Starpplanētu kuģis avarēja.

No mana kādreizējā skolasbiedra, kurš vairāk nekā pusmēnesi vadīja šo lidaparātu, palika pāri kaulu kaudzīte.

Bet es, kā liekas, esmu dzīvs. Kā tas varēja no­tikt, ka es neaizgāju bojā? Varbūt burvji to zina, man tas nav saprotams.

Mēs lidojām uz Marsu. Pēc drauga aprēķiniem, mūsu kuģis jau bija iegājis Marsa pievilkšanas sfērā. Tātad — mērķis sasniegts? Ja tas patiešām tā ir, tad mana drauga dvēsele var justies mierīga: skaisti — pirmais ķīnietis sasniedzis Marsu, tālab ir vērts mirt! Vai tiešām uz Marsa esmu nokļuvis? At­liek tikai ticēt — uz Marsa, pagaidām nekādu pie­rādījumu nav. Protams, astronoms varētu noteikt, kas šī ir par planētu. Es diemžēl no astronomijas jēdzu tikpat daudz, cik no senēģiptiešu rakstu zī­mēm. Draugs, bez šaubām, mani apgaismotu … Ak

vai! Mans krietnais draugs, mans vecais skolas­biedrs!

Kuģis sadragāts. Kā gan tagad es atgriezīšos uz Zemes? Manā rīcībā ir tikai kaltētiem spinātiem līdzīgas skrandas un vēl — ēdiena paliekas kuņģī. Dod dievs te palikt dzīvam, kur nu vēl sapņot par atgriešanos! Nepazīstama vieta, neprotu valodu, un vispār nav ne jausmas, vai uz Marsa sastopamas saprātīgas būtnes. Tīrais juceklis! Pat negribas do­māt. Vienīgi varu mierināt sevi ar atziņu: esmu pir­mais Marsa apmeklētājs!

To visu, protams, es varu izteikt tikai tagad. To­reiz man pamatīgi reiba galva, uzplaiksnīja kaut kādas neskaidras domas, no tām skaidri atceros tikai divas: kā atgriezties uz Zemes, un kā izdzīvot šeit? Sīs domas kavējās manās smadzenēs arī vē­lāk — gluži kā divi nogrimuša kuģa dēļi, kurus viļņi izmetuši krastā.

Tātad pagaidām esmu dzīvs. Pirmām kārtām jā­apglabā miesas un kaulu kaudzīte — mana na­baga drauga atliekas. Kuģa vraku pat neuzdrošinā­jos uzlūkot. Arī kuģis man bija labs, uzticams draugs — tas mūs atnesa uz šejieni. Viņi abi gājuši bojā, un es jūtos gluži kā vainīgs viņu nāvē. Divas vajadzīgas, noderīgas būtnes mirušas, atstājušas dzīvu mani, nekam nevajadzīgo. Muļķiem vienmēr ir laime — cik sērīgs šāds mierinājums!

Vajadzēja rakt kapu, taču es to nedarīju. Sēdēju un caur asarām truli blenzu uz visām pusēm. Kāpēc gan es tūlīt nesāku rakt? Droši vien, pamodies no bezsamaņas, nevari apzināties savu rīcību. Tagad, atceroties notikušo, es domāju: manai uzvedībai ir argumentēts izskaidrojums, es attaisnoju sevi.

Jā, es sēdēju un truli blenzu visapkārt. Dīvaini, bet visu, kas toreiz notika, es atceros pat sīkumos, un vienmēr, kad aizveru acis, manā priekšā iznirst

pazīstamā ainava, nezaudējusi neko no savām krā­sām, niansēm. Tikpat skaidri es atceros tikai vienu — tēva kapu, pie kura pirmoreiz ierados bēr­nībā kopā ar māti.

Patlaban es skatījos uz visu apkārtējo ar paviršu uzmanību, drebēdams kā mazs kociņš, kam katra la­piņa trīc zem lietus lāšu triecieniem.

Es redzēju pelēkas debesis. Nevis apmākušās, bet tieši pelēkas. Saule karsēja visai spēcīgi. Tā vairāk izstaroja siltumu nekā gaismu. Man pat nenācās piemiegt acis. Blīvo, karsto un sadugušo gaisu gan­drīz varēja aptaustīt ar rokām. Tas bija pelēks, taču ne jau no putekļiem, jo es varēju tālu saredzēt visapkārt. Saules stari it kā izkusa šajā miglā, pa­darot to mazliet gaišāku, dodot sudrabaini pelēku nokrāsu. Vasaras tveices laikā Ķīnas ziemeļos, kad debesīs peld sausi, pelēki mākoņi, var novērot līdzīgu ainu. Šejienes gaiss bija vēl drūmāks, sma­gāks, derdzīgāks, šķita, ka tas līp pie sejas. So pasauli miniatūrā varētu salīdzināt ar svelmaino siernīcu, kurā spīguļo vienīgi eļļas lampas uguntiņa. Tālumā stiepās pazemi kalni, arī pelēki, taču daudz tumšāki par debesīm. Uz kalniem iezīmējās sārtas svītras — tieši kā uz meža baloža kakla.

«Kāda pelēcīga valsts!» es nodomāju, toreiz vēl nezinādams, vai te vispār ir kāda valsts.

Pelēkajā līdzenumā visapkārt nebija ne koku, ne māju, ne lauku — tikai gluda, skumji vienmuļa virsma ar platlapainu, zemei pieguļošu zāli. Tās treknums liecināja par auglīgu augsni. Kāpēc gan neviens tajā neko nesēj?

Netālu no manis lidoja pelēki putni ar baltām as­tēm — līdzīgi lijām. Baltie astes plankumi kontras­tēja ar šo pelnu pelēko pasauli, tomēr nepadarīja to priecīgāku. Šķita, ka mākoņainajās debesīs kāds būtu iesviedis asignāciju paciņu.

Lijas pielidoja pavisam tuvu, sāka mest lokus virs manis. Es pēkšņi apjēdzu: tās uzodušas mi­roni — manu draugu … Atcerējies rakšanu, uz­traukts sāku meklēt kaut ko cietu, taču neatradu pat sprunguli. «Būtu jāpaurķējas kuģa lūžņos,» es no­domāju. «Ar dzelzs šķembu varētu izrakt bedri.» Putni riņķoja man virs galvas, nolaizdamies ar­vien zemāk, raidīdami gari stieptus, alkatīgus ķēr­cienus. Es sapratu, ka nebūs iespējams sameklēt pa­rocīgu priekšmetu. Pieskrējis pie gruvešu kaudzes, gluži kā bezprātīgs centos atraut kaut kādu gabalu, neatceros, ko īsti. Viens no putniem nosēdās. At­skanot manam bļāvienam, tā cietie spārni notrīsēja, baltā aste uzšāvās augšup, nagi atrāvās no zemes. Taču aizbaidītā putna vietā atlidoja divi trīs citi. Atraduši gardo ēsmu, priecīgi žadzināja kā žaga­tas. To brāļi izlaida vēl garākus ķērcienus, it kā aicinādami nogaidīt, tad pēkšņi visi reizē nolaidās. Es neatlaidīgi mēģināju atlauzt kādu gabalu no sadragātā kuģa korpusa; delnas kļuva lipīgas, no tām droši vien tecēja asinis, bet es nejutu sāpes. Tad uzbruku lijām, spārdīju tās ar kājām, bļāvu. Tomēr viens putns paspēja nosēsties uz miesas ga­balu kaudzītes. Nu tie vairs nelikās zinis par ma­niem belzieniem, vienīgi lūkoja man ieknābt kājā.

Es atcerējos: kabatā man ir pistole, to drudžaini sataustīju … Un pēkšņi — kas tie par māņiem!? Manā priekšā — kādu septiņu astoņu soļu attā­lumā — stāvēja cilvēki ar kaķu purniem.

«Izraut pistoli vai nogaidīt?» — ap tādu alterna­tīvu šaudījās domas, uzradušās manā galvā. Jo vairāk es centos aukstasinīgi spriest, jo vairāk uz­traucos. Beigu beigās atstāju pistoli mierā un klu- sibā smīnēju: «Uz Marsu es atlidoju pēc paša vēl­mes. Vēl nav zināms, vai šie kaķi mani nositīs, bet varbūt tās ir visžēlsirdīgākās būtnes uz pasaules? Kāda joda dēļ man ķerties pie ieroča?» Cēlas do­mas vienmēr mudina uz varonību, un es pārstāju uztraukties. Laiks rādīs, kas no tā iznāks; nekādā gadījumā nevajag sākt uzbrukumu pirmajam.

Redzēdami mani nekustīgu, atnācēji spēra divus soļus uz priekšu — lēni, bet noteikti kā kaķi, kas izsekojuši peli.

Pa to laiku putni izklīda uz visām pusēm, katrs knābī aizstiepa gabalu miesas… Es aizvēru acis. Un tajā pašā mirklī mani kāds sagrāba aiz ro­kām. Kas gan varēja domāt, ka šie cilvēki ar kaķu purniem darbojas tik ātri un veikli! Es pat nedzir­dēju soļus.

Varbūt es pieļāvu kļūdu, neizņemdams pistoli? Nē, diez vai, redzēs, kas būs tālāk. Lai gan es ne­pretojos, dīvainās būtnes žņaudza manas rokas stiprāk un stiprāk. «Apšaubāma labdarība!» es no­domāju. Morālā pārākuma izjūta man teica: mēro­ties ar viņiem spēkiem būtu pazemojums. Turklāt katrai viņu rokai bija četras piecas ķepas, mīkstas, bet spēcīgas. Tās apņēma manas rokas kā ar elas­tīgām ādas siksnām. Pretoties bija bezcerīgi. Ja centīšos izrauties, viņi izlaidīs nagus. Droši vien šie kaķcilvēki vienmēr ķer paslepus, bet vēlāk sa­gādā nežēlīgas sāpes — neatkarīgi no upura uzvedī­bas. Tagad es patiešām drusciņ nožēloju, ka pir­mais nebiju lietojis «spēka politiku». Tikai viens šāviens — es galvoju —, un viņi visi būtu aizmu- kuši. Taču ar gaušanos nekas nebija līdzēts. Gaišā pasaule, ko bija uzbūrusi mana iztēle, pārvērtās dziļā, tumšā akā, kurā slēpās nāve.

Es atvēru acis. Visi viņi stāvēja man aiz mugu­ras, nevēlēdamies, lai viņus redzu, un kaut ko gai­dīja. Tik ļauna viltība manī izraisīja vēl lielāku riebumu. «Ja jau esmu nokļuvis jūsu ķetnās, noga­liniet mani! Kāpēc slēpties?»

— Nu, kāpēc tā? … — es neviļus iesāku, bet tū­līt apklusu — viņi, jādomā, nesaprot mūsu valodu. Mani vārdi panāca tikai to, ka mocītāju ķetnas sa­žņaudzās vēl stiprāk. «Ja arī viņi būtu mani sapra­tuši, diez vai kļūtu mīkstsirdīgāki!» es nodomāju un pat nepagriezu galvu, dodams viņiem iespēju rīko­ties pēc patikas. Es sapņoju tikai par to, kaut viņi mani sasietu ar virvēm, jo ne mana dvēsele, ne ķer­menis nespēja izturēt šos mīkstos, spēcīgos, karstos un pretīgos apkampienus.

Gaisā lidoja arvien vairāk putnu. Izpletuši spār­nus un noliekuši galvas, tie gaidīja izdevību, lai trauktos lejup un atkal pamielotos.

«Interesanti, ko iecerējuši šie kaķi, slamsteļi, man aiz muguras?» Vispretīgākais, kad tevi lēnām zāģē ar neasu nazi. Es joprojām stāvēju un vēroju ciet­sirdīgos putnus, kuri dažās minūtēs izrēķinājās ar manu labāko draugu. Dažās minūtēs? Tad jau tos nevar uzskatīt par nežēlīgiem. Es gandrīz vai ap­skaudu mirušo: «Tev bija viegla nāve, ātri tiki ap­glabāts. Tu esi daudzkārt laimīgāks par mani, kas nolemts lēnai mocībai!»

«Ātrāk taču!» no manām lūpām gandrīz atkal pa­spruka nevajadzīgie vārdi. Man nebija priekšstata par kaķcilvēku raksturu, ieradumiem, toties pārdzī­votajās minūtēs uz savas ādas iepazinu — viņi ir visasinskārīgākās būtnes Visumā. Slepkavas jau nepazīst pieticību, lēnu mocību sagādāšana upurim viņiem dod īpašu baudu. Kāda jēga ar viņiem runāt? Es jau sagatavojos uz to, ka viņi man dzīs adatas zem nagiem vai lies petroleju degunā — ja vispār uz Marsa ir adatas un petroleja.

Es apraudājos — ne no bailēm, bet iedomājoties dzimteni. Gaišā, lielā Ķīna, kur nav ne cietsirdības, ne spīdzināšanu, ne maitu liju, kas apēd mirušos! Laikam gan es vairs neatgriezīšos tavā paradīzes zemē, nevarēšu baudīt taisnīgo, cilvēcisko dzīvi. Pat tad, ja izdzīvošu uz Marsa, vislielākais iepriecinā­jums man izraisīs tikai ciešanas.

Tajā brīdī radījumi ar kaķu purniem mani no­grāba aiz kājām. Viņi vēl aizvien neizlaida ne ska­ņas, tikai uz savas muguras es sajutu svelmainu elpu. Jutos tik pretīgi, it kā ap mani būtu apviju­sies čūska.

Pēkšņi atskanēja spalga šķindoņa. Tā šķita kā pirmā skaņa pēc daudziem klusēšanas gadiem. Vēl tagad to reizēm dzirdu. Ap manām kājām saslēdzās važas, turklāt tik pieguļošas, ka es vairs nejutu sa­vas potītes.

Kādu gan noziegumu esmu izdarījis? Ko viņi gra­sās iesākt? Par to domāt bija bezjēdzīgi. Kaķu sa­biedrībā diez vai nepieciešams cilvēciskais saprāts, kur nu vēl jūtas.

Pēc tam viņi man uzlika roku dzelžus, turklāt ķet­nas neatlaida, kā biju cerējis. Pārmērīga piesar­dzība (no tās vienmēr dzimst cietsirdība), domā­jams, garantija dzīvei tumsībā. Cerēt, ka važas mani atbrīvos no svilinošajām ķetnām, protams, bija naivi. Kur nu: vēl divas sviedrainas ķetnas iecirtās manā kaklā. Tas nozīmēja — nedrīkstu pagriezt galvu! Vai tad es gribēju skatīties uz viņiem?!

Cilvēks, lai cik slikts viņš būtu, vienmēr pārvērtē sevi un nenovērtē citus. Pat līdz šim laikam es ne­sapratu šos kaķus. Kas zina, varbūt ārkārtējas pie­sardzības labad man virs kakla jau pacelti mirdzoši naži? «Būtu jau laiks iet,» es nodomāju. Un cilvēki ar kaķu purniem, šķiet, gribēdami parādīt, ka viņi arī prot steigties, ar kājas spērienu aplaimoja manu dibenu. Es gandrīz pakritu, taču viņu ķetnas, gluži kā mīksti āķi, mani saturēja. Aiz muguras aizsā­kās ņurdēšana, kāda mēdz būt, kaķiem satieko­ties, — domājams, tie bija manu mocītāju smiekli. Protams, viņi ir apmierināti, jo var par mani pa­ņirgāties!

Es cerēju, ka kaķcilvēki mani ātri aizstieps, bet kārtējo reizi nežēlīgi pievīlos. Viņi noģieda, ka ne­esmu spējīgs pārvietoties, un tieši šā iemesla dēļ mani piespieda iet.

Sviedri aizlēja man acis, taču es tos nevarēju notraukt ne ar rokām, kuras bija sakaltas uz mu­guras, ne ar galvas kustību, jo mani cieši turēja aiz kakla. Ar pūlēm izslējies, es gāju — nē, nevis gāju — nevaru atrast vārdu, kas izteiktu to, ko es darīju: lēcu, līdu, streipuļoju, tenterēju …

Pārvietojies dažus soļus, es izdzirdu — par laimi, viņi nebija aizbāzuši man ausis — niknu spārnu blīkšķināšanu: te lijas reizē kā kaujas laukā devās uzbrukumā, beidzot iegūdamas iespēju pilnīgai sald- kārei… Es nevarēju sev piedot neizrakto kapu. Būtu sācis mazliet agrāk, varbūt būtu paspējis ap­glabāt biedru. Kāpēc visu laiku kā statuja biju sē­dējis uz vietas?! Nabaga draugs! Ja izdzīvošu un kādreiz šeit atgriezīšos, diez vai atradīšu tavus kau­liņus. Nekad un nekas nenoslāpēs manu kaunu, un vienmēr, atceroties šos bēdīgos brīžus, es jutīšos kā visnederīgākais cilvēks pasaulē.

Viss ķermenis sūrstēja, bet domās kā murgainā sapnī es atgriezos pie bojā gājušā drauga. Piemie­dzis acis, es iztēlē redzēju lijas knābājam viņa mir­stīgās atliekas, un man likās — putni knābā manu sirdi. Uz kurieni mani ved? Acis atvērt būtu jēga tad, ja es varētu cerēt uz iespēju bēgt, gribētu iegaumēt ceļu, tāpat vien blenzt apkārt nav nozī­mes. Un vispār — es eju, lecu vai kūleņoju? To zina tikai mocītāji. Es nesajutu savu ķermeni gluži kā cilvēks pēc smaga ievainojuma, vienīgi apjautu, ka noplūstu sviedriem. Mana dzīve vairs nepiederēja man pašam, tā atradās svešās rokās, precīzāk, ķet­nās, bet tas mani neskumdināja.

Tā es pārvietojos pilnīgā tumsā. Pēc tam elles tumsa izklīda, es atvēru acis. Galva plīsa pušu gluži kā paģirās. Ar lielu piepūli pieliecies, es apčamdīju savas važās iekaltās kājas un tikai šajā brīdī at­skārtu kaut ko jaunu: es sēžu laivā. Kā tajā biju nokļuvis? Kad? Iespējams, es jau sen te biju atra­dies, jo uzpampušās kājas, paspējušas atlaisties, sā­pēja. Mēģināju pagriezt galvu — uz kakla vairs ne­bija karsto ķetnu. Visapkārt nebija nekā. Virs manis sudrabaina, pelnu pelēka debess, apakšā — eļļaina, tumši pelēka upes virsma. Straume bez skaņas, taču strauji drāžas uz priekšu, aizraudama manu laivu.

Es nedomāju par kaut kādām briesmām, nekādu baiļu nebija manā dvēselē. Karstums, bads, slāpes un sāpes — nekas nebija stiprāks par nogurumu: es taču vairāk nekā pusmēnesi biju lidojis starpplanētu kuģī. Uz muguras nogulties man traucēja roku dzelži, tāpēc, saņēmis vienkopus pēdējos spēkus, no- gūlos uz sāniem un uzticēju savu dzīvību traucoša­jai, eļļainajai straumei. Varbūt es vismaz redzēšu labu sapni?

Atkal atguvies, nesapratu, vai atrodos akā vai arī mazā būdiņā bez logiem un durvīm. Grīdas vietā te bija neliels zālainas pļavas stūrītis, jumtu aizstāja sudrabainas pelnu krāsas debess gabaliņš. Manas rokas jau bija brīvas, toties vidukli aptvēra resna virve, kaut gan bez tādas jostas gluži labi varēju iztikt. Virves otru galu neredzēju, droši vien tas bija piesiets kaut kur pie ārsienas. Kā rādās, te mani būs nolaiduši no debesīm. Pistole vēl aizvien atradās kabatā. Dīvaini! Ko viņi darīs ar mani? Pieprasīs izpirkšanas maksu? Nāksies pārāk nopūlē­ties — viņiem būs jālido uz Zemi. Varbūt viņi no­sprieduši: noķerts briesmonis, kuru varēs izdresēt un nometināt zooloģiskajā dārzā vai arī nosūtīt uz veterināro klīniku, lai tur preparētu. Visādi varēja notikt. Es pasmīnēju: liekas, pamazām sāku jukt.

Mute izkaltusi. Kāpēc viņi man neatņēma pistoli? Sis dīvainais un nomierinošais fakts tomēr nerem­dēja manas slāpes. Es sāku pētīt apkārtni un pēkšņi kaktā ieraudzīju akmens krūzi. Kas tajā iekšā? Kā­jas vēl sakaltas — būs jālec. Pārvarēdams sāpes, es centos piecelties, taču kājas neklausīja.

«Aka» bija pašaura, un vajadzēja tikai nogulties zemē, lai līdz krūzei paliktu daži centimetri. Virve ap jostasvietu diemžēl mani atturēja no liekām pū­lēm. Ja es mēģinātu atlaisties uz vēdera, izplestu rokas un strauji saslietos, virve tik un tā mani at­kal nostutētu uz kājām.

Izkaltusī rīkle ierosināja jaunu, ģeniālu plānu. Jā­noguļas augšpēdu, jācenšas kustēties ar kājām pa priekšu — vaboles gaitā, kad tā nokritusi uz mu­guras un netiek atpakaļ. Lai gan virve bija savilkta cieši, taču es parāvu to augstāk — līdz krūtīm —, tā cerēdams ar kājām aizsniegt krūzi. Labāk sāpes nekā slāpes! Virve dziļi iegriezās miesā, tomēr es rāpoju, nepievērsdams uzmanību sāpēm, un beidzot pieskāros dārgumam.

Tavu postu — važas neļāva izplest kājas, lai ar tām varētu aptvert krūzi. Veltas cerības!

Tātad jāguļ un jāskatās debesīs. Es instinktīvi sa­taustīju pistoli, izņēmu to un tīksmi aplūkoju šo jauko lietiņu. Pēc tam tās spožo stobru pieliku pie deniņiem: jāpakustina pirksts — un es nekad vairs necietīšu slāpes. Bet tajā mirklī galvā iešāvās cita doma. Es ātri apsēdos, pagriezos un, nomērķējis uz virvi, divas reizes izšāvu. Virve apogļojās. Dru­džaini darbodamies ar rokām un zobiem, es bei­dzot to pārrāvu un, trakā sajūsmā aizmirsdams par kāju dzelžiem, uzlēcu augšā, bet turpat arī nokritu. Aizrāpoju līdz krūzei, pacēlos, ielūkojos iekšā. Tur kaut kas iespīdējās! Varbūt — ūdens, bet varbūt. . . Nav laika šaubām! Krūze bija ļoti smaga, es tik tikko to pieliecu, un pirmais vēsais malks šķita gar­dāks par brīnumainu nektāru. Par pūlēm vienmēr tiek atalgojums — galu galā es sapratu šo vien­kāršo patiesību.

Ūdens bija pamaz, un es neatstāju ne piliena.

Man kļuva vieglāk. Apkampis savu glābēju — krūzi, es aizsapņojos: noteikti es to ņemšu līdzi, kad atgriezīšos uz Zemes. Taču tūlīt arī sadrūmu — diemžēl izredzes niecīgas … Nezinu, cik ilgu laiku es sēdēju nekustīgs, raudzīdamies krūzē.

Virs manis, aprautu kliedzienu pavadīts, pārlidoja putnu bars. Es atģidos, pacēlu galvu un ieraudzīju vakarblāzmas sārto josliņu. Pelēkās debesis likās augstākas un gaišākas, arī sienām iekrāsojās sār­tas apmales. «Drīz satumsīs,» es nodomāju. «Ko lai dara?»

Plāni, kuri noderētu uz Zemes, te nebija īsteno­jami, jo es nepazinu savu pretinieku. Robinsonam nebija tādu grūtību, viņš varēja brīvi darboties, iz­lemt pēc sava prāta, bet man jāmēģina izrauties no kaķcilvēku ķetnām. Par šīm būtnēm Zemes ļaudīm nebija visniecīgākā priekšstata.

Un tomēr — ko darīt?

Vispirms būtu labi, ja varētu noņemt važas. Līdz šim es tās nepētīju, domādams, ka tās ir no dzelzs, tagad atklāju, ka tās ir svina krāsā. Lūk, kāpēc man mocītāji neatņēma pistoli: uz Marsa, kā re­dzams, dzelzs nav, un šie kaķi, būdami pārāk pie­sardzīgi, neuzdrošinās pieskarties nepazīstamai lie­tai. Es aptaustīju važas — cietas. Mēģināju lauzt — nepadevās. No kā tās taisītas? Dedzīgai vēlmei iz­glābties pievienojās ziņkārība. Ar pistoles stobru es paklabināju važas — tām bija citāda — dzelzij ne­raksturīga skaņa. Varbūt važas ir no sudraba vai arī no svina? Visu, kas mīkstāks par dzelzi, es pār­vīlēšu — jāsadauza krūze un jāizmeklē asa šķemba (es jau biju aizmirsis savu ieceri pārvest akmens krūzi uz Zemi). Taču mest krūzi pret sienu es ne­uzdrošinājos — baidījos pievērst kaķcilvēku uzma­nību. Nē, viņi neatnāks: tikko es izšāvu no pistoles, un neviens uz to nereaģēja. Sadūšojies es atdauzīju no krūzes gabalu un ķēros pie darba.

Protams, ar neatlaidīgu darbu pat dzelzs siju var noslīpēt līdz šujamadatas smalkumam, tomēr cerēt, ka akmens ātri sadeldēs metāla važas, būtu pārāk liels optimisms. Pieredze pamatu pamatos ir kļūdas bērns, un man tikai nācās maldīties: Zemes pieredzei te nebija nekādas vērtības. Es vīlēju ļoti ilgi, taču uz važām neparādījās pat ieskrāpējumi, it kā es, nabadziņš, ar akmeni censtos pāfzāģēt di­mantu.

Es aptaustīju savas skrandas, kurpes, pat matus, cerēdams atrast kaut ko parocīgu, kas man varētu palīdzēt, — šķiet, es jau sāku zaudēt prātu! Tad pēkšņi bikšu kabatā es sačamdīju sērkociņu kastīti metāla futrālī. Es nesmēķēju un parasti sērkociņus līdzi nenēsāju; kā tad tie varēja pie manis atras­ties? Ā, atcerējos! So kārbiņu pirms aizlidošanas man iebāza kabatā kāds paziņa, jo viņam nebija citas dāvanas. «Ceru, ka sērkociņi nepārslogos starpplanētu kuģi!» viņš toreiz pajokoja. Tagad man likās, it kā tas būtu noticis pirms vairākiem ga­diem: divu nedēļu lidojums, protams, neveicināja atmiņas uzlabošanos.

Es grozīju rokās kārbiņu un domāju. Kad nav ne­kādu izredžu, paliek vienīgi patīkamas atmiņas. Dzīvē ir bagātīga iespēju izvēle.

Satumsa. Trakoti izsalcis, es uzrāvu sērkociņu, lai paskatītos, vai neatradīsies kas ēdams. Sērkociņš nodzisa, es aizdedzināju otru. Automātiski muļķo­damies, es to tuvināju važām… un pēkšņi — pšš! — no tām palika pāri baltu pelnu saujiņa; visu apkārtni piepildīja tāda smirdoņa, ka es gan­drīz vai apvēmos.

Kā redzams, šie kaķi pazīst ķīmiju. Lūk, to es ne­gaidīju!

.

Kad tu esi bezspēcīgs likteņa priekšā, važu izzu­šanai ir maza jēga. Tagad vismaz man nevajag sargāt šo kaķu «aku». Noslēpis pistoli un sērkoci­ņus, es pieķēros pie nokarenā virves gala un rāpos uz augšu. Visapkārt valdīja pelēka migla, kāda vis­biežāk ir pirtī, nevis zem klajas debess. Pārvēlies pāri sienai, es nolēcu zemē. Kurp lai eju? Ne māju, ne uguntiņu, ne skaņas. Tālumā (bet varbūt ne­tālu — es nevarēju noteikt atstatumu) melnoja kaut kas mežam līdzīgs. Vai man doties uz turieni? Bet kas zina, kādi zvēri mani tur sagaida?!

Es palūkojos augšup: cauri pelēkiem, mazliet iesārtiem mākoņiem plaiksnījās dažas ļoti lielas zvaigznes.Mani atkal sāka mocīt slāpes un bads. Nakts me­dībām es nebiju sagatavots, ja arī uzdrošinātos do­ties pretim nezināmiem zvēriem un putniem. Labi vēl, ka nav auksti: droši vien šeit var iztikt bez ap­ģērba gan dienā, gan naktī. Atbalstījies pret sava bijušā cietuma sienu, es apsēdos un atkal skatījos zvaigznēs, nemēģinādams prātot, jo pat vismiermī­līgākās domas man varētu izraisīt asaras — vientu­lību ir grūtāk paciest nekā sāpes.

Pamazām acis krita ciet, taču bija bīstami iemigt. Kādu laiciņu kūkojis, es pēkšņi nodrebēju un plati atvēru acis: liekas, man priekšā bija pavīdējusi kāda ēna. «Droši vien halucinācija,» es iedomājos un pie­miedzu acis. Tiklīdz tās vēlreiz atvēru, manā priekšā atkal pazibēja ēna. Man mati sacēlās stāvus: spoku ķeršana uz Marsa neietilpa manos nolūkos. Es cieši nolēmu palikt nomodā.

Ilgu laiku nekas nerādījās. Tad es viltīgi pie- miedzuacis, atstājot starp skropstām niecīgu sprau- dziņu. Ena tūliņ bija klāt!

Tagad es vairs nebaidījos. Pats par sevi sapro­tams, ka tas nav spoks, bet radījums ar kaķa purnu. Izrādās — ar tik asu redzi, ka jau no tālienes spēj saskatīt, vai manas acis ir aizvērtas. Aizturējis elpu, priecīgs gaidīju viņa parādīšanos. Ja viņš man tuvosies, es ar viņu izrēķināšos! Nezinu, kāpēc es uzskatīju, ka esmu stiprāks par kaķcilvēku. Varbūt paļāvos uz pistoli? Smieklīgi!

Šeit laikam nebija nekādas vērtības. Man šķita — pagāja vairāki gadsimti, pirms nepazīstamais tuvo­jās. Ikvienam solim viņš ziedoja ceturtdaļstundu, bet varbūt arī veselu stundu; katrs solis pauda no pa­audžu paaudzēm mantotu piesardzību: vispirms liks labo, pēc tam kreiso kāju, klusi salieksies, izsliesies, pagriezīs galvu, pakāpsies atpakaļ, nedzirdami kā sniegpārsla nogulsies uz zemes, sāks līst, atkal iz­lieks muguru … Tā kaķēns droši vien naktī mācās ķert peles. Ļoti interesanti!

Ja es pakustētos vai atvērtu acis, viņš, bez šau­bām, tai mirklī atlēktu sāņus. Taču es nekustējos, viņam uzmanīgi sekodams caur skropstās atstātu spraudziņu.

Es nojautu: viņš man ļauna nevēl, gluži otrādi — no manis baidās. Viņam ķepās nebija nekā, turklāt viņš atnāca viens pats. Es negrasos uzbrukt. Kā man to viņam likt noprast? Droši vien labākais pa­ņēmiens — nekustēties, tad viņš vismaz nebēgs.

Kaķcilvēks man cieši pietuvojās, es jau sajutu viņa straujo elpošanu. Noliecis galvu iesāņus kā sprinte­ris, kas sasprindzis stafetes nūjiņas pārņemšanai, viņš divas reizes novicināja ķepu man gar seju. Es tikko manāmi pamāju ar galvu. Viņš ātri atrāva ķepu, tomēr palika savā vietā. Es atkal pamāju, pēc tam lēnām pacēlu rokas un viņam parādīju tukšas plaukstas. Viņš it kā saprata žestu valodu, jo arī pa­māja ar galvu un iztaisnoja augumu. Es viņam pa­metu ar pirkstu. Viņš atkal atināja, likdams no­prast, ka bēgt netaisās. Tas ilga kādu pusstundu, līdz es mazliet piecēlos.

Ja laika nosišanu var uzskatīt par darbu, tad kaķ- cilvēki ir visstrādīgākās būtnes pasaulē. Veselu stundu mēs apmainījāmies žestiem: mājām ar gal­vām, šmaukstinājām lūpas, vaibstījām degunus, vārdu sakot, darbojāmies ar katru ķermeņa muskuli, apstiprinādami nevēlēšanos viens otram nodarīt ļaunumu.

Sajā nodarbībā, kā šķita, varējām pavadīt vēl kādu stundu, varbūt arī nedēļu, ja tālumā neparādī­tos jauna ēna. Mans paziņa to pamanīja pirmais, atlēca sāņus un aicinoši man pamāja ar ķepu. Es sāku skriet viņam pakaļ. No bada un slāpēm me­tās raibs gar acīm, taču es noģidu: ja mūs notvers, man un pavadonim labi neklāsies. Nekādā ziņā es negribēju zaudēt jauno paziņu — viņš būs lielisks palīgs manos klejojumos pa Marsu.

Kaķcilvēki, domājams, mums dzinās pakaļ, tāpēc jau mans ceļvedis pielika soli. Vēl mazliet norikšo­jis, es jutu — vairs nespēju, mana sirds grib izlēkt no krūtīm. Aiz muguras piepeši atskanēja griezīgs kauciens. Kaķcilvēki, cik varēju noprast, kļuvuši nikni, ja jau nolēmuši pieteikt savu klātbūtni. Bet es jutu tikai vienu vēlēšanos — nogulties uz zemes. Vēl solis — un man no rīkles tecēs asinis.

Saņēmis pēdējos spēkus, es izrāvu pistoli un uz labu laimi izšāvu. Es pat nedzirdēju šāviena troksni, jo tajā pašā mirklī zaudēju samaņu.

Es atguvu sajēgu kādā istabā. Pelēkas debesis, sarkana gaisma … Zeme … Starpplanētu kuģis … Asiņu peļķe, virve … Es atkal aizvēru acis.

Tikai pēc vairākām dienām es uzzināju: jaunais draugs pats mani bija ievilcis savā mājā. Ja viņš nebūtu to pastāstījis, es nevarētu iztēloties, kā tur nokļuvu. Uz Marsa augsne tik mīksta un maiga, ka no kritiena nebiju guvis nevienu zilumu. Vajātāji, mana šāviena pārbaidīti, droši vien trīs dienas skrēja bez apstājas. Mazā pistole ar kādām divpa­dsmit patronām sagādāja man slavu uz visa Marsa.

Es gulēju vienā gulēšanā, iespējams, būtu iemi­dzis uz mūžiem, ja mušas nebūtu traucējušas. Starp citu, lūdzu piedošanu: es nezinu, kas tie par kukai­ņiem. Tie vairāk atgādina mazus, zaļganus taure- nīšus, tādi brīnumaini jauki kukainīši, taču vēl ne­špetnāki par mūsu mušām. Uz Marsa to ir ļoti daudz, papurināsi roku — un no tās aizlidos vesels bariņš dzīvu, zaļganu ziedlapiņu.

Locekļi notirpa, jo es visu nakti nogulēju uz ze­mes: kaķcilvēki droši vien neko nezina par gultām.. Ar vienu roku atgaiņādams mušas, ar otru kasīda­mies, es aplūkoju savu patvērumu. Patiesību sakot, nebija ko skatīt. Par gultu kalpoja grīda — tātad izpalika svarīgākais guļamistabas elements. Es ce­rēju atrast mazgājamo bļodu, jo pa dienu un nakti biju caur un cauri noplūdis sviedriem. Neveiksmīgi. Ja jau te nebija mantu, nācās pētīt sienas. Tās bija celtas no māla, bez jebkādiem izrotājumiem. Būda atgādināja ar sienām norobežotu smirdīga gaisa tvertni. Vienā sienā bija apmēram metru augsts caurums, kas kalpoja par durvīm, lielas nepiecieša­mības gadījumā — arī par logu.

Laime, ka mana pistole nebija pazudusi. To labi noslēpis, es izlīdu pa caurumu un tūlīt sapratu — te logi nav vajadzīgi. Būda atradās mežā — droši vien tajā pašā, kuru es redzēju jau vakarvakarā. Koku lapas auga blīvi, caur tām nejaudāja izlauz­ties pat visspožākā gaisma, turklāt šeit saules stari izkliedējās pelēkajā, nekustīgajā gaisā.

Meklēdams kādu strautiņu vai grāvi, es lūkojos apkārt, taču visriņķī bija lapas, drēgnums un smir­doņa.

Tomēr nē! Zem kāda koka sēdēja kaķcilvēks. Viņš, protams, mani sen bija ieraudzījis, tikko uztvēra manu skatienu, metās kokā un pazuda lapotnē. Tas mani saniknoja. Vai tā uzņem ciemiņus: ne ēdiena, ne dzēriena, smirdīga istaba vien?! Es varēju sevi uzskatīt par viņa viesi, jo viņš pats mani atveda uz šejieni. Nolēmis iztikt bez ceremonijām, es uz­kāpu kokā pēc saimnieka un, ieķēries lielā zarā, kura lapotnē viņš slēpās, sāku to šūpot. Kaķcilvēks izgrūda kaut kādu skaņu, es to nesapratu, tomēr pārstāju zaru purināt. Viņam nebija kur bēgt, un viņš, ausis pieglaudis kā iekulstīts runčuks,- sāka lēnām laisties lejup.

Es iebāzu pirkstu sev mutē, izstiepu kaklu un vai­rākas reizes nočāpstināju lūpas, paskaidrodams, ka gribu ēst un dzert. Atbildes vietā viņš norādīja uz koku. «Varbūt viņš iesaka man ēst augļus?» es nodomāju, filozofēdams, ka kaķcilvēks neēd rīsus.

Taču zaros nebija augļu. Pa to laiku kaķcilvēks at­kal uzlīda kokā, uzmanīgi norāva dažas lapas, pa­ņēma tās zobos un, norādīdams uz lapām un mani, tikpat uzmanīgi nokāpa no koka.

Kad viņš konstatēja, ka šis lopiskais ēdiens mani nemaz neieinteresē, viņa seja nelāgi pārvērtās, iespējams, no dusmām. Kāpēc viņš dusmojas, es nevarēju izprast, bet viņš droši vien nevarēja ap­jēgt, kāpēc es neesmu apmierināts. Ja šī klusējošā polemika turpinātos, domāju, tā neko labu nedotu.

Es nolēmu pakļauties, tāpēc pametu ar pirkstu, ierosinādams, lai viņš pats man iedod lapas. Viņš atkal, kā man šķita, neko nesaprata. Manas dusmas nomainīja šaubas: varbūt manā priekšā ir sieviete, varbūt arī uz Marsa vīrieši un sievietes mēģina sa­ieties, viens otram netuvojoties? [1] varbūt šeit šīm normām — pat izsacīt bail — pakļautas visu cil­vēku savstarpējās attiecības? (Pēc dažām dienām mans minējums apstiprinājās.) Labi, nav jēgas ķil­doties ar to, kuru tu nesaproti. Es noplūcu lapas un droši vien instinktīvi, pēc ieraduma tās apslau­cīju ar roku. Manas rokas bija netīras un asiņainas. Pēc tam nokodu lapas kriksīti un biju pārsteigts par patīkamo smaržu un sulīgumu. No manas mutes nopilēja sula, un kaķcilvēks, kā gribēdams uztvert lāses, sakustējās. «Sīs lapas varētu būt dārgas,» es nodomāju. «Kāpēc viņš tā trīc par vienu lapu, ja visapkārt ir vesels mežs? Te viss ir tik dīvains!»

Apēdis vienu pēc otras divas lapas, es sajutu galvā reiboni. Smaržīgā sula it kā plūda pa visu ķermeni, to pildīdama ar tīksmīgu gurdenumu.

Iegribējās gulēt, tomēr es neiemigu. 5ajā apdulli­nošajā dulnuma ezerā slēpās uzbudinājuma piliens, līdzīgs alkohola reibumam. Man rokā bija vēl viena lapa, taču es nespēju pacelt roku. Smieda­mies par savu bezspēcību (nezinu, vai šie smiekli atspoguļojās manā sejā), es atspiedos pret koku, aizvēru acis un pašūpoju galvu. Acumirkli reibums izzuda, tagad mans ķermenis, katra tā šūna smējās. Bads un slāpes pazuda kā nebijuši, mazgāties vairs negribējās: netīrumi, sviedri un asinis mani vairs neapgrūtināja.

Mežs likās gaišāks, pelēkais gaiss vairs nebija ne auksts, ne smacīgs, bet tieši man piemērots; zaļie koki ieguva tādu kā maigi dzejisku burvību. Drēgno smirdoņu nomainīja spēcīgs, salds aromāts, līdzīgs nobriedušas melones smaržai. Nē, tomēr tā nebija lieglaime, bet gan apbrīnojams reibums. Divas la­pas mani piepildīja ar noslēpumainu spēku, un Marsa pelēkajā gaisā es jutos kā zivs ūdeni.

Es notupos. Agrāk es nekad tā nesēdēju, bet ta­gad uzskatīju, ka šī ir visērtākā poza pasaulē. Pēc tam sāku rūpīgi aplūkot savu maizes devēju. Mana nepatika pret viņu mazinājās, viņš kļuva gandrīz simpātisks.

Izrādījās, kaķcilvēks nav parasts liels kaķis, kas staigā uz pakaļējām ķepām un valkā apģērbu. Nē, tieši apģērba viņam nebija. Es iesmējos un arī novilku kreklu un noāvu kurpes: ja nav auksti, kā­pēc man uz savas miesas jāstaipa šie kankari? Taču bikses es atstāju — ne jau kaunīguma vai pistoles dēļ (to parocīgi nēsāt pie siksnas), bez kabatām dzīvojot, varēja pazust sērkociņi. Nebija taču iz­slēgta iespējamība, ka kaķcilvēki man atkal uzliks važas.

Tātad viņš bija kails, un es skaidri redzēju ga­renu, tievu rumpi un īsas ekstremitātes ar īsiem pirkstiem (nav brīnums, ka kaķcilvēki ātri skrien, bet lēni strādā; es atcerējos, cik viņi ilgi sēja mani). Kakls normāls, bet ļoti kustīgs, galva spēj pagriez­ties bezmaz par simt astoņdesmit grādiem. Seja liela, acis pilnīgi apaļas, ļoti zemu novietotas, virs tām ir plata piere ar tikpat īsu vilnu kā galvvidū. Deguns un mute saplūduši kopā ne tik skaisti kā kaķim, bet rupji — kā cūkai. Ausis ir maziņas, sa- slējušās. Rumpis apaļīgs (uz tāda laikam gan ērti sēdēt jāteniski), noklāts ar plānu un spīdīgu pelē­kas krāsas vilnu, kura no tālienes atgādina zaļganu putna apspalvojumu. Uz vēdera astoņi melni pun­ktiņi — pupiņi. Kāda ir kaķiešu iekšējā uzbūve, es nezinu līdz pat šim laikam.

Mana jaunā paziņas kustības šķita palēninātas, taču patiesībā tās bija ļoti izveicīgas, tālab ne reizi es nevarēju iepriekš paredzēt viņa nodomu. Vienī­gais, ko es viņā noteikti konstatēju, bija sakāpināta aizdomība. Viņa rokas un kājas ne mirkli nebija mierā, turklāt kājas viņš kustināja tikpat žigli kā rokas. Tausti viņš droši vien izmantoja vairāk nekā citas sajūtas: te viņš patausta, tur paberzē vai vien­kārši pieskaras. Vārdu sakot, viņš atgādina rosīgu skudru.

Kāpēc viņš mani atveda uz šejieni, bez tam vēl pamieloja ar lapām? Man ļoti gribējās viņam pajau­tāt — bet kādā veidā? Valodu es taču nepratu.

Pēc trijiem mēnešiem es jau runāju kaķiešu va­lodā. Malajiešu valodu var iemācīties pusgadā, bet kaķiešu valodu — vēl ātrāk. Tajā pavisam ir četr­simt piecsimt vārdu; tos kombinējot gan šā, gan tā, var izsacīt visu, ko vēlies. Protams, ar tiem daudzus jēdzienus un domas izteikt nav iespējams, taču šiem gadījumiem kaķieši izdomājuši lielisku paņēmienu — nerunāt nemaz. Ļoti maz īpašības un apstākļa vārdu, arī lietvārdu nav liela bagātība. Visu, kas saistīts ar augu valsti, sauc tā: lielais dulnuma koks, ma­zais dulnuma koks, apaļais dulnuma koks, asais dulnuma koks, aizjūras dulnuma koks, lielais aiz­jūras dulnuma koks … kaut gan tie ir pilnīgi atšķi­rīgi augi. Vietniekvārdi nav pārāk izplatīti, jo par labāku atzīst lietvārdu neaizstāšanu. Vārdu sakot, valoda ir ļoti bērnišķīga. Iegaumē dažus lietvār­dus — un runā, bet darbības vārdus vari aizstāt… ar žestiem. Viņiem ir arī rakstu valoda — milzīgs daudzums zīmju, kas līdzīgas maziem tornīšiem vai templīšiem, bet tās grūti apgūt. Vienkāršie kaķieši labākajā gadījumā pazīst divus desmitus šādu zīmju.

Lielais Skorpions (tā sauca manu jauno draugu) pazina daudzus tornīšus, no tiem prata pat savirknēt dzejoļus. Iztiekot bez domas, saliec vienkopus vairā­kus skaistus vārdus — iznāks kaķiešu dzejolis: dārgā lapa, dārgais zieds, dārgais kalns, dārgais kaķis, dārgais vēders … Tā skanēja Lielā Skorpi­ona dzejolis «Izjūtas, kas dzimst, vēsturi lasot». Kaķiešiem bija ne tikai sava vēsture, bet arī civili­zācija, kura jau pastāvēja vairāk nekā divdesmit gadu tūkstošus.

Iemācījies runāt, es sapratu visu. Lielais Skorpi­ons bija svarīga persona Kaķiešu valstī: liels muiž­nieks, amatu savienošanas kārtībā — arī politisks darbonis, dzejnieks un karavadonis. Par lielo muiž­nieku viņu uzskatīja īpašuma dēļ, jo viņam piederēja vesela dulnuma koku birztala. Dulnuma lapas ir kaķiešu izsmalcinātākais ēdiens, kas savukārt cieši saistīts ar dulnuma lapu vēsturi. Paņēmis pierādī­jumus — dažas plāksnes, uz kurām fiksēta vēsture (kaķiešiem grāmatas aizstāj akmens plāksnes, garā­kas par pusmetru un centimetrus divus biezas, uz katras no tām iekalts kāds pusotrs desmits sarež­ģītu zīmju), — viņš teica, ka pirms piecsimt ga­diem Kaķiešu valsti barojusi zemkopība. Dulnuma lapas te ievedis kāds ārzemnieks. Sākumā lapas drīkstējušas ēst tikai ievērojamākās personas, pēc tam kad lapas ievestas lielā vairumā, tās iekārojuši visi. Nepagāja pat piecdesmit gadi, un vairs tikai retais pilsonis neēda dulnuma lapas. Patīkams un izdevīgs ēdiens — tas raisa iztēli. Bet rokas un kā­jas pārstāj klausīt, tālab arāji ātri vien pameta savu zemi, amatnieki — savus arodus. Valdība, redzē­dama, ka visi nododas dīkdienībai, izdeva dekrētu, ar kuru aizliedza dulnuma lapu ēšanu. Taču tajā pašā dienā ķeizariene, skumju mākta, iecirta ķeiza­ram trīs pļaukas (Lielais Skorpions man demons­trēja kārtējo vēsturisko dēlīti) — un ķeizars iz­plūda karstās asarās. Un tās pašas dienas vakarā jau tika izdots jauns dekrēts: dulnuma lapas uzska­tāmas par valsts pārtiku. Lielais Skorpions teica, ka visā kaķiešu vēsturē nav pieredzēts cildenāks un žēlsirdīgāks žests.

Pēc dulnuma lapu iecelšanas par valsts pārtiku kaķiešu civilizācija sāka attīstīties daudz ātrāk nekā pirms tam: dulnuma lapas laupīja interesi par fizisko darbu, vienlaikus deva iespēju koncentrēt enerģiju garīgai darbībai. īpaši progresēja dzeja un māksla: pēdējos četrsimt gados kaķiešu dzej­nieki ieviesa literārajā valodā jaunus vārdu sali­kumus, kuri nebija lietoti visā iepriekšējā divdesmit tūkstošu gadu vēsturē, kā, piemēram, «dārgais vēders».

Tas nenozīmē, paši saprotat, ka sabiedrībā neras­tos vieta zināmām domstarpībām. Pirms trīssimt gadiem dulnuma lapas audzēja visur; jo kaķieši tās vairāk ēda, jo slinkāki k]uva. Galu galā nevarēja atrast nevienu, kas nodarbotos ar dulnuma koku stādīšanu. Tad pēkšņi sākās milzīgi plūdi (Lielais Skorpions mazliet nobālēja, kad par to stāstīja, — izrādās, ka kaķieši vairāk par visu pasaulē bīstas no ūdens). Tie aiznesa ļoti daudz koku. Iedzīvotāji varētu iztikt bez kaut kā cita, taču bez dulnuma la­pām viņi nevarēja izlaisties slinkumā, tāpēc visur notika laupīšanas. Tiesas lietu saradās pārāk daudz, un valdība izdeva vēl vienu augstākā mērā humānu dekrētu: par noziegumu neuzskatīt dulnuma lapu zā­dzību. Pēdējie trīssimt gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls. (Piezīme: kaķiešu valodā vārds «brīvība» pēc savas nozīmes neat­bilst analoģiskam ķīniešu vārdam. Kaķcilvēki ar vārdu «brīvība» saprot egoismu, vardarbību, pat­vaļu … Tāpēc pastāv atsvešināšanās ne tikai starp vīriešiem un sievietēm, bet starp visiem ļaudīm. Brīvs kaķietis nepieļauj, ka tam kāds pieskaras. Satiekoties kaķcilvēki cits citam izsaka cieņu nevis ar rokasspiedienu vai skūpstu, bet gan nicinošu ņur­dēšanu.)

— Kāpēc tad jūs turpināt koku stādīšanu? — es jautāju. Pareizā kaķiešu valodā šī frāze būtu jāiz­saka tā: jāpagriež galva pa kreisi (tas nozīmē — «tad»), jāpiebaksta ar pirkstu sarunu biedram («jūs»), divreiz jāizbola acis («kāpēc») un divreiz jāatkārto vārds «koks» (pirmajā gadījumā tas pil­dīs darbības vārda lomu). Vārds «turpināt» tiek iz­laists kā nevajadzīgs.

Lielais Skorpions aizvēra muti. Kaķiešiem mute parasti ir vaļā, un, kad viņi to uz brīdi aiztaisa, tas nozīmē apmierinājumu vai dziļas pārdomas. Viņš atbildēja, ka tagad dulnuma kokus stādot tikai daži desmiti cilvēku — vienīgi šis pasaules varenie: po­litiski darbinieki, militārpersonas un dzejnieki, kuri vienlaikus ir muižnieku kārtā. Viņi nevar nestādīt dulnuma kokus, jo citādi var zaudēt savu varu. Po­litiskajiem darbiniekiem dulnuma koki ir vienīgais veids, kas palīdz ieraudzīt ķeizaru, militāristi tos izmanto kā armijas proviantu, bet dzejniekiem tie dod iespēju sapņot vaļējām acīm. Vispār dulnuma lapas ir visvarenas — visu dzīvi var ālēties. Vārds «ālēties» no augstākstāvošo kaķiešu lūpām skan kā visizsmalcinātākais teiciens.

Dulnuma birztalu sargāšana ir Lielā Skorpiona un citu muižnieku dzīves galvenā funkcija. Savai armijai viņi neuzticas — kaķiešu kareivji, patiesas brīvības piekritēji, apēd dulnuma lapas un nesaprot, ko nozīmē pakļauties pavēlei. Karavīri nereti aplaupa savus saimniekus; no kaķiešu viedokļa tā ir loģiska rīcība. Lielais Skorpions domāja tieši tā. Bet kas tad apsargā dulnuma birzis? Ārzemnieki.-Katrs muiž­nieks ir spiests uzturēt ārzemju algotņus. Bailes no ārzemniekiem — viena no mūžsenām kaķiskā rakstura īpatnībām. Brīvības mīlestība neļauj kaķiešu kareiv­jiem pat trīs dienas nodzīvot bez slepkavošanas, bet karš ar ārzemniekiem viņu izpratnē ir pilnīgi ne­iespējama padarīšana. Lielais Skorpions apmierinā­tībā piebilda, ka «savstarpējās slaktēšanas iespējas diendienā pieaug un slepkavošanas metodes kļuvu­šas tikpat elegantas kā dzejoļu vārsmošanas likumi».

— Slekavības kļuvušas par īpatnēju mākslu, — es piebalsoju. Kaķiešu valodā nebija vārda «māksla», no maniem ilgajiem paskaidrojumiem viņš neko ne­saprata, tomēr iegaumēja ķīniešu vārdu.

Senatnē kaķieši karoja ar ārzemniekiem, reizēm pat uzvarēja, bet pēdējos piecsimt gados savstarpē­jās slaktēšanas rezultātā to aizmirsa, visas pūles veltīja iekšējām ķildām un tāpēc sāka ļoti baidīties no ārzemniekiem, ja nebūtu arvaistu atbalsta, ķei­zars nesaņemtu savam galdam nevienu dulnuma lapu.

* * *

Pirms trim gadiem uz Kaķiešu valsti jau bija at­lidojis viens gaisa kuģis. No kurienes — iedzīvotāji nezināja, taču iegaumēja, ka pasaulē eksistē lieli, bezspalvaini putni.

Kad atlidoja mūsu kuģis, kaķieši bija pārliecināti par ārzemnieku ierašanos, arī mani uzskatīja par marsieti: viņi nespēja iztēloties, ka viņu planēta nav vienīgā zem saules.

Lielais Skorpions ar saviem draugiem muižniekiem tūlīt skrēja uz kuģa nolaišanās vietu, lai iegūtu ār­zemniekus dulnuma birztalu apsardzei. Daudzi ārzemnieki nez kāpēc bija atgriezušies savā dzim­tenē, un steidzīgi vajadzēja vervēt jaunus sargus.

Muižnieki vienojās mani pēc kārtas nodot cits ci­tam, jo pēdējā laikā bija ļoti grūti nolīgt ārzemnie­kus. Ieraudzījuši, ka mana fizionomija neizskatās ka- ķiska, viņi briesmīgi pārbijās. Iepazinuši manu nai­vumu, nolēma mani neaicināt dienestā, bet vienkārši sagūstīt. Būdami īsteni Kaķiešu valsts pilsoņi, viņi bija viltīgi un nepieciešamības gadījumā pat spējīgi riskēt. Tagad es saprotu: ja es pirmais būtu lietojis spēku, viņi tūlīt aizmuktu kur kurais, bet nekādā ziņā neatmestu savus centienus. Turklāt es nevarētu at­rast neko ēdamu. Vispār es esmu apmierināts, ka to­reiz neizšāvu. Bet, no otras puses, mani sagrābdami, viņi zaudēja cieņu pret mani, kaut gan turpināja bai­dīties. Lielais Skorpions un citi muižnieki tūlīt no­jauta, kādu labumu var iegūt no mana naivuma: ar mani nevajag vienoties par kaut kādiem noteikumiem, pietiek ar to, ja iedod nedaudz pārtikas. Vienlaikus mainījās arī sabiedroto spēku samērs: no sabiedriskā īpašuma es pārvērtos par privātīpašumu. Lielais Skorpions bija neparasti lepns uz saviem panāku­miem, jo viņu izpratnē nodevība ietilpst brīvības jē­dzienā.

Viņi mani, važās sakaltu, iesēdināja laivā, bet paši, no ūdens nobijušies, pa taciņu aizskrēja uz būdu. Ja pusceļā laiva apgāztos, vainīgs, protams, būtu mans liktenis. Laivai pašai vajadzēja uzskriet uz sēkļa, kura tuvumā atradās būda.

Mani iespundējuši būdā, viņi izklīda pa mājām, lai ēstu dulnuma lapas. Ārkārtīgi bīstami nēsāt tādu dārgumu sev līdzi, tāpēc kaķieši lapu ēšanu vislab­prātāk dara mājas apstākļos. Uzsāktais ceļojums jau tā bija muižnieku liela pašuzupurēšanās.

Kaut gan improvizētajam cietumam Lielā Skor­piona birztala atradās tuvāk nekā pārējās, viņš tūlīt neatgriezās. Pēc dulnuma lapu baudīšanas mazliet jānosnaužas. Lielais Skorpions nedomāja, ka sān­cenši ieradīsies tik drīz, tāpēc viņu parādīšanās bija liels pārsteigums. — Labi, ka šī māksla palīdzēja! — viņš paziņoja, ar sajūsmu norādīdams uz manu pi­stoli. Tagad viņš jebkuru neizprotamu priekšmetu dēvēja par mākslu.

No kā gan bija izgatavotas važas, es pajautāju. Viņš paraustīja plecus un teica, ka tās atvestas no ārzemēm.

— Ārzemēs ir ļoti daudz- derīgu mantu, taču to atdarināšana mums nepiestāv, jo mūsu valsts ir vis­senākā. — Lielais Skorpions uz mirkli apmierināti aizvēra muti. — Starp citu, kad dodies ceļā, nav par skādi paķert līdzi roku un kāju važas.

Es nesapratu — viņš zobojas par mani vai runā nopietni. Šobrīd mani interesēja, kur viņš pavadījis pagājušo nakti, jo tuvumā nebija saskatāmas citas būdas. Acīmredzot viņš nevēlējās atbildēt uz manu jautājumu, palūdza man kādu «mākslu», lai to va­rētu parādīt ķeizaram. Es viņam iedevu sērkociņu, nodomādams, ka brīvajā sabiedrībā katram vajadzētu piederēt kādam noslēpumam, un tikai pajautāju, vai viņam ir ģimene. Viņš pamāja ar galvu.

—   Lūk, savāksim dulnuma lapas un brauksim pie manis uz mājām.

—   Bet kur ir tavas mājas?

—  Galvaspilsētā. Tur dzīvo ķeizars un daudz ār­zemnieku. Tu varēsi satikt savus draugus.

—   Es atlidoju no Zemes un uz Marsa nevienu ne­pazīstu!

—  Vienalga, tu esi ārzemnieks. Un viņi savā starpā vienmēr draudzējas.

Izskaidrošanos turpināt bija veltīgi. Labāk sagai­dīt lapu novākšanas beigas un drīzāk doties ceļā, lai savām acīm aplūkotu Kaķiešu pilsētu.

Es uzskatīju, ka nekad nevarēšu sadraudzēties ar Lielo Skorpionu. Tā es uzskatīju, bet viņš, pilnīgi iespējams, sirsnīgi vēlējās draudzēties, taču viņa sirsnība, kā jau visiem kaķiešiem, bija pārāk ierobe­žota. Viņš draudzējās tikai ar tiem, kurus gatavojās izmantot savās interesēs. Trīs vai četrus mēnešus manī ne brīdi nenorima vēlēšanās atrast kaut jel ko no mana bojā gājušā drauga mirstīgajām atliekām, taču Lielais Skorpions mani visvisādi aizkavēja. Bū­dams egoists, viņš iztēlojās, ka viņa dulnuma koku sargāšana ir vienīgais mērķis, kura dēļ esmu atlido­jis uz Marsu. Par draudzību un pienākumu kaķie­šiem, bez šaubām, nebija nekāda priekšstata. Lielais Skorpions man visu laiku skandināja: «Tavs paziņa ir miris, kāpēc gan uz viņu jāskatās?» Viņš slēpa no manis vietu, kur nokrita kuģis, un visu laiku mani izsekoja. Es paklusām meklēju ceļu, prātodams, ka tas ir ļoti vienkārši: man tikai jāiet gar upes krastu — un es atradīšu kuģa atliekas, taču ik reizi, kad es iznācu no birztalas, diezin no kurienes manā tuvumā iznira Lielais Skorpions. Viņš nekad necen­tās piespiest mani atgriezties, toties ar savām žēla­bām un vaimanām prata mani aizkustināt kā raudu­līga atraitne. Es nopratu — sirds dziļumos viņš sme­jas par mani, uzskata mani par muļķi —, taču neko nevarēju darīt. Es biju noskaņots viņu gandrīz vai cienīt. Protams, ne visai ticēju viņa žēlabām un par visu gribēju pats pārliecināties, taču arī šo apstākli viņš bija paredzējis. Dulnuma birzī dzīvoja vēl kā­das būtnes, bet, tiklīdz es tās tālumā ieraudzīju un tām tuvojos, tūlīt pazuda — droši vien pēc Lielā Skorpiona pavēles.

Es nolēmu vairs neēst dulnuma lapas. Lielais Skorpions ar ļoti sirsnīgu maigumu mani atrunāja:

— Tās nedrīkst neēst. Bez tām kakls izkaltīs, bet ūdens tālu. Vajag mazgāties, peldēties — cik daudz rūpju! To mēs uz savas ādas izjutām: tās nedrīkst neēst. Cita pārtika ir ļoti dārga, bet ne jau par to ir runa. Galvenais, ka tā nav garšīga, reizēm pat in­dīga. Ja neēd dulnuma lapas, var nomirt! …

Te viņš izplūda asarās. Es zināju, ka tas ir pa­rasts triks, un nolēmu neparko nepiekāpties. Ja es ēdīšu dulnuma lapas, kļūšu tāds pats kaķietis. Šis Lielais Skorpions to vien grib! Pietiks, jau tā es esmu pārāk piekāpīgs. Man atkal jāatgriežas nor­mālā dzīvē: jāēd, jādzer un jāmazgājas kā cilvēkam, es nedrīkstu pārvērsties par pirmcilvēku! Labāk no­dzīvot divas nedēļas, toties saprātīgi un pilnvērtīgi, nekā divdesmit tūkstošus gadu nīkuļot dulnumā. To visu es izteicu Lielajam Skorpionam; viņš, protams, neko nesaprata un droši vien uzskatīja mani par stulbu idiotu. Lai kā arī būtu, es pieņēmu lēmumu.

Pēc trīs dienu strīdēšanās man nācās ķerties pie pistoles. Tiesa, es vēl nebiju aizmirsis godu un tais­nīgumu, tāpēc noliku pistoli zemē un Lielajām Skor­pionam sacīju:

—  Ja tu esi nodomājis mani piespiest ēst dul­numa lapas, es nogalināšu tevi. Izlem!

Lielais Skorpions atlēca sāņus, pat nemēģinādams paķert nomesto pistoli. Šaujamierocis viņa ķetnās nebūtu bīstamāks par salmiņu. Ne jau pistole viņam bija vajadzīga, bet gan es.

Beidzot viņš piedāvāja kompromisu — ik rītu man jāapēd viena dulnuma lapa:

—  Vienu lapiņu, tikai vienu maziņu dārgu- miņu — lai nesaindētos ar gaisu!

Es pievācu pistoli, un mēs nosēdāmies viens otram pretī. Viņš apsolīja dot man ēdienu, taču domāja, ka ar dzeramo būs grūtāk. Ar krūzi ūdeni vajadzēšot nest no upes. «Kāpēc katru dienu tik tālu skriet un vēl stiept krūzi? Tas nav gudri. Vai tad nebūtu la­bāk bez jebkādām rūpēm ēst dulnuma lapas? Ir nu gan savādnieks, nesaprot savu laimi!» Tā droši vien domāja Lielais Skorpions, taču to skaļi izsacīt ne­uzdrošinājās, tikai paziņoja, ka viņam esot jāiet kopā ar mani. Protams, viņš baidījās — varu aizbēgt, bet es taču tāpat varu aizbēgt, ja vien vēlos, viņa klāt­būtnei nav nozīmes. To padzirdējis, viņš uz veselām desmit minūtēm aizvēra muti; es pat izbijos, nodo­mādams, ka viņš var nomirt aiz šausmām.

—  Tev nav iemesla man staigāt nopakaļ, zvēru, ka neaizbēgšu! — es viņu mierināju.

Viņš lēnītēm pašūpoja galvu.

—   Zvēresti — bērnu rotaļa!

Saniknots par šādu netaktiskumu, pirmo reizi lie­todams spēku, es nogrābu Lielo Skorpionu aiz skausta. To viņš negaidīja — vienkārši bija pateicis

to, ko domā. Ziedojis dažus matiņus, varbūt arī kādu gabaliņu ādas, viņš izrāvās, aizmuka pieklājīgā atstatumā un man paskaidroja, ka starp kaķiešiem agrāk bijuši izplatīti zvēresti, taču pēdējos piec­simt gados tos devuši tik bieži, ka tagad tos izrunā jokojot. Sī reforma esot jūtams progress. Uzticība neesot nieka lieta, taču no praktiskā viedokļa — ne visai parocīga.v Bērni labprāt dodot zvērestus tieši tāpēc, ka to izpilde neesot obligāta. To visu skumji sacīja Lielais Skorpions, berzēdams izplūkāto vietu.

—   Tu vari man ticēt vai neticēt, taču manās da­rīšanās nemaisies! — es kategoriski noteicu. — Es apsolu neaizbēgt un izpildīšu savu solījumu. Kad man iegribēsies aiziet, es tev pateikšu.

—   Tātad tu nevēlies, lai mēs kopā staigātu? — Lielais Skorpions šaubījās.

Es neizturēju un atmetu ar roku:

—   Labi, staigā!

Vakariņas izrādījās diezgan garšīgas. Kaķcilvēki lieliski gatavo, tikai žēl, ka viņu ēdienā iekrīt pārāk daudz mušu. Es nopinu no zāles vāku un liku pa­vāram ar to apklāt ēdienu. Kaķiešu pavārs to uz­skatīja par dīvainu, pat smieklīgu noņemšanos, taču, noklausījies Lielā Skorpiona pavēli, neuzdrošinā­jās ar mani strīdēties.

Kaķieši iecēluši netīrību savu slavenāko tradīciju kārtā, un es izjutu zināmu neērtību, ka ik reizi, kad vāka nebija, man vajadzēja žēloties Lielajam Skor­pionam, tas nozīmēja — izdarīt spiedienu uz viņu. Drīz vien izrādījās, ka es neesmu bijis pietiekami uzstāj'gs. Vienā jaukā dienā man vispār neatnesa ēdienu, bet nākošajā dienā pasniedza šķīvi, kuru vāka vietā nosedza biezs mušu slānis. Es atskārtu, ka Lielais Skorpions un viņa kalps sāk mani ni­cināt par vājumu: viņi gaidīja iekaustīšanu, kas tiek uzskatīta par augstākstāvošo kaķiešu priekšrocību.

Ko darīt? Man negribējās palaist rokas. Es sevi uz­skatīju par humānistu, taču bez iekaustīšanas ne­varēju cerēt ne uz ēdienu, ne arī uz drošību. Neko darīt, no pavāra kažoka nācās izraut gabaliņu (go­dīgi runājot — pavisam niecīgu). Kopš tā laika vāks vairs nemētājās apkārt. Es biju gatavs no dusmām raudāt: kas gadsimtiem gan darīts ar šiem ļauti­ņiem, ja viņi galīgi zaudējuši priekšstatu par cilvē­cisku pašcieņu?

Uz Marsa man vislielāko prieku sagādāja rīta peldes. Es cēlos pirms rītausmas un gāju līdz upes sēklim — netālu no dulnuma birztalas. īsā pastaiga mani atsvaidzināja; es iebridu līdz potītēm ūdenī un gaidīju saullēktu. Rīta ainava bija brīnišķi rāma un daiļa. Pie debesīm, vēl miglas neaizklātām, re­dzamas lielas zvaigznes, visapkārt — ne skaņas, tikai klusa ūdens čala krastmalas smiltīs. Seit bija sekls — pa sēkli vajadzēja noiet kādus divsimt so­ļus, lai ūdens sniegtos līdz krūtīm. Es peldēju ar lielu baudu līdz tam brīdim, kad sāku just izsal­kumu. Tad es izkāpu no ūdens un žāvējos saulē. Noplīsušās bikses, pistole, sērkociņu kastīte — viss atradās uz liela akmens. Es stāvēju kails šai mil­zīgajā, pelēkajā plašumā, bez rūpēm, bez skumjām un jutos kā visbrīvākais cilvēks pasaulē. Kad saule sāka karsēt, virs upes cēlās migla, elpot kļuva grū­tāk. Lielais Skorpions nebija melojis, sacīdams, ka te var saindēties ar gaisu. Pienāca laiks atgriezties mājās un apēst savu dulnuma lapu.

Diemžēl mana peldēšanās neturpinājās ilgi — tā paša Lielā Skorpiona vainas dēļ. Apmēram pēc ne­dēļas, tikko sasniedzis sēkli, es ieraudzīju tālumā skrejošas ēnas. Es tām nepievērsu uzmanību un turpināju jūsmot par saullēktu. Austrumi lēnām sār­tojās, izklīdušie mākoņi pārvērtās tumši sarkanos ziedos, zvaigznes izzuda. Pēcāk mākoņi izstiepās

ķēdītē, pārtapdami tumši oranžos ar sudrabbaltām malām tajā vietā, kur tie saplūda kopā ar pelēka­jām debesim un zaļgano ūdeni.

Uz oranžā fona izcēlās tumši plankumi, it kā šūdināti zelta diegiem. No tiem, nedroši trīsot, iz­lēca asinssarkans, ne visai apaļš kamols, pārvērz­dams mākoņus vizošās zvīņās. Upe kļuva gaišāka un mirdzēja zelta spīdumā. Zvīņas tapa arvien re­tākas, bet drīz, pārvērzdamās vieglā, sārtā plīvurā, pavisam izzuda. Saule kāpa augstāk. Tagad jau visas debesis ieguva sudrabpelēku, dažās vietās pat gaišzilu nokrāsu.

To es vēroju kā apburts, bet, kad beidzot pagrie­zos, krastā ieraudzīju lielu kaķiešu pūli — viņi bija sasēdušies pa desmit. Sākumā es izbrīnījos, tad no­spriedu, ka viņi nodarbojas ar savām lietām un nepievērš man uzmanību. Taču, tiklīdz es dziļāk iebridu ūdenī, pūlis tuvojās sēklim. Kad es ieniru, krastā atskanēja griezīga kaukšana. Vairākas rei­zes iegremdējies, es atgriezos uz sēkļa. Kaucošais pūlis atkāpās. Nu es sapratu: uz šejieni kaķcilvē- kus bija atvilinājusi mana peldēšanās.

«Lai viņi skatās!» es nodomāju. «Ne jau pliku cilvēku atnākuši aplūrēt — paši tak staigā kaili —, viņus, redzams, interesē mana plunčošanās. Lai pa­plašinātu viņu zināšanu apvārsni, varbūt vēl drus­ciņ pamērcēties?» Bet te es ieraudzīju Lielo Skor­pionu. Viņš stāvēja visiem priekšā — gandrīz pie pašas upes. Droši vien gribēdams parādīt, ka mēs esam sirdsdraugi, viņš pielēca vēl tuvāk un ar ķepu deva mājienu, lai es lecu ūdenī. Četrus mē­nešus ilgā pieredze man pateica priekšā: ja es klau­sīšu, viņš pavisam uzpūtīsies. To es vairs neva­rēju ciest: man nekad nav paticis, ka mani kā koka lellīti rausta aiz diedziņa. Nokļuvis uz sēkļa, no akmens paņēmu pistoli un notēmēju.

Es nekad nebiju redzējis Lielo Skorpionu tā sme­jamies. Jo vairāk es niknojos, jo trakāk viņš locījās smieklos, it kā smiekli būtu kaķiešu galvenais pa­ņēmiens, ar kura palīdzību var izbēgt no izrēķi­nāšanās. Es jautāju, kāpēc viņš savācis pūli. Viņš neatbildēja, tikai joprojām gardi smējās. Man bija pretīgi ar viņu noņemties, tāpēc es samierinājos ar brīdinājumu — viņam labi neklāsies, ja viņš vēl­reiz sarīkos kaut ko līdzīgu.

Nākošajā rītā, vēl nenonācis līdz sēklim, es at­kal manīju šīs dīkdieņu ēnas: to bija vairāk nekā vakar. Jāizpeldas, lai izprastu, ap ko lieta gro­zās. Ar Lielo Skorpionu es pēc tam nokārtošu rē­ķinus! Es iebridu ūdenī un, izlikdamies, ka maz­gājos, sāku novērot pūli. Aiz Lielā Skorpiona stāvēja kaķcilvēks ar lielu lapu klēpi, kurš viņam sniedzās līdz pašam zodam. Acīmredzot tas bija kalps. Pēc saimnieka mājiena viņš gāja gar pūli, un viņa ķepās lapu klēpis sāka pakāpeniski rukt. Skaidrs, ka Lielais Skorpions mani izmanto kā ēsmu, lai tirgotos ar dulnuma lapām, turklāt par paaugstinā­tām cenām.

Man patīk smieties, taču nu man smiekli nenāca. Kaķcilvēki ļoti baidījās no manis — ārzemnieka; tā­tad Lielais Skorpions bija uzsācis šo komēdiju. Ne­pieciešams viņu pamatīgi pārmācīt, citādi es nekad nevarēšu baudīt rīta peldes. Protams, ja kaķieši gribētu kopā ar mani peldēties, man nebūtu nekādu iebildumu: upe nepieder man vienam pašam. Taču, ja viens peldas, bet simti lūr, turklāt vēl kāds cits nodarbojas ar pirkšanu un pārdošanu, — tas ir rie­bīgi!

Es nolēmu noķert vienu no lurētajiem un izjau­tāt, kālab Lielais Skorpions sarīkojis šo šmauk- šanos. Tāpēc sāku pamazām atkāpties, lai varētu ne­manāmi iznākt krastā un tad joņot uz priekšu.

Tikko es metos skriešus, atskanēja mežonīgs kau­ciens, it kā vienlaikus galētu kādu tūkstoti cūku. Zemestrīce nebūtu sacēlusi lielāku paniku kā mans trakais skrējiens. Kaķieši pa galvu pa kaklu gāzās prom, cits citu grūstīdami, pakrizdami un tūlīt uz­lēkdami kājās. Vienā mirklī krastmala kļuva tukša, vienīgi šur tur gulēja ievainotie, kuri vairs neva­rēja paskriet. Vienu no viņiem es piecēlu: acis aiz­vērtas, elpas nav! Manī modās nožēla, taču jopro­jām noteicošā vēlme palika Lielā Skorpiona at­maskošana. Ilgi nedomādams, es nogrābu citu ka- ķieti, dzīvu, bet ar salauztu kāju. Vēlāk es nereti pārmetu sev, ka esmu pratinājis ievainoto: skaidri redzēju šo salauzto kāju, tomēr nogrābu. Ja cilvēks sev piedos visu, kas izdarīts «nedomājot», tad viņš nekad nekļūs par īstu cilvēku.

No bailēm pusmirušu kaķieti piespiest runāt, tur­klāt runāt ar ārzemnieku — tas ir visgrūtākais uz­devums pasaulē. Beidzot es sapratu, ka, tā darbojo­ties, viņu nobeigšu pavisam, tāpēc izbeidzu savus mēģinājumus. Divi cietušie joprojām gulēja zemē, bet pārējie ātri aizlīda prom. Es necentos viņus pa­nākt.

Tā, lūk, es iedzīvojos lielās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kādi ir kaķiskie likumi! Taisnība, šos nelai­mīgos es nenogalināju savām rokām, bet, atklāti runājot, te nav ko taisnoties. Starp citu, lai šo putru izstrebj Lielais Skorpions; es izmantošu si­tuāciju, lai uzmeklētu sava drauga mirstīgās at­liekas. Kad sāksies jezga, Lielais Skorpions tūlīt jozīs pie manis, tad arī es viņu piespiedīšu. Ja viņš nevēlēsies palīdzēt, es neatgriezīšos pie viņa. Šan­tāža? Bet ar tādiem melīgiem un zemiskiem radī­jumiem jau nevar citādi apieties!

Noslēpis pistoli, nokārtu galvu klīdu gar upes krastu. Saule nežēlīgi dedzināja, un es jutu, ka man kaut kā pietrūkst. Nolādētās dulnuma lapas! Tik tiešām bez tām nav iespējams izturēt šo svelmējošo sauli un no ūdens kāpjošo indīgo miglu.

Par kaķiešu svētajiem es nezināju neko; lai slēptu savu bezspēcību, man nācās nolādēt kaķcilvēkus. Es iedomājos, ka dulnuma lapas vieglāk savākt «kaujas laukā». Protams, es varēju doties uz birz­talu un tur nolauzt veselu zaru, taču slinkums man neļāva vilkties tādu gaisa gabalu. Atgriezies krastmalā, es salasīju lapu paliekas, tās mazliet pakošļāju un gar upi atkal devos ceļā.

Drīz manā priekšā iznira pelēki pauguri. Es at­cerējos, ka netālu no tiem bija nokritis kuģis, tikai nezināju, tieši kurā pusē. Karstums bija neciešams. Arī divas dulnuma lapas man nedeva atvieglinā­jumu. Visapkārt neredzēju neviena koka, nebija kur atpūsties. Es nolēmu iet līdz tam laikam, kamēr uziešu kuģi.

Aiz muguras pēkšņi atskanēja kliedzieni. Es pa- " zinu Lielā Skorpiona balsi, taču neatskatīdamies turpināju ceļu. Viņš drīz vien panāca mtjni E- viņš skrēja ļoti ātri. Man bija vēlēšanās nogrābt viņu aiz skausta un izpurināt no viņa dvēseli, taču viņš izskatījās pārāk nožēlojams: purns piepampis, galva un rumpis vienos nobrāzumos, vilna salipusi gluži kā ūdensžurkai. Man ienāca prātā, ka kaķiešiem, kas trakoti baidās no ārzemniekiem, ļoti patīk sav­starpēja izplūkšanās. Kas iekulstījis Lielo Skorpionu, mani neinteresēja, tomēr pārbaidītais un savaino­tais radījums neviļus izraisīja līdzjūtību. Viņš ar pilnu muti ierija gaisu un beidzot izdvesa:

— Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa!

Es iesmējos — no manas līdzjūtības nebija ne miņas. Ja Lielais Skorpions prasītu aizstāvēt viņa

dzīvību, es kā īsts ķīnietis tūlīt atsauktos. Bet kas ņemsies aizstāvēt īpašnieka mantību? Ja laupa, lai laupa, kas man par daļu!

—   Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa! — Lielais Skor­pions, izmisīgi acis bolīdams, atkārtoja, it kā dul­numa birzs būtu vērtīgāka par visu pasaulē.

—   Vispirms izstāsti, kāpēc tu sarīkoji rīta ko­mēdiju! — es ierosināju. — Tad es droši vien atgrie­zīšos.

Lielais Skorpions niknumā noraustīja kaklu un ar pūlēm izguldza:

—   Dulnuma birzi izlaupa!

Viņš nožņaugtu mani, ja varētu. Arī es paliku pie sava un nolēmu nekustēties no vietas līdz tam brīdim, kamēr viņš izstāstīs patiesību.

Beigu beigās mēs noslēdzām darījumu: es viņam tūlīt sekošu, bet viņš pa ceļam visu paskaidros.

Šoreiz Lielais Skorpions nemeloja. Izrādījās, ka uz mani glūnošie kaķcilvēki bija augstākās sabied- f jfcas pārstāvji, kurus viņš bija ataicinājis no pilsē- talļ^fej^Mfi rītos nekad tik agri neceļas, taču mana peldeš^Mffkija pārāk neparasts notikums; turklāt Lielais Srarpions viņiem bija apsolījis pagādāt la­bākās dulnuma lapas. Katrs apmeklētājs viņam mak­sāja desmit nacionālos prestižus (Kaķiešu valsts naudas pamatvienība), bet dulnuma lapas — divas lieliskas, sulīgas lapas — katram tika izsniegtas par velti.

«Tas tik ir tips! Izliek mani apskatei kā savu īpa­šumu!» es nodomāju, bet Lielais Skorpions, negaidī­dams, kamēr izteikšu savu sašutumu, jau sāka pie­glaudīgi taisnoties:

—   Redzi, nacionālais prestižs ir nacionālais pres­tižs. Ja tu svešu nacionālo prestižu sagrāb savās rokās, tas tiek uzskatīts par labdarīgu pasākumu.

Lai gan es nekonsultējos ar tevi, — Lielais Skor­pions gāja ļoti ātri, taču tas viņam netraucēja iz­teikties aizvien maigāk un smalkāk, — es zināju, tu nepretosies tādam augsti tikumiskam solim. Tu peldies kā vienmēr, es saņemu nacionālo prestižu saujiņu, viņi paplašina savu redzesloku — un ne­viens necieš zaudējumus. Tas ir ļoti izdevīgs darī­jums!

—   Bet kas atbildēs par mirušajiem?

—   Tas ir sīkums, — Lielais Skorpions tusnīdams atbildēja. — Kad es kādu nositu, man pietiek, ja es lieku lietā dažas dulnuma lapas. Likumi ir tikai akmenī iecirstas zīmes, bet lapas — tas ir viss. Neviens nesāks interesēties par kaut kādu nosisto. No tevis vispār neņems nevienu dulnuma lapu, jo mūsu likumi neattiecas uz ārzemniekiem. Zēl, ka es pats neesmu ārzemnieks. Ja šeit, ciemā, tu nosit kādu, tad pamet, kur pagadās, lai baltastainās lijas varētu panašķoties, ja pilsētā — tad ieej tiesā un paziņo. Tiesneši tev laipni pateiksies.

Lielais Skorpions līdz asarām apska\Mia^mani. Arī es tik tikko nesāku raudāt, tikai citlviemesla dēļ. «Nabaga kaķcilvēki! Kas tā par dzīvi? Kur te ir taisnība?»

—  Tie divi nogalinātie taču bija bagāti ļaudis. Vai tad viņu radinieki nevēlēsies atriebties?

—   Protams, vēlēsies. Tieši viņi uzbruka manai bir­zij. Viņi jau sen izsūtījuši spiegus, lai tie izsekotu katru tavu soli. Tiklīdz tu atgāji no birztalas, viņi tūlīt tai uzklupa. Iesim ātrāk!

—   Vai tiešām cilvēks ir mazvērtīgāks par dul­numa lapu?

—  Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas. Ejam!

Vai nu es biju saindējies ar kaķiešu egoismu, vai arī mani uz to uzvedināja Lielā Skorpiona pēdējā frāze, taču es pēkšņi apjēdzu, ka man no viņa jā­piedzen nacionālie prestiži. Ja kādā jaukā dienā es viņu atstāšu — ar Lielo Skorpionu droši vien nekad nekļūsim draugi —, no kā gan es pārtikšu? Man ir tiesības saņemt daļu naudas, kas nopel­nīta ar manu palīdzību. Citos apstākļos es nekad nespētu nonākt pie šādas atziņas, taču te viss jā­paredz. «Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas.» Prātīgi!

Netālu no birztalas es apstājos un pajautāju:

—   Bet cik tu nopelnīji šajās dienās?

Lielais Skorpions apstulba un izbolīja acis.

—  Pavisam piecdesmit nacionālos prestižus, tur­klāt divi no tiem bija viltoti., Iesim ātrāk!

Es apņēmīgi pagriezos un sāku iet atpakaļ. Viņš mani panāca.

—   Simt! Simt!

Kad es turpināju iet, viņš palielināja ieguvumu līdz tūkstotim. Es zināju, ka dlkaču bija gandrīz tūkstotis;-taču negribējās ar viņu kaulēties.

—  Labi, dosi man piecus simtus, ja ne — paliec sveiks!

Lielais Skorpions apzinājās, ka ikviena vilcināša­nās minūte maksā dulnuma lapas, un asarām acīs piekrita.

—  Ja tu vēl kādreiz slepus mēģināsi ar mani naudu pelnīt, es nodedzināšu tavu birzi! — es pie­metināju, uzsizdams pa sērkociņu kārbiņu.

Viņš vēlreiz piekrita.

Birzī vairs nebija neviena — droši vien laupītāji bija izlikuši novērotājus, kuri paziņojuši par manu tuvošanos. Mežmalā divi vai trīs desmiti koku stā­vēja kaili. Lielais Skorpions iekliedzās un novēlās bez samaņas.

Dulnuma birztala izskatījās neparasti skaista. Lapas bija lielākas par plaukstu, biezas, tumši za­ļas, ar zeltsarkanām dzīsliņām. Uz vissulīgākajām lapām atvizēja krāsaini plankumiņi, tālab birztala atgādināja milzīgu daudzkrāsainu puķu dārzu. Sau­les stari, lauzdamies cauri pelēkajam gaisam, krita uz lapām, un tās iezīmējās vēl spožāk un reljefāk. Sī ainava neapžilbināja, bet gan tīksmināja acis gluži kā senlaiku glezna, kuras krāsas gandrīz nav izbalējušas, taču gadu gaitā zaudējušas pārmērīgo mirdzumu.

No rīta līdz vakaram blakus birzij uzturējās daudz skatītāju. Tomēr par skatītājiem viņus nevarētu saukt, jo viņu acis svētlaimē bija aizvērtas. Deguni iesūca burvīgo aromātu, bet no atvērtajām mutēm gandrīz vai metra garumā stiepās siekalas. Kad sāka pūst vējš, visi turpināja nekustīgi stāvēt — izstie­pās un grozījās tikai viņu kakli līdzīgi gliemežu radziņiem. Krita kāda nobriedusi lapa. Ostītāji ne­redzēja un nedzirdēja tās liego planēšanu, tomēr, liekas, ar degunu sajuta skaņu: momentāni atvēra acis, pakustināja lūpas, taču Lielais Skorpions vien­mēr apsteidza alkstošos. Pieveldamies kā kamols, viņš pievāca savu dārgumu. Visapkārt nošalca smaga izmisuma nopūta.

Lielais Skorpions salīga piecsimt kareivjus bir­ztalas apsargāšanai. Taču šie kareivji mājoja vairāk nekā kilometru no šejienes; ja viņi būtu tuvāk, pir­mie uzsāktu birztalas izlaupīšanu. Viņus nedrīkstēja neuzaicināt, jo dulnuma lapu apsargāšana bija pati svarīgākā lieta Kaķiešu valstī. Visi saprata, ka kareivji neko nevar aizsargāt, taču atsacīšanās no viņiem nozīmētu ģenerāļu aizvainošanu, bet Lielais Skorpions godāja labvēlību un negribēja, lai par kaut ko tiktu apvainots. Lai novērstu kārdinājumu, viņš vienkārši patālāk izvietoja savu karaspēku. Kad vējš stipri pūta, turklāt uz karavīru pusi, saimnieks pavēlēja viņiem atiet vēl kādu puskilometru. Viņi nekādā ziņā nepaklausītu pavēlei un saceltos, ja tuvumā nebūtu manis. Ne velti Kaķiešu valstī ir cieņā paruna: «Ārzemnieks šķaudīs — simt karavīru kritīs».

Lielā Skorpiona karaspēku komandēja divdesmit ģenerāļi. Sie ģenerāļi bija gudri, taisnīgi, uzticīgi un tomēr, ļaujoties noskaņojumam, varēja sasiet saimnieku un arī mesties laupīt birztalu. Tikai manas klātbūtnes dēļ viņi nepaļāvās garastāvoklim, palika uzticīgi un paklausīgi. Lielajam Skorpionam rūpju bija atliku likām: jāizspiego ģenerāļi, jāseko vēja virzienam, jāatgaiņā karavīri, jāpieskata dīkdieņi. Kad pēc uzbrukuma birztalai viņš atguvās, vienā rā­vienā viņam nācās apēst trīsdesmit izmētātas lapas, citādi tās ietu bojā. Runā, ka pēc četrdesmit lapām vari negulēt trīs dienas, bet ceturtajā dienā do­dies pie sentēviem. Ir nu gan joks ar tām dulnuma lapām: ja ēd ar mēru, jūties lieliski, taču neko ne­gribas darīt; ja daudz apēdīsi — gāzīsi kalnus, bet pēc tam nomirsi. Lielais Skorpions bija ļoti bai­līgs, zināja, ka lapas nedrīkst pārēsties, tomēr sevi nespēja apvaldīt. Nabaga Lielais Skorpions!

Viņš apšņāpa manas vakariņas — mazākas por­cijas palīdzot palikt nomodā visu nakti. Es viens faktiski sargāju viņa birztalu: skaidrs — mani var mērdēt badā. Jo cilvēkam ir izcilāki nopelni, jo viņam vairāk jācieš — tāda ir kaķiešu loģika.

Es neizturēju un sadauzīju bļodu. Nākošajā dienā mani atkal gaidīja normālas vakariņas. Tagad es zināju, kā jāizturas pret kaķcilvēkiem, tomēr iz­jutu sirdsapziņas pārmetumus.

Augām dienām pūta vējš. Līdz šim uz Marsa netiku piedzīvojis tādu laiku, jo parasti sacēlās lēns vējiņš, bet ne jau uz visu dienu. Dulnuma lapas tik tikko sāka sārtoties, vējā tās drebēja un laistījās visās varavīksnes krāsās. Naktī birztalas vidū Lielais Skorpions ar ģenerāļiem uzcēla kaut kādu koka karkasu, izrādījās — man domātu sarg­torni. Viņš paskaidroja, ka dulnuma vējš solot laika pārmaiņas. Kaķiešu valstī ir tikai divi gadalaiki. Gada pirmā puse — mierīgā sezona, bet otrā — vēt­rainā, ar vēju un lietu.

No rīta caur sapņiem pie manis atplūda dīvainas skaņas. Es izlīdu no savas būdas un ieraudzīju Lielo Skorpionu stāvam ģenerāļu ierindas priekšā. Viņam aiz auss bija redzama lijas astes spalva, bet ķepās — gara nūja. Qenerāļi turēja rokās kaut ko līdzīgu mūzikas instrumentiem. Mani ieraudzījis, Lielais Skorpions ar nūju pabakstīja zemi, un ģe­nerāļi reizē pacēla instrumentus. Kad viņš pacēla nūju pret debesīm, nodārdēja mūzika. Viens ģenerā­lis pūta, cits sita, vārdu sakot, visi divdesmit in­strumenti izdeva dažādas skaņas: augstas, zemas, bet vienādā mērā disharmoniskas un pretīgas. Mu­zikantiem acis līda vai no pieres laukā, ķermeņi žvangojās, mutes rija gaisu, tomēr neviens nevēlē­jās atpalikt. Divi gandrīz noslāpušie nokrita zemē un tomēr turpināja pūst, jo Kaķiešu valstī tiek at­zīta tikai ilgstoša un trokšņaina mūzika. Tie, kuru rīcībā bija sitamie instrumenti, bez jebkāda ritma dauzīja ar savām vālītēm un, protams, nepazina atelpu. Jo stiprāk dārdēja sitamie, jo izmisīgāk spiedza pūšamie instrumenti, it kā nāve šādas mū­zikas pavadībā būtu pats patīkamākais notikums pasaulē. Trīs stundas turpinājās šis koncerts. Bei­dzot Lielais Skorpions pavicināja savu spieķi, mū­zika apklusa, ģenerāļi aizelsušies notupās.

No aizauss izvilcis spalvu, Lielais Skorpions cie­nīgā gaitā pienāca pie manis.

— Laiks! Lūdzu tevi kāpt svētajā altārī un kā dievam pārlūkot dulnuma lapu novākšanu.

Sākumā es neko nesapratu, jo biju pavisam ap­stulbis un kļuvis kurls no mūzikas. Pēc tam man sanāca smiekli, tomēr es sekoju Lielajam Skorpio­nam. Iespraudis spalvu manos matos, viņš uzlīda sargtornī un sāka lūgt dievu. No jauna grandēja mū­zika. Beidzot viņš nošļūca lejā un aicināja mani do­ties augšup. Atcerējies bērnību, es veikli uzrāpos pa šķērskokiem. Lielais Skorpions pavicināja nūju, ģe­nerāļi izklīda un nostājās pieklājīgā attālumā. Pēc Lielā Skorpiona pavēles pie viņiem pieskrēja liels daudzums kareivju, arī apbruņoti ar nūjām, pacēla nūjas un salutēja. Tagad es pilnīgi pārliecinājos, ka tēloju dievu sūtņa lomu — to dievu, kuri, bez šau­bām, tur godā Lielo Skorpionu. Pa to laiku viņš brīdināja kareivjus: ja viņi ražas novākšanas laikā noslēps vai apēdīs kaut vienu lapu, dievu pārstāvis viņus satrieks ar rokaspērkonu. Rokaspērkons izli­dos no tās «mākslas». Ģenerāļi tiek norīkoti par uz­raugiem: zādzību pamanījuši, viņi sāks spēlēt sa­vus instrumentus, un Lielais Skorpions palūgs mani, lai iet vaļā rokaspērkons.

Kareivjiem bija pavēlēts sagrupēties pa divi: viens uzrāpās kokā un rāva lapas, otrs tās salika vienu­viet. Pie kokiem, kas atradās manā tuvumā, nebija neviena, jo Lielais Skorpions brīdināja kareivjus, ka viņus var pārakmeņot viens dieva sūtņa elpas vilciens. Gluži kā hipnotizēti kareivji sāka darbu, bet Lielais Skorpions kā atspole aužamajās stellēs šaudījās starp viņiem — droši vien viņš bija apēdis kādas trīsdesmit augstākā labuma lapas. Viņa nūja ik mirkli bija notēmēta uz karavīru gal­vām. Stāsta, ka dulnuma lapu novākšanas laikā muižniekam jānogalinot vismaz viens kareivis un tas jāaprokot zem koka, lai nākošais gads dotu ba­gātu ražu. Ja muižniekam sarga lomā nebūs īsts ārzemnieks, kareivji var nogalināt saimnieku, no­raut visas lapas, bet no zariem uztaisīt ieročus, protams, nūjas. Karaspēks, kas bruņots ar dulnuma koka nūjām, Kaķiešu valstī tiek uzskatīts par vis­varenāko.

Es sēdēju sargtornī kā papagailis uz kārtiņas un smīkņāju pats par sevi. Man taču negribējās pār­kāpt kaķiešu tradīcijas. Lai labāk iepazītu vietējos iedzīvotājus, jāpiedalās visos pasākumos, lai cik tie būtu smieklīgi. Par laimi, pūta vējš, un kar­stums nebija tik mokošs. Gribēdams izglābties no saulesdūriena, es izrīkoju Lielo Skorpionu, lai at­nes ēdiena nosegšanai paredzēto vāku. To es uz­maucu galvā kā platmali.

Kareivji atšķīrās no pārējiem kaķiešiem tikai ar to, ka viņiem bija spalvas aiz ausīm un ķepās nū­jas. Šie priekšmeti, protams, viņiem deva priekšro­cības, bet tagad, Lielā Skorpiona hipnotizēti, viņi droši vien cieta vairāk nekā viņu ciltsbrāļi. Viņi ieklupa birztalā tieši kā zīdtauriņi pēc ziemas gu­ļas, un drīz vien es ieraudzīju stumbrus, kuri ag­rāk bija cieši aizsegti ar lapām. Vēl pēc kāda lai­ciņa kareivji nokļuva līdz galotnēm un ķērās klāt pat manā tuvumā esošajiem kokiem. Taču šajos ko­kos viņi rāva lapas tikai ar vienu ķepu, ar otru aizsedza acis, baidīdamies, ka es varu viņus pada­rīt aklus.

«Izrādās, kaķcilvēki nav nemaz tik truli,» es no­domāju. «Ja viņiem būtu labs vadītājs, spējīgs lik­vidēt dulnumu, viņi paveiktu daudz ko. Varbūt man nodarboties ar to? Padzīt Lielo Skorpionu, kļūt par viņu muižnieku… Nē, veltīgi sapņi! Es neko neuz­drošināšos uzsākt, jo viņus pienācīgi nepazīstu.»

Tajā mirklī es pēkšņi ieraudzīju (koki visā ap­kārtnē bija atkailināti, un es skaidri varēju redzēt visu, kas notiek apakšā), kā Lielais Skorpions pa­cēla savu nūju virs karavīra galvas. Es zināju, ka nepaspēšu apturēt šo nūju, kaut arī nolēkšu no četru metru augstuma, lēcienā nesalauzdams kāju. Taču man kārojās sodīt Lielo Skorpionu. Es nolēcu, tūlīt piecēlos, pieskrēju, taču karavīrs jau gulēja zemē, Lielais Skorpions jau pavēlēja viņu aprakt.

Cilvēks, kurš nesaprot apkārtējo psiholoģiju, pat vislabāko nodomu mudināts, viņiem nereti nodara ļaunumu. Kad es nolēcu no koka, karavīri nosprieda, ka tūlīt nodārdēs rokaspērkons, un gandrīz visi no­krita no kokiem. Daudzi droši vien sasitās, jo vis­apkārt skanēja nepārtraukti vaidi. Tajā brīdī es tiem nepievērsu uzmanību, jo tūlīt sagrābu Lielo Skorpionu. Manu lēcienu viņš izprata citādi, do­mādams, ka es gribu palīdzēt viņam, ka vispār esmu kļuvis par viņa uzticamu rokaspuisi — visu šo rīta cēlienu es taču biju tik paklausīgs. Kad es sagrābu viņu, viņš ļoti izbrīnījās — nejutās vai­nīgs.

—   Kāpēc tu nogalināji karavīru? — es iekliedzos.

—   Viņš nokoda lapai kātu …

—   Un par to tu varēji…

Te es atcerējos, ka atrodos starp kaķcilvēkiem, kurus nav vērts kaunināt.

Es devu mājienu karavīriem:

—   Sasiet viņu!

Viņi lūkojās uz mani un, kā likās, neko nesa­prata.

—   Sasiet Lielo Skorpionu! — es paskaidroju, taču neviens neizkustējās no vietas. Man sirds sastinga. Ja nu tiešām es nostāšos šo karavīru priekšgalā, droši vien nekad neatradīšu ar viņiem kopīgu va­

lodu. Viņi neuzdrīkstēsies palīdzēt man — ne jau

aiz mīlestības pret Lielo Skorpionu, viņi vienkārši nesaprot manas taisnības jēgu. Viņiem pat prātā neienāk, ka vajadzētu atriebt biedru. Tas mani iedzina strupceļā: ja es palaidīšu vaļā Lielo Skor­pionu, viņš katrā ziņā nicinās mani. Bet viņu no- galēt nebija vērts — viņš vēl man var noderēt uz Marsa, šeit, Kaķiešu valstī. Pat ar visām savām draņ­ķīgajām īpašībām viņš man ir noderīgāks nekā šie nožēlojamie karotāji. Izlikdamies, ka esmu mazliet norimis, Lielajam Skorpionam noprasīju:

— Vai atzīsti savu vainu? Vai arī vēlies, lai es atdodu tavu birztalu izlaupīšanai?

Padzirdējuši par laupīšanu, karavīri atdzīvojās, stiepa ķepas pēc lapām. Tiklīdz es divas reizes iebelzu Lielajam Skorpionam, visi atkal pamira.

Lielā Skorpiona acis pārtapa mazās šķirbiņās. Es jutu — viņš neieredz mani: dieva sūtnis sodījis viņu karavīru klātbūtnē, turklāt par kaut kādu sīkumu. Tomēr viņš neuzdrošinājās strīdēties ar mani.

Es pajautāju, cik viņš maksā dulnuma lapu vācē­jiem. Kad viņš atbildēja — divas lapas, karavīri atkal saspicēja ausis, droši vien gaidīja algas pa­augstinājumu. Es uzstāju, lai pēc darba Lielais Skorpions viņus kārtīgi pamielo, — un ausis vīlu­šās nolaidās.

Man nerūpēja viņu gaudulīgā elsošana, mani in­teresēja noslepkavotā karavīra ģimene. Es pavēlēju izmaksāt tai simt nacionālos prestižus. Lielais Skor­pions piekrita, bet, līdzko sāku prasīt, kur dzīvo bojā gājušā ģimene, neviens neizdeva ne skaņu. Kaķieši nebija raduši nodarbināt mēli citu labā. To es sapratu tikai pēc dažiem mēnešiem, bet Lielais Skorpions manas neinformētības dēļ ietaupīja na­cionālos prestižus.

Pēc lapu savākšanas vējš pastiprinājās, gaiss kļuva vēsāks, debesīs sāka peldēt melni mākoņi, taču lietus nelija. Bija «vētrainās sezonas» pats sā­kums, kad muižnieki parasti veda dulnuma lapas uz pilsētu. Kaut gan Lielais Skorpions bija ļoti ne­apmierināts ar mani, viņam nācās papūlēties iz­skatīties laipnākam, jo došanās ceļā bez manis būtu tīrā pašnāvība.

Izkaltētās lapas sasēja ķīpās. Katru ķīpu pēc kār­tas nesa divi kareivji, turklāt uz galvas. Priekšgalā stiepa Lielo Skorpionu: četru kareivju galvas bal­stīja viņa rumpi, divi garāki — kājas, viens karei­vis — kaklu. Kaķiešu valstī šis pārvietošanās veids bija visgodājamākais, kaut gan ne visai ērts. Nesē­jiem līdzās gāja divdesmit ģenerāļi ar mūzikas instrumentiem. Ja karavīri neievēroja disciplīnu, piemēram, ķīpās iecirta nagus, lai ieostītu dulnumu, tad ģenerāļi ar visizsmalcinātākajām skaņām deva ziņu Lielajam Skorpionam. Kaķiešu valstī ikvienai darbībai vajadzēja dot redzamu labumu, arī māk­slai: mūziķi parasti kalpoja par spiegiem.

Mana vieta kā visatbildīgākā atradās kolonnas vidū. Manis nešanai Lielais Skorpions bija paredzē­jis septiņus karavīrus, taču es atteicos no šīs vēlības un nolēmu iet kājām. Viņš nekādi negribēja pie­krist: citēja klasiķus, stāstīja, ka ķeizaru nesot div­desmit viens cilvēks, aristokrātu — septiņi, tā esot sena paraža, kuru nedrīkstot pārkāpt. «Pa zemi stai­gājošs aristokrāts apkauno savus priekštečus!:!» viņš deklarēja.

Es viņu pārliecināju, ka mani senči nebūs apkau­noti, ja mani nenesīs uz galvas. Tad viņš tik tikko neapraudājās un nodeklamēja divrindi:

— Tas, kas ed dulnuma lapas, Vienmēr būs aristokrāts.

—   Vācies tu ar saviem aristokrātiem! — es pār­traucu vinu, neatcerēdamies atbilstošu dzejisku ci­tātu.

Lielais Skorpions noelsas, droši vien sevi nolama- jās, taču atklāti neuzdrošinājās mani strostēt.

Kolonnas nostādīšana prasīja vairāk nekā divas stundas. Lielais Skorpions gan iekārtojās uz ne­sēju galvām, gan lēca zemē — un tā kādas reizes septiņas, jo kaķiešu kareivji nespēja mierīgi nostā­vēt. Tagad viņi zināja, ka ne jau vienmēr palīdzu Lielajam Skorpionam, tālab viņš neizrīkojās ar bozi, bet lamas bez belzieniem uz viņiem neatstāja nekādu iespaidu. Zaudējis cerības karavīrus izvietot taisnā līnijā, Lielais Skorpions padevās un lika doties ceļā.

Tiklīdz mēs izgājām, pie debesīm parādījās dažas baltastainās lijas. Lielais Skorpions nobijās — nelāga zīme —, atkal nolēca zemē un atlika doša­nos ceļā uz rītdienu. Galīgi nokaitināts, es izrāvu pistoli.

—  Vai nu tu iesi tūlīt, vai neiesi nekad!

Lielā Skorpiona fizionomija kļuva zaļgana. Viņš pavārstīja muti, taču nespēja izspiest ne vārdu. Viņš saprata, ka ar mani ķildoties ir bezcerīgi, taču arī zi­nāja, cik bīstami ir neticēt ļaunām zīmēm. Pagāja minūtes piecpadsmit, iekams viņš, viss trīcēdams, uzrāpās uz kaķiešu galvām. Beidzot mēs sākām kus­tēties. Vai nu no bailēm, vai nesēju neprasmes dēļ viņš bieži vēlās zemē, taču vienā mirklī atkal uztrau- sās atpakaļ — Lielais Skorpions svēti sargāja senču slavu.

Visur, kur tikai varēja kaut ko uzrakstīt — uz koku mizas, uz akmeņiem, uz sienām —, ar milzīgām, baltām zīmēm bija uzrakstīti apsveikumi un lo­zungi: «Sveicam Lielo Skorpionu!», «Lielais Skor­pions atdod visus savus spēkus valsts pārtikas ra­žošanai», «Lielā Skorpiona kareivji augstu tur tais­nības nūjas», «Tikai pateicoties Lielajam Skorpio­nam, sasniegta bagāta raža». Lai ceļā iepriecinātu Lielo Skorpionu, šos saukļus bija uzmālējis speciāls viņa sūtīts ziņnesis.

Ejot cauri nelieliem ciemiem, mēs redzējām lauku kaķcilvēkus. Tie, acis piemieguši, sēdēja un ar mu­gurām balstīja savas būdas. Mani ļoti pārsteidza tas, ka viņi pat nepaskatās uz mums. Ja viņi baidās no kareivjiem, kālab nenoslēpjas, bet, ja nebaidās, kāpēc sēž aizvērtām acīm? Un te es pamanīju, ka uz sēdošo galvām ir kaut kas uzsmērēts ar baltu krāsu, un, to apkopojot, iznāca lozungs: «Sveicam Lielo Skorpionu!». Lai gan laucinieki joprojām ne­atvēra acis, Lielais Skorpions viņiem cēlsirdīgi māja ar galvu, tencinādams par sirsnību.

Sie ciemati atradās viņa protekcijā, un skrandaino, netīro, izmocīto iedzīvotāju izskats bez vārdiem izteica, cik par viņiem «maigi rūpējies» aizbildnis. Es vēl stiprāk ienīdu Lielo Skorpionu. Līdz Kaķiešu pilsētai viens pats es būtu aizkļuvis, ilgākais, pus­dienā, taču pārgājiens ar kareivjiem prasīja pama­tīgas iemaņas un pacietību. Vispār kaķcilvēki spēj virzīties uz priekšu ātri, taču, kļuvuši par kareiv­jiem, zaudē šo spēju, tāpēc ka frontē ātra pārvieto­šanās ir pārāk bīstama. Pareizāk sakot, viņi zaudē šo spēju, kad jāiet uz priekšu, bet, tiklīdz ir nepie­ciešamība atkāpties, to atkal atgūst. Tāda nepiecie­šamība parādās katru reizi, kad iznāk tikšanās ar ienaidnieku.

Bija pāri pulksten vieniem dienā. Kaut gan debe­sīs peldēja mākonīši, saule cepināja visai pamatīgi. Karavīri vilkās, mutes plati atpletuši. Viņu vilna bija salipusi sviedros — es vēl nekad nebiju redzē­jis tik iespaidīgu armiju. Tālumā parādījās kāda dulnuma birztala, un Lielais Skorpions pavēlēja iet tieši caur to. Es iedomājos, ka viņš žēlo kareiv­jus, grib, lai viņi atpūšas ēnā. Bet, tiklīdz mēs bi­jām nokļuvuši pie birztalas, viņš man pajautāja, vai nevarētu to izlaupīt. — Lapas — sīkums, galve­nais — bagātināt armiju ar kaujas pieredzi, — viņš paskaidroja. Neko neatbildējis, es palūkojos uz saviem ceļabiedriem. Viņi jau atvēra mutes un iz­skatījās tīri žirgti. «Galu galā laupīšana — tā ir kaķiešu karavīru galvenā nodarbošanās,» es nodo­māju. «Viņi neieredz mani tāpat kā Lielais Skor­pions, un, ja es visu laiku draudēšu ar pistoli, viņi agri vai vēlu mani nositīs. Kas novērtēs manu lab­darību?» Es nojautu, ka sāku saindēties ar kaķiešu psiholoģiju — manu drošsirdību aizvien vairāk aiz­stāja pielāgošanās. Tikko es piekritu, Lielais Skor­pions nekavējās palūgt, lai es uzņemos operācijas vadību. Sajā reizē mana atbilde bija kategoriska: laupiet paši, bet mani nejauciet iekšā!

Karavīri jau sen sajuta, ka ož pēc laupījuma. Ne­nogaidījuši pavēli, viņi nometa ķīpas zemē un ar nūjām ķepās joza uz priekšu. Es nekad nebiju re­dzējis Lielo Skorpionu tik drošsirdīgu: vīrišķību pauda viņa izvalbītās acis, spalva saslējās stāvus, nūja uzšāvās gaisā. Karotāji neskrēja birzī iekšā, bet kā neprātīgi sāka joņot tai apkārt. Es nopratu — viņi izvilina no birzs sargus. Pamanījis, ka tas ne­dod nekādus panākumus, Lielais Skorpions iesmējās, karavīri — tāpat, un visa armija brāzās uz dul­numa lapām.

Piepeši no birztalas atskanēja kliedzieni. Lielais Skorpions sāka mirkšķināt acis, kuras nu vairs ne­bija apaļas, kareivji nometa nūjas, atkāpās un, sa­ķēruši galvas ķepās, iesaucās:

—   Tur ir ārzemnieks! Ārzemnieks!

Saimnieks, liekas, neticēja, taču viņa iebildums izskanēja bez sevišķas pārliecības:

—   Ārzemnieks? Es noteikti zinu — tur nav ne­kāda ārzemnieka …

Kamēr viņš murmināja, no meža iznāca liels daudzums kaķiešu kareivju un divas baltmatai- nas būtnes, bruņotas ar spīdošām nūjām. «Tie droši vien ir ārzemnieki,» es nodomāju. «Viņi ar ķīmijas palīdzību taisa kaut ko līdzīgu dzelzij. Ko man iesākt, ja Lielais Skorpions palūgs mani cīnīties ar viņiem?! Es pat nezinu, kas tās par spīdīgām nū­jām!» Lai gan es neuzsāku laupīšanu, tomēr sevi uz­skatīju par Lielā Skorpiona piekritēju. Viņa sakāve grautu arī manu autoritāti.

—   Ātrāk aizturi viņus! — Lielais Skorpions man čukstēja.

Beidzis prātot, es izņēmu pistoli un devos uz priekšu. Man par lielu izbrīnu baltmatainās būtnes (arī viņas bija līdzīgas kaķiem) apstājās. Lielais Skorpions pieskrēja man klāt, tālab es sapratu — sevišķas briesmas nedraud.

—   Sāc sarunas! — viņš čukstēja, slēpdamies man aiz muguras.

Es mazliet apjuku. Kāpēc viņš mani vairs nemu­dina uz kaušanos? Par ko man runāt ar šiem bal­tajiem radījumiem? Cilvēks vienmēr apmulst, kad no viņa prasa mazāk, nekā viņš gatavojies dot. Viens no maniem pretiniekiem, vērsdamies pie Lielā Skor­piona, izmeta:

—   Sodām tevi ar sešām dulnuma lapu ķīpām, katram pa divām.

Es ieskatījos ciešāk. Bija tikai divi baltie kaķieši. Kāpēc viņiem bija iznākušas sešas ķīpas?

—   Runā ar viņiem! — Lielais Skorpions stei­dzīgi čukstēja.

Joprojām nezinādams, ko runāt, es automātiski atkārtoju:

—   Sodām tevi ar sešām ķīpām …

Baltās būtnes pasmaidīja un apmierinātas pamāja ar galvu. Lielais Skorpions atviegloti nopūtās, taču es vēl neko nespēju saprast. Tikai tad, kad ķīpas atnesa un baltie kaķcilvēki man piedāvāja izvēlē­ties pirmajam, es apjēdzu — arī mani viņi ir ieskai­tījuši savā kompānijā. Nekas cits neatlika kā, at­bildot ar tādu pašu laipnību, atdot viņiem labākās ķīpas.

Ārzemnieki paklanījās:

—   Mēs arī drīz pabeigsim lapu vākšanu, vēl ar jums tiksimies pilsētā.

—   Vēl tiksimies … — es atkārtoju, noprazdams, ka atkal esmu saskāries ar kādu dīvainu paražu. Baltās būtnes pavēlēja saviem kareivjiem pievākt ķīpas un nozuda mežā.

Ieradies Kaķiešu pilsētā un parunājies ar citiem ārzemniekiem, beidzot tiku skaidrībā par šo piedzī­vojumu. Tā kā kaķcilvēki nespēj uzvarēt ārzemnie­kus, viņiem paliek tikai viena cerība — gan jau sveš­zemnieki cits citu apkaus. Lai stiprinātu savu vare­nību, ir nepieciešama enerģija, bet kaķi mēdz to iz­šķiest. Viņi dod priekšroku dievu pielūgšanai, lai ārzemnieki iepītos brāļu karā, kurš tūlīt ļaus vi­ņiem — kaķiešiem — kļūt stipriem, pareizāk sakot, dos iespēju ieraudzīt citu valstu vārgumu, kāds pie­mīt arī Kaķiešu valstij. Ārzemnieki bija atšifrējuši šo nodomu. Viņi nereti nonāca konfliktā ar Kaķiešu zemi, taču nekad nepieļāva, lai konflikti rastos starp pārējām valstīm. Viņi ļoti labi saprata, ka pat uzvara var pārvērsties par sagrāvi, ja viņi būs atšķirti. Un otrādi — apvienojušies viņi no kaķie­šiem var iegūt krietnu labumu. Tā veidojās ne tikai starptautiskā politika, bet arī visu ārzemnieku dzīve

Kaķiešu valstī. Šeit viņu galvenā profesija saistījās ar dulnuma birztalu apsargāšanu. Viņi vienojās, ka tās apsargās no vietējiem iedzīvotājiem, nevis viens no otra. Šo noteikumu pārkāpējs tika sodīts, tāpēc kaķieši augsti vērtēja ārzemniekus.

Iebraucējiem šāda sistēma nepavisam nebija slikta. Bet iedzimtajiem? Man neapzināti bija žēl Kaķiešu pilsētas iedzīvotāju, bet tad es nodomāju: «Viņi paši ir vainīgi, ka to pacieš, nevēlas būt stipri un žņaudz savus ciltsbrāļus ar ārzemnieku palī­dzību. Var respektēt tikai cienījamus ļaudis; kaķieši ir zaudējuši godu un sirdsapziņu — nav jābrīnās, ka viņus ārzemnieki nemaz netaisās sumināt.»

Pēc sarunas par šo tematu es ilgi mocījos ar drūmu garastāvokli.

Tomēr atgriezīšos pie Lielā Skorpiona. Kontribū­cijas nomaksāšana viņu nesarūgtināja, viņš pat uz­skatīja sevi par uzvarētāju — uzpūtīgā pozā uztrau- sies uz nesēju galvām, viņš izteicās: ja man neva­jagot tik daudz dulnuma lapu (tās man ne visai patīk), viņš esot gatavs tās atpirkt par trīsdesmit nacionālajiem prestižiem. Bija gan zināms, ka divas ķīpas maksā vismaz trīssimt prestižus, taču es ne­sāku kaulēties un vispār neatbildēju uz viņa priekš­likumu.

Saule jau slīdēja uz rietumiem, kad priekšā iz­nira Kaķiešu pilsēta.

Tikko es to ieraudzīju, diezin kāpēc secināju: šai civilizācijai drīz jāiet bojā. Es vēl nepārzināju ka­ķiešu civilizāciju. Tā daļa, ar kuru es saskāros laukos, manī pamodināja ziņkārību, vēlēšanos iz­pētīt tās īsto jēgu. Negribējās ticēt, ka šejienes kul­tūra būfu tikai vienas šausmas. Protams, civilizācija dažreiz iznīkst, tāpat mūsu Zemes vēsture arī nav bijusi rozēm kaisīta, taču, ja mēs spējām raudāt pat par vēstures nostāstiem, tad vēl bēdīgāk ir paša acīm vērot bojā ejošu civilizāciju. Pirms nāves cil­vēkam var būt ziedošs izskats, iznīcībai nolemta pil­sēta reizēm var likties trokšņaina, rosīga, un tomēr tā mirst — lēnām un nenovēršami. Atsevišķu cil­vēku var izglābt, bet pilsētu ne. Šķiet, likteņa drau­došais pirksts ir pacelts gan pār tās labajiem, gan sliktajiem iemītniekiem. Labo iemītnieku nav daudz; viņi vai nu steidzina savu bojāeju, vai arī raksta testamentus, viņu skumjie vai jautrie kliedzieni ir tikpat bezjēdzīgi kā cikādes sisināšana, kas mēģina klusināt rudens vēja gaudas.

So draudošo pirkstu es ieraudzīju virs Kaķiešu pilsētas iedzīvotājiem — spriežot pēc manas neiz­skaidrojamās nojausmas, drīz vien no viņiem pa­liks pāri tikai pīšļi un pelni.

Kaķiešu pilsēta izskatījās ļoti dzīvīga. Tās plā­nojums likās pats vienkāršākais — kā karā nomet­nei. Ne ielu, ne šķērsielu, vienīgi mājas un klajumi, precīzāk — viens liels klajums, kurā paceļas daudz bezkrāsainu māju. Teritoriju starp mājām piepilda pūlis; nav zināms, ar ko tas nodarbojas. Neviens neiet taisni, bet obligāti traucē citus. Par laimi, klajumi ir milzīgi, tāpēc gājēji saplūst straumēs, kuras triecas pret māju sienām gluži kā pret aiz­sprostiem. Es vēl nezināju, vai šīm mājām ir nu­muri. Ja ir, tad no piektā līdz desmitajam jāno­staigā kilometri divi. Vispirms tevi pasviedīs pa labi, pēc tam pa kreisi, vēlāk stūrēs uz priekšu, tad atbīdīs atpakaļ un tā tālāk. Sā ceļojuma laikā vari nejauši nokļūt līdz mērķim, bet vari arī neatgriez­ties mājās.

Kādreiz šeit katrā ziņā bijušas ielas, taču šauras, bīstamas, jo kaķcilvēki uzskata otram ceļa došanu par negodu. Iešana pa noteiktu ielas pusi īpaši rieb­jas viņu brīvajam garam. Ielu likvidēšana bija vie­nīgā izeja. Tiesa, no grūstīšanās tā neglāba, taču vis­maz saglabāja ne vienu vien dzīvību (kā redzat, dažreiz kaķieši rīkojas visai humāni). Bez atpūtas nojoņot kilometrus sešus, bet pēc tam atgriezties nav bīstami, tikai nogurdinoši gan. Starp citu, ne vienmēr nogurdinoši: daudzi brauc uz citu pilsoņu mugurām kā bezmaksas vilcienā. Es stingri nolēmu pārbaudīt savus minējumus un atrast bijušo ielu pēdas.

Pašā grūstīšanā nebija nekā sevišķa. Interesan­tāk bija kas cits — lielā ļaužu straume te cēlās, te noplaka. Ieraudzījuši uz ceļa akmentiņu, gājēji pie- tupās, pēcāk nosēdās, lai patīksminātos par nepa­rasto skatu. Klāt pienākušie arī apsēdās, no aizmu­gures kaķieši grūdās virsū — un tā izveidojās īsts virpulis. Pašiem pēdējiem nācās bradāt pa citu gal­vām. Sēdošie, aizmirsuši akmentiņu, sāka lūkoties uz blenzējiem, kuri tupēja; tad, kaut kur viens no otra sānmaļus būdami, sakliedzās divi paziņas. Mu­tulis tūlīt pārvietojās. Katrs uzskatīja par savu pie­nākumu palīdzēt paziņām sarunāties — tas vienmēr beidzās ar kautiņu. Izveidojās divi jauni mutuļi, bet paziņas jau sēdēja zemē un spēlēja šahu. Beidzot abi mutuļi savienojās vienā, šoreiz ap šahistiem.

Starp ļaužu straumēm var izveidoties savdabīgi sēkļi — pūlis pašķiras līdzīgi Sarkanajai jūrai, kad to šķērsoja izraēļi. Citādi es nevarēju iztēloties Lielā Skorpiona un viņa ļaužu aizkļūšanu līdz savām mā­jām Kaķiešu pilsētas centrā. Ieraudzījis ļaužu jūru, domāju, ka tā būs jāapiet, taču Lielais Skorpions ielauzās pašā galvu biezoknī. Nodārdēja mūzika, kuru sākumā es uzskatīju par izklīšanas pavēli, bet sapratu, ka esmu kļūdījies, kad ziņkārīgie ieintere­sēti metās pie muzikantiem. Lielajam Skorpionam bija cits aprēķins: mūzikas instrumentu pavadījumā viņa karavīri sāka ar rungām belzt garāmgājējiem pa galvu kā pa bungām. Tālab ļaužu straume pa­šķīrās. Pats dīvainākais — interese par mums ne­atslāba, kaut gan nūjas darbojās bez apstājas.

Bija manāma atšķirība starp lauku un pilsētu ka­ķiešiem. Pilsētniekiem bija redzams pakaušu pli­kums, kas droši vien radies ilgā vēsturiskā evolū­cijā un no karavīru nūjām. Atklājās, ka karavīri sit garāmgājējus ne jau ceļa attīrīšanas labad, bet cildenāku nodomu mudināti. Cenzdamies izlīst priekšplānā, ziņkārīgie grūstījās, spārdījās, pat koda. Priekšā stāvošie izmisīgi aizstāvēja savas pozīcijas, bet karavīri, vēlēdamies pāraudzināt savus ciltsbrā­ļus, slānīja visus pēc kārtas.

Uz iedzīvotājiem es skatījos ar ziņkārību un žē­lumu. Apkārtnes mājas mani neinteresēja: jau no paša sākuma tās šķita neglītas, katrā ziņā — ne­tīras, to sajuta pat mans deguns. Ja skaistumam ar netīrumiem ir kaut kas kopīgs, tad mani secinājumi par kaķiešu arhitektūru ir nepareizi, lai gan es jo­projām nevaru jūsmot par pili, no kuras dveš netī­rība.

Un tā es lūkojos tikai uz garāmgājējiem, taču drīz vien arī šī nodarbošanās kļuva neciešama, jo viņi, sastopoties ar manu skatienu, baismi brēca. Pil­sētas iedzīvotāji mazāk baidījās no ārzemniekiem nekā lauķi: viņi brēca aiz izbrīna, taču tas viņus netraucēja mūs grūstīt un uz mani rādīt ar pirk­stiem. Kaķieši ir neaptēstas būtnes: ko ierauga, uz to arī rāda. Tomēr es nespēju atteikties no Zemes paradumiem un cietu. Tūkstoši pirkstu bija pavērsti pret mani līdzīgi pistoles stobriem, bet aiz katra pirksta rēgojās ziņkārīgs deguns un spīdēja apa­ļas acis. Lūk, tie pievēršas manai sejai, pēc tam slīd pār krūtīm, kājām … Es neesmu dzejnieks, taču iztēles man netrūkst: man šķita, ka šie pirksti, de­guni un skatieni mani izkausēs pūlī, nolaupīs jeb­kādu individualitāti.

Tagad es neuzdrošinājos pacelt galvu. Tas man deva arī savas priekšrocības, jo viss ceļš bija vienās grambās un smirdošās peļķēs: es izvāļātos kā cūka, ja skatītos visriņķī. Iespējams, visā savā daudzu gad­simtu pastāvēšanas vēsturē, ar kuru kaķieši tā plātī­jās, viņi nebija labojuši ceļus. Es jau sāku ienīst vēs­turi, īpaši to, ko veido daudzi gadsimti.

Par laimi, mēs drīz nokļuvām līdz Skorpiona mīt­nei. Seit es pilnīgi sapratu, ka pilsētas kaķiešu nami sevišķi neatšķiras no tās nožēlojamās būdas, kura man bija ierādīta dulnuma birzī.

Lielā Skorpiona māja atradās, kā jau tika mi­nēts, pilsētas centrā. Tā sastāvēja no četrām aug­stām sienām bez logiem un durvīm. Tādas pašas bija arī kaimiņu mājas, kuras es ieraudzīju tikai tā­pēc, ka vakarā kļuva vēsāks un ziņkārīgo bija ma­zāk.

Virs sienām parādījās daži kaķu purni. Lielais Skorpions kaut ko uzkliedza, un purni pazuda. Pēc tam atkal parādījās, mūsu pusē nolaizdami resnas virves ķīpu pacelšanai. Jau satumsa, uz «ielas» vairs neredzēja neviena gājēja. Vēl nebija uzstieptas vi­sas ķīpas, kad karavīri kļuva nemierīgi; bija skaidri jūtams, ka viņi nevēlas turpināt darbu, kaut arī naktī redz gandrīz tikpat labi kā dienā.

Lielais Skorpions ar vislielāko iztapību jautāja man, vai es būtu ar mieru pārnakšņot šeit uz pali­kušajām ķīpām. Te pirmoreiz man kļuva žēl elek­trisko lukturīšu, kuri tika sadauzīti reizē ar kuģi. Būtu man tāds lukturītis, es varētu mierīgi bez uz­mācīgiem garāmgājējiem apskatīt Kaķiešu pilsētu. Spriežot pēc manas — laucinieka pieredzes, nakšņot zem klajām debesīm nav sliktāk kā kaķiešu namā. Un viņu mītnes es vēl paspēšu apskatīt. Lielais Skorpions ļoti priecājās, atlaida karavīrus un, ieķē­ries virvēs, nozuda aiz sienas.

Es paliku viens. Pūta vējiņš, zvaigznes likās spo­žākas nekā parasti, vārdu sakot, viss liecināja par rudeni. Tikai tuvākais smirdošais grāvis traucēja baudīt klusumu un nakts vēsumu. Lai aizdzītu šo smaku un arī ieturētu vakariņas, es apēdu dažas dulnuma lapas un sāku klaiņot turp un atpakaļ, pār­domājot dienā redzēto.

Man uzmācās daudzi jautājumi: «Kāpēc kaķcilvēki dienā ir tik aktīvi, bet naktī visi slēpjas? Varbūt tam cēlonis ir sabiedriskās nekārtības? Kā viņi var dzī­vot mājās, kurās nav gaismas, nav gaisa, bet tikai smirdoņa, netīrumi un mušas? Jā, saprotu — viņi baidās no laupīšanām! Taču visbriesmīgākā laupī­šana ir labāka par slimībām, kuras nolaupa tūksto­šiem dzīvību …» Man atkal šķita — redzu draudošo pirkstu, un es nodrebēju: «Ja tādai pilsētai uzbrūk mēris vai holera, tā būs tukša vienā nedēļā!» Sī pilsēta man kļuva aizvien pretīgāka: kā milzīga, melna ēna tā gulēja zem zvaigžņotās debess un ne- izdvesa ne skaņu, tikai smirdēja.

Dažas ķīpas aizvilcis tālāk no grāvja, es nogūlos uz tām un sāku lūkoties zvaigznēs. Guļasvieta iz­nāca tīri pieklājīga, taču man joprojām bija sērīgi. Es sāku pat apskaust kaķiešus. Kaut arī viņi dzīvo netīrībā, taču kopā ar saviem tuviniekiem, bet man uz Marsa nav neviena, tikai zvaigznes un Lielais Skorpions. Es rūgti nosmīnēju, acīs saskrēja asa­ras.

Iemigt neļāva doma par darbu — man jāsargā dulnuma lapas. Kad es jau noskaņojos ignorēt savas saistības, kāds uzsita man uz pleca. Es pielēcu kā­jās, izberzēju acis un ieraudzīju divus kaķcilvēkus. Vai tie nav rēgi — vēl pirms mirkļa taču te nebija neviena! Acīmredzot arī civilizētie cilvēki ir pakļauti māņticībai.

Vēl neapskatījis atnācējus, es nopratu, ka šie nav parasti kaķi, ja jau viņi uzdrošinās man pieskarties. Es piemirsu gan pistoli, gan to, ka atrodos uz citas planētas. — Sēdieties! — es sacīju; tas bija vienī­gais laipnais kaķiešu vārds, kas man tobrīd ienāca prātā.

Viņi mierīgi apsēdās. Tas mani vēl vairāk pār­steidza: pēc garajām uz Marsa pavadītajām dienām kaķcilvēki pirmo reizi tik brīvi atbildēja uz manu laipnību.

—   Mēs esam ārzemnieki, — tas, kurš bija apaļī­gāks, paziņoja. — Vari iedomāties, kāpēc mēs par to runājam?

Es apstiprinoši pamāju.

—   Tu taču arī esi ārzemnieks, — kalsenākais kat­ram gadījumam piemetināja.

Viņi runāja nepiespiesti un ar cieņu pret sarunu biedru — ne tā kā Lielais Skorpions, kas atzina tikai paša liekulīgos spriedelējumus, citiem neļaudams bilst ne vārdiņa.

—   Es atlidoju no Zemes.

—   O! — viņi izbrīnā novilka. — Mēs jau sen sapņojām stāties sakaros ar citām planētām, taču tas mums nekādi neizdevās. Mēs esam ārkārtīgi lai­mīgi, sastopot Zemes pārstāvi!

Abi piecēlās, kā apliecinādami cieņu. Es jutos no­nācis cilvēku sabiedrībā, un man no atmiņām kļuva tik skumji, ka es pat aizmirsu atbildēt uz laipnību. Viņi sāka mani iztaujāt par Zemi. Viņu runāšana bija vienkārša, skaidra, bez ceremoniāliem izskais­tinājumiem un vienlaikus arī laipna, vārdu sakot, normāla cilvēciska runāšana. Viņi, protams, bija simtreiz gudrāki par Lielo Skorpionu, nerunājot par pārējiem kaķiešiem; atnācēji man neapšaubāmi pa­tika.

Viņu valsti — viesi stastīja — saucot par Spīdošo valsti, un tā atrodoties septiņu dienu gājienā no Ka­ķiešu valsts. Bet šeit viņi nodarbojoties ar to pašu, ko es, — sargājot vietējo muižnieku birzis.

Pēc tam kad es viņus izjautāju par dzimteni, res­nais sacīja:

—   Zemes kungs! — (Iespējams, ka šī ir viscildi- nošākā uzruna, kuru viņš man spēja izdomāt.) — Mēs gribam izteikt jums priekšlikumu: savāciet šīs ķīpas un pārcelieties pie mums dzīvot!

Es gandrīz no pārbīļa palēcos.

—   Paskaidro, lūdzu! — resnais palūdza kalsena­jam. — Zemes kungs, šķiet, nesaprot mūsu nolūkus.

—  Vai mēs jūs pārbaidījām? — kalsenais smai­dīja. — Nomierinieties, mēs tikai ierosinājām. Lie­lais Skorpions tā vai tā nepratīs novērtēt jūsu uz­ticību un nebrīnīsies, ja jūs kļūsiet neuzticīgs. Vai tad jums nav zināmi Kaķiešu valsts tikumi?

«Viņi taču arī ir kaķi!» man pazibēja galvā.

Viņi uzminēja manas domas.

—   Jā, mūsu priekšteči bija kaķi, jūsējie…

—   … pērtiķi, — es pateicu priekšā.

—   Pilnīgi pareizi. Mēs visi esam cēlušies no diez­gan samaitātiem dzīvniekiem. ■— Viņš pētoši paska­tījās uz mani, it kā pārbaudīdams, vai tik tiešām esmu līdzīgs pērtiķim. — Taču atgriezīsimies pie dulnuma lapām. Lielais Skorpions nebūs noskumis par to pazušanu. Gluži otrādi — viņš visur izbazū- nēs, ka viņu apzaguši, un paaugstinās cenu pārpa­likušajai precei. Kad bagāto aplaupa, cieš tikai trū­cīgie.

—   Tieši tā. Starp citu, es solījos sargāt lapas un nevēlos rīkoties pret sirdsapziņu.

—   Pareizi, Zemes kungs. Savā dzimtenē mēs arī tā prātojam, taču šeit, Kaķiešu valstī, godīgums ir pilnīgs absurds. Atklāti runājot, tas vienkārši ir kauns, ka uz Marsa pastāv tāda valsts. Tās iedzīvo­tājus mēs neuzskatām par cilvēkiem.

—   Tieši tāpēc mums jābūt godīgiem. Lai arī viņi nav cilvēki, toties mēs esam cilvēki! — es katego­riski paziņoju.

—   Zemes kungs! — iejaucās resnais. — Mēs ne­būt nevēlamies, lai jūs mocītos ar sirdsapziņas pār­metumiem. Mēs atnācām brīdināt, lai jūs nepaliktu ar garu degunu. Ārzemniekiem vajag savstarpēji iz­līdzēties.

—   Varbūt Kaķiešu valsts tāpēc arī panīka, jo ār­zemnieki apvienojās pret to, — es iebildu.

—   Daļēji — jā. Tomēr pie mums — es domāju — uz mūsu planētas — karaspēka trūkums nekad nav bijis par iemeslu starptautiskās autoritātes pavāji­nāšanai. Galvenais iemesls parasti ir cilvēka tiesību pārkāpums. Ar tādu valsti neviens nevēlas sadarbo­ties. Mēs zinām, ka daudzējādi esam vainīgi pret Kaķiešu valsti, taču diez vai viņu dēļ gribēsim nai­doties ar citām zemēm. Kaut gan uz Marsa nav ma­zums vāju valstiņu, tomēr tās nav zaudējušas kai­miņu cieņu. Vājumam ir dažādi cēloņi; ģeogrāfis­kajam stāvoklim, dabas katastrofām — visam ir sava loma. Taču cilvēcisko normu ievērošana ir at­karīga no pašiem iedzīvotājiem. Rau, jūs, piemēram, esat viesis, kas atlidojis no Zemes, jūs neesat Lielā Skorpiona vergs, bet vai viņš jūs uzaicināja savā mājā? Pacienāja? Nē, viņš interesējās tikai par to, lai jūs sargātu viņa dulnuma lapas! Es jūs nemu- sinu, bet cenšos paskaidrot, kāpēc mēs, ārzemnieki, ienīstam Kaķiešu valsti.

Resnais pieklusa, lai atvilktu elpu, sarunā iekļā­vās kalsenais:

—   Pat ja jūs rit prasīsieties Lielā Skorpiona mājā, viņš jūs nelaidīs. Kāpēc? Vēlāk uzzināsiet. Šobrīd es vēlos jums paziņot tikai vienu: šejienes ārzemnieki dzīvo vienviet — pilsētas rietumu daļā — bez jebkādām nacionālām atšķirībām, gluži kā liela ģimene. Mums abiem uzticēta viesu uzņem­šana. Ikdienišķie viesi nāk tieši pie mums, bet jau- niņo sagaidīšanai mēs katru dienu izsūtām patru­ļas. Kāpēc mēs izveidojām atsevišķu koloniju? Tā­pēc, ka nav iespējams vietējos atradināt no netīrības. Viņu ēdiens — īsta inde, viņu ārsti… Bet viņiem vispār nav ārstu! Ir vēl citi iemesli, par kuriem pat­laban nav īstais laiks plaši un gari stāstīt. īsi sa­kot, mēs atnācām par jums parūpēties. Varat mums ticēt!

Es ticēju, pat spēju uzminēt iemeslus, kas tika no­klusēti. Taču es esmu nokļuvis Kaķiešu pilsētā — un man vispirms jāizpēta šī pilsēta. Nav šaubu, ka citas zemes ir interesantākas, teiksim, Spīdošā valsts ir daudz kulturālāka par šo. Un tomēr vēr­tīgāk ir izpētīt bojāejai nolemto civilizāciju. Es ne­gatavojos skatīties uz vēsturi ar pesimista acīm, cerēju kaut nedaudz palīdzēt vietējiem iedzīvotā­jiem. Jā, es ticēju sarunu biedru sirsnībai, tomēr nespēju pieļaut, ka šeit visi iedzīvotāji būtu tādi paši kā Lielais Skorpions.

Viesi atkal uzminēja manas domas.

—  Tūliņ neko neizlemsim, — resnais izmeta. — Vienalga, kad vien jūs atnāksiet pie mums, mēs būsim priecīgi. Labāk ejiet naktī (tas nav tik no­gurdinoši), taisni uz rietumiem. Uz redzēšanos, Ze­mes kungs!

Viņi nedusmojās, bet joprojām izturējās atklāti un laipni. Es biju ļoti pateicīgs par viņu iejūtību.

—   Paldies! Es noteikti aiziešu pie jums, bet vis­pirms visu gribu apskatīt savām acīm.

—   Esiet uzmanīgs ar šejienes ēdienu! Uz redzēša­nos! — viņi atkārtoja, un es nezin kāpēc atkal jutu, ka esmu rīkojies pareizi, neiedams viņiem līdzi. Vie­tējos iedzīvotājus var audzināt, viņi ir tādi miermī­līgi: karavīri viņus kulsta, bet šie smejas! Tiklīdz satumst, viņi liekas uz auss un neizdveš ne ska­ņas. Vai tad šo tautu nevar atmodināt? Ja viņiem rastos labs vadītājs, viņi katrā ziņā varētu kļūt paši mierīgākie un cienījamākie pilsoņi.

Es nevarēju iemigt. Manā iztēlē uzplaiksnīja ne­skaitāmas rožainas ainas: Kaķiešu pilsēta pārbū­vēta, pārvērsta par nepārskatāmu puķu dārzu, vis­apkārt tīrība, kārtība, skaistas skulptūras, čivina putni, skan mūzika …

Lielais Skorpions nepateica pat paldies par to, ka es viņam biju nosargājis ķīpas, pat nepainteresējās, kur es gulēšu nākošajā naktī. Katrā ziņā ne jau viņa mājā.

—   Nē, nē! Ja tu dzīvosi kopā ar mums, tevi pār­stās cienīt. Tu taču esi ārzemnieks. Kāpēc gan tev neiet uz ārzemnieku kvartālu?

Kāda nejēdzīga bezkaunība! Spīdošās valsts iedzī­votāju paredzējumi piepildījušies.

Savaldījis niknumu, es mēģināju paskaidrot, kāpēc man gribas palikt šeit. Pēc tam liku manīt, ka ne­gribu dzīvot viņa mājā, bet tikai vēlos to apskatīt, pēc tam iešu projām. Viņš tomēr nepiekrita. To va­rēja gaidīt: birztalā pavadītajos mēnešos es pat nezināju, kur viņš nakšņo. Tagad viņš varbūt bai­dās, ka iekļūšu viņa dulnuma lapu noliktavā. Ja es

būtu gribējis viņus apzagt, es to būtu varējis izdarīt jau vakarvakarā.

Lielais Skorpions noraidoši papurināja galvu — viņš nevarot pieņemt mani, jo mājās esot sievietes. Loģisks arguments, kaut gan mans skatiens sievie­tēm neko nenodarītu. Starp citu, es jau aizkladzinā- jos. Lielajam Skorpionam bija padomā kaut kas cits.

Sajā mirklī virs sienas parādījās veca kaķa galva — pilnīgi sirma, līdzīga izžuvušam ķirbim, turklāt ar ūsām. Tas bija Lielā Skorpiona tēvs.

—   Mums nevajag ārzemnieku! Nevajag! Nevajag! Nevajag! — viņš noņaudēja.

Es tik tikko neiesmējos, taču jutu cieņu pret veco kaķi ar ķirbjveidīgo galvu: viņš vismaz nebaidījās no stiprajiem, viņš tos pat nicināja. Nicinājums droši vien izpaudās nepieklājībā, un tomēr šajā večukā bija vairāk cilvēcības nekā Lielajā Skorpionā.

Te mani pasauca sāņus kāds jauniņš radījums, bet Lielais Skorpions, izmantojot situāciju, aiz­šmauca aiz sienas.

Jaunais kaķcilvēks bija Lielā Skorpiona dēls. Par šo satikšanos es ļoti nopriecājos: tagad es vienlai­kus varēšu iepazīties ar trim paaudzēm. Kaut gan vecākā paaudze ir vēl dzīva un, kā redzams, sa­glabājusi savu ietekmi, tomēr tā pieder pagātnei. Lai konstatētu Kaķiešu valsts slimību, tās pulsu vaja­dzētu skaitīt jaunatnei.

—   Vai tu no tālienes? — Mazais Skorpions man jautāja. Viņam bija vārds, taču ērtības labad es viņu dēvēšu tā.

—   No tālienes, no lielas tālienes! — es iesaucos. — Vai tas večuks ir tavs vectēvs?

—   Jā, viņš uzskata, ka visas sodības izraisījuši ārzemnieki, un ļoti baidās no viņiem.

—  Vai viņš arī ēd dulnuma lapas?

—   Iedomājies — ēd, kaut gan tās ievestas no ār­zemēm. Viņš domā, ka tādā veidā dara negodu ār­zemniekiem.

Apkārt jau drūzmējās diezgan daudz garāmgā­jēju, kuri, mutes atvēruši un acis izbolījuši, aplū­koja mani gluži kā briesmoni.

—   Vai mēs sarunai nevarētu atrast mierīgāku vietiņu?

—   Kur vien mēs iesim, viņi mums sekos, tad jau labāk runāsim tepat. Viņi nemaz neklausās, viņi tikai glūn uz tevi.

Man patika Mazā Skorpiona vaļsirdība.

—   Labi, paliksim šeit. Pastāsti par savu tēvu!

—   Viņš ir progresīva personība, vismaz tāds viņš bija līdz divdesmit gadu vecumam. Toreiz viņš uz­stājās pret dulnuma lapām, taču pēc tam mantoja vectēva birztalu. Viņš cīnījās par sieviešu tiesībām, bet tagad tevi nelaiž pie mums, jo viņa mājā ir sievietes … Vectēvs bieži runā, ka arī es tāds kļū­šot; brieduma gados visi atceras senču novēlēju­mus. Vectēvs, izņemot novēlējumus, citu neko ne­zina. Tēvs ir mazliet citāds. Jaunībā viņš pat atda­rināja ārzemniekus, tagad izmanto toreiz iegūtās zināšanas, lai iedzīvotos. Kad vajag ieviest kādu jauninājumu, viņš to dara pašlabuma dēļ. Tāpēc viņi abi ar vectēvu ir vienādi.

Mani apstulbināja sarunu biedra stāsts, un es aizmiedzu acis. Man šķita, ka viņš uzzīmējis kāda sabiedrības virpuļa ainu: ārpus riņķa kaut kas mirgo, bet iekšpusē necaurredzama tumsa. Vai kād­reiz šī tumsa izklīdīs — tas atkarīgs no tādiem kā Mazais Skorpions. Protams, es vēl nezināju viņa patiesos uzskatus, iespējas.

—   Tu arī ēd dulnuma lapas? — es piepeši nopra­sīju, it kā šajās lapās slēptos visu nelaimju aizsā­kumi.

—   Ēdu, — Mazais Skorpions atbildēja.

Gaismas stars, kas, šķiet, bija iemirdzējies virpulī,

nodzisa.

—   Kāpēc? Atvaino par nekautrību.

—   Bez tām nav iespējams cīnīties.

—   Cīnīties? Varbūt pielāgoties?

Mazais Skorpions klusēja.

—       Jā, var arī sacīt — pielāgoties… — viņš bei­dzot atbildēja. — Esmu bijis ārzemēs, redzējis pa­sauli, taču ļaudīm, kuri nevēlas neko darīt, var tikai pielāgoties, citādi neizdzīvosi.

—   Vai tad tu pats nespēj darboties?

—       Veltīgi! Ko gan es nozīmēju, būdams viens pret šo stulbo, naivo, nožēlojamo un savās noska­ņās mainīgo pūli; pret karavīriem, kuri prot tikai vicināt nūjas, izlaupīt dulnuma birzis un izvarot sievietes; pret visziņiem, tuvredzīgiem, patmīlīgiem un bezkaunīgiem politikāņiem?! Galu galā — paša galva dārgāka …

—   Un tā domā visa jaunatne?

—       Jaunatne? Tās pie mums nav. Precīzāk sakot, viņi tikai pēc saviem gadiem atšķiras no veca­jiem… — Iespējams, viņš nolamājās — es nesa­pratu šo vārdu. — Reizēm mūsu jaunie ir sirmāki par vecajiem, sliktāki par manu papiņu.

—       Jāatceras kaitīgās vides ietekme, — es cen­tos precizēt. — Nebūsim pārāk bargi!

—        Kaitīgā vide, protams, traucē, taču tā spēj arī pamudināt. Jaunatnei jābūt dzīvai, bet mūsu gada­gājums jau no dzimšanas ir kā tāds pusdzīvs. Visi viņi ir neapmierināti, bet, tiklīdz gūst sev kaut ma­zāko labumu, burtiski, niecīgu, tūlīt viņu labie no­domi zūd …

Tagad es jau uztraucos:

—       Tu droši vien pārspīlē. Nedusmojies uz mani, bet vai ir vērts kļūt par spriedelējošu pesimistu, ku­ram vienkārši trūkst drosmes? Savu neprasmi dar­boties tu attaisno ar svešiem grēkiem, tāpēc arī visu redzi drūmās krāsās. Paskaties apkārt — un pa­saule vairs neliksies tik bezcerīga.

—   Iespējams, — Mazais Skorpions nosmīnēja. — Taču šo pētniecisko darbu es atstāju tavā ziņā. Tu, ieradies no tālienes, nav šaubu, visu ieraudzīsi skaidrāk nekā es.

Mūs ielencošais dīkaču loks savukārt jau bija pa­spējis izstudēt, kā es mirkšķinu acis un atveru muti. Patlaban viņu ziņkāre koncentrējās uz manām bik­sēm. Man vēl bija vesela kaudze jautājumu Maza­jam Skorpionam, taču visriņķī vairs nebija neviena svaiga gaisa malka. Es lūdzu jauno paziņu atrast man kādu mājvietu. Sākumā arī viņš ieteica doties uz ārzemnieku kvartālu, turklāt viņa argumentos bija vairāk filozofiska aspekta nekā to divu kaķiešu ārzemnieku apgalvojumos.

Beidzot viņš teica:

—  Es nedomāju, ka tu nopietni ķersies pie mūsu dzīves izpētes. Tavs dedzīgums drīz izplēnēs. Ja tik tiešām tu esi izlēmis šeit apmesties, es varu samek­lēt vietu. Tiesa, tā būs vērtīga vienīgi ar to, ka tajā mājā neēd dulnuma lapas.

—   Galvenais, lai būtu vieta, pārējais ir sīkums! — es iesaucos, cenzdamies aizdzīt domu par ārzem­nieku kvartālu.

Es iekārtojos vēstnieka mājā. Pats saimnieks sen jau miris, bet viņa atraitnei bija viena īpatnība (kādreiz viņa braukusi uz ārzemēm): viņa neēda dulnuma lapas un par to atgādināja simt reižu dienā. Lai arī kā, es beidzot biju ieguvis paspārni un ar jauna kaķēna lepnumu uzrāpos uz sienas, lai ieraudzītu pilsētas mājas iekšpusi.

Kad es pieskāros šai sienai, mana sirds viegli ietrīsējās: man likās, ka siena drusciņ šūpojas. Var­būt es meloju, taču no mana pieskāriena nodrupu- šais māls bija tiešām īsts. Siena it kā atgādināja jēlu māla plāceni — par to es galīgi pārliecinājos, kad biju nokļuvis līdz pašai augšai.

Jumta, kā jau te parasts, nebija. Ko gan dara šajā mājā lietus laikā? Ziņkārība vēl vairāk mudi­nāja mani šeit padzīvot. Mājas iekšpusē pusotru metru no sienas sākās koka paaugstinājums ar cau­rumu, kurā parādījās sūtņa atraitne.

Viņas platā seja un caururbjošais skatiens mani nepārsteidza, tikai pelēkie matiņi, kas rēgojās caur biezo pūdera kārtu, galvu darīja līdzīgu sarmas pārklātam acainam ķirbim. Tas mazliet mulsināja.

— Mantas vari likt uz paaugstinājuma, visa augša ir tava, bet lejā tev nav ko darīt. Baroju divas reizes: rītausmā un krēslas stundā, — neno­kavē! Dulnuma lapas mēs neēdam, naudu maksāsi iepriekš. — Sūtņa atraitnei bija kāds priekšstats par diplomātiskajām attiecībām.

Es noskaitīju naudu — no tiem piecsimt nacionā­lajiem prestižiem, kurus ciematā biju saņēmis no Lielā Skorpiona. Man piederēja tikai tas, kas mu­gurā; tā arī labāk, jo būtu muļķīgi ienest mēbeles mājā, kurā ir tikai paaugstinājums un četras sie­nas. Galvenais — neiekrist paaugstinājuma cau­rumā, viss pārējais būs kārtībā. Taisnību sakot, va­jadzēja baidīties ne tikai no cauruma: paaugstinā­jums bija klāts ar māla kārtu — tā smaka nepavi­sam nesaistījās ar priekšstatu par vēstnieka rezi­denci. No augšas cepinās — apakšā smirdēs. Nu jau es sapratu, kāpēc kaķcilvēki caurām dienām slafstās pa ielu.

Nepaspēju sekot viņu piemēram, kad caurumā pa­rādījās madāma, bet aiz viņas — astoņas jaunākas kaķietes. Mani aizdomīgi nopētījušas, viņas pār­lēca pāri sienai. Arī sūtņa atraitne, tikusi uz sienas, atskatījās un ierunājās:

—   Mēs aizejam, uz redzēšanos! Ko tu padarīsi — pēc vīra nāves visas šīs stulbenes uzgūlās ma­niem pleciem. Ne naudas, ne vīra, tikai pieskatāmas astoņas jauniņas draņķes. Dulnuma lapas mēs ne­ēdam. Vīrs bija sūtnis, man, viņa sievai, rau, tagad no rīta līdz vakaram jānoņemas ar šitām palaistu- vēm.

Sūtnienei atlika tikai aizvākties, jo citādi viņai aptrūktu lamuvārdu. Viņa, par laimi, izrādījās sa­prātīga un tādēļ nozuda.

Es no jauna apjuku minējumos. Kas gan ir šīs jaunās sievietes? Sūtņa meitas, māsas vai mīļākās? Iespējams — mīļākās. Tādas var būt arī Lielajam Skorpionam, tāpēc jau viņš mani nelaida savā mājā. Varu iedomāties, kāda netīrība, haoss un smir­doņa valda tur, zem paaugstinājuma, kur vecā kaķe sargā, kā pati izteikusies, palaistuves. Nebija vērts apmesties tādā mītnē, taču nauda samaksāta, vis­maz jāpaskatās, kas notiek apakšā. Varbūt izmantot saimnieces prombūtni? Nē, tomēr neērti. Kamēr es svārstījos, virs sienas atkal parādījās sūtnienes galva:

—  Ātrāk nāc ārā no mājas — kas nu tādus nepazīst, līdīsi izglūņāt!

Mulsi pakļāvies, pārlīdu pāri sienai. Kurp lai eju? Aprunāties var vienīgi ar Mazo Skorpionu, kaut gan viņš ir skeptiķis. Bet kur viņu patlaban atra­dīsi? Mājās viņa, protams, nav, meklēt uz ielas ir tikpat bezcerīgi kā adatu siena kaudzē. Izspraucos cauri pūlim un ieraudzīju tālumā mājas, kuras, iespējams, piederēja aristokrātijai vai valdības iestā­dēm, jo tās bija daudz augstākas par pārējām. Jo tālāk no centra, jo mazākas un sliktākas celtnes. Kā redzams, bodītes un nabadzīgo mitekļi. To iz­protot, pilsētā ir viegli orientēties.

No pūļa iztraucās sieviešu — kaķeņu bars (viņas parasti ir gaišākām sejām), kas virzījās tieši uz mani. Es apmulsu: Lielais Skorpions un sūtniene man bija likuši noprast, ka vietējās sievietes esot ļoti nomāktas, bet šīs klaiņo, kur grib, — tām jā­būt apšaubāmas uzvedības sievietēm. Jaunatnācē­jam labāk piesargāties. Es nepaspēju pazust, kad padzirdu Mazā Skorpiona balsi:

—   Jau uzsāki izpēti?

Izrādījās, ka viņš ir tas, kas ved pie manis sie­vietes. Vienā mirklī es biju ielenkts.

—  Nu, vai uzdāvināt vienu? — Mazais Skor­pions, pametis aci uz pavadonēm, smējās. — Sitā ir Ziediņš, tā ir Dulnuma — pārāka par dulnuma lapām —, bet šo sauc Zvaigznīte …

Viņš iepazīstināja ar visām, es atcerējos tikai dažu viņa paziņu vārdus. Dulnuma pamirkšķināja man, un es apjuku. Ja šīs ir ielenes, man nebūtu lieki padomāt par savu reputāciju, ja godīgas mei­čas, tad jāpiesargās viņas apvainot. Godīgi sakot, es ne visai ieredzu sievietes. Viņu tieksme smiņ- ķēties, manuprāt, liecina par viltu un nedabiskumu. Protams, dažas nelieto smiņķi, bet tādēļ jau viņas nav mazākas liekules. Vispār es cenšos turēties tā­lāk no sievietēm un cienīt viņas no attāluma.

Mazais Skorpions, var jau būt, saprata mani un jokodams grūstīja kaķenītes:

—   Ejiet, ejiet! Ļaujiet mums pafilozofēt!

Meitenes iesmējās un pazuda pūlī, bet es jopro­jām apjucis stāvēju.

—   Vecie darboņi dod priekšroku mīļākām, jau­nie — precas, taču mēs, būdami piestūķēti ar ve­cajām tradīcijām un ienīzdami jaunās, nemīlam ne sievas, ne mīļākās, — Mazais Skorpions domīgi noteica. — Tad jau labāk ■— vienkārši izklaidēties. Jā, tā ir pielāgošanās, bet kurš gan atteiksies pielāgoties sievietēm?

—   Tavas pavadones izskatās kā … — man trūka vārdu viņu raksturošanai.

—   Viņas ir tādas pašas kā visas pārējās sievietes. Tās var gan ierobežot, gan mīlēt, gan cienīt, gan barot — pēc katra patikšanas. Sievietes pašas ne­kad nemainās. Jau mana vecvecmāmiņa pūderējās, to dara ir vecmāmiņa, ir māte, ir māsas, ir šīs meičas, šo meiču mazmeitas arī mālēsies. Iespundē istabā, viņa pūderēsies, izlaid uz ielas — darīs to pašu.

—   Tu atkal savu! — es iesaucos.

—   Ko nozīmē «savu»? Atzīstot sieviešu vājības, ar to viņām izrādām cieņu. Tieši viņu dēļ vīrieši melo bez atelpas, kļūst vai nu par svētajiem, vai par zvēriem. Bet sievietes vienmēr ir tīras, vienmēr cī­nās, pūderē seju, kad tā no dzimšanas nav īpaši skaista. Ja vīrieši nojaustu, ka viņu pašu sejas nav pietiekami skaistas, viņi arī pūderētos, pirms nekau- nēdamies pārtaptu gan par svētajiem, gan par zvē­riem.

Es aizdomājos, nesaprazdams, vai arī viņš pats tic savai komiskajai teorijai. Bet Mazais Skorpions turpināja:

—   Patlaban tu redzēji tā sauktās jaunās sie­vietes, mana tēva un sūtnienes nāvīgākās ienaid- nieces. Tas nenozīmē, ka tēvs būtu gatavs ar viņām izkauties, viņš vienkārši neieredz šos sievišķus, jo tos nevar pārdot — kā savas meitas — vai arī iespundēt mājās — kā mīļākās. Viņas nevarētu uzska­tīt par stiprākām un gudrākām kā, piemēram, sūt- nieni vai manu māti. Viņas ir vēl sievišķīgākas, vēl slinkākas, vēl aprobežotākas, taču pūderējas labāk. Sievietes ir ļoti jaukas, pat tāds mizantrops kā es nevaru neaizrauties ar viņām.

—  Vai tad viņas audzināja jaunajā garā?

—   Audzināja? — Mazais Skorpions iekliedzās dī­vainā uzbudinājumā. ■— Pie mums visur audzina, iz­ņemot skolu. Vectēvs lamājas — audzināšana, tēvs tirgojas ar dulnuma lapām — audzināšana, sūtniene dzīvas aprok astoņas vīra mīļākās —■ audzināšana, smirdošs grāvis ielas vidū — audzināšana. Tai kalpo arī karavīri, kas ar nūjām belž citiem pa galvu, arī sievietes, kuras prot pūderēties labāk par citām. Kad man piemin audzināšanu, es apēdu kādu desmitu dulnuma lapu, citādi man ir pretīgi.

—  Vai šeit ir daudz skolu?

—   Daudz. Vai tad tu neesi redzējis?

—   Nē.

—   Vajag apskatīt. Pie mums visur ir kulturas iestādes. Kāds tām sakars ar kultūru, tas ir cits jautājums, bet iestādes ir, — Mazais Skorpions no­smīkņāja un pēkšņi atmeta galvu: — Nelāga bū­šana, uz lietu taisās.

Debesīs vēl bija pamaz mākoņu, vējš gan pūta aizvien stiprāk.

—   Laiks doties mājup! — Mazais Skorpions pazi­ņoja, acīmredzot baidīdamies no lietus. — Kad no­skaidrosies, satiksimies tepat.

Ļaužu straume aizdrāzās, it kā to būtu skārusi vētra. Arī es jozu, lai gan zināju: mājā bez jumta gaidāma izmirkšana. Vienkārši gribējās skriet kopā ar pārējiem un skatīties, kā visa pilsēta, vai prātu zaudējusi, rāpjas pa sienām.

Uztrauca jauna vēja brāzma, debesis tūlīt sa­tumsa, milzīga, sarkana zibens šautra atlidoja līdz pašai zemei un šķērsoja namu līniju. Nogranda pērkons, bet pēc tam no debesīm sāk krist lietus lā­ses vistas olas lielumā. Tālumā kaut kas nošalkoja, lietus uz mirkli pierima, debesis drusciņ noskaidro­jās, tad pēkšņi — atkal vējš, jauns zibens spēriens, lāses saplūda spēcīgā straumē. Debesis izzuda. Pēc tam lietus straumes negaidot izliecās, ietrīsējās un arī pagaisa. Izzuda viss, izņemot zibens uzliesmo­jumus.

Jau biju izmircis līdz ādai, galvenais — nevarēju saprast, kur ir mana māja. Pie kādas sienas pie­stājies, gaidīju jaunus zibeņus. Man likās, ka debe­sīs iespīdas gigantiska, melna sātana acis — nav brīnums, ka šis spīdums traucēja atrast ceļu. Ak, vienalga, kam pieder tā māja, — līdīšu iekšā, tad jau redzēs! Būdams augšā uz sienas, kura kaut kā pazīstami sašūpojās, apjēdzu, ka esmu nejauši uz­dūries sūtnienes mājai. Tajā mirklī uzliesmoja ne­parasti spilgts zibens, pērkons it kā ietriecās tieši manī, siena salīgojās, nosvērās sāņus — un es, aizmiedzis acis, lidoju diezin uz kurieni.

Pērkona dārdi sāk attālināties. Dzirdu to sapnī vai nomodā? Cenšos atvērt acis, tomēr nespēju, jo man liekas, ka viss sūtņa mājas māls aizķepējis man seju. Tā arī ir, un es tiešām nesapņoju. Nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas — tās ieraktas akme­ņos un mālos, it kā mani kāds zemē būtu iebak­stījis sēklas vietā.

Beidzot izbrīvēju rokas un izberžu acis: sūtņa māja pārvērtusies par bezveidīgu mālu kaudzi. Es pieslienos un saucu pēc palīdzības — neraizējos par sevi, bet par saimniekiem, kuri droši vien ir dzīvi aprakti. Vēl krīt lietus lāses, uz manu klie­dzienu neviens neatsaucas. Kaķieši taču bīstas no ūdens — neparko nenāks, kamēr debesis nebūs no­skaidrojušās.

Beigu beigās izkārpījies no māliem, es kā negudrs sāku rakties, pat nepaskatījies, vai esmu ievainots. Atkal saucu glābējus: kaķieši atskrēja, taču nolīda pie malas. Nācās ilgi skaidrot, ka jāglābj ar zemi apbērtās sievietes. Kaķcilvēki pievirzījās tuvāk un atkal sastinga. Te atcerējos, ka viņus veltīgi lūgties, meklēju naudu: tā, par laimi, atradās kabatā.

—   Ikviens, kurš palīdzēs atrakt apbērtos, saņems vienu nacionālo prestižu!

Man līdz galam nenoticēdami, viņi tomēr atdzīvo­jās. Es pagrozīju pirkstos monētu. Dīkači metās uz priekšu kā lapseņu spiets, taču katrs pagrāba tikai vienu akmeni vai ķieģeli, acīmredzot gribēdami ie­dzīvoties uz mana rēķina. Labi, velns ar viņiem, ja tikai palīdzētu atrakt! Turklāt viņiem, lai cik tas dīvaini liktos, darbs veicās — gluži kā skudrām, kas aizvelk rīsu kaudzīti. Pēc maza brītiņa no paze­mes atskanēja balss. Es jau nomierinājos, taču tū­līt apjēdzu: dzirdu tikai saimnieci. Kad aizvāca visu nogruvumu, es ieraudzīju, ka viņa sēž tieši caurumā, bet pārējās sievietes paaugstinājums saspiedis un tās nekustas. Es gribēju palīdzēt viņai piecelties, taču viņa sašutumā atgrūda manas rokas:

—   Neaiztiec mani — sūtņa atraitni! Tūlīt dodiet atpakaļ visus manus ķieģeļus, ja ne, iešu sūdzē­ties Viņa Augstībai!

Viņas acis bija aizķepušas ar māliem, tomēr viņa bija noģiduši, ka māja tiek izlaupīta, jo pazina sa­vus mīļos ciltsbrāļus.

Starp citu, ķieģeļu meklēšana bija veltīgs darbs. Daži palīgi saujās stiepa prom pat zemi. «Lūk, kur ļaudis noved nabadzība,» es nodomāju. «Viņi uz­skata: labāk mājās atgriezties ar zemes sauju nekā bešā.» Sūtniene nobrucināja mālu no galvas, atse­dzot sašvīkātus vaigus, lielu punu pakausī un naidā degošas acis. Pēkšņi viņa pieklibodama metās pa­kaļ kādam laupītājam un ar īstas kaķes izveicību ar zobiem ieķērās tam ausī. Tas iebļāvās un sāka at­kauties, ar ķepām dauzīdams sūtnienes vēderu. Viņi ilgi riņķoja uz vietas. Tad madāma, pamanījusi vienu no savām mirušajām meičām, palaida vaļā aizskārēju — un viņš kā bulta aizšāvās prom. Pā­rējie palīgi, izbailēs noelsdamies, izklīda. Apkam­pusi meitenes līķi, vecenīte rūgti apraudājās.

«Viņa tak tomēr nav nejūtīga!» es nodomāju, taču necentos viņu mierināt, jo viņa izskatījās satra­kota — es baidījos par paša ausīm.

Sātīgi izraudājusies, viņa paskatījās uz mani:

—   Tu esi pie visa vainīgs! Tu sagāzi manu māju, bet viņi to izlaupīja. Jums no manis neizdosies aiz­bēgt! Es sūdzēšos Viņa Augstībai, un viņš jūs vi­sus sodīs!

—  Es netaisos bēgt, — klusi sacīju. — Gluži otrādi, es gribu jums palīdzēt.

—   Es ticu tev, jo tu esi ārzemnieks. Bet par tiem neliešiem vajadzēs sūdzēties Viņa Augstībai. Lai tos izkrata un tad — nāvi ikvienam, pie kura atradīs kaut vai ķieģelīti. Es esmu sūtņa sieva!

Aiz niknuma no viņas mutes šķīda siekalas, rei­zēm pat gluži asiņainas. Es nezināju, vai madāma var tikt klāt pie ķeizara, tomēr sāku viņu mierināt, baidījos, ka nesajūk prātā.

—   Vispirms apbedīsim viņas …

—  Vai tu zini, kā viņas apglabāt? Man pietika ķibeles ar dzīvajām netiklēm. Vari pats noņemties ar viņām!

Es pieklusu, jo man nebija priekšstata par ka­ķiešu bērēm. Sūtnienes skatiens kļuva arvien šaus- monīgāks: no neprāta ugunīm acīs, šķiet, izžuvušas asaras, acu āboli izstaro kaut kādu fosforescējošu spozmi.

—   Ļauj vismaz tev pasūdzēties! — viņa ieklie­dzās. — Es esmu sūtņa atraitne, neēdu dulnuma la­pas, man nav ne naudas, ne vīra, — ļauj vismaz tev pasūdzēties!

Es sapratu — večiņa tik tiešām nojukusi: viņa jau bija aizmirsusi, ka uzskatījusi mani par nelai­mes vaininieku, un gribēja man izteikt visu, kas uz sirds.

—   Lūk, šo raganu, — viņa pabakstīja ar pirkstu vienu no līķiem, — mans vīrs paņēma, kad tai bija tikai desmit gadu. Miesa vēl nebija nobriedusi, bet vīrs ap to jau mielojās. Atceros, pirmajā mēnesī, tikko satumst, tā šitā ragana sāk raudāt, sauc papu un mammu, man ķeras pie rokas, lūgtin lūdzas, lai viņu nepametu. Taču es, būdama tikumīga sieva, nevarēju strīdēties ar sūtni tādas desmitgadīgas draņķes dēļ. Netraucēju vīram baudīt dzīvi — esmu tak viņa sieva. Bet šitā ragana, tikko saimnieks tu­vojas, tūlīt laiž vaļā traku bļaušanu. Pat tad, kad vīram viskarstākā mīlināšanās, šī kliedz: «Sūtņa kundze, sūtņa kundze! Mīļā, glābiet mani!» Vai es būtu līdzīga viņai, vai es spētu traucēt saimnieku baudas brīdī? Pēc tam viņa gulēja kā mirusi — varbūt tēloja, bet varbūt patiešām zaudēja samaņu. Man tur nebija nekādas darīšanas. Es viņai grūdu ēdienu, zāles, bet šitā draņķe ne reizi man nepatei­cās. Pēc tam viņa izauga un tā saņēmās, ka pati bija spējīga aprīt sūtni. Kad viņš ņēma jaunu skuķi, tā ragana šņukstēja no rīta līdz vakaram, atkal centās pierunāt mani iejaukties, bet es tak biju sūtņa sieva! Ja viņš nepirks skuķus, kas gan cienīs viņu? Viņa vēl mani apvainoja, ka es netaupu vīru, ļauju viņam sabeigties.

Vecene atgrūda no sevis mirušās kaķietes galvu un nogrāba aiz matiem citu.

—   Šitā draņķe bija no prostitūtām. Caurām die­nām ēda dulnuma lapas un arī manu viru centās pie tām radināt. Bet vai sūtni, kas ēd dulnuma lapas, laidīs uz ārzemēm? Es neliedzu vīram no­ņemties ar prostitūtām, taču nevarēju pieļaut, ka viņš zaudē vietu. Tu nevari pat iedomāties, cik grūti ir būt sūtņa sievai! Dienā es vaktēju, lai šitā blandone nezog dulnuma lapas, bet vakaros skatī­jos, lai ar tām nebaro vīru… Nolādētā draņķe! Visu laiku viņa gribēja bēgt. Ja no sūtņa aizbēgtu mīļākā, mēs uz mūžu būtu iegrūsti kaunā.

Sūtnienes acis no jauna iegailējās, viņa sagrāba nākošo galvu.

—    Bet šitā bija viskaitīgākā, maita, — no mūsdie­nīgajām! Nebija paspējusi vēl ienākt mājā, kad pie­prasīja sūtnim, lai mūs visas izdzītu laukā un tikai viņu vienu ņemtu par sievu. Ha-ha-ha! Kur nu! Viņai patika mans vīrs, protams, amata dēļ. Citas ārlaulības sievas vīrs pirka, bet šitā par velti atde­vās. Viņa apkaunoja visu sieviešu dzimumu! Kad viņa šeit parādījās, vīrs neuzdrīkstējās ar mums pat vārdiņu pārmīt. Un visu laiku uz ielas, viesos viņa vilkās vīram pakaļ kā likumīgā sieva. Un kas tad es biju? Neiebildu, ja sūtnis meičas pirka — tas bija nepieciešams —, taču es biju viņa sieva, tālab nā­cās skuķi pārmācīt. Sasēju reizes trīs, atstāju lietū — rau, šai jau karstums pārskrēja. Sāka pra­sīt kungam, lai laižot mājās, gvelza, ka viņš esot piekrāpis … Vai tad es varēju atbrīvot šito maitu un vēl pieļaut, ka tā iziet pie cita? Nē, tādas lietas nenotiek!

Grūti, grūti būt par sūtņa sievu. Ne dienu, ne nakti no viņa nenolaidu acis. Par laimi, vīrs drīz nopirka, lūk, šito meiču, — vecene pagriezās un ar

pirkstu pabakstīja nākošo līķi. — Viņa diezgan lā­dzīgi izturējās pret mani, pat sabiedrojās ar mani pret to sprāgoņu. Bet sievietes visas ir vienādas — nevar dzīvot bez vīriešiem. Ja sūtnis gulēja ar jaunu mīļāko, tā maita visu nakti kauca, bet es atkal klāt. «Tu gribēji kļūt par likumīgo sievu?» es jautāju. «Un gribēji nešķirami dzīvot ar kungu? Paskaties uz mani! īstā sieva netaisās pie sevis turēt vīru, tur­klāt vēl sūtni: tas tev nav bodnieciņš, kas visu mūžu noņemsies ar vienu sievieti!»

Madāma no jauna sagrāba sāncenses galvu, da­žas reizes ar troksni sita to pret zemi un paskatī­jās uz mani. Es bailēs atkāpos.

— Kad vīrs bija dzīvs, man neatlika laika pat atvilkt elpu: viena meiča jāiekulsta, otra jāizlamā, no trešās jāpiesargās. Viņas izsvieda vējā sūtņa naudu, izsūca viņa spēkus, bet neatstāja nevienu dēlu. Dzemdēt jau dzemdēja, tikai neviens no bēr­niem neizdzīvoja. Vienai piedzimst puika, bet pārējās dienu un nakti sapņo, kā viņu iznīdēt, lai tikai bied­rene neiegūtu īpašu saimnieka mīlestību, lai nekļūtu par galveno ārlaulības sievu. Es netraucēju un ne­skaudu: postiet savus bērnus — tā ir jūsu darīšana! Es biju likumīgā sieva, man bija sava teikšana.

Pēc sūtņa nāves es ieguvu šitās astoņas draņķes naudas un dēlu vietā! Bet es nevarēju ļaut tām aizbēgt vai apprecēties. No rīta līdz vakaram, vai balsi zaudēdama, es viņām dzinu galvā vislielākās dzīves gudrības. Tu domā, ka viņas saprata? Diez vai! Tomēr es neizmisu un turpināju savu cildeno darbu. Uz ko es cerēju? Ne uz ko, varbūt tikai uz to, ka manas cēlās dvēseliskās īpašības, mana tiku­mība kļūs zināma Viņa Augstībai un viņš atvēlēs man pensiju, kā arī lielu plāksni ar uzrakstu: «Uz­ticīgā un izturīgā sieva». Bet… tu dzirdēji, kā es tikko raudāju?

Es pamāju ar galvu.

—   Bet kāpēc es raudāju? Tu domā — šito sprā- gušo vilkaču dēļ? Kas vēl nebūs! Es apraudāju savu likteni, sūtņa atraitnes likteni, kura neēd dulnuma lapas un kurai tikko sagāzusies māja. Viss, ko es biju radījusi, sagāzās. Ja Viņa Augstība mani pie­ņems un, sēdēdams savā greznajā tronī, pajautās: «Sūtņa kundze, kādi ir jūsu nopelni?» — ko es vi­ņam varēšu atbildēt? Es nosvepstēšu: sargāju as­toņas mirušā vīra ārlaulības sievas, neļāvu viņām pagrimt vai aizbēgt. «Bet kur viņas ir?» Viņa Aug­stība jautās, un tad man vajadzēs sacīt, ka viņas ir mirušas. «Kur tad ir tavas varonības apstiprinā­jums?» Viņa Augstība atkal pajautās.

Sūtniene nolieca galvu uz krūtīm. Gribēju pieiet viņai klāt, taču baidījos, ka viņa man var klupt virsū. Pēkšņi večiņa atmeta galvu:

—   Sūtņa atraitne, kas braukusi uz ārzemēm, bet nav ēdusi dulnuma lapas! Pensija! … Lielā plāksne!

Viņas acis kļuva stiklainas, galva nošļuka, un viņa lēni noslīga starp divām mirušajām kaķietēm.

Mani bija satriekusi sūtnienes žēlošanās, jo viņas stāstā atklājās sievietes liktenis, kāds daudzu gad­simtu gaitā izveidojies Kaķiešu valstī. Mana roka pārlapoja pašas drūmākās vēstures lappuses, un es vairs nespēju lasīt.

Vajadzēja tomēr aiziet uz ārzemnieku kvartālu, nebūtu tagad bezpajumtniekos. Kurp doties? Kaķcil­vēki, kas palīdzēja aprakt apbērtos, stāvēja visap­kārt un gaidīja naudu. Viņi jau bija izvazājuši sūtņa rezidenci, taču tas nedeva tiesības atņemt solīto at­līdzību. Iebāzis roku kabatā, sameklēju piecpadsmit nacionālos prestižus un tad strauji nosviedu tos

zemē: lai paši sadala. Man briesmīgi sāpēja galva — droši vien biju saslimis. Savus saimniekus neuzcelšu no miroņiem, vecene gulēja asinīs, bet acis bija plati atvērtas, it kā arī pēc nāves viņa vēl pieska­tītu vīra mīļākās. Man nebija spēka apglabāt sūt- nieni, arī kaimiņiem viss bija vienaldzīgs, mani slā­pēja pretīgums un izmisums.

Taču nav te ko sēdēt, kamēr līķi sapūs! Ar pūlēm piecēlies, sāku steberēt, pamatīgi iedragājot vietējo iedzīvotāju ticību ārzemnieku spēkam. Iela no jauna bija pilna ļaudīm. Daži jaunie kaķcilvēki ar krītu rakstīja uz sienām. Tikko uzpūta vējiņš, sienas tū­līt puslīdz apžuva un uzraksti iezīmējās skaidrāk: «Cīņa par tīrību!», «Viss nomazgāts …». Pat sāpošā galva mani neatturēja iezviegties: veikli izdomā­juši — lietus nomazgātā pilsētā, protams, tīrības ieviešana neprasīs īpašus pūliņus! Pat smirdošajā grāvī ūdens kļuvis dzidrāks. «Cīņa par tīrību!» Ha-ha-ha! Varbūt esmu sajucis? Man gribējās izraut pistoli un nošaut lozungu rakstītājus.

Tad, atcerējies Mazā Skorpiona izmesto joku par kultūras iestādēm, nogriezos sāņus — ne jau lai pa­skatītos uz tām, vienkārši meklējot klusu stūrīti. Man vienmēr šķita, ka uz ielas mājām vienai pret otru jāstāv ar sejām, šeit tās stāvēja ar mugurām. Sī dīvainā pilsētu celtniecības sistēma jau sen mani pārsteidza, bet nu pat galvassāpes aizmirsās. Sa­pratu, ka šī sistēma dabiski atbilst kaķcilvēkiem, ku­riem ne sevišķi patīk svaigs gaiss un saules gaisma. Mājas ir cita pie citas, vispār tā nav iela, bet epi­dēmiju fabrika. Galva no jauna iesāpējās, un es atkal noskumu, jo slimība svešumā man varēja at­ņemt jebkuru iespēju atgriezties Ķīnā.

Atradis pirmo pagadījušos vietu ēnā, es nogūlos un tūdaļ zaudēju samaņu. Atjēdzos jau istabā, tur­klāt ļoti tīrā. Tas šķita neticami — es pataustīju

pieri, iedomādamies, ka no augstas temperatūras mani jau piemeklējušas halucinācijas. Taču piere nebija pārāk karsta. Es vēl vairāk izbrīnījos un no­lēmu atkal iemigt, jo jutos pārāk vājš. Bija dzir­dami klusi soļi; es pavēru acis — ā! — tā ir Dul­numa, kas kārdinošāka par dulnuma lapām. Viņa pienāca klāt un pieskārās manai pierei, pēc tam klusi teica:

—   Viņam jau ir labāk.

Pilnīgi atvērt acis es neuzdrošinājos, jo nevarēju saprast, kāpēc es būtu vajadzīgs šai meitenei. Bet te ieradās Mazais Skorpions, un es nomierinājos.

—   Nu, kā viņam ir? — mans paziņa pamāja uz manu pusi.

Nenogaidījis, kamēr Dulnuma atbildēs, atvēru acis.

—   Ā, tev ir labāk! — Mazais Skorpions nopriecā­jās.

Es uzrausos sēdus un tūlīt centos apmierināt savu ziņkāri:

—   Vai tava istaba?

—   Mūsu abu, — Mazais Skorpions norādīja uz Dulnumu. — Jau no paša sākuma es tevi gribēju iekārtot šeit, bet baidījos sadusmot tēvu. Viņš taču uzskata tevi par savu īpašumu un man neļauj ar tevi draudzēties. Saka, man tā jau esot par daudz ārzemnieka manieru.

—  Paldies jums! — es izdvesu, aplūkodams is­tabu.

—   Tu droši vien brīnies, kāpēc te ir tīrs? Tas jau arī ir ārzemju manierē, par kuru runā tēvs.

Mazais Skorpions un Dulnuma iesmējās; es nodo­māju, ka jauneklis tiešām atgādina ārzemnieku. Pat viņa vārdu krājums ir divreiz bagātāks nekā tē­vam — laikam daudzi Mazā Skorpiona vārdi aiz­gūti no citām kaķiešu valodām.

—   Vai ta ir jusu personiska maja? — es jautaju.

—   Nē, viena no kultūras iestādēm, ko mēs tikai īrējam. Augstākstāvošie ļaudis var ieņemt iestādes. Neesmu pārliecināts, vai tā ir laba paraža, taču mēs vismaz uzturēsim istabā tīrību, citādi no kultū­ras nepaliks ne vēsts. Vispār pielāgojamies, kā tu reiz teici. Dulnuma, iedod viņam vēl lapas!

—   Es jau tās apēdu!?

—   Ja mēs tevi nebūtu padzirdījuši ar dulnuma sulu, tu nekad nebūtu atžirdzis. Seit tas ir univer­sāls līdzeklis. Ja pat tas nelīdz, skaidrs — cilvēks pazudis. Dulnuma lapām ir tikai viens trūkums: slimos ārstē, valsti kropļo, — Mazais Skorpions no­teica, kā parasti, skeptiski smīnēdams.

Vēl mazliet iedzēris sulu, tiešām atžirgu. Taču neko negribējās darīt. Spīdošās valsts iedzīvotāji un citi ārzemnieki parāda lielu gudrību, apmezdamies uz dzīvi atsevišķi. Ar kaķiešu civilizāciju joki mazi: pietiek tai tuvoties, lai tā apšļāktu tevi kā ar eflu vai arī ierautu akacī, no kura nekad neizkļūsi ārā. Labāk nebraukt uz Kaķiešu valsti, bet, ja esi iera­dies, neglābjami pārvērtīsies par kaķi. Skat, es ne­gribēju ēst dulnuma lapas, bet ko tas dod? Tāpat ēdu! Absolūti dzelžaina alternatīva: vai nu tu neesi šeit un neēd, vai arī esi šeit un ēd. Ja šī civili­zācija aptvertu visu Marsu — daudzi kaķieši lolo tādu sapni —, marsieši drīzumā netīrības, slimību, nekār­tības, muļķības un tumsonības dēļ izmirtu. Protams, kaķiešu civilizācijai ir gaišās puses, tomēr tās ne­spēj pārvarēt tumsu. Man gribējās domāt: kādā jaukā dienā šī tumsa saruks īstas gaismas staros vai arī tiks iznīdēta ar indi, līdzīgu tai, ar kuru iz­nīcina mikrobus. Tomēr paši kaķcilvēki par to ne­iedomājas. Mazais Skorpions varbūt iedomājas, bet tagad uzskata, ka šaha partija paspēlēta, nevarīgi sajauc figūras un smejas par savu zaudējumu. Pā­rējie kaķieši gluži vienkārši guļ.

Mazo Skorpionu gribēju izprašņāt ir par politiku, ir izglītību, ir armiju, ir finansēm, ir saimniecību, ir par ģimeni.

—   Politikā es maz ko saprotu, — viņš atzinās.

—   Par to jāprasa tēvam — viņš ir speciālists. Pārē­jais man vairāk vai mazāk zināms, tomēr vislabāk tev tagad pašam pavērot, pēcāk man vari pārjautāt, īsti pārzinu tikai kultūru, jo tēvs nespēj visam izse­kot, tāpēc man iedalīja šo nozari. Ja vēlies apskatīt skolas, muzejus, biliotēkas, pasaki…

Es jutos labāk nekā pēc dulnuma sulas baudīša­nas. Uzklausot divus Skorpionus, iepazinos ar gan­drīz vai pašām svarīgākajām Kaķiešu valsts dzīves nozarēm — politiku un kultūru. Bet vai es varēju palikt šajā tīrajā istabā? Godīgi sakot, man nebija ne mazākās vēlēšanās no tās aiziet, taču nevēlējos arī būt lūdzēja lomā. Labi, nogaidīsim, kamēr saim­nieki paši izlems.

Mazais Skorpions apvaicājās, ko esmu nodomājis apskatīt vispirms. Kauns atzīties — man joprojām nemaz negribējās kustēties, tāpēc palūdzu, lai viņš pastāsta par savu dzīvi. Viņš pasmīnēja. Katru reizi viņa smīniņš likās gan jauks, gan nepatīkams: viņš, šķita, juta savu pārākumu pār citiem kaķiešiem, tikai nevēlējās neko darīt, baidīdamies sasmērēt ķe­pas! Viņš droši vien cieta no tā, ka piedzimis Ka­ķiešu valstī, iztēloja sevi par vienīgo rozi starp ērk­šķiem, bet man nepatīk vīzdegunība.

—   Par manu bērnību stāstīt nav interesanti, — Mazais Skorpions iesāka, sēdēdams blakus Dulnu- mai, kura uz viņu lūkojās jūsmas pilnām acīm.

—   Vecāki mani mīlēja, bet tas nav mans nopelns. Vectēvs arī mīlēja — un arī tur nav nekā dīvaina, jo visi vectētiņi dievina savus mazbērnus. — Viņš aiz­domājās, pacēla galvu, un Dulnuma viņu pavadīja ar skatienu. — Starp citu, ir viena detaļa, kuru tev būtu vērts zināt, kaut gan ne visai patīkami par to runāt: mana barotāja bija prostitūta. Mūsu ģimenē to uzskatīja par parastu lietu — tāpat kā to, ka es nedrīkstu spēlēties ar citiem bērniem. Tu prasīsi, kā­pēc prostitūta piekrita noņemties ar bērnu? Naudas dēļ. Pie mums runā, ka par naudu pat velns danco. Viņu pieņēma, jo valda uzskats — prostitūtas esot vislabākās audzinātājas zēniem, bet karavīri — mei­tenēm.

Izglītojušies dzimumu gudrībās, bērni drīzāk ap­precas, paši rada bērnus un ar to glaimo saviem senčiem.

Kaķiešu valsts zinātni man līdzās prostitūtai mā­cīja vēl pieci skolotāji, tīrie aitasgalvas. Vēlāk, kad viens no skolotājiem vairs nebija tāds stulbenis, viņš aizbēga ar manu barotāju, bet pārējos pamazām at­laida no darba. Kad biju izaudzis, tēvs mani aizsū­tīja uz ārzemēm. Viņš uzskatīja, ka cilvēks, kas spēj svešvalodā izteikt dažas frāzes, ir sasniedzis dzīves augstākās gudrības, un viņam bija vajadzīgs erudīts dēls. Ārzemēs es nodzīvoju četrus gadus, visu apskatīju, tomēr tēva cerības neattaisnoju, turklāt piesavinājos ārzemieku manieres. Par laimi, tādēļ viņš nepārstāja mani mīlēt, joprojām dod naudu, un man ir iespēja_ uzjautrināties ar Zvaigznīti, Ziediņu un Dulnumu. Ārēji esmu tēva mantinieks, viņa piln­varotais pārstāvis kultūras jautājumos, bet fak­tiski — tikai parazīts. Draņķīgās lietās es neielai­žos, bet uz labām neesmu spējīgs. Pielāgojos — man arvien vairāk patīk šis vārds, — Mazais Skorpions pasmaidīja, un Dulnuma iesmējās kopā ar viņu.

— Dulnuma ir mana draudzene, — Mazais Skorpions turpināja, paredzējis manu jautājumu, — draudzene, ar kuru es dzīvoju kā ar sievu. Tas arī ir ārzemju ieradums. Līdz sešu gadu vecumam aukle mani apmācīja visā, tāpēc divpadsmitajā dzī­ves gadā, kad es apprecējos, mani nevarēja uzskatīt par nezinīti. Mana sieva prot visu, sevišķi dzemdēt, teicama sieviete — atzīst mans tēvs. Taču man la­bāk patīk Dulnuma. Tēvam ir divpadsmit ārlaulības sievas, tāpēc viņš mani pārliecināja ņemt Dulnumu par mīļāko, kaut gan neieredz viņu. Pret mani viņš izturas labāk, jo visas manas nebūšanas izskaidro ar ārzemnieku ieradumiem, bet reizēm dusmojas arī uz mani. Lieta tā, ka mana kopdzīve ar Dulnumu atstāj lielu ietekmi uz mūsu jaunatni. Tu tak zini, ka pie mums vīriešus un sievietes saista tikai izlai­dība. Tās dēļ precas, ņem mīļākās, iet pie prostitū­tām, noslēdz brīvās savienības. Pirmajā vietā — dulnuma lapas, otrajā — izvirtība. Es taču esmu jaunatnes paraugs, tāpēc tagad visiem ir sievas un mīļākās. Taču vecie mani ienīst līdz sirds dziļu­miem, jo sievām un mīļākām dzimst bērni, tur­klāt mīļākām, ievērojot ārzemju paradumus, vajag noīrēt dzīvokļus, tērēt naudu, vajag ķildoties ar vecākiem, ja naudas aptrūkst. Vispār mēs ar Dul­numu esam lieli noziedznieki.

—  Vai nevari pavisam pārtraukt sakarus ar ģi­meni? — es apjautājos.

—   Ko tu runā! Naudas nav. Brīvā savienība — ārzemnieku paradums — neatceļ nacionālo ieražu prasīt naudu no vecīšiem. Ja šīs paražas nevarēs samierināt, nekāda pielāgošanās neiznāks.

—   Kāpēc tad vecāki jūs neizšķir?

—   Bet ko viņi var darīt? Ja jau viņi paši atzīst, ka sieviete eksistē tikai gultas dēļ un paši tur ār­laulības sievas, kā viņi var cīnīties pret brīvām lau­lībām? Ne viņi, ne mēs neko nevaram panākt. Vecie dzenas pēc mīļākām, jaunie — pēc brīvības. Ārēji notiek cīņa par principiem, bet būtībā — par pār- gulēšanu, ar ko vēlies. Visos gadījumos dzimst daudz kaķiešu, ar kuru barošanu un audzināšanu nav kam nodarboties. Tā darīja vectēvi un tēvi, arī mēs esam tādi paši. Pasaulē nav nekā pretīgāka par atbildību.

—   Bet kā sievietes pašas samierinās ar tādu bū­šanu?

—   Pasaki, Dulnuma! Tu taču esi sieviete, — Ma­zais Skorpions palūdza.

—   Es? Es mīlu tevi, un man vairāk nav, ko sa­cīt. Ja tu gribi atgriezties pie sievas, dzemdētpratē- jas, — ej! Kad uzzināšu, ka tu mani vairs nemīli, apēdīšu četrdesmit dulnuma lapas — un visam būs beigas …

Istabu atstāja manā pārziņā, kaut gan ne es, ne arī Mazais Skorpions netikām par to runājuši. Nā­košajā dienā es uzsāku pētniecības darbu. Nekāda noteikta plāna man nebija, tāpēc staigāju un ska­tījos.

Ielas galā bērni gandrīz neparādījās — visi viņi pulcējās te, pie kultūras iestādes, — un es nopriecā­jos: kā noprotams, kaķieši neaizmirst savus bērnus, viņus audzina, viņiem uzceltas skolas.

Kaķiešu bērni ir visdzīvespriecīgākie radījumi pa­saulē. Netīri (neiedomājami netīri, nav iespējams aprakstīt, cik viņi netīri!), vājini, smirdīgi, kroplīgi, bezdegunaini, augoņaini, taču ļoti dzīvespriecīgi. Es ieraudzīju kādu puiku, kuram fizionomija piepampusi kā māla pods, mute pat nevērās ciet, vaigi līdz asi­nīm saskrāpēti, bet viņš kopā ar pārējiem lēkāja, skraidīja un smējās. Mans saulainais noskaņojums momentāni izgaisa. Tādu zēnu es nevarēju iedomā­ties normālā ģimenē vai skolā. Jā, viņš ir ļoti dzīvs, taču tikai idiotu sabiedrība varēja radīt tādus ne­tīrus, vājus, smirdīgus, kroplus, bezdegunainus un tomēr dzīvespriecīgus bērnus. Tie ir pieaugušo at­spulgs un sods viņiem. Kad šie bērni izaugs, valsts būs kļuvusi vēl netīrāka, smirdīgāka un kroplāka. Es no jauna ieraudzīju likteņa pirkstu, kas bija pa­celts virs Kaķiešu pilsētas. Daudzsievība, brīvās lau­lības, izvirtība — un nevienas domas par nākotni. Nolaidīgie velni!

Es tomēr nevēlējos steigties ar secinājumiem un devos bērniem līdzi uz skolu. Tas bija tukšs lau­kums, norobežots ar sienu. Bērni iegāja pa vārtiem, bet es paliku uz ielas pavērot. Vieni skolēni vārtījās pa zemi, otri rāpās uz sienas, trešie uz tās kaut ko zīmēja, ceturtie lūrēja cits citam starp kājām. Sko­lotāju nebija. Beidzot tālumā parādījās trīs pieau­gušie, kaulaini kā ģindeņi. Tā vien likās, ka viņi kopš dzimšanas ne reizi nav sātīgi paēduši. Sko­lotāji — viņu profesiju tagad viegli varēja noteikt — gāja lēnām, turēdamies pie sienas, vējam uzpūšot, katrreiz apstājās un ilgi trīcēja. Arī pēc viņu ielīša­nas pa vārtiem skolēni turpināja kūleņot, trokšņot, ālēties. Lai atvilktu elpu, skolotāji nosēdās zemē, aizvēra acis un aizspieda ausis, jo bērni trokšņoja arvien skaļāk. Pēc tam skolotāji piecēlās un sāka pierunāt bērnus apsēsties, taču tie, redzams, netaisī­jās paklausīt. Kādu stundu nomocījušies, skolotāji iedomājās iesaukties: — Aiz vārtiem — ārzem­nieks! — Tad nu bērni nogāzās zemē un vairs neuz­drošinājās pagrozīt pat galvas.

Viens no skolotājiem ierosināja:

—   Vispirms nodziedāsim valsts himnu.

Neviens nedziedāja, visi pārsteigti vēroja skolo­tājus.

—   Tad slavināsim ķeizaru!

Visi joprojām klusēja.

—   Lūgsim dievu!

Nu bērni vairs neizturēja, sāka cits citu grūstīt, klaigāja, lamājās.

—   Aiz vārtiem — ārzemnieks!

Skolēni no jauna norima.

—   Ar jums vēlas runāt direktors.

Direktors iznāca priekšā un nolūkojās uz noliekta­jām galvām.

—        Šodien jums ir svinīga diena — jūs beidzat in­stitūtu …

Es tik tikko nezaudēju samaņu. Ko?! Tas ir insti­tūts, un šie smerdeļi to beidz? Taču nevar aizsvil- ties emocijās, labāk uzmanīgi jāpaklausās.

—        Jūs esat pabeiguši augstāko mācību iestādi, — direktors turpināja, — un jums jāapzinās, cik svi­nīgs ir šis mirklis. Jūs esat apguvuši visas zinātnes, un svarīgas valsts lietas tagad uzgūlušās jūsu ple­ciem. Tas ir milzīgs gods! — Direktors gari un skaļi nožāvājās. — Viss!

Pasniedzēji nevaldāmi aplaudēja, bet «studenti» atkal sāka trokšņot.

—   Ārzemnieks!

Visi noklusa.

—   Vārds pasniedzējiem.

Pasniedzēji ilgi strīdējās, kuram dot priekšroku. Beidzot viens no viņiem, pavisam izdēdējis, spēra soli uz priekšu. Es tūlīt nojautu, ka šis kungs ir pe­simists, jo viņa acu kaktiņos sariesās divas lielas asaras.

—        Kungi, — viņš sacīja ar neaprakstāmām skum­jām. — Šodien jūs beidzat augstāko mācību iestādi, un jums jāapzinās, cik svinīgs ir šis brīdis. — Viena asara nopilēja. — Mūsu valstī visas mācību iestādes ir augstākās — tas ir īpaši patīkami. — Nokrita otra asara. — Neaizmirstiet to labo, ko jums deva di­rektors un pasniedzēji. Mums ir liels gods būt jūsu skolotājiem, taču vakarvakarā badā nomira mana sieva, tas … — Viņš ilgi cīnījās ar sevi un beidzot saņēma spēkus: — Neaizmirstiet savus skolotājus, palīdziet viņiem kā varēdami — ar naudu vai dul­numa lapām! Jūs droši vien zināt, ka mēs jau div­desmit piecus gadus nesaņemam algu. Kungi… — viņš vairs nespēja turpināt, sagrīļojās un atsēdās zemē.

—   Tūlīt izsniegs diplomus.

No sienas apakšas direktors izvilka akmens plāk­snīšu kaudzīti — uz tām kaut kas bija attēlots (kas tieši, es nesaskatīju) — un paziņoja:

—   Visi jūs esat ieguvuši pirmo vietu — varat būt lepni! Tagad nāciet šurp un ņemiet, kuru diplomu vien gribat. Visi tie ir absolūti vienādi, tāpēc ka jūs visi ieņēmāt pirmo vietu. Svinīgo sanāksmi paziņoju par slēgtu.

Pasniedzēji lēnām piecēlās un, sekodami direkto­ram, virzījās uz vārtu pusi. Taču studenti pat nedo­māja par diplomiem — viņi deva priekšroku kāpšanai uz sienas, bļaušanai vai kūleņošanai pa zemi.

«Kas par velna būšanu!» es nodomāju un devos pie Mazā Skorpiona, lai saņemtu paskaidrojumus. Viņa nebija mājās, man nācās atgriezties un turpi­nāt novērošanu.

Iepretī «institūtam», kuru nupat biju iepazinis, at­radās cita mācību iestāde, pilna ar piecpadsmit seš­padsmit gadus veciem jaunekļiem. Daži jaunekļi bija piespieduši kādu cilvēku pie zemes un mēģināja ope­rēt. Līdzās audzēkņu grupa noņēmās ar divu citu sasaistīšanu. Tas droši vien bija seminārs bioloģijā. Kaut gan tādi eksperimenti man likās pārāk cietsir­dīgi, nolēmu noskatīties līdz beigām. Pa to laiku sasietos nosvieda pie sienas, bet operētajam tik tie­šām nogrieza roku un to pasvieda gaisā.

—   Paskatīsimies, kā tagad viņš mūs vadīs, sprā- i gušais draņķis! — jaunekļi kliedza. — Tu gribēji,

lai mēs mācāmies? Neļāvi aiztikt skuķus? Sabiedrība sapuvusi, bet tu mums liki mācīties un skolā ne­ļāvi pāroties. Nelietim vajag izraut sirdi!

Un gaisā uzlidoja kaut kas asiņaini sarkans. , — Tos divus sasējāt? Vienu velciet šurp!

—   Direktoru vai vēsturnieku?

—   Direktoru!

1 No šausmām sastingu. Izrādās — viņi kāva skolo­tājus! Var jau būt, ka šie skolotāji neko labu nebija , pelnījuši, taču es nekad netiku redzējis, ka skolēni

paši izrēķinātos, turklāt tik nežēlīgi. Sašutis par šo fantastisko patvaļu, izrāvu pistoli un nospiedu gaili, i aizmirsis, ka kaķiešiem pietiek viena mana apsau-

ciena. Lietū izmirkušās sienas neizturēja bēgļu svaru un sagāzās, aprakdamas skolotājus un viņu slepkavas. Es apmulsu. Protams, direktors bija pel­nījis nāvi: sienā iemūrējis kaut kādas drazas, bet skolas celtniecībai atvēlēto naudu droši vien pievā- cis. Taču vajag palīdzēt apraktajiem. Es drudžaini metos atrakt drupas un izvilku daudzus, taču ik­viens atrastais kā neprātīgs aizmuka no manis, pat nenokratījis no sevis dubļus. Smagi ievainotu l nebija. Es atviegloti uzelpoju, pat atradu kaut ko

interesantu šajā piedzīvojumā. Galu galā izdevās izvilkt arī direktoru un nenogalēto pasniedzēju, kuri neaizbēga, jo bija sasieti. Viņus aizstiepis sā­ņus, ar kājām sāku vandīt gruvešus, cenzdamies tikt skaidrībā, vai vēl kāds nav palicis apakšā. Tomēr nebija neviena, un es atgriezos pie sasaistītajiem, lai viņiem noņemtu pinekļus.

Viņi, par laimi, atguvās bez jebkādām zālēm, kuru man nebija, un lēnītēm, bailīgi lūkodamies apkārt, apsēdās. Es pasmaidīju un uzdevu pirmo no daudzajiem mani interesējošajiem jautājumiem:

—   Kurš no jums ir direktors?

Viņi bailīgi saskatījās un norādīja viens uz otru.

«Galīgi nojukuši,» es nodomāju. Viņi tāpat lēnī­tēm piecēlās, māja ar galvu un pēkšņi aizlēkšoja gluži kā divi sienāži, kas dzenas viens otram pa­kaļ. Es nospriedu, ka viņi grib ievingrināt kaulus, bet no viņiem vairs nebija ne smakas. Ar kaķiešiem sacensties skriešanā bija bezcerīgi. Es nopūtos un nosēdos zemē.

Tad lūk, kas par lietu! Tikko atjēgušies, viņi jau drebēja par savu ādu, tāpēc norādīja viens uz otru, uzskatīdami, ka arī es gribu nosist direktoru. Es rūgti iesmējos — nevis par viņiem, bet par sabied­rību, kurā viņi dzīvo. Pie viņiem visur valda aizdo- mība, egoisms, nelietība, cietsirdība. Ne pilītes uzti­cības, atklātības, labdarības. Ja jau skolēni nolaiž asinis direktoram, tad viņš neuzdrošināsies saukties par direktoru pat citu priekšā. Tumsonība, tumso­nība, necaurredzama tumsonība!_ Vai tad viņi nere­dzēja, ka es viņus izglābu? Ā-ā, viņiem laikam nekad un neviens nav palīdzējis. Es atcerējos sūt- nieni ar viņas jauniņajām kaķietēm. Droši vien viņas vēl tagad tur pūst. Direktori, pasniedzēji, sko­lotāji, sūtnienes, jaunās palaistuves … Bet kur tad ir ļaudis? Un vispār — kas te visapkārt notiek?

Tik tikko neapraudājies, es no jauna devos pie Mazā Skorpiona, lai iegūtu atbildes.

Lūk, ko Mazais Skorpions pastāstīja:

—   Kaķiešu valsts ir ļoti sena, un tai bija sava izglītības sistēma jau tad, kad daudzas Marsa val­stis vēl apdzīvoja mežoņi. Taču mūslaiku mācību iestādes, kuras tu šodien redzēji, mēs aizguvām no ārzemēm. Tas nebūt nenozīmē, ka atdarināšana ir kaitīga: gluži otrādi, tā ir nepieciešama un uzska­tāma par vienu no progresu virzošajiem spēkiem. Turklāt tā parāda, kurš izrāvies uz priekšu, kurš atpalicis. Ne velti mūsu izglītības sistēmu neviens neaizguva, bet mēs vairāk nekā pirms divsimt ga­diem bijām spiesti nodarboties ar atdarināšanu. Ja mēs būtu pareizi atdarinājuši, tad jau sen būtu sa­sniegts citu valstu līmenis, taču mēs pat citiem paka|darīt nepratām, tāpēc mums iznāca tikai ga­līga muļķība. Paši savu neattīstījām, svešu nepār­ņēmām … Jā, esmu pesimists un uzskatu savu dzim­teni par nīkuli. To pārtaisīt — smieklīgi, tāpat kā paļauties uz šodienas izglītību.

Tu jautā, kāpēc pie mums bērni mācās institū­tos? Tu esi pārāk naivs, precīzāk sakot — neattapīgs. Sie bērni vispār nav mācījušies — šodien viņi at­nāca pirmo reizi. Ja jau spēlējam komēdiju, tad līdz galam — ar to mēs lepojamies. Pēdējos divsimt ga­dos mūsu izglītības vēsture — tā ir anekdošu vēs­ture; tagad esam nokļuvuši līdz pēdējai lappusei un neviens gudrelis nespēj sacerēt smieklīgāku anekdoti par iepriekšējo. Kad jauno izglītību vēl tikai ieviesa, skolās pastāvēja dažādas klases, skolēnus vērtēja pēc zināšanu kvalitātes, taču pamazām pārbaudī­jumus atcēla (kā atpalicības simbolu), un skolēns beidza skolu, to pat neapmeklējis.

Diemžēl pamatskolu un universitāšu absolventiem nebija vienādu privilēģiju, un tas izraisīja pamat­skolu audzēkņu neapmierinātību: «Mēs tak ejam uz stundām ne mazāk kā studenti.»

Tad tika izdarīta Galvenā reforma, pēc kuras iestāšanās diena skolā vienlaikus tika uzskatīta par universitātes beigšanas dienu. Bet pēc tam … Piedod, «pēc tam» nebija. Kā te varētu būt «pēc tam»?

Reforma izrādījās lieliska — Kaķiešu valstij derīga.

No statistikas zināms — mūsu valsts pēc ļaužu skaita ar augstāko izglītību uzreiz ieguva pirmo vietu uz Marsa. Mēs ļoti priecājāmies, bet nekļuvām uz­pūtīgi. Kaķiešiem patīk tikai fakti. Un tas ir fakts, ka pie mums ir visvairāk ļaužu ar augstāko izglītību, tāpēc visi apmierināti smaidīja. Ķeizars bija apmie­rināts ar reformu, jo tā apliecināja viņa mīlestību uz tautu, uz izglītību. Skolotāji bija apmierināti, jo visi viņi kļuva par universitāšu pasniedzējiem. Visas mācību iestādes pārvērta par augstākajām, un visi skolēni kļuva par izcilniekiem. Ģimenes tēvi apmierināti skatījās uz saviem septiņgadīgajiem puņķutapām, kuri beidza universitātes, jo gudri bērni ir vecāku lepnums. Par skolēniem es pat neru­nāju: viņi bija laimīgi, jo bija dzimuši Kaķiešu valstī. Viņiem pietika nenomirt līdz septiņu gadu vecumam — un augstākā izglītība jau nodrošināta.

Sī reforma no ekonomiskā viedokļa radīja vēl lielāku efektu. Agrāk ķeizaram katru gadu nācās izdalīt līdzekļus izglītībai, bet mācīti ļaudis nereti uzstājās pret galmu. Par savu naudu — vēl ne­patikšanas! Tagad ir pavisam citādi: ķeizars neiz­tērē ne graša, toties augsti izglītoto skaits palielinās, un nevienam pat prātā neienāk aizskart Viņa Aug­stību. Daudzi skolotāji, tiesa gan, nomira bada nāvē, taču bez asinsizliešanas, nevis kā senāk, kad pasnie­dzēji, pēc peļņas dzīdamies, cits citam uzglūnēja, katru dienu sakropļoja daudzus savus biedrus un musināja studentus uz nemieriem. Tagad ķeizars vi­ņiem vispār nemaksā algu, kuras dēļ varētu ecēties. Viņa Augstība vai nu nepievērsa uzmanību viņu pro­testiem, vai arī arbitru vietā nosūtīja kareivjus. Ag­rāk studenti aizstāvēja skolotājus, bet tagad audzēkņi nepārtraukti mainās un negrib nevienam palīdzēt. Pasniedzējiem atliek tikai gaidīt bada nāvi, bet šī nāve ir labsirdīga, pret to ķeizars neiebilst.

Arī mācību maksas problēma atrisinājās. Tagad ģimenes tēviem pietiek nosūtīt bērnus uz skolu un līdzi iedot mazliet ēdamā, ja tas ir pie rokas. Ja ēdamā nav, vai nav vienalga, kur badoties — mā­jās vai skolā? Vismaz atvase saņems augstāko iz­glītību! Grāmatām un rakstāmlietām līdzekļi nebija jātērē, jo uz skolu gāja ne jau mācīties, bet gan diplomu saņemt. Nu, saki — vai nav lieliska re­forma?

Tu jautā, kāpēc cilvēki vēl ir ar mieru būt par direktoriem vai pasniedzējiem? Tas saistīts ar divu gadsimtu vēsturisku evolūciju.

Sākumā skolās bija dažādi mācību priekšmeti, šīs skolas sagatavoja arī dažādus speciālistus. Vieni mācījās rūpniecību, otri — tirdzniecību, tre­šie — lauksaimniecību. Bet ko viņi varēja darīt pēc beigšanas? Tiem, kuri mācījās par mašīnām, mēs neradījām mūsdienīgu rūpniecību; tirdzniecību ap- guvušajiem nācās kļūt par bodniekiem, bet, tiklīdz viņi uzsāka kādu lielāku darījumu, tā viņus aplau­pīja armijnieki; lauksaimniecības speciālistiem nā­cās audzēt tikai dulnuma lapas. Vārdu sakot, skolas nekādi nebija saistītas ar dzīvi, un absolventiem atlika tikai divi galvenie ceļi — kļūt par ie­rēdņiem vai pasniedzējiem. Lai kļūtu par ierēdni, vajadzēja naudas un sakaru, vislabāk jau tikt galmā — tad tu ar vienu lēcienu vari atrasties de­besīs. Bet vai daudziem tūlīt ir nauda un sakari? Vairākumam nācās iet par skolotājiem, jo ļaudis ar augstāko izglītību negribēja kļūt par amatnie­kiem vai bodniekiem.

Sabiedrība pamazām sadalījās divās šķirās: diplo­mētajos un nediplomētajos. Pirmie rāvās uz ierēd­niecību, otrie samierinājās ar prastu ļaužu lomu. Es tev pastāstīšu, kā tas ietekmēja politiku, jo izglītības sistēma pārvērtās par burvju loku. Sacīsim, es pabeidzu skolu un sāku mācīt tavus bēr­nus, tavi bērni pabeidza skolu, sāka mācīt manējos mazbērnus … Visu laiku mācot vienu un to pašu, skolotāji degradējās, skolas beidzēju kļuva aizvien vairāk, daži ieguva ierēdņu amatus, pārējie absol­venti kļuva pasniedzēji. Kur ņemsi tik daudz skolu? Atkal anekdote! Sī cikliskā izglītība balstījās tikai uz dažām kanonizētām mācību grāmatām un ne­maz neparedzēja tikumisko audzināšanu. Par lab­darību pat labdari jau sen aizmirsuši. Nav brī­nums, ka cīņa par pasniedzēju vietām reizēm izvēr­tās par īstu karu, kurā bija asinsizliešana un slepka­vības, un to izskaidroja kā tiekšanos pēc izglītības.

Tajā laikā ķeizars, politikāņi un armijas priekš­nieki sāka piesavināties skolotāju algu un skolotāji bija spiesti diedelēt un būtībā ne ar ko citu neva­rēja nodarboties. Skolēni apjēdza situāciju un pārstāja iet uz stundām, aizsāka kustību, par kuru es tikko runāju, — lai beigtu skolu bez mācīšanās. Ķeizars, politikāņi un armijnieki atbalstīja šo kam­paņu un pilnīgi pārstāja dot līdzekļus izglītībai; viņi jau sen uzskatīja, ka skolotāji nav vajadzīgi. Taču viņi nevarēja skolas slēgt, baidījās no ārzemnieku izsmiekla, tālab izsludināja likumu par universitā­tes beigšanu vienā dienā. Cikliskā apmācības sis­tēma pārvērtās par vispārējo apmācību, precīzāk — par sistēmu bez jebkādas izglītošanas. Skolas jo­projām bija atvērtas, bet to uzturēšanai nevajadzēja ne graša.

Sīs kustības karstākajā laikā jaunatnes audzinā­tāji tomēr nezaudēja interesi par zinātni: dienu un nakti viņi cīnījās par skolas mantību, piemēram, par galdiem un krēsliem. Tiklīdz skolu asignēšana bija pārtraukta, direktori un pasniedzēji sāka slepus izpārdot šo mantību, kā arī centās pāriet uz skolām, kur bija vēl palikuši galdi un krēsli. No jauna gāja

vaļā asiņaini slaktiņi. Taču ķeizars bija humāns un nespēja aizliegt tirgošanos ar galdiem un krēs­liem, jo pats taču bija izpostījis pasniedzēju dzīvi. Pamazām skolas pārvērtās par tirgiem, pēcāk — par sienām apjoztām mājām.

Tagad tu pats sapratīsi, no kurienes rodas direk­tori un skolotāji. Ja tikpat nav kur likties, kāpēc gan nepastrādāt? Turklāt pasniedzēja nosaukums ir godpilns: students pārvēršas skolotājā, skolotājs kļūst par skolas direktoru — tā rodas ilūzija, ka, lūk, notiek virzīšanās augšup pa dienesta kāpnēm. Pasniedzējiem nemaksā algu, toties dažreiz viņi var kļūt par ierēdņiem, un tas vairs nav joks.

Ja skolā neko nemāca, kā gan var iemācīties la­sīt? Tādēļ vajag atcerēties vecos laikus un paaici­nāt mājskolotāju. Protams, to var atļauties tikai ba­gātie — bērnu vairākumam jāiet skolā.

Agrāk skolās kaut ko mācīja. Zinātne taču, pa­stāvīgi steigdamās uz priekšu, meklē patiesību, bet, nokļuvusi pie mums, tā sāk sirmot un pelēt. Mēs it kā nogriezām svešas miesas gabalu, pielīmējām to sev, nemaz nepūlēdamies, lai tas saaugtu ar ķer­meni. Iezubrījuši zināšanu blāķi, mēs neprotam pat­stāvīgi domāt — tas noveda līdz cikliskai apmā­cības sistēmai. Tā bija zinātnes profanācija, taču reiz ļaudis vismaz ticēja, ka pielīmētais svešās mie­sas gabals mūs padarīs nemirstīgus, pacels Ka­ķiešu valsti vienā līmenī ar citām valstīm. Tāds paš­apmāns būtu vairāk vai mazāk piedodams. Bet pat­laban visi domā, ka skolas paredzētas cīņai par direktora vietu, pasniedzēju piekaušanai un visvisā­diem tračiem. Visam tam piejauc klāt ārzemju zinī­bas, kuras tūlīt pat izrādās valstij pārāk «kaitīgas». Tā no zinātņu profanācijas mēs pārgājām uz to iz­skaušanu.

Mājas apstākļos jaunas zinātnes nevar apgūt: ar privātskolotājiem tikai studē senās akmens grāma­tas, kuras pēdējā laikā kļuvušas reižu desmit dārgā­kas. Mans vectēvs ar to briesmīgi apmierināts, viņš uzskata, ka nacionālais gars, nacionālās tradīcijas pievārējušas visu šo ārzemniecisko — aizjūras zi­nātni. Tēvs arī apmierināts, taču cita iemesla dēļ: viņš mani nosūtīja uz ārzemēm speciāli tāpēc, lai es iemācītos šādus tādus jauninājumus un pēc tam viņam palīdzētu apkrāpt akmens grāmatu īpašnie­kus … Būdams viltīgs cilvēks, viņš saprot, ka valsts uzplaukumu var nodrošināt tikai ļaudis, kas iepazi­nuši ārzemju zinības. Vairums mūsu pilsoņu soli­darizējas ar vectēvu, uzskatīdami, ka jaunās zināt­nes esot velna stiķi cilvēku prāta jaukšanai, jau­natnes kūdīšanai pret vecākiem, skolotājiem un tā tālāk. No zinātnes iznīcināšanas nav tālu līdz valsts bojāejai. Tu jautā, kas izraisījis mūsu izglītības krahu? Es precīzi nezinu, domāju, ka tikumiskā pa­mata zaudēšana. Tikko jaunās zinātnes parādījās pie mums, tās sāka izmantot iedzīvošanās nolūkā, visādu dārgu nieciņu radīšanai, bet ne jau patiesī­bas izziņai, kuru varētu nodot pēctečiem. Tas sagrāva galveno audzināšanas pamatu — audzinātāja pienā­kumu veidot personību, attīstīt patstāvīgas domāša­nas spējas. Jaunajās skolās nevarēja atrast tādus ļaudis: direktori un pasniedzēji plēsās naudas dēļ, skolēni noņēmās ar līdzīgām lietām, vārdu sakot, skola nodarbojās ar visu, tikai ne ar audzināšanu. Principialitātes nebija ne ķeizaram, ne politikāņiem, ne arī tautai — dabiski, valsts kļuva nabadzīgāka, bet valstī, kurā nevar sātīgi paēst, ļaudis vēl vairāk zaudē cilvēcisko seju. Tomēr tas neattaisno audzi­nātājus. Viņiem vajadzēja saprast, ka tikai ar zinā­šanām un augstu tikumību var izglābt valsti, viņiem vajadzēja upurēt savu pieticīgo labklājību, ja jau viņi bija piekrituši būt par skolu direktoriem vai skolotājiem. Iespējams, ka izvirzu viņiem pārāk lie­las prasības. Visi ļaudis, sākot no prostitūtām un

beidzot ar pasniedzējiem, bīstas no bada nāves; man droši vien nav tiesību viņiem pārmest. Tomēr ir sie­vietes, kuras labāk nomirs nekā sevi pārdos. Kālab mani tautieši, kas nodarbināti ar audzināšanu, ne­spēj sakost zobus un sevī saglabāt kaut vai pilienu cilvēciskās cieņas?

Protams, valdība vienmēr nodara pāri godīgiem cilvēkiem, un, jo viņi godīgāki, jo vairāk cieš no netaisnības. Taču pat visdumjākā valdība nevar nerēķināties ar tautu. Ja mūsu audzinātāji būtu īsti cilvēki un censtos izaudzināt tādus pašus īstus cilvēkus, sabiedrība agri vai vēlu novērtētu viņu darbu. Un, ja šie ļaudis dotu labumu valstij, val­dība, kura pašlaik nievā izglītību un tai nedod līdzekļus, sāktu domāt.

Pie mums bieži runā — valsts iegrimusi tumsībā. Bet kas mums nesīs gaismu, ja ne inteliģence? Ja viņi neatcerēsies savu pienākumu, nejutīsies kā zvaigznes tumšā naktī, mēs zaudēsim visas cerības. Mans uzskats ir vienpusīgs, ideālistisks, un tomēr bez ideāla nevar dzīvot. Es zinu, ka inteliģencei ne­grib palīdzēt ne valdība, ne sabiedrība, taču tum­sības pārņemtai tautai vispār neviens negribēs palīdzēt.

Vai tu redzēji, kā kauj pasniedzējus? Nav nekāds brīnums — tas ir audzināšanas rezultāts. Kad sko­lotāji cietsirdīgi, tad cietsirdīgi arī skolēni; viņi degradējas, atgriežas pirmatnējā stāvoklī. Cilvēces progress virzās ļoti lēni, bet regress — momentāni. Zaudē tikai cilvēcību — un tu atkal esi mežonis. Tur­klāt mūsu «jaunās» skolas pastāv vairāk nekā div­simt gadu, bet visā šajā laikā notikuši nepārtraukti kautiņi starp direktoriem, pasniedzējiem un skolo­tājiem. Kāvieni īpaši sekmē mežonību, dažu direk­toru vai pasniedzēju noslepkavošana tagad ir pati

ikdienišķākā parādība. Un nebēdājies par viņiem: skolēni, pastāvot cikliskai sistēmai, arī kļūs par direktoriem un pasniedzējiem, arī viņus tāpat slak­tēs.

Tikko nākuši pasaulē, ļaudis šajā tumsoņu sabied­rībā kļūst zvērīgi. Viņi ložņā apkārt, meklē gardu kumosu, pat sīka ķēriena dēļ vienmēr gatavi likt lietā zobus un nagus. Kaut kādas dulnuma lapas dēļ viņi spēj nosēt zemi ar līķiem. Visvisādi ne­mieri ir dabiski jaunatnei, bet pie mums tiem ir īpašs raksturs. Pakļāvušies kaut kādam kliedzošam sauk­lim, skolēni grauj mājas, lauž mantas, bet pēc tam čiepj ķieģeļus un drazas. Ģimenes tēvus tas apmie­rina, jo pēc kārtējiem studentu nemieriem mājās pa­rādās dažas jaunas nūjas vai ķieģeļi. Dzīvi palikušie skolu direktori un pasniedzēji gūst jaunu iespēju zagšanai — vispār visi viņi ir nelieši, par to vien sapņo, kā cits citu aprīs. Tāda ir mūsu audzināšana. Tā cilvēku pārvērš zvērā — tātad nebūtu uzskatāma par neiedarbīgu.

Klausoties Mazo Skorpionu, es nevarēju neievērot viņa noslieci uz skepticismu, taču pasniedzēju noga­lināšana bija notikusi manu acu priekšā. Lai kā es šaubītos par sarunu biedra pesimistiskajiem seci­nājumiem, iebilst nevarēju, tālab pajautāju:

—   Vai pie jums ir zinātnieki?

—   Ir un ļoti daudz, — Mazais Skorpions ironiski atbildēja. — Milzīgs daudzums, kas liecina vai nu par kultūras uzplaukumu, vai par panīkumu. Atka­rībā no tā, ko saprot ar vārdu «zinātnieks». Es ne­taisos dot savu skaidrojumu, bet, ja tu vēlies pa­skatīties uz mūsu zinātniekiem, varu pasaukt.

—   Tātad paaicināt?

—   Pakliegt! Uz aicinājumu viņi neatsauksies — tu vēl nepazīsti viņus. Dulnuma, ved šurp dažus gudros, saki, ka es viņiem došu ēst lapas! Lai Zvaig­znīte un Ziediņš tev palīdz!

Meitenes smiedamās izgāja. Man ļoti gribējās re­dzēt zinātniekus, es pat aizmirsu citus jautājumus, ko biju sagatavojis Mazajam Skorpionam. Mēs klusi sēdējām un zelējām dulnuma lapas; beidzot parādījās Dulnuma ar draudzenēm, pagaidām bez zinātniekiem. Viņas nosēdās mums apkārt.

—  Uzmanīgāk, briest pratināšana! — Mazais Skorpions pa jokam brīdināja.

Meičas iespurdzās.

—   Mēs tik tiešām gribam kaut ko pajautāt. Vai drīkst? — Dulnuma iesāka.

—   Lūdzu, tikai es neesmu lakstošanās meistars, — es atbildēju, neviļus atdarinādams Mazo Skorpionu.

—   Saki — kādas izskatās jūsu sievietes? — visas izšāva vienā balsī.

Es nojautu, ka varēšu ierosināt viņu iztēli.

—   Mūsu sievietes arī pūderējas. — (Visas noste­nēja vien.) — No saviem matiem taisa visādus jau­kus brīnumus: gan tos audzē, gan apgriež, gan pār­šķir ar celiņu, gan sasien mezglā, gan ieziež ar aromātisku eļļu vai aprasina ar smaržām. — (Ma­nas klausītājas pašķielēja uz saviem sarainajiem matiem un vīlušās aizvēra platās mutes.) — Ausīs viņas iekarina pērļu vai dārgakmeņu auskarus, kuri šūpojas un zvīguļo sievietes soļu ritmā. — (Mei­čas tvēra savas mazās aušteles; Ziediņš, kā likās, centās tās pastiept garākas.) — Rokas, kājas un kaklu viņas atkailina, pārējo ķermeni apsedz: tas ir daudz vilinošāk nekā staigāt pilnīgi kailām, — es tīšuprāt pasmējos par meičām. — Kails cilvēks var valdzināt tikai ar ķermeņa skaistumu, taču visiem tas gandrīz vienāds, bet daudzkrāsains apģērbs tam piešķir īpašu daiļumu. Tāpēc mūsu sievietes ģērb­jas pat vasarā, kaut ari viņām nekas nav pretī pa­dižoties ar dabas dotumiem. Viņas valkā kurpes — ādas, pinuma, ar augstiem papēžiem, smailiem pur­niem, reizēm izšūtas un izgreznotas. Nu, kā pa­tīk? — (Neviena neatbildēja, pārsteigumu pauda burtam «o» līdzīgās meiču mutes.) — Tajā zemē, kur es esmu dzimis, kādreiz sievietes nosaitēja kā­jas, lai tās neaugtu lielākas. Tagad vairs ne…

—   Kāpēc?! ■— visas iekliedzās, nenogaidījušas turpinājumu. — Muļķes! Mazas kājiņas — tas tik ir skaisti!

Redzēdams meiču lielo satraukumu, es piekāpos:

—   Neuztraucieties! Ļaujiet visu izstāstīt! Viņas vairs nenosaitēja kājas, toties sāka valkāt augstpa­pēžu kurpes — un pašas kļuva slaidākas, staltākas. Tiesa, viņām deformējās kauli, dažreiz nācās stai­gāt, turoties pie sienām. Viņas nereti klibo, krīt, īpaši tad, ja papēdis nolūzis.

Visas pieklusa, juzdamas cieņu pret Zemes sie­vietēm, un paslēpa savas kājas. Es jau gribēju mai­nīt sarunas tematu, taču kurpes ar augstiem pa­pēžiem izrādījās pārāk pievilcīgas.

—   Bet cik augsti ir šie papēži? — viena jautāja.

—   Uz kurpēm zīmē ziedus, jā? — otra pārķēra.

—  Vai papēži klaudz, kad iet?

—   Bet kā izliecās kauli? Paši no sevis, vai vis­pirms tos vajadzēja izliekt, bet pēc tam uzvilkt kur­pes?

—   Tu runāji par ādas kurpēm. Vai cilvēku āda tām der?

—   Bet kādās krāsās ir izšuvumi?

Es kļūtu pamatīgi bagāts, ja mācētu ģērēt ādu vai šūt kurpes. Tikko paspēju ieminēties, ka mūsu sievietes prot ne tikai greznoties, ienāca zinātnieki.

—   Dulnuma, no lapām sagatavo sulu! — Mazais Skorpions izrīkoja. — Bet jūs, — viņš pievērsās pā­rējām meičām, — ejiet kaut kur citur apspriest augstpapēžu kurpes!

Vienā rāvienā ieradās astoņi zinātnieki. Paklanīju­šies Mazajam Skorpionam, viņi nosēdās uz grīdas un pacēla acis pret debesu zilgmi. Man viņi nevel­tīja ne skatiena.

Dulnuma viņiem iedeva sulas trauciņus; tos iz­tukšojuši, viņi aizvēra acis, likdami noprast, ka ne­kādā ziņā negrib skatīties uz mani. Man tas tieši bija pa prātam, jo es varēju pamatīgāk nopētīt vi­ņus pašus. Izrādījās, ka visi zinātnieki ir vāji un netīri, pat mazās aušteles bija pieķepējušas ar netī­rumiem. Viņu kustības šķita vēl lēnākas un glumā­kas nekā Lielajam Skorpionam.

Dulnuma lapu sula, kā noprotams, atstāja savu iespaidu: viņi atvēra acis un no jauna palūkojās de­besīs. Beidzot viens no gudrajiem ierunājās:

■— Es esmu pirmais zinātnieks visā Kaķiešu valstī.

Viņš aplaida skatienu visapkārt un pat uzlūkoja mani. Pārējie zinātnieki tramīgi sakustējās, sāka ka­sīties, griezt zobus, kodīt nagus un korī iekliedzās:

—   Tu — pirmais? Tu esi tāds pats draņķis kā tavs tēvs un vectēvs!

Es nospriedu — nu viņi klups cits citam virsū, taču pirmais zinātnieks, kā redzams, apradis ar ķengā­šanos, iesmējās.

—   Mūsu dzimta jau trīs paaudzes nodarbojas ar astronomiju. Astronomiju! Bet kas jūs esat? Aizjū­ras astronomi darbojas ar visādiem aparātiem, tāl­skatiem, bet mēs jau trīs paaudzes tikai ar savām acīm vērojam zvaigznes — lūk, īstās spējas! Mēs izpētām zvaigžņu ietekmi uz cilvēka likteni, uz laimi un nelaimi, — vai tad ārzemnieki no tā kaut ko sajēdz? Pagājušajā nakti es skatījos zvaigznēs, Ve­nera stāvēja tieši virs manas galvas. Kurš būtu saucams par mūsu valsts pirmo zinātnieku?

—   Es, — Mazais Skorpions pajokoja, — jo Ve­nera man uzsmaidīja.

—   Jums pilnīga taisnība, kungs! — astronoms at­bildēja un pieklusa. Pārējie zinātnieki arī apstipri­nāja, ka Mazajam Skorpionam esot taisnība, pēc tam visi iegrima dziļdomīgā klusēšanā.

—   Nu runājiet tak! — Mazais Skorpions pavē­lēja.

—   Es esmu pirmais zinātnieks visa Kaķiešu val­stī, — izgrūda cits un visus noskatīja ar uzvarētāja skatienu. — Kas tā astronomija tāda ir? Visi zina, ka tas ir štrunts. Zinības sākas ar rakstu zīmēm — tā ir vienīgā zinātne. Es trīsdesmit gadus mācījos rakstu zīmes. Kurš tagad uzdrošināsies mani ne­atzīt par pirmo zinātnieku — kurš?!

—   Vācies pie visiem velniem! — nokliedza mācītie vīri. Taču rakstu zīmju speciālists nebija tik bikls kā astronoms. Sagrābis vienu no kolēģiem, viņš iebļāvās:

—   Tātad tu neatzīsti?! Vispirms atdod dulnuma lapu parādu! Citādi tev noraušu galvu — kā pir­mais zinātnieks es to saku.

—   Vai es — pasaulslavenais zinātnieks — aiz­ņemtos no tevis kaut lapu?! Liec mierā, nenosmērē man roku!

—   Apēdis cita dulnuma lapu un nu vēl sadomājis liegties?! Labi, pagaidi tikai — kad es publicēšu pē­tījumu par rakstu zīmēm un kļūšu pirmais ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē, tad es pierādīšu, ka starp senajiem vārdiem nebija tava uzvārda! Redzēsi!

Zinātnieks, parāda neatzinējs, nobijās un sāka lūgties Mazo Skorpionu:

—   Kungs, ātrāk aizdod man vienu lapu, es no­kārtošu parādu! Tu tak zini, ka es esmu pirmais zi­nātnieks mūsu valstī, bet zinātniekiem nekad nav naudas. Varbūt esmu paņēmis to nolādēto lapu, vairs neatceros. Un vēl tevi lūdzu, kungs: paprasi savam tēvam, lai viņš zinātniekiem piešķir vairāk dulnuma lapu. Citi bez tām var iztikt, bet mēs (īpaši es — pirmais zinātnieks) vienkārši nevaram nodarboties ar zinātni. Nesen es izpētīju, ka senatnē viens no soda veidiem bijusi ādas novilkšana dzīvam cil­vēkam. Drīz vien par to uzrakstīšu rakstu un lūgšu tavam tēvam, lai viņš nodod ķeizaram. Viņa Augstī­bai būs parocīgāk atjaunot šo interesanto, dziļas vēstures saknes laidušo sodu. Vai šāds atklājums mani nepadara par pirmo zinātnieku? Iedomājies — rakstu zīmju pētīšana! Vēsture — tā ir īstā zinātne!

—   Bet vai tad vēsture netiek rakstīta? Atdod manu dulnuma lapu! — lingvista pozīcijas bija ne­satricināmas.

Mazais Skorpions Dulnumai lika atnest vēstur­niekam paredzēto dulnuma lapu, taču viņš nolauza pusi, pirms atdeva lingvistam.

—   Atdodu tev, kaut gan nevajadzēja jau …

—   Ak tu atdod tikai pusi??! — lingvists vaima­nāja.

—   Lai es nolādēts, ja nenozagšu tavu sievu!

Tad nu visi zinātnieki satraucās un sāka žēloties

Mazajam Skorpionam:

—   Kungs, kāpēc mums, zinātniekiem, iznāk tikai pa vienai sievai? Nav brīnums, ka mēs esam spiesti domāt par citu sievu zagšanu. Mēs cīnāmies par visas valsts slavu, mūsu pēcteči caur gadsimtiem iz­nesīs daudzu paaudžu zinātnieku pieredzi, — kāpēc gan ikvienam no mums nevarētu būt vismaz trīs sievas?

Mazais Skorpions klusēja.

—   Ņemsim, piemēram, dažādus zvaigznājus. Tur lielajai zvaigznei apkārt ir daudz mazu zvaigznīšu. Ja jau debess tā radīta, tad pie cilvēkiem vajadzētu būt tāpat, katrā ziņā priekš manis — pirmā zināt­nieka. Turklāt mana sieva novecojusi, nekam vairs neder.

—   Atcerēsimies rakstu zīmes, kuras jau no se­natnes atveidoja sievietes ķermeņa dažādas daļas! Vienā savā darbā neapgāžami pierādīju — zināt­niekam nepieciešams daudz sieviešu …

Tālāk sekoja miglaini un ne visai pieklājīgi pie­rādījumi, no tiem, starp citu, bija skaidrs, kāpēc zinātniekiem vajadzīgas sievas. Mazais Skorpions joprojām klusēja.

—   Varbūt jūs esat noguris, kungs? Mēs …

—   Dulnuma, iedod viņiem nedaudz lapu — un lai viņi lasās! — Mazais Skorpions beidzot teica.

—   Paldies jums, kungs, atvainojiet! — sāka trok­šņot zinību vīri. Pēc tam pagrāba dulnuma lapas, paklanījās Mazajam Skorpionam un, nepārtraucot lamāšanos, iztenterēja pa durvīm. Viņus nomainot, tūlīt iedrāzās jauno zinātnieku bars. Viņi bija ilgi gaidījuši aiz durvīm, nebija nākuši iekšā, jo baidī­jušies no gados vecākajiem kolēģiem. Veco un jauno zinātnieku tikšanās beidzas vismaz ar divām slep­kavībām.

Jaunie zinātnieki izskatījās labāk nekā vecie: sa­mērā tīri, pietiekami baroti un dzīvespriecīgi. Pirms apsēdās, viņi sasveicinājās ne tikai ar Mazo Skor­pionu, bet arī ar Dulnumu, pat ar mani. Redzēdams Kaķiešu valsts cerību, es atspirgu.

—   Sie ir tie zēni, kas dažus gadus mācījušies ār­zemēs un zina visu, — Mazais Skorpions man pa­čukstēja. Viņa piezīme mazliet atvēsināja mani, īpaši tad, kad viesi pakampa dulnuma lapas.

Paēduši jaunie zinātnieki sāka sarunāties, taču es neko nesapratu, kaut arī Mazais Skorpions man bija iemācījis diezgan daudz jaunvārdu. Ausīs skanēja kaut kādi «barē», «skijs» un citi vārdi. Es uztrau­cos, jo viesi pievērsās man. Beidzot es uztvēru viena jautājuma jēgu.

—   Kas tas jums uzģērbts, ārzemnieka kungs?

—   Bikses, — es atbildēju, juzdamies kā pēdējais stulbenis.

—   Kāpēc?

—   Par kādu zinātnisku grādu tas liecina?

—   Droši vien jūsu sabiedrība dalās bikšaiņu un bezbikšaiņu šķirās?

Es izspiedu tikai pamuļķu smīniņu. Viņi nepatikā novaibstījās, sāka taustīt manas sadriskātās bik­ses, turpinādami izprašņāt. Kad jaunie zinātnieki beidzot bija aizgājuši, es pajautāju Mazajam Skor­pionam, par ko viņi runāja.

—  Tu man prasi? — Mazais Skorpions pasmai­dīja. — Bet kam man prasīt? Neko viņi neteica.

—   Kā tad tā? Viņi atkārtoja «barē», «skijs».

—   Tie ir populāri svešvārdi, kas nozīmē — «ķī­mija», «loma»; tikai tie subjekti tos lietoja, kā paga­dās, paši neko nesaprazdami. Tādu izteicienu pra­tējus sauc par jauna tipa zinātniekiem. Vārdi «barē», «skijs» un vēl «isms» pēdējā laikā kļuvuši īpaši moderni. Pirmie divi vārdi saplūstot nozīmē visu, ko vajag: «vecāki sit bērnu», «ķeizars ēd dul­numa lapas», «zinātnieks izdarīja pašnāvību» … Ja tu tos lietosi, arī tevi uzskatīs par zinātnieku. Galvenais — lietvārdi. Darbības vārdi nav vajadzīgi, bet īpašības vārdi tiek darināti no lietvārdiem.

—   Kāpēc viņi man jautāja par biksēm?

—• Bet kāpēc meitenes iztaujāja par kurpēm ar augstu papēdi? Jaunie zinātnieki līdzīgi sievietēm: arī viņi cenšas būt tīrīgi, skaisti un modīgi. Vecie zinātnieki bez ceremonijas no sievietes prasa to, kas viņiem vajadzīgs, jaunie dod priekšroku savaldzinā- šaņāi. Redzēsi — pēc dažām dienām visi viņi iekāps biksēs.

Man šķita, ka istaba kļuvusi pārāk smacīga; es atvainojos Mazajam Skorpionam un izgāju uz ielas. Ziediņš un viņas draudzenes, piesējušas pie papē­žiem ķieģeļu gabalus, turēdamās pie sienas, mācījās staigāt kā ar augstpapēžu kurpēm.

Jā, no šī pesimista varēja daudz ko mācīties. Viņš vismaz sākumā domāja, bet pēc tam iegrima pesi­mismā. Iespējams, viņš bija tuvredzīgs vai bailīgs, taču viņš prata domāt. Man jo vairāk iepatikās Ma­zais Skorpions, jā, arī jaunos zinātniekus vēl nebiju norakstījis. Kaut gan viņi nav gudrāki par vecajiem, toties ir dzīvāki un jautrāki. Mazajam Skorpionam no viņiem vajadzētu mācīties optimismu, tad viņš spētu veikt kaut ko derīgu. Man vēlreiz gribējās sa­tikt jaunos zinātniekus, un es uzzināju no Dulnumas, kur viņi dzīvo.

Ceļš mani veda gar daudzām skolām vai institū­tiem — tātad garām aizlaistiem klajumiem, kuriem apkārt bija sienas. Man negribējās piekrist visam, ko teicis Mazais Skorpions, bet, kad ieraudzīju pa ielām klaiņojošos skolēnus, manas acis pildījās asarām. Sie jaunekļi (īpaši tie, kuri izskatījās vecāki) likās neiedomājami pašapmierināti — nu taisni kā Lielais Skorpions, kas izlaidies uz septiņu kaķiešu galvām. Viņi, domājams, sevi iztēlojās par dieva izredzēta­jiem un nesaprata, ka viņu valsts — pati neievēro­jamākā Visumā. Tikai ļoti stulbi audzinātāji varēja izaudzināt tik nekulturālus ļaudis. Man bija žēl jaunekļu un tomēr nācās domāt par cilvēku, kuram divdesmit gadu vecumā vajadzētu kaut ko apjēgt un ellē nejusties kā debesīs. Gandrīz sāku prašņāt, ar ko viņi tik apmierināti, taču laikus aprāvos.

Viens no jaunajiem zinātniekiem, pie kura es gāju, pārzināja muzeju: tieši tas mani interesēja. Mu­zejs — diezgan liela celtne ar divdesmit vai trīs­desmit istabām. Pie ieejas, atspiedies pret sienu, sē­dēja sargs un saldi snauda. Neviens cits namu ne­apsargāja, visas durvis bija vaļā. Dīvaini: kaķcil­vēki taču zog visu, kas tik pagadās! Neuzdrošināda­mies traucēt sargu, es iegāju muzejā un, izstaigājis divas tukšas istabas, uzkūlos virsū savam jaunajam paziņam. Viņš mani apbūra ar savu jautro noskaņo­jumu, tīrību, laipnību. Viņa uzvārds •— Kaķišķis — likās ārzemju izcelsmes, un es baidījos, kaut tikai ekskursijas laikā viņš mani nenomocītu ar nepazīs­tamiem jaunvārdiem. Kaut tikai viņš nesauktu ek­sponātus par «barē» vai «skiju», tad viss būtu kār­tībā.

—   Ludzu, panāciet šeit! — Kaķišķis laipni aici­nāja. — Sī ir akmens rīku zāle, astotais gadu tūk­stotis pirms mūsu ēras. Rīki izvietoti pēc jaunākās sistēmas. Paraugieties!

Es paskatījos — nekā nav. Kas par mānīšanos? Taču Kaķišķis jau norādīja uz sienām:

—  Jūsu priekšā ir sens akmens trauks, kurā iekalts kaut kāds ārzemju uzraksts; maksā trīs miljonus na­cionālo prestižu.

Tagad tik tiešām ieraudzīju uzrakstu, taču nevis uz trauka, bet uz sienas — tur, kur kādreiz, kā re­dzams, bija stāvējis vērtīgais trauks.

—  Jūsu priekšā — akmens cirvis, kas sasniedzis desmit tūkstošu viena gada vecumu; tā vērtība — tūkstoš nacionālo prestižu. Bet tai tur akmens krū­zei — tieši par gadu vairāk; vērtība — pusotra miljona nacionālo prestižu, tas… trīssimt tūkstošu, tas .. ./četrsimt tūkstošu.

Man patika tikai viens — kā viņš pavirši nosauca eksponātu vērtību. Mēs iegājām nākošajā tukšajā zālē. Kaķišķis turpināja tajā pašā sparīgajā, godbi­jīgajā tonī:

—   Tur glabājas pasaules senākās grāmatas. To vecums pārsniedz piecpadsmit tūkstošus gadu. Iz­kārtotas pēc jaunākās sistēmas.

Viņš ņēmās minēt grāmatu nosaukumus un to vēr­tību, taču es neredzēju neko, izņemot dažus prusa­kus uz sienas.

Kad iegājām devītajā tukšajā zālē, mana pacie­tība beidzās. Jau gribēju no Kaķišķa atvadīties un iet prom, bet pēkšņi pirms pēdējās zāles pamanīju divdesmit karavīrus, bruņotus ar nūjām. Tātad viņi kaut ko apsargā? Zālē tik tiešām atradās eksponāti, un es pateicos debesīm un zemei. Ja vismaz vienā no vienpadsmit zālēm kaut kas ir, neesmu veltīgi nācis.

—   Jums palaimējās, — Kaķišķis noteica. — Pēc kādām pāris dienām jūs to nebūtu redzējis. Jūsu priekšā esošie māla priekšmeti — desmittūkstošais gads pirms mūsu ēras — izvietoti pēc jaunākās sis­tēmas. Pirms divpadsmit tūkstošiem gadu šie trauki bija visskaistākie pasaulē, taču pēc tam, sākot ar sesto tūkstošgadi pirms mūsu ēras, mēs pazaudē­jām podnieka mākslas noslēpumu un līdz šim lai­kam nevaram to apgūt.

—   Kā tad tā? — es jautāju.

—   O, skijs! — mans pavadonis iesaucās, izraisī­dams manī pilnīgu neizpratni. — Tie ir visvērtī­gākie priekšmeti uz Marsa, taču tie jau pārdoti ār­zemniekiem par trim biljoniem nacionālo prestižu. Ja valdība nesteigtos, tā varētu par tiem saņemt vismaz piecus biljonus, jo divus biljonus mēs dabū­jām par akmens traukiem, kuri nav ne desmittūkstoš

gadus veci. Galvenais, protams, nav tas, ka valdība kļūdījās rēķinos, bet mēs, starpnieki, nu saņemsim mazāku komisijas naudu. Ko mēs ēdīsim? Algu mums nemaksā jau vairākus gadus! Tiesa, ar starpniecību var pieklājīgi nopelnīt, taču mēs esam jauna tipa zi­nātnieki un mums nepieciešams daudz vairāk' nau­das nekā vecajiem. Mēs lietojam tikai importa man­tas, bet nopirkt vienu tādu mantu ir tas pats, kas pabarot duci veco zinātnieku!

Kaķišķa miermīlīgā fizionomija pēkšņi sadrūma.

Kā tas varēja gadīties, ka pazuda podnieku māk­slas noslēpums? «O, skijs!» Kāpēc pārdod senlie­tas? Lai ar tām pelnītos. Man vairs neatlika nekādu ilūziju attiecībā uz jaunajiem zinātniekiem. Man tikai gribējās apkampt pārpalikušos traukus un sākt rau­dāt. Tātad tirdzniecība ar muzeja retumiem ir viens no valdības ienākuma avotiem, bet zinātnieki saņem komisijas naudu un pircējiem nosaka cenas. Tomēr es uzdevu vēl vienu jautājumu:

—   Kas notiks, kad jūs pārdosiet pēdējo eksponātu un vairs nevarēsiet saņemt komisijas naudu?

—   O, skijs!

Es sapratu, ka šis vārds viņa mutē nozīmē «pie­lāgošanos» — tūkstošreiz nelietīgāku nekā Mazajam Skorpionam. Kaķišķis ar saviem izsaucieniem man kļuva pretīgs, taču dulnuma lapas neaicina darbo­ties — un es neiepļaukāju savu pavadoni: kāpēc man, ķīnietim, būtu jāiejaucas kaķiešu darīšanās?

Neatvadījies no Kaķišķa, izskrēju uz ielas: man izklausījās, ka no tukšajām zālēm, gluži kā no el­les, atskan nozagto relikviju stenēšana. Ja aizkapa pasaule eksistē, kā man gribētos, lai šie jaunie zi­nātnieki, nevis relikvijas atrastos tajā saulē!

Uz ielas es mazliet nomierinājos un nodomāju, ka kaķiešu senlietām nokļūšana ārzemēs ir laime. Ja jau kaķieši visu izlaupa, izzog un iznīcina, tad labāk,

ka muzeju dārgumus glabā ārzemnieki. Protams, tas neattaisno Kaķišķi. Kaut gan tirgošanās nav viņa aizsākta, tomēr viņš bezkaunīgi to atbalsta un vispār ir zaudējis kaunu un sirdsapziņu. Man vienmēr paticis, ka cilvēce godina savu vēsturi, taču kaķcilvēki sagrauj pat tēvzemes vēsturi. Pie tam Ka­ķišķis taču ir izglītots! Ja tā rīkojas zinātnieki, ko tad lai dara nekulturālā masa?

Man zuda vēlēšanās iet pie citiem jaunajiem zi­nātniekiem, apskatīt vēl kādas kultūras iestādes. Tikko ieraudzītā bibliotēka atkal solīja viltību ar tukšo cietoksni. [2]

Pati celtne nebija slikta, taču nebija remontēta jau daudzus gadus. Kad no bibliotēkas izgāja sko­lēnu grupa, kuri tur droši vien bija lasījuši grā­matas, manī no jauna pamodās interese par eks­kursijām.

Ieejot pa vārtiem, uz sienām es ieraudzīju dau­dzus uzrakstus: «Bibliotēku revolūcija». Interesanti, pret ko tā vērsta? Mēģinādams tikt skaidrībā, pēkšņi paklupu pret guļošu radījumu, kurš tūlīt iebļāvās:

—   Glābiet!

Tam blakām saistītām rokām un kājām gulēja vēl kāds desmits upuru. Tiklīdz es viņus atbrīvoju no saitēm, tie tūlīt aizšļūca, atskaitot vienu, kurā sazī­mēju jauno zinātnieku. Viņš bija tas, kurš aicināja palīgā.

—   Kas te notiek? — es brīnījos.

—   Atkal revolūcija. Šoreiz — bibliotēku.

—   Pret ko tā vērsta?

—   Pret bibliotēkām. Paskaties, kungs! — zināt­nieks parādīja savas ciskas.

Es pamanīju īsas bikses, kurām iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Bet kāds tām sakars ar biblio­tēku revolūciju?

Zinātnieks paskaidroja:

—   Re, tu valkā bikses, un mēs, zinātnieki, kas aicināti iepazīstināt tautu ar progresīvo zinātni, progresīvo morāli un paražām, arī uzvilkām bikses. Tas ir revolucionārs akts . . .

«Tā nu gan ir revolūcija!» es nodomāju.

—   Diemžēl kaimiņu institūta studenti uzzināja par šo revolucionāro aktu, ieradās šeit un katrs piepra­sīja vienas bikses. Es, bibliotēkas vadītājs, kad ag­rāk tirgojos ar grāmatām, studentiem regulāri at­devu daļu no saviem ienākumiem. Lieta tā, ka viņi uzticīgi visismam, bet visisti ir bīstama tauta. Diem­žēl viņi neatlaidīgi lika lietā savus principus un pie­prasīja manas bikses, bet es viņus nevarēju apgādāt, un studenti sacēlās. Mans revolucionārais akts iz­paudās bikšu uzģērbšanā, viņu — idejā, ka jāuzšuj tādas bikses, kādas nevienam citam nav. Un vispār viņi mūs sasēja un nozaga visus manus niecīgos ie­taupījumus.

—   Ceru, ka viņi neizvazāja grāmatas! — es iesau­cos, bažīdamies par bibliotēku, nevis par viņa ietau­pījumiem.

—   Nē, un nevarēja izvazāt, jo pēdējā grāmata pārdota pirms piecpadsmit gadiem. Tagad mēs no­darbojamies ar pārreģistrāciju.

—   Ko gan jūs reģistrējat, ja grāmatu nav?

—   Māju, sienas … Gatavojamies jaunai revolū­cijai, bibliotēku taisāmies, pārvērst par viesnīcu un saņemt kaut vai nelielu īres naudu. Būtībā te jau vairākkārt dzīvojuši karavīri, tomēr ar civilo pub­liku būtu mazliet mierīgāk …

Es ļoti cienīju kaķiešus un tieši šīs cieņas dēļ vairs neklausītos, citādi manus jautājumus nomainītu prasti lamuvārdi.

Naktī no jauna nolija lietus, kuram Kaķiešu val­stī nebija nekāda poētiskuma. Grūti nodoties liris­kām noskaņām, kad dzirdi brakšķēšanu un rīboņu, kas rodas, citai pēc citas sabrūkot māju sienām. Pil­sēta atgādināja jūras kuģi vētrā: katru brīdi tas no­trīcēja, gaidīdams savu bojāeju, kas nebūtu nemaz tik liela traģēdija. Es nepavisam nealku asiņu, tikai kaķiešiem vēlēju vieglu nāvi no parasta lietus. Kā­lab viņi dzīvo? To es nevarēju saprast, taču nojautu, ka viņu vēsturē notikusi kāda muļķīga kļūda, par kuru tagad viņiem jāmaksā. Starp citu, paša domas man arī šķita tukšas un efemeras.

Labi, jāpārdomā — tik un tā neiemigšu. Ko no­zīmē, piemēram, «visisms» vai citi svešvārdi, kas jau te nodarījuši lielu ļaunumu? Atcerējos visismam uz­ticīgos studentus. Uz Zemes studentija vienmēr bijusi progresīvās domas nesēja, apveltīta ar asu politisku nojautu, un tajā pašā laikā viņas straujums vienu otru reizi izrādījies virspusīgs, bet visa politiskā no­jauta izpaudusies žonglēšanā ar nedaudziem jau­niem vārdiem. Ja šejienes studenti ir tieši tādi, tad nav vērts domāt par Kaķiešu valsts nākotni. Ne­taisni būtu, ja visos gadījumos vainotu studentus, taču es nedrīkstu viņus arī idealizēt tālab vien, ka uz viņiem lieku cerības.

Man tā gribējās iepazīties ar kaķiešu politiku, ka visu nakti pat miegs nenāca. Kaut gan Mazais Skor­pions man sacīja, ka viņš nenodarbojas ar politiku, no viņa es varu uzzināt vēsturiskus faktus, bez ku­riem nevar izprast mūsdienu situāciju.

Lai Mazais Skorpions neaizietu mani nesasta- pis, es piecēlos ļoti agri un metos pie viņa ar jau­tājumu:

—   Saki man — kas ir visisms?

—   Politiska mācība, saskaņā ar kuru cilvēki dzīvo cits cita dēļ, — viņš atbildēja, zelēdams dulnuma lapu. — Visisma iekārtā sabiedrība ir liels, vienots mehānisms, tajā katram cilvēkam ir skrūvītes vai uzgriežņa loma, taču visi strādā un dzīvo mierīgi, priecīgi un laimīgi. Nepavisam nav slikta mācība.

—   Vai kādas valstis uz Marsa to jau praktiski īs­teno?

—   Jā, vairāk nekā divsimt gadu.

—   Bet jūsu valsts?

Mazais Skorpions aizdomājās. Mana sirds nepa­cietīgi dauzījās. Beidzot viņš teica:

—   Mēs arī mēģinājām, trokšņojām. Vispār es neatceros mācību, kuru mēs nebūtu mēģinājuši prak­tiski pielietot.

—   Ko nozīmē «trokšņojām»?

—   Pieņemsim, tev ir nepaklausīgs bērns. Tu iesit viņam. Es to uzzinu un iesitu arī savam bērnam — ne tāpēc, ka viņš būtu nepaklausīgs, bet vienkārši atdarinot tevi. Saceļas troksnis, trokšņošana. Tas pats notiek arī politikā.

—   Pastāsti, lūdzu, sīkāk! — es paprasīju. — Var­būt trokšņošana nav tik slikta — pēc tās vismaz kaut kas mainās? Vai nav tiesa?

—   Taču ne visas pārmaiņas ir progress …

Es pasmaidīju. Ir gan dzēlīgs šis Mazais Skor­pions! Bet viņš pēc neilgas klusēšanas turpināja:

—   Uz Marsa ir vairāk nekā divdesmit valstu, katrai savas politiskās intereses, sava vēsture. Bet mēs ne­jauši uzzinām par kādu valsti un savās mājās sa­ceļam troksni. Pēc tam saklausāmies: citā valstī no­tikusi reforma, — atkal nevar iztikt bez trokšņoša­nas! Rezultātā citas valstis tiešām izdara reformas, attīsta savas īpatnības, bet mēs attīstām savas. Mūsu īpatnības: jo mēs vairāk trokšņojam, jo sliktāk pie mums kļūst.

—   Izsaldēs skaidrāk, lai arī nav viss pēc kār­tas! — es palūdzu.

—   Labi, sākšu no rātēm.

—   Rātēm?

—   Tas nav mūsu izdomājums — tāpat kā bikses. Nezinu, vai jums uz Zemes ir kaut kas tamlīdzīgs. Taisnību sakot, tā nav vienreizēja sanākšana, bet vesela organizācija, kurā apvienojas ļaudis ar no­teiktiem politiskiem uzskatiem un programmu.

—   Skaidrs, mēs tādas organizācijas saucam par partijām.

—   Labi, lai būtu partijas vai arī citādi, bet pie mums tās sauc par rātēm. Senatnē mēs bez ierunām pakļāvāmies ķeizaram un neuzdrošinājāmies pat iepīkstēties, par augstāko tikumu uzskatījām morālo skaidrību. Un pēkšņi no ārzemēm atlidoja vēsts, ka tauta arī var piedalīties pārvaldē, izveidot apvie­nības vai partijas. Lai kā šķirstījām senas grāmatas, tomēr piemērotāku vārdu par «rāti» savā valodā atrast nevarējām. Kāpēc ļaudis pulcējas vienviet? Trokšņa, rātes dēļ. Lūk, arī mēs sākām klaigāt. Kopš tā laika mūsu politikā noticis ne mazums pār­maiņu, tomēr es jau teicu, ka ar politiku nenodar­bojos, raksturošu tikai dažus faktus.

—   Jā, jā, faktus, — es pārtvēru, baidīdamies, ka tik viņš nepieklustu.

—   Pirmā politiskā reforma izpaudās tā: ķeizaram lūdza, lai viņš dod cilvēcīgāku pārvaldīšanu. Viņš, protams, nepiekrita; tad reformatori savā rātē uz­ņēma daudz armijnieku. Redzēdams, ka labi nebūs, ķeizars galvenajiem reformatoriem piešķīra augstus amatus. Viņi aizrāvās ar dienestu, aizmirsa savas idejas. Tajā pašā laikā paklīda valodas, ka vispār neesot vajadzīgs ķeizars. Tika noorganizēta tautas pārvaldes rāte, kura izvirzīja sev mērķi — ķeizara padzīšanu. Bet viņš, to uzzinājis, organizēja savu rāti. Ikviens tās loceklis saņēma tūkstoš nacionālo prestižu mēnesī. Tautas pārvaldes piekritējiem iede­gās acis, sāka tecēt siekalas. Viņi centās pielīst ķei­zaram, taču viņš šiem atmeta tikai simt nacionālo prestižu. Sitā būšana pilnīgi paputētu, ja algu ne­palielinātu līdz simt trim prestižiem. Tomēr visiem nepietika algas, un sāka organizēties opozicionāras rātes no desmit, no diviem un pat no viena cilvēka.

—  Atvaino, es tevi pārtraukšu — vai šajās orga­nizācijās bija arī cilvēki no tautas?

—   Tieši par to es gribēju stāstīt. Protams, nebija, jo tauta palika neizglītota, tumša un pārāk uzticīga. Katra rāte runāja par tautu, bet pēc tam pieņēma naudu, kuru no tautas bija izplēsis ķeizars. Rāte pati labprāt saņemtu naudu no tautas, ja tauta ne­pakļautos krāpšanai, tā sūtītu palīgos karavīrus. Vispār — jo vairāk radās rāšu, jo nabadzīgāka kļuva valsts.

—  Vai tiešām tajās rātēs nebija neviena kārtīga cilvēka, kam patiesi rūpētu valsts un tautas liktenis?

—   Protams, bija. Taču tu zini, ka labiem cilvē­kiem arī gribas ēst un mīlēt, tādēļ vajadzīga nauda. Saņēmuši naudu, labie cilvēki tika pie ēdiena un sievām, kļuva par ģimenes vergiem un vairs ne­spēja celties cīņai. Revolūciju, valsti, tautu viņi cen­tās ātrāk aizmirst.

—   Tātad ļaudis, kuriem netrūkst ēdiena un darba, nemaz nepiedalās politiskajā kustībā? — es brīnījos.

—  Nepiedalās, jo baidās. Pietiks pakustināt pirk­stiņu, lai ķeizars, armijnieki vai kārtējā rāte viņus aplaupītu līdz pēdējam. Viņiem atliek vai nu pa­ciest, vai nopirkt nelielu ierēdņa posteni. Pie mums ar politiku var nodarboties tikai tie, kas mācījušies ārzemēs, huligāni vai pusizglītoti armijnieki, kam nav ko zaudēt: rātē viņi dabū ēdienu, bez rātes viņi nomirtu badā. Mūsu valstī revolūcija kļuva par savdabīgu profesiju, tomēr tas labus rezultātus nedeva. Politika mainās, bet stāvoklis neuzlabojas. Kliedzam par demokrātiju, bet tauta kļūst aizvien nabadzīgāka. Un jaunatne top aizvien paviršāka. Pat tie, kuri tik tiešām grib glābt valsti, kad sagrābj varu, tikai blisina acis, jo viņiem nav spēju un zinā­šanu tās realizēšanā. Nākas saukt vecīšus, kuri arī ir analfabēti, tikai krietni viltīgāki. Ārēji valda re­volucionāri, bet būtībā — vecie lapsas. Nav brīnums, ka visi skatās uz politiku kā uz savstarpēju krāp- šanos: veiksmīgi apkrāpi — tātad vinnēji, neveik­smīgi — izgāzies. Tāpēc arī skolēni vairs nelasa, tikai iezubrī jaunvārdus un apgūst visvisādas vil­tības, iztēlodamies sevi par talantīgiem politiķiem.

Es ļāvu Mazajam Skorpionam atpūsties, bet pēc tam atgādināju:

—   Tu vēl nepastāstīji par visismu.

—   Tūlīt pastāstīšu. Tātad — tauta kļuva naba­dzīgāka, jo juku un kautiņu laikā neviens nepie­vērsa uzmanību ekonomikai. Un tad arī parādījās visisms — tas radās tautā, izauga tieši no ekono­miskajām problēmām. Iepriekšējās revolūcijas neno­veda līdz ķeizara gāšanai: monarhs paziņoja, ka pil­nīgi tic kādai no rātēm, reizēm pat kļuva par tās vadoni, tāpēc viens no mūsu dzejniekiem nosauca ķeizaru par «visu rāšu vadītāju». Tikai visisti no­sita pirmo ķeizaru. Bet pēc varas nonākšanas viņu ziņā tika iznīcināts ne mazums ļaužu, jo visisti prasīja nogalināt visus, atskaitot tīrasinīgus zem­niekus un strādniekus. Slepkavības, protams, nevienu nepārsteidza — Kaķiešu valstī vienmēr tika ga­lināts vieglu roku. Ja parazītu vietā tik tiešām sāk­tu valdīt zemnieki un strādnieki, tas nepavisam ne­būtu slikti. Taču kaķieši ir un paliek kaķieši arī ap­vērsuma laikā: piemēram, viņi nenogalināja tos, kas maksāja izpirkšanas naudu. Tālab daudzi para­zīti palika dzīvi, bet nevainīgie aizgāja bojā. Izglā­bušies blēži salīda rātēs, sāka tur viltīgu spēli, un kopš tiem laikiem izrēķināšanās zaudējušas jebkuru attaisnojumu. Turklāt saskaņā ar visismu katrs cilvēks saņem piemērotu darbu un vienādu atlīdzību. Lai īstenotu šo principu, pirmkārt, vajadzēja mai­nīt ekonomisko sistēmu, bet, otrkārt, ieaudzināt cil­vēkos vēlēšanos dzīvot citam cita dēļ. Taču mūsu visistiem, ieķēpušiem klačās, nebija nekāda priekš­stata par ekonomiku un vēl mazāk par jauno audzi­nāšanu. Beiguši slepkavot, viņi izbolīja acis, gribēja palīdzēt zemniekiem un strādniekiem, taču apjēdza, ka neko nesaprot ne no lauksaimniecības, ne no rūpniecības.

Zemniekiem izdalīja zemi: viņi ilgi domāja, vai stādīt dulnuma kokus vai ne, un līdz to izaugšanai visi badojās. Strādniekiem vispār neatrada nodarbo­šanos. No jauna sāka slepkavot, apgalvodami, ka kaitnieki traucējot dzīvot. No viena vērša nevar divas ādas nodīrāt.

Visisms noteica to zinātņu likteni, ko bijām aiz­guvuši. Citās valstīs tās kļūst par sabiedrību dzie­dinošām, brīnišķām zālēm — pie mums pārvēršas par paššaustīšanos. Mēs nekad pienācīgi nedomā­jam, neskatāmies patiesībai acīs, tāpēc no revolū­cijas iegūstam tikai gruvešus. Ļaudis no tās iegūst jaunas domas, jaunus plānus, bet mēs taisām revo­lūciju tikai trokšņa dēļ, jo neko nezinām, neko neda­rām, aizmirstam humānismu, aizmirstam to, ka re­volūcijas būtība prasa no cilvēka cēlas garīgās īpa­šības, — mēs tikai uzbrūkam cits citam, izmantojot visnelietīgākos paņēmienus. Kamēr mēs slepkavojām un blisinājām acis, visisma vadonis pats kļuva par ķeizaru. Visisms un ķeizars — tie taču galīgi nesa­vienojami, tas atgādina drausmu sapni! Taču pie mums tādas lietas nešķiet dīvainas, jo mums ne par ko nav absolūtas skaidrības. Visisms arī Viņa Aug­stību iecēla valdnieka tronī — un visi nomierinājās. Viņš dzīvo labklājībā līdz šai dienai, joprojām viņu sauc par «visu rāšu vadītāju», bet visisms nīkuļo starp šīm rātēm!

Pirmo reizi es redzēju asaras Mazā Skorpiona acīs.

Lai gan Mazais Skorpions man vienmēr teica patie­sību, viņa kritika tomēr šķita neauglīga, pārāk drūma. Protams, es biju ieradies no mierīgās, laimī­gās Ķīnas, tāpēc uzskatīju, ka viss nevar būt tik bez­cerīgs. Veselam cilvēkam grūti saprast slimā pesi­mismu. Taču cerība noteikti jāsaglabā — tā ir cen­tienu māte, sava veida cilvēcisks pienākums. Es ne­ticēju, ka kaķcilvēki nav spējīgi neko panākt. Viņi tomēr ir cilvēki, un cilvēki spēj pārvarēt visu.

Es nolēmu aiziet pie Lielā Skorpiona, ar viņa starpniecību iepazīties ar politiskajiem darbiniekiem. Ja viņu vidū satikšu vismaz pāris sakarīgi domājošu cilvēku, tad droši vien uzzināšu kaut ko daudzso­lošu. Protams, vēl noderīgāk būtu parunāt ar tautu, taču vienkāršie kaķieši pārāk baidās no ārzemnie­kiem un diez vai orientējas politikā. Tādu tautu viegli pārvaldīt. Kaut gan man vienmēr sveša bi­jusi jūsma par varoņiem, es nolēmu meklēt savu ideālu politikāņos, kas spējīgi kaut ko izdarīt tau­tas labā.

Tieši tad Lielais Skorpions mani ielūdza oficiālās pusdienās. Viņš taču ir ievērojams darbonis — tā­tad viesu vidū būs politikāņi. Turklāt sen jau nekur nebiju gājis, vajadzēja izkustēties.

Uz ielas gājēji joprojām mudžēja kā skudru pūznī; starp citu, šejienieši atgādināja skudras tikai kustī­gumā, ne darba mīlestībā. Es nevarēju saprast, kāds pievilkšanas spēks ir šai nožēlojamajai pilsētai, kā­pēc kaķcilvēki tā tiecas šurp. Redzams, laukos iet pavisam draņķīgi. Vienīgā pārmaiņa uz labo pusi, ko pamanīju, — ielas mazāk smirdēja: pēdējās die­nās lija lietus un iedzīvotāju vietā organizēja «Kus­tību par tīrību».

Lielā Skorpiona nebija mājās, kaut gan biju at­nācis laikā. Mani sagaidīja tas kaķietis, kurš dul­numa birzī man nesa ēdienu; mēs bijām pazīstami, tāpēc viņš uzdrošinājās aprunāties ar mani:

—  Ja tev noliek tikšanos pusdienlaikā, nāc va­karā vai nākošajā rītā. Vai arī pēc divām dienām — tāda ir mūsu paraža.

No sirds viņam pateicos par pamācību un jautāju, kas vēl uzaicināts pusdienās. Mani pārņēma vēlēša­nās aiziet, ja viesi izrādīsies nepiemēroti, taču viņš atbildēja:

—   Visas svarīgas personas. Citādi neaicinātu tevi, ārzemnieku.

Labi, palikšu. Bet ko darīt līdz mielastam, kura sākums nav zināms? Te es atcerējos, ka kabatā man ir daži nacionālie prestiži, un iedevu tos vecajam kalpam. Pārējais notika pats no sevis. Drīz es jau sēdēju uz paaugstinājuma un klausījos interesantas lietas. Nauda — labākā atslēga, kas atver kaķiešu mutes.

—  Kādā veidā iztiku nopelna pilsētnieki? — es pirmām kārtām painteresējos.

—   Tie? — kalps pārprasīja, norādīdams uz ļaužu jūras pusi aiz sienas. — Nekādā.

—   Kā tā? Ko tad viņi ēd?

—   Zināms, ko — dulnuma lapas.

—   Taču tās kaut kur jādabū …

—        Pietiek vienam kalpot ierēdņos, lai daudzi būtu apgādāti. Ierēdnis izaudzē dulnuma lapas, tirgojas ar tām, bet daļu atdod radiniekiem un draugiem. Sīks ierēdnitis — gluži otrādi — pērk dulnuma la­pas, bet tik un tā palīdz radiniekiem un draugiem. Pārējie gaida, kad viņiem radīsies savs ierēdnis.

—   Redzams, ierēdņu ir ļoti daudz?

—        Jā, visi, izņemot bezdarbniekus, ir ierēdņi. Es arī esmu ierēdnis, — kalps pasmaidīja. Ar šo ne visai priecīgo, taču augstprātīgo smaidu viņš atlī­dzināja par vilnas kušķi, kuru es viņam kādreiz iz­rāvu.

—   Vai ierēdņi saņem algu?

—   Protams, no Viņa Augstības.

—       Kur ķeizaram radīsies nauda, ja tik daudz ļaužu bumbulē, neko neražo?

—        No pārdotajām vērtslietām, zemēm … Lūk, jūs, ārzemnieki, labprāt tās pērkat. Kamēr to netrūkst, par naudu nav ko uztraukties.

—        Muzeji un bibliotēka jums tīri labi palīdz … Vai tu pats tiešām nejūti, ka zaudēt grāmatas un senlietas ir slikti?

—   Kāda tām nozīme? Būtu tik nauda!

—        Izrādās, ka jums nav nekādu ekonomisku grū­tību?

Sis jautājums bija pārāk sarežģīts, un uz to kalps atbildēja pēc krietna brīža:

—   Agrāk bija, tagad vairs nav.

—   Ko nozīmē «agrāk»? Kad visi strādāja?

—       Jā. Tagad ciemi ir tukši, pilsētās tirgojas ār­zemnieki, mums nav vajadzības strādāt, tāpēc ļau­dis atpūšas.

—   Kādēļ tad rodas ierēdņi? Viņi taču nevar visu

laiku slaistīties! Kāpēc jākļūst par ierēdni, ja dul­numa lapas tāpat dod?

—   Ierēdnis saņem tik daudz, ka var nopirkt ne vien dulnuma lapas, bet arī ārzemju mantas, iegā­dāties jaunas sievas; parastam pilsonim knapi dul­numa lapām sanāks. Jāpiebilst, ka ierēdnim būt nav grūti, jo ir vairāk priekšrocību nekā darba. Un, kaut arī gribas darīt, taču nav ko darīt.

—   Saki — ko ēda sūtņa atraitne, tagad nelaiķe? Viņa taču neēda dulnuma lapas.

—   Var jau ēst arī kaut ko citu, tikai ļoti dārgi sanāk. Gala, dārzeņi — viss tiek ievests no ārze­mēm. Kad laukos tu negribēji ēst dulnuma lapas, tevis dēļ mēs ne mazumu naudas iztērējām. Sūt- niene arī bija jocīga sieviete, taču viņas kaprīzēm neviens neizdabāja. Viņai ar meičām tad arī nācās vākt savvaļas augļus vai saknes.

—   Vai viņas ēda gaļu?

—   Gaļu nesavāksi, to pat grūti nopirkt. Mēs jau sen esam izslaktējuši visus dzīvniekus — jau tad, kad vēl nepārtikām tikai no dulnuma lapām vien. Vai tu pie mums esi redzējis kaut vienu zvēru vai putnu?

Es sāku domāt.

—   Zvēru tiešām ne, bet putnus redzēju — lijas ar baltām astēm.

—   Jā, tikai tās vien ir palikušas, jo to gaļa ir in­dīga, citādi baltastainajām labi neklātos.

«Atri gan jūs rīkojaties!» es nodomāju. «Skudras un bites nedomā par nākotni, taču tās glābj in­stinkts, bet jums pat tā nav. Interesanti, kurš ķei­zars vai dievs jums atņēmis dabas instinktus, ap­maiņai nedodams prātu? Tas nu gan gardi pasmē­jās par jums! Skolas bez izglītības, politikāņi bez galvām, ļaudis bez cilvēcības, dvēseles bez kauna! Vai nav pārāk cietsirdīgs joks?»

Un tomēr es nolēmu tikties ar politikāņiem: var­būt viņi iecerējuši kaut ko jēdzīgu. Varbūt ir kāds vienkāršs paņēmiens, teiksim, dulnuma lapu vienlī­dzīga sadalīšana — sava veida dulnuma lapu visisms. Protams, tas jau būtu pēdējais, ko varētu darīt. Lai neaizietu bojā, viņiem jāatgriežas labākos laikos, jāaizliedz dulnumkopība, jāatjauno lauksaimniecība un rūpniecība. Bet kas to darīs? Vajag pārāk daudz spēka, stingrības un noteiktības, lai no dzīvniekiem vai kukaiņiem kļūtu par cilvēkiem. Es kļuvu tāds pats pesimists kā Mazais Skorpions.

Atnāca Lielais Skorpions. Viņš bija stipri novājējis kopš tā laika, kad ieradās pilsētā, taču šķita viltī­gāks un nelietīgāks. Viņa priekšā es necentos izplūst laipnībās.

—   Kāpēc aicināji?

—   Tā vienkārši gribējās aprunāties.

Droši vien būs kaut ko izdomājis. Atkal izjutu tādu pretīgumu, ka pat biju noskaņots atteikties no jautājumiem, kurus grasījos viņam uzdot.

Pamazām ieradās viesi; es nevienu nepazinu — viņi nebija līdzīgi parastajiem kaķiešiem. Visi mani dēvēja par veco draugu. Es pietiekami neceremoniāli paziņoju, ka esmu atlidojis no Zemes un man nav bijis gods ar viņiem draudzēties, taču viņi mierīgi pacieta aizrādījumu un turpināja mani saukt par veco draugu.

Atnāca vairāk nekā desmit viesu. Man bija lai­mējies — visi bija politiķi.

Pēc mana pavirša skatījuma viņus varēja sadalīt trijās grupās. Pie pirmās grupas, kurā gados visve­cākie, bija pieskaitāms Lielais Skorpions. Viņi mani sauca par draugu ļoti nepiespiesti, tomēr ar neap­mierinātības pieskaņu. Tie bija, kā Mazais Skorpions teiktu, vecie lapsas. Otrās grupas locekļi, gados jau­nāki, pret mani izturējās ar degsmi, kurā tomēr jau­tās iedomība, viņi visu laiku bezjēdzīgi smējās. Va­rēja just, ka viņi apguvuši veco lapsu paņēmienus, taču nepilnīgi. Trešā — pati jaunākā grupa vārdus «vecais draugs» izrunāja nedabiski un kautrīgi.Vi­ņus īpaši reklamēja Lielais Skorpions:

—   Sie draugi tikko no t u r i e n e s.

Es īsti nesapratu viņu, taču drīz aptvēru, ka «no turienes» nozīmē — no speciālas skolas, institūta. Tie bija iesācēji politikā, un es nolēmu paskatīties, kā viņi izturēsies pret vecajiem lapsām.

Sākās mielasts — mans pirmais mielasts uz Marsa. Visi viesi nosēdās pie galda un sāka ēst dulnuma lapas. To es jau biju gaidījis, taču tālā­kais man bija jaunums.

—   Šodien mēs apsveicam draugus, kuri tikko at­nākuši no turienes, —- Lielais Skorpions teica, — tāpēc viņiem tiek dotas tiesības izvēlēties prosti­tūtas.

Jaunie politiķi lepni pasmaidīja, piemiedza acis, atkal apjuka un sāka purpināt par visismu. Man kļuva sāpīgi, it kā es būtu zaudējis mīļu cilvēku. Un tas ir viņu visisms! Skolās tikko samācījušies jau­nus uzskatus, bet te putro visismu ar prostitūciju! Labi, nav ko ārdīties, jāpapēta.

Kad ieradās sievietes, visi atkal uzklupa dulnuma lapām. Jaunie politiķi, kuru fizionomijas zem vilnas bija piesārtušas, zagšus palūkojās uz Lielo Skorpi­onu. Viņš iesmējās:

—   Izvēlieties, kungi, izvēlieties! Nav ko kautrē­ties!

Jaunekļi nogrāba katrs pa staigulei un devās uz apakšstāvu, kur Lielais Skorpions, nav šaubu, visu bija sagatavojis baudkārei.

Tikko viņi nozuda, saimnieks pamirkšķināja pali­kušajiem politikāņiem:

—   Nu lūk, tagad, kad viņi ir prom, varam parunāt par lietu.

Izrādījās (kā es nojautu), viņš tik tiešām kaut ko perināja.

—   Vai esat jau dzirdējuši? — Lielais Skorpions jautāja. Vecie nekādi nereaģēja uz viņa jautājumu; likās, ka viņi nodevās savas personas dziļai izpētei. Viens no gados jaunākajiem pamāja, taču, paskatī­jies uz pārējiem, tūlīt atmeta galvu un sāka lūko­ties augšup.

Es iesmējos. Viņi kļuva vēl nopietnāki, taču smīk­ņāja man līdzi — es taču biju ārzemnieks! Beidzot kāds vidējās paaudzes pārstāvis ierunājās:

—   Kaut ko dzirdējām, bet nezinām, vai tas tiesa…

—   Pats par sevi saprotams — tiesa! Mani kara­vīri jau cietuši sakāvi! — Lielais Skorpions ieklie­dzās, norūpējies, kā redzams, par to, ka tie bijuši tieši viņa kareivji. Visi klusēja, šoreiz ļoti ilgi un draudzīgi, tik tikko elpoja, it kā baidīdamies nāsīs sašūpot kaut matiņu …

—   Kungi, varbūt uzaicināsim vēl dažas prostitū­tas? — Lielais Skorpions ieteica.

Politikāņi atdzīvojās:

—   Protams, protams! Bez sievietēm neko neizdo­māsi! Sauciet!

Atkal atnāca ielasmeitas, vīrieši atdzīvojās, saule slīdēja uz rietumiem, bet par politiku tā neviens arī neieminējās.

—   Paldies par cienastu! Līdz rītam! — viesi ru­nāja, aizvedot sev līdzi ielasmeitas. Viņiem pretim virzījās jaunekļi — ne vairs ar sarkanām, bet gan pelēkzaļām fizionomijām. Viņi pat paldies nepateica, tikai kaut ko murmināja par visismu.

«Viņiem, iespējams, radušās kādas domstarpī­bas,» es nodomāju. «Lielais Skorpions, cietis zau­

dējumus, lūdza palīdzību, bet viņam atteica. Ja es pareizi nojautu, nekas traģisks nav noticis.» Taču Lielais Skorpions izskatījās noraizējies, un pirms aiziešanas es tomēr pajautāju, kāpēc viņa karavīri cietuši^ zaudējumus.

— Ārzemnieki iebrukuši!

Saule vēl nebija norietējusi, kad iedzīvotāji jau paslēpās mājās, tikai uz sienām baloja daudz lo­zungu: «Pretosimies līdz pēdējam!», «Valsts glāb­šana — sevis glābšana!», «Nost ar aprīšanu!».

No šiem skaļajiem vārdiem man noreiba galva kā vērsim, kuru vadā pa apli. Man trūka gaisa, kaut gan uz ielas biju viens pats. «Ārzemnieki iebrukuši!» man skanēja ausīs gluži kā bēru zvana duna. Kāpēc iebrukuši? Lielais Skorpions acīmredzot bija nobi­jies, citādi būtu man izstāstījis. Tomēr izbīlis viņam netraucēja sarīkot dzīres, saaicināt prostitūtas, bet šiem politiķiem — priecāties ar ielasmeitām. Es vien­kārši nevarēju saprast, vai viņiem ir sirds vai nav.

Nācās atkal iet pie Mazā Skorpiona — viņš bija vienīgais normāli domājošais cilvēks, kaut gan pā­rāk žultains. Bet vai es varēju pārmest viņam žul- tainību, pēc tam kad biju ticies ar kaķiešu politi­ķiem?

Saule jau grima, iedegās sārts saulriets, viegla migla vēl krasāk atklāja debess skaistumu un bē­dīgo zemes tukšumu. Bija pilnīgs klusums, tikai vējš triecās gan pret manu muguru, gan pret asarām slacīto seju. Aizvēsturiskais tuksnesis bija mazāk izmiris nekā šī milzu pilsēta.

Ieejot pie Mazā Skorpiona, es ieraudzīju kādu tumsā sēdošu cilvēku. Viņš bija daudz lielāka auguma nekā mans paziņa.

—   Kas tur ir? — nepazīstamais skaļi jautāja. Jau no viņa uzstājīgā, tiešā jautājuma nopratu, ka da­rīšana^ ar neparastu kaķieti.

—   Ārzemnieks, no Zemes.

—   Ā-ā, Zemes kungs! Sēdies! — viņa uzaicinā­jums skanēja kā pavēle, taču valdzināja ar savu tie­šumu.

—   Bet kas tu tāds esi? — arī es noprasīju, sēz­damies blakām, lai viņu varētu apskatīt, kā pienā­kas. Viņš bija ne tikai slaids, bet arī plecīgs, ausis, deguns un mute grima biezos matos, bija redza­mas tikai lielas, degošas acis.

—   Esmu Lielais Vanags, — viņš teica. — Tā ir mana iesauka, nevis īstais vārds. Kāpēc mani tā sauc? Nu tāpēc, ka baidās. Mūsu valstī godīgus cilvēkus uzskata par briesmīgiem, pretīgiem …

Debesis pavisam satumsa, tikai sarkans mākonis kā milzīgs zieds kavējās tieši virs Lielā Vanaga galvas. Es skatījos uz šo mākoni kā noburts un at­cerējos sārto saulrietu, kuru tikko biju redzējis.

—   Dienā es neuzdrošinos iziet laukā, bet vakaros dažreiz apciemoju Mazo Skorpionu, — sarunu biedrs pārtrauca klusumu.

—   Bet kāpēc neuzdrošinies dienā? …

—   Izņemot Mazo Skorpionu, visi pārējie ir mani ienaidnieki. Kālab iedzīvoties nepatikšanās? Es mā­joju kalnos; visu pagājušo nakti gāju, pēc tam slē­pos visu dienu. Iedod man kaut ko pazelēt, veselu diennakti neko neesmu ēdis.

—   Lūk, dulnuma lapas.

—   Nē, labāk nomirt badā nekā tās ēst!

Es pirmo reizi Kaķiešu valstī redzēju tik apņē­mīgu cilvēku. Es pasaucu Dulnumu, lai viņa dabū citu ēdienu. Meitene bija mājās, taču pie mums ienākt viņa negribēja.

—   Neaiztiec viņu! Arī sievietes baidās no manis. Tikpat nāve klāt — var jau pabadoties.

—   Ārzemnieki iebrukuši, — es atgādināju.

—   Jā, tāpēc jau atnācu pie Mazā Skorpiona.

—   Viņš ir liels pesimists un reizē pārāk vieglprā­tīgs, — tā man nevajadzēja runāt par savu draugu, taču atklātība drusciņ mīkstināja manu vainu.

—   Viņš ir gudrs, tālab pesimists. Bet ko tu vēl sacīji? Es īsti nesapratu. Ja man jāizdara kaut kas nopietns, es vienmēr eju pie viņa. Pesimisti baidās no dzīves, bet ne jau no nāves. Bet mūsu tautieši ir jautri pat tad, kad no viņiem pāri paliek tikai āda. Viņi jau no dzimšanas neprot skumt, pareizāk sakot — domāt. Tikai Mazais Skorpions prot, viņu var uzskatīt par otru godīgo cilvēku pēc manis.

—   Tu arī esi pesimists? — es jautāju, nešaubī­damies par viņa labajām īpašībām, bet nezinādams, vai arī pašpārliecinātību pie tām pieskaitīt.

—   Es? Nē. Tāpēc visi baidās no manis. Ja es skumtu kā Mazais Skorpions, mani neaizdzītu kal­nos. Tā ir mūsu atšķirība. Viņš neieredz šos trulos un cietsirdīgos ļaudis, tomēr neuzdrošinās viņus aizskart. Bet es pret viņiem nejūtu naidu. Es gribu iztīrīt viņu smadzenes, pierādīt, ka viņi maz atgā­dina cilvēkus, un tas viņus aizskar. Taču tad, kad tuvojas briesmas, mēs ar Mazo Skorpionu esam nešķirami — mēs nebaidāmies.

—   Tu droši vien nodarbojies ar politiku?

—   Jā. Senāk es uzstājos pret dulnuma lapām, prostitūciju, daudzsievību, arī citus pārliecināju, aicināju protestēt. Bet rezultātā kā vecie, tā jaunie darboņi mani pasludināja par rūdītu noziedznieku. Tev jāzina, ka cilvēks, kas no kaut kā atteicies vai arī centies izdibināt patiesību, pie mums tiek uzska­tīts par divkosi. Ja tu sadomāsi iet kājām, apkārtējie var nesaprast, kāpēc tu atsakies braukt uz citu

galvām; viņi nesāks tevi atdarināt, bet dēvēs par divkosi. Mūsu valsts darbinieki, studenti visu laiku klaigā par ekonomiku, politiku, par dažādiem «is- miem» un «ijām». Taču atliek tiem pajautāt, kas tas tāds ir, vai arī censties iedziļināties lietas bū­tībā, tā viņi tūlīt samulsumā bolīs acis. Bet parastie ļautiņi! Piedāvājies viņiem palīdzēt — kā viņi tevi apsmies, iesaki mazāk ēst dulnuma lapas — sacīs, ka tu esi svētulis. Visi — no ķeizara līdz visprastā­kajam cilvēkam — uzskata nejēdzīgu rīcību par da­bisku, bet labu — par divkosību. Tāpēc viņi nodar­bojas ar slepkavībām, izskaužot «divkosību».

Manuprāt, lai kādi būtu tavi politiskie uzskati, visi pārkārtojumi jāsāk ar ekonomiku un jāizdara godīgi. Taču starp mūsu darboņiem nav neviena godīga cilvēka un arī ekonomikā viņi neko nesaprot. Viņiem vara ir tikai ierocis apspiešanai un ierobežo­šanai. Līdz ar to rūpniecība un lauksaimniecība ir galīgi izpostītas. Kad parādās cilvēks, līdzīgs man, kurš grib veidot politiku uz zinātniskiem un humā­nistiskiem pamatiem, viņu uzskata par šarlatānu, citādi darboņiem nāktos atzīt savu negodīgumu. Starp citu, ja arī viņi to atzītu, tik un tā viņus ne­saprastu.

Politiskās jezgas radās pirms daudziem gadiem kā ekonomiskās atpalicības rezultāts. Tagad par ekono­miku vispār nav runas: mūsu prestiža atjaunošana jāsāk ar atgriešanos pie cilvēciskuma normām, taču tas ir tikpat grūti kā atdzīvināt mironi. Mēs esam pārdzīvojuši neskaitāmus politiskus izvirdumus, ku­ros viss cilvēciskais tika izskausts, bet ļaundari ga­vilēja. Pašlaik viņi gaida pēdējo uzvaru, un tad no­skaidrosies, kurš no viņiem ir visļaunākais. Man tikai jāpiemin cilvēcība, tūlīt mani apspļaudīs no galvas līdz kājām. Jebkura ārzemēs noderīga teorija, pie mums nokļuvusi, kļūst pretīga, labākās dabas dāvanas pie mums pārvēršas par dulnuma lapām. Tomēr es nekrītu izmisumā: cilvēka sirdsapziņa ir stiprāka par mani, spožāka par sauli, augstāka par visu! Es nebaidos protestēt un to daru jebkurā ga­dījumā. Zinu, ka es neieraudzīšu sava darba aug­ļus, taču sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai.

Lielais Vanags apklusa, bija dzirdama tikai viņa sparīgā elpošana. Es neviļus sajūsminājos par šo cilvēku, pats nepiederēdams pie varoņu godinātā­jiem. Viņš nav pūļa luteklis, ne arī bezprātīgs pie­lūgšanas objekts, bet gan tūkstoškārt apspļaudīts un nolamāts upuris, mesija, kam jānomazgā kaķ- cilvēku negods.

Atgriezās Mazais Skorpions. Viņš nekad nebija pārnācis tik vēlu. Šoreiz viņu acīmredzot bija aiz­kavējis kaut kas svarīgs.

—   Tu atnāci īstajā laikā! — viņš iesaucās, ap­kampdams Lielo Vanagu, kurš metās viņam pre­tim. Abiem sāka līt asaras.

Es neuzdrošinājos jautāt, kālab viņi tik satraukti, bet Mazais Skorpions turpināja:

—   Un tomēr tava atnākšana maz palīdzēs.

—   Es zinu. Nevis palīdzēs, bet tev traucēs. Taču es nevarēju neatnākt. Situsi mana stunda!

—   Kas tev padomā?

—   Krist cīņā — tā ir tava daļa. Pats es nomiršu vienkārši, taču neatdošu savu dzīvību velti. Cik tev ir ļaužu?

—   Nedaudz. Tēva karavīri jau atkāpās, bet pārē­jie grasās to darīt. Tikai Lielā Mušas ļaudis var paklausīt manai pavēlei, bet, ja viņi uzzinās, ka tu esi šeit, atkritīs pat tie.

—   Saprotu, — Lielais Vanags drūmi atbildēja. — Bet vai tu nevari ietekmēt tēva karavīrus?

—   Baidos, ka nekas nesanāks.

—   Par biedinājumu sodi pāris virsnieku!

—   Tos komandē tēvs …

—   Nu, tad mini kā piemēru mani, saki, ka man daudz kareivju, ka tu aizsūtīji mani uz fronti, bet es neizpildīju pavēli…

—   Pieņemsim. Lai gan tev nav neviena kareivja, es varu teikt, ka to ir simt tūkstošu. Bet kas būs pēc tam?

—   Pēc tam nogalini mani un izliec manu galvu uz ielas, tad kareivji pakļausies tev — viņi zina, kāds es izskatos!

—   Baidos, ka tā tik tiešām ir vienīgā izeja … Taču man vēl jāsamelo viņiem, ka tēvs man uzticē­jis komandēšanu …

—   Jā, un ātrāk, tāpēc ka ienaidnieks jau tuvojas. Jo vairāk kareivju tu paspēsi savākt, jo labāk. Bet es, draugs, piebeigšu sevi, lai tev nevajadzētu kļūt par manu bendi.

—   Uzgaidiet! — es drebošā balsī izsaucos. — Uz­gaidiet! Ko tas jums dos?

—   Neko, — Lielais Vanags joprojām drūmi atbil­dēja. — Ienaidniekam ir daudz labāki kareivji un ieroči, mēs diez vai ar visas valsts apvienotu spēku tos uzvarētu. Bet, ja nu mūsu bojāeja tiktu pama­nīta, tā varētu mainīt Kaķiešu valsts vēstures gaitu. Citas valstis mūs vismaz vairs tā nenoniecinātu. Mūsu bojāeja nav ne upuris, ne ceļš uz slavu, bet galēja nepieciešamība. Mēs negribam būt vergi! Cil­vēka sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai. Tas ir viss! Ardievu, Zemes kungs!

—   Pagaidi! — Mazais Skorpions viņam uzsauca. — Labāk apēd četrdesmit dulnuma lapas — tā būs vieglāk nomirt.

—   Var jau, — Lielais Vanags pasmīnēja. — Dī­vaini iekārtota ir dzīve! Līdz šim es neēdu dulnuma lapas un mani uzskatīja par svētuli. Lai nu tagad viņiem tiek pierādījums! Dulnuma, atnes lapas! Es nekur neiešu, savā pēdējā brīdī gribu būt kopā ar draugiem …

Meiča atnesa lapu klēpi un tūdaļ_ aizgāja. Lielais Vanags bez šaubīšanās ķērās tām klāt.

—   Bet kas notiks ar tavu dēlu? — Mazais Skor­pions ar nožēlu teica. — O, man par to taču ne­vajadzēja runāt!

—   Nekas, izdzīvos, ja vien visa valsts neaizies bojā … — Lielais Vanags klusi atbildēja.

Viņš turpināja košļāt lapas, taču ļoti lēni — droši vien bija jau noreibis.

—   Gribu gulēt, — viņš vēl klusāk teica un no­slīdēja uz grīdas. Es saņēmu viņa roku, viņš patei­cās, un tie bija Lielā Vanaga pēdējie vārdi, lai gan roka ilgāku laiku bija vēl silta, bet elpa pārtrūka tikai pusnaktī.

Jā, viņa nāvi es nevarēju nosaukt par upuri, tāpēc ka viņš pats tā neuzskatīja. Vai viņa cerības piepil­dīsies? To es pagaidām nezināju, taču redzēju, ka nocirstā galva rēgojās kārts galā laukuma vidū. Es, protams, atnācu apskatīt ne jau galvu, bet Ka­ķiešu pilsētas iedzīvotājus, kuriem šādas izrādes izraisīja īpašu labpatiku. Mazais Skorpions sen bija pazudis un neparādījās pat pie Dulnumas, tāpēc es nolēmu iziet uz ielas.

Pilsēta izskatījās tikpat rosīga, pat vēl rosīgāka nekā agrāk. Tagad taču varēja tīksmināties ap no­cirsto galvu, turklāt tā bija krietni interesantāka par akmentiņu uz lielceļa. Runāja, ka drūzmā pie kārts jau nospiesti trīs večuki un divas sievietes, taču viņu dēļ nebēdājās, jo nāve, kas ķērusi labpatikas mek­lētāju, uzskatāma par godājamu. Visi tikai vēl spa­rīgāk spaidīja un lamāja cits citu. Neviens nejau­tāja, kā galva tā ir, kāpēc nocirsta. Pūli bija dzir­dami, piemēram, šādi saucieni:

—   Ū, kāda spalvaina!

—   Bet acis tak aizvērtas!

—  Zēl, ka tikai galvu izlikuši! Vajadzēja visu ķermeni.

Lielais Vanags, jādomā, bija pieņēmis pareizu lē­mumu. Vai ir vērts dzīvot kopā ar šādiem ļaudīm?

Izkļuvis no pūļa, devos uz ķeizara pili. Iešana bija grūta, jo visos virzienos maršēja muzikantu vienības, nežēlīgi pūzdamas un dauzīdamas savus instrumentus. Klausītāji bizenēja viņiem pakaļ te uz vienu, te uz otru pusi, tikpat nepaspēdami nekur ilgāk pabūt un droši vien pukodamies, ka viņiem tik maz kāju, ausu un acu. No dīkdieņu bļāvieniem nopratu, ka tie ir kāzu orķestri, taču ļaužu mil­zums neļāva saskatīt nestuves ar līgavām, tāpēc nevarēju tikt skaidrībā, cik kaķiešu ir pie to neša­nas. Starp citu, mani vairāk nodarbināja jautājums, kāpēc briesmu brīdī būtu jāsteidzas ar kāzām.

Nebija kam pajautāt, jo kaķcilvēki baidās runāt ar ārzemniekiem. Es atgriezos pie Dulnumas. Viņa sēdēja istabā un raudāja, pamanījusi mani, sāka šņukstēt vēl stiprāk, it kā es viņu būtu apvainojis. Ilgi nācās viņu mierināt, kamēr viņa pavēstīja:

—   Mazais Skorpions aizgāja uz fronti. Tas ir briesmīgi…

—   Nekas, viņš atgriezīsies! — es moži noteicu, no sirds vēlēdamies, lai mans paredzējums piepildītos. — Viņš noteikti atgriezīsies!

—   Vai tiesa? — viņa pasmaidīja caur asarām.

—  Protams! Bet tagad iesim pastaigāties. Pie­tiks tev vienai šeit raudāt.

—   Es jau nemaz neraudu, — Dulnuma sacīja, iz­berzēdama asaras un pūderēdamās.

—   Kāpēc patlaban tik daudz kāzu? — es pa ce­ļam jautāju. Tā bija tukša ziņkāre — es sevi mieri­nāju ar pārliecību, ka aizdzenu sievietei drūmās do­mas. Taisnību sakot, arī no sevis dzinu prom domu par Mazā Skorpiona gandrīz neizbēgamo bojāeju.

—   Kad sākas juku laiki, visi steidzas ar kāzām, nodrošinās, lai karavīri nesamaitātu meitenes, — Dulnuma paskaidroja.

—   Kāpēc tāds svinīgums un krāšņums?

Manas domas koncentrējās ap kara būšanām, taču šajā gadījumā kaķiešu attieksme pret dzīvi izrādījās prātīgāka par cilvēcisko.

—   Kāzām ir vajadzīgs krāšņums. Karš ātri beig­sies, bet laulības — visai dzīvei!

Noticējusi maniem vārdiem par Mazā Skorpiona atgriešanos, Dulnuma nomierinājās un pat ieteica man noskatīties izrādi:

—   Šodien sakarā ar dēla precībām ārlietu mi­nistrs uz ielas rīko izrādi. Aiziesim?

Nosist ministru, kurš kara laikā nodarbojas ar tādiem niekiem, man šķita godprātīgāk nekā ska­tīties izrādi. Taču slepkava no manis neiznāks, tur­klāt kaķiešu teātri es vēl neesmu redzējis. Es no­lēmu aiziet, jo pēdējā laikā mana domāšana ievē­rojami kaķiskojusies.

Ārlietu ministra mājas priekšā stāvēja daudz ka­reivju. Izrāde jau bija sākusies, tomēr vienkāršo tautu nelaida skatuves tuvumā: tas, kas gāzās uz priekšu, dabūja ar bozi pa galvu. Kaķiešu kareivji prata karot — ar savējiem, mierīgajiem ļaudīm. Diez vai viņi uzdrošinātos man iesist, taču es arī netiecos uz priekšu, tāpēc ka teātra mūzika jau no tālienes man likās neparasti pretīga. Ilgi klausī­jos griezīgajās skaņās, kuras pārtrauca aktieru bļaušana, tomēr iemīlēt kaķiešu teātri tā arī ne­spēju.

—   Vai jums nav labāku lugu par šo? — es pa­jautāju Dulnumai.

—   Ir gan — ārzemju. Es tās skatījos bērnībā, tās daudz smalkākas. Pēc tam tās pārstāja uzvest, jo tās neviens nesaprata. Ārlietu ministrs personīgi aiz­stāvēja jaunās lugas līdz tam laikam, kamēr kāds ārzemnieks pateica, ka arī kaķiešu teātris ir ļoti interesants. Tad ministrs sāka atbalstīt vecās lu­gas.

—  Bet ja kads cits cilvēks pateiks, ka ārzemju lugas tomēr ir labākas?

—   Tas būs veltīgi. Ārzemju lugas tiešām ir la­bas, taču pārāk dziļas. Kad ministrs cīnījās par tām, diezin vai viņš pats īsti tās saprata, tādēļ arī pie­ķērās ārzemnieka glaimiem, kas adresēti kaķiešu lu­gām. Viņam pašam vispār nav nekādas saprašanas par teātri, tomēr sev izgādājis propagandista repu­tāciju. Bet veco teātri ir vieglāk reklamēt — tam vairāk pielūdzēju. Mums nereti gadās tā: tikko jau­nais rodas, tūlīt to izspiež vecais. Lai ieviestos jau­nais, vajag daudz spēka un enerģijas.

Es nojautu, ka tās nav viņas, bet gan Mazā Skor­piona domas, jo arī viņa klusiņām centās virzīties uz priekšu. Man bija neērti turēt viņu pie vārda, taču es vairs nespēju skatīties.

—   Vai iesim prom no šejienes?

Pēc visa, ko Dulnuma bija teikusi par teātri, viņai bija neveikli atteikties. Viņa neprotestēja arī tad, kad es ierosināju aiziet uz ķeizara pili. Tā bija pati lie­lākā, taču nebūt ne skaistākā celtne Kaķiešu pilsētā. Šodien pils izskatījās īpaši netīkama: pie sienām — kareivji, uz sienām — kareivji… Turklāt sienas bija nosmērētas ar svaigiem dubļiem, bet grāvī ūdens smirdēja trakāk nekā parasti.

—      Ārzemniekiem patīk tīrība, — Dulnuma pa­skaidroja. — Dubļi — vislabākais šķērslis viņiem ceļā.

Man trūka spēka pat pasmieties.

Uz sienas parādījās daži stāvi; tie ilgi centās no­sēsties, droši vien baidīdamies nokrist.

Dulnuma satraukta iekliedzās:

—  Visaugstākais dekrēts!

—   Kur? — es jautāju.

—   Skaties!

Ļaudis pa sienu virzījās tik lēni, ka man notirpa kājas. Beidzot vēstneši nolaida virvē iesietu akmeni ar baltām zīmēm. Dulnuma, kurai bija asa redze, iekliedzās.

—   Kas noticis? — es jautāju.

—       Galvaspilsētas pārcelšana! Ķeizars aizbrauc! Nelaime! Kā es bez viņa iztikšu?! — Dulnuma sa­mulsa, droši vien domādama nevis par ķeizaru, bet par Mazo Skorpionu. Pa to laiku no sienas nolaida vēl vienu akmeni.

—       «Kareivjiem un tautai,» — Dulnuma sāka la­sīt, — «pavēlu palikt savās vietās! Pārbraucam tikai Mēs un ierēdņi.»

Biju pārsteigts par Viņa Augstības gudrību un novēlēju viņam pusceļā lauzt kaklu. Taču Dulnuma pēkšņi nopriecājās:

—       Tas vēl nav nekas! Ja jau daudzi paliek, man nav bail!

«Interesanti, kur viņi dabūs dulnuma lapas, kad ierēdņi būs aizbraukuši?» es nodomāju, bet šajā brīdī parādījās jauns akmens.

—       «Ar šo dienu aizliedzam Mūs saukt par «visu rāšu vadītāju». Baigo briesmu brīdī tautai jābūt vie­notai, tāpēc Mēs kļūstam par «vienas rātes vadī­tāju». Visu — cīņā pret ienaidnieku!» — Dulnuma nolasīja un papildināja: — Tad vispār labāk bez rātēm.

Mēs vēl brītiņu pagaidījām, tad nopratām, ka vai­rāk rīkojumu nebūs, jo paši sludinātāji bija nozu­duši aiz sienas. Dulnuma ļoti vēlējās doties mājās un paskatīties, vai nav pārnācis Mazais Skorpions, savukārt es gāju uz valsts iestādēm, kur varēja gaidīt vēl kāda rīkojuma izkarināšanu. Pilsētas aus­trumu pusē, kurp aizgāja Dulnuma, joprojām dār­dēja kāzu mūzika, bet te vairs nebija neviena, it kā kāzas būtu tūkstošreiz svarīgākas par visām val­stiskajām problēmām.

Mani īpaši interesēja Ārlietu ministrija, kuras priekšā arī nebija neviena cilvēka. Ak jā, arī ministrs svin dēlam kāzas un, iespējams, piešķīris brīvdienu saviem padotajiem. Vēl nav zināms, vai kaķiešiem ir ārējie sakari, kaut gan Ārlietu ministrija pastāv.

Es nolēmu noskaidrot šo jautājumu, izmantojot ierēdņu prombūtni. Bez ceremonijām iegāju iekšā: tur neviena nebija. Istabas neaizslēgtas, tajās arī neviena un nekā, vienīgi akmens plāksnīšu kaudzes ar uzrakstiem «Protests». Tās droši vien izsūta visos piemērotos un nepiemērotos gadījumos, jo diplomāti taču ir protestu speciālisti. Es gribēju atrast kādus no ārzemēm sūtītus dokumentus, taču neatradu. Re­dzams, ārzemnieki, cenzdamies atvieglināt savu dip­lomātisko darbību, neatbild uz kaķiešu protestiem.

Nav vērts apskatīt citas iestādes. Ja Ārlietu mi­nistrija ir tik ģeniāli vienkārša, tad pārējās iestā­dēs nebūs pat akmens plāksnīšu.

Ceļā pagadījās daudz iestāžu: Prostitūcijas mi­nistrija, Dulnuma lapu institūts, Kaķiešu emigrantu pārvalde, Ministrija cīņai pret ārzemju mantām, Gaļas un dārzeņu palāta, Sabiedriskā bāreņu tirdz­niecības komiteja … Tie ir tikai saprotamākie no­saukumi — daudzus es vienkārši nesapratu. Lai no­drošinātu visus ierēdņus ar dienestiem vai ar bez­darbību, nepieciešamas daudzas jo daudzas iestādes.

Man likās, ka daudz, bet kaķcilvēkiem, kā nojau­šams, nepietika.

Es gāju taisni uz rietumiem — biju nolēmis iemest aci ārzemnieku kvartālā. Nē, labāk iešu mā­jās, paskatīšos, vai nav atgriezies Mazais Skorpions. Es atpakaļ gāju pa citu ceļu un pēkšņi ieraudzīju stu­dentu grupu. Tie atšķirībā no saviem novadniekiem neguva baudu ne izrādē, ne arī nocirstās galvas apjūsmošanā, bet bija notupušies uz ceļiem liela akmens priekšā, uz kura rakstīts: «Piemineklis di­žajam, svētajam Macu». Zinādams, ka, mani pama­nījuši, viņi tūdaļ aizmuks, klusiņām pielavījos no aizmugures un, notupies uz ceļiem, sāku klausīties, par ko viņi runā.

Viens no priekšā sēdošajiem studentiem piecēlās visā augumā un kliedza:

—   Lai dzīvo macisms! Lai dzīvo visisms! Lai dzīvo pulopulāps! [3]

Visi atbalstīja viņa brēcienu. Pirmais students, tiku tikām izbļāvies, pavēlēja pārējiem atsēsties zemē un teica runu.

—   Mums jānogāž visi dievi un viņu vietā jāliek dižais, svētais Macu! — viņš deklarēja. — Mums jāiznīcina vecāki, pasniedzēji un jāatjauno mūsu brī­vība! Mums jānogāž imperators un jāievieš visisms! Mēs apsveicam ārzemniekus, kas uzbrukuši mūsu dzimtenei, tāpēc ka viņi ir pulopulāpi! Tūlīt mēs noķersim ķeizaru un uzdāvināsim viņu ārzemju biedriem. Tik lieliska izdevība vairs neatkārtosies, tāpēc darbosimies nekavējoties! Pēc tam mēs iznīci­nāsim savus vecākos radiniekus, skolotājus, lai visas dulnuma lapas, sievietes, tauta un pats visisms pie­derētu mums. Dižais, svētais Macu teica: «Pulopu-

—   Tu atkal iesi prom?

Neskatīdamies uz meiteni, viņš noraidoši pakra­tīja galvu. Es neuzdrošinājos turpināt iztaujāšanu, jo negribēju satraukt Dulnumu. Starp citu, viņa droši vien pati kaut ko nojauta un apšaubīja Mazā Skorpiona žestu patiesīgumu.

Viņš vēl drusciņ atpūtās, tad sacīja, ka gribot satikt tēvu. Dulnuma klusēja, taču acīmredzot bija ciešas apņēmības pilna sekot Mazajam Skorpionam. Nopratis, ka blēdība atklāta, viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu; es nevarēju darīt to pašu, jo atrados meitenes skatiena varā. Beidzot Dulnuma neizturēja un ieraudājās:

—   Kurp iesi tu, turp iešu arī es.

Viņš nodūra galvu, kļuva domīgs.

—   Labi!

Es arī paziņoju, ka iešu kopa ar viņiem, kaut gan nemaz nealku skatīt Lielo Skorpionu.

Mēs virzījāmies uz rietumiem, bet visa tauta, pat kareivji, nāca mums pretī.

—   Kāpēc viņi iet uz austrumiem, ja ienaidnieks atrodas rietumos? — es neviļus pajautāju.

—  Tāpēc, ka austrumos ir drošāk, — Mazais Skorpions grieza zobus.

Mums nācās sastapt daudzus vecus un jaunus zinātniekus, kas neparasti priecīgā noskaņā kājoja gar abām ielas pusēm.

—   Mēs ejam pie ķeizara! — viņi uzsauca Maza­jam Skorpionam. — Viņa Augstība pavēlējis sa­saukt konferenci, jo valsts aizsardzība ir kopus lieta un tajā vadošā loma pieder zinātniekiem. No mums gaida atbildes uz daudziem jautājumiem, pie­mēram: cik karavīru frontē, vai ienaidnieks ieņems Kaķiešu pilsētu? Ja viņi tiešām nodomājuši sagrābt pilsētu, mēs dosim ķeizaram padomu vēl tālāk pār­vietoties uz austrumiem. Gudrais ķeizars — viņš

neaizmirsīs zinātniekus! Gudrie zinātnieki līdz ga­lam uzticīgi ķeizaram!

Cerību ieraudzīt Viņa Augstību spārnoti, zināt­nieki pat nepievērsa uzmanību Mazā Skorpiona klu­sēšanai. Tikko šī sajūsmas pārņemtā grupa aizgāja, parādījās cita — ar skumju māktām sejām.

—   Palīdziet mums, kungs! Kāpēc Viņa Augstība mūs neuzaicināja uz zinātnisko konferenci? Mūsu zināšanas, mūsu tikumi tak nav mazāki kā šiem neliešiem! Ja mēs nenokļūsim konferencē, tad vispār mūs vairs neuzskatīs par zinātniekiem! Jums tādi sakari, kungs, parūpējieties, lai mūs neatbīda malā!

Mazais Skorpions joprojām klusēja, tomēr šoreiz viņa klusēšanu uzņēma citādi:

—  Ja jūs mums nepalīdzēsiet, mēs sāksim kriti­zēt valdību — un tad visi dabūs!

Saķēris aiz rokas Dulnumu, Mazais Skorpions sāka iet ātrāk. Zinātnieki skaļi ieraudājās.

Parādījās kaut kādu īpašu kareivju ierinda. Vi­ņiem ap kaklu karājās sarkanas auklas. Līdz šim es nebiju redzējis šādas lietas, tomēr neuzdrošinājos uzplīties ar jautājumiem zinātnieku jau tā satraci­nātajam Mazajam Skorpionam. Pamanījis manu ne­izpratni, viņš rūgti iesmējās:

—   Tie ir tā sauktie sarkanstriķainie jeb valsts gvarde. Sarkanie striķi — atšķirības zīme tāpat kā citās valstīs. Taču tur «valsts» nozīmē galēju, pat fanātisku patriotismu, bet mūsu sarkanstriķainie, tā paša patriotisma mudināti, traucas uz klusākām vietiņām, kur viņus neviens neapdraud. Ja ārzem­nieki viņus sasitīs, tad taču viņi vairs nevarēs de­monstrēt savu mīlestību pret dzimteni!…

Viens gvards brauca uz vesela desmita kaķiešu galvām, viņam ap kaklu bija krietni resnāks striķis.

—   Tas ir sarkanstriķaino gvardes komandieris,— Mazais Skorpions klusi noteica. — Viņš cer savās

rokās sagrābt visu valsts varu, jo citas valstis tieši tādā veidā kļuvušas stiprākas. Pats viņš jau tagad ir stiprāks par citiem, jo ir viltīgāks. Esmu pārliecināts, ka viņš dodas pie ķeizara, lai dabūtu gatavu savu plānu. Pārliecināts!

—   Varbūt tad jūsu valsts arī kļūs stiprāka? — es svārstījos.

—   Nē! Ar viltību var sagrābt varu, nevis nostip­rināt valsti. Viņš ir savas patmīlības apsēsts, nevis norūpējies par valsti. īsts patriotisms — cīņa pret ienaidnieku.

Es sapratu, ka kaķcilvēku nesaticība atviegloja ienaidniekam iebrukumu. No sarkanstriķaino gvardes auklām man metās raibs gar acīm: manā priekšā pavērās baisma asiņu jūra, pa kuru peldēja gvardi.

Mēs jau izgājām no Kaķiešu pilsētas, un es diezin kādēļ nodomāju, ka to nekad vairs neredzēšu. Drīz vien mēs satikām vēl kādu dīvainu procesiju — ga­rus kaķiešus ar vēlīgiem purniem un zāļu pušķīšiem ķepās. Dulnuma, kas jau ilgu laiku bija klusējusi, iesaucās:

—   A, svētie nāk!

—   Kas? — Mazais Skorpions, kurš agrāk nekad nedusmojās uz viņu, nikni noprasīja. Viņa nedroši precizēja:

—   Nē, nē, es neticu viņiem.

—   Par kādiem svētajiem tiek runāts? — es pain­teresējos, cerēdams, ka mana nezināšana kaut vai drusciņ mazinās pret Dulnumu vērsto niknumu.

Mazais Skorpions, ilgi klusējis, nu pēkšņi pats man uzdeva jautājumu:

—   Pasaki — kāds ir kaķcilvēku galvenais trū­kums?

Nebija viegli atbildēt. Kad mans paziņa teica: — Muļķība, — es klusībā cerēju, ka viņš to neattie­cina uz mani.

—   Jā, — Mazais Skorpions turpināja, — muļķība ir mūsu galvenā nelaime, tāpēc ka mēs parasti at­darinām citus, izliekamies, it kā mēs visu zinām un saprotam, bet īstenībā neko ne zinām, ne saprotam, īstu briesmu brīdī mēs beidzam klaigāt, piesaucam māti kā bērni, un tad atklājas mūsu tukšo dvēseļu noslēpums: parasta muļķība. Tādos gadījumos daudzi visisti piesauc svēto Macu, kaut gan patiesībā viņš nebija svētais, bet dižs cilvēks, kas neatzina māņ­ticību. Mūsu revolucionāri atsaucas arī uz tādiem svētajiem, kuri tikai zālīti prot turēt ķepās. Pasaulē nav nekā pretīgāka un dumjāka par šitiem!

Pie mums neviens neko nesaprot. Ja rodas prob­lēmas, kas prasa neatliekamu risinājumu, visi to vien dara kā svētos sauc palīgā. Nē, mūsu bojāeja ir neizbēgama. Stulbi organizēta ekonomika, politika, izglītība, armija spēj pazudināt valsti, bet masveida muļķība spēj pazudināt veselu nāciju, jo muļķus jau neuzskata par cilvēkiem. Sagrābuši mūsu valsti, ienaidnieki mūs pilnīgi iznīcinās, un neviens no kai­miņiem nenāks mūs aizstāvēt. Lops nokļūst zem naža — kas tur sevišķs? Ļaudis vienmēr bijuši ciet­sirdīgi pret tiem, kurus ienīst.

Es ļoti gribēju tuvāk iepazīties ar kaķiešu svēta­jiem, taču baidījos pazaudēt Mazo Skorpionu un Dulnumu. Mēs apmetāmies atpūsties ciematiņā, kurā bija dažas pussagruvušās mājeles, bet nebija neviena iedzīvotāja.

—   Manā bērnībā šis ciems izskatījās citādi. Cik ātri viss panīkst! — Mazais Skorpions domīgi sa­cīja it kā pats sev. Es nezināju, kāpēc ciems aizgā­jis bojā, taču nesāku viņu apgrūtināt ar izprašņā- šanu, jo biju jau dzirdējis par dažām dīvainām re­volūcijām, bet pēc tam — par kariem, kuros pat uzvara neatnesa laimi. Tā pati nolaidība un svētu­lība, katrs apvērsums saistījās ar armijas palielināšanu, ar alkatīgo ierēdņu skaita pieaugumu. Zem­nieki badojas pat tad, kad strādā vaiga sviedros, un viņi mūk uz pilsētu vai arī par dažām dulnuma la­pām pārdodas dienestam armijā. Jā, revolūcija ir bīstama tad, kad tā ir nolaidīgu cilvēku rokās! Ne­viens neizglābs kaķiešus, ja viņi paši nesapratīs, ka tos smacē muļķība.

Kamēr es pārdomāju, pēkšņi Dulnuma pielēca kā­jās un iesaucās:

—   Skatieties, skatieties!

Rietumos, gluži kā vētras brāzmas sacelts, virpu­ļoja milzīgs pelēku smilšu mākonis.

Mazā Skorpiona lūpas ietrīcējās:

—   Tur atkāpjas kareivji!

—   Slēpieties! — Mazais Skorpions mierīgi, taču norūpējies pavēlēja. — Mūsu karavīri nav drosmīgi uzbrukumā, taču atkāpjas kā trakie. Noslēpieties āt­rāk! Draugs, es tev uzticu Dulnumu.

Viņš degošām acīm vēroja rietumus, taču rokas tiecās uz meitenes pusi, gribēdamas viņu noglāstīt. Dulnuma paņēma Mazo Skorpionu aiz rokas un, visa trīcot, nočukstēja:

—   Mēs mirsim reizē.

Es nezināju, ko iesākt — noslēpt Dulnumu vai pa­likt pie viņa. Mani nebaidīja nāve, taču es sapņoju dot kaut jel kādu labumu. Ja mums uzkritīs vairāki simti neprātīgu kareivju, tad nelīdzēs pat mana pistole. Saķēris draugus aiz rokām, es gribēju mes­ties uz tuvāko būdu, lai tad, kad vienība trauksies garām, notvertu kādu bēgli un uzzinātu frontes no­tikumus.

Mazais Skorpions nevēlējās slēpties. Arī Dulnuma neklausīja mani. Pa to laiku putekļu mākonis tuvo­jās zibens ātrumā.

—   Tā ir muļķīgi mirt — es to nepieļaušu!

—   Viss beidzies, neuztraucies par mani! — Mazais Skorpions stingri noteica. — Arī par Dulnumu ne: lai dara, ko vēlas.

Taču viņš man fiziski nespēja pretoties — es viņu sagrābu un ar spēku aizvilku. Dulnuma mums se­koja.

Mēs paslēpāmies sapostītā mājelē. Uz sienas es uzliku dažus ķieģeļus un pa šķirbu starp tiem vēroju bēgošo karaspēku.

Viņi atlidoja kā viesuļvētra, mūs apšļākdami ar pelēkām smiltīm un izbaiļu bļāvieniem. Es neviļus piemiedzu, bet tūlīt arī atvēru acis. Manā priekšā bija viss karaspēks. Kareivji skrēja bez ieročiem, skatīdamies tikai sev zem kājām. 5ī aina deva man drosmi. Līdz šim es nevarēju iedomāties karaspēku bez karoga, bez ieročiem, bez zirgiem, bez formas tēr­piem; te nu gluži pliki kaķieši, tuvu ārprātam, žēli brēcot, joņoja pa karstajām smiltīm. Tagad es neno- bītos pat no veselas mežoņu armijas, pat no visas pasaules mežoņiem ne.

Pagāja daži mirkļi — un bēgļu vairums aizbrā- zās. Droši vien šie ir Lielā Skorpiona kareivji, es nodomāju. Ja tā, tad Mazais Skorpions devās drošā nāvē, kad atteicās no viņiem paslēpties. Man atkal iegribējās noķert kādu no atpalikušajiem kareivjiem, taču viņi joza pat ātrāk par priekšējiem — laikam jau centās viņus panākt.

Es zināju, ka priekšējie, šāvienam atskanot, pat neatskatīsies, taču nebiju pārliecināts, vai spēšu trāpīt bēglim un turklāt viņu tikai viegli ievainot. Nē, tas man neder: neesmu taču armijas cilvēks, lai liktu lietā tik cietsirdīgu paņēmienu.

Karavīru kļuva aizvien mazāk. Es biju nolēmis šaut tikai ārkārtējā gadījumā; izlēcu no slēptuves. Daž­reiz dzīve ir sarežģītāka, nekā mēs to iedomājamies, bet dažreiz vienkāršāka. Ja karavīri joprojām muktu, es viņus nepanāktu. Par laimi, viens no viņiem rīko­jās citādi: ieraudzījis mani, viņš sastinga gluži kā varde ūdensčūskas priekšā. Tālākais neizraisīja ne­kādus sarežģījumus. Pusmirušu aiz noguruma un bailēm es viņu uzvēlu sev plecos, bet viņš pat neie­pīkstējās.

Mūsu slēptuvē viņš ilgi neatvēra acis, bet, tikko tās atdarīja un ieraudzīja Mazo Skorpionu, tā no­raustījās, it kā viņam būtu iegrūsts durklis vēderā. Kareivja acis iegailējās, viņš gribēja mesties virsū jaunajam saimniekam, bet mana roka uzgūla viņam uz pleca.

Mazais Skorpions, kurš nekustīgi sēdēja blakus Dulnumai, neizrādīja par gūstekni ne mazāko inte­resi, un es sapratu, ka man pašam nāksies viņu iz­taujāt. Nepanācis neko ar labu, es pabiedēju kara­vīru un noprasīju, kāpēc viņi bēg.

Karavīrs atkal sastinga, sāka kaut ko atcerēties un pēkšņi norādīja uz Mazo Skorpionu:

—  Viss viņa dēļ!

Mazais Skorpions pasmīnēja.

—   Viss viņa dēļ! — karavīrs nikni atkārtoja. Es zināju, ka kaķcilvēki ātri iedegas dusmās, tālab no­gaidīju viņa dusmu pierimšanu.

—   Mēs negribējām karot, taču viņš mūs piekrāpa un nosūtīja uz fronti. Un turklāt vēl neļāva ņemt ienaidnieku piedāvātos nacionālos prestižus! Sarkan­striķaino gvardi un citas armijas arī viņš nosūtīja, bet tie mierīgi ņēma nacionālos prestižus un atkā­pās; vienīgi mūsu armiju sasita lupatu lupatās. Mēs esam viņa tēva kareivji, taču viņš nerūpējās par mums, viņš mūs pameta kaujas laukā, negribēja mūs atlaist mājās, kā to gatavojās darīt viņa tēvs. Ja kaut viens no mums paliks dzīvs, labu galu tu neņemsi! Citi mierīgi atkāpās, pat drusciņ palau- pīja — ne tā kā mēs! Kā mums tagad dzīvot?!

Mazais Skorpions klausījās uzmanīgi, bet izska­tījās nomākts. Mani ļoti interesēja ikviens karavīra vārds; par laimi, viņš turpināja:

—   Jūs mums atņēmāt ir zemi, ir mājas, ir ģimeni! Šodien jums vajag vienu, rīt — otru! Ierēdņu kļūst arvien vairāk, bet tauta grimst nabadzībā. Jūs mūs aplaupāt, krāpjat, piespiežat iet zaldātos, lai mēs laupītu jūsu labā. Paši saņemat lauvas tiesu, bet mums atmetat drupačas, jo baidāties, ka pametīsim jūs. Kad ārzemnieki mums uzbrūk, gribēdami sa­grābt mūsu labumus, jūs sūtāt mūs nāvē. Mēs vien­kārši ejam klaušās, jo neprotam strādāt, arī mūsu tēvus jūs pārvērtāt par karavīriem. Jau no bērnības mēs nepazīstam citu likteni un citādi neprotam dzī­vot.

Viņš apklusa, lai atvilktu elpu; to izmantodams, es noprasīju:

—   Ja jūs zināt, ka ierēdņi ir tik slikti, kāpēc jūs neiznīcināt viņus un paši nesākat visu pārvaldīt?

Karavīrs izbolīja acis. Es nospriedu — viņš mani nesaprot —, taču viņš tiešām domāja.

—   Tu gribi sacīt, kāpēc mēs netaisām revolūcijas?

Es nebūtu domājis, ka viņš zina šo vārdu, —

biju aizmirsis, cik apvērsumu bijis Kaķiešu valstī.

—   Neviens vairs netic! Revolūcijās mēs tikai zaudējam, bet viņi iegūst. Kad sadalīja zemi, visi priecājās, bet katrs saņēma tik maz, ka nevarēja iestādīt pat desmit dulnuma koku. Kas stādīja — tas badojās, kas nestādīja — tas tāpat badojās. Mūsu vadoņi neko nevarēja izdarīt. Viņi centās, īpaši jaunie, bet mēs tikpat badojāmies — tātad viņi bija muļķi. Mēs pārstājām viņiem ticēt, lai gan arī paši neko nezinājām. Mums atlika tikai kalpot tiem, kuri mums deva dulnuma lapas, bet tagad mēs ne­deram pat par kareivjiem. Nē, mums jānogalina kaut vai viens ierēdnis. Viņi taču mūs nosūtīja kau­ties ar ārzemniekiem — drošā nāvē! Ja mūs noga­linās, kā tad mēs varēsim kalpot un ēst dulnuma lapas? Ierēdņiem pieder dulnuma lapu kalni un pa­matīgi sievu bari, bet mums pat apgrauztu lapu nedod, sūta kauties ar ārzemniekiem. Tad labāk mēs kausimies ar ierēdņiem!

—   Varbūt to tu uz viņu attiecini? — es norā­dīju uz Mazo Skorpionu.

—   Kā tad! Viņš mūs aizsūtīja uz fronti, no ārzem­niekiem neļāva ņemt nacionālos prestižus!

—   Un ko tad jūs iesāktu, ja viņu nosistu? — es jautāju.

Karavīrs klusēja.

Man nebija ne laika, ne vēlēšanās gūsteknim iz­skaidrot, ka Mazais Skorpions ir gandrīz vai vienī­gais domājošais kaķietis, ka viņu neieredzēt būtu muļķīgi. Karavīrs, kā redzams, Mazo Skorpionu uz­skatīja par ierēdni un, nevarēdams iznīcināt visu ierēdniecību, niknumu izgāza uz vienu. Es atkal pār­liecinājos, ka pat gudrs cilvēks, cenzdamies tikt galā ar politiskajām un ekonomiskajām problēmām, no­grimst šo problēmu mutulī, ja viņam trūkst pienā­cīgu zināšanu; ka daudzie apvērsumi saasina šķi- risko apziņu, bet diezin vai tautu padara gudrāku: tā apjauš gan, ka ir piekrāpta, taču, ko darīt, ne­zina. No augšas līdz apakšai — viena vienīga muļ­ķība! Tā rēgojas Kaķiešu valsts ķermenī gluži kā asiņaina brūce, un tomēr tā nav tik sāpīga, lai liktu domāt par atmodu.

Ko iesākt ar gūstekni? Ja atbrīvosim, viņš var pasaukt citus karavīrus un nogalēt Mazo Skorpionu; ja ņemsim līdzi, viņš mūs tikai traucēs. Bija jau vēls, vajadzēja rīkoties, taču Mazā Skorpiona iz­skats rādīja, ka viņš nevēlas neko, tikai nāvi, viņš pat runāt negribēja. Dulnuma kā padomdevēja ne­bija vērā ņemama. Atgriezties mājās bija bīstami, iet uz rietumiem — vēl bīstamāk, tikpat kā pašam ielīst tīklā. Vienīgā izeja, domājams, — došanās uz ārzemnieku kvartālu. Taču Mazais Skorpions puri­nāja galvu, sacīdams:

— Labāk nāve nekā kauns! Un atsvabini šo ne­laimīgo …

Es izdarīju, kā viņš vēlējās.

Pamazām satumsa, visur valdīja neparasti bais­mīgs klusums. Tālumā, laikam gan atkāpjoties, bēg kareivji, viņiem seko ārzemnieki, toties šeit spriegs klusums kā pirms vētras uz vientuļas salas. Pro­tams, es jau varētu pārvākties uz citu valsti, taču man mieru nedeva Mazā Skorpiona, tagad jau mana tuva drauga, liktenis. Arī Dulnumu negribējās pa­mest. Cik gan skumji sabrukušajā mājelē gaidīt valsts bojāeju! Tieši tad asi izjūti saikni starp jē­dzieniem «cilvēks» un «pilsonis». Es, protams, ne­domāju par sevi, bet par saviem draugiem: tikai tā es varēju iekļūt viņu dvēselēs, paņemt sev kaut daļu no viņu bēdām, jo viņus mierināt nebija no­zīmes. Valsts iznīkst pašas muļķības dēļ. Sī iznī­cība nav traģisks pretrunu atrisinājums, ne poē­tisks taisnīguma iemiesojums, bet vēsturisks fakts, kuru nepadarīsi labvēlīgāku ne ar kādiem izjustiem vārdiem. Es nevis lasīju grāmatu, bet gan dzirdēju nāves soļus! Mani draugi, protams, tos dzirdēja vēl skaidrāk nekā es. Viņi to nolādēja vai nodevās atmiņām. Viņiem nebija nākotnes, bet viņu tagadne iemiesoja sevī visu cilvēces kaunu.

Debesīs, kas joprojām bija tumšas, spīdēja zvaig­znes. Visapkārt vēl aizvien valdīja klusums, tomēr manu draugu acis bija vaļā. Viņi zināja, ka arī es neguļu, taču nevienam negribējās runāt: draudo­šais likteņa pirksts bija sasaistījis mūsu mēles. Pa­saulē izdzisa vēl viena kultūra, kura nekad vairs neatdzīvosies. Tās pēdējais brēciens bija aizkavē­jusies brīvības dziesma. Sīs kultūras dvēsele var nokļūt tikai ellē, jo pati tās pastāvēšana bijusi melns traips cilvēces vēsturē.

Uz rīta pusi es iesnaudos. Pēkšņi nodārdēja divi šāvieni. Es pielēcu kājās, taču jau bija par vēlu: mani draugi asiņaini gulēja zemē, Mazajam Skor­pionam līdzās atradās pistole.

Ko es izjutu toreiz — tas nav aprakstāms. Es visu aizmirsu, palika tikai sāpe sirdī un bailes no mi­rušo acu ciešā skatiena. Jā, viņi skatījās uz mani, kaut gan bez jebkādas izteiksmes, it kā rosinādami mani uzminēt, par ko viņi domā. Manā priekšā bija mūžības noslēpums, bet es vēl cerēju atsaukt viņus dzīvē un reizē arī jutu, cik niecīga un bez­palīdzīga ir dzīve. Es neraudāju, es biju miris tāpat kā viņi, tikai ar to atšķirību, ka es stāvēju, bet viņi gulēja. Notupies es pieskāros viņiem: viņi bija vēl silti, taču neatsaucās. No viņiem bija palicis tikai tas mazumiņš, ko es pazinu, pārējais izzudis. Nāve droši vien savā ziņā ir patīkama.

Man viņu bija neizsakāmi žēl, īpaši Dulnumas, kura laikam gan nebija nobriedusi varonīgai nāvei. Kaķcilvēku noziegumi uzvēlušies pat viņu sievām, mātēm, māsām. Ja es būtu dievs, es nožēlotu, ka esmu devis sievietes tādai nekam nederīgai valstij.

Es sapratu Mazo Skorpionu, un tādēļ vēl vairāk žēl bija Dulnumas. Viņam bija savi iemesli — iz­skaidrojami iemesli, kāpēc vajadzēja mirt līdz ar savu zemi. Cilvēks nevar dzīvot ārpus savas nāci­jas un valsts: ja tās viņš zaudē, viņš iet bojā, bet, ja izdzīvo, mirst viņa dvēsele.

Dulnuma un Mazais Skorpions man kļuva arvien mīļāki. Es sapņoju, ka viņus uzmodināšu, pateikšu abiem, ka viņi ir bez vainas, ka viņu dvēseles nav gājušas bojā. Sapņoju, ka viņi kopā ar mani aizli­dos uz Zemi, izjutīs dzīves priekus. Taču nepiepil­dāmie sapņi tikai vairoja skumjas. Draugi gulēja nekustīgi, likās, viņi miruši pirms vairākām dienām. Gan dzīve, gan nāve bija Viss, bet starp tām — bez­galīgi lielais Nezināmais. Jā, nāves klusums bija absolūtā patiesība. Mani draugi vairs nesāks runāt, un arī es esmu zaudējis interesi par dzīvi.

Es nosēdēju viņiem blakus līdz pašai rītausmai. Viņu sejas panti iezīmējās arvien skaidrāk, saules stars nolaidās uz klusās, neparasti daiļās Dulnu­mas sejas, uz Mazā Skorpiona, kas bija atbalstījis galvu pret sienu. Viņa seja joprojām saglabāja skumju izteiksmi, it kā arī pēc nāves viņš nebūtu atbrīvojies no sava pesimisma.

Ja es turpinātu šeit sēdēt, es sajuktu prātā. Pat doma par viņu atstāšanu man izraisīja asaras, ku­ras līdz šim brīdim es biju aizturējis. Pamest drau­gus un atkal klaiņot pa svešu pasauli bija daudz grūtāk nekā palikt atšķirtam no Zemes. Turklāt viņu tēli mani vienmēr vajās. Es raudāju, apkampis viņu augumus, un gandrīz vai kliedzu:

— Ardievu, Mazais Skorpion, ardievu, Dulnuma!

Es nebiju spējīgs viņus apglabāt. Vēl mirklis — un es te paliktu uz mūžīgiem laikiem. Sakodis zo­bus, es pievācu savu pistoli, pārlīdu pāri sienai un, pagājis dažus soļus, atskatījos. Nē, es neatgriezī- šos, kaut vai viņu miesas satrūdēs. Esmu nelaimīgs cilvēks: vispirms zaudēju biedru, ar kuru kopā lidoju, bet tagad arī šos draugus … Laikam jau es vispār nedrīkstu draudzēties! Kurp lai es eju? Pro­tams, uz Kaķiešu pilsētu. Tur taču tagad ir manas mājas!

Ceļā neviens negadījās, visur valdīja nāve. Uz pelēki dzeltena ceļa, zem pelēkām debesim mētājās mirušie kareivji, virs kuriem, priecīgi klaigādamas, dejoja baltastainās lijas. Es gāju, cik vien ātri spē­dams, tomēr ausīs skanēja Dulnumas smiekli, Mazā Skorpiona balss. Viņi tik tiešām mani vajāja.

Tālumā ieraudzījis Kaķiešu pilsētu, jutu, ka mana sirds stiprāk iepukstas — vai nu no bailēm, vai no jaunas cerības. Tukšajās ielās nebija nevienas dzī­vas dvēseles, vienīgi rēgojās izvaroto sieviešu līķi. Es nopratu — te gājuši karavīri — un atcerējos Dulnumas teikto frāzi: «Ziediņš arī aizbēga!» Jā, ja Ziediņš nenoslēptos, tad atrastos starp šiem mi­roņiem … Lielā Vanaga galva, liju izknābāta, jo­projām stāvēja kārts galā: tagad to neapsargāja, tagad tā pati sargāja tukšo pilsētu …

Mazā Skorpiona māja bija nopostīta. Karavīri ne­bija atstājuši neko tādu, ko es varētu paņemt pie­miņai, taču man droši vien arī nevajadzēja ņemt, jo katrs ķieģelis, katra šīs mājas daļiņa izraisīja asaras.

Zinādams, ka visi iedzīvotāji jau ir austrumos, es devos turp, ceļā atskatīdamies uz mirušo, pelēka gaisa apņemto pilsētu, tad nogriezos Lielā Skor­piona birztalas virzienā, izgāju cauri ļaužu pames­tiem ciemiem, kuros jau pabijuši karavīri.

Arī birztalā neviena nebija. Es apsēdos zem koka, taču nomācošs klusums mani aizdzina no šīs vie­tas … Garlaicības mākts, es devos uz sēkli, kur senāk biju peldējies; nosēdies smiltīs, es sāku lū­koties tālumā. Te pēkšņi miglā pamanīju ļaudis, kuri gāja uz rietumiem. Radās iespaids, ka situācija mainījusies un iedzīvotāji atgriežas pilsētā. Ceļinieku kļuva arvien vairāk, daži gāja kopā ar karavīriem un nepacietīgi lauza sev ceļu izciliem kaķiešiem pa­rastajā veidā. Šur un tur uzliesmoja ķīviņš, taču apjēgt, kurš uzvar, bija grūti, jo karavīri mazāk sita, vairāk centās izvairīties, cits no cita slepas. Viena no vienībām īpaši prasmīgi izvairījās un, aizpildīdama radušos tukšumu, palēnām virzījās uz priekšu. Kad tā tuvojās sēklim, es sapratu šīs veik­lības iemeslu: tās priekšgalā atradās Lielais Skor­pions.

Es nevarēju palaist garām izdevību un panācu vienību, kura jau pilnīgi bija izkļuvuši brīvībā un sākusi kāpināt tempu.

Lielais Skorpions, mani ieraudzījis, liekas, no­priecājās, taču ne jau sarunas viņam tagad bija prātā. Kad es noprasīju, ko viņš domā darīt, viņš, rūpju pilns, izmeta:

—   Nāc mums līdzi uz galvaspilsētu! Ienaidnieki drīz tur ieradīsies, ja tik jau nav atnākuši!

«Beidzot kaķieši sapratuši, ka nedrīkst nepreto­ties, un nolēmuši aizstāvēt pilsētu,» es nodomāju. «Bet kāpēc viņi ceļā plēšas?» Nojautis savu minē­jumu nedrošību, pieprasīju no Lielā Skorpiona pa­skaidrojumus.

Viņam acīmredzot es biju vajadzīgs, un, zinot manu neatlaidību, viņš neslēpa patiesību:

—   Mēs ejam padoties! Kurš pirmais galvaspil­sētu uzdāvinās ienaidniekam, tas kā balvu saņems ienesīgu vietiņu!

—   Nu nē, tad laid mani vaļā! Arī bez manis tu varēsi padoties! — es atcirtu un strauji griezos at­pakaļ.

Kara priekšnieki, kas gāja aiz Lielā Skorpiona, arī steidzās kapitulēt. īpaši rosīgs bija sarkanstri­ķaino gvardes pavēlnieks — joprojām ar resnu striķi ap kaklu.

Pēkšņi visi apstājās. Es atskatījos un ieraudzīju, ka ienaidnieks tuvojas, tomēr nolēmu iet pavērot Lielā Skorpiona kapitulēšanu. Pēkšņi gan mani, gan Lielo Skorpionu apsteidza sarkanstriķaino pavēl­nieks. Viņš kā putns drāzās pie ienaidniekiem un nometās uz ceļiem viņu priekšā. Pārējie kara priekš­nieki sekoja viņa priekšzīmei gluži kā godbijīgi dēli vecāku bērēs Senajā Ķīnā.

Tad nu es pirmo reizi ieraudzīju Kaķiešu valsts ienaidniekus. Vairums no viņiem bija mazāki par kaķiešiem, neizskatījās sevišķi gudri, taču acīmre­dzot bija nelietīgi un cietsirdīgi: es gan nezināju viņu vēsturi, nepazinu nacionālo raksturu un tikai vadījos pēc pirmā iespaida. Rokās viņi turēja īsas, šķita, no dzelzs gatavotas nūjas.

Kad kaķieši nometās ceļos, viens no liliputiem — domājams, priekšnieks — sasita plaukstas. Aiz viņa stāvošie kareivji aši devās uz priekšu un apbrīno­jami precīzi sāka zvetēt pa kapitulantu galvām. Viņu upuri, neizdvesdami ne skaņas, gāzās zemē, it kā no nūjām nāktu elektriskie lādiņi. Pārējie kaķieši iekliedzās kā zem naža nokļuvuši gaiļi un metās at­pakaļ, mīdīdami pakritušos. Liliputi nesekoja viņiem, bet lēni virzījās uz priekšu, ar kājām atgrūzdami līķus.

Ne velti Mazais Skorpions teica, ka ienaidnieks iznīcinās kaķiešus visus līdz pēdējam. Taču es vēl cerēju, ka viņi pretosies. Kapitulācija viņus neglāba no bojāejas, varbūt cīņa izglābs. Man nepatīk kari, tomēr vēsture pierāda, ka tie dažreiz ir neizbēgami, ka reizēm cilvēka pienākums ir iet kaujā un mirt. Aizstāvēt savu tautu — tas ir svēts pienākums, tas nav pielīdzināms viltus patriotismam, kas man pretīgs. Pēc šīs izrēķināšanās Kaķiešu valsts iedzī­votāji droši vien sāks kauju, un, pilnīgi iespējams, uzvara būs viņu pusē.

Es turējos tālāk no liliputu kareivjiem, kuri ar savām nūjām piebeidza ievainotos. Sie kareivji, da­biski, man nelikās kulturāli, taču viņiem vismaz bija viena priekšrocība salīdzinājumā ar kaķiešiem: viņi cienīja savu zemi. Sī cieņa izpaudās baismīgā ego­ismā, un tomēr liliputi bija pārāki par Kaķiešu valsts iedzīvotājiem, kuri domāja tikai par savu personu.

Labi, ka, dodoties uz fronti, es paķēru līdzi ne­daudz dulnuma lapu — citādi nomirtu badā. Es ne­uzdrošinātos liliputiem prasīt ēdienu, pat tuvoties viņiem, jo no viņiem neko labu negaidīju — viņi varēja uzskatīt mani par spiegu. Mēs nonācām līdz vietai, kur bija nokritis mans kuģis, un te liliputi apstājās. No tālienes redzēju — kuģa atliekas sais­tīja viņu uzmanību. Atnācēji savā ziņkārībā pār­spēja Kaķiešu valsts iedzīvotājus, tomēr tajā brīdī par to es neprātoju, jo domāju par sava drauga mirstīgajām atliekām, kuras viņi mīdīja kājām.

Kareivji atpūtušies sāka rakt zemi — mazliet ne­veikli, toties ātri, bez laiskuma un šaubām. Drīz vien viņi izraka milzīgu bedri, pie tās atdzina sagūstīto kaķiešu baru un sāka tos grūst lejā. No nelaimīgo kliedzieniem pārplīstu pat dzelzs sirds, taču liliputu sirdis bija stiprākas par dzelzi, bez tam viņi izlī­dzējās ar metāla nūjām. Starp upuriem bija daudz sieviešu, dažas ar bērniem uz rokām. Nebūdams spē­jīgs viņus glābt, es aizvēru acis, tomēr kliedzieni un raudas skan man ausīs vēl līdz šim laikam. Trok­snis pamazām norima, es atvēru acis un ierau­dzīju, ka maza auguma izdzimteņi jau stampā zemi. Visus apraka dzīvus! Drausmīgs sods par nespēju pretoties. Es nezināju, ko vairāk neieredzēt, taču sapratu, ka ļaudis, kuri nespēj sevi cienīt, nevar cerēt uz cilvēcīgu attieksmi. Pat viena cilvēka ne­lietība jau spēj pazudināt ļoti, ļoti daudzus!

Ja visā pilnībā apjēgtu redzēto, es kļūtu akls no asarām. Liliputi man šķita viscietsirdīgākie radī­jumi: viņi līdz pamatiem iznīcināja Kaķiešu valsti, pat mušas bija nolemtas iznīcībai.

Pēc tam es vēroju dažu kaķiešu — četru piecu cilvēku grupas mēģinājumus cīnīties. Viņi pat līdz pēdējam brīdim nebija iemācījušies darboties vienoti. Es redzēju pauguru, kur bija salasījušies pusotra desmita kaķiešu bēgļu, — tā bija vienīgā ienaidnieka vēl neieņemtā vieta. Nepagāja ne trīs dienas, kad viņi jau sastrīdējās un savā starpā izkāvās. Kad uz paugura parādījās liliputi, tur bija palikuši tikai divi niknumā saķērušies kaķieši — droši vien pēdē­jie Kaķiešu valsts iedzīvotāji. Karavīri netaisījās vi­ņus nosist, bet iesēdināja milzīgā koka būrī, kur gūstekņi turpināja nikno cīņu, līdz viens otru sa­grauza. Kaķcilvēki paši pabeidza sevis iznīcināšanu.

* * *

Uz Marsa es nodzīvoju vēl pusgadu. Beidzot turp atlidoja franču pētnieku kuģis, kurš mani dzīvu un neskartu nogādāja manā dižajā, gaišajā un brīvajā Ķīnā.

.

… Un es atkal ieraudzīju mēness sirpi — zel­tainu un aukstu. Cik gan reižu es to esmu redzējusi tieši tādu, cik reižu … Un tas vienmēr mani izraisa visdažādākās izjūtas, uzbur visdažādākos tēlus. Kad es to vēroju, man liekas, tas karājas virs zilgiem mākoņiem. Un tas vienmēr modina atmiņas — tā no vakara vējiņa dvesmas raisās snaudošie ziedu pumpuri.

Kad es pirmoreiz pamanīju mēness sirpi, tas tik tiešām bija auksts. Manu dvēseli toreiz nospieda smagums, caur asarām es redzēju smalkus, zeltainus starus. Toreiz man bija tikai septiņi gadi, biju ģēr­busies sarkanā vatētā jaciņā un māmiņas darinātā zilā cepurītē ar maziem ziediņiem — tos es atceros. Atspiedusies pret durvju stenderi, es vēroju mēness sirpi. Maza istabiņa — tabakas un zāļu smaka, mā­tes asaras, tētuka slimība. Uz sliekšņa biju viena pati un lūkojos mēness sirpī; neviens nepasauca mani, neviens man nepagatavoja vakariņas. Es sa­pratu — mājās ienākušas bēdas: visi runāja, ka tē­tuka slimība … Un es vēl asāk izjutu savas skum­jas, aukstumu un badu, savu vientulību. Tā es stā­vēju, līdz mēness paslēpās. Es paliku gluži viena un atkal apraudājos, taču manus šņukstus noslā­pēja mātes raudas: tētuks bija beidzis elpot, viņa seju pārklāja ar balta auduma gabalu. Man gribējās noraut šo balto pārklāju un vēlreiz ieraudzīt tētuku, taču es neuzdrošinājos. Istabā nebija brīvas vie­tas — gandrīz visu to aizņēma tētuks. Māmiņa uz­ģērba baltu kleitu [4] , man virs sarkanās vatētās ja­ciņas uzvilka baltu halātiņu ar neapvīlētām apro­cēm — tas labi saglabājies manā atmiņā, jo man visu laiku nācās vilkt diegus no neapvīlēto aproču malām. Visi rosījās, trokšņoja, skaļi raudāja, taču šī rosība droši vien bija pārmērīga. Darīšanu ne­bija Fik daudz: vajadzēja tikai ielikt tētuku no čet­riem plāniem dēļiem sanaglotā zārkā. Pēc tam pieci vai seši cilvēki viņu aiznesa. Mēs ar māmiņu gājām aiz zārka un raudājām. Sai koka kastē uz visiem lai­kiem aiznesa tētuku, un es nereti nožēloju, ka neat­vēru zārku un nepaskatījos uz tēvu. Taču zārks ir dziļi zemē; kaut gan es labi atceros vietu aiz pil­sētas sienas, kur viņš aprakts, kapu tikpat grūti atrast kā zemē nokritušu lietus lāsi.

Mēs ar māmuļu vēl valkājām sēru drēbes, kad es atkal ieraudzīju mēness sirpi. Bija auksta diena, māmiņa gāja uz kapiem pie tētuka un mani paņēma

līdzi. Viņai rokā bija plāna papīru paciņa*. Todien māmiņa pret mani bija ļoti maiga. Kad es vairs ne­varēju paiet, viņa nesa mani uz rokām, bet pie pilsētas vārtiem man nopirka ceptus kastaņus. Viss bija auksts, tikai kastaņi karsti; tos bija žēl apēst, jo es ar tiem sildīju rokas. Es neatceros, cik ilgi mēs gājām, taču man likās, ka ļoti ilgi. Kad glabā­jām tēvu, ceļš nelikās tik garš — iespējams, tāpēc, ka toreiz bija vairāk cilvēku, bet tagad mēs gājām tikai divatā ar māmiņu. Viņa klusēja, arī man ne­gribējās runāt, visapkārt klusums; tādi dzelteni ceļi vienmēr ir klusi un bezgalīgi.

Dienas bija īsas. Es atceros kapu — pavisam mazu zemes pauguriņu — un tālumā dzeltenus pakalnus, aiz kuriem nozuda saule. Māmiņa nosēdināja mani pie kapa un it kā pilnīgi aizmirsa: apķērusi ko­piņu, viņa raudāja. Es sēdēju un spēlējos ar kasta­ņiem. Māmiņa, kādu brīdi paraudājusi, aizdedzināja papīrus; dažas pelnu pārslas pacēlās gaisā un pēc tam riņķodamas nolaidās zemē; pūta lēns, taču ļoti auksts vējš. Māmiņa atkal ieraudājās. Es arī atce­rējos tētuku; raudāt par viņu negribējās, un tomēr es ieraudājos — kļuva žēl mātes. Es paraustīju viņu aiz rokas: «Neraudi, mā, neraudi!» Viņa sāka raudāt vēl stiprāk un cieši mani piekļāva sev klāt. Saule norietēja, visā apkārtnē nebija neviena, tikai mēs divas. Māmiņa tā kā nobijās; asaras rīdama, viņa paņēma mani pie rokas, un mēs gājām prom. Pēc dažām minūtēm viņa paskatījās atpakaļ; es arī at­skatījos — tētiņa kapu vairs nevarēja sazīmēt; šajā pusē līdz kalna pakājei — kapi vien, mazi, mazi pauguriņi. Māmiņa nopūtās. Mēs gājām brīžam ātri, brīžam lēnām; vēl nenonākusi līdz pilsētas

vārtiem, es ieraudzīju mēness sirpi. Bija tumšs, kluss, un tikai mēness izstaroja aukstu gaismu. Es biju nogurusi, un māmiņa mani paņēma uz rokām. Es neatceros, kā mēs nokļuvām līdz pilsētai, atceros tikai mēness sirpi mākoņainajās debesīs.

Jau astoņu gadu vecumā es iemācījos nest man­tas uz lombardu. Es zināju — ja neatnesīšu kaut drusciņ naudas, mums nebūs ko ēst; māmiņa lūdza ieķīlāt mantas tikai galējā situācijā. Man bija labi zināms: ja māmiņa iedeva sainīti, skaidrs — katlā nav ne putraimiņa. Reizēm mūsu katls bija tik šķīsts kā tikumīga atraitne. Reiz es aiznesu ieķīlāt spoguli, vienīgo vēl atlikušo mantu, bez kuras var iztikt, kaut gan māmiņa to lietoja katru dienu. Bija pavasaris, un siltās drēbes mēs jau bijām paspējušas ieķīlāt. Es zināju — spogulis jānes uzmanīgi, taču vaja­dzēja steigties, jo lombardu agri slēdza. Es baidījos no lombarda sarkanajiem vārtiem un no garās, augstās letes. Kad es tiem tuvojos, man sirds sāka dauzīties. Taču man vajadzēja iekļūt, pareizāk, uz- ķepuroties — slieksnis bija augsts. Man ar pēdējiem spēkiem bija jāuzceļ nesamais uz letes un jāizkliedz: «Ņemiet ķīlā!» — jāsaņem nauda un kvīts un ātri jāatgriežas mājās, lai māmiņa neuztrauktos. Taču spoguli nepieņēma, tikai ieteica atnest kaut ko citu. Es sapratu, ko tas nozīmē. Spoguli piespiedusi pie krūtīm, es skrēju, ko kājas nes, mājup. Māmiņa ieraudājās — neko citu viņa nevarēja atrast.

Es biju saradusi ar mūsu istabu, un man vienmēr likās, ka tajā ir daudz mantu, bet tagad, palīdzot mātei kaut ko sameklēt, sapratu, ka to mums ir pavisam maz. «Māmiņ, bet ko mēs ēdīsim?» Viņa raudādama man pasniedza sudraba matadatu — vienīgo vērtslietu mūsu mājās. Līdz tam brīdim māmiņa to šad un tad bija izņēmusi no matiem, taču neuzdrošinājās ieķīlāt. So matadatu vecmāmiņa viņai bija dāvinājusi kāzu dienā. Māmiņa lika at­stāt spoguli un aiznest uz lombardu matadatu. Es skrēju atpakaļ, taču lielie, baigie vārti jau bija slēgti. Es nosēdos uz pakāpiena, matadatu dūrē sa- žņaugusi. Skaļi raudāt es neuzdrošinājos; es skatī­jos debesīs un caur asarām atkal ieraudzīju mē­ness gaismu. Es ilgi raudāju — līdz tam laikam, kamēr tumsā parādījās māmiņa; viņa mani paņēma aiz rokas. Cik siltas bija viņas rokas! Izjūtot roku siltumu, es aizmirsu visas neveiksmes un pat badu. Šņukstēdama es sacīju: «Māmiņ, iesim gulēt! Rīt es atkal atnākšu šurp!» Viņa klusēja. Mēs nogājām mazu gabaliņu. «Māmiņ, paskaties uz mēness sirpi — tas bija tieši tāds pats, kad tētuks nomira. Kāpēc tas vienmēr karājas greizi?» Māte klusēja, viņas roka viegli ietrīcējās.

Māmiņa caurām dienām mazgāja svešu veļu. Man vienmēr gribējās viņai palīdzēt, taču es nezināju, kā to izdarīt. Es tikai gaidīju viņu un negāju gulēt. Reizēm mēness sirpis jau bija augstu debesīs, bet viņa vēl arvien mazgāja smirdīgās zeķes, kas līdzī­gas cietai govs ādai, — tās atsūtīja komiji. Pēc tādu netīrumu mazgāšanas māmiņa vairs nevarēja neko ieēst. Es sēdēju viņas tuvumā un skatījos uz mēness sirpi: tā staros zibēja sikspārnis, gluži kā uzvērts sudrabainā diegā, tad pēkšņi nozuda tumsā. Jo vai­rāk es žēloju māmiņu, jo mani spēcīgāk apbūra mē­ness sirpis: kļuva vieglāk ap sirdi, kad es uz to pa­skatījos. Vasarā sirpis bija vēl skaistāks, no tā vien­mēr dvesa vēsums, it kā tas būtu no ledus. Man ļoti patika, kad vieglas ēnas, kas krita no mēness stariem uz zemi, pēkšņi pazuda — tad kļuva sevišķi tumšs, vēl spilgtāk spīdēja zvaigznes, vēl spēcīgāk smaržoja puķes. Kaimiņu mājas dārzā bija daudz puķu un koku, no lielajām akācijām pie mums krita baltas ziedlapiņas, nosēdamas zemi kā ar sniegu.

Māmiņas rokas tapa raupjas no mazgāšanas. Rei­zēm es māmiņai palūdzu pakasīt man muguru, taču neuzdrošinājos viņu bieži apgrūtināt — viņa bija pārāk nogurusi. Smirdīgās zeķes viņai atņēma ape­tīti. Es zināju: māmiņa kaut ko pārdomā. Dažkārt viņa atlika veļu sāņus un it kā pamira. Par ko viņa domāja, es nevarēju uzminēt.

Māmiņa lūdza mani nespītēties un saukt šo vī­rieti par tētuku. Viņa man atrada jaunu tēvu. Es zināju — šis bija cits, jo tētuks gulēja kapā. Ru­nādama par jauno tēvu, māmiņa raudzījās sānis. Norīdama asaras, viņa teica: «Es nevaru pieļaut, lai tu nomirtu badā.» Jā, tas piespieda māmiņu atrast man citu tēvu. Toreiz es daudz ko nesapratu, man bija baismi, taču es cerēju — nu mēs vairs nebado­simies. Kāda dīvaina sakritība! Kad pametām savu istabiņu, debesīs atkal karājās mēness sirpis. Šoreiz tas spīdēja spožāk un likās ļaunprātīgs: es aizbraucu no savām mājām, ar kurām biju tik saradusi. Mā­miņa iesēdās sarkanās kāzu nestuvēs, priekšgalā soļoja muzikanti; bungu un tauru skaņas padarīja vai kurlu. Nestuves virzījās uz priekšu, kāds vīrietis mani veda pie rokas tām nopakaļ. Ļaunā mēness gaisma it kā drebēja saltajā vējā. Ielās nebija ļaužu, tikai klaiņojoši suņi riedami sekoja muzikantiem. Nestuves virzījās ļoti ātri. Uz kurieni? Varbūt mā­miņu nesa uz kapiem? Vīrietis vilka mani aiz rokas. Ar pūlēm es turējos līdzi, man gribējās raudāt, taču es nespēju. Vīrieša plauksta bija sviedraina un auksta kā zivs. Es gribēju kliegt: «Māmiņ!» — taču neuzdrīkstējos. Mēness sirpis pēkšņi kļuva tāds kā šaurāks, it kā kāds būtu piemiedzis lielu aci. Nes­tuves ienesa šaurā šķērsielā.

Trīs četrus gadus es laikam neredzēju mēness sirpi. Jaunais tētis pret mums izturējās labi. Viņam bija divas istabas: viņš un māmiņa apdzīvoja vienu, es gulēju otrā. Sākumā es gribēju gulēt kopā ar mā­miņu, bet pēc dažām dienām iemīlēju mazo istabiņu. Sniegbaltas sienas, galds un krēsls — šķita, ka tas viss ir mans. Arī sega te bija biezāka un siltāka nekā agrāk. Māmiņa kļuva apaļāka, vaigos ielija sārtums, no viņas rokām pamazām nozuda tulznas. Man vairs nevajadzēja skriet uz lombardu ieķīlāt mantas. Jaunais tētis mani iekārtoja skolā. Dažreiz viņš pat rotaļājās ar mani. Nezinu, kālab man ne­gribējās viņu saukt par tēti, kaut arī sapratu, ka viņš ir ļoti labs cilvēks. Viņš nojauta visu. Viņš bieži jokoja, un, kad smējās, viņa acis kļuva skais­tas. Slepenībā māmiņa mani centās pierunāt, lai es viņu saucot par tēti, un es jau arī pati jutu, ka ne­vajadzētu būt tik stūrgalvīgai. Mēs tak ar māmiņu tagad esam paēdušas, pateicoties viņam … Neat­ceros, ka šajos trijos četros gados būtu redzējusi mēness sirpi… Varbūt redzēju, bet aizmirsu … Taču es vienmēr atcerēšos, kāds tas bija, kad no­mira tētuks, un kāds tas bija, kad māmiņu nesa sarkanajās nestuvēs. Visu mūžu es atcerēšos šo auk­sto, bālo spīdumu — gluži kā nefrīta atblāzmu…

      Es iemīlēju skolu. Man vienmēr likās, ka skolā ir daudz puķu, kaut gan īstenībā to nemaz nebija. Līdzko atceros skolu, es iedomājos par puķēm, tā­pat kā domas par tētuka kapu atsauc manās atmi­ņās mēness sirpi aiz pilsētas, tā lēnajā vējā trīsošo gaismu. Māmiņai ļoti patika puķes, taču viņa ne­spēja tās nopirkt. Viņai reizēm kāds uzdāvināja puķes, un viņa laimīga tūlīt tās iesprauda matos. Šad tad es viņai atnesu pāris ziediņu; tos iesprau­dusi matos, viņa kļuva jaunāka. Māmiņa priecājās, un es arī priecājos. Man patika skola. Droši vien tāpēc, domājot par skolu, es atceros puķes.

Tagad man vajadzēja beigt pamatskolu, māmiņa mani atkal sūtīja ieķīlāt mantas. Es nezināju, kāpēc piepeši patēvs aizbrauca. Arī māmiņai it kā nebija zināms, kur viņš pazuda. Viņa mani joprojām sūtīja skolā, cerēdama, ka patēvs drīz atgriezīsies. Taču pagāja daudz dienu, bet viņš neatgriezās, pat vēstuļu nebija. Es nodomāju, ka māmiņai atkal vajadzēs mazgāt smirdīgās zeķes, un man kļuva ļoti sā­pīgi. Tomēr viņa pat nedomāja par darbu, bet aiz­vien vēl greznojās, sprauda matos puķes. Dīvaini! Viņa neraudāja, gluži otrādi — smējās. Kāpēc? Es nesapratu. Vairākas reizes, atgriezusies no skolas, es redzēju māmiņu stāvam pie vārtiem. Pagāja ne­ilgs laiciņš. Reiz, kad es gāju pa ielu, kāds cilvēks man uzsauca: «Nodod šo aploksni mātei… Bet cik tu ņem, maziņā?» Es notvīku un zemu noliecu galvu. Sapratu: bijām bezizejas stāvoklī, bet es nespēju aprunāties ar māmiņu — nespēju. Viņa mani ļoti mīlēja un laiku pa laikam uzstājīgi teica: «Mācies! Mācies!» Viņa pati bija neizglītota, un es nojautu — vēlāk manu nojautu nomainīja pārlie­cība —, ka viņa to dara manis dēļ. Viņai nebija citas izejas. Un, domājot par to, es nespēju māmiņu nosodīt. Man gribējās piekļauties viņai pie krūtīm un sacīt, lai viņa to vairs nedara. Es neieredzēju sevi par to, ka nevarēju viņai palīdzēt. Tālab es nereti pārdomāju, kas gan mani gaida pēc skolas beig­šanas. Es aprunājos ar draudzenēm. Vienas pastās­tīja, ka pagājušajā gadā dažas skolu beigušās mei­tenes pieņemtas par otrajām sievām. Citas stāstīja, ka viena otra meitene kļuvusi «pērkama». Es labi nesapratu, ko šis vārds nozīmē, taču pēc viņu intonā­cijas nojautu — kaut ko sliktu. Viņas it kā visu zi­nāja, viņām patika slepeni sačukstēties par neglī­tām būšanām, un viņu sasarkušās sejas tad pauda neviltotu baudu. Es sāku domāt, vai māmiņa tikai negaida, kad beigšu skolu, lai pēc tam… Ar tādām domām kaudamās, es dažkārt baidījos atgriezties mājās: mani biedēja tikšanās ar māmiņu. Reizēm viņa man iedeva naudu saldumiem, taču es neuzdro­šinājos to tērēt. Fizkultūras stundās es bieži biju tuvu bada ģībonim. Cik garšīgs man šķita tas, ko ēda citi! Man taču vajadzēja taupīt naudu. Ja māte mani piespiestu… naudu iekrājusi, es varētu aiz­bēgt. Reizēm man bija daudz mao [5] ! Kad man kļuva pavisam sērīgi, es pat dienā debesīs meklēju mēness sirpi, it kā tā veidols spētu nomierināt manu sirdi. Mēness sirpis nevarīgi karājās zilganpelēkajās de­besīs, un tā neskaidro gaismu apdraudēja tumsa.

Briesmīgākais bija tas, ka es sāku neieredzēt māmiņu. Bet ik reizi, kad mani pārņēma šīs jūtas, es negribot atcerējos, kā viņa mani nesa uz ka­piem pie tēva. Un tad es vairs nespēju viņu ienīst. Mana sirds ir kā mēness sirpis: uz mirkli iemirdzas atklātībā, bet pēc tam pazūd necaurredzamā tumsā. Pie māmiņas bieži nāca vīrieši, un viņa vairs nekau­nējās no manis. Viņi lūrēja uz mani kā izsalkuši suņi, kuriem no mutes tek siekalas. Viņu acīs biju garšīgs kumoss — es to redzēju. Drīz vien es sa­pratu daudz ko. Es uzzināju — sava miesa jāsargā kā dārga manta; jutu, ka esmu kļuvusi dai]a, tas mani satrauca, taču vēl vairāk — iepriecināja. Es jutu pietiekami daudz spēka, lai sevi nosargātu vai pazudinātu. Brīžiem es apspiedu šīs jūtas, brīžiem tās mani sagrāba savā varā. Es nezināju, kas ir labāk. Es gribēju mīlēt māti, man vajadzēja viņai daudz ko pajautāt, gribējās, lai viņa mani nomieri­nātu, bet tieši šajā laikā man vajadzēja no viņas vairīties un viņu ienīst, citādi es nenosargātu sevi. Bezmiega stundās visu mierīgi pārdomājusi, es pār­liecinājos, ka māmiņa nav vainīga. Viņai bija jā­rūpējas par mūsu iztiku. Tagad man ikviens ku­moss iestrēdza kaklā. Mana sirds te pavisam apstā­jās, te trakoti dauzījās gluži kā ziemas vējš, kas, uz mirkli pierimis, atsāk ārdīties ar vēl lielāku niknumu. Es centos savu sirdi mierināt, taču ne­spēju.

Mūsu stāvoklis kļuva aizvien sliktāks — tas ne­gaidīja, kamēr kaut ko izdomāšu. Māmiņa jautāja: «Nu, kā?» — un piemetināja: ja es tik tiešām mīlot viņu, tad man esot jāpalīdz, citādi viņa vairs nespē­šot par mani rūpēties. Tas vairs nebija māmiņas garā, taču viņa runāja tieši tā. Viņa gluži skaidri pateica: «Es ātri novecoju, paies vēl pāris gadu — un vīrieši man vairs nepievērsīs uzmanību!» Tik tiešām — pē­dējā laikā viņa stiprāk pūderējās, taču tāpat bija redzamas krunkas. Un viņa nolēma kļūt par viena vīrieša verdzeni — daudziem viņa vairs nederēja. Māmiņa uzskatīja: kamēr vēl nav pavisam novītusi, jāpasteidzas. Tajā laikā viņa patika kādam raušu tirgotājam. Es jau biju pieaugusi, un man bija neērti iet aiz māmiņas nestuvēm kā kādreiz bērnībā. Man vajadzēja sākt patstāvīgu dzīvi. Ja es būtu izlē­musi «palīdzēt» māmiņai, tad viņa varētu to ne­darīt — naudu nopelnītu es. Es ļoti vēlējos palīdzēt, taču tāds peļņas veids man iedvesa bailes. Ko es zināju? Vai es varēju iegūt naudu, tāpat kā to ie­guva cerības zaudējusi sieviete?! Māmiņai ir cieta sirds, taču nauda ir vēl cietsirdīgāka. Viņa mani nespieda iet šo ceļu, viņa ļāva man pašai izlemt — palīdzēt viņai vai iet katrai uz savu pusi. Māmiņa vairs neraudāja — viņa jau sen bija izraudājusi visas asaras. Ko man darīt?

Es visu izstāstīju direktorei. Tā bija tukla sieviete krietni pāri četrdesmit gadiem, aprobežota, bet ar labu sirdi. Man nebija citas izejas, jo kam gan es varēju stāstīt par māmiņu… Līdz tam es nekad nebiju vaļsirdīgi izrunājusies ar direktori. Katrs vārds kā kvēloša ogle dedzināja manas lūpas, es stostījos un tikai ar grūtībām izspiedu vārdus. Viņa gribēja man palīdzēt. Man naudu dot viņa nevarēja, bet apsolīja pabarot divas reizes dienā un atļāva dzīvot kopā ar skolas apkopēju. Viņa apsolīja, ka ar laiku, kad iemācīšoties labi rakstīt, varēšot palī­dzēt sekretāram dokumentu pārrakstīšanā. Tagad galvenais bija izlemts. Man bija ēdiens un mītne. Es varēju māmiņu izpestīt no rūpēm. Sajā reizē nebija pat nestuvju — māmiņa nolīga rikšu un pazuda tumsā. Gultu viņa atstāja man. Šķiroties māmiņa valdīja asaras, taču varēja redzēt, ka viņas sirds asiņo. Viņa zināja, ka es, viņas miesīga meita, ne­varu viņu apciemot. Bet es? Es nevaldāmi šņukstēju, un asaras straumēm plūda pār manu seju. Es biju viņas meita, draudzene, mierinātāja. Taču es ne­spēju viņai palīdzēt, es nespēju nostāties uz tāda ceļa. Pēc tam es nereti domāju: mēs ar māmiņu kā bezpajumtes suņi šaudījāmies, ēdamo meklēdamas. Tālab bija jāpārdod sevi, it kā mums nekā cita ne­būtu ka tikai kuņģi. Naids pret māti izzuda — es sapratu visu. Nav vainīga māmiņa, nav vainīgi mūsu kuņģi — mums vajadzēja ēst, lai dzīvotu. Bet tagad šķiršanās no mātes man lika visu aiz­mirst. Sajā reizē nebija mēness sirpja, visapkārt val­dīja tumsa, nebija pat jāņtārpiņu. Māmiņa nozuda tumsā kā rēgs. Ja viņa nomirtu, es nevarētu viņu apbedīt līdzās tēvam. Nezināšu pat, kur būs viņas kaps. Man bija viens vienīgs draugs — māte. Bet tagad esmu palikusi viena plašajā pasaulē.

Mēs ar māmiņu nevarējām satikties, un manā sirdī novīta mīlestība — tā no pavasara salnas iet bojā ziedi. Es uzcītīgi nodarbojos ar glītrakstīšanu, pārrakstīdama direktorei visādas blēņas. Man va­jadzēja vismaz kaut ko darīt — es tak ēdu svešus rīsus. Pretstatā savām klasesbiedrenēm, kuras cau­rām dienām pļāpāja par to, ko kura ēd, kā ģērbjas, ko runā, es noslēdzos sevī, mans draugs bija mana ēna. Manā sirdī neviena nebija, jo nevienam par mani nebija nekādas daļas. Es pati sevi mīlēju un žēloju, uzmundrināju un vainoju; es sevi iepazinu itin kā svešu cilvēku. Vismazākās pārmaiņas mani gan biedēja, gan priecēja, gan mulsināja. Es iztu­rējos pret sevi kā pret maigu ziediņu un varēju domāt tikai par pašreizējo, es neuzdrošinājos sap­ņot par nākotni. Es zaudēju jebkuru priekšstatu par laiku un atcerējos to tikai tad, kad pienāca dienvidus vai vakars un mani sauca pie galda; man nebija ne laika, ne cerību, es it kā nemaz neeksistēju šajā pasaulē. Atceroties māti, es sapratu, ka neesmu vairs bērns. Es negaidīju kā citas mana vecuma biedrenes brīvlaiku, svētkus, Jaungadu. Kas man ar tiem bija kopīgs? Bet es sapratu — kļūstu pie­augusi un pēc kāda laika radīsies jaunas rūpes un nemiers. Es jutu, ka topu daiļāka, un tas mani mazliet mierināja; pirmo reizi visā šajā laikā pa­rādījās kaut kas tāds, kas mani cēla manis pašas acīs. Sākumā tas mani priecēja, vēlāk — skumdi­nāja. Kamēr neatnāca bēdas, es biju lepna — trū­cīga, bet skaista! Tas tomēr biedēja mani: māmiņa arī bija diezgan glīta.

Es ilgi nebiju redzējusi mēness sirpi — es baidī­jos uz to paskatīties, kaut ari man ļoti gribējās. Es biju pabeigusi skolu, bet joprojām dzīvoju turpat. Vakaros skolā palika tikai divi veci kalpotāji — vī­rietis un sieviete. Viņi nezināja, kā izturēties pret mani: es vairs nebiju skolniece, taču nebiju arī pa­sniedzēja vai kalpone, kaut gan vairāk līdzinājos kalponei. Vakaros es viena pastaigājos pagalmā, un mēness sirpis bieži vien mani iedzina istabā — ne­bija drosmes uz to paskatīties. Bet istabā es varēju domāt par to, īpaši vējainā laikā. Vieglais vējiņš it kā atnesa līdz manai sirdij bālo mēness gaismu, lika atcerēties pagātni un vēl vairāk skumt par pašreizējo stāvokli. Mana sirds bija līdzīga sikspār­nim mēness staros — kaut arī gaismas apspīdēts, tas paliek tumšs; un tumšais, kaut arī prot lidot, tik un tā ir tumšais — man nebija cerību. Bet es neraudāju, tikai raucu uzacis.

Man radās iespēja nopelnīt: es sāku skolniecēm adīt. Direktore man to atļāva. Taču es nopelnīju maz, jo skolnieces pašas prata adīt un manu palī­dzību meklēja tikai tad, kad nepaspēja noadīt stei­dzami vajadzīgās zeķes vai cimdus. Tomēr mana sirds it kā atdzīvojās, es pat nodomāju: būtu māmiņa pie manis, es varētu viņu paēdināt. Taču vajadzēja tikai paskaitīt nopelnīto — un es sapratu, ka tas viss ir vienīgi sapņi, kaut arī tie man deva dažus priecīgus mirkļus. Ļoti alku ieraudzīt māmiņu. Ja mēs satiktos un sāktu dzīvot kopā, mēs noteikti at­rastu izeju — tā es sapņoju, taču ne visai tam ticēju. Es domāju par māmiņu, un viņa man bieži rādījās sapņos. Reiz es kopā ar skolniecēm devos pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Bija jau piektā va­kara stunda, kad atgriezāmies mājās. Vajadzēja pa­steigties, un mēs izvēlējāmies visīsāko ceļu. Un es ieraudzīju māmiņu! Mazā šķērsieliņā bija veika­liņš, kurā pārdeva raušus. Pie ieejas kārts galā rēgojās liels koka rausis. Pie sienas sēdēja mā­miņa — viņa saliekusies pūta plēšas. Es jau no tālienes ieraudzīju un pazinu māmiņu, kaut gan viņa sēdēja ar muguru pret mani. Gribēju pieiet un apskaut viņu, taču neiedrošinājos: es baidījos, ka skolnieces sāks smieties par mani; viņas pat iedo­māties nespēja, ka man ir tāda māte. Jo tuvāk mēs pienācām, jo zemāk es noliecu galvu; caur asarām es palūkojos uz māmiņu — viņa mani nepamanīja. Pavisam tuvu mēs barā pagājām viņai garām, bet viņa it kā neko neredzēja, tikai, sasprindzinājusi uzmanību, pūta plēšas. Kad mēs bijām jau gabalā, es atskatījos: māmiņa sēdēja tajā pašā pozā. Es ne­varēju redzēt viņas seju, tikai pamanīju, ka mati krita viņai uz pieres. Es iegaumēju šīs šķērsieliņas nosaukumu.

Manu sirdi bēdas grauza kā tārps — es nespēju nomierināties, neredzējusi māmiņu. Tieši šajā laikā nomainīja skolas direktori. Direktore teica, ka man vajagot par sevi padomāt, viņa esot barojusi mani un devusi pajumti, taču nevar galvot, ka jaunais direktors darīšot to pašu. Es saskaitīju savu naudu — pavisam kopā divas juaņas, septiņi mao un vēl daži vara sīknaudas gabali. Šīs naudas pie­tiktu pirmajām dienām, lai nenomirtu badā, bet kurp man iet? Es nedrīkstēju sēdēt rokas klēpī salikusi un sērot, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pirmā doma bija uzmeklēt māmiņu. Bet vai viņa varēs mani ņemt pie sevis? Ja nu ne? Ar savu atnākšanu es izraisīšu raušu tirgotāja neapmierinātību, māmiņai klāsies ļoti smagi. Man jādomā par viņu — viņa ir mana māte, kaut arī trūkums mūs ir izšķīris. Es domāju, domāju un nolēmu neiet. Jāprot pašai tikt galā ar savām bēdām. Bet kā? Es nevarēju izdomāt. Es sa­pratu, ka pasaule ir pārāk maza, lai tajā man at­rastos patvērums vai mierinājums. Suņi bija laimī­gāki par mani — viņi varēja gulēt uz ielas; cilvē­kiem neklājas gulēt uz ielas. Jā, es esmu cilvēks, bet cilvēkam var klāties sliktāk nekā sunim. Ja es neaiziešu, nav zināms, kā pret mani izturēsies jau­nais direktors. Es nevarēju gaidīt, kamēr man parā­dīs durvis. Bija pavasaris. Bet es nejutu tā siltumu, es tikai redzēju puķu plaukumu un lapu sazaļošanu. Sarkanie ziedi bija tikai sarkani ziedi, zaļās lapas — tikai zaļas lapas, es atšķīru krāsas, bet tam visam nebija nekādas jēgas — pavasaris bija auksts un nedzīvs, tas neatdzīvināja manu sirdi. Es negribēju raudāt, taču asaras tecēja pašas.

Es gāju meklēt darbu. Māmiņu es nemeklēju, pati vēlējos nopelnīt iztiku un negribēju būt atkarīga ne no viena. Divas dienas es izgāju cerību pilna, bet atgriezos noputējusi un asaraina. Man nebija darba. Tikai tagad es īsti sapratu māmiņu un no sirds viņai piedevu. Viņa kaut vai mazgāja smirdīgās ze­ķes, bet es nevarēju pat tādu darbu atrast. Ceļš, kuru izvēlējās māmiņa, bija vienīgais iespējamais. Skolā ieaudzinātās iemaņas un tikumi izrādījās ne­vienam nevajadzīgi, tie derēja paēdušajiem un brī­vajiem cilvēkiem. Manas skolasbiedrenes pat iedo­māties nespēja, ka man ir tāda māte; viņas smējās par pērkamajām sievietēm; jā, viņas varēja smie­ties — viņas bija paēdušas. Es gandrīz izlēmu: ja radīsies cilvēks, kas man dos ēst, es visu darīšu viņa labā; māmiņa taču arī spēja pakļauties. Es negribēju mirt, kaut arī domāju par to; nē, es gribēju dzīvot. Es biju jauna, skaista, un man va­jadzēja dzīvot. Sajā negodā es nebiju vainojama.

Tikai iedomājoties par to vien, man jau šķita, ka esmu atradusi sev darbu. Es uzdrošinājos pastaigā­ties pagalmā, kad tumši zilajās, skaidrajās debesīs karājās pavasarīga mēness sirpis. Es nevarēju beigt

viņā noskatīties. Spīguļojošā sirpja maigā gaisma lija pār vītolu; vējiņš atnesa puķu smaržu un kus­tināja zariņus; to trīsošās ēnas te parādījās uz ap­gaismotās sienas, te pazuda; blāva gaisma, vieglas ēnas — visniecīgākā vēja pūsmiņa visu modināja no sapņa. Drusciņ zemāk par mēness sirpi, virs vītola, gluži kā laumas smejošās acis, spīdēja divas zvaigznes. Tās skatījās gan uz mēness sirpi,- gan uz zaru šūpošanos. Pie sienas auga kāds koks, pie­bērts baltiem ziediem. Blāvā mēness gaismā "kokam viena puse šķita apsnigusi, otra puse ēnā nebija saskatāma. «Mēness sirpis — lūk, manu cerību sā­kums,» es nodomāju.

Es aizgāju pie direktores; viņas nebija mājās. Jauns cilvēks mani aicināja ienākt. Viņš bija skaists un laipns. Es vienmēr biju baidījusies no vīriešiem, taču šis man neiedvesa bailes. Viņš jautāja, kālab esmu atnākusi, un tā pasmaidīja, ka man sirds vai izkusa. Es viņam visu izstāstīju. Viņš bija dziļi aiz­grābts un solīja palīdzēt. Un tās pašas dienas va­karā viņš man atnesa divas juaņas, es negribēju pieņemt, taču viņš teica, ka šo naudu sūtot direk­tore — viņa tante —, un piebilda, ka viņa man at­radusi dzīvokli, uz kuru es varot pārbraukt rīt. Man it kā vajadzēja izteikt savas šaubas, taču es neuzdrošinājos. Viņa smaids gluži vai iekļuva tieši manā sirdī. Es jutu, ka manas aizdomas aizvainos viņu, tādu mīļu un maigu.

Smejošas lūpas skar manu seju, virs viņa galvas es redzu smaidošu mēness sirpi. Pavasara vējš reibina, tas saplosa pavasarīgos mākoņus, atsedzot mēness sirpi un dažas zvaigznes. Vītola zari, nolie­kušies pār upi, vieglītiņām šūpojas, sienāži dzied mīlas dziesmas, un tumšajā, vakarīgajā gaisā izli­jis ziedošo niedru aromāts. Es klausos ūdens bur- buļošanā — niedru dzīvības devējā spēkā; es gribu kļūt kā niedre un strauji tiekties augšup. Siltajā, valgajā zemē ar baltu sulu pildās jaunās atvases. Visapkārt viss alkatīgi smeļ sevī pavasara spēkus, iesūc tos ar visām porām, izplatot smaržas. Līdzīgi puķēm un zālēm, kas man apkārt, aizmirsusi visu, es ieelpoju pavasari; es vairs nejūtu sevi, it kā iz- kūstu pavasarīgajā vējiņā, blāvajā mēness gaismā. Negaidot mēnesi aizsedz mākoņi, es atjēdzos un jūtu — svelmējošs spēks pieveic mani. Mēness sirpis izzūd, es zaudēju sajēgu un kļūstu līdzīga sa­vai mātei.

Es nožēloju, mierinu sevi, gribu raudāt, priecā­jos — vienkārši nezinu, ko darīt. Gribu aizbēgt, viņu nekad vairs neredzēt, taču atkal sapņoju par viņu un skumstu. Esmu viena divās istabās; viņš atnāk katru vakaru. Vienmēr viņš ir apburošs un labs. Viņš ēdina mani un ir pat nopircis dažas kleitas. Uzģērbusi jaunu kleitu, es ievēroju savu skaistumu; es neieredzu šīs kleitas, un tomēr man žēl no tām šķirties. Es neuzdrošinos par to visu domāt — esmu tīri vai apburta, mani vaigi vienmēr tvīkst. Man slinkums uzposties, bet es nevaru ne- uzposties; es nīkstu bezdarbībā, man pastāvīgi nā­kas meklēt kaut kādu nodarbošanos. Kamēr es po­šos, es patīku sev, kad esmu apģērbusies — neie­redzu sevi. Daudz nevajag, lai raudas ietu vaļā. Visiem spēkiem es cenšos savaldīties, taču acis

man katru dienu ir miklas. Es reizēm kā neprātīga skūpstu viņu, pēc tam atgrūžu un pat gānos; viņš vienmēr smaida.

Es sen zinu, ka man nav izredžu; mākonis var aiz­segt mēness sirpi — arī mana nākotne slēpta tumsā. Pavasari ātri nomainīja vasara, un es pamodos no pavasara sapņiem. Reiz ap pusdienlaiku pie manis atnāca jauna sieviete. Viņa bija ļoti skaista, taču tas bija trausls skaistums, porcelāna lelles skais­tums. Ienākusi istabā, viņa izplūda asarās. Es visu sapratu bez iztaujāšanas. Kā šķita, viņa nevēlējās celt skandālu, arī man tas nebija prātā. Viņa iztu­rējās pieklājīgi. Raudot viņa mani paņēma aiz ro­kas. «Viņš krāpa mūs abas!» viņa sacīja. Es do­māju, ka arī viņa ir mīļākā. Nē, viņa bija tā sieva. Viņa neplosījās, tikai atkārtoja: «Atstājiet viņu!» Es nezināju, ko darīt, man bija žēl šīs sievietes. Es apsolīju. Viņa pasmaidīja. Lūkojoties sievietē, es sapratu: viņa nevēlas nekur iedziļināties, neko ne­grib saprast, viņai tikai vajag atdabūt vīru.

    Es ilgi klaiņoju pa ielām. Bija viegli apsolīt, bet ko man pašai darīt? Viņa dāvinātās mantas es ne­gribēju ņemt: ja jau nepieciešams šķirties, tad tas jādara uzreiz. Bet kas man paliks, ja es atteikšos no mantām? Kurp iet? Jāēd taču katru dienu. Es biju spiesta ņemt šīs kleitas — citas izejas nebija. Sle­pus aizbraucu no dzīvokļa, taču neko nenožēloju, tikai jutu tukšumu un kā mākonītim man nebija nekāda balsta. Atradusi mazu istabiņu, es nogulēju visu dienu.

Es sapratu, ko nozīmē taupība, un kopš bērnības zināju naudas vērtību. Man, par laimi, bija atlicis mazliet naudas, un es nolēmu tūlīt sākt darba mek­lēšanu. Ne uz ko necerēju, un tomēr negribējās sevi pakļaut briesmām. Divos gados biju kļuvusi pieau­gusi, taču tas neatviegloja meklējumus. Es biju ne­atlaidīga, bet tikpat nekas nesanāca, un tomēr es jutu: jābūt drosmīgākai. Cik sievietēm grūti pelnīt naudu! Māmiņai taisnība — mums ir tikai viens ceļš — tas, kuru aizgāja viņa. Es negribēju iet šo ceļu, taču apjēdzu, ka man tuvākajā nākotnē no tā neizbēgt. Jo vairāk es zaudēju spēkus, jo vairāk mani pārņēma bailes. Manas cerības līdzīgi jauna mēness gaismai ātri izzuda. Pagāja viena nedēļa, otra — izredžu palika mazāk un mazāk. Beidzot kopā ar citām jaunām meitenēm es aizgāju uz ne­lielu restorānu — tur bija vajadzīga oficiante. Ļoti mazs restorāniņš — un ļoti liels saimnieks; mēs visas bijām tīri glītas, vairāk vai mazāk izglītotas un saimnieka, kurš bija līdzīgs vecam tornim, iz­vēli gaidījām kā ķeizara balvu. Viņš izvēlējās mani. Es nepateicos viņam, kaut gan nopriecājos. Pārējās meitenes, kā likās, apskauda mani: dažas aizgāja, asaras rīdamas, citas — lamādamās. Cik mazvērtī­gas pie mums kļuvušas sievietes!

Mazajā restorāniņā es kļuvu par «otrā numura» oficianti. Man nebija priekšstata, kā uzklāt, kā no­vākt galdu, kā izrakstīt rēķinu, nezināju ēdienu no­saukumus. Es drusciņ raizējos, bet «pirmais numurs» sacīja, lai es nekrītu izmisumā — viņa arī neko neprotot. Viņa paskaidroja, ka visu darot Sjaošuņs, mums tikai jāielej viesiem tēja, jāpasniedz dvielis un rēķins, pārējais nav mūsu ziņā. Dīvaini! «Pir­majam numuram» piedurknes bija augsti uzrotītas un uz piedurkņu atloku oderēm nebija neviena trai­piņa. Plaukstas locītava bija apsieta ar balta zīda lenti, uz kuras izšūti vārdi: «Māsiņ, es mīlu tevi». Viņa pūderējās no rīta līdz vakaram, viņas lūpas bija asinssarkanas. Dodot piesmēķēt, viņa ar ceļ­galu atspiedās pret apmeklētāja kāju, ielejot vīnu, pati reizēm nodzēra malku. Pret dažiem apmeklē­tājiem viņa bija īpaši iztapīga, citus nemaz neievē­roja — viņa prata nolaist plakstiņus, izlikdamās, ka neredz viņus. Es apkalpoju tikai tos, kurus viņa atstāja bez ievērības. Es baidījos no vīriešiem. Mazā pieredze man kaut ko bija iemācījusi: vai nu viņi mīl vai ne — no viņiem jāpiesargās. īpaši no tiem, kas uzturas restorānos, — viņi izliekas krietni, sa­cenzdamies cits ar citu, piedāvā vietu un taisās samaksāt rēķinu; viņi dedzīgi spēlē pirkstu uzminē- šanu*, dzer vīnu, rij kā mežonīgi zvēri, piesienas un lamājas, kad vien pagadās kāds iemesls. Pa­sniegdama tēju un dvieli, es zemu noliecu galvu — man dega seja. Apmeklētāji tīšuprāt uzrunāja mani, centās sasmīdināt, taču man prāts nenesās uz jokiem. Pēc pulksten deviņiem, kad viss beidzās, es sajutu briesmīgu nogurumu. Ienākusi savā mazajā istabiņā, es nenoģērbusies tūlīt iemigu un nogulēju līdz rīt­ausmai. Pamodusies es izjutu zināmu prieku: tagad es esmu patstāvīga, ar savu darbu nopelnu iztiku. Uz darbu izgāju ļoti agri.

«Pirmais numurs» ieradās ap desmitiem, vairāk nekā divas stundas vēlāk par mani. Viņa pret mani izturējās augstprātīgi, tomēr pamācīja bez jebkāda naida: «Nevajag ierasties tik agri; kurš tad astoņos nāk ēst? Nav ko staigāt ar tādu garu ģīmi: tu esi oficiante, tālab kapsētnieces izskats tev nepiestāv. Ja staigāsi, galvu nodūrusi, kurš gan tev dos dze­ramnaudu? Kāpēc tu uz šejieni atnāci? Vai ne tāpēc, lai nopelnītu? Tev pārāk maza apkaklīte; mūsu pro­fesijas meitenēm jānēsā augstas apkaklītes, zīda lakatiņi — tas apmeklētājiem patīk!» Es zināju, ka viņai ir taisnība, un zināju arī: ja es nesmaidīšu, arī viņa cietīs zaudējumus — dzeramnauda tika līdzīgi sadalīta. Es nenicināju viņu, tikai vienmēr vēroju, kā viņa centās algas dēļ. Sievietes tikai tā var nopelnīt naudu, viņām nav cita ceļa. Bet es nevē­lējos viņai darīt pakaļ. Es it kā skaidri redzēju: kādā jaukā dienā man būs jākļūst vēl «atraisītā­kai» — un tikai tad varēšu nopelnīt rīsu bļodiņu. Taču tas notiks tikai bezizejas gadījumā, bet bez­izejas gadījums vienmēr uzglūn mums, sievietēm, un es varu vienīgi mazliet to attālināt. Sī doma pildīja sirdi ar naidu, spieda griezt zobus, taču sieviešu liktenis nav viņu pašu rokās. Pēc trim die­nām saimnieks brīdināja: man tika dotas vēl divas dienas pārbaudei un, ja es vēlos arī turpmāk te strādāt, tad jāuzvedas tā kā «pirmajam numuram». Viņa it kā jokodama teica: «Par tevi jau interesējas; ko gan slēpies un tēlo muļķi? Kāpēc mums jākaunas vienai no otras? Gadās, ka oficiantes apprec banku direktori; domā — mēs tev traucēsim? Darbojies, velns lai parauj, mēs arī pavizināsimies autiņā!» Tas mani saniknoja. Es viņai pajautāju: «Kad tad tu domā pavizināties mašīnā?» Viņa saknieba krāsotās lūpas: «Nav ko tiepties, parunāsim atklāti: vai tad tu esi tāda maigulīte, ka neesi spējīga uz to?» Es neizturēju, paņēmu vienu juaņu un piecus mao, kuri man pienācās, un gāju uz mājām.

Pastāvīgi mani apdraudošā melnā ēna pietuvo­jās vēl par soli. Kad no tās slēpies, izrādās — tā tev ir vēl tuvāk. Es nenožēloju, ka aizgāju no darba, taču mani baidīja šī melnā ēna. Es varēju sevi pār­dot kādam vienam vīrietim. Pēc tā gadījuma es ļoti labi sapratu vīrieša un sievietes savstarpējās attiecī­bas. Tiklīdz sieviete kaut mazliet atmaigst, vīrietis to jūt un panāk savu. Viņu interesē tikai miesa, un, kamēr viņam tā vajadzīga, tev ir ēdiens un apģērbs; pēc tam viņš, iespējams, sāks tevi sist un lamāt vai arī pārstās maksāt. Tā sieviete pārdod sevi; reizēm tas ir tīkami — kā man toreiz. Izpriecas straujumā tu runā maigus vārdus, taču šis brīdis paiet — un tu jūti sāpes un pazemojumu. Atdodoties vienam vī­rietim, vēl spēj izteikt mīļus vārdus; kad pārdodies visiem, esi zaudējusi pat to. Māmiņa man neteica šādus vārdus. Var baidīties vairāk vai mazāk; es nevaru paklausīt «pirmā numura» padomam — viens vīrietis man iedveš mazākas bailes. Jā, un vispār arī tajā pirmajā reizē es nedomāju pārdoties. Man vī­rietis nebija vajadzīgs, man vēl nebija divdesmit gadu. Sākumā es domāju, ka ar viņu būs intere­santi; kas to varēja zināt, ka tad, kad mēs palik­sim vieni, viņš pieprasīs tieši to, no kā es baidījos? Jā, toreiz es tīri vai atdevos pavasara vējam, bet viņš to izmantoja un pēc tam izmantoja manu ne­ziņu. Viņa medainās runas ieaijāja sapņos; sevi at­guvusi, es izjutu tukšumu: tas bija tikai sapnis, man palika ēdiens un dažas kleitas. Es vairs netai­sījos tā pelnīt iztiku, taču ēdiens — tā ir īstenība, ēdienu vajag nopelnīt. Bet, lai iegūtu naudu, sievie­tei jāsamierinās ar to, ka viņa ir sieviete un tirgo­jas ar sevi!

Vairāk nekā mēnesi es nevarēju atrast darbu.

Es satiku dažas skolasbiedrenes: viena daļa mā­cījās koledžās, citas sēdēja mājās un neko nedarīja. Taču es viņas neapskaudu un jau ar pirmajiem vār­diem jutos pārāka. Skolā es biju dumjāka par vi­ņām, tagad viņas atklāja savu dumjību. Viņas vēl dzīvoja kā sapņos. Visas viņas izrādīja savu bagā­tību kā preces pārdotavā. Viņu acis ložņāja ap jau­niem vīriešiem tā, it kā viņi sacerētu mīlas dzeju. Man bija jāsmejas. Starp citu, man vajadzēja viņām pie­dot: viņas bija paēdušas, bet paēdušie tikai par mīlestību vien domā. Vīrieši un sievietes auž tīklus un ķer viens otru: kuriem vairāk naudas, tiem lie­lāki tīkli, tajos uzreiz iekļūst vairāki upuri, bet pēc tam viņi no tiem nesteidzoties izvēlas vienu. Man nebija naudas, nebija pat mājvietas. Man vajadzēja ķert bez tīkliem vai arī pašai kļūt par upuri; es sa­pratu vairāk nekā manas skolasbiedrenes, man bija lielāka pieredze.

Reiz es sastapu to mazo sievieti, kas bija līdzīga porcelāna lellei. Viņa man pieķērās tā, it kā es būtu viņai vistuvākais cilvēks. «Jūs esat laba! Laba! Es nožēloju,» viņa ļoti dedzīgi un gaužām apjukusi teica. «Es lūdzu jūs atstāt viņu,» viņa šņukstēja, «bet iznāca sliktāk. Viņš atrada citu — vēl skais­tāku, aizgāja un neatgriezās.» Pēc sarunas ar viņu es uzzināju, ka viņi apprecējušies aiz abpusējas mī­lestības, viņa pat tagad ļoti mīlot viņu, bet viņš aiz­gājis. Man bija žēl šīs mazās sievietes — arī viņa dzīvoja sapņos un ticēja mīlestības svētumam. Es viņai jautāju, ko viņa domā darīt; viņa sacīja, ka no­lēmusi viņu atrast, lai notiktu kas notikdams. «Bet ja viņu neatradīsiet?» es jautāju. Viņa iekoda lūpā: viņa galu galā ir sieva, un viņai ir vecāki, viņa nav brīva! Izrādījās, ka viņa mani pat apskauž — es neesmu ne no viena atkarīga. Mani vēl apskauž — kā lai nesmejas! Esmu brīva — smieklīgi! Viņai ir ēdiens, bet man — brīvība; viņai nav brīvības, bet man nav ēdiena; mēs abas esam sievietes.

Pēc tikšanās ar «porcelāna lelli» es vairs nevēlē­jos sevi pārdot vīrietim, es nolēmu, rotaļādamās ar vīriešiem, gūt peļņu. Man par to nebija nevienam jāatbild, es biju izsalkusi. Spēlēdamās ar vīriešiem, es varēšu remdēt izsalkumu, bet, ja es vēlos būt paēdusi, man jānodarbojas ar šo spēlēšanos. Tas ir noslēgts loks, un no jebkura punkta var doties ceļā. Manas skolasbiedrenes un tā «porcelāna lelle» ir gandrīz tādas pašas, bet viņas tikai sapņo, tur­pretim es rīkošos, jo izsalkušais vēders ir lielākā patiesība. Pārdevusi visu, kas man bija atlicis, es tiku pie jaunām kleitām. Es biju tīri glīta un droši devos peļņā.

Es cerēju kaut ko nopelnīt ar jokiem un koķetē­šanu. Ak, kā es pārrēķinājos! Es vēl slikti pazinu dzīvi. Vīrieši tik viegli neuzķeras uz āķa, kā man šķita. Es gribēju nomakšķerēt kādu no izglītotajiem un sliktākajā gadījumā tikt cauri ar vienu diviem skūpstiem. Ha-ha, vīrieši nav tādi, viņi tūlīt iz­manto izdevību iekniebt krūtīs. Viņi mani tikai aici­nāja uz kino vai pastaigāties pa ielām, es apēdu por­ciju saldējuma un mājās atgriezos izsalkusi. Izglī­totie tikai pajautāja, ko esmu beigusi un ar ko no­darbojas mana ģimene. No visa tā es sapratu: ja viņš grib tevi, tev viņam jādod atbilstošs apmieri­nājums, bet par skūpstu saņemsi tikai saldējuma porciju. Ja pārdodies, tad dari to ātri: saņem naudu un neko nedomā. Es sapratu to, ko bija sapratusi māmiņa un kas nebija prātā «porcelāna lellītēm». Es bieži atcerējos māmiņu.

Varbūt dažas sievietes spēj nopelnīt, tikai koķe­tējot ar vīriešiem, taču man trūka veiklības un es uz to nevarēju cerēt.

Es kļuvu par pērkamu sievieti. Saimnieks man neļāva palikt pie viņa, uzskatīdams sevi par kārtīgu cilvēku. Es aizbraucu no dzīvokļa pat neatsveicinā- jusies un atkal atgriezos tajās divās istabās, kur mēs kādreiz bijām dzīvojuši ar jauno tēvu. Kaimiņi neplātījās ar saviem tikumiem, toties bija godīgi un jauki ļaudis. Pēc pārcelšanās man gāja tīri labi. Pie manis iegriezās pat izglītotie. Viņi zināja — es pārdodu, viņi pērk — un labprāt nāca, jo neno­kļuva neērtā situācijā un nezaudēja savu cienību. Sākumā bija ļoti baismi — man taču vēl nebija ne divdesmit gadu! Bet pēc dažām reizēm es vairs ne­baidījos. Es nekļuvu bezjūtīga, neslinkoju, bet laidu darbā rokas, lūpas… Viesiem tas patika, un pēc tam viņi mani labprāt reklamēja.

Pēc dažiem mēnešiem es sāku saprast vēl vairāk un novērtēju cilvēku gandrīz ar pirmo skatienu. Bagātie tūlīt prasīja cenu, likdami saprast, ka pērk mani. Viņi bija Joti greizsirdīgi — viņi gribēja, lai pērkama sieviete paliktu viņu īpašumā, jo viņiem bija nauda. No tādiem es nekautrējos. Ja viņi sāka tiepties, es brīdināju, ka uzmeklēšu viņu mājas un visu izstāstīšu viņu sievām. Viņi pieklusa. Beigu beigās skolā gūtās zināšanas nekur nepazuda. Es pārliecinājos, ka izglītība ir vērtīga. Citi nāca, dū­rēs sažņauguši naudu, un baidījās tikai no viena — no pārmaksāšanas. Es tādiem izstrādāju sīkus no­sacījumus: par to, lūk, — tik, par to — tik, un viņi kā mīļie tecēja uz mājām pēc naudas; tas mani uzjautrināja. Visvairāk es neieredzēju krāpniekus, kuri centās ne tikai mazāk samaksāt, bet izdevīgā brīdī vēl nočiepa puspaciņu cigarešu vai smaržu flakoniņu. Neaiztiksi viņus — būs mīlīgi, aiz­skarsi — var sakliegt policiju un sarīkot traci. Es liku viņus mierā — es baidījos no viņiem. Bet po­licistus nācās apdāvināt. Sajā plēsoņu un ierāvēju pasaulē panākumus gūst tikai nelieši. Zēluma jūtas manī izraisīja vecāko klašu skolnieki: viņu kabatās skanēja sudraba monētas un daži vara naudas ga­bali, uz deguna izspiedās sviedru krellītes. Man bija žēl viņu, taču es pārdevos arī viņiem. Ko gan varēju darīt! Bija arī večuki — cienījami, ar bērnu un maz­bērnu varzu bagāti ļaudis. Es nezināju, kā viņiem pakalpot, taču man bija zināms, ka viņiem ir nauda, par kuru viņi pirms nāves grib nopirkt drusciņ prieka. Es viņiem devu to, ko viņi vēlējās. Tā es iepazinos ar naudu un cilvēku. Nauda ir baismīgāka par cilvēku. Cilvēks — zvērs, nauda — zvēra spēks.

Es pamanīju uz ķermeņa slimības pazīmes. Tas mani grūda izmisumā, man šķita, ka nav vērts dzī­vot. Es neko nedarīju; izgājusi uz ielas, bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Man gribējās apciemot māti; viņa varbūt nomierinātu mani, es spriedu kā cilvēks, ku­ram drīz lemts mirt. Es apstaigāju to šķērsieliņu, cerēdama atkal ieraudzīt māmiņu, es atcerējos viņu pie durvīm pūšam plēšas. Bodīte bija slēgta. Neviens nezināja, uz kurieni viņi pārbraukuši. Tas man deva spēkus neatlaidībai: lai notiek kas notikdams, man jāuzmeklē māmiņa! Izmisīgā neatlaidībā es vairā­kas dienas staigāju pa pilsētas ielām, bet viss bija veltīgi. Piezagās doma — viņa mirusi vai kopā ar bodītes īpašnieku pārcēlusies uz citu vietu, varbūt tūkstoš li no šejienes. To iedomājoties, es apraudā- jos. Uzģērbusi kleitu un noberzējusi pomādi, atgūlos gultā un sāku gaidīt nāvi. Es ticēju, ka tā es varēšu nomirt ātrāk. Taču nāve nenāca. Pie durvīm atska­nēja klauvējiens — kādam biju ievajadzējusies. Labi gan, tu dabūsi mani, tu arī aplipsi. Es nejutos vai­nīga ļaužu priekšā, jo tās jau nebija manas kļūdas, kuru dēļ viss tā iegrozījās. Es atkal kļuvu jautrāka, smēķēju, dzēru vīnu un sāku izskatīties pēc trīsdes­mit četrdesmit gadus vecas sievietes. Zem acīm parādījās zili riņķi, delnas dega, es vairs nevaldīju pār sevi: dzīvot var tikai tad, ja ir nauda; vispirms jābūt paēdušam, bet pēc tam var spriedelēt par ci­tām lietām. Es ēdu labi — kurš gan atteiksies no bagātīgas maltītes! Man vajadzīgs labs ēdiens, dār­gas drēbes — vismaz ar to es cik necik skaistināšu savu dzīvi.

Kādā rītā ap pulksten vienpadsmitiem, kad es garos rītasvārkos sēdēju istabā, pagalmiņā izdzirdu soļus. Kaut gan cēlos pulksten desmitos, reizēm tikai ap divpadsmitiem uzģērbu kleitu — pēdējā laikā es biju kļuvusi ļoti slinka un varēju stundām sēdēt rltasvārkos. Es ne par ko nedomāju, ne par ko nesapņoju, vienkārši sēdēju vientulībā kā tāda aitasgalva. Lēni, viegli soļi tuvojās manām dur­vīm. Drīz vien es ieraudzīju acis — tās lūkojās pa durvju caurumu. Tās parādījās un pazuda; man bija slinkums pakustēties, es paliku sēžam. Acis atkal parādījās. Es neizturēju, klusiņām atvēru durvis — māmiņa!

Neatceros, kā mēs iegājām istabā un cik ilgi rau- dājām. Māmiņa nebija pārāk novecojusi. Bodnieks, neko viņai nesacīdams, neatstādams viņai nevienu mao, bija slepus atgriezies pie savas ģimenes. Mā­miņa pārdevusi dažas mantas, atstājusi dzīvokli un pārvākusies uz kādu graustu. Viņa mani meklējusi vairāk nekā divas nedēļas. Beidzot nolēmusi tāpat vien iegriezties te un uzskrējusi man virsū. Viņa nav mani pazinusi un, jādomā, būtu ^izgājusi, ja es viņu nebūtu pasaukusi. Es pārstāju raudāt un iesmējos kā dulla: viņa atrada savu meitu, bet meita ir prostitūta! Lai mani pabarotu, viņa kļuva pēr­kama sieviete; tagad, kad mans pienākums barot viņu, esmu kļuvusi tieši tāda pati! Mātes profesija tikusi pārmantota!

Es cerēju, ka māmiņa nomierinās mani. Es zināju tukšu vārdu vērtību, tomēr man gribējās tos dzirdēt no māmiņas mutes. Mātes — visveiklākās krāp­nieces pasaulē, viņu melus mēs uzskatām par mie­rinājumu. Mana māmiņa visu to bija aizmirsusi; tas nepārsteidza mani, jo viņu biedēja bads. Viņa sāka sastādīt manu mantu sarakstu, interesējās par maniem ienākumiem un izdevumiem, it kā manā profesijā nebūtu nekā neparasta. Es viņai pateicu par savu slimību, domāju, ka viņa centīsies mani pierunāt, lai es atpūšos dažas dienas. Nē, viņa tikai noteica — iešot nopirkt zāles. «Vai mēs vienmēr tā dzīvosim?» es jautāju. Viņa neko neatbildēja. Taču, bez šaubām, mani žēloja, bija nemierīga. Viņa man gatavoja ēdienu, apvaicājās par pašsajūtu un ne­reti slepus lūkojās uz mani, kā māte skatās uz iemigušu bērnu. Bet sacīt, lai pametu savu arodu, viņa nespēja. Ar sirdi es labi sapratu, kaut gan man bija sāpīgi: citu darbu neatradīšu. Mums jāēd, jāapģērbjas — tas noteica visu. Kāda gan jēga — māte, meita, gods … Nauda ir bezjūtīga.

Māmiņa sadomāja par mani rūpēties, taču viņas ausīšanās un slepus skatīšanās kaitināja mani. Es vēlējos būt maiga pret viņu, bet jutu, ka brīžiem viņa ir neciešama. Viņa visur jaucās iekšā, īpaši naudas darīšanās. Viņas acis, kas bija jau zaudē­jušas seno spožumu, iedegās, tikai naudu ieraugot. Viesu priekšā viņa tēloja kalponi, bet, kad viņi maz maksāja, sāka lamāties. Tādos gadījumos es jutos pārāk nelāgi. Kaut gan ar to nodarbojos nau­das dēļ, tas tomēr nedod tiesības lamāties. Arī es pratu būt skarba, taču man bija savi paņēmieni, kuri nederdzās viesiem, bet māmiņas paņēmieni bija rupji, tie viegli aizkaitināja. Pelnot naudu, nav taču vērts aizkaitināt cilvēkus. Es balstījos uz saviem paņēmieniem, uz savu jaunību, toties māmiņai nauda aptumšoja visu. Starp citu, tā jau tam jābūt: viņa bija vecāka par mani. Droši vien pēc nedaudziem gadiem arī es būšu tāda pati, mana sirds būs kļu­vusi cieta kā nauda. Jā, māmiņa nevarēja lepoties ar godprātību. Dažreiz viņa izokšķerēja viesa port­feli vai pievāca platmales, cimdus, spieķus. Es bai­dījos no tračiem, bet māmiņa pārliecināti atrunājās: «Parauj jods, vienā gadā mēs kļūstam vecākas par desmit gadiem; kam būsim vajadzīgas, vecenes kļuvušas?» Piedzērušos viesi viņa izvilka laukā, aizstiepa uz nomaļāku vietiņu un tam novilka pat zābakus. Taču šie cilvēki, dīvaini gan, nenāca kār­tot ar mums rēķinus: viņi droši vien uzskatīja, ka tāda noskaidrošana vispirms var kaitēt viņiem pa­šiem. Varbūt atmiņas par tīkamiem mirkļiem viņiem neļāva nākt un celt troksni? Mēs nebaidījāmies no aizgājušajiem — viņi baidījās no mums.

Māmiņai bija taisnība: vienā gadā mēs kļuvām vecākas par desmit gadiem. Pagāja divi trīs gadi, un es jutu, ka esmu mainījusies. Mana āda kļuva raupja, lūpas tapa pelēcīgas, apdzisušajās acīs pa­rādījās sarkanas dzīsliņas. Es cēlos vēlu, taču jutos kā sadauzīta. Es sapratu, ka apmeklētāji to ievēro — viņi tak nav akli; viņu pakāpeniski kļuva arvien ma­zāk. Es vēl vairāk centos izdabāt vīriešiem un vēl vairāk neieredzēju viņus, dažreiz to pat nespēju no­slēpt. Es noliesēju, muldēju niekus, pārstāju sevi apzināties. Mana mute pati no sevis melsa blēņas, it kā bez tā nevarētu dzīvot. Tagad tikai daži no iz­glītotajiem pievērsa man uzmanību, jo es biju zau­dējusi to valdzinājumu un bezrūpību, kuru dēļ viņi mani sauca par Putniņu — tas bija vienīgais poē­tiskais vārds, ko es dzirdēju no viņiem. Man vaja­dzēja tik raibi ģērbties, ka es drīzāk atgādināju fazānu nekā cilvēku — tikai tādā veidā varēju pie­saistīt vīriešus. Es mālēju lūpas asinssarkanā krāsā un kodu viesiem — tas viņos izraisīja sajūsmu.

Reizēm man šķita — es redzu savu nāvi. Ar katru saņemto juaņu manī kaut kas atmira. Nauda veicina dzīves pagarināšanu, taču paņēmiens, ar kuru es to ieguvu, gluži otrādi, saīsina dzīvi. Es redzēju savu nāvi, es to gaidīju. Domas par nāvi aizēnoja visu pārējo. Un par ko gan, taisnību sakot, domāt, ja reiz dzīve diendienā bija tāda? Māmiņa, lūk, ir mana ēna; labākajā gadījumā es kļūšu tāda pati kā viņa. Iztirgojusi savu miesu, es iegūšu vien sirmu matu ērkuli un melnu, krunkainu ādu. Tāds ir mans liktenis.

Es piespiedu kārtā smaidīju, piespiedu kārtā plo­sījos; manas bēdas ar asarām neizraudāsi. Manā dzīvē nebija ko nožēlot, bet galu galā tā bija dzīve, un es negribēju nolaist rokas. Turklāt tas, ko es da­rīju, nepavisam nebija manas vainas dēļ. Nāve tikai tad ir briesmīga, kad dzīve ir skaista. Pie tam mani nebaidīja nāves mokas — manas ciešanas jau sen bija pārsniegušas visu, ko spēj sagādāt nāve. Es mīlu dzīvi, taču ne jau tādu. Es sapņoju par ideālu dzīvi, līdzīgu sapnim: šis sapnis izgaist, un realitāte mani vēl spēcīgāk spiež izjust visas bēdas. Sī pa­saule nav sapnis, bet īsta elle. Māmiņa, redzēdama manas ciešanas, centās pierunāt, lai es precos: tad mah būs ēdiens, bet viņai bezrūpīgas, nodrošinātas vecumdienas. Es esot viņas cerība. Bet kas mani precēs?

Sastapdamās ar tik daudziem vīriešiem, es biju aizmirsusi, kas ir mīlestība. Es nespēju mīlēt pat sevi, kur nu vēl citu cilvēku! Cerot iziet pie vīra,

man jātēlo, ka mīlu, jāapgalvo, ka ar viņu gribu būt kopā visu mūžu. To es sacīju daudziem un pat zvērēju, taču neviens mani neņēma par sievu. Tur, kur valda nauda, ļaudis kļūst ļoti apdomīgi. Viņu acīs netikle ir sliktāka par zagli: zagšana taču ienes naudu. Ja es neprasītu naudu, viņi būtu ar mieru sacīt, ka mīl mani.

Tieši šajā laikā mani notvēra policija. Jaunā pil­sētas valdīšana daudz spriedelēja par morāli un nolēma tikt vaļā no netiklības. Oficiālās prostitūtas joprojām nodarbojās ar savu arodu, jo viņas at- pirkās; naudas devējas uzskatīja par pāraudzinātām un tikumīgām sievietēm. Mani ievietoja labošanas darbu namā un sāka mācīt strādāt. Mazgāt, šūt un adīt — es pratu visu. Ja no tā varētu izdzīvot, es nekad nebūtu ķērusies pie sava mokpilnā aroda. Es visiem to teicu, taču man neticēja, mani uzskatīja par neglābjami samaitātu. Man mācīja strādāt un iegalvoja, ka jāmīl darbs, tad nākotnē varēšot no­pelnīt iztiku vai apprecēties. Sie cilvēki bija opti­misma pilni, bet es neticēju nekam. Par savu vis­lielāko pienākumu viņi uzskatīja to, ka vairāk nekā desmit sieviešu pēc labošanas darbu nama bija ap­precējušās. Divas juaņas darbvedības izdevumiem, kā arī vienas rekomendācijas sameklēšana — lūk, visas rūpes par šeit nokļuvušajām sievietēm. Uzska­tīja, ka tas esot lēti. Man šī procedūra šķita kā ņirgāšanās. Runas par labošanos neiedarbojās uz mani. Kad pie mums uz pārbaudi ieradās kāds sva­rīgs ierēdnis, es viņam iespļāvu sejā. Pēc tam mani neuzdrošinājās izlaist brīvībā — es biju bīstama. Mani arī pāraudzināt negribēja. Un es nonācu cie­tumā.

Cietums ir brīnišķīga vieta, kura tev palīdz ga­līgi izjust dzīves bezjēdzību; pat sapnī nekad ne­esmu redzējusi tik pretīgu farsu. Nokļuvusi cietumā, es vairs nedomāju par laukā izkļūšanu; no savas pieredzes zināju, ka brīvībā nav daudz vieglāk. Es negribētu mirt, ja no šejienes varētu nonākt labākā vietā, taču īstenībā tādas vietas nav, tālab — vai nav vienalga, kur nomirt? Seit, tieši šeit es atkal ieraudzīju savu labāko draugu — mēness sirpi. Cik ilgi to nebiju redzējusi! Un ko dara māmiņa? Es visu atceros.

..

Kad atceros bērnību, man prātā puķe — liels, skaists pumpurs uz tieva stiebriņa. Siltajos pava­sara saules staros tā atver savas brīnišķīgās sārtās ziedlapiņas, atsegdama zeltītu viducīti. Sis zieds esmu es pati. Dažkārt es skumu, taču skumjas bija gaisīgas kā rītausma. Ausma ir daiļa kā saule, taču ne tik spoža. Manas bērnības mākoņainās dienas es atceros neskaidri. Jā, debesis reizēm satumsa — un sāka līt. Taču arī no šiem mirkļiem man atmiņā pa­likušas burvīgas varavīksnes, sienāži, kuri lēkā pa ūdeni, un pērlainām lāsēm klāti ziedi. Būdama vēl bērns, es apjautu savu daiļumu un pievilcību. Es biju gudrāka par vienaudžiem, pareizāk sakot, man bija dota iespēja būt gudrākai. Neko īpašu darīt es nemācēju, un kālab gan man vajadzētu to mācīties? Tomēr tiku daudzināta par gudru. Jādomā, tāpēc, ka manā vietā visu darīja citi, man atlika tikai vārdu bilst. Man pietika prāta, lai citus piespiestu strādāt

savā labā, bet pēc tam plūktu sveša darba augļus. Man apkārt bija par mani zemākas kārtas ļaudis, tāpēc visi man pakļāvās un šķita dumjāki par mani — ko gan es varēju no viņiem gaidīt? Pārā­kums ieņemamajā stāvoklī deva apziņu ari par prāta pārākumu. Taču es nevēlējos par to domāt: es ti­cēju, ka tik tiešām esmu ļoti gudra. Es ne vien go­zējos saules gaismā. Es pati biju kā maza saulīte, kas izstaro burvīgus, siltus starus. Es pati radīju spozmi.

Mani vecāki un brāļi bija par citiem gudrāki un pārāki. Bet ari viņi nespēja man līdzināties. Tēvam bija tikai viena tāda meita, brāļiem bija tikai viena tāda māsa. Viņi mani uzskatīja par dārgumu, ko sūtījušas debesis. Pat vecākiem bija man jāpakļaujas. Man vienmēr izrādījās taisnība. Un, ja es pēkšņi paklupu līdzenā vietā, viņi tūlīt gribēja sodīt vai­nīgo — zemi. Man tikai vajadzēja pasacīt, ka ābols man iekodis lūpā, lai viņi tūdaļ korī sāktu lamāt draņķīgo augli. Taču es neizjutu nekādu pateicību — visiem vajadzēja mani klausīt. Sajā pasaulē visam bija jābūt tā, kā es gribēju.

Manās atmiņās bērnība saistās ar maigu saules gaismu; tā ir vējā līgojošs daudzkrāsains zieds. At­ceros, reiz es saslimu, nebija jau nekas nopietns. Bet slimības dēļ mani vēl vairāk lutināja. Slimība man sagādāja vieglas, saldkairas ciešanas un apkār­tējo īpašu mīlestību. Līdz šim laikam atceros caur­spīdīgās ledenītes, kas rūgto mikstūru padarīja gan­drīz vai patīkamu. Slimības laikā mani loloja kā siltumnīcas stādu, kurš ir sevišķi burvīgs savā traus- lumā.

Iestāšanās skolā ir visai nozīmīgs notikums cil­vēka dzīvē. Skolas gados var būt skaudri brīži, taču vecāki mani tā mīlēja un skolotāji lutināja, ka es atceros tikai savas uzvaras. Jau pamatskolā es ap­zinājos savu pārākumu. Nejuzdama biklumu, svešu cilvēku klātbūtnē es dziedāju, dejoju. Mani tērpi bija visskaistākie, mani panākumi — visspožākie. Rei­zēm es nevarēju tikt galā ar kādu uzdevumu, tad, protams, to paveica kāds no mājiniekiem, un pati augstākā atzīme tika man. Par panākumiem mācī­bās es pastāvīgi saņēmu uzslavas ne tikai no vecā­kiem, bet ari no pazīstamiem. Bieži vien man bija tas gods nest līgavas šķidrautu vai grozu ar zie­diem. Es iemācījos kustēties nesteidzīgi, skatīdamās uz kurpju purngaliem, tā izjūtot, kā tvīkst mani jau tā sārtie vaigi. Gan manas rotaļlietas, gan rakstām­piederumi — viss liecināja par to, ka es dzīvoju bagātībā. Es biju pārlieku lepna, taču, starp citu, tas mani netraucēja būt devīgai — pasniegt dāvanu tam, ko ļoti mīlēju. Dusmās es spēju izsvaidīt un sadauzīt, vienalga, ko, — lai visi zina manu dabu.

Tātad jau pamatskolā es apzinājos savu vērtību. Es biju stūrgalvīga, skaista, pratu runāt. Visi ap­jūsmoja mani, manu gudrību, spējas un pat mazliet uzrauto degunteli. Man glaimoja, ka tiku uzskatīta par gudru un izcilu. Uzrautais deguntelis nepavisam nemazināja manu skaistumu. Es pat lepojos ar to, vērīgi sevi aplūkodama spogulī. Deguntelis man šķita apburošs. Tas it kā no augstumiem nolūkojās uz pasauli, meta izaicinājumu visam un visiem. Vis­skarbākie vārdi, šķiet, vispirms izspurdza no mana degunte]a un tikai pēc tam — no lūpām, kuras tajā mirklī atgādināja vakara puķes, lepnas savā daiļumā.

Nodarbības skolā mani ne visai interesēja, lika pat garlaikoties. Un skolā jau arī mūs neturēja stingrībā. Es un visas manas draudzenes nācām no bagātnie­kiem. Mēs tik tikko spējām tikt līdzi modei. Kur nu vēl atrast laiku mācībām! Bet skolotāji bija trūcīgi, kā jau kalpi. Mēs viņus ne par ko neuzskatījām. Viņi zināja savu vietu un nemaisījās mūsu darīšanās. Tālab necieta mūsu reputācija un mēs pret skolotā­jiem neizjūtām ne mīlestību, ne naidu. Droši vien neviens tik labi nepārzināja dziesmas, dejas, teātru izrādes kā mēs. Visos sarīkojumos mēs ieguvām pir­mās vietas. Arī mūsu rokdarbi bija vislabākie — mēs pirkām materiālus, kurus citas nevarēja atļauties. Vispār skola mums nereti atnesa slavu.

Un tomēr mani skolas gadi neiztika bez mākoņiem. Daudz spēka un enerģijas prasīja strīdi ar draudze­nēm, kaut gan vairumā gadījumu es paliku uzvarē­tāja. Visbiežāk mēs strīdējāmies par tērpiem, frizūrām un citiem sīkumiem. Tas radīja grupējumus. Man kā vadonei visu vajadzēja rūpīgi apdomāt. Pati daba man bija uzticējusi leļļu vadītājas lomu. Toreiz ma­nas draudzenes atgādināja marionetes, kas stulbi pakļaujas. Man nācās domāt viņu vietā.

Gadu pirms pamatskolas beigšanas mēs jau jutā­mies kā pieaugušas. Mēs ļoti iemīlējām skolu — ne jau tālab, ka būtu pamodusies interese mācīties. Mums patika skolas dotā brīvība. Sadalījušās gru­pās, mēs nekautrīgi tīksminājāmies par mums ne­pazīstamām lietām, ko nebūtu varējušas darīt mājās.

Ar mazajiem mēs vairs nenoņēmāmies. Sevi uzskatī­jām par viszinošām, romānu varoņu cienīgām per­sonām. īstenībā mēs neko nezinājām, bet galve­nais — negribējām zināt. Jūsmodamas par varoņiem un romānu notikumiem, mēs dalījāmies iespaidos, šajā ilūziju pasaulē ievedot vēl nepieredzējušās. Mēs pieminējām cildenas, drosmīgas jaunavas, tiklas sie­vietes un sievietes, kas atgriezušās uz godīga ce|a. Mūsu iemīļotākās varones bija jaunavas ar asu prātu un dedzīgu sirdi, tādas kā Liņ-Daijui*. Arī mums gribējās būt asprātīgām, dzēlīgām, gribējās, lai mūs mīlētu. Skola bija mūsu Lielās apceres dārzs [6] . Mēs gājām arī uz kino, taču tur viss bija daudz skarbāks, nekā mums šķita sapņos. Mēs bieži sačukstējāmies par mājās redzēto — par vīriešu un sieviešu attie­cībām. Taču tās nelikās sevišķi romantiskas un no­darbināja mūsu prātus tikai mirkli. Mīļāko liktenis mūs nevaldzināja. Mēs sapņojām par īstu mīlestību ar tās ideāliem un cēlām jūtām, kaut gan par to mums nebija nekādas sajēgas. Mūsu domas bija tīras un tajā pašā laikā grēcīgas, tās arī mūs mudināja uz intīmām sarunām. Bet reizē ar to mums tā kāro­jās saglabāt bērnišķīgo nevainību un krietnumu! Piecpadsmit gadu vecumā mēs bijām līdzīgas svai­gām puķēm.

Vidusskolā mēs atkal jutāmies kā meitenītes. Ve­cāko klašu skolnieces raudzījās uz mums no augšas. Un ne tikai nievājoši izturējās, pat atklāti mūs iz­smēja: gadījās — noķēra kādu un sāka spēli «Lī­gavainis un līgava». Mēs mulsām, taču bijām ap­mierinātas: mums patika šī mīlestības spēle. Tagad mēs bijām līdzīgas puķēm, kuras no siltumnīcas pārdēstītas laukā. Taču sirdī iezagās trauksme. Mūs pārņēma kaut kas jauns, spēcīgs. Mēs atkal sevi uz­skatījām par pieaugušām. Mūs mocīja kādas neap- jaušamas vēlēšanās, žēlums pret sevi. Mēs sākām interesēties par kino. Kinovaroņu ilgie skūpsti iz­raisīja neskaidrus minējumus.

Man tas bija zelta laiks. Mēs vairs nebijām tik naivas un drosmes ziņā pārspējām pat vecāko klašu audzēknes. Mūsu klātbūtnē mazuļi neuzdrošinājās pat iepīkstēties. Pārmantojušas no vecāko klašu skol­niecēm ne vienu vien nelāgu paradumu, mēs tomēr nebaidījāmies no skolotājiem, kā tas parasti notiek ar jauniņajām, un daudz ko uzdrošinājāmies. Vecāko klašu skolnieces nebija tik pārsteidzīgas kā mēs. Mēs darījām visu, kas ienāca prātā, bijām nekaunīgas, ķildīgas, neciešamas, no rīta līdz vakaram klačojā- mies, izaicinoši smējāmies un lējām viltus asaras. Apkārtējiem par neapmierinātību es bieži zaudēju pašsavaldīšanos. Pat to, kas man patika, darīju pa roku galam, bet, ja darbs mani neinteresēja, igno­rēju to, nevienam neko nepaskaidrodama. Ar gadiem es kļuvu vēl untumaināka un nekautrīgāka, droši atsaucos uz zēnu aplidošanu. Katrai no mums bija savs pielūdzējs, taču viņu parādītā uzmanība jau nieks vien bija: pielūdzēji tikai satrauca mūsu sirdis, deva vielu pārrunām, modināja mūsos interesi par mīlestības filmām. Kad mūsu mājās parādījās vī­rietis — radinieks vai kāds no draugiem —, labākajā gadījumā es viņam parādīju mēli vai paraustīju pie­cus, nesakot ne vārda. Vai te varēja runāt par kaut ko nopietnu? Es zināju, ka uzvedos necienīgi, nepie­klājīgi, taču neko nespēju darīt. Cilvēks uzreiz ne­kļūst nobriedis — to es sapratu pēcāk. Un tomēr tas bija laimīgs laiks. Bezrūpīgi pagāja dienas. Es dzī­voju kā koks tropu joslā, kur cauru gadu ir pava­saris.

Mans deguntelis joprojām lūkojās uz pasauli no augšas. Mācības? Nevar sacīt, ka es biju pēdējā skol­niece, bet ne augstāk par viduvējo. Bērnībā glaimoja, kad mani uzskatīja par gudru. Bet vidusskolā, īpaši otrajā un trešajā mācību gadā, mani vairs nepriecēja skolotāju uzslavas. Visā pārējā es nezaudēju vēlmi kļūt pirmā. Tos, kuri tiecās pēc panākumiem un ieguva slavu, es neieredzēju. Es uzskatīju par vaja­dzīgu atklāt savas spējas skolā. Lai tur iegūtu ievē­rību, pietiek ar zubrīšanos, nevajag īpaša prāta. Bet vai vērts tādēļ zaudēt laiku? Ko gan var dot daži vingrinājumi vai domraksti? Maniem vecākiem ne­bija nekādas vajadzības pēc manas izglītības — pie­tiek ar to, ka esmu skaista. Avīzēs nereti parādījās manas fotogrāfijas ar parakstu: «Talantīga skol­niece, skaistule». Un tālab nebija vajadzīga nekāda uzcītība. Es līdzīgi papīra pūķim lidoju augstu mākoņos, un lejā esošie varēja jūsmot par mani. Saules staru apspīdēta, es spēlējos ar pavasara vēju.

Vecākajās klasēs es kļuvu drusciņ nopietnāka. Kā redzams, man izveidojās raksturs, lai arī ne tik stingrs, kā es vēlējos, bet vismaz vairs nebiju viegl­prātīga. Kļuvu arī nosvērtāka. Varbūt tas notika tu­vinieku ietekmē, turklāt es taču biju jau pieaugusi. Meitenei no bagātas un dižciltīgas ģimenes nepiede­rējās ignorēt pieklājību. Es kļuvu pieļāvīgāka, mai­gāka un bieži pret sevi izjutu žēlumu. Nav šaubu — man vajag piesargāties. Tiklīdz gadījās vismazākais iemesls, es paziņoju, ka esmu slima, un laiskojos gultā. Es rūpīgi kopu savu skaistumu un gribēju, lai citi to pamanītu, vēl vairāk — pret to izturē­tos ar cieņu. Savu spēku es apzinājos. Tagad man gribējās būt maigai un vārai. Tieši tā man pietrūka. Es vēlējos būt sieviete šā vārda vistiešākajā no­zīmē — sieviete, kurai ir viss, kas sajūsmina. Skais­tums — sievietes galvenais ierocis. Tā vismaz man likās. Pārspīlējot skaistuma lomu, mēs cēlām debesīs jebkuru dabas dāvanu, pat visniecīgāko. Mēs bijām spēka un dailes burvības apmātas. Sākumā mēs vien­kārši jūsmojām par sevi, vēlāk, dabiski, radās vēlē­šanās kādam iepatikties. Tajā laikā es vairījos no vīriešiem, es nevarēju tāpat vien kādam dāvināt savu skaistumu. Es sevi uzskatīju par nepieejamu, lep­nu, cildenu — vārdu sakot, zināju sev cenu. Slepe­nībā sapratu, ka pienāks laiks un es kādam piede­rēšu, taču šī laime tiks neparastam, izcili skaistam vīrietim, un viņš mani cels vai debesīs.

Meitenei no bagātas ģimenes vajag būt lepnai un augstprātīgai. Ja ir nauda, to var atļauties. Tāpat notika arī ar mani. Nauda mani padarīja par lepnu sievieti. Mūsu mājās zēla netikums, taču man vaja­dzēja izlikties, ka neko nemanu. Godu par naudu ne­nopirksi. Man vajadzēja būt nevainojamai. Mūsu mājās pirka sievietes un cerēja ar manu palīdzību atgriezt ģimenei krietno reputāciju. Viņi iemina dub­ļos citas sievietes, taču gribēja, lai es —- viņu meita — būtu kristālskaidra, sargātu ģimenes godu. Kādas sievietes tik neveda mājās tēvs un vecākais brālis! Visas šis nejēdzības notika man acu priekšā. Es ienīdu viņus. Un tieši tāpēc viņi vēl vairāk cie­nīja mani. Viņiem nekas neriebās, bet man vajadzēja palikt tīrai. Es biju viņu cerība. Tajā laikā es daudz ko sapratu, atvadījos no bezrūpības un draiskulības.

Es it kā uztrūkos no sapņa; brīžiem manī pamodās vēlmes. Un tad es izjutu pretīgumu pret tēvu un brāli. Vai viņu dēļ man būtu sevi jāglabā kā dārg­akmeni? Es sapņoju par romantiskiem piedzīvoju­miem. Būdama jauna, skaista, ar daiļu augumu, es alku romantikas un glāstu. Vismazāk domāju par laulībām un citām nopietnām lietām — es vienkārši gribēju ļaut jūtām vaļu. Es atgādināju ziedu, kurš izdāļā savu smaržu, ļaujot vējam to aiznest uz sve­šām zemēm. Debesis man šķita gaiši zilas, pat dzid­ras, bet es pati biju spoža, sārta rītausma. Mājās mani apņēma tumsība, sava pārākuma izjūta nedeva mieru. Es sapņoju par baudām un tomēr biju tīrāka, cēlāka par viņiem. Man šķita, ka es klīstu mijkrēslī: diena beigusies, bet nakts vēl nav sākusies. Nodzisa manas bērnības saules gaisma.

Man gribējās kaut ko uzsākt, mana sirds nepazina mieru. Ar bailēm es domāju par nākotni. Ko es protu? Kā es iztikšu, ja aiziešu no ģimenes? Nekā cita, izņemot skaistumu, man nav. Un, jo vairāk es domāju, jo skaidrāk sapratu — šķirties no ģimenes nespēju. Lai nu tā būtu — vai tagad vērts par to domāt? Pagaidām es esmu bagātu vecāku meita. Es pateicos liktenim, un nākotne man šķita tikpat lai­mīga kā pagātne. Es ticēju, ka nekad neizlaidīšu laimi no rokām. Kāpēc gan veltīgi uztraukties? Uz- traukšanās ir vājuma pazīme. Bet es esmu dzimusi, lai uzvarētu. Un es, tāpat kā bērnībā, atkal peldējos saules staros, mans skaistums tos it kā vilināja, vilka pie sevis. Un pēkšņi es izdzirdu uzbudinošu jaunumu: mājās sāka runāt par saderināšanos.

Es tikko biju sasniegusi deviņpadsmit gadu ve­cumu. Precības. Tās mani nemaz nebaidīja. Jau sen es jutos pieaugusi un biju pārliecināta, ka mācēšu sevi aizstāvēt. Bet, kad precības kļuva par īstenību, kas varēja piepildīties kuru katru brīdi, es iedomā­jos savu vecumu — un man kļuva baismi. Laikam gan nav vērts tik agri iziet pie vīra, bet, ja tam tā jānotiek, tad labāk pašai atrast savu sapņu princi. Kura no manām draudzenēm nedomāja par to? Un es taču biju visgudrākā. Slepus uzzināju — mans līgavainis ir respektabls, bagāts, ietekmīgs. Man kļuva jautrāk. Ne tālab, pats par sevi saprotams, ka no manis grib tikt vaļā, bet es vienkārši uzzināju savu vērtību. Lai būtu kā būdams, ja jau mani tai­sījās izprecināt, tad noteikti bagātam princim, tā­dam kā mani brāļi. Esmu pieradusi pie ērtībām un neparko nebūtu nabaga sieva. Saules stariem vien­mēr jāglāsta mani. Es jau iztēlojos sevi kundzes lomā, man bija viss: nauda, stāvoklis sabiedrībā, tērpi, kalpi. Es kaunējos par savām domām un to­mēr nespēju nesapņot par kaut ko nezināmu, tīkamu.

Sapņi par laulībām tikai uz mirkli saistīja manu iztēli. Labi padomājusi, es nolēmu tik viegli nepie­kāpties. Vispirms man gribējās izbaudīt mīlestības jūtas, tālab jāaizmirst, ka es esmu jaunkundze. Pēkšņi es iedomājos par brīvību. Brīvība balstās uz vienlīdzību. Bet kas notiks, ja es iemīlēšu nabagu? Es taču vienmēr biju sapņojusi par cēlu mīlestību. Tā man vismaz likās. Bet vai es varētu iemīlēt na­bagu? Nē, nevarētu. Ne tikvien nabagu, bet arī pa­rastu cilvēku, kaut kādu ierēdni vai skolotāju. Viņi varbūt nespētu mani uzturēt. Bet trūkumu jau nu es ciest neietu — tas ir vienīgais, par ko es biju droša. Es piedzimu kā ziediņš, bet ziediņš nav radīts dar­bam. Ziediņam ir piemērots tikai burvīgs, devīgs pavasaris. Ziediņš ir skaists un smaržīgs. Man grezni jāģērbjas, lai radītu iespaidu. Manā rīcībā jābūt nau­dai, ko es varētu tērēt pēc saviem ieskatiem. Un vēl man ir vajadzīga mīlestība. Tie nav godkārīgi sapņi. Vienkārši tāda esmu piedzimusi. Man jānobauda visi dzīves labumi. Bet, ja būs tikai mīlestība, es neva­rēšu izprast, kur slēpjas tās burvība. Jau no bēr­nības es biju smalkmanīga. Tagad man vajadzēja līdz sīkumiem apsvērt situāciju. Un es domāju. Do­māju, līdz galva sāka sāpēt.

Nemiers mani mudināja darboties. Es nespēju kā lauku naivule sēdēt rokas klēpī salikusi un gaidīt, kamēr mani izdos pie vīra. Nespēju. Kaut gan ne­mieram, kā likās, nebija iemesla. Vecāki pēc iespē­jas drīzāk gribēja tikt no manis vaļā, domājams, baidīdamies no tā, ka es viņus varētu iegrūst kaunā.

Viņi centās mani agrāk izvadīt no mājām, lai tādā veidā saglabātu savu reputāciju un atkratītos no nastas. Iespējams, savā ziņā viņiem bija taisnība, taču es nespēju to paciest. Es taču arī esmu cilvēks! Turklāt likteņa lutināts. Man jāizdara kaut kas ne­parasts, jāiepazīst mīlas jūtas, neapkaunojot savu vārdu. Galu galā es esmu jaunā laika sieviete. Es zinu savu vērtību!

Tāds gadījums radās. Kāzās es biju līgavas māsa un pievērsu uzmanību līgavaiņa vedējam. Nekā īpaša viņā nebija, taču toreiz viņš man likās neparasti jauks. Kāzas vienmēr izraisa satraukumu: līgavaini un līgavu, līgavas māsu, līgavaiņa vedēju — visus pārņēmusi līksma trauksme, ikvienam gribas būt labākam un skaistākam. Tādā brīdī mīlestība, līdzīga vējam, valda gaisā un viss ir tās varā. Man arī gribējās izbaudīt mīlestības valdzinājumu. Patiesību sakot, es tur biju visskaistākā. Lai nu kuram, bet man jau nu gan mīlestība nevarēja paiet garām — tāda netaisnība nebija iespējama! Visskaistākais no jauniešiem bija līgavaiņa vedējs. Ja jau es kādu mēģinātu savaldzināt, tad, protams, tas varētu būt tikai viņš. Tā es domāju, taču neko neuzdrošinājos iesākt. Jaunkundze ir un paliek jaunkundze. Reizēm es biju drosmīga, bet, kad sastapos ar mīlestību, uzskatīju, ka labāk ir palikt jaunkundzei. Ja viņš paskatīsies uz mani pirmais — kāda man daļa, mans labais vārds necietīs! Viņam vajag mani ievērot. Tā es biju iecerējusi. Varbūt viņš nolasīja manas domas un uz tām atsaucās. Un, ja nu reiz viņš izpildīja manu vēlēšanos, vai bija vairs vērts pretoties sev pašai?

Man uzreiz k]uva pavisam viegli un priecīgi. Ne­kad manas krūtis ieelpā necēlās tik augstu. Nezinu, kāpēc, bet man visu laiku gribējās smieties. Es sevī jutu spalvas vieglumu. Manam izklaidīgajam skatie­nam pavērās jūras zilgme un viegli, pavasara vēja dzīti vilnīši. Bet es pati biju viļņu šūpota laiviņa ar sniegbaltām burām. Pavasara saules staros to nesa uz salu, viscaur noaugušu ziedošiem persikiem. Neko reālu nespēju iztēloties, tikai jutu, ka peldu pa­vasarīgā jūrā. Nē, es nebiju iemīlējusies. Tikai sapņi par mīlestību mani iedvesmoja. Viņā es nesaskatīju neko īpašu, taču mani priecēja pirmoreiz gūtā uz­vara. Pirmoreiz ziediņš izplatīja smaržu. Es it kā iegāju kādā citā pasaulē, iepazinu Visumu. Apkārt viss ieguva brīnišķīgus toņus: kalni, koki, arī puķes, ari jūra pārvērtās. Es kļuvu neparasti spēcīga, ma­nas rokas un kājas tapa vijīgas. Aizmirsusi par savu prātu un raksturu, tapu pakļāvīga un maiga kā pū­pols vītolā. Pirmais prieks ir kā pirmais pavasara lietus, to nekad nevar aizmirst. Nogāž lietus — un viss kļūst vienkāršs un dzidrs. Man šķita, ka es pati varu veidot pavasari — vēl krāšņāku. Mana dvēsele uzziedēja. Taču pēc ziedēšanas parādās augļi.

Viņš atrada mani un izpostīja manu sapni. Es, šķiet, iekritu putekļos kā taurenītis ar salauztiem spārniem. Taču nevēlējos palikt šajos putekļos. Sa­pratusi, ka viņš nevar būt man līdzvērtīgs, es neat­bildēju uz viņa jūtām un bez svārstīšanās atstūmu viņu. Bet, kad viņš apkaunots piespiesti smaidīja, arī es lēnām aizvilkos, nodūrusi galvu. Es sapratu, cik esmu pievilcīga, pat mana ēna bija apburoša.

Es it kā stāvēju uz pjedestāla, biju kā svētā, kurai drīkst tikai paklanīties, nepieskaroties ar rokām. Tik skaisti, gudri un diži var būt vienīgi dievi.

Bet drīz jo drīz man atkal iegribējās viņu satikt. Ne tālab, ka es sapņotu par viņu un nespētu viņu aizmirst, vienkārši viņam jāatgriežas un man vēl­reiz jāapliecina sava cieņa. Gadās, ka arī svētie savā mīlestībā ir līdzīgi parastajiem mirstīgajiem. Galvenais, lai viņš būtu goddevīgs. Drīz vien viņš atkal atnāca. Mana sirds atsila, bet tik viegli dāvāt viņam savu mīlu es netaisījos. Saprāts nejāva pa­kļauties pirmajam uzliesmojumam. Viņš pamatīgi jāpamoka, pirms es kaut ko atļauju. Mīlestība man bija laika kavēklis, un es darīju, ko gribēju. Tāpēc jau viņš man patika, ka bija laika kavēšanas iegansts. Es viņam ļāvu ieelpot no sevis plūstošo aromātu, kurš mūs šķīra kā bieza migla. Kā maza saulīte, iz- spraukusies caur miglas plīvuru, es visu apkārtni apmirdzēju ar blāvu gaismu. Taču viņam es paliku miglā, viņš nespēja sajust manu staru siltumu. Es gavilēju, priecājos par savu spēku. Es baudīju, kā zeme bauda pavasara lietu, un kā zeme paliku ne­kustīga. Attieksmē pret vīriešiem jutos pieredzējusi. Man likās, ka no jebkuras situācijas pratīšu rast izeju. Ne kripatiņas baiļu nebija manī. Par Liņ-Dai­jui es pat aizmirsu domāt. Tādu sieviešu laiks no­grimis pagājībā.

Es kļuvu aizvien drošāka. Nu man bija cits ideāls. Skaista rūsganmataina meitene no filmas, kaislīga,

nekautrīga, tāda, kura bez jebkādām ceremonijām var uzsaukt vīrietim, pasniegt roku, bet, ja viņš mē­ģinās viņu noskūpstīt, apbalvos ar pliķi. Mani ne­pārsteigtu aicinājumi uz kino vai restorānu vai arī kāda dāvana. Es biju bagāta un sapņoju par dieviš­ķīgu vīraku. Es taču biju dieviete. Nevarētu sacīt, ka es nedomāju par skūpstiem. Taču man nav vaja­dzīgi skūpsti, jo arī mīlestībā es neesmu līdzīga citām: es neesmu parasta sieviete. Viņš mani ieveda mīlestības pasaulē, un par to es biju viņam patei­cīga. Tomēr pie manām kājām, kas ir tik skaistas un slaidas, jābūt pielūdzēju pūlim.

Pa to laiku mājās notika gatavošanās kāzām. Es pie sevis pasmējos par mājiniekiem. Gaidīju. Paska­tīsimies, kas notiks. Es vēl parādīšu, jābūt gatavai uz visu. Nebūs par |aunu pataupīt vienu no pielūdzē­jiem, gadījumā ja sastrīdos ar vecākiem. Nekautrē­joties es sapazinos ar vīriešiem, un skolā daudzas mani par to apskauda. Meitenes nereti staigāja ap- sārtušām, saraudātām acīm. Kā nu ne! Ja tev ir tikai viens izredzētais, no viņa jāpacieš viss. Kā tur lai neraud? Bet es neraudāju. Es biju gatava uz visu. Tādas meitenes es nicināju: viņas zaudēja sievietes godu un ar asarām acīs izlūdzās mīlestību. Tādu mīlestību es nevēlējos. Un vai tad šīs meičas vispār varēja salīdzināt ar mani! Prāta viņām nebija daudz, un bieži vien viņas tika piekrāptas. Bet pēc tam caurām dienām kopmītnē gaudoja, taču neizrai­sīja manu līdzjūtību. Tā viņām vajadzēja! Es peldē­jos mīlas jūrā, bet viņas aizvērtām acīm metās ne­tīrā ūdenī. Nabaga radījumi!

Pabeigusi vidusskolu, es izrādīju vēlmi iestāties institūtā. Man nebija īpašas centības mācīties. Vien­kārši gribējās biežāk būt ļaudīs. Un kādēļ gan, tais­nību sakot, man vajadzētu mācīties? Manu veļu mazgā veļas mazgātājas, ēdienu gatavo pavāri, šuj šuvējas, skolā manā rīcībā ir skolotāji, uz ielas — mašīnas. Bet institūtā es iestājos, lai neatpaliktu no citiem. Un vēl es cerēju nokļūt aizjūras zemēs!

Institūts neatstāja uz mani nekādu sevišķu iespai­du. Atceros tikai, kā klaudzēja mani papēži uz grīdas un cementētajiem celiņiem… Dīvaini tīkama skaņa! Kopmītnes istaba, kas jau tā bija grezna, man šķita jo izsmalcinātāka tajā valdošā haosa dēļ. Zem gultas mētājās savi desmit pāri apavu, kurus es nekad neapkopu. Jo lielāka nekārtība, jo istaba ir elegantāka. Es uzposos un izlēcu uz ielas kā varde no dīķa — kam gan ienāks prātā, ka dīķa dibenā ir dūņas? Vairāk nekā pusstundu nācās ziedot, lai nokrāsotu uzacis. Kad gan es varētu kopties? Lietai­nās dienās es tīšuprāt devos vizītē pie tīriņajām un, lai viņas kaitinātu, uz grīdas atstāju netīras pēdas. Taču viņas neuzdrošinājās man aizrādīt.

Drīz pēc iestāšanās institūtā mani ievēlēja par skaistuma karalieni. Es nebiju visskaistākā, bet ma­nas sāncenses piedzīvoja zaudējumu, jo viņām trūka prāta un izveicības. Savus skolas laika pielūdzējus es pametu, pat līgavaiņa vedēju patriecu. Es pacēlos vēl augstāk. Arī pieredzes uzkrājās vairāk. Karalie­nes izredzētā lomā iederas tikai karalis. Atraidītie jaunie cilvēki man reizēm atsūtīja vēstules, sūdzējās, ka lejot asaras. Un lai! Kas man daļas par viņiem? Viņi pārmeta man cietsirdību. Kāpēc? Es esmu skaista! Dižciltīga. Man ir savi ideāli. Mīlestībā ir tāpat kā dzīvē: jo lielāka pieredze, jo labāk. Gudra

mīlestība ir intelektuāla. Kad mīlestības dēļ zaudē galvu, tas beidzas traģiski. Par to es pārliecinājos, ņemot vērā citu pieredzi. Es nedrīkstu iepīties mīlas tīklos. Pēc manis ievēlēšanas par karalieni manu draugu pulks daudzkārt pieauga. Es jokoju, zobojos par viņiem. Viņi bija paklausīgi kā auni, arī naivi. Taču tas nedeva man prieku. Viņus nevajadzēja pa­kļaut, viņi padevās paši — bez kaujas. Kas teica, ka vīrieši esot stipri? Es nevienu tādu neesmu sa­tikusi.

Es lepojos ar sevi, ar savu dzīves pieredzi un tomēr apskaudu citus; mani nomāca tukšums. Drau­dzenes te cieta, te priecājās par panākumiem, te smējās, te raudāja. Bet es, uzskatīdama sevi par gudrāku un pārāku par citām, nemācēju just. Pra­tu tikai izlikties. Katrā manā izdarībā izpaudās kun- dzene. Manī nebija nekā sava. Un šis nedabiskums parādījās visur: manierē vilkt vārdus, žiperīgajā gai­tā, mākslotajos smieklos. Ikvienai lietai ir sava vieta. Es nezināju, kur ir manējā. Es centos dot jūtām vaļu, būt drusciņ dumjāka, lai varētu pa īstam gan raudāt, gan smieties. Viss veltīgi! Vai bija vērts liet asaras, ja jebkura mana vēlēšanās tika izpil­dīta? Taču nebija arī par ko priecāties. Neesmu jau trīsgadīgs bērns, kurš, ieraudzījis rotaļlietu, lēkā aiz priekiem. Arī vecākos viss šķita liekuļots — gan skumjas, gan prieki. Nekas zem saules nespēj skum­dināt, kad ir nauda, jo tad ikvienu vēlēšanos viegli apmierināt, tālab arī nekas nespēj iepriecēt. Vecāki nesmējās, tikai smaidīja, demonstrējot labo toni un izsmalcinātību. Es vēl biju jauna un kaut reizi va­rēju izdarīt kādu muļķību. Tomēr es pret visu iz­turējos vēsi, pilnīgi vienaldzīgi. Sāku vīt intrigas,

lai atriebtos draudzenēm par to, ka viņas spēja gan raudāt, gan smieties, bet es — ne. Es ķildojos ar viņām, atkantēju pielūdzējus — centos kaut tā sevi sapurināt. Rezultātā draudzenes mani sāka ienīst. Bet arī tas mani atstāja vienaldzīgu, joprojām sevi uzskatīju par visgudrāko, visizglītotāko. Es vien­kārši biju par to pārliecināta. Kad gan mana sirds atvērsies? Kad es izbaudīšu īstas jūtas?

Es zaudēju mieru. Varbūt, neko nedomājot, aizvērt acis un lēkt ūdenī? Taču apstākļi mainījās — un es pavisam apjuku. Jauni ļaudis vairs neiekļuva ma­nos tīklos, pret mani izturējās ar zināmu vēsumu. Viņi baidījās no manis. Kā gan tad var izbaudīt patiesas jūtas? Es vēl stiprāk uztraucos un gandrīz vai raudāju. Un par ko tieši? Redz, draudzenes ne­raudāja ne no šā, ne no tā. Taču manas asaras lai­kam gan izraisītu nevis līdzjūtību, bet ņirgas. Vēl tikai vajadzēja krist kaunā! Labāk pamest mācības, lai vairs nav jāsatiek tās nelāgās skuķes!

Tuvojās mana kāzu diena. Es biju jaunkundze. Un man kā jaunkundzei vajadzēja padomāt par savu nākotni. Kāda tā būs? Nāksies aizmirst daudzus jaunos cilvēkus. Neviens no viņiem taču nespēja man dot to, par ko es sapņoju. Manai nākotnei jā­būt tikpat skaistai kā tagadnei. Sajā ziņā līgavainis, kuru sameklēja vecāki, atbilda visām prasībām; šīs laulības man nodrošinātu spožu nākotni. Tikai — kā ar mīlestību? Te nu draudzenes varēja man dot simt punktu priekšā, kaut gan citur man netika līdzi. Vai tiešām es biju sliktāka? Ak, kā viņas mani sāktu ienīst, ja uzzinātu, ka mani izprecinājuši vecāki! Un patiesi — kas gan tur labs? Ja jau tas tā, ir vērts krietni padomāt: pēkšņi var gadīties cilvēks, kuru es spētu iemīlēt, turklāt bagāts. Bet vai pie trūcīga es ietu? Jā, es upurēšu savu stāvokli ar visu dzīves labklājību. Mīlestība man aizstās visu — kaut arī es esmu kundzene, taču jauna laikmeta kundzene. Tā beidzot ir izeja. Bet kā pret to izturēsies ģimene, ja es atteikšos no vīra, kuru man paredzējuši? Vajag cīnīties! Visādā ziņā cīnīties!

Un es uzsāku cīņu. Es biju nepiekāpīga. Es tu­rējos pretim, ka kļuva žēl pašai sevis. Mājinieki arī nepadevās — tādu stingrību no viņiem negaidīju. Manas pozīcijas mājā sašķobījās. Agrāk es taču biju īsta vētra; kas gan noticis? Visticamākais — viņi vienkārši neņem mani nopietni. Balsstiesības man bija dotas sīkos jautājumos, bet svarīgas lietas iz­lēma bez manis. Es traki sadusmojos. O! Tagad viss ir skaidrs. Viņi nemaz mani tik augstu nevērtē, kā šķita agrāk. Mana saule aptumšojās. Viss iegrima tumsā.

Ko gan darīt? Es taču esmu jaunkundze. Lai arī jauna laikmeta jaunkundze. Cik viss ir sarežģīti! Es nespēju darboties, itin kā būtu iemūrēta sienā. Stā­voklis sabiedrībā, protams, nav mazsvarīga lieta, taču bez mīlestības arī nevar iztikt. Bet, ja būtu jāizvēlas, ko tad? Kam es dotu priekšroku? Nekad nebiju tā uztraukusies. Visu laiku nācās atcerēties — esmu jaunkundze, nevis parasta meitene. Nav cie­nīgi aizmirst savu stāvokli. Jābūt kategoriskai, taču es nedrīkstu pārrēķināties un pakļaut sevi briesmām. Vai gan mīlestības apliecinājumi ir ko vērti, ja ne­viens no maniem pielūdzējiem man nespēj dot to, pie kā esmu pieradusi? Pārsvarā tie ir studenti, bet studenti paši nezina, kas viņus gaida nākotnē. Tiesa gan, starp maniem draugiem ir arī asistenti. Bet ko man dod tāds asistentiņš? Profesori taču arī ir na­bagi. Bet man vienmēr jāpaliek virsotnē, jāatrod sev visspožākā, viscienīgākā vieta dzīvē.

Es ilgi pretojos, tad nolēmu izbeigt cīņu. Līgavai­nis pilnīgi atbilda manam ideālam. Tikai trūka mī­lestības, viss pārējais mani apmierināja. Bet, kāda ir mīlestības cena, kas to lai zina! Ar prieku es pa­metu institūtu. Labāk nesatikt draudzenes, kuras nomoka ar zobgalībām. Viņas jau iepazinušas mīles­tību, taču tā viņas padarījusi netīras. Taču es ne­esmu tik stulba. Es atkal kļuvu jautrāka, salabu ar vecākiem. Sāku kārtot kāzu tērpu, to slepus pielaikot. Uzkāru kaklarotu, uzvilku gredzenu ar briljantiem. To priekšā taču nenoturēsies neviens — vai nav tiesa? Es lepojos ar savu sapratīgumu un biju neizsakāmi laimīga, ka esmu tik gudri izrīkojusies ar savu lik­teni. Nav laimīgākas līgavas. Lai visi mani apskauž! Kas gan notiktu ar mani, ja es būtu iemīlējusies kādā plikadīdā? Matos — papīra puķīte, pirkstā — vara gredzentiņš, bet plīvurs drusciņ garāks par či [7] . Es no kauna nomirtu!

Un tomēr nekādi nespēju atsacīties no domas, ka pasaulē eksistē tāda dīvaini tīkama, kaut arī ne­derīga lieta kā mīlestība. Bet ko te varēja mainīt? Kļūt par upuri? Es tak kopš bērnības neko netiku upurējusi; atliek vienīgi nedomājot aizmest šo nekam nevajadzīgo lietu — mīlestību. Un vai gan vajadzīgs upurēt? Ir cits pašapliecināšanās veids — nauda. Mani tērpi, kurpes, frizūra — ar to pietiek, lai es ieņemtu pirmo vietu vienaudžu vidū. Jā, galvenais — nauda. Es varu dejot, uzsākt romāniņus, apmeklēt visinteresantākās un ļaužu pārpilnās vietas. Nauda dod cilvēkam stāvokli sabiedrībā, izraisa interesi par dzīvi — vārdu sakot, dod jūtamu labumu. Es iztē­lojos, cik jautras un tajā pašā laikā respektablas būs manas kāzas, kādu laimi un prieku iepazīšu laulībā. Mana nākotne ir saules staru apmirdzēta, to neaizsedz neviens mākonītis. Es kļuvu pat māņticīga. Man likās, ka vecāki tikai aiz mīlestības pret mani izvēlējušies tik laimīgu dienu manām kāzām. Kaut gan kāzu ceremonija tagad notiek jauno tradīciju garā, nepavisam nebija ko iebilst pret laimīgās die­nas izvēli. Viņi tā cenšas manā labā! Man jau saga­tavota sarkanā jaciņa, kuru es uzģērbšu kāzu dienā.

Protams, es rīkojos pareizi! Mans vīrs ir dižciltīgs, bagāts, cienījams, ar augstiem morāles kritērijiem. Turklāt viņš ir gudrs un pieredzējis ne jau vecuma dēļ. Viņš neatzīst brīvās laulības. Darījumos — jaunā piekritējs, bet morāli grib saglabāt seno. Lau­lībām, pēc viņa uzskatiem, jānotiek pēc vecāku gri­bas un ar precinieku starpniecību. Viņš vēlējās de­monstrēt paraugu vieglprātīgajiem jaunajiem ļau­dīm, lai sabiedrību glābtu no tikumības pagrimuma. Viņš bija divdesmitā gadsimta Kunczi un Menczi [8] .

Mūsu kāzu fotogrāfijas bija ievietotas visās avīzēs, mūs dēvēja par debesu sūtņiem — tikumības glābē­jiem. Manī ierunājās sirdsapziņa, jo es vēl pavisam nesen biju pretojusies šīm laulībām un aizstāvējusi brīvo mīlestību. Labi, ka laikus esmu atjēgusies! Citādi…

No laimes tapu vēl skaistāka. Es jutu, ka ikviena manas miesas šūniņa izplata jaunu aromātu. Es kļuvu mazliet dūšīgāka, taču biju daudz naskāka un kustīgāka. Biju brīnumputnam līdzīga. Ne tikvien prieks par savu skaistumu pildīja mani. Es gozējos ari sava vīra slavas staros. Es tiku uzskatīta par visdižciltīgāko, visbagātāko. Mani apskauda. Lai ko es stāstītu, vienmēr atradās pateicīgi klausītāji. Tāda goddevība jaunkundzes gados pat sapņos nerādījās. Jaunkundze — tīrs avots, kundze — līdzīga kalnam, dižam, puķēm klātam, saules staru apspīdētam, visās krāsās mirdzošam. Arī es pati sev šķitu kā tāds kalns pavasara ziedos, bet vīrs bija mana saule. Saules stari apgaismoja kalna nogāzes, bet persiku ziedi manos vaigos uzsmaidīja saules stariem. Sie stari piederēja man vienai.

Tomēr visvairāk priecēja gods, kas nu man pie­nācās. Es kā ziediņš gozējos saulē. Bet vai ziediņš zina patiesu līksmību? Tā arī mana sirds nezināja citu prieku kā tikai slavu. Un šī laimība bija trausla laiviņa, kuru skaidrā dienā pa zilganu jūru nesa vējš. Es labprāt uzturējos ļaudīs un pati uzņēmu viesus, bet, kad paliku viena, izjutu tukšumu, tuvu skumjām, baidījos no vientulības. Manas buras vien­mēr bija gatavībā, un es gaidīju ceļavēju, lai dotos ceļā un kaut tā sevī noslāpētu neapmierinātību. Lai mani vienmēr redz jautru, lai apskauž mani! Tikai jābūt piesardzīgai — mans vīrs ir stingrs morāles sargs. Es viņu nedrīkstu sarūgtināt, aptraipīt godu, kuru viņš man dāvāja. Mans gods un stāvoklis sa­biedrībā ir tā vērti, lai tos saglabātu. Bet kāpēc mana laime brīžiem liekas nedroša un nepastāvīga kā laiks, kas ir te skaidrs, te nomācies? Taču at­pakaļceļa nav. Nožēlot ir veltīgi. Vai nebūs labāk ļauties ceļavējam un savu dzīvi nodzīvot slavas spo­žumā? Vējš mani vienmēr pavadīja, atlika tikai do­ties uz priekšu.

Pagātne, kā likās, pavisam pametusi mani. Es pat nevarēju nojaust, ka tas notiks tik drīz. Es it kā iegrimu saldā sapnī, bet, kad atvēru acis, visap­kārt viss man šķita nepazīstams. Bet vēlāk aizvien biežāk es domās atgriezos pagātnē — un cita aiz citas kā pērles atgriezās atmiņas. Visas tās savākusi, es izjutu negaistošu prieku. Taču es neuzdrošinājos aplikt pērļu virteni vai arī vienkārši paņemt to rokā. Vīra morāles principi mainīja arī manus uzskatus — es uz visu sāku skatīties citādi. Es gandrīz jau no­žēloju, ka agrāk biju atļāvusies brīvu dzīvesveidu. Kāpēc viņš, var teikt, viens no sabiedrības pīlāriem, izvēlējās par sievu tieši mani? Vai tad viņš nebūtu dzirdējis par manu uzvedību? Protams, bija dzirdē­jis! Arī to zināja, ka institūtā es biju «karaliene». Taču viņam bija pa prātam mūsu ģimenes stāvoklis. Bet par to es ar viņu nevarēju runāt, tālab vēl vai­rāk pārdzīvoju. No viņa es nebaidījos. Man tikai gribējās viņu saprast. Pret mani viņš izturējās ne­vainojami, taču, jāatzīstas, es viņu ne visai sapratu: viņš bija mana saule, dāvāja man savu gaismu, taču tuvumā nelaida. Ļaudīs es viņu sapratu vairāk nekā mājās. Aiz cieņas pret viņu arī pret mani visi bija goddevīgi. Bet, palikusi ar viņu divatā, es aiz­mirsu mūsu augsto stāvokli — un viņš man likās tāls un neizprotams. Man bija patīkami avīzēs ierau­dzīt viņa uzvārdu, taču, viņam iepretim sēžot, es dažkārt piemirsu viņa dižumu. Viņš bija neparasti smalkjūtīgs un laipns. Man pat šķita, ka viņš ir mans audzinātājs, aizbildnis, vienalga, kas, tikai ne mans vīrs. Tādos mirkļos ap manu sauli savilkās tumši mākoņi.

Kad saule slēpjas, pat pavasara dienas šķiet drū­mas. Mans prieks pakāpeniski apdzisa. Kāda vērtība slavai, pat vīra amatam, ja līdzās nav īsta vīrieša? Vīrietis… Kaut arī viņš būtu rupjš, kaut arī sistu, lamātu, skūpstītu līdz sāpēm. Bet man ir tikai ele­ganti ģērbies vīrs, kurš prot smalki runāt un ir pats pieklājības iemiesojums, līdzīgs Janam Silanam vai kādam citam aktierim grezni izšūdinātā tērpā. Ikviena viņa kustība, ikviens vārds bija izsmalcināti kā aktierim. Un tas visai dzīvei! Kaut ko tūlīt grozīt es nevarēju. Manā stāvoklī tas nav tik vienkārši. Taču citādi es netiku vaļā no tukšuma. Dzīve! Cik grūti to iekārtot"! Tagad vecāku namā pret mani izturējās ar tādu cieņu, ka nebija ko domāt kaut vārdiņu ieminēties, kur nu vēl žēloties. Viņi lepojās ar mani. Es pat izraudāties nevarēju kā jebkura cita sieviete, man visu vajadzēja paciest klusībā. No jaunkundzes es pārtapu kundzē. Bet kundzes rak­sturam jābūt vēl stingrākam. Mātei es neko nevarēju teikt, jo viņa mani uzņēma kā viešņu, bet vīra mājās jau nebija neviena, kam izkratīt sirdi. Kundze taču neielaidīsies sarunās ar kalpieml Nācās klusēt. Ja es ierunātos, mani tūlīt apsmietu. Pašai jātiek ar savām bēdām galā. Varbūt riskēt un uzmeklēt savu mīlestību? Nu, bet kas notiks ar vīru, vecākiem? Lai gan — kāda man da]a par viņiem? Bet kam gan citam, ja ne viņiem, man jāpateicas par stāvokli sa­biedrībā un greznību, kādā es dzīvoju? Tāpēc jau sākumā pak]āvos viņiem, bet to nožēlot būtu vien­kārši necienīgi. Vienīgais, kas man atlika, — būt labai sievai un izmest visas iekāres no galvas. Tad mans ceļš vienmēr būs saules staru apmirdzēts.

Cilvēks ir veidots no miesas. Esmu jauna, skaista, brīva no rūpēm, man jāienirst juteklisku prieku pa­saulē. Ir muļķīgi aplūkot sevi spogulī, katru reizi ieraugot, kā vīsti no aukstuma un garlaicības. Dzīve jāpiepilda līdz malām — es neesmu māla lelle. Sls domas aizēnoja visas pārējās. Galvenais — piesar­dzība, un es savu sasniegšu. Esmu taču gudriniece! Vīrs sargās manu stāvokli sabiedrībā, bet es iegūšu to, ko viņš man nespēj dot. Esmu taču pati pilnība! Esmu kundze. Romantika, bauda — viss ir mans, visam jābūt manam. Vēl ilgāk gaidīt nozīmētu sevi necienīt. Jau tā esmu upuris; briesmas draud tikai man pašai. Lai kas notiktu, cietīšu es — zaudēšu stāvokli sabiedrībā. Ne vecākiem, ne vīram nekas nenotiks. Pats par sevi saprotams — stāvokli zaudēt negribētos. Kālab apsteigt notikumus un domāt par sliktāko? Vienkārši stulbi, ka esmu spiesta vienmēr šaubīties. No bada velns pat mušas ēd.

Jūras līmeni atkal klāja ziedlapiņas. Tālās zvaig­znes atgādināja par pavasari. Kā pirmais taurenītis meklēju ziediņu, pati nezinādama, kādu. Prātā ienāca studiju gadu brīvība, toreizējās īsās aizraušanās. Bet tagad esmu kļuvusi kaislīgāka. Es visu esmu sasniegusi, trūkst tikai mīlestības. Sis robs jāaiz­pilda. Visu vajag izbaudīt. Es zināju, kā alkst mana miesa. Ziediņam jāatveras, kaut ari pēc tam to sa­sitīs krusa, kaut tas zaudēs savu smaržu, tikai tas nedrīkst novīst tumsā. Taču stāvoklis sabiedrībā noteica, ka jāatrod augstāka ranga cilvēks nekā mans vīrs. Lai izjustu īstu prieku, jāpaceļas vēl par vienu pakāpienu augstāk. Es sapņoju baudīt mīlu kristāla pilī; ziediņi ir vāri. Manai mīlestībai ir va­jadzīgs vēl lielāks gods — es neesmu vientiesīte.

Man šķita, ka tas nemaz nav tik grūti. Un es ne­kļūdījos. Es drīz atradu to, ko meklēju. Tas bija skaists, visumā krietns cilvēks, vīrišķīgi parobusts, vārdu sakot, visai bīstams vīrietis. Tieši tāds, kāds man vajadzīgs. Viņš tūlīt pieprasīja visu. Kaislību uzliesmojumā viņš grasījās mani saplosīt. Es sa­ņēmu visu, kā man trūka, un man atkal gribējās ar viņu sastapties. Viņš mani iemācīja pa īstam izrau­dāties un no sirds izsmieties. Viņš bija mežonīgs kā tīģeris, ar viņu es nepazinu mierīgus brīžus. Viņam patika, kad es, visa trīcot, biju gatava sadegt kar­stās liesmās. Bet, kad es atjēdzos, tīksmei tūlīt pie- jaucās klāt rūgtums. Viņš spēja mani atgrūst, tad atkal apmīļot. No mīlas reiba galva. Es biju kā pus- nesamaņā — uz dzīvības un nāves robežas. Dzīvoju kā sapnī, visa pasaule šķita piebērta sarkanām pu­ķēm. Beidzot es sapratu, kas ir mīlestība — jutek­liska, skarba, stipra, pašaizliedzīga.

Mīlestība man deva drosmi, un es sāku krāpt vīru. Es zināju, ka viņam ir vērīga acs, taču nebaidījos un ar īstu eleganci pratu aizslīdēt viņam gar degunu uz satikšanos. Joprojām biju viņam pateicīga par to, ka viņš man deva stāvokli sabiedrībā, taču nespēju atteikties no visa pārējā. Bet, ja es sastrīdētos ar viņu, — lai tad notiek kas notikdams! Es biju zau­dējusi galvu no prieka. Bet viņš klusēja. Savādi! Viņš, liekas, lika man noprast, ka manu uzvedību atzīst par labu, it kā gribēja sacīt: «Tu rīkojies pa­reizi!» Neticami! Viņš taču ir tikumības sargs. Vīra godīgums drusciņ apvaldīja manu kvēli. Nav inte­resanti bez strīdiem un skandāliem! Taču drīz viss noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā, protams, ne jau bez mana labvēlīgā mīļākā ziņas. Un es sa­pratu — vīram bija tikumība, taču viņam trūka vēl augstāka stāvokļa sabiedrībā, tāpat kā man bija stāvoklis sabiedrībā, taču trūka mīlestības. Es ie­guvu to, pēc kā alku, viņš tāpat — tālab arī klusēja. Mana kvēle atsala. Tas neietilpa manos plānos. Neko tamlīdzīgu es nevarēju pat paredzēt. Viņš, morālists, izrādās, neko nav zaudējis, izraudzīdams par sievu bijušo «karalieni». Viņam bija savi aprēķini. Cik zemu esmu kritusi! Izrādījās, ka esmu spēļlietiņa viņa rokās, un tagad man netikt vaļā no šausmām. Man gribējās gaisīgu flirtu, bet nācās izdabāt di­viem vīriešiem. Man būtu vajadzējis tikai pamāt — un butu milzums pielūdzēju. Taču es neesmu izvir- tusi sieviete un nevaru būt rotaļlietiņa. Vīrietim jā­uztur sieva, jāsagādā viņai prieks,'taču izmantot sievu savtīgos nolūkos ir vienkārši nepieklājīgi, ne­cienīgi!

Es nezināju, kā man rīkoties. Ierunāties par to vīram? Bet viņš var sacīt: «Par visu to labumu, ko saņem no manis, tu taču varētu gan palīdzēt.» Vai arī sadusmosies un skarbi uzkliegs: «Nevajadzēja ar mani precēties!» Ne man viņu aizrunāt. Pamest mī­ļāko? Tas nav manos spēkos! Es mīlu viņu. Un negribu zaudēt prieku tāpēc vien, ka vīrs mani aiz­vainojis. Turklāt ja es kļūtu vēsāka pret iemīļoto, viņš pieprasītu atlīdzību par vīram parādīto lab­vēlību. Esmu jau pierimusi, man tikai atliek aizvērt acis un slīdēt tālāk. Labi gan, ka mans stāvoklis sabiedrībā vēl nav sašķobījies. Esmu izjutusi tās baudas, pēc kurām biju tiekusies. Tikai uz vīru nik­nojos: cik ļoti gan viņš mani nievāja, ja reiz spēja pasniegt kā dāvanu citam! Kā viņu sodīt? Pārdomā­jusi tomēr sapratu, ka notikušais man dod vēl lie­lāku brīvību. Ja jau viņš mani izmantoja savos no­lūkos, bet es nepretojos, tad nākotnē es varu būt noteicēja par savu rīcību. Viņam nav tiesību mani saistīt. Tas būtu netaisnīgi. Es nezināju, kā viņu sodīt, un arī netaisījos to darīt. Būšu neatkarīga — un viss. Kas zina, varbūt man līdzās viņš celsies arvien augstāk? Es priecājos. Galu galā tā ir izeja! Un virs manis atkal iemirdzējās starojoša saule.

Vīģeskoku biju redzējusi tikai gleznā. Un uzreiz nospriedu: ja jau tas tiešām ir tāds, esmu tam lī­dzīga. No katra zara var izaugt kociņš, kurš nezaudē saikni ar veco sakni. Es biju precēta sieva, taču bez­gala kuplināju, tā teikt, galveno un rezerves paziņu pulku. Es visur izlaidu saknes, it kā pārvērzdamās mīlestības kokā. Reizēm vīru uzaicināja nolasīt lek­ciju par tikumību — es sēdēju līdzās. Viņš noņēmās ar morāli, bet es apcerēju savus plānus. Tas man šķita visai jocīgi. Sabiedrībā zināja par manām gai­tām, bet vīru joprojām uzskatīja par morāles sargā­tāju. Pret viņu izturējās ar cieņu, pret mani — ar skaudību. Nekas, ja vien būs stāvoklis un nauda — viss tiks piedots. Sajā pasaulē nav zināms, kas ir labs, kas — ļauns. To es biju teicami iegaumējusi.

Ja arī turpmāk viss ritēs tāpat kā tagad, man ies tīri labi, es domāju. Bet īstenība vienmēr atšķiras no sapņiem, tā neļauj cilvēkiem saglabāt ideālus. Es neieredzēju šo pasauli — pasauli, kura bija no­laupījusi manus ideālus. Mans vīrs bija atvedis mā­jās mīļāko. Morāles sargātājam ir tiesības atvest mīļāko, palaistuvi. Lai tikai nebūtu brīvās laulības un laulību šķiršanu, pārējais nav pretrunā ar mo­rāli. To es jau sen sapratu un neieredzēju vīru. Taču mani uztrauca kas cits — sāka pūst citi vēji. Es ripoju pa slīpu nogāzi. Viņš nebija paņēmis mīļāko, tāpēc ka viņam vajadzīga sieviete. Viņam kaut kas bija padomā. Droši vien. Tagad vairs nebiju vienī­gais līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt kārtējo dienesta paaugstinājumu un kļūt vēl bagātāks. Ja šī sieviete aizstās mani, es aiziešu bojā. Es nevarēju strīdēties ar viņu. Viss, ko viņš darīja, bija visaug­stākajā mērā pieklājīgi un taisnīgi. Pat mīļākā. La­bāk nesaērcināt viņu, citādi viņš man liegs brīvību. Es viņam vairs neesmu vajadzīga. Bērnībā es sap­ņoju iekarot pasauli, taču nebiju aprēķinājusi spē­kus. Es visu sapratu un negribēju nepatikšanu. Mēs gluži vienkārši vairs viens otru neievērojām. Tā bija vislabākā izeja. Lai izkliedētu garlaicību, tagad es stundām nerādījos mājās, klaiņoju pa ielām.

Man nekas neveicās. Kā gan nenoticēt liktenim? Mans izredzētais bija atradis sev citu mīļāko. Šo­reiz es biju vairāk satriekta nekā tad, kad uzzināju par vīra palaistuvi. Es nespēju, kā atklājās, izpatikt nevienam vīrietim. Visus šos gadus es ticēju savam prātam, savai sievišķības burvībai. Slava, stāvoklis sabiedrībā, mīlestība, nauda, bauda — viss man bija. Bija un izbija. Vai sāku novecot? Nepavisam ne! Es biju pārliecināta par savu skaistumu un joprojām paliku modes noteicēja. Varbūt man trūkst pieredzes, prasmes? Arī ne. Man taču vienmēr bijuši panākumi. Tas ir liktenis! Sauli ari klāj mākoņi. Tikai nezau­dēt dūšu! Apbruņoties ar pacietību un pievārēt ļauno likteni, bet pēc tam — redzēsim. Ar zaudējumu es nesamierināšos. Galvenais — neapmulst un saglabāt skaidru galvu. Tad visādā ziņā atradīsies izeja.

Viss beidzās ar to, ka es pieļāvu nepiedodamu muļķību. Vientulībā prātodama, es, kā redzams, biju zaudējusi pašsavaldīšanos. Pēkšņi es atcerējos kādu

kinofilmu: meitene no bagātas ģimenes pēc dau­dziem mīlas piedzīvojumiem apprecējās ar lauku puisi un kļuva laimīga. Netālu 110 ciema, kur viņi dzīvoja, slējās kalni, apauguši ar kokiem, kuru la­pas bija vieglas kā pūciņas un trīsuļoja vējā. Māji­ņas logi bija pavērsti pret kalniem, pagalmā ziedēja rozes. Jaunā sieviete bieži, paņēmusi šuvekli, apsē­dās zem rozēm; balts, garspalvains kaķis, uzma­nīgi vērodams saimnieces darbu, gulēja līdzās. Vīrs devās kalnos apstrādāt zemi, viņa laiku pa laikam nolika malā šuvekli, piecēlās un raudzījās uz to pusi, kur strādāja mīļotais. Bet, kad viņš atgriezās, viņa pasniedza pieticīgu ēdienu, kaķis nosēdās bla­kām un gaidīja pienu vai gaļu. Viņi runāja maz, toties acīs mirdzēja prieks. Atcerēdamās šo idilli, es domāju par sevi. Man šķita, ka esmu nobriedusi pamest visu — gan dvēseles nemieru, gan greznos tērpus — un aizbraukt uz kādu nostūri, lai no jauna sāktu dzīvi, vienkāršu un skaistu.

Es sapratu, ka tie ir nepiepildāmi sapņi. Taču, kad biju dusmīga, tad ticēju, ka tā var notikt. Ja tikai es atrastu mīlošu jaunekli, aizietu kopā ar viņu, aizmirsdama visu.

Manas domas nevilšus atgriezās pie vecajiem draugiem. Ar ko viņi tagad nodarbojas? Atcerējos savu pirmo izredzēto. Ko viņš tagad dara? Lai gan no šiem cilvēkiem sen jau biju šķīrusies, viņu tēli atmiņā atdzīvojās kā puķes pavasarī. Iegribējās vi­ņus satikt. Viņi vismaz izkliedēs skumjas, manā dzīvē ienesīs šo to jaunu. Es domāju par viņiem kā par sen pagājušās bērnības priekiem. Ja atrastu kādu no viņiem — tūlīt justos jaunāka.

Daudz nedomājot, es sāku meklēt. Ja arī nesatikšu viņus pašus, tad vismaz atradīšu līdzīgus. Jāap­gūst vēl viens dzīves slānis — vienkāršība. Grez­nību esmu pārēdusies.

Es uzmeklēju kādu senu draugu, un, lai arī viņš nebija laucinieks, taču pilnīgi atbilda maniem taga­dējiem ideāliem. Kalpotājs ar nelielu aldziņu, toties cik sirsnīgs, jauks, maigs! Viņš itin nemaz nelīdzi­nājās tiem, ar kuriem man nācās tikties. Viņš mani ieveda citā pasaulē, kur viss bija tik jauns, tik in­teresants. Tādas jūtas iepazīst izpriecu nogurdināts cilvēks, kad pēkšņi nokļūst pie dabas krūts. Mans draugs bija ļoti pieticīgs un par tuvām attiecībām ar mani pat domāt neuzdrošinājās. Spriežot pēc visa, viņš jau tā bija pilnīgi apmierināts kā nabags, kurš atradis dažas monētas. Arī es netiecos pēc tuvības. Viņš man bija kā vienkāršs ēdiens, kuru es gribēju nogaršot, ne vairāk. O! Cik muļķīgi sanāca! Mūs ieraudzīja mans vīrs! Pat iedomāties nespēju, ka viņš varētu kļūt tik nikns. Es viņu esot apkaunojusi, viņš sacīja. Bagātie var atļauties visādas nejēdzī­bas, bet tikai ar savu aprindu ļaudīm. Sīs aprindas ir stingri norobežotas. Es biju pieļāvusi nelabojamu kļūdu.

Un tā es zaudēju brīvību. Vīrs mani visur pava­dīja. Vai arī ieslēdza istabā, kad es nebiju vajadzīga. Ļaudīs es joprojām biju kundze, mājās — gūstekne. Es iemācījos raudāt; nekad nebiju domājusi, ka man radīsies iemesls asarām. Bet kāda jēga raudāt! Va­jadzēja izdomāt kaut ko. No jebkuras situācijas ir izeja. Vislabākais — bēgšana. Visu pamest — un bēgt uz kādu pilsētiņu vai ciemu izbaudīt brīvību, kā izbaudīja tā sieviete, kuru biju redzējusi filmā.

Bet kā es aizbraukšu? Es taču neko neprotu. Bez kalpones pat paēst nevarēšu. Ja arī man pavēlētu, es tikpat nekustētos ne no vietas.

Izeja atrasta. Laulības šķiršana! Vīrs apgādās mani, un tad es ne no kā nebaidīšos. Mīlēšu, ko gribēšu. Un es nekavējoties ķēros pie lietas. Man izdevās piekukuļot kalpu, kam bija uzdots mani uz­raudzīt. Viņš atrada advokātu. Ak! Cik es biju stulba! Tikko mana sūdzība sasniedza augstākstā­vošo instanci un tika publicēta presē, mans vīrs tū­līt zaudēja visu: viņš taču bija aizstāvējis veco mo­rāli. Kā es to varēju aizmirst? Šķiršanās! Tas viņam bija briesmīgākais trieciens. Visi augstākstāvošie paziņas tūlīt novērsās no viņa. Un ari no manis. Mani bijušie mīļākie, no kuriem netiku dzirdējusi nevienu pārmetuma vārdiņu, tagad ienīda mani. Vai tiešām laulības šķiršana ir viss, uz ko esmu spējīga? Vecāki pārtrauca ar mani visas attiecības. Jau līdz tiesai mans vīrs kļuva par vienkāršu mirstīgo, ne­bija vairs vērts tiesāties. Palikdama viņa sieva, būtu zaudējusi tikai brīvību, bet saglabājusi stāvokli sa­biedrībā. Tagad esmu zaudējusi visu!

Bet ar to nekas nebeidzās. Vīrs bija pilnīgi iznī­cināts. Visi iesniedza sūdzības tiesā, apvainoja viņu nekrietnā rīcībā. Bagātie glūnēja uz viņu ar aukstu smīniņu, neviens nepalīdzēja. Tiesas izdevumos iz­plēnēja visi mūsu ietaupījumi. Kā dzīvošu tālāk?

Man taču vēl nav pat trīsdesmit gadu. Nekad pār mani neuzlēks saule. Tāda skaista, tāda gudra — un tā pagrimusi! Kurš varēja tam ticēt? Kurš va­rēja to gaidīt?

Piezīmes par kaķiešu pilsētu. Romāns 5

Stāsti Mēness sirpis 161

Saules gaisma 195

Lao Se

PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Redaktore M. Cielēna Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis Tehniskā redaktore S. Mazversīte Korektore I. Kalniņa Nodota salikšanai 12.09.84. Parakstīta iespiešanai 19.09.85. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs N» 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 9,35 uzsk. iespiedi.; 10,03 uzsk. krāsu nov.; 10,22 izdevn. 1. Metiens 10 000 eks. Pašūt. JVb 1326-3. Cena 1 rbl. 20 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 74/32000/D-998. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa iela 38/40.

Lao Še

Se 001 Piezīmes par Kaķiešu pilsētu: Romāns un stāsti / Sast. un no kr. vai. tulk. Ē. Strods; II. I. Helmūts. — R.: Liesma, 1986. — 229 lpp., il.

[1] ironiskā norāde uz ķīniešu bargajām tikumības tradīciju normām, starp citu, attiecināta uz senā filozofa Menczi (3. gs. p. m. ē.) frāzi: «Ja vīrietis un sieviete saietas, viens otram netuvodamies, tas atbilst ceremonijai.»

[2] norādījums uz leģendu par ievērojamo ķiniešu karava­doni Cžuge Ļanu (3. gs.), kurš, palicis bez karaspēka, ienaid­niekam atvēra pilsētas vārtus. Nobijies no lamatām, ienaid­nieks atkāpās no pilsētas.

[3] parodija, adresēta neveiklai vārda «proletariāts» («pulo- letalijate») transkripcijai.

[4] Ķīnā balta krāsa ir sēru simbols.

[4] Ķīniešiem ir šāda tradīcija: uz kapa radinieki dedzina no papīra izgatavotus dzīvnieku siluetus, kā arī papīru paciņas, kas simbolizē naudu.

163

[5] sīknaudas vienība.

[5] Pirkstu uzminēšana — Ķīnā plaši izplatīta galda spēle, kurā jāuzmin, kuru pirkstu partneris parādīs. Zaudētājs izdzer glāzi vīna.

[5] Liņ-Daijui — sievietes tēls 18. gadsimta ķīniešu klasiķa Cao Sjueciņa romānā «Sapnis sarkanajā pilī».

[6] lielās apceres dārzs — parka nosaukums tajā pašā romānā.

[7] ci — mērvienība Senajā Ķīnā, aptuveni 36 cm.

[8] domāti senie ķīniešu filozofi Konfūcijs (6.—5. gs. p. m. ē.) un Mo Di (5. gs. p. m. ē.).