, ka Dī jau gadsimtiem kalpo tumšajiem Vecajiem, lai tie varētu atgriezties. Viņš bija dzirdējis neapstiprinātas ziņas, ka arvien vairāk un vairāk tumšo Veco bija pametuši savas Ēnu valstības un atkal sākuši pētīt cilvēku pasauli.

—   "…Un nemirstīgajam jāapmāca mirstīgais. Lai divi, kas ir viens, kļūst par vienu, kas ir viss."

Nikolass Fleimels bija pareģojuma nemirstīgais. Viņš bija par to pārliecināts. Dvīņi — "divi, kas ir viens" — droši vien ir mirstī­gais, kam nepieciešama mācība. Bet viņam nebija ne jausmas, ko nozīmēja pēdējā frāze: "viens, kas ir viss".

Apstākļu sakritības dēļ dvīņi tagad bija viņa aprūpē, viņš bija atbildīgs, lai nekas ļauns ar tiem neatgadītos, sevišķi tagad, kad viņš ticēja, ka abiem lemta nozīmīga loma karā pret tumšajiem Vecajiem. Nikolass zināja, ka atvest Džošu un Sofiju pie Trejseju dievietes bija drausmīgs risks — sevišķi Skatahas sabiedrībā. Kareives naids pret dievieti bija daudz senāks nekā lielākā daļa civilizāciju. Hekate bija viena no bīstamākajām Vecajām. Neaptverami spēcīga, turklāt viena no viņas daudzajām prasmēm ļāva viņai atmodināt maģisko spēku, kas eksistēja katrā jūtīgā būtnē. Tomēr, kā daudziem Vecajiem, viņas pārvērtības bija saistītas ar Saules un Mēness cikliem. Viņa nove­coja dienas laikā un pavisam nomira, kad norietēja Saule, bet ar saullēktu atdzima kā jauna sieviete. Šī savādā iezīme aptumšoja un iespaidoja viņas domāšanu, un dažreiz, kā tas bija atgadījies agrāk, vecākā Hekate aizmirsa sevis pašas — jaunākās — dotos solījumus. Fleimels cerēja, ka spēs saprasties ar Hekati — jaunavu no rīta un pārliecināt viņu atmodināt dvīņu ārkārtējo potenciālu.

Alķīmiķis zināja, ka ikvienam piemīt maģiskas spējas. Ja reiz tās atdzimst dzīvei, tās turpina pastiprināties un kļūst ļoti spēcī­gas. Dažreiz — ļoti reti — bērni pēkšņi demonstrē ārkārtējas spē­jas, parasti tā ir telepātija vai telekinēze, vai abas kopā. Daži bērni, saprazdami, kas notiek, pamanās kontrolēt savu pieaugušo spēku, kamēr citi nekad tā arī īsti to nesaprot. Paliekot bez virzības un kontroles, maģiskā enerģija izstarojas no bērniem viļņu veidā, daž­kārt pārbīdot mēbeles, nogāžot cilvēkus zemē, atstājot uz sienām un griestiem zīmes. Tās bieži vien uzskata par poltergeistu aktivitā­tēm. Fleimels zināja, ja Hekate atmodinās dvīņu snaudošos burvju spēkus, tad viņš varēs izmantot to, ko bija iemācījies sešsimt izziņas gados, lai attīstītu viņu spējas. Viņš ne tikai iedotu tiem līdzekļus sevis aizsargāšanai, bet arī varētu abus sākt gatavot tam, kas viņus sagaida nākotnē.

Joprojām pieliecies pie dīķa, viņš cieši vērās zaļās nokrāsas ūdenī. Sarkanas un baltas karpas kustējās tieši zem ūdens virsmas, bet dziļāk cilvēkveida sejas skatījās uz augšu milzīgām, tukšām acīm, asiem adatveidu zobiem pilnām mutēm. Fleimels nolēma ne­riskēt un nebāzt pirkstus ūdenī.

Visās senās burvestību grāmatās bija uzskaitīti četri burvju elementi: Gaiss, Ūdens, Zeme un Uguns. Bet gadsimtiem ilgajās studijās Nikolass bija atklājis, ka patiesībā eksistē pieci burvju ele­menti, taču piektā noslēpums bija minēts tikai Kodeksā… un tas bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Dī un tumšie Vecie, ar ko viņš sadarbojās, gribēja iegūt Kodeksu. Dabūjot to sev, tie spētu paši kon­trolēt laiku.

Blakus Perenelei Nikolass Fleimels lielāko daļu sava mūža bija veltījis elementu enerģijas studijām. Kamēr Perija bija trenējusi sevi dažādos burvestības veidos, viņam bija citas intereses, tās balstījās uz Kodeksa formulām un teorēmām. Tieši tas veidoja pamatu viņa alķīmijas studijām, kas bija zinātnes veids. Izmantojot formulas, viņš bija iemācījies, kā parastu metālu pārvērst zeltā un ogles — dimantos, bet šajos procesos burvestība tika izmantota ļoti maz. Tiesa, tā bija ārkārtīgi sarežģīta formula un prasīja mēnešiem ilgu sagatavošanos, bet process pats par sevi bija gandrīz līdz smieklī­gumam vienkāršs. Kādu dienu viņš bija nabags, nākamajā bagātāks nekā vistrakākajos sapņos. Uzklausījis Perijas padomu, viņš nodibi­nāja slimnīcas, bērnunamus un atvēra skolas savā dzimtajā Parīzē. Tie bija labi laiki… nē, pat vairāk nekā labi — tie bija lieliski laiki. Dzīve tad bija daudz vienkāršāka. Viņi neko nezināja par Veco rasi, vēl pat nenojauta par to mazo tumšo zināšanu daļiņu, ko saturēja Kodekss.

Pēdējos gados Nikolass dažreiz pamodās nakts visklusākajās stundas ar vienu vienīgu domu, kas atkal un atkal atgriezās: ja viņš tad būtu zinājis par Kodeksu to, ko zina tagad, vai viņš būtu turpinājis filozofu akmens meklējumus? Sī izziņas taka viņu nenovēršami no­veda pie kontakta ar Veco rasi — sevišķi ar tumšajiem Vecajiem — tā ieveda viņa dzīvē doktoru Džonu Dī. Tā bija piespiedusi Periju un viņu notēlot savu nāvi un bēgt no Parīzes, un nenovēršami pavadīt piecsimt gadus slēpjoties. Bet Kodeksa izzināšana bija arī viņus pa­darījusi nemirstīgus. Lielāko daļu nakšu viņš atbildēja: — Jā. — Pat zinot visu, ko tagad zināja, viņš joprojām būtu turpinājis savas stu­dijas un kļuvis alķīmiķis.

Bet gadījumi, kad atbilde būtu nē, bija pavisam reti, kā šodiena… Tagad viņš bija tuvu tam, ka var pazaudēt Pereneli, iespējams, arī nevainīgo dvīņu dzīvības, pat ne tik nevainīgās Skatahas dzīvību, lai gan viņu nebūs viegli nogalināt, — un vēl palika iespēja, ka viņš būs nolēmis zemi iznīcībai.

Nikolass sajuta aukstumu no šīs domas vien. Ābrahama Grāmata bija pārpilna ar visu to, ko viņš sākumā bija uztvēris par stāstiem, leģendām, mītiem un pasakām. Gadsimtu gaitā viņa paša pētījumi bija atklājuši, ka visi stāsti ir patiesi, visas pasakas veidotas uz fak­tiem, un viņš sāka ticēt, ka leģendas un mīti ir vienkārši pārskats par reālām būtnēm un patiesiem notikumiem.

Veco rase eksistēja.

Tās bija būtnes, kas izskatījās kā cilvēki — un kam dažreiz piemita dievu spēks. Tie bija valdījuši uz zemes desmitiem tūkstošu gadu, pirms parādījās būtnes, ko sauca par cilvēkveidīgajiem. Pirmie primitīvie cilvēki pielūdza Veco rasi kā dievus un dēmonus, un, paaudzei nomainot paaudzi, veidojās visa mitoloģija un ticību sistēmas, kuru pamatā bija Veco indivīds vai to grupa. Eksistēja gan Grieķijas, gan Ēģiptes, šumeru, asīriešu, tolteku un ķeltu dievi un dievietes. Tie atšķīrās, tomēr tie bija vieni un tie paši Vecie, tikai saukti dažādos vārdos,

Veco rase dalījās divās grupās: tie, kuri strādāja ar cilvēkiem, un tie, kuri pret tiem izturējās nedaudz labāk kā pret vergiem — un dažos gadījumos pat kā pret barību. Vecie cīnījās cits ar citu, cīņas dažkārt ilga gadsimtiem. Parasti cilvēki cīnījās kāda pusē, un to varoņdarbi ir attēloti daudzās slavenās leģendās, kā Gilgamešs un Kučuleins, Atlass un Hipolits, Beovulfs un lija Muromietis.

Beidzot, kad kļuva skaidrs, ka tie var iznīcināt planētu, noslē­pumainais Ābrahams, izmantodams varenu burvju vārdu krājumu, piespieda visu Veco rasi — pat tos, kas atbalstīja cilvēkus — pazust no zemes. Lielākā daļa bija līdzīgi Hekatei un aizgāja labprātīgi, apmetās Ēnu valstībā, ko paši izveidoja, un pēc tam reti vai vispār nemaz nekontaktējās ar cilvēkiem. Turpretī citi, piemēram, Mori­gana, lai gan kļuvusi daudz vājāka, turpināja klīst pa cilvēku pasauli un darīja visu, lai atjaunotu vecos laikus. Savukārt citi, kā Skataha, joprojām turpināja anonīmi dzīvot starp cilvēkiem. Visbeidzot Fleimels sāka saprast, ka tieši Kodekss, kas saturēja burvju vārdus, bija aizdzinis Veco rasi no šīs pasaules uz Ēnu valstību, kā arī saturēja tos burvju vārdus, kas ļautu tiem atgriezties.

Ja tumšie Vecie atgriezīsies, tad divdesmit pirmā gadsimta civili­zācija tiks aizslaucīta dažu stundu laikā, kamēr dieviem līdzīgās būtnes cīnīsies savā starpā. Tā tas ir noticis jau agrāk: mitoloģija un vēsture atspoguļo šo notikumu kā Lielos plūdus.

Tagad Dī ir dabūjis Grāmatu. Viss, ko viņam vēl vajadzēja — bija šīs divas lapas, kuras Fleimels sajuta pie savas miesas. Un Nikolass

Fleimels skaidri zināja, ka DI un Moriganu nekas neapstādinās, lai iegūtu šīs lapas.

Fleimels nokāra galvu, viņš vienkārši nezināja, ko darīt. Viņš ļoti vēlējās, kaut Perenele būtu kopā ar viņu, jo Perijai droši vien būtu padomā kāds plāns.

Uz ūdens virsmas pārsprāga burbulis. — Kundze lūdza man jums pateikt… — Cits burbulis nopaukšķēja un pārsprāga. — Ka viņa ir sveika un vesela.

Fleimels spēji atrāvās no dīķa. No ūdens virsmas cēlās miglas kūlis, maziem burbulīšiem paukšķot un blīkšķot. No miglas vāla sāka veidoties forma, turklāt — pārsteidzoša forma: vecāks vīrietis apsardzes sarga uniformā. Veidols lidinājās, vibrēja un ņirbēja virs dīķa. Vēlā vakara saule spīdēja caur ūdens pilēm, vēršot katru no tām spožas gaismas varavīksnē.

—  Vai tu esi spoks? — Nikolass jautāja.

—  Jā, kungs, esmu. Vai arī biju līdz tam brīdim, kad Fleimelas kundze mani atbrīvoja.

—  Tu pazīsti mani? — Nikolass Fleimels jautāja. Viņš ātri prā­toja, vai tas varētu būt Dī triks, bet tad atmeta šo ideju: burvis bija spēcīgs, bet tam nebija nekādu izredžu iekļūt Hekates nocietinā­jumos.

Migla sakustējās un sabiezēja. — Jā, kungs, man šķiet, ka jā. Jūs esat Nikolass Fleimels, alķīmiķis. Fleimelas kundze lūdza mani sameklēt jūs. Viņa domāja, ka es varētu jūs atrast šeit, šajā konkrētajā Ēnu valstībā. Viņa noklausījās, ka Dī pieminēja, ka jūs esat šeit.

—  Vai viņa ir sveika un vesela? — Fleimels dedzīgi jautāja.

—  Jā gan. Mazais vīrs, kuru dēvē par Džonu Dī, ir nobijies no viņas, tomēr otra sieviete ne.

—  Kas ir otra sieviete?

—  Gara auguma sieviete, kas valkā melnu spalvu mēteli.

—  Morigana, — Fleimels drūmi sacīja.

—  Jā, un tāda ir ziņa… — No dīķa izšāvās zivs, un vīrieša ap­veids pārvērtās tūkstoš ūdens pilienos, kas sastinga gaisā katrs kā maziņa puzles daļiņa, kas kopā veidoja spoku. — Fleimelas kundze sacīja, ka jums jādodas projām… nekavējoties. Vārnu dieviete pulcē spēkus, lai iebruktu Ēnu valstībā.

—   Viņa to nespēs. Viņa ir Nākamā paaudze, viņai nepietiks spēka.

Zivs izlēca atkal, izklīdinot ūdens pilienus, un spoka balss aiz­slīdēja pār dīķi, pārvērtās čukstā, kas kļuva klusāks ar katru pār­sprāgstošo burbuli.

—  Fleimelas kundze lika man pateikt, ka Vārnu dieviete nolē­musi atmodināt Bastetu.

Skataha stāvēja pie Sofijas istabas durvīm un ar savām zāles za­ļuma acīm lūkojās uz dvīņiem. — Atpūtieties, — viņa sacīja, atkār­todama Fleimela padomu. — Palieciet savās istabās, — viņa pie­bilda. — Iespējams, ka ārā dzirdēsiet savādas skaņas, ignorējiet tās. Jūs būsiet pilnīgā drošībā tik ilgi, cik paliksiet šajās sienās.

—  Kāda veida skaņas? — Džošs jautāja. Spēcīgā iztēle viņu bija novedusi līdz absurdām bailēm, piemēram, viņš sāka nožēlot visas tās stundas, ko bija pavadījis, spēlējot Doom un Quakc.

Skataha kādu brīdi padomāja. — Kliedzienus, iespējams. Dzīv­nieku rēcienus. Nu, un smieklus. — Viņa pasmaidīja. — Un ticiet man, jūs negribēsiet uzzināt, kas smejas, — viņa sacīja un ar ironijas pieskaņu piebilda: — Guliet cieši.

Džošs Ņūmens pagaidīja, līdz Skataha bija pazudusi aiz gaiteņa līkuma, iekams vērsās pie māsas. — Mums jātiek no šejienes ārā.

Sofija iekodās apakšlūpā, turklāt pietiekami spēcīgi, lai atstātu tur abu priekšzobu nospiedumus, un tad pamāja. — Es domāju par to pašu.

—   Man šķiet, ka esam iepinušies diezgan lielās briesmās, — Džošs steigšus piebilda.

Sofija atkal pamāja. Šajā pēcpusdienā notikumi attīstījās tik ātri, ka viņai tik tikko pietika laika ievilkt elpu. Vienā brīdī viņa strādāja kafijas veikalā, nākamajā — traucās pa Sanfrancisko kopā ar cilvēku, kas apgalvoja, ka ir sešsimt gadu vecs alķīmiķis, un meiteni, kura neizskatījās vecāka par viņu, bet par kuru Fleimels zvērēja, ka tā ir divarpus tūkstoš gadu veca sieviete — Jaunava

Kareive. Un vampīre. — Es meklēju apslēptas kameras, — Sofija murmināja, aplūkodama istabu.

—   Kameras? — Džošs pārsteigts vaicāja. Viņš uzreiz uztvēra dvīņumāsas domas. — Tu domā apslēptās kameras? — Tagad Džo­šam kļuva neērti. Viņš samulsa un juta, ka nosarkst: ja nu viņš pamanījies izskatīties kā muļķis visas plašās nācijas priekšā? Tad viņš nekad vairs nevarēs rādīt savu seju skolā. Džošs izpētīja visus istabas stūrus, meklēdams kameras. Parasti tās mēdza paslēpt aiz spoguļiem. Šajā istabā nebija spoguļu, bet Džošs zināja, ka tas vēl neko nenozīmē, jaunās paaudzes kameras bija tik mazas, ka fak­tiski bija neredzamas. Prātā iešāvās pēkšņa doma. — Un kā ar put­niem?

Sofija vēlreiz pamāja. — Es visu laiku domās atgriežos pie put­niem. Viss pārējais varētu būt specefekti: torkaltieši — dresēti dzīv­nieki, bet cilvēki ietērpti speciāli veidotos tērpos kā protēzēs — kā bija Skatahas cīņu mākslas skolā. Tie visi varētu būt kaut kādi efekti, un žurkas arī varētu būt dresētas. Bet putni — to bija pārāk daudz, un tie izārdīja mašīnu līdz driskām. — Putni bija tie, kas beidzot Sofiju bija pārliecinājuši, ka viņai un Džošam draud patiesas bries­mas… jo, ja šie putni bija īsti, tad viss pārējais arī bija īsts.

Džošs, iebāzis rokas džinsu aizmugurējās kabatās, stāvēja pie atvērta loga. Bieza lapotne sniedzās līdz loga dzegai. Un, lai arī loga ailē nebija stikla, tomēr neviena no neskaitāmajām vabolēm, kas pacēlās gaisā vēlajā vakara saulē, neielidoja istabā. Viņš spēji atrāvās no loga brīdī, kad no lapotnes parādījās spilgti zila čūska — tik resna kā viņa rokas locītava — un zibināja garu mēli, kas snie­dzās vismaz sešu pēdu garumā un bija vērsta viņa virzienā. Čūska pazuda, kad parādījās dūcoša gaismas bumbiņa, zibenīgi trauk­damās cauri lapām. Kad tā pašāvās garām logam, Džošs varēja ap­zvērēt, ka to veidoja duči mazītiņu spārnotu sieviešu, neviena no tām nebija lielāka par viņa rādītājpirkstu. Viņu ķermeņi izstaroja gaismu. Džošs aplaizīja sausās lūpas.

—  Labi, pieņemsim, ka viss ir reāls… pilnīgi viss — burvestība, senās rases — un tad es nonāku atpakaļ pie sākotnējās domas: mums jātiek projām no šejienes.

Sofija piegāja pie loga, apstājās blakus brālim un uzlika roku uz pleca — viņu vecāku biežajā prombūtnē viņa it kā bija uzņēmusies vecākās māsas lomu. Lai arī Džošs jau bija vismaz divas collas ga­rāks par viņu, viņš tomēr varēja būt viņas mazākais brālītis. — Es tev piekrītu, — Sofija sacīja visai gurdenā balsī, — mums jāmēģina bēgt.

Kaut kas māsas balsī lika Džošam atskatīties uz viņu. — Tu domā, ka mums neizdosies tikt projām? — viņš rāmi pavaicāja.

— Pamēģināsim, — Sofija sacīja, neatbildēdama uz jautā­jumu. — Bet es esmu pārliecināta, viņi dzīsies mums pakaļ.

—  Fleimels teica, ka Dī spēs atrast mūs. Es esmu pārliecināts, ka Fleimels vai Skataha arī to spēj.

—  Fleimelam nav iemesla sekot mums, — Sofija aizrādīja.

—  Bet Dī gan ir, — Džošs sacīja. — Kas notiks, ja mēs būsim mājās un Dī un viņa ļaudis sekos mums tur? — viņš skali prātoja.

Sofija sarauca pieri. — Es par to domāju. Fleimels sacīja, ka mēs būsim spējīgi redzēt burvju auras, kas apņem cilvēkus.

Džošs pamāja.

—   Hekate nav pamodinājusi mūsu maģiskās spējas. — Sofija atkal savilka pieri, mēģinādama atcerēties, ko tieši Nikolass Fleimels bija sacījis. — Fleimels sacīja, ka mēs smaržojam pēc pirmatnējas burvestības.

Džošs dziļi ieelpoja. — Bet es neko nevaru saost. Nekādas apel­sīnu, nedz vaniļas saldējuma smaržas. Iespējams, mēs nesmaržo­sim, līdz. tas notiks.

—  Ja mēs paspēsim tikt līdz mājām, mēs varam doties uz Jūtu pie mammas un tēta. Mēs varam palikt kopā ar viņiem attlikušo vasaras daļu, līdz viss nokārtosies.

—  Tā nav slikta ideja, — Džošs sacīja. — Neviens nevarēs mūs atrast tuksnesī. — Un tagad karstais, smilšainais tuksnesis izklau­sījās patiesi pievilcīgs.

Sofija pagriezās, lai paskatītos uz durvīm. — Ir tikai viena pro­blēma. Šī vieta ir labirints. Domā, ka varēsi atrast ceļu atpakaļ līdz mašīnai?

—   Domāju, ka jā. — Džošs pamāja. — Patiesībā esmu pārlie­cināts par to.

—  Nu, tad ejam. — Sofija pārbaudīja, vai kabatā ir neuzlādētais mobilais telefons.

—  Paņemsim tavas mantas.

Dvīņi apstājās pie Sofijas istabas durvīm un nopētīja koridoru uz abām pusēm. Tas bija tukšs un gandrīz pilnīgi tumšs, izņemot vietas, kur aptuveni rokas garuma neregulāras formas kristālu pu­duri izstaroja pienaini baltu gaismu.

Kaut kur tālumā nodunēja skaņa, un gaiteņos atbalsojās kaut kas vidējs starp smiekliem un brēcienu. Ar savām gumijas zolēm viņi nedzirdami aizmetās pāri gaitenim uz Džoša istabu.

—  Kā gan mēs iepinām ies šajā ķezā? — Džošs skaļi prātoja.

—    Šķiet, ka mēs vienīgi bijām nepareizajā vietā nepareizā laikā, — Sofija sacīja. Viņa bija palikusi stāvam pie durvīm, vēro­dama gaiteni. Bet, jau sakot šos vārdus, viņa sāka nojaust, ka tur slēpās kaut kas vairāk. Notika vēl kaut kas, kaut kas saistībā ar pare­ģojumu, ko Fleimels bija pieminējis, kaut kas saistībā ar viņiem. Un šī doma biedēja Sofiju.

Dvīņi izslīdēja koridorā un devās cauri riņķveida istabām, vis­pirms vērīgi palūkojoties katrā no tām. Viņi turpināja ausīties, jo pa gaiteni nemitīgi aizplūda gan sarunu fragmenti gandrīz atpa­zīstamās valodās, gan arī nenosakāmu instrumentu atskaņota mū­zika. Tad atskanēja spalgs ķērciens, līdzīgs maniakāliem smiekliem, tas šķita te tuvojamies, te atkal pagaistam, dvīņi izbijās un iemetās tuvākajā istabā. Kad abi atkal piesardzīgi izlīda no istabas, viņi pamanīja, ka visas kristālu gaismas gaitenī bija kļuvušas blāvas ar asinssārtu nokrāsu.

—   Man prieks, ka mēs neredzējām to, kas pagāja garām, — Džošs trīsēdams sacīja.

Sofija atbildes vietā kaut ko noņurdēja. Brālis bija vadībā: viņa sekoja pāris soļu aiz viņa, turot roku uz viņa pleca. — Kā tu zini, kur mēs ejam? — Sofija čukstēja, pieliekdamās tuvu viņa ausij. So­fijai visas istabas šķita identiskas.

—   Kad mēs pirmo reizi ienācām mājā, es ievēroju, ka sienas un grīda bija tumša, bet, kad devāmies uz priekšu pa gaiteņiem, tie kļuva gaišāki, krāsa bālāka. Tad es sapratu, ka mēs ejam cauri da­žādām koka nokrāsām kā stumbra gadskārtu riņķiem. Mums vien­kārši jāseko gaitenim, kas ved uz tumšāku koku.

—  Atjautīgi, — Sofija sacīja. Džošs bija atstājis uz viņu iespaidu. Džošs atskatījās pār plecu un nosmīnēja. — Es jau teicu, ka

tās videospēles nav veltīgs laika patēriņš. Vienīgais veids, kā neapmaldīties labirintā, ir ievērot zīmes kā ornamentu uz sienām un griestiem un uzmanīgi sekot, raugoties, kur likt kāju, lai varētu atgriezties, ja tas nepieciešams.— Viņš izgāja gaitenī. — Un, ja man ir taisnība, tad galvenajām durvīm jābūt… šeit! — viņš triumfā no­beidza.

Dvīņi metās pāri plašam klajumam, kas atradās milzīgās koka mājas priekšā, un devās pa aleju, kas veda uz mašīnu. Lai gan bija iestājusies nakts, viņiem nebija nekādu problēmu ar redzēšanu. Mēness karājās spilgts un zems, un debesis bija pilnas ar milzīgu skaitu spožu zvaigžņu, kas kopā ar virpuļojošu sudrabainu putekļu joslu augstu debesīs deva naktij savdabīgu pelēcīgu luminiscenci. Vienīgi ēnas palika melnas — kā piķis.

Lai arī nebija auksts, Sofija trīcēja; nakts šķita nepareiza. Džošs novilka savu jaku ar kapuci un aplika to ap māsas pleciem.

—     Zvaigznes ir citādas, — Sofija nomurmināja. — Tās ir tik spilgtas.

Atliekdama galvu, viņa vērās augšup debesīs, mēģinādama ko saskatīt caur Igdrasila zariem. — Es neredzu Lielos Greizos Ratus, Polārzvaigznes arī nav.

—    Vakar nebija nekāda mēness, — Džošs sacīja, pamādams tur, kur milzīgs un dzeltens mēness pacēlās pāri koku galotnēm.

—    Mūsu pasaulē nebija mēness, — viņš drūmi piebilda.

Sofija cieši vērās mēnesī. Tajā bija kaut kas… kaut kas nepareizs. Sofija mēģināja saskatīt pazīstamos krāterus, tad pēkšņi sajuta saraujamies vēderu un visu atskārta. Viņas roka, norādot uz augšu, trīcēja. — Tas nav mūsu mēness!

Džošs cieši skatījās, piemiedzis acis spilgtajā gaismā. Un sa­skatīja, par ko runāja māsa. — Virsma ir… citāda… gludāka, — viņš klusi sacīja. — Kur ir krāteri? Es neredzu Keplera, Kopernika un pat Taiho krāteri.

—   Džoš, — Sofija aši sacīja, — es domāju, ka mēs skatāmies nakts debesīs, kādas tās bija pirms tūkstoš gadiem, iespējams, pirms simttūkstoš gadiem. Sofija atkal atlieca galvu un paskatījās uz augšu. Džošs pārsteigts pamanīja, ka mēness gaisma māsas sejai vieš skeletveida izskatu, un viņš apjucis ātri novērsās. Viņš vienmēr bija juties tuvs savai māsai, bet šīs pēdējās pāris stundas bija likušas viņam atģist, cik patiesībā svarīga viņam ir māsa.

—    Vai Skataha neteica, ka Hekate ir izveidojusi savu Ēnu valstību? — Džošs vaicāja. — Es lieku galvu ķīlā, ka tā ir veidota pēc tās pasaules parauga, kuru viņa atceras.

—  Tātad šīs nakts debesis un mēness ir tāds, kāds tas bija pirms tūkstoš gadiem, — Sofija sacīja godbijīgi. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu līdzi digitālā kamera, lai iemūžinātu vienreizējo, gludo mē­ness virsmas izskatu.

Dvīņi skatījās debesīs, tad pāri mēness virsmai pazibēja ēna, kas varēja būt putns… izņemot to, ka spārnu atvērums bija pārāk plats un nevienam putnam nebija ne čūskveida kakls, ne aste.

Džošs saķēra māsas roku un vilka viņu uz mašīnas pusi. — Es patiešām sāku ienīst šo vietu, — viņš norūca.

Džips atradās tur, kur viņi bija to pametuši, taciņas vidū. Mē­ness lēja dzeltenu gaismu pāri ieplīsušajam priekšējam stiklam, atlūzas saplaisājušajā virsmā veidoja ēnas. Spožā gaisma arī lie­liski izcēla skrambas un švīkas auto virsbūvē. Jumts bija kā sapunktots — simtiem mazu caurumiņu, ko putni bija izknābājuši cauri metālam. Aizmugurējā loga tīrītājs karājās gumijas sloksnē, un abu sānu spoguļu nebija vispār.

Dvīņi klusējot aplūkoja džipu, pilnībā apjauzdami putnu uz­brukuma nopietnību. Sofija ar pirkstu pārvilka pāri daudzajām skrambām uz sānu loga pasažieru pusē. Šie daži milimetri stikla bija viss, kas aizsargāja viņu no putnu asajiem knābjiem un nagiem.

—  Ejam, — Džošs sacīja, atraujot vaļā durvis un ieslīdot vadītāja vietā. Atslēgas bija tur, kur viņš tās bija atstājis, aizdedzē.

—   Es jūtos nedaudz slikti, bēgot projām no Nikolasa un Ska­tijas, neko viņiem nepasakot, — Sofija sacīja, atvērdama durvis un kāpjot iekšā. Bet nemirstīgajam alķīmiķim un Kareivei būs labāk bez viņiem, viņa nodomāja. Viņi spēja vairāk, nekā aizstāvēt sevi, un pēdējais, kas tiem nepieciešams, bija divi pusaudži, kas tikai aiz­kavētu viņus.

—  Mēs atvainosimies, ja kādreiz atkal satiksim viņus, — Džošs sacīja, pie sevis nodomādams, ka būs ļoti laimīgs nekad tos vairs neredzēt. Spēlējot videospēles, viss bija jauki un labi. Kad tevi spēlē nogalina, tu vienkārši sāc no sākuma. Šajā Ēnu valstībā tomēr nebija nekādas otrās iespējas un bija daudz veidu, kā nomirt.

—  Vai tu zini, kā tikt ārā no šejienes? — Sofija jautāja.

—   Protams. — Brālis pasmaidīja, un mēnessgaismā zobi balti atspīdēja. — Mēs brauksim atpakaļgaitā. Un es neapstāšos nekādā gadījumā.

Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu. Atskanēja metālisks klikšķis un gaudojoša skaņa, kas ātri izgaisa klusumā. Viņš atkal pagrieza atslēgti. Šoreiz bija tikai klikšķis.

—  Džoš…? — Sofija iesāka.

Tas aizņēma tikai mirkli, lai saprastu, kas noticis. — Akumu­lators ir tukšs. Iespējams, to iztukšojis tas pats spēks, kas iztukšoja mūsu mobilos telefonus, — Džošs nomurmināja. Viņš apmetās apkārt savā vietā un paskatījās pa ieplīsušo aizmugures logu. — Paskaties, mēs braucām lejā pa šo taku, kas ir aiz mums, mēs nepagriezām ies ne pa labi, ne pa kreisi. Mēģināsim bēgt pa to. Ko tu par to domā? — Viņš atkal pagriezās, lai paskatītos uz māsu, bet viņa cieši raudzījās cauri priekšējam stiklam. — Tu pat neklau­sies manī.

Sofija pastiepās, lai ar rokām saņemtu sava dvīņu brāļa seju un pagrieztu to pret priekšējo stiklu. Viņš paskatījās, samirkšķināja acis, skaļi norija siekalas, tad pasniedzās un nospieda durvju slē­dzenes pogas. — Ko tagad? — viņš jautāja.

Pieplacis zemei, tieši viņu priekšā bija radījums, kas nebija nedz putns, nedz čūska, bet kaut kas starp tiem abiem. Tas bija maza bērna augumā. Mēness izraibināja tā čūskveida ķermeni un vāji spīdēja caur izplestajiem sikspārņveida spārniem, smalkie kauli un vēnas izcēlās ar savu melno krāsu. Kāju asie nagi bija dziļi iegrimuši mīkstajā zemē, un garā aste šaustījās šurp turp. Bet tā bija galva, kas piesaistīja viņu uzmanību. Galvaskauss bija garš un šaurs, acis milzīgas un apaļas, un atvērtā mute pilna simtiem sīku zobu. Galva vispirms pieliecās uz vienu, tad uz otru, tad mute spēji atvērās un aizvērās. Radījums palēca tuvāk mašīnai.

Aiz tā bija jaušama kāda kustība, un otrs radījums, pat lielāks nekā pirmais, nolaidās no naksnīgajām debesīm. Tas sakļāva spār­nus, nostājās taisni, pagriezis savu derdzīgo galvu tieši pret auto.

—  Varbūt tie ir veģetārieši, — Džošs prātoja. Pārliecies pāri va­dītāja sēdeklim, viņš rakājās auto auzmugurē, meklēdams kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci.

—  Ne pret šādiem zobiem, — Sofija drūmi sacīja. — Es domāju, ka tie ir pterozauri, — viņa teica, atcerēdamās milzīgo skeletu, ko bija redzējusi Teksasas Dabas zinātņu centrā.

—   Kā pterodaktils? — Džošs jautāja, aizgriezdamies. Viņš pa to laiku bija atradis mazu ugunsdzēšamo aparātu.

—  Pterozauri ir vecāki, — Sofija paskaidroja.

Trešais pterozaurs nolaidās no naksnīgajām debesīm, un kā trīs salīkuši vīri radījumi virzījās uz auto pusi.

—  Mums laikam vajadzēja palikt kokā, — Sofija nomurmināja. Viņi taču tika brīdināti. Palikt savās istabās, neatstāt tās… un pēc visa, ko jau bija pieredzējuši, viņiem vajadzēja noprast, ka Hekates Ēnu valstība naktī ir bīstama un baisa vieta. Tagad viņiem nācās saskarties ar radījumiem no krīta perioda.

Džošs atvēra muti, lai atbildētu, tad atkal to aizvēra. Viņš atrāva drošības slēdzi ugunsdzēšamajam aparātam, lai gan nebija drošs, kas varētu notikt, ja atbrīvotu gāzes slēdzi.

Visi treji arhaiskie radījumi sakustējās un pašķīrās. Viens vir­zījās uz mašīnu no priekšpuses, pārējie divi — vadītāja un pasažieru logu virzienā.

—   Es vēlos, kaut tagad zinātu kādu burvestību, — Sofija dru­džaini sacīja. Viņa juta, kā sirds dauzās krūškurvī, un mēle šķita kļuvusi pārlieku gara. Viņai trūka elpas un nedaudz reiba galva.

Lielākais pterozaurs pārliecās pāri auto pārsegam, atbalstījis sa­vus lielos spārnus pret saskrambāto metālu. Garā čūskveida galva šāvās uz priekšu, lai ieskatītos auto iekšienē, tad lēni pagriezās no Sofijas uz Džoša pusi, tad atpakaļ uz Sofiju. Tādā tuvumā mute izskatījās milzīga, bet zobu skaits bezgalīgs.

Džošs pielika ugunsdzēšamā aparāta sprauslu pret vienu no daudzajiem caurumiem priekšējā stiklā un nomērķēja uz pterozauru. Viņa acis šaudījās no kreisās puses uz labo, vērodamas abus tuvojošos radījumus, rokas svīda tik drausmīgi, ka bija grūti noturēt aparātu.

—  Džoš, — Sofija čukstēja, — dari kaut ko. Dari kaut ko tagad!

—  Varbūt gāze ugundzēšamajā aparātā nobiedēs tos un aizdzīs projām, — Džošs atbildēja, arī neapzināti pazeminādams balsi līdz čukstam. — Varbūt noindēs tos vai kaut ko…

—   Un kālab tu to gribi darīt? — Pterozaurs atlieca galvu, lai pa­skatītos uz Džošu, mute kustējās, zobi spīdēja. Vārdi sastāvēja no paukšķiem un pauzēm, bet valoda bija angļu, — Mēs neesam jūsu ienaidnieki.

Pat Bcl Air, Losandželosas rajonam, slavenam ar saviem ekstravagantajiemīpašumiem, šī māja bija izcila. Plaša un izpletusies, celta no tīra travertīna marmora un pieejama, tikai izmantojot privāto ceļu, tā aizņēma sešdesmit akru zemes, ko apjoza divpadsmit pēdu augsta siena, uz kuras vēl bija elektriskais žogs. Doktoram Džonam Dī bija jāgaida desmit minūtes ārpusē pie aizvērtajiem vārtiem, kamēr bruņoti apsargi pārbaudīja viņa identitāti un cits sargs pār­baudīja katru viņa auto collu, pat noskenēja tā apakšu ar mazu ka­meru. Dī nopriecājās, ka bija izvēlējies komerciālo limuzīnu servisu ar īstu šoferi, viņš nebija drošs, ka sargi būtu pieņēmuši no dubļiem veidoto Golemu.

Dī bija devies projām no Sanfrancisko vēlu vakarā ar savu pri­vāto lidmašīnu. Limuzīns, kuru bija rezervējis viņa birojs, paņēma viņu Burbankā — tagad pārdēvētā par Bob Hopc lidostu, viņš pie­zīmēja, — un veda lejā pa Sanseta bulvāri cauri briesmīgākajam transporta sastrēgumam, kādu viņš bija piedzīvojis kopš Viktorijas laika Londonas.

Pirmo reizi savā garajā mūžā Dī jutās tā, it kā notikumi slīdētu ārā no viņa kontroles. Tie norisa pārlieku ātri, un, pēc viņa pieredzes, tad arī parasti notika nelaimes. Viņu steidzināja ļaudis — nu labi, precīzāk sakot, ne ļaudis, drīzāk radījumi — pārāk dedzīgi tiecoties pēc rezultātiem. Tie šodien piespieda viņu darboties pret Fleimelu, lai gan viņš bija tiem teicis, ka viņam nepieciešamas vēl pāris dienas laika, lai sagatavotos. Dī bija bijusi taisnība. Vēl tikai divdesmit četras stundas plānošanai un novērošanai — tās viņam ļautu notvert

Nikolasu tāpat kā Pereneli un dabūt visu Kodeksu pilnībā. Dī bija brīdinājis savus darba devējus, ka Nikolass Fleimels patiešām var būt viltīgs, bet tie viņā neklausījās. Dī pazina Fleimelu labāk nekā jebkurš cits. Gadsimtu gaitā viņš bija piekļuvis pietiekami tuvu Nikolasam, lai notvertu, — bet Fleimels un Perenele aizvien bija pamanījušies izsprukt.

Sēžot aizmugurē mašīnā ar gaisa kondicionētāju, kamēr sargi turpināja savas pārbaudes, viņš atcerējās laiku, kad pirmo reizi sa­tika slaveno alķīmiķi — Nikolasu Fleimelu.

Džons Dī bija dzimis 1527. gadā. Viņš bija no karalienes Eliza­betes I pasaules un bija kalpojis karalienei dažādās jomās: kā padomnieks un tulks, matemātiķis, astronoms un personīgais astro­logs. Viņam tika uzticēts gods izvēlēties karalienes kronēšanas da­tumu, un viņš bija izvēlējies — 1559. gada 15. janvāri. Viņš apsolīja jaunajai princesei, ka viņa valdīs ilgu laiku. Un tās valdīšana arī ilga četrdesmit piecus gadus.

Doktors Džons Dī bija arī karalienes spiegs.

Dī spiegoja karalienes labā visā Eiropā un bija viņas visietek­mīgākais un varenākais aģents, kas darbojās kontinentā. Kā slepens zinātnieks un pētnieks, burvis un alķīmiķis viņš bija gaidīts viesis karaļu galmos un augstmaņu pilīs. Viņš apgalvoja, ka māk runāt tikai angļu, latīņu, grieķu valodā, lai gan patiesībā viņš labi runāja vismaz divpadsmit valodās un saprata vēl vismaz duci valodu, pat arābu un nedaudz arī cathay — seno Ķīnas valodu. Viņš ātri aptvēra, ka cilvēki parasti nebija diskrēti, ja nezināja, ka viņš saprot ikvienu vārdu, un viņš izmantoja to kā savu priekšrocību. Dī parakstīja sa­vas slepenās un kodētās atskaites ar numuru 007. Viņš domāja, ka tā ir brīnišķīga ironija, ka pēc daudziem gadiem Jans Flemings ra­dīs Džeimsu Bondu un iedos Bondam to pašu kodu.

Džons Dī bija viens no sava laika varenākajiem burvjiem. Viņš bija apguvis nekromāniju un burvju vārdus, astroloģiju un matemātiku, zīlēšanu un pareģošanu ar kristāla bumbu. Viņa ce­ļojumi — krustu šķērsu pa Eiropu — raisīja kontaktus ar visiem tālaika magiem un burvjiem… ieskaitot leģendāro Nikolasu Flei­melu, vīru, ko pazina kā alķīmiķi.

Dī atklāja Nikolasa Fleimela, kas tika uzskatīts par mirušu jau 1418. gadā, eksistenci pilnīgi nejauši. Šī tikšanās pilnībā izmainīja visu viņa atlikušo dzīvi ļoti daudzos veidos un ietekmēja pasaules vēsturi.

Nikolass Fleimels un Perenele bija atgriezušies no Parīzes seš­padsmitā gadsimta pirmajā dekādē un strādāja par ārstiem, aprūpējot nabagos un slimos ikvienā slimnīcā, ko Fleimeli bija di­binājuši pirms vairāk nekā simt gadiem. Viņi īstenībā dzīvoja un strādāja dižajā Parīzes Dievmātes katedrālē. Dī tobrīd atradās Pa­rīzē karalienes slepenā misijā, bet brīdī, kad viņš ieraudzīja slaido tumšmataino vīrieti un viņa zaļacaino sievu, strādājot kopā torei­zējās slimnīcas palātās ar augstajiem griestiem, Dī uzreiz zināja, kas viņi ir. Dī bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem pasaulē, kam bija Fleimela gara darba "Filozofijas apkopojums" kopija, kuras titullapas otrā pusē bija slavenā alķīmiķa portreta gravīra. Kad Dī stādījās priekšā ārstam un viņa sievai, uzrunājot viņus to īstajos vārdos, neviens no viņiem to nenoliedza. Protams, viņi arī zināja slavenā doktora Džona Dī reputāciju. Lai arī Perenele izturējās ar zināmu piesardzību, Nikolass bija sajūsmināts par iespēju pieņemt angļu magu par savu jauno mācekli. Dī nekavējoties pameta Angliju un nākamos četrus gadus pavadīja Parīzē, mācoties pie Nikolasa un Pereneles.

Un tieši Parīzē 1575. gadā Dī pirmo reizi uzzināja par Veco rases eksistenci.

Tas notika vēlā nakts stundā, kad viņš Fleimela mājas mazajā jumtistabiņā bija studējis rakstus, un tad piepeši parādījās radī­jums — kā no sliktākajiem nakts murgiem: tas nošļūca lejā pa skursteni, izmētādams ogles un malku, un ierāpoja iekšā uz ap­degušā paklāja. Radījums bija viena no vecākajām vampīru sugām, kas apsēda lielāko Eiropas pilsētu notekcaurules un kapsētas. Līdzīgi raupjajām figūrām, iegravētām uz akmeņiem, kas izrotāja katedrāli gandrīz iepretī mājai, tā bija stiegraina dzīva būtne ar mar­moram līdzīgu miesu un melnām, izdedžiem līdzīgām acīm.

Runādams arhaiskā grieķu valodas formā, notekcauruļu nezvērs gargols uzaicināja viņu tikties uz Parīzes Dievmātes katedrāles jumta. Apjauzdams, ka šis uzaicinājums nav atraidāms, Dī naktī sekoja radījumam. Cilpojot te ar divām, te četrām kājām, gargols veda viņu caur neskaitāmām šaurām sānejām, tad lejā pa notekcau­rulēm un beidzot pa slepenu eju ieveda Dī dziļi milzīgās katedrāles sienās. Viņš sekoja gargolam augšā pa tūkstoš un vienu pakāpienu, kuri bija izcirsti kādā no sienām, kas beidzot izveda uz gotiskās ka­tedrāles jumta.

— Gaidiet, — viņam tika pavēlēts, un vairs ne vārda. Gargola misija bija galā, tas ignorēja Dī, apsēdās uz parapeta, sakumpis, spārnus sakļāvis uz pleciem, saritinātā aste cieši piekļauta mugurai, bet nelielie ragi bija tik tikko saskatāmi spraucamies ārā no pieres. Tas blenza lejā uz skvēru, acīm sekodams vēlās nakts klaidoņiem, tiem, kam nebija māju un kas meklēja kaut ko ēdamu. Ja kāds ne­jauši paskatītos uz augšu, tad gargols nebūtu atšķirams no ēkas neskaitāmajām akmens figūrām.

Dī bija piegājis pie jumta malas un skatījās lejā pāri pilsētai. Zem viņa pletās visa naksnīgā Parize ar tūkstošiem mirgojošu pa­vardu gaismiņu, eļļas lampu un sveču dūmiem, kas bezvējā cēlās taisni debesīs, un Sēnas melnais līkums neskaitāmos gaismas punk­tiņos. No augšas Dī varēja dzirdēt pilsētas sanoņu — zemu dūkoņu kā no pārnakšņot nolaidušās bišu saimes — un pat sajust nepatī­kamo smārdu, kas karājās virs pilsētas — notekcauruļu, pūstošu augļu, bojātas gaļas, cilvēku un dzīvnieku sviedru un pašas upes smirdoņu.

Nometies uz katedrāles slavenā Rožu loga, Dī gaidīja. Maģijas studēšana bija iemācījusi viņam daudz ko — sevišķi pacietības cenu. Pētnieks izbaudīja un novērtēja šo iespēju — stāvēt uz aug­stākās Parīzes ēkas jumta, un viņš vēlējās, kaut būtu paņēmis līdzi savu skiču bloknotu. Tomēr samierinājās ar iespēju lūkoties apkārt, uzticot visu, ko redzēja, savai fenomenālajai atmiņai. Dī atsauca atmiņā neseno viesošanos Florencē. Viņš bija devies turp, lai izpē­tītu Leonardo da Vinči dienasgrāmatas. Tās bija rakstītas savādā kodā, ko neviens nespēja atvērt; viņam tas aizņēma mazāk par stundu — neviens nebija aptvēris, ka Leonardo bija rakstījis savas dienasgrāmatas ne tikai kodā, bet arī spoguļrakstā. Dienasgrāmatas bija pilnas ar apbrīnojamiem izgudrojumiem, zīmējumiem: šau­tenes, kas šāva vairākas reizes, bruņota kariete, kas kustējās bez zirgu palīdzības, un kuģis, kas varēja pārvietoties zem ūdens. Bet bija vēl kas tāds, kas sevišķi ieinteresēja Dī: bruņas, par ko da Vinči apgalvoja, ka tās ļaus cilvēkam lidot kā putnam. Dī nebija gluži pārliecināts, ka konstrukcija varētu darboties, tomēr viņš pasaulē nevēlējās neko vairāk kā lidot. Tagad, skatoties pāri Parīzei, viņš sāka iztēloties, kā tas būtu, ja piesietu da Vinči spārnus pie rokām un planētu pāri jumtiem.

Dī domas pārtrauca pēkšņa kustība, kas piesaistīja viņa uzma­nību. Viņš pagriezās pret ziemeļiem, kur naksnīgajās debesīs pār­vietojās kāda figūra, melnai ēnai sekoja tumšāki punkti. Mazākās figūras izskatījās pēc putniem… lai gan viņš zināja, ka putni naktīs lido reti. Dī uzreiz — tajā pašā mirklī — zināja, kālab viņš bija atvests šeit augšā un kas bija tas, kas viņam jāsatiek. Dī sakoncentrējās uz lielāko figūru, kad tā tuvojās, lai saprastu, ko viņš redz, bet tikai tad, kad tā nometās uz jumta, viņš saskatīja, ka tā ir bālsejaina sieviete, tērpusies pilnīgi melnā, garā vārnu spārnu mētelī.

Tajā naktī doktors Džons Dī pirmo reizi sastapa Moriganu. Tajā naktī viņš iepazina Veco rasi un to, kā viņi tikuši cilvēku izspiesti no šīs pasaules ar Ābrahama Maga Grāmatas palīdzību, Grāmatas, kas tobrīd bija Nikolasa Fleimela īpašumā. Tajā naktī Dī uzzināja, ka starp Vecajiem bija tādi, kas gribēja atgūt savu likumīgo valdīšanu pār cilvēkiem. Un šajā naktī Vārnu dieviete apsolīja Dī, ka viņš kādu dienu kontrolēs visu pasauli, viņš būs valdnieks visai impērijai, kas stiepsies no viena pola līdz otram, no Saules lēkta līdz Saules rie­tam. Vienīgais viņa uzdevums — nozagt Fleimelam Grāmatu un atdot to viņai.

Šajā naktī doktors Džons Dī kļuva par tumšo Veco aizstāvi.

Šī misija, kas viņu bija vedusi pāri pasaulei un daudzām Ēnu valstībām, patiesībā garlaikoja viņu. Viņš bija cīnījies ar spokiem un vampīriem, ar radījumiem, kam nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem, un citiem, kas bija palikuši vēl no tiem aizlaikiem, pirms parādījās cilvēki. Viņš bija devies cīņā, vadot daudzu briesmoņu armijas, un nekad nebija īsti nobijies… līdz šim brīdim, sēžot Bel Air īpašuma ieejas priekšā divdesmit pirmajā gadsimtā Losandželosā. Tajās senajās dienās Dī pilnībā nebija apzinājies to radījumu spēku, kam viņš bija kalpojis, bet teju pirms četrarpus gadsimtiem šī kal­pošana bija viņam atklājusi daudzus faktus, ieskaitot to, ka nāve, iespējams, bija mazākais no sodiem, ar ko varēja viņu sodīt.

Apbruņotais apsardzes vīrs atkāpās, un augstie metāla vārti ar klikšķi atvērās, ļaujot Dī auto iebraukt pa garo, baltiem akmeņiem klāto iebraucamo ceļu un tuvoties marmora savrupmājai, kas bija tik tikko saskatāma cauri kokiem. Lai arī iestājusies nakts, mājā nebija manāma neviena gaismiņa, un pirmajā mirklī Dī iedomājās, ka tur neviena nav. Tad viņš atcerējās, ka persona — radījums —, pie kā viņš bija ieradies, priekšroku deva tumsai, tam nebija vajadzīga gaisma.

Auto pagriezās pa apļveida iebraucamo ceļu mājas galvenās ieejas priekšā, lukturi izgaismoja trīs cilvēkus, kas stāvēja uz apak­šējā pakāpiena. Kad auto beidzot apstājās uz baltās grants ceļa, tie devās augšā pie durvīm un atvēra tās. Tumsā nebija iespējams sa­skatīt detaļas, bet balss bija vīrieša ar stipru angļu akcentu. — Dok­tors Džons Dī, man šķiet? Es esmu Senuhets. Lūdzu, ienāciet. Es jūs gaidu. — Tad stāvs aizgriezās un devās augšā pa kāpnēm.

Dī izkāpa no auto, sakārtoja dārgo uzvalku, sirdij dauzoties viņš sekoja Senuhetam mājā. Divas citas figūras nostājās viņam katra savā pusē. Lai arī neviens neteica ne vārda, Dī zināja, ka tie bija sargi. Viņš nebija pavisam drošs, ka tie ir cilvēki. Tikko iegājis mājā, burvis pazina smago, pārsātināto smaržu,— tas bija vīraks, reti un ļoti dārgi smaržīgie sveķi no Tuvajiem Austrumiem, ko lie­toja Senajā Ēģiptē un Grieķijā, arī Ķīnas austrumos. Dī juta, ka acis asaro un deguns kņud. Tiem no Veco rases ļoti patika vīraki, kas Dī izraisīja galvassāpes.

Kad trīs ēnainās figūras ieveda Dī lielā hallē, viņš uz mirkli re­dzēja Senuhetu, mazu, slaidu vīru kailu galvu un olīvkrāsas ādu. Izskatījās, it kā viņam būtu Tuvo Austrumu — Ēģiptes, varbūt

Jemenas izcelsme. Senuhets aizvēra smagās ārdurvis. Izrunājis divus vārdus: — Paliec šeit, — viņš pazuda tumsā, atstādams Dī divu klusējošo sargu sabiedrībā.

Dī palūkojās apkārt. Pat ēnainajā pustumsā varēja saskatīt, ka halle ir tukša. Uz fīžu grīdas nebija nedz mēbeļu, nedz gleznu vai spoguļu pie sienām, nedz aizkaru pie logiem. Viņš zināja, ka eksistē tādas mājas kā šī, izmētātas pa visu pasauli, mājas, kas parasti, izman­tojot kādu viltību, piederēja dažiem tumšajiem Vecajiem, tiem, kam patika dzīvot cilvēku pasaulē. Lai gan viņi bija ārkārtīgi prasmīgi un bīstami, viņu spēki bija ļoti ierobežoti sakarā ar dzelzs izplatību modernajā pasaulē, kas mazināja viņu burvju enerģijas. Kā svins ir kaitīgs cilvēkiem, tā dzelzs — cilvēces metāls — ir nāvējoša Veco rasei. Dī bez skatīšanās zināja, ka te, šajā mājā, nebija ne gabaliņa šā metāla. Viss bija izgatavots no zelta vai sudraba, pat durvju rokturi un vannas istabas krāni. Tumšie Vecie augstu vērtēja savu privāto dzīvi, viņi deva priekšroku klusām, nomaļām vietām — mazām saliņām, attāliem tuksneša nogabaliem, tādām valstīm kā Šveice, daļai bijušās Padomju Savienības, Kanādas Arktikas daļai, Himalaju tempļiem un Brazīlijas džungļiem. Kad viņi izvēlējās dzīvot pilsētās, piemēram, tādā kā šī, viņu mājas bija drošībā aiz sienām un elektriskajiem žogiem, īpašumus apsargāja sargi un suņi. Un, ja kāds veiksmes vai muļķības dēļ sasniedza māju, tad sastapās ar veciem, tumšiem un nāvējošiem sargiem.

— Šeit, lūdzu.

Dī jutās apmierināts, ka spēj kontrolēt savas bailes, izdzirdot Senuheta balsi, jo viņš nebija dzirdējis vīru atgriežamies. Viņš prā­toja, vai viņi dosies augšā vai lejā. Pēc pieredzes Vecā rase dalījās divās akurātās kategorijās: tajos, kas deva priekšroku gulēt uz jumta, un tajos, kas izvēlējās pagrabu. Morigana bija bēniņu un jumtu ra­dījums.

Senuhets iekāpa gaismas lāmā, un Dī pamanīja, ka viņa acis bija iekrāsotas melnām acu ēnām, augšējie plakstiņi bagātīgi klāti ar melnu krāsu, no acu kaktiņiem uz ausīm stiepās divas horizon­tālas līnijas. Trīs vertikālas baltas līnijas bija uzkrāsotas uz zoda zem apakšlūpas. Viņš ieveda Dī pa tieši zem plašajām kāpnēm noslēptām durvīm un atvēra tās ar paroli valodā, kurā varētu runāt zēns — valdnieks Tutanhamons. Dī sekoja stāvam melnummelnajā gaitenī un apstājās, kad durvis noklikšķēja, aizveroties aiz viņiem. Viņš dzirdēja vīru virzāmies uz priekšu, tad viņa soļi noklaudzēja pa kāpnēm.

Uz leju. Dī nolēma, ka tumšie Vecie, kurus satikt viņu bija atsūtī­jusi Morigana, droši vien bija tuneļu un pagrabu radījumi.

—  Man nepieciešama gaisma, — viņš skaļi sacīja, — es negribu tumsā nokrist no kāpnēm un nolauzt kaklu. — Viņa balss nedaudz atbalsojās ierobežotajā telpā.

—   Šajā mājā nav elektrības, doktor Džon Dī. Bet mēs esam dzirdējuši, ka jums ir maga slava. Ja vēlaties radīt gaismu, jums ir atļauts to darīt.

Nesakot ne vārda, Dī izstiepa roku, viņa plaukstā iemirdzējās zila dzirkstele. Tā dūca un šņāca, un griezās, tad sāka pieaugt — no zirnīša apmēra pieņemdamās līdz krietnas vīnogas izmēram. Tā izstaroja aukstu zilgani baltu gaismu. Turot roku izstieptu sev priekšā, Dī devās lejā pa kāpnēm.

Kāpdams lejā, viņš sāka skaitīt pakāpienus, bet ātri atmeta šo nodomu, jo uzmanību novērsa rotājumi uz sienām, griestiem un pat uz grīdas. Tas bija kā nokāpt lejā ēģiptiešu kapenēs, bet atšķirībā no neskaitāmajām kapenēm, ko viņš bija redzējis, kur mākslas darbi bija izbalējuši, saplaisājuši, ieplīsuši un viss segts ar grantainu smilšu slāni, šeit rotājumi bija neskarti, brīnišķi un apbrīnojami. Krāsas, zilajā gaismā nedaudz izkropļotas, izskatījās, it kā būtu tikko kā ra­dītas, piktogrammas un hieroglifi bija spilgti un izteiksmīgi, dievu vārdi — izcelti ar biezu zeltījumu.

Pēkšņs caurvējš pieskārās zilgani baltās gaismas bumbai, tā sāka raustīties un dejot viņa rokā, ēnas lēkāja un traucās uz priekšu. Dī nāsis iepletās: vējā bija jūtama kaut kā veca smaka… veca un sen miruša. Kāpnes beidzās plašā, velvētā pagrabā. Ar pirmo soli Dī juta kaut ko nokraukšķam un salūstam zem kājām. Viņš nolieca roku, un zilgani baltā gaisma pārskrēja pāri grīdai… kas bija klāta ar neskaitāmiem sīkiem žurku un peļu kauliem. Daži kauli bija tik veci, ka pārvērtās baltā pulverī, tiklīdz viņš tiem piedūrās, bet citi bija jaunāki. Nevēlēdamies uzdot jautājumu, uz ko viņš patiesībā negribēja dzirdēt atbildi, Dī sekoja savam nerunīgajam pavadonim, kauliem krakšķot un skrapstot zem katra soļa. Dī pacēla roku augstu gaisā, izgaismodams telpu. Līdzīga kāpņu telpai, tomēr šī istaba nebija izgreznota, sienām no mitruma bija melnas svītras, šur tur pie grīdas vīdēja zaļganas sūnas, griestus izraibināja sēņu aizmetņi.

—   Izskatās, ka jums ir problēmas ar mitrumu, — Dī sacīja bez īpašas vajadzības, vienkārši lai pārtrauktu pieaugušo klusumu.

—  Tas nav svarīgi, — Senuhets klusi sacīja.

—  Vai jūs jau sen šeit esat? — Dī apvaicājās, skatīdamies visap­kārt. — Un šajā vietā? — Otrs vīrs klusēja prātodams. — Mazāk nekā trīssimt gadu, pavisam neilgi, patiešām. — Ēnā sakustējās kādi stāvi. — Un ilgi vairs šeit nepaliksim. Tāpēc jūs arī esat šeit, vai ne, doktor Dī?

Balss bija dīvaina — kaut kas pa vidu kaislīgam rēcienam un murrāšanai, itin kā angļu vārdus veidojot ar grūtībām. Gandrīz pret savu gribu Dī pacēla roku, ļaudams gaismai savā plaukstā izgaismot slaidu, garu figūru, kas kustējās krēslā. Gaisma slīdēja pāri basām kājām, melniem pirkstu nagiem, asiem kā spīlēm, tad uz augšu pa smagnējiem baltiem ķeltu svārkiem, izrotātiem ar ak­meņiem un briljantiem, bet uz krūtīm krusteniski apsaitētām, ēģip­tiešu rakstiem izrakstītām jostām — un tad beidzot gaisma sa­sniedza galvu.

Lai gan Dī zināja, ko ieraudzīs, viņš tomēr nespēja aizturēt šokpilnu elsu, kas izlauzās no lūpām, kad viņš paskatījās uz Bastetu. Ķermenis kā sievietei, bet galva, kas pieskārās arkveida griestiem, piederēja kaķim, gludam un spalvainam, ar milzīgām dzeltenām iešķībām acu zīlītēm, garu smailu degunu un garām trīsstūrveida ausīm. Mute atvērās, un Dī aukstā gaisma pārskrēja pār spīdīgiem, dzelteniem zobiem. Tas bija radījums, ko paaudzēm pielūdza visā Ēģiptē.

Dī aplaizīja lūpas un dziļi paklanījās. — Jūsu māsīca Morigana sūta sveicienus un lūdza mani nodot ziņu, ka pienācis laiks atrieb­ties tai trīssejainajai.

Basteta pavirzījās uz priekšu un paslēpa savus asos žiletveida nagus Dī dārgā mēteļa krokās, atstājot zīdā caurumus. — Precīzi… saki man precīzi, ko teica mana māsīca, — viņa noprasīja.

—  Es jau jums teicu, — Dī sacīja, skatīdamies drausmīgajā sejā. Hastetas elpa smakoja pēc puvušas gaļas. Viņš pasvieda zilgani balto gaismas bumbu gaisā, kur tā palika karājamies, iekārta un vir­puļodama, tad viņš uzmanīgi noņēma Bastetas nagus no sava ap­ģērba. Uzvalks bija pagalam.

—   Morigana vēlas, lai jūs pievienojaties viņai uzbrukumā He­kates Ēnu i>alstībai, — Dī vienkārši sacīja.

—  Tad ir pienācis laiks, — Basteta triumfēja.

Vecais burvis pamāja ar galvu, pie katras kustības ēnas dancoja un šaudījās pa sienām. — Ir laiks, — viņš piekrita, — laiks Veco rasei atgriezties un pasludināt savas tiesības uz Zemi.

Basteta iegaudojās, skaņa bija augsta un baisa, un tad aiz viņas sāka burbuļot tumsa. Tā sakustējās, kad pagrabā uzradās tūksto­šiem visdažādāko sugu, veidu un izmēru kaķu un sapulcējās ap viņu arvien plašākā aplī. — Laiks medībām, — viņa paziņoja, — laiks baroties.

Kaķi atmeta savas melnās galvas un ņaudēja, un murrāja. Dī troksnis šķita drausmīgs, tas skanēja kā neskaitāmu apmaldījušos mazuļu raudāšana.

Skataha gaidīja pie milzīgajām atvērtajām durvīm, kad Sofija un Džošs atgriezās pie koka. Pterozaurs pavadīja viņus, lēkšodams aizmugurē, abi pārējie zemu riņķoja debesīs virs viņu galvām; spārnu vēzieni sacēla virpuļojošus putekļu mutuļus. Lai arī nekas netika teikts, dvīņi zināja, ka tiek uzmanīgi virzīti atpakaļ uz koka māju.

Krēslā Skatahas seja izskatījās dabiski bāla, īsi apcirptie sar­kanie mati tagad šķita melni. Tomēr viņas lūpas bija izstieptas, tās veidoja drūmu līniju, lai gan balss, kad viņa ierunājās, skanēja pie­sardzīgi un dabiski. — Vai jūs patiešām gribat, lai es jums saku, cik tas bija stulbi un bīstami?

Džošs atvēra muti, lai atbildētu, bet Sofija satvēra viņa roku apklusinādama. — Mēs tikai gribējām doties uz mājām, — viņa vienkārši sacīja nogurušā balsī. Viņa jau zināja, ko Kareive gata­vojās teikt.

—  Jūs nevarat to darīt, — Skataha pateica un aizgriezās.

Dvīņi kavējās pie durvīm, tad pagriezās atpakaļ, lai paskatītos

uz pterozauru. Tas pielieca čūskveida galvu un veltīja viņiem savu milzīgo sašķelto acu skatienu, balss neizteiksmīgi atbalsojās viņu galvās. — Par Skatahu pārāk neuztraucieties: viņas rejas ir daudz mazāk bīstamas nekā kodiens. — Radījums atvēra muti, lai parādītu simtiem trīsstūrainu zobu, kas varēja būt arī smaids. — Neticiet, ka viņa uz­traucās par jums, — tas piebilda, tad aizgriezās, vairākiem sīkiem lēcieniem ieskrējās un pacēlās gaisā ar skaļu spārnu vēzienu.

—   Nesaki neko, — Sofija brīdināja brāli. Džoša asprātības un komentāri vienmēr sagādāja nepatikšanas. Ja Sofijai piemita spējas

redzēt visu un vienlaikus turēt muti ciet, tad brālis vienmēr mēdza komentēt vai izteikt novērojumus skaļi.

—   Tu man neesi nekāds boss, — Džošs atcirta, bet viņa balss drebēja. Džošs ļoti baidījās no čūskām kopš tā laika, kad reiz ar tēvu bija gājis pārgājienā un iekritis čūsku midzenī. Laimīgā kārtā nāvējošā čūska bija tikko kā paēdusi un nolēma ignorēt viņu, dodot dažas sekundes, kas bija nepieciešamas, lai viņš pagūtu aizmesties projām. Pēc tam nedēļām ilgi Džošam rādījās murgi par čūskām un šad tad vēl joprojām parādījās, kad viņš bija sevišķi uztraucies — parasti eksāmenu laikā. Milzīgais čūskveida pterozaurs piederējās pie viņa šausmīgākajiem murgiem, un, kad tie lēkādami parādījās naktī, viņš juta, ka sirds sitas tik spēcīgi, ka krūškurvja āda fak­tiski pulsēja.

Kad pterozaura garzobainā seja pieliecās viņa virzienā, Džošs bija pārliecināts, ka noģībs. Pat tagad viņš juta ledainus sviedrus tekam lejā pa muguru.

Sofija uz Džošs sekoja Skatahai cauri I lekates mājai. Dvīņi ta­gad apzinājās kustības ēnās, grīdas dēļi krakšķēja zem viņu soļiem, koku sienas krakšķēja, it kā māja kustētos, pārvietotos un augtu. Viņi konstatēja, ka agrāk dzirdētās balsis, kliedzieni un ķērcieni bija apklusuši.

Skataha veda abus uz tukšo apļveida istabu, kur Nikolass Flei­mels jau gaidīja viņus. Viņš stāvēja, seju aizgriezis, cieši saņemtām rokām uz muguras un vērās ārā ēnainajā naktī. Vienīgā gaisma istabā ieplūda no milzīgā mēness, kas tagad jau sāka slēpties aiz apvāršņa. Vienu istabas pusi piepildīja sudrabaini balta gaisma, otrā valdīja tumsa. Skatija devās pāri istabai un apstājās blakus alķīmiķim. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret dvīņiem, viņas seja bija kā maska — bez jebkādas izteiksmes.

—  Jūs varēja nogalināt, — Fleimels sacīja ļoti klusi nepagriez­damies. — Vai vēl sliktāk.

—   Jūs nevarat mūs šeit turēt, — Džošs ātri sacīja, viņa balss klusumā skanēja pārāk skaļi, — mēs neesam cietumnieki.

Alķīmiķis paskatījās pār plecu. Viņam uz acīm bija mazās brillītes, un krēslā izskatījās, ka acis paslēptas aiz sudraba apļiem.

— Nē, jūs neesat, — viņš sacīja ļoti klusi, pēkšņi bija jūtams viņa franču akcents. — Jūs esat apstākļu, nejaušības un sakritības cietumnieki… ja jūs ticat šādām lietām.

—  Es neticu, — Skataha nomurmināja.

—   Nedz ari es, — Nikolass sacīja, apgriezies apkārt. Viņš no­ņēma brilles un saspieda deguna kaulu. Zem blāvajām acīm bija tumši loki, mute sakniebta, lūpas veidoja šauru līniju.

—   Mēs visi šeit kaut kādā veidā esam cietumnieki — apstākļu un notikumu cietumnieki. Gandrīz pirms septiņsimt gadiem es no­pirku apdriskātu, lietotu grāmatu, rakstītu nesaprotamā valodā. Tajā dienā arī es kļuvu par cietumnieku, notverts tik pamatīgi, it kā būtu aiz restēm. Pirms diviem mēnešiem, Džoš, tev nevajadzēja lūgt pieņemt sevi darbā un tev, Sofij, nekad nevajadzēja sākt strādāt "Kafijas tasē". Bet jūs to izdarījāt, un tāpēc, ka pieņēmāt šos lēmu­mus, jūs šonakt abi stāvat šeit. — Viņš apklusa un paskatījās uz Skatahu. — Protams, ir filozofijas skola, kas uzskata, ka tas bija jūsu liktenis — pieņemt šos darbus, satikt Pereneli un mani un iekļūt šajā piedzīvojumā.

Skataha pamāja ar galvu. — Liktenis, — viņa noteica.

—   Jūs gribat sacīt, ka mums nav brīvas gribas? — Sofija jau­tāja. — Un visam šim bija lemts notikt? — Viņa papurināja galvu. — Nevienu mirkli es tam neticēšu. — Jau pati ideja bija pret­dabiska visam, kam viņam ticēja, ideja, ka var pareģot nākotni, bija vienkārši smieklīga.

—  Arī es ne, — Džošs izaicinoši piepilda.

—   Un tomēr, — Fleimels sacīja ļoti klusi, — ja es jums teikšu, ka Maģijas Grāmata — grāmata, kas sarakstīta vairāk nekā pirms desmittūkstoš gadiem, — stāsta par jums?

—   Tas nav iespējams, — Džošs aši izmeta, pats nobijies no iejaukšanās.

—   Ā! — Nikolass Fleimels plati izplēta rokas. — Un vai šis ir iespējams? Šonakt jūs sastapāties ar nathairām, spārnotiem Hekates valstības sargiem. Jūs dzirdējāt balsis savās galvās. Vai tas ir iespē­jams? Un torkaltieši — vai tie arī nav iespējami? Tās ir būtnes, kurām nav nekādu tiesību eksistēt ārpus mītiem.

—   Un kā ar mums? — Skataha jautāja. — Nikolass ir gandrīz septiņsimt gadu vecs, un es esmu tik veca, ka esmu redzējusi im­pērijas rodamies un sairstam. Vai tad mēs neesam pavisam ie­spējami?

Nedz Džošs, nedz Sofija nevarēja to noliegt.

Nikolass spēra soli uz priekšu un aplika roku ap Džoša un So­fijas pleciem. Viņš nebija garāks par viņiem un skatījās tieši acīs.

—    Jums jāpieņem, ka esat notverti šajā neiespējamajā pasaulē. Ja jūs to atstājat, jūs savai ģimenei un draugiem atnesīsiet postu, un diezgan droši ir tas, ka paši aiziesiet bojā.

—  Turklāt, — Skataha rūgti piebilda, — ja esat pieminēti Grā­matā, tad jau ir nolemts, ka jums jābūt šeit.

Dvīņi skatījās te uz Skatiju, te uz Fleimelu. Viņš pamāja. — Tā ir taisnība. Grāmata ir pilna ar pareģojumiem — daži no tiem pavisam noteikti ir piepildījušies, citiem, iespējams, vēl nav pienācis laiks piepildīties. Bet ir īpaši pieminēti "divi, kas ir viens".

—  Un tu tici…? — Sofija čukstēja.

—   Jā, es ticu, ka šajā pareģojumā tie varētu būt jūs. Patiesībā esmu par to pārliecināts.

Skataha paspēra soli uz priekšu un nostājās blakus Fleimelam.

—     Kālab gan citādi jūs pēkšņi būtu tik svarīgi — ne tikai mums, bet arī Dī un tumšajiem Vecajiem?

—    Kāpēc? — Džošs aplaizīja lūpas. — Kāpēc mēs esam tik svarīgi?

Alķīmiķis uzmeta skatienu Skatijai, gaidīdams atbalstu. Viņa pamāja. — Pastāsti viņiem. Viņiem tas jāzina.

Dvīņi novērsa skatu no Skatijas un atkal pievērsās alķīmikim. Šķita, ka tas, ko viņš gatavojas stāstīt, ir kaut kas ļoti nozī­mīgs. Sofija ieslidināja roku brāļa rokā, un viņš cieši saspieda viņas plaukstu.

—   Kodekss pareģo, ka divi, kas ir viens, atnāks, lai vai nu izglābtu, vai iznīcinātu pasauli.

—   Ko tu domā ar "viens izglābs vai iznīcinās"? — Džošs no­prasīja. — Notiks vai nu viens, vai otrs, tā tas domāts?

—    Vārds, kas lietots Kodeksā, ir līdzīgs vecam Babilonijas simbolam, kas var nozīmēt gan vienu, gan otru, — Fleimels pa­skaidroja.— Patiesībā man vienmēr bijušas aizdomas, ka tas no­zīmē, ka viens no jums ir potenciālais pasaules glābējs, bet otram ir enerģija to iznīcināt.

Sofija iebikstīja brālim ribās. — Tas būsi tu.

Fleimels atkāpās no dvīņiem. — Tuvāko stundu laikā, kad pie­celsies Hekate, es viņai lūgšu atmodināt jūsu burvju potenciālu. Es ticu, ka viņa to izdarīs, un ceru un lūdzu, lai viņa to izdarītu, — viņš dedzīgi piebilda. — Un tad mēs dosimies projām.

—     Bet kurp mēs dosimies? — Džošs jautāja vienlaikus ar Sofiju, kura savukārt tobrīd teica: — Vai tad Hekate neatļaus mums pa­likt šeit?

—  Es ceru, ka dažus Vecos vai nemirstīgos cilvēkus varētu pie­runāt palīdzēt apmācīt jūs. Nē, mēs nevaram palikt šeit. Dī un Mo­rigana ir sakontaktējušies ar vienu no šausmīgākajiem Vecajiem: ar Bastetu.

—  Ēģiptiešu kaķu dievieti? — Sofija jautāja.

Fleimels pārsteigumā mirkšķināja acis. — Es esmu satriekts.

—   Mūsu vecāki ir arheologi, atceries? Kamēr citiem bērniem lasīja vakara pasaciņas, mūsu vecāki mums stāstīja mītus un le­ģendas.

Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Pat šobrīd Basteta un Morigana noteikti pulcē savus spēkus visvarenam un visaptverošam uzbru­kumam tumsas stundās, kad Hekate guļ, bet līdz šim nav manāmas nekādas pazīmes, un drīz būs rītausma. Es esmu pārliecināts, ka tie zina, ka ir tikai viena iespēja, un tiem nepieciešami visi viņu spēki kaujas gatavībā pirms uzbrukuma. Šajā brīdi viņi tic, ka mēs jo­projām neko nezinām par viņu nolūkiem, vēl svarīgāk — tie ne­zina, ka mēs zinām par Bastetas iesaistīšanos. Bet mēs būsim ga­tavi tam.

—  Kā mēs zinām? — Sofija jautāja.

—   Perenele man pastāstīja, — Fleimels sacīja un, aizdzīdams nākamo acīm redzamo jautājumu, piebilda: — Viņa ir ļoti attapīga sieviete, viņa savervēja miesu pametušu garu, lai tas nogādātu man ziņu.

—   Miesu pametušu garu? — Sofija jautāja. — Tu gribi sacīt — kaut ko līdzīgu spokam? — Šajā mirklī viņa saprata, ka gluži viegli spēj noticēt spokiem.

—  Tieši tā, — Fleimels atbildēja.

— Kas notiks, ja viņi uzbruks šeit? Es domāju — par kāda veida uzbrukumu mēs runājam? — Džošs jautāja.

Fleimels paskatījās uz Skatiju. — Es nebiju dzimis, kad pēdējo reizi Veco rases būtnes cīnījās cita pret citu.

—  Es biju, — Skatija drūmi sacīja. — Lielākā daļa cilvēku pat neko nezinās, kas notiek. — Viņa paraustīja plecus. — Bet Ēnu val­stības maģisko enerģiju atbrīvošana noteikti ietekmēs klimatu un vietējo ģeoloģiju, varētu notikt zemestrīces, viens vai divi tornado, vētras un lietus, daudz lietus. Un es patiešām ienīstu lietu, — viņa piebilda. — Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pametu Īriju.

—   Jābūt kaut kam tādam, ko mēs varētu darīt, — Sofija sa­cīja. — Mums jābrīdina cilvēki.

—  Un kādā veidā tas brīdinājums varētu izskanēt? — Fleimels jautāja. — Ka gaidāma maģiska cīņa, kas var izraisīt zemestrīces vai plūdus? Tas nu nav nekas tāds, par ko jūs varat piezvanīt vie­tējām ziņām vai laika prognožu stacijai, vai ne?

—  Mums jābrīdina…

—    Nē, mums nav jābrīdina, — alķīmiķis stingri noteica. — Mums jādabū jūs un Grāmatas lapas projām no šejienes.

—  Un kā ar Hekati? — Džošs jautāja. —Vai viņa spēs aizstāvēt sevi?

—   Pret Dī un Moriganu jā. Bet pret Basteti kā viņu sabied­roto — es vienkārši nezinu, — Skatija atbildēja. — Es nezinu, cik viņa ir varena dieviete.

—  Daudz varenāka, nekā tu spēj iedomāties.

Viņi visi pagriezās pret durvīm, kur stāvēja meitene, kas izska­tījās ne vecāka par vienpadsmit gadiem, mirkšķinādama acis un plati žāvādamās. Viņa paberzēja roku pret spilgti dzeltenajām acīm un vērīgi skatījās uz viņiem, tad pasmaidīja, zobi bija pārsteidzoši balti pret piķa melno ādu. Viņa valkāja īsu togas uzsvārci no tā paša zaigojošā materiāla, kādu valkāja vecene Hekate, bet šoreiz apģērbs bija svītrots — ar zeltu un zaļu. Ledusbaltie mati viļņojās pāri pleciem.

Alķīmiķis paklanījās. — Labrīt. Es nedomāju, ka tu celies pirms rītausmas.

—   Kā es varu gulēt, ja noris šādas aktivitātes? — Hekate pra­sīja. — Māja pamodināja mani.

—  Māja… — Džošs iesāka.

—  Māja, — Hekate it kā starp citu sacīja, — ir dzīva.

Bija dučiem komentāru, ko Džošs varētu izteikt, bet, atcerējies iepriekšējās nakts zaļās gļotas, nolēma turēt muti ciet.

—  Es sapratu, ka Morigana un mana vecākā māsa Basteta plāno uzbrukumu manai Ēnu valstībai, — meitene drūmi sacīja.

Nikolass ātri paskatījās uz Skatahu, kas tikai viegli paraustīja plecus. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā Hekate to zināja.

—   Esmu pārliecināta, ka jūs saprotat, ka visu, kas notiek šajā mājā, katru izteiktu vārdu vai čukstu — vai pat domu, — Hekate piemetināja, iesāņus palūkojusies uz Džošu, — es dzirdu.

Meitene smaidīja un šajā mirklī līdzinājās savai vecākās sie­vietes versijai. Lūpas savilkās smaidā, bet acis neiemirdzējās. Viņa iegāja istabā, un Sofija pamanīja, ka, viņai kustoties, māja reaģē uz viņas klātbūtni. Tur, kur viņa bija stāvējusi durvīs, bija parādījušies zaļi asni, durvju pārsedze un apmale bija uzziedējusi maziem zaļiem ziediņiem. Trejseju dieviete apstājās Fleimela priekšā un ieskatījās viņa norūpējušajās acīs. — Man labāk patiktu, ja jūs nebūtu atnākuši uz šejieni. Man labāk patiktu, ja jūs nebūtu ienesuši nepatikša­nas manā dzīvē. Man labāk patiktu, ja man nebūtu jādodas cīņā ar manu māsu un krustmeitu. Un visvairāk man patiktu, ja man nebūtu jāizvēlas puse.

Skataha sakrustoja rokas uz krūtīm un drūmi raudzījās uz die­vieti. — Tev nekad nav paticis izvēlēties pusi, Hekate, — nav brī­nums, ka tev ir trīs sejas.

Sofija vēroja Hekati, kad Skataha runāja, un vienā mirklī viņa pamanīja kaut ko tumšu un neaptverami vecu meitenes acīs.

—     Es esmu izdzīvojusi gadu tūkstoti, ņemot vērā manis pašas padomus, — Hekate atcirta. — Bet es vienmēr esmu izvēlējusies pusi, kad cīņa ir tā vērta.

—    Un tagad, — Nikolass Fleimels sacīja ļoti maigi, — man šķiet, ka atkal pienācis laiks izvēlēties. Tikai tu vari izlemt: vai šī cīņa ir pietiekama nozīmīga?

Hekate ignorēja jautājumu un apmetās apkārt, lai redzētu Sofiju un Džošu. Viņas smalkā roka pacēlās gaisā, un uzreiz ap dvīņiem iemirdzējās auras sudrabotā un zeltītā gaismā. Hekate pielieca galvu uz vienu pusi, skatīdamās uz viņiem, vērodama, kā sud­raba burbulīši pārvietojas pa kokonu, kas aptvēra Sofiju, un sekoja rakstam, ko veidoja zelta stīgas, kas kustējās augšup un lejup pa Džoša auru. — Tev, iespējams, ir taisnība, — viņa beidzot sacīja,

—    šie patiešām varētu būt tie, par kuriem ir runa nolādētajā Ko­deksā. Jau gadsimtiem ilgi neesmu saskārusies ar tik tīrām aurām. Viņiem piemīt neiedomājami neskarts potenciāls.

Fleimels pamāja. — Ja man būtu laiks, es parūpētos, lai viņi tiktu pamatīgi apmācīti, pakāpeniski atmodināti viņu paslēptie spēki… bet notikumi ir nostājušies pret mani, un laiks ir tā vienīgā vērtīgā lieta, kā man nav. Tas ir tavā varā — atslēgt viņu potenciālu. Tu vari izdarīt uzreiz to, kas parasti aizņemtu vairākus gadus.

Hekate paskatījās pār plecu uz alķīmiķi. — Un ir svarīgi iemesli, kāpēc tas aizņem daudzus gadus, — viņa sacīja visai atturīgi. — Cil­vēki tik tikko izmanto savas sajūtas. Tomēr tu iesaki atmodināt šo abu potenciālu pilnīgi. Es to nedarīšu: sensoriska pārdozēšana var viņus iznīcināt, padarīt nenormālus.

—  Bet… — Fleimels iesāka.

—  Es to nedarīšu. — Hekate atkal pievērsās dvīņiem. — Tas, ko viņš prasa man darīt, — var jūs nogalināt, ja jums paveicas, — viņa sacīja un tad pagriezās un aiztraucās projām no istabas, atstādama savos soļos zālainus pēdu nospiedumus.

Kādu brīdi dvīņi nespēja pat parunāt. Tad Džošs iesāka: — Ko viņa ar to domāja…?

Nikolass steidzās garām viņam, sekodams Hekatei ārā gai­tenī. — Viņa pārspīlē, — viņš sauca pāri plecam, — mēģinādama jūs nobiedēt.

—  Nu, tas viņai izdevās, — Džošs nomurmināja. Viņš paskatījās uz Skatahu, bet viņa aizgriezās un izgāja dārzā. — Paklau, — Džošs sauca, steigdamies pakaļ viņai, — nāc atpakaļ. Man ir daži jautā­jumi. — Džošu pārņēma spējš dusmu vilnis; viņš bija noguris, ka pret viņu izturas kā pret bērnu. Viņš — un viņa māsa — viņi abi bija pelnījuši dažas atbildes.

—  Džoš, — Sofija brīdināja.

Bet brālis metās viņai garām un saķēra Skatahu aiz pleca. Džošs nekad vēl nebija pieskāries viņai. Pēkšņi viņš bija notverts, sakratīts un pagriezts gaisā. Džošs atsitās pret zemi pietiekami spē­cīgi, lai sajustu aizcērtamies elpu, viņš attapās, ka skatās lejup uz Skatahas zobenu, tā gals bija pielikts cieši starp viņa acīm. Skataha ierunājās, balss bija nedaudz skaļāka par čukstu: — Pagājušajā naktī tu aizvainoji Veco rases dievieti; šodien tu esi pamanījies sakaitināt vienu no Nākamās paaudzes, un vēl nav pat uzlēkusi saule, — viņa piemetināja. Tad Kareive ielika zobenu makstī un paskatījās uz apstulbušo Sofiju. Viņa pat nebija pamanījusi Skatahu pakusta­mies. — Vai viņš vienmēr uzvedas šādi? — Skatija jautāja.

—  Kā? — Sofija nesaprata.

—  Muļķīgi, nepārdomāti, pārsteidzīgi… Vai man turpināt?

—   Nē, nav vajadzīgs. Jā, parasti viņš uzvedas tamlīdzīgi, daž­reiz vēl sliktāk. — Bērnībā viņa mēdza ķircināt Džošu, ka viņam piemīt visi "darbības" gēni, bet viņai "domāšanas" gēni. Brālis bija impulsīvs un pārgalvīgs, bet, runājot godīgi, Sofija uzskatīja, ka viņš ir pietiekami lojāls un uzticības cienīgs cilvēks.

Skataha uzrāva Džošu kājās. — Ja tu turpināsi šādā garā, tu ilgi neaizkavēsies šajā pasaulē.

—  Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus.

—  Tev paveicies. Pirms dažiem gadsimtiem es, iespējams, būtu tevi vienkārši nogalinājusi. Man piemita ašs temperaments, — viņa piemetināja, — bet esmu piestrādājusi pie savas paškontroles.

Džošs paberzēja muguru. Ja Skataha būtu nometusi viņu lejā uz akmeņiem, viņš patiešām būtu savainots, bet viņš saprata, ka viņa bija uzmanīgi nometusi viņu zālē un sūnās. —Tas bija kā džudo metiens, — viņš sacīja nedroši, cenzdamies izklausīties ikdienišķi un pie viena mainīt sarunas tematu.

—  Kaut kas tamlīdzīgs…

—  Starp citu, kur tu iemācījies džudo?

—   Es neesmu mācījusies džudo. Es radīju senos pamatus lie­lākajai daļai cīņas mākslas veidu, kurus šodien apgūst, — sar­kanmatainā Kareive atcirta, spilgti zaļajām acīm neganti nozibot. — Patiesībā tas nevienam no jums nenodarītu nekādu ļaunumu, ja es jums parādītu dažus vienkāršus paņēmienus.

—    Es domāju, ka mēs spējam vairāk nekā vienkāršus paņē­mienus, — Džošs sacīja. — Mēs divus gadus mācījāmies teikvondo — seno korejiešu cīņas mākslu, kad mūsu vecāki bija Či­kāgā, un gadu apguvām karatē Ņujorkā… vai arī tā bija Bostona?

—  Tu radīji džudo? — Sofija jautāja it kā starp citu.

—    Nē, Kano Džigoro izveidoja moderno džudo, bet balstīja savu cīņas sistēmu uz džiudžitsu, kas ir saistīta ar aikido, kas attīs­tījās četrpadsmitajā gadsimtā. Man šķiet, es tad biju Japānā. Visām cīņas mākslām ir kopējas saknes. Un tā nu esmu es, — Skatija kautri sacīja. — Nāciet, ja jūs nedaudz mākat teikvondo un karatē, tas ir noderīgi. Ļaujiet man parādīt dažas pamata kustības, kamēr mēs gaidām Nikolasu.

—  Kur viņš ir? — Sofija jautāja, atskatīdamās pāri plecam uz māju. — Kas tur notiek? Vai viņš lūdz Hekati atmodināt mūsu ma­ģisko potenciālu?

—  Jā, viņš to lūdz, — Skatija apstiprināja.

— Bet Hekate sacīja, ka tas var mūs nogalināt! — Džošs satraukti iesaucās. Viņam radās aizdomas, ka Fleimela dienas kārtībā bija kaut kas vairāk nekā pasargāt viņu un viņa māsu. Alķīmiķim kaut kas bija padomā.

— Viņa tā tikai bilda, — Skatija sacīja. — Viņa vienmēr nedaudz ir bijusi drāmas karaliene.

—  Tad Nikolass ir pārliecināts, ka mums nekādas briesmas ne­draud? — Džošs jautāja.

—   Nē, patiesībā viņš nav pārliecināts, — Skatija sacīja. — Bet ticiet man, jūs esat briesmās. Vienīgā atšķirība būtu, ja Hekate jūs atmodinātu, citādi jūs būsiet nāves briesmās.

Nikolass Fleimels sekoja Hekatei cauri mājai. Jaunā sieviete ejot vilka pirkstus pa sienām, atstājot savā ceļā kokā gaišas svītras — ar lapām un puķēm. — Man nepieciešama tava palīdzība, Hekate. Es nevaru to paveikt viens, — Nikolass sauca viņai nopakaļ.

Dieviete ignorēja viņu. Viņa nogriezās lejā pa garu taisnu gai­teni un traucās uz priekšu. Kur vien Hekate spēra soļus, tur aiz vi­ņas palika mazi zaļi zāles pleķīši, kas jau sāka pieaugt, kad Fleimels steidzās viņai pakaļ. Kad viņš bija pusceļā lejup pa gaiteni, zāle sniedzās līdz ceļiem, tad līdz viduklim, un pēkšņi viss gaitenis bija pieaudzis ar garu žiletes asuma zāli. Tās asās malas skaļi čabēja, ra­dot skaņas, kas līdzinājās vārdiem.

Nikolass Fleimels ļāva pieaugošajām dusmām iziet cauri savai aurai. Saspiedis labo plaukstu dūrē, viņš pēkšņi izpleta pirkstus, un gaisā pacēlās spēcīga, asa piparmētras smarža. Zāle viņa priekšā pēkšņi noliecās, kā spēcīga vēja skarta, un alķīmiķis paspēja ierau­dzīt, ka jaunā sieviete iegāja telpās, kas bija izvietotas nedaudz nostāk no pārējās mājas. Kavējoties mirkli ilgāk, viņš būtu pagājis taisni garām atverei sienā.

—  Pietiek ar šīm spēlītēm, — Fleimels, ieiedams istabā, strupi sacīja.

Hekate acumirklī apcirtās apkārt. Tajos dažos mirkļos, kamēr dieviete skrēja pa gaiteni, viņa bija jau nedaudz novecojusi. Tagad viņa izskatījās ap piecpadsmit gadu veca. Seja šķita ieguvusi drau­dīgu masku, un dzeltenās acis bija niknas. — Kā tu iedrošinies ru­nāt ar mani šādā veidā! — Viņa draudīgi pacēla rokas. — Tu zini, ko es varu tev nodarīt.

—   Tu to neuzdrošināsies, — Fleimels mierīgi atteica, lai gan nebūt tā nejutās.

—   Kāpēc gan ne? — Hekate bija pārsteigta. Viņa nebija piera­dusi, ka viņai iebilst.

—  Tāpēc, ka es esmu Grāmatas sargs.

—  Grāmatas, ko tu pazaudēji…

—  Fsmu Sargs, kas parādās Grāmatas pareģojumos, — Fleimels atcirta. — Pirmais un pēdējais Sargs, — viņš piebilda. — Dvīņi arī parādās Grāmatā. Tu saki, ka pazini Ābrahamu — tad tu zini, cik precīzi viņa pareģojumi un paredzējumi bija.

—  Viņš bieži kļūdījās, — Hekate nomurmināja.

—  Kā Sargs es tevi lūdzu izdarīt kaut ko, ko es uzskatu par bū­tisku, lai izglābtu ne tikai Veco rasi, bet arī cilvēkus: es gribu, lai tu atmodini dvīņu maģisko potenciālu.

—   Tas var nogalināt viņus, — dieviete atbildēja ļoti ikdie­nišķā tonī. Viņa patiesībā neuztraucās, vai cilvēku radījumi dzīvo vai mirst.

—   Pastāv tāda iespēja, — Fleimels atzina, sajuzdams kaut ko ledainu iemetamies vēdera lejasdaļā, — bet ja tu mums nepalīdzēsi, tad viņu nāve ir neizbēgama.

Hekate pagriezās un piegāja pie loga. Pāri ieslīpajam zālie­nam Skataha demonstrēja dvīņiem paņēmienus. Sofija un Džošs rāmi vēroja viņas kustības. Fleimels pievienojās Hekatei pie loga.

—    Kādā pasaulē mēs dzīvojam, — viņš komentēja nopūzda­mies, — kad viss — iespējams, pat cilvēku rases turpināšanās — guļ uz šo pusaudžu pleciem.

—  Dzelzs dēļ, vai ne?

—  Jā, dzelzs dēļ. Mēs izdzīvojām Danu Tālis krišanu, mēs izdzī­vojām plūdus un ledus laikmetu. Un tad, apmēram pēc trīstūkstoš gadiem, vienkāršs metāla strādnieks, kas izgatavoja bronzu, sāka eksperimentēt ar jauno metālu. Viņš bija gluži vienkāršs vīrs — un tomēr pamanījās noslaucīt no zemes veselu cilvēku rasi un to dzīvesveidu. Lielās pārmaiņas parasti notiek viena cilvēka darbību dēļ. — Hekate apklusa, vērodama dvīņus, kā tie sita un spēra bla­kus Skatahai. — Sudrabs un zelts. Retākās no visām aurām, — viņa nomurmināja, un uz vienu mirkli ap dvīņiem iezaigojās to auras.

—    Ja es to izdarīšu un tas viņus nogalinās, tad man vajadzēs tur­pināt dzīvot ar notikušo uz savas sirdsapziņas?

—   Tagad es esmu vecs, tik vecs, — Nikolass sacīja ļoti klusi.

—    Vai tu zini, cik daudz draugu esmu apglabājis pa šiem gad­simtiem?

— Un vai tu izjūti viņu zaudējumu? — Hekates balsī bija jūtama patiesa ziņkāre.

—  Jā, ikviena.

—  Joprojām?

—  Jā. Katru dienu.

Dieviete pastiepa roku un uzlika to Fleimela plecam. — Tad tu joprojām esi cilvēks, Nikolas Fleimel. Dienā, kad tu vairs nerūpēsies par to, tu būsi kļuvis kā Dī un viņam līdzīgie. — Viņa aizgriezās, pievērsās atkal dārzam un paskatījās uz dvīņiem. Abi mēģināja, bet neveiksmīgi, trāpīt Skatahai, kas pieliecās un virpuļoja, pat neiz­kustoties no vietas. No tāluma viņi izskatījās kā trīs parasti pus­audži, mēģinot jaunu deju, bet Hekate zināja, ka viņos nekas nebija parasts.

—  Es to izdarīšu, — viņa galu galā sacīja. — Es atmodināšu viņu spēkus. Pārējais ir tavā ziņa. Tev viņi būs jāapmāca.

Fleimels pielieca galvu, un Hekate pamanīja asaras viņa acis. Ja dvīņi izdzīvos pēc atmodināšanas, pastāv iespēja, lai arī neliela, ka viņš atkal redzēs Pereneli. — Saki man, — viņš iesāka, tad atklepojās, lai balss neķertos. — Vīrs, kas atklāja, kā apstrādāt dzelzi, — tas kalējs pirms trīs tūkstoš gadiem, kas notika ar viņu?

— Es viņu nogalināju, — Hekate sacīja, bet viņas dzeltenās acis bija platas un nevainīgas. — Viņa darbības iznīcināja mūs. Ko es vēl varēju darīt? Bet tas bija par vēlu. Dzelzs noslēpums jau bija ieviests pasaulē.

Fleimels paskatījās uz dvīņiem, vēroja Džošu satveram māsu pie pēdām, vēroja, kā viņa aizkabina kāju brālim aiz muguras, nogāžot viņu zemē. Viņu smiekli — skanīgi un tīri — karājās pirmsausmas gaisā. Viņš lūdzās, lai šoreiz viņi nenokavētu.

Sanfrancisko kaķi pameta pilsētu pašā nakts melnumā.

Pa vienam un pāros, savvaļas un sapluinīti ielu kaķi, apaļīgi un labi kopti mājas kaķi, visu veidu un visu izmēru, tīršķirnes un jauk­teņi, garspalvaini un īsspalvaini, tie kustējās pa ēnām klusā kaķu vilnī. Tie viļņojās pāri tiltam, mutuļoja cauri sānieliņām, dzinās cauri tuneļiem zem ielām, rāpās pāri jumtiem.

Visi virzienā uz ziemeļiem.

Tie drāzās garām šokētiem un izbiedētiem vēlas nakts baudī­tājiem, nomales žurkām un pelēm, ignorēdami putnu ligzdas.

Tajā naktī Sanfrancisko pilsētā atbalsojās pirmatnēji simtiem tūkstošu suņu kaucieni.

Doktors Džons Dī bija nelaimīgs.

Un arī mazliet nobijies. Bija jau ļoti jauki spriest par uzbrukumu Hekatei viņas pašas Ēnu valstībā, bet pavisam kas cits bija sēdēt pie ieejas viņas neredzamajā valstībā un vērot ierodamies kaķus un putnus, kurus bija sapulcinājušas viņu attiecīgās pavēlnieces — Basteta un Morigana. Ko varēja izdarīt šie mazie dzīvnieki pret seno Veco rases Hekates maģiju?

Dī sēdēja milzīgā, melnā limuzīnā blakus Senuhetam, vīram, kas darbojās kā Bastetas kalpotājs. Neviens no viņiem nebija bildis ne vārda arī lidojuma laikā no Losandželosas uz Sanfrancisko Dī privātajā lidmašīnā, lai gan bija tūkstošiem jautājumu, ko Dī gribēja pajautāt vecākajam vīram. Gadu gaitā viņš bija iemācījies, ka tumšo Veco kalpotājiem — tādiem kā šis — nepatika iztaujāšana.

Viņi bija sasnieguši Hekates valstības ieeju ap pulksten diviem, tieši laikā, lai redzētu pirmo Moriganas radījumu ierašanos. No ziemeļiem un austrumiem lielos tumšos baros lejā metās putni, bija dzirdama tikai spārnu sakļaušanās, kad tie nometās Mill Vallei/ ko­kos, pulcējoties tik cieši, ka daži zari no slodzes zem tiem krakšķēja.

Nākamo stundu laikā ieradās kaķi.

Tumsā tie izlija nebeidzamā kažoku straumē. Un tad apstājās — visi ar seju pret paslēpto Ēnu valstības ieeju. Dī skatījās ārā pa savas mašīnas logu; viņš nespēja saskatīt zemi. Tā bija noklāta kaķiem — tik tālu, cik vien varēja redzēt — visos virzienos.

Beidzot tieši tajā brīdī, kad austrumu horizonts kļuva blāvs un pieņēma laša krāsas nokrāsu, Senuhets izņēma mazu melnu statu­eti no somiņas, ko nēsāja ap kaklu, un novietoja figūriņu uz priek­šējā paneļa. Tas bija skaisti veidots ēģiptiešu kaķis, ne lielāks par viņa mazo pirkstiņu. — Ir laiks, — viņš klusi sacīja.

Melnās statujas acis iemirdzējās sarkanā krāsā.

—  Viņa nāk, — Senuhets sacīja.

—   Kāpēc mēs neuzbrukām agrāk, kad Hekate guļ? — Dī jau­tāja. Lai arī vairākus gadsimtus veicis tumšo Veco izzināšanu, viņš saprata, ka patiesībā zina ļoti maz. Bet tas Dī savā ziņā mierināja, jo viņš apzinājās, ka vienlīdz maz zina arī par cilvēkiem.

Senuhets pamāja ar roku, norādīdams uz sapulcējušajiem put­niem un kaķiem. — Mums bija nepieciešami mūsu sabiedrotie, — viņš strupi atteica.

Dī pamāja. Viņš prātoja, ka Basteta tagad pārvietojas caur da­žādām Ēnu valstībām, kas robežojās ar cilvēku pasauli. Veco rases antipātija pret dzelzi nozīmēja, ka noteiktas modernas ierīces — kā mašīnas un lidmašīnas — tie neizmantoja. Dī plānās lūpas savilkās nicīgā smaidā, — tāpēc tiem bija nepieciešami tādi cilvēki kā viņš un Senuhets, kas darbojās kā viņu aģenti.

Viņš vairāk sajuta nekā redzēja putnus sakustamies kokos: pus­miljonu — iespējams, pat vairāk — pret rietumiem pagrieztām gal­vām. Viņš sekoja to skatieniem, veroties tumšajā debess punktā. Sākumā viņš neredzēja neko, tad augstu debesīs parādījās veidols, saskatāms tikai tāpēc, ka aizēnoja zvaigznes. Morigana tuvojās.

Dī zināja, ka katras leģendas pamatā ir grauds patiesības. Ska­tīdamies debesīs, vērodams, kā rietumos parādās bālsejainā būtne, aiz kuras kā milzīgi spārni plivinājās izplestais spalvu mētelis, Dī ticēja, ka zina, kur cēlušās leģendas par vampīru Nosferatu. Savas garās dzīves laikā viņš bija saticis vampīrus — īstus vampīrus, — un neviens no tiem nebija tik biedējošs kā Vārnu dieviete. Morigana nometās uz zemes tieši priekšā limuzīnam, pēdējā brīdī, iekams viņa sakļāva savu mēteli un piezemējās, kaķi pašķīda uz visām pu­sēm. Krēslā bija saskatāms tikai baltais sejas ovāls, viņas acis, mel­nas kā nakts, izskatījās kā papīrā izdedzināti caurumi. Tad kaķi no­ņurdēja, atskanēja zema dārdoņa, kas notrīsēja cauri gaisam, un no tumsas iznāca Basteta. Kaķu dievietei mugurā bija balts ēģiptiešu princeses tērps, un rokā tā turēja šķēpu — tikpat garu kā pati. Bas­teta devās cauri kaķu jūrai, kas pašķīrās viņas priekšā un tad aiz viņas atkal sakļāvās. Slejoties pāri Moriganai, viņa dziļi paklanījās Vārnu dievietei. — Krustmeit, ir laiks? — viņa ieņurrājās.

—   Ir laiks, — Morigana atbildot paklanījās. Atmetot atpakaļ mēteli, atsedzās plecā iekārts garš bultu loks. Viņa paņēma loku un ielika tajā bultu no bultu maksts.

Tad abas no tumšo Veco klana, reizē pagriezdamās, metās uz šķietami necaurejamo žogu un izkļuva tam cauri.

Kaķi un putni viņām sekoja.

—  Tagad tas sāksies, — Senuhets sacīja līksmi, savākdams sa­vus ieročus — divus līkus ēģiptiešu bronzas zobenus —, un izrāpās no auto.

Bet vai beigsies, Dī nodomāja, taču savas bažas paturēja pie sevis.

pieKTDienjA,

Džošs ar māsu stāvēja senatnīga meža malā un vēroja mazu spārnotu radījumu trijotni, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgi drako­niem, kas virpuļo un dejo rītausmas pirmajos saules staros. Džošs pavērās uz Sofiju, tad žigli novērsās. — Es negribu, lai tu to dari, — viņš ātri sacīja.

Sofija uzlika savējo uz brāļa rokas. — Kāpēc ne? — Viņa kustējās brāļa priekšā, piespiezdama Džošu skatīties uz viņu. Pāri viņa krei­sajam plecam neredzamās Igdrasila ieejas priekšā viņa redzēja Fleimelu, Skatiju un Hekati vērojam viņus. Visapkārt, gatavojoties kaujai, traucās tūkstošiem torkaltiešu — gan cilvēku, gan meža kuiļu izskatā. Kuiļiem pāri krūškurvjiem un mugurām bija ādas bruņuplāksnes, bet cilvēkveida torkaltieši nesa bronzas šķēpus un zo­benus. Milzīgi nathairu bari drāzās pāri debesīm un krūmiem, un garā zāle bija pilna neredzētām rāpojošām, šļūcošām, steidzīgām radībām. Sargi ieņēma savas pozīcijas it visur Igdrasilā, rāpjoties milzīgajos zaros, stāvot sardzē ar lokiem un šķēpiem ikvienā logā. Sofija ieskatījās brāļa spilgti zilajās acīs. Viņa varēja tajās saskatīt savu atspulgu un pēkšņi saprata, ka Džoša acis bija palielinājušās asaru dēļ. Sofija pastiepās pret brāli, bet Džošs satvēra viņas roku un maigi saspieda pirkstus. — Es nevēlos, lai ar tevi kaut kas no­tiek, — viņš vienkārši sacīja.

Sofija pamāja ar galvu, nevēlēdamās izteikt vārdos to, ko izjuta. Tieši to pašu viņa izjuta arī attiecībā pret savu brāli. Trīs milzīgas pterozauriem līdzīgas nathairas pārlidoja pāri galvām, spārnu vē­zieni lejup trenca pret zemi putekļu mākoņus. Nedz Sofija, nedz Džošs nepaskatījās uz augšu.

—   Nikolass sacīja, ka pastāv risks, — Džošs turpināja, — bet Hekate sacīja, ka tas ir bīstami, iespējams, pat nāvējoši. Es nevēlos, lai tu ej cauri tai atmodināšanai, ja gadījumā kaut kas noiet greizi, — viņš ātri nobeidza.

—  Bet mums tas jādara. Nikolass sacīja…

—   Es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka uzticos viņam, — Džošs pārtrauca. — Man ir sajūta, ka viņam kaut kas padomā. Viņš pārāk dedzīgi grib, lai Hekate atmodina mūsu spēkus, neņemot vērā briesmas.

—    Viņš sacīja, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja, — Sofija ne­atlaidās.

—  Vakar viņš sacīja, ka jādabū mūs projām no veikala, lai mēs būtu drošībā… tagad pavisam negaidīti mūs jāapmāca tā, lai mēs varētu aizstāvēt sevi no Dī un tiem tumšajiem Vecajiem. Uzticies man, Sofij, Nikolass Fleimels spēlē savu spēli.

Sofijas skatiens pārmetās uz alķīmiķi. Viņa pazina Niku pāris dienu un atcerējās, ka rakstījusi savā blogā par viņu, ka viņš ir cool. Protams, tagad Sofija atskārta, ka patiesībā nemaz viņu nepazīst. Cilvēks, ko viņa uzskatīja par Niku Flemingu, bija blēdis. Meli. Fleimels cieši skatījās uz viņu, un vienu īsu mirkli Sofija iedomājās, ka viņš zina, par ko viņi runā.

—   Mums abiem ir jāiet cauri šai atmodināšanai, — Džošs turpi­nāja. — Ļauj man to darīt.

Sofija atkal ieskatījās viņa acīs. — Un kā tu domā, kā jutīšos es, ja ar tevi kas atgadīsies?

Šoreiz tas bija Džošs, kas apzinājās, ka nespēj neko pateikt. Doma, ka var kaut kas šausmīgs notikt māsai, bija viņam jau agrāk iešāvusies galvā. Un pati doma vien jau iedvesa šausmas.

Sofija saņēma brāļa rokas savējās. — No tā brīža, kad mēs pie­dzimām, mēs visu darījām kopā, — viņa sacīja, balss bija zema un nopietna. — Un ar mammu un tēti mēs esam kopā tik reti, patiesībā vienmēr esam bijuši tikai tu un es. Tu vienmēr esi rūpējies par mani. Es vienmēr esmu rūpējusies par tevi. Es neļaušu tev iet cauri tam… procesam vienam. Labi, darīsim to — tikai tā, kā vienmēr esam da­rījuši visu citu — kopā.

Džošs veltīja māsai ilgu un ciešu skatienu. — Vai tu esi pārlie­cināta? — viņš jautāja. Viņš sāka saskatīt jaunu Sofiju.

—  Es nekad neesmu bijusi vairāk pārliecināta.

Viņi abi zināja, kas palika nepateikts. Neviens no viņiem nevē­lējās palikt ārpusē no tā, kas notiks atmodināšanas laikā.

Džošs beidzot pamāja ar galvu. Tad viņš saspieda māsas roku un viņi abi pagriezās ar sejām pret alķīmiķi, Hekati un Skatiju.

—  Mēs esam gatavi, — dvīņi sacīja.

—   Morigana ir šeit, — Skatija informēja, kad viņi sekoja Nikolasam un Hekatei cauri milzīgām durvīm koka sirdī. Viņa bija tēr­pusies melnās biksēs, T kreklā ar augstu apkakli, bez piedurknēm un kaujinieku zābakos ar biezām zolēm. Siksnā pāri mugurai bija piestiprināti divi īsi zobeni, rokturi nedaudz izvirzījās pāri pleciem. Acis un vaigu kauli bija noķellēti ar melnu krāsu, kas piešķīra viņas sejai pārsteidzošu līdzību galvaskausam. — Viņa ir atvedusi sev līdz Basteti. Viņas jau laužas iekšā Ēnu valstībā.

—  Hekate var viņas aizkavēt, vai ne? — Sofija jautāja. Viņai bija tikai nojausma par dievietes spēku, bet doma, ka pastāv kaut kas vēl varenāks par Hekati, iedvesa šausmas.

Skatija paraustīja plecus. — Man nav ne jausmas. Tās ir ieradu­šās ar kaujas spēkiem: viņas ir atvedušas sev līdzi veselas armijas.

—  Armijas? — Džošs noelsās. — Kāda veida armijas? Vēl kādi māla cilvēki?

—  Šoreiz tie nav golemi. Viņas ir atvedušas sev līdzi putnus no gaisa un kaķus no zemes.

Sofija skaļi iesmējās. — Putnus un kaķus… ko tie var izdarīt?

Skatija paskatījās uz meiteni, acis šķita pārsteidzoši baltas pret melno kara krāsojumu. — Jūs redzējāt, ko putni nodarīja mašīnai ceļā uz šejieni.

Sofija pamāja, pēkšņi viņai kļuva slikti, jūtot saraujamies vēderu. Atmiņas, kā pretīgās melnās vārnas dauza mašīnas priekšējo stiklu un knābā caurumus metālā, vajās līdz pēdējai stundai.

—  Labi, iedomājies, kas notiks, ja desmittūkstoš putnu sapul­cēsies.

—  Desmit tūkstoši, — Sofija čukstēja.

—   Vairāk nekā simttūkstoš, — Skatija sacīja, nogriezdamās šaurā gaitenī. — Nathairu izlūki tos novērtēja kā pusmiljonu.

—  Un vai tu kaut ko neteici par kaķiem? — Džošs jautāja.

—  Jā, es teicu. Vairāk, nekā mēs spējam saskaitīt.

Džošs paskatījās uz māsu, apzinādamies draudīgās briesmas, kurās viņi tagad patiešām iesaistīti. Viņi varēja nomirt šajā savādajā Ēnu valstībā, un neviens nekad to neuzzinās. Džošs sajuta asaras sariešamies acīs un notrausa tās. Viņu vecāki visu savu turpmāko dzīvi prātos, kas ar viņiem noticis.

Gaitenis, pa kuru viņi gāja, ieveda citā, vēl šaurākā. Griesti bija tik zemi, ka dvīņiem nācās iet pieliektām galvām. Šeit nebija nedz pakāpienu, nedz kāpņu, bet gaitenis apļveidīgi vijās lejup garā, slīpā spirālē. Dvīņi saprata, ka iet dziļāk zemē zem koka. Sienas kļuva tumšākas, gludo koku tagad izraibināja cauri izlauzušās sak­nes, kas, izvijušās ārā, ar saviem zarainajiem pirkstiem rāva viņu matus. Gaiss kļuva mitrs, smaržoja pēc smilšmāla un svaigas ze­mes, trūdošām lapām un jauniem dzinumiem.

—    Māja ir dzīva, — Sofija sacīja izbrīnā, kad viņi iegāja citā — spirālveidā izvītā gaitenī, pilnībā veidota no liela koka, kas zarainām un grumbuļainām saknēm slējās virs viņiem. — Pat mums kustoties tā iekšienē, viss — istabas un logi, un baseini — tas joprojām ir dzīvs koks! — Sofijai šī doma vienlaikus šķita gan pār­steidzoša, gan biedējoša.

— Šis koks tika izaudzēts no Igdrasila, Pasaules koka sēklas, — Skatija klusi sacīja, berzēdama savu plaukstu pret atklātajām koka saknēm. Viņa pielika plaukstu pie sejas un dziļi ieelpoja aromātu. — Pirms gadu tūkstoša, kad Danu Tālis nogrima zem viļņiem, daži Vecie spēja izglābt kādus floras un faunas objektus un pārstādīt to savās zemēs, bet tikai divi no Vecajiem — Hekate un Odins — spēja izaudzēt savas Igdrasila sēklas. Odinam, tāpat kā Hekatei, piemita vara pār burvestībām.

Džošs sarauca pieri, mēģinādams atcerēties to mazumiņu, ko viņš zināja par Odinu. Vai tas nebija vienacainais norvēģu dievs? Bet, iekams viņš paspēja pajautāt, Hekate pazuda atvērumā, ko aptvēra sakņu mezgli un savijušās saknes. Nikolass Fleimels apstājās un gaidīja, līdz dvīņi un Skatija panāca viņus. Ap viņa blāvajām acīm bija tumši loki, starp uzacīm parādījusies dziļa vertikāla rieva. Ru­nājot Fleimels uzmanīgi izvēlējās vārdus, nervozitāte darīja viņa franču akcentu vēl pamanāmāku. — Es vēlētos, kaut jums tas nekad nebūtu jādara, — viņš sacīja, — bet jums jātic man, kad es saku, ka nav cita ceļa. — Viņš pasniedzās un uzlika vienu roku uz Sofijas labā pleca un otru uz Džoša kreisā pleca. Dvīņu auras — sudraba un zelta — uz mirkli iezaigojās, un smagajā gaisā uzvirmoja vaniļas saldējuma un apelsīnu smarža.

—   Baidos, ka tad, kad jūs palīdzējāt Perenelei un man, jūs no­lēmāt sevi vislielākajām briesmām. Kad Hekate atmodinās jūsu ma­ģisko potenciālu, es jums iemācīšu aizsargāšanās burvju vārdus, un ir vēl citi, pie kuriem es jūs aizvedīšu, speciālisti piecos senos maģijas veidos. Es ceru, ka viņi pabeigs jūsu mācīšanu.

—   Mēs būsim mācīti burvji? — Sofija jautāja. Bet pie sevis no­domāja, ka viņai vajadzētu būt lielākā sajūsmā, tomēr visu laiku atcerējās Skatijas vārdus, ka kādreiz, ja Hekate atmodinās viņu spē­kus, viņi var nokļūt nopietnās briesmās.

—    Kā burvji un magi, kā gaišreģi, vārdotāji, dziednieki, zīl­nieki, — Fleimels pasmaidīja. Viņš paskatījās pār plecu, tad pa­griezās atpakaļ pie dvīņiem. — Tagad ejiet iekšā un dariet visu, ko viņa liek. Es zinu, ka esat nobijušies, bet mēģiniet nebaidīties. Ļaujiet man pasacīt, nav kauns baidīties. — Viņš joprojām smaidīja, Fleimela lūpu kaktiņi savilkās uz augšu, bet smaids tomēr neat­spoguļojās viņa satraukuma pilnajās acīs. — Kad jūs iznāksiet no šīs istabas, jūs būsiet pavisam citādi cilvēki.

—   Es negribu būt citāda persona, — Sofija čukstēja. Viņa gri­bēja, lai viss būtu tieši tā kā pirms pāris stundām, kad viss bija pa­rasts un apnicīgs. Tieši tagad viņa atdotu jebko, lai tiktu atpakaļ apnicīgajā pasaulē.

Fleimels atkāpās no durvīm un steidzināja dvīņus doties iekšā. — No tā brīža, kad paskatījāties uz Dī, jūs jau sākāt mainīties. Un, pārmaiņām sākoties, tās nav iespējams pavērst atpakaļ.

Kambara iekšpusē bija tumšs, tā sienas veidotas no mezglainām un izlocītām saknēm. Sofija sajuta brāļa roku savējā un mazliet sa­spieda viņa pirkstus. Džoša plauksta savilkās atbildes spiedienā.

Kad dvīņi iegāja dziļi atvērumā, kas acīm redzami bija lielāks, nekā iepriekš šķita, viņu acis pakāpeniski pierada pie krēslas un istaba pieņēma zaļganu nokrāsu. Biezas, mīkstas sūnas klāja izvijušās saknes un izstaroja blāvu smaragdzaļu gaismu, liekot visam izskatīties kā zem ūdens. Gaiss bija smags no mitruma un šķidruma, kas veidojās kā sviedru krellītes matos un uz ādas. Lai arī nebija auksti, abi trīcēja.

—  Jums jājūtas pagodinātiem. — 1 lekates balss skanēja no zaļās krēslas tieši viņiem priekšā. — Es neesmu atmodinājusi cilvēku jau daudzās paaudzēs.

—   Kas… — Džošs iesāka, un tad viņa balss aizlūza. Viņš sausi iekrekšķējās un mēģināja atkal. — Kas bija pēdējais cilvēks, ko jūs atmodinājāt? — Viņš bija nolēmis neizrādīt savas bailes.

—  Tas bija pirms kāda laika — divpadsmitajā gadsimtā, kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — cilvēks no skotu zemes. Es neatceros viņa vārdu.

Abi, gan Sofija, gan Džošs instinktīvi juta, ka Hekate melo.

—  Kas notika ar viņu? — Sofija jautāja.

—   Viņš nomira. — Atskanēja spalgi, ķiķinoši smiekli. — Viņu nogalināja krusas grauds.

—  Tas nu gan ir bijis krusas grauds, — Džošs nočukstēja.

—   O, jā, bija gan, — Hekate nomurmināja. Un tajā mirklī viņi abi zināja, ka viņai ir kaut kāds sakars ar mistisko vīra nāvi. Džošam dieviete pēkšņi šķita kā atriebīgs bērns.

—   Un kas tagad notiks? — Džošs jautāja. — Vai lai mēs tagad stāvam, sēžam vai guļam?

— Tu nedari neko, — Hekate atcirta, — un tas nav nekas tāds, ko var izdarīt viegli. Tūkstoš paaudžu laikā jūs, cilvēki, esat labprātīgi sevi distancējuši no tā, ko ar izsmieklu saucat par maģiju. Bet maģija patiesībā ir tikai visu sajūtu spektra izmantošana. Cilvēki paši ir atteikušies no savu sajūtu spēka. Tagad tie redz tikai mazītiņu daļu no redzamā spektra, dzird tikai skaļākās skaņas, to oža ir šokējoši vāja, un tie var atšķirt tikai saldākās un rūgtākās garšas.

Dvīņi apzinājās, ka Hekate tagad pārvietojas ap viņiem. Viņi to nedzirdēja, bet spēja noteikt viņas atrašanās vietu pēc balss skaņas. Kad viņa ierunājās no aizmugures, abi salēcās.

—  Kādreiz cilvēkiem bija nepieciešamas visas šīs sajūtas vien­kārši lai izdzīvotu. — Tad sekoja gara pauze, un, kad Hekate atkal ierunājās, viņa atradās tik tuvu, ka viņas elpa skāra Sofijas matus.

—  Un tad pasaule izmainījās. Danu Tālis pazuda zem viļņiem, pagāja dinozauru laikmets, sekoja Ledus laikmets, un cilvēki kļu­va… pieredzčjušāki. — Viņa izrunāja šo vārdu kā lāstu.

—  Cilvēki kļuva laiski un augstprātīgi. Viņi atklāja, ka sajūtas vairs nav vajadzīgas. Un pakāpeniski tās pazaudēja.

—  Jūs gribat sacīt, ka mēs pazaudējām maģijas spēku, jo kļu­vām laiski? — Džošs jautāja.

Sofija apspieda vaidu, kādu dienu brālis iepīs viņus patiesās nepatikšanās. Bet Hekate atbildēja, un viņas balss bija pārsteidzoši maiga un klusa. — Tas, ko jūs dēvējat par maģiju, nav nekas vairāk kā iztēles akts, ko izraisa sajūtas, un tad ar savas auras spēku jūs pie­šķirat tam veidolu. Jo spēcīgāka aura, jo lielāka maģija. Jūsos abos slēpjas ārkārtīgi liels potenciāls. Alķīmiķim ir taisnība, jūs varat kļūt par izcilākajiem magiem, kādus pasaule jebkad pazinusi. Bet ir problēma, — Hekate turpināja. Tagad telpa kļuva mazliet gaišāka, un viņi varēja saskatīt sievietes stāvu istabas centrā, tieši zem sakņu mudžekļa, kas nokarājās lejā no jumta un izskatījās pēc tverošas ro­kas. — Cilvēki iemācījušies dzīvot bez savām sajūtām. Smadzenes filtrē tik daudz datu no apziņas, ka jūs dzīvojat kā savdabīgā miglā. Es varu atmodināt jūsu dusošos spēkus, bet briesmas — patiešām reālas briesmas — ir fakts, ka tas pārslogos jūsu sajūtas. — Viņa ap­stājās un tad pajautāja: — Vai esat gatavi uzņemties šādu risku?

—   Es esmu, — Sofija ātri atbildēja, iekams brālis paspēja pro­testēt. Viņa baidījās, ka tad, ja viņš izmestu kādu no savām asprātī­bām, dieviete varētu viņam kaut ko nodarīt. Kaut ko briesmīgu un nāvējošu. Dieviete pagriezās, lai paskatītos uz Džošu.

Viņš pustumsā sameklēja māsu. Zaļganā gaisma piedeva Sofijas sejai slimīgu izskatu. Atmodināšana varētu būt bīstama, iespējams, pat nāvējoša, bet viņš nevarēja atļaut Sofijai iet tam cauri vienai pašai.

—  Es esmu gatavs, — viņš noteikti sacīja.

—  Tad mēs sāksim.

DI gaidīja, līdz pēdējais no putniem un kaķiem bija pazudis He­kates Ēnu valstībā, iekams pameta auto un soļoja paslēptā atvēruma virzienā. Senuhets, Bastetas kalpotājs, bija pametis mašīnu jau ag­rāk, dedzīgi sekodams savai pavēlniecei Ēnu valstībā, bet Dī nebija tik entuziastisks. Būt pirmajam cīņā nebija labākais variants. Pa­rasti izdzīvoja tie karavīri, kas bija aizmugurē. Dī nosprieda, ka He­kates sargi sapulcējušies aiz neredzamās sienas, un viņam nebija ne mazākās noslieces iziet pirmajam cauri atvērumam. Tas nepadarīja viņu par ļaundari, viņš prātoja, tas vienīgi nozīmēja, ka viņš ir uz­manīgs, un būt uzmanīgam bija tas, kas palīdzēja palikt dzīvam daudzus gadsimtus. Bet viņš nevarēja kavēties ārpusē visu laiku, šie necilvēkveida kungi cerēja viņu redzēt kaujas laukā. Mazais vīrs savilka savu divtūkstoš dolāru dārgo mēteli ciešāk ap pleciem, pirms iegāja atvērumā, un, aiz sevis atstādams dzestro agrā rīta gaisu, devās iekšā…

…kaujas laukā.

Visur bija ķermeņi, bet neviens no tiem nebija cilvēka ķermenis.

Moriganas putni, iegājuši Hekates Ēnu valstībā, bija izmainī­jušies: tie bija kļuvuši gandrīz cilvēkveidīgi… tomēr ne gluži. Tagad tie bija gari un tievi kā viņu pavēlniece, spārni izplesti — gari un kaujinieciski, ar caurspīdīgu ādu piestiprināti cilvēkveida ķermeņiem, spārnu galos vīdēja nāvējoši nagi. Galvas joprojām bija kā putniem.

Spalvu laukā šur tur mētājās daži kaķi. Tie arī, nokļuvuši Ēnu valstībā, bija vērtušies gandrīz cilvēkveidīgi, līdzīgi Bastetai tiem bija palikušas kaķu galvas. Ķepas bija kaut kas pa vidu starp cil­vēku rokām un kaķu pēdām, noslēdzoties ar līkiem žiletes asuma nagiem, ķermeņi klāti smalkām pūkām.

Pavēries apkārt, Dī neredzēja, ka no Hekates sargiem kāds būtu kritis kaujā, un pēkšņi jutās nobijies; kas notiks, ja dieviete sargā savu valstību? Viņš pasniedzās zem mēteļa, izvilka zobenu, kas kādreiz tika saukts par Excalibur, un devās lejā pa taku, kur ārā no miglas slējās milzīgs koks. Asins sarkans saules lēkts izlija pāri senatnīgajam melnajam asmenim.

— Putnu vīri, — Skatija nomurmināja un tad vēl kaut ko noteica senatnīgajā ķeltu — savas jaunības — valodā. Viņa ienīda putnu vīrus, tie uzdzina viņai šermuļus. Viņa no Igdrasila ieejas vēroja, kā radījumi nāk ārā no meža.

Visu rasu mitoloģijas ietver stāstus par vīriem, kas pārvēršas par putniem, vai putniem, kas pārtop par puscilvēciskiem radīju­miem. Savā ilgajā dzīvē Skatija bija tikusies ar daudziem radījumiem un reiz bija nonākusi bīstami tuvu nāvei, kad pieveica Sirinu, pūci ar skaistas sievietes galvu. Kopš tās saskarsmes viņai bija alerģija pret putnu spalvām. Skatijai jau uzmetās zosāda, un viņa juta tuvoja­mies šķavas. Moriganas radījumi kustējās neveikli kā sakumpuši cilvēki, vilkdami kājas pa zemi. Tie bija vāji karavīri, bet bieži vien guva virsroku vienīgi skaita dēļ.

Tad parādījās Bastetas kaķi. Tie kustējās lēnām, zagšus, daži stāvēdami uz divām kājām, bet lielākā daļa pārvietojās ar četrām. Tur, Skatija zināja, slēpāsĀfrikas un Indijas leģendas par milzīgajiem kaķiem. Atšķirībā no putniem kaķeilvēki bija nāvējoši cīnītāji. Tie bija zibenīgi ātri, to nagi spēja nodarīt drausmīgu postījumu. Ska­taha nošķaudījās: viņai no kaķiem arī bija alerģija.

Savādā armija apstājās, iespējams, milzīgā izmēra koks tiem iedvesa bijību vai arī tie apjuka, ieraugot atvērtajās durvīs stāvam tikai vienu Kareivi. Tie saminstinājās, tad, it kā vienas komandas dzīti, metās uz priekšu garā, trokšņainā strīpā.

Kareive pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, pacēla plecus, un tad viņas rokās parādījās divi īsi zobeni. Viņa pacēla tos virs galvas "X" veidā.

Tas bija signāls, ko gaidīja torkaltieši un nathairas. Šķietami no nekurienes simtiem biedējošu ķirzaku brāzās lejā no debesīm, atstājot sauli aizmugurē, un pēkšņi uzbruka armijai, kas virzījās uz priekšu. Radījumi lidoja lielos apļos, slaucīdami pretiniekus, lielie spārni sacēla milzīgus smilšainu putekļu mākoņus, kas apstulbi­nāja un apmulsināja putnus un kaķus. Tad torkaltieši, kas gulēja, paslēpušies garajā zālē un aiz savijušajām Igdrasila saknēm, izcēlās uzbrucēju vidū. Skatijai, steidzoties atpakaļ mājas dziļumā, ienāca prātā, cik ļoti āra trokšņi viņai atgādina barošanas laiku Sanfran­cisko Zooloģiskajā dārzā.

—   Mūsu laiks tuvojas beigām, — Skatija sauca Fleimelam, kad bija sasniegusi gaiteni.

—  Cik daudz viņu ir? — Nikolass drūmi jautāja.

—   Pārāk daudz, — Skatija atbildēja, nedaudz paklusēja, tad piebilda, — torkaltieši un nathairas nespēs tos ilgi aizkavēt.

—  Un kur ir Morigana un Basteta?

—   Es tās neredzēju, bet esmu pārliecināta, ka tās nāk, un, kad atnāks… — viņa atstāja teikumu nepabeigtu. Hekate, aizņemta ar dvīņu atmodināšanu, nespēs nostāties pretī tumšajiem Vecajiem.

—  Jā, tās atnāks, — Fleimels drūmi sacīja.

Skatija piegāja tuvāk Fleimelam. Viņi pazina viens otru vairāk nekā trīssimt gadu, un, lai arī Skatija bija gandrīz divsimt tūkstoš gadu vecāka par Fleimelu, viņa izturējās pret alķīmiķi kā pret tēvu, kuru vairs nemaz neatcerējās. — Ņem dvīņus un bēdz. Es tos aizkavēšu šeit. Es jums došu tik daudz laika, cik būs iespējams.

Alķīmiķis pastiepās un uzlika savu roku uz Kareives pleca, un maigi saspieda to. Mazītiņš enerģijas paukšķis pašķīlās starp viņiem, un abi uz mirkli iemirdzējās. Kad Fleimels sāka runāt, viņš neapzināti bija atgriezies pie savas jaunības laika franču valodas. — Nē, mēs to nedarīsim. Ja mēs atstāsim šo vietu, projām dosimies kopā. Mums vajadzīgi dvīņi, Skatij, — ne tikai tev un man, bet visai pasaulei.

Skatija paskatījās pāri plecam krēslainajā kambarī. — Tu daudz prasi no viņiem. Kad tu pastāstīsi viņiem visu patiesību? — viņa pajautāja.

—  Nāks laiks… — viņš iesāka.

—  Laiks ir tas, kā mums nav, — Skatija nomurmināja. — Tu esi sācis novecot. Es to varu saskatīt tavā sejā, ap tavām acīm, un tev ir vairāk sirmu matu.

Fleimels pamāja ar galvu. — Es zinu. Nemirstības burvestība beidzas. Ja mēs nedabūsim nemirstības formulu, mēs ar Pereneli no­vecosim ik dienu pa vienam gadam. Mēneša beigās būsim miruši. Bet tam nav nozīmes. Ja tumšie Vecie uzvarēs, cilvēku pasaulei pie­nāks gals.

—  Darīsim visu, lai tas nenotiktu. — Skatija pagriezās pret Flei­melu un nometās uz zemes taisnu muguru, augstu uz gurniem sa­krustotām kājām, uz augšu pavērstām pēdām — pilnā lotosa pozā, izstieptām rokām, plaukstās satvertiem zobenu rokturiem, paši zo­beni sakrustoti gulēja viņas klēpī. Ja kaķi vai putni būs ielauzušies mājā un atradīs gaiteni, tiem, lai atrastu Hekati, būs jātiek garām viņai — un Kareive par to liks dārgi samaksāt.

Hekate bija iedevusi Fleimelam īsu nūju, izgatavotu no Igdra­sila, un tagad, turot to abās rokās, viņš ieņēma pozīciju tieši pie kambara durvīm, kurā dieviete strādāja ar dvīņiem. Ja kāds iebru­cējs pamanīsies tikt garām Skatahai, tam būs jāsatiekas ar viņu. Skatija cīnīsies ar saviem zobeniem, rokām un kājām, bet viņa ierocis, iespējams, bija vēl iznīcinošāks. Alķīmiķis pacēla roku, un šaurā telpa kļuva smaga no piparmētras smaržas, viņa aura iemirdzējās, izveidojot ap viņu zaļu dzirksteļojošu līniju. Lai arī Fleimels joprojām bija spēcīgs, ikviena burvestības lietošana novā­jināja viņu un paņēma daļu viņa dzīvības spēka. Skatijai bija tais­nība; viņš bija sācis novecot. Viņš sajuta nelielas sāpes un tik tikko nojaušamu smagumu vietās, kur agrāk tādu nebija. Pat viņa redze vairs nebija tik asa kā vēl pirms dienas. Ja viņš būs spiests izman­tot savus spēkus, tas paātrinās novecošanās procesu, bet viņš bija nolēmis dot Hekatei visu viņai nepieciešamo laiku. Fleimels pa­griezās, lai palūkotos pāri plecam, mēģinādams iedziļināties krēslā. Kas tur notika?

—  Mēs sāksim ar vecāko, — Hekate paziņoja.

Sofija juta, ka brālis ievelk elpu, lai protestētu, bet viņa saspieda viņa pirkstus tik cieši, ka sajuta, kā kauli beržas cits pret citu. Džošs pretī iespēra viņai pa potīti.

—  Tas ir tradicionāli, — dieviete turpināja. — Sofija… — viņa ieturēja pauzi, tad turpināja: — Kāds ir jūsu uzvārds, jūsu vecāku vārdi?

—  Ņūmena… un mātes vārds ir Sāra, tēva vārds — Ričards. — Tas bija savādi — saukt savus vecākus citādi nekā mamma un tētis.

Zaļā gaisma kambarī kļuva spožāka, un viņi varēja saskatīt Hekates siluetu pret kvēlojošām sienām. Lai arī Hekates seja atradās tumsā, viņas acis atstaroja zaļo gaismu kā slīpēta stikla šķautnes. Viņa pasniedzās un pielika plaukstu pie Sofijas pieres. — Sofija no cilvēku rases, Ņūmenu klana, Sāras un Ričarda meita…

Viņa iesāka angliski, bet tad lēni pārgāja liriski skaistā pirmscilvēku rases valodā. Viņai runājot, Sofijas aura sāka mirdzēt, dūma­kaini sudrabota gaisma iezīmēja ķermeņa aprises. Vēsa vēja pūsma pārvēlās pāri ādai, un Sofija pēkšņi saprata, ka vairs nedzird I Iekati. Viņa redzēja dievietes muti kustamies, bet vairs nespēja saklausīt vārdus pāri tām skaņām, ko izdvesa viņas pašas ķermenis — elpas šņākoņu iekšā un ārā no deguna, asins traukšanos ausīs, spēcīgos sirdspukstus krūtīs. Deniņos bija jūtams spiediens, it kā viņas sma­dzenes galvaskausā izplestos, un sāpe noskrēja lejā pa muguru un izpletās pa visiem kauliem.

Tad istaba kļuva gaišāka. Hekate — izskatīdamās vecāka — stā­vēja mirgojošām gaismas straumēm iezīmētām ķermeņa aprisēm. Sofija pēkšņi saprata, ka viņa redz dievietes auru. Viņa vēroja, kā gaismas virpuļoja un viļņojās ap Hekates roku un skrēja lejā pa pirkstiem, un tad džinkstoša šoka pārdzīvojumā Sofija faktiski sa­juta to ieurbjamies savā galvaskausā. Uz mirkli viņa apreiba, nespē­jot orientēties, bet tad cauri sanoņai ausīs Hekates vārdiem pēkšņi radās jēga.

—   … Es atmodinu šos drausmīgos spēkus tevī… — Dieviete pārvietoja rokas pāri Sofijas sejai, viņas pieskāriens bija kā ledus un uguns. — Tās ir sajūtas, ko cilvēki ir pametuši novārtā, — Hekate turpināja. Viņa viegli piespieda īkšķus Sofijas acīm.

—  Asi redzēt…

Sofijas redze uzplauka, un patumšais kambaris kļuva liesmojoši gaišs, ikvienā ēnā tika izceltas vissmalkākās detaļas. Viņa varēja re­dzēt ikvienu pavedienu un dūrienu Hekates tērpā, varēja izšķirt atsevišķus matus uz viņas galvas un izpētīt mazo krunciņu tīklu, kas bija radušies viņas acu kaktiņos.

—  Skaidri dzirdēt…

Bija tā, it kā no Sofijas ausīm būtu izņemta vate. Pēkšņi viņa spēja dzirdēt. Tas bija tik atšķirīgi kā klausīties mūziku iPoda aus­tiņās un tad to pašu gabalu caur stereo iekārtu. Ikviena skaņa istabā palielinājās un pieauga: brāļa sēcošā elpa caur viņa nāsīm, nelielie plūstošie krakšķi no milzīgā koka virs viņiem, neredzamu būtņu skrapstoņa cauri saknēm. Nedaudz pieliekusi galvu, Sofija varēja pat sadzirdēt cīņas skaņas: putnu ķērcienus, kaķu bļāvienus un kuiļu aurošanu.

—  Garšas tīrība…

Hekates pirksti aizskāra Sofijas lūpas, un pēkšņi meitene sajuta, ka mēle tirpst. Viņa nolaizīja lūpas, sajuzdama agrāk apēsta augļa pieskārienu, un atklāja, ka patiesībā var sagaršot gaisu — tas bija pasaulīgs un sātīgs, varēja uztvert pat atmosfēras ūdens pilienu garšu.

—  Sajust jūtīgi…

Sofijas āda kļuva dzīva. Drēbes pret ādu — T krekla mīkstā kokvilna, džinsu stīvais audums, zelta ķēdīte ar viņas dzimšanas datumu ap kaklu, siltās kokvilnas kapzeķītes — viss sniedza viņas miesai atšķirīgus, bet noteiktus iespaidus.

—  Intensīvi saost…

Sofija faktiski atgāzās atpakaļ ar asarojošu eksploziju acīs no pēkšņās smaržu invāzijas ap viņu: Hekates asās citas pasaules smaržas, vides pārsātinātā zemes smarža, brāļa divdesmit četru stundu dezodorants, kas nemaz pavisam droši nenostrādāja, viņa it kā bezsmaržas matu želeja, pašas agrāk lietotās zobu pastas pipar­mētru smarža.

Sofijas aura sāka mirdzēt, sudraba migla pacēlās no viņas ādas kā migla no ezera. Tā apņēma ķermeni kā blāvs ovāls. Sofija aizvēra acis un atmeta atpakaļ galvu. Krāsas, smaržas un skaņas metās viņai virsū: nu tās bija spilgtākas, stiprākas, skaļākas par ikvienu agrāk izjusto. Šo sakāpināto sajūtu efekts bija gandrīz sāpīgs… nē, tas bija sāpīgs. Tas lika ciest sāpes. Viņas galva pulsēja, kauli sāpēja, ikviena ādas colla niezēja — visa kā bija par daudz. Sofijas galva atliecās atpakaļ, un tad, gandrīz kā pēc viņas pašas gribas, viņas rokas izpletās uz sāniem un viņa pacēlās dažas collas virs netīrās grīdas.

—   Sofij? — Džošs čukstēja, nespēdams noslēpt izbailes savā balsī. Sofija… Viņa māsa, ietīta viļņotā sudraba mirdzumā, peldēja pa gaisu tieši viņa virzienā. Sofijas ķermeņa gaisma bija tik spēcīga, ka apaļo telpu izkrāsoja sudraba un melnās ēnās. Tā bija kā aina no kādas biedējošas šausmu filmas.

—  Nepieskaries viņai, — Hekate stingri nokomandēja. — Viņas ķermenis mēģina asimilēt sajūtu gūzmu. Tas ir pats bīstamākais brīdis.

Džoša mute kļuva sausa un mēle pēkšņi bija tai par lielu. — Bī­stami… ko jūs domājat ar bīstami? — Kaut kas puiša prātā noklik­šķēja, un viņš jutās tā, it kā viņa vissliktākās bailes tūlīt varētu kļūt par realitāti.

—  Lielākajā daļā gadījumu smadzenes nespēj tikt galā ar atmo­dināšanas sakāpinātajām sajūtām.

—  Lielākajā daļā gadījumu? — Džošs šausmās čukstēja.

—  Gandrīz ikvienā gadījumā, — Hekate sacīja, un Džošs sa­klausīja nožēlu viņas balsī. — Tāpēc es nevēlējos to darīt.

Džošs uzdeva jautājumu, kuram viņš patiesībā nevēlējās dzir­dēt atbildi: — Kas notiks?

— Smadzenes atslēgsies. Persona nonāks komā, no kuras tā ne­kad neatmodīsies.

— Un Fleimels zināja, kas var notikt? — Džošs jautāja, sajuzdams spēcīgu naida uzliesmojumu vēdera dzīlēs. Viņš jutās nelabi. Alķī­miķis bija zinājis, ka atmodināšana, visticamāk, var nosūtīt viņu un Sofiju komā, un tomēr viņš bija gatavs likt viņiem iet tam cauri. Naids dedzināja Džošu, sadalīdams viņu divās vienādās daļās: bai­lēs un drausmīgā izjūtā, ka ir nodots. Viņš domāja, ka Fleimels ir viņa draugs. Viņš bija maldījies.

— Protams, — Hekate atteica, — viņš sacīja, ka pastāv briesmas, vai ne?

—  Viņš neko mums neteica, — Džošs atcirta.

—   Nikolass Fleimels nekad nevienam neko nesaka. — Vienu Hekates sejas pusi apspīdēja sudraba gaisma, ko izstaroja Sofija, otra bija paslēpusies melnā ēnā. Pēkšņi Hekates nāsis ietrīsējās un viņas acis iepletās. Viņa paskatījās uz griestu saknēm. — Nē, — viņa ievaidējās, — nē!

Sofijas acis pēkšņi atdarījās, un tad viņa atvēra muti un ieklie­dzās: — Uguns!

—   Viņi dedzina Pasaules koku! — Hekate vaidēja, viņas seja bija naida maskas izķēmota. Pastūmusi Džošu sāņus, viņa izmetās gaitenī. Atstāts viens ar personu, kas kādreiz bija bijusi viņa dvīņu­māsa, Džošs vērās meitenē, kas peldēja gaisā virs viņa, nezinādams, ko darīt. Baidīdamies pat pieskarties viņai. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka pirmo reizi dzīvē viņi bija kļuvuši citādi — veidā, ko viņš pat nespēja aptvert.

—  Viņam jāiet, — Nikolass Fleimels saņēma Džošu aiz pleciem un sapurināja, atgriezdams viņu realitātē.

Viņš pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. Uz Džoša vaigiem vīdēja asaras, bet viņš pats to neapzinājās. — Sofija… — viņš čukstēja.

—  Būs labi, — Nikolass stingri noteica. Ārpusē gaitenī atbalso­jās kliedzieni, tad atskanēja negaidīta ieroču žvadzoņa, sajaukusies ar cilvēku un dzīvnieku rēcieniem. Pāri visam Skatahas sajūsmas pilnie smiekli. Fleimels pastiepās pēc Sofijas, kas joprojām peldēja četras collas virs zemes; kad viņš saņēma Sofijas roku, viņas aura iezaigojās zaļganbalta. Fleimels uzmanīgi novilka viņu atpakaļ uz zemes. Tiklīdz Sofijas pēdas pieskārās zemei, šķita, ka viss spēks pamet viņas ķermeni; Džošs paguva saķert māsu, iekams viņa sa­ļima uz grīdas bezsamaņā.

Džošs nekavējoties bija blakus māsai. Viņš pagrūda Fleimelu nost un paņēma dvīņumāsu rokās. No Sofijas gaistošās auras uz viņa ādu pārlēca sprakšķoša enerģija, bet viņš pat nepamanīja vieg­los dzēlienus. Kad Džošs pavērās augšup uz Fleimelu, viņa seja bija naidīga. — Tu zināji,— viņš uzbruka, — tu zināji, cik bīstami tas ir. Mana māsa varēja palikt komā.

—    Es zināju, ka tas nenotiks, — Nikolass mierīgi sacīja, sakņūpot blakus Džošam. — Viņas aura, jūsu abu auras ir pārāk stip­ras. Es zināju, ka jūs abi izdzīvosiet. Es nekad labprātīgi nebūtu jūs pakļāvis briesmām. Es zvēru. — Viņš pasniedzās pēc Sofijas rokas locītavas, lai pārbaudītu pulsu, bet Džošs pagrūda viņa

roku projām. Viņš neticēja Fleimelam, lai gan gribēja, tomēr šķita, ka Fleimela vārdi skan kaut kā neīsti.

Viņi abi negaidīti salēcās, ārpusē, gaitenī, atskanēja kaut kas kaķa spiedzienam līdzīgs. Tad atskanēja Skatijas balss: — Mums patiešām jādodas projām, un pašreiz būtu īstais bridis!

Degoša koka smarža kļuva aizvien stiprāka, un telpā iespiedās pelēku dūmu stīga.

—   Mums jāiet. Mēs varam par to parunāt vēlāk, — Fleimels stingri sacīja.

—  Parunāsim gan, — Džošs noteica.

—  Es tev palīdzēšu viņu nest, — alķīmiķis piedāvāja.

—   Es pats to varu izdarīt, — Džošs sacīja un paņēma māsu ro­kās. Viņš netaisījās uzticēt Sofiju vēl kādam. Džošs bija pārsteigts, cik viegla viņa šķita, un tai brīdī bija pateicīgs par visiem tiem pē­dējiem mocību pilnajiem futbola treniņa mēnešiem, kas bija pada­rījuši viņu spēcīgāku, nekā viņš izskatījās.

Alķīmiķis pacēla īso mietu, ko viņš bija atstājis pieslietu pie sie­nas, un sagrieza to. Mieta gals iezaigojās zaļā tonī un atstāja gaisā tik tikko jaušamas smaragda zaļas dūmakainas pēdas.

—  Gatavi? — Fleimels jautāja.

Džošs, turot māsu cieši piespiestu pie krūtīm, pamāja.

—   Lai kas arī notiktu, lai ko tu arī redzētu, neapstājies, neat­griezies atpakaļ. Lai otrpus šīm durvīm nekas tevi neaizkavē.

Džošs sekoja Fleimelam pa durvīm… un uzreiz apstājās, sa­stindzis šokā. Skatija stāvēja šaurā gaiteņa vidū, abi īsie zobeni zi­bēja viņas priekšā. Aiz zobeniem, piepildot visu gaiteni, atradās visbriesmīgākie radījumi, kādus viņš jebkad bija redzējis. Viņš bija gaidījis briesmoņus, bet tas, ko viņš ieraudzīja, nebija ne tuvu tam, tie bija radījumi, daudz briesmīgāki par briesmoņiem. Radījumi, kas nebija nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kaut kas pa vidu abiem. Cilvēki ar kaķa galvām — šņācoši un Skatijas zobenu sašķelti, to nagi šķīla dzirksteles pret viņas zobeniem. Citi — ar vīriešu ķer­meņiem, bet milzīgiem, smailiem kraukļu galvaskausiem — centās piekļūt Skatijai, mēģinādami ieknābt un iedurt.

—   Skatij, — zemē! — Fleimels komandēja. Nesagaidot, lai re­dzētu, vai Skatija dzirdējusi, viņš pastiepa roku un nolaida zemāk īso nūju. Viņa aura iezaigojās, un gaisā pēkšņi bija jūtama stipra piparmētras smarža. Nūjas galā parādījās smaragdzaļa virpuļojoša gaismas bumba un tad pēkšņi ar skaļu paukšķi traucās uz priekšu. Skatija tik tikko paspēja pieliekties, iekams bumba aizšavās pa gaisu un saplīsa druskās pret griestiem tieši virs viņas galvas. Tā atstāja spilgtu pleķi kā traipu, kas sāka sadalīties un staipīgi pilēt lejā zaļas gaismas veidā. Cauri atvērumam izmetās kāds briesmīgs radījums ar svītraina kaķa galvu, atvērtajā mutē zibēja zobi. Tas pa­manīja Skatiju un metās uz viņu, bet tai brīdī uz viņa galvas izšķīda lipīgs piliens. Cilvēks ar kaķa galvu kļuva mežonīgs. Tas izmetās atpakaļ gaitenī, kur uzbruka it visam savā ceļā. Atvērumā parādījās putncilvēks, arī tam tika zaļās gaismas piliens. Tā melnie spārni acumirklī tika sapluinīti, un ar derdzīgu klabošu ķērcienu tas aiz­vēlās atpakaļ, no kurienes bija parādījies. Džošs pamanīja, ka me­dus konsistences zaļajai gaismai, lai gan tā dedzināja radījumus, ne­bija nekādas iedarbības uz koku. Viņš zināja, ka apkārtnei jāpievērš daudz vairāk uzmanības, bet visas viņa rūpes bija veltītas māsai. Sofijas elpa bija ātra, acis aiz aizvērtajiem plakstiņiem šaudījās.

Skatija pielēca kājās un metās pie Fleimela un Džoša.

—  Ļoti iespaidīgi, man šķiet, — viņa nomurmināja. — Es nezi­nāju, ka tu to spēj.

Fleimels pagrieza īso nūju kā zizli. — Tā fokusē manu spēku.

Skatija palūkojās apkārt. Šķiet, ka esam ielenkti.

—   Hekate devās šajā virzienā, — Nikolass sacīja, pagriezies pa labi un norādīdams uz kaut ko, kas izskatījās kā nepārvarama mez­glainu sakņu barjera. — Es redzēju, ka viņa izskrien no kambara un dodas tieši tur. — Viņš pakāpās uz mezglainajām saknēm un izstiepa roku. Rokas daļa virs elkoņa pazuda.

—   Es iešu pirmā, — Skatija sacīja. Džošs pamanīja, ka, lai gan viņa bija cīnījusies ar nāvējošām putnu un kaķu savienojumu kom­binācijām, uz viņas ķermeņa nebija ne skambiņas, ik matiņš bija savā vietā. Viņa pat neelpoja smagi — lai gan, ja Skatija patiešām bija vampīrs, tad, iespējams, viņai vispār nebija vajadzības elpot, viņš nodomāja. Skatija metās uz priekšu un pēdējā mirklī, kad bija sasniegtas sienas saknes, viņa ienira tieši atvērumā, zobenus sa­krustojusi pret krūtīm.

Fleimels un Džošs īsu mirkli skatījās viens uz otru… un tad caur cieši savijušajām saknēm parādījās Skatijas galva. — Viss tīrs.

—   Es piesegšu aizmuguri, — Fleimels sacīja, atkāpdamies un ļaudams Džošam iet pa priekšu.

—  Es tikšu galā ar ikvienu, kas sekos mums.

Džošs pamāja, negribēdams runāt ar Fleimelu. Viņš joprojām bija dusmīgs uz alķīmiķi par māsas dzīvības pakļaušanu briesmām, bet arī saprata, ka Fleimels tagad cīnās par viņiem, pakļaudams sevi lielām briesmām, lai aizstāvētu viņus. Džošs uzkāpa uz savijušos sakņu un blīvās zemes sienas, aizvēra acis… un devās tieši cauri. Acumirklī viņš sajuta miklu drēgnumu, tad atvēra acis un ierau­dzīja tieši sev priekšā Skatiju. Viņš stāvēja zemā, šaurā kambarī, kas bija veidots tikai no Igdrasila mezglainajām saknēm. Zaļi sūnu puduri sniedza kambarim blāvi zaļganu gaismu, un viņš spēja saskatīt, ka Skatija stāv uz šaura neregulāra pakāpiena, kas veda uz augšu — tumsā. Skatijas galva bija pieliekta uz vienu pusi, bet, iekams Džošs paspēja pajautāt, ko viņa dzird, Fleimels iznāca cauri sienai. Viņš smaidīja, un viņa īsās nūjas gals izstaroja zaļu gāzi. — Tas viņus uz kādu brīdi aizturēs.

—  Ejam, — sauca Skatija, tiklīdz parādījās Fleimels.

Kāpnes bija tik šauras, ka Džošs bija spiests pārvietoties sā­niski — soli pa solim, zemu noliektu galvu, turot Sofiju cieši pie­spiestu pie ķermeņa, sargājot viņas kājas un galvu, lai tās neatsitas pret nelīdzenajām koka sienām. Viņš pārbaudīja katru pakāpienu, kur likt kāju, lai izsargātos no paklupšanas un nenomestu māsu. Džošs pēkšņi saprata, ka šie pakāpieni ir izcirsti lielajā kokā starp iekšējo un ārējo mizu, un nepēja beigt prātot, vai Igdrasila izmēra koks bija pilns ar slepenām ejām, slepenām istabām, aizmirstiem kambariem un kāpnēm. Tā tam vajadzētu būt, viņš nolēma. Vai He­kate vispār zināja, kur viņi visi ir? Viņa domas joņoja, prātojot, kas veidojis šīs kāpnes. Viņš kaut kā nespēja iedomāties dievieti pašu grebjamies dzīvajā kokā.

Kāpjot viņi sajuta rūgtu degoša koka smažu, un cīņas skaņas kļuva arvien skaidrākas. Kaķu spalgie kliedzieni bija kļuvuši cil­vēciskāki, putnu ķērcieni bija pavisam drausmīgi, un tie sajaucās ar kuiļu dobjajiem urkšķiem un nathairu šņākuļošanu. Tagad, kad viņi vairs nebija pazemē, karstums un dūmi kļuva intensīvāki un viņi sadzirdēja arī citu skaņu — dziļu, zemu, vaidošu dārdoņu.

—   Mums jāpasteidzas. — Skatijas balss atskanēja no tumsas.

—     Mums patiešām tagad jāpasteidzas…— Un apzinātais miers Kareives balsī biedēja Džošu vairāk nekā viņas kliedzieni. — Uz­manīgi, tagad esam sasnieguši atvērumu. Mēs esam resnās saknes galā, apmēram trīsdesmit jardu prom no koka galvenās daļas. Mēs esam projām no cīņas, — viņa piebilda.

Džošs devās ap stūri un atrada Skatiju stāvam, rīta saules, kas spīdēja cauri vīnstīgu aizkaram tieši virs viņu galvām, apmirdzētu. Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, sarkanie mati saules gaismā vizēja zeltaini un atspīdēja uz viņas īso zobenu asajām šķaut­nēm, tajā mirklī Džošs viņu redzēja kā senahiīgu un biedējošu Ka­reivi, kāda viņa arī patiesībā bija. Visapkārt viņiem skanēja cīņas trokšņi, bet visskaļākā bija vaidošā dunoņa, šķita, ka dziļumā vibrē zeme. — Kas tā par skaņu? — Džošs vaicāja.

—   Igdrasila kliedzieni, — Skatija drūmi atbildēja. — Hekates ienaidnieki aizdedzinājuši Pasaules koku.

—  Bet kāpēc? — Džošam jau pati ideja šķita drausmīga, šis se­natnīgais dzīvais koks nevienam nebija izdarījis neko sliktu. Bet viss, kas saistījās ar to, sniedza viņam atklāsmi par tumšo Veco dzī­ves vērtībām.

—   Hekates spēks ir nesaraujami saistīts ar koku, viņas maģija uzturēja to dzīvu, bet tā dzīve savukārt stiprināja viņas spēku. Viņi tic, ka, iznīcinot koku, iznīcinās arī viņu.

Fleimels elsodams uzkāpa augšā un apstājās aiz Džoša. Alķīmiķa kalsnā seja bija tumši sarkana un sviedriem klāta. — Kļūstu vecs, — viņš sacīja, vāri pasmaidot. Viņš paskatījās uz Skatiju.

—    Kāds ir plāns?

—  Vienkāršs, — viņa iesāka, — mēs tiekam projām no šejienes, cik ātri vien spējam. — Tad viņa sagrieza zobenu savā kreisajā rokā tā, lai asmens gulētu gareniski gar roku. Viņa norādīja ar rok­turi. Fleimels un Džošs apstājās viņai cieši blakus un vērās cauri vīnstīgu aizskaram. Laukuma otrā pusē parādījās doktors Džons Dī, uzmanīgi pārvietodamies pa pamežu. Melnais, īsais zobens, ko viņš turēja abām rokām, spīdēja un iemirdzējās aukstā zilā gaismā.

—  Dī, — Fleimels sacīja. — Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka būšu patīkami pārsteigts viņu redzot. Tās patiešām ir labas ziņas.

Abi, gan Skatija, gan Džošs pārsteigti paskatījās uz viņu.

—   Dī ir cilvēks… tas nozīmē, ka viņš ir ieradies ar cilvēkiem izmantojamu transporta līdzekli, — alķīmiķis paskaidroja.

—   Mašīnu, — Skatija piekrītoši pamāja, — un tā, iespējams, būs atstāta ārpus Ēnu valstības.

Džošs jau gribēja jautāt, kā viņa zināja, ka viņš to atstājis ār­pusē, kad pēkšņi atskārta, ka pats zina atbildi. — Jo viņš zināja: ja iebrauks ar to šeit, nosēdīsies akumulators.

—  Paskat tik, — Skatija nomurmināja.

Viņi vēroja, kā viens milzīgs kuiļveida torkaltietis parādījās no zāles Dī aizmugurē.

Lai gan tas joprojām bija dzīvnieka veidolā, sacēlies pakaļ­kājās, tas izrādījās reizes trīs garāks par cilvēku.

—  Tas nogalinās viņu, — Džošs nomurmināja.

Dī zobens iemirgojās koši zils, un tad mazais vīrs atmuguriski metās uz kuiļači, turot zobenu kā mazu arku ap sevi. Pēkšņā kus­tība, šķiet, pārsteidza dzīvnieku, bet tas viegli atvairīja asmeni un tad sastinga. Ap radījuma ķetnu vietā, kur tai bija pieskāries as­mens, izveidojās plāns ledus apvalks un rīta saulē iemirdzējās mazi kristāli. Ledus apvalks apņēma arī kuiļača krūtis un tad virzījās le­jup uz masīvajām kājām, augšup uz pleciem un galvu. Pēc pāris sirdspukstiem radījums bija nobeidzies zili dzīslotajā ledū. Dī pie­cēlās no zemes, notīrīja mēteli no putekļiem un tad bez brīdinā­juma uzsita ar zobena spalu pa ledus blāķi. Klucis sabira miljons skanošos gabaliņos, katrs no tiem saturēja torkaltieša fragmentu.

—    Viens no galvenajiem zobeniem, — Skatija drūmi piezī­mēja, — ir Excalibur, Ledus zobens. Es domāju, ka tas pazudis pirms daudziem gadiem, iemests atpakaļ ezerā, kad Artorius nomira.

—  Izskatās, ka doktors to atradis, — Fleimels nomurmināja.

Džošs atklāja, ka nebija pat pārsteigts, dzirdot, ka karalis Artūrs

bijusi reāla personība, un viņš atskārta, ka prāto, vai arī pārējās leģendārās personas patiešām eksistējušas.

Viņi vēroja, kā Dī steidzās atpakaļ uz pazemi, virzīdamies uz milzīgās koka mājas otru pusi, kur kaujas skaņas bija visskaļākās. Dūmu smaka tagad bija stiprāka. Asa un rūgta tā cēlās un vijās ap koku, nesot sev līdzi senatnīgās vietas izgarojumus un sen aizmirstu garšvielu smaržu. Mežs krakšķēja un brakšķēja, koka sula vārījās un burbuļoja, un zemā, dobjā dunoņa bija pietiekami stipra, lai viss koks vibrētu.

—   Es attīrīšu ceļu, — Skatija sacīja, metoties cauri vīnstīgām. Gandrīz nekavējoties viņas virzienā, spārnus vicinot, aizplivinājās putncilvēku trio, kuriem sekoja kaķcilvēku trio, skrienot ar visām četrām.

—   Mums jāiet viņai palīgā! — Džošs izmisīgi sacīja, lai gan viņam nebija ne mazākās idejas, ko viņš varētu darīt.

—  Viņa ir Skataha, viņai nav nepieciešama mūsu palīdzība, — Fleimels sacīja. — Viņa vispirms aizvilinās tos projām no mums…

Skataha vieglā skrējienā iemetās pazemē. Smagie zābaki, atsi­toties pret zemi, neizdvesa ne skaņas. Putni un kaķi sekoja.

—   Viņa nodrošinās savu aizmuguri tā, ka tie varēs uzbrukt tikai no vienas puses, un tad viņa pagriezīsies pret tiem.

Džošs vēroja, kā Skatija veikli apgriezās un tagad stāvēja ar seju pret uzbrucējiem, ar muguru pret grubuļainu ozolu. Kaķveida radījumi ātri sasniedza viņu, bet Skatijas īsie zobeni bija veiklāki un no viņu nagiem šķīla dzirksteles. Putnveida radījumi lidinājās zemu, milzīgos spārnus vicinot, izplestiem nagiem. Virzot kreisās rokas zobenu virzienā uz zemi, viņa trāpīja radījumu izstieptajās locītavās, gaisā tās pārrāva, tad iemeta tos šņācošo kaķu vidū. Putni instinktīvi metās virsū kaķiem, un dzīvnieki sāka cīnīties savā starpā. Vēl divi cilvēkveida putni ar spalgu ķērcienu nekavējoties metās virsū kaķiem. Skatija izrāva zobenu no zemes un izmantoja to, lai pamātu Fleimelam un Džošam.

Fleimels uzsita Džošam pa plecu. — Ej! Ej pie Skatahas. — Džošs pagriezās pret alķīmiķi.

—  Dn kā ar tevi?

—  Es brīdi pagaidīšu, tad sekošu un aizsargāšu tevi.

Un, lai arī Džošs zināja, ka Fleimels bija iesaistījis viņus draus­mīgās briesmās, viņš nešaubījās ne mirkli, ka alķīmiķim var uzticēt aizmuguri. Viņš pamāja, tad pagriezās un izšāvās cauri vīnstīgu aizkaram un skrēja, cieši piespiedis māsu sev pie krūtīm, Projām no koka patvēruma kaujas troksnis bija neiedomājams, bet viņš koncentrējās uz zemi tieši sev priekšā, vērodams saknes un citus zemes nelīdzenumus, aiz kā varētu paklupt. Viņa rokās Sofija sa­kustējās, viņa samirkšķināja acis un sāka grozīties. Džošs vēl ciešāk satvēra viņu. — Esi mierīga, — viņš neatlaidīgi lūdzās, lai gan nebija pārliecināts, vai māsa viņu dzird. Džošs mainīja virzienu, pārvietojoties pa labi, projām no radījumu čīkstina, bet viņš ne­spēja neievērot, ka tad, kad tie bija stipri savainoti, tie atgriezās savās sākotnējās putnu un kaķu formās. Divi apstulbuši kaķi un trīs sapluinītas vārnas pacēlās no netīrumiem un vēroja viņu, paskrejot garām. Džošs dzirdēja Fleimelu skrienam aiz viņa un sajuta piparmētras smaržu rīta gaisā, tātad alķīmiķis darbojās ar burvestībām. Vēl desmit, piecpadsmit soļu, un viņš būs pie Skatijas, un Džošs zināja, ka tad, kad viņš būs pie Skatijas, viņš būs drošībā. Bet, kad Džošs sasniedza Skatiju, tieši tajā brīdī viņas acis šausmās ieplētās. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja slaidu sievieti ar gludu kaķa galvu un ķepām ēģiptiešu tērpā lecam vismaz div­desmit pēdu un piezemējamies uz Nikolasa Fleimela muguras, notriecot viņu zemē. Parādījās līks, ass nags un sašķēla alķīmiķa īso nūju uz pusēm, tad radījums atmeta galvu un sāka triumfējoši šņākt un sist ar ķepām.

Perenele Fleimela no mazās pazemes kameras tika pārvesta četru nelielu sargu pavadībā. Sargi bija tērpušies melnās ādas drēbēs, galvās — motociklistu ķiveres, kas paslēpa sejas. Viņa ne­bija līdz galam pārliecināta, ka tie ir cilvēki, — pavisam noteikti viņa nespēja saskatīt nekādu auru pēdas, sirdspukstus vai pat šo figūru elpu. Kad tie apstājās ap Pereneli, viņa sajuta neskaidru no­rādījumu par kaut ko savādu un mirušu, gaisā jautās it kā sapu­vušu olu, pārgatavojušos augļu smaka. Perenele nodomāja, ka tie varētu būt cilvēku atdarinājums, izaudzēti kolbās ar smirdīgu šķid­rumu. Perenele zināja, ka Dī vienmēr bija fascinējusi ideja radīt sev sekotājus, un viņš veltīja desmitiem gadu, eksperimentēdams ar golemiem, atdarinājumiem un homunkuliem.

Nesakot ne vārda, visi četri veidojumi saraustītām kustībām steidzināja viņu ārā no kameras un lejā pa garu, šauru un krēslainu koridoru. Perenele apzināti kustējās lēni, dodot sev laiku sakopot spēkus un aptvert vietas iespaidu.

Džefersons Millers — apsarga spoks bija pastāstījis Perijai, ka viņa ir Enoha uzņēmuma pagrabstāvā, uz rietumiem no Tclegraph Hill, netālu no slavenā Coit Tower. Viņa zināja, ka atrodas dziļi pa­zemē. Sienas no mitruma bija notecējušas, gaiss tik auksts, ka pie sejas veidoja mākonīšus. Tagad, kad Perenele bija ārā no kameras, viņa sajuta, ka spēki nedaudz atgriežas. Viņa izmisīgi mēģināja domāt par burvestībām, ko varētu izmantot pret sargiem, bet kon­takts ar Millera kunga spoku bija viņu nokausējis, un sāpe, kas pul­sēja dziļumā aiz acīm, traucēja koncentrēties.

Pēkšņi tieši Pereneles acu priekšā uzzibsnīja veidols. Viņas iz­elpa vēsajā miglas baltuma gaisā pamazām pieņēma sejas vaibstus.

Perenele paskatījās uz sargiem abās pusēs, bet tie nereaģēja. Viņa dziļi ievilka elpu un aizturēja to, vispirms ļaujot ķermenim to sasildīt, tad izelpoja garā un lēnā izelpā. Baltajā miglā veidojās seja: tā bija Džefersona Millera seja.

Perenele savilka pieri: šim spokam jau sen bija jābūt projām. Ja vien… ja vien tas nav atgriezies, lai pastāstītu viņai kaut ko.

Nikolass!

Perenele uzreiz zināja, ka viņas vīrs ir briesmās. Perenele ieel­poja vēl vienu garu ieelpu un aizturēja to. Viņa cieši sakoncentrē­jās uz Nikolasu, redzot viņu skaidri ar sava prāta acīm, — viņa šauro un diezgan skumjo seju, blāvās acis, īsi apcirptos matus. Viņa pasmaidīja, atcerēdamās laiku, kad viņš bija jauns un viņa mati biezi un tumši un pat garāki nekā viņai. Viņš vienmēr nēsāja tos aizmugurē sasietus ar sārtu samta lenti. Perenele izelpoja, un gaiss pārvērtās par baltu mākoni, kas uzreiz atkal izveidoja Džefersona Millera seju. Perenele cieši vērās spoka acīs, acu zīlītēs kā atspī­dumā viņa varēja saskatīt savu vīru zem Kaķu dievietes ķepas.

Perenelē uzvirmoja dusmas un arī bailes, un pēkšņi galvassāpes un nogurums bija kā ar roku atņemti. Sudraba pavedieniem caurvītie melnie mati sacēlās gaisā, it kā būtu sācis pūst stiprs vējš, gar augumu visā tā garumā sprakšķēja zilas un baltas statiskās elektrī­bas dzirkstis. Ap ķermeni kā otra āda iezaigojās ledus baltā aura. Pārāk vēlu sargi saprata — kaut kas nav kārtībā. Viņi sniedzās pēc Pereneles, bet tajā mirklī, kad viņu rokas pieskārās mirdzošajai auras malai, tie atrāvās, it kā būtu dabūjuši elektrisko šoku. Viens sargs pat metās viņai virsū, bet, iekams paspēja pielikt pirkstu, Pe­reneles aura satvēra viņu un aizvirpināja pret sienu ar spēku, kāds būtu pietiekams, lai norautu motociklista ķiveri no galvas. Sarga figūra noslīdēja zemē gar sienu, rokas un kājas salocījās nedabiskās pozās. Kad Perenele ielūkojas tā sejā, viņa saprata, ka radījumi tie­šām ir mākslīgi veidojumi. Tieši šis nebija pabeigts: viņa galva un seja bija vienkārši gluda āda — tukša, bez acīm, deguna, mutes un ausīm.

Sieviete metās projām pa gaiteni, apstādamās vienīgi tad, kad nonāca pie eļļaina izskata peļķes uz grīdas. Pieliecoties viņa ļoti koncentrēja savu uzmanību un pieskārās tumšajam ūdenim ar rā­dītājpirkstu un mazo pirkstiņu. Kad Perenele pieskārās šķidru­mam, viņas baltā aura sāka čurkstēt un ūdens sāka tvaikot, līdz noskaidrojās, un tad Perenele ieraudzīja ainu, ko uz īsu mirkli bija jau redzējusi pavīdam spoka acīs. Viņas vīrs gulēja zem Bastetas nagiem. Aiz viņiem cīnījās Skatija, lai atvairītu kaķu un putnu uz­brukumu, bet Džošs stāvēja ar muguru pret koku, neveikli ieķēries beisbola nūjai līdzīgā zarā un sizdams ar to katram, kas pienāca par tuvu. Sofija gulēja pie viņa kājām, lēni kustēdamās, apjukumā mirkšķinot acis.

Perenele paskatījās uz abām gaiteņa pusēm. Tālumā viņa sa­klausīja trokšņus, kāju dipoņu uz akmeņiem, viņa zināja, ka tuvo­jas vēl daži sargi. Perenele varēja skriet un paslēpties vai arī cīnīties ar sargiem: viņā bija atgriezies nedaudz spēka. Bet tas nepalīdzēs Nikolasam un bērniem.

Perenele paskatījās atpakaļ uz peļķi. Viņa vēl saskatīja Hekati, kas turējās pretī Moriganas uzbrukumam, tās putniem un Bastetas kaķiem. Perenele pamanīja arī Dī, kas virzījās aiz Hekates, zobens viņa rokās spoži spīdēja indīgi zils, fonā Perenele redzēja Igdrasilu degam spēcīgās sarkanās un zaļās liesmās.

Bet bija vēl kaut kas, ko Perenele varēja izdarīt. Kaut kas izmi­sīgs un bīstams, un, ja tas izdosies, atstās viņu galīgi bez spēka un pilnīgi bez aizsardzības. Dī radījumi varēs vienkārši paņemt viņu un aiznest projām.

Perenele divreiz nedomāja.

Noliekusies pār netīro ūdens peļķi, viņa ielika labo roku ar plaukstu uz augšu kreisajā plaukstā un spēcīgi koncentrējās. Pere­neles aura sāka kustēties un pārvietoties, ietverot viņas rokas kā pel­doši dūmi, pulcējoties plaukstā, tekot kā šķidrums pār ādas rievām un līnijām. Ādas krokās parādījās mazs sudrabaini balts gaismas plankums. Tas pārvērtās lielā bumbā un tad sāka griezties un augt, un ledus balti auras pavedieni sāka vēl ātrāk plūst lejā pa viņas roku. Viena sirdspuksta laikā tas palielinājās līdz olas lielumam, un tad Perenele strauji pagrieza plaukstu un iegrūda ūdenī tīras auras enerģijas bumbu. Viņa izrunāja tikai divus vārdus.

— Sofij. Mosties!

—  Sofij, mosties!

Sofijas Ņūmenas acis pēkšņi atvērās. Tad viņa atkal tās cieši aizvēra un piespieda rokas pie acīm. Gaisma bija tik spilgta un tik dzīva, kaujas skaņas tik vienreizēji skaidras un tuvas.

—  Sofij, mosties!

Šoks, izdzirdot balsi, atkal piespieda viņu atvērt acis un paska­tīties apkārt. Sofija varēja sadzirdēt Pereneli Fleimelu tik skaidri, it kā viņa stāvētu blakus, bet tur neviena nebija. Viņa gulēja, atbalstīta pret ozolkoka raupjo mizu, blakus stāvēja Džošs. Viņš ar resnu koka zaru izmisīgi mēģināja atvairīt drausmīgos dzīvniekus.

Sofija lēnām piecēlās kājās, pieturēdamās pie koka. Pēdējais, ko viņa skaidri atcerējās, bija rūgtā zaļa meža deguma smaka. Viņa atcerējās sakām — uguns! — un pārējais bija kā sajauktu ainu un tēlu sērijas — šaurs tunelis, radījumi ar putnu un kaķu galvām — tie droši vien bija sapņi.

Kad Sofijas acis bija atjēgušās un viņa palūkojusies apkārt, tad meitene saprata, ka tie nebūt nav bijuši sapņi.

Viņi patiesi bija simtiem putnu un kaķu aplenkti. Daži kaķgalvainie cilvēki lavījās pa zāli, mēģinādami piezagties pie viņiem uz visām četrām, vai līda uz vēdera, spļaudīdamies un skrāpēdamies. Koka zaros virs viņiem bija putncilvēki, manevrēdami pavisam tuvu, lai nosēstos, kamēr citi turpināja lēkāt un knābt Džošam ar saviem briesmīgajiem knābjiem.

Kaujas lauka otrā pusē dega Igdrasils. Senatnīgais koks krakšķēja un blīkšķēja, baltas, karstas, gluži vārošas sulas tvaiki cēlās

tīrajā gaisā kā ugunsdzēsēju radīti. Bet pat tad, kad nodegušais koks nokrita, tā vietā uzreiz parādījās jauns dzinums, svaigs un zaļš. Sofija saklausīja arī citu skaņu un saprata, ka ieklausās Igdrasilā. Tagad viņas vienreizēji jutīgā dzirde varēja saklausīt frāzes un vārdus, dziesmu fragmentus, rindiņas no dzejoļiem, arī agonizējošus degoša koka kliedzienus. Attāli viņa redzēja Hekati, iz­misīgi mēģinot nodzēst uguni, bet vienlaikus viņa arī cīnījās ar Moriganu, kaķiem un putniem. Sofija pamanīja, ka debesīs vairs nebija nathairu un tikai daži kuiļači bija palikuši sargāt savu senatnīgo pavēlnieci.

Sev tuvāk Sofija pamanīja Skatijas spilgti sarkanos matus. Viņa arī bija putnu un kaķu ieskauta. Kareive kustējās, it kā izpildot kādu sarežģītu deju, dvīņu zobeni zibēja, raidot prom no sevis gaudojošos radījumus. Skatija centās attīrīt sev ceļu pie Nikolasa Fleimela, kas gulēja ar seju pret zemi starp visdrausmīgākās būtnes, kādu jebkad Sofija bija redzējusi, nagiem — Bastetas, Kaķu dievietes. Ar savu neticami aso redzi meitene varēja pat saskatīt uz Bastetas kaķveida sejas atsevišķās ūsas, sev par pārsteigumu viņa redzēja arī, kā uz drausmīgi lielajiem ilkņiem krājas siekalu pilieni un tek uz vīru zem tās ķetnām.

Fleimels pamanīja Sofiju veramies viņa virzienā. Viņš centās ievilkt elpu, bet tas bija grūti, jo virs viņa atradās visai smaga būtne. — Bēdz, — viņš čukstēja, — bēdz.

— Sofij, man ir tikai pāris mirkļu… — Penereles balss atbalsojās meitenes galvā, galīgi viņu šokējot. — Tas ir tas, kas tev jādara. Tev jāļauj man runāt caur tevi…

Džošs atskārta, ka māsa bija piecēlusies kājās, nedaudz šū­podamās, rokas piespiedusi ausīm, it kā skaņas būtu par skaļām, cieši piemiegtiem plakstiņiem. Viņš redzēja māsas lūpas kustamies, it kā viņa runātu pati ar sevi. Viņš sita dažiem cilvēkiem ar Amerikas atdarinātājputnu galvām, kad tie metās uz viņu. Smagais zars trāpīja vienam no radījumiem taisni pa knābi, un tas aizsteberēja atpakaļ apdullis un apstulbis. Cits turpināja riņķot ap Džošu, kas saprata, ka tas nav atnācis pēc viņa, bet gan mēģina piekļūt Sofijai. Viņš pagriezās un sita tam, bet tajā mirklī viņa virzienā lēkšoja garš, slaids vīrietis ar svītraina kaķa galvu. Džošs mēģināja mest ar zaru, bet nenoturējās līdzsvarā, un kaķcilvēks pieliecās, izvairīdamies no sitiena.Tad palēcās gaisā atvērtu muti, izplestiem nagiem. Džošs sajuta, ka rīkli kņudina skābena garša, un viņam nācās atzīt, ka nu viņi abi ar Sofiju atrodas bezcerīgās briesmās. Viņam vajag tikt pie māsas, viņam jāaizstāv viņa… un šajā mirklī Džošs saprata, ka to nespēj. Mirkli, pirms mežonīgais kaķgalvainais radījums atsitās pret viņa krūtīm, Džošs aizvēra acis, gaidīdams sāpes no nagu cir­tieniem kopā ar spalgu kaucienu sev sejā… bet viss, ko viņš izdzir­dēja, bija maiga murrāšana. Viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka tur rokās pūkainu kaķēnu.

Sofija! Viņš pagriezās apkārt… un bijībā apstājās.

Sofijas tīrā sudraba aura mirdzēja ap viņas ķermeni. Vietām tā bija tik blīva, ka pat atstaroja saules starus, atgādinot viduslaiku bruņutērpu. Sudraba dzirkstis sparkšķēja caur viņas matiem un pilēja no pirkstiem kā šķidrums.

—  Sofij? — Džošs čukstēja sajūsmināts. Ar viņa māsu viss bija kārtībā.

Un tad Sofija lēnām pagrieza seju, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pārdzīvoja līdz nelabumam šokējošu atklāsmi — viņa to ne­pazina.

Putncilvēks, kas bija virzījies, lai uzbruktu meitenei, pēkšņi me­tās uz priekšu, ar knābi tēmēdams viņas acīs. Sofija pacēla pirkstus: mazītiņa sudraba pilīte atrāvās no viņas rokas un izšķīda pret radī­jumu. Vienā mirklī tas sakļāva spārnus, ieritinājās un pārtapa par vientuļu strazdu.

Sofija pagāja garām brālim un devās Bastetas virzienā.

—  Ne soli tuvāk, mazā meitene, — Basteta nokomandēja, pacel­dama ķepu ar asajiem nagiem.

Sofijas acis plati iepletās, un viņa pasmaidīja, un Džošs pēkšņi saprata, ka pirmo reizi savā mūžā viņš ir nobijies no savas mazās māsas. Viņš zināja, ka tā nebija viņa Sofija, šī draudīgā būtne neva­rēja būt viņa dvīņumāsa.

Kad meitene ierunājās, viņas balss skanēja kā griezīgs ķēr­ciens. — Tev pat nav mazākās nojausmas, ko es varu tev nodarīt.

Bastetas milzīgās kaķa acis izbrīnā samirkšķinājās. — Tu neko nevari man nodarīt, mazā meitene.

— Es vairs neesmu meitene. Tu vari būt senatnīga, bet tu nekad neesi saskārusies ar kaut ko tādu kā es. Man piemīt neapstrādāts spēks, kas var iznīcināt tavu maģiju. Es varu to izmantot, lai atgrieztu putnus un kaķus viņu dabiskajās formās. Sofija pielieca galvu uz vienu pusi, žests, ko Džošs labi pazina; viņa māsa tā darīja, kad kādā uzmanīgi klausījās. Tad viņa pastiepa savu roku tumšās Vecās virzienā. — Kā tu domā, kas tagad notiks, ja es pastiepšos un pieskaršos tev?

Basteta nošņāca komandu, un trīs kaķcilvēki metās uz meiteni. Sofija izstiepa roku, un to pavadīja gara, pātagveida, lokana sudraba enerģijas spirāle. Tā pieskārās katram no kaķiem, sprakšķēdama pa to pakaļkājām un pleciem, un tie nekavējoties lēcienā apstājās, vēlās un locījās pa zemi, līdz transformējās par parastiem ikdienas kaķiem, diviem īsspalvu un vienu noplukuša izskata persieti, tie piezemējās uz savām kājām un metās projām, žēlīgi ņaudēdami. Sofija sagrieza pātagu virs galvas, izmētādama sudraba šķidruma piles visos vir­zienos. — Ļauj man pie tevis pamēģināt, ko es varu izdarīt… — Sudraba pletne krakšķēja un brakšķēja, viņai tuvojoties.

Skatija pēkšņi apjauta, ka trīs viņas pretinieki ir pārvērtušies: par amerikāņu sarkanrīklīti, mājas žubīti un čiepstošu zvirbuli, bet eksotiska izskata kaķcilvēks tieši viņas priekšā pārvērtās apjukušā siāmietī.

Sofija blieza ar sudraba pātagu vēl un vēl, atsizdama savus uz­brucējus, sudraba pilienu šļakatas bija visur, un arvien vairāk un vairāk kaķu un putnu cilvēku atgriezās savās dabiskajās formās. — Ej projām no Nikolasa, — viņa sacīja, lūpām nekustoties sinhroni ar izrunātajiem vārdiem, — vai arī tu uzzināsi, kāda ir tava patiesā forma, Basteta, kas esi arī Mafteta, Sehemeta un Menhita.

Basteta lēnām atkāpās no Nikolasa un piecēlās visā savā garajā augumā. Viņas acis ar iešķeltajām acu zīlītēm bija plati ieplestas, mute cieši aizvērta.— Ir pagājis ilgs laiks, kopš mani kāds saucis šajos vārdos. Kas tu esi — noteikti ne mūsdienu jauna cilvēku mei­tene?

Sofijas lūpas kustējās, vārdi atskanēja pēc dažiem mirkļiem: — Uzmanies no šīs meitenes, Basteta. Tavs liktenis ir viņas rokās.

Bastetas spalva sabozās, kailās rokas pārklāja zosāda. Tad viņa lēnām atkāpās, pagriezās un metās degošā Igdrasila virzienā. Pirmo reizi simttūkstoš gados viņa bija nobijusies.

Nikolass piecēlās kājās un kliboja Sofijas, Džoša un Skatijas vir­zienā. Viņš apstājās pie Sofijas. — Perenele? — viņš nočukstēja.

Sofija pagrieza seju pret viņu, tukšām, neredzošām acīm. Viņas mute kustējās, un tad kā slikti dublētā filmā atskanēja vārdi: — Es esmu Sanfrancisko, tieku turēta Enoha kompānijas ēkā. Esmu sveika un vesela. Ved bērnus uz dienvidiem, Nikolas. Iestājās garš klusuma brīdis, pēc tam viņa ierunājās atkal, vārdi atskanēja ātrāk, nekā spēja kus­tēties Sofijas lūpas, meitenes sudraba aura sāka bālēt, un viņas acis vērās ciet. — Ved bērnus pie Raganas.

Doktors Džons Dī bija izmisis. Viss bruka un ira, un tagad vēl pastāvēja iespēja, ka viņam jāņem aktīva dalība kaujā. Fleimels, Skatija un dvīņi bija pamanījušies izbēgt no Igdrasila koka iekšienes un tagad cīnījās laukuma otrā pusē, ne vairāk kā divsimt jardu tālāk, bet viņš nevarēja tikt pie viņiem — tas nozīmētu kaujas lauka šķēr­sošanu. Pēdējie no Torc Alita, gan cilvēkveidīgie, gan kuiļveidīgie turpināja cīņu ar kaķu un putnu cilvēkiem. Nathairas jau bija sakautas. Sākumā spārnotās čūskas bija ieviesušas haosu un ap­jukumu kaķos un putnos, bet bija neveiklas un lempīgas uz zemes, un gandrīz visas tika nogalinātas, tiklīdz piezemējās. Milzīgā torkaltiešu armija bija kļuvusi ievērojami retāka, un viņš prātoja, ka pēc stundas Ziemeļamerikā vairs nebūs palicis neviena kuiļača.

Bet viņš nevarēja atļauties gaidīt tik ilgi. Viņam bija jādabū Fleimels tagad. Viņam bija jāatgūst Kodeksa lapas, cik ātri vien iespējams.

No sava slēpņa aiz krūmu pudura Dī vēroja Vecos. Hekate stā­vēja savas koka mājas durvīs, savu pēdējo dzīvu palikušo perso­nīgo Tork Alita sargu ieskauta. Kamēr kuiļi cīnījās ar kaķiem un putniem, Hekate viena pati stājās pret Moriganas un Bastetas ap­vienotajiem spēkiem.

Tās trīs ignorēja puscilvēkveidīgo dzīvnieku cīņu ap sevi. Pa­rastam vērotājam tas izskatītos, ka trīs Vecie vienkārši cieši skatās cits citā. Tomēr Dī pamanīja sārti pelēkus mākoņus pulcējamies tikai virs Igdrasila, viņš redzēja, kā baltie un zeltainie ziedi, kas bija izkaisīti ap milzīgo koku, novīta un sažuva, vienā mirklī pārvērzdamies par melnu masu; viņš bija pamanījis arī neredzamo sēņu spīdumu, kas parādījās uz gludi pulētās akmens takas. Dī smaidīja; bija skaidrs, ka tas vairs nevilksies ilgi. Cik gan ilgi vēl Hekate varēs pastāvēt pret diviem Vecajiem, tanti un krustmeitu?

Bet dieviete neizrādīja nekādas vājuma pazīmes.

Tad viņa pavirzījās atpakaļ.

Lai arī gaiss tagad ar visu nepatīkamo degoša koka smaku bija mierīgs, Dī vēroja, kā neredzama, nejūtama vēja brāzma uzplanda Moriganas mēteli ap viņas pleciem, tad ietriecas milzīgajā Bastetā, liekot viņai noliekt galvu un pieliekties vēja virzienā. Hekates ap­ģērba metāliskie raksti mainījās žilbinošā ātrumā, krāsas bija izplū­dušas un izkropļotas.

Pieaugošā satraukumā viņš pamanīja melnas ēnas pārvieto­jamies pāri nokaltušajai zālei un tad ievēroja melnu mušiņu spietu apmetamies Bastetas kažokā, lienot ausīs un degunā. Kaķu dieviete iekaucās un aizklumburēja atpakaļ, nikni berzēdama savu seju, viņa nokrita uz zemes, ripoja apkārt un apkārt pa garo zāli, cenz­damās atbrīvoties no insektiem. Tie pulcējās vairāk un vairāk, tiem pievienojās sarkanās skudras un atsevišķi zirnekļi, kas izlīda no zāles un mudžēja pa viņas ķermeni. Nometusies uz visām četrām, viņa atmeta galvu un agonijā iekaucās, tad pagriezās un aizskrēja pāri klajumam, klupdama un aizķerdamās garajā zālē, izmetās cauri mazajam dīķim, mēģinādama tādējādi atbrīvot savu ķermeni no insektiem. Viņa bija jau vairāk nekā pusceļā pāri klajumam, kad beidzot milzīgais, virpuļojošais mākonis pameta viņu. Basteta nikni berzēja seju, atstādama garus skrāpējumus ādā, iekams piecēlās kā­jās un aizsoļoja atpakaļ Igdrasila virzienā. Un tad nāca mušu spiets, tagad jau biezāks, pārkārtojies tas iemijās gaisā viņas priekšā.

Tajā mirklī Dī iedomājās — iespējams, tikai iespējams, — ka Hekate var uzvarēt. Atšķirt Bastetu no Moriganas bija meistarīgs sitiens, būt drošai par to, ka Basteta nespēs atgriezties, tas vienkārši bija ģeniāli.

Saprazdama, ka nevar atgriezties pie Igdrasila, Basteta nik­numā šņāca, tad pagriezās un metās pāri klajumam, kur Fleimels, Skatija un dvīņi mēģināja aizstāvēt sevi. Dī redzēja, kā viņa veica neiedomājamu lēcienu un nogāza alķīmiķi pie zemes. Tas viņam sniedza nedaudz mierinājuma, vismaz viņš atļāvās nelielu smaidu, tad tas ātri pazuda — viņš joprojām bija ievilināts lamatās šajā klajuma pusē. Kā gan lai viņš tiek garām Hekatei?

Lai gan lgdrasils stipri dega un liesmoja visas tā daļas — dega lapas un uz leju stiepās nomelnējuši zari, no salūzušajiem zariem lipīgā straumē tecēja sula, — Hekates spēki nešķita mazinājušies. Dī nepatikā grieza zobus, visi viņa pētījumi norādīja, ka i Iekate bija iedvesusi kokam dzīvību, piepildot to ar mazumiņu sava dzīvības spēka. Un otrādi — augot tas atjaunoja un papildināja viņas spēkus. Aizdedzināt koku bija viņa ideja. Viņš bija iedomājies, ka, ja tas sa­degs, Hekates spēks zudīs. Bet gluži pretēji: koka aizdedzināšana bija tikai sadusmojusi dievieti, un viņas dusmas padarīja viņu vēl nāvējošāku. Kad Dī redzēja Hekates lūpas noraustāmies, kas varēja nozīmēt smaidu, un Moriganu grīļojamies un tad atkāpjamies, viņš sāka saprast, ka šeit, viņas Ēnu valstībā, Trejseju dieviete bija vien­kārši pārāk stipra pret viņiem.

Tad Dī saprata, kā viņam jārīkojas.

Turēdamies koka ēnā un garajā zālē, viņš pārvietojās ap mil­zīgā Igdrasila koka stumbru. Viņš bija spiests pieliekties un slēp­ties, kad no pazemes tieši viņa priekšā izmetās ārā torkaltietis savā kuiļveida formā un pie tā pieķērušies vismaz ducis kaķeilvēku un divtik putneilvēku.

Dī iznāca no pameža koka otrā pusē, vietā, kur cīnījās Hekate un Morigana. Pa labi viņš redzēja, ka kaut kas noticis ar Fleimela grupu; putni un kaķi lidoja uz visām pusēm… un tad viņš saprata, ka redz parastus putnus un vienkāršus kaķus, nevis puscilvēkveida būtnes. Moriganas un Bastetas pārveidojošie buramie vārdi cieta neveiksmi: vai Hekate bija tik spēcīga? Bija jādara tam gals.

Doktors Džons Dī pacēla rokā īso zobena asmeni. Asmens visā garumā iezaigojās netīri zilā gaismā, un uz mirkli senatnīgā ak­mens asmens iedūcās no neredzamas brāzmas, kas aiztraucās gar tā malām. Spalā iegravētās vijīgās čūskas sāka locīties un šņākt.

Cieši satvēris spalu, Dī piespieda asmens galu pie senatnīgā koka grubuļainās mizas un iedūra.

Excalibur mīksti, bez pretestības ieslīdēja kokā līdz pašam spa­lam. Ilgāku laiku nekas nenotika, bet tad Igdrasils sāka vaidēt. Skaņa bija līdzīga dzīvnieka sāpju rēcienam: sākusies ar dobju sēkoņu, tā ātri pieauga spalgās gaudās. Vietā, kur zobena spals bija ārpus koka, parādījās zils plankums. Lejā pa koku kā piloša tinte sāka tecēt šķidrums un iesūcās zemē, pa meža vēnām un slāņiem plūda eļļaini zila gaisma. Igdrasila kliedzieni vērtās skaļāki un skaļāki, līdz kļuva cilvēka ausij nepanesami. Izdzīvojušie torkaltieši nokrita zemē, sāpēs locīdamies, saķēruši ausis, putncilvēki apjukumā vir­puļoja gaisā, kaķcilvēki sāka šņākt un gaudot vienā balsī.

Zilais plankums pārvietojās apkārt kokam, ietērpjot visu biezā spīdīgu ledus kristālu apvalkā, kas atstaroja gaismu. Gaisā iemir­dzējās zili melnas un sārti zaļas varavīksnes.

Eļļainais plankums šāvās augšā pa koku un tā zariem, pārvēr­šot it visu, kam pieskārās, šķauhiainos kristālos. Pat uguns nebija imūna pret to. Liesmas sasala, uguns tika ietverta krāšņos neparas­tos ornamentos, zirnekļa tīkls kļuva kā ledus uz. dīķa virsmas un tad pārvērtās mirdzošos putekļos. Kur vien zilais plankums pieskārās lapām, tās kļuva cietas un nokrita no zariem. Tās nekrita uz zemes virpuļodamas; tās krita un sabira ar klusu šķindoņu, bet zari kā smagi ledus gabali atdalījās no koka stumbra un saplīsa gabalos pret zemi. Dī metās sāņus, lai izvairītos no trīs pēdu gara krītoša sa­saluša zara. Cieši satvēris Excalibur spalu, Dī izvilka akmens asmeni no senatnīgā koka un metās paslēpties.

Igdrasils mira. Milzīgi mizas gabali atdalījās kā ledusgabali no ledāja un uz zemes saplīsa mazākos gabalos, piedrazojot skaisto Ēnu valstības ainavu ar žiletes asuma ledus lauskām. Turēdamies noteiktā attālumā un vērodams krītošos zarus, Dī metās apkārt ko­kam, viņam bija jāredz Hekate.

Trejseju dieviete mira.

Stāvot gluži mierīgi sadrupušā Igdrasila priekšā, Hekate ar katru sirdspukstu ņirbēja caur savām trim sejām — jauno, brie­duma un veco. Izmaiņas notika tik ātri, ka viņas miesai nepietika laika pielāgoties un viņa tika notverta starp divām fāzēm: jaunas acis vecā sejā, meitenes galva ar sievietes ķermeni, sievietes ķer­menis ar bērna rokām, nepārtraukti mainīgais apģērbs bija zaudējis visu krāsu toņus un bija tajā pašā tumši melnajā krāsā kā viņas āda.

Dī stāvēja blakus Moriganai, un viņi klusēdami vēroja. Basteta pievienojās, un visi trīs vēroja Hekates un Igdrasila pēdējos mirkļus. Pasaules koks gandrīz viss bija pilnīgi zils, klāts ar ledus apvalku. Sasalušās saknes spraucās ārā no zemes, sagraujot tās nevainojamo simetriju, izveidojot augsnē biezus grebuļus. Masīvajā stumbrā parādījās milzīgi caurumi, atklājot apļveida istabas, kas tagad arī bija zilā ledus pārņemtas.

Hekates transformēšanās palēninājās. Pārmaiņas, lai materiali­zētos, aizņēma vairāk laika, jo zilais plankums lēni rāpās viņas ķer­menī, padarot ādu cietāku, pārvēršot to Iedus kristālos.

Morigana paskatījās uz asmeni Dī rokās, tad steigšus novēr­sās. — Pat pēc saviem daudzajiem darbiem, doktor Džon Dī, tu vēl joprojām spēj mūs pārsteigt, — viņa klusi sacīja. — Man nebija ne jausmas, ka tev pieder Ledus zobens.

—    Man prieks, ka to paņēmu, — Dī sacīja, netieši atbildot vmai. Šķiet, Hekates speķi bija stiprāki, neka mums likās. Vis­maz mans pieņēmums, — ka viņas stiprums ir saistīts ar koku — , ir pareizs.

No Igdrasila tagad bija palicis pāri milzīgs ledus bluķis. Hekate bija pilnībā pārklāta ar sasalušu slāni, lai gan aiz zilajiem kristāliem viņas sviesta krāsas acis joprojām bija spilgtas un dzīvas. Koka gals sāka kust, netīrs ūdens tecēja lejup pa stumbru, iegraužot dziļas rievas.

—   Kad sapratu, ka viņai ir spēks, lai iznīcinātu mūsu burves­tības, es zināju, kas jādara, — Dī sacīja. — Es redzēju, kā kaķi un putni pārvēršas atkal savās dabiskajās formās.

—    Tas nebija Hekates nopelns, — Basteta pēkšņi nošņācās, viņai bija stiprs akcents un balss līdzinājās kaķa balsij.

Morigana un Dī pagriezās, lai paskatītos uz Kaķu dievieti. Radījums pacēla savu spalvaino nagu un norādīja pāri klaju­mam. —Tā bija meitene. Kāds runāja caur viņu, kāds, kas zina manus patiesos vārdus, kāds, kas izmanto meitenes auru, lai va­dītu tīrās enerģijas pātagu, kas atcēla mūsu burvju vārdus.

Dī paskatījās pāri klajumam, kur bija redzējis Fleimelu, Skatiju un dvīņus, sapulcējušos ap ozolu. Bet no tiem nebija ne miņas. Viņš pagriezās, lai nokomandētu izdzīvojušos kaķus un putnus atrast tos, tad ieraudzīja Senuhetu klibojam šurp. Vecais vīrs bija dubļu un asins notašķīts, lai gan nešķita, ka tās būtu viņa paša asinis; viņš bija pazaudējis vienu no saviem līkajiem zobeniem. Uz mirkli viņš pēkšņi apstājās pusceļā.

— Fleimels un pārējie aizmuka, — viņš noelsās. — Es sekoju tiem ārā no Ēnu valstības. Viņi nozaga tavu mašīnu, — viņš sašutis piebilda.

Doktors Džons Dī naidā iekaucās, apmetās apkārt un iemeta Excalibur Igdrasilā. Akmens asmens atsitās pret senatnīgo Pa­saules koku, kas iezvanījās ar svinīgu liela zvana skaņu. Viena nots — augsta un skumja — vibrēja gaisā… un tad Igdrasils sāka plaisāt. Garas plaisas un šķēlumi sniedzās visā koka garumā. Sā­kumā plaisas bija mazas, bet kļuva platākas, skrejot uz augšu sa­raustītā rakstā. Pāris mirkļos viss koks bija klāts zigzaga plaisām. Tad Igdrasils sakustējās un, gāžoties zemē, uzkrita virsū Hekates ledus figūrai, pārvēršot to ledus putekļos.

Džošs Ņūmens atrāva vaļā melnā džipa durvis un sajuta atvieg­lojuma vilni. Atslēgas bija aizdedzē. Viņšatvēra aizmugurējās durvis un pieturēja tās, līdz Nikolass Fleimels piesteidzās pie mašīnas, nesdams rokās Sofiju. Viņš pastiepās un uzmanīgi novietoja Sofiju uz. aizmugurējā sēdekļa. Skatija izmetās no lapu aizsega un drāzās lejā pa taku platu smaidu sejā.

— Nu, tā, — viņa sacīja, iekārtodamās džipa aizmugurē, — bija vislielākā izprieca, kāda man bijusi pēdējo tūkstoš gadu laikā.

Džošs iekāpa vadītāja vietā, piemēroja to saviem izmēriem un pagrieza aizdedzes atslēgu. Lielais V6 motors dzīvīgi ierūcās.

Fleimels ielēca pasažieru sēdeklī un aizcirta durvis. — Dabū mūs ārā no šejienes!

Džošs iebīdīja ātruma kloķi, cieši satvēra ādas stūri abās rokās un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai. Milzīgais Hummer grīļodamies metās uz priekšu, apgriezdamies uzmeta gaisā akmeņus un drazas un tad drāzās lejā pa šauro taku, šūpodamies un lēkādams pāri saknēm, koka zariem, gar sāniem skrāpējās krūmi, atstājot švīkas mašīnas nevainojamā virsmas krāsojumā.

Lai arī saule bija uzlēkusi abās — gan Ēnu valstība, gan reālajā pasaulē, ceļš joprojām bija dziļu ēnu klāts, un vienalga, kur Džošs arī skatītos, viņš joprojām nevarēja atrast gaismas slēdžus. Viņš turpināja lūkoties sānu un aizmugures spoguļos, gatavs kuru katru brīdi ieraudzīt Moriganu vai Kaķu dievieti izlecam no augāju sienas. Tikai kad taka izbeidzās saules pielietā laukumā un viņš pagrieza stūri pa labi, izripinādams smago džipu uz šaurā, līkumotā takas gala, viņš samazināja gāzes padevi. Hummer uzreiz zaudēja ātrumu.

—  Vai visiem viss kārtībā? — Džošs nedroši pajautāja.

Viņš pagrieza aizmugurējo spoguli uz leju tā, lai varētu redzēt aizmuguri. Viņa dvīņumāsa gulēja šķērsām pāri platajām ādas sēdvietām, galva — Skatijas klēpī. Kareive ar sava T krekla malu slaucīja meitenes pieri. Sofijas āda bija miroņa bālumā, un, lai gan acis bija aizvērtas, acu āboli nemierīgi kustējās zem plakstiņiem, arī viņa pati raustījās, it kā redzētu murgus. Skatija pieķēra Džošu skatāmies uz viņām spogulī un iedrošinoši uzsmaidīja. — Ar viņu viss būs labi.

—   Vai tu kaut ko varētu darīt? — Džošs jautāja, uzmetis ska­tienu Fleimelam, kas sēdēja blakus viņam. Viņa jūtas pret alķīmiķi tagad bija gaužām pretrunīgas. No vienas puses, viņš bija ievilcis viņus drausmīgās briesmās, un tomēr Džošs redzēja, cik mežonīgi Fleimels viņus aizstāvēja cīņā.

—    Es neko nevaru darīt, — Fleimels sacīja nogurušā balsī. — Viņa vienkārši ir novārgusi, nekas vairāk. — Nikolass arī iz­skatījās noguris. Viņa drēbes bija notraipītas ar dubļiem un ar kaut ko vēl, kas varēja būt asinis. Matos ieķērušās putnu spalvas, abas rokas saskrambātas cīņā ar kaķiem. — Ļauj viņai gulēt, un, kad tava māsa pēc pāris stundām pamodīsies, ar viņu viss būs kārtībā. Es tev apsolu.

Džošs pamāja. Viņš koncentrējās uz ceļu, lāgā nevēloties turpi­nāt sarunu ar alķīmiķi. Džošs šaubījās, vai ar māsu viss būs atkal labi. Viņš atcerējās ieplestās acis un tukšo skatienu, Sofija vairs nebija pazinusi savu brāli. Viņš bija dzirdējis balsi, kas nāca pār mā­sas lūpām: tā nebija tā balss, ko Džošs tik labi zināja. Viņa dvīņu­māsa bija pilnīgi izmainījusies.

Viņi bija nonākuši līdz Mill Vallei/ ceļa zīmei, un viņš pagrieza auto pa kreisi. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, uz kurieni viņi dosies, viņš tikai gribēja tikt projām no Ēnu valstības. Vēl vairāk — viņš gribēja doties mājās, gribēja atgriezties normālā dzīvē, gribēja aizmirst, ka reiz universitātes laikrakstā, ko tēvs bija atnesis mājās, bija ieraudzījis darba sludinājumu:

"Vajadzīgs palīgs grāmatveikalā. Mums nevajag lasītājus, mums vajag strādniekus."

Džošs bija aizsūtījis pieteikuma vēstuli, un pēc dažām dienām viņu uzaicināja uz darba interviju. Sofijai nebija nekas ko darīt tajā dienā, un viņa aizgāja viņam līdzi. Gaidīdama Džošu, viņa bija aizgājusi uz veikalu pāri ielai, lai iedzertu tēju. Kad Džošs iznāca no mazā grāmatu veikala, tīksmē smaidot, jo viņam bija piedāvāts darbs, atklājās, ka Sofija arī bija atradusi darbu "Kafijas tasē". Viņi strādās tieši viens otram pretī pāri ielai — vienkārši lieliski! Un tas arī bija lieliski — līdz vakardienai, kad šis neprāts sākās. Džošam bija grūti noticēt, ka tas viss sākās tikai vakardien. Viņš atkal pa­skatījās spogulī uz Sofiju. Viņa mierīgi atpūtās pilnīgi nekustīga, bet viņš jutās atvieglots, jo pamanīja, ka māsas vaigos nedaudz at­griežas krāsa.

Ko bija izdarījusi Hekate? Nē, — ko bija izdarījis Fleimels? Viss atgriezās pie alķīmiķa. Tā visa bija viņa vaina. Dieviete nebija gribējusi atmodināt dvīņus — viņa apzinājās briesmas. Bet Fleimels bija piespiedis viņu, un tagad alķīmiķa dēļ Hekates Ēnu valstības paradīze bija uzbrukuma objekts un dvīņumāsa viņam bija kļuvusi svešiniece.

Kad Džošs sāka strādāt grāmatveikalā pie cilvēka, kuru viņš tad pazina kā Niku Flemingu, viņam šis vīrs bija šķitis mazliet dīvains, varbūt pat ekscentrisks. Bet vairāk iepazīstot, Džošam viņš ļoti iepatikās, viņš pat sāka Flemingu apbrīnot. Nikā bija viss, kā pietrūka viņa tēvam. Viņš bija jokpilns, interesējās gandrīz par visu to pašu, par ko interesējās Džošs, un viņa zināšanas par visādiem niekiem bija nepārspējamas. Džošs zināja, ka viņa tēvs Ričards pa­tiešām bija laimīgs un jutās labi, kad stāvēja studentu pilnas au­ditorijas priekšā vai arī bija ieracies līdz ceļiem netīrumos.

Flemings bija citāds. Kad Džošs nocitēja viņam Bārtu Simpsonu, Flemings atbildēja ar Graučo Marksu un tad gāja vēl tālāk un iepa­zīstināja Džošu ar Marx Brothers filmām. Viņiem patika viena un tā pati mūzika — lai gan viņu gaumes bija pavisam atšķirīgas; Džošs iepazīstināja Niku ar Green Day, Lamb un Dido. Flemings ie­teica Peter Gabriel, Genesis un Pink Floyd. Kad Džošs atļāva Flemingam klausīties kādu modīgu un aizraujošu gabalu no sava iPoda, Flemings aizdeva viņam savu Mike Oldfield un Brian Eno CD. Džošs iepazīstināja Niku ar blogu pasauli un parādīja viņam savu un So­fijas blogu, un viņi pat sāka apspriest iespēju visu veikala grāmatu klāstu ielikt pārdošanai internetā.

Ar laiku Džošs sāka uztvert Flemingu kā savu vecāko brāli, kādu viņš patiesībā vienmēr bija vēlējies. Un tad šis cilvēks bija viņu nodevis.

Patiesībā viņš bija melojis Džošam jau pašā sākumā. Īstenībā viņš pat nebija Niks Flemings. Un kaut kur zemapziņā veidojās ne­patīkams jautājums. Cenšoties noturēt balsi zemu un acis uz ceļa sev priekšā, Džošs jautāja: — Vai tu zināji, ka viss tā notiks?

Fleimels iesēdās dziļāk savā ādas sēdeklī un pagriezās, lai pa­skatītos uz Džošu. Alķīmiķis daļēji atradās ēnā un abām rokām bija ieķēries drošības jostā, kas bija krustām pārvilkta viņa krūtīm.

—    Kam būtu jānotiek? — viņš piesardzīgi jautāja.

— Tu saproti, par ko runāju, un es neesmu vairs bērns, — Džošs sacīja, viņa balss paaugstinājās, — tā ka, lūdzu, nerunā ar mani kā ar bērnu. — Aizmugures sēdeklī Sofija miegā nedaudz iemurminājās, viņš piespieda sevi pazemināt balsi. — Vai tava vērtīgā Grāmata pa­reģoja visu šo? — Viņš uzmeta skatienu, jo pamanīja Skatiju sa­kustamies un saprata, ka viņa paliecas uz priekšu, lai sadzirdētu alķīmiķa atbildi.

Fleimels ilgi klusēja, iekams atbildēja. Beidzot viņš sacīja. — Ir dažas lietas, kuras tev vispirms jāzina par Ābrahama Maga Grā­matu. — Viņš redzēja Džošu atveram muti un steigšus turpināja.

—    Ļauj man pabeigt. Es visu laiku zināju, ka Kodekss ir vecs, — viņš iesāka, — tomēr nekaci neesmu zinājis, cik tieši vecs tas ir. Vakar Hekate sacīja, ka bijusi klāt, kad Ābrahams to radīja… un tas varētu būt vismaz pirms desmit tūkstošiem gadu. Pasaule tad bija pavisam citāda. Valda vispārējs uzskats, ka cilvēku rase parādījās akmens laikmeta vidū. Bet īstenība ir pavisam, pavisam citāda. Veco rase valdīja uz zemes. Mūsu mitoloģijā un leģendās ir daļa īstenības. Ja tu tici šiem stāstiem, — viņš turpināja, — tajos ir gan spēja lidot, gan kuģi, kas var doties pāri okeāniem, un viņi spēj kontrolēt laiku un uzlabot sevi, ko mēs sauktu par klonēšanu. Citiem vārdiem, viņiem bija pieejama zinātne, kas bija tik attīstīta, ka mēs to saucam par maģiju.

Džošs sāka kratīt savu galvu. Tas bija par daudz.

—   Un, iekams tu gribi sacīt, ka tas viss ir ņemts pārāk tālu, tu vispirms padomā, cik tālu cilvēki tikuši pēdējo desmit gadu laikā. Ja kāds taviem vecākiem būtu teicis, piemēram, ka viņi varēs visu savu mūzikas fonotēku nēsāt savā kabatā, vai viņi būtu noticējuši? Tagad mums ir telefoni, kam piemīt vairāk skaitļošanas potenciāla, nekā tika izmantots, lai nosūtītu pirmās raķetes kosmosā. Mums ir elektroniskie mikroskopi, kas spēj izšķirt atsevišķus atomus. Mēs ikdienā ārstējam slimības, kas vēl pirms piecdesmit gadiem bija letālas. Un pārmaiņu ātrums palielinās. Šodien mēs spējam darīt to, ko tavi vecāki būtu noraidījuši kā neiespējamu, bet tavi vecve­cāki — tieši kā burvestību.

—  Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — Džošs sacīja. Viņš uz­manīgi sekoja ātrumam, viņi nevarēja atļauties apgāzties.

—   Ko es tev gribu sacīt, ir tas, ka es nezinu, ko Veco rase spēj izdarīt. Vai Ābrahams rakstīja Kodeksā pareģojumus, vai tikai pie­rakstīja to, ko kaut kādā veidā redzēja? Viņš apzinājās nākotni, bet vai to patiešām redzēja? — Viņš apmetās apkārt savā sēdvietā, lai paskatītos uz Skatiju. — Vai tu zini?

Viņa paraustīja plecus, savilkdama lūpas smaidā. — Es esmu Nākamā paaudze, daudz kas no Veco pasaules bija zudis no zemes pirms manas piedzimšanas, un Danu Tālis jau sen bija zudis zem viļ­ņiem. Man nav ne jausmas, ko viņi spēj izdarīt. Vai viņi spēj redzēt cauri laikam? — Viņa apklusa domādama. — Es pazinu Vecos, kam, šķiet, piemita šāda spēja. Sibilla, protams, spēja, arī Temīda un Melamps, bez šaubām, spēja. Tomēr ne vienmēr viņiem bija taisnība, biežāk tie kļūdījās. Ja ceļojumi man kaut ko ir iemācījuši, tad to, ka mēs paši veidojam savu nākotni. Es esmu vērojusi pa­sauli — satricinoši notikumi nāk un iet, nevienam tos neparedzot, es ari esmu redzējusi pareģojumus — parasti saistītus ar pasaules galu, kas tā arī nav piepildījušies.

Mašīna izveda viņus uz šaura lauku ceļa, pirmā, ko viņi šorīt redzēja.

—   Es tev uzdošu to pašu jautājumu vēlreiz, — Džošs sacīja, pūlēdamies nepacelt balsi. — Un šoreiz dod man tiešu atbildi — jā vai nē: vai viss, kas tikko kā notika, bija pareģots Kodeksā?

—  Nē, — Fleimels ātri atbildēja.

—  Es kaut ko dzirdēju gan, bet… — Skatija ieminējās.

Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Ir neliels bet. Grāmatā nekas nav teikts par Hekati vai par viņas Ēnu valstību, nekas nav teikts par Dī un Bastetu vai Moriganu. Bet… — viņš nopūtās, — tur ir vairāki pareģojumi par dvīņiem.

—   Dvīņiem, — Džošs īsi noteica. — Tu gribi sacīt — vispārīgi par dvīņiem — vai arī tur ir kaut kas, kam ir sakars tieši ar Sofiju un mani?

—   Kodeksā ir runa par sudraba un zelta dvīņiem, par diviem, kas ir viens un vienu, kas ir viss. Tā nav sagadīšanās, ka jūsu auras ir tīra zelta un sudraba. Tā ka, jā, esmu pārliecināts, ka Kodeksā teiktais attiecas uz tevi un tavu māsu. — Viņš pieliecās, lai palūkotos uz Džošu. — Un, ja tu vēlies man jautāt, cik ilgi es to zinu, tad atbilde ir: man radās aizdomas tikai vakar, kad tu un Sofija nācāt man pa­līgā veikalā. Hekate apstiprināja manas aizdomas dažas stundas vēlāk, kad padarīja jūsu auras redzamas. Es dodu savu goda vārdu, ka viss, ko darīju, tika darīts, lai jūs pasargātu.

Džošs papurināja galvu, viņš nebija pārliecināts, vai var ticēt Fleimelam. Viņš jau atvēra muti, lai uzdotu jautājumu, bet Skatija uzlika roku uz viņa pleca, iekams viņš paspēja pajautāt. — Ļauj man pateikt tikai to, — viņa sacīja zemā un nopietnā balsī, piepeši ar izteiktu ķeltu akcentu. — Es pazīstu Nikolasu Fleimelu jau ļoti sen. Amerika tik tikko kā bija kolonizēta, kad mēs pirmo reizi sa­tikāmies. Viņā ir daudz kā — viņš ir bīstams un viltīgs, blēdīgs un naidīgs, labs draugs un nepielūdzams ienaidnieks, bet viņš nāk no tiem laikiem, kad cilvēka vārds patiešām bija vērtība. Ja viņš tev dod savu goda vārdu, tad viņš ir darījis visu, lai jūs aizsargātu, tāpēc es uzskatu, ka tev viņam jātic.

Džošs atlaida gāzes pedāli, un auto samazināja ātrumu, pa­griežoties ap stūri. Beidzot viņš pamāja un dziļi nopūtās. — Es tev ticu, — viņš skaļi sacīja. Bet kaut kur prāta dziļumos Džošs joprojām dzirdēja Hekates teikto: "Nikolass Fleimels nekad ne­vienam neko nestāsta," un viņam bija pavisam skaidrs, ka alķīmi­ķis joprojām viņam nesaka visu, ko zina.

Pēkšņi Nikolass uzsita viņam pa roku. Šeit, apstajies šeit!

—   Kāpēc, kas noticis? — Skatija prasīja, sniegdamās pēc sa­viem zobeniem.

Džošs ieslēdza signālu un nobrauca mašīnu malā, kur bija pa­zibējusi ēstuves zīme.

—  Viss kārtībā. — Fleimels pasmīnēja. — Tieši laiks brokastīm.

—  Lieliski. Jūtos pagodināta, — Skatija sacīja. — Es varētu apēst zirgu. Ja es nebūtu veģetāriete… un ja man garšotu zirgi, protams.

Un ja tu nebūtu vampīrs, — Džošs nodomāja, bet turēja muti ciet.

Sofija atmodās, kamēr Skatija un Fleimels bija ēstuvē, lai pa­sūtītu līdzņemamās brokastis. Vienā mirklī viņa bija aizmigusi, nākamajā viņa taisni sēdēja aizmugurējā sēdeklī. Džošs salēcās un nespēja apspiest spējo izsaucienu, kas pārsteigumā izlauzās no lūpām.

Viņš apmetās apkārt vadītāja vietā. — Sofij? — viņš piesardzīgi uzrunāja māsu. Džošs bija pārbijies, ka no Sofijas acīm varētu atkal vīdēt kas savāds un senatnīgs.

—   Tu negribi zināt, par ko es sapņoju? — Sofija vaicāja, plaši izstiepjot rokas un izliecot muguru. Viņas kakls krakšķēja, kad viņa to grozīja. — Ak. Man sāp visas maliņas.

—  Kā tu jūties? — Tagad tas jau izklausījās pēc viņa māsas.

—    It kā es būtu saaukstējusies. — Viņa paskatījās apkārt. — Kur mēs esam? Kam pieder šī mašīna?

Džošs pasmaidīja, ēnā zobi izskatījās īpaši balti. — Mēs to nozagām Dī. Mēs esam uz ceļa, kaut kur netālu no Mill Vallei/, ceļā atpakaļ uz Sanfrancisko, es tā domāju.

—  Kas notika… kas tur notika? — Sofija jautāja.

Džošs savilka seju platā smaidā. — Tu mūs izglābi ar saviem tikko atmodinātajiem spēkiem. Tu biji nepārspējama: tev bija sud­raba enerģijas pātaga, un ikreiz, kad tu pieskāries kādam no ka­ķiem vai putniem, tas pārmainījās savā reālajā veidā. — Tad viņš pamazām apklusa, jo Sofija sāka kratīt ar galvu. — Tu neko ne­atceries?

—   Pavisam nedaudz. Es dzirdu Pereneli sakām, ko man darīt. Es pat faktiski jūtu, kā viņa ielej manī savu auru, — viņa bijīgi sacīja, — varu dzirdēt viņu. Es varu pat redzēt viņu vai kaut kā tamlīdzīgi. — Sofija pēkšņi ievilka dziļu drebošu elpu. — Tad tie atnāca pēc viņas. Tas ir viss, ko es varu atcerēties.

—  Kas atnāca?

—   Bezsejains cilvēks. Daudz bezsejainu cilvēku. Es vēroju, kā tie viņu aizvelk projām.

—  Ko tu gribi sacīt — bezsejaini cilvēki?

Sofijas acis bija plaši ieplestas, tajās vīdēja šausmas.

—  Kā maskas?

—   Nē, Džoš, ne maskas. To sejas bija gludas — bez acīm, bez deguna, bez mutes, vienīgi gluda āda.

Tēls, kas veidojās viņa iztēlē, bija diezgan biedējošs, un viņš apzināti nomainīja tēmu. — Vai tu jūties… citādi? — viņš uzmanīgi izvēlējās vārdus.

Sofija brīdi padomāja. Kas bija noticis ar Džošu, kāpēc viņš bija tik nobažījies? — Citādi? Kā?

—  Vai tu atceries Hekati atmodinām tavas spējas?

—  Atceros.

—  Kā tas bija? — viņš vilcinādamies jautāja.

Uz bridi Sofijas acis iezibējās auksta sudraba gaisma. — Tas bija tā, it kā manā galvā kāds būtu ieslēdzis slēdzi, Džoš. Es jutos dzīva. Pirmo reizi savā mūžā es jutos dzīva.

Džošs pēkšņi sajuta neizskaidrojamu skaudību. Ar acs kak­tiņu viņš pamanīja Fleimelu un Skatiju iznākam no ēstuves ēdienu saiņiem pilnām rokām. — Un kā tu tagad jūties?

—  Izsalkusi, — viņa sacīja, — drausmīgi izsalkusi.

Viņi ēda klusēdami; brokastu burito, olas, desiņas, rupju auzu miltu maizi, ruleti un visu noskaloja lejā ar sodas ūdeni. Skatija ēda augļus un dzēra ūdeni.

Beidzot Džošs noslaucīja muti salvetē un notrausa maizes dru­patas no saviem džinsiem. Šī bija pirmā patiesā maltīte kopš pus­dienām dienu iepiekš.

—   Es atkal jūtos pēc cilvēka. — Viņš sānis palūkojās uz Ska­tiju. — Nekādu apvainojumu.

—  Nekādu, — Skatija piekrita viņam. — Tici man, — es nekad neesmu vēlējusies būt cilvēks, tomēr es ticu, tam ir kaut kādas priekšrocības, — viņa mīklaini piemetināja.

Nikolass savāca atlikušās brokastis un ielika papīra turzā. Tad pastiepās uz priekšu un paklaudzināja pa satelīta navigācijas ekrānu, kas bija novietots uz priekšējā paneļa. — Vai tu zini, kā tas strādā?

Džošs papurināja galvu. — Teorētiski es nojaušu. Mēs ievadām galapunktu, un tas mums pastāsta labāko ceļu, kā tur nokļūt. To­mēr es nekad agrāk neesmu tādu lietojis. Mana tēva auto tāda nav, — viņš piemetināja. Ričards Ņūmens brauca ar piecus gadus vecu Volvo busiņu.

—  Ja tu to papētītu, vai varētu likt tam strādāt? — Fleimels ne­atstājās.

—  Varbūt, — Džošs domīgi sacīja.

—   Protams, viņš var. Džošs ir datoru ģēnijs, — Sofija sacīja ar lepnumu no aizmugurējās sēdvietas.

—   Tas īsti nav dators, — viņas dvīņubrālis nomurmināja, pa­stiepies uz priekšu, un uzspieda "ON" pogai. Lielais kvadrātveida ekrāns iezibējās, apliecinot, ka darbojas, un drausmīgi pamācošā balsī brīdināja par briesmām sakarā ar adrešu ievadīšanu braucot, tad pamācīja Džošu nospiest pogu "OK", ar to apliecinot, ka viņš ir dzirdējis brīdinājumu un to sapratis. Ekrāns iemirdzējās un uz­reiz parādīja džipa atrašanās vietu uz bezvārda lauku ceļa. Mount Tamalpais parādījās kā mazs trīsstūris ekrāna augšējā malā, un bul­tas norādīja uz dienvidiem, uz Sanfrancisko. Mazā taka, kas veda uz Hekates Ēnu valstību, nebija atzīmēta.

—  Mums jābrauc uz dienvidiem, — Fleimels turpināja.

Džošs eksperimentēja ar pogām, līdz dabūja galvenās izvēlnes.

— Labi. Man vajadzīga adrese.

—   Ieraksti pasta nodaļu Signāla ielas un Ojaias avēnijas stūrī Ojaiā.

Skatija sakustējās aizmugures sēdeklī. — Ak, nē, tikai ne Ojaia. Lūdzu, sakiet man, ka mēs nebraucam uz Ojaiu.

Fleimels pagriezās savā sēdvietā. — Perenele man lika doties uz dienvidiem.

—  L. A. ir dienvidi. Meksika ir dienvidi, pat Čīle ir dienvidos no šejienes. Daudz jauku vietu atrodas uz dienvidiem no šejienes…

—   Perenele man lika vest bērnus pie Raganas, — Fleimels pa­cietīgi skaidroja. — Un Ragana ir Ojaiā.

Sofija un Džošs ātri paskatījās viens uz otru, bet neko neteica.

Skatija atsēdās sēdeklī un dramatiski nopūtās. — Vai tam būs kāda nozīme, ja es teikšu, ka nevēlos turp doties?

—  Nekāda.

Sofija iespiedās starp sēdvietām un cieši lūkojās mazajā ek­rānā. — Cik ilgi mums jābrauc? Cik tālu no tās vietas mēs esam? — viņa skaļi prātoja.

—   Tas aizņems lielāko dalu dienas, — Džošs sacīja, pieliecies uz priekšu, lai uzmestu skatu ekrānam. Kad viņa mati pieskārās māsas matiem, starp abiem nosprakšķēja maza dzirkstele. — Mums jābrauc pa 1. automaģistrāli. Mēs pārbrauksim pāri Ričmondas tiltam… Viņa pirksti slīdēja pa krāsaino līniju, — tad pa 1 — 580, kas galu galā pāriet 1 — 5. — Viņš pārsteigumā samirkšķināja acis. — Pa to mēs brauksim vairāk nekā divsimt septiņdesmit jū­džu. — Viņš piespieda citu pogu, kas aprēķināja kopējo attālumu.

—   Viss ceļojums ir vairāk nekā četrsimt jūdžu, un tas aizņems vis­maz sešarpus stundu. Līdz šodienai garākais gabals, ko esmu jeb­kad braucis, ir ap desmit jūdžu!

— Labi, tad šī tev būs milzīga prakse, — alķīmiķis sacīja ar smaidu.

Sofija atrāva skatu no Fleimela un pievērsās Skatijai. — Kas ir šī Ragana, ko gatavojamies apciemot?

Fleimels ar knikšķi uzlika drošības jostu. — Mēs dodamies tikties ar Endoras Raganu.

Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja mašīnu. Viņš aizmugures spogulī paskatījās uz Skatiju. — Vēl kāds, ar ko tu esi cīnījusies? — viņš pajautāja.

Skataha pasmīnēja. — Vēl ļaunāk, — viņa nomurmināja.

—    Viņa ir mana vecāmāte.

Ēnu valstība bija izpostīta.

Rietumos mākoņu vairs nebija, un arī milzīgi debess gabali jau bija pazuduši, atstājot melnajās debesīs vienīgi mirgojošas zvaigznes un pārmērīgi lielo mēnesi. Cita pēc citas zvaigznes zibsnīdamas iz­dzisa, un mēness no malām sāka rukt.

—  Mums nav daudz laika, — Morigana sacīja, vērodama debesis.

Dī, sakņupis pie zemes un savācis tik daudz Hekates ledus ga­baliņu, cik vien spēja atrast, konstatēja, ka Moriganas balsī saklau­sījis bailes. — Mums ir laiks, — viņš nosvērti sacīja.

—   Mēs nevaram būt šeit, kad Ēnu valstība zudīs, — viņa turpi­nāja, paskatīdamās uz Dī; seja bija pilnīgi bez izteiksmes. Bet no tā, kā Morigana cieši pleciem piekļāva savu vārnu spalvu mēteli, Dī zināja, ka viņa ir uztraukusies.

—  Kas tad var notikt? — Dī skaļi brīnījās. Viņš nekad agrāk ne­bija Vārnu dievieti redzējis tādu, un tās apjukums viņam sagādāja prieku.

Morigana pacēla galvu, lai pavērotu uzbrūkošo tumsu, viņas melnajās acīs atspīdēja mazo zvaigznīšu punktiņi. — Tāpēc, ka mēs arī pazudīsim. Ierauti nekurienē, — viņa klusi piemetināja, skatī­damās, kā tālumā kalni pārvēršas par kaut ko līdzīgu putekļiem. Putekļi sagriezās spirālē, pacēlās tumšajās debesīs un pazuda.

—  Reāla nāve, — Morigana nomurmināja.

Dī bija pieplacis pie zemes starp Igdrasila paliekām, kamēr visapkārt Hekates elegantā un skaistā pasaule pārvērtās putekļos, ko neredzami vēji aiznesa projām. Dieviete bija radījusi savu Ēnu valstību no nekā, un tagad bez viņas klātbūtnes, kas to saturētu kopā, tā atkal pārvērtās par neko. Kalni bija pazuduši, aizpūsti kā smilšu graudi, viss meža vāls lēnām izbālēja un pazuda, zibsnīdams kā izslēgtas gaismas, un milzīgais mēness, kas karājās zemu de­besīs, zaudēja formu un spozmi. Tas nu nebija nekas vairāk kā bezformīga bumba. Austrumos uzlēcošā saule bija kā zelta gaismas lode, un debesis joprojām bija zilas.

Vārnu dieviete pievērsās savai tantei. — Pēc cik ilga laika tas viss pazudīs? — viņa jautāja. Basteta ieņurdējās un paraustīja pla­tos plecus. — Kā lai to zina. Var gadīties, ka pat es nekad neesmu piedzīvojusi pilnīgi visas Ēnu valstības nāvi.

— Tas ir viss, kas vajadzīgs. — Dī nolaida savu Excalibur zo­benu uz zemes. Gludi pulētā akmens asmenī atspoguļojās tumsa, kas rāpās virsū no rietumiem. Dī atrada lielākos ledus gabalus, kas kādreiz bija bijuši Hekate, un nolika tos uz asmens.

Morigana un Basteta pārliecās pāri viņa pleciem un cieši blenza uz zobenu, uz asmens rēgojās viņu atspulgi — ņirboši un izkrop­ļoti. — Kas ir tik svarīgs, kas tev jāpaveic šeit? — Basteta jautāja.

—   Šī bija Hekates māja, — Dī atbildēja, — un šeit, tieši šeit, viņas nāves vietā, savienojums ar viņu būs visstiprākais.

—   Savienojums… — Basteta noņurdēja un tad pamāja. Viņa pēkšņi zināja, ko mēģina panākt Dī — vistumšākais un visbīstamā­kais no visiem tumšās mākslas meistariem.

—   Nekromānija, — Dī čukstēja. — Es mēģināšu sarunāties ar mirušo dievieti. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadu tūkstošus šeit, ka tā ir daļa no viņas. Es varu derēt, ka viņas apziņa paliek ak­tīva un piesaistīta šai vietai. — Viņš pastiepās un pieskārās zobena rokturim. Melnais akmens iemirdzējās dzeltenā krāsā, uz spala ie­gravētās čūskas uz mirkli kļuva dzīvas, biedējoši šņācot, mēlēm zibot, iekams atkal sastinga. Ledus izkusa, un pa melno akmeni sāka tecēt šķidrums, noklājot akmeni ar biezu eļļainu mirdzumu. — Nu, tagad mēs redzēsim to, ko redzēsim, — Dī nomurmināja.

Ūdens uz asmens sāka burbuļot un paukšķēt, šņākdams un krakšķēdams. Un katrā burbulī parādījās seja: Hekates seja. Tā turpināja zibēt savās trīs fāzēs, tikai acis — sviesta krāsas un naida pilnas — palika nemainīgas, kad cieši raudzījās viņā.

—  Runā ar mani, — Dī kliedza. — Es tev pavēlu. Kāpēc Fleimels atnāca uz šejieni?

Hekates balss skanēja kā burbuļojošs, blāvs knikšķis. — Lai aiz­bēgtu no tevis.

—  Pastāsti man par cilvēku bērniem.

Tēli, kas parādījās uz zobena asmens, bija pārsteidzoši detalizēti. Tie visi bija no I lekates acu skata. Tas parādīja, kā Fleimels ierodas ar dvīņiem, parādīja, kā divi bērni sēž, nobijušies un bāli, sabuktētā un saskrambātā auto.

—  Fleimels tic, ka tie ir dvīņi, kas pieminēti Kodeksa leģendā.

Morigana un Basteta piespiedās tuvāk, neņemot vērā ātri tuvo­jošos nebūtību. Rietumos debesīs vairs nebija zvaigžņu, mēness bija pazudis, un milzīgas debess daļas bija pilnīgi pagaisušas, atstājot vienīgi tumsu.

—  Vai tie ir viņi? — Dī prasīja.

Nākamais tēls uz zobena parādīja mirdzošas sudraba un zelta dvīņu auras.

—    Mēness un saule, — Dī nomurmināja. Viņš nevarēja pa­teikt, vai jutās nobiedēts vai sajūsmināts. Viņa aizdomas bija ap­stiprinājušās. No pirmā mirkļa, kad viņš tos bija redzējis, viņš sāka prātot, vai dvīņi patiesībā bija dvīņi.

—  Vai šie ir tie dvīņi, par kuriem stāstīts leģendā? — viņš atkal prasīja.

Basteta nolieca masīvo galvu zemāk, blakus Dī galvai. Viņas pēdu garās ūsas kutināja Dī seju, bet viņš neriskēja tās atvairīt, Bas­tetas zobiem esot tik tuvu. Viņa smaržoja pēc slapja kaķa un vīraka; Dī juta kņudēšanu deguna dziļumā, tur veidojās šķaudiens. Kaķa dieviete pastiepās pie asmens, bet Dī satvēra viņas roku. Tas bija tāpat kā satvert lauvas ķetnu, un viņas izplestie nagi pēkšņi atradās bīstami tuvu viņa pirkstiem. — Lūdzu, nepieskaries asmenim, tā ir ļoti smalka burvestība. Iespējams, vēl ir laiks diviem jautāju­miem, — viņš piemetināja, pamādams uz rietumu horizontu, kur zemes mala drupa un tika nesta projām kā daudzkrāsaini putekļi.

Basteta blenza melnajā asmenī, viņas iešķeltās acu zīlītes iezaigojās. — Manai māsai ir — vai arī jāsaka bija — viena sevišķa dotība. Viņa spēja atmodināt spēkus citos. Pajautā, vai viņa to izdarīja šiem cilvēku dvīņiem.

Dī pamāja pēkšņā atskārsmē, viņš taču bija prātojis, kāpēc gan Fleimels bija atvedis dvīņus uz šo vietu. Tagad viņš atcerējās: Veco pasaulē tika uzskatīts, ka Hekatei ir spēks pār maģiju un bur­vestībām. — Vai tu atmodināji dvīņu maģiskās spējas? — viņš jautāja.

Viens burbulis pārsprāga. — Nē.

Dī atkal nostājās uz kājām pārsteigts. Viņš bija gaidījis, ka viņa teiks "jā". Vai Fleimelam nav paveicies?

—  Viņa melo, — Basteta norūca.

—  Viņa to nevar, — Dī sacīja. — Viņa tikai atbild uz to, ko mēs viņai jautājam.

—   Es redzēju meiteni pati savām acīm, — ēģiptiešu dieviete rūca. — Es redzēju viņu, turot rokās tīras auras enerģijas pātagu. Es nekad neesmu redzējusi šādu spēku dzīvē kopš Veco rases laikiem.

Doktors Džons Dī uzmeta viņai ciešu skatienu. — Tu redzēji meiteni… bet kā ar zēnu? Ko viņš darīja?

—  Es viņu neievēroju.

—  Ā! — Dī sacīja triumfējoši. Viņš atkal pievērsās zobenam.

Moriganas mētelis brīdinoši šalca. — Uzdod savu pēdējo jau­tājumu, doktor.

Trio pacēla galvas, lai paskatītos absolūtajā melnumā, kas bija gandrīz virs viņiem. Mazāk nekā desmit pēdu viņiem priekšā pa­saule beidzās nebūtībā. Dī atkal pievērsās zobenam. — Vai tu atmo­dināji meiteni?

Burbulis pārsprāga, un uz zobena mainījās attēli, kuros Sofija piecēlās no zemes ar mirdzošu sudraba auru. — Jā.

—  Un zēnu?

Zobens parādīja Džošu slēpjamies tumšas telpas stūrī. — Nē.

Moriganas ķepām līdzīgās rokas satvēra Dī plecus un uzvilka viņu kājās. Viņš satvēra savu zobenu un nokratīja burbuļojošās ūdens piles ātri, ātri tuvojošajā tukšumā.

Nesaderīgais trio — visiem pāri stāvošā Basteta, tumšā Mori­gana un mazais vīrs — metās projām, zeme aiz viņiem pārvērtās nebūtībā. Viņu armijas pēdējās paliekas — putnveida cilvēki un kaķcilvēki bezmērķīgi klīda apkārt. Kad viņi savus vadoņus redzēja bēgam, viņi pagriezās, lai tiem sekotu. Drīz ikviena radība metās uz austrumiem, kur vēl bija Ēnu valstības pēdējās atliekas. Senuhets kliboja aiz Bastetas, saukdams viņas vārdu, lūdzot viņu apstāties un palīdzēt viņam.

Bet pasaule izšķīda pārāk ātri. Tā aprija putnus un kaķus, tā paņēma senatnīgos kokus un retās orhidejas, maģiskās būtnes un mistiskos briesmoņus. Tā apēda pēdējo, kas bija palicis pāri no He­kates maģijas.

Tad pienāca kārta saulei, un pasaule kļuva tumša, tā vairs ne­eksistēja.

Morigana un Basteta izmetās cauri savijušajam žogam, turot Džonu DI sev pa vidu. Nākamajā mirklī lapotā siena pazuda un parādījās viens no daudzajiem līkumotajiem celiņiem, kas veda uz Mount Tamalpais. Viņi saminstinājās, un Dī garšļaukus nokrita pu­tekļos.

—   Ko tagad? — Basteta noņurdēja. — Vai mēs esam zaudējuši vai viņi uzvarējuši? Mēs esam iznīcinājuši Hekati, bet viņa ir atmo­dinājusi meiteni.

Džons Dī grīļodamies piecēlās kājās un sakārtoja savu sapluinīto mēteli. Piedurknēs bija ieplīsumi un caurumi, kaut kas bija izplēsis dūres lieluma robu audumā. Uzmanīgi noslaucījis Excalibur, viņš to ieslidināja noslēptajā makstī. — Tā nav meitene, uz ko mums tagad jākoncentrējas. Tas ir zēns. Zēns ir visam atslēga.

Morigana, spalvām čabot, papurināja galvu. — Tu runā mīk­laini. — Viņa paskatījās uz augšu skaidrajās rīta debesīs, un gan­drīz tieši virs viņas galvas parādījās pelēku mākoņu kumšķis.

—   Viņš redzēja savu māsu ar atmodinātām milzīgām maģis­kām spējām; kā jūs domājat, kā zēns tagad jūtas? Nobijies, dus­mīgs, greizsirdīgs? Vientuļš? — Viņš pārvietoja acu skatienu no Moriganas uz Kaķu dievieti. — Zēns ir vismaz tikpat spēcīgs kā meitene. Vai kontinentā ir vēl kāds, pie kā Fleimels varētu aizvest zēnu, lai atmodinātu viņa talantus?

—    Melnais Annis ir Katskilā, — Morigana prātoja, un viņas balsī bija skaidri saklausāma piesardzība.

—   Pārāk nepareģojami, — Dī sacīja, — viņa, iespējams, ap­ēdīs to.

—  Esmu dzirdējusi, ka Pcrsefonc bijusi Ziemeļkanādā, — Bas­teta sacīja.

Dī pašūpoja galvu. — Pazemes Ēnu valstībā pavadītie gadi pa­darīja viņu traku. Viņa ir bīstamāka, nekā var iedomāties.

Morigana saņēma mēteli ciešāk ap pleciem. Mākonis virs viņas sabiezēja un lēni pārvietojās zemāk. — Tad vēl ir viena Zie­meļamerikā. Es nejauši sastapos ar Noktikulu Austrijā, un es zinu, ka Erištho joprojām slēpjas Tesālijā.

—  Tu maldies, — Dī pārtrauca viņu, — ir vēl kāds cits, kas var atmodināt zēnu.

—   Kas? — Basteta noņurdēja, savilkusi pieri, viņas deguns sa­vilkās mazās krunciņās.

Doktors Džons Dī pagriezās pret Vārnu dievieti. — Tu vari.

Morigana atkāpās no Dī, melnās acis pārsteigumā ieplestas, asie smailie zobi piespiesti asins sarkanai plāno lūpu ādai. Pāri viņas mugurai pārskrēja vilnis, saceldams gaisā visas spalvas.

—  Tu maldies, — Basteta nošņācās. — Mana māsasmeita ir Nā­kamā paaudze, viņai nepiemīt šāds spēks.

Dī pagriezās, lai paskatītos uz Vārnu dievieti. Ja viņš zināja, ka spēlē bīstamu spēli — iespējams, pat nāvējošu —, tad to nekādi neizrādīja. — Kādreiz, iespējams, tā bija patiesība, bet Moriganas spēki tagad ir daudz, daudz, daudz lielāki, nekā tie bija.

—  Māsasmeit, par ko viņš tur runā? — Basteta prasīja.

—    Esi ļoti, ļoti piesardzīgs, cilvēk, — Vārnu dieviete nokladzināja.

—   Mana lojalitāte nav apspriežama, — Dī ātri piebilda. — Es kalpoju Vecajiem jau piecus simtus gadu. Es vienīgi meklēju ceļus, kā sasniegt mūsu mērķi.

Viņš piegāja klāt Moriganai.

—   Kādreiz tāpat kā Hekate tu mainīji trīs sejas: tu biji Mori­gana, Maha un Bādba. Bet atšķirībā no Hekates tu un abas tavas māsas aizņēmāt trīs ķermeņus. Tā bija jūsu apziņa, kas bija saistīta. Atsevišķi jūs bijāt spēcīgas, bet kopā kļuvāt neuzvaramas. — Dī apklusa, un šķita, ka viņam nepieciešams kāds mirklis laika, lai sakopotu savas domas, bet patiesībā viņš pārliecinājās, vai pietie­kami stingri ir satvēris Excalibur zem sava mēteļa. — Kad tu nolēmi nogalināt savas māsas? — viņš lietišķi pavaicāja.

Ar griezīgu skaņu Morigana metās virsū Dī.

Un tad apstājās.

Vienā acumirklī melnā akmens asmens parādījās pie viņas rīkles, zila gaisma mirguļoja un kūsāja lejā pa asmeni. Čūskveida spals atdzīvojās un šņāca uz viņu.

—    Lūdzu. — Dī lūpas smaidīja aukstu smaidu. — Es esmu atbildīgs par viena Vecā nāvi šodien. Man nav vēlēšanās tai pie­vienot vēl vienu. — Runādams Dī vēroja Bastetu, kas kustējās ap viņu aizmugurē. — Moriganai ir spējas atmodināt zēnu, — viņš ātri sacīja. — Viņai ir abu māsu zināšanas un spēks. Ja mēs varam atmo­dināt zēnu un dabūt viņu savā pusē, mēs būsim ieguvuši sev sa­biedroto ar nepārspējamu spēku. Atcerieties pareģojumu: divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Viens, lai glābtu pasauli, viens, lai to iznīcinātu.

—  Un kurš no tiem ir zēns? — Basteta prasīja.

—  Tas, par ko mēs viņu padarīsim, — Dī sacīja, acīm šaudoties no Moriganas uz Bastetu un atkal atpakaļ uz Vārnu dievieti.

Pēkšņi Basteta bija Dī aizmugurē, milzīgie nagi sagrāba viņa rīkli. Basteta mazliet pacēla viņu no zemes, piespiezdama pacelties pirkstgalos un ielūkoties viņas saltajās acīs. Pavisam īsu mirklīti — viena sirdspuksta garumā — Dī gribēja pagriezt zobenu apkārt, bet viņš zināja, ka Kaķu dieviete būs ātrāka, daudz ātrāka, nekā jebkad to spētu zobens. Basteta redzēja noraustāmies Dī plecus un palaida tvērienu vaļīgāk.

Basteta cieši skatījās uz savu māsasmeitu. — Vai tā ir taisnība? Vai Maha un Bādba ir mirušas?

—   Jā, — Morigana glūnēja uz Dī, — bet es viņas nenogali­nāju. Viņas nomira labprātīgi un joprojām dzīvo manī. — Uz mirkli viņas acis iemirdzējās dzeltenā krāsā, tad sarkanā un tad piķa mel­numā — trīs seno dieviešu krāsās.

DI sajuta vilinājumu pajautāt, kādā veidā māsas nokļuva viņā, bet tad nolēma, ka patiesībā nemaz nevēlās zināt atbildi, un tagad varbūt arī nebija īstais laiks uzdot jautājumu.

—  Vai tu vari atmodināt zēnu? — Basteta prasīja.

-Jā.

—  Tad dari to, māsasmeit, — Kaķu dieviete pavēlēja. Viņa atkal pievērsa savu uzmanību Dī. Piespiedusi īkšķi zem viņa zoda, tā atgrūda viņu. — Un, ja tu atkal pacelsi ieroci pret kādu no Veco rases, es parūpēšos, lai tu nākamos tūkstoš gadus pavadītu Ēnu valstībā, kuru būšu speciāli tam izveidojusi. Un tici man, tev tā nepatiks. — Viņa atlaida tvērienu un aizmeta Dī projām, kur viņš visā garumā nokrita dubļos. Viņš joprojām bija cieši satvēris zobenu.

—  Pasaki man, — Basteta nokomandēja, izslējusies virs viņa, — kur tagad ir Fleimels un dvīņi? Uz kurieni viņi devušies?

Dī grīļodamies piecēlās kājās. Viņš notīrīja mēteli un atklāja vēl vienu plīsumu mīkstajā ādā, viņš nekad vairs nepirks ādas ap­ģērbu. — Viņam jāsāk trenēt meiteni. Hekate atmodināja viņu, bet viņai nebija iespējas iemācīt nevienu no aizsardzības burvestībām. Viņai jāiemācās aizstāvēt sevi un kontrolēt savas spējas, iekams fiziskās pasaules stimuli nepadara viņu traku.

—  Tātad uz kurieni viņi dosies? — norūca Basteta. Viņa abām rokām apkampa savu ķermeni un noskurinājās. Mākonis, kuru bija sasaukusi Morigana, tagad bija kļuvis biezs un tumšs, tas laidās ze­māk un tagad jau atradās virs koku galiem. Gaiss bija mitrs, un tajā virmoja nenosakāmu garšaugu smarža.

—  Viņš nepaliks Sanfrancisko, — Dī turpināja, — viņš zina, ka mums pilsētā ir daudz aģentu.

Morigana aizvēra acis un lēnām pagriezās, tad pacēla gaisā roku. — Viņi dodas uz dienvidiem, es varu saskatīt tikai sudraba auras atstātās pēdas. Tā ir drausmīgi spēcīga.

—   Kurš ir visspēcīgākais Vecais dienvidos? — Dī ātri pajau­tāja. — Tāds, kas ir liepratējs pamatmaģijā?

—  Endora, — Basteta atbildēja bez kavēšanās, — Ojaiā. Endoras briesmīgā Ragana.

—  Gaisa pavēlniece, — Morigana piemetināja.

Basteta pieliecās, viņas nepatīkamā elpa skāra mazā vīra seju. — Tu zini, kurp tev jādodas. Tu zini, kas tev jādara. Mums jādabū Kodeksa lapas.

—  Un dvīņi? — viņš stingri jautāja, cenzdamies neelpot.

—  Sagūsti viņus, ja vari — ja nevari, tad nogalini, lai aizkavētu Fleimelu izmantot viņu spēku.

Tad abas — Basteta un Vārnu dieviete — iekāpa sabiezējušajā mākonī un prom bija. Mitrais pelēkums aizvirpuļoja, atstādams doktoru Džonu Dī vienu uz nomaļās taciņas.

—  Kā lai es tieku uz Ojaiu? — viņš sauca.

Bet atbildes nebija.

Dī ielika rokas sava sabojātā mēteļa kabatās un devās projām pa šauro taku.

Viņš ienīda abas, ka viņas tā rīkojās — atraidīja viņu, it kā viņš nebūtu nekas vairāk kā bērns.

Bet viss mainīsies.

Vecaijem patika domāt, ka Dī ir marionete, ierocis viņu rokās. Viņš bija redzējis, kā Basteta pat nepaskatoties atbrīvojās no Senuheta, kas bijis ar viņu kopā vismaz simt gadu. Dī zināja, ka viņas rīkosies tieši tāpat ar viņu, ja būs tāda iespēja. Bet doktora Džona Dī plāns bija nekad nedot viņām šādu iespēju.

Bija vēla pēcpusdiena, kad Džošs beidzot iegrieza Hummer lejā uz gara, līkumota ceļa, kas veda uz Ojaiu. Viņa sejā atspoguļojās stress no braukšanas — Džošs bez apstāšanās bija nobraucis četr­simt jūdžu, un, lai gan dators bija novērtējis, ka brauciens ilgs sešarpus stundas, tas bija aizņēmis gandrīz deviņas. Vadīt lielo mašīnu pa automaģistrāli bija pārsteidzoši viegli. Viņš vienkārši ieslēdza kruīza kontroli un ļāva tam braukt. Tas gan bija diezgan garlaicīgi, bet, tiklīdz nācās pamest automaģistrāli un braukt pa cita veida ce­ļiem, mašīnas vadīšanu jau varēja pielīdzināt murgam. Tas vairs nelīdzinājās nevienai no viņa dartospēlēm. Mašīna bija tik liela, ka Džošs baidījās kaut kam uzbraukt. Milzīgais piķa melnais auto arī piesaistīja lielu uzmanību, viņš nekad nebūtu iedomājies, ka varētu būt tik laimīgs par tonētiem logu stikliem. Džošs prātoja, ko gan nodomātu cilvēki, ja zinātu, ka to vada piecpadsmitgadīgs zēns.

Ceļš pagriezās pa labi, un viņu priekšā parādījās Ojaias galvenā iela — gara un taisna. Kad Signāla ielā nomainījās uguns, pabraucis garām mediju veikaliņam un Ojaias spēļu namam, viņš samazināja ātrumu un apstājās, pārliecās pāri stūrei un vērās cauri notrieptajam un kukaiņu notašķītajam priekšējam stiklam. Pirmais iespaids, skatoties lejā uz tukšo ielu, bija pārsteidzošs, Ojaia izskatījās zaļa. Kalifornijā tobrīd bija jūnijs, gadalaiks, kad lielākā daļa augu kļuva brūni un nokalta, bet te visur bija koki, ar savu zaļumu kontrastējot pret māju baltajiem akmeņiem. Tieši Džošam priekšā, pa labi no viņa, spilgti zilajās debesīs pāri pasta ēkai pacēlās zems, bagātīgi rotāts balta akmens tornis, bet pa kreisi no viņa atradās no ceļa atkāpušos un zem akmens arkām paslēpušos veikalu rinda.

Uzmetis skatu aizmugures spogulim, viņš pārsteigts ierau­dzīja Skatijas acis pievērstas viņam.

—  Es domāju, ka tu esi aizmigusi, — viņš klusi sacīja. Sofija, kas bija iekārtojusies priekšējā sēdeklī blakus viņam, pēc pāris brauk­šanas stundām saritinājusies aizmiga, un Fleimels klusi krāca bla­kus Skatijai.

—  Man nav nepieciešams gulēt, — viņa vienkārši sacīja.

Bija daudz jautājumu, kurus Džošs patiešām gribēja uzdot, bet viņš tikai pavaicāja: — Vai tu zini, kurp mēs braucam?

Skatija pieliecās uz priekšu, uzlika rokas uz viņa sēdekļa aiz­mugures un atbalstīja zodu uz tām. — Taisni uz priekšu, garām pastam — tā ir tā ēka ar torni — tad pagriezies pa labi aiz Libbey Park pie Fox Street. Atrodi tur stāvvietu. — Viņa pamāja pa kreisi, uz veikalu rindu, kas atradās zem baltās arkas. — Mēs dosimies tur.

—  Tur dzīvo tava vecāmāte?

— Jā, — Skatija īsi noteica.

—  Un viņa patiešām ir ragana?

—  Ne tikai ragana. Viņa ir pirmatnējā Ragana.

—   Kā tu jūties? — Sofija apjautājās. Viņa nostājās uz ietves un izstaipījās, paceļoties pirkstgalos un izliecot muguru. Kaut kas iekrakšķējās kaklā. — Ir tik labi, — viņa piemetināja un pagrieza aiz­vērtās acis pret sauli, kas joprojām bija augstu, debesis — bez mā­koņiem, sarkanrīklītes olas zilumā.

—   Man vajadzētu tev to prasīt, — Džošs sacīja, izkāpdams no mašīnas. Viņš nožāvājās un izstaipījās, grozot galvu no vienas pu­ses uz otru. — Es vairs negribēšu braukt, — viņš piemetināja. Balss pazeminājās līdz alkstam. — Man prieks, ka tev viss kārtībā. — Viņš vilcinājās. — Tā taču ir, vai ne?

Sofija pastiepās, lai saspiestu brāļa roku. — Man tā šķiet.

Fleimels izkāpa no auto un aizcirta durvis. Skatija jau bija izkā­pusi un stāvēja ēnā zem koka. Viņa izņēma no kabatas spoguļsaulesbrilles un uzlika tās uz acīm. Alķīmiķis pievienojās viņai, kamēr Džošs nospieda signalizācijas pogu pie atslēgas. Auto reizi iepīkstējās, un uzzibsnīja gaismas.

—    Mums jārunā, — Fleimels klusi sacīja, lai gan šī ielas puse bija pilnīgi tukša. Viņš izlaida pirkstus caur saviem īsi ap­cirptajiem matiem un kopā ar pirkstiem no matiem izvilka matu šķipsnu. Viņš mirkli paskatījās uz to un tad noslaucīja rokas pret džinsiem. Vēl viens gads bija iezīmēts viņa sejā, izveicīgi padziļi­not grumbas ap acīm un pusloka rievas ap muti. — Tā persona, ko mēs gatavojamies apciemot, varētu būt, — viņš vilcinājās un tad sacīja, — … sarežģīta.

—  Un to tu saki man, — Skatija nomurmināja.

—  Ko tu gribi sacīt ar sarežģīta? — Džošs satraukts jautāja. Pēc visa tā, ar ko viņi jau bija saskārušies, sarežģīts varēja nozīmēt jebko.

—  Untumaina, kašķīga, ātri aizkaitināma… un tas ir tad, kad viņa ir labā garastāvoklī, — Skatija sacīja.

—  Un kad sliktā?

—  Tu negribētu atrasties pat vienā pilsētā ar viņu!

Džošs bija nesaprašanā. Viņš pagriezās pret alķīmiķi. — Kāpēc tad mēs atbraucām satikt viņu?

—  Jo Perenele man lika, — viņš iecietīgi paskaidroja, — jo Ra­gana ir Gaisa pavēlniece un var iemācīt Sofijai gaisa elementu ma­ģijas pamatus, un vēl arī tāpēc, ka viņa var dot Sofijai padomus, kā sevi pasargāt.

—  No kā? — Džošs jautāja izbijies.

—  No sevis, — Fleimels vienkārši atbildēja un aizgriezies de­vās uz Ojaias avēnijas pusi, Skatija iznāca no ēnas un soli aiz viņa devās tajā pašā virzienā. — Kaut mēs būtu paņēmuši saulessargu. Es ātri apdegu tādā saulē, — viņa burkšķēja. — Pagaidi tik, rīt tu ieraudzīsi manus vasarraibumus.

Džošs pievērsās Sofijai, viņš sāka apjaust dziļo plaisu zināša­nās, kas tagad viņu šķīra no dvīņumāsas. — Vai tev ir kāda ideja, par ko viņš runāja? Pasargāt tevi no tevis pašas? Kas ar to domāts?

—   Man šķiet, ka es zinu. — Sofija savilka pieri. — Viss man apkārt ir tik… skaļš, tik košs, tik ass, tik intensīvs. It kā kāds būtu uzgriezis skaļumu līdz galam. Manas sajūtas ir tik spēcīgas; tu pat neticēsi, ko es varu dzirdēt. — Viņa norādīja uz apdauzītu sarkanu Toi/ota, kas lēnām brauca lejā pa ceļu. — Tā sieviete tajā mašīnā runā pa telefonu ar savu māti. Viņa saka, ka nevēlas pusdienās zivi. — Tad viņa norādīja uz smago mašīnu, kas bija novietota pagalmā ie­las pretējā pusē. — Uz auto aizmugures ir uzlīme, vai tu vēlies, lai es pasaku, kas uz tās rakstīts?

Džošs piemiedza acis; viņš pat nespēja saskatīt ciparus uz nu­mura zīmes.

—   Kad mēs šodien ēdām, ēdiena garša bija tik spēcīga, ka es gandrīz izvēmos. Es varu sagaršot sviestmaizes atsevišķos sāls graudus. — Sofija apstājās un pacēla džakarandas lapu no zemes. — Es aizvērtām acīm spēju sajust lapas tīklojumu tās aizmugurē. Bet zini, kas ir pats sliktākais? Smakas. — Viņa piesardzīgi paskatījās uz brāli.

—   Ūja… — Kopš pusaudža vecuma viņš bija izmēģinājis ik­vienu dezodorantu, kāds vien bija pārdošanā.

—   Nē, ne tikai tu, — Sofija pasmīnēja, — lai gan tev patiešām vajadzētu nomainīt dezodorantu, un man šķiet, sadedzināt savas zeķes. Visu laiku visas tās smakas. Izplūdes gāzes smirdoņa ir drausmīga, gumijas smaka, taukaina ēdiena smaka, pat šo puķu smarža ir nomācoša. — Sofija apstājās ielas vidū, viņas tonis pēkšņi mainījās. Meitene paskatījās uz brāli, un no viņas acīm sāka līt asaras, par kurām pašai nebija ne mazākas saprašanas. — Tas ir par daudz, Džoš. Tas ir pārāk daudz. Man ir slikti, un mana galva sprāgst pušu, acis sāp, ausis sāp, rīkle ir jēla.

Džošs neveikli mēģināja aplikt māsai roku, lai apskautu, bet viņa atgrūda to. — Lūdzu, nepieskaries man. Es to nevaru izturēt.

Džošs izmisīgi meklēja vārdus, lai atbildētu, bet nebija nekā, ko viņš varētu sacīt vai darīt. Viņš jutās pavisam bezcerīgi. Sofija vienmēr bija tik stipra, vienmēr prata sevi kontrolēt; viņa bija tas cilvēks, pie kā viņš gāja, kad bija nepatikšanas. Viņai vienmēr bija atbildes uz visiem jautājumiem.

Līdz šim.

Fleimels! Džošs atkal sajuta dusmu uzliesmojumu. Tā bija Flei­mela vaina. Viņš nekad nepiedos alķīmiķim, ko viņš nodarījis. Džošs pacēla acis un ieraudzīja Fleimelu un Skatahu tuvojamies.

Kareive piesteidzās pie viņiem. — Noslauki savas asaras, — viņa stingri nokomandēja. — Nepievērsīsim sev uzmanību.

—   Nerunā ar manu māsu tā… — Džošs iesāka, bet Skatija ar skatienu apklusināja viņu.

—  Tiksim līdz manas vecāsmātes veikalam; viņa varēs palīdzēt. Tieši pāri ceļam. Nāciet.

Sofija paklausīgi pārvilka piedurkni pāri acīm un sekoja Kareivei. Viņa jutās bezpalīdzīga. Sofija reti raudāja, viņa pat smējās "Titānika" beigās — kāpēc viņa tagad raud?

Viņas maģiskā potenciāla atmodināšana šķita brīnišķīga. Sofijai patika ideja, ka spēs veidot un kontrolēt savu gribu vai raidīt savas auras enerģiju un radīt brīnumus. Bet galu galā tas nebūt neizrādījās tā, kā viņa bija domājusi. Visas Sofijas sajūtas bija kā aplauzītas, un viņu nomocīja iespaidi. Sofijai itin viss sāpēja. Un tāpēc viņa raudāja.

Turklāt meitene bija nobijusies, ka sāpes nepāries. Un ja tās ne­pāries, ko tad viņa iesāks — ko viņa tad varēs darīt?

Sofija paskatījās un pamanīja brāli cieši skatāmies uz viņu, Džoša ieinteresētās acis bija plati ieplestas. — Fleimels sacīja, ka Ra­gana spēs tev palīdzēt, — viņš sacīja.

—  Un kas būs, ja nespēs, Džoš? Kas būs, ja viņa nespēs?

Viņam nebija atbildes uz šo jautājumu.

Sofija un Džošs pārgāja pāri Ojaias avēnijai un iegāja arkas promenādē, kas stiepās visa kvartāla garumā. Temperatūra uzreiz pazeminājās līdz ciešamam līmenim, un Sofija sajuta, ka pie mugu­ras pielipušais krekls kļuvis ledaini auksts.

Viņi panāca Nikolasu Fleimelu, kas manāmi samulsis bija ap­stājies pie maza antīku mantu veikaliņa. Veikals bija slēgts. Neteicis ne vārda, viņš pieklauvēja ar papīra pulksteni, kura viena mala bija piestiprināta durvīm. Tā rādītāji rādīja divi trīsdesmit, un zem tā ar roku bija uzskricelēti vārdi: "Lenčs, atpakaļ 2.30."

Tagad bija gandrīz trīs trīsdesmit.

Fleimels un Skatija atspiedās pret durvīm, cenzdamies ieska­tīties iekšā, bet dvīņi lūkojās pa logu. Mazajā veikaliņā, šķiet, pārdeva vienīgi stikla priekšmetus: bļodas, krūzes, šķīvjus, pa­pīra preses, greznumlietiņas un spoguļus. Daudz spoguļu. Tie bija visur un visu veidu un izmēru, no maziem apaļiem līdz milzīgiem taisnstūra. Daudzi spoguļi izskatījās mūsdienīgi, bet daži, kas bija logā, acīm redzami antīki.

—   Tā, ko mēs tagad darīsim? — Fleimels prātoja. — Kur gan viņa varētu būt?

—   Iespējams, aizklīdusi kaut kur paēst un aizmirsusi atgriez­ties, — Skatija sacīja un pārlaida skatienu ielai visā tās garumā — uz vienu un otru pusi. — Šodien nav pārāk daudz ļaužu, vai ne? — Lai gan bija pavēla piektdienas pēcpusdiena, galvenajā ielā satiksmes nebija daudz, un pa ēnaino promenādi lēni virzījās kā­jāmgājēji, kuru arī bija mazāk par duci.

—    Mēs varam pārbaudīt restorānus, — Fleimels ierosināja.

—    Kas viņai garšo?

—  Neprasi, — Skatija ātri atteica, — patiesībā tu nemaz negribi to zināt.

—  Varbūt mēs varam sadalīties… — Nikolass iesāka.

Impulsīvi Sofija paliecās uz priekšu un pagrieza rokturi: zvans

muzikāli iezvanījās, un durvis atsprāga vaļā.

—  Lieliski, māsiņ!

—      Es to redzēju kādreiz filmā, — Sofija nomurmināja.

—    Hallo? — viņa sauca, ieiedama veikalā.

Atbildes nebija.

Antīkais veikaliņš bija mazītiņš, mazliet lielāks nekā pagara taisnstūra istaba, bet simtiem spoguļu efekts — daži no tiem pat nokarājās no griestiem — tai piešķīra lielāku izskatu, nekā tas pa­tiesībā bija.

Sofija atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, nāsis notrīsēja. — Vai jūs jūtat šo smaržu?

Dvīņubrālis papurināja galvu. Daudzie spoguļi padarīja viņu nervozu, Džošs no visām pusēm redzēja savu atspulgu, katrā spo­gulī attēls bija citāds, salauzts vai defomēts.

—  Ko tu sasmaržo? — Skatija jautāja.

—  Tas ir kā, — Sofija apstājās, — kā ugunskura dūmi vakarā.

—  Viņa ir bijusi šeit.

Sofija un Džošs uzmeta Skatijai neizpratnes pilnu skatienu.

—  Tā ir Endoras Raganas smarža. Tā ir eldriču maģijas smarža.

Fleimels stāvēja durvīs un vērās lejup pa ielu. — Viņa nevar būt

aizgājusi tālu, ja atstājusi veikalu neaizslēgtu. Es iešu pameklēt. — Viņš pagriezās pret Skatiju. — Kā viņu pazīt?

Viņa paskatījās dedzīgām, negantām acīm un pasmīnēja. — Tici man, tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi.

—  Es drīz būšu atpakaļ.

Kad Fleimels izgāja uz ielas, milzīgs motocikls piestāja gan­drīz tieši pie veikala. Braucējs mirkli vēl sēdēja uz motocikla, tad piedeva gāzi un rēkdams aiztraucās projām. Troksnis bija draus­mīgs: visi stikla trauki mazajā veikaliņā trīcēja un vibrēja. Sofija abām rokām aizspieda ausis. — Es nezinu, cik daudz vēl varu iztu­rēt, — viņa žēlabaini čukstēja.

Džošs aizveda māsu pie vienkārša koka krēsla un nosēdināja viņu. Pats notupās zemē krēsla vienā pusē, gribēdams paturēt So­fijas roku savējā, bet baidījās pieskarties viņai. Viņš jutās pilnīgi nekam nederīgs.

Skatija notupās tieši Sofijas priekšā, tā ka viņu sejas bija vienā līmenī. — Kad Hekate atmodināja tevi, viņai nebija laika tev iemācīt, kā ieslēgt un izslēgt savas sajūtas. Tās ir iestrēgušas vienā punktā, bet tā tas nebūs visu laiku, es apsolu. Ar nelielu treniņu palīdzību un dažiem elementāriem aizsargāšanās burvju vārdiem tu iemācīsies ieslēgt savas sajūtas uz neilgu laiku.

Džošs paskatījās uz abām meitenēm. Un atkal — kārtējo reizi — viņš jutās nošķirts no savas dvīņumāsas, pilnīgi nodalīts. Viņi bija divolu dvīņi un tāpēc ģenētiski nebija identiski. Viņi nedalīja tās izjūtas, ko bieži stāsta par vienšūnu dvīņiem — sāpes, kad otrs dvī­nis ir ievainots, vai just, kad ar otru notikusi nelaime — , bet tagad viņš spēja sajust māsas ciešanas. Viņš vienīgi vēlējās, lai būtu kas tāds, kas varētu mazināt viņas sāpes.

Skatija, it kā spētu lasīt viņa domas, pēkšņi sacīja: — Ir kaut kas, ko es varu izdarīt, lai palīdzētu. — Viņas balsī dvīņi saklausīja vilcināšanās noti. — Tas nesāpēs, — viņa žigli piebilda.

—   Tas nevar sāpēt vairāk, nekā man sāp tagad, — Sofija čuk­stēja. — Dari to, — viņa ātri sacīja.

—  Vispirms man nepieciešama tava atļauja.

—  Sof… — Džošs iesāka, bet māsa viņu ignorēja.

—  Dari to, — Sofija atkārtoja. — Lūdzu.

—   Es jau jums teicu, ka esmu tas, ko jūs, cilvēki, saucat par vampīru…

—  Tu taču nedzersi viņas asinis! — Džošs šausmās iekliedzās. Viņa vēders sarāvās no domas vien.

—  Es jau tev teicu iepriekš, ka mans klans nedzer asinis.

—  Man vienalga…

—   Džoš, — Sofija dusmīgi pārtrauca brāli, dusmās viņas aura uz mirkli iemirdzējās, piepildīdama veikala telpas ar pēkšņu va­niļas saldējuma saldo smaržu. Izliktie stikla zvaniņi iezvanījās un iešķindējās nejūtamā vēja pūsmā. — Džoš, apklusti! — Viņa apgriezās krēslā, lai paskatītos uz Skatiju. — Ko tu gribi darīt ar mani?

—  Iedod man savu labo roku.

Sofija nekavējoties pastiepa roku, un Skatija saņēma to abām ro­kām. Tad viņa uzmanīgi savienoja savas kreisās rokas pirkstus ar meitenes rokas pirkstiem, īkšķi pret īkšķi, rādītājpirkstu pret rā­dītājpirkstu, mazo pirkstiņu pret mazo pirkstiņu. — Asinis dzerošie vampīri, — viņa izklaidīgi sacīja, sakoncentrējusies uz pirkstu sa­vienošanu, — patiesībā ir visvājākie, lēnākie no mūsu klana. Vai kādreiz esat prātojuši, kāpēc tie dzer asinis? Patiesībā tie ir miruši, to sirdis nepukst, tiem nevajag ēst, tā ka asinis viņiem nepiegādā nekādas vielas.

—   Vai tu esi mirusi? — Sofija uzdeva jautājumu, kuru Džošs tieši kā grasījās jautāt.

—  Nē, faktiski ne.

Džošs paskatījās spoguļos, viņš varēja redzēt Skatahas atspulgu spogulī. Viņa pamanīja Džoša skatienu un pasmaidīja. — Netici tām muļķībām, ka vampīriem nav attēla spogulī: protams, ka mums ir, galu galā, mums ir ķermenis.

Džošs cieši vēroja, kā Skataha piespieda savus pirkstus māsas pirkstiem. Likās, ka nekas nenotiek. Tad viņš spogulī aiz Skatijas re­dzēja sudraba dzirksteli un aptvēra, ka spogulī redz arī to, kā Sofi­jas roka sāk mirdzēt blāvā sudraba gaismā.

—   Mana rase — Vampīru klans, — Skatija klusi turpināja, cieši vērdamās Sofijas plaukstā, — ir Nākamā paaudze.

Spogulī Džošs redzēja, kā sudraba gaisma sāk koncentrēties Sofijas plaukstā.

—  Mēs neesam Vecie. Mēs visi esam dzimuši pēc Danu Tālis kri­šanas, esam pavisam atšķirīgi no saviem vecākiem; mēs esam atšķirīgi neizprotamos veidos.

—   Tu jau agrāk esi pieminējusi Danu Tālis, — Sofija miegaini murmināja. — Kas tas ir, vieta? — Tā bija silta, nomierinoša sajūta, kas plūda viņā no plaukstas, nevis belzieni vai dūrieni, bet ņirboša un patīkama.

—  Vecos laikos tas bija pasaules centrs. Veco rase valdīja planētu no salu kontinenta — pazīstama kā Danu Tālis. Tas stiepās no vietas, kas tagad zināma kā Āfrikas krasts, līdz Ziemeļamerikas krastiem un Meksikas līcim.

—  Es nekad neesmu dzirdējusi par Danu Tālis, — Sofija čukstēja.

—  Nē, tu esi gan dzirdējusi, — Skataha sacīja, — ķelti to sauca par De Danan salu, mūsdienu pasaule to pazīst kā Atlantīdu.

Džošs spogulī redzēja Sofijas roku tagad mirdzam sudrabbaltu. Izskatījās, it kā viņa valkātu cimdu. Sīkas mirdzošas sudraba stīgas apvijās Skatijas pirkstiem kā grezni gredzeni, un viņa pati drebēja.

—  Danu Tālis sadalījās valdošo dvīņu — Saules un Mēness dēļ, kuri cīnījās Lielās piramīdas virsotnē. Tie atbrīvoja neiedomājamus maģiskos spēkus, kas izjauca dabas līdzsvaru. Man stāstīja, ka tā pati mežonīgā maģija virpuļoja atmosfērā un izraisīja izmaiņas

Nākamajā paaudzē. Daži no mums piedzima kā briesmoņi, citi bija kaut kas pa vidu, dažiem piemita milzīgs pārveides spēks, un, kad vien gribēja, tie spēja pārvērsties par dzīvniekiem, un citi tiem līdzīgie, kas galu galā izveidoja Vampīru klanu, atklāja, ka mēs ne­spējam just.

Džošs strauji paskatījās uz Skatahu. — Ko tu domā, teik­dama just?

Kareive pasmaidīja un paskatījās uz viņu. Pēkšņi zobi viņas mutē šķita ļoti gari. — Mums ir ļoti maz emociju. Mums trūkst spēju izjust bailes, mīlestību, izbaudīt laimi un prieku. Labākie kareivji nav tikai tie, kas nepazīst bailes, bet arī tie, kuriem nav naida.

Džošs atkāpās no Skatijas un dziļi ieelpoja. Kājas piepeši sarāva krampji, un pirkstgali sāka tirpt, it kā tos kāds durstītu smalkām adatiņām. Bet viņam vajadzēja tiktprojām no vampīra. Tagad veikalā visi spoguļi un pulētās virsmas atspoguļoja sudraba gaismu, kas plūda no Sofijas rokas — gulošas Skatijas rokā. Mirdzums izzuda viņas miesā, iekams sasniedza elkoni.

Skatija pagrieza galvu, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pa­manīja, ka Kareives acu baltumi bija kļuvuši sudrabaini. — Asins­sūcējiem vampīriem nav vajadzīgas asinis. Viņiem vajadzīgas emo­cijas, izjūtas, ko pārnēsā asinis.

—  Tu zodz Sofijas sajūtas, — Džošs šausmās čukstēja. — Sofij, beidz viņas…

—   Nē! — dvīņumāsa atcirta, plaši atvērdama acis. Arī viņas acu baltumi tāpat kā Skatijai sudrabaini staroja. — Es patiešām jūtu sāpes aizplūstam projām.

—  Sajūtu ir pārāk daudz, lai tava māsa spētu tās izturēt. Tās kļūst sāpīgas un biedē viņu. Es tikai paņemu projām tās un arī bailes.

—  Kāpēc lai kāds vēlētos izjust sāpes un bailes? — Džošs skaļi prātoja, vienlaikus būdams gan ieintriģēts, gan juzdams riebumu pret pašu ideju. Tas kaut kādā veidā šķita nepareizi.

—  Tā tie spēj justies dzīvi, — Skatija sacīja.

Pat pirms acu atvēršanas Perenele Fleimela zināja, ka ir pārvie­tota uz daudz drošāku cietumu. Kādā dziļā, tumšā un ļaunā vietā. Perenele pat no sienām juta veco, zināmo ļaunumu, gandrīz spēja sajust to gaisā. Guļot nekustīgi, viņa mēģināja atraisīt savas sajūtas, bet ļaunprātības un bezcerības pārklājs bija pārāk stiprs, un viņa saprata, ka nav spējīga lietot maģiju. Perenele uzmanīgi klausījās un tikai tad, kad bija pilnīgi pārliecināta, ka neviena cita istabā nav, atvēra acis.

Viņa bija kamerā.

Trīs sienas bija no monolīta betona, bet ceturtā — no metāla stieņiem. Aiz stieņiem varēja saskatīt citu kameru rindu. Viņa bija cietuma blokā!

Perenele nolaida kājas lejā no šaurās lāviņas un lēni piecēlās. Viņa saoda tik tikko jaušamu jūras sāls smaku, kas nāca no pašas drēbēm, un šķita it kā sadzirdam ne pārāk tāla okeāna skaņu. Ka­mera bija tukša, nedaudz lielāka par tukšu kasti, aptuveni desmit pēdu gara un četras pēdas plata, ar šauru lāviņu, uz kuras bija plāns matracis un viens kunkuļains spilvens. Iekšpusē pie stieņiem stā­vēja kartona paplāte. Uz tās bija plastmasas krūze ar ūdeni, plast­masas tasīte un uz papīra šķīvja bieza rupjmaizes šķēle. Ieraudzījusi ēdienu, Perenele saprata, cik patiesībā ir ļoti izsalkusi, bet, ignorējot to, viņa vispirms devās pāri kamerai pie stieņiem un palūkojās ārā. Paskatījās pa kreisi un pa labi, bet viss, ko varēja saskatīt — bija citas kameras, un tās bija tukšas.

Viņa bija viena pati visā blokā. Bet kur…

Un tad tālumā atskanēja kuģa signāltaure — žēlabaina un vien­tuļa. Perenele nodrebinājās, jo pēkšņi zināja, kur Dī vīri bija viņu atveduši, — cietumā uz Alkatrazas salas. Klintī.

Perenele pavērās apkārt, veltot īpašu uzmanību laukumam ap metāla vārtiem. Pretēji iepriekšējiem cietumiem viņa nevarēja sa­skatīt nevienu maģisku sargu vai arī uzzīmētas aizsargājošas zīmes uz grīdas. Perenele nespēja apspiest vieglu smaidu. Ko gan domāja Dī ļaudis? Kad viņa būs atguvusi savus spēkus, kad būs uzlādējusi savu auru, tad spēs saliekt visus šos metālus kā nieku un vienkārši aiziet projām.

Pēc brīža Perenele saprata, ka tas klik-klik, ko iepriekš bija pie­ņēmusi par ūdens pilēšanu, patiesībā bija kāda tuvošanās, kāda, kurš kustējās lēnām un piesardzīgi. Piespiedusies cieši pie restēm, viņa centās saskatīt koridoru. Ēna kustējās. Vēl daži Dī bezsejainie atdarinājumi, — viņa pie sevis nodomāja. Tie nu gan nespēs viņu ilgi aizturēt.

No tumsas iznira milzīga un kroplīga ēna, tā mērķtiecīgi devās lejup pa gaiteni, lai apstātos tieši pretī viņas kamerai. Tajā brīdī Pe­renele jutās pateicīga restēm, kas atdalīja viņu no šīs drausmīgās būtnes.

Visu gaiteni bija piepildījis tāds radījums, kas nebija staigājis pa zemi vismaz tūkstošiem gadu, kopš laikiem, pirms parādījās pirmās piramīdas pie Nīlas. Tā bija sfinksa, milzīgs lauva ar ērgļa spārniem un skaistas sievietes galvu. Sfinksa smaidīja un pielieca galvu — te uz vienu pusi, te otru, un, kustinot galvu, pazibēja gara, šķelta mēle. Perenele ievēroja, ka radījuma redzokļi ir plakani un līmeniski.

Tas nebija viens no Dī veidojumiem. Sfinksa bija viena no Ehidnas meitām, viena no visnekrietnākajām Vecajām, no kuras izvairījās un baidījās pat viņas pašas rase, pat tumšie Vecie. Perenelei pēkšņi ienāca prātā doma: kam, diez kam tieši Dī kalpo.

Sfinksa piespieda seju pie restēm. Viņas garā mēle izšāvās ārā, itin kā garšodama gaisu, bezmaz vai noslaukot Pereneles lūpas. — Vai man jāatgādina tev, Perenele Fleminga, — viņa jautāja Nīlas valodā, — ka viena no manas rases raksturīgajām īpašībām ir tā, ka mēs absorbējam auras enerģiju? — Sfinksas milzīgie spārni izpletās, gandrīz piepildot visu gaiteni. — Manā klātbūtnē tev nebūs pilnīgi nekāda burvju spēka.

Kad Perenele saprata, cik Dī patiesībā ir gudrs, pāri mugurai pārskrēja ledaina trīsa. Viņa bija bez aizsardzības un pilnīgi bez­spēcīga Alkatrazas cietumniece, un viņa zināja, ka neviens vēl ne­kad nav izbēdzis no klints.

Zvans iezvanījās tieši tai brīdī, kad Nikolass Fleimels atgrūda vaļā durvis un atkāpās, lai sev pa priekšu veikalā ielaistu diezgan parasta izskata sievieti — akurātā pelēkā blūzē, pelēkos svārkos. Neliela un apaļīga, nedaudz zilgani ietonētos matos viegli ilgviļņi, vienīgais uzkrītošais, kas pievērsa uzmanību, bija milzīgas melnas brilles, jo tās nosedza sejas lielāko daļu. Labajā rokā kundze turēja baltu salokāmu spieķi.

Sofija un Džošs uzreiz saprata, ka viņa ir akla.

Fleimels nokrekšķinājās. — Atļaujiet man iepazīstināt… — viņš apklusa un paskatījās uz sievieti, — atvainojiet, kā man jūs dēvēt?

—    Sauciet mani par Doru, tā visi man sauc, — viņa runāja angliski ar izteiktu Ņujorkas akcentu. — Skataha? — viņa pēkšņi iesaucās. — Skataha! — Un tad viņas vārdi izkusa valodā, kas šķita sastāvam no daudzām lauztām skanam, kuras Sofija sev par pār­steigumu atskārta saprotam.

—  Viņa vēlas zināt, kāpēc Skatija nav viņu apciemojusi pēdējos trīssimt septiņdesmit divus gadus, astoņus mēnešus un četras die­nas, — Sofija pārtulkoja Džošam. Viņa cieši vērās vecajā sievietē, tālab nepamanīja nedz bailes, nedz skaudību, kas pārskrēja pār brāļa seju.

Vecā sieviete ātri pārvietojās pa šauro istabu, galva šaudījās pa kreisi un labi, bet nevienu brīdi acu skats netika vērsts tieši uz Ska­tiju. Viņa turpināja runāt, šķita, ka tas notiek bez atelpas.

—  Tagad viņa stāsta Skatijai, ka varēja nomirt un neviens par to nezinātu. Visiem vienalga. Vēl tikai pagājušajā gadsimtā viņa bijusi bezcerīgi slima, taču neviens ne piezvanījis, ne atrakstījis…

—  Vecomam… — Skatija iesāka.

—   Nesaukā mani par vecomammu, — Dora sacīja, pāriedama atkal uz angju valodu. — Tu varēji atrakstīt — jebkurā valodā — tas būtu labi. Tu varēji piezvanīt…

—  Tev nav telefona.

—  Un kas vainas manam e-pastam vai faksam?

—  Vecomāt, vai tev ir dators vai faksa aparāts?

Dora apklusa. — Nē. Kāpēc lai kāds no tiem būtu vajadzīgs?

Tad Doras roka sakustējās, un pēkšņā vēzienā baltais spieķis izstiepās visā garumā. Viņa piesita pie viena no parasto spoguļu stikla. — Vai tev ir viens no šiem?

—  Jā, vecomāt, — Skatija atbildēja visai bēdīgā balsī. Viņas bā­lie vaigi apmulsumā bija pielijuši ar sārtumu.

—  Tātad tu nevarēji atrast laiku, lai paskatītos spogulī un pa­runātu ar mani? Vai tu esi tik aizņemta šajos laikos? To gan esmu dzirdējusi no tava brāļa. Kad tu pēdējo reizi runāji ar savu māti?!

Skataha pagriezās pret dvīņiem. — Tā ir mana vecāmāte, le­ģendārā Endoras Ragana. Vecomāt, tā ir Sofija, un tas ir Džošs. Un Nikolasu Fleimelu tu jau satiki.

—  Jā, viņš ir tik jauks cilvēks. — Dora turpināja grozīt galvu, nāsis trīsēja. — Dvīņi, — viņa beidzot sacīja.

Sofija un Džošs paskatījās viens uz otru. Kā viņa zina? Vai Ni­kolass viņai pastāstījis?

Veids, kā Dora grozīja galvu, kaut kā ieintriģēja Džošu. Viņš mēģināja sekot tās skatienam… un tad saprata, kāpēc vecās kundzes galva nenorimti kustējās te pa kreisi, te pa labi, viņa spēja tos redzēt cauri spoguļiem. Pilnīgi automātiski viņš pieskārās māsas rokai un pamāja uz spoguļiem. Sofija paskatījās uz viņu, tad uz veco sievieti, tad uz spoguli un visbeidzot pamāja brālim, klusējot piekrizdama viņam.

Dora piegāja pie Skatahas, viņas galva bija pagriezta uz citu pusi, cieši lūkojoties garā pulētā spogulī. — Tu esi kļuvusi tie­vāka, — viņa sacīja. — Vai tu ēd kārtīgi?

—  Vecomāt, es tā izskatos jau divarpus tūkstoš gadu.

—  Tātad tu gribi sacīt, ka es kļūstu akla, ko? — vecā sieviete jautāja, tad iespurdzās pārsteidzoši dziļos smieklos. — Apkamp taču savu vecmammu!

Skataha uzmanīgi apkampa veco sievieti un nobučoja viņu uz vaiga. — Ir jauki tevi satikt, vecomāt. Tu labi izskaties.

—  Es izskatos veca. Vai es izskatos veca?

—   Ne dienu vecāka kā desmit tūkstoš gadu. — Skatija pa­smaidīja.

Ragana ieknieba Skatahas vaigā. — Pēdējā persona, kas mani izsmēja, bija nodokļu inspektors. Es viņu pārvērtu par papīra presi, viņš joprojām te kaut kur ir.

Fleimels zīmīgi ieklepojās. — Endoras kundze…

—  Sauciet mani par Doru, — sieviete ātri noteica. — Dora. Vai jūs zināt, kas notika ar Hekates Ēnu valstību šodien? — Viņš nekad agrāk nebija saticis Raganu, tikai zināja pēc reputācijas, bet zināja arī to, ka pret viņu jāizturas ļoti piesardzīgi. Viņa bija tā leģendārā Vecā, kas pameta Danu Tālis, lai dzīvotu un mācītu cilvēkus, pirms sala bija nogrimusi zem ūdens. Tika uzskatīts, ka viņa izveidojusi pirmo cilvēku alfabētu Senajā Sumerā.

—  Padod man krēslu, — Dora teica, nevērzdamās ne pie viena konkrēti. Sofija paņēma krēslu, uz kura bija sēdējusi, un Skatija atsēdināja tajā vecomāti. Vecā sieviete pieliecās uz priekšu, abām rokām atbalstoties uz baltā spieķa gala. — Es zinu, kas notika. Esmu pārliecināta, ka ikviens Vecais uz šī kontinenta sajuta viņas nāvi. — Dora pamanīja visu klātesošo šokētos, pārsteiguma pilnos skatienus.

—  Vai tad jūs nezinājāt? — Viņa pagrieza galvu sāņus, cieši ve­roties spogulī un tieši skatoties Skatijā. — Hekate ir mirusi, un viņas Ēnu valstība vairs neeksistē. Es saprotu, viens Vecais, jau no Nākamās paaudzes, un viens nemirstīgais cilvēks ir atbildīgi par viņas nāvi. I lekate ir jāatriebj. Ne tagad, un varbūt ne tik drīz, bet viņa bija no ģimenes, un es esmu viņai to parādā. Jūs to vēl pieredzēsiet. — Ska­tija paklanījās.

Endoras Ragana tik mierīgi bija pavēstījusi par nāves sprie­dumu, ka Fleimels pēkšņi saprata: viņa ir pat vēl bīstamāka, nekā bija iedomājies.

Dora pagrieza galvu citā virzienā, tajā brīdī Fleimels atskārta, ka skatās viņas atspulgā greznā spogulī ar sudraba rāmi. Viņa pie­sita pie stikla. — To, kas notika šorīt, es redzēju jau pirms mēneša.

—  Un tu nebrīdināji Hekati! — Skatija iesaucās.

—    Es lūkojos tikai vienā pavedienā no iespējamās nākotnes. Vienā no daudzajiem. Dažos citos Hekate nogalināja Bastetu un Morigana noslepkavoja Dī. Savukārt citā — Hekate nogalināja jūs, Fleimela kungs, un viņu savukārt nogalināja Skataha. Visas iespējamās nākotnes versijas. Šodien es atklāju to, kura piepildī­jās. — Viņa pārlaida acis pāri istabai, pārvietodama skatienu no spoguļa uz gleznu — gludas vāzes virsmu, ierāmētu un iestiklotu. — Tā kā es zinu, kāpēc jūs esat šeit, es arī zinu, ko jūs gribat, lai es daru. Un esmu ilgi un grūti domājusi, ko atbildēt. Man bija vesels mēnesis, lai par to domātu.

—  Un kā ir ar mums? — Sofija jautāja. —Vai mēs bijām tavos pavedienos?

—  Jā, dažos, — Ragana atbildēja.

—  Kas ar mums notika citos? — Jautājums jau bija izveidojies Džoša mutē, iekams viņš paspēja padomāt par to. Patiesībā viņš nemaz negribēja zināt atbildi.

—  Lielākajā daļā manu pavedienu jūs nogalināja Dī un viņa go­lemi vai arī žurkas un putni. Citā — jūs gājāt bojā auto avārijā. Jūs nomirāt, kad jūs atmodināja, vai arī pazudāt kopā ar Ēnu valstību.

Džošs skaļi norija siekalas. — Mēs izdzīvojām tikai vienā pa­vedienā?

—  Tikai vienā.

—  Tas nav labi, vai ne? — viņš čukstēja.

—    Nē, — Endoras Ragana vienaldzīgi noteica, — pavisam nav labi. — Tad sekoja ilga pauze, kamēr Dora iesāņus vērās kāda sudrabota trauka gludajā virsmā. Tad pēkšņi viņa atkal ierunā­jās. — Vispirms jums jāzina, ka es nevaru atmodināt zēnu. Tas jā­atstāj citiem.

Džošs aši paskatījās uz augšu. — Ir citi, kuri var mani atmo­dināti

Endoras Ragana ignorēja viņu. — Meitenei ir viena no vistīrā­kajām sudraba aurām, kādas vien esmu sastapusi savā mūžā. Vi­ņai jāiemāca daži buramie vārdi, lai varētu sevi pasargāt, ja nu reiz ir izdzīvojusi pārējo atmodināšanas procesu. Fakts, ka viņa jopro­jām ir pie pilna prāta šīs daudzās stundas, ir apliecinājums viņas stiprajai gribai. — Dora atlieca galvu, un Sofija notvēra veco sievieti skatāmies uz viņu no spoguļa, kas bija piekārts griestos. — To es varu izdarīt.

— Paldies jums, — Nikolass Fleimels teica ar dziļu nopūtu.

—    Es zinu, cik viņai grūtas bijušas pēdējās pāris stundas.

Džošs juta, ka nespēj skatīties uz māsu. Un vēl jo vairāk — klausīties par atmodināšanu. Vai tas nozīmē, ka Sofijai būs jāizcieš vēl lielākas sāpes? Tas bija sirdi plosoši.

Skataha pietupās pie vecāsmātes krēsla un uzlika roku uz viņas rokas. — Vecomāt, Dī un viņa saimnieki dzenas pakaļ divām trūk­stošajām Kodeksa lapām, — viņa sacīja. — Es domāju, ka tagad viņi zina — vai vismaz viņiem ir aizdomas, ka tieši Sofija un Džošs ir tie dvīņi, kas pieminēti Ābrahama Grāmatā.

Dora pamāja ar galvu. — Dī zina.

Skataha zagšus uzmeta skatienu Fleimelam. — Tad viņš zina arī to, ka ne tikai jāatgūst trūkstošās lapas, bet arī jāsagūsta un jāno­galina dvīņi.

—  Arī to viņš zina, — Dora apstiprināja.

—    Un, ja Dī paveiksies, tad šī pasaule pazudīs? — Skataha teica, pārvērsdama itin kā vienkāršo teikumu jautājumā.

—  Pasaule ir beigusies ari agrāk, — Ragana atbildēja smaidot.

—    Esmu pārliecināta — tā beigsies daudzas reizes, iekams saule kļūs tumša.

—  Vai tu zini, ka Dī grib atgriezt atpakaļ tumšos Vecos?

—  Es zinu.

—  Kodeksā teikts, ka tumšos Vecos var apstādināt vienīgi ar Sud­rabu un Zeltu, — Skatija turpināja.

—   Kodekss ari saka, ja mana atmiņa neviļ, ka āboli ir indīgi un ka vardes var pārvērsties par princesēm. Tu grasies noticēt visam, ko izlasi Kodeksā, — Ragana atcirta.

Fleimels bija lasījis Kodeksā to vietu par āboliem. Viņš domāja, ka tas, iespējams, attiecas tikai uz ābolu sēklām, kas patiesībā bija indīgas — ja vien tās apēd pudiem. Viņš nebija lasījis par vardēm un princesēm, tomēr viņš bija pārskatījis Grāmatu simtiem reižu. Bija neskaitāmi jautājumi, ko viņš gribēja uzdot Raganai. Bet tas nebija iemesls, kālab viņš tagad atradās šeit. — Dora, vai jūs varat iemācīt Sofijai Gaisa maģijas principus? Viņai nepieciešams iemācīties vismaz tik daudz, lai spētu aizsargāt sevi no uzbrukuma.

Dora paraustīja plecus un pasmaidīja. — Vai man ir izvēle?

Fleimels nebija gaidījis šādu atbildi. — Protams, jums ir izvēle.

Endoras Ragana papurināja galvu. — Nē, šoreiz nav. — Viņa pastiepās un noņēma savas melnās brilles. Skatija nepakustējās, vienīgais, kas nodeva pārsteigumu, bija Fleimels, kam, to visu dzir­dot, notrīsēja žoklis.

Dvīņi, šausmu pārņemti, atkāpās, viņu sejās nepārprotami at­spoguļojās šoks. Endoras Raganai nebija acu. Tur, kur vajadzēja būt acīm, bija tikai tukši caurumi, bet dobuļos ievietoti divi per­fekti ovāli spoguļi. Šie spoguļi pagriezās tieši pret dvīņiem. — Es atdevu savas acis citai redzei, spējai redzēt laika pavedienus — pa­gātnes laiku, tagadnes laiku un iespējamo nākotni. Ir daudz rakstu, daudz iespējamās nākotnes versiju, tomēr ne tik daudz, kā to iedo­mājas cilvēki. Dažos pēdējos gados raksti apvienojas, savijoties aizvien ciešāk. Tagad vairs pastāv tikai dažas iespējamās nākotnes. Lielākā daļa no tām drausmīgas, — viņa drūmi piemetināja. — Un tās visas saistītas ar jums abiem diviem. — Roka pakustējās vir­zienā uz Sofiju un Džošu. — Un kāda gan izvēle man dota? Šī ir arī mana pasaule. Es šeit biju vēl pirms cilvēkiem, iedevu tiem uguni un valodu. Es tagad tos nepametīšu. Es mācīšu meiteni, kā aizstāvēt sevi, un iedvesīšu viņai, kā kontrolēt Gaisa maģiju.

—  Paldies jums, — Sofija piesardzīgi sacīja ieilgušajā klusumā.

—   Nesaki paldies man. Tā nav dāvana. Tas, ko es tev došu, ir lāsts!

Džošs sarkani degošiem vaigiem metās uz durvju pusi. Ausīs vēl skanēja Raganas pēdējie vārdi: "Tev jāiet projām. Tas, ko es mā­cīšu, nav domāts cilvēku ausīm."

Pārlaidis skatienu istabai, paskatījies uz Fleimelu un Skatiju un visbeidzot uz savu dvīņumāsu, Džošs pēkšņi saprata, ka faktiski vienīgais cilvēks šeit bija tieši viņš. Acīmredzot Sofiju neviens vairs neuztvēra tikai kā cilvēku.

—   Nekādu problēmu. Es pagaidīšu, — viņš iesāka, balsij aizlūstot, tad ieklepojās un mēģināja vēlreiz. — Es pagaidīšu parkā pāri ielai. — Un tad neatskatoties pameta veikalu; durvju zvanam izsmējīgi iešķindoties, viņš aiz sevis aizvēra durvis.

Bet būtībā tā bija problēma. Milzīga problēma.

Sofija Ņūmena vēroja, kā Džošs atstāj veikalu, un pat bez sa­vām atmodinātajām sajūtām zināja, ka viņš ir apbēdināts un dus­mīgs. Sofija vēlējās apstādināt brāli, doties viņam pakaļ, bet viņai priekšā — plaši un brīdinoši ieplestām acīm — stāvēja Skatija, pirkstu piespiedusi lūpām, un ar tik tikko jaušamu galvas kustību brīdināja neko neuzsākt. Satvērusi Sofiju aiz pleca, Skatija pavir­zīja viņu tuvāk Endoras Raganai. Vecā sieviete pacēla rokas un pār­steidzoši maigām kustībām pārskrēja pāri Sofijas sejas kontūrām. Meitenes aura sakustējās un kūsāja pie katra maigā pieskāriena.

—  Cik veca tu esi? — viņa jautāja.

—   Piecpadsmit. Nu, piecpadsmit ar pusi. — Sofija nebija pār­liecināta, vai pusgads kaut ko izmaina.

—  Piecpadsmit ar pusi, — Dora sacīja, šūpodama galvu. — Es nevaru atcerēties tik sen. — Viņa nolaida zemāk zodu un tad pa­grieza to pret Skatiju. — Vai tu vari atcerēties laiku, kad tev bija piecpadsmit?

— Ļoti spilgti, — Skatija d rūmi teica. — Vai tas nebija ap to laiku, kad es apmeklēju tevi Babilonijā un tu mēģināji mani izprecināt valdniekam Nebukadnecaram?

—   Esmu pārliecināta, ka tu maldies, — Dora laimīgā balsī atteica. — Domāju, ka tas bija vēlāk. Tomēr viņš būtu bijis izcils vīrs, — viņa piebilda. Tad paskatījās uz augšu, uz Sofiju, un meitene ieraudzīja savu atspulgu spoguļos, kas bija Raganas acu vietā. — Ir divas lietas, kas man tev jāiemāca. Aizstāvēt sevi — tas pats par sevi ir vienkārši. Bet iemācīt tev Gaisa maģiju ir mazliet grūtāk. Pēdējo reizi, kad es mācīju cilvēkam Gaisa maģiju, tas aizņēma sešdesmit gadu, tikai lai apgūtu pašus pamatus, un pat tad viņš nokrita no debesīm savā pirmajā lidojumā.

—  Sešdesmit gadu. — Sofija norija siekalas. Tas nozīmēja, ka viņa bija nolemta pavadīt visu savu dzīvi, mēģinot apgūt šā spēka kontroli?

—  Vecmam, mums nav tik daudz laika. Es neesmu pārliecināta, vai mums ir pat sešdesmit minūtes.

Dora cieši ieskatījās spogulī, un pretī no ierāmētā stikla bez gleznas zem tā lūkojās viņas atspulgs. — Kāpēc tad tu to pati nedari, ja jau reiz esi tāda eksperte, ko?

—   Vecmam… — Skataha nopūtās.

—   Beidz vecmammoties tādā tonī, — Dora brīdinoši sacīja. — Es to darīšu savā veidā.

—  Mums nav laika to veikt tradicionālā veidā.

— Nestāsti man par tradīcijām. Ko jaunie par tām zina? Uzticies man, kad būšu beigusi, Sofija zinās to, ko es zinu par Gaisa elementa maģiju. — Viņa atkal pievērsās Sofijai.

—  Pirmkārt, vai tavi vecāki ir dzīvi?

—  Jā, — Sofija atbildēja, pārsteigumā mirkšķinādama acis, ne­būdama īsti pārliecināta, par ko ir saruna.

—  Labi. Vai tu sarunājies ar savu māti?

—  Jā, gandrīz katru dienu.

Dora šķībi paskatījās uz Skatiju. — Tu dzirdēji? Gandrīz katru dienu.— Viņa paņēma Sofijas roku savējās un pa plaukšķināja pa to virspusi. — Varbūt tu iemācīsi Skatahai arī vienu divas lietas. Un vai tev ir vecāmāte?

—   Ome, mana tēvamāte. Es parasti piezvanu viņai piekt­dienās, — Sofija piebilda, pēkšņi sajuzdamās vainīga, jo šodien akurāt bija piektdiena un Nana Ņūmena gaidīja zvanu.

—  Katru piektdienu, — Endoras Ragana zīmīgi sacīja un atkal paskatījās uz Skatiju, bet Kareive tīši aizgriezās projām un nez kā­lab koncentrējās uz visai greznu stikla papīra presi. Bet, tiklīdz viņa pamanīja mazu vīriņu uzvalkā ar vesti, sastingušu stiklā, aši nolika presi vietā. Vīriņam vienā rokā bija portfelis, bet otrā papīra lapas, viņš joprojām mirkšķināja acis.

—  Tas nebūs sāpīgi, — Ragana sacīja.

Sofija šaubījās, vai varētu būt vēl ļaunāk nekā tas, kam viņa jau gājusi cauri. Meitenes deguns sarāvās, sajutis degoša koka smaku, vienlaikus viņa sajuta vēsu vēja pūsmu pāri savām rokām. Viņa palūkojās lejup. Ap Endoras Raganas pirkstiem šūpojās un virpuļoja viegls, plāns, balts zirnekļa tīmeklis un aptinās ap katru Sofijas pirkstu kā apsējs. Tas aptinās ap plaukstu, pilnībā apklā­dams to, un līda augšā pa roku. Sofija saprata, ka Ragana ar saviem jautājumiem vienkārši bija novērsusi viņas uzmanību. Sofija ielū­kojās Raganas spoguļu acīs un saprata arī to, ka nespēj izteikt sa­vus jautājumus vārdiem. Bija tā, it kā viņa būtu zaudējusi spēju runāt. Viņa arī bija pārsteigta, ka tā vietā, lai justos nobijusies, kopš tā mirkļa, kad Ragana paņēma viņas roku, pār ķermeni pārvēlās miera vilnis. Viņa palūkojās sānis — uz Skatiju un Fleimelu. Abi vē­roja procesu šokā plati ieplestām acīm, Skatahas sejā atspoguļojās kaut kas līdzīgs šausmām.

—  Vecomam… vai tu esi pārliecināta par šo? — Skataha atļāvās pajautāt.

—  Protams, ka esmu, — vecā sieviete atcirta ar dusmu pieskaņu balsī.

Un, lai gan Endoras Ragana runāja arSkatahu, Sofija vienlaikus dzirdēja viņas balsi savā galvā, tā čukstēja senus noslēpumus, mur­minot arhaiskus burvju vārdus, izpaužot mūžā sakrātās zināšanas sirdspukstos un elpas dvesienos.

—  Tas nav zirnekļa tīkls, — Dora paskaidroja apstulbušajam un klusējošajam Fleimelam, ievērojusi, ka viņš, pieliecies uz priekšu, cieši vērās tīmekļos, kas tinās ap Sofijas rokām. — Tas ir koncen­trēts gaiss, sajaukts ar manu auru. Visas manas zināšanas, mana pieredze, pat mana mīlestība ir sakoncentrēta šajā gaisa tīmeklī. Saskaroties ar Sofijas ādu, viņa sāk uzņemt šīs zināšanas.

Sofija dziļi elpoja, ievilkdama plaušās koka smaržu pildīto gaisu. Galvā neiedomājamā ātrumā zibsnīja attēli, laiki un vietas tālā pagātnē, senatnīgas akmens sienas, kuģi no tīra zelta, dinozauri un pūķi, pilsēta, izgrebta ledus klintī, un sejas… simtiem, tūkstošiem seju, visu cilvēku rasu, no visiem periodiem, cilvēku un puscilvēku, vilkaču un briesmoņu. Viņa redzēja ikvienu, ko jebkad bija redzējusi Ragana.

—   Ēģiptieši to darīja nepareizi, — Dora turpināja, viņas rokas tagad kustējās pārāk ātri, lai Fleimels ko saskatītu. — Tie ietina mirušos, — viņa turpināja. — Viņi nesaprata, ka es ietinu dzīvos. Tas bija laiks, kad nedaudz no sevis ieliku savos sekotājos un izsū­tīju pa pasauli mācīt manā vārdā. Acīmredzot kāds redzējis šo pro­cesu senos laikos un mēģināja to atdarināt.

Sofija pēkšņi redzēja dučiem cilvēku — ietītu — kā viņa, un Dora, gan jaunāka pēc izskata, kustējās starp tiem, tērpusies senās Babilonijas drānās. Kaut kādā veidā Sofija saprata, ka tas būtībā bija kults, kas pielūdza priesterienes un Raganu — priesteri. Dora atdeva nedaudz no savām zināšanām, lai tie varētu doties pasaulē mācīt citus.

Tagad balts tīmekļveida gaiss plūda lejup pa Sofijas kājām, sasienot tās kopā. Neapzināti viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, labo — pie kreisā pleca, kreiso — pie labā pleca. Ragana atzinīgi pamāja ar galvu.

Sofija aizvēra acis un redzēja mākoņus. Pati nezinot, kā, viņa piepeši zināja to vārdus: spalvu mākoņi, augstie slāņu mākoņi, slāņu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi. Katrs citāds, katram savs veids ar savām unikālajām īpatnībām un pazīmēm. Sofija pēkšņi saprata, kā tos izmantot, kā veidot, valdīt pār tiem un pār­vietot.

Attēli zibēja.

Uzzibsnīja.

Viņa redzēja mazu sievieti zem tīrām zilām debesīm paceļam rokas un liekot mākoņiem augt tieši virs galvas. Lietus aplaistīja izkaltušos laukus.

Vēlreiz uzliesmojums.

Garš bārdains vīrietis stāv milzīgas jūras krastā, pacēlis rokas, un spēcīgs vējš šķeļ ūdeni.

Un atkal uzliesmojums.

Jauna sieviete ar vienu žestu apstādina drausmīgu vētru, uz mirkli sastindzinot to, tad ieskrien vieglas konstrukcijas koka mājā un paķer bērnu. Viena vienīga sirdspuksta laikā vētra ņem un no­slauka māju no zemes virsmas.

Sofija vēroja attēlus un mācījās no tiem.

Endoras Ragana pieskārās Sofijas vaigam, un meitene atvēra acis. Acu baltumi bija izraibināti ar sudraba dzirkstelēm. — Būs tādi, kas tev stāstīs, ka Uguns vai Ūdens maģija vai pat Zemes maģija ir visspēcīgā no visām. Tā nav taisnība. Gaisa maģija pārspēj visas pārējās. Gaiss var nodzēst uguni. Tas var saputot ūdeni miglā un saskaldīt zemi. Bet Gaiss var arī iedzīvināt uguni, tas var aizdzīt laivu pāri mierīgam ūdenim, var veidot zemi. Gaiss var iztīrīt ievai­nojumu, var izraut skabargu no pirkstgala. Gaiss var nogalināt.

Pēdējais baltais Gaisa tīmeklis pārklājās pāri Sofijas sejai, pilnīgi ietinot viņu, ievīstot kā mūmiju.

— Tā ir biedējoša dāvana, ko es tev esmu iedevusi. Tevī tagad ir dzīves — ļoti garas dzīves — pieredze. Es ceru, kaut kas no tā no­derēs tajās drausmīgajās dienās, kas stāv priekšā.

Sofija piecēlās Endoras Raganas priekšā, pilnībā ietīta baltā Gaisa tīmeklī. Tas nebūt nebija kā atmodināšana. Tas bija daudz mai­gāks, smalkāks process. Viņa atklāja, ka tagad zina lietas — neticamas lietas. Viņai bija atmiņas par neiespējamiem laikiem un vienreizējām vietām. Bet sajaukušās ar šim atmiņām un jūtām bija viņas pašas domas. Jau tagad viņa sāka atskārst, ka ir grūti tās atdalīt.

Tad dūmi sāka virpuļot, šņākt un iztvaikot.

Dora pēkšņi pagriezās, lai paskatītos uz Skatiju. — Nāc nu un apkamp mani, bērns. Es tevi vairs neredzēšu.

—  Vecomamm?

Dora apvija rokas ap Skatijas pleciem un pielika muti tuvu viņas ausij.

Doras balss pazeminājās teju vai līdz čukstam. — Es šai mei­tenei iedevu retu un drausmīgu spēku. Uzmani, lai tas tiek izman­tots labiem mērķiem.

Skataha pamāja, īsti nebūdama skaidrībā, ko vecā sieviete ar to domā.

—  Piezvani savai mātei. Viņa uztraucas par tevi.

—  Piezvanīšu, vecomamm.

Mūmijai līdzīgais kokons pēkšņi pašķīda tvaikos un miglā, kad Sofijas aura iemirdzējās spožā sudraba krāsā. Viņa pa­stiepa rokas plaši izplestiem pirkstiem, un tīrs vēja čuksts aiztraucās pāri veikaliņam.

—  Uzmanīgi. Ja tu kaut ko saplēsīsi, tu par to samaksāsi, — Ra­gana brīdināja.

Tad pēkšņi Skataha, Dora un Sofija pagriezās, lai paskatītos ārā uz satumsušo pēcpusdienu. Pēc mirkļa Nikolass Fleimels saoda nekļūdīgo puvušu olu smaku. — Dī!

—  Džošs! — Sofijas acis vienā mirklī atvērās. — Džošs ir tur ārā!

Doktors Džons Dī visbeidzot ieradās Ojaiā, tieši tajā brīdī, kad pēdējā dienas gaisma jau vērtās iespaidīgās, sārtās ēnās, kas krita pāri apkārtējiem Topa Mountains. Dī bija ceļojis visu dienu; viņš bija noguris un sakaitināts un meklēja kādu, uz ko izgāzt visas savas negācijas.

Hekates Ēnu valstība bija izlādējusi viņa mobilā telefona bate­riju, un bija nepieciešama vesela stunda, iekams viņš varēja atrast telefonu, pa kuru piezvanīt uz savu biroju. Viņš bija spiests sēdēt ceļmalā vēl pusotru stundu, kamēr vesela braucēju grupa pār­meklēja Mill Vallei/ nelielos ceļus, meklējot viņu. Bija tuvu pusdes­mitiem, kad viņš beidzot atgriezās savā Enoha kompānijas birojā pašā pilsētas sirdī.

Tad arī visbeidzot Dī uzzināja, ka Perenele jau aizvesta uz Alkatrazu.

Viņa kompānija nesen šo salu bija nopirkusi no štata un restau­rācijas darbu laikā slēgusi sabiedrībai. Laikrakstos jau risinājās dis­kusijas, ka, iespējams, vieta tiks pārvērsta par dzīvu vēstures mu­zeju. Patiesībā doktors grasījās saglabāt tā oriģinālo izmantojumu kā vienu no drošākajiem pasaules cietumiem. Doktors apsvēra do­mu — varbūt aizlidot uz salu un parunāt ar Pereneli, bet tad mirklī atmeta šo ideju kā veltīgu laika tērēšanu. Prioritātes bija Kodeksa trūkstošās lappuses un dvīņi. Lai gan Basteta bija sacījusi, ka noga­linās viņus, ja viņš nespēs tos nolaupīt, Dī bija citas idejas.

Dī zināja Maga Ābrahama Grāmatas slaveno pareģojumu: Vecie zināja, ka nāks dvīņi — "divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss".

Viens, lai izglābtu pasauli, otrs, lai to iznicinātu. Bet kurš ir kurš? Atrast zēnu bija kļuvis tikpat svarīgi, cik trūkstošās Kodeksa lapas. Zēnam bija zelta aura.

Doktors Džons Dī kādreiz neilgu laiku bija dzīvojis Ojaiā — kaut kad divdesmitā gadsimta sākumā — toreiz tā joprojām tika saukta par Nordhofu — tas bija laikā, kad viņš aplaupīja čumašu apkārtnes apbedījumu vietas vērtīgo senlietu dēļ. Viņam Ojaia rie­bās: tā bija par mazu, par aprobežotu un vasaras mēnešos viņam vienkārši par karstu. Dī vienmēr jutās labāk lielākās pilsētās, tādās, kur bija vieglāk būt neredzamam un anonīmam.

Viņš bija lidojis no Sanfrancisko uz Santabarbaru ar kompānijas helikopteru, mazā lidostā noīrējis necila izskata fordu. Viņš arī bija braucis projām no Santabarbaras un ieradies Ojaiā tieši pirms saulesrieta — pirms iespaidīgā skata, kas nokrāsoja pilsētu garās un elegantās ēnās: pilsēta tomēr bija ārkārtīgi izmainījusies tajos simt un vēl nez cik gados, kopš viņš pēdējo reizi to bija redzējis… bet viņam tā tik un tā nepatika.

Dī iegrieza auto Ojaias avēnijā un samazināja ātrumu. Fleimels un pārējie bija tuvumā: viņš to juta. Bet viņam tagad bija jābūt uz­manīgam. Ja viņš spēja sajust tos, tad viņi — sevišķi alķīmiķis un Skataha — spēja sajust arī viņu. Un viņam joprojām nebija skaidrs, ko Endoras Ragana spēj izdarīt. Pastāvēja ārkārtīgi satraucošs fakts — pats vecākais no Vecajiem, kas dzīvoja Kalifornijā, pilnīgi neko nezināja par Raganas klātbūtni. Lai gan domāja, ka zina pašu galveno veco un nemirstīgo cilvēku atrašanās vietas pasaulē. Dī prā­toja, vai tas ir svarīgi, ka viņš visu dienu nevar sakontaktēties ar Moriganu. Viņš tika zvanījis viņai neatslābstošā regularitātē, brau­cot šurp, bet viņa neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Vai nu viņa bija e-Bai/, vai spēlēja tiešā pieslēguma stratēģijas spēli, kas viņai bija atkarība. Viņš nezināja, kur atrodas Basteta, bet tas viņu neuztrauca. Viņa, protams, biedēja Dī, bet viņš centās iznīcināt tos, no kuriem baidījās.

Fleimels, Skataha un dvīņi varēja būt jebkurā pilsētas vietā. Bet kur?

Dī ļāva enerģijai nedaudz ieplūst aurā. Viņš samirkšķināja acis, kas pēkšņi pieplūda asarām, tad vēlreiz samirkšķināja — atbrīvo­damies no asarām. Pēkšņi visi cilvēki, gan tie, kuri atradās mašīnā blakus viņam, gan tie, kas šķērsoja ielu, gan kājāmgājēji uz ietvēm bija iezīmēti mainīgām daudzkrāsainām aurām. Dažas auras bija caurspīdīgas un līdzinājās vāji iekrāsotu dūmu strūkliņām, citas — tumšas un smagnējas kā dubļainu krāsu klājumi.

Beigās Dī tos atrada pilnīgi nejauši; viņš brauca lejā pa Ojaias avēniju, tikko bija pabraucis garām Libbey Park, kad pamanīja Fox Street melnu Hummer. Viņš piebrauca klāt un novietoja savu auto aiz tā. Tajā brīdī, kad Dī kāpa ārā no mašīnas, viņš arī pamanīja vieglu atblāzmu no tīras zelta auras, tā nāca no parka strūklakas puses. Dī plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā.

Šoreiz viņi neizspruks.

Džošs Ņūmens sēdēja Libbey Park pie garas zemas strūklakas, tieši pretī antīko mantu veikaliņam, un vērās ūdenī. Apaļa baseina vidū bija novietoti divi ziedveida trauki, viens lielāks, otrs mazāks. Ūdens urdzēja no mazākā trauka un tecēja pāri malām lielākajā traukā zem tā. Savukārt no lielā trauka ūdens tecēja baseinā. Ūdens urdzēšana apslāpēja tuvumā esošās satiksmes trokšņus.

Džošs jutās vientuļš un pat vairāk nekā tikai nedaudz pazudis.

Kad Ragana lika atstāt veikaliņu, viņš bija devies prom pa ēnaino promenādi bet, šokolādes un vaniļas smaržu pievilināts, apstājies pie saldējumu veikala. Labu laiciņu viņš nostāvēja ārpusē, lasīdams eksotiskos nosaukumus, vienlaikus brīnīdamies, kāpēc māsas aura smaržo pēc vaniļas, bet viņa — pēc apelsīniem. Sofijai patiesībā nemaz negaršoja saldējums, viņš bija tas, kuram garšoja.

Pirksts neviļus pieskārās sarakstam: šokolādes-melleņu sal­dējums.

Džošs iebāza roku džinsu aizmugurējā kabatā… un acumirklī viņu pārņēma panika — nebija vairs kabatas porfeļa. Viņš to bija atstājis mašīnā, vai arī tur…? Viņš apstājās.

Viņš precīzi zināja, kur to atstājis.

Pēdējā vieta, kur viņš bija redzējis kabatas portfeli, bija uz grī­das blakus gultai savā istabā Igdrasilā, turpat atradās izlādējies mo­bilais telefons, iPod un klēpja dators. Pazaudēt kabatas portfeli bija slikti, bet pazaudēt savu datoru — vienkārši drausmīgi. Visi viņa e-pasti bija uz tā kopā ar skolas piezīmēm, daļēji uzrakstītais va­saras projekts, trīs gadu foto — ieskaitot ceļojumu uz Kankunu Zie­massvētkos — un visbeidzot arī sešu gigabaitu MP3. Viņš nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija pārrakstījis un saglabājis informā­ciju, bet tas noteikti bija nesen. No šīs atskārsmes viņš faktiski jutās pat fiziski slikti, un pēkšņi saldējuma salons vairs nebūt nesmar­žoja tik saldi un vilinoši.

Absolūti nelaimīgs viņš devās līdz stūrim un pie pasta ēkas pie zaļās gaismas šķērsoja ielu, tad, pagriezies pa kreisi, devās parka virzienā. IPods bija vecāku Ziemassvētku dāvana. Kā viņš tiem pa­skaidros, ka to pazaudējis? Turklāt vēl uz mazā cietā diska tur bija trīsdesmit gigabaitu mūzikas.

Bet vēl sliktāka par iPoda, kabatas portfeļa un pat datora pa­zaudēšanu bija mobilā telefona nozušana. Tas bija pilnīgs murgs. Tajā bija visi viņa draugu numuri, viņš zināja, ka nav tos nekur pie­rakstījis. Tā kā vecāki tik daudz ceļoja, dvīņi reti kad bija vairāk kā vienu vai divus semestrus vienā un tajā pašā skolā. Viņi ātri iedrau­dzējās — sevišķi Sofija — un tad viņi turpināja uzturēt sakarus ar draugiem, ko bija satikuši agrāk, skolās, izmētātās pa visu Ameriku. Bez e-pasta adresēm, bez telefonu numuriem — kā gan viņš spēs sakontaktēties ar tiem, kā gan jebkad varēs tos atkal atrast?

Pirms ieejas parkā stūrītī bija strūklaka, un Džošs pielieca galvu, lai padzertos. Sienā virs strūklakas atradās rotājums — me­tāla lauva, zem tā — neliela taisnstūra plāksnīte ar vārdiem: "Mīles­tība ir dzīvības ūdens, dzer dāsni." Džošs sajuta ledaino ūdeni šļakstāmies pāri lūpām un iztaisnojās, lai paskatītos pāri ielai uz veikaliņu, prātodams, kas gan tur iekšā notiek. Viņš joprojām mīlēja savu māsu, bet vai tā mīlēja viņu? Tagad, kad viņš bija… parasts?

Libbey Park bija kluss. Džošs gan dzirdēja bērnus traucamies pa netālo spēļu laukumu, bet viņu balsis, lai arī skaļas, skanēja visai attālu. Ēnā uz sola sēdēja trio — trīs pavecāki vīri vienādos kreklos īsām piedurknēm, pagaros šortos, baltās zeķēs un sandalēs. Viens no vīriem baroja ar maizes drupačām resnu un laisku baložu kvarteru. Džošs atsēdās uz zemās strūklakas malas un pāri norobežoju­mam ielika roku ūdenī. Pēc nomācošā karstuma tas šķita patīkami vēss, un viņš ar slapjajiem pirkstiem izbrauca cauri matiem, sajūtot ūdens piles ritot lejā pa kaklu.

Ko viņš tagad darīs?

Vai bija kaut kas, ko viņš varēja darīt?

Tikai divdesmit četrās stundās viņa dzīve — un viņa māsas dzīve arī — bija pilnīgi un neaptverami mainījusies. Tas, ko viņš kādreiz bija uzskatījis par stāstiem, tagad bija izrādījusies patiesība, turklāt dažādās versijās. Mīti bija kļuvuši par vēsturi, leģendas — par faktiem. Kad Skatija bija atklājusi, ka mistiskā Danu Tālis tiek dē­vēta arī par Atlantīdu, Džošs gandrīz bija smējies viņai sejā. Viņam Atlantīda vienmēr bija bijusi pasaka. Bet, ja nu reiz Skataha, Hekate, Morigana un Basteta bija reālas, tad tāda bija arī Danu Tālis.

Un viņu vecāku mūža darbs — arheoloģija — pēkšņi bija kļuvis nevērtīgs.

Dziļi sevī Džošs juta, ka ir arī zaudējis savu dvīņumāsu, kaut ko nemainīgu savā dzīvē, vienu cilvēku, uz ko vienmēr varēja pa­ļauties. Viņa bija mainījusies, turklāt tādos veidos, ko viņš pat īsti nespēja apjēgt un saprast. Kāpēc arī viņš netika atmodināts? Viņam vajadzēja uzstāt, lai Hekate atmodina viņu pirmo. Kā tas bija — apgūt visus šos spēkus? Vienīgais, ar ko viņš to varēja salīdzināt, bija supervaronis. Pat tad, kad Sofijas jaunās atmodinātās sajūtas lika viņai justies slikti, viņš sajuta greizsirdību uz šīm spējām.

Ar acs kaktiņu Džošs pamanīja, ka uz strūklakas pretējās malas bija apsēdies kāds vīrietis, bet viņš ignorēja to. Džošs izklaidīgi pa­ņēma rokā atlūzu no zilām flīzītēm, kas visapkārt ieskāva strūklaku.

Ko viņš tagad darīs?

Jautājums vienmēr bija viens un tas pats: ko gan viņš var darīt?

—  Vai tu arī esi upuris?

Pagāja zināms laiks, iekams viņš saprata, ka persona, kas sēdēja no viņa pa labi, uzrunāja tieši viņu. Džošs gribēja piecelties, bet zelta likums attiecībā uz ķertajiem skanēja — nekad neatbildēt un nekad — nekad — neiesaistīties sarunā ar tiem.

—  Izskatās, ka mēs visi esam Nikolasa Fleimela upuri.

Pārsteigts Džošs paskatījās uz augšu… un saprata, ka skatās

uz doktoru Džonu Dī, vīru, kuru cerēja nekad vairs nesatikt. Pēdējā reize, kad viņš tika redzējis Dī, bija Ēnu valstībā. Toreiz Dī savās rokās bija turējis Excalibur zobenu. Tagad viņš sēdēja zēnam pretī un savā nevainojami pašūtajā pelēkajā uzvalkā izskatījās kaut kā pilnīgi nevietā. Džošs ātri paskatījās visapkārt, būdams jau gatavs ieraudzīt no paēnas uzglūnam golemus vai žurkas, vai pat Moriganu.

—  Es esmu viens, — Dī sacīja tīkamā balsī, laipni smaidīdams.

Džoša prāts joņoja. Viņam vajadzēja nokļūt pie Fleimela, viņam

vajadzēja brīdināt Niku, ka Dī ir Ojaiā. Viņš prātoja, kas gan notiks, ja vienkārši piecelsies un skries. Vai Dī centīsies apturēt viņu ar kādu burvestību visu ļaužu priekšā? Džošs atkal paskatījās uz pretī sēdošajiem vecajiem vīriem, un tad viņam pieleca, ka tie pat ne­pamanīs, ja Dī viņu pārvērtīs, teiksim, par ziloni tieši pašā Ojaias centrā.

—   Vai tu zini, cik ilgi es jau dzenu pēdas Nikolasam Fleimelam jeb Nikam Flemingam, jeb kādai citai no simtiem alias, ko viņš lieto? — Dī klusā balsī turpināja, itin kā vienkārši sarunādamies. Viņš atliecās un iegremdēja roku ūdenī, ļaudams tam tecēt cauri pirkstiem. — Vismaz piecsimt gadu. Un vienmēr viņš man izslīdējis no rokām. Viņš ir viltīgs un bīstams. 1666. gadā, kad es viņam jau biju tuvu Londonā, viņš pielaida uguni un gandrīz nodedzināja visu pilsētu.

—  Viņš gan mums stāstīja, ka jūs izraisījāt Lielo ugunsgrēku, — Džošs atrūca. Par spīti bailēm viņš bija arī ziņkārīgs. Un tagad pēkšņi Džošs atcerējās vienu no pirmajiem padomiem, ko savulaik bija devis Fleimels: "Nekas nav tāds, kā tas izskatās. Izprašņā, uz­zini visu." Džošs atskārta prātojam, vai tik šis padoms neattiecas arī uz pašu alķīmiķi. Saule jau bija norietējusi, un gaisā manāms va­kara dzestrums. Džošs noskurinājās, trīs vecie vīri aizšjūca projām, neviens no tiem pat nepaskatījās viņu virzienā, atstājot viņu vienu ar burvi. Savādi, bet viņš nemaz nejutās apdraudēts šī vīra klātbūtnē.

Dī plānajās lūpas pazibēja smaids. — Fleimels nekad nevienam nepastāsta visu, — viņš sacīja. —Viņš mēdz teikt, ka puse no visa, ko saka, ir meli un otra puse arī nav pilnīga taisnība.

—  Nikolass sacīja, ka jūs strādājat ar tumšajiemVecajiem. Ja jums ir viss Kodekss, tad jūs varat atgriezt viņus uz mūsu zemes.

—  Taisnība pilnīgi visā, — Dī sacīja, pārsteidzot viņu. — Tomēr nav šaubu, ka Nikolass kaut kā ir izmainījis stāstu. Es strādāju ar Vecajiem, — viņš turpināja, — un jā, es meklēju divas pēdējās Maga Ābrahama Grāmatas lappuses, parasti dēvētas par Kodeksu. Bet tikai tāpēc, ka Fleimels un viņa sieva nozaga oriģinālu no Roi bibliotēkas Luvrā.

—  Viņš to nozaga1

—   Ļauj man pastāstīt par Nikolasu Fleimelu, — Dī iecietīgi sa­cīja. — Esmu pārliecināts, ka viņš tev ir pastāstījis par mani. Viņš savā laikā ir bijis daudz kas: ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs, zal­dāts, valodu un ķīmijas skolotājs un abi — gan likumsargātājs, gan zaglis. Bet tagad viņš ir, kā bijis vienmēr, melis, šarlatāns un no­ziedznieks. Viņš nozaga Grāmatu Luvrā, kad atklāja, ka tā satur ne vien nemirstības dzēriena formulu, bet arī akmens formulu. Viņš pagatavo nemirstības dzērienu ik mēnesi, lai sevi un Pereneli uz­turētu tieši tajā vecumā, kāds viņiem bija toreiz, kad pirmo reizi to iedzēra. Viņš izmanto filozofijas akmens formulu, lai lētu varu vai svinu pārvērstu par zeltu un parastus ogles gabalus par dimantiem. Viņš lieto vienu no neparastākajām pasaules zināšanu kolekcijām vienīgi savam labumam. Un tā ir patiesība.

—  Bet kā ar Skatiju un Hekati? Vai tās arī ir Vecās?

— Absolūti droši. Hekate ir Vecā, un Skataha ir Nākamā paaudze.

Bet Hekate ir pazīstama noziedzniece. Viņa tika padzīta no Danu Tālis savu eksperimentu ar dzīvniekiem dēļ. Man šķiet, viņu varētu saukt par ģenētikas inženieri; viņa, piemēram, radīja Acu klanu un uzlika cilvēcei vilkaču postu. Es ticu, ka tu vakar redzēji dažus no viņas eksperimentiem — kuiļačus. Skataha nav nekas vairāk kā pa­sūtījuma slepkava un savu noziegumu dēļ ir nolādēta valkāt tīņa ķermeni visu savu atlikušo mūžu. Kad Fleimels zināja, ka esmu tuvu, tie bija vienīgie, pie kā viņš varēja griezties.

Džošs tagad bija totāli apjucis un jutās pagalam bezcerīgi. Kurš no tiem stāstīja patiesību? Fleimels vai Dī?

Viņam kļuva auksti. Nakts vēl nebija iestājusies, bet zema migla cēlās pār pilsētu. Gaiss smaržoja pēc miklas zemes, un bija jūtama viegla puvušu olu smaka. — Un kā ir ar jums? Vai jūs patiešām strādājat, lai atvestu atpakaļ Vecos?

—  Protams, ka jā, — Dī sacīja, izklausīdamies pārsteigts. — Tas, iespējams, ir pats nozīmīgākais, ko es varu izdarīt šai pasaulei.

—   Fleimels sacīja, ka Vecie — tumšie Vecie, kā viņš tos sauc — izpostīs zemi.

Dī paraustīja plecus. — Tici man, kad es tev saku, ka viņš melo. Vecie spēs izmanīt šo pasauli uz labo pusi… — Dī pirksti veidoja ūdenī rāmu un valdzinošu ņirboņu. Pārsteigtais Džošs redzēja ūdenī veidojamies tēlus, ainas, kas saskanēja ar mierinošajiem Dī vārdiem. — Tālā pagātnē zeme bija kā paradīze. Tajā bija neticami moderna tehnoloģija un gaiss bija tīrs, un ūdens bija tīrs, un jūras nebija piesārņotas.

Parādījās ņirbošs salas attēls, virs kuras bija zilas bezmākoņu debesis. Nebeidzami zeltaini kviešu lauki pletās tālumā. Koki bija pārpilni eksotiskiem augļiem.

—   Veco rase ne tikai izveidoja zemi, bet pat iebikstīja primitīvo cilvēku uz evolūcijas ceļa. Taču Vecie tika padzīti no šīs paradīzes trakā Ābrahama muļķīgās māņticības un Kodeksa burvestības dēļ. Vecie nenomira — nav viegli nogalināt kādu no Veco rases — tie vienkārši gaida. Viņi zina, ka cilvēki kādu dienu kļūs gudrāki un sauks tos atpakaļ, lai tie glābtu zemi.

Džošs nevarēja atraut acis no mirdzošā ūdens. Daudz no visa tā, ko teica DI, izklausījās ticami.

—   Ja mēs tos atvedīsim atpakaļ, Vecie ir spēks, kas spēj pār­veidot zemi. Viņi spēj likt tuknešiem uzziedēt…

Parādījās cits attēls. Džošs lūkojās uz zemi no kosmosa, tieši kā uz Zemi Google. Milzīgs mākoņu mutulis bija izveidojies Meksikas līcī un virzījās uz Teksasu. — Viņi spēj kontrolēt laikapstākļus, — Dī sacīja, un vētra izkliedējās.

Dī pirksti kustējās, un parādījās nepārprotams slimnīcas attēls ar palātu, kurā bija gara tukšu gultu rinda.

—  Tie spēj izārstēt slimības. Atceries, šīs būtnes tika pielūgtas kā dievi viņu spēju dēļ. Un tie ir tie, kurus Fleimels mēģina apturēt no atgriešanās uz zemes.

Džošam pagāja vesela mūžība, lai izveidotu vienkāršu jau­tājumu no viena vārda: — Kāpēc? — Viņš nespēja saprast, kāpēc Fleimelam vajadzētu aizkavēt tik acīm redzamas priekšrocības.

—  Jo viņam ir pavēlnieki, piemēram, tādi kā Flekate un Endoras Ragana, kas vēlas, lai pasaule pazustu haosā un anarhijā. Kad tas notiks, tie iznāks no savām ēnām un pasludinās sevi par zemes valdniekiem. — Dī skumji pašūpoja galvu — Man sāpīgi to sacīt, bet Fleimelam nerūpi nedz tu, nedz tava māsa. Viņš šodien pakļāva meiteni drausmīgām briesmām vienkārši tāpēc, lai atmodinātu vi­ņas spēkus. Vecie, kam es strādāju, atmodināšanas ceremoniju veic trīs dienas.

—   Trīs dienas, — Džošs nomurmināja. — Fleimels sacīja, ka nav neviena visā Ziemeļamerikā, kas varētu atmodināt mani. — Viņš nevēlējās ticēt Dī… un tomēr viss, ko sacīja vīrs, izklausījās saprātīgs.

—  Vēl vieni meli — mani Vecie var tevi atmodināt. Un tie to var izdarīt pareizi un droši. Tas, galu galā, ir bīstams process.

Dī lēnām piecēlās un apgāja apkārt strūklakai, lai pieliektos blakus Džošam, lai viņa acis būtu vienā līmenī ar zēna acīm. Migla sāka sabiezēt un griezties ap strūklaku, tā pārvietojās un mutuļoja, viņam kustoties. Dī balss bija zīdaini gluda, maigi monotona, tieši sinhrona ar urdzošo ūdeni. — Kā tevi sauc?

—  Džošs.

—  Džoš, — Dī atbalsoja, — kur tagad ir Nikolass Fleimels?

Pat šajā miegainajā stāvoklī Džoša galvā ieslēdzās trauksmes signāls — ļoti vārgs un ļoti, ļoti tāls. Viņš nevar uzticēties Dī, viņam nevajadzētu uzticēties Dī…un tomēr tik daudz kam, ko viņš sacīja, apkārt bija patiesības gredzens.

—  Kur viņš ir, Džoš? — Dī neatlaidās.

Džošs sāka purināt galvu. Pat ja arī viņš ticēja Dī — viss, ko viņš sacīja, bija pavisam sakarīgs — Džošs vispirms gribēja parunāt ar Sofiju, viņam bija nepieciešams viņas padoms, viņas viedoklis.

—    Pasaki man. — Dī pacēla Džoša ļengano roku un ielika to baseinā. No rokas pacēlās ūdens strūkliņas. Tās izveidoja attēlu — mazais antīko mantu veikaliņš, piepildīts ar stikla priekšmetiem, tieši pretī Libbey Park. Triumfējoši smīnēdams, Dī pielēca kājās un, apmeties apkārt, aktivizējis savas sajūtas, cieši vērās pāri ielai.

Dī uzreiz noteica viņu visu auru atrašanās vietu.

Fleimela — zaļā, Skatahas — pelēkā, Endoras — brūnā un mei­tenes tīrā sudraba aura. Dī viņi bija rokā — un šoreiz nebūs nekādas kļūdas, nekādas izbēgšanas.

—  Tu sēdi šeit un papriecājies par skaistajām bildēm, — Dī no­murmināja, uzsizdams Džoša plecam. Ūdens uzziedēja eksotiskos, fraktāļos rakstos, vilinošos un hipnotizējošos.

—  Es drīz atnākšu pēc tevis. — Tad, nepakustinot ne muskuli, viņš pasauca savu nogaidošo armiju.

Migla piepeši sabiezēja un kļuva tumšāka, smirdot pēc puvušām olām un vēl kaut kā: putekļiem, sausas zemes, drēgnuma un mitruma.

Pāri Ojaiai nolaidās šausmas.

Nikolasa Fleimela rokas jau sāka spīdēt zaļganā gaismā tajā brīdī, kad, zvaniņa priecīgās šķindoņas iztraucēts, viņš saviebies atvēra mazā veikaliņa durvis.

Kamēr Ragana bija strādājusi ar Sofiju, saule bija paslēpusies aiz horizonta un pār ieleju novēlusies drēgna migla. Tā virpuļoja un vēlās visā Ojaias avēnijas garumā, līkumodama un izlocīdamās cauri kokiem, visu, kam tā pieskārās, pārklāja mitruma pilieniņi. Mašīnas rāpās uz priekšu, to ugunis iezīmēja milzīgus gaismas ore­olus, kas tik tikko kā spēja izlauzties cauri tumsai. Iela bija pilnīgi tukša, cilvēki, tērpušies vasaras drēbēs, bēgot no mitruma, bija pa­zuduši telpās.

Skatija sekoja Fleimelam pie durvīm. Vienā rokā viņai bija īss zobens, otrā — nunčaks, kas brīvi šūpojās ķēdē. — Tas nav labi, tas nepavisam nav labi. — Viņa dziļi ieelpoja. — Vai tu saod to?

Fleimels pamāja. — Sērūdeņradis. Dī smaka.

Skatija pagrabināja nunčaku. — Viņš patiešām sāk mani kai­tināt.

Kaut kur tālumā atskanēja metālisks būkšķis, kā saskrienoties divām automašīnām. Fonā vientuļi atbalsojās mašīnu signalizācija. Tad atskanēja spalgs kliedziens — šausminošs, tad vēl viens un vēl viens.

—   Tas nāk. Vienalga, kas tas arī būtu, — Nikolass Fleimels drūmi sacīja.

—   Mēs taču negribam būt iesprostoti šeit, — Skatija sacīja. — Sameklējam Džošu un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

—  Piekritu. Tas, kurš atkāpjas, dzīvo ilgāk. — Viņš pagriezās, lai atskatītos veikaliņā. Endoras Ragana tobrīd aiz rokas turēja So­fiju un kaut ko dedzīgi čukstēja meitenei. Ap meiteni virmoja balti dūmu mutuļi, no viņas pirkstiem kā neapsaitētas saites nokarājās baltas Gaisa sprogas.

Sofija pastiepās uz priekšu un noskūpstīja veco sievieti uz vaiga, tad viņa pagriezās un steidzās projām — ārā no veikaliņa.

—     Mums jāiet, — viņa aizgūtnēm sacīja, — mums jātiek projām no šejienes. — Meitenei nebija nekādu ideju, kas notika ārpusē, bet viņas jaunatklātās zināšanas ļāva viņas iztēlei āra miglu piepildīt ar milzīgu daudzumu briesmīgu radījumu.

—  Aizver durvis aiz sevis, — Ragana nosauca pakaļ.

Un tieši šajā mirklī visas gaismas uzzibsnīja un tad nodzisa. Ojaia iegrima tumsā.

Kad trio izgāja pilnīgi tukšajā ielā, zvaniņš iezvanījās. Migla bija kļuvusi tik bieza, ka vadītāji bija spiesti nobraukt no ceļa, un pa galveno ielu vairs nebrauca neviena mašīna. Gaisā bija iestājies nedabisks klusums. Fleimels pievērsās Sofijai. — Vai tu vari precīzi noteikt, kur ir Džošs?

—   Viņš sacīja, ka gaidīs mūs parkā. — Sofija piemiedza acis, mēģinādama iedziļināties miglā, bet tā bija tik bieza, ka viņa tik tikko kā varēja redzēt pēdas attālumā. Ar Fleimelu vienā pusē un Skatiju otrā viņa nokāpa no ietves un devās uz tukšās ielas vidu.

—     Džoš? — Migla aprija viņas saucienu, apslāpējot to gandrīz līdz čukstam. — Džoš! — viņa sauca vēlreiz.

Atbildes nebija.

Sofijai iešāvās prātā pēkšņa doma, un viņa izstiepa savu labo roku izplestiem pirkstiem. No viņas rokas izvirmoja gaisa virpulis, bet tas diemžēl nespēja ietekmēt miglu, vienīgi lika tai virpuļot un dancot. Viņa pamēģināja vēlreiz, un ledaina auka pārvēlās pāri ielai, atstādama nelīdzenas pēdas metālā. — Ups, šķiet, man nepie­ciešama prakse.

No miglas brīvajā laukumā iznāca ārā kāds veidols, tad otrs, tad trešais. Neviens no tiem nebija dzīvs.

Tuvāk Sofijai un Skatijai stāvēja skelets — taisns un garš, tērpies noskrandušās ASV kavalērijas armijas virsnieka zilās uniformas driskās. Kaulainajos pirkstos tas turēja sarūsējušu nolūzušu zobenu. Kad tas pagrieza galvu pret viņiem, galvaskausa kauli krakšķēja un grabēja.

—   Nekromānija, — Fleimels izdvesa. — Dī piecēlis mirušos. Vēl viena figūra pavīdēja miglā: tas bija daļēji mumificējies vīrieša ķermenis, kas nesa milzīgu dzelzceļnieka āmuru. Aiz tā nāca cits miris vīrietis, kura atlikusī miesa bija izmiecēta līdz plikas ādas konsistencei. Pāris izbalējušu ādas jostu nokarājās pāri gurniem, un, kad viņi ieraudzīja šo grupējumu, tie ar saviem kaulainajiem pirkstiem uzreiz tvēra pēc neesošām šautenēm.

Sofija stāvēja, sastingusi no šoka, un vējš pagaisa no viņas pirkstiem. — Tie ir mirušie, — viņa čukstēja. — Skeleti, mūmijas. Tie visi ir mirušie.

—   Nu jā, — Skataha lietišķi sacīja, — skeleti un mūmijas. Tas atkarīgs no tā, kāda veida zemē tie ir apglabāti. Mitrā zemē izvei­dojas skeleti. — Viņa paspēra soli uz priekšu un pārlaida pār tiem ar nunčaku, nosizdama nost galvu vēl vienam veiklajam šāvējam, kas mēģināja pacelt sarūsējušo šauteni pie pleca. — Sausā zemē vei­dojas mūmijas. Tomēr tas nepadara tās nespējīgas darīt tev pāri.

Skeletu kavalērijas virsnieks ar nolauzto zobenu atkal metās virsū Skatijai, un viņa to atvairīja ar savu zobenu. Sarūsējušais zobens sabirza putekļos. Skatijas zobens atkal atvēzējās un atdalīja galvu no ķermeņa, pēc kā ķermenis uzreiz sabruka uz zemes.

Lai gan neveiklās figūras kustējās pilnīgā klusumā, visapkārt skanēja kliedzieni. Un, lai gan viņi visi bija ietīti miglā, skaidri bija sadzirdamas bailes no šausmīga un izmisīga terora. Ojaias parastie iedzīvotāji bija atklājuši, ka pa viņu ielām staigā miroņi. Migla tagad burtiski mudžēja no miroņiem. Tie nāca no visām pusēm, pulcē­joties ap trio, veidojot apli ap viņiem ielas vidū. Tā kā miglas vāli peldēja un viļņojās arvien vairāk un vairāk, skeleti un mumificētas paliekas pavīdēja ik pa brīdim: zaldāti noskrandušās zilās un pe­lēkās Pilsoņu kara uniformās, fermeri vecmodīgu apģērbu skran­dās; kovboji novalkātās cepurēs un džinsos, sievietes garos, kuplos svārkos, tagad izbalējušos un noplīsušos, ogļrači nodilušās briež­ādas biksēs.

—   Viņš ir iztukšojis vienu sen pamestu pilsētas kapsētu kalnu piekājē! — Skatija iesaucās, stāvot ar muguru pret Sofiju un atsitot uzbrucējus ap viņu. — Nevienam no viņiem nav drēbju, kas būtu izgatavotas pēc 1880. gada. — Divas skeletu sievietes, kurām galvā bija vienādas cepures un svētdienas izejamās drēbes, izstieptām rokām klikšķināja savām kaulainajām kājām pāri Ojaias avēnijai viņu virzienā. Skatijas zobens nozibsnīja visriņķī, nocirzdams kau­lainās rokas, bet tas pat neizmainīja viņu tuvošanās ātrumu. Tad Skatija novietoja savu nunčaku atpakaļ pie jostas un izrāva otru zobenu. Viņa vēzēja vēlreiz, abiem zobeniem gaisā veidojot X, un nocirta abas galvas, tādējādi ar skaļu baukšķi aizsūtot tās atpakaļ miglā. Skeleti sabruka kaulu čupā.

—   Džoš, — Sofija sauca vēlreiz, viņas balss pilna izmisuma.

—    Džoš! Kur tu esi? — Varbūt mūmijas un skeleti vispirms bija uzbrukuši viņam? Varbūt viņš kuru katru minūti iznirs no miglas tukšām, izbiedētām acīm, nedabiskā leņķī pagrieztu galvu? Sofija papurināja galvu, mēģinot atvairīt drausmīgās domas.

Fleimela rokas dega aukstā, zaļā gaismā, un biezajā miglā bija jūtama bagātīga piparmētras smarža. Viņš spēji atvēra pirkstus un aizmeta miglā mirdzošu smaržīgu gaismas kūli. Miglas aprises iemirdzējās smaragda un jūras zaļumā, bet citādi burvestībai nebija nekāda efekta. Kā nākamo Fleimels iemeta mazu zaļas gaismas bumbiņu tieši priekšā diviem grīļīgiem skeletiem, kas nupat iznira no miglas. Uguns uzliesmoja pāri parādībām, un zilo konfederātu uniformu paliekas sagruzdēja. Tomēr tie turpināja virzīties uz priekšu, kauliem klaudzot pret ielu, skeleti drūzmējās pie Fleimela, aiz pirmējiem sekoja simtiem citu.

—    Sofij, dabū šurp Raganu! Mums nepieciešama viņas pa­līdzība.

—   Bet viņa nevar mums palīdzēt, — Sofija bezcerīgi sacīja.

—    Viņa vairs neko nevar līdzēt. Raganai vairs nav spēka, viņa visu atdeva man.

—   Visu? — Fleimels tik vien spēja kā noelsties, tad strauji pie­liecās, vēzēdams ar dūri kādam nelaiķim krūškurvja apvidū un pagrūzdams to. Skelets lidoja atpakaļ pūlī, kur tas nokrita kaulu juceklī. — Nu tad tu kaut ko dari, Sofij!

—   Ko gan? — viņa iesaucās. Ko viņa var iesākt pret miroņu armiju? Viņa bija piecpadsmit gadu veca meitene.

— Jebko!

Mumificēta roka izšāvās no miglas un iebelza viņai pa plecu. Tas bija kā sitiens ar slapju dvieli.

Bailes, riebums un dusmas deva viņai spēku. Tomēr tieši tobrīd Sofija nespēja atcerēties neko no tā, ko bija mācījusi Ragana, bet tad viņas instinkti — iespējams, no Raganas pārņemtās zināšanas — ņēma virsroku. Viņa tīšām ļāva dusmām iesūkties savā aurā. Pēkšņi gaiss piepildījās ar vaniļas saldējuma smaržu, un Sofijas aura iemirgojās sudrabā. Pielikdama labās rokas plaukstu pie se­jas, viņa pūta uz kausveidīgi savilktajiem pirkstiem, tad iesvieda notverto elpu miroņu vidū. No zemes parādījās sešas pēdas garš virpulis — miniatūra viesuļvētra. Tā savā serdē iesūca tuvākos miroņus, sašķeļot un tad izspļaujot ārā sadragātos kaulus. Sofija pameta gaisā otro un tad trešo bumbu. Trīs viesuļvētras dejoja un pārvietojās starp skeletiem un mūmijām, nodarot neatgriezeniskus postījumus viņu vidū. Sofija aptvēra, ka var virzīt viesuļvētras, vienkārši skatoties noteiktā virzienā — tās paklausīgi pārvietojās turpat.

Pēkšņi miglā atbalsojās Dī balss. — Vai tev patīk mana armija, Nikolas? — Migla noplacināja balsi, padarot neiespējamu noteikt tās atrašanās vietu. — Pēdējo reizi, kad es biju Ojaiā — apmēram pirms simt gadiem —, es atklāju brīnišķīgu kapsētu tieši lejā zem Three Sisters Peaks. Pilsēta, kas bija uzbūvēta blakus klintīm, sen pa­zudusi, bet kapi un to saturs palicis.

Fleimels izmisīgi cīnījās pret dūru sitieniem, nagu skrāpējumiem un spērieniem. Skeletu sitienos un mūmiju pļaukās nebija īsta spēka, bet, kas tiem pietrūka spēkā, pietika skaitā. Viņu vien­kārši bija par daudz. Zem Fleimela acs parādījās sitiena zilums un garš skrāpējiens rokas iekšpusē. Skatija pārvietojās ap Sofiju, aiz­sargādama meiteni, kamēr viņa kontrolēja vēja virpuļus.

—  Es nezinu, cik ilgi tika izmantota tā kapsēta. Pāris gadsimtus droši vien. Man nav ne jausmas, cik daudz miroņu ir tajā. Simtiem, varbūt tūkstošiem. Un tici man, Nikolas, es esmu pasaucis visus.

—   Kur viņš ir? — Fleimels sacīja sakostiem zobiem. — Viņš ir ticis tuvu — ļoti tuvu — lai varētu kontrolēt miroņu skaitu. Man jāzina, kur viņš ir, lai es varētu kaut ko darīt.

Sofija sajuta noguruma vilni pārvēlamies sev pāri, un pēkšņi viens no vēja virpuļiem sazvārstījās un tad pazuda. Divi pārējie virpuļoja no vienas puses uz otru, Sofijas spēkiem izsīkstot. Viens pagaisa, pēdējais, palikušais, ātri zaudēja spēku. Viņa saprata, ka šis nogurums bija burvestības radīšanas cena. Bet viņai vajadzēja to uzturēt mazliet ilgāk; viņai jāatrod brālis.

—   Mums jātiek ārā no šejienes. — Skataha satvēra Sofiju, lai palīdzētu viņai noturēties kājās. Skeleti metās uz priekšu, bet Ska­tija atsita tos veikliem un precīziem zobenu vēzieniem.

—   Džošs, — Sofija nogurusi čukstēja. — Kur ir Džošs? Mums jāatrod Džošs.

Migla stipri notušēja emocijas Dī balsī, tomēr līksme viņa tonī bija jūtama. — Un vai tu zini, ko es vēl atklāju? Pēdējo gadu tūkstoti šie kalni pievilina vēl citas būtnes, ne tikai cilvēkus. Zeme šeit ir piedzīta kauliem. Simtiem kaulu. Un atceries, Nikolas, es esmu pir­mais un galvenais pesteļotājs.

Lācis, kas parādījās pelēkajā miglā, bija vismaz astoņas pēdas garš. Un pat no ādas lēveriem, kas bija palikuši pie skeleta, bija skaidrs, ka tas miris jau sen. Sniegbaltie kauli vēl vairāk izcēla lāča milzīgos dunčveida nagus.

Aiz lāča parādījās zobenzobu tīģera skelets. Un tad puma, un vēl viens lācis — šoreiz mazāks un ne tik satrūdējis.

—    Viens vienīgs mans vārds tos apstādinās, — Dī balss du­nēja. — Es vēlos Kodeksa lapas.

—     Nē, — Fleimels drūmi sacīja. — Kur viņš ir? Kur viņš slēpjas?

—  Kur ir mans brālis? — Sofija izmisusi sauca un iekliedzās, kad kāda skeleta roka ieķērās viņas matos. Skataha nocirta roku plauk­stas locītavā, bet tā joprojām karājās Sofijas matos kā ekscentriska matu sprādze. — Ko tu esi nodarījis manam brālim?

—   Tavs brālis apdomā savas iespējas. Jūsu iespēja nav tikai viena šīs kaujas puse. Un tagad, kopš man ir zēns, viss, ko man vēl vajag, ir lapas.

—  Nekad.

Lācis un tīģeris izmetās cauri skeletu pūlim, aizmēzdami tos sāņus, pat sabradādami tos, dedzībā ātrāk tikt pie trio. Zobenzobu tīģeris tos sasniedza pirmais. Tā spīdīgā skeleta galva bija masīva, un divi uz leju izvirzītie zobi — vismaz astoņas collas gari. Fleimels nostājās starp Sofiju un parādību.

—   Dod lapas, Nikolas, vai arī es palaidīšu šo divus mirušos dzīvniekus pilsētā.

Nikolass izmisīgi meklēja atmiņā burvju vārdus, kas varētu apturēt parādības. Viņš ļoti nožēloja, ka nav vairāk studējis ma­ģiju. Viņš izpleta pirkstus, un maza gaismas bumbiņa nopaukš­ķēja pret zemi tīģera priekšā.

—    Un tas ir viss, ko tu vari, Nikolas? Mīļais, tu esi novā­jināts.

Bumbiņa pārsprāga, un uz zemes izplatījās vēss, zaļš plankums.

—  Viņš ir tik tuvu, ka redz mūs, — Nikolass sacīja. — Viss, kas man nepieciešams — ir redzēt viņu kaut uz īsu mirkli.

Tīģera skeleta masīvā labā ķepa iebrida zaļajā gaismā. Un pie­lipa. Tas mēģināja pacelt kāju, bet biezi lipīgi zaļi pavedieni saistīja to pie ielas. Un tagad arī tā kreisā ķepa iekāpa zaļajā gaismā un pielipa.

—  Nu, ne jau pavisam tik vājš, ko, Dī? — Fleimels kliedza.

Bet citu skeletu bars aiz zobenzobu tīģera turpināja spiesties uz

priekšu. Pēkšņi tā kaulainās kājas atrāvās, un tas ar milzīgu lēcienu metās uz priekšu. Fleimels paspēja pacelt rokas, iekams briesmonis sabruka pār viņu atvērtiem žokļiem, milzīgiem un drausmīgiem zobiem.

—  Uz redzēšanos, Nikolas Fleimel, — DT sauca. — Es tikai pa­ņemšu lapas no tevis.

— Nē, — Sofija čukstēja. — Nē, tas nebeigsies tā. — Viņa \r atmo­dināta, un Endoras Ragana bija piepildījusi viņu ar zināšanām. Un bija kaut kas, ko viņa varēja darīt. Sofija atvēra muti un iekliedzās, viņas aura uzliesmoja sudraba kvēlē.

Džošs pamodās, ausTs skanēja māsas kliedziens.

Pagāja pāris sekundes, iekams Džošs saprata, kur vispār atro­das: viņš sēdēja Libbcy Park uz strūklakas malas. Visapkārt bija bieza migla un pretīga smaka, miglas vāli kustējās, miglā pārvietojās ske­leti un mumificēti ķermeņi noskrandušās drēbēs.

Sofija!

Viņam bija jātiek pie māsas. Pa labi no viņa tumši pelēkas, gan­drīz melnas miglas vidū uzzibsnīja zaļa gaisma un iezaigojās sud­rabs, uz mirkli izgaismojot miglu un metot briesmīgas ēnas. Džošs paguva saskatīt Sofiju, Fleimelu un Skatahu, kuri cīnījās ar šiem briesmoņiem. Viņam jābūt kopā ar viņiem.

Džošs grīļodamies pietrausās kājās un atklāja, ka doktors Džons Dī stāv tieši viņa priekšā.

Dī apņēma blāvi dzeltena aura. Tā zibsnīja, sparkšķēja un šņāca kā degoši tauki un izdalīja sasmakušu puvušu olu smaku. Vīrietis stāvēja ar muguru pret viņu. Viņš bija noliecies, abām rokām atbal­stījies pret zemo akmens malu blakus dzeramajai strūklakai, ko Džošs pirms tam bija lietojis. Dī cieši vērās notikumos, kas risinājās uz ielas, koncentrējies tik stipri, ka piepūlē zvārojās, kontrolējot šķietami bezgalīgo skeletu un mumificēto mirušo virzību. Tagad, kad Džošs bija piecēlies kājās, viņš ievēroja, ka miglā ir arī citas figūras — varēja saskatīt lāču, tīģera, leopardu un vilku paliekas.

Viņš dzirdēja Fleimelu saucam un Sofiju kliedzam, un viņa pirmā doma bija skriet pie Dī. Bet tad Džošs sāka šaubīties, vai vispār tiks tam tuvumā. Ko viņš var iesākt pret Dī spēcīgo bur­vestību? Džošs nebija tik spēcīgs kā viņa dvīņumāsa: viņam ne­bija spēka.

Bet tas nenozīmēja, ka viņš ir nekam nederīgs.

Sofijas kliedziens izraisīja šokpilnu auksta gaisa vilni, kas lika sagrīļoties zobenzobu tīģerim, pārvēršot to pulverī, un aizstūma atpakaļ pie tuvākajiem skeletiem. Milzīgs lācis nogāzās gar zemi, zem savas masas salauzdams dučiem skeletu. Gaisa brāzma arī izkliedēja tuvējo miglu, un pirmo reizi Sofija apjauta milzīgo ne­ģēlību, ar ko viņiem bija jāsaskaras. Tur nebija dučiem vai pat sim­tiem, tur bija tūkstošiem veco Rietumu mirušo, kas soļoja lejā pa ielu viņu virzienā. Cauri masai grīļojās dzīvnieku, kas gadsimtu gaitā bija nomedīti apkārtējos kalnos, atliekas. Meitene nezināja, ko vēl viņa varētu darīt. Pēdējā maģijas lietošana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka tā atkrita pret Skatahu, kas satvēra viņu ar kreiso roku, labajā turot vienu no saviem zobeniem.

Fleimels noguris pietrausās kājās. Maģija bija izsūkusi arī viņa enerģiju, un pat dažās pēdējās minūtēs viņš bija novecojis. Grumbas ap acīm tapušas dziļākas, mati — plānāki. Skataha zināja, viņš vairs ilgi neizturēs.

—  Atdod viņam lapas, Nikolas, — viņa mudināja.

Fleimels ietiepīgi pakratīja galvu. — Es neatdošu. Es nevaru. Es visu savu mūžu esmu veltījis Grāmatas sargāšanai.

—  Tas, kurš atkāpjas, dzīvo ilgāk, — Skatija atgādināja.

Fleimels atkal papurināja galvu. Tad viņš pieliecās, dziļi ieel­podams. Viņa āda bija nāves bālumā ar diviem nedabiski spilgti sarkaniem plakumiem uz vaigiem. -Šis ir izņēmums, Skataha. Ja es iedošu viņam lapas, tad viņš nodos mūs visus iznīcībai — ne tikai mūs un Periju, bet visu pasauli. — Viņš iztaisnojās un pagriezās pret radījumiem, un tā varēja būt pēdējā reize — viņi visi to lieliski apzinājās. — Vai tu vari dabūt Sofiju projām no šejienes?

Skataha papurināja galvu. — Es nevaru vienlaikus cīnīties ar tiem un nest viņu.

—  Vai tu viena pati vari tikt projām?

—  Es varu sev atbrīvot ceļu, — viņa piesardzīgi sacīja.

—  Tad ej, Skatij. Bēdz! Tiec pie pārējiem Vecajiem, sakontak­tējies ar nemirstīgajiem cilvēkiem, pastāsti, kas šeit notika, lai tie sāk cīņu pret tumšajiem Vecajiem, kamēr nav par vēlu.

—  Es nevaru atstāt tevi un Sofiju šeit, — Skatija stingri atteica. — Mēs būsim kopā līdz galam. Lai kāds tas arī būtu.

—   Ir laiks mirt, Nikolas Fleimel, — Dī sauca no tumsas. — Es noteikti pastāstīšu Perenelei par šo brīdi visos sīkumos.

Cauri cilvēku un dzīvnieku skeletu masai izskrēja čaboņa, un tad tie kā viens vesels saviļņojās uz priekšu.

No miglas parādījās briesmonis.

Milzīgs un melns, mežonīgi rūkdams, mirdzinot divas milzīgas balti dzeltenas degošas acis un simtiem mazāku acu, tas traucās tieši cauri Libbey Park strūklakai, samala to šķēpelēs, sasita driskās dekoratīvās vāzes un metās virsū doktoram Džonam Dī.

Nekromants paspēja pamesties sāņus, iekams melnais Hummer ietriecās sienā, pārvēršot to putekļos. Tas iestrēga ar priekšu lejup pret sienas paliekām, melnie riteņi karājās gaisā, motors kauca. Durvis atvērās, un Džošs izrāpās ārā, uzmanīgi pieliecies pie ze­mes. Viņš turēja roku pie krūtīm, kur ķermenī bija iespiedusies dro­šības josta.

Ojaias avēnija bija piemētāta izsenis mirušo atliekām. Bez Dī kontroles tur bija tikai milzīgs daudzums kaulu.

Džošs izklumburēja uz ielas un devās pa to cauri kauliem un drēbju skrandām. Kaut kas nokraukšķēja zem kājām, bet viņš pat nepaskatījās.

Pēkšņi visi mirušie bija pazuduši.

Sofija nezināja, kas noticis. Bija atskanējusi briesmīga rūkoņa, plīstoša metāla skaņa, akmens būkšķi, un tad iestājies klusums. Un šai klusumā mirušie bija krituši kā izkapts ķerta zāle. Ko tagad Dī bija pasaucis palīgā?

Miglas vālos kustējās kāds veidols.

Fleimels sakopoja savu pēdējo enerģijas krājumu lielā zaļā bumbā. Sofija iztaisnojās un ari mēģināja sakopot savas enerģijas paliekas. Skataha atbrīvoja pirkstus. Kādreiz viņai bija teikts, ka viņa mirs kādā eksotiskā vietā, un viņa prātoja, vai Ojaia Venturas apgabalā varētu būt pietiekami eksotiska.

Veidols tuvojās.

Fleimels pacēla roku, Sofija sapulcināja vējus, Skataha pacēla abus pusmēnessveida zobenus. No nakts iznāca Džošs. — Es sasitu auto, — viņš sacīja.

Sofija sajūsmā iekliedzās, palīdzēdama Džošam ātrāk nokļūt līdz viņiem, likdama viņam kūleņot kaulu atliekās. Kareives zobeni atvairīja lāča straujo sitienu, miglā uzzibsnīja dzirksteles. Viņa sita vēlreiz, un lāča žoklis, tik garš kā viņas roka, izkūleņoja cauri gaisam. Cits pēc cita dzīvnieku skeleti piecēlās kājās. No miglas parādījās divi milzīgi vilki, viens — gandrīz tikai plikiem kauliem, otram pāri skeletam vīdēja neliels daudzums sačokurojušās ādas.

—   Šeit, šurp! Šeit. — Raganas neskanīgā balss atskanēja pāri ielai, un naktī iezīmējās atvērto durvju gaismas taisnstūris. Skatijai atbalstot Fleimelu un Džošam daļēji nesot savu dvīņumāsu, viņi metās pāri ielai veikala virzienā. Endoras Ragana stāvēja durvīs, neredzošām acīm vērdamās naktī, augstu paceltu vecmodīgu eļļas laternu. — Man jādabū jūs projām no šejienes. — Viņa aizvēra dur­vis un aizbultēja tās. — Tas viņus ilgi neaizkavēs, — viņa nomur­mināja.

—  Jūs sacījāt… jūs sacījāt, ka jums nemaz nav palicis spēka, — Sofija klusi bilda.

—   Man nav gan. — Dora uzzibsnīja ātru smaidu, atklādama žilbinošu nevainojamu zobu rindu. — Bet šai vietai bija. — Viņa izveda viņus cauri veikalam mazā melnā istabā. — Vai jūs zināt, kas padara Ojaiu tik izcilu? — viņa jautāja.

Kaut kas atsitās pret durvīm, un visi stikla priekšmeti veikalā iezvanījās un iedžinkstējās.

—  Tā ir būvēta zemes enerģētisko līniju krustpunktā.

Džošs jau atvēra muti un veidoja vārdu līniju, kad ierunājās viņa māsa.

—   Enerģijas līnijas, kas krustām šķērsām ieskauj visu zemes­lodi, — Sofija iečukstēja viņam ausī.

—  Kā tu to zini?

—   Es nezinu, domāju, ka Ragana man to iemācīja. Daudzas slavenas celtnes un senas apmešanās vietas visā pasaulē ir celtas tur, kur šīs līnijas krustojas.

—   Tieši tā, — Dora sacīja, izklausīdamās apmierināta. — Es pati nebūtu pateikusi labāk. — Mazā mantu glabātava bija pilnīgi tukša, izņemot garu četrstūri, atbalstītu pret sienu, apklātu ar no­dzeltējušu Ojai Vallei/ Times pielikumu.

Vēl vairāki triecieni satricināja veikalu, un kaulu rīboņa pret stiklu lika tiem satrūkties.

Dora nometa laikrakstus uz grīdas, atklādama spoguli. Tas stāvēja septiņas pēdas garš, četras pēdas plats, stikls — netīrs, ap­traipīts un nedzidrs, atspulgi rādījās nedaudz izkropļoti un izplū­duši. — Un vai jūs zināt, kas pirmām kārtām mani atveda uz Ojaiu? — viņa jautāja. — Šajā vietā krustojas septiņas lielas līnijas. Un tās veido enerģijas vārtus.

—   Šeit? — Fleimels nočukstēja. Viņš zinaja par līnijām un bija dzirdējis, ka enerģijas vārtus lietojuši senatnē, lai vienā mirklī ceļotu pa pasauli no vienas vietas uz citu. Viņš nebija domājis, ka tie vēl joprojām eksistē.

Dora pieklaudzināja ar kāju pa grīdu. — Tieši šeit. Un vai jūs mākat lietot enerģijas vārtus?

Fleimels papurināja galvu.

Dora pastiepās pēc Sofijas. — Dod roku, bērns. — Ragana pa­ņēma Sofijas roku un uzlika to uz spoguļa. — Izmanto spoguli.

Spogulis nekavējoties atdzīvojās, stikls iemirdzējās sudraba krā­sā un tad noskaidrojās. Kad viņi ielūkojās spogulī, tas vairs nerādīja viņu atspulgus, bet lielas, tukšai cellei līdzīgas istabas attēlu.

—  Kurp tas ved? — Fleimels jautāja.

—  Uz Parīzi, — Dora pasmaidīja.

—   Francija, — Nikolass sapņaini bilda, — mājas. — Un bez vil­cināšanās izkāpa cauri spogulim. Tagad tie varēja redzēt viņu spo­gulī — viņš pagriezās un cauri tam pamāja viņiem.

—  Es ienīstu enerģijas vārtus, — Skatija nomurmināja. — Man kļūst šķebīgi no tiem. — Viņa iemetās cauri spogulim un gāze­lēdamās nostājās blakus Fleimelam. Kad viņa pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz dvīņiem, izskatījās, it kā viņai tūlīt kļūs slikta dūša.

Lāča skelets ieslampāja taisni caur veikala durvīm, izraudams tās no eņģēm. Vilki un pumas sekoja. Stikla priekšmeti gāzās, spo­guļi plīsa, greznumlietiņas sabirza druskās, lāčiem virzoties pa telpu.

Veikalā ievainots un sagriezies iedrāzās Dī, pagrūzdams dzīv­nieku skeletus malā. Puma viņam iekampa, un viņš iesita tai pa de­gunu. Ja tai būtu acis, tās no pārsteiguma noteikti samirkšķinātos.

—   Noķerti lamatās, — Dī līksmi sauca. — Noķerti lamatās, un nav kurp iet!

Bet, ieejot noliktavā, Dī saprata, ka viņi ir aizbēguši vēl vienu reizi. Viņam pietika ar mirkli viena sirdspuksta garumā, lai lielajā spogulī ieraudzītu divas figūras, kas vērās no tā, vecā sieviete stā­vēja blakus meitenei, piespiezdama viņas roku pie spoguļa virsmas. Zēns stāvēja viens, turēdamies pie rāmja. Dī uzreiz zināja, kas tas ir. — Enerģijas vārti, — viņš bijīgi nočukstēja. Spoguļi vienmēr kalpoja kā vārti. Kaut kur citā līnijas galā bija cits spogulis, kas sa­vienots ar šo.

Vecā sieviete satvēra meiteni un izvadīja cauri spogulim. So­fija nokrita uz zemes pie Fleimela kājām, tad pieliecās, lai pagrieztos un paskatītos atpakaļ. Viņas mute kustējās, bet nebija dzirdama ne skaņa. Džošs.

—  Džošs, — Dī nokomandēja, cieši uzlūkodams zēnu, — paliec, kur esi.

Zēns pagriezās pret spoguli. Spoguļa attēls jau bija izplūdis.

—    Es tev teicu taisnību par Fleimelu, — Dī steigšus sacīja. Viss, kas viņam bija jādara — tikai vēl dažus mirkļus jānovērš zēna uzmanība, un spogulis zaudēs savu spēku. — Paliec ar mani. Es varu atmodināt tevi. Padarīt tevi varenu. Tu varēsi palīdzēt pārvei­dot pasauli, Džoš. Darīt to labāku!

—  Esnezinu…— Piedāvājums bija vilinošs. Bet Džošs arī zināja, ja paliks ar Dī, viņš pavisam pazaudēs savu māsu.Vai pazaudēs?

Ja DI atmodinās viņu, viņi atkal būs vienādi. Varbūt tas bija veids, kā viņš varēs atkal būt saskaņā ar savu dvīņumāsu?

—   Paklau, — DI triumfējoši sacīja, norādīdams uz gaistošo at­tēlu spogulī. — Viņi ir pametuši tevi, atkal atstājuši, jo tu neesi viens no viņiem. Tu vairs neesi svarīgs.

Spogulis iemirdzējās sudraba krāsā… un no tā izkāpa Sofija.

—    Džoš! Pasteidzies, — viņa ātri sacīja, neskatīdamās uz Dī.

—  Es… — viņš iesāka. — Vai tu atgriezies pēc manis?

—  Protams, ka atgriezos! Tu esi mans brālis. Es tevi nekad ne­pametīšu! — Tad, satvērusi brāļa roku, cieši saņēmusi viņa pirkstus savējos, ierāva viņu spogulī.

Un Dora pagrūda spoguli, saplēsdama to sīkās druskās.

—     Uh. — Viņa pagriezās pret Dī un noņēma savas melnās bril­les, lai atsegtu spoguļu acis. — Tu tagad vari iet, tev ir trīs sekun­des laika.

Dī īsti nesaprata, kas ar to domāts, iekams veikals neeksplodēja.

FILMU KOMPĀNIJA SARĪKO KAUTIŅU GLEZNAINAJĀ OJAIĀ

Vakar pēdējā no Enoho studijas garās šausmu filmu virknes izraisīja satiksmes sadursmes un vairāk nekā apjukumu Ojaias centrā. Speciālie efekti vairākiem vietējiem šķita pārāk reālistiski, palīdzības dienestus pārpludināja zvani, cilvēki sūdzējās, ka pa ielām staigā miroņi.

Džons Dī, Enoha filmu kompānijas priekšsēdētājs, dāsni atvai­nojās par nekārtībām, visā vainodams elektrības piegādes traucē­jumus un gadalaikam neraksturīgu miglu, kas iestājās, kad viņi filmēja jaunās filmas kadrus. — Tas, protams, lika specefektiem izskatīties sevišķi drausmīgiem, — viņa preses sekretārs sacīja. Ar fimēšanu saistītā incidentā piedzēris autovadītājs bija sašķaidījis vēsturisko Libbey Park strūklaku un nesen atjaunoto pergolu. Dī ap­solījis atjaunot strūklaku un pergolu tās sākonējā krāšņumā.

Ojai Vallei/ News

VIETĒJAIS ANTĪKO MANTU VEIKALIŅŠ IZPOSTĪTS EKSPLOZIJĀ

Gāzes eksplozija vakar vēlu vakarā izpostīja senas Ojaias iedzī­votājas Doras Vitčerlijas veikalu. Elektrība izraisīja aizdegšanos

šķīdinātājā, ko lietoja īpašniece, lai tīrītu un pulētu savus antīkos priekšmetus. Kad notika eksplozija, Vitčerlijas jaunkundze atradās sava veikala dibenistabā un necieta, acīmredzot pat neapzinādamās, cik tuvu nāvei viņu bija noveduši tīrīšanas darbi — "Kad jūs būsiet nodzīvojuši tik ilgi, cik es, tad sapratīsiet, ka nekas vairs pārāk ne­pārsteidz." Viņa apsolīja atvērt veikaliņu pēc brīvdienām.

Ojai Online

Dziļi zem Alkatrazas Perenele Fleimela gulēja uz šauras lāviņas ar seju pret kameras aizmugurējo sienu. Ārpusē, gaiteni viņa dzir­dēja sfinksu klikšķinot klakšķinot turp šurp pa auksto akmens grīdu, gaiss bija smags no čūskas un lauvas muskusa smakas. Pere­nele trīsēja. Kamera bija ledaini auksta, lejā pa sienu aptuveni collu no viņas sejas pilēja zaļgans ūdens.

Kur ir Nikolass? Kas noticis?

Perenele baidījās, bet ne par sevi. Fakts, ka viņa vēl bija dzīva, nozīmēja, ka kaut kādā veidā nepieciešama Dī un ka agrāk vai vēlāk abi satiksies. Un ja nu reiz Dī piemita kāda vājība, tad tā bija augstprātība. Viņš nebūs patiesi novērtējis viņu… un tad viņa dos tam triecienu! Tā bija sevišķi nepatīkama burvestība, ko Perenele bija iemācījusies Karpatu kalnu piekājē Transilvānijā un ko speciāli taupīja viņam.

Kur bija Nikolass? Perenele baidījās par Nikolasu un bērniem. Viņai bija grūti noteikt, cik daudz laika pagājis, bet, izpētot grumbas, kas veidojās roku augšdelmos, viņa pieņēma, ka ir novecojusi vis­maz par gadiem diviem, tātad pagājušas divas dienas. Bez nemir­stības eliksīra viņa un Nikolass noveco ar ātrumu vienas dienas laikā — vienu gadu. Atlicis mazāk nekā mēnesis, iekams viņi kļūs veci — ļoti veci.

Ja neviens nestāsies pretī Dī, tad viņš un viņam līdzīgie atkal ielaidīs pasaulē tumšos Vecos. Tas būs haoss, civilizācija aizies bojā.

Kur ir Nikolass? Perenele notrausa asaras. Viņa nedos sfin­ksai gandarījumu, tā nekad neredzēs viņu raudam. Vecie nejuta neko citu kā vienīgi nicinājumu pret cilvēciskām emocijām, uzskatīdami tās par cilvēku lielāko vājumu. Perenele zināja, ka tās bija cilvēku lielākais spēka avots.

Viņa pamirkšķināja acis vēlreiz, un bija nepieciešams mirklis, lai saprastu, ko viņa redz. Smirdīgais pilošais ūdens, kas tecēja lejā pa sienu, bija nedaudz izlocījies un veidoja rakstu. Viņa sakoncen­trējās, mēģinādama saprast, ko redz.

Šķidrums sakustējās un pārvērtās sejā: Džefersons Millers, ap­sardzes sarga spoks. Pilošais ūdens veidoja burtus uz sūnām klātās sienas.

Fleimels. Bērni.

Vārdi pazibēja viena sirdspuksta laikā, tad pazuda.

Drošībā.

Perenele steigšus spēcīgi samirkšķināja acis, lai saskatītu skaidri. Fleimels un bērni bija drošībā!

Ojaiai. Enerģijas vārti. Parīze.

—   Paldies tev, — Perenele klusu izdvesa, Džefersona Millera sejai pagaistot un kā ūdenim notekot lejā pa sienu. Viņai bija tik daudz jautājumu, bet tagad vismaz bija dažas atbildes. Nikolass un bērni bija sveiki un veseli. Viņi acīmredzot bija tikuši līdz Ojaiai un satikuši Endoras Raganu. Viņa bija atvērusi enerģijas vārtus un aiz­vedusi viņus uz Parīzi, un tas liecināja, ka Ragana bija palīdzējusi viņiem un droši vien bija apmācījusi Sofiju Gaisa maģijā.

Perenele zināja, ka Ragana nespēj atmodināt Džoša spējas, bet Parīzē un Eiropā bija Vecie un nemirstīgie cilvēki, kas spēs palīdzēt, kas varēs atmodināt Džošu un trenēt abus dvīņus Piecu elementu maģijā.

Viņa apgriezās uz muguras un paskatījās uz sfinksu, kas tagad bija nometusies zemē ārpus kameras — cilvēka galva uz milzīgām lauvas ķetnām, spārni sakļauti uz muguras. Radījums laiski smai­dīja, garā iešķeltā mēle zibēja.

—  Viss beidzas, nemirstīgā, — sfinksa čukstēja.

Pereneles smaids bija draudošs. — Gluži pretēji, — viņa atbil­dēja. — Tagad viss tikai sākas.

PIRmĀS GRĀMATAS BeigA$

AUTORA PIZĪME

Nikolass un Perenele Fleimeli ir reālas personas. Tāds ir arī doktors Džons Dī. Patiešām visi "AlķTmiķa" tēli, izņemot dvīņus, saistīti ar reāliem vēsturiskiem cilvēkiem vai mitoloģiskām būtnēm.

Kad man sākotnēji radās "Alķīmiķa" ideja, es domāju, ka galvenais varonis būs doktors Džons Dī.

Džons Dī vienmēr ir mani fascinējis. Elizabetes laikā, vienreizējā un ārkārtējā laikmetā, viņš bija unikāls. Džons Dī bija viens no tālaika izcilā­kajiem cilvēkiem, un visas viņa dzīves detaļas "Alķīmiķī" ir patiesas: viņš bija alķīmiķis, matemātiķis, ģeogrāfs, astronoms un astrologs. Tieši Džons Dī izvēlējās karalienes Elizabetes kronēšanas datumu, un, kad viņš bija vi­ņas spiegu tīkla aģents, parakstīja kodētos ziņojumus ar "007". Divas "0" nozīmēja karalienes acis, un simbols "7" bija Dī personīgā zīme. Ir liecības, kas vedina domāt, ka Dī ir prototips Šekspīra "Vētras" Prospero.

Grāmatu sērijas ideja saistībā ar alķīmiķi radās manā galvā, gadiem krājās piezīmes, un šķita pilnīgi dabiski, ka tās būs Dī sērijas. Rakstot citu grāmatu, es aizvien atgriezos pie idejas, pievienojot papildu materiālus, saaužot kopā visas pasaules mitoloģijas, tādējādi radot milzīgu un intri­ģējošu stāstu darbības vietu un laiku. Es turpināju pētīt vietas, apmeklēt tās un vēlreiz atgriezties tajās, fotografējot visu, ko biju nolēmis izmantot grāmatās.

Katrs stāsts sākas ar ideju, bet tie ir tēli un raksturi, kas paši virza ideju uz priekšu. Dvīņu tēli man radās pirmie. Mans stāsts vienmēr bijis stāsts par brāli un māsu, un, runājot mitoloģiskiem terminiem, dvīņi ir kaut kas ļoti sevišķs. Pat katrai rasei un mitoloģijai ir stāsts par dvīņiem. Manam stāstam attīstoties, parādījās otrā plāna tēli, tādi kā Skataha un Morigana, vēlāk Hekate un Endoras Ragana. Bet kaut kā man joprojām nebija — varoņa, padomdevēja, dvīņu skolotāja, bet doktors Džons Dī, kas bija lielisks raksturs, nebija pareizais tēls.

Tad kādu dienu, vēlā 2000. gada rudenī, es biju Parīzē. Parīzē ir grūti apmaldīties, kamēr jūs vien zināt, kur ir Sēna vai dižākais orientieris — Eifeļa tornis, Sacre Coeur vai Parīzes Dievmātes katedrāle, bet es kaut kā pamanījos apmaldīties. Pirms tam biju izgājis no Parīzes Dievmātes kate­drāles, šķērsojis Sēņu pa Pont d'Arcole, virzījos uz Pompidū centru un kaut kur starp Boidcvard dc Sebastopol un Rue Beaubourg apmaldījos. Ne gluži apmaldījos, tomēr īsti nezināju, kur esmu, bet tuvojās nakts. Nogriezos no Rue Beaubourg uz šaurās Rue du Montmorency un attapos, ka skatos iz­kārtnē, uz kuras bija rakstīts: AUBERGF. NICOLAS FLAMEL Nikolasa Fleimela viesmītne. Pie mājas fasādes bija zīme, uz kuras rakstīts, ka šajā namā dzīvojuši Fleimels un viņa sieva, nams bija celts 1407. gadā, kas no­zīmēja, ka šis ir viens no vecākajiem Parīzes namiem.

Es iegāju iekšā un atradu tur burvīgu restorānu, kurā tovakar pava­kariņoju. Tas lika justies savādi — ēst tajā pašā istabā, kur reiz dzīvojis un strādājis leģendārais Nikolass Fleimels. Atklātās griestu sijas bija oriģi­nālas, kas nozīmēja, ka tās ir sijas, kuras skatījis pats Nikolass Fleimels. Pagrabā zem manām kājām Nikolass un Perenele glabājuši savu pārtiku un vīnu, un viņu guļamistaba, iespējams, bija mazajā istabiņā tieši virs ma­nas galvas.

Es zināju gaužām maz par slaveno Nikolasu Fleimelu. Dī, kuram bija viena no lielākajām bibliotēkām Anglijā, bija Fleimela grāmatas, un viņš bija studējis tā darbus.

Nikolass Fleimels bija viens no slavenākajiem alķīmiķiem. Alķīmija ir īpatnēja ķīmijas, botānikas, medicīnas, astronomijas un astroloģijas kom­binācija. Tai ir gara un izcila vēsture, un to studēja Senajā Grieķijā un Ķīnā, un tiek apgalvots, ka tā ir modernās ķīmijas pamatā. Tāpat kā par Dī, arī par Nikolasu Fleimelu, "Alķīmiķi" visas detaļas ir patiesas. Mēs uzzinām pavisam maz. par viņu ne tikai no viņa paša rakstītā, bet arī no tā, ko dau­dzi citi rakstījuši viņa dzīves laikā.

Viņš dzimis 1330. gadā un pelnījis iztiku kā grāmatu tirgotājs un skrī­veris, rakstot vēstules un kopējot grāmatas klientiem. Kādu dienu viņš no­pirka ļoti sevišķu grāmatu — Ābrahama Grāmatu. Tā patiesi ir eksistējusi, un Nikolass Fleimels atstājis ļoti sīku grāmatas aprakstu, iesietu vara vā­kos, teksts bija uzrakstīts uz kaut kā, kas līdzinājās mizai.

Kopā ar Pereneli viņš pavadīja vairāk nekā divdesmit gadu ceļodams pa visu Eiropu, cenzdamies iztulkot savādo valodu, kādā bija sarakstīta grāmata.

Neviens nezina, kas šajā ceļojumā notika ar Nikolasu Fleimelu. Ir au­tentiskas ziņas, ka tad, kad viņš atgriezās Parīzē četrpadsmitā gadsimtā beigās, viņš bijis ļoti bagāts. Atri izplatījās baumas, ka viņš Ābrahama Grā­matā atklājis divus lielus alķīmijas noslēpumus: kā radīt filozofijas akmeni, kas parasto metālu pārveido zeltā, un kā sasniegt nemirstību. Nedz Niko­lass, nedz Perenele nekad neapstiprināja baumas un nekad neizskaidroja, kādā veidā bija kļuvuši bagāti.

Tomēr Nikolass un Perenele turpināja dzīvot — klusi un pieticīgi, daudz naudas veltīja labdarībai, nodibināja slimnīcas, baznīcas un bāreņu patversmes.

Pieraksti liecina, ka pirmā nomira Perenele, neilgi pēc tam — 1418. gadā — reģistrēta Nikolasa Fleimela nāve. Viņa māja tika pārdota, un po­tenciālie pircēji izrakņāja ik kaktu, meklēdami Fleimela lielo bagātību. Ne­kad nekas netika atrasts.

Vēlāk tumšā naktī Nikolasa un Pereneles Fleimelu kaps tika atrakts… un tad tika atklāts, ka kaps ir tukšs. Vai viņi bija apglabāti slepenos kapos, vai arī patiesībā nekad nav miruši? Parīzē virmoja baumas un uzreiz radās leģenda par nemirstīgo Fleimelu.

Turpmākajos gados tika apmeklētas Fleimela ceļojuma vietas visā Eiropā.

Kad es tajā vakarā iznācu no Nikolasa Fleimela nama, es atskatījos uz senatnīgo māju. Pirms sešsimt gadiem viens no visslavenākajiem alķīmi­ķiem pasaulē dzīvoja un strādāja šeit — cilvēks, kas veltījis sevi zinātnei, bija ieguvis un atdevis milzīgu bagātību un kura māju pateicībā saglabāja parīzieši, kas pat ielas nosaukuši viņa un viņa sievas vārdā — Nikolasa Fleimela iela un Pereneles iela (Rue Nicolas Flamel un Rue Perenelle 4. kvartālā).

Nemirstīgs.

Tajā mirklī es zināju, ka dvīņu padomdevējs nav Dī: Sofiju un Džošu mācīs Nikolass un Perenele. Es stāvēju Nikolasa un Pereneles mājas ār­pusē, un mitrajā rudenīgajā vakarā visas grāmatas detaļas savienojās un nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi materializējās.

Galvenā ieeja Nikolasa Fleimela viesmītnē, Rue du Montmorenc/, Parīzē

īpašs ieskats otraja Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā MAGS

Excerpt copyright © 2007 by Michael Scott. Published by Delacorte Press

Es mirstu.

Kopā ar savu sievu Penereli katru dienu, ko nodzīvoju, es novecoju par gada tiesu, un, pēc mana aprēķina, mums abiem palicis mazāk par mē­nesi, ko dzīvot.

Bet mēneša laikā iespējams daudz ko sasniegt.

Dī un viņa tumšie saimnieki sagūstījuši Pereneli kā cietumnieci, bei­dzot viņi dabū Kodeksu, Ābrahama Maģijas Grāmatu. Un viņi arī zina, ka Perenele un es — mēs nevaram izdzīvot daudz ilgāk.

Bet viņi nevarēs mierīgi atpūsties.

Viņi droši vien arī zina, ka Sofija un Džošs ir dvīņi, kas pieminēti se­najā grāmatā. Viņi ir pareģojumā un leģendā minētie dvīņi ar sudraba un zelta aurām, brālis un māsa ar spējām vai nu izglābt pasauli…vai iznīcināt to. Meitenes spējas ir atmodinātas, diemžēl zēna spējas — ne.

Tagad mēs esam Parīzē, manā dzimtenē, pilsētā, kurā es pirmo reizi atklāju Kodeksu un sāku garos meklējumus, lai to iztulkotu. Ceļojums ļāva atklāt Vecos, tas pavēra filozofijas akmens noslēpumu un beidzot arī galējo nemirstības mistēriju.

Es mīlu šo pilsētu. Tā glabā noslēpumus un ir mājas vairāk nekā vienam no nemirstīgajiem un senajiem Vecajiem. Šeit es atradīšu veidu, kā atmo­dināt Džoša spējas un turpināt Sofijas izglītošanu.

Man tas jāvar.

Viņu labā — un cilvēku rases labā.

No Nikolasa Fleimela, alķīmiķa, dienasgrāmatas.

Rakstīts piektdien, 1. jūnijā Parīzē, manas jaunības pilsētā

Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr ne­bija beigušās galā pusdienas. Gandrīz četros no rīta izsole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka — aktiera, kas bija spēlējis Džeimsu Bondu uz ekrāna daudzus gadus — muguras rādīja kārtējo summu — nedaudz vairāk kā miljonu eiro.

— Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.

Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai. Izgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.

Garš, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem ma­tiem stāvēja telpas aizmugurē, gatavs maksāt divtik.

Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sakrus­totām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savilc Roiva darināt» melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārējiem solītājiem, ana­lizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri — tādi paši kā viņš: mazsvarīgas Eiro­pas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmitajos gados, un antīko mantu tirgotājs, kurš, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija — pasaules izklaides un sporta slavenību sajaukums ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, — bija no­gurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām ne­daudz satraucoša izskata maskām.

Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja šo pāri, lai no­slēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. Šīs maskas pēdējo reizi parādījās pārdošanā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pār­solīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņš zināja, tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priekšrocībām.

—  Vai sāksim solīt ar simttūkstoš eiro?

Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja.

Ūtrupnieks pamāja pretī. — Es solu simttūkstoš eiro Makjavelli kunga — viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītājiem un sponsoriem — vārdā.

Aplausi piepildīja istabu, un daži cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pieklājīgu galvas mājienu.

—   Vai mēs solām simt desmit? — ūtrupnieks jautāja. Viens no privā­tajiem kolekcionāriem nedroši pacēla roku.

—  Viens divdesmit? — ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makjavelli, kas uzreiz pamāja.

Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz diviem simtiem un piecdesmit tūkstošiem eiro. Bija palikuši tikai trīs nopietni so­lītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.

Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pa­zuda, kad viņš sajuta iekškabatā klusu iezvanāmies savu mobilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņš bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu nedrīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņš izvilka ārkārtīgi plānu Nokia un paskatījās uz leju.

Lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.

Makjavelli smaids pazuda pavisam. Šajā mirklī viņš zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas šajā gadsimtā. Pagriezies uz papēža, viņš izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņš dzir­dēja ūtrupnieka āmuriņu atsitoties pret galdu. — Pārdots. Par divsimt seš­desmit tūkstošiem eiro.

—   Klausos, — Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.

Savienojums paukšķēja un krakšķēja, un tad no pasaules otras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losandželosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pašā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzirdēts Eiropā vairāk nekā četrsimt gadu. — Man nepieciešama tava palīdzība.

Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Mak­javelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.

Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas plašajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. — Ko es varu darīt tavā labā? — viņš piesardzīgi jautāja. Viņš ienīda Dī un zināja, ka šīs jūtas ir abpusējas, bet viņi abi kalpoja tumšajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņš — un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzimis Florencē 1469. gadā, kas padarīja viņu par piecdesmit astoņiem gadiem vecāku par angļu magu.

—  Fleimels atgriezies Parīzē.

Makjavelli iztaisnojās. — Kad?

—   Tikko. Viņš tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņš iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.

Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņš tikās ar Kareivi, viņa izgrūda viņu cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņš gandrīz mēnesi bija nēsājis šinas ap plecu un krūškurvi. Viņš ve­selu nedēļu nespēja apsēsties.

—  Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, — Dī sacīja, balsij atbalsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. — Dvīņi, — viņš piemetināja.

—  Pasaki vēlreiz, — Makjavelli palūdza.

—   Dvīņi, — Dī strupi attrauca, — ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, — viņš sacīja.

—  Jā, — Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatikšanas.

—   Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcinātas. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.

—   Un ko tu gribi, lai es daru? — Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.

—  Atrodi viņus, — Dī ātri noteica. — Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Pa­rīzi, bet man vēl paies stundas četrpadsmit, piecpadsmit, lai nokļūtu tur.

—   Kas tad notika ar enerģijas vārtiem? — Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.

—   Endoras Ragana tos iznīcināja, — Dī rūgti sacīja, — viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar dažām brūcēm un skram­bām, — viņš piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.

Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu un piesita ar to pret savu apakšējo lūpu. Kaut kas viņam lika šaubīties, ka Dī palaimējies — ja Endoras Ragana būtu gribējusi, lai viņš ir pagalam, tad šim lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pār­gāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi mašīnā gaidīja šoferis. Ja Fleimels un Skataha un amerikāņu dvīņi ieradušies Parīzē pa enerģijas vārtiem, tad pilsētā bija tikai dažas vietas, kur tie varēja ierasties. Vajadzētu būtu diez­gan viegli tos atrast un sagūstīt.

Ja viņš to izdarīs šonakt, tad viņam piecpadsmit stundu nāksies strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūkstoš gadu bija iemācījuši Nikolo Makjavelli, kā patiešām būt ļoti pārliecinošam.

—   Kur tieši mēs esam? — Džošs Ņūmens prasīja, skatīdamies apkārt, mēģinādams visam, kas tikko kā bija noticis, rast jēgu. Vienā mirklī viņi bija Endoras Raganas veikalā Ojaiā… un nākamajā Sofija bija izrāvusi viņu cauri spogulim. Bija neliela disorientācija, un viņš cieši aizspieda acis. Kad tās atkal atvēra, viņš stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla podi un vīstokļi ar krāsu notraipītām drēbēm sakrauti lielā kaudzē, diezgan ikdienišķa izskata nokvēpis spogulis, piestiprināts pie akmens sienas. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzeltenu gaismu.

—  Mēs esam Parīzē, — Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja. — Manā dzimtajā pilsētā.

—   Kā? — Džošs jautāja. Viņš paskatījās uz savu dvīņumāsu, bet viņa, piespiedusi galvu pie istabas vienīgajām durvīm, uzmanīgi klausījās. Viņa māja, lai viņš netraucē. Džošs palūkojās uz Skatahu, bet tā tikai purināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. — Kā mēs te nokļuvām? — viņš jautāja Fleimelam.

—    Šī zeme ir krustām šķērsām klāta neredzamām enerģijas līni­jām, dažreiz sauktām par enerģijas jostām vai kursiem, — Fleimels paskaidroja. — Kur divas vai vairākas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai ceļotu no vienas pasaules vietas uz citu vienā mirklī — tieši kā mēs to izdarījām. Ragana attaisīja enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām šeit, Parīzē.

—   Es tos ienīstu, — Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. — Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? — viņa jautāja.

Džošs papurināja galvu. — Nekad.

Sofija atvirzījās no durvīm. — Džošam ir jūras slimība peldba­seinā. — Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.

—  Jūras slimība. Tas ir tieši tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.

Sofija paskatījās uz alķīmiķi. — Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē

mēs esam?

—    Kaut kādā vecā vietā, — Fleimels sacīja, pievienojies viņai pie durvīm.

Sofija papurināja galvu un atkāpās. — Es neesmu pārliecināta, — viņa sacīja. Ar savām atmodinātajām spējām un Endoras Raganas zināšanām viņa pūlējās apkopot neskaitāmās emocijas un iespaidus, ko uztvēra. Ēka, kurā viņi atradās, nešķita veca. Bet, ja viņa klausījās pietiekami uzmanīgi, patiesībā varēja dzirdēt neskaitāmu spoku murmināšanu. Viņa ar plaukstu pieskārās sienai un balsu tīmeklī nekavējoties spēja atšķirt atsevišķas bal­sis, dziesmu čukstus, attālu ērģeļu mūziku. Viņa pacēla roku, un balsis galvā pagaisa. — Tā ir baznīca, — viņa sacīja, tad savilka pieri, — jauna baznīca… moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sākums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atrašanās vietā.

Fleimels apstājās pie koka durvīm un paskatījās atpakaļ pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no augšas, viņa vaibsti pēkšņi bija asi un taisnām līnijām, izteikti galvaskausveidīgi, acis pilnīgi ēnā. — Parīzē ir daudz baz­nīcu, — viņš sacīja, — tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst apraks­tam, — viņš piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.

—   Uzgaidi mirkli, — Džošs ātri sacīja. — Vai tev nešķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?

—   Galīgi nešķiet, — Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, — kas baz­nīcā liks signalizāciju? Viņš atvēra durvis.

Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās drošības gaismas.

—  Tiekam ārā no šejienes! — Fleimels pārkliedza signalizāciju.

Sofija un Džošs cieši sekoja aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni

pārvietojoties, kurnēdama pie katra sola.

Durvis atvērās šaurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavēšanās Fleimels izmetās cauri tām, un mirklī iekaucās vēl viena signa­lizācija. Viņš pagriezās pa kreisi milzīgā plašā telpā, kas smaržoja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sveču trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar signalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu IZEJA virs tām. Fleimels metās turp.

—    Neaiztiec… — Džošs iesāka teikt, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.

Ieslēdzās trešā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.

—   Es nesaprotu, kāpēc tās nav vaļā? — Fleimels jautāja. — Šī baznīca vienmēr ir atvērta. — Viņš pagriezās un paskatījās apkārt. — Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?

—  Cik ilgi mēs ceļojām no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? — Sofija jautāja.

—  Tas notiek acumirklī.

Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. — Parīzē laiks ir deviņas stundas ātrāks nekā Ojaias pilsētā? — viņa jautāja.

Fleimels pamāja. — Tagad ir aptuveni četri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta.

—    Policija ir jau ceļā, — Skatija drūmi sacīja. Viņa pasniedzās pēc nunčakiem. — Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, — viņa nomurmināja.

—  Ko mēs tagad iesāksim? — Džošs prasīja.

—  Es mēģināšu izsist durvis ar vēja maģiju, — Sofija ierosināja.

—   Es tev to aizliedzu, — Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņš pagriezās un norādīja pāri uz koka soliem un krāšņo altāri, kas bija veidots ar baltiem marmora greznojumiem. — Šis ir nacionālais piemineklis, es neļaušu tev to iznī­cināt.

—  Kur mēs esam? — dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradušas pie krēslas, viņi varēja saskatīt mazus sānu altārus, statujas stūros un svečturus. Viņi varēja atšķirt kolonnas, kas ēnā slējās augstu virs galvas. Ēka bija milzīga.

— Tā ir Svētās sirds bazilika — Sacre Coeur.

Sēžot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordinātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apmešanās vieta datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzās paaudzēs jau ilgi pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un kā daudzas citas zemes vecās pilsētās, arī tā tika izveidota tur, kur krustojās enerģijas līniju saišķi.

Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsētas kartē. Viņš zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Savienota­jām Valstīm. Pēc visu līniju, kas negāja no austrumiem uz rietumiem, iz­dzēšanas viņš beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz sešām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņš vilka pa divām līnijām, kas tieši savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. Viena beidzās lielajā Parī­zes Dievmātes katedrālē, otra — modernākā celtnē, bet vienlīdz slavenā Sacre Couer bazilikā Monmartrā.

Kuru līniju Fleimels lietojis?

Pēkšņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu sērija. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūkdams nolaidās. Vē­sais nakts gaiss ievirmoja mašīnā. Tālumā, pāri jumtiem, otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap Sacre Couer, kas iezīmēja augstu pacēlušos ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Sarkanas signalizācijas gaismas pulsēja ap ēku.

Ap šo ēku.

Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņš klēpja datorā sameklēja prog­rammu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. Ievadīt paroli. Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija viena no viņam vislabāk zinā­majām grāmatām.

Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts la­tīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi turēja savus bura­mos vārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grāmatās, tā sauktās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pašu moder­nāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņš deva priekšroku glabāt savējās cietajā diskā.

Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus…

—  Es dzirdēju sirēnas, — Džošs sadja, seju piespiedis koka durvīm.

—  Ceļā ir divpadsmit policijas mašīnas, — Sofija teica, uzmanīgi klau­soties, galvu pieliekusi uz vienu pusi, aizvērtām acīm. Viņas brālim pēkšņi tika atgādinātas māsas atmodinātās neparastās spējas. Visas Sofijas sajūtas bija nodarbinātas; viņa varēja redzēt un dzirdēt daudz labāk, nekā parasts cilvēks spētu. Tāds parasts cilvēks kā viņš.

—   Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, — Fleimels izmisis sacīja. — Mums nav pases, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no šejienes!

—  Kā? — dvīņi vienlaikus jautāja.

Fleimels papurināja galvu. — Jābūt vēl vienai ieejai… — viņš iesāka, tad apstājās, nāsīm ieplešoties.

Džošs vēroja abu — Sofijas un Skatijas — reakciju uz kaut ko, ko ne­spēja saost. — Kas…kas tas ir? — viņš prasīja, un tad pēkšņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zoolo­ģisko dārzu.

—   Nepatikšanas, — Skataha drūmi sacīja, ielikdama vietā savu nun­čaku un izvilkdamas abus zobenus. — Lielas nepatikšanas.

PATEICĪBAS

Tikai viens vārds parasti parādās uz grāmatas vāka, bet aiz šā vārda ir dučiem cilvēku, kas ir iesaistīti tās radīšanā. Vienlīdz svarīgi, bet ne no­teiktā kārtībā saku paldies

Kristai Marino, pacietīgākajai redaktorei, kas sacīja: — Mazliet vairāk perspektīvas…

Frenkam Veimanim no literārās grupas, kas sacīja: — Es to varu pār­dot. — Un pārdeva.

Maiklam Karolam, kas pirmais to izlasīja un sacīja: — Mums jāpa­runā…

O. R. Melingam, kas sacīja: — Vai tu to jau esi pabeidzis?

Klaudetai Sazerlendai, kas sacīja: — Tev patiešām jāpadomā…

Un visbeidzot, protams, Berijam Krostam no BKM, kas pavisam no­teikti ir alķīmiķa vecaistēvs un, iespējams, padarīs Džonu Sobanski par savu brāļadēlu!

PAR AUTORU

Autoritāte mitoloģijas un folkloras jomā Maikls Skots ir viens no veiksmīgākajiem īru autoriem. Fantāzijas, zinātniskās fantastikas un folk­loras meistaru Irish Times dēvē par Fantāzijas valdnieku. Viņa darbi pub­licēti 33 valstīts, tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Par ieguldījumu bērnu literatūrā 2006. gadā viņš iekļauts 1000 ievērojamāko personību sarakstā Who is Who in Ireland. Pazīstams arī ar pseidonīmu Anna Dillon. Patlaban dzīvo un strādā Dublinā.

New Line Cinema veido filmu pēc "Alķīmiķa" motīviem.

Grāmata "Alķīmiķis" ieguvusi otro vietu Neiv York Times bestsel­leru listē.

Apmeklējiet rakstnieka vietni imvw.dillonscott.com