Maikls Kraitons

KONGO

.

Tikai aizspriedumi un Merkatora projekcijas īpatnības traucē mums apjaust Āfrikas kontinenta milzīgos apmērus. Ar savu divpadsmit miljonu kvadrātjūdžu lielo teritoriju Āf­rika ir gandrīz tikpat liela, cik Ziemeļamerika un Eiropa kopā. Tā ir gandrīz divreiz tik liela kā Dienvidamerika. Un tieši tāpat kā kļūdāmies, iztēlodamies Tumšā Kontinenta izmērus, mēs kļūdāmies ari, domādami, ka to klāj gal­venokārt svelmaini tuksneši un zāļaini līdzenumi.

Patiesībā Āfriku sauc par Tumšo Kontinentu tikai viena iemesla — plašo mūžamežu dēļ, kas klāj tās centrālo daļu. Tas ir Kongo upes baseins, kurā ietilpst viena desmitdaļa kontinenta — pusotra miljona kvadrātjūdžu klusa, mitra, tumša meža — viendabīgs ģeogrāfiskais apvidus gandrīz puses Savienoto Valstu kontinentālās daļas lielumā. Sis pir­matnējais mežs ir saglabājies nemainīgs un palicis neaiz­skarts vairāk nekā 60 miljonus gadu.

Pat mūsdienās Kongo baseinā dzīvo tikai pusmiljons cilvēku, un ari tie lielākoties mīt ciematos, kas izkaisīti gar džungļiem cauri plūstošu, lēnu un duļķainu upju krastiem. Meža plašumi tā ari palikuši neskarti, bet kvadrātjūdžu tūkstoši — vēl līdz šai dienai neizpētīti.

It sevišķi tas attiecas uz Kongo baseina ziemeļaustrumu stūri, kur mūžameži sastopas ar Virungas vulkāniem Lielās Lūzuma ielejas malā. Trūkstot kārtīgiem tirdzniecības ce­ļiem, kā ari jebkādiem vilinājumiem, rietumu cilvēka acs pirmoreiz ieraudzīja Virungu tikai pirms simt gadiem.

Sacensība ar mērķi «izdarīt astoņdesmito gadu lielāko atklājumu» Kongo notika sešās 1979. gada nedēļās. Šī grā­mata stāsta par pēdējās amerikāņu ekspedīcijas uz Kongo trīspadsmit dienām 1979. gada jūnijā, nedaudz vairāk nekā simt gadus pēc Henrija Mortona Stenlija pirmās ekspedīci­jas 1874.—1877. gadā. Šo divu ekspedīciju salīdzinājums atklāj daudz ko no Āfrikas izpētes mainības un nemainības šajos simt gados.

Stenliju parasti atceras kā reportieri, kas 1871. gadā at­rada Livingstonu, bet viņa īstenais nopietnais veikums ir tas, kas nāca vēlāk. Mūrheds viņu sauc par «jauna tipa cilvēku Āfrikā… uzņēmēju uti pētnieku… Stenlijs neieradās Āfrikā, nedz lai būtu misionārs, nedz lai izveidotu impē­riju, un viņu nevadīja nopietna interese par tādām lietām kā antropoloģija, botānika vai ģeoloģija. Vienkāršoti izsako­ties, viņš bija devies iegūt slavu.»

Kad Stenlijs 1874. gadā gatavojās otrreiz doties ekspedī­cijā no Zanzibāras, viņu atkal dāsni finansēja avīzes. Un, kad viņš pēc 999 dienām atgriezās no džungļiem, pieredzē­jis ārkārtīgas grūtības un zaudējis vairāk nekā divas treš­daļas no sākotnējā ekspedīcijas dalībnieku skaita, viņam un viņa avīzēm piederēja gadsimta reportāža — Stenlijs bija izsekojis visam Kongo upes tecējumam.

Bet divus gadus vēlāk Stenlijs atgriezās Āfrikā gluži ci­tādos apstākļos. Viņš ceļoja ar pieņemtu vārdu, mainīja ekspedīcijas virzienu, lai sajauktu pēdas izsekotājiem; tie daži cilvēki, kas zināja, ka viņš ir Āfrikā, varēja vienīgi minēt, ka viņam padomā ir kāds «dižs komerciāls pasākums».

Patiesībā Stenliju finansēja Beļģijas karalis ļjeopolds II, kurš tiecās iegūt personiskā īpašumā lielu daļu Āfrikas. «Tas nav jautājums par Beļģijas kolonijām,» Leopolds rakstīja Stenlijam. «Te ir runa par jaunas valsts radīšanu, kura būtu tik liela, cik vien iespējams… Karalis kā privātper­sona vēlas iegūt īpašumus Āfrikā. Beļģija nevēlas ne ko­loniju, ne teritorijas. Stenlija kungam tādēļ zemes gabali jāpērk vai jādabū koncesijā…»

Sis neticamais plāns tika realizēts. 1885. gadā kāds amerikānis izteicās, ka Leopoldam «pieder Kongo, tāpat kā

Rokfelleram pieder «Standard Oil»». Salīdzinājums bija pa­reizs pat vairāk nekā vienā aspektā, jo Āfrikas izpētē bija sācis valdīt bizness.

Tā tas ir palicis līdz pat mūsdienām. Stenlijam būtu patikusi amerikāņu 1979. gada ekspedīcija, kas notika sle­penībā un ātri. Bet atšķirības būtu viņu satriekušas. Kad Stenlijs sasniedza Virungu 1875. gadā, viņš ceļā bija pava­dījis jau gandrīz gadu; amerikāņu ekspedīcija sasniedza savu mērķi nedaudz vairāk kā nedēļas laikā. Un Stenliju, kurš ceļoja nelielas armijas — četrsimt vīru — pavadībā, būtu izbrīnījusi ekspedīcija, kurā ir tikai divpadsmit dalīb­nieku, turklāt viens no tiem — pērtiķis. Teritorijas, ko šķēr­soja amerikāņi gadsimtu vēlāk, bija kļuvušas par autonomu valsti: Kongo tagad bija Zaira un Kongo upe — Zairas upe. Faktiski 1979. gadā vārds «Kongo» attiecās vairs tikai uz Zairas upes baseinu, kaut gan ģeologu aprindās Kongo vēl arvien lietoja pieraduma un vārda romantiskās pieskaņas dēļ.

Neskatoties uz šīm atšķirībām, ekspedīcijām bija visai līdzīgi rezultāti. Tāpat kā Stenlijs, amerikāņi zaudēja divas trešdaļas ekspedīcijas dalībnieku, atgriezās no džungļiem tik­pat lielā mērā pateicoties laimīgai nejaušībai, kā tas bija ar Stenlija vīriem pirms gadsimta. Un, tāpat kā Stenlijs, viņi pārveda neticamus stāstus par kanibāliem un pigmejiem, bojāgājušām džungļu civilizācijām un milzīgiem zudušiem dārgumiem.

Es gribētu pateikties R B. Trevisam no Zemes resursu tehnoloģijas dienesta Hjūstonā (ĒRTS) par atļauju izmantot sakaru seansu videoierakstus; Dr. Karenai Rosai no ĒRTS par sīkāku ekspedīcijas detaļu izklāstu; Dr. Pīteram Eliotam no Kalifornijas universitātes Bārklijā Zooloģijas nodaļas un «Eimijas projekta» dalībniekiem, ieskaitot Eimiju pašu; Dr. Viljamam Vensam no «Kasai Mining & Manufacturing» Zairā; Dr. Smitam Džefersonam no Nairobi universitātes Medicīniskās patoloģijas nodaļas Kenijā un kapteinim Čārl­zam Manro no Tanžeras Marokā.

Esmu vēl pateicību parādā Markam Vorvikam no Nairobi par viņa ieinteresētību šajā projektā; Manam Binksam no Nairobi par laipno piedāvājumu aizvest mani uz Virungas novadu Zairā; Džoisai Smolai par manu transporta lietu nokārtošanu — parasti ļoti ātri un uz noslēpumainām pa­saules malām, un, visbeidzot, īpaša pateicība manai asis­tentei Džūditai Lavdžojai, kuras nenogurstošās pūles vis­grūtākajos brīžos bija vitāli svarīgas šās grāmatas pabeig­šanai.

M. K.

Bālā saule izkliedēja rīta vēsumu un lēni kāpjošo mitro miglu, atsedzot gigantisku un klusu pasauli. Milzīgi koki, kuru stumbru diametrs bija ap četrdesmit pēdu, pacēlās divsimt pēdu augstumā, tur izplezdami savu lapu biezo baldahīnu, izdzēsdami debesis un pastāvīgi pilinādami ūdens lāses. Pelēko ķērpju, vīteņaugu un liānu aizkars ne­kārtīgā mudžeklī nokarājās no kokiem; no stumbriem slē­jās parazītiskās orhidejas. Milzīgās, no mitruma vizošās pa­pardēs, kas sniedzās cilvēkam pāri krūtīm, migla vēl sa­glabājās. Šur un tur lāsmoja kāds krāsas plankums — sarkanie akantemas ziedi, kas sevī glabā nāvējošu indi, un zilie disindras staipekņa ziedi, kas atveras tikai rīta ag­rumā. Tomēr kopiespaids bija viens — plaša, pārmērīgi liela zaļpelēka pasaule, svešāda, cilvēkam nedraudzīga vieta.

Jans Krugers nolika šauteni un izstaipīja stīvos mus­kuļus. Tik tuvu ekvatoram saule ausa strauji; drīz jau bija gluži gaišs, lai gan migla vēl saglabājās. Viņš pārskatīja ekspedīcijas apmetni, ko apsargāja: astoņas spilgti oran­žas neilona teltis, zila atkritumu telts, aparatūras kastes, pārklātas, velti pūloties tās pasargāt no mitruma. Viņš sa­skatīja arī otru sargu Misulu sēžam uz akmens; Misulu miegaini pamāja. Turpat stāvēja raidīšanas iekārta: sudra­bainais antenas šķīvis, melnā raidītāja kaste ar kabeļiem, kas kā čūskas aizlocījās līdz pārnēsājamai kamerai, kura bija nostiprināta uz saliekamā trijkāja. Amerikāņi to lie­toja, ik dienas caur pavadoni noraidot ziņojumus savai va­dībai Hjūstonā.

Krugers bija bwana mukubiva noalgots, lai aizvestu ekspedīciju uz Kongo. Viņš to bija darījis arī iepriekš — vedis naftas meklētājus, kartogrāfus, mežrūpniekus, kā arī ģeologus, tādus pašus kā šie. Kompānijas, kas sūtīja savus ļaudis ekspedīcijās, meklēja kādu, kas pietiekoši labi zi­nātu vietējos paradumus un dialektus, lai izrīkotu nesējus un vadītu pārvietošanos. Krugers atbilda šīm prasībām — viņš vienlīdz labi runāja kisuahili un bantu valodā, vēl arī mazliet bagindi, turklāt bija bijis Kongo daudzreiz, kaut gan nekad tieši Virungā.

Krugers nevarēja saprast, kāpēc šie amerikāņu ģeologi gribēja nokļūt Virungā, Kongo mūžamežu ziemeļaustrumu malā. Zaira bija izrakteņiem bagātākā melnās Āfrikas valsts — pirmajā vietā pasaulē kobalta un rūpniecisko di­mantu ieguvē, septītajā — vara rūdas ziņā. Turklāt te vēl bija lieli zelta, alvas, cinka, volframa un urāna krā­jumi. Bet vairākums šo iegulu bija Šabā un Kasai, nevis Virungā.

Krugers bija pārāk piesardzīgs, lai jautātu tieši, bet vi­sai drīz viņš atrada atbildi uz šo jautājumu. Kad ekspedī­cija atstāja aiz muguras Kivu ezeru un iegāja mūžame­žos, ģeologi sāka pētīt upes un skalot upju gultnes smil­tis. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņi meklē vai nu zeltu, vai dimantus. Izrādījās, ka dimantus.

Ne jau kaut kādus dimantus. Ekspedīcija meklēja, kā viņi paši tos apzīmēja, «Ilb lipa» dimantus. Nekavējoties pārbaudīja katra jaunatrastā parauga elektriskās īpašības. Sarunas, kas norisinājās pēc tam, Krugera saprašanai bija par sarežģītām — dielektriskās spraugas, režģa joni, pre­testība. Tomēr viņš saprata, ka svarīgas bija šo dimantu elektriskās īpašības. Un atrastie paraugi bija nederīgi arī kā dārgakmeņi. Krugers dažus bija apskatījis tuvāk, bet tie bija viscaur zili no piemaisījumiem.

Jau desmit dienas ekspedīcija sekoja iegulām. Tas ir parastais paņēmiens — atrodot upju gultnēs zeltu vai di­mantus, jādodas pret straumi, līdz sasniegta vieta, no ku­ras sīkās daļiņas ir izskalotas. Ekspedīcija bija virzījusies augšup gar Virungas vulkānu virknes rietumu nogāzēm.

Viss bija gājis savu ierasto gaitu, līdz kādu dienu nesēji kategoriski atteicās doties tālāk.

Viņi apgalvoja, ka šo Virungas daļu sauc kanyamagu/a, kas nozīmē «kaulu apvidus». Nesēji uzstāja, ka ikvienam, kas būs pietiekoši nesaprātīgs doties tālāk, tiks salauzti kauli, it īpaši galvaskausi. Viņi visu laiku taustīja savus vaigukaulus un atkārtoja, ka viņu galvas tikšot sašķaidī­tas.

Nesēji bija aravani cilts piederīgie no netālās lielākās pilsētiņas — Kisangani — un runāja bantu valodā. Kā vairākums pilsētiņās dzīvojošo iezemiešu, viņi ticēja dau­dziem māņiem par Kongo džungļiem. Krugers pasauca ne­sēju vadoni.

Kādas ciltis tur dzīvo? — Krugers jautāja, norādī­dams uz džungļiem priekšā.

Tur cilšu nav, — vadonis atteica.

Nevienas cilts? Pat ne bambuti? — Krugers jautāja, pieminēdams tuvāko pigmeju cilti.

Cilvēki te nenāk, — vadonis atkārtoja, — te ir kanyamagufa.

Kas tad sadragā galvaskausus?

Daiva, — vadonis drūmi izrunāja vārdu, kas bantu valodā nozīmēja «maģiskie spēki». — Stiprs daiva te ir. Cilvēkiem jāturas tālāk.

Krugers nopūtās. Kā daudzi baltie, viņš nevarēja ciest daiva pieminēšanu. Daiva bija visur, augos un akmeņos, vētrās un visu veidu naidīgos spēkos. Tomēr ticība daiva valdīja lielā Āfrikas daļā un bija visai stipra Kongo.

Krugeram nācās tērēt visu atlikušo dienas daļu moko­šām sarunām. Galu galā, dubultojot samaksu un apsolot šaujamieročus pēc atgriešanās Kisangani, izdevās panākt piekrišanu doties tālāk. Krugers uzskatīja notikušo par kai­tinošu iezemiešu viltību. To jau varēja gaidīt, ka nesēji pie­sauks kādus ticējumus, lai izspiestu sev lielāku samaksu, kad ekspedīcija nonākusi jau tik dziļi džungļos, lai būtu no tiem atkarīga. Krugers bija to jau ierēķinājis un, piekri­tis prasībām, vairāk par šo starpgadījumu nedomāja.

Pat tad, kad viņi atrada vairākas vietas, kur zeme bija nokaisīta kaulu drumslām, kas šausmināja nesējus, Krugers par to neuztraucās. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka atrastie ir nevis cilvēku, bet gan kolobuspērtiķu kauli, tā­tad piederēja šiem plušķainajiem melnbaltajiem radīju­miem, kas dzīvoja tur augšā, kokos. Kaulu patiešām bija daudz, un Krugers nespēja iedomāties, kāpēc tie ir sa­dragāti, bet viņš bija Āfrikā jau ilgi un bija pieredzējis daudzas neizskaidrojamas lietas.

Uz viņu nekādu iespaidu neatstāja arī akmens bluķi, kas liecināja par to, ka šajā vietā kādreiz ir bijusi pilsēta. Arī agrāk Krugers bija uzgājis nezināmas drupas. Zim- babvē, Lauztajā kalnā, Manilivi, piemēram, bija tempļu un pilsētu drupas, ko neviens divdesmitā gadsimtā zināt­nieks nebija pat redzējis, kur nu vēl pētījis.

Pirmajā naktī viņš lika uzcelt nometni pie drupām.

Nesēji bija šausmās un apgalvoja, ka ļaunie spēki uz- brukšot viņiem nakti. Viņu bailes pamazām pielipa arī amerikāņu ģeologiem. Lai tos nomierinātu, Krugers bija naktī norīkojis divus sargus — sevi pašu un uzticamāko no nesējiem Misulu. Krugeram tas likās stulbi, bet tas bija jādara politisku apsvērumu dēļ.

Kā jau viņš gaidīja, nakts pagāja mierīgi. Ap pusnakti krūmos bija kāda kustība un šņākuļošana, ko viņš notu­rēja par leopardu. Lielajiem kaķiem parasti ir elpošanas traucējumi, it īpaši džungļos. Citādi viss bija kluss. Un nu ausa saule, nakts pagājusi.

Viņa uzmanību piesaistīja kluss pīkstiens. To dzirdēja arī Misulu un jautājoši paskatījās uz Krugeru. Uz raidī­tāja mirgoja sarkana signāllampiņa. Krugers piecēlās un pārgāja pāri nometnes laukumiņam pie aparāta. Viņš prata ar to apieties, jo amerikāņi bija uzstājuši, ka viņam tas jāapgūst «ārkārtas gadījumam». Viņš pietupās pie melnās raidītāja kastes ar tās taisnstūraino ekrānu.

Viņš nospieda taustiņus, un ekrāns parādīja TX HX, kas nozīmēja pārraidi no Hjūstonas. Viņš ievadīja atbil­des kodu, uz ekrāna parādījās burti CAMLOK Tas no­zīmēja, ka Hjūstona vēlas attēla pārraidi. Viņš uzmeta ska­tienu kamerai, kas stāvēja uz trijkāja, un redzēja, ka iede­gas sarkanais signāls uz tās. Viņš nospieda taustiņu, un ekrāns paziņoja SATLOK, kas nozīmēja, ka tiek nodibi­nāti sakari caur pavadoni. Tagad vajadzēja sekot sešu mi­nūšu pauzei, kamēr tiek uztverts satelīta atstarotais sig­nāls.

Krugers nosprieda, ka labāk būtu pamodināt Driskolu, ģeologu grupas vadītāju. Viņam vajadzēs šīs dažas minū­tes pirms nodibināsies sakari. Krugeram šķita uzjautrinoši, kā amerikāņi vienmēr centās uzvilkt tīru kreklu un sa­ķemmēties pirms stāšanās kameras priekšā. Gluži kā te­levīzijas žurnālisti!

Kaut kur augšā kolobuspērtiķi ķērca un spiedza, puri­nādami zarus. Krugers paskatījās augšup, brīnīdamies, kas tiem atgadījies, bet galu galā tas bija normāli, ka kolo­buspērtiķi no rītiem plēšas.

Kaut kas viegli atsitās pret Krugera krūtīm. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds kukainis, bet tad, paskatījies uz savu haki krāsas kreklu, pamanīja sarkanu pleķi, un gaļīgs sarkans auglis noslīdēja pa viņa kreklu dubļos. No­lāpītie mērkaķi mētājās ar ogām. Viņš noliecās, lai to pa­celtu. Un tad saprata, ka tas nemaz nav auglis. Tas bija cilvēka acs ābols, saspiests un glumš, iesārti balts, pie tā vēl turējās redzes nerva gabals.

Krugers pašūpoja savu ieroci šurp un turp un paskatījās uz to pusi, kur Misulu bija sēdējis uz akmens. Misulu tur nebija.

Krugers pārgāja pāri apmetnes laukumam. Kolobuspēr­tiķi augšā apklusa. Krugers dzirdēja, kā dubļos žļekst viņa zābaki, ejot gar guļošo teltīm. Un tad viņš atkal iz­dzirdēja šņākuļošanu. Tā bija dīvaina, klusa skaņa, kas sastinga rīta miglā. Krugers sāka domāt, vai tikai nebūs kļūdījies, pieņemdams to par leoparda trokšņošanu.

Tad viņš ieraudzīja Misulu. Tas gulēja uz muguras asiņu paltī. Viņa galvaskauss bija saspiests no sāniem, se­jas kauli sadragāti, seja šaura un gara, mute paplesta kā riebīgā žāvā, atlikusī acs plata un izspiedusies. Otra bija izsprāgusi no sitiena.

Noliekdamies, lai apskatītu līķi, Krugers juta, kā dau­zās sirds. Viņš nevarēja saprast, kas izraisījis šo ievai­nojumu. Un tad viņš atkal izdzirdēja kluso šņākuļošanu un šoreiz skaidri saprata, ka tas nav leopards. Kolobus- pērtiķi atsāka bļaustīties. Krugers pielēca kājās un ieklie­dzās.

Desmittūkstoš jūdžu attālumā zemes resursu tehnoloģijas dienesta kompānijas (ĒRTS, Inc.) informātikas iekārtu auk­stajā vadības telpā, kurai nebija logu, Karena Rosa sēdēja sakumpusi pie kafijas tasītes, displejā pētīdama jaunākos Landsat Āfrikas attēlus. Rosa bija ĒRTS Kongo projekta kuratore. Darbodamās ar satelīta attēliem nedabīgi kon­trastainajās krāsās — zilā, purpura un zaļā —, viņa nepacietīgi skatījās pulkstenī. Karena Rosa gaidīja nākamo sakaru seansu ar ekspedīciju.

Hjūstonā pašlaik bija piecpadsmit minūtes pāri desmi­tiem vakarā. Taču šajā zālē nebija nekādu norāžu uz laiku un vietu. Vai diena, vai nakts, ĒRTS galvenā infor­mācijas zāle nemainījās. Zem speciālo fluorescences lampu rindām programmētāji svīteros strādāja pie garām klusi klikšķošu datoru terminālu rindām, aprūpējot, sakarus ar ĒRTS ekspedīcijām visā pasaulē.

Galvenās zāles iekārtojumam bija arī vēl kāds mērķis. ĒRTS vadība gribēja, lai programmētāji Hjūstonā justos vienoti ar ekspedīciju dalībniekiem un, ja iespējams, dzī­votu pēc ekspedīciju režīma. Beisbola maču rezultātu un citas vietējās informācijas pārsūtīšana bija aizliegta; ne­kur nebija pulksteņa, kas rādītu Hjūstonas laiku, toties pie tālākās sienas bija astoņi lieli digitālie displeji, kas rā­dīja dažādo ekspedīciju vietējo laiku.

Pulkstenis ar uzrakstu KONGO EKSPEDĪCIJA rādīja ceturksni pāri sešiem no rīta, kad skaļrunis pie griestiem paziņoja:

— Doktore Rosa, SVT signāls.

Ievadījusi paroles bloķēšanas kodus, viņa piecēlās. Kat­ram ĒRTS terminālam bija parole, līdzīga patentatslēgai. Šī parole bija daļa no sarežģītās sistēmas, kas sargāja mil­zīgās datu bāzes pret svešiniekiem no ārpuses. Informā­cija bija ĒRTS prece, un, kā ĒRTS šefam R B. Trevisam patika atkārtot, visvienkāršākais informācijas iegūšanas veids ir tās zagšana.

Gariem soļiem Karena pārgāja pāri telpai. Viņa bija gandrīz sešas pēdas gara, pievilcīga, kaut arī nedaudz lempīga meiča. Būdama tikai 24 gadus veca, viņa bija jaunāka par vairumu darbinieku, bet, par spīti jaunībai, vi­ņai piemita tāda nosvērtība, kas pārsteidza daudzus ko­lēģu. Karena Rosa bija īsts matemātikas brīnumbērns.

Divu gadu vecumā, iedama līdzi mātei uz veikalu, viņa bija galvā pārrēķinājusi, vai 10 unču kārba par 19 centiem ir lētāka nekā mārciņas un 12 unču kārba par 79 centiem. Triju gadu vecumā viņa pārsteidza tēvu ar no­vērojumiem par to, ka atšķirībā no citiem cipariem nul­lei ir dažādas vērtības atkarībā no tā, kur tā skaitlī atro­das. Astoņu gadu vecumā viņa jau bija apguvusi algebru un ģeometriju; desmit gados viņa bija pati apguvusi inte­grālrēķinus; M.I.T. viņa iestājās 13 gadu vecumā un izda­rīja virkni spožu atklājumu abstraktajā matemātikā, kas sasniedza kalngalus traktātā «Topoloģiskās prognozes n- telpā», kas apkopoja noderīgu materiālu izvēles matricām, kritiskai algoritma analīzei un daudzdimensiju kartēšanai. Šīs intereses pievērsa viņai ĒRTS uzmanību, kur mei­tene vēlāk kļuva par jaunāko ekspedīcijas kuratori visā kompānijā.

Karena nebija kompānijas personāla mīlule. Nošķirtī­bas gadi, kad viņa bija jaunāka no jebkurā telpā esoša­jiem, bija izveidojuši Karenu par savrupu un pārējiem tālu. Kāds kolēģis bija viņu nosaucis par «loģisku līdz nejē­dzībai». Karena ar savu atturīgi vēso uzvedību bija izpel­nījusies iesauku «Rosās ledājs» — pēc līdzības ar ledus veidojumu Antarktīdā.

Viņas jaunība vēl arvien bija traucēklis, vismaz Tre- viss to nosauca kā galveno iebildumu, atteikdams Kare- nai iespēju vadīt ekspedīciju uz Kongo, kaut arī tieši viņa bija izveidojusi visu attiecīgo datu bāzi un viņai pienācās tiesības arī vadīt ekspedīciju. «Man ļoti žēl,» bija teicis Treviss, «taču šis kontrakts ir pārāk liels, un es nevaru jums to uzticēt» Viņa bija uzstājusi, atgādinājusi šefam savu veiksmīgo darbu iepriekšējā gadā Pahangā un Zam­bijā. Galu galā viņš bija sacījis: «Redziet, Karen, tā vieta atrodas desmittūkstoš jūdžu no šejienes, augstāk par čet­riem. Tur ir vajadzīgs kas vairāk nekā datora urķēšana.»

Mājiens, ka viņa nebija nekas vairāk kā datora urķē- tāja, ātra tastatūras klaudzinātāja, kas lieliski prot spēlēties ar Trevisa rotaļlietām, lika viņai saturēt sevi grožos. Viņa gribēja pierādīt sevi, strādājot «augstāk par četriem» ap­stākļos. Viņa bija cieši nolēmusi nākamajā reizē piespiest Trevisu ļaut doties ekspedīcijā.

Rosa nospieda 3. stāva lifta pogu, pie kuras bija uzraksts «Tikai CX». Viņa pamanīja kāda programmētāja skaudīgo skatienu. Personas stāvokli ĒRTS hierarhijā noteica nevis alga, tituls vai biroja lielums, vai jebkāds cits no parasta­jiem varas izpausmes veidiem, ĒRTS stāvokli izteica tikai un vienīgi pieeja informācijai. Un Karena Rosa bija viena no tiem astoņiem, kam trešais slāvs bija pieejams jebkurā laikā.

Viņa iekāpa trešā stāva liftā, uzmezdama skatienu kameras objektīvam virs durvīm. (ĒRTS ēkā visi lifti pār­vietojās tikai starj) diviem stāviem un pie visiem bija novērošanas kameras. Tas bija viens no veidiem, kā kom­pānija pārraudzīja savu darbinieku pārvietošanos pa ēku.) Tad viņa sacīja: «Karena Rosa» balss identifikatoram un apgriezās kameras priekšā. Pēc klusa elektroniska pīk­stiena durvis atvērās. Trešais stāvs.

Viņa atradās mazā četrstūrainā telpā ar kamerām pie griestiem, Sakaru vadības telpas durvju priekšā, lai gan uz durvīm nebija nekādu apzīmējumu. Viņa atkārtoja «Karena Rosa» un iestūma aparāta spraugā savu elektronisko iden­titātes karti, atstājot pirkstus uz kartes metāla malas, lai iekārta varētu fiksēt ādas galvanisko potenciālu. (Šis uz­labojums tika ieviests pirms trim mēnešiem, kad Treviss bija uzzinājis, ka eksperimenti bruņoto spēku laboratorijās ir vainagojušies ar izstrādni, kas spēj piemuļķot balss identifikatorus.) Iekārta kādu bridi apstrādāja datus, tad durvis dūkdamas atvērās. Viņa iegāja.

Degot sarkanajam nakts apgaismojumam, Sakaru vadī­bas telpa līdzinājās mīkstai, siltai dzemdei — šo iespaidu vēl pastiprināja ar aparatūru bāztin piebāztās telpas gluži vai klaustrofobiskā saspiestība. No grīdas līdz griestiem mirgoja un spīdēja dučiem video monitoru un displeju, teh­niķi runāja klusinātās balsīs, slēgdami slēdžus un grozī­dami kloķus. SVT bija ĒRTS elektroniskais nervu centrs: signāli no visām ekspedīcijām visā pasaulē pienāca caur šejieni. Viss SVP notiekošais tika ierakstīts, ne tikai pie­nākošie dati, bet arī sarunas telpā, tādēļ ir precīzi zināms, kādas sarunas risinājās 1979. gada 13. jūnija naktī.

Sakaru līnija būs pilnībā pieslēgusies pēc brīža. Vai nevēlaties kafiju? — viens no tehniķiem sacīja Karcnai.

Nē, — viņa atbildēja.

Jūs pati gribētu tur būt, vai ne?

Es to esmu nopelnījusi, — Karena sacīja. Viņa acīm urbās video ekrānos, tajos rotējošo un plūstošo formu mu­džekļos, kas lēkāja uz ekrāna, kamēr tehniķi izpildīja sa­režģīto rituālu, kas nepieciešams, lai uztvertu signālu no pavadoņa 720 jūdzes virs viņu galvām.

Signāla atslēga.

Signāla atslēga. Paroles simbols.

Paroles simbols.

Nesējs uztverts.

Nesējs uztverts. Aiziet!

Viņa nepiegrieza nekādu vērību pazīstamajiem iztei­cieniem. Viņas skatiens bija piekalts pelēkajiem statisko izlāžu attēliem uz ekrāna.

Mēs izsaucām vai viņi? — Karena jautāja.

Mēs palaidām, — atbildēja kāds no tehniķiem. — Iz­saukumu grafikā bija ierakstīts, ka jāpieslēdzas rītausmā pēc viņu laika. Tā kā viņi nepieslēdzās, to izdarījām mēs.

Nez kādēļ viņi to neizdarīja, — Rosa prātoja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

Nedomāju vis. Mēs nosūtījām izsaukumu, un viņi to pieņēma un fiksēja piecpadsmit sekunžu laikā, visi atbil­stošie kodi tika noraidīti. Nu re, kur jau ir.

Sešos divdesmit divās pēc Kongo laika sākās pārraide, nozibēja pēdējais pelēkais zibsnis un ekrāni noskaidrojās. Viņi redzēja daļu nometnes no kameras, kas nostiprināta uz trijkāja. Bija redzamas divas teltis, maza, kvēpoša uguns un dūmakaina rīta blāzma. Nekādas kustības, nedz ari cil­vēku.

Kāds no tehniķiem iesmējās.

Pieķērām guļot Šķiet, ka jūsu tur tiešām pietrūkst!

Karena Rosa bija pazīstama ar savu stingro priekšrakstu

pildīšanu.

Tehniķis pārslēdza kameru uz attāluma vadību. Des- mittūkstoš jūdžu tālā kamera tagad klausīja Hjūstonai.

Panorāmu, — Karena pieprasīja.

Tehniķis pie pults satvēra sviru. Viņi skatījās, kā ka­mera pagriežas pa kreisi un parādās pārējā nometnes daļa. Nometne bija izpostīta: teltis sagāztas un saplēstas, brezents norauts, aparatūra izmētāta dubļos. Viena telts dega ar spožu liesmu, paceļoties melniem dūmiem. Tur bija vairāki līķi.

Ak Jēzus, — kāds 110 tehniķiem nočukstēja.

Fonu, — Rosa komandēja. — Izšķiršanas spēja seši reiz seši.

Uz ekrāniem parādījās džungļi aiz nometnes. Bet vēl arvien nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes.

m—Uz leju. Pretējā virzienā.

Uz ekrāna parādījās sudrabainais pārnēsājamās ante­nas šķīvis un melnā raidītāja kaste. Turpat netālu uz mu­guras gulēja līķis, viens no ģeologiem.

Ak Dievs, Rodžers…

Palielināt un fiksēt — Rosa pavēlēja. Viņas balss ierakstā skanēja auksti, gandrīz atsvešināti.

Kamera pievilka klāt seju. Tas, ko viņi redzēja, bija kas drausmīgs — sašķaidītā galva, asinis, kas plūda no acīm un deguna, atplestā mute.

Kā tas noticis?

Šajā mirklī uz mirušā sejas nolaidās ēna. Rosa metās uz priekšu, sagrāba vadības sviru un pārslēdza palielinā­jumu. Skats strauji paplašinājās, nu jau varēja saskatīt ēnas apveidu. Tas bija cilvēks. Un tas kustējās.

Tur kāds ir! Kāds vēl ir dzīvs!

Klibo. Šķiet, ievainots.

i '

Rosa acītn urbās šajā ēnā. Viņai tas nešķita klibojošs cilvēks, kaut kas nebija pareizi, tikai nebija iespējams pa­teikt, kas…

Viņš tūlīt nostāsies objektīva priekšā, — viņa sacīja. Uz to pat cerēt bija par daudz. — No kurienes tik daudz statikas trokšņu skaņas kanālā?

Skaņa bija dīvaina — tāda kā šņākšana, kā nopūtas.

Tā nav statika. Tas ir signāls pārraidē.

Attīriet, — Rosa uzsauca. Tehniķi spaidīja pogas, mai­nīdami frekvences, bet skaņa vēl arvien bija dīvaina un ne­skaidra. Tad ēna sakustējās, un cilvēks nostājās kameras priekšā.

Dioptru, — Rosa uzsauca, bet bija jau par vēlu. Seja jau bija parādījusies ļoti tuvu objektīvam. Bez dioptra to fokusēt nebija iespējams. Viņi redzēja tikai tumšu, izplūdušu tēlu, ne vairāk. Pirms kāds paguva ieslēgt dioptru, tēls jau bija pazudis.

Iezemietis?

Šī Kongo daļa ir neapdzīvota, — Rosa iebilda.

Bet kaut kas to apdzīvo!

Panorāmu, — Rosa komandēja. — Pamēģināsim to notvert vēlreiz.

Kamera turpināja griezties. Karena iztēlojās, kā tā, mo­toram rūcot, griežas uz trijkāja. Tad pēkšņi attēls sašķie­bās un gāzās sāņus.

Viņš to apgāza!

Velns lai parauj!

Attēls sāka raustīties, skraidot statikas svītrām. Kaut ko saskatīt kļuva grūti.

— Attīriet! Attīriet!

Uzmirgoja lielas sejas aprises, un bija redzams, kā tumša roka sadragāja sudrabaino antenas šķīvi. Attēls sarāvās punkta lielumā un pazuda.

1979. gada jūnijā ĒRTS bija ekspedīcijas dažādās zemeslo­des vietās — tās meklēja urānu Bolīvijā, varu Pakistānā, pētīja lauksaimniecības platību izmantojumu Kašmirā un ledāju pārvietošanos Islandē, kokmateriālu resursus Malai- zijā un dimantu iegulas Kongo. Tas nebija nekas īpašs — kompānijai parasti bija sešas līdz astoņas ekspedīcijas, kas strādāja vienlaikus.

Tā kā ekspedīciju grupas bieži atradās bīstamos vai po­litiski nestabilos reģionos, kompānijas vadība modri sekoja visām iespējamām «iejaukšanās izpausmēm». (Attēlu analī­zes terminoloģijā par «izpausmi» dēvē kāda objekta vai ģeo­loģiskas īpatnības raksturīgo attēlu.) Vairākums šo izpaus­mju bija politiskas. 1977. gadā kompānija ar lidmašīnu eva­kuēja savu ekspedīciju no Borneo, kad tur sākās komunistu sacelšanās, tad 1978. gadā no Nigērijas — militārā apvēr­suma dēļ. Reizumis šīs izpausmes bija ģeoloģiskas — tā 1976. gadā nācās zemestrīces dēļ evakuēt ekspedīciju no Gvatemalas.

1979. gada 13. jūnijā no gultas izrautais R B. Treviss Kongo videoierakstus nosauca par «vissmagākajām iejauk­šanās izpausmēm, kādas jebkad novērotas», taču lieta ko­pumā bija noslēpumaina. Vienīgais zināmais fakts bija, ka ekspedīcijas nometne ir izpostīta to sešu minūšu laikā, kas pagāja no izsaukuma brīža līdz pirmajiem pārraidītajiem attēliem. Šis ātrums bija biedējošs, tādēļ Trevisa pirmais norādījums darbiniekiem bija noskaidrot, «kas tur — ellē! — notika».

Četrdesmit astoņus gadus vecais, druknais Treviss bija pieradis pie krīzēm. Pēc izglītības viņš bija inženieris, bū­vējis pavadoņus RCA un vēlāk Rokvela kompānijai, trīs­desmit gadu vecumā pārgājis darbā vadībā, kļūdams par «lietus izsaucēju», kā to sauc inženieru žargonā. Pavado­ņus ražojošās kompānijas parasti jau 18 līdz 24 mēnešus iepriekš pasūtīja nesējraķetes, kam šie pavadoņi būtu jā­paceļ orbītā. Un tad šīm kompānijām atlika tikai cerēt, ka no pusmiljona detaļu sastāvošais pavadonis būs gatavs noteiktajā dienā. Bet, ja ne, vienīgais, kas atlika, bija ce­rēt uz sliktu laiku, kura dēļ starts tiktu atlikts, tas ir — «izsaukt lietu».

Desmit gadus nodarbodamies ar moderno tehnoloģiju problēmām, Treviss bija saglabājis humora izjūtu; viņa va­dības filozofija bija apkopota lielā plakātā aiz viņa darba galda. Tur bija rakstīts: «K.N.S.V.N.G.», kas nozīmēja: «Kāds nolādēts sīkums vienmēr noiet greizi.»

Tomēr 13. jūnija naktī Treviss nebūt nejutās uzjautri­nāts. Visi viņa ļaudis bija pagalam, vesela ĒRTS ekspedī­cija — astoņi viņa cilvēki un kas zina, cik nesēju. Vis­lielākais nelaimes gadījums kompānijas vēsturē, pat ļau­nāks nekā 1978. gada Nigērijas notikumi. Viņš jutās sa­grauts, garīgi iztukšots, domājot par tiem telefona zva­niem, kas viņam stāvēja priekšā. Vai tāds un tāds atgrie­zīsies laikus, lai būtu klāt, meitai beidzot skolu, dēlam spēlējot līgas finālspēlēs? Visi šie jautājumi tiks pāradresēti Trevisam, un viņam būs jāklausās šo zvanītāju cerīgajās balsīs, kā arī paša uzmanīgajās atbildēs — neesmu pār­liecināts, es saprotu, darīšu, ko varēšu, un tā tālāk… Sa­gaidāmā mānīšanās viņu satrieca, pirms vēl tā bija sāku­sies.

Jo Treviss nevienam nedrīkstēja izpaust notikušo vēl vismaz divas nedēļas, varbūt mēnesi. Pēc tam jau viņš zvanīs pats, apmeklēs mājās, piedalīsies piemiņas cere­monijās bez zārka — satriecoša tukša vieta, baigs tuk­šums un neizbēgamais jautājums no ģimenēm un tuvinie­kiem, uz kuru viņš nevarēs atbildēt Bet tie acīm urbsies viņa sejā, cerot samanīt vismaz kāda muskuļa noraustīša- V nos, kādu šaubu izpausmi, kādu mājienu.

Ko viņš tiem atbildēs?

Vienīgais pagaidu mierinājums — varbūt šajās dažās nedēļās izdosies uzzināt kaut ko vairāk. Jo, ja viņam būtu jāzvana jau šovakar, viņš nevarētu pateikt pilnīgi neko. Jo nevienam visā kompānijā nebija ne jausmas, kas noti­cis. Un šis apstāklis vēl padziļināja Trevisa nomāktību. Bet ar to vēl nebija diezgan — ienāca Moriss, kurš pārzināja apdrošināšanas lietas.

Ko darīsim ar apdrošināšanu?

ĒRTS noslēdza termiņa dzīvības apdrošināšanas līgu­mus ikvienam ekspedīcijas dalībniekam, ieskaitot iezemiešu nesējus. Afrikāņi saņēma 15 000 dolāru apdrošināšanas naudu, kas pats par sevi nebija nekas dīvains, ja vien neņēma vērā, ka viņu vidējais gada ienākums bija 180 dolāru. Treviss vienmēr bija uzstājis, ka arī vietējiem jā­būt šinī ziņā līdztiesīgiem ekspedīcijas dalībniekiem, pat ja tas nozīmētu, ka bojāgājušo ģimenēm tiktu izmaksāta no viņu viedokļa vesela bagātība. Un kaut ari šī apdrošinā­šana ĒRTS izmaksātu veselu bagātību.

Saglabājiet polises, — Treviss sacīja.

Bet par šīm polisēm mums jāmaksā pēc dienām…

Saglabājiet polises, — Treviss atkārtoja.

Cik ilgi?

Trīsdesmit dienas.

Vēl trīsdesmit dienas?

Tieši tā.

Bet mēs taču zinām, ka apdrošinātie ir miruši, — Moriss nespēja samierināties ar naudas šķērdēšanu. Viņa apdrošināšanas aģenta būtība pret to sacēlās.

Tā ir, — Treviss piekrita. — Bet labāk iegrūdiet nesēju ģimenēm kādu žūksni, lai viņi nesaceļ troksni.

fk Dievs! Cik tad?!

Pa pieciem simtiem katram.

Un kā lai norakstu summas?

Juridiskie izdevumi, — Treviss attrauca. — Ierak­stiet to juridiskajos izdevumos ekspedīcijas norises vietā.

Un bojāgājušie amerikāņi? Ko darīt ar tiem?

Viņiem ir MasterCard, — Treviss sacīja. — Beidziet taču nervozēt.

Birojā ienāca Robertss, britu izcelsmes ĒRTS preses ata­šejs.

Jūs vēlaties uzspridzināt šo bumbu?

Nē, es gribu to norakt!

Uz cik ilgu laiku gan?

Uz trīsdesmit dienām.

Velns un elle! Jūsu paša darbinieki izpļāpāsies šo trīsdesmit dienu laikā, — Robertss iesaucās. Un piemeti­nāja: — Par to es esmu drošs.

Ja viņi izpļāpāsies, tad jūs to apgāzīsit, — Treviss atcirta. — Man šim darbam vajag vēl trīsdesmit dienas.

Vai ir zināms, kas tur īsti notika?

Nē, — norūca Treviss. — Bet būs.

No kā jūs to taisāties to izdibināt?

No lentēm.

Bet tur jau ir viena vienīga draza.

Pagaidām, — noteica Treviss. Viņš izsauca speciālo datoru urķētāju grupas. Treviss jau sen bija nonācis pie slēdziena, ka, lai gan ĒRTS varētu organizēt politisko kon­sultantu grupas visā pasaulē, visticamāk tomēr, ka infor­māciju izdosies savākt pašu mājās.

Viss, kas mums zināms par šo Kongo ekspedīciju,— viņš paskaidroja speciālistiem, — ir šajā pēdējā video­ierakstā. Jums jāveic 7 diapazonu video un audio mate­riāla apstrāde. Sāciet tūlīt. Šī lente ir mūsu vienīgais ma­teriāls.

Un speciālisti ķērās pie darba.

ĒRTS sauca šo procesu par «datu atgūšanu» vai reizēm — par «datu izcelšanu». Šie termini radīja iespaidu par dar­bību dziļjūras apstākļos, kas savā dīvainā veidā arī līdzinā­jās tai.

Atgūt vai izcelt datus nozīmēja izvilkt virspusē jēgu no milzīga elektroniskās informācijas daudzuma. Tāpat kā izcelšana no dzelmes, tas bija lēns un sarežģīts pro­cess, kura gaitā viens aplams solis varēja izraisīt neat­griezenisku pašu vērtīgāko elementu zudumu. Tādēļ jau ĒRTS bija īpašas speciālistu grupas šim darbam. Viena grupa pēc Trevisa norādījumiem ķērās pie video, otra — pie audio materiāliem.

Bet Karena Rosa jau nodarbojās ar video «izcelšanu». Sarežģīto procesu, ko viņa izmantoja, bija iespējams veikt tikai ar ĒRTS iekārtām.

Zemes resursu tehnoloģija bija samērā jauna kompānija, kas izveidojās 1975. gadā, lavīnveidā pieaugot informācijai par Zemi un tās resursiem. Satriecošs bija ĒRTS apstrādātā materiāla apjoms: tikai pavadoņa iMndsat uzņemto attēlu vien bija vairāk nekā piecsimt tūkstoši, katru stundu nāca klāt vēl 16. Tad vēl aerofotogrāfija, infrasarkanā fotogrā­fija, radara attēli — kopējais informācijas apjoms bija ap diviem miljoniem attēlu, kuriem katru stundu nāca klāt vēl 30. To visu vajadzēja reģistrēt un saglabāt tā, lai tā būtu acumirklī pieejama. ĒRTS līdzinājās bibliotēkai, kura katru dienu saņem 700 jaunu grāmatu. Nebija ne­kāds brīnums, ka bibliotekāri drudžaini strādāja dienu un nakti.

Šķita, ka ĒRTS apmeklētāji nespēj apjaust, ka pat ar datoriem šāda informācijas milzuma apstrāde pirms desmit gadiem būtu bijusi neiespējama. Viesi tāpat neizprata at­tēlu būtību — viņi tos uzskatīja par fotogrāfijām. Bet tās nebija fotogrāfijas.

Fotogrāfija ir 19. gadsimta ķīmisks informācijas glabā­šanas paņēmiens, kas izmanto gaismas jutīgos sudraba sāļus. ĒRTS izmantoja elektroniskas 20. gadsimta sistēmas, kas var šķist analogas pirmajām, tomēr būtiski atšķiras. Fotoaparātu vietā ĒRTS izmantoja daudzspeklru skanne- rus, filmas vietā — datoru atmiņas lentes. Patiesībā ĒRTS neinteresējās par «attēliem» parastajā vecmodīgās fotogrāfijas izpratnē. Kompānija pirka «datu uzņēmumus», ko vajadzības gadījumā pārvērta «datu attēlos».

Tā kā ĒRTS attēli bija tikai magnētiskā lentē fiksēti elektriski signāli, šos signālus varēja ļoti daudzveidīgi ap­strādāt Kompānijai bija 837 attēlu apstrādes programmas: pastiprināšanai, traucējumu noņemšanai, detaļu izcelšanai. Kongo videolentes apstrādē Rosa izmantoja 14 no tām — sevišķi tam statisko izlāžu pārpilnajam fragmentam, kurā parādās seja un roka, mirkli pirms antenas sadragāša- nas.

Vispirms viņa veica tā saucamo «mazgāšanas ciklu». Ar tā palīdzību viņa attīrīja attēlu no pelēkajām statisko izlāžu svītrām, norādot datoram attiecīgā toņa līnijas izmest no attēla.

Palika neaizpildītas līnijas. Tās vajadzēja aizpildīt Ta­gad dators centās uzminēt, kādas attēla daļas trūka.

Rezultātā bija iegūts attēls bez švīkām, tomēr neskaidrs un izplūdis. Lai palielinātu kontrastu, vajadzēja palaist citu programmu, bet tā radīja fāzu nobīdi, kuru novēršot pa­rādījās gaiši laukumi, kuri iepriekš bija nolīdzināti, bet, lai no tiem atbrīvotos, bija jāpalaiž vēl trīs programmas…

Kādu stundu viņa domāja tikai par tehniskiem paņē­mieniem un detaļām, tad pēkšņi «izsprāga» tīrs un skaidrs attēls. Karenai aizrāvās elpa. Uz ekrāna bija tumša, krun­kaina seja ar bieziem uzacu lokiem, glūnīgām acīm, pla­kanu degunu un biezām lūpām.

Uz ekrāna bija sastingusi gorillu tēviņa seja.

Treviss, galvu šūpodams, pārgāja pāri telpai pie viņas.

Beidzām pētīt to šņākšanu. Dators apstiprina, ka tā ir cilvēka elpošanas skaņa, kas nāk no vismaz četriem dažādiem avotiem, taču tas viss ir sasodīti dīvaini. Sa­skaņā ar analīzes datiem, skaņu rada ieelpa, nevis iz­elpa, kā tas parasts pie cilvēkiem.

Dators ir kļūdījies, — Rosa atteica. — Tas nav cil­vēks.

Un viņa norādīja uz attēlu ekrānā, šo gorillas seju.

Trevisu tas neizbrīnīja.

Mākslīgs.

Tas nav nekas mākslīgs.

Jūs aizpildījāt tukšumus un ieguvāt mākslīgu attēlu.

Pusdienlaikā tie «sunīšu» spēlētāji atkal ņergājās ar pro­grammām.

Par «sunīšu spēlētājiem» te sauca gados jaunus pro­grammētājus, kuriem piemita īpašība censties izmantot kā­dus datus sarežģītu spēlīšu veidošanai. Reizēm viņu spēles iejaucās citās programmās. Arī Rosa bija par to sūdzēju­sies.

Bet šis attēls ir īsts, — Karena uzstāja, rādīdama uz ekrānu.

Paklau, — Treviss iebilda, — pagājšnedēļ Harijs tī­rīja Karakoruma kalnu attēlu, bet saņēma atpakaļ spēlīti ar nosēšanos uz Mēness. Jums jānosēžas iespējami tuvu Makdonalda ēdnīcai; bezgala uzjautrinoši, — viņš devās prom. — Labāk ejiet uz biroju pie pārējiem. Mēs plāno­jam, kad atkārtot ekspedīciju.

Nākamo grupu vadīšu es.

Treviss papurināja galvu.

Pilnīgi izslēgts.

Ko darīt ar šo? — Karena norādīja uz displeju.

Šim attēlam es neticu. — Treviss atbildēja. — Go­rillas tā neuzvedas. Tas nevar būt nekas cits kā kļūda. — Viņš uzmeta acis pulkstenim. — Pašlaik mani interesē vienīgi tas, cik ātri iespējams nogādāt Kongo jaunu grupu.

4. Atkārtotā ekspedīcija

Treviss ne mirkli nebija šaubījies par nepieciešamību orga­nizēt jaunu ekspedīciju uz Kongo, vienīgais jautājums, kas viņu urdīja kopš brīža, kad pirmoreiz ieraudzīja no­metnes videoierakstu, bija — kā vislabāk to izdarīt Viņš bija saaicinājis visu nodaļu vadītājus — grāmatvedības, diplomātisko, ekspedīciju, ģeoloģijas, apgādes un juri­disko lietu speciālistus. Te nu viņi sēdēja, žāvādamies un acis berzēdami. Treviss sāka ar vārdiem:

— Es gribu, lai deviņdesmit sešu stundu laikā Kongo atkal strādātu mūsu ekspedīcija.

To pateicis, viņš atlaidās krēslā un ļāva sanākušajiem paskaidrot, kādēļ tas nav iespējams. Iemeslu bija daudz.

Nav iespējams visu nepieciešamo sagādāt un saga­tavot transportēšanai ātrāk kā simt sešdesmit stundās, — sacīja Kamerons, apgādes daļas vadītājs.

Atliksim Himalaju ekspedīciju un izmantosim viņu ekipējumu, — Treviss atbildēja.

Bet tā ir kalnu ekspedīcija.

Jūs varat pārkomplektēt ekipējumu deviņās stun­dās. — Treviss atkal nebija iespaidojams.

Bet mums nav ar ko to nosūtīt, — iebilda Lūiss, transporta daļas priekšnieks.

Korean Airlines ir brīvs viens 747, tas atrodas San­francisko. Viņi man paskaidroja, ka tas varētu būt šeit pēc

deviņām stundām. >

Viņu lidmašīna tur vienkārši nīkst? — neticīgi pār­vaicāja Lūiss.

Es domāju, — Treviss paskaidroja, — ka kāds cits pasūtītājs no tās pēdējā brīdī atteicies.

Bet ko tas maksās! — nostenējās grāmatvedis Er­vins.

Mēs tik ātri nedabūsim vīzas no Zairas vēstniecī­bas Vašingtonā, — iestarpināja Martins no diplomātiskās daļas. — Turklāt ir lielas šaubas, vai mēs tās dabūsim vispār. Kā zināt, mūsu pirmās ekspedīcijas vīzas tika izdo­tas uz to minerālu iegulu pētījumu tiesību pamata, ko mums devusi Zairas valdība, bet mums nav izņēmuma tiesību. Mums tika atļauts turp doties, bet tāpat arī japāņiem, vāciešiem un holandiešiem, kas ir izveidojuši kalnrūpnie­cības konsorciju. Pirmie, kas atrod iegulas, iegūst tiesības noslēgt līgumu. Ja Zairas valdībai radīsies aizdomas, ka mūsu ekspedīcijai kas atgadījies, tā anulēs mūsu tiesības un ļaus šim Eiropas—Japānas konsorcijam izmēģināt laimi. Kinšasā pašlaik apgrozās kādi trīsdesmit Japānas tirdznie­cības pārstāvji, kas šķiež jēnas kā ūdeni.

Jums taisnība, — piekrita Treviss, — gadījumā, ja kļūs zināms, ka mūsu ekspedīcijai kaut kas atgadījies.

Tas notiks tai pašā mirklī, kad sāksim noformēt vī­zas.

Mēs tās nesāksim noformēt Ir zināms, — Treviss skaidroja, — ka mums Virungā ir ekspedīcija. Ja vēl viena neliela grupa tiek tur pietiekoši ātri nogādāta, ne­viens pat nepamanīs, ka tā nav tā pati.

Bet kā tad tās personāla vīzas, kas vajadzīgas, lai šķērsotu robežas, un kurās norādīts…

Sīkumi, — Treviss viņu pārtrauca, — tāpēc jau pa­saulē ir šņabis.

Treviss ar to domāja kukuļus ierēdņiem, kas bieži vien bija — alkoholiskie dzērieni. Daudzās pasaules ma­lās ekspedīcijas mēdza ierasties ar degvīna kastēm un krietnu krājumu citu tikpat vērtīgu preču — tranzistoru radiouztvērējiem un Polaroid fotoaparātiem.

Sīkumi?! Bet kā jūs domājat šķērsot robežu?

Būs jānolīgst kāds drošs vīrs. Varbūt Manro.

Manro? Viņš rīkojas pārāk rupji. Zairas valdība viņu nevar ciest

Viņš ir atjautīgs un pārzina to apvidu.

Mārtiņš, diplomātijas speciālists, noklepojās un sacīja: — Nezinu, vai man te kas darāms. Šķiet, ka jūs iesa­kāt ievest suverēnā valstī nelegālu grupu agrākā Kongo algotņa vadībā…

Jūs maldāties, — Treviss atcirta, — mans pienākums ir nosūtīt atbalsta grupu tiem mūsu ļaudīm, kas jau tur atrodas. Tā gadās bieži. Man nav pamata domāt ka kā­dam kaut kas būtu noticis; parasta papildu grupa. Man nav laika iet oficiālo ceļu. Varbūt es kļūdos, nolīgdams kādu, bet ne vairāk.

13. jūnija naktī apmēram ceturksni pirms pusnakts nā­kamās ĒRTS ekspedīcijas sagatavošana un darba kārtība bija izplānota un dators to bija apstrādājis. 747 ar pilnu kravu varēja pacelties no Hjūstonas astoņos nākamajā va­karā, 14. jūnijā, tad lidmašīna būtu Āfrikā 15. jūnijā, kur to sagaidītu Manro vai «kāds viņam līdzīgs», bet pilna grupa ierastos paredzētajā vietā Kongo 17. jūnijā.

Deviņdesmit sešu stundu laikā.

2-106

No galvenās datu apstrādes telpas Karena Rosa caur stikla sienām varēja vērot Trevisa kabinetu un strīdus, kas tur notika Savā loģiskajā prātā viņa nosprieda, ka Tre­viss ir iegāzis pats sevi, izdarot aplamus secinājumus no nepietiekamas informācijas. Karena juta, ka nav jēgas do­ties uz Kongo, nezinot, kam būs jāstājas pretī. Viņa pa­lika sēžot pie sava termināla, pārbaudot iegūto attēlu.

Karena ticēja šim attēlam, bet kā piespiest noticēt Tre- visu?

Ārkārtīgi sarežģītajā ĒRTS datu apstrādes pasaulē visu laiku pastāvēja iespēja, ka informācija sāks «peldēt» — ka attēli atrausies no realitātes līdzīgi kā kuģis no mu- liņa. īpaši viegli tas varēja gadīties, kad tika veiktas daudz­kārtīgas manipulācijas ar datu bāzēm — kad miljons pun­ktu tika grozīti datora radītā hipertelpā.

Tieši tādēļ ĒRTS bija izstrādātas citas metodes da­tora pārveidoto attēlu pārbaudei. Karena izmēģināja goril­las attēlu ar divām šādām programmām. Pirmā bija ANNK, «animācijas noteikts nākamais kadrs». Tā deva iespēju ap­strādāt videoierakstu tā, it kā tas būtu kinofilma, secīgu attēlu virkne. Datoram tika «parādīti» vairāki šādi attēli un dots uzdevums izveidot nākamo, ko tad salīdzināja ar reālo iegūto attēlu.

Viņa izmēģināja astoņus «nākamos kadrus», un tie sa­krita. Ja datu apstrādē bija ieviesusies kļūda, tad tā bija pastāvīga kļūda.

Šāda rezultāta iedrošināta, viņa izmantoja «ātru un ap­tuvenu telpiskumu». Plakanajam videoattēlam tika piešķirti zināmi trīsdimensiju raksturlielumi, balstoties uz krāsas intensitātes parametriem. Vienkāršoti izsakoties, dators tik­lab deguna vai kalnu grēdas ēnu uztvēra kā pazīmi, ka šis objekts paceļas pāri apkārtējai virsmai. Izveidotos attēlus varēja pārbaudīt pēc šiem pieņēmumiem. Gorillam kusto­ties, dators apstiprināja, ka attēls patiešām ir telpisks un sakarīgs.

Tas izgaisināja pēdējās šaubas par attēla patiesumu.

Karena devās pie Trevisa.

Pieņemsim — es noticu šim attēlam, — Treviss, pieri raukdams, sacīja. — Bet es vēl arvien nesaprotu, kādēļ jums būtu jāvada šī ekspedīcija.

Ko atklāja otrā grupa? — Rosa jautāja.

Kāda otrā grupa? — Treviss nevainīgi pārjautāja.

Jūs iedevāt to pašu lenti citai «izcēlāju» grupai, lai pārbaudītu manu atklājumu.

Treviss uzmeta acis savam pulkstenim.

Viņi vēl neko nav izlobījuši. — Un piemetināja: — Visiem taču zināms, cik ātri jūs strādājat

Karena pasmaidīja.

Tieši tādēļ arī nepieciešams, lai nākamo ekspedīciju vadītu es. Es pārzinu šo datu bāzi, jo es to izveidoju. Un, ja nu reiz jūs sūtāt nākamo grupu uz turieni, pirms šī gorillas mīkla ir atminēta, jums atliek tikai cerēt, ka šīs grupas vadītājs spēs pietiekoši ātri manipulēt ar datiem, atrazdamies Kongo. Šoreiz jums datora urķētājs ir ne­pieciešams. Vai arī nākamā ekspedīcija piedzīvos tādu pašu galu kā šī, jo jūs vēl arvien nezināt, kas ar to notika.

Treviss ilgi lūkojās uz Karenu, sēdēdams pie sava rak­stāmgalda. Viņa šaubas Karena uztvēra kā zināmu pie- laidības pazīmi.

Un es vēlos konsultēties ārpus kompānijas, — Ka­rena piemetināja.

Pie kāda speciālista?

Jā. Viņš ir mūsu stipendiātu sarakstā.

Riskanti, — Treviss novērtēja. — Man prātā nav nā­cis pašlaik iesaistīt šajā lietā ļaudis no ārpuses. Jūs zi­nāt, ka konsorcijs mums min uz papēžiem. Šāds solis pa­lielina informācijas noplūdes iespējamību.

Tas ir svarīgi, — Rosa uzstāja.

Treviss nopūtās.

Ja jums tā šķiet — labi, lai notiek, — viņš nopūtās vēlreiz. — Tikai neaizkavējiet savu grupu.

Karena Rosa jau kravāja materiālus.

Palicis viens, Treviss rauca pieri, pārdomādams savu lēmumu. Pat ja šī nākamā Kongo ekspedīcija noritētu pa galvu pa kaklu, turp un atpakaļ mazāk nekā 15 dienās, viņu izdevumi tik un tā pārsniegtu trīssimt tūkstošus do­lāru. Padome trakos par to, ka nepārbaudīts, 24 gadus vecs jauniņais skuķis tiek nosūtīts ekspedīcijā un vēl ar tādu atbildību. Turklāt tik svarīgā projektā, kur likmes bija milzīgas un kompānija pārsniegusi visus laika un iz­devumu limitus. Un šī Rosa bija tik salta, viņa noteikti izrādīsies slikta ekspedīcijas vadītāja, atsvešinot arī citus tās dalībniekus.

Tomēr Trevisam bija arī kāda nojauta attiecībā uz «Ro­sās ledāju». Par viņa vadības fdozoftju vēl kopš «lietus izsaucēja» laikiem bija kļuvis nodot projekta vadību tam, kurš visvairāk varētu gūt 110 tā izdošanās un visvairāk zaudēt, ja projekts izgāžas.

Viņš pievērsās savam terminālam, kas atradās blakus rakstāmgaldam.

Treviss, — viņš sacīja, un ekrāns iegaismojās.

Psihogrāfijas failu, — Treviss pieprasīja.

Uz ekrāna parādījās atbilstošie paziņojumi.

Rosa, Karena.

Uz ekrāna parādījās MIRKLIS PĀRDOMĀM. Tas bija ieprogrammēts paziņojums, kas nozīmēja, ka informācija tiek meklēta. Treviss gaidīja.

Tad ekrānu piepildīja psihogrāfijas atzinums. Katrs ĒRTS darbinieks bija izgājis intensīvu triju dienu psiholo­ģiskās testēšanas ciklu, lai noteiktu ne tikai prasmes un iemaņas, bet ari vājās vietas. Rosās vērtējumam, kā Tre­visam likās, vajadzētu padomi pārliecināt.

AUGSTI ATTĪSTĪTAS PRĀTA SPĒJAS / LOĢISKA / ELASTĪGA / ATJAUTĪGA / DATU IZJŪTA / DOMĀŠANA PIEMĒROTA ĀTRI MAINĪGIEM APSTĀKĻIEM / VĒRSTA UZ NOSPRAUSTO MĒRĶU SASNIEGŠANU / SPĒJĪGA UZ ILGSTOŠU GARĪGU PIEPŪLI

Izskatījās pēc brīnišķīga nākamās Kongo ekspedīcijas vadītaja apraksta. Viņš paskatījās talako, meklējot negatīvas īpašības. Tālākais vairs nebija tik pārliecinošs.

JAUNA UN NEIEJŪTĪGA / KONTAKTA TRŪKUMS AR KOLĒĢIEM / VALDONĪGA / INTELEKTUĀLI AUGST­PRĀTĪGA / NEJŪTĪGA / VĒRSTA IJZ PANĀKUMU GŪŠANU PAR JEBKURU CENU

Un tad sekoja «apvērsuma» apraksts. Pats šis personī­bas apvērsuma jēdziens bija radies ĒRTS testu gaitā. Tas nozīmēja, ka jebkura dominējošā rakstura iezīme stresa apstākļos var pārvērsties savā pretpolā: izlēmīgi cil­vēki pēkšņi varēja kļūt bērnišķīgi, histēriskie pēkšņi kļūt ledaini mierīgi. Un loģiskie — neloģiski.

APVĒRSUMA PROGNOZE: VALDOŠĀ (IESPĒJAMI NEVĒLAMĀ) OBJEKTIVITĀTE VAR TIKT ZAUDĒTA, JA VĒLAMAIS MĒRĶIS ŠĶIET ESAM TUVU / TIEKSME PĒC PANĀKUMIEM VAR IZRAISĪT BĪSTAMI NELO­ĢISKAS REAKCIJAS / TĒVIŠĶĪGI, AIZBILDNIECISKI RAKSTURI TIKS ĪPAŠI NOMELNOTI / OBJEKTS JĀ- PĀRRAUGA FĀZĒ, KAD DARBĪBA TUVOJAS MĒRĶA SA­SNIEGŠANAI

Treviss paskatījās ekrānā un nosprieda, ka šādi apstākļi gaidāmajā Kongo ekspedīcijā ir augstākajā mērā neiespējami. Viņš izslēdza datoru.

Karenu Rosu uzmundrināja jauniegūtās pilnvaras. Ne­ilgi pirms pusnakts viņa savā terminālā atvēra stipen­diātu sarakstu. ĒRTS bija dažādu profilu faunas speciālisti, kurus kompānija atbalstīja ar personālām stipendijām no bezpeļņas fonda, kas saucās Zemes resursu savvaļas dabas fonds. Stipendiju saraksts bija veidots pēc taksonomijas principa. Zem virsraksta «Primāti» viņa atrada 14 vār­dus, to skaitā dažus no Borneo, Malaizijas un Āfrikas, kā arī Savienotajām Valstīm. No ASV te bija minēts tikai viens gorillu pētnieks, primatologs Dr. Pīters Eliots no Ka- lifornijas universitātes Bārklijā.

Atvērtajā failā bija norādīts, ka Eliotam ir 29 gadi, viņš ir neprecējies, docents bez posteņa Zooloģijas no­daļā. Galvenā pētījumu tēma bija apzīmēta kā «Primātu saziņa (gorillas)». Finansiāls pabalsts tika sniegts kādam Eimijas projektam.

Viņa paskatījās pulkstenī. Hjūstonā bija tieši pusnakts, Kalifornijā desmit vakarā. Viņa uzgrieza uz ekrāna redzamo mājas telefona numuru.

Hallo, — atsaucās piesardzīga vīrieša balss.

Doktors Pīters Eliots?

Jā… — Balsī skanēja piesardzība un šaubas. — Vai jūs esat žurnāliste?

Nē, — Karena sacīja — Te runā doktore Karena Rosa Hjūstonā. Esmu saistīta ar ZRSD fondu, kas finansē jūsu pētījumus.

Ak, jā… — Balss vēl aizvien bija piesardzīga. — Jūs esat pārliecināta, ka neesat žurnāliste? Man jums jāsaka, ka es šo sarunu ierakstu kā iespējamu juridisku doku­mentu.

Karena Rosa šaubījās. Vismazāk jau nu viņai bija va­jadzīgs kāds paranoidāls zinātnieks, kas ieraksta ĒRTS sa­runas. Bet viņa neko neteica.

Jūs esat amerikāniete? — viņš jautāja.

Protams.

Karena paskatījās uz monitoru, kur parādījās paziņo­jums: BALSS IDENTIFIKĀCIJA APSTIPRINOŠA ELIOTS, PĪTERS, 29 GADI.

Izklāstiet savu jautājumu, — sacīja Eliots.

Redziet, mēs grasāmies sūtīt ekspedīciju uz Virun- gas apkaimi Kongo un…

—Tiešām?! Kad dodaties turp? — balss pēkšņi bija pui­ciski satraukta.

Nu, patiesību sakot, mēs dodamies prom pēc divām dienām un…

Es gribu braukt līdzi, — Eliots paziņoja.

Karena bija tā pārsteigta, ka gandrīz nezināja, ko teikt

Redziet, doktor Eliot, tas nebija mans nolūks, pa­tiesībā…

Es turp taisos doties tik un tā, — sacīja Eliots. — Kopā ar Eimiju.

Un kas ir Eimija?

Eimija ir gorilla, — atbildēja Pīters Eliots.

Būtu netaisni apgalvot, kā to vēlāk darīja daži primato- logi, ka Pīteram Eliotam 1979. gada jūnijā vajadzēja «bēgt no pilsētas». Viņa motīvi un plāni par došanos uz Kongo ir pieminēšanas vērti. Profesors Eliots un viņa darbinieki bija nolēmuši doties uz Āfriku jau divas dienas pirms Ka- renas zvana.

Tomēr tā ir taisnība, ka Pīteram Eliotam uzbruka — gan dažādas organizācijas, gan prese, gan kolēģi pēt­nieki, gan kolēģi no viņa nodaļas Bārklijā. Visbeidzot, Eliotu jau sāka dēvēt par «nacistisko noziedznieku», kas nodarbojas ar «mēmu [sīc] dzīvnieku spīdzināšanu». Ne­būs pārspīlēts, sakot, ka 1979. gada pavasarī Eliotam bija jācīnās par savu «profesionālo dzīvību».

Viņa pētījumi bija sākušies nepamanīti, gandrīz ne­jauši. Pīters Eliots bija divdesmit trīs gadus vecs Bārklijas Antropoloģijas nodaļas maģistrants, kad pirmoreiz izlasīja par gadu vecu gorillu, kas atvesta no Mineapoles zoodārza uz Sanfrancisko veterinārās medicīnas skolu, lai dzīvnie­kam ārstētu amēbisko dizentēriju. Tas bija 1973. gadā, kad primātu valodas pētījumi vēl tikai sākās.

Doma par to, ka primātiem var iemācīt kādu valodu, bija ļoti sena. 1661. gadā Semjuels Pepiss bija Londonā re­dzējis šimpanzi un ierakstījis savā dienasgrāmatā, ka tā bijusi «kopumā tik līdzīga cilvēkam, ka… es tiešām ticu, ka tā diezgan daudz saprot angliski, un, manuprāt, tai va­rētu iemācīt runāt vai rādīt zīmes». Cits septiņpadsmitā gadsimta rakstnieks gāja vēl tālāk, sacīdams: «Mērkaķi un babuīni… prot runāt, bet to nedara, baidoties, ka vi­ņus liks pie darba.»

Tomēr nākošajos trijos gadsimtos mēģinājumi iemācīt pērtiķus runāt bija nesekmīgi. Šo mēģinājumu kulminācija bija visai pretenciozais kāda Floridas pāra — Kīta un Kei- tijas Heizu — eksperiments, kuri piecdesmito gadu sākumā sešus gadus audzināja šimpanzi, vārdā Vikija, tā, it kā tā būtu cilvēkbērns. Šajā laikā Vikija iemācījās četrus vār­dus — «mamma», «papa», «krūze» un «opā!». Bet viņas izruna bija samocīta un attīstība lēna. Šīs grūtības šķita ap­liecinām zinātnieku lokā arvien pieaugošo pārliecību, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj runāt Šajā sakarā jāmin raksturīgais Džordža Geiloda Simpsona izteikums: «Valoda ir… cilvēka viszīmīgākā atšķirīgā pazīme: visi nor­māli cilvēki prot runāt; neviens cits pašlaik dzīvojošs orga­nisms to neprot»

Tas šķita tik pašsaprotami, ka turpmākajos piecpa­dsmit gados neviens nenopūlējās ar pērtiķu runātmācī- šanu. Tad 1966. gadā Beatrise un Allens Gārdneri no Reno Nevadā pārskatīja nofilmēto Vikijas runu. Viņiem šķita, ka Vikijai lielākās grūtības sagādā nevis valoda, bet tieši runāšana. Viņi novēroja, ka pērtiķa lūpu kustības ir ne­veiklas, taču žesti ir plastiski un izteiksmīgi. Secinājums bija pats par sevi saprotams — jāmēģina zīmju valoda.

1966. gada jūnijā Gārdneri sāka mācīt Amerikāņu zīmju valodu (Ameslan, ASL) šimpanzēnam, vārdā Vašo. Vašo ASL apguva strauji, 1971. gadā viņa jau zināja 160 zīmes, ko lietoja saziņā. Viņa arī veidoja savas zīmju kombinācijas reālijām, ko agrāk nebija pazinusi: kad viņai pirmoreiz pa­rādīja arbūzu, viņa to apzīmēja par «ūdens augli».

Gārdneru darbs izraisīja ļoti pretrunīgu reakciju. Kā iz­rādījās, ļoti daudzi zinātnieki bija krietni nopūlējušies, lai pierādītu, ka pērtiķi nav spējīgi sazināties ar valodu. (Kā sacīja kāds pētnieks: «Ak Dievs, iedomājieties vien visus tos slavenos vārdus, kas saistās ar visiem šiem gadu des­mitiem turpinātajiem zinātniskajiem pētījumiem, — un visi uzskata, ka tikai cilvēkiem piemīt valoda. Nu gan ir zie­pes.»)

Vašo sekmes pamudināja uzsākt vēl citus valodas mā­cīšanas eksperimentus. Šimpanzi, vārdā Lūsija, mācīja sa­zināties ar datora palīdzību, citai, ko sauca Sāra, mācīja likt uz tāfeles plastmasas burtus. Pētīja arī citus pērtiķus. Orangutānu Alfrēdu sāka mācīt 1971. gadā, līdzenumu go­rillu Koko — 1972., bet 1973. gadā Pīters Eliots sāka savu darbu ar kalnu gorillu Eimiju.

Pirmajā reizē, kad viņš aizgāja uz slimnīcu, lai iepazī­tos ar Eimiju, Eliots ieraudzīja aizkustinošu, mazu, no­mierinošiem līdzekļiem piebarotu radījumu, kura vārgās, melnās rokas un kājas bija piesietas pie lāviņas. Viņš pie­skārās viņas galvai un maigi sacīja:

— Sveika, Eimij, es esmu Pīters.

Eimija tūlīt sakoda viņa roku līdz asinīm.

Par spīti šim nelabvēlīgajam sākumam, no tā izveido­jās neparasti veiksmīga pētījumu programma. 1973. gadā jau bija labi apgūts pamata mācību paņēmiens, tā sau­camā veidošana. Dzīvniekam parādīja priekšmetu, tad pēt­nieks «ieveidoja» dzīvnieka roku pareizajā žestā, līdz aso­ciācija nostiprinājās. Vēlākās pārbaudes apliecināja, ka dzīv­nieks saprot žesta nozīmi.

Kaut arī pamata metodoloģija bija vienāda, tās lieto­jumā izpaudās asa konkurence. Pētnieki sacentās zīmju ie­mācīšanas ātruma vai vārdu krājuma apjoma ziņā. (Pie cilvēkiem vārdu krājums tiek uzskatīts par labāko garīgās attīstības rādītāju.) Šinī gadījumā zīmju apgūšanas ātrums bija vai nu pētnieka prasmju, vai pērtiķa saprāta mērs.

Līdz šim bija skaidri konstatēts, ka dažādiem pērti­ķiem piemita dažādas personības iezīmes. Kāds no pēt­niekiem to komentēja šādi: «Šie pētījumi, iespējams, ir vienīgā nozare, kurā akadēmiskās tenkas pievēršas mā­cāmajiem, nevis pasniedzējiem.» Konkurences un kašķī- guma arvien vairāk piesātinātajā primatoloģijas pasaulē dzirdēja runājam, piemēram, ka Lūsija ir dzērāja, Koko — neaudzināts puišelis, ka Lanai galvu sagrozījusi slava («viņa strādā tikai tad, ja klāt ir reportieris») un Nims ir tik stulbs, ka būtu saucams par Dumu.

No pirmā acu uzmetiena var šķist dīvaini, kāpēc Pīte­ram Eliotam būtu bijis jākļūst par šo uzbrukumu mērķi, jo glītajam un visai kautrīgajam jaunajam cilvēkam, Meri- nas grāfistes bibliotekāra dēlam, visu šo laiku bija izde­vies izvairīties no nesaskaņām. Eliota publikācijas bija vien­kāršas un atturīgas, viņa sekmes darbā ar Eimiju labi do­kumentētas, viņš neizrādīja interesi par skaļu reklāmu un nebija starp tiem pētniekiem, kuri veda savus pērtiķus uz Karsoņa vai Grifina televīzijas raidījumiem.

Taču Eliota biklums slēpa ne tikai asu prātu, bet arī lielu godkāri. Ja viņš izvairījās no nesaskaņām, tad tikai tādēļ, ka tām neatlika laika, — jau gadiem ilgi Eliots strādāja naktīs un brīvdienās un prasīja tādu pašu atdevi no savas grupas un Eimijas. Viņš ļoti labi prata dabūt naudu savam projektam; visās dzīvnieku uzvedības pēt­nieku konferencēs, kur citi staigāja džinsos un rūtainos kreklos, Eliots ieradās uzvalkā ar vesti. Eliots bija no­spraudis sev mērķi kļūt par vadošo pērtiķu pētnieku, un Eimijai bija jākļūst par pārāko starp pērtiķiem.

Eliotam tā veicās ar finansējuma atrašanu, ka 1975. gadā Eimijas projekta budžets bija 160 000 dolāru un projekta grupā bija astoņi darbinieki, ieskaitot bērnu psihologu un datoru programmētāju. Kāds, kas vēlāk strādāja Bergrena institūtā, reiz teica, ka Eliota veiksmes avots slēpās tajā apstāklī, ka viņš «labi prata apieties ar naudu; piemē­ram, Eimijas projekts dabūja par savu naudu par 50% vai­rāk datorlaika, jo viņš ar savu terminālu pieslēdzās līnijai naktīs un brīvdienās, kad datorlaiks ir lētāks. Viņš bija ļoti taupīgs. Un mērķtiecīgs, protams, — Eliotu acīm redzami neinteresēja nekas cits, kā vien viņa darbs ar Eimiju. Viņš bija garlaicīgs sarunu biedrs, bet no mūsu viedokļa — ļoti drošs vadītājs. Grūti izšķirt, kurš ir patiešām lielisks, vieglāk pamanīt, kurš ir apsēsts, kas galu galā var izrādī­ties svarīgāk. Mēs paredzējām, ka Eliots veiks lielas lie­tas.»

Sarežģījumi Pītera Eliota darbā sākās 1979. gada 2. feb­ruārī. Eimija dzīvoja furgoniņā Bārklijas universitātes pilsē­tiņā; naktis viņa tur pavadīja vienatnē un parasti 110 rīta vētraini apsveica atnākušos. Taču tajā rītā Eimijas projekta darbinieki atrada viņu neraksturīgi drūmā garastāvoklī, visai uzbudināmu un asarainām acīm, viņa izturējās tā, it kā tai būtu nodarīts pāri.

Eliots saprata, ka naktī kaut kas ir atgadījies. Kad Eimi- jai to pajautāja, viņa tikai atkārtoja žestus, kas nozīmētu «miega kaste», jaunu vārdu savienojumu, kas Eliotam nebija pazīstams un saprotams. Pats par sevi tas nebūtu nekas dīvains, Eimija visu laiku radīja jaunus vārdu savienojumus, un bieži tos bija grūti atšifrēt Tikai pirms dažām dienām viņa bija visus samulsinājusi, runādama par «krokodilu pie­nu». Beigu beigās viņi attapa, ka Eimijas piens ir saskābis un, tā kā viņa necieta krokodilus (ko redzējusi gan bija tikai bilžu grāmatās), Eimijai bija kaut kā ienācis prātā, ka skābais piens būtu saucams par «krokodilu pienu».

Tagad viņa runāja par «miega kasti». Vispirms viņi do­māja, ka tas varētu būt attiecināms uz Eimijas ligzdai līdzīgo guļvietu. Bet izrādījās, ka viņa lieto «kasti» sev parastajā nozīmē — tā saucot televizoru.

Eimijas furgonā visu, ieskaitot televizoru, visu diennakti kontrolēja dators. Viņi pārbaudīja, vai naktī varētu būt bijis ieslēgts televizors, kas tādējādi būtu traucējis Eimijas miegu. Tā kā Eimijai patika skatīties televizoru, pastāvēja iespēja, ka viņai izdevies pašai ieslēgt aparātu. Bet Eimija šķita ni­cinoši skatāmies, kad viņi ņēmās ap reālo televizoru fur­gonā. Viņa nepārprotami bija domājusi ko citu.

Visbeidzot viņiem izdevās noskaidrot, ka ar «miega kasti» viņa domājusi «miega ainas». Kad Eimijai jautāja par šīm ainām, viņa rādīja, ka tās bijušas «sliktas ainas» un «vecas ainas» un ka tās «saraudinājušas Eimiju».

Viņa tātad sapņoja.

Fakts, ka Eimija ir pirmais primāts, kas atstāsta sapņus, izraisīja milzīgu satraukumu Eliota darbiniekos. Bet satrau­kumam bija īss mūžs. Kaut arī Eimija redzēja sapņus arī nākamajās naktīs, viņa atteicās par tiem runāt, patiesību sakot, likās, ka viņa vaino pētniekus par šo jauno un mul­sinošo iejaukšanos viņas garīgajā dzīvē. Vēl ļaunāk bija tas, ka viņas izturēšanās nomodā satraucoši pasliktinājās.

Vārdu apguves ātrums samazinājās no 2,7 vārdiem ne­dēļā līdz 0,8 vārdiem, spontānās vārdveidošanas rādītājs no­kritās no 1,9 uz 0,3. Uzmanības indekss samazinājās uz pusi. Garastāvokļa nenoturība kļuva izteiktāka, nepastā­vīga un nemotivēta uzvedība kļuva par parastu parādību, katru dienu atgadījās dusmu lēkmes. Eimija bija četrar- pus pēdas gara un svēra 130 mārciņu. Viņa bija ārkārtīgi spēcīgs dzīvnieks. Darbinieki sāka jau šaubīties par iespē­jām Eimiju savaldīt

Atteikums runāt par šiem sapņiem viņus mulsināja. Viņi izmēģināja visdažādākās pētnieciskās pieejas — rā­dīja Eimijai attēlus no grāmatām un žurnāliem, cauru dien­nakti novēroja viņu ar videoiekārtu cerībā, ka Eimija, vie­natnē palikusi, atklās kaut ko būtisku (līdzīgi maziem bēr­niem, Eimija bieži «runājās ar sevi»); tika izmēģināts vesels komplekss neiroloģisko testu.

Paveicās ar zīmēšanu.

Panākumi tika gūti uzreiz. Eimijai iepatikās zīmēt ar pirkstu, pēc tam, kad viņi krāsām sāka jaukt klāt sarka­nos piparus, Eimija arī pārstāja laizīt pirkstus. Viņa zīmēja ātri un vienu un to pašu, bet pati darbība šķita viņu no­mierinām, viņa arvien vairāk līdzinājās agrākajai Eimijai.

Deivids Bergmans, bērnu psihologs, konstatēja, ka «tas, ko Eimija zīmē, ir nepārprotami saistītu tēlu kopums — apgāzti pusloki vai pusapļi, kas vienmēr saistīti ar zaļu vertikālu līniju kopu. Eimija saka, ka zaļās līnijas ir mežs, pusapļus viņa sauc par 'sliktajām mājām' vai 'vecajām mājām'. Bieži viņa piezīmē ari melnus apļus, ko sauc par 'alām'.»

Bergmans brīdināja no pārsteidzības, pieņemot šķietami acīm redzamo secinājumu, ka Eimija zīmē senas ēkas džun­gļos. «Noskatoties, kā viņa zīmē, vienu zīmējumu pēc otra, atkal un atkal, es pārliecinos, ka šie tēli ir intīmi un uzmācīgi. Šīs vīzijas viņu nomoka, un Eimija cenšas no tām atbrīvoties, ieslodzīt tās zīmējumos uz papīra.»

Patiesībā šo vīziju būtība tā arī palika neizprotama Eimijas projekta darbiniekiem. 1979. gada aprīļa beigās viņi nonāca pie atzinuma, ka šiem sapņiem varētu būt četri iz­skaidrojumi. Nopietnības secībā tie ir šādi:

Šie sapņi ir mēģinājums sakārtot viņas ikdienas pie­redzi. Tas būtu parastais cilvēku sapņu izskaidrojums, taču viņi šaubījās, vai Eimijas gadījumā tas ir piemērojams.

Sapņi ir pusaudža pārejas perioda parādība. Eimija savos septiņos gados bija gorillu pusaudze, un apmēram gadu viņai bija novērojamas raksturīgās pusaudža parādī­bas — dusmu mija ar sapīkumu, neapmierinātība ar savu izskatu, interese par pretējo dzimumu.

Sapņi ir šīs sugas kopēja iezīme. Varētu būt, ka ne­patīkami sapņi ir visiem gorillām un savvaļā to radītais stress kaut kādā veidā tiek mazināts ar grupas kopējo uzvedību. Taču, lai gan savvaļas gorillas bija pētīti jau vi­sus pēdējos divdesmit gadus, šādai hipotēzei nebija ne­kāda apstiprinājuma.

Sapņi ir ārprāta pirmās pazīmes. No tā baidījās vis­vairāk. Lai ar panākumiem mācītu pērtiķi, vajadzēja sākt darbu ar mazuli; tikai gadiem ejot, pētnieki varēja no­skaidrot, vai viņu mācāmais izaugs par gudru vai dumju, nepaklausīgu vai padevīgu, veselu vai slimīgu dzīvnieku. Pērtiķu veselība pastāvīgi sagādāja rūpes, daudzas pro­grammas sabruka vai apstājās, tā zaudējot gadiem ilgi ieguldītas pūles un līdzekļus, pērtiķiem ejot bojā no fizis­kām vai garīgām slimībām. Timotijs, šimpanze no Atlan- tas, 1976. gadā kļuva psihotisks un praktiski izdarīja paš­nāvību, aizrīdamies ar saviem izkārnījumiem. Moriss, orangutāns Čikāgā, kļuva izteikti neirotisks, viņam attīstī­jās dažādas fobijas, kas praktiski 1977. gadā apturēja tā­lāko darbu. Lai kā tas ari būtu, tas pats saprāts, kura dēļ pērtiķi kļuva par pētījumu objektiem, padarīja tos tikpat labilus kā cilvēkus.

Eimijas projekts vairs nespēja panākt nekādu tālākvir- zību. 1979. gada maijā viņi pieņēma spontānu lēmumu — publicēt Eimijas zīmējumus — un iesniedza tos Journal of Behavioral Sciences.

«Kalnu gorillas sapņi» tā ari netika publicēti. Saskaņā ar ierasto kārtību rakstu nosūtīja trim zinātniekiem no re­dakcijas padomes recenzēšanai, taču viens eksemplārs kaut kā (vēl tagad nav skaidrs — kā) nonāca Primātu aiz­sardzības aģentūras rokās. Šī grupa bija izveidojusies Ņujorkā 1975. gadā, lai novērstu «nedrošu un nelikumīgu apzinīgo primātu ekspluatāciju nevajadzīgos laboratoriskos pētījumos». [1]

3. jūnijā PAA uzsāka Bārklijas Zooloģijas nodaļas pike- tēšanu, pieprasot Eimijas «atbrīvošanu». Vairākums demon­strantu bija sievietes, klāt bija ari daži mazi bērni; vietē­jās televīzijas ziņās parādījās videoieraksts, kurā astoņga­dīgs zēns turēja plakātu ar Eimijas fotogrāfiju un sauca: «Brīvību Eimijai! Brīvību Eimijai!»

Tā bija taktiska kļūda, ka Eimijas projekts nolēma ig­norēt šos protestus un aprobežoties ar īsu paziņojumu pre­sei, kurā teikts, ka PAA ir tikusi «nepareizi informēta». Šis paziņojums bija publicēts Bārklijas informācijas biļe­tenā.

5. jūnijā PAA publicēja citu primatologu komentārus par profesora Eliota darbu. (Daudzi vēlāk noliedza, ka kaut ko tādu rakstījuši, vai apgalvoja, ka viņu vārdi citēti ap­lam.) Doktoram Veinam Tērmanam no Oklahomas univer­sitātes Normānā tika piedēvēts apgalvojums, ka Eliota darbs ir «nedabisks un neētisks», doktore Felisitija Hammonda no Jērksa Primātu izpētes centra Atlantā rakstīja, ka «nedz Eliots pats, nedz viņa pētījums nav augstas raudzes», bet doktors Ričards Aronsons no Čikāgas universitātes no­sauca pētījumu par «izteikti fašistisku».

Neviens no šiem zinātniekiem pirms komentāru pub­licēšanas Eliota rakstu nebija lasījis, toties kaitējums, īpaši no Aronsona izteikuma, bija neaprēķināms. 8. jūnijā Elea- nora Vrīza, viena no PAA vadītājām, pieminēja «doktora Eliota un viņa nacistisko darbinieku noziedzīgos pētīju­mus». Viņa apgalvoja, ka Eliota pētījumu metodes izrai­sījušas Eimijai murgus, ka Eimiju pakļauj spīdzināšanai, narkotiku un elektrošoka iedarbībai.

Novēloti, 10. jūnijā, Eimijas projekts sagatavoja plašu pa­ziņojumu presei, izskaidrojot visu sīki un atsaucoties uz nepublicēto rakstu. Bet nu jau universitātes preses nodaļa bija «pārāk aizņemta», lai to publicētu.

11. jūnijā Bārklijas fakultātē tika izsludināta sapulce par universitātes darbinieku «rīcības ētikas jautājumiem». Elea- nora Vrīza paziņoja, ka PAA ir nolīgusi ievērojamo San­francisko advokātu Melvinu Belli, lai «atbrīvotu Eimiju no varmācības». Belli birojs komentārus nesniedza.

Tajā pašā dienā Eimijas projekta darbinieki nonāca pie negaidīta atklājuma, kas palīdzēja izskaidrot Eimijas sap­ņus.

Kritikai un nemierīgajai situācijai nebeidzoties, grupa visu laiku bija turpinājusi strādāt ar Eimiju, kuras ieilgušās ciešanas un liesmainie dusmu izvirdumi bija pastāvīgs at­gādinājums, ka viņi vēl nav atrisinājuši šo problēmu. Viņi neatlaidīgi meklēja jelkādus risinājumus, taču, kad beidzot viss sāka noskaidroties, tas notika vienkārši gadījuma pēc.

Asistente Sāra Džonsone bija devusies kaut ko uzzināt par aizvēsturiskajiem arheoloģijas pieminekļiem Kongo ga­dījumā, ja Eimija bērnībā, pirms atvešanas uz Mineapoles zoodārzu būtu kaut ko tādu redzējusi («senas ēkas džun­gļos»), kas gan nelikās ticami. Džonsone visai drīz at­klāja, ka rietumnieki Kongo pirmoreiz ieradušies pirms simt gadiem, pēdējā laikā naidīgas ciltis un pilsoņu karš padarījis zinātniskus pētījumus šajā reģionā bīstamus un, visbeidzot, ka mitrā džungļu vide ir nelabvēlīga no vēstu­res pieminekļu saglabāšanās viedokļa.

Tas nozīmēja, ka par Kongo priekšvēsturi bija zināms visai maz, un Džonsones meklējumi tika pabeigti pāris stun­dās. Bet, nevēlēdamās tik ātri beigt, viņa turpināja caur­skatīt citas grāmatas antropoloģijas bibliotēkā — etno­grāfiskus un vēstures aprakstus, agrīnas hronikas. Visse- nāk Kongo vidienē bija nonākuši arābu vergu tirgotāji un portugāļu tirgoņi, no kuriem daži bija aprakstījuši savus ceļojumus. Džonsone nesaprata nedz arābu, nedz portu­gāļu valodu, tādēļ šķirstīja grāmatas, apskatīdama attēlus.

Un tad viņa ieraudzīja attēlu, no kura, kā viņa vēlāk sacīja, «skudriņas skrēja pa muguru».

Tā bija portugāļu gravīra, oriģinālā datēta ar 1642. gadu, iespiesta 1842. gadā. Tinte uz dzeltenā, trauslā papīra bija nodzeltējusi, tomēr skaidri bija saskatāma sabrukusi, vīte- nājiem un milzīgām papardēm aizaugusi pilsēta džungļos. Durvis un logi bija veidoti no lielām pusapļa arkām, tieši tādām, kā Eimija bija zīmējusi.

«Tā bija tāda veiksme,» Eliots vēlāk izteicās, «kāda zinātniekam gadās reizi mūžā — ja viņam palaimējas. Pro­tams, mēs neko nezinājām par attēlu; apraksts bija rakstīts izplūdušā rokrakstā, un tajā bija vārds, kas izskatījās pēc «Zindža», un vēl datējums «1642.» Mēs nekavējoties nolī­gām tulkotājus, kas specializējās senarābu un 17. gadsimta portugāļu valodā, bet tas nebija galvenais. Lielākais sa­sniegums bija tas, ka mums bija iespēja pārbaudīt sva­rīgu teorētisku jautājumu. Eimijas zīmējumi likās nepārpro­tama ģenētiskās atmiņas izpausme.»

Jautājumu par ģenētisko atmiņu pirmais izvirzīja Marē 1911. gadā, un kopš tā laika par to bija norisinājies daudz diskusiju. Vienkāršoti skaidrojot, teorija paredzēja, ka ģe­nētiskās mantošanas mehānisms, kas noteica visu fizisko īpašību pārmantošanu, ar to vien neaprobežojās. Zemāko dzīvnieku uzvedība bija nepārprotami ģenētiski nosacīta, tie piedzima ar paradumu kompleksu, kas tiem nebija vairs jāapgūst Augstāko dzīvnieku uzvedība bija elastīgāka, atkarīga no apgūtā un atmiņas. Tādēļ bija jautājums, vai augstākajiem dzīvniekiem, īpaši pērtiķiem un cilvēkiem, kāda daļa no psihes bija ari gēnu noteikta kopš dzimšanas.

Tagad, Eliots nojauta, Eimija bija šādas atmiņas pierā­dījums. Eimiju aizveda no Āfrikas, kad viņai bija septiņi mēneši. Izņemot gadījumu, ja viņa šo sabrukušo pilsētu tomēr būtu vēl bērnībā redzējusi, viņas sapņi atspoguļoja raksturīgu ģenētisko atmiņu, ko bija iespējams pārbaudīt, tikai dodoties uz Āfriku. 11. jūnijā Eimijas projekta darbi­nieki par to bija vienojušies. Ja viņi būs spējīgi to nokār­tot — un par to samaksāt —, viņi aizvedīs Eimiju atpa­kaļ uz Āfriku.

12. jūnijā grupa gaidīja, kad tulkotāji pabeigs darbu pie apraksta. Pārbaudītiem tulkojumiem bija jābūt gataviem divu dienu laikā. Bet ceļojums uz Āfriku Eimijai un diviem gru­pas dalībniekiem maksātu vismaz trīsdesmit tūkstošus do­lāru, krietnu daļu visa gada finansējuma. Un gorillas pār­vadāšana pa puspasauli bija saistīta ar sarežģītu muitas no­sacījumu mudžekli un birokrātiskiem šķēršļiem.

Nepārprotami bija vajadzīga speciālista palīdzība, bet viņi nezināja, pie kā griezties. Un tad, 13. jūnijā, piezva­nīja doktore Karena Rosa, kas pārstāvēja vienu no insti­tūcijām, kuras viņus finansēja, — Zemes resursu Savvaļas dabas fondu —, lai pavēstītu, ka viņa vadīs ekspedīciju uz Kongo, kas dodas ceļā tuvāko divu dienu laikā. Un, kaut arī viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ņemt līdzi Pīteru Eliotu vai Eimiju, varēja noprast — vismaz no telefona sarunas —, ka viņa zina, kā tiek organizētas un vadītas ekspedīcijas uz attāliem zemes nostūriem.

Kad viņa pavaicāja, vai būtu iespējams ierasties San­francisko, lai parunātos ar doktoru Eliotu, doktors Eliots atbildēja, ka priecātos par iespēju tikties, kad vien viņai tas būtu ērti.

Pīters Eliots atcerējās 1979. gada 14. jūniju kā pēkšņu izmaiņu dienu. Viņš sāka savas dienas gaitas astoņos no rīta Sanfrancisko juristu firmā Sutherland, Morton & O'Con- nell, jo I'AA viņam bija piedraudējusi ar tiesas prāvu par aizbildniecību — prāvu, kas tagad, plānojot izbraukšanu no valsts kopā ar Eimiju, ieguva vēl lielāku nozīmi.

Tikšanās ar Džonu Mortonu bija norunāta firmas bib­liotēkā ar skatu uz Grāntstrītu. Mortons rakstīja piezīmes dzeltenā bloknotā.

Es domāju, ka jūsu lietā viss ir kārtībā, — Mortons iesāka, — taču man vajadzētu zināt dažus faktus. Vai Eimija ir gorilla?

Jā, kalnu gorillu mātīte.

Vecums?

Viņai tagad ir septiņi gadi.

Tātad viņa vēl ir bērns?

Eliots paskaidroja, ka gorillas nobriest seši līdz astoņu gadu vecumā, tātad Eimija bija pēdējos pusaudzes gados, līdzvērtīgi sešpadsmit gadus vecai meitenei.

Mortons šņāpa piezīmes bloknotā.

Vai mēs varētu teikt, ka viņa vēl ir nepilngadīga?

Vai mēs gribētu to apgalvot?

Es tā domāju.

Jā, viņa vēl ir nepilngadīga, — noteica Eliots.

No kurienes viņa nākusi? Es domāju izcelsmi.

Kāda tūriste, uzvārdā Svensone, viņu atrada Āfrikā, ciemā, kas saucas Bagimindi. Iezemieši bija nogalinājuši Eimijas māti apēšanai. Svensone viņu nopirka, kad gorilla vēl bija maza.

Tātad viņa nav uzaudzināta nebrīvē, — Mortons pre­cizēja, rakstīdams bloknotā.

Nē. Svensones kundze viņu atveda uz Savienota­jām Valstīm un uzdāvināja Mineapoles zoodārzam.

Viņa zaudēja interesi par Eimiju?

Domāju, ka jā, — Eliots atbildēja. — Esam mēģinā­juši ar viņu sazināties, lai kaut ko izdibinātu par Eimi­jas agrīno bērnību, bet viņa ir izbraukusi no valsts. Šķiet, ka viņa pastāvīgi ceļo; viņa ir Borneo. Lai vai kā, bet, kad Eimiju atsūtīja uz Sanfrancisko, es piezvanīju uz Mi­neapoles zoodārzu, lai pajautātu, vai drīkstu viņu paturēt pētījumiem. Zoodārzs atļauju deva — uz trim gadiem.

Vai jus viņiem maksājāt?

Nē.

Vai eksistē rakstisks līgums?

Nē, es tikai piezvanīju zoodārza direktoram.

Mortons pamāja.

Mutiska vienošanās… — viņš sacīja rakstīdams. — Un kad beidzās šie trīs gadi?

Tas bija 1976. gada pavasarī. Es lūdzu zoodārzam pa­garinājumu uz sešiem gadiem, un viņi man to deva.

Atkal mutiski?

Jā. Es piezvanīju.

Sarakstes nebija?

Nē. Viņi nešķita sevišķi ieinteresēti, kad es piezva­nīju. Taisnību sakot, man liekas, ka viņi par Eimiju bija aizmirsuši. Zoodārzam tā jau ir četri gorillas.

Mortons sarauca pieri.

Vai gorillas nav visai dārgi dzīvnieki? Gadījumā, ja jūs gribētu tādu nopirkt sev vai kādam cirkam?

Gorillas ir Sarkanajā grāmatā; tos nevar nopirkt tu­rēšanai mājās. Bet vispār — jā, tie ir stipri dārgi.

Cik tieši?

Nu, noteiktas tirgus cenas nav, bet tas maksātu kā­dus divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus dolāru.

Un visus šos gadus jūs esat mācījis viņai valodu?

Jā, — Pīters atteica, — amerikāņu zīmju valodu. Pašlaik viņas vārdu krājumā ir sešsimt trīsdesmit vārdu.

Vai tas ir daudz?

Vairāk nekā jebkuram citam zināmajam primātam.

Mortons pamāja, turpinādams pierakstīt.

Jūs katru dienu turpināt strādāt ar viņu? -Jā.

Labi, — Mortons sacīja. — Līdzšinējas dzīvnieku aiz­bildnības lietās tas ir bijis svarīgākais.

Jau vairāk nekā simt gadus rietumvalstīs pastāvēja or­ganizētas kustības, kas cīnījās pret eksperimentēšanu ar dzīvniekiem. Šīs kustības vadīja vivisekcijas pretinieki, RSPCA un ASPCA Sākobiēji šīs organizācijas bija nedaudz prātā jukušu dzīvnieku mīlētāju kopienas, kas centās apturēt jebkādus pētījumus, kuros izmantoja dzīvniekus.

Gadiem ejot, zinātnieki bija izstrādājuši standarta aiz­sardzības pasākumus, kas noderēja tiesā. Zinātnieki ap­galvoja, ka viņu darbs ir vērsts uz cilvēku veselības un labklājības uzlabošanu, kas ir augstāks mērķis nekā dzīv­nieku labklājība. Viņi norādīja, ka neviens neiebilst pret dzīvnieku izmantošanu par nesējiem vai jūga lopiem lauk­saimniecībā — šo verdzību, kam dzīvnieki bijuši pakļauti tūkstošiem gadu. Dzīvnieku izmantošana zinātniskos ekspe­rimentos tikai paplašina to izmantošanu cilvēku labā.

Turklāt dzīvnieki vārda vistiešākajā nozīmē bija tikai lopi. Viņiem nepiemita pašapziņa, tie neko nesaprata no savas pastāvēšanas dabā. Filozofa Džordža Meda vārdiem runājot, tas nozīmēja, ka «dzīvniekiem nav tiesību. Mums ir atļauts atņemt tiem dzīvību, ar to netiek izdarīts nekas slikts. Dzīvnieks ar to neko nezaudē…»

Daudzus cilvēkus satrieca šādi uzskati, bet mēģinā­jumi nospraust robežas atdūrās loģikas problēmās. Pirmā no tām bija izpratne par to, kas ir dzīvnieks, īpaši — zemākajās formās. Retais pētnieks operēja suņus, kaķus un citus zīdītājus bez anestēzijas, taču — ko teikt par vēžiem, dēlēm un sēpijām? Šo butnu ignorēšana butu sava veida «taksonomiskā diskriminācija». Bet, ja ari šie dzīv­nieki būtu jāaizsargā, vai tad no šā paša viedokļa nebūtu pretlikumīgi sviest dzīvu omāru verdoša ūdens katlā?

Jautājumu par to, kas atzīstams par nežēlīgu izturēša­nos pret dzīvniekiem, pašas aizsardzības biedrības krietni saputroja. Dažās zemēs tās cīnījās pret žurku apkarošanu; bet 1968. gadā atgadījās visai ekscentrisks notikums far­mācijas rūpniecībā Austrālijā.* Pēc šiem ironiskajiem ga­dījumiem tiesas visai nelabprāt iejaucās eksperimentos ar dzīvniekiem. Pētnieki praktiski varēja darboties pēc sava prāta. Bet šo pētījumu apjoms bija milzīgs — septiņdes­mitajos gados tikai Savienotajās Valstīs vien eksperimen­tos ik gadu tika nogalināti sešdesmit četri miljoni dzīv­nieku.

Bet attieksme pamazām bija mainījusies. Delfīnu un pēr­tiķu valodas pētījumi noskaidroja, ka šiem dzīvniekiem pie­mīt ne tikai saprāts, bet arī apziņa; tie atpazina sevi spo­guļos un fotogrāfijās. 1974. gadā zinātnieki paši nodibināja Starptautisko primātu aizsardzības līgu, lai pārraudzītu pē­tījumus, kas skar pērtiķus. 1978. gada martā Indijas valdība aizliedza rēzuspērtiķu eksportu uz zinātniskajām laborato­rijām visā pasaulē. Un bija dažas tiesas prāvas, kurās tika nolemts, ka ir gadījumi, kad dzīvniekiem tomēr ir tiesī­bas.

Vecais uzskats bija analogs verdzībai: dzīvnieks bija saimnieka īpašums, kas ar to varēja rīkoties pēc sirds patikas. Tagad īpašuma tiesības tika atbīdītas otrajā plānā. 1977. gada februārī tika iztiesāta prāva attiecībā uz delfīnu, vārdā Mērija, ko laboratorijas tehniķis bija izlaidis atklātā okeānā. Havaju universitāte iesūdzēja tehniķi, piedzenot zau­dējumus par vērtīgo laboratorijas dzīvnieku. Divas tiesas prāvas beidzās par labu tehniķim, apsūdzība tika atcelta.

1978. gada novembrī tika iztiesāta prāva par aizbildnību šimpanzēm Artūram, kas tekoši runāja zīmju valodā. Pēr­tiķa īpašnieks — Džonsa Hopkinsa universitāte — bija no­lēmis viņu pārdot un slēgt pētījumu programmu. Pērtiķa instruktors Viljams Levins devās uz tiesu un pieteica aiz­bildnības prasību, jo Artūrs prot valodu un līdz ar to vairs nav šimpanze.

— Viens no svarīgākajiem faktiem šajā prāvā, — sacīja Mortons, — bija tas, ka citus šimpanzes Artūrs sauca par «melnajiem». Un, kad viņam divas reizes lūdza salikt kau­dzītēs cilvēku un šimpanžu fotogrāfijas, viņš to izdarīja ne­kļūdīgi, vienīgi savējo pielika pie cilvēku attēliem. Viņš acīm redzami neuzskatīja sevi par šimpanzi, un tiesa nosprieda, ka viņam jāpaliek pie audzinātāja, jo šķiršanās izraisītu tam smagus psihiskus pārdzīvojumus.

Eimija raud, kad es eju prom no viņas, — sacīja Eliots.

Kad veicat eksperimentus, jūs prasāt viņai atļauju?

Vienmēr, — Eliots pasmaidīja. Mortonam acīmredzot nebija ne jausmas, ko nozīmē ikdienā dzīvot kopā ar Eimiju. Jebkādai darbībai bija vajadzīga Eimijas piekrišana, pat ja tas bija tikai brauciens ar automašīnu. Viņa bija spēcīgs dzīvnieks un mēdza būt spītīga.

Vai jūs dokumentējat viņas piekrišanu?

Videolentēs.

Vai viņa saprot jūsu eksperimentu jēgu?

Viņš paraustīja plecus.

Viņa saka, ka saprot

Vai jūs izmantojat atalgojumu un sodu sistēmu?

To dara visi dzīvnieku uzvedības pētnieki.

Mortons sarauca uzacis.

Kādi ir sodu veidi?

Nu, kad viņa nav paklausīga meitene, es viņai lieku stāvēt kaktā ar seju pret sienu. Vai arī agri iet gulēt bez viņas iecienītās riekstu sviesta un ievārījuma maizītes.

Spīdzināšana un šoka terapija?

Jāsmejas.

Jūs nesodāt dzīvnieku fiziski?

Viņa ir sasodīti liels dzīvnieks. Parasti es baidos, ka viņa sadusmosies un sodīs mani.

Mortons pasmaidīja un piecēlās.

Ar jums viss būs kārtībā, — viņš sacīja. — Jebkura tiesa nospriedīs, ka Eimija ir jūsu aizbilstamā un jums ir tiesības pieņemt izšķirošus lēmumus attiecībā uz viņu. — Viņš pēkšņi šaubīdamies apklusa. — Es saprotu, ka tas iz­klausās dīvaini, bet vai jūs varētu pieteikt Eimiju par lie­cinieci?

Domāju, ka jā. — Eliots atbildēja. — Vai domājat ka līdz tam nonāks?

Šajā prāvā ne, — Mortons atteica, — bet agrāk vai vēlāk nonāks. Ievērojiet — ar laiku būs aizbildnības prā­vas attiecībā uz primātiem, kas prot valodu, un šie pērtiķi kāps liecinieku tribīnē.

Eliots paspieda viņam roku un, prom iedams, pavaicāja:

Starp citu, vai man varētu rasties kādi sarežģījumi, ja es viņu vestu uz kaut kurieni ārpus valsts?

Ja ir iesniegts aizbildnības pieteikums, jums va­rētu būt sarežģījumi, pat pārvedot viņu no viena štata uz otru, — Mortons sacīja. — Vai domājat doties ar viņu kopā ārpus valsts robežām?

-Jā.

Tad mans padoms jums būtu darīt to ātri un sle­penībā, — sacīja Mortons.

Savā birojā Zooloģijas nodaļas ēkas bēšajā stāvā Eliots ieradās mazliet pēc deviņiem. Viņa sekretāre Karolīna jau bija tur.

Kāda doktore Rosa zvanīja no Savvaļas dabas fonda Hjūstonā, viņa sacīja, ka jau ir ceļā uz Sanfrancisko. Mo- rikavas kungs zvanīja trīs reizes, esot kaut kas svarīgs. Eimijas projekta līdzstrādnieku sapulce ir paredzēta des­mitos. Un «Vējainis» ir jūsu kabinetā.

Patiešām?

Džeimss Veldons bija viens no nodaļas vadošajiem mā­cībspēkiem, vārgs, bet mutīgs vīrs. «Vējaini» Veldonu no­daļas karikatūrās parasti attēloja ar gaisā paceltu aplaizītu pirkstu — viņš lieliski prata noteikt, no kuras puses vējš pūš. Pēdējās dienās viņš bija centies izvairīties no tikša­nās ar Eliotu un viņa projekta līdzstrādniekiem.

Eliots iegāja savā kabinetā.

Nu, Pīter, manu zēn, — Veldons sacīja, pastiepdams roku, lai izdarītu to, kas viņam šķita sirsnīgs rokasspie­diens. — Jūs nu gan agri jau klāt

Eliots tūlīt saausījās.

Es cerēju apsteigt to pūli, — viņš atbildēja. Piketē­tāji parasti nerādījās pirms desmitiem, dažreiz pat vēlāk, atkarībā no tā, kad viņi bija vienojušies tikties ar televīzijas ziņu reportieriem. Tā nu tas mūsdienās notiek — protests norunātā laikā.

Viņi vairs neieradīsies. — Veldons pasmaidīja.

Viņš pasniedza Eliotam jaunāko Chronicle numuru, kura

ievadraksts bija apvilkts ar melnu. Elianora Vrīza bija at­kāpusies no PAA nodaļas vadītājas amata, atsaucoties uz pārpūli un personiskas dabas iemesliem. PAA vadība Ņu­jorkā bija norādījusi, ka Eliota pētījumi visai lielā mērā nepareizi iztulkoti.

Ko tas viss nozīmē? — Eliots vēl nesaprata.

Belli birojs caurskatījis jūsu rakstu un Vrīzas pub­liskos paziņojumus par spīdzināšanu, secinot, ka PAA draud nopietna apsūdzība par apmelošanu, — Veldons stāstīja.

Ņujorkas birojs bija šausmās. Viņi vērsīsies pie jums vēlāk. Personiski es ceru, ka jūs būsit saprotošs.

Eliots atkrita savā krēslā.

Bet fakultātes sanāksme nākamnedēļ?

Ak, jā, tas ir svarīgi, — Veldons atsaucās. — Nav šaubu, ka fakultātes darbinieki vēlēsies pārrunāt neētisku izturēšanos — no masu informācijas līdzekļu puses — un pieņems stingru lēmumu, atbalstot jūs. Es pašlaik nodar­bojos ar šā lēmuma projekta izstrādāšanu, es taisos to pie­dāvāt apspr iešanai.

Izmaiņu pēkšņums bija samulsinājis Eliotu.

Jūs nebaidāties nostāties viens pret visiem? — viņš jautāja.

Es jūs atbalstu par tūkstoš procentiem, es ceru, ka jūs to zināt, — Veldons sacīja. Bet viņš bija nemierīgs, ne­pārtraukti staigāja pa kabinetu, aplūkoja Eimijas zīmējumus pie sienām. «Vējainim» bija padomā vēl kas.

Viņa vēl arvien zīmē vienu un to pašu? — Veldons beidzot pajautāja.

Jā, — atteica Eliots.

Un jums vēl aizvien nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt?

Eliots pārdomāja; vislabāk bija priekšlaikus nestāstīt Vel- donam par to, ko, viņaprāt, šie attēli nozīmēja.

Ne mazākās jausmas, — Eliots sacīja.

Tik tiešām? — Veldons jautāja, saraukdams pieri.

Manuprāt, ir gan kāds, kas zina, ko tas nozīmē.

Kā tā?

Notiek dīvainas lietas, — Veldons noteica. — Kāds man piedāvāja Eimiju atpirkt.

Pirkt Eimiju? Par kādu pirkšanu jūs runājat?

Kāds advokāts no Losandželosaš vakar piezvanīja uz manu biroju un piedāvāja par viņu simt piecdesmit tūksto­šus dolāru.

Tas būs kāds bagāts labdaris, — norūca Eliots, — kas domā glābt Eimiju no spīdzināšanas.

Nedomāju vis, — iebilda Veldons. — Viens ir zināms, piedāvājums nāk no Japānas. Kāds Morikava, viņš nodar­bojas ar elektroniku. Es to noskaidroju, kad tas advokāts šorīt piezvanīja vēlreiz, lai palielinātu cenu līdz divsimt piecdesmit tūkstošiem.

Divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru? — Eliots izbrīnī­jās. — Par Eimiju?

Par to, protams, nevarēja būt ne runas, viņš netaisās pārdot Eimiju. Bet kādēļ gan kāds par to piedāvā tik daudz naudas?

Veldonam bija sava atbilde.

Tāds lērums naudas — ceturtdaļmiljona dolāru — var nākt tikai no privātuzņēmēja. Rūpnieka. Skaidrs, ka šis Morikava ir lasījis par jūsu darbu un atradis runājo­šiem primātiem izmantojumu rūpniecībā. — «Vējainis» ska­tījās griestos, tā bija zīme, ka tūlīt nāks daiļrunības pēr­les. — Es domāju, šeit paveras jauni apvāršņi primātu ga­tavošanai rūpnieciskai izmantošanai reālajā pasaulē.

Pīters Eliots nolamājās. Viņš nemācīja Eimiju tādēļ, lai kāds viņu ekspluatētu. Pīters tā arī pateica.

Apdomājiet labi, — Veldons iebilda. — Ja nu mēs esam uz jaunas nozares sliekšņa? Lielo pērtiķu lietišķā bi- beivioristika! Padomājiet, ko tas nozīmē! Ne tikai finan­sējums nodaļai un pētījumu iespējas. Radīsies iemesls šo dzīvnieku saglabāšanai. Jūs taču zināt, ka lielie pērtiķi iz­zūd. Šimpanžu skaits Āfrikā ir krietni sarucis. Orangutāniem Borneo mežcirtēji atņem dabisko dzīves vidi, un pērtiķi izzudīs desmit gadu laikā. Gorillu skaits Āfrikas mežos ir sarucis līdz trim tūkstošiem. Visi šie dzīvnieki izzudīs jau mūsu dzīves laikā — ja neradīsies iemesls tos saglabāt kā sugas. Jūs varat sagādāt šo iemeslu, Pīter, manu zēn. Apdomājiet to.

Eliots par to domāja un pārrunāja ar projekta līdzstrād­niekiem sapulcē pulksten desmitos. Viņi apsprieda pērtiķu izmantojumu rūpniecībā un darba devēju ieguvumus — atkristu arodbiedrības un prēmijas. Divdesmitā gadsimta beigās šie bija galvenie apsvērumi. (1978. gadā katram jau­nam automobilim, kas nobrauca no konveijera Detroitā, izmaksas strādnieku veselības apdrošināšanai pārsniedza ma­šīnas būvē izmantotā metāla cenu.)

Bet galu galā viņi nonāca pie secinājuma, ka «rūp- nieciskoto pērtiķu» ideja ir neprātīga. Tāds pērtiķis kā Eimija nebūt nebija strādājoša cilvēka dumjš un lēts aizvietotājs. Gluži otrādi — Eimija bija ļoti saprātīgs un sa­režģīts, mūsdienu rūpnieciskajai pasaulei neatbilstošs radī­jums. Viņai bija vajadzīga stingra uzraudzība, viņa bija kaprīza un neuzticama, visu laiku bija jābaidās par viņas veselību. Gluži vienkārši nebija jēgas izmantot viņu rūp­niecībā. Ja Morikava bija iedomājies pērtiķus ar lodāmu­riem pie mikroelektronikas konveijeriem, montējot televi­zorus un radiotehniku, viņš bija rūgti maldījies.

Vienīgā brīdinošā piezīme nāca no Bergmana, bērnu psihologa.

— Ceturtdaļmiljons ir liela nauda, — viņš sacīja, — un Morikava droši vien nav muļķis. Viņam bija iespēja spriest par Eimiju pēc viņas zīmējumiem, kas norāda, ka Eimija ir neirotiska un sarežģīta. Ja viņš interesējas par Eimiju, varu derēt, ka tas ir viņas zīmējumu dēļ. Bet es nespēju iedomāties, kādēļ šie zīmējumi ir ceturtdaļmiljona dolāru vērti.

Neviens cits ari to nevarēja iedomāties, un saruna pie­vērsās zīmējumiem un tikko iztulkotajiem tekstiem. Sāra Džonsone, kas par šo darbu bija atbildīga, sāka ar tiešu paziņojumu:

— Man ir sliktas ziņas par Kongo. [2]

Lielākā daļa vēstures aprakstu, kā viņa paskaidroja, neko nepateica par Kongo. Senie ēģiptieši Nīlas augštecē zināja tikai to, ka viņu upe sākas tālu dienvidos, apvidū, ko viņi sauca par Koku zemi. Tā bija noslēpumaina vieta, kur meži bija tik biezi, ka dienas vidū tur bija tumšs kā naktī. Šo tumsu apdzīvoja dīvainas būtnes, to skaitā mazi cilvēciņi ar astēm un dzīvnieki, kas bija pa pusei balti, pa pusei melni.

Gandrīz četrtūkstoš gadu vēlāk nekas būtiskāks par Āfrikas iekšzemes apvidiem nebija zināms. Arābi ienāca Austrumāfrikā mūsu ēras septītajā gadsimtā, meklēdami zeltu, ziloņkaulu, garšvielas un vergus. Bet arābi bija tir­gotāji jūrasbraucēji un nedevās zemes iekšienē. Viņi to sauca par Zindžu, Melno zemi, fantastisku nostāstu ap­vidu. Bija pazīstami nostāsti par milzīgiem mežiem un maziem cilvēciņiem ar astēm, stāsti par kalniem, kas spļāva uguni un padarīja debesis melnas, stāsti par ieze­miešu ciemiem, ko pārplūdināja pērtiķi, kas stājās sakaros ar sievietēm, stāsti par milžiem ar spalvainiem ķerme­ņiem un plakaniem deguniem, par radījumiem, kas bija pa pusei leopardi, pa pusei cilvēki, un stāsti par iezemiešu tirgiem, kur cilvēku līķus cirta gabalos un pārdeva kā de­likateses.

Ar šiem stāstiem pietika, lai noturētu arābus piekrastē, lai gan citi stāsti bija gauži vilinoši: mirdzoša zelta kalni, dimantos mirguļojošas upju gultnes, dzīvnieki, kas runā cilvēku valodā, dižas un neiedomājami bagātas džungļu civilizācijas. Turklāt viens no stāstiem tika atkal un atkal atkārtots — stāsts par zudušo pilsētu Zindžu.

Kā stāsta leģenda, Zālamana laiku ebrejiem zināma pilsēta ir devusi neaptveramu dimantu bagātību. Kara­vānu ceļš uz šo pilsētu tika ārkārtīgi cītīgi slēpts, no­dots no tēva dēlam kā svēts mantojums no paaudzes pa­audzē. Bet dimantu raktuves izsīka, un pilsēta pārvērtās drupās kaut kur tumšajā Āfrikas iekšienē. Grūti ejamais karavānu ceļš pārvērtās džungļos, un pēdējais tirgotājs, kas vēl atcerējās to, bija aiznesis savu noslēpumu kapā jau pirms simtiem gadu.

Šo noslēpumaino un vilinošo vietu arābi sauca par zu­dušo pilsētu Zindžu [3] . Par spīti nevīstošajai slavai, Džon­sone bija atradusi tikai dažus sīkākus šīs pilsētas aprakstus. 1187. gadā kāds ibn Baratu, arābs no Mombasas, rakstīja, ka «šā apvidus iezemieši stāsta… par zudušu pilsētu dziļi iekšzemē, ko sauc par Zindžu. Tās iedzīvotāji, kas ir melnādaini, reiz ir dzīvojuši bagātībā un labklājībā, pat vergi tur greznojušies ar dārgakmeņiem, it īpaši dimantiem, jo tur ir liels daudzums dimantu».

1292. gadā persietis Mohammeds Zaids norāda, ka «liels dimants (izmēros] kā savilkta cilvēka dūre…tika iz­rādīts Zanzibāras ielās, un visi sacīja, ka tas nācis no iekš­zemes, kur atrodamas par Zindžu sauktās zudušās pilsē­tas drupas; tur šādu dimantu esot pārpilnība, tie esot iz­kaisīti pa zemi un upju gultnēm…».

1334. gadā cits arābs ibn Mohammeds rakstīja: «Mēs gatavojāmies meklēt Zindžas pilsētu, bet pārtraucām mek­lējumus, kad noskaidrojām, ka tā ir jau sen pamesta un stipri sabrukusi. Stāsta, ka pilsēta izskatoties visai dī­vaini, jo durvis un logi veidoti pusmēness formā, bet ēkās pašlaik mīt niknu, spalvainu cilvēku cilts, kas sarunā­jas čukstot kādā nepazīstamā valodā…»

Tad ierodas portugāļi, šie nenogurdināmie atklājēji. Ap 1544. gadu viņi devās iekšzemē, augšup pa vareno Kongo upi, bet drīz sadūrās ar visiem šķēršļiem, kas ka­vēs Centrālās Āfrikas izpēti vēl nākamajos gadsimtos. Kongo nebija kuģojama aiz pirmajām krācēm, divsimt jū­džu augšpus grīvas (kur kādreiz bija Leopoldsvila un ta­gad ir Kinšasa). Iezemieši bija naidīgi un turklāt cilvēk­ēdāji. Un karstie, mitrie džungļi izplatīja sērgas — malā­riju, miega slimību, drudzi un citas, kas strauji samazināja svešinieku skaitu.

Portugāļiem tā arī neizdevās iekļūt Centrālajā Kongo. Tas neizdevās arī angļiem kapteiņa Brennera vadībā 1644. gadā; visa ekspedīcija gāja bojā. Vēl divsimt gadu Kongo palika balts plankums uz civilizētās pasaules kar­tes.

Bet visi agrīnie pētnieki atkārtoja leģendas par iekš­zemi, arī stāstu par Zindžu. Portugāļu mākslinieks Žuans Djego de Valdess 1642. gadā uzzīmēja plaši pazīstamo Zin­džas attēlu.

Bet, — sacīja Sāra Džonsone, — viņš uzzīmēja arī astainus cilvēkus un pērtiķus, kam bijuši dzimumsakari ar iezemiešu sievietēm.

Kāds iestenējās.

Nepārprotami, Valdess ir garīgs kroplis, — Sāra tur­pināja, — visu savu dzīvi viņš ir nodzīvojis Setubalā, dzer­dams ar jūrniekiem un zīmēdams pēc viņu nostāstiem.

Āfrika nebija pamatīgi izpētīta līdz deviņpadsmitā gad­simta vidum, kad to veica Bērtons un Spīks, Beikers un Livingstons un it īpaši Stenlijs. Neviens no viņiem neat­rada nekādas zudušās pilsētas Zindžas pēdas. Nekas no leģendārās pilsētas netika atrasts arī vēlākajos simt gados.

Drūma noskaņa pārņēma Eimijas projekta līdzstrād­niekus.

Es jau jums teicu, ka ziņas ir sliktas, — Sāra Džon­sone atkārtoja.

Jūs gribat teikt, — Pīters Eliots apkopoja, — ka šī glezna balstās uz aprakstu un mēs nezinām, vai šī pil­sēta pastāv vai ne.

Baidos, ka tā, — Sāra Džonsone atbildēja. — Nav pierādījumu tam, ka attēlā redzamā pilsēta vispār ek­sistē. Tas ir tikai nostāsts.

Pītera Eliota stingrā paļaušanās uz divdesmitā gadsimta drošajiem datiem — faktiem, cipariem un diagrammām — nebija ļāvusi pieņemt iespēju, ka šī 1642. gada gravīra ar visām tās detaļām būtu tikai kāda mākslinieka neapval­dīts fantāzijas lidojums. Sī ziņa viņu šokēja.

Viņu plāni vest Eimiju uz Kongo pēkšņi izrādījās bēr­nišķīgi naivi; Eimijas neizstrādāto, shematisko zīmējumu līdzība Valdesa gravīrai bija nepārprotama sagadīšanās. Kā viņi vispār varēja iedomāties, ka šāda zudusī pilsēta Zin- dža varētu būt kas cits, nevis tikai sens mīts? Septiņpa­dsmitā gadsimta pasaulē, apvāršņiem paplašinoties un at­klājoties arvien jauniem brīnumiem, stāsti par šādu pilsētu varēja likties absolūti ticami un pat neapšaubāmi. Datori­zētajā divdesmitajā gadsimtā zudusī pilsēta Zindža bija tik­pat neiespējama kā Kamelota vai Zanadu. Viņi ir bijuši ne­labojami muļķi, uztverdami to nopietni.

Zudusī pilsēta nepastāv, — viņš rezumēja.

Nu nē, tā pastāv, — sieviete sacīja. — Par to nav nekādu šaubu.

Eliots strauji pacēla acis un saprata, ka ne jau Sāra Džonsone bija viņam atbildējusi. Telpas dziļumā stāvēja gara, izstīdzējusi meiča nedaudz pāri divdesmit Viņu va­rētu nosaukt par skaistu, ja viņas uzvedībā nebūtu jau­šams vēsums un atsvešinātība. Meitene bija ģērbusies at­turīgā, lietišķā kostīmā, rokā dokumentu koferītis, kuru viņa tagad nolika uz galda un slēdza vaļā.

Esmu doktore Rosa, — viņa paziņoja, — no Savva­ļas dabas fonda, es vēlētos uzzināt jūsu domas par šiem attēliem.

Viņa pasniedza paciņu fotogrāfiju, kuras projekti līdz­strādnieki aplūkoja, brīžiem iesvilpdamies un izsaukdamies. Galda galā Eliots nepacietīgi gaidīja, kad fotogrāfijas no­nāks līdz viņam.

Tie bija graudaini melnbalti attēli ar horizontālām iz- vērses svītrām, uzņemti no video ekrāna. Bet ainava bija nepārprotama: sagruvusi pilsēta džungļos ar dīvainām apgāzta pusloka formas durvju un logu ailām.

— No pavadoņa? — Eliots atkārtoja, juzdams spriedzi savā paša balsī.

Tieši tā, attēli saņemti no pavadoņa pirms divām dienām.

Tad jūs zināt, kur atrodas šīs drupas?

Protams.

Un jūsu ekspedīcija dodas ceļā pēc nedaudz stundām?

Tieši pēc sešām stundām un divdesmit trim minū­tēm, — sacīja Rosa, uzmetusi skatienu savam digitālajam pulkstenim.

Eliots bija atlicis sapulci un jau vairāk nekā stundu sa­runājies ar Rosu divatā. Vēlāk Eliots apgalvoja, ka Rosa viņu «piekrāpusi», runājot par ekspedīcijas mērķiem un briesmām, ar kādām būs jāsastopas. Bet Eliots gribēja do­ties līdzi un, iespējams, nebija pārāk noskaņots satraukties par Rosās ekspedīcijas mērķiem vai iespējamām bries­mām. Kā pieredzējis finansējumu lūdzējs, viņš bija piera­dis pie situācijām, kad citu nauda un viņa paša motivā­cija ne gluži sakrita. Tā bija akadēmiskās dzīves ciniskā puse — cik bieži lika finansēta tīrā zinātne, jo tā varbūt varētu palīdzēt ārstēt vēzi? Pētnieks ir gatavs apsolīt jebko, lai tik dabūtu sev naudu.

Acīmredzot Eliotam prātā nenāca, ka Rosa viņu varētu ar tikpat vēsu prātu izmantot, kā Eliots izmantoja viņu. Jau no paša sākuma Rosa nebija īsti patiesa, Treviss viņai bija ieteicis aprakstīt ĒR TS Kongo pasākumu «ar nelielu datu zudumu». Datu zudums bija viņas otrā daba, ikviens ĒRTS darbinieks bija iemācījies neteikt vairāk kā vajadzīgs. Eliots pret viņu izturējās tā, it kā viņa pārstāvētu parastu fi­nansējošu iestādi, un tā bija viņa lielākā kļūda.

Kopumā ņemot, Rosa un Eliots aplam vērtēja viens otru, jo abi centās radīt maldīgu priekšstatu par sevi. Eliots

šķita tik bikls un sevī noslēdzies, ka viens no fakultātes > 7

līdzstrādniekiem to komentēja šādi: «Nav brīnums, ka viņš savu dzīvi veltījis pērtiķiem, viņš jau nevar saņem­ties, lai runātu ar cilvēkiem.» Bet koledžas gados Eliots bija bijis spēcīgs viduslīnijas spēlētājs un viņa nedrošā aka­dēmiskā izturēšanās slēpa spējas dragāt sienas.

Arī Karenai Rosai, par spīti viņas jaunības skaistu­mam un maigajam, vilinošajam Teksasas akcentam, pie­mita liela inteliģence un iekšēja stingrība. (Viņa bija no­briedusi agri, un kāds pasniedzējs bija viņu raksturojis kā «Teksasas vīrišķīgo sieviešu pašu ziedu».) Rosa jutās atbil­dīga par iepriekšējo ĒRTS ekspedīciju un bija stingri no­lēmusi labot pagātnes kļūdas. Bija vismaz iespējams, ka Eliots un Eimija viņai varētu palīdzēt, kad viņa nonāks galā, un tas bija pietiekošs pamatojums, lai ņemtu abus līdzi. Bez tam Rosa bija nobažījusies par konsorciju, kas nepārprotami meklēja Eliotu, ja jau reiz viņam zvanīja Morikava. Ja viņa ņēma Eliotu un Eimiju līdzi, viņa at­ņēma konsorcijam iespēju tos izmantot — atkal pietie­košs iemesls. Visbeidzot, viņai vajadzēja aizsegu, ja eks­pedīciju apturētu pie kādas no robežām, bet primatologs un viņa pērtiķis bija lielisks aizsegs.

Bet patiesībā Karena Rosa gribēja tikai Kongo diman­tus, un viņa bija gatava sacīt jebko, darīt jebko, galu galā — ziedot jebko, lai tikai tos dabūtu.

Sanfrancisko lidostā uzņemtajās fotogrāfijās Eliots un Rosa bija divi smaidoši jauni pētnieki, kas uzņemas mazu avantūru, dodamies ekspedīcijā uz Āfriku. Bet patiesībā viņu mērķi bija dažādi un tieksme pēc tiem — nelo­kāma. Eliots nevēlējās viņai stāstīt, cik akadēmiski un aug­sti teorētiski ir viņa mērķi, bet Rosa nevēlējās atklāt, cik pragmatiski ir viņējie.

Un tā ap 14. jūnija pusdienas laiku Karena Rosa brauca kopā ar Pīteru Eliotu viņa daudzcietušajā Fiat sedanā pa Holovelroudu gar universitātes sporta laukumu. Viņa bažī­jās, jo viņi devās pie Eimijas.

Eliots atslēdza durvis, uz kurām bija sarkans uzraksts «NETRAUCĒT, NOTIEK EKSPERIMENTI AR DZĪVNIE­KIEM». Aiz durvīm nepacietīgi ņurdēja un skrāpējās. Eliots apstājās.

Satiekoties ar viņu, — viņš sacīja, — atcerieties, ka viņa ir gorilla, nevis cilvēks. Gorillām ir sava etiķete. Nerunājiet skaļi un neizdariet straujas kustības, kamēr viņa ar jums aprod. Ja smaidāt, neatklājiet zobus, jo zobu rādīšana ir drauds. Un turiet acis nolaistas, jo sve­šinieku tieši skatieni tiek uzskatīti par naidīgiem. Nestā­viet man pārāk tuvu un nepieskarieties man, jo viņa ir ļoti greizsirdīga. Ja runājat ar viņu, nemelojiet Kaut arī viņa lieto zīmju valodu, viņa saprot vairumu vārdu cil­vēku valodā un parasti mēs ar viņu vienkārši runājamies. Viņa prot atšķirt, kad viņai melo, un viņai tas nepatīk.

Viņai tis nepatīk?

Viņa atraida, nesarunājas, kļūst riebīga.

Kas vēl?

Nē, es domāju, citādi viss būs kārtībā, — viņš ie­drošinoši pasmaidīja. — Mums ir sava tradicionāla sasvei­cināšanās, kaut gan viņa tu jau ir mazliet par lielu. — Viņš atvēra durvis, saspringa un sacīja: — Labrīt, Eimij!

Kaut kas milzīgs un melns lēkšus ielēca viņa rokās. Eliots atstreipuļoja no trieciena. Rosu satrieca dzīvnieka lie­lums, viņa bija iedomājusies kaut ko mazāku un mīlīgāku. Eimija bija pieaugušas sievietes lielumā.

Eimija ar savām lielajām lūpām noskūpstīja Eliotu uz vaiga, viņas melnā galva blakus viņa galvai izskatījās mil­zīga. No Eimijas elpas viņam aizsvīda brilles. Rosa, no­skatoties, kā viņš maigi noņem garās rokas no saviem pleciem, sajuta saldenu smārdu.

Eimija šorīt priecīga? — viņš jautāja.

Eimijas pirksti strauji kustējās gar vaigu, it kā viņa gaiņātu kādu mušu.

Jā, es šodien esmu vēlu, — Eliots sacīja.

Eimija atkal kustināja pirkstus, Rosa aptvēra, ka viņa sazinās zīmju valodā. Ātrums bija pārsteidzošs, viņa bija gaidījusi kaut ko daudz lēnāku un ar lielāku piepūli. Viņa pamanīja, ka Eimija nenolaiž acis no Eliota sejas. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga, pievērsās viņam ar visu dzīvnieka vē­rīgumu, šķita, ka viņa uztver visu — viņa stāju, viņa sejas izteiksmi, viņa balss toni, kā arī vārdus.

Man jāstrādā, — Eliots sacīja. Viņa atkal sāka ātri žestikulēt, it kā noraidoši. — Pareizi, cilvēki strādā.

Viņš ieveda Eimiju atpakaļ furgonā un pamāja, lai Ka­rena seko. Iegājis furgonā, viņš sacīja:

Eimij, šī ir doktore Rosa, sasveicinies ar viņu.

Eimija ar aizdomām uzlūkoja Karenu.

Sveika, Eimij, — Karena Rosa sacīja, smaidot un skatoties grīdā. Viņa jutās nedaudz muļķīgi, tā darot, taču Eimija bija pietiekoši liela, lai iedvestu bailes.

Eimija kādu brīdi blenza uz Karenu, tad aizgāja pāri telpai pie sava molberta. Viņa bija zīmējusi, pirms viņi ie­nāca, un tagad atsāka, neliekoties zinis par atnācējiem.

Ko tas nozīmē? — Rosa iejautājās. Viņa skaidri juta, ka ir atraidīta.

Redzēsim, — atsaucās Eliots.

Pēc dažiem mirkļiem Eimija uz visām četrām, atbal­stoties uz pirkstu locītavām, atčāpoja atpakaļ. Viņa taisnā ceļā devās pie Karenas, paostīja viņas stakli un sīki nopē­tīja. Šķita, ka viņu īpaši interesēja ādas somiņa ar spožo sprādzi. Rosa vēlāk sacīja, ka «tas bija tāpat kā jebkurā Hjūstonas kokteiļu vakarā. Mani nopētīja cita sieviete. Man bija sajūta, ka kuru katru mirkli viņa man pajautās, kur es esmu pirkusi savas drēbes.»

Tomēr tā vis nenotika. Eimija pastiepās uz augšu un uzvilka zaļas strīpas uz Rosās svārkiem.

Man nešķiet, ka iepazīšanās norit sekmīgi, — sacīja Karena Rosa.

Eliots vēroja šīs iepazīšanās norisi ar lielākām bažām, nekā būtu gribējis to atzīt Iepazīstināt Eimiju ar svešiem cilvēkiem bieži bija grūti, īpaši, ja šie cilvēki bija sievie­tes.

Gadu gaitā Eliots bija novērojis Eimijā daudzas izteikti «sievišķīgas» īpašības. Viņa varēja būt bikla, atsaukties uz glaimiem, rūpēties par savu izskatu, viņai patika kosmē­tika, un viņa ārkārtīgi uztraucās par to džemperu krāsu, ko viņa ziemā valkāja. Viņai labāk patika vīrieši, nevis sie­vietes, un viņa bija atklāti greizsirdīga pret Eliota drau­dzenēm. Viņš ari reti tās veda pie Eimijas, bet reizēm no rīta viņa apostīja, vai Eliots smaržoja pēc dāmu smar­žām, un vienmēr izteica piezīmes, ja viņš no rīta ieradās tajās pašās drēbēs kā iepriekšējā dienā.

Tas viss varētu likties uzjautrinoši, ja vien Eimija ne­būtu vairākkārt neprovocēti uzbrukusi svešām sievietēm. Un Eimijas uzbrukums nevarēja būt nekas uzjautrinošs.

Eimija atgriezās pie molberta un signalizēja: Nepatīk sieviete nepatīk Eimija nepatīk ej prom protu.

Nu, Eimij, esi taču laba gorilla, — Pīters norāja.

Ko viņa teica? — jautāja Rosa, iedama pie izlietnes nomazgāt krāsu no apģērba. Pīters ievēroja, ka viņa no­spiedza un nekliedza kā daudzi apmeklētāji, kad Eimija viņus uzņēma neviesmīlīgi.

Viņa teica, ka viņai patīk jūsu drēbes.

Eimija nikni uz viņu paskatījās, kā parasti, kad Eliots viņu aplam iztulkoja. Eimija nemelo. Pīters nemelo.

Eimij, uzvedies pieklājīgi, — viņš sacīja. — Karena ir jauks cilvēks.

Eimija norūca un atgriezās pie darba, sākdama ātri zī­mēt

Kas tagad notiek? — jautāja Karena Rosa.

Dodiet viņai laiku, — viņš iedrošinoši smaidīja. — Vi­ņai vajadzīgs laiks, lai pierastu.

Viņš nenopūlējās ar skaidrošanu, ka ar šimpanzēm ir daudz grūtāk. Šimpanzes mēdza apmētāt svešiniekus un pat labi pazīstamus strādniekus ar fekālijām, dažreiz uz­brukt, lai parādītu savu varu. Šimpanzēm vajadzēja stin­gri norādīt, kas ir kas. Par laimi, gorillas bija neformālā­kas savu attieksmju hierarhijas ziņā un mazāk vardarbīgas. Šai brīdī Eimija norāva papīru no molberta un plēsa to, izmētādama pa visu istabu.

Vai ari tā ir pierašana? — Karena Rosa jautāja. Viņa šķita vairāk uzjautrināta nekā izbiedēta.

Eimij, izbeidz, — Pīters uzsauca, ļaujot balsī ieska­nēties aizkaitinājumam. — Eimij…

Eimija sēdēja plānvidū starp papīra gabaliem. Viņa tos nikni plucināja un rādīja: šī sieviete, šī sieviete. Tas bija klasisks apspiestu dusmu piemērs. Ja gorillas nevarēja iz­darīt tiešu uzbrukumu, tās izdarīja to simboliski. Tad paš­laik Eimija simboliski plosīja Karenu Rosu gabalos.

Un viņa iekaisa, sākās tas, ko Eimijas projekta līdz­strādnieki sauca par «secību». Līdzīgi cilvēkiem, kas vis­pirms piesarkst, tad saspringst, tad kliedz un met lietas, līdz, visbeidzot, ķeras pie tieša fiziska uzbrukuma, ari goril­las izgāja zināmu uzvedības veidu secību, pirms metās uzbrukumā. Papīra vai stikla plēšanai sekoja sāniskas, krabja kustībām līdzīgas kustības un urkšķieni. Tad viņa sāka dauzīt pa grīdu, saceldama iespējami lielāku troksni.

Un tad Eimija metīsies virsū, ja viņš nepārtrauks šo secību.

Eimij, — viņš sacīja nepielūdzamā balsī, — Karena pogu sieviete.

Eimija pārstāja plosīties. Viņas pasaulē «pogas» nozīmēja augsti stāvošu personu.

Eimija bija ļoti jūtīga pret noskaņojumiem un izturē­šanos, viņai nebija grūti novērot, kas par kuru ir augstāks un noteicējs. Bet attiecībā uz svešiniekiem Eimija bija ār­kārtīgi nevērīga pret parastajām cilvēku stāvokļa izpaus­mēm — apģērbam, izturēšanās un runas veidam viņas iz­pratnē nebija nekādas nozīmes.

Būdama vēl jauna, viņa bija neizskaidrojami uzbrukusi policistiem. Pēc vairākiem sakošanas gadījumiem un tiesas draudiem bija izdevies noskaidrot, ka Eimijai policistu for­mas ar spožajām pogām likās klauniskas un smieklīgas, viņa uzskatīja, ka tik muļķīgi apģērbti cilvēki ir zemākas kārtas un tiem var droši uzbrukt. Pēc tam kad viņai bija iemācīts «pogas» jēdziens, viņa pret jebkuru personu formā izturējās ar padevīgu cieņu.

Eimija nu skatījās uz «pogu» Karenu ar citādu attiek­smi. Saplosīto papīru čupas vidū viņa jutās samulsusi, kā izdarījusi lielu nepieklājību. Bez teikšanas viņa aizgāja kaktā un nostājās ar seju pret sienu.

Ko tas nozīmē? — Rosa brīnījās.

Viņa zina, ka ir slikti uzvedusies.

Jūs liekat viņai stāvēt kaktā kā bērnam? Viņa taču negribēja neko sliktu. — Pirms Eliots paguva viņu aptu­rēt, viņa devās pie Eimijas, kura vēl aizvien stingi vērās sienā.

Rosa noņēma no pleca savu somu un nolika to Eimijai aizsniedzamu. Kādu brīdi nekas nemainījās, tad Eimija pa­ņēma somu, skatoties te uz Karenu, te Pīteru.

Pīters sacīja:

Viņa saplēsīs visu, kas tur ir iekšā.

Tas nekas.

Viņa zibenīgi atvēra spožo sprādzi un izgāza visu somas saturu uz grīdas. Viņa sāka vandīties mantās, rādīdama: Lūpu krāsa lūpu krāsa Eimijai patīk Eimija grib lūpu krāsu grib.

Viņa grib lūpu krāsu.

Rosa noliecās un atrada to. Eimija noņēma vāciņu un uzzīmēja sarkanu loku uz Karenas sejas, tad pasmaidīja un, laimīgi ierūkusies, pārgāja pār telpu pie spoguļa. Eimija sāka krāsoties.

Man šķiet, ka nu jau mēs sākam saprasties, — sacīja Karena Rosa.

Telpas otrā pusē Eimija, notupusies pie spoguļa, laimīga ķēpāja savu seju. Viņa pasmaidīja savam lieliskajam at­spulgam, tad pārvilka ar lūpu krāsu pār zobiem. Šķita, ka nu ir īstā reize viņai to pajautāt

Eimija grib doties braucienā? — ievaicājās Pīters.

Eimijai ārkārtīgi patika izbraucieni, viņa tos uzskatīja

par īpašu atzinību. Pēc sevišķi veiksmīgām dienām Eliots bieži viņu aizveda līdz netālajai ieskrietuvei, kur viņa da­būja apelsīnu dzērienu, ko varēja sūkt caur salmiņu, tīk­sminoties par satraukumu, ko bija izraisījusi tur esošajos cilvēkos. Lūpu krāsa un piedāvājums braukt likās pat pā­rāk daudz laimes vienam rītam. Viņa signalizēja: Auto brauciens?

Nē, ne ar automašīnu. Garš ceļojums. Daudzas die­nas.

Prom no mājām?

Jā, prom no mājām. Daudzas dienas.

Tas viņu darīja aizdomīgu. Vienīgās reizes, kad viņa bija atstājusi mājas uz daudzām dienām, bija, dodoties uz slimnīcu ārstēt plaušu karsoni un urīnceļu infekciju; tie nu nebija nekādi patīkamie braucieni. Viņa signalizēja: Kurp doties braucienā?

Uz džungļiem, Eimij.

Sekoja ilga pauze. Vispirms viņš nodomāja, ka viņa nav sapratusi, bet viņa zināja vārdu «džungļi», un viņai bija jāsaprot teiktais. Eimija domīgi sarunājās pati ar sevi, atkārtodama vienu un to pašu kā parasti, kad kaut ko pār­domāja: Džungļu brauciens brauciens džungļi doties brauciens džungļi doties. Viņa atlika malā lūpu krāsu. Brīdi skatījusies uz papīra driskām, kas bija izmētātas pa grīdu, Eimija sāka tās uzlasīt un mest papīrgrozā.

Ko tas nozīmē? — jautāja Karena Rosa.

Tas nozīmē, ka Eimija grib braukt, — atbildēja Pī­ters Eliots.

Boeing 747 kravas lidmašīnas paceltā priekšdaļa kā atplesti žokļi atklāja milzīgai alai līdzīgo, spoži apgaismoto iekš­pusi. Lidmašīna bija ieradusies Hjūstonā no Sanfrancisko tajā pašā pēcpusdienā; bija deviņi vakarā, un izbrīnītie strādnieki krāva iekšā lielo alumīnija ceļojumu būri, kas­tes ar vitamīnu tabletēm, ceļojumu naktspodiņu un kas­tes ar rotaļlietām. Viens strādnieks izvilka inikipeles krū­zīti un ilgi uz to skatījās, galvu grozīdams.

Ārpusē uz skrejceļa stāvēja Eliots ar Eimiju, kas bija aizspiedusi ausis, glābjoties no reaktīvo dzinēju rēkoņas. Putni trokšņo, viņa rādīja Pīteram.

— Mēs lidosim ar putnu, Eimij, — Pīters atbildēja.

Eimija nekad agrāk nebija lidojusi un nekad nebija tik tuvu redzējusi lidmašīnas. Mēs brauksim auto, viņa bija izlēmusi, skatoties uz lidmašīnu.

Mēs nevaram braukt ar auto. Mēs lidosim.

Lidosim kurp lidosim? Eimija signalizēja.

Lidosim uz džungļiem.

Šķita, ka tas viņu samulsināja, bet Pīteram negribē­jās ielaisties tālākos izskaidrojumos. Kā visi gorillas, Eimija baidījās no ūdens, atteikdamās šķērsot pat sīkas tērcī- tes. Viņš zināja, ka viņa būs satriekta, uzzinot, ka viņi lidos pāri milzīgiem ūdens plašumiem. Lai mainītu tematu, viņš ierosināja iekāpt lidmašīnā un paskatīties, kā tur iz­skatās. Kāpjot pa trapu uz lidmašīnu, Eimija jautāja: Kur pogu sieviete?

Viņš nebija redzējis Rosu pēdējās piecas stundas un bija visai pārsteigts, ieraugot viņu jau lidmašīnā un runāja­mies pa telefonu, kas bija piestiprināts pie kravas telpas sienas, ar vienu roku turot klausuli, ar otru spiežot ciet ausi, lai kaut ko sadzirdētu. Eliots dzirdēja viņu sakām:

Zini, Ērvings domā, ka ar to pietiks… Jā, lai stātos pretī un likvidētu. Divi mikro HUD, tas viss… Jā, kāpēc ne?

Viņa pabeidza sarunu un pievērsās Eliotam un Eimi­jai.

Vai viss kartībā? — viņš jautaja.

Lieliski. Es jums te visu izrādīšu. — Viņa veda Eliotu dziļāk kravas telpā, Eimijai turoties cieši blakus. Eliots pameta skatienu atpakaļ un ievēroja šoferi nesam vairākas numurētas metāla kastes ar uzrakstu Intec, Inc un sērijas numuriem.

Šī, — sacīja Karena Rosa — ir galvenā kravas telpa. — Tajā bija Ijind Cruiser pilnpiedziņas automobiļi, amfībijas, piepūšamās laivas, apģērba statņi, aprīkojums, pār­tika — viss ar piestiprinātiem datora kodiem, viss sakrauts moduļos. Rosa skaidroja, ka ĒRTS var sarīkot ekspedīciju uz jebkuru ģeogrāfisko un klimatisko apvidu dažu stundu laikā. Viņa arvien uzsvēra iespējas, ko šajā lietā dod datori.

Kāpēc tāda steiga? — Eliots jautāja.

—Tāds darbs, — Karena Rosa atteica. — Pirms četriem gadiem ĒRTS līdzīgu kompāniju nebija. Pašlaik pasaulē ir deviņas, un viņu prece ir konkurētspējīgas priekšrocī­bas, tas ir — ātrums. Sešdesmitajos gados kāda, teiksim, naftas kompānija varēja mēnešiem vai gadiem pētīt ie­spējamās atradnes. Bet tas vairs nav rentabli — darījumu lietās lēmumi tiek pieņemti nedēļu vai pat dienu laikā. Visu lietu gaita ir paātrinājusies. Mēs jau domājam par astoņdesmitajiem, kad atbilde būs stundu jautājums. Paš­laik ĒRTS līgumi tiek slēgti vidēji uz mazāk nekā trim nedēļām jeb piecsimt stundām. Bet 1990. gadā jau būs pie­ejami dati «līdz darba dienas beigām» — darbinieks mums piezvana no rīta, prasot informāciju par jebkuru vietu pa­saulē, bet dators viņam pilnu atbildi nosūtīs līdz tās pašas darba dienas beigām, teiksim, desmit līdz divpadsmit stun­dās.

Turpinot ekskursiju, Eliots pamanīja, ka, kaut arī auto­mobiļi piesaistīja uzmanību vispirms, daudz vietas lidma­šīnā aizņēma alumīnija konteineri ar uzrakstu «VS2».

Jā gan, — sacīja Rosa. — «Vadība, sakari un spie­gošana». Mikroelektronika, visdārgākā mūsu kravas daļa. Kad sākām organizēt ekspedīcijas, elektronika sastādīja 12 procentus no kopējiem izdevumiem. Tagad jau šie iz­devumi ir sasnieguši 30 procentus un katru gadu aug. Lauka sakari, novērošana, aizsardzība un tamlīdzīgi.

Viņa aizveda viņus uz lidmašīnas pakaļgalu, kur atra­dās saliekamā dzīvojamā telpa, labi iekārtota, ar lielu datoru un lāviņām gulēšanai.

Eimija signalizēja: Skaista māja.

Jā, jauka gan.

Viņus iepazīstināja ar Džensenu, jaunu bārdainu ģeo­logu, un Ērvingu, kas paziņoja, ka esot «trīs E». Abi vīri veica kaut kādus varbūtību pētījumus ar datoru, bet atrā­vās, lai sarokotos ar Eimiju, kura uz viņiem drūmi paska­tījās, tad pievērsās displejam. Eimiju apbūra krāsainais ekrāns un mirgojošie indikatori, viņa sāka pati spaidīt taus­tiņus, signalizēdama Eimija spēlē kasti.

Tagad ne, Eimij, — sacīja Eliots, paraudams viņu nost Džensens jautāja:

Vai viņa vienmēr tā dara?

Baidos, ka jā, — atbildēja Eliots. — Viņai patīk da­tori. Viņa ap tiem knibinājusies jau' kopš agras bērnības, viņai šķiet, ka tie pieder viņai vien. — Tad piemetināja: — Kas ir «trīs E»?

Ekspedīcijas elektronikas . eksperts, — Ērvings prie­cīgi atsaucās. Viņš bija neliela auguma vīrs ar nebēdnīgu smaidu. — Pūlos no visas sirds. Mēs šo to paņēmām no Inteka, tas arī galvenais. Dievs vien zina, ko japāņi un vācieši mums sagatavojuši.

Ak tu velns, re, kur viņa atkal, — iesaucās Džen­sens, smiedamies par Eimiju, kas atkal spaidīja taustiņus. Eliots uzsauca:

Eimij, nedrīkst!

Tā jau ir tikai spēle. Pērtiķus, iespējams, tā nein­teresē, — Džensens noteica. Un piebilda: — Viņa jau neko nevar sabojāt

Eimija signalizēja: Eimija laba gorilla un atsāka spai­dīt taustiņus. Viņa šķita nomierinājusies, un Eliots bija pa­teicīgs par šo izklaidēšanos. Viņu vienmēr uzjautrināja Eimi­jas tumšais stāvs pie datora. Pirms spiest kādu taustiņu, viņa mēdza domīgi pieskarties apakšlūpai, kas šķita kā cilvēka darbības parodija.

Rosa, būdama praktiska kā vienmēr, atgrieza viņus pie ikdienišķām lietām.

Vai Eimija būs ar mieru gulēt uz tās lāviņas?

Eliots papurināja galvu:

Nē. Gorillas grib katru nakti taisīt gultu par jaunu. Iedodiet viņai dažas segas, un viņa iekārtos savu migu uz grīdas.

Rosa pamāja ar galvu.

Un kā ar vitamīniem un zālēm? Vai viņa rīs tabletes?

Parasti viņa ir jāpiekukuļo vai jānoslēpj tablete ba­nāna gabalā. Viņa visbiežāk banānu norij nesakošļājusi.

Nesakošļājusi, — Rosa pamāja, it kā tieši tas būtu svarīgi. — Mums ir standarta komplekts, — viņa pie­metināja. — Es pārraudzīšu, lai viņa to saņem.

Viņai vajadzīgi tie paši vitamīni, kas cilvēkam, tikai daudz vairāk askorbīnskābes.

Mēs dodam trīstūkstoš vienības dienā. Vai ar to pie­tiks? Labi. Vai viņa panes pretmalārijas līdzekļus? Tos jā­sāk lietot tūlīt.

Vispārīgi runājot, — noteica Eliots, — viņa uz me­dikamentiem reaģē tāpat kā cilvēki.

Rosa pamāja.

Vai salona spiediena režīms viņai netraucēs? Tas ir noregulēts uz piectūkstoš pēdām.

Eliots papurināja galvu.

Viņa ir kalnu gorilla, bet kalnu gorillas dzīvo piecu līdz deviņu tūkstošu pēdu augstumā, tā ka viņa patiesībā ir pieradusi pie augstuma. Bet viņa ir pieradusi arī pie mitra klimata un ātri zaudē ķermeņa mitrumu; mums būs viņa jāspiež dzert.

Vai viņa var lietot tualeti?

Iespējams, ka pods viņai ir par augstu, — atbildēja Eliots, — bet es paņēmu viņas podiņu.

Viņa lietos savu podiņu?

Protams.

Man viņai ir jauna kaklasiksna; vai viņa to valkās?

Ja jūs to viņai pasniegsit kā dāvanu.

Pārrunājot visu citu Eimijai nepieciešamo, Eliots ap­jauta, kas bija nolicis dažās pēdējās stundās, viņam nema­not: Eimijas neprognozējamā, sapņu nomāktā neirotiskā uz­vedība bija zudusi. Viss bija tā, it kā visam iepriekšējam vairs nebūtu nozīmes. Tagad, dodoties ceļā, viņa vairs ne­bija untumaina un sevī vērsta, viņa atkal interesējās par apkārtni, viņa atkal bija jauna gorillu mātīte. Viņš pieķēra sevi brīnāmies, vai viņas sapņi, depresija — zīmējumi ar pirkstu, it viss pārējais — nav radies izolētās laboratorijas vides iespaidā, kur viņa bija pavadījusi vairākus gadus. Sā­kumā laboratorija bija pieņemama kā zīdainim gultiņa. Bet var būt, ka vēlāk tā sāka «spiest». Varbūt, viņš nodo­māja, Eimijai vienkārši bija vajadzīga izklaidēšanās.

Gaisā bija jūtams satraukums, runājot ar Rosu, viņš juta, ka notiks kaut kas nozīmīgs. Šī ekspedīcija ar Eimiju bija pirmais tāds gadījums, kādu primatologi bija paredzējuši jau pirms daudziem gadiem — proti, Pērla tēze.

Frederiks Pēris bija dzīvnieku uzvedības pētniecības no­zares teorētiķis. Amerikas Etnoloģijas biedrības konferencē Ņujorkā 1972. gadā viņš bija sacījis: «Tagad, kad primāti ir apguvuši zīmju valodu, ļoti iespējams, ka drīz jau zinātnieki dosies pētīt kādu sugu, ņemot līdzi šīs pašas sugas dzīvnieku. Varam it viegli iedomāties situāciju, kurā runātpratēji primāti darbojas tulku lomā vai pat kā cilvē­ces sūtņi saskarē ar savvaļas būtnēm.»

Pērla tēze piesaistīja uzmanību un ASV Gaisa spēku finansējumu. Gaisa spēki atbalstīja pētījumus valodniecības laukā jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Runāja, ka esot pa­stāvējis slepens projekts CONTOUR, kas paredzēja kon­taktus ar svešām dzīvības formām. Oficiālā resora nostāja bija, ka NLO ir dabiska izcelsme, tikai militāristi slēpa sa­vus nodomus. Ja nu notiktu kontakts ar svešiniekiem, ie­spēja sazināties būtu ārkārtīgi svarīga, tādēļ primātu ņem­šana līdzi ekspedīcijās tika uzskatīta par mēģinājumu sa­zināties ar «svešu saprātu»; tādēļ arī šis Gaisa spēku finan­sējums tika piešķirts.

Pēris paredzēja, ka šī ekspedīcija notiks līdz 1976. ga­dam, bet vēl aizvien neviens nebija to mēģinājis. Par ie­meslu tam bija fakts, ka tādējādi tikpat nebūtu nekāda ieguvuma, jo savvaļas primāti mulsināja vienlīdz pētniekus un «runājošos» ciltsbrāļus. Daži, kā šimpanze Artūrs, no­liedza jebkādu savu saistību ar savu paša cilti, saucot tos par «melnajiem». (Eimija, kad viņu aizveda uz zoodārzu apskatīt citus gorillas, tos atpazina, taču bija vīzdegunīga un sauca tos par «muļķa gorillām», kad tie viņai neatbildēja ar zīmēm.)

Šie novērojumi 1977. gadā noveda citu pētnieku — Džonu Beitsu — pie atzinuma, ka «mēs radām izglītotu dzīvnieku eliti, kas demonstrē to pašu snobisko uzpūtību, kādu izrāda zinātņu doktors attiecībās ar kravas mašīnas šoferi… Ir ļoti maz ticams, ka «runājošo» primātu pa­audze varētu būt veiksmīgi starpnieki ekspedīcijas apstāk­ļos. Viņi vienkārši pārāk nicinoši izturas pret sugasbrā- ļiem.»

Patiesībā neviens nezināja, kas īsti notiks, kad kādu primātu paņems līdzi ekspedīcijā, jo neviens to līdz šim nebija darījis. Eimija būs pirmā.

Vienpadsmitos ĒRTS kravas lidmašīna aizripoja pa skrejceļu gar Sanfancisko Starptautisko lidostu, smagnēji pacēlās un pagriezās uz austrumiem — cauri tumsai uz Āfriku.

Pīters Eliots pazina Eimiju kopš viņas bērnības. Viņš bija ļoti lepns uz savu spēju paredzēt viņas reakcijas, kaut gan bija viņu pazinis tikai laboratorijas apstākļos. Tagad, kad viņa nonāca aizvien jaunās situācijās, Eimijas uzve­dība Eliotu pārsteidza.

Eliots bija gaidījis, ka pacelšanās Eimiju iedzīs šaus­mās, un jau laikus sagatavoja šļirci ar trankvilizatoru. Bet izrādījās, ka tas nav nepieciešams. Eimija noskatījās, kā Džensens un Levins piesprādzējas, un žigli piesprādzējās arī pali. Izskatījās, ka viņai šī izdarība šķiet uzjautrinoša, kaut pamuļķīga spēle. Un, kaut arī viņas acis iepletās, kad viņa izdzirdēja dzinējus ierēcamies pilnā spēkā, apkārtējie cilvēki nešķita satraukti, tādēļ viņa centās atdarināt šo gar­laikoto vienaldzību, palaikam saraukdama uzacis un nopūz­damās.

Pēc pacelšanās Eimija tomēr paskatījās pa lodziņu un krita panikā. Viņa atbrīvojās no drošības jostas, šaudījās šurpu turpu pa pasažieru nodalījumu no loga uz logu, grūstīdama cilvēkus un bailēs šņukstēdama, signalizēdama: Kur zeme zeme kur zeme. Aiz loga zeme bija tumša un ne­skaidra. Kur zeme? Eliots viņai iešļircināja toralenu un sāka viņu ieskāt, apsēdināja un bužināja viņas spalvas.

Savvaļā primāti katru dienu vairākas stundas pavadīja, alulodami cits citu, ķerot utis un ērces. Atutošana bija svarīga grupas hierarhijas izpausme — pastāvēja stingri nosacījumi, pēc kādiem dzīvnieki cits citu atutoja un cik bieži. Un, līdzīgi kā muguras braucīšanai pie cilvēkiem, atutošanai piemita tā pati nomierinošā iedarbība. Jau pēc dažām minūtēm Eimija bija pietiekami nomierinājusies, lai ievērotu, ka pārējie iedzer, un tūdaļ pieprasīja «zaļo pi­lienu dzērienu» — kā viņa sauca martīni ar olīvu — un cigareti. Kaut ko tādu viņa dabūja tikai īpašos gadījumos kā nodaļas ballēs, bet šoreiz Eliots viņai pasniedza ciga­reti un dzērienu.

Bet satraukums galu galā izrādījās par lielu — vēl pēc stundas viņa mierīgi skatījās ārā pa logu un pati pie se­vis signalizēja Skaists skats ikreiz, kad izvēmās. Viņa pa­zemīgi atvainojās: Eimija atvainojas Eimija cūka Eimija Eimija atvainojas.

— Ir jau labi, Eimij, — Eliots mierināja, glaudīdams viņas pakausi. Drīz pēc tam, parādījusi Eimija nu gulēs, viņa samudžināja uz grīdas migu no iedotajām segām un aizmiga, skaļi krākdama caur platajām nāsīm. Guļot viņai blakus, Eliots domāja — kā gan citi gorillas var gulēt šādā troksnī?

Eliotam bija pašam sava attieksme pret šo ceļojumu. Kad viņš pirmoreiz sastapās ar Karenu Rosu, Eliots no­domāja, ka viņa ir tāda pati zinātniece kā viņš. Bet šī milzīgā, ar datorizētu aprīkojumu piekrautā lidmašīna un visa pasākuma sarežģītība norādīja uz ĒRTS varenību, ko, šķiet, balstīja spēcīga aizmugure, varbūt pat kāda mi­litāra organizācija.

Karena Rosa iesmējās:

— Mēs esam pārāk labi organizēti, lai būtu militāra struktūra!

Un tad viņa izstāstīja par ĒRTS interesēm Virungā. Tā­pat kā Eimijas projekta līdzstrādnieki, arī Karena bija uz- dūrusies teikai par zudušo pilsētu Zindžu. Tikai viņa bija izdarījusi gluži citādus secinājumus.

Pēdējos trīssimt gados bijuši vairāki mēģinājumi sasniegt šo pilsētu. 1692. gadā Džons Mārlijs, angļu piedzīvojumu .meklētājs vadīja 200 cilvēku ekspedīciju uz Kongo, par viņiem neviens pēc tam vairs neko nebija dzirdējis. 1744. gadā ieradās holandiešu ekspedīcija; 1804. gadā vēl viena britu ekspedīcija skotu aristokrāta sera Džeimsa Ta- gerta vadībā pietuvojās Virungai no ziemeļiem, sasniedzot Ubangi upes Ravanas līci. Tagerts nosūtīja uz priekšu iz­lūkus, bet tie neatgriezās.

1872. gadā Stenlijs virzījās tuvu garām Virungas no­vadam, tomēr tajā neiegāja; 1899. gadā vācu ekspedīcija ieradās Virungā un zaudēja vairāk nekā pusi cilvēku. Pri­vāti finansēta itāļu ekspedīcija 1911. gadā pazuda bez pē­dām. Pēc tam vairs neviens zudušo pilsētu Zindžu nebija meklējis.

Tātad neviens to ari nav atradis, — rezumēja Eliots.

Rosa purināja galvu.

Manuprāt, pat vairākas ekspedīcijas atrada šo pil­sētu, — viņa sacīja. — Bet neviens no tās vairs neatgriezās.

Šāds rezultāts nebūt nebija neizskaidrojams un noslē­pumains. Āfrikas izpētes sākumposmā ekspedīcijas bija sais­tītas ar ārkārtīgi lielu risku. Pat rūpīgi izplānotās un sa­prātīgi vadītās zaudēja pusi vai pat vairāk dalībnieku. Tie, kas nenomira no malārijas, miega slimības vai dru­dža, nonāca pie upēm, kuras mudžēt mudžēja no kroko- diliem un nīlzirgiem, džungļiem, kuros dzīvoja leopardi un aizdompilnas kanibālu ciltis. Un, par spīti bagātīgajai ve­ģetācijai, džungļos bija ļoti maz ēdamu augu — vairākas ekspedīcijas bija nomirušas badā.

Es sāku, — Rosa sacīja Eliotam, — ar pieņēmumu, ka šī pilsēta galu galā eksistē. Tātad — kur es to varētu atrast?

Zudusī pilsēta Zindža tika saistīta ar dimantu raktuvēm, bet dimantus atrod vulkānu tuvumā. Tas vedināja Rosu pār­meklēt Lielā Lūzuma ieleju — milzīgu, trīsdesmit jūdžu platu ģeoloģiskā defekta joslu, kas stiepās vertikāli pāri kontinenta austrumu trešdaļai tūkstoš piecsimt jūdžu ga­rumā. Lūzuma ieleja bija tik milzīga, ka tās pastāvēšana netika apjausta līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem ga­diem, kad ģeologs Gregorijs ievēroja, ka klinšu sienas trīs­desmit jūdžu attālumā sastāvēja no tiem pašiem iežiem. Mūsdienu valodā Lielais Lūzums bija neizdevies mēģinā­jums izveidot okeānu, kontinenta austrumu bešdaļai pirms divsimt miljoniem gadu cenšoties atrauties no pārējās Āfri­kas, tomēr kāda iemesla dēļ process apstājies, pirms atdalī­šanās bija notikusi.

Uz kartes Lielā Lūzuma ieplaku iezīmēja divas pazī­mes — šauru vertikālu ezeru rinda: Malavi, Tanganjika, Kivu un Mobutu, un vulkānu rinda, ieskaitot vienīgos aktīvos Āfrikas vulkānus Virungā Virungas grēdā aktīvi bija trīs vulkāni: Mukenko, Mubuti un Kangaravi. Tie pacēlās vienpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs Lūzuma ielejas aus­trumos un Kongo baseina rietumos. Tādējādi Virungā šķita laba vieta dimantu meklējumiem. Nākamais solis bija izpētīt pamatpatiesības.

Kas ir pamatpatiesības? — jautāja Pīters.

Kompānijā mēs nodarbojamies ar datiem, kas gūti no attāluma, — Karena skaidroja. — Pavadoņu uzņēmumi, aerofotogrāfija, radara dati. Mums ir miljoniem uzņēmumu no dažāda attāluma, bet nekas nevar aizvietot pamatpa­tiesības — konkrētajā vietā strādājošas ekspedīcijas iegū­tos datus. Es sāku no ekspedīcijas, kas devās turp meklēt zeltu. Viņi atrada arī dimantus. — Viņa nospieda dažus taustiņus, un attēls uz ekrāna izmainījās, uz tā sāka mirgot dučiem sīku gaismas punktiņu.

Tas ir depozītu izvietojums upju gultnēs Virungas ap­kaimē. Jūs redzat, kā depozīti veido koncentriskus pusap­ļus, kas apliecas vulkāniem. Secinājums — dimanti noska­loti šeit no Virungas vulkānu nogāzēm.

Jūs nosūtījāt grupu meklēt šo avotu?

Jā. — Viņa norādīja uz ekrānu. — Bet neļaujieties mānam. Šajā pavadoņa uzņēmumā redzami džungļi piec­desmit tūkstošu kvadrātkilometru platībā. Lielāko daļu no šiem plašumiem nav redzējis neviens baltais cilvēks. Rel­jefs ir sarežģīts, redzamība apmēram daži metri visos vir­zienos. Ekspedīcija varētu strādāt šajā apvidū gadiem, pa­iedama pilsētai garām divsimt metru attālumā un nepa­manīdama to. Tādēļ es sašaurināju meklējumu sektoru. Es nolēmu pamēģināt pilsētu atrast

Atrast šo pilsētu? Pavadoņu uzņēmumos?

Jā, — viņa sacīja. — Un es to atradu.

Pasaules mūžameži vairumā gadījumu bija padarījuši neiespējamu novērošanu no attāluma. Lielie džungļu koki izpleta necaurredzamu veģetācijas aizkaru, noslēpjot it visu, kas bija zem tiem. Gan pavadoņu, gan aerofotogrā- fijās Kongo mūžameži izskatījās kā milzīgs, viļņains, bet vienmuļš un vienmērīgi zaļš paklājs. Pat lielākas upes — piecdesmit līdz simt pēdu platas — bija tā apslēptas, ka tās no augšas nevarēja pamanīt

Tādējādi šķita neiespējami, ka viņai izdosies atrast jeb­kādas pamestās pilsētas pazīmes aerofotogrālijās. Taču Ka- renai bija padomā kas cits — viņa nolēma izmantot to pašu veģetāciju, kas aizsedza zemi.

Veģetācijas analīze tika plaši izmantota mērenā klimata joslā, kur lapotne mainījās atkarībā no gadalaika. Bet ekvatoriālie mūžameži bija nemainīgi — ziemā vai va­sarā lapu jūra izskatījās tāpat Rosa pievērsās citam as­pektam — veģetācijas albedo nevienmērībām.

Albedo tiek definēts kā no kādas virsmas atstarotās elektromagnētiskās enerģijas attiecība pret enerģijas dau­dzumu, kas uz to krīt Redzamajā spektrā tas bija virsmas «si>ožums». Upes albedo bija augsts, jo ūdens atstaro lielāko daļu saules gaismas. Veģetācija gaismu absorbē, tādēļ tās albedo ir zems. Jau sākot ar 1977. gadu, ĒRTS izstrādāja datorprogrammas precīzai albedo mērīšanai, kas noteica vissīkākās nianses.

Rosa jautāja pali sev: ja mūžameži slēpj pameslu pilsētu, kas par to liecina? Un atbilde bija skaidra — vēlīni se­kundārie džungļi.

Neskarto mūžamežu sauca par primārajiem džungļiem. Primārie džungļi bija tas, ko vairākums ļaužu ar šo vārdu vispār saprata: milzīgus kokus — mahagoniju, tīkkoku un melnkoku —, bet zem tiem paparžu un palmu biezokni, kas klāja zemi. Primārie džungļi bija tumši un draudīgi, bet patiesībā viegli caurejami. Ja gadījās, ka cilvēki primā­ros džungļus izcirta, bet vēlāk pameta, attiecīgo platību pārņēma pilnīgi citāda sekundārā audze. Valdošās bija mīk­stās koksnes sugas un ātri augošie koki, bambusi un ērk­šķaini vīteņaugi, kas veidoja blīvu un necaurejamu barjeru.

Bet Rosu attiecībā uz džungļiem neinteresēja nekas cits, kā vien to albedo. Tā kā sekundārie augi bija atšķirīgi, tad arī to albedo atšķīrās no primārajiem džungļiem. Tur­klāt to varēja saistīt ar vecumu — atšķirībā no primāro džungļu kokiem, kas dzīvoja simtiem gadu, sekundāro džun­gļu augu mūžs bija apmēram divdesmit gadu. Tādējādi, laikam ejot, sekundāro džungļu formas nomainīja viena otru.

Pārbaudot apvidus, ko galvenokārt veidoja sekundārie džungļi, — kā lielo upju krastu, kur neskaitāmas reizes tika izveidotas un pamestas cilvēku apmetnes, — Rosa pār­liecinājās, ka ĒRTS datori patiešām spēj noteikt nepiecie­šamās sīkās atstarojuma nianses.

Tad viņa ieprogrammēja ĒRTS iekārtas, lai tās meklētu albedo izmaiņas par 0,03 vai mazāk laukumos, kas ir līdz simt metru lieli, piecdesmit tūkstošu kvadrātkilometru pla­šajā Virungas vulkānu nogāžu mūžamežu masīvā. Sāds uz­devums nodarbinātu piecdesmit cilvēku analītiķu grupu trīsdesmit vienu gadu. Dators izanalizēja 129 000 pavadoņu un aerofotogrāfiju nepilnās deviņās stundās.

Un atrada pilsētu.

1979. gada maijā Rosās rīcībā bija datora sagatavots at­tēls, kas rādīja ļoti senu sekundāro džungļu laukumu, iz­kārtotu ģeometriskās koordinātās. Šis laukums atradās di­vus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, garums trīs grādi, uz aktīvā Mukenko vulkāna rietumu nogāzes. Pēc datora vērtējuma, sekundāro džungļu vecums bija piecsimt līdz as­toņsimt gadu.

Un jūs nosūtījāt turp ekspedīciju? — Eliots jautāja.

Rosa pamāja.

Pirms trim nedēļām kāda dienvidafrikāņa Krugera

vadībā. Ekspedīcija apstiprināja dimantu depozītu esamību, devās tālāk, meklējot to izcelsmi, un atrada šo pilsētu. — Un kas tad notika? — pavaicāja Eliots.

Viņš palaida videoierakstu otrreiz.

Uz ekrāna parādījās melnbalts nometnes attēls. Tā bija izpostīta un gruzdēja. Bija redzami vairāki līķi ar sadra­gātiem galvaskausiem. Un bija redzama ēna, kas pārslīdēja šiem guļošajiem ķermeņiem. Kamera lika pārfokusēta, lai parādītu pieklumzājušās ēnas aprises. Eliots piekrita, ka tā izskatījās pēc gorillas ēnas, taču viņš iebilda:

Gorillas to nevarēja izdarīt Gorillas ir mierīgi, veģe­tāri dzīvnieki.

Viņi noskatījās ierakstu līdz galam, tad vēlreiz apskatīja datora apstrādāto attēlu, kurā bija skaidri redzama gorillu tēviņa galva.

Tā ir pamatpatiesība, — sacīja Rosa.

Eliots nebija par to pārliecināts, viņš vēlreiz atkārtoja videoieraksta pēdējās trīs sekundes, aplūkodams gorillas galvu. Attēls bija izplūdis, atstāja spokainu pēcspīdumu, bet kaut kas tajā likās dīvains. Viņš nespēja saprast, kas tieši. Protams, tā bija gorillām netipiska uzvedība, bet ne tikai… Viņš nospieda pauzes taustiņu un lūkojās apturētajā kadrā. Seja un apspalvojums bija pelēki — tur nebija ne­kādu šaubu.

Vai ir iespējams palielināt kontrastu? — viņš jautlja Rosai. — Šis attēls ir tāds pabalējis.

Nezinu, — Rosa atbildēja, grozot kloķus. — Man lie­kas, ka attēls ir gluži labs. — Katrā gadījumā to vairs nevarēja padarīt tumšāku.

Tas ir pārāk pelēks, — viņš sacīja. — Gorillas ir daudz tumšāki.

Šis kontrastainības līmenis ir normāls.

Eliots nešaubījās par to, ka redzamais radījums ir par gaišu, lai būtu kalnu gorilla. Redzamais bija vai nu jauns dzīvnieku paveids, vai jauna suga. Jauna lielo pērtiķu suga, pēc krāsas pelēka, pēc uzvedības — agresīva, atklāta Aus- trumkongo… Viņš bija devies šajā ekspedīcijā, lai pārbau­dītu Eimijas sapņus— vilinošs psiholoģisks pētījums—, bet nu likmes pēkšņi bija strauji pieaugušas.

Kosa pārvaicāja:

Tātad jūs domājat, ka tas nav gorilla?

To ir iespējams pārbaudīt, — viņš sacīja, pieri sa­raucis, skatīdamies ekrānā, kamēr lidmašīna lidoja caur nakti.

— Kas man būtu jādara? — pārvaicāja Toms Sīmenss, ar plecu piespiezdams klausuli un pagriezdamies gultā, lai paskatītos pulkstenī. Tas rādīja trīs no rīta.

Tev būtu jāaiziet uz zoodārzu, — Eliots atkārtoja. Viņa balss skanēja dīvaini, it kā no ūdens dziļumiem.

Pīter, no kurienes tu zvani?

Mēs pašlaik esam kaut kur virs Atlantijas, — Eliots atbildēja, — ceļā uz Āfriku.

Vai viss kārtībā?

Viss ir lieliski, — Eliots atbildēja. — Bet es gribu, lai tu no rīta vispirms aizej uz zoodārzu.

Un kas man tur jādara?

Nofilmē gorillas. Centies viņus notvert kustībā. At­šķiršanas funkcijai ir ļoti svarīgi, lai viņi būtu kustībā.

Pag, es labāk pierakstīšu, — sacīja Sīmenss. Viņš bija Eimijas projekta programmētājs un pieradis pie nepa­rastiem lūgumiem, bet ne nakts vidū. — Kas tā par fun­kciju?

Kamēr tu ar to nodarbojies, caurskati visas filmas, kas ir mūsu bibliotēkā par gorillām — jebkādiem, savva­ļas vai zoodārzu. Jo vairāk īpatņu, jo labāk, ja tikai tie kustas. Salīdzinājumam vislabāk ņem šimpanzes. Visu, kas mums ir par šimpanzēm. Pārraksti to uz lentes un iz­laid caur šo funkciju.

Kādu funkciju? — Sīmenss nožāvājās.

To, ko tu uzrakstīsi, — Eliots atbildēja. — Man va­jadzīga izšķiršanas funkcija ar daudzkāršu mainīgo, balsto­ties uz visu attēlu kopumu…

Tu gribi sacīt — paraugu atpazīšanas funkcija? — Sīmenss bija uzrakstījis paraugu atpazīšanas funkcijas Eimi­jas zīmju lietojumam, kas ļāva novērot viņas zīmes visu diennakti. Sīmenss lepojās ar šo programmu, savā ziņā tā bija ļoti izdomas bagāta.

Lai kā jūs to veidotu, — atbildēja Eliots, — man ir vajadzīga programma, kas atšķirtu gorillas no citiem pri­mātiem, piemēram, šimpanzēm. Sugu atšķiršanas funkcija.

—Tu joko?! — ieaucās Sīmenss. — Tā jau ir B-8 tipa problēma. — Paraugu atpazīšanas programmu vēl neapgū­tajā laukā tā saucamās B-8 tipa programmas bija vissa­režģītākās; veselas pētnieku grupas gadiem bija centušās iemācīt datoram atšķuību starp «B» un «8» tieši tādēļ, ka šī atšķirība bija tik šķietami acīm redzama. Bet cilvēka acij acīm redzamais nebūt tāds nešķita datora skannerim. Datoram tas bija jāizskaidro, bet šie paskaidrojumi izrādījās grūtāk uzrakstāmi, nekā visi bija paredzējuši, it īpaši rok­raksta burtiem.

Nu Eliots pieprasīja programmu, kas atšķirtu līdzīgus šimpanžu un gorillu attēlus. Sīmenss nespēja atturēties, ne- pavaicājis:

Kādā nolūkā? Tas taču ir acīm redzams. Gorilla ir gorilla, bet šimpanze ir šimpanze.

Izdariet to! — Eliots pavēlēja.

Vai es varu izmantot izmēru parametrus? — Jau pēc lieluma vien gorillas varētu nešaubīgi atšķirt no šimpan­zēm. Bet vizuālās funkcijas nevar noteikt objekta izmērus, ja nav zināms attālums no ierakstošā aparāta līdz objek­tam un ierakstošā objektīva fokusa attālums.

Nē, lielumu tu nevari izmantot, — Eliots atbildēja. — Tikai elementu morfoloģiju.

Sīmenss nopūtās.

Liels paldies. Kāda izšķiršanas spēja?

Man vajadzīga deviņdesmit piecu procentu ticamība sugas atpazīšanai, balstoties uz mazāk par trim sekundēm melnbalta attēla.

Sīmenss sarauca pieri. Acīmredzot Eliotam bija kāda dzīvnieka trīs sekunžu videoieraksts, un viņš nebija pār­liecināts, vai tas ir gorilla vai ne. Pa šiem gadiem Eliots bija redzējis gana gorillu, lai zinātu, kā tos atšķirt: gorillas un šimpanzes bija krasi atšķirīgi pēc lieluma, izskata, kus­tībām un uzvedības. Tie bija tikpat atšķirīgi kā saprātīgie jūras zīdītāji, teiksim, delfīni un vaļi. Nosakot šādas at­šķirības, cilvēka acs bija daudz pārāka par jebkuru dator­programmu, kāda vien jebkad izstrādāta. Tomēr nepār­protami Eliots neuzticējās savām acīm. Kas viņam pa­domā?

Es mēģināšu, — sacīja Sīmenss, — bet tas savu laiciņu aizņems. Tādu programmu vienā nakū nevar uz­rakstīt

Man tā ir vajadzīga rīt, Tom, — atbildēja Eliots. — Es tev atkal piezvanīšu pēc 24 stundām.

Boeing 747 pasažieru moduļa vienā stūrī atradās trokšņa izolēta stiklašķiedras kabīne ar nolaižamu pārsegu un ne­lielu sakaru iekārtas ekrānu; šo iekārtu saukāja par zārku tās klaustrofobiskās sajūtas dēļ, kas radās, tajā strādājot Kad lidmašīna jau bija šķērsojusi pusi Atlantijas okeāna, Rosa iegāja zārkā. Viņa vēl pameta skatienu uz Eliotu un Eimiju, kas abi bija aizmiguši un skaļi krāca, Džensenu un Ērvingu, kas spēlēja «zemūdeņu ķeršanu» datorā, tad nolaida pārsegu.

Rosa bija nogurusi, bet viņa arī necerēja dabūt izgulē­ties tuvākajās divās nedēļās, kas, pēc viņas domām, būs vajadzīgas šai ekspedīcijai. Četrpadsmit dienu — 336 stundu — laikā viņas grupa vai nu pārspēs Eiropas—Japā­nas konsorciju, vai arī zaudēs šo sacensību un tiesības uz minerālu iegulu izpēti Zairas Virungas apvidū.

Sacensība bija jau sākusies, un Karena Rosa netaisījās padoties.

Viņa ievadīja Hjūstonas koordinātas, arī savu apzīmē­jumu un gaidīja, kamēr izsaukums tiks pieņemts. No šā brīža signālam būs piecu sekunžu kavējums abos virzie­nos, jo gan viņa, gan Hjūstonā sūtīs kodētu signālu pake­tes, lai izvairītos no pasīvajiem klausītājiem.

Uz ekrāna iemirdzējās: TREVISS.

Viņa atbildēja, uzrakstot: ROSA Tad pacēla telefona klausuli.

Riebīgas ziņas, — sacīja Treviss, lai gan tā nebija Trevisa balss, bet gan datora ģenerēts neizteiksmīgs audio- signāls.

Izstāstiet, — sacīja Rosa.

Konsorcijs braši darbojas, — sacīja Trevisa balss su­rogāts.

Detaļas, — pieprasīja Rosa un gaidīja piecas sekun­des. Karena iedomājās Trevisu Hjūstonas SVT, dzirdot vi­ņas datora pārveidoto balsi. Šis neizteiksmīgums prasīja citu runas veidu — ko parasti izteica uzsvars un intonā­cija, tagad vajadzēja pateikt tieši.

Viņi zina, ka jūs esat ceļā, — Trevisa balss nodlca. — Viņi sasteidz savus plānus. To visu vada vācieši — jūsu draugs Ribters. Es gatavojos pēc dažām minūtēm sarīkot iebarošanu. Tās nu būtu labās ziņas.

Un sliktās?

Pēdējās desmit stundās Kongo ir sagriezusies īsta elle, — sacīja Treviss. — Mums ir riebīgas GPZ.

Izdrukājiet, — vina sacīja. Uz ekrāna parādījās virs­raksts ĢEOPOLITISKAS ZIŅAS, kam sekoja blīva rind­kopa. Tajā bija teikts:

ZAIRAS VĒSTNIECĪBA VAŠINGTONĀ ZIŅO AUSTRUMU ROBEŽA AR RUANDU SLĒGTA/ BEZ PASKAIDROJUMA/ DOMĀJAMS IDI AMINA VIENĪBAS BĒG PĒC TAN- ZĀNUAS IEBRUKUMA UGANDĀ UZ AUSTRUMU ZAIRU/ SEKO SAGRĀVE/ BET FAKIl ATŠĶIRAS/ VIETĒJĀS CIL TIS KIGANI SACĒLUŠĀS/ ZINO PAR VARDARBĪBU UN

KANIBĀLISMU UTT/ MEŽOS DZĪVOJOŠIE PIGMEJI NEUZTICAMI/ NOGALINA VISUS IENĀCĒJUS MŪŽA­MEŽOS/ ZAIRAS VALDĪBA NOSŪTĪJUSI ĢENERĀLI MU­GURU (AKA MIESNIEKS NO STENLIJVIIJ\S)/ 'PAR KATRU CENU' IZBEIGT KIGANI SACELŠANOS/ SI­TUĀCIJA ĀRKĀRTĪGI NESTABILA/ VIENĪGĀ LEGĀLĀ IEKĻŪŠANA ZAIRĀ CAUR KINŠASU RIETUMOS/ JŪS NEVIENS NEATBALSTĪS/ BALTĀ MEDNIEKA MANRO ATRAŠANA PAR JEBKURU CENU ĀRKĀRTĪGI SVA­RĪGA/ NEĻAUJIET VIŅAM NONĀKT KONSORCIJA RO­KĀS LAI KO TAS MAKSĀ / JŪSU SITUĀCIJA ĻOTI BĪSTAMA/ LAI IZKULTOS VAJADZĪGS MANRO

Viņa skatījās uz ekrānu. Tās bija sliktākās iespējamās ziņas. Tad viņa jautāja:

Vai jums ir visjaunākās ziņas?

EIROPAS—JAPĀNAS KONSORCUĀ PAŠLAIK IETILPST MORIKAVA (JAPĀNA)/ GERLICH (VĀCIJA)/ VOORSTER (AMSTERDAMA)/ DIEMŽĒL ATRISINĀJUŠI VISAS NESASKAŅAS/ MŪS NOVĒRO NEVAR CERĒT UZ DRO­ŠIEM SAKARIEM/ SAGATAVOJIETIES UZ ELEKTRO­NISKIEM PRETPASĀKUMIEM UN KARA TAKTIKU DIVI- B MĒRĶA SASNIEGŠANAI/ VINI BŪS KONGO (DROŠS AVOTS)' 48 STUNDU LAIKĀ PAŠLAIK MEKLĒ MANRO

Kad viņi būs Tanžerā? — viņa pavaicāja.

Pēc sešām stundām. Jūs?

Pēc septiņām. Manro?

Par viņu neko nezinām, — atbildēja Treviss. — Vai varat viņu apturēt?

Pilnīgi droši, — atbildēja Rosa, — es tūlīt sarīkošu slazdus. Ja Manro nav ar mums, es jums apsolu, ka paies 72 stundas, pirms viņš tiks ārā no valsts.

Kas jums ir? — jautāja Treviss.

Čehu automāti. Atrasti mājā, ar viņa nospiedumiem, rūpīgi apstrādāti. Ar to vajadzētu pietikt.

Ar to vajadzētu pietikt, — Treviss piekrita. — Kā klājas pasažieriem? — Viņš domāja Eliotu un Eimiju.

Jauki, — Rosa atteica, — viņi neko nezina.

Lai tā ari paliek, — sacīja Treviss un nolika klausuli.

— Iebarošanas laiks! — priecīgi sauca Treviss. — Kas mums ir pie siles?

Mums ir pieci slepusdejotāji pie Beta līnijas, — at­saucās Rodžerss, elektroniskās uzraudzības speciālists.

Vai kāds pazīstams?

Visi, — atrūca Rodžerss. — Beta līnija ir mūsu gal­venā iekšējā savienojošā maģistrāle, tāpēc katrs, kas grib ielauzties mūsu sistēmā, pieslēdzas pie tās. Tā var dabūt vairāk informācijas detaļu. Mēs, protams, Betu lietojam tikai parastajai nekodētajai drazai — nodokļiem un algu grā­matvedībai.

Mums jāsarīko viena iebarošana, — sacīja Treviss. Par iebarošanu te sauca viltus datu noraidīšanu pa līniju, kuru noklausās, lai izspiegotājs tos uztvertu. Tā bija smalka operācija. — Vai konsorcijs arī tur ir?

Kā likts. Ko jūs gribat viņiem pasviest?

Zudušās pilsētas koordinātas, — atbildēja Treviss.

Rodžerss pielieca galvu un berzēja uzaci. Viņš bija kor­pulents un nemitīgi svīda.

Cik precīzi tam jābūt nodarītam?

Sasodīti precīzi, — atbildēja Treviss. — Japāņus ar statiskajām izlādēm nepiešmauksi.

Jūs taču netaisāties viņiem dot patiesās koordinātas?

Ak Dievs, protams, ne. Bet tām jābūt samērā tuvu. Teiksim — divsimt kilometru.

Varētu iet, — noteica Rodžerss.

Kodētas? — noprasīja Treviss.

Protams.

Vai jums ir kāds kods, ko viņi varētu atkost divpa­dsmit līdz piecpadsmit stundās?

Rodžerss pamāja.

Gluži lielisks. Izskatās trakoti sarežģīts, bet, kad iz­dodas izurbināt, pēkšņi sabrūk un atveras. Tam ir slēpto zīmju biežuma nepilnības. No otras puses, izskatās, ka mēs esam kļūdījušies, un tas ir viegli atšifrējams.

Tas nedrīkst būt pārāk vienkārši, — brīdināja Treviss.

Nebūt ne, viņi savas jēnas godam nopelnīs. Viņiem prātā neienāks, ka ir paķerti. Mēs reiz šādu joku nostrā­dājām ar armijniekiem, un šie, plati smaidīdami, ieradās sadot mums par nolaidību. Viņi nenojauta, ka tas ir teāt­ris.

Labi, — piekrita Treviss, — sastādiet informāciju, un iebarosim viņus. Man vajadzīgs kaut kas, kam viņi ticētu nākamās četrdesmit astoņas stundas vai pat ilgāk — līdz sapratīs, ka ir piemānīti.

Ar lielāko prieku, — atbildēja Rodžerss un devās pie Beta termināla.

Treviss nopūtās. Drīz sāksies iebarošana, kas, cerams, pasargās viņa ekspedīcijas grupu pietiekami ilgi, lai viņi nonāktu pie dimantiem pirmie.

Viņu pamodināja klusa balsu murdoņa.

—r Cik nepārprotamas ir šīs izpausmes? Te ir jods, pirms deviņām dienām, te nav pat epicentra.

Vai tas ir mākonis?

Nē, tas ir par tumšu. Tas ir izvirdums.

Velns un elle!

Eliots atvēra acis un caur lidmašīnas iluminatoru ie­raudzīja rītausmu kā šauru sarkanu līniju zili melnajās de­besīs. Viņa pulkstenis rādīja pieci no rīta pēc Sanfrancisko laika. Viņš bija gulējis divas stundas pēc sarunas ar Sīmensu. Viņš nožāvājās un paskatījās uz Eimiju, kas bija saritinājusies segās uz gridas. Viņa skaļi krāca. Pārējās kojas bija tukšas.

Tad viņš atkal sadzirdēja klusinātas balsis un paskatī­jās uz datora terminālu. Džensens un Ērvings klusi saru­nājās, skatīdamies displejā.

Bīstama pazīme. Vai datora projekcija no tā mums

ir?

Pašlaik nāk. Tas aizņems laiku, jo es pieprasīju piecu gadu datus un vēl arī citus jodus.

Eliots izrāpās no savas kojas un paskatījās ekrānā.

Kas ir jods? — viņš noprasīja.

JODS ir jaunākie orbitālie dati no satelīta, — Džen­sens izskaidroja. — Mēs tos saucam par jodiem, jo pēc tiem mēs ķeram tikai tad, kad viss jau aizgājis pie joda. Mēs pašlaik blenžam uz šo te vulkāna izpausmi, — Džen­sens sacīja, rādīdams uz ekrānu. — Nekā iepriecinoša.

Kādas vulkāna izpausmes? — Eliots jautāja.

Viņam parādīja izplūdušus dūmu mākoņus — tumši za­ļus datora attēlā —, kas izvirda no Mukenko (viena no ak­tīvajiem Virungas vulkāniem) krātera.

Mukenko atmostas vidēji reizi trijos gados, — stāstīja Ērvings. — Pēdējais izvirdums bija 1977. gada martā, bet izskatās, ka tas taisās sarīkot pamatīgu uguņošanu tuvā­kās nedēļas laikā. Mēs gaidām varbūtības aprēķinu.

Vai Rosa to zina?

Viņi paraustīja plecus.

Zina, bet šķiet, ka neuztraucas. Viņa pirms divām stundām saņēma steidzamu GPZ — ģeopolitiskos jaunu­mus — no Hjūstonas un tad tūliņ pazuda kravas nodalī­jumā. Kopš tā laika nav redzēta.

Eliots iegāja nespodri apgaismotajā lidmašīnas kravas telpā. Tā nebija izolēta, un tādēļ tajā bija visai auksti: uz mašīnu virsbūvēm bija redzama sarma, un gaisā varēja sa­skatīt elpu. Viņš atrada Karenu Rosu strādājam pie galda zem kādas lampas. Karena sēdēja ar muguru pret viņu, bet, kad Eliots pienāca tuvāk, nometa darāmo un pagrie­zās.

Es domāju — jūs guļat, — viņa sacīja.

Es sāku uztraukties. Kas īsti notiek?

Vienkārši pārbaudu ekipējumu. Šis ir mūsu moder­nās tehnoloģijas komplekts, — viņa sacīja, paceldama ne­lielu mugursomu. — Mēs esam izstrādājuši samazinātu va­riantu ekspedīcijām, divdesmit mārciņas ietver visu, kas cilvēkam divu nedēļu laikā var būt vajadzīgs: pārtiku, ūdeni, apģērbu, visu.

Pat ūdeni? — Eliots brīnījās.

Ūdens ir smags: septiņdesmit procentu cilvēka ķermeņa svara sastāda ūdens, arī lielāko daļu pārtikas produktu svara; tieši tādēļ dehidratēta pārtika ir tik viegla. Bet ūdens cilvēka izdzīvošanai ir daudz svarīgāks nekā pār­tika. Cilvēks var izdzīvot neēdis nedēļām, bet nomirs dažu stundu laikā, ja nedabūs dzert. Un ūdens ir smags.

Rosa pasmaidīja.

Cilvēks vidēji dienā patērē četrus līdz sešus litrus, kas sver astoņas līdz trīspadsmit mārciņas. Divu nedēļu ekspedīcijā uz tuksnešainu apvidu būtu vajadzīgas divsimt mārciņas ūdens katram dalībniekam. Bet mums ir NASA ūdens reciklēšanas iekārta, kas attīra visus izdalījumus, ie­skaitot urīnu. Šī iekārta sver sešas unces. Un tā mēs to nodrošinām.

Ievērojusi viņa sejas izteiksmi, viņa piemetināja:

Tas ir gluži labs. Mūsu attīrītais ūdens ir tīrāks par to, ko jūs dzerat no krāna.

Turu jūs pie vārda, — sacīja Eliots, paceldams dī­vainas saulesbrilles. Tās bija tumšas un biezas, ar dīvainu lēcu virs pieres.

Hologrāfiskās nakts brilles, — Rosa paskaidroja. —Ar plānās plēves difrakcijas optiku. — Tad vēl viņa parādīja bezvibrācijas objektīvu ar optisku sistēmu kustību kom­pensācijai, infrasarkanās gaismas stroboskopu un miniatūru lāzeru, ne lielāku par zīmuļa dzēšgumiju. Vēl tur bija diez­gan daudz nelielu trijkāju ar ātrdarbīgu pārnesumu moto­riņiem un skavām kaut kā nostiprināšanai, bet par tiem viņa neteica neko vairāk, kā tikai, ka tās ir «aizsardzības iekārtas».

Eliots aizklīda līdz tālajam galdam, kur lampas gaismā gulēja seši automāti. Viņš paņēma vienu rokās; tas bija smags un eļļains, turpat sakrautas bija ari patronu aptve­res. Eliots neievēroja apzīmējumus; automāti bija krievu AK- 47, pēc licences ražoti Čehoslovakijā.

Viņš paskatījās uz Rosu.

Tikai piesardzības pasākums, — Karena paskaidroja. — Mēs tos ņemam līdzi visās ekspedīcijās. Tas neko ne­nozīmē.

Eliots pašūpoja galvu.

Pastāstiet man par GPZ no Hjūstonas, — viņš sacīja.

Mani tas nesatrauc, — viņa atteica.

Mani gan, — sacīja Eliots.

Rosa viņam paskaidroja, ka GPZ bijis tikai parasts teh­nisks ziņojums. Zairas valdība iepriekšējās diennakts laikā slēgusi valsts austrumu robežas, nekāds transports nevar tajā iekļūt no Ruandas vai Ugandas, visiem, kas tomēr to vēlas, jāierodas no rietumiem caur Kinšasu.

Robežas slēgšanai nebija dots oficiāls izskaidrojums, lai gan avoti Vašingtonā domāja, ka īdi Amina vienības, bēgot pāri Zairas robežai no Tanzānijas iebrukuma Ugandā, va­rētu būt izraisījušas «vietējas nozīmes sarežģījumus». Cen­trālajā Āfrikā tas parasti nozīmēja kanibālismu un citas zvērības.

Vai jūs tam ticat? — Eliots jautāja. — Par kani­bālismu un zvērībām?

Nē, — sacīja Rosa. — Tas viss ir meli. Tie ir holan­dieši, vācieši un japāņi — iespējams, jūsu draugs Morikava. Eiropas—Japānas elektronikas konsorcijs zina, ka ĒRTS drīz var atklāt svarīgus dimantu krājumus Virungā. Un viņi grib mūs aizkavēt cik vien iespējams. Viņiem ir kādi sakari, iespējams — Kinšasā, caur kuriem tie panāca robežu slēg­šanu. Tas arī viss.

Ja nav nekādu draudu, kam tad ir domāti auto­māti?

Tikai piesardzībai, — viņa atkārtoja. — Mēs šīs eks­pedīcijas gaitā tos nelietosim, ticiet man. Un kāpēc gan jums mazliet nepagulēt? Mēs drīz nolaidīsiemies Tanžerā.

Tanžerā?

Tur ir kapteinis Manro.

«Kapteiņa» Čārlza Manro vārds nebija atrodams ekspedī­ciju parasti nolīgstamo ceļvežu sarakstos. Tam bija vairāki iemesli, vispirms jau viņa izcili riebīgā reputācija.

Manro bija uzaudzis Kenijas Ziemeļu Robežu provincē, būdams kāda skotu fermera un viņa skaistās saimniecības vadītājas — indietes ārlaulības dēls. Manro tēvam bija bēdīgs liktenis — viņu nogalināja Mau Mau partizāni 1956. gadā. [4] drīz pēc tam Manro māte nomira no tu­berkulozes un viņš devās uz Nairobi, kur piecdesmito gadu beigās strādāja par balto mednieku, pavadot tūristus uz džungļiem. Tieši tad Manro arī sev piešķīra pakāpi «kap­teinis», lai gan nekad nebija kalpojis militārā dienestā.

Acīmredzot kapteinis Manro izdabāšanu tūristiem uz­skatīja par nepiedienīgu, jo ap sešdesmito gadu parādījās ziņojumi par to, ka viņš no Ugandas ieved tikko neatkarību ieguvušajā Kongo ieročus. Kad Moize Čombe 1968. gadā devās trimdā, Manro darbība kļuva politiski traucējoša, kā­dēļ 1963. gada beigās viņam bija jāpazūd no Austrumāfrikas.

Viņš atkal parādījās 1964. gadā kā viens no ģenerāļa Mobutu baltajiem algotņiem Kongo, pulkveža «Dullā Maika» Houra vadībā. Hours novērtēja Manro kā «izturīgu, ārkār­tīgi bīstamu karotāju, kurš labi pazina džungļus un varēja paveikt ārkārtīgi daudz, kad izdevās viņu atraut no dāmām». Pēc Stenlijvillas ieņemšanas operācijas Dragon Rouge gaitā

Manro vārds tika saistīts ar algotņu zvērībām kādā ciemā, ko sauca Avakabi. Manro atkal pazuda uz vairākiem ga­diem.

1968. gadā viņš no jauna parādījās Tanžerā, kur dzīvoja lieliski un bija viens no vietējās sabiedrības centrālajām personām. Manro neapšaubāmi lielo ienākumu avoti bija nezināmi, bet runāja, ka viņš 1971. gadā esot atbalstījis komunistu sacelšanos Sudānā, piegādājot Austrumvācijā ra­žotus kājnieku ieročus, 1974.—1975. gadā palīdzējis rojālis- tiem Etiopijā, kā arī franču izpletņlēcējiem Zairas Sabas provincē 1978. gadā.

Manro darbība nostādīja viņu īpašā stāvoklī. Lai gan viņš bija persona non grata pusducī Āfrikas valstu, viņš brīvi ceļoja pa kontinentu, uzrādot dažādas pases. Tas bija visai caurspīdīgs triks: katrs robežsargs viņu pazina pēc izskata, taču vienlīdz baidījās gan viņu ielaist, gan neie­laist valstī.

Ārzemju kalnrūpniecības un izpētes kompānijas, kas centās ievērot vietējo noskaņojumu, nevēlējās līgt Manro par savu ekspedīciju ceļvedi. Tajā pašā laikā Manro bija visdārgākais no visiem ceļvežiem. Viņš bija slavens ar prasmi izpildīt sarežģītus un smagus uzdevumus. Ar pie­ņemtu vārdu viņš bija 1974. gadā vadījis divas vācu alvas meklētāju ekspedīcijas Kamerūnā, bija vadījis arī vienu no ĒRTS agrākajām ekspedīcijām uz Angolu 1977. gadā — pašu niknāko bruņoto sadursmju laikā. Nākamajā gadā viņš atteicās no citas ĒRTS grupas vešanas uz Zambiju, jo Hjūs­tonā nepiekrita maksāt viņa prasīto cenu; Hjūstonas eks­pedīciju atcēla.

īsi sakot, Manro bija pazīstams kā vislabākais ceļvedis bīstamiem apstākļiem. Tādēļ ari ĒRTS lidmašīna nolaidās Tanžerā.

Tanžeras lidostā ĒRTS lidmašīna un tās krava tika aiz­turēta, visiem ekipāžas locekļiem un pasažieriem, izņemot Eimiju, bija jādodas uz muitas pārbaudi ar personiska­jām mantām. Džensenu un Ērvingu paaicināja uz papil­du pārbaudi, viņu rokas bagāžā tika atklātas heroīna pē­das.

Šis dīvainais atgadījums notika zīmīgu sagadīšanos ķēdē.

gadā Savienoto Valstu muitas darbinieki sāka izman­tot neitronu ierīces, kā arī ķīmisko tvaiku detektorus jeb «ošņātājus». Abas bija portatīvas elektroniskas ierīces, ku­ras uz līguma pamata ražoja Morikaiva Electronics Tokijā.

gadā radās jautājums par šo ierīču precizitāti, Mori­kava ieteica tās izmēģināt citu pasaules valstu lielākajās lidostās, to skaitā Singapūrā, Bangkokā, Deli, Minhenē un Tanžerā.

Tādējādi Morikaiva Electronics zināja Tanžeras lidostas detektoru iespējas, kā arī dažādās vielas, to skaitā maltas magoņu sēklas un rīvētus rāceņus, kas varētu dot viltus pozitīvu rezultātu lidostu sensoros. Un «viltus pozitīvā tīkla» atmudžināšanai bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas. (Vēlāk tika pierādīts, ka abiem vīriem kaut kā gadījies ie­gūt rāceņu pēdas uz portfeļiem.)

Gan Ērvings, gan Džensens stingri noliedza jebkādu aizliegtu vielu pārvadāšanas faktu un vērsās pie ASV kon­sula. Tomēr konfliktu nebija iespējams atrisināt ātrāk kā pēc dažām dienām, tādēļ Rosa piezvanīja Trevisam Hjūs­tonā, kas to apzīmēja par «Trojas zirgu». Atlika tikai turē­ties un turpināt ekspedīcijas darbu tik labi, cik nu tas bija iespējams.

Viņi domā, ka tas mūs apturēs, — sacīja Treviss,

bet viņi kļūdās.

Kurš tad veiks ģeoloģiskos pētījumus? — jautāja Rosa.

Jūs, — atbildēja Treviss.

Un elektronika?

Jūsu ģenialitāte ir jau pierādīta, — atcirta Treviss.

Tikai gādājiet par to, lai jums izdotos nolīgt Manro. Viņš ir visa pasākuma atslēga.

Krēslā mullas balss skanēja pār Tanžeras Kasbahas pasteļtoņu māju jucekli, aicinot ticīgos uz vakara lūgšanu.

Senajās dienās mullas paši kāpa minaretos, bet tagad tos aizstāja caur skaļruņiem pastiprināts ieraksts — mehani­zēts aicinājums uz musulmaņu paklausības rituālu.

Karena Rosa sēdēja uz kapteiņa Manro mājas terases, kas pacēlās pāri Kasbahai, un gaidīja audienci ar pašu kap­teini. Viņai blakus, atgāzies krēslā, no garā lidojuma nogu­ris, skaļi krāca Pīters Eliots.

Viņi bija gaidījuši jau gandrīz trīs stundas, un viņa bija norūpējusies. Manro māja bija celta mauru stilā, atvērta uz ārpusi. No iekšienes vējš atnesa klusu balsu skaņas. Tur runāja kādā austrumu valodā.

Viena no graciozajām marokāņu kalponēm, kādu Manro šķita esam nebeidzams skaits, iznāca uz terases, nesot te­lefonu. Viņa oficiāli paklanījās. Rosa pamanīja, ka meitenei ir violetas acis, viņa bija izcili daiļa, viņai nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. Labā angļu valodā meitene sacīja:

Te ir jūsu telefons sarunai ar Hjūstonu. Tūlīt sāksies tirgošanās.

Karena piegrūda Pīteram, kas pamodās, neko nesapraz­dams.

Tūlīt sāksies tirgošanās, — viņa sacīja.

Pīters Eliots bija pārsteigts jau no tā brīža, kad viņi ienāca Manro mājā. Viņš bija iedomājies stingru militāru iekārtojumu, bet tā vietā ieraudzīja smalkas, grebtas ma­rokāņu arkas un klusi burzguļojošas strūklakas, kurās ro­taļājās sauleszaķīši.

Tad viņš blakus istabā pamanīja vāciešus un japāņus, kas blenza uz viņu un Rosu. Skatieni bija atklāti naidīgi, bet Rosa piecēlās un sacīja:

Atvainojiet mani uz mirkli.

Tad viņa iegāja blakus istabā un sirsnīgi apskāva kādu jaunu blondu vācieti. Viņi saskūpstījās un priecīgi pļāpāja, kopumā tas izskatījās pēc tuvu draugu satikšanās.

Eliotam nepatika šāda notikumu attīstība, bet viņš nomie­rinājās, redzot, ka japāņi — ģērbušies vienādos melnos uz­valkos — bija tikpat nepatīkami pārsteigti. Ievērojis to, Eliots laipni smaidīja, lai izrādītu prieku par šo satikšanos.

Bet, kad Rosa atgriezās, viņš noprasīja:

Kas tas tāds bija?

Rihters, — viņa sacīja. — Vislabākais topologs Rie­tumeiropā, viņa nozare ir «-telpas ekstrapolācija. Viņa pē­tījumi ir lieliski. — Viņa pasmaidīja. — Gandrīz tikpat lie­liski kā manējie.

Viņš strādā konsorcija labā?

Dabiski. Viņš ir vācietis.

Un jūs runājāt ar viņu?

Es biju sajūsmināta par šo iespēju, — viņa atbildēja. — Karlam piemīt liktenīga aprobežotība. Viņš spēj apstrādāt tikai jau fiksētus datus. Viņš ņem to, kas ir dots, un tad rullē pa «-telpu. Bet viņš nespēj stādīties priekšā neko jaunu. Man bija pasniedzējs M.I.T, kurš bija tāds pats. Pie­saistīts faktiem, realitātes gūsteknis. — Viņa papurināja galvu.

Vai viņš jautāja par Eimiju?

Protams.

Un ko jūs viņam teicāt?

Es teicu, ka viņa ir slima un, iespējams — mirst

Un viņš tam noticēja?

Redzēsim. Re, kur Manro.

Blakus istabā parādījās kapteinis Manro, viņam mugurā bija haki, viņš smēķēja cigāru. Viņš bija garš, pēc izskata rūdīts vīrs ar ūsām un tumšām, vērīgām acīm, kas neko nepalaida garām. Manro sarunājās ar japāņiem un vāciešiem, kas bija acīm redzami neapmierināti ar to, ko viņš sacīja. Pēc īsa mirkļa viņš ienāca pie viņiem, plati smaidīdams.

Tātad jūs dodaties uz Kongo, doktore Rosa.

Jā, mēs turp dodamies, kapteini Manro, — viņa sacīja.

Manro smaidīja.

Izskatās, ka visi turp sataisījušies.

Tad sekoja ātra saruna, ko Eliots nespēja saprast Karena Rosa sacīja:

Piecdesmit tūkstoši ASV dolāru Šveices frankos par nulle komats nulle divi no pirmā gada aprēķinātā ieguves ienākuma.

Manro papurināja galvu.

Simts Šveices frankos un nulle komats nulle seši no pirmā gada ienākuma no pamatatrādnēm, bruto aprēķins, bez diskontiem.

Simts ASV dolāros par nulle komats nulle viens no pirmā gada ieguves visās atradnēs ar pilniem atskaitīju­miem no ieguves brīža.

Ieguves brīža?! Nolādētajā Kongo vidū? Es pieprasītu trīs gadus no ieguves brīža, bet ko tad, ja jūsu raktuves slēdz?!

Ja gribat ko dabūt, riskējiet Mobutu ir gudrs diez­gan.

Mobutu tik tikko turas pie varas, un es esmu vēl dzīvs tikai tādēļ, ka neesmu spēlmanis, — atcirta Manro. — Simts par nulle komats nulle četri no pirmā gada galve­najās atradnēs ar pirmās pakāpes atskaitījumiem. Vai arī nulle komats nulle divi no jūsējiem.

Ja jau jūs neesat spēlmanis, tad piedāvāšu jums tieši — divsimt.

Manro papurināja galvu.

Par MIT Kinšasā jūs samaksājāt vairāk.

Kinšasā aug cenas visam, ieskaitot minerālu izpētes tiesības. Un pašreizējais izpētes ierobežojums, datoru valodā Pil, ir krietni zem tūkstoša.

Ja nu jūs tā sakāt — Viņš pasmaidīja un devās uz otru istabu, kur viņu gaidīja japāņi un vācieši.

Rosa steigšus piemetināja:

Viņiem tas nav jāzina.

Ak, es esmu pārliecināts, ka viņi to tāpat jau zina,— attrauca Manro, ieiedams blakus istabā.

Izdzimtenis, — Karena nošņācās viņam pakaļ. Viņa klusā balsī sarunājās pa telefonu. — Viņš to nekad nepie­ņems… Nē, nē, uz to viņš neielaidīsies… viņi viņu ārkārtīgi grib…

Eliots iesprauda:

Jūs solāt ļoti augstu maksu par viņa pakalpojumiem.

Viņš ir pārākais, — atbildēja Rosa un turpināja čuk­stēt telefonā. Blakus istabā Manro skumji purināja galvu, noraidīdams piedāvājumu. Eliots pamanīja, ka Rihters ir ār­kārtīgi piesarcis.

Manro atgriezās pie Karenas Rosās.

Kāds bija jūsu plānotais PIE?

Zem tūkstoša.

Tā jūs apgalvojat Bet jūs zināt, ka tur ir rūdas pie­jaukums.

Neko tādu es nezinu.

Tad jūs rīkojaties muļķīgi, tērējot tādu naudu, lai do­tos uz Kongo, — sacīja Manro. — Vai ne tā?

Karena Rosa neatbildēja. Viņa skatījās izgreznotajos tel­pas griestos.

Virungā pašlaik nav nekāds mazdārziņš, — piebilda Manro. — Kigani ir sacēlušies, un viņi ir kanibāli. Arī pig­meji vairs nav draudzīgi. Visai iespējams saņemt bultu mu­gurā. Par pūlēm, tā sakot. Vulkāni pastāvīgi draud ar iz­virdumu. Cece mušas. Slikts ūdens. Korumpēti ierēdņi. Uz turieni jau nu nedodas bez ļoti nopietna iemesla, vai ne? Varbūt jums ceļojums jāatliek, kamēr viss nomieri­nās?

Pīters Eliots domāja tieši tāpat un tā arī pateica.

Prātīgs cilvēks, — sacīja Manro, smaidīdams platu smaidu, kas satracināja Karenu.

Acīmredzot, — sacīja Karena Rosa, — mēs nekad nevienosimies.

Tas šķiet skaidrs, — Manro pamāja.

Eliots saprata, ka sarunas ir pārtrauktas. Viņš piecēlās, lai paspiestu Manro roku un dotos prom, bet tanī brīdī Manro iegāja blakus istabā un kaut ko pārsprieda ar ja­pāņiem un vāciešiem.

Sāk izskatīties cerīgāk, — sacīja Rosa.

Kāpēc? — brīnījās Eliots. — Vai tādēļ, ka viņš domā, ka ir jūs satriecis?

Nē. Tādēļ, ka viņš domā, ka mēs zinām precīzākas koordinātas un mums ir lielākas izredzes atrast atradnes un samaksāt

Blakus istabā japāņi un vācieši pēkšņi piecēlās un devās uz ārdurvīm. Pie tām Manro paspieda roku vāciešiem un smalki paklanījās japāņiem.

Šķiet, ka jums taisnība, — Eliots sacīja Karenai. — Viņš tos izvada.

Bet Karena bija drūmi saraukusi pieri.

Tas nav iespējams, — viņa murmināja. — Viņi nevar tā vienkārši aiziet

Eliots atkal bija samulsināts.

Es domāju — jūs vēlējāties, lai viņi iet prom.

Nolādēts, — Rosa izgrūda. — Mēs esam piešņākti. — Tad viņa atkal čukstēja telefonā Hjūstonai.

Eliots nespēja to visu saprast Un viņa samulsums netika izgaisināts. Manro aizslēdza durvis aiz pēdējā no aizejoša­jiem un tad atgriezās pie viņa un Karenas, lai paziņotu, ka vakariņas ir galdā.

Viņi ēda pēc marokāņu paražas — sēdus uz grīdas un ņemot ēdienu ar rokām. Pirmais bija baloža cepetis, tad sekoja kāds sautējums.

Tātad jūs atraidījāt japāņus? — iejautājās Rosa. — At­teicāt viņiem?

Nē taču, — atbildēja Manro. — Tas būtu nepieklā­jīgi. Es teicu, ka padomāšu. Un tā arī darīšu.

Tad kādēļ viņi aizgāja?

Manro paraustīja plecus.

Par to es neko nezinu, ticiet man. Šķiet, viņi pa te­lefonu uzzināja kaut ko, kas izmainīja visus viņu plānus.

Karena Rosa paskatījās pulkstenī, iegaumēdama laiku.

Ļoti garšīgs sautējums, — viņa sacīja. Viņa ļoti cenās izpatikt

Priecājos, ka jums garšo. Tas ir tajin. Kamieļa gaļa.

Karena Rosa ieklepojās. Pīters Eliots pēkšņi pamanīja,

ka viņa apetīte samazinājusies. Manro pievērsās viņam.

Tātad jums pieder tā gorilla, profesor Eliot?

Kā jūs to zināt?

Japāņi pastāstīja. Jūsu gorilla ir viņus apbūrusi. Ne­saprotu gan, kas īsti, bet tic ir kā bez prāta tās deļ. Jauns vīrietis ar gorillu un jauna sieviete, kas meklē…

Rūpnieciskos dimantus, — žigli iestarpināja Karena.

Aha, rūpnieciskos dimantus. — Viņš atkal pagrie­zās pret Eliotu. — Man patīk vaļsirdīgas sarunas. Tātad dimanti; jauki. — Visa viņa izturēšanās rādīja, ka viņš ne­uztver teikto kā būtisku informāciju. Rosa ierunājās:

Jums mūs turp ir jāaizved, Manro.

Pasaule ir pilna rūpniecisko dimantu, — atbildēja Manro. — Tos var atrast Āfrikā, Indijā, Krievijā, Brazī­lijā, Kanādā, pat Amerikā — Arkanzasā, Ņujorkā, Ken- tuki — kurp vien paveries. Bet jūs dzenaties uz Kongo.

Gaisā palika nepārprotams jautājums.

Mēs meklējam Ilb tipa zilos dimantus ar bora virs­kārtu, — paskaidroja Karena Rosa, — kuriem ir mikro­elektronikai svarīgas pusvadītāju īpašības.

Manro braucīja ūsas.

Zilos dimantus, — viņš pamāja. — Tas izskaidro visu.

Rosa apstiprināja, ka tas, protams, visu izskaidrojot

Un tādus nevar iegūt mākslīgi? — jautāja Manro.

Nē. Ir jau mēģināts. Ir izstrādāts komerciāls bora uzklāšanas paņēmiens, bet tas ir pārāk nedrošs. Sava teh­noloģija ir amerikāņiem un sava japāņiem. Abi tās atmeta kā bezcerīgas.

Un jums tad nu jāatrod dabiskas iegulas.

Tieši tā. Es gribu turp doties cik drīz vien iespē­jams, — neizteiksmīgā balsī sacīja Rosa, skatīdamās uz kap­teini Manro.

Es ticu jums, — Manro sacīja. — Mūsu doktorei Rosai prātā ir tikai darbs. — Viņš pārgāja pāri telpai un atspiedās pret vienu no arkām, skatīdamies ārā uz nak­snīgo Tanžeru. — Es nepavisam neesmu pārsteigts, — viņš turpināja. — Patiesībā…

Atskanot pirmajai automāta kārtai, Manro metās gu­ļus — aizsegā, glāzes uz galda palēcās, kāda no meitenēm iespiedzās, arī Eliots un Rosa metās uz marmora grīdas. Viņiem visapkārt svilpoja lodes, kapājot apmetumu virs galvas un drupinot uz viņiem tā gabalus. Tas viss ilga apmēram pusminūti, tad iestājās pilnīgs klusums.

Kad tas bija beidzies, viņi nedroši piecēlās, skatīda­mies cits uz citu.

Konsorcijs spēlē nopietni, — nosmīnēja Manro. — īsti mana tipa ļaudis.

Rosa nopurināja apmetuma putekļus no drēbēm. Viņa pagriezās pret Manro.

Pieci komats divi par pirmajiem divsimt bez atvil­kumiem, Šveices frankos, atbilstoši.

Pieci komats septiņi, un es esmu jūsu rīcībā.

Pieci komats septiņi. Nolīgts.

Manro sarokojās ar viņiem, tad paziņoja, ka viņam va­jadzēs dažas minūtes, lai sakravātos pirms došanās uz Nai­robi.

Tik vien? — brīnījās Rosa. Pēkšņi viņa izskatījās no­rūpējusies, atkal skatīdamās pulkstenī.

Kas par lietu? — noprasīja Manro.

Čehu AK-47, — viņa atbildēja, — jūsu noliktavā.

Manro neizskatījās izbrīnījies.

Labāk dabūjiet tos ārā no turienes, — viņš pamā­cīja. — Konsorcijam noteikti arsenālā ir kas līdzīgs, bet tu­vākajās stundās mums daudz kas jāpaveic.

Viņam to sakot, kļuva dzirdamas policijas sirēnas, tās vēl bija tālu, bet nepārprotami tuvojās.

Manro sacīja:

Mēs iesim pa otrām kāpnēm.

Jau pēc stundas viņi bija gaisā, ceļā uz Nairobi.

Attālums no Tanžeras līdz Nairobi pāri visai Āfrikai ir lie­lāks nekā pāri Atlantijas okeānam no Ņujorkas līdz Londo­nai — 3600 jūdžu, astoņu stundu lidojums. Rosa pavadīja šo laiku pie datora, izstrādājot, kā viņa to dēvēja, «hiper- telpas varbūtības līnijas».

Uz ekrāna bija redzama datora veidota Āfrikas karte ar daudzkrāsainām līnijām pār to.

Tās ir laika zonas, — sacīja Rosa. — Mēs varam tās koriģēt saskaņā ar darbību ilgumu un kavējumu.

Zem ekrāna bija kopējā pagājušā laika pulkstenis, kurā nepārtraukti mainījās rādījumi.

Ko tas nozīmē? — pajautāja Eliots.

Dators izvēlas īsāko maršrutu. Lūk, tas tikko fiksēja grafiku, pēc kura mēs sasniegsim mērķi sešās dienās, as­toņpadsmit stundās un piecdesmit vienā minūtē. Tagad tas cenšas šo grafiku pārspēt

Eliots nevarēja noturēties nepasmaidījis. Datora pro­gnoze ar precizitāti līdz minūtei, nosakot laiku, kad ekspe­dīcija sasniegs mērķi, viņam likās smieklīga. Bet Rosa bija absolūti nopietna.

Viņiem vērojot datora pulkstenis pārlēca uz piecām die­nām, 22 stundām un 24 minūtēm.

Jau labāk, — pamājot sacīja Rosa, — bet vēl arvien nekas īpašs. Viņa nospieda kādu taustiņu, līnijas izstiepās kā gumijas pāri visai Āfrikai. — Tas ir konsorcija marš­ruts, — viņa sacīja, — saskaņā ar mūsu aprēķiniem. Viņi turp dodas krietnā pulciņā — kādi trīsdesmit vai pat vairāk — plaša mēroga pasākums. Turklāt viņi nezina pil­sētas precīzu atrašanās vietu, vismaz mums tā liekas, ka viņi to nezina. Bet viņi ir mums krietni priekšā, vismaz divpadsmit stundas, jo viņi jau Nairobi piekrauj savu lid­mašīnu.

Pulkstenis uzrādīja jaunu laiku — 5 dienas 09 stundas un 19 minūtes. Tad vina nospieda taustiņu ar uzrakstu DATUMS un parādījās 06 21 79 0814.

Saskaņā ar šiem aprēķiniem konsorcijs sasniegs mērķi Kongo 21. jūnijā nedaudz pēc astoņiem no rīta.

Dators klusi tikšķēja, līnijas turpināja stiepties un mai­nīties, līdz parādījās jauns datums: 06 21 79 1224.

Nu, lūk, — viņa sacīja, — tie esam mēs pašlaik. Pieņemot, ka gan mums, gan viņiem veicas maksimāli gludi, konsorcijs mūs apsteigs par nedaudz vairāk kā četrām stundām, pēc piecām dienām no šī brīža.

Ēzdams sviestmaizi, garām gāja Manro.

Vai nu izvēlieties citu maršrutu, — viņš sacīja, —vai rīkojieties radikālāk.

Baidos rīkoties radikālāk pērtiķa dēļ.

Manro paraustīja plecus.

Kaut kas jums tikpat ir jādara, ja prognozes ir šā­das.

Eliots viņos noklausījās ar vieglu nerealitātes sajūtu — viņi pārsprieda starpību, kas mērāma stundās, bet izveido­sies pēc piecām dienām.

Bet nudien, — Eliots ierunājās, — tuvāko dienu laikā ar visiem organizatoriskajiem pasākumiem Nairobi un se­kojošu gājienu džungļos — jūs taču nevarat sevišķi uzti­cēties šiem cipariem.

Nav vairs vecie laiki, — iebilda Rosa, — kad eks­pedīcijas pazuda uz mēnešiem. Dators var kļūdīties, aug­stākais, par minūtēm; labi, noapaļosim — pusstundu šajā piecu dienu periodā. — Viņa papurināja galvu. — Nē.

Mūsu grūtības ir šeit, un ir kaut kas jādara, lai tās at­risinātu. Likme ir pārāk augsta.

Jūs domājat dimantus?

Viņa pamāja un norādīja uz ekrāna apakšdaļu, kurā pa­rādījās vārdi ZIIAIS KONTRAKTS. Viņš pavaicāja, ko tas nozīmē.

Ellīgi daudz naudas, — sacīja Rosa. Un piemeti­nāja: — Es vismaz tā domāju. — Jo viņa patiesi to īsti nezināja.

Katram jaunam līgumam ĒRTS deva kodētu nosaukumu. Vienīgi Treviss un dators zināja, kas apmaksā šo līgumu, visi citi ĒRTS darbinieki, sākot no datoru programmētā­jiem un līdz ekspedīciju locekļiem, sauca projektus tikai to kodētajos vārdos — pēc krāsām: Sarkanais līgums, Dzel­tenais līgums, Baltais līgums. Tas bija domāts līgumu part­neru darbības aizsardzībai. Bet ĒR TS matemātiķi nespēja atturēties no minējumiem par naudas avotiem, kas izvēr­tās par galveno sarunu tēmu kompānijas ēdnīcā.

Zilo līgumu ĒRTS noslēdza 1978. gada decembrī. Tas paredzēja, ka ĒRTS atradīs dabisku rūpniecisko dimantu atradni kādā draudzīgā vai neitrālā valstī, dimantiem bija jābūt Ilb tipa, «zema slāpekļa satura» kristāliem. Kristālu izmēri līgumā nebija noteikti, tātad tiem nebija nozīmes; nebija norādīts arī vēlamais iegulu apjoms, tātad līgum­slēdzējs bija gatavs saņemt tik, cik izdosies. Un, kas bija visdīvaināk, nebija norādīta VIIR

Gandrīz visos līgumos tika norādītas vienības ieguves izmaksu robežas. Nepietika ar minerālu iegulu atrašanu vien, to vienas vienības ieguves izmaksām bija jāiekļau­jas norādītās robežās. Savukārt šīs vienības izmaksas atspo­guļoja iegulas bagātīgumu, attālumu līdz ieguves vietai, vietējā darbaspēka pieejamību, politiskos apstākļus, iespē­jamo nepieciešamību būvēt lidlaukus, ceļus, slimnīcas, rak­tuves vai bagātināšanas uzņēmumus.

Ja parādījās līgums bez VIIR, tad tas nozīmēja tikai vienu: kāds tik ļoti gribēja dabūt zilos dimantus, ka tam bija vienalga, cik tas maksā.

Četrdesmit astoņu stundu laikā ĒRTS ēdnīcā Zilais »

līgums jau bija atšifrēts. Izrādījās, ka zilie dimanti ir zili no neliela daudzuma bora to virskārtā, kas tos padarīja nevērtīgus kā dārgakmeņus, bet izmainīja to elektronis­kās īpašības, padarot tos par pusvadītājiem, kuru pretes­tība ir 100 omu uz centimetru. Tiem piemita arī zinā­mas gaismas caurlaidības īpašības.

Tad kāds atrada īsu rakstu Electronic News 1978. gada 17. novembra numurā, kas saucās «Makfija apstrādes teh­noloģija noraidīta». Tajā bija paziņots, ka Silec, Inc. Voltemā Masačūsetsā ir pārtraukusi eksperimentālos mēģinājumus mākslīgi izveidot vienlaidus bora kārtu uz dimantu vir­smas pēc Makfija tehnoloģijas. Makfija procesa izmanto­šana tika pārtraukta sakarā ar to, ka tas bija pārāk dārgs un nedrošs, lai radītu «vēlamās pusvadītāju īpašības». Rak­sta noslēgumā bija secināts, ka «citas firmas nav pietie­kami novērtējušas vienlaidus bora kārtas uzklāšanas grūtī­bas pakāpi; Morikaiva (Tokijā) atteikusies no Nagauras pro­cesa šā gada septembrī». Pētot vēl agrākas ziņas, ĒRTS ēdnīcā tika atklātas vēl dažas šā noslēpuma detaļas.

Jau 1971. gadā Intec, mikroelektronikas firma no Santa- klāras, bija paredzējusi, ka dimanta pusvadītāji būs ārkār­tīgi nozīmīgi nākošās paaudzes «supravadošo» datoru būvē astoņdesmitajos gados.

Pirmās paaudzes elektroniskās skaitļojamās mašīnas ENLAC un UNIVAC, ko uzbūvēja kara laikam atbilstošā slepenībā četrdesmitajos gados, bija izveidotas uz vakuuma lampu bāzes. Vakuuma lampu darba mūžs bija vidēji div­desmit stundas, bet, tūkstošiem lampu kvēlojot vienā ma­šīnā, daži no pirmajiem datoriem pārtrauca darboties jau pēc septiņām līdz divpadsmit minūtēm. Vakuuma lampu tehnoloģija ierobežoja iecerēto otrās paaudzes datoru lie­lumu un iespējas.

Bet otrās paaudzes datoros lampas lietotas netika. 1947. gadā izgudroja tranzistoru — niecīgu cietas vielas gabaliņu, kas spēja izpildīt visas lampas funkcijas, — un ar to sevi pieteica «cietie» elektroniskie aparāti, kas tē­rēja mazāk enerģijas, radīja mazāk siltuma un bija mazāki un drošāki par lampām, ko aizstāja. Silikona tehnoloģija radīja pamatu trijām paaudzēm arvien kompaktaku, drošāku un lētāku datoru, kas radās nākamajos divdesmit gados.

Bet septiņdesmitajos gados datoru izstrādātāji sāka sa­durties ar silikona tehnoloģijas ierobežojumiem. Kaut arī slēgumi bija sarukuši līdz mikroskopiskiem izmēriem, dar­bības ātrums bija atkarīgs no slēguma ķēdes gamma. Lai vēl vairāk samazinātu šo garumu, kurā attālumi jau līdzi­nājās collas miljonajām daļām, vajadzēja atrisināt veco pro­blēmu — temperatūru. īsākas ķēdes burtiski izkustu no pašu radītā karstuma. Bija nepieciešams kāds paņēmiens, kā vienlaikus samazināt karstumu un pretestību.

Jau kopš piecdesmitajiem gadiem bija zināms, ka dau­dzi metāli, atdzesēti līdz ārkārtīgi zemām temperatūrām, kļūst «supravadoši», ļaujot elektroniem neierobežoti plūst caur tiem. 1977. gadā IBM paziņoja ka šī kompānija izstrādā ultraātru datoru greipfrūta lielumā, ko dzesētu šķidrais slā­peklis. Supravadošajiem datoriem bija vajadzīga radikāli jauna tehnoloģija un jauni zemas temperatūras materiāli.

Tādējādi dimanti ar pārklājumu iegūtu visplašāko izman­tojumu.

Pēc dažām dienām ĒRTS ēdnīcai bija jau cits izskaid­rojums. Saskaņā ar jauno teoriju septiņdesmitie gadi bija nepieredzētas datoru attīstības laiks. Kaut arī pirmo skait­ļojamo mašīnu izgatavotāji bija paredzējuši, ka četri datori izpildīs visas pasaules skaitļošanas darbus tuvākajā nākotnē, speciālisti tagad pareģoja, ka līdz 1990. gadam pasaulē būs viens miljards datoru, vairākums no tiem ar sakaru tīkliem saistīti savā starpā. Šādu tīklu nebija, un tie varēja būt teorētiski neiespējami. (1975. gadā Hannoveres institūta pētī­jumā bija secināts, ka zemes garozā ir par maz metāla, lai izveidotu nepieciešamās sakaru līnijas.)

Pēc Hārvija Rambo uzskata, astoņdesmitajos gados iz­paudīsies ārkārtīgs datu pārraides sistēmu trūkums: «Kā fosilās degvielas trūkums pārsteidza rūpniecisko pasauli ne­sagatavotu septiņdesmitajos gados, tā datu pārraides trū­kums pārsteigs pasauli nākamajā desmitgadē. Cilvēkiem tika liegta pārvietošanās septiņdesmitajos, bet viņiem tiks liegta informācija astoņdesmitajos, un nāksies vēl novērtēt, kurš 110 diviem trūkumiem ir traucējošāks.»

Lāzeru tehnoloģijas bija vienīgā cerība, kā izveidot ne­pieciešamo datu pārraidi, jo gaismas vadu informācijas caur­laidība bija divdesmit tūkstošus reižu lielāka nekā paras­tajiem koaksiālajiem metāla kabeļiem. Datu pārraide ar lāzeru prasīja pilnīgi jaunas tehnoloģijas izveidošanu — tajā skaitā plānu vītu optisko šķiedru un pusvadītāju diman­tus ar pārklājumu, par kuriem Rambo paredzēja, ka tie drīzumā «būs dārgāki par naftu».

Vēl vairāk, Rambo paredzēja, ka desmit gadu laikā pati elektrība kļūs lieka. Nākotnes datori lietos tikai gaismas ķēdes un tiks savienoti, lietojot gaismas pārraides sistēmas. Par iemeslu tam būs ātrums. «Gaisma,» rakstīja Rambo, «pārvietojas ar gaismas ātrumu. Elektriskie impulsi — ne. Mēs dzīvojam mikroelektronikas norieta ērā»

Mikroelektronika tomēr nebūt neizskatījās pēc atmir­stošas tehnoloģijas. 1979. gadā mikroelektronika bija viena no lielākajām rūpniecības nozarēm visā rūpnieciskajā pa­saulē, ASV vien tās apgrozījums bija astoņdesmit miljardi dolāru; sešas no Fortune 500 pirmajām divdesmit korpo­rācijām nodarbojās ar mikroelektroniku. Mazāk nekā trīs­desmit gados šīs kompānijas bija pieredzējušas neparasti sīvu konkurenci un nepieredzētus panākumus.

1958. gadā ražotāji spēja ievietot 10 elektroniskus kom­ponentus vienā silikona mikroshēmā. 1970. gadā jau bija iespējams tā paša lieluma shēmā savietot 100 komponen­tus — desmitkārtīgs pieaugums mazliet vairāk nekā des­mit gadu laikā.

Bet 1972. gadā mikroshēmā ievietojamo komponentu skaits jau bija 1000, 1974. gadā — 10 000. Tika pareģots, ka 1980. gadā naga lieluma shēmā tiks ievietots 1 000 000 komponentu, taču, izmantojot elektronisko fotoprojekciju, šis mērķis tika sasniegts jau 1978. gadā. 1979. gada pava­sarī jaunais mērķis bija desmit miljoni vienību vai — vēl labāk — miljards elementu vienā silikona shēmā līdz 1980. gadam. Bet neviens nedomāja, ka uz to būs jāgaida ilgāk par 1979. gada jūniju vai jūliju.

Šādiem sasniegumiem kādā rūpniecības nozarē nav pre­cedenta. To parāda salīdzinājums ar vecajām ražošanas nozarēm. Detroita bija apmierināta ar vienkāršām ražojumu uzbūves izmaiņām reizi bijos gados, bet elektronikas rū|>- niecībā bija parasts šādā laika periodā sasniegt nākamo lieluma kārtu. (Lai turētos līdzi, Detroitai būtu bijis jāpa­lielina automobiļu nobraukums ar galonu degvielas no 8 jūdzēm ar galonu 1970. gadā līdz 80 000 000 jūdžu ar galonu 1979. gadā. Tā vietā Detroita sasniedza 16 jūdžu robežu, kas bija tālāks apliecinājums tam, ka automobiļu ražošana zaudē savu centrālo vietu amerikāņu ekonomikā.)

Tik ļoti konkurējošā tirgū ikviens uztraucās par ārēju spēku ienākšanu, īpaši jau japāņiem, kas kopš 1973. gada uzturēja Japānas kultūras biedrību Sanhosē, ko daži uz­skatīja par labi finansētas rūpnieciskās spiegošanas organi­zācijas aizsegu.

Zilo līgumu varēja izprast tikai no lādas industrijas viedokļa, kur lielāka mēroga sasniegumi tiek gūti ik pēc pāris mēnešiem. Treviss bija teicis, ka Zilais līgums «ir lielākā liela turpmākajos desmit gados. Lai kas arī atrastu šos dimantus, viņš izdarīs lēcienu tehnoloģijā par vismaz pieciem gadiem. Pieci gadi. Vai zināt, ko tas nozīmē?»

Rosa zināja, ko tas nozīmē. Rūpniecības nozarē, kur konkurētspēju noteica mēneši, dažām kompānijām bija ļoti paveicies apsteigt konkurentus par nedēļām kādas teh­noloģijas vai iekārtas izstrādē. Syntel Kalifornijā bija pir­mais, kam izdevās izgatavot 256 K atmiņas mikroshēmu, kamēr visi pārējie ražoja 16K shēmas un sapņoja par 64K ietilpību. Syntel saglabāja savas pozīcijas tikai sešpadsmit nedēļas, bet guva vairāk nekā simt trīsdesmit miljonu do­lāru peļņu.

— Atcerieties, ka mēs runājam par pieciem gadiem, — sacīja Treviss. — Tās ir priekšrocības, kas mērāmas mil­jardos dolāru, varbūt pat desmitos miljardu. Ja vien mēs spējam šos dimantus sadabūt

Tas bija pamats tam, kādēļ Rosa, strādādama ar datoru, izjuta pienākuma nastu. Divdesmit četru gadu vecumā viņa bija komandas vadītāja šajās sarežģīto tehnoloģiju sacīk­stēs, kurās bija iesaistījušās pusducis valstu no visas pa­saules, slepeni cīnoties cita ar citu.

Likmes ikvienu parastu sacīksti padarīja smieklīgu. Pirms aizbraukšanas Treviss bija viņai teicis:

Nebaidies, kad stress tevi padara traku. Uz saviem pleciem tu nes miljardus dolāru. Vienkārši dari visu, kas tavos spēkos.

Darīdama visu, kas viņas spēkos, viņa iespēja samazi­nāt ekspedīcijas ceļā patērējamo laiku par vēl trim stun­dām un trīsdesmit septiņām minūtēm — bet viņi vēl aiz­vien nedaudz atpalika no konsorcija projektētā laika. Ne tik daudz, lai nebūtu iespējams iedzīt, it īpaši ar Manro aukstasinīgajiem gājieniem, bet tomēr — atpalika, kas va­rēja nozīmēt pilnīgu sagrāvi šādā sacīkstē, kur uzvarē­tājs ir tikai viens.

Un tad pienāca drūmā ziņa.

Uz ekrāna parādījās: SLEPENI NOSŪKTS / VISS PA­GALAM.

Velns un elle! — izgrūda Rosa. Pēkšņi viņa jutās no­gurusi. Jo, ja patiesi ir notikusi datu zagšana, viņu cerī­bas uzvarēt šajā sacīkstē strauji zuda — vēl pirms kaut viens no viņiem bija spēris kāju Centrālās Āfrikas mūža­mežos.

Treviss jutās kā pēdējais muļķis.

Viņš blenza uz vēstījumu no Godāra Kosmisko lidojumu centra Grīnbeltā, Merilendā.

ĒRTS KĀPĒC JŪS SŪTĀT MUMS VISUS ŠOS DATUS PAR MUKENKO TIE MUMS NAV VAJADZĪGI TOMĒR PALDIES.

Tas bija pienācis šorīt no GKLC Merilendā, bet nu jau bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas.

— Nolādēts! — iekliedzās Treviss, blenzdams uz šo te­leksu.

Pirmā pazīme, pēc kuras Treviss nojauta, ka kaut kas ir nogājis greizi, bija tas, ka japāņi un vācieši pārtrauca sa­runas ar Manro Tanžerā. Vienu brīdi viņi bija ar mieru maksāt jebkuru cenu; tad vienā mirklī tie jau metās prom. Šī aiziešana bija tik pēkšņa, negaidīta; tas varēja nozīmēt tikai to, ka konsorcija datori bija saņēmuši jaunus datus.

Jaunus datus — bet no kurienes?

Varēja būt tikai viens izskaidrojums — un nu to ap­stiprināja šis GKLC telekss no Grīnbeltas.

ĒRTS KĀPĒC JŪS SŪTĀT MUMS VISUS ŠOS DATUS PAR MUKENKO

Atbilde bija pavisam vienkārša: ĒRTS nebija sūtījis ne­kādus datus. Vismaz — ne apzināti. ĒRTS un GKLC bija līgums par jaunāko datu apmaiņu — Treviss bija noslēdzis šo darījumu 1978. gadā, lai saņemtu lētākus attēlus no Landsat. Satelītattēli bija viņa kompānijas vienīgais lielāko izdevumu cēlonis. Par tiesībām izmantot ĒRTS analīžu re­zultātus GKLC piekrita piegādāt pašus attēlus ar 30% at­laidi.

Toreiz tas likās veiksmīgs darījums, izmantojamie kodi tika saskaņoti līgumā.

Toties tagad iespējamie trūkumi bija atklājušies Trevi- sam visā pilnībā; viņa ļaunākās nojautas bija apstiprinā­jušās. Iekārtojot divtūkstoš jūdžu garu līniju no Hjūstonas uz Grīnbeltu, jūs uzprasāties, lai kāds tai pieslēgtos un slepeni nosūktu informāciju. Kaut kur starp Teksasu un Merilendu kāds bija pieslēdzis terminālu, iespējams — iz­mantotajās telefona līnijās — un sācis zagt datus. Tas bija tieši tas rūpnieciskās spiegošanas veids, no kura viņi vis­vairāk baidījās.

Slepenais termināls ieslēdzās starp diviem legāliem ter­mināliem, novērojot pārraides starp tiem. Pēc kāda laika zagļa termināla operators jau zināja pietiekami daudz, lai sāktu raidīt komandas, nosūcot datus abām pusēm — Hjūstonai, izliekoties par GKI,C, un otrādi. Sāds zagļu ter­mināls varēja darboties, kamēr kāds no legālajiem lietotā­jiem neapjauta, ka notiek informācijas zagšana.

Tagad radās svarīgs jautājums — cik daudz datu bija nosūkts pēdējo 72 stundu laikā?

Viņš bija pieprasījis divdesmit četru stundu kontroles pierakstus, un rezultāti bija satriecoši. Izskatījās, ka ĒRTS dators izdevis ne tikai oriģinālo informāciju, bet ari visus apstrāžu rezultātus — operācijas, kas tikušas veiktas pē­dējo četru nedēļu laikā.

Ja tas bija tiesa, tad tas nozīmēja, ka Eiropas—Japānas informācijas zaglim bija zināms viss, kas darīts ar Mukenko datiem, un tātad viņi zināja ztidušās pilsētas atrašanās vietu ar maksimālu precizitāti. Viņi zināja to tikpat precīzi kā Karena Rosa.

Laika aprēķini bija jāpārlabo ĒRTS ekspedīcijai par sliktu. Un jaunie aprēķini bija viennozīmīgi — vai nu eks­pedīcijas vadītāja bija Rosa, vai nebija, bet ĒRTS koman­dai izredzes sasniegt mērķi pirms japāņiem un vāciešiem tagad praktiski līdzinājās nullei.

No Trevisa viedokļa visa ĒRTS ekspedīcija tagad bija vējā izšķiestas pūles un zaudēts laiks. Uz panākumiem ne­bija cerību. Vienīgais neaprēķināmais elements tagad bija gorilla Eimija, un Trevisa instinkti viņam teica, ka kāda gorilla, vārdā Eimija, nevar būt izšķirošais faktors minerālu depozītu meklējumos ziemeļaustrumu Kongo.

Tas bija bezcerīgi.

Vai viņam vajadzētu atsaukt ĒRTS grupu? Viņš blenza uz displeju pie sava rakstāmgalda.

Izsauciet izmaksu/laika novērtējumu, — viņš sacīja.

Uz ekrāna uzzibēja IZMAKSAS/ LAIKS PIEEJAMS.

Kongo ekspedīcija, — viņš pieprasīja.

Uz ekrāna parādījās skaitļi, kas atspoguļoja Kongo eks­pedīcijas izdevumus: izmaksas par stundu, kopējās izmak­sas, paredzamās izmaksas nākotnē utt. Ekspedīcija bija tik tikko pametusi Nairobi, bet jau tās kopējās izmaksas pār­sniedza 189 000 dolāru.

Ekspedīcijas atsaukšana izmaksātu 227 455 dolārus.

Faktors BF, — viņš sacīja.

Ekrāns izmainījās. BF. Viņš skatīja varbūtību ķēdes. «Faktors BF» bija bona fortuna, laba veiksme — nepare­dzamais visās ekspedīcijās, bet jo sevišķi tālajās un bīs­tamajās.

MIRKLIS PĀRDOMĀM, mirgoja uz ekrāna.

Treviss gaidīja. Viņš zināja, ka datoram būs vajadzī­gas vairākas sekundes, lai izvērtētu visus faktorus, kas varētu ietekmēt ekspedīcijas gaitu tajās piecās dienās, kas tai vēl bija atlikušas ceļā līdz mērķim.

Iedūcās zummers. Rodžerss, slepusdejotājs, sacīja:

Esam izsekojuši nosūcēju. Tas ir Normanā, Okla- homā, formāli Amerikas Ziemeļu Centrālajā apdrošināša­nas sabiedrībā. Piecdesmit viens procents no tās pieder holdinga kompānijai no Havaju salām, Halekuli Inc., kas savukārt pieder japāņiem. Ko man darīt tālāk?

Sarīkojiet labi pamatīgu pērienu, — atbildēja Treviss.

Sapratu, — atsaucās Rodžerss un nolika klausuli.

Uz ekrāna parādījās FAKTORS BF NOVĒRTĒTS un var­būtība — 0,449. Viņš bija pārsteigts — šis skaitlis nozīmēja, ka ĒRTS bija gandrīz līdzvērtīgas izredzes apsteigt konsor­ciju ceļā uz mērķi. Treviss neapšaubīja matemātiku — 0,449 bija pietiekoši.

ĒRTS ekspedīcija turpinās ceļu uz Kongo, vismaz paš­laik. Un pa to laiku viņš darīs visu iespējamo, lai aizka­vētu konsorciju. Trevisam jau bija radusies viena vai divas idejas, kā to izdarīt

Lidmašīna lidoja pāri Rūdolfa ezeram Kenijas ziemeļos, kad Toms Sīmenss piezvanīja Eliotam.

Sīmenss bija pabeidzis datoranalīzi faktoriem, pēc ku­riem atšķirt gorillas no citiem pērtiķiem, galvenokārt šim­panzēm. Pēc tam viņš bija dabūjis no Hjūstonas aptuveni trīs sekundes ilgu, traucējumiem pārbagātu videoierakstu, kurā šķietami bija redzams gorilla, kas sadragā parabolisko antenu un skatās objektīvā.

Nu? — sacīja Eliots, skatīdamies ekrānā. Parādījās dati:

ATŠĶIRŠANAS FUNKCIJA GORILLA/ŠIMPANZE FUNKCIONĀLAIS SADALĪJUMS ŠĀDS: GORILIA 0,9934 ŠIMPANZE: 0,1132

PĀRBAUDES VIDEOLENTE (HJŪSTONĀ): 0,3349

Nolādēts, — Eliots izsaucās. Šie skaitļi nozīmēja, ka pētījums neko neizteica, tas bija bezjēdzīgs.

Man ļoti žēl, ka tā, — Sīmenss sacīja klausulē.

Bet daļa grūtību nāk no paša pārbaudes materiāla. Mums bija jāapraksta tā datoratvasinājums. Attēls ir attī­rīts, tas nozīmē, ka tas ir apstrādāts; būtiskās pazīmes ir zaudētas. Es gribētu pamēģināt ar sākotnējo materiālu. Vai tu man to vari dabūt?

Karena Rosa apstiprinoši māja ar galvu.

Protams, — atbildēja Eliots.

Es izmēģināšu vēlreiz ar to, — sacīja Sīmenss.

Bet, ja tu vēlies dzirdēt manu viedokli, tas neko ne­izšķirs. Nelaime tā, ka gorillām ir iespējama plaša sejas struktūras variēšanās gluži kā cilvēkiem. Ja mēs palieli­nāsim savu paraugu bāzi, mēs iegūsim lielāku variāciju skaitu un lielāku intervālu. Es domāju, ka esam iestrē­guši. Nevar pierādīt, ka tas nav gorilla, bet, ja prasa man, tad — es saku, ka nav.

Ko tu ar to gribi teikt? — Eliots jautāja.

Tas ir kaut kas jauns, — sacīja Sīmenss. — Es tev saku — ja tas patiešām būtu gorilla, tad ar šo manu pro­grammu tas būtu uzrādījis 0,89 vai 0,94, kaut ko šajā in­tervālā. Bet šo attēlu novērtēja ar 0,39. Tas ir par maz. Tas nav gorilla, Pīter.

Kas tad tas ir?

Pārejas forma. Es palaidu analīzi, lai noteiktu, kur ir atšķirība. Un zini, kas bija visuzkrītošākais? Ādas krāsa. Pat melnbaltā attēlā tas nav pietiekami tumšs, lai būtu gorilla, Pīter. Tas ir gluži nepazīstams dzīvnieks, es tev saku.

Eliots paskatījās uz Rosu.

Kā tas ietekmē jūsu grafiku?

Pagaidām — nekā, — viņa atteica. — Citi faktori ir būtiskāki, un šis ir neaprēķināms.

Pilots ierunājās skaļruni:

Sākam nolaišanos Nairobi, — viņš sacīja.

Piecas jūdzes no Nairobi jūs varat sastapt Āfrikas austrumu savannas savvaļas dzīvniekus. Daudzi Nairobi iedzīvotāji vēl atceras, ka tos bija iespējams sastapt vēl tuvāk — ga- zeles, bifeļi un žirafes pastaigājās pa pagalmiem, bet rei­zumis pat leopards pamanījās ielavīties kādā guļamistabā. Tajos laikos pilsēta vēl atgādināja nepakļautas dabas ie­skautu koloniālu apmetni; savos ziedu laikos Nairobi bija vieta, kur dzīve ritēja strauji, parasts jautājums bija: «Vai tu esi precējusies vai dzīvo Kenijā?» Vīri daudz dzēra un bija rupji, sievietes skaistas un valšķīgas, bet dzīvesveids bija tikpat neparedzams kā lapsu medības, kas notika pil­sētas mežonīgajā apkaimē katrās brīvdienās.

Bet mūsdienu Nairobi gandrīz nav atrodams nekas no tiem senajiem kolonizācijas laikiem. Nedaudzi Viktori­jas laikmeta nami izmētāti mūsdienīgā pilsētā ar pusmil­jonu iedzīvotāju, ar sastrēgumiem, luksoforiem, debesskrāp­jiem, supermārketiem, ātrajām ķimiskajām tīrītavām, franču restorāniem un gaisa piesārņojumu.

ĒRTS kravas lidmašīna nolaidās Nairobi Starptautiskajā lidostā 16. jūnija rītā, Manro saistījās ar ekspedīcijai nepie­ciešamajiem nesējiem un palīgiem. Viņi bija gatavi doties prom no Nairobi pēc divām stundām, bet tad no Hjūstonas piezvanīja Treviss un pateica, ka Pītersonam, vienam no pirmās Kongo ekspedīcijas ģeologiem, kaut kā izdevies nokļūt atpakaļ Nairobi.

Rosu jaunumi pārsteidza.

Kur viņš pašlaik? — viņa jautāja.

Morgā, — atbildēja Treviss.

* * *

Pienācis tuvāk, Eliots sarāvās: uz nerūsējošā tērauda galda guļošais līķis bija viņa vecuma blonds vīrietis. Šā vīra rokas bija sadragatas, āda piepampusi, pretīgā purpura krāsā. Viņš uzmeta skatienu Rosai. Viņa izskatījās pilnīgi mierīga, nenovērsās un pat nepamirkšķināja. Patologs no­spieda pedāli, ieslēgdams virs galvas pakārto mikrofonu.

Lūdzu, nosauciet savu vārdu.

Karena Ellena Rosa.

Jūsu pilsonība un pases numurs?

Amerikāņu, F 1413649.

Vai varat identificēt šo vīrieti, mis Rosa?

Jā, — viņa sacīja. — Tas ir Džeimss Roberts Pīter- sons.

Kādas ir jūsu attiecības ar mirušo Džeimsu Robertu Pītersonu?

Es strādāju kopā ar viņu, — viņa sacīja neskanīgā balsī. Šķita, ka viņa aplūko ģeoloģisku paraugu, to bezjū­tīgi pētīdama. Viņas sejā neizpaudās nekāda attieksme.

Patologs pagriezās pret mikrofonu.

Personība noskaidrota — Džeimss Roberts Pīter- sons, vīrietis, baltais, divdesmit deviņus gadus vecs, ASV pilsonis. — Tad viņš atkal pagriezās pret Rosu. — Kad jūs pēdējo reizi redzējāt misteru Pītersonu?

Šā gada maijā. Viņš devās uz Kongo.

Pēdējā mēneša laikā jūs neesat viņu redzējusi?

Nē, — viņa atbildēja. — Kas ar viņu noticis?

Patologs pieskārās purpurkrāsas pampumiem uz vī­rieša rokām. Viņa pirksta gali iegrima, atstādami kodumam līdzīgus iespiedumus.

Sasodīti dīvains gadījums, — sacīja patologs.

Iepriekšējā dienā, 15. jūnijā, Pītersonu galēji smagā šoka

stāvoklī uz Nairobi lidostu bija atvedusi maza čārtera kra­vas lidmašīna. Viņš nomira pēc dažām stundām, neatgu- vis samaņu.

Neticami, ka viņš vispār tik tālu nonāca. Acīmre­dzot lidmašīna tehnisku iemeslu dēļ izdarīja neparedzētu nolaišanos Garonas lidlaukā, uz tāda dubļaina skrejceļa Zairā. Un tad šis puisis izsteberē no meža un sabrūk vi­ņiem pie kājām.

Patologs norādīja, ka sadragāti abu roku kauli. Kā viņš paskaidroja, ievainojumi nebija svaigi; tie bija gūti vis­maz pirms četrām dienām, varbūt vēl agrāk.

Viņš ir pārcietis neiedomājamas sāpes.

Eliots iejautājās:

Bet kas varētu būt izraisījis šādus ievainojumus?

Patologs nekad agrāk neko tādu nebija redzējis.

Virspusēji tas atgādina mehānisku traumu, automo­biļa trieciena radītu ievainojumu, kādu te redzēts diez­gan. Bet mehāniskie ievainojumi nekad nav divpusīgi, kā šis te šajā gadījumā.

Tātad tas nav bijis mehānisks ievainojums? — no­prasīja Karena Rosa.

Nezinu, kas tas ir. Tas ir manā praksē nebijis ga­dījums, — mundri sacīja patologs. — Mēs zem viņa na­giem atradām arī asiņu pēdas un dažus pelēkus matus. Mēs pašlaik izdarām analīzes.

Telpas otrā pusē kāds cits patologs pacēla acis no mik­roskopa.

Tie pilnīgi noteikti nav cilvēka mati. Neatbilst šķērs­griezums. Kāda dzīvnieka spalvas, bet visai līdzīgas cilvēka apmatojumam.

Šķērsgriezums? — izbrīnījās Rosa.

labākā matu izcelsmes pazīme, kādu mums iespē­jams atrast, — paskaidroja patologs. — Piemēram, cil­vēka kaunumam apmatojums šķērsgriezumā ir eliptiskāks nekā pārējā ķermeņa apmatojums vai sejas apmatojums, piemēram. Tas ir ļoti raksturīgi, tas pat tiesā tiek pie­ņemts par pierādījumu. Bet it īpaši šajā laboratorijā mēs bieži sastopamies ar dzīvnieku apmatojumu, kādēļ esam speciālisti arī šajā jomā.

Šajā brīdī sāka zvanīt kāds liels nerūsošā tērauda ana­lizators.

Asins analīze nāk, — sacīja patologs.

Uz displeja parādījās divas pasteļkrāsas paraugu svīt­ras.

Tā ir elektroforēzes analīze, — paskaidroja pato­logs. — Lai noteiktu seruma proteīnu. Pa kreisi tās ir parastas cilvēka asinis. Pa labi ir to asiņu paraugs, ko at­radām viņam zem nagiem. Jūs redzat, tās nepārprotami nav cilvēka asinis.

Nav cilvēka asinis? — pārjautāja Rosa, uzmezdama skatienu Eliotam.

Tās ir tuvas cilvēka asinīm, — sacīja patologs, ap­lūkodams paraugu, — bet nav cilvēka asinis. Varētu būt kāda mājdzīvnieka vai mājlopa asinis — varbūt cūkas. Vai varbūt primāta. Mērkaķi un pērtiķi seroloģiski ir ļoti tuvi cilvēkam. Tūlīt būs gatava datoranalīze.

Uz ekrāna parādījās teksts: ALFA UN BETA SERUMA GLOBULĪNI ATBILST: GORILLAS ASINIS.

Patologs sacīja:

Te nu jums būs atbilde, kas viņam bija zem na­giem. Gorillas asinis.

— Viņa jums neko nenodarīs, — Eliots sacīja pārbiedēta­jam sanitāram. Viņi atradās Boeing 747 kravas lidmašī­nas pasažieru nodalījumā. — Redziet, viņa jums smaida.

Eimija patiesi smaidīja savu visapburošāko smaidu, uz­manīdamās, lai neatsegtu zobus. Bet sanitārs no privāt- klīnikas Nairobi nebija pazīstams ar šiem gorillu etiķetes smalkumiem. Ņemot šļirci, viņam trīcēja rokas.

Nairobi bija pēdējā iespēja Eimijai iziet pamatīgu pār­baudi. Viņas lielais, spēcīgais ķermenis slēpa sevī trauslu uzbūvi, tāpat kā viņas šķietami drūmā seja ar biezajiem uzacu lokiem slēpa lēnīgu, visai maigu dabu. Sanfran­cisko Eimijas projekta līdzstrādnieki viņu pakļāva stingram medicīniskajam režīmam — urīna analīzes katru otro dienu, izkārnījumi tika izmeklēti reizi nedēļā, pārbaudot, vai tajos nav slēptu asiņu, pilna asins analīze reizi mēnesī, reizi trijos mēnešos brauciens pie zobārsta, lai noņemtu melno zobakmeni, kas veidojās no viņas veģetārā uztura.

Eimija to visu uzņēma kā pašu par sevi saprotamu, taču pārbiedētais sanitārs to nezināja. Viņš tuvojās Ei­mijai, turot šļirci sev priekšā kā ieroci:

Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš man neiekodīs?

Eimija, gribēdama palīdzēt, signalizēja: Eimija apsola

nekost. Viņa darīja to lēni un apdomīgi, kā vienmēr, kad sastapās ar kādu, kas nesaprata viņas valodu.

Viņa apsola jums nekost, — paskaidroja Eliots.

Tā sakāt jūs, — iebilda sanitārs. Eliots neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, ka to tomēr bija sacījusi Eimija.

Kad 1 asiņu paraugi bija paņemti, sanitārs nedaudz no­mierinājās. Kravādamies viņš sacīja:

Nepārprotami neglīts lops.

Jūs viņu apvainojāt, — aizrādīja Eliots.

Patiesi, Eimija jau visai enerģiski signalizēja: Kurš ir neglīts?

Nekas, Eimij, — Eliots atbildēja. — Viņš vienkārši nekad agrāk nav redzējis gorillu.

Sanitārs ievaicājās:

Kā, lūdzu?

Jūs viņu aizskārāt Būtu labi, ja jūs atvainotos.

Sanitārs aizcirta savu piederumu koferīti. Viņš blenza

te uz Eliotu, te Eimiju.

Atvainotos viņam?

Viņai, — izlaboja Eliots. — Jā gan. Kā jums patiktu, ja jūs nosauktu par neglītu?

5-106

Eliotam bija stingra pārliecība šajā jautājumā. Gadu gadiem viņš bija asi izjutis ļaužu aizspriedumus, kas tiem bija pret pērtiķiem, uzskatot šimpanzes par jaukiem bērniem, orangutānus — par gudriem večiem, bet goril­las par lempīgiem, bīstamiem zvēriem. Visi kā viens šie pieņēmumi bija kļūdaini.

Katrs no šiem dzīvniekiem bija unikāls, absolūti neie­tilpdams cilvēku stereotipos. Šimpanzes, piemēram, bija daudz cietsirdīgāki par gorillām. Tā kā šimpanzes bija ekstraverti, saniknots šimpanze bija daudz bīstamāks par saniknotu gorillu; zoodārzā Eliots ar izbrīnu vēroja, kā māmiņas stumj savus bērnus tuvāk, lai varētu labāk apska­tīt šimpanzes, bet vilka prom no gorillām. Šīs mātes acīm­redzot nezināja, ka savvaļas šimpanzes mēdza sagrābt un apēst cilvēku bērnus — gorillas neko tamlīdzīgu nekad ne­darīja.

Eliots vairākkārt bija novērojis cilvēku aizspriedumus pret gorillām, kā arī to izpausmes attiecībā uz Eimiju. Ei­mija tur neko nevarēja darīt, ka viņa bija milzīga, melna, zemiem uzacu lokiem, plakanu seju. Zem sejas, ko cil­vēki uzskatīja par tik atbaidošu, slēpās saprātīga un jū­tīga, apkārtējiem cilvēkiem draudzīga apziņa. Viņa jutās sāpināta, kad ļaudis bēga, kliedza bailēs vai izteica ļaunas piezīmes.

Sanitārs sarauca uzacis.

Jūs gribat sacīt, ka viņš saprot angliski?

Jā, viņa saprot gan. — Bija vēl viena lieta, kas tra­cināja Eliotu. Cilvēki, kam bija bail no Eimijas, vienmēr pieņēma, ka viņa ir tēviņš.

Sanitārs papurināja galvu.

Es tam neticu.

Eimij, pavadi šo cilvēku līdz durvīm.

Eimija aizlāčoja līdz durvīm un atvēra tās sanitāram, kura acis iepletās. Eimija aizvēra aiz viņa durvis.

Muļķīgs cilvēks, Eimija signalizēja.

Nepiegriez vērību, — sacīja Eliots. — Nāc, Pīters kutinās Eimiju.

Nākamās piecpadsmit minūtes viņš viņu kutināja, bet

Eimija vārtījās pa grīdu un rūca aiz labsajūtas. Eliots ne­pamanīja, kā atvērās durvis viņam aiz muguras, nepama­nīja ēnu uz grīdas. Kad viņš beidzot to ievēroja un pa­griezās, lai paskatītos uz augšu, bija jau par vēlu. Viņš re­dzēja tumšu cilindru triecamies lejup, viņa galva likās plīstam aiz šausmīgām sāpēm, tad viss satumsa.

Viņš atmodās no durstīgas elektroniskas džinkstoņas.

Nekustieties, kungs, — sacīja kāda balss.

Eliots atvēra acis un ieraudzīja spožo gaismu, kas viņu apspīdēja. Viņš vēl arvien gulēja uz muguras lidma­šīnā; kāds bija noliecies pār viņu.

Paskatieties pa labi… tagad pa kreisi… Vai varat sa­vilkt roku pirkstus?

Viņš izpildīja norādījumus. Gaismu pagrieza prom, un viņš ieraudzīja melnu vīru baltā virsvalkā noliekušos pie viņa. Vīrs pataustīja Eliota galvu; viņa pirksti notraipījās asinīm.

Nav par ko uztraukties, — sacīja vīrs. — Gluži virs­pusēja trauma. — Viņš paskatījās sāņus. — Cik ilgi viņš būtu bijis bez samaņas?

Ne vairāk kā pāris minūtes, — sacīja Manro.

Atkal bija dzirdama augstā, spiedzošā skaņa. Viņš re­dzēja Rosu staigājam pa pasažieru nodalījumu ar kādu somu uz pleca un tādu kā zizli rokā. Atkal viens spie­dziens.

Nolādēts, — viņa sacīja un izrāva kaut ko no apšu­vuma pie loga. — Jau pieci. Viņi te ir krietni pastrādā­juši.

Manro paskatījās uz leju uz Eliotu.

Kā jūtaties? — vniš jautāja.

Viņš būtu jānovēro divdesmit četras stundas, — mel­nais vīrs sacīja. — Tikai piesardzībai.

Divdesmit četras stundas! — izsaucās Rosa, vēl ar­vien staigādama pa nodalījumu.

Eliots iejautājās:

Kur ir viņa?

Viņi to paņēma līdzi, — atbildēja Manro. — Viņi at­vēra lūku lidmašīnas astes daļā, piepūta avārijas pneima­tisko trapu un bija gabalā, pirms kāds attapa, kas ir noti­cis. So te mēs atradām jums blakus.

Manro viņam pasniedza mazu stikla pudelīti ar ja­pāņu uzrakstiem. Pudelītes sāni bija apskrāpēti; vienā tās galā bija gumijas virzulis, otrā — nolauzta adata.

Eliots uzrāvās sēdus.

Jūs tur, uzmanīgāk! — uzsauca ārsts.

Man nekas nekait, — atnāca Eliots, kaut gan viņa galva pulsēja. Viņš pagrozīja pudelīti rokās. — Kad jūs to atradāt, uz tās bija sarma, vai ne?

Manro pamāja.

Ļoti auksta.

CO2, — konstatēja Eliots. Tā bija šautra no gāzes pistoles. Viņš pašūpoja galvu. — Viņi nolauzuši adatu, at­stādami gabalu viņas miesā. — Viņš varēja iedomāties, kā Eimija kliedza. Viņa bija pieradusi pie vismaigākās apiešanās. Iespējams, ka tā bija viena no viņa kļūdām, viņš nebija Eimiju sagatavojis reālajai dzīvei. Viņš paostīja pudelīti un saoda asu smaku. — Lobaksīns. Ātrdarbīgas miegazāles, iedarbojas piecpadsmit sekundēs. To var lietot tikai tādi kā viņi. — Eliots saskaitās. Lobaksīnu reti lie­toja dzīvniekiem, jo tas izraisīja aknu bojājumus. Turklāt viņi vēl bija nolauzuši adatu…

Eliots piecēlās kājās un atspiedās pret Manro, kurš viņu satvēra. Doktors protestēja.

Man nekas nekait! — viņš atkārtoja.

Telpas otrā pusē atkal atskanēja spiedziens, šoreiz skaļš un ilgs. Rosa virzīja savu zizli pāri medikamentu skapītim, gar pudelītēm un tabletēm. Skaņa šķita viņu mulsinām; viņa ātri atvirzījās, aizvērdama skapīti.

Viņa šķērsoja pasažieru nodalījumu, un spiedziens at­skanēja atkal. No viena sēdekļa apakšas Rosa izvilka kādu nelielu, melnu priekšmetu.

Paskatieties uz šo te. Viņiem ir bijis līdzi viens, kas tikai salicis noklausīšanās ierīces. Lai sterilizētu lidmašīnu, būs vajadzīgas stundas. Mēs nevaram tik ilgi gaidīt

Viņa tūlīt devās pie datora un sāka rakstīt

Eliots vaicāja:

Kur viņi pašlaik ir? Konsorcijs?

Pamatgrupa izlidoja no Kubalas lidlauka, kas atro­das ārpus Nairobi, pirms sešām stundām, — sacīja Manro.

Tātad viņi nepaņēma Eimiju sev līdzi.

Protams, ne, — sacīja Rosa. Viņa izklausījās aiz­kaitināta. — Viņiem tā neko nedotu.

Vai viņi to nogalinājuši? — jautāja Eliots.

Varbūt, — klusi sacīja Manro.

Ak Dievs…

Bet es šaubos, — turpināja Manro. — Viņi nevēlas nekādus skandālus, bet Eimija ir slavena — dažās aprin­dās tikpat lielā mērā kā kādas valsts galva vai vēstnieks. Viņa ir runājoša gorilla, un tādu nav daudz. Viņa ir rā­dīta televīzijā, viņas fotogrāfijas ir bijušas avīzēs… Viņi drī­zāk vispirms būtu nogalinājuši jūs.

Tātad viņi to nav izdarījuši, — noteica Eliots.

Un nedarīs, — Rosa sacīja ar negrozāmības pieskaņu balsī. — Konsorcijs neinteresējas par Eimiju. Viņi pat ne­zina, kāpēc mēs to paņēmām līdzi. Viņi tikai cenšas mūs aizkavēt — bet tas nu viņiem neizdosies.

Kaut kas viņas intonācijās ļāva noprast, ka viņa tai­sās pamest Eimiju. Šāda doma Eliotu satrieca.

Mums viņa jāatdabū, — viņš sacīja. — Es atbildu par Eimiju, es nevaru viņu tā vienkārši pamest..

Septiņdesmit divas minūtes, — sacīja Rosa, norādī­dama uz ekrānu. — Mums ir tieši stunda un divpadsmit minūtes, pēc tam visi mūsu plāni sabruks. — Viņa pievēr­sās Manro. — Mums jāpievēršas otrajai iespējai.

Labi, — atsaucās Manro. — Likšu, lai vīri ķeras pie darba. ,

Tikai jaunā lidmašīnā, — sacīja Rosa. — Mēs neva­ram izmantot šo, tā ir netīra. — Viņa drukāja izsaukuma kodus, pirkstiem ātri klikšķinot tastatūru. — Noīrēsim to tieši uz punktu M, — viņa sacīja. — Labi?

Protams.

Eliots iebilda.

Es nepametīšu Eimiju. Ja taisāties atstāt viņu, jums būs jāatstāj arī mani… — Eliots aprāvās.

Uz ekrāna parādījās ziņojums:

AIZMIRSTIET PAR GORILLU DODIETIES UZ NĀKAMO KONTROLPUNKTU STEIDZAMI PĒRTIĶIS NAV BŪ­TISKS GRAFIKA SAGLABĀŠANU DATORS APSTIPRINA ATKĀRTOJU DODIETIES CEĻĀ BEZ EIMIJAS

Jūs nevarat viņu pamest, — Eliots atkārtoja. — Ja tā, tad es ari palikšu.

Ļaujiet man jums ko paskaidrot, — iesāka Rosa. — Nekad neesmu uzskatījusi, ka Eimijai šajā ekspedīcijā ir kāda nozīme, tiklab arī jums. No paša sākuma jūs bi­jāt vajadzīgi tikai uzmanības novēršanai. Kad ierados San­francisko, man sekoja. Jūs un Eimija bijāt tikai viltus ma­nevrs. Jūs samulsinājāt konsorcija ļaudis, tas arī bija mēr­ķis. Nu tas ir izpildīts, un neko vairāk jūs nevarat dot Mēs atstāsim jūs abus, ja tas būs vajadzīgs. Man tas ir gluži vienalga.

— Tātad — velns lai parauj! — Eliots iesāka, — jūs gri­bat man sacīt, ka…

— Tieši tā, — atcirta Rosa. — Bez jums mēs lieliski varam iztikt.

Bet, vēl nepabeigusi teikumu, Karena sagrāba Eliota roku un vilka viņu ārā no lidmašīnas, turēdama pirkstu pie lūpām.

Eliots nodomāja, ka viņa vēlas viņu nomierināt bez liecinieku klātbūtnes, bet viņš taču bija atbildīgs par Eimiju, un jupis rāvis visus tos dimantus un starptautisko intrigu! Izkāpis uz betona skrejceļa, Eliots stingrā tonī at­kārtoja:

Es bez Eimijas nekur nedošos.

Es ari ne, — atteica Rosa, strauji soļodama pāri skrej­ceļam uz policijas helikoptera pusi.

Eliots metās viņai pakaļ.

* —Ko?!

Vai tad jūs galīgi neko nesaprotat? — Rosa viņam noprasīja. — Tā lidmašīna nav tīra. Tā ir pilna noklausī­šanās ierīcēm, un konsorcijs visu dzird. Savu runu es teicu viņiem par godu.

Bet kas tad jūs izsekoja Sanfrancisko?

Neviens. Toties viņi stundām noņemsies, skaidrodami, kas tas varēja būt!

Tātad Eimija un es nebijām tikai viltus manevrs?

Nekādā gadījumā, — Karena apstiprināja. — Re­dziet: mēs nezinām, kas notika ar ĒRTS iepriekšējo Kongo ekspedīciju, bet neatkarīgi no tā, ko saka Treviss vai vien­alga kurš vēl, es domāju, ka tur kaut kā ir iesaistīti gorillas. Un es domāju, ka Eimija mums palīdzēs, kad nonāksim galā.

Kā mūsu sūtne?

Mums vajadzīga informācija, — Karena paskaidroja. — Bet viņa zina par gorillām daudz vairāk nekā mēs.

Bet vai jūs spēsit viņu atrast stundas un desmit mi­nūšu laikā?

Pie velna, ko jūs! — Karena izsaucās, paskatīdamās pulkstenī. — Tam nebūs vajadzīgs vairāk par divdesmit minūtēm.

— Zemāk! Zemāk!

Rosa kliedza mikrofonā, sēdēdama blakus policijas he­likoptera pilotam. Helikopters apriņķoja Valdības namu, pagriezās un devās uz ziemeļiem, uz Hilton viesnīcas pusi

Tas nav pieļaujams, kundze, — pieklājīgi iebilda pi­lots. — Mēs jau tā lidojam zemāk par atļauto.

Jūs lidojat sasodīti daudz par augstu! — Rosa viņam atkliedza. Viņas skatiens bija pievērsts kādai kastei ar četriem digitāliem debespušu rādītājiem, ko viņa turēja uz ceļgaliem. Viņa strauji pārslēdza slēdžus, kamēr no Nairobi lidostas vadības torņa caur radio sprakšķiem pienāca nikni aizrādījumi.

Tagad uz austrumiem, tieši uz austrumiem, — viņa norādīja, un helikopters sasvēries pagriezās uz austrumiem, uz nabadzīgajām nomalēm.

Aizmugures sēdeklī Eliots sajuta, kā, helikopteram ik reizi pagriežoties, viņa kuņģis salecas. Viņam reiba galva, un viņš jutās šausmīgi, taču bija uzstājis, ka grib doties Rosai līdzi. Viņš bija vienīgais, kas spētu Eimijai palīdzēt, ja viņai būtu vajadzīga medicīniskā palīdzība.

Tad Rosa, kas sēdēja blakus pilotam, nokomandēja:

Nolasiet rādījumu, — un norādīja uz ziemeļaus­trumiem. Helikopters pārlidoja nožēlojamas būdas, piedra- zotas autostāvvietas, dubļainus ceļus.

Tagad lēnām, lēnām…

Aparāta rādījumu mirdzošie cipari mainījās. Eliots re­dzēja, kā tie visi vienlaikus uzrādīja nulli.

Laižamies lejā! — Rosa iekliedzās, un helikopters no­laidās lielas atkritumu izgāztuves vidū.

Pilots palika helikopterā, viņa pēdējais izteikums ska­nēja biedējoši.

Kur ir atkritumi, tur ir žurkas, — viņš sacīja.

Žurkas mani neuztrauc, — atteica Rosa, kāpdama ārā ar savu kasti rokā.

Kur ir žurkas, tur kobras, — piemetināja pilots.

Ā-a… — Rosa novilka.

Kopā ar Eliotu viņi šķērsoja izgāztuvi. Pūta diezgan stiprs vējš — papīri un citi atkritumi vēlās viņiem gar kā­jām. Eliotam sāpēja galva, smārdi, kas cēlās no izgāztu­ves, izraisīja nelabumu.

Vairs nav tālu, — sacīja Rosa, lūkodamās savā kastē. Viņa bija izbrīnīta, laiku pa laikam skatījās pulkstenī.

-Šeit?

Viņa noliecās un saka rakāties atkritumos, apļojot ar roku, samulsusi rokoties arvien dziļāk, jau līdz elkonim atkritumos.

Tad viņa beidzot izvilka kaklasiksnu — to, kuru bija uzlikusi Eimijai, kad viņi pirmoreiz iekāpa lidmašīnā San­francisko. Viņa to apgrieza un apskatīja plastmasas plāksnīti ar vārdu. Eliots pamanīja, ka tā ir neparasti bieza. Uz tās bija svaigi skrāpējumi.

Velns un elle! — izsaucās Rosa. — Sešpadsmit mi­nūtes zaudētas. — Un viņa steidzās atpakaļ uz helikopteru, kas viņus gaidīja. Eliots metās viņai pakaļ.

Bet kā jūs Eimiju tagad atradīsit, ja viņi ir atbrī­vojušies no viņas kaklasiksnas raidītāja?

Neviens, — Rosa sacīja, — neliek tikai vienu raidī­tāju. Šis bija tikai māneklis, viņiem to arī vajadzēja at­rast — Viņa norādīja uz skrāpējumiem. — Bet viņi ir gudri, viņi ir pārregulējuši frekvences.

Varbūt viņi tikuši vaļā ari no otra raidītāja? — bažī­jās Eliots.

To nu gan viņi nav varējuši, — atbildēja Rosa. Heli­kopters pacēlās, dārdošs spārnu virpulis, papīri un atkri­tumi zem viņiem salēcās. Viņa piespieda savu mikrofonu pie lūpām un sauca pilotam:

Aizvediet mani uz lielāko metāllūžņu laukumu Nairobi!

Pēc deviņām minūtēm viņi uztvēra vēl vienu vāju sig­nālu, kas nāca no kādas autokapsētas. Helikopters nolaidās blakus uz kādas ielas, piesaistīdams dučiem klaigājošu bērnu. Rosa un Eliots devās iekšā šajā lūžņu laukā, garām rūsošiem automobiļiem.

Jūs esat droša, ka viņa ir šeit? — neticīgi jautāja Eliots.

Bez šaubām. Viņiem bija nepieciešams, lai ap viņu būtu pēc iespējas vairāk metāla, tas ir viss, ko viņi va­rēja izdarīt

Kāpēc?

Ekranējums. — Viņa lavierēja starp sadauzītām ma­šīnām, uz mirkli apstādamās, lai uzmestu skatienu savam aparātam.

Tad Eliots sadzirdēja ņurdienu.

Tas nāca no galīgi veca Mercedes autobusa iekšienes. Eliots metās iekšā caur sabrukušajām durvīm, blīvgumijāin sabirstot viņa rokās. Eimiju viņš atrada guļam uz mugu­ras, sasietu ar līmlenti. Viņa izskatījās vēl apreibusi, taču skaļi žēlojās, kad viņš plēsa nost līmlenti no Eimijas spal­vām.

Nolauzto adatu viņš atrada viņas krūšu labajā pusē un izvilka to ar pinceti. Eimija iespiedzās, tad apkampa viņu. Viņš sadzirdēja attālu policijas sirēnu kaukoņu.

Viss kārtībā, Eimij, viss kārtībā, — viņš sacīja. Viņš nolika Eimiju atpakaļ un aplūkoja uzmanīgāk. Šķita, ka viss ir kārtībā.

Tad viņš beidzot pajautāja:

Un kur tad ir tas otrs raidītājs?

Rosa pasmīnēja.

Viņai vēderā.

Tagad, kad Eimija bija drošībā, Eliotu pārņēma niknuma vilnis.

Jūs likāt viņai to norīt? Elektronisko raidītāju? Vai jums neienāca prātā, ka viņa ir ļoti vārīgs dzīvnieks, ka viņas veselība ir ārkārtīgi nedroša…

Neuzskrūvējieties pārāk, — sacīja Rosa. — Vai at­ceraties tos vitamīnus, ko es jums devu? Jūs arī vienu no- rijāt. — Viņa mierīgi paskatījās pulkstenī. — Trīsdesmit di­vas minūtes. Nepavisam nav slikti. Mums vēl ir četrdes­mit minūtes laika, lai atstātu Nairobi.

Manro sēdēja lidmašīnā, klabinādams datora taustiņus. Viņš vēroja, kā ekrānā pāri kartēm krustojas datumu un laika līnijas, informācijas koordinātas.

Dators ātri pārskrēja iespējamos ekspedīcijas maršrutus, ik desmit sekundes pārbaudot jaunu variantu. Pēc kat­ras analīzes tika uzrādīti rezultāti — izmaksas, apgādes grūtības, ekipējuma trūkumus, kopējais patērētais laiks, rē­ķinot no Hjūstonas, no Pašreizējās' Atrašanās Vietas (Nai­robi). Te nu viņi bija.

Bija jāmeklē kāds risinājums.

«Nav vairs kā senāk,» Manro nodomāja. Pat pirms pie­ciem gadiem ekspedīcijas vēl vadījās pēc minējumiem un laimes. Bet tagad jau katra ekspedīcija izmantoja datorplānošanu reālā laikā; Manro jau sen bija nācies ap­gūt BASIC un TW/GESHUND, kā arī citas galvenās pro­grammēšanas valodas. Neviens vairs nemēģināja kaut ko vienkārši pārbaudīt pats uz savas ādas. Šis arods bija iz­mainījies.

Manro bija izlēmis piekrist IiRTS piedāvājumam tieši šo izmaiņu dēļ. Nekādā gadījumā viņš nebija piekritis Ka­renas Rosās dēļ, kas bija stūrgalvīga un nepieredzējusi. Bet ĒRTS bija vislabākā reālā datu bāze un visizstrādātākās plānošanas programmas. Galu galā viņš paredzēja, ka tieši šīs programmas ienesīs būtiskas izmaiņas. Un vi­ņam patika mazākas grupas; reiz konsorcijs jau bija de­vies darbā, viņu trīsdesmit cilvēku darba grupa drīz vien pati pārliecināsies par šāda skaita nelietderibu.

Bet viņam bija jāatrod labāks grafiks, lai konkurentus apdzītu. Manro spaidīja taustiņus, vērodams datus, kas pa­rādījās uz ekrāna. Viņš projicēja trajektorijas, krustojumus, savienojumus. Tad ar trenētu aci sāka atsijāt variantus. Viņš atmeta takas, slēdza lidlaukus, izdzēsa ceļus, izvairījās 110 upju satekām.

Dators uzrādīja arvien īsāku vajadzīgo laiku, taču ne­pieciešamais laiks no Pašreizējās Atrašanās Vietas vien­mēr vēl bija par ilgu. Labākais grafiks apsteidza konsor­ciju par 37 minūtēm — tas bija par maz, lai uz to paļau­tos. Viņš sarauca pieri un aizsmēķēja cigāru. Varbūt ja viņš šķērsotu Liko upi pie Muganas…

Viņš nospieda taustiņus.

Tas neko nedeva. Liko šķērsošana bija lēnāks variants. Viņš pamēģināja gājienu caur Gorobas ieleju, kaut ari tas varbūt bija pārāk bīstami, lai tiktu īstenots.

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS ĀRKĀRTĪGI BĪSTAMS

— Diži prāti domā līdzīgi, — noteica Manro, smēķēdams cigāru. Tad viņam radās šaubas — vai nav kāds neordi­nārs variants, ko viņš nebūtu ievērojis? Un tad viņam radās ideja.

Pārējiem tas var nepatikt, taču tas varēja izdoties… Manro izsauca ekipējuma sarakstu. Jā, viņi bija tam gatavi. Viņš ievadīja maršrutu, smaidīdams, redzot, kā taisna līnija šķērso Āfriku, beidzoties dažas jūdzes no viņu mērķa. Viņš pieprasīja vērtējumu.

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS

Viņš nospieda noraidījuma taustiņu, lai iegūtu rezultātu neatkarīgi no vērtējuma. Bija tieši tā, kā viņš domāja, — viņi varēja apsteigt konsorciju par pilnām četrdesmit stun­dām. Gandrīz divām diennaktīm! Dators atgriezās pie ie­priekšējā paziņojuma:

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS / AUGSTUMA FAKTORS / PĀRMĒRĪGA BĪSTAMĪBA PERSONĀLAM / VEIKSMES VARBŪTĪBA ZEMĀKA PAR NORMU

Manro tam neticēja. Viņaprāt, viņi varēja ar to visu lie­liski tikt galā, it īpaši, ja laiks pieturēsies labs. Augstums nebūs problēma, bet virsma, kaut arī nelīdzena, būs droša diezgan.

Patiesībā, jo vairāk Manro par to domāja, jo viņā pie­auga pārliecība par to, ka tas izdosies.

Mazā Fokker S-144 propelleru lidmašīna, novietota blakus gigantiskajam Boeing 747, izskatījās pēc mazuļa, kas zīž mātes krūti. Divi kravas trapi ņirbēja no vīriem, kas pār­nesa ekspedīcijas mantas no lielākās lidmašīnas mazajā. Atgriežoties lidlaukā, Rosa Eliotam bija paskaidrojusi, ka viņiem jāpārceļas uz mazāku lidmašīnu, jo Boeing ir pilna noklausīšanās ierīcēm un viņu pašreizējām vajadzībām ir «pārāk liela».

Bet reaktīvā lidmašīna ir ātrāka, — iebilda Eliots.

Kā nu to ņem, — noteica Karena un neko vairāk nepaskaidroja.

Jebkurā gadījumā viss tagad notika ļoti ābi, un Elio­tam bija citas rūpes. Viņš palīdzēja Eimijai iekāpt lidmašīnā un rūpīgi viņu izmeklēja. Šķita, ka viss viņas ķermenis ir nobrāzts — vismaz Eimija žēlojās, ka viņai sāp, lai kur Eliots pieskārās, bet kauli nebija lauzti, un viņa bija tīri labā omā.

Vairāki melnādaini vīri lādēja lidmašīnā iekārtas, smie­damies un laiku pa laikam uzplīkšķinādami cits citam pa muguru. Viņiem, šķiet, bija jautri. Eimiju šie vīri iein­teresēja, viņa gribēja zināt: Kāds joks? Bet vīri viņu, likās, neievēroja, pievērsdamies tikai darāmajam darbam. Eimija arī bija vēl slābana 110 miegazālēm, drīz viņa aizmiga.

Rosa uzraudzīja iekraušanu. Kad Eliots pagājās uz lid­mašīnas astes pusi, viņa tur sarunājās ar kādu jautru, mebi- ādainu vīru, ko Eliotam stādīja priekšā kā Kahegu.

Ā, — sacīja Kahega, spiezdams Eliotam roku. — Dok­tors Eliots. Doktore Rosa un doktors Eliots, divi doktori, ļoti lieliski.

Eliotam nekas te nelikās īpaši lielisks.

Kabega smējās aizgūtnēm.

Ļoti labs aizsegs, — viņš paziņoja. — Ne tā kā ve­cos laikos, kad gājām ar Kipteini Manro. Šoreiz divi dak­teri — medicīniska misija, ja? Ļoti lieliski. Kur ir «medi­kamentu krava»? — Viņš savilka uzacis.

Mums nav medikamentu kravas, — Rosa nopūtās.

Ak, ļoti lieliski, doktore, man patik jūsu izturēša­nās, — čaloja Kahega. — Jūs esat amerikāņi, ja? Mēs ko ņemam, M-16? Ļoti laba šautene, man tā patīk vislabāk.

Kahega domā, ka mēs vedam kontrabandas iero­čus,— paskaidroja Kosa. — Viņš vienkārši nevar noticēt, ka tā nav.

Kahega iesmējās vēl skaļāk.

Bet jūs taču esat ar kapteini Manro! — viņš iesau­cās, it kā tas izskaidrotu visu. Tad viņš devās prom, lai pārraudzītu pārējos strādniekus.

Vai jūs esat pārliecināta, ka mēs nevedam kontra­bandas ieročus? — Eliots pajautāja, kad viņi bija palikuši divi vien.

Mūsu mērķis ir kaut kas daudz vērtīgāks par iero­čiem, — atcirta Kosa. Viņa pārsaiņoja aprīkojumu, darbo­damās ļoti ātri. Eliots pavaicāja, vai viņš nevarētu palīdzēt, taču Karena papurināja galvu.

Tas man jāizdara pašai. Mums tas viss jāsadala tā, lai katram iznāktu četrdesmit mārciņas.

Četrdesmit mārciņas? Pavisam?

Tas ir maksimums, ko pieļauj dators. Manro atveda Kahegu un vēl septiņus citus palīgus no kikuja cilts. Tad mēs trīs — tas ir vienpadsmit kopā, plus vēl Eimija, viņai arī būs pilnas četrdesmit mārciņas. Bet kopā Uk un tā iz­nāk četrsimt astoņdesmit mārciņas, — Rosa sacīja, turpi­nādama svērt pārtikas pakas un paciņas.

Jaunumi viesa bažas Eliota apziņā. Ekspedīcija ieguva jaunu pagriezienu, kļūdama vēl bīstamāka. Viņa momentāno vēlēšanos izstāties no šīs spēles apturēja atmiņā uzausu- šais videoattēls ar pelēko, gorillai līdzīgo radījumu, ko viņš uzskatīja par nezināmu dzīvnieku sugu. Tas bija šo briesmu vērts atklājums. Viņš paskatījās pa iluminatoru uz nesē­jiem.

Viņi ir kikuju?

Jā, — viņa atbildēja. — Labi nesēji, kaut arī nekad netur muti. Kikuju cilts ļaudīm patīk pļāpāt Viņi visi ir brāļi, starp citu, uzmanieties, ar viņiem runājot Es tikai ceru, ka Manro viņiem nebija jāizstāsta pārāk daudz.

Kikuju vīriem?

Nē, JĶZA

JĶZA, — Eliots atkārtoja.

Ķīniešiem. Ķīnieši ārkārtīgi interesējas par dato­riem un elektroniskām tehnoloģijām, — Rosa paskaidroja. — Manro nāksies viņiem šo to pastāstīt apmaiņai pret pa­domiem, ko tie viņam dod. — Viņa pamāja uz loga pusi, un Eliots paskatījās turp. Nepārprotami, Manro stāvēja Boeing spārna ēnā un sarunājās ar četriem ķīniešiem.

Paklau, — Rosa uzrunāja Eliotu, — nolieciet šīs tajā stūrī. —r Vina norādīja uz trim lielām stiropora kastēm ar uzrakstu AMERIKĀŅU SPORTA NIRĒJI, ELSINORAS EZERS, KALIF.

Mēs gatavojamies strādāt zem ūdens? — izbrīnījies jautāja Eliots.

Rosa tam nepievērsa uzmanību.

Kā es gribētu zināt, ko viņš tiem stāsta, — viņa sa­cīja. Bet, kā vēlāk izrādījās, viņai nebija par ko uztrauk­ties, jo Manro bija ķīniešiem atlīdzinājis ar kaut ko, kas tiem šķita daudz vērtīgāks par informāciju.

Fokker pacēlās no Nairobi skrejceļa pulksten 14.24, trīs minūtes ātrāk par viņu jaunajā grafikā noteikto laiku.

Sešpadsmit stundās pēc Eimijas atrašanas ĒRTS ekspe­dīcija veica 560 jūdzes, šķērsojot četru valstu — Kenijas, Tanzānijas, Ruandas un Zairas — robežas, ceļā no Nairobi uz Baravanas džungļiem, kas robežojās ar Kongo mūžame­žiem. Šīs sarežģītās operācijas nodrošinājums nebūtu iespē­jams, ja nepalīdzētu kāds no malas. Manro bija izteicies, ka viņam ir «daži zināmu aprindu draugi»; šajā gadījumā viņš bija vērsies pie Ķīnas slepenā dienesta Tanzānijā.

Ķīnieši aktīvi darbojās Āfrikā jau kopš sešdesmito gadu sākuma, kad viņu spiegu tīkls mēģināja iespaidot Kongo pilsoņu kara gaitu, jo Ķīnai bija vajadzīga pieeja Kongo ba­gātīgajiem urāna krājumiem. Tiešās darbības tika veiktas it kā no Ķīnas bankas, bet vēl biežāk 110 Jaunās Ķīnas ziņu aģentūras. Manro bija sadarbojies ar daudziem JĶZA «kara korespondentiem», vezdams ieroču kontrabandu laikā no 1963. līdz 1968. gadam. Sos sakarus viņš nebija zaudējis.

Ķīnas finansiālie ieguldījumi Āfrikā bija ievērojami. Seš­desmito gadu otrajā pusē vairāk nekā puse no Ķīnas divu miljardu dolāru lielās palīdzības citām valstīm nonāca Āf­rikā. Līdzīga summa tika tērēta arī slepeni; 1973. gadā Mao Czeduns publiski žēlojās par prezidenta Mobutu vadītās Zairas valdības gāšanas mēģinājumā velti izšķiestajām fi­nansēm.

Ķīniešu misija Āfrikā bija vērsta uz to, lai atsvērtu krievu ietekmi, bet, tā kā kopš Otrā pasaules kara ķīnieši neizjūta nekādas dziļās simpātijas pret Japānu, Manro vē­lēšanās apsteigt Eiropas—Japānas konsorciju atrada dzirdī­gas ausis. Lai atzīmētu savienības noslēgšanu, Manro bija sagādājis trīs ar taukiem notrieptas kastes, uz kurām bija atzīme par izgatavošanu Honkongā.

Abi vadošie ķīniešu darbinieki Āfrikā — Li T*ao un Liu Šuvens — bija no Hunanas provinces. Norīkojums uz Āf­riku tiem likās mokošs vienmuļās pārtikas dēļ, tāpēc viņi ar pateicību pieņēma Manro dāvanu, kas sastāvēja no kas­tes sēņu, kastes asas pupiņu mērces un kastes čili pastas ar ķiplokiem. Fakts, ka tas viss nāca no neitrālās Honkon- gas, nevis bija tās zemās kvalitātes garšvielas, ko ražo Tai- vanā, bija ļoti smalks un būtisks — katrā gadījumā dā­vana trāpīja tieši mērķī, lai nodrošinātu neformālu sa­runu.

JĶZA darbinieki palīdzēja Manro noformēt dokumentus, sameklēt dažas grūti dabūjamas lietas un informāciju. Ķī­niešiem bija lieliskas kartes un vērā ņemamas kvalitātes informācija par apstākļiem uz Zairas robežas — jo viņi pa­līdzēja Tanzānijas spēkiem, kas iebruka Ugandā. Ķīnieši vi­ņam bija jau izstāstījuši, ka džungļu upes ir pārplūdušas, un ieteikuši sagādāt gaisa balonu, lai tiktu tām pāri. Manro neievēroja šos padomus, patiesību sakot, viņam padomā bija plāns, kā sasniegt galamērķi, nešķērsojot nevienu pašu upi. Lai gan ķīniešiem pat prātā nenāca, kā viņš bija pa­redzējis to veikt

Desmitos 16. jūnija vakarā Fokker nolaidās Ravamagenas lidostā pie Kigali, Ruandā, lai uzpildītu degvielu. Vietējais satiksmes uzraudzības ierēdnis iekāpa lidmašīnā ar blok­notu un veidlapām, vaicādams pēc viņu lidojuma mērķa. Manro paskaidroja, ka tā ir Ravamagenas lidosta, ka viņi apmetis loku un atgriezīsies.

Eliots sarauca pieri.

Bet mēs taču taisāmies nolaisties…

Kuš, — Rosa viņu apklusināja, — liecieties mierā!

Katrā gadījumā ierēdnis šķita esam apmierināts ar pa­skaidrojumu; kad pilots parakstījās bloknotā, viņš atstāja lidmašīnu. Rosa paskaidroja, ka Ruandas ierēdņi ir piera­duši pie tā, ka plāni netiek uzrādīti visā pilnībā.

Viņš tikai grib zināt, kad lidmašīna atkal būs viņa lidlaukā, pārējais nav viņa darīšana.

Ravamagenas lidosta izskatījās miegaina; viņiem bija jā­gaida divas stundas, līdz pieveda degvielu, bet pat parasti neiecietīgā Rosa mierīgi gaidīja. Arī Manro snauda, tikpat vienaldzīgs pret aizkavēšanos.

Kā ar mūsu grafiku? — pajautāja Eliots.

Viss kārtībā, — Karena paskaidroja. — Mums vēl trīs stundas jāgaida tik un tā. Mums nepieciešams, lai Mu­kenko būtu gaišs.

Vai tur atrodas lidlauks? — Eliots turpināja prašņāt

Ja jūs to tā saucat, — iestarpināja Manro, pārvilka savu safari cepuri pār acīm un atkal aizsnaudās.

Tas atkal satrauca Eliotu, taču Rosa viņam paskaidroja, ka vairākums nomaļo Āfrikas lidlauku ir tikai dubļu strīpas, kas attīrītas no krūmiem. Piloti nevar tur nolaisties naktīs vai miglainos rītos, jo tur bieži vien staigāja džungļu dzīv­nieki vai nomadi bija uzcēluši apmetnes, vai varbūt kāda cita lidmašīna bija nolaidusies un nevarēja pacelties.

Mums vajadzīga gaisma, — viņa paskaidroja, — tā­pēc jau mēs gaidām. Neuztraucieties, tas viss ir ierēķi­nāts.

Eliots pieņēma šo paskaidrojumu un devās pārbaudīt, kā jūtas Eimija. Rosa nopūtās.

Vai jums nešķiet, ka būtu labāk viņam visu pateikt? — viņa vaicāja.

Kāpēc? — atjautāja Manro, cepuri nepacēlis.

Ka nerodas kādi sarežģījumi ar Eimiju.

Es par Eimiju parūpēšos, — sacīja Manro.

Tas satrieks Eliotu, kad viņš uzzinās, — Rosa no­teica.

Protams, tas viņu satrieks, — Manro piekrita. —Taču nav jēgas sabiekt cilvēku pirms laika. Galu galā padomājiet, ko šis lēciens mums dos.

Vismaz četrdesmit stundas. Tas ir bīstams, taču mums būs gluži cits grafiks. Mēs vēl arvien varam vi­ņus pārspēt

Lūk, tā arī ir atbilde, — sacīja Manro. — Bet ta­gad, lūdzu, turiet muti un nedaudz atpūtieties.

Pēc piccu stundu lidojuma no Ravamagenas ainava zem viņiem izmainījās. Aiz Gomas, pie pašas Zairas robežas, bija redzamas pirmās Kongo mūžamežu strēles. Eliots ap­burts skabjās ārā pa logu.

Sur un tur bālajā rīta gaismā dažas trauslas miglas pūciņas kā vate bija pieķērušās koku lapotnei. Reizēm viņi lidoja pāri tumšām, līkumainām upēm vai taisnām, tumši sarkanām ceļu brūcēm. Bet lielākoties zem viņiem bija nepārtraukta bieza meža sega, kas stiepās, cik tālu vien acs saredzēja.

Skats bija garlaicīgs un tajā pašā laikā biedējošs — sa­tikšanās ar to, ko Stenlijs bija raksturojis kā «dabiskās pa­saules vienaldzīgo milzīgumu», uzdzma drebuļus. Ari bau­dot lidmašīnas salona mīkstos sēdekļus un kondicionēto gaisu, bija grūti neapjaust, ka šis varenais, blīvais mežs ir milzīgs dabas veidojums salīdzinājumā ar kuru cilvēka radītās pilsētas liekas niecīgas. Katram no šiem kokiem bija stumbrs četrdesmit pēdu diametrā, kas bija divsimt pēdu augsts, zem tā zariem varēja paslēpties gotiska ka­tedrāle. Un Eliots zināja, ka šis mežs stiepjas gandrīz div­tūkstoš jūdžu uz rietumiem, līdz pašam Atlantijas okeānam, Zairas rietumu krastam.

Eliots bija gaidījis Eimijas reakciju, ieraugot džungļus, viņas dabisko vidi. Viņa skatījās ārā ar stingu skatienu. Eimija bija signalizējusi Te džungļi tikpat neitrāli, kā no­saucot krāsu kartītes un priekšmetus, kas bija nolikti vi­ņas priekšā uz furgoniņa grīdas Sanfrancisko. Viņa iden­tificēja džungļus, dodot vārdu tam, ko redzēja, taču neiz­jūta neko vairāk.

Eliots bija viņai jautājis:

Vai Eimijai patīk džungļi?

Džungļi te, viņa signalizēja. Džungļi ir.

Viņš turpināja, cenzdamies uztvert emocionālo kontek­stu, kuram, pēc viņa domām, noteikti bija jābūt — Eimijai patīk džungļi?

Džungļi te. Džungļi ir. Džungļu zeme te Eimija redz džungļus te.

Viņš izmēģināja citu pieeju.

Eimija dzīvo te džungļos?

Nē. Neizteiksmīgi.

Kur Eimija dzīvo?

Eimija dzīvo Eimijas mājā. Tas attiecās uz viņas fur- goniņu Sanfrancisko. Eliots ieraudzīja, ka viņa atlaiž sē­dekļa jostu un atbalsta zodu rokās, slinki raudzīdamās ārā pa logu. Viņa signalizēja: Eimija grib cigareti.

Viņa bija pamanījusi, ka Manro smēķē.

Vēlāk, Eimij, — Eliots sacīja.

Septiņos no rīta viņi pārlidoja alvas un tantala raktuvju kompleksa mirdzošos jumtus pie Masisi. Manro, Kahega un citi nesēji devās uz lidmašīnas salona aizmuguri un sāka darboties gar ekipējumu, satraukti sarunādamies sua- hili valodā.

Eimija, pamanījusi viņus aizejam, signalizēja: Viņi norū­pējušies.

— Par ko norūpējušies, Eimij?

Viņi norūpējušies vīri satraukti viņi norūpējušies problē­mas. Brīdi vēlāk arī Eliots devās uz lidmašīnas asti. Viņš ieraudzīja Manro vīrus pa pusei ierakušos lielos salmu kū­ļos, kravājot aprīkojumu iegarenos, torpēdveidīgos muslīna konteineros un apliekot to salmiem. Eliots norādīja uz muslina torpēdām.

Kas tie tādi?

Tos sauc par Kroslīna konteineriem, — paskaidroja Manro. — Ļoti droši.

Nekad neesmu redzējis, ka ekipējumu tā iesaiņo, — noteica Eliots, vērodams, kā vīri strādā.

Šķiet, ka tie ļoti droši aizsargā aprīkojumu.

Tur jau tā lieta, — atbildēja Manro. Un devās uz kabīni, lai aprunātos ar pilotu.

Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs melo Pīter. «Degun- matu vīrs» bija Eimijas apzīmējums Manro, bet Eliots vi­ņas bažas neņēma vērā. Viņš pievērsās Kahegam.

Cik vēl tālu līdz lidlaukam?

Kahega pacēla acis.

Lidlaukam?

Pie Mukenko.

Kahega pārdomāja.

Divas sbindas, — viņš tad sacīja un iespurdzās. Viņš kaut ko sacīja suahili saviem brāļiem, un arī tie iesmējās.

Kas Uk uzjautrinošs? — noprasīja Eliots.

Ak, doktor, — Kahega sacīja, uzsizdams viņam pa mugura, — jūs esat amizants pēc dabas.

Lidmašīna sagāzās, veikdama lēnu un platu apli gaisā. Kahega un viņa brāļi skatījās ārā pa logiem, arī Eliots pie­vienojās viņiem. Bija redzami tikai bezgalīgi džungļi, tad pēkšņi — zaļu džipu kolonna, kas brauca pa dubļainu sbgu tālu lejā. Tie izskatījās pēc militāra formējuma. Eliots dzir­dēja vairākkārt atkārtojam vārdu «Mugura».

Kas noticis? — Eliots jautāja. — Vai tas ir Muguru?

Kahega enerģiski papurināja galvu.

Ne velna. Tas nolādētais pilots, es brīdinu kapteini Manro, tas nolādētais pilots nomaldījās.

Nomaldījās? — Eliots atkārtoja. No šā vārda vien uznāca drebuļi.

Kahega iesmējās.

Kapteinis Manro viņu uzved uz pareizā ceļa, sadod viņam sutu.

Lidmašīna bija pagriezusies uz austrumiem, prom no džungļiem, uz mežainiem kalniem. Kahegas brāļi skaļi sarunājās, smējās un pliķēja cits citu; šķita, ka viņiem ir visai jautri.

Tad piepeši ari Rosa nāca uz lidmašīnas asti, strauji virzīdamās pa eju. Viņas seja bija saspringusi. Viņa atvēra vairākas kartona kastes un izņēma no tām vairākus bas­ketbola bumbas lieluma folijas kamolus.

Šie blīvi notītās folijas kamoli viņam atgādināja Ziemas­svētku eglīti.

Kam tas? — Eliots pajautāja.

Tad viņš izdzirda pirmo sprādzienu, un Fokker salēcās gaisā.

Pieskrējis pie loga, viņš redzēja taisnu, tievu tvaika svītru beidzamies ar melnu dūmu mākoni pa labi no lid­mašīnas. Fokker atkal sasvērās, pagriežoties uz džungļu pusi. Viņš redzēja otru tvaika asti paceļamies no zaļā meža tur, apakšā, un sekojam viņiem.

Tā ir raķete, viņš apjauta. Vadīta raķete.

Kosa! — sauca Manro.

Gatavs! — atsaucās Rosa.

Sekoja sprādziens, un skatu aizklāja biezi dūmi. Lid­mašīna nodrebēja, bet turpināja griezties. Eliots nespēja no­ticēt: kāds šāva uz viņiem raketes.

Radara! — kliedza Manro. — Nevis optiskās, bet ra­dara!

Rosa saņēma klēpī sudrabainās basketbola bumbas un devās pa eju uz priekšu. Kahega jau vēra vaļā aizmugures lūku, salonā iesitās vējš.

Kas te, pie joda, noUek?! — uzsauca Eliots.

Neuztraucieties, — Rosa viņam pār plecu atbildēja. — Mēs vēl pagūsim laikā. — Sekoja skaļš kauciens, kam sekoja trešais sprādziens. Lidmašīna vēl arvien bija sagā­zusies uz vienu pusi. Rosa norāva bumbām aptinumu un izmeta tās ārā pa lūku.

Dzinējiem rēcot, Fokker novirzījās astoņas jūdzes uz dienvidiem un pacēlās līdz divpadsmit tūkstoš pēdu aug­stumam, turpinot vienmērīgi riņķot Katrā apriņķojumā Eliots varēja redzēt folijas lentes kā mirdzošu metāla mā­koni karājamies gaisā. Pat no tāda attāluma troksnis un triecienviļņi satrauca Eimiju. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ savā sēdeklī, klusītēm ņurdēdama.

Tas ir māneklis, — skaidroja Rosa, sēdēdama pie sava pārnēsājamā datora termināla un klikšķinādama taus­tiņus. — Tas nojauc radaru lietojošu ieroču sistēmu orien­tāciju. Šīs «zeme — gaiss» raķetes tagad mūs uztver kā kaut kur mākoņos esošus.

Eliots viņas vārdus uztvēra lēni, kā sapnī. Tie viņam likās bezjēdzīgi.

Bet kas tad uz mums šauj?!

Droši vien FZA, — sacīja Manro, — Forces Zairoises Armoises — Zairas armija.

Zairas armija? Bet kāpēc?

Kļūdas pēc, — Rosa iemeta starpā, nepaceldama acis no tastatūras.

Kļūda? Viņi šauj uz mums «zeme — gaiss» raķetes, un tā ir kļūda? Vai jums neliekas, ka būtu labāk viņus izsaukt un paskaidrot, ka tā ir kļūda?

Nav iespējams, — iebilda Rosa.

Kāpēc ne?

Tāpēc, — Manro paskaidroja, — ka mēs neuzrādījām savu lidojuma plānu Ravamagenā. Tas nozīmē, ka no for­mālā viedokļa mēs esam ielauzušies Zairas gaisa telpā.

Žēlīgā debess, — nostenējās Eliots.

Rosa nesacīja neko. Viņa turpināja strādāt ar datoru, cenšoties attīrīt signālu no traucējumiem.

Kad piekritu piedalīties šajā ekspedīcijā, — Eliots pa­mazām pārgāja uz kliegšanu, — es nedomāju, ka nonākšu karadarbības vietā!

Es ari ne, — piebilda Rosa. — Izskatās, ka mēs abi esam dabūjuši vairāk, nekā bijām cerējuši.

Pirms Eliots paguva atbildēt, Manro aplika viņam roku ap pleciem un pavilka sāņus.

Viss būs kārtībā, — viņš sacīja Eliotam. — Tās ir novecojušas sešdesmito gadu raķetes, un vairākums no tām uzsprāgst, jo cietā degviela ir saplaisājusi no vecuma. Mums nedraud nekādas briesmas. Pieskatiet tikai Eimiju, viņai pašlaik vajadzīga jūsu palīdzība. Ļaujiet man sbādāt ar Rosu.

Karena bija stresa nomākta. Lidmašīnai riņķojot asto­ņas jūdzes no mānekļa mākoņa, viņai bija nekavējoties jāizšķiras. Bet viņa nodarbojās ar mokošu un gluži negaidītu kavēkli.

Eiropas—-Japānas konsorcijs jau no paša sākuma bija vi­ņiem priekšā aptuveni astoņpadsmit stundas un divdesmit minūtes. Vēl Nairobi Manro kopā ar Rosu bija izstrādājis plānu, kas likvidētu šo atpalikšanu un novestu viņus pie galamērķa četrdesmit stundas pirms konsorcija ekspedīcijas. Šis plāns — kuru zināmu iemeslu viņa nebija izklāstījusi Eliotam — paredzēja, ka viņi ar izpletņiem nolaidīsies Mu­kenko kailajās dienvidu nogāzēs.

No Mukenko, pēc Manro aprēķina, bija trīsdesmit sešu stundu gājiens līdz sagruvušajai pilsētai; Rosa bija pare­dzējusi lēkt divos pēcpusdienā. Atkarībā no mākoņu segas biezuma un konkrētās nolaišanās vietas viņi varēja sasniegt pilsētu jau 19. jūnija pusdienā.

Plāns bija ārkārtīgi bīstams. Neapmācītiem cilvēkiem būtu jālec mežonīgā apvidū vairāk nekā trīs dienu gājiena attālumā no tuvākās lielās pilsētas. Ja kāds iegūtu nopiet­nus savainojumus, cerības izdzīvot būtu niecīgas. Palika vēl arī aprīkojuma jautājums: astoņu līdz desmit tūkstoš pēdu augstumā gaisa blīvums bija jūtami mazāks, un Kros- līna konteineri varētu nenodrošināt pietiekamu aizsar­dzību.

Sākotnēji Rosa bija noraidījusi Manro plānu kā pārāk riskantu, tomēr viņš bija Karenu pārliecinājis, ka tas ir sa­prātīgs. Viņš bija norādījis, ka viņu izpletņi atveras auto­mātiski pēc altimetra; ka vulkāniskās šķembas ir tikpat irdenas kā pludmales smiltis; ka Kroslīna konteineri var būt pārlādēti; un, visbeidzot, ka viņš pats var nogādāt lejā Eimiju.

Rosa bija divkārt pārbaudījusi rezultāta varbūtības ar Hjūstonas datoru, un rezultāti bija divdomīgi. Veiksmīga lēciena varbūtība bija 0,7980, kas nozīmēja, ka pastāv ie­spēja vienam no pieciem tikt smagi savainotam. Tomēr, ja lēciens ir sekmīgs, ekspedīcijas veiksmes varbūtība bija 0,9934, kas nozīmē praktiski drošu iespēju apsteigt konsor­ciju pie galamērķa.

Neviens cits plāns nesolīja tādu veiksmi. Viņa bija pār­lūkojusi saņemtos datus un nopūtusies:

laikam būs vien jālec.

Domāju gan, — bija sacījis Manro.

Lēciens ar izpletni atrisinātu daudzas problēmas, jo ģeo­politiskās ziņas kļuva arvien nelabvēlīgākas. Kigani cilts bija nopietni sacēlusies; pigmeji bija svārstīgi; Zairas ar­mija bija nosūtījusi bruņotas vienības uz austrumu piero­bežu, lai apspiestu kigani sacelšanos, — un Āfrikas valstu armijām jau sen bija slikta slava to agresivitātes dēļ. Nole­cot uz Mukenko, viņi varēja cerēt izvairīties 110 visām šīm briesmām.

Taču tas tā bija, pirms viņiem visapkārt sāka spāgt Zai­ras armijas raķetes. Viņi vēl aizvien bija astoņdesmit jū­dzes uz dienvidiem no paredzētās nolaišanās vietas, riņķoja virs kigani teritorijas, tērēdami laiku un degvielu. Tā vien likās, ka viņu pārdrošais plāns, kaut arī tik rūpīgi izstrā­dāts un datora apstiprināts, pēkšņi bija kļuvis nederīgs.

Un bez citām nelaimēm viņa nevarēja sazināties ar Hjūstonu; nekādi neizdevās dabūt savienojumu caur pava­doni. Viņa piecpadsmit minūtes noņēmās ar savu portatīvo terminālu, palielinot jaudu un mainot pārveidotāja kodus, līdz beidzot saprata, ka visa iemesls ir apzināti elektro­niski traucējumi.

Pirmoreiz dzīvē Karenai Rosai gribējās raudāt

Pavisam mierīgi, — klusi sacīja Manro, noceļot vi­ņas roku no tastatūras. — Visu pēc kārtas, nav jēgas uztraukties. — Rosa bija visu laiku turpinājusi spaidīt taustiņus, vairs īsti neapjauzdama, ko dara.

Manro apzinājās, ka stāvoklis ar Rosu un Eliotu pa­sliktinās. Viņš to bija jau pieredzējis citās ekspedīcijās; īpaši, ja tur piedalījās tehniķi un zinātnieki. Zinātnieki bija pieraduši pie darba laboratorijās, kur apstākļus varēja stingri pārraudzīt un regulēt Agrāk vai vēlāk viņi sāka domāt, ka arī ārpus laboratorijas apstākļi ir tikpat vadāmi. Kaut arī viņi zināja, ka tas tā patiesībā nav, atklājums, ka pa­saulē valda savi likumi, kas pret šiem zinātniekiem ir vienaldzīgi, bija smags trieciens. Manro jau samanīja pir­mās pazīmes.

Bet šī taču nepārprotami nav militāra lidmašīna, — Rosa izgrūda. — Kā viņi to atļaujas?

Manro skatījās uz viņu. Kongo pilsoņu kara laikā abas puses itin bieži mēdza nobiekt civilās lidmašīnas.

Tā gadās, — Manro sacīja skaļi.

Un traucēšana? Tiem riebekļiem nemaz nav iespēju mūsu sakarus traucēt. Traucējumus rada starp mūsu rai­dītāju un pavadoni. Lai to izdarītu, ir nepieciešams cits pa­vadonis kaut kur un… — Viņa aprāvās, saraukdama pieri.

Jūs taču necerējāt ka konsorcijs sēdēs rokas klēpī salicis, — Manro sacīja. — Jautājums ir cits — vai jūs va­rat pret to cīnīties? Vai jums ir pretlīdzekļi?

Protams, ka man ir pretlīdzekļi, — Rosa iesaucās. — Es varu iekodēt raidāmās paketes, varu raidīt optiski, izmantojot infrasarkano nesēju, varu pieslēgties zemes ka­belim — bet neko no tā visa es nevaru izdarīt tūlīt, taču informācija mums ir vajadzīga nekavējoties. Mūsu plāns ir sagrauts.

Visu pēc. kārtas, — Manro klusi atkārtoja. Viņš re­dzēja saspringumu viņas vaibstos un zināja, ka pašlaik Ka­rena nav spējīga skaidri domāt Viņš zināja arī, ka nav spē­jīgs domāt viņas vietā, tātad Manro bija Karena jānomie­rina.

Pēc Manro vērtējuma, ĒRTS ekspedīcija bija praktiski beigusies — viņi vairs nevarēja apsteigt konsorciju. Bet viņam prātā nenāca padoties; Manro bija vadījis pietiekami daudzas ekspedīcijas, lai zinātu, ka vēl viss kas var at­gadīties. Tādēļ viņš sacīja:

Mēs vēl varam atgūt zaudēto laiku.

Atgūt? Kā?!

Manro sacīja pirmo, kas ienāca prātā:

Mēs nobrauksim pa Ragoras upi. Tā ir ļoti strauja, tas visu atrisinās.

Ragora ir pārāk bīstama.

Par to vēl jāpārliecinās, — sacīja Manro, lai gan zināja, ka viņai taisnība. Ragora bija pārāk bīstama, se­višķi jūnijā. Tomēr viņš centās runāt mierīgi, nomieri­noši, iedrošinoši. — Vai man pateikt pārējiem? — viņš beidzot jautāja.

Jā, — atbildēja Rosa. Kaut kur tālumā norībēja vēl vienas raķetes sprādziens. — Taisīsimies, ka tiekam.

Manro veicīgi devās uz Fokker astes daļu un sacīja Kahegam:

Sagatavo vīrus.

Jā, bos, — tas atsaucās. Apkārt tika padota viskija pudele, un katrs no vīriem iedzēra pa krietnam malkam.

Iejaucās Eliots.

Kas, pie joda, te notiek?

Vīri tiek sagatavoti, — paskaidroja Manro.

Kam sagatavoti? — Eliots pārvaicāja.

Tajā brīdī visai drūma pienāca Rosa.

No šejienes mēs tālāk iesim kājām, — viņa sacīja.

Eliots paskatījās ārā pa logu.

Kur tad lidlauks?

Nav nekāda lidlauka, — atbildēja Rosa.

Ko jūs ar to gribat teikt?!

Es jau sacīju — nav nekāda lidlauka.

Vai lidmašīna taisās nolaisties tāpat? — Eliots brī­nījās.

Nē, — paskaidroja Rosa. — Lidmašīna nenolaidīsies vispār.

Bet kā tad mēs tiksim lejā? — Eliots jautāja, un, vēl pirms viņš bija izteicis līdz galam, viņam vēderā viss sagriezās, jo viņš jau zināja atbildi.

* * *

Ar Eimiju viss būs kārtībā, — uzmundrinoši sacīja Manro, cieši savilkdams Eliota izpletņa siksnas. — Es vi­ņai iešļircināju jūsu loralenu, un viņa būs pavisam mie­rīga. Nekā sarežģīta, es viņu cieši turēšu.

Cieši turēsit?! — Eliots iesaucās.

Viņa ir par mazu, lai turētos tajā iejūgā, — Manro skaidroja. — Man viņa būs «jānones» lejā.

Eimija skaļi krāca, atspiedusies pret Manro plecu. Viņš nolika Eimiju uz grīdas; tā palika ļengani guļam uz mu­guras, vēl arvien krākdama.

Nu, tātad, — atsāka Manro. — Jūsu izpletnis atve­ras automātiski. Jūs konstatēsit ka jums abās rokās ir auklas, ar kurām var vadīt izpletni — ar kreiso pa kreisi, ar labo pa labi, un…

Kas notiks ar viņu? — jautāja Eliots, norādīdams uz Eimiju.

Es par to gādāšu. Tagad skatieties uzmanīgi. Ja kaut kas atgadās, jūsu rezerves izpletnis ir šeit, jums uz krū­tīm. — Viņš piesita pie audekla vīstokļa ar nelielu melnu kasbti, uz kuras bija redzami cipari 4757. — Tas ir jūsu krišanas ātruma altimetrs. Tas automātiski atvērs jūsu re­zerves izpletni, ja jūs nolaidīsities līdz 3600 pēdām un vēl arvien kritīsit ātrāk par divām pēdām sekundē. Ne par ko nav jāuztraucas, viss notiek automātiski.

Eliotam sala, viņš mirka sviedros.

Un kā ar nolaišanos?

Nekā īpaša, — pasmīnēja Manro. — Jūs arī nolaidī­sities automātiski. Esiet brīvs un mierīgs, amortizējiet atsi­tienu ar kājām. Tas ir līdzvērtīgs lēcienam no desmit pēdu augstuma. Un to jūs esat darījis tūkstoš reižu.

Aiz viņa Eliots redzēja atvērtās durvis, pa kurām spoža saules gaisma iespīdēja lidmašīnā. Vējš kauca un plucināja. Kahegas vīri izlēca cits pēc cita, bez kavēšanās. Viņš uz­meta skatienu Rosai, kura ar pelnu krāsas seju, apakšlū­pai drebot, satvēra durvju malu.

Karen, jūs negribat doties reizē ar…

Viņa izlēca, pazūdot saules spožumā. Manro sacīja:

Jūs esat nākamais.

Nekad agrāk neesmu lēcis, — sacīja Eliots.

Tas ir pats labākais. Jūs nebaidīsities.

Bet es baidos.

Tur es jums varu palīdzēt, — sacīja Manro un iz­grūda viņu no lidmašīnas.

Manro noskatījās, kā Eliots krīt, smīns viņa sejā bija acumirklī pazudis. «Ja kādam ir jāveic kaut kas bīstams,» viņš vēlāk sacīja, «tad labāk, lai viņš ir nikns. Tas ir viņa paša labā, nudien. Labāk, lai viņš ir pārskaities uz kādu, nevis galīgi sabrucis. Es gribēju, lai Eliots lād mani visu ceļu līdz zemei.»

Manro apzinājās risku. Atstādami lidmašīnu, viņi at­stāja arī civilizāciju un visus tās neapšaubāmos pieņēmu­mus. Viņi lidoja ne tikai cauri gaisam, bet arī atpakaļ laikā, uz daudz primitīvāku un bīstamāku dzīvesveidu — Kongo mūžīgo realitāti, kas bija pastāvējusi jau gadsimtus pirms

vinu ierašanās. >

«Tie bija realitātes fakti,» sacīja Manro, «bet man likās, ka nav vajadzīgs satraukt pārējos pirms lēciena. Mans uz­devums bija aizvest šos ļaudis uz Kongo, nevis nobiedēt tos līdz nāvei. Tam vēl bija laika gana.»

Eliots krita, pārbijies līdz nāvei.

Viņa kuņģis bija sakāpis pie pašas rīkles, viņš jau sa­juta mutē vēmekļus; vējš kauca gar ausīm un plēsa ma­tus; un gaiss bija tik auksts — viņš bija pārsalis un dre­bēja. Zem viņa pāri kalniem pletās Baravanas džungļi. Viņš nespēja novērtēt ainavas skaistumu, patiesībā viņš pat aizvēra acis, lai neredzētu, kādā drausmīgā ātrumā drāzās pretī zemei. Bet ar aizvērtām acīm viņš vēl vairāk izjuta kaucošo vēju.

Bija pagājis pārāk ilgs laiks. Acīmredzot izpletnis (kas iu — ellē! — tas bija) netaisījās atvērties. Tātad viņa dzīvība bija atkarīga no rezerves izpletņa uz krūtīm. Viņš sagrāba to, mazu, blīvu vīstokli, pie galīgi sajukušā vēdera. Tad viņš atkal atrāva rokas — viņš nevēlējās traucēt iz­pletnim atvērties. Viņš neskaidri atcerējās, ka kāds bija tieši tā gājis bojā — iejaucoties izpletņa darbībā.

Vēja kaukšana nemitējās; viņa ķermenis ārprātīgā āt­rumā gāzās lejup. Nekas nenotika. Viņš juta, kā negantais vējš rausta viņa pēdas, plucina bikses, plīkšķina kreklu pret rokām. Nekas nenotika. Bija pagājušas vismaz trīs minūtes, kopš viņš bija izlēcis no lidmašīnas. Viņš neuzdrošinājās atvērt acis, aiz bailēm ieraudzīt kokus, kas drāžas pretī, viņa ķermenim lajos ietriecoties pēdējās viņa apzinīgās dzīves sekundēs…

Viņam uznāca vēmiens.

Šķidrums burbuļodams izplūda no mutes, bet, tā kā viņš krita ar galvu pa priekšu, viss notecēja gar zodu un kaklu aiz krekla. Tas bija saldējoši auksts. Drebuļi kļuva ne­valdāmi.

Viņu izstiepa taisnu tā, ka kauli nokrakšķēja.

Mirkli viņš domāja, ka ir atsities pret zemi, bet tad apjauta, ka vēl arvien ir gaisā, tikai krīt daudz lēnāk. Viņš atvēra acis un ieraudzīja bālgani zilas debesis.

Paskatījies lejup, viņš jutās satriekts, ieraudzījis, ka vēl ir tūkstošiem pēdu no zemes. Tātad viņa kritiens bija ildzis tikai dažas sekundes.

Skatoties augšup, viņš nevarēja ieraudzīt lidmašīnu. Tieši virs galvas bija milzīgs četrstūris ar spilgtām sar­kanām, baltām un zilām joslām — izpletnis. Viņam bija vieglāk skatīties augšup, nevis lejup, tādēļ Eliots rūpīgi pē­tīja izpletni. Priekšējā mala bija izliekta un piepūtusies; aizmugurējā plānā plivinājās vējā. Izpletnis stipri līdzinājās lidmašīnas spārnam; no tā uz viņa ķermeni stiepās auk­las.

Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās lejup. Viņš vēl ar­vien bija ļoti augstu. No tā, cik lēni viņš nolaidās, radās patīkama sajūta. Tas bija tik mierīgs lidojums.

Tad viņš pamanīja, ka virzās nevis lejup, bet gan sā­ņus. Viņš varēja saskatīt citus izpletņus tur, lejā; Kahega un viņa vīri, Rosa, viņš mēģināja saskaitīt un tika līdz seši, taču bija grūti koncentrēties. Viņš slīdēja sāniski prom no tiem.

Viņš pievilka auklas, kas bija viņa kreisajā rokā, sajuta rāvienu, izpletnim pagriežoties pa kreisi.

Nemaz nav slikti, viņš nodomāja.

Viņš pievilka stingrāk kreisās puses auklas, neievēro­jot, ka tas šķita paātrinām viņa kustību. Viņš centās turē­ties tuvu četrstūriem, kas nolaidās zem viņa. Viņš dzirdēja vēja svilpoņu ausīs. Eliots paskatījās uz augšu cerībā ie­raudzīt Manro, taču varēja redzēt tikai sava izpletņa svīt­ras.

Tad viņš atkal paskatījās lejup un ar izbrīnu konstatēja, ka zeme bija jau krietni tuvāk. Patiesībā šķita, ka tā drāžas viņam pretī ar negantu ātrumu. Viņš brīnījās, kāpēc vi­ņam bija ienācis prātā, ka viņš nolaižas lēni un viegli. Sajā kritienā nebija nekā viegla. Viņš redzēja pirmo izpletni lēni sabrūkam, kad nolaidās Kahega, tad otro, trešo.

Nu arī viņam vairs nebija atlicis ilgi lidot. Eliots tuvo­jās koku svītrai, viņa sānslīde bija ļoti strauja. Tad at­tapa, ka viņa roka vēl aizvien stingri tur kreisās puses auklas. Viņš atlaida tvērienu, un sānslīde beidzās, tagad viņš lidoja taisni uz priekšu.

Vēl divi izpletņi saguma no atsitiena. Viņš paskatījās atpakaļ uz Kahegu un viņa vīriem — tie bija jau zemē un vāca kopā izpletņus. Ar viņiem viss bija kārtībā; to bija patīkami apzināties.

Viņš toties lidoja tieši iekšā biezā koku pudurī. Eliots pievilka auklas un tagad slīdēja uz labo pusi. Viņš krita ļoti strauji. No kokiem nebija iespējams izvairīties. Viņš tajos ietrieksies. Zari šķita kā pirksti, kas stiepjas pēc vina.

Viņš aizvēra acis un juta, kā zari skrāpē seju un ķer­meni, apzinādamies, ka kuru katru brīdi viņš atsitīsies pret zemi un aizripos…

Viņš neatsitās. i

Viss apklusa. Viņš juta, kā šūpojas augšā un lejā. Atvē­ris acis, Eliots ieraudzīja, ka karājas četras pēdas virs ze­mes. Viņa izpletnis bija ieķēries kokos.

Viņš raustīja siksnas un visbeidzot novēlās uz zemes. Piecēlies viņš ieraudzīja Kosu un Kahegu skrienam šurp, lai apjautātos, vai ar viņu viss kārtībā.

Viss ir lieliski. — Un tiešām viņš jutās neparasti labi, dzīvāks, nekā jebkad bija juties. Nākamajā mirklī viņa kājas saļima, un viņš tūlīt izvēmās.

Kahega iesmējās.

Apsveicu ar ierašanos Kongo! — viņš sacīja.

Eliots apslaucīja zodu un noprasīja:

Kur ir Eimija?

Pēc mirkļa nolaidās Manro, viņa auss asiņoja — Ei­mija to bija bailēs sakodusi. Bet Eimijai, šķiet, gan ne­kas nekaitēja, viņa atskrēja uz visām četrām pie Eliota, pārliecinājās, ka ar viņu viss kārtībā, un tad signalizēja: Eimijai lidot nepatīk.

Uzmanieties!

Pirmais no torpēdveidīgajiem Kroslīna konteineriem no­gāzās zemē, kā bumbas sprādzienā izsvaidot aprīkojumu un salmus.

Re, kur otrs!

Eliots nometās guļus. Otrā bumba nokrita tikai dažus jardus atstatu; viņu apbēra pārtikas un risa paciņas. Aug­stu gaisā viņš dzirdēja riņķojam Fokker. Viņš piecēlās tieši

laika, lai redzētu nokrītam pēdējos divus Kroslīna kontei­nerus, Kahegas vīrus, glābjoties no tiem, un Kosu saucam:

— Uzmanīgi, tajos ir lāzeri!

Sajūta bija tāda, kā atrodoties bombardēšanas vietā, taču, tikpat ātri kā sācies, viss arī bija cauri. Fokker pagriezās prom, debesis apklusa; vīri ķērās pie mantu pār- saiņošanas un izpletņu aprakšanas; Manro izkliedza norā­dījumus suahili.

Pēc divdesmit minūtēm viņi rindā pa vienam jau gāja caur mežu, uzsākot divsimt jūdžu garo ceļu, kas veda vi­ņus uz neizpētītajiem Kongo austrumu plašumiem, pretī ne­iedomājamiem dārgumiem.

Ja vien viņi paspēs laikā.

Pēc sākotnējā šoka, ko izraisīja lēciens ar izpletni, gājiens caur Baravanas džungļiem Eliotam sagādāja baudu. Mēr­kaķi trokšņoja kokos, vēso gaisu tricināja putnu kliedzieni; kikuju nesēji bija izstiepušies garā rindā aiz viņa, smēķē­dami cigaretes un jokodami savā eksotiskajā mēlē. Eliots juta, ka visas viņa emocijas ir tikai pozitīvas — gan brī­vība no civilizācijas, gan piedzīvojuma sajūta un nojauta, ka visnegaidītākais var notikt kuru katru brīdi; visbei­dzot — romantiskas pagātnes meklējumu izjūtas, kamēr visuresošās briesmas līdz maksimumam saasināja uztveri. Šajā pacilātajā noskaņā viņš klausījās meža iemītnieku bal­sīs, vēroja ēnu spēles ap sevi, juta mīksto zemi zem kā­jām un aplūkoja Karenu Kosu, kas viņam gluži negaidīti šķita skaista un gracioza.

Karena uz viņu neatskatījās.

Ejot viņa grozīja kādas savas melnās kastes kloķus, cenšoties nodibināt sakarus. Otra tāda kaste karājās viņai pie sāniem, un, tā kā Karena neatskatījās, I'īteram bija diezgan laika ievērot tumšo sviedru plankumu zem Kare-

nas pleca siksnas un otru — uz muguras. Viņas tumši blondie mali bija mitri, neglīti salipuši pie pakauša. Viņš pamanīja arī, ka viņas bikses bija saburzītas un nolaižo­ties nosmērētas dubļiem. Viņa vēl aizvien neatskatījās.

Izbaudiet džungļus, — Manro viņam ieteica. — Šī ir, iespējams, pēdējā reize šajā pārgājienā, kad vēl jūta­ties spirgts un svaigs.

Eliots piekrita, ka džungļi ir patīkami.

Jā, ļoti patīkami, — Manro pamāja ar dīvainu sejas izteiksmi.

Baravanas džungļi nebija neskarti. Ik pa gabalam viņi šķērsoja izcirtumus un novēroja citas cilvēka darbības pa­zīmes, lai gan nesastapa nevienu zemnieku. Kad Eliots par to iejautājās, Manro tikai papurināja galvu. Jo dziļāk džungļos viņi iegāja, jo vairāk Manro iegrima sevī, izvai­rīdamies no sarunām. Viņš toties vairāk uzmanības pie­vērsa faunai, bieži apstādamies, lai uzmanīgi ieklausītos putnu balsīs, pirms deva zīmi doties tālāk.

Šo paužu laikā Eliots mēdza atskatīties uz nesēju rindu, kas balansēja nastas uz galvas, un izjuta radniecību ar Livingstonu un Stenliju, kā arī citiem pētniekiem, kas bija devušies cauri Āfrikai pirms gadsimta. Sajā ziņā viņa romantiskās asociācijas bija nekļūdīgas. Dzīve Centrālāf- rikā gandrīz nebija mainījusies kopš Stenlijs 19. gadsimta septiņdesmitajos gados apceļoja Kongo. Tāpat nebija mainī­jies arī ekspedīciju raksturs. Šajā apvidū visas nopietnas ekspedīcijas ieradās kājām, vēl arvien bija vajadzīgi nesēji, izmaksas vēl aizvien bija neaptverami lielas — tāpat kā draudošās briesmas.

Ap pusdienas laiku Eliots sajuta, ka zābaki spiež un ka ir neiedomājami noguris. Nepārprotami, arī nesēji bija noguruši, jo bija apklusuši — viņi vairs nesmēķēja un neplēsa jokus. Gāja klusēdami, līdz Eliots apvaicājās, vai paredzēts apstāties un paēst pusdienas.

— Nē, — atbildēja Manro.

Labi, — piemetināja Karena, paskatīdamās pulkstenī.

Nedaudz pēc vieniem viņi izdzirdēja helikopteru duci-

nāšanu. Manro un nesēji reaģēja momentāni — viņi me­tās zem kokiem un gaidīja, skatīdamies augšup. Pēc mir­kļa viņiem pāri aizlidoja divi lieli, zaļi helikopteri; Eliots varēja skaidri salasīt baltos burtus «FZA».

Manro pašķielēja uz aizlidojošām mašīnām. Tie bija ame­rikāņu ražojuma Huey; viņš nevarēja saskatīt bruņojumu.

Tā ir armija, — viņš sacīja. — Viņi meklē kigani dumpiniekus.

Vēl pēc stundas viņi nonāca pie izcirtuma, kur auga manioks. Izcirtuma centrā stāvēja vienkārša koka māja; no skursteņa nāca viegli dūmi, uz auklas izkārtā veļa pli­vinājās lēnajā vējā. Cilvēki nebija redzami.

Citiem izcirtumiem viņi bija gājuši apkārt, bet šoreiz Manro pacēla roku, dodams zīmi apstāties. Nesēji nometa nastas un klusēdami apsēdās zālē.

Gaisotne bija saspringta, kaut gan Eliots nespēja sa­prast šā saspringuma cēloni. Manro un Kahega notupās izcirtuma malā, novērodami māju un tās apkārtni. Pēc divdesmit minūtēm, kad vēl arvien nebija manīta nekāda kustība, Rosa, kas bija turpat blakus Manro, kļuva ne­pacietīga.

Es nesaprotu, kāpēc mēs…

Manro viņai aizspieda muti. Viņš norādīja uz izcirtumu un bez skaņas artikulēja vienu vārdu: kigani.

Rosai iepletās acis. Manro noņēma roku.

Viņi visi skatījās uz māju. Vēl arvien nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes. Rosa apvilka gaisā apli, ieteik­dama apiet izcirtumu un doties tālāk. Manro papurināja galvu un norādīja uz leju, pavēlēdams viņai palikt. Manro jautājoši paskatījās uz Eliotu un norādīja uz Eimiju, kas savā nodabā ēda zāli gabaliņu nostāk. Viņš acīmredzot bažījās par to, ka Eimija varētu sacelt troksni. Eliots sig­nalizēja Eimijai, lai tā uzvedas klusi, bet tas nebija nepie­ciešams. Eimija bija sajutusi saspringumu un laiku pa lai­kam bažīgi pavērās uz mājas pusi.

Vēl dažas minūtes nekas nenotika. Viņi klausījās, kā ci­kādes sisina karstajā pusdienas saulē, un gaidīja. Veļa pli­vinājās vējā.

Tad tievā dūmu strūkliņa no skursteņa pazuda.

Manro un Kahega saskatījās. Kahega aizslīdēja pie pā­rējiem nesējiem un, atvēris vienu saini, izņēma automātu. Viņš ar plaukstu piesedza drošinātāju, lai apslāpētu klikšķi. Izcirtumā bija neticami kluss. Kahega atgriezās blakus Manro un padeva viņam automātu. Manro pārbaudīja dro­šinātāju, tad nolika automātu. Viņi gaidīja vēl dažas minū­tes. Eliots paskatījās uz Rosu, bet viņa skatījās uz citu pusi.

Ar klusu čīkstoņu atvērās durvis. Manro satvēra ieroci.

Neviens neparādījās. Visi acīm ieurbās durvīs un gai­dīja. Tad beidzot parādījās kigani.

Eliots saskaitīja divpadsmit garus, muskuļainus vīrus ar lokiem un bultām, kas rokās nesa garus pangas. Uz viņu kājām un krūtīm bija baltas svītras, bet sejas nokrāsotas viscaur baltas, tās atgādināja galvaskausus un atstāja drau­dīgu iespaidu. Kad šie vīri gāja caur garo manioku, bija redzamas tikai viņu baltās galvas.

Pat pēc tam, kad tie jau bija prom, Manro vēl kādas desmit minūtes vēroja kluso izcirtumu. Beidzot viņš piecē­lās un nopūtās. Kad Manro ierunājās, viņa balss šķita ār­kārtīgi skaļa.

Tie bija kigani, — viņš sacīja.

Ko viņi tur darīja? — jautāja Rosa.

Ēda, — atbildēja Manro. — Viņi nogalināja ģimeni, kas dzīvoja tajā mājā, un tad viņus apēda. Vairums fer­meru ir aizbēguši kigani sacelšanās dēļ.

Viņš pamāja Kahegam, ka jādodas ceļā, un viņi sāka iet, virzoties apkārt izcirtumam. Eliots visu laiku skatījās uz māju, domādams par to, kas tur bija iekšā. Manro vārdi bija izskanējuši tik vienkārši: Viņi nogalināja ģi­meni… un tad tos apēda.

Es domāju, — ierunājās Rosa, atskatīdamās pār plecu, — ka mums jāuzskata sevi par laimīgiem cilvē­kiem. Mēs, iespējams, esam starp pēdējiem pasaulē, kas redz šādas lietas.

Manro papurināja galvu.

— Šaubos, — viņš sacīja. — Veci ieradumi ir noturīgi.

Kongo pilsoņu kara laikā sešdesmitajos gados ziņojumi par plaši izplatīto kanibālismu un citām zvērībām satrieca Rietumu pasauli. Bet patiesībā gan kanibālisms Centrālāf- rikā ir vienmēr ticis piekopts atklāti.

1897. gadā Sidnijs Hainds rakstīja, ka «gandrīz visas cil­tis Kongo baseinā vai nu ir, vai ir bijušas kanibāli, bet dažās no tām kanibālisms pieaug». Haindu bija satriecis Kongo kanibālisma neslēptais raksturs: «Tvaikoņu kapteiņi bieži man stāsbja, ka, mēģinot nopirkt kazu no iezemie­šiem, pretī tiek prasīti vergi; bieži vien iezemieši kāpj uz klāja ar ziloņkaula saiņiem, izteikdami vēlēšanos nopirkt vergu, turklāt žēlodamies, ka šajos laikos grūti dabūt gaļu.»

Kongo kanibālisms netika saistīts ar rituālu, reliģiju vai karu; cilvēku gaļa vienkārši bija iecienīts pārtikas produkts. Mācītājs Holmans Bentlijs, kas šajā apvidū bija pavadījis divus gadus, atstāsta kāda iezemieša vārdus: «Jūs — baltie cilvēki — uzskatāt cūkgaļu par garšīgāko no gaļām, bet to ne salīdzināt nevar ar cilvēka miesu.» Bentlijs bija izjutis, ka «iezemieši nesaprot iebildumus pret šādām darbībām: «Jūs ēdat putnus un kazas, mēs ēdam cilvēkus — kāpēc gan ne? Kāda tur staq>ība?»»

Šī atklātība satrieca pētniekus un radīja savādas para­žas. 1910. gadā Herberts Vords aprakstīja tirgus, kuros ver­gus pārdeva «pa gabaliem, kamēr tic vēl bija dzīvi. Lai cik neticami tas liktos, gūstekņus vadāja no vienas vietas uz citu, lai pircējiem dobi iespēju norādīt, uzvelkot zīmes uz ķermeņa, kurus gabalus viņi vēlētos iegūt. Zīmes parasti uzvilka ar krāsainu mālu vai arī iezīmēja, apsienot zāles saišķus. Pārsteidzošais upuru stoiskums, ar kādu tie vēroja sava ķermeņa iztirgošanu, bija salīdzināms bkai ar bezjūtību, ar kādu tie sagaidīja savu likteni.»

Šādus aprakstus nav iespējams atmest kā vēlā Viktori­jas laikmeta histērijas izpausmes, jo visi pētnieki atzīst šos kanibālus par patīkamiem un simpātiskiem ļaudīm. Voids raksta, ka «kanibāli nav nedz intriganti, nedz ne­lieši. Pretēji visiem dabiskiem pieņēmumiem, viņi ir ierin­dojami starp cilvēces labākajiem pārstāvjiem.» Bentlijs tos aprakstīja kā «jautrus, vīrišķīgus ļaudis, ļoti draudzīgus sa­runā un gluži atklātus savās jūtās».

Beļģu koloniālās pārvaldes laikā kanibālisms kļuva ar­vien retāks — piecdesmitajos gados parādījās pat dažas kapsētas —, bet neviens nopietni nedomāja, ka kanibā­lisms ir izskausts. 1956. gadā H. K. Engerts rakstīja: «Kani­bālisms Āfrikā nebūt nav izmiris… Es pats kādu laiku no­dzīvoju kanibālu ciemā un atradu dažus [cilvēka] kaulus. Iezemieši… bija visnotaļ patīkami ļaudis. Tā ir tikai veca, noturīga paraža.»

Manro uzskatīja kigani 1979. gada sacelšanos par po­litisku. Cilts sacēlās pret Zairas valdības prasību pāriet no nodarbošanās ar medībām uz lauksaimniecību, it kā tas būtu tik vienkārši. Kigani bija nabadzīga un atpalikusi tautiņa; viņu izpratne par higiēnu bija niecīga, viņu pār­tikā trūka proteīnu un vitamīnu, viņi mira no malārijas, nematodēm, bilharzijas un Āfrikas miega slimības. Viens bērns no četriem mira dzemdībās, bet retais no kigani cilts nodzīvoja ilgāk par 25 gadiem. Grūtības, ar ko viņi sastapās savā dzīvē, izskaidroja Angatva jeb burvji. Kigani uzskatīja, ka vairumā gadījumu nāve ir pārdabiska: vai nu upuris ir bijis noburts, vai pārkāpis kādu tabu, vai arī to nogalinājuši mirušo atriebīgie gari. Arī medībām piemita pārdabiskais — medījumu stipri ietekmēja garu pasaule. Patiesībā kigani pārdabisko pasauli uzskatīja par reālāku nekā tās ikdienas līdzinieci, ko tie sauca par «nomoda sapņiem» un centās ietekmēt ar buramvārdiem un burvju līdzekļiem, ko tiem sagādāja Angavua. Viņi veica rituālu ķermeņa izmainīšanu, piemēram, seju un roku krāsošanu baltā krāsā, lai piešķirtu lielāku spēku kaujas laukā. Ki­gani uzskatīja, ka arī to pretinieku ķermeņos mīt burves­tība, tādēļ, lai to pārvarētu, viņi apēda savu ienaidnieku miesas. Tādējādi ienaidniekam piešķirtais burvju spēks pār­gāja ēdējā, mulsinot ienaidnieka burvjus.

Šie ticējumi bija ļoti seni, un kigani jau sen pieturējās pie briesmu pārvarēšanas, apēdot citus cilvēkus. 1890. gadā sacēlās kigani, kas dzīvoja ziemeļos, jo pirmie svešzemnieki ar saviem šaujamieročiem bija aizbaidījuši kigani medījumu. 1961. gada pilsoņu kara laikā, bada mākti, tie uzbruka citu cilšu ļaudīm, lai tos apēstu.

Un kādēļ tie tagad ēd cilvēkus? — Eliots pajautāja Manro.

Tie grib saglabāt savas tiesības medīt, — atteica Manro. — Par spīti Kinšasas birokrātiem.

Agrā pēcpusdienā ekspedīcija uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt ielejas, kas atradās dienvidos. Tālumā bija redzami lieli dūmu mākoņi un liesmas; slāpēti dunēja «gaiss—zeme» raķešu sprādzieni, un helikopteri lidinājās kā maitu lijas pār laupījumu.

Tur ir kigani ciemi, — stāstīja Manro, kurš, galvu šūpodams, skatījās atpakaļ. — Viņiem nav žēlastības, īpaši tādēļ, ka gan vīri tajos helikopteros, gan tie uz zemes ir no abawe cilts, kas ir sens kigani ienaidnieks.

Divdesmitā gadsimta pasaule nevarēja pieņemt kanibā­lismu; Kinšasas valdība, kas atradās divtūkstoš jūdžu no šejienes, bija nolēmusi «izskaust kanibālisma netikumu» savas valsts robežās. Jūnijā Zairas valdība nosūtīja piectūk­stoš vīru, sešus ar raķetēm bruņotus amerikāņu ražojuma IJH-2 helikopterus un desmit bruņutransportierus apspiest kigani sacelšanos. Atbildīgajam militārajam komandierim ģenerālim Ngo Muguru nebija nekādu ilūziju par viņam uzticēto uzdevumu. Viņš zināja, ka Kinšasa vēlas, lai viņš likvidētu kigani kā cilti. Un tieši to viņš ari darīja.

Visu atlikušo dienas daļu viņi dzirdēja attālus lādiņu un raķešu sprādzienus. Bija neiespējami pretstatīt šo ieroču mūsdienīgumu kigani lokiem un bultām. Rosa izteicās, ka tas ir skumji, bet Manro iebilda, ka tas ir neizbēgami.

Dzīves mērķis, — sacīja Manro, — ir izdzīvot Pa­vērojiet jebkuru dzīvnieku — viņa vienīgais mērķis ir pa­likt dzīvam. Tam nav nekādas daļas gar ticējumiem vai filozofiju. Ja kāda dzīvnieka uzvedība nonāk pretrunā ar tā eksistences realitāti, šis dzīvnieks izmirst Kigani nav pamanījuši, ka laiki mainījušies un viņu ticējumiem vairs nav spēka. Un viņi izmirs.

Varbūt ir kāda augstāka patiesība par izdzīvošanu,— noteica Karena.

Tādas nav, — atcirta Manro.

Viņi redzēja vēl dažas kigani grupiņas, parasti vai­rāku jūdžu attālumā. Dienas beigās, kad pa ļodzīgu koka tiltu viņi bija pārgājuši Moruti aizu, Manro paziņoja, ka viņi ir izgājuši no kigani teritorijas un vismaz kādu laiku būs drošībā.

Kādā laukumiņā kalnos pie Moruti, kuru sauca par «maigo vēju vietu», Manro izkliedza kādas komandas sua- hili valodā, un Kahegas nesēji sāka no savām nastām ņemt ārā mantas. Karena uzmeta skatienu pulkstenim.

Vai mēs šeit apstājamies?

Jā, — atbildēja Manro.

Bet pulkstenis taču ir tikai pieci. Vēl divas stundas būs gaišs.

Mēs šeit iekārtosim apmetni, — atkārtoja Manro. Moruti atradās 1500 pēdu augstumā; pēc vēl divu stundu gājiena viņi nonāktu mūžamežos, kas bija redzami tur lejā. — Te ir daudz vēsāk un patīkamāk.

• Rosa iebilda, ka par ērtībām viņa neinteresējas.

Jums nāksies, — piebilda Manro.

Lai iespējami ātrāk tiktu uz priekšu, Manro bija nolēmis izvairīties no mūžamežiem cik vien iespējams. Virzīšanās pa džungļiem vienmēr ir lēna un nepabkama; gan jau viņi diezgan dabūs izjust dubļus, drudzi un dēles.

Kahega kaut ko uzsauca suahilf; Manro pagriezās pret Rosu un sacīja:

Kahega prasa, kā var uzcelt šīs teltis.

Kahegam rokās bija saburzīta sidrabaina audekla bumba, pārējie nesēji izskatījās tikpat apmulsuši, rakādamies sa­vās somās un nespēdami atrast telts mietus vai jelko tiem līdzīgu.

ĒRTS nometnes aprīkojums bija izstrādāts NASA pēc 1977. gadā noslēgtā līguma, apzinoties, ka šādu ekspedīciju aprīkojums nav būUski mainījies kopš astoņpadsmitā gad­simta. «Izstrādnes mūsdienīgai ekspedīcijai ir pārmērīgi aiz­kavējušās,» nosprieda ĒRTS un pasūtīja vismūsdienīgāko aprīkojumu viegluma, ērtības un efektivitātes ziņā. NASA bija pārstrādāts pilnīgi viss, 110 apģērbiem un apaviem līdz teltīm un ēdiena gatavošanas ierīcēm, ieskaitot ēdienkar­tes, pirmās palīdzības komplektus un sakaru iekārtas ĒRTS ekspedīcijām.

Jaunās teltis bija tipiskas NASA pieejai. Telts svara bū­tiskāko daļu sastāda tās balstkonstrukcijas, turklāt vien- kārtas audekla teltis ir praktiski neizolētas. Ja izdotos uz­labot izolāciju, varētu samazināt apģērba un guļammaisa svaru, tāpat arī ekspedīcijas dalībniekiem nepieciešamo kaloriju daudzumu. Tā kā gaiss ir lielisks izolators, vis­labākais risinājums bija piepūšama telts bez balsbem — NASA izstrādātais modelis svēra 6 unces.

Ar mazu, šņācošu sūkni Rosa piepūta pirmo telti. Tā bija veidota no divkārša sudrabota milara. Nesēji no pār­steiguma sasita plaukstas, Manro uzjautrināts nogrozīja galvu. Kahega izvilka nelielu sudrabainu ierīci, apmēram kurpju kastes lielumā.

Un šis, doktore? Kas tas ir?

To mums šonakt nevajadzēs. Tas ir gaisa kondi- cionieris, — paskaidroja Rosa.

Bez tā, protams, nevar doties ceļā, — nosmīkņāja Manro.

Rosa nikni nozibsnīja uz viņu.

Pētījumi pierāda, — viņa ledaini paskaidroja, — ka vienīgais būtiskais faktors, kas ierobežo darba efektivi­tāti, ir apkārtējās vides temperatūra un miega traucējumi kā sekundārs faktors.

Patiesi!

Manro iesmējās un paskatījās uz Eliotu, bet Eliots rūpīgi pētīja vakara saules apspīdēto mūžameža ainavu. Eimija pienāca un paraustīja viņu aiz piedurknes.

Sieviete un degunmatu vīrs strīdas, viņa signalizēja.

Manro Eimijai bija paUcis jau no paša sākuma, šīs jūtas bija abpusējas. Tā vietā, lai paplikšķmātu viņai pa galvu un izturētos pret viņu kā pret bērnu, kā to būtu darījuši vai­rums cilvēku, Manro instinktīvi izturējās pret viņu kā pret sievieti. Turklāt viņš bija redzējis pietiekami daudz gorillu, lai spētu saprast viņu uzvedību. Kaut arī viņš neprata zīmju valodu, kad Eimija pacēla rokas, viņš saprata, ka viņa grib, lai to kutina; parasb viņš veltīja Eimijai kādu brīdi, kamēr Eimija vārtījās, labpatikā ņurdēdama.

Bet Eimiju vienmēr satrauca konflikti, ari tagad viņa rauca pieri.

Viņi tikai sarunājas, — Eliots mēģināja Eimiju pār­liecināt. Bet viņa signalizēja: Eimija grib ēst.

Tūlīt

Apgriezies viņš ieraudzīja Rosu, uzstādot sakaru iekārtu; tas bija ikdienas rituāls visu šo ekspedīcijas laiku; un katru reizi tas apbūra Eimiju. Aparatūra, kas bija nepieciešama, lai pārraidītu informāciju desmittūkstoš jūdžu attālumā caur pavadoni, svēra sešas mārciņas, elektroniskās pret- traucējumu ierīces jeb EPI — vēl trīs.

Vispirms Rosa atvēra sudrabaino parabolisko antenu, kas bija salokāma kā lietussargs, piecu pēdu diametrā. (Eimijai tas īpaši patika, ik reizi, vakaram tuvojoties, viņa jautāja Karenai, kad tā «atvērs metāla puķi».) Tad Rosa piestiprināja raidītāja kasti, ielikdama krilona-kad- mija baterijas. Tad viņa pievienoja prettraucējumu moduļus un, visbeidzot, pieslēdza miniatūro datorterminālu ar tā nie­cīgo tastatūru un triscollu ekrānu.

Miniatūrā iekārta bija ārkārtīgi komplicēta. Rosās da­toram bija 189 K atmiņa, bet savienojumi bija maksimāli saīsināti. Korpusi bija hermētiski noslēgti un trieciendroši, pat tastatūra darbojās, izmantojot elektrisko pretestību, tā­dējādi arī tajā nebija kustīgu daļu, kas varētu iesprūst vai ļautu iekļūt mitrumam un putekļiem.

Un tā bija neticami izturīga aparatūra. Rosa atcerējās «lauka izmēģinājumus». ĒRTS stāvvietā tehniķi svieda jau­nās iekārtas pret sienu, spārdīja pa visu laukumu, bet pa nakti atstāja spainī ar dubļainu ūdeni. Viss, kas nākamajā dienā vēl darbojās, tika atzīts par derīgu.

Tagad, saulei norietot pār Moruti, viņa ievadīja kodētās koordinātas, lai nodibinātu sakarus ar Hjūstonu, pārbaudīja signāla stiprumu un gaidīja sešas minūtes, līdz saslēdzas transponderi. Bet uz mazā ekrāna ņirbēja pelēkas statiskās izlādes ar dažiem krāsu zibšņiem. Tas nozīmēja, ka kāds viņu sakarus traucē ar «simfoniju».

ĒRTS žargonā vienkāršākais elektroniskās traucēšanas līmenis tika saukts par «tubu». Līdzīgi kā bērns, kas bla­kus dzīvoklī mācās spēlēt tubu, tā tikai kaitināja — tā skāra ierobežotas frekvences un tai bieži bija gadījuma rak­sturs, taču pārraides parasti tai tika cauri. Nākamais līmenis bija «stīgu kvartets», kurā daudzas frekvences bija sajauktas zināmā sistēmā, tad «bigbends», kurā elektroniskā «mūzika» nosedza vēl plašāku diapazonu, un, visbeidzot, «simfonija», kas bloķēja praktiski visu pārraides diapazonu.

Tātad šoreiz tā bija «simfonija». Lai tiktu tai cauri, bija nepieciešama koordinācija ar Hjūstonu — ko pašlaik ne­bija iespējams panākt —, taču ĒRTS bija daži iepriekš sa­gatavoti paņēmieni. Viņa izmēģināja tos visus pēc kārtas, līdz izdevās izlauzties cauri, lietojot tā saucamo salaidumu kodu. Šis paņēmiens izmantoja faktu, ka pat blīvai muzikā­lai skaņai ir pārtraukumi, tā saucamie salaidumi, kas ilgst mikrosekundes. Tas deva iespēju izpētīt traucējošo signālu, izvērtēt ta salaidumu regularitāti un nosūtīt informācijas paketes šo pārtraukumu laikā.

Rosa tika atalgota ar krāsainu attēlu — karti, kas rā­dīja viņu atrašanās vietu Kongo. Viņa ievadīja novietojuma kodu, ekrāns uzmirgoja. Vārdi tekstā bija saīsināti, īpaši mazo ekrānu vajadzībām. LKA-VTAS SLDZNJMS: AP- STPRNT VTJAIS LKS 18:04 6/7/79. Viņa apstiprināja, ka ekspedīcijas atrašanās vietā tik tiešām bija mazliet pāri se­šiem. Acumirklī līniju mudžeklis uz ekrāna pārklāja karti — viņu reālā atrašanās vieta tika salīdzināta ar Hjūstonā pirms došanās ceļā izveidoto datorsimulāciju.

Rosa bija gatava uzzināt visļaunāko. Pēc aprēķiniem, ko Karena bija veikusi galvā, viņi par apmēram septiņdesmit stundām bija atpalikuši no grafika un aptuveni divdesmit stundām — no konsorcija.

Pēc sākotnējā plāna viņiem bija jānolec ar izpletņiem Mukenko nogāzēs pulksten divos dienā 17. jūnijā, trīsdes­mit sešas stundas vēlāk nonākot Zindžā, tas ir, ap 19. jūnija pusdienu. Tādējādi viņi konsorciju būtu apsteiguši par gan­drīz divām dienām.

Tomēr raķešu uzbrukums bija piespiedis viņus izlēkt astoņdesmit jūdzes uz dienvidiem no paredzētās vietas. Džungļu apvidus šeit bija nevienāds, varēja cerēt atgūt zaudēto laiku, braucot ar plostiem pa upēm, taču, lai veiktu šīs astoņdesmit jūdzes, bija vajadzīgas vismaz trīs dienas.

Tas nozīmēja tikai to, ka vairs nebija nekādu cerību apsteigt konsorciju. Tā vietā, lai ierastos pie mērķa četr­desmit astoņas stundas agrāk, viņi varēja vienīgi cerēt, ka nenokavēs vairāk par divdesmit četrām.

Par lielu pārsteigumu, uz ekrāna parādījās teksts: LKA- VTAS SLDZNJMS: — 09:04 LABI! Tātad viņi tikai par de­viņām stundām atpalika no simulācijas grafika.

Ko tas nozīmē? — noprasīja Manro, skatīdamies ek­rānā.

Secinājums bija tikai viens.

Kaut kas ir aizkavējis konsorciju, — paskaidroja Rosa.

Tad uz ekrāna parādījās šāds teksts: EIRO/JPNAS KNSRCJAM SAREŽGJMI GOMAS LDSTĀ VINU LDMŠNA RDOAKTVA ĪSTA NVKSME

Treviss Hjūstonā arī labi pastrādājis, — noteica Ka­rena. Viņa varēja iedomāties, ko tas bija maksājis ĒRTS, lai organizētu šo gājienu mazajā Gomas lidlaukā. — Bet tas nozīmē, ka mēs vēl arvien neko neesam zaudējuši, ja vien varam iedzīt šīs deviņas stundas.

Mēs varam, — sacīja Manro.

Rietošās ekvatora saules apspīdēta, Moruti nometne spī­dēja kā dārgakmeņu rota — sudrabainā paraboliskā antena un pieci sudrabainie telšu kupoli atstaroja ugunīgo sauli. Pīters Eliots sēdēja kopā ar Eimiju kalna galā un lūkojās uz mūžamežu, kas pletās viņu priekšā tur, lejā. Naktij iestājoties, parādījās pirmās miglas strēles; tumsai sabiezē­jot un ūdens tvaikiem kondensējoties vēsajā gaisā, mežu ietina bieza, tumša migla.

Nākamajā rītā viņi iegāja Kongo mūžamežu mūžīgajā mitrajā pustumsā.

Manro pamanīja, ka viņu atkal sāk pārņemt sen pa­zīstamās izjūtas — nospiestība un klaustrofobija, kas jaucās ar dīvainu, nepārvaramu gurdumu. Būdams Kongo algotnis sešdesmitajos gados, viņš bija centies cik iespējams izvai­rīties no džungļiem. Vairums militāro darbību bija notiku­šas atklātās vietās — beļģu koloniālajās pilsētās, upju kras­tos, gar sarkano, dubļaino ceļu malām. Nevienam nepatika cīnīties džungļos; algotņi tos nevarēja ciest, māņticīgajiem simbām bija bail tajos ieiet Algotņiem uzbrūkot, dumpi­nieki bieži iebēga mežos, bet nekad nedevās tajos pārāk dziļi, savukārt Manro vienības viņus nekad nevajāja. Viņi tikai gaidīja, kad pretinieks atkal parādīsies.

Pat sešdesmitajos gados džungļi palika terra incognita, nezināmā zeme, kuras varā bija atturēt moderno kara teh­niku no tuvošanās tai. Un pamatoti, nodomāja Manro. Cil­vēkam tur vienkārši nebija vietas. Viņš nepavisam nebija iepriecināts par atgriešanos.

Eliots, kurš nekad vēl nebija bijis džungļos, jutās ap- burts. Džungļi nemaz nelīdzinājās viņa priekšstatiem par tiem. Viņš nebija gatavs šiem samēriem — milzīgajiem ko­kiem, kas sniedzās debesīs virs galvas, kuru stumbri bija mājas platumā, bet saknes stiepās uz visām pusēm kā resnas čūskas. Iešana pa šo mežu atgādināja pastaigu pa ļoti tumšu katedrāli — saule bija pilnīgi aizsegta, viņa fo­toaparāts uzrādīja nepietiekamu apgaismojumu uzņēmu­mam.

Viņš bija arī gaidījis, ka džungļi būs daudz blīvāki. Viņu grupa brīvi gāja tiem cauri; vēl dīvaināk šķita, ka te bija kluss un tukšs — tikai retas putnu balsis un mērkaķu kliedzieni traucēja šo citādi pilnīgo klusumu. Turklāt džun­gļi bija dīvaini vienveidīgi — lai arī lapotnēs un vīteņau­gos varēja saskatīt visus iespējamos zaļās krāsas toņus, ļoti retas bija puķes vai ziedi. Pat nedaudzās orhidejas šķita bālas un neizteiksmīgas.

Viņš bija gaidījis ieraudzīt puvekļus visapkārt, bet arī to te nebija. Pamats zem kājām parasti bija ciets, bet gaisā nebija nekādu īpašu smaku. Tikai neticams karstums un mitrums, kas bija it visur — uz lapām, uz zemes, koku stumbriem, pašā nomācoši nekustīgajā gaisā, ko šeit no­turēja milzīgo koku lapotnes.

Eliots būtu piekritis Stenlija raksturojumam: «"Virs gal­vas plaši izpletušies zari pilnībā aizsedz sauli… Mēs soļo­jam krēslā… Visu laiku neciešams mitrums… Mūsu drēbes ir stipri no tā izmirkušas… Sviedri izdalās no ikkatras po­ras, gaiss smacējošs… Cik draudīgs ir Tumšais Nezinā­mais, kas stājas mums pretī!»

Tā kā Eliots bija ar nepacietību gaidījis savu pirmo tik­šanos ar ekvatoriālās Āfrikas mūžamežu, viņu pārsteidza, cik ātri tas viņu nomāca un cik drīz viņš jau sāka vēlē­ties to pamest. Tomēr tropiskie mūžameži bija izauklējuši visas jaunās dzīvības formas, cilvēku ieskaitot Džungļi ne­bija vis viena vienveidīga vide, bet gan daudzu mikropa- sauļu kopums, kas bija izkārtots vertikāli kā kārtainā kūka. Katra mikropasaule ietvēra pārsteidzoši bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, taču tajā bija maz atsevišķo sugu pārstāvju. Tropiskajos mežos mīt četrreiz tik daudz dzīvnieku sugu kā tiem pielīdzināmos mērenā klimata mežos. Ejot pa džun­gļiem, Eliots pieķēra sevi domājam par tiem kā lielu, tumšu klēpi, vietu, kur jaunās sugas tiek iznēsātas nemainīgos ap­stākļos, līdz tās ir gatavas migrēt uz skarbākajām un mai­nīgākajām mērenajām zonām. Tā tas bijis miljoniem gadu.

Eimijas uzvedība tūlīt izmainījās, līdzko viņi nonāca vi­ņas īsto māju plašajā, mitrajā tumsā. To vēlāk pārdomā­jot, Eliots bija pārliecināts, ka būtu varējis šādu viņas re­akciju paredzēt, ja būtu par to domājis.

Eimija vairs neturējās kopā ar grupu.

Viņa klaiņoja gar takas malu, meklēdama jaunos dzinu­mus un zālītes, tad turpat apsēzdamās, lai tos pakošļātu. Nebija iespējams viņu pasteidzināt vai pavilkt, viņa nelikās zinis par Eliota lūgumiem turēties viņa tuvumā. Viņa laiski ēda ar izklaidīgu labpatikas izteiksmi sejā. Saules apspī­dētajos laukumiņos viņa mēdza pavāļāties gan uz vēdera, gan muguras, visu laiku apmierināti nopūzdamās.

Ko tas viss — pie joda! — nozīmē? — sakaitināta noprasīja Rosa. Viņi virzījās pārāk lēni.

Viņa ir atkal kļuvusi par gorillu, — paskaidroja Eliots. — Gorillas ir veģetāri dzīvnieki, tāpēc gandrīz visu dienu nododas ēšanai; viņi ir liela auguma, tāpēc jāuzņem daudz barības. — Tieši šīs pazīmes bija acumirklī izpaudušās Eimijā.

Nu, un jūs nevarat viņu piespiest turēties kopā ar mums?

Es cenšos. Bet viņa man nepiegriež vērību. — Un viņš labi zināja, kāpēc tas ir tā, — Eimija bija atgriezusies pasaulē, kur tāds Pīters Eliots neko nenozīmēja, kur viņa pati varēja sagādāt sev pārtiku, pajumti un drošību, visu, kas tai bija vajadzīgs.

Skolas laiks beidzies, — Manro novērtēja situāciju. Bet viņam bija kas padomā. — Atstājiet viņu šeit, — viņš salti noteica un deva zīmi doties tālāk. To darīdams, Manro stingri satvēra Eliota elkoni. — Neatskatieties, — viņš sacīja. — Ejiet un neliecieties par viņu zinis.

Dažas minūtes viņi klusēdami soļoja. Tad Eliots neiz­turēja.

Viņa var mums nesekot

Ko jūs, profesor, — iebilda Manro, — es domāju, ka jūs pazīstat gorillas.

—Tā tas ir, — Eliots negribīgi piekrita.

Tad jūs arī zināt, ka šajā mūžamežu daļā nav citu gorillu.

Eliots pamāja, viņš tik bēšām šeit nebija manījis nedz gorillu ligzdas, nedz jebkādas pēdas.

Bet te viņai ir viss, kas vajadzīgs.

Ne gluži, — sacīja Manro. — Ne gluži, ja te nav citu gorillu.

Kā visi augstākie primāb, gorillas ir sabiedriski dzīvnieki. Tie dzīvo grupā un nejūtas labi — vai droši — vienatnē. Patiesībā vairums primatologu uzskatīja, ka vajadzību pēc sabiedrības gorillas izjuta tikpat stipri kā badu, slāpes vai nogurumu.

Mēs esam viņas bars, — turpināja Manro. — Viņa neļaus mums pārāk atrauties.

Vēl pēc dažām minūtēm Eimija izlauzās cauri brikšņiem kādus piecdesmit jardus viņiem priekšā. Viņa vēroja grupu un nikni skatījās uz Pīteru.

Nāc nu šurp, — sacīja Manro, — un es tevi pa­kutināšu. — Eimija pienāca klāt, nozvēlās zemē uz muguras viņa priekšā. Manro viņu pakutināja.

Vai redzat, profesor? Viss kārtībā.

Eimija vairs nekad neaizklīda sevišķi tālu no grupas.

Eliots izjuta nepatiku pret mūžamežu kā sava dzīvnieka dabisko mājvietu, bet Karena Rosa to vērtēja no dabas resursu viedokļa — un no tā mūžameži bija atzīstami par nabadzīgiem. Viņu nespēja apmānīt bagātīgā milzīgo izmēru veģetācija, kas, kā viņai bija zināms, balstījās uz ārkārtīgi efektīvas ekosistēmas, kura izmantoja patiesībā mazvērtīgu augsni. [5]

Jaunattīstības valstu iedzīvotāji nespēja saprast, ka zeme džungļu līdumos dod niecīgas ražas. Tādēļ mūžamežus izcirta ar neticamu ātrumu — piecdesmit akru minūtē, dienu un nakti. Mūžamežs bija apņēmis zemi kā zaļa josta vismaz sešdesmit miljonus gadu — cilvēki to spēja iz­cirst divdesmit gadu laikā.

Plaši izplatītās džungļu postīšanas izraisītais satraukums Karenu atstāja vienaldzīgu — viņa neticēja, ka tas varētu ietekmēt zemes klimatu vai samazināt skābekļa daudzumu gaisā. Viņa nebija no trauksmes cēlājiem, bet šo ļaužu ap­rēķini viņu nepārliecmāja. Vienīgais iemesls, kādēļ viņa ju­tās nelāgi, bija tas, ka mežu neizprata. Izciršanas ātrums piecdesmit akri minūtē nozīmēja, ka augu un dzīvnieku su­gas izzuda ar neticamu ātrumu — viena suga stundā. Dzīvības formas, kas bija attīstījušās miljoniem gadu, tika noslaucītas no zemes virsas dažu minūšu laikā, un neviens nespēja paredzēt šīs apstulbinoši ātrās iznīcināšanas sekas. Sugu iznīcināšana notika daudz ātrāk, nekā kāds to apzinā­jās, publicētie «izzūdošo» sugu saraksti atklāja tikai daļu patiesības; nelaime draudēja visam dzīvajam, sākot 110 dzīv­nieku ģintīm, līdz kukaiņiem, tārpiem un ķērpjiem.

Realitāte bija tāda, ka cilvēki iznīcināja veselas eko­sistēmas bez kādas apdomāšanās vai žēluma. Un šīs eko­sistēmas vairumā gadījumu bija noslēpumainas, neizpētītas. Karena jutās nonākusi pasaulē, kas pilnībā atšķīrās no iz­pētāmās minerālu resursu pasaules; šajā vidē pāri visam stāvēja augu valsts. Nav brīnums, viņa domāja, ka ēģij>- tieši šo sauca par Koku zemi. Mūžamežs nodrošināja sil­tumnīcas apstākļus augiem, vidi, kurā milzīgie augi bija daudz pārāki un ievērojamāki par zīdītājiem, ieskaitot ne­nozīmīgos cilvēkveidīgos zīdītājus, kas lauzās cauri šīs pa­saules mūžīgajai tumsai.

Kikuju nesēji nekavējoties reaģēja uz izmaiņām mežā: viņi tūlīt sāka jokot un smieties, un uzvesties tik skaļi, cik vien iespējams. Rosa sacīja Kahegam:

Viņi ir nepārprotami jautri.

Ak, nē, — atteica Kahega, — viņi brīdina.

Brīdina?

Kahega paskaidroja, ka vīri trokšņo, lai aizbaidītu bife­ļus un leopardus. Un tembo, viņš piemetināja, norādot uz taku.

Vai tā ir tembo taka? — viņa jautāja. Kahega pamāja.

Vai tembo dzīvo kaut kur netālu? Kahega iesmējās.

Ceru, ka ne, — viņš sacīja. — Tembo. Zilonis.

—Tātad tā ir zvēru taka. Vai mēs redzēsim ziloņus?

*

Varbūt jā, varbūt nē, — sacīja Kahega. — Es ceru, ka ne. Tie ir ļoti lieli, tie ziloņi.

Ar šo loģiku nebija iespējams strīdēbes. Rosa sacīja:

Man teica, ka jūs visi esat brāļi. — Un viņa pamāja uz nesēju rindu.

Jā, tie ir mani brāļi.

Ā…

Pag, bet jūs domājat — brāļi, "fiiums ir viena māte?

Jā, ka jums ir viena māte.

Nē, — sacīja Kahega. Rosa apjuka.

Tad jūs neesat īsti brāļi?

Jā, mēs esam īsti brāļi, taču mums nav viena māte.

Tad kāpēc jūs esat brāļi?

Tāpēc, ka dzīvojam vienā ciemā.

Kopā ar tēvu un māti? Kahega izskatījās satriekts.

Nē, — viņš sacīja ar īpašu uzsvaru. — Ne tajā ciemā.

Tad citā ciemā?

Jā, protams, mēs esam kikuju. Rosa apmulsa galīgi. Kahega iesmējās.

Kahega piedāvājās nest elektronisko aprīkojumu, ko Ka­rena bija sakarinājusi sev plecā, taču viņa atteicās no pie­dāvājuma. Karenai Rosai vajadzēja ik pēc zināma laika vi­sas dienas gaitā censties dabūt savienojumu ar Hjūstonu. Viņai izdevās atrast piemērotu izdevību ap dienvidu, iespē­jams, ka konsorcija baucēšanas iekārtas operators bija de­vies pusdienās. Viņai izdevās dabūt savienojumu un norai­dīt datus vēl vienam vietas — laika salīdzinājumam.

Ekrāns parādīja: LKA-VTAS SLDZNJMS: -10.03.

Kopš pēdējās salīdzināšanas iepriekšējā vakarā viņi bija zaudējuši gandrīz stundu.

Mums jāiet ātrāk, — viņa sacīja Manro.

Varbūt jums labpatiktos paskriet riksītī, — noteica Manro. — Tas ir tāds ļob labs vingrinājums. — Tad viņš laikam nosprieda, ka izturējies pārāk asi, un piemetināja: — Ceļā līdz Virungai vēl viss kas var notikt.

Kaut kur tālumā ierūcās pērkons. Jau pēc dažām mi­nūtēm lietus gāza kā spaiņiem un viņi bija cauri slapji. Lāses krita ļoti blīvi un bija tik smagas, ka tik tiešām no­darīja sāpes. Lietus gāza veselu stundu no vietas, tad pār­stāja bkpal pēkšņi, kā sācies. Viņi visi bija cauri slapji un nožēlojami, tāpēc, kad Manro nokomandēja apstāties, lai paēstu, Rosa neiebilda.

Eimija tūlīt devās mežā meklēt barību; nesēji sāka ga­tavot rīsus gaļas mērcē; Manro, Rosa un Eliots ņēma nost no kājām dēles, tās dedzinādami ar cigaretēm. Dēles bija pietūkušas no iezīsto asiņu daudzuma.

Es tās nemaz nebiju pamanījusi, — sacīja Rosa.

Lietus laikā tās ir vēl negantākas, — Manro piebilda. Tad viņš piepeši pacēla acis uz džungļiem.

Kas noticis?

Nē, nekas, — atteica Manro un sāka plaši skaidrot, kādēļ dēles jānoņem ar dedzināšanu. Ja tās vienkārši no­rāva, daļa dēles galvas palika miesā un varēja izraisīt in­fekciju.

Kahega atnesa viņiem ēdienu. Kad viņš bija pienācis klāt, Manro klusā balsī jautāja:

Vai ar vīriem viss būs kārtībā?

Jā, — tikpat klusi atbildēja Kahega. — Ar vīriem viss ir kārtībā. Viņi nenobīsies.

No kā nenobīsies? — satrūkās Eliots.

Turpiniet ēst. Izturieties dabiski, — Manro viņu pa­mācīja.

Eliots satraukti lūkojās visapkārt

Ēdiet! — Manro nikni nočukstēja. — Neapvainojiet viņus. Jums nav jāzina, ka viņi ir tuvumā.

Grupa klusēdama ēda. Pēc dažām minūtēm tuvējie krūmi nočabēja un klajumā iznāca pigmejs.

Viņš bija apmēram četrarpus pēdas garš, ar gaišu ādu, pla­tām krūtīm, viņš valkāja tikai gurnu apsēju, bet pār plecu viņam bija loks un maksts. Viņš noskatīja visus, kas bija klajumā, acīmredzot cenzdamies noteikt kurš ir vadītājs.

Manro piecēlās un ātri pateica kaut ko valodā, kas ne­bija suahili. Pigmejs atbildēja. Manro iedeva viņam vienu no cigaretēm, ar kurām viņi bija dedzinājuši dēles. Pig­mejs neprasīja, lai to aizdedzina, gluži otrādi, viņš to ie­meta nelielā ādas kulītē, kas bija piestiprināta pie viņa bultu maksts. Sekoja vēl īsa saruna. Pigmejs vairākkārt norādīja uz džungļiem.

Viņš saka, ka viņu ciemā ir miris baltais cilvēks, — Manro paskaidroja. Viņš paņēma savu mugursomu, kurā bija arī aptieciņa. — Man jāsteidzas.

Rosa iebilda:

Mēs to nevaram atļauties.

Manro paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm.

Nu, labi, bet tas cilvēks taču tā vai tā ir miris.

Viņš nav pavisam miris, — sacīja Manro. — Viņš nav miris-uz-visiem-laikiem.

Pigmejs enerģiski māja ar galvu. Manro paskaidroja, ka pigmeji iedala slimību vairākās pakāpēs. Vispirms cil­vēks ir karsts, tad viņam ir drudzis, tad viņš ir slims, tad miris, tad pavisam miris, visbeidzot — miris-uz-visiem-lai- kiem.

No krūmāja iznāca vēl trīs pigmeji. Manro pamāja.

Zināju, ka viņš nav viens, — viņš sacīja. — Šie čaļi nekad nenāk vieni. Viņi nevar ciest, ja viņiem kaut kur jāiet vieniem pašiem. Pārējie mūs vēroja — viena aplama kustība, un mēs par pūlēm dabūtu bultu mugurā. Redzat tos brūnos galus? Inde.

Tomēr pašlaik pigmeji šķita gluži mierīgi. Vismaz līdz mirklim, kad, lauzdamās cauri krūmiem, parādījās Eimija. Atskanēja izsaucieni, zibenīgi tika uzvilkti loki; Eimija šaus­mās metās pie Pītera, ielēca viņam klēpī, apķērās ap kaklu un notriepa viņu viscaur ar dubļiem.

Starp pigmejiem sākās dzīva saruna, cenšoties izprast, ko Eimijas parādīšanās varētu nozīmēt Manro tika uzdoti vairāki jautājumi. Beidzot Eliots nolika Eimiju atpakaļ zemē un pavaicāja Manro:

Ko jūs viņiem sacījāt?

Viņi gribēja zināt vai tā ir jūsu gorilla, teicu, ka jā, tad viņi gribēja zināt, vai tā ir mātīte, teicu, ka jā; tad viņi vaicāja, vai jums ir kādas attiecības ar šo gorillu, teicu, ka nē. Viņi sacīja, ka tas ir labi, jo citādi jūs pieķer­tos gorillai un tas jums nodarītu sāpes.

—Kāpēc sāpes?

Viņi sacīja, ka, gorillai pieaugot, tā vai nu aizbēgs džungļos un salauzīs jūsu sirdi, vai nogalinās jūs.

Rosa vēl aizvien iebilda pret novirzīšanos no maršruta, lai ietu uz pigmeju ciemu, kas atradās vairākas jūdzes at­tālu Liko upes krastā.

Mēs jau atpaliekam no grafika, — viņa sacīja, — un ar katru mirkli atpaliekam arvien vairāk.

Pirmo un pēdējo reizi visas ekspedīcijas laikā Manro zaudēja savaldību.

Klau, doktor, — viņš noskaldīja, — te nav Hjūsto­nas centrs, te ir nolādētā Kongo vidus, un te nav īstā vieta, kur cilvēkam būt ievainotam. Mums ir medika­menti, tam cilvēkam tie var būt vajadzīgi. Jūs nepametīsit viņu. Jūs nedrīkstat

Ja mēs iesim uz to ciemu, — atcnta Rosa, — mēs pazaudēsim visu dienu. Tas mūs atbīdīs vēl par deviņām vai desmit stundām. Vēl mēs varam atgūt zaudēto. Ka­vējoties mums zūd jebkura cerība.

Viens no pigmejiem sāka kaut ko ātri stāstīt Manro. Viņš māja ar galvu, ik pa brīdim pašķielēdams uz Rosu. Tad Manro pievērsās pārējiem.

Viņš saka, ka slimajam baltajam cilvēkam esot kā­das zīmes uz krekla kabatas. Viņš mums uzzīmēs šīs zī­mes.

Rosa paskatījās pulkstenī un skaļi nopūtās.

Pigmejs pacēla kādu zaru un ievilka vairākus lielus burtus dubļainajā zemē pie viņu kājām. Viņš zīmēja ļoti rū­pīgi, no koncentrēšanās saviebdamies, līdz dubļos parādī­jās viņam svešās zīmes: ĒRTS.

Ak Dievs, — klusi izdvesa Karena.

Pigmeji nesoļoja caur mežu — viņi skrēja viegliem soļiem, slīdēdami cauri zaru un vīteņaugu mudžeklim, iz­vairīdamies no peļķēm un červeļainām koku saknēm ar mānīgu vieglumu. Laiku pa laikam viņi paskatījās pār plecu un iespurdzās par viņiem sekojošo triju balto cilvēku grūUbām.

Eliotam šis gājiens sagādāja nopietnas grūtības — vi­sas šīs saknes, aiz kurām ķērās kājas, zari, kas sitās pret galvu, ērkšķainie vīteņi, kas plēsa miesu. Viņš cīnījās pēc elpas, cenzdamies neatpalikt no mazajiem ļaudīm, kas bez pūlēm skrēja viņam pa priekšu. Rosai neklājās labāk kā viņam, un pat Manro, kaut ari vēl pārsteidzoši veikls, jau izskatījās noguris.

Beidzot viņi nonāca pie nelielas upītes un saules apspī­dēta izcirtuma. Pigmeji aptupās uz akmeņiem, pagriezuši seju pret sauli. Baltie cilvēki sabruka elsdami un sēkdami. Pigmejus tas uzjautrināja, un viņi labdabīgi smējās.

Pigmeji bija pirmie cilvēki — Kongo mūžamežu iemīt­nieki. Viņu mazais augums, atšķirīgie ieradumi un veiklība bija padarījusi viņus slavenus jau pirms daudziem gadsim­tiem. Vairāk nekā pirms četrtūkstoš gadiem ēģiptiešu kara­vadonis, vārdā Herkufs, nonāca lielajā mežā uz rietumiem no Mēness kalniem; tur viņš atrada maza auguma cilvēku cilti, kas dziedāja un dejoja savam dievam. Herkufa pār­steidzošais ziņojums izklausījās diezgan bcams, tādēļ gan Hērodots, gan vēlāk Aristotelis uzskatīja šos mazo cilvēku aprakstus par patiesiem, nevis sadomātiem. Dieva dejotāji, gadsimtiem ejot, pamazām ieguva mītisku būtņu slavu.

Vēl septiņpadsmitajā gadsimtā eiropieši nebija pārlie­cināti, vai mazie cilvēciņi ar astēm, kas spēj lidot starp kokiem, padarīt sevi neredzamu un nogalināt ziloņus, pa­tiešām eksistē. Šimpanžu skeleti, ko reizēm noturēja par pigmeju skeletiem, vēl palielināja neskaidrības. Kolins Tērn- buls norāda, ka daudziem nostāstu mobviem ir reāli ek­sistējošs pamats: no lūkiem gatavotie gurnu apsēju gali nokarājoties varēja atgādināt astes, pigmeji prot saplūst ar džungļiem un kļūt patiešām neredzami, bet ziloņus tie ir medījuši vienmēr.

Pigmeji vēl aizvien smiedamies piecēlās un aizdipināja. Skaļi nopūtušies, baltie cilvēki ar mokām piecēlās un klum- zāja viņiem nopakaļ. Viņi skrēja vēl pusstundu, neapstājo­ties un nepalēninot soli, tad Eliots saoda dūmus. Viņi iz­nāca izcirtumā pie upes. Te arī bija ciems.

Viņš ieraudzīja desmit apaļas, zemas būdiņas, kas iz­kārtotas puslokā. Visi ciema iemītnieki, pēcpusdienas saules apspīdēti, darbojās klajumā — sievietes tīrīja dienā salasītās sēnes un ogas vai arī uz sprakšķošas uguns vārīja bru­ņurupučus, bērni rāpoja pa visu apmetni, traucēdami vīrie­šus, kas sēdēja savu māju priekšā un smēķēja, kamēr sie­vietes strādāja.

Pēc Manro signāla viņi apstājās pie apmebies un gai- cllja, līdz viņus pamana un ieved iekšā. Viņu ierašanās iz­raisīja lielu interesi — bērni ķiķināja un rādīja ar pirk­stiem, vīri prasīja tabaku no Manro un Eliota, sievietes taustīja Rosās blondos matus un strīdējās par tiem. Maza meitenīte ierāpoja Rosās kājstarpā un skatījās augšup. Manro paskaidroja, ka sievas nevarot saprast, vai Rosa krāso matus vai ne, bet mazā esot apņēmusies pati no­skaidrot šo lietu.

Pasakiet viņiem, ka tie ir dabiski, — nosarkusi sa­cīja Rosa.

Manro kaut ko īsi pateica sievietēm.

Es viņām pateicu, ka tā bija jūsu tēva malu krāsa, — viņš paskaidroja Karenai, — taču es neesmu drošs, ka viņas man noticēja. — Viņš pasniedza Eliotam cigaretes, ko izdalīt pa vienai katram vīrietim. Šī dāvana tika uzņemta ar platu smaidu un dīvainu meitenīgu ķiķināšanu.

Formalitātes ar to bija nokārtotas. Viņus aizveda uz gluži jaunu māju ciema otrā galā, kur bija meklējams mi­rušais baltais cilvēks. Viņi atrada netīru, bārdainu ap trīs­desmit gadu vecu viru, kas, kājas sakrustojis, sēdēja durvīs ar seju pret ārpusi. Tikai pēc brīža Eliots saprata, ka šim vīram ir iestājusies katatonija, — viņš bija pilnīgi nekustīgs.

Mans Dievs, — izsaucās Rosa, — tas ir Bobs Dris- kols!

Jūs viņu pazīstat? — noprasīja Manro.

Viņš ir ģeologs no pirmās ekspedīcijas. — Viņa no­liecās pie šā cilvēka, pavēcināja roku gar viņa seju. — Bo- bij, tā esmu es, Karena. Bobij, kas tev noticis?

Driskols neatbildēja, pat nepamirkšķināja. Viņš tikai ne­kustīgi blenza uz priekšu.

Viens no pigmejiem sāka kaut ko skaidrot Manro.

Viņš esot atnācis uz apmetni pirms četrām dienām, plosījies tā, ka viņu nācies nomierināt Viņi nodomājuši, ka viņam ir melnā ūdens drudzis, tāpēc viņi uzbūvēja viņam māju un iedeva dažas zāles, un viņš vairs netrakoja. Paš­laik viņš ļauj sevi barot, bet nekad nesaka ne vārda. Viņi domā, ka viņu varbūt ir sagūstījuši ģenerāļa Muguru vīri un spīdzinājuši, vai arī viņš ir agudu — mēmais.

Rosa šausmās atrāvās.

Nezinu gan, ko mēs viņa labā varētu darīt, — sacīja Manro. — Fiziski viņam nekas nekait.. — Viņš papurināja galvu.

Noraidīšu Hjūstonai viņa atrašanās vietu, — sacīja Rosa. — Viņi varēs atsūtīt palīdzību no Kinšasas.

Driskols visu laiku nebija pat pakustējies. Eliots piebe- cās tuvāk, lai ieskatītos viņam acīs, taču, Eliotam tuvojoties, Driskols sarauca degunu, tad viņa ķermenis saspringa. No Driskola lūpām izlauzās augsta, vaimanājoša skaņa, it kā viņš gribētu iekliegties, bet nevarētu.

Izbijies Eliots atrāvās. Driskols nomierinājās un atkal apklusa.

Ko tad, pie joda, tas nozīmē?

Viens no pigmejiem kaut ko pačukstēja Manro.

Viņš saka, — pārtulkoja Manro, — ka jūs ožat pēc gorillas.

Pēc divām stundām viņi, kāda pigmeja vadīti, atgriezās pie Kahegas un pārējiem, kas viņus gaidīja dienvidos no Ga- butu. Viņi bija drūmi un nerunīgi, turklāt vēl mocījās ar caureju.

Pigmeji bija uzstājuši, ka viņiem jāpaliek uz kopīgām pusdienām, un Manro noprata, ka atteikt nav iespējams. Maltīte sastāvēja no sīkiem savvaļas kartupeļiem, ko sauca par kitsom.be, kas atgādināja sačokurojušos asparāgus, meža sīpoliem — otsa un savvaļas manioka lapām — modoke, kā arī vairāku veidu sēnēm. Tur bija ari nedaudz skābas un sīkstas bruņurupuču gaļas, vēl arī daži sienāži, kāpuri, tārpi, vardes un gliemeži.

Šis ēdiens saturēja divtik daudz proteīna kā bifšteks, taču nepieradušie vēderi to slikti panesa. Pie ugunskura dzirdētās ziņas ari nebūt neuzlaboja viņu pašsajūtu.

Pēc pigmeju sacītā, ģenerāļa Muguru vienības bija ie­kārtojušas atbalsta nometni pie Makrana kraujas, uz ku­rieni bija domājis dobes Manro. Būtu prātīgi no šiem vī­riem izvairīties. Kā paskaidroja Manro, nedz suahili valodā, nedz tās Kongo variantā — lingalā — nebija vārda, kas apzīmētu bruņnieciskumu vai sportisku garu.

Šajā pasaules malā ir tikai viena morāle — nogalini vai bksi nogalināts. Mums no viņiem jāturas tālāk.

Vienīgais atlikušais ceļš uz rietumiem veda uz Ragoras upi. Manro, saraucis pieri, paskatījās kartē, bet Rosa — datora ekrānā.

Kāda vaina Ragorai? — iejautājās Eliots.

Varbūt nekāda, — atteica Manro. — Viss atkarīgs no tā, cik stipri pēdējā laikā ir lijis.

Rosa uzmeta skatienu pulkstenim.

Mūsu kavējums pašlaik ir divpadsmit stundas, — viņa sacīja. — Mūsu vienīgā iespēja ir visu nakti braukt pa šo upi.

Es to darītu tik un tā, — sacīja Manro.

Rosai šķita kas nedzirdēts, ka ekspedīcijas ceļvedis gra­sās vest savu grupu cauri mežonīgam apvidum naktī.

Jūs to darītu? Kāpēc?

Jo kavēkļi, kas mūs gaida lejtecē, — Manro pa­skaidroja, — būs vieglāk pārvarami naktī.

Kādi kavēkļi?

Par tiem runāsim, kad tos sasniegsim, — atteica Manro.

Jau jūdzi pirms upes viņi sadzirdēja tālumā varenu ūdeņu dunu. Eimija tūlīt kļuva tramīga, vaicājot neskaitāmas rei­zes: Kāds ūdens? Eliots mēģināja viņu nomierināt, bet pā­rāk necentās — Eimijai būs jāsamierinās ar upi, lai kā vina no tās baidītos.

Taču, kad viņi beidzot ieraudzīja Ragoru, izrādījās, ka troksnis nāk no kādām krācēm augstāk pa straumi. Viņu priekšā bija piecdesmit pēdas plata, mierīga un dubļaini brūna upe.

Izskatās tīri nekas, — rezumēja Eliots.

Nudien, — piekrita Manro.

Tomēr Manro bija pietiekoša pieredze par Kongo. Ce­turtā lielākā pasaules upe (pēc Nīlas, Amazones un Jan- czi) bija daudzējādā ziņā unikāla. Tā locījās kā milzīga čūska pāri Āfrikas sejai, divreiz šķērsodama ekvatoru — pirmoreiz virzienā uz ziemeļiem pie Kisangani, otrreiz — uz dienvidiem, pie Mbandakas. Tas bija tik savādi, ka pat vēl pirms simt gadiem ģeogrāfi nespēja tam noticēt Tā kā Kongo tecēja abpus ekvatoram, vienmēr kaut kur tās ceļā bija lietus periods, līdz ar to Kongo nebija pakļauta sezo- nālām maiņām kā Nīla. Nemainīga straume — 1 500 000 kubikpēdu sekundē — plūda uz Atlantijas okeānu, pārspē­jot jebkuru citu upi, izņemot Amazoni.

Bet šī sarežģītā gultne padarīja Kongo par visgrūtāk kuģojamo no visām lielajām upēm. Nopietnas grūtības sā­kās jau pie Stenlija dīķa, trīssimt jūdžu augšup no iete­kas okeānā. Divsimt jūdžu virzienā uz iekšzemi pie Kisan­gani, kur upe vēl aizvien ir jūdzi plata, Vagenijas ūdens­kritums nepieļāva nekādu kuģošanu. Bet, virzoties vēl tā­lāk gar pieteku vēdekli, kavēkļi kļuva arvien nopietnāki, jo virs Kisangani pietekas no savām iztekām strauji ieplūda džungļu zemienē — no savannas kalnienēm dienvidos un 16 000 pēdu augstajiem sniegotajiem Ruvenzori kalniem austrumos.

Pietekas bija izgrauzušas vairākas aizas, no kurām ie­spaidīgākā bija Porte d'Enfer — Elles vārti pie Kongolo. Šeit mierīgā Lualabas upe plūda cauri pusjudzi dziļai un simt jardus platai aizai.

Ragora bija neliela Lualabas pieteka, kas tajā ietecēja pie Kisangani. Upes tuvumā dzīvojošās ciltis to sauca par barataivani — «mānīgo ceļu», jo Ragora neticami bieži mai­nījās. Tās iespaidīgākā vieta bija Ragoras aiza — divsimt pēdas dziļa un vietām tikai desmit pēdas plata. Atkarībā no lietus ūdens pieplūduma Ragoras aiza bija vai nu krāšņa ainava, vai baltās putās krācošs nezvērs.

Pie Abutu viņi bija piecpadsmit jūdzes pa straumi virs aizas, bet upes izskats šeit neko neizteica par apstākļiem aizā. Manro to visu zināja, bet viņam nešķita nepieciešams to skaidrot Eliotam, īpaši tādēļ, ka Eliots bija pilnīgi aiz­ņemts ar Eimiju.

Eimija ar pieaugošu nemieru bija vērojusi, kā Kahegas vīri piepūš plostus. Viņa raustīja Eliota piedurkni un gribēja zināt: Kāpēc baloni?

Tās ir laivas, Eimij, — viņš sacīja, lai gan nojauta, ka viņa to jau ir nopratusi, un centās izteikties uzmanīgi. «Laiva» bija vārds, ko Eimijai bija bijis grūti iemācīties. Vi­ņas nepatikas pret ūdeni dēļ viņu neinteresēja nekādi peld- līdzekļi.

Kāpēc laivas? viņa vaicāja.

Mēs tagad brauksim ar laivu, — Eliots sacīja.

Patiešām, Kahegas vīri jau stūma laivas ūdenī un krāva

tajās mantas, piesiedami tās pie pontoniem.

Kas brauks? viņa atkal jautāja.

Mēs visi, — atbildēja Eliots.

Eimija vēl brīdi visu vēroja. Nelaimīgā kārtā visi bija satraukti. Manro izkliedza pavēles, vīri steidzīgi tās izpil­dīja. Tāpat kā bija pierādījies jau agrāk, Eimija bija ļoti jū­tīga pret apkārtējo noskaņojumu. Eliots vienmēr pieminēja, kā Eimija bija apgalvojusi, ka kaut kas nav kārtībā ar Sāru Džonsoni vairākas dienas pirms tam, kad Sāra pastās­tīja kolēģiem, ka šķīrusies no vīra. Eliots tagad bija pār­liecināts, ka Eimija bija sajutusi viņu bažas. Šķērsosim ūde­ni laivās? viņa jautāja.

Nē, Eimij, — viņš atbildēja. — Nevis šķērsosim, bet brauksim pa upi.

Nē, Eimija signalizēja, sasprindzinādama muguru un ple­cus.

Eimij, — viņš lēnīgi sacīja, — mēs tevi te nevaram atstāt

Viņai bija atrisinājums arī tam. Pārējie brauks. Pīters Eimija paliks.

Atvaino, Eimij, — viņš sacīja — Man jābrauc. Un tev jābrauc.

Nē, viņa signalizēja. Eimija nebrauks.

Brauksi, Eimij, — viņš sacīja un devās pie savas mugursomas, lai paņemtu šļirci un toralenu.

Saspringusi Eimija piesita ar savilktu dūri sev pie zoda.

Izvēlies izteicienus, Eimij, — viņš viņu brīdināja.

Pienāca Rosa ar oranžām glābšanas vestēm viņam un Eimijai.

Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņa lamājas, — Eliots paskaidroja. — Labāk atstā­jiet mūs vienus.

Rosa uzmeta ātru skatienu Eimijas saspringtajam ķer­menim un strauji devās prom.

Eimija signalizēja Pītera vārdu un atkal piesita pie zoda. Zīmju valodā tas nozīmēja kaut ko, kas parasti tika maigi tulkots kā 'netīrs', lai gan pērtiķi to visbiežāk lietoja, kad prasījās uz podiņa. Primātu pētniekiem nebija nekādu ilū­ziju par to, ko viņu audzināmie ar to domāja. Eimija sacīja: Pīters sūdains.

Gandrīz visi runātprotošie primāti lamājās, turklāt lie­toja daudz un dažādus vārdus. Dažreiz nicinājums tika iz­teikts nejauši izvēlētos vārdos — muļķis, putns, samazgas. Bet vismaz astoņi primāti dažādās laboratorijās bija neat­karīgi izvēlējušies šo žestu ar dūri, lai izteiktu maksimālu apvainojumu. Vienīgais iemesls, kādēļ šī būtiskā sakritība nav nekur aprakstīta, ir tas, ka nevienam nebija patikas to izskaidrot Šķita, ka gan cilvēki, gan primāti uzskatīja ekskrementus par atbilstošiem apzīmējumiem apvainojuma un dusmu izteikšanai.

Pīters sūdains, tika atkārtots.

Eimij… — Un viņš dubultoja toralena dozu.

Pīters sūdains laiva sūdaina cilvēki sūdaini.

Eimij, tūlīt izbeidz! — Viņš arī saspringa un sakumpa, atdarinot gorillas dusmu pozu; bieži tas piespieda Eimiju paklausīt, taču šī nebija tā reize.

Pīters nemīl Eimiju. Tagad viņa bija sadrūmusi, pagrie­zusies prom, signalizēja, ne uz vienu neskatīdamās.

Nekļūsti smieklīga, — sacīja Eliots, tuvodamies vi­ņai ar šļirci gatavībā. — Pīters mīl Eimiju.

Viņa atkāpās un neļāva viņam pietuvoties. Beidzot vi­ņam nācās pielādēt ogļskābes pistoli un iešaut šautriņu vi­ņai krūtīs. Visos viņu kopīgi pavadītajos gados Eliotam bija nācies tikai trīs vai četras reizes to darīt. Viņa izrāva šautriņu ar skumju izteiksmi sejā. Pīters nemīl Eimiju.

Piedod, — sacīja Pīters Eliots un metās uz priekšu, lai viņu satvertu, kad viņas acis izvalbījās un viņa atslīga Pītera rokās.

Eimija, sekli elpodama, gulēja otrajā laivā pie Eliota kājām. Eliots redzēja, kā pirmajā laivā Manro stāvēja kā­jās, rādīdams ceļu laivām, kas klusi slīdēja pa straumi.

Manro bija sadalījis ekspedīciju divās grupās pa seši katrā laivā. Viņš pats bija pirmajā, bet Eliots, Rosa un Eimija otrajā, ko vadīja Kahega. Kā teica Manro, «otrā laiva mācīsies no mūsu kļūmēm».

Bet pirmo divu stundu laikā nekādu kļūmju nebija. Bija gluži labi mierīgi sēdēt laivā un skatīties, kā abās pusēs hipnotiskā klusumā garām slīd džungļi. Tas šķita idilliski, tikai bija ļoti karsti, Rosa nolaida roku duļķainajā ūdenī, bet Kahega viņai to aizliedza.

Kur ir ūdens, tur vienmēr ir mamba, — viņš sacīja.

Kahega norādīja uz dubļainajiem krastiem, kur kroko-

dili gozējās saulē un nelikās zinis par viņu tuvošanos. Rei­zēm lielie rāpuļi nožāvājās, paceļot gaisā milzīgos žokļus, bet vairumā gadījumu tie šķita kūtri, gandrīz nemanām laivas.

Eliots jutās vīlies. Viņš bija izaudzis, skatoties filmas par džungļiem, kur krokodili draudīgi ieslīdēja ūdenī, līdzko ieraudzīja kādu laivu.

Vai viņi nemaz netaisās mūs traucēt? — viņš pajau­tāja.

Par karstu, — atteica Kahega. — Mamba miegains, ja nav vēsāks, ēd no rīta un naktī, ne pašlaik. Kikuju saka, ka pa dienu mamba iestājies armijā, viens-divi-trīs-četri. — Kahega iesmējās.

Lai saprastu, kas tur smieklīgs, Kahegam nācās pa­skaidrot, ka pa dienu krokodili mēdza «pumpēties» uz īsa­jām kājelēm, paceļot smago ķermeni no sakarsušās zemes. Šīs kustības tad arī atgādināja armijas vingrojumus.

Par ko tā satraucas Manro? — Eliots iejautājās. — Par krokodiliem?

Nē, — atbildēja Kahega.

Par Ragoras aizu?

Nē, — atbildēja Kahega.

Par ko tad?

Pēc aizas, — sacīja Kahega.

Pēkšņi Ragora pagriezās. Apbraukuši līkumu, viņi iz­dzirda ūdens rēkoņu. Eliots sajuta, ka laiva sāk kustēties ātrāk, ūdens zem tās sāk mutuļot Kahega iesaucās:

Saturieties, doktori!

Un tad jau viņi bija aizā.

Pēc tam Eliotam bija tikai fragmentāras un kaleido- skopiskas abniņas: mutuļojošais dubļainais ūdens, kas saulē šķīda balts, viņu laivas mētāšanās, un tas, kā Manro laiva grozījās un lēkāja, tomēr aizvien brīnumainā kārtā noturē­jās uz ūdens.

Viņi drāzās bk ātri, ka nebija iespējams saskatīt robai­nās, sarkanās kanjona sienas, kuru kailās klintis tikai vie­tām sedza kāds vītenis; viņš atcerējās karsto, mitro gaisu un pārsteidzoši auksto ūdeni, kas gāzās viņiem pāri, atkal un atkal saslapinot līdz pēdējai vīlītei, pilnīgi baltos ūdens mutuļus, kas šķīda ap melno akmeņu izciļņiem kā noslī­kušu cilvēku plikpaurainajām galvām.

Viss notika pārāk ātri.

Priekšā Manro laiva bieži pazuda no redzesloka uz vai­rākām minūtēm, kad to aizsedza stāvi, rēcoši dubļainā ūdens stabi. Rēkoņa atbalsojās no klinšainajām sienām, at­starodamās un kļūdama par pastāvīgu pasaules sastāvdaļu.

Aizas dziļumā, kur pēcpusdienas saule nesasniedza šauro tumšā ūdens joslu, laivas drāzās cauri trakojošai, putojošai ellei, svārstoties starp klintīm, griežoties apkārt, kamēr airē­tāji klaigāja, lamājās un centās atgrūsties no klinšu sienām ar airiem.

Eimija gulēja laivas dibenā, piesaitēta vienai tās malai. Eliots visu laiku baidījās, ka viņu varētu noslīcināt ūdens šalbs, kas gāzās pāri pontoniem. Arī Rosai neklājās neko labāk, viņa visu laiku klusā, monotonā balsī murmināja: «Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs, ak, mans Dievs…» — ūdenim gāžobes milzīgiem viļņiem, kas viņus izmērcēja līdz ādai.

Daba viņiem uzsūtīja vēl citas nelaimes. Pat trakojošā aizas dziļumā melni moskītu mākoņi karājās gaisā, dzeļot bez gala un apstājas. Likās, ka tas vispār nav iespējams, ka Ragoras aizas rēcošā haosa vidū varētu būt moskīti, bet tie tur bija. Laivām triecoties caur viļņiem ar tādu ātrumu, no kura iekšas sagriežas, ļaudis tajās svaidījās un sita moskītus ar vienādu intensitāti.

Tad piepeši upe kļuva plata, duļķainie viļņi norima un kanjona sienas attālinājās. Upe atkal bija kļuvusi mierīga. Eliots atkrita laivā izmocīts, juzdams rietošās saules starus uz sejas un ūdeni tekam zem laivas grīdas.

Mēs izturējām, — viņš izdvesa.

Pagaidām, — tūlīt piemetināja Kahega. — Bet mēs — kikuju — mēdzam sacīt, ka no dzīves neviens dzīvs neiz­glābjas. Vēl par agru atslābināties, doktori.

Nezin kāpēc, — ar pagurumu balsī sacīja Rosa, —es viņam ticu.

Vēl stundu viņi mierīgi slīdēja lejup pa straumi. Klinšu sienas arvien attālinājās, līdz viņi atkal nonāca Āfrikas džungļu līdzenumā. It kā Ragoras aizas nemaz nebūtu bijis, upe plūda plata un kūtra, zeltaini mirdzēdama rieto­šajā saulē.

Eliots norāva savu izmirkušo kreklu un uzvilka džemperi, jo vakara gaiss bija vēss. Eimija krāca viņam pie kājām, apsegta ar dvieli, lai nenosaltu. Rosa pārbaudīja savu sa­karu iekārtu, pārliecinoties, ka viss kārtībā. Kad viņa bei­dza, saule jau bija norietējusi un strauji satumsa. Kahega izvilka bisi un ielādēja dzeltenas patronas.

Kam tas? — jautāja Eliots.

Kiboko, — sacīja Kahega. — Es nezinu, kā to sauc angliski. — Viņš pagriezās un uzsauca: — Mzeef Nini maana kiboko?

Priekšējā laivā Manro atskatijās.

Hipopotams, — viņš sacīja.

Hipo, — atkārtoja Kahega.

Vai viņi ir bīstami? — jautāja Eliots.

Naktī, cerams, ne, — Kahega domīgi sacīja. — Bet es, es domāju, ka jā.

Divdesmitais gadsimts ir intensīvas dabas pētniecības laiks, kas jau apgāzis vairākus noturīgus priekšstatus par dzīvniekiem. Bija noskaidrots, ka maigais briedis ar skum­jajām acīm dzīvo nežēlīgā, ļaunā kopienā, kamēr tam pret­statītais šķietami negantais vilks ir uzticīgs ģimenei un sa­vām atvasēm kā neviens cits. Un Āfrikas lauva — lepnais zvēru karalis — tika pazemināts par zaglīgu maitēdāju, kamēr riebīgās hiēnas ieguva daudz cēlāku veidolu. (Gadu desmitiem pētnieki bija rītausmās sastapuši lauvas mielo­jamies pie medījuma, kamēr hiēnas riņķoja ap tām, gaidot savu kārtu. Tikai tad, kad zinātnieki sāka novērot dzīvnie­kus nakbs, parādījās jauns šīs ainas skaidrojums: pabesībā hiēnas nogalināja medījumu, bet tās padzina patiesībā slinkās un nenovīdīgās lauvas. Tika turklāt vēl konstatēts, ka lauvas ir daudzējādā ziņā nepastāvīgas un nelietīgas, bet hiēnām ir labi atbstīta sociālā struktūra — atklājās vēl viens cilvēku aizspriedums atbecībā uz dzīvniekiem.)

Bet hipopotams vēl aizvien bija vāji izprasts. Hērodota «upju zirgs» bija lielākais Āfrikas zīdītājs pēc ziloņa, bet tā paradums gulēt ūdenī, izbāžot no tā Ūkai nāsis un acis, apgrūtināja šā dzīvnieka pētīšanu. Hipopotami organi­zējās ap tēviņu. Pieaugušam tēviņam bija harēms no vai­rākām mātītēm un to bērniem, kopā grupa, kas sastāv no astoņiem līdz četrpadsmit dzīvniekiem.

Par spīti savam korpulentajam augumam un gandrīz smieklīgajam izskatam, nīlzirgi bija spējīgi uz neparastu var­darbību. Nīlzirgu buļļi bija šausminoši radījumi — četr­padsmit pēdas gari un gandrīz desmittūkstoš mārciņas smagi. Uzbrūkot be kustējās ar šādam milzīgam zvēram neiedomājamu ātrumu, bet viņa četru strupo, šķietami trulo ilkņu malas bija asas kā naži. Nīlzirgs uzbruka cirzdams, nevis kozdams, kusbnot savu milzīgo muti no vienas puses uz otru. Atšķirībā no vairuma dzīvnieku cīņa starp diviem tēviņiem parasti beidzās ar viena nāvi, tam mirstot no dzi­ļajiem ievainojumiem. Nīlzirgu cīņā nebija nekā skaista.

Šis dzīvnieks bija bīstams ari cilvēkiem. Pie upēm, kur dzīvoja nīlzirgu bariņi, puse no vietējo iedzīvotāju nāves gadījumiem bija nīlzirgu izraisīti, pārējos parasti vainoja ziloņus un plēsīgos kaķus. Nīlzirgs, būdams veģetārs dzīv­nieks, naktīs izkāpa uz sauszemes, kur tam bija jāapēd milzīgs daudzums zāles, lai uzturētu savu milzīgo augumu. Bet no upes izkāpis nīlzirgs bija īpaši bīstams — ārkār­tīgi reti kāds, kas bija nonācis starp nīlzirgu uz sausze­mes un upi, uz kuru tas metās atpakaļ, palika dzīvs.

Tomēr nīlzirgs bija arī ārkārtīgi svarīgs Āfrikas upju ekoloģijai. Viņa fekālijas, kas tika atstātas milzīgos dau­dzumos, mēsloja upju gultnes, no kurām barojās ūdens­augi, kas savukārt deva barību zivīm un citiem upju iemīt­niekiem. Bez nīlzirga Āfrikas upes būtu sterilas — tur, no kurienes hipo bija padzīti, upes izmira.

Tas arī bija gandrīz viss, kas zināms par nīlzirgiem. Vēl vienīgi tas, ka nīlzirgu tēviņš ārkārtīgi nikni aizstāv savas teritorijas pret jebkuru iebrucēju. Šis iebrucējs va­rēja būt cits nīlzirgs, krokodils vai garāmbraucoša laiva. Un cilvēki tajā.

Manro lēmums turpināt ceļu naktī balstījās uz diviem ap­svērumiem. Vispirms viņš cerēja atgūt dārgo laiku, jo visi datoraprēķini vadījās no pieņēmuma, ka naktīs ekspedīci­jas dalībnieki guļ. Taču braukt pa upi mēnesgaismā nebija grūb, vairākums ekspedīcijas dalībnieku varēja gulēt, bet līdz rītausmai viņi būtu pavirzījušies uz priekšu kādas piecdesmit vai sešdesmit jūdzes.

Bet svarīgākais bija tas, ka tādējādi viņš cerēja izvairī­ties no Ragoras nīlzirgiem, kas varēja bez pūlēm iznīci­nāt viņu plānās gumijas laivas. Pa dienu nīlzirgi uzturējās ūdenī — rāmos līcīšos, un tēviņš noteikti uzbruktu laivām. Naktī, kad dzīvnieki bija izkāpuši krastā ganībes, varēja izdoties pilnīgi izvairībes no sadursmes.

Tas bija labi izdomāts, taču atgadījās neparedzēti sa­režģījumi — Ragora bija viņus nesusi pārāk sbauji. Bija tikai deviņi vakarā, kad viņi jau sasniedza apvidu, kur va­rēja sastapt pirmos hipopotamus. Vēl bija par agru, lai dzīv­nieki būhi devušies krastā baroties. Tas nozīmēja, ka nīl­zirgi uzbruks laivām — turklāt tumsā.

Upe izlocījās daudzos bkumos. Katrā līkumā bija rāms līcītis, uz kuriem Kahega norādīja kā iespējamu hipopotamu uzturēšanās vietu. Viņš norādīja arī uz krastmalas zāli, kas izskatījās pēc pļauta mauriņa.

Nu jau drīz, — noteica Kahega.

Viņi pēkšņi izdzirda dobju skaņu: «Ho-ha-ha-ha.» Izklausījās, ka kāds vecs vīrs censtos atklepobes. Manro priekšējā laivā sastinga. Rāmas straumes nesb, viņi ap­brauca vēl vienu līkumu. Starp laivām bija kādi desmit jardi. Manro pacēla savu pielādēto bisi.

Dīvainā skaņa atkārtojās, šoreiz korī: «Ho-ha-ha-ha.»

Kahega iegremdēja savu airi ūdenī. Tas tūlīt atdūrās pret gultni. Kad viņš airi izvilka, bkai kādu trīs pēdu ga­rumā tas bija slapjš.

Nav necik dziļš, — Kahega, galvu šūpodams, noteica.

Vai tas slikti? — Rosa viņam jautāja.

Jā, es domāju, ka tas ir slikti.

Kad viņi apbrauca nākamo līkumu, Eliots tuvu kras­tam ieraudzīja pusduci ūdenī iegrimušu melnu akmeņu, kas mēnessgaismā mirdzēja. Pēkšņi viens no «akmeņiem» piecēlās, un viņš ieraudzīja milzīgu dzīvnieku pilnībā pace­ļamies no seklā ūdens — bija redzamas pat viņa strupās kājas. vŠļakatām šķīstot, nīlzirgs metās virsū Manro laivai.

Uzbrucējam tuvojoties, Manro izšāva magnēzija raķeb, baltajā gaismā Eliots saskatīja milzīgu muti ar četriem lie­liem, mirdzošiem zobiem. Atgāzis galvu, dzīvnieks rēca. Piepeši nīlzirgu apņēma bāli dzeltenas gāzes mākoņi. Viņi sajuta, ka gāze kož bem acīs.

Asaru gāze, — konstatēja Rosa.

Manro laiva jau bija aizslīdējusi tālāk. Ar sāpju rē­cienu tēviņš ienira ūdenī un pazuda skatienam. Otrajā laivā visi slaucīja asaras un skatieniem meklēja milzeni, kas varēja tūlīt iznirt, jo tagad viņi bija pietuvojušies līcī­tim. Sīkdama magnēzija raķete krita lejup, mezdama uz ūdens garas ēnas.

Varbūt viņš atkāpies, — ieminējās Eliots. Nīlzirgs nekur nebija redzams. Viņi slīdēja pilnīgā klusumā.

Tad laivas priekšgals palēcās, nīlzirgs ierēcās, un Ka­rena iespiedzās. Kahega atkrita uz muguras, neviļus izšau­dams gaisā. Laiva ar spēku triecās pret ūdeni, izsviežot šļakatas uz visām pusēm un piesmcļoties. Eliots uzrausās kājās, lai mestos apraudzīt Eimiju. Viņš ieraudzīja sev pretī sārtu bezdibenīgu muti un sajuta karstu elpu. Milzīgā mute cirta laivas sānam. Atskanēja skaļa šņākoņa un burbuļo- šana.

Mute atkal atpletās, un nīlzirgs ierūcās, bet tad jau Ka­hega bija pieslējies kājās un izšāva svelošas gāzes mākoni. Nīlzirgs atkāpās un atkal ienira, saceldams viļņus, kas dzina laivu uz priekšu. Laivas labā puse strauji saruka, gai­sam izplūstot pa milzīgajiem caurumiem gumijas balonā. Eliots centās tos aizspiest ar rokām, bet šņākšana nemitē­jās. Vēl pēc mirkļa laivai bija jāgrimst

Viņiem aiz muguras nīlzirgu tēviņš drāzās kā ātrgai­tas laiva pa seklo upi, šķiezdams šļakatas uz visām pusēm, rēkdams dusmās.

Turiebes, turiebes! — uzsauca Kahega un atkal iz­šāva. Nīlzirgs pazuda dūmu mākonī. Laiva izpeldēja vēl vienu līkumu. Kad gāzes mākonis izklīda, uzbrucējs vairs nebija redzams. Magnēzija raķete nočūkstēja ūdenī, un viņi atkal iegrima tumsā. Laivai grimstot EHots satvēra Eimiju. Viņi stāvēja jau līdz ceļiem duļķainajā ūdenī.

Viņiem tomēr izdevās piegriezt saplēsto laivu krastā. Pieairēja Manro. Aplūkojis bojājumus, viņš paziņoja, ka jā- piepūš cita laiva un jādodas tālāk. Pagaidām tika izziņota atpūta. Viņi atkrita mēnessgaismas pielietajā krastā, atgaiņā­dami moskītus.

Viņu snaudu pārtrauca «zeme—gaiss» raķešu kaukoņa un sprādzienu ziedi gaisā. No katra sprādziena krasts atmir­dzēja sārtā gaismā, kas meta garas ēnas un atkal satumsa.

Muguru vīri atkal šaudās, — sacīja Manro, pastiep­damies pēc savām nakts brillēm.

Uz ko viņi šauj? — brīnījās Eliots, skatīdamies de­besīs.

Nevaru saprast, — atbildēja Manro.

Eimija pieskārās Manro rokai un ar zīmēm rādīja:

Putns nāk. Bet, izņemot raķešu trokšņus, nekas nebija dzir­dams.

Jūsuprāt, viņa kaut ko saklausījusi? — Manro jautāja.

Viņas dzirde ir ļoti asa.

Bet tad jau arī viņi paši varēja saklausīt attālas lid­mašīnas dūkoņu, kas tuvojās no dienvidiem. Kad tā pa­rādījās, viņi redzēja, kā lidmašīna manevrē starp dzelteni sarkanajiem uzliesmojumiem, kas izgaismoja tās fizelāžu.

Tie nabaga velni arī cenšas atgūt zaudēto, — Manro sacīja, nopētīdams lidmašīnu caur nakts brillēm. — C-130 transportlidmašīna ar japāņu pazīšanās zīmēm uz astes. Konsorcija nometnes aprīkojums — ja tai izdosies tikt cauri.

Viņi skatījās, kā transportlidmašīna mētājās pa labi un pa kreisi zigzagos, vairīdamās no sprāgstošo raķešu uguns- lodēm.

Tur jau čūska muguru izmežģīs, — noteica Manro. — Apkalpe droši vien ir pārbijusies, kaut ko tādu viņi no­teikti nebija gaidījuši.

Eliots apjauta, ka jūt līdzi apkalpei; viņš varēja iedo- mābes, kā viņi skabjās pa logiem uz eksploziju spilgtajiem uzliesmojumiem, kas apgaismoja lidmašīnas iekšpusi. Vai viņi kaut ko sauca cits citam japāniski? Vai vēlējās, kaut nekad nebūtu uz to ielaidušies?

Vēl pēc mirkļa lidmašīna aizdūca uz ziemeļiem, iz- zuzdama skābenām. Vēl viena raķete, atstādama garu, sārtu asti, aizdrāzās tai pakaļ; džungļu koki jau pilnībā bija ap­slēpuši lidmašīnu skatienam, tādēļ viņi dzirdēja bkai sprā­dzienu kaut kur tālumā.

Iespējams, ka viņiem laimējās, — Manro piecelda­mies sacīja. — Arī mums laiks dobes tālāk. — Un viņš uzsauca Kahegam suabili valodā, lai vīri sagatavo laivas.

Eliots nodrebinājās un aizvilka jakas rāvējslēdzi ciešāk. Krusai taču vajadzēja reiz beigbes. Viņi bija paslēpušies zem mūžzaļajiem kokiem alpīnajā Mukenko kalna joslā — vairāk nekā 8000 pēdu augstumā. Bija desmit no rīta, un gaisa temperatūra bija 38 grādi pēc Fārenheita. Pirms pie­cām stundām viņi bija izkāpuši no laivām 100 grādu kar­stumā mitrajos džungļos. Saule vēl nebija aususi, kad viņi sāka savu kāpienu.

Viņam blakus Eimija vēroja golfa bumbas lieluma kru­sas graudus ar būkšķi krītam zālē un plosām koku zarus virs viņu galvām. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi krusu.

Eimija signalizēja: Kā vārds?

Krusa, — viņš paskaidroja.

Pīters aptur.

Kaut es to spētu, Eimij.

Viņa vēl kādu brīdi vēroja krusu, tad paziņoja: Eimija grib mājās.

Viņa jau iepriekšējā vakarā bija sākusi pieminēt at­griešanos mājās. Kaut arī toralena iedarbība bija beigusies, viņa vēl aizvien bija nospiesta un izklaidīga. Lai Eimiju iepriecinātu, Ebots bija viņai piedāvājis ēdienu. Viņa sig­nalizēja, ka vēlas pienu. Kad viņš tai pateica, ka piena viņiem nav (ko Eimija pab labi zināja), viņa prasīja banānu. Kahega sadabūja viņai ķekaru nedaudz skābu džungļu ba­nānu. Iepriekšējās dienās Eimija bija ēdusi bez iebildu­miem, bet šoreiz viņa tos nicīgi iesvieda ūdenī, norādī­dama, ka grib «īstus banānus».

Kad Eliots paskaidroja, ka viņiem nav «īsto banānu», Eimija signalizēja: Eimija grib mājās.

Mēs tagad nevaram braukt mājās, Eimij.

Eimija laba gorilla, Pīters ved Eimiju mājās.

Viņa bija pieradusi, ka Pīters bija noteicējs, persona ar augstākajām tiesībām izlemt par viņas dienas kārtību Eimijas projekta eksperimentālajos apstākļos. Viņš nevarēja iedomāties, kā lai viņai izskaidro, ka vairs nav noteicējs, ka šis brauciens nebūt nav domāts kā sods Eimijai par kādu pārkāpumu.

Patiesību sakot, viņi visi jutās sašļukuši. Visi viņi bija ar nepacietību gaidījuši iespēju paglābties no mūžameža nomācošā karstuma, bet, kāpjot pa Mukenko nogāzēm, viņu entuziasms ātri saplaka.

Ak Dievs! — Rosa bija izsaukusies. — No nīlzirgiem uz krusu!

Kā uz burvja mājienu krusa beidzās.

Labi, — uzsauca Manro, — ejam tālāk!

* * *

Mukenko virsotne līdz 1933. gadam bija palikusi neie­karota. 1908. gadā vācu alpīnistu grupa fon Rankes vadībā bija spiesta atgriezties vētras dēļ; beļģu grupa 1913. gadā sasniedza 10 000 pēdu augstumu, bet nevarēja atrast ceļu uz virsotni; vēl viena vācu ekspedīcija 1919. gadā bija spiesta atgriezbes, kad aptuveni 12 000 pēdu augsbimā divi grupas dalībnieki nokrita no klints un gāja bojā. Tomēr Mukenko bija atzīta par samērā vienkārši sasniedzamu virsotni (teh­niski vienkāršu), kurā var uzkāpt vairākums alpīnistu apmē­ram dienas laikā; pēc 1943. gada tika atklāts jauns ceļš dienvidaustrumu nogāzēs, kas deva iespēju droši, kaut arī ļob ilgā laikā sasniegt virsotni. Šo ceļu tad arī izmantoja vairākums kāpēju.

Virs 9000 pēdu augstuma priežu meži izzuda un viņi gāja pa zāļainiem laukumiem, kas bnās drēgnā miglā. Gaiss bija kļuvis rebnāts, un viņi bieži lūdza apstāties. Manro izturējās neieciebgi pret šādu žēlošanos.

Ko tad jūs gaidījāt? — viņš noprasīja. — Šis te ir kalns. Un kalni ir augsti.

Viņš bija sevišķi nežēlīgs pret Rosu, kas šķita visvieglāk nogurdināma.

Kā ar jūsu grafiku? — viņš mēdza viņai vaicāt — Mēs vēl pat neesam sasnieguši grūtāko daļu. Zem vien­padsmit tūkstoš pēdām nav pat interesanti. Ja jūs apstāsi­ties tagad, mēs pirms nakts iestāšanās nebksim līdz vir­sotnei, bet tas nozīmē, ka mēs zaudēsim veselu dienu.

Man vienalga, — beidzot Rosa izdvesa un nometās zemē, cīnīdamās pēc elpas.

Kā jau sieviete, — nicinoši sacīja Manro un pa­smaidīja, kad Rosa viņam uzmeta niknu skatienu. Manro viņus pazemoja, rāja, mudināja — un kaut kā piespieda visu laiku kustēties.

Virs 10 000 pēdām zāle pazuda un zemi klāja tikai sū­nas. Reizēm viņi ieraudzīja kādu vientuļu lobēliju ar se­višķi lielām lapām, kas pēkšņi iznira no pelēkās, aukstās miglas. Starp 10 000 pēdu augstumu un virsotni praktiski nebija nekādu augu, tādēļ arī Manro viņus tā dzina — nebūtu prātīgi iekļūt vētrā kailajās augšējās nogāzēs.

11 000 pēdu augstumā parādījās saule un viņi apstājās, lai uzstādītu otro lāzeru no ĒRTS lāzeru orientācijas sistē­mas. Pirmo Rosa bija torīt uzstādījusi dažas jūdzes uz dien­vidiem, un viss darbs bija aizņēmis pusstundu.

Ar otro lāzeru bija jādarbojas rūpīgāk, jo abiem stariem bija jāsakrīt Par spīti elektroniskajai traucēšanai, bija jā­pieslēdzas Hjūstonai, lai niecīgais lāzers — tas bija zīmuļa dzēšgumijas lielumā, novietots uz maza tērauda bijkāja, — tiklu precīzi notēmēts. Abi lāzeri kalna nogāzēs bija jā­novieto tā, lai to stari krustotos virs džungļiem daudzu jū­džu attālumā. Ja Rosās aprēķini bija pareizi, šis krust­punkts bija tieši virs Zindžas.

Eliots jautāja, vai šādi viņi netīšām neizdara pakalpo­jumu konsorcijam, bet Rosa to noliedza.

Ja nu vienīgi naktī, — viņa sacīja, — kad viņi ne­pārvietojas. Dienas laikā viņi nespēs fiksēt mūsu starus — tas jau ir šīs sistēmas jaukums.

Drīz viņi jau varēja saost vulkāniskā sēra dūmus, kas vēlās no virsotnes — vēl pusotra tūkstoša pēdu virs vi­ņiem. Tur, augšā, nebija nekādas veģetācijas, bkai kails, ciets akmens un atsevišķi no sēra nodzeltējuši sniega ple­ķīši. Debesis bija dzidras un tumši zilas, viņiem pavērās glezns skats uz Virungas dienvidu novadiem — Njiragongo augsto konusu, kas pacēlās no Kongo tumši zaļajiem me­žiem, kā ari Mukenko, ko ieskāva migla.

Pēdējās tūkstoš pēdas bija visgrūtākās, it īpaši Eimijai, kurai ar basām kājām bija jālaipo starp asajām lavas at­lūzām. Virs 12 000 pēdām grunts bija klāta lavas gabaliem. Virsotni viņi sasniedza piecos pēcpusdienā, viņu priekšā at­klājās astoņas jūdzes plats lavas ezers un vulkāna dūmo­jošais krāteris. Ebotu sarūgtināja skats uz melnajām klin­tīm un pelēko dūmu mākoņiem.

Sagaidiet nakti, — Manro viņam sacīja.

Tajā naktī lava zvēroja sarkanu svītru tīmeklī cauri sa­plaisājušai tumšajai garozai; šņācošs, sarkans tvaiks, cel­damies gaisā, lēni zaudēja savu sarkano krāsu. Viņu nie­cīgās teltis, uzceltas uz krātera malas, atstaroja lavas sār­tumu. Mākoņi rietumos mēnesnīcā sudrabaini mirdzēja, zem viņiem tālumā pletās Kongo džungļi. Tumsā varēja saskatīt zaļos lāzera starus, kas krustojās virs džungļiem. Jebkurā gadījumā rīt viņi būs šajā krustpunktā.

Rosa uzstādīja sakaru iekārtu, lai noraidītu ikvakara zi­ņojumu Hjūstonai. Pēc sešu minūšu kavējuma nodibinājās beši sakari ar Hjūstonu, nebija vajadzīga nekāda īpaša kodēšana, nedz sarežģīti paņēmieni.

Nolādēts, — izgrūda Manro.

Bet ko tas nozīmē? — Eliots jautāja.

Tas nozīmē, — drūmi sacīja Manro, — ka konsorcijs ir pārstājis ģenerēt mums traucējumus.

Vai tad tas nav labi?

Nē, — atbildēja Rosa. — Tas ir beši slikti. Viņi droši vien ir jau pie mērķa un būs atraduši dimantus. — Viņa papurināja galvu un noregulēja ekrānu:

HSTNA APSTPRNA KNSRCJS PIE MRĶA, VRBTBA 1.000. NEUZSCIET NEKO. STCJA BEZCRGA'

Nespēju noticēt, — noteica Rosa. — Viss cauri.

Eliots nopūtās.

Man sāp kājas, — viņš sacīja.

Esmu noguris, — sacīja Manro.

Velns to visu rāvis, — sacīja Rosa.

Galīgi pārguīuši, viņi devās pie miera.

20. jūnija rītā visi gulēja ilgi. Tad viņi gluži mierīgi paēda brokastis, atļaudamies sagatavot siltu ēdienu. Viņi atpūtās saulē, spēlējās ar Eimiju, kas ārkārbgi priecājās par šo ne­gaidīto uzmanības izrādīšanu. Bija jau pāri desmitiem, kad visi devās no kalna lejā džungļos.

Tā kā Mukenko rietumu nogāzes bija pārāk stāvas, lai pa tām pārvietotos, viņi nokāpa dūmojošajā krāterī, apmē­ram pusjūdzes dziļumā. Manro rādija ceļu, nesdams nastu uz galvas, jo Asari — spēcīgākajam no nesējiem — bija jānes Eimija — klintis bija pārāk karstas, lai pa tām ietu basām kājām.

Eimija bija pārbijusies un uzskatīja, ka cilvēki, kas ta­gad rindā lēni kāpa krātera stāvajā iekšējā konusā, ir zau­dējuši prātu. Eliots nebija gluži pārliecināts, ka viņai nav taisnība, — karstums bija neciešams, tuvojobes lavas eze­ram, kodīgie dūmi koda acīs un degunā; bija dzirdams, kā burbuļo lava un krakšķ tās melnā garoza.

Tad viņi nonāca pie veidojuma, kas saucās Naragema — Velna acs. Tā bija dabiska 150 pēdas augsta arka ar bk gludu virsmu, ka šķita pulēta. Caur to pūta svaiga vēsma un bija redzami zaļie džungļi kalna pakājē. Viņi apstājās atpūsties šajā arkā, un Rosa sāka pētīt gludās sienas. Šī arka bija izveidojusies kādā izvirdumā, plūstot lavai.

To sauc par Velna aci, — skaidroja Manro, — jo izvirduma laikā tā spīd kā sarkana acs.

No Velna acs viņi strauji šķērsoja alpīno zonu, tad ne­ticami izkārtotu nesena izvirduma lavas bluķu lauku. Te viņu ceļā gadījās izdegušas zemes krāteri, daži pat piecas sešas pēdas dziļi. Manro vispirms domāja, ka te Zairas armija iekārtojusi lielgabalu šautuvi. Bet, izpētot tuvāk, iz­rādījās, ka no krāteriem sbepjas iededzinātas līnijas kā taus­tekļi. Manro nekad neko tādu nebija redzējis; Rosa neka­vējoties uzstādīja savu antenu, pieslēdza datoru un saistījās ar Hjūstonu. Viņa šķita esam ļob uztraukta.

Kamēr Karena caurskatīja saņemtos datus, pārējie ap­sēdās atpūsties. Manro jautāja:

Ko jūs viņiem prasījāt?

Pēdējā Mukenko izvirduma datumu un laika apstāk­ļus tad. Tas ir bijis martā… Vai jūs pazīstat kādu Sīmensu?

—Jā, — atsaucās Eliots. — Toms Sīmenss ir Eimijas projekta programmētājs. Kas par lietu?

Jums ir ziņojums, — viņa sacīja, norādīdama uz ek­rānu.

Eliots pienāca paskatīties: SMNSA ZNJMS ELITM GATVS

Bet kur tad pats ziņojums? — viņš vaicāja.

Nospiediet pārraides pogu, — Karena viņu pamācīja.

Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna parādījās teksts:

NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS V

Nesaprotu, — Eliots atkal vērsās pie Karenas. Viņa paskaidroja, ka «V» nozīmē to, ka ziņojuma teksts ir ga­rāks un vēlreiz jānospiež poga. To viņam nācās darīt vēl vairākas reizes, līdz viņš varēja izlasīt pilnu tekstu, kas skanēja šādi:

NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS ATKLJMS ATTCBA SKNAS SGNLU — DTRANLZE PBGTA DMJMS TĀ IR VLDA

Eliots konstatēja, ka saīsināto valodu var saprast, lasot skaļi: «Noskatījos oriģinālo lenti Hjūstonā, jauns atklājums attiecībā uz skaņas signālu, datoranalīze pabeigta, domā­jams — tā ir valoda.» Eliots sarauca pieri.

Valoda?

Vai tad jūs nelūdzāt viņu caurskatīt Hjūstonas oriģi­nālo ierakstu no Kongo?

Jā, bet attiecībā uz ekrānā redzamā dzīvnieka vizuālo identifikāciju. Es viņam nedevu nekādus norādījumus attiecībā uz skaņas signālu. — Eliots papurināja galvu.

Kaut es varētu ar viņu aprunābes.

Jūs to varat, — Rosa sacīja, — ja nebaidāties viņu uzmodināt — Viņa nospieda citu pogu, un vēl pēc piec­padsmit minūtēm Eliots uzsita uz tastatūras: Sveiks, Tom, kā klājas? Uz ekrāna parādījās: SVKS TOM K KLJS

Parasti mēs nešķiežam pavadoņsakaru laiku šādiem niekiem, — Rosa nosodoši sacīja.

Uz ekrāna parādījās teksts: MIEGNS KR ESI Viņš uzrakstīja: «Virungā». VIRNGA

Treviss lamāsies, kad ieraudzīs šā seansa pierakstu, — Rosa komentēja. — Vai varat iedomāties, ko tas maksā? — Bet viņai nebija par ko uztraukbes, jo saruna tūlīt pievērsās tehniskām problēmām.

SNMU ZNJMU AUD INFO PSKDRO

NJAUS ATKIJMS LTI INTRSNTS — NTKSNAS FKJAS

ANALZE DTRS AR 99 TCMBU AUD INFO ELPSNS

SKNA KNSTTE VLDAS PZMES.

KDAS PZMES

ATKRITI ELMNTI — BRVS IZKRTJMS — STRKTRAS

RDNIECBA — IESPJMS VLDA

VRI IZTLKT?

VEL NE

KDL?

DTRA NEFIK AUD INFO — VJG VEL — TRPNU STRDT

VRBT RIT — TRI IKSKI TSAM GRLU VLDA?

JA VIEN GRLU

Lai velns mani parauj! — Eliots izgrūda. Viņš pār­trauca sakaru seansu, tacu uz ekrāna vēl palika Sīmensa pēdējais teikums:

«Ja vien gorillu.»

Divas stundas pēc šīs negaidītas ziņas saņemšanas ek­spedīcija pirmoreiz sastapa gorillas.

Viņi tad jau bija atgriezušies ekvatoriālo džungļu tumsā. Viņi soļoja tieši uz mērķi, vadobes pēc lāzera stariem virs galvas. Ar neapbruņotu aci šie stari nebija redzami, taču Rosai bija īpašs kadmija fotoelements, kas uztvēra beši šo lāzera viļņu garumu. Ik pēc zināma laika viņa pie­pūta mazu hēlija balonu, piekāra pie tā šo ierīci un ļāva balonam pacelbes virs koku galotnēm. Tur ierīce šūpojās, līdz fiksēja staru un nosūtīja koordinātas pa kabeli Rosās datoram. Viņi vadījās pēc viena stara, iedami dilstošas in­tensitātes virzienā, gaidot, kad ierīce uzrādīs pēkšņu in­tensitātes pieaugumu, kas norādītu uz divu staru krust­punktu.

Tas bija lēns process, un viņu pacietība jau draudēja iz­sīkt, kad ap pusdienu viņi uzdūrās raksturīgajiem gorillu izkārnījumiem un ieraudzīja vairākas no eikalipta lapām veidotas ligzdas kokos un uz zemes.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm gaisu satricināja apdul­linošs rēciens.

Gorilla, — paziņoja Manro. — Tas bija tēviņš, kas kādu dzen prom.

Eimija signalizēja: Gorillas saka ej prom.

Bet mums jāiet tālāk, Eimij, — Eliots iebilda.

Gorillas negrib cilvēkus šeit.

Cilvēki gorillām neko ļaunu nedarīs, — Eliots centās viņu pārliecināt. Bet Eimija to ignorēja un bkai purināja galvu, it kā Eliots nebūtu sapratis, par ko ir runa.

Pēc dažām dienām viņš apjauta, ka tik bēšām nebija pareizi sapratis. Eimija nebija centusies viņam pateikt, ka gorillas baidās no cilvēku pāridarījuma. Patiesībā viņa bija centusies pateikt, ka gorillas baidās, ka nodarīs pāri cil­vēkiem. Gorillas.

Viņi bija maza džungļu klajuma vidū, kad liels sudrab- mugurains tēviņš parādījās no biezokņa un ierēcās.

Tajā brīdī pirmais gāja Eliots, jo Manro bija devies pa­līdzēt kādam no nesējiem. Viņš ieraudzīja klajuma malā se­šus dzīvniekus, tumšas ēnas uz košā zaļuma fona, kas vēroja te ieklīdušos cilvēkus. Dažas mātītes pacēla galvu un saknieba lūpas, lai izrādītu savu nosodījumu. Bara va­donis atkal ierēcās.

Tas bija liels tēviņš ar sudrabainas spalvas svītru pār muguru. Viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, un platās krūbs norādīja, ka viņš varētu svērt vairāk nekā četrsimt mārciņas. Viņu ieraugot, Eliots saprata, kādēļ pirmie Kongo pētnieki bija uzskatījuši gorillas par «spalvainiem cilvē­kiem», jo šis varenais radījums atgādināja milzīga auguma cilvēku — gan pēc lieluma, gan apveida.

Eliotam aiz muguras iečukstējās Rosa:

Ko lai mēs tagad darām?

Palieciet aiz manis, — Eliots atbildēja, — un ne- kusbebes.

Sudrabmuguris nometās uz visām četrām un sāka iz­dot klusu ho-ho-ho skaņu, kas pieauga sbprumā, kad viņš pielēca atkal kājās un svieda gaisā norautās zāles kušķus. Tad viņš sāka rībināt ar plaukstām savas milzīgās krūbs.

Ak, nē, — izdvesa Rosa.

Dobjo bungu skaņa ilga kādas piecas sekundes, tad tē­viņš atkal nometās uz visām četrām. Viņš mētājās šurpu turpu pa zālaino laukumiņu, plaukstām sizdams pa zariem un cenzdamies sacelt iespējami lielāku troksni, lai aizbai­dītu iebrucējus. Tad ho-ho-ho atsākās.

Tēviņš skatījās uz Eliotu, sagaidot, ka viņa draudi pie­spiedīs to bēgt Kad tas nenotika, tēviņš pielēca kājās, dauzīja krūtis un rēca ar vēl lielāku niknumu.

Un tad viņš metās virsū.

Ar skaļu kaucienu tas mežonīgā ātrumā drāzās beši virsū Eliotam. Eliots dzirdēja sev aiz muguras Rosu šausmās noelšamies. Viņam gribējās pagriezbes un bēgt, visi viņa insbnkb pēc tā brēca, bet viņš piespieda sevi stāvēt pil­nīgi mierīgi un nepacelt acis.

Galvu nodūris, viņš klausījās, kā caur garo zāli šurp drāžas gorilla, un piepeši viņam ienāca prātā, ka visas viņa abstraktās, izlasītās gudrības ir aplamas, ka aplams ir viss, ko pasaules zinātnieki sarakstījuši par gorillām. Viņš iedomājās milzīgo galvu, platās krūtis un milzīgās ro­kas, kas vicinājās, spēcīgajam dzīvniekam drāžoties virsū vieglam laupījumam, stāvošam mērķim, kas bijis piebekami stulbs, lai ticētu visām akadēmiskajām muļķībām, kas kaut kur nodrukātas…

Gorilla (kas bija jau gluži tuvu) nosprauslājās. Eliots va­rēja saredzēt viņa tumšo ēnu zālē sev pie kājām. Bet viņš nepacēla acis, līdz ēna atvirzījās.

Kad Eliots pacēla galvu, viņš ieraudzīja gorillu tēviņu atkāpjamies uz klajuma tālāko malu. Tur viņš apstājās un pakasīja galvu, izskatīdamies manāmi apjucis, it kā brī­nīdamies, kādēļ viņam nekādi nebija izdevies aizbiedēt ie­brucējus. Viņš vēl pēdējo reizi uzsita pa zemi, tad pats un pārējais bars izzuda garajā zālē. Klajumā viss bija klusu, līdz Rosa sabruka Eliota rokās.

— Nu, — sacīja Manro, pienākdams viņiem klāt, — iz­skatās, ka jūs šo to tomēr zināt par gorillām. — Viņš papliķēja Rosās roku. — Ir jau labi. Viņi neko jums ne­nodara, ja jūs no tiem nebēgat Ja bēgat, viņi jums iekož pēcpusē. Šajā apvidū tā ir gļēvulības zīme — jo norāda, ka sakostais ir bēdzis.

Rosa klusi šņukstēja, bet Eliots sajuta, ka viņa paša ceļgali arī dreb. Viņš apsēdās. Viss bija noticis tik ātri, ka tikai pēc kāda brīža viņš aptvēra, ka šis gorilla bija iz­turējies tieši tā, kā tas aprakstīts visās mācību grāmatās, kur nebija minēta nekāda saziņa, kas kaut attāli atgādi­nātu runu.

Pēc stundas viņi atrada transportlidmašīnas C-130 vraku. Pasaules lielākā lidmašīna šķita iederamies šajā milzīgajā pasaulē, kurā tā bija pa pusei aprakta. Gigantiskais priekš­gals bija sadragāts pret bkpat gigantiskiem kokiem, mil­zīgā aste bija noliekusies uz leju, salocītie spārni meta smagas ēnas džungļos.

Caur sadragātās kabīnes logu viņi varēja saskatīt mel­nām mušām nosēto pilota ķermeni. Mušas sīca un sitās pret loga stiklu. Iedami gar milzīgo fizelāžu, viņi centās ielūkoties pa iluminatoriem, tomēr tie bija pārāk augstu, lai to varētu izdarīt

Kahegam izdevās uzrāpties pa nogāztu koku uz spārna un no turienes ielūkoties lidmašīnā.

Nav cilvēku.

Aprīkojums?

Jā, daudz aprīkojuma. Kastes un konteineri.

Manro atšķīrās no pārējiem un devās uz lidmašīnas as­tes daļu, lai to aplūkotu. Kreisais spārns, kas bija paslēpts viņu skatienam, bija nokvēpis un sadragāts, dzinēji norauti. Tādēļ arī lidmašīna bija nogāzusies — pēdējā FZA raķete bija sasniegusi mērķi, noraujot lielāko daļu kreisā spārna. Tomēr kaut kas vraka izskatā Manro šķita dīvains, no­slēpumains, kaut kas nebija tā, kā tam vajadzētu būt Viņš pārlaida skatienu visai fizelāžai, no sadragātā priekšgala, pāri logu rindai, spārna stumbenim, pāri astesgala lūkai…

Lai velns mani parauj, — Manro klusi izgrūda.

Viņš metās atpakaļ pie pārējiem, kas sēdēja uz vienas

no riepām labā spārna ēnā. Riepa bija tik milzīga, ka Rosa uz tās sēdēja un kūļāja kājas, nepieskarobes zemei.

Nu re, — Rosa sacīja ar vāji slēptu apmierinājumu balsī. — Viņi ir palikuši bez sava nolādētā aprīkojuma.

Nē, — sacīja Manro. — Mēs šo lidmašīnu redzējām aizpagājušajā naktī, tas nozīmē, ka tā te guļ jau trīsdesmit sešas stundas.

Manro gaidīja, līdz Rosa to aptvers.

Trīsdesmit sešas stundas?

Tieši tā. Trīsdesmit sešas.

Un viņi tā ari neatnāca pēc sava aprīkojuma…

Viņi to nav pat mēģinājuši darīt, — piemetināja

Manro. — Paskatieties uz kravas lūkām — priekšējo un astesgala — neviens nav pat mēģinājis tās atvērt Kāpēc gan viņi tā ari neatnāca?

Ejot pa biezajiem džungļiem, zeme zem viņu kājām pie­peši sāka brīkšķēt. Atstūmuši palmu zarus, viņi ieraudzīja, ka zeme ir noklāta baltu kaulu drumslām.

Kanyamagufa, — sacīja Manro. — Kaulu vieta. — Viņš uzmeta ātru skatienu nesējiem, lai redzētu to reakciju, taču viņu izskats pauda bkai apjukumu, nevis bailes. Viņi bija Austrumāfrikas kikuju, tāpēc nepazina tos ticējumus, kādi bija ciltīm, kas dzīvoja mūžameža malā.

Eimija pacēla kāju no asajām, izbalinātajām drumslām. Zeme dur, viņa signalizēja.

Eliots ar zīmēm viņai vaicāja: Kas šī par vietu?

Mēs esam sliktā vietā.

Kāpēc vieta slikta?

Eimija neatbildēja.

Tie ir kauli! — iesaucās Rosa, kas visu laiku bija pē- bjusi zemi zem savām kājām.

Tā ir, — ātri iestarpināja Manro, — taču be nav cil­vēku kauli. Vai ne, Eliot?

Arī Eliots pētīja zemi. Viņš redzēja izbalojušas dažādu sugu skeletu atliekas, kaut ari nevarēja tās tūlīt identifi­cēt

Nu, Eliot? Nav taču cilvēku?

Tie neizskatās pēc cilvēku kauliem, — Eliots piekrita, blenzdams zemē. Pirmais, ko viņš pamanīja, — lielais vai­rums kaulu piederēja maziem dzīvniekiem — putniem, mēr­kaķiem un sīkiem meža grauzējiem. Cib sīkie gabaliņi bija lielāku kaulu fragmenb, taču bija grūti pateikt cik lieli be bijuši. Varbūt lielie mērkaķi — bet mūžamežā nedzīvo lieli mērkaķi.

Šimpanzes? Šajā Kongo daļā nedzīvo šimpanzes. Varbūt gorillas: viņš pamanīja galvaskausa fragmentu ar lielu pie­res izliekumu un raksturīgo bultveida pacēlumu.

Eliot! — Manro balss bija saspringta, uzstājīga. — Ir vai nav cilvēku?!

Noteikti nav cilvēku, — sacīja Eliots, vēl arvien kā apstulbis vērdamies zemē. Kas var sadragāt gorillas gal­vaskausu? Tad viņš nosprieda, ka tas būs nobcis pēc dzīv­nieka nāves. Gorilla bijis jau miris, kad pēc daudziem gadiem viņa izbalējušie kauli kaut kādā veidā sadragāb. Nekādā gadījumā tas nevar būt noticis ar dzīvu gorillu.

Tie nav cilvēku kauli, — atkārtoja Manro, arī ska­tīdamies zemē. — Ellīgi daudz kaulu, bet cilvēku kaulu starp bem nav. — Iedams garām Eliotam, Manro uzmeta viņam ātru skatienu. Pievaldiet mēli. — Kabega un viņa ļaudis zina, ka jūs esat speciālists šajās lietās, — sacīja Manro, stingi viņā raudzīdamies.

Ko Manro bija ieraudzījis? Viņš, protams, bija piebekoši daudzas reizes sastapies ar nāvi, lai atpazītu cilvēka kau­lus. Eliota skatiens atdūrās pret kādu izliektu kaulu. Tas atgādināja tītara krūšukaulu, bkai bija lielāks un platāks, un balts aiz vecuma. Viņš to pacēla. Tas bija cilvēka galvaskausa zigomabskā loka gabals. Vaigakauls, zem acs.

Viņš pagrozīja kaula gabalu rokās, tad atkal paskatījās uz zemi, vīteņiem, kas stiepa savus taustekļus pār balto kaulu paklāju. Tur bija ļoti daudz trauslu kaulu, pat bk plāni, ka tie bija caurspīdīgi. Sākotnēji viņš bija pieņēmis, ka be ir sīku dzīvnieku kauli.

Nu viņš vairs nebija drošs.

Tas bija universitātes kursa jautājums. Kas bija be sep­tiņi kauli, kas veido cilvēka acs orbītu? Eliots centās at- cerēbes. Zigoma, degunkauls, apakšējā orbīta, sfenoīds — tie ir četri; etmoīds — pieci; pag, kaut kam jānāk no apakšas, no mutes — aha, palabna; seši; vēl viens pali­cis… — nekā, to viņš nespēja atcerēbes. Zigoma, degun­kauls, apakšējā orbīta, sfenoīds, etmoīds, palatīna… smalki kauli, caurspīdīgi kauli, sīki kauli.

Cilvēku kauli.

Vismaz be nav cilvēku kauli, — nopūtās Rosa.

Nē, nav, — Eliots piekrita. Viņš paskatījās uz Eimiju, kas ar zīmēm rādīja: Cilvēki te mirst.

Ko viņa sacīja?

Viņa tcica, ka cilvēkiem šis gaiss nenāk par labu.

Ejam tālāk, — nokomandēja Manro.

Manro viņu paveda gabaliņu priekšā pārējiem.

Vareni, — viņš sacīja. — Mums jāuzmanās ar ki­kuju. Nav nekādas vajadzības viņus pārbiedēt Ko sacīja jūsu pērtiķis?

Viņa teica, ka te mirstot cilvēki.

Tas ir vairāk, nekā zina pārējie, — sacīja Manro, drūmi pamādams, — kaut arī viņiem ir aizdomas.

Aiz viņiem ekspedīcija gāja rindā pa vienam klusējot

Kas tur īsb ir nobcis? — iejautājās Eliots.

Milzums kaulu, — atteica Manro. — Leoparda, kolo- busu, meža žurkas, varbūt cilvēka…

Un gorillas, — iestarpināja Eliots.

Jā, — apstiprināja Manro. — Es ari to redzēju. Go­rilla. — Viņš papurināja galvu. — Kas spēj nogalināt go­rillu, profesor?

Eliots nespēja uz to atbildēt

Konsorcija nometne bija sagrauta, telbs saplosītas un salauztas, līķus klāja biezi melnu mušu mākoņi. Mitrajā gaisā smaka bija drausmīga. Mušu dūkoņa saplūda vien­muļā, niknā skaņā. Visi, izņemot Manro, apstājās pie no­metnes.

Mums nav izvēles, — viņš sacīja. — Mums ir jā­uzzina, kas notika ar šiem… — Un viņš iegāja nometnē, pārkāpdams izposbto žogu.

Manro ieejot nometnē, ieslēdzās perimetrālās aizsar­dzības sistēma, izdodot griezīgu, augstu skaņu. Ārpus žoga visi rokām aizsedza ausis, Eimija nepatikā iesprauslojās.

Slikts troksnis.

Mani tas netraucē, — Manro uzsauca viņiem at- skaUjies. — Tas jums par to, ka palikāt ārpusē. — Manro piegāja pie viena no līķiem, apgrieza to ar kāju un, dze­nādams dūcošo mušu mākoņus, rūpīgi aplūkoja tā galvu.

Rosa paskatījās uz Eliotu. Viņš šķita esam šokā, tipisks zinātnieks, ko nelaime paralizē. Viņam blakus Eimija spieda ciet ausis un viebās no sāpēm. Bet Rosa nebija paralizēta; viņa dziji ievilka elpu un pārkāpa nometnes perimetru.

Jāpaskatās, kāda aizsardzības sistēma viņiem ir bijusi.

Labi, — sacīja Eliots. Viņam bija dīvaina sajūta, grie­zās galva, it kā viņš taisītos ģībt No skata un smakas metās nelabi. Viņš redzēja, kā Rosa laipo caur jūkli, tad paceļ melnu kasb ar dīvainu, saspiestu konusu. Viņa at­rada kabeli un sekoja tam uz nometnes vidu. Drīz grie­zīgā skaņa pārtrūka, viņa bija izslēgusi tās avotu.

Eimija signalizēja: Tagad labāk.

Ar vienu roku Karena rakņājās aparatūras grēdā no­metnes centrā, ar otru spieda ciet degunu, lai nejustu smir­doņu.

Kahega sacīja:

Iešu paskatīties, vai viņiem ir ieroči, doktor. — Un arī iegāja nometnē. Pārējie nesēji nedroši sekoja viņam.

Eliots palika viens pats ar Eimiju. Viņa bezkaislīgi vē­roja postažu, bet tad saņēma viņa roku. Viņš pajautāja: Eimij, kas te noticis?

Eimija atbildēja: Radījumi nāk.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi nāk radījumi nāk slikti.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Acīmredzot ar šādu pieeju viņam nebija cerību uzzi­nāt ko vairāk. Viņš lika Eimijai palikt, ārpusē un sekoja pārējiem nomebiē starp līķiem un dūcošajām mušām.

Rosa iejautājās:

Vai kāds ir atradis ceļvedi?

No nometnes otras puses atsaucās Manro:

Menards.

No Kinšasas?

Manro pamāja. -Jā.

Kas ir Menards? — Eliots jautāja.

Viņam bija laba slava, viņš pazīst Kongo. — Rosa laipoja caur jūkli. Bet viņš nav bijis pietiekoši labs ceļve­dis. — Piepeši viņa aprāvās.

Negrieziet šo apkārt, — viņa sacīja, — tas ir Rihters.

Eliots nespēja saprast, kā viņa var būt par to bk pār­liecināta. Ķermeni klāja melnas mušas. Viņš noliecās pār to.

Neaiztieciet'

Labi jau, labi, — viņš atrūca.

Kahega, — Manro uzsauca, paceldams gaisā zaļu plastmasas divdesmit Htru kannu. Tajā šļakstēja šķidrums.

Nodarīsim to lietu.

Kahega un viņa vīri ātri rīkojās, aplaistīdami telbs un līķus ar peboleju. Eliots sajuta tās aso smaku.

Rosa, palīdusi zem aprīkojuma telts saplēstā neilona, iesaucās:

Dodiet man vēl mazliet laika!

Cik vien jums nepieciešams, — atsaucās Manro. Viņš pagriezās pret Eliotu, kas vēroja Eimiju pie nometnes.

Eimija sarunājās pati ar sevi: Cilvēki slikti. Netici cil­vēkiem slikti radījumi nāk.

Viņa šķiet gluži mierīga, — sacīja Manro.

Ne gluži, — atteica Eliots. — Manuprāt, viņa zina, kas šeit noticis.

Cerams, ka viņa mums to pastāsbs, — sacīja Manro.

Jo viņi visi miruši vienādā nāvē — viņiem ir sadra­gāti galvaskausi.

liesmas no konsorcija nometnes pacēlās augstu gaisā, piepildīdams apkārtni melniem dūmiem, kad viņu grupa devās tālāk. Rosa klusēja, nogrimusi domās. Eliots jautāja:

Ko jūs tur atradāt?

Neko labu, — Karena atbildēja. — Viņiem bijusi pil­nīgi adekvāta periferālā aizsardzības sistēma, ļoti līdzīga mūsu DAP — dzīvnieku apturēšanas perimetram. Tie ko­nusi, ko es atradu, ir audiosensori; kad be uztver signālu, tie izstaro ultraaugstfrekvences signālu, kas rada ļob sbp- ras sāpes dzirdes sistēmā. Neiedarbojas uz rāpuļiem, bet sasodīb efektīvs attiecībā uz zīdītājiem. Vilks vai leopards mebsics prom pāri kalnu kalniem.

Bet šeit tai nebija efekta, — Eliots rezumēja.

Nebija gan, — viņa piekrita. — Un arī Eimiju tas sevišķi neietekmēja.

Eliots vaicāja:

Un kāda ir šīs sistēmas iedarbība uz cilvēka dzirdi?

Jūs to izjutāt. Nepatīkama sajūta, tas arī viss. — Viņa uzmeta skābenu Eliotam. — Bet šajā Kongo daļā nav cilvēku. Izņemot mūs.

Vai mēs varam izveidot labāku perimetru? — iejau­tājās Manro.

Sasodīts, protams, varam, — atcirta Rosa. — Mums ir nākamās paaudzes perimetrs — tas apturēs visu, varbūt izņemot ziloņus un degunradžus! — Bet viņa neizklausījās sevišķi pārliecināta par to.

Vēlā pēcpusdienā viņi uzdūrās pirmās ĒRTS Kongo eks­pedīcijas nometnes paliekām. Viņi tās gandrīz nepama­nīja, jo astoņu dienu laikā kopš nomebies izpostīšanas džun­gļu vīteņaugi bija to jau pārauguši, apslēpjot visas pēdas. Nekas liels jau nebija palicis: dažas oranža neilona stērbe­les, sadauzīta alumīnija panna, salauzts trijkājis un video­kamera, kuras zaļās montāžas plates bija izsvaidītas vis­apkārt Līķi nekur nebija redzami, un, tā kā jau tuvojās mijkrēslis, vuii steidzās tālāk.

Eimija bija nepārprotami satraukta, viņa signalizēja: Neiet.

Pīters Eliots tam nepievērsa uzmanību.

Slikta vieta veca vieta neiet.

Mēs iesim, Eimij, — viņš sacīja.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur koki pašķīrās. Paskatoties uz augšu, viņi ieraudzīja Mu­kenko paceļamies pāri mežam un tik tikko saskatāmu zaļu lāzera staru krustojumu mirgojam mitrajā gaisā. Un tieši zem šā krustpunkta, pa pusei noslēpušies zem džungļu la­potnēm, bija zudušās pilsētas Zindžas akmens bluķi.

Eliots pagriezās, lai paskatītos uz Eimiju.

Eimijas nebija.

Viņš nespēja tam noticēt

Vispirms viņš nodomāja, ka Eimija aizbēgot viņam vien­kārši atspēlējas par miegazāļu šautriņu pie upes. Viņš pa­skaidroja Kosai un Manro, ka viņa ir spējīga uz tādām lietām, tādēļ nākamo pusstundu viņi pavadīja, lauzdamies cauri džungļiem un saukdami Eimiju vārdā. Bet nekādas atbildes nebija, tikai mūžameža mūžīgais klusums. Pus­stunda kļuva par stundu, tad gandrīz divām.

Eliotu pārņēma izmisums.

Kad Eimija vēl arvien nerādījās, nācās apspriest citu iespēju.

Varbūt viņa aizbēgusi ar to gorillu grupiņu, ko mēs satikām? — ieteicās Manro.

Neiespējami.

Viņai ir septiņi gadi, viņa ir gandrīz nobriedusi. — Manro parausbja plecus. — Viņa taču ir gorilla.

Neiespējami. — Eliots palika pie sava.

Bet viņš saprata, ko Manro grib teikt Neizbēgami kād­reiz pienāca brīdis, kad ļaudis, kas audzināja pērtiķus, vairs nespēja tos paturēt. Nobriestot dzīvnieki kļuva pārāk lieli, pārāk spēcīgi un pārāk izpauda savas sugas pazīmes, lai tos būtu iespējams novaldīt Vairs nebija iespējams tos ie­tīt autiņos un izlikbes, ka be ir jauki cilvēkveidīgi radī­jumi. Viņu gēnos bija iekodētas neizbēgamas atšķirības, kuras kļuva augstākajā mērā neiespējami neievērot

Gorillu bari nav noslēgti, — Manro atgādināja. — Viņi pieņem svešiniekus, it īpaši sieviešu dzimuma.

Viņa to nedarītu, — Eliots bepās. — Viņa to neva­rētu.

Eimija kopš bērnības bija audzināta starp cilvēkiem. Viņa daudz labāk pazina rietumnieciskās pasaules šosejas un ēd­nīcas nekā džungļus. Ja Eliots kādreiz pabrauca garām Eimijas mīļākajai ēdnīcai, viņa nekavējoties piesita viņam pie pleca un norādīja uz kļūdu. Ko viņa zināja par džun­gļiem? Tie viņai bija tikpat sveši kā Eliotam. Un ne tikai be…

Labāk iekārtosim nometni, — sacīja Rosa, paskatī­damās pulkstenī. — Viņa atgriezīsies — ja to gribēs. Galu galā, — Karena piemetināja, — nevis mēs pametām viņu, bet viņa mūs.

Viņiem bija līdzi pudele Dom Perignon šampanieša, taču nevienam prāts nenesās uz svinēšanu. Eliotu mocīja sirdsap­ziņa par Eimijas pazaudēšanu; pārējos bija satriecis šodien redzētais nometnē. Naktij strauji iestājobes, bija vēl daudz jādara, lai uzstādītu ĒRTS izstrādāto sistēmu, ko sauca SVINS.

Eksobskā SVINS tehnoloģija balsbjās uz faktu, ka pe­ri metrālās aizsardzības sistēmas ir bijušas tradicionālas visā Kongo izpētes vēsturē. Vairāk nekā pirms gadsimta Stenlijs bija novērojis, ka «nometne nav uzskatāma par pabeigtu, kamēr ap to nav izveidots žogs no koku vai krūmu za­riem». Kopš tā laika nebija radusies vajadzība ieviest bū­tiskas izmaiņas šajā instrukcijā. Bet apsardzes tehnoloģija bija mainījusies, un SVINS sevī ietvēra visus pēdējos jauni­nājumus.

Kahega un viņa vīri uzstādīja piepūšamās teltis, novie­tojot tās cieši kopā. Rosa deva norādījumus, kā novietot infrasarkanā apgaismojuma iekārtas uz teleskopiskiem trij- kājiem. Tām bija jāapgaismo nometnes apkārtne.

Tad tika uzstādīts perimetrālais žogs. Tas bija ārkār­tīgi viegls metāla pinums, kas vairāk līdzinājās audumam nekā stieplei. Nostiprināts pie miebem, tas pilnībā ie­skāva nometni. To pieslēdza transformatoram, kas nodroši­nāja 10 000 voltu spriegumu šajā tīklā. Lai ietaupītu bateriju enerģiju, sbāvas padeve bija impulsveida ar frekvenci četri herci, kas radīja nevienmērīgi pulsējošu dūkoņu.

Vakariņās 20. jūnijā bija rīsi ar rehidrētu kreolu garneļu mērci. Tomēr garneles necik labi nepakļāvās rehidrēšanai un atgādināja kartona gabaliņus šajā biezenī, tomēr neviens nesūdzējās par divdesmitā gadsimta tehnoloģijas neveik­smēm. Viņi visi skatījās apkārt biezējošā džungļu tumsā.

Manro nostādīja sardzi, kam būs jāstāv maiņās pa čet­rām stundām; viņš arī paziņoja, ka viņš, Kahega un Eliots būs pirmajā maiņā.

Uzlikuši nakts brilles, sargi atgādināja savādus sien­āžus, kas vēro džungļus. Nakts brilles pastiprināja apkār­tējo gaismu un pārklāja iegūto attēlu ar normāli redzamo, padarot to spokaini zaļu. Eliotam šīs brilles šķita smagas un elektroniskais attēls grūb uztverams. Jau pēc dažām minūtēm viņš tās noņēma un bija pārsteigts, ieraugot, ka džungļi ap viņu ir tintes melnumā. Viņš steidzīgi uzlika brilles atpakaļ.

Nakts pagāja mierīgi, bez starpgadījumiem.

Viņu ieiešanai zudušajā pilsētā Zindžā 21. jūnija rītā ne mazākajā mērā nepiemita tā romantika un noslēpumainība, kāda atrodama deviņpadsmitā gadsimta aprakstos par līdzī­giem ce|ojumiem. Šie divdesmitā gadsimta atklājēji svīda un elsa zem smagās aprīkojuma nastas — opbskajiem mek­lētājiem, datu kompasiem, radiobākām un mikroviļņu trans- ponderiem, kas visi tika uzskatīb par vienlīdz būbskiem mūsdienīgai un ātrai arheoloģisko atradumu vietas izvēr­tēšanai.

Viņus interesēja vienīgi dimanti. Slīmani bija interesējis vienīgi zelts, kad viņš izdarīja izrakumus Trojā, kuriem vel­tīja trīs gadus. Rosa cerēja atrast savus dimantus trijās die­nās.

Saskaņā ar ĒRTS datorsimulāciju vislabākais veids, kā to izdarīt, bija uzzīmēt pilsētas plānu. Kad tas būs izda­rīts, būs samērā vienkārši noteikt raktuvju atrašanās vietu pēc ēku izvietojuma.

Viņi cerēja to paveikt sešās stundās. Lietojot radiotrans- ponderus, viņiem bija tikai jānostājas kādas ēkas visos četros stūros, pie katra no tiem nospiežot raidītāja podziņu. Nometnē divi uztvērēji, kas bija novietoti pietiekamā at­tālumā viens no oba, uztvēra šos signālus un dators varēja tos fiksēt kartē divās dimensijās. Bet drupas bija milzīgi plašas, to platība bija vairāk nekā trīs kvadrātkilometri. Radio uzmērījumi viņus sadalītu sīkās grupiņās ārpus bē­šās redzamības biezajā lapotnē, tādēļ, ņemot vērā, kas bija noticis ar iepriekšējo ekspedīciju, tas nešķita prātīgi.

Viņi izvēlējās tā saukto nesistemātisko uzmērīšanu jeb «bģerastes pieeju». (Tas bija tāds joks, kas cirkulēja starp ĒRTS darbiniekiem, ka viena iespēja, kā atrast bģeri, ir staigāt tik ilgi, līdz izdosies uzkāpt tam uz astes.) Viņi klīda pa sabrukušajām ēkām, izvairīdamies no aizslīdoša­jām čūskām un milzīgiem zirnekļiem, kas bēga uz savām tumšajām paslēptuvēm. Zirnekļi bija cilvēka plaukstas lie­lumā, un, Rosai par pārsteigumu, be radīja skalus klikšķus.

Viņi ievēroja, ka sienas lieliski veidotas, kaut gan kaļķ­akmens daudzviet jau bija izdrupis un caurumains. Un it visur viņi sastapa pusmēness formas durvju un logu ailas, kas šķita esam īpašs šīs kultūras motīvs.

Bet, izņemot šo liekto formu, viņi neatrada prakbski nekā īpaša telpās, kurām gāja cauri. Kopumā telpas bija taisnstūra formas un apmēram viena lieluma; sienas bija kailas, bez jebkādiem rotājumiem. Pēc tik daudziem gad­simtiem nebija iespējams atrast nekādus priekšmetus, lai gan Eliots atrada pāri diskveida akmens plāksnīšu, ar ku­rām, kā viņi nosprieda, maltas garšvielas vai graudi.

Pilsētas neizteiksmīgums kļuva arvien satraucošāks, vi­ņiem turpinot meklējumus. Tas bija pat neparasb, jo vi­ņiem nebija nevienas pazīmes, pēc kuras apzīmēt apskab- tās ēkas, tādēļ viņi tām sāka piešķirt brīvi izvēlētus no­saukumus. Kad Karena kādas telpas sienā atrada rupji ie­cirstu caurumu rindas, viņa nosauca šo telpu par pastu un tā viņi arī turpināja to dēvēt.

Viņi atrada mazu telpu rindu, kuru grīdā bija caurumi stabiem. Manro domāja, ka tas bijis cietums, taču šīs ka­meras tādā gadījumā bija ārkārtīgi mazas. Rosa domāja, ka varbūt paši cilvēki arī bijuši maza auguma vai varbūt ka­meras bijušas apzināti mazas — par sodu. Eliots domāja, ka be varētu būt zvērudārza būri. Bet tādā gadījumā — kāpēc visi būri bija viena lieluma?

Tad Manro vēlreiz uzsvēra, ka te nav vietas, no kuras vērot dzīvniekus, viņš atkārtoja savu pārliecību, ka tas ir cietums. Tā arī šīs telpas tika sauktas par cietumu.

Netālu no cietuma viņi atrada vaļēju pagalmu, ko no­sauca par sporta laukumu. Tas nepārprotami bija sporta laukums vai treniņu vieta. Tur bija četri augsb akmens stabi ar apdrupušu akmens riņķi galā; acīmredzot be bija lietob kādai spēlei. Pagalma stūrī bija horizontāls sbenis kā sporta zālē, tikai piecas pēdas virs zemes. Zemais sbe­nis vedināja Eliotu uz domām, ka šeit ir bijis bērnu rotaļ- laukums. Rosa atkārtoja savu pieņēmumu, ka šejienes cil­vēki bijuši maza auguma. Manro domāja, ka šis varētu būt karavīru apmācību laukums.

Turpinot meklējumus, viņi secināja, ka viņu hipotēzes balstās uz viņu pašu atšķirīgās pieredzes. Pilsēta bija tik neitrāla, tik neizteiksmīga, ka kļuva par sava veida Ror- šaha testu. Viņiem bija nepieciešama objektīva informācija par bem, kas uzbūvējuši šo pilsētu, par viņu dzīvesveidu.

Tas bija turpat blakus, lai gan viņi to uzreiz neat­skārta. Daudzās telpās kādu sienu klāja tumši zaļš pelējums. Manro ievēroja, ka šis pelējums nav atkarīgs no gaismas krišanas leņķa, gaisa strāvām vai jebkāda cita apstākļa, ko viņi varētu izsecināt. Dažās telpās pelējums biezā slānī pārklāja pusi sienas un tad izbeidzās taisnā horizontālā līnijā, kā ar nazi nogriezts.

— Trakoti dīvaini, — sacīja Manro, aplūkodams kārtējo pelējuma slāni un berzēdams to ar pirkstu. Tad viņš ie­vēroja, ka uz pirksta palikušas zilas krāsas pēdas.

Tā viņi atrada smalki izstrādātos sienu bareljefus, kas kādreiz acīmredzot bijuši arī izkrāsob. Tomēr pelējums uz neregulārās virsmas un kaļķakmens drupšana neļāva neko saskabt

Pusdienlaikā Manro ieminējās, ka diemžēl viņi nav at­veduši līdzi grupu mākslas vēsturnieku, kas restaurētu ba­reljefu zīmējumus.

— Ar viņu apgaismojumu un visām tam mašīnām viņi viens divi tos jau būtu izpēbjuši, — viņš sacīja.

Visjaunākā mākslas darbu izpētes tehnoloģija, ko bija izstrādājis Degusto un arī cib, izmantoja infrasarkano ap­gaismojumu un attēla pastiprinājumu. Principā arī viņiem bija aparatūra, ko varēja izmantot šādiem nolūkiem. Vis­maz mēģināt bija vērts. Pēc pusdienām viņi atgriezās drupās ar videokameru, vienu infrasarkano prožektoru un mazo datoru.

Kad viņi bija apmēram stundu izmēģinājušies panākt vē­lamo rezultātu, beidzot kļuva skaidrs, kā tas darāms. Ar infrasarkano gaismu apgaismojot sienu, vajadzēja uzņemt bareljefu video, tad noraidīt attēlu caur pavadoni uz Hjūs­tonu, kur to varēja apstrādāt ar galvenā datora program­mām. Atpakaļ saņemtais attēls jau bija pietiekami skaidri saskatāms.

Bareljefu apskatīšana ar šādām sarežģītām darbībām Eliotam atgādināja nakts brilles. Skatobes ar neapbruņotu aci, bija saskatāms vienīgi pelējums, ķērpis, sūna un ap- drupis akmens. Tobes datora monitorā varēja aplūkot attē­lus to sākotnējā izskatā, krāsainus, spilgtus un dzīvīgus. Kā viņš to vēlāk atcerējās: «Tas bija ļob savādi. Mēs bijām kaut kur tālu džungļos, bet sev apkārt esošo bk un tā spē­jām uztvert tikai nebeši, lietojot aparātus. Mēs lietojām bril­les, lai redzētu naktī, un video, lai redzētu dienā. Mēs lietojām aparātus, lai apskatītu lietas, kuras citādi nevarē­jām ieraudzīt, un bijām pilnīgi atkarīgi no tiem.»

Viņam tāpat šķita dīvaini, ka ar videokameru uzņem­tajai informācijai jāceļo vairāk nekā divdesmit tūkstoši jū­džu, pirms tā atgriezās uz ekrāna, kas atradās bkai dažu pēdu atstatumā. Kā viņš to vēlāk nosauca, tās bija «pasaulē garākās mugurkaula smadzenes», un tas radīja savādu ie­spaidu. Pat notiekot ar gaismas ātrumu, pārraidei bija nepieciešama sekundes desmitdaļa, bet, tā kā Hjūstonas dators izdarīja attēla apstrādi, attēli neparādījās uz ekrāna uzreiz, bet gan ar pussekundes kavējumu. Šis kavējums gan bija bkko pamanāms. Tobes ainas, kas atklajās viņu acīm, deva pirmo ieskatu pilsētas un tās iemītnieku dzīvē.

Zindžas iedzīvotāji bija salīdzinoši gara auguma meln­ādaini cilvēki ar apaļām galvām un muskuļobem ķermeņiem; pēc izskata be atgādināja bantu valodā runājošos, kas ie­nāca Kongo no savannām ziemeļos pirms divtūkstoš ga­diem. Viņi šeit bija attēlob dzīvespriecīgi un enerģiski — par spīti klimatam, viņi nēsāja smalki izšūtus, garus ap­ģērbus, viņu izturēšanās un žesti bija ekspansīvi. Viņi vis­notaļ spilgb kontrastēja ar drūpošajām un neizteiksmīga­jām būvēm, kas tagad bija vienīgās viņu civilizācijas aUie- kas.

Pirmajās atšifrētajās freskās bija redzamas tirgus ainas: pārdevēji, kas tupēja zemē pie skaisbem pībem groziem, kuros bija sakraub kādi apaļi priekšmeti, pircēji, kas, kājās stāvot, kaulējās ar tiem. Sākumā viņi domāja, ka grozos ir augļi, taču tad Rosa izsecināja, ka bem vajadzētu būt di­mantiem.

Tie ir neapstrādāti dimanb ar iežu kārbi ap tiem, — viņa sacīja, skatīdamās ekrānā. — Viņi pārdod dimantus.

Freskas izvirzīja jautājumu — kas tad bija nobcis ar Zindžas iedzīvotājiem, jo pilsēta bija nepārprotami pamesta, nevis izpostīta — nebija nekādu kara vai iebrucēju pēdu, nekādu pierādījumu par kataklizmām vai dabas katastrofām.

Rosa, pauzdama savas dziļākās bailes, izteicās, ka va­rētu būt izsīkušas dimantu raktuves, padarot šo pilsētu līdzīgu tām spoku pilsētām, par kādām bija kļuvušas kād­reizējās kalnraču apmetnes citur. Eliots domāja, ka pilsēt­niekiem uzbrukusi kāda sērga. Manro domāja, ka vaino­jami gorillas.

Nesmejieties, — viņš sacīja. — Šis ir vulkāniskās aktivitātes reģions. Izvirdumi, zemestrīces, sausums, savan­nas ugunsgrēki — dzīvnieki satrakojas un neuzvedas tā kā parasts.

Sadumpojusies daba? — Eliots jautāja, purinādams galvu. — Izvirdumi te notiek ik pāris gadu, bet mēs zi­nām, ka šī pilsēta pastāvējusi gadsimbem. Tas nevar būt īstais cēlonis.

Varbūt galma revolūcija, apvērsums?

Kāds tam sakars ar gorillām? — iesmējās Eliots.

Tā gadās, — Manro kļuva nopietns. — Āfrikā dzīv­nieki, ziniet, vienmēr uzvedas dīvaini, kad nobek karš. — Un viņš pastāstīja par babuīniem, kas uzbrukuši fermām Dienvidāfrikā un autobusiem Etiopijā.

Eliotu tas nepārliecināja. Idejas par to, ka daba atspo­guļo cilvēka darbību, bija ļob vecas — vismaz tik vecas kā Ezopa fabulas un bkpat zinātniskas. — Dabiskā pasaule ir vienaldzīga pret cilvēku.

Probims, bez šaubām, — Manro piekrita, — taču ne­kas daudz no dabiskā nav palicis pāri.

Eliots negribēja piekrist Manro, bet pabesībā labi zi­nāma zinātniska tēze apgalvoja tieši to pašu. 1955. gadā franču antropologs Moriss Kavalls publicēja pretrunīgu rak­stu «Dabas nāve». Tajā bija teikts:

«Pirms miljons gadiem zemi klaja neapgūti pla­šumi, ko mēs varētu saukt par «dabu». Šo savvaļas dabas plašumu ieskaub, šur tur bija atrodami nelieli cilvēku apdzīvob anklāvi. Vai nu alas ar mākslīgu uguni, kas uzturēja siltumu, vai — vēlāk — pilsētas ar dzīvokļiem un kulbvētu zemi, šie anklāvi bija izteikti nedabiski. Sekojošās tūkstošgadēs neskartās dabas plašumi, kas ieskāva cilvēku apdzīvotos māks­līgos anklāvus, strauji saruka, lai gan gadsimbem šī tendence palika neievērota.

Pat vēl pirms 300 gadiem Francijā vai Anglijā lielās cilvēku pilsētas šķīra neskartās dabas plašumi, kuros klejoja nepieradināti zvēri, kā bija to darījuši tūkstošiem gadu pirms tam. Bet cilvēku ekspansija nepielūdzami turpinājās.

Pirms simt gadiem, Eiropas lielo atklājumu pēdē­jās dienās, daba bija bk būbski samazinājusies, ka neskarb reģioni bija liels jaunums, — beši tādēļ de­viņpadsmitā gadsimta cilvēku prātus aizrāva Āfrikas jaunatklājumi. Bija eksobski nonākt patiesi dabiskā pasaulē, šādas pieredzes nebija vairumam cilvēku, kas visu mūžu nodzīvoja pašu cilvēku izveidotā vidē.

Divdesmitajā gadsimtā līdzsvars jau bija bk tālu nobīdīts, ka prakbski varētu sacīt — daba ir izzudusi. Savvaļas augi tiek saudzēti siltumnīcās, dzīvnieki — zvērudārzos un dabas parkos, kas visi ir mākslīgi apstākļi, radīti par piemiņu no kādreiz dominējušās dabiskās pasaules. Bet dzīvnieks zvērudārzā vai parkā nedzīvo savu dabisko dzīvi lielākā mērā kā cilvēks pilsētā.

Mūsdienās mūs apņem cilvēks un viņa veidojumi. No cilvēka nav glābiņa it nekur uz pasaules, bet daba ir fantāzija, sapnis par sen pagājušu pagātni.»

Pusdienu laikā Rosa pasauca Eliotu sānis.

Tas jums, — viņa sacīja, norādot uz datoni blakus antenai. — Atkal tas jūsu draugs.

Manro pasmīnēja.

Pat džungļos telefons nebeidz zvanīt Eliots piegāja pie monitora.

DTRANLZEI NI'CSMS VRAK MTRLA VAI VRAT NDRSNT?

KDA MTRLA? Eliots atjautāja.

VRAK AUD MTRLA — NRDIET IERKSTUS

Eliots atbildēja: «Jā, ja gadīsies.» J, JA GDSES

IERKSTA FRKVNCE 22-50 000 KHZ — BTSKA

Eliots atbildēja: «Skaidrs.» SKDRS

Pauze. Tad uz ekrāna parādījās: KA EIMJAI?

Eliots šaubījās. LABI

LDZSTRDNKI STA SVCNUS pienāca atbilde, tad pārraide pārtrūka.

NEPRTRC SAKRUS Ilga pauze.

NETCMA ZNA, rakstīja Sīmenss. ATRDAM SVENSNES KDZI.

Kādu brīdi Eliots nespēja atšifrēt šo vārdu. Svensnes? Kas tas ir? Pārraides kļūda? Un tad viņš aptvēra: Svensones kundze! Eimijas atradēja, sieviete, kas bija viņu atvedusi no Āfrikas un nodevusi Mineapoles zoodārzam. Sieviete, kas visu šo laiku bija bijusi Borneo. JA MES BTU ZINJSI EIMJAS MATI NAV NGLNJSI IEDZMTIE

Eliots ar nepaciebbu gaidīja tālāko. Viņš blenza ek­rānā. Vienmēr viņam bija stāstīts, ka Eimijas māb no­galinājuši iedzimbe kādā ciemā, ko sauc Bagimindi. Ka viņa nogalināta apēšanai, bet Eimija palikusi viena… KA TA?

MTE JAU MRSI, NAV APSTA

Iedzimbe nav nogalinājuši Eimijas māb? Viņa bijusi jau mirusi? PSKDRO

SVENSNEI IR ATTLS PARRDT?

Eliots drudžaini klabināja tausbņus, pirksbem ķerobes. RDI

Sekoja šķietami bezgalīga pauze, tad uz ekrāna parādī­jās pārraidītais attēls, pakāpeniski — no augšas uz leju. Vēl pirms attēls parādījās pilnībā, Eliotam bija skaidrs, kas tajā redzams.

Amatiera momentuzņēmums: gorillas līķis ar sadragātu galvaskausu. Dzīvnieks gulēja uz muguras uz nomīdītas zemes, domājams — kādā ciemā.

Šajā brīdī Eliobim šķita, ka mīkla, kas nodarbinājusi viņa prātu un izraisījusi tik daudz ciešanu šajos mēnešos, ir beidzot atminēta. Ja viņiem būtu izdevies šo dāmu sa­meklēt agrāk…

Mirgojošais attēls nodzisa.

Eliotam uzmācās vairāki pēkšņi jautājumi. Sadragāb gal­vaskausi sastopami attālā un it kā neapdzīvotā Kongo no­stūrī, kanyamagufa, kaulu vietā. Bet Bagimindi ir tirgotāju ciems pie Lubulas upes, vairāk nekā simt jūdzes no še­jienes. Kā Eimija un viņas mirusī māte tur nokļuva? Kosa pajautāja:

Kas atgadījies?

Nesaprotu secību. Man jāpajautā…

Pirms jautāt, — viņa pamācīja, — pārskatiet pār­raidi. Viss ir ierakstīts atmiņā. — Un viņa nospieda pogu ar uzrakstu ATKĀRTOT

Tikko notikusī saruna tika atkārtota uz ekrāna. Pārska­tot Sīmensa paskaidrojumus, Eliotu pārsteidza viena rinda: MTE JAU MRSI, NAV APSTA

Kādēļ viņa nebka apēsta? Gorillu gaļa bija visnotaļ pie­ņemama un pat par īpašu atzīta pārbka šajā Kongo baseina daļā Viņš uzrakstīja jautājumu:

KPC MTI NEAPDA

MTI UN MZLI ATRDA ARMJAS PrRLA VEDA 5 DNAS NO SDNAS UZ BAGIMINDI LAI PRDTU TRSTIEM. SASTPA SVENSNI.

Piecas dienas! Eliots zibenīgi uzraksbja nākamo jautā­jumu:

KR ATRDA?

Atbilde nebija necik cerīga: KT KR KNGO PRCZAK

NV ZNMS. Pauze, tad: VL ATTLI

STI, viņš atbildēja.

Ekrāns apdzisa, tad atkal no augšas tajā parādījās attēls. Tur bija tuvāk redzams sadragātais gorillu mātītes gal­vaskauss. Un blakus milzīgajai galvai zemē gulēja mazs, melns radījums, sakrampējis kājas un rociņas, ar sastin­gušā kliedzienā ieplestu muti.

Eimija.

Rosa vairākkārt atkārtoja pārraidi, kas beidzās ar Eimi­jas attēlu bērnībā — maza, melna, kliedzoša.

Nav brīnums, ka viņai rādījušies murgi, — sacīja Rosa. — Viņa, iespējams, redzēja, kā nogalināja viņas māti.

Eliots sacīja:

Nu, mēs vismaz varam būt droši, ka be nav bijuši gorillas. Viņi nenogalina cits citu.

Tieši tagad, — Rosa iebilda, — mēs nevaram būt droši ne par ko.

21. jūnija nakts bija bk mierīga, ka ap desmibem viņi izslēdza infrasarkano nakts apgaismojumu, lai taupītu ener­ģiju. Gandrīz nekavējobes viņi sajuta kustību biezoknī ap nometni. Manro un Kahega pacēla ieročus. Čaboņa pastip­rinājās, un viņi sadzirdēja dīvainas nopūtas, tādu kā sēk- šanu.

Arī Eliots to dzirdēja, un viņam pārskrēja aukstas tir­pas — tā bija tā pab pirmās Kongo ekspedīcijas lentē ie­rakstītā sēkšana. Viņš ieslēdza magnetofonu un pacēla mik­rofonu. Visi bija saspringti, uztraukti. Viņi gaidīja.

Bet vēl stundu nekas vairāk nenotika. Biezoknis ap viņiem kustējās, tomēr nekas nebija redzams. Bet tad ne­ilgi pirms pusnakts elektribcēlais perimetra žogs izšķīla dzirksbs. Manro nekavēdamies apcirtās un šāva. Rosa ie­slēdza nakts apgaismojumu, nometni apņēma tumši sarkana gaisma.

— Vai jūs to saskatījāt? — noprasīja Manro. — Vai jūs redzējāt, kas tas bija?

Visi purināja galvu. Neviens neko nebija redzējis. Eliots pārbaudīja savus ierakstus, taču bija dzirdams tikai spalgais šāvienu tarkšķis un dzirksteļu sprakšķi. No šņākuļošanas ne pēdu.

Atlikusī nakts daļa pagāja mierīgi.

22. jūnija rīts bija miglains un pelēks. Pīters Eliots pamodās sešos no rīta un ieraudzīja, ka visi pārējie ir jau nomodā un darbojas. Manro soļoja gar nometnes perimetru, līdz vi­dum piemircis no slapjajām lapām. Ar triumfu sejā viņš sveicināja Eliotu un norādīja uz zemi.

Tur, uz zemes, bija redzami svaigi pēdu nospiedumi. Tie bija dziļi un īsi, gandrīz trīsstūrveidīgi ar lielu atsta­tumu starp lielo pirkstu un pārējiem četriem pirksbem — tikpat lielu kā starp cilvēka rokas īkšķi un pirkstiem.

Nepārprotami, tās nav cilvēka pēdas, — sacīja Eliots, noliekdamies, lai aplūkotu nospiedumus tuvāk.

Manro klusēja.

Kāds primāts.

Manro klusēja.

Tas nevar būt gorilla, — Eliots atliekdamies seci­nāja. Video sakaru seanss iepriekšējā vakarā bija stiprinājis viņa pārliecību, ka šajā lietā gorillas nav iejaukti. Gorillas nenogalina citus gorillas, bet Eimijas māte bija nogalināta. — Tas nevar būt gorilla, — viņš vēlreiz atkārtoja.

Tas ir bijis gorilla, nekādu šaubu, — Manro pazi­ņoja. — Paskabebes uz šo te. — Viņš norādīja uz mīk­sto zemi nedaudz tālāk. — Tie ir pirkstu kauliņu nospie­dumi, kad viņš ir gājis uz visām četrām.

Bet gorillas, — Eliots iebilda, — ir kautrīgi dzīv­nieki, kas naktīs guļ un izvairās no saskares ar cilvēkiem.

Pasakiet to tam, kas atstājis šos nospiedumus.

Gorillam tie ir par mazu, — Eliots nepielaidās. Viņš apskatīja žogu pie tās vietas, kur iepriekšējā naktī bija no­ticis elektriskais īssavienojums. Sbeplēs bija ieķērušies pe­lēkas spalvas kumšķi. — Un gorillām nav pelēku spalvu.

Tēviņiem ir, — iebilda Manro. — Sudrabmugurām.

Jā gan, bet sudrabmuguru spalva ir gaišāka par šo. Šī ir izteikb pelēka. — Viņš šaubījās. — Varbūt tas ir kakundakari.

Manro seja saviebās nepārprotamā nicinājumā.

Kakundakari bija apšaubīts Kongo primāts. Līdzīgi kā Himalaju jetijs un Ziemeļamerikas lielkājis, tas bija redzēts, bet nekad nebija noķerts. Bija bezgala daudz iezemiešu nostāstu par sešas pēdas garu spalvainu pērtiķi, kas staigāja uz pakaļkājām un ari citādā ziņā izturējās kā cilvēks.

Daudzi atzīb zinātnieki bcēja kakundakari eksistencei; iespējams — viņi atcerējās tos, kas bija nolieguši gorillu pastāvēšanu.

1774. gadā lords Monbodo par gorillu raksbja, ka «šis brīnišķais un biedējošais dabas veidojums staigā uz divām kājām kā cilvēks; tas ir 7 līdz 9 pēdas garš… un pār­steidzoši spēcīgs; klāts ar pagaru spalvu, ķermenis ļob tumšs, galva gaišāka; pēc sejas vairāk līdzinās cilvēkam nekā šimpanze, bet arī sejas krāsa ir melna; un viņam nav astes».

Čebdesmit gadus vēlāk Baudičs šādi aprakstīja kādu Āfrikas pērtiķi: «Parasti piecas pēdas garš, četras no pleca līdz plecam; stāsta, ka tā ķepa ir vēl neproporcionālāka nekā viņa augums un ka viens tās sitiens ir nāvējošs.» Bet tikai 1847. gadā afrikāņu misionārs Tomass Sevidžs un Bostonas anatoms Džefrīzs Vaimans publicēja rakstu, kurā aprakstīja «otro sugu Āfrikā … nepazīstamu dabas pēt­niekiem», ko ieteica saukt par Troglodytes gorilla. Viņu pa­ziņojums izraisīja ārkārtīgu satraukumu zinātnes pasaulē un skeletu pētniecības drudzi Londonā, Parīzē un Bostonā. 1855. gadā vairs nebija šaubu — Āfriku apdzīvoja vēl viens, ļob liels pērbķis.

Pat divdesmitajā gadsimtā mūžamežos atklāja jaunas dzīvnieku sugas — 1944. gadā atrada zilo cūku, 1961. — sarkankrūtaino rubeni. Bija visai iespējams, ka džungļu dziļumos dzīvoja rets primāts vientuļnieks. Bet vēl aizvien nebija drošu pierādījumu kakundakari eksistencei.

Šis ir gorillas pēdas nospiedums, — Manro neatlai­dās. — Vai, pabesību sakot, be ir gorillu grupas pēdu no­spiedumi. Tie ir visapkārt gar perimetra žogu. Viņi ir iz­lūkojuši mūsu nometni.

Izlūkojuši nometni, — Eliots atkārtoja, purinādams galvu.

Tieši tā, — sacīja Manro. — Paskabeties tikai uz asiņainajām pēdām.

Eliots juta, ka viņa paciebba izsīkst Viņš izmeta kaut ko par balto mednieku blēņu stāsbem, uz ko Manro at­bildēja ar ne visai glaimojošu piezīmi par cilvēkiem, kuru vienīgais zināšanu avots ir grāmatas.

Tajā brīdī kolobuspērbķi kokos virs viņu galvām sāka spiegt un šūpot zarus.

Viņi atrada Malavi līķi turpat pie nometnes. Nesējs bija nogalināts ceļā uz tuvējo strautu pēc ūdens, savāža­mie spaiņi gulēja turpat blakus. Viņa galvaskauss bija sa­dragāts, piepampusi, tumšsarkanā seja sašķiebta, mute at­vērta.

Šis nāves skats visus satrieca, Rosa novērsās, viņai kļuva nelabi; nesēji saskrēja ap Kahegu, kas centās viņus no­mierināt Manro noliecās aplūkot ievainojumu.

Vai redzat šos plakanos iespiedumus, it kā galva būtu iespiesta starp kaut ko…

Tad Manro uzsauca, lai viņam atnes akmens plāksnī­tes, ko Eliots vakar bija atradis pilsētā. Tad viņš pamanīja Kahegu. Tas stāvēja taisns kā sbga.

Bos, — viņš sacīja, — mēs tagad iesim mājās.

Tas nav iespējams, — atteica Manro.

Mēs ejam mājās. Mums jāiet mājās, viens no mūsu brāļiem ir miris, mums jātaisa ceremonija viņa sievai un bērniem, bos.

Kahega…

Bos, mums tagad jāiet.

Kahega, mums jāaprunājas, — Manro atliecās, ap­lika roku Kahegam ap pleciem un paveda viņu sāņus, pāri klajumam. Labu bridi viņi klusu sarunājās.

Tas ir šausmīgi, — Rosa izgrūda. Viņa izskatījās dziļi satriekta, un Eliots insbnklīvi pagriezās viņu mierināt, bet viņa turpināja: — Visa ekspedīcija sabrūk. Tas ir šausmīgi, mums tā kaut kā ir jāsatur kopā. Vai ari mums dimantu neredzēt.

Vai tas ir viss, kas jūs uztrauc?

Ak, nu viņi taču ir apdrošināti.

Dieva dēļ! — Eliots izsaucās.

Jūs esat sadrūmis, jo pazudis jūsu sasodītais pērti­ķis, — Rosa atcirta. — Saņemiet sevi rokās! Viņi mūs vēro.

Kikuju tiešām vēroja Rosu un Eliotu, cenšoties saprast viņu noskaņojumu. Bet viņi arī zināja, ka īstās sarunas ved Manro un Kahega, kas stāvēja nomaļus. Pēc dažām mi­nūtēm Kahega atgriezās, slaucīdams acis. Viņš kaut ko ātri pārrunāja ar saviem pārējiem brāļiem, tie pamāja. Viņš pagriezās pret Manro.

Mēs paliekam, bos.

Labi, — sacīja Manro, tūlīt atgūdams pavēlošo toni. — Atnesiet plāksnītes.

Kad tās abiesa, viņš pielika plāksnītes kabā Malavi gal­vas pusē. Tās precīzi atbilda pusapaļajiem iespiedumiem.

Tad Manro kaut ko ātri sacīja Kahegam suahili, Ka­hega kaut ko sacīja saviem brāļiem, be pamāja. Tikai tad Manro izdarīja kaut ko šausminošu. Viņš plaši atvēzējās un no visa spēka blieza pa jau sadragāto galvaskausu. Skaņa bija pretīga, asiņu lāsītes notašķīja viņa kreklu, bet viņš nespēja vēl vairāk saspiest galvaskausu.

Cilvēks nav spējīgs to izdarīt, — Manro neizteiksmīgi noteica. Viņš pacēla skābenu uz Pīteni Eliotu. — Gribat pārbaudīt?

Eliots papurināja galvu.

Manro piecēlās.

Spriežot pēc tā, kā viņš nokritis, Malavi stāvējis, kad tas noticis. — Manro pagriezās pret Eliotu un cieši ieskatījās viņam acīs. — Liels dzīvnieks cilvēka lielumā. Liels, spēcīgs dzīvnieks. Gorilla.

Uz to Eliotam nebija ko atbildēt

Bez šaubām, Pīters Eliots jutās personiski apdraudēts, notikumiem gūstot šādu attīstību, lai gan tie nebija draudi vina drošībai. »

Es to vienkārši nevarēju pieņemt, — viņš vēlāk sa­cīja. — Es pārzināju savu nozari un vienkārši nevarēju pie­ņemt domu par to, ka kādu nezināmu iemeslu dēļ savva­ļas gorillas uzvedas bk radikāli agresīvi. Jebkurā gadījumā tas nebija izskaidrojams. Gorillas, kas gatavo akmens plāk­snes, ar kurām dragāt cilvēku galvaskausus? Tas bija ne­iespējami.

Pēc līķa apskates Eliots devās uz strautu, lai nomaz­gātu no rokām asinis. Palicis viens, viņš blenza skaidrajā ūdenī un nevarēja nomierinābes — varbūt tiešām viņam nebija taisnība? Primātu pētnieki bija jau daudzkārt kļū­dījušies spriedumos par saviem pētījumu objekbem.

Eliots pats bija palīdzējis izskaust vienu no plašāk iz­platītajiem aplamajiem aizspriedumiem — par gorillu stul­bumu. Savā pirmajā aprakstā Sevidžs un Vaimans raksbja: «Šis dzīvnieks uzrāda zemāku attīstības pakāpi nekā šim­panze; tas varētu celties no viņa lielākas atšķirības no cil­vēka.» Vēlāk novērotāji atzīmēja, ka gorillas ir «mežonīgi, aprobežoti un brutāli». Taču tagad gan laboratoriju pēb- jumos, gan novērojumos dabā bija savākts liels daudzums pierādījumu tam, ka gorilla daudzējādā ziņā bija attīstī­tāks par šimpanzi..

Tad vēl bija taču slavenie nostāsti par to, kā šimpanzes nolaupa un apēd cilvēku mazuļus. Desmitiem gadu primātu pētnieki bija ignorējuši šādus iezemiešu stāstus kā «me­žonīgu un māņticīgu izdomu». Bet vairs nebija nekādu šaubu par to, ka reizēm šimpanzes nolaupīja — un arī apēda cilvēku bērnus; kad Džeina Gudola pētīja Gombes šimpanzes, viņa ieslēdza savu dēlēnu, lai pasargātu viņu no nolaupīšanas un nogalināšanas.

Šimpanzes medīja dažādus dzīvniekus, turklāt darīja to saskaņā ar sarežģītu rituālu. Diānas Fosijas novērojumi ve­dināja uz domām, ka arī gorillas reizēm medīja, nogalinot sīkus dzīvnieciņus un mērkaķus, tomēr…

Viņš sadzirdēja blīkšķus otrpus strauta, un milzīgs sud- rabmuguras gorilla parādījās no biezās lapotnes. Pīters iz­bijās, taču, atguvies no pirmā pārbīļa, apjauta, ka ir dro­šībā. Gorillas nekad nemēģināja šķērsot ūdeni, kaut vai sīku strautiņu. Bet varbūt arī tas bija kļūdains pieņē­mums?

Tēviņš lūkojās uz viņu pāri strautam. Viņa skābenā, šķiet, nebija draudu, tikai piesardzīga ziņkārība. Eliots saoda raksturīgo gorillas smārdu un dzirdēja elpu šņācam plaka­najās nāsīs. Viņš nespēja saprast, ko viņam vajadzētu ta­gad darīt, kad pēkšņi gorilla ar troksni ienira pamežā un nozuda.

Šī tikšanās Eliotu apmulsināja, un viņš stāvēja, slaucī­dams sviedrus no sejas. Tad viņš apjēdza, ka krūmājs otrpus strauta vēl aizvien kustas. Pēc mirkļa parādījās cits gorilla, mazāka auguma. «Mātīte,» viņš nodomāja, lai gan neva­rēja būt par to drošs. Šī otrā gorilla lūkojās viņā tikpat cieši kā pirmais. Tad sāka kustēties rokas.

Piter nāc pakutini.

— Eimij! — viņš iesaucās un vēl mirkli vēlāk jau bija pārbridis strautu, bet Eimija ielēca viņam rokās, apkamp­dama un sentimentālas slapjas bučas dāļādama. Eimija lai­mīgi ņurdēja.

Eimijas negaidītā atgriešanās nometnē gandrīz beidzās ar to, ka viņu nošāva pēdējo nobkumu sabiedēbe kikuju nesēji. Tikai aizsegdams Eimiju ar savu augumu, Eliots spēja viņu no tiem paglābt Divdesmit minūtes vēlāk to­mēr visi bija jau pieraduši pie viņas klātbūtnes — un Ei­mija nekavējoties sāka uzstādīt prasības.

Viņa bija ļoti nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka viņas prombūtnes laikā viņi nav sagādājuši ne pienu, ne cepu­mus, bet, kad Manro izvilka sasilušā Dom Perignon pudeli, viņa piekrita pieņemt šampanieti trūkstošo gardumu vietā.

Viņi visi sēdēja ap Eimiju, dzerdami šampanieti no skārda krūzītēm. Eliots priecājās par pārējo ekspedīcijas dalībnieku klātbūtni, jo tagad, kad Eimija te sēdēja, at­kal atgriezusies pie viņa, mierīgi sūkdama šampanieti un signalizēdama Eimijai patīk kutinošais dzēriens, Eliots sajuta, ka viņu pārņem negantas dusmas uz Eimiju.

Kad Eliots pasniedza Manro viņa šampanieša porciju, pēdējais pasmīnēja un sacīja:

Profesor, nomierinieties taču. Viņa vēl ir tikai bērns.

Velns lai parauj, jā gan! — Eliots atcirta. Turpmāka­jai sarunai viņš izmantoja tikai zīmju valodu, bez ne­viena skaļi izrunāta vārda.

«Eimij,» viņš signalizēja, «kāpēc Eimija aizgāja?»

Viņa paslēpa degunu krūzē, signalizēdama: Kutinošais dzēriens labs dzēriens.

«Eimij,» viņš signalizēja. «Eimija pastāsta Pīteram, kā­pēc Eimija aizgāja.»

Pīteram nepatīk Eimija.

«Pīteram patīk Eimija.»

Pīters sāpināja Eimiju Pīters lidināja sāpju adatu Eimijai nepatīk Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga bēdīga.

Apziņas tālākajā kakliņā Eliotam pazibēja doma, ka jā­atceras «sāpju adatas» apzīmējums toralena šautriņai. Šis vispārinājums viņam pabka, taču viņš to neizrādīja un stin­gri atbildēja: «Pīters mīl Eimiju, Eimija zina — Pīters mīl Eimiju. Eimija pastāsta Pīteram, kāpēc…»

Pīters nekutina Eimiju Pīters nav jauks pret Eimiju Pīters nav jauks cilvēks Pīters mīl sievieti nemīl Eimiju Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga Eimija bēdīga.

Šīs arvien pieaugošā ātrumā rādītās zīmes pašas par sevi jau bija apliecinājums tam, ka viņa bija uztraukusies.

«Kur Eimija iet?»

Eimija iet pie gorillām labas gorillas. Eimijai patīk.

Viņa dusmas pārmāca ziņkāre. Vai viņa uz vairākām dienām būtu pievienojusies savvaļas gorillu baram? Ja bē­šām tā, tad tas bija nozīmīgs notikums, pagrieziens mūs­dienu primātu vēsturē — runātpratējs primāts pievienojies savvaļas baram un atkal atgriezies pie cilvēkiem. Viņš gribēja uzzināt vairāk.

«Vai gorillas bija labas pret Eimiju?»

Ar ārkārtīgu apmierinājumu sejā: Jā.

«Eimija pastāsta Pīteram.»

Viņa skatījās kaut kur projām un neatbildēja.

ī^i pievērstu Eimijas uzmanību, Eliots uzsita knipi. Viņa ļob lēni pagriezās pret Eliotu, izskatīdamās sevišķi garlaikota.

«Eimija pastāsta Pīteram, vai vina dzīvoja pie gorillām?»

Jā.

Viņas vienaldzība bija skaidrs pierādījums tam, ka Eimija saprot, cik ļoti Eliots grib uzzināt to, ko zina viņa. Eimija vienmēr juta, kad viņai ir iespēja gūt virsroku. Un tāda viņai bija tagad.

«Eimija pastāsta Pīteram,» viņš žestikulēja, cik mierīgi vien spēdams.

iMbas gorillas patika Eimija Eimija laba gorilla.

Tas neizteica pilnīgi neko. Viņa mehāniski salika frā­zes — ignorēdama viņu citā veidā.

«Eimij!»

Viņa paskatījās uz Eliotu.

«Eimija pastāsta Pīteram. Eimija apciemo gorillas?» Jā.

«Ko dara gorillas?»

Gorillas aposta Eimiju.

«Visas gorillas?»

Lielas gorillas baltas muguras gorillas aposta Eimiju mazuļi aposta Eimiju visas gorillas aposta gorillām patīk Eimija.

Tātad sudrabmuguras tēviņi apostīja viņu pirmie, tad mazuļi, tad visi pārējie bara locekļi. Tik daudz tagad bija skaidrs — gluži skaidrs, viņš nodomāja, apcerēdams Eimi­jas izplūdušo sintaksi. Bet vai viņu pēc tam pieņēma barā? Viņš signalizēja: Kas notiek Eimijai tad?»

Gorillas dod ēdienu.

«Kādu ēdienu?»

Nav vārda Eimijas ēdienam dod ēdienu.

Acīmredzot tie bija viņai rādījuši ēdienu. Vai varbūt patiešām barojuši viņu? Kaut kas tāds savvaļā nekad ne­bija novērots, bet neviens jau nekad nebija pieredzējis jauna dzīvnieka uzņemšanu barā. Viņa bija mātīte, gan­drīz jau dzimumnobriedusi…

«Kuras gorillas dod ēdienu?»

Visi dod ēdienu Eimija ņem ēdienu Eimijai patīk.

Acīmredzot tātad ne tēviņi vai vismaz ne tikai tēviņi. Bet kādēļ viņu pieņēma? Pieņemot, ka gorillu bari nav bk noslēgb pret pienācējiem kā mērkaķu bari, — kas tomēr bija par iemeslu atzīšanai? Kas te nobka?

«Eimija dzīvoja pie gorillām?»

Gorillām patīk Eimija.

«Jā. Ko dara Eimija?»

Eimija guļ Eimija ēd Eimija dzīvo pie gorillām gorillas labas gorillas Eimijai patīk.

Tātad viņa bija iekļāvusies bara ikdienas dzīvē un dzī­vojusi tāpat kā pārējie. Vai viņa bija atzīta pilnībā?

«Eimijai patīk gorillas?»

Gorillas dumjas.

«Kāpēc dumjas?»

Gorillas nerunā.

«Nerunā zīmju valodu?»

Gorillas nerunā.

Spriežot pēc visa, viņa bijusi nepatīkami pārsteigta par to, ka gorillas neprot viņas zīmju valodu. (Sazināties proto­šie primāb parasti bija nepatīkami pārsteigti un neap­mierināti, nonākuši starp dzīvniekiem, kas nesaprata viņu žestus.)

«Gorillas labas pret Eimiju?»

Gorillām patīk Eimija Eimijai patīk gorillas patīk Eimija patīk gorillas.

«Kāpēc Eimija atgriežas?»

Grib pienu cepumus.

— Eimij, — viņš sacīja, — tu taču zini, ka mums nav nedz to nolāpīto cepumu, nedz piena. — Viņa pēkšņā ierunāšanās iztrūcināja pārējos. Tie jautājoši paskatījās uz Eimiju.

Viņa ilgi neatbildēja. Eimijai patīk Pīters. Eimija bēdīga grib Pīteru.

Viņam saskrēja asaras acīs.

Pīters labs cilvēks.

Mirkšķinādams acis, viņš signalizēja: «Pīters kutina Ei­miju.» Viņa ielēca tam rokās.

Vēlāk viņš iztaujāja Eimiju sīkāk. Bet tas bija mokoši lēns process, galvenokārt tādēļ, ka Eimijai bija grūtības ar laika priekšstatu izpratni.

Eimija izšķīra pagātni, tagadni un nākotni — viņa at­cerējās agrākos nobkumus un gaidīja apsolīto — bet Eimi­jas projekta līdzstrādniekiem tā arī nebija izdevies iemācīt viņai precīzus laika jēdzienus. Viņa, piemēram, neatšķīra vakardienu no aizvakardienas. Vai tās bija mācību metožu nepilnību sekas vai Eimijas iedzimtās jēdzieniskās pasau­les izpausme, tā arī palika atklāts jautājums. (Bija ap­liecinājumi atšķirībām uztverē. Eimiju īpaši mulsināja tel­piskās laika metaforas, piemēram, «tas mums jau aiz mu­guras» un «tas vēl tikai nāks». Viņas skolotāji pagātni uz­tvēra kā kaut ko aiz muguras esošu, bet nākotni — priekšā. Toties Eimijas uzvedība nebeši norādīja uz to, ka viņa uztver pagātni kā sev priekšā esošu — jo viņa to zināja, varēja «redzēt» —, bet nākotni — aiz muguras, jo tā bija nezināma, neredzama. Ja Eimija nepacietīgi gai­dīja ierodamies kādu draugu, viņa visu laiku atskatījās pār plecu, pat ja sēdēja ar seju pret durvīm.)

Jebkurā gadījumā pašlaik laika problēma bija ļob ap­grūtinoša sarunā ar viņu, tādēļ Eliots centās ļoti rūpīgi formulēt savus jautājumus.

Eimij, kas nobka naktī? Pie gorillām?

Viņa paskabjās uz Eliotu tā, kā- bija skatījusies vien­mēr, kad atbilde šķita pašsaprotama. Eimija guļ naktī.

Un cib gorillas?

Viņa nicīgi nosprauslojās par atbildi.

Eimij, — viņš sacīja, — gorillas nāk naktī uz mūsu nometni.

Nāk šurp?

Jā, šurp. Gorillas nāk nakb.

Viņa pārdomāja dzirdēto. Nē.

Manro pārjautāja:

Ko viņa jums sacīja?

Viņa sacīja «nē». Jā, Eimij, viņas nāk.

Viņa kādu brīdi nesacīja neko, tad signalizēja: Radī­jumi nāk.

Manro atkal pārjautāja.

Viņa saka, ka nākot «radījumi». — Eliots saprata, ka vajadzēs pārtulkot arī pārējās atbildes.

Rosa jautāja:

Kas be par radījumiem, Eimij?

Slikti radījumi.

Tad jautāja Manro:

Vai be bija gorillas, Eimij?

Nav gorillas. Slikti radījumi. Daudzi slikti radījumi nāk

meža nāk. Šņācošā runa. Nāk naktī nāk. >

Manro jautāja:

Kur be ir tagad, Eimij?

Eimija pārlaida skābenu džungļiem. Te. Šī vecā sliktā vieta radījumi nāk.

Rosa iejautājās:

Kas be par radījumiem? Vai be ir dzīvnieki?

Eliotam nācās Karenai paskaidrot, ka Eimija neprot no­šķirt jēdzienu «dzīvnieks». — Viņa domā, ka cilvēki ir dzīvnieki, — viņš paskaidroja. — Vai slikbe radījumi ir ļaudis, Eimij? Vai be ir cilvēki?

Nē.

Tad jautāja Manro:

Mērkaki?

Nē. Slikti radījumi. Nav gulēt nakti.

Vai uz viņu var paļauties? — jautāja Manro. Ko tas nozīmē?

Jā, — atbildēja Eliots. — Pilnīgi.

Vai viņa zina, kas ir gorillas? Eimija laba gorilla.

Jā, jā, — Eliots atteica. — Viņa saka, ka esot laba gorilla.

Manro sarauca pieri.

Tātad viņa zina, kas ir gorillas, bet apgalvo, ka šie «radījumi» nav gorillas.

Tā viņa saka.

2. Iztrūkstošas detaļas

Eliots pierunāja Rosu uzstādīt kameru pilsētas nomalē ar skatu uz nometni. Kad kamera bija ieslēgta, viņš atveda Eimiju pie nometnes robežas paskatīties uz drupām. Eliots vēlējās konfrontēt Eimiju ar zudušo pilsēhi, viņas sapņu reālo pamatojumu, tādēļ vēlējās dokumentēt viņas reakciju. Bet notika kaut kas pilnīgi negaidīts.

Eimija neizrādīja vispār nekādu reakciju.

Viņas .seja bija nemainīgi vienaldzīga, augums nesa­springa. Viņa nežestikulēja. Vienīgā izteiksme, ko viņa pauda, bija apnikums, nepabka par to, ka viņai jācieš no Eliota aizrautības. Eliots viņu uzmanīgi vēroja. Viņa ne­centās aizmirsties, necentās savaldīties, viņa neizrādīja ne vismazāko piepūli. Eimija mierīgi vēroja pilsētu.

Eimija pazīst šo vietu?

Jā.

Eimija pastāsta Pīteram, kas šī par vietu.

Slikta vieta veca vieta.

Miega bildes?

Šī slikta vieta.

Kāpēc tā ir slikta, Eimij?

Slikta vieta veca vieta.

Jā, bet kāpēc, Eimij?

Eimijai bail.

Tomēr viņai nebija novērojamas nekādas somabskās baiļu pazimes. Notupusies blakus Eliotam, Eimija skatī­jās uz priekšu pilnīgi mierīga.

Kāpēc Eimija baidās?

Eimija grib ēst.

Kāpēc Eimija baidās?

Viņa neatbildēja, līdzīgi kā tad, kad bija galīgi garlai­kota. Viņam tā ari neizdevās izprovocēt Eimiju uz tālāku viņas sapņu apspriešanu. Viņa bija bkpat nepieejama šajā jautājumā, kā bija bijusi Sanfrancisko. Kad viņš aicināja Eimiju dobes līdzi uz drupām, viņa pilnīgi mierīgi atteicās to darīt No obas puses, viņa nešķita satraukta par to, ka Eliots dodas drupās, bet gan priecīgi māja ardievas, purns pieprasīt no Kahegas vēl ēdienu.

Tikai pēc ekspedīcijas atgriezies Bārklijā, Eliots atrada šā mulsinošā gadījuma skaidrojumu — Freida 1887. gadā pirmoreiz publicētajā «Sapņu skaidrojumā».

«Retos gadījumos pacients var sadurties ar to realitāti, kas ir viņa sapņu pamatā. Vai tas būtu tel­pisks veidojums, persona vai situācija, kas ir šķie­tami ļob pazīstama, subjektīvā reakcija uz to ir vien­mēr viena un tā pab. Sapņa emocionālais saturs — bailes, prieks, noslēpums — realitātes priekšā izbāl… Varam būt droši, ka šķietamā garlaikotība nepierāda sapņa satura aplamību. Šī garalaikobba ir visizteik­tākā, kad sapņa saturs izrādās reāls. Indivīds apjauš savu nespēju izmainīt savu sajūtu saturu, kādējādi to šķietami pārņem nogurums, garlaicība un vienaldzība, kas ir tikai mēģinājums noslēpt no viņa paša vitia pilnīgo bezspēcību īstenās neatrisinātās problēmas priekšā.»

Pēc vairākiem mēnešiem Eliots secināja, ka Eimijas neizteiksmīgā reakcija norādīja tikai uz viņas izjūtu no­pietnību un Freida analīzes precizitāti. Šķietamā vienal­dzība Eimiju pasargāja no situācijas, ko būtu vajadzējis mainīt, bet ko izmainīt nebija Eimijas spēkos, īpaši ņemot vērā viņas bērnības atmiņas par satriecošo mātes nāvi.

Tobes tajā brīdī Eliots jutās vīlies, redzot Eimijas neit­rālo attieksmi. No visām iespējamām reakcijām, ko viņš bija iedomājies, gatavodamies doties uz Kongo, garlaikotība bija vismazāk gaidītā, un viņš absolūb nespēja saprast tās iemeslu — ka Zindžas pilsēta tik lielā mērā bija briesmu iemiesojums, ka Eimijai vajadzēja savā apziņā to atgrūst, ignorēt

Eliotam, Manro un Rosai rīta cēliens bija grūts. Viņi krietni nopūlējās, pieaugošajā karstumā cirzdami ceļu caur bambusu biežņām un staipekņu mudžekļiem uz arvien jaunām celtnēm pilsētas vidusdaļā. Ap pusdienas laiku pū­les bka atalgotas — viņi sasniedza būves, kādas iepriekš vēl nebija redzējuši. Tas bija iespaidīgas celtnes, kas pār­sedza milzīgus padziļinājumus, kuri sniedzās triju un četru stāvu dziļumā zem zemes.

Rosa bija iepriecināta, redzot šīs pazemes izbūves, jo tās apliecināja, ka Zindžas iemītniekiem ir bijusi piebekami attīstīta tehnoloģija, lai iekārtotu dimantu raktuves. Līdzīgu pārliecību izteica arī Manro:

— Šie ļaudis par raktuvēm ir zinājuši visu.

Par spīb dedzībai, pilsētas viducī viņi neko interesantu neatrada. Virzobes tālāk, viņi uzdūrās ēkai, kurā bija bk daudz bareljefu, ka viņi to nodēvēja par galeriju. Uzstā­dījuši videokameru un nodibinājuši sakarus ar Hjūstonu, viņi sāka šos bareljefus pētīt.

Tur bija attēlota pilsētas ikdiena — sievietes, kas ga­tavo ēdienu pie uguns, bērni, kas spēlē kādu spēli ar bumbu un nūjām, rakstveži, kas notupušies kaut ko raksta uz māla plāksnītēm. Vesela siena bija velbta medību ainām, kurās bija attēlob vīri īsos gurnu apsējos ar šķēpiem. Un, visbeidzot, raktuvju ainas — cilvēki, kas no tuneļiem nes grozus ar akmeņiem.

Viņi ievēroja, ka šajā plašajā materiālā trūkst zināmu detaļu. Zindžas iemītniekiem bija suņi, ko viņi izmantoja medībās, un kāda kaķu pasuga, ko turēja kā mājdzīvnie­kus, tomēr nekur viņiem negadījās uziet nastu nesēju dzīvnieku attēlus. Visus roku darbus veica vergi. Zindžas iedzīvotāji acīmredzot nepazina riteni, jo nekur nebija attēloti jebkādi rab. Viss tika pārnēsāts grozos.

Manro ilgi pētīja attēlus un tad noteica:

Kaut kā vēl trūkst.

Tajā brīdī viņi aplūkoja kādu raktuvju skatu — tumšas šahtas, no kurām nāca vīri, nesdami grozus ar dimantiem.

Kā tad! — iesaucās Manro, uzsizdams knipi. — Nav uzraugu!

Eliots apspieda smaidu — viņš uzskatīja to par pašsa­protamu, ka tāds cilvēks kā Manro šajā sen mirušajā sa­biedrībā meklēs kādas policejiskas struktūras.

Bet Manro uzstāja, ka viņa atklājums ir svarīgs.

Apdomājiet, — viņš skaidroja, — šī pilsēta pastāvēja, tikai pateicoties dimantu raktuvēm. Citādi tās pastāvēšanai šeit, džungļos, nav nekādas jēgas. Zindža bija kalnrūpnie­cības civilizācija — tās bagātība, tirdzniecība, ikdiena — it viss! — bija atkarīgs no kalnrūpniecības. Tā ir bijusi klasiska viennozares ekonomika — un viņi to nebūtu nedz apsargājuši, nedz uzraudzījuši?!

Eliots iebilda:

Ir vēl daudz kas cits, ko mums nav gadījies ieraudzīt šajos attēlos — maltītes, piemēram. Varbūt attēlot sargus bija tabu?

Varbūt, — bez pāriiecības sacīja Manro. — Bet jeb­kurās citās raktuvēs pasaulē uzraugi ir izcelb īpaši, kā va­ras simbols. Ņemiet Dienvidāfrikas dimantu raktuves vai Bolīvijas smaragdu raktuves — pirmais, kas duras acīs, ir drošības pasākumi. Bet šeit, — un viņš ar pirkstu ieba­dīja attēlā, — šeit nav sargu!

Karena domāja, ka sargi varbūt nebija nemaz vajadzīgi, ka Zindžas sabiedrība bijusi miermīlīga un ievērojusi visas normas bez piespiedu līdzekļiem.

Galu galā — tas taču bija tik sen, — viņa sacīja.

Cilvēka daba nemainās, — Manro neatlaidās.

Izgājuši no galerijas, viņi nonāca plašā, vīteņiem aizau­gušā pagalmā. Te jaudās kaut kas oficiāls; šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja pīlāriem greznota ēka pagalma vienā malā, kas atgādināja templi. Viņu uzmanību tūlīt piesais­tīja pagalma bruģis. Pa visu pagalmu bija 'izmētāts dučiem tādu pašu akmens plāksnīšu, kādas Eliots bija agrāk atradis.

Velns lai parauj! — izsaucās Eliots. Viņi izlaipoja starp plāksnīšu grēdām uz ēku, ko jau bija iesaukuši par templi.

Tajā bija bkai viena liela četrstūraina telpa. Griesti vai­rākās vietās bija iebrukuši, un pa caurumiem telpā ielauzās saules stari. Tieši priekšā viņi ieraudzīja milzīgu vītenāju mudžekli, varbūt pat desmit pēdas augstu, dīvainu veģe­tācijas piramīdu. Tad viņi apjauta, ka tā ir statuja.

Eliots uzrāpās uz statujas un sāka plēst nost augus, kas to sedza. Tas bija diezgan grūb, staipekņi bija sīksb ieķērušies akmenī. Brīdi cīkstējies, viņš pameta skābenu atpakaļ uz Manro:

Vai ir labāk?

Nāciet paskatīties, — atsaucās Manro ar dīvainu izteiksmi sejā.

Eliots nošļūca no statujas un atkāpās, lai varētu labāk to apskatīt. Kaut ari statuja bija apdrupusi un noplukuši, varēja skaidri saskatīt milzīgu stāvošu gorillu ar niknu sejas izteiksmi un plab ieplestām rokām. Katrā rokā gorilla tu­rēja akmens plāksnīti kā bungu šķīvi, gatavs tās triekt vienu pret otru.

Ak Dievs! — noelsās Pīters Eliots.

Gorilla, — apmierināts noteica Manro.

Viss kļūst skaidrs, — sacīja Rosa. — Šie ļaudis pie­lūguši gorillas. Tā ir bijusi viņu reliģija.

Bet kāpēc tad Eimija teica, ka tie nav gorillas?

— Prasiet to viņai, — atcirta Manro, paskatīdamies pulkstenī. — Man jāsagatavo mūs šai naktij.

Ar salokāmajām metaloīda lāpstām viņi izraka grāvi ap no­metnes žogu. Visi vēl turpināja strādāt, kad saule bija jau nogājusi. Kad viņi piepildīja grāvi ar ūdeni no tuvējā strauta, nācās ieslēgt sarkano nakts apgaismojumu. Rosai gan šis grāvībs šķita smieklīgs šķērslis — tas bija tikai dažas collas dziļš un tikai pēdu plats. Tam varēja bez pūlēm pārkāpt pāri. Par atbildi Manro pārkāpa grāvītim pāri un uzsauca:

Eimij, nāc šurp, es tevi pakutināšu!

Ar jūsmīgu rūcienu Eimija palēkdamās skrēja pie viņa, bet spēji apstājās grāvja otrā malā.

Nu, nāc taču, es tevi pakutināšu, — Manro atkār­toja, izsbepdams rokas. — Nu, nāc!

Ehnija atteicās kāpt pāri grāvim. Viņa satraukti žesb- kulēja. Manro pārkāpa atpakaļ un pārcēla Eimiju.

Gorillas nevar ciest ūdeni, — viņš paskaidroja Rosai.

Esmu piedzīvojis, ka be nekāpj pāri pat sīkākām tēr- cītēm. — Eimija pastiepās un pakasīja viņa paduses, tad norādīja uz sevi. Šī žesta nozīme bija pilnīgi skaidra.

Ak, šīs sievietes! — Manro nopūtās un, noliecies pār Eimiju, kārtīgi viņu izbužināja. Eimija vārtījās, ņurdēdama, šņākdama un plati smaidīdama. Kad viņš beidza, Eimija nogaidoši skatījās viņā.

Šoreiz pietiks, — sacīja Manro. Eimija kaut ko rādīja ar zīmēm.

Piedod, es nesaprotu. Nē, — viņš iesmējās, — ar žestikulēšanu lēnāk arī nebūs līdzēts! — Tad viņš apjauta, ko Eimija grib teikt, pacēla viņu un ienesa atpakaļ nometnē. Eimija Manro pateicās ar slapju buču uz vaiga.

1.abāk pieskatiet savu mērkaķi, — Manro uzsauca Eliotam, kas bija apsēdies ieturēties. Viņš vēl aizvien tur­pināja runāt viegli ķircinošajā tonī, juzdams nepieciešamību kaut nedaudz atslābināt pārējos, kas bija nervozi satupu­šies ap ugunskuru. Kad vakariņas bija paēstas un Kahega devies pārbaudīt ieročus un izdalīt munīciju, Manro pa­veda Eliotu sāņus un sacīja:

Pieķēdējiet viņu savā teltī. Ja mēs šonakt sāksim šaut, es ļoti negribētu, ka viņa pa bimsu skraidītu apkārt Puiši var nebūt pārāk uzmanīgi un neatšķirt vienu gorillu 110 citām. Paskaidrojiet viņai, ka var būt liels troksnis, bet no tā nav jābaidās.

Vai sagaidāms kaut kas tāds?

Liekas gan.

Viņš aizveda Eimiju uz savu telti un piesēja viņu pie tās pašas sbngrās ķēdes pavadas, ko bieži lietoja Kalifor- nijā. Pavadas galu viņš piesēja pie savas saliekamās gultas, bet tas bija pilnīgi simboliski — Eimija bez grūtībām va­rēja to pacelt ja vien gribēja. Eliots lika Eimijai apsolīt, ka viņa neatstās telti.

Viņa apsolīja. Viņš devās uz telts izeju, bet viņa sig­nalizēja: Eimijai patīk Pīters.

Pīteram patīk Eimija, — viņš smaidot atbildēja. — Viss būs labi.

Viņš nonāca gluži citā pasaulē.

Sarkanais nakts apgaismojums bija izslēgts, bet uguns­kura šaudīgajā gaismā varēja saskatīt sargus ar nakts bril­lēm posteņos ap nometni. Papildināts ar elektriskā žoga nevienmērīgo pulsu, šis skats atstāja nedabisku iespaidu. Pīters Eliots pēkšņi skaidri izjuta viņu stāvokļa nedrošību — saujiņa nobijušos cilvēku Kongo mūžamežu biezoknī vairāk nekā divsimt jūdžu no tuvākās cilvēku apmetnes.

Gaidoši.

Viņš paklupa pār kādu melnu kabeli. Tad pamanīja ka­beļu tīklu pa visu nometni, kas sbepās pie katra sarga ie­roča. Tad viņš ievēroja, ka ieročiem ir savāda forma — tie bija pārāk tievi, pārāk viegli — un ka kabeļi sbepjas no katra ieroča pie resniem, strupiem mehānismiem, kas bija nostiprināb uz zemiem trijkājiem vienādos attālumos gar nometnes perimetru.

Viņš ieraudzīja Rosu pie ugunskura, uzstādot magneto­fonu.

Pie joda, kas tas ir? — viņš čukstus jautāja, norā­dīdams uz kabeļiem.

Tas ir LATRAP — saīsinājums no lāzertēmēkļa ie­roča. — viņa čukstēja pretī. — Tas sastāv no daudziem LVSI, kas savienotas ar secīgām ĀŠSI.

Viņa paskaidroja, ka sargiem rokās esošie ieroči patie­sībā ir lāzervadības skata ierīces, kas savienotas ar ātr- šāvējām sensoru iekārtām uz trijkājiem.

Tās fiksē mērķi, — viņa stāstīja, — un šauj, kad mērķis ir idenbficēts. Tā ir sistēma, kas domāta kaujām džungļos. ĀŠSI ir klusinātāji, tādejādi uzbrucējs nespēj kon­statēt, no kurienes bek šauts. Bet uzmaniebes, ka nepie­ejat kādam par tuvu, be automātiski fiksē ķermeņa siltumu.

Rosa atstāja viņam magnetofonu un devās pārbaudīt akumulatorus, kas baroja nometnes elektrisko žogu. Eliots pameta skatienu uz sargiem tumsā, Manro viņam priecīgi pamāja pretī. Eliots attapa, ka sargi ar akronīmiskajiem ieročiem un sienāža acu brillēm redz viņu daudz labāk. Viņi izskabjās pēc citas pasaules būtnēm, kas iemestas šeit, mūžīgajos džungļos.

Gaidoši.

Pagāja stundas. Pie žoga viss bija klusu, ja neskaita ūdens guldzēšanu grāvī. Reizēm nesēji cits citam kaut ko uzsauca, suahili valodā pajokodami, taču atturējās no smē­ķēšanas — siltumjutīgo iekārtu dēļ. Pagāja vienpadsmit, tad pusnakts, tad viens.

Viņš dzirdēja Eimiju krācam telti, viņas griezīgajai šņāk­šanai pārmācot elektriskā žoga pukstus. Viņš paskatijās uz Rosu, kas gulēja uz zemes, turēdama pirkstu uz nakts apgaismojuma slēdža. Viņš paskatījās pulkstenī un nožāvājās; šonakt nekas vairs nenotiks, Manro nav bi­jusi taisnība.

Tad viņš izdzirda šņākuļošanu.

Ari sargi to dzirdēja un pacēla savus ieročus pret tumsu. Eliots centās pavērst mikrofonu skaņas virzienā, taču bija grūb noteikt, no kuras puses tā nāca. Svelpjošās nopūtas šķita atskanam visās pusēs reizē, peldam nakts miglā, klusas un visuresošas.

Viņš skatījās, kā lēkā indikatoru šautras. Tad piepeši tās ietriecās sarkanajā sektorā. Eliots dzirdēja dobju būkšķi un ūdens šļakstoņu. To dzirdēja visi; sargi noņēma droši­nātājus.

Eliots ar visu magnetofonu pierāpoja pie žoga un pameta skatu uz grāvi. Aiz žoga kustējās lapotne. Nopūtas kļuva skaļākas. Bija dzirdama ūdens burzguļošana, viņš ieraudzīja, ka grāvim pāri pārmests nokaltuša koka stumbrs.

Tad lūk, no kurienes bija nācis dobjais troksnis — pāri grāvim bija izveidots tilts. Šajā mirklī Eliots apjauta, cik nepieļaujami zemu viņi ir novērtējuši to, kam stājās pretī, lai kas arī bis būtu. Viņš māja Manro, lai tas nāk un paskatās, bet Manro tāpat ar žestiem viņu dzina prom no žoga un enerģiski rādīja uz zemo trijkāji pie viņa pēdām. Pirms Eliots paguva viņu paklausīt, kokos virs galvas sāka spiegt kolobuspērbķi. Un bez trokšņa uzbrukumā metās pirmie gorillas.

Viņš paguva saskatīt milzīgu dzīvnieku izteikti pelēkā krāsā, kas metās viņam virsū, kad Eliots saguma; vēl pēc mirkļa gorillas atdūrās pret elektrisko žogu, izšķiļot dzirk­steļu šalti. Gaisā bija jūtama degošas miesas smaka.

Tā sākās baisma, klusa kauja.

Smaragdzaļi lāzera stari iemirdzējās gaisā, ložmetēji uz trijkājiem ar klusu kiv-kiv-kiv "izspļāva lodes, tēmēšanas me­hānismi kauca, stobri griezās un šāva, griezās un atkal šāva. Katra desmitā lode bija trasējoša; virs Eliota galvas gaiss bija krustām šķērsām sašvīkāts no lāzeriem un ložu trasēm.

Gorillas uzbruka no visām pusēm. Seši no bem vien­laikus ietriecās žogā un atrāvās atpakaļ, dzirkstelēm šķīstot Bet aiz bem nāca citi, mezdamies virsū plānajam žoga bmeklim, tomēr dzirksteļu sprakšķi un kolobuspērtiķu spie­dzieni bija skaļākās dzirdamās skaņas. Piepeši viņš pamanīja gorillas kokos, kas liecās pār nometni. Manro un Kahega sāka šaut augšup, klusi lāzera stari ietriecās lapotnēs. Viņš atkal sadzirdēja nopūtas. Eliots pagriezās un ieraudzīja ci­tus gorillas, kas plosīja žogu; elekbiskā ķēde acīmredzot bija pārrauta, jo dzirksteļu vairs nebija.

Tad viņš saprata, ka šī ātrā un sarežģītā iekārta nespēs apturēt gorillas, — bija vajadzīgs troksnis. Manro bija no­nācis pie tā paša slēdziena, jo viņš suahili valodā uzsauca vīriem, pavēlēdams pārtraukt uguni, tad uzsauca Eliotam:

— Raujiet nost klusinātājus! Klusinātājus nost!

Eliots satvēra tuvākā ložmetēja stobm, norāva klusinā­tāju un lamādamies to aizsvieda — stobrs bija nežēlīgi karsts. Līdzko viņš atkāpās no trijkāja, gaisu piepildīja tark- šķoņa un divi gorillas smagnēji nogāzās no kokiem virs viņa, viens vēl bija dzīvs. Tas uzbruka Eliotam, kad viņš ņēma nost klusinātāju otram ložmetējam. Strupais stobrs asi apcirtās un izšāva uz uzbrucēju no niecīgas distances; silts šķidrums iešļācās Eliotam sejā. Viņš žigli norāva klu­sinātāju bēšajam ložmetējam un metās zemē.

Apdullinošais ložmetēju troksnis un kodīgo dūmu mākoņi momentāni atstāja iespaidu uz gorillām, be nekārtībā at­kāpās. Iestājās klusuma brīdis, lai gan sargi vēl palaida pa lāzera staram, kas lika pret džungļiem pavērstajiem trij- kāju mehānismiem grozībes mērķa meklējumos. .

Tad mašīnas pārstāja medīt un sasbnga. Visapkārt džun­gļos iestājās klusums.

Gorillas bija prom.

Gorillu līķi gulēja uz zemes, par spīti rīta siltumam, jau sākdami sastingt Eliots divas stundas noņēmās, tos pē­tīdams. Abi bija pieauguši tēviņi, pašā spēku plaukumā.

Vispārsteidzošākā pazīme bija vienādā pelēkā krāsa. Abām zināmajām gorillu sugām — kalnu gorillam Virungā un līdzenumu gorillam piekrastē — bija melns apspalvo­jums. Mazuļi bieži bija brūni ar baltiem spalvu kušķīšiem tuvāk ādai, bet viņu spalvas kļuva tumšākas pirmajos piecos dzīves gados. Ap divpadsmit gadu vecumu tēviņiem pa­rādījās sudrabaina svītra uz muguras — dzimumbrieduma zīme.

Novecojot gorillas nosirmoja gluži līdzīgi cilvēkiem. Tēvi­ņiem vispirms parādījās sirmi plankumi virs ausīm, tad, gadiem ejot, apspalvojums arvien vairāk nosirmoja. Veci dzīvnieki, kas bija nodzīvojuši divdesmit vai pat trīsdesmit gadus, nosirmoja viscaur — izņemot rokas, kas palika mel­nas.

Tomēr no šo līķu zobiem Eliots secināja, ka tiem nav bijis vairāk kā desmit gadu. Visa viņu pigmentācija šķita gaišāka, arī acu un ādas krāsa. Gorillu āda ir melna, bet acis tumši brūnas. Siem āda bija izteikti pelēka, bet acis gaiši dzeltenbrūnas.

Tieši acis viņu darīja domīgu.

Tad Eliots izmērīja viņus. Viens bija 139,2, obs 141,7 centimetrus garš. Pieauguši kalnu gorillas bija 147 līdz 205 centimetrus gari, vidēji, tātad, 175 centimetri jeb piecas pēdas astoņas collas. Šie dzīvnieki bija četras pēdas sešas collas gari. Tie bija nepārprotami pārāk mazi gorillām. Tad viņš viņus nosvēra: 255 un 347 mārciņas. Vairuma kalnu gorillu svars svārstījās starp 280 un 450 mārciņām.

Eliots veica vēl trīsdesmit mērījumu, pierakstot rezul­tātus, lai vēlāk — Sanfrancisko — veiktu daloranalīzi. Viņš bija pārliecināts, ka nonācis pie atklājuma. Ar nazi viņš vienam no līķiem izpreparēja galvu, atdalīdams pe­lēko ādu, lai atklātu muskuļus un kaulus. Viņu īpaši in­teresēja bultveida kauls — kaula rieva, kas sbepās pāri galvaskausam no pieres līdz kaklam aizmugurē. Bultveida kauls bija gorillu galvaskausa uzbūves atšķirīgā pazīme, kādas nebija ne cibem pērtiķiem, ne cilvēkam; tā deva go­rillām to īpatnējo izskatu.

Bultveida kauls šiem tēviņiem bija vāji izteikts, ko­pumā galvaskausa muskulatūra vairāk atgādināja šimpanzi, nevis gorillu. Eliots vēl papildus izdarīja dzerokļu, žokļu un smadzeņu mērījumus.

Ap pusdienlaiku viņam bija skaidrs secinājums — šī bija vismaz jauna gorillu pasuga, līdzīgi kā kalnu un līdze­numu gorilla — bet varbūt pat pilnīgi jauna dzīvnieku suga.

«Ar cilvēku, kas atklāj jaunu dzīvnieku sugu, notiek kaut kas īpašs,» rakstīja lēdija Elizabete Forstmane 1879. gadā. «Viņš pēkšņi aizmirst ģimeni un draugus, visus, kas bijuši viņam tuvi un dārgi. Viņš aizmirst kolēģus, kas to balstījuši viņa zinātniskajā darbā; tomēr visnežēlīgākais ir tas, ka viņš aizmirst savus vecākus un bērnus. īsi sakot, viņš atgrūž visus, kas viņu pazinuši, kad viņš kārē pēc slavas atdevies rokās dēmonam, kuru sauc Zinātne.»

Lēdija Forstmane to ļob labi saprata, jo vīrs bija bkko viņu pametis pēc Norvēģijas zilcekula rubeņa atklāšanas 1878. gadā. Viņa rakstīja: «Ir velb vaicāt, ko tas dod, ka vēl kāds putns vai dzīvnieks tiek pievienots Dieva radību lielajam skaitam, kas, pēc Linneja aprēķiniem, jau sniedzas miljonos. Uz šādu jautājumu atbilde nav sagaidāma, jo at­klājējs pievienojas nemirstīgo pulkam, vismaz savā apziņā, un nav parastu mirsbgo spēkos viņu novirzīt no pareizā ceļa.»

Pīters Eliots noteikb būtu noliedzis, ka viņa paša uz­vedība līdzinājās izklaidīgā skolu aristokrāta rīcībai. Tomēr viņš juta, ka viņu vairs nesaista Zindžas turpmākā izpēte, viņu neinteresēja nekādi dimanb vai Eimijas sapņi; viņš ilgojās tikai atgriezbes mājās ar jaunā pērbķa skeletu, kas pārsteigtu kolēģus visā pasaulē. Viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņam nemaz nav smokinga, viņu sāka nodarbināt no­menklatūras jautājumi. Viņš jau gara acīm skabja triju Āf­rikas pērtiķu sugu sarakstu nākotnē:

Pan troglodytes, šimpanze.

Gorilla gorilla, gorilla.

Gorilla elliotensis, jauna pelēko gorillu suga.

Pat ja sugas kategorija un nosaukums bktu pilnīgi no­raidīts, viņš būtu sasniedzis daudz vairāk, nekā vairākums primātu pētnieku jebkad varētu cerēt sasniegt

Torīt neviens nespēja skaidri domāt Kad Eliots sacīja, ka gribētu uz Hjūstonu noraidīt ierakstītās šņākuļošanas skaņas, Rosa atcirta, ka tie ir triviāli sīkumi, kas var pa­gaidīt Eliots arī neuzstāja; vēlāk viņi abi nožēloja savu lēmumu.

Kad viņi tajā rītā izdzirda tālus būkšķus, kas atgādi­nāja attālu artilērijas kanonādi, viņi tam nepiegrieza ne­kādu vērību. Rosa nosprieda, ka tur ģenerāļa Muguru vīri bombardē kigani ciemus. Manro gan sacīja, ka kaujas no­tiek vismaz piecdesmit jūdžu attālumā, pārāk tālu, lai troksnis būtu dzirdams, bet arī viņš nevarēja izskaidrot šo troksni.

Tā kā Rosa pārkāpa reglamentu un izlaida rīta sakaru seansu ar Hjūstonu, viņa neko nezināja par ģeoloģiska­jām izmaiņām, kas būtu devušas šīm skaņām citu nozīmi.

Viņus bija apreibinājis iepriekšējā naktī izmantotās teh­nikas spēks, radot visvarenības iespaidu. Vienīgi Manro bija palicis pret to imūns. Viņš bija pārbaudījis munīcijas krā­jumus, un rezultāti bija satriecoši.

Šī lāzersistēma ir lieliska, taču tā izlieto patronas tā, it kā vēsture beigtos šodien. Pagājušajā naktī ir iztē­rēta puse no mūsu krājumiem.

Ko lai dara? — jautāja Eliots.

Es cerēju, ka jums būs kāds risinājums, — atbil­dēja Manro. — Jūs taču pētījāt līķus.

Eliots izklāstīja savu pārliecību par to, ka viņi sasta­pušies ar jaunu primātu sugu. Viņš apkopoja savus ana­tomiskos atklājumus, kas apstiprināja šo uzskatu.

Tas viss ir jauki un skaisti, — sacīja Manro, — bet mani interesē, kā tie uzvedas, nevis kā be izskatās. Jūs jau to pateicāt — gorillas parasti ir dienas dzīvnieki, bet šie te — nakts. Gorillas parasti ir uzmanīgi un izvairās no cilvēkiem, kamēr šie ir agresīvi un bezbailīgi uzbrūk cilvēkiem. Bet kāpēc?!

Eliotam nācās atzīt, ka to viņš nevar izskaidrot

Domājot par mūsu munīcijas krājumiem, man šķiet ka būtu labāk, ja jūs pacenstos, — rezumēja Manro.

Likās loģiski, ka sākt vajadzētu no tempļa, kur atradās milzīgā, draudīgā gorillas statuja. Tajā pēcpusdienā viņi at­kal tur atgriezās un aiz statujas atrada mazu, cellēm līdzīgu istabiņu virkni. Rosa domāja, ka tur dzīvojuši priesteri, kas kalpojuši gorillas kultam.

Viņai jau bija gatavs ļoti pamatīgs izskaidrojums: — Apkārtējo džungļu gorillas terorizēja Zindžas iemīt­niekus, kas ar ziedojumiem centās gorillas pielabināt Pries­teri bija īpaša kasta, šķirta no sabiedrības. Lūk, šeit pie ieejas ceļļu rindā ir maza istabiņa. Tur atradās sargs, kas neļāva ļaudīm nokļūt pie priesteriem. Tā bija labi izstrādāta kulta sistēma.

Eliotu tas nepārliecināja, nedz ari Manro.

Pat reliģijai ir savs praktisks mērķis, — Manro sa­cīja. — Tai ir jānes jums kāds labums.

Ļaudis pielūdz to, no kā baidās, cerībā pār to val­dīt, — Rosa iebilda.

Bet kā tad viņi valdīja pār gorillām? — jautāja Manro. — Ko viņi varēja panākt?

Kad viņi beidzot nonāca pie atbildes, tā viņus ap­stulbināja, jo sākotnēji viss bija apgriezts kājām gaisā.

Viņi pagāja garām ceļļu rindām un nonāca pie gariem koridoriem, kuru sienas bija rotātas ar bareljefiem. Ar in­frasarkano apstrādes sistēmu viņi tos sāka pēbt Attēli bija rūpīgi izkārtoti secībā kā mācību bilžu grāmatā.

Pirmajā attēlā bija redzami gorillas būros. Pie būriem stāvēja melns vīrs ar rungu rokā.

Nākamajā bija redzams kāds afrikānis ar diviem goril­lām, kam ap kaklu bija apmestas virves pavadas.

Trešajā bija redzama gorillu apmācība pagalmā. Gorillas bija piesieb pie stabiem, kam galos bija riņķi.

Pēdējā attēlā bija redzami gorillas, kas uzbrūk salmu leļļu rindai, kas bija pakārta pie akmens sijas. Nu viņi zināja, ko bija atraduši sporta zāles pagalmā un cietumā.

Ak Dievs, — novaidējās Eliots. — Viņi tos dresējuši.

Manro pamāja.

Viņi tos apmācījuši par sargiem raktuvju uzraudzībai. Dzīvnieku elite, nežēlīga un neuzpērkama. Nav nemaz slikta ideja, ja tā padomā.

Rosa vēlreiz pārlaida acis ēkām, apjautuši, ka tas ir ne­vis templis, bet gan skola. Pēkšņi viņai ienāca prātā ie­bildums — šie attēli bija simtiem gadu veci, bet dresētāji sen zuduši. Tomēr gorillas vēl arvien pastāvēja.

Bet kas tos dresē tagad?

Viņi paši, — atbildēja Eliots. — Viņi māca cits citu.

Vai tas ir iespējams?

Pilnīgi. Tā ir pie primābem pazīstama parādība.

Tas gan bija jautājums, kas ilgi nezaudēja savu zināt­nisko aktualitāb. Bet Vašo, pirmais primāts, kas iemācī­jās zīmju valodu, iemācīja to arī savai atvasei. Valodu pro­tošie primāb bez grūtībām apmācīja citus nebrīvē dzīvojo­šos dzīvniekus. Tieši tāpat viņi mācīja arī cilvēkus, žes­tikulēdami lēni, līdz stulbie, nemācībe ļaudis viņus saprata.

Tādējādi bija pilnīgi iespējams, ka valodas prasme un tradicionāla uzvedība pāriet no paaudzes paaudzē.

Jūs gribat sacīt, ka šīs pilsētas ļaudis ir sen jau zu­duši, bet viņu apmācītie pērbķi — ne?

Tā izskatās, — atbildēja Eliots.

Un be lieto akmens rīkus? — viņa turpināja prašņāt — Akmens plāksnītes?

Jā, — atbildēja Eliots. Doma par rīku izmantošanu nebūt nebija tik nereāla, kā sākumā šķita. Šimpanzes prata lietot sarežģītus rīkus, no kuriem pārsteidzošākais paraugs bija «termītu makšķerēšana». Tie sagatavoja rīksti, rūpīgi izliekdami pēc vajadzības, un tad pavadīja stundas uz ter­mītu mājokļiem, makšķerēdami sulīgos kāpurus.

Pētnieki to bija nodēvējuši par «primitīvu instrumentu izmantošanu», līdz paši pamēģināja to atkārtot Izrādījās, ka saliekt atbilstošu rīksb un ķert termītus nepavisam ne­bija primitīva darbība. Vismaz tas izrādījās neiespējami tiem cilvēkiem, kas mēģināja to imitēt. Cilvēki — ter­mītu makšķerētāji — atmeta šo nodarbošanos, izjuzdami gluži citādu cieņu pret šimpanzēm un iegūdami jaunu at­ziņu — viņi bija ievērojuši, ka šimpanžu mazuļi dienām vēro savus vecākus gatavojam rīkstes un darbojamies ap termītu mājokļiem. Mazuļi burtiski mācījās, kā to darīt, bet mācības ilga gadiem.

Tas sāka aizdomīgi atgādināt kultūru. Iespiedēja Bena Franklina mācekļa gadi neko daudz neatšķīrās no termītu makšķerētāja šimpanzes mācekļa gadiem. Abi apguva savu māku, gadiem ilgi vērodami vecāku meistaru darbību, abi mācījās no kļūdām ceļā uz panākumiem.

Tomēr īpaši izgatavoti akmens rīki norādīja uz kvan­titatīvu lēcienu attiecībā pret rīksti un termībem. Akmens riku piederība tieši cilvēku sabiedrībai būtu tā ari palikusi kā neaizskarams svētums, ja nebijis kāds vienpabs zināt­nieks. 1971. gadā britu primatologs R V. S. Raits nolēma iemācīt pērtiķim gatavot akmens darbarīkus. Viņa skol­nieks bija orangutāns Abangs Bristoles zoodārzā. Raits pa­rādīja Abangam ar virvi pārsietu kasti ar pārtiku; viņš parādīja Abangam, kā pārgriezt virvi ar krama šķembu, lai tiktu pie ēdiena. Abangs to iemācījās stundas laikā.

Tad Raits parādīja Abangam, kā iegūt krama šķembu, sitot akmeni pret krama gabalu. Tas jau bija grūtāk — vairāku nedēļu laikā Abangam bija vajadzīgas kopumā tikai trīs stundas, lai iemācītos noturēt krama gabalu ar sa­viem kāju pirkstiem, nocirst asu šķembu, pārgriezt auklu un bkt pie kārumiem.

Šā eksperimenta mērķis nebija pierādīt, ka pērbķi ik­dienā lieto akmens darba rīkus, bet gan ka spēja tos be- tot ir tiem burtiski ar roku aizsniedzama. Raita ekspe­riments deva vēl pamatu domām, ka cilvēki nebūt nav bk unikāli, kā be bija iepriekš par sevi iedomājušies.

Bet kāpēc Eimija saka, ka be nav gorillas?

Tāpēc, ka tie bēšām nav gorillas, — atbildēja Eliots. — Šie dzīvnieki neizskatās pēc gorillām un ari izturas ci­tādi. Tie ir citādi visos aspektos. — Un viņš izklāstīja savu domu par to, ka tie ir ne bkai izdresēti, bet gan arī iz­audzēti, krustojot ar šimpanzēm vai, kas izklausījās visai dīvaini, ar cilvēkiem.

Visi domāja, ka viņš joko. Bet fakti bija satraucoši. 1960. gadā pirmie asiņu proteīna pētījumi novērtēja cil­vēku un šimpanžu radniecību. Bioķīmiski cilvēka tuvā­kais radinieks bija šimpanze, daudz tuvāks par gorillu. 1964. gadā šimpanzes nieres tika veiksmīgi pārstādītas cil­vēkam, bija iespējama ari asins pārbešana.

Bet radniecības pakāpe vēl nebija pilnībā izvērtēta līdz 1975. gadam, kad bioķīmiķi salīdzināja šimpanžu un cilvēku DNS. Izrādījās, ka šimpanze no cilvēka atšķiras tikai ar vienu procentu savu DNS virkņu. Un gandrīz neviens ne­gribēja atzīt vienu secinājumu: ar moderniem DNS hibridizācijas paņēmieniem pērtiķa-pērbķa krustošana bija droša, bet cilvēka-pērbķa — iespējama.

Protams, četrpadsmitā gadsimta Zindžas iedzīvotāji ne­varēja prast savienot DNS virknes. Bet Eliots norādīja, ka viņi jau visu laiku par zemu vērtējuši Zindžas iemīt­nieku attīstības līmeni. Zindžas ļaudis pirms piecsimt ga­diem, piemēram, bija pratuši veikt sarežģītu dzīvnieku dre­sūru, ko Rietumu zinātnieki bija spējīgi aptuveni atkārtot tikai pēdējos desmit gados.

Un, pēc Eliota uzskata, Zindžas iemītnieku dresēto dzīv­nieku klātbūtne radīja ļoti nopietnu problēmu.

— Mums jāskatās pabesībai acīs, — viņš sacīja — Kad Eimijai uzdeva cilvēkiem domātu inteliģences testu, viņa ieguva 92 punktus. Prakbskā ziņā Eimija ir tikpat apķē­rīga kā cilvēks, bet daudzējādā ziņā pārāka — viņa ir jūbgāka un viņas maņas labāk attīstītas. Viņa spēj manipu­lēt ar mums vismaz tikpat labi kā mēs ar viņu. Šiem pelēkajiem gorillām ir tā pab intelektuālās attīstības pa­kāpe kas mums, bet tie ir audzēti ar vienu vienīgu ideju — iegūt primātu, kas būtu ekvivalents dobermaņ- pinčeram, — uzbrūkošu sargdzīvnieku, kam mācīta viltība un ļaunprātība. Bet šie ir daudz gudrāki un spējīgāki par suņiem. Un be uzbruks atkārtob, līdz bem izdosies mūs visus nogalināt, kā tie ir nogalinājuši visus, kas te bijuši pirms mums.

1975. gadā matemātiķis S. L. Berenskis, pārskabjis literatūru par dzīvnieku saziņu, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. «Nav šaubu,» viņš paziņoja, «ka primāb ir intelektuāli daudz pārāki par cilvēku.»

Pēc Berenska domām, «parastais jautājams, ko katrs cil­vēks sev uzdod, apmeklēdams zoodārzu, ir — kurš ir aiz restēm? Kurš ir iesprostots un kurš brīvs?… Abās pusēs restēm redzami primāti, kas šķoba grimases viens pret otru. Ir pārāk vienkāršoti sacīt, ka cilvēks ir pārāks, jo viņš iekārtojis zoodārzu. Mēs uzspiežam savu īpašo iebiedēša­nas veidu ar restolo gūstu — mūsu sugai pazīstamo soda veidu — un uzskatām, ka citi primāti jūtas tāpat kā mēs.»

Berenskis pielīdzināja primātus citzemju sūtņiem. «Pēr­tiķi ir gadsimbem sadzīvojuši ar cilvēkiem kā savas sugas sūtņi. Pēdējos gados tie pat iemācījušies sazināties ar cil­vēkiem, lietojot zīmju valodu. Bet tā ir vienpusīga diplo­mātiska apmaiņa — neviens cilvēks nav mēģinājis dzīvot starp pērtiķiem, apgūt viņu valodu un paražas, ēst viņu ēdienu, dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Pērtiķi ir iemācījušies sa­runāties ar mums, bet mēs neesam iemācījušies sarunāties ar tiem. Kuram tad te pieder augstāks intelekts?»

Berenskis vēl piemetina kādu paredzējumu: «Pienāks laiks, kad apstākļi var piespiest cilvēkus sazināties ar pri­mātu sabiedrību pēc tās likumiem. Tikai tad cilvēki apjautīs savu pašapmierināto egoismu attiecībā pret citiem dzīv­niekiem.»

ĒRTS ekspedīcija, izolēta Kongo mūžamežos,. tagad sa­dūrās tieši ar šādu problēmu. Sastopoties ar jaunu gorill- veidīgu dzīvnieku sugu, viņiem bija jārisina šī problēma pēc tās īpašajiem noteikumiem.

Vakarā Eliots noraidīja uz Hjūstonu ierakstītās skaņas. No turienes tās tika pārsūtītas uz Sanfrancisko. Pēc pār­raides sekojošais sakaru seanss bija īss.

Sīmenss paziņoja: SNĒMU PRRDI.' VJDZTU BŪT DZGN. BTSKI — TLKJUMS VJDZĪGS DRĪZ, Eliots atbildēja. KAD? DTRANLZE GRTA — SARŽĢTKA NKĀ ĶZV/JZV

Ko tas nozīmē? — jautāja Rosa.

Viņš raksta, ka tulkošana sarežģītāka nekā ķīniešu vai japāņu zīmju valodas tulkošana.

Viņa nebija zinājusi, ka ir tādas ķīniešu un japāņu zīmju valodas, bet Eliots paskaidroja, ka visām lielākajām pasaules valodām ir savas atbilstošas zīmju valodas un katrai no tām savas likumības. Piemēram, BZV, britu zīmju valoda, pilnībā atšķīrās no AZV, amerikāņu zīmju valodas, kaut gan runātā un rakstītā valoda abās valsbs bija prak­tiski idenbska.

Dažādām zīmju valodām bija atšķirīga gramabka un sin­takse, tās pat ievēroja atšķirīgas žestu tradīcijas. Ķīniešu zīmju valodā ar izsbeptu vidējo pirkstu apzīmēja vairākus jēdzienu, piemēram, PĒC DIVĀM NEDĒĻĀM un BRĀLIS, kamēr amerikāņu zīmju valodā šāds žests bija nepieņe­mama rupjība.

Bet šī ir runāta valoda, — Rosa iebilda.

Jā, — piekrita Eliots, — bet šī ir sarežģīta problēma. Mēs nevaram gaidīt drīzu tās atrisinājumu.

Nakbj iestājoties, viņiem bija vēl divas papildu ziņas. Rosa izpildīja datorsimulāciju tuvākajām trim dienām ar pre­cizitāti plus mīnus divas dienas atbecībā uz dimantu rak­tuvju abašanas iespēju. Tas nozīmēja, ka viņiem jābūt ga­taviem palikt šeit vēl piecas dienas. Pārtika nebija prob­lēma, bet gan munīcija, Manro ieteica lietot asaru gāzi.

Viņi gaidīja, ka pelēkie gorillas mēģinās citu taktiku, un tā arī bija, jo be uzbruka tūlīt pēc tumsas iestāšanās. 23. jūnija nakts kauja iezīmējās ar plaukšķošiem konteineru sprādzieniem un izplūstošās gāzes šņākoņu. Paņēmiens iz­rādījās efektīvs — gorillas bka atsistas un tajā naktī vairs neatgriezās.

Manro bija apmierināts. Viņš paziņoja, ka viņiem ir diez­gan asaru gāzes, lai atsistu gorillas veselu nedēju, var­būt pat vairāk. Šimbrīžam viņu problēmas šķita esam at­risinātas.

Neilgi pēc rītausmas viņi atrada divus nesējus — Mulevi un Akari — guļam pie viņu telts nogalinātas. Acīmre­dzot iepriekšējās nakts uzbrukums bija bijis tikai viltus manevrs uzmanības novēršanai, lai ļautu vienam gorillam iekļūt nometnē, nogalināt abus un nemanīti nozust Vēl vai­rāk — viņi nevarēja saprast, kā iebrucējs ticis cauri elek­triskajam žogam un tad atpakaļ.

Rūpīgi pārmeklējot, viņi atrada daļu žoga atplēstu no zemes, turpat gulēja pamatīga runga. Ar to gorillas bija pa­cēluši žoga malu, dodot iespēju vienam ielīst nometnē. Pirms atkāpšanās žogs bija rūpīgi sakārtots.

Šādām darbībām nepieciešamo intelekta pakāpi bija grūti atzīt

«Mēs atkal atdūrāmies pret saviem aizspriedumiem at­tiecībā uz dzīvniekiem,» Eliots vēlāk teica. «Mēs gaidījām, ka gorillas darbosies stulbi stereotipi. Bet tā nenotika. Mēs pret tiem neizturējāmies kā pret elastīgiem un mo­biliem pretiniekiem, lai gan tie jau bija samazinājuši mūsu skaitu par četriem.»

Manro nespēja pieņemt izrietošo gorillu naidīgumu. Viņa pieredze bija viņam mācījusi, ka savvaļas dzīvnieki ir vienaldzīgi pret cilvēkiem. Beigās viņam nācās secināt, ka «šie dzīvnieki bija cilvēku apmācīti, tātad man tie bija jāuztver kā cilvēki. Jautājums bija — ko es darītu, ja tie būtu cilvēki?»

Manro bija skaidra atbilde: jāpieņem izaicinājums.

Eimija piekrita aizvest viņus uz džungļiem, kur, kā viņa teica, dzīvoja šie gorillas. Ap desmibem tajā rītā viņi bija jau kalnos uz ziemeļiem no pilsētas, bruņojušies ar ložme­tējiem. Drīz viņi atrada gorillu pēdas — izkārnījumus, ligzdas uz zemes un kokos. Manro satrauca redzētais — dažos kokos bija divdesmit vai trīsdesmit ligzdu, kas no­rādīja uz lielu populāciju.

Vēl pēc desmit minūtēm viņi uzdūrās desmit pelēko gorillu grupai, kas barojās ar sulīgiem vīteņaugiem: tur bija četri tēviņi, trīs mātītes, jaunulis un divi mazuļi. Pie­augušās gorillas bija laiskas, gozējās saulē, brīžiem noplū­cot pa dzinumam. Daži gulēja uz muguras, skaļi krācot Tie visi šķita pilnīgi neaizsargāti.

Manro ar roku padeva zīmi. Noklikšķēja ieroču droši­nātāji. Viņš jau grasījās šaut, kad Eimija viņu paraustīja aiz bikšu staras. Manro paskabjās sāņus un jutās «visvairāk šokēts visā savā nolādētajā dzīvē. Nogāzē bija vēl viena grupiņa, desmit vai divpadsmit dzīvnieku, aiz tās vēl viena, vēl un vēl. Tur vajadzēja būt trim simbem vai vai­rāk dzīvnieku. Visa nogāze mudžēja no pelēkajiem gorillām.»

Lielākā jebkad novērotā gorillu grupa savvaļā bija 31 gorilla Kabarā 1971. gadā, un pat šis novērojuma fakts tika apšaubīts. Vairums pētnieku uzskatīja, ka tās bijušas divas grupas, kas redzētas uz īsu brīdi satuvojušās, jo parastais īpatņu skaits grupā bija desmit līdz piecpadsmit Eliots rak­sturoja trīssimt dzīvnieku grupu kā «satriecošu skatu». Bet viņu vēl vairāk satrieca dzīvnieku uzvedība. Kad tie, saulē gozēdamies, ganījās, be lielā mērā uzvedās tāpat kā parastie savvaļas gorillas, tomēr bija arī būbskas at­šķirības.

«Jau no pirmā acu uzmebena man nebija nekādu šaubu, ka viņiem ir sava valoda. Viņu ķērkstošie izsaucieni bija pārsteidzoši un nepārprotami ietilpa kādas valodas sis­tēmā. Turklāt viņi lietoja ari žestu valodu, kaut ari atšķirīgu no tām formām, kas bija pazīstamas mums. Viņi izpildīja žestus ar izstieptām rokām, visai graciozi — kā taitiešu dejotāji. Šīs roku kustības šķita papildinām nopūtu valodu. Acīm redzami gorillām bija iemācīta vai arī tie bija paši izveidojuši valodas sistēmu, kas bija ievērojami sarežģītāka un pilnīgāka nekā divdesmitā gadsimta laboratorijas pērtiķu tīrā žestu valoda.»

Kāds abstrakts Eliota prāta stūrītis to uzskatīja par ār­kārtīgi satraucošu atklājumu, kamēr viņš tajā pašā laikā izjuta tādas pašas bailes kā pārējie ap viņu. Pieplakuši ze­mei aiz biezās lapotnes, viņi, elpu aizturējuši, vēroja, kā šie gorillas barojās pretējā piekalnē. Lai gan gorillas šķita mierīgi, cilvēkiem, kas tos vēroja, pamazām uzmācās pa­niskas bailes, redzot tādu dzīvnieku skaitu. Beidzot, pēc Manro signāla, viņi pa to pašu taku devās atpakaļ uz no­metni.

Nesēji nometnē raka kapus Akari un Mulevem. Pārrunā­jot turpmākās darbības iespējas, šī nesēju nodarbe bija drūms atgādinājums par briesmām. Manro sacīja Eliotam:

Tie neizskatās agresīvi dienā.

Nē, — Eliots piekrita. — Viņu izturēšanās šķiet gluži tipiska — ja nu vienīgi viņi dienā ir laiskāki par paras­tiem gorillām. Iespējams, ka vairākums tēviņu dienā guļ.

Cik tur, nogāzē, bija tēviņu? — Manro jautāja. Viņi jau bija nonākuši pie secinājuma, ka uzbrucēji ir vienīgi tēviņi. Manro gribēja zināt attiecību.

Eliots sacīja:

Vairums pētījumu pierāda, ka pieauguši tēviņi sastāda 15% no gorillu grupu kopskaita. Un vairums pētījumu pie­rāda, ka izolētos novērojumos grupas kopskaits tiek novēr­tēts par 25% zemāks, nekā tas ir patiesībā. Vienmēr grupā ir vairāk dzīvnieku, nekā redzams kādā konkrētā brīdī.

Šī aritmētika bija satriecoša. Uz nogāzes viņi bija sa­skaitījuši trīssimt gorillu, kas nozīmēja, ka patiesībā tur varēja būt četrsimt, no kuriem 15% bija tēviņi. Tas nozī­mēja, ka uzbrucēju bija sešdesmit Un viņi bija deviņi.

Smagi, — galvu šūpodams, sacīja Manro.

Eimijai bija savs atrisinājums. Viņa signalizēja: Ejam tūlīt.

Rosa jautāja, ko viņa teikusi, un Eliots paskaidroja:

Viņa grib dobes projām. Man šķiet, ka viņai tais­nība.

Nekļūsbet smieklīgs, — Rosa viņu pārtrauca. — Mēs vēl neesam atraduši dimantus. Mēs nevaram dobes projām.

Ejam tūlīt, Eimija atkal signalizēja.

Visi paskatījās uz Manro. Kaut kā grupai šķita, ka Manro izlems, kas darāms tālāk.

Es vēlos dimantus bkpat lielā mērā kā cib, — viņš sacīja. — Bet be mums neko daudz nedos, ja būsim mi­ruši. Mums nav izvēles. Mums ir jāiet, kamēr vēl varam.

Rosa nolamājās krāšņā Teksasas sblā.

Eliots pārjautāja Manro:

Ko jūs domājāt, sacīdams «kamēr vēl varam»?

Es domāju, — Manro paskaidroja, — ka viņi var nejaut mums aiziet

Saskaņā ar Manro norādījumiem viņi paņēma tikai minimālo nepieciešamo pārtikas un munīcijas daudzumu, atstājot visu pārējo — teltis, perimetra aizsardzību, sakaru iekārtas — visu. Pameta pusdienas saules pielietajā klajumā.

Manro atskabjās pār plecu un cerēja, ka viņš rīkojas pareizi. Sešdesmitajos gados Kongo algotņiem bija bijis viens ironisks likums: «Neatstāj mājas.» Tam bija daudz nozīmju, ieskaitot vispirms to, acīm redzamo — ka viņiem nevajadzēja vispār braukt šurp uz Kongo. Bet tas nozīmēja arī to, ka, ja esi apmeties nociebnātā nometnē vai kādā pilsētiņā, nav prāta darbs dobes apkārtējos džungļos, lai kāds arī būtu iemesls. Vairāki no Manro draugiem bija to pieredzējuši džungļos, jo bija nesaprābgi pametuši mājas.

Palaikam mēdza pienākt ziņas: «Digers pagājušonedēļ at­stiepa kājas pie Stenlijvilas.» — «Pie?! Kāpēc viņš pameta mājas?»

Tagad Manro veda ekspedīciju prom, bet mājas bija mazā sudrabainā nometne ar tās perimetra aizsardzību, kas nu palika viņiem aiz muguras. Tur, tajā nometnē, viņi bija lielisks mērķis uzbrūkošajiem gorillām — kā perējošs putns. Bet algotņiem bija savs teiciens arī šajā sakarā: «Labāk perējošs putns nekā beigts putns.»

Ejot cauri mūžamežam, Manro līdz sāpēm skaidri apzi­nājās, ka kolonna pa vienam viņam aiz muguras ir vis­neaizsargātākais izkārtojums. Viņš vēroja, kā džungļu lapotne plešas pretim, viņu takai sašaurinoties. Viņš neatcerējās, ka šis ceļš būtu bijis tik šaurs, kad viņi ieradās pilsētā. Tagad viņus ieskāva biezas papardes un palmas. Gorillas varēja būt tikai pēdu atstatu, biezās lapotnes apslēptas, bet viņi to saprastu tikai tad, kad jau būtu par vēlu.

Viņi gāja tālāk.

Manro domāja, ka, ja viņi spētu sasniegt Mukenko aus­trumu nogāzes, tad viņi būtu drošībā. Pelēkie gorillas uz­turējās pilsētas tuvumā un tik tālu viņiem nesekos. Vienas vai divu stundu gājiens, un viņi būs drošībā.

Viņš paskatījās pulkstenī: viņi bija gājuši desmit minū­tes.

Tad viņš sadzirdēja nopūtas. Tās šķita nākam no vi­sām pusēm. Viņš redzēja lapotni kustamies sev priekšā it kā vējā. Bet vēja nebija. Nopūtas kļuva skaļākas.

Kolonna apstājās pie aizas. Vidū — strauts, gar ma­lām — džungļu sienas. Lieliska vieta slēpnim. Viņš dzirdēja drošinātājus klikšķam sev aiz muguras. Pienāca Kahega.

Kaptein, ko darīsim?

Manro skatījās, kā kustas lapotne, un klausījās nopūtas. Viņš varēja tikai minēt, cik uzbrucēju tur slēpjas. Divdes­mit? Trīsdesmit? Vienalga — pārāk daudz.

Kahega norādīja augšup, uz taku, kas veda gar aizas malu.

Iesim uz augšu?

Manro ilgi neatbildēja. Beidzot viņš sacīja:

Nē, augšup mēs neiesim.

Kur tad, kaptein?

Atpakaļ, — sacīja Manro. — Mēs iesim atpakaļ. Kad viņi pagriezās prom no aizas, nopūtas pieklusa

un lapotne pārstāja kustēties. Kad viņš pēdējo reizi pār plecu pameta skatienu atpakaļ, aiza šķita visai parasta taka džungļos, kurā nedraud nekādas briesmas. Taču Manro zināja patiesību. Viņi nevarēja tikt prom.

Eliotam kādā apskaidrības mirklī iešāvās prātā ideja. «No­metnes vidū stāvot,» viņš vēlāk atcerējās, «es vēroju, kā Eimija cenšas ar žestiem kaut ko izskaidrot Kahegam. Eimija vaicāja pēc kaut kā dzerama, bet Kahega neprata Ameslan un bezpalīdzīgi raustīja plecus. Man pēkšņi iešā­vās prātā, ka pelēko gorillu valodas prasme bija viņu lielā priekšrocība un Ahilleja papēdis reizē.»

Eliots ierosināja sagūsbt vienu pelēko gorillu, apgūt tā valodu un tad to izmantot, lai nodibinātu kontaktus ar pārējiem dzīvniekiem. Normālos apstākļos jaunas pērbķu valodas izpētei būtu vajadzīgi mēneši, bet Eliots sprieda, ka spēs to veikt stundās.

Sīmenss jau analizēja pelēko gorillu sarunas; viņam va­jadzēja tikai papildu materiālu. Turklāt Eliots bija secinājis, ka pelēkie gorillas izmanto skaņu un žestu kombināciju. Šos žestus pavisam nebūs grūb atšifrēt

Tur, Bārklijā, Sīmenss bija izstrādājis datorprogrammu DDT — dzīvnieku darbības tulkojums. DDT spēja novērot Eimiju un piešķirt viņas žestiem nozīmi. Tā kā DDT bka izmantota militāriem mērķiem izstrādāta dekodēšanas pro­grammatūra, tā spēja identificēt jaunus žestus un tos iz­tulkot Kaut arī šī programma bija domāta darbam ar Enniju un Ameslan, nebija iemesla, kāpēc tā nevarētu darbobes ari ar gluži jaunu valodu.

Ja viņiem izdotos nodibināt sakarus ar Hjūstonu un tālāk Bārkliju, varētu nosūtīt sagūstītā dzīvnieka video ierakstu un ievadīt to tieši DDT. Šī programma garantēja tulkojuma ātrumu, kas daudzkārt pārsniedza jebkāda novērotāja spējas. (Morālā novecojuma dēļ viņiem nodotā armijas programma­tūra bija paredzēta pretinieka kodu atšifrēšanai dažu minūšu laikā.)

Eliots un Rosa bija pārliecināti par izdošanos, Manro — ne. Viņš izteica dažus nievīgus komentārus par karagūs- tekņu nopratināšanu.

Ko tad jūs taisāties darīt, — viņš vaicāja, — spīdzināt dzīvnieku?

Mēs izmantosim situatīvo stresu, — Eliots pacietīgi skaidroja, — lai izraisītu valodas lietošanu. — Viņš izkār­toja uz zemes testa materiālus: banānu, ūdens bļodu, kon­fekti, rungu, sulīgu vīteni, akmens plāksnītes. — Mēs vi­ņai liksim trūkties, ja tas būs vajadzīgs.

Viņai?!

Protams, — atteica Eliots, ielādēdams toralena šaut­riņu pistolē. — Viņai.

Viņš meklēja mātīti bez mazuļa. Mazulis radītu liekas grūtības.

Izlauzies cauri pamežam, kas sniedzās līdz viduklim, viņš atradās uz stāvas kraujas malas. Lejā bija redzami deviņi dzīvnieki: divi tēviņi, piecas mātītes un divi jaunuļi. Viņi meklēja barību džungļos divdesmit pēdas zemāk. Viņš uz­manīgi vēroja grupu, lai pārliecinātos, ka visas mātītes lieto valodu un lapotne neslēpj nevienu mazuli. Tad viņš sāka gaidīt izdevību.

Gorillas nevērīgi ganījās starp papardēm, noplūkdami maigos dzinumus, ko laiski košļāja. Dažas minūtes vēlāk viena no mātītēm nošķīrās no pārējiem un devās augšup pa nogāzi uz to pusi, kur viņš slēpās. Viņa bija vairak nekā desmit jardus atstatu no pārējiem.

Eliots pacēla šautriņu pistoli, turēdams to abās rokās, un sameklēja tēmēklī nošķīrušos mātīti. Viss gāja kā pa sviestu. Vērodams mērķi, viņš lēni spieda mēlīti. Un zau­dēja līdzsvaru. Viņš vēlās lejup pa nogāzi tieši gorillu ba­riņa vidū.

Eliots bezsamaņā gulēja uz muguras divdesmit pēdas zemāk, tomēr viņa krūtis cilājās un roka krampjaini raus­tījās; Manro bija drošs, ka viņam nekas nopietns nekait Vienīgais, kas satrauca Manro, bija gorillas.

Pelēkie gorillas bija noskatījušies, kā Eliots krīt, un ta­gad viņam tuvojās. Astoņi vai deviņi dzīvnieki sapulcējās ap viņu, bezkaislīgi vērodami un žestikulēdami.

Manro noņēma sava ieroča drošinātāju.

Eliots ievaidējās, aptaustīja galvu un atvēra acis. Manro ievēroja, kā Eliots saraujas, redzot gorillas, bet tad viņš sastinga un vairs nekustējās. Trīs pieauguši tēviņi pienāca viņam pavisam tuvu, un viņš apjauta sava stāvokļa ne­drošību. Eliots nekustīgi gulēja kādu minūti. Gorillas sačuk­stējās un žestikulēja, taču tuvāk nenāca.

Tad Eliots piecēlās sēdus, atbalstīdamies uz elkoņa; tas izraisīja čukstu brāzmu, taču tieši draudi nesekoja.

Uz kraujas Eimija raustīja Manro piedurkni un ener­ģiski žestikulēja. Manro papurināja galvu — viņš nesaprata. Viņš atkal pacēla automātu. Tajā brīdī Eimija iekoda viņam celī. Sāpes bija neizsakāmas, viņam bija jāturas no visa spēka, lai neiekliegtos.

Eliots, gulēdams zemē, centās savaldīt elpu. Gorillas bija ļoti tuvu — viņš tos varēja aizsniegt, saost viņu sviedrus, ķermeņa smaržu. Gorillas bija satraukti, tēviņi sāka ņurdēt izgrūzdami ritmiskas ho-ho-ho skaņas.

Viņš nolēma, ka labāk būtu piecelties kājās, lēni un metodiski. Eliots domāja, ka, ja izdotos nedaudz attālinā­ties no dzīvniekiem, tie vairs neizjustu tik tiešu apdrau­dējumu. Bet, līdzko viņš sakustējās, ņurdoņa pieņēmās ska­ļumā un viens no tēviņiem sāka izdarīt sāniskās, krabi at­gādinošās kustības, dauzot zemi plaukstām.

Eliots nekavējoties atslīga atpakaļ. Gorillas nomierinājās, un viņš nosprieda, ka rīkojies pareizi. Dzīvniekus bija sa­mulsinājusi šā cilvēka gāšanās lejup pa nogāzi tieši viņiem virsū; viņi acīm redzami nebija gaidījuši cilvēku ierodamies viņu barošanās vietā.

Eliots nolēma nogaidīt, ja nepieciešams, guļot uz mu­guras stundām, līdz gorillas zaudēs interesi un aizies. Viņš elpoja lēni, regulāri, juzdams, kā pārklājas sviedriem. Ie­spējams, ka viņš oda pēc bailēm, bet, tāpat kā cilvē­kiem, gorillām ir vāji attīstīta oža. Viņi nereaģēja uz baiļu smārdu. Viņš gaidīja. Gorillas kaut ko strauji šņāku- ļoja un žestikulēja, cenšobes izlemt, kas būtu darāms. Tad pēkšņi viens no tēviņiem atsāka krabim līdzīgās kustības, plaukšķinādams pa zemi un cieši lūkodamies Eliotā. Eliots nekustējās. Prātā viņš pārcilāja uzbrukuma darbību pakā­pes — rūkoņa, sāniskās kustības, plaukšķināšana, zāles plucināšana, krūšu rībināšana…

Uzbrukums.

Tēviņš sāka plucināt zāli. Eliots juta, kā sitas sirds. Go­rilla bija milzīgs, vismaz trīssimt mārciņu smags. Viņš pie­cēlās pakaļkājās un sāka rībināt krūbs ar plaukstām, radot dobju skaņu. Eliots nevarēja saprast, kāpēc Manro vēl ka­vējas. Un tad viņš izdzirda brīkšķi. Pagriezies Eliots ierau­dzīja Eimiju, kas kūleņoja lejup pa nogāzi, ķerdamās pie zariem un papardēm. Viņa nolaidās pie Eliota kājām.

Nekas cits nebūtu varējis gorillas tā pārsteigt Milzī­gais tēviņš pārstāja rībināt pa krūbm, nolaidās uz visām čebām un uzmeta Eimijai niknu skatienu.

Eimija ierūcās.

Milzīgais gorilla draudīgi tuvojās Pīteram, taču nenolaida acis no Eimijas. Eimija vēroja viņu neatbildot Tas bija ne­pārprotams mēģinājums pārbaudīt kam te īsti būs noteik­šana. Tēviņš nāca arvien tuvāk un tuvāk nešaubīdamies.

Eimija apdullinoši ierēcās, Eliots pat salēcās no pārstei­guma. Tādas skaņas no Eimijas viņš bija dzirdējis tikai vienu vai divas reizes, kad Eimija bija ārkārtīgi saniknota. Mātītes parasti nerēca, tāpēc arī pārējie gorillas saausījās. Eimijas rokas saspringa, mugura izliecās, sejā atspoguļojās spriedze. Viņa uzmeta tēviņam naidīgu skatienu un atkal ierēcās.

Tēviņš apstājās, piešķieba galvu. Šķita, ka viņš pārdomā notiekošo. Tad viņš atkāpās pie pārējiem pelēkajiem goril­lām, kas puslokā stāvēja ap Eliota galvu.

Eimija apzināti uzlika roku uz Eliota kājas, norādot pie­derību. Kāds pusauga tēviņš, ap pieci gadi vecs, impul­sīvi metās uz priekšu, zobus atiezis. Eimija viņam iecirta pļauku sejā, un jaunulis smilkstēdams metās atpakaļ pie pārējiem.

Eimija zvērojošām acīm paskatījās uz pārējiem gorillām. Tad viņa sāka žestikulēt Ej liec mierā Eimiju ej prom.

Gorillas neatbildēja.

Pīters labs cilvēks. Bet, šķiet arī viņa zināja, ka gorillas viņu nesapratīs, jo viņa izdarīja kaut ko negaidītu: viņa iz­grūda tādu pašu sēcošu nopūtu kā pelēkie gorillas.

Gorillas pārsteigti saskatījās.

Bet, pat ja Eimija bija ko teikusi viņu valodā, tam ne­bija iespaida, jo gorillas palika, kur bijuši. Un, jo vairāk Eimija šņāca, jo mazāks iespaids tam bija, visbeidzot, goril­las vairs tikai neizteiksmīgi blenza uz Eimiju.

Viņa nebija saprasta.

Tad Eimija pienāca pie Pitera galvas un sāka plūkāt viņa bārdu un matus. Pelēkie gorillas strauji žestikulēja. Tēviņš atsāka ritmiskos ho-ho-ho rūcienus. To redzēdama, Eimija pagriezās pret Pīteru un signalizēja: Eimija apskauj Pīteru. Viņš bija pārsteigts, parasti viņa prasīja, lai Pīters apskauj un kutina Eimiju…

Eliots piecēlās sēdus, un viņa nekavējoties pievilka viņu sev cieši klāt, iespiežot Pītera seju spalvās. Tēviņš tūlīt pārstāja rūkt. Pelēkie gorillas sāka atkāpties, it kā būtu izdarījuši ko aplamu. Tajā mirklī Eliots beidzot saprata — vina uzvedās tā, it kā Pīters būtu viņas bērns.

Tas bija klasisks primātu uzvedības paraugs agresijas situācijā. Primātiem bija stingrs paradums neaiztikt mazuļus, un šo paradumu pieaugušie dzīvnieki izmantoja daudzos kontekstos. Babuīnu tēviņi bieži pārtrauca cīņu, kad viens no bem sakampa kādu mazuli un piespieda pie krūtīm. Redzot mazuli, uzbrucējs parasb apstājās. Šimpanzes de- monsbēja šā paša faktora smalkākas variācijas. Ja šimpanžu jaunuļu rotaļa kļuva pārāk brutāla, kāds pieaudzis tēviņš parasb satvēra vienu no dauzoņām un mātišķi apkampa, pat ja vecāku un bērnu attiecības šajā gadījumā bija tikai simboliskas. Jo poza bija piebekama, lai apturētu tālāku vardarbību. Šajā gadījumā Eimija ne bkai apturēja tēviņa uzbrukumu, bet arī aizsargāja Eliotu, izturobes pret viņu kā pret savu mazuli — ja vien gorillas atzītu sešas pēdas garu bārdainu mazuli.

Tās atzina.

Gorillas nozuda lapotnē, Eimija atbrīvoja Eliotu no spē­cīgā tvēriena. Paskabjusies uz Pīteru, viņa signalizēja: Stulbie radījumi.

Paldies tev, Eimij, — viņš sacīja un noskūpsbja viņu.

Pīters kutina Eimiju Eimija laba gorilla.

Nudien, — viņš piekrita un kutināja viņu vairākas minūtes no vietas, kamēr Eimija, laimīgi ņurdēdama, vārtī­jās pa zemi.

Kad viņi atgriezās nometnē, bija jau divi pēcpusdienā. Rosa vaicāja:

Nu, vai dabūjāt gorillu?

Nē, — atbildēja Eliots.

Tam ari nebūtu nozīmes, — Karena turpināja, — jo es nevaru saisbbes ar Hjūstonu.

Eliots bija pārsteigts:

Atkal elektroniskie traucējumi?!

Vēl sliktāk, — atbildēja Rosa. Viņa bija noņēmusies veselu stundu, cenzdamās nodibināt sakarus ar Hjūstonu caur pavadoni, bet bez panākumiem. Ik reizi savienojums tika pārrauts jau pēc dažām sekundēm. Galu galā, pār­liecinājusies, ka aparatūra nav bojāta, viņa pārskatīja ka­lendāru. — Šodien ir 24. jūnijs. Ar iepriekšējo Kongo eks­pedīciju mums neizdevās sazināties 28. maijā. Tas ir pirms divdesmit septiņām dienām.

Kad Eliots vēl aizvien neko nesaprata, Manro paskaid­roja:

Viņa ar to gribēja teikt, ka to izraisa saule.

Tieši tā, — piemetināja Karena. — Solāras izcelsmes jonosfēras traucējumi. — Vairumu anomāliju zemes jono­sfērā — plānā jonizētu molekulu slānī 50 līdz 250 jūdžu augstumā — izraisīja tādas parādības kā, piemēram, sau­les plankumi. Tā kā saule veica pilnu rotāciju divdesmit septiņās dienās, traucējumi atgriezās apmēram mēnesi vē­lāk.

Nu, labi, — sacīja Eliots. — Solāras izcelsmes. Cik ilgi tas var vilkties?

Rosa paraustīja plecus.

Parasti — dažas stundas, augstākais — dienu. Bet šie ir ļoti spēcīgi traucējumi, un tie parādījās ļoti pēkšņi. Pirms piecām stundām mums bija lieliski sakari, bet ta­gad to nav nemaz. Notiek kaut kas neparasts. Tas var ilgt pat nedēļu.

Nekādu sakaru veselu nedēļu? Nekādu datorpieslē- gumu? Nekā?!

Tieši tā, — Rosa mierīgi atteica. — No šī brīža mēs esam pilnīgi atgriezti no pārējās pasaules.

1979. gada lielāko saules uzliesmojumu 24. jūnijā reģistrēja Kitpīkas observatorija pie Taksonas, Arizonā, un atbilstoši reglamentam paziņoja tālāk Kosmiskās vides dienesta cen­tram Bulderā, Kolorādo. Sākumā KVDC nenoticēja pienā­kušajiem datiem — pat solārās astronomijas gigantiskajiem mērogiem šis uzliesmojums, apzīmēts ar 78/06/414aa, bija briesmonis.

Saules uzliesmojumu cēlonis nav zināms, bet tos parasti saista ar saules plankumiem. Šoreiz uzliesmojums parādījās kā ārkārtīgi spožs plankums desmittūkstoš jūdžu diametrā, ietekmējot ne tikai alfa ūdeņraža un jonizētā kalcija spektra līnijas, bet arī saules baltās gaismas spektru. Šāds «vien­laidus spektra» uzliesmojums bija ārkārtīgi reta parādība.

KVDC nespēja noticēt arī aprēķinātajām sekām. Saules uzliesmojumos atbrīvojas milzīgs daudzums enerģijas; pat pieticīgs uzliesmojums var dubultot saules virsmas ultra­violetā starojuma daudzumu. Bet uzliesmojums 78/06/414aa triskāršoja ultravioleto starojumu. 8,3 minūšu laikā pēc tā parādīšanās uz rotējošās virsmas — bk ilgs laiks vajadzīgs, lai gaisma no saules sasniegtu zemi — šis ultravioletā sta­rojuma vilnis izjauca zemes jonosfēru.

Tā sekas bija lādas, ka deviņdesmit trīs jūdžu attālās planētas radiosakari tika nopietni traucēti. Tas sevišķi at­tiecās uz pārraidēm, kas izmantoja zemu signāla jaudu. Komerciālajām radiostacijām, kas ģenerē simtos kilovatu mērāmu jaudu, tas neizraisīja nekādas galvassāpes, taču Kongo ekspedīcija, kuras raidītāja jauda bija divdesmit tūk­stoši vatu, nevarēja nodibināt sakarus ar pavadoni. Un, tā kā saules uzliesmojums izstaroja arī rentgenstarus un atom- daļiņas, kas līdz zemei nonāca pēc apmēram diennakts, radio traucējumi varēja ilgt vismaz dienu, bet varbūt pat ilgāk. ĒRTS tehniķi Hjūstonā ziņoja Trevisam, ka KVDC pareģo jonosfēras traucējuma perioda ilgumu no četrām līdz astoņām dienām.

Tā nu tas izskatās. Rosa, iespējams, to sapratīs, kad nevarēs dabūt savienojumu, — sacīja tehniķis.

Viņiem vajadzīgs tas datorpieslēgums, — atcirta Tre­viss. ĒRTS darbinieki bija izmēģinājuši piecas datorsimu- lācijas, un visu rezultāts bija tas pats — bez nelielas armijas papildspēku Rosās ekspedīcija bija nopietnā ķezā. Izdzī­vošanas prognoze bija «komats divi čebi čebi periodā» — tikai viena iespēja no četrām, ka Kongo ekspedīcija bks cauri dzīvi, turklāt vēl pieņemot, ka viņiem būs iespējams palīdzēt ar datorpieslēgumu, kas nu bija izjaukts.

Treviss prātoja, vai Rosa un pārējie zina, cik drūma ir viņu situācija.

Vai ir kādi jauni dati 5. diapazonā par Mukenko? — Treviss jautāja.

iMndsat pavadoņu 5. diapazons reģistrēja infrasarkano starojumu. Pēdējā pārlidojumā pavadonis bija ieguvis būtisku jaunu informāciju par Mukenko. Vulkāns bija kļuvis daudz karstāks pēdējo deviņu dienu laikā kopš iepriekšējā pārli­dojuma, pieaugums bija 8 grādi.

Nekā jauna, — atsaucās tehniķis. — Arī datori ne- pareģo izvirdumu. Četri grādi ir šīs sistēmas īpatnējās kļū­das robeža, bet tie otri četri vēl nav būtiski.

1.abi, vismaz kaut kas, — noteica Treviss. — Bet ko viņi darīs ar pērtiķiem, kad viņi ir atgriezti no mūsu da­tora?!

Tas bija jautājums, ko Kongo Ekspedīcijas dalībnieki uzdeva paši sev jau lielāko tiesu pēdējā stundā. Bez sa­kariem paliekot, vienīgie pieejamie datori bija tie, kas at­radās viņu galvā. Un tie nebija pietiekoši jaudīgi.

Eliotam likās savādi apzināties, ka viņa smadzenes ir nepietiekamas. «Mēs visi bijām tā pieraduši pie iespējas izmantot skaitļotājus,» viņš vēlāk sacīja. «Ikvienā normālā laboratorijā ir pieejams viss atmiņas apjoms un ātrdarbība, kādu varat vēlēties, diena vai nakts — vienalga. Mēs pie tā bijām tā pieraduši, ka uztvērām to kā pašu par sevi saprotamu.»

Protams, viņi varēja apgūt pērtiķu valodu, taču laiks bija pret viņiem: viņiem nebija nepieciešamo mēnešu, lai atminētu šo mīklu. Bija palikušas tikai stundas. Atgrieztiem no DDT programmas, viņu stāvoklis bija draudīgs. Manro paziņoja, ka viņi nevar vēl vienu nakti noturēties pret fron­tālu uzbrukumu, bet tieši šāds uzbrukums bija visnotaļ sa­gaidāms jau šonakt

Veids, kā Eimija paglāba Eliotu, deva ideju. Eimija bija parādījusi spēju sazināties ar gorillām — varbūt viņa varētu darbobes par tulku?!

Ir vērts mēģināt, — Eliots uzstāja.

Nelaimīgā kārtā pati Ennija noliedza šo iespēju. Atbil­dot uz jautājumu: «Vai Eimija runā radījumu valodu?» — viņa signalizēja: Nerunā.

Nemaz? — Eliots brīnījās, atcerobes, kā vma bija šņākusi un žestikulējusi. — Pīters redzēja Eimija runā ra­dījumu valodu.

Nerunā. Taisa troksni.

Viņam nācās secināt, ka Eimija spēj atdarināt gorillu izteikumus, taču nezina to nozīmi. Jau bija pāri diviem, tātad līdz naktij bija palikušas četras vai piecas stundas.

Atmebet to, — sacīja Manro. — Viņa acīm redzami nevar mums palīdzēt Manro likās prātīgāk nojaukt nometni un mēģināt izlauzties, kamēr vēl gaišs. Viņš bija pārlieci­nāts, ka viņi neizturēs vēl vienu nakti starp gorillām.

Bet vēl kaut kas nedeva Eliotam miera.

Pēc daudzajiem ar Eimiju nostrādātajiem gadiem viņš jau zināja, ka viņai piemīt tracinoši burtiska, bērnišķīga uztvere. Ar Eimiju, īpaši, kad viņa nebija noskaņota palī­dzēt bija jābūt ārkārbgi precīzam izteikumos, lai iegūtu vajadzīgo atbildi. Viņš atkal paskabjās uz Eimiju un vai­cāja:

Vai Eimija runā radījumu valodu?

Nerunā.

Vai Eimija saprot radījumu valodu?

Nekādas atbildes. Eimija košļāja staipekni un bija ļob aizņemta.

Eimij, paklausies, ko tev Pīters prasa.

Viņa paskatījās uz Eliotu.

Vai Eimija saprot radījumu valodu?

Eimija saprot radījumu valodu, viņa signalizēja par at­bildi. Eimija to izdarīja ar tādu pārliecības izteiksmi, ka viņš vispirms sāka šaubīties, vai viņa sapratusi, par ko jau­tāta.

Eimija redz radījumus runāja Eimija saprot? Eimija saprot.

Eimija droša? Eimija droša.

Velns par stenderi! — izsaucās Eliots. Manro purināja galvu.

Mums atlikušas tikai dažas stundas dienasgaismas, — viņš sacīja. — Un, pat ja jūs apgūsit to viņu valodu, kā jūs taisāties ar tiem runāt?!

Trijos pēc pusdienas Eliots un Eimija sēdēja, pilnīgi no­slēpušies lapotnē pie nogāzes. Viņu klātbūtnes vienīgā pa­zīme bija mikrofona konuss, kas rēgojās ārā no lapām. Kabelis stiepās uz videokameru pie Eliota kājām, kurā viņš ierakstīja nogāzē esošās gorillas.

Vienīgās grūtības saistījās ar nepieciešamību noteikt, tieši kura gorillas izdotās skaņas reģistrēja virziendarbī- bas mikrofons un uz kuru gorillu skatījās Eimija, vai tas bija tas pats gorilla. Viņš nekad nevarēja būt drošs, ka Eimija tulko tos pašus izteikumus, kurus viņš ieraksta. Tuvākajā grupā bija astoņi dzīvnieki, un Eimija visu laiku bija izklaidīga. Vienai mātītei bija sešus mēnešus vecs mazulis, un, piemēram, kad mazulim iekoda bite, Eimija signalizēja: Mazais dusmīgs. Bet Eliots ierakstīja tēviņu.

«Eirnij,» viņš signalizēja. «Esi uzmanīgāka.»

Eimija uzmanīgāka. Eimija laba gorilla.

«Jā», viņš signalizēja. «Eimija laba gorilla. Eimija uz­manīgi skatās uz radījumu vīrieti.»

Eimijai nepatīk.

Viņš klusiņām nolamājās un nodzēsa pusstundu garu Eimijas tulkojumu ierakstu. Viņa nepārprotami bija vērojusi citu gorillu. Kad Eliots atkal ieslēdza magnetofonu, viņš nolēma, ka šoreiz ierakstīs visu, vienalga, ko arī Eimija vērotu. Viņš ar žestiem jautāja: «Kuru radījumu Eimija vēro?»

Eimija vēro mazuli.

Tas nekam neder, jo mazulis vēl neprot runāt Viņš sig­nalizēja: «Eimij, vēro radījumu sievieti.»

Eimijai patīk vērot mazuli.

Atkarība no Eimijas bija kā murgs. Viņš bija nonācis dzīvnieka varā, dzīvnieka, kura domāšanu un uzvedību bk tikko saprata; no plašākas cilvēcisku būtņu sabiedrības un cilvēku radītās tehnikas viņš bija atgriezts, tādējādi vēl vai­rāk palielinot atkarību no dzīvnieka; tomēr viņam neatlika nekas cits kā uzbcēbes.

Vēl stundu vēlāk, dienasgaismai bālējot, viņi kāpa atpa- kaj lejā uz nometni.

Manro bija visu izplānojis, cik labi spēdams.

Vispirms viņš ārpus nometnes izraka kaut ko līdzīgu ziloņu lamatām — dziļas bedres ar noasinātiem miebem dibenā, pārklāja tās ar lapām un zariem.

Viņš paplašināja grāvi vairākās vietās, novāca nokaltušos kokus un pamežu, ko varētu izmantot par bitu.

Viņš nozāģēja zarus, kas liecās zemu pāri nometnei, lai gadījumā, ja gorillas mēģinātu pārvietotos pa kokiem, tie nonāktu trīsdesmit pēdu augstumā — pārāk arugstu, lai lēktu.

Trijiem atlikušajiem nesējiem — Muzezi, Amburi un Ha- ravi — viņš iedeva bises un asaru gāzes lādiņus.

Kopā ar Rosu viņi palielināja perimetra žoga strāvu līdz gandrīz 200 ampēriem. Tas bija maksimālais, ko žogs varēja panest neizkūstot; nācās samazināt pulsu biežumu no četriem līdz diviem sekundē. Bet papildu strāva pār­vērta žogu no atturoša par nāvējošu. Pirmie dzīvnieki, kas pieskarsies žogam, tiks acumirklī nogalināti, lai gan īssavie­nojumu un bojājumu iespēja arī būtiski pieauga.

Saulei rietot, Manro pieņēma visgrūtāko lēmumu. Viņš ielādēja strupajos ložmetējos pusi viņiem palikušās munīci­jas. Kad tā būs beigusies, iekārta vienkārši pārstās šaut. No šā brīža Manro lika visas cerības uz Eliotu, Eimiju un viņu tulkojumu.

Bet Eliots neizskatījās necik priecīgs, kad atgriezās pa nogāzi.

— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai jūs pabeigtu darbu? — Manro viņam jautāja.

Pāris stundu, varbūt vairāk. — Eliots lūdza Rosu vi­ņam palīdzēt, Eimija devās pie Kahegas saņemt ēdienu. Viņa šķita visai lepna par sevi un uzvedās kā svarīga per­sona.

Rosa jautāja:

Vai kaut kas iznāca?

Tūlīt redzēsim, — atbildēja Eliots. Viņa pirmā doma bija veikt vienīgo pārbaudi, kas bija iespējama, — pārbau­dot skaņu atkārtojumus. Ja Eimija būs konsekventi tulko­jusi skaņas, viņiem būs pamats ticībai.

Bet tas bija neiedomājami grūts darbs. Viņiem bija tikai puscollas videokamera un mazs kabatas magnetofons, ka­beļu nebija. Viņi pieprasīja pārējiem ievērot klusumu un turpināja salīdzināt, ierakstot, pārrakstot, klausoties čukstu skanas.

Viņi tūlīt secināja, ka viņu ausis nespēj izšķirt šīs ska­ņas — viss izklausījās vienādi. Tad Rosai iešāvās prātā ideja.

Šīs skaņas, — viņa sacīja, — ir ierakstītas kā elek­triski signāli.

-Jā…

Sakaru raidītājam ir 256K atmiņa.

Bet mēs taču nevaram sasaistīties ar Hjūstonu.

Es par to arī nedomāju, — atbildēja Rosa. Viņa pa­skaidroja, ka satelīta sakaru bloks veidots tā, ka 256K da­

tors uz vietas salāgo iekšēji ģenerētu signālu — kā video testa paraugu — ar signālu, ko raida no Hjūstonas. Tādē­jādi pārraide saslēdzas. Viņi varēja mēģināt izmantot šo funkciju ari citiem mērķiem.

—Jūs gribat teikt — lai salīdzinātu šīs skaņas? — Eliots konkretizēja.

To varēja, taču process bija neizsakāmi lēns. Viņiem bija jāievada ierakstītās skaņas datora atmiņā un jāpār­raksta videokamerā, citā lentes daļā. Tad vajadzēja ievadīt šo signālu datora atmiņā un palaist otro salīdzinājuma lenb video. Eliots juta, ka viņš tikai stāv un noskatās, kā Rosa maina kasetes un disketes. Ik pusstundu Manro pienāca pajautāt, kā sviežas; Rosa kļuva ārkārtīgi nervoza un viegli aizkaitināma.

— Mēs strādājam tik ātri, cik varam, — viņa atcirta.

Bija jau astoņi.

Tomēr pirmie rezultāb bija iepriecinoši — Eimija bē­šām bija konsekventa savos tulkojumos. Deviņos viņiem bija izvērtēb dati par apmēram duci vārdu:

PĀRTIKĀ ĒST ŪDENS DZERT

APSTIPRINĀJUMS] JĀ (NOLIEGUMS] NĒ NĀKr IET

SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ?

,9213 ,8844 ,9978 ,7743 ,6654 ,8883 ,5459 ,5378

PROM ,5444

ŠEIT ,6344 DUSMAS

,112 ,334 ,004 ,334 ,441 ,220 ,440 ,404 ,343 ,344

SLIKfS ,4232

Rosa piecēlās no datora. — Jūsu rīcībā, — viņa sacīja Eliotam.

Manro soļoja pa nometni. Bija pats sliktākais laiks. Visi gaidīja, līdz pēdējam saspringti nervu kamoli. Viņš būtu pajokojis ar Kahegu un nesējiem, bet Rosa un Eliots bija lūguši klusumu darbam. Viņš uzmeta skatienu Kahegam.

Kahega norādīja uz debesīm un saberzēja pirkstus.

Manro pamāja.

Ari viņš to juta šo smago mitrumu gaisā, gandrīz sa­taustāmo elektriskā lādiņa klāšanos. Tuvojās lietus. Tikai tā vēl trūka, viņš nodomāja. Jau pēcpusdienā bija dzirdama attāla rīboņa un sprādzieni, ko viņš pieņēma par negaisu. Tomēr skaņa bija savāda, asi, atsevišķi rībieni, kas vairāk atgādināja troksni, kas rodas, reaktīvajai lidmašīnai pārvarot skaņas barjeru. Manro tādus bija dzirdējis arī agrāk un varēja iedomāties, ko tie nozīmē.

Viņš pameta skatienu uz Mukenko tumšo konusu un Velna Acs blāvo spīdumu. Viņš paskatījās uz zaļo lāzera staru krustpunktu virs galvas. Un pamanīja, ka viens no stariem kustas, — tas slīdēja pār koku lapām.

Vispirms viņš noturēja to par mānu, ka kustas la­pas, nevis stars. Bet vēl pēc mirkļa viņš jau bija drošs: pats stars drebēja, kustējās augšup un lejup naksnīgajā gaisā.

Manro zināja, ka tas ir draudīgs jaunums, bet tam būs vien jāpagaida — pašreiz bija nopietnākas problēmas. Viņš skatījās uz Rosu un Eliotu nometnes otrā malā, kas bija noliekušies pār saviem aparātiem, klusi sarunājās un ko­pumā uzvedās tā, it kā viņiem piederētu viss laiks uz pa­saules.

Eliots tik tiešām strādāja tik ātri, cik vien varēja. Viņam ierakstā bija vienpadsmit ticami vārdi. Tagad vajadzēja izveidot nepārprotamu teikumu. Tas nebija tik viegli, kā sākumā likās.

Vispirms gorillu valoda nebija tīri skaniska valoda. Go­rillas lietoja skaņu un žestu kombinācijas, lai nodotu in­formāciju. Tas atkal atgrieza pie klasiskās problēmas — ar kādiem līdzekļiem īsti tika nodota informācija? (L. S. Ve- rinskis reiz bija teicis — ja citplanētietis vērotu itāliešus sarunājamies, viņš nospriestu, ka to valoda ir pamatā žestu valoda, kurā skaņas tiek izmantotas tikai kā papildinājums.) Eliotam bija vajadzīgs vienkāršs izteikums, kam nebūtu nepieciešamas žestu zīmes.

Bet viņam nebija nekāda priekšstata par gorillu sintaksi, kas varētu būbski ietekmēt nozīmi vairumā gadījumu — starpība starp «mani sit» un «sit mani». Un pat īss iztei­kums svešā valodā varēja būt divdomīgs. Angliski «Look out!» pamatā nozīmēja pretējo tā burbskajai nozīmei. [6]

Sastopoties ar šīm neskaidrībām, Eliots sāka apsvērt iespēju izvēlēties tikai vienu vārdu. Taču neviens no vār­diem, kas bija viņa sarakstā, tam neatbilda Tad viņš no­sprieda sastādīt vairākus īsus teikumus gadījumā, ja viens no bem būtu pārprotams. Visbeidzot, viņš sastādīja trīs tei­kumus: iet prom, ne nAkt in sūkti šeit. Vismaz divi no šiem izteikumiem bija neatkarīgi no vārdu kārtības.

Ap deviņiem viņi jau bija nošķīruši vajadzīgos skaņu komponentus. Bet viņus vēl gaidīja sarežģīts uzdevums. Eliotam bija vajadzīga cilpa, kas ieraksbtās skaņas atkārtotu atkal un atkal. Vienīgais, ko viņi varēja izmantot, bija vi­deo, kas automātiski atbna lenb un atkal ieslēdzās atska­ņošanas režīmā. Viņi varēja savietot šīs sešas skaņas 256K atmiņā un atskaņot tās tādā veidā, taču laika kļuva ar­vien mazāk. Vēl stundu viņi cītīgi darbojās ar tastatūru, cenšobes panākt skaņu izkārtojumu, kas, vismaz viņu au­sīm, izklausītos pareizs.

Bija jau pāri desmitiem.

Pienāca Manro ar savu lāzerieroci rokā.

Jūs domājat, ka no tā visa kas iznāks?

Eliots papurināja galvu.

Par to nav iespējams pārliecināties. — Viņš pats jau bija iedomājies savu duci iebildumu. Viņi bija ierakstījuši mābti — vai uzbrūkošie gorillas uzklausīs to? Vai be uz­tvers skaņas bez žestiem? Vai izteikumi būs pietiekoši ne­pārprotami? Vai skaņu izkārtojums būs atbilstošs? Vai go­rillas vispār piegriezīs vērību šiem izteikumiem?

Par to, protams, nevarēja būt drošs. Viņiem vienkārši bija jāmēģina.

Tikpat neskaidrs bija pašas atskaņošanas jautājums. Kosa bija izveidojusi ska]runi, izņemot no kabatas magne­tofona tā mazo skaļrunīti un pielīmējot to pie lietussarga, kas bija nostiprināts uz trijkāja. Šis veidojums radīja pār­steidzoši skaļu skanējumu, taču skaņa bija neskaidra un nepārliecinoša.

Drīz viņi izdzirda pirmās nopūtu skaņas.

Manro pavērsa savu lāzerieroci pret tumsu, iedegās indikatori. Caur savām nakts brillēm viņš pētīja lapotni. Tad skaņa atkārtojās — šķita, ka tā nāk no visām pusēm vienlaikus. Lai gan bija dzirdams, kā džungļos švīkst un čab, nometnes tuvumā kustība nebija redzama. Pērtiķi virs viņu galvām ari vēl aizvien klusēja. Tikai šī klusā, draudīgā šņākoņa. Tajā ieklausīdamies, Manro tagad bija pārliecināts, ka šīs skaņas ir valoda un…

Parādījās viens gorilla, un Kahega izšāva, viņa lāzers iemirdzējās nakts tumsā. Ložmetējs ietarkšķējās, un lapotnē ietriecās lodes. Gorilla bez trokšņa pazuda biezajā paparžu audzē.

Manro un arī pārējie ātri ieņēma pozīcijas gar visu pe­rimetru, infrasarkanajā nakts apgaismojumā mezdami garas ēnas uz žoga tīmekli un džungļiem aiz tā.

Nopūtas turpinājās vēl dažas minūtes, tad pamazām pie­klusa, līdz iestājās klusums.

Ko tas nozīmē? — ierunājās Rosa.

Manro sarauca pieri.

Viņi nogaida.

Ko gan?

Manro paraustīja plecus. Viņš apstaigāja nometni, aprau­dzīja pārējos posteņus, cenzdamies saprast Daudzkārt viņam bija izdevies uzminēt dzīvnieku nodomus, piemēram, ko da­rīs krūmājā noslēpies ievainots leopards vai ielenkts bifelis, taču šis bija citāds gadījums. Viņam bija jāatzīst, ka viņš nezina, kas tagad gaidāms. Vai vientuļais gorilla bija iz­lūks, kas nācis pārbaudīt viņu aizsardzību? Vai uzbrukums bija jau sācies un tad kāda iemesla dēļ apturēts? Vai var­būt tas bija tikai manevrs, lai pakutinātu viņu nervus? Manro bija novērojis, kā medībās izgājušas šimpanžu gru­pas vispirms izdara īsus iebiedēšanas uzbrukumus babuīnu baram, tādējādi izraisot tajā nemieru un vēl pirms īstā uz­brukuma nošķirot kādu jaunāku dzīvnieku, lai to pēc tam būtu vieglāk nomedīt

Tad viņš izdzirda pērkona dārdus. Kahega, drūmi galvu grozīdams, norādīja uz debesīm. Tā arī bija atbilde.

— Nolādēts! — Manro izgrūda.

Pusvienpadsmitos pār viņiem gāzās brāzmaina tropiskā lietus šalts. Viņu jau tā vājais skaļrunis izmirka un sabruka. Lietus izraisīja īssavienojumu kabeļos, un elektriskais žogs pārstāja būt elektrisks. Nakts apgaismojums noraustījās, di­vas spuldzes pārsprāga. Visu klāja dubļi, redzamība bija apmēram piecu jardu robežās. Un, kas vissliktākais, lietus, plīkšķinādams apkārtējo lapotni, sacēla tādu troksni, ka vi­ņiem bija jākliedz, lai sarunātos. Lente vēl nebija pabeigta, skaļrunis, iespējams, bija izgājis no ierindas, bet jebkurā gadījumā nevarēja pārkliegt lietus troksni. Lietus neapšau­bāmi traucēs lāzeriem un neļaus izplatīties arī asaru gāzei. Sejas nometnē bija bezgala drūmas.

Vēl pēc piecām minūtēm gorillas devās uzbrukumā.

Lietus neļāva saredzēt viņu tuvošanos, šķita, ka tie iz­nirst no nekurienes, mezdamies virsū žogam no trim pusēm vienlaikus. Jau no paša sākuma Eliots saprata, ka šis uz- brukus atkal nelīdzināsies iepriekšējiem. Gorillas bija mācī­jušies no iepriekšējo kauju pieredzes un ieradušies ar no­domu pabeigt iesākto.

Primāti kaujas dzīvnieku statusā, trenēti viltībā un neģēlībā — kaut arī tas bija paša Eliota apzīmējums, viņš bija pārsteigts, ieraugot tā apstiprinājumu savā priekšā. Go­rillas uzbruka viļņiem kā disciplinētas kaujas vienības. Bet viņam tas likās daudz drausmīgāk nekā cilvēku vienības uzbrukums. «Viņiem mēs esam tikai dzīvnieki,» viņš no­domāja, «sveša suga, pret kuru bem nav nekādu jūtu. Sērga, kas jāiznīcina.»

Šiem gorillām bija vienalga, kāpēc cilvēki bija šeit vai kādu apstākļu dēļ be bija devušies uz Kongo. Šie gorillas nenogalināja, lai iegūtu pārbku, aizsargātos vai aizstāvētu savus mazuļus. Tie nogalināja vienkārši tādēļ, ka bija mācīb nogalināt

Uzbrukums norisinājās pārsteidzoši strauji. Dažu sekunžu laikā gorillas bija saplosījuši žogu un iemīdījuši to dub­ļos. Neviena neaizkavēb, uzbrucēji iedrāzās nometnē nīk­dami un aurodami. Lietū viņu spalvas bija saķepušas, pie­šķirot tiem dīvaini draudīgu izskatu sarkanajā nakts ap­gaismojumā. Eliots saskatīja kādus desmit vai piecpadsmit dzīvniekus, kas dragāja telbs un uzbruka cilvēkiem. Azizi tika nogalināts pats pirmais, viņa galvu sašķaidīja starp akmens plāksnītēm.

Manro, Kahega un Rosa izšāva lāzeru kūļus, taču vispā­rējā juceklī un shktājā redzamībā tie neko daudz nespēja. Lietus aumaļas saraustīja starus, trasējošās lodes šņāca un sprakšķēja. Viens no ložmetējiem zaudēja vadību, stobrs šūpojās plašos lokos, izspļaudams lodes uz visām pusēm; visi metās dubļos, glābdamies no tām. Trakojošais ložmetējs nogalināja vairākus gorillas, kas krita, rokas krūtīm pie­spieduši, — dīvaini šausminošā cilvēku nāves līdzībā.

Eliots metās atpakaļ pie ieraksta aparatūras, kad viņam preb izlēca Eimija panikā, rūkdama bailēs. Viņš atgrūda Eimiju un ieslēdza atskaņošanu.

Gorillas jau bija pārspējuši visus nometnē. Manro gu­lēja zemē uz muguras, gorilla — viņam virsū. Rosa nekur nebija redzama. Kahega valstījās pa dubļiem, saķēries ar gorillu. Eliots tik tikko pats varēja saklausīt vārgās sprak­šķošās skaņas, kas nāca no skaļruņa, bet gorillas tām ne­piegrieza nekādu vērību.

Muzezi, vēl viens no nesējiem, iekliedzās — viņš bija patrāpījies ceļā vadību zaudējušajam ložmetējam, viņa ķer­menis salēcās no ložu trieciena un nokrita atpakaļ dubļos, kūpot no trasējošo ložu trāpījumiem. Vismaz ducis gorillu jau bija vai nu nogalināti, vai ievainoti un gulēja dubļos vaidēdami. Bojātajam ložmetējam beidzās patronas, stobrs šūpojās šurp turp, tukšais aizslēgs klakšķēja. Kāds gorilla to apgāza, un tas turpināja raustīties dubļos kā dzīvs ra­dījums.

Eliots ieraudzīja vienu gorillu noliekušos pāri viņam, metodiski plosot telti tā, ka pāri palika tikai sīkas stērbeles. Otrā nometnes pusē kāds cits rībināja alumīnija pannas, sitot tās vienu pret otru kā akmens plāksnītes. Jauns uz­brukuma vilnis iedrāzās nometnē, neliekoties zinis par gār­dzošajām skaņām. Eliots redzēja vienu gorillu paejam cieši garām skaļrunim pilnīgi bez reakcijas. Eliotain kļuva līdz nelabumam skaidrs, ka viņu plāns ir izgāzies.

Viņiem bija beigas, nu jau tas bija vairs tikai laika jau­tājums.

Kāds gorilla metās viņam virsū, niknumā rēkdams, plaši atvēzējis akmens plāksnītes. Izbīlī Eimija aizlika rokas priekšā Eliota acīm.

— Eimij! — viņš iekliedzās, raudams nost viņas pirkstus un gaidīdams, ka tūlīt, tūlīt sajutīs triecienu un acumirklīgas, šausmīgas sāpes.

Gorilla jau bija tuvu. Eliots saspringa. Sešas pēdas no viņa uzbrucējs apstājās tik piepeši, ka burtiski paslīdēja dub­ļos un nokrita atmuguriski. Tā viņš tur sēdēja — peļķes vidū, galvu izslējis, ieklausīdamies.

Tad Eliots apjauta, ka lietus ir gandrīz pārstājis, tikai sīka migliņa rasoja pār nometni. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka vēl viens gorilla apstājas un klausās, tad vēl un vēl… Nometne ieguva sastinguša attēla izskatu — go­rillas stāvēja lietus mirgā un klausījās.

Tie ieklausījās atskaņotajās skaņās.

Viņš aizturēja elpu, neiedrošinādamies cerēt. Gorillas šķita nedroši, dzirdamo skaņu apmulsināti. Bet Eliots ap­zinājās, ka jebkurā brīdī tie var pieņemt kopīgu lēmumu un atsākt uzbrukumu ar iepriekšējo sparu.

Tas nenobka. Gorillas atkāpās no cilvēkiem, vēl aizvien klausīdamies. Manro izrāpās no dubļiem un pacēla savu ie­roci, bet nešāva; gorilla, kas stāvēja viņam blakus, šķita esam transā, aizmirsis par uzbrukumu.

Vieglam lietubņam smidzinot, nakts apgaismojumam raustobes, gorillas devās prom cits pēc cita. Viņi šķita sa- mulsuši, izsisti no līdzsvara. No skaļruņa turpināja skanēt ķērkstoņa.

Gorillas aizgāja, kāpdami pāri saplosītajam žogam, atkal pazuzdami džungļos. Un tad ekspedīcijas dalībnieki bija pa­likuši vieni, pārsteigumā saskatīdamies un drebinādamies lietū. Gorillas bija prom.

Pēc divdesmit minūtēm, kad viņi jau pūlējās atjaunot izpostīto nometni, lietus atsākās ar nepieredzētu spēku.

No rīta plāna melnu kvēpu kārtiņa klāja nometni, bet tur, tālumā, virs Mukenko cēlās biezi, melni dūmi. Eimija pa­raustīja Eliota piedurkni.

Ejam tūlīt, viņa pavēloši signalizēja.

Nē, Eimij, — viņš atteica.

Nu jau neviens no ekspedīcijas vairs negribēja ne do­māt par došanos prom, vismazāk Eliots. Saulei lecot, viņš sevi pieķēra, domājot par to, kādi vēl dati viņam jāsavāc, pirms pamest Zindžu. Eliotu vairs neapmierināja iespēja ie­gūt viena šā radījuma skeletu; līdzīgi kā cilvēkiem, ari viņu unikalitāte pārsniedza tikai šauri fiziska rakstura īpatnības un iesniedzās viņu uzvedībā. Eliots gribēja uzņemt pelēkos gorillas video un ierakstīt vēl kādas gorillu sarunas. Bet Rosa vairāk nekā jebkad bija pārņemta ar dimantu atrašanas ideju. Arī Manro bija nebūt ne mazāk ieinteresēts.

Ejam tūlīt. .

Kāpēc ejam tūlīt? — Eliots viņai jautāja.

Zeme slikta. Ejam tūlīt.

Eliotam nebija pieredzes par vulkāniem, bet tas, ko viņš varēja novērot, uz viņu neatstāja iespaidu. Mukenko bija aktīvāks nekā iepriekšējā dienā, bet vulkāns bija izvir- dis dūmus un gāzi visu laiku, kopš viņi te bija ieradušies.

Viņš pārjautāja Manro.

Vai te ir kādas briesmas no vulkāna puses?

Manro paraustīja plecus.

Kahega tā domā, bet, iespējams, viņš tikai meklē ieganstu, lai dotos prom.

Eimija pieskrēja pie Manro, rokas pacēlusi, tad plaukšķi­nādama ar tām pa zemi. Manro to uztvēra kā vēlēšanos spēlēties; viņš iesmējās un sāka viņu kutināt Eimija kaut ko centās viņam pateikt ar žestiem.

Ko viņa saka? — Manro jautāja. — Ko tu tur saki, tu, mazais velnēn?

Eimija jūsmīgi ņurdēja un turpināja rādīt zīmes.

Viņa saka, ka jāiet tūlīt, — Eliots tulkoja.

Manro pārtrauca viņu kutināt

Vai tiešām? — viņš asi pārjautāja. — Ko tieši viņa saka?

Eliotu izbrīnīja Manro nopietnība, bet Eimija uztvēra viņa interesi par sarunu kā pašu par sevi saprotamu. Viņa at­kārtoja savas zīmes lēnāk, lai Manro būtu vieglāk saprast, acu no viņa sejas nenolaizdama.

Viņa saka, ka zeme ir slikta.

Hmm, — sacīja Manro. — Interesanti. — Viņš uz­meta skatienu Eimijai un tad savam pulkstenim.

Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs klausa Eimiju iet mā­jās tūlīt.

Viņa saka, lai jūs viņu paklausot un ejot mājās tū­līt, — Eliots paskaidroja.

Pasakiet viņai, ka es saprotu, — atbildēja Manro.

Eliots pārtulkoja. Eimija izskatījās nelaimīga un vairs

neko nerādīja.

Kur ir Rosa? — jautāja Manro.

Šeit — Rosa atsaucās.

Kustamies, — nokomandēja Manro, un viņi devās uz zudušo pilsētu. Bet tad nāca jauns pārsteigums — Eimija paziņoja, ka ies kopā ar viņiem, un steidzās, lai viņus pa­nāktu.

Šī bija viņu pēdējā diena šajā pilsētā, un visi Kongo ekspedīcijas dalībnieki aprakstīja savas izjūtas vienādi — pilsēta, kas iepriekš likās tik noslēpumaina, bija zaudējusi savu noslēpumainību. Šajā rītā viņi ieraudzīja Zindžu tādu, kāda tā bija patiesībā — pudurs vecu, drūpošu celtņu karstos, smirdīgos un nepatīkamos džungļos.

Viņiem visiem tas šķita mokoši garlaicīgi. Tikai ne Manro, Manro bija norūpējies.

Eliotam jau bija apnicis stāstīt par pērtiķu valodu un kādēļ viņam vajadzīgi ieraksb, prasīt, vai būtu iespējams saglabāt viena pērbķa smadzenes, lai paņemtu tās līdzi. Pastāvēja zināma akadēmiska diskusija par valodas avotiem; bija valdījis uzskats, ka valoda attīstījusies no dzīvnieku kliedzieniem, bet nu jau bija noskaidrots, ka dzīvnieku rē­jienus un kliedzienus kontrolē tā pab smadzeņu daļa, kas kontrolē kustības, bet īstā valoda nāk no citas smadzeņu daļas, ko sauc par Brokas apvidu… Manro nespēja kon­centrēties. Viņš visu laiku ieklausījās attālajā Mukenko dunā.

Manro bija pietiekoši daudz pieredzes par vulkāniem. Viņš bija bijis Kongo arī 1968. gadā, kad nobka Mbub — cita Virungas grēdas vulkāna — izvirdums. Izdzirdot asos sprādzienus iepriekšējā dienā, viņš atpazina tos kā bronb- dus, neizskaidrotus gaidāmu zemestrīču priekšvēstnešus. Manro jau bija nospriedis, ka drīz var sākbes Mukenko izvirdums, un, redzot drebošo lāzeru iepriekšējā naktī, viņš bija noprabs, ka augšējās vulkāna nogāzes dreb izvirduma gaidās.

Manro zināja ari, ka vulkāni ir neprognozējami — to pierādīja kaut vai šī pab pamestā pilsēta, kas aktīva vul­kāna pakājē bija saglabājusies neskarta vairāk nekā piec­simt gadu. Kalna nogāzēs virs Zindžas bija redzami nesen radušies lavas lauki, tāpat vairākas jūdzes uz dienvidiem, bet pab pilsēta nebija cietusi. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs, jo Mukenko konfigurācijas dēļ vairums izvirdumu no­tika nolaidenākajās dienvidu nogāzēs. Bet tas gan neno­zīmēja, ka viņi pašlaik būtu mazāk apdraudēb. Vulkānu ne- prognozējamība nozīmēja, ka be var kļūt dzīvībai bīstami dažu minūšu laikā. Galvenās briesmas turklāt neradīja lava — tā reb plūda ābāk par cilvēka soļošanas ātrumu;

kamēr lava viņus šeit sasniegtu, paietu stundas. īstās bries­mas vukānu izvirdumos radīja pelni un gāze.

Tāpat kā ugunsgrēkos, visvairāk cilvēku gāja bojā no dūmu ieelpošanas, arī vulkānu izvirdumos vairumu nāves gadījumu izraisīja nosmakšana pelnu un oglekļa monoksīda dēļ. Vulkāniskās gāzes bija smagākas par gaisu; zudusī pilsēta Zindža, kas atradās ielejā, varēja dažu minūšu laikā piepildīties ar smagu, indīgu gāzu maisījumu, ja Mukenko rīkle tās izspļautu.

Galvenais jautājums bija — cik ilgā laikā Mukenko va­rēja sākties nopietns izvirdums. Tieši tādēļ Manro tik ļoti interesējās par Eimijas reakciju — bija labi zināms, ka pri­māti spēj paredzēt ģeoloģiskas katastrofas kā zemestrīces un izvirdumus. Manro brīnījās, kā Eliots, kas visu laiku tarkšķēja par gorillu smadzeņu iesaldēšanu, to varēja ne­zināt. Un vēl vairāk viņš jutās pārsteigts par to, ka Rosa ar savām plašajām zināšanām ģeoloģijā pelnu lietū no rīta nebija atpazinusi vulkāna izvirduma priekšvēstnesi.

Rosa zināja, ka gaidāms nopietns izvirdums. Tajā rītā viņa pēc ieraduma bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar Hjūstonu; viņai par lielu pārsteigumu, sakari tika nodibināti bez traucējumiem. Pēc pirmajiem tehniskajiem paziņoju­miem viņa sāka ievadīt novietojuma datus, bet ekrāns no­dzisa, un tajā iemirgojās pavēle:

HSTNAS RKOJMS: NDZST DTUS

Tas jau bija trauksmes signāls, nevienā no agrākajām ekspedīcijām viņa to nebija redzējusi. Viņa nodzēsa atmiņā ierakstītos datus un nospieda pārraides pogu. Neliels pār­raides kavējums, tad uz ekrāna parādījās teksts:

DTRPRGNZE — NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IEFCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES EXPDCJA BTSKI APDRDTA ATKRTJU ATST VTU NKVJTIES.

Rosa uzmeta skatu nometnei. Kahega gatavoja brokas­tis, Eimija, notupusies pie ugunskura, ēda ceptu banānu (viņa bija piedabūjusi Kahegu gatavot viņai īpašus gar­dumus), Manro un Eliots dzēra kafiju. Izņemot melnos kvēpus, tas bija gluži parasts rīts. Viņa atkal paskabjās uz ekrānu.

NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IETCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES

Rosa uzmeta skatienu Mukenko kūpošajam konusam. Jupis viņu rāvis, Karena nodomāja. Viņa gribēja dimantus un bija pārāk tālu aizgājusi, lai tagad uzdotu. Ekrāns pieprasīja: LDZU PZŅJIET ATBLDI Rosa izslēdza raidītāju.

Vēlāk viņi sajuta vairākus asus grūdienus, pēc kuriem no drūpošajām ēkām pacēlās putekļu mākoņi. Mukenko dunoņa kļuva biežāka. Rosa tam nepievērsa uzmanību.

— Tas nozīmē tikai to, ka šī ir ziloņu zeme, — viņa sacīja. Tā bija sena ģeologu paruna: «Ja tu meklē ziloņus, tad dodies uz ziloņu zemi.» «Ziloņu zeme» šajā izteikumā nozīmēja vietu, kur būtu vislielākā iespējamība atrast at- becīgos minerālus. — Un, ja jūs gribat dimantus, — Rosa sacīja, plecus paraustīdama, — tad jādodas uz vulkāniem.

Dimantu un vulkānu saistība bija zināma jau vairāk nekā gadsimtu, taču šī sakarība vēl arvien nebija pietiekami izskaidrota. Bija vairākas teorijas, ka dimanb — bra oglekļa kristāli — veidojas augstā temperatūrā un spiedienā augšējā manbjā, tūkstoš jūdžu zem zemes virskārtas. Šajās vietās be bija nepieejami, izņemot vulkānu apkārtni, kur karstas lavas upes tos iznesa virszemē.

Bet tas nenozīmēja, ka var pieiet pie vulkāna, kurā no­tiek izvirdums, un noķert izsviestos dimantus vēl karstus. Vairums dimantu raktuvju atradās pie izdzisušiem vulkā­niem, fosilos konusos, ko dēvēja par kimberlīta caurulēm, pēc ģeoloģiskiem veidojumiem Kimberlijā, Dienvidāfrikā. Virungā pie ģeoloģiski nestabilās Lūzuma ielejas bija atro­dami ilgstošas vulkāniskās aktivitātes pierādījumi vairāk nekā pēdējos piecdesmit miljonos gadu. Viņiem tagad bija jāatrod tie paši fosilie vulkāni, ko bija atraduši agrākie Zindžas iedzīvotāji.

Neilgi pirms pusdienas viņi tos atrada pusceļā uz kalna virsotni, austrumos no pilsētas. Te bija daudzi tuneļi, kas iestiepās Mukenko dziļumos.

Eliots jutās vīlies. «Es nezinu, ko biju gaidījis,» viņš vēlāk paskaidroja, «bet mūsu atradums bija tikai brūngans tunelis zemē, kurā sienās vietām rēgojās blāvi brūni klinšu gabali. Es nespēju saprast, kāpēc Rosa tā satraucas.» Šie blāvi brūnie klinšu gabali bija dimanti; kad tos notīrīja, tie spīdēja kā netīrs stikls.

«Viņi domāja, ka esmu jukusi,» stāstīja Karena, «jo sāku lēkāt aiz prieka. Bet viņi pat nesaprata, kas ir tas, ko viņi redz.»

Parastā kimberlīta caurulē dimanti bija atrodami, reti iz­kaisīti klintī. Vidusmēra raktuvēs varēja iegūt tikai trīsdes­mit divus karātus — piektdaļu unces — uz katrām simt tonnām izraktās grunts. Parasti, skatoties dimantu raktuvju šahtā, nekādi dimanti nebija redzami. Bet Zindžas raktuves bija pārpilnas ar dimantiem. Ar savu mačeti Manro izurbināja sešsimt karātus. Rosa saskatīja vēl sešus vai sep­tiņus kristālus, katru tik lielu kā to, ko Manro bija izvilcis. «Vienkārši paskatoties,» viņa sacīja vēlāk, «es jau redzēju četrus vai piecus tūkstošus karātu. Bez kādas rakšanas, atdalīšanas, bez jebkādas piepūles. Vienkārši tur uz vietas sēžot Tās bija bagātākas raktuves nekā Premier Dienvid­āfrikā. Tas bija neticami.»

Eliots uzdeva jautājumu, kas jau bija ienācis prātā Rosai.

— Ja šīs raktuves ir tik sasodīti bagātas, — viņš jautāja, — kāpēc tad tās ir pamestas?

Gorillas vairs nepakļāvās, — atbildēja Manro. — Viņi sarīkoja apvērsumu. — Viņš smiedamies lupināja dimantus no tuneļa sienas.

Rosa apcerēja ari to, tāpat kā bija iepriekš ajicerējusi Eliota domu par to, ka pilsētu iznīcinājusi kāda sērga. Vi­ņai gan likās, ka izskaidrojums ir daudz vienkāršāks.

Es domāju, — viņa sacīja, — ka šīs raktuves bija vienkārši izsīkušas.

Patiesi, kā dārgakmeņi šie dimanti bija ļoti mazvēr­tīgi — zili, pilni piemaisījumu.

Zindžas iedzīvotāji nevarēja pat iedomāties, ka pēc pie­ciem simtiem gadu, viņiem tik tālā nākotnē, šie paši ne­vērtīgie akmeņi būs kaut kas tik rets un pieprasītāks par visiem citiem minerāliem uz zemes.

Bet kāpēc šie dimanti ir tik vērtīgi?!

Tie izmainīs visu pasauli, — Rosa atteica klusā balsī. — Tie izbeigs kodolēru.

1979. gada janvāri, sniedzot paskaidrojumus Senāta bruņo­juma lietu apakškomisijai, ģenerālis Frenklins F. Mārtiņš no Pentagona Progresīvo pētījumu projektu aģentūras sa­cīja: «1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, ASV militārajam resoram no visām pasaules teritorijām vislielākā interese bija par Beļģijas Kongo.» Mārtiņš paskaidroja, ka «ģeogrāfiskas sagadīšanās» rezultātā Kongo, tagad Zaira, bija četrdesmit gadus bijusi amerikāņu vitālo interešu sfērā un iegūs vēl lielāku nozīmi nākotnē. (Mārtiņš bija nevērīgi pa­ziņojis, ka «šī valsts dosies karā par Zairu, pirms mēs uz­sāksim karu par kādu arābu naftas valsti».)

Otrā pasaules kara laikā trijos ārkārtīgi slepenos sūtīju­mos Kongo piegādāja ASV urānu, ko izmantoja, lai izgata­votu atombumbas, ko nometa uz Japānu. 1960. gadā ASV vairs nebija vajadzīgs urāns, toties varš un kobalts bija stra­tēģiski nozīmīgi. 1970. gados uzsvars tika likts uz Zairas tantala, volframa un ģermānija rezervēm — tās bija vitāli svarīgas izejvielas pusvadītāju elektronikai. Un astoņdes­mitajos gados «tā saucamie Ilb tipa zilie dimanti veidos pasaules svarīgākos militāros resursus» — un pastāvēja pieņēmums, ka Zairā šādi dimanti ir. Pēc ģenerāļa Mārtiņa uzskata, zilie dimanti bija būbski, jo «mēs ieejam laikmetā, kad rupjš ieroča postošais spēks būs mazāk svarīgs nekā tā ātrums un iespējas».

Trīsdesmit gadus militāros domātājus bija valdzinājušas starpkontinentālās ballisbskās raķetes. Tagad Mārbns bija teicis: «SBR ir īupji ieroči. Tie pat netuvojas teorēbska- jiem ierobežojumiem, ko rada fizikas likumi. Saskaņā ar Einšteina fiziku nekas nevar nobkt ātrāk par gaismas āt­rumu — 330 000 kilometriem sekundē. Mēs pašlaik izstrā­dājam pulsējošos lāzerus un daļiņu staru ieroču sistēmas, kas darbojas gaismas ātrumā. Salīdzinot ar šādiem iero­čiem, SBR ar ātrumu ap 25 000 kilometru stundā ir lempīgi iepriekšējās ēras dinozauri, tikpat neiederīgi kā kavalērija Pirmajā pasaules karā un bkpat viegli iznīcināmi.»

Gaismas ātruma ieroči vislabāk bija piemērob kosmosam, un tādēļ bija gaidāms, ka tiks uzstādīti uz pavadoņiem. Mārbns norādīja, ka krievi ir «nokāvuši» amerikāņu spie­gošanas pavadoni W/02 jau 1973. gadā; 1975. gadā Hughes Aircraft izsbādāja ātras tēmēšanas un apšaudes sistēmu, kas fiksēja vairākus mērķus vienlaikus un izšāva astoņus lielas enerģijas pulsus mazāk kā vienas sekundes laikā. Līdz 1978. gadam Hughes darbinieki jau bija samazinājuši reakcijas laiku līdz piecdesmit nanosekundēni — piecdes­mit sekundes miljardajām daļām — un palielinājuši ieroča precizitāti līdz iespējai notriekt piecsimt raķetes mazāk kā minūtes laikā. Sāda attīstība skaidri norādīja, ka SBR kā ieroča laikmets beidzas.

«Bez milzīgajām raķetēm nelieli ātrdarbīgi datori nā­kotnes konfliktos iegūs daudz lielāku nozīmi nekā kodol­bumbas, turklāt viņu darbības ātrums būs vienīgais trešā pasaules kara rezultātu noteicošais faktors. Datora ātrdar­bība pašlaik ir bruņojuma sacensības galvenais parametrs, kāds pirms divdesmit gadiem bija megatonnu jauda.

Mēs pāriesim no elektriskā slēguma datoros uz optisko tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir ātrāks, — Fabri-Pero interferometrs, tranzistora optiskais - ekvivalents, spēj rea­ģēt 1 pikosekundē (1012 sekundes), kas ir vismaz tūkstoš reižu ātrāk nekā ātrākais Džozefsona savienojums.» Pēc Mārtiņa vārdiem, jaunā datoru paaudze būs atkarīga no Ilb tipa dimantiem ar bora pārklājumu.

Eliots uzreiz saprata gaismas ātruma ieroču ieviešanas galvenās sekas — tie bija pārāk ātrdarbīgi cilvēku prātam. Cilvēki bija pieraduši pie karošanas ar mehāniskajiem ie­ročiem, bet nākotnes karu izkaros mašīnas pilnīgi citā šā vārda izpratnē: tieši mašīnas vadīs visa konflikta norisi no sākuma līdz beigām. Turklāt šis laiks būs tikai dažas mi­nūtes.

1956. gadā, stratēģisko bumbvedēju norieta laikos, mili­tārie domātāji plānoja kodoltriecienu apmaiņu, kas ilgtu 12 stundas līdz pilnīgam noslēgumam. 1963. gadā SBR šo laiku bija saīsinājušas līdz 3 stundām. 1974. gadā jau tika pareģots karš, kas ilgtu 30 minūtes, taču šis «pusstundas» karš būtu nesalīdzināmi sarežģītāks nekā jebkurš cits karš cilvēces vēsturē.

Ja piecdesmitajos gados amerikāņi un krievi paceltu gaisā visus bumbvedējus un palaistu visas raķetes, vien­laikus gaisā nebūtu vairāk par desmittūkstoš ieročiem, kas uzbruktu cits citam. Maksimālais pretdarbojošos ieroču skaits otrajā stundā sasniegtu 15 000. Tas nozīmētu visai iespaidīgo faktu, ka katrā sekundē notiktu četru ieroču sadursmes.

Tomēr tagad ar dažādoto taktisko paņēmienu arsenālu ieroču un «sistēmas elementu» skaits pieauga astronomiski. Pēc jaunākajiem vērtējumiem, konfliktā iesaistītos 400 mil­jonu datoru un kopējais ieroču sadursmju skaits pirmajā pusstundā sasniegtu 15 miljardus. Tas jau nozīmētu 8 mil­jonus sadursmju sekundē neaptverami ātrajā lidmašīnu, ra­ķešu, tanku un sauszemes karaspēka konfliktā.

Šādu karadarbību varēja vadīt tikai mašīnas, cilvēka reakcija bija daudz par lēnu. Trešais pasaules karš ne­būs podziņu spaidīšanas karš, jo, pēc ģenerāļa Mārbna iz­teikumiem: «Kamēr cilvēks nospiež pogu, paiet pārāk ilgs laiks — vismaz 1,8 sekundes, kas mūsdienu karadarbībai ir vesela mūžība.»

Tas arī radīja to, ko Mārtiņš sauca par «klinšu prob­lēmu». Cilvēka reakcija bija ģeoloģiski lēna salīdzinājumā ar ātrdarbīgu datoru. «Mūsdienīgs dators izpilda 2 000 000 darbības laika sprīdī, kāds cilvēkam vajadzīgs, lai pamirk­šķinātu. Tādējādi no to datoru viedokļa, kas izkaros nā­kotnes karu, cilvēki būs lēni un nemainīgi objekb, līdzīgi klintīm. Cilvēku kari nekad nav ilguši pietiekoši ilgi, lai ņemtu vērā.ģeoloģiskās izmaiņas. Nākotnē datoru darbības laiks nebūs piebekams, lai ņemtu vērā cilvēku izmaiņas.»

Tā kā cilvēciskas būtnes reaģē pārāk lēni, bija nepie­ciešams nodot lēmumu pieņemšanu par kara gaitu ātrdar­bīgākajam datoru prātam. «Gaidāmajā karā mums jāatmet jebkādas cerības ietekmēt tā gaitu. Ja sadomāsim to vadīt cilvēkam aptveramā ātrumā, mēs gandrīz pilnīgi droši to zaudēsim. Mūsu vienīgā cerība ir uzticēbes mašīnām. Tas padara cilvēku spriedumus, vērtības un domāšanu pil­nīgi bezjēdzīgu. Trešais pasaules karš būs karš starp ma­šīnām, kuras mēs nedrīkstēsim nekā iespaidot, baidoties palēnināt to darbību un tādējādi izraisīt zaudējumu.» Un šī pēdējā būtiskā pāreja — no datoriem, kas izpilda darbī­bas nanosekundēs, uz datoriem, kas darbojas pikosekun- dēs, — bija atkarīga no Ilb bpa dimantiem.

Eliotu satrieca paredzamā vadības nodošana cilvēka ra­dītām mašīnām.

Rosa paraustīja plecus.

— Tas ir neizbēgami, — viņa sacīja. — Okluvai aizā Tanzānijā ir divus miljonus gadu vecas mājas pēdas. Cilvēkveidigais radījums nebija apmierināts ar alām un citiem dabiskiem patvērumiem, tādēļ radīja pats savu dzīvokli. Cil­vēki vienmēr centušies pārveidot dabu pēc sava prāta.

Bet atdot lemšanas tiesības… — Eliots nerimās.

Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa neļāvās ie­spaidoties. — Kas tad ir jebkurš mājdzīvnieks vai… kaut vai kabatas kalkulators, ja ne mēģinājums atteikties no šīm tiesībām? Mēs negribam vilkt vai nu arklu, vai kvadrāt­saknes un nododam šo darbu kādam, ko esam apmācījuši, izaudzējuši vai radījuši.

Bet nevar taču ļaut saviem radījumiem pārņemt varu!

Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa atkār­toja. — Redziet, pat ja mēs arī atteiktos radīt ātrākus da­torus, to izdarītu krievi. Viņi jau būtu Zairā un meklētu dimantus, ja ķīnieši viņus no tā neatturētu. Jūs nevarat apturēt tehnoloģijas attīstību. Līdzko mēs zinām, ka kaut kas ir iespējams, mums ir jācenšas to veikt

Nē, — Eliots nocirta kā ar cirvi. — Mēs paši esam spējīgi pieņemt lēmumus. Es te nepiedalos.

Tad ejiet prom, — Karena noteica. — Kongo nav īstā vieta zinātniekam — tik un tā.

Viņa sāka izkravāt mugursomu, izņemdama no tās vai­rākus baltus konusus un mazas kastītes ar antenām. Viņa piestiprināja pa kastītei pie katra konusa, tad paņēma tos un devās iekšā tunelī, piestiprinot konusus pie tuneļa sie­nām.

Pīters nav laimīgs Pīters

Nē, — sacīja Eliots.

Kāpēc nav laimīgs?

To, Eimij, ir grūti paskaidrot

Pīters stāsta Eimijai Eimija laba gorilla

Es zinu, Eimij.

Karena iznira no viena tuneļa un nozuda nākamajā. Eliots redzēja viņas lukturīša gaismu kustamies, tad tā no­zuda aiz kāda līkuma.

Manro parādījās gaismā, viņa kabatas bija piebāztas di­mantiem.

Kur ir Rosa?

Tuneļos.

Ko viņa tur dara?

Šķiet, ka gatavo kādu pārbaudes sprādzienu. — Eliots norādīja uz trijiem pie viņas mugursomas palikušajiem ko­nusiem.

Manro pacēla un apgrieza vienu no tiem.

Vai zināt, kas tas ir? — viņš jautāja.

Eliots papurināja galvu.

—Tā ir RKS, — paskaidroja Manro, — un viņa ir galīgi prātu izkūkojusi, ja taisās to izmantot šeit Viņa uzspers gaisā visu kalnu.

Rezonantā konvencionālā sprāgstviela jeb RKS bija sprāgstviela ar laika mehānismu, mikroelektronikas un sprāgstvielu tehnoloģijas apvienojums.

Mēs izmantojām RKS pirms diviem gadiem, spridzi­not bitus Angolā, — Manro skaidroja. — Pareizi izkārto­tas, sešas unces sprāgstvielas var sagraut piecdesmit ton­nas smagu tērauda konstrukciju. Ir vajadzīgs tikai tāds sensors, — viņš norādīja uz vadības ierīci, kas gulēja pie Rosās mugursomas, — kas seko triecienviļņiem no ie­priekšējiem sprādzieniem un detonē pārējos lādiņus attiecīgā secībā, radot rezonanses viļņus, kas burtiski sarausta kon­strukciju gabalos, ķob iespaidīga aina, ja tā padomā. — Manro paskatījās uz augšu, uz Mukenko, kas kūpēja virs viņiem.

Tajā brīdī Rosa atkal iznira no tuneļa, plab smaidīdama.

Mums drīz būs skaidra atbilde, — vina sacīja.

Atbilde?

Par kimberlīta depozītu apjomu. Esmu uzstādījusi div­padsmit seismiskos lādiņus, kas dos piebekami skaidrus rezultātus.

Jūs uzstādījāt divpadsmit rezonantos lādiņus, — Manro precizēja.

Nu, tie ir vienīgie, ko esmu paņēmusi līdzi. Mums būs ar bem jāizbek.

Ar tiem pietiks, — drūmi piekrita Manro. — Varbūt pat drusku paliks pāri. Šis vulkāns, — viņš norādīja uz augšu, — ir izvirduma fāzē.

Kopumā tur ir astoņsimt gramu sprāgstvielas, — Rosa atcirta. — Tas ir mazāk par pusotru mārciņu. Tas nevar atstāt pat vismazāko iespaidu.

Labāk nepārbaudīsim.

Eliots klausījās viņu strīdā ar dalītām jūtām. No vie­nas puses, Manro iebildumi šķita absurdi — daži paras­tas sprāgstvielas lādiņi, lai kā izkārtoti, nevarēja izraisīt vulkāna izvirdumu. Nē, nudien, tas bija smieklīgi; tomēr Eliotu izbrīnīja Manro stingrā pārliecība par briesmām. Šķita, ka viņš zina kaut ko tādu, ko Eliots un Rosa nezināja un nespēja pat iedomāties.

1978. gadā Manro bija ceļvedis ekspedīcijai uz Zambiju, kurā piedalījās arī Roberts Perijs, jauns ģeologs no Havaju universitātes. Perijs bija strādājis projektā Vulkāns — vis­progresīvākajā programmā no tām, ko finansēja Aizsardzī­bas departamenta Progresīvo pētījumu projektu nodaļa.

Vulkāns bija tik pretrunīgs, ka 1975. gadā parlamenta Militāro lietu apakškomisijas sēdē tas tika rūpīgi aprakts zem virsraksta «Dažādi ilgstoši finansējuma projekti, kas nozīmīgi valsts drošībai». Bet jau nākošajā gadā kongres- menis Deivids Inaga no Havaju salām uzbruka DOD/ ARPD/VULCAN, pieprasīdams paskaidrojumus par «tā kon­krēto militāro mērķi un iemesliem, kādēļ projekts pilnībā finansējams no Havaju štata līdzekļiem».

Pentagona pārstāvis paskaidroja, ka Vulkāns ir «cunami brīdinājuma sistēma», kas svarīga tieši Havaju salu iedzī­votājiem, kā arī militārajām iestādēm šajās salās. Penta­gona speciālisti Inagam atgādināja, ka 1948. gadā cunami bija vēlies pāri Klusajam okeānam, vispirms izpostot Kauai,

11-106 bet virzoties tik ātri pāri Havaju salu grupai, ka, kad tas divdesmit minūtes vēlāk sasniedza Oahu un Perlharboru, nekāds nopietns trauksmes signāls tur nebija saņemts.

«So cunami izraisīja zemūdens vulkāniskā lavīna pie Ja­pānas krastiem,» speciālisti skaidroja. «Bet arī Havaju salās ir aktīvi vulkāni, un, tā kā Honolulu ir pusmiljons iedzīvo­tāju un flotes klātbūtne tur tiek vērtēta vairāk nekā trīs­desmit piecu miljardu dolāru vērūbā, metodoloģija Havaju vulkānu izvirdumu izraisītu cunami pareģošanai iegūst bū­tisku un paliekošu nozīmi.»

Pabesībā projekts Vulkāns nepavisam nebija ilgstošs; to bija paredzēts veikt nākošā Mauna Ix»a, pasaules belākā aktīvā vulkāna, izvirduma laikā. Sis vulkāns atradās uz lie­lās Havaju salas. Vulkāns iecerētais mērķis bija kontrolēt vulkāna izvirduma gaitu; Mauna Loa izvēlējās tādēļ, ka tā izvirdumi bija salīdzinoši mierīgi.

Lai gan tas pacēlās tikai 13 500 pēdu augstumā, Mauna Loa bija pasaules lielākais kalns. Mērot no tā pamatnes okeāna dziļumā, tā tilpums līdzinājās diviem Everesta til­pumiem, tas bija pabešām unikāls un īpašs ģeoloģisks vei­dojums. Mauna Ix>a bija arī visrūpīgāk pētītais vulkāns pa­saulē, jo jau kopš 1928. gada tā krātera malā darbojās pa­stāvīga zinātniska novērošanas stacija. Sis bija arī vulkāns, ar kuru cilvēki bija visvairāk cīnījušies, jo lavu, kas plūda pa tā nogāzēm ik pēc trim gadiem, citā virzienā pavērst bija mēģināts ar pilnīgi visu, sākot no bumbvedējiem un beidzot ar vietējo iedzīvotāju grupām, kas lika lietā lāpstas un smilšu maisus.

Vulkāns paredzēja Mauna Loa izvirduma gaitas izmainī­šanu, milzīgajam vulkānam «nolaižot tvaiku» — ar ne- nukleāru, secīgu sprādzienu sēriju uz nomata līnijas at­brīvojot lielās magmas masas. 1978. gada oktobrī Vuu<āns tika slepeni īstenots, piedaloties jūras spēku helikopteru komandām, kam bija pieredze darbībā ar šāda veida sprāgstvielām. Projekts VulkAns ilga divas dienas; tiešajā dienā civilā Mauna Loa vulkanoloģijas laboratorija publiski paziņoja, ka «Mauna Loa izvirdums oktobrī ir bijis vājāks nekā gaidīts un pagaidām jauni izvirdumi nav gaidāmi».

Projekts Vulkāns bija slepens, taču Manro bija par to visu dzirdējis kādā nakti pie ugunskura Bangazi, kad tika krietni dzerts. Tagad, Rosai gatavojoties izmantot līdzīgus spridzekļus šeit, kad Mukenko bija izvirduma fāzē, Manro atcerējās itin visu. Projekta Vulkāns pamatpostulāts bija, ka iesprostotā dažādu ģeoloģisko spēku enerģija — vai tas būtu vulkāna izvirdums, zemestrīce vai Klusā okeāna tai­fūns — var tikt atbrīvota ar salīdzinoši nelielas enerģijas grūdienu.

Rosa gatavojās uzspridzināt savus lādiņus.

Manuprāt, — sacīja Manro, — jums vajadzētu vēl­reiz pamēģināt sazināties ar Hjūstonu.

Tas nav iespējams, — Rosa meloja, cik ticami spē­dama. — Man jāizlemj pašai, un es esmu izlēmusi — no­vērtēšu dimantu depozītu lielumu šajās nogāzēs nekavējo­ties.

Strīdam turpinoties, Eimija viņus pameta. Viņa piegāja pie Karenas somas un paņēma spridzināšanas ierīci, kas bija nolikta tai blakus. Tā bija neliela pults ar sešām mir­dzošām gaismas diodēm, ar to pilnīgi pietika, lai piesais­tītu Eimijas uzmanību. Viņa jau pastiepa pirkstu, lai no­spiestu podziņu.

Karena Rosa beidzot to pamanīja.

Ak Dievs!

Tagad pagriezās arī Manro.

Eimij, — viņš mierīgi sacīja, — Eimij, nē. Nē. Eimija nav laba.

Eimija laba gorilla Eimija laba.

Eimija vēl aizvien turēja rokā spridzināšanas ierīci. Mir­gojošie indikatori viņu apbūra. Tad Eimija atkal paskatījās uz cilvēkiem.

Nē, Eimij, — atkārtoja Manro. Viņš uzsauca Eliotam:

Vai jūs nevarat viņu apturēt?

Pie joda, kas par niekiem?! — izsaucās Rosa. — Ei­mij, droši!

Sprādzienu dārdu sērija izsvieda mirdzošus dimantu pu­tekļus no raktuvju šahtām, tad iestājās klusums.

— Nu, — triumfējoši sacīja Rosa, — es ceru, ka esat apmierināti. Ir absolūti skaidrs, ka šāds niecīgs sprāgst­vielu lādiņš nespēj iespaidot vulkānu. Turpmāk mūsu darba zinātnisko pusi varat atstāt manā ziņā un…

Un tad Mukenko ierūcās, bet zeme nodrebēja bk stipri, ka viņi visi pakrita.

Vienos naktī pēc Hjūstonas laika R B. Treviss sēdēja, pieri saraucis, pie sava datora. Viņš tikko bija saņēmis jaunākos fotosfēras attēlus no Kitpīkas observatorijas, caur GKLC telemetriju. Viņš šos datus no GKLC bija gaidījis visu dienu, tas arī bija viens iemesls, kādēļ Treviss bija sliktā omā.

Fotosfēras attēls bija negabvs — saules lode tajā bija melna, bet uz tās balb mirdzēja saules plankumu rinda. Kopā tur bija vismaz piecpadsmit lielāki plankumi, no ku­riem viens radīja to lielo uzliesmojumu, kas gandēja Trevisa dzīvi.

Nu jau divas dienas Treviss pārgulēja ĒRTS. Viss pasā­kums bija sagājis sviestā. ĒRTS viena grupa bija Pakistānas ziemeļos, ne pārāk tālu no nemierīgās Afganistānas robe­žas, vēl viena Centrālajā Malaizijā, kur notika komunistu dumpis, un, visbeidzot, Kongo, kuru apdraudēja sacēlušies iezemieši un kādi gorillveidīgi radījumi.

Sakarus ar visām grupām jau vairāk nekā uz divdesmit četrām stundām bija pārtraucis saules uzliesmojums. Tre­viss izpildīja datorsimulācijas par visām šīm grupām ar sešu stundu intervālu. Rezultāb viņu absolūti neiepriecināja. Ar Pakistānas ekspedīciju, iespējams, viss bija kārbbā, taču tā droši vien pārtērēs laiku par sešām dienām un izmaksās viņiem vēl divsimt tūkstošus dolāru; Malaizijas ekspedīcija bija nopietni apdraudēta, bet Kongo ekspedīcija bija no­vērtēta kā navi — ĒRTS datoru žargonā tas nozīmēja «nav iespējams novērtēt». Šādu apzīmējumu Treviss bija sastapis jau divas reizes savā mūžā — Amazonē 1976. gadā un Sri- lankā 1978. gadā —, un abas reizes viņi bija zaudējuši eks­pedīcijas dalībniekus.

Pašlaik viņiem klājās slikti. Tomēr pēdējie dati no GKLC bija daudz patīkamāki nekā iepriekšējie. Viņiem pirms da­žām stundām bija izdevies — vismaz tā šķita — noraidīt īsu ziņojumu Kongo grupai, lai gan no Rosās nebija sa­ņemts apstiprinājums. Viņš domāja par to, vai ekspedīcija saņēma brīdinājumu vai ne. Saniknots viņš acīm urbās mel­najā lodē.

Durvīs galvu pabāza Ričards, viens no galvenajiem datu programmētājiem.

Man ir svarīgi jaunumi attiecībā uz KLG.

Šauj laukā, — atsaucās Treviss. Jebkas, kas vien at­tiecās uz Kongo lauka grupu, viņu neapšaubāmi interesēja.

Dienvidāfrikas seismoloģiskā stacija Johannesburgas universitātē ziņo par svārstībām, kas sākušās divpadsmitos nulle četrās dienā pēc vietējā laika. Pēc viņu vērtējuma, epicentrs atrodas Mukenko kalnā Virungas grēdā. Grūdieni ir atkārtoti, sasniedz no piecām līdz astoņām ballēm pēc Rilitera.

Vai vēl kāds to apstiprina? — Treviss jautāja.

Tuvākā stacija ir Nairobi, un viņi vērtē sešas līdz de­viņas pēc Rihtera vai deviņas pēc Morelli. Liels daudzums izmešu no krātera, viņi pareģo arī, ka VAA, vietējie atmo­sfēras apstākļi, izraisīs spēcīgas elektriskas izlādes.

Treviss uzmeta skatienu savam pulkstenim.

Divpadsmit nulle četras pēc vietējā laika ir gandrīz pirms stundas, — viņš konstatēja. — Kāpēc man netika ziņots?

Ziņojums no Āfrikas stacijām pienāca tik tikko, — Ričardss paskaidroja. — Viņi droši vien nodomāja, ka tas nav nekas īpašs, tikai vēl viens izvirdums.

Treviss nopūtās. Tur jau bija tā lieta — vulkāniskā dar­bība tagad tika uzskatīta par parastu parādību uz zemes.

Kopš 1965. gada — pirmā gada, kad tika apkopoti dati par visu zemeslodi, bija notikuši divdesmit divi lielāka mēroga izvirdumi gadā, aptuveni pa izvirdumam ik divās nedēļās. Vietējās stacijas nesteidzās ziņot par tādu «parastu atga­dījumu» — informācijas kavējums bija modernas garlai- kotības izpausme.

Bet viņiem ir arī sarežģījumi, — Ričardss piemeti­nāja. — Tā kā pavadoņus traucē saules plankumi, nākas izmantot zemes kabeļus. Bet, manuprāt, cik tas attiecas uz viņiem, tad ziemeļaustrumu Kongo ir uzskatāma par ne­apdzīvotu teritoriju.

Treviss pajautāja:

Cik ļaunas ir šīs Morelli deviņas?

Ričardss neatbildēja uzreiz.

Visai ļaunas, Trevisa kungs.

Kongo zemestrīces stiprums bija astoņas balles pēc Rihtera skalas, deviņas pēc Morelli. Tik sbprā zemestrīcē pamats zem kājām šūpojas tā, ka ir grūti noturēties kājās. Nobek gan sāniskas, gan vertikālas svārstības; koki un pat ēkas ar metāla armatūru apgāžas.

Eliotam, Rosai un Manro piecas minūtes pēc izvir­duma sākuma bija ļauns murgs. Eliots to atcerējās šādi: «It viss kustējās. Mēs burtiski tikām nogāzti no kājām, mums bija jārāpo uz rokām un ceļgaliem kā zīdaiņiem. Kad bijām aizkļuvuši prom no raktuvju šahtām, redzē­jām, ka pilsēta šūpojas kā rotaļlieta. Pagāja zināms laiks, varbūt pusminūte, pirms ēkas sāka sabrukt Tad gāzās viss reizē — sienas iegāzās, pārsegumi bruka, milzīgi akmens bluķi vēlās džungļos. Arī koki šūpojās un drīz sāka gāz­ties pāri.»

Troksnis, ēkām brūkot, bija nebcams, bet tam vēl pie­vienojās Mukenko. Vulkāns vairs nedunēja, bija dzirdamas slakato eksplozijas, lavai izlauzoties no krātera. Šīs eksplo­zijas radīja triecienviļņus, pat tad, kad zeme zem viņu kā­jām vairs nedrebēja, viņus ik pa laikam no kājām notrieca karsta gaisa viļņi. «Sajūta bija tāda,» Eliots vēlāk komen­tēja, «it kā mēs būtu nonākuši karadarbības zonā.»

Eimiju pārņēma panika. Šausmās rūkdama, viņa ielēca Eliotam klēpī un tūlīt apčurāja viņam drēbes, kad viņi sāka skriet atpakaļ uz nometni

Spēcīgs grūdiens nogāza Rosu no kājām. Viņa ar grū­tībām piecēlās un steberēja tālāk, arvien vairāk sajuzdama pieaugošo gaisa mitrumu un blīvos pelnus un dūmus, ar kuriem gaisu pildīja vulkāns. Jau pēc dažām minūtēm de­besis pār viņiem satumsa kā naktī un no biezajiem māko­ņiem izšāvās pirmie zibeņi. Arī iepriekšējā naktī bija lijis, džungļi visapkārt bija mitri, gaiss pārsātināts ar mitrumu, īsā laikā parādījās visas pērkona negaisa pazīmes. Rosa juta, kā viņu iekšēji plosa perversa vēlēšanās noskatīties šo unikālo, pat tikai teorētiski iespējamo parādību un vienlai­kus vēlēšanās bēgt, lai paglābtos.

Ar svilinošu zilibaltas gaismas uzplaiksnījumu sākās ne­gaiss. Elektrisko izlāžu zibeņi sprakšķēja ap viņiem kā lie­tus lāses. Rosa vēlāk bija pārliecināta, ka pirmās minūtes laikā bijušas apmēram divsimt izlādes, pa trim sekundē. Pazīstamie pērkona dārdi tagad vairs nebija spēja un rim­stoša skaņa, bet gan nepārtraukta rēkoņa, kā ūdenskrituma troksnis. No dārdoņas sāka neganti sāpēt ausis, bet trie­cienviļņi viņus burtiski svieda atpakaļ.

Viss norisa tik strauji, ka viņi nespēja pat apjaust sa­vas izjūtas. Visi viņu pieņēmumi tika apgāzti. Viens no nesējiem, Amburi, bija devies uz pilsētu viņus meklēt Viņi redzēja viņu stāvam klajumā un mājam ar roku, kad zibens sper? caur tuvējo koku augšup. Rosa saprata, ka zi­bens izveidojies pēc neredzamas elektronu plūsmas no aug­šas uz leju, un tik liesām šis zibens virzījās pretēji pie­rastajam. Bet to ieraudzīt pas^. am« ! Sprādziens atrāva Amburi no zemes un svieda uz viņu pusi, viņš piecēlās kājās un histēriski kaut ko kliedza suahili.

Visapkārt koki lūza, plīsa un šņākdami izšāva garaiņu mākoņus, kad caur tiem augšup šāvās zibeņi. Rosa vēlāk stāsbja, ka «zibeņi bija visur, apžilbinošie plaiksnījumi bija pastāvīgi un vēl šis briesmīgais troksnis. Tas cilvēks (Am- buri] kaut ko kliedza, bet jau nākošajā mirklī viņam trā­pīja zibens. Es biju bk tuvu, ka būtu varējusi viņu aiz­sniegt, — bet es nejutu gandrīz nekādu karstumu, bkai spoži balta gaisma. Viņš sarāvās, izsbepās, tad bija jūtama tā briesmīgā smaka, visam viņa ķermenim uzliesmojot, tad viņš nokrita. Manro metās viņam virsū, lai apdzēstu liesmu, bet viņš jau bija miris. Mēs skrējām tālāk; nebija laika kaut ko izjust Mēs visu laiku klupām no [zemestrīces] grūdieniem. Drīz mēs bijām arī pusakli no zibeņiem. At­ceros, ka dzirdēju kādu iekliedzamies, taču nepazinu, kurš tas bija. Biju pārliecināta, ka mums visiem jāmirst.»

Pie pašas nometnes viņiem ce]ā nogāzās gigantisks koks; šis šķērslis bija tik liels kā trīsstāvu māja. Laužoties tam cauri, viņi dzirdēja zibeņus skrienam pa mitrajiem za­riem, noraujot mizu, žilbinot un apdedzinot Eimija iegau­dojās, baltam plaiksnījumam izskrienot caur viņas plaukstu, kad viņa satvēra slapju zaru. Viņa nometās zemē, paslēpa galvu lapās un atteicās iet tālāk. Eliotam viņa bija jāvelk atlikušo ce]u līdz nometnei.

Manro sasniedza nometni pirmais. Viņš ieraudzīja Ka­hegu, kas centās sakravāt teltis, lai dotos prom, taču tas praktiski nebija iespējams grūdienu un zibens spērienu dēļ. Viena telts uzliesmoja; gaisā izplatījās asa degošas plast­masas smaka. Satelītantenu bija trāpījis zibens, sadragājot un izmētājot metāla gabalus.

Lai paliek! — Manro kliedza. — Ejam prom!

Ndio tnzee! — atkliedza Kahega, steidzīgi paķerdams savu mugursomu. Viņš palūkojās apkārt pēc pārējiem, tajā brīdī no melnās tumsas izvēlās Eliots, nesdams Eimiju. Viņš bija savainojis pobb un viegli kliboja. Eimija strauji nolēca zemē.

Ejam prom! — kliedza Manro.

Eliots neapstādamies soļoja tālāk, kad no kvēpu pār­sātinātās tumsas parādījās ari Rosa — klepodama, deviņos līkumos saliekusies. Viņas kreisie sāni bija apdedzināti un nokvēpuši, apdedzināta bija ari kreisā plauksta. Viņu bija trāpījis zibens, lai gan viņa pati to vēlāk neatcerējās. Viņa norādīja uz degunu un muti, izmocīdama caur klepu:

Dedzina… sāp…

Tas no gāzes, — Manro atkliedza. Viņš aplika viņai roku ap pleciem un, pa pusei pacēlis viņu no zemes, veda uz priekšu. — Mums jātiek augšā kalnā!

Pēc stundas viņi jau bija krietni augstāk par nometnes vietu un varēja vēl pēdējo reizi atskatīties uz pilsētu, ko ieskāva dūmi un pelni. Augstāk vulkāna nogāzēs viņi re­dzēja, kā uzliesmo koki, neredzamam tumšas lavas vilnim veļoties lejup pa nogāzi. Viņi dzirdēja nogāzē pelēko gorillu pirmsnāves sāpju brēcienus, tiem nonākot ellišķīgi karstās masas gūstā. Viņi skatījās, kā sabrūk milzīgo koku lapot­nes arvien tuvāk pilsētai, līdz beidzot jau arī tā pati sabruka zem tumšā mākoņa un pazuda.

Zudusī pilsēta Zindža nu bija zudusi uz mūžu.

Un tikai tagad Rosa pēkšņi apjauta, ka ari viņas di­manti ir zuduši uz visiem laikiem.

Viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, tikai pavisam nedaudz munīcijas. Viņi ar mokām vilkās cauri džungļiem, viņu drē­bes bija saplēstas, ar izdegušiem caurumiem, sejās atspo­guļojās pārgurums, spēki izsīka. Viņi nesarunājās, tikai gāja. Eliots to vēlāk nosauca par «murgu gaišā dienas laikā».

Pasaule, ko viņi redzēja sev apkārt, bija drūma un bez­krāsaina. Dzirkstoši baltie ūdenskritumi un strauti tagad tecēja melni no sodrējiem, kuldami pelēkas putas. Debesis bija tumši pelēkas, reizēm tās sarkani uzplaiksnīja no vul­kāna. Gaiss bija kļuvis pelēks, viņi klepodami streipuļoja caur melnu sodrēju un pelnu pilnu pasauli.

Viņi bija viscaur pelnos — mugursomas sedza bieza pelnu kārta; kad viņi slaucīja sviedrus, viņu sejas kļuva spīdīgi melnas, bet mati šķita kļuvuši gluži tumši. Deguns un acis sūrstēja. Bet tur nekas nebija līdzams, vajadzēja iet tālāk.

Laužobes uz priekšu caur šo tumsas valsbbu, Rosa ār­kārtīgi skaidri apzinājās, cik ļaunu joku liktenis bija ar viņu izspēlējis. Rosa jau sen bija apguvusi, kā piekļūt jeb­kurai ĒRTS datu bāzei, kas vien viņai bija vajadzīga. Ieskaitot arī to, kurā glabājās viņas vērtējums. Viņa to zi­nāja 110 galvas:

JAUNA UN NEIEJŪTĪGA (iespējams) / KONTAKTA TRŪKUMS AR KOLĒĢIEM (šo viņa bija stipri ņēmusi ļaunā) / VALDONĪGA (iespējams) / INTELEKTUĀLI AUGSTPRĀTĪGA (gluži dabīgi) / NEJŪTĪGA (lai ko ari tas nozīmētu) / VĒRSTA UZ PANĀKUMU GŪŠANU PAR JEBKURU CENU (vai tas bk slikti?)

Viņa zināja arī secinājumus. Visas tās blēņas par «ap­vērsumu» un tamlīdzīgi. Un viņas novērtējuma pēdējā rinda: OBJEKTS JĀUZRAUGA FĀZĒ, KAD DARBĪBA TUVOJAS MĒRĶA SASNIEGŠANAI.

Bet galu galā tas viss neko nenozīmēja. Viņa bija de­vusies iegūt dimantus, un vienīgais apstāklis, kas viņai ne­bija ļāvis panākt iecerēto, bija spēcīgākais vulkāna izvir­dums pēdējo desmit gadu laikā. Kas viņai varēja ko pār­mest? Tā nebija viņas vaina. Viņa to pierādīs jau nākošajā ekspedīcijā…

Manro jutās pievīlies kā spēlmanis, kas visu izdarījis pareizi, bet tomēr zaudē. Viņš bija darījis pareizi, izvai­rīdamies no Eiropas—Japānas konsorcija un piekrizdams sa- darbobes ar ĒRTS, bet tomēr viņš atgriezās ar tukšām ro­kām. Lai gan, viņš sev atgādināja, sajuzdams kabatās sa­bāztos dimantus, ne jau nu gluži tukšām rokām…

Eliots atgriezās bez fotogrāfijām, videoierakstiem vai skaņu ierakstiem, nemaz nerunājot par pelēkās gorillas skeletu. Pat viņa mērījumu pieraksti bija pazuduši. Bez jebkādiem pierādījumiem viņš nevarēja uzdrošināties paziņot, ka ir atradis jaunu sugu, patiesību sakot, nebūtu necik prā­tīgi par tādas iespējamību pat ieminēties. Vienreizēja iespēja bija izslīdējusi viņam no rokām; tagad, soļojot pa šo tumsu, viņš juta tikai to, ka daba ir pilnīgi sajukusi: putni ķērk­dami krita zemē, sizdamies viņiem pie kājām, smakdami gāzēs, kas pildīja gaisu virs viņu galvām, sikspārņi šaudījās visapkārt, lai gan bija pusdienas laiks, rēca un gaudoja dzīv­nieki. Kāds leopards ar aizdegušos muguras spalvu padrāzās viņiem garām. Kaut kur tālumā ziloņi pūta trauksmi.

Viņi bija klīstošas zudušās dvēseles drūmā, nokvēpušā pasaulē, kas atgādināja elles aprakstu: pastāvīga uguns un tumsa, skan tikai sāpju kliedzieni. Bet viņiem aiz muguras Mukenko spļāva izdedžus un kvēlojošu akmeņu lietu. Kādā brīdī viņus apņēma sprakstošu dzirksteļu mākonis, kad šādi lavas pikuči trāpīja lapotni virs viņu galvām. Mitrie zari čūkstēja, zeme zem viņu kājām sāka kūpēt, drēbēs izdega caurumi, āda apdega, mati svila. Viņi lēkāja sāpēs, beidzot metās meklēt patvērumu zem kokiem, saspiedušies kopā, gaidīdami, kad beigsies uguns lietus.

Jau izvirdumam sākoties, Manro bija izlēmis, ka jācen­šas tikt līdz notriektajai C-130 transportlidmašīnai, kur viņi varētu atrast patvērumu un visu nepieciešamo. Viņš bija plānojis tur nonākt pēc divām stundām. Patiesībā pagāja sešas stundas, līdz milzīgais, pelnu pārklātais lidmašīnas korpuss iznira no spokainās pēcpusdienas tumsas.

Viens iemesls, kādēļ viņi ceļā patērēja tik daudz laika, bija nepieciešamība izvairīties no ģenerāļa Muguru vienī­bām. Ik reizi, kad viņi uzdūrās džipa pēdām, Manro veda grupu tālāk uz rietumiem, dziļāk iekšā džungļos.

— Tas nav tas vīrs, ar ko būtu patīkami iepazīties, — Manro paskaidroja. — Nedz arī viņa puiši ir labāki. Viņiem nebūtu nekas pretī izgriezt jūsu aknas un apēst tās jēlas.

Tumšā pelnu kārta uz milzīgās lidmašīnas spārniem un fizelāžas radīja iespaidu, ka te snidzis melns sniegs. No viena salocītā spārna ar klusu šalkoņu nobira pelnu strau­mīte. Tālumā viņi dzirdēja klusinātu kigani bungu rīboņu un Muguru lielgabalu dunu. Citādi bija draudīgi kluss.

Manro no džungļiem uzmanīgi vēroja vraku. Rosa iz­mantoja iespēju mēģināt saistīties ar Hjūstonu, viņai visu laiku bija jāslauka pelni no ekrāna. Sakarus nodibināt tā arī neizdevās.

Beidzot Manro pamāja, un viņi atkal sakustējās. Eimija šausmās raustīja Manro piedurkni, signalizēdama: Iet nē. Cilvēki tur.

Manro sarauca pieri un paskatījās vispirms uz viņu, tad Eliotu. Eliots norādīja uz lidmašīnu. Pēc mirkļa atskanēja blīkšķis, un divi balti izkrāsoti kigani karotāji parādījās uz lidmašīnas spārna. Viņi nesa kastes ar viskiju un strīdējās, kā labāk dabūt tās lejā. Tad zem spārna parādījās vēl pieci kigani un kastes tika padotas tiem. Tie divi nolēca 110 spārna, un visi devās prom.

Manro paskatījās uz Eimiju un pasmaidīja.

Eimija laba gorilla.

Viņi nogaidīja vēl divdesmit minūtes, un tad, tā kā vai­rāk neviens neparādījās, Manro viņus veda uz lidmašīnu. Viņi jau bija nonākuši pie kravas lūkas, kad ap viņiem sāka svilpt baltu bultu lietus.

— Iekšā! — uzsauca Manro, steidzinādams viņus kāpt augšup pa sadragāto šasiju uz spārna un tad iekšā lid­mašīnā. Viņš aizcirta avārijas lūku. Bultas klaudzēja pret metālu.

Iekšā bija tumšs. Aprīkojuma kastes bija izslīdējušas ejās, apgāzušās, izšķīdušas. Zem kājām šņerkstēja sasisti stikli. Eliots aiznesa Eimiju līdz sēdeklim, tad ieraudzīja, ka ki­gani to ir apķēzījuši.

Ārpusē viņi dzirdēja kigani bungas. Pret metālu un lo­giem nepārtraukti rībēja bultas. Caur kvēpiem viņi varēja saskatīt dučiem balti krāsojušos vīru, kas skrēja šurp pa koku starpu un slēpās zem spārna.

Ko darīsim? — jautāja Rosa.

Apšausim viņus, — moži atbildēja Manro, atlauzdams munīcijas kastes un izņemdams automātu aptveres. — Pat­ronu mums netrūkst

Bet tur ir kāds simts vīru.

Jā, bet bkai viens no tiem ir svarīgs. Nošaujiet kigani ar sarkanām strīpām zem acīm. Uzbrukums tūlīt beigsies.

Kāpēc tā? — jautāja Eliots.

Jo tas ir Angauia burvis, — atbildēja Manro, doda­mies uz pilotu kabīni. — Nogaliniet to, un mums būs miers.

Saindētās bultas šķindēja pret metālu un plakšķēja pret plastikāta logiem. Kigani svieda arī fekālijas, kas dobji du­nēja pret fizelāžu. Bungas rībēja pastāvīgi.

Eimija pārbijusies piesprādzējās un signalizēja: Eimija tūlīt dodas prom putns lido.

Eliots atrada divus kigani noslēpušos aizmugurējā pa­sažieru nodalījumā. Sev pašam par brīnumu, viņš tos no­šāva bez vilcināšanās. Automāts salēcās viņa rokās, lodes ietrieca kigani atpakaļ sēdekļos, dragāja logus, plosīja līķus.

Lieliski, doktor, — pasmīnēdams sacīja Manro, lai gan, viņam pienākot Eliots jau nevaldāmi drebēja. Viņš iegāzās sēdeklī blakus Eimijai.

Cilvēki uzbrūk putnam putns lido tūlīt putns lido Eimija grib prom.

Drīz, Eimij, — viņš sacīja, vēlēdamies, kaut tā būtu.

Kigani bija pārtraukuši frontālo uzbrukumu, viņi mēģi­nāja uzbrukt no aizmugures, kur nebija logu. Bija labi dzir­dama basu pēdu dipoņa virs viņu galvām, virzienā uz fize­lāžas astes daļu. Divi karotāji pamanījās ielīst pa atvērto kravas lūku. Manro no kabīnes kliedza:

Ja viņi dabūs jūs rokā, viņi jūs apēdīs!

Rosa izšāva uz lūkas pusi, asinis apšķieda viņas drē­bes, iebrucējiem izveļoties atpakaļ.

Eimijai nepatīk. Eimija grib mājās. Viņa iekrampējās savā drošības jostā.

Tur ir tas kuņas bērns! — iesaucās Manro, izšau­dams. Jauns, ap divdesmit gadus vecs cilvēks ar sarkanu krāsojumu ap acīm nokrita uz muguras, noraustīdamies no ložu trāpījumiem. — Trāpīju! — paziņoja Manro. — No­gāzu Avgauia. — Viņš atlaidās sēdeklī un ļāva karotājiem aiznest līki.

Kigani uzbrukums tik tiešām beidzās, karotāji atkāpās krūmājā. Manro pārliecās sabrukušajam pilota līķim un vē­roja džungļus.

Kas būs tālāk? — vaicāja Eliots. — Vai mēs esam uzvarējuši?

Manro papurināja galvu.

Viņi gaidīs nakti. Tad viņi atgriezīsies mūs visus pie­beigt

Un ko tad darīsim mēs? — Eliots jautāja.

Manro par to jau bija domājis. Vismaz divdesmit četras stundas viņiem nebija iespēju atstāt lidmašīnu. Vajadzēja sagatavoties tās aizstāvībai arī naktī un jau dienā paplaši­nāt klajumu ap lidmašīnu. Vienīgais risinājums bija node­dzināt tuvējo krūmāju. Ja vien tas bija iespējams, neizraisot lidmašīnas tvertnēs palikušās degvielas eksploziju.

Pameklē liesmu metējus, — viņš uzdeva Kahegam, — vai benzīna kannas. — Pats viņš sāka meklēt doku­mentus, kas norādītu, kur atrodas C-130 tvertnes.

Rosa pienāca pie viņa.

Mēs esam pamatīgos mēslos, vai ne?

Jā, — atbildēja Manro. Viņš nepieminēja vulkānu.

Man šķiet, ka es pieļāvu kļūdu.

Jūs to varat labot, — Manro sacīja, — sameklējot kādu izeju.

Es pamēģināšu, — viņa nopietni atbildēja un devās uz lidmašīnas astes galu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa iekliedzās.

Manro pa kaklu pa galvu metās uz pasažieru noda­lījumu, automātu pacēlis šaušanas gatavībā. Bet viņš ie­raudzīja Rosu, atkritušu sēdeklī, histēriski smejoties. Visi pārējie bija turpat, bet bkai skatījās uz viņu un nesaprata, ko lai dara. Manro sagrāba Karenu aiz pleciem un sapu­rināja.

Savaldiebes taču!

Bet viņa iesmējās vēl trakāk.

Kahega stāvēja pie gāzes balona ar uzrakstu propāns.

Viņa redz šito, un viņa prasa, cik vēl. Es viņai saku— seši vēl, viņa sāk smiebes.

Manro sarauca pieri. Balons bija liels, ap 20 kubikpēdu.

Kahega, kam viņiem šis propāns?

Kahega parausbja plecus.

Ēdiena gatavošanai par lielu. Ēdiena gatavošanai va­jag piecas, desmit kubikpēdas.

Un tādi ir vēl seši? — noprasīja Manro.

Jā, bos, seši.

Ārprātīgi daudz gāzes, — sacīja Manro un tad ap­jauta, ka Rosa ar savu plānošanas instinktu bija droši vien uzreiz sapratusi šā propāna jēgu; tagad arī viņš saprata, ko tas nozīmē, un pasmīnēja.

Eliots sakaitināts noprasīja:

Vai kāds nebūtu tik laipns un mums nepaskaidrotu, ko tas viss nozīmē?

—Tas nozīmē, — caur smiekliem izspieda Manro, —tas nozīmē, ka nākotne sāk izskabbes gaišāka.

Propāna degļa sasildītas, 50 000 mārciņas karsta gaisa atrāva konsorcija plastmasas balona bumbu no zemes un strauji pacēla tumstošajās nakts debesīs.

Kigani izskrēja no meža, sviezdami šķēpus un šaudami bultas. Bālās bultas zibēja dziestošajā gaismā, bet ne­sasniedza balonu un, apmetušas loku, krita atpakaļ. Balons cēlās arvien augstāk.

2000 pēdu augstumā oranžo lodi satvēra austrumu vējš, kas to nesa prom no Kongo džungļu tumšajiem plašumiem, pāri Mukenko kvēlojošai un dūmojošai mutei, dziļajai Lū- zutna ielejas ieplakai, kuras stāvās sienas mirdzēja mēness gaismā.

Balons slīdēja pāri Zairas robežai, virzīdamies dienvid­austrumu virzienā pretī Kenijai — un civilizācijai.

1979. gada 18. septembri Landsat 3 pavadonis 918 kilometru nominālajā augstumā izdarīja 185 kilometrus plaša Centrālāfrikas apvidus uzņēmumu 6. diapazonā (0,7-0,8 milimikroni infrasarkanajā spektrā). Cauri mākoņu segai virs mūža­mežiem attēls skaidri uzrādīja Mukenko izvirdumu, kas nebija beidzies trīs mēnešu laikā. Izmešu datorizvērtējums uzrādīja 6-8 kubikkilometrus abnosfērā izkliedētu pelnu un 2-3 kubikkilometrus lavas, kas bija izplūdusi rietumu no­gāzēs. Iezemieši to sauca par Kanyalifeka, «uguns vielu».

1979. gada 1. oktobri R B. Treviss oficiāli lauza Zilo kon- traktu, paziņojot, ka dabisku Ilb tipa dimantu iegulu atra­šana tuvākajā nākotnē nav paredzama. Japānas elektroni­kas firma Morikaiva atkal izrādīja interesi par Nagaura māk­slīgo bora bagātināšanas procesu. Arī amerikāņu firmas at­jaunoja šādas izstrādes, bka uzskatīts, ka process tiks piln­veidots jau līdz 1984. gadam.

23. oktobri Karena Rosa iesniedza atlūgumu ĒRTS, lai pārietu darbā ASV Ģeoloģijas pārvaldes EDC Sjūfolzā, Dienviddakotā, kur neveica ar militāriem pasūbjumiem saistītus darbus un nebija iespējamas ekspedīcijas. Viņa tad arī ap­precēja Džonu Bellingemu, EDC zinātnieku.

Pīters Eliots 30. oktobrī aizgāja beztermiņa atvaļinājumā no Bārklijas Zooloģijas nodaļas. Paziņojumā presei bka pie­saukts «Eimijas briedums un izmēri… kas apgrūtina tālā­kos laboratorijas pētījumus». Eimijas projekts oficiāli tika izbeigts, lai gan lielākā daļa darbinieku kopā ar Eliotu un Eimiju devās uz Institut d'Etudes Ethnologiques Bukamā, Zairā. Te turpinājās Eimijas kontaktēšanās ar savvaļas go­rillām, kas tika pētīta dabiskos apstākļos. 1979. gada no­vembrī viņa šķita esam grūta; tad jau viņa lielāko daļu laika pavadīja, dzīvojot vietējā gorillu barā, tādēļ bija grūti jebko droši konstatēt 1980. gada maijā viņa pazuda.*

Institūts veica gorillu skaitīšanu laikā no 1980. gada marta līdz augustam. Kopējais skaits tika novērtēts ap pie­ciem tūkstošiem, aptuveni puse no tā, cik pirms divdesmit gadiem saskaitīja Džordžs Sallers. Šie dati apstiprina, ka kalnu gorillas strauji izzūd. Reprodukcija zoodārzos ir pie­tiekoši plaša, un gorillas, šķiet, neizzudīs tīri formāli, taču to habitāte cilvēku darbības iespaidā arvien sarūk, un zi­nātnieki paredz, ka gorillas kā savvaļā mītoši dzīvnieki iz­zudīs dažu nākamo gadu laikā.

Kahega 1979. gadā atgriezās Nairobi un strādāja ķīniešu restorānā, kas bankrotēja 1980. gadā. Tad viņš pievienojās Nacionālās ģeogrāfijas biedrības ekspedīcijai, kas devās uz Botsvanu pētīt nīlzirgus.

Aki IJbara, nesēja Maravani vecākais dēls, kas bija kļuvis par radioastronomu Kembridžā, Anglijā, 1980. gadā sa­ņēma Herskovica balvu par galaktiskā avota M322 rentgen­starojuma pētījumiem.

Ar labu peļņu Čārlzs Manro pārdeva 31 karātu Ilb tipa dimantu Amsterdamas biržā 1979. gada beigās; dimantus nopirka Intel, Inc., amerikāņu mikroelektronikas kompānija. Pēc tam — 1980. gada janvārī Antverpenē viņu sadūra kāds krievu aģents; aģenta līķi vēlāk atrada Briselē. 1980. gada martā Manro arestēja bruņota patruļa Zambijā, bet apsū­dzība tika atsaukta. Bija ziņas, ka viņš maijā ir bijis So- mālijā, bet tām nav apstiprinājuma. Viņš vēl aizvien dzīvo Tanžerā.

iMndsat 3 1980. gada janvāra uzņēmumā bija redzams, ka Mukenko izvirdums ir beidzies. Vājās lāzera staru svīt­riņas, kas bija novērojamas dažos iepriekšējos uzņēmu­mos, bija pazudušas. To kādreiz iezīmētais krustpunkts ta­gad atradās virs melna lavas blāķa, kura vidējais biezums bija astoņsimt metru. Zem tā atradās zudusī pilsēta Zindža.

KONGO

Redaktore D. Avotiņa Korektore I. Sakse Tehniskā redaktore V. Vasiļjeva

Formāts 84x108/32. 11 iespiedi. Iespiesta a/s «Rota-1» tipogrāfijā, Brivibas ielā 139, Rīgā LV-1012

MAIKLS KRAITONS dzimis 1942. gadā Čikāgā. Ar izcilību beidzis Hārvarda universitāti. Jau 23 gadu vecumā strādājis par vieslektoru Kembridžas universitāte Anglijā — lasījis lekcijas antropolģijā. At­griezies ASV, sāka ārsta praksi un beidza Hārvarda Medicīnas ko­ledžu. Lai varētu izdzīvot un samaksāt skolas naudu, Maikls Kraitons sāk rakstīt trillerus, līdz viens no tiem — "A Case of Need" ("Nepieciešamības jautājums") 1968. gadā iegūst Edgara Evarda literāro prēmiju. Koledžu beidzot (1969.g.), jau publicējis bestselleru 'Andromēdas celms" un pārdevis Holivudai tiesības to ekranizēt.

Tagad Maikls Kraitons nodarbojas tikai ar rakstniecību. Sarakstījis 11 romānus, no kuriem 9 ekranizēti un k|uvuši par bezgala populā­riem Holivudas kinohītiem.

Ikviens Kraitona romāns parāda autora dzi|ās zināšanas vairākās zinātnes nozarēs: primatoloģijā, neirobioloģijā, biofizikā, starptautis­kajā ekonomikā, vēsturē, bioģenētikā, datortehnoloģijā u.c.

Rakstnieks ir arī vairāku filmu režisors, rakstījis dokumentālo literatūru ("Electronic Life", 1983), vadījis datoru piegādes kompāniju, radījis kompjūterspēli "Amazon". Ir kaislīgs mūsdienu mākslas priekš­metu kolekcionārs un uzrakstījis pētījumu "Džaspers Džonss" (1977).

Maikla Kraitona darbi tulkoti gandrīz 30 pasaules valodās. Daudzi no tiem ("Juras laikmeta parks", "Zaudētā pasaule" u.c.) uzņemti filmās.

Maikls Kraitons

Populārais rakstnieks un zinātnieks ir precējies, dzīvo Losandželosā.

Michael Crichton

Congo Rising Sun Sphere Airframe The Andromeda StrainThe Terminal Man The Great Train Robbery Eaters of the Dead Disclosure Jurassic Park The Lost World

Kongo Uzlecošā saule Lode Gaisa apvalks Andromēdas celms Termināla cilvēks Lielā vilciena aplaupīšana Miroņu ēdāji Atmaskošana Juras laikmeta parks Zaudētā pasaule

Publicistika

Five Patients Jāsper Johns Electronic Life Travels

Pieci pacienti Džaspers Džonss Elektroniskā dzīve Ceļojumi

Sagatavošana Maikla Kraitona

romāns

"JURAS LAIKMETA PARKS"

Zinātnieki atklājuši, kā var iegūt dinozauru DNS un klonēt šos milzīgos dzīvniekus. Jau sensenis izmirušās būtnes tagad biedējošā varenībā un dzi|ā noslēpumainībā klaiņo pa tālā dienvidjūras salā ierīkoto Juras laikmeta parku. Un visa pasaule var tās aplūkot — par naudu, protams! Līdz — notiek kaut kas neparedzēts… Jo cilvēks nedrīkst tik ļoti iejaukties dabas norisēs. Sekas var būt traģiskas.

Maikla Kraitona "ZAUDĒTA PASAULE"

Arī Juras laikmeta parka dinozauri izzūd?

Bet — ir vēl cita sala, kur zinātnieki paralēli veic tos pašus izmēģinājumus.

Kas uzvarēs?

Cilvēki vai aizvēsturisko laiku milži?

Kas zaudēs?

Un kam galu galā piederēs šī zaudētā pasaule?

Atbildes uz šiem jautājumiem var rast rakstnieka darbā "Zaudētā pasaule", kas ir romāna "Juras laikmeta parks" turpinājums.

Abi romāni ir ekranizēti.

Maikls Kraitons

JURAS LAIKMETA PARKS

Parks

Vāji krakšķi kā no pagalēm ugunskurā. Kaut kas silts un mitrs pakutināja Granta potīti. Viņš atvēra acis un ieraudzīja milzīgu brūnganu galvu. Galva beidzās ar plakanu muti, kas atgādināja pīles knābi. Acis virs plakanā pīles knābja bija maigas un laipnas kā govij. Pīles mute atvērās un gremoja zarus blakus tam, uz kura Grants sēdēja. Viņš redzēja lielos, plakanos zobus aiz vaiga. Siltās lūpas atkal pieskārās viņa potītei, kad dzīvinieks plūca lapas.

Pīļdeguna hadrozaurs. Viņš bija pārsteigts, redzot to tik tuvu. Viņš nebija nobijies, jo visas pī|deguna dinozauru sugas bija augēdāji, un šis te uzvedās gluži kā govs. Kaut arī dzīvnieks bija milzīgs, tā uzvedība likās tik miermīlīga un rāma, ka Grants nejuta bailes. Viņš palika tai pašā vietā uz zara, sargājās kustēties un vēroja, kā dzīvnieks ēda. Pārsteiguma iemesls bija tas, ka viņš izjuta īpašnieka jūtas pret šo dzīvnieku: tas droši vien bija maijazaurs no vēlā Krita laikmeta Montanā. Kopā ar Džonu Horneru Grants pirmais bija aprakstījis šo sugu. Maijazauriem bija izliekta lūpa, kas tiem piešķīra smaidošu izskatu. Vārds nozīmēja "labā māte ķirzaka". Pastāvēja uzskats, ka maijazauri aizsargā olas, kamēr izšķiļas mazuļi un var paši par sevi rūpēties.

Grants dzirdēja neatlaidīgu čiepstēšanu, un lielā galva noliecās. Grants pakustējās tieši tik daudz, lai redzētu, kā hadrozaura mazulis joņo ap lielā hadrozaura kājām. Mazulis bija tumšāki brūngans ar melniem plankumiem. Lielais nolieca galvu līdz zemei un nekustīgi gaidīja, kamēr mazais piecēlās pakaļkājās, atbalstīdams priekškājas pret mātes žokli, un ēda zariņus, kas rēgojās ārā no mātes mutes.

Māte pacietīgi gaidīja, kamēr mazulis bija pabeidzis ēst un nostājies atkal uz visām četrām. Tad lielā galva no jauna pacēlās augšā blakus Grantam.

Hadrozaurs turpināja ēst tikai dažu pēdu atstatumā no viņa. Grants raudzījās abās iegarenajās nāsīs uz platā deguna. Acīmredzot dinozaurs nevarēja Grantu saost. Lai arī kreisā acs skatījās tieši uz viņu, kaut kāda iemesla dē| hadrozaurs nereaģēja.

Grants atcerējās, ka tiranozaurs iepriekšējā naktī nebija viņu ieraudzījis. Grants izšķīrās par eksperimentu.

Viņš noklepojās.

Hadrozaurs acumirklī sastinga, lielā galva pēkšņi kļuva nekustīga, žokļi vairs negremoja. Tikai acs kustējās, meklējot skaņas avotu. Tad pēc mirkļa, kad šķita, ka briesmu nav, dzīvnieks atsāka gremot.

Interesanti, Grants nodomāja.

Sēdēdama viņa rokās, Leksa atvēra acis un teica: — Ei, kas tad fas?

Hadrozaurs satraukts notaurēja, skaļā, rezonējošā taures skaņa tā nobiedēja Lekšu, ka viņa gandrīz nokrita no koka. Hadrozaurs izvilka galvu no lapotnes un atkal notaurēja.

Nepadari viņu traku, — Tims sacīja no augšējā zara.

Mazulis iečiepstējās un ieskrēja starp mātes kājām, kad

hadrozaurs atkāpās no koka. Māte pielieca galvu un pētoši blenza uz zaru, kur sēdēja Grants ar Lekšu. Ar smaidošajām lūpām dinozauram bija smieklīgs izskats.

Vai viņa ir dumja? — Leksa jautāja.

Nē, — Grants atbildēja. — Tu viņu pārsteidzi.

Labi, — Leksa teica. — Vai viņa ļaus mums nokāpt vai ne?

Hadrozaurs atkāpās desmit pēdas no koka. Tad atkal notaurēja. Grantam likās, tas cenšas viņus aizbiedēt. Bet šķita, ka dinozaurs īsti nezina, ko darīt. Tas rīkojās kā samulsis un jutās neveikli. Viņi klusu gaidīja, un minūti vēlāk hadrozaurs atkal tuvojās zaram, žokji kāri kustējās. Tas noteikti gribēja atsākt ēst.

Vienalga, — Leksa sacīja, — es nepalikšu šeit. — Viņa sāka rāpties lejā. Meitenei sakustoties, hadrozaurs no jauna satraucies taurēja.

Grants bija izbrīnījies. Tas tiešām nevar mūs ieraudzīt, ja mēs nekustamies. Un jau pēc minūtes burtiski aizmirst, ka mēs esam šeit. Tas bija tāpat kā ar tiranozauru — klasisks abinieku redzes piemērs. Varžu pētījumi bija parādījuši, ka abinieki redz tikai kustīgus priekšmetus, kā kukaiņus. Ja kaut kas nekustas, tie burtiski to neredz. Likās, ka uz dinozauriem attiecas tas pats.

Katrā gadījumā šķita, ka maijazaurs šīs dīvainās būtnes, kuras rāpās lejā pa koku, uzskatīja par pārāk apnicīgām. Ar pēdējo taures pūtienu viņš paskubināja mazuli un lēni aizčāpoja. Vienreiz tas apstājās, paskatījās atpakaļ, tad turpināja iet.

Viņi sasniedza zemi. Leksa nopurinājās. Abi bērni bija klāti ar smalku putekļu kārtu. Zāle visapkārt bija nomīdīta. Bija redzamas asiņu pēdas un sajūtama skāba smaka.

Grants paskatījās pulkstenī. — Labāk iesim, bērni, — viņš teica.

Es neiešu, — Leksa teica. — Es vairs neiešu ārā.

Mums ir jāiet.

Kāpēc?

Tāpēc, — Grants sacīja, — ka mums ir viņiem jāpasaka par kuģi. Tā kā viņi laikam nevar mūs saskatīt kustību sensoros, mums ir jāiet atpakaļ pašiem. Tā ir vienīgā iespēja.

Kāpēc mēs nevaram paņemt plostu? — Tims jautāja.

Kādu plostu? —

Tīms rādīja uz zemo betona šķūni, kur viņi bija pavadījuši nakti. Tas atradās lauka otrā pusē divdesmit jardu attālumā. — Es tur redzēju plostu, — viņš sacīja.

Grants tūliņ saprata priekšrocības. Tagad bija septiņi no rīta, un viņiem bija jāiet vismaz astoņas jūdzes. Ja varētu nobraukt ar plostu pa upi, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk. — Darīsim tā, — Grants piekrita.

Arnolds nospieda vizuālo meklējumu taustiņu un vēroja, kā monitori sāk pārmeklēt parku, attēliem mainoties ik pa divām sekundēm. Bija nogurdinoši tā vērot, bet tas bija ātrākais veids, kā atrast Nedrija džipu, un Molduns bija stingri pastāvējis uz to. Viņš bija aizbraucis kopā ar Dženaro, lai paskatītos, kāpēc notika paniskā bēgšana, bet tagad bija dienas gaisma, un viņš pieprasīja, lai mašīnu atrod. Viņam bija vajadzīgs ierocis.

Noklikšķēja iekšējo sakaru ska|runis. — Mister Arnold, vai es varu ar jums parunāt?

Tas bija Hemonds. Izklausījās pēc Dieva balss.

Vai jūs atnāksiet šurp, mister Hemond?

Nē, mister Arnold, — Hemonds teica. — Atnāciet pie manis. Es esmu ģenētikas laboratorijā ar dr. Vu. Mēs jūs gaidīsim.

Arnolds nopūtās un atstāja monitorus.

Grants taustījās ēkas dzi|umā. Viņš pastūma sānis piecu galonu konteinerus ar herbicīdu, koku apgriešanas ierīces, džipa rezerves riteņus, dzeloņstiepļu rituļus, simtmārciņu maisus ar mākslīgajiem mēsliem, brūnu keramikas izolatoru pakas, tukšas motoreļļas kannas, kabeļus un apgais­mošanas spuldzes.

Es neredzu nevienu plostu.

Ejiet tālāk.

Cementa maisi, vara caurules, zaļš tīkls… un divi plastmasas airi karājās cilpās pie betona sienas.

Labi, — viņš teica, — bet kur ir plosts?

Tam kaut kur jābūt, — Tims sacīja.

Vai tu plostu redzēji?

Nē, es vienkārši pieņēmu, ka tas te ir.

Jaukdamies pa krāmiem, Grants plostu tomēr neatrada.

Toties metāla skapītī pie sienas atrada plānus, kas bija sarullēti un no mitruma nedaudz appelējuši. Viņš izklāja tos uz grīdas, padzina prom lielu zirnekli. Un ilgu laiku tos pētīja.

Man gribas ēst…

Mazliet pagaidi.

Tās bija galvenās parka da|as, kur viņi pašlaik atradās. Sīkās topogrāfiskās kartes rādīja, ka līcis sašaurinājās līdz upei, ko viņi bija agrāk redzējuši, upe izliecās uz zie­meļiem… tieši cauri putnu mītnei… tā tecēja pusjūdzi no apmeklētāju mītnes.

Viņš šķirstīja lapas. Kā nok|ūt līdz līcim? Pēc plāna ēkas aizmugurē vajadzēja būt durvīm. Grants apskatījas un betona sienā tās ieraudzīja. Durvis bija pietiekami platas automašīnai. Tās atvēris, viņš redzēja bruģētu ceļu, kas veda taisni uz līci. Ce|š bija rakts zemāk par zemes līmeni, tādēļ arī nebija redzams no augšas. Tas noteikti bija vēl viens apkopes ceļš un veda uz piestātni pie līča. Uz piestātnes bija skaidri saredzams uzraksts PLOSTU GLA­BĀTAVA.

Hei, — Tims sacīja, — paskatieties uz šo. — Viņš pastiepa Grantam metāla kasti.

To atvēris, Grants atrada gaisa pistoli un auduma jostu, kurā bija bultas. Pavisam sešas, katra tik resna kā viņa pirksts. Bultām bija uzraksts MORO-709.

Ļoti labi, Tim. — Viņš pārlika jostu pār plecu un iebāza pistoli bikšu kabatā.

Vai tā ir trankvilizatora pistole?

Es tā teiktu.

Kā ir ar to laivu? — Leksa jautāja.

Es domāju, ka tā ir piestātnē, — Grants atbildēja. Viņi sāka iet lejā pa ceļu. Grants nesa plecā airus. — Es ceru, ka tas būs liels plosts, — Leksa sacīja, — jo es neprotu peldēt.

Neuztraucies, — viņš atbildēja.

Varbūt mēs varētu noķert kādu zivi, — viņa teica.

Viņi gāja lejup pa ce|u, slīpais uzbērums pacēlās abās

pusēs. Viņi sadzirdēja zemu ritmisku šņākšanu, bet Grants nevarēja saredzēt, no kurienes tā nāk.

Vai jūs esat pārliecināts, ka plosts būs tur lejā? — Leksa, saraukusi degunu, teica.

Droši vien, — Grants atbildēja.

Ritmiskā šņākšana, viņiem tuvojoties, kļuva skaļāka, bet viņi dzirdēja arī pastāvīgu dūcošu monotonu skaņu. Kad viņi sasniedza ceļa galu pie mazās betona piestātnes, Grants sastinga.

Tiranozaurs bija tieši tur.

Tas izslējies sēdēja koka ēnā, pakaļkājas bija izstieptas. Acis bija va|ā, bet tas nekustējās, ja neskaita galvu, kas lēni pacēlās un nolaidās ar katru šņācošo skaņu. Dūkoņa nāca no mušu mākoņiem, kas lidoja tam apkārt, ložņāja pa galvu un atslābušajiem žokļiem, pa asiņainajiem ilkņiem un nonāvēta hadrozaura asiņaino gurnu, kas gulēja aiz tiranozaura.

Tiranozaurs bija tikai divdesmit jardu atstatumā. Grants bija pārliecināts, ka tas viņus redzējis, bet lielais dzīvnieks nereaģēja. Tas tikai sēdēja. Pēc mirkļa Grants saprata: tiranozaurs bija aizmidzis. Tas sēdēja, bet bija aizmidzis.

Grants pamāja Timām un Leksai palikt tur, kur viņi bija. Viņš lēni devās uz piestātni pilnīgi tiranozaura redzeslokā. Lielais dzīvnieks turpināja gulēt, maigi šņākdams.

Piestātnes galā bija šķūnītis, nokrāsots zaļā krāsā, lai saplūstu ar lapotni. Grants klusi atvēra durvis un paskatījās iekšā. Viņš ieraudzīja pusduci oranžu glābšanas vestu, vai­rākus dzeloņstiepļu ruļļus, dažus virves rituļus un divus lielus gumijas kubus. Kubi bija cieši nosieti ar plakanām gumijas siksnām.

Plosti!

Viņš paskatījās atpakaļ uz Lekšu.

Ar mutes kustībām viņa parādīja: Laivas nav.

Viņa apstiprinoši pamāja.

Tiranozaurs pacēla priekškāju, lai atdzītu mušas, kas džinkstēja ap viņa degunu. Bet citas kustības tas neizdarīja. Grants izvilka vienu no kubiem ārā uz piestātnes. Tas bija pārsteidzoši smags. Viņš atbrīvoja siksnas, atrada piepū­šanas cilindru. Ar skaļu šņācienu gumija sāka izplesties, un tad ar plakšķi plosts pilnīgi atvērts stāvēja uz piestātnes. Skaņa viņu ausīm likās briesmīgi skaļa.

Grants pagriezās un paskatījās uz dinozauru.

Tiranozaurs norūcās un nošņācās. Tas sakustējās. Grants gribēja mesties skriešus, bet dzīvnieks pakustējas un tad atslējās atpakaļ pret stumbru un izdeva ilgas rūcošas atraugas.

Leksa ar riebumu vēdināja roku gar seju.

Grants no sasprindzinājuma mirka sviedros. Viņš vilka gumijas plostu pāri piestātnei. Tas iekrita ar skaļu plunkšķi.

Dinozaurs turpināja gulēt.

Grants piesēja plostu pie piestātnes un atgriezās šķūnītī, lai paņemtu divas vestes. Viņš tās ielika laivā, pēc tam māja bērniem nākt uz piestātni.

Bāla aiz bailēm, Leksa māja pretī: nē.

Viņš ar žestu aicināja: jā.

Tiranozaurs turpināja gulēt.

Grants padraudēja ar pirkstu. Leksa atnāca, viņš ar žestu parādīja, lai viņa kāpj uz plosta, tad iekāpa Tims, un abi uzvilka glābšanas vestes. Grants iekāpa un atgrūdās no piestātnes. Plosts klusi aizslīdēja līcī. Grants paņēma airus un iestiprināja duļļos. Viņi aizpeldēja tālāk no piestātnes.

Leksa atliecās un skaļi atviegloti nopūtās. Tad viņa pietvīka un ar roku pārklāja muti. Augumiņš sarāvās klusinātās skaņās: viņa cīnījās ar klepu.

Viņa vienmēr ieklepojās nelaikā!

— Leksa, — Tims nikni čukstēja, skatīdamies atpakaļ uz krastu.

Viņa bēdīgi kratīja galvu un rādīja uz kaklu. Viņš saprata, ko viņa rāda: kaklā kņudēja. Viņai vajadzēja iedzert ūdeni. Grants airēja, un Tims noliecās pāri plosta malai, ar delnu pasmēla ūdeni un pastiepa saliekto plaukstu pret māsu.

Leksa skaļi noklepojās. Tima ausīs šī skaņa atbalsojās pāri ūdenim kā šāviens.

Tiranozaurs slinki nožāvājās un pakasīja ar pakaļkāju aiz auss tieši kā suns. Tad atkal nožāvājās. Pēc lieliskajām pusdienām tas bija kā apreibis un lēni cēlās augšā.

Uz plosta Leksa izdvesa klusas gārdzošas skaņas.

Leksa, aizveries, — Tims teica.

Es neko nevaru līdzēt, — viņa nočukstēja un tad at­kal klepoja. Grants airēja no visa spēka, plosts ātri virzījās uz līča vidu.

Krastā tiranozaurs bija piecēlies kājās.

Es tur neko nevaru darīt, Timij! — Leksa bēdīgi sauca. — Es neko nevaru darīt!

Šš!

Grants airēja, cik vien ātri varēja.

Tas jau nav no svara, — viņa teica. — Mēs esam pietiekami tālu. Viņš neprot peldēt.

Protams, viņš prot peldēt, tu mazā idiote! — Tims viņai uzkliedza. Krastā tiranozaurs no piestātnes metās ūdenī. Viņš strauji virzījās pa līci viņiem pakaļ.

Nu, bet kā es to varētu zināt? — viņa teica.

Visi zina, ka tiranozauri prot peldēt! Tas ir rakstīts visās grāmatās! Visi rāpuļi prot peldēt!

Čūskas neprot.

Protams, čūskas prot. Tu, idiotei

Nomierinies, — Grants teica. — Turieties pie kaut kā! — Grants vēroja, kā dinozaurs peld. Tiranozaurs tagad bija fīdz krūtīm ūdenī, bet galvu tas varēja turēt augstu virs ūdens virsmas. Grants saprata, ka dzīvnieks nepeld, bet iet, jo pēc dažiem mirkļiem tikai pati galvas virs­puse — acis un nāsis — bija virs ūdens. Tas izskatījās kā krokodils, un tas peldēja kā krokodils, mētājot lielo asti no vienas puses uz otru, tā ka ūdens aiz tās putoja. Grants redzēja muguras kūkumu un rievas, kas stiepās pa asti, kad tā reizēm parādījās virs ūdens.

Tieši kā krokodils, viņš nelaimīgs nodomāja. Lielākais krokodils pasaulē.

Man ļoti žēl, dr.Grant! — Leksa raudāja. — Es tā negribēju!

Grants pameta skatienu pār plecu. Līcis šeit bija ne vairāk kā simt jardu plats, un viņi gandrīz bija sasnieguši vidu. Ja viņš turpinās braukt šajā virzienā, ūdens atkal kļūs seklāks. Tiranozaurs varēs atkal iet, un seklā ūdenī

kustēsies ātrāk. Grants sagrieza plostu un sāka airēt emeļiem. Ko jūs darāt?

onozaurs tagad bija tikai dažu jardu atstatumā. Grants īrēja dzirdēt tā aso, šņācošo elpu. Grants paskatījās īriem, bet tie bija no vieglas plastmasas, tie vispār sja par ieroci, ozaurs atmeta galvu un plati atpleta žokļus, pā­rliektu zobu rindas, un tad, strauji sasprindzinot s, viņš metās uz plostu, gandrīz trāpīja pa gumijas alā galva atsitās pret ūdeni, izveidojies vilnis aiz- plostu tālāk.

nozaurs nogrima zem ūdens, atstādams aiz sevis |us. Līcis bija kluss. Leksa pieķērās apmales rokturiem skatījās atpakaļ. Vai viņš noslīka?

Nē, — Grants teica. Viņš redzēja burbuļus, tad sīku virsmas — tā tuvojās plostam. ;s! — viņš kliedza, kad galva izspiedās zem ikdama plostu un paceldama to gaisā. Plosts ^griezās, pirms nokrita atpakaļ, uariet kaut ko! — Aleksisa kliedza. — Dariet kaut

ants izrāva gaisa pistoli. Tā izskatījās nožēlojami , bet bija iespēja, ja viņš trāpīs dzīvniekam jutīgā acī vai degunā…

nozaura galva parādījās blakus plostam, tas pavēra un ierēcās. Grants notēmēja un izšāva. Bulta pa- gaisā un iedūrās vaigā. Tiranozaurs pakratīja galvu aiz ierēcās.

pēkšņi pāri ūdenim viņi izdzirda atbildes rēcienu. *ietis skatu atpakaļ, Grants krastā ieraudzīja T-reksa i, kurš bija saliecies pāri nogalinātajam zauropodam, skatīja to par savu. Jaunais T-rekss iecirta zobus tad augstu pacēla galvu un ierēcās. Lielais tirano- arī to redzēja, un atbilde nāca nekavējoties — tas zās atpakaļ, lai aizsargātu savu ieguvumu, un strauji ja uz krastu.

Viņš peld prom! — Leksa spiedza, plaukšķi rokas. — Viņš peld prom! Na-na-na-nāā! Dumjai. zaurs!

Jaunais tiranozaurs krastā izaicinoši rēca. Saniknoti lielais tiranozaurs izdrāzās no līča pilnā ātrumā, ūde straumēm plūda no milzīgā ķermeņa, kad tas uzskrēja ( kalnā aiz piestātnes. Jaunais nolieca galvu un bēga, žokļ vēl bija saplosītā gaļa.

Lielais tiranozaurs metās tam pakaļ garām saplosīta^ zauropodam un pazuda aiz pakalna. Viņi dzirdēja tā p€4l draudošo rēcienu, tad plosts devās uz ziemeļiem ap lagūr izliekumu uz upi.

Paguris no airēšanas, Grants sašļuka, krūtis cilājās. Vi nevarēja atgūt elpu un elsodams gulēja uz plosta.

Vai ar jums viss kārtībā? — Leksa jautāja.

Vai no šī brīža tu darīsi to, ko es teikšu?

Labi, — viņa nopūtās, it kā viņš tikko būtu iz iii: visnesaprātīgāko prasību pasaulē. Brītiņu viņa «"k?» pa ūdeni. — Jūs vairs neairējat, — viņa teic

Es esmu piekusis, — Grants sacīja.

Tad kāpēc mēs tomēr kustamies? ut

Grants apsēdās. Viņai bija taisnība. Plosts neatlaic

* kustējās ziemeļu virzienā. — Te noteikti ir straume.

I Straume viņus nesa uz ziemeļiem, uz viesnīcu. Viņš ļ

I raudzījās pulkstenī un pārsteigts redzēja, ka ir piecpads

i minūtes pāri septiņiem. Tikai piecpadsmit minūtes bija |

\ gājušas, kopš viņš pēdējoreiz paskatījies pulkstenī. Tās Iii

r kā divas stundas.

k Grants atlaidās pret gumijas apmali, aizvēra acis

aizmiga.

[1] Turpmākais Eliota vajāšanu apraksts balstās uz Di. A Pīblza raksta «Aka­dēmiskās brīvības pārkāpumi kā preses baumu un mājienu rezultāts: Dr. Pītera Eliota pieredze», kas publicēts žurnālā Journal of Academic Latu and Psychia- try 52, 1979. gada 12. numurā, 19.—38. Ipp.

[1] Rietumaustrālijā tika uzcelta jauna farmaceitiskā fabrika. Visas tabletes te nonāca uz vienas konveijera lentes; kādam darbiniekam bija jāsēž, jāvēro lente un jāšķiro tabletes pēc krāsas un lieluma. Kāds dzīvnieku uzvedības ]>ētnieks norādīja, ka būtu visai vienkārši iemācīt baložus novērot tabletes un, knābjot dažādu krāsu taustiņus, tās sašķirot. Neticīgie fabrikas vadītāji piekrita izmēģinājumam; baloži strādāja labi un nonāca darbā pie konveijera. Tad iejaucās RSPCA un apturēja lī­niju, jo tajā notiekošais esot nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Darbu atkal pārņēma cilvēks, attiecībā pret kuru tā nebija nežēlīga izturēšanās.

[2] džonsone atsaucas galvenokārt uz A. Dž. Pārkinsona darbu Kongo delta mītos un vēsturē (London: Peters, 1904).

[3] Šī leģendārā Zindžas pilsēta bija par pamatu H. Raidera Hegarda popu­lārajam romānam Ķēniņa Zālamana raktuves, ko pirmoreiz publicēja 1885. gadā. Hegards, būdams apdāvināts valodnieks, bija kalpojis gubernatora Natala die­nestā 1875. gadā un, iespējams, dzirdējis par Zindžu no netālu dzīvojošiem zulu- siem.

[4] kaut gan mau mau sacelšanās laikā kopumā tika nogalināti vairāk nekā deviņpadsmit tūkstoši cilvēku, septiņu terorisma gadu laikā upuru vidū bija tikai trīsdesmit septiņi baltie. Sie bojāgājušie tika pareizi uzskatīti par apstākļu, nevis dzimstošās melnās politikas upuriem.

[5] mūžamežu ekosistēma ir daudz efektīvāks enerģijas izmantošanas kom­plekss nekā jebkura cilvēka izveidota enerģijas pārveides sistēma. Skat C. E Hīg- gins e.t ai, Energy Resources and Ecosystem Utilization (Englewood Cliffs, NJ.: Frentice Hall, 1977) 232.-255. Ipp.

[6] Burtiski — «paskaties ārā!», idiomātiskā nozīme — «piesargies!». (Tulko­tāja piezīme.)

[6] 1980. gada maijā eimija pazuda uz četriem mēnešiem, bet septembri pa­rādījās atkal, pie krūtīm nesot mazuli. Eliots signalizēja viņai un bija necerēti iepriecināts, ieraugot mazuli ar zīmēm atbildot Eimijai patīk Pīters patīk Pīters. Žesti bija skaidri un pareizi, tos ari nofilmēja. Eimija ar mazuli nenāca viņiem pārāk tuvu; kad mazulis tuvojās Eliotam, Eimija to saglāba, piespieda krūtīm un pazuda krūmājā. Vēlāk viņa tika novērota barā, kas sastāvēja no div|>adsmit gorillām, Kjambaras kalna rajonā, ziemeļaustrumu Zairā.