Ursula K. le Gvina

Tumsas Kreisā Roka

Ievads………………………………………………………………….

1.    Parāde Erenrangā………………………………………

2.    Puteņa viducī……………………………………………..

3.    Ārprātīgais karalis…………………………………….

4.    Deviņpadsmitā diena………………………………..

5.    Nojautas pieradināšana……………………………

6.    Ceļā uz Orgoreinu……………………………………..

7.    Dzimumu jautājums…………………………………

8.    Cits ceļš uz Orgoreinu……………………………….

9.    Estravens-Nodevējs……………………………………

10.    Sarunas Mišnori…………………………………………

11.    Mišnori monologi………………………………………

12.    Par laiku un tumsu……………………………………

13.    Fermā………………………………………………………….

14.    Bēgšana……………………………………………………….

15.    Līdz Ledājam……………………………………………..

16.    Starp Drumneru un Dremegolu……………….

17.    Orgotiešu radīšanas stāsts……………………….

18.    Ledājos………………………………………………………..

19.    Mājup………………………………………………………….

20.    Bezjēdzīgs ceļojums………………………………….

Getenas kalendārs un laika mērvienības.

Zinātnisko fantastiku bieži raksturo un pat definē kā ekstrapolāciju. Uzskata, ka zinātniskās fantastikas autoram jāspēj paņemt kādu procesu vai parādību no šeit-un-tagad, attīrīt to, bagātināt ar dramatiskiem efek­tiem un attīstīt līdz nākotnei. "Ja šādi turpināsies, notiks tā." Tiek izteikts pareģojums. Metode un rezultāti ļoti atgādina to, ar ko nodarbojas zinātnieks, barojot labo­ratorijas peli ar īpaši attīrītu un koncentrētu pārtikas piedevu lielās devās, lai paredzētu, kas notiks ar cilvē­kiem, kuri minēto piedevu lietos ilgu laiku mazās devās. Rezultāts gandrīz vienmēr ir vēzis. Tieši tāpat notiek ar ekstrapolācijām. Ja zinātniskās fantastikas darbos ir tikai ekstrapolācijas, tad tie noved pie tādiem pašiem secinājumiem kā ideju ģenerators The Club ofRome: mūs gaida vai nu pakāpeniska cilvēka brīvības izzušana, vai pilnīga dzīvības izzušana uz Zemes.

Varbūt tāpēc daudzi, kas nelasa zinātnisko fantastiku, raksturo to kā "bēgšanu no realitātes", bet, tālāk izjau­tāti, atzīst, ka nelasa to tāpēc, ka šie teksti ir "vienkārši depresīvi".

Praktiski jebkas, ja to noved līdz galējībai, kļūst de­presīvs, ja ne kancerogēns.

Par laimi, lai gan ekstrapolācija tiešām ir zinātniskās fantastikas elements, tā nav vienīgā žanra sastāvdaļa.

Tā ir pārāk racionāla un vienkāršota, lai apmierinātu iztēles spējas vienalga, rakstniekā vai lasītājā. Spēles ar nezināmajiem dara dzīvi interesantāku.

Šī grāmata nav ekstrapolācija. Ja jums tīk, varat to lasīt tāpat kā lielu daļu citas zinātniskās fantastikas darbu kā teorētisku eksperimentu. Iedomāsimies (saka Mērija Šellija), ka jauns ārsts laboratorijā uzbūvē cilvēkveidīgu būtni. Iedomāsimies (saka Filips K. Diks), ka Sabiedroto spēki zaudēja Otrajā pasaules karā. Iedo­māsimies, ka tas un tas ir tā un tā, un paskatīsimies, kas notiks turpmāk. Šādi iecerētā vēstījumā nav jāupurē modernajam romānam raksturīgie sarežģītie morāles jautājumi, ari vēstījums obligāti nenonāks strupceļā: doma un intuīcija var brīvi pārvietoties robežās, kuras nosaka tikai eksperimenta teorija, un šī telpa var būt tiešām milzīga.

Teorētiskā eksperimenta mērķis tajā nozīmē, kādā šo terminu izmantoja Šrēdingers un citi fiziķi, nav paredzēt nākotni. Paša Šrēdingera slavenākais teorētiskais ekspe­riments atklāj, ka kvantu līmenī nākotni paredzēt nevar, ir iespējams tikai aprakstīt īstenību, tagadnes pasauli.

Zinātniskā fantastika neparedz nākotni, tā apraksta tagadni.

Pareģojumus izsaka pravieši (bez maksas), gaišreģi (kas parasti prasa maksu un tāpēc savā laikā bija vai­rāk ieredzēti nekā pravieši) un futurologi (algots darbs). Nākotnes paredzēšana tātad ir praviešu, gaišreģu un futurologu darbs. Tā nav rakstnieku darbs. Rakstnieka darbs ir melošana.

Laika ziņu birojā jums pastāstīs, kāds būs laiks nāka­majā otrdienā, un Rand Corporation (korporācija, kas nodarbojas ar nākotnes prognozēm) jums pastāstīs, kāds izskatīsies 21. gadsimts. Tomēr neiesaku jums šādu informāciju meklēt pie literātiem. Vienīgais, ko viņi var jums pastāstīt, ir kādi ir viņi paši un kādi esat jūs: kas notiek pasaulē, kāds šodien, šajā mirklī, ir laiks līst, re, saule, skaties! Atver acis; klausies, klausies! Tā runā rakstnieki. Bet viņi nesaka priekšā, ko jūs redzēsiet vai dzirdēsiet. Viņi var vienīgi pastāstīt, ko ir dzirdējuši vai redzējuši paši, savā laikā un šajā pasaulē, no kura treš­daļu viņi pavadījuši miegā un sapņos un vēl trešdaļu rakstot melus.

"Patiesība pret pasaulīgo!" Jā, protams. Rakstnieki, vismaz drosmes uzplūdu brīžos, tiešām ilgojas pēc pa­tiesības to zināt, paust, tai kalpot. Bet viņi rīkojas ar patiesību dīvainā un viltīgā veidā: izgudrojot tēlus, vietas un notikumus, kas nekad nav pastāvējuši un noti­kuši, un tad stāstot par pašu iztēloto sīki un smalki, gari un plaši. Un, beiguši visus melus pierakstīt, viņi saka: "Nu re! Tā ir Patiesība!"

Viņi izmanto dažādus faktus, lai uzturētu savu melu audumu. Viņi var rakstīt par Māršalsī cietumu, kas tie­šām pastāvēja, vai Borodinas kauju, kas notika, vai klonēšanu, kas tiešām notiek laboratorijās, vai personības sabrukšanu, par ko ir rakstīts psiholoģijas grāmatās, utt. Šis viegli pārbaudāmu faktu, notikumu, fenomenu, uzvedības modeļu svars liek lasītājam aizmirst, ka viņš patiesībā lasa tīru izdomu, vēsturi, kas nav notikusi nekur citur kā vien kartē neatrodamajā vietā rakst­nieka prātā. Būtībā, kamēr mēs lasām romānu, mēs esam ārprātīgi pilnīgi traki. Mēs ticam, ka pastāv cilvēki, kuru patiesībā nav, dzirdam viņu balsis, kopā ar viņiem vērojam Borodinas kauju; varbūt pat kļūstam par Napoleoniem. Saprāts atgriežas (vairumā gadījumu), kad aiz­veram grāmatu.

Vai tiešām kādu vēl pārsteidz fakts, ka neviena sevi cienoša sabiedrība nekad nav uzticējusies māksliniekiem?

Bet mūsu sabiedrība, meklēdama vadību savās bažās un izmisumā, reizumis pilnīgi kļūdaini uzticas māksli­niekiem, izmantodama tos par praviešiem vai futurologiem.

Es nesaku, ka mākslinieki nevar būt pravietiski vai apgaroti: ka godība uz tiem nekad nenolaižas vai ka caur viņiem nerunā dievs. Kas gan būtu mākslinieks, ja viņš neticētu, ka tā notiek? Ja viņš nezinātu, ka tā notiek, jo ir jutis, ka dievs izmanto viņa mēli vai rokas? Varbūt vienu vienīgu reizi dzīvē. Bet ar to pietiek.

Es tāpat neapgalvoju, ka tāda nasta un privilēģijas ir piešķirtas tikai māksliniekiem. Arī zinātnieks gatavojas, briest, dienu un nakti strādā, gan nomodā, gan miegā meklēdams iedvesmu. Jau Pitagors zināja, ka dievs var runāt gan caur ģeometriskām formām, gan sapņiem, tīras domas harmonijā un skaņu harmonijā, skaitļos un vārdos.

Bet īsto jezgu un apjukumu rada vārdi. Mūsdienās vārdi tiek uzskatīti tikai par zīmēm. Filosofi vismaz daži gribētu mūs pārliecināt, ka vārdam (teikumam, apgalvojumam) ir nozīme tikai tik tālu, cik tam ir viena vienīga nozīme, un šī nozīme norāda uz faktu, ko saprot racionālais intelekts, kas nav loģiski pretrunīgs, ko ideālā gadījumā var pat izmērīt.

Apollons ir gaismas, loģiskā prāta, proporcijas, har­monijas skaitļu dievs Apollons dara aklus tos, kuri savā pielūgsmē pienāk viņam par tuvu. Neskatieties visu laiku saulē! Laiku pa laikam piekāpiet pie Dionīsa un izdzeriet ar viņu pa aliņam kroga pustumsā.

Es runāju par dieviem, bet esmu ateiste. Bet es esmu ari māksliniece un tāpēc mele. Neticiet nekam, ko es saku. Es stāstu patiesību.

Vienīgā patiesība, ko es varu saprast vai izteikt, pēc loģiskās definīcijas ir meli. Psiholoģiski to var definēt kā simbolu. Estētiski kā metaforu.

Protams, ir jauki tikt ielūgtai uz futuroloģijas kongre­siem, kur sistēmzinātne demonstrē milzīgus apokaliptis­kus grafikus un man uzdod jautājumus par to, kā Ame­rika izskatīsies 2001. gadā un tā tālāk, bet tā ir briesmīga kļūda. Es rakstu zinātnisko fantastiku, un zinātniskā fantastika nestāsta par nākotni. Es par nākotni nezinu vairāk kā jūs, iespējams, pat mazāk.

Šī grāmata nestāsta par nākotni. Jā, tās sākumā ir rakstīts, ka darbība notiek "no 1490. līdz 1497. Ekumēnes gadam", bet jūs taču tam neticat, vai ne?

Jā, manā stāstā cilvēki ir androgīni, bet tas neno­zīmē, ka es paredzētu pēc pāris tūkstošiem gadu visi cilvēki būs tādi vai arī ka man tā šķiet laba doma. Es vienkārši novēroju savā dīvainajā un viltīgajā, teorē­tiskam eksperimentam raksturīgajā zinātniskās fantas­tikas veidā, ka, paskatoties uz mums šad tad dīvainos diennakts laikos un zināmos laikapstākļos -, mēs tādi jau esam. Es nepareģoju, un es nepavēlu. Es aprakstu. Es aprakstu zināmus psiholoģiskās īstenības aspektus romānam raksturīgā veidā izdomājot sistemātiskus, apstākļiem atbilstošus melus.

Lasot romānu, jebkuru romānu, mums labi jāzina, ka viss tajā rakstītais nepastāv, un tad lasot jātic katram vārdam. Un tad, romānu pabeiguši, mēs, iespējams, kon­statēsim, ka "bija labs" ka esam mazliet citādi, nekā bijām pirms lasīšanas, ka esam izmainīti, tāpat mūs izmaina tikšanās ar svešu cilvēku, pāriešana pāri ielai, ko nekad agrāk neesam šķērsojuši. Bet ir ļoti grūti pateikt, ko konkrēti esam uzzinājuši, kā tieši mēs esam izmainīti.

Mākslinieks piedāvā pasaulei to, ko nevar izteikt vār­dos.

Mākslinieks, kurš rada literatūru, šim nolūkam iz­manto vārdus. Rakstnieks vārdos pasaka vārdiem nepa­sakāmo.

Vārdus, paradoksāli, tā var izmantot, jo līdzās semiotiskam lietojumam tos var izmantot arī simboliski vai metaforiski. (Tiem ir ari skaņa šo faktu vienas nozī­mes aizstāvji neņem vērā. Teikums un rindkopa skan kā akords vai harmoniska kadence mūzikā: pat ja lasām klusu, to nozīmi vieglāk uztver uzmanīgā auss nekā uzmanīgais intelekts.)

Visa literatūra ir metafora. Zinātniskā fantastika ir metafora, kuru no senākām literārām formām atšķir jau­nu vārdu lietojums. Jaunās metaforas tiek ņemtas no mūsdienu dzīves zinātnes, tehnoloģijām, relatīvistiskā un vēsturiskā pasaules uzskata. Ceļojumi kosmosā ir viena no šīm metaforām, arī alternatīvā sabiedrība, citādā bioloģija, nākotne. Nākotne literatūrā ir metafora.

Ko apzīmē šī metafora?

Ja es to varētu pateikt bez metaforām, es nebūtu raks­tījusi visus šos vārdus šo romānu. Un Dženli Ai nekad nebūtu apsēdies pie mana galda un izlietojis visu manu tinti un rakstāmmašīnas lenti, lai informētu mani un jūs, turklāt diezgan pompozi, ka patiesība atklājas caur iztēli.

No Heinas Arhīviem. Ansibla dokumenta 01-01101-934-2-Getena

transkripcija: Stabilim uz Ollulas: Ziņojums no Dženli Ai, Pirmā mobiļa uz Getenas/Ziemas, 93.

Heinas cikls, 1490-1497. Ekumēnes gads.

Es rakstīšu savus ziņojumus tā, it kā stāstītu stāstu, jo dzimtenē man mācīja, ka Patiesība atklājas caur iztēli. Visnepārprotamāko faktu var notušēt vai izcelt, par to stāstot: tas ir līdzīgi kā ar unikālo organisko dārgakmeni no mūsu jūrām tas kļūst spožāks, kad to nēsā viena sieviete, bet citas rokās izbāl un sadrūp putekļos. Fakti nav izturīgāki, sakarīgāki, pilnīgāki un īstenāki par pēr­lēm. Bet abi ir jutīgi.

Stāsts nav tikai manējais; es to arī nestāstu viens. Patiesībā es pat nezinu, kam tas pieder, jūs par to varē­siet labāk spriest. Bet stāstījums ir vienots, un, ja brī­žiem fakti šķiet maināmies līdz ar stāstītāju, tad izvēlie­ties faktu, kas jums patīk labāk; tomēr nekas nav viltots, un viss ir viens stāsts.

Viss sākas 1491. gada 44. diennaktī, kas uz planētas Ziema Kārhaidas zemē bija odharhahad tuwa vai Pirmā gada trešā pavasara mēneša divdesmit otrā diena. Šeit vienmēr ir Pirmais gads. Jaungada dienā mainās tikai katra pagājušā un nākamā gada datums, visi skaita uz priekšu un atpakaļ no vienojošā Tagad. Tā nu Erenrangā, Kārhaidas galvaspilsētā, bija Pirmā gada pavasaris, un mana dzīvība bija apdraudēta, un es to nezināju.

Es biju parādē. Es gāju tieši aiz bazūnēm gosivoriem un tieši pirms karaļa. Lija.

Lietusmākoņi pāri tumšiem torņiem, lietus krīt ielu aizās pār tumšu, vētru aprautu akmens pilsētu, caur kuru lēnītēm vijas zelta stīga. Pirmie nāk Erenrangas pilsētas tirgotāji, magnāti un meistari, rinda pēc rindas, grezni ģērbušies, kustēdamies pa lietu tikpat viegli kā zivis pa ūdeni. Viņu sejas ir inteliģentas un mierīgas. Viņi neiet soli solī. Šī ir parāde bez kareivjiem, te nav pat kareivju imitētāju.

Tālāk nāk zemes kungi un mēri, un pārstāvji, viens vai pieci, vai četrdesmit pieci, vai četri simti no katras Kārhaidas pavalsts vai zemes tiesas. Gājiens ir bezgalīgs, tas virzās uz priekšu mūzikas pavadījumā skan metāla ragi un dobi kaula un koka instrumenti, un sausā, dzidrā elektrisko flautu melodija. Lielo pavalstu standarti sapi­nas lietus apšļakstītā krāsu mudžeklī ar dzeltenajām dekorāciju lentēm, kas izkārtas pie sienām, un dažādo grupu mūzika saduras un savijas daudzējādos ritmos, kas atbalsojas akmens ielas aizā.

Tad žonglieru pulks ar nospodrinātām zelta lodēm, kuras tie sviež augšup, cauri zibošām gaismām un noķer, un atkal sviež, zīmēdami spožas žongliermākslas strūkl­akas. Tad pēkšņi, it kā patiesi aizdegušās, zelta lodes iemirdzas kā stikls starp mākoņiem izlaužas saule.

Tad četrdesmit cilvēki dzeltenos tērpos, kas pūš gosivorus. Gosivors ir bazūne, ko spēlē tikai karaļa klātbūtnē; tas izskan briesmīgā un izmisīgā rēcienā. Kad vienlaikus skan četrdesmit tādi instrumenti, nodreb cil­vēka prāts, nodreb Erenrangas torņi un pēdējās lietus lāses drebēdamas nokrīt no vēja dzenātajiem mākoņiem. Ja tāda ir Karaliskā mūzika, nav brīnums, ka visi Kārhai­das karali ir ārprātīgi.

Tad karaļa svīta: apsardze un funkcionāri, un pil­sētas amatpersonas, un galminieki, vietnieki, senatori, kancleri, vēstnieki, valstsvīri neviens no tiem neievēro savu vietu un nesoļo ritmā, bet visi iet ar lielu pašcieņu. Un viņu vidū karalis Argavens XV baltā tunikā, kreklā un biksēs, ar safrāna krāsas ādas kāju sargiem un smailu, dzeltenu cepuri. Viņa vienīgais rotājums un amata zīme ir zelta gredzens pirkstā. Aiz šīs grupas astoņi spēcīgi puiši nes karalisko palankīnu, ko klāj neapstrādāti dzel­teni safīri; tajā jau gadsimtiem ilgi nav nests neviens karalis, palankīns ir ceremoniāla Senseno Laiku relikvija. Līdzās palankīnam iet astoņi sargi, bruņoti ar "medību bisēm". Ari tās ir paliekas no attālas, barbariskas pagāt­nes, tomēr tās ir pielādētas ar mīkstas dzelzs skrotīm. Nāve soļo tieši aiz karaļa. Aiz nāves nāk amatnieku skolu, koledžu, tirgoņu un karaļnama audzēkņi garas jauniešu un bērnu rindas, tie ģērbušies baltā un sarkanā, un zeltā, un zaļā; un tad klusi, lēni, tumši auto noslēdz parādi.

Karaliskā svīta, mani ieskaitot, sapulcējas uz svaigi būvētas koka platformas gar nepabeigto Upes vārtu arku. Parāde rīkota par godu arkas pabeigšanai: tā tiks pabeigts Jaunais ceļš un Erenrangas Upes osta, milzīgs rakšanas un mūrēšanas, un ceļu būvniecības, darbs, kas prasījis piecus gadus. Ar to Argavena XV valdīšana būs ievērojama Kārhaidas vēstures annālēs. Uz platformas mums mūsu dārgajos un miklajos tērpos ir pašauri. Lie­tus ir beidzies, pār mums spīd saule brīnišķā, staro­jošā, nodevīgā Ziemas saule. Es bilstu cilvēkam pa kreisi: "Ir karsts. Ir tiešām karsti."

Cilvēks man pa kreisi ir smagnējs kārhaidietis ar tumšu ādu un taisniem, smagiem matiem; viņam mu­gurā ir smaga zaļas ādas tunika ar zelta izšuvumiem, smags balts krekls, smagas bikses, ap kaklu ķēde no smagiem sudraba posmiem plaukstas platumā. Un šis cilvēks, stipri svīzdams, man atbild: "Ir gan."

Mums visapkārt ap platformu drūzmējas pilsētas ļaužu sejas, pavērstas augšup kā liedagā izbērtu apaļu, brūnu oļu kaudze, kā vizla zaigodamas ar tūkstošiem uzmanīgu acu pāru.

Tagad karalis uzkāpj uz zaļu dēļu laipas, kas savieno platformu ar arkas virsotni; nesavienotie vārtu stabi pa­ceļas kā torņi pār pūli un stāpeļiem, un upi. Viņam ejot, pūlis iekustas vispārējā murdoņā: "Argavens!" Viņš nekādi uz to neatbild. Viņi ari to negaida. Gosivori nopūš pērkonīgu, satraucošu rēcienu, apklust. Klusums. Saule spīd pār pilsētu, upi, pūli un karali. Lejā mūrnieki ir iedarbinājuši elektrisko vinču, un, karalim kāpjot augs­tāk, arkas noslēgakmens viņu apdzen, tiek pacelts trosē, nolaists un tikpat kā bez trokšņa, lai arī sver vismaz tonnu, ievietots spraugā starp abiem balstiem, tos apvie­nodams vienā arkā. Augšā uz sastatnēm karali gaida mūrnieks ar ķelli un spaini; visi pārējie strādnieki tek lejā pa virvju kāpnēm kā blusu spiets. Karalis un mūr­nieks nometas ceļos augstu starp upi un sauli, katrs uz sava dēļa. Karalis paņem ķelli un sāk aizpildīt ar javu garās šuves gar noslēgakmeni. Viņš nepaķēpājas un neatdod ķelli atpakaļ mūrniekam, bet metodiski ķeras pie darba. Izmantotais cements ir rozīgs, atšķirīgs no pārējām šuvēm, un, minūtes piecas vai desmit vērojis bišu tēvu darbā, es jautāju cilvēkam man pa kreisi: "Vai jūsu noslēgakmeņiem vienmēr tiek izmantots sarkans cements?" Jo tā pati krāsa ir skaidri redzama ap katras arkas noslēgakmeni uz Vecā tilta, kas eleganti krusto upi augšup pa straumi no arkas.

Slaucīdams sviedrus no tumšās pieres, vīrs man jāsaka "vīrs", jo esmu teicis "viņš" un "viņa" vīrs at­bild: "Sensenos laikos noslēgakmeni vienmēr mūrēja ar javu, kas bija sajaukta ar maltiem kauliem un asinīm. Cilvēku kauliem un cilvēku asinīm. Redziet, bez asinssaites arka sabruktu. Mūsdienās tiek izmantotas dzīvnieku asinis."

Tā viņš runā bieži atklāti, bet uzmanīgi, ironiski, it kā vienmēr apzinātos, ka es visu redzu un vērtēju kā svešinieks: unikāla spēja tik izolētas rases pārstāvim ar tik augstu sabiedrisko stāvokli. Viņš valstī ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem; es nezinu, kurš vēstu­riskais amats būtu pielīdzināms viņa statusam vezīrs vai premjerministrs, vai padomnieks; kārhaidiešu vārds nozīmē "Karaļa Auss". Viņš ir pavalsts lords un valsts lords, viņš dara lielus darbus. Viņa vārds ir Therem Harth rem ir Estraven. Es viņu saucu par Estravenu.

Karalis šķiet pabeidzis mūrēšanu, un es nopriecājos. Bet tad viņš pa dēļu tīmekli iziet arkai cauri un sāk to pašu otrā pusē, jo noslēgakmenim ir divas puses. Kārhaidā nepacietība nav cieņā. Viņi nekādā ziņā nav flegmatiķi, tomēr ir ietiepīgi, stūrgalvīgi un vienmēr pabeidz mūrēt šuves. Pūlim krastmalā patīk vērot, kā karalis strādā, bet man ir garlaicīgi un karsti. Man uz Ziemas vēl nekad nav bijis karsti, man nekad vairs nebūs karsti un tomēr es neprotu novērtēt izdevību. Esmu ģērbies atbilstoši leduslaikmetam, nevis stāvēšanai saulītē; man mugurā slāņu slāņiem drēbes no austiem augu diegiem, mākslīgiem diegiem, zvērādām, ādas ārkārtīgi bie­zas bruņas pret aukstumu, kurās es vīstu kā tāda mār­rutka lapa. Lai izklaidētos, es skatos uz pūļiem, kas sapulcējušies ap platformu, uz spožajiem pavalstu un klanu standartiem, kas mierīgi karājas, saules apspī­dēti, un klusītēm jautāju Estravenam, no kurienes nāk tā vai cita zīme. Viņš zina nosaukt visas, lai gan stan­dartu ir simtiem, daži no attālām zemes tiesām, pavar­diem un sīkciltīm Peringa Vētras pierobežā vai Kermlandē.

"Es pats esmu no Kermlandes," viņš saka, kad apbrī­noju viņa zināšanas. "Bet jebkurā gadījumā mans darbs ir zināt visu par pavalstīm. Tās ir Kārhaida. Valdīt pār šo zemi nozīmē valdīt pār tās lordiem. Nevarētu teikt, ka tas īpaši izdotos. Jūs noteikti zināt teicienu, ka Kārhaida ir nevis nācija, bet ģimenes strīds?" Es nezinu, un man ir aizdomas, ka Estravens teicienu ir tikko izdomājis; tas izskatās pēc viņa.

Šai brīdī cits kyorremy loceklis kyorremy ir parla­menta augšpalāta, kuru vada Estravens, grūstās un spiežas cauri pūlim, līdz sasniedz viņu un sāk kaut ko stāstīt. Tas ir karaļa radinieks Pemmer Harge rem ir Tibe. Viņa balss ir ļoti klusa, stāja tikko manāmi nekaunīga, smaidi bieži. Estravens, svīzdams kā ledus gabals saulē, paliek nesatricināms un auksts kā ledus, skaļi atbildē­dams uz Tibes murmināšanu tādā tonī, kas ar savu ikdienišķo pieklājību liek otram izskatīties pēc muļķa. Es klausos un vēroju, kā karalis darbojas ar javu, bet nesaprotu neko, izņemot to, ka Tibe un Estravens viens otru ienīst. Tam tāpat nav nekāda sakara ar mani, un mani vienkārši interesē to cilvēku uzvedība, kuri valda nāciju vārda senākajā nozīmē kuri pārvalda divdesmit miljonu citu cilvēku likteņus. Ekumēnes iekšienē vara ir kļuvusi tik ārkārtīgi smalka un sarežģīta, ka tikai izcils prāts var tai izsekot; šeit tā ir joprojām ierobežota, jo­projām redzama. Estravenā, piemēram, jūtams, ka vara ir saaugusi ar raksturu; viņš nevar izdarīt tukšu žestu vai pateikt vārdu, kuru neuzklausītu. Viņš to zina, un šīs zināšanas viņu dara īstenāku nekā daudzus citus: viņa būtne ir vienota, pamatīga, viņam piemīt cilvēcisks cil­denums. Nekas tā neuzrunā kā panākumi. Es neuzticos Estravenam, kura motīvi vienmēr ir aizplīvuroti; man viņš nepatīk; tomēr es jūtu un ļaujos viņa varai tikpat dabiski kā saules siltumam.

Man tā domājot, saulīte nobāl starp mākoņiem, kas atkal ir savilkušies, un jau drīz lietus retām, smagām lāsēm iezīmē upi augšup pa straumi; tad lāses sabiezē, izmērcējot pūļus Krastmalā, aptumšojot debesis. Karalim nākot lejā pa laipām, gaisma izlaužas starp mākoņiem vēl pēdējo reizi, un baltā figūra un varenā arka uz mirkli izceļas spilgtā dzīvīgumā uz vētras aptumšoto debesu fona. Mākoņi sakļaujas. Auksts vējš iebrāžas Ostas-unPils ielā, upe kļūst pelēka, koki Krastmalā nodreb. Parāde ir galā. Pusstundu vēlāk snieg.

Kad karaļa auto aizbrauca pa Ostas-un-Pils ielu un pūļi sāka malties kā akmens šķembas pa seklu paisumu, Estravens pagriezās pret mani un teica: "Vai jūs pago­dināsiet mani ar savu klātbūtni vakariņās, godājamais Ai?" Es pieņēmu ielūgumu vairāk aiz pārsteiguma nekā prieka. Estravens pēdējo sešu-astoņu mēnešu laikā bija man ļoti palīdzējis, bet es ne gaidīju, ne vēlējos tik lielu personiskas uzmanības izrādīšanu kā ielūgums uz mājām. Harge rem ir Tibe joprojām bija turpat un klau­sījās, un man bija sajūta, ka tā tas ir iecerēts. Apskai­ties par tādu sievišķīgu intrigošanu, es nokāpu no plat­formas un iejuku pūlī. Man bija mazliet jāpieliecas un jāsakumpst, lai tas izdotos. Es neesmu daudz garāks par vidējo getenieti, bet augumu starpību vislabāk var redzēt pūlī. Tas ir viņš, lūk, kur iet Sūtnis! Protams, tāda situācija ietilpa manos pienākumos, bet ar laiku man to paciest kļuva arvien grūtāk. Arvien vairāk es ilgojos pēc nepazīšanas, būt tāds pats kā citi, vienāds ar pārējiem.

Pāris kvartālu aiz Brūžu ielas es pagriezos uz māju pusi, un pēkšņi, pūlim izklīstot, man blakus parādījās Tibe.

"Pasākums bez trūkumiem," sacīja karaļa radinieks, man uzsmaidīdams. Gari, tīri, dzelteni zobi parādījās un pazuda dzeltenā sejā, kas visa bija pārklāta lai gan viņš nebija vecs ar smalkām, sīkām grumbiņām.

"Laba iesvētīšana jaunajai ostai," es teicu.

"Tik tiešām." Vēl vairāk zobu.

"Noslēgakmens ceremonija ir ļoti iespaidīga…"

"Tik tiešām. Ceremonijas saknes meklējamas dziļā pagātnē. Bet Estravens to noteikti jums jau paskaidroja."

"Lords Estravens bija ļoti laipns." Es mēģināju runāt vienkāršiem teikumiem, bet viss, ko teicu Tibem, pēkšņi ieguva dubultu nozīmi.

"Ak, tā noteikti ir," sacīja Tibe. "Tik tiešām, lords Estravens ir plaši pazīstams ar laipnību pret svešinie­kiem." Viņš atkal pasmaidīja, un izskatījās, ka katram zobam ir nozīme: dubulta, daudzkārša, trīsdesmit divas dažādas nozīmes.

"Nav daudz ārzemnieku, kas būtu tik sveši kā es, lord Tibe. Es augstu vērtēju laipnību."

"Tik tiešām, tik tiešām! Un pateicība ir cildena, reta izjūta, ko augstu slavē dzejnieki. Tā ir īpaši reta šeit Erenrangā, droši vien tāpēc, ka no tās nav nekāda labuma. Mēs dzīvojam grūtos laikos, nepateicīgos laikos. Nekas vairs nav tā kā mūsu vecvecāku laikos, vai ne?"

"Es par to nevaru spriest, bet esmu šo pašu sūdzību dzirdējis citās pasaulēs."

Tibe kādu brīdi nekustīgi skatījās uz mani, it kā mēģinādams noteikt, vai neesmu sajucis prātā. Tad viņš atklāja dzeltenos zobus.

"Ak jā! Tik tiešām! Es visu laiku aizmirstu, ka jūs nākat no citas planētas. Bet jums to aizmirst nav iespē­jams, vai ne? Lai gan dzīve šeit, Erenrangā, jums būtu daudz mierīgāka un drošāka, ja jūs to varētu aizmirst, vai ne? Jā, tiešām! Lūk, mans auto, es liku, lai mani sagaida tālāk no pūļa. Gribētu piedāvāt aizvest jūs līdz jūsu salai, bet jāatsakās no šī goda, jo man ļoti drīz jābūt Karaļa namā un nabaga radinieki nedrīkst kavēties, kā saka, vai ne? Tik tiešām!" sacīja karaļa radinieks, iekāp­dams melnajā elektriskajā auto, pāri plecam rādīdams man zobus; viņa acis bija krunciņu tīmekļa aizplīvurotas.

Es gāju tālāk mājup uz savu salu [1] . Tagad, kad ziemas sniegi bija nokusuši, kļuva redzams dārzs nama priekšā. Ziemas durvis, kas atradās metrus trīs no zemes, bija slēgtas uz pāris mēnešiem, līdz atgriezīsies rudens un dziļie sniegi. Aiz mājas stūra dārza dubļos un ledos, un dzīvajā, mīkstajā, leknajā pavasara zālē stāvēja jauns pāris. Viņi bija sadevušies rokās. Viņi bija kemmera pir­majā fāzē. Lielās, mīkstās sniegpārslas dejoja viņiem apkārt, bet viņi stāvēja basām kājām ledainos dubļos, rokās saķērušies, un nespēja novērst acis viens no otra. Pavasaris uz Ziemas.

Savā salā paēdu pusdienas, un, kad Remnī torņa gongi sita Ceturto stundu, es jau biju pie Pils.

Kārhaidieša dienā ir četras kārtīgas maltītes: bro­kastis, otrās brokastis, pusdienas, vakariņas; starp tām notiek nemitīga iekošana, uzkošana un ieēšana. Uz Zie­mas nav lielu gaļas dzīvnieku un nekādu zīdītāju izcel­smes produktu (piena, sviesta vai siera). Vienīgie olbal­tumvielām un ogļhidrātiem bagātie produkti ir dažādas olas, zivis, rieksti un Heinas graudi. Uzturs ir bargam klimatam nabadzīgs, un organismam bieži jāuzņem deg­viela. Es biju pieradis ēst, kā šķita, ik pēc dažām minū­tēm. Togad vēlāk gan es atklāju, ka getenieši līdz pilnībai ir attīstījuši ne tikai nemitīgas ēšanas, bet arī bezgalīgas badošanās paņēmienus.

Joprojām sniga; bija sācies maigs pavasara putenis, daudz patīkamāks par nesenajām Atkušņa laika lietavām. Klusajā, sniegotajā tumsā es aizgāju līdz Pilij un izgāju tai cauri, apmaldīdamies tikai vienreiz. Erenrangas Pils ir pilsēta pilsētā. Mūris ieskauj veselu labirintu pilis, torņus, dārzus, laukumus, segtas ejas, apjumtus tiltus, neapjumtas tuneļu pārejas, nelielus mežus un nocietinā­jumus -, tā ir milzīga konstrukcija, ko daudzu gadsimtu gaitā radījuši vajāšanas mānijas apsēsti cilvēki. Visam pāri paceļas drūmās, sarkanās, izrotātās Karaliskā nama sienas. Šajā celtnē, kas nekad nepaliek tukša, dzīvo tikai un vienīgi karalis. Visi pārējie kalpotāji, palīgi, lordi, ministri, parlamenta locekļi, sargi guļ citās pilīs vai fortos, vai kazarmās, vai mājās kaut kur citur mūra iekšienē. Estravena nams, karaļa labvēlības zīme, bija Sarkanā Stūra ēka, celta pirms 440 gadiem Hermesam, Emrana III mīļotajam kemmeringam, par kura skaistumu joprojām klīst leģendas. Viņu nolaupīja, sakropļoja un pada­rīja vājprātīgu Iekšzemes frakcijas algotņi. Emrans III nomira pēc četrdesmit gadiem, ne mirkli nepārtraucis atriebties savai nelaimīgajai zemei. Viņu iesauca par Emranu Neveiksmīgo. Traģēdija ir tik sena, ka šausmas ir izbalējušas, un tikai viegla neuzticības un grūtsirdī­bas ēna klājas pār mājas akmeņiem un iekšieni. Dārzs bija mazs un iežogots ar mūri, serem koki liecās pāri dīķa akmeņiem. Neskaidros gaismas atspulgos no mājas logiem varēja redzēt, kā tumšajā ūdenī lēni krīt snieg­pārslas un diegiem līdzīgās baltās koku sporas. Estra­vens mani jau gaidīja, stāvēdams sniegā kailu galvu un bez mēteļa, vērodams, kā naktī slepus krīt sniegs un sēklas. Viņš mani klusi sveicināja un aicināja iekšā. Citu viesu nebija.

Es par to izbrīnījos, bet mēs tūdaļ sēdāmies pie galda, un ēdot neviens nerunā par darīšanām. Tad mans izbrīns pārsviedās uz maltīti, kas bija lieliska: pavāram bija izdevies pārvērst līdz nepazīšanai pat pliekanos maizes ābolus, par ko es viņu no sirds uzslavēju. Pēc vakariņām mēs sēdējām pie kamīna un dzērām karstu alu. Pasaulē, kur starp galda piederumiem ietilpst neliels rīks, ar ko salauzt ledu dzeramajā kausā, cilvēks iemācās novērtēt karstu alu.

Estravens pie galda bija uzturējis mīlīgu sarunu. Ta­gad, sēdēdams man iepretim kamīna otrā pusē, viņš klusēja. Lai gan uz Ziemas es biju jau otro gadu, man joprojām nebija izdevies planētas cilvēkus uztvert kā iedzimtajam. Es mēģināju, bet visas manas pūles bei­dzās ar to, ka es vispirms uztvēru katru getenieti kā vīrieti, tad kā sievieti, es iedzinu viņus rāmjos, kas bija nebūtiski viņiem, toties ļoti būtiski man. Tā nu, sūkdams kūpošo, skābeno alu, es prātoju, ka Estravens pie galda bija uzvedies kā sieviete šarmants, taktisks un netve­rams, mānīgs un nepastāvīgs. Varbūt man viņā nepa­tika tieši šī maigā, elegantā sievišķība? Varbūt tāpēc es viņam nespēju uzticēties? Jo par viņu nebija iespējams domāt kā par sievieti: man blakus liesmu atspīdums no krēslas izrāva ietekmīgu, tumšu, ironisku personību. Un tomēr tikko es sāku viņu uztvert kā vīrieti, sajutu kaut ko viltotu un neīstu bet vai tas bija viņa vai manas attieksmes nopelns? Viņa balss bija maiga un diezgan skanīga, bet ne zema, tā nebija vīrieša balss, bet tā ne­bija arī sievietes balss tikai ko tā teica?

"Man ļoti žēl," viņš turpināja, "ka man ir nācies tik ilgi atlikt iespēju uzlūgt jūs pie sevis. No šī viedokļa man tiešām prieks, ka starp mums vairs nepastāv jautājums par atbalstu."

Kādu brīdi es par to lauzīju galvu. Līdz šim brīdim Estravens neapšaubāmi bija bijis mans labvēlis galmā. Vai viņš gribēja teikt, ka viņa organizētā rītdienas audience pie karaļa būs pacēlusi mūs abus vienādā lī­menī? "Man šķiet, ka es jūs nesaprotu," es sacīju.

Viņš apklusa, ari acīmredzami samulsis. "Jūs taču sa­protat," viņš teica, "esot šeit jūs saprotat, ka es vairs nerunāju ar karali jūsu labā?"

Viņš runāja tā, it kā kaunētos par mani, nevis sevi. Tātad tam, ka es biju pieņēmis viņa ielūgumu, bija kaut kāda slēpta nozīme, kuru biju palaidis garām. Bet mana kļūme bija formāla, viņējā saturiska. Vispirms man ienāca prātā, ka daru pareizi, neuzticēdamies Estravenam. Viņš nebija vienkārši nepastāvīgs, vienkārši varens viņš bija neuzticams. Visus šos mēnešus Erenrangā viņš bija mani uzklausījis, atbildējis uz jautājumiem, sūtījis ārstus un inženierus apliecināt, ka gan es pats, gan mans kuģis ir no citas planētas, iepazīstinājis mani ar nepie­ciešamajiem cilvēkiem un pamazām pacēlis no iztēles bagāta briesmoņa statusā pirmajā gadā pēc ierašanās līdz manam tagadējam noslēpumainā Sūtņa statusam. Man rit būs jātiekas ar karali. Tagad, aizvadījis mani līdz bīstamā troņa pakājei, viņš pēkšņi vienā mierā paziņoja, ka mani vairs neatbalstīs.

"Jūs esat pieradinājis mani jums uzticēties…"

"Tā bija kļūda."

"Un jūs gribat teikt, ka tagad, kad esat vienojies par audienci, jūs neiestāsieties par labu manai misijai karaļa priekšā, kā jūs to…" Man pietika prāta nepateikt "apso­lījāt".

"Es nevaru."

Es biju ļoti dusmīgs, bet viņš nedz izrādīja dusmas, nedz atvainojās.

"Vai jūs paskaidrosiet, kāpēc?"

Pēc brīža viņš sacīja: "Jā," un tad atkal apklusa. Klusumā es sāku domāt par to, kādas tiesības man kā neveiklam un neaizsargātam citplanētietim ir pieprasīt paskaidrojumus no karalistes premjera jo īpaši tādēļ, ka es nesaprotu un, iespējams, nekad nesapratīšu šīs karalistes varas principus un pārvaldes metodes. Tas neapšaubāmi bija šifgretora prestiža, goda, statusa, lepnuma jautājums. Uz šī netulkojamā jēdziena bal­stījās visi sabiedrības procesi gan Kārhaidā, gan citur uz Getenas. Un es nekādi nespēju to izprast līdz galam.

"Vai jūs dzirdējāt, ko karalis man šodien ceremonijas laikā sacīja?"

"Nē."

Estravens pieliecās man tuvāk pāri kamīnam, izcēla no karstajiem pelniem alus krūzi un papildināja karsto dzērienu manā kausā. Viņš neko vairāk neteica, tāpēc es mēģināju paskaidrot: "Es nedzirdēju, ka karalis būtu jums ko teicis."

"Es ari ne," viņš teica.

Beidzot es sapratu, ka esmu palaidis garām vēl vienu zīmi. Pie sevis nolādēdams viņa sievišķīgo izvairību, es teicu: "Lord Estraven, vai jūs ar to mēģināt man pateikt, ka esat zaudējis karaļa labvēlību?"

Man šķiet, ka tad viņš apskaitās, bet neko neizrā­dīja. Viņš tikai teica: "Es neko nemēģinu jums pateikt, godājamais Ai."

"Sasodīts, un kāpēc ne?"

Viņš savādi paskatījās uz mani. "Teiksim tā. Galmā ir dažas personas, kuras jūsu vārdiem runājot nav zau­dējušas karaļa labvēlību. Un viņas nekādā ziņā nevēlas jūsu klātbūtni vai jūsu misiju mūsu zemē."

Un tu tagad gribi viņiem piebiedroties, pārdot mani, lai glābtu savu ādu, es domāju, bet neredzēju jēgu neko sacīt. Estravens bija galminieks, politiķis, bet es muļ­ķis, kas viņam uzticējies. Pat divdzimumu sabiedrībā politiķim ļoti bieži kaut kā pietrūkst līdz godavīram. Viņa ielūgums uz vakariņām parādīja, ka, viņaprāt, man būs tikpat viegli pieņemt viņa nodevību kā viņam mani nodot. Bija skaidrs, ka paša statuss ir svarīgāks par godīgumu. Tāpēc es ar pūlēm izgrūdu: "Man ļoti žēl, ka laipnība pret mani jums ir sagādājusi nepatikšanas." Karstas ogles. Es uz mirkli sajutos labāks par viņu, bet tas nebija ilgi, viņš bija pārāk neaprēķināms.

Viņš atgāzās krēslā. Sarkanīgās liesmas plaiksnījās pār viņa ceļiem un smalkajām, stiprajām, mazajām plaukstām, kas turēja sudraba kausu, bet seja palika ēnā. Viņa seju vienmēr apēnoja biezi mati, kuplās uzacis un skropstas, un sejas izteiksme svinīgi maiga. Vai iespē­jams lasīt kaķa sejā vai ūdra vai roņa vaibstos? Daži getenieši, es nodomāju, ir līdzīgi tādiem dzīvniekiem, viņiem ir tumšas, dziļas acis, kas nemaina izteiksmi, kad ar viņiem runā.

"Es pats sev sagādāju nepatikšanas," viņš atbildēja. "Tam, ko es izdarīju, nav nekāda sakara ar jums, godājamais Ai. Jūs zināt, ka Kārhaidai ir robežstrids ar Orgoreinu. Strīda objekts ir Ziemeļu Ūdenskritumu apga­bals pie Sasinotas. Argavena vectēvs savulaik pievienoja Sinotas ieleju Kārhaidai, bet Komensālija nekad to nav atzinusi. Par daudz sniega no viena mākoņa, un tas kļūst arvien biezāks. Es palīdzēju vairākiem Kārhaidas fermeriem, kas dzīvo ielejā, pārbraukt uz austrumiem pāri vecajai robežai, domādams, ka strīds norims pats no sevis, ja ieleju atstās orgotiešiem, kas tur dzīvojuši gadu tūkstošiem. Pirms vairākiem gadiem es biju Zie­meļu Ūdenskritumu apgabala pārvaldnieks un iepazi­nos ar turienes fermeriem. Man nepatīk doma, ka viņus nogalinās partizānu uzbrukumos vai izsūtīs uz brīvprā­tīgajām fermām Orgoreinā. Kāpēc vienkārši neaizvākt strīda iemeslu? Bet tas nav patriotiski. Patiesībā tā ir gļēvulība un kaitē paša karaļa šifgretoram."

Viņa mēģinājumi ironizēt un stāsti par robežstrīdiem ar Orgoreinu mani neinteresēja. Es atgriezos pie mūsu sarunas tēmas. Arī neuzticoties varbūt vēl varēju viņu izmantot. "Atvainojos," es teicu, "bet man šķiet muļķīgi, ka jautājums par pāris zemniekiem varētu izjaukt manu izdevību tikties ar karali. Uz spēles ir likts daudz vairāk nekā pāris kilometru valsts robežas."

"Jā, daudz vairāk. Bet varbūt Ekumēne, kuras robežas plešas simtiem gaismas gadu garumā, mazliet pacietīsies."

"Ekumēnes stabiļi ir ļoti pacietīgi. Viņi gaidīs simt vai pat piecsimt gadu, kamēr Kārhaida un citas Getenas val­stis pārdomās un izlems, vai pievienoties pārējai cilvē­cei. Es te izteicu tikai personisku cerību. Un personisku vilšanos. Man jāatzīst, ka es cerēju ar jūsu palīdzību…"

"Es ari. Nūjā, Ledāji neradās vienā naktī…" Viņa lūpas izteica sakāmvārdu, bet prāts bija aizņemts ar kaut ko citu. Viņš izskatījās drūms. Es iedomājos, ka viņš mani pārvieto kā tādu bandinieku savā varas spēlē. "Jūs ieradāties mūsu zemē," viņš beidzot teica, "savādos laikos. Viss mainās. Mēs esam jaunu notikumu priekšvakarā. Nē, varbūt ne tā. Mēs esam pārāk tālu aizgājuši pa ierasto ceļu. Es cerēju, ka jūsu klātbūtne, jūsu misija mūs pasargātu no nomaldīšanās, dotu mums pilnīgi jaunu iespēju. Bet īstajā laikā īstajā vietā. Tas viss ir viena vienīga laimes spēle, godājamais Ai."

Nevarēdams paciest tādu aplinkus runāšanu, es teicu: "Jūs domājat, ka šis -nav īstais laiks. Vai jūs ieteiktu man atsaukt audienci?"

Kārhaidiešu valodā tas izklausījās vēl muļķīgāk, bet Estravens par to pat nepasmaidīja, nedz arī saviebās. "Baidos, ka tikai karalim ir tādas privilēģijas," viņš klusu teica.

"Sasodīts, jā. Es to tā nedomāju." Uz mirkli atbalstīju galvu rokās. Biju audzis brīvajā, atklātajā Zemes sabied­rībā un nekādi nespēju izprast paklausību un uzvedības normas, ko tik rūpīgi ievēro kārhaidieši. Es zināju, kas ir karalis, Zemes vēsturē tādu ir bijis tūkstošiem, bet man dzīvē nekad nebija nācies piedzīvot augstdzimtību man nebija takta izjūtas. Es pacēlu kausu un iesūcu mutē nežēlīgu un apsvilinošu malku. "Tad es teikšu karalim mazāk, nekā biju plānojis sacīt tobrīd, kad varēju ar jums rēķināties."

"Labi."

"Kāpēc?" es gribēju zināt.

"Redziet, godājamais Ai, jūs neesat vājprātīgs. Es ne­esmu vājprātīgs. Bet neviens no mums nav karalis… Redziet es paredzu, ka jūs mēģināsiet stāstīt Argavenam, ka jūsu misija uz šīs planētas ir izveidot savienību starp Getenu un Ekumēni. Šo informāciju viņš jau zina; jo, kā jūs saprotat, es to viņam esmu pastāstījis. Esmu virzījis jūsu lietu, mēģinājis viņu ieinteresēt jūsu jau­tājumā. Tas bija nepareizi, nepareizā laikā. Es aizmirsu (jo pats biju tā aizrāvies), ka viņš ir karalis un neskatās uz notiekošo racionāli, bet no karaļa viedokļa. Viss, ko es viņam stāstīju, karaļa acīs nozīmē tikai vienu viņa vara ir apdraudēta, viņa karaliste ir tikai puteklis Visuma priekšā, viņa karaļa stāja tikai joks starp cilvēkiem, kas valda pār simtiem pasauļu."

"Bet Ekumēne nevalda, tā tikai koordinē. Tās vara nav lielāka par to valstu un pasauļu varu, kuras tā apvieno. Savienībā ar Ekumēni Kārhaida būs nesalīdzināmi ma­zāk apdraudēta un daudz ievērojamāka nekā jebkad agrāk."

Estravens kādu laiku neko neatbildēja. Viņš sēdēja un raudzījās ugunī; liesmas zibinājās, atspoguļodamās viņa kausā un platajā sudraba amata ķēdē uz viņa ple­ciem. Vecais nams ap mums bija kluss. Maltītes laikā galdu pieskatīja kalpotājs, bet, tā kā Kārhaidā nav ver­dzības vai personisko kalpotāju un līgumi tiek slēgti par pakalpojumiem, nevis cilvēkiem, visi kalpotāji jau bija aizgājuši mājās. Tādiem cilvēkiem kā Estravens vienmēr kaut kur ir apsardze, jo pasūtījuma slepkavības Kārhaidā zeļ un plaukst, bet arī nevienu sargu es nemanīju. Mēs bijām vieni paši.

Es biju vienatnē ar svešinieku tumšas pils sienās, sniega pārvērstā pilsētā, leduslaikmeta vidū uz svešas planētas.

Viss manis teiktais gan šonakt, gan kopš ieraša­nās uz Ziemas man pēkšņi šķita muļķīgs un neticams. Kāpēc es biju domājis, ka šis vai jebkurš cits cilvēks ticēs maniem stāstiem par citām pasaulēm, citām rasēm, labu, miermīlīgu valdību kaut kur tālajā Visumā? Tas viss bija nieki. Es biju ieradies Kārhaidā svešādas konstrukcijas kuģī, biju vairākos aspektos fiziski atšķirīgs no geteniešiem to vajadzēja izskaidrot. Bet manis paša skaidrojumi bija ārprātīgi un neticami. Es tajā brīdī neticēju pats sev. "Es jums ticu," sacīja nepazīstamais svešais, kurš bija palicis ar mani vienatnē, un es biju tā iegrimis pats savā atsvešinātībā, ka skatījos uz viņu ar pilnīgu izbrīnu. "Es baidos, ka arī Argavens jums tic. Bet viņš jums neuzticas. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņš vairs neuzticas man. Esmu pieļāvis kļūdas, bijis neapdomīgs. Es nevaru arī cerēt, ka jūs man uzticēsieties, jo esmu ļāvis jums nonākt bries­mās. Es aizmirsu, kas ir karalis, aizmirsu, ka karalis paša acīs ir visa Kārhaida, aizmirsu, kas ir patriotisms un ka viņa amata pienākums ir būt absolūtam patriotam. Vai drīkstu jums jautāt, godājamais Ai: vai jūs no paša pieredzes zināt, kas ir patriotisms?"

"Nē," es sacīju. Mani satricināja personības spēks, kas tagad visā pilnībā bija vērsts uz mani. "Es domāju, ka nē. Ja nu vienīgi ar patriotismu jūs domājat mīlestību uz dzimto zemi. To es pazīstu ļoti labi."

"Nē, ar patriotismu es nedomāju mīlestību. Es domāju bailes. Bailes no svešā. Un tas izpaužas politiski, nevis poētiski naidā, sāncensībā, iebrukumos. Šīs bailes mūsos pieaug gadu no gada. Mēs savā ceļā esam aizgājuši pārāk tālu. Un jūs, kas nākat no pasaules, kura nacionālās val­stis pāraugusi jau pirms daudziem gadsimtiem, kas pat nesaprotat, par ko es te runāju, kas gribētu mums parādīt jauno ceļu…" Viņš aprāvās. Pēc kāda laika viņš turpināja, atkal atguvis paškontroli, vēss un pieklājīgs. "Es šobrīd atsakos virzīt jūsu lietu galmā tieši baiļu dēļ. Bet es nebai­dos par sevi, godājamais Ai. Es nerīkojos patriotiski. Galu galā uz Getenas pastāv ari citas tautas."

Man nebija ne jausmas, ko viņš no manis grib, bet bija diezgan skaidrs, ka viņa teiktajā ir kāda apslēpta nozīme. No visām tumšajām, noslēpumainajām dvēse­lēm, ko šajā saltajā pilsētā biju saticis, šī bija vistumšākā. Es atteicos piedalīties viņa labirinta spēlē. Es klusēju. Pēc kāda laika viņš uzmanīgi turpināja: "Ja esmu pareizi sapratis, jūsu Ekumēne rūpējas par visas cilvēces intere­sēm. Piemēram, orgotiešiem ir pieredze vietējo interešu pakļaušanā kopīgajām: šādas pieredzes Kārhaidā nav. Un Orgoreinas komensāļi pārsvarā ir pie skaidra prāta, lai arī diezgan aprobežoti, taču Kārhaidas karalis ir ne tikai ārprātīgs, bet arī diezgan dumjš."

Bija skaidrs, ka Estravens nav uzticīgs nekam. Es ar nelielu nepatiku teicu: "Tad jau tādam kalpot ir diezgan grūti."

"Es nezinu, vai jebkad esmu kalpojis karalim," sacīja karaļa premjerministrs. "Vai jebkad esmu vēlējies to darīt. Es neesmu neviena kalps. Katram jāmet viņa paša ēna…"

Remnī torņa gongi sita Sesto stundu, pusnakti, un es to izmantoju kā iespēju atvadīties. Kamēr gaitenī vilku mugurā mēteli, viņš teica: "Man vairs nebūs izdevības ar jums parunāt, jo acīmredzot jūs atstāsiet Erenrangu…"

Nez, kāpēc viņš tā domāja? "Bet es ceru, ka reiz pienāks diena, kad atkal varēšu jums uzdot jautājumus. Es gribu uzzināt tik daudz ko. Jo īpaši par jūsu domu-runu; jūs man tikai iesākāt par to stāstīt."

Viņa ziņkārība šķita pilnīgi neviltota. Viņš bija nekau­nīgs kā visi varenie. Viņa solījumi man palīdzēt arī bija šķituši neviltoti. Es teicu, jā, protams, kad vien viņš vēlas, un ar to vakars beidzās. Viņš mani pavadīja cauri dārzam, kur sniegs gulēja plānā kārtiņā Getenas lielā, pelēcīgi gaļīgā mēness gaismā. Es nodrebinājos, kad iznācām ārā, jo temperatūra bija nokritusies diezgan zemu, un viņš pieklājīgā izbrīnā sacīja: "Jums auksti?" Viņam, protams, tā bija silta pavasara nakts.

Es biju noguris un nomākts. Es teicu: "Man ir bijis auksti, kopš es ierados uz šīs planētas."

"Kā jūs to saucat mūsu pasauli savā valodā?"

"Getena."

"Jūs tai nepiešķīrāt nekādu citu nosaukumu?"

"Jā, Pirmā ekspedīcija to nosauca par planētu Ziema."

Mēs bijām apstājušies pie vārtiem dārza mūrī. Aiz tiem tumšajos sniegotajos džungļos rēgojās Pils ēkas un koki, kurus laiku pa laikam dažādos augstumos izgais­moja blāvas, zeltainas logu strēles. Pacēlis acis uz šaurās arkas noslēgakmeni, es iedomājos nez, vai arī tas ir iemūrēts ar kaulu un asiņu javu? Estravens atvadījās un pagriezās, lai ietu; viņam nekad nepadevās garas atva­das un sasveicināšanās. Es gāju mājup cauri klusajiem Pils pagalmiem un alejām, zābaki skrapstēja pret plāno sniegu mēnesgaismā, kas klāja visas dziļās pilsētas ielas. Man bija auksti, es jutos nedrošs, un man sirdi žņaudza vientulība, nodevība un bailes.

No skaņu ieraksta Erenrangas Vēstures koledžas skaņu arhīvā: Ziemeļkārhaidas "pavarda stāsti", teicējs nezināms, ierakstīts karaļa Argavena VIII valdīšanas laikā.

… Reiz, aptuveni pirms divsimt gadiem, Šatas Pavardā, kas atrodas Peringa Vētras robežā, dzīvoja divi brāļi, kas viens otram bija devuši kemmeringa zvērestu. Toreiz, tāpat kā tagad, īstiem brāļiem bija atļauts palikt kemmeringiem, līdz vienam piedzimst bērns, bet pēc tam tiem bija jāšķiras; viņi nedrīkstēja zvērēt kemmeru uz mūžu. Bet šie bija tā izdarījuši. Kad bērns bija ieņemts, Šatas lords viņiem pavēlēja lauzt zvērestu un nekad vairs nesatikties kemmerā. Dzirdēdams šādu pavēli, viens no abiem tas, kas nesa sevī bērnu, krita izmisumā, nekas viņu nespēja mierināt. Un viņš sadabūja indi un padarīja sev galu.

Tad Pavarda ļaudis cēlās pret otru brāli un izdzina viņu no Pavarda un zemes tiesas, uzlikdami viņam paš­nāvības kaunu. Un, tā kā viņa paša lords bija viņu izdzi­nis un ziņas par to gāja viņam pa priekšu, neviens to nepieņēma, bet pēc triju dienu ciemošanās viņu izlika aiz durvīm kā noziedznieku. Tā viņš klīda apkārt, līdz saprata, ka neviens visā zemē viņam neizrādīs laipnību un viņa noziegums nekad netiks piedots. [2]

Viņš neticēja, ka tā var būt, jo bija jauns un neno­rūdīts. Kad viņš saprata, ka tā tiešām ir, viņš aizgāja uz Šatu un nostājās pie Ārējā Pavarda durvīm kā trim­dinieks. Un saviem pavarda biedriem viņš teica šādus vārdus: "Es esmu palicis bez goda starp cilvēkiem. Mani neredz. Es runāju, un mani nedzird. Es nāku, un neviens mani nesagaida. Man nav vietas pie uguns, man nav ēdiena uz galda, man nav gultas, kur gulēt. Tomēr man vēl ir vārds: Geterens ir mans vārds. Šo vārdu tad es arī lieku pār šo Pavardu kā lāstu un līdz ar to arī savu kaunu. Glabājiet to. Tagad, zaudējis vārdu, es došos nāvē." Tad daži Pavarda iemītnieki pielēca kājās ar klie­dzieniem un troksni, gribēdami viņu nogalināt, jo slep­kavība met mazāku ēnu pār namu nekā pašnāvība. Viņš tiem izbēga un skrēja uz ziemeļiem pāri Ledājiem, un skrēja ātrāk par saviem vajātājiem. Viņi visi satriekti atgriezās Šatā. Bet Geterens devās tālāk un pēc divām dienām nonāca pie Peringa ledājiem. [3]

Divas dienas viņš gāja pa Ledāju uz ziemeļiem. Viņam līdzi nebija ēdiena, un mētelis bija viņa vienīgais patvē­rums. Uz Ledus nekas neaug, tur nav zvēru. Bija susmy mēnesis, un dienām un naktīm sniga. Viņš gāja viens pats cauri vētrai. Otrajā dienā viņš zināja, ka kļūst vājāks. Otrajā naktī viņam bija jāapguļas un jāiemieg uz brīdi. Trešajā rītā viņš redzēja, ka ir apsaldējis rokas, un juta, ka ari pēdas, lai gan nespēja atraisīt zābaku saites, lai apskatītos, jo rokas vairs neklausīja. Viņš sāka rāpot uz ceļiem un elkoņiem. Viņam nebija nekāda iemesla tā darīt, jo bija vienalga, vai viņš nomirs uz Ledāja turpat vai maz­liet tālāk, bet kāds spēks viņu vilktin vilka uz ziemeļiem.

Pēc kāda laika sniegs rimās un vējš noklusa. Parādī­jās saule. Viņš rāpodams nevarēja redzēt pārāk tālu, jo kapuces vilna aizsedza acis. Vairs nejuzdams aukstumu ne rokās un kājās, ne uz sejas, viņš domāja, ka tūlīt būs nosalis pavisam. Tomēr viņš vēl spēja kustēties. Sniegs uz Ledāja viņam šķita savāds: tas izskatījās pēc baltas zāles, kas aug no ledus. Tas locījās un iztaisnojās kā zāles stiebri, ja to aizskāra. Viņš beidza rāpot un apsēdās, atstūmis kapuci, lai varētu paskatīties apkārt. Visur, cik tālu skatiens sniedza, pletās balti un mirdzoši sniegzāles lauki. Bija ari baltu koku birzis, un koku lapas bija baltas. Spīdēja saule, vēja nebija, un viss bija balts.

Geterens novilka cimdus un paskatījās uz rokām. Tās bija baltas kā sniegs. Tomēr tās vairs nebija apsaldētas, viņš spēja kustināt pirkstus un piecelties kājās. Viņš nejuta ne sāpes, ne aukstumu, ne izsalkumu.

Viņš redzēja aiz ledus laukiem ziemeļos baltu torni, līdzīgu pavalsts tornim, un tālumā kādu, kas viņam tuvojās. Pēc brīža Geterens varēja izšķirt, ka cilvēks ir pilnīgi kails, ar pavisam baltu ādu un pavisam baltiem matiem. Viņš nāca tuvāk, līdz varēja dzirdēt balsi. Ge­terens jautāja: "Kas tu esi?"

Baltais cilvēks sacīja: "Es esmu tavs brālis un kemmerings Hodī."

Hodī tā sauca viņa brāli, kas bija noindējies. Un Geterens redzēja, ka baltais cilvēks ir viņa brālis pēc auguma un vaibstiem. Bet viņa vēderā vairs nebija dzī­vības, un viņa balss skanēja kā ledus čerkstoņa.

Geterens jautāja: "Kur mēs esam?"

Hodī atbildēja: "Šis ir puteņa viducis. Mēs, kas esam sev pielikuši rokas, dzīvojam šeit. Te mēs varam piepildīt zvērestu."

Geterens nobijās un sacīja: "Es te nepalikšu. Ja tu būtu nācis man līdzi uz dienvidu zemēm, mēs būtu pali­kuši kopā un visu mūžu turējuši zvērestu, un neviens nezinātu par mūsu pārkāpumu. Bet tu lauzi zvērestu, izdzēsdams to kopā ar savu dzīvību. Un tagad tu nevari izrunāt manu vārdu."

Ta arī bija. Hodī kustināja baltās lūpas, bet nevarēja izrunāt brāļa vārdu.

Viņš pieskrēja pie Geterena un izstiepa rokas, lai to apkamptu, un satvēra viņa kreiso roku. Geterens izrāvās un bēga. Viņš skrēja uz dienvidiem un skrienot redzēja, kā acu priekšā paceļas balta krītoša sniega siena, un, tajā ieejot, viņš atkal nokrita uz ceļiem un vairs nespēja skriet, bet tikai rāpot.

Devītajā dienā pēc tam, kad otrs brālis bija uzkāpis Ledājā, viņu atrada Orohas Pavarda ļaudis. Viņu zemes tiesa ir uz ziemeļaustrumiem no Šatas. Viņi nezināja, ne kā viņu sauc, ne no kurienes viņš nācis, jo atrada viņu rāpojam sniegā izkāmējušu, aklu, viņa seja bija nomelnējusi no apsaldēšanās un saules, un sākumā viņš nevarēja parunāt. Tomēr viņš izveseļojās, izņemot kreiso roku, kas bija nosalusi un tāpēc jāamputē. Daži sacīja, ka viņš esot Geterens no Šatas, par kuru bija dzirdējuši runājam. Citi teica, ka tā nevar būt, jo Geterens esot uzkāpis Ledājā pirmajā rudens puteņa dienā un noteikti gājis bojā. Viņš pats noliedza, ka būtu Geterens. Izvese­ļojies viņš pameta Orohu un Vētras robežu un devās uz dienvidiem, un nosauca sevi par Ennoku.

Kad Ennoks jau bija vecs, viņš mitinājās Rēras līdze­numā. Reiz, saticis cilvēku no dzimtenes, viņš tam jautāja: "Kā klājas Šatas tiesā?" Tas viņam pastāstīja, ka Šatai neklājas labi. Nekas neveicās ne pavardā, ne laukos, visu apsēda slimība, pavasarī sēkla zemē sasala un rudenī graudi vārpās sapuva, un tā tas notika jau gadiem. Tad Ennoks viņam sacīja: "Es esmu Geterens no Šatas," un viņš tam pastāstīja, kā uzkāpis Ledājā un ko tur saticis. Sava stāsta beigās viņš teica: "Pastāsti viņiem tur, Šatā, ka es ņemu atpakaļ savu vārdu un savu ēnu." Pavisam nedaudz dienu pēc tam Geterens saslima un nomira. Ceļotājs aiznesa viņa vārdus līdz Šatai, un stāsta, ka kopš tā laika zemes tiesā atgriezās labklājība un viss izdevās gan laukā, gan namā, gan sadzīvē.

Es piecēlos vēlu un atlikušo rītu pavadīju, pārlasī­dams piezīmes par Pils etiķeti un geteniešu psiholoģijas un paradumu novērojumus, ko bija pierakstījuši mani priekšgājēji pētnieki. Es neiedziļinājos lasāmvielā, bet tam nebija nozīmes, jo es tāpat visu zināju no galvas un lasīju galvenokārt tāpēc, lai aizbāztu muti iekšējai balsij, kura visu laiku atkārtoja: Kaut kas ir nogājis greizi. Kad man neizdevās to piespiest paklusēt, es ar viņu strīdējos, pierādīdams, ka man viss izdosies arī bez Estravena varbūt pat labāk nekā ar viņu. Galu galā mans darbs bija domāts vienam cilvēkam. Ir tikai viens Pirmais mobilis. Pirmo vēsti par Ekumēni nes viena balss, viens miesā klātesošs cilvēks, sūtnis ir viens. Viņu var nogalināt kā gāja bojā Peleldžs uz Taurus-Četri vai ieslēgt trako namā kā visus trīs pirmos mobiļus pēc kārtas uz Gao; tomēr tāda ir pieņemtā prakse, jo tas darbojas. Viena balss, kas runā patiesību, laika gaitā ir lielāks spēks par flotēm un armijām. Jā, laika tur vajag daudz, bet laiks Ekumēnei vienmēr ir pārpilnībā tev nav, sacīja iekšējā balss, bet es iedzinu viņu loģiskā klusumā un ierados uz audienci Pilī pie karaļa Otrajā stundā, pilns miera un pašapziņas. Bet tas viss pajuka jau priekštelpā, iekams es pat ieraudzīju karali.

Pils sargi un sekretāri caur garajiem gaiteņiem un koridoriem bija ieveduši mani Karaļa nama uzgaidāmajā telpā. Referents mani palūdza uzgaidīt un atstāja vienu augstajā istabā bez logiem. Tā nu es tur stāvēju, saposies uz vizīti pie karaļa. Biju pārdevis ceturto rubīnu (pētnieku ziņojumos bija minēts, ka uz Getenas oglekļa dārgakmeņi ir tikpat lielā cieņā kā uz Zemes, tāpēc es biju ieradies ar pilnām kabatām dārgakmeņu, lai varētu nodrošināt sev iztiku) un iztērējis trešdaļu naudas par apģērbu vakardienas parādei un šodienas audiencei. Viss bija jauns, ļoti smags un labas kvalitātes kā Kārhaidā pierasts. Biju ģērbies baltā adītas vilnas kreklā, pelēkās biksēs, garā zilzaļā ādas tunikā ar šķēlumiem sānos hīeb -, jaunā micītē, jaunos cimdos, kas bija pareizā leņķī aizbāzti aiz vaļīgās hīeb jostas, jaunos zābakos, pārliecība, ka esmu labi ģērbies, papildināja manu mieru un pašapziņu. Es mierīgi un pašapzinīgi skatījos apkārt.

Kā viss karaļa nams, arī šī telpa bija veca: augstiem griestiem, sarkanām, kailām sienām un drēgnu, piesma­kušu gaisu, it kā tas plūstu nevis no citām telpām, bet gan no pagājušiem gadsimtiem. Kamīnā rūca uguns, bet tas neko nemainīja. Uguns uzdevums Kārhaidā ir sildīt garu, nevis miesu. Industriālo izgudrojumu laikmets Kār­haidā iesākās pirms vismaz trim tūkstošiem gadu, un trīsdesmit gadsimtos ir izdomātas lieliskas un ekono­miskas centrālās apkures ierīces, kas izmanto tvaiku, elektrību un citus principus; bet kārhaidieši tās neierīko savās mājās. Varbūt pretējā gadījumā viņiem pazustu spēja piemēroties aukstam klimatam tāpat kā Arktikas putniem, kas, ja tos uzaudzē siltās teltīs, izlaisti sniegā, nosaldē kājas. Es tomēr biju tropu putns un nežēlīgi, nebeidzami salu. Ārā man bija auksti vienā ziņā, bet iekštelpās pavisam citā. Tagad es staigāju šurpu turpu, lai sasildītos. Telpā, izņemot mani un rūcošo uguni kamīnā, nekā daudz nebija: taburete un galds, uz kura stāvēja bļoda ar riekstiem un senlaicīgs radio. Aparāta korpuss bija no koka, inkrustēts ar sudrabu un kaulu brīnišķīgs amatnieka mākslas paraugs. Radio skanēja ļoti klusi, un es pagriezu skaļuma pogu, jo izdzirdēju, ka monotono Balādi vai Teiksmu nomaina Pils Ziņu izlai­dums. Kārhaidieši neaizraujas ar lasīšanu, viņiem patīk ziņas vai literatūru labāk klausīties nekā redzēt; grāma­tas un tālrādes ierīces ir daudz retāk sastopamas nekā radio, un avīzes nepastāv vispār. Biju palaidis garām rīta ziņas un tagad klausījos atkārtojumu ar pusausi, domā­dams par kaut ko citu. Pēkšņi izdzirdēju vairākas reizes atkārtotu pazīstamu vārdu un apstājos pussolī. Kas tur bija par Estravenu? Tika atkārtots valdības paziņojums.

"Therem Harth rem irEstraven, lordam no Estri Kermlandē, ar šo tiek atņemts Karalistes tituls un sēdeklis Karalistes Tautas Sapulcē un pavēlēts pamest Karalisti un visas Kārhaidas pavalstis. Ja viņš tiktu atrasts Kār­haidā vai tās pavalstīs pēc triju dienu termiņa beigām vai arī dzīves laikā atgrieztos Karalistē, viņš jāiznīcina nekavējoties un bez tiesas sprieduma. Neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst atļaut Harth rem ir Estraven sevi uzrunāt vai palikt savā namā vai uz savas zemes, par šādu darbību draud cietumsods. Tāpat neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst aizdot Harth rem ir Estraven naudu vai lietas, nedz atmaksāt viņam savu parādu, par to draud cietums un naudassods. Mēs darām visiem Kārhai­das iedzīvotājiem un pavalstniekiem zināmu, ka Harth rem ir Estraven tiek izsūtīts no valsts par Dzimtenes nodevību ka viņš slēpti un atklāti gan Tautas sapulcē, gan Pilī, izlikdamies par lojālu Karaļa pavalstnieku, ir musinājis un kūdījis citus, lai Kārhaidas nācija un tās pavalstis atteiktos no suverenitātes un pašpārvaldes un kļūtu par vasaļvalsti kādā zināmā Tautu Savienībā, par kuru lai visiem godīgiem pavalstniekiem top zināms, ka tāda nepastāv, jo ir zemisku un savtīgu nodevēju izdomājums, tie visiem līdzekļiem cenšas vājināt Kār­haidas Karaļa varu, lai no tā gūtu labumu dažādi valsts ienaidnieki. Rakstīts odguyrny tuwa, Astotajā stundā, Erenrangas Pilī. Paraksts: ARGAVEN HARGE."

Pavēle bija arī nodrukāta un izlīmēta uz vairākiem vārtiem un ceļa stabiem visā pilsētā, un radio to pār­raidīja vārds vārdā.

Es instinktīvi izslēdzu radio, it kā ar to izdzēstu pierādījumus pret sevi, un steidzos uz durvīm. Tur arī apstājos. Tad aizgāju atpakaļ pie galda. Es vairs nebiju mierīgs un pašpārliecināts. Man gribējās atvērt diplo­mātu, izņemt ansiblu un sūtīt "Palīgāl/Steidzami!" ziņu uz Heinu. Es apspiedu ari šo vēlmi, jo tā bija vēl dumjāka par pirmo. Par laimi, citām vēlmēm man vairs neatlika laika. Uzgaidāmās istabas tālākajā galā atvērās durvis, un referents man deva zīmi ienākt, vienlaikus paziņo­dams: "Dženri Ai," mans vārds ir Dženli, bet kārhaidieši nevar izrunāt skaņu "1" un tad atstāja mani Sarkanajā zālē kopā ar karali Argavenu XV.

Karaļa nama Sarkanā zāle ir milzīga, augsta, gara telpa. Gandrīz kilometrs līdz kamīniem. Gandrīz puski­lometrs līdz griestu sijām, no kurām karājas gadu gaitā noplukuši standarti un sarkanas, putekļainas drapērijas.

Logi ir šauras spraugas biezajās sienās, nedaudzie gais­mas ķermeņi atrodas pārāk augstu un nav necik spoži. Mani jaunie zābaki skan ek, ek, ek, kad es eju pāri zālei līdz karalim, veikdams sešu mēnešu gājumu.

Argavens stāvēja uz neliela paaugstinājuma pie centrālā un lielākā kamīna no trim. Sarkanīgajā krēslā varēja redzēt, ka viņš nav garš un viņam ir diezgan apaļš vēders. Karalis bija izslējies ļoti taisni tumšs siluets bez vaibstiem, vienīgi laiku pa laikam uzzibsnīja valsts zīmoga gredzens uz īkšķa.

Es apstājos pie paaugstinājuma un atbilstoši proto­kolam sastingu klusumā.

"Nāciet šurp, godājamais Ai. Sēdieties."

Es paklausīju un apsēdos krēslā labajā kamīna pusē. To visu biju atkārtojis neskaitāmas reizes. Argavens nesēdās. Viņš nostājās metrus trīs no manis, aizsegdams rēcošās, spožās kamīna liesmas, un sacīja: "Pastāstiet man savu stāstāmo, godājamais Ai. Jums esot vēstījums."

Seja, kas pagriezās pret mani, uguns karstumā sasar­kusi un ēnu izvagota, bija plakana un skarba kā mēness, Ziemas blāvais, gaļīgais mēness. Argavens vairs neizska­tījās tik karaliski un vīrišķīgi kā pa gabalu galminieku vidū. Balss viņam bija pīkstīga, un savu nikno, ārprātīgo galvu viņš bija izslējis neaprakstāmā iedomībā.

"Mans pavēlniek, esmu aizmirsis visu, ko gribēju sa­cīt, jo tikko uzzināju par lorda Estravena negodu."

Uz to Argavens pastiepa lūpas stīvā, īgnā smīnā. Viņš spalgi iesmējās kā sieviete, kas tēlo izbrīnu. "Lai viņš ir nolādēts," viņš teica, "lepnais, iecirtīgais, melīgais node­vējs! Jūs pie viņa ēdāt vakariņas, vai ne? Un viņš jums pastāstīja, cik esot ietekmīgs un kā visu saka priekšā karalim, un cik vienkārši jums būs ar mani runāt, jo viņš jau visu man par jums ir pastāstījis, ko? Vai viņš jums tā stāstīja, godājamais Ai?"

Es nezināju, ko teikt.

"Es jums pateikšu, ko viņš man par jums ir stāstījis, ja jūs vēlaties to zināt. Viņš man ieteica atteikt audienci, likt jums bezgalīgi gaidīt, varbūt pat aizsūtīt jūs uz Orgoreinu vai Salām. Pēdējo pusmēnesi viņš man to ir stāstījis, pie joda viņa nekaunību! Un tagad viņš tika aizsūtīts uz Orgoreinu, un tā viņam vajag, ha ha ha!" Atkal spalgie, neīstie smiekli, un viņš sasita plaukstas smiedamies. Nekavējoties starp aizkariem paaugstinā­juma galā parādījās mēms sargs. Argavens viņam uzrēca, un sargs pazuda. Joprojām smiedamies un ņurdēdams, Argavens pienāca man tuvāk un nekustīgi skatījās man acīs. Viņa tumšajās acu zīlītēs gailēja oranža liesmiņa. Es baidījos no viņa vairāk, nekā biju gaidījis.

Es nezināju, kā reaģēt uz tik nesakarīgu runu. Nolē­mu būt tiešs. Es teicu: "Varu vienīgi lūgt jūs, jūsu augs­tība, pateikt man, vai arī es esmu apsūdzēts Estravena noziegumā."

"Jūs? Nē." Viņš skatījās manī vēl uzmanīgāk. "Es ne­zinu, kas, ellē, jūs esat, godājamais Ai, izvirtulis vai mākslīgi radīts briesmonis, vai viesis no pārpasaules, bet nodevējs jūs neesat. Nodevējs jūs ir vienkārši izmantojis. Es nesodu rīkus. Tie nes ļaunumu tikai sliktu strādnieku rokās. Tāpēc došu jums padomu." Argavens to pateica ar tādu kā uzsvaru un lepnumu, un es pēkšņi sapratu: visos šajos divos gados neviens man nebija mēģinājis dot padomu. Viņi atbildēja uz jautājumiem, bet nekad neviens atklāti neuzbāzās ar padomiem, pat izpalīdzīgais

Estravens ne. Tas laikam būs saistīts ar šifgretoru. "Neļau­jiet nevienam sevi izmantot, godājamais Ai," karalis tur­pināja. "Izvairieties nostāties kāda pusē. Stāstiet pats savus melus, dariet pats savus darbus. Un neuzticieties nevienam. Dzirdējāt? Nevienam. Nolādētais aukstasi­nīgais nodevējs, un es viņam uzticējos. Es apliku sud­raba ķēdi ap viņa nolādēto kaklu. Kaut es būtu viņu tajā pakāris. Es viņam tāpat neuzticējos līdz galam. Nekad. Neuzticieties nevienam. Kaut viņš nomirtu badā Mišnori atkritumu bedrēs, meklēdams ēdiena paliekas, kaut viņa iekšas sapūtu, nekad…" Karalis Argavens noraustījās, aiz­rijās, gārdzoši ievilka elpu un uzgrieza man muguru. Viņš spārdīja pagales kamīnā, līdz biezs dzirksteļu kūlis iesitās viņam sejā, krizdams pār matiem un melno tuniku, un viņš tās apdzēsa ar kailām rokām.

Nepagriezdamies viņš ierunājās spalgā, sāpju pilnā balsī: "Sakiet, kas jums sakāms, godājamais Ai."

"Vai drīkst jums uzdot jautājumu, augstība?"

"Jā." Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru, skatīda­mies ugunī. Man bija jāuzrunā viņa mugura.

"Vai jūs ticat, ka es esmu tas, kas sākos esam?"

"Estravens lika ārstiem sūtīt man bezgalīgas lentes par jums, un tad vēl inženieru ieraksti, kad Darbnīcās pārbaudīja jūsu transportlīdzekli, un vēl un vēl. Viņi visi nevar būt meļi, un viņi visi apgalvo, ka jūs neesat cilvēks. Kas tad?"

"Tad, augstība, pastāv arī citi man līdzīgie. Tas ir es esmu tikai pārstāvis…"

"Jūs pārstāvat to savienību, to Valdību, jā, jā, nu un tad? Kāpēc viņi jūs te ir atsūtījuši vai to jūs vēlaties, lai es pajautāju?"

Lai gan Argavens nebija ne pie pilna prāta, ne pārāk ģeniāls, viņš bija ilgi praktizējies verbālo uzbrukumu un izvairīšanās, un retorisko nianšu mākslā, ko sarunās izmanto tie, kuru dzīves mērķis attiecībās ir sasniegt un uzturēt augsta līmeņa šifgretoru. Es joprojām no tā visa sapratu visai maz, bet biju jau mazliet apguvis šādu attiecību sacensības raksturu, kad prestiža iegūšana un uzturēšana neizbēgami izraisa sarunu dueļus. Nebija iespējams viņam izskaidrot pat to, ka es nebūt nevēlos sacensties ar Argavenu, bet vienkārši ar viņu sarunāties.

"Es to neesmu turējis noslēpumā, jūsu augstība. Ekumēne vēlas, lai Getenas nācijas kļūst par tās sabiedro­tajiem."

"Kādēļ?"

"Materiāli ieguvumi. Jaunas zināšanas. Papildināsies saprātīgo dzīvības formu lauka sarežģītais tīmeklis. Lai būtu dziļāka saskaņa. Lielākai Dieva godībai. Ziņkārības dēļ. Piedzīvojumu dēļ. Prieka dēļ."

Es nerunāju valodā, kurā runā tie, kas valda pār cilvē­kiem, karaļi, iekarotāji, diktatori, ģenerāļi. Tajā valodā uz šo jautājumu nevarēja atbildēt. Argavens blenza ugunī saīdzis un kurls un mīņājās no vienas kājas uz otru.

"Cik liela ir tā nekurienes karaliste, tā Ekumēne?"

"Ekumēnes Lokā ir astoņdesmit trīs apdzīvojamas planētas, uz kurām dzīvo apmēram trīs tūkstoši nāciju vai cilvēkveida grupu…"

"Trīs tūkstoši? Skaidrs. Un tagad pastāstiet man, kāpēc mums, vieniem pret trim tūkstošiem, vajadzētu kontaktēties ar visiem tiem briesmoņiem, kas dzīvo Tuk­šumā?" Karalis apgriezās un paskatījās uz mani, jo viņš joprojām cīnījās, uzdeva retorisku jautājumu, gandrīz izteica joku. Bet tas nebija ists joks. Viņš bija kā Estra­vens mani jau bija brīdinājis saspringts un nervozs.

"Trīs tūkstoši nāciju uz astoņdesmit trim pasaulēm, jūsu augstība; bet, lai nokļūtu Getenai tuvāk, ir septiņpa­dsmit gadus jāceļo kuģos, kas lido ar gaismai tuvu ātrumu. Ja jūs domājat, ka Getenu varētu izlaupīt vai apdraudēt tādi kaimiņi, tad padomājiet par to, cik tālu viņi dzīvo. Nav jēgas aplaupīt tik tālas vietas." Es nerunāju par karu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kārhaidiešu valodā tāda jēdziena nav. "Tai pašā laikā jūs varētu gūt labumu no tirdzniecības. Informāciju un tehnoloģijas var pārraidīt pa ansiblu; preces un amatnieku izstrādājumus var pārsūtīt ar automātiskajiem vai cilvēku vadītiem kuģiem. Apmai­nīties ar vēstniekiem, zinātniekiem, tirgotājiem viesi no citām pasaulēm brauktu pie jums, jūsējie pie viņiem. Ekumēne nav karaliste, tā tikai koordinē, saskaņo tirdz­niecības un zināšanu plūsmas; bez tās dažādu pasauļu saskarsme būtu ļoti neregulāra un tirdzniecība pilna riska, kā jūs jau saprotat. Cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai pārdzīvotu laika lēcienus starp pasaulēm, ja nav nekādas saistības un centralizācijas, ja nav kontroles un pēctecī­bas; tāpēc daudzas tautas pievienojas Ekumēnei. Mēs visi esam cilvēki, jūsu augstība. Visi. Visās pasaulēs cilvēki gadu tūkstošu gaitā ieradās no vienas pasaules, Heinas. Mēs esam ārēji dažādi, bet visi viena Pavarda dēli."

Nekas no manis teiktā karali neinteresēja, nekas nekliedēja bažas. Es vēl bridi turpināju, cenzdamies pierā­dīt, ka viņa un Kārhaidas šifgretors tikai pieaugs, jo Ekumēne to neapdraud, bet nekas nemainījās. Argavens stāvēja saīdzis kā veca ūdrene krātiņā, šūpojās šurpu turpu, no vienas kājas uz otru, atņirdzis zobus kā sāpēs. Es apklusu.

"Vai viņi visi ir tik melni kā jūs?"

Getenieši ir dzeltenbrūni vai sarkanbrūni, bet biju novērojis diezgan daudzus, kas bija tikpat tumši kā es. "Ir ari melnāki," es teicu. "Mēs mēdzam būt dažādās krāsās." Tad es atvēru diplomātu (kuru sargi bija pie­klājīgi pārbaudījuši reizes četras, kamēr tuvojos Sarka­najai zālei), kurā bija ansibls un dažādi attēli. Attēli filmas, fotogrāfijas, gleznas, diapozitīvi un daži kubi bija neliela Cilvēces izstāde. Tur bija ļaudis no Heinas, Čifevoras, Sietiņa, Esas un Zemes, un Alterras, no Tālgales, Kapteiņa, Ollulas, Rokanonas, Taurus-Četri, Ensbo, Saimas, Gde un Šīšela Patvēruma… Karalis uz dažiem paskatījās bez intereses. "Kas tas?"

"Persona no Saimas, sieviete." Man nācās lietot vārdu, ar kuru getenieši apzīmē tikai cilvēku kemmera augstā­kajā punktā, jo otrs vārds apzīmēja dzīvnieka mātīti.

"Pastāvīgi?"

"Jā."

Viņš nometa kubu un stāvēja, šūpodamies no vienas kājas uz otru, nekustīgi skatīdamies gandrīz uz mani, gandrīz man garām, un liesmu atspulgs plaiksnījās viņa sejā. "Vai viņi visi ir tādi tādi kā jūs?"

Šo barjeru es nevarēju noņemt viņu vietā. Viņiem pašiem jāiemācās tai tikt pāri.

"Jā. Geteniešu dzimumu fizioloģija, cik mums zināms, ir vienīgā tāda visā cilvēcē."

"Tātad viņi visi visas planētas ir nepārejošā kemmerāl Izvirtuļu sabiedrība? Tā to nosauca lords Tibe; es domāju, ka viņš joko. Labi, tā tas arī varētu būt, bet tas tik un tā ir pretīgi, godājamais Ai, un es nesa­protu, kāpēc cilvēkiem šeit uz zemes vajadzētu pieciest saskarsmi ar tik atbaidoši atšķirīgiem radījumiem. Bet varbūt jūs esat atnācis, lai man pastāstītu, ka man nav nekādas izvēles?"

"Kārhaidas vārdā izvēle ir jūsu rokās, augstība."

"Un ja es jūs izsūtītu?"

"Tad es došos prom. Es varētu mēģināt vēlreiz, nāka­majā paaudzē…"

Tas atstāja iespaidu. Viņš izgrūda: "Jūs esat nemirs­tīgs?"

"Nē, nebūt ne, jūsu augstība. Bet laika lēcieniem ir savas priekšrocības. Ja es tagad pamestu Getenu un dotos uz tuvāko planētu, Ollulu, paietu septiņpadsmit šejienes gadi, līdz es tur nokļūtu. Laika lēcieni ir veids, kā ceļot gandrīz gaismas ātrumā. Ja es tad vienkārši pagrieztu kuģi un dotos atpakaļ, manā pasaulē paietu tikai dažas stundas, bet šeit vismaz trīsdesmit četri gadi. Un es varētu sākt visu no gala." Pat doma par ceļojumiem laikā, kas ar savu neīstās nemirstības pie­garšu bija piesaistījusi visus, kas manī klausījās, lai tie būtu Hordena salas zvejnieki vai pats premjerministrs -, nespēja viņu iekustināt. Viņš sacīja savā asajā, spalgajā balsī: "Kas tas?" un norādīja uz ansiblu.

"Ansibla darbstacija, jūsu augstība."

"Radio?"

"Tā darbība nav saistīta ar radioviļņiem vai cita vei­da enerģiju. Tas darbojas pēc vienlaicības principa ar nemainīgu konstanti, kas zināmā mērā ir līdzīga zemes pievilkšanas spēkam…" Es atkal biju aizmirsis, ka neru­nāju ar Estravenu, kas bija izlasījis visus ziņojumus par mani un uzmanīgi uzklausījis manus skaidrojumus. Es runāju ar karali, kam viss bija apnicis. "Jūsu augstība, tas rada ziņojumu vienlaikus divās vietās. Lai kur tās ari būtu. Vienam galam ir jābūt piesaistītam pie zināma lie­luma planētas, bet otrs gals ir pārvietojams. Tas ir šis gals. Esmu ievadījis Pirmās pasaules, Heinas, koordinātas. GGĀ [4] kuģim jālido 67 gadus, lai nokļūtu no Getenas līdz Heinai, bet, ja es uz šīs tastatūras uzrakstīšu ziņojumu, uz Heinas to saņems tieši rakstīšanas brīdī. Vai jūs vēlētos kaut ko pārraidīt stabiļiem uz Heinas, jūsu augstība?"

"Es nerunāju tukšumnieku valodā," sacīja karalis, plakani, ļauni smīnēdams.

"Viņiem būs referents es viņus brīdināju -, kurš zina kārhaidiešu valodu."

"Ko jūs teicāt? Kā?"

"Kā jums jau zināms, jūsu augstība, es neesmu pir­mais citplanētietis uz Getenas. Pirms manis šeit bija pēt­nieku grupa, kas neatklāja savu klātbūtni, bet, cik nu varēdami, izlikās par geteniešiem. Viņi gadu ceļoja pa Kārhaidu un Orgoreinu, un Arhipelāgu. Tad viņi iesnie­dza ziņojumu Ekumēnes padomēs tas bija apmēram pirms četrdesmit gadiem, jūsu vectēva valdīšanas laikā. Viņu ziņojums bija ļoti labvēlīgs. Un tad es izpētīju viņu savākto informāciju un ierakstītās valodas un lidoju šurp. Vai jūs vēlētos paskatīties, kā ierīce strādā?"

"Man nepatīk triki, godājamais Ai."

"Tas nav triks, jūsu augstība. Jūsu pašu zinātnieki ir pārbaudījuši…"

"Es neesmu zinātnieks."

"Jūs esat valdnieks, jūsu augstība. Jūsu līdzinieki uz Ekumēnes Pirmās pasaules gaida no jums kādu vārdu."

Viņa skatiens bija mežonīgs. Cenzdamies viņam glai­mot un izraisīt interesi, es biju viņu iedzinis prestiža lamatās. Viss gāja galīgi greizi.

"Lai notiek. Uzprasiet savai mašīnai, kā cilvēks kļūst par nodevēju."

Es lēni spiedu taustiņus, uz kuriem bija kārhaidiešu burti: "Kārhaidas karalis Argavens jautā stabiļiem uz Heinas, kas padara cilvēku par nodevēju." Burti uzlies­moja uz mazā ekrāna un izgaisa. Argavens, uz mirkli pieklusis, gaidīja.

Pauze ievilkās. Septiņdesmit divu gaismas gadu attā­lumā kāds izmisīgi ievadīja ziņojumu valodu datorā, lai pārtulkotu tekstu, un, iespējams, filozofijas datu bāzē. Beidzot spožie burti iedegās uz ekrāna, mirkli uzkavējās un lēnām izgaisa: "Kārhaidas karalim Argavenam uz Ge­tenas, esiet sveicināts. Es nezinu, kas padara cilvēku par nodevēju. Neviens sevi pašu par nodevēju neuzskata, tāpēc grūti noskaidrot. Ar cieņu, Spimolle G. F., stabiļu vārdā, Seiras pilsētā, planēta Heina, 93/1491/45."

Kad ierakstījās lente, es to izvilku un pasniedzu Arga­venam. Viņš nosvieda to uz galda, aizgāja pie centrālā kamīna, gandrīz iekāpa tajā un spārdīja pagales, apdzēs­dams dzirksteles ar rokām. "Tikpat noderīgu atbildi es varētu dabūt no jebkura zīlnieka. Ar atbildēm nepietiek, godājamais Ai. Arī ar jūsu kastīti, jūsu mašīnu nepietiek. Arī ar jūsu transportu, jūsu kuģi ne. Āksts ar kaudzi triku, un tikai. Jūs gribat, lai es jums ticu jūsu stās­tiem un vēstījumiem. Bet kāpēc man būtu jāklausās? Ja tukšumā starp zvaigznēm pastāvētu astoņdesmit tūk­stoši briesmoņu apdzīvotu pasauļu, nu un tad? Mums no tām neko nevajag. Mēs esam izvēlējušies savu dzīves ceļu un jau ilgi tam sekojuši. Kārhaida ir uz jaunas ēras sliekšņa, tūlīt iesāksies vesels jauns laikmets. Mēs iesim paši savu ceļu." Viņš sašaubījās, it kā būtu pazaudējis domu varbūt ne savu domu, galu galā. Ja Estravens vairs nebija Karaļa Auss, tad tas bija kāds cits. "Un, ja jūsu ekumēņi tiešām no mums kaut ko gribētu, viņi nebūtu jūs sūtījuši vienu pašu. Tas ir joks, acu apmāns. Citplanētieši te spietotu tūkstošiem."

"Bet, jūsu augstība, lai atvērtu vienas durvis, nevajag tūkstoš cilvēku."

"Varbūt viņus vajag, lai noturētu tās vaļā."

"Ekumēne pagaidīs, līdz jūs paši tās atverat, jūsu augstība. Tā jums neko neuzspiedīs. Mani atsūtīja vienu, un es šeit palieku viens, lai jums nebūtu iemesla no manis baidīties."

"Baidīties? No jums?" sacīja karalis, pagriezdams ēnu izvagoto seju, smīnēdams un runādams augstā, skaļā balsī. "Bet es no jums nebaidos, Sūtni. Es baidos no tiem, kas jūs sūtīja. Es baidos no meļiem un no viltniekiem, un visvairāk es baidos no sūrās patiesības. Un tāpēc es valdu savā zemē labi. Jo tikai bailes valda pār cilvēkiem. Jūs esat tas, kas sākāties esam, un tomēr jūs esat joks, acu apmāns. Starp zvaigznēm ir vienīgi tukšums un šausmas, un tumsa, un jūs no turienes iznākat viens pats, pūlēda­mies mani nobaidīt. Bet es jau tāpat baidos, un es esmu karalis. Bailes ir karalis! Un tagad ņemiet savas lamatas un trikus un ejiet, vairāk mums nav, par ko runāt. Esmu pavēlējis, lai jums Kārhaidā dod pārvietošanās brīvību."

Tā es atstāju karalisko personu ek, ek, ek pa sarkano grīdu sarkanajā zāles puskrēslā, līdz beidzot dubultdurvis aizvērās starp mani un viņu.

Es biju izgāzies. Kā veca sēta. Kamēr gāju pa Pils te­ritoriju, mani satrauca nevis mana paša izgāšanās, bet tas, kādu lomu tajā spēlējis Estravens. Kādēļ karalis viņu bija izsūtījis par Ekumēnes aizstāvēšanu (par ko taču bija vēstīts karaļa pavēlē), ja (no karaļa paša vārdiem spriežot) Estravens bija darījis pilnīgi pretējo? Kad viņš bija sācis ieteikt karalim no manis izvairīties un kāpēc? Kāpēc viņu izsūtīja, bet mani palaida brīvībā? Kurš no viņiem bija melojis vairāk, un kāda velna pēc viņi vispār meloja?

Estravens lai glābtu savu ādu, es nolēmu; un karalis lai glābtu savu godu. Elegants paskaidrojums. Bet vai Estravens vispār man jelkad bija melojis? Es sapratu, ka nezinu.

Pagāju garām Sarkanajai Stūra ēkai. Dārza vārti bija vaļā. Pamanīju, ka baltie serem koki liecas pāri tumšajam dīķim un rozā ķieģeļu celiņi vientulīgi atspīd mierīgajā, pelēcīgajā pēcpusdienas gaismā. Akmeņu ēnā pie dīķa vēl bija saglabājies sniegs. Es domāju par Estravenu, kas mani tur sagaidīja vakardienas putenī, un pēkšņi mani sagrāba žēlums pret cilvēku, kuru vakar biju redzē­jis parādē, nosvīdušu un izcilu, kurš nesa varas smago nastu cilvēku karjeras plaukumā, ietekmīgu, lielisku kurš tagad bija pazudis, padzīts, notriekts. Viņš tagad bēga uz robežu, un nāve dzinās viņam pakaļ, atpalikdama par trim dienām, un neviens cilvēks ar viņu neru­nās. Nāves sods Kārhaidā tiek piespriests reti. Dzīve uz Ziemas ir pietiekami grūta, un cilvēki nāvi parasti atstāj dabai vai dusmām, nevis likumam. Es domāju, kādu transportu Estravens varētu izmantot. Auto nederēja, jo visas automašīnas Kārhaidā bija Pils īpašums; varbūt viņš varētu dabūt vietu laivā vai kuģī? Vai varbūt viņš gāja kājām, nesdams līdzi pašu nepieciešamāko? Lielākā daļa kārhaidiešu ceļo kājām; viņiem nav nastu nesēju dzīvnieku vai gaisa transportlīdzekļu; laika apstākļi kavē jebkādu mašīnu darbību gada lielākajā daļā, un šai zemē neviens nesteidzas. Es iedomājos, kā lepnais cilvēks aiz­iet trimdā soli pa solim kā sīciņa skudriņa uz garā rie­tumu ceļa pretī Līcim. Viss nozibēja man prātā, kamēr pagāju garām Sarkanās Stūra ēkas dārza vārtiem, un tad es to aizmirsu tāpat kā savas samudžinātās domas par Estravena un karaļa darbībām un to iemesliem. Es pie viņiem vairs neatgriezīšos. Biju izgāzies. Ko tālāk?

Man vajadzētu doties uz Orgoreinu, kas bija Kārhai­das tuvākā kaimiņvalsts un sāncense. Bet, ja es dotos turp, man būtu grūtības atgriezties Kārhaidā, un es te visu vēl nebiju pabeidzis. Jāpatur prātā, ka visa mana dzīve varētu paiet un varbūt paies -, īstenojot Eku­mēnes misiju. Nav kur steigties. Nav nekādas vajadzības doties uz Orgoreinu, iekams nebūšu uzzinājis vairāk par Kārhaidu, īpaši par Citadelēm. Divus gadus biju atbil­dējis uz jautājumiem un tagad gribēju tos uzdot pats. Bet es nepalikšu Erenrangā. Beidzot biju sapratis, ka Estravens bija mēģinājis mani brīdināt, un, lai gan es brīdinājumam īsti neuzticējos, nevarēju to ignorēt. Viņš bija man ieteicis, lai arī visai aizplīvuroti, doties prom no pilsētas un galma. Nez kāpēc prātā ienāca lorda Tibes zobi. Karalis bija man devis pārvietošanās brīvību, un es nolēmu to izmantot. Kā saka Ekumēnes skolā ja dar­bība nedod rezultātus, vāciet informāciju; ja informācija nedod rezultātus, ejiet gulēt. Man vēl nenāca miegs. Nolēmu doties uz Austrumu citadeli un iespēju robežās vākt informāciju no pareģiem.

Austrumkārhaidas nostāsts, raksturīgs Gorinheringas pavardam, teicējs Tobord Chorawa, pierakstījis Dž. A. 93/1492.

Lords Berosty rem ir Ipe ieradās Tangeringas citadelē un piedāvāja četrdesmit berilus un pusi gada ražas no saviem augļu dārziem kā maksu par pareģojumu, un maksa tika pieņemta. Viņš uzdeva jautājumu audējam Odrenam, un, lūk, kāds bija jautājums: "Kad es nomiršu?"

Pareģi sanāca un kopīgi iegāja tumsā. Tumsas beigās Odrens izteica atbildi: "Jūs mirsiet odstreth (kas ir tulkots kā jebkura mēneša 19. diena)."

"Kurā mēnesī? Pēc cik gadiem?" kliedza Berostai, bet saite jau bija pārtrūkusi, un atbildes nebija. Viņš ieskrēja aplī un, sagrābis audēju Odrenu pie rīkles, žņaudza to un kliedza, ka salauzīs viņam kaklu, ja nedabūs nākamo atbildi. Pārējie abus izšķīra un piespieda viņu pie zemes, lai gan lords bija ļoti spēcīgs. Viņš mēģināja izrauties un joprojām kliedza: "Atbildiet man!"

Odrens sacīja: "Jums ir atbildēts, un par visu ir samak­sāts. Ejiet."

Tad Berosty rem ir Ipe atgriezās Čarutē, trešajā savas dzimtas zemes tiesā, pārskaities.

Zeme bija nabadzīga, un viņš to bija noplicinājis, sa­maksādams par pareģojumu. Viņš ieslēdzās nocietinā­jumos, augstākajā Pavarda tornī, un nenāca ārā satikt ne draugu, ne ienaidnieku, ne svinēt sēju, ne ražu, ne uz kemmeru, ne iebrukumu ne tajā mēnesī, ne nāka­majā, ne nākamajā pusgadā. Pagāja desmit mēneši, un viņš joprojām palika ieslēdzies savā istabā un gaidīja. Onnetherhad un odstreth dienās (mēneša 18. un 19. dienā) viņš atteicās no ēdiena un dzēriena, un miega.

Viņa mīlestības un zvēresta kemmerings bija Herbors no Geganeru klana. Un Herbors atnāca grende mēnesī uz Tangeringas citadeli un sacīja audējam: "Es lūdzu pareģojumu."

"Kā jūs maksāsiet?" jautāja Odrens, jo viņš redzēja, ka lūdzējs ir nabadzīgi ģērbies un slikti apauts un viņa ragavas ir vecas visām viņa lietām vajadzīga labošana.

"Es atdošu savu dzīvību," sacīja Herbors.

"Vai jums nekā cita nav, kungs?" jautāja Odrens, iztu­rēdamies pret viņu kā pret augstmani. "Nekā cita, ko dot?"

"Man nav nekā cita," sacīja Herbors, "un es nezinu, vai manai dzīvībai šeit ir kāda vērtība."

"Nē," sacīja Odrens, "tai nav nekādas vērtības."

Tad Herbors, mīlestības un kauna satriekts, nokrita uz ceļiem un sacīja uz Odrenu: "Es jūs lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu. Un es nelūdzu sevis dēļ."

"Par ko tad tu lūdz?" jautāja Audējs.

"Par manu pavēlnieku un kemmeringu Eši Berostai," sacīja cilvēks un sāka raudāt. "Viņš nejūt ne mīlestību, ne prieku, ne rūpes par savu zemi, kopš viņš ieradās šeit un saņēma atbildi, kas nav atbilde. Viņš no tā nomirs."

"Tā arī notiks: jo no kā gan cita cilvēks mirst, ja ne no savas nāves?" sacīja audējs Odrens. Bet Herbora uzticība viņu bija aizkustinājusi, un beidzot viņš teica: "Es mek­lēšu atbildi uz tevis uzdoto jautājumu, un es neprasīšu par to samaksu. Bet atceries, ka par visu vienmēr ir jāmaksā. Jautātājs maksā tā, kā tas nolikts."

Tad Herbors pielika Odrena plaukstas pie savām acīm par pateicības zīmi, un iesākās pareģošana. Pareģi sanāca un iegāja tumsā. Herbors nostājās viņu vidū un uzdeva jautājumu, un jautājums bija: "Cik ilgi lords Ashe Berosty rem ir Ipe dzīvos?" Jo Herbors bija cerējis tā izzināt gadu un dienu skaitu un ar to sagādāt savam mīļotajam sirds­mieru. Tad pareģi sakustējās tumsā, un beidzot Odrens iekliedzās lielās sāpēs, it kā viņš dzīvs sadegtu: "Ilgāk nekā Herbors no Geganeras!"

Pēc šādas atbildes Herbors nebija meklējis, bet tādu atbildi nu viņš bija dabūjis, un, būdams pacietīgs vīrs, viņš devās mājup uz Čaruti cauri grende mēneša sniegājiem. Viņš nonāca zemes tiesā un iegāja nocietinājumos, un uzkāpa tornī, un tur atrada savu kemmeringu Berostai sēžam, kā vienmēr, pie izplēnējuša kamīna, rokas sali­kušu uz sarkana akmens galda un nokārtu galvu.

"Eši," sacīja Herbors, "es devos uz Tangeringas cita­deli un saņēmu atbildi no pareģiem. Es viņiem jautāju, cik ilgi tu dzīvosi, un viņi atbildēja Berostai dzīvos ilgāk nekā Herbors."

Berostai pacēla uz viņu acis tik lēni, it kā viņa kakla eņģes būtu ierūsējušas, un sacīja: "Vai tu viņiem pajau­tāji, kad es nomiršu?"

"Es pajautāju, cik ilgi tu dzīvosi."

"Cik ilgi? Stulbenis! Tev bija iespēja uzdot pareģiem jautājumu, un tu viņiem nejautāji, kad es nomiršu kurā dienā, mēnesī, gadā -, cik dienu man atlicis, tu tikai pajautāji, cik ilgi? Tu stulbais, stulbais cilvēk, ilgāk nekā tu, jā, ilgāk nekā tu!" Berostai paķēra lielo akmens galdu, it kā tas būtu no skārda, un uzgāza to Herboram uz galvas. Herbors nokrita, un akmens plāksne gulēja tam virsū. Uz mirkli Berostai stāvēja kā sastindzis ārprātā. Tad viņš nocēla plāksni un redzēja, ka sadragājis Herbora galvu. Viņš nolika plāksni atpakaļ vietā. Tad viņš nogūlās blakus mirušajam un aplika viņam rokas, it kā viņi būtu kemmerā un viss būtu kārtībā. Tā viņus atrada Čarutes ļaudis, kad beidzot izdevās ielauzties torņa istabā. Berostai tā ari neatguva prāta skaidrību; viņu turēja ieslodzītu, jo viņš vienmēr centās atrast Herboru, it kā tas būtu kaut kur paslēpies. Tā viņš nodzīvoja vēl mēnesi un tad pakārās, un tā bija odstreth, thern mēneša deviņpadsmitā diena.

Mana saimniece, pļāpīgs vīrs, iekārtoja manu brau­cienu uz austrumiem. "Ja cilvēks grib apskatīt Citade­les, tad jābrauc pāri visam Kargavam. Pāri kalniem uz Veco Kārhaidu, uz Rēru, veco karaļa pilsētu. Un es jums teikšu, viens puisis no mana pavarda vadā riteņbaržu karavānas pāri Eskaras pārejai, un vakar viņš man pie orša tases stāstīja, ka viņi sāks pirmo vasaras ceļojumu getheny osme dienā, jo ir tak tik silts pavasaris un ceļš līdz Engoharai ir nokusis, un sniega arkli tūlīt iztīrīs kalnu pārejas. Nē, nē, es gan nevarētu braukt pāri visam Kargavam, man tepat Erenrangā labi, jumts virs galvas ir, un pietiek. Bet es esmu jomešta lai slavēti deviņi simti troņa balstu un svētīgais Meši piens -, un cilvēks tak var būt jomešta, kur vien vēlas. Mēs daudzi esam iebraucēji, kā saka, jo mans kungs Meši piedzima pirms 2202 gadiem, bet vecā handdaras mācība zēla un plauka gadu tūkstošiem pirms tam. Ir jābrauc uz veco zemi, ja gribi saprast veco mācību. Bet, godājamais Ai, istabiņu es savā salā jums paturēšu, kamēr jūs tiksiet atpakaļ, bet es domāju, ka būs prātīgi, ja jūs uz kādu brīdi pametīsiet Erenrangu, jo visi zina, ka Nodevējs visādi izrādījās ar jūsu draudzību Pilī. Gan jau ar laiku viss būs labi, tagad, kad Tibe ir Karaļa Auss. Bet, ja jūs aizietu uz Jauno ostu, tur būs mans paziņa, un ja jūs teiksiet, ka es jūs sūtīju…"

Un tā līdz bezgalībai. Kā jau teicu, viņš bija pļāpīgs un, atklājis, ka man nav šifgretora, izmantoja katru izde­vību mani pamācīt, lai gan arī viņš savus padomus slēpa aiz "it kā" un "ja jūs…". Viņš bija manas salas pārzi­nis; es viņu uztvēru kā mājas saimnieci, jo viņam bija apaļīgs dibens, kuru viņš ejot grozīja, un maiga, tukla seja, un viņam piemita pārlieka ziņkārība, zināma deva nekrietnības un vispārēja labestība. Viņš pret mani bija laipns, bet manas prombūtnes laikā par nelielu samaksu izrādīja manu istabu asu sajūtu kārotājiem: Redziet Noslēpumainā Sūtņa istaba! Viņa izskats un uzvedība man šķita tik sievišķīga, ka reiz pajautāju, cik viņam bērnu. Viņš sadrūvējās. Viņš nevienu nebija dzemdējis. Bet toties bija tēvs četriem. Vēl viens sīkais pārsteigums šajā pasaulē. Kultūršoks nebija nekas salīdzinājumā ar bioloģisko šoku, kas man, vīriešu kārtas cilvēkam, bija nemitīgi jāpiedzīvo starp būtnēm, kas piecas sestdaļas laika ir bezdzimuma hermafrodīti.

Radio ziņu izlaidumi bija pilni ar jaunā premjera, Pemmer Harge rem ir Tibe, darbības reportāžām. Diezgan daudz tika stāstīts par notikumiem Sinotas ielejā. Tibe acīmredzot vēlējās atjaunot Kārhaidas klātbūtni reģionā: šādas darbības jebkurā citā pasaulē līdzīgā civilizācijas attīstības posmā neizbēgami novestu pie karadarbības. Bet nekas uz Getenas nevarēja izraisīt karu. Strīdi, slep­kavības, naidošanās, iebrukumi, asinsatriebības, atentāti pret valstsvīriem, spīdzināšana un preteklības ieņēma godājamu vietu viņu cilvēcisko sasniegumu sarakstā, bet karot viņi nemācēja. Man šķita, ka viņiem trūkst spējas mobilizēties. Šai ziņā viņi uzvedās kā dzīvnieki vai kā sievietes. Viņi neuzvedās kā vīrieši vai kā skudras. Vismaz līdz šim tā tas bija bijis. Cik zināju, Orgoreinā pēdējo piecu sešu gadsimtu gaitā bija veidojusies arvien sakārtotāka sabiedrība, īsta nacionālā valsts. Prestiža sacensība kas līdz šim skāra galvenokārt ekonomiku varētu piespiest Kārhaidu atdarināt lielāko kaimiņu, kļūt par nāciju, nevis ģimenes strīdu (kā Estravens reiz teica), kļūt (arī to bija teicis Estravens) par patriotisku sabied­rību. Ja tā notiktu, geteniešiem rastos lieliska izdevība iemācīties karot.

Es gribēju kādreiz doties uz Orgoreinu, lai pārbau­dītu savus pieņēmumus, bet vispirms man bija jāpabeidz pētīt Kārhaidu. Tāpēc es pārdevu vēl vienu rubīnu rētai­najam juvelierim Engielā un bez kādas bagāžas, izņemot naudu, ansiblu, pāris darbarīku un drēbju kārtu, pirmā vasaras mēneša pirmajā dienā devos ceļā kā tirdzniecī­bas karavānas pasažieris.

Rīta agrumā riteņbaržas devās ceļā no Jaunās ostas vējainajiem pārkraušanas plačiem. Tās izbrauca zem Arkas un pagriezās uz austrumiem divdesmit klusas, neveiklas, baržām līdzīgas kravas mašīnas uz kāpurķēdēm. Mašīnas brauca rindā cauri rīta ēnām cita aiz citas pa aizām līdzīgajām pilsētas ielām. Kravā bija kastes ar stikla lēcām, ruļļi ar skaņu lentēm, vara un platīna stieples rituļi, augu izcelsmes auduma baķi, kas nāca no rietumu provincēm, kastes ar žāvētu zivju skaidiņām no Līča, kastes ar lodīšu gultņiem un citām sīkām mašīnu rezerves daļām; desmit kravas mašīnas veda Orgotas kardik graudus. Tas viss bija jānogādā Peringa Vētras robežā valsts ziemeļaustrumos. Visas preces Lielā kontinenta robežās tiek pārvietotas ar šādām elektriskām kravas mašīnām, kas tiek iekrautas kanālu un upju baržās, ja ir tāda iespēja. Dziļā sniega mēnešos vienīgais trans­ports ir lēnie sniega arkli traktori, elektriskās kama­nas un neparedzamie ledus kuģi uz aizsalušām upēm, ja neskaita slēpes un cilvēku vilktas ragavas. Atkušņa laikā nav izmantojams nekāds transports. Tāpēc visa kravas pārvietošana notiek ar joni, tikko pienāk vasara. Ceļus pārplūdina karavānas. Satiksme tiek kontrolēta, un kat­rai karavānai ir jāuztur radiosakari ar kontrolpunktiem. Viss kustas ļoti stabili ar ātrumu 45 km/h (Zemes mēr­vienībās). Getenieši varētu paātrināt savus transportlī­dzekļus, bet viņi to nedara. Ja viņiem jautā, kāpēc, viņi atjautā bet kāpēc mums to vajag? Tas ir tāpat kā, ja zemiešiem pajautātu, kāpēc mūsu transports kustas tik ātri, un mēs atbildētu kāpēc ne? Par gaumi nestrīdas. Zemiešiem šķiet, ka viņiem jātraucas uz priekšu, kaut kas jāsasniedz. Ziemas cilvēki, kas vienmēr dzīvo Pir­majā gadā, domā, ka klātbūtne ir svarīgāka par sasnie­gumiem. Es biju audzis uz Zemes, un man ātri apnika karavānas lēnā, izlīdzinātā kustība. Man gribējās kāpt ārā no mašīnas un skriet pašam. Tomēr es priecājos, ticis ārā no Erenrangas garajām akmens ielām, kuras apklāja melni, stāvi jumti, no neskaitāmajiem torņiem, no pilsētas, kur gandrīz nekad nespīdēja saule un visas manas cerības bija pārvērtušās par bailēm un nodevību.

Lēnām rāpdamās augstāk Kargava piekalnē, karavāna ik pa brīdim apstājās, lai ļaudis ieturētu maltītes ceļ­malas iebraucamajās vietās. Vēlā pēcpusdienā no kāda pakalna virsotnes mēs beidzot ieraudzījām kalnu grēdu visā pilnībā. Bija redzams Kostors, kas ir sešarpus tūkstošus metru augsts; milzīgā kalna rietumu nogāze aizsedza ziemeļu virsotnes, kas paceļas gandrīz tūkstoš metru augstumā. Uz dienvidiem no Kostora sniegotās kalnu virsotnes rindām vien dūrās pelēkajās debesīs es saskaitīju trīspadsmit, un tālākā gandrīz izgaisa dūmakā tālu dienvidos. Šoferis nosauca man visas trīspadsmit virsotnes un stāstīja par lavīnām un riteņbaržām, kas nopūstas no kalnu ceļiem, un sniega arklu vadītājiem, kas nedēļām palikuši bez palīdzības nepieejamos aug­stumos, un tā tālāk, draudzīgi mēģinādams mani nobai­dīt. Viņš aprakstīja, kā redzējis vienu mašīnu noslīdam no ceļa iekšā trīssimtmetrīgā aizā; viņam vissavādākais šķitis, ka tā kritusi tik lēni. Mašīna visu pēcpusdienu planējusi lejup bezdibenī, un viņš sajutis lielu atvieg­lojumu, kad tā beidzot bez jebkādas skaņas pazudusi vairākus metrus dziļajā kupenā aizas dibenā.

Trešajā stundā mēs apstājāmies uz pusdienām lielā iebraucamajā vietā. Tā bija visai grezna rēcoši kamīni un plašas istabas spraišļotiem griestiem, daudzie galdi krautin apkrauti ar labu ēdienu. Pa nakti mēs nepalīkām. Mēs bijām diennakts karavāna, kas steidzās (Kārhaidai raksturīgā veidā, protams) iespējami ātri nokļūt Peringa Vētras zemē, lai uzņēmīgie tirgotāji pirmie tiktu pie labākajiem darījumiem. Mašīnu akumulatori tika par jaunu uzlādēti, vadību pārņēma cita šoferu maiņa, un mēs turpinājām ceļu. Vienā automašīnā bija šoferiem paredzētas guļvietas. Pasažieriem tādu nebija. Es pār­laidu auksto nakti turpat uz cietā kabīnes sēdekļa, ja neskaita īsu apstāšanos uz vakariņām tā ap pusnakti mazītiņā kalnu krodziņā. Kārhaidā neaizraujas ar ērtī­bām.

Rītausmā es jau biju nomodā un redzēju, ka esam pametuši apdzīvotas vietas un mums priekšā ir tikai klintis, ledus un gaisma, un šaurais ceļš zem kāpurķēdēm vijas arvien augstāk. Es nodrebinājos un nodomāju, ka ir skati, kas pilnībā aizēno ērtības, ja nu vienīgi tu neesi veca sieviete vai kaķis.

Šeit, starp baisajām sniega un granīta nogāzēm, vairs nebija sastopamas iebraucamās vietas. Maltīšu laikā riteņbaržas cita pēc citas lēni apstājās uz trīsdesmitgrādīgas sniegu ieskautas slīpnes, un visi kāpa ārā no kabī­nēm un sanāca ap guļambaržu. No turienes tika izsnieg­tas karstas zupas bļodas, kaltētu maizes ābolu gabali un krūzes ar skābenu alu. Mēs mīņājāmies sniegā, aprijām ēdienu un dzērienu, uzgriezuši muguras sīvajam vējam, kas rāva līdzi zaigojošus sausa sniega putekļus. Tad atgriezāmies riteņbaržās un devāmies tālāk un augstāk. Pusdienlaikā Vehotas pārejā, vairāk nekā četru kilometru augstumā, bija gandrīz trīsdesmit grādu saulē un mīnus desmit ēnā. Elektriskie motori bija tik klusi, ka varēja dzirdēt, kā pa bezgalīgajām zilajām nogāzēm otrpus trīs­desmit kilometru platām aizām aizdārd lavīnas.

Tajā pēcpusdienā mēs šķērsojām pārejas augstāko punktu, Eskaru, kas ir 4632 metrus augsts. Pētīdams Kostora milzonīgo dienvidu nogāzi, pa kuru mēs bijām bezgalīgi lēni rāpušies visu dienu, pamanīju dīvainu klinšu krāvumu kādu puskilometru virs ceļa. Tas izska­tījās pēc viduslaiku pils. "Redzi to Citadeli tur augšā?" jautāja šoferis.

"Tā tiešām ir celtne?"

"Tā ir Ariskostoras citadele."

"Bet tur taču nav iespējams dzīvot."

"Nu, Vecajie tur dzīvo. Es kādreiz braucu karavānā, kas viņiem vasaras beigās piegādāja pārtiku no Erenran­gas. Protams, desmit vienpadsmit mēnešus gadā ceļš ir ciet, bet viņiem ir vienalga. Tur augšā dzīvo kādi septiņi astoņi iemītnieki."

Es skatījos augšup uz raupjas klints kontrfortiem, kas slējās kalnu vientulībā, un neticēju šoferim; bet savu neticību paturēju pie sevis. Ja šādos mūžīgā sasaluma augstumos kāds vispār spētu izdzīvot, tie noteikti būtu kārhaidieši.

Lejupceļš meta plašus līkumus pa krauju malām uz dienvidiem un ziemeļiem, jo Kargava austrumu nogāze ir skarbāka nekā rietumu. Kalni nolaižas līdz līdzenumam milzīgos, kopš kalnu radīšanas nemainīgos pakāpienos un terasēs. Saulrietā mēs pamanījām sīku punktiņu vir­teni, kas lēnītēm līda cauri milzīgai baltai ēnai divtūkstoš metru zem mums. Tā bija riteņbaržu karavāna, kas bija izbraukusi no Erenrangas dienu pirms mums. Nākamās dienas nogalē arī mēs bijām tikuši līdz tai pašai vietai un līdām pāri tai pašai sniegotajai slīpnei ļoti uzma­nīgi, pat aizturēdami šķavas, lai tikai neizraisītu lavīnu. No turienes uz mirkli tālu austrumos zem mums varēja saredzēt plašas, izplūdušas, sudrabainu upju izvagotas zemieņu kontūras, ko aizsedza mākoņi un mākoņu ēnas, Rēras līdzenumu.

Ceturtās dienas pievakarē, ja skaita kopš mūsu izbrauk­šanas no Erenrangas, mēs jau bijām Rērā. Starp abām pilsētām ir tūkstoš septiņsimt kilometru ceļa, vairā­kus kilometrus augsta siena un ne mazāk kā trīs tūk­stoši gadu. Karavāna apstājās pie Rietumu vārtiem, lai iekrautu kravu kanāla baržās. Rērā nav iespējams iebraukt ar riteņbaržām vai auto. Pilsēta tika uzbūvēta, ilgi pirms kārhaidieši izgudroja motorizētu transportu, un tas ir lietošanā vismaz divdesmit gadsimtus, ja ne vairāk. Rērā nav ielu. Ir segtas ejas, tuneļi, kuriem vasarā var iet ari pa virsu, ja gribas. Mājas un salas, un Pavardi atrodas, kur kuram iepaticies, haotiski iespaidīgā juceklī, kas pēkšņi uzsprāgst (kā parasti anarhija Kārhaidā) īstā greznumā majestātiskajos Ne-Pils torņos, kas ir asinssarkani, bez logiem. Torņi ir celti pirms septiņpadsmit gadsimtiem, un tajos tūkstoš gadu mitinājušies Kārhai­das karaļi, līdz Argavens Harge kā pirmais savā dinastijā šķērsoja Kargavu un uzsāka tagadējās Rietumu provin­ces kolonizāciju. Visas celtnes Rērā ir ārkārtīgi smagnē­jas, ar dziļiem pamatiem, izturīgas pret ūdeni un laika apstākļiem. Ziemā līdzenumu vēji parasti izpūš visu sniegu no pilsētas, bet, ja ari puteņi savelk kupenas, neviens ielas netīra, jo nav ielu, ko tīrīt. Viņi izmanto akmens tuneļus vai izrok pagaidu ejas sniegā. No mājām sniegā redzami ir tikai jumti, un ziemas durvis atrodas tūlīt zem pārkares vai pat ir ierīkotas kā lūkas jumtā. Atkusnis daudzu upju izvagotajā līdzenumā ir visai briesmīgs laiks. Tuneļi tad kalpo kā papildu kanalizācija, telpa starp celtnēm aizpildās ar upēm un ezeriem, pa kuriem Rēras ļaudis laivās dodas savos ceļos, ar airiem atgrūzdami sīkākus ledus gabalus. Un, lai kāds gadalaiks ari valdītu vasaras putekļi, sniegaino ziemas lavīnu dārdoņa, pavasara plūdi sarkanie Torņi, pilsētas tukšā sirds, nesatricināmi paceļas pāri visam.

Es apmetos drūmā, nesamērīgi dārgā iebraucamajā vietā, kas slēpās Torņu aizvējā. Rītausmā, piecēlies pēc neskaitāmiem sliktiem sapņiem, es samaksāju izspiedējam par naktsmītni, brokastīm un neprecīziem norādījumiem attiecībā uz savu turpmāko maršrutu un kājām devos ceļā, lai uzmeklētu Oterhordu, senu citadeli netālu no Rēras. Apmaldījos, nenogājis pat piecdesmit metru no naktsmītnes. Tad, cenzdamies atstāt Torņus aiz mugu­ras un milzīgās, baltās Kargava nogāzes pa labi, kaut kā izgāju no pilsētas dienvidu virzienā, un ceļā satikts zem­nieku bērns man pastāstīja, kur nogriezties uz Oterhordu.

Galā es nonācu pusdienlaikā. Tas ir, es pusdienlaikā kaut kur nonācu, bet īsti nesapratu, kas tā par vietu. Tā izskatījās pēc gāršas vai pabieza meža, bet mežs bija vēl sakoptāks, nekā tas parasti ir šajā rūpīgo mežziņu valstī, un taka pāri pakalnam ielocījās tieši starp kokiem. Pēc brīža es pamanīju koka namiņu takas labajā pusē un tad diezgan lielu koka celtni mazliet attālāk pa kreisi; no tās puses vējš atnesa ceptu zivju smaržu.

Lēnām gāju pa taku, juzdamies mazliet neērti. Es nezināju, kā handdaras mācības piekritēji izturas pret tūristiem. Patiesībā par handdarītiem zināju ļoti maz. Handdara ir reliģija bez organizācijas, bez priesteriem, bez hierarhijas, bez svētsolījumiem, bez ticības apliecī­bas. Man joprojām ir grūtības saprast, vai tai ir Dievs vai nav. Tā ir izvairīga. Tā vienmēr ir kaut kur citur. Vie­nīgās pastāvīgās liecības par tās klātbūtni ir Citadeles nomaļas vietas, kurp cilvēki var doties, lai pavadītu tur vienu nakti vai visu mūžu. Es nebūtu devies meklēt šo dīvaino un nenotveramo kultu uz tā slēptuvēm, ja nebūtu vēlējies saņemt atbildi uz jautājumu, ko pētnieki nespēja atrast: kas ir pareģi un ko tieši viņi dara?

Biju pavadījis Kārhaidā ilgāku laiku nekā pēt­nieki un sāku apšaubīt stāstus par pareģiem un viņu pravietojumiem. Visā cilvēces pasaulē ir sastopamas le­ģendas par pravietojumiem. Runā dievi, runā gari, runā datori. Orākula divdomība vai statistikas varbūtība atstāj rīcības brīvību, un loģiskās nesaskaņas apsedz Ticība. Tomēr leģendas pētīt ir vērts. Man vēl nebija izdevies pārliecināt nevienu kārhaidieti par telepātisku saziņu; viņi tai netaisījās ticēt, ja nebūs "redzējuši". Es tieši tāpat izturējos pret handdarītu pareģojumiem.

Iedams pa taku, sapratu, ka mežā uz pakalna ir iz­kaisīts vesels ciems, tikpat neizplānots kā Rēra, bet apslēpts, ietinies lauku mierā. Pār katru taku un jumtu zemu nokarājās hemmen zari. Hemmen ir visbiežāk sasto­pamie koki uz Ziemas drukni skujkoki ar biezām, blāvi sārtām skujām. Ar hemmen čiekuriem bija nobirušas visas tekas, vējš smaržoja pēc hemmen putekšņiem, un visas ēkas bija būvētas no tumšiem hemmen baļķiem. Kad es apstājos, nezinādams, pie kurām durvīm klauvēt, no meža rāmā solī iznāca cilvēks un mani sveicināja. "Vai jūs meklējat, kur palikt?" viņš jautāja.

"Man ir jautājums pareģiem." Biju nolēmis vismaz no sākuma uzvesties kā kārhaidietis. Līdzīgi kā pētniekiem, man nekad nebija grūtību izskatīties pēc iezemieša, ja vēlējos. Manu akcentu daudzo Kārhaidas dialektu dēļ neviens nemanīja, mana dzimuma īpatnības apslēpa sma­gais apģērbs. Man nebija biezo matu un uz leju izliektā acu šķēluma, kas raksturīgs vairumam kārhaidiešu, un es biju tumšāku ādu un augumā garāks nekā vairums, bet ne vairāk, kā dabā iespējams. Bārda man bija depilēta jau uz Ollulas (tajā laikā mēs vēl nezinājām par "villainajām" Perunteras ciltīm, kam ir ne tikai bārdas, bet arī ķermeņa apmatojums kā baltajiem zemiešiem). Retu reizi man kāds pajautāja, kā es esot salauzis degunu. Man ir plakans deguns; geteniešu deguni ir šauri un palieli, plānām nāsīm, īpaši piemēroti, lai elpotu ledaino gaisu. Uz Oterhordas takas satiktais cilvēks paskatījās uz manu degunu ar pieklājīgu ziņkāri un sacīja: "Varbūt jūs vēlaties runāt ar audēju? Viņš patlaban ir pļavā, ja vien nav aizbraucis kopā ar mežcirtējiem. Vai varbūt jūs vēlētos parunāt ar kādu no celibātiem?"

"Es nezinu. Man piemīt ievērojams zināšanu trū­kums."

Jaunietis iesmējās un paklanījās. "Jūtos pagodināts!" viņš sacīja. "Es šeit dzīvoju trīs gadus, bet man vēl nav izdevies iegūt zināšanu trūkumu, ar ko lielīties." Saruna viņu ļoti uzjautrināja, bet viņš nesmējās ļauni, un man izdevās pa prāta apcirkņiem sagrabināt pietiekami ziņu par handdarītu mācību, lai saprastu, ka tikko esmu palie­lījies tikpat muļķīgi, it kā būtu viņam pateicis: "Paska­ties, cik es esmu skaists!"

"Gribēju teikt, ka neko nezinu par pareģiem…"

"Apskaužami!" sacīja jaunais iemītnieks. "Raugiet, mums jānoķēpā tīrais sniegs ar pēdu nospiedumiem, ja gribam kaut kur nokļūt. Vai drīkstu jums parādīt ceļu uz pļavu? Mani sauc Goss."

Tas bija pirmais vārds. "Dženri," es sacīju, atmezdams "1". Es gāju Gosam pa pēdām dziļāk meža aukstajās ēnās. Šaurā taka bieži mainīja virzienu, izlocīdamās augšup un lejup pa nogāzi. Šur un tur, gan netālu no takas, gan starp pamatīgajiem stumbriem, vīdēja nelielas mājiņas meža krāsās. Viss bija sarkans un brūns, mikls, mierīgs, smaržīgs un drūms. No viena mitekļa līdz manām ausīm nonāca klusināta Kārhaidas flautas melodija. Goss gāja man pa priekšu vieglā, straujā solī, graciozi kā meitene. Pēkšņi viņa baltais krekls it kā uzmirdzēja, un pēc mirkļa ari es izniru no ēnām plašā, zaļā, saules pielietā pļavā.

Metrus sešus no mums stāvēja cilvēks izslējies, nekustīgs, pagriezies pret mums profilā; viņa asinssarkanais hīeb un baltais krekls izcēlās kā spoža inkrustācija uz garās, zaļās zāles fona. Simts metru tālāk stāvēja cita statuja zilbaltos toņos; viņš pat nesakustējās, kamēr mēs runājām ar pirmo. Viņi nodarbojās ar handdarītu Klātbūtnes vingrinājumiem; tas ir zināma veida transs handdarīti, kam patīk negatīvi apzīmējumi, sauc to arī par ne-transu kurā notiek sevis pazaudēšana (sevis izplešana?) ar sakāpinātas sajūtu uztveres un izpratnes palīdzību. Lai gan šī tehnika ir tieši pretēja vairumam mistiķu tehniku, tā tomēr ir mistiķu vingrinājums, kura mērķis ir piedzīvot dievišķo klātbūtni; tomēr man ir grū­tības precīzi klasificēt jebkādus handdarītu vingrināju­mus. Goss uzrunāja cilvēku sarkanajā tērpā. Kad viņš pārtrauca intensīvo nekustību, paskatījās uz mums un lēnām nāca tuvāk, es sajutu pret viņu lielu cieņu. Pēc­pusdienas saulē viņš izstaroja pats savu gaismu.

Viņš bija tikpat garš kā es, slaids, skaidru, atklātu, skaistu seju. Kad mēs ieskatījāmies viens otra acīs, man pēkšņi uznāca vēlme uzrunāt viņu bez vārdiem, mēģināt viņu sasniegt ar domu runu, ko es nebiju izmantojis kopš ierašanās uz Ziemas un ko pagaidām nedrīkstēju lietot. Vēlme bija stiprāka par noteikumiem. Es uzrunāju viņu domās. Atbildes nebija. Saskarsme nenotika. Viņš joprojām skatījās man acīs. Pēc brīža viņš pasmaidīja un sacīja klusā, diezgan augstā balsī: "Jūs esat Sūtnis, vai ne?"

Es sastomījos. "Jā."

"Mani sauc Faksi. Mums ir liels gods jūs uzņemt. Vai jūs gatavojaties kādu laiku palikt pie mums Oterhordā?"

"Ar lielāko prieku. Es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par pareģošanu. Un, ja jums ir jautājumi par to, kas es esmu un no kurienes nāku, es labprāt…"

"Kā vien vēlaties," Faksi sacīja ar mierīgu smaidu. "Ir tik patīkami zināt, ka jūs šķērsojāt bezgalīgo Visuma okeānu un tad vēl pusotru tūkstoti kilometru, un Kargava kalnus, lai mūs apciemotu."

"Es izvēlējos doties uz Oterhordu, jo tā ir slavena ar saviem pareģojumiem."

"Jūs droši vien gribat novērot, kā mēs pareģojam. Vai varbūt jums pašam ir jautājums?"

Viņa skatiens pieprasīja taisnību. "Es nezinu," teicu.

"Nusuh," viņš teica, "tam nav nozīmes. Varbūt, te padzīvojot ilgāk, jūs sapratīsiet, ka jums ir jautājums vai ka jautājuma nav… Ir tikai noteikti laiki, kad pareģi spēj sanākt kopā, tā ka jebkurā gadījumā jums būs pie mums jāuzkavējas."

Laiks, ko tur pavadīju, bija patīkams. Dienas kārtība nebija noteikta, ja neskaita kopīgu darbu: uz laukiem, dārzos, mežā, ēku remontā šādos gadījumos grupa, kurai bija nepieciešams lieks roku pāris, aicināja palīgā visus viesus. Ārpus darba varēja paiet veselas dienas, kad neviens neteica ne vārda. Visbiežāk es sarunājos ar jauno Gosu un audēju Faksi, kura neparastā būtība skaidra un neizsmeļama kā avota aka ļoti precīzi rak­sturoja visas vietas būtību. Vakaros reizēm vienā vai otrā zemajā, koku ieskautajā mājā sapulcējās ļaudis; bija sarunas un alus, un reizēm skanēja Kārhaidas dzīvīgā mūzika, kurai raksturīgas vienkāršas melodijas, ļoti sarežģīti ritmi un nemitīgas improvizācijas. Vienvakar divi iemītnieki dejoja; abi bija tik veci, ka viņu mati bija izbalējuši un ķermeņi izkāmējuši, un tumšās acis gan­drīz paslēpušās krunciņu mudžeklī. Viņu deja bija lēna, precīza, pārdomāta tā veldzēja acis un prātu. Viņi sāka dejot Trešajā stundā pēc pusdienām. Mūziķi pievienojās vai pārtrauca spēlēt, kā nu kuram gribējās, bet bundzi­nieks ne uz mirkli nepārtrauca sist eleganto, mainīgo ritmu. Abi vecie dejotāji joprojām dejoja Sestajā stundā, pusnaktī, piecas Zemes stundas vēlāk. Tad es pirmo reizi novēroju dothe stāvokli, kad cilvēka griba kontrolē to, ko mēs saucam par "histērisko spēku". Kopš tā laika es vairs tik aizdomīgi neizturējos pret stāstiem par handdaras Vecajiem.

Tā bija uz sevi vērsta dzīve, pašpietiekama, iesīkstē­jusi, piesūkusies ar "nezināšanu", ko tik augstu vērtē handdarīti, tā nesteidzīgi plūda saskaņā ar likumu par bezdarbību vai neiejaukšanos. Šis likums (to vislabāk izsaka vārds nusuh, ko var daļēji tulkot kā "nav nozī­mes") ir visa kulta pamatā, un es neesmu pat pietu­vojies tā izprašanai. Bet pēc pusmēneša Oterhordā es sāku labāk saprast Kārhaidu. Zem šīs tautas politikas un parādēm, un kaislībām plūst sena tumsa, tā ir pasīva, neparedzama, klusa tā ir handdaratas auglīgā tumsa.

Lūk, no tāda klusuma neizskaidrojami paceļas pareģa balss.

Jaunais Goss, kuram ļoti patika būt man par pava­doni, pastāstīja, ka jautājums pareģiem var būt jeb­kāds un formulēts, kā man pašam patīk. "Jo precīzāks un skaidrāks jautājums, jo precīzāka būs atbilde," viņš teica. "Nekonkrētība rada nekonkrētību. Un tad, pro­tams, pastāv ari neatbildami jautājumi."

"Un ja nu es tieši tādu uzdodu?" es gribēju zināt. Tādi ievadi man likās pārgudri, bet es to jau biju piedzīvojis. Tomēr atbilde bija negaidīta. "Audējs noraidīs jautājumu. Neatbildami jautājumi iznīcina pareģu grupu."

"Iznīcina?"

"Vai jūs zināt stāstu par Šortas lordu, kurš piespieda Eisenas citadeles pareģus atbildēt uz jautājumu "Kāda ir dzīves jēga?"? Tas bija pirms pāris tūkstošiem gadu. Pareģi palika tumsā sešas dienas un naktis. Beigās celi­bāti krita komā, trakie bija miruši, izvirtulis nosita Šor­tas lordu ar akmeni, un audējs audēja vārds bija Meši."

"Jomeš kulta dibinātājs?"

"Jā," Goss sacīja un sāka smieties, it kā būtu izstās­tījis joku; es nesapratu, vai viņš joko par jomešta vai par mani.

Nolēmu uzdot jautājumu, uz kuru atbilde ir "jā" vai "nē". Tādējādi es noskaidrotu, cik miglainas un daudz­nozīmīgas mēdz būt atbildes. Faksi apstiprināja Gosa teikto, ka jautājuma temats var būt pareģiem pilnīgi nezināms. Es varēju pajautāt, vai hoolm augi uz planē­tas Es ziemeļu puslodes nesīs labu ražu, un viņi man atbildētu, lai gan nezinātu, ka tāda planēta Es vispār pastāv. Man tas šķita pielīdzināms tādām uz nejaušību balstītām pareģošanas metodēm kā zīlēšana ar pelašķu stiebriem un monētas mešana. Nē, sacīja Faksi, ar nejau­šību te neesot nekāda sakara. Patiesībā viss notiekošais ir tieši pretējs nejaušībai.

"Tad jau jūs lasāt domas."

"Nē," sacīja Faksi, mierīgi un godīgi smaidīdams.

"Tad varbūt jūs lasāt domas, paši par to neko nezi­nādami?"

"Un kāda no tā jēga? Ja jautātājs jau zinātu atbildi, vai viņš tad maksātu mūsu nolikto cenu?"

Es izvēlējos jautājumu, uz kuru man tiešām nebija atbildes. Tikai laiks parādīs, vai pareģojums piepildīsies, ja nu vienīgi es saņemtu vienu no tiem profesionāla­jiem pravietojumiem, kurus iespējams piemērot visām situācijām. Jautājums nebija muļķīgs; es atmetu domu pajautāt, kad beigsies lietus vai kādu citu nieku, jo uzzi­nāju, ka pareģošana Oterhordas deviņiem pareģiem ir bīstama nodarbe, kas var beigties bēdīgi. Maksa par jau­tājumu bija augsta divi mani rubīni nonāca Citadeles krātuvēs. Tomēr atbildētāji maksāja daudz dārgāk. Un, pamazām iepazīstot Faksi, es nespēju ticēt, ka viņš ir profesionāls viltvārdis, un bija vēl grūtāk ticēt, ka viņš ir godīgs cilvēks, kurš pats nezina, ka ir viltvārdis. Viņa prāts bija vesels, skaidrs un noslīpēts kā mani rubīni. Es nevēlējos izlikt viņam lamatas. Es nolēmu pajautāt to, ko visvairāk vēlējos uzzināt.

Onnetherad dienā, mēneša 18. datumā, visi deviņi pa­reģi satikās lielā ēkā, kas parasti bija aizslēgta. Zāle bija augstiem griestiem, akmens grīdu un auksta, to mazliet apgaismoja pāris šauru logu un uguns dziļajā pavardā telpas vienā galā. Viņi sēdēja aplī uz kailās akmens grīdas, visi tērpušies apmetņos un kapucēs, gailošo ogļu gaismā atgādinādami lielus, raupjus, nekustīgus akmeņus. Goss, daži citi jauni iemītnieki un ārsts no tuvējās zemes tiesas klusēdami vēroja notiekošo no savām vietām pie pavarda, bet es šķērsoju zāli un iegāju aplī.

Viss notika bez ceremonijām, bet ļoti saspringti. Viens no kapucēs tērptajiem uz mani paskatījās, kad es ienācu viņu vidū, un es samanīju savādu seju rup­jiem vaibstiem, smagnēju -, viņa acis mani nekaunīgi pētīja.

Faksi sēdēja, kājas sakrustojis, nekustīgs, bet uzvilkts, pilns augoša spēka, kas lika viņa klusajai, maigajai balsij sprakstēt kā elektrības lādiņam. "Jautā," viņš teica.

Es stāvēju apļa vidū un uzdevu jautājumu. "Vai šī pasaule Getena būs Zināmo Planētu Ekumēnes lo­cekle pēc pieciem gadiem, skaitot no šī brīža?"

Klusums. Es stāvēju, es karājos klusuma austā tīmekļa vidū.

"Atbilde pastāv," Audējs klusi sacīja.

Atslābuma brīdis. Akmeņi kapucēs uz mirkli atmaiga un sakustējās; tas, kurš bija tik dīvaini uz mani skatījies, sāka kaut ko čukstēt ausī savam kaimiņam. Es izgāju no apļa un pievienojos skatītājiem pie uguns.

Divi pareģi nekur neiesaistījās, ne ar vienu nerunāja. Viens no tiem laiku pa laikam pacēla kreiso roku un vieglītēm reizes desmit vai divdesmit ātri paplakšķināja grīdu, tad atkal sastinga. Es nevienu no viņiem agrāk nebiju redzējis; tie bija trakie, Goss paskaidroja. Viņi bija vājprātīgi. Goss viņus sauca par "laika šķēlējiem", kas var nozīmēt šizofrēniķus. Kārhaidas psihologi, kaut gan viņiem nebija domu runas spējas un viņi tādēļ vai­rāk atgādināja aklus ķirurgus, prata lieliski darboties ar zālēm, hipnozi, šoka terapiju, piesaldēšanu un dažādām mentālām terapijām. Es pajautāju, vai šos divus vājprā­tīgos nevar izārstēt. "Izārstēt?" Goss bija teicis. "Vai jūs mēģinātu izārstēt dziedātāju no viņa balss?"

Pieci citi aplī bija Oterhordas iemītnieki, handda­rītu Klātbūtnes meistari. Turklāt, kā paskaidroja Goss, būdami pareģi, viņi dzīvoja celibātā, nemeklējot part­neri seksuālā spēka uzplūdu laikā. Vienam no celibātiem pareģošanas laikā jābūt kemmerā. Es varēju viņu atšķirt, jo biju iemācījies pamanīt smalko ķermeņa intensitātes pieaugumu, tādu kā gaismu, kas norāda uz pirmo kem­merā fāzi.

Blakus kemmereram sēdēja izvirtulis.

"Viņš ieradās no Sprevī kopā ar ārstu," Goss man pa­stāstīja. "Dažās pareģu grupās normālu cilvēku māks­līgi pārvērš par izvirtuli, injicējot viņam sievišķos vai vīrišķos hormonus dažas dienas pirms pareģošanas. Bet dabiskais ir labāks. Viņš nāk pie mums ar prieku, viņam patīk tikt ievērotam."

Goss izmantoja vietniekvārdu, ar kuru apzīmē dzīv­nieku tēviņu, nevis vietniekvārdu, kas apzīmē cilvēku kemmera vīrišķajā formā. Viņš izskatījās mazliet samul­sis. Kārhaidieši brīvi apspriež seksu un runā par kemmeru vienlaikus ar cieņu un kaisli, bet viņi nelabprāt pie­min izvirtības vismaz ne sarunās ar mani. Ja kemmers pārlieku ieilgst un ķermeņa hormonu līdzsvars paliek nobīdījies uz sievišķo vai vīrišķo pusi, tas izraisa to, ko viņi sauc par izvirtību. Tas ir sastopams diezgan bieži trīs līdz četri procenti pieaugušo varētu būt fizioloģiski izvirtuši vai nenormāli normāli, raugoties no mūsu viedokļa. Viņus neizslēdz no sabiedrības, bet pret viņiem izturas ar zināmu nicinājumu līdzīgi kā pret homosek­suāļiem daudzās divdzimumu sabiedrībās. Kārhaidiešu žargonā viņus sauc par "pusmiroņiem". Viņiem nevar būt bērnu.

Grupas izvirtulis, vienu reizi mani kārtīgi nopētījis, pievērsa uzmanību tikai cilvēkam sev blakus, kemmereram, kura arvien aktīvākā seksualitāte modās un, pa­teicoties izvirtuļa pārspīlētās vīrišķības klātbūtnei, drīz pārvērtīsies pilnīgā sievišķajā formā. Izvirtulis turpināja klusi runāt, spiezdamies arvien tuvāk kemmereram, kas atbildēja vienzilbīgi un pat mēģināja no viņa attālināties. Neviens no pārējiem nebija neko teicis, vienīgā skaņa bija čuksti, čukstošā izvirtuļa balss. Faksi uzmanīgi vēroja vienu trako. Izvirtulis strauji un maigi ar plaukstu apsedza kemmerera pirkstus. Kemmerers steidzīgi atrāva roku bailēs vai pretīgumā un pacēla acis uz Faksi, it kā lūgdams palīdzību. Faksi nekustējās. Kemmerers palika savā vietā un šoreiz nemēģināja izvairīties no izvirtuļa pieskāriena. Viens no trakajiem pacēla galvu un neīsti, gārdzoši, gari iesmējās: "A-ha-ha-ha-ha…"

Faksi pacēla roku. Visi aplī sēdošie pievērsās viņam, it kā viņš būtu to skatienus savācis kūlī, šķeterē.

Mēs bijām iegājuši zālē lietainā pēcpusdienā. Pelēkā gaisma šaurajos logos zem pārkarēm drīz vien bija izdzi­susi. Tagad bālganas gaismas plēksnes blāvas mēnesgaismas atlūzas staipījās no sienas līdz grīdai kā slī­pas, spokainas buras, gareni trīsstūri vai ovāli un klājās pāri deviņu sēdētāju sejām. Ārā pār mežiem lēni pacē­lās mēness. Uguns jau sen bija izplēnējusi, un vienīgais apgaismojums bija blāvie stari un joslas, kas izraibināja apli, te izraujot no tumsas kādu seju, tur roku, citur nekustīgu muguru. Uz mirkli gaismas putekļu klājienā ieraudzīju bālā akmenī sastingušu Faksi profilu. Mēnesgaismas diagonāle turpināja ceļu un apstājās pie melna izciļņa: tas bija kemmerers, galvu noliecis līdz ceļiem, rokas savilcis dūrēs uz grīdas, viņš trīcēja pie visām mie­sām, atbalsodams švīkš-tap-tap ritmu, ko apļa otrā pusē uz akmens sita trakā rokas. Viņi visi bija saistīti savā starpā, it kā būtu zirnekļa tīkla stiprinājuma punkti. Es gribot negribot jutu viņu saikni, saziņu, kas bezvārdu plūsmā tecēja cauri Faksi un ko viņš mēģināja virzīt un sakārtot, jo viņš bija centrs, Audējs. Blāvā gaisma sadrupa un izgaisa kaut kur uz austrumu sienas. Spēka, spriedzes, klusuma tīmeklis turpināja augt.

Es centos izsargāties no kontakta ar pareģu prātiem. Mani satrauca klusā, uzlādētā spriedze, sajūta, ka mani kaut kur iesūc, ka es arī kļūstu par punktu šajā rakstā, tīmeklī. Bet, mēģinot norobežoties, sajutos vēl sliktāk. Jutos pamests viens un sarāvies kamolā pats savā prātā, redzes un pieskārienu halucināciju apsēsts, ieslodzīts mežonīgu tēlu un jēdzienu mudžeklī, redzējumu un sa­jūtu fragmentos, kas visi bija seksuāli uzlādēti un pret­dabiski vardarbīgi, sarkanmelna erotisku vājprāta dus­mu izraisīti. Man visapkārt rēgojās milzīgas pusatvērtas bedres ar uzpūstām lūpām, makstis, brūces, ellesvārti, es zaudēju līdzsvaru, kritu… Ja es nevarēšu izslēgt šo haosu, es tiešām kritīšu, sajukšu prātā, bet notiekošo izslēgt nebija iespējams. Te darbojās empātijas un bez­vārdu saziņas spēki, mežonīgi un haotiski, tie radās no izvirtības un noraidītas tuvības izmisuma, no vājprāta, kas izkropļo laiku, un no atbaidošas pilnīgas koncentrē­šanās un apkārtējās īstenības aptveršanas mākslas, šos spēkus es nespēju ne kontrolēt, ne ietekmēt. Un tomēr kontrole bija centrā joprojām atradās Faksi. Pagāja stundas un sekundes, mēnesgaisma spīdēja uz neparei­zās sienas, mēnesgaisma pazuda, bija vienīgi tumsa, un tumsas centrā stāvēja Faksi: Audējs: sieviete, sieviete, tērpusies gaismā. Gaisma bija sudrabs, sudrabs bija bru­ņas, bruņās tērpta sieviete ar zobenu. Gaisma pēkšņi un nepanesami uzliesmoja gaisma ap viņas locekļiem, uguns, un viņa iekliedzās šausmās un sāpēs: "Jā, jā, jā!"

Atsākās trakā ķerkstošie smiekli "A-ha-ha-ha" -, tie pacēlās augstāk, līdz kļuva par trīsošu kliedzienu, kas arvien turpinājās, ilgāk, daudz ilgāk, nekā jebkura balss to varētu izkliegt, tas bija pārlaicīgs kliedziens. Tumsā bija jūtama kustība, jezga un ņurdoņa, senu gadsimtu pārvietošanās, izvairīšanās no priekšnojautām. "Gaismu! Gaismu!" sacīja milzīga balss plašās zilbēs vienreiz vai neskaitāmas reizes. "Gaismu. Pagales ugunī, kustieties. Mums vajag gaismu." Tas bija ārsts no Sprevī. Viņš bija iegājis aplī. Aplis bija pajucis. Ārsts nometās ceļos pie trakajiem, kas bija paši trauslākie, salaiduma vietas. Viņi abi gulēja, sarāvušies kamolos uz grīdas. Kemmerers bija uzlicis galvu Faksi uz ceļiem un saraustīti elpoja, jo­projām drebēdams; Faksi plauksta glāstīja viņa matus ar izklaidīgu maigumu. Izvirtulis bija nolīdis kaktā un izskatījās saīdzis un atraidīts. Tikšanās bija beigusies, laiks atsāka normālo gaitu, spēka tīmeklis bija satrūcis necieņā un nogurumā. Kur bija mana atbilde, kur orā­kula mīkla, kur pravietojuma divdomīgie vārdi?

Es nometos ceļos blakus Faksi. Viņš paskatījās uz mani ar savām skaidrajām acīm. Tajā mirklī es viņu redzēju tādu kā tur, tumsā, kā sievieti gaismas bruņās, uguni degošu, kas sauca: "Jā…"

Faksi maigā balss pārtrauca redzējumu. "Vai jums ir atbildēts, Jautātāj?"

"Man ir atbildēts, Audēj."

Man tiešām bija atbildēts. Vai pēc pieciem gadiem Getena būs Ekumēnes sastāvā? Jā. Nekādu mīklu, nekā­das miglas pūšanas acīs. Pat tad es sajutu, ka pēc būtī­bas atbilde nebija tik daudz pravietojums, cik novēro­jums. Es nevarēju izvairīties no pārliecības, ka atbilde ir pareiza. Tai bija priekšnojautas valdonīgā skaidrība.

Mums ir GGĀ kuģi un vienlaicīgas datu pārraides iespējas, un domu runa, bet mēs vēl neesam iemācīju­šies pieradināt priekšnojautu un padarīt to paklausīgu. To mums nāksies mācīties no geteniešiem.

"Es esmu kā kvēldiegs," Faksi man sacīja pāris dienu pēc pareģošanas. "Enerģija mūsos kāpj un kāpj, un mēs arvien atkāpjamies, katru reizi dubultojot impulsu, līdz spēks izlaužas ārā un gaisma ir manī, ap mani, līdz es esmu gaisma… Vecajs no Arbina citadeles man reiz teica: ja Audēju Atbildes brīdī ievietotu vakuumā, tas turpi­nātu degt gadiem. Tā jomešta domā par Meši: ka viņš pilnībā ieraudzīja pagātni un nākotni, nevis mirkli vien, bet visu kopumā, meklēdams atbildi uz Šortas lorda jau­tājumu. Tam grūti ticēt. Es šaubos, vai cilvēks to spēj izturēt. Bet tik un tā…"

Nusuh, visuresošais un daudznozīmīgais handdarītu noliegums.

Mēs gājām blakus, un Faksi uz mani paskatījās. Viņa vaibsti, viena no skaistākajām cilvēku sejām, ko dzīvē biju redzējis, šķita cieta un smalka kā akmenī cirsta. "Tumsā," viņš teica, "bija desmit nevis deviņi. Tur pie­dalījās svešinieks."

"Jā, tā bija. Es nepratu no jums norobežoties. Jūs, Faksi, esat Klausītājs, dabisks empāts; un, iespējams, arī spēcīgs dabisks telepāts. Tāpēc jūs esat Audējs: tas, kurš var uzturēt grupas spriedzi un atbildes, sasaistīt tās pieaugošā rakstā, līdz spriedze izārda pašu rakstu un jūs saņemat savu atbildi."

Viņš klausījās ar nopietnu interesi. "Savādi redzēt mana amata noslēpumus no ārpuses, ar jūsu acīm. Es tos esmu uzlūkojis tikai no iekšienes kā māceklis."

"Ja jūs atļautu ja jūs vēlētos, Faksi, es gribētu jūs uzrunāt domu runā." Es tagad biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir dabisks runātājs; ja viņš piekristu, neliela prakse palīdzētu viņam novērst paša uzliktos ierobe­žojumus.

"Ja jūs to izdarītu, es dzirdētu, ko citi domā?"

"Nē, nē. Ne vairāk kā jūs, būdams empāts, jau tagad uztverat. Domu runa ir saziņa, domas tiek sūtītas un saņemtas ar nolūku."

"Tad kāpēc nerunāt skaļi?"

"Cilvēks var melot ar vārdiem."

"Bet ne ar domām?"

"Ne ar nolūku."

Faksi brīdi domāja. "Šādai mākslai vajadzētu gūt pie­kritējus starp karaļiem, politiķiem, darījumu cilvēkiem."

"Darījumu cilvēki pret to cīnījās no visas sirds, kad atklājās, ka domu runu var iemācīties. Viņi gadu desmi­tiem pasludināja to par aizliegtu."

Faksi pasmaidīja. "Un karaļi?"

"Mums vairs nav karaļu."

"Jā. Es saprotu. Paldies, Dženri. Bet mans darbs ir iztukšot prātu, nevis mācīties. Un es tomēr negribētu apgūt mākslu, kas var pilnībā izmainīt pasauli."

"Saskaņā ar jūsu pašu pareģojumu šī pasaule izmai­nīsies jau pēc pieciem gadiem."

"Tad es mainīšos ar to kopā, Dženri. Bet man nav vēlēšanās to mainīt."

Lija. Bija pienācis ilgais, smalkais Getenas vasaras lietus. Mēs gājām zem hemmen kokiem nogāzē virs Cita­deles, kur nebija taku. Gaisma starp tumšajiem zariem bija pelēka, skaidrs ūdens pilēja no sārtajām skujām. Gaiss bija pavēss, bet maigs, un visur skanēja lietus.

"Faksi, pastāstiet man, lūdzu, lūk, ko. Handdarītiem ir dāvana, pēc kādas vienmēr ir kārojuši cilvēki visā Visumā. Jūs spējat paredzēt nākotni. Un tomēr jūs dzī­vojat tāpat kā visi pārējie jums tā neko nenozīmē…"

"Bet ko tam vajadzētu nozīmēt, Dženri?"

"Nu, redziet. Piemēram, sacensība starp Kārhaidu un Orgoreinu, strīds par Sinotas ieleju. Kārhaida pēdējo nedēļu laikā ir diezgan daudz zaudējusi, ja pareizi sa­protu situāciju. Tad kāpēc karalis Argavens neapspriedās ar saviem pareģiem, nepajautāja, ko īsti darīt, kurš kyorremy loceklis vislabāk derētu premjera amatā, kaut ko tādu?"

"Jautājumus uzdot nav viegli."

"Nesaprotu, kāpēc. Viņš varētu vienkārši pajautāt, kurš viņam vislabāk kalpotu premjera amatā. Un viss."

"Varbūt. Bet viņš nezina, ko var nozīmēt kalpošana vislabāk. Tas var nozīmēt, ka izraudzītais cilvēks atdos ieleju Orgoreinai vai dosies trimdā, vai noslepkavos karali; tas varētu nozīmēt daudz, ko viņš negaida vai nevarēs pieņemt."

"Viņam ļoti precīzi jānoformulē jautājums."

"Jā. Bet, redziet, tad jautājumu kļūst ļoti daudz. Un pat karalim par visu ir jāmaksā."

"Jūs prasītu augstu maksu?"

"Ļoti augstu," mierīgi sacīja Faksi. "Jautātājs maksā tik, cik viņš var atļauties, kā jūs jau zināt. Ir bijuši karaļi, kas nākuši pie pareģiem, bet tas bijis ļoti reti."

"Un ja nu viens no pareģiem ir varasvīrs?"

"Citadeļu iemītniekiem nav ne pakāpju, ne statusa. Mani var aizsūtīt uz kyorremy Erenrangā; ja man jābrauc, es saņemu savu statusu un savu ēnu, bet pareģošana ir beigusies. Ja, kalpojot kyorremy, man rastos jautājums, es dotos uz vietējo Orgni citadeli, samaksātu prasīto un saņemtu savu atbildi. Bet mēs handdarā nevēlamies atbildes. No tām ir grūti izvairīties, bet mēs cenšamies."

"Faksi, man šķiet, ka es nesaprotu."

"Mēs nākam uz Citadelēm galvenokārt tādēļ, lai uzzi­nātu, kādus jautājumus neuzdot."

"Bet jūs esat tie, kas atbild!"

"Jūs vēl nesaprotat, Dženri, kāpēc mēs pilnīgojam un praktizējam pareģošanu?"

"Nē."

"Lai parādītu, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildi uz nepa­reizo jautājumu."

Pārdomāju viņa vārdus labu brīdi, kamēr gājām blakus cauri lietum zem tumšajiem Oterhordas meža zariem. Faksi seja baltajā kapucē izskatījās nogurusi un mierīga, gaisma bija izdzisusi. Tomēr viņš joprojām iedvesa manī cieņu. Skatoties uz mani ar skaidrajām, laipnajām, atklā­tajām acīm, viņš lūkojās manī no trīspadsmit tūkstošus gadu senas tradīcijas. Tas bija tik sens, stabils, dabisks un vienots dzīves un domāšanas veids, ka tas piešķīra cilvēkam mežonīga dzīvnieka spēku un pašapziņu, pil­nību; uz tevi no savas mūžīgās tagadnes nenovērsdamies raudzījās dižens, savāds radījums.

"Nezināmais," mežā atskanēja Faksi maigā balss, "ne­paredzētais, nepierādītais veido dzīves pamatu. Nezinā­šana ir domu pamats. Nepierādītais ir darbības pamats. Ja varētu pierādīt, ka Dievs nepastāv, nebūtu reliģijas. Nebūtu handdaras, nebūtu jomeš, nebūtu pavarda dievu nekā nebūtu. Bet arī tad, ja tiktu pierādīts, ka Dievs ir, reliģijas nebūtu… Pasaki man, Dženri: kas ir zināmais? Kas ir noteikts, paredzams, nenovēršams kas ir vienī­gais, ko jūs noteikti zināt par savu un manu nākotni?"

"Ka mēs nomirsim."

"Jā. Patiesībā ir tikai viens jautājums, uz kuru ir atbilde, Dženri, un mēs abi to jau zinām. Vienīgais, kas dara dzīvi iespējamu, ir pastāvīgā, neciešamā nenoteik­tība, nezināšana, kas būs turpmāk."

Mani pamodināja pavārs, kurš vienmēr ieradās ļoti agri. Miegs man ir ciešs, tāpēc viņam nācās mani sapu­rināt un iekliegt ausī: "Mostieties, mostieties, Estravena kungs, no karaļnama ieradies skrējējs!" Beidzot es viņu sapratu un, joprojām miegainu prātu, apjucis no stei­gas, piecēlos un aizgāju līdz istabas durvīm, kur gaidīja ziņnesis; tā es gluži kails un stulbs kā jaundzimis bērns izgāju trimdā.

Lasīdams papīru, ko ziņnesis man iedeva, es savā prātā nodomāju, ka pats jau biju uzprasījies, bet negai­dīju to tik drīz. Bet, spiests noskatīties, kā viņš nolā­dēto papīru pienaglo pie nama durvīm, es jutos tā, it kā viņš dzītu naglas man acābolos, un es novērsos un stāvēju tukšs un pamests, sāpju plosīts, un to nu es nebiju gaidījis.

Kad biju daudzmaz nomierinājies, nokārtoju visas lie­tas un ap Devītās stundas gongu skaņām jau biju prom no Pils. Nekas mani te nekavēja. Es paņēmu visu, ko varēju aiznest. Kas attiecās uz īpašumiem un bankas noguldījumiem, tos es nevarēju pārvērst skaidrā naudā, jo tādējādi apdraudētu savu darījumu partnerus; un, jo labāki draugi tie man bija, jo lielākas būtu briesmas. Uzrakstīju savam vecajam kemmeringam Eši, kā viņš varētu gūt labumu no pāris vērtslietām, lai atbalstītu mūsu dēlus, bet arī lūdzu, lai viņš man nemēģina sūtīt naudu, jo Tibe noteikti kontrolēs robežu. Vēstuli es neva­rēju parakstīt. Mēģinājums kādam piezvanīt nozīmētu viņu ieslodzīt cietumā, un tā nu es centos pazust no pilsētas, iekams kāds draugs savā vientiesībā būtu iera­dies mani apraudzīt, tādējādi zaudēdams visu naudu un brīvību kā atmaksu par draudzību.

Devos uz rietumiem cauri pilsētai. Kādā krustojumā apstājos un apcerēju, kāpēc gan neiet uz austrumiem, pāri kalniem un līdzenumiem uz Kermlandi; es kā nabaga ceļinieks varētu atgriezties Estri, kur biju dzimis, akmens mājā skarbajā kalna nogāzē; tiešām, kāpēc ne­doties mājup? Es tā apstājos un atskatījos trīs vai četras reizes. Katrreiz vienaldzīgo seju jūrā uz ielas es sazīmēju kādu, kas varētu būt spiegs, kurš man seko, lai redzētu, kurp es došos no Erenrangas, un katrreiz es domāju par savu muļķīgo vēlmi atgriezties mājās. Tad jau labāk pakārties. Acīmredzot biju dzimis dzīvei trimdā, un mans vienīgais mājupceļš būs pēc nāves. Tā nu es turpināju ceļu uz rietumiem un vairs neskatījos atpakaļ.

Ar trim dienām, kas man bija dotas, ja nekas neno­tiks, varbūt pietiks, lai nokļūtu līdz Kusebenas ostai pie Līča, līdz tai bija 140 kilometru. Citus trimdiniekus par Izraidīšanas pavēli brīdina iepriekšējā vakarā, un viņiem tad ir iespēja bēgt ar kuģi lejup pa Sesas upi, iekams kapteiņus var sodīt par palīdzības sniegšanu noziedz­niekiem. Tibe nebija tik galants. Tagad neviens kaptei­nis neuzņemtos mani vest, un ostā mani visi pazina, jo es pats to Argavenam biju uzbūvējis. Nevarēju braukt arī riteņbaržā, un līdz Kārhaidas zemes robežai no

Erenrangas ir vismaz seši simti kilometru. Nebija citas izvēles kā doties uz Kusebenu kājām.

Pavārs to bija paredzējis. Es biju viņu nekavējoties atlaidis, bet aiziedams viņš bija sakravājis somā visu gatavo ēdienu, lai man būtu, ko uzturēt spēkus trīs dienu bēgšanā. Viņa žēlsirdība izglāba mani un ari manu drosmi, jo, kad vien es ēdu no augļiem vai maizes, es domāju: "Vismaz viens cilvēks nedomā, ka esmu node­vējs, jo viņš man iedeva šo."

Sapratu, ka ir grūti tikt sauktam par nodevēju. Savādi, cik grūti tas ir, jo citus šajā vārdā nosaukt ir ļoti viegli. Šis vārds cilvēkam pielīp, piederas, pārliecina. Ari es jau biju pa pusei pārliecināts.

Kusebenā nonācu trešās dienas pievakarē. Biju norai­zējies un noberzis kājas, jo pēdējos gados, dzīvodams Erenrangā, biju palaidies taukos un ērtībās un zaudējis izturību. Un tur pie pilsētiņas vārtiem mani sagaidīja Eši.

Mēs septiņus gadus bijām kemmeringi, mums auga divi dēli. Tā kā tie bija dzimuši no viņa miesas, tie nesa viņa vārdu Foreth rem ir Osboth un auga viņa klana Pa­vardā. Pirms trim gadiem viņš bija devies uz Orgni cita­deli un tagad valkāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. Mēs visus trīs gadus nebijām redzējušies, tomēr, ieraudzījis viņa seju akmens arkas ēnās, sajutu mostamies veco mīlestību, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. Es tik labi pazinu viņa uzticību, kas tagad sūtīja viņu postā. Un, sajutis, kā senā, neauglīgā saite atkal savelkas ap mani, sadusmojos, jo Eši mīlestība man vienmēr bija likusi rīkoties pretēji paša lēmumiem.

Gāju viņam garām. Ja jau jābūt nežēlīgam, nav ko to slēpt aiz laipnības maskas. "Terem," viņš sauca man pakaļ un nāca līdzi. Es steidzīgi gāju lejup pa stāvajām Kusebenas ieliņām uz piestātnēm. No jūras pūta dien­vidu vējš, čabinādams tumšos koku zarus aiz dārzu sie­nām, un caur silto, sutīgo vasaras krēslu es metos bēgt no viņa kā no slepkavas. Viņš mani panāca, jo man bija pārāk noberztas kājas, lai skrietu ātri. Viņš teica: "Terem, es braukšu tev līdzi."

Es neatbildēju.

"Pirms desmit gadiem šajā tuwa mēnesī mēs zvērē­jām…"

"Un pirms trim gadiem tu lauzi zvērestu un mani pameti, un tas bija pareizi."

"Es nekad neesmu lauzis mūsu zvērestu, Terem."

"Taisnība. Nebija jau, ko lauzt. Tas bija viltus zvērests, otrais solījums. Tu to zini. Tu to arī toreiz zināji. Vie­nīgais uzticības zvērests, ko esmu devis, netika izteikts vārdos, to nevarēja izteikt vārdos, un tas, kam to devu, ir miris, un solījums sen jau pārkāpts. Tu man neesi neko parādā, un es tev arī ne. Laid mani."

Man tā runājot, sajutu, kā dusmas un rūgtums pret Eši pavēršas pret mani pašu: es dusmojos par savu dzīvi, ko biju pametis aiz sevis kā lauztu solījumu. Bet Eši par to neko nezināja, un viņam acīs bija asaras. Viņš teica: "Tad paņem vismaz šo, Terem. Es neesmu tev neko parādā, bet es tevi ļoti mīlu." Viņš sniedza man sainīti.

"Nē. Man ir nauda, Eši. Laid mani. Man jāiet vienam." Es gāju tālāk, un viņš man nesekoja. Bet mana brāļa ēna nāca man pakaļ. Biju kļūdījies, viņu pieminēdams. Biju kļūdījies itin visā.

Piestātnē man neveicās. Nebija neviena Orgoreinas kuģa, uz kura es varētu uzkāpt un tādējādi pirms pusnakts pazust no Kārhaidas zemes, kā man pavēlēts. Uz stāpeļiem bija ļoti maz cilvēku, un visi jau steidzās mājup. Vienīgais zvejnieks, kurš bija aizkavējies, labo­dams laivas motoru, pagrieza man muguru un izlikās kurls, kad viņu uzrunāju. Tad es nobijos. Viņš mani pazina, bet nebūtu pazinis, ja nebūtu iepriekš brīdināts. Tibe bija atsūtījis savus algotņus, lai mani aizkavētu lai es paliktu Kārhaidā pēc termiņa beigām. Līdz šim mani nodarbināja dusmas un sāpes, tagad tām pievienojās ari bailes. Es nebiju gaidījis, ka Pavēle par izraidīšanu būs vienkārši iegansts mani iznīcināt. Tikko nositīs Sesto stundu, es kļūšu par medījumu Tibes vīriem, un neviens nemēģinās mani aizstāvēt tā vietā visi tikai priecāsies par taisnu tiesu.

Apsēdos uz smilšu maisa ostas vējainajā sutoņā un tumsā. Jūra plakšķēja un sūcās ap pāļiem, un zvejas laivas šūpojās pie tauvām, un garā mola galā dega vien­tuļa spuldze. Sēdēju un skatījos uz gaismu un tumšo jūru aiz tās. Ir cilvēki, kurus briesmas mudina uz rīcību. Es tāds nebiju. Es pratu visu laikus paredzēt. Ja draudi ir pārāk tuvu, es apstulbstu un sēžu uz smilšu maisa, apcerēdams, vai cilvēks var aizpeldēt līdz Orgoreinas krastiem. Ledus Čarisūnes līcī bija izgājis pirms kādiem pāris mēnešiem, varbūt kādu brīdi ūdenī varēs izdzī­vot. Līdz orgotiešu krastam ir savi divsimt kilometri. Es neprotu peldēt. Kad pagriezos, lai paskatītos, kas notiek Kusebenas ielās, pieķēru sevi vēlamies, kaut Eši man būtu sekojis. Aiz kauna atguvu spēju domāt un rīkoties.

Varēju izvēlēties starp kukuli un vardarbību, ja gribēju kaut ko dabūt no zvejnieka, kurš dokā laboja laivu. Bet salūzis motors man nederēja. Tātad atliek zādzība. Bet zvejas laivu motori ir noslēgti. Uzlauzt atslēgu, iedar­bināt motoru, izvadīt laivu no dokiem zem piestātnes gaismām un doties tālāk līdz Orgoreinas ūdeņiem ari šķita samērā muļķīgi un neiespējami. Man nekad mūžā nebija piederējusi motorlaiva, tikai bērnībā Kermlandes Leduspēdu ezerā biju mazliet paairējis prieka pēc. Tomēr, ieraudzījis mola galā piesietu airu laivu, es to nekavējo­ties nozagu. Es skrēju pa molu spuldžu gaismā, ielēcu laivā, atsēju lini, ieliku airus dullos un steigšus airēju ārā no ostas, mola gaismām atmirdzot melnajos viļņos. Kad biju ticis labi tālu, pārstāju airēt, lai sakārtotu vienu dulli, jo tas labi negriezās. Man kaut gan cerēju, ka mani no rīta savāks orgotiešu patruļa vai zvejnieki bija vēl diezgan tālu, ko airēt. Tikko noliecos pie skavas, sajutu nespēku visā ķermenī. Šķita, ka tūlīt noģībšu, un es savilkos kamolā un tilaudām. Mani bija pārņēmis gļē­vulības nelabums. Nebiju domājis, ka gļēvulība aizņem tik daudz vietas man vēderā. Pacēlu skatu un ieraudzīju mola galā divus stāvus kā melnus zarus lēkājam blāvajā elektrības gaismā, un tad man ienāca prātā, ka mans nespēks ir nevis baiļu rezultāts, bet skaņas šautenes trāpījums no liela attāluma.

Redzēju, ka vienam rokās ir medību bise, un nu jau bija pāri pusnaktij. Domāju, ka viņš būtu gan šāvis un mani nogalinājis, bet medību bise ir ļoti skaļa, un to tad vajadzētu izskaidrot. Tāpēc viņi bija izmantojuši skaņas šauteni. Ja to noregulē uz maksimālo apdullināšanas režīmu, lauks iedarbojas tikai apmēram trīsdes­mit metru rādiusā. Nezināju, cik tālu darbojas nāvējošie iestatījumi, bet es nebiju ticis necik tālu, jo no saņemtā trieciena ķermenis rāvās kamolā kā zīdainim ar gāzēm vēderā. Bija grūti elpot, jo novājinātais lauks bija trāpījis man tieši krūškurvī. Taču nevarēju atļauties vēl ilgāk sakumpis elsot, jo viņi noteikti tūlīt darbinās motor­laivu, lai atbrauktu mani piebeigt.

Tumsa bija man aiz muguras, visapkārt laivai un šajā tumsā man jādodas iekšā. Nespēcīgām rokām vilku airus, nemitīgi skatīdamies, vai es tiešām esmu satvēris rokturus, jo nejutu plaukstas. Tad sākās lielāki viļņi, un tad es jau biju tumšajā, atklātajā Līcī. Tur man bija jāap­stājas. Ar katru airu vēzienu rokas kļuva arvien nejū­tīgākas. Sirds pukstēja ar pārsitieniem, un plaušas bija aizmirsušas, ka jāpiegādā gaiss. Mēģināju airēt tālāk, bet nevarēju saprast, vai rokas vispār kustas. Tad mēģi­nāju ievilkt airus laivā, bet arī tas man neizdevās. Kad mani kā tādu sniegpārsliņu sodrējos no tumsas izcēla patruļas laivas prožektors, es pat nespēju aizvērt apžil­bušās acis.

Viņi atpestīja manas rokas no airiem, izvilka mani no laivas un izlika kā uzšķērstu samu uz patruļkuģa klāja. Jutu, ka viņi uz mani skatās no augšas, bet nespēju pat saprast runāto, ja neskaita vienu balsi, kas izklausījās pēc kapteiņa; tā sacīja: "Vēl nav Sestā stunda," tad vēlāk, atbildēdama kādam citam: "Kāda man gar to daļa? Viņu izraidīja karalis, un es klausu karaļa pavēlēm, nevis kaut kādiem pakalpiņiem."

Tā pretēji radio pavēlēm no Tibes ļaudīm, kas sēdēja krastā, un neklausīdams pirmā palīga iebildumus, kurš baidījās no atmaksas, šis Kusebenes patruļas virsnieks pārcēla mani pāri Čarisūnes līcim un sveiku izlaida krastā Šeltas ostā Orgoreinā. Vai viņš to darīja šifgretora dēļ vai lai iespītētu Tibes ļaudīm, kas grasījās nogalināt neapbruņotu cilvēku, vai aiz labsirdības, es nezinu. Nusuh. "Apbrīnojamais ir neizskaidrojams."

Piecēlos kājās, kad rīta miglā parādījās Orgotas pelē­kais krasts, piespiedu kājas kustēties, lai nokāptu no kuģa. Gabalu pagāju pa Šeltas krastmalas ielām un no­kritu bezsamaņā. Atjēdzos Čarisūnes Ceturtajā Krasta Rajona slimnīcā, kas atradās Divdesmit Ceturtajā komensālijā, Senetnī. Biju par to pārliecināts, jo vārdi orgotiešu rakstībā bija iegravēti plāksnītē gultas galvgalī, uz lam­pas pēdas, uz metāla kausa uz galdiņa pie gultas, uz paša galdiņa, izšūti uz māsiņu hīeb, segu pārvalkiem un man mugurā esošā krekla. Pie manis pienāca ārsts un jautāja: "Kāpēc jūs pretojāties dothe stāvoklim?"

"Es nebiju dothe," atbildēju. "Man trāpīja skaņas lauks."

"Jūsu simptomi atbilst cilvēkam, kurš ir pretojies pār­iešanai dothe atslābuma fāzē." Viņš bija valdonīgs vecs ārsts un lika man atzīt, ka es esmu vismaz izmantojis dothe spēku, lai pretotos paralīzei, kamēr airēju, pats nezinādams, ko daru. Tad šorīt no rīta, kad jau bija iestā­jusies thangen fāze, kurā jāpaliek mierā, es biju cēlies un gājis un tā gandrīz sev padarījis galu. Izteicis man visu, kas uz sirds, viņš paziņoja, ka es varot doties prom pēc pāris dienām, un pārgāja pie nākamā pacienta. Aiz viņa parādījās inspektors. Aiz katra vīra Orgoreinā vienmēr nāk inspektors.

"Vārds?"

Es viņam nejautāju, kā viņu sauc. Man jāiemācās dzīvot bez ēnām, kā viņi te, Orgoreinā, ir pieraduši. Es nedrīkstēju apvainoties vai kādu bez iemesla aizvai­not. Bet es nenosaucu savu pilno vārdu, tas nevienam Orgoreinā nav jāzina.

"Terem Harth? Tas nav orgotiešu vārds. No kuras komensālijas?"

"No Kārhaidas."

"Tādas komensālijas Orgoreinā nav. Kur ir jūsu doku­menti par iebraukšanu un personas apliecība?"

Jā, kur bija mani dokumenti?

Es diezgan ilgi biju vārtījies pa Šeltas ielām, līdz kāds bija mani nogādājis slimnīcā, kur es biju ieradies bez dokumentiem, bagāžas, mēteļa, kurpēm un naudas. Izdzirdis viņa jautājumu, es pārstāju dusmoties un sāku smieties. Mani smiekli aizvainoja inspektoru: "Vai jūs apzināties, ka esat nelegāls un nereģistrēts iebraucējs? Kā jūs taisāties atgriezties Kārhaidā?"

"Zārkā."

"Pārtrauciet sniegt nepiemērotas atbildes uz oficiā­liem jautājumiem. Ja jums nav nodoma atgriezties izcel­smes zemē, jūs tiksiet nosūtīts uz brīvprātīgo fermu, kur nonāk kriminālie elementi, sveštautieši un nereģistrēti iebraucēji. Orgoreinā nav citas vietas likumpārkāpējiem un kūdītājiem. Labāk izsakiet savu vēlēšanos atgriezties Kārhaidā trīs dienu laikā, citādi es…"

"Esmu izraidīts no Kārhaidas."

Ārsts, kurš stāvēja pie kaimiņu gultas, pagriezās, iz­dzirdējis manu vārdu, pasauca inspektoru malā un kaut ko viņam klusi pastāstīja. Inspektora seja saskāba kā slikts alus, un, atgriezies pie manis, viņš pēc ilgas cīņas ar sevi norūca: "Tad, ja es pareizi saprotu, jūs vēlēsie­ties iesniegt lūgumu par pastāvīgas uzturēšanās atļau­jas saņemšanu Orgoreinas Lielkomensālijā, vienlaikus ari uzņemoties saistības nekavējoties stāties darbā kā komensālijas vai attiecīgās pilsētas uzticams pilsonis?"

Es teicu: "Jā." Līdz ar vārdu "pastāvīgs" joki bija bei­gušies. Tas nu gan bija viens briesmīgs vārds.

Pēc piecām dienām man tika piešķirta pastāvīga uz­turēšanās atļauja ar norādījumu nekavējoties reģistrē­ties Mišnori pilsētā (ko es biju lūdzis). Man izsniedza pagaidu dokumentus ceļam līdz minētajai pilsētai. Es pa šīm dienām būtu nobeidzies badā, ja vecais ārsts nebūtu paturējis mani slimnīcā. Viņam patika, ka viņa pārraudzībā ir Kārhaidas premjers, un premjers par to bija ļoti pateicīgs.

Visu ceļu līdz Mišnori es strādāju par riteņbaržas krā­vēju svaigu zivju karavānā no Šeltas. Ceļojums bija straujš un smirdīgs, tas beidzās Mišnori Dienvidu tirgū, kur es drīz atradu darbu ledus mājās. Vasarās tādās vie­tās vienmēr trūkst darba roku, jo ir jāizkrauj un jāie­krauj, un jāuzglabā, un jāpārvadā produkti, kas ātri bojā­jas. Pārsvarā biju atbildīgs par zivīm un atradu mitekli kādā salā netālu no Tirgus, kur jau dzīvoja mani darba biedri. Vietu saukāja par Zivju salu, un tā smirdēja pēc mums. Bet man patika darbs, jo lielāko dienas daļu varēju pavadīt aukstajās noliktavās. Vasarās Mišnori ir kā tvaika pirts. Vēja tikpat kā nav. Upe vārās. Cilvēki svīst. Desmit dienas ockre mēnesī temperatūra nenokritās zem divdesmit grādiem; reiz pat tā pacēlās līdz 31 grādam. Izdzīts no sava aukstā zivainā patvēruma šajā speltē, es parasti aizgāju līdz trīs kilometrus attā­lajai Kundereras krastmalai, kur ir daudz koku un iespē­jams vērot lielo upi, lai gan tai nav pieejas. Tur es klai­ņoju līdz vēlam vakaram un atgriezos Zivju salā jau vēlu lipīgajā nakts karstumā. Šajā Mišnori daļā cilvēki mēdza izsist ielu spuldzes, lai darītu savus darbus tumsā. Bet tumsu mūžīgi pāršķēla inspekcijas mašīnu prožektoru stari, atņemdami nabagiem pēdējo patvērumu nakti.

Jaunais Sveštautiešu Reģistrācijas likums, kas stā­jās spēkā kus mēnesī, bija nākamais gājiens cīņā starp Orgoreinu un Kārhaidu. Mana reģistrācija tika atzīta par nederīgu, es zaudēju darbu un pusmēnesi pavadīju rin­dās dažādu inspektoru uzgaidāmajās telpās. Mani darba biedri man aizdeva naudu un zaga zivis, lai man būtu, ko ēst, tāpēc es tiku pārreģistrēts, pirms nomiru badā. Bet biju saņēmis mācību. Man patika mani uzticīgie, skarbie kolēģi, bet viņi dzīvoja strupceļā, no kura nebija izejas, un man bija darāms darbs starp ļaudīm, kas man patīk daudz mazāk. Saņēmos un piezvanīju tiem, kuriem biju izvairījies zvanīt trīs mēnešus.

Nākamajā dienā kopā ar citiem mazgāju kreklu Zivju salas pagalma mazgātavā. Mēs visi bijām kaili vai pus­kaili. Tad cauri tvaikiem, zivju un netīrumu smirdoņai un ūdens šļakstiem izdzirdēju, ka mani kāds sauc pilnā vārdā; cauri mazgātavai nāca komensālis Jegei viņš izskatījās tieši tāds pats kā pieņemšanā pie Arhipelāga vēstnieka Erenrangas Pils Ceremoniju zālē pirms septi­ņiem mēnešiem. "Lūdzu, iesim prom no šejienes, Estra­ven," viņš sacīja skaļajā, augstajā deguna balsī, kādās runā Mišnori bagātnieki. "Ak, atstājiet tak to kreklu."

"Tas ir mans vienīgais."

"Nu tad izzvejojiet to no tās zupas, un iesim. Te ir tik karsts."

Pārējie viņu vēroja ar īgnu ziņkārību, pazīdami bagāt­nieku, bet nezinādami, ka tas ir komensālis. Man nepa­tika, ka viņš atnāca pats. Būtu labāk kādu atsūtījis man pakaļ. Rets orgotietis ir taktisks. Gribēju viņu iespējami ātri dabūt prom. Slapjais krekls man nederēja, tāpēc palū­dzu pagalmā klīstošajam jaunietim, kam nebija mitekļa, to pavalkāt, kamēr es atgriežos. Parādi un īre bija samak­sāti, dokumenti hīeb kabatā. Bez krekla es pametu salu pie Tirgus un kopā ar Jegei atgriezos vareno mājokļos.

Kļūdams par viņa "sekretāru", es tiku vēlreiz reģis­trēts Orgoreinas ruļļos, bet šoreiz ne kā pilsonis, bet kā pakļautais. Šajā valstī ar vārdiem nepietiek, katram ir vajadzīgs nosaukums viņiem vispirms jāzina, kas tu esi, lai tevi vispār pamanītu. Šoreiz nosaukums bija ļoti piemērots es tiešām biju pilnībā viņam pakļauts un drīz sāku klusībā nolādēt iemeslu, kura dēļ man nācās ēst cita piešķirtu maizi. Jo visu mēnesi nebiju saņēmis ne mazāko norādi, ka būtu ticis savam mērķim tuvāk nekā tad, kad vēl dzīvoju Zivju salā.

Vasaras pēdējās dienas lietainajā pēcpusdienā Jegei mani iesauca savā kabinetā, kur viņš jau sarunājās ar Sekevī rajona komensāli Obsli. Erenrangā man viņš bija pazīstams kā orgotiešu Jūras Tirdzniecības pārvaldes vadītājs. Viņš bija maza auguma un sakumpis, mazām, trīsstūrainām ačelēm treknā, plakanā sejā pilnīgs pret­stats Jegei, kurš bija ārkārtīgi kalsns un elegants. Lai gan abi bija izteikti nesaderīgs pāris, viņi bija kas vairāk viņi bija divi no Trīsdesmit Trim, kas valdīja Orgoreinā, un vēl viņi bija kas vairāk.

Kad bijām apmainījušies laipnībām un tukšojuši pa uzpirkstenim Sitas dzīvības ūdens, Obsli nopūtās un sa­cīja: "Estraven, un tagad pastāstiet, kāpēc jūs Sasinotas ielejā rīkojāties tā, kā rīkojāties, jo, ja pasaulē ir cilvēks, par kuru es domāju, ka viņš nespēj kļūdīties laika izvēlē vai šifgretoru novērtēšanā, tad jūs būtu tāds cilvēks."

"Bailes bija stiprākas par uzmanību, komensāli."

"Bailes no kāda velna? No kā jūs baidāties, Estraven?"

"No tā, kas tagad notiek. No tā, ka turpināsies cīņa par prestižu Sinotas ielejā, no Kārhaidas pazemojuma, un no dusmām, ko pazemojums rada. No tā, kam Kār­haidas valdība šīs dusmas izmantos."

"Izmantos? Kādam nolūkam?"

Obsli neprot uzvesties. Iejaucās elegantais un asprā­tīgais Jegei: "Komensāli, lords Estravens ir mans viesis, un es neļaušu viņu pratināt…"

"Lords Estravens atbildēs uz jautājumiem tad un tā, kā viņam tas ir pieņemami; tā viņš ir darījis vienmēr," ar smīnu uz lūpām sacīja Obsli un izskatījās pēc tauku čupā paslēptas adatas. "Viņš zina, ka ir starp draugiem."

"Es priecājos par katru atrastu draugu, komensāli, bet es vairs neceru tos paturēt."

"To var saprast. Tomēr mēs varam vilkt vienas raga­vas, nebūdami kemmeringi, kā mēs Eskevē sakām, vai ne? Sasodīts, es zinu, kāpēc jūs izsūtīja, mīļo cilvēk, jums Kārhaida patika labāk nekā tās karalis."

"Drīzāk par to, ka man karalis patika labāk nekā viņa radi."

"Vai par to, ka jums Kārhaida patika labāk nekā Orgo­reinā," sacīja Jegei. "Vai es kļūdos, lord Estraven?"

"Nē, komensāli."

"Tātad jūs uzskatāt," sacīja Obsli, "ka Tibe vēlas pār­valdīt Kārhaidu tāpat, kā mēs pārvaldām Orgoreinu, efektīvi?"

"Jā. Es domāju, ka Tibe, izmantodams strīdu par Sino­tas ieleju kā draudus, tos laiku pa laikam atjaunodams, gada laikā var panākt Kārhaidā lielākas pārmaiņas, nekā notikušas visā pēdējā gadu tūkstotī. Viņam ir paraugs sarjī. Un viņš zina, kā spēlēt uz Argavena bailēm. Tā ir vieglāk, nekā mēģināt atmodināt viņa drosmi, kā mēģi­nāju darīt es. Ja Tibe tiks ar to galā, jums, kungi, būs cienīgs pretinieks."

Obsli pamāja. "Izlaižam šifgretoru," sacīja Jegei. "Ko jūs ar to gribat teikt, Estraven?"

"Kungi: vai Lielajā kontinentā var būt divas Orgo­reinas?"

"Jā, jā, jā, man arī tas ienāca prātā," sacīja Obsli. "Tā pati doma, jūs man to iedvesāt tik sen, un es nekādi nespēju no tās tikt prom. Mūsu ēna aug pārāk gara. Tā drīz apsegs arī Kārhaidu. Divi klani var naidoties, jā. Viena pilsēta var iebrukt otras zemēs, jā. Var gadīties kāds strīds uz robežas, var sadedzināt pāris šķūņu un nogalināt pārīti zemnieku tā notiek. Bet divu nāciju naidošanās? Iebrukums, kurā piedalās piecdesmit mil­joni dvēseļu? Pie saldā Meši piena, šīs domas ir pada­rījušas manas naktis par elli un likušas man pamosties vienos sviedros. Mēs neesam drošībā, mēs neesam dro­šībā. Jūs arī to zināt, Jegei; jūs ari esat par to raizējies neskaitāmas reizes."

"Es jau trīspadsmit reižu esmu balsojis par to, lai ne­turpinātu strīdu par Sinotas ieleju. Bet kāda no tā jēga? Uzvaras frakcijai ir vismaz divdesmit balsis, un katrs Tibes gājiens pastiprina sarfu kontroli pār viņiem. Viņš uzceļ sētu ielejai pāri, saliek visur sargus, bruņotus ar medību bisēm! Medību šautenēm! Es domāju, ka tādas glabājas tikai muzejos. Viņš izsniedz Uzvaras frakcijai iemeslus pēc pirmā pasūtījuma."

"Un ar to stiprina Orgoreinu. Bet arī Kārhaidu. Katra atbilde uz viņa provokācijām, katrs Kārhaidas pazemo­jums, katra mūsu prestiža paaugstināšana liks Kārhaidai kļūt stiprākai, līdz tā sasniegs mūsu līmeni būs cen­tralizēta tāpat kā Orgoreinā. Un Kārhaidā medību bises netur muzejos. Ar tām ir bruņota karaliskā gvarde."

Jegei ielēja nākamo dzīvības ūdens porciju. Orgotiešu augstmaņi dzer šo dārgo uguni, kas vesta no Sitas asto­ņus tūkstošus kilometru pāri miglainām jūrām tā, it kā tas būtu alus. Obsli noslaucīja muti un samirkšķināja acis.

"Skaidrs," viņš sacīja. "To jau es gaidīju un tā arī do­māju. Un es domāju, ka mums vēl kādu laiku nāksies vilkt vienas ragavas kopā. Bet, pirms mēs dodamies aizjūgā, Estraven, man ir kāds jautājums. Man kapuce pilnīgi uzkritusi pār acīm. Pastāstiet man, lūdzu, kas tā par muldēšanu, ņemšanos un ņiguņegu ap kaut kādu Sūtni no mēness otras puses?"

Tātad Dženli Ai bija lūdzis atļauju iebraukt Orgoreinā.

"Sūtnis? Viņš ir tas, par ko uzdodas."

"Un tas būtu?"

"Sūtnis no citas pasaules."

"Estraven, beidziet savas miglainās kārhaidiešu meta­foras. Es atsakos no šifgretora, es to atmetu. Stāstiet taisnību."

"Es visu esmu pateicis."

"Viņš ir no citas pasaules?" sacīja Obsli, tad Jegei: "Un viņš ir bijis uz audienci pie karaļa Argavena?"

Es uz abiem jautājumiem atbildēju apstiprinoši. Viņi kādu brīdi klusēja, tad sāka runāt reizē, neslēpdami savu interesi. Jegei vēl mēģināja runāt aplinkiem, bet Obsli bija tiešs: "Kas viņš bija jūsu plānos? Izskatās, ka jūs visu likāt uz viņu, un viss izgāzās. Kāpēc?"

"Tāpēc, ka Tibe man aizlika kāju priekšā. Es pārāk daudz skatījos zvaigznēs un neskatījos, kur eju."

"Jūs esat sācis nodarboties ar astronomiju?"

"Obsli, mums visiem vajadzētu ar to nodarboties."

"Vai šis Sūtnis mūs kaut kā apdraud?"

"Es tā nedomāju. Viņš savas tautas vārdā piedāvā saziņu, preču apmaiņu, līgumus, savienību neko citu. Viņš ieradās viens pats, bez ieročiem vai aizsardzības, ar vienu vienīgu saziņas ierīci un kuģi, kurus viņš mums atļāva izpētīt pēc sirds patikas. Nedomāju, ka no viņa jābaidās. Tomēr viņš savās tukšajās rokās nes Karalistes un Komensālijas galu."

"Kāpēc?"

"Kā mēs izturēsimies pret svešiniekiem, ja ne kā pret brāļiem? Kā gan Getena pievienosies astoņdesmit pa­sauļu savienībai, ja ne kā pasaule?"

"Astoņdesmit pasaules, jūs sakāt?" teica Jegei un sa­springti iesmējās. Obsli atplestu muti blenza uz mani, tad sacīja: "Gribētos domāt, ka jūs pārāk ilgi esat dzī­vojis vienā pilī ar trako un pats tāds kļuvis… Pie Meši vārda! Kas tā par muldēšanu par savienībām ar saulēm un līgumiem ar mēnesi? Kā gan viņš te nokļuva atli­doja ar komētu? Vai jāšus uz meteora? Un kāds kuģis tev lidos pa gaisu? Vai Visuma tukšumā? Tomēr jūs neesat trakāks kā parasti, Estraven, tātad trakais ar asu prātu, vieds trakais. Visi kārhaidieši ir vājprātīgi. Turpiniet, dārgais, turpiniet vien pa šo taciņu!"

"Es jūs nekur nevedinu, Obsli. Man nav, kur iet. Tomēr jūs varat kaut kur nonākt. Ja jūs kaut mazliet sekotu

Sūtnim, viņš jums parādītu ceļu ārā no Sinotas iele­jas, prom no ļaunā lāsta, kurā mēs visi esam sapinušies."

"Lieliski. Mūža nogalē sākšu nodarboties ar astrono­miju. Kur tas mani novedīs?"

"Tas vedīs jūs pretī slavai, ja rīkosieties gudrāk nekā es. Kungi, es esmu daudz laika pavadījis kopā ar Sūtni, redzējis viņa kuģi, kas šķērsojis Tukšumu, un es zinu, ka viņš patiesi un īsteni ir vēstnesis no kaut kurienes, sūtīts uz mūsu zemi. Es neko nevaru pateikt par to, cik lielā mērā viņa vēstījums vai stāsti par citām zemēm ir patiesi. Par viņu var spriest tieši tāpat kā par jeb­kuru citu cilvēku; ja viņš būtu viens no mums, es viņu sauktu par godīgu cilvēku. To jūs paši varēsiet redzēt. Bet saprotiet, ka viņa klātbūtnē līnijām, kas savilktas uz zemes, vairs nav nekādas nozīmes. Pie Orgoreinas durvīm klauvē lielāks pārbaudījums nekā Kārhaida. Tie, kas šo pārbaudījumu izturēs, kas pirmie atvērs mūsu zemes durvis, kļūs par visu vadoņiem. Visu: visu trīs kontinentu, visas zemes vadītājiem. Mūsu robežas tagad vairs nav līnija starp pakalniem, bet līnija, ko mūsu pla­nēta iezīmē, griežoties ap sauli. Balstīt šifgretoru uz kaut kā mazāka tagad būtu pilnīga muļķība."

Jegei man bija noticējis, bet Obsli sēdēja sakumpis, vērodams mani ar sīkajām ačelēm. "Tur vajag mēnešus, lai tam noticētu," viņš teica. "Un, ja to nebūtu teicis jūs, Estraven, es domātu, ka par mani ņirgājas, ka tas ir zvaigžņu gaismas slazds, kas izlikts mūsu lepnumam. Bet es pazīstu jūsu iecirtību. Jūs esat pārāk iecirtīgs, lai izliktos par godu zaudējušu, lai mūs piemuļķotu. Es nespēju ticēt, ka jūs runājat taisnību, un vienlaikus zinu, ka jūs drīzāk ļautu sevi nožņaugt nekā melotu… Tā, tā… Vai viņš ar mums runās tāpat, kā ir runājis ar jums?"

"Tāpēc viņš šeit ir lai runātu, tiktu uzklausīts. Vien­alga, kur. Tibe viņu apklusinās, ja viņš vēlreiz mēģinās runāt ar Kārhaidu. Es baidos par viņu, viņš nesaprot, kādās briesmās ir nonācis."

"Vai jūs mums pastāstīsiet, ko zināt?"

"Protams. Bet kāpēc viņš nevar vienkārši atbraukt un pats visu pastāstīt?"

Jegei ierunājās, glīti iekozdams pirksta nagā: "Tam nav šķēršļu. Viņš ir lūdzis atļauju iebraukt Komensālijā. Kārhaida neiebilst. Viņa lūgums patlaban tiek ap­spriests…"

Fragments no pirmās ekumeniskās ekspedīcijas uz planētu Getena/Ziema lauka pētījumu piezīmēm.

Pētnieks: Onga Tota Oponga. 93. cikls, E.g. 1448

81. diena. Iespējams, ka iedzīvotāji ir eksperimenta rezultāts. Doma ir nepatīkama. Bet tagad, kad mūsu pie­rādījumi liecina, ka zemiešu kolonijas bija eksperimen­tāla normālu heiniešu uzpotēšana pasaulē, kur jau bija savi proto-cilvēkveidīgie autohtoni, šādu iespēju nevar ignorēt. Ir zināms, ka kolonizētāji nodarbojās ar cilvēka gēnu pārveidošanu; nekā citādi nav iespējams izskaid­rot Esas hilfus vai Rokanonas deģenerējušos spārnotos cilvēkveidīgos. Varbūt līdzīgs izskaidrojums ir arī geteniešu dzimumu fizioloģijai? Iespējams, tā bija sagadīša­nās. Dabiskā izlase būtu jānoraida. Dzimumnenoteiktība nedod viņiem praktiski nekādas priekšrocības cīņā par izdzīvošanu.

Kāpēc eksperimentam izvēlēta tik nelabvēlīga vide? Atbildes nav. Tinībosols domā, ka kolonija dibināta periodā starp leduslaikmetiem. Pirmos 40 000 vai 50 000 gadus klimats varēja būt visai maigs. Ap to laiku, kad sākās nākamais ledāju uzbrukums, heinieši jau bija pilnībā pametuši planētu, atstādami koloniju savā vaļā kā neveiksmīgu eksperimentu.

Man grūti izvirzīt teorijas par geteniešu dzimumu fizioloģijas izcelsmi. Ko es par to vispār zinu? Otī Nima atsūtīja materiālus no Orgoreinas reģiona, tādējādi izde­vās atmest dažus aplamus pieņēmumus. Mēģināšu pie­rakstīt visu, ko es zinu, un teorijas izvirzīt pēc tam. Tātad:

Seksuālais cikls ilgst 26 līdz 28 dienas (parasti uz­skata, ka 26, pielīdzinot to mēness kalendāram). 21-22 dienas indivīds paliek somer, neaktīvajā fāzē. Apmē­ram 18. dienā hipofīze sāk izdalīt hormonus, un 22.-23. die­nā indivīds nonāk kemmer, uzbudinājuma fazē. Kemmer sākuma fāzē (kārh. secher) indivīdam saglabājas gan vīriš­ķās, gan sievišķās iezīmes. Dzimums, kā arī spēja radīt pēcnācējus nevar rasties izolācijā. Ja getenieti pirmajā kemmer fāzē atstāj vienu vai tur kopā ar tādiem, kas nav kemmer stāvoklī, viņš nespēj kopoties. Tomēr seksuālais impulss šajā fāzē ir ārkārtīgi spēcīgs, tas pārņem visu personību, pakļaudams visus pārējos instinktus. Kad in­divīds atrod kemmer partneri, hormonu izdalīšanās pa­stiprinās (visticamāk, to stimulē pieskārieni? smaržas?), līdz viens partneris sasniedz stabilu vīrišķo vai sievišķo hormonu pārsvaru. Ģenitālijas attiecīgi palielinās vai sarūk, pastiprinās priekšspēle, un otrs partneris šo pār­maiņu iespaidā pieņem pretējo dzimumformu (? bez izņēmuma? Ja izņēmumi pastāv un rodas viendzimuma kemmer partneri, tad šādi gadījumi ir tik reti, ka nav ņemami vērā). Otrā kemmer fāze (kārh. thorharmen), abpusējais dzimumu un potences iedibināšanas process, ilgst aptuveni 2-20 stundas. Ja viens partneris jau ir kem­mer stāvoklī, tad jaunākais partneris šajā fāzē pavada īsāku laika posmu; ja abiem kemmer iestājas vienlaikus, fāze attiecīgi ieilgst.

Normāli indivīdiem nav iepriekš noteiktu kemmer dzimumlomu. Viņi nezina, vai būs sievišķi vai vīrišķi, un arī nevar to izvēlēties. (Otī Nima raksta, ka Orgoreinas reģionā ir samērā plaši izplatīta hormonu izmantošana, lai pastiprinātu noslieci uz vēlamo dzimumu; neesmu līdzīgu praksi novērojusi Kārhaidas laukos.) Reiz izvei­dojušās, dzimuma pazīmes visā kemmer periodā nemai­nās. Kemmer kulminācija (kārh. thokemmer) ilgst divas līdz piecas dienas, šajā laikā uzbudinājums un seksuālās spējas ir izteiktas visstiprāk. Fāze beidzas diezgan krasi, un, ja nav notikusi ieņemšana, indivīds dažu stundu laikā atgriežas somer stāvoklī (piezīme: Otī Nima domā, ka šī "ceturtā" fāze ir pielīdzināma menstruālajam cik­lam), un viss sākas no gala. Ja indivīds ir bijis sievišķajā formā un ir notikusi apaugļošanās, hormonu darbība turpinās un 8,4 mēnešus ilgajā iznēsāšanas periodā un 6-8 mēnešus ilgajā zīdīšanas periodā indivīds saglabā sievišķo formu. Vīrišķie dzimumorgāni paliek ievilkti (kā pie somer), mazliet palielinās krūtis, un paplašinās iegurnis. Pārtraucot zīdīšanu, sieviete atgriežas somer stāvoklī un zaudē visas sievišķās iezīmes. Neveidojas fizioloģisks ieradums, un vairāku bērnu māte var kļūt par vairāku citu tēvu.

Sociālie novērojumi: pagaidām tikai virspusēji; es pā­rāk daudz braukāju apkārt, lai varētu veikt sakarīgus sociālos novērojumus.

Kemmer ne vienmēr notiek starp pāriem. Pāru vei­došanās ir visvairāk izplatītā paraža, bet pilsētās kem­mer namos nereti notiek haotiska, mežonīga kopošanās starp vīrišķo un sievišķo formu grupām. Vistālāk no šādas prakses ir tradīcija dot kemmeringa zvērestu (kārh. oskyommer), kas ir pilnībā pielīdzināms monogāmai lau­lībai. Šai savienībai nav likuma spēka, bet sociāli un ētiski tā zeļ un plaukst. Visa kārhaidiešu klanu-pavardu un zemes tiesu sistēma neapšaubāmi ir veidota, bals­toties uz monogāmas laulības institūciju. Nesaprotu, kā darbojas šķiršanās likumi; šeit Osnorinerā šķiršanās pa­stāv, bet nenotiek atkārtotas laulības pēc šķiršanās vai partnera nāves: kemmeringa zvērestu var dot tikai reizi mūžā.

Pēctecību, protams, uz visas Getenas rēķina pēc mā­tes, vecāka "pēc miesas" (kārh. amha).

Starp viena pāra bērniem, pat abu kemmeringu pēcnā­cējiem, ir atļauts incests ar dažādiem ierobežojumiem. Tomēr vienu vecāku bērni nedrīkst dot kemmeringa zvērestu, nedz arī uzturēt kemmer attiecības pēc pirmā bērna dzimšanas. Incests starp paaudzēm ir stingri aiz­liegts (Kārhaidā/Orgoreinā, bet stāsta, ka tas ir atļauts starp Perunteras, arktiskā kontinenta, ciltīm. Šī informā­cija var būt klaji meli.).

Ko vēl es zinu? Man šķiet, tas arī viss.

Šādai anomālai kārtībai tomēr ir viena priekšrocība. Tā kā kopošanās var notikt tikai cikla auglīgajā daļā, pastāv ļoti augsts ieņemšanas procents, kā tas rakstu­rīgs zīdītājiem līdzīgos apstākļos. Skarbā vidē, kur ir augsta jaundzimušo mirstība, tādējādi var pastiprinā­ties izdzīvošanas iespēja. Šodienas Getenā nav ne aug­stas zīdaiņu mirstības, ne dzimstības, ja runājam par civilizētiem apgabaliem. Tinībosols rēķina, ka iedzīvo­tāju skaits uz visiem trim kontinentiem nav lielāks par 100 miljoniem, un uzskata, ka tas tā saglabājies pēdē­jos tūkstoš gadus. Šādas stabilitātes cēlonis, iespējams, ir rituāla un reliģiska atturēšanās, kā ari kontraceptīvu lietošana.

Dzimumu nenoteiktībai piemīt īpašības, kuras mums izdevies novērot tikai daļēji vai var mēģināt uzminēt un kuras es, visticamāk, nekad nesapratīšu. Protams, visu mūsu pētnieku grupu ir aizrāvis kemmer fenomens. Mēs to vērojam ar sajūsmu, bet getenieši ir tam pakļauti, tas nedalīti valda pār viņiem. Gan viņu sabiedriskā iekārta, gan rūpniecība, lauksaimniecība, tirdzniecība, apdzīvoto vietu lielums, gan viņu stāstu tēmas viss ir veidots tā, lai saskanētu ar somer-kemmer ciklu. Visiem reizi mēnesī pienākas brīvdienas; neviens, neatkarīgi no so­ciālā stāvokļa, nav spiests strādāt, ja atrodas kemmerā. Neviens netiek atraidīts kemmer namā, lai arī cik viņš būtu nabags vai dīvains. Viss pakāpjas malā, kad iestājas kaisles mokas un svētki. Šo mums saprast nav grūti. Ļoti grūti ir saprast, kā četras piektdaļas laika var nebūt nekādas seksuālas dziņas. Dzimumsaskarsmei sabiedrībā ir dots ļoti daudz vietas, bet šī vieta ir skaidri nodalīta no visa pārējā. Savās ikdienas gaitās getenieši lieliski iztiek bez dzimumiem.

Pārdomām: visi drīkst darīt visu. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet psiholoģiskās sekas nav aprēķināmas. Tas, ka visi vecumā starp aptuveni 17 un 35 gadiem var (kā to saka Nima) "tikt piesaistīti bērnu radīšanai", arī nozīmē, ka neviens šajā sabiedrībā nav "piesaistīts uz mūžu" kā bieži vien gadās ar sievietēm (psiholoģiski vai fiziski) citās cilvēku sabiedrībās. Nastas un privilēģijas tiek sadalītas diezgan līdzīgi, katrs riskē apmēram vienādi un nonāk to pašu izvēļu priekšā. Tādēļ šeit neviens nav ari tik brīvs kā brīvs vīrietis citās pasaulēs.

Pārdomām: bērnam nav psihoseksuālu attiecību ar tēvu un māti. Mīts par Edipa kompleksu uz Ziemas neva­rēja rasties.

Pārdomām: nav iespējams dzimumakts bez piekriša­nas vai izvarošana. Kā pie visiem zīdītājiem, kas nav homo sapiens, akts var notikt tikai pēc abpusēja uzaicinā­juma un piekrišanas, tas nav iespējams citos apstākļos. Protams, ir iespējama pavešana, bet tai jānotiek tieši īstajā laikā.

Pārdomām: nepastāv dalījums stiprajā un vājajā dzi­mumā, aizstāvjos/vārgajos; pavēlniekos/pakļautajos; īpašniekos/kustamā īpašumā; aktīvajos/pasīvajos. Pati tieksme nemitīgi visu pretstatīt, kas raksturīga cilvēka domāšanai, uz Ziemas šķiet samazinājusies vai izmai­nījusies.

Pabeigtajos norādījumos noteikti jāiekļauj šādi fak­tori: satiekot geteniešus, nekādā ziņā nedrīkst darīt to, kas divdzimumu sabiedrībā ir pilnīgi dabiski, proti pie­šķirt viņiem sievietes vai vīrieša lomu. Arī saskarsmē ar viņiem nedrīkst pieņemt, ka viņi reaģēs uz jums kā uz sava vai pretējā dzimuma pārstāvi. Šeit nepastāv nekas no mūsu sabiedrībā pieņemtajām dzimumlomām. Viņi neprot mūsu lomu spēles. Viņi cits citu neiedala sievietēs un vīriešos. Mēs to spējam iztēloties tikai ar grūtībām. Kāds ir mūsu pirmais jautājums par tikko piedzimušu bērnu?

Vienlaikus nav iespējams lietot nekatro dzimti, runā­jot par geteniešiem. Viņi nav bezdzimuma. Viņos ir dzimuma iespēja, viņos ir dzimumu saplūšana. Tā kā mūsu valodā nav vietniekvārda, kas atbilstu kārhaidiešu "cilvēks somer fāzē", es lietošu vietniekvārdu "viņš", jo pie mums pierasts lietot vīriešu dzimtes vietniekvārdu, runājot par pārdabisku Dievu, tas ir mazāk izteikts, vispārīgāks nekā nekatras vai sieviešu dzimtes vietniek­vārdi. Bet pati vīriešu dzimtes lietošana man reizēm liek aizmirst, ka man blakus esošais kārhaidietis nav vīrietis, bet gan vīrsieviete.

Pirmajam mobilim, ja tāds tiks sūtīts, jāņem vērā ari tas, ka (ja nu vienīgi viņš nav bezgalīgi pašpārliecināts vai no vecuma izkūkojis prātu) cietīs viņa lepnums. Vīrie­tis grib, lai ņem vērā viņa vīrišķību, bet sieviete lai novērtē viņas sievišķību, lai arī cik slēptas un netiešas būtu ievērošanas un novērtēšanas zīmes. Uz Ziemas tas nevar notikt. Cilvēku ciena un vērtē tikai kā cilvēku. Šī pieredze ir diezgan briesmīga.

Atgriežos pie savas teorijas. Pārdomājot šāda ekspe­rimenta motīvus, ja tas bija eksperiments, un mēģinot, iespējams, attaisnot mūsu heiniešu senčus, lai neizska­tītos, ka viņi barbariskā veidā cilvēkus pārvērtuši par lietām, šeit mēģināšu izteikt minējumus par to, kāds varētu būt eksperimenta mērķis.

Somer-kemmer cikls mums šķiet degradējošs, atgrieša­nās pie zemāko zīdītāju auglības periodiem, cilvēcisku būtņu pakļaušana meklēšanās mehānismam. Iespējams, ka eksperimentētāji vēlējās noskaidrot, vai cilvēki, kam trūkst nemitīgas dzimumdziņas, paliks saprātīgi un vei­dos kultūru.

No otras puses, dzimumdziņas ierobežošana līdz kon­krētam laika periodam un tās "vienādošana", piešķirot abu dzimumu īpašības katram indivīdam, noteikti lielā mērā neļauj doto dziņu izmantot savtīgiem mērķiem, kā arī novērš vilšanos. Noteikti zināma frustrācija pastāv (kaut gan sabiedrība iespēju robežās cenšas no tās izvai­rīties ja vien dotajā vietā ir pietiekams iedzīvotāju skaits, lai vismaz diviem vienlaikus iestātos kemmer, dzi­mumdziņa gandrīz noteikti tiks apmierināta), bet tā nevar uzkrāties; tā beidzas līdz ar kemmera beigām. Jauki; tādējādi viņiem iet secen daudz veltīgu ciešanu un ārprāta; bet kas tad paliek somerā? Ko vēl var sub­limēt? Ko var sasniegt einuhu sabiedrība? Bet cilvēki somerā nav einuhi, viņi ir drīzāk pielīdzināmi agrīniem pusaudžiem: viņi nav zaudējuši dzimumu, tas vienkārši vēl nav pamodināts.

Nākamais minējums ir par iespējamo eksperimenta mērķi: kara izslēgšanu no sabiedrības. Vai šeit ir pie­mērojams seno heiniešu postulāts par nemitīgas dzi­mumdziņas saistību ar organizētu sociālo agresiju, kas abas raksturīgas tikai cilvēkiem, bet nepiemīt nevieniem citiem zīdītājiem? Vai arī, tāpat kā Tumass Sangs Angots, viņi uzskatīja karu par vienīgi vīriešiem raksturīgu iz­grūšanas darbību, izvarošanu plašos apmēros, un tādēļ savā eksperimentā izslēdza vīrišķo, kas izvaro, un sie­višķo, kas tiek izvarots? Dievs vien to zina. Jo getenieši, lai gan viņu sabiedrībā ir ļoti izteikts sacensības gars (to pierāda ļoti attīstītās sociālās paražas, kas regulē tieksmi pēc augstāka prestiža u.c.), neizskatās pārāk agresīvi. Viņi vismaz nekad nav izraisījuši neko tādu, ko varētu klasificēt kā karu. Viņi gluži mierīgi nogalina vienu vai divus cilvēkus, retāk desmitus vai vairāk, bet nekad nogalināto skaits nav mērāms simtos un tūkstošos. Kāpēc?

Varbūt tam nav sakara ar viņu androgīno domāšanas veidu. Galu galā geteniešu nav pārāk daudz. Un klimats ir tiešām skarbs. Laika apstākļi uz Ziemas ir tik nepielū­dzami, gandrīz nepanesami pat iedzimtajiem pat ar viņu īpašo piemērotību aukstam laikam -, ka, iespējams, getenieši visu agresiju iztērē, cīnoties ar aukstumu. Nomaļās tautas, rases, kas cīnās par izdzīvošanu, retu­mis ir lieli karotāji. Un tiešām, geteniešu dzīvi nenosaka sekss vai citas cilvēku paražas visu regulē vide, ledū kaltā pasaule. Šeit cilvēks ir atradis ienaidnieku, kas ir ļaunāks par viņu pašu.

Esmu mierīgās Čifevaras sieviete; man vardarbība un kara būtība nešķiet pievilcīgas. Par to būs jādomā kādam citam. Bet es tiešām nespēju iedomāties, kā kāds varētu lepoties ar uzvarām vai cīņā gūt slavu pēc tam, kad ir pavadījis ziemu uz Ziemas un vaigu vaigā skatījis Ledā­jus.

Visu vasaru braukāju apkārt pa Kārhaidu no pilsētas uz pilsētu, no zemes tiesas uz zemes tiesu, vērodams un klausīdamies mobilis-Sūtnis savas darbības sākumā to nevar atļauties, jo viņš jaunajā zemē ir brīnums un briesmonis, vienmēr redzams un gatavs sniegt priekš­nesumus. Tālajos lauku pavardos un ciematos stāstīju tiem, kas mani uzņēma, par to, kas es tāds: vairums kaut ko bija dzirdējuši pa radio un kaut ko par mani zināja. Visi vairāk vai mazāk izrādīja ziņkārību. Tikai nedaudzi izrādīja bailes vai nepatiku. Kārhaidā ienaidnieks nav iebrucējs vai svešinieks. Nepazīstamais svešinieks ir vie­sis. Tavs īstenais ienaidnieks ir tavs kaimiņš.

Kus mēnesī apmetos austrumu krastā klana-pavardā, ko sauca par Gorinheringu tā bija māja pilsētiņa forts ferma, kas pacēlās uz pakalna pāri Hodomina okeāna mūžīgajām miglām. Pavardā dzīvoja apmēram piecsimt cilvēku. Pirms četriem tūkstošiem gadu es tajā pašā vietā, tādā pašā namā būtu atradis dzīvojam viņu senčus. Šajos četros tūkstošos gadu tika izgudrots elek­tromotors, radio un mehāniskās stelles, automašīnas un lauksaimniecības mašīnas un tā tālāk: bija iestājies mašīnu laikmets, bet tas viss notika pakāpeniski, bez industriālas revolūcijas būtībā nebija notikusi nekāda revolūcija. Ziema trīsdesmit gadsimtos nav sasniegusi tādu līmeni kā savulaik Zeme trīssimt gados. Bet Zie­mai ari nav vajadzējis par to maksāt tik augstu cenu kā Zemei.

Ziema ir naidīga planēta; tā soda par kļūdām strauji un bargi: ar nāvi no aukstuma vai nāvi no bada. Nav atlaidu, nav apžēlošanas. Viens cilvēks var paļauties uz veiksmi, bet vesela sabiedrība tā nevar rīkoties, un pār­maiņas kultūrā, līdzīgi nejaušai mutācijai, var padarīt sadzīvi nestabilu. Tāpēc viņi ir mainījušies ļoti lēnām. Neapdomīgs novērotājs jebkurā Getenas vēstures pe­riodā varētu secināt, ka visa tehnikas attīstība un izpla­tība ir beigusies. Tomēr tā nekad nav bijis. Salīdziniet kalnu straumi ar ledāja plūdumu! Abi galu galā sasniedz mērķi.

Gorinheringā runājos ar daudziem vecāka gadagā­juma cilvēkiem, kā ari ar bērniem. Man tā bija pirmā iespēja novērot daudzus geteniešu bērnus, jo Erenrangā tie visi atrodas privātos vai sabiedriskos Pavardos vai skolās. Ceturtā līdz trešā daļa no pilsētu pieaugušajiem iedzīvotājiem nodarbojas tikai ar bērnu audzināšanu un izglītošanu. Šeit klans pats rūpējās par savējiem. Par bēr­niem nebija atbildīgs neviens bet visi uzņēmās atbil­dību. Bērni bija mežonīgi, viņi nemitīgi skraidīja apkārt pa miglā tītajiem pakalniem un pludmalēm. Kad man izdevās kādu noķert uz pietiekami ilgu laiku, lai ar to parunātu, viņi bija kautrīgi, lepni un ārkārtīgi paļāvīgi.

Vecāku instinkts uz Getenas ir tikpat daudzveidīgs kā citur pasaulē. To nav iespējams vispārināt. Neesmu redzējis nevienu kārhaidieti sitam bērnu. Esmu redzējis tikai vienu runājam ar bērnu ļoti dusmīgi. Viņu maigums pret bērniem man šķita dziļš, aktīvs un gandrīz pilnībā bez īpašnieciskuma. Vienīgi pēdējais minētais atšķir kārhaidiešu attieksmi no tā, ko mēs saucam par "mātes" instinktu. Es domāju, ka nav jēgas atsevišķi runāt par mātišķo un tēvišķo instinktu; vecāku instinkti, tieksme pasargāt, nav saistīti ar dzimumu.

Hakanna stundas sākumā mēs Gorinheringā klausī­jāmies sprakšķošu radio, kas citu ziņu starpā pārraidīja ari karaļa Argavena vēstījumu par to, ka viņš gaida man­tinieku. Ne nākamo kemmeringa dēlu (tādi viņam bija jau septiņi), bet savas miesas dēlu, karaļa dēlu. Karalis bija stāvoklī.

Man tas šķita jocīgi, un arī Gorinheringas klana ļau­dis to uztvēra ar humoru, bet citu iemeslu dēļ. Viņi sa­cīja, ka viņš esot par vecu bērnu dzemdēšanai, un viņu jokiem un rupjībām par šo tēmu nebija gala. Veči varēja dienām uzjautrināties par karaļa pēdējiem panākumiem, bet citādi viņus galms neinteresēja. "Pavalstīs ir Kārhai­da," savulaik bija teicis Estravens; un, tāpat kā citas viņa izteiktās domas, ari šī man ienāca prātā arvien biežāk, jo vairāk es uzzināju. Tas, kas iesākumā šķita gadsimtiem vienota nācija, patiesībā bija diezgan vāji saistīts jucek­lis, ko veidoja dažādu līmeņu valdījumi, pilsētas, ciemi, "pseidofeodālas cilšu ekonomiskās vienības". Kārhaida izrādījās burbuļojošs, virmojošs spēcīgu, inteliģentu un kašķīgu personību mutulis, pār kuru viegli un nedroši klājās valdības tīmeklis. Nekas un nekad, es domāju, nespētu Kārhaidu apvienot kā nāciju. Atrās saziņas ierīču izplatība, kas praktiski vienmēr izraisa nacionālismu, nebija sasniegusi tādus rezultātus. Ekumēne nevarēja vērsties pie šīs tautas kā sociālas vienības, apvienotas grupas. Drīzāk vajadzēja apelēt pie viņu spēcīgajām, bet mazattīstītajām vispārcilvēciskajām jūtām, pie cil­vēces vienības. Man šī doma ļoti iepatikās. Protams, es kļūdījos; tomēr manas zināšanas par geteniešiem vēlāk izrādījās noderīgas.

Ja vien negribēju pavadīt Vecajā Kārhaidā visu gadu, man bija jāatgriežas rietumu pusē, pirms tiek slēgtas Kargava pārejas. Pat šeit, piejūras reģionā, vasaras pēdējā mēnesī divreiz uzkrita sniegs. Diezgan negribīgi atkal devos uz rietumiem un ierados Erenrangā gor, pirmā rudens mēneša, sākumā. Argavens bija devies uz savu vasaras mītni Uoreverā, kur viņu neviens netraucēs, un iecēlis PemmerHarge rem ir Tibe par reģentu savas prom­būtnes laikā. Tibe pilnībā izmantoja piešķirtās tiesības. Jau pāris dienu pēc ierašanās es sapratu, ka esmu kļū­dījies Kārhaidas situācijas analīzē mana informācija bija novecojusi -, un sāku Erenrangā justies neomulīgi, pat nedroši.

Argavens nebija pie pilna prāta. Viņa nesakarīgā, drūmā uztvere aptumšoja visu galvaspilsētas gaisotni. Viņš pārtika no bailēm. Visu labo viņa valdīšanas laikā bija sasnieguši vai nu ministri, vai kyorremy. Bet viņš pats nevienam nebija darījis ļaunu. Viņa cīņa ar perso­niskajiem lietuvēniem nebija kaitējusi valstij. Viņa radi­nieks Tibe bija pavisam citāds viņa ārprātā bija sava loģika. Tibe zināja, kad un ko darīt. Viņš tikai nezināja, kad apstāties.

Tibe diezgan daudz runāja pa radio. Estravens savā valdīšanas laikā tā nebija darījis, jo tas nebija rakstu­rīgi kārhaidiešiem viņu valstsvīri parasti nesniedza publiskus priekšnesumus, bet rīkojās slepeni un netieši.

Bet Tibe uzstājās ar runām. Dzirdot premjera balsi, man acu priekšā rēgojās viņa garzobu smaids un seja maska no tūkstoš krunciņām. Viņa runas bija garas un skaļas: slavas dziesmas Kārhaidai, Orgoreinas nosodī­šana, "nelojālu šķeltnieku" uzrādīšana, apliecinājumi, ka "karalistes robežas ir labi aizsargātas", lekcijas par vēsturi, ētiku un ekonomiku; viss tika pasniegts piepaceltā, emocionālā tonī, balsij laiku pa laikam aizraujo­ties līdz spiedzienam zaimos vai glaimos. Viņš daudz runāja par valsts lepnumu un dzimtenes mīlestību, bet gandrīz nemaz par šifgretoru, personisko lepnumu vai prestižu. Vai Kārhaida Sinotas ielejā būtu zaudējusi tik daudz prestiža, ka par to vairs nedrīkstēja runāt? Nē. Sinotas ieleju viņš pieminēja visai bieži. Es nolēmu, ka par šifgretoru viņš nerunā ar nolūku, jo vēlas atmodināt mežonīgākas, nekontrolējamākas emocijas. Viņš gribēja iekustināt to, kas, tikai īpaši attīrīts un kontrolēts, pār­vēršas šifgretorā. Viņš gribēja, lai klausītāji dusmojas un baidās. Viņš nerunāja par lepnumu un mīlestību, lai gan šos vārdus pieminēja bez mitas; bet viņa teiktajā tie pārtapa pašslavināšanā un naidā. Viņš daudz runāja arī par Patiesību, jo, paša vārdiem sakot, "tikai atklāja to, ko apslēpj civilizācijas glazūra".

Metafora par glazūru (vai krāsu, vai līmplēvi, vai ko citu), kas apslēpj cildeno patiesību, ir izturīga, visur­esoša un neīsta. Ar to var maskēt dučiem aplamību. Viena no bīstamākajām ir pieņēmums, ka civilizācija, būdama mākslīga, ir pretdabiska: ka tā ir pretmets primi­tīvismam. Bet tādas glazūras faktiski nav; primitīvisms pakāpeniski aug un mainās, un kļūst par civilizāciju. Ja civilizācijai ir pretmets, tad tas ir karš. Šie abi viens otru izslēdz. Klausoties apnicīgās, niknās Tibes runas, man šķita, ka viņš mēģina piespiest savu tautu mainīt izvēli, kas bija notikusi vēl pirms viņu vēstures sākuma: izvēli, kas izslēdz vienu no šiem pretmetiem.

Varbūt tiešām bija pienācis laiks. Lai arī cik lēni attīs­tījās resursi un tehnika, lai arī cik zemu tika vērtēts pats "progress", pēdējos desmit, piecpadsmit gadsim­tos viņiem bija izdevies mazliet apdzīt dabu. Viņi vairs nebija pilnīgi nežēlīgā klimata varā. Sliktas ražas dēļ neietu bojā vesela province, un barga ziema nenošķirtu pilsētas citu no citas. Uz materiālās stabilitātes pamata Orgoreinā bija pamazām uzcēlusi vienotu un arvien pro­duktīvāku centralizētu valsti. Tagad Kārhaida gatavojās darīt to pašu. Un, lai nāciju piespiestu iet šo ceļu, vaja­dzēja nevis spodrināt tās lepnumu, attīstīt tirdzniecību vai uzlabot ceļus, fermas, skolas un tā tālāk. Nē, tas viss taču ir tikai civilizācija, plānā glazūra, un Tibe to nicinājumā atmeta. Viņš vēlējās panākt kaut ko citu: drošo, ātro, vienkāršo veidu, kā saliedēt tautu: karu. Viņa plāns nebija pārāk precīzs, bet virziens bija pareizs. Vie­nīgais alternatīvais veids straujai nācijas saliedēšanai būtu jaunas reliģijas rašanās. Tādas iespējas nebija; būs jāiztiek ar karu.

Aizsūtīju reģentam notu, citēdams jautājumu, ko uz­devu pareģiem Oterhordā, kā arī saņemto atbildi. Tibe nekādi nereaģēja. Tad es devos uz orgotiešu vēstniecību un lūdzu atļauju iebraukt Orgoreinā.

Ekumēnes stabiļu birojos uz Heinas strādā mazāk cil­vēku nekā vienas tādas sīkas valstiņas vēstniecībā, un visi ierēdņi šeit bija apbruņoti ar metriem skaņu lentes un papīru. Viņi bija lēni un visu darīja rūpīgi. Te nebija vērojama iecirtīgā iedomība un pēkšņā izvairība, kas raksturo Kārhaidas ierēdniecību. Es gaidīju, kamēr viņi aizpildīja visas veidlapas.

Gaidīšana kļuva arvien nervozāka. Pils gvardes un pil­sētas policijas klātbūtne ielās šķita pieaugam ik dienas. Visi bija bruņoti, pamazām parādījās kaut kas līdzīgs uniformām. Noskaņa pilsētā bija visai nomākta, kaut gan darījumi veicās, valdīja pārticība un laiks bija labs. Neviens negribēja ar mani saskarties. Nama "saimniece" vairs neizrādīja ļaudīm manu istabu, bet biežāk sūdzējās par to, ka viņu traucē "Pils ļaudis", un izturējās pret mani kā pret iespējamu politisku noziedznieku. Tibe teica runu par iebrukumu Sinotas ielejā: "drosmīgie Kārhaidas zemnieki, īstenie patrioti" bija pārgājuši robežu uz dien­vidiem no Sinotas, iebrukuši orgotiešu ciematā, node­dzinājuši ēkas, nogalinājuši deviņus iedzīvotājus, aizvilkuši līķus līdz Ei upei un iemetuši ūdenī. "Tādus kapus," sacīja reģents, "nopelnīs arī citi mūsu nācijas ienaid­nieki!" Pārraidi klausījos savas salas ēdamzālē. Daži klausījās un sadrūma, citi izskatījās ieinteresēti, citi vienaldzīgi, citi apmierināti, bet visu sejās bija kas kopīgs acu plakstiņu noraustīšanās vai sakosti žokļi raižu pazīmes, kas agrāk nebija manāmas.

Tovakar pie manis atnāca kāds cilvēks pirmais vie­sis, kopš biju atgriezies Erenrangā. Viņš bija trausls, gludu ādu, kautrīgs un nēsāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. "Es esmu draugs tam, kurš draudzējās ar jums," viņš sacīja strupi, kā visi kautrīgie. "Es gribētu jums lūgt pakalpojumu viņa dēļ."

"Jūs domājat Faksi?"

"Nē, Estravenu."

Mana pieklājīgā sejas izteiksme laikam izmainījās. Pēc klusuma brīža svešinieks sacīja: "Estravens, node­vējs. Jūs varbūt viņu atceraties?"

Kautrības vietā bija stājušās dusmas un tad viņš taisījās spēlēt ar mani šifgretoru. Ja es vēlētos piedalīties, man vajadzētu sacīt apmēram tā: "Es īsti nezinu. Atgā­diniet, kas tas tāds." Bet es negribēju spēlēties un biju jau pieradis pie kārhaidiešu vulkāniskajiem raksturiem. Mierīgi pagriezies pret viņu, es teicu: "Protams, atceros."

"Bet ne kā draugu." Viņa tumšās, ieslīpās acis skatījās manī tieši un asi.

"Nē, drīzāk ar pateicību un vilšanos. Vai viņš jūs pie manis atsūtīja?"

"Nē."

Gaidīju, kad viņš paskaidros.

Viņš teica: "Piedodiet. Biju iedomājies. Bet tā man arī vajadzēja. Ardievu."

Es apturēju stīvo cilvēciņu pusceļā uz durvīm. "Lūdzu: man nav ne jausmas, kas jūs esat un ko jūs gribat. Es neesmu atteicies, es tikai vēl neesmu piekritis. Jums vajadzētu saprast, ka es mēģinu uzmanīties. Estravenu izraidīja par to, ka viņš atbalstīja manu misiju šeit."

"Vai jūs uzskatāt, ka tāpēc esat viņam parādā?"

"Jā, zināmā mērā. Tomēr mana misija ir svarīgāka par visām personiskām saistībām un parādiem."

"Ja tā," svešinieks sacīja ar niknu pārliecību, "tad jūsu misija ir amorāla."

Es aprāvos. Viņš izklausījās kā Ekumēnes aizstāvis, un man nebija, ko viņam atbildēt. "Es tā nedomāju," beidzot teicu. "Trūkumi piemīt vēstnesim, ne vēstij. Bet, lūdzu, pastāstiet, ko jūs no manis vēlaties."

"Man ir zināmi vērtspapīri, parādi un maksas, ko man izdevās saglābt no drauga īpašumu drupām. Dzirdē­dams, ka jūs dodaties uz Orgoreinu, iedomājos, ka varētu jums palūgt, lai aizvedat naudu viņam, ja jums izdotos viņu atrast. Kā jums zināms, tā darīt ir noziegums. Vēl var būt, ka nekas neizdosies. Viņš var būt Mišnori, kādā viņu nolādētajā fermā vai miris. Es to nevaru noskaidrot. Orgoreinā man draugu nav, arī šeit nav neviena, kam es uzdrošinātos ko tādu lūgt. Es iedomājos, ka jūs stāvat pāri politikai, varat brīvi nākt un iet. Es neiedomājos, ka jums varētu būt pašam sava politika. Piedodiet, ka biju tik stulbs."

"Es varu aizvest viņam naudu. Bet, ja viņš ir miris vai es nevaru viņu atrast, kam man to atdot?"

Viņš nekustīgi skatījās manī. Viņa seja kustējās un mainījās, un viņš aprauti ievilka elpu. Vairums kārhai­diešu nebaidās raudāt, vairāk slēpdami smieklus nekā asaras. Viņš teica: "Paldies. Mani sauc Forehs. Es mitinos Orgni citadelē."

"Jūs esat no Estravena zemes?"

"Nē. Foreth rem ir Osboth. Es biju viņa kemmerings."

Estravenam mūsu pazīšanās laikā nebija bijis kem­meringa, bet es nespēju apšaubīt šī cilvēka vārdus. Viņš varbūt arī neapzināti kalpoja kāda cita nolūkiem, bet runāja patiesību. Un viņš man tikko bija parādījis, ka šifgretoru var izspēlēt ētikas līmenī un ka uzvar pieredzējušākais spēlētājs. Viņš bija mani iedzinis stūri divos gājienos. Nauda viņam bija līdzi, un viņš to man izsnie­dza apjomīgu summu Kārhaidas Karaliskās Tirgotāju ģildes banknotēs; tās nekādā veidā nevarēja mani nodot, un līdz ar to nekas netraucēja man šo naudu vienkārši notērēt.

"Ja jūs viņu atrodat…" Viņš apklusa.

"Kaut ko pateikt?"

"Nē. Ja vien es zinātu…"

"Ja es viņu tiešām atradīšu, mēģināšu jums nosūtīt ziņu."

"Paldies," viņš sacīja un pastiepa man abas rokas; šo draudzības žestu Kārhaidā negadās vērot bez ļoti no­pietna iemesla. "Novēlu jums veiksmīgu misiju, godā­jamais Ai. Viņš Estravens viņš ticēja, ka jūs esat te ieradies ar labiem nolūkiem, es zinu. Viņš tam ļoti ticēja."

Viņam šajā pasaulē nepastāvēja nekas cits kā tikai Estravens. Viņš bija no tiem, kas nolādēti mīlēt tikai reizi mūžā. Es vēlreiz teicu: "Vai tiešām nevaru nodot viņam kādu vārdu?"

"Pastāstiet, ka bērniem klājas labi," viņš teica, tad saminstinājās un nočukstēja: "Nusuh, tam nav nozīmes," un mani atstāja.

Pēc divām dienām es biju ceļā prom no Erenrangas šoreiz kājām devos uz ziemeļrietumiem. Biju saņēmis atļauju iebraukt Orgoreinā daudz agrāk, nekā man bija solījuši ierēdņi orgotiešu vēstniecībā; ari viņi paši to ne­bija gaidījuši. Kad ierados pēc dokumentiem, viņi pret mani izturējās ar indīgu pieklājību, nevarēdami man piedot, ka kāds ir pārkāpis protokolus un noteikumus manis dēļ. Tā kā Kārhaidā nebija nekādu noteikumu par izbraukšanu no valsts, es uzreiz devos ceļā. Vasarā biju sapratis, cik patīkami iet kājām pa šo zemi. Ceļi un apstā­šanās vietas ir piemēroti gan gājējiem, gan motorizētajai satiksmei, un, ja kādā ceļa posmā nebija iebraucamo vietu, vienmēr varēja paļauties uz viesmīlības likumiem. Pilsētiņu ļaudis, ciematu iedzīvotāji, zemnieki, jebkuras zemes tiesas kungs sniedza ceļiniekam ēdienu un pa­tvērumu uz trim dienām saskaņā ar viesmīlības likumu, bet praksē uz daudz ilgāku laiku. Un pats labākais ir tas, ka tevi vienmēr uzņem bez jezgas tā, it kā visi tevi jau sen būtu gaidījuši.

Es nesteidzoties klīdu pa brīnišķo, nolaideno zemi starp Sesu un Ei, dažu rītu atstrādādams naktsmājas lielo zemes tiesu ārēs, kur joprojām tika vākta raža: bija vajadzīgs katrs roku pāris, darbarīks un mašīna, lai pa­spētu nopļaut zeltainos laukus, kamēr vēl ir labs laiks. Viss bija zeltains un labvēlīgs, un tā es ceļoju veselu nedēļu; naktīs pirms gulētiešanas es izgāju no tumšās zemnieku mājas vai uguns izgaismotās pavarda zāles kur nu man bija ierādīta guļvieta un gāju pa rugājiem, un skatījos zvaigznēs, kas vējainajā rudens tumsā zib­snīja kā attālas pilsētas.

Man patiesībā nemaz negribējās pamest šo zemi, kura, lai gan pilnīgi vienaldzīga pret sūtņiem, tik lab­prāt rūpējās par svešiniekiem. Man bija tik ļoti bail sākt visu no gala, mēģināt savu sakāmo ietērpt svešas valodas vārdos, teikt tos svešiem cilvēkiem, varbūt atkal ciest neveiksmi. Aizklīdu vairāk uz ziemeļiem nekā rie­tumiem, pa ceļam apmierinādams ziņkārību un aplūko­dams Sinotas ielejas rajonu, kur patlaban koncentrējās Kārhaidas un Orgoreinas sāncensība. Lai gan laiks nebija apmācies, kļuva arvien aukstāks, un es beidzot pagrie­zos uz rietumiem, tā ari neaizgājis līdz Sasinotai, jo atcerējos, ka tur gar robežu ir uzcelta sēta un nebūs tik vienkārši tikt laukā no Kārhaidas. Šeit robeža gāja pa Ei, šauru, bet strauju upi, kas barojās no ledājiem kā visas Lielā kontinenta upes. Pagriezos dažas jūdzes atpakaļ uz dienvidiem, lai meklētu tiltu. Tuvākais savienoja divus ciematus Pasereru Kārhaidā un Siuensinu Orgoreinā -, kuri miegaini vērās viens otrā pāri rēcošajai upei.

Kārhaidas pusē tilta sargs man tikai pajautāja, vai es plānoju topašunakt atgriezties, un pamāja, lai eju tālāk. Orgotiešu pusē tika izsaukts inspektors, lai pārbaudītu manu pasi un dokumentus, ar ko viņš nodarbojās kādu stundu, veselu kārhaidiešu stundu. Viņš paturēja pasi, paziņoja, ka man pēc tās jānāk pakaļ no rīta, pases vietā izsniedza man caurlaidi ēdienam un naktsmītnei Siuensinas komensālijas Pagaidu mājā. Vēl stundu pavadīju Pagaidu mājas pārrauga kantori, kamēr pārraugs pārla­sīja manus dokumentus un pārbaudīja, vai mana caur­laide ir derīga, piezvanīdams inspektoram komensālijas robežpunktā, no kurienes biju tikko ieradies.

Nemāku pilnībā paskaidrot orgotiešu vārdu, ko šeit tulkoju kā "komensālis", "komensālija". Vārda sakne nozīmē "ēst kopā". Vārdu lieto, runājot par visām pār­valdes un valsts iestādēm Orgoreinā, vienalga, vai tās būtu kopējās valsts iestādes trīsdesmit trīs rajonos vai rajonu rajoni, pilsētu teritorijas, kopējās fermas, raktu­ves, rūpnīcas, kas kopumā sastāda valsti. Kā apzīmētājs tas attiecas uz visu iepriekš minēto. Forma "komensālis" parasti apzīmē kādu no trīsdesmit trim rajonu vadītā­jiem, kas veido Orgoreinas Lielkomensālijas valsts pār­valdi gan likumdevēju, gan izpildvaru -, bet to pašu vārdu var lietot, arī apzīmējot pilsoņus, tautu. Vārda vistiešākā nozīme atklājas faktā, ka te netiek nošķirts vispārējais no konkrētā, tas tiek lietots, gan apzīmējot veselumu, gan daļas, valsti un indivīdu. īpatnēji precīza neprecizitāte.

Beidzot mani dokumenti un klātbūtne bija apstipri­nāti, un ap Ceturto stundu es beidzot tiku pie pirmās maltītes kopš agrajām brokastīm. Vakariņas: kadik putra un auksta maizes ābola šķēles. Neskatoties uz plašo ierēdņu kolekciju, Siuensina bija mazs, vienkāršs cie­mats, dziļi iegrimis apstulbušā lauku mierā. Komensāli­jas Pagaidu māja bija īsāka nekā tās nosaukums. Ēdam­telpā bija viens galds, pieci krēsli un nebija apkures. Ēdienu nesa no ciema ēstuves. Otra telpa bija domāta nakšņošanai sešas gultas, kaudzēm putekļu, vietām pelējums. Es biju vienīgais iemītnieks. Izskatījās, ka Siuensinā visi iet gulēt tūlīt pēc vakariņām, tāpēc es darīju tāpat. Aizmigu pilnīgā lauku klusumā, no kura džinkst ausīs. Stundu nogulēju, tad pamodos no murga par sprā­dzieniem, iebrukumu, slepkavībām un uguns mutuļiem.

Sapnis bija īpaši nejauks no tiem, kur cilvēks tumsā skrien pa svešu ielu kopā ar ļaudīm bez sejas un aiz muguras sprāgst mājas un kliedz bērni.

Atjēdzos klajā laukā, stāvēju rugājos pie melna dzīv­žoga. Caur mākoņu spraugām brīžam vīdēja pelēksarkanais pusmēness un dažas zvaigznes. Vējš koda kaulos. Netālu tumsā rēgojās milzīgs šķūnis vai klēts, un tam pāri tālumā varēja redzēt vējā paceļamies sīkus dzirk­steļu mākoņus.

Biju basām kājām, vienā kreklā, bez biksēm, hīeb vai mēteļa; tomēr man līdzi bija soma. Tajā atradās ne tikai maiņas drēbes, bet arī rubīni, nauda, dokumenti, papīri un ansibls. Ceļojot es to izmantoju par pagalvi naktīs.

Acīmredzot nebiju to izlaidis no rokām ari murgos. Izņēmu kurpes un bikses, un ar kažokādu oderēto zie­mas hīeb un apģērbos aukstajā, tumšajā lauku klusumā, kamēr Siuensina gulēja krāsmatās kilometru aiz manis. Tad sāku skatīties apkārt un drīz vien izgāju uz ceļa, kur atradu citus cilvēkus. Arī viņi bija bēgļi, bet viņi zināja, kurp iet. Sekoju tiem, jo citu ceļu nezināju, sapratu tikai to, ka gribu prom no Siuensinas, kurā, kā pa ceļam uzzināju, ir iebrukuši kaimiņu Pasereras iedzīvotāji.

Viņi bija uzbrukuši, aizdedzinājuši mājas, aizbēguši. Nekāda cīņa nebija notikusi. Bet pēkšņi tumsu mums priekšā pāršķēla prožektori, un, nobēguši ceļmalā, mēs vērojām, kā zemes karavāna divdesmit kravas mašīnu sastāvā maksimālā ātrumā aiztraucas mums garām uz rietumiem, uz Siuensinu. Nozibēja gaismas, divdesmit reižu nošvīkstēja riteņi. Tad atkal tumsa un klusums.

Drīz vien nonācām kopienas fermas centrā, kur mūs apturēja un nopratināja. Mēģināju pievienoties grupai, ar ko kopā biju gājis visu ceļu, bet man neveicās. Viņiem ari, ja neatradās personību apliecinoši dokumenti. Viņus (un mani kā ārzemnieku bez pases) nošķīra no ganām­pulka un uz nakti ieslodzīja klētī plašā akmens puspag­rabā, kam bija vienas no ārpuses slēdzamas durvis un neviena paša loga. Laiku pa laikam durvis tika atslēgtas un fermas sargs pie mums iegrūda nākamo bēgli. Sargi bija bruņoti ar geteniešu "skaņas šautenēm". Durvis aiz­vērās, un iestājās pilnīga tumsa. Acis, kam bija atņemta redze, tumsā saskatīja zvaigznājus un ugunīgu punktiņu dejas. Gaiss bija auksts, tajā jautās smaga putekļu un graudu smaka. Luktura nevienam nebija; visi bija izcelti no savām gultām tāpat kā es; daži bija pavisam kaili ceļabiedri viņiem bija piešķīruši segas. Viņiem nebija nekā. Ja viņiem kas būtu bijis, tad tie noteikti būtu do­kumenti. Orgoreinā ir labāk palikt plikam nekā bez doku­mentiem.

Viņi sēdēja atstatu cits no cita alai līdzīgajā, milzī­gajā, putekļainajā aklumā. Daži īsi sarunājās klusās balsīs. Nebija nekādas cietumnieku kopības sajūtas. Ne­viens nesūdzējās.

Man pa kreisi kāds čukstēja: "Es redzēju viņu uz ielas pie mājas durvīm. Viņam bija norauta galva."

"Viņi izmanto šautenes, kas šauj ar metāla gabaliem. Medību ieročus."

"Tjena saka viņi neesot no Pasereras, bet no Ovordas zemes tiesas, un atbraukuši ar kravas mašīnu."

"Bet Ovordai ar Siuensinu nekas nav dalāms…"

Viņi nesaprata. Viņi nesūdzējās. Viņi neiebilda, kad pašu līdzpilsoņi ieslēdz viņus pagrabā pēc tam, kad uz viņiem ticis šauts un viņu mājas ir nodedzinātas. Viņi nemeklēja iemeslus, kāpēc tā noticis. Pamazām izgaisa retie un klusie čuksti orgotiešu līganajā valodā, salīdzi­nājumā ar kuru kārhaidiešu runa izklausās pēc akmeņu grabēšanas skārdenē. Ļaudis aizmiga. Vēl kaut kur tumsā knosījās bērns, brēkdams pretī paša brēcienu atbalsīm.

Durvis čīkstēdamas atvērās: ārā bija gaiša diena, spo­žā saules gaisma griezās acīs un izskatījās draudīga. Klupdams krizdams mehāniski sekoju pārējiem, kad iz­dzirdēju savu vārdu. Nebiju to atpazinis jau tāpēc vien, ka orgotieši spēj izrunāt "1". Kāds to ik pa brīdim izklie­dza jau kopš durvju atvēršanas.

"Lūdzu, sekojiet man, godājamais Ai," sacīja steidzīgs cilvēks sarkanā uniformā, un es vairs nebiju bēglis.

Biju nošķirts no bezvārda cilvēku plūsmas, ar kuriem kopā biju bēdzis pa tumšo ceļu un kuru bezvārda naktī biju piedalījies tumšajā pagrabā. Man bija vārds, mani pazina, mani atzina es pastāvēju. Tas bija liels atvieg­lojums. Ar prieku sekoju pavadonim.

Vietējā komensālijas fermas centrā valdīja burzma un jukas, bet par mani parūpējās un atvainojās par pagājušās nakts neērtībām. "Nu kāpēc jums vajadzēja ierasties Komensālijā tieši caur Siuensinu!" vaimanāja resns inspektors. "Kāpēc jūs nevarējāt nākt pa parasta­jiem ceļiem!" Viņi nezināja, kas es esmu vai kāpēc pret mani jāizturas īpaši. Viņu nezināšana bija acīmredzama, bet tas neko nemainīja. Pret Dženli Ai, sūtni, jāizturas kā pret izcilu personību. Tā arī notika. Agrā pēcpusdienā jau biju ceļā uz Mišnori. Sēdēju automašīnā, ko manā rīcībā bija nodevis Austrumu Houmsvašomas komensāli­jas fermas centrs Astotajā apgabalā. Man bija jauna pase un brīva pieeja visām pagaidu mājām man pa ceļam, un pa telegrāfu atsūtīts ielūgums uz Pirmā komensāli­jas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra, god. Ufa Šusga, rezidenci Mišnori.

Automašīnītes radio ieslēdzās līdz ar motoru un dar­bojās visu laiku. Tā nu es klausījos radio, braukdams cauri plašajiem Austrumu Orgoreinas labības līdzenu­miem, kur ap laukiem nav sētu (jo nav lopkopības), toties ir ļoti daudz strautu un upīšu. Radio stāstīja par laika apstākļiem, ražu, ceļu stāvokli; brīdināja, lai brau­cot uzmanīgi; sniedza dažādas ziņas no visiem trīsdes­mit trim rajoniem, cik kura fabrika saražojusi, kādi kuģi ienāk un iziet no dažādām ostām; tad skanēja daži jomeš dziedājumi, tad atkal laika ziņas. Pārraides šķita ļoti pieklusinātas salīdzinājumā ar skaļajām frāzēm, ko biju klausījies pa radio Erenrangā. Par iebrukumu Siuensinā netika ziņots nekas, acīmredzot orgotiešu valdība nevē­lējās celt paniku. Diezgan bieži atkārtojās oficiālais pazi­ņojums, ka kārtība uz Austrumu robežas tiek uzturēta tāpat kā agrāk. Tas man patika; tas bija pārliecinoši un nomierinoši, tam piemita klusais sīkstums, ko es apbrī­noju geteniešos: kārtība tiks uzturēta. Es priecājos, ticis ārā no Kārhaidas nesakarīgas un juceklīgas zemes, ko tūlīt ieraus vardarbībā vai nu vajāšanas mānijas apsēs­tais, grūsnais karalis, vai ar sevi pārņemtais reģents. Man bija prieks mierīgi braukt ar četrdesmit kilometru ātrumu stundā caur plašajiem, taisnās rindās apartajiem labības laukiem, zem gludi pelēkām debesīm uz galvas­pilsētu, kuras valdība tic Kārtībai.

Bieži parādījās norādes (atšķirībā no Kārhaidas ceļiem, kur virziens bija jāuzmin vai jājautā) par to, ka tuvojas tādas un tādas komensālijas rajona ceļu pārbaudes pos­tenis; šajos iekšējās muitas posteņos bija jāuzrāda per­sonas apliecība un jāreģistrējas. Mani dokumenti visās pārbaudēs tika atzīti par derīgiem, un pēc īsas kavēša­nās mani laipni pavadīja tālāk, pieklājīgi iesakot tuvāko pagaidu māju, ja es vēlētos paēst vai gulēt. Braucot ar 40 km/h, ceļš no Ziemeļu Ūdenskritumu apgabala līdz Mišnori ir diezgan ilgs, un es ceļā pavadīju divas nak­tis. Pagaidu mājās ēdiens bija apnicīgs, bet iespaidīgā daudzumā, naktsmītnes piedienīgas, ja neskaita to, ka nebija iespējams norobežoties no pārējiem. Bet arī to zināmā mērā nodrošināja manu ceļabiedru noslēgtība. Apstāšanās vietās es ne ar vienu neiepazinos, man pat neizdevās uzsākt sarunu, lai gan mēģināju ne vienreiz vien. Orgotieši neizskatījās rezervēti, bet neizrādīja arī ziņkārību. Viņi bija bezkrāsaini, stabili, pieklusināti. Man viņi patika. Biju piedzīvojis divus krāsu, reakcijas un kaislību pilnus gadus Kārhaidā. Es priecājos par pār­maiņām.

Braucot gar varenās Kundereras upes austrumkrastu, trešajā rītā kopš ierašanās Orgoreinā es sasniedzu Miš­nori, šīs pasaules lielāko pilsētu.

Vārajā saules gaismā starp rudens lietusgāzēm pil­sēta izskatījās dīvaini: vienas vienīgas kailas akmens sie­nas ar pāris šauriem, augstu izvietotiem logiem, platām ielām, kas lika pūļiem izskatīties sīciņiem, ielu lampām uz smieklīgi augstiem stabiem, jumtiem tik slīpiem kā lūgšanā saliktas rokas, pārkarēm, kas bija pielipinātas sienām piecu metru augstumā kā lieli, bezjēdzīgi grā­matplaukti, neglīta, groteska pilsēta saules gaismā. Tā nebija būvēta saules gaismai. Tā bija būvēta ziemai. Ziemā, kad trīsmetrīga sniega klājums aizpildīs ielas, stāvos jumtus apņems lāsteku mežģīnes, zem pārkarēm būs saliktas ragavas un šaurajās logu spraugās cauri slapjdraņķim spīdēs dzeltenas gaismas, jūs redzēsiet, cik šī pilsēta ir piemērota, cik ekonomiska, cik skaista.

Mišnori bija tīrāka, plašāka, gaišāka nekā Erenranga, tā bija arī atvērtāka un iespaidīgāka. Galveno vietu aiz­ņēma varenas dzeltenbalta akmens celtnes, kuru iespai­dīgos mūrus rotāja vienkāršs akmeņu raksts; tādās bija izvietotas Komensālijas valdības iestādes un kantori, kā arī jomeš reliģijas (ko Komensālijā atbalsta) lielā­kie tempļi. Nekas nebija piebāzts un haotisks, neradās sajūta, ka pastāvīgi atrodies kaut kā augsta un drūma ēnā, kā tas bija Erenrangā; viss bija vienkāršs, impozanti izplānots un sakārtots. Jutos tā, it kā būtu izkāpis no tumsas laikmeta, un vēlējos, kaut nebūtu izšķiedis divus gadus Kārhaidā. Lūk, tāda izskatījās valsts, kas ir gatava ienākt ekumēniskajā laikmetā.

Mazliet pabraukāju pa pilsētu, tad atdevu auto atbils­tošā Rajona birojā un kājām devos uz Pirmā komensāli­jas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra rezidenci. Tā ari nebiju pārliecināts, vai ielūgums bija uzaicinājums vai pieklājīga pavēle. Nusuh. Biju ieradies Orgoreinā, lai runātu Ekumēnes vārdā, un varēju sākt šeit tikpat labi kā no jebkuras citas vietas.

Manus uzskatus par flegmātiskajiem, ieturētajiem orgotiešiem sabojāja komisārs Šusgis, kurš man tuvo­jās ar smaidu un sajūsmas saucieniem, sagrāba abas manas rokas ar žestu, ko kārhaidieši lieto, tikai izsakot ļoti personiskas izjūtas, gandrīz izrāva man rokas no locītavām, it kā mēģinādams iedarbināt karburatoru, un mežonīgi skaļi sveicināja Zināmo Pasauļu Ekumēnes vēstnieku uz Getenas.

Tas bija pārsteigums, jo neviens no divpadsmit vai četrpadsmit inspektoriem, kuri bija pētījuši manus doku­mentus, nebija izrādījis, ka saprastu, ko nozīmē vārdi "Ekumēne" vai "sūtnis", un lielākā daļa kārhaidiešu šos vārdus vismaz bija dzirdējuši. Nolēmu, ka Kārhaida nav ļāvusi orgotiešiem translēt radiopārraides par mani, tādējādi paturēdama manu eksistenci valsts noslēpumā.

"Nē, vēstnieku nē, godājamais Šusgi. Vienkārši sūtni."

"Tātad nākotnes vēstnieku! Jā, pie Meši!" Šusgis, drukns, starojošs cilvēks, mani noskatīja no galvas līdz kājām un atkal iesmējās. "Jūs neesat tāds, kā es gaidīju, godājamais .Ai! Nepavisam ne tāds. Augsts kā lampas stabs, man stāstīja. Kārns kā ragavu sliece, melns kā sodrēji un šķībām acīm. Biju gaidījis ledus milzi, bries­moni! Nekā tamlīdzīga. Jūs vienkārši esat tumsnējāks nekā pārējie."

"Zemes krāsā," es teicu.

"Un jūs iebrukuma naktī bijā Siuensinā? Pie Meši krūtīm! Kādā pasaulē gan mēs dzīvojam! Jūs varēja nogalināt uz tā paša Ei tilta pēc tam, kad bijāt šķērsojis Visumu, lai nokļūtu pie mums. Bet nu viss ir labi, un jūs esat pie mums. Un daudzi jau grib jūs satikt, jūs dzirdēt un beidzot sveikt Orgoreinā."

Viņš man nekavējoties, neklausoties nekādos iebildu­mos, piešķīra dzīvokli savā namā. Viņš bija augsta ranga ierēdnis un bagāts, un dzīvoja nesalīdzināmi greznāk pat par lielo zemes tiesu lordiem Kārhaidā. Šusga nams bija vesela sala, kurā mitinājās vairāk nekā simt darbinieku, mājkalpotāju, ierēdņu, tehnisko palīgu un tā tālāk; bet radinieku gan tur nebija. Paplašināto ģimenes klanu pavardu sistēma, lai gan joprojām nedaudz klātesoša Komensālijas struktūrās, Orgoreinā tika nacionalizēta pirms vairākiem simtiem gadu. Neviens par gadu vecāks bērns nedzīvo kopā ar savu vecāku vai vecākiem; visus audzina komensālijas pavardos. Nevienu amatu nevar mantot pēcnācēji. Privāti testamenti ir aizliegti ar li­kumu: pēc nāves viss cilvēka īpašums pāriet valstij. Visi sāk vienādi.

Bet ilgi tā tas nepaliek. Šusgis bija bagāts un labprāt dalījās savā bagātībā. Manās istabās bija labierīcības, par kuru pastāvēšanu uz Ziemas es pat nenojautu, piemē­ram, duša. Bija arī elektrisks sildītājs un ar malku bagā­tīgi apgādāts kamīns. Šusgis smējās: "Viņi man teica turi sūtni siltumā, viņš ir no karstas pasaules, karstas kā panna, un nevar izturēt mūsu aukstumu. Rūpējies par viņu tā, it kā viņš gaidītu pēcnācēju, saliec kažokādas viņa gultā un sildītājus istabā, sildi viņam ūdeni, kur mazgāties, un netaisi vaļā logus! Vai tā būs labi? Vai jums būs ērti? Pastāstiet man, kā jums vēl pietrūkst."

Ērti! Kārhaidā neviens nekad man nebija jautājis, vai man ir ērti.

"Godājamais Šusgi," es izjusti sacīju, "es te jūtos gluži kā mājās."

Viņš nelikās mierā, iekams nebija atnesis vēl vienu peshtry ādiņu segu un malku kamīnam. "Zinu, zinu, kā tas ir," viņš sacīja. "Kad es gaidīju bērnu, nekādi neva­rēju sasildīties kājas bija kā ledus, sēdēju uz krāsns visu ziemu. Tas bija sen, sen, protams, bet es atceros!" Geteniešiem bērni dzimst diezgan jauniem, daudzi sāk lietot pretapaugļošanās preparātus, sasniedzot apmēram divdesmit četru gadu vecumu, un sievišķajā formā kļūst neauglīgi ap četrdesmit gadiem. Šusgis bija vairāk nekā piecdesmit gadu vecs tāpēc "sen, sen, protams!" -, un man bija visai grūti iedomāties viņu jaunās mātes lomā. Viņš bija vecs, viltīgs politiķis, kura laipnība kalpo viņa interesēm un kuru interesē tikai viņš pats. Šādus cilvēkus var satikt uz katras planētas. Es viņus biju sati­cis uz Zemes un uz Heinas, un uz Ollulas. Domāju, ka tādi būs arī ellē.

"Jūs esat labi informēts par manu izskatu un to, kas man patīk, godājamais Šusgi. Jūtos glaimots. Necerēju, ka mana reputācija gājusi man pa priekšu."

"Nē," viņš mani bija sapratis pilnīgi pareizi, "varēja jau jūs aprakt sniega kupenā turpat Erenrangā, vai ne?

Bet viņi jūs palaida vaļā, palaida vaļā. Un tad mēs bei­dzot sapratām, ka jūs neesat kārtējais kārhaidiešu tra­kais, bet viss ir pa īstam."

"Man šķiet, ka es nesaprotu."

"Nu kā Argavens un viņa banda no jums baidījās, godājamais Ai… Baidījās no jums un priecājās redzēt jūs ejam. Baidījās ja gadījumā izturēsies pret jums nepareizi vai jūs apklusinās, tas varētu beigties bēdīgi. Iebrukums no kosmosa, ko tu neteiksi! Tāpēc neuzdro­šinājās jūs aiztikt. Un viņi mēģināja jūs apklusināt. Jo baidījās no jums un no tā, ko jūs varētu nest Getenai!"

Tas nu bija pārspīlēts. Mani nekādā ziņā neizgrieza no Kārhaidas ziņu raidījumiem, vismaz tik ilgi ne, kamēr pie varas bija Estravens. Bet man jau bija aizdomas, ka kaut kādu iemeslu dēļ Orgoreinā par mani diez ko daudz nebūs dzirdējuši, un Šusgis manas aizdomas apstipri­nāja.

"Un jūs nebaidāties no tā, ko es varu atnest Getenai?"

"Nē, nepavisam ne!"

"Es pats reizēm baidos."

Viņš izvēlējās to uztvert kā joku. Es neko tālāk nepa­skaidroju. Neesmu pārdevējs, nemēģinu iemānīt abori­gēniem progresu. Mums jātiekas kā līdzīgiem, zināmā savstarpējā sapratnē un uzticībā, pirms es varu uzsākt savu misiju.

"Godājamais Ai, jūs vēlas satikt ļoti daudzi cilvēki, gan svarīgi, gan ne pārāk svarīgi, un ar dažiem jūs tie­šām gribat runāt, jo tie ir cilvēki, kas atbild par šeit notiekošo. Es lūdzu to godu jūs uzņemt, jo man ir liels nams un mani pazīst kā neitrālu cilvēku; es nepiederu ne Centralizētājiem, ne Brīvā tirgus partijai es esmu vienkāršs komisārs, kurš vienkārši dara savu darbu, un palikšana pie manis neizraisīs nevajadzīgas baumas." Viņš iesmējās. "Bet tas nozīmē, ka jums būs diezgan daudz laika jāpavada viesībās, ja tā var izteikties."

"Esmu jūsu rīcībā, godājamais Šusgi."

"Tādā gadījumā mēs šovakar dosimies vakariņās pie Vanaki Slosi."

"Kuveras Trešā rajona komensālis, vai pareizi?" Protams, pirms ierašanās biju papētījis zemi. Viņš izrā­dīja pārlieku sajūsmu par to, ka vispār kaut ko zinu. Uzvedības normas šai zemē noteikti atšķīrās no Kārhai­das. Tur šāda izrādīšanās būtu vai nu kaitējusi viņa šifgretoram, vai būtu par apvainojumu manējam. Es ne­zināju, kuram tieši, bet viens no diviem tas noteikti bija, jo tā bija ar visu.

Man vajadzēja oficiālām vakariņām piemērotu ap­ģērbu, jo Erenrangas uzvalku biju pazaudējis iebrukuma laikā Siuensinā. Tāpēc ar valdības taksometru aizbraucu līdz pilsētas centram un iegādājos orgotiešu tērpu. Hīeb un krekls bija apmēram tādi paši kā Kārhaidā, bet vasa­ras bikšu vietā viņi visu gadu valkāja vaļīgas un visai neērtas getras pāri celim; krāsas bija kliedzoši zilie un sarkanie toņi, un audums, piegriezums un šuvums nedaudz nolaidīgi. Viss bija standartizēts. Apģērbs man parādīja, kā trūkst šajā iespaidīgajā, masīvajā pilsētā iznesības. Iznesība nav augsta maksa par apgaismību, un es biju ar mieru to maksāt. Atgriezos Šusga namā un sajūsmināts gozējos karstajā pirts dušā, kur mani no visām pusēm apņēma durstīgas miglas strūkliņas. Es domāju par Austrumkārhaidas aukstajām skārda van­nām, kurās visu vasaru biju drebinājies un klabinājis zobus, un ledū iekalto mazgājamo bļodu savā Erenran­gas istabā. Vai tā bija iznesība? Lai dzīvo ērtības! Apvilku nesaskanīgi sarkanās drānas, un Šusga personiskā auto­mašīna ar šoferi mūs aizveda uz vakara viesībām. Orgo­reinā ir vairāk pakalpojumu, vairāk kalpotāju nekā Kār­haidā. Tas tāpēc, ka visi orgotieši ir valsts nodarbināti. Valstij jāatrod katram pilsonim darbs, un tā arī notiek. Tāds vismaz ir pieņemtais skaidrojums, lai gan, tāpat kā visi ekonomiskie izskaidrojumi, arī šis zināmā mērā ir visai aplams.

Komensāļa Slosi kodīgi apgaismotajā, augstajā, bal­tajā pieņemšanu zālē bija divdesmit trīsdesmit viesu, trīs no tiem komensāļi, un arī pārējie bija ievērojami cilvēki. Viņi bija kas vairāk par orgotiešu grupu, kurus māca ziņkārība par to, kā izskatās "citplanētietis". Es nebiju izklaides objekts, kā tas bija Kārhaidā; nebiju tra­kais; nebiju mīkla. Izskatījās, ka esmu atslēga.

Bet kādas durvis man būs jāatslēdz? Valstsvīriem un ierēdņiem, kuri mani tik bagātīgi sveicināja, tas bija zināms, bet man ne.

Es to noteikti neuzzināšu vakariņu laikā. It visur uz Ziemas, pat apsalušajā barbaru Perunterā, sarunas par darījumiem ēdot tiek uzskatītas par nepiedodamu vul­garitāti. Tā kā vakariņas tika pasniegtas uzreiz, atliku savus jautājumus uz vēlāku laiku un pievērsos staipī­gai zivju zupai un namatēvam, un pārējiem viesiem. Slosi bija trausls, pajauns cilvēks. Viņam bija neparasti spožas, gaišas acis un klusināta, kaismīga balss. Viņš izskatījās pēc ideālista, cilvēka, kas spēj ar sirdi un dvē­seli nodoties savam darbam. Man Slosi patika, bet es nezināju, kam īsti viņš seko. Man pa kreisi sēdēja cits komensālis, apaļvaidzis, vārdā Obsli. Viņš bija plātīgs, draudzīgs un ziņkārīgs. Jau pēc otrās zupas karotes viņš man pajautāja, vai es, sasodīts, tiešām esot dzimis uz citas planētas: kā tur esot siltāk nekā uz Getenas, visi runājot -, cik siltāk?

"Uz Zemes šajos platuma grādos nekad nesnieg."

"Nekad nesnieg. Nekad nesnieg?" Viņš sāka no sirds smieties kā bērns, kurš priecājas par labi izdomātiem meliem, mudinādams mani stāstīt vēl.

"Mūsu subarktiskie rajoni ir līdzīgi jūsu apdzīvoja­mai joslai; mūsu leduslaikmets ir gandrīz beidzies, bet vēl nav galā. Būtībā Zeme un Getena ir ļoti līdzīgas. Visas apdzīvojamās planētas ir līdzīgas. Cilvēks var dzī­vot tikai ļoti ierobežotā skaitā pasauļu; Getena ir viena galējība…"

"Un vai pastāv karstākas pasaules par jūsējo?"

"Vairums ir siltākas, jā. Citas ir karstas. Piemēram, Gde. Tur pamatā ir tikai smilšu tuksneši un klintis. Jau pašā sākumā planēta bija silta, un tad patērētāju civi­lizācija pirms kādiem piecdesmit sešdesmit tūkstošiem gadu pilnībā izjauca dabisko līdzsvaru, sadedzināja visus mežus malkā, ja tā var teikt. Tur vēl dzīvo cilvēki, bet vide atgādina ja es pareizi saprotu Tekstu jomeš vietu, kur pēc nāves tiek ieslodzīti zagļi."

Uz to Obsli pasmīnēja; klusais, saprotošais smīns man pēkšņi lika viņu vērtēt pavisam citādi.

"Ir sektanti, kas uzskata, ka Pēcnāves stāvokļi patie­sībā fiziski atrodas uz citām pasaulēm, citām mūsu Visuma planētām. Vai jūs esat pazīstams ar šo domu, godājamais Ai?"

"Nē; mani ir aprakstījuši dažādos veidos, bet neviens vēl nav mēģinājis mani izskaidrot kā spoku." To sacī­dams, nejauši paskatījos pa labi un tiešām ieraudzīju spoku. Tumšs, tumšās drēbēs, mierīgs kā ēna, viņš kā rēgs sēdēja man otrā pusē.

Obsli pievērsās otram kaimiņam, un vairums ļaužu klausījās Slosi, kurš sēdēja galda galā. Es klusu teicu: "Negaidīju jūs te sastapt, lord Estraven."

"Negaidītais dara dzīvi iespējamu," viņš teica.

"Pie manis ir sūtījums, kas domāts jums."

Viņš jautājoši paskatījās.

"Tajā ir nauda: viens no jūsējiem Foreth rem ir Osboth uzticēja to nodot. Es to atstāju godājamā Šusga namā. Centīšos to līdz jums nogādāt."

"Ļoti laipni no jums, godājamais Ai."

Viņš bija kluss, nomākts, saplacis izraidīts cilvēks, kas svešumā mēģina tikt galā pats. Izskatījās, ka viņš nevēlas ar mani runāt, un es priecājos ar viņu nerunāt. Tomēr laiku pa laikam ilgajās, smagajās, pļāpīgajās vie­sībās, lai gan visu uzmanību pievērsu sarežģītajiem un varenajiem orgotiešiem, kuri gatavojās vai nu ar mani draudzēties, vai mani izmantot, es asi izjutu viņa klāt­būtni klusēšanu, tumšo, novērsto seju. Un man ienāca prātā lai gan noraidīju šo domu kā nepamatotu -, ka neesmu no brīva prāta ieradies Mišnori, lai ēstu ceptu samu ar komensāļiem; ka ne jau viņi mani te uzaicinā­juši ka tas viss ir viņa roku darbs.

Austrumkārhaidas stāsts, pierakstīts Gorinheringā.

Teicējs: Tobord Chorhawa, pier. Dž. A. Stāsts labi pazīstams dažādos variantos. Uz austrumiem no Kargava ceļojošo trupu repertuārā iekļauta 'habben' luga pēc šī stāsta motīviem.

Sensenos laikos, pirms sāka valdīt karalis Argavens I, kurš apvienoja Kārhaidu, Kermlandē bija asinsnaids starp Stouka zemes tiesu un Estri zemes tiesu. Trīs paau­dzes pretinieki bija pavadījuši slēpņos un iebrukumos, un nekāda risinājuma nebija, jo strīds bija par zemi. Laba zeme Kermlandē ir retums, un zemes tiesas lepojas ar savu robežu garumu, un Kermlandes lordi ir lepni un skarbi vīri, kas met melnas ēnas.

Tā gadījās, ka Estri mantinieks pēc miesas, jauns cil­vēks, irrem mēnesī slēpoja pāri Leduspēdu ezeram, dzī­damies pakaļ peshtry, un uzbrauca uz izkurtējuša ledus, un iekrita ezerā. Lai arī viņam izdevās ar vienu slēpi aizķerties aiz stiprā ledus un izlīst no āliņģa, tak ārā no ūdens viņam nebija labāk kā ūdenī, jo viņš bija izmircis līdz ādai un gaiss bija kurem[5], un jau tuvojās nakts. Viņš pat necerēja sasniegt Estri, kas bija divpadsmit kilometru attālu un kalnā, un tāpēc sāka iet uz Ebosas ciemu ezera ziemeļu krastā. Iestājoties naktij, no ledā­jiem nolaidās migla, kas pārklāja visu ezeru tā, ka viņš neredzēja ne ceļu, ne pat savu slēpju galus. Viņš gāja uzmanīgi, jo baidījās izkurtuša ledus, tomēr steidzās, jo aukstums jau bija tuvu viņa kauliem un viņš saprata, ka drīz zaudēs kustības spēju. Beidzot viņš tumsā un miglā saskatīja kādu gaismu. Viņš nometa slēpes, jo ezera krasts bija nelīdzens un vietām bez sniega. Viņš lāgā neturējās kājās un ar lielu piepūli cīnījās tuvāk gaismai. Viņš bija aizmaldījies tālu no Ebosas ciema. Viņa priekšā bija vientuļš namiņš, thore koku meža ieskauts, jo tādi ir visi meži Kermlandē; un koki auga cieši ap namiņu un daudz nepacēlās pāri tā jumtam. Viņš sāka dauzīties pie durvīm un saukt palīgā, un kāds atvēra durvis un ielaida viņu uguns gaismā.

Neviena cita tur nebija, tikai viens vienīgs cilvēks. Viņš novilka Estravenam drēbes, kas bija cietākas par dzelzi no ledus, un viņu kailu ielika starp zvērādu se­gām, un ar sava ķermeņa siltumu izdzina sasalumu no Estravena rokām un kājām, un sejas, un deva viņam dzert karstu alu. Beidzot jaunietis atjēdzās un ieraudzīja savu glābēju.

Svešinieks bija viņa vecumā. Viņi nopētīja viens otru. Abi bija glīti, spēcīgi un daiļi, stalti un tumši. Estravens redzēja, ka otra acīs deg kemmera uguns.

Viņš teica: "Es esmu Areks no Estri."

Otrs teica: "Es esmu Terems no Stouka."

Tad Estravens iesmējās, jo viņš vēl bija vājš, un sacīja: "Vai tu mani sasildīji un atdevi man dzīvību, lai mani tagad nokautu, Stoukven?"

Un otrs teica: "Nē."

Viņš izstiepa savu roku un pieskārās Estravena plaukstai, it kā lai pārbaudītu, vai aukstums tiešām ir prom. No šī pieskāriena, lai gan Estravenam līdz kem­mera sākumam bija vēl pāris dienu, viņš sajuta, kā kau­los mostas uguns. Tā kādu laiku viņi palika nekustīgi, saskārušies ar rokām.

"Tās ir vienādas," sacīja Stoukvens, un, pielicis savu plaukstu Estravena plaukstai, parādīja, ka tā tas tiešām ir: viņu plaukstas bija viena garuma un platuma, un kat­ram pirkstam bija līdzinieks; kopā saliktas, tās izskatījās pēc viena cilvēka abām plaukstām.

"Es tevi neesmu agrāk redzējis," sacīja Stoukvens. "Mēs esam nāvīgi ienaidnieki." Viņš piecēlās, pielika malku ugunī un atkal apsēdās blakus Estravenam.

"Mēs esam nāvīgi ienaidnieki," sacīja Estravens. "Es tev dotu kemmeringa zvērestu."

"Un es tev," sacīja otrs. Un viņi deva viens otram kemmeringa zvērestu. Un Kermlandē kā toreiz, tā tagad uzticības zvērestu nevar ne lauzt, ne aizstāt. To nakti un nākamo dienu, un ari nākamo nakti viņi pavadīja meža būdiņā pie aizsalušā ezera. Nākamajā rītā pie būdas pie­nāca grupa vīru no Stoukas. Viens atpazina Estravenu. Ne vārda neteicis, nevienu nebrīdinot, viņš izvilka nazi un Stoukvena acu priekšā iedūra Estravenam krūtīs un pārgrieza viņam rīkli, un jaunietis saļima aukstajā pavardā, miris savās asinīs.

"Tas bija Estri mantinieks," sacīja slepkavnieks.

Stoukvens sacīja: "Liec viņu savās ragavās un ved uz Estri, lai viņu tur apglabā."

Viņš atgriezās Stouka zemes tiesā. Vīri devās ceļā ar Estravena līķi ragavās, bet viņi to atstāja tālu thore mežā par barību meža zvēriem un jau tajā pašā naktī atgrie­zās Stoukā. Terems nostājās sava miesas vecāka, lorda Harish rem ir Stokven priekšā un jautāja vīriem: "Vai jūs darījāt, kā es jums pavēlēju?" Viņi atbildēja: "Jā." Terems sacīja: "Jūs melojat, jo dzīvi no Estri jūs nekad nebūtu atgriezušies. Šie vīri nav paklausījuši manai pavēlei un ir melojuši, lai apslēptu nepaklausību. Es lūdzu viņus izraidīt." Lords Harišs izpildīja viņa lūgumu, un viņus izdzina no zemes un izslēdza no likuma.

Drīz pēc tam Terems atstāja savu zemes tiesu, sacī­dams, ka vēlas kādu laiku mitināties Rofereras citadelē, un atgriezās Stoukā tikai pēc gada.

Bet Estri zemes tiesā visi meklēja Areku kalnos un ielejās un neatraduši sēroja. Rūgtās sēras ilga visu va­saru un rudeni, jo viņš bija zemes kunga vienīgais dēls pēc miesas. Bet thern mēneša beigās, kad ziema bija pārņēmusi visu zemi, no kalniem ar slēpēm ieradās kāds cilvēks un ielika Estri vārtu sarga rokās kažokādu vīs­tokli, sacīdams: "Tas ir Terems, Estri lorda dēla dēls." Un tad viņš pazuda, aizlaidās ar slēpēm pa nogāzi kā olis pār ūdeņiem, un neviens nepaspēja viņu apturēt.

Kažokādās ietīts, gulēja jaundzimis bērniņš un rau­dāja. Viņi aiznesa bērnu pie lorda Sorvi un atstāstīja tam svešinieka vārdus; un skumju mocītais lords mazulī redzēja savu dēlu Areku. Viņš pavēlēja, lai bērnu audzina kā Iekšējā pavarda bērnu un lai viņš tiek nosaukts par Teremu, lai gan šādu vārdu Estri klanā nekad nebija dzirdējuši.

Bērns izauga piemīlīgs, gudrs un spēcīgs, pēc dabas noslēgts un kluss, tomēr visi redzēja, cik viņš līdzīgs pazudušajam Arekam. Kad viņš bija pieaudzis, lords Sorvi vecuma ietiepībā iecēla viņu par Estri mantinieku. Un tad daudzi Sorvi kemmeringa dēli par to ieļaunojās, jo viņi visi bija spēcīgi vīri labākajos gados, kuri bija ilgi gaidījuši uz lorda troni. Viņi uzbruka jaunajam Teremam no slēpņa, kad viņš viens pats irrem mēnesī bija devies medīt peshtry. Bet viņš bija bruņots, un viņu neizdevās pārsteigt. Miglā, kas biezi klājās pār Leduspēdu ezeru, viņš nošāva divus savus pavarda brāļus un ar trešo viņš cīnījās nažiem, beigās to nokaudams, lai gan pats guva vairākus dziļus ievainojumus krūtīs un kaklā. Tad viņš stāvēja pie sava brāļa līķa uz ledus miglā un redzēja, ka tuvojas nakts. Viņš sagura un sanīka, jo asinis plūda no ievainojumiem, un domājās lūgt palīdzību Ebosas ciemā. Bet tumsā viņš nomaldījās un nonāca thore mežā, kas ir ezera austrumu krastā. Ieraudzījis mežā pamestu būdu, viņš tajā iegāja un, būdams pārāk vārgs, lai iedegtu uguni, saļima pār aukstajiem pavarda akmeņiem un palika guļam ar neapkoptām brūcēm.

Kāds iznāca no tumsas, viens pats cilvēks. Viņš apstā­jās durvīs un sastinga, un nevarēja novērst acis no cil­vēka, kas gulēja savās asinīs šķērsu pavarda akmeņiem. Tad viņš steigšus gāja un sagatavoja guļvietu no kažok­ādām, ko izņēma no vecas lādes, un iekūra uguni, un iztīrīja Terema brūces, un viņu pārsēja. Manīdams, ka jaunietis uz viņu skatās, viņš teica: "Es esmu Terems no Stouka."

"Es esmu Terems no Estri."

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad jaunietis pasmaidīja un sacīja: "Vai tu esi pārsējis manas brūces, lai mani tagad nokautu, Stoukven?"

"Nē," sacīja vecākais.

Estravens jautāja: "Kā gan nākas, ka jūs, Stouka lords, esat te, strīdus zemēs, viens pats?"

"Es bieži šurp nāku," atbildēja Stoukvens.

Viņš pataustīja jaunieša pulsu un saņēma viņa roku, lai redzētu, vai nav sācies drudzis. Un kad viņš uz brīdi pielika savu plaukstu viņējai, abu plaukstas bija vienā­das, it kā piederētu vienam cilvēkam.

"Mēs esam nāvīgi ienaidnieki," sacīja Stoukvens.

Estravens atbildēja: "Mēs gan esam nāvīgi ienaid­nieki, bet es jūs nekad agrāk neesmu redzējis."

Stoukvens novērsa seju. "Es jūs reiz redzēju, tas bija ļoti sen," viņš sacīja. "Es tā vēlos, lai starp mūsu namiem valdītu miers."

Estravens sacīja: "Es zvērēšu mieru ar jums."

Un viņi deva tādu zvērestu un vairāk savā starpā ne­runāja, un ievainotais aizmiga. No rīta Stoukvens bija pazudis, bet būdu atrada ļaužu grupa no Ebosas un nogādāja Estravenu mājās Estri. Tad neviens vairs neuz­drošinājās apstrīdēt vecā lorda izvēli, kura bija apstip­rināta ar triju vīru asinīm, izlietām uz ezera ledus; un pēc Sorvi nāves Terems kļuva par Estri lordu. Gada laikā no nākšanas pie varas viņš izbeidza veco asinsnaidu un atdeva pusi strīdus zemju Stouka zemes tiesai. Par to un arī par to, ka viņš nokāva savus pavarda brāļus, viņu nosauca par Estravenu-Nodevēju. Tomēr viņa vārds, Terems, joprojām tiek piešķirts bērniem tajā zemes tiesā.

Nākamajā rītā, kad biju pabeidzis vēlās brokastis, ko man pasniedza Šusga savrupmājā, pieklājīgi ieblējās mājas telefons. Paceļot klausuli, izdzirdēju kārhaidiešu valodu: "Šeit runā Terems Hārts. Vai drīkstu ienākt?"

"Bet lūdzu."

Priecājos, ka tik drīz tikšu galā ar nepatīkamo uzde­vumu. Bija skaidrs, ka starp mani un Estravenu nevar pastāvēt ciešamas attiecības. Lai gan (vismaz oficiāli) biju atbildīgs par viņa krišanu nežēlastībā un izsūtīšanu, nekādi nejutos par to apzināti vainīgs. Erenrangā viņš man nebija paskaidrojis ne savus nolūkus, ne darbību, un es viņam nevarēju uzticēties. Kā es vēlējos, lai viņš nebūtu saistīts ar orgotiešiem, kas bija mani pieņēmuši. Viņa klātbūtne visu tikai sarežģīja.

Līdz manai istabai viņu pavadīja viens no daudzajiem kalpotājiem. Palūdzu viesi apsēsties lielā, mīkstā krēslā un piedāvāju viņam brokastu alu. Viņš atteicās. Viņš neizskatījās sasprindzis viņš bija jau sen atmetis kaut­rību, ja tāda viņam vispār piemita, bet bija ieturēts: uzmanīgs, distancēts.

"Pirmais īstais sniegs," viņš teica. Tad pamanīja, ka logu aizsedz biezi aizkari. "Jūs to vēl neesat redzē­jis?"

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Biezs sniegs vieglā vējā virpuļoja pa ielām un pāri apbirušiem jumtiem. Naktī bija uzkrituši savi desmit centimetri. Bija odarhad gor, pirmā rudens mēneša 17. diena. "Agri gan," es teicu, brīdi aizrāvies ar sniega deju.

"Šogad sola bargu ziemu."

Atstāju aizkarus vaļā. Blāvā, rēnā gaisma no ielas krita tieši viņa tumšajā sejā. Viņš izskatījās novecojis. Piedzī­vojis grūtus laikus, kopš pēdējo reizi viņu satiku Sarka­najā Stūra ēkā Eranrangas pilī pie viņa paša kamīna.

"Lūk, tas, ko man lūdza jums nodot," sacīju un atdevu viņam vaskadrānā ietīto naudas paciņu, ko biju uzlicis uz galda tūlīt pēc telefona zvana. Viņš to paņēma un svinīgi man pateicās. Es nebiju apsēdies. Pēc brīža, jo­projām turēdams paciņu rokā, viņš piecēlās.

Man mazliet ierunājās sirdsapziņa, bet es neklausījos. Gribēju, lai Estravens saprot, ka nevēlos viņu redzēt. Žēl, ka tādēļ bija viesis jāpazemo.

Viņš paskatījās man acīs. Viņš, protams, bija par mani īsāks, īsām kājām un druknāks; pat daudzas manas rases sievietes būtu par viņu augumā garākas. Bet, viņam uz mani tā skatoties, nešķita, ka raudzītos no apakšas. Es neatbildēju uz skatienu. Pēkšņi radio uz galda man šķita daudz interesantāks.

"Nevar ticēt visam, ko šejienes radio sarunā," viņš pieklājīgi teica. "Tomēr man šķiet, ka šeit, Mišnori, jums būs nepieciešama gan informācija, gan padoms."

"Izskatās, ka te daudzi ir gatavi man tādus sniegt."

"Un, jo vairāk, jo labāk, ko? Desmit ir uzticamāki par vienu. Atvainojos, man nevajadzēja runāt kārhaidiski, biju piemirsis." Viņš turpināja orgotiešu valodā: "Trimdiniekiem nav jārunā dzimtajā valodā; tā kļūst rūgta viņu mutēs. Un šī valoda, manuprāt, ir labi pie­mērota nodevējiem: līp pie zobiem kā cukursīrups. Godā­jamais Ai, man ir tiesības jums pateikties. Jūs palīdzējāt gan man, gan manam vecam draugam un kemmeringam Eši Foretam, un mūsu abu vārdā es gribu šīs tiesības izmantot. Mana pateicība tiks izteikta kā padoms." Viņš ievilka elpu. Es neteicu neko. Nekad nebiju dzirdējis viņu lietojam šādu skarbu, precīzu pieklājību un nezināju, ko tā nozīmē. Viņš turpināja: "Mišnori jūs esat tas, kas nebijāt Erenrangā. Tur runāja, ka jūs esat, šeit sacīs, ka neesat. Jūs esat vienas frakcijas ierocis. Es iesaku jums ļoti uzmanīties ar to, kā ļaujat sevi izmantot. Es iesaku vispirms noskaidrot, kas ir pretinieka frakcija un kādi tur cilvēki, un nekad neļaut, lai jūs izmanto, jo viņi jūs izmantos jums par ļaunu."

Viņš apklusa. Gribēju jau lūgt, lai viņš paskaidro sa­vus vārdus, bet viesis pasteidzās pirmais: "Ardievu, go­dājamais Ai." To pateicis, viņš pagriezās un aizgāja. Es stāvēju kā apdullis. Tas cilvēks bija kā strāvas trieciens nenotverams, spēcīgs un nesaprotams.

Viņam bija izdevies sabojāt manu šīrita noskaņu. Ēdot brokastis, biju tik mierīgi sevi apsveicis ar panākumiem. Piegāju pie šaurā loga un paskatījos ārā. Sniegs bija kļuvis retāks. Tagad tas krita skaisti, baltām plēksnēm un kamoliem kā ķiršu ziedlapas manas dzimtenes dār­zos, kad pār Borlandes zaļajām nogāzēm skrien pavasara vējš. Es tur biju dzimis uz Zemes, siltās Zemes, kur koki pavasaros saplaukst ziedos. Pēkšņi jutos nomākts un sailgojos pēc mājām. Divus gadus es jau biju dzīvojis uz šīs nolādētās planētas, un trešā ziema bija iesākusies jau pirms rudens: mēnešu mēneši nežēlīga aukstuma, slapjdraņķu, ledus, vēja, lietus, sniega, aukstuma; auk­stuma ārā un aukstuma iekšā, aukstuma līdz pat kau­liem un kaulu smadzenēm. Un visu laiku es biju viens svešzemnieks un nepieņemts, bez nevienas dvēseles, kurai uzticēties. Nabaga Dženli, tagad paraudāsim? Ska­tījos, kā Estravens iznāk no nama lejā uz ielas tumšs, saplacis stāvs līdzenajā, pelēcīgajā sniega baltumā. Viņš paskatījās apkārt, sakārtoja hīeb vaļīgo jostu viņš nevalkāja mēteli. Tad aizgāja pa ielu, un viņa soļi bija viegli un graciozi, viņam piemita savs dzīvības spēks, un uz mirkli viņš šķita vienīgā dzīvā būtne visā Mišnori.

Paskatījos siltajā istabā. Tās ērtības bija uzpūstas un lempīgas: sildītājs, polsterētie krēsli, kažokādām pie­krautā gulta, paklāji, tapetes, pārklāji, ietinamie.

Uzvilku ziemas mēteli un izgāju pastaigā, saīdzis cil­vēks saīgušā pasaulē.

Todien man bija paredzētas pusdienas kopā ar komensāļiem Obsli un Jegei un citiem vakar vakarā sastap­tajiem, kā arī iepazīšanās ar tiem, kurus vēl nebiju sati­cis. Pusdienas parasti rīko bufetes veidā un ēd, kājās stāvot, varbūt tāpēc, lai nerastos sajūta, ka visi tikai to vien dara kā sēž pie galda. Bet, tā kā viss notika oficiālā gaisotnē, bija uzklātas vietas pie galdiem, bet ēdienu izvēle bija ļoti plaša astoņpadsmit līdz divdesmit auk­sto un karsto ēdienu, pārsvarā gatavoti no sube olām un maizes āboliem. Kamēr likām ēdienu uz šķīvjiem un vēl nebija stājies spēkā aizliegums darījumu sarunām, turēdams rokā šķīvi ar mīklā ceptām sube olām, Obsli cita starpā ierunājās: "Jaunietis, vārdā Mērsens, ir Eren­rangas spiegs, un Goms tajā stūrī ir atklāts sarfu aģents. Tas tā, zināšanai." Viņš runāja draudzīgā tonī, iesmējās, it kā būtu pastāstījis man labu joku, un devās meklēt marinētu samu.

Man nebija ne jausmas, kas ir sarfi.

Kad visi pamazām sāka sēsties pie galda, pie Jegei pienāca kāds jaunietis un kaut ko pateica. Saimnieks pagriezās pret mums: "Ziņa no Kārhaidas," viņš teica. "Šorīt karalim Argavenam piedzima bērns, kas nenodzī­voja pat stundu."

Brīdi iestājās klusums, tad balsu sanoņa, un glī­tais cilvēks, vārdā Goms, sāka smieties un pacēla alus kausu. "Lai visiem Kārhaidas karaļiem tāds mūžs!" viņš iesaucās. Lielākā daļa klātesošo tostam neuzdzēra. "Svē­tais Meši, tā smieties par bērna nāvi," sacīja purpurā ģērbies resnis, smagnēji apsēzdamies man blakus. Viņa getras bija savilkušās pāri ceļgaliem kā svārki, un sejā bija lasāms nosodījums.

Sākās strīds par to, kuru kemmeringa dēlu Argavens varētu iecelt par mantinieku karalim bija pāri par četr­desmit un bērnu vairs nevarētu būt un cik ilgi viņš atstās Tibi par reģentu. Daži domāja, ka reģentu tūlīt atcels, citi šaubījās. "Un ko domājat jūs, godājamais Ai?" jautāja cilvēks, vārdā Mērsens, kuru Obsli bija nosaucis par kārhaidiešu spiegu, tātad iespējamais Tibes cilvēks. "Jūs esat svaigi ieradies no Erenrangas. Ko tur runā par to, ka Argavens ir faktiski atteicies no troņa, atdodams valdības grožus sava radinieka rokās?"

"Tādas baumas tiešām klīda."

"Vai jūs domājat, ka tām ir pamats?"

"Nav ne jausmas," sacīju, un šai brīdī namatēvs ieru­nājās par laika apstākļiem; visi sāka ēst.

Kad kalpotāji bija novākuši traukus un bagātīgos pusdienu pārpalikumus, mēs sasēdāmies ap garo galdu; tika pasniegtas tasītes ar ugunīgu alkoholisku dzērienu, sauktu par dzīvības ūdeni tā bieži gadās; un tad sākās jautājumi.

Kopš mani bija pētījuši Erenrangas ārsti un zināt­nieki, man nebija nācies saskarties ar cilvēku grupu, kuri vēlētos atbildes uz jautājumiem. Kārhaidā gandrīz nebija cilvēku (pat ne zemnieku un zvejnieku vidū, kur pava­dīju pirmos mēnešus), kuri vēlētos apmierināt savu reizēm visai ievērojamo ziņkāri, vienkārši uzdodot jautājumus. Viņi bija atturīgi, noslēgti, netieši; viņiem nepatika jautājumi un atbildes. Prātā ienāca Oterhordas citadele un audēja Faksi teiktais par atbildēm. Pat eksperti savos jautājumos negāja tālāk par fizioloģijas problēmām par dziedzeru un asinsrites darbību -, jo šajā ziņā es visvairāk atšķiros no Getenas iedzīvotājiem. Viņi nekad nemēģināja noskaidrot, kā, piemēram, manas rases pastāvīgais iedalījums dzimumos ietekmē sabied­rības struktūras, kā mēs tiekam galā ar "pastāvīgu kemmeru". Viņi klausījās, ko es stāstīju; psihologi klausījās, kad runāju par domu runu; bet neviens nekad nebija mēģinājis man uzdot pietiekami daudz jautājumu, lai izveidotu kaut cik pilnīgu priekšstatu par Zemi vai Eku­mēni, vienīgais izņēmums bija Estravens.

Šajā zemē cilvēkus tik ļoti neierobežoja rūpes par savu un apkārtējo lepnumu un prestižu un jautājumi neaizvainoja ne jautātāju, ne atbildētāju. Tomēr drīz pa­manīju, ka daži jautātāji ir nolēmuši mani iedzīt slazdā pierādīt, ka esmu viltvārdis. Tas mani uz mirkli izsita no līdzsvara. Jau Kārhaidā biju sastapies ar zināmu neticību, bet ļoti reti gadījās cilvēki, kuri vienkārši nevēlējās ticēt. Parādes laikā Erenrangā Tibe bija rūpīgi notēlojis, ka tic manām iedomām, bet viņš ar šo izrādi gribēja tikai kaitēt Estravenam, kā es tagad zināju. Cik sapratu, Tibe patiesībā man ticēja. Galu galā viņš bija redzējis manu kuģi, nolaišanās aparātu, ar kuru es ierados uz planētas; viņam, tāpat kā citiem, bija brīvi pieejami inženieru ziņo­jumi par kuģi un ansiblu. Orgotieši kuģi nebija redzējuši. Varētu viņiem parādīt ansiblu, bet tas nebija īpaši pārlie­cinošs citplanētiešu materiālās kultūras pierādījums, jo bija tik nesaprotams, ka to varēja uztvert gan kā joku, gan kā nopietnību. Senais Kultūras embargo likums aiz­liedza šajā saskarsmes posmā importēt analizējamus un atdarināmus izstrādājumus, līdz ar to man nebija nekā cita kā kuģis, ansibls, kaste ar attēliem, neapšau­bāmi īpatnējais ķermenis un nepierādāmi citādais prāts. Attēli ceļoja ap galdu no rokas rokā; tos pētīja ar to pašu garlaikoto izteiksmi, ko redzam, kad kāds skatās ģime­nes fotoalbumu. Jautājumi turpinājās. Kas, jautāja Obsli, ir Ekumēne pasaule, pasauļu savienība, vieta, valdība?

"Tā ir viss minētais kopā un neviens no tiem. Eku­mēne ir zemiešu vārds; kopējā valodā to sauc par Namu; kārhaidiešu valodā tā būtu Pavards. Neesmu pārliecināts, kā tas būs orgotiski, jo vēl tik labi nezinu valodu. Komen­sālijā visdrīzāk nē, lai gan ir neapšaubāma līdzība starp Komensālijas pārvaldes formu un Ekumēni. Bet Ekumēne būtībā nav valdība. Tas ir mēģinājums atkal apvienot mistisko ar politisko, un tādā ziņā tā ir galve­nokārt neveiksme; bet šī neveiksme ir cilvēcei palīdzē­jusi daudz vairāk nekā tās priekšgājēju panākumi. Tā ir sabiedrība, un tai ir vismaz potenciāli kultūra. Tā ir izglītības forma; savā ziņā tā ir ļoti liela skola milzīga. Saziņas un sadarbības motīvi ir ļoti būtiski, tāpēc citā ziņā tā ir pasauļu apvienība vai organizācija, kam piemīt sava veida centralizēta struktūra. Šobrīd es pārstāvu Savienības aspektu. Ekumēne kā politiska vie­nība nodarbojas ar koordināciju, nevis pārvaldīšanu. Tā neuzspiež likumus. Lēmumi tiek pieņemti ar vispārēju saskaņu sarunās, nevis ar vairākumu vai pēc pavēles. Ekonomiskā ziņā Ekumēne ir ārkārtīgi aktīva, tā uztur sakarus starp planētām, tirdzniecības līdzsvaru starp Astoņdesmit pasaulēm. Ja Getena pievienosies Ekumēnei, tad pavisam būs tieši astoņdesmit četras."

"Kā tas ir tā neuzspiež savus likumus?" sacīja Slosi.

"Tāpēc, ka tādu nav. Dalībvalstīs valda savi likumi. Ja rodas konflikti, tad Ekumēne ir starpnieks, tā mēģina rast likumu vai ētisko kopsaucēju vai saskaņot izvēles. Ja Ekumēnei neizdosies eksperiments ar virsorganizāciju, tai būs jākļūst par miera uzturētāju, jāizveido policija un tā tālāk. Bet patlaban pēc tā nav nekādas vajadzības. Visas centrālās pasaules joprojām atkopjas no briesmīgu katastrofu laikmeta, atgūst zaudētās prasmes un domas, mācās runāt no jauna…" Kā gan es varēju izskaidrot Ienaidnieka laikmetu un tā sekas ļaudīm, kuru valodā nebija jēdziena "karš"?

"Jūs runājat neticamas lietas, godājamais Ai," lēni stiepdams vārdus, teica namatēvs, komensālis Jegei trausls, uzposies personāžs ar asu skatienu. "Bet nekādi nevar saprast, kāpēc viņiem esam vajadzīgi mēs. Kādu labumu viņi iegūs no astoņdesmit ceturtās pasaules? Un, es jums teikšu, ne pārāk saprātīgas pasaules, jo mums nav nekādu zvaigžņu kuģu un tādu lietu kā vi­siem pārējiem."

"Mums nevienam nebija, iekams neieradās heinieši un setiāņi. Un ari tad kuģus neļāva būvēt visām planē­tām, līdz Ekumēne nebija iedibinājusi noteikumus tam, ko jūs te saucat par brīvo tirdzniecību." Visi sāka smie­ties, jo tieši tā sauca Jegei partiju vai frakciju Komen­sālijā. "Es tiešām esmu ieradies veidot brīvu apmaiņu. Ar to es domāju ne tikai preces, bet arī zināšanas, teh­noloģiju, idejas, filozofiju, mākslu, medicīnu, zinātni, teorijas… Nedomāju, ka getenieši daudz ceļos uz citām planētām. Mēs šeit esam septiņpadsmit gaismas gadu attālumā no tuvākās Ekumēnes pasaules, Ollulas, kas riņķo ap zvaigzni, ko jūs pazīstat kā Asimozi; tālākā pa­saule ir divsimt piecdesmit gaismas gadu tālu, un tās zvaigzni pat nevar redzēt. Ar ansibla sakariem ar tik tālu pasauli var runāt tā, it kā tā būtu blakus pilsēta. Bet es nedomāju, ka jums izdosies ieraudzīt cilvēkus no turie­nes… Manis minētā apmaiņa var būt ļoti izdevīga, bet tā vairāk izskatās kā saziņa, nevis pārvietošanās telpā. Mans uzdevums tiešām ir noskaidrot, vai jūs vēlētos sazināties ar pārējo cilvēci."

""Jūs"," Slosi atkārtoja, paliecies uz priekšu. "Vai ar to domāta Orgoreinā? Vai visa Getena kopumā?"

Es saminstinājos, jo nebiju gaidījis tādu jautājumu.

"Šeit un tagad tas nozīmē Orgoreinu. Bet kontakts neattiecas uz vienu vienīgu zemi. Ja Sifa vai Salu tau­tas, vai Kārhaida nolems pievienoties Ekumēnei, viņas to drīkst darīt. Katru reizi katrs lemj par sevi. Pēc tam uz tik attīstītas planētas kā Getena parasti notiek tā, ka dažādās rases vai reģioni, vai nācijas izvirza pārstāvjus, kas koordinē planētas saskarsmi ar pārējām, mēs to saucam par vietējo Stabilitāti. Tādējādi ietaupās daudz laika un naudas, jo izdevumi ir dalīti. Ja jūs paši vēlētos uzbūvēt kosmosa kuģi, piemēram."

"Pie Meši piena!" sacīja Hameri man blakus. "Jūs gribat, lai mēs metamies Tukšumā? Vē!" Viņš nepatikā ironiski nošņācās kā akordeona plēšas.

Ierunājās Goms: "Kur ir jūsu kuģis, godājamais Ai?" Viņš uzdeva jautājumu klusi, ar smaidu uz lūpām, it kā tas būtu ļoti smalks un viņš gribētu, lai visi pamana šo smalkumu. Viņš bija ārkārtīgi skaists cilvēks no visiem viedokļiem un pēc visu dzimumu standartiem, un es nevarēju novērst no viņa acis, bet tad man ienāca prātā, ka joprojām nezinu, kas ir sarfi. "Bet par to taču tika diezgan daudz runāts Kārhaidas radio. Raķete, kas mani izlaida Hordena salā, tagad atrodas Karaliskajās Lietuves darbnīcās Amatnieku skolā; vismaz tās lielākā daļa; es domāju, ka dažādi eksperti aizņēmās pa detaļai, kamēr pētīja mehānismu."

"Raķete?" iejautājās Hameri, jo es biju pateicis vārdu, kas orgotiski nozīmē plaukšķeni.

"Tas diezgan labi apraksta nolaišanās aparāta dzinēja darbības mehānismu."

Hameri vēlreiz nošņācās. Goms pasmaidīja un teica: "Tad jau jums nav līdzekļu, lai atgrieztos, kur nu ir tā jūsu planēta?"

"Tā nav. Es varu pa ansiblu sazināties ar Ollulu un lūgt, lai viņi nosūta GGĀ kuģi man pakaļ. Tas šeit ieras­tos pēc septiņpadsmit gadiem. Vēl es varu nosūtīt radio­signālu uz zvaigžņu kuģi, kas mani atveda šajā saules sistēmā. Tas patlaban riņķo ap jūsu sauli. Tas varētu šeit ierasties pāris dienu laikā."

Tas radīja redzamu un dzirdamu satraukumu; pat Goms nevarēja noslēpt pārsteigumu. Kaut kas nebija kārtībā. Šo faktu es nebiju atklājis Kārhaidā, pat Estra­venam ne. Ja būtu tā, ka orgotieši par mani zinātu tikai to, ko kārhaidieši izvēlējušies viņiem atklāt, tad šis būtu viens no daudzajiem pārsteigumiem. Bet tā nebija. Šis bija vienīgais pārsteigums.

"Kur ir šis kuģis, godājamais?" prasīja Jegei.

"Tas riņķo ap sauli kaut kur starp Getenu un Kuhurnu."

"Kā jūs no turienes nokļuvāt šeit?"

"Ar plaukšķeni," sacīja vecais Hameri.

"Tieši tā. Mēs neļaujam starpzvaigžņu kuģiem nolais­ties uz apdzīvotas planētas, ja nav nodibināti atklāti sakari vai savienība. Tāpēc es atlidoju ar mazītiņu raķeškuģīti un nolaidos Hordena salā."

"Un jūs varat sazināties ar ar lielo kuģi ar parasta radio palīdzību, godājamais Ai?" Tas nāca no Obsli.

"Jā." Es nolēmu nepieminēt nelielo retranslatoru, ko biju palaidis Getenas orbītā no raķetes. Negribēju, lai viņi domā, ka esmu piesārņojis viņu debesis. "Būtu vaja­dzīgs diezgan spēcīgs raidītājs, bet jums šeit tādu ir daudz."

"Vai arī mēs varam sazināties ar jūsu kuģi pa radio?"

"Jā, ja jūs zināt pareizo vilni. Cilvēki uz borta atrodas stāvoklī, ko mēs saucam par auksto miegu, lai nezaudētu savas dzīves gadus, gaidot, kamēr es te lejā pabeigšu savu darbu. Pareizais signāls pareizajā vilnī liks iedar­boties mašīnām, kas viņus pamodinās no miega; pēc tam viņi varēs sazināties ar mani pa radio vai ansiblu, izmantojot Ollulu kā retranslatoru."

Kāds nervozi jautāja: "Cik viņu tur ir?"

"Vienpadsmit."

Tas radīja nelielu atvieglojumu, izsauca smieklus. Visi mazliet atslāba.

"Kas notiks, ja jūs nedosiet signālu?" jautāja Obsli.

"Viņi automātiski pamodīsies apmēram pēc diviem gadiem."

"Vai viņi nāks jūs meklēt?"

"Nē, ja vien nebūšu viņus uzaicinājis. Viņi sazināsies ar stabiļiem uz Ollulas un Heinas caur ansiblu. Vistica­māk, viņi nolems mēģināt vēlreiz ar citu Sūtni. Otra­jam Sūtnim parasti iet vieglāk nekā pirmajam. Viņam ir mazāk jāskaidro, un cilvēki viņam tic vairāk."

Obsli smīnēja. Vairums apkārtējo izskatījās domīgi un saspringti. Goms pamāja man ar galvu, it kā mēmi uzsla­vēdams par ātro atbildi, kā viens sazvērnieks otram. Slosi spožām acīm nekustīgi vēroja kādu iekšēju redzē­jumu, tad strauji pievērsās man. "Kāpēc," viņš teica, "go­dājamais Sūtni, visā Kārhaidā pavadītajā laikā jūs nekad nepieminējāt šo otru kuģi?"

"Kā mēs zinām, ka viņš nepieminēja?" smaidīdams sacīja Goms.

"Mēs sasodīti labi zinām, ka viņš nepieminēja, godā­jamais Gom," sacīja Jegei, arī smaidīdams.

"Tā bija," es sacīju. "Paskaidrošu, kāpēc. Doma par kuģi, kas tur kaut kur ārā gaida nezin ko, var cilvēkus satraukt. Es domāju, ka ari šeit dažiem tā nepatīk. Kār­haidā man tā ari neizdevās sasniegt uzticību tādā līmenī, lai es varētu sākt runāt par kuģi. Šeit jums par mani vairs nav jādomā; jūs gribat atklāti klausīties, kas man sakāms visai tautai. Jūs acīmredzot tik ļoti nebaidāties. Es uzdrošinājos sākt par to runāt, jo, manuprāt, ir pie­nācis laiks un Orgoreinā ir īstā vieta."

"Jums taisnība, godājamais Ai, pilnīga taisnība!" Slosi asi sacīja. "Jau pēc mēneša jūs varēsiet sūtīt signālu ku­ģim, un tas tiks uzņemts Orgoreinā kā redzama zīme un jaunas ēras zīmogs. Tad visu aklo acis atvērsies!"

Tā tas turpinājās līdz pat vakariņām, ko mums pasnie­dza pie tā paša galda. Mēs paēdām, padzērām un devā­mies mājup. Es no visa notikušā biju visai noguris. Pro­tams, bija neskaidrības un brīdinājumi. Slosi gribēja mani padarīt par reliģiju. Goms gribēja mani padarīt par viltvārdi. Mērsens, iespējams, gribēja pierādīt, ka viņš nav kārhaidiešu spiegs, pierādīdams, ka spiegs esmu es. Bet Obsli, Jegei un daži citi darbojās augstākā līmenī. Viņi vēlējās sazināties ar stabiļiem un atļaut GGĀ kuģa nolaišanos uz orgotiešu zemes, lai pārliecinātu vai pie­spiestu Orgoreinas komensāliju pievienoties Ekumēnei. Viņi ticēja, ka šādi Orgoreinā gūs lielu un ilgstošu prestiža uzvaru pār Kārhaidu un ka visi komensāli, kas piedalīsies uzvaras kaldināšanā, attiecīgi iegūs varu un prestižu valdībā. Brīvā tirgus frakcija, kas bija mazā­kumā starp Trīsdesmit Trim, bija pret robežstrīda tur­pināšanu Sinotas ielejā: viņi pārstāvēja konservatīvu, mierīgu, nenacionālistisku politiku. Viņi nebija tikuši pie varas ļoti ilgi un tagad lēsa, ka varētu atgūt zaudē­tās pozīcijas, ja riskētu sekot manis norādītajā virzienā. Tas, ka viņi manu misiju uzskatīja tikai par līdzekli pašu mērķu sasniegšanai, darbam nekaitēs. Ja viņi reiz būs uz ceļa, ar laiku radīsies sajēga par to, kurp tas ved. Lai arī tuvredzīgi, viņi vismaz nebija sapņotāji.

Obsli, mēģinādams pārliecināt pārējos, bija sacījis: "Vai nu Kārhaida nobīsies no tā, kādu spēku mums dos šāda savienība, un kārhaidieši vienmēr ir baidījušies no jaunām vēsmām un idejām un tādējādi atpaliks un izkritīs no spēles, vai arī Erenrangas valdība saņems dūšu un lūgs pievienoties savienībai pēc mums, otrajā vietā. Jebkurā gadījumā Kārhaidas šifgretors cietīs, jeb­kurā gadījumā mēs būsim ieguvēji. Ja mums pietiks prāta izmantot radušos situāciju, mēs gūsim pastāvīgu un paliekošu labumu!" Tad, pievērsies man: "Bet Ekumēnei tādā gadījumā mums jāpalīdz, godājamais Ai. Mums ir jāparāda kas vairāk nekā jūs viens pats, cilvēks, ko Erenrangā jau pazīst."

"Saprotu, komensāli. Jums gribētos labu, skaidri re­dzamu pierādījumu, un man tādu jums gribētos pie­dāvāt. Bet es nevaru nosēdināt kuģi, iekams neesmu pārliecināts par tā drošību un jūsu godīgumu. Man ir nepieciešama jūsu valdības piekrišana un garantijas, kas, ja pareizi saprotu, nozīmē visu komensāļu padomi, un publisks paziņojums."

Obsli manāmi saskāba, bet teica: "Godīga prasība."

Braukdams mājup kopā ar Šusgi, kas vakara gaitā bija piedalījies tikai ar saviem skaļajiem smiekliem, pajau­tāju: "Godājamais Šusgi, kas ir sarfi?"

"Viens no Iekšējās administrācijas Pastāvīgajiem bi­rojiem. Meklē viltotas reģistrācijas, neapstiprinātus ce­ļotājus, darbavietu maiņas, viltojumus, vārdu sakot visādus krāmus. Vārds "sarf' padibeņu valodā to arī nozīmē krāmus tā ir tāda iesauka."

"Tātad inspektori ir sarfu aģenti?"

"Iespējams, ka daži ari ir."

"Un policija? Ari tā taču kaut kādā pakāpē pakļaujas viņiem?" Jautājumu biju uzdevis uzmanīgi, un atbilde bija atbilstoša. "Droši vien. Es esmu Ārējais administra­tors, līdz ar to īsti nepārzinu, kas ko dara iekšlietās."

"To saprast nav viegli; ar ko nodarbojas, piemēram Ūdens ministrija?" Tā es maksimāli uzmanīgi atkāpos no jautājuma par sarfiem. Tas, ko Šusgis noklusēja, nebūtu neko nozīmējis kādam no Heinas vai Čifevaras, bet es biju dzimis uz Zemes. Ne vienmēr ir slikti, ja tavi senči ir bijuši noziedznieki. Dedzinātājs vectētiņš var atstāt tev mantojumā degunu, kas jūt sviluma smaku.

Man bija bezgala interesanti šeit, uz Getenas, novērot valdības, kas tik ļoti līdzinājās senās Zemes sistēmām: monarhiju un pilnībā attīstītu birokrātiju. Arī izmaiņas bija interesantas, bet tā vairs nebija izklaide. Savādi, ka attīstītākā sabiedrībā izmaiņas nozīmēja kaut ko tik baisu.

Tātad Goms, kurš gribēja pierādīt, ka esmu melis, ir Orgoreinas slepenpolicijas aģents. Vai viņš zināja, ka Obsli to zina? Neapšaubāmi. Vai viņš tādā gadījumā bija provokators? Vai viņš nomināli sadarbojās vai mēģināja graut Obsli frakciju? Kuru vai kuras frakcijas Trīsdesmit Triju valdībā kontrolē vai ietekmē sarfi? Tas bija jāno­skaidro, bet to izdarīt nebūs tik vienkārši. Mans darbs, kas uz mirkli bija šķitis skaidrs un cerību pilns, solījās kļūt tikpat mokošs un noslēpumu apsēsts, kā tas bija Erenrangā. Viss bija gājis labi, iekams Estravens kā ēna nebija izniris man blakus pagājušajā vakarā.

"Kāds ir lorda Estravena stāvoklis Mišnori?" jautāju Šusgim, kas bija atgāzies sēdekli un izskatījās aizsnau­dies klusajā mašīnā.

"Estravens? Šeit viņu sauc par Hārtu. Mums Orgo­reinā nav titulu, atmetām līdz ar Jaunās ēras iestāšanos. Ja es pareizi saprotu, viņš ir komensāļa Jegei padotais."

"Viņš tur dzīvo?"

"Droši vien."

Jau gribēju teikt, cik savādi, ka viņš bija vakar pie Slosi, bet šodien pie Jegei neparādījās, taču tad pārdo­māju, jo pēc mūsu šīrīta tikšanās tas vairs neizskatījās tik savādi. Tomēr pati doma, ka viņš ar nolūku turas no manis pa gabalu, lika man justies muļķīgi.

"Viņi viņu atrada," sacīja Šusgis, ērtāk iegrozīdamies polsterētajā sēdeklī, "kaut kur Dienvidpusē, līmes fab­rikā vai kaut kādā zivju konservu rūpnīcā vai tamlīdzīgā vietā, un izvilka no rensteles. Daži no Brīvā tirgus ļau­dīm, tas ir. Protams, viņš bija šiem noderīgs, kamēr bija kyorremy un premjerministrs, tāpēc viņi tagad to aizstāv. Man šķiet, viņi to dara, lai kristu uz nerviem Mērsenam. Ha, ha! Mērsens ir Tibes spiegs, un, protams, viņš domā, ka to neviens nezina, bet visi zina, un viņš nevar ciest Hārtu ne acu galā domā, ka tas ir vai nu nodevējs, vai dubultaģents, un īsti nezina, kurš, un negrib likt uz spēles šifgretoru, lai noskaidrotu. Ha, ha!"

"Un kā domājat jūs, godājamais Šusgi?"

"Nodevējs, godājamais Ai. Vienkāršs, parasts node­vējs. Nodeva savas valsts intereses Sinotas ielejā, lai nepieļautu, ka pie varas nāk Tibe, bet nenokārtoja visu pietiekami tīri. Viņš būtu saņēmis briesmīgāku sodu par izsūtījumu, ja tas būtu noticis šeit. Pie Meši pupiem! Ja spēlē pret savējiem, zaudē visu spēli. Tie, kam nav pat­riotisku jūtu, tie, kuri mīl tikai sevi, to nespēj saprast. Lai gan es nedomāju, ka Hārtu satrauc tas, kur viņš atrodas, ja vien tas viņam dod iespēju izlocīties un tikt pie kādas varas. Viņam nemaz nav tik slikti klājies tajos piecos mēnešos, kurus viņš ir šeit."

"Nav tik slikti."

"Jūs ari viņam neuzticaties, jā?"

"Neuzticos gan."

"Prieks to dzirdēt, godājamais Ai. Nesaprotu, kāpēc Jegei un Obsli tā turas pie viņa. Viņš ir pazīstams kā nodevējs, viņam nav ienākumu, viņš turēsies pie kama­nām, kamēr vien spēs. Es to saprotu tā. Nedomāju, ka ļautu viņam vizināties par brīvu, ja viņš man uzprasī­tos!" Šusgis izpūta gaisu un no sirds pamāja ar galvu, piekrizdams paša viedoklim, un tad uzsmaidīja man kā viens tikumīgs cilvēks otram. Mašīna klusi ripoja pa pla­šajām, labi apgaismotajām ielām. Rīta sniegs bija izku­sis, izņemot noplukušas kaudzes uz ielu malām, lija auksts, sīks lietutiņš.

Centrālās Mišnori ēkas valdības biroji, skolas, jomeš tempļi bija aiz lietus aizkara; to kontūras tik izplūdu­šas, ka šķita tās kūst. Stūri bija neizteikti, fasādes pleķainas, norasojušas, izplūdušas. Šajā viengabalainajā, smagajā pilsētā bija kaut kas plūstošs un netverams, kaut kas nesaprotams viengabalainā valstī, kur veselu­mam un daļai ir tas pats nosaukums. Un Šusgis, mans priekpilnais namatēvs, smagnējs, pamatīgs cilvēks, arī viņš kaut kādā ziņā, stūros un gar malām bija tāds kā nenoteikts, tāds kā ne gluži pa īstam.

Kopš brīža pirms četrām dienām, kad biju uzsācis braucienu cauri Orgoreinas plašajiem, zeltainajiem lau­kiem, kaut ko biju palaidis garām. Bet ko? Jutos nosiltināts. Pēdējā laikā man nebija tik auksti. Šeit istabas bija pieklājīgi siltas. Pēdējā laikā nebiju ēdis ar prieku orgo­tiešu virtuve bija pārsteidzoši pliekana, bet tas jau nav nekāds ļaunums. Bet kāpēc man ari cilvēki vienalga, vai es tiem patiku vai ne, šķita tādi kā pliekani? Daži bija spilgtas personības Obsli, Slosi, glītais un pretīgais Goms un tomēr tiem pietrūka kādas īpašības, kādas esamības dimensijas; un viņi nebija pārliecinoši. Viņi nebija gluži pa īstam.

Izskatījās tā, es domāju, it kā viņiem nebūtu ēnu.

Šāda augsta filosofija ir būtiski nepieciešama manā darbā. Bez tādām spējām es nevarētu kļūt par mobili, un uz Heinas es pat tiku īpaši apmācīts šajā mākslā, kur to sauc cēlā vārdā par tāliešanu. Tāliešanas mēr­ķis ir morāles jēdzienu intuitīva uztvere; līdz ar to tā savu izpausmi rod nevis racionālos simbolos, bet gan metaforiskās izteiksmēs. Man šajā priekšmetā nekad nav veicies, un tonakt es neuzticējos pats savām nojautām, jo biju ļoti noguris. Atgriezies savā dzīvoklī, meklēju glā­biņu karstā dušā. Bet arī tur jutu neskaidru nepareizību, it kā karstais ūdens nebūtu pilnībā īsts un uzticams un uz to nevarētu paļauties.

Mišnori. Streth susmy. Baidos cerēt, tomēr notieko­šais dod iemeslu cerībām. Obsli tirgojas un kaulējas ar pārējiem komensāliem, Jegei plātās, Slosi mēģina atņemt sekotājus citām partijām, un viņu atbalstītāju skaits aug. Viņi ir godprātīgi cilvēki un kārtīgi valda pār savu frak­ciju. Tikai septiņi no Trīsdesmit Trim ir uzticami Brīvā tirgus ļaudis, par pārējiem Obsli domā, ka varēs iegūt vēl desmit balsis, kas kopā veidotu nelielu pārsvaru.

Vienu laikam patiesi interesē Sūtnis: tas ir komens. Itepens no Einienas rajona, kurš interesējies par citplanētieša misiju kopš tā laika, kad strādāja sarfiem un bija atbildīgs par Erenrangas ziņu raidījumu cenzūru. Šķiet, ka viņa sirdsapziņu apgrūtina atmiņas par apspiedēja lomu. Viņš piedāvāja Obsli paziņot par ielūgumu zvaig­žņu kuģim ne vien savā valstī, bet aicināt arī Argavenu pievienot aicinājumam Kārhaidas balsi. Cēls plāns, kam nekad nenotikt. Viņi nekad nelūgs Kārhaidu nekur pie­vienoties.

Sarfi, kas ir starp Trīsdesmit Trim, protams, vispār atsakās atzīt Sūtņa klātbūtni un misiju. Kas attiecas uz remdenajiem un neizlēmīgajiem, kurus Obsli domā pie­saistīt: manuprāt, viņi baidās no Sūtņa tikpat daudz kā Argavens un viņa galms. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka

Argavens uzskatīja Sūtni par jukušu, jo pats bija jucis, bet šeit viņu uzskata par meli, jo paši melo. Viņi baidās no publiskas izgāšanās, no noticēšanas viltojumam, ko Kārhaida jau noraidījusi, bet varbūt tieši Kārhaida ir šo viltojumu izgudrojusi? Ja viņi izsaka aicinājumu un izsaka to publiski, tad kas notiks ar viņu šifgretoru, ja nekāds kuģis neieradīsies?

Dženli Ai tiešām prasa no mums neparasti lielu uzti­cēšanos.

Viņam tā acīmredzami nešķiet neparasta.

Un Obsli un Jegei domā, ka izdosies pārliecināt vai­rākumu no Trīsdesmit Trim uzticēties viņam. Nezinu, kāpēc neesmu tik labās domās par nākotni kā viņi; var­būt nevēlos, lai pierādās, ka Orgoreinā ir apgaismotāka valsts nekā Kārhaida, gatava riskēt un iegūt balvu, atstā­jot Kārhaidu ēnā. Ja ari mana skaudība ir patriotiska, tad tā ir pamodusies pārāk vēlu. Tikko es sapratu, ka Tibe drīz būs pilnībā atņēmis manu ietekmi, darīju visu, lai Sūtnis nokļūtu Orgoreinā; ari šeit, trimdā, esmu darījis visu, lai palīdzētu viņam iegūt vietējo uzticību.

Pateicoties naudai, ko viņš atveda no Eši, varu atkal dzīvot neatkarīgi kā "vienība", nevis "padotais". Man vairs nav jāiet uz viesībām, nav jārādās sabiedrībā ar Obsli vai citiem Sūtņa atbalstītājiem; neesmu saticis Sūtni gandrīz pusmēnesi kopš viņa otrās dienas Miš­nori.

Viņš man atdeva Eši naudu tā, kā algotam slepkavam izsniedz samaksu. Savā mūžā neesmu bieži bijis tik dusmīgs, un apzināti mēģināju viņu aizvainot. Viņš saprata, ka es dusmojos. Nezinu, vai saprata, ka būtu jāapvainojas. Izskatījās, ka viņš pieņem manu padomu, neraugoties uz to, kādā formā tas izteikts. Kad biju maz­liet nomierinājies, es to sapratu un sāku uztraukties. Vai tiešām Erenrangā viņš meklēja manu padomu, bet nezināja, kā man to pateikt? Ja tā, tad viņš būs pārpra­tis pusi un nesapratis pārējo no mūsu sarunas Pilī tajā vakarā pēc noslēgakmens iemūrēšanas svētkiem. Viņa šifgretors tātad balstās un sastāv, un veidojas pavisam citādi nekā mūsējais. Kad es domājos saskarsmē ar viņu esam pilnībā atklāts un vienkāršs, viņš to būs uztvēris kā īpaši miglainu un neskaidru saziņu.

Viņa trulums ir nezināšana. Viņa iedomība ir nezinā­šana. Viņš par mums neko nezina tāpat kā mēs par viņu. Viņš ir neizmērojami svešs, un es muļķis, jo atļāvu savai ēnai aizšķērsot cerības staru, ko viņš mums piedāvā. Tagad man jānoliek mirstīgā lepnums malā. Ne­drīkstu pagadīties viņam ceļā: jo viņš to tā vēlas. Viņam ir taisnība. Trimdā izdzīts kārhaidiešu nodevējs viņa misijai nepiešķirs papildu ticamību.

Saskaņā ar orgotiešu likumiem katrai "vienībai" ir jāstrādā. Es strādāju plastmasu fabrikā no astotās stundas līdz pusdienai. Darbs ir viegls: es pieskatu mašīnu, kas no plastmasas gabaliņiem ar karstumu līmē nelielas, caurspī­dīgas kastītes. Es nezinu, kam tās domātas. Pēcpusdienās, lai kliedētu garlaicību, esmu atsācis vecos vingrinājumus, ko iemācījos Rofererā. Priecājos, ka neesmu zaudējis pras­mes: joprojām varu izsaukt dothe spēku un ieiet ne-transā. Bet man nav nekāda labuma no ne-transa un, kas attiecas uz nekustības un gavēšanas iemaņām, varēju to visu ari nemācīties, jo tagad tāpat jāsāk viss no gala kā bērnībā. Esmu gavējis vienu dienu, un mans vēders jau brēc, ka pagājusi jau vismaz nedēļa. Nē, mēnesis!

Naktīs piesalst. Šonakt ass vējš nes sasalušu lietu. Visu vakaru domāju par Estri, un vēja šalkas izklausās pēc vēja, kas pūš manā zemē. Šonakt uzrakstīju dēlam garu vēstuli. Rakstot visu laiku ar muguru jutu Areka klātbūtni it kā pagriezies es viņu tūlīt ieraudzītu. Kāpēc es glabāju savus pierakstus? Lai tos lasītu mans dēls? Viņam tie nenāks par labu. Varbūt rakstu, lai neaiz­mirstu dzimto valodu.

Harhahad susmy. Joprojām pa radio nekas nav dzir­dams par Sūtni. Nez vai Dženli Ai saprot, ka Orgoreinā, par spīti plašajam redzamajam valdības aparātam, nekas netiek darīts redzami, nekas netiek izteikts skaļi. Mašīna apslēpj mahinācijas.

Tibe grib iemācīt Kārhaidai melot. Viņš pats mācās no Orgoreinas, un tā ir laba skola. Bet es domāju, ka mums būs grūti iemācīties melot, jo tik ilgi esam nodarbojušies ar augsto mākslu staigāt riņķī un apkārt patiesībai, ne reizi nesamelojoties, bet arī nepasakot taisnību.

Vakar orgotieši iebruka pāri Ei upei. Nodedzināja Tekemberas klētis. Sarfi tieši to arī grib, Tibe arī. Bet ar ko tas beigsies?

Slosi, uztvēris Sūtņa vārdus jomeš misticisma gaismā, skaidro Ekumēnes nonākšanu uz zemes kā Meši Valstības iestāšanos cilvēku vidū un vairs nesaprot mūsu mērķus. "Mums jāpārtrauc sacensība ar Kārhaidu, pirms ierodas Jaunie Cilvēki," viņš saka. "Mums jāšķīstās, gaidot viņu atnākšanu. Mums jāatsakās no šifgretora, jāaizliedz var­darbība un jāapvienojas bez skaudības kā viena pavarda brāļiem."

Bet kā to paveikt, pirms viņi ieradīsies? Kā saraut apburto loku?

Guyrny susmy. Slosi vada komisiju, kas gatavojas aiz­liegt nepiedienīgās lugas, ko rāda šejienes kemmera na­mos; tās droši vien ir līdzīgas kārhaidiešu huhuth. Slosi tās nepatīk, jo ir vulgāras, prastas un zaimu pilnas.

Mēģināt kaut ko aizliegt nozīmē to uzturēt.

Šeit ir tāds sakāmvārds "Visi ceļi ved uz Mišnori". Un, pat ja tu pagriez Mišnori muguru un ej prom, tu tik un tā atrodies uz Mišnori ceļa. Aizliegt vulgāro nenovēr­šami nozīmē kļūt vulgāram. Ir jāiet kur citur, jāizvirza cits mērķis; tad tu nostāsies uz cita ceļa.

Jegei vārdi šodienas Trīsdesmit Triju sēdē: "Es vēršos pret graudu eksporta blokādi uz Kārhaidu un sacensības garu, kas to uztur." It kā pareizi, bet šādi viņš tik un tā nenokāps no Mišnori ceļa. Viņam būtu jāpiedāvā alterna­tīva. Gan Orgoreinai, gan Kārhaidai jāpārtrauc uzņemtais ceļš, tām jāiet citā virzienā un šādi jāpārrauj apburtais loks. Jegei, manuprāt, būtu jārunā tikai par Sūtni un ne par ko citu.

Būt ateistam nozīmē apliecināt Dievu. No pierādī­jumu viedokļa Viņa pastāvēšanai vai nepastāvēšanai nav nekādas nozīmes. Tāpēc handdariti tik reti lieto vārdu "pierādījums"; viņi nav izvēlējušies pret Dievu izturēties kā pret faktu, kas pakļauts pierādījumiem vai ticībai, un viņi ir pārrāvuši apburto loku un ir tiešām brīvi.

Izzināt, uz kuriem jautājumiem nav atbildes, un uz tiem neatbildēt lūk, visnepieciešamākā prasme juku un tumsas laikos.

Tormenbod susmy. Nemiers pieaug: Centrālā Biroja radio joprojām nav pārraidījis ne vārda par Sūtni. Neviena pārraide par viņu no Erenrangas šeit nav tikusi atkārtota, un baumas no nelegāliem radio uztvērējiem, tirgotāju un ceļotāju stāsti nav nekur tālu izplatījušies. Sarfiem ir lielāka kontrole pār saziņas līdzekļiem, nekā es zināju vai spēju iedomāties. Tāda vara ir neaptverama. Kārhaidā karalis un kyorremy var diezgan labi kontro­lēt, ko cilvēki dara, bet tikpat kā nemaz to, ko viņi klausās, un nemaz to, ko viņi runā. Šeit parlaments var pārbaudīt ne vien darbus, bet ari domas. Cilvēkiem nevajadzētu dot tādu varu pār citiem.

Šusgis un citi atklāti vadā Dženli Ai pa pilsētu. Varu tikai minēt, vai viņš saprot, ka ar šo atklātību tiek mas­kēts fakts, ka viņš tiek slēpts. Neviens nezina, ka viņš te ir. Es jautāju darbabiedriem fabrikā: viņi neko nezina un domā, ka es runāju par kādu vājprātīgu jomeš sek­tantu. Nav informācijas, nav intereses, nekā, kas varētu palīdzēt Ai darbam vai aizsargāt viņa dzīvību.

Žēl, ka viņš izskatās tik līdzīgs mums. Erenrangā cil­vēki viņu uz ielas sazīmēja diezgan bieži, jo zināja dažus faktus vai baumas un zināja par viņa esamību. Šeit, kur viņa klātbūtne tiek turēta slepenībā, viņu neviens pat nepamana. Viņi neapšaubāmi redz viņu diezgan līdzīgi kā es mūsu pirmajā tikšanās reizē: neparasti garš, spē­cīgs, tumsnējs jaunietis, kam tikko sācies kemmers. Pagā­jušajā gadā rūpīgi izpētīju ārstu ziņojumus par viņu. Viņš būtiski atšķiras no mums. Atšķirības nav virspusē­jas. Viņš ir jāiepazīst, lai saprastu, cik viņš svešs.

Tad kāpēc viņi mēģina Sūtni slēpt? Kāpēc neviens komensālis nesaņemas un nesāk par šo jautājumu runāt ar tautu vai pa radio? Kāpēc pat Obsli klusē? Viņi baidās.

Mans karalis baidījās no Sūtņa; šie ļaudis baidās cits no cita.

Man šķiet, ka es kā ārzemnieks esmu vienīgais cil­vēks, kam Obsli uzticas. Viņam diezgan labi patīk mana sabiedrība (un tas ir abpusēji), un vairākas reizes viņš atteicies no šifgretora un atklāti lūdzis man padomu. Bet, kad aicinu viņu runāt atklāti, rosināt sabiedrības interesi, kas varētu pasargāt no frakciju intrigām, viņš mani nedzird.

"Ja visa Komensālijā vērotu Sūtni, sarfi neuzdrošinā­tos aiztikt viņu," es saku, "vai ari jūs, Obsli."

Obsli nopūšas: "Jā, jā, bet mēs tā nevaram darīt, Estraven. Radio, drukātās ziņas, zinātniskie izdevumi viss ir sarfu rokās. Ko tu iesaki man darīt vai klaigāt uz ielu stūriem kā tādam pusjukušam sektantam?"

"Bet var taču runāt ar cilvēkiem, palaist baumas. Es ar kaut ko līdzīgu nodarbojos Erenrangā pagājušajā gadā. Mēģiniet panākt, lai cilvēki sāk uzdot jautājumus, uz ko jums ir atbilde pats Sūtnis."

"Ja vien viņš liktu tam sasodītajam kuģim nolaisties un mums būtu, ko parādīt tautai! Bet tagad…"

"Viņš to nedarīs, iekams nebūs pārliecināts, ka jūsu motīvi ir godīgi."

"Vai tad tā nav?" Obsli paceļ balsi, piepūzdamies kā adatzivs. "Vai es neesmu ar Sūtni nodarbojies katru pagājušā mēneša stundu? Godīgi motīvi! Viņš grib, lai ticam visam, ko viņš mums stāsta, un tad atsakās mums uzticēties!"

"Un viņam vajadzētu?"

Obsli elš un pūš, un neatbild.

Viņš ir tuvāk godīgumam nekā jebkurš cits man pazīstamais orgotiešu ierēdnis.

Odhetheny susmy. Lai sasniegtu augstu stāvokli starp sarfiem, šķiet, jābūt samērā stulbam. Labs piemērs ir Goms. Viņš mani uzskata par kārhaidiešu aģentu, kas mēģina novest orgotiešus līdz milzīgam prestiža zaudē­jumam, pārliecinot tos noticēt viltus ziņām par Sūtni no Ekumēnes. Viņš domā, ka es visu laiku premjera amatā to tik vien darīju kā gatavoju minēto ļauno joku. Dieva dēļ, man tiešām ir labākas lietas, ko darīt, nekā sacens­ties šifgretorā ar padibenēm. Bet tik vienkāršu atklājumu viņš nespēj pamanīt. Tagad, kad Jegei ir mani acīmre­dzami pametis, Goms domā, ka varēs mani savā dīvai­najā veidā nopirkt. Viņš ir mani vērojis vai licis izsekot un noskaidrojis, ka man kemmers sāksies vai nu posthe, vai tormenbod dienās. Tā nu viņš vakar vakarā uzradās pilnā kemmerā (ko noteikti bija izraisījis ar hormoniem), gatavs vest mani kārdināšanā. Tāda nejauša tikšanās uz Pjenefena ielas. "Hārt! Neesmu tevi redzējis vai pusi mē­neša, kur tu visu laiku slēpies? Nāc, iedzersim pa kau­sam alus."

Viņš izvēlējās krogu tieši blakus Komensālijas Sabied­riskajam kemmera namam. Un pasūtīja nevis alu, bet dzīvības ūdeni. Viņš netaisījās velti šķiest laiku. Pēc pir­mās glāzes viņš apsedza ar savu plaukstu manējo un, piegrūdis seju man pavisam tuvu, čukstēja: "Mēs nesatikāmies nejauši, es tevi jau gaidīju: šovakar alkstu pēc tevis kemmerā," un nosauca mani pirmajā vārdā. Neno­griezu viņam mēli tikai tāpēc, ka nenēsāju nazi, kopš esmu pametis dzimteni. Pateicu, ka domāju trimdas laikā atturēties. Viņš dūdoja un murmināja, neatlaizdams manas rokas. Viņš ļoti strauji ieguva kemmerā sie­višķo formu. Goms kemmerā ir ļoti skaists, un viņš bija paļāvies uz savu skaistumu un seksuālo pievilcību, acīm­redzot zinādams, ka es kā handdarīts nelietoju medi­kamentus kemmerā apspiešanai līdz ar to man būtu ļoti grūti atturēties. Viņš aizmirsa, ka pretīgums ir pat labāks par medikamentiem. Izrāvos no viņa ķetnām, jo pieskārieni, protams, mani ietekmēja, un devos prom, ieteikdams viņam doties uz tuvējo sabiedrisko kemmerā namu. Pie šiem vārdiem viņš mani uzlūkoja ar nožēlo­jamu naidu: lai cik negodīgu motīvu vadīts, viņš tiešām bija kemmerā un ļoti uzbudināts.

Vai viņš tiešām domāja, ka pārdošos par tādām kapei­kām? Viņš droši vien cer, ka esmu ļoti nervozs. Tas mani tiešām dara nervozu.

Lai nolādēti šie nešķīstie cilvēki. Viņu starpā nav neviena šķīsta.

Osordny susmy. Šodien pēcpusdienā Dženli Ai runāja Trīsdesmit Triju sapulcē. Nebija atļauta nepiederošu per­sonu klātbūtne un nenotika radioreportāža, bet Obsli vēlāk mani uzaicināja pie sevis un atskaņoja perso­nisko tikšanās ierakstu. Sūtnis runāja labi, ar aizkus­tinošu godīgumu un degsmi. Viņam piemīt nevainība, ko uzskatu par svešu un muļķīgu; tomēr reizēm šķie­tamā nevainība atklāj plašas zināšanas un elpu aizrau­jošu mērķa apziņu. Caur viņu runā gudra un cēlsirdīga tauta tauta, kuras gudrība radusies no dziļas, senas, briesmīgas un neizsakāmi bagātas dzīves pieredzes. Bet viņš pats ir jauns: nepacietīgs, nepieredzējis. Viņš stāv augstāk par mums, redz tālāk, bet pats ir tikai cilvēka augumā.

Tagad viņš runā labāk nekā Erenrangā, vienkāršāk un smalkāk; viņš ir mācījies amatu praksē tāpat kā mēs visi.

Viņa runu bieži pārtrauca Uzvaras frakcijas locekli, pie­prasīdami, lai prezidents aptur šo vājprātīgo, izdzen viņu no telpām un turpina darbu saskaņā ar kārtību. Komens. Jemenbeni bija vistrokšņainākais un, iespējams, nebija pārdomājis savus vārdus. "Jūs tak negribat ticēt visiem gļukiem, par ko viņš stāsta?" viņš ik pa brīdim skaļā balsī jautāja Obsli. Iepriekš plānoto runātāja pārtraukšanu, kas padarīja ieraksta klausīšanos gandrīz neiespējamu, vadīja (tā saka Obsli) Kaharosili. Tālāk rakstu pēc atmiņas.

Alšels (vada sapulci): Godājamais Sūtni, mēs domā­jam, ka jūsu sniegtā informācija un godājamo Obsli, Slosi, Itepena, Jegei un citu priekšlikumi ir ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Tomēr mēs vēlētos zināt maz­liet vairāk, pirms nolemjam turpināt. (Smiekli.) Tā kā Kārhaidas karalis ir paturējis jūsu jūsu pārvietošanās līdzekli un tas atrodas neaizsniedzamā vietā, vai būtu iespējams, kā jau ieteikts, ka jūs izsaucat savu savu zvaigžņu kuģi? Vai kā jūs to saucat?

Ai: Zvaigžņu kuģis ir labs nosaukums, priekšsēdi.

Alšels: Jā? Un kā jūs to saucat?

Ai: Nu, tehniskais nosaukums ir cilvēku pārvadāšanai piemērots starpzvaigžņu Setiānas ražojuma GGĀK-20.

Balss: Jūs skaidri zināt, ka tās nav Sv. Peteti ragavas? (Smiekli.)

Alšels: Lūdzu. Jā. Tātad, ja jūs varētu dabūt šo kuģi uz zemes uz cietas zemes, ja tā var sacīt, lai mēs varētu, tā teikt, kārtīgi…

Balss: Kārtīgi pūst pīlītes!

Ai: Es loti vēlos piezemēt kuģi, godājamais Alšel, kā pierādījumu un liecību mūsu abpusējai labticībai. Es gaidu tikai jūsu oficiālo publisko paziņojumu par gai­dāmo notikumu.

Kaharosili: Vai tiešām, kolēģi, jūs neredzat, kas te notiek? Tas nav tikai stulbs joks. Tā pēc būtības ir pub­liska ņirgāšanās par mūsu uzticību, mūsu lētticību, mūsu muļķību un to ar neticamu bezkaunību ir izplāno­jis cilvēks, kas šodien stāv mūsu priekšā. Jūs zināt, ka viņš nāk no Kārhaidas. Jūs zināt, ka viņš ir kārhaidiešu aģents. Jūs redzat, ka viņam piemīt seksuālas novirzes, kas Kārhaidā Tumsas kulta ietekmē netiek ārstētas un pat tiek mākslīgi izraisītas pareģu orģijās. Un tomēr, kad viņš saka: "Es nāku no kosmosa," jūs aizverat acis, atslēdzat intelektu un ticat! Es nekad nevarēju iedomā­ties, ka tā notiks," utt., utt.

Spriežot pēc ieraksta, Ai pacietīgi panesa izsmieklu un uzbrukumus. Obsli apgalvo, ka viņš esot labi ticis galā. Es klīdu apkārt ap sapulču zāli, lai redzētu, kā viņi atstāj Trīsdesmit Triju sēdi. Ai izskatījās drūms un norūpējies. Tā ari vajadzētu būt.

Nevaru izturēt savu bezpalīdzību. Es pats iedarbināju šo mašinēriju un tagad vairs nespēju neko ietekmēt. Klīstu pa ielām, uzvilcis kapuci pār acīm, lai tikai kaut no attāluma redzētu Sūtni. Un tādas bezjēdzīgas ložņas dzīves dēļ es pametu savu varu, naudu un draugus? Terem, tu esi idiots.

Kāpēc es nevaru nodarboties ar kaut ko iespējamu?

Odeps susmy. Raidītājs, ko Dženli Ai ir nodevis Trisdesmit Triju rīcībā, Obsli rokās, nemainīs viņu nostāju.

Tas neapšaubāmi darbojas tā, kā aprakstīts, bet, ja pat Karaliskais Matemātiķis Šorsts par to varēja pateikt tikai: "Es nesaprotu tā darbības principus," tad nevienam orgotiešu matemātiķim vai inženierim neies labāk, un neko nevar ne pierādīt, ne atspēkot. Tas būtu lielisks iznā­kums gadījumā, ja šī pasaule būtu viena liela handdarītu citadele, bet diemžēl mums jāiet uz priekšu un jāsamin jaunais sniegs, pierādot un atspēkojot, jautājot un atbil­dot.

Vēlreiz mēģināju piespiest Obsli pateikt, cik iespējams ir Ai kontakts ar zvaigžņu kuģi, tā komandas uzmodināšana un mēģinājums ar radiosakaru palīdzību savienot kuģa kabīni ar Trīsdesmit Triju apspriežu zāli, lai komensāļi varētu ar viņiem sarunāties. Šoreiz Obsli bija gatavs iemesls, kāpēc tā nevar notikt. "Estraven, mīļais cilvēk, sarfi kontrolē visus radioviļņus, tu taču to zini. Man nav ne mazākās jausmas, kuri Saziņas ierēdņi ir no sarfiem; droši vien lielākā daļa, jo es zinu, ka viņi kontrolē visu līmeņu raidītājus un uztvērējus, ieskaitot tehniķus un meistarus. Viņi var apturēt vai viltot jebkādu mūsu saņemto pārraidi, pat ja mums tādu izdotos uztvert. Vai jūs varat iedomāties, kā tas izskatītos sapulcē? Mēs, "kosmosa piekritēji", paši sava joka upuri, kas, elpu aiz­turējuši, klausās kaut kādus trokšņus, un nekā cita nav ne atbildes, ne Vēsts?"

"Un jums nav naudas, lai nolīgtu uzticamus tehni­ķus vai pārpirktu viņējos?" es jautāju, bet tam nebija jēgas. Viņš baidās pazaudēt prestižu. Viņa izturēšanās pret mani ir mainījusies. Ja viņš atcels pieņemšanu par godu Sūtnim, viss būs sagājis grīstē.

Odarhad susmy. Viņš atcēla pieņemšanu.

Šorīt es devos apciemot Sūtni īsteni orgotiešu stilā. Ne atklāti, mājās pie Šusgis, kur vai visi kalpotāji ir sarfu aģenti, jo Šusgis pats ir no viņiem, bet uz ielas, nejauši, Goma gaumē, ložņādams un slēpdamies. "Godājamais Ai, vai jūs mani mirklīti uzklausītu?"

Viņš satrūcies paskatījās apkārt, tad, atpazinis mani, satraucās. Atguvis balsi, viņš izgrūda: "Un kāda no tā jēga, godājamais Hārt? Jūs zināt, ka nevaru paļauties uz to, ko jūs sakāt, kopš Erenrangas…"

Tas bija godīgi, ja ne patiesi; bet tur bija sava tais­nība: viņš zināja, ka gribu viņam dot padomu, nevis izteikt lūgumu, tāpēc uzrunāja mani, lai saglabātu manu lepnumu.

Es teicu: "Šeit ir Mišnori, nevis Erenranga, bet jūs esat tajās pašās briesmās. Ja jūs nevarat pārliecināt Obsli vai Jegei ļaut jums sazināties pa radio ar savu kuģi, lai cilvēki uz tā, paši palikdami drošībā, var jūs atbalstīt, apstiprināt jūsu izteikumus, tad es domāju, ka jums jāizmanto paša instruments, ansibls, un nekavējoties jāpiezemē kuģis. Tādā gadījumā jūs riskēsiet neizsakāmi mazāk nekā palikdams vienatnē."

"Komensāļu debates par manu vēsti netiek izpaus­tas. Kā jūs zināt par maniem "izteikumiem", godājamais Hārt?"

"Jo manas dzīves mērķis ir zināt…"

"Bet šeit tā nav jūsu darīšana. Par to lemj Orgoreinas komensāļi."

"Godājamais Ai, es jums saku, jūs esat dzīvības bries­mās," es teicu. Viņš uz to neko neatbildēja, un es aiz­gāju.

Man vajadzēja ar viņu parunāt jau sen. Tagad ir par vēlu. Vēlreiz bailes iznīcina viņa misiju un manu cerību. Ne bailes no svešādā, ne no šīs zemes tas nav iespē­jams šajā valstī. Orgotiešiem nepietiek ne prātiņa, ne gara lieluma, lai baidītos no īsteni un patiesi svešā. Viņi to pat neredz. Viņi skatās uz cilvēku no citas pasaules, un ko viņi redz? Spiegu no Kārhaidas, izvirtuli, aģentu, sīku, nenozīmīgu politisku "vienību", kādi ir paši.

Ja viņš neizsauks kuģi tūlīt, būs par vēlu. Jau tagad, iespējams, ir par vēlu. Tā ir mana vaina. Es visu esmu darījis nepareizi.

No augstā priestera Tuhulmi Sakāmvārdiem; grāmata iekļauta jomeš kanonā,

sacerēta ziemeļu Orgoreinā apmēram pirms 900 gadiem.

Meši ir Laika viducī. Brīdī, kad viņš ieraudzīja visu pilnā skaidrībā, viņš bija nodzīvojis trīsdesmit gadus, un pēc tam viņš dzīvoja vēl trīsdesmit gadus, un tā Redzējums notika viņa dzīves viducī. Un visi laiki pirms Redzējuma bija tikpat ilgi kā tie laiki, kas būs pēc Redzē­juma, kurš notika Laika viducī. Un Laika viducī nav ne pagātnes, ne nākotnes. Tas pastāv visā pagātnē. Tas pastāv visā nākotnē. Tas vēl nav bijis, tomēr būs. Tas ir. Tas ir viss.

Nekas nav neredzēts.

Nabags no Šenei atnāca pie Meši, vaimanādams, ka viņam nav nedz ar ko pabarot savas miesas bērnu, nedz graudu sēklai, jo lietavas sapūdējušas sēklu zemē, un visiem viņa pavarda Jaudīm tagad jāmirst badā. Meši teica: "Roc Tuerrešas akmens laukos, un tu atradīsi apslēptu sudrabu un dārgus akmeņus; jo es redzu, kā tos pirms desmittūkstoš gadiem tur noglabā karalis, kam negaidot uzbrucis ienaidnieks."

Nabags no Šenei raka starp Tuemešas akmeņu krāvu­miem un Meši norādītajā vietā atrada lielu daudzumu senu dārgakmeņu. Tos ieraudzījis, viņš iekliedzās priekā. Bet Meši raudāja, stāvēdams viņam blakus, un teica: "Es redzu, kā cilvēks nokauj savu pavarda brāli viena slīpēta dārgakmens dēļ. Tas notiek desmit tūkstošus gadu pēc šī brīža, un noslepkavotā kauli ieguls tepat šai kapā, kur bija dārgumi. Ak, cilvēk no Šenei, es zinu arī, kur būs tavs kaps; es redzu, kā tevi tur gulda."

Katra cilvēka dzīve ir Laika viducī, jo visi tika ierau­dzīti Meši Redzējumā un ir viņa Acu priekšā. Mēs esam viņa acu zīlītes. Mūsu darbi ir viņa Redzējums, mūsu pastāvēšana viņa Zināšana.

Ornena gāršā, kas ir simt jūdžu gara un simt jūdžu plata, auga hemmen koks. Tas izauga vecs un varen resns, tam bija simt zaru, un uz katra zara tūkstoš zariņu, un uz katra zariņa simt lapu. Koks sacīja savā sakņu sirdī: "Visas manas lapas ir redzamas, bet tikai ne šī viena, kas paslēpusies tumsā, ko rada pārējās. Šo lapiņu es noslēpšu un paturēšu sev. Kurš gan to pamanīs tumsā starp pārējām lapām? Un kurš gan tās visas izskaitīs?"

Meši gāja caur Ornena gāršu savos klejojumos un noplūca tieši to lapiņu no tieši tā koka.

Rudens vētrās nenokrīt neviena lietus lāse, kas jau kritusi, un lietus ir lijis, līst un līs katru rudeni. Meši redzēja katru lāsi, kur tā krita un krīt, un kritīs.

Meši Acu priekšā ir visas zvaigznes un tumsa starp zvaigznēm: un visas ir spožas.

Atbildēdams uz Šortas lorda jautājumu, Redzējuma mirklī Meši ieraudzīja visas debesis tā, it kā tās būtu viena vienīga saule. Virs zemes un zem zemes viss debess joms bija spožs, līdzīgs saules virsmai, un nebija nekādas tumsas. Jo viņš redzēja nevis to, kas bija, vai to, kas būs, bet to, kas ir. Zvaigznes, kas bēg un apslēpj savu gaismu, visas bija redzamas viņa acīm, un viņu gaisma spīdēja klātienē. [6]

Tumsa ir tikai mirstīgā acīs, kas domā, ka redz, bet neredz. Meši skatījumā nav tumsas.

Tāpēc tie, kas piesauc tumsu [7] , ir kļuvuši par muļķiem un tiks izspļauti no Meši mutes, jo viņi to, kā nav, ir nosaukuši par Sākumu un Galu.

Nav ne Sākuma, ne Gala, jo visas lietas ir Laika viducī. Kā visas zvaigznes var atspoguļoties lietus lāsē, kas krīt naktī, tā arī visas zvaigznes atspoguļo lietus lāsi. Nav ne tumsas, ne nāves, jo viss pastāv Mirkļa gaismā, un visa sākums un gals ir viens.

Viens vidus, viens redzējums, viens likums, viena gaisma. Skaties ar Meši acīm!

Satraucies par pēkšņo Estravena parādīšanos, par to, ka viņš tik labi pārzina manas darīšanas, un viņa uzstājī­gajiem brīdinājumiem, es apturēju taksometru un braucu uz Obsli salu. Gribēju lūgt, lai komensālis izskaidro, kādā veidā Estravens tik daudz uzzinājis un kāpēc izniris man priekšā uz ielas, mudinādams mani darīt tieši to, ko Obsli iepriekšējā dienā bija ieteicis nedarīt. Komensālis bija izgājis, durvju sargs nezināja, ne kur viņš ir, ne kad viņš atgriezīsies. Jegei mājā man neveicās labāk. Sāka snigt, sniegs bija ārkārtīgi biezs un ķēpīgs, un takso­metra šoferis atteicās vest mani tālāk par Šusga māju, jo mašīnai nebija sniega ķēžu. Tovakar man neizdevās sazināties ar Obsli, Jegei vai Slosi arī pa telefonu.

Pusdienās Šusgis paskaidroja: notiek jomeš svētki Svēto un Troņa balstu svinības un visiem Komensālijas augstākajiem ierēdņiem ir jābūt tempļos. Viņš arī pieņe­mami izskaidroja Estravena uzvedību: cilvēks, kam kād­reiz ir bijusi liela vara, tagad to zaudējis, mēģina izman­tot jebkuru iespēju ietekmēt notikumus vai cilvēkus. Tas nav tik daudz racionāli, cik aiz izmisuma, jo viņš jūt, ka pamazām ieslīd nespēkā un zaudē vārdu. Piekritu, ka tā varētu izskaidrot Estravena nervozo, gandrīz izmisīgo uzvedību. Tomēr man bija nemierīgi ap sirdi visas garās un smagās maltītes laikā. Šusgis runāja un runāja: ar mani, ar saviem daudzajiem darbiniekiem, palīgiem un pielīdējiem, kas ik vakarus sēdēja pie viņa galda. Nekad nebiju redzējis viņu tik daiļrunīgu, tik neizsakāmi prie­cīgu. Kad pusdienas bija galā, bija jau diezgan vēls un nebija jēgas nekur iet, un jebkurā gadījumā komensāļi ir aizņemti svētkos, tā teica Šusgis, līdz pat dienas pir­majām stundām. Nolēmu izlaist vakariņas un agri devos pie miera. Kaut kad starp pusnakti un rītausmu mani pamodināja sveši cilvēki, paziņoja, ka esmu arestēts, un bruņotas apsardzes pavadībā nogādāja Kunderšadenas cietumā.

Kunderšadena ir veca ēka, viena no nedaudzajām, kas vēl palikušas Mišnori. Savās pastaigās pa pilsētu biju to ievērojis gara, apsūbējusi, neglīta ēka ar daudziem torņiem, ļoti atšķirīga no bālajiem Komensālijas ēku kubiem un citām celtnēm. Tā izskatās tieši kā cietums. Tā arī ir cietums. Šī ēka neko neaizklāj, tā nav fasāde, pseidonīms. Tā ir īsta, patiesa patiesība, uz ko norāda tās nosaukums.

Sargi bariņš muskuļotu, spēcīgu puišu pagrūstīja mani caur gaiteņiem un pameta nelielā telpā, kas bija ļoti netīra un spilgti apgaismota. Pēc dažām minūtēm ieradās cita sargu grupa, kas pavadīja cilvēku ar izkāmē­jušu seju un valdonīgām manierēm. Viņš atstāja telpā tikai divus sargus. Es jautāju, vai drīkstu nosūtīt ziņu komensālim Obsli.

"Komensālis ir informēts par jūsu arestu."

Es teicu: "Ir informēts?" un tas bija stulbi.

"Mūsu priekšniecība, protams, rīkojas pēc Trīsdesmit Triju pavēles. Tagad jūs tiksiet nopratināts."

Sargi sagrāba mani aiz rokām. Es pretojos, nikni skaidrodams: "Es esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautā­jumiem tāpat, tā ka varat izlaist iebaidīšanu!" Cilvēks ar izkāmējušo seju manī neklausījās, bet iesauca no gai­teņa vēl vienu sargu. Trijatā viņi piesprādzēja mani pie grozāma galda, izģērba un injicēja cik nopratu kādu no patiesības narkotikām.

Es nezinu, cik ilga bija pratināšana vai kādus jau­tājumus man uzdeva, jo praktiski visu laiku vairāk vai mazāk atrados narkotiku ietekmē un neko neatceros. Kad atjēdzos, man nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi esmu pavadījis Kunderšadenā: spriežot pēc tā, kā jutos, četras piecas dienas, bet nebiju pārliecināts. Vēl ilgi pēc nākšanas pie samaņas nezināju, kura mēneša diena ir pienākusi vai kurš mēnesis; tikai ļoti lēnām sāku atgūt prāta skaidrību.

Atrados kravas mašīnā, ļoti līdzīgā tai, ar kādu biju šķērsojis Kargava kalnu grēdu ceļā uz Rēru, bet biju kra­vas kastē, nevis kabīnē. Man apkārt bija divdesmit trīs­desmit citi cilvēki, precīzu skaitu nenosaukšu, jo mums nebija citu gaismas avotu kā vien sprauga zem pakaļējām durvīm, un arī to aizsedza četrkārtīgs stiepļu pinums. Acīmredzot mēs bijām braukuši jau kādu laiku, jo, kad es atguvu spēju domāt, katrs cilvēks bija atradis savu vietu un izkārnījumu, vēmekļu un sviedru smaka bija sasnie­gusi zināmu līdzsvaru tā nedz auga augumā, nedz ari saruka. Neviens nepazina pārējos. Neviens nezināja, kurp mūs ved. Tikpat kā neviens nerunāja. Jau otro reizi biju ieslodzīts tumsā ar orgotiešiem, kas nesūdzējās un ne uz ko necerēja. Tagad sapratu, kādu zīmi biju saņē­mis pirmajā šajā zemē pavadītajā naktī. Nebiju ņēmis vērā tumšo pagrabu un devies meklēt Orgoreinas jēgu gaismā un virszemē. Nav nekāds brīnums, ka viss bija šķitis neīsts.

Man bija sajūta, ka mašīna brauc uz austrumiem, un es no tās netiku vaļā arī tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka mēs dodamies uz rietumiem, arvien dziļāk Orgoreinā. Uz citām planētām bieži zūd magnētiskā un virziena izjūta; kad prāts nespēj zudumu izlīdzināt, rodas pil­nīgs apjukums, sajūta, ka tiešām visa pasaule ir burtiski norāvusies no ķēdes.

Tajā naktī kravas kastē viens nomira. Viņš bija sists vai spārdīts pa vēderu un nomira no asiņošanas pa muti un anālo atveri. Neviens viņam nepalīdzēja, jo nebija iespējams palīdzēt. Pirms dažām stundām mums bija iedota plastmasas burka ar ūdeni, bet tā jau sen bija sausa. Mirstošais atradās man tieši blakus labajā pusē, un es uzliku viņa galvu sev uz ceļiem, lai atvieglinātu elpošanu; tur viņš arī nomira. Mēs visi bijām kaili, bet pēc tam viņa asinis kļuva par manu apģērbu: tās pār­klāja manas kājas un plaukstas kā sakaltis, stīvs, brūns apģērbs, kas nesilda.

Aukstums kļuva kodīgs, un mums nācās saspiesties ciešāk, lai saglabātu siltumu. Jau atdzisušais līķis tika izgrūsts, izslēgts no grupas. Pārējie spiedās kopā, grīļo­damies un kratīdamies līdzi mašīnai visu nakti. Dzelzs kastē valdīja pilnīga tumsa. Mēs bijām uz kaut kāda lauku ceļa, mūsu mašīnai neviens nesekoja. Pat piespiežot seju pie pašiem režģiem, pa durvju spraugu nevarēja redzēt neko citu kā tumsu un neskaidrus krītošā sniega rakstus.

Krītošs sniegs; jaunuzkritis sniegs; sen uzkritis sniegs; sniegs pēc tam, kad pār to ir lijis; pakusis sniegs, kas atkal sasalis, orgotiešu un kārhaidiešu valodās katram sniega stāvoklim ir savs apzīmējums. Kārhaidiešu valodā (kuru es zinu labāk nekā orgotiešu) esmu saskaitījis seš­desmit divus apzīmējumus dažādiem sniega stāvokļiem, veidiem, vecumiem un īpašībām tas attiecas uz sniegu, kas guļ uz zemes. Pastāv apzīmējumu kopa dažādiem snigšanas veidiem, dažādiem ledus veidiem; apmēram divdesmit vārdi, kas norāda, kāda ir temperatūra, vēja stiprums un dažāda veida nokrišņi kopumā. Sēdēju un prātā sacerēju sarakstus visu nakti. Ik reizi, kad izdevās atcerēties jaunu vārdu, sāku sarakstu no gala, ievieto­dams jauno vārdu atbilstošā vietā pēc alfabēta.

Neilgi pēc rītausmas kravas mašīna apstājās. Cilvēki caur spraugu kliedza, ka šeit ir līķis, lai atnāk un izvāc. Mēs mēģinājām saukt cits pēc cita. Mēs kopīgi dauzījā­mies pret durvīm un kravas kastes dzelzs sāniem, bet viss, ko panācām, bija tik briesmīgs troksnis, ka paši to nespējām izturēt. Neviens nenāca. Mašīna nekustējās no vietas vairākas stundas. Beidzot izdzirdējām ārpusē balsis; mašīna sagrīļojās, paslīdēja uz gāles un turpināja ceļu. Caur spraugu varēja redzēt, ka ir pavēls saulains rīts un ka mēs braucam pa mežainiem pakalniem.

Ceļš turpinājās vēl trīs dienas un četras naktis kopš manas pamošanās. Mašīna neapstājās pārbaudes punk­tos un ari nebrauca cauri nevienai apdzīvotai vietai. Brauciens bija neregulārs, saraustīts. Laiku pa laikam mašīna apstājās, lai nomainītu šoferi vai uzlādētu aku­mulatorus. Bija arī citas, mums pilnīgi nesaprotamas apstāšanās. Divas dienas mašīna stāvēja no pusdienlaika līdz tumsai it kā pamesta, tad atsāka kustību un brauca visu nakti. Reizi dienā, apmēram pusdienlaikā, mums pa durvju lūku tika izsniegta liela burka ūdens.

Līķi ieskaitot, mēs bijām divdesmit seši, divi velna duči. Getenieši bieži skaita pa trīspadsmit divdesmit seši, piecdesmit divi droši vien tāpēc, ka viņu mēne­sis ilgst tieši 26 dienas, kas ir arī viņu seksuālā cikla garums. Līķi novietoja pie tērauda durvīm kravas kas­tes aizmugurē, kur tas atradās aukstumā. Mēs pārējie gulējām vai sēdējām sarāvušies katrs savā vietā, savā teritorijā, savā zemes tiesā līdz naktij. Kad aukstums kļuva neizturams, mēs pamazām virzījāmies tuvāk cits citam, līdz saplūdām vienā būtnē, kas aizņēma kopēju telpu, kuras centrā bija siltums, bet nomalē auksts.

Un tomēr labsirdība neizpalika. Es un daži citi viens vecs vīrs un viens, kam bija smags klepus, tikām atzīti par visneizturīgākajiem pret aukstumu un katru nakti bijām grupas centrā, divdesmit piecu ķermeņu būtnes vidū, kur bija vissiltākais. Mēs necīnījāmies par siltāko vietu, mēs tajā vienkārši katru nakti atradāmies. Tāda labsirdība, ko cilvēki nezaudē nekad, ir briesmīga lieta. Briesmīga, jo tad, kad mēs esam kaili izmesti naktī un aukstumā, mums paliek vienīgi labsirdība. Mums, kas esam tik bagāti, tik stipri un vareni, izrādās, paliek tik maz. Mums nav nekā cita, ko dot.

Neskatoties uz to, ka kravas kastē bija maz vietas un pa naktīm mēs spiedāmies kopā, bijām cits citam sveši. Daži bija apdulluši un sazāļoti, daži jau pašā sākumā nebija garīgi veseli, un visi bija samocīti un pārbijušies. Tomēr bija savādi, ka pa visu laiku neviens nemēģināja uzrunāt visus pārējos kopā, pat ne lai viņus nolādētu. Bija labsirdība, bija izturība, bet klusumā, vienmēr klusumā. Saspiesti kopā mūsu mirstīgo miesu piesmakotā tumsā, mēs nemitīgi uzgrūdāmies cits citam, kopīgi satrūkāmies, klupām pār citiem, mūsu elpas sajaucās, mēs apvienojām savu ķermeņu siltumu, kā saliek malku ugunskurā, bet palikām sveši. Es tā arī neuzzināju neviena sava nelaimes biedra vārdu.

Viendien šķiet, tā bija trešā diena, kad mašīna bija stāvējusi vairākas stundas un es jau sāku domāt, ka mūs būs kaut kur pametuši, lai šajā kastē sapūstam, viens sāka ar mani runāt. Viņš stāstīja garu un piņķerīgu stāstu par dzirnavām dienvidu Orgoreinā, kur viņš bija strādājis, līdz nonācis nepatikšanās ar darbu pārraugu. Viņš runāja un runāja klusā, nomāktā balsī, ik pa brīdim pieskardamies manai rokai, it kā lai pārliecinātos, ka es joprojām klausos. Saule jau sliecās uz rietumiem, un, kamēr mēs stāvējām uz pagrieziena pakalna galā, caur durvju spraugu ieplūda gaisma. Pēkšņi visu varēja redzēt. Es ieraudzīju meiteni netīru, glītu, dumju, nogurušu meiteni, kas runādama neatraudamās skatījās man sejā, bikli smaidīdama, meklēdama mierinājumu. Orgotiešu jaunietis bija kemmerā un vēlējās man tuvināties. Vie­nīgā reize, kad kāds no viņiem man kaut ko lūdza, un es to nespēju dot. Piecēlos un piegāju pie durvju spraugas, it kā lai paelpotu svaigu gaisu un paskatītos ārā, un ilgi neatgriežos savā vietā.

Tonakt mašīna brauca augšup pa garām nogāzēm, tad lejup, tad atkal augšup. Palaikam tā pēkšņi apstājās. Katrā apstāšanās vietā mūs ieskāva sasalis, pilnīgs klu­sums; aiz mūsu dzelzs kastes sienām bija plaši, ledaini augstiešu tuksneši. Cilvēks kemmerā joprojām atra­dās man blakus, joprojām centās man pieskarties. Ilgi stāvēju, piespiedis seju loga stiepļu pinumam, elpodams tīru gaisu, kas kā bārdas nazis cirtās plaušās un kaklā. Rokas kļuva nejūtīgas, piespiestas pie dzelzs durvīm. Sapratu, ka tās vai nu jau ir apsaldētas, vai drīz apsals. Elpa bija sasalusi lāstekā starp lūpām un režģi. Man nā­cās ledu salauzt ar pirkstiem, lai varētu pagriezties. Apsē­dies pie citiem, sāku trīcēt no aukstuma, nekad dzīvē nebiju tā drebējis, mani kratīja spazmatiski drebuļi kā drudzī. Mašīna atsāka braukt. Troksnis un kustība radīja siltuma ilūziju, izgaisināja pilnīgo, ledaino klusumu, bet man tajā naktī pārāk sala, lai varētu aizmigt. Man šķita, ka lielāko daļu nakts braucām ļoti augstu virs jūras līmeņa, bet par to nevarēju būt pārliecināts, jo šādos apstākļos elpošana, sirdspuksti un enerģijas līmenis ne­bija uzticami rādītāji.

Kā vēlāk uzzināju, tonakt šķērsojām Sembensjenas kalnu grēdu, un pārejas atradās gandrīz trīs kilometru augstumā.

Izsalkums man īpaši netraucēja. Pēdējo reizi atcerējos ēdis tajās ilgajās un smagajās pusdienās Šusgis namā. Iespējams, ka Kunderšadenā mani baroja, bet to neatce­ros. Ēšana nebija daļa no eksistences dzelzs kastē, un es par to īpaši nedomāju. Toties mēs cietām no pastāvīgām slāpēm. Reizi dienā lūka, kas acīmredzot šim nolūkam bija ierīkota aizmugurējās durvīs, tika atvērta; kāds no mums pa to izbāza plastmasas kannu; tā drīz vien atkal parādījās pilna kopā ar ledaina gaisa brāzmu. Mums nebija iespējas ūdens daudzumu kaut kā izmērīt. Kannu padeva viens otram, katrs izdzēra divus trīs malkus, pirms nodot to nākamajās rokās. Neviens neuzņēmās atbildību par ūdens sadalīšanu vai taisnīgumu; neviens nerūpējās, lai vairāk ūdens tiktu cilvēkam, kas klepoja, kaut gan viņš gulēja drudzī. Es to vienreiz ierosināju, un cilvēki man apkārt piekrītoši pamāja, bet tas nekad nenotika. Ūdeni sadalīja apmēram līdzīgi neviens ne­mēģināja izdzert daudz vairāk par to, kas pienācās, un pāris minūtēs viss bija cauri. Reiz pēdējie trīs pie kastes priekšējās sienas netika pie ūdens, jo trauks bija iztukšots. Nākamajā dienā divi no tiem uzstāja, ka būs pirmie ūdens rindā, un tā notika. Trešais nekustīgi gulēja sarāvies savā kaktā, un neviens neparūpējās, lai viņam tiktu kaut lāse. Kāpēc to nedarīju es? Nezinu. Tas bija jau ceturtajā dienā. Ja mani būtu izlaiduši, es nezinu, vai būtu cīnījies par savu ūdens daļu. Izjutu viņa un slimo cilvēku, un citu slāpes un ciešanas tā, it kā tās būtu manējās. Es nevarēju neko darīt, novērst ne savas, ne citu ciešanas un tāpēc samierinājos ar tām tāpat kā pārējie.

Es zinu, ka citi tais pašos apstākļos būtu rīkojušies citādi. Es biju starp orgotiešiem, kas kopš dzimšanas bija apguvuši sadarbību, paklausību, pakļaušanos grupas mērķiem, ja saņemta komanda "no augšas". Neatkarība un izlēmība viņiem nebija raksturīga. Viņi īsti nemā­cēja dusmoties. Viņi kopā veidoja vienu veselumu, un es biju viens no viņiem; to juta visi, un tas bija glābiņš un mierinājums naktīs, kopība, kad viens gūst dzīvības spēku no otra. Bet kopumam nebija balss, tas bija bez vadības, pasīvs.

Cilvēki, kuru raksturs ir labāk rūdīts, noteikti būtu sasnieguši daudz vairāk: vairāk runājuši, taisnīgāk dalī­juši ūdeni, atvieglojuši slimo ciešanas, bijuši drosmīgāki. Es nezinu. Es zinu tikai to, kā bija tur, kravas kastē.

Piektajā rītā, ja pareizi skaitīju dienas kopš manas pamošanās kravas kastē, mašīna apstājās. Mēs dzirdē­jām ārpusē sarunas un sasaukšanos. Tērauda durvis tika atbultētas un plaši atvērās.

Pa vienam mēs rāpāmies ārā pa kastes vaļējo galu, kā nu kurš varēdams, un izlēcām vai izvēlāmies uz zemes. Divdesmit četri. Divus mirušos veco līķi un jauno, to, kas nebija divas dienas dabūjis ūdeni, izvilka vēlāk.

Ārā bija auksts, tik auksts un saules gaisma uz sniega tik spoža, ka bija ļoti grūti atstāt smirdīgo patvērumu kravas kastē, un daži no mums sāka raudāt. Mūsu ma­zais pulciņš spiedās cits citam tuvāk pie milzīgās mašī­nas; visi bija kaili un smirdīgi, mūsu kopums, naksnīgā būtne, spožās, nežēlīgās gaismas izģērbta. Viņi mūs nostādīja rindā un lika iet uz ēku kādus simt metrus attālāk. Ēkas metāla sienas un sniegotais jumts, baltais klājums visapkārt, milzīgā kalnu grēda, ko izgaismoja lecošā saule, debesjums viss šķita drebam un vizuļo­jam pārlieku spilgtā gaismā.

Mūs sarindoja gar lielu sili tādā kā šķūnī un lika maz­gāties. Visi sākumā tikai dzēra ūdeni. Pēc tam mūs ieveda galvenajā ēkā un izsniedza apakškreklus, pelē­kus flaneļa kreklus, bikses, getras un velteņus. Sargs atzīmēja mūsu vārdus sarakstā, un mēs rindā iegājām ēdamtelpā, kur līdz ar vairāk nekā simt citiem cilvēkiem pelēkās drānās apsēdāmies pie pieskrūvētiem galdiem un ēdām brokastis graudu biezputru un alu. Pēc tam visus, gan jaunos ieslodzītos, gan vecos, sadalīja vados pa divpadsmit. Mūsu vadu aizveda uz gateri nožogo­juma iekšpusē, kādus simt metrus aiz galvenās ēkas. Pavisam tuvu aiz žoga sākās mežs, kas klāja pakalnus, cik vien tālu acis sniedza. Sargu vadībā mēs nesām un krāvām dēļus no gatera lielā šķūnī, kur pa ziemu glabāja kokmateriālus.

Pēc kravas kastē pavadītajām diennaktīm nebija viegli staigāt, locīties, celt un nest smagumus. Mums neļāva stāvēt mierā, bet neviens arī īpaši nedzina pie darba. Dienas vidū dabūjām krūzi nerūguša graudu dzēriena orša. Ap saulrietu mūs ieslēdza guļamtelpā, kur visu nakti dega gaisma. Mēs gulējām uz pusotru metru pla­tiem plauktiem, kas stiepās gar sienām divos stāvos. Senākie cietumnieki uzrāpās augšējos stāvos, kas bija labāki, jo augšā bija siltāks. Katram pie durvīm izsniedza guļammaisu. Maisi bija raupji un smagi, netīri no citu sviedriem, bet biezi un silti. Vienīgais trūkums bija to īsums. Vidusmēra getenietis tādā maisā varēja ielīst ar visu galvu, bet es ne; nevarēju ari izstiepties uz nārām pilnā augumā.

Atrados Pulefenas komensālijas Trešajā brīvprātīgajā fermā un nomitināšanas aģentūrā. Pulefena Trīsdesmi­tajā rajonā atrodas Orgoreinas apdzīvojamās zonas galē­jos ziemeļrietumos, tās robežas iet gar Sembensjenas kalniem, Esagelas upi un jūras krastu. Rajons ir mazap­dzīvots, tajā nav pilsētu. Mums tuvākā apdzīvotā vieta bija Turufa vairākus kilometrus uz dienvidrietumiem; es līdz tai nekad nenokļuvu. Ferma atradās blakus lielam, neapdzīvotam mežu rajonam Tarenpetai. Tas atradās pārāk tālu ziemeļos, lai tur augtu lielie koki hemmen, seriem vai melnie vati, līdz ar to šeit auga tikai vienas sugas koki, repuļaini, neglīti četrus metrus augsti pelēki skujkoki, saukti thori. Lai gan dzīvnieku un augu sugu skaits uz Getenas ir diezgan mazs, to atsver katras sugas lielais pārstāvju skaits. Ari thori koki klāja tūkstošiem kvadrātkilometru lielas platības, un šajā mežā nebija vietas nekam citam. Pat tuksnaines šeit tiek rūpīgi kop­tas, un, lai gan mežā jau gadsimtiem ieguva kokmate­riālus, tajā nebija tukšumu, izcirtumu, celmu vai izkur­tējušu nogāžu. Šķita, ka katrs koks ir reģistrēts un ka ne zāģskaidiņa no mūsu gatera nepazūd neizmantota. Fermā bija neliela fabrika, un, kad laika apstākļi neļāva doties meža darbos, mēs strādājām gaterī vai fabrikā, apstrādādami šķeldu un mizas, un zāģskaidas, iegūdami no thori skujām sveķus, ko izmanto plastmasu ražošanā.

Darbs bija paveicams, un mūs pārāk neizdzina. Ja mums būtu mazliet vairāk ēdiena un labāks apģērbs, lie­lākā daļa darba būtu pat patīkama, bet mēs lielāko daļu laika bijām pārāk badaini un nosaluši, lai justu jebkādu patiku. Sargi reti bija skarbi un nekad nežēlīgi. Viņi bija slinki, lēni, smagnēji, kaut kādā ziņā sievišķīgi nē, ne tāpēc ka būtu trausli vai smalki, bet tieši pretējā ziņā: viņu miesa bija trekna, izplūdusi kā liellopam bez intelekta. Pirmo reizi uz Ziemas es jutos kā vīrietis starp sievietēm vai einuhiem. Visiem cietumniekiem piemita tas pats gļēvums un raupjums. Viņus nevarēja atšķirt citu no cita. Viņu emocijas bija tušētas, viņu sarunas bezjēdzīgas. No sākuma domāju, ka dzīvības trūkums radies no tā, ka viņiem atņemts ēdiens, siltums un brī­vība, bet drīz sapratu, ka tam bija daudz konkrētāks iemesls narkotikas, ko visiem ieslodzītajiem izsniedza, lai viņiem neiestātos kemmers.

Man bija zināms, ka pastāv zāles, kas spēj samazināt vai pat apturēt geteniešu seksuālā perioda kulmināciju; tās izmantoja, kad nepieciešamība, veselība vai tikumi pieprasīja atturēšanos. Tādējādi varēja izlaist vienu vai vairākus kemmerus bez veselības traucējumiem. Šādu zāļu brīvprātīga lietošana bija parasta un normāla parā­dība. Man nebija ienācis prātā, ka tās varētu piespiest lietot ar varu un pret cilvēka gribu.

Tam bija savi iemesli. Cietumnieks kemmerā traucēs grupas darbu. Ja viņu atbrīvotu no darba, kur viņu likt? īpaši tad, ja tajā laikā neviens cits cietumnieks nebūs kemmerā, kas bija visai iespējams, jo pavisam mēs bijām tikai kādi 150. Getenietim ir ļoti grūti izturēt kemmeru bez partnera. Tad tiešām labāk novērst ciešanas un nezaudēt darba laiku, un vispār kemmeru atcelt. Un tā nu viņi izmantoja zāles.

Tie, kas ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus gadus, bija psiholoģiski un, es domāju, arī fiziski pieraduši pie šādas ķīmiskas kastrācijas. Viņi bija bezdzimuma radījumi kā vērši. Viņi bija bez kauna un iekāres kā eņģeļi. Bet būt bez kauna un iekāres nav cilvēkam rak­sturīgi.

Tā kā daba getieniešu dzimumdziņu ir ļoti ierobežo­jusi un apcirpusi, tad sabiedrība šais jautājumos pārāk neiejaucas: uz Ziemas dzimumdziņas apspiešana, subli­mēšana un novirzīšana citās gultnēs notiek daudz mazāk nekā jebkurā man zināmā divdzimumu sabiedrībā. Attu­rēšanās ir pilnībā brīvprātīga; izlaidība pilnībā pie­ņemama. Ļoti reti sastopamas bailes vai frustrācija uz seksuāla pamata. Šeit es pirmo reizi redzēju, ka sabied­rība nepieskaņojas dzimumdziņai. Tā kā instinkts tika apspiests, nevis noraidīts, tas galu galā radīja cilvēkos nevis dusmas, bet kaut ko, iespējams, daudz ļaunāku vienaldzību.

Uz Ziemas nedzīvo kukaiņu kolektīvi. Atšķirībā no zemiešiem getenieši nedala savu pasauli ar senākām sa­biedrībām, neskaitāmām pilsētām, kurās sīciņi bezdzi­muma strādnieki pakļaujas tikai un vienīgi kolektīva in­stinktam, paklausībai grupas interesēm. Ja uz Ziemas būtu skudras, getenieši jau sen būtu mēģinājuši tās atdarināt. Brīvprātīgo fermu režīms ir samērā nesens izgudrojums, kas pastāv tikai vienas valsts teritorijā un par ko nekur citur neviens neko nezina. Tomēr tā ir izteikta zīme tam, kādā virzienā var attīstīties sabied­rība, kuras sastāvā ir cilvēki ar tik viegli kontrolējamu dzimumdziņu.

Pulefenas fermā, kā jau teicu, mūs baroja mazāk, nekā mēs ar savu darbu būtu pelnījuši, un apģērbs, jo īpaši apavi, bija pilnīgi nepiemērots ziemas klimatam. Arī sargiem, kas daudzi bija ieslodzītie probācijas periodā, neklājās labāk. Šīs vietas nolūks un iekārtojums bija sodīt, nevis iznīcināt, un es domāju, ka to visu varētu paciest, ja nebūtu pratināšanu un zāļošanas.

Dažus ieslodzītos uz pratināšanām izsauca grupās pa divpadsmit; viņi vienkārši atskaitīja tādu kā formālu grēksūdzi un katehismu, saņēma pret-kemmera injekciju un atgriezās darbā. Bet tie, ko uzskatīja par politiskajiem ieslodzītajiem, katru piekto dienu tika pratināti narko­tiku iespaidā.

Es nezinu, kādas zāles izmantoja. Es nezinu, kāds bija pratināšanas nolūks. Es nezinu, kādus jautājumus man uzdeva. Parasti pēc vairākām stundām atjēdzos guļamtelpā, nolikts uz nārām līdz ar sešiem septiņiem citiem ieslodzītajiem. Daži jau modās, citi joprojām ļengani gulēja narkotiku skavās. Kad visi bija uz kājām, sargi mūs veda uz fabriku strādāt. Pēc trešās vai ceturtās pra­tināšanas es vairs nespēju piecelties. Mani lika mierā, un nākamajā dienā es jau varēju iet līdzi savai grupai, lai gan jutos nedrošs uz kājām. Pēc nākamās pratināšanas nespēju piecelties divas dienas. Vai nu pret-kemmerā hor­moni, vai patiesības narkotikas acīmredzot bija kaitīgas manai ne-getenieša nervu sistēmai, un ar katru reizi iedarbība pastiprinājās.

Atceros, ka plānoju, kā nākamajā pratināšanā pieru­nāt inspektoru. Varētu sākt ar to, ka es apsolu godprā­tīgi atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem ari bez narkotikām; tad vēlāk es varētu viņam teikt: "Kungs, vai tiešām jūs nesaprotat, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildes uz nepareizajiem jautājumiem?" un tad inspektors pārvērstos par Faksi ar pareģa zelta ķēdi ap kaklu, un es varētu ilgi un patīkami runāties ar viņu, pieskatī­dams, kā skābe pil saberztas šķeldas katlā. Protams, kad es biju nonācis līdz istabiņai, kur notika pratināšanas, inspektora palīgs jau bija pavilcis nost manu apkakli un injicējis zāles, pirms vispār paspēju atvērt muti. Viss, ko es atceros no tās reizes, bet varbūt arī no kādas agrākas tikšanās, ir inspektors jauns noguruša paskata orgotietis ar netīriem nagiem -, kurš man bargi saka: "Jums man jāatbild orgotiski, jūs nedrīkstat runāt citā valodā. Runājiet orgotiski."

Lazaretes nebija. Fermā cilvēks vai nu strādāja, vai bija miris. Bet praksē pastāvēja zināmas atlaides pār­rāvumi starp darbu un nāvi; par tiem rūpējās sargi. Kā jau teicu, viņi nebija nežēlīgi, bet arī laipni ne. Viņi bija nolaidīgi un vienaldzīgi, ja vien varēja to atļauties. Viņi atļāva man un vēl vienam ieslodzītajam palikt guļamtelpā, kad kļuva skaidrs, ka nespējam piecelties, vienkārši atstāja mūs guļammaisos, it kā mūs vispār nebūtu pamanījuši. Man bija ļoti slikti pēc pēdējās pra­tināšanas. Otrs palicējs bija pusmūža cilvēks, kam bija kaut kāda nieru kaite, un viņš bija tuvu nāvei. Tā kā nomirt uzreiz nebija izdevies, viņam atļāva to darīt lē­nām, turpat uz nārām.

Viņu atceros skaidrāk par visu pārējo Pulefenas fer­mā. Fiziski viņš bija tipisks Lielā kontinenta getenietis kompakts, īsām kājām un rokām, apveltīts ar zemādas tauku slāni, kas pat slimībā piešķīra viņam slaiku apa­ļumu. Viņa pēdas un plaukstas bija mazas, gurni paplati, krūškurvis paliels, krūtis tikai mazliet lielākas nekā manas rases vīriešu kārtas pārstāvjiem. Ada viņam bija iesarkani brūna, melnie mati smalki, līdzīgi vilnai; seja plata, smalkiem, noteiktiem vaibstiem, izteiktiem vaigu kauliem. Uz zemes šāda tipa cilvēkus bieži sastop dažādos izolētos augstieņu rajonos vai polāros apgaba­los. Viņu sauca Asra; pēc profesijas viņš bija galdnieks. Mēs sarunājāmies.

Asram nebija nekas pretī nomirt, bet viņš baidījās no nāves un sarunās meklēja iespēju aizmirst par bailēm.

Mums bija maz kopīga, ja neskaita nāves tuvošanos, un par to viņš negribēja runāt. Tāpēc mēs diezgan bieži nesapratām viens otru. Viņam tas bija vienalga. Man, jaunākam un neticīgākam, būtu gribējies vairāk saprat­nes, ieklausīšanās, paskaidrojumu. Bet neko izskaidrot nevarēja. Mēs sarunājāmies.

Naktī guļamtelpā bija spilgta gaisma, daudz cilvēku un trokšņu. Dienā gaismu izslēdza, un lielā telpa bija krēslaina, tukša, mierīga. Mēs gulējām cieši blakus uz lāviņas un klusītēm runājāmies. Asram visvairāk patika stāstīt garus, samudžinātus stāstus par savu jaunību Komensālijas fermā Kundereras ielejā plašajā, skaistajā līdzenumā, kuru es šķērsoju pa ceļam uz Mišnori. Viņa dialekts bija nepazīstams, viņš bieži nosauca cilvēku, vietu, paradumu un darbarīku vārdus, ko es nesapratu, tā ka es reti kad guvu vairāk par ļoti virspusēju ieskatu viņa atmiņās. Kad viņš jutās vislabāk tas parasti bija ap pusdienlaiku -, es lūdzu viņu pastāstīt kādu teiku vai mītu. Vairums geteniešu ir gluži kā piebāzti ar stāstiem. Viņu literatūra, lai gan pastāv arī rakstītā formā, ir dzīva mutvārdu tradīcija, un šajā ziņā visi ir izglītoti. Asra zināja orgotiešu leģendas, Meši īsās teiksmas, leģendu par Parsidu, gabalus no lielajiem eposiem un romānam līdzīgo Jūras tirgoņu sāgu. Savā klusajā, neskaidrajā dialektā viņš pārstāstīja arī vietējās teikas, ko atce­rējās no bērnības. Un tad, noguris, viņš lūdza, lai arī es ko pastāstu. "Kādas teiksmas stāsta Kārhaidā?" viņš sacīja, berzēdams kājas, kas ļoti sāpēja, pagriezis pret mani seju ar kautrīgu, pacietīgu, viltīgu smaidu uz lūpām.

Reiz es teicu: "Es zinu stāstu par cilvēkiem, kas dzīvo uz citas pasaules."

"Kas tā par pasauli?"

"Diezgan līdzīga šai pasaulei, bet tā negriežas ap sauli. Tā riņķo ap zvaigzni, ko jūs saucat Selemi. Tā ari ir dzeltena zvaigzne tāpat kā saule -, un tajā pasaulē dzīvo citi cilvēki."

"Tas par tām citām pasaulēm ir sanovi mācībā. Kād­reiz bērnībā uz mūsu Pavardu mēdza nākt vecs, traks sanovi priesteris un stāstīt mums, bērniem, par to, kur pēc nāves nonāk meļi, kur pašnāvnieki, kur zagļi vai mēs arī tur nonāksim, mēs ar tevi, vienā tādā vietā?"

"Nē, es nerunāju par garu pasauli. Tā ir pa īstam. Tur dzīvo īsti cilvēki, tieši tāpat kā šeit. Bet sensenos laikos viņi iemācījās lidot."

Asra pasmīnēja.

"Nu nē, ne jau vicinot rokas. Viņi lidoja ar mašīnām kā auto." To bija grūti pateikt orgotiski, jo šai valodā nav vārda ar nozīmi "lidot"; tuvākais iespējamais nozīmē "slīdēt".

"Viņi iemācījās taisīt mašīnas, kas gāja pa gaisu kā kamanas pa sniegu. Un vēlāk viņi iemācījās, kā tās pada­rīt arvien ātrākas, līdz viņi atrāvās no zemes kā akmens no lingas un lidoja pāri mākoņiem un cauri debesīm un trāpīja citā pasaulē, kas griezās ap citu sauli. Un ko viņi atrada citā pasaulē? Viņi tur atrada cilvēkus!"

"Kuri visi slīdēja pa gaisu?"

"Varbūt jā un varbūt nē… Kad viņi tika līdz manai pasaulei, mēs jau mācējām pārvietoties pa gaisu. Bet viņi mums iemācīja, kā pārvietoties no vienas pasaules uz citu, mums šim nolūkam vēl nebija mašīnu."

Asra nesaprata, kāpēc vēstījumā sāk piedalīties pats stāstītājs. Man bija drudzis, sāpēja jēlumi uz rokām un krūtīm, kas bija radušies no narkotikām, un es īsti neat­cerējos, kā biju iecerējis pabeigt savu stāstu.

"Un tālāk?" viņš teica, mēģinādams saprast. "Ko vēl viņi darīja, ja neskaita lidošanu pa gaisu?"

"Viņi darīja visu apmēram tāpat kā šeit. Bet viņi ir kemmerā visu laiku."

Viņš iesmējās. Fermā nekas nevarēja palikt apslēpts, un gan ieslodzītie, gan sargi mani bija iesaukuši par "izvirtuli". Bet, ja nepastāv iekāre un kauns, neviens, lai ari cik neparasts, nevar tikt izraidīts no kopības. Un es nedomāju, ka Asra manis teikto sasaistīja ar mani un manām dīvainībām. Viņš to saprata kā variāciju par mūžīgo tēmu, tāpēc iesmējās un sacīja: "Visu laiku kem­merā, ko? Tad tā vieta ir paradīze? Vai tomēr elle?"

"Es nezinu, Asra. Kas būtu šī pasaule?"

"Nekas, jaunais cilvēk. Šī ir vienīgā pasaule, un tā notiek. Tu tajā piedzimsti, un viss notiek tā, kā no­tiek…"

"Es te nepiedzimu. Es izvēlējos šeit ierasties."

Mums apkārt krājās klusums un ēnas. Un tālumā aiz barakas sienām lauku klusumu pārtrauca vienīgi ļoti attāla rokas zāģa kaukšana.

"Nūjā nūjā," Asra murmināja un nopūzdamies berzēja kājas, neapzināti klusi vaidēdams. "Kurš tad to izvēlas," viņš noteica.

Pēc pāris naktīm viņš iekrita komā un drīz nomira. Tā ari neuzzināju, par ko viņš nosūtīts uz brīvprātīgo fermu par noziegumu vai kļūdu personas dokumen­tos -, un zināju tikai to, ka viņš Pulefenā pavadījis mazāk par gadu.

Nākamajā dienā pēc Asras nāves mani izsauca uz pra­tināšanu; šoreiz viņiem nācās mani nest, un es kopš tā brīža neko neatceros.

Kad gan Obsli, gan Jegei pēkšņi izbrauca no pilsētas un Slosi durvju sargs mani nelaida iekšā, bija skaidrs, ka pienācis laiks lūgt palīdzību ienaidniekiem, jo draugi vairs nekam nederēja. Devos pie komisāra Šusga un viņu šantažēju. Tā kā man nebija pietiekami naudas, lai viņu uzpirktu, bija jātērē reputācija. Starp neuzticīgajiem jau nodevēja vārds pats par sevi ir kapitāls. Pateicu viņam, ka esmu Orgoreinā Kārhaidas dižciltīgo frakcijas uzde­vumā, kura plāno Tibes novākšanu, un ka viņš man ticis norādīts kā kontaktpersona ar sarfiem. Ja viņš atteiktos sniegt man pieprasītās ziņas, tad maniem draugiem Erenrangā tiks paziņots, ka viņš ir dubultaģents, kas kalpo Brīvā tirgus frakcijai, un tas, protams, nāks zināms arī sarfiem. Un sasodītais muļķis man noticēja. Viņš nekavējoties pastāstīja man visu, ko gribēju zināt; viņš pat pajautāja, vai es piekritu.

No draugiem Obsli, Jegei un pārējiem man tiešas briesmas nedraudēja. Viņi bija nopirkuši savu brīvību, upurēdami Sūtni, un cerēja, ka es nesagādāšu nepatik­šanas viņiem vai sev pašam. Līdz brīdim, kad ierados pie Šusga, neviens, izņemot Gomu, nebija uzskatījis mani par uzmanības vērtu, bet tagad viņi man mīs uz papēžiem. Jābeidz darīšanas šeit un jāpazūd. Tā kā man nebija nekādu iespēju sazināties ar Kārhaidu, jo pastu pārbauda un telefonu un radio noklausās, pirmo reizi devos uz Karalisko vēstniecību. Te strādāja Sardon rem ir Chenevich, kuru savā laikā labi pazinu galmā. Viņš nekavējoties piekrita nodot Argavenam ziņu par to, kas noticis ar Sūtni un kur tas tiks ieslodzīts. Čenevičs bija pietiekami uzticams, gudrs un godīgs, viņš nodos ziņu tā, ka tā netiks pārtverta, bet, ko ar šo informāciju iesāks Argavens, man nebija ne jausmas. Gribēju, lai Argavens ir informēts, ja nu gadījumā no debesīm nokrīt Ai zvaig­žņu kuģis; jo tolaik man bija neliela cerība, ka viņš ir sazinājies ar kuģi, pirms sarfi viņu arestēja.

Tagad biju briesmās, un, ja biju redzēts ieejam Vēst­niecībā, briesmas bija reālas. No Vēstniecības durvīm devos taisnā ceļā uz karavānu piestātni pilsētas dien­vidos un jau pirms pusdienlaika biju atstājis Mišnori tāpat, kā te ierados, kā krāvējs kravas mašīnā. Man līdzi bija vecās atļaujas, nedaudz izmainītas, lai atbilstu jaunajam darbam. Orgoreinā papīru viltošana ir riskanta, jo pārbaudes notiek piecdesmit divas reizes dienā, bet arī tik liela riska apstākļos tā tomēr notiek pietiekami bieži, un vecie kolēģi no Zivju salas man parādīja, kā to darīt. Man nepatīk uzdoties par citu personu, bet nekas cits mani neglābs, nekas cits nepalīdzēs man šķērsot visu valsti līdz pat Rietumu jūrai.

Kamēr karavāna grabēdama vilkās pāri Kundereras tiltam ārā no Mišnori, manas domas jau bija rietumos. Rudens jau sliecās uz ziemu, un man bija jāsasniedz galamērķis, pirms ceļus slēdz ātrai satiksmei un kamēr no nokļūšanas tur vēl ir kāda jēga. Biju redzējis brīvprā­tīgo fermu Komsvašomā, kad vēl strādāju Sinotas ielejas administrācijā, bija gadījies runāt ari ar fermu bijuša­jiem ieslodzītajiem. Man bija smagi ap sirdi no dzirdētā un redzētā. Sūtnis, kas nespēja izturēt aukstumu un valkāja mēteli jau pie nulle grādiem, nepārcietīs ziemu Pulefenā. Tā nu nepieciešamība dzina mani uz priekšu, bet karavāna pārvietojās jo lēni, vilkdamās no pilsētas uz pilsētu, te pagriezdamās uz ziemeļiem, te dienvi­diem, pārkraudamās un apstādamās, tā ka līdz Etvenai Esagelas upes grīvā es nokļuvu tikai pēc pusmēneša.

Etvenā man paveicās. Pagaidu mājā no sarunām ar cilvēkiem uzzināju par kažokādu tirdzniecību ar upes augšteci: licencēti traperi ar ragavām vai leduslaivām ceļoja pa upi caur Tarenpetas mežiem gandrīz līdz pa­šam Ledājam. No sarunām par zvēru ķeršanu mani iz­kristalizējās doma par izkļūšanu no lamatām. Kerm­landē, tāpat kā Gobrina nomalē, dzīvo baltie peshtry, viņiem patīk vietas, kur pūš ledāju vēji. Savā jaunībā biju viņus medījis thori mežos Kermlandē, un kāpēc gan tagad nedoties medībās thori mežos pie Pulefenas?

Tik tālu Orgoreinas ziemeļrietumos, plašajās zemēs uz rietumiem no Sembensjenas cilvēki nāk un iet, gan­drīz kā pašiem tik, jo nepietiek inspektoru, lai visus sadzītu aplokos. Šeit pat Jaunajā laikmetā ir izdzīvojis kaut kas no vecās brīvības. Etvena ir pelēka ostas pil­sēta, celta uz Esagelas līča pelēkajām klintīm; ielās pūš lietains jūras vējš, un cilvēki ir drūmi jūras vilki, kas vārdus īpaši neizvēlas. Es pieminu Etvenu ar labu vārdu, jo tur veiksme atgriezās pie manis.

Iegādājos slēpes, sniegakurpes, slazdus un pārtiku, saņēmu medību atļauju, tiesības un numuru un tā tālāk no Komensālijas kantora, tad devos ceļā kājām uz augšu pa Esagelu kopā ar mednieku grupu, ko vadīja vecs vīrs, vārdā Mavriva. Upe vēl nebija aizsalusi, pa ceļiem jo­projām kustējās riteņu transports, jo piejūras nogāzēs pat gada pēdējā mēnesī vairāk lija nekā sniga. Vairākums mednieku gaidīja ziemas iestāšanos un thern mēnesī devās uz Esagelas augšteci ar leduslaivu, bet Mavriva plānoja jau agri doties tālu uz ziemeļiem un ķert peshtry, kad tie tikko sāk pārceļot uz mežiem. Mavriva labi pār­zināja nomali, Ziemeļu Sembensjenu un Uguns sopkas, un pa to laiku, ko pavadīju ar viņu kopā ceļā uz upes augšteci, es no viņa iemācījos daudz noderīga.

Pilsētiņā, sauktā Turufa, es izstājos no grupas, izlik­damies slims. Pārējie devās uz ziemeļiem, bet es viens pats izvēlējos ceļu uz ziemeļaustrumiem pa Sembens­jenas grēdas piekāji. Vairākas dienas apguvu teritoriju, tad, noslēpis praktiski visu savu iedzīvi nomaļā ielejā aptuveni divdesmit kilometru attālumā no Turufas, ap­metu līkumu, atgriezos pilsētiņā no dienvidiem un apmetos Pagaidu mājā. It kā gatavodamies medībām, no jauna iepirku slēpes, sniegakurpes, pārtiku, kažokādas guļammaisu un ziemas drēbes; iegādājos arī pārgājiena krāsniņu, daudzslāņu telti un vieglas ragavas, kur to visu salikt. Tad neatlika nekas cits kā gaidīt, līdz lietus pārvērtīsies sniegā un dubļi ledū. Tas nebija ilgi, jo vairāk nekā mēnesi biju pavadījis ceļā no Mišnori uz Turufu. Arhad thern dienā ziema bija uzsalusi un sāka krist ilgi gaidītais sniegs.

Šķērsoju Pulefenas fermas elektriskos žogus agrā pēcpusdienā, un sniegs jau drīz apklāja visas manas pēdas. Atstāju ragavas paslēptas mežā labu gabalu uz austrumiem no fermas un, nesdams tikai mugursomu, ar sniegakurpēm atbridu atpakaļ uz ceļa, pa kuru no­nācu līdz fermas vārtiem. Tur uzrādīju dokumentus, ko biju vēlreiz viltojis, kamēr gaidīju Turufā. Tagad tur bija "zilais zīmogs", un es biju kļuvis par Teneru Bentu, nosa­cīti atbrīvotu ieslodzīto. Dokumentiem bija pievienota pavēle līdz eps thern dienai ierasties Pulefenas komen­sālijas brīvprātīgo fermā uz divu gadu sardzes pienā­kumu pildīšanu. Acīgāks inspektors būtu izturējies pret maniem apbružātajiem dokumentiem ar aizdomām, bet acīgums šai pusē nebija cieņā.

Nekas nav tik viegli kā iekļūt cietumā. Tagad jācer, ka tikšu arī ārā.

Galvenais dežurējošais sargs izteica man rājienu par nokavētu dienu un aizsūtīja mani uz kazarmām. Vakari­ņas jau bija beigušās, un, par laimi, bija pārāk vēls, lai man izsniegtu reglamentam atbilstošu formas tērpu un zābakus un konfiscētu manu labo apģērbu. Ieroci man neizsniedza, bet es atradu, kur to var aizņemties, klīzdams pa virtuvi un mēģinādams izdīkt no pavāra kaut ko ēdamu. Pavārs glabāja savu ieroci, pakārtu uz naglas aiz cepeškrāsnīm. Es to nozagu. Tam nebija nāvējošā uzstādījuma; varbūt tā bija noregulēti arī pārējo sargu ieroči. Fermās cilvēkus nešāva: slepkavības atstāja bada, ziemas un izmisuma ziņā.

Pavisam bija trīsdesmit vai četrdesmit cietumsargu un 150-160 ieslodzīto; neviens neizskatījās īpaši labi, vairums bija cieti aizmiguši, lai gan nebija daudz vēlāks par Ceturto stundu. Man izdevās pierunāt jaunu sargu parādīt man, kur guļ ieslodzītie. Skatījos uz viņiem spilg­tajā gaismā lielajā guļamtelpā un biju jau gandrīz atme­tis cerību, ka varēšu rīkoties jau pirmajā naktī, neizraisot aizdomas. Visi gulēja savās vietās, paslēpušies guļam­maisos kā bērni mātes klēpī neredzami, neatšķirami. Visi, izņemot vienu. Viens bija par garu, lai paslēptos: viņam bija tumša seja kā skeletam, acis ciet un dziļi iegrimušas, mati gari un stiegraini.

Veiksme, kas bija atgriezusies pie manis Etvenā, ta­gad grieza pasauli, kā man vajadzēja. Man vienmēr ir piemitusi tikai viena dāvana zināt, kad laimes rats padosies pieskārienam, un tad zināt, ko darīt. Biju iedomājies, ka pagājušajā gadā Erenrengā esmu pazau­dējis apredzību un ka to nekad neatgūšu. Kāds prieks bija atkal sajust drošību, zināt, ka varu vadīt savu likteni un izdevību kā kamanas pa stāvu, bīstamu nogāzi!

Tā kā klīdu apkārt, bāzdams degunu, kur vajag un nevajag, spēlēdams pastulba, ziņkārīga nemiera gara lomu, mani pierakstīja vēlajā nakts maiņā. Ap pusnakti iekštelpās bija aizmiguši visi, izņemot mūs ar otru nakts­sargu. Es turpināju snaikstīties apkārt, laiku pa laikam noiedams arī gar gulētāju lāviņām. Pārdomāju plānus un sāku gatavot gribu un miesu, lai ieietu dothe stāvoklī, jo man pašam nepietiks spēku, ja nesaukšu palīgā Tumsu. Neilgi pirms rītausmas vēlreiz iegāju guļamtelpā un ar pavāra ieroci izšāvu uz Dženli Ai sekundes simtdaļu lādiņa, lai viņu apdullinātu. Tad izvilku viņu ar visu maisu no guļvietas, pārmetu pār plecu un devos uz sar­dzes telpu. "Ko tu dari?" pusaizmidzis teica otrs sargs. "Liec viņu mierā!"

"Viņš ir miris."

"Vēl viens? Pie Meši iekšām, un ziema vēl nav pat sākusies." Viņš piešķieba galvu un paskatījās Sūtņa sejā, kas karājās man aiz muguras. "A, tas ir Izvirtulis, vai ne? Meši Acs, es neticēju visam, ko stāsta par kārhaidiešiem, iekams nedabūju redzēt šito kroplo ķēmu. Viņš visu nedēļu gulēja savā vietā, pūta un vaidēja, bet nedo­māju, ka viņš tik vienkārši nosprāgs. Labi, nomet viņu kaut kur ārā līdz rīta gaismai, nestāvi te kā krāvējs ar mēslu maisu…"

Pa ceļam apstājos pie inspektoru telpas gaiteņa galā. Tā kā biju sargs, man neviens neliedza ieiet un samek­lēt sienas paneli, kur atradās visi slēdži un trauksmes pogas. Uzrakstu nebija, bet sargi paši bija ieskrāpējuši burtus, lai ātrumā nekļūdltos. Paļaudamies, ka "Ss" va­rētu nozīmēt "sētas", pagriezu slēdzi, lai atslēgtu strāvu no fermas ārējā nožogojuma; tad devos tālāk, vilkdams Ai pa zemi aiz pleciem. Nonācu pie ārdurvju sarga. Centos izrādīt, cik grūti man pavilkt tik smagu mironi, jo patiesībā dothe spēks kūsāja mani, un nebūtu viegli izskaidrot, kā es tik vienkārši varu pacelt un pārvietot ķermeni, kas daudz smagāks par mani. Sacīju: "Miris ieslodzītais, man lika iznest no guļamtelpas. Kur jūs viņus glabājat?"

"Es nezinu. Nes ārā. Kaut kur zem jumta, lai neno­grimst sniegā un pavasari neuzpeld smirdēdams. Snieg peditia." Mēs to saucam par sove sniegu tas ir biezs, mitrs, lielām pārslām tieši tāds, kāds man tobrīd vaja­dzīgs. "Jā, jā," es teicu un vilku savu nastu laukā, aiz barakas stūra, kur mani vairs nevarēja redzēt. Uzcēlu Ai atpakaļ plecos, pagāju pārsimt metru uz ziemeļrie­tumiem, uzrāpos uz nekaitīgās sētas un nolaidu lejā ne­samo, tad nolēcu pats, pacēlu Ai un devos uz upi, cik ātri vien varēdams. Nebiju ticis necik tālu no sētas, kad atskanēja trauksmes signāls un ieslēdzās prožektori.

Sniga pietiekami biezi, lai mani nevarētu redzēt, bet nepietiekami, lai ātri izzustu manas pēdas. Tomēr, kad tiku līdz upei, man vēl nebija sākuši dzīties pakaļ. Devos uz ziemeļiem pa neapsnigušu zemi un, ja tādas nebija, pa ūdeni. Upīte, kas strauji traucās uz Esagelu, vēl nebija aizsalusi. Pret rītausmu debesis sāka skaidroties, un man bija jākustas ātri. Pilnā dothe es varēju bez grū­tībām panest Sūtņa ķermeni, lai gan nasta bija neērta tās garuma dēļ. Iedams gar upīti pa mežu, nonācu līdz aizai, kur biju paslēpis ragavas. Piesprādzēju Sūtni pie ragavām, sakrāvu pārējās mantas viņam apkārt un virsū, līdz viņš bija labi apslēpts, visu pārsedzu ar brezentu. Tad pārģērbos un apēdu daļu pārtikas no mugursomas, jo man jau bija uzbrucis lielais izsalkums, kas pārņem cilvēku, ja dothe ir jāuztur ilgāk. Tad devos uz ziemeļiem pa galveno Meža ceļu. Mani drīz panāca divi slēpotāji.

Tagad biju ģērbies un bruņojies kā mednieks un vi­ņiem pastāstīju, ka cenšos panākt Mavrivas grupu, kas izgāja pēdējās grende mēneša dienās. Viņi pazina Mavrivu un noticēja manam stāstam, kad ieraudzīja medību atļauju. Viņi negaidīja, ka izbēgušie ļaudis dosies uz zie­meļiem, jo uz ziemeļiem no Pulefenas nav nekā cita kā meži un ledāji. Viņus, iespējams, pat neinteresēja izbēgušo atrašana. Kāpēc gan? Viņi slēpoja uz priekšu, un pēc pāris stundām satiku viņus dodamies atpakaļ uz fermu. Ar vienu no viņiem es biju stāvējis sardzē. Viņš tā ari nebija ievērojis manu seju, lai gan pusi nakts tā bija rēgojusies viņa acu priekšā.

Kad biju pārliecinājies, ka viņi tiešām ir prom, nogrie­zos no ceļa un visu dienu metu plašu loku caur mežu un pakalniem uz austrumiem no fermas. Ielejā netālu no Turufas, kur biju paslēpis pārējo ekipējumu, ierados no taigas puses. Bija grūti vilkt ragavas pa tik sarežģītu reljefu, jo tās bija smagākas par mani pašu; bet sniegs bija dziļš un pamazām sagūla cietāks, un es biju dothe. Nevarēju iziet no šī stāvokļa, jo, ja tā notiek, tad cilvēks kādu laiku nekam nav derīgs. Nekad nebiju palicis dothe ilgāk par stundu, bet zināju, ka daži Vecajie var spēku uzturēt diennakti vai pat ilgāk, un šībrīža nepiecieša­mība izrādījās ļoti noderīga skola. Dothe stāvoklī nav iespējams pārlieku uztraukties, un vienīgais, par ko es nervozēju, bija Sūtnis, kam jau sen vajadzēja pamosties pēc vieglā skaņas lādiņa saņemšanas. Viņš pat nepakus­tējās, un man nebija laika viņu kopt. Vai tiešām viņa ķermenis ir tik svešs, ka tas, kas mūs tikai nedaudz ap­dullina, viņam ir nāvējošs? Kad likteņa rats griežas tev zem pirkstiem, ir jāuzmanās ar vārdiem; es jau div­reiz biju viņu nosaucis par mirušu un nesis tā, kā nes mironi. Prātā ienāca doma, ka es pār pakalniem ragavās velku līķi, ka mana veiksme un dzīve tomēr ir izšķiestas velti. Tad es svīdu un lamājos, un dothe spēks tecēja no manis kā ūdens no saplēstas krūzes. Bet es turpināju ceļu, un spēks nepazuda, līdz biju sasniedzis slēptuvi kalnu piekājē, uzcēlis telti un apkopis Ai, cik labi bija iespējams. Atvēru koncentrētās pārtikas kubiņu kasti, pats apēdu lielāko daļu, bet dažus pārvērtu buljonā un iebaroju viņam, jo viņš izskatījās tuvu bada nāvei. Viņam uz rokām un krūtīm bija čūlas, kam netīrais guļammaiss neļāva sadzīt. Kad biju iztīrījis jēlumus un pārvietojis viņu kažokādu maisā, paslēpis viņu, cik nu ziema un taiga atļāva, vairāk neko nevarēju darīt. Bija iestājusies nakts, un lielā tumsa, samaksa par visa miesas spēka pakļaušanu gara vēlmēm, klājās man apkārt, tā nu es uzticēju sevi un viņu tumsai.

Mēs gulējām. Sniga. Visu dienu un nakti, kamēr gulēju thangen miegā, bija snidzis tas nebija putenis, bet pirmie lielie ziemas sniegi. Kad beidzot pamodos un ar mokām piecēlos, lai paskatītos ārā, telts bija līdz pusei aprakta sniegā. Visapkārt saules gaisma veidoja zilu ēnu rakstus. Tālumā pret spožajām austrumu debesīm pacē­lās pelēks stabs tur dūmoja Udenušreke, tuvākā no sopkām. Apkārt telts smailei bija sniegs, viss pakalni, pauguri, uzkalni, nogāzes bija balts un neskarts.

Es joprojām biju miegains un vārgs, jo nebiju atgu­vies pēc dothe, bet, kad vien varēju piespiest sevi pie­celties, es pa drusciņai baroju Ai ar buljonu; tās dienas vakarā viņš nāca pie samaņas, bet ne pie prāta. Viņš pie­lēca sēdus, kliegdams kā šausmās. Kad nometos pie viņa ceļos, viņš rāvās prom no manis un no pārpūles noģība. Naktī viņš daudz runāja nesaprotamā valodā. Bija tik dīvaini mežu tumsā un klusumā klausīties, kā viņš mur­mina vārdus valodā, ko iemācījies citā pasaulē. Nākamā diena bija grūta, jo, tikko mēģināju par viņu rūpēties, viņš, acīmredzot uzskatīdams mani par kādu no fermas sargiem, bailēs bēga, jo domāja, ka došu viņam nar­kotikas. Viņš mēģināja runāt nožēlojamā orgotiešu un kārhaidiešu valodas mistrojumā, lūgdams mani "nedarīt tā" un paniski pretodamies. Tā tas turpinājās, un es jo­projām biju thangen stāvoklī, un man nebija ne spēka, ne gribas, un šķita, ka nespēšu viņam palīdzēt. Todien es domāju, ka viņi Ai ir ne tikai sazāļojuši, bet ari zombējuši, padarījuši vājprātīgu vai atņēmuši viņam sapra­šanu. Tad es vēlējos, kaut viņš būtu nomiris ragavās tur, thore mežā, vai kaut man vispār nebūtu paveicies un es būtu arestēts, pirms tiku ārā no Mišnori, un nosūtīts uz kādu fermu atstrādāt pats savu sodu.

Pamodos no miega, un viņš mani vēroja.

"Estraven?" viņš izbrīnīts vārgi čukstēja.

Tad mana sirds atplauka. Es varēju viņu uzmundrināt un aprūpēt; tonakt mēs gulējām mierīgi.

Nākamajā dienā viņam bija daudz labāk, un viņš ēda sēdus. Jēlumi uz miesas sāka dzīt. Pajautāju viņam, kur tie cēlušies.

"Es nezinu. Man šķiet, ka tas no zālēm; viņi man visu laiku kaut ko injicēja."

"Lai neiestātos kemmers?" To es jau biju dzirdējis no cilvēkiem, kas bija izbēguši vai atbrīvoti no brīvprātīgo fermām.

"Jā. Un kaut ko vēl. Es nezinu, ko, laikam kādas patie­sības narkotikas. Man no tām kļuva slikti, bet viņi turpi­nāja man tās dot. Ko viņi gribēja uzzināt, ko es viņiem varēju pastāstīt?"

"Varbūt viņi negribēja tevi tik daudz pratināt, cik pieradināt?"

"Pieradināt?"

"Padarīt paklausīgu, vardarbīgi pieradinot pie kāda orgrevy paveida. Tāda prakse ir pazīstama Kārhaidā. Vai varbūt viņi jūs izmantoja eksperimentam. Man stāstīja, ka fermās uz ieslodzītajiem pārbauda apziņu izmaino­šas narkotikas un metodes. Es to kādreiz apšaubīju, bet tagad vairs ne."

"Jums Kārhaidā arī ir tādas fermas?"

"Kārhaidā?" es sacīju. "Nē."

Viņš trīcošām rokām berzēja pieri. "Un Mišnori arī teiktu, ka Orgoreinā tādu vietu nav, vai ne?"

"Gluži otrādi. Viņi ar tām lepotos, rādītu jums ierak­stus un attēlus par brīvprātīgo fermām, kur tiek rehabili­tēti deklasētie elementi un rod patvērumu rudimentāras cilšu grupas. Viņi pat varētu jūs aizvest uz Pirmā apga­bala brīvprātīgo fermu, kas atrodas netālu no Mišnori un ir visai izdevusies izrāde. Ja jūs ticat, ka Kārhaidā ir fermas, godājamais Ai, jūs mūs nopietni pārvērtējat. Mēs neesam sarežģīta tauta."

Viņš ilgi gulēja, skatīdamies kvēlošajā čabi krāsniņā, kuru es biju noregulējis uz smacējošu karstumu. Tad pievērsās man.

"Jūs jau šorīt man stāstījāt, es zinu, bet mans saprāts nebija pārāk skaidrs. Kur mēs esam, un kā te nokļuvām?"

Es vēlreiz pastāstīju.

"Jūs tā vienkārši paņēmāt mani un aizgājāt?"

"Godājamais Ai, jebkurš ieslodzītais vai visi kopā varētu no turienes aiziet jebkurā naktī. Ja jūs nebūtu mērdēti badā, pārguruši, iebaidīti un sazāļoti; ja jums būtu ziemas apģērbs; un ja jums būtu, kurp iet. Tur jau tā lieta. Kurp jūs ietu? Uz pilsētu? Nav dokumentu ar jums ir cauri. Uz taigu? Nav, kur patverties, ar jums ir cauri. Es domāju, ka vasarā Pulefenas fermā ir stingrāka apsardze. Ziemā pati ziema sargā fermu."

Viņš manī neklausījās. "Estraven, jūs mani nevarētu panest pat trīsdesmit metrus. Kā jūs varējāt skriet ar mani uz muguras pa tumsu vairākas jūdzes?"

"Es biju dothe stāvoklī."

Viņš saminstinājās. "Pēc savas gribas?"

"Jā."

"Jūs esat handdarīts?"

"Esmu audzināts saskaņā ar handdaras mācību un divus gadus dzīvojis Rofereras citadelē. Kermlandē vai­rums iekšējo pavardu ļaužu ir handdariti."

"Es domāju, ka dothe periodā cilvēks zaudē tik daudz enerģijas, ka vienkārši sabrūk?"

"Jā, tas ir thangen, tumšais miegs. Tas ir daudz ilgāks par dothe, un, ja tas reiz ir iestājies, tad ir ļoti bīstami mēģināt tam pretoties. Es nogulēju divas diennaktis. Arī tagad es atrodos thangenā es nevarētu pāriet pāri tam uzkalnam. Un daļa no tā ir izsalkums, esmu apēdis lie­lāko daļu pārtikas, ar ko biju plānojis iztikt visu nedēļu."

"Labi," viņš teica ar īgnu steigu. "Skaidrs, es jums ticu es nevaru jums neticēt. Te esmu es, un te esat jūs. Bet es nesaprotu. Es nesaprotu, kāpēc jūs to visu darījāt."

Tai brīdī man apskrējās dūša, un es ilgi skatījos uz ledus nazi, kas gulēja man pie rokas. Es nevarēju paska­tīties uz viņu, kamēr nebiju savaldījis savas dusmas. Par laimi, man sirdī nebija daudz siltuma un dzīvības, un es sev teicu, ka viņš ir neizglītots cilvēks, svešinieks, izmo­cīts un nobijies. Tā es nonācu pie taisnības un sacīju: "Domāju, ka jūsu ierašanās Orgoreinā un nonākšana Pulefenas fermā ir pa daļai mana vaina. Un es mēģinu savu vainu labot."

"Jums nav nekādas daļas pie manas ierašanās Orgo­reinā."

"Godājamais Ai, mēs esam vērojuši vienu un to pašu ar dažādām acīm. Es nepareizi pieņēmu, ka notikušo uztversim vienādi. Atgriezīsimies pagājušā gada pava­sarī. Es mudināju karali Argavenu uzgaidīt, nepieņemt lēmumus par jums vai jūsu misiju, jau kādu pusmēnesi pirms noslēgakmens ceremonijas. Audience jau bija ieplānota, un likās, ka labākais būs ļaut tai notikt un negaidīt nekādu iznākumu. Es domāju, ka jūs to visu saprotat, un kļūdījos. Es pārāk daudz ko uztvēru kā pašu par sevi saprotamu; es negribēju jūs aizvainot, dodams jums padomu. Es domāju, ka jūs saprotat, cik bīstama ir Pemmer Harge rem ir Tibe paaugstināšanās kyorremy. Ja Tibe būtu no jums baidījies, viņš būtu jūs apsūdzējis sadarbībā ar kādu frakciju un Argavens, kurš bieži rīko­jas baiļu iespaidā, liktu jūs noslepkavot. Es gribēju, lai jūs esat neredzams un drošībā, kamēr Tibe ir redzams un varens. Sagadījās tā, ka man nācās pazust līdz ar jums. Man bija jākrīt, lai gan negaidīju, ka tas notiks tajā pašā naktī, kad mēs tikāmies. Neviens nepaliek Arga­vena premjera amatā pārāk ilgi. Pēc Izraidīšanas pavēles saņemšanas nevarēju ar jums sazināties, jo baidījos ar savu negodu mest ēnu uz jums un tādējādi jūs apdrau­dēt. Es devos uz Orgoreinu. No šejienes mēģināju jums dot zīmes, ka jums nāktu par labu ierašanās Orgoreinā. Mudināju tos starp Trīsdesmit Trim, kuriem varēju kaut cik uzticēties, lai viņi atļauj jums iebraukt. Jūs nebūtu varējis ierasties šeit bez viņu palīdzības. Viņi redzēja, un es mudināju viņus redzēt, jūs kā ceļu uz varu, iespēju iziet no bezjēdzīgās sacensības ar Kārhaidu un atgriez­ties pie Brīvā tirgus veidošanas, varbūt arī iespēju izlauz­ties no sarfu varas. Bet viņi ir pārāk uzmanīgi, baidās rīkoties. Tā vietā, lai pārjums ziņotu plašai publikai, viņi jūs apslēpa, tādējādi zaudēdami savu iespēju; viņiem nācās jūs pārdot sarfiem, lai glābtu savu ādu. Es pārāk daudz ar viņiem rēķinājos un tāpēc esmu vainīgs jūsu priekšā."

"Bet kam gan… visas šis intrigas, slēpšanās un varas spēles, un slepenie plāni… kam gan tas viss, Estraven? Ko jūs gribējāt panākt?"

"Es gribēju panākt tieši to pašu, ko jūs. Mūsu pasau­les savienību ar jūsu pasaulēm. Un ko jūs domājāt?"

Mēs blenzām viens otrā pāri kvēlošajai krāsniņai kā divas koka lelles.

"Jūs domājat, pat ja šo savienību izveidotu Orgo­reinā?"

"Pat ja to darītu Orgoreinā. Kārhaida drīz vien būtu sekojusi. Vai jūs tiešām domājat, ka es pastāvētu uz šifgretoru, kad uz spēles likts tik daudz mēs visi, mūsu līdzcilvēki? Kāda nozīme tam, kura valsts pirmā atmos­tas, ja atmoda notiek?"

"Kā lai es, ellē, ticu tam, ko jūs man sakāt?" viņš uzsprāga. Vājums lika viņa dusmām izklausīties pēc skumju pilnas čīkstēšanas. "Ja tas viss ir patiesība, jūs varējāt man to paskaidrot pagājušajā pavasarī un aiz­taupīt mums abiem ceļojumu uz Pulefenu. Jūsu pūles manā labā…"

"Ir bijušas veltīgas. Esmu jums sagādājis sāpes, kaunu un briesmas. Es to apzinos. Bet ja es jūsu dēļ nebūtu cīnījies ar Tibi, jūs tagad te nebūtu, jūs gulētu kapā Erenrangā. Un tagad ir daži cilvēki Kārhaidā un daži Orgoreinā, kas jums tic, jo klausījās, ko es saku. Viņi vēl var jums palīdzēt. Mana lielākā kļūda bija, kā jūs jau teicāt, ka es visu jums nepaskaidroju. Neesmu paradis tā darīt. Neesmu pieradis nedz sniegt vai saņemt padomu, nedz uzņemties vainu vai vainot citus."

"Es negribu būt netaisns, Estraven…"

"Bet jūs esat. Un tas ir dīvaini. Uz Getenas es esmu vienīgais cilvēks, kas pilnībā jums uzticējies, un es ari esmu vienīgais uz Getenas, kam jūs atsakāties uzticē­ties."

Viņš atbalstīja galvu rokās. Tad vilcinādamies teica: "Piedodiet, Estraven." Tā bija vienlaikus atvainošanās un atzīšanās.

"Tomēr ir tā," es teicu, "ka jūs nevarat vai nevēlaties ticēt, ka es jums ticu." Piecēlos, jo kājās sākās krampji, un konstatēju, ka trīcu no dusmām un noguruma. "Iemā­ciet man savu prāta runu," sacīju, cenzdamies runāt viegli un bez rūgtuma. "Iemāciet man savu valodu, kurā nevar melot. Iemāciet un tad pajautājiet, kāpēc es darīju to, ko darīju."

"Ar lielāko prieku, Estraven."

Es pamodos. Līdz šim man bija grūti un neticami pamosties siltajā alā un noticēt, ka guļu teltī, ka esmu dzīvs, ka vairs neatrodos Pulefenas fermā. Šoreiz pamo­dos bez dīvainām blakussajūtām, bet ar mieru un patei­cību. Piecēlos sēdus un nožāvājos, mēģinādams ar pirk­stiem izķemmēt matu pinkas. Paskatījos uz Estravenu, kas ciešā miegā bija izstiepies pa virsu guļammaisam pus­metru nostāk. Viņam mugurā bija tikai plānās bikses viņam bija karsti. Gaisma atklāja manam skatienam tumšo, noslēpumaino seju. Aizmidzis Estravens izskatī­jās mazliet muļķīgi tāpat kā visi citi: apaļa, noteikta seja, sejas izteiksme atslābusi un tāla, sīkas sviedru pērlītes uz augšlūpas un virs biezajām uzacīm. Atcerējos, kā viņš stāvēja, sviedros mirkdams, parādē Erenrangā, tribīnēs, kur saules gaismā pulcējās dižciltīgie. Tagad redzēju viņu neaizsargātu un puskailu aukstākā gaismā un pirmo reizi ieraudzīju viņu patiesībā.

Viņš pamodās vēlu un ļoti lēni. Beidzot viņš grīļīgi piecēlās, uzvilka kreklu, izbāza galvu no telts, lai noskaid­rotu, kāds laiks, un tad pajautāja, vai es vēlos krūzi orša. Konstatējis, ka esmu jau pamanījies izvārīt katliņu ar dziru, izmantodams ūdeni, kas izkusa no vakarnakt uz krāsniņas atstātā ledus, viņš pieņēma krūzi, stivi man pateicās un apsēdās dzert.

"Kur mēs iesim tālāk, Estraven?"

"Tas atkarīgs no tā, kurp jūs vēlaties doties, godāja­mais Ai. Un kādā veidā jūs spējat ceļot."

"Kā visātrāk tikt prom no Orgoreinas?"

"Jāiet uz rietumiem, uz jūru. Aptuveni piecdesmit kilo­metri."

"Un tad?"

"Ostas sāks aizsalt vai jau būs aizsalušas. Ziemā kuģi tāpat nekur tālu nekursē. Tad mums būtu jāslēpjas un jāizdzīvo līdz nākamajam pavasarim, kad lielie kuģi sāk braukt uz Sifu un Perunteru. Uz Kārhaidu neviens nebrauks, ja turpināsies tirdzniecības aizliegums. Mēs varētu pieteikties darbā uz kāda tirdzniecības kuģa. Man diemžēl ir beigusies nauda."

"Vai ir vēl kādas citas iespējas?"

"Kārhaida. Pa sauszemi."

"Cik tālu tas ir? Vairāk nekā tūkstoš kilometru?"

"Ja brauc pa ceļiem. Bet mēs nevarēsim braukt pa ceļiem, jo netiksim tālāk par pirmo inspektoru. Vienīgais mums pieejamais ceļš ir uz ziemeļiem, cauri kalniem, tad uz austrumiem pāri Gobrinam un uz robežu pie Gutenas līča."

"Pāri Gobrinam? Jūs domājat ledāju?"

Viņš pamāja ar galvu.

"Tas taču ziemā nav iespējams?"

"Kāpēc ne? Ja mums paveicas kā tas ir ar visiem ceļojumiem ziemā. Vienā ziņā ledāju ērtāk šķērsot ir tieši ziemā. Redziet, labi laika apstākļi parasti saglabājas virs lielajiem ledājiem, kur ledus atstaro saules siltumu;

vētras tiek novirzītas uz ledāju malām. Tā rodas leģen­das par klusumu puteņa vidū. Tas varētu mums palīdzēt. Vairāk laikam nekas."

"Tad jūs tiešām domājat…"

"Nebūtu bijis jēgas jūs izzagt no Pulefenas fermas, ja tā nebūtu."

Viņš joprojām bija stīvs, izmocīts, drūms. Pagājušās nakts saruna bija iedragājusi mūs abus.

"Un, ja pareizi saprotu, jūs uzskatāt par labāku šķēr­sot Ledāju nekā gaidīt līdz pavasarim, kad jūra kļūst izbraucama?"

Viņš pamāja ar galvu. "Vientulība," viņš īsi noteica.

Brīdi visu pārdomāju. "Ceru, ka jūs esat ņēmis vērā manus trūkumus. Es neesmu tik izturīgs pret aukstumu kā jūs, gluži otrādi. Es neprotu slēpot. Un neesmu labā fiziskā formā kaut gan jūtos daudz labāk nekā pirms pāris dienām."

Viņš vēlreiz pamāja. "Es domāju, ka mums izdosies," viņš teica ar to īpašo vienkāršību, ko es visu laiku biju uztvēris kā ironiju.

"Labi."

Viņš paskatījās uz mani un iedzēra malku tējas. Dzē­rienu tiešām varētu saukt par tēju to gatavo no grauz­dētiem perm graudiem; oršs ir brūns, saldskābs dzēriens, tajā ir daudz A un C vitamīna, cukuru un patīkama stimulanta, kas radniecīgs lobelīnam. Ja uz Ziemas nav alus, tad ir oršs; ja nav ne alus, ne orša, tad nav ari cilvēku.

"Būs grūti," viņš sacīja, nolikdams krūzi. "Ļoti grūti. Ja mums neveiksies, mēs galā nenonāksim."

"Es labāk nomirtu uz Ledāja nekā tajā atejas bedrē, no kuras jūs mani izvilkāt."

Viņš nogrieza gabalu kaltēta maizes ābola, iedeva šķēli ari man un sēdēja, domīgi gremodams. "Mums vajadzēs pārtiku," viņš teica.

"Kas notiks, ja mēs nokļūsim Kārhaidā? Kas notiks ar jums? Jūs joprojām esat izraidīts."

Viņš pievērsa man tumšo ūdra skatienu. "Jā. Jādomā, ka es palikšu šajā pusē."

"Un kad viņi konstatēs, ka jūs palīdzējāt bēgt ieslo­dzītajam?"

"Kāpēc viņiem tas būtu jāzina?" Viņš salti pasmaidīja un teica: "Vispirms jātiek pāri ledājam."

Es nenoturējos: "Paklau, Estraven, piedodiet to, ko es vakar sarunāju."

"Nusuh." Viņš piecēlās, joprojām košļādams, uzvilka hīeb, mēteli un zābakus un kā ūdrs iznira pa durvju vār­stuli. Tad viņš iebāza galvu teltī. "Es varētu būt atpakaļ vēlu vai tikai rīt. Jūs tiksiet galā bez manis?"

"Jā."

"Labi." Un prom viņš bija. Man nekad nav nācies sa­stapt cilvēku, kas tik pilnīgi un strauji reaģētu uz situā­cijas izmaiņām kā Estravens. Es sāku atgūties un biju gatavs doties ceļā; viņa thangen bija beidzies; tikko tas kļuva skaidrs, viņš devās ceļā. Viņš nekad nesteidzās un neskrēja viņš vienmēr bija gatavs. Tas neapšaubāmi bija viņa izcilās politiskās karjeras noslēpums, un nu viņš upurēja savu karjeru manis dēļ. Tas ari izskaidroja, kāpēc viņš man ticēja un atbalstīja manu misiju. Kad es ierados, viņš bija gatavs. Uz Ziemas neviens cits nebija gatavs.

Tomēr viņš uzskatīja, ka lēmumus pieņem lēni un nebūt nav gatavs straujai rīcībai. Reiz viņš man sacīja, ka nemākot ātri domāt un tāpēc vadoties pēc vispārējas intuīcijas par to, kādā virzienā griežas "veiksme" un ka intuīcija viņu reti pieviļ. Viņš to teica pilnā nopietnībā; tas tā varētu būt. Citadeļu pareģi nav vienīgie getenieši, kas var paredzēt nākotni. Viņi ir pieradinājuši un apmā­cījuši priekšnojautu, bet nav uzlabojuši tās noteiktību. Šai ziņā arī jomešta ir sava taisnība: varbūt dāvana nav tikai nākotnes paredzēšana vien, varbūt tā ir spēja uz īsu mirkli redzēt visu ieraudzīt kopsakaru.

Kamēr Estravens bija prom, uzgriezu krāsniņai pašu augstāko temperatūru un beidzot sasilu caur un cauri tā nebija bijis jau… cik ilgi? Tagad vajadzētu būt thern pirmajam ziemas un jaunā Pirmā gada mēnesim, bet Pulefenā man bija sajucis dienu skaits.

Krāsniņa bija viens no geteniešu izcilajiem un ekono­miskajiem izgudrojumiem, ko viņi bija noveduši līdz pil­nībai gadu tūkstošus ilgajā cīņā ar aukstumu. To varētu uzlabot, vienīgi ievietojot uz kodolreakciju balstītu ener­ģijas avotu. Bioloģiskā baterija derēja četrpadsmit mēnešu nepārtrauktai lietošanai; krāsniņa varēja sara­žot lielu karstumu, tajā bija apvienota plītiņa, sildītājs un gaismas ķermenis. Tās svars bija mazāks par diviem kilogramiem. Bez krāsniņas mēs nebūtu nogājuši pat simt kilometrus. Estravens par to noteikti samaksājis lie­lāko daļu naudas naudas, ko es viņam tik augstprātīgi biju izsniedzis Mišnori. Telts, izgatavota no plastikas, kas iztur jebkādus laika apstākļus un kaut daļēji risina problēmas ar ūdens kondensātu, kas piemeklē visas teltis aukstā laikā; peshtry ādiņu guļammaisi; apģērbs, slēpes, ragavas, pārtikas krājumi viss bija vislabākās kvalitātes, viegls, izturīgs, dārgs. Ja viņš devās pēc pār­tikas, tad par ko viņš to pirks?

Viņš neatgriezās līdz nākamās dienas vakaram. Es dienas laikā vairākkārt izgāju pastaigā ar sniegakurpēm, lai atgūtu spēkus un iemācītos ar tām staigāt; bradāju pa ieleju, kur bija paslēpta mūsu telts. Pratu slēpot, bet sniegakurpes man bija jaunums. Neuzdrošinājos iet pāri pakalniem, jo baidījos, ka neatradīšu ceļu atpakaļ; zeme bija mežonīga: stāvas nogāzes, ko vagoja upīšu gravas, un pavisam netālu mākoņu ieskauti kalni austrumos. Man pietika laika pārdomāt, ko es iesāktu šai pamestībā, ja Estravens neatgrieztos.

Ieraudzīju, kā viņš traucas pa krēslaino nogāzi viņš slēpoja lieliski un tad nobremzē man blakus, netīrs, noguris un apkrāvies ar mantām. Viņam uz muguras bija sodrējains maiss, pilns ar pakām; viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša, kas senlaikos nolaidās pa Zemes mā­jokļu skursteņiem. Pakās bija kadik graudi, kaltēti mai­zes āboli, tēja un plāksnes cietā, sarkanā cukura ar mālu piegaršu, ko getenieši iegūst no kaut kādiem sīpoliem.

"Kur jūs to visu dabūjāt?"

"Nozagu," sacīja kādreizējais Kārhaidas premjers, izstiepis rokas pār krāsniņu, ko vēl nebija nogriezis; pat viņam bija auksti. "Turufā. Knapi izglābos." Vairāk es no viņa par to neko nedzirdēju. Viņš nelepojās ar padarīto un nespēja par to smieties. Zagšana uz Ziemas ir smags noziegums; vairāk par zagli nicina tikai pašnāvnieku.

"Šo mēs izlietosim vispirms," viņš teica, kamēr es liku kust katliņu ar sniegu uz plītiņas. "Tas ir smags." Lielākā daļa pārtikas, ko viņš bija iegādājies agrāk, bija "superpārtika" stiprināts, kaltēts, kubiņos saspiests maisījums ar augstu enerģētisko vērtību. Orgotieši to sauc par "gichy-michy", un ari mēs to tā saucām, lai gan savā starpā runājām kārhaidiski. Mums tās bija pietie­kami, lai iztiktu sešdesmit dienas, ja dienā katrs patē­rējam apmēram puskilogramu. Nomazgājies un paēdis, Estravens ilgi sēdēja pie krāsniņas, uzskaitīdams, kas un cik lielā daudzumā mums ir, un kā un kad mums tas jāizmanto. Mums nebija svaru, un viņš par mēr­vienību izmantoja gichy-michy puskilograma kasti. Viņš, tāpat kā daudzi getenieši, zināja katra pārtikas produkta enerģētisko vērtību; viņš zināja, cik viņam nepieciešams konkrētos apstākļos, un diezgan labi varēja izrēķināt arī, kas būs nepieciešams man. Tādas zināšanas uz Ziemas ir nepieciešamas, lai izdzīvotu.

Kad beidzot proviants bija saplānots, viņš izstiepās uz guļammaisa un aizmiga. Naktī dzirdēju, kā viņš miegā murmina skaitļus svarus, dienas, attālumus.

Mums, aptuveni rēķinot, bija jānoiet 1200 kilometru. Pirmos pārsimt mēs iesim uz ziemeļiem-ziemeļrietumiem, cauri mežiem un pāri Sembensjenas grēdas zie­meļu atradzēm līdz lielajam Ledājam, kas pārklāj Lielā kontinenta abas daivas uz ziemeļiem no 45. paralēles un vietām stiepjas līdz pat 35. paralēlei. Viena tāda strēle ir Uguns sopku rajonā, kas ir Sembensjenas dienvidu virsotnes; turp mēs arī gatavojāmies doties vispirms. Pēc Estravena domām, mēs varētu starp kalniem atrast ceļu uz Ledāju, kāpjot pa kādu no ledus mēlēm, kas plūst pa nogāzi. Tālāk mēs kādus 900 kilometrus ceļotu pa pašu Ledāju uz austrumiem. Pie Gutenas līča, kur ledāja mala atkal pagriežas uz ziemeļiem, mēs plānojām nokāpt un doties kādus 120 kilometrus uz dienvidaustrumiem pāri

Šenšei purvājiem, ko ap to laiku klāj 3 līdz 6 metrus bieza sniega kārta, līdz Kārhaidas robežai.

Mēs plānojām visu ceļu veikt pa neapdzīvotām un neapdzīvojamām vietām. Tā mēs izvairīsimies no in­spektoriem, kas mums bija ļoti svarīgi. Man nebija dokumentu, un Estravens sacīja, ka viņējie neizturētu nākamo viltošanu. Jebkurā gadījumā es varēju izlikties par getenieti tikai tad, ja neviens man nepievērsa īpašu uzmanību. Šajā ziņā Estravena piedāvātais plāns bija ļoti izdevīgs.

Visās pārējās ziņās tas bija vienkārši vājprātīgs.

Savas domas paturēju pie sevis, jo no sirds domāju, ka labāk iet bojā, mēģinot glābties, ja reiz ir iespēja izvēlēties, kādā nāvē mirt. Estravens toties turpināja pārdomāt citas iespējas. Nākamajā dienā, kamēr ļoti rū­pīgi kravājām ragavas, viņš jautāja: "Ja jūs izsauktu zvaigžņu kuģi, kad tas varētu ierasties?"

"Pēc astoņām līdz piecpadsmit dienām atkarībā no tā, kur orbītā tas atrodas. Tas var būt otrā saules pusē."

"Un ātrāk ne?"

"Nē. GGĀ dzinēju nevar izmantot saules sistēmās. Kuģis var ierasties tikai ar raķešdzinējiem, un tas prasīs vismaz astoņas dienas. Kāpēc tāds jautājums?"

Viņš pievilka saiti un sasēja mezglu, tad sacīja: "Ap­svēru domu lūgt palīdzību no jūsu pasaules, jo manējā neko nespēj palīdzēt. Turufā ir radiobāka."

"Cik jaudīga?"

"Ne pārāk. Tuvākais lielais raidītājs ir Kukumejā, kas ir kādus 650 kilometrus uz dienvidiem no šejienes."

"Kukumeja ir liela pilsēta, vai ne?"

"Ceturtdaļmiljons dvēseļu."

"Mums kaut kā būs jātiek pie raidītāja; tad jāslēpjas astoņas dienas… ja sarfi ir brīdināti… mums diez vai izdosies."

Viņš pamāja.

Uzvēlu pēdējo kadik graudu maisu uz ragavām, iekār­toju to paredzētajā vietā, tad sacīju: "Ja es būtu izsau­cis kuģi tonakt Mišnori kad jūs teicāt kad mani arestēja… Bet ansibls bija pie Obsli; es domāju, ka tas joprojām ir tur."

"Vai viņš to var izmantot?"

"Nē. Pat ne nejauši, bakstoties pa taustiņiem. Koor­dinātu ievadīšana ir ļoti sarežģīta. Ja vien es būtu to izmantojis!"

"Būtu es tajā dienā zinājis, ka spēle ir beigusies," viņš teica un pasmaidīja. Viņš neprata nožēlot.

"Es domāju, ka jūs zinājāt. Bet es neuzdrošinājos jums ticēt."

Kad ragavas bija sakravātas, viņš uzstāja, lai mēs pā­rējo dienas daļu neko nedarām, bet uzkrājam spēkus. Viņš gulēja teltī un rakstīja nelielā piezīmju grāmatiņā sīkā, vertikāli ieslīpā kārhaidiešu rokrakstā šo aprakstu jūs varējāt lasīt iepriekšējā nodaļā. Pagājušajā mēnesī viņam bija maz iespēju regulāri papildināt dienasgrā­matu, un tas viņu kaitināja; dienasgrāmata bija viņa paradums. Domāju, ka dienasgrāmatas rakstīšana bija vienlaikus pienākums un saikne ar mājām, Estri pavardu. To gan es uzzināju vēlāk; tolaik nezināju, ko un kāpēc viņš raksta, un sēdēju, vaskodams slēpes vai vienkārši tāpat, neko nedarīdams. Uzsvilpoju dejas melodiju, bet vidū aprāvos. Mums bija tikai viena telts, un ja gribē­jām tajā dzīvot un nepadarīt otru traku, acīmredzot būs nepieciešama zināma paškontrole vai labas manieres. Kad sāku svilpot, Estravens pacēla galvu, bet bez dus­mām. Viņš sapņaini paskatījās uz mani un teica: "Būtu es zinājis par jūsu kuģi pagājušajā gadā… Kāpēc viņi jūs sūtīja uz šo pasauli vienu pašu?"

"Pirmais sūtnis vienmēr ierodas viens pats. Viens citplanētietis ir intereses objekts, divi iebrukums."

"Pirmā sūtņa dzīvība netiek augstu vērtēta."

"Nē. Ekumēne augstu vērtē katru dzīvību. No tā iz­riet, ka labāk pakļaut briesmām vienu dzīvību nekā divas vai divdesmit. Arī cilvēku pārvietošana lielos attālumos ir dārga un prasa daudz laika. Un galu galā es pats pie­teicos uz šo darbu."

"Kur briesmas, tur gods," viņš noteica tas laikam bija sakāmvārds, jo tad viņš klusu turpināja: "Mēs tiksim pagodināti, kad sasniegsim Kārhaidu."

Kad viņš runāja, sapratu, ka patiesi ticu mēs sasnieg­sim Kārhaidu pāri 1200 kilometriem kalnu, aizu, šļūdoņa plaisu, vulkānu, ledāju, sasalušu purvu un jūru bez pajumtes, bez atbalsta, bez dzīvības ziemas vētrās un leduslaikmeta vidū. Viņš sēdēja un rakstīja dienasgrā­matu ar tādu pašu stūrgalvīgu iecirtību, ar kādu trakais karalis uz sastatnēm bija licis javu šuvē starp akmeņiem. Viņš sacīja: "Kad sasniegsim Kārhaidu…"

Viņa "kad" nebija cerība bez datuma. Viņš gatavo­jās sasniegt Kārhaidu ceturtā ziemas mēneša ceturtajā dienā, arhad anner. Mēs uzsāksim ceļojumu rīt, pirmā mēneša trīspadsmitajā dienā, tormenbod thern. Cik varē­jām izrēķināt, pārtikas mums pietiktu, maksimums, trim Getenas mēnešiem jeb 78 dienām; tāpēc mums jāiet pa 20 kilometriem dienā septiņdesmit dienu un jānokļūst

Kārhaidā arhad anner dienā. Viss bija skaidrs. Tagad atlika tikai labi izgulēties.

Izgājām rītausmā ar sniegakurpēm, sniga rets sniegs bez vēja. Pakalnu nogāzes klāja bessa, mīksts, nesagūlies sniegs, ko slēpotāji uz Zemes laikam sauc par "pirmo" sniegu. Ragavas bija smagi piekrautas; Estravens rēķi­nāja to kopējo svaru ap 140 kilogramiem. Ragavas bija grūti vilkt pa irdeno sniegu, lai gan tās bija parocīgas kā labi konstruēta laiviņa; slieces bija brīnumainas, pār­klātas ar polimēru, kas praktiski izslēdza berzi; bet ari tas neko nelīdzēja, kad kupenas bija par dziju. Pa tādu virsmu un ņemot vērā, ka mums nācās nemitīgi kāpt augšā un lejā pa nogāzēm, konstatējām, ka vislabāk ir, ja viens iet priekšā aizjūgā un otrs stumj no aizmugures. Smalkais, mīkstais sniegs krita visu dienu. Divreiz apstā­jāmies, lai kaut ko iekostu. Pa visu pakalnu plašumu nebija nevienas skaņas. Mēs gājām tālāk, un pēkšņi iestājās krēsla. Apstājāmies ielejā, kas ļoti līdzinājās tai, kuru no rīta bijām atstājuši, ieplakā starp baltkupra pakalniem. Biju noguris tik ļoti, ka grīļojos, tomēr neti­cēju, ka diena jau galā. Pēc ragavu skaitītāja rādījumiem spriežot, bijām nogājuši gandrīz 25 kilometrus.

Ja mums tik labi gāja pa mīkstu sniegu ar pilnu kravu pa zemi, kur visas ielejas un pakalni bija šķērsām ceļam, tad droši vien ies vēl ātrāk pa Ledāju, kur sniegs ir ciets, ceļš līdzens un krava visu laiku samazinās. Mana uzti­cēšanās Estravenam iepriekš bija vairāk gribas diktēta nekā brīvprātīga, bet tagad es ticēju viņam visā pilnībā. Mēs būsim Kārhaidā pēc septiņdesmit dienām.

"Vai jūs esat tā ceļojis ari agrāk?" jautāju viņam.

"Ar ragavām? Bieži."

"Ilgi?"

"Pirms daudziem gadiem nogāju pa Kermlandes lediem gandrīz trīssimt kilometrus."

Kermlandes lejasdaļa, Kārhaidas subkontinenta kal­nainā dienvidu pussala, ir pārklāta ledājiem tāpat kā ziemeļos. Cilvēki uz Getenas Lielā kontinenta dzīvo uz šauras zemes strēles starp divām ledus sienām. Ja saules siltums samazināsies vēl par astoņiem procentiem, tad, pēc viņu aprēķiniem, abas sienas saskarsies. Un nebūs vairs cilvēku, un nebūs vairs zemes būs tikai ledus.

"Kā tā?"

"Aiz ziņkārības, piedzīvojumu kāres dēļ." Viņš saminstinājās un mazliet pasmaidīja. "Lai paplašinātu inteli­ģentās dzīvības lauka daudzveidību un intensitāti," viņš teica, citēdams kādu manu Ekumēnes tekstu.

"Ā! Jūs apzināti attīstījāt evolūcijas tieksmes, kas piemīt esmei; tā izpaužas jaunatklāšanas priekā." Mēs bijām ļoti apmierināti ar sevi, sēdējām siltajā teltī, dzē­rām karstu tēju un gaidījām, kad uzvārīsies kadik putra.

"Tā gan," viņš teica. "Seši gabali. Visi jaunieši. Mēs ar brāli no Estri un četri mūsu draugi no Stouka zemes. Ceļojumam nebija mērķa. Mēs gribējām apskatīt Tremanderu, kalnu, kas tur paceļas no ledus. Nav daudz tādu, kas to redzējuši no zemes puses."

Putra bija gatava, pavisam citāda nekā saķepušais pelavainais virums Pulefenas fermā. Tā garšoja kā cepti kastaņi uz Zemes un brīnišķīgi dedzināja muti. Sasilis līdz kaulam un laimīgs, es teicu: "Labākais ēdiens, ko man nācies baudīt, vienmēr ir bijis jūsu sabiedrībā, Estraven."

"Izņemot tās dzīres Mišnori."

"Taisnība gan… Jūs laikam ienīstat Orgoreinu?"

"Nav daudz orgotiešu, kas prastu gatavot ēdienu. Ienīst Orgoreinu? Nē, kā tas iespējams? Kā var ienīst valsti vai to mīlēt? Par to runā Tibe; man tas nepadodas. Es pazīstu cilvēkus, pilsētiņas, fermas, pakalnus, upes un akmeņus; es zinu, kā saules stari rudeņos krīt pār apartu lauku pakalnu; bet kāda jēga tam visam piešķirt robežas, nosaukt vārdā un pārstāt mīlēt to, uz ko šis vārds vairs nav attiecināms? Kas ir savas zemes mīles­tība; vai tā ir savas ne-zemes ienīšana? Tad tas nav labi. Vai tā ir sevis mīlestība? Tad tas ir labi, bet to nevajag padarīt par tikumu vai profesiju. Cik vien ilgi es mīlu dzīvi, es mīlu ari Estri zemes tiesas pakalnus, bet tādai mīlestībai nevar novilkt naida robežas. Un par pārējo es neko nezinu, es ceru."

Nezināšana handdarītu tradīcijā: atteikties no abstrak­tā, pieķerties konkrētajam. Viņa attieksmē bija kaut kas sievišķīgs, atteikšanās no abstraktā, no ideāla, pakļau­šanās dotajam; tas man diez ko nepatika.

Tomēr viņš kārtības labad piebilda: "Cilvēks, kas neni­cina sliktu valdību, ir muļķis. Un, ja uz zemes būtu tāda lieta kā laba valdība, tai kalpot būtu liels prieks."

Te mēs sapratāmies. "Man tāds prieks ir mazliet pa­zīstams," es teicu.

"Jā, es arī tā domāju."

Izskaloju mūsu bļodas ar karstu ūdeni un samazgas izlēju aiz telts vārsta. Arā bija melna nakts; sīkas, retas sniega pārslas blāvi zibēja gaismas starā, kas krita no telts ovālās ieejas. Atkal ieslēgušies telts sausajā sil­tumā, mēs atritinājām guļammaisus. Viņš pateica kaut ko tādu kā: "Padodiet man bļodas, godājamais Ai," vai tamlīdzīgi, un es pajautaju: "Vai mēs viens otru uzru­nāsim ar jūs un godājamais visu ceļu pār Gobrina ledā­jam?"

Viņš pacēla galvu un iesmējās. "Es nezinu, kā jūs saukt."

"Mani sauc Dženli Ai."

"Es zinu. Jūs mani saucat zemes vārdā."

"Es arī nezinu, kā jūs saukt."

"Hārts."

"Tad es esmu Ai. … Kas šeit lieto "tu" un vārdu?"

"Pavarda brāli vai draugi," viņš sacīja un, to sacīdams, kļuva tāls, nesasniedzams, pusmetru no manis divarpusmetrīgā teltī. Man uz to nebija, ko teikt. Kas var būt vēl augstprātīgāks par godīgumu? Atdzisis līdu guļam­maisā. "Labu nakti, Ai," sacīja citplanētietis, un otrs citplanētietis viņam atbildēja: "Labu nakti, Hārt."

Draugs. Kas gan ir draugs pasaulē, kur jebkurš draugs nākamajā mēness fāzē var būt tavs mīļākais? Nē, es, ieslodzīts savā vīrišķībā, nevarēju būt draugs Teremam Hārtam vai kādam citam no viņa rases. Viņi nebija ne vīrieši, ne sievietes, tomēr viņos bija abas puses, pakļauti mēness ritumam, spējīgi pieņemt citu formu no pieskā­riena vien, cilvēces šūpulī ielikti feju bērni, viņiem nebija viena asins ar mani, viņi nebija mani draugi; starp mums nevarēja būt mīlestības.

Mēs gulējām. Naktī pamodos un klausījos, kā sniegs klusi plakšķ pa telts jumtu.

Estravens bija augšā līdz ar sauli un gatavoja brokas­tis. Rītausma bija spoža. Sakravājām ragavas un devā­mies ceļā, kad saule sāka zeltīt ķeburaino krūmāju galot­nes ieplakas augšmalā. Estravens vilka, un es stūmu un stūrēju no aizmugures. Sniegam sāka parādīties sērsnas kārtiņa; mēs traucāmies lejup pa tīrām nogāzēm ātri kā suņu pajūgs. Todien sameklējām ieeju mežos, kuros atra­dās Pulefenas ferma; šeit biezi auga pundurīgie, ķerainie thore koki ar sasalušu ķērpju bārdām. Neuzdrošinājāmies izmantot galveno ceļu uz ziemeļiem, bet arī malkas ceļi ik pa brīdim gāja mums vajadzīgajā virzienā, un, tā kā mežos nebija kritušu koku un pameža, ceļš nebija grūts. Kad tikām līdz Tarenpetai, vairs nebija tik daudz aizu un stāvu klinšu krāvumu. Vakarā ragavu skaitītājs rādīja, ka esam nogājuši aptuveni 30 kilometru, un mēs bijām noguruši mazāk nekā iepriekšējā dienā.

Par labu ziemai uz Ziemas jāsaka dienas ir gaišas. Planētas ass slīpums ir ļoti mazs, līdz ar to zemajos pla­tuma grādos nav ievērojamu gadalaiku maiņu. Gadalaiki nav raksturīgi puslodēm, bet gan visai planētai kopumā, jo orbīta ir izstiepta. Orbītas tālajā un lēnajā galā pirms un pēc afēlija saules siltuma zudums ir tieši tik liels, lai sabojātu jau tā haotiskos laika apstākļus, atdzesētu to, kas jau tāpat ir auksts, un pārvērstu pelēku, slapju vasaru baltā, nežēlīgā ziemā. Ziema būtu gluži patīkama, jo tā ir daudz sausāka par citiem gadalaikiem, ja nebūtu briesmīgā aukstuma. Saule, kad tā parādās, spīd aug­stu debesīs; gaisma nepārvēršas krēslā, kā tās notiek Zemes polārajos apgabalos, kur aukstums ierodas kopā ar tumsu.

Getenas ziema ir spoža: barga, skarba un spoža.

Pa Tarenpetas mežiem gājām trīs dienas. Pēdējā die­nā Estravens apstājās un ierīkoja nometni jau agri, lai paspētu izlikt lamatas. Viņš gribēja saķert peshtry. Tie ir vieni no lielākajiem sauszemes dzīvniekiem uz Ziemas apmēram lapsas lieluma, oldējēji augēdāji ar izcilu pelē­kas vai baltas vilnas kažoku. Viņš tos medīja gaļas dēļ, jo peshtry ir ēdami. Šobrīd tie lielā daudzumā migrēja uz dienvidiem; zvēriņi ir ļoti klusi un nemīl sabiedrību, tāpēc pa ceļam mēs redzējām tikai divus vai trīs; bet sniegā katrā pļavā bija redzami zvaigznēm līdzīgie pēdiņu nospiedumi, kas visi veda uz dienvidiem. Estravena lamatas bija pilnas pēc pāris stundām. Viņš nodīrāja un sadalīja visus sešus zvēriņus, pakāra daļu gaļas saldēties un no atlikumiem izvārīja mums vakariņas. Getenieši nav mednieki, jo te praktiski nav, ko medīt, nav lielo zālēdāju, un līdz ar to arī lielo plēsēju, visa dzīvība mudž jūrās. Šeit zvejo un apstrādā zemi. Man nekad agrāk nebija nācies redzēt getenieti ar asiņainām rokām.

Estravens paskatījās uz baltajām ādiņām. "Ar šīm peshtry medniekam pietiktu izdzīvošanai un uzturam veselu nedēļu," viņš teica. "Žēl izmest." Viņš man ļāva vienu pataustīt. Vilna bija tik mīksta un bieza, ka neva­rēja saprast, kad roka to sāk just. Mūsu guļammaisi, ka­žoki un kapuces bija oderēti ar tādām ādiņām, kas izcili saglabāja siltumu un izskatījās ļoti piemīlīgi. "Vai bija vērts?" es jautāju. "Pāris porcijām sautējuma?"

Estravens uzmeta man īsu, drūmu mirkli un teica: "Mums vajadzīgs olbaltums." Un aizmeta prom ādiņas; pa nakti russy, niknās žurku čūskas, tās apēdīs tāpat kā iekšas un kaulus un nograuzīs asiņaino sniegu.

Viņam bija taisnība. Viņam pārsvarā bija taisnība. No katra zvēriņa varēja iegūt līdz kilogramam gaļas. Apriju savu sautējuma daļu, to pat īsti nepamanījis. Nākamajā rītā, kad sākām kāpšanu kalnos, man bija divreiz vairāk spēka.

Visu dienu kāpām augšup. Labvēlīgais sniedziņš un kroxet bezvējš, temperatūra mīnus 20 līdz mīnus 5 grādi -, kas mūs bija pavadījusi cauri Tarenpetai un veiksmīgi apslēpusi mūsu pēdas, tagad pārvērtās par temperatūru virs nulles un lietu. Sāku saprast, kāpēc getenieši saīgst, kad ziemā temperatūra paaugstinās, un atplaukst, kad tā krītas. Pilsētā lietus sagādā neērtības. Ceļojumā lietus ir katastrofa. Mēs visu rītu vilkām raga­vas pa Sembensjenas grēdas sānu cauri dziļai, aukstai lietus samīcīta sniega putrai. Pēcpusdienā stāvākajās no­gāzēs sniega gandrīz vairs nebija. Pār mums straumēm gāzās lietus un priekšā bija kilometru kilometri dubļu un akmeņu. Pacēlām slieces, uzlikām ragavām riteņus un turpinājām vilkties augšup. Ragavas uz riteņiem pre­tojās mūsu pūliņiem, mēģinādamas apgāzties vai iestrēgdamas katrā izdevīgā brīdī. Tumsa uznāca, vēl pirms paspējām atrast aizvēju vai klinšu alu, kur uzcelt telti, tāpēc, par spīti mūsu pūlēm, viss vēl arī izmirka. Estra­vens bija teicis, ka mūsu telts būs ļoti labs patvērums jebkuros laika apstākļos, ja vien iekšpuse būs sausa. "Ja nevar izžāvēt guļammaisus, naktī tiek zaudēts pārāk daudz siltuma, lai varētu izgulēties. Mums nav tik daudz pārtikas, lai to atļautos. Nevar rēķināties, ka būs saulīte, kur mantas izžāvēt, tāpēc mēs nedrīkstam neko samēr­cēt." Es paklausīgi centos neienest teltī ne sniegu, ne slapjumu, lai mums būtu jāžāvē tikai neizbēgamais mit­rums no ēdiena gatavošanas un pašu elpas un miesas. Bet tajā vakarā viss samirka, jau pirms mēs paspējām uzsliet telti. Sēdējām sarāvušies un kūpēdami pie krāsni­ņas, un drīz mums bija gatavs karsts gaļas sautējums sātīgs un tik gards, ka gandrīz aizmirsās visas pārējās nedienas. Skaitītājs nebija ņēmis vērā ieguldīto darbu iešanā pret kalnu un rādīja tikai 12 kilometrus.

"Pirmā diena, kad mums nav izdevies sasniegt vē­lamo," es teicu.

Estravens pamāja un eleganti pārplēsa kaulu, lai izsūktu smadzenes. Viņš bija novilcis slapjās virsdrēbes un sēdēja kreklā un biksēs, basām kājām, neaizpogātu apkakli. Man joprojām bija pārāk auksti, lai novilktu kažoku, hīeb un zābakus. Tā viņš sēdēja, plēsdams sma­dzeņu kaulus, kārtīgs, skarbs, izturīgs; viņa biezie, vilnai līdzīgie mati atgrūda ūdeni kā putna spalvas; mazliet ūdens bija uzpilējis uz pleciem kā palāses no jumta, bet viņš to nemanīja. Viņš bija mierīgs. Viņš te iederējās.

Pirmā gaļas porcija man izraisīja vēdergraizes, un naktī sāpes kļuva ļoti stipras. Gulēju nomodā piemirkušajā tumsā, klausīdamies lietus troksnī.

Pie brokastīm viņš man teica: "Jums bija nemierīga nakts."

"Kā jūs to zināt?" Jo viņa miegs bija dziļš, viņš bija gulējis nekustīgi pat tad, kad izgāju no telts.

Viņš atkal paskatījās. "Kas notika?"

"Caureja."

Viņš saviebās un nikni teica: "Tas no gaļas."

"Laikam."

"Mana vaina. Man vajadzēja…"

"Būs labi."

"Jūs varat iet?"

"Jā."

Lietus lija un lija. Rietumu vējš no jūras saglabāja temperatūru tā ap nulli pat šeit, vismaz kilometra aug­stumā virs jūras līmeņa. Mēs nevarējām redzēt vairāk kā pārsimts metru uz priekšu, jo visu aizsedza migla un lietus šaltis. Es pat nepacēlu galvu, lai redzētu nogā­zes mums priekšā, jo neko citu, izņemot lietu, nevarēja saskatīt. Mēs gājām, vadoties pēc kompasa, cenzdamies ieturēt ziemeļu virzienu, cik to atļāva nogāzes leņķis un reljefs.

Pa šīm nogāzēm gadu tūkstošu gaitā bija gājuši dau­dzi šļūdoņi. Granīta nogāzēs bija palikušas pēdas tais­nas un garas švīkas, it kā ievilktas ar gigantisku kaltu. Reizēm pa tādu švīku varēja vilkt ragavas gluži kā pa ceļu.

Man vislabāk padevās vilkšana; varēju iegult aizjūgā, un kustība neļāva man atdzist. Kad apstājāmies pus­dienot, jutos slims un nosalis, un man negribējās ēst. Mēs turpinājām kāpt augšup. Lietus lija un lija, un lija. Estravens apturēja ragavas zem plašas, melnas klints pārkares ap pēcpusdienas vidu. Viņš bija uzcēlis telti, vēl pirms es tiku ārā no aizjūga. Viņš pavēlēja man līst teltī un gulēt.

"Man viss kārtībā," es teicu.

"Nē, nav," viņš teica. "Ejiet."

Es paklausīju, bet man nepatika viņa tonis. Kad viņš ienāca teltī ar naktsguļai vajadzīgo, es piecēlos un gri­bēju gatavot vakariņas, jo bija mana kārta. Viņš man tajā pašā valdonīgajā tonī lika palikt mierā.

"Beidziet dot man pavēles," es teicu.

"Atvainojos," viņš nepiekāpīgi sacīja pat nepagriezies.

"Ziniet ko, es neesmu slims."

"Kā lai es to zinu? Ja jūs man nesakāt, kā jūtaties, man jāspriež pēc jūsu izskata. Jūs neesat atguvis spēkus, un ceļš bija grūts. Es nezinu jūsu spēju robežu."

"Es jums pateikšu, kad to sasniegšu."

Mani tracināja tāda aizbildnība. Viņš bija galvas tiesu par mani īsāks, pēc skata vairāk sieviete nekā vīrs, tauku vairāk nekā muskuļu. Kad mēs kopā vilkām, man bija jāsper īsāki soļi, jāsavalda spēks, lai viņš tiktu līdzi, mēs bijām kā ērzelis ar mūli vienā aizjūgā…

"Tad jūs vairs neesat slims?"

"Nē. Es, protams, esmu noguris. Bet jūs arī."

"Jā," viņš teica. "Es uztraucos pārjums. Mums priekšā tāls ceļš."

Viņš nebija gribējis izturēties augstprātīgi. Viņš uzska­tīja mani par slimu, un slimnieki klausa pavēlēm. Viņš bija atklāts un sagaidīja pretī atklātību, ko es nespēju nodrošināt. Viņam taču nebija vīrišķības priekšrakstu, kas sarežģītu lepnumu.

No otras puses, ja viņš var atteikties no šifgretora standartiem, kā viņš to bija izdarījis, lai sarunātos ar mani, tad varbūt es arī varu atteikties no vīriešiem pie­mītošā sacensības gara, ko viņš saprata tikpat maz, cik es viņa šifgretoru.

"Cik mēs šodien nogājām?"

Viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. "Deviņus kilo­metrus," viņš teica.

Nākamajā dienā mēs veicām desmit kilometru, tad divdesmit, un pēc tam mēs izgājām no lietus un māko­ņiem un cilvēku apdzīvotām vietām. Bija mūsu ceļojuma devītā diena. Bijām pusotra divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa uz plakankalnes, kur bieži bija vēroja­mas nesenas vulkāniskas darbības pēdas. Te bija Sem­bensjenas grēdas Uguns sopkas. Plakankalne pamazām sašaurinājās līdz ielejai, kas pārvērtās sedlienā starp kalnu grēdām. Kad nonācām sedlienas beigās, lietusmākoņi pašķīda un pazuda. Auksts ziemeļu vējš tos pilnībā izkliedēja, atklādams skatam kalnu virsotnes, kas pacēlās pa labi un pa kreisi, bazalts un sniegs, raibs un meln­balti raibs spožums zem pēkšņi žilbinošas saules tīrās debesīs. Mums priekšā, tā paša mežonīgā vēja attīrītas un atklātas, simtiem metru zemāk gulēja līčloču aizas, ko pildīja ledus un akmeņu krāvumi. Aiz aizām bija milzīga siena, ledus siena, un, acis pacēluši līdz sienas augšma­lai, mēs uzlūkojām pašu Lielo Ledu, Gobrina ledāju, kas stiepās uz ziemeļiem tālāk, nekā skatiens spēja sasniegt, tik balts, ka acs tādu baltumu nevar izturēt.

Vietumis no šļūdoņa aizām un klintīm, un lielā ledāja malām pacēlās melnas kores; viena tāda pacēlās no pla­kankalnes, tikpat augsta kā kalni, starp kuriem mēs stā­vējām, un no tās sāna smagnēji sūcās kilometru gara dūmu strūkla. Tālāk bija vēl citas: smailes, kores, sodrēju melnas sopkas pa visu ledāju. Dūmu mutuļi pacēlās no ugunīgām mutēm, kas bija atvērušās ledū.

Estravens stāvēja man blakus aizjūgā, vērodams di­ženo un neaprakstāmo postažu. "Es priecājos, ka nodzī­voju tik ilgi, lai redzētu tādu skatu," viņš teica.

Es jutos līdzīgi. Ir labi, ka ceļojumam ir gals; bet galā tikai ceļojumam ir jēga.

Uz ziemeļu nogāzēm nebija lijis. Sniega lauki snie­dzās lejup no sedlienas līdz pat morēnai. Mēs noņēmām ragavām riteņus, nolaidām slieces, uzkāpām uz slēpēm un devāmies ceļā lejup, uz ziemeļiem, uz priekšu, iekšā uguns un ledus tuksnesī, kas milzu melnbaltiem burtiem pa visu kontinentu rakstīja: NĀVE, NĀVE. Ragavas bija vieglas kā spalviņa, un mēs smējāmies aiz prieka.

Odyrny thern. Ai jautā no sava guļammaisa: "Ko jūs rakstāt, Hārt?"

"Dienasgrāmatu."

Viņš pasmejas. "Man vajadzētu veikt pierakstus Eku­mēnes arhīvam, bet es nevaru saņemties un iztikt bez diktofona."

Mēģinu paskaidrot, ka manas dienasgrāmatas domā­tas Estri ļaudīm, kas pēc vajadzības iekļaus tās Estri zemes tiesas arhīvos. Tas liek man domāt par savu Pa­vardu un dēlu, mēģinu domas aizgaiņāt un jautāju: "Jūsu vecāks jūsu vecāki ir vēl dzīvi?"

"Nē," Ai saka. "Nomira pirms septiņdesmit gadiem."

Es brīnos. Ai nav pat trīsdesmit gadus vecs. "Jūsu gadi ir cita garuma nekā mūsējie?"

"Nē. A, es sapratu. Es pārlēcu laikā. Divdesmit gadi no Zemes līdz Heinai-Davenantai, no turienes piecdesmit līdz Ellulai, no Ellulas līdz šejienei vēl septiņpadsmit. Esmu dzīvojis ārpus Zemes tikai septiņus gadus, bet es tur piedzimu pirms 120 gadiem."

Jau sen, Erenrangā, viņš man stāstīja par to, kā laiks saīsinās kuģos, kuri ceļo ar ātrumu, kas gandrīz sakrīt ar zvaigžņu gaismas ātrumu, bet nebiju to pielīdzinājis cilvēka dzīves laikam vai to cilvēku dzīvēm, kurus viņš atstātu uz dzimtās pasaules. Kamēr viņš pāris stundu pavadīja neiedomājamā kuģī ceļā no vienas planētas uz citu, visi, ko viņš atstāja dzimtenē, novecoja un nomira, un viņu bērni arī… Es beidzot teicu: "Un es iedomājos, ka esmu trimdinieks."

"Jūs manis dēļ, un es jūsu," viņš sacīja un atkal iesmējās; tā bija priecīga skaņa klusuma smagumā. Pē­dējās trīs dienas, kopš nokāpām no sedlienas, mums ir klājies grūti, bet Ai vairs nav nomākts un arī nelolo vel­tas cerības; viņš ir pacietīgāks par mani. Varbūt beidzot ir izsvīdis narkotikas. Varbūt mēs esam iemācījušies vilkt kamanas vienā solī.

Šodien mēs visu dienu kāpām lejā no bazalta radzes, kur augšup rāpāmies visu vakardienu. No ielejas izskatī­jās, ka no turienes varētu uzkāpt ledājā, bet, jo augstāk mēs tikām, jo biežāk sastapāmies ar nobirām un nepār­varamu klints sienu, un arvien stāvāku kāpumu, līdz sasniedzām vietu, kur nevarētu uzkāpt arī bez ragavām. Šonakt mēs esam atpakaļ uz morēnas, akmeņu ielejā. Šeit nekas neaug. Klintis, oļu klājumi, akmeņu krāvumi, māls, dubļi. Šļūdoņa mēle ir atkāpusies pēdējos simt gadus, un nogāzē tagad redzami zemes kailie kauli bez augsnes miesas, bez zāles. Šur tur geizeri izspļauj dzeltenīgas miglas mākuļus, kas lēni lodā pa zemi. Gaiss ož pēc sēra. Ir mīnus 11 grādi, bezvējš un apmācies. Ceru, ka nesāks snigt, līdz būsim tikuši nost no nela­bās zemes starp šejieni un šļūdoņa mēli, ko redzējām vairākus kilometrus uz rietumiem. Izskatās, ka tur starp diviem dūmos tītiem vulkāniem no plakankalnes nolai­žas plata ledus upe. Ja mēs varētu tikt uz tās no tuvākā vulkāna nogāzes, tad ceļš uz ledus plakankalni mums būtu vaļā. Uz austrumiem no mums mazāks šļūdonis ietek aizsalušā ezerā, bet tas ir tik ļoti līkumains un pilns ar milzīgām plaisām, ko var redzēt pat no šejie­nes, ka mēs ar esošo ekipējumu to nevarēsim pārvarēt. Nolēmām izmēģināt šļūdoni starp vulkāniem, lai gan tādējādi zaudēsim divas dienas: vienu -, ejot uz rietu­miem, otru -, atgūstot kursu.

Opposthe thern. Snieg neserem[8].

Nekur iet nav iespējams. Gulējām visu dienu. Esam vilkuši ragavas gandrīz pusmēnesi, miegs nāk mums par labu.

Ottormenbod thern. Snieg neserem. Gana gulēts. Ai iemācīja man zemiešu spēli, ko spēlē uz rūtaina lauciņa ar sīkiem akmentiņiem un sauc par go. Spēle ir lieliska un grūta. Kā viņš piezīmēja, šeit ir ļoti daudz akmentiņu, ar ko spēlēt go.

Viņš diezgan labi panes aukstumu, un, ja pietiktu tikai ar drosmi, izturētu to kā īsts sniega tārps. Ir dīvaini redzēt, kā viņš tinas hīeb un kažokā ar kapuci galvā, kad temperatūra ir tikai ap nulli; bet, kad velkam ragavas, ja ir saulains un vējš nav pārāk skarbs, viņš drīz vien novelk kažoku un svīst tāpat kā mēs. Mums arī jāvie­nojas par telts sildīšanu. Viņš grib, lai ir karsts, es -, lai auksts; un viena ērtības nozīmē plaušu karsoni otram. Mēs esam atraduši vidusceļu, un viņš drebinās savā guļammaisā, kamēr es cepos ārpus savējā; bet, ņemot vērā to, kādus attālumus esam pārvarējuši, lai uz brīdi dzīvotu vienā teltī, mums viss izdodas diezgan labi.

Getheny thanern. Pēc puteņa laiks ir noskaidrojies, vējš norimis, temperatūra turas ap mīnus 10. Esam apme­tušies tuvākā vulkāna rietumu nogāzes apakšā. Manā Orgoreinas kartē tas tiek saukts par Dremegolu. Vulkānu otrā ledus upes pusē sauc Drumners. Karte ir diezgan slikta; uz rietumiem no mums redzama augsta smaile, kas tajā vispār neparādās, ari mērogs nav ievērots. Orgotieši acīmredzot bieži neceļo pa Uguns sopkām. Vienī­gais, ko te tiešām ir vērts darīt, ir vērot dabas diženo skaistumu. Šodien nogājām septiņpadsmit kilometrus, gāja smagi viss ceļš tikai pa akmeņiem. Ai jau ir aizmi­dzis. Sastiepu papēža cīpslu, stulbi mēģinādams izvilkt starp diviem akmeņiem iestrēgušu kāju, kliboju visu pēc­pusdienu. Gan jau pa nakti sadzīs. Rīt mums vajadzētu tikt līdz ledājam.

Mūsu pārtikas krājumi izskatās bīstami sarukuši, bet tas tāpēc, ka sākumā ēdam to, kas aizņem daudz vietas. Mums bija 40-45 kilogrami neapstrādāta provianta, no kuriem puse bija zagta Turufā. 30 kilogramus patērējām 15 dienu ceļā. Esmu sācis lietot gichy-michy pa puski­logramam dienā, paturot divus maisus kadik graudu, cukuru un kasti kaltētu zivju, ar ko dažādot pārtiku. Man ir prieks, ka esam tikuši vaļā no Turufas smagumiem. Ragavas vilkt ir vieglāk.

Sordny thanern. Apmēram mīnus 6; sasalis lietus, vējš nesas lejup pa ledus upi kā no tuneļa. Uzcēlām telti puskilometru no šļūdoņa uz līdzenas, garas pērnā ledus strēles. Ceļš no Dremegola bija smags un stāvs, pa kai­lām klintīm un akmeņu laukiem; šļūdoņa mala ir pilna ar plaisām un tik biezi pārklāta ar granti un ledū iestrē­gušiem akmeņiem, ka mēs mēģinājām uzlikt ragavas uz riteņiem. Vēl nebijām nogājuši pat simt metru, kad viens ritenis iestrēga un salieca asi. Pārgājām atpakaļ uz slie­cēm. Šodien nogājām tikai sešus kilometrus, joprojām uz nepareizo pusi. Izskatās, ka šļūdonis met slaidu loku uz rietumiem ap Gobrina plakankalni. Šeit starp vulkāniem tas ir kādus sešus kilometrus plats, un nevajadzētu būt grūti nonākt līdz tā vidum lai gan cerēju, ka būs mazāk plaisu un virsma gludāka.

Drumneram ir izvirdums. Slapjais sniegs uz lūpām garšo pēc sēra un dūmiem. Rietumos pat zem lietusmākoņiem visu laiku rēgojas tumsa. Laiku pa laikam viss mums apkārt mākoņi, ledainais lietus, gaiss atspīd gluži sarkans, tad atkal atgūst pelēko krāsu. Šļūdonis zem mūsu kājām sīki dreb.

Eskichvve rem ir Her izvirzīja hipotēzi, ka vulkāniskā darbība ziemeļrietumu Orgoreinā un Arhipelāgā pēdējo divdesmit tūkstošu gadu laikā ir pastiprinājusies un vēsta par leduslaikmeta beigām vai vismaz par ledus atkāpšanos un starpglaciālu periodu. Vulkānu saražotā ogļskābā gāze uzkrāsies atmosfērā un ar laiku apturēs siltuma noplūdi no zemes Visumā, vienlaikus neliekot šķēršļus saules siltuma uzņemšanai. Pasaules vidējā tem­peratūra pacelsies apmēram par 30 grādiem, sasniedzot 22 °C. Man prieks, ka es tur nebūšu klāt. Ai apgalvo, ka līdzīgas teorijas izvirzījuši Zemes zinātnieki, lai izskaid­rotu vēl nepabeigto pēdējā leduslaikmeta atkāpšanos. Visas šīs teorijas nevar ne apgāzt, ne pierādīt; neviens īsti nezina, kāpēc ledus nāk un kur tas paliek. Nezinā­šanas Sniegā neviens neatstāj pēdas.

Tumsā pāri Drumneram paceļas pelēcīgu uguņu plēksne.

Eps thanern. Pēc skaitītāja esam nogājuši 25 kilomet­rus, bet taisnā līnijā nebūs vairāk par 12 kilometriem no mūsu iepriekšējās apmetnes. Joprojām esam uz šļūdoņa starp abiem vulkāniem. Drumnera izvirdums turpinās. Pa kalna melnajām nogāzēm lodā uguns čūskas, ko var labi redzēt, kad vējš aizpūš pelnu, dūmu un baltā tvaika mutuļojošos mākoņus. Gaisu piepilda nemitīga murdēšana un šņākoņa, kas turpinās tik ilgi, ka ausis jau ir pie­radušas, bet tā tomēr iespiežas līdz pat kaulam. Ledus palaikam notrīc, plīst un grūžas, drebēdams mums zem kājām. Visus sniega tiltiņus, ko putenis varētu būt izvei­dojis pāri plaisām, nemitīgā ledus un zemes drebēšana ir nokratījusi lejup. Mēs staigājam līču loču, meklēdami, kur beigsies viena plaisa, kas varētu aprīt gan mūs, gan ragavas, tad meklējam nākamo pāreju, mēģinot pēc iespējas turēties ziemeļu virzienā, bet pārsvarā esam spiesti iet uz austrumiem vai rietumiem. Mums pār galvām Dremegols, juzdams līdzi Drumnera pūlēm, rībinās un izgrūž no savām dzīlēm smirdīgu dūmu mutuļus.

Šorīt Ai dabūja nopietnus apsaldējumus uz sejas deguns, ausis, zods bija pelēki kā nāve, kad es uz viņu paskatījos. Ar masāžu izdevās atjaunot asinsriti, bet mums tiešām jāuzmanās. Vējš, kas pūš no ledāja, ir vienkārši un burtiski nāvējošs; un mums ir jāiet pret vēju visu laiku.

Es priecāšos, kad tiksim nost no šīs grumbainās ledus strēles starp diviem rūcošiem briesmoņiem. Kalniem būtu jābūt redzamiem, nevis dzirdamiem.

Arhad thanern. Sove sniegs, -5 līdz -10 °C. Šodien nogā­jām 20 kilometru, apmēram pusi vajadzīgajā virzienā; Gobrina mala ir redzami tuvāk uz ziemeļiem virs mums. Tagad redzams, ka ledus upe ir kilometriem plata "mēle" starp Drumneru un Dremegolu bija tikai tāds ievads, un nu mēs redzam šļūdoni visā pilnībā. Paska­toties atpakaļ no nometnes vietas, redzams, kā šļūdoņa plūdums sašķeļas, izlokās un pazūd starp melnajām, kūpošajām kalnu smailēm. Mums priekšā tas paceļas platā, lēzenā lokā, kas liek kalnu korēm izskatīties sīkām un satiekas ar ledus sienu tālu augšā aiz mākoņu, dūmu un sniega plīvuriem. Tagad līdzi sniegam krīt sodrēji un pelni, plēksnes guļ pa visu ledu un vietām ir pat iesa­lušas; pa šādu virsmu ir viegli iet, bet ragavām klājas slikti sliecēm jau ir nepieciešams remonts. Vairākas reizes vulkāna izmeši krīt pavisam netālu. Tie piezemē­jas ar skaļu šņākoņu un izkausē sev aliņas ledū. Sodrēji izplēn, kad uz tiem krīt sniegs. Mēs lēnītiņām rāpjamies uz ziemeļiem cauri haosam, kurā pasaule veido pati sevi.

Lai slavēta nepabeigtā Radīšana!

Netherhad thanern. Šorīt nesnieg; apmācies, vējains, apmēram -10 °C. Plašais šļūdonis, pa kuru ejam, pazūd ielejā uz rietumiem, un mēs atrodamies pašā tā aus­trumu malā. Dremegols un Drumners ir palikuši mums aiz muguras, lai gan viena Dremegola kore joprojām paceļas uz austrumiem apmēram acu augstumā. Esam uzrāpušies līdz tai vietai, kur jāizvēlas: vai sekot šļūdonim uz rietumiem un pakāpeniski uzkāpt Ledājā vai mēģināt uzrāpties pa ledus klintīm pusotru kilometru uz ziemeļiem no šodienas apmetnes un tā ietaupīt 30—40 ki­lometrus ceļa, riskējot ar dzīvību.

Ai domā, ka jāriskē.

Viņš man šķiet trausls. Viņš ir neaizsargāts, ievaino­jams, ieskaitot dzimumorgānu, kas viņam vienmēr atro­das ārpusē; bet viņš ir spēcīgs, neticami spēcīgs. Neesmu pārliecināts, vai viņš var iet aizjūgā ilgāk par mani, bet viņš var vilkt stiprāk un ātrāk nekā es vismaz div­reiz. Viņš var pacelt ragavu priekšpusi vai aizmuguri, lai tiktu pāri šķērslim. Es nevaru tādu smagumu ne pacelt, ne noturēt, ja neesmu dothe stāvoklī. Piedevām trauslumam un spēkam viņa gars vienlīdz viegli krīt izmi­sumā un ceļas cīņai: viņam piemīt nikna, nepacietīga drosme. Smagais, lēnais, nepateicīgais pēdējo dienu ceļš ļoti nogurdinājis viņa miesu un gribu, un, ja viņš būtu manas rases piederīgais, es viņu uzskatītu par gļēvuli. Bet viņš nekādā ziņā tāds nav. Viņam piemīt drosme, kādu nekad neesmu redzējis. Viņš ir gatavs, viņš alkst mēroties spēkiem ar nežēlīgo ledus sienu.

"Uguns un bailes ir labi kalpi un slikti kungi." Viņš liek bailēm sev kalpot. Es būtu ļāvis bailēm vest mani pa garo apkārtceļu. Drosme un veselais saprāts ir viņa pusē. Kāda jēga meklēt drošāko taku mūsu ceļojumā? Protams, ir bezjēdzīgi maršruti, kurus es nekad neizvē­lēšos, bet drošs nav neviens ceļš.

Streth thanern. Neveicas. Nevaram dabūt augšā raga­vas, lai gan visu dienu meklējām ceļu.

Sove snieg lielām pārslām, kas sajauktas ar bieziem pelniem. Visu dienu bija tumšs, jo vējš iegriezās rietu­mos un sapūta mums virsū dūmu mākoņus no Drum­nera. Šeit augšā ledus dreb mazāk, bet, kamēr kāpām kraujā klintī, piedzīvojām stiprākus grūdienus. Ragavas izkustējās no stiprinājumiem un aizrāva mani līdzi met­rus trīs, bet Ai bija, kur pieķerties, un viņa spēks izglāba mūs no ripošanas visus trīsdesmit metrus līdz klints pakājei. Ja viens no mums salauzīs kāju vai plecu, kāpe­lējot pa klintīm, tad mums abiem pienāks gals. Lūk, ar to arī mēs riskējam izskatās diezgan nepievilcīgi, ja padomā. Ielejas lejasdaļā šļūdonis ietinies baltos tvaiku mutuļos tur lava saskaras ar ledu. Ceļa atpakaļ mums nav. Rīt mēģināsim uzkāpt ledājā tālāk uz rietumiem.

Beren thanern. Neveiksme. Jāiet vēl tālāk uz rietumiem. Visu dienu tumšs kā krēslas stundā. Plaušas jēlas, nevis no aukstuma (temperatūra turas ap nulli pat naktī, jo pūš rietumu vējš), bet no vulkāniskajiem pelniem un gāzēm, ko mēs elpojam. Otrās veltīgi izšķiestās dienas beigās, kad bijām rāpojuši un ložņājuši pāri apdrupušiem ledus klučiem un līduši pa ledus sienām, lai atkal konstatētu, ka priekšā ir stāva krauja vai pārkare, mēģinot to apiet un atduroties pret nākamo šķērsli, varēja redzēt, ka Ai ir noguris un pārskaities. Izskatījās, ka viņš sāks rau­dāt, bet tā nenotika. Domāju, ka viņš uzskata raudā­šanu par kaunu vai ļaunumu. Pat tad, kad viņš bija ļoti slims un vārgs pirmajās dienās pēc mūsu bēgšanas viņš slēpa seju, kad acīs parādījās asaras. Vai tam bija personiski, rases, sociāli vai seksuāli iemesli? Kā lai es uzminu, kāpēc Ai nedrīkst raudāt? Bet viņa uzvārds vien ir sāpju kliedziens. Tā dēļ es sāku viņu meklēt Erenrangā; kad izdzirdēju baumas par "citplanētieti", pajautāju, kā viņu sauc, un par atbildi dzirdēju sāpju saucienu no cil­vēka mutes cauri naktij. Tagad viņš guļ. Viņam trīc rokas un kājas pārguruši muskuli. Pasaule mums apkārt ledus un klintis, pelni un sniegs, uguns un tumsa trīc un raustās, un murmina. Pirms minūtes paskatījos ārā un redzēju vulkānu gailam kā sarkanu ziedu uz milzīgu mākoņu vēdera, kas karājas pāri tumsai.

Orny thanern. Neveicas. Šī ir mūsu ceļojuma divdesmit otrā diena, un jau kopš desmitās mēs neesam gājuši uz austrumiem, patiesībā esam pat zaudējuši 30-40 ki­lometru, iedami uz rietumiem. Kopš astoņpadsmitās dienas mēs neesam vispār neko sasnieguši tikpat labi varējām sēdēt uz vietas. Ja mēs vispār tiksim uz ledāja, vai mums pietiks pārtikas, lai to šķērsotu? Ši doma mani neatstāj. Migla un tumsa no izvirduma neļauj mums redzēt necik tālu, tāpēc nav iespējams rūpīgāk izvēlēties ceļu. Ai grib cīnīties ar katru taku, lai cik stāvu, ja vien tā daudzmaz ved vajadzīgajā virzienā. Viņš nevar izturēt manu piesardzību. Mums jācenšas savaldīties. Pēc pāris dienām man iestāsies kemmers, un līdz ar to spriedze saasināsies. Pagaidām dauzīsim pieres pret ledus sienām aukstā, pelnu pilnā krēslā. Ja es rakstītu jaunu jomeš svēto grāmatu, es zagļus pēc nāves sūtītu uz šejieni. Piemēram, tos zagļus, kas Turufā pa nakti nosper mai­sus ar pārtiku. Zagļus, kas atņem cilvēkam pavardu un vārdu un aizsūta viņu kauna pilnā trimdā. Man galvā pilnīga putra, rīt būs viss jāsvītro nost, tagad nav spēka pārlasīt.

Harhahad thanern. Uz Gobrina. Divdesmit trešā ceļo­juma diena. Mēs esam uz Gobrina ledāja. Tūlīt pēc izieša­nas no nometnes vietas ieraudzījām taku pārsimt metru augstāk, kas veda uz ledāja plata un gluda, pārklāta ar sodrējiem un akmeņu atlūzām, tā veda cauri aizai līdz pašai augšai. Uzkāpām augšā svilpodami. Mēs esam uz ledāja. Tagad atkal dodamies uz austrumiem, mājup.

Arī man pielipis Ai prieks par sasniegto. Ja uz visu paskatās no malas, tad situācija ir tikpat bēdīga kā agrāk. Mēs esam uz plakankalnes malas. Plaisas dažas ir tik platas, ka tajās varētu nogrimt vesels ciems, ne māju pa mājai vien, bet visas uzreiz, stiepjas uz iekš­zemes pusi, uz ziemeļiem, cik tālu skatiens sniedz. Vai­rums aizšķērso ceļu, tāpēc mums jāiet uz ziemeļiem, nevis austrumiem. Virsma ir slikta. Mēs mēģinām izlocīt ragavas pa vidu lieliem akmeņu un ledus krāvumiem, milzīgiem torosiem, ko no sevis izgrūž lielais, smagais ledājs, atdūries pret Uguns sopkām. Salauzīto, saspiesto materiālu slāņi pieņem dīvainas formas apgāzti torņi, milži bez kājām, katapultas. Jau no sākuma pusotra kilo­metra biezumā ledus slānis kļūst augstāks un biezāks, it kā cenzdamies pārvarēt kalnus un ar savu klusumu apslāpēt ugunīgās rīkles. Kilometrus trīs uz rietumiem no ledus paceļas smaile ass, elegants, gluds jauna vul­kāna konuss. Tas ir tūkstošiem gadus jaunāks par ledus slāni, kas maļ un kustas, viss pārklāts ar dziļām plaisām un iesprūdis lielos gabalos un grēdās kādus desmit tūk­stošus metru lejāk nogāzēs, ko mēs neredzam.

Pa dienu paskatoties atpakaļ, varējām redzēt Drum­nera izvirduma dūmus kā pelēkbrūnu turpinājumu ledāja virsmai. No ziemeļaustrumiem pa zemi velk nepārtraukts vējš; tas attīra gaisu no sodrējiem un pla­nētas iekšu smakas, ko esam elpojuši diendienā; dūmu slānis tagad guļ kā tumšs vāks pār šļūdoņiem, kalnu pakāji, akmeņainajām ielejām un visu pārējo zemi. Nav nekā cita, saka ledājs, kā tikai ledi. Bet jaunais vulkāns ziemeļu pusē gatavo savas personiskās pārdomas par šo jautājumu.

Sniega nav, viegli apmācies, mākoņi ir augstu. Uz pla­kankalnes krēslas stundā ir -15 °C. Zem kājām grau­dama sniega, jauna ledus un veca ledus juceklis. Jaunais ledus ir bīstams, glums un zils, tas slēpjas zem sarmas. Mēs nemitīgi klūpam un krītam. Es pa vienu tādu joslu nobraucu piecus metrus uz vēdera. Ai aizjūgā smējās locīdamies. Viņš atvainojās un paskaidroja: visu laiku domājis, ka ir vienīgais uz Getenas, kurš vienmēr paslīd uz ledus.

Šodien noieti 20 kilometri; bet, ja mēģināsim uzturēt šādu ātrumu starp šiem nelīdzenajiem, saplaisājušiem, brūkošajiem torosiem, mums drīz izsīks spēki vai notiks lielāka nelaime nekā brauciens uz vēdera.

Augošais mēness ir zemu, blāvs kā sakaltušas asinis; tam apkārt ir plats, brūngans, spožs dārziņš.

Guyrny thanern. Mazliet snieg, vējš kļūst stiprāks, un temperatūra krītas. Šodien nogājām vēl 20 kilometrus tas nozīmē, ka kopš iziešanas no pirmās nometnes pēc skaitītāja esam nogājuši 408 kilometrus. Dienā noejam vidēji 16 kilometru; 18 kilometru, ja izlaižam tās divas dienas, kad sēdējām teltī un gaidījām, kad beigsies pute­nis. 120-160 kilometru no noietā nav ieskaitāmi mūsu ceļā uz galapunktu. Mēs neesam nokļuvuši daudz tuvāk

Kārhaidai, kā bijām iziešanas dienā. Bet tagad mums parādījušās cerības tur nonākt.

Kopš esam iznākuši no vulkāniskās tumsības, mums vairs nav jāpatērē visi spēki darbā un uztraukumos, un teltī pēc vakariņām mēs atkal sarunājamies. Tā kā esmu kemmerā, man būtu vieglāk izlikties, ka Ai te nav, bet to ir grūti izdarīt divvietīgā teltī. Protams, visu vēl sarežģī tas, ka arī Ai ir sava veida kemmerā: pastāvīgā kemmerā. Tā laikam ir dīvaina, gandrīz neapzināta iekāre, kas izstiepta visa gada garumā un nepazīst dzimuma izvēli, bet tā pastāv; un te nu es esmu. Šovakar man bija ļoti grūti izlikties, ka nejūtu viņa fizisko klātbūtni, un biju pārāk noguris, lai pārietu ne-transā vai novirzītu jūtas citā gultnē. Un tad viņš pajautāja, vai nav mani aiz­vainojis. Samulsu un mēģināju viņam izskaidrot savu klusēšanu. Baidījos, ka viņš par mani smiesies. Galu galā viņš vairs nav dīvainis, izvirtulis ne vairāk kā es: šeit, uz ledāja, mēs abi esam izolēti katrs ir vienīgais savas rases pārstāvis, man nav pieejama ierastā sabiedrība tieši tāpat kā viņam. Šeit nav pasaules, kur mudž citi getenieši, kas varētu izskaidrot un atbalstīt manu pastā­vēšanu. Mēs beidzot esam vienlīdzīgi: vienlīdz sveši, vienlīdz vientuļi. Viņš nesmējās. Viņš uzrunāja mani ar maigumu, kādu no viņa negaidīju. Pēc brīža ari viņš sāka runāt par izolāciju, par vientulību.

"Jūsu rase savā pasaulē ir nepiedienīgi vientuļa. Nav citu zīdītāj dzīvnieku, nav citu nenoteikta dzimuma sugu. Nav pat pietiekami saprātīgu dzīvnieku, ko pieradināt. Tas noteikti ietekmējis jūsu domāšanu tas, ka esat tik vieni. Es ar to nedomāju tikai zinātnisko domu, kaut gan jūs esat izcili teorētiķi; ir gandrīz neiedomājami, ka jums izdevās attīstīt evolūcijas teoriju, redzot, kāda nepārvarama plaisa pastāv starp cilvēku un zemākajiem dzīvniekiem. Bet filozofiski, emocionāli būt tik vientu­ļiem tik ļoti skarbā pasaulē tas noteikti ietekmē visu jūsu pasaules uzskatu."

"Jomešta domā, ka cilvēka vientulība ir viņa dievišķums."

"Zemes valdnieki, jā. Citas reliģijas citās pasaulēs ir nonākušas pie tiem pašiem secinājumiem. Šādas reliģijas parasti piemīt dinamiskām, kareivīgām, dabas līdzsvaru izjaucošām kultūrām.

Orgoreinā tam diezgan labi atbilst; viņi izskatās pēc tādiem, kam patīk citus komandēt. Ko par to saka handdariti?"

"Hmm, handdarīti jūs jau zināt, ka nepastāv teori­jas vai dogmas varbūt viņi tik ļoti neuzsver starpību starp dzīvniekiem un cilvēkiem, bet vairāk nodarbojas ar līdzību, saiknēm, veselumu, kuru veido dzīvības formas kopumā." Visu dienu man prātā bija skanējusi Dziesma par Tormeru, un es citēju:

Gaisma ir tumsas kreisā roka, un tumsa gaismas labā roka.

Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve kopā kā mīlnieki kemmerā, kā kopā sadotas plaukstas, kā mērķis un ceļš.

To sakot, man drebēja balss, jo atminējos, ka vēstulē, ko man pirms nāves rakstīja brālis, viņš citēja šos pašus vārdus.

Ai sadrūvējās un pēc kāda laika teica: "Jūs esat izolēti un nedalīti. Varbūt jūs esat apsēsti ar veselumu tāpat kā mēs ar duālismu?"

"Ari mēs esam duālisti. Duālisms ir būtiski nepiecie­šams, vai ne? Jo jābūt man un vēl otram."

"Es un Tu," viņš teica. "Jā, galu galā, tas ir daudz plašāk par dzimumu."

"Pastāstiet, lūdzu, kā jūsu rases otrs dzimums atšķi­ras no jums?"

Viņš izskatījās izbijies, un es arī nobijos no sava jautā­juma; kemmers reizēm liek cilvēkam rīkoties neapdomīgi. Mēs abi bijām kautrīgi. "Es par to nekad neiedomājos," viņš teica. "Jūs neesat redzējis sievieti." Viņš izmantoja zemiešu valodas vārdu, kuru es zināju.

"Redzēju viņu attēlus. Sievietes izskatījās pēc geteniešiem stāvoklī, bet ar lielākām krūtīm. Vai viņas atšķiras no jūsu dzimuma pēc prāta spējām? Vai viņas ir cita suga?"

"Nē. Jā. Nē, protams, nē, ne gluži. Bet atšķirība ir ļoti svarīga. Domāju, ka pats svarīgākais, pats nozīmīgākais faktors cilvēka dzīvē ir vai viņš piedzimst par sievieti vai vīrieti. Vairumā sabiedrību tas nosaka dzīves plā­nus, darbību, uzskatus, ētiku, manieres praktiski visu. Vārdu krājumu. Izpratni. Apģērbu. Pat ēdienu. Sievie­tes sievietes ēd mazāk… Ir ļoti grūti atdalīt iedzimtās atšķirības no iegūtajām. Pat tur, kur sievietes sabiedrībā ir līdztiesīgas vīriešiem, viņas tik un tā iznēsā bērnus un arī tos audzina…"

"Tātad līdztiesība nepastāv visur? Vai viņas atpaliek prāta spēju ziņā?"

"Es nezinu. Viņas nemēdz bieži kļūt par matemātiķiem vai komponistiem, vai izgudrotājiem, vai teorētiķiem. Bet dumjas viņas nav. Fiziski viņām nav tik daudz muskuļu, bet ir vairāk izturības nekā vīriešiem. Psiholoģiski…"

Viņš apklusa un ilgi skatījās krāsniņas kvēlē. Tad pa­purināja galvu. "Hārt," viņš teica, "es nevaru jums pa­stāstīt par sievietēm. Es par to nekad neesmu domājis teorētiskā līmenī, un tagad ak Dievs! esmu gandrīz aizmirsis. Esmu šeit bijis divus gadus jūs nevarat iedo­māties zināmā mērā sievietes man ir vēl svešākas nekā jūs. Ar jums man ir kopīgs vismaz viens dzimums…" Viņš novērsās un skumji un nervozi iesmējās. Manis paša jūtas bija sarežģītas, un es neturpināju sarunu.

Yrny thanern. Šodien veikti 28 kilometri, uz austru­miem/ziemeļaustrumiem pēc kompasa un uz slēpēm. Tikām cauri torosu un plaisu joslai pirmajā ceļa stundā. Vilkām abi, no sākuma gāju pa priekšu ar vergu, bet tagad ledu vairs nevajag pārbaudīt to gandrīz metra biezumā klāj graudainais sniegs, un uz tā kāds sprī­dis jauna, tīra sniega no pēdējā puteņa, virsma ir ļoti laba. Ne mēs, ne ragavas nekrīt cauri, un ragavas slīdēja viegli; ir grūti ticēt, ka katrs velkam savus 50 kilogramus. Pēcpusdienā vilkām pa vienam, jo pa tik izcilu sniegu ceļš ir viegls. Žēl, ka viss smagais ceļš pa akmeņiem uz augšu bija jāveic ar smago kravu. Tagad krava ir viegla, pārāk viegla: es arvien vairāk domāju par pārtiku. Mēs ēdam, kā Ai saka, kā putniņi. Visu dienu gājām ātri un viegli pa līdzeno ledu zem pelēkzilām debesīm. Viss bija pilnīgi balts, izņemot dažas melnas sopkas mums tālu aiz muguras un tumsas traipu, Drumnera elpu, vēl aiz tām. Nekā cita nav: virs mums saule aiz plīvuriem, apakšā ledus.

Šī stāsta saknes meklējamas pirmvēsturē; tas pierakstīts dažādās formās. Šis ļoti primitīvais variants ņemts no pirmsjomeš rakstiem, kas atrasti Insepetas alu svētvietā Gobrinam piegulošajās zemēs.

Iesākumā bija ledus un bija saule. Saule, daudzus gadus spīdēdama, izkausēja Ledājā lielu plaisu. Plaisas malās bija dažādi ledus veidoli, un tai nebija dibena. Ūdens lāses pilēja no ledus veidoliem plaisas malās un krita arvien dziļāk. Viens ledus veidols sacīja: "Man tek asinis." Otrs ledus veidols sacīja: "Man tek asaras." Trešais sacīja: "Man tek sviedri."

Ledus veidoli izkāpa no bezdibeņa un nostājās uz stipra ledus. Tas, kurš teica: "Man tek asinis," pacēlās pirkstgalos un izvilka no saules iekšām sauju saujas eks­krementu, un no tiem viņš izveidoja zemes kalnus un ielejas. Tas, kurš teica: "Man tek asaras," pūta dvašu uz ledus un no izkusušā ūdens darīja jūras un upes. Tas, kurš teica: "Man tek sviedri," ņēma zemi un jūras ūdeni, un no tiem viņš darīja kokus, augus, zāles un graudus laukā, zvērus un cilvēkus. Augi ieauga zemē un jūrā, zvēri skrēja pa zemi un peldēja ūdenī, bet cilvēki nemodās. Pavisam viņi bija trīsdesmit deviņi. Viņi gulēja uz ledus miegā un nekustējās.

Tad trīs ledus veidoli noliecās pār viņiem un sēdēja, ceļus klāt pievilkuši, un ļāva, lai saule tos izkausē. Viņi izkusa pienā, un piens satecēja gulētāju mutēs, un gulē­tāji pamodās. Tā pienu dzer tikai cilvēku bērni, un bez piena tie nemostas dzīvībai.

Pirmais pamodās Edondurats. Viņš bija augumā tik garš, ka, viņam pieceļoties, galva pārplēsa debesis un uzkrita pirmais sniegs. Viņš redzēja, ka pārējie sakustas, un viņam kļuva no tiem bail, tāpēc viņš tos nosita ar dūri pa vienam vien. Tā viņš nogalināja trīsdesmit sešus. Bet viens, pirmspēdējais, tas aizbēga. Viņu sauca Haharats. Viņš aizbēga pāri lediem un pāri zemēm. Edondurats dzinās tam pakaļ un, beidzot panācis, nosita. Haharats nomira. Tad Edondurats atgriezās savā dzimšanas vietā uz Gobrina ledāja, bet pēdējais cilvēks bija pazudis: viņš bija aizbēdzis, kamēr Edondurats vajāja Haharatu.

Edondurats uzbūvēja būdu no brāļu sasalušajiem ķer­meņiem un sēdēja tur, un gaidīja, kad atgriezīsies pēdē­jais. Katru rītu viens līķis jautāja: "Vai viņš deg? Vai viņš deg?" Un pārējie viņam atbildēja sasalušām mēlēm: "Nē, nē." Tad Edonduratam miegā iestājās kemmers, un viņš kustējās un skaļi runāja sapnī, un, kad viņš pamodās, visi līķi sacīja: "Viņš deg! Viņš deg!" Un pēdējais brālis, pats jaunākais, dzirdēja viņus runājam un ienāca būdā, kas celta no ķermeņiem, un tur kopojās ar Edonduratu. No šiem diviem radušās visas cilvēku ciltis no Edondurata miesas, no Edondurata klēpja. Otra, jaunākā brāļa, vārdu un tēva vārdu neviens nezina.

Kad viņu bērni izgāja dienas gaismā, katram pa pēdām sekoja gabaliņš tumsas. Edondurats sacīja: "Kāpēc gan maniem dēliem seko tumsa?" Viņa kemmerings atbildēja: "Tāpēc, ka viņi ir dzimuši miesas mājā, viņiem pa pēdām seko nāve. Viņi ir laika viducī. Iesākumā bija saule un ledus un nebija ēnu. Beigās, kad mums pienāks gals, saule aprīs pati sevi un ēna aprīs gaismu, un pāri paliks vienīgi ledus un tumsa."

Reizēm, kad es miegu tumšā, klusā telpā, man uz mirkli parādās skaista un dārga pagātnes ilūzija. Pār seju izliekusies telts siena to nevar redzēt, bet var dzir­dēt; aiz plānā materiāla čaukst un čukst krītošais sniegs. Redzēt nevar neko. Krāsniņas gaisma ir izslēgta, tā pa­stāv tikai kā karstuma avots, siltuma sirds. Guļammaisa miklums un ierobežotā telpa; sniega skaņas; tik tikko dzirdamā Estravena elpošana miegā; tumsa. Tikai tumsa. Mēs esam šeit, mēs abi atpūšamies savā patvērumā, kas ir visas pasaules centrs. Ārpusē, kā vienmēr, plešas lielā tumsa, aukstums, nāves vientulība.

Tādos laimīgos brīžos es aizmigdams cieši zinu, kas ir manas dzīves centrā tas laiks, kas ir pagājis un pazudis, un tomēr paliek vienmēr, mūžīgais mirklis, sil­tuma sirds.

Es negribu teikt, ka biju laimīgs, ziemas spelgonī vai­rākas nedēļas vilkdams ragavas pāri ledājiem. Es biju izsalcis, pārpūlējies, bieži pārnervozējies, un ar laiku nogurums tikai pastiprinājās. Laimīgs es noteikti nebiju. Laime ir saistīta ar loģisko prātu, un tikai prāts spēj to novērtēt. Man tika tas, ko cilvēks nevar ne nopelnīt, ne paturēt, un bieži vien pat neapzinās saņemšanas brīdī, sirds prieks.

Es vienmēr pamodos pirmais, parasti pirms ausmas. Vielmaiņa man ir mazliet straujāka nekā geteniešiem, esmu ari garāks un smagāks. Estravens šīs atšķirības bija ierēķinājis pārtikas devās. Viņš bija ļoti precīzs, un es nezinu, vai to uzskatīt pat mājsaimnieces vai zināt­nieka precizitāti; jau no paša sākuma man dienā bija par kādiem simt gramiem ēdiena vairāk nekā viņam. Protesti par netaisnību apklusa, saskaroties ar pašsapro­tamo nevienādās dalīšanas taisnīgumu. Lai nu kā aprēķi­nāta, pārtikas deva bija maza. Es biju izsalcis, vienmēr izsalcis, ar katru dienu badaināks. Es pamodos, jo biju izsalcis.

Ja vēl bija tumšs, es ieslēdzu krāsniņas gaismu un uzliku uz plīts vārīties katliņu ar ledus ūdeni, kas pa nakti bija teltī izkusis. Estravens pa tam lāgam devās savā parastajā niknajā un klusajā kaujā ar miegu, it kā cīnītos ar eņģeli. Uzvarējis viņš piecēlās sēdus, miegaini uz mani paskatījās, papurināja galvu un pamodās. Kamēr apģērbāmies, apāvāmies, saritinājām guļammaisus, bija gatavas brokastis: krūze verdoša orša un kubiks gichymichy, kas uzbriedināts ūdenī un izskatījās pēc mazas, staipīgas smalkmaizītes. Košļājām lēni, svinīgi, uzlasī­dami katru drupatiņu. Kamēr ēdām, krāsniņa atdzisa. Salikām to kopā ar katliņu un krūzēm, uzvilkām kažokus ar kapucēm un dūraiņus un līdām laukā. Aukstums mūžīgi bija neticams. Katru rītu man vajadzēja no jauna tam noticēt. Ja gadījās pirms tam iziet atviegloties, tad otro reizi izlīst no telts bija vēl grūtāk.

Reizēm sniga; reizēm jaunās dienas slīpā gaisma gūlās pār ledus plašumiem brīnišķos zeltainos un zilos toņos; parasti viss bija pelēks.

Naktī termometrs stāvēja teltī, un, kad iznesām to ārpusē, bija interesanti vērot, kā šautriņa strauji novir­zās pa labi (geteniešu ciparnīcas rāda pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam) tik ātri, ka acs pat nespēj izsekot, lēkājot no mīnus 30 °C līdz 45 °C, tad vēl zemāk, līdz apstājās kaut kur virs mīnus 50 °C.

Kamēr viens nojauca un salocīja telti, otrs iekrāva krāsniņu, guļammaisus un pārējo ragavās; tad pa virsu piesprādzējām telti un varējām vilkt slēpes un iet aiz­jūgā. Uz mūsu siksnām un piederumiem nebija daudz metāla, bet aizjūgiem bija alumīnija sakausējuma sprā­dzes, ko nevarēja aiztaisīt ar dūraiņiem rokās; tās dedzi­nāja pirkstus kā nokaitētas. Man bija ļoti jāuzmanās, kad aukstums bija zem mīnus 30 °C, jo īpaši, ja pūta vējš, jo es varēju dabūt apsaldējumus neparasti ātri. Tomēr kājas man vienmēr bija siltumā, kas ir ļoti svarīgi ziemas ceļo­jumā, kur stundas laikā var kļūt kropls uz nedēļu vai visu atlikušo dzīvi. Estravens bija mēģinājis uzminēt manu apavu izmēru, un viņa pirktie sniega zābaki bija mazliet par lielu, bet lieks pāris zeķu visu atrisināja. Pielikām slēpes, iespējami ātri iejūdzāmies ragavās, izkustinot un atraujot tās no sniega, ja slieces bija piesalušas, un devāmies ceļā.

Ja naktī bija stipri snidzis, mēs kādu laiku pavadī­jām, atrokot telti un ragavas, jo citādi nekur iet nebija iespējams. Nebija grūti atrast svaigo sniegu, lai gan kupenas ap mums izskatījās iespaidīgi; galu galā mūsu telts simtiem kilometru rādiusā bija vienīgais pacēlums virs ledus.

Mēs gājām uz austrumiem pēc kompasa. Vējš parasti pūta no ziemeļiem, no ledāja. Ik dienas tas pūta mums no kreisās puses. Lai aizsargātos pret šo vēju, nepietika ar kapuci, un es vilku sejas masku, lai pasargātu degunu un kreiso vaigu. Un pat tad vienā dienā man aizsala kreisā acs; es jau domāju, ka bojājums būs pastāvīgs, bet Estravens to atkausēja ar elpu un mēli. Kādu laiku nevarēju neko redzēt, tātad droši vien biju apsaldējis ko vairāk nekā plakstiņu. Ja spīdēja saule, mēs abi uzlikām geteniešu saulesbrilles ar ļoti šaurām acu spraudziņām; tā mums izdevās izvairīties no sniega akluma. Saules nebija daudz. Uz centrālā ledāja, kā sacīja Estravens, ir augsta spiediena apgabals, jo tur tūkstošiem baltuma kvadrātkilometru atstaro saules gaismu. Mēs gājām šim apgabalam pa malu, pa robežu ar nemierīgu, mežonīgu, nokrišņiem bagātu teritoriju, kur ledājs uzkrāja vētras, ko uzsūtīt pārējām zemēm. Ziemeļu vējam līdzi nāca skaidrs, saulains laiks, bet, ja vējš iegriezās ziemeļaus­trumos vai ziemeļrietumos, tas nesa līdzi sniegu vai sacēla sauso sniegu smilšu vai putekļu vētrām līdzīgos kodīgos mākoņos, kam nevarēja redzēt cauri. Reizēm vējš pavisam lēni lodāja līču loču gar pašu zemi; debe­sis bija baltas, gaiss balts, sauli nevarēja redzēt, ēnu nebija; un pats sniegs un ledājs pazuda mums no kāj­apakšas.

Ap dienas vidu mēs stājāmies un, ja vējš bija stiprs, izcirtām pāris ledus gabalu aizvējam. Uzsildījām ūdeni, kur izmērcēt gichy-michy kubiņus, un dzērām karstu ūdeni, kam reizēm pievienojām mazliet cukura. Tad iejūdzāmies atpakaļ un turpinājām ceļu.

Kamēr gājām un ēdām, praktiski nerunājām, jo lūpas bija vēja aprautas, un, ja aukstums tika mutē, tad cieta zobi, rīkle un plaušas. Kad temperatūra bija zem mīnus 40 grādiem, mute bija jātur ciet un jāelpo caur degunu. Kad kļuva aukstāks, elpošanu apgrūtināja ari tas, ka izpūstais gaiss tūlīt sasala. Ja neuzmanījās, varēja gadī­ties, ka aizsalst nāsis, un tad, lai nenosmaktu, nācās ieraut plaušās gaisu, kas bija ass kā žiletes.

Gadījās, ka izelpa sasalstot klusi plaukšķēja kā attāla uguņošana un kristāli dejoja gaisā katra izelpa kā putenis.

Gājām, kamēr pietika spēka vai kļuva tumšs, apstājā­mies, cēlām telti, nostiprinājām ragavas, ja naktī drau­dēja stiprs vējš, un iekārtojāmies uz naktsguļu. Parasti mēs dienā gājām 11-12 stundu un nogājām 20-30 kilo­metru.

Tas neizklausās necik ātri, bet mūs ļoti kavēja laika apstākļi. Reti gadījās, ka sērsna bija piemērota gan ra­gavu sliecēm, gan slēpēm. Ja tā bija par plānu un svaigu, ragavas krita cauri un neslīdēja; ja tā bija daļēji sacietē­jusi, ragavas mēdza iestrēgt, bet slēpes gāja pa virsu tas nozīmēja, ka mēs ik pa brīdim strauji apstājāmies vai slīdējām atpakaļ; un, ja sērsna bija stingra, tad izrā­dījās, ka tā sasalusi garos, jūras viļņiem līdzīgos veido­jumos sastrugi -, kas vietām sasniedza pusotra metra augstumu. Mēs vilkām ragavas augšup un pāri katram fantastiskas formas uzkalniņam, tad slidinājām tās lejā, tad augšup pa nākamo nogāzi, jo sniega kāpas nekad negāja paralēli mūsu izvēlētajam ceļam. Biju iedomājies, ka Gobrina ledāja plakankalni klās gluds ledus kā dīķi, bet simtiem kilometru apkārt pletās reljefs, kas visvairāk atgādināja vētras laikā pēkšņi sasalušu jūru.

Nometnes iekārtošana, mantu nostiprināšana, sniega tīrīšana no drēbēm un viss pārējais bija ļoti nogurdinoši.

Dažreiz nebija vispār nekādas vēlēšanās to darīt. Bija tik vēls, tik auksts, un es biju tik noguris, ka man būtu vieglāk vienkārši ielīst guļammaisā un ievilkties ragavu aizvējā, un aizmigt turpat, bez ņemšanās ar telti. Atce­ros, cik ļoti man to gribējās vai ik vakaru un kā es skaitos un īgņojos uz savu ceļabiedru par to, ka viņš sistemātiski un nepiekāpīgi liek man darīt visu pēc kārtas un līdz galam. Es viņu tādās reizēs ienīdu no visas sirds; naids cēlās no nāves, kas jau bija pārņēmusi manu garu. Es ienīdu skarbās, sarežģītās, neatlaidīgās prasības, ko viņš man izvirzīja dzīvības vārdā.

Kad viss bija padarīts, varējām iet teltī, un tur mūs tūdaļ apņēma sakarsušās krāsniņas sargājošais miers. Mēs bijām iegājuši brīnumā siltumā. Nāve un auks­tums bija kur citur, aiz telts sienām.

Ārā palika arī naids. Mēs paēdām un padzērām. Pēc tam mēs sarunājāmies. Kad aukstums bija mežonīgs un pat telts izcilā siltumizolācija no tā nevarēja pasargāt, mēs gulējām savos maisos iespējami tuvu krāsniņai. Uz telts iekšējām sienām uzauga Sarmas vilniņa. Atvērt ieejas vārstu nozīmēja ielaist ledaina vēja pūsmu, kas acumirklī pārvērta visu mitrumu telts gaisā par smalka sniega migliņu. Ja ārā bija putenis, pa ventilācijas cau­rumiem (lai cik labi tie bija aizsargāti) dūrās iekšā vējš un gaisu piepildīja sīki sniega putekļi. Tādās naktis vētra bija tik neticami skaļa, ka neko nevarēja dzirdēt vienīgi tad, ja sabāzām galvas kopā un mēģinājām kliegt. Citās naktīs bija tik kluss, ka šķita tāds klusums ir bijis pirms zvaigžņu rašanās vai būs pēc pasaules gala.

Apmēram stundu pēc vakara maltītes Estravens samazināja siltumu (ja to bija iespējams izdarīt) un izslēdza gaismu. To darīdams, viņš murmināja īsu un jauku svētību vai lūgšanu, vienīgos rituāla vārdus, ko es jebkad esmu dzirdējis no handdarīta: "Slavēsim tumsu un nepabeigto radīšanu," viņš teica, un tapa tumsa. Mēs aizmigām. No rīta viss sākās no jauna.

Un tā vairāk nekā piecdesmit dienu.

Estravens turpināja rakstīt dienasgrāmatu, lai gan vairumā gadījumu viņš tajā neatzīmēja neko daudz vai­rāk kā tikai laikapstākļus un noieto attālumu. Reizēm viņa piezīmēs varēja atrast arī pārdomas vai citātus no mūsu sarunām, bet ne vārda no dziļākajām domu apmaiņām, kas aizņēma atpūtas laiku starp vakariņām un miegu pirmā ceļojuma mēneša laikā, kad mums vēl bija spēks runāt, vai tajās dienās, kad vētra piespieda mūs palikt teltī visu dienu. Es viņam pastāstīju, ka man nav aizliegts, bet nav arī pavēlēts izmantot bezvārdu runu uz planētām, kas nav mūsu savienībā. Es arī lūdzu, lai viņš iegūtās zināšanas nenodod tālāk, vismaz līdz tam laikam, kad man izdotos pārrunāt notikušo ar kolē­ģiem uz kuģa. Viņš piekrita un turēja doto vārdu. Viņš tā arī ne pierakstīja, ne citādi pieminēja mūsu bezvārdu sarunas.

Domu runa bija vienīgais, ko es varēju Estravenam piedāvāt no savas civilizācijas sasniegumiem, vienīgais, ko es varēju parādīt no citplanētieša pasaules, kas viņu tā interesēja. Es varēju par to runāt un to aprakstīt bez gala un malas. Bet šis bija vienīgais, ko es varēju viņam iedot. Tiešām, domu runa ir vienīgais labums, ko mēs varam piedāvāt Ziemai. Bet es nevarētu teikt, ka Kultū­ras embargo pārkāpt mani mudināja pateicība. Es ar to nemaksāju savu parādu Estravenam tādus parādus dzēst nespēj nekas. Mēs ar Estravenu vienkārši bijām nonākuši tādās attiecībās, kur dalās visā, ar ko ir vērts dalīties.

Es domāju, ka kādā brīdī izrādīsies starp abdzimumu geteniešiem un normāliem viendzimuma Heinas izcelsmes cilvēkiem ir iespējams seksuāls kontakts, lai gan šādai saskarsmei nevar būt nekādu augļu. Tas vēl jāpierāda. Mēs ar Estravenu pierādījām kaut ko pavi­sam citu un daudz grūtāk pamanāmu. Mūsu dzimumu īpatnības un dziņas vistuvāk krīzei nonāca kādā vakarā ceļojuma sākumā. Tikko bijām noslēguši otro dienu uz Ledāja; visu laiku bijām ar grūtībām līkumojuši pa saplaisājušo, nelīdzeno ledāja malu, kas pieguļ Uguns sopkām. Vakarā bijām noguruši, bet pacilāti, pārlieci­nāti, ka drīzumā tiksim uz tīra ceļa. Bet pēc vakariņām Estravens kļuva arvien klusāks un strupāks savās atbil­dēs. Beidzot pēc īpaši strupa noraidījuma sacīju: "Hārt, ja esmu kārtējo reizi sarunājis ko lieku, lūdzu, pasakiet man, ko tieši."

Viņš klusēja.

"Kļūdījos ar šifgretoru? Piedodiet; es to nespēju apgūt. Es pat nezinu, ko tas vārds nozīmē."

"Šifgretors? Tas cēlies no sena vārda, kas nozīmē "mest ēnu"." Kādu brīdi klusējām, un tad viņš paskatī­jās uz mani tieši un ļoti maigi. Sarkanīgajā gaismā viņa seja izskatījās atklāta, neaizsargāta, attāla kā sievietei, kas, domās iegrimusi, skatās uz tevi un nerunā.

Un tad es vēlreiz ieraudzīju to, ko vienmēr biju bai­dījies redzēt un izlicies viņā nemanām: ka viņš ir sie­viete tikpat daudz, cik vīrietis. Vajadzība izskaidrot baiļu cēloni pazuda līdz ar bailēm; manī palika tikai spēja pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Līdz tam es biju viņu noraidījis, neļāvis viņam būt pašam, būt īstam. Viņam bija pilnīga taisnība, sakot, ka viņš, vienīgais no geteniešiem, kas uzticējās man, ir arī vienīgais getenietis, kam neuzticos es. Jo viņš bija vienīgais, kurš mani bija pilnībā pieņēmis kā cilvēku kuram es personiski patiku un kurš bija man personiski uzticējies. Un kurš tādēļ bija prasījis no manis tādu pašu atzīšanu un pieņem­šanu. Es nebiju vēlējies to darīt. Man bija bail to darīt. Nebiju varējis veltīt uzticību un draudzību vīrietim, kas ir sieviete, un sievietei, kas ir vīrietis.

Viņš sausi un vienkārši paskaidroja, ka ir kemmerā un mēģina no manis izvairīties, cik nu tas iespējams. "Es nedrīkstu jums pieskarties," viņš teica ar lielu savaldību; viņš uz mani pat neskatījās.

Es teicu: "Es saprotu. Es jums pilnībā piekritu."

Jo man šķita (un es domāju, ka viņam arī), ka spēcīgā un pēkšņā pārliecība par mūsu draudzību radās no sek­suālās spriedzes starp mums, kad to bijām atzinuši, bet nevarējām apmierināt. Mums abiem trimdā bija nepie­ciešams draugs, un ceļojuma sūrajās dienās un aukstajās naktīs mēs bijām pierādījuši uzticību, ko varētu saukt kā toreiz, tā tagad par mīlestību. Bet tā neradās no mūsu līdzības un situācijas, gluži pretēji: tā dzima no mūsu atšķirībām. Mīlestība kļuva par tiltu, par vienīgo tiltu pāri bezdibenim, kas mūs šķīra. Seksuāls kontakts atkal būtu divu svešinieku satikšanās. Mēs bijām saskā­rušies vienīgajā veidā, kāds bija iespējams. Un tā tas arī palika. Es nezinu, vai tas bija pareizi.

Tovakar turpinājām sarunas, un es atceros, cik grūti man bija sakarīgi atbildēt uz jautājumu par to, kādas ir sievietes. Nākamajās dienās mēs izturējāmies viens pret otru kā pret jēlu olu. Dziļa un nopietna mīlestība starp diviem cilvēkiem galu galā nozīmē arī varu un iespēju dziļi un nopietni sāpināt. Man līdz tam vakaram nebija ienācis prātā, ka es varētu sāpināt Estravenu.

Tagad, kad barjeras bija nojauktas, pēc manām do­mām, bija pienācis laiks iziet ārpus mūsu ierobežota­jām spējām sarunāties un saprasties. Diezgan drīz, pēc kādām trim naktīm, vakariņu (mums bija īpaši garšīga kadik graudu biezputra ar cukuru par godu noietiem 30 kilometriem) noslēgumā pajautāju savam ceļabied­ram: "Pagājušajā pavasarī tajā vakarā Sarkanajā Stūra ēkā jūs sacījāt, ka gribētu vairāk uzzināt par bezvārdu runu."

"Jā."

"Vai jūs gribētu noskaidrot, vai es varu jums to iemā­cīt?"

Viņš iesmējās. "Jūs gribat pieķert mani melos."

"Ja jūs man melojāt, tas bija sen un pavisam citā valstī."

Viņš bija ļoti godīgs, lai gan reti runāja tieši. Manis teiktais viņu aizskāra, un viņš teica: "Citā valstī es jums varētu stāstīt citus melus. Bet es biju sapratis, ka jums ir aizliegts mācīt prāta zinības visiem iedzimtajiem, kamēr tie nav pievienojušies Ekumēnei."

"Nē, tas nav aizliegts, tā vienkārši nedara. Bet es varētu pamēģināt, ja jūs vēlētos. Un ja to vispār var izdarīt. Es neesmu profesionāls skolotājs."

"Šo prasmi māca īpaši skolotāji?"

"Jā. Varbūt ne uz Alterras, kur ļoti daudziem piemīt dabiskas spējas un kā stāsta mātes domās runājas ar saviem vēl nedzimušajiem bērniņiem. Es nezinu, ko bērni atbild. Bet visiem pārējiem domu runa ir jāmācās kā svešvaloda. Vai varbūt kā dzimtā valoda, ko apgūst ļoti vēlu."

Domāju, ka viņš saprot, kāpēc piedāvāju apgūt tādu prasmi, un ļoti vēlas to iemācīties. Mēs pamēģinājām. Es palūdzu viņu noklusināt prātu, ļaut tam iegrimt tumsā. Viņš to izdarīja daudz ātrāk un dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis, galu galā viņš bija handdarītu meistars. Tad es viņu domās uzrunāju, cik vien skaidri spēju. Ne­kāda rezultāta. Mēģinājām vēlreiz. Tā kā neviens nevar uzrunāt otru, ja pats nav ticis uzrunāts, proti, iekams telepātiskās spējas nav aktivizētas ar vismaz vienu skaidru uztveršanu, man viņš bija jāsasniedz pirmajam. Turpināju raidīt vēl pusstundu, līdz jutos kā sastiepis smadzenes. Viņš izskatījās nomākts. "Biju domājis, ka tas man nesagādās grūtības," viņš atzinās. Abi bijām pārguruši un nolēmām mēģināt vēlreiz kaut kad vēlāk.

Nākamie mēģinājumi nebija veiksmīgi. Mēģināju uz­runāt Estravena prātu, kamēr viņš guļ, atcerēdamies sava skolotāja stāstīto par "sapņu vēstījumiem" pirmstelepātiskās tautās, bet arī tas neizdevās.

"Varbūt mūsu suga uz to nav spējīga?" viņš teica. "Mums ir bijis gana baumu un nojausmu, lai šādas spē­jas nosauktu vārdā, bet es neesmu redzējis telepātijas pierādījumus mūsu pasaulē."

"Tūkstošiem gadu tā bija arī pie mums. Pāris dabisku talantu, kuri paši nesaprata savu dāvanu, kuriem ne­bija neviena, ar ko sazināties domās. Pārējie labākajā gadījumā bija latenti telepāti. Es jau jums stāstīju, ka, izņemot iedzimto dāvanu, šīm spējām ir ne tikai fiziolo­ģisks, bet arī psiholoģisks pamats; telepātija ir kultūras produkts, prāta lietošanas blakusefekts. Mazi bērni, garīgi atpalikušie un neattīstītu vai regresējušu sabied­rību pārstāvji nav spējīgi uz domu runu. Prātam vis­pirms jāsasniedz noteikts līmenis. Nav iespējams no ūdeņraža atomiem uzreiz būvēt aminoskābes; vispirms tiem jāsavienojas sarežģītās sistēmās ar telepātiju ir ļoti līdzīgi. Abstraktai domāšanai, sociālai saskarsmei, kultūras attīstībai, ētiskai un estētiskai uztverei visam jāsasniedz zināms līmenis, pirms var notikt sakari pirms vispār var mēģināt iekustināt telepātisko potenciālu."

"Varbūt mēs, getenieši, vēl neesam sasnieguši tādu līmeni?"

"Jūs to jau sen esat pārsnieguši. Bet reizēm vajadzīga ari veiksme. Tāpat kā ar aminoskābju rašanos… Vai, ja runājam par kultūras līdzībām tikai līdzībām, bet tās daudz ko paskaidro, piemēram, zinātniskā metode, kad zinātnē tiek izmantotas konkrētas, eksperimentā­las tehnikas. Ekumēnē ir tautas, kam ir augsta kultūra, sarežģīta sabiedrības struktūra, filozofija, māksla, ētika un augsti sasniegumi visās minētajās jomās; un tomēr viņi nekad nav pratuši precīzi nosvērt akmeni. Viņi var to iemācīties. Bet pusmiljona gadu laikā viņi to nav izda­rījuši. Ir tautas, kam vispār nav augstākās matemātikas, kas nezina neko vairāk kā parasto aritmētiku. Viņi visi spēj saprast skaitļu teoriju, bet neviens nav to mēģinājis darīt. Arī manis paša tauta, zemieši, vairākus tūksto­šus gadu pavadīja pilnīgā neziņā par to, kas ir nulle un kā to izmantot." Estravens izbrīnījās. "Kas attiecas uz Getenu, mani visvairāk interesē, vai arī pārējie cilvēk­veidīgie būtu spējīgi pareģot nākotni vai arī tas pieder pie prāta evolūcijas ja jūs to mums varētu iemācīt."

"Jūs domājat, ka tas ir noderīgs sasniegums?"

"Pravietošana ar precizitāti? Bet, protams, jā!"

"Lai to iemācītos, var gadīties, ka jāsāk domāt, ka tai nav nekādas jēgas."

"Jūsu handdariti man neizmērojami patīk, Hārt, bet reizēm es domāju, vai tikai šī sistēma nav vienkāršs paradokss, kas pārvērties par dzīvesveidu."

Mēģinājām domrunu vēlreiz. Man nekad nebija gadī­jies atkārtoti uzrunāt kādu, kas nespēj uztvert. Sajūta nebija patīkama. Sāku justies kā ateists, kas mēģina lūg­ties. Tad Estravens nožāvājās un teica: "Es laikam esmu kurls kā akmens. Ejam gulēt." Es piekritu. Viņš izslēdza gaismu, murminādams īso slavas dziesmu tumsai; mēs ierakāmies guļammaisos, un pēc pāris minūtēm viņš jau grima miegā kā peldētājs, kas ieslīd tumšā ūdenī. Izjutu viņa miegainību kā savējo starp mums bija empātiskā saite un pēdējo reizi mēģināju viņu uzrunāt, miegaini nosaucot vārdā: "Terem!"

Viņš pielēca sēdus, un viņa balss izskanēja man pāri melnumā. "Arek! Tu?"

"Nē Dženli Ai: es runāju domās."

Viņam aizrāvās elpa. Klusums. Viņš pagrābstījās gar krāsniņu, ieslēdza gaismu un skatījās uz mani ar tum­šām, baiļu pilnām acīm. "Es sapņoju," viņš teica, "man šķita, ka esmu mājās…"

"Jūs dzirdējāt manu domrunu."

"Jūs mani saucāt nē, tas bija mans brālis. Es dzir­dēju viņa balsi. Viņš ir miris. Jūs mani nosaucāt tu mani nosauci Terem? Tas ir briesmīgāk, nekā biju gaidī­jis." Viņš papurināja galvu kā cilvēks, kas vēlas nokratīt murgu, tad apslēpa seju plaukstās.

"Hārt, piedodiet, lūdzu…"

"Nē, sauc mani vārdā. Ja tu vari runāt man galvā miruša cilvēka balsī, tad tu vari arī mani saukt vārdā! Viņš mani nesauktu par "Hārtu". Tagad es saprotu, kāpēc šajā domrunā nevar melot. Tā ir briesmīga… Labi. Labi, tagad pasaki man kaut ko."

"Pagaidiet."

"Nē. Ķeries klāt."

Viņš neatrāva intensīvo, izbijušos skatienu no manis, un es viņu uzrunāju: "Terem, draugs, mums nav, no kā baidīties."

Viņš joprojām skatījās uz mani, tāpēc es iedomājos, ka viņš nav sapratis; bet tas tā nebija. "Nē, ir gan," viņš teica.

Pēc kāda brīža viņš jau mierīgāk teica: "Tu runāji manā valodā."

"Bet tu nezini manējo."

"Tu teici, ka būs vārdi, es atceros… Bet es to biju vairāk iedomājies kā kā saprašanos sajūtu līmenī."

"Empātija ir pavisam kas cits, lai gan tai ir zināma saistība ar telepātiju. Tā palīdzēja mūsu prātiem savie­noties. Bet īstajā domrunā darbojas gan runas centri, gan…"

"Nē, nē, par to vēlāk. Kāpēc tu runā mana brāļa balsī?" Viņš izklausījās sasprindzis.

"Nevaru atbildēt. Nezinu. Pastāsti man par viņu."

"Nusuh… Mans īstais brālis, Arek Harth rem ir Estra­ven. Viņš bija par mani gadu vecāks. Viņš būtu Estri valdnieks. Mēs es viņa dēļ pametu mājas. Viņš jau četrpadsmit gadus ir miris."

Kādu brīdi mēs klusējām. Es nevarēju ne zināt, ne pa­jautāt, ko nozīmē viņa teiktais: pārāk smagi viņam nāca pat tie daži vārdi, ko biju dzirdējis.

Tad es teicu: "Uzrunā mani, Terem. Nosauc mani vārdā." Es zināju, ka viņš var starp mums bija nodi­binājusies pilnīga saskaņa vai, kā teiktu speciālisti, mūsu fāzes sakrita, un, protams, viņš nezināja, kā pacelt aiz­sargbarjeras. Ja es būtu klausītājs, es varētu dzirdēt viņa domas.

"Nē," viņš teica. "Nekad. Vēl ne."

Bet nekāds šoks, bijība vai šausmas nevarēja uz ilgu laiku apturēt viņa ziņkārīgo prātu. Kad gaisma jau bija izdzēsta, pēkšņi ar iekšējo dzirdi sajutu viņa stomīgo: "Dženri?" Pat domrunā viņš nevarēja kārtīgi izteikt "1".

Tūdaļ atbildēju. Tumsā viņš izdvesa tādu kā baiļu skaņu, kam piejaucās apmierinājums. "Beidzam, bei­dzam," viņš skaļi teica. Pēc brīža mēs beidzot aizmigām.

Viņam tas nenācās viegli. Viņam netrūka dāvanu, un viņš noteikti varēja attīstīt šo prasmi, bet ta viņu ļoti dziļi satrauca, un viņš nevarēja to uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Viņš ļoti ātri iemācījās uzcelt barjeras, bet neesmu pārliecināts, vai viņš tām uzticējās. Varbūt tādi bijām mēs visi, kad pirmie telepātijas skolotāji pirms daudziem gadsimtiem ieradās no Rokanona pasaules, lai mācītu mums "Pēdējo mākslu". Varbūt getenietis, kas ir vienots veselums, izjūt telepātisku runu kā savas pilnī­bas pārrāvumu, robu šajā veselumā, ko viņam ir grūti paciest. Varbūt pie vainas bija Estravena paša raksturs, kur savijās godīgums ar noslēgtību: katrs viņa teiktais vārds radās no dziļa klusuma. Viņš dzirdēja manu domu balsi kā miruša cilvēka, viņa brāļa, balsi. Nezinu, kas vēl, izņemot mīlestību un nāvi, bija noticis starp viņu un brāli, bet zināju, ka ikreiz, kad viņu uzrunāju, kaut kas viņā saviebās un sarāvās, it kā es pieskartos vaļējai brūcei. Tā prāta tuvība starp mums tiešām kļuva par saikni, bet tā bija neizprotama un skarba, un tā nevis radīja gaismu (kā es biju cerējis), bet drīzāk parādīja, cik dziļa ir tumsa.

Dienu no dienas mēs lēni rāpāmies uz austrumiem pāri ledus līdzenumam. Plānotais ceļojuma viduspunkts piecdesmit piektā diena, odorny anner, pienāca, kad mēs bijām vēl tālu no pusceļa. Pēc ragavu skaitītāja tiešām bijām nogājuši 640 kilometru, bet vismaz ceturtā daļa no ceļa nebija veikta vajadzīgajā virzienā, un bija ļoti grūti paredzēt, cik tālu vēl jāiet. Mēs bijām gājuši dau­dzus kilometrus un patērējuši spēkus un pārtiku, lai tiktu augšā uz ledāja. Estravenu priekšā stāvošais ceļš nesatrauca tik ļoti kā mani. "Ragavas ir vieglākas," viņš teica. "Un vēlāk tās būs vēl vieglākas; un mēs varam samazināt ēdiena devas, ja nepieciešams. Zini, mēs līdz šim esam ēduši ļoti daudz."

Es domāju, ka viņš ironizē. Lika drusku pagaidīt!

Četrdesmitajā dienā un vēl divas dienas pēc tam mūs apturēja putenis. Garajās stundās, kamēr gulējām teltī kā piedzēruši, Estravens gandrīz visu laiku gulēja un neko neēda, lai gan ēdienreizēs dzēra oršu vai cukurūdeni. Viņš uzstāja, lai es ēdu, bet tikai pusporcijas. "Tu neproti badoties," viņš teica.

Jutos pazemots. "Un tu proti zemes tiesas lords un premjerministrs?"

"Dženri, mēs praktizējam trūkumu, kamēr to pilnībā pārvaldām. Man badoties iemācīja jau bērnībā, mājās

Estri zemē, un Rofereras citadeles handdarīti. Taisnība, Erenrangā es ar to nenodarbojos, bet Mišnori atguvu nokavēto… Lūdzu, dari, kā saku, draugs; es zinu, ko daru."

Tā bija, un es paklausīju.

Turpinājām iet vēl četras dienas, temperatūra ne reizi nepacēlās virs mīnus 30 grādiem, un tad uznāca nāka­mais putenis; vējš svilpdams nesa līdzi sniega blāķus no austrumiem. Divu minūšu laikā pirmajos brāzienos sniegs kļuva tik biezs, ka nevarēju ieraudzīt Estravenu pāris metru tālāk. Biju pagriezis ragavām un lipīgajam, asajam, smacējošajam sniegam muguru, lai ievilktu elpu, un, kad minūti vēlāk apgriezos, viņš bija pazudis. Raga­vas bija pazudušas. Nebija nekā. Paspēru pāris soļu tajā virzienā, kur viņus atstāju, un taustījos apkārt. Saucu un nevarēju dzirdēt pats savu balsi. Biju palicis viens un kurls Visumā, kas sastāvēja no sīkām, kodīgām pelēka ledus šautriņām. Izmisumā kliboju uz priekšu un no visa spēka saucu prātā: "Terem!"

Man zem rokas viņš, ceļos notupies, atbildēja: "Nāc, palīdzi uzcelt telti."

Ķēros pie darba un nepieminēju savu panikas mirkli. Nebija vajadzības.

Šoreiz sniega vētra ilga divas dienas; bijām zaudējuši piecas dienas, un vēlāk tādu būs vēl daudz. Nimmer un anner mēnešos vienmēr plosījās vētras.

"Mums laikam ir jāsāk steigties, vai ne?" es vienva­kar sacīju, mērīdams gichy-michy porciju un likdams to mērcēties karstā ūdenī.

Viņš paskatījās uz mani. Viņa stingrajā, platajā sejā novājēšana atstāja ēnas zem vaigu kauliem, acis bija iekritušas un lūpas sasprēgājušas un vietām jēlas. Kas to zina, pēc kā izskatījos es, ja pat viņš izskatījās tik briesmīgi. Viņš pasmaidīja. "Ja veiksies, mēs tiksim galā, un, ja neveiksies, tad ne."

Tā viņš bija teicis jau no paša sākuma. Es biju nervo­zējis un domājis, ka piedalos pēdējā izmisīgā spēlē un vēl nezin ko, bet nebiju varējis viņam pa īstam noticēt. Pat tagad es domāju: "Bet ja mēs tik ļoti esam pūlēju­šies…"

Bet Ledājs nenieka nezināja par mūsu pūlēm. Vai viņam tās rūpēja? Visam jābūt samērīgam.

"Kā tava veiksme, Terem?" es beidzot teicu.

Viņš par atbildi pat nepasmaidīja. Un neatbildēja. Daudz vēlāk viņš teica: "Es visu laiku domāju par viņiem tur, lejā." "Tur, lejā" tā mēs saucām dienvidus, pasauli aiz ledus plakankalnes, pasauli, kur pastāvēja zeme, cil­vēki, ceļi, pilsētas viss, ko mums bija kļuvis tik grūti iedomāties. "Tu zini, ka es nosūtīju ziņu par tevi kara­lim tai dienā, kad devos prom no Mišnori. Es viņam pastāstīju to, ko man pateica Šusgis: ka tevi taisās sūtīt uz Pulefenas fermu. Toreiz man nebija skaidrs, kāpēc tā darīju, bet es paļāvos uz intuīciju. Tagad esmu pār­domājis iespējamās sekas. Varētu notikt apmēram tā: karalis saskatīs izdevību uzspēlēt šifgretoru. Tibe ieteiks to nedarīt, bet ap šo laiku Argavenam Tibe jau būs maz­liet apnicis, un viņš to neņems vērā. Viņš apjautāsies: "Kur ir Sūtnis, Kārhaidas viesis?" Mišnori melos: "Viņš nomira no horm drudža pavisam nesen, rudenī, cik žēl." "Tad kā nākas, ka mūsu vēstniecība ziņo: viņš ir Pulefenas fermā?" "Viņa tur nav, nāciet un pār­baudiet." "Nē, nē, protams, nē, mēs ticam Orgoreinas komensāļu vārdiem." Bet pāris nedēļu pēc šīm diplomā­tiskajām sarunām Sūtnis parādās Kārhaidas ziemeļos, jo ir izbēdzis no Pulefenas fermas. Apjukums Mišnori, taisnīgas dusmas Erenrangā. Komensāļi zaudē godu, jo ir pieķerti melos. Dženri, tu būsi dārgums, ilgi pazudu­šais karaļa Argavena pavarda brālis. Kādu brīdi. Tikko radīsies izdevība, tev tūlīt jāsūta ziņa savam zvaigžņu kuģim. Atved savus ļaudis uz Kārhaidu un pabeidz misiju nekavējoties, pirms Argavenam ir bijis laiks samanīt tevī ienaidnieku, pirms Tibe vai kāds cits padomnieks viņu vēlreiz nobaida, izmantojot viņa ārprātu. Ja viņš noslēgs līgumu, viņš to turēs. Lauzt tādu līgumu nozīmētu lauzt paša šifgretoru. Hargi karaļi tur dotos solījumus. Bet tev jārīkojas ātri un jānosēdina kuģis iespējami drīz."

"Es tā darīšu, tikko ieraudzīšu kaut mazāko uzaici­nājumu."

"Nē. Piedod, ka dodu tev padomu, bet negaidi, līdz tevi uzaicina. Es domāju, ka tevi sagaidīs ar prieku. Un kuģi arī. Kārhaida pēdējā pusgadā ir diezgan bieži tikusi pazemota. Tu dosi Argavenam iespēju situāciju vērst par labu. Es domāju, ka viņš to izmantos."

"Lai notiek tā. Bet ko darīsi tu?"

"Es esmu Estravens-Nodevējs. Man ar tevi nav nekā kopīga."

"Sākumā."

"Sākumā," viņš piekrita.

"Tev būs, kur paslēpties, ja sākumā draudēs bries­mas?"

"Jā, protams."

Ēdiens bija gatavs, un mēs ķērāmies tam klāt. Maltīte bija tik nopietns un visaptverošs process, ka mēs nekad ēdot nerunājām; aizliegums tagad bija savā pilnīgajā un, iespējams, oriģinālajā formā ne vārda, iekams nav pazudusi pēdējā drupatiņa. Kad maltīte bija galā, viņš teica: "Ceru, ka būšu uzminējis pareizi. Tu tu taču nedusmojies?"

"Par to, ka tu man dod padomu?" sacīju, jo biju bei­dzot šo to sapratis. "Bet, protams, ne, Terem. Tiešām, kā tu par to vari šaubīties? Tu taču zini, ka man nav šifgretora, ar ko rēķināties." Tas viņu mazliet iepriecināja, bet viņš joprojām bija sadrūvējies.

"Kāpēc," viņš beidzot teica, "kāpēc tu ieradies viens kāpēc tevi atsūtīja vienu pašu? Joprojām viss būs atka­rīgs no kuģa ierašanās. Kāpēc tas viss ir tik sarežģīti gan tev, gan mums?"

"Tāda ir Ekumēnes tradīcija, un tai ir savi iemesli. Lai gan es sāku šaubīties, ka saprotu cēloņus. Biju iedo­mājies, ka es ierodos viens jūsu dēļ viens pats, neaiz­sargāts, es nevienu neapdraudu, neizjaucu nekādu līdz­svaru; es neesmu iebrucējs, bet ziņnesis. Bet te ir kas vairāk. Vienatnē es nevaru izmainīt jūsu pasauli, bet tā var mainīt mani. Kad esmu viens, man ir arī jāklausās, ne tikai jārunā. Ja es viens veidoju attiecības, tās nav bezpersoniskas un nav tikai politiskas: tās ir individu­ālas, tās ir personiskas, tās ir vienlaikus būtiskākas un maznozīmīgākas par politiskām attiecībām. Nevis Mēs un Viņi; nevis Es un Tas bet Es un Tu. Ne politiski, ne pragmatiski, bet mistiski. Ekumēne zināmā mērā ir nevis politiska, bet mistiska apvienība. Tā uzskata iesā­kumus par ļoti svarīgiem. Sākumus un līdzekļus. Tās mācība ir gluži pretēja uzskatam, ka mērķis attaisno līdzekļus. Tāpēc tā darbojas nemanāmi un lēni, dīvaini un riskanti; tā darbojas līdzīgi evolūcijai, kas savā ziņā ir tās paraugs. Tātad: vai es tiku sūtīts viens jūsu dēļ? Vai manis paša dēļ? Es nezinu. Jā, tas visu ir sarežģījis. Bet es tikpat labi varētu tev pajautāt: kāpēc jums nekad nav ienācis prātā izgudrot lidojošus transportlīdzekļus? Viena maza nozagta lidmašīnīte mums abiem būtu aiz­taupījusi lielāko daļu grūtību!"

"Kā vienam normālam cilvēkam var ienākt prātā doma par lidošanu?" Estravens stingri teica. Tā bija saprotama atbilde pasaulē, kur nedzīvo neviena spārnota būtne, kur pat jomeš svētie eņģeļi nelido, bet tikai bez spār­niem nolaižas līdz zemei kā krītošas sniegpārslas vai vēja nestas sēklas pasaulē, kur nav puķu.

Nimmer mēneša vidū, pēc stipra vēja un skarba auk­stuma mēs daudzas dienas gājām mierīgos laikapstākļos. Ja bija vētras, tās plosījās dienvidos tur lejā -, un mēs puteņa viducī redzējām tikai apmākušās bezvēja debesis. No sākuma mākoņi bija plāni un gaisu caurstrā­voja mierīga gaisma, kuras avotu nevarēja redzēt gan mākoņi, gan sniegs atstaroja saules gaismu no augšas un apakšas. Pa nakti mākoņu klājums kļuva biezāks. Spo­žums pazuda, un nevarēja redzēt neko. Mēs izkāpām no telts un nostājāmies uz nekā. Ragavas un telts bija, kur parasti, Estravens stāvēja man blakus, bet neviens no mums nemeta ēnu. Visapkārt bija blāva gaisma. Mums ejot, sniega garoziņā nevarēja redzēt pēdu nospiedu­mus, jo nebija ēnu. Mēs neatstājām sliedes. Ragavas, telts, viņš un es: nebija nekā cita. Ne saules, ne debesu, ne apvāršņa, ne pasaules. Izskatījās, ka mēs karājamies pelēcīgi baltā tukšumā. Ilūzija bija tik pilnīga, ka man bija grūti noturēt līdzsvaru. Iekšējā auss ir pieradusi no acīm saņemt apstiprinājumu par ķermeņa stāvokli un to nesaņēma; tikpat labi es varēju būt akls. Kamēr kra­vājām mantas, viss vēl bija labi, bet vilkt ragavas, neko neredzot, kad acij nav, kur aizķerties, no sākuma bija nepatīkami un vēlāk neizsakāmi nogurdinoši. Bijām uz slēpēm, un zem kājām bija labs, sagūlies sniegs bez sastrugi viļņiem, tam apakšā vairāki kilometri ledus. Mums būtu vajadzējis iet ātri un viegli. Bet mēs ik pa brīdim palēninājām gaitu, meklēdami ceļu pāri pilnīgi gludajam līdzenumam, un vajadzēja ļoti lielu gribas piepūli, lai uzņemtu ātrumu. Katrs negludums bija ne­patīkams pārsteigums kā negaidīts pakāpiens vai gai­dīts, bet pazudis pakāpiens, kāpjot pa trepēm, jo mēs nevarējām redzēt ceļu: nebija ēnas, kas to parādītu. Mēs slēpojām kā akli ar vaļējām acīm. Tā bija dienu no die­nas, un mēs sākām veikt arvien īsākus attālumus, jo jau ap pēcpusdienas vidu abi trīcējām un pārklājāmies ar sviedriem no spriedzes un noguruma. Sāku ilgoties pēc sniega, puteņa, jebkādām pārmaiņām. Bet ik rītus mēs izkāpām no telts tukšumā vai baltajā laikā, ko Estravens sauca par ne-ēnu.

Kādu dienu tā ap pusdienas laiku, odorny nimmer, ceļojuma sešdesmit pirmajā dienā, baltais tukšums mums visapkārt sāka plūst un mainīties. Jau iedomājos, ka man acis nerāda, kā tas pēdējā laikā bija pierasts, un nepievērsu uzmanību gaisa bezjēdzīgajai kustībai, līdz pēkšņi nejauši ieraudzīju mazītiņu, saplakušu, blāvu saulīti virs galvas. Un, skatoties tālāk, tieši priekšā ierau­dzīju milzīgu, melnu veidolu, kas cēlās mums pretī no tukšuma. Melni taustekļi izlocījās augšup, it kā tverot kaut ko gaisā. Apstājos kā zemē iemiets, apgriezdams

Estravenu ar visām slēpēm, jo abi gājām aizjūgā. "Kas tas ir?"

Viņš blenza uz tumšajām, briesmīgajām kontūrām miglā un tad teica: "Klintis. Laikam Ešerotas klintis." Un gāja tālāk. Līdz klintīm vēl bija daudzi kilometri, lai gan tās izskatījās tepat rokas stiepiena attālumā. Kad baltais laiks pārvērtās zemā, biezā miglā un pavisam pagaisa, pirms saulrieta mēs tās ieraudzījām no ledāja pacēlās nunatak, augstas, apdrupušas un robainas klinšu smai­les; no tām nevarēja redzēt daudz vairāk kā no aisberga, kas peld pa jūru; tie bija aukstumā noslīkuši, mūžīgi miruši kalni.

Izskatījās, ka esam pārāk tālu uz ziemeļiem no iece­rētā ceļa, ja varēja ticēt slikti uzzīmētajai kartei, kas bija vienīgais ceļa rādītājs. Nākamajā dienā pirmo reizi pagriezāmies mazliet uz dienvidaustrumiem.

Bridām tālāk cauri tumsai un vējam; centāmies rast iepriecu skatā uz Ešerotas klintīm vienīgo objektu, kas nebija sniegs, ledus vai debesis, ko līdz apnikumam bijām skatījuši pēdējās septiņas nedēļas. Kartē tās bija atzīmētas netālu uz dienvidiem no Šenšei purvājiem austrumos no Gutenas līča. Bet Gobrina karte nebija sevišķi precīza. Un mēs bijām ļoti noguruši.

Bijām tuvāk Gobrina ledāja dienvidmalai, nekā norā­dīts kartē, jo jau otrajā dienā sāka parādīties torosi un plaisas ledū. Ledājs nebija tik saārdīts un pilns ar hao­tiskiem krāvumiem kā Uguns sopku rajonā, bet tas bija visai izkurtējis. Vietām redzējām ieplakas, kas vasarā, iespējams, pārvērtās par ezeriem; sniega segas dubultdibenus, kas nereti pēkšņi iebruka zem kājām ar skaļu troksni, iegrūžot tevi pusmetru dziļā bedrē; reizēm ledu no vienas vietas pārklāja sīki caurumi un plaisiņas. Un mums priekšā arvien biežāk parādījās lielās plaisas, veci ledus kanjoni, kas vietām bija plati kā kalnu aizas un vietām tikai metru plati, bet ļoti dziļi. Odyrny nimmer diena (saskaņā ar Estravena dienasgrāmatu, jo es neko nepierakstīju) bija saulaina, pūta stiprs ziemeļu vējš. Vel­kot ragavas pa sniega tiltiņiem pāri šaurākām plaisām, varēja redzēt, kā sniegs un ledus no sliecēm krīt zilos dziļumos un bezdibeņos ar skanīgu, maigu mūziku kā sudrabs uz kristāla plāksnēm. Atceros tā rīta gājumu: ātrumu, sapņaino vieglumu, apmierinājumu par ceļu pāri bezdibeņiem. Bet debesis kļuva baltākas, gaiss sabiezēja, ēnas izgaisa, zilā krāsa izbalēja no debesīm un sniega. Mēs nebijām pietiekami uzmanīgi baltajam laikam uz šādas virsmas. Tā kā ledus bija ļoti izkurtējis, es stūmu, bet Estravens vilka ragavas. Skatījos tikai uz ragavām un nedomāju ne par ko citu kā tikai par to, kā vispareizāk grūst, kad pēkšņs rāviens man gandrīz izrāva no rokām rokturus. Instinktīvi iekrampējos stienī un iekliedzos: "Ei!" lai Estravens ietu lēnāk, jo domāju, ka viņš ir sācis skriet pa gludāku virsmu. Bet ragavas bija iestrēgušas ar priekšgalu sniegā, un Estravens nekur nebija redzams.

Gandrīz palaidu rokturus vaļā, lai ietu viņu meklēt. Labi, ka tā neizdarīju. Turēju ragavas un stulbi blenzu apkārt pēc biedra, un tad ieraudzīju plaisas malu, ko varēja saskatīt tikai tādēļ, ka nobruka vēl viens gabals no sniega tiltiņa. Viņš bija iekritis aizā ar kājām pa priekšu, un tikai mans svars turēja trešdaļu ragavu uz stingra ledus, lai arī tās neiegāztos viņam pakaļ. Ragavu priekš­gals lēnām liecās lejup, un viņa svars tās jebkurā brīdī varēja ieraut bezdibenī pavisam.

Ar visu svaru uzgūlos rokturiem un vilku, šūpoju un pamazām izdabūju ragavas no plaisas. Tas nebija viegli. Bet es pieliku visus spēkus un vilku, un vilku, līdz raga­vas ar grūtībām sāka kustēties un tad pēkšņi bija nost no aizas malas. Estravenam bija izdevies ar rokām pie­ķerties pie malas, un viņa svars man palīdzēja. Viņš ķepurojās un rāpās, un es vilku viņu aiz saitēm, līdz viņš izrāpās un sakņupa uz ledus.

Nometos viņam blakus ceļos, mēģināju atsprādzēt aizjūgu; man bija bail, jo viņš gulēja nekustīgi, un tikai krūškurvja spējās, dziļās kustības liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Lūpas viņam bija zilganas, sejas viena puse nobrāzta un apdauzīta.

Viņš neveikli piecēlās sēdus un svelpjoši čukstēja: "Zils… viss zils… Torņi dziļumos…"

"Ko?"

"Tur bezdibenī. Viss zils gaisma."

"Ar tevi viss kārtībā?"

Viņš sāka sprādzēt ciet aizjūgu.

"Ej pa priekšu ar virvi ar vergu…" viņš ievilka elpu. "Pārbaudi ledu."

Turpmākās stundas viens no mums vilka ragavas, kamēr otrs pārbaudīja ceļu, staigādami kā kaķi pa jēlām olām, pārbaudot katru soli ar vergu. Baltajā laikā nevar ieraudzīt plaisu, kamēr tā nav zem kājām un tad jau parasti ir par vēlu, jo to malas bieži bija ieliekušās un drupanas. Katrs solis bija pārsteigums, kritiens vai klupiens. Ēnu nebija. Balta, gluda klusuma sfēra: mēs gājām pa milzīgu sniegota stikla lodi. Lodes iekšpusē nebija nekā, nekā nebija arī tās ārpusē. Bet stikls bija saplai­sājis. Iecērt un pasper soli, iecērt un pasper soli. Pār­baudi, vai zem kājām nav neredzamu plaisu, pa kurām var izkrist no baltās stikla bumbas un krist, un krist, un krist. Pamazām muskuļus savilka neatvairāms stīvums. Ar katru soli man kļuva grūtāk kustēties.

"Kas vainas, Dženri?"

Es stāvēju tukšumā. Asaras aizsaldēja man acis. Es teicu: "Man bail nokrist."

"Bet tu esi sasaitē," viņš teica. Tad, pienācis tuvāk un konstatējis, ka nekur tuvumā plaisu nav, viņš saprata, kas notiek, un teica: "Ceļam telti."

"Vēl nav laiks, mums jāiet tālāk."

Viņš jau ņēma nost telti.

Vēlāk, kad bijām paēduši, viņš teica: "Bija laiks apstā­ties. Nedomāju, ka varēsim turpināt iet šajā virzienā. Ledājs pakāpeniski pazeminās, un ledus visu ceļu būs izkurtējis un saplaisājis. Ja vēl varētu normāli redzēt, varētu iet tālāk. Bet ne jau ne-ēnā."

"Bet kā tad mēs tiksim līdz Šenšei purvājiem?"

"Nu, ja turpināsim iet uz austrumiem, nevis griezīsi­mies uz dienvidiem, mēs būsim uz droša ledus līdz pat Gutenas līcim. Vasarā es reiz redzēju Ledāju no laivas. Tas beidzas pie Sarkanajiem pakalniem un sadalās ledus upēs, kas sniedzas līdz pat līcim. Ja mēs nokāptu pa tiem šļūdoņiem, varētu iet pa jūras ledu uz dienvidiem līdz Kārhaidai un ieiet valstī no jūras, nevis šķērsot robežu. Tas pat būtu labāk. Ceļš gan pagarināsies par kādiem trīsdesmit vai astoņdesmit kilometriem. Ko tu par to domā, Dženri?"

"Es domāju, ka baltajā laikā es vairs nevarēšu noiet vairāk kā piecus metrus."

"Bet ja mēs tiktu nost no saplaisājušā ledus?"

"Ja tiksim nost no plaisām, viss būs kārtībā. Un, ja vēl parādīsies saulīte, tad tu varēsi kāpt ragavās un es tevi aizvilkšu kā nieku līdz pašai Kārhaidai." Tā mēs ap to laiku jokojām pārsvarā joki bija stulbi, bet reizēm tie lika otram pasmaidīt. "Man nekas nekaiš," es turpināju, "ja neskaita akūtas hroniskas bailes."

"Bailes ir ļoti noderīgas. Tāpat kā tumsa; kā ēnas." Estravena smaids bija neglīta sprauga aplupušā, saplai­sājušā brūnā maskā, ko klāja melnas vilnas murskulis un rotāja melni akmeņi acu vietā. "Savādi, ka ar gaismu vien nepietiek. Lai staigātu, mums vajadzīgas ēnas."

"Iedod man savu blociņu uz brīdi."

Viņš tikko bija pierakstījis šodienas gājumu un pārrē­ķinājis ceļu un pārtikas devas. Viņš gar krāsniņu pastūma grāmatiņu un zīmuli manā virzienā. Es uz iekšējā vāka uzzīmēju apli ar vilnīti iekšā, iekrāsoju simbola iņ pusi, tad pastūmu grāmatiņu atpakaļ. "Vai tu pazīsti šo zīmi?"

Viņš ilgi un savādi skatījās uz zīmējumu, tad teica: "Nē."

"Šo zīmi pazīst uz Zemes un Heinas-Davenantas, ari uz Čifevaras. Tas ir iņ un jan. Gaisma ir tumsas kreisā roka kā tur bija tālāk? Gaisma, tumsa. Bailes, drosme. Aukstums, siltums. Vīrišķais, sievišķais. Terem, tas esi tu. Abi un viens. Ēna sniegā."

Nākamajā dienā mēs turpinājām brist uz ziemeļ­austrumiem cauri baltajam tukšumam, līdz zem kājām vairs neredzējām plaisas bijām gājuši veselu dienu. Bijām samazinājuši ēdiena devas līdz divām trešdaļām, cerot, ka tā garākajā ceļā nepaliksim bez pārtikas. Man šķita, ka tam vairs nav nozīmes, jo nebija lielas starpī­bas starp mazliet un nemaz. Estravens savukārt sekoja savai veiksmei, intuīcijai vai nākotnes nojausmai, kas tikpat labi varēja būt arī liela praktiska pieredze un loģiskā domāšana. Četras dienas gājām uz austrumiem: tie bija garākie dienas pārgājieni visa ceļojuma laikā, 30-35 kilometru dienā, un tad klusais bezvējš pēkšņi sadrupa, pārvērtās virpuļos, sīku sniega kristālu virpuļos mums visapkārt, mūsu acīs sākās vētra, un gaisma pazuda. Trīs dienas gulējām teltī, klausīdamies, kā vētra uz mums auro: bez vārdiem, naida pilna, tā nemitīgi brēca, elpu neatvilkdama, trīs garas dienas no vietas.

"Man gandrīz gribas bļaut viņai pretī," sacīju Estra­venam domrunā. Un viņš man atbildēja ar viņam rak­sturīgo minstināšanos un oficiālo toni: "Nav jēgas. Viņa nedzirdēs."

Daudzas stundas gulējām, mazliet ēdām, apkopām apsaldējumus, iekaisumus un sasitumus, telepātiski sa­runājāmies, turpinājām gulēt. Triju dienu ilgais brēciens saruka līdz gārdzienam, tad šņukstiem, tad klusums. Atausa diena. Caur durvju vārstuli iespīdēja debesis. Kļuva vieglāk ap sirdi, lai gan abi bijām pārāk noguruši, lai atvieglojumu izpaustu straujākās kustībās vai lielākā dedzībā. Nojaucām nometni pagāja gandrīz divas stun­das, jo mēs kustējāmies kā divi vecīši, un devāmies tālāk. Ceļš nepārprotami gāja lejup; sērsna bija pilnīgi piemērota slēpēm. Spīdēja saule. Termometrs rādīja mīnus 22 grādus. Šķita, ka ejot mūsu spēki atjaunojas, un iet bija viegli un ātri. Todien gājām, līdz parādījās zvaigznes.

Vakariņās Estravens pasniedza pilnu pārtikas devu. Ja tā turpināsim, mums ēdiena pietiks tikai vēl septiņām dienām.

"Rats griežas," viņš teica ar lielu mieru. "Lai varētu ātri iet, mums jāēd."

"Ēst, dzert un priecāties," es teicu. Biju apreibis no ēdiena. Pēkšņi paša teiktais man likās smieklīgs. "Viss ir viens: ēst dzert priecāties. Nevar priecāties bez ēdiena, vai ne?" Šis noslēpums man šķita tikpat neizdibināms kā iņ un jan, bet tas nebija ilgi. Estravena sejā parādījās tāda savāda izteiksme. Man sagribējās raudāt, bet es savaldījos. Estravens nebija tik stiprs kā es, un tas nebūtu godīgi: viņš arī sāktu raudāt. Viņš jau bija aizmidzis: aizmidzis sēdus, ar ēdiena bļodiņu klēpī. Viņš parasti nebija tik nekārtīgs. Bet miegs bija nepieciešams.

Nākamajā rītā pamodāmies vēlu, apēdām dubultas brokastis, tad iejūdzāmies ragavās un nobraucām no pasaules jumta.

Aiz pasaules malas, kas blāvajā pēcpusdienas gaismā izskatījās pēc stāvas, balti sarkanas, akmeņiem apbiru­šas nogāzes, pletās aizsalusi jūra. Gutenas līcis bija aiz­salis no viena krasta līdz otram un no Kārhaidas līdz Ziemeļpolam.

Visa pēcpusdiena un vēl nākamā diena pagāja, kāp­jot lejā pa ledāja salauzītajām malām un izraktajiem grāvjiem Sarkanajos kalnos. Otrajā dienā mēs pametām ragavas. Sakārtojām mugursomas; telts aizņēma lielāko daļu no vienas un guļammaisi no otras, pārējo vietu pārtika. Katram sanāca nest kādus desmit kilogramus; ieliku savā somā krāsniņu, un soma kopumā svēra 12 kilo­gramu. Bija tik labi, kad vairs nevajadzēja mūžīgi vilkt, grūst vai izpestīt iestrēgušās ragavas, un es Estravenam tā arī pateicu. Viņš uzmeta aci ragavām, kas izskatījās pēc vēl vienas atlūzas milzīgajā salauzīta ledus un sarkanīgu akmeņu krāvumā. "Labas ragavas," viņš teica. Viņš bija godprātīgs, un viņa godprātība attiecās arī uz priekšme­tiem pacietīgajiem, spītīgajiem, uzticamajiem priekšme­tiem, ko mēs lietojam un pierodam lietot, priekšmetiem, ar kuriem dzīvojam. Viņam mūsu ragavu pietrūka.

Tovakar, mūsu ceļojuma septiņdesmit piektajā dienā, pēc piecdesmit piecām dienām, pavadītām uz ledus pla­kankalnes, harhahad anner dienā, mēs bijām nokāpuši no Gobrina ledāja uz Gutenas līča ledus. Mēs gājām līdz vēlai naktij. Gaiss bija ļoti auksts, bet skaidrs un kluss, un tīrā ledus virsma un tas, ka mums vairs nebija jāvelk ragavas, aicināt aicināja ceļā. Tonakt, ceļot telti, jutos savādi, jo tagad gulējām uz ledus nevis pusotra kilo­metra, bet gan tikai dažu metru biezumā. Un zem ledus nav grunts, bet sālsūdens. Bet mēs daudz nedomājām. Paēdām un aizmigām.

Rītausma bija skaidra, kaut gan aukstums bija bries­mīgs temperatūra nokritās zem mīnus 40 grādiem. Uz dienvidiem pāri lediem pacēlās jūras krasts, vietām bija redzami šļūdoņi, kas tālumā saplūda vienā līnijā. Vis­pirms gājām paralēli ledājam. Mums palīdzēja ziemeļu vējš, līdz nonācām līdz ielejas mutei starp oranžiem pakalniem. No aizas pūta tik spēcīgs vējš, ka nogāzāmies no kājām. Ar steigu rāpojām uz austrumiem, prom no līdzenā jūras ledus, kur vismaz varēsim piecelties kājās un turpināt ceļu. "Gobrina ledājs mūs izspļāvis no savas mutes," es teicu.

Nākamajā dienā krasta austrumu izliekums bija labi redzams tieši priekšā. Mums pa labi bija Orgoreinā, un zilais pusmēness priekšā Kārhaida.

Todien apēdām pēdējos orša graudus un pēdējos gra­mus kadik. Katram bija palicis aptuveni kilograms gichymichy un 300 g cukura.

Ceļojuma pēdējās dienas man visai grūti aprakstīt, jo es tās neatceros. Izsalkums var saasināt uztveri, ja vien tam nepievienojas pilnīgs pārgurums; domāju, ka manas maņas bija visai neasas. Atceros, kā vēderu rāva čokurā no bada, bet neatceros, ka man sāpētu. Vēl bija neskaidra nojausma par pilnīgu brīvību, it kā būtu pār­ieta kāda robeža; bija prieks; vēl briesmīgi nāca miegs. Zemi sasniedzām divpadsmitajā, posthe anner dienā, pār­rāpāmies pār sasalušām kāpām un nonācām klinšainajā, apsnigušajā Gutenas līča krastā.

Mēs bijām Kārhaidā. Mērķis bija sasniegts. Sasnie­gums gan draudēja kļūt bezjēdzīgs, jo mūsu somas bija tukšas. Ceļa noslēgumu nosvinējām ar karstu ūdeni vaka­riņās. Nākamajā rītā cēlāmies un sākām meklēt kādu ceļu vai apdzīvotu vietu. Rajons bija neapdzīvots, un kartes mums nebija. Ja ceļi arī būtu, tie atradās zem vai­rākiem metriem sniega, un mēs varējām tiem vienkārši būt pārgājuši pāri, paši to nezinādami. Nebija nekādu pazīmju, ka zemi apstrādātu. Visu dienu klīdām uz dien­vidiem un rietumiem, tāpat arī nākamo, līdz otrās dienas vakarā pamanījām, ka uz attālas pakalna nogāzes spīd gaismiņa. Sniga rets sniedziņš, un mēs labu laiku stā­vējām, skatījāmies un klusējām. Beigās mans ceļabiedrs iečerkstējās: "Vai tā tur ir gaisma?"

Kad mēs ievilkāmies Kārhaidas ciematiņā, jau sen bija tumšs. Ciemā bija tikai viena iela starp tumšām mājām ar augstiem jumtiem. Sniegs bija sablīvēts un atrakts ap ziemas durvīm. Apstājāmies pie vietējā krodziņa, caur kura šauro logu slēģiem spiedās dzeltenas gaismas staru strēles, ko bijām redzējuši pāri apsnigušajiem pakal­niem. Atvērām durvis un gājām iekšā.

Bija odsordny anner, mūsu ceļojuma astoņdesmit pir­mā diena; bijām pārsnieguši Estravena aprēķināto laiku par vienpadsmit dienām. Viņš bija precīzi noteicis, cik dienām pietiks pārtikas: 78 dienām. Pēc ragavu skaitī­tāja, pievienojot aptuvenu pēdējās dienās noietā attā­luma aprēķinu, bijām nogājuši 1350 kilometrus. Daudzi kilometri bija izšķērdēti līkločos un cilpās, un, ja mēs būtu gājuši tikai ieplānotos 1200 kilometrus, mēs nekur nebūtu nonākuši. Kad tikām pie normālas kaites, izrē­ķinājām, ka attālums starp Pulefenas fermu un ciema­tiņu, kur atradāmies, ir mazāk nekā 1180 kilometru. Viss mūsu ceļš bija vedis pa neapdzīvotu bezvārda tuksnesi: klintis, ledus, debesis un klusums: astoņdesmit vienu dienu pasaulē nebija bijis nekā cita kā tikai mēs abi.

Iegājām lielā, verdoši karstā, spoži apgaismotā telpā, kur bija ēdiens un plūsmoja ēdiena smaržas; tur bija cil­vēki un cilvēku balsis. Ieķēros Estravenam plecā. Mums pievērsās savādas sejas, savādas acis. Biju aizmirsis, ka pasaulē dzīvo arī cilvēki, kas neizskatās pēc Estravena. Man bija bail.

Patiesībā telpa bija neliela, un lielais pūlis sastāvēja no septiņiem vai astoņiem cilvēkiem, kuri bija tikpat pārsteigti kā es. Kurkurasta zemes tiesā ziemas vidū, naktī un no ziemeļiem neviens neierodas. Viņi blenza un lūrēja uz mums, un visas balsis bija apklusušas.

Estravens ierunājās gandrīz nedzirdamā čukstā: "Mēs lūdzam jūsu viesmīlību."

Troksnis, dūkoņa, apjukums, satraukums, sveiciens.

"Mēs šķērsojām Gobrina ledāju."

Vēl troksnis, vēl balsis, jautājumi; viņi sanāca mums apkārt.

"Parūpējieties par manu draugu."

Man šķita, ka to saku es, bet runātājs bija Estravens. Kāds palīdzēja man apsēsties. Mums atnesa ēdienu; par mums rūpējās, mūs uzņēma, deva mums patvērumu.

Mūs uzņēma tumši, ķildīgi, kaislīgi, neizglītoti ļautiņi, viņu zeme bija nabadzīga; viņu dāsnums piešķīra sma­gajam ceļojumam cienīgu nobeigumu. Viņi deva abām rokām, neskaitīdami, nerēķinādami. Un Estravens saņēma to, ko viņi mums deva, kā dižciltīgais starp dižciltīgiem vai kā nabags starp nabagiem kā cilvēks starp savējiem.

Zvejniekciema iedzīvotājiem, kas dzīvo pasaules malā uz gandrīz neapdzīvojama kontinenta gandrīz neapdzī­vojamās malas, godīgums ir tikpat būtisks kā ēdiens. Viņiem jābūt vienam pret otru pilnīgi atklātiem, jo visa ir pārāk maz, lai krāptos. Estravens to zināja, un, kad pēc pāris dienām mums sāka uzmanīgi un netieši, ar vajadzīgo cieņu pret šifgretoru, uzdot jautājumus, kāpēc gan mēs esot izdomājuši pavadīt ziemu, blandoties pa Gobrina ledāju, viņš nekavējoties atbildēja: "Es negribu klusēt. Tomēr klusums ir labāks par meliem."

"Ir labi zināms, ka godīgus cilvēkus var izraidīt, to­mēr tas nesaīsina viņu ēnu," sacīja krodziņa pavārs, kurš ciemā bija otrais svarīgākais cilvēks pēc ciema priekš­nieka. Krodziņš ziemā kļuva par visas zemes tiesas ko­pēju viesistabu.

"Viens var būt ārpus likuma Kārhaidā, otrs Orgo­reinā," sacīja Estravens.

"Taisnība. Un vienu var izraidīt dzimta, bet otru Erenrangas karalis."

"Karalis nesaīsina neviena ēnu, lai kā censtos," sacīja Estravens, un pavārs izskatījās apmierināts. Ja Estravenu būtu izraidījusi paša dzimta, viņš būtu aizdomīgs tips, bet karaļa pavēles šeit nebija svarīgas. Kas attiecās uz mani, tas, ka biju ārzemnieks un ārpus likuma Orgo­reinā, man nāca tikai par labu.

Saviem namatēviem Kukurastā mēs vārdus nenosau­cām. Estravens nevēlējās dzīvot zem sveša vārda, un īstos vārdus atklāt mēs neuzdrīkstējāmies. Galu galā joprojām runāt ar Estravenu jau bija noziegums, kur nu vēl sniegt viņam patvērumu, pārtiku un apģērbu. Pat tik attālā ciemā kā šis Gutenas līča krastā bija savs radio; viņiem nebūtu iespējams izlikties, ka Pavēle par izraidīšanu nav dzirdēta. Vienīgais attaisnojums varēja būt patiesa nezināšana par to, kas ir viņu viesi. Domas par ciematniekiem nomāca Estravenu, pirms man vispār ienāca prātā, ka mūsu klātbūtne viņus apdraud. Trešajā vakarā pēc ierašanās ciemā viņš atnāca pie manis, lai pārrunātu tālāko ceļu.

Kārhaidas ciems ir līdzīgs viduslaiku pilij uz Zemes: atsevišķu mājokļu tajā ir pavisam maz vai nav nemaz. Tomēr augstajās, vecajās, samudžinātajās ejās, kur sati­kās Tirgus, Pavarda ēka, Zemes Tiesas pārvaldes (Kukurastam nebija zemes kunga) un Ārējais nams, katrs no piecsimt iedzīvotājiem varēja noiet savrup, paslēpties kambaros aiz metru biezām sienām. Mums katram bija ierādīta istaba Pavarda augšējā stāvā. Sēdēju savā istabā pie kamīna, kur dega zema, karsta, asi smaržojoša Šenšei purvājos raktas kūdras liesmiņa, kad ienāca Estra­vens. Viņš teica:

"Mums būtu drīzumā jāiet prom no šejienes, Dženri."

Es atceros, kā viņš stāvēja šaudīgās uguns gaismēnās, basām kājām, ģērbies vienīgi vaļīgās kažokādas biksēs, ko viņam bija iedevis ciema priekšnieks. Kad sveši neredz un ir relatīvi silts, kārhaidieši bieži staigā pa māju pus­kaili vai neapģērbušies. Ceļojumā Estravens bija zau­dējis kompakto, smagnējo gludenumu, kas raksturīgs

Getenas iedzīvotājiem. Viņš bija kārns un rētains, un aukstums bija apsvilinājis viņa seju gandrīz kā uguns. Mainīgajā, nemierīgajā gaismā viņa stāvs rādījās tumšs, ciets, tomēr netverams.

"Kurp?"

"Es domāju, ka uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Uz robežas pusi. Vispirms mums jāatrod tev radiorai­dītājs, kas būtu pietiekami spēcīgs, lai sasniegtu kuģi. Pēc tam man jāsameklē slēptuve vai uz laiku jāatgriežas Orgoreinā, lai neciestu tie, kas mums šeit palīdz."

"Kā tu tiksi uz Orgoreinu?"

"Tāpat kā iepriekš pāri robežai. Orgotiešiem pret mani nekas nav."

"Kur varētu būt raidītājs?"

"Būs jāiet vismaz līdz Sasinotai."

Es saviebos. Viņš pasmīnēja.

"Tuvāk nekā?"

"Tikai kādi trīssimt kilometri. Mēs esam tikuši daudz tālāk pa krietni sliktākiem ceļiem. Te visur ir ceļi; mums būs naktsmājas; varbūt motorkamanas mūs pavedis kādu gabalu."

Piekritu, bet mani nomāca doma par ziemas ceļojuma turpinājumu. Šis ceļa posms nebūs ceļš uz glābiņu, bet atpakaļ uz nolādēto robežu, kur Estravens, iespējams, dosies atpakaļ trimdā un es palikšu viens.

Atrāvos no drūmajām domām un teicu: "Kārhaida drīkstēs pievienoties Ekumēnei ar vienu nosacījumu. Argavenam jāatsauc lēmums par tavu izraidīšanu."

Viņš neteica neko, tikai stāvēja un skatījās liesmās.

"Tiešām," es teicu. "Galu galā."

"Paldies, Dženri," viņš teica. Viņa balss, klusi runājot, tiešām izklausījās pēc sievietes balss, tā bija aizsma­kusi un apslāpēta. Viņš paskatījās uz mani nopietni un maigi. "Bet es jau sen neesmu bijis mājās. Esmu trimdā jau divdesmit gadus, kā zināms. Un šī izsūtīšana daudz neatšķiras. Es tikšu galā, un tu tiec galā ar sevi un savu Ekumēni. Tev būs jāstrādā vienam. Bet mēs runājam par ātru. Liec, lai tavs kuģis nolaižas! Kad tas būs padarīts, tad es domāšu tālāk."

Vēl divas dienas palikām Kukurastā, ēdām un atpūtāmies, gaidot sniega rulli, kas nāca no dienvidiem un varētu mūs atpakaļceļā paņemt līdzi. Namatēvi pieda­būja Estravenu pastāstīt par to, kā mēs šķērsojām Le­dāju. Viņš stāstīja tā, kā prot stāstīt tikai mutvārdu tradīcijā audzis cilvēks: mūsu piedzīvojumi kļuva par teiksmu, kur bija papilnam tradicionālu izteicienu un pat epizožu, bet stāsts bija precīzs un dzīvs no sēra un uguns pārejā starp Drumneru un Dremegolu līdz kaucošajiem kalnu vējiem, kas brāzās pār Gutenas līci; tajā bija komiski iespraudumi viņa kritiens plaisā, tur bija mistiski notikumi, kad viņš runāja par Ledāja ska­ņām un klusumiem, par bezēnu laiku, par nakts tumsu. Klausījos, tikpat aizrāvies kā pārējie, neatraudams skatu no drauga tumšās sejas.

No Kukurasta aizbraucām, saspiesti kā siļķes sniega ruļļa kabīnē. Sniega rullis ir liela mašīna, kas pieplacina un saspiež sniegu uz Kārhaidas ceļiem: tas ir galvenais veids, kā uzturēt ceļus ziemā, jo mēģināt tos notīrīt pra­sītu pusi karalistes laika un naudas, un visi braucamie līdzekļi ziemā tik un tā ir uz sliecēm. Rullis vilkās ar piecu kilometru ātrumu stundā un ieveda mūs nākamajā ciemā uz dienvidiem no Kukurasta ilgi pēc pusnakts. Tur, kā vienmēr, mūs uzņēma laipni, pabaroja un deva naktsmājas. Nākamajā rītā turpinājām ceļu kājām. Tagad bijām pietiekami tālu iekšzemē no krasta pakalniem, kas lauž ziemeļu vējus no Gutenas līča, rajons bija blīvāk apdzīvots, un mēs negājām no nometnes līdz nometnei, bet gan no Pavarda līdz Pavardam. Pāris reižu mums izdevās pabraukt motorkamanās, vienreiz pat piecdes­mit kilometrus. Lai gan sniga bieži un daudz, ceļi bija cieti un labi iezīmēti. Mūsu somās vienmēr bija ēdiens, ko tur salika iepriekšējās vietas saimnieki. Un dienas beigās mums vienmēr bija siltums un pajumte.

Tomēr tās astoņas vai deviņas dienas viegla slēpju pārgājiena pa draudzīgu zemi bija grūtākā un drūmākā mūsu ceļojuma daļa. Tas bija grūtāk nekā uzkāpt Ledājā, smagāk nekā vadīt pēdējās badošanās dienas. Teiksma bija galā, tā piederēja Ledājam. Bijām ļoti noguruši. Gājām nepareizajā virzienā. Sirdīs vairs nebija prieka.

"Reizēm ir jāiet pretēji likteņrata griezienam," sacīja Estravens. Viņš bija pastāvīgs kā parasti, bet viņa gaitā, balsī, stājā dzīvesprieku bija aizstājusi pacietība un noteiktību spītīga iecirtība. Viņš daudz klusēja un nerunāja ar mani arī domās.

Nonācām Sasinotā. Pilsētiņā bija pāris tūkstošu iedzī­votāju; tā pacēlās pāri sasalušajai Ei upei: balti jumti, pelēkas sienas, pakalnos redzami melni mežu un klinšu plankumi, lauki un upe balti. Pāri upei atradās strīdīgā Sinotas ieleja, visa balta.

Mums vairs nebija tikpat kā nekā. Lielāko daļu ceļo­juma inventāra bijām atdevuši laipnajiem cilvēkiem, kas mums deva pajumti; tagad mums bija palikusi krāsniņa, slēpes un apģērbs mugurā. Tā nu, brīvi no visa liekā, gājām, pāris reižus pajautājuši ceļu, nevis uz pilsētiņu, bet uz kādu attālu fermu. Saimniecība bija niecīga, tā neietilpa Zemes tiesā, bet bija Sinotas ielejas admini­strācijas pārziņā. Reiz Estravens, būdams jauns admini­strācijas sekretārs, bija draudzējies ar fermas īpašnieku un patiesībā pirms pāris gadiem nopircis viņam zemi. Toreiz viņš mēģināja palīdzēt cilvēkiem pārcelties uz Ei austrumkrastu, cerot, ka izdosies novērst konfliktu par to, kam pieder Sinotas ieleja. Durvis mums atvēra pats saimnieks drukns, kluss cilvēks apmēram Estravena gados. Viņu sauca Tesičers.

Estravens pēdējā ceļa posmā bija uzvilcis kapuci dziļi pār acīm, lai apslēptu seju. Viņš baidījās, ka viņu atpa­zīs. Bet to varēja arī nedarīt vajadzēja labu iztēli, lai izkāmējušā, noplukušā klaidonī atpazītu Hārtu rem ir Estravenu. Tesičers ik pa brīdim viņu neuzkrītoši pētīja, neticēdams, ka viņš ir tas, kas sakās esam.

Tesičers mūs uzņēma, un viņa viesmīlība bija atbils­toša ieražām, lai gan rocība viņam nebija liela. Bet viņš nejutās ar mums labi, viņš vēlējās, kaut mēs nebūtu viņa namā. To varēja saprast; dodams mums pajumti, viņš riskēja zaudēt visu īpašumu. Tā kā viņš šo īpašumu bija parādā Estravenam un šobrīd būtu tikpat nabadzīgs kā mēs, ja Estravens nebūtu par viņu parūpējies, šķita taisnīgi, ka viņš uzņemas risku mūsu dēļ. Tomēr mans draugs lūdza viņa palīdzību nevis kā samaksu, bet drau­dzības dēļ, cerēdams nevis uz pienākuma apziņu, bet uz pieķeršanos. Un tiešām, Tesičers atmaiga; kad pirmais uztraukums bija rimies, viņš ar kārhaidiešiem rakstu­rīgo nepastāvību kļuva skaļš un nostalģisks, kopā ar

Estravenu pie kamīna līdz vēlai naktij gremdēdamies atmiņās par senajām dienām un kopīgiem paziņām. Kad Estravens pajautāja, vai viņš nezina, kur būtu laba slēptuve, kāda attāla ferma, kur trimdinieks varētu pa­slēpties uz mēnesi vai diviem, cerot, ka izraidīšana tiks atcelta, Tesičers vienkārši teica: "Paliec te."

Estravenam iemirdzējās acis, bet viņš tūdaļ saskuma; un, piekrizdams, ka tik tuvu Sasinotai nebūs droši, Tesi­čers apsolīja sameklēt slēptuvi. Pēc viņa vārdiem, tas nebūtu grūti, ja Estravens pieņemtu citu vārdu un sade­rētu par laukstrādnieku vai pavāru. Tas nebūtu patīkami, bet noteikti būtu labāk nekā atgriezties Orgoreinā. "Kāda velna pēc tev jāiet uz Orgoreinu, ko? No kā tu tur pārtiksi?"

"No Komensālijas," sacīja mans draugs, un viņa sejā parādījās kaut kas no ūdra smaida. "Zini, viņi visām vienībām nodrošina darbu. Mierīgi. Bet es labāk gribētu būt Kārhaidā ja tu domā, ka to tiešām var izkārtot…"

Vienīgā vērtīgā lieta mūsu īpašumā bija ceļojuma krāsniņa. Savā ziņā tā mums kalpoja līdz pat ceļojuma beigām. Nākamajā rītā pēc ierašanās Tesičera fermā paņēmu krāsniņu un slēpoju uz pilsētu. Estravens ne­nāca man līdzi, bet sīki pastāstīja, ko un kā darīt, un viss izdevās. Pārdevu krāsniņu pilsētas tirgū, tad ar visu nopietno naudas summu devos augšā pa kalnu līdz Amatu koledžai, kur atradās radiostacija, un iegādājos desmit minūtes "privāta raidlaika privātam uztvērējam". Visām stacijām bija paredzēts laiks šādām īsviļņu radio­pārraidēm; pārsvarā tās izmantoja tirgotāji, kas sazinājās ar ārzemju aģentiem vai klientiem Arhipelāgā, Sitā vai Perunterā. Cena ir diezgan augsta, bet nav nesamērīga.

Jebkurā gadījumā tā bija mazāka nekā ceļojuma krāsni­ņas cena. Manas desmit minūtes pienāks Trešās stundas sākumā, vēlā pēcpusdienā. Negribēju slēpot uz fermu un atkal atpakaļ, tāpēc paliku Sasinotā un kādā ēdnīcā iegā­dājos daudz lēta, laba, karsta ēdiena. Kārhaidieši neap­šaubāmi prot gatavot ēdienu daudz labāk nekā orgotieši. Ēzdams atcerējos, ka to bija teicis Estravens, kad jautāju viņam, kāpēc viņš ienīst Orgoreinu. Atcerējos, cik maiga bija viņa balss, kad viņš vakar teica: "Es labāk paliktu Kārhaidā." Un jau ne pirmo reizi domāju par to, kas īsti ir patriotisms, no kā sastāv savas zemes mīlestība, kā rodas tā neapturamā ilgošanās, kas lika drauga balsij trīcēt, un kā tik patiesa mīlestība pārāk bieži var kļūt par muļķīgu un ļaunu paštaisnību. Kur ir kļūda?

Pēc pusdienām klīdu pa Sasinotu. Neskatoties uz sniega virpuļiem un temperatūru zem nulles, pilsēta ielas, tirgus laukumi, veikali bija dzīva un kustīga, viss šķita kā izrāde, nereāls, mulsinošs. Vēl nebiju īsti atjē­dzies no Ledāja vientulības. Man bija grūti starp svešiem un nemitīgi pietrūka Estravena klātbūtnes.

Mijkrēslī kāpu pa sniegoto ielu līdz koledžai; mani ielaida un parādīja, kā iedarbināt sabiedrisko raidītāju. Norādītajā laikā aizsūtīju pamošanās signālu retrans­lācijas satelītam, kas atradās stacionārā orbītā kādus 500 kilometrus virs Dienvidkārhaidas. Satelīts bija domāts tieši šādām situācijām, kad ansibls ir pazaudēts un es nevaru palūgt, lai kuģim dod signālu no Ollulas, un man nav laika vai iekārtu, lai tieši sazinātos ar kuģi orbītā ap sauli. Sasinotas raidītājs bija pietiekami jau­dīgs, bet vienīgais, ko satelīts spēja veikt, bija nosūtīt manu signālu uz kuģi, un man bija ar to jāsamierinās.

Es nezināju, vai signāls ir saņemts un pārraidīts tālāk. Nezināju, vai darīju pareizi, to sūtīdams. Biju iemācījies pieņemt šādu nenoteiktību ar rāmu sirdi.

Bija sācis stipri snigt, un nakti nācās pārlaist pilsētā, jo nepazinu apkārtni pietiekami labi, lai dotos ceļā putenī un tumsā. Man vēl bija mazliet naudas, un es pajautāju, kur ir viesnīca. Viņi uzstāja, lai palieku turpat koledžas ēkā; ēdu vakariņas kopā ar baru priecīgu studentu un gulēju kopmītnēs. Aizmigu patīkamā drošības apziņā, vēlreiz pārliecinājies par Kārhaidas izcilo un nemainīgo laipnību pret svešiniekiem. Jau pirmajā reizē biju nolai­dies īstajā zemē un tagad biju atpakaļ. Tā es aizmigu; bet rītā cēlos agri un devos uz Tesičera fermu jau pirms brokastīm, pavadījis nemierīgu, sapņu pilnu nakti.

Austošā saule no spožajām, skaidrajām debesīm lika ēnām no katras ieplakas un pacēluma sniegā krist uz rietumiem. Ceļš priekšā bija vienās tumsas un gaismas svītrās. Sniegainajos laukos nekas nekustējās; bet tālumā pa ceļu man pretī slīdēja maza figūriņa uz slēpēm. Jau pirms varēja saskatīt seju, es zināju, ka tas ir Estra­vens.

"Kas notika, Terem?"

"Man jātiek līdz robežai," viņš teica, pat neapstā­jies. Viņš jau bija aizelsies. Es apgriezos, un mēs kopā devāmies uz rietumiem, bet man bija grūti tikt viņam līdzi. Pie ceļa uz Sasinotu viņš pagriezās un turpināja ceļu pa kailajiem laukiem. Šķērsojām Ei upi kādus pāris kilometrus uz ziemeļiem no pilsētiņas. Krasti bija stāvi, un mums bija jāapstājas, lai atpūstos, kad tikām augšā. Nebijām piemēroti tādām skriešanas sacīkstēm.

"Kas notika? Tesičers?"

"Jā. Dzirdēju viņu runājam pa radio. Rītausmā." Estra­vena krūškurvis aprauti cilājās tāpat kā toreiz, kad viņš gulēja uz ledus blakus zilajai plaisai. "Tibe ir izslu­dinājis atlīdzību par manu galvu."

"Nolādētais, nepateicīgais nodevējs!" es stostījos, ar to domādams nevis Tibi, bet Tesičeru, kurš bija nodevis savu draugu.

"Tā gan," sacīja Estravens, "bet es prasīju no viņa pārāk daudz, liku sīkam gariņam stiepties par tālu. Klau­sies, Dženri. Ej atpakaļ uz Sasinotu."

"Pavadīšu tevi vismaz līdz robežai, Terem."

"Tur var būt orgotiešu sargi."

"Es palikšu šinī pusē. Dieva dēļ…"

Viņš pasmaidīja. Joprojām smagi elpodams, viņš pie­cēlās un devās tālāk, un es līdz ar viņu.

Mēs slēpojām caur apsarmojušām birzīm un pāri strī­dus ielejas pakalniem un laukiem. Nebija, kur paslēpties, viss bija atklāts. Saules pielietas debesis, balta pasaule un mēs divas skrejošas ēnas. Nelīdzenais reljefs neļāva mums saskatīt robežu, iekams nebijām piegājuši tai gan­drīz klāt. Tad mēs to pēkšņi ieraudzījām: vienkārša sēta, no kuras stabiem sniegā redzams tikai kāds pusmetrs, stabu gali nokrāsoti sarkani. Orgotiešu pusē nekādus sargus neredzēja. Šajā sētas pusē bija slēpju sliedes, un vairākas figūriņas tuvojās mums no dienvidiem.

"Šajā pusē ir sargi. Tev būs jāgaida līdz tumsai, Terem."

"Tibes inspektori," viņš ar rūgtumu izdvesa un meta slēpes riņķī.

Steigšus pārgājām pāri pakalniņam, ko tikko bijām šķērsojuši, un meklējām slēptuvi. Visu garo dienu sēdē­jām ieplakā starp bieziem hemmen kokiem, kuru zarus mums pār galvām bija noliecis sniega svars. Pārsprie­dām daudzus plānus par iešanu uz ziemeļiem vai dienvi­diem gar robežu, lai tiktu laukā no šīs nemierīgās joslas, domājām, vai iet pa pakalniem austrumos no Sasino­tas vai pat atpakaļ uz ziemeļiem, tukšajās zemēs, bet neviens plāns nederēja. Estravens bija nodots, un mēs vairs nevarējām Kārhaidā ceļot atklāti kā līdz šim. Arī slepeni ceļot mēs nevarējām mums nebija ne telts, ne ēdiena, ne spēka. Atlika mēģināt nekavējoties šķērsot robežu. Bija palicis tikai viens ceļš.

Mēs gulējām, cieši saspiedušies kopā, viens otru sil­dīdami tumšajā ieplakā zem tumšajiem kokiem. Ap pus­dienas laiku Estravens iesnaudās, bet man bija pārāk auksti, un biju pārāk izsalcis, lai gulētu. Gulēju blakus draugam kā apstulbis, mēģinādams atcerēties vārdus, ko viņš man bija citējis: Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve. Bija tā pati sajūta kā teltī uz Ledāja, bet nebija patvēruma, nebija ēdiena, nebija atpūtas: mums bija palikusi tikai mūsu draudzība, un arī tā drīz beigsies.

Pēcpusdienā debesis pārklāja dūmaka un kļuva auk­stāks. Pat klusajā ieplakā kļuva grūti sēdēt nekustīgi. Mums vajadzēja kustēties, un tomēr ap saulrietu mani ik pa brīdim kratīja drebuļi tāpat kā toreiz, kad es, ieslodzīts cietuma mašīnā, braucu pāri Orgoreinai. Likās, ka tumsa nekad neiestāsies. Zilā mijkrēslī mēs atstājām ieplaku un zagāmies starp krūmiem un kokiem pāri pakalnam, līdz varēja redzēt robežas žogu neskaidrus punktus blāvā sniegā. Nekāda apgaismojuma, nekādas kustības, nekur ne skaņas. Dienvidrietumos tālumā atspīdēja dzel­tenas gaismas tur atradās kāds Orgoreinas komensā­lijas ciematiņš, kur Estravens varēs ierasties ar saviem viltotajiem dokumentiem un noteikti pavadīt vismaz vienu nakti Komensālijas cietumā vai varbūt tuvākajā Komensālijas brīvprātīgajā fermā. Un pēkšņi tur, tajā pēdējā brīdī un ne agrāk es sapratu, ko Estravena klu­sēšana un paša savtīgums bija man apslēpis: uz kurieni viņš iet un kāds būs viņa liktenis. Es teicu: "Terem, pagaidi…"

Bet viņš jau laidās lejup no kalna; viņš bija lielisks, ātrs slēpotājs, un šoreiz es viņu nekavēju. Viņš meta slaidu loku caur ēnām sniegā. Viņš bēga no manis un uzskrēja tieši virsū robežsargu šautenēm. Man šķiet, ka viņi izkliedza pavēli apstāties un kaut kur ieslēdzās gaisma, bet īsti neatceros. Tik un tā viņš neapstājās, bet brāzās tālāk uz žogu, un viņu nošāva, pirms viņš to bija sasniedzis. Viņi neizmantoja skaņas šautenes, bet medību ieročus, senās bises, kas šauj ar metāla gabali­ņiem. Viņi šāva, lai nonāvētu. Kad nokļuvu līdz viņam, viņš jau bija tuvu nāvei, izpletis rokas un nokritis no slēpēm, kas bija iedūrušās sniegā turpat netālu; krūš­kurvja vietā bija viena liela brūce. Paņēmu viņa galvu klēpī un kaut ko runāju, bet viņš man neatbildēja; vie­nīgi dzirdēju viņa atbildi manai mīlestībai, kad caur sāpju pārņemto, dziestošo, brūkošo apziņu viņš skaidri sacīja valodā bez skaņas: "Arek!" Tad klusums. Turēju viņu rokās, sakņupis sniegā, kamēr viņš nomira. Tik daudz man atļāva. Tad mani piecēla kājās un aizveda uz vienu pusi, bet viņu uz otru. Es devos uz cietumu, viņš pazuda tumsā.

Piezīmēs, ko Estravens rakstīja, kad gājām pāri Gobrina ledājam, viņš atzīmē, ka nesaprot, kāpēc ceļa­biedrs kaunas raudāt. Es jau toreiz būtu viņam pateicis, ka raudāt man traucē nevis kauns, bet bailes. Tagad viņa nāves vakarā gāju pa Sinotas ieleju uz auksto zemi, kur baiļu vairs nav. Un tur es sapratu, ka var raudāt, cik vien vēlas, bet tas neko nemaina.

Mani aizveda uz Sasinotu un ieslodzīja cietumā, jo es taču biju atradies kopā ar cilvēku ārpus likuma. Iespējams, viņi vienkārši nezināja, ko ar mani iesākt. Jau no paša sākuma, pat pirms atnāca rīkojums no Erenrangas, pret mani izturējās labi. Mans cietums Kārhaidā bija mēbelēta istaba Sasinotas valdības tornī. Man bija kamīns, radio un piecas labas maltītes dienā. Ērtību nebija. Gulta bija cieta, segas plānas, grīda kaila, gaiss auksts. Kā visās Kārhaidas telpās. Bet man atveda ārstu, kura rokas un balss man sniedza daudz lielāku mierinājumu, nekā biju atradis Oigoreinā. Kad ārsts aizgāja, durvis palika vaļā. Atceros, cik ļoti vēlējos, lai kāds tās aizver, jo no gaiteņa nāca aukstums. Bet man nebija ne spēka, ne dūšas celties no gultas un aizvērt sava cietuma durvis.

Ārsts, jauns, nopietns, mātišķs cilvēks, man ar mie­rīgu pārliecību paziņoja: "Jūs pēdējos sešus mēnešus esat ēdis par maz un strādājis daudz par daudz. Jūs esat iztērējis visus spēkus, un tie ir galā. Guliet un atpū­tieties. Guliet, kā upe gul ziemu ielejā. Guliet mierā. Gaidiet."

Bet, tikko es aizmigu, es atkal biju kravas kastē, pie­spiedies pārējiem, mēs visi kaili, smirdīgi, trīcoši līdām kopā, lai sasildītos. Un tikai viens vienīgs gulēja pie aiz­bultētajām durvīm. Viņš bija auksts, viņa mute pilna asins recekļiem. Viņš bija nodevējs. Viņš bija mūs pame­tis, pametis mani. Un es modos, dusmu pilns. Vārguļa dusmas, kas izplūda vārguļa asarās.

Laikam biju slims, jo atminos, ka degu drudzī un ārsts sēdēja man klāt vienu vai vairākas naktis. Naktis neatceros, bet atceros, kā sacīju viņam trīcošā, kašķīgā balsī: "Viņš taču varēja apstāties. Viņš redzēja sardzi. Viņš skrēja tieši pretī šautenēm."

Jaunais ārsts pēc kāda laika teica: "Jūs taču negribat teikt, ka viņš izdarīja pašnāvību?"

"Varbūt…"

"Par draugiem tā nerunā. Un es neticu, ka Hārts rem ir Estravens tā varētu."

Man nebija ienācis prātā, cik ļoti šejienieši nicina paš­nāvību. Viņi neuzskata to par izeju kā mēs. Tā ir atteik­šanās no iespējām, pati nodevība. Ja kārhaidietis lasītu Jauno Derību, viņaprāt, Jūdas noziegums nebūtu Kristus nodošana, bet gan viņa pašnāvība ar to viņš pašos pamatos ir padevies izmisumam, atteicies no piedoša­nas, pārmaiņām, dzīvības. "Tātad jūs nesaucat Estravenu par nodevēju?"

"Nekad arī neesmu viņu tā saucis. Godājamais Ai, daudziem apsūdzības pret viņu šķiet nepatiesas."

Viņa vārdi mani nenomierināja. Man joprojām sāpēja. "Tad kāpēc viņu nošāva? Kāpēc viņš ir miris?" Uz to viņš neko neteica, jo atbildes nebija.

Mani tā arī oficiāli nenopratināja. Pajautāja, kā es nokļuvu no Pulefenas fermas Kārhaidā un kādu šifrētu ziņu pārraidīju pa radio. Es pastāstīju. Informāciju neka­vējoties nosūtīja karalim uz Erenrangu. Ziņa par kuģi acīmredzot bija valsts noslēpums, bet par manu bēg­šanu no orgotiešu cietuma, ziemas ceļojumu pāri Ledā­jam un klātbūtni Sasinotā raidīja un runāja ļoti plaši. Estravena dalību šajos notikumos, kā arī viņa nāvi radio nepieminēja, bet visi to zināja tāpat. Kārhaidā slepenība ļoti lielā mērā ir takta jautājums, kopīga klusēšana pēc vienošanās kad netiek uzdoti jautājumi, bet atbildes paliek. Ziņās runāja tikai par sūtni godājamo Ai, bet visi zināja, ka Harth rem ir Estraven mani izrāvis no orgotiešu ķetnām un kopā ar mani šķērsojis Ledāju uz Kārhaidu, lai apgāztu pretīgos komensāļu melus par manu pēk­šņo nāvi rudenī Mišnori no horm drudža. Estravens bija diezgan precīzi paredzējis notikumu gaitu pēc manas atgriešanās. Viņš gan nebija paredzējis, ka viss notiks tik strauji. Viena citplanētieša dēļ, kurš kaut kur Sasinotā gulēja slims, nekustīgs un vienaldzīgs pret visu pasauli, desmit dienu laikā krita divas valdības.

Protams, orgotiešu valdības krišana vairāk atgādināja procesu, kad vienu komensāļu grupu pie varas nomaina cita, bet Trīsdesmit Trīs palika tie paši. Dažu ēnas saīsi­nājās, citu pagarinājās, kā saka kārhaidieši. Sarfu frak­cija, kas mani nosūtīja uz Pulefenas fermu, palika nesa­tricināma savās pozīcijās par spīti tam, ka pirmo reizi pastāvēšanas laikā bija pieķerta melos, līdz tai dienai, kad Argavens publiski paziņoja par drīzo zvaigžņu kuģa nolaišanos Kārhaidā. Todien vadošos amatus Trīsdesmit Triju valdībā pārņēma Obsli partija Brīvā tirgus frak­cija. Es tomēr biju viņiem noderējis.

Kārhaidā valdības maiņa pamatā nozīmē viena prem­jera izraidīšanu un cita iecelšanu, un pārmaiņas kyorremy, lai gan bieži vien notiek arī politiskas slepkavības, demisijas un dažādi dumpji. Tibe nemēģināja palikt pie varas. Mana vērtība starptautiskajā šifgretora spēlē un tas, ka biju attaisnojis (ar savu līdzdalību) Estravenu, piešķīra man prestižu, kas bija tik loti pārāks par viņējo, ka viņš atkāpās no amata, kā to vēlāk uzzināju, jau pirms Erenrangā izdzirdēja par manis sūtīto signālu kuģim. Saņēmis brīdinājumu no Tesičera, viņš sagaidīja ziņas par Estravena nāvi un atkāpās no amata. Viņš bija vienlaikus sakauts un paspējis atriebties.

Saņēmis visu informāciju, Argavens atsūtīja man ielū­gumu, uzaicinājumu nekavējoties ierasties Erenrangā, kā ari pieklājīgu naudas summu ceļojuma izdevumiem. Sasinotas pilsēta tikpat dāsni sūtīja man līdzi jauno ārstu, jo es joprojām nebiju pilnīgi vesels. Mēs braucām ar motorkamanām. Ceļojumu atceros tikai fragmentāri. Viss gāja gludi un nesteidzīgi, ilgi stāvējām, gaidot, kad ruļļi pieblīvēs sniegu uz ceļiem, pavadījām garas nak­tis iebraucamās vietās. Iespējams, ka pagāja divas trīs dienas, bet man ceļojums šķita ļoti garš, un es neko daudz neatceros līdz tam brīdim, kad mēs caur Ziemeļu vārtiem nonācām Erenrangas dziļajās, sniega un ēnu pilnajās ielās.

Sajutu, ka sirds man nocietinās un galva noskaidro­jas. Līdz šim biju kā saplīsis gabalos. Tagad, lai gan biju noguris pēc vieglā ceļojuma, jutu, ka man dziļumos vēl ir palicis spēks. Visticamāk, pieraduma spēks, jo es bei­dzot atrados pazīstamā vietā, pilsētā, kur biju dzīvojis un strādājis vairāk nekā gadu. Es pazinu ielas un torņus, un Pils drūmos pagalmus, celiņus un fasādes. Es zināju, kas man te jādara. Tā nu es pirmo reizi skaidri sapratu, ka pēc drauga nāves man jāpabeidz tas, par ko viņš atdeva savu dzīvību. Man jāieliek arkas noslēgakmens.

Pie Pils vārtiem saņēmu norādījumu doties uz viesu namu Pils teritorijā. Man ierādīja vietu Apaļā Torņa ēkā, kas galmā nozīmē augstu šifgretoru: ne tik daudz karaļa labvēlību, cik jau tā augsta statusa atzīšanu. Te parasti apmetās draudzīgo valstu vēstnieki. Tā bija laba zīme. Lai nokļūtu līdz mājvietai, man nācās iet garām Sarka­najai Stūra ēkai, un es caur šauro vārtu arku ieraudzīju kailo koku pie dīķīša, ko klāja pelēks ledus, un ēku, kas joprojām bija tukša.

Pie Apaļā Torņa durvīm mani sagaidīja cilvēks baltā hīeb un tumši sarkanā kreklā ar sudraba ķēdi ap kaklu Faksi, Oterherdas citadeles pareģis. Ieraugot viņa laipno un glīto seju, pirmo pazīstamo seju pēc tik ilga laika, izjutu atvieglojumu. Mana saspringtā apņēmība mazliet pagaisa. Kad Faksi saņēma manas rokas savējās īpašajā kārhaidiešu draudzības sveicienā, varēju viņam tikpat silti atbildēt.

Viņu uz kyorremy šoruden bija nosūtījis viņa apga­bals, Dienvidrēra. Gadās, ka parlamenta locekļus ievēlē no handdarītu citadeļu iemītnieku vidus, tomēr audējs reti kad pieņem šo amatu, un man šķiet, Faksi būtu atteicies, ja nebūtu tik ļoti noraizējies par Tibes valdības uzņemto virzienu. Tā nu viņš bija nolicis malā audēja zelta ķēdi un aplicis domnieka sudraba ķēdi. Viņš nebija ilgi palicis nemanīts, jo kopš thern mēneša bija iecelts Hes-kyorremy jeb Iekšējā padomē, kas darbojas kā pret­spēks premjeram. Amatā viņu bija iecēlis pats karalis. Varbūt viņš jau atradās ceļā uz tiem slavas kalngaliem, no kuriem pirms nepilna gada bija kritis Estravens. Kār­haidā politiskās karjeras ir straujas un beidzas negaidīti.

Apaļajā Tornī, aukstā, greznā mājiņā, mēs ar Faksi runājām diezgan ilgi, pirms man bija jātiekas ar pārē­jiem vai jāķeras pie oficiālajām vizītēm un paziņoju­miem. Viņš skatījās manī ar skaidrām acīm un jautāja: "Tātad drīz ieradīsies kuģis, nolaidīsies uz zemes. Tas būs lielāks nekā tas, kurā jūs ieradāties Hordena salā pirms trim gadiem. Vai tā ir?"

"Jā. Tas ir, es nosūtīju ziņu, lai kuģis sāktu ceļu uz šejieni."

"Kad tas ieradīsies?"

Kad konstatēju, ka nezinu, kura mēneša diena šodien ir, sāku saprast, cik slims esmu bijis pēdējā laikā. Nācās skaitīt atpakaļ līdz dienai pirms Estravena nāves. Kad konstatēju, ka kuģim, ja tas atrodas iespējami tuvu, jau būtu jābūt orbītā ap planētu un jāgaida komanda no manis, tas bija nākamais trieciens.

"Man jāsazinās ar kuģi. Viņi gaida instrukcijas. Kur karalis vēlas, lai tas nolaižas? Vajadzētu neapdzīvotu vietu, diezgan plašu. Man jātiek līdz raidītājam…"

Viss tika nokārtots nekavējoties un ļoti viegli. Nebei­dzamie birokrātijas šķēršļi un apkārtceļi, kas mani agrāk tā bija kaitinājuši, izkusa kā ledus plūdu laikā. Rats bija pagriezies. Nākamajā dienā mani gaidīja audience pie karaļa.

Estravens sešus mēnešus bija mēģinājis panākt manu pirmo audienci. Un atdeva visu pārējo dzīvi, lai notiktu šī otrā.

Biju noguris no nemitīgām aizdomām, un galva man bija pilna ar domām, kas apslāpēja kautrīgumu. Nogāju pa garo, sarkano gaiteni zem apputējušiem standartiem un nostājos pie paaugstinājuma, kur atradās trīs lielie kamīni; katrā sprakšķēja un plosījās spoža uguns. Kara­lis sēdēja pie vidējā, sakumpis pie galda uz izrotātas taburetes.

"Sēdieties, godājamais Ai."

Apsēdos kamīna otrā pusē un skatījos uz liesmu izgaismoto Argavena seju. Viņš izskatījās nevesels un vecs. Viņš izskatījās pēc sievietes, kas zaudējusi bērnu, pēc vīrieša, kas zaudējis dēlu.

"Tātad, godājamais Ai, jūsu kuģis drīz nolaidīsies."

"Nolaišanās notiks Aftenas purvājā, kā jūs vēlējāties. Kuģis nosēdīsies šovakar trešās stundas sākumā."

"Un ja viņi netrāpīs? Tad viss sadegs?"

"Viņi sekos radiobākai; viss ir saskaņots. Viņi noteikti trāpīs."

"Un cik tur būs cilvēku vienpadsmit? Pareizi?"

"Jā. Nav tik daudz, lai baidītos."

Argavena rokas noraustījās. "Es no jums vairs nebai­dos, godājamais Ai."

"Priecājos."

"Jūs man labi kalpojāt."

"Bet es neesmu jūsu kalps."

"Es zinu," viņš vienaldzīgi teica. Un nekustīgi skatījās ugunī, kodīdams lūpu.

"Mans ansibla raidītājs atrodas Mišnori, laikam pie sarfiem. Bet uz kuģa borta būs cits ansibls. Tāpēc, ja tas jums būtu pieņemami, es līdz ar kuģa nolaišanos uzņemšos Ekumēnes ārkārtējā un pilnvarotā sūtņa pos­teni, man būs tiesības pārrunāt un parakstīt sadraudzī­bas līgumu ar Kārhaidu. Manus vārdus var apstiprināt, caur ansiblu sazinoties ar Heinu un citiem stabiļiem."

"Lai ari tā būtu."

Klusēju, jo karalis manī neklausījās. Viņš ar zābaka purngalu pabakstīja pagali kamīnā, saceļot sauju sar­kanu dzirksteļu. "Kāda velna pēc viņš mani krāpa?" viņš prasīja augstā, griezīgā balsī un pirmo reizi paskatījās man acīs.

"Kas?" jautāju, skatīdamies tikpat cieši.

"Estravens."

"Viņš rūpējās, lai jūs nekrāptu pats sevi. Viņš dabūja mani prom no acīm, kad jūs sākāt atbalstīt tos, kas mani necieta. Viņš atveda mani atpakaļ brīdī, kad šī atgrieša­nās vien jūs pārliecinātu uzņemt Ekumēnes misiju. Un jūs ar to ieiesiet vēsturē."

"Kāpēc viņš man neko neteica par lielo kuģi?"

"Jo viņš par to neko nezināja: es par to nevienam neko neteicu līdz pat brīdim, kad ierados Orgoreinā."

"Un jūs abi ari izvēlējāties īstos partnerus, ar ko pļā­pāt! Viņš mēģināja piespiest, lai orgotieši uzņem jūsu misiju. Viņš visu laiku sadarbojās ar Brīvā tirgus frakciju. Un jūs sacīsiet, ka tā nav nodevība?"

"Nē, tā nebija nodevība. Viņš zināja, ka, ja viena nācija lai kura tā arī būtu pirmā iestāsies Ekumēnē, otra nekavējoties sekos. Un tā būs. Un pēc tam pienāks kārta Sitai un Perunterai, un Arhipelāgam, līdz visi būs apvienojušies. Viņš ļoti mīlēja savu dzimteni, bet viņš nekalpoja ne tai, ne jums. Viņš kalpoja tam pašam, kam es."

"Ekumēnei?" iztrūkās Argavens.

"Nē. Cilvēcei."

Es runāju un nezināju, vai manis sacītais ir patiess. Pa daļai patiess, kaut kādā ziņā patiess. Tikpat patiesi būtu sacīt, ka Estravena darbība izrietēja vienkārši no per­soniskas uzticības, atbildības un draudzības jūtām pret vienu cilvēku mani. Bet ari tā nebūtu visa patiesība.

Karalis neatbildēja. Viņa drūmā, uztūkuši, grumbu izvagotā seja atkal bija pievērsta ugunij.

"Kāpēc jūs izsaucāt savu kuģi, pirms man tika pazi­ņots par jūsu atgriešanos Kārhaidā?"

"Lai liktu jums rīkoties. Jums domāta ziņa nonāktu lorda Tibes rokās, un viņš varētu mani izdot orgotiešiem. Vai likt nošaut. Kā lika nošaut manu draugu."

Karalis klusēja.

"Nav svarīgi, vai es palieku dzīvs, bet man bija un ir pienākums pret Getenu un Ekumēni, man ir jāpabeidz iesāktais. Tāpēc vispirms izsaucu kuģi, lai man būtu cerība izpildīt uzdevumu. Tā ieteica Estravens, un viņam bija taisnība."

"Nebija jau nepareizi. Lai kā nu būtu, kuģis nosēdī­sies šeit. Mēs būsim pirmie… Un viņi visi ir tādi kā jūs, ja? Visi izvirtuļi, mūžīgā kemmerā'? Man būs tas gods uzņemt dīvainu kompāniju… Pastāstiet galma pārvald­niekam lordam Gorčernam, kā viņus pareizi uzņemt. Lai nebūtu nekādu aizvainojumu vai kļūdu. Viņi apmetīsies Pilī, norādiet piemērotu vietu. Gribu parādīt viņiem godu. Jūs man tiešām esat labi palīdzējis, godājamais

Ai. Pataisījis komensaļus par meļiem. Un tad par muļ­ķiem."

"Un šobrīd par sabiedrotajiem."

"Es zinu," viņš iespiedzās. "Bet vispirms Kārhaida. Kārhaida vispirms!"

Es piekrītot pamāju.

Pēc kāda laika viņš teica: "Kā bija, kāds bija tas gājiens pāri Ledājam?"

"Viegli nebija."

"Estravens būtu labs ceļabiedrs tādā trakā pasākumā. Izturīgs kā dzelzs. Un nekad nezaudēja savaldīšanos. Man žēl, ka viņš ir miris."

Man trūka vārdu.

"Es pieņemšu jūsu… līdzpilsoņus… audiencē rit pēc­pusdienā, otrajā stundā. Vai mums vēl kas runājams?"

"Vai drīkstu zināt, vai gatavojaties atsaukt pavēli par izraidīšanu, lai attaisnotu Estravena vārdu?"

"Vēl ne, godājamais Ai. Nesteidziniet mani. Kas vēl?"

"Viss."

"Tad ejiet."

Pat es viņu nodevu. Biju solījis, ka neļaušu kuģim nolaisties, kamēr viņa trimda nav atcelta, kamēr viņš nav attaisnots. Ja es uzstātu uz šo nosacījumu, man nāk­tos zaudēt visu, par ko viņš bija cīnījies. Un no trimdas tas viņu neatsauktu.

Pārējo dienas daļu pavadīju, ar lordu Gorčernu un citiem saskaņojot kuģa komandas uzņemšanu un mitekli. Otrajā stundā ar motorkamanām izbraucām uz Aftenas purvājiem, kas atrodas kādus piecdesmit kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Erenrangas. Nolaišanās laukums atradās plaša, neapdzīvota rajona malā. Tas bija kūdras purvs, pārāk slapjš, lai to varētu nosusināt vai apstrā­dāt. Tagad, irrem mēneša vidū, tuksnaine vairāku metru dziļumā bija sasalusi un pārklāta ar sniegu. Radiobāka strādāja visu dienu, bija saņemti apstiprinājuma signāli no kuģa.

Nolaižoties komanda noteikti ekrānos redzēja robežu starp planētas apgaismoto un neapgaismoto daļu, kas stiepās pāri Lielajam kontinentam no Gutenas līča līdz Čarisūnes līcim; Kargava virsotnes vēl spīdēja saulē kā zvaigžņu virtene; jau sāka krēslot, kad mēs pamanījām, ka no debesīm krīt zvaigzne.

Kuģis nolaidās, rēkdams visā godībā; no izkusušā sniega un dubļu ezera pacēlās balti tvaika mutuļi, kad tika nolaisti stabilizatori. Zem purvāja bija par granītu cietāks mūžīgais sasalums, un kuģis glīti izlīdzinājās un sāka atdzist. Ūdens sāka strauji sasalt, un kuģis ziemīgās planētas puskrēslā izskatījās pēc lielas, elegantas zivs, kas stāv uz tumša sudraba astes.

Man blakus ierunājās Faksi no Oterhordas, viņa pir­mie vārdi pēc kuģa nolaišanās trokšņa un greznības bija: "Man prieks, ka izdevās šo piedzīvot." Tā bija teicis arī Estravens, skatoties uz Ledāju, uz nāvi; tā viņš būtu teicis šovakar. Lai tiktu vaļā no rūgtās nožēlas, kas mani pārņēma, sāku iet uz kuģa pusi. Ārpuse jau bija apsar­mojusi no iekšējās dzesēšanas sistēmas darbības, un es redzēju, kā atveras augstā borta lūka un elegantā lokā līdz ledum nolaižas laipa. Pirmā no tās nokāpa Longa Heo Hjū, tieši tāda, kādu es viņu atcerējos, lai gan bija pagājuši trīs manas dzīves gadi un viņas dzīvē tikai pāris nedēļu. Viņa paskatījās uz mani un Faksi, un pārē­jiem, kas mūs pavadīja, apstājās pāris soļu no laipas un svinīgi sacīja kārhaidiešu valodā: "Es nāku kā draugs." Viņas acīs mēs visi bijām citplanētieši. Ļāvu, lai Faksi viņu sveicina pirmais.

Viņš norādīja sievietei uz mani, viņa pienāca klāt, paspieda man roku saskaņā ar manas tautas paražu un ieskatījās acīs. "Dženli," viņa teica, "es jūs nemaz nepa­zinu!" Pēc tik ilga laika bija savādi dzirdēt sievietes balsi. Pēc mana ieteikuma no kuģa iznāca arī pārējie: izrādīt neuzticību nozīmētu pazemot kārhaidiešus, apšaubīt viņu šifgretoru. Viņi nāca un sveicinājās ar kārhaidiešiem elegantā pieklājībā. Bet man viņi visi izskatījās dīvaini, gan sievietes, gan vīrieši, lai arī visus labi pazinu. Viņu balsis skanēja savādi pārāk dobjas, pārāk spalgas. Viņi bija kā bars lielu, dīvainu dzīvnieku, kas pieder pie divām dažādām sugām: lieli primāti ar saprātīgu ska­tienu, visi uzbudināti, visi kemmerā. Viņi spieda man roku, pieskārās, apkampa mani.

Man izdevās savaldīties un pastāstīt Heo Hjū un Tuljeram svarīgāko, kas viņiem būtu jāzina par šībrīža situāciju, kamēr braucām atpakaļ uz Erenrangu. Kad nokļuvām Pilī, tomēr metos meklēt glābiņu savā istabā.

Ienāca ārsts no Sasinotas. Viņa klusā balss un jaunā, nopietnā seja ne vīrieša, ne sievietes, bet cilvēka seja bija man atvieglojums, kaut kas pazīstams un pareizs. Bet tad viņš teica vienlaikus likdams man doties gultā un izsniegdams vieglu nomierinošu līdzekli: "Es redzēju jūsu kolēģus sūtņus. Cik brīnišķi, ka no zvaigznēm ir atnākuši cilvēki. Un tas notiek manas dzīves laikā!"

Te atkal bija redzama gan drosme, gan prieks īpa­šības, ko es visvairāk apbrīnoju kārhaidiešos un cilvēkos vispār -, un, lai gan pats tā nejutos, tās noraidīt būtu ļaunprātība. Tā nu sacīju pilnīgu patiesību, bet bez atklā­tības: "Arī viņiem tas ir brīnums. Viņi ir nonākuši jaunā pasaulē, satikuši jaunu cilvēci."

Pavasarī, tuwa mēneša beigās, kad nokritās atkušņa plūdi un atkal varēja ceļot, paņēmu atvaļinājumu no mazās vēstniecības Erenrangā un devos uz austrumiem. Mani ļaudis bija apmetušies dažādās vietās uz planētas. Tā kā mums bija atļauts izmantot gaisa transportu, Heo Hjū un trīs citi paņēma lidojošo mašīnu un devās uz Situ un Arhipelāgu, jo es biju atstājis novārtā jūras puslo­des nācijas. Citi bija Orgoreinā, un vēl daži negribīgi ceļā uz Perunteru, kur atkušņi nesākas agrāk par tuwa mēnesi un viss tik un tā sasalst (kā stāsta) kādu nedēļu vēlāk. Tuljers un Ke'sta Erenrangā lieliski tika ar visu galā. Nebija nekā steidzami darāma. Galu galā kuģis, kas sāk ceļu no Ziemai tuvākās sabiedroto planētas, ieradī­sies tikai pēc septiņpadsmit vietējiem gadiem. Šī pasaule atrodas pašā Visuma nomalē. Tālāk, uz Oriona rokas dien­vidu daļas pusi, nebija cilvēku apdzīvotu pasauļu. Un no Ziemas līdz Ekumēnes centrālajām pasaulēm, mūsu rases šūpulim, ir ļoti tālu: piecdesmit gadi līdz Heinai-Davenantai, vesels cilvēka mūžs līdz Zemei. Nav, kur steigties.

Šķērsoju Kargavu pa zemāko pāreju, pa ceļu, kas iet gar dienvidu jūras krastu. Uz īsu brīdi apstājos ciematā, kur biju apmeties, kad pirms trim gadiem zvejnieki mani atveda no Hordena salas; ļaudis šajā Pavardā mani uzņēma tāpat kā toreiz bez mazākā izbrīna. Nedēļu pavadīju lielajā ostas pilsētā Taterā pie Enčas upes iete­kas, tad vasaras sākumā kājām devos uz Kermlandi.

Gāju uz austrumiem un dienvidiem pa kalnaino, skarbo zemi, kur bija daudz klinšu un zaļu pakalnu, lielu upju un vientuļu mājokļu, līdz nonācu pie Leduspēdu ezera. No ezera krasta, skatoties uz dienvidiem, es pakal­nos ieraudzīju pazīstamu gaismu: debesis balti nomirgoja, tā atspīd ledājs aiz pakalniem. Ledājs nekur nebija pazudis.

Estri mājvieta bija ļoti veca. Pavards un ārējās ēkas bija no pelēka akmens, kas iegūts no klintīm turpat netālu. Viss bija skarbs, pilns vēja skaņu.

Pieklauvēju, un man atvēra. Sacīju: "Es lūdzu zemes tiesas viesmīlību. Es biju Terema no Estri draugs."

Man atvēra sausnējs, nopietns deviņpadsmit vai div­desmit gadus vecs jaunietis, klusēdams uzklausīja manus vārdus un ielaida mani Pavardā. Aizveda mani līdz pirtij, atpūtas telpām, lielajai virtuvei, un, kad bija pārliecinā­jies, ka esmu nomazgājies, apģērbies un paēdis, atstāja mani vienu guļamistabā, kuras dziļie logi pavēra skatu uz pelēko ezeru un pelēkajiem thore mežiem, kas atrodas starp Estri un Stouku. Šis nams bija tikpat drūms kā zeme, uz kuras tas stāvēja. Uguns auroja dziļajā manteļskurstenī, kā vienmēr, vairāk sildīdama garu un aci nekā miesu. Kad vējš pūš no Ledāja un kalniem, akmens sienas un grīda aprij lielāko daļu siltuma. Bet es nejutu aukstumu kā senāk, pirmajos divos gados uz Ziemas; tagad es jau ilgi piemitu aukstā zemē.

Pēc kādas stundas zēns (viņa kustības bija smalkas un vieglas kā meitenei, bet meitenes neprot tik drūmi klusēt) ieradās un pavēstīja, ka Estri lords ir gatavs ar mani tikties, ja es vēlētos ar viņu runāt. Sekoju jaunietim lejā pa kāpnēm, pa gariem gaiteņiem, kur patlaban pilnā sparā gāja vaļā paslēpes. Bērni spietoja mums visapkārt, mazākie spiedza no uztraukuma, pusaudži slīdēja kā ēnas no vienām durvīm līdz citām, aizspieduši muti ar plaukstu, lai slāpētu smieklus. Man kājās ieskrēja apaļīgs piecus sešus gadus vecs mazulis, tad pieķērās manam pavadonim pie rokas, meklējot glābiņu. "Sorvi!" viņš pīkstēja, platām acīm skatīdamies manī, "Sorvi, es tai­sos paslēpties alus darītavā!" Un aizlaidās pa gaiteni kā no lingas izmests olis. Jaunietis Sorvi nesatricināmā mierā turpināja ceļu uz Estri zemes kunga Iekšējo pa­vardu.

Esvans Harth rem ir Estraven bija vairāk nekā septiņ­desmit gadus vecs, artrīta sakropļotām gūžu locītavām. Viņš sēdēja pie uguns, izslējies ratiņkrēslā. Laiks bija pār­veidojis un izlīdzinājis viņa plato seju kā akmeni upē tā bija mierīga, briesmīgi mierīga.

"Jūs esat Sūtnis, Dženri Ai?"

"Jā."

Mēs skatījāmies viens uz otru. Terems bija šī vecā kunga miesas bērns. Jaunākais dēls Terems, vecākais Areks, brālis, kura balsi viņš dzirdēja, kad uzrunāju viņu domās; abi miruši. Nevarēju sazīmēt neko no sava drauga nogurušajā, mierīgajā, skarbajā sejā, kas atklājās manam skatam. Vienīgais, ko tur varēja izlasīt, bija tas, ka Terems tiešām ir miris.

Biju veltīgi devies uz Estri, cerēdams uz mierinājumu. Mierinājuma nebūs un kāpēc gan biju iedomājies, ka ceļojums uz drauga bērnības vietām kaut ko izmainīs, piepildīs tukšumu, klusinās nožēlu? Neko vairs nevar mainīt. Tomēr biju ieradies Estri, lai pabeigtu vēl vienu uzdevumu.

"Mēs bijām kopā ar jūsu dēlu vairākus mēnešus pirms viņa nāves. Es biju ar viņu, kad viņš nomira. Man līdzi ir viņa dienasgrāmatas. Un ja jūs vēlaties, lai kaut ko pastāstu par to, kas notika…"

Vecā vīra sejā joprojām atspoguļojās miers. Bet jau­nietis strauji iznāca no plaiksnīgajām ēnām starp uguni un logu un asi teica: "Erenrangā viņu joprojām sauc par Estravenu-Nodevēju."

Vecais kungs paskatījās uz zēnu, tad uz mani.

"Šis ir Sorvi Hārts," viņš teica. "Estri mantinieks, mans dēludēls."

Es labi zināju, ka šeit nav aizliegts incests. Bet brīdi zaudēju valodu tāpēc, ka mums, zemiešiem, tas nav pie­ņemts, un arī tāpēc, ka pēkšņi pamanīju drūmajā, neval­dāmajā nomales zēnā sava drauga gara atspulgu. Man trīcēja balss. "Karalis atsauks savus vārdus. Terems nebija nodevējs. Kāda nozīme tam, ko par viņu runā muļķi?"

Vecais kungs rāmi nolieca galvu. "Tam ir nozīme," viņš teica.

"Jūs kopā šķērsojāt Gobrina ledāju," Sorvi skarbi jau­tāja, "jūs ar viņu?"

"Jā."

"Es vēlētos dzirdēt šo stāstu, cienījamais Sūtni," ļoti mierīgi sacīja vecais Esvans. Bet zēns, Terema dēls, iz­stostīja: "Vai pastāstīsiet par viņa nāvi? Par citām pasau­lēm starp zvaigznēm par citiem cilvēkiem, par citām dzīvēm?"

Gads. Getenas orbitālais periods ir 8401 Zemes stan­darta stunda jeb 0,96 Zemes standarta gada. Diennakts ilgst 23,8 Zemes standarta stundas. Getenas gadā ir 364 dienas.

Kārhaidā/Orgoreinā gadus neskaita no pirmā gada uz priekšu, pirmais gads vienmēr ir pašreizējais. Katrā Jaungada dienā (getheny thern) pagājušais gads kļūst par "iepriekšējo" un visiem pagājušajiem datumiem tiek pie­vienots viens gads. Līdzīgi tiek skaitīta nākotne, katrs gads ir "nākamais", līdz tas kļūst par Pirmo.

Šīs laika skaitīšanas sistēmas radītās neērtības hroni­kās tiek novērstas ar atsaucēm uz labi zināmiem notiku­miem, karaļu valdīšanas laiku, dinastijām, izmaiņām vie­tējā pārvaldē utt .Jomešta skaita 144 gadu ciklus kopš Meši dzimšanas (pirms 2202 gadiem, 1492. Ekumēnes gadā) un katru divpadsmito gadu rīko svētkus. Tomēr šī sistēma attiecas tikai uz konkrēto reliģiju, un to neizmanto nekur citur, pat ne Orgoreinā, kas oficiāli atbalsta jomeš kultu.

Mēnesis. Getenas mēness orbitālais periods ir 26 Ge­tenas dienas; mēness vienmēr ir pavērsts pret planētu ar to pašu pusi. Gadā ir 14 mēneši, un, tā kā saules un mēness kalendāri sakrīt tik precīzi, ka tie jāpielīdzina tikai reizi 200 gados, mēneša dienas ir nemainīgas, nemainās ari mēness fāžu datumi.

Kārhaidas mēnešu nosaukumi Ziemā

1.   Thern

2.    Thanern

3.   Nimmer

4.   Anner Pavasari

5.   TOC \o "1-3" \h \z Irrem

6.    Moth

7.    Tuwa Vasarā

8.    Osme

9.    Ockre

10.   Kus

11.    Hakanna Rudenī

12.   Gor

13.   Susmy

14.   Grende

26 mēneša dienas ir sadalītas pusmēnešos pa 13 die­nām.

Diena. Diena (23,8 Zemes standarta stundas) sada­līta 10 stundās (sk. tālāk); tā kā mēneša dienas paliek nemainīgas, uz tām atsaucas nevis pēc numura, bet pēc nosaukuma, līdzīgi kā uz Zemes nedēļas dienām. (Daudzi nosaukumi attiecas uz mēness fāzi, piemēram, getheny "tumsa", arhad "pirmais ceturksnis" utt. Otrajā mē­neša pusē tiek lietots priedēklis od-, kas norāda uz pre­tējo nozīmi, piemēram, odgetheny varētu tulkot kā "netumsa".)

Kārhaidiešu mēneša dienu nosaukumi

1.  getheny

2.  sordny

3.             eps

4.                        arhad

5.   netherhad

6.                        streth

7.  berny

8.  orny

9.   narhahad

10.                     guyrny

11.                      yrny

12.  posthe

13.  tormenbod

14.  odgetheny

15.  odsordny

16.   odeps

17.   odarhad

18.  odnetherhad

19.   odstreth

20.   odberny

21.   odorny

22.   odharhahad

23.   odguyrny

24.   odyrny

25.   opposthe

26.   ottormenbod

Stunda. Getenas kultūrās lietoto desmit stundu laika dalījumu var ļoti aptuveni pārvērst Zemes divdesmit četru stundu sistēmā šādi (piezīme: te sniegti tikai vis­pārīgi dati, lai paskaidrotu Getenas "stundu"; precīzi aprēķini, lai pārvērstu Getenas 23,8 z.s.s. par 24 z.s.s. sistēmu, nav nepieciešami manam pētījumam):

Pirmā stunda 12:00-14:30 Otrā stunda 14:30-17:00 Trešā stunda 17:00-19:00 Ceturtā stunda 19:00-21:30 Piektā stunda 21:30-00:00 Sestā stunda 00:00-2.30 Septītā stunda 2.30-5:00 Astotā stunda 5:00-7:00 Devītā stunda 7:00-9:30 Desmitā stunda 9:30-12:00

[1] karhosh, sala: parastais apzīmējums daudzdzīvokļu namamkopmītnei, kādās mitinās lielākā daļa Kārhaidas pilsētnieku. Salā ir 20-200 atsevišķu istabu; maltītes ir kopīgas; dažas salas darbojas kā viesnīcas, citas kā kooperatīvu kopienas, citas apvieno abus tipus. Salas neapšaubāmi ir tradicionālās Kārhaidas institūcijas Pavarda pielāgojums pilsētas apstākļiem, kaut gan tām pietrūkst Pavardu pēctecības un tematiskās pastāvības.

[2] Viņa pārkāpums pret incesta aizliegumu kļuva par krimināl­noziegumu, jo tas bija cēlonis brāļa pašnāvībai. (Dž. A.)

[3] Peringa ledāji pārklāj Kārhaidas ziemeļu daļu un (ziemā, kad aizsalst Gutenas līcis) savienojas ar Gobrina ledāju Orgoreinā.

[4] gandrīz Gaismas Ātruma. (Tulk. piez.)

[5] kurem, mikls gaiss: -30 °c līdz -17 °c.

[6] Šis ir mistisks izskaidrojums teorijai, ko izmanto, lai pierā­dītu hipotēzi par Visuma nemitīgu paplašināšanos. Teoriju pirmo reizi izvirzīja Sifas matemātikas skola pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu; to atzīst vairums vēlāko laiku kosmologu, lai gan Getenas laika apstākļi neļauj savākt pietiekami datu no astrono­miskiem novērojumiem. Paplašināšanās ātrumu (Habla konstante, Rerhereka konstante) var aprēķināt, balstoties uz nakts debesīs novērotās gaismas daudzumu. Galvenā doma ir šāda: ja Visums neizplestos, nakts debesis neizskatītos tumšas.

[7] handdariti.

[8] neserem sniegs ar vidēju vēju; putenis.