MAIKLS KRAITONS

LAIKA ROBEŽA

Pirms simt gadiem, kad beigām tuvojās deviņpadsmitais gadsimts, zinātnieki visā pasaulē ar gandarījumu konstatēja, ka viņi beidzot ir nonākuši pie precīza fiziskās pasaules izskaid­rojuma. Kā rakstīja fiziķis Alasters Rejs, "deviņpadsmitā gad­simta beigās likās, ka ir izzināti fundamentālie pamatprincipi, kas nosaka fiziskā universa uzvedību" [1] . Tiešām, daudzi zināt­nieki apgalvoja, ka fizikas pētāmais ir gandrīz jau izpētīts: ne­kādi lieli atklājumi vairs neesot gaidāmi, tikai dažu detaļu no­skaidrošana un precizēšana.

Tomēr, tuvojoties pēdējās desmitgades beigām, nāca gais­mā dažas interesantas parādības. Rentgens atklāja starus, kas spēja caurstarot miesu; tā kā izskaidrojuma nebija, viņš tos no­sauca par X stariem. Pēc diviem mēnešiem Anrijs Bekerels nejauši atklāja, ka urāna rūdas gabals izstaro kaut ko, kas aiz­miglo fotogrāfiju plates. Un 1897. gadā tika atklāts elektrības nesējs - elektrons.

Tomēr kopumā fiziķi palika mierīgi, gaidīdami, ka gan jau šīs dīvainības izdosies izskaidrot ar esošo teoriju palīdzību. Ne­viens nebūtu spējis paredzēt, ka piecu gadu laikā viņu pašap­mierinātais pasaules uzskats tiks pēkšņi apgriezts ar kājām gai­sā, radot pavisam jaunu visuma uztveres koncepciju un pavisam jaunas tehnoloģijas, kas divdesmitajā gadsimtā līdz ne­pazīšanai pārveidos cilvēku ikdienas dzīvi.

Ja 1899. gadā jūs kādam fiziķim pateiktu, ka pēc simt ga­diem, 1999. gadā, kustīgus attēlus varēs no satelītiem debesis pārraidīt uz mājām visā pasaulē; ka neiedomājami spēcīgas bumbas apdraudēs cilvēku dzimuma eksistenci; ka antibiotikas spēs likvidēt infekcijas slimības, tomēr slimības mācīsies tām pretoties; ka sievietēm būs vēlēšanu tiesības un tabletes dzim­stības regulēšanai; ka miljoniem cilvēku katru stundu dosies ceļā lidaparātos, kas spēs pacelties un nolaisties neiestumti un neievilkti; ka Atlantijas okeānu varēs šķērsot ar ātrumu divtūk­stoš jūdžu stundā; ka cilvēks būs aizceļojis uz Mēnesi un tad zaudējis par to interesi; ka mikroskopos varēs saskatīt atseviš­ķus atomus; ka cilvēki nēsās līdzi telefonus, kas svērs tikai da­žas unces, un varēs bez vadiem sarunāties ar citiem jebkurā pasaules vietā; un ka lielākā daļa šo brīnumu ir atkarīga no pastmarkas lieluma iericītēm, izmantojot jaunu teoriju, ko sauc par kvantu mehāniku, - ja jūs to visu pateiktu, tad fiziķis gan­drīz noteikti pasludinātu jūs par traku.

Lielāko daļu šo notikumu 1899. gadā nemaz nevarēja pare­dzēt, jo valdošās zinātniskās teorijas tos uzskatīja par neiespē­jamiem. Un tajās dažās jomās, kur principā šāda attīstība bija iespējama, piemēram, aviācijā, tās izmantojuma mērogs tālu pārsniedza veselā saprāta iespējas. Cilvēks varēja iztēloties vie­nu lidmašīnu, bet desmit tūkstoši lidmašīnu, kas vienlaikus at­rodas gaisā, - tas pat iztēlei bija par daudz.

Tāpēc var droši apgalvot, ka, stāvot uz divdesmitā gadsim­ta sliekšņa, pat vislabāk informētajiem zinātniekiem nebija ne jausmas, kas ir gaidāms.

•

Tagad mēs atrodamies uz divdesmit pirmā gadsimta sliek­šņa, un situācija ir dīvaini līdzīga. Jau atkal fiziķi tic, ka fiziskā pasaule ir izskaidrota un ka nekādas īpašas revolūcijas vairs nav gaidāmas. Zinot agrāko pieredzi, viņi vairs publiski nepauž šādus uzskatus, tomēr viņu domas ir tieši tādas. Daži iet pat tik tālu, ka apgalvo - zinātne kā tāda savu darbu jau ir padarī­jusi; nav vairs palicis nekas svarīgs, ko zinātnei atklāt. [2]

Tomēr, tāpat kā deviņpadsmitā gadsimta beigas deva mā­jienus par to, kas gaidāms, ari divdesmitā gadsimta beigās ir rodamas dažas nākotnes zīmes. Viena no vissvarīgākajām ir in­terese par tā saukto kvantu tehnoloģiju. Tie ir mēģinājumi dau­dzās jomās radīt jaunu tehnoloģiju, kas izmantotu subatomis- kās realitātes pamatprincipus un līdz ar to revolucionarizētu mūsu priekšstatus par iespējamā robežām.

Kvantu tehnoloģija ir klajā pretrunā ar mūsu veselā saprā­ta priekšstatiem par to, kā darbojas pasaule. Tā postulē pasau­li, kurā datori darbojas, arī neieslēgti, un lietas var atrast, tās nemeklējot. Kur neiedomājami jaudīgu datoru var radīt no vie­nas pašas molekulas. Informācija vienā mirklī pārvietojas starp diviem punktiem bez vadu un tīklu palīdzības. Attālus objek­tus var pētīt, nenonākot ar tiem saskarē. Datori veic savus ap­rēķinus citos universos. Un teleportēšana - "Uzstaro mani, Skotij!" - ir parasta parādība un tiek daudzveidīgi izmantota.

Deviņdesmitajos gados kvantu tehnoloģijas pētījumi sāka dot rezultātus. 1995. gadā ultradroši kvantu ziņojumi tika pār­sūtīti astoņu jūdžu attālumā, ļaujot cerēt, ka nākamajā gadsim­tā varēs radīt kvantu internetu. Losalamosā fiziķi izmērīja cil­vēka mata biezumu ar lāzera staru, kuru faktiski nemaz neuzspīdināja matam, bet tikai varēja uzspīdināt. Šis dīvainais, "pretiaktiskais" rezultāts radīja jaunu bezsaskares pētniecības jomu, kura nodarbojas ar "atrašanu nemeklējot".

1998. gadā trīs pasaules laboratorijās tika demonstrēta kvan­tu teleportēšana - Insbrukā, Romā un Kalifornijas Tehnoloģi­ju institūtā. [3] fiziķis Džefs Kimbls, Kalifornijas pētnieku grupas vadītājs, paziņoja, ka kvantu teleportēšanu var izmantot ari ma­teriāliem objektiem: "Viena lieluma kvantu stāvokli ir iespē­jams pārvietot uz citu lielumu. (..) Mēs domājam, ka zinām, kā to izdarīt." [4] Kimbls nebūt neapgalvoja, ka viņi varētu telepor- tēt cilvēku, tomēr pieļāva, ka eksperiments ar baktēriju būtu visnotaļ iespējams.

Šīs kvantu dīvainības, kas meta izaicinājumu loģikai un ve­selajam saprātam, vēl nav guvušas lielu sabiedrības ievērību, taču gūs. Saskaņā ar dažām aplēsēm jaunā gadsimta pirmajās desmitgadēs lielākā daļa fiziķu visā pasaulē strādās ar dažā­diem kvantu tehnoloģijas aspektiem. [5]

•

•

Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka deviņdesmito gadu vidū arī vairākas korporācijas ķērās pie kvantu pētījumiem. Jau 1991. gadā tika nodibināts Fujitsu Quantum Devices. 1993. ga­dā IBM izveidoja kvantu izpētes grupu izcilā Čārlza Beneta va- dībā.(i Drīz sekoja ATT un citas firmas, kā arī vairākas augst­skolas (piemēram, Kalifornijas Tehnoloģiju institūts) un valsts iestādes (piemēram, Losalamosas Nacionālā laboratorija). Un tāpat rīkojās arī kāda Ņūmeksikas pētniecības firma, ko sauca ITC\ tā atradās tikai stundas brauciena attālumā no Losalamo­sas. ITC pētījumi guva ievērojamus panākumus jau desmitga­des sākumā, un patiesi - tagad ir skaidrs, ka ITC bija pirmā firma, kas radīja praktiski lietojamu, darboties spējīgu aparātu, kurā izmantota visjaunākā kvantu tehnoloģija, jau 1998. gadā.

Atskatoties redzams, ka īpašu apstākļu sakritība - un pama­tīga veiksme - deva ITC vadošo lomu šīs jaunās, satriecošās tehnoloģijas izstrādē. Kaut ari firma nelokāmi apgalvoja, ka vi­ņu atklājumi ir pavisam nekaitīgi, viņu tā sauktā atgūšanas eks­pedīcija skaidri pierādīja, ka pastāv lielas briesmas. Divi cilvē­ki gāja bojā, viens pazuda bez vēsts un viens cieta smagus miesas bojājumus. Katrā ziņā tiem jaunajiem aspirantiem, kas devās šajā ekspedīcijā, jaunā kvantu tehnoloģija, divdesmit pir­mā gadsimta vēstnese, it nemaz neizrādījās nekaitīga.

"1357. gadā notika tipiska privāta kara epizode. Sers Olivers de Vaness, angļu bruņinieks gan pēc izcelšanās, gan rakstura, bija iekarojis Kastelgāras un Larokas pilsētas Dordoņas upes krastos. Spriežot pēc visām liecībām, šis "svešais kungs" val­dījis godīgi un cildeni un guvis tautas mīlestību. Aprīlī sera Oli- vera zemēs iebruka divtūkstoš vīru liels negantu laupītāju pū­lis; tie bija savus valdniekus pametuši bruņinieki, kurus vadīja Arno de Servols, izbijis mūks ar iesauku Virspriesteris. Node­dzinājis līdz zemei Kastelgāru, Servols nopostīja tuvējo Sent- mēras klosteri, izkaudams mūkus un sagraudams slavenās Dordoņas ūdensdzirnavas. Pēc tam Servols vajāja seru Olive- ru līdz pat Larokas cietoksnim, kur notika briesmīga kauja.

Olivers prasmīgi un drosmīgi aizstāvēja savu pili. Mūsdie­nu pētnieki uzskata, ka Olivera panākumu pamatā bija viņa mi­litārais padomnieks Eduardus de Džonss. Šis cilvēks ir apvīts mītiem un leģendām gluži kā Merlins, un par viņu maz zināms: stāsta, ka viņš esot pazudis vienā spilgtas gaismas uzliesmoju­mā. Hronists Odreims vēsta, ka Džonss esot no Oksfordas, ta­ču citi avoti liecina, ka viņš bijis milānietis. Tā kā viņš ceļoja kopā ar jaunu palīgu grupu, visdrīzāk viņš bijis neatkarīgs eks­perts, kas palīdzējis katram, kurš bijis gatavs maksāt par viņa pakalpojumiem. Viņš zināja, kā lietot šaujampulveri un lielga­balus - tolaik jaunas tehnoloģijas. (..)

Galu galā Olivers tomēr zaudēja savu neieņemamo pili, jo kāds spiegs parādīja Virspriestera karavīriem slepenu eju, pa kuru iekļūt cietoksnī. Šādas nodevības bija visai parastas uz tā laika sarežģīto intrigu fona."

No M. D. Beksa darba "Simtgadu karš Francijā", 1996

KORAZONA

"Visi tie, kurus kvantu teorija nešoke, to vienkārši nesaprot."

NILSS BORS. 1927

"Kvantu teoriju nesaprot neviens."

RIČARDS FEINMENS, 1967

Nemūžam nevajadzēja šeit nogriezties.

Dans Beikers saviebās, kad viņa jaunais "Mercedes S500" kratījās pa zemesceļu, dodoties dziļāk navaho cilts rezervātā Arizonas ziemeļos. Ainava visapkārt kļuva arvien pamestāka: attāli sarkani kalni austrumos, līdzens tuksnesis tālum tālu uz rietumiem. Pirms pusstundas viņi bija pabraukuši garām cie­matam - putekļainām mājām, baznīcai un skoliņai, kas patvē­rusies klints pavēnī, - taču kopš tā brīža viņi nebija redzējuši itin neko, pat nevienu žogu. Tikai tukšu, sarkanu tuksnesi. Ne­vienu citu mašīnu viņi nebija sastapuši jau stundu. Nu jau bija pusdienlaiks, un saule zvēroja tieši virs galvas. Beikeram, četr­desmit gadu vecam būvuzņēmējam no Fīniksas, tas sāka ne­patikt. It īpaši tāpēc, ka viņa sieva, arhitekte, bija no tās māk­sliniecisko ļaužu pasugas, kuri īpaši nedomā par benzīna un ūdens rezervēm. Bāka bija pustukša. Un auto sāka sakarst.

Liza, - viņš ierunājās, - tu esi pārliecināta, ka šis ir parei­zais ceļš?

Sieva sēdēja viņam blakus, noliekusies pār karti, un vilka pa to ar pirkstu. - Jābūt pareizajam, - viņa sacīja. - Ceļvedi rak­stīts: četras jūdzes pēc pagrieziena uz Korazonas kanjonu.

Bet tas pagrieziens bija pirms divdesmit minūtēm. Mēs būsim pašāvuši garām nepamanīdami.

Kā tad var nepamanīt tirdzniecības apmetni?

Es nezinu… - Beikers skatījās taisni uz priekšu. - Bet te taču nekā nav! Tu tiešām to tik ļoti vēlies? Labu labos navaho paklājus var dabūt arī Sedonā. Tur visvisādus pārdod…

Sedonā nav autentiski, - viņa nicīgi noteica.

Kā tad nav autentiski, mlļum. Paklājs paliek paklājs.

Galvenais, kā tas austs.

Labi. - Viņš nopūtās. - Kas galvenais, tas galvenais.

Saproti, ir liela atšķirība, - viņa skaidroja. - Tajos Sedo- nas veikalos pārdod visādu drazu tūristiem - tie ir no akrila, nevis no vilnas. Es gribu tādus, kādus pārdod rezervātā. Un var gadīties, ka tirdzniecības apmetnē atrodas kaut kas smilš- gleznu rakstā no divdesmitajiem gadiem, varbūt pat Hostīna Klā darināts. Un es to gribu.

labs ir, Liza. - Beikeram nebija īsti skaidrs, kāpēc viņiem būtu vajadzīgs vēl viens navaho paklājs. Viņiem jau bija divi duči. Liza bija tos izlikusi visā mājā, un daži iesaiņoti stāvēja skapjos.

Viņi brauca tālāk klusēdami. Ceļš priekšā virmoja no kar­stuma, atgādinot ūdens virsmu. Pa brīžam rādījās, ka tālumā slejas mājas vai cilvēku stāvi, taču pietuvojoties atklājās, ka nekā tur nav.

Dans Beikers atkal nopūtās. - Būsim pabraukuši garām.

Pabrauksim vēl dažas jūdzes, - sacīja viņa sieva.

Cik daudz?

Nu, nezinu! Dažas.

Cik, Liza? Nolemsim, cik ilgi mēs šito turpināsim.

Vēl desmit minūtes, - viņa atbildēja.

Labi, - viņš noteica. - Desmit minūtes.

Viņš palūkojās uz degvielas rādītāju, kad Liza ieplēta acis un iesaucās: - Dan! - Beikers pievērsās ceļam tieši laikā, lai pamanītu garām pazibam cilvēka stāvu - vīrieti brūnās drēbēs ceļa malā - un lai izdzirdētu būkšķi automašīnas sānos.

Ak dievs! - viņa iesaucās. - Mēs viņam trāpījām!

-Ko?

Mēs trāpījām tam cilvēkam.

Nē, tā bija bedre.

Beikers atpakaļskata spogulī redzēja vīrieti joprojām stāvam ceļmalā. Tas bija brūns siluets, kas strauji zuda aizbraucošās mašīnas saceltajos putekļos.

Mēs nevarējām viņam trāpīt, - sacīja Beikers. - Viņš taču stāv.

Dan… Mēs viņam trāpījām. Es redzēju.

Nedomāju vis, mīļum.

Beikers atkal paskatījās spoguli, taču tagad redzēja tikai sa­celto putekļu mākoni.

Labāk tomēr atgriežamies, - viņa sacīja.

Kāpēc?

Beikers bija visai pārliecināts, ka viņa sieva maldās un ka vi­ņi nav trāpījuši vīrietim. Taču, ja viņš tomēr bija drusku aizķerts un guvis kaut vissīkāko traumu - nieka zilumu vai skrambu -, tad tas nozīmēja ļoti lielu brauciena aizkavēšanos. Līdz tumsai neizdotos nonākt Finiksā. Šeit varēja gadīties vienīgi kāds nava­ho indiānis; viņu vajadzētu vest uz slimnīcu vai vismaz uz tuvā­ko no pilsētelēm, kas bija Galepa un galīgi ne pa ceļam…

Man likās, ka tu gribēji braukt atpakaļ, - viņa sacīja.

Gribēju gan.

Nu tad braucam atpakaļ!

Liza, es tikai negribu nekādas problēmas.

Dan… Es tam neticu.

Viņš nopūtās un samazināja ātrumu. - Labi, es jau griežos, es jau griežos apkārt.

Uzmanīgi, lai neiestigtu sarkanajās ceļmalas smiltīs, viņš ap­grieza mašīnu un brauca atpakaļ.

•

Ak Jēziņ…

Beikers piestāja un izlēca sava paša auto putekļu mākonī. Viņam aizrāvās elpa, sajūtot karstuma triecienu uz sejas un auguma. Droši vien kādi simt divdesmit grādi, viņš nodo­māja. [6]

Kad putekļi nosēdās, viņš ieraudzīja vīrieti guļam ceļmalā, pūloties pieslieties uz elkoņa. Tas bija drebelīgs, ap septiņ­desmit gadu vecs vīrs, papliku pauri, bārdains. Viņa āda bija bāla - pēc indiāņa neizskatījās. Brūnās drēbes patiesībā bija garš apmetnis. Varbūt priesteris, nosprieda Beikers.

-Vai ar jums viss kārtībā? - jautāja Beikers un palīdzēja ve­cim apsēsties uz zemesceļa.

Vīrietis noklepojās. - Jā, viss kārtībā.

Vai jus gribat piecelties? - viņš vaicaja, atvieglots, ka ne­kur nebija redzamas asinis.

-Tūlīt.

Beikers paskatījās apkārt. - Kur ir jūsu mašīna? - viņš jau­tāja.

Vīrietis atkal noklepojās. Viņš sēdēja, nokāris galvu, un ska­tījās zemē.

Dan, man liekas, viņš ir savainots, - sacīja Beikera sieva.

Jā, - atsaucās Beikers. Vecis nepārprotami izskatījās ap­dullis. Beikers atkal palūkojās apkārt: visos virzienos viens vie­nīgs tukšums, tikai līdzens tuksnesis virmojošā svelmē aizsnie­dzās tālumā.

Nevienas mašīnas. Vispār nekā.

Kā viņš te nokļuvis? - brīnījās Beikers.

Nekavēsimies, - sacīja Liza. - Mums viņš jāaizved uz slim­nīcu.

Beikers paņēma vīrieti zem padusēm un palīdzēja viņam piecelties kājās. Viņa apmetnis bija smags, darināts no filcam līdzīga materiāla, taču viņš karstumā nemaz nesvīda. Gluži ot­rādi: viņa augums bija vēss, gandrīz auksts.

Šķērsojot ceļu, vecis smagi atbalstījās pret Beikeru. Liza at­vēra auto aizmugurējās durvis. - Varu staigāt, varu klaigāt, - sacīja vecis.

Labi, brīnišķīgi… - Beikers palīdzēja viņam iesēsties mašīnā.

Vecis atgūlās ādas sēdekli un saritinājās embrija pozā. Zem

apmetņa viņam bija parastas drēbes - džinsi, rūtains krekls. Kājās - krosenes. Beikers aizvēra durvis, Liza iekāpa atpakaļ priekšējā sēdekli. Beikers vēl kavējās āra karstumā. Viņš ne­saprata: kā gan šis vecis te viens pats varēja gadīties? Un kā­pēc viņš nesvīda ar visu šo drēbju lērumu mugurā?

Likās, ka viņš būtu tikko izkāpis no mašīnas.

Tātad varbūt viņš tomēr brauca, sprieda Beikers. Varbūt aiz­miga pie stūres. Varbūt mašīna nobraukusi no ceļa un kaut kur iekritusi. Varbūt tajā ir vēl kāds un netiek ārā.

Viņš dzirdēja veci murminām: - Ja par smagu, paņem vagu. Atgriezies un dabūjies.

Beikers gāja pāri ceļam paskatīties. Viņš pārkāpa pāri pa­matīgai bedrei, nosprieda, ka būs jāparāda sievai, tad pārdo­māja.

Blakus ceļam nekādas riepu pēdas smiltīs nebija redzamas, taču veča gan - pavisam skaidri. Tās veda tuksnesī. Trīsdes­mit jardu tālāk Beikers ieraudzīja nelielas aizas malu, to aina­vā bija iegrauzusi nu jau izžuvusi upe. Izskatījās, ka pēdas nāk no turienes.

Beikers aizgāja pa pēdām līdz aizai, nostājās uz malas, pa­skatījās lejup. Nekādas mašīnas tur nebija. Toties viņš ierau­dzīja čūsku, kas aizvijās starp akmeņiem. Viņš nodrebinājās.

Dažas pēdas lejāk nogāzē viņš pamanīja kaut ko baltu, kas spīdēja saules gaismā. Beikers norāpās līdz turienei. Tas bija balts keramikas gabaliņš, apmēram kvadrātcollu liels. Izskatī­jās pēc elektrības izolatora. Beikers to pacēla un pārsteigts at­klāja, ka tas ir vēss. Varbūt no tiem jaunajiem materiāliem, kas neuzsūc karstumu.

Ciešāk aplūkojot keramikas gabaliņu, viņš ieraudzīja pie ma­las zlmodziņu ar burtiem ITC. Sānos bija ari tāda kā iedziļinā­ta poga. Nez, kas notiks, ja to nospiedīs, viņš domāja, stāvē­dams svelmē ar lieliem akmeņiem sev apkārt. Viņš nospieda pogu.

Nekas nenotika.

Nospieda vēlreiz. Atkal nekā.

Beikers izkāpa no aizas un gāja atpakaļ uz mašīnu. Vecis bija aizmidzis un skaļi krāca. Liza pacēla acis no kartes. - Tuvākā pilsēta ir Galepa.

Beikers iedarbināja dzinēju. - Nu tad laižam uz Galepu!

•

Tiekot atpakaļ uz šosejas, varēja braukt ātrāk - uz dienvi­diem, uz Galepu. Vecis joprojām gulēja. Liza paskatījās viņā un ieteicās: - Dan…

-Jā?

-Tu redzēji viņa rokas?

- Kas noticis?

Pirkstu gali…

Beikers novērsās no ceļa un aši palūkojās aizmugurējā sē­deklī. Vīrieša pirksti bija sarkani līdz otrajai locītavai. - Nu? Viņš ir apsvilis saulē.

-Tikai pirkstu gali? Kāpēc ne visa roka?

Beikers paraustīja plecus.

Pirmīt viņa pirksti tādi nebija, - sacīja Liza. - Kad mēs viņu savācām, tie nebija sarkani.

Mīļum, gan jau bija, tu tikai neievēroji.

Es ievēroju, tāpēc ka viņam bija iztaisīts manikīrs. Un es nodomāju, cik savādi, ka šitādam vecim tuksnesī ir manikīrs.

Khm… - Beikers paskatījās rokas pulkstenī. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem nāksies nīkt Galepas slimnīcā. Droši vien vairā­kas stundas.

Viņš nopūtās.

Šoseja bija taisna kā stīga.

Pusceļā uz Galepu vecis pamodās. Viņš ieklepojās un sacīja: - Vai esam tur? Vai esam šur?

Kā jūs jūtaties? - jautāja Liza.

Kā es jūtos brīžos grūtos? Jauki, ļoti jauki.

Kā jūs sauc? - jautāja Liza.

Vecis skatījās viņā, mirkšķinādams acis. - Kvandu-putā, ceļoju tā.

Bet kā jūs sauc?

Svešinieks atbildēja šādi: - Sauc ar mēli, vaino spēli.

Viņš runā tikai atskaņās, - sacīja Beikers.

Es pamanīju, Dan, - atteica Liza.

Es par šito redzēju vienu televīzijas raidījumu, - turpināja Beikers. - Runāšana atskaņās norāda uz šizofrēniju.

Atskaņa ir saskaņa, - sacīja vecis. Un tad viņš sāka skaļi dziedāt, gandrīz kliegšus, vecu Džona Denvera dziesmu ar mai­nītiem vārdiem:

"Kvandu-putā, ceļoju tā uz vietām senajām, Blekrokas ielejām… Kvandu-putā, ceļoju tā."

Ak kungs… - Beikers nopūtās.

Cienītais, - atkal ierunājās Liza. - Vai jūs man nepateiktu savu vārdu?

Niobija reakcija apkaunojums bija. Īpatnības dīvainās sa­brūk analoģijās.

Mīļum, viņš ir nojūdzies, - sacīja Beikers.

Iejūgs nav mājas, bet smako kā kājas.

Tomēr viņa sieva neatmeta cerības. - Cienītais? Vai jūs zi­nāt savu vārdu?

Gordonu sauciet! - par atbildi kliedza vecis. - Stenliju sau­ciet, bet tā, lai it neviens neizpļāpā!

Klausieties…

Liza, - viņu pārtrauca Beikers, - liec viņu mierā! Ļauj vi­ņam nomierināties, labi? Mums vēl priekšā garš ceļš.

Vecis auroja tālāk savu dziesmu: - Uz vietām senajām… Ak, vecā burvju vara, tik lielas bēdas dara; migla kāpj, sirds man sāp. - Viņš beidza dziesmu un sāka atkal no gala.

Cik vēl tālu? - vaicāja Liza.

Nejautā!

•

Beikers bija laikus sazvanījis slimnīcu, tāpēc, kad viņa "Mer­cedes" iebrauca zem Makinlija slimnīcas traumpunkta portika, sanitāri ar riteņgultu jau gaidīja. Vecis bija mierīgs, kamēr vi­ņu uzcēla uz riteņgultas, taču, tiklīdz sāka piesprādzēt, viņš sa­trūkās un sāka kliegt: - Saites raisiet, vaļā taisiet!

Tas ir tikai jūsu paša drošības dēļ, ser, - sacīja viens no sanitāriem.

-Tu pats tam tici? Ka došu pa mici! Drošība bezgodim pa­tvērums pēdējais ir!

Beikers ar cieņu noskatījās, cik prasmīgi sanitāri tika ar ve­ci galā, saudzīgi, tomēr stingri piesprādzējot. Jūtamu iespaidu uz viņu atstāja arī maza auguma tumšmate baltā virsvalkā, kas nāca viņiem līdzi. - Mani sauc Beverlija Cosija, - viņa sacīja, paspiezdama Beikeram un Lizai roku. - Es esmu dežurējošā ārste. - Viņa bija ļoti mierīga, lai gan vīrs riteņgultā nemitējās aurot, ari kad viņu iestūma traumpunktā: - Kvandu-putā, ceļo­ju tā…

Uzgaidāmajā telpā visi uz viņu skatījās. Beikers redzēja ga­dus desmit, vienpadsmit vecu puiku ar roku saitē, kas sēdēja krēslā blakus mātei un ziņkārīgi uzlūkoja veci. Viņš kaut ko pačukstēja mātei.

Vecis dziedāja: - Uz vieeeetām senajāāāāāāāām…

Cik ilgi viņam tā jau ir? - jautāja doktore Cosija.

No paša sākuma. Kopš mēs viņu savācām.

Izņemot to laiku, kamēr viņš gulēja, - piebilda Liza.

Vai viņš kādu bridi paģība?

-Nē.

Nelabums? Vemšana?

-Nē.

Un kur jūs viņu atradāt? Pie Korazonas kanjona?

-Vēl kādas piecas, desmit jūdzes tālāk.

Tur taču gandrīz nekā nav, - viņa teica.

Jūs to zināt? - brīnījās Beikers.

Es tur uzaugu. - Viņa viegli pasmaidīja. - Činli ciltī.

Joprojām aurojošo veci iestūma pa virpuļdurvīm. Doktore

Cosija sacīja: - Uzgaidiet, lūdzu, šeit! Es atgriezīšos, tiklīdz kaut kas būs noskaidrots. Lai gan tam vajadzīgs zināms laiks.

Varat ari vispirms aiziet pusdienās.

•

•

Beverlijas Cosijas pamatdarbavieta bija Albukerkes univer­sitātes slimnīca, taču pēdējā laikā viņa divas reizes nedēļā brau­ca uz Galepu apraudzīt savu ļoti veco vecmāmiņu, un šajās die­nās viņa piepelnīšanās pēc nostrādāja vienu maiņu Makinlija slimnīcas traumpunktā. Viņai patika Makinlijas modernā ēka, izkrāsota koši sarkanām un krēmkrāsas svītrām. Slimnīca pa­tiesi rūpējās par vietējiem ļaudīm. Un viņai patika Galepa: šī pilsēta bija mazāka nekā Albukerke, taču cilvēks ar indiāņa asi­nīm te varēja justies mājīgāk.

Traumpunkta ikdiena parasti bija gluži mierīga, tāpēc šī sa­trauktā, klaigājošā veča ierašanās izraisīja pamatīgu kņadu. Vi­ņa iegāja aiz aizkariem nodalījumā, kur sanitāri jau bija novil­kuši vecim brūno, smago apmetni un krosenes. Tā kā vecis joprojām pretojās viņiem un pat kāvās, sanitāri atkal viņu pie­sprādzēja un džinsus un rūtaino kreklu nogrieza" ar griešanu.

Nensija Huda, nodaļas vecākā māsa, sacīja, lai rīkojas dro­ši, tāpēc ka kreklam šā vai tā bija liels defekts; pāri kabatai stie­pās robaina līnija, uz kuras nesakrita rūtiņu raksts. - Viņš to kreklu jau saplēsis un pats lāpījis. Ja to vispār var saukt par lā­pīšanu.

Nē, - iebilda viens no sanitāriem, pacēlis kreklu. - Nav vis lāpīts, drēbe te ir vienlaidus. Dīvaini, raksts nesakrīt tāpēc, ka viena puse ir lielāka par otru…

Vienalga, gan jau viņš bez tā iztiks, - atteica Nensija Huda un nometa kreklu uz grīdas. Viņa pievērsās Cosijai. - Mēģinā­siet viņu apskatīt?

Vīrietis vēl bija pārāk nemierīgs. - Vēl ne. Pagaidām pielie­ciet pie sistēmas - abas rokas! Un pārbaudiet kabatas - vai vi­ņam vispār ir kāds dokuments. Ja nav, noņemiet pirkstu no­spiedumus un aizfaksējiet uz Vašingtonu; varbūt parādīsies datu bāzē.

Pēc divdesmit minūtēm Beverlija Cosija apskatīja puiku, kas bija salauzis roku, spēlēdams beisbolu. Tas bija briļļains pamuļ- ķīga izskata puika, un viņš šķita lepns par savu sportisko trau­mu.

Pienāca Nensija Huda un sacīja: - Mēs pārmeklējām to dī­vaini.

-Un?

Nekā jēdzīga. Ne maka, ne kredītkaršu, ne atslēgu. Viņam bija tikai, lūk, šis. - Viņa pasniedza Beverlijai salocītu papīra lapiņu. Izskatījās pēc datorizdrukas, tajā bija redzams dīvains punktiņu raksts ar nevienādām rūtīm. Apakšā bija rakstīts: "mon. ste. mere".

"Monstemere"? Vai tas tev kaut ko izsaka?

Huda papurināja galvu. - Man liekas, ka viņam ir psihoze.

Nu, sedatīvus dot nevar, kamēr mēs nezinām, kas viņam galvā notiek, - sacīja Beverlija Cosija. - labāk uztaisiet paura bildes, lai esam droši, ka nav traumu un hematomu.

Radioloģijas nodaļa ir remontā, Beva, atceries? Uz rent­genu būs jāgaida mūžība. Kāpēc gan netaisīt magnētisko re­zonansi? Noskenēs visu ķermeni, un miers.

Labi, pasūti! - piekrita Cosija.

Nensija Huda pagriezās uz iešanu. - Ui, ui, ui, kāds pārstei­gums! Re, kur Džimijs, no policijas!

Dans Beikers bija nemierīgs. Kā jau viņš paredzēja, Makin- lija slimnīcas uzgaidāmajā telpā nācās gaidīt stundām ilgi. Pa­ēduši pusdienas - burito sarkanā čili mērcē viņi nāca atpa­kaļ un redzēja stāvvietā policistu, kas aplūkoja viņu mašīnu un laida roku pār spārniem. No šā skata Beikeram skrēja šermu­ļi pār kauliem. Viņš vienbrīd grasījās iet policistam klāt, bet tad pārdomāja. Abi ar Lizu atgriezās uzgaidāmajā telpā. Beikers piezvanīja savai meitai un pateica, ka viņi ir aizkavējušies; pa­tiesībā varēja gadīties, ka viņi nonāks Fīniksā tikai otrā dienā.

Un viņi gaidīja. Pēdīgi, ap četriem pēcpusdienā, Beikers aiz­gāja pie reģistrācijas galda apvaicāties par veci, un darbiniece viņam jautāja: - Jūs esat radinieks?

-Nē, bet…

-Tad pagaidiet, lūdzu, turpat. Daktere drīz pie jums iznāks.

Viņš aizgāja atpakaļ un nopūzdamies apsēdās. Tad atkal pie­cēlās, aizgāja pie loga un paskatījās uz savu mašīnu. Kruķis bija prom, bet tagad pie stikla slauka plivinājās papīra lapele. Bei­kers bungoja pirkstus pa palodzi. Šitajās sīkajās pilsētelēs mūž­dien kādas ķibeles, viss kas var gadīties. Un, jo ilgāk viņš gai­dīja, jo nelāgākus scenārijus izspēlēja viņa prāts. Vecis bija komā, un viņi nedrīkstēja atstāt pilsētu, kamēr šis nepamodī- sies. Vecis bija nobeidzies, un viņi tika apsūdzēti par slepkavī­bu bez iepriekšēja nodoma. Citā scenārijā apsūdzības nebija, tomēr viņiem lika pēc četrām dienām ierasties uz nopratinā­šanu.

Kad beidzot kāds atnāca ar viņiem runāt, tā bija nevis ma­zā dalrterite, bet kruķis. Tas bija jauns policists, ne vecāks par trīsdesmit, kārtīgi izgludinātā uniformā. Viņam bija gari mati, un uz vārda birkas rakstīts: DŽEIMSS VONEKA. Droši vien hopi vai navaho cilts vārds, nodomāja Beikers.

- Misters un misis Beikeri? - Voneka bija ļoti pieklājīgs un stādījās priekšā. - Es tikko runāju ar ārsti. Viņa ir beigusi ap­skati, un ir saņemti arī magnētiskās rezonanses rezultāti. Nav nekādu pazīmju, ka viņš būtu saņēmis triecienu ar auto. Es pats apskatīju jūsu mašīnu. Nav ne zīmes. Jūs laikam iebrau­

cāt bedrē un domājāt, ka esat trāpījuši viņam. Ceļš tur ir diez­gan draņķīgs.

Beikers nikni pablenza sievā, kas neatbildēja uz viņa ska­tienu. - Vai ar viņu viss būs kārtībā? - jautāja Liza.

Izskatās, ka jā.

Tātad mēs varam braukt prom? - jautāja Beikers.

Mīļum, - ieteicās Liza, - vai tu neiedosi viņam to lietu, ko atradi?

Ak jā! - Beikers izvilka no kabatas keramisko kvadrāti­ņu. - Blakus viņa pēdām es atradu šo.

Policists pagrozīja plāksnīti rokās. - ITC, - viņš izlasīja zī- modziņu uz malas. - Kur tieši jūs to atradāt?

Kādus trīsdesmit jardus no ceļa. Man likās, ka viņš var­būt bijis mašīnā, kas noskrējusi no ceļa, tāpēc pārbaudīju. Taču nekādas mašīnas nebija.

Vēl kaut ko atradāt?

Nē. Tikai šo.

Beikers paskatījas papīriņā: ta bija ar punktiņiem zīmēta shēma.

labi, paldies! - noteica Voneka un iebāza keramikas ga­baliņu kabatā. Viņš bridi klusēja. - Jā, gandrīz aizmirsu! - Viņš izņēma no kabatas papīra lapiņu un uzmanīgi atlocīja to. - Šo mēs atradām viņa drēbēs. Vai jūs to neesat agrāk redzējuši?

Ne, - viņš atteica. - Pirmo reizi redzu.

Jūs to neiedevāt viņam?

-Nē.

Jūs nezināt, kas tas varētu būt?

Nē, - teica Beikers. - Nav ne jausmas.

Man gan ir, - sacīja viņa sieva.

Jūs zināt? - teica policists.

Jā, - viņa sacīja. - Ja jūs man atļautu… - Viņa paņēma la­piņu no policista.

Beikers nopūtās. Tagad Liza tēloja arhitekti, ar gudru ģīmi aplūkodama papīriņu, grozīdama tā un šitā, aplūkodama pun­ktiņus no vienas puses un no otras. Beikers zināja, kāpēc. Viņa centās novērst uzmanību no tā fakta, ka bija maldījusies un ka auto tiešām bija iebraucis bedrē, un viņi šā pārpratuma dēļ bija izķēzījuši visu dienu. Viņa pūlējās attaisnot izšķiesto laiku, pie­šķirt tam kaut kādu nozīmi, i

Jā, - viņa beidzot noteica. - Es zinu, kas tas ir. Tā ir baz­nīca.

Beikers paskatījās punktotajā lapiņā. - Baznīca?

Jā, pareizāk sakot, baznīcas plāns, - viņa teica. - Redzi? Te vidusjoma, te šķērsjomas… Redzi? Tā noteikti ir baznīca, Dan. Un pārējais šajā attēlā, visi šie taisnstūri, izskatās pēc… Zini, tas varētu būt klosteris.

Klosteris? - pārjautāja policists.

Man tā liekas, - viņa atbildēja. - Un te apakšā rakstīts: "mon.ste.mere". Vai tad "mon" vairākās valodās nav saīsi­nājums vārdam "klosteris"? Ir! Ka es jums saku, tas ir kloste­ris. - Viņa atdeva lapiņu policistam.

Beikers uzkrītoši paskatījās rokas pulkstenī. - Mums tie­šām laiks doties.

Protams, - atteica Voneka, saprazdams mājienu. Viņš pa­spieda Beikeriem roku. - Paldies par palīdzību un atvainojiet par aizkavēšanos! laimīgu ceļu!

Beikers stingri aplika roku sievai ap vidukli un izveda viņu pēcpusdienas saulē. Tagad bija vēsāks; austrumos bija redza­mi vairāki gaisa baloni. Galepa bija gaisa balonu sporta centrs.

Viņš gāja uz mašīnu. Lapele pie vējstikla reklamēja tirkīza ro­tu izpārdošanu kādā vietējā veikalā. Viņš to izrāva, saburzīja un sēdās pie stūres. Sieva sēdēja blakus, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un skatījās taisni uz priekšu. Viņš iedarbināja dzinēju.

- Labi, - sieva teica. - Es atvainojos. - Viņas tonis bija īgns, taču Beikers zināja, ka neko vairāk no viņas nesagaidīt.

Viņš paliecās sānis un noskūpstīja sievu uz vaiga. - Par ko gan? - viņš sacīja. - Tu rīkojies pareizi. Mēs izglābām tam ve­cim dzīvību.

Sieva pasmaidīja.

Viņš izstūrēja no stāvvietas un brauca uz šosēju.

Slimnīcā vecis aizmidzis gulēja, viņa seju daļēji aizsedza skā­bekļa maska. Viņš tagad bija nomierinājies, atslābis, elpa vieg­la; Beverlija Cosija bija iedevusi viņam vieglu sedatīvu un ta­gad stāvēja gultas kājgalī, apspriezdama šo gadījumu ar Džo Naieto, meskalero apaču cilts indiāni, kas bija prasmīgs iekšķī­go slimību ārsts un ļoti labs diagnostiķis. - Vīrietis, baltais, ap septiņdesmit gadu vecs. Atvests apjucis, apdullis, zaudējis orientāciju. Mikroinfarktiņš, viegli paaugstināts aknu fermen­tu līmenis, citādi nekas.

Un viņu tiešām neaizķēra auto?

Acīmredzot nē. Taču tas vispār ir dīvaini. Viņi saka, ka at­raduši šo cilvēku klīstam kaut kur Korazonas kanjona zieme­ļos. Tur taču nekā nav, vismaz desmit jūdzes visos virzienos.

-Un?

Viņam nav nekādu saules dūriena pazīmju, Džo. Nav de- hidrācijas, nav ketozes. Viņš pat nav iededzis.

Tu domā, kāds viņu ir pametis? Kādam apriebies, ka vec­tētiņš visu laiku grābstās gar televizora pulti?

-Jā. Tāds iespaids rodas.

Un kas ar pirkstiem?

Es nezinu, - atteica Beverlija. - Kaut kāda asinsrites pro­blēma. Pirkstu gali ir auksti, paliek purpursarkani, var pat kļūt gangrenozi. Lai kas tas būtu, kopš nonākšanas šeit ir kļuvis sliktāk.

Viņam ir diabēts?

-Nē.

Reino sindroms?

-Nē.

Naieto piegāja pie gultas un paskatījās uz veča pirkstiem.

Skarti ir tikai pirkstu gali. Distāls bojājums.

Tieši tā, - piekrita Beverlija. - Ja viņš nebūtu atrasts tuk­snesī, es to sauktu par apsalumu.

Tu uz smagajiem metāliem viņu pārbaudīji, Beva? Tas var būt no saskares ar tiem, piemēram, ar kadmiju vai arsēnu. Tas varētu izskaidrot viņa pirkstu un ari prāta stāvokli.

Paraugus paņēmu, bet smagie metāli iet uz Albukerkes laboratoriju. Atbilde būs tikai pēc trim dienām.

Vai ir zināms, kas viņš ir, kāda ir slimības vēsture, vismaz kaut kas?

Nekā. Mēs izsludinājām viņa atrašanu un aizsūtījām pirk­stu nospiedumus uz Vašingtonas datu bāzi, bet ātrāk kā pēc nedēļas atbildes, protams, nebūs.

Naieto pamāja. - Un, kad viņš bija satraukts un buldurēja, ko viņš teica?

Visu laiku atskaņās un vienu un to pašu. Kaut ko par Gor- donu un Stenliju. Un vēl viņš teica: "Kvandu-putā, ceļoju tā."

Kvandu? Tas būtu latīniski?

Beverlija paraustīja plecus. - Sen neesmu bijusi baznīcā.

Man liekas, ka kvandum ir latīņu valodas vārds.

Un tad viņi izdzirdēja balsi. - Atvainojiet, lūdzu! - Tas bija briļļainais puika, kas sēdēja gultā otrā ejas pusē, kopā ar māti.

Mēs joprojām gaidām, kad atnāks ķirurgs, Kevin, - Be­verlija viņam sacīja. - Tad savedīsim tavu roku kārtībā.

Viņš neteica "kvandu-putā", - sacīja puika. - Viņš teica "kvantu putas".

Kā, lūdzu?

Kvantu putas. Viņš teica "kvantu putas".

Viņi piegāja pie puikas. Naieto likās uzjautrināts. - Un kas tieši būtu kvantu putas?

Puika ļoti nopietni lūkojās viņā un mirkšķināja acis. - Vis­sīkākajā subatomāro dimensiju līmenī laiktelpas struktūra ir neregulāra. Tā nav viendabīga, bet tāda kā burbuļaina, putai­na. Tāpēc kvantu līmenī to dēvē par kvantu putām.

Cik tev gadu? - jautāja Naieto.

Vienpadsmit.

Ierunājās puikas māte: - Viņš daudz lasa. Viņa tēvs strādā Losalamosā.

Naieto pamāja. - Un kāda no tām kvantu putām jēga, Ke- vin?

Nav nekādas jēgas, - atteica puika. - Vienkārši tā subato- mārajā līmenī ir iekārtots visums.

Un kāpēc lai šis vecais vīrs par to runātu?

Tāpēc, ka viņš ir ievērojams fiziķis, - pavēstīja Voneka, pienākdams viņiem klāt. Viņš palūkojās papīra lapā, ko turēja rokā. - Tikko saņēmu no bezvēsts pazudušo datu bāzes. Džo- zefs A. Traubs, septiņdesmit vienu gadu vecs, fiziķis, speciali­zējies metālos - supervadītājos. Viņa pazušanu šodien pusdien­laikā izsludinājis viņa darbadevējs, ITC pētniecības institūts Blekrokā.

Blekrokā? Tas taču ir kaut kur pie Sandijas. - Tas bija vai­rāku stundu brauciena atstatumā, Ņūmeksikas vidienē. - Kā tad viņš atkūlies šurp, uz Arizonu, uz Korazonas kanjonu?

Es nezinu, - sacīja Beverlija, - bet viņš…

Atskanēja trauksmes signāls.

•

Džimijs Voneka apstulba no notikumu straujās gaitas. Ve­cis pacēla galvu, mežonīgu skatienu paskatījās viņos un sāka vemt asinis. Skābekļa maska kļuva spilgti sarkana; asinis šļā- cās garām maskai, straumēm tecēja pār zodu, nošķieda spil­venu un sienu. Viņš izdvesa gārdzošu skaņu, smakdams pats savās asinīs.

Beverlija metās pāri palātai. Voneka viņai pakaļ. - Pagrie­ziet galvu! - sauca Naieto, piesteigdamies pie gultas. - Grieziet! - Beverlija bija norāvusi skābekļa masku un pūlējās pagriezt ve­ča galvu, taču tas pretojās, cīkstējās, joprojām gārgdams, acis šausmu panikā ieplētis. Voneka paspiedās Beverlijai garām, sagrāba veča galvu ar abām rokām un spēcīgi grieza, tā ka viss augums pagriezās uz sāniem. Vecis vēma atkal; asinis nošļāca monitorus un ari Voneku. - Atsūkni! - kliedza Beverlija, rādī­dama uz neoprēna zondi pie sienas.

Voneka mēģināja, neatlaižot veci, paķert zondi, taču asiņai­nā grīda bija slidena. Viņš klupa, tvēra pie gultas pēc atbalsta.

Ātrāk! - kliedza Beverlija. - Ātrāk atsūkni! - Viņa bija uz ceļiem, grūda pirkstus vecim mutē, izvilka mēli. Voneka pie- trausās kājās, Naieto sniedza viņam zondi. Viņš satvēra to asi­ņainos pirkstos, redzēja, kā Naieto pie sienas atgriež vārstu. Beverlija paķēra zondi un sāka atsūkt asinis no veča mutes un deguna. Šļaukas pieplūda ar asinīm. Vecis elsa, klepoja, bet kļu­va arvien vārgāks.

Man tas nepatīk, - sacīja Beverlija. - labāk… - Monitoru trauksmes signāls mainīja toni, kļuva augstāks un nepār­traukts. Sirdsdarbības apstāšanās.

Nol-lādēts! - viņa izgrūda. Asinis bija nošļākušas visu vi­ņas virsvalku un blūzi. - Defibrillāciju!

Naieto stāvēja, pārliecies pāri gultai, turēdams elektrodu spilventiņus izstieptās rokās. Voneka atkāpās no gultas, kad tai klāt spiedās Nensija Huda; nu jau vecis bija pavisam cilvēku apstāts. Voneka sajuta asu smaku - nelaimīgajam iztukšojušās zarnas. Viņš pēkšņi saprata, ka vecis tūdaļ mirs.

Atkāpties! - sacīja Naieto un pielika elektrodus. Ķerme­nis salēcās. Pie sienas nograbēja mēģenes. Trauksmes signāls nepārtrūka.

Aizvelc priekškaru, Džimij! - sacīja Beverlija.

Viņš atskatījās un redzēja, ka briļļainais puika otrā palātas pusē skatās, muti ieplētis. Voneka strauji aizvilka nodalījuma priekškaru.

•

Pēc stundas pārgurusī Beverlija Cosija smagi apsēdās pie rakstāmgalda telpas stūri rakstīt slimības vēstures kopsavilku­mu. Tam vajadzēja būt ļoti detalizētam, jo pacients bija nomi­ris. Viņa šķirstīja rādītāju tabulas. Pienāca Džimijs Voneka un sniedza viņai kafijas tasi. - Paldies! - viņa teica. - Starp citu, vai tev ir tā ITC telefona numurs? Man viņiem jāpiezvana.

Es to izdarīšu, - sacīja Voneka, uz bridi uzlikdams roku viņai uz pleca. - Tev bija grūta diena.

Pirms viņa spēja atbildēt, Voneka bija apsēdies pie blakus- galda, atšķīra bloknotu un ņēmās zvanīt. Gaidīdams savieno­jumu, viņš uzsmaidīja Beverlijai.

ITC institūts.

Viņš stādījās priekšā un tad sacīja: - Es zvanu sakarā ar jūsu pazudušo darbinieku Džozefu Traubu.

Lūdzu, mirklīti uzgaidiet, es jūs savienošu ar mūsu per­sonāla daļas vadītāju.

Gaidīt nācās vairākas minūtes. Aparātā skanēja fona mūzi­ka. Viņš aizsedza klausuli ar delnu un, cik ikdienišķā tonī spē­dams, uzrunāja Beverliju: - Tu esi brīva ap vakariņu laiku vai arī iesi pie vecmāmiņas?

Viņa turpināja rakstīt, nepaceldama galvu. - Iešu pie vec­māmiņas.

Viņš viegli paraustīja plecus. - Es jau tikai pajautāju, - viņš sacīja.

Viņa agri iet gulēt. Ap astoņiem.

Pēc tam brīva?

Beverlija smaidīja, joprojām skatīdamās savās piezīmēs. -Jā.

Voneka atiezās plata smaida. - Nu tad sarunāts?

Sarunāts.

Klausulē atskanēja klikšķis, un viņš izdzirdēja sievietes balsi: - Vienu mirklīti, es jūs savienošu ar mūsu vecāko vice­prezidentu doktoru Gordonu.

Pateicos! - Vecākais viceprezidents, ko tu neteiksi, viņš nodomāja.

Vēl viens klikšķis, tad čērkstoša balss: - Džons Gordons.

Doktor Gordon, es esmu Džeimss Voneka no Galepas po­licijas departamenta. Es jums zvanu no Makinlija slimnīcas, - viņš teica. - Baidos, ka man ir nelāgi jaunumi.

Pa ITC konferenču telpas lielajiem logiem bija redzams, kā dzeltenā pēcpusdienas saule atspīd Blekrokas pētniecības kompleksa piecu laboratoriju ēku stiklā un tēraudā. Tālumā virs tuksneša brieda negaisa mākoņi. Tomēr telpā divpadsmit ITC valdes locekļi bija novērsušies no šīs ainas. Viņi sēdēja pie malējā galda, dzēra kafiju un tērzēja, gaidīdami sapulces sāku­mu. Valdes sēdes bieži ievilkās līdz vēlam vakaram, jo ITC pre­zidents Roberts Donigers bija bēdīgi slavens ar savu bezmie­gu un pielāgoja tam arī darba ritmu. Pateicoties Donigera spožajam prātam, valdes locekļi to respektēja, lai gan paši bija lielu uzņēmumu vadītāji un ietekmīgi investētāji.

Pagaidām Donigers vēl nebija ieradies. Džonam Gordonam, Donigera druknajam viceprezidentam, likās, ka viņš zina ie­meslu. Joprojām runādams pa mobilo telefonu, viņš virzījās uz durvīm. Agrāk Gordons bija Gaisa kara spēku projektu mene­džeris un nebija zaudējis militāru stāju. Viņa zilais darījumu uzvalks bija svaigi izgludināts un melnās kurpes spīdēja. Tu­rēdams telefonu pie auss, viņš sacīja: - Es saprotu, policista kungs, - un izslīdēja pa durvīm.

Kā jau viņam bija licies, Donigers bija gaitenī un soļoja šur­pu turpu kā hiperaktivs pusaudzis, kamēr Daiena Krāmere, ITC galvenā juriste, stāvēja malā un klausījās. Gordons redzē­ja, ka Donigers nikni baksta pirkstu gaisā viņas virzienā.

Skaidrs, ka lamā no panckām ārā.

•

•

Robertam Donigeram bija trīsdesmit astoņi gadi. Viņš bija ģeniāls fiziķis un miljardieris. Par spīti vēderiņam un sirmajiem matiem, viņa izturēšanās bija palikusi jauneklīga - vai pusau- dzīga, atkarīgs no viedokļa. Katrā ziņā vecums nebija viņu at- maidzinājis. ITC bija trešā viņa dibinātā firma; bagātu viņu bi­ja darījušas divas iepriekšējās, taču dzēlīgais un negantais va­dības stils nebija mainījies. Firmā gandrīz visi no viņa baidījās.

Par godu valdes sēdei Donigers bija uzvilcis zilu uzvalku, nevis parastās haki bikses un svīteri. Taču bija redzams, ka uz­valkā viņš nejūtas ērti, gluži kā puika, kam vecāki likuši kārtī­gi saģērbties.

Jā, ļoti pateicos jums, policista kungs, - Gordons sacīja mobilajā tālrunī. - Mēs visu nokārtosim. Jā. Mēs to darīsim ne­kavējoties. Vēlreiz pateicos! - Gordons aizcirta aparāta vāciņu un pievērsās Donigeram. - Traubs ir pagalam, un viņa līķis ir identificēts.

-Kur?

Galepā. Zvanīja policists no slimnīcas.

No kā, viņuprāt, šis nomiris?

Viņi nezina. Viņi domā, ka no pamatīgas sirdstriekas. Taču viņam bijusi kāda problēma ar pirkstiem. Asinsrites pro­blēma. Viņi grasās taisīt sekciju. To prasa likums.

Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Piekāst… Sekcijā neko nenoteiks. Traubam bija transkripcijas kļūdas. To viņi ne­mūžam neizdibinās. Kāpēc tu tērē manu laiku ar šitādu stul­bumu?

Nupat ir miris viens no taviem darbiniekiem, Bob, - sacī­ja Gordons.

Tieši tā, - vēsi atteica Donigers. - Un ko es varu darīt? Sūdu! Man, protams, ļoti žēl, ai-ai-ai… Aizsūti puķītes! Nokār­to, un viss! Skaidrs?

Šādos brīžos Gordons mēdza dziļi ievilkt elpu un atgādināt sev, ka Donigers nemaz neatšķiras no lielākās daļas citu jau­no, agresīvo uzņēmēju. Viņš mēdza atgādināt sev, ka, par spīti sarkasmam, Donigeram gandrīz vienmēr bija taisnība. Un viņš atgādināja sev, ka jebkurā gadījumā Donigers tā ir uzvedies visu mūžu.

Robertam Donigeram agri bija parādījušās ģēnija pazīmes, jau pamatskolas gados viņš ķērās pie inženierzinātņu mācību grāmatām. Deviņu gadu vecumā viņš prata salabot jebkuru elektroierīci - ari radio un televizoru ķimerēdamies ar elek- tronlampām un vadiņiem, kamēr piedabūja to darboties. Kad māte izteica bažas, vai viņš nenositīsies ar elektrību, puika sa­cīja: - Neesi tik stulba! - Un, kad nomira viņa mīļākā vecmā­miņa, Donigers ar sausām acīm informēja māti, ka vecā lēdija palikusi viņam parādā divdesmit septiņus dolārus un ka viņš katrā ziņā vēlas tos saņemt.

Astoņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Stenfordas universitāti, jaunais fiziķis iestājās darbā Fermi laboratorijā pie Čikāgas. Pēc pusgada viņš no turienes aizgāja, paziņojis labo­ratorijas vadītājam, ka "elementārdaļiņu fizika ir priekš onānis- tiem". Viņš atgriezās Stenfordā, kur strādāja jomā, ko uzskatī­ja par daudzsološāku: supervadītāju magnētisma izpētē.

Tas bija laiks, kad daudzi zinātnieki pameta universitātes, lai dibinātu uzņēmumus un liktu lietā savus atklājumus. Gadu nostrādājis Stenfordā, Donigers to atstāja un nodibināja TechGate - firmu, kas ražoja komponentus mikroprocesoru ko­dināšanai, kurus Donigers bija radījis paralēli pamatdarbam. Kad Stenfordā protestēja, ka šie atklājumi izdarīti, strādājot vi­ņu laboratorijā, Donigers pateica: - Ja jums ir kāda problēma, tad sūdziet tiesā! Ja ne, tad aizverieties!

Donigera skarbais vadības stils kļuva slavens jau firmā TechGate. Apspriedēs ar saviem pētniekiem viņš sēdēja stūrī, bīstami atgāzies ar visu krēslu tā, ka teju jābaidās krist atmu­guriski, un šāva jautājumus citu pēc cita: "Kas ar to?" "Kāpēc jūs nedarāt to?" "Kāda tam jēga?" Ja atbilde viņu apmierināja, viņš novilka: "Varbūt…" Tā bija augstākā uzslava, kādu vispār no Donigera varēja dabūt. Taču, ja atbilde viņam nepatika - un visbiežāk tā viņam nepatika -, tad viņš šņāca: 'Tev smadzenes atrofējušās?" "Tu speciāli centies būt idiots?" 'Tu gribi arī no­mirt, nekļūdams gudrāks?" 'Tu tak neesi pat pusmuļķis!" Pa īstam sadusmojies, viņš meta pa gaisu zīmuļus un piezīmju blo­kus un brēca: "Kretīni! Jūs visi esat stulbi kretīni!"

TechGate darbinieki piecieta "Nāves marša Donigera" dus­mu lēkmes tāpēc, ka priekšnieks bija spožs fiziķis, spējīgāks par viņiem, un arī tāpēc, ka Donigers pārzināja pētnieku vienī­bu problēmas un viņa kritika vienmēr bija pamatota. Viņa ko­dīgais stils, lai cik tas būtu nepatīkams, deva rezultātus: TechGate divos gados pamatīgi izauga".

1984. gadā viņš pārdeva šo firmu par simt miljoniem dolā­ru. Tai pašā gadā žurnāls Time ierindoja viņu starp tiem piec­desmit cilvēkiem, jaunākiem par divdesmit pieciem gadiem, kas "noteiks gadsimta nogales virzību". Šai sarakstā bija ari Bills Geitss un Stīvs Džobss.

Velns parāvis! - sacīja Donigers, pagriezdamies pret Gor- donu. - Vai man tiešām viss jāizdara pašam? Jēziņ… Kur atra­da Traubu?

Tuksnesī. Navaho rezervātā.

Precīzi - kur?

Cik man zināms, desmit jūdzes uz ziemeļiem no Korazo- nas. Tur nekā apkārt neesot.

Teicami! - sacīja Donigers. - Tad lai Bareto no drošībnie­kiem aizbrauc ar Trauba mašīnu uz Korazonu un atstāj to tuk­snesī. lai pārdur riepu un čāpo atpakaļ.

Daiena Krāmere nokremšļojās. Viņa bija tumšmate, drus­ku pāri trīsdesmit gadiem, tērpusies melnā kostīmā. - Nees­mu pārliecināta, Bob, - viņa sacīja savā profesionālas juristes tonī. - Tā būs pierādījumu viltošana.

Nu bet skaidrs, ka tā būs pierādījumu viltošana! Tas taču ir vajadzīgs! Kāds gribēs zināt, kā Traubs tur nokļuvis. Tāpēc jāatstāj tur viņa mašīna, lai interesenti atrod.

Bet mēs nezinām, tieši kur…

Nav svarīgi, tieši kur. Tikai izdariet to!

Tas nozīmē, ka Bareto plus vēl kāds to zinās.

Vai tas kādu uztrauks? Nevienu. Izdariet to, Daiena!

Iestājās īss klusuma brīdis. Krāmere, saraukusi pieri, cieši

skatījās grīdā, acīm redzami neapmierināta.

Paklau, - sacīja Donigers, pievērsdamies Gordonam. - Tu atceries, kad Gārmenam bija izredzes dabūt kontraktu un ma­nai vecajai firmai nebija? Atceries informācijas noplūdi?

Atceros, - noteica Gordons.

Un tu par to briesmīgi uztraucies, - smīnēdams piebilda Donigers. Krāmerei viņš paskaidroja: - Gārmens bija resns vepris. Tad viņš zaudēja daudz svara, tāpēc ka sieva uzlika vi­ņu uz diētas. Mēs palaidām preses pīli, ka Gārmenam ir neiz- operējams vēzis un ka viņa firmu grasās slēgt. Viņš to nolie­dza, bet neviens neticēja - viņa izskata dēļ. Kontraktu dabūjām mēs. Es aizsūtīju viņa sievai milzīgu grozu ar augļiem. - Viņš iesmējās. - Galvenais, ka šo pīli nevienam neienāca prātā sais­tīt ar mums. Viss ir godīgi, Daiena. Bizness paliek bizness. Aiz­vediet to sasodīto vāģi uz tuksnesi!

Viņa pamāja, bet joprojām skatījās grīdā.

Turklāt, - turpināja Donigers, - vispirms es gribu zināt, kāda velna pēc Traubs vispār tika iekšā tranzīta telpā. Viņš jau bija veicis pārāk daudzus ceļojumus un uzkrājis pārāk daudz transkripcijas defektu. Viņa limits bija beidzies, nebija paredzē­ti jauni braucieni, nebija tranzīta atļaujas. Mums taču tai telpai ir drošības sistēma! Kā viņš tika iekšā?

Mēs domājam, ka viņam bija atļauja apkopes veikšanai, darbam ar aparātiem, - sacīja Krāmere. - Viņš nogaidīja līdz vakaram un brīdī starp maiņām paņēma aparātu. Mēs to visu pašlaik pārbaudām.

Es negribu, lai jūs to pārbaudāt! - sarkastiski atcirta Do­nigers. - Es gribu, lai jūs šādu iespēju novēršat!

Mēs to novērsīsim, Bob.

Pamēģiniet tikai nenovērst, velns parāvis! - sacīja Doni­gers. - Tāpēc ka šai firmai tagad ir trīs problēmas. Un Traubs

ir mazākā no tām. Pārējās divas ir pamatīgas. Ļoti pamatīgas.

•

•

Donigers vienmēr bija izcili tālredzīgs. Jau 1984. gadā viņš pārdeva TechGate, jo uzskatīja, ka mikroshēmas gaida strup­ceļš. Tolaik tas likās bezjēdzīgi. Mikroshēmu jauda ik pēc pus­otra gada dubultojās, kamēr to izmaksas divkārtīgi kritās. Ta­ču Donigers saprata, ka šis progress notiek, saspiežot kompo­nentus arvien ciešāk uz shēmas. Tas nevarēja turpināties mū­žīgi. Galu galā komponenti būs tik cieši kopā, ka shēmas ku­sīs no karstuma. Tas nozīmēja, ka datoru spējām ir robežas. Donigers zināja, ka sabiedrība pieprasīs arvien spējīgākus da­torus, taču neredzēja veidu, kā tādus attīstīt.

Aizkaitināts viņš atgriezās pie savas agrākās interešu jomas - pie supervadītāju magnētisma. Viņš nodibināja jaunu firmu, Advanced Magnetics, kurai piederēja vairāki patenti, kas bija būtiski, ražojot jaunos MRI jeb magnētiskās rezonanses attēlu aparātus, kas sāka revolucionarizēt medicīnu. Advanced Mag­netics saņēma ceturtdaļmiljonu dolāru atlīdzību par katru jau­no MRI aparātu. 'Tā bija "naudas govs"," Donigers reiz sacīja, "apmēram tikpat interesanta kā govs slaukšanas process." No- garlaikojies, meklēdams jaunus izaicinājumus, viņš 1988. ga­dā pārdeva šo firmu. Viņš tolaik bija divdesmit astoņus gadus vecs, un viņa kapitāls bija viens miljards dolāru. Taču viņš uz­skatīja, ka vēl nav sevi apliecinājis.

Nākamajā - 1989. gadā viņš nodibināja ITC.

•

Viens no Donigera varoņiem bija fiziķis Ričards Feinmens. Jau astoņdesmito gadu sākumā Feinmens prātoja, ka varētu būt iespējams radīt datoru, izmantojot atoma kvantu īpašības. Teorētiski šāds dators būtu miljardiem reižu jaudīgāks par jeb­kuru līdzšinējo datoru. Taču Feinmena ideja nozīmēja, ka jā­rada pavisam jauna tehnoloģija - tehnoloģija, kas jārada tukšā vietā, tehnoloģija, kas pārkāpj visus likumus. Tā kā neviens ne­spēja iedomāties, kā praktiski kvantu datoru radīt, Feinmena ideju drīz vien aizmirsa.

Tikai ne Donigers.

1989. gadā Donigers ķērās pie pirmā kvantu datora radīša­nas. Ideja bija tik radikāla - un tik riskanta -, ka publiski viņš nekad savus mērķus neizpauda. Jauno firmu viņš neizteiksmī­gi nosauca par ITC - International Technology Corporation. Tās galvēno mītni viņš iekārtoja Ženēvā, pārvilinādams daļu pēt­nieku no tuvējās CERN jeb Eiropas Elementārdaļiņu fizikas la­boratorijas.

Dažus turpmākos gadus nekas nebija dzirdams ne par Do- nigeru, ne par viņa firmu. Ļaudis uzskatīja, ka viņš ir devies atpūtā, ja vispār par viņu iedomājās. Galu galā bija visai pie­rasts, ka jauno tehnoloģiju nozares uzņēmēji pazūd no aprites, līdzko tikuši pie bagātības.

1994. gadā Time publicēja divdesmit piecu par četrdesmit gadiem jaunāko cilvēku sarakstu, kam pasaulē ir vislielākā ie­tekme. Roberta Donigera šai sarakstā nebija. Nevienu tas ne­interesēja; neviens viņu neatcerējās.

Tai pašā gadā viņš pārcēla ITC atpakaļ uz Savienotajām Val­stīm, iekārtojot laboratoriju Blekrokā, Ņūmeksikā, stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Albukerkes. Apķērīgam vērotājam būtu kritis acīs, ka viņš atkal ir pārcēlies uz vietu, kur sastopami daudzi fiziķi. Taču nekādu vērotāju nebija - ne apķērīgu, ne citādu.

Tāpēc neviens neievēroja, ka deviņdesmitajos gados ITC pa­kāpeniski, bet pamatīgi auga. Ņūmeksikas mītnē tika uzbūvē­tas jaunas laboratorijas, nolīgti jauni fiziķi. Donigera uzņēmu­ma valde paplašinājās no sešiem līdz divpadsmit locekļiem. Tie visi bija to uzņēmumu vadītāji, kas investējuši ITC, vai vienkārši finansisti, kas gatavi riskēt. Visi bija parakstījuši drakoniskus informācijas neizpaušanas līgumus, liekot ķīlā pamatīgu savu akciju daļu, piekrītot pēc pieprasījuma pakļauties melu detek­tora testam un atļaujot ITC bez iepriekšēja brīdinājuma noklau­sīties viņu telefonsarunas. Turklāt Donigers bija noteicis, ka minimālā investīcija ir trīssimt miljoni dolāru. Tāda, viņš nekau­nīgi paskaidroja, ir maksa par vietu valdē. - Jūs gribat zināt, kas man ir padomā, un jūs gribat būt līdzdalīgi tajā, ko mēs šeit darām. Tas maksā trešdaļu miljarda, vai nu jums tas pa­tīk, vai nepatīk. Man vienalga jebkurā gadījumā.

Taču viņam, protams, nebija vienalga. ITC tēriņu apjoms bija drausmīgs: deviņu gadu laikā viņi bija iztērējuši trīs mil­jardus. Un Donigers zināja, ka viņam vajadzēs vēl.

Problēma numur viens, - sacīja Donigers. - Mūsu finan­ses. Mums vajag vēl vienu miljardu, vēlams jau rīt. - Viņš pa­māja uz sēžu zāles pusi. - Tie tur nedos. Man viņi jāpiedabū apstiprināt trīs jaunus valdes locekļus.

Tajā kompānijā tas nebūs viegli, - bilda Gordons.

Zinu, - atteica Donigers. - Viņi redzēs izmaksu apjomu un tempu un gribēs zināt, kad tas beigsies. Viņi grib redzēt konkrētus rezultātus. Un tos es viņiem šodien parādīšu.

Kādus konkrētus rezultātus?

Triumfu, - sacīja Donigers. - Tie sīkperdeļi gribēs trium­fu. Satriecošus jaunumus par vienu no projektiem.

Krāmere ievilka elpu. Gordons sacīja: - Bob, visi projekti ir ilgtermiņa.

Vienam no tiem jābūt tuvu beigām. Piemēram, Dordoņai?

Tas nav ne tuvu beigām. Es neieteiktu šādu pieeju.

Man vajag triumfu, - noskaldīja Donigers. - Profesors Džonstons ar saviem jeilīšiem jau trīs gadus par mūsu piķi ganās pa Franciju. Mums vajadzētu būt kaut kam, ko no tā pa­rādīt.

Vēl ne, Bob. Šā vai tā mums vēl nav visa vajadzīgā zeme.

Mums pietiek zemes.

Bob…

Daiena aizbrauks. Viņa pratīs šos iespaidot.

Profesoram Džonstonam tas nepatiks.

Es nešaubos, ka Daiena tiks galā ar Džonstonu.

Viens no asistentiem pavēra konferenču telpas durvis un paskatījās gaitenī. - Tū līt! - ierēcās Donigers. Un viņš tiešām tūlīt devās uz durvīm.

Paskatījies pār plecu uz kolēģiem, viņš izmeta: - Izdariet to! -

iegāja zālē un aizvēra aiz sevis durvis.

•

Gordons ar Krāmeri gāja prom pa gaiteni. Uz grīdas klik- stēja Krāmeres augstie papēži. Gordons pameta skatienu lejup un redzēja, ka ļoti korektajam, melnajam Jil Sander kostīmam pieskaņotas melnas, pusslēgtas kurpes. Tas bija klasiskais Krā- meres tēls: vienlaikus pavedinošs un nepieejams.

Vai tu to iepriekš zināji? - jautāja Gordons.

Krāmere pamāja. - Bet ne pārāk ilgi. Viņš man pateica pirms stundas.

Gordons neteica neko. Viņš apvaldīja aizkaitinājumu. Gor­dons bija kopā ar Donigeru jau divpadsmit gadu, kopš Advan­ced Magnetics laikiem. ITC ietvaros viņš bija vadījis vērienīgu pētījumu norisi divos kontinentos, dučiem pieņēmis darbā fi­ziķus, ķīmiķus, datorspeciālistus. Viņam arī pašam nācās mā­cīties par metāliem - supervadītājiem, fraktāļu kompresiju, kvantu daļiņām un ātrplūsmas jonu apmaiņu. Viņam līdz nela­bumam nācās noņemties ar teorētiskās fizikas pētniekiem - tie ir visdraņķīgākie -, un tomēr tika sasniegtas arvien jaunas robežas; attīstība ritēja pēc grafika; izmaksu pārtēriņi bija atri­sināma apjoma. Taču, par spīti šiem panākumiem, Donigers joprojām īsti neuzticējās viņam.

Toties Krāmerei bija īpašas attiecības ar Donigeru. Sadar­bību ar firmu viņa bija sākusi kā advokāte. Donigers nosprie­da, ka šī speciāliste ir gan gudra, gan eleganta, un nolīga viņu. Nākamā gada laikā viņa bija Donigera mīļākā, un, kaut arī šis posms sen bija beidzies, Donigers joprojām ieklausījās viņas viedoklī. Gadu gaitā viņai bija izdevies novērst vairākas poten­ciālas krīzes.

Desmit gadus, - sacīja Gordons, - mums ir izdevies no­klusēt šo tehnoloģiju. Ja tā padomā, tas taču ir brīnums! Traubs bija pirmais starpgadījums, kad kaut kas izgāja no kontroles. Par laimi, tas nonāca pajolīga policista rokās un nekur neizpla­tīsies. Taču, ja Donigers steidzinās darbus Francijā, ļaudīm var rasties aizdomas. No tās Parīzes reportieres jau vajadzēja tikt vaļā. Ka tik Bobs nenorauj visus aizsegus.

Es zinu, ka viņš to visu ir apdomājis. Tā ir otra lielā pro­blēma.

Atklāšana publikai?

Jā. Rezultātu atklāšana.

Viņu tas neuztrauc?

Uztrauc. Bet izskatās, ka viņam ir kāds rīcības plāns šai situācijai.

Es ceru, - norūca Gordons. - Mēs nevaram rēķināties, ka pa mūsu netīro veļu vienmēr rakņāsies tikai pajolīgi policisti.

Nākamajā rītā policists Džeimss Voneka ieradās Makinlija slimnīcā, gribēdams satikt Beverliju Cosiju. Viņam likās, ka va­jadzētu pārbaudīt vakar mirušā veča sekcijas rezultātus. Viņam pateica, ka Beverlija uzgājusi uz MRI nodaļu trešajā stāvā. Tad nu arī viņš devās turp.

Viņš atrada Beverliju mazā smilškrāsas telpā pie balta ske­nera. Viņa runāja ar Kalvinu Čī, MRI tehniķi, kas sēdēja pie datora un citu pēc cita monitorā atvēra melnbaltus attēlus. At­tēlos bija redzama piecu apļu rinda. Čī secīgi virzoties pa attē­lu rindu, apļi kļuva arvien mazāki.

Kalvin, - sacīja Beverlija, - tas nav iespējams. Tas izska­tās pēc mākslīga darinājuma.

Tu man lūdz pārskatīt datus, - viņš teica, - un pēc tam tu man netici? Es tev saku, Beva, nekas te nav mākslīgs. Tā ir īs­tenība. Lūk, skaties uz otru roku!

Čī nospieda dažus taustiņus, un ekrānā parādījās horizon­tāls ovāls ar pieciem bāliem apļiem tā iekšpusē. - Redzi? Tā ir kreisās rokas delna vidusdaļas griezumā. - Viņš pagriezās pret Voneku. - Apmēram tā izskatītos, ja noliktu roku uz miesnie­ka bluķa un pa taisno pārcirstu.

Cik mīļi, Kalvin!

Nu, es gribu, lai visiem ir skaidrs.

Viņš atgriezās pie ekrāna. - Labi, pieturas punkti. Pieci ap­ļi ir pieci delnas kauli. Šitās te ir cīpslas, kas iet uz pirkstiem. Atcerieties, muskuļi, kas darbina delnu, lielākoties atrodas apakšdelmā! labi. Šis mazais aplītis ir radiālā artērija, kas caur locītavu piegādā delnai asinis. Tā. Tagad no delnas locītavas vir­zāmies pa šķērsgriezumiem ārup. - Attēli mainījās. Ovāls kļu­va šaurāks, un kauli attālinājās cits no cita, kā amēbai daloties. Tagad bija redzami četri aplīši. - Tā. Tagad mēs esam prom no delnas un redzam tikai pirkstus. Mazās artērijas katrā pirk­stā, kad virzāmies tālāk, sadalās, kļūst mazākas, bet jūs vēl va­rat tās saskatīt. Redzat? Šeit un šeit… Tā. Tagad virzāmies tā­lāk pirkstgalu virzienā, kauli kļūst lielāki, tas ir proksimālais posms, tā locītava… un tagad… vērojiet artērijas, skatieties, kā tās virzās!… posmu pa posmam… un tagad!

Voneka sarauca pieri. - Izskatās, ka nesakrīt. Tāds kā pār- lēciens.

Kaut kas ir pārlēcis, - sacīja Čī. - Arteriolas ir novirzīju­šās. Tās nesakrīt. Parādīšu vēlreiz. - Viņš atkārtoti parādīja ie­priekšējo posmu, tad nākamo. Skaidri redzams - sīciņo artēri­ju aplīši izskatījās palēkuši sānis. - Tāpēc jau tam džekam bija gangrēna pirkstos! Nebija asinsrites, tāpēc ka nesakrita arte­riolas. Tā nu tas ir!

Beverlija šūpoja galvu. - Kalvin…

Es tev saku. Ne jau tikai šeit, arī citās viņa auguma vie­tās. Tāpat sirdī. Viņš nomira no sirdstriekas? Nav brīnums, tā­pēc ka viņa sirds kambaru sienas arī nesakrīt.

Tie ir veci rētaudi, - sacīja Beverlija, purinādama galvu.

Kalvin, izbeidz! Viņam bija septiņdesmit viens gads. Lai kas bi­ja vainas viņa sirdij, tā bija darbojusies vairāk nekā septiņdesmit gadu. Tāpat rokas. Ja tiešām būtu šāda arteriolu nesakritība, vi­ņam jau sen tie pirksti būtu nokrituši. Taču nenokrita. Faktiski tā bija jauna kaite, palika sliktāk, kad viņš jau bija slimnīcā.

Tātad tu man gribi teikt, ka aparāts melo?

Citādi nevar būt. Vai tad tajā nevar gadīties reģistrēšanas kļūdas? Un vai mērogošanas programmatūrā negadās blusas?

Es pārbaudīju aparātu, Beverlij. Tas ir kārtībā.

Viņa paraustīja plecus. - Piedod, es tam neticu. Kaut kur jābūt kļūdai. Paklau, ja tu esi tik pārliecināts par savu taisnību, aizej uz patoloģijas nodaļu un pārbaudi pašu ķermeni!

Es gribēju to darīt, - sacīja Čī. - Līķis jau ir aizvests.

Tiešām? - ierunājās Voneka. - Kad?

Piecos no rīta. Atbrauca no viņa darbavietas.

Khm, tā darbavieta taču ir tālu, Sandijā, - sacīja Voneka.

Varbūt viņu vēl ved.

Ne, - Čī pašūpoja galvu. - Šorīt kremeja.

-Jā? Kur?

Galepas krematorijā.

Viņu kremēja šeit? Pie mums? - brīnījās Voneka.

Es jums saku, - teica Čī, - kaut kas ar šito veci ir baigi dīvains.

Beverlija Cosija sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa lūkojās abos vīriešos. - Nekā dīvaina nav, - viņa sacīja. - Darbavieta tā rīkojās, tāpēc ka to visu varēja nokārtot pa telefonu. Piezva­nīja uz apbedīšanas kantori, tie atbrauca, savāca un kremēja. Tā taču notiek bieži, sevišķi tad, kad nav radu. Tāpēc nav, ko ākstīties: izsauc remontniekus, lai sataisa aparātu. Problēma

tev ir tikai ar MRI, un nekādas citas problēmas nav.

•

Džimijs Voneka gribēja pielikt Trauba lietai punktu, cik āt­ri vien iespējams. Taču, atgriezies traumpunktā, viņš ieraudzī­ja plastmasas maisu ar veča drēbēm un mantām. Nācās vien atkal zvanīt uz ITC. Šoreiz viņš runāja ar citu viceprezidentu - kādu mis Krāmeri. Doktors Gordons sēdēja sapulcē un nebija runājams.

Es zvanu sakarā ar doktoru Traubu, - viņš teica.

Jā… - Skumja nopūta. - Nabaga doktors Traubs! Tik brī­nišķīgs cilvēks!

Viņš šodien tika kremēts, taču pie mums vēl ir viņa per­soniskās mantas. Ko jūs gribētu, lai es ar tām daru?

Doktoram Traubam nav dzīvu radinieku, - sacīja mis Krā­mere. - Šaubos, vai šeit kādam vajadzētu viņa drēbes vai ko citu. Par kādām mantām ir runa?

Nu, kabatā viņam ir tāda kā shēma. Izskatās pēc baznī­cas vai varbūt klostera.

Khm…

Jūs zināt, kāpēc pie viņa varēja gadīties klostera shēma?

Nē, tiešām nevaru pateikt. Patiesību sakot, pēdējās dažās nedēļās doktors Traubs palika drusku savāds. Pēc sievas nā­ves viņam bija pamatīga depresija. Jūs esat pārliecināts, ka tas ir klosteris?

Nē, neesmu. Es nezinu, kas tas ir. Jūs gribat saņemt šo shēmu?

Nu, varbūt atsūtiet, ja nav grūti.

Un to keramisko mantu?

Keramisko mantu?

Viņam bija keramikas gabals. Tas ir kvadrātveida, vienu collu liels, uz tā ir ITC spiedodziņš.

Ak jā! Skaidrs. Tas nav nekas sevišķs.

Es brīnījos, kas tas tāds ir.

Kas tad tas varētu būt? Tā ir identifikācijas kartīte.

Pirmo reizi redzu tādu identifikācijas kartīti.

Tas ir jauns modelis. Mēs tās lietojam, lai tiktu stingras drošības telpās un tamlīdzīgi.

Jūs to arī gribat atpakaļ?

Ja tas nav pārāk apgrūtinoši… Zināt ko? Es jums pateikšu mūsu Federālā eksprespasta numuru; vienkārši ielieciet tos ap­loksnē un iemetiet pastkastē!

Džimijs Voneka nolika klausuli un nodomāja: "Blefo."

Viņš piezvanīja Tēvam Groganam, vietējās katoļu draudzes priesterim, un izstāstīja viņam par shēmu un tās apakšā pie­rakstīto saīsinājumu: mon.ste.mere.

Tas būs Sentmēras klosteris, - nevilcinoties paziņoja priesteris.

Tātad tas ir klosteris?

Katrā ziņā. *

-Kur?

To gan es nezinu. Spāņu vārds tas nav. Mere franciski ir "māte". Svētā Māte nozīmē Jaunavu Mariju. Varbūt tas ir Lui- ziānā.

Kā es to varētu sameklēt? - jautāja Voneka.

Man te kaut kur ir klosteru saraksts. Dodiet man pāris stundinu laika, un es to sameklēšu.

Piedod, Džimij! Es te nekā dīvaina nesaskatu.

Karloss Čavess, Galepas policijas priekšnieka palīgs, vīrs tu­vu pensijas gadiem, bija Džimija Vonekas darbaudzinātājs no pašiem sākumiem. Tagad viņš sēdēja atzvēlies, uzslējis zāba­kus uz galda, un ar ļoti skeptisku izteiksmi klausījās savā au­dzēknī.

Nu bet klausies! - teica Voneka. - Viņi savāc to vīru pie Korazonas kanjona, plānprātīgu un nemierīgu, taču viņam nav ne saules dūriena, ne dehidrācijas, ne iedeguma.

Tātad viņš tur pamests. Radiņi izgrūduši no mašīnas.

Nē. Nav nekādu radiņu.

Labi, tad viņš pats tur aizbraucis.

Neviens nav redzējis mašīnu.

Kas ir neviens?

Cilvēki, kas viņu savāca.

Čavess nopūtās. - Vai tu pats aizbrauci uz Korazonas kan­jonu un meklēji to mašīnu?

Voneka mirkli vilcinājās. - Nē.

Tātad tu noticēji vienai liecībai.

-Jā, tā laikam ir.

Laikam? Tātad mašīna joprojām varētu būt tur.

Varētu būt. Jā.

Labi. Kāda bija tava nākamā rīcība?

Es piezvanīju uz viņa firmu, ITC.

Un ko viņi tev pateica?

Viņi teica, ka šim vīrietim bijusi depresija, tāpēc ka miru­si viņa sieva.

Loģiski.

Nezinu vis, - sacīja Voneka, - tāpēc ka es piezvanīju uz to daudzdzīvokļu māju, kur Traubs dzīvoja; parunāju ar pārvald­nieku. Viņa sieva mirusi pirms gada.

Tātad tas notika tuvu viņas nāves gadadienas datumam, vai ne? Tad jau tas parasti notiek, Džimij.

Es domāju, man vajadzētu aizbraukt un parunāt ar tiem cilvēkiem ITC.

Kāpēc? Viņi ir divsimt piecdesmit jūdžu no vietas, kur to veci atrada.

Es zinu, bet…

Bet ko? Cik bieži mums gadās tūristi, kas netiek prom no rezervāta? Trīs četras reizes gadā? Un pusē gadījumu viņus at­rod beigtus, vai ne? Vai arī viņi nomirst pēc tam, vai ne?

-Jā…

Un tam vienmer ir viens no diviem iemesliem. Vai nu viņi ir ķertie no Jaunā laikmeta sektas, kas brauc satikties ar ērgļu dievu un viņiem saplīst auto; vai arī viņi cieš no depresijas. Viens no diviem. Šis vecis cieta no depresijas.

Tā vini saka.

Tāpēc ka nomira viņa sieva. Ei, es tam ticu! - Karloss no­pūtās. - Dažiem no tā rodas depresija, daži lēkā no priekiem.

Taču paliek neatbildēti jautājumi, - sacīja Voneka. - Kaut kāda shēma un keramisks žetons.

Džimij, neatbildēti jautājumi paliek vienmēr. - Čavess pie­miegtām acīm paskatījās viņā. - Kas ar tevi notiek? Tu centies atstāt varenu iespaidu uz to mīlīgo dakterīti?

Kādu dakterīti?

-Tu zini, par ko es runāju.

Nē jel, sasodīts! Viņa domā, ka tur nekas neslēpjas.

Viņai taisnība. Liecies mierā!

Bet…

Džimij… - Karloss Čavess šūpoja galvu. - Klausi mani! Lie­cies mierā!

-Labi.

Es to nopietni saku.

Labi, - teica Voneka. - Es likšos mierā.

•

Nākamajā dienā Šiprokas policija aizturēja trispadsmitgadī- gu pusaudžu bariņu; tie vizinājās ar auto, kam bija Ņūmeksi- kas numurs. Cimclu nodalījumā atrastā tehniskā pase bija uz DžozefaTrauba vārda. Puikas sacīja, ka viņi atraduši auto ceļa malā aiz Korazonas kanjona, atslēga bijusi aizdedzē. Puikas bija iereibuši, auto salons piedrazots un lipīgs no izlaistītā alus.

Voneka neredzēja vajadzību braukt un to visu apskatīt.

•

Aiznākamajā dienā viņam atzvanīja Tēvs Grogans. - Es jums meklēju to klosteri, - viņš sacīja, - bet nekur pasaulē tāda Sent- mēras klostera nav.

Skaidrs, - noteica Voneka. - Paldies! - Ko padarīsi, tas jau bija gaidāms. Vēl viens strupceļš.

Kādreiz klosteris ar šādu nosaukumu bijis Francijā, taču tas nodedzināts līdz zemei jau četrpadsmitajā gadsimtā. Dru­pas vien palikušas. Tagad gan tur veic izrakumus arheologi no Jeilas un no Tulūzas universitātes. Bet es nedomāju, ka viņi diži daudz atradīs.

Khm… - Taču tad viņš atcerējās vienu no frāzēm, ko vecis pirms nāves bija izmetis. Vienu no tām bezjēdzīgajām atska­ņām. "Jeilieši Francijā veltīgi šancēja!" Kaut ko tādā garā…

Kur tas klosteris atrodas?

Tas ir dienvidrietumu Francijā, pie Dordoņas upes.

Dordoņas? Dordonjas? Kā pareizi jāraksta? - jautāja Vo­neka.

"Pagātnes spožums ir tikai ilūzija. Tāpat kā tagadnes spožums."

EDVARDS DŽONSTONS

Helikopters plīkšķinājās cauri biezai pelēkai miglai. Daiena Krāmere aizmugurējā sēdeklī nemierīgi pagrozījās. Ikreiz, kad migla pašķīrās, viņa ieraudzīja ļoti tuvu zem sevis meža koku galotnes. - Vai mums tiešām jālido tik zemu? - viņa jautāja.

Priekšā blakus pilotam sēdošais Andrē Mareks iesmējās. - Neuztraucieties! Tas ir pavisam droši. - Taču Mareks jau vis­pār izskatījās pēc tāda, kas ne par ko neuztraucas. Viņš bija div­desmit deviņus gadus vecs, garš un ļoti spēcīgs; muskuļi zem T krekla cilājās vien. Nevienam neienāktu prātā, ka viņš ir Jeilas universitātes vēstures docents. Un ari tas, ka viņš ir Dor­doņas projekta, lidojuma mērķa, vadītāja vietnieks.

Tā migla pēc brīža izklīdīs, - sacīja Mareks, runādams ar pavisam vieglu holandiešu akcenta pieskaņu. Krāmere zināja par viņu visu: dzimis holandietis, Utrehtas universitātes absol­vents, viens 110 jaunās "eksperimentālās" vēstures pētniecības pārstāvjiem, kuri centās pārradīt pagātnes daļas un paši tās iz­dzīvot, lai labāk saprastu. Mareks šai ziņā bija fanātiķis; viņš bija detalizēti apguvis viduslaiku ģērbšanās stilu, valodas un pa­ražas; runāja, ka viņš pārzinot pat bruņinieku divkauju veidus. Viņu uzlūkojot, tam varēja ticēt.

Es esmu pārsteigta, ka profesors Džonstons nebrauca mums līdzi, - sacīja Krāmere. Viņa bija cerējusi runāt tieši ar Džonsto- nu. Galu galā viņa bija pētījumu finansētāju firmas vadības pār­stāve. Protokols pieprasīja, lai Džonstons pats izrādītu projektu. Un viņa bija plānojusi sākt apstrādāt profesoru jau helikopterā.

Diemžēl profesoram Džonstonam bija iepriekš sarunāta tikšanās.

-Jā?

Ar Fransua Belēnu, vēsturēs mantojuma ministru. Viņš brauc šurp no Parīzes.

Saprotu. - Tas uzlaboja Krāmeres omu. Acīmredzot Džon- stonam vispirms jārunā ar vietējo varu. Dordoņas projekts bija pilnībā atkarīgs no labām attiecībām ar Francijas valdību.

Vai ir kāda problēma? - viņa jautāja.

Šaubos. Viņi ir veci draugi. Ā, nu jau būs…

Helikopters izlauzās no miglas rīta saulē. Zemnieku akmens

mājas meta garas ēnas.

Lidojot pāri vienai saimniecībai, tās pagalmā iztrūkās zosis, un sieviete priekšautā pakratīja pret viņiem dūri.

Viņa nav sajūsmā par mums, - sacīja Mareks, rādīdams lejup ar savu masīvo muskuļaino roku.

Krāmere viņam aiz muguras uzlika saulesbrilles un sacīja:

Galu galā ir tikai seši no rīta. Kāpēc mēs braucam tik agri?

Gaismas dēļ, - atbildēja Mareks. - Agra rīta ēnas atklāj kontūras, reljefu, visu pārējo. - Viņš rādīja lejup gar savu kāju. Pie helikoptera priekšējiem balsteņiem bija piestiprināti trīs smagi dzelteni karteri. - Patlaban mēs esam aprīkoti ar stereo reljefa kartētājiem - infrasarkano, ultravioleto un sānskata ra­daru.

Krāmere norādīja uz aizmugurējo logu, pa kuru zem heli­koptera korpusa bija redzama sešas pēdas gara sudrabaina caurule. - Un kas ir tas?

Protonu magnetometrs.

Khm… Un ko ar to dara?

Meklē magnētiskas anomālijas gruntī zem mums, kas va­rētu norādīt uz zemē iegrimušām sienām vai traukiem, vai me­tālu.

Vai būtu vajadzīgs vēl kāds ekipējums, kas jums pašlaik nav?

Mareks pasmaidīja. - Nē, mis Krāmere. Mēs esam saņēmu­ši visu, ko lūdzām. - Paldies!

Tikmēr helikopters bija slīdējis pār bieza meža līganajām kontūrām. Taču patlaban Krāmere ieraudzīja pelēku klinšu at­segumus, stāvas gravas, kas iegriezās ainavā. Viņu pārsteidza, cik tekoši un nepārtraukti runāja Mareks - gluži kā pieredzē­jis gids pierastā maršrutā.

Šis kaļķakmens klintis ir sena liedaga atliekas, - viņš sa­cīja. - Pirms daudziem miljoniem gadu šo Francijas daļu klāja jūra. Kad jūra atkāpās, šeit palika liedags. Vairāku ēru laikā sa­blīvējoties, liedags pārvērtās par kaļķakmeni. Tas ir ļoti mīksts akmens. Tāpēc šīs klintis ir vienās alās.

Krāmere patiešām varēja saskatīt daudzas alas - tumšas at­veres akmenī. - Tiešām daudz, - viņa sacīja.

Mareks pamāja. - Šī Dienvidfrancijas daļa ir viena no vis- pastāvīgāk apdzīvotajām vietām uz zemes. Cilvēki te dzīvojuši vismaz četrsimt tūkstošus gadu. Ziņas par nepārtrauktu apdzī­votību sniedzas no mūsdienām līdz pat neandertāliešu laikiem.

Krāmere nepacietīgi pamāja. - Un kur ir projekts? - viņa noprasīja.

Tūlīt ieraudzīsim.

Aiz mežiem sākās tīrumi un vietumis - zemnieku sētas. Pat­laban viņi virzījās uz ciematu pakalna galā; viņa ieraudzīja mū­ra ēku puduri, šauras ieliņas un pils akmens torni, kas slējās debesīs.

Tā ir Beinaka, - paskaidroja Mareks, sēdēdams ar mugu­ru pret Krāmeri. - Un, kā jau sagaidāms, Doplera radars brēc. - Krāmere izdzirdēja austiņās elektroniskus pīkstienus, kas kļu­va arvien straujāki.

Pieturieties! - sacīja pilots.

Mareks ieslēdza savu aparatūru. Uz paneļa iedegās pusdu­cis zaļu lampiņu.

Okei! - teica pilots. - Sākam pirmo šķērsojumu. Trīs… divi… viens.

Līganā mežu josla aprāvās stāvā klintī, un Daiena Krāmere

ieraudzīja lejā izplešamies Dordoņas ieleju.

•

Dordoņas upe kā brūna čūska līču loču vijās pa ieleju, ko pati bija izgrauzusi pirms simtiem tūkstošiem gadu. Pat šajā agrajā stundā pa upi īrās smaiļotāji.

Viduslaikos Dordoņa bija militāri nozīmīga robežšķirtne, - klāstīja Mareks. - Šis upes krasts piederēja frančiem, otrs krasts angļiem. Cīņas ritēja te vienā, te otrā pusē. Tieši zem mums ir Beinaka, franču cietoksnis.

Krāmere skatījās lejup uz gleznaino tūristu pilsētiņu ar ne­parastām mūra ēkām un tumšiem akmens jumtiem. Šaurajās, līkumainajās ieliņās vēl nebija cilvēku. Beinakas pilsētiņa bija uzcelta pie kraujas, kas slējās no upes līdz pat vecās pils mū­riem.

Un tur pāri, - sacīja. Mareks, rādīdams pāri upei, - jūs re­dzat pretinieku pilsētiņu: Kastelno. Angļu cietoksni.

Augstā, patālā pakalnā Krāmere ieraudzīja otru pili, būvētu viscaur no dzelteniem akmeņiem. Šī pils bija maza, bet skaisti atjaunota, tās trīs apaļie torņi graciozi slējās gaisā, tos savie­noja augsts mūris. Arī šīs pils pakājē bija uzbūvēta neparasta tūristu pilsētiņa.

Tomēr šis nav mūsu projekts… - viņa sacīja.

Nav gan, - atsaucās Mareks. - Es jums tikai rādu vispā­rējo apvidus ainu. Šādi pretinieku piļu pāri atrodas visā Dor­doņas garumā. Mūsu projektā arī ietilpst divas pretimstāvošas pilis, taču tas ir dažas jūdzes lejāk no šejienes. Mēs tūdaļ uz turieni lidosim.

• •

Helikopters sasvērās, pagriezdamies uz rietumiem, pāri pa­kalniem. Tūristu rajons palika aiz muguras; Krāmere apmieri­nāta vēroja, ka tālākās zemes zem viņas lielākoties klāj meži. Viņi palidoja garām Envo pilsētiņai pie upes un tad atkal pāri pakalniem. Aiz kārtējā izvirzījuma viņa pēkšņi ieraudzīja plašu zaļu izcirtumu. Klajuma vidū bija akmens ēku drupas, mūri da­žādos leņķos cits pret citu. Šeit acīmredzot kādreiz atradās pils mūru ieskauta pilsētiņa. No aizsargmūra gan tikai drupu līnija bija palikusi un no pils - tikpat kā nekas; viņa redzēja tikai di­vu apaļu torņu pamatnes un atsevišķus savienotājmūra frag­mentus starp tiem. Šur tur drupās bija uzslietas baltas teltis. Viņa redzēja strādājam vairākus dučus cilvēku.

Vēl pirms trim gadiem viss šeit piederēja vienam kazko- pim, - stāstīja Mareks. - Franči bija gandrīz aizmirsuši šis dru­pas, tās bija apaugušas ar mežu. Mēs mežu izcirtām un esam jau drusku atjaunojuši būves. Šeit jūs redzat kādreiz slaveno angļu cietoksni Kastelgāru.

Tā ir Kastelgāra? - Krāmere nopūtās. Tik maz palicis. Daži mūri rāda, kur bijusi pilsētiņa. Un no pašas pils tikpat kā nekā.

Es domāju, ka būs vairāk, - viņa sacīja.

Ar laiku, iespējams, būs. Kastelgāra tolaik skaitījās itin prāvs miests ar ļoti iespaidīgu pili, - teica Mareks. - Vēl vairā­ki gadi jāstrādā, kamēr atjaunosim.

Krāmere prātoja, kā to izskaidrot Donigeram. Dordoņas projekts nebija tik tālu pavirzījies, kā Donigers bija iedomājies. Būs ārkārtīgi grūti sākt vērienīgu rekonstrukciju, kamēr frag­menti vēl tik niecīgi. Un viņa bija pārliecināta, ka profesors Džonstons pretosies visiem ieteikumiem to sākt.

Mareks turpināja stāstījumu: - Tur tajās mājās mēs esam iekārtojuši savu štābu. - Viņš norādīja uz zemnieku saimnie­cību ar vairākām mūra ēkām netālu no drupām. Pie vienas no ēkām slējās zaļa telts. - Vēlaties apmest vēl vienu līkumiņu pār Kastelgāru?

Nē, - atteica Krāmere, pūlēdamās apslēpt vilšanos. - Lidosim tālāk.

Labi, nu tad laižam uz dzirnavām.

Helikopters pagriezās uz ziemeļiem un virzījās uz upes pu­si. Zeme sliecās lejup, tad izlīdzinājās Dordoņas krastos. Viņi lidoja pāri platajai tumšbrūnajai upei un nonāca virs biezu me­žu apaugušas saliņas pie tālākā - ziemeļu krasta. Starp saliņu un krastu bija tikai kādas piecpadsmit pēdas plata josla ar strau­jāku straumi. Un šeit viņa ieraudzīja vēl vienas būves drupas. Patiesībā tik ļoti sagruvušas, ka nevarēja pateikt, kas te agrāk bijis. - Un šeit? - viņa jautāja, lūkodamās lejup. - Kas ir tas?

Tās ir ūdensdzirnavas. Kādreiz šeit bija tilts pāri upei un zem tilta ūdens riteņi. Straumes spēks tika izmantots, maļot graudus un pumpējot lielās plēšas tērauda liešanai.

Te nekas nav atjaunots, - nopūzdamās teica Krāmere.

Nē, bet mēs to visu pētām, - sacīja Mareks. - Kriss Hjūss, viens no mūsu aspirantiem, to ir diezgan pamatīgi apguvis. Re, kur viņš lejā ir, kopā ar profesoru.

Krāmere ieraudzīja tumšmatainu neliela auguma jaunekli, kas stāvēja blakus garam, plecīgam vīram, kurā viņa pazina profesoru Džonstonu. Neviens no viņiem nepaskatījās augšup uz pāri dārdošo helikopteru; viņi bija koncentrējušies darbam.

Patlaban helikopters atstāja upi aiz muguras un virzījās uz līdzenu ieplaku austrumu pusē. Viņi lidoja pāri zemam taisn­stūrainu mūru kompleksam, kas slīpajā rīta gaismā iezīmējās kā tumšas līnijas. Krāmere saprata, ka mūri ir tikai dažas col­las augsti, taču kontūras bija skaidri izceltas un atgādināja mazu pilsētiņu.

Un tas? Vēl viena pilsētiņa?

Gandrīz. Tas ir Sentmēras klosteris, - atbildēja Mareks. - Viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem klosteriem Fran­cijā. Četrpadsmitajā gadsimtā nodedzināts līdz zemei.

Tur daudz rakts, - bilda Krāmere.

Jā, tas ir mūsu galvenais objekts.

Lidojot garām, viņa redzēja lielas kvadrātveida bedres, kas bija izraktas, lai aizsniegtu katakombas zem klostera. Krāme­re zināja, ka pētnieku vienība tām veltīja lielu uzmanību, jo ce­rēja atrast tur noglabātus klostera dokumentu krājumus; diez­gan daudzi jau bija atrasti.

Helikopters aizgriezās projām un pietuvojās kaļķakmens klintīm franču pusē, kā ari mazai pilsētiņai. Tas paaugstināja augstumu, lai neieskrietu klintīs.

Mēs esam nonākuši pie ceturtā un pēdējā objekta, - sacīja Mareks. - Pie cietokšņa virs Bezenakas pilsētiņas. Viduslaikos to sauca par Laroku. Lai gan tas atrodas upes franču pusē, pa­tiesībā to cēluši angļi, kas bija apņēmušies noturēt pastāvīgu at­balsta punktu franču teritorijā. Kā redzat, tas ir visai pamatīgs.

Tāds tas tiešām bija: varens militārs komplekss piecdesmit akru platībā ar diviem aizsargmūru apļiem, vienu iekšpus otra. Larokas cietoksnis bija labākā stāvoklī nekā citi projekta objek­ti, un tam bija vairāk saglabājušos mūru. Vieglāk varēja saprast, kas tas kādreiz bijis.

Taču tur jau bija pilns ar tūristiem.

Jūs tur ielaidāt tūristus? - viņa vīlusies jautāja.

Tas nebija gluži mūsu lēmums, - atteica Mareks. - Kā jūs zināt, tas ir jauns objekts, un Francijas valdība gribēja, lai tas ir pieejams publikai. Taču mēs to, protams, atkal slēgsim, kad sāksim rekonstrukciju.

Un kad tas notiks?

Nu… Sāksim, ātrākais, pēc diviem, vēlākais, pēc pieciem gadiem.

Krāmere neteica neko. Helikopters apmeta loku un pacē­lās augstāk.

Tā, - noteica Mareks, - nu jau esam galā. No šejienes var redzēt visu projektu: Larokas cietoksni, klosteri ieplakā, dzir­navas un otrā upes krastā Kastelgāras cietoksni. Vai jūs vēlē­tos vēlreiz uzmest tiem aci?

Nē, - sacīja Daiena Krāmere. - Varam lidot atpakaļ. Esmu redzējusi gana.

Edvards Džonstons, Jeilas universitātes vēstures profesors, samiedzis acis, paskatījās helikopterā, kas aizdārdēja virs gal­vas. Tas lidoja uz dienvidiem, uz Dommu, kur atradās nolaiša­nās laukums. Uzmetis acis rokas pulkstenim, Džonstons sacī­ja: - Turpināsim, Kris!

- Jā, - atsaucās Kriss Hjūss. Viņš atkal pievērsās datoram, kas bija uzsliets uz trijkāja viņiem priekšā, pievienoja globālās pozicionēšanas aparātu jeb GPS un ieslēdza. - Tikai minūtīte jāpagaida.

Kristofers Stjuarts Hjūss bija viens no Džonstona aspiran­tiem. Kopā ar Profesoru - viņu vienmēr dēvēja tikai šādi - šai objektā strādāja pieci aspiranti, kā arī divi duči bakalaura pro­grammas studentu, kas bija iejūsmojušies par viņu, klausoties kursu "Ievads Rietumu civilizācijā".

Iejūsmināties par Edvardu Džonstonu ir viegli, domāja Kriss. Kaut arī krietni pāri sešdesmit, Džonstons joprojām bi­ja plecīgs un vingrs; viņš kustējās veikli, izstarojot spēku un enerģiju. Iededzis, ar tumšām acīm un smīnīgu izturēšanās ma­nieri, viņš bieži vien vairāk atgādināja Mefistofeli, nevis vēstu­res profesoru.

Tomēr viņš ģērbās kā tipisks augstskolas profesors: pat šeit, arheoloģiskos izrakumos, viņam katru dienu bija mugurā po­gājams krekls ar kaklasaiti. Viņa vienīgā piekāpšanās lauka ap­stākļiem bija džinsi un pārgājiena kurpes.

Studenti tik ļoti mīlēja Džonstonu tāpēc, ka viņš dziļi iesais­tījās to dzīvē: reizi nedēļā viņš tos uzņēma savās mājās un pa­ēdināja; ja kādam bija mācību, naudas vai ģimenes grūtības, viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt - taktiski, neizrādoties.

Kriss uzmanīgi izsaiņoja metāla kasti, kas gulēja pie kājām, vispirms izņemot caurspīdīgu šķidrā kristāla ekrānu, kuru viņš uzstādīja vertikāli, ielāgojot stiprinājumos virs datora. Tad viņš restartēja datoru, lai tas atpazītu ekrānu.

- Vēl tikai dažas sekundes, - viņš teica. - GPS jau kalibrē.

Džonstons tikai pacietīgi pamāja un pasmaidīja.

Aspirants Kriss specializējās zinātrtes vēsturē - ārkārtīgi kontroversiālā nozarē -, taču viņš smalki izvairījās no strīdiem, pievērsdamies nevis mūsdienu, bet viduslaiku zinātnei un teh­noloģijām. Tādējādi viņš bija kļuvis par ekspertu metalurģijas paņēmienos, bruņu darināšanā, trīslauku zemkopības ciklā, miecēšanas ķīmijā un kādā ducī citu šā perioda zinību. Savu doktora disertāciju viņš bija nolēmis rakstīt par viduslaiku dzir­navu tehnoloģijām - fascinējošu, maz pētītu jomu.

Un šobrīd viņš, protams, īpaši interesējās par Sentmēras dzirnavām.

Džonstons mierīgi gaidīja.

Kad Kriss mācījās pirmajā kursā, autokatastrofā gāja bojā viņa vecāki. Kriss, vienīgais bērns ģimenē, bija neizturami sa­triekts; viņš pat grasījās izstāties no augstskolas. Džonstons ļā­va jaunajam studentam uz trim mēnešiem ievākties savā mājā un ari pēc tam daudzus gadus bija viņam tēva vietā, dodams padomus par visu, sākot 110 vecāku mantojuma līdz problēmām ar meitenēm. Un ar meitenēm problēmu bija daudz.

Pēc vecāku nāves Kriss pinās ar daudzām sievietēm. Rezul­tāts bija sarežģījumi ikdienas dzīvē - semināra laikā jāiztur iz­nīcinoši skatieni 110 piekrāptas mīļākās; pusnaktī jāatbild uz drudžainiem telefona zvaniem par izkritušām mēnešreizēm, tobrīd atrodoties gultā ar kādu citu; jāgudro, kā īpaši slepeni kādā viesnīcā satikties ar filozofijas profesori, kam tolaik rit der­dzīga šķiršanās prāva, - pie tā visa viņš paguva pierast. Neiz­bēgami pasliktinājās viņa sekmes, un tad Džonstons sauca viņu pie sevis un vairākus vakarus pavadīja, runājot par dzīvi.

Taču Kriss nebija noskaņots klausīties; drīz vien viņa vārds tika minēts šķiršanās prāvā. Tikai Profesora personiskās ie­jaukšanās dēļ viņu neizslēdza no Jeilas. Kriša atbilde uz šīm pēkšņajām briesmām bija fanātiska nodošanās studijām; viņa atzīmes strauji uzlabojās; galu galā viņš absolvēja kā piektais labākais savā kursā. Taču šā procesa gaitā viņš kļuva konser­vatīvs. Tagad, divdesmit četru gadu vecumā, viņam bija noslie­ce uz satraukšanos un kuņģa kaitēm. Pārgalvīgs viņš bija tikai ar sievietēm.

•

Beidzot, - noteica Kriss. - Nu jau rādās.

Šķidro kristālu ekrānā iezīmējās spilgti zaļa kontūra. Caur­spīdīgajā displejā bija redzamas dzirnavu drupas, apvilktas ar zaļo kontūru. Tā bija jaunākā arheoloģisko būvju modelēšanas metode. Agrāk vajadzēja paļauties uz parastiem arhitektonis­kiem modelīšiem, ko darināja no balta putkartona, grieza un lika kopā ar rokām. Taču šī metode bija lēna, un kaut ko mo­dificēt jau izdarītajā - grūti.

Mūsdienās visus modeļus taisīja ar datoru. Tos varēja ātri salikt un bija viegli labot. Turklāt bija radusies iespēja strādāt ar modeļiem izrakumu vietā. Datorā ievadīja topogrāfiski pre­cīzus drupu atrašanās datus, lietojot fiksētu GPS stāvokli, un to attēls precīzā perspektīvā parādījās ekrānā.

Viņi vēroja, kā zaļā kontūra piepildās, rādot celtnes formu. Bija redzams pamatīgs, no akmens būvēts, pārjumts tilts ar trun ūdensratiem zem tā. - Kris, - ieteicās Džonstons, - es skatos, tu esi to iztaisījis nocietinātu. - Viņš izklausījās apmierināts.

Es zinu, ka tas ir riskanti… - teica Kriss.

Nē, nē! - attrauca Profesors. - Es domāju, šeit tam ir zi­nāms pamats.

Literatūrā bija atrodamas atsauces uz nocietinātām dzirna­vām un, protams, arī ziņas par neskaitāmām kaujām par dzir­navām un tiesībām uz tām. Taču reāli bija zināmas tikai dažas nocietinātas dzirnavas: vienas bija Bueržā un vēl vienas, tikai nesen atklātas, - kaimiņu ielejā, netālu no Montobanas. Lielā­kā daļa viduslaiku vēsturnieku uzskatīja, ka šādas nocietinātas dzirnavu būves ir retums.

Balsti pie ūdens līmeņa ir ļoti lieli, - sacīja Kriss. - Kā ar visu šai apkaimē, kad dzirnavas bija pamestas, vietējie ļaudis tās izmantoja par akmeņlauztuvēm. Viņi pievāca akmeņus sa­vu māju celšanai, taču laukakmeņi balstu pamatos tika atstāti vienkārši tāpēc, ka bija pārāk lieli, nepārvietojami. Manuprāt, tas nozīmē, ka tilts bijis ļoti masīvs. Iespējams, ka nocietināts.

Tev droši vien taisnība, - sacīja Džonstons. - Un es do­māju ari, ka…

Iečerkstējās Krišam pie jostas piespraustā rācija. - Kriš? Vai Profesors ir pie tevis? Uz objektu brauc ministrs.

Džonstons paskatījās pāri klostera izrakumiem uz zemesce­ļu, kas stiepās gar upes krastu. Uz viņu pusi, saceldams lielus putekļu mākoņus, drāzās zaļš džips ar baltiem burtiem uz sā­niem. - Jā, nudien, - viņš sacīja. - Tas būs Fransuā. Kā vien­mēr steidzīgs.

• •

Eduār! Eduār! - Fransuā Belēns sagrāba Profesoru aiz pie ciem un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Belēns bija drukns, plik­paurains, enerģisks vīrs. Viņš runāja straujā franču valodā.

Mans mīļais draugs! Cik reti mums iznāk tikties! Kā tev klājas?

Paldies, labi, Fransuā! - sacīja Džonstons, pakāpdamies soli atpakaļ, atbraucēja sajūsmības viļņa nests. Ikreiz, kad Be­lēns bija pārmēru draudzīgs, tas nozīmēja, ka gaidāmas kādas problēmas. - Un tev, Fransuā? Kā jūties?

Tāpat vien, tāpat vien. Maniem gadiem gana labi. - Viņš pameta skatienu visapkārt, tad uzlika roku Džonstonam uz ple­ca un klusinātā tonī sacīja: - Eduār, man jālūdz tev pakalpo­jums. Man ir nelielas grūtības.

-Jā?

Tu zini to žurnālisti no L'Express…

0 nē! - sacīja Džonstons. - Tikai ne to!

Bet, Eduār…

Es jau ar viņu runāju pa telefonu. Viņa ir no tiem sazvē­restību cienītājiem. Kapitālisms ir slikts, visas korporācijas ir ļaunas…

Jā, jā, Eduār! Tas viss ir taisnība! - Viņš paliecās tuvāk.

Bet viņa guļ ar kultūras ministru.

Tas neko īpaši nemaina, - sacīja Džonstons.

Eduār, lūdzu! Ļaudis sāk viņā ieklausīties. Viņa var radīt nepatikšanas. Man. Tev. Šim projektam.

Džonstons nopūtās.

Tu taču zini, daudzi šeit domā, ka amerikāņi iznīcina visu kultūru, tāpēc ka pašiem tādas nav. Uztraucas par filmām un mūziku. Un ir apspriesti arī ierosinājumi aizliegt amerikāņiem strādāt franču kultūras objektos. Hmm…

Tie ir veci jaunumi, - sacīja Džonstons.

Un arī tavi sponsori, ITC, lūdza, lai tu ar viņu runā.

Tiešām?

Jā. Kāda mis Krāmere lūdza, lai tu ar viņu runā.

Džonstons atkal nopūtās.

Tas aizņems tikai dažas minūtes tava laika, es apsolu, - sacīja Belēns, pamādams uz džipa pusi. - Viņa ir mašīnā.

-Tu pats personiski viņu atvedi? - brīnījās Džonstons.

Eduār, es tev visu laiku klāstu, ka šī sieviete jāuztver no­pietni! - atbildēja Belēns. - Viņu sauc Luīze Delvēra.

Atbraucēja izkāpa no mašīnas. Kriss redzēja, ka viņa ir ap­mēram četrdesmit piecus gadus veca, slaida un tumšmataina, izteiktiem sejas vaibstiem. Viņa bija eleganta, piederīga tam no­briedušu Eiropas sieviešu tipam, kas neuzbāzīgi pauž izsmal­cinātu seksualitāti. Viņa bija saģērbusies kā uz ekspedīciju, ha­ki kreklā un biksēs, kaklā karājās fotoaparāta, videokameras un magnetofona siksnas. Rokā viņa nesa bloknotu un soļoja šurp - pats lietišķības iemiesojums.

Taču, jo tuvāk viņa tika, jo soļi palēninājās.

Delvēra izstiepa roku. - Profesor Džonston, - viņa sacīja an­gliski, bez akcenta, smaids bija patiess un silts, - es esmu ār­kārtīgi pateicīga, ka jūs atvēlējāt laiku, lai tiktos ar mani.

Nav par ko, nav par ko! - attrauca Džonstons, saņemdams viņas roku. - Jūs esat braukusi tālu ceļu, mis Delvēra. Es prie­cāšos jums palīdzēt, kā vien spēšu.

Džonstons vēl joprojām turēja viņas roku. Delvēra vēl aiz­vien smaidīja. Tas turpinājās labu brīdi, kamēr viņa sacīja, ka Profesors ir pārāk laipns, un viņš iebilda, ka tieši otrādi - tas ir tikai nožēlojams mazumiņš.

Viņi gāja cauri klostera izrakumiem ciešā bariņā: Profesors un mis Delvēra priekšā, Belēns un Kriss aiz muguras, ne pā­rāk tuvu, tomēr mēģinādami dzirdēt sarunu. Belēna sejā bija kluss, apmierināts smaids; Krišam ienāca prātā, ka ir dažādi veidi, kā tikt galā ar neērtiem kultūras ministriem.

Kas attiecas uz Profesoru, viņa sieva bija mirusi pirms dau­dziem gadiem, un, par spiti baumām, Kriss nekad nebija viņu redzējis kopā ne ar vienu citu sievieti. Bija interesanti viņu ta­gad vērot. Džonstons nemainīja savu runas manieri; viņš vien­kārši pievērsa reportierei nedalītu uzmanību. Viņš radīja iespai­du, ka tobrīd nekas visā pasaulē nav svarīgāks par šo sarunu. Un Krišam bija sajūta, ka Delvēras jautājumi kļūst daudz ma­zāk uzbrūkoši, nekā viņa bija ieplānojusi.

Kā jūs zināt, Profesor, - viņa sacīja, - mana avīze jau kādu laiku strādā pie raksta par amerikāņu kompāniju ITC.

Jā, es to zinu.

Vai taisnība, ka ITC sponsorē šos izrakumus?

Jā, tieši tā.

Mums ir ziņas, ka viņi ziedojot miljonu dolāru gadā.

Tā ir tiesa.

Vienu brītiņu viņi gāja klusēdami. Likās, ka žurnāliste uz­manīgi mēģina formulēt nākamo jautājumu.

Avīzē daži kolēģi domā, - viņa sacīja, - ka tā ir neparasti liela summa viduslaiku arheoloģiskai izpētei.

Nu, kolēģiem avīzē varētu pateilct, - atbildēja Džonstons, - ka nekā neparasta nav. Faktiski tādas ir caurmēra izmaksas tik lielā objektā kā šis. ITC dod divsimt piecdesmit tūkstošus tieša­jām izmaksām, simt divdesmit piecus netiešajām, proti, universi­tātei, vēl astoņdesmit stipendijām, ceļa un uzturēšanās izdevu­miem un piecdesmit laboratorijas un arhivēšanas izmaksām.

Taču tas nebūt nav viss, - viņa teica, spēlēdamās ar matu šķipsnu un strauji mirkšķinādama acis. Koķetē, cik spēka, no­domāja Kriss. Viņš nekad nebija redzējis sievieti tā darām. Lai­kam jābūt francūzietei, lai tā uzvestos.

Profesors, kā likās, to neievēroja. - Protams, protams! Nav viss, - viņš piekrita, - bet to nesaņemam mēs. Pārējais ir paša objekta rekonstrukcijas izmaksas. Tās tiek atsevišķi uzskaitī­tas, jo, kā jūs zināt, rekonstrukcija tiek finansēta kopā ar Fran­cijas valdību.

Protams, - viņa sacīja. - Tātad tas pusmiljons, ko iztērē jūsu paša pētnieku grupa, jūsuprāt, ir gluži parasta lieta?

Nu, mēs varam lūgt Fransuā precizēt, - atbildēja Džon­stons, - bet, cik man zināms, šai Francijas daļā darbi noris div­desmit septiņos dažādos arheoloģiskos objektos. Sākot ar pa- leolītiskajiem izrakumiem, ko Cīrihes universitāte veic kopā ar Kārnegija-Melona universitāti, un beidzot ar romiešu castrum jeb fortu, ko Bordo universitāte pētī kopā ar oksfordiešiem. Šādu projektu vidusmēra izmaksas ir pusmiljons dolāru gadā.

Es to nezināju. - Viņa skatījās Profesoram acīs ar neslēp­tu apbrīnu. Pārāk klaji, nodomāja Kriss. Taču tad viņam ienā­ca prātā, ka varbūt tas, kas notiek, vērtējams gluži citādi. Var­būt tas bija tikai žurnālistes paņēmiens, kā izvilināt informāciju.

Džonstons atskatījās uz Belēnu, kas gāja aiz viņa. - Nu, Fransuā? Ko tu saki?

Es ticu, ka tu zini, ko dari, proti, saki, - atbildēja Belēns. - Finansējums svārstās no četriem līdz sešiem simtiem tūksto­šu ASV dolāru. Skandināvu, vācu un amerikāņu pētniekiem ir jāmaksā vairāk. Arī paleolīta izpēte ir dārgāka par vidējo, taču kopumā, jā, pusmiljons varētu būt vidējais daudzums.

Mis Delvēra nenovērsa uzmanību no Džonstona. - Un, lai saņemtu šo finansējumu, profesor Džonston, cik daudz jums jākontaktējas ar ITC?

Tikpat kā nemaz.

Tikpat kā nemaz? Tiešām?

Firmas prezidents Roberts Donigers šeit bija pirms di­viem gadiem. Vēsture ir viņa vaļasprieks, un viņu ļoti aizrāva šeit notiekošais, gluži kā puiku. Apmēram reizi mēnesī ITC at­sūta kādu no viceprezidentiem. Viens ari šobrīd ir šeit. Taču kopumā viņi liek mūs mierā.

Un ko jūs zināt par pašu ITCl

Džonstons paraustīja plecus. - Viņi nodarbojas ar kvantu fizikas pētījumiem. Viņi ražo detaļas, kuras izmanto MRI un citos medicīniskos aparātos, un tamlīdzīgi. Un viņi attīsta vai­rākas jaunas, uz kvantiem balstītas datēšanas metodes, lai pre­cīzi noteiktu jebkura priekšmeta tapšanas laiku. Šai jomā mēs sadarbojamies.

Skaidrs. Un vai šīs metodes ir efektīvas?

Šeit, mūsu vietējā lauku "birojā", mums ir aparātu paraug- modeļi. Līdz šim tie ir izrādījušies pārāk smalki konkrētam darbam. Mūždien samaitājas.

Tātad tāpēc ITC jūs finansē? Lai pārbaudītu savu apara­tūru?

Nē, - atteica Džonstons, - tieši otrādi. Datēšanas tehniku ITC projektē tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc finansē mūs: Bobs Donigers ir vēstures entuziasts. Mēs esam viņa hobijs.

Dārgs hobijs.

Tikai ne viņam, - sacīja Džonstons. - Viņš ir miljardieris. Viņš nopirka Gūtenberga Bībeli par divdesmit trim miljoniem. Ruānas gobelēnu izsolē par septiņpadsmit miljoniem. Mūsu projekts ir tikai sīknauda.

Varbūt. Taču misters Donigers ir arī lielisks biznesmenis… -Jā.

Vai jus tiešām domājat, ka viņš jus atbalsta tikai personis­kas intereses dēļ? - Viņas tonis bija viegls, gandrīz ķircinošs.

Džonstons ieskatījās viņai tieši acīs. - Nekad nevar zināt, mis Delvēra, kādi ir otra cilvēka rīcības iemesli.

Viņam ari radušās aizdomas, nosprieda Kriss.

Likās, ka to sajutusi ari Delvēra, jo viņa uzreiz pārslēdzās uz lietišķāku toni. - Jā, protams. Es to jautāju konkrēta iemes­la pēc. Vai tiesa, ka jums nepieder jūsu pētījumu rezultāti? Viss, ko jūs atrodat un atklājat, nonāk ITC īpašumā.

Jā, tieši tā.

Jūs tas neuztrauc?

Ja es strādātu Microsoft korporācijā, manu pētījumu rezul­tāti piederētu Billam Geitsam. Viņam piederētu viss, ko es at­rastu un atklātu.

Jā, bet tas taču ir pavisam citādi.

Kāpēc? ITC ir tehnoloģiju firma, un Donigers savu fondu ir nodibinājis tieši tā, kā tehnoloģiskas firmas to dara. Mani šā­da vienošanās it nemaz neuztrauc. Mums ir tiesības publicēt savus pētījumus - viņi pat maksā par publikācijām.

Pēc tam, kad viņi tās akceptējuši.

Jā. Viņi ir pirmie, kas saņem mūsu ziņojumus. Taču viņi nekad neko nav komentējuši.

Tātad jūs aiz visa tā nesaskatāt nekādus plašākus ITC plā­nus?

Un jūs saskatāt? - atjautāja Džonstons.

Es nezinu, - viņa atteica. - Tāpēc es jums prasu. Jo ITC kā firmas rīcībā tiešām ir daži ļoti dīvaini aspekti.

Kādi aspekti?

Piemēram, tas, - viņa sacīja, - ka ITC ir viens no pasau­les lielākajiem ksenona patērētājiem.

Ksenona? Tās gāzes?

Jā. To lieto lāzeros un elektronu lampās.

Džonstons paraustīja plecus. - Manis pēc viņi var lietot kse­nonu, cik vien viņiem tīk. Vai tad tā ir mana darīšana?

Un kā ar viņu interesi par eksotiskiem metāliem? ITC ne­sen nopirka kādu Nigērijas firmu, lai nodrošinātos ar niobija piegādēm.

Niobija? - Džonstons pašūpoja galvu. - Kas ir niobijs?

Tas ir metāls, līdzīgs titānam.

Kā to lieto?

Supervadītājos magnētos un kodolreaktoros.

Un jūs gribat zināt, kā ITC to izmanto? - Džonstons atkal pašūpoja galvu. - Jums būtu jājautā viņiem, mis Delvēra.

Es jau jautāju. Viņi teica, ka tas esot domāts "padziļinā­tiem magnētisma pētījumiem".

Nu re! Vai ir kāds iemesls viņiem neticēt?

>

Nē, - viņa atteica. - Taču, kā jūs pats teicāt, ITC ir pēt­niecības firma. Viņu galvenajā mītnē Blekrokā, Ņūmeksikā, strādā divi simti fiziķu. Skaidri un neapšaubāmi tā ir augsto teh­noloģiju firma.

-Jā…

Tapec es brīnos, kapec šadai augsto tehnoloģiju firmai vajag tik daudz zemes.

Zemes?

ITC ir iepirkusi lielus zemes gabalus nomaļos apvidos visā pasaulē: Sumatras kalnos, ziemeļu Kambodžā, dienvidaustru­mu Pakistānā, Gvatemalas vidienes džungļos, Peru augstienēs.

Džonstons sarauca pieri. - Jūs esat pārliecināta?

Jā. Viņi ir izdarījuši pirkumus arī Eiropā. Piecsimt hekt­āru uz rietumiem no Romas. Vācijā pie Heidelbergas septiņ­simt hektāru. Francijā tūkstoš hektārus kaļķakmens pakalnos pie Lo upes. Un pēdīgi tieši šeit

Šeit?

Jā. Izmantojot britu un zviedru holdingkompānijas, viņi ir klusi pievākuši piecsimt hektāru visapkārt jūsu objektam. Tie lielākoties ir meži un lauki, vismaz pašlaik.

Izmantojot holdingkompānijas?

Tāpēc tam ir tik grūti izsekot. Lai ko ITC darītu, tas ne­pārprotami prasa slepenību. Bet kāpēc šī firma finansē jūsu pē­tījumus un arī pērk zemi ap objektu?

Man nav ne jausmas, - sacīja Džonstons. - Sevišķi tāpēc, ka pats objekts ITC nepieder. Jūs droši vien atceraties, ka vi­su šo apvidu - Kastelgāru, Sentmēru un Iaroku - viņi pagājš- gad nodeva franču valdībai.

Protams. lai tiktu vaļā no nodokļiem.

Šā vai tā, objekts nepieder ITC. Kāpēc lai viņi pirktu zemi tam apkārt?

Es ļoti labprāt jums parādītu savus savāktos materiālus.

Varbūt tā tiešām būtu labāk, - sacīja Džonstons.

Tie ir tepat mašīnā.

Viņi devās uz džipu. Noskatoties viņos, Belēns noklakšķi- nāja mēli. - Ai-ai-ai, mūsdienās tik grūti uzticēties.

Kriss jau grasījās kaut ko atbildēt savā lauzītajā franču valo­dā, taču noklikšķēja viņa rācija. - Kriš? - Tas bija Deivids Sterns, projektu tehnologs. - Kris, vai Profesors ir pie tevis? Pajautā viņam, vai viņš kaut ko zina par tādu Džeimsu Voneku.

Kriss nospieda pogu uz rācijas. - Profesors šobrīd ir aiz­ņemts. Kas tur ir par lietu?

Tas ir kaut kāds tips no Galepas. Viņš jau divreiz zvanīja. Grib atsūtīt mums mūsu klostera attēlu, ko, viņš saka, esot at­radis tuksnesī.

Ko? Tuksnesī?

Varbūt viņš ir drusku nojūdzies. Viņš apgalvo, ka esot po­licists, un visu laiku murkšķ par kaut kādu mirušu ITC darbi­nieku.

Lai atsūta to bildi uz mūsu e-pasta adresi, - sacīja Kriss. - Tad tu varēsi apskatīties.

Viņš izslēdza rāciju. Belēns pameta skatienu rokas pulkste­nī, atkal noklakšķināja mēli, tad pavērās uz mašīnu, pie kuras stāvēja Džonstons un Delvēra un, galvām gandrīz saskaroties, caurskatīja dokumentus. - Man ir arī citas tikšanās, - viņš sē­rīgi noteica. - Kas zina, cik ilgi tas vēl vilksies?

Es domāju, ne pārāk ilgi, - sacīja Kriss.

•

•

Pēc divdesmit minūtēm Belēns brauca prom ar mis Delvēru blakussēdeklī, kamēr Kriss ar Profesoru palika stāvam un mā­jam atvadas. - Es domāju, ka tas noritēja diezgan sekmīgi, - noteica Džonstons.

Ko viņa tev parādīja?

Dažus datus par zemes pirkumiem šajā apkaimē. Taču nekā pārliecinoša tur nebija. Četrus zemes gabalus nopirkusi kāda mazpazīstama vācu investīciju pārvaldes grupa. Divus nopircis kāds britu advokāts, kurš apgalvo, ka pēc aiziešanas pensijā šeit dzīvošot; vēl vienu kāds holandiešu baņķieris savai pieaugušajai meitai un tā tālāk.

Briti un holandieši jau gadiem pērk zemi Perigoras nova­dā, - sacīja Kriss. - Tas nav nekas jauns.

Tieši tā, bet viņa ir iedomājusies, ka visi šie pirkumi ir sais­tīti ar ITC. Tam gan trūkst pierādījumu. Būtu stipri jānotic.

Auto bija prom. Viņi pagriezās un gāja uz upi. Saule jau bija augstāk debesīs, un kļuva siltāks.

Simpātiska sieviete, - Kriss uzmanīgi ieminējās.

Es domāju, ka viņa pārāk cītīgi strādā, - sacīja Džonstons.

Viņi iekāpa laivā, kas bija piesieta pie krasta, un Kriss airē­ja uz Kastelgāru.

•

Viņi atstāja laivu un sāka kāpt Kastelgāras pakalnā. Viņi re­dzēja pirmās pils esamības pazīmes. Šajā pusē no mūriem bija palikuši tikai ar zāli apauguši uzbērumi ar atsegtiem, apdru- pušiem akmeņiem galā, kas atgādināja garas rētas. Pēc sešiem gadsimtiem tie izskatījās gandrīz vai pēc dabiskiem veidoju­miem. Taču patiesībā tās bija mūra atliekas.

Zini, - sacīja Profesors, - īstenībā viņai vienkārši nepatīk korporatīvais finansējums. Taču arheoloģiskie pētījumi vien­mēr bijuši atkarīgi no labvēļiem. Pirms simt gadiem šie labvē­ļi bija privātpersonas: Kārnegijs, Pībodijs, Stenfords. Mūsdie­nās bagātība ir kolektīva, tāpēc Nippon TV finansē Siksta kapelu, British Telecom finansē Jorku, Philips Electronics finan­sē Tulūzas castrum un ITC finansē mūs.

Tādi ir tie sātani, - noteica Kriss. Uzkāpuši pakalnā, viņi ieraudzīja Daienas Krāmeres tumšo siluetu un tam blakus An- drē Mareku.

Profesors nopūtās. - Šī diena ir galīgi izķēzīta. Cik ilgi viņa te grasās uzkavēties?

Viņas lidmašīna ir Beržerakā. Aizlidot paredzēts šopēc- pusdien trijos.

•

Atvainojiet par to sievieti! - sacīja Daiena Krāmere, kad Džonstons piegāja viņai klāt. - Viņa visiem krīt uz nerviem, bet mums nekādi neizdevās tikt no viņas vaļā.

Belēns teica, ka jūs esot gribējusi, lai es ar viņu runāju.

Mēs gribam, lai visi ar viņu runā, - sacīja Krāmere. - Mēs da­rām visu iespējamo, lai parādītu viņai, ka nekādu noslēpumu nav.

Likās, ka visvairāk viņa uztraucās par to, - sacīja Džon­stons, - ka ITC šai apvidū iepērkot zemi.

Ieperkot zemi? ITC? - Krāmere smejas. - Šito es vēl nebi­ju dzirdējusi. Vai viņa jautāja ari par niobiju un kodolreaktoriem?

Kā nu ne, jautāja. Viņa teica, ka jūs esot nopirkuši kādu firmu Nigērijā, lai nodrošinātos ar krājumiem.

Nigērijā… - atkārtoja Krāmere, šūpodama galvu. - Alt kungs… Mūsu niobijs nāk no Kanādas. Starp citu, tas nav ne­maz tik rets metāls. Dabūjams par septiņdesmit pieciem dolā­riem mārciņā. - Viņa pakratīja galvu. - Mēs piedāvājām viņu izvadāt pa mūsu laboratorijām, piedāvājām interviju ar mūsu prezidentu un lai atved fotogrāfu un pati savus ekspertus, un ko vien vēlas. Bet nē. Tā ir modernā žurnālistika: neļauj fak­tiem maisīties pa kājām.

Krāmere pagriezās un pamāja uz Kastelgāras drupām vis­apkārt. - Lai kā būtu ar to žurnālisti, - viņa sacīja, - doktors Mareks man ir visu lieliski izrādījis, gan no helikoptera, gan kājām ejot. Skaidri redzams, ka jūsu darbs ir vienkārši fantas­tisks. Virzība laba, darbam ir ārkārtīgi augsta akadēmiskā kva­litāte, visa reģistrācija pirmklasīga, darbinieki apmierināti, ob­jekts prasmīgi pārvaldīts. Viss ir lieliski, un es priecājos no visas sirds. Taču doktors Mareks man teica, ka viņam tagad jāiet uz… Kas tas bija?

Uz paukošanas nodarbību, - sacīja Mareks.

Jā, uz paukošanas nodarbību. Es domāju, tas katrā ziņā jādara. Neizklausās pēc nodarbes, kurā var palaisties, tāpat kā klavierspēlē. Un mēs tikmēr pastaigāsim pa objektu, labi?

Protams, - sacīja Džonstons.

Iepīkstējās Kriša rācija. Kāda balss sacīja: - Kris? Tevi mek­lē Sofija.

Es viņai atzvanīšu.

Nē, nē, - sacīja Krāmere. - Ejiet vien! Mēs ar Profesoru parunāsim divatā.

Parasti, - ātri iejaucās Džonstons, - Kriss man ir līdzās, lai pierakstītu.

Es nedomāju, ka mums šodien vajadzēs ko pierakstīt.

Labi, manis pēc. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Tomēr at­stāj man savu rāciju - katram gadījumam!

Lūdzu! - atsaucās Kriss. Viņš noāķēja rāciju no jostas un pasniedza Džonstonam. Paņemdams to, Džonstons redzami nospieda balss aktivācijas slēdzi. Tad viņš piesprauda aparātu pie jostas.

Paldies! - viņš teica. - Tagad labāk ej un piezvani Sofijai. Viņai nepatik gaidīt.

Tieši tā! - attrauca Kriss.

Kad Džonstons ar Krāmeri devās staigāt pa drupām, viņš traucās pāri laukam uz mūra ēku, kurā bija iekārtots projekta birojs.

Tieši aiz Kastelgāras pilsētiņas drūpošajiem mūriem pētnie­ki bija nopirkuši pussagruvušu mūra šķūni, uzlikuši tam jau­nu jumtu un nostiprinājuši sienas. Šeit viņi glabāja visu savu elektroniku, laboratorijas iekārtas un arhivēšanas datorus. Ne­apstrādātie ziņojumi un atradumi bija izklāti uz zemes plašajā zaļajā teltī blakus šķūnim.

Kriss iegāja šķūnī, ko viņi bija sadalījuši divās telpās. Pa kreisi bija Elsijas Kastneres, vienības valodnieces un grafolo­ģijas ekspertes, nodalījums; tur viņa sēdēja, salīkusi pār per­gamenta dokumentiem. Kriss viņu ignorēja un devās taisni uz elektronikas telpu. Tur bija Deivids Sterns, kalsnais un briļļai­nais projekta tehnikas eksperts; viņš runāja pa tālruni.

Nu, - sacīja Sterns, - jums vajadzēs to dokumentu ieske- nēt ar diezgan augstu izšķirtspēju un tad atsūtīt mums. Vai jums tur ir skeneris?

Kriss steidzīgi pārskatīja uz galda izlikto aparatūru, meklē­dams lieku rāciju. Nevienas nebija, visas uzlādēšanas ligzdas bija tukšas.

Policijas departamentā nav skenera? - Sterns izklausījās pārsteigts. - Ā, jūs neesat tur. Nu, un vai jūs nevarat uz turieni aizbraukt un lietot policijas skeneri?

Kriss piebikstīja Sternam. - Rāciju, - viņš pačukstēja.

Sterns pamāja un noāķēja no jostas savējo. - Jā, labi, gan jau arī slimnīcas skenerim nav ne vainas. Varbūt tur kāds va­rēs jums palīdzēt. Mums vajadzētu tūkstoš divsimt astoņdes­mit un tūkstoš divdesmit četru pikseļu attēlu, saglabāt kā JPEG failu. Ja jūs to nosūtītu uz mūsu…

Kriss steidzās laukā, jau slēgdams kanālu pēc kanāla.

No šķūņa durvīm varēja pārlūkot visu objektu. Viņš redzē­ja Džonstonu ar Krāmeri ejam gar plato malu ar skatu uz klos­teri. Krāmere bija atvērusi bloknotu un kaut ko tajā rādīja.

Beidzot Kriss atrada viņus astotajā kanālā.

…amatīgu paātrinājumu pētījumu gaitā, - sacīja Krāmere.

Un Profesors teica: - Ko?

•

Profesors Džonstons pāri briļļu metāla rāmim uzlūkoja pre- timstāvošo sievieti. - Tas nav iespējams, - viņš teica.

Viņa dziļi ievilka elpu. - Varbūt es neesmu pietiekami labi izskaidrojusi. Jūs šeit jau veicat nelielu rekonstrukciju. Un Bobs gribētu, - viņa sacīja, - to paplašināt līdz pilnīgas rekon­strukcijas programmas apjomam.

Jā. Un tas nav iespējams.

Izstāstiet man - kāpēc?

Tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām! - aizkaitināts izsau­cās Džonstons. - Klausieties, visi atjaunošanas darbi, ko mēs līdz šim esam veikuši, bijuši drošības pasākumi. Mēs esam no­stiprinājuši sienas, lai tās neuzgāžas mūsu pētniekiem uz gal­vas. Taču mēs nebūt neesam gatavi sākt paša objekta celšanu par jaunu.

Bet vismaz daļu, - viņa sacīja. - Nu, piemēram, šeit, klos­terī. Jūs noteikti varētu atjaunot baznīcu un krusteju tai blakus, un refektoriju, un…

Ko? - pārtrauca Džonstons. - Refektoriju? - Refektorijs bija mūku ēdamzāle. Džonstons norādīja uz izrakumu lauku­mu, kur zemas sienas un grāvīši dažādos virzienos veidoja sarežģītu rakstu. - Kas teica, ka refektorijs bija blakus krust- ejai?

Nu, es…

Redziet nu! Tieši par to es runāju, - sacīja Džonstons.

- Mēs joprojām neesam skaidrībā par to, kur īsti bijis refekto­rijs. Un tikai nesen mēs sākām domāt, ka tas varētu būt bla­kus krustejai, bet mēs neesam pārliecināti.

Krāmere sāka zaudēt savaldību. - Profesor, akadēmiskie pē­tījumi var vilkties bezgalīgi, bet reālajā rezultātu pasaulē…

Es neesmu pret rezultātiem, - teica Džonstons, - taču šādu izrakumu vienīgā jēga ir nepieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanu. Pirms simt gadiem bija viens arhitekts, vārdā Violē le Duks. Viņš atjaunoja arhitektūras pieminekļus visā Francijā. Daži dar­bi bija labi, taču tajos gadījumos, kad nepietika informācijas, viņš izlīdzējās ar iztēli. Šīs celtnes bija viņa fantāzijas augļi.

Es saprotu, ka jūs gribat būt precīzs…

Ja es būtu zinājis, ka ITC grib Disnejlendu, es nemūžam nebūtu piekritis!

Mēs negribam Disnejlendu.

Mis Krāmere, ja atjaunošanu sāks tagad, tad tieši tāds būs rezultāts. Tā būs fantāzija. Viduslaiklenda.

Nē, - viņa sacīja. - Es jums varu pilnīgi noteikti aplieci­nāt. Mēs negribam fantāziju. Mēs gribam vēsturiski precīzu šā objekta atjaunošanu.

Bet tas pašlaik nav iespējams.

Mēs esam pārliecināti, ka ir.

-Kā?

Profesor, mēs jūs ļoti cienām, tomēr jūs esat pārmēru pie­sardzīgs. Jūs zināt vairāk, nekā jums pašam liekas. Piemēram, Kastelgāras pilsētiņu aiz pašas pils. To taču noteikti var atjau­not!

Nu… Kādu daļu varbūt tiešām var.

Un tas ir viss, ko mēs lūdzam. Tikai atjaunot kādu daļu!

•

Deivids Sterns iznāca no šķūņa un ieraudzīja Krišu, kas stā­vēja, piespiedis pie auss rāciju. - Noklausies, Kris?

Tsss! Tas ir svarīgi! - nošņācās Kriss.

Sterns paraustīja plecus. Viņš nekad nespēja pilnībā iesais­tīties aspirantu aizrautīgajā interesē. Tie bija vēsturnieki, bet

Sternam bija fiziķa izglītība un citāds skatījums uz pasauli. Viņu nekādi nespēja iejūsmināt vēl viens jauns viduslaiku pavards vai daži kauli no apbedījuma. Jebkurā gadījumā šo darbu - uzraudzīt elektroniskās iekārtas, veikl dažādas ķīmiskas analīzes, datēšanu ar oglekļa metodi un tamlīdzīgus sīkumus - viņš bija uzņēmies tikai, lai būtu tuvu savai draudzenei, kas mā­cījās vasaras skolā Tulūzā. Viņu bija ieintriģējusi arī kvantu da­tēšanas ideja, taču pagaidām šie aparāti īsti nedarbojās.

Rācijā Krāmere sacīja: - Un, ja jūs atjaunotu daļu pilsētiņas, tad varētu atjaunot ari daļu no ārējā pils mūra, kur tas ir bla­kus pilsētiņai. Lūk, tajā sektorā! - Viņa norādīja uz zemu, robai­nu mūri, kas stiepās pāri izrakumiem virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Profesors sacīja: - Nu, laikam jau varētu…

Un, - turpināja Krāmere, - mūri varētu pagarināt uz dien­vidiem, kur tas iesniedzas tajā mežā. Varētu mežu izcirst un atjaunot torni.

Sterns ar Krišu saskatījās.

Par ko viņa runā? - sacīja Sterns. - Kādu torni?

Neviens to mežu vēl nav pat uzmērījis, - sacīja Kriss. - Mēs grasījāmies to izcirst vasaras beigās un uzmērīt rudenī.

Rācijā viņi dzirdēja Profesora balsi: - Jūsu ierosinājums ir ļoti interesants, mis Krāmere. Man jāapspriež tas ar pārējiem, un pie pusdienu galda varēsim turpināt par to runāt.

Un tad Kriss redzēja Profesoru pagriežamies, paskatāmies

tieši uz vērotāju pusi un rādām ar pirkstu uz mežu.

•

Atstājuši aiz muguras klajumu ar drupām, viņi uzkāpa pa zaļo valni un iegāja mežā. Koki bija slaidi, taču tie auga cieši kopā, un zem lapotnēm bija tumšs un vēss. Kriss Hjūss gāja gar pils seno ārējo mūri, līdz tas pamazām saruka no jostas augstuma līdz zemiem akmens atsegumiem un beidzot pavi­sam iegrima zemē.

No šā brīža viņam nācās noliekties, ar rokām atstumt pa­pardes un citus sīkus augus, lai saskatītu sienas turpinājumu.

Mežs visapkārt kļuva arvien biezāks. Viņš juta dziļu mieru un atcerējās, ka, pirmoreiz ieraugot Kastelgāru, gandrīz visa šī apkaime bija viens vienīgs mežs. Daži palikušie mūri bija ap­auguši ar ķērpjiem un sūnām un šķita izcēlušies no zemes kā dabiski veidojumi. Gaisotne bija noslēpumaina. Kopš mežs tika lieliem gabaliem izcirsts un sākti izrakumi, šī gaisotne bija zudusi.

Sterns gāja viņam nopakaļ. Parasti viņš reti atstāja labora­toriju, un šī pārmaiņa, šķiet, viņam patika. - Kāpēc visi koki te ir tik mazi? - viņš jautāja.

Tāpēc, ka tas ir jauns mežs, - atbildēja Kriss. - Gandrīz visiem mežiem Perigorā ir mazāk par simt gadiem. Agrāk šī zeme tika apstrādāta, te bija vīna dārzi.

-Un?

Kriss paraustīja plecus. - Slimības un kaitēkļi. Ap gadsim­tu miju miltrasa un laputis visus vīnogulājus nobendēja. Un viss apauga ar mežu. - Un viņš piebilda: - Franču vīna rūpniecība gandrīz aizgāja bojā. Viņus izglāba importēti vīnogulāji, izturī­gi pret laputīm, no Kalifornijas. Šo faktu viņiem nepatīk atce­rēties.

Runādams viņš turpināja skatīties zemē, ieraudzīdams šur tur pa akmenim, knapi pietiekami, lai izsekotu senā mūra lī­nijai.

Bet pēkšņi tā bija pazudusi. Viņš to bija pazaudējis. Tagad nāksies atgriezties, risināt pavedienu no jauna.

Sasodīts…

Kas ir? - jautāja Sterns.

Es nevaru atrast mūri. Tas gāja šajā virzienā, - viņš norā­dīja ar delnu, - un tagad tā vairs nav.

Viņi stāvēja īpaši bieza pameža vidū, lielas papardes mijās ar ērkšķainiem krūmeļiem, kas skrāpēja viņa kailos stilbus. Sternam bija garās bikses, un viņš devās uz priekšu, sacīdams: - Es nezinu, Kris, kaut kur tepat taču jābūt…

Kriss zināja, ka jāatgriežas. Viņš bija nule pagriezies, lai do­tos pa savām pēdām atpakaļ, kad izdzirdēja Sterna kliedzienu.

Kriss atskatījās.

Sterna nebija. Viņš bija pazudis.

Kriss stāvēja mežā viens pats.

Deivid?

Vaids. - Eh… velns…

Kas noticis?

Es sasitu celi. Sāp kā…

Kriss viņu nekur neredzēja. - Kur tu esi?

Bedrē, - sacīja Sterns. - Es iekritu. Uzmanies, ja nāc uz šo pusi! Faktiski… - Steniens. Lāsti. - Neuztraucies, es varu piecelties. Viss kārtībā. Faktiski… Oho!

-Kas?

Pagaidi!

Kas tur ir?

Pagaidi brītiņu, labi?

Kriss redzēja brikšņus kustamies, papardes nošūpojamies, kad Sterns virzījās pa kreisi. Tad Sterns ierunājās. Viņa balss izklausījās savādi. - Ē… Kris?

-Nu?

Te ir mūra posms. Izliekts.

Ko tu saki?

Kris, es domāju, ka es te stāvu apaļa torņa apakšā, iekš­pusē.

Tie vairs nav joki, - sacīja Kriss. Un viņš nodomāja: kā Krāmere varēja zināt to?

Pārbaudiet datorā! - sacīja Profesors. - Paskatieties, vai kādā no helikoptera attēlu izvērsēm - infrasarkanajos vai radarattēlos - neparādās tornis. Varbūt ir jau reģistrēts, bet mēs vienkārši neesam tam pievērsuši uzmanību.

Visdrīzāk varētu būt vēlas pēcpusdienas infrasarkanajos attēlos, - sacīja Sterns. Viņš sēdēja krēslā ar ledus kompresi pie ceļa.

Kāpēc vēlas pēcpusdienas?

Tāpēc, ka kaļķakmens uztur siltumu. Tieši tāpēc alu cil­vēkiem te tik ļoti patika. Pat ziemā kurā katrā Perigoras kaļķ­akmens alā bija par desmit grādiem siltāk nekā ārā.

-Tātad pēcpusdienā…

Mūros paliks siltums, kaut ari mežs atdzisīs. Un tas parā­dīsies infrasarkanajā.

Pat pazemes mūros?

Sterns paraustīja plecus.

Kriss sēdēja pie datora un sāka spaidīt taustiņus. Atskanē­ja kluss pīkstiens. Attēls pēkšņi nomainījās.

Ups! E-pasts nāk.

Kriss uzklikšķināja pastkasti. Bija tikai viens jauns ziņojums, taču tas visai ilgi lejuplādējās. - Kas tas ir?

Droši vien tas Voneka, - sacīja Sterns. - Es teicu viņam, lai atsūta visai lielu bildi. Droši vien viņš nav to saspiedis.

Tad monitorā parādījās attēls: ģeometriski izkārtots punkti­ņu raksts. Viņi uzreiz to pazina. Tā neapšaubāmi bija Sentmē- ra. Viņu pašu objekts.

Detalizētāks attēls nekā viņu veidotais.

Džonstons, samiedzis acis, vērās attēlā. Viņš bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Dīvaini, - viņš beidzot sacīja, - ka Belēns un Krāmere te iegadījās vienā un tai pašā dienā.

Aspiranti saskatījās. - Kas tur dīvains? - jautāja Kriss.

Belēns nelūdza tikšanos ar viņu. Un viņš taču vienmēr grib satikt finansētājus.

Kriss paraustīja plecus. - Viņš izskatījās ļoti aizņemts.

Jā, tāds viņš tiešām izskatījās. - Profesors pievērsās Ster­ilam. - Šā vai tā, izdrukā šito! Paskatīsimies, ko teiks mūsu ar­hitekte.

Ketrina Eriksone - pelnu blonda, zilacaina, tumši iedegusi - karājās piecdesmit pēdu augstumā ar seju tikai dažas collas no Kastelgāras kapelas apdrupušajiem, gotiskajiem griestiem. Vi­ņa gulēja, atzvēlusies siksnās, un mierīgi pierakstīja bloknotā ziņas par konstrukciju virs sevis.

Aspirante Eriksone bija visnesenāk pievienojusies pētnieku vienībai, tikai pirms dažiem mēnešiem. Sākotnēji viņa bija ie­stājusies Jeilā studēt arhitektūru, taču atklāja, ka viņai nepatīk izvēlētā specialitāte, un pārgāja uz vēstures departamentu. Šeit viņu sameklēja Džonstons un pārliecināja piebiedroties savē­jiem; pārliecināja tādā pašā veidā kā pārējos: - Kāpēc gan jūs neliekat nost tās vecās grāmatas un neķeraties pie istas vēstu­res, pie praktiskas un aptaustāmas vēstures?

Tad nu tepat roku galā tā vēsture bija - tieši virs galvas. Kei- tai jau patika tā karāties: viņa bija uzaugusi Kolorādo un bija kaislīga alpīniste. Katru svētdienu viņa pavadīja, kāpaļādama pa klintīm Dordoņas krastos. Reti gadījās kāds cits kāpējs, un tas bija lieliski: mājās, lai tiktu labajās vietās, nācās stāvēt rindā.

Ar cērti viņa dažādās vietās atdalīja pa javas gabaliņam spek- troskopiskajām analīzēm. Katru paraudziņu viņa iemeta savā plastmasas trauciņā, līdzīgā tiem, kuros glabā fotofilmiņas. Trauciņi bija savērti viņai pār pleciem un krūtīm gluži kā pat- ronjostas.

Viņa atzīmēja datus uz trauciņiem. Atskanēja balss: - Vai tu nevarētu tikt lejā? Es gribu tev kaut ko parādīt.

Viņa paskatījās pār plecu un ieraudzīja lejā Džonstonu. - Protams, - viņa teica. Keita atraisīja mezglus un līgani nolai­dās zemē. Viņa attrauca no sejas dažas blondas šķipsnas. Kei­ta Eriksone nebija skaistule - to jau māte, agrākā Kolorādo uni­versitātes salidojuma karaliene, viņai bieži bija teikusi -, taču viņai piemita svaigs, tīrs amerikāniskums, kas vīriešiem likās pievilcīgs.

Tu jau nezin kur varētu uzrāpties, - sacīja Džonstons.

Viņa atāķēja siksnas. - Citādi jau šos datus nevar dabūt.

-Ja tu tā saki…

Nopietni, - viņa teica. - Ja jūs gribat zināt šīs kapelas ar­hitektonisko vēsturi, tad man ir jātiek tur augšā un jāņem ja­vas paraugi. Tāpēc ka griesti ir daudzas reizes pārbūvēti - vai nu tāpēc, ka slikti uzcelti, vai tāpēc, ka grauti karos ar katapul- tārn.

Skaidrs, ka karos, - teica Džonstons.

Nu, es neesmu tik pārliecināta, - sacīja Keita. - Galvenās pils struktūras - lielā zāle, iekšējie dzīvokļi - ir stabilas, taču vairākas sienas nav labi uzceltas. Dažos gadījumos liekas, ka iebūvētas papildu sienas, lai izveidotu slepenas ejas. Šai pilī tā­das ir vairākas. Viena pat iet uz virtuvi! Tas, kurš veicis šīs pār­būves, droši vien bijis visai iebaidīts. Un varbūt tās ir būvētas pārāk ātri. - Viņa noslaucīja rokas gar šortiem. - Tā. Ko jūs gribējāt man rādīt?

Džonstons pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija datorizdru- ka, punktiņu rindas, izkārtotas taisnās, ģeometriskās figūrās.

Kas tas ir? - viņa jautāja.

To es gribu zināt.

Izskatās pēc Sentmēras.

Tiešām?

Es teiktu, ka jā. Taču…

Viņa izgāja no kapelas un paskatījās uz klostera izraku­miem, apmēram jūdzi tālāk, ieplakā. Tie bija redzami kā uz del­nas, gandrīz tikpat skaidri kā zīmējums viņai rokā.

-Khm…

-Nu?

Šai zīmējumā ir redzamas būves, ko mēs vēl neesam at- seguši, - viņa teica. - Kapela kā apsīda pievienota baznīcai, ot­ra krusteja ziemeļaustrumu kvadrantā… un šis izskatās pēc

dārza iekšpus mūriem… Un vispār - kur jūs dabūjāt šo attēlu?

•

Restorāns Markeisakas ciematā atradās pašā plakankalnes malā ar skatu uz visu Dordoņas ieleju. Krāmere pacēla acis un pārsteigta ieraudzīja, ka Profesors ieradies kopā ar Mareku un Krišu. Viņa sarauca pieri. Viņa bija gaidījusi privātas pusdie­nas un sēdēja pie divvietīga galdiņa.

Viņi visi apsēdās turpat, Mareks paņēma divus krēslus no blakusgaldiņa. Profesors paliecās uz priekšu un saspringti uz­lūkoja Krāmeri.

Mis Krāmere, - viņš sacīja, - kā jūs zinājāt, kur ir refek­torijs?

Refektorijs? - Viņa paraustīja plecus. - Nu, es nezinu. Vai tad tas nebija nedēļas atskaitē? Nē? Tad varbūt doktors Ma­reks man to minēja. - Viņa skatījās trīs nopietnajās sejās.

Kungi, klosteri taču nav gluži mana specialitāte! Es to būšu kaut kur dzirdējusi.

Un par torni mežā?

Tam jābūt kādā no attēliem. Vai vecajās fotogrāfijās.

Mēs pārbaudījām. Nav.

Profesors pār galdu piestūma viņai attēlu. - Un kāpēc kā­dam ITC darbiniekam, ko sauc Džozefs Traubs, ir pieejams pil­nīgāks šā klostera attēls nekā mums?

Es nezinu… Kur jūs to dabūjāt?

No kāda policista Galepā, Ņūmeksikā, kurš man uzdeva līdzīgus jautājumus kā es jums.

Krāmere neatbildēja. Tikai skatījās vēsturniekā.

Mis Krāmere, - Profesors beidzot noteica. - Es domāju, jūs kaut ko no mums slēpjat. Es domāju, ka jūs esat mums aiz muguras veikuši paši savus pētījumus un neesat dalījušies re­zultātos ar mums. Un vēl es domāju, ka iemesls ir šāds: jūs ar Belēnu esat apspriedusi, kā izmantot šo vietu, ja izrādītos, ka es nesadarbojos. Un Francijas valdība ļoti labprāt dabūtu ame­rikāņus projām no sava kultūras mantojuma objekta.

Profesor, tā it nemaz nav taisnība. Es varu jums aplieci­nāt…

Nē, mis Krāmere, to jūs nevarat vis. - Viņš paskatījās ro­kas pulkstenī. - Cikos jūs izlidojat atpakaļ uz ITC?

Trijos.

Es varu lidot kaut tūlīt.

Viņš atstūmās ar krēslu no galda.

Bet es lidoju vispirms uz Ņujorku.

Es domāju, būs labāk, ja jūs mainīsiet savus plānus un li­dosiet uz Ņūmeksiku.

Jums vajadzētu satikties ar Bobu Donigeru, un es nezi­nu, kad viņš ir brīvs…

Mis Krāmere! - Profesors paliecās viņai pretī. - Nokārto­jiet to!

Kad Profesors devās ceļā, Mareks sacīja: - Es lūdzu Die­vu, lai Viņš vada tevi ceļā un droši pārved mājās! - To viņš vien­mēr teica projām braucošiem draugiem. Šo frāzi pirms sešsimt gadiem bieži lietoja grāfs Džefrijs de la Tūrs.

Dažiem likās, ka Mareka aizraušanās ar pagātni ir īsta ap­sēstība. Patiesībā tā saskanēja ar viņa dabu: jau kopš bērnības viņu ļoti interesēja viduslaiki, un tagad varēja uzskatīt, ka viņš tajos zināmā mērā dzīvo. Reiz pie restorāna galda kāds draugs jautājis, kāpēc viņš neaudzē bārdu, un Mareks atbildējis: - Tā­pēc, ka nav modē. - Kā tad nav modē? - protestējis pārsteig­tais draugs. - Paskaties visapkārt! - Un Mareks atbildējis: - Jā, bet es gribēju teikt, ka manā laikā nav modē. - Ar savu laiku viņš domāja trīspadsmito un četrpadsmito gadsimtu.

Daudzi viduslaiku pētnieki spēja lasīt senajās valodās, taču Mareks prata tajās runāt: vidusperioda angļu, senfranču, oksi- tāniešu un latīņu. Viņš bija arī šā perioda apģērbu un manieru eksperts. Būdams augumā padevies un atlēta dotībām apvel­tīts, viņš sāka apgūt tālaika militārās iemaņas. Galu galā, viņš skaidroja, tas bija nepārtraukta kara laiks. Viņš jau mācēja jāt ar lielajiem peršeroniem, kurus agrāk izmantoja kā kara zir­gus. Un viņš bija it labi iemanījies paukoties, stundām vingri­nādamies ar sporta paukošanas treniņu manekenu, tā saukto kvintēnu. Loka šaušanā Mareks bija kļuvis tik prasmīgs, ka jau sāka mācīt to citiem. Un tagad viņš mācījās cīnīties ar plato zo­benu.

Taču detalizētās zināšanas par pagātni viņu dīvaini atrāva no šodienas realitātes. Profesora pēkšņā aizbraukšana samul­sināja visus projekta dalībniekus; klīda dažnedažādas baumas, sevišķi starp jaunākajiem studentiem: ITC pārtraucot finansē­jumu. ITC grasoties pārvērst projektu par viduslaiku atrakciju parku. ITC tuksnesī kādu nogalinājusi un iekūlusies nepatik­šanās. Darbs apstājās; ļaudis slaistījās un pļāpāja.

Mareks beidzot nolēma sasaukt sapulci, lai apklusinātu bau­mas. Agri pēcpusdienā viņš sapulcināja visus lielajā, zaļajā tel­tī pie šķūņa. Mareks paskaidroja, ka Profesoram ar ITC radu­šās domstarpības un ka Profesors aizbraucis uz ITC mītni tās atrisināt. Mareks teica, ka tā esot vienkārša nesaprašanās un pēc dažām dienām viss būšot nokārtots. Viņš teica, ka grupa būs pastāvīgā kontaktā ar Profesoru, jo viņš solījis zvanīt ik pēc divpadsmit stundām; un ka drīz vien Profesors atgriezīsies un nekas nebūs mainījies.

Tas neko nelīdzēja. Dzijā nemiera sajūta palika. Vairāki no jaunajiem ieteicās, ka pēcpusdienā ir pārāk karsts, lai strādā­tu; laiks vairāk piemērots, lai ar laivām pabraukātu pa upi; Ma­reks, beidzot sajutis vispārējo noskaņu, teica, ka viņi var iet.

Arī aspiranti cits pēc cita nolēma paņemt brīvu pēcpusdie­nu. Keita parādījās ar vairākām mārciņām metāla ap vidukli un paziņoja, ka dodas kāpt klintī aiz Gažakas. Viņa jautāja Krišam, vai tas negrib nākt līdzi (turēt viņas virves - viņa zināja, ka pats kāpt nemūžam neuzdrošināsies), taču Kriss atteica, ka dosies uz staļļiem, kopā ar Mareku. Sterns pavēstīja, ka brauks vaka­riņot uz Tulūzu. Riks Čangs devās uz Lezeizī apciemot kādu kolēģi paleolīta izrakumos. Šķūnī palika tikai grafoloģe Elsija Kastnere un pacietīgi studēja senos dokumentus. Mareks ai­cināja viņu līdzi, bet Elsija sacīja: - Nemuļķojies, Andrē! - Un turpināja strādāt.

•

Jāšanas sporta centrs pie Suilakas bija četras jūdzes atsta­tu, un tieši tur Mareks divas reizes nedēļā trenējās. Kāda maz izmantota laukuma tālajā stūrī viņš bija uzstādījis dīvainu T vei­da siju konstrukciju uz grozāma statņa. Viens T sijas gals bija apsists ar mīkstu materiālu; otrā galā karājās ādas vīstoklis, kas atgādināja boksa bumbieri.

Tas bija kvintēns - tik sena ierīce, ka pirms tūkstoš gadiem mūki to zīmēja uz savu krāšņi ilustrēto manuskriptu malām. Patiesībā tieši pēc šādiem zīmējumiem savu versiju bija veido­jis Mareks.

Uztaisīt kvintēnu bija diezgan vienkārši; daudz grūtāk bija sadabūt kārtīgu pīķi. Ar šāda veida ķibelēm Marekam, kā jau eksperimentālās vēstures entuziastam, nācās saskarties jo bie­ži. Gadījās, ka mūsdienu pasaulē nebija iespējams iztaisīt pat visparastākos un vienkāršākos pagātnes priekšmetus. Pat tad, kad nauda nebija šķērslis, pateicoties ITC pētniecības fondam.

Viduslaikos bruņinieku turnīru pīķus darināja ar vienpa­dsmit pēdas garām koka virpām, jo tieši tāds bija turnīra pīķa standartgarums. Taču tik lielas koka virpas tikpat kā nekur vairs nebija atrodamas. Pēc ilgiem meklējumiem Mareks atra­da īpašu kokapstrādes darbnīcu Ziemeļitālijā pie Austrijas ro­bežas. Meistari spēja iztaisīt Mareka norādīto izmēru priedes koka pīķus, taču bija satriekti dzirdot, ka viņš grib pasūtīt ve­selus divdesmit. - Pīķi lūst, - viņš meistariem skaidroja. - Man vajag daudz. - Lai neciestu no šķēpelēm, viņš amerikāņu fut­bola ķiveres sejsargam pielāgoja papildus sietu. Jādams ar šo ķiveri galvā, viņš piesaistīja apkārtējo uzmanību, jo izskatījās pēc nojukuša bitenieka.

Ar laiku Mareks piekāpās moderno tehnoloģiju priekšā un pasūtīja alumīnija pīķus. Tos viņam gatavoja firma, kuras pa- matspecialitāte bija beisbola nūjas. Alumīnija pīķi bija labāk izbalansēti un pat šķita autentiskāki, lai gan galīgi neatbilda attiecīgajam periodam. Un, tā kā par šķēpelēm vairs nebija jā­raizējas, viņš varēja lietot parastu jātnieka aizsargcepuri.

Tāda viņam bija galvā arī pašlaik.

Stāvēdams lauka viņā galā, viņš pamāja Krišam, kas atradās pie kvintēna. - Kris? Gatavs?

Kriss pamāja un novietoja T siju Marekam vajadzīgajā leņ­ķī. Viņš pamāja. Mareks nolaida pīķi līmeniski un pamudināja zirgu.

Vingrināšanās ar kvintēnu likās nodevīgi vienkārša. Zirgam aizauļojot līdz kvintēnam, jātnieks mēģināja ar pīķa galu trāpīt pa T sijas apsisto galu. Ja izdevās, viņš iegrieza siju, un tad va­jadzēja aši piecirst piešus, lai paspētu aizbrāzties garām, ie­kams ādas vīstoklis griezdamies pašam iebelž pa galvu. Ma­reks zināja, ka vecajos laikos šis vīstoklis bija gana smags, lai jaunu jātnieku izsistu no segliem. Taču Mareks to darīja tikai tik smagu, lai trieciens būtu izturams, kaut ari sāpīgs.

Pirmajā skrējienā viņš precīzi trāpīja pa siju, taču nepaspē­ja izvairīties 110 vīstokļa, kas iezvēla viņam pa kreiso ausi. Viņš pieturēja zirgu un drusku atkāpās ar to. - Vai tu tiešām negri­bi pamēģināt, Kris?

Varbūt vēlāk, - atteica Kriss, novietodams T siju nākama­jam skrējienam.

Pirms dažām dienām Marekam bija izdevies pierunāt Kri­šu pāris reižu pamēģināt skrējienu uz kvintēnu. Tomēr viņam bija aizdomas, ka tas notika tikai tāpēc, ka Krišam bija īpaši ie­mesli pēkšņi ieinteresēties par visiem jāšanas mākslas aspek­tiem.

Mareks apgrieza zirgu, aizjāja vietā un mēģināja atkal. Kad viņš sāka šo vingrināšanos, likās neiespējami grūti no auļojo­ša zirga trāpīt pīķi vienu kvadrātpēdu lielā mērķi. Nu jau viņš sāka iemanīties. Vidēji viņam izdevās trāpīt četros gadījumos no pieciem.

Zirgs traucās uz priekšu. Viņš nolaida pīķi.

Sveiks, Kris!

Kriss pagriezās un pamāja meitenei, kas jāšus tuvojās pui­šiem. Tobrīd Mareka pīķis trāpīja mērķī, un ādas vīstoklis

griezdamies ietriecās Krišam tieši sejā.

•

Kriss apdullis gulēja zemē un dzirdēja dzidrus meitenes smieklus. Tomēr viņa aši nokāpa no zirga un palīdzēja viņam piecelties. - Ai, Kris! Lūdzu, piedod, ka smējos! - viņa teica ar savu eleganto britu akcentu. - Tā bija tikai mana vaina. Man nevajadzēja novērst tev uzmanību.

Nekas, viss jau ir kārtībā, - viņš drusciņ īgni norūca. Viņš nobraucīja zemi no zoda, pagriezās pret meiteni un izspieda smaidu.

Krišu, kā vienmēr, satrieca viņas skaistums, sevišķi šobrīd, kad blondajos matos spīdēja pēcpusdienas saule, vizmoja lie­liskā sejas krāsa un izcēlās dziļi violetās acis. Sofija Rīsa-Hemp- tone bija visskaistākā sieviete, kādu viņš jelkad bija saticis. Un visgudrākā. Un vistalantīgākā. Un vispavedinošākā.

Ak, Kris, Kris! - viņa iesaucas, aizskardama viņam seju ar vēsiem pirkstu galiem. - Es no sirds atvainojos. Tā… Nu, ir labāk?

Sofija bija Čeltnemas koledžas studente; divdesmit gadus veca, četrus gadus jaunāka par Krišu. Viņas tēvs, Hjū Hemp- tons, bija advokāts Londonā; viņam piederēja lauku māja, ku­ru pa vasaru īrēja Profesora vienība. Sofija bija atbraukusi un apmetusies pie draugiem kādā no kaimiņu mājām. Kādu die­nu viņa ieradās kaut ko paņemt no sava tēva kabineta. Kriss viņu ieraudzīja un tūlīt ieskrēja kokā.

Kriss sērīgi nodomāja, ka šis sākums laikam noteica visu viņu attiecību toni. Tagad Sofija paskatījās viņā un teica: - Mani, protams, glaimo, ka es atstāju tik satriecošu iespaidu, Kris. Es tikai uztraucos par tavu drošību. - Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga. - Es tev šodien zvanīju.

Es zinu, es netiku vaļā. Mums bija krīze.

Krīze? Kā izpaužas arheoloģiska krīze?

Eh, kā jau visiem. Ķīviņi par finansējumu.

Ak jā! Jums jau tie ITC no Ņūmeksikas. - Viņa lika šim vārdam izskanēt tā, it kā tā būtu pasaules mala. - Tu zini, ka vini sagribēja pirkt mana tēva māju?

'-Jā?

Jā, teica, ka viņiem ša vai ta vajagot to īret uz tik daudziem gadiem, ka tikpat labi viņi varētu to nopirkt. Tēvs, protams, at­teicās.

Protams. - Viņš uzsmaidīja meitenei. - Kā būtu ar vaka­riņām?

Ai, Kris! Es šovakar nevaru. Bet rīt mēs varētu doties iz­jādē. labi?

Protams.

No rīta? Desmitos?

Labi, - viņš teica. - Es būšu pie tevis desmitos.

Es tevi neatraušu no darba?

Tu taču zini, ka atrausi.

Mēs jau varam to darīt kādu citu dienu.

Nē, nē! - viņš attrauca. - Rīt desmitos.

Sarunāts! - viņa sacīja ar žilbinošu smaidu.

Īstenībā Sofija Hemptone bija gandrīz pārāk skaista, viņas augums bija pārāk perfekts, viņas izturēšanās pārāk valdzino­ša, lai būtu pavisam reāla. Mareku, piemēram, tas atgrūda.

Taču Kriss bija kā apburts.

Kad viņa aizjāja, Mareks atkal traucās uz mērķi. Šoreiz Kri­šam izdevās izvairīties no kvintēna. Rikšodams atpakaļ, Mareks sacīja: - Tevi rausta kā lelli diedziņā, vecais.

Varbūt, - atteica Kriss. Patiesībā viņam tas bija vienalga.

Nākamajā dienā Mareks klosterī palīdzēja Rikām Čangam katakombu izrakumos. Viņi jau nedēļām ilgi šeit rakās. Darbs virzījās lēni, jo viņi nemitīgi uzdūrās cilvēku pīšļiem. Ikreiz, kad uzgāja kaulus, viņi lika pie malas lāpstas un ķērās pie maza­jiem kaplīšiem un zobu sukām.

Riks Čangs bija vienības fiziskās antropoloģijas speciālists. Viņš bija īpaši vingrinājies atšķirt cilvēku kaulu daļas; viņš va­rēja paskatīties uz zirņa lieluma kaula gabaliņu un pateikt, vai tas ir no labās vai kreisās rokas locītavas, vīrieša vai sievietes, bērna vai pieaugušā, sens vai mūsdienu.

Taču šeit atrodamie cilvēku pīšļi bija mīklaini. Pirmām kār­tām, visi bija vīrieši; dažiem no garajiem kauliem bija redzami kaujas ievainojumi. Vairākos galvaskausos bultu caurumi. Tieši tā krita lielākā daļa četrpadsmitā gadsimta karotāju: 110 bultām. Taču nebija nekādu ziņu, ka šai klosterī jelkad būtu notikušas kaujas. Vismaz viņiem zināmajos avotos tādu ziņu nebija.

Viņi bija nupat atraduši kaut ko līdzīgu sarūsējušas ķiveres ga­balam, kad iezvanījās Mareka mobilais tālrunis. Zvanīja Profesors.

Kā klājas? - jautāja Mareks.

-Jauki, vismaz pagaidām.

Vai tu satiki Donigeru?

Jā, šopēcpusdien.

-Un?

Es vēl nezinu.

Viņi joprojām grib sākt strauju rekonstrukciju?

Nu, es neesmu pārliecināts. Stāvoklis nav gluži tāds, kādu es gaidīju. - Profesors izklausījās mīklains, aizdomājies.

Kādā zinā?

Es nevaru to apspriest pa telefonu, - sacīja Profesors. - Taču es gribēju pateikt, lūk, ko: nākamo divpadsmit stundu laikā es nezvanīšu, varbūt pat veselu diennakti nezvanīšu.

Khm… Skaidrs. Vai viss kārtībā?

Vislabākajā kārtībā, Andrē.

Mareks nebija par to pārliecināts. - Vai tev nevajag aspirī­nu? - Tā bija viena no viņu ierastajām kodētajām frāzēm, kā pajautāt, vai nav atgadījies kas nelāgs, gadījumos, kad sarunas biedrs nevarēja brīvi runāt.

Nē, nē, it nemaz.

Tu izklausies tāds kā attālinājies…

Pārsteigts, tā gan varētu teikt. Bet viss ir kārtībā. Vismaz man liekas, ka viss ir kārtībā. - Viņš ieturēja pauzi, tad pajau­tāja: - Un kā objektā? Kā klājas jums?

Es te ar Riku esmu klosterī. Rokamies katakombās cetur­tajā kvadrantā. Domāju, šodien tiksim līdz pašai apakšai. Vēlā­kais, rīt.

Lieliski! Nezaudējiet darbaprieku, Andrē! Es rīt vai parit atkal piezvanīšu.

Un viņš beidza sarunu.

Mareks piesprauda tālruni atpakaļ pie jostas un sarauca pie­ri. Ko gan tas viss, sasodīts, nozīmēja?

Pāri galvai aizdārdēja helikopters, zem tā karājās sensoru kastes. Sterns bija paturējis lidaparātu vienu lieku dienu, lai veiktu rīta un pēcpusdienas pārlidojumus; viņš gribēja pārbau­dīt Krāmeres minētās vietas, pārliecināties, ko tieši tajās vie­tās uzrāda instrumenti.

Mareks gribēja zināt, kādi ir rezultāti, taču, lai sazinātos ar Sternu, vajadzēja rāciju. Tuvākā bija šķūnī.

Elsij, - sacīja Mareks, ieiedams šķūnī. - Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?

Elsija Kastnere, protams, viņam neatbildēja. Viņa tikai tur­pināja cieši lūkoties dokumentā sev priekšā. Elsija bija glīta, smagnēja sieviete, kam piemita izcilas koncentrēšanās spējas. Viņa stundām no vietas sēdēja šķūnī, šifrēdama seno perga­mentu rokrakstus. Viņas darbā vajadzēja zināt ne tikai sešas galvenās viduslaiku Eiropas valodas, bet arī sen aizmirstus vie­tējos dialektus, slengu un saīsinājumus. Mareks domāja, ka vie­nībai ar Elsiju ir ļoti paveicies, kaut ari viņa turējās nostatu no pārējiem kolēģiem. Un dažkārt viņa izturējās drusku dīvaini. - Elsij? - Mareks atkārtoja.

Viņa strauji pacēla galvu. - Ko? Ai, piedod, Andrē! Es tikai, ē… saproti, drusku… - Viņa pamāja uz pergamentu. - Tas ir rēķins no klostera kādam vācu grāfam. Par naktsmāju snieg­šanu viņa privātajai svītai: divdesmit deviņiem cilvēkiem un trīs­desmit pieciem zirgiem. Tos visus grāfs ņēma līdzi izbraucie­nā uz laukiem. Un sarakstīts tas rēķins ir latīņu un oksitāniešu valodas sajaukumā, turklāt galīgi nesalasāmā rokrakstā.

Elsija paņēma pergamentu un aiznesa uz fotografēšanas stendu stūrī. Aparāts bija pieskrūvēts uz četrkāju statīva virs galda, zibspuldzes visapkārt. Viņa nolika pergamentu, noglu­dināja to, noregulēja svītrkodu identifikācijai, pielika lineālu mērogam un nospieda slēdzi.

Elsij? Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?

Oi, atvaino… Uz tālākā galda. Tai ir uzlīmīte ar burtiem DS.

Mareks aizgāja pēc rācijas un nospieda pogu. - Deivid? Šeit Andrē.

Sveiks, Andrē! - Marekam bija grūti viņu saklausīt, heli­koptera dunoņa fonā bija pārāk skaļa.

Kas redzams?

Nekas. Nulle. Pilnīgs tukšums, - sacīja Sterns. - Mēs pār­baudījām klosteri un ari mežu. Neparādās neviena no Krāme- res celtnēm: nevienā radarā, ne sānskata, ne infrasarkanajā, ne ultravioletajā. Man nav ne jausmas, kā viņi izdarījuši šos atklā­jumus.

•

Viņi strauji aulekšoja gar zāļaino krauju ar skatu uz upi. Vis­maz Sofija aulekšoja; Kriss raustījās un kratījās, un krampjaini turējās, lai nenokristu. Parasti viņu kopīgajās izjādēs Sofija ņē­ma vērā viņa nepilnīgo jāšanas prasmi un nelaida zirgu aulek­šos, taču šodien viņa sajūsmā klaigāja vien, kad viņi drāzās pāri laukiem.

Kriss mēģināja turēties līdzi, lūgdams Dievu, lai viņa drīzāk rimtos, un beidzot viņa tiešām rimās, apturēja savu sprauslājo­šo un sviedros spīdošo melno ērzeli, papliķēja tā kaklu un sa­gaidīja Krišu.

Vai nebija satriecoši? - viņa jautāja.

Bija, - viņš sacīja, tverdams pēc elpas. - Tā tas tiešām bija.

Tev labi sokas, Kris, tas man jāatzīst. Tava uzsēde jau pa­liek labāka.

Viņš spēja tikai pamāt. Lai kā ar uzsēdi, bet sēžamvieta vi­ņam sāpēja pēc visas šīs kratīšanās, un ciskas smeldza no sa­sprindzinātās spiešanās pie zirga.

Skaisti, - viņa teica, norādīdama uz upi un tumšajām pi­līm virs tālīnajām klintīm. - Vai nav brīnišķīgi?

Un tad viņa paskatījās rokas pulkstenī, tas Krišu kaitināja. Tomēr jāšana soļiem izrādījās pārsteidzoši patīkama. Sofija jā­ja ļoti tuvu viņam, zirgi gandrīz saskārās, un viņa paliecās kaut ko pačukstēt Krišam ausī; vienbrīd viņa aplika roku Krišam ap pleciem un noskūpstīja viņu uz lūpām, un tikai pēc tam atska­tījās, acīmredzot samulsusi pati par savas drosmes mirkli.

Patlaban viņi varēja pārlūkot visus projekta objektus: Kas- telgāras drupas, klosteri un tālajā pakalnā - Laroku. Debesīs strauji slīdēja mākoņi, virzīdami ēnas pār ainavu. Gaiss bija silts un glāsmains, valdīja klusums, tikai kaut kur tālumā rūca kāds automobilis.

Ak, Kris! - viņa sacīja un atkal noskūpstīja viņu. Kad viņi atrāvās, Sofija paskatījās tālumā un pēkšņi pamāja.

Pa līkumaino ceļu viņiem tuvojās dzeltens auto ar nolaistu jumtu. Tas atgādināja sacīkšu auto - ar zemu korpusu un ska­ļu dzinēju. Gabaliņu no viņiem auto apstājās, vadītājs izkāpa un nostājās, atspiedies pret durvju malu.

Naidžel! - viņa laimīga iesaucās.

Atbraucējs laiski pamāja, rokai novelkot gaisā lēnu loku.

Ak, Kris, vai tu būsi tik mīļš? - Sofija pasniedza Krišam sava zirga pavadas, nolēca zemē, pa nogāzi aizskrēja pie mašī­nas un apskāva braucēju. Abi divi iekāpa mašīnā. Aizbraucot Sofija atskatījās un pameta Krišam gaisa skūpstu.

Sarlā, šī atjaunotā viduslaiku pilsētiņa, īpaši burvīga bija va­karos, kad tās cieši saspiedušos namus un šaurās ieliņas mai­gi izgaismoja gāzes laternas. Mareks ar aspirantiem sēdēja zem baltiem saulessargiem āra restorānā Turnī ielā un dzēra tumšo Kaoras sarkanvīnu. Jau bija visai vēls.

Parasti Krišam Hjūsam patika šie vakari, taču šoreiz viņam nekas nebija labi. Vakars bija pārāk silts, metāla krēsls - ne­ērts. Viņš bija pasūtījis savu mīļāko ēdienu - pintade aux cēpes -, taču pērļvistiņa likās sausa un baravikas sājas. Pat saruna vi­ņu kaitināja: parasti aspiranti pārrunāja dienā padarīto, taču šo­vakar viņu jaunā arhitekte Keita Eriksone bija satikusi drau­gus no Ņujorkas, divus amerikāņu pārus vēlos divdesmitos - biržas māklerus ar draudzenēm. Kriss uzreiz sajuta nepatiku pret viņiem.

Abi vīrieši nemitīgi cēlās no galda un gāja runāt pa mobilo telefonu. Abas sievietes strādāja vienā sabiedrisko attiecību fir­mā. Viņas bija nupat sarīkojušas milzīgas svinības par godu Martas Stjuartes jaunās grāmatas iznākšanai. Šā bariņa mutu­ļojošā sevis svarīguma apziņa ātri sakrita Krišam uz nerviem; un, gluži kā daudziem citiem biznesa dzīves veiksminiekiem, arī šiem bija nosliece izturēties pret zinātniekiem kā pret drus­ku atpalikušiem radījumiem, kas neprot lāgā funkcionēt īstajā pasaulē un spēlēt īstās spēles. Vai varbūt, viņš domāja, šie ne­spēja rast izskaidrojumu, kā vispār var izvēlēties profesiju, kas nenodrošina kļūšanu par miljonāru jau divdesmit četru gadu vecumā.

Tomēr Krišam nācās atzīt, ka viņi bija pavisam ciešami; vi­ņi dzēra daudz vīna un pamatīgi iztaujāja par projektu. Diem­žēl tie bija tie paši parastie jautājumi, kurus vienmēr uzdeva tūristi: Kas šai vietā tik īpašs? Kā jūs zināt, kur rakt? Kā jūs zināt, ko meklēt? Cik dziļi jūs rokat, un kā jūs zināt, kad jāmet miers?

Kāpēc jūs tur strādājat? Vispār - kas tai vietā ir tik īpašs? - jautāja viena no sievietēm.

Ar divām pilīm, vienu otrai pretī, šī vieta ir ļoti tipiska sa­vam laikam, - paskaidroja Keita. - Taču īpaši vērtīgi ir tas, ka tā bijusi pamesta novārtā; nekad agrāk nav veikti izrakumi.

Tas ir labi? Ka bijusi pamesta novārtā? - Sieviete rauca pieri; viņa bija no pasaules, kurā vārdam "novārtā" bija slikta skaņa.

Tas ir ļoti vēlams, - sacīja Mareks. - Mūsu darbā īstās iespējas parādās tikai tādās vietās, kam pasaule pagājusi garām. Piemēram, kā šeit, Sarlā. Šai pilsētiņā.

Te ir ļoti jauki, - bilda viena no sievietēm. Vīrieši pakā­pās sānis runāt pa telefoniem.

Būtībā, - turpināja Keita, - tā ir tīrā nejaušība, ka šī vecā pilsētiņa vispār pastāv. Sākotnēji Sarlā bija svētceļnieku pilsē­tiņa, kas izauga ap klosteri, kurā glabājās svētas relikvijas; ar laiku pilsētiņa izauga tik liela, ka klosteris pārvācās uz citurie­ni, mieru un klusumu meklēdams. Sarlā ari turpmāk bija pār­ticis Dordoņas reģiona tirgus centrs. Tomēr tā nozīme gadu gaitā pakāpeniski samazinājās, un divdesmitajā gadsimtā lielās pasaules dzīve vairs Sarlā neskāra. Pilsētiņa bija tik nenozīmī­ga un trūcīga, ka tai nebija naudas savas senākās daļas atjau­nošanai. Vecās mājas palika stāvam, kādas bijušas, bez moder­nas santehnikas un elektrības. Daudzas no tām bija pamestas.

Keita skaidroja, ka divdesmitā gadsimta piecdesmitajos ga­dos pilsētas pašvaldība beidzot grasījās vecos kvartālus nojaukt un uzcelt to vietā modernus mitekļus. - Andrē Malro to ne­pieļāva. Viņš pārliecināja Francijas valdību rezervēt līdzekļus restaurācijai. Ļaudis domāja, ka viņš ir traks. Tagad Sarlā ir vis­autentiskākā viduslaiku pilsētiņa Francijā, un viens no visas valsts galvenajiem tūrisma objektiem.

Fascinējoši… - novilka sieviete. Pēkšņi abi vīrieši atgrie­zās pie galda, apsēdās un ar padarīta darba izteiksmi iebāza mobilos telefonus kabatās.

Kas noticis? - apjautājās Keita.

Birža beidza darbu, - viens atbildēja. - Jā. Jūs stāstījāt par Kastelgāru. Kas tajā tik īpašs?

Mareks sacīja: - Mēs apspriedām to faktu, ka tajā nekad ag­rāk nav veikti izrakumi. Turklāt mums svarīgi ir arī tas, ka Kas­telgāra ir Upiska četrpadsmitā gadsimta nocietināta pilsēta. Vis­pār tā ir vecāka, taču starp 1300. un 1400. gadu tika uzcelta lielākā daļa aizsargmūru un esošie pārbūvēti drošākai aizsar­dzībai: biezāki, vairākās kārtās, ar sarežģītu aizsarggrāvju un vārtu sistēmu.

Kad tas notika? Tumšajos viduslaikos? - viens no vīrie­šiem, saliedams vīnu, apjautājās.

Nē, - atbildēja Mareks. - Formāli ņemot, tie ir augstie jeb klasiskie viduslaiki.

Augsti dzīvojam! - uzsauca taujātājs. - Un pirms tam bija zemie?

Tieši tā.

Re, - viņš sacīja, paceldams glāzi. - Trāpīts ar pirmo šā­vienu!

•

Sākot ar apmēram 40. gadu pirms Kristus Eiropā valdīja Roma. Tas Francijas reģions, kur viņi tobrīd atradās, Akvitāni- ja, sākotnēji bija romiešu kolonija. Romieši visā Eiropā būvēja ceļus, pārraudzīja tirdzniecību, uzturēja likumību un kārtību. Eiropa plauka.

Tad, ap mūsu ēras 400. gadu, Roma sāka atvilkt savus ka­rapulkus un pameta nocietinājumus. Pēc impērijas sabrukuma Eiropa ieslīga nelikumībā, kas ilga nākamos piecus gadsimtus. Iedzīvotāju skaits samazinājās, tirdzniecība apsīka, pilsētas sa­ruka. Laukos iebruka barbaru ordas: goti un vandaļi, huņņi un vikingi. Šis tumšais periods bija zemie jeb agrie viduslaiki.

Taču gadu tūkstošu mijā, proti, ap 1000. gadu pēc Kris­tus, situācija sāka uzlaboties, - stāstīja Mareks. - Nostiprinā­jās jauna iekārta, ko mēs dēvējam par feodālismu - lai gan to­laik ļaudis tādu vārdu nelietoja.

Feodālismā vietējo kārtību noteica vareni zemes kungi. Jau­nā sistēma darbojās. Uzlabojās stāvoklis lauksaimniecībā. Plau­ka tirdzniecība un pilsētas. Ap 1200. gadu Eiropa atkal bija uz zaļa zara, iedzīvotāju skaits jau bija lielāks nekā Romas impē­rijas laikā. - Tāpēc 1200. gadu uzskata par augsto viduslaiku sākumu - par izaugsmes un kultūras uzplaukuma laiku.

Amerikāņi bija skeptiski. - Ja jau viss bija tik lieliski, kāpēc tad visās malās cēla tādas aizsardzības būves?

-Tāpēc, ka ritēja Simtgadu karš starp Angliju un Franciju, - atbildēja Mareks.

Tas bija ticības karš?

Nē, - atbildēja Mareks. - Reliģijai ar to nebija nekāda sa­kara. Tolaik visi bija katoļi.

Tiešām? Un kur tad protestanti?

Nebija nekādu protestantu.

Kur viņi bija?

Viņi vēl nebija sevi izgudrojuši, - atteica Mareks.

Tiešām? Un par ko tad bija karš?

Par suverenitāti. Tāpēc ka Anglijai piederēja liela daļa Francijas.

Viens no vīriešiem neticīgi sarauca pieri. - Ko jūs man te stāstāt! Anglijai piederēja Francija?

Mareks nopūtās.

•

Šādus cilvēkus viņš dēvēja par laika provinciāļiem - viņi neko nejēdza no pagātnes un lepojās ar to.

Laika provinciāļi bija pārliecināti, ka tagadne ir vienīgais laiks, kam ir kāda nozīme, un ka visu agrāk notikušo var droši ignorēt. Modernā pasaule bija neatvairāma un jauna, un pa­gātnei ar to nebija nekāda sakara. Studēt vēsturi bija tikpat bezjēdzīgi kā mācīties Morzes'ābeci vai vingrināties zirgu pa­jūga vadīšanā. Un viduslaiku periods - ar tā bruņiniekiem klandošās bruņās, dāmām apmetņos un smailās cepurēs - tik ļoti neattiecās uz mūsdienām, ka vispār nebija uzmanības vērts.

Taču patiesībā modernā pasaule tika izgudrota tieši vidus­laikos. Viss, sākot no tiesu sistēmas, nacionālām valstīm, pa­ļaušanās uz tehnoloģiju un beidzot ar romantiskas mīlestības jēdzienu, tika pirmoreiz iedibināts viduslaikos. Pat par tirgus ekonomikas jēdzienu šie biržas mākleri varēja pateikties vidus­laikiem. Un, ja viņi to nezināja, tad viņi nezināja pašus pamat- faktus par to, kas viņi tādi ir un kāpēc viņi dara to, ko viņi dara, un no kurienes viņi ir nākuši.

Profesors Džonstons bieži atkārtoja: ja tu nezini vēsturi, tad

tu nezini neko. Tu esi kā lapa, kas nezina, ka ir daļa no koka.

•

Biržas mākleris nerimās, kā parasti dara stūrgalvīgi cilvē­ki, kas nostādīti aci pret aci paši ar savu nezināšanu: - Tiešām? Anglijai piederēja daļa Francijas? Tas taču nevar būt. Angļi un franči vienmēr ir ienīduši viens otru.

Ne vienmēr, - skaidroja Mareks. - Tas notika pirms seš­simt gadiem. Tā bija pavisam cita pasaule. Angļi un franči to­laik bija daudz tuvāki. Kopš 1066. gadā Normandijas karavīri iekaroja Angliju, visa angļu aristokrātija bija lielākoties francis­ka. Viņi runāja franciski, ēda franču ēdienus, ģērbās pēc fran­ču modes. Nebija brīnums, ka viņiem piederēja franču terito­rija. Šeit, dienvidos, viņi valdīja Akvitānijā vairāk nekā simt gadu.

Nu? Un par ko bija karš? Franči izdomāja, ka viņiem pa­šiem gribas te saimniekot?

Apmēram tā.

Var saprast, - noteica mākleris un zinīgi pamāja ar galvu.

•

Mareks turpināja savu lekciju. Kriss īsināja laiku, mēģinā­dams saskatīties ar Keitu. Sveču gaismā atmaiga viņas sejas līnijas, kas saules gaismā izskatījās paskarbas. Kriss negaidīti atklāja, ka viņa ir pievilcīga.

Taču viņa neatbildēja uz puiša skatienu. Viņas uzmanība bija pievērsta draugiem, biržas mākleriem. Tipiski, nodomāja Kriss.

Lai ko viņas ari teiktu, sievietes piesaistīja tikai vīrieši ar varu un naudu. Pat tādi supersaviesīgi dērgļi kā šie divi.

Kriss pieķēra sevi blenžam uz viņu rokas pulksteņiem. Abiem bija prāvi, pasmagi Rokx darinājumi ar vaļīgām metāla siksniņām, kas lika pulksteņiem šļūkāt un grabēt gar delnas locītavu gluži kā dāmu rokassprādzēm. Tā bija viņu vienaldzī­bas un bagātības zīme, viegla nevīžība, kas lika noprast, ka vi­ņiem vienmēr ir brīvdienas. Tas kaitināja Krišu.

Kad viens no vīriešiem sāka spēlēties ar pulksteni, virpinā- dams to sev ap roku, Kriss beidzot vairs nevarēja izturēt. Viņš spēji piecēlās no galda. Nomurminājis atvainošanos ar iegan­stu, ka viņam objektā jāpārbaudot analīzes, viņš devās projām pa Turnī ielu uz autostāvvietu veco kvartālu galā.

Ejot pa ielu, viņam likās, ka redzami tikai mīlētāji vien, te pārīši, kas staigāja, sadevušies rokās, tur sieviete, nolikusi gal­vu uz vīrieša pleca. Viņiem bija labi vienam ar otru, nekādas vajadzības runāt, tikai prieks par vakaru un apkārtni. Katrs pā­rītis, kam viņš pagāja garām, arvien vairāk sakaitināja Krišu un lika pielikt soli.

Viņš jutās atvieglots, beidzot nonācis līdz savai mašīnai un braukdams atpakaļ.

Naidžels!

Kas tas vispār par stulbu vārdu - Naidžels?

Nākamajā rītā Keita atkal karājās pie Kastelgāras kapelas griestiem, kad iečerkstējās rācija un viņa izdzirdēja saucienu: - Karsta zupa! Karsta zupa! Ceturtais sektors. Nāciet pusdie­nās!

Tas bija vienības signāls, ka izdarīts jauns atklājums. Visiem svarīgajiem ziņojumiem viņi lietoja segvārdus, jo zināja, ka vie­tējie ierēdņi dažkārt noklausās viņu sarunas. Citos izrakumos bija piedzīvoti gadījumi, kad valdības iestādes atsūtīja savus in­spektorus konfiscēt atradumus, tiklīdz tie bija parādījušies un pirms pētniekiem bija iespēja tos reģistrēt un novērtēt. lai gan Francijas valdībai bija visai inteliģenta attieksme pret senatni - daudzējādā ziņā labāka nekā Amerikas valdībai -, starp vietē­jiem censoņiem gadījās pamatīgi nejēgas. Un, protams, vien­mēr jau kaut kur gruzdēja aizdomas, ka ārzemnieki piesavinās Francijas cildeno vēsturi.

Keita zināja, ka ceturtais sektors ir klosterī. Viņa apsvēra, vai palikt kapelā vai doties patālā gājienā uz klosteri, un galu galā nolēma iet. Skaudrā patiesība bija tāda, ka liela daļa no viņu ikdienas darba bija visai garlaicīga, notikumiem nabaga. Viņiem visiem bija vajadzīgs jauns uzmundrinājums, ko snie­dza prieks par atradumiem.

Viņa gāja cauri Kastelgāras drupām. Atšķirībā no daudziem citiem Keita spēja prātā uzcelt namus no drupām un ieraudzīt pilsētiņu kopumā. Viņai patika Kastelgāra: šis miestiņš nebija uz jokiem, tas bija iecerēts un būvēts karam. Tai pilnā mērā piemita tas tiešais autentiskums, kura viņai tik ļoti pietrūka ar­hitektūras skolā.

Viņa juta karsto sauli uz kakla un kājām un jau simto reizi nodomāja, cik jauki būt Francijā, nevis šaurajā darbavietas no­dalījumā Mākslas un arhitektūras korpusa sestajā stāvā, pa kura lielajiem logiem pavērās skats uz pseidokoloniālajā stilā būvēto Davenportas koledžu un pseidogotisko Peina Vitnija sporta zāli. Keita bija konstatējusi, ka arhitektūras skola viņu nomāc, bet Mākslas un arhitektūras korpusa ēka pat ļoti no­māc, un viņa ne reizi nebija nožēlojusi, ka pārgājusi uz vēstur­niekiem.

Katrā ziņā pret vasaru Francijas dienvidos bija neiespējami kaut ko iebilst. Ari Dordoņas pētnieku vienībā viņa bija iekļā­vušies gluži labi. Līdz šim vasara bija patīkama.

Protams, nācās atkauties no dažiem vīriešiem. Mareks jau pašā sākumā mēģināja piebraukt, pēc tam Riks Čangs, un drīz būs jātiek galā arī ar Krišu Hjūsu. Kriss smagi uztvēra britu meičas atraidījumu - viņš acīmredzot bija vienīgais Perigorā, kas nemanīja, ka tas ir gaidāms, - un tagad uzvedās kā savai­nots kucēns. Vakar pie vakariņu galda visu laiku blenza neat- ņemdamies. Vīrieši laikam tiešām neapjēdza, ka šāda atspēlē­šanās uzvedība ir drusku aizskaroša.

Aizdomājusies viņa gāja uz upi, kur vienība turēja mazu airu laivu pārcelšanās gadījumiem.

Un tur viņu smaidīdams gaidīja Kriss Hjūss.

Es airēšu, - viņš pieteicās, kad abi iekāpa laivā. Keita at­ļāva. Viņš sāka viegliem vilcieniem irties pāri upei. Keita neko neteica, tikai pievēra acis un pavērsa seju pret sauli. Siltums tīkami atslābināja.

Skaista diena, - viņa dzirdēja Krišu ierunājamies.

Jā, skaista.

Zini, Keita, - viņš iesāka, - man tiešām patika vakarējā pasēdēšana. Es domāju, varbūt…

Tas ir ļoti glaimojoši, Kris, - viņa teica. - Bet man jābūt godīgai pret tevi.

-Jā? Par ko?

Es esmu tikko pārtraukusi vienas attiecības.

-Ā… Un?

Un es gribu kādu laiku ne ar vienu nesaistīties.

Ā… - viņš novilka. - Protams, es saprotu. Bet varbūt mēs tomēr varētu…

Viņa uzsmaidīja, cik mīļi spēdama. - Nedomāju vis, - viņa teica.

Ā, labi. - Viņa redzēja, ka Kriss sāk pūsties. Tad viņš tei­ca: - Zini ko, tev taisnība. laikam tiešām būs labāk, ja mēs pa­liksim tikai kolēģi.

Kolēģi, - viņa atkārtoja un paspieda Krišam roku.

Laivas priekšgals pieskārās pretējam krastam.

Klosterī paprāvs bariņš bija sastājies ceturtā sektora augš­pusē un skatījās lejup izrakumu bedrē.

Izrakums bija precīzs divdesmit pēdu kvadrāts, desmit pē­du dziļš. Ziemeļu un austrumu malās racēji bija atseguši līdze­nas akmens arkas malas, kas norādīja, ka tobrīd rakšana jau notiek katakombās zem sākotnējā klostera. Pašas arkas bija pil­nas ar sablietējušos zemi. Pagājušā nedēļā viņi bija izrakuši eju ziemeļu arkā, bet likās, ka tā neved nekur. Patlaban tā bija no­stiprināta ar baļķēniem un piemirsta.

Satraukuma iemesli slēpās austrumu arkā, kur pēdējās die­nās bija izrakta otra eja zem arkas. Darbs bija ritējis lēni, jo vi­ņi visu laiku uzdūrās cilvēku pīšļiem, pēc kuriem Riks Čangs varēja noteikt, ka tie ir krituši karavīri.

Skatoties lejup, Keita redzēja, ka ejas malas ir no abām pu­sēm iegruvušas un zeme pilnībā eju aizbērusi. Tagad tur bija liela zemes kaudze, kas kavēja turpmāku darbu, turklāt, zemei brūkot, bija atklājušies un visapkārt izbiruši daudzi brūngani galvaskausi un kauli.

Viņa redzēja lejā Riku Čangu, Mareku un Elsiju, kas šoreiz bija atstājusi savu midzeni. Elsija darbojās ar digitālo fotoapa­rātu, kas bija uzsliets uz trijkāja. Viņa bez mitas knipsēja, lai vēlāk datorā izveidotu 360 grādu panorāmiskos skatus. Tos uz­ņēma ik pēc stundas, lai fiksētu katru izrakumu fāzi.

Mareks pacēla galvu un ieraudzīja augšā Keitu. - Hei! - viņš uzsauca. - Es jau tevi meklēju. Rāpies lejā!

Pa pieslietajām kāpnēm viņa nokāpa uz irdnes pamata. Ze­mes smarža karstajā pēcpusdienas saulē sajaucās ar vieglu trū­du smaku. Kāds galvaskauss atrāvās no kaudzes un noripoja viņai pie kājām. Viņa tam nepieskārās, jo zināja, ka pīšļus ne­drīkst aiztikt, kamēr Čangs nav tos noformējis.

Izskatās tiešām pēc katakombām, - sacīja Keita, - bet šie kauli neizskatās pēc kārtīga apbedījuma. Vai te notikusi kāda kauja?

Mareks paraustīja plecus. - Te visur ir notikušas kaujas. Mani vairāk interesē tas. - Viņš norādīja uz arku, kas bija bez rotājumiem, apaļa un viegli saplacināta.

Keita sacīja: - Cisterciešu, varbūt pat divpadsmitā gadsimta…

Labi, protams. Bet kā ar to? - Tieši arkas izliekuma vidū ejas nogruvums bija atsedzis apmēram trīs pēdas platu melnu atveri.

Nu, un kas tev padomā? - viņa jautāja.

Man padomā, ka mums tur būtu jātiek iekšā. Tūlīt pat.

Kāpēc tāda steiga?

Paskaidrojumu sniedza Čangs: - Izskatās, ka aiz tā cauru­ma ir telpa. Vismaz viena, varbūt vairākas telpas.

-Un?

-Tagad tur tiek klāt gaiss. Varbūt pirmo reizi sešsimt gadu laikā.

Un gaisā ir skābeklis, - piebilda Mareks.

Tu domā, tur kaut kas glabājas?

Es nezinu, kas tur ir, - sacīja Mareks, - taču, lai kas tur būtu, dažu tuvāko stundu laikā tas var krietni samaitāties. - Viņš pagriezās pret Čangu. - Vai mums ir tārps?

Nav, Tulūzā remontā. - Tārps bija optiskais kabelis, kam varēja pievienot kameru. To lietoja, lai apskatītu citādi nepie­ejamas vietas.

Kāpēc nevar to telpu vienkārši piepumpēt ar slāpekli? - jautāja Keita. Slāpeklis ir inerta gāze, smagāka par gaisu. Ja to ielaistu pa caurumu, tas piepildītu telpu kā ūdens un aizsargā­tu jebkurus atrodamos priekšmetus no skābekļa oksidējošās iedarbības.

Nevar tāpēc, - atteica Mareks, - ka nepietiek gāzes. Mūsu lielākajā cilindrā ir tikai piecdesmit litru.

Ar to nepietika.

Keita pamāja uz galvaskausiem. - Es zinu, bet, ja kaut ko daris tagad, tad iztraucēs…

Par tiem skeletiem es neuztrauktos, - sacīja Čangs. - Tie šā vai tā jau ir izkustināti. Un izskatās, ka viņi te samesti masu kapā pēc kādas kaujas. Necik daudz mēs no viņiem neuzzinā­sim. - Viņš pagriezās un paskatījās augšup. - Kris, pie kā ir reflektori?

Pie manis nav! - no augšas atsaucās Kriss. - Es domāju, tos pēdējoreiz lietoja šeit.

Nē, trešajā sektorā, - iejaucās viens no studentiem.

Būs jāsadabū. Elsij, tu vēl nebeidzi ar savām bildēm?

Visi tik steidzīgi.

Beidzi vai nebeidzi?

Vēl vienu minūtīti.

Čangs lūdza studentiem atnest reflektorus. Četri censoņi mudīgi aizskrēja.

Pārējiem Mareks sacīja: - Labi, mīlīši! Man vajag lukturus, izrakumu komplektus, skābekļa balonu, respiratorus, auklas, vilktuvi - tūlīt!

Visas šīs rosīšanās gaitā Keita turpināja vērot atveri zem ar­kas. Pati arka viņai likās ļoti neizturīga, akmeņi tikai vaļīgi tu­rējās kopā. Parasti arkas saglabāja savu formu, kad sienu svars spieda uz arkas vidējo jeb noslēgakmeni. Taču šeit viss augšē­jais izliekums virs cauruma varēja vienkārši iebrukt. Zemes no­slīdējums zem cauruma bija nedrošs. Viņa vēroja, kā vietumis atdalās pa akmentiņam un noripo zemē. Neizskatījās sevišķi daudzsološi.

Andrē, es nedomāju, ka tur var droši kāpt pāri…

Kurš te grasās kāpt pāri? Mēs tevi nolaidīsim no augšas.

Mani?

Nūja! Tu karāsies no arkas augšpuses un tad līdīsi iekšā. - Viņa droši vien izskatījās satriekta, jo Mareks pasmaidīja. - Ne­uztraucies, es darīšu to pašu.

Tu saproti, ja mēs kļūdāmies… - Viņa domāja: mūs var aprakt dzīvus.

Kas tad tas? - sacīja Mareks. - Dūša papēžos?

Nekas cits viņam nebija jāsaka.

•

•

Pēc desmit minūtēm viņa jau karājās gaisā pie atsegtās ar­kas malas. Viņai bija pazemes darbu mugursoma ar skābekļa balonu uz muguras, divi lukturi kā granātas karājās pie jostas. Respirators bija atvilkts uz pieres. Vadi no rācijas stiepās uz akumulatoru kabatā. Vispār bija tāds lērums aprīkojuma, ka vi­ņa jutās smagnēja un neveikla. Mareks stāvēja virs viņas un turēja drošības auklu. No izrakumu bedres apakšas saspringti skatījās Riks un viņa studenti.

Keita paskatījās uz Mareku. - Palaid piecas pēdas! - Viņš atlaida piecas pēdas auklas, un Keita slīdēja lejup, līdz viegli pieskārās zemes uzkalnam. Irdne mazām straumītēm plūda lejup. Keita pastiepās uz priekšu.

Vēl trīs.

Viņa nometās uz rokām un ceļiem, likdama uzkalnam iztu­rēt visu viņas svaru. Izturēja. Tad viņa bažīgi uzlūkoja arku. No- slēgakmens malas bija apdrupušas.

Viss kārtībā? - sauca Mareks.

Jā! - viņa atsaucās. - Es tagad līdīšu iekšā.

Viņa parāpās atpakaļ pie arkas cauruma, paskatījās uz Mareku, atāķēja lukturi. - Es nezinu, vai tev vajadzētu to darīt, Andrē. Zeme var neizturēt tavu svaru.

Ļoti smieklīgi. Vienu es tevi tur nelaidīšu, Keita.

Labi, tad ļauj man vispirms tikt iekšā.

Viņa ieslēdza lukturi un rāciju, uzlika respiratoru, tā ka el­poja tagad caur filtru, un līda caurumā, melnā tumsā.

■

•

Gaiss bija pārsteidzoši vēss. Luktura dzeltenais stars pār­staigāja kailās akmens sienas, akmens grīdu. Čangam bija tais­nība: tā bija vaļēja telpa zem klostera. Un izskatījās, ka tā kādu gabalu turpinās, līdz zeme un iegruvis mūris aizšķērsoja ceļu. Dīvainā kārtā šī telpa, atšķirībā no citām, nebija pilna ar zemi. Viņa paspīdināja lukturi uz griestiem, cerot tikt skaidrībā par to stāvokli. Neko skaidri nevarēja pateikt. labi nebija.

Viņa četrrāpus virzījās tālāk, tad lejup, pa druskai slīdēda­ma līdz ar zemi. Pēc brīža viņa jau stāvēja uz katakombu grī­das.

Iekšā esmu.

Te bija tumšs, gaiss mitrs. Drēgnumam bija netīkama pie- smaka, pat caur respiratora filtriem jūtama. Filtri aizturēja ti­kai baktērijas un vīrusus. Lielākajā daļā izrakumu neviens ne- ķēpājās ar sejas maskām, taču šeit tās bija vajadzīgas, jo četrpadsmitajā gadsimtā te vairākas reizes bija plosījies mēris, iznīcinādams trešo daļu iedzīvotāju. Lai gan vienu šīs epidēmi­jas paveidu izplatīja inficētas žurkas, otra izplatījās pa gaisu, kle­pojot un šķaudot, tāpēc pret to bija jānodrošinās katram, kas devās senās, noslēgtās telpās…

Viņa izdzirdēja graboņu aiz sevis. Tas bija Mareka aprīko­jums. Viņš noslīdēja pa zemes kaudzi un nolēca Keitai blakus. Klusumā viņi ieklausījās, kā no kaudzes noripo oļi un irdnes kārtiņa.

Tu apjēdz, ka mūs te var dzīvus aprakt? - sacīja Keita.

Vienmēr jāskatās no gaišās puses! - attrauca Mareks. Viņš pagāja uz priekšu, turēdams lielu fluorescējošu lukturi ar reflektoriem. Tas izgaismoja prāvu telpas daļu. Tagad viņi skaidri redzēja, ka telpa diemžēl ir visai tukša. Pa kreisi bija kāda bruņinieka akmens sarkofags; bruņinieka portrets bija ie­gravēts uz vāka, kas bija nolikts sānis. Viņi ieskatījās sarkofā- gā. Tas bija tukšs. Vēl pie sienas stāvēja raupjš koka galds. Uz tā nekā nebija. Vaļējs gaitenis aizliecās pa kreisi un beidzās ar akmens kāpnēm, kas veda augšup, līdz pazuda, aizbirušas ar zemi. Citi nogruvumi šai telpā, vairāk pa labi, aizsedza vēl vie­nu eju un vēl vienu arku.

Mareks nopūtās. - Viss šis satraukums… par neko.

Taču Keita joprojām bija nobažījusies, ka zeme varētu iegrūt telpā, tāpēc viņa cieši lūkojās uz kaudzēm labajā pusē.

Un tapec viņa to ieraudzīja.

Andrē, - viņa ieteicās. - Panāc šurp!

Tas bija zemes krāsas izvirzījums, brūns pret kaudzes brū- numu, taču tā virsmai piemita viegls spīdums. Viņa paberzēja to ar roku. Tā bija vaskadrāna. Viņa atsedza asu stūri. Vaska­drānā kaut kas bija ietīts.

Mareks paskatījās viņai pār plecu. - Ļoti labi, ļoti labi.

Vai tolaik jau bija vaskadrāna?

0 jā! Vaskadrāna ir vikingu izgudrojums, varbūt jau devī­tajā gadsimtā. Mūsu periodā jau visai parasta manta Eiropā. Lai gan es nedomāju, ka šai klosteri mēs agrāk būtu atraduši kaut ko, vaskadrānā ietītu.

Viņš palīdzēja Keitai rakt. Viņi rīkojās piesardzīgi, negribē­dami, lai zemes kaudze nogrūst viņiem virsū, taču drīz vien at­radums bija atsegts. Tas bija apmēram divas pēdas garš taisn­stūris, nosiets ar eļļā izmērcētu auklu.

Droši vien dokumenti, - bilda Mareks. Viņam raustījās pirksti fluorescējošajā gaismā: tik ļoti gribējās atvērt saini, to­mēr viņš savaldījās. - Ņemsim to līdzi.

Viņš pasita saini padusē un virzījās atpakaļ uz izeju. Keita pēdējo reizi paskatījās uz zemes kaudzi, lai pārliecinātos, ka ne­ko nav atstājusi nepamanītu. Nē. Viņa novērsa luktura staru un…

Keita sastinga.

Acs kaktiņā bija pazibējis kaut kas spīdīgs. Viņa pagriezās, skatījas atkal. Kādu brīdi viņa to nespēja ieraudzīt, pēdīgi to­mēr izdevās.

Tas bija mazs stikla gabaliņš, palīdis laukā 110 zemes.

Andrē? - viņa sacīja. - Izskatās, ka ir vēl.

•

Stikls bija plāns un pavisam dzidrs. Mala bija izliekta un glu­da, pēc kvalitātes gandrīz vai mūsdienīga. Viņa ar pirkstgaliem notrausa zemi, un atklājās, ka tas ir briļļu stikls.

Tā bija bifokāla lēca.

Kas tur ir? - jautāja Andrē, atgriezdamies pie viņas.

To tu man pasaki.

Samiedzis acis, viņš pētīja atradumu, spīdinādams tam vir­sū lukturi. Viņš bija tik tuvu pieliecies stiklam, ka gandrīz skā­ra to ar degunu. - Kur tu to atradi? - Viņš izklausījās nobažī­jies.

Šeit pat.

Vienkārši tā gulēja? Tā kā tagad? - Viņa balss bija sa­springta, gandrīz apsūdzoša.

Nē, tikai maliņa bija redzama. Es to noslaucīju.

-Kā?

Ar pirkstu.

Tātad - tu man saki, ka tas bija daļēji iegremdēts? - Iz­klausījās, it kā viņš Keitai neticētu.

Ei, kas lēcies?

Tikai atbildi, lūdzu!

Nē, Andrē. Tas bija gandrīz pilnībā iegremdēts. Arā bija tikai kreisā maliņa.

Kaut tu nebūtu tai pieskārusies!

Es arī to gribētu, ja būtu zinājusi, ka tu uzvedisies kā…

Tam jāatrod izskaidrojums, - viņš teica. - Pagriezies!

-Ko?

Pagriezies! - Viņš sagrāba Keitu aiz pleca un rupji pagrie­za, tā ka tagad viņa stāvēja ar muguru pret Andrē.

Jēziņ! - Viņa paskatījās pār plecu, ko viņš dara. Viņš turē­ja lukturi ļoti tuvu pie viņas mugursomas un lēni virzīja gar to, uzmanīgi nopētīdams, tad tālāk lejup, līdz pat šortiem. - E, var­būt tu man tomēr pateiksi…

Paklusē, lūdzu!

Apmēram pēc minūtes viņš bija beidzis. - Tavas somas apak­šējās kreisās kabatas rāvējslēdzējs ir vaļā. Vai tu to attaisīji?

-Nē.

Tātad tas bija vaļā visu laiku? Kopš tu uzliki mugursomu?

Laikam gan…

Vai tu kādu bridi pieskāries sienai?

Nedomāju vis. - Viņa tiešam bija uzmanījusies, baidīda­mās, ka siena varētu nobrukt viņai virsū.

-Tu esi pārliecināta? - uzstāja Andrē.

Dievs visžēlīgais! Nē, Andrē, es neesmu pārliecināta.

Labi. Tagad pārbaudi mani. - Viņš iedeva Keitai lukturi un pagrieza muguru.

Kā lai es pārbaudu? - viņa jautāja.

Tas stikls ir piesārņojums, - viņš atbildēja. - Mums jātiek skaidrībā, kā tas te nonācis. Paskaties, vai mana mugursoma nav kaut kur vaļā.

Viņa skatījās. Nekas nebija vaļā.

Vai tu rūpīgi pārbaudīji?

-Jā, es rūpīgi pārbaudīju, - viņa aizkaitināta atteica.

Manuprāt, tu to izdarīji pārāk ātri.

Andrē, es rūpīgi pārbaudīju.

Mareks blenza uz zemes kaudzi viņiem priekšā. Arī tobrīd sīksīki akmentiņi ripoja pa to lejup. - Tas varēja izkrist no ma­nas vai tavas mugursomas un pēc tam pārklāties ar zemi…

Jā, tas nav izslēgts.

Ja tu to varēji noslaucīt ar pirksta galu, tad tas nebija cie­ši iegremdējies.

Nē, nē! Pavisam vaļīgi.

labi. Tad tas ir vismaz kaut kāds izskaidrojums.

-Kas?

Kaut kādā veidā mēs esam ienesuši to lēcu sev līdzi, un, kamēr strādājām ar to vaskadrānas saini, tas izkrita no mugur­somas un pārklājās ar zemi. Tad tu to ieraudzīji un noslaucīji. Tas ir vienīgais izskaidrojums.

Nu, laikam…

Mareks izņēma fotoaparātu un vairākas reizes nofotografē­ja stikliņu no dažādiem atstatumiem - vispirms ļoti maza, tad arvien lielāka. Tikai pēc tam viņš izņēma plastmasas maisiņu, ļoti uzmanīgi ar pinceti paņēma stikliņu un iemeta maisiņā. Viņš aizlīmēja maisiņu ar līmlenti un iedeva Keitai. - Šito iz­nes tu! Tikai, lūdzu, uzmanīgi! - Viņš likās drusku atslābis. Sāka jau jēdzīgāk izturēties.

labs ir, - viņa noteica. Viņi kapa pa slīpo irdni augšup, virzīdamies uz izeju.

Studenti sagaidīja viņus ar sajūsmas saucieniem, un vaska­drānas sainis tika nodots Elsijai, kas to aši aiznesa uz šķūni. Līksmoja un smējās visi, izņemot Čangu un Krišu Hjūsu. Viņiem bija uz ausīm austiņas, un viņi bija dzirdējuši visu, kas iekšā notika. Viņi izskatījās drūmi un satraukti.

Objekta piesārņojums bija ārkārtīgi nopietna lieta, un viņi visi to zināja. Tāpēc ka tas nozīmēja nevīžīgu izrakumu izpildi un līdz ar to darīja apšaubāmus visus citus pētnieku vienības atradumus. Pirms gada šāds tipisks skandāls izcēlās Lezeizī.

Lezeizī bija paleolīta izrakumu vieta, kur zem klintsradzes bija dzīvojuši pirmatnējie cilvēki. Arheologi rakās līmenī, kas attiecās uz periodu 320 000 gadu pirms tagadnes, kad viens no viņiem pēkšņi atrada pusiegremdētu prezervatīvu. Tas vēl bija metāliskajā iesaiņojumā, un nevienam ne prātā nenāca, ka tas varētu attiekties uz pētāmo periodu. Taču pats fakts, ka tas tur bija atrasts - pa pusei iegrimis zemē -, nozīmēja, ka izra­kumi nav veikti pietiekami rūpīgi. Pētnieku vienībā tas izraisī­ja gandrīz vai paniku, kura nerimās pat tad, kad viens no aspi­rantiem tika ar negodu aiztriekts mājās uz Parīzi.

Kur ir tā stikla lēca? - Kriss jautāja Marekam.

Pie Keitas.

Viņa padeva maisiņu Krišam. Kamēr vairākums līksmoja, viņš novērsās un pacēla maisiņu pret gaismu.

Nepārprotami moderns, - viņš noteica un nelaimīgs pa­šūpoja galvu. - Es pārbaudīšu, kas tas ir. Tikai neaizmirstiet to iekļaut ziņojumā par objektu!

Mareks teica, ka neaizmirsīs.

Tad Riks Čangs pagriezās un sasita plaukstas. - Uzmanību! Prieki beigušies. Atgriežamies pie darba!

Pēcpusdienās Mareks bija nolicis loka šaušanas stundas. Studenti to uztvēra kā labu izklaidi un nekad nekavēja šis no­darbības; pēdējā laikā arī Keita bija viņiem piebiedrojusies. Mērķis šodien bija ar salmiem piebāzts putnu biedēklis, novie­tots apmēram piecdesmit jardu atstatumā. Šāvēji bija nostādīti rindā, turēja savus lokus, un Mareks staigāja viņiem aiz mu­guras.

Lai nogalinātu pretinieku, - viņš sacīja, - jums jāatceras: viņam gandrīz noteikti būs krūšu bruņas. Daudz mazāka ir ie­spēja, ka bruņas būs arī ap kājām un kaklu un ka galvā būs ķivere. Tādēļ, lai nogalinātu viņu, jāšauj galvā vai arī sānos, ko

nenosedz bruņas.

>

Keita uzjautrināta klausījās Marekā. Viņš visu uztvēra ļoti nopietni. Lai nogalinātu pretinieku. It kā viņš tiešām grasītos to darīt. Stāvot Dienvidfrancijas pēcpusdienas saulē un dzirdot attālu auto troksni uz šosejas, šī doma likās drusciņ absurda.

-Taču, ja jūs gribat pretinieku tikai apturēt, - tuipināja Ma­reks, - tad šaujiet viņam kājā. Tad nekur vairs neaizskries. Šo- dien lietosim piecdesmit mārciņu lokus.

Piecdesmit mārciņas nozīmēja svara ekvivalentu loka stieg­ras atvilkuma spēkam. Loki bija visai smagi, un to stiegras at­vilkt - grūti. Bultas bija gandrīz trīs pēdas garas. Daudziem stu­dentiem bija grūti atvilkt, sevišķi iesākumā. Katru nodarbību Mareks parasti beidza ar svarcelšanas vingrojumiem, lai attīs­tītu vinu muskulatūru. >

Mareks pats varēja atvilkt simt mārciņu loku. Kaut arī tam bija grūti ticēt, viņš apgalvoja, ka tieši tādi īstenībā bijuši četr­padsmitā gadsimta loki - daudz lielāki, nekā jebkurš no pārē­jiem spētu lietot.

Labi, - noteica Mareks, - nostiept stiegru… nomērķēt…

šaut! - Aizlidoja bultas. - Nē, nē, nē, Deivid, nevelc, lidz pats sāc drebēt. Saglabā kontroli! Kari, neaizmirsti stāju! Bob, pā­rāk augstu. Dina, uzmani savus pirkstus! Rik, nu jau tev sokas

labāk. Nu tad vēlreiz - nostiept stiegru… nomērķēt… šaut!

•

Vēlu pēcpusdienā Sterns pa rāciju piezvanīja Marekam un lūdza atnākt uz šķūni. Viņš piebilda, ka ir labi jaunumi. Mareks atrada viņu pie mikroskopa pētām lēcu.

Kas tur ir?

Lūk, paskaties pats! - Viņš pakāpās sānis, un Mareks ska­tījās. Viņš redzēja lēcu un aso bifokālā šķīruma līniju. Šur tur uz lēcas bija traipiņi - balti aplīši, it kā no baktērijām.

Kas man būtu jāredz? - Mareks jautāja.

Kreisā mala.

Viņš pavirzīja platformu, lai kreisā mala nonāktu fokusā. Spilgtajā gaismā tā izskatījās ļoU balta. Tad viņš ievēroja, ka bal­tums it kā pārlijis pār malu, nonākot uz pašas lēcas virsmas.

Tās ir baktērijas, kas aug uz lēcas, - sacīja Sterns. - Tā­pat kā akmens glazūra.

Par akmens glazūru bija iesaukta baktēriju un pelējuma pa- tina, kas veidojās zem akmeņiem. Tā kā akmens glazūra bija organiska, to varēja datēt.

Vai to var datēt? - jautāja Mareks.

Varētu, ja pieliktu oglekļa testam, - atbildēja Sterns. - Bet es jau uzreiz tev varu pateikt, ka nepietiek. No tāda mazuma nevar dabūt pienācīgu datējumu. Nav pat vērts mēģināt.

-Tātad?

Runa ir par to, ka tās baktērijas atrodas uz lēcas atsegtās malas, vai ne? Keita teica, ka šī mala bijusi virs zemes.

-Jā…

Tatad ta leca ir veca, Andrē. Es nezinu, cik veca, bet tas nav objekta piesārņojums. Riks jau sāka skatīties šodien atrak­tos kaulus, un viņš domā, ka daži no tiem ir jaunāki par mūsu periodu, no astoņpadsmitā, varbūt pat deviņpadsmitā gadsim­ta. Tas nozīmē, ka kādam no tiem varēja būt bifokālas acenes.

Nezinu. Ši lēca izskatās visai smalki darināta…

Tas nenozīmē, ka tā ir jauna, - iebilda Sterns. - laba slī­pēšanas tehnika pastāvēja jau pirms divsimt gadiem. Es saru­nāšu, lai šo lēcu pārbauda viens optiķis Ņūheivenā. Un es jau palūdzu Elsiju pasteigties ar tiem vaskadrānas dokumentiem, lai noskaidrotu, vai tajos neslēpjas kas neparasts. Tikmēr es domāju, ka mēs visi varam atslābināties.

Tiešām labi jaunumi! - plati smaidīdams, iesaucās Ma­reks.

Man jau likās, ka tu gribēsi zināt. Tiekamies vakariņās!

Viņi bija sarunājuši vakariņot Dommā, kas atradās kalnos dažas jūdzes no viņu objekta. Restorāns bija vecajā pilsētiņas laukumā. Pret vakaru Kriss, visu dienu sabijis rūclgs, atguvās no sliktās omas un mīļuprāt gaidīja vakariņas. Viņš prātoja, vai Mareks ir saņēmis kādu ziņu no Profesora un, ja nav, tad kas viņiem būtu šai sakarā jādara. Tas vairoja gaidu sajūtu.

Ierodoties Dommā, viņa labais noskaņojums izgaisa, jo viņš ieraudzīja abus mālderu pārus atkal sēžam pie pētnieku gal­da. Acīmredzot Keita viņus uzaicinājusi vēlreiz. Kriss jau gra­sījās pagriezties un doties projām, taču Keita piecēlās, aši apli­ka roku viņam ap vidu un piestūma pie galda.

Es negribētu, - viņš pieklusināti sacīja. - Nevaru ciest šos cilvēkus. - Taču Keita tikai viegli apskāva viņu un piespieda apsēsties. Viņš redzēja, ka mākleri šovakar uzstājas - galdā bija 1995. gada Chāteau Lafite-Rotschild, vīns, kas maksāja vismaz div­tūkstoš franku par pudeli.

Un viņš nodomāja: vilks viņus rāvis, kas man liedz?

Jā, šī tiešām ir burvīga pilsētiņa, - sacīja viena no sievie­tēm. - Mēs apstaigājām mūrus no ārpuses. Pamatīgs gabaliņš. Diezgan augsti ari! Un tik skaisti pilsētiņas vārti, ar diviem tor- nīšiem, jūs jau zināt.

Keita pamāja. - Savā ziņā dīvaini, - viņa teica, - ka daudzas pilsētiņas, kas mums tagad liekas tik burvīgas, četrpadsmitajā gadsimtā faktiski bija tas pats, kas mūsu veikalu kvartāli.

Veikalu kvartāli? Kādā nozīmē? - jautāja sieviete.

Tobrīd pie Mareka jostas iečerkstējās rācija.

Andrē? Tu tur esi?

Tā bija Elsija. Viņa nekad nevakariņoja kopā ar citiem un bieži strādāja līdz vēlai naktij, kataloģizēdama atradumus. Ma­reks pacēla rāciju. - Jā, Elsij.

Es nupat šeit atradu kaut ko loti dīvainu.

-Jā…

Vai tu nepalugtu Deividu atbraukt šurp? Man vajag viņa palīdzību pārbaudēm. Bet es jums saku, puiši, - ja tas ir joks, tad, manuprāt, nav smieklīgs.

Rācija ar klikšķi apklusa.

Elsij?

Nekādas atbildes.

Mareks pārlūkoja galdabiedrus. - Vai kāds mēģina viņu iz­jokot?

Visi noliedzoši pakratīja galvu.

Varbūt viņa jūdzas nost, - ieminējās Kriss Hjūss. - Mani tas nepārsteigtu; visu laiku tikai blenž pergamentos.

Es aizbraukšu paskatīties, ko viņai vajag, - noteica Dei- vids Sterns, piecēlās no galda un aizgāja tumsā.

Kriss dzīrās iet viņam līdzi, bet Keita aši uzmeta viņam ska- tienu un uzsmaidīja. Tad nu viņš atzvēlās krēslā un pasniedzās pēc savas vīna glāzes.

Tu teici, ka šīs pilsētiņas bijušas kā veikalu kvartāli?

Jā, daudzas no šīm pilsētiņām, - atbildēja Keita Eriksone. - Tās bija spekulatīvi uzņēmumi ar nolūku nest peļņu zemes īpašniekiem. Tāpat kā mūsdienu tirdzniecības centri. Pat plā­nojums tām ir visai līdzīgs tirdzniecības centriem.

Viņa pagriezās krēslā un norādīja uz laukumu aiz vakariņo­tājiem. - Redzat laukuma vidū to pārjumto tirdzniecības placi? Līdzīgus pārjumtus tirdziņus jūs ieraudzīsiet daudzās šejienes pilsētiņās. Tas nozīmē, ka tā būvēta kā bastide, jauna, nocieti­nāta pilsēta. Četrpadsmitā gadsimta laikā Francijā tika uzcelts gandrīz tūkstotis šādu nocietinātu pilsētiņu. Un daudzas no tām parādījās tikai peļņas nolūkos.

Tas ieinteresēja biržas māklerus.

Viens no viņiem spēji pacēla acis un teica: - Paga, paga! Kā, uzceļot pilsētu, var nopelnīt naudu?

Keita smaidīja. - Tā ir četrpadsmitā gadsimta ekonomika, - viņa teica. - Shēma bija šāda. Pieņemsim, ka tu esi augstma­nis, kam pieder daudz zemes. Četrpadsmitajā gadsimtā Fran­ciju lielākoties klāja meži, tātad ari tava zeme bija galvenokārt klāta ar mežiem, kuros dzīvoja vilki. Iespējams, ka šur tur dzī­voja pa kādam zemniekam, kas maksāja tev nožēlojamu renti, taču bagāts tu tā nevarēji kļūt. Un, tā kā tu biji augstmanis, tev vienmēr izmisīgi vajadzēja naudu, lai dotos karagājienos un pie­koptu tik greznu dzīves stilu, cik tev pēc sabiedriskā stāvokļa pieklājas… Un kā gan varēja palielināt ieņēmumus no zemes īpašumiem? Uzceļot jaunu pilsētu. Ļaudis, kas dzīvotu šajā pil­sētiņā, piesaistīja ar īpašām nodokļu atlaidēm un citām privilē­ģijām, kas bija noteiktas pilsētiņas hartā. Visbiežāk pilsētnieki bija vienkārši atbrīvoti no feodālajām saistībām.

Kādēļ viņiem bija jādod šādas atlaides? - jautāja viens no vīriešiem.

Tādēļ, lai itin drīz pilsētiņā sarastos tirgotāji un lai no tirdz­niecības nodokļiem un atļaujām rastos jauni ienākumi. Maksu iekasēja par visu. Par to, ka brauci pa ceļu, kas ved uz pilsēti­ņu. Par tiesībām ieiet pilsētiņā. Par tirdzniecības vietu tirgū. Par drošību, kuru nodrošināja karavīri. Par to, ka tirgū bija naudas mainītāji.

Nav slikti, - noteica mākleris.

It nemaz nebija slikti! Turklāt tu varēji iekasēt procentus no visa tirgū pārdotā!

Tiešām? Cik procentu?

Tas bija atkarīgs no konkrētās vietas un preces. Caurmē­rā no viena līdz pieciem procentiem. Tātad tirgus patiesībā bi­ja galvenais pilsētas rašanās iemesls. Tas ir skaidri redzams arī pēc plānojuma. Paskatieties uz to baznīcu! - Viņa norādīja sā­nis. - Agrākajos gadsimtos baznīca bija pilsētas centrs. Ļaudis vismaz vienreiz dienā gāja uz mesu. Visa dzīve ritēja ap baznī­cu. Taču šeit, Dommā, baznīca ir uzcelta maliņā. Pilsētas centrs tagad ir tirgus.

Tātad visa nauda nāca no tirgus?

Ne visa! Šāda nocietināta pilsēta deva drošību arī tuvāka­jai apkaimei, un tas nozīmēja, ka zemnieki varēja droši izcirst tuvējos mežus un iekārtot jaunas saimniecibas. Tātad varēja pa­lielināt ari nodevas zemniekiem. Kopumā jauna pilsētiņa bija drošs naudas ieguldījuma veids. Tieši tāpēc tika uzceltas tik daudzas jaunas pilsētas.

Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc cēla pilsētas?

Nē, daudzas cēla arī militāru apsvērumu pēc, jo…

Iečerkstējās Mareka rācija. Tā atkal bija Elsija. - Andrē?

Jā, - atsaucās Mareks.

Atbrauc, lūdzu, tūlīt šurp! Es tiešām nezinu, ko lai par to domā.

Kāpēc? Kas noticis?

Atbrauc, lūdzu! Nekavējoties!

Strāvas ģenerators paskaļi rūca, un šķūnis tumšajā laukā zem zvaigžņotās debess bija spoži izgaismots.

Viņi visi sapulcējās iekšā. Elsija sēdēja pie sava rakstāmgal­da un skatījās atbraucējos. Viņas acis likās tālas, atsvešinātas.

Elsij?

Tas nav iespējams, - viņa ierunājās.

Kas nav iespējams? Kas te noticis?

Mareks paskatījās uz Deividu Sternu, bet tas bija iegrimis darbā ar kādu analīzi telpas stūrī.

Elsija nopūtās. - Es nezinu, vienkārši nezinu…

Nu, - sacīja Mareks, - tad stāsti no sākuma!

Labi, - viņa noteica. - No sākuma. - Viņa piecēlās, pārgā­ja telpas otrā pusē un norādīja uz grīdu. Tur uz izklāta brezen­ta gulēja pergamentu kaudzīte. - Lūk, tas ir sākums. Doku­mentu sainis, kuru es reģistrēju ar numuru M-031; šodien atrasts klosterī. Deivids lūdza man to apstrādāt, cik ātri vien iespējams.

Neviens neko neteica. Visi tikai vēroja Elsiju.

Labi, - viņa turpināja, - tad nu es strādāju ar saini. Es to daru šādi: ņemu apmēram desmit pergamentu vienā reizē un nesu pie sava galda. - Viņa paņēma desmit virsējos un aizne­sa pie galda. - Tā, es sēžos pie galda un caurskatu tos, citu pēc cita. Ņemu lapu, izlasu, ievadu kopsavilkumu datorā un nesu lapu fotografēt, lūk, tur. - Viņa aizgāja pie nākamā galda un no­klāja lapu zem aparāta.

Elsij, - ieteicās Mareks, - mēs esam pazīstami ar…

Nē, - viņa asi atcirta, - ne ar ko jūs neesat pazīstami! - Elsija atgriezās pie sava rakstāmgalda un paņēma nākamo per­gamentu. - Labi, tādā veidā es tos apstrādāju citu pēc cita. Ša- jā sainī ir dažnedažādi dokumenti: rēķini, vēstules, atbildes uz bīskapa pavēlēm, ziņas par gada ražu, klostera īpašumu uzskai­tījums. Visi attiecas apmēram uz 1357. gadu.

Citu pēc cita viņa cēla pergamentus no kaudzītes.

Un tad… - Viņa noņēma priekšpēdējo. -… es ieraugu šo.

Visi skatījās.

Neviens neko neteica.

Pergaments pēc lieluma bija vienāds ar pārējiem, taču blī­vā latīņu vai senfranču raksta vietā uz tā bija tikai divi vārdi vienkāršā angļu valodā:

PALĪDZIET MAN 4/7/1357

Ja jūs vēl nesapratāt, - piebilda Elsija, - tas ir Profesora rokraksts.

Telpā valdīja klusums. Visi stāvēja kā sastinguši un, neiz- dvesdami ne skaņas, blenza pergamentā.

Mareka domas skrēja zibens ātrumā, apsverot visas varbū­tības. Tā kā viņam bija smalkas, enciklopēdiskas zināšanas par viduslaikiem, viņš jau vairākus gadus strādāja par ārštata kon­sultantu Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja viduslaiku fondā. Rezultātā Mareks bija guvis pamatīgu pieredzi saskarē ar dažnedažādiem viltojumiem. Tiesa, reti gadījās redzēt vilto­tus viduslaiku dokumentus - viltojumi parasti bija dārgakme­ņi desmit gadu vecās rokassprādzēs vai arī bruņas, kas izrādī­jās taisītas Bruklinā, - taču pieredze bija sniegusi viņam skaidrību, kā šādus gadījumus analizēt.

Labi, atkal no sākuma, - sacīja Mareks. - Tu esi pārlieci­nāta, ka tas ir viņa rokraksts?

Jā, - atbildēja Elsija. - Tas ir neapšaubāmi.

Kā tu zini?

Viņa nošņācās. - Es esmu grafoloģe, Andrē. Bet vienalga, paskaties pats!

Viņa izvilka zīmīti, ko Džonstons bija uzrakstījis pirms da­žām dienām, arī ar drukātiem burtiem; tā bija piesprausta kā­dam rēķinam: "LŪDZU, PĀRBAUDI ŠO TĒRIŅU!" Vina nolika > ' > »

to blakus pergamentam. - Patiesībā drukātos burtus ir vieg­lāk analizēt. Lūk, piemēram, šī A viegli diagonālā šķērssvītra. Viņš velk slīpo līniju uz augšu, tad pretējā virzienā lejup, paceļ rakstāmo un, it kā būtu par slinku pacelt augstāk, šķērssvītru sāk netipiski zemu un velk slīpi augšup. Vai, skatieties, šis P - viņš velk uz leju, tad atpakaļ un tad velk pusloku. Vai arī E - to viņš velk kā L un pēc tam ar zigzagu augšup pievieno pārē­jās abas līnijas. Šaubu nav, tas ir viņa rokraksts.

Neviens to nevarētu viltot?

Nē. Viltojumus allaž var pazīt pēc vietām, kurās pacelts rakstāmais, un pēc citām zīmēm. Tas ir viņa rokraksts.

Vai viņš tiešām gribētu mūs izjokot? - minēja Keita.

Ja tiešām, tad nav smieklīgi.

Un kas ir ar to pergamentu? - jautāja Mareks. - Tas ir tikpat vecs kā citas lapas šai saini?

Jā, - pienākdams klāt, sacīja Deivids Sterns. - Oglekļa tests, protams, derētu, bet es teiktu, ka jā - tas ir tikpat vecs, cik pārējie.

Mareks domāja: kā tas var būt? Skaļi viņš sacīja: - Tu esi pārliecināts? Šis pergaments izskatās citādi. Virsma liekas raupjāka.

Tā ir raupjāka, - atteica Sterns, - tāpēc ka draņķīgi no- skrāpēta. Viduslaikos pergaments bija dārga manta. Jūs jau zi­nāt, ka to lietoja, noskrāpēja tīru un lietoja atkal. Taču, ja paska­tāmies uz šo pergamentu ultravioletajā… Vai kāds neizslēgtu lielo gaismu? - To izdarīja Keita, un Sterns tumsā ieslēdza sar­kano lampu virs galda.

Mareks uzreiz ieraudzīja vēl citu tekstu, vāri, tomēr skaidri saredzamu uz pergamenta.

Sākotnēji tas bijis rēķins par izmitināšanu, - teica Elsija. - Tas noskrāpēts nost, ātri un neveikli, it kā rakstītājs būtu ļoti steidzies.

Tu saki, ka to noskrāpējis Profesors? - jautāja Kriss.

Man nav ne jausmas, kas to ir izdarījis, bet prasmīgi da­rīts tas nav.

labi, - noteica Mareks. - Ir viena skaidra metode, kā to noskaidrot reizi par visām reizēm. - Viņš pagriezās pret Ster- nu. - Kas ir ar tinti, Deivid? Tā ir īsta?

Sterns vilcinājās. - Es neesmu pārliecināts.

Neesi pārliecināts? Un kāpēc?

•

•

No ķīmiskā viedokļa, - sacīja Sterns, - tā ir tieši tāda, kā­dai vajadzētu būt: dzelzs ir dzelzs oksīda formā, sajaukta ar žul­ti kā organisku saistvielu. Melnumam drusku pievienots oglek­lis un pieci procenti saharozes. Tolaik cukuru lietoja, lai pie­šķirtu tintei spīdumu. Tā ir parasta dzelzs un žults tinte, atbil­stoša savam laikam. Taču tas vēl neko nenozīmē.

Tieši tā. - Sterns bija devis mājienu, ka tā varētu būt viltota.

Tāpēc es veicu žults un dzelzs titrēšanu, - sacīja Sterns. - To parasti dara šaubīgos gadījumos. Tā precīzi nosaka kat­ras vielas daudzumu tintē. Titrēšana rāda, ka šīs konkrētās tin­tes sastāvs ir līdzīgs, bet nav identisks ar tinti pārējos doku­mentos.

Līdzīgs, bet nav identisks… - atkārtoja Mareks. - Cik lī­dzīgs?

Kā tu zini, viduslaikos tinti pirms lietošanas sajauca ar ro­kām, jo to nevarēja glabāt. Žults un aizstājēji - piemēram, ozo­lu pangas, - ir organiski, tāpēc tintes var ar laiku samaitāties. Dažkārt tintei kā konservantu pievienoja vīnu. Šā vai tā, daža- dos dokumentos mēdz būt diezgan liela žults un dzelzs satura dažādība. Dažkārt divdesmit vai pat trīsdesmit procentu robe­žās. Atšķirības ir pietiekamas, lai pēc tām varētu pateikt, vai dokumenti ir rakstīti vienā dienā, ar to pašu tintes krājumu. Šī konkrētā pergamenta tinte par apmēram divdesmit deviņiem procentiem atšķiras no tām lapām, kas bija virs un zem tā.

Tas ir bezjēdzīgi, - sacīja Mareks. - Šie skaitļi nepierāda ne autentiskumu, ne viltojumu. Vai tu veici spektrogrāfisko analīzi?

Jā. Tikko pabeidzu. Lūk, triju dokumentu spektri, Profe­sora rokraksta lapa ir vidējā. - Trīs līnijas, smaiļu un kritumu virknes. - Atkal līdzīgi, bet ne identiski.

Ne tik līdzīgi, - sacīja Mareks, nopētīdams līnijas. - Līdz ar dzelzs daudzuma atšķirību Profesora tintē ir ari daudz mik­roelementu, ieskaitot, piemēram… kas ir šī smaile?

Hroms.

Mareks nopūtās. - Tātad moderna.

Nebūt nav obligāti.

Citos paraugos hroma nav.

Tas tiesa, taču vispār hroms ir sastopams klosteru tintēs. Diezgan bieži.

Vai šai ielejā ir hroms?

Nē, - atteica Sterns, - bet hromu importēja visā Eiropā, tāpēc ka to lietoja ne tikai tintēs, bet ari audumu krāsošanai.

Nu, bet ko nozīmē visi šie pārējie blakus elementi? - ne­rimās Mareks, norādīdams uz citām smailēm. Viņš pakratīja galvu. - Piedod, bet es to vienkārši nepieņemu.

Piekrītu, - sacīja Sterns. - Tas noteikti ir joks.

Taču skaidri mēs to bez oglekļa testa nezināsim, - notei­ca Mareks. Tests Carbon-14 noteiks tintes un pergamenta ve­cumu ar precizitāti līdz piecdesmit gadiem. Ar to pietiks, lai no­skaidrotu viltojuma jautājumu.

Kamēr par to runājam, - sacīja Sterns, - es gribētu arī termoluminiscences un varbūt lāzeraktivācijas anaLizes.

-Šeit mes to nevaram.

Zinu, es aizvedīšu uz Lezeizī. - Šai kaimiņu ielejas pilsē­tiņā atradās Dienvidfrancijas priekšvēstures pētniecības centrs ar labi ekipētu laboratoriju, kurā varēja veikt Carbon-14 un kāli­ja—ar^rona datēšanas, kā arī neitronu aktivācijas un citas sarež­ģītas pārbaudes. Rezultāti nebija tik precīzi kā Parīzes vai Tu- lūzas laboratorijās, taču pētnieki tos varēja saņemt dažu stundu laikā.

Vai ir kādas izredzes to izdarīt šovakar? - jautāja Mareks.

Es mēģināšu.

Pie grupiņas atgriezās Kriss; viņš bija mēģinājis sazvanīt Profesora mobilo telefonu. - Nekā, - viņš sacīja. - Tikai balss pasts.

Nu ko, - sacīja Mareks. - Neko citu mēs šobrīd izdarīt nevaram. Pagaidām izskatās, ka šī lapa ir dīvains joks. Nevaru iedomāties, kas to nostrādājis, - taču kāds to ir darījis. Rīt da­tēsim ar oglekli. Nešaubos, ka šī lapa izrādīsies jauna. Un, lai kā mēs cienītu Elsiju, šie vārdi droši vien ir viltojums.

Elsija sāka pūsties.

Jebkurā gadījumā, - turpināja Mareks, - rīt ir gaidāms Profesora zvans, un mēs varēsim pajautāt viņam. Tikmēr do­simies labāk pie miera un kārtīgi izgulēsimies.

Dzīvojamā mājā Mareks klusi aizvēra aiz sevis durvis un ti­kai tad ieslēdza gaismu. Tad paskatījās apkārt.

Istaba bija nevainojamā kārtībā, kā jau bija gaidāms. Tā bi­ja tīra kā mūka celle. Pie gultas uz naktsgaldiņa gulēja pieci seši pētījumu manuskripti kārtīgā kaudzītē. Uz rakstāmgalda pa labi citi pētījumi blakus aizvērtam piezīmjdatoram. Galdam bija atvilktne. Mareks to atvēra un aši pārmeklēja.

Tomēr viņš neatrada to, ko meklēja.

Tad viņš devās pie drēbju skapja. Profesora drēbes bija rū­pīgi sakārtotas, starp pakārtajiem apģērba gabaliem atstātas vienādas spraugas. Mareks apčamdīja kabatas visiem pēc kār­tas, tomēr neatrada. Varbūt nemaz te nav, viņš nodomāja. Var­būt paņēmis līdzi uz Ņūmeksiku.

Pretī durvīm stāvēja kumode. Viņš atvēra augšējo atvilkt­ni: monētas uz tasītes, ASV dolāru paciņa ar gumijiņu apkārt un dažas personiskas mantas, ieskaitot nazi, pildspalvu un re­zerves rokas pulksteni, - nekā neparasta.

Tad viņš vienā malā ieraudzīja plastmasas futrāli.

Viņš izņēma futrāli un atvēra to. Iekšā bija brilles. Viņš no­lika tās uz kumodes.

Lēcas bija bifokālas, ovālas formas.

No krekla kabatas viņš izvilka plastmasas maisiņu. Izdzir­dēja čīkstienu aiz muguras un pagriezies ieraudzīja ienākam Keitu Eriksoni.

Pārmeklē viņa vešu? - viņa jautāja, pacēlusi uzacis. - Es ieraudzīju gaismu zem durvīm, nolēmu paskatīties.

Neklauvējot? - sacīja Mareks.

Ko tu šeit dari? - Tad viņa ieraudzīja plastmasas maisiņu. - Vai tas tiešām ir tas, kas man liekas?

-Jā.

Mareks ar pinceti izņēma no maisiņa atsevišķo bifokālo lēcu un nolika uz kumodes blakus Profesora acenēm.

Identiskas nav, - sacīja Keita, - bet es teiktu, ka tā ir viņa lēca.

Es ari.

Un vai tad tu visu laiku tā nedomāji? Proti, viņš taču mū­su grupā ir vienīgais, kam ir bifokālas brilles. Piesārņojumam jābūt no viņa brillēm.

Bet nav nekāda piesārņojuma, - sacīja Mareks. - Šī lēca ir veca.

-Ko?

Deivids saka, ka šī baltā mala esot baktēriju uzaugums. Tas nozīmē, ka lēca nav jauna, Keita. Tā ir veca.

Viņa nopētīja lēcas. - Nevar būt. Paskaties, kā tās ir slīpē­tas! Profesora brillēs tieši tāpat kā šajā lēcā. Tai jābūt moder­nai.

Es zinu, bet Deivids uzstāj, ka tā ir veca.

Cik veca?

Viņš nevar pateikt.

Vai datēt nevar?

Mareks papurināja galvu. - Nepietiek organiskā materiāla.

Tātad tas nozīmē, - sacīja Keita, - ka tu ienāci šai istabā, tāpēc ka… - Viņa ieturēja pauzi, skatījās uz brillēm, tad uz Ma­reku. Viņa sarauca pieri. - Man liekas, tu teici, ka tie vārdi ir viltojums. Andrē.

Jā, es tā teicu.

Bet tu tomēr prasīji Deividam, vai to oglekļa testu nevar veikt šovakar, vai ne?

-Jā…

Un tad tu atnaci šurp ar šo stikliņu, tapec ka tu uztrau­cies… - Viņa nopurināja galvu, it kā lai attaptos no kaut kā. - Par ko? Kas, tavuprāt, te notiek?

Mareks paskatījās viņā. - Man nav ne jausmas. Viss izska­tās galīgi nesakarīgi.

Tomēr tu uztraucies.

Jā, - sacīja Mareks. - Es uztraucos.

Nākamā diena pienāca skaidra un karsta, saule zvēroja de­besīs bez neviena mākonīša. Profesors no rīta nepiezvanīja. Mareks pats divreiz mēģināja viņu sazvanīt, taču atkal atbildēja balss pasts: "Lūdzu, atstājiet ziņojumu, un es jums atzvanīšu!"

Arī no Sterna nebija nekādu ziņu. Kad viņi piezvanīja uz la­boratoriju, tad saņēma atbildi, ka Sterns ir aizņemts. Kāds aiz­kaitināts laborants sacīja: - Viņš atkal atkārto tos testus! Jau trešo reizi!

Kāpēc? Mareks brīnījās. Viņš apsvēra, vai nevajadzētu aiz­braukt uz Lezeizī un pašam paskatīties - nebija taču tālu -, to­mēr nolēma palikt šķūņa tuvumā, lai nepalaistu garām Profe­sora zvanu.

Profesors nezvanīja.

Bija jau pavēla rīta stunda. Elsija nokremšlojās. - Khm…

-Jā?

Viņa skatījas uz citu pergamenta lapu. - Šī lapa sainī bija tieši pirms Profesora rakstītās, - viņa sacīja.

Mareks pienāca klāt. - Kas ir ar to?

Izskatās, ka te ir tintes traipi no Profesora spalvas. Redzi? Šeit un šeit…

Mareks paraustīja plecus. - Viņš droši vien skatījās uz to, pirms rakstīja uz savējās.

Bet tie ir uz malas, - viņa sacīja, - gandrīz vai kā speciā­las atzīmes.

Kādas atzīmes? - Mareks nesaprata. - Par ko ir tas doku­ments?

Tas ir darbiņš dabas vēstures jomā, - viņa atbildēja. - Kāda mūka rakstīts pazemes upes apraksts. Tur sacīts, ka vairākās vietās jābūt uzmanīgam, izsekots pa upes posmiem un tamlīdzīgi.

Pazemes upe… - Mareku tas neinteresēja. Mūki bija ari novadpētnieki, viņi bieži rakstīja nelielus traktātus par vietējo ģeogrāfiju, amatniecību, par pareizo laiku, kad jāretina augļu koki, par to, kā ziemā glabājama labība un tā tālāk. Tie bija in­teresanti sīkumi, turklāt bieži vien aplami.

"Atslēga ir pie Marsela," - lasīja Elsija. - Nez, ko tas nozī­mē? Tieši šeit ir Profesora atzīme. Tad… kaut kas par milzīgām pēdām… nē… milža pēdām?… Pēdām kā milzim?… Un te rak­stīts vivix, kas latīniski nozīmē… jāpaskatās, man tas ir jauns vārds…

Vina atšķīra vārdnīcu. t t

Marekam nebija miera, viņš izgāja ārā un staigāja šurpu turpu.

Dīvaini, - noteica Elsija. - Nav tāda vārda vivix, vismaz šajā vārdnīcā nav. - Viņa pierakstīja to, kā jau pedantisks cil­vēks.

Mareks nopūtās.

Gāja laiks.

Profesors nezvanīja.

Pienāca pēcpusdiena; studenti trijos, pēcpusdienas pārtrau­kumā, gāja uz lielo telti. Mareks stāvēja durvīs un skatījās vi­ņos. Viņi likās bezrūpīgi, priecīgi, viņi jokojās un bakstīja cits citam sānos.

Iezvanījās telefons. Viņš uzreiz gāja iekšā. Elsija pacēla klau­suli. Viņa sacīja: - Jā, viņš tepat blakus ir…

Mareks piesteidzās klāt. - Profesors?

Elsija pakratīja galvu. - Nē, kāds no ITC. - Viņa pasniedza Marekam klausuli.

Šeit Andrē Mareks, - viņš sacīja.

Jā. Lūdzu, drusku uzgaidiet, mister Marek! Ar jums vē­las runāt misters Donigers.

Viņš pats?

Jā. Mēs jau vairākas stundas pūlējāmies jūs sazvanīt. Pa­gaidiet, lūdzu, pie klausules, es viņu tūdaļ sameklēšu!

Gara pauze. Fonā skanēja klasiskā mūzika. Mareks aizse­dza klausuli ar delnu un sacīja Elsijai: - Donigers!

Oho! - viņa atsaucās. - Tad jau tev jāizceļas. Pats pasau­les varenais.

Kāpēc lai Donigers man zvanītu?

Pēc piecām minūtēm viņš joprojām gaidīja. Telpā, galvu šū­podams, ienāca Sterns. - Tu tam neticēsi.

Jā? Kam? - atsaucās Mareks, neatraudamies no telefona.

Sterns pasniedza viņam papīra lapu, uz kuras bija rakstīts:

638 ± 47 PT

Un kas tas būtu? - jautāja Mareks.

Tintes vecums. Sešsimt trīsdesmit astoņi gadi, - atbildē­ja Sterns.

Par ko tu runā?

Par tinti uz tā pergamenta. Tā ir apmēram tik veca, plus mīnus četrdesmit septiņi gadi.

Ko? - pārjautāja Mareks.

Tā tas ir. Tinte datējama ar 1361. gadu.

Ko, ko?

Es zinu, zinu… - Sterns nopūtās. - Bet mēs atkārtojām testu trīs reizes. Nav nekādu šaubu. Ja to tiešām ir rakstījis Pro­fesors, tad viņš to ir darījis pirms sešsimt gadiem. - Mareks apgrieza lapu otrādi. Tur bija rakstīts:

AD 1361 ± 47

Fona mūzika klausulē ar klikšķi aprāvās, un atskanēja sa­springta balss: - Šeit Bobs Donigers. Misters Mareks?

-Jā, - atsaucās Mareks.

Jūs varbūt neatceraties, bet mēs pirms pāris gadiem sati­kāmies, kad es apskatīju izrakumus.

Es ļoti labi atceros, - sacīja Mareks.

Es zvanu sakarā ar profesoru Džonstonu. Mēs esam ļoti noraizējušies par viņa drošību.

Vai viņš ir pazudis?

Nē, pazudis nav. Mēs skaidri zinām, kur viņš ir.

Kaut kas Donigera tonī bija tāds, ka Marekam aukstas skudriņas pārskrēja pār muguru. - Tādā gadījumā, vai es va­rētu ar viņu parunāt?

Baidos, ka pašlaik nevarētu.

Vai Profesors ir briesmās?

To ir grūti pateikt. Es ceru, ka nav. Tomēr mums būs va­jadzīga jūsu, proti, jūsu grupas palīdzība. Es jau esmu aizsūtī­jis pēc jums lidmašīnu.

Mister Doniger, - sacīja Mareks, - izskatās, ka mums ir zīmīte no Profesora Džonstona, kas ir sešsimt gadu veca…

Ne pa telefonu, - strupi pārtrauca Donigers, taču Mareks ievēroja, ka viņš nebūt nelikās pārsteigts. - Tagad Francijā ir trīs pēcpusdienā, vai ne?

Jā, tieši tā.

labi, - sacīja Donigers. - Izvēlieties trīs savas vienības da­lībniekus, kas vislabāk pazīst Dordoņas reģionu. Brauciet uz Beržerakas lidostu! Kravāt mantas nevajag. Kad atbrauksiet šurp, mēs jūs ar visu apgādāsim. Lidmašīna nolaižas sešos va­karā pēc jūsu laika, un tā aizvedīs jūs uz Ņūmeksiku. Vai tas būtu skaidrs?

-Jā, bet…

-Tad izrunāsimies.

Un Donigers nolika klausuli.

Deivids Sterns skatījās Marekā. - Par ko bija runa?

Mareks sacīja: - Aizej pēc pases!

-Ko?

Aizej pēc pases un atgriezies ar mašīnu!

Mums kaut kur jābrauc? -Jā.

Mareks paņēma rāciju.

Keita Eriksone stāvēja uz Larokas pils vaļņa un nolūkojās iekšpagalmā, pils plašajā, zāļainajā centrā, divdesmit pēdu lejāk. Zālājā mudžēja tūristi, vismaz divpadsmit dažādu tautī­bu, visi spilgtos kreklos un šortos. Fotoaparāti klikšķēja neat- ņemdamies.

Tieši zem sevis viņa izdzirdēja meitenes balsi: - Vēl viena pils… Mammu, kāpēc .mums visu laiku jābrauc uz šitām stul­bajām pilim?

Tāpēc, ka tētim interesē, - atbildēja māte.

Bet, mammu, viņas taču visas ir vienādas!

Es zinu, zakit…

Tēvs gabaliņu tālāk stāvēja aiz zema mūra, kas iezīmēja tur kādreiz atradušos telpu. - Un šeit, - viņš paziņoja ģimenei, - bija lielā zāle.

Keita uzreiz redzēja, ka tā nav vis. Vīrišķis stāvēja virtuves atliekās. Tas bija acīmredzami pēc trim plītīm, kuras vēl varē­ja samanīt sienā pa kreisi. Un akmens tekne, pa kuru pienāca ūdens, bija vīrietim tieši aiz muguras.

Un kas notika tai lielajā zālē? - apjautājās viņa meita.

Šeit tika rīkotas dzīres, un ceļojošie bruņinieki apliecinā­ja cieņu karalim.

Keita nopūtās. Nebija ziņu, ka I>arokā jelkad būtu bijis kāds karalis. Vēstures dokumenti vēstīja ko gluži pretēju: ka tā vien­mēr bijusi privāta pils, vienpadsmitajā gadsimtā to uzcēlis kāds Armāns de Klēri. Četrpadsmitajā gadsimtā tā bija pamatīgi pār­būvēta, pievienojot vēl vienu ārējo mūru kārtu un papildu pa­ceļamos tiltus. To ap 1302. gadu bija veicis kāds bruņinieks, vārdā Fransuā le Gro jeb Frānsiss Resnais.

Par spīti franciskajam vārdam, Fransuā bija angļu bruņi­nieks, un viņš pārbūvēja Laroku jaunajā angļu piļu būvniecības stilā, ko bija iedibinājis Edvards Pirmais. Edvarda laikmeta pi­lis bija lielas, ar plašiem iekšpagalmiem un ērtu mītni kungam. Tas atbilda Fransuā raksturam, kurš, kā vēstī avoti, bijis māk­slinieciskas dabas, paslinks un ar noslieci iekulties naudas grū­tībās. Fransuā tika piespiests ieķīlāt savu pili un pēc tam pavi­sam pārdot. Simtgadu kara laikā pili cits pēc cita pārvaldīja vairāki bruņinieki. Nocietinājumi turējās labi: pils nekad neti­ka ieņemta kaujā, tās saimnieki mainījās tikai komerciālu darī­jumu dēļ.

Lielo zāli Keita redzēja tālāk pa kreisi; tā bija stipri sagrau­ta, tomēr šīs ļoti plašās telpas kontūras bija skaidri samanāmas, tā bija gandrīz simt pēdu gara. Joprojām bija redzams milzīgais kamīns - deviņas pēdas augsts un divpadsmit pēdu plats. Kei­ta zināja, ka šāda lieluma zālei vajadzēja būt ar akmens sienām un koka griestiem. Un jā, kur mūris turējās, augšējos akme­ņos bija redzami ierobi lielajām, līmeniskajām sijām. Virs tām savulaik noteikti bija spāres, kas balstīja jumtu.

Viņai garām uz šaurā vaļņa paspraucās britu tūristu grupa. Viņa dzirdēja gidu stāstām: - Šos vaļņus cēlis sers Frānsiss Briesmīgais 1363. gadā. Frānsiss bija izslavēts neģēlis. Viņš iz­klaidējās savos milzīgajos kazemātos, spīdzinādams vīriešus, sievietes un pat bērnus. Tagad, paskatoties pa kreisi, jūs re­dzēsiet tā saukto Mīlnieces Pēdējo Soli, vietu, no kuras 1292. gadā nokrita un nositās grāfiene de Reno, kritusi negodā, jo bija stāvoklī no sava vīra zirgu puiša. Pētnieki joprojām strīdas, vai viņa nolēkusi pati vai arī viņu nogrūdis saniknotais vīrs…

Keita nopūtās. Nez, kas sacerēja visas šīs blēņas? Viņa pie­vērsās savam skiču bloknotam, kur viņa atzīmēja sienu kontū­ras. Arī šajā pilī bija slepenas ejas. Tomēr Frānsiss Resnais bi­ja prasmīgs arhitekts. Viņa ejas bija iekārtotas lielākoties aizsardzības vajadzībām. Cita eja gāja no vaļņa aiz lielās zāles tālākās sienas gar lielā kamīna aizmuguri. Viena cita stiepās gar dienvidu valni.

Taču vissvarīgāko eju viņai vēl nebija izdevies atrast. Četr­padsmitā gadsimta rakstnieks Fruasārs vēstīja, ka larokas pils nekad nav ieņemta, novārdzinot aplenkumā, jo uzbrucējiem ne­kad nav izdevies atrast slepeno eju, pa kuru pilij piegādāta pār­tika un ūdens. Baumoja, ka šī slepenā eja bijusi saistīta ar alu labirintiem kaļķakmens klintīs zem pils, tā stiepusies prāvu ga­balu un beigusies ar apslēptu izeju kalnos.

Kaut kur.

Visvieglāk to atrast būtu, sameklējot ejas galu pilī un virzo­ties pa to atpakaļ. Taču, lai atrastu šo atveri, viņai vajadzēja teh­nisku palīdzību. Vislabāk varētu derēt zemes radars. Lai dar­botos ar to, viņai vajadzētu, lai pils ir tukša. Apmeklētājiem tā bija slēgta pirmdienās, to varētu darīt nākampirmdien, ja vien…

Iečerkstējās viņas rācija. - Keita?

Tas bija Mareks.

Viņa paņēma rāciju un nospieda pogu. - Jā, Keita.

Nāc tūlīt šurp uz dzīvojamo māju! Ārkārtēja situācija.

Un viņš atslēdza savienojumu.

•

•

Peldēdams deviņas pēdas zem ūdens, Kriss Hjūss dzirdēja skābekļa regulētāja sīkoņu un nostiprināja saiti, kas ļāva viņam necīnīties pret Dordoņas straumi. Redzamība ūdenī šodien bija gluži laba, ap divpadsmit pēdu, un viņš varēja saskatīt visu lielo nocietināto dzirnavu tilta balstu pie ūdensmalas. Šis balsts bei­dzās ar nekārtīgu lielu, šķeltu akmeņu rindu, kas taisnā līnijā stiepās pāri upei. Šie akmeņi iezīmēja te bijušo tiltu visā garumā.

Kriss virzījās gar šo līniju, kārtīgi nopētīdams šos akmeņus. Viņš meklēja ierobus, kas palīdzētu noskaidrot, kur lietoti baļ­ķi. Pa reizei viņš mēģināja kādu akmeni pagriezt, bet zem ūdens tas bija ļoti grūti, jo nebija īsti, kur atsperties.

Ūdens virsū par viņu liecināja plastmasas boja ar sarkanu ūdenslīdēja karodziņu. Tā bija domāta, lai pasargātu viņu no atpūtniekiem - smaiļotājiem. Tāda vismaz bija iecere.

Pēkšņi spējš rāviens atrāva viņu no upes dibena. Viņš nira augšup un sasita galvu pret dzeltenu smailītes korpusu. Airē­tājs turēja rokā plastmasas boju un kaut ko kliedza viņam, iz­klausījās, ka vāciski.

Kriss izņēma iemuti un sacīja: - Neaiztiec šito, sasodīts!

Airētājs vāciski nobēra atbildi un aizkaitināts rādīja uz krasta pusi.

Paklausies, draugs, es nezinu, ko tu…

Vācietis turpināja aurot un bakstīt pirkstu krasta virzienā.

Kriss atskatījās.

Krastā stāvēja viens no studentiem ar rāciju rokā. Viņš sau­ca. Krišam vajadzēja brītiņu, lai attaptos un saprastu. - Mareks teica, ka tev jāiet uz dzīvojamo māju. Nekavējoties.

Jēziņ, pēc pusstundas nevar? Man te jāpabeidz…

Viņš teica: nekavējoties.

Pār tālajiem pakalniem savilkās tumši mākoņi, izskatījās, ka būs lietus. Donigers savā kabinetā nolika tālruņa klausuli un sacīja: - Viņi piekrita atbraukt.

Lieliski, - sacīja Daiena Krāmere. Viņa stāvēja pretī Do­nigeram ar muguru pret kalniem. - Mums vajag viņu palīdzī­bu.

Diemžēl, - noteica Donigers. Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. Kad viņš saspringti domāja, viņš nekad nevarēja nosēdēt mierā..

Es tikai nesaprotu, kā mēs vispār varējām Profesoru pa­zaudēt, - sacīja Krāmere. - Viņš droši vien iejaucās notikumos. Tu viņam teici, lai to nedara. Tu teici, ka viņam vispār nevajag turp doties. Tagad viņš droši vien ir iesaistījies dzīvē.

Mēs nezinām, kas noticis, - sacīja Donigers. - Mums nav ne jausmas, sasodīts!

Zināms tikai, ka viņš uzrakstījis zīmīti, - sacīja Krāmere.

Jā, to Kastnere ziņoja. Kad tu ar viņu runāji?

Vakar vakarā, - sacīja Krāmere. - Viņa man piezvanīja, tik­līdz uzzināja. Viņa mums vienmēr bijusi laba sakarniece, un…

Vienalga! - Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Tas nav galvenais.

Tā viņš vienmēr teica, kad uzskatīja, ka kaut kas nav piemi­nēšanas vērts. - Kas ir galvenais? - jautāja Krāmere.

Dabūt viņu atpakaļ, - sacīja Donigers. - Mums katrā ziņā jādabū viņš atpakaļ. Tas ir galvenais.

Bez šaubām, - sacīja Krāmere. - Katrā ziņā.

Man jau likās, ka tas vecais perdelis ir kretīns, - teica Do­nigers, - taču, ja mēs nedabūsim viņu atpakaļ, tas būs murgs no publicitātes viedokļa.

Murgs gan.

Bet ar to es tikšu galā, - turpināja Donigers.

Skaidrs, ka tiksi.

Gadu gaitā Krāmere bija ieradinājusies atkārtot visu, ko Do­nigers teica, kad viņam uznāca šis "soļojamais noskaņojums". Svešiniekam tā izskatītos pēc lišķības, bet Donigeram tā bija noderīga. Bieži vien, kad Donigers dzirdēja savu vārdu atkār­tojumu, viņš nepiekrita. Krāmere saprata, ka šai procesā viņa ir tikai instruments. Varbūt tā izskatījās pēc divu cilvēku saru­nas, bet patiesībā tā nebija saruna. Donigers runāja tikai pats ar sevi.

Problēma ir tāda, - sacīja Donigers, - ka palielinās to ār- pusnieku skaits, kas zina par šo tehnoloģiju, taču mēs no tā negūstām pienācīgu atdevi. Mums nav pamata cerēt, ka šie as­piranti atdabūs viņu atpakaļ.

Viņiem ir labākas izredzes.

Tas ir tikai pieņēmums. - Viņš soļoja šurpu turpu. - Vājš pieņēmums.

Piekritu, Bob. Vājš.

Un kas ir ar to meklētāju vienību, ko tu aizsūtīji? Kuri tie bija?

Gomesa un Bareto. Viņi nekur neredzēja Profesoru.

Cik ilgi viņi tur bija?

Manuprāt, kādu stundu.

Viņi neiejaucās notikumos?

Krāmere papurināja galvu. - Kāpēc lai viņi riskētu? Nav jē­gas. Viņi ir bijušie jūras kājnieki, Bob. Pat ja viņi būtu iejauku- šies, viņi nemaz nezinātu, kur meklēt. Viņi pat nezinātu, no kā jāuzmanās. Tur viss ir pavisam atšķirīgi.

Bet šie aspiranti labāk zinās, kur meklēt.

Tā vajadzētu būt, - sacīja Krāmere.

Tālumā noducināja pērkons. Pirmās lielās lietus lāses no­slīdēja pār kabineta logu rūtīm. Donigers skatījās lietū. - Un ja mēs zaudējam arī šos aspirantus?

Būs publisks skandāls.

Varbūt, - sacīja Donigers, - bet mums jābūt gataviem uz šādu iespēju.

Reaktīvā lidmašīna Guljštream V, dzinējiem dunot, lēni slī­dēja uz viņu pusi. Uz tās astes lieliem sudrabainiem burtiem bija rakstīts: ITC. Tika nolaists traps, un stjuarte uniformā no­kāpa lejā un atritināja sarkanu paklāju.

Aspiranti blenza.

Ne pa jokam… - noteica Kriss Hjūss. - Tas tiešām ir sar­kanais paklājs.

Ejam! - sacīja Mareks. Viņš uzmeta plecā somu un veda biedrus uz lidmašīnu.

Mareks bija atteicies atbildēt uz viņu jautājumiem un apgal­vojis, ka neko nezinot. Viņš tikai pateica viņiem oglekļa datē­juma rezultātu un atzinās, ka neredz tam izskaidrojumu. Vēl pateica, ka ITC viņus aicinot braukt palīgā Profesoram un ka tas esot steidzami. Neko citu viņš neteica. Un viņš ievēroja, ka arī Sterns neko negrasās paskaidrot.

Lidmašīnas salons bija iekārtots pelēkos un sudrabainos toņos. Stjuarte piedāvāja viņiem dzērienus. Visa šī greznī­ba kontrastēja ar skarba izskata vīru, sirmiem matiem ezītī, kas nāca pretī ar viņiem sasveicināties. Kaut arī viņam bija mugurā darījumu uzvalks, militārā pagātne nebija noslēpja­ma. Vismaz Mareks to ievēroja, kad vīrs ar visiem saroko­jās.

Es esmu Gordons, - viņš teica. - ITC viceprezidents. laip­ni lūdzu! Lidojums līdz Ņūmeksikai ilgs deviņas stundas, četr­desmit minūtes. Un tagad labāk piesprādzējieties!

Viņi atkrita sēdekļos, jau juzdami, ka lidmašīna sākusi braukt uz skrejceļu. Vēl pēc brīža dzinēji ierēcās skaļāk, un Mareks, paskatījies pa logu lejup, redzēja, kā no viņiem attāli­nās Francijas ainava.

Varēja būt sliktāk, nodomāja Gordons, apsēzdamies lidma­šīnas aizmugurē un uzlūkodams jauniešu grupu. Tiesa, viņi bi­ja akadēmiski ļaudis; redzams, ka drusku samulsuši. Un viņu vidū nebija nekādas koordinācijas, nekādas komandas izjūtas.

Taču, no otras puses, izskatījās, ka viņi visi ir pieklājīgā fi­ziskā formā, sevišķi tas ārzemnieks, Mareks. Tas izskatījās spē­cīgs. Un tā meiča arī nebija zemē metama. Trenēta roku mus­kulatūra, sastrādātas delnas, mierīga izturēšanās. Viņa varētu izturēt pamatīgu spiedienu, prātoja Gordons.

No tā izskatīgā puikas gan nebūs nekāda labuma. Gordons nopūtās, redzēdams, kā Kriss Hjūss paskatās pa logu, ierauga stiklā savu atspulgu un atglauž ar roku matus.

Par ceturto Gordons nespēja tikt skaidrībā. Tas bija patru­ļa izskata dēlietis, redzams, ka daudz laika pavadījis brīvā da­bā; viņa drēbes bija izbalējušas, acenes apskrambātas. Taču uz­reiz bija redzams, ka viņš ir no tehniskas noslieces ļaudīm. Zināja visu par iekārtām un vadiem, bet neko par pasauli. Ne­varēja zināt, kā viņš reaģēs, ja nonāks skarbos apstākļos.

Dūšīgākais no viņiem, Mareks, ierunājās: - Varbūt jūs mums pateiksiet, kas vispār notiek?

Es domāju, ka jūs jau to zināt, mister Marek, - sacīja Gor­dons. - Vai tad ne?

Es zinu tikai to, ka man ir sešsimt gadu vecs pergaments ar pāris vārdiem Profesora rokrakstā. Un tie rakstīti ar sešsimt gadu vecu tinti.

Jā, tieši tā.

Mareks pašūpoja galvu. - Bet man grūti tam noticēt.

Patlaban, - sacīja Gordons, - tā vienkārši ir tehnoloģiska realitāte. Tā ir īstenība. To var izdarīt. - Viņš piecēlās un atnā­ca apsēsties blakus pārējiem.

Jūs gribat teikt, ka ir iespējami ceļojumi laikā? - jautāja Mareks.

Nē, - atteica Gordons. - Es nebūt nedomāju ceļojumus laikā. Tādi nemaz nav iespējami, tas visiem zināms.

Pašai idejai par ceļojumiem laikā nav jēgas, jo laiks nemaz nerit. Tas, ka, mūsuprāt, laiks iet, ir tikai mūsu nervu sistēmas īpatnība - mums tā liekas. Patiesībā laiks neiet; mūsu dzīves gan paiet. Pats laiks ir nemainīgs. Tas vienkārši ir. Līdz ar to pagātne un nākotne nav atsevišķas vietas tādā izpratnē, kā Ņu­jorka un Parīze ir noteiktā attālumā viena no otras. Un, tā kā pagātne nav vieta, uz to nevar ceļot.

Viņi klusēja un tikai skatījās Gordonā.

Ir ļoti svarigi to skaidri saprast, - turpināja Gordons. - ITC tehnoloģijām nav nekāda sakara ar ceļojumiem laikā, vismaz tiešā nozīmē ne. Taču mēs esam radījuši jaunu veidu, kā ceļot telpā. Precīzāk izsakoties, mēs lietojam kvantu tehnoloģiju, lai rīkotos ar ortogonāla multiversa koordinātu maiņām.

Viņi neizpratnē blenza runātājā.

Tas nozīmē, - sacīja Gordons, - ka mēs ceļojam uz citu vietu multiversā.

Un kas ir multiverss? - jautāja Keita.

Multiverss jeb multipli universi ir pasaule, ko definē kvan­tu mehānika. Tas nozīmē, ka…

Kvantu mehānika? - pārjautāja Kriss. - Kas ir kvantu me­hānika?

Gordons ieturēja pauzi. - Tas ir diezgan sarežģīti. Bet, tā kā jūs esat vēsturnieki, es mēģināšu jums to izskaidrot vēstu­riski.

•

Pirms simt gadiem, - iesāka Gordons, - fiziķi uzskatīja, ka enerģijai, piemēram, gaismai vai magnētismam, vai elektrī­bai, piemīt nepārtraukti plūstošu viļņu forma. Mēs joprojām ru­nājam par "radio viļņiem" un "gaismas viļņiem". Faktiski šī at­ziņa, ka visām enerģijas formām ir kopīga viļņveida daba, bija viens no lielākajiem deviņpadsmitā gadsimta fizikas sasniegu­miem. Taču bija kāda sīka problēma. Izrādījās, ka, spīdinot gaismu uz metāla plāksnes, rodas elektriska strāva. Fiziķis Makss Planks izpētīja attiecības starp spidinātās gaismas un ra­dītās elektrības daudzumu un secināja, ka enerģija nav nepār­traukts vilnis. Tieši otrādi, likās, ka enerģija sastāv no atseviš­ķām daļiņām, kuras viņš nosauca par kvantiem. Šis atklājums, ka enerģiju veido kvanti, bija kvantu fizikas sākums. Pēc da­žiem gadiem Einšteins pierādīja, ka fotoelektrisko efektu var izskaidrot, pieņemot, ka gaisma sastāv no daļiņām, kuras viņš nosauca par fotoniem. Šie gaismas fotoni trāpīja metāla plāk­snei un notrieca no tās elektronus, radīdami elektrību. Mate­mātiski viss atbilda vienādojumiem. Tie apliecināja uzskatu, ka gaisma sastāv no daļiņām. Tiktāl skaidrs? -Jā…

Un visai drīz, - turpinaja Gordons, - fiziķi saka saprast, ka ne tikai gaisma, bet arī visa cita enerģija sastāv no daļiņām. Īstenībā visa matērija universā sastāv no daļiņām. Atomi sastā­vēja no smagākām daļiņām to kodolā, bet vieglie elektroni šau­dījās pa ārmalām. Tātad saskaņā ar jauno teoriju viss ir tikai

daļiņas. Skaidrs?

Skaidrs…

Šīs daļiņas ir diskrētas vienības jeb kvanti. Un teorija, kas apraksta, kā šīs daļiņas uzvedas, ir kvantu teorija. Liels divdes­mitā gadsimta fizikas atklājums.

Visi māja ar galvu.

Fiziķi turpināja pētīt šis daļiņas un sāka apjēgt, ka tās ir ļoti dīvaini veidojumi. Nevarēja skaidri zināt, kur tās atrodas; tās nevarēja precīzi izmērīt, un neviens nevarēja paredzēt, ko tās darīs. Dažkārt tās izturējās kā daļiņas, dažkārt kā viļņi. Daž­kārt divas daļiņas mijiedarbojās viena ar otru, kaut ari atradās tūkstoš jūdžu atstatumā, bez jelkāda sakara starp tām. Un tā tālāk. Šī teorija sāka izskatīties visai dīvaina. Turpmāk ar kvan­tu teoriju notika divas lietas. Pirmām kārtām tā tika apstipri­nāta - atkal un atkal. Tā ir vispamatīgāk pierādītā teorija zināt­nes vēsturē. Uz kvantu mehāniku balstās gan lielveikalu skeneri, gan lāzeri, gan datoru mikroshēmas. Tāpēc nav nekā­du šaubu, ka kvantu teorija ir matemātiski pareizs universa ap­raksts. Taču problēma ir tāda, ka tas ir tikai matemātisks ap­raksts. Tas ir tikai vienādojumu komplekts. Un fiziķi nespēja iztēloties pasauli, kāda bija izsecināma no šiem vienādojumiem - tā bija pārāk dīvaina, pārāk pretrunīga. Piemēram, Einšteinam tas nepatika. Viņaprāt, tas nozīmēja, ka teorija ir aplama. Taču teorija tika pierādīta arvien no jauna, un situācija kļuva arvien sliktāka un sliktāka. Galu galā pat tiem zinātniekiem, kas bija saņēmuši Nobela prēmiju par ieguldījumu kvantu fizikā, nācās atzīt, ka viņi to nesaprot… Tādējādi situācija kļuva pavisam sa­vāda. Lielāko daļu divdesmitā gadsimta pastāvēja tāda univer­sa teorija, kuru visi lietoja un atzina par pareizu, - taču neviens nespēja pateikt, ko tā māca par pasauli.

Un kāds tam visam sakars ar multipliem universiem? - jautāja Mareks.

Tūdaļ es pie tā nonākšu, - sacīja Gordons.

•

Daudzi fiziķi mēģināja šos vienādojumus izskaidrot, - turpināja Gordons. - Katrs izskaidrojums bija viena vai otra ie­mesla pēc neveiksmīgs. Tad 1957. gadā kāds fiziķis, ko sauca Hjū Everets, piedāvāja jaunu drosmīgu skaidrojumu. Everets apgalvoja, ka mūsu universs - universs, ko mēs redzam, tas, kurš sastāv no klintīm, kokiem, cilvēkiem un galaktikām kos­mosā, - ir tikai viens no neskaitāmi daudziem universiem, kas pastāv līdztekus. Katrs no šiem universiem nemitīgi sadalās, tāpēc ir viens universs, kurā Hitlers zaudēja karu, un otrs, ku­rā viņš uzvarēja; universs, kurā Kenecliju nošāva, un otrs, ku­rā viņš vēl ir dzīvs. Un arī pasaule, kurā jūs no rīta iztīrījāt zo­bus, un otra, kurā neiztīrījāt vis. Un tā tālāk un tā joprojām. Bezgalīgi daudzas pasaules… Everets to nosauca par kvantu mehānikas "daudzpasauļu" interpretāciju. Viņa izskaidrojums bija saskaņā ar kvantu vienādojumiem, taču fiziķiem bija ļoti grūti to pieņemt. Viņiem nepatika doma par visām šīm daudza­jām pasaulēm, kas visu laiku sadalās. Viņiem likās neticami, ka realitātei varētu būt šāda forma… Daudzi fiziķi joprojām at­sakās to pieņemt, lai gan neviens nav pierādījis, ka tā būtu ap­lama… Pats Everets nebija īpaši iecietīgs pret kolēģu iebildu­miem. Viņš uzstāja, ka teorija ir pareiza, vai nu tā kādam patīk, vai nepatīk. Ja tu neticēji viņa teorijai, tad tu biji iesīkstējis, vec­modīgs sakārnis, tāpat kā tie zinātnieki, kas neticēja Koperni- ka teorijai, kurš Sauli novietoja Saules sistēmas centrā, - teo­rijai, kas tolaik daudziem ari šķita neticama. Jo Everets apgal­voja, ka ši daudzu pasauļu koncepcija ir īstenība, ka multipli universi tiešām pastāv. Ar laiku šos multiplos universus sāka dēvēt par multiversu.

Pagaidiet, - iejaucās Kriss. - Jūs gribat sacīt, ka tā ir pa­tiesība?

Jā, - atbildēja Gordons. - Tā ir patiesība.

Kā jūs zināt? - jautāja Mareks.

Es jums parādīšu. - Un Gordons paņēma kartona mapi,

uz kuras bija rakstīts "ITC/SLL tehnoloģijas".

•

Viņš izņēma baltu papīra lapu un sāka zīmēt. - Ļoti vien­kāršs eksperiments, to veic jau divsimt gadu. Uzstāda divas sie­nas - vienu pretī otrai. Pirmajā sienā ir viena vertikāla sprauga.

Viņš parādīja zīmējumu.

4

Tagad spīdinām pa spraugu gaismu. Uz pretējās sienas redzam…

Baltu līniju, - sacīja Mareks. - No gaismas, kas nāk pa spraugu.

Pareizi. Tas izskatītos apmēram tā. - Gordons izvilka no mapes fotogrāfiju.

Gordons turpināja zimēt. - Tagad ņemsim sienu nevis ar vienu, bet ar divām vertikālām spraugām. Spidināsim gaismu un uz pretējās sienas ieraudzīsim…

Divas vertikālas līnijas, - sacīja Mareks.

Nē. Mēs ieraudzīsim veselu rindu gaišu un tumšu stabi­ņu. - Viņš parādīja otru fotogrāfiju.

- Un, - turpināja Gordons, - ja spīdināsiet gaismu pa čet­rām spraugām, tad iegūsiet uz pusi mazāk stabiņu nekā ie­priekš. Tāpēc ka katrs otrais stabiņš paliek melns.

Mareks sarauca pieri. - Ja vairāk spraugu, tad mazāk stabi­ņu? Kāpēc?

- Parastais izskaidrojums ir tāds, kā es uzzīmēju: gaisma, kas izplūst pa spraugām, izturas kā divi viļņi, kuri pārklājas. Da­žās vietās tie papildina viens otru, citās vietās izslēdz viens ot­ru. Mēs sakām, ka viļņi viens ar otru interferē, un šis ir inter­ferences paraugs jeb interferogramma.

Nu? - ieteicās Kriss Hjūss. - Un kas vainas?

Vaina ir tāda, - sacīja Gordons, - ka es tikko jums sniedzu deviņpadsmitā gadsimta izskaidrojumu. Tas ir pilnīgi pieņe­mams, ja visi tic, ka gaisma ir vilnis. Taču kopš Einšteina mums ir zināms, ka gaismu veido daļiņas, ko sauc par fotoniem. Kā lai izskaidro fotonus, kas veido šādu rakstu?

Iestājās klusums. Klausītāji raustīja plecus.

Pirmo reizi ierunājās Deivids Sterns. - Daļiņas nav tik vien­kāršas, kā jūs tās aprakstāt. Daļiņām var parādīties dažas viļņu īpašības, atkarībā no situācijas. Daļiņas var interferēt cita ar citu. Šajā gadījumā fotoni gaismas starā interferē cits ar citu un rada šādu rakstu.

Tas šķiet loģiski, - piekrita Gordons. - Galu galā gaismas starā ir nesaskaitāmi daudz sīciņu fotonu. Nav grūti iedomā­ties, ka tie var kaut kādā veidā mijiedarboties un radīt šādu in­terferences paraugu.

Viņi māja ar galvu. Jā, to nebija grūti iztēloties.

Bet vai tas tiešām tā ir? - jautāja Gordons. - Vai tāds ir notiekošā izskaidrojums? Viens veids, kā to noskaidrot, ir iz­slēgt jebkādu mijiedarbību starp fotoniem. Ņemsim fotonus pa vienam. Tādi eksperimenti ir veikti. Gaismas staru padara tik vāju, ka tas nāk tikai pa vienam fotonam. Un aiz spraugām noliek ārkārtīgi jutīgus detektorus - tik jutīgus, ka tie spēj re­ģistrēt viena atsevišķa fotona pieskārienu. Skaidrs?

Viņi pamāja, šoreiz jau lēnāk.

Ko mes redzam? - turpinaja Gordons. - Mes redzam, ka atsevišķie fotoni atsitas tikai noteiktās vietās, bet no citām vien-

Tātad tagad nevar būt nekādas interferences 110 citiem fotoniem, jo ir darīšana tikai ar vienu. Tātad fotoni nāk pa vie­nam. Detektors reģistrē, kur tie atsitas. Un pēc dažām stun­dām mēs iegūstam rezultātu, kas ir apmēram šāds.

mēr izvairās. Tie uzvedas tieši tāpat kā parasts gaismas stars. Bet viņi taču nāk pa vienam! Nav nekādu citu fotonu, kas ar tiem interferētu. Tomēr kaut kas uz tiem iedarbojas, tāpēc ka tie izveido parasto interferences rakstu. Tātad - kas iedarbo­jas uz atsevišķo fotonu?

Klusums.

Mister Stern?

Sterns pakratīja galvu. - Ja aprēķinātu varbūtības…

Nemeklēsim glābiņu matemātikā! Paliksim pie realitātes! Galu galā tas ir reāli noticis eksperiments - ar īstiem fotoniem, kas atsitas pret īstiem detektoriem. Un uz tiem iedarbojas kaut kas īsts, reāls. Jautājums šāds: "Kas tas ir?"

-Tiem jābūt citiem fotoniem, - sacīja Sterns.

Jā, - teica Gordons, - bet kur viņi ir? Mums ir detektori, un tie neuzrāda nekādus citus fotonus. Tātad kur ir šie inter- ferējošie fotoni?

Sterns nopūtās. - Labs ir, - viņš teica un kā padodamies pa­cēla rokas.

Ko tu gribi teikt ar to "labs ir"? Kas par lietu? - jautāja Kriss.

Gordons pamāja Sternam. - Pasakiet viņiem!

Viņš grib pateikt to, ka šī viena fotona interference ir pie­rādījums, ka realitāte ir daudz lielāka par to, ko mēs redzam savā universā. Šī interference notiek, bet savā universā mēs nespējam tai saskatīt nekādu cēloni. Tātad šiem interferējoša- jiem fotoniem jābūt citos universos. Un tas pierāda, ka šie citi universi eksistē.

Pareizi, - apstiprināja Gordons. - Un dažkārt tie mijiedar­bojas ar mūsu pašu universu.

• •

Atvainojiet, - sacīja Mareks. - Varbūt tomēr varētu skaid­rāk? Kāpēc lai kāds cits universs interferētu ar mūsu universu?

Tāda ir multiversa daba, - atteica Gordons. - Atcerieties, multiversā universi nemitīgi sadalās, un tas nozīmē, ka daudzi citi universi ir ļoti līdzīgi mūsējam. Un mijiedarbojas tieši' šie līdzīgie universi. Katru reizi, kad mēs savā universā radām gaismas staru, gaismas stari tiek vienlaikus radīti daudzos citos universos, un fotoni no šiem citiem universiem interferē ar fo­toniem mūsu universā un rada šos rakstus, ko mēs redzam.

Un jūs gribat teikt, ka tā tas tiešām ir?

Tieši tā. Šis eksperiments ir pārbaudīts daudzas reizes.

Mareks sarauca pieri. Keita blenza galdiņā. Kriss kasīja pa­kausi.

Pēdīgi Deivids Sterns sacīja: - Bet visi universi taču nav lī­dzīgi mūsējam?

-Nē.

Vai tie visi ir vienlaicīgi ar mūsējo?

Visi nav, nē.

-Tātad daži universi pastāv kādā agrākā laikā?

Jā. Faktiski, tā kā to skaits ir bezgalīgs, šādi universi pa­stāv visos agrākajos laikos.

Sterns brīdi padomāja. - Un jūs mums sakāt, ka ITC ir ra­dījusi tehnoloģiju, kas ļauj aizceļot uz šiem citiem universiem?

-Jā, - apstiprināja Gordons, - tieši to es jums saku.

-Kā?

Mēs radām tārpveida tuneļsavienojumus no kvantu pu­tām.

Proti, ar Vīlera putām? Izmantojot laiktelpas subatomārās fluktuācijas?

-Jā.

Bet tas nav iespējams!

Gordons pasmaidīja. - Gan jūs pats pārliecināsieties, drīz vien.

Mēs? Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Mareks.

Un man likās, ka jūs jau sapratāt, - sacīja Gordons. - Pro­fesors Džonstons atrodas četrpadsmitajā gadsimtā. Mēs gri­bam, lai jūs dodaties uz turieni un dabūjat viņu atpakaļ.

•

•

Neviens neteica ne vārda. Stjuarte nospieda pogu, un visi salona logi vienlaikus aizslīdēja ciet, aizklājot saules gaismu.

Viņa apstaigāja salonu, salikdama uz krēsliem segas un pala­gus un pārveidodama tos par gultām. Pie katras viņa nolika lie­las polsterētas austiņas.

Mēs dosimies uz četrpadsmito gadsimtu? - pārjautāja Kriss Hjūss. - Kā?

To būs vieglāk vienkārši parādīt, - sacīja Gordons. Viņš pasniedza katram mazu celofāna paciņu ar tabletēm. - Patla­ban jums būtu jāieņem šīs te.

Kas tās ir? - jautāja Kriss.

Triju veidu sedatīvi, - atbildēja Gordons. - Pēc tam es gri­bētu, lai jūs atguļaties, uzliekat austiņas un klausāties. Ja vēla­ties, varat ļauties miegam. Lidojums ilgst tikai desmit stundas, tā ka jūs šā vai tā īpaši daudz neapgūsiet. Bet vismaz pieradī­siet pie valodas un izrunas.

Kādas valodas? - jautāja Kriss, ieņemdams tabletes.

Senfranču un vidusperioda angļu.

Es jau zinu šīs valodas, - sacīja Mareks.

Šaubos gan, vai jums ir pareiza izruna. Uzlieciet austiņas!

Bet pareizo izrunu nezina neviens! - iebilda Mareks. Tik­līdz bija to pateicis, viņš attapās.

Es domāju, jūs pārliecināsieties, ka mēs zinām, - sacīja Gordons.

Kriss atgūlās gultā. Viņš uzvilka segu līdz zodam un uzlika austiņas. Tās vismaz drusku apslāpēs lidmašīnas motora trok­sni.

Tās gan ir stipras ripas, viņš nodomāja, jo pēkšņi sajuta lie­lu atslābumu. Viņš nespēja noturēt acis vaļā. Austiņās sāka ska­nēt ieraksts: - Dziļi ievelciet elpu! Iedomājieties, ka jūs esat skaistā, siltā dārzā. Viss ir jums pazīstams un patīkams. Tieši priekšā jūs redzat durvis, kas ved uz pagrabu. Jūs atverat dur­vis. Jūs labi pazīstat šo pagrabu, tāpēc ka tas ir jūsu pagrabs. Jūs sākat kāpt lejup pa akmens pakāpieniem uz siltu un patī­kamu pagrabu. Ar katru soli jūs dzirdat balsis. Jums ir patīka­mi tajās klausīties, jums ir viegli tajās klausīties.

Tad vīrieša un sievietes balsis sāka skanēt pamīšus.

Iedod man cepuri! Yiffmay mean haht.

Lūdzu, tava cepure. Hair baye thynhatt.

Paldies! Grah mersy.

laipni lūdzu! Ayepray thee.

Teikumi kļuva garāki. Drīz Krišam vairs nebija viegli tiem izsekot.

Man ir auksti. Man vajadzētu mēteli. Ayeam chillingcold, ee wolld leiferhalfa coot.

Kriss lēnītēm un nemanāmi slīga miegā, un sajūta bija tā­da, it kā viņš joprojām kāptu lejup pa kāpnēm dziļāk un dziļāk kādā alai līdzīgā, dobā, patīkamā vietā. Viņš bija mierīgs, lai gan pēdējie divi teikumi, ko viņš atcerējās, atstāja vieglu bažu no­spiedumu.

Sagatavojies cīņai! Dicht theeselv to ficht.

Kur ir mans zobens? Whar beest mee svvearde?

Bet tad viņš nopūtās. Un aizmiga.

"Riskē ar visu vai neiegūsti neko!"

DŽEFRIJS DE ŠARNĪ. 13S8

Kad viņi nokāpa no lidmašīnas uz mitrā skrejceļa, vakars bija vēss un debesīs sāka parādīties zvaigznes. Austrumos Ma­reks redzēja plakankalnes tumšās kontūras ar mākoņiem zemu virs tām. Lidlauka malā viņus jau gaidīja apvidus auto.

Drīz vien viņi jau brauca pa šoseju, abās pusēs ceļam ple­tās biezi meži. - Kur mēs tieši esam? - jautāja Mareks.

Apmēram stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Al- bukerkes, - atbildēja Gordons. - Tuvākā pilsētiņa ir Blekro­kā. Tur arī atrodas mūsu pētniecības centrs.

Izskatās kā nekurienes vidū, - sacīja Mareks.

Tikai tumsā. Patiesībā Blekrokā ir piecpadsmit augsto teh­noloģiju pētniecības firmu. Un, protams, Sandija ir turpat bla­kus. Losalamosa stundas brauciena attālumā. Vēl drusku tā­lāk Vaitsendsa un viss pārējais.

Viņi brauca pa šo ceļu vēl vairākas jūdzes. Tad parādījās liels ceļa rādītājs zaļā un baltā krāsā ar uzrakstu: ITC BLEKRO- KAS IABORATORIJA. Apvidus auto nogriezās pa labi un pa lī­kumainu ceļu devās mežainajos pakalnos.

•

Jūs mums pirmīt teicāt, - aizmugurējā sēdeklī ierunājās Sterns, - ka jūs varot savienoties ar citiem universiem.

-Jā.

Ar kvantu putu palīdzību.

Tieši tā.

Bet tas taču nav iespējams! - sacīja Sterns.

Kāpēc? Kas vispār ir kvantu putas? - apjautājās Keita, val­dīdama žāvas.

Tās ir universa rašanās atliekas, - atbildēja Sterns. Viņš izskaidroja, ka šis visums sācies kā viens ārkārtīgi blīvs matē­rijas punktiņš. Tad - pirms astoņpadsmit miljardiem gadu - šis punktiņš eksplodējis. To dēvē par Lielo Sprādzienu.

Pēc sprādziena universs izpletās kā lode jeb sfēra. Tikai tā nebija pilnīgi perfekta sfēra, tās iekšpusē universs nebija pa­visam viendabīgs - tieši tāpēc tagad galaktikas ir nevienādi iz­svaidītas pa visumu, nevis vienmērīgi sadalītas. Bet lietas būtī­ba, vārdu sakot, ir tāda, ka šai augošajā sfērā bija sīkas, sīkas nepilnības, kuras nekad nav novērstas. Tās joprojām ir visuma daļa.

-Jā? Un kur?

Subatomārajās dimensijās. Kvantu putas ir tikai aprak­stošs izteiciens, kas nozīmē, ka ļoti mazās dimensijās laiktel- pai ir tādi kā negludumi un burbulīši. Taču šīs putas ir mazā­kas par atsevišķām atomu daļiņām. Šais putās varētu būt tārpveida caurumi un varētu ari nebūt.

Ir, - noteica Gordons.

Bet kā tos var lietot ceļošanai? Cilvēku taču nevar izda­būt pa tik sīku caurumiņu! Pa to neko nevar izdabūt!

Tieši tā, - bilda Gordons. - Pa telefona vadu arī nevar iz­dabūt papīra lapu, taču var nosūtīt faksu.

Sterns sarauca pieri. - Tas taču ir pavisam citādi.

Kāpēc? - jautāja Gordons. - Pārraidīt var jebko, ja vien ir iespējams to saspiest un kodēt. Vai ne?

Teorētiski - jā, - atbildēja Sterns. - Bet jūs taču runājat par visas dzīvā cilvēkā atrodošās informācijas saspiešanu un kodēšanu.

Tieši tā.

Un to izdarīt nav iespējams.

Nu jau Gordona smaidā bija redzams īsts uzjautrinājums. - Kāpēc ne?

Tāpēc, ka pilnīgs cilvēka apraksts nozīmē visus šos šūnu miljardus, to saistījuma veidus, visas vielas un molekulas, ko tās satur, to bioķīmisko stāvokli - tas ir pārāk liels informāci­jas daudzums, lai jebkāds dators tiktu ar to galā!

-Tā ir tikai informācija, - paraustīdams plecus, atteica Gordons.

Jā, pārāk daudz informācijas.

Mēs to saspiežam, lietojot bezzaudējumu fraktāļu algorit­mus.

Pat tādā gadijumā tas ir pārāk…

Atvainojiet, - iejaucās Kriss, - jūs gribat teikt, ka jūs sa­spiežat cilvēku?

Nē. Mēs saspiežam informāciju, kas ekvivalenta cilvēkam.

Un kā to dara? - jautāja Kriss.

Ar kompresijas algoritmiem - metodēm, kā datorā ietilpi­nāt datus, lai tie aizņemtu mazāk vietas. Lidzigi kā JPEG un MPEG failos vizuāliem materiāliem. Vai tie jums ir zināmi?

Man datorā ir programmas, kas tos izmanto, bet tas arī viss.

Labi, - noteica Gordons. - Visas saspiešanas programmas darbojas vienādi. Tās meklē līdzīgus datus. Pieņemsim, ka jums ir rozes attēls, kuru veido vairāki miljoni pikseļu. Katram pikselim ir sava vieta un krāsa. Pieņemsim, ka tie ir trīs miljo­ni informācijas vienību - daudz. Taču lielākā daļa šo pikseļu būs sarkani un tiem apkārt citi sarkani pikseļi. Programma ske- nē attēlu līniju pēc līnijas un skatās, vai blakus esošie pikseļi ir vienā krāsā. Ja ir, tā paziņo datoram, ka šis pikselis jāiekrā­so sarkans un piecdesmit nākamie šai līnijā tāpat. Tad pārslē­dzas uz pelēko un nākamos desmit pikseļus iekrāso pelēkus. Un tā tālāk. Dators nesaglabā informāciju katram atsevišķajam punktam. Tas saglabā rīkojumus, kā pārradīt šo attēlu. Un da­tu daudzums tādējādi kļūst desmitreiz mazāks nekā sākumā.

Pat tādā gadījumā, - iebilda Sterns, - jūs taču nerunājat par divdimensiju attēlu, jūs runājat par dzīvu trīsdimensiju ob­jektu, un tā aprakstam vajadzīgs tik daudz datu…

… ka ir nepieciešama pamatīga paralēlā apstrāde, - pabei­dza teikumu Gordons, mādams ar galvu. - Tas tiesa.

Kriss rauca pieri. - Kas ir paralēlā apstrāde?

Tas nozīmē, ka savieno vairākus datorus un sadala darā­mo starp tiem, lai ātrāk tiktu pie rezultāta. Lielos paralēlās ap­strādes datoros mēdz būt savienoti sešpadsmit tūkstoši proce­soru. īsti lielos ir trīsdesmit divi tūkstoši procesoru. Mums ir savienoti trīsdesmit divi miljardi procesoru.

Miljardi? - pārjautāja Kriss.

Sterns paliecās uz priekšu. - Tas nav iespējams! Pat ja mē­ģinātu tādu radīt… - Viņš blenza mašīnas griestos, cenzdamies aprēķināt. - Steks būtu… ē… divi tūkstoši seši simti… steks bū­tu pusjūdzi augsts. Pat ja konfigurētu par kubu, iznāktu milzī­ga ēka. Tādu nekādi nevar uzbūvēt! Tādu nevarētu atdzesēt! Un šā vai tā tas nestrādātu, jo procesori būtu pārāk tālu cits no cita.

Gordons sēdēja atzvēlies un smaidīja. Viņš nogaidoši uzlū­koja Sternu.

Vienīgais veids, kā veikt tāda mēroga datu apstrādi, - tur­pināja Sterns, - būtu izmantot atsevišķo elektronu kvantu īpašī­bas. Taču tad būtu runa par kvantu datoru. Un tāda pasaulē nav.

Gordons tikai smaidīja.

Vai tad ir? - jautāja Sterns.

•

•

Es paskaidrošu, par ko Deivids runā, - Gordons sacīja pā­rējiem. - Parasti datori veic aprēķinus, izmantojot divus elek­trona stāvokļus, kurus apzīmē ar vieninieku un nulli. Tā strā­dā visi datori - ar vieninieku un nullīšu kombinācijām. Taču pirms divdesmit gadiem Ričards Feinmens ieteicās, ka varētu būt iespējams radīt tādu ārkārtīgi jaudīgu datoru, kas izman­totu visus elektrona trīsdesmit divus kvantu stāvokļus. Dau­dzās laboratorijās tagad mēģina radīt šādus kvantu datorus. To priekšrocība ir neiedomājami liela jauda - tik liela, ka ar to tie­šām ir iespējams aprakstīt un saspiest elektronu strāvā dzīvus trīsdimensiju objektus. Tieši tāpat, kā sūtot faksu. Pēc tam ie­spējams šo elektronu strāvu pa kvantu putu tārpveida tuneļsa- vienojumiem pārraidīt un citā universā rekonstruēt. Un tieši to mēs darām. Tā nav kvantu teleportācija. Tā nav daļiņu savī­šanās. Tā ir tieša pārraide uz citu universu.

•

Visi klusi lūkojās Gordonā. Apvidus auto izbrauca klajumā. Viņi ieraudzīja vairākas divstāvu ēkas, būvētas no ķieģeļiem un stikla. Tās izskatījās pārsteidzoši parastas, atgādinot mazu teh­noloģisko parku, kādi atrodami daudzu Amerikas pilsētu no­malēs. - Tas ir ITC? - brīnījās Mareks.

Mēs negribam īpaši izlēkt, - paskaidroja Gordons. - Pa­tiesībā mēs izvēlējāmies šo vietu tāpēc, ka te atrodas vecas rak­tuves. Pamatīgas šahtas ir arvien grūtāk atrast. Tās vajadzīgas ļoti daudziem fiziķu projektiem.

Klajuma malā vairāki vīri prožektoru gaismā gatavoja palai­šanai meteoroloģisko gaisa balonu. Baltā balona diametrs bija sešas pēdas. Atbraucējiem noraugoties, balons strauji pacēlās gaisā. Zem tā karājās neliels mērinstrumentu komplekts. - Kā­dam nolūkam to dara? - jautāja Mareks.

Mēs ik pēc stundas pārbaudām mākoņu stāvokli, sevišķi vējainā laikā. Tas ir pastāvīgs pētījumu virziens, lai pārliecinā­tos, vai laika apstākļi rada interferenci.

Interferenci ar ko? - jautāja Mareks.

Auto piebrauca pie prāvākās no ēkām. Apsardzes darbi­nieks atvēra durvis. - Laipni lūgti ITC! - viņš sacīja ar platu smaidu. - Misters Donigers jūs jau gaida.

Donigers ar Gordonu strauji soļoja pa gaiteni. Krāmere gā­ja viņiem aiz muguras. Donigers iedams uzmeta skatienu pa­pīra lapai, kurā bija sarakstīti dati par atbraucējiem. - Kāds ie­spaids, Džon?

Labāks, nekā es gaidīju. Viņi ir labā fiziskā formā. Pazīst apvidu, pārzina laika periodu.

Un cik liela pārliecināšana viņiem būs vajadzīga?

Es domāju, viņi jau ir gatavi. Tikai jāuzmanās, runājot par riska faktoriem.

Tu gribi teikt, ka man nevajadzētu būt absolūti godīgam? - apjautājās Donigers.

Galvenais, izsakies uzmanīgi, - teica Gordons. - Viņi ir ļoti apķērīgi.

Tiešām? Nu, paskatīsimies.

Un viņš atgrūda durvis.

• •

Keita un pārējie bija atstāti vienkāršā, tukšā konferenču tel­pā - tajā bija tikai apskrambāts Formica plastmasas galds un sa­liekamie krēsli. Vienā pusē tāfele, uz kuras uzkricelētas dažas formulas. Šīs formulas bija tik garas, ka stiepās visā tāfeles pla­tumā. Tās viņai neizteica itin neko. Viņa jau grasījās jautāt Ster- nam, ko tās nozīmē, kad telpā iebrāzās Roberts Donigers.

Keita bija pārsteigta, ieraugot, cik viņš ir jauns. Neizskati- jās daudz vecāks par viņiem pašiem, sevišķi tāpēc, ka bija tēr­pies džinsos, tenisa kurpēs un ĢuicksilverT kreklā. Pat šai vē­lajā vakara stundā viņš likās enerģijas pārpilns, aši gāja apkārt galdam, paspieda katram roku un uzrunāja viņus vārdā. - Svei­ka, Keita! - viņš sacīja uzsmaidīdams. - Priecājos iepazīties! Es lasīju jūsu sākotnējo ziņojumu par kapelu. Ļoti iespaidīgi.

Paldies… - viņa pārsteigta izdvesa, bet Donigers jau bija pie nākamā.

Un Kriss. Jauki jūs atkal sastapt. Man patik tās datorsi- mulācijas, ko jūs veicat ar dzirnavu tiltu; es domāju, tas attais­nosies.

Kriss paspēja tikai pamāt, kad Donigers jau sacīja: - Un Dei­vids Sterns. Mēs neesam tikušies. Bet, cik man zināms, jūs esat fiziķis, tāpat kā es.

-Tieši tā…

Laipni lūgts mūsu pulkā! Un Andrē! Nemaz nepaliekat sī­kāks. Jūsu raksts par bruņinieku turnīriem Edvarda Pirmā lai­kā nudien viesa skaidrību par monsenjoru Kontaminu. Varens

darbiņš. Lūdzu, visi sēdieties!

Viņi apsēdās, un Donigers aizgāja galda galā.

Es ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, - sacīja Donigers. - Man nepieciešama jūsu palīdzība. Jau desmit gadu mana fir­ma veido jaunu revolucionāru tehnoloģiju. Tā nav militāra teh­noloģija. Un tā nav komerciāla tehnoloģija, kuru pārdodot va­rētu pelnīt. Tieši otrādi, tā ir pilnīgi labdabīga un mierīga tehnoloģija, kas nesīs lielu labumu cilvēcei. Ļoti lielu labumu.

Bet man nepieciešama jūsu palīdzība.

•

•

Padomājiet, - turpināja Donigers, - cik nevienādi divdes­mitajā gadsimtā tehnoloģiju attīstība ir ietekmējusi dažādu zi­nātnes nozaru attīstību. Fjzikā lieto vismodernākās tehnoloģi­jas - ieskaitot daļiņu paātrinātājus ar daudzu jūdžu diametru. Tāpat ķīmijā un bioloģijā. Pirms simt gadiem Faradejam un Maksvelam bija sīciņas privātās laboratorijas. Darvins strādā­ja ar piezīmju grāmatiņu un mikroskopu. Taču mūsdienās ne­vienu zinātnisku atklājumu nevar izdarīt ar tik vienkāršiem dar­barīkiem. Zinātne ir nonākusi pilnīgā atkarībā no augstākajām tehnoloģijām. Un kā ar humanitārajām zinātnēm? Kas šajā lai­kā ir noticis ar tām?

Donigers retoriski ieturēja pauzi. - Atbilde ir: nekas! Nav bijis nozīmīgas tehnoloģiskas attīstības. Literatūras vai vēstu­res pētnieks strādā tieši tāpat kā viņa priekštecis pirms simt gadiem. Ak jā, ir, protams, neliels progresiņš dokumentu au­tentiskuma noteikšanas jomā, un var izmantot CD-ROM un tamlīdzīgi. Taču kopumā pētnieka ikdienas darbs ir tieši tāds pats.

Viņš uzlūkoja katru pēc kārtas. - Tad nu mums ir šāda ne­vienlīdzība. Humanitāro zinātņu attīstība nav sabalansēta ar pā­rējām zinātnēm. Viduslaiku pētnieki lepojas, ka divdesmitajā gadsimtā viņu uzskatos notikusi revolūcija. Taču fizika šai pa­šā gadsimtā ir piedzīvojusi trīs revolūcijas. Pirms simt gadiem fiziķi strīdējās par kosmosa vecumu un par saules enerģijas avotiem. Neviens uz zemes nezināja atbildes uz šiem jautāju­miem. Tagad katrs skolnieks zina. Tagad mēs zinām universa garumu un platumu, mēs to saprotam no galaktiku līmeņa līdz subatomāro daļiņu līmenim. Mēs esam tik daudz izzinājuši, ka varam detalizēti spriest, kas notika pirmajās minūtēs pēc sprā­dziena, kurā dzima šis universs. Vai viduslaiku pētnieku pro­gress ir ar to salīdzināms? Ar vienu vārdu sakot: nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nepalīdz jaunās tehnoloģijas. Neviens nera­dīja tādas tehnoloģijas, kuras varētu izmantot vēsturnieki, - līdz šim neradīja.

•

Meistarīgs sniegums, nodomāja Gordons. Donigers savā la­bākajā formā - apburošs, enerģisks, brīžiem varbūt pat pārāk enerģisks. Īstenībā taču Donigers pagaidām bija izskaidrojis ti­kai projekta gaišāko pusi - pat neatklājot tā patieso mērķi. Ne­pasakot, kas patiesībā notiek.

- Bet es jau teicu, ka man nepieciešama jūsu palīdzība. Tie­šām nepieciešama.

Donigera tonis mainījās. Tagad viņš runāja lēni, nopietni, raižpilni. - Jūs zināt, ka profesors Džonstons atbrauca šeit pie mums, jo viņš uzskatīja, ka mēs slēpjam no viņa informāciju. Savā ziņā tas tiešām tā bija. Mums bija zināma informācija, ar kuru mēs nebijām dalījušies, tāpēc ka nebija iespējas izskaid­rot, kā mēs esam pie tās tikuši.

Un tāpēc, nodomāja Gordons, ka Krāmere nogāza podu.

Profesors Džonstons mums uzstāja, - turpināja Doni­gers. - Jūs taču zināt, kāds viņš ir. Viņš pat draudēja griez­ties pie preses. Pēdīgi mēs viņam parādījām to tehnoloģiju, kuru tagad parādīsim arī jums. Un viņš bija sajūsmā - tāpat kā jūs būsiet sajūsmā. Taču viņš uzstāja, ka gribot atgriezties un redzēt visu pats.

Donigers ieturēja pauzi. - Mēs negribējām, lai viņš atgrie­žas. Viņš atkal draudēja. Galu galā mums nebija citas izejas kā atļaut viņam atgriezties. Tas notika pirms trim dienām. Viņš joprojām ir tur. Viņš lūdza jūsu palīdzību ar ziņu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka jūs atradīsiet. Šo vietu un laiku jus pazīs­tat labāk nekā jebkurš cits pasaulē. Jums ari jāatgriežas un jā­dabū viņš rokā. Jūs esat viņa vienīgā cerība.

•

Kas tieši ar viņu notika, kad viņš atgriezās pagātnē? - jau­tāja Mareks.

Mēs nezinām, - atbildēja Donigers. - Taču viņš pārkāpa noteikumus.

Noteikumus?

Jums jāsaprot, ka šī tehnoloģija vēl ir ļoti jauna. To lieto­jot, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Mēs jau divus gadus sūtām turp novērotājus - bijušos jūras kājniekus, trenētas militārper­sonas. Taču viņi, protams, nav vēsturnieki, un mēs viņus stin­gri turam rāmjos.

Kādā nozīmē?

Mēs nekad mūsu novērotājiem neesam atļāvuši iesaistī­ties tās pasaules notikumos. Mēs nevienam neesam atļāvuši pa­likt ilgāk kā stundu. Un mēs nevienam neesam atļāvuši dodes tālāk kā piecdesmit jardu no aparāta. Līdz šim neviens nav pa­metis aparātu un devies tālāk tajā pasaulē.

Un Profesors to ir izdarījis? - jautāja Mareks.

Jā, acīmredzot.

Un, ja mēs gribam viņu atrast, mums ari tas būs jādara. Mums būs jāiesaistās tajā pasaulē.

Jā, - atbildēja Donigers.

Un jūs sakāt, ka mēs būsim pirmie cilvēki, kas to jelkad darījuši? Pirmie cilvēki, kas spers soli tajā pasaulē?

Jā. Jūs, un pirms jums - Profesors.

Klusums.

Pēkšņi Mareks atplauka platā smaidā. - Fantastiski! - viņš izsaucās. - Es nevaru nociesties!

Taču citi neteica neko. Viņi izskatījās samulsuši, satraukti.

Kas ir ar to vīrieti, kuru atrada tuksnesī? - iejautājās Sterns.

Džo Traubs, - atbildēja Donigers. - Viņš bija viens no mūsu labākajiem pētniekiem.

Ko viņš darīja tai tuksnesī?

Acīmredzot bija aizbraucis uz turieni. Tika atrasta viņa ma­šīna. Bet mēs nezinām, kāpēc viņš uz turieni brauca.

Viņam esot bijusi galīgi sabeigta veselība, - turpināja Sterns, - un kaut kas dīvains noticis ar pirkstiem…

Sekcijas ziņojumā nekas tāds nebija minēts, - atteica Do­nigers. - Viņš nomira no sirdslēkmes.

Tātad viņa nāvei nav nekāda sakara ar jūsu tehnoloģiju?

It nekāda, - apliecināja Donigers.

•

Atkal iestājās klusums. Kriss sakustējās savā krēslā. - Vien­kārši runājot, cik droša ir šī tehnoloģija?

Drošāka nekā braukšana ar jūsu auto, - nevilcinādamies attrauca Donigers. - Jūs tiksiet pilnībā apmācīti, un jums līdzi mēs nosūtīsim mūsu pieredzējušos novērotājus. Ceļojums ilgs ne vairāk kā divas stundas. Jūs vienkārši dosieties uz turieni un atvedīsiet viņu atpakaļ.

Kriss Hjūss bungoja ar pirkstiem pa galdu. Keita iekoda lūpā. Neviens neko neteica.

Tas viss, protams, ir pavisam brīvprātīgi, - sacīja Doni­gers. - Doties vai nedoties - tas ir tikai jūsu ziņā. Tomēr Pro­fesors lūdza jūsu palīdzību, un es domāju, jums nevajadzētu vi­ņu pievilt.

Kāpēc nevar vienkārši aizsūtīt tos novērotājus? - jautāja Sterns.

Tāpēc, ka viņi pārāk maz zina, Deivid. Kā jūs paši sapro­tat, tā ir pavisam cita pasaule. Jūsu priekšrocība ir jūsu zināša­nas. Jūs pazīstat to apvidu, sīkumos pārzināt tā laika notiku­mus. Jūs zināt valodas un paražas.

Bet mūsu zināšanas ir tīri akadēmiskas, - iebilda Kriss.

Vairs ne, - atteica Donigers.

•

Grupiņa izgāja no telpas un devās līdzi Gordonam apskatīt aparātus. Donigers noskatījās viņos, tad pagriezās un uzlūko­ja Krāmeri, kas ienāca telpā. Viņa visu bija redzējusi vietējās novērošanas monitoros.

Kā tev liekas, Daiena? - jautāja Donigers. - Viņi dosies?

-Jā, dosies.

Vai viņi var to dabūt gatavu?

Krāmere ieturēja pauzi. - Manuprāt, izredzes ir puse uz pusi.

Viņi gāja lejup pa platu betona rampu, kas bija gana liela, lai pa to varētu braukt kaut vai ar kravas auto. Lejasgalā bija pamatīgas tērauda durvis. Mareks ievēroja, ka gar rampu iz­vietots vismaz pusducis novērošanas kameru. Viņiem ejot ga­rām, kameras sekojot pagriezās. Lejā Gordons paskatījās tu­vākajā kamerā un gaidīja.

Durvis atvērās.

Gordons ieveda viņus šaurā telpā aiz tām. Tērauda durvis aiz viņiem aizvērās. Gordons devās tālāk pie nākamajām dur­vīm un atkal gaidīja.

Jūs pats nevarat tās atvērt? - jautāja Mareks. -Nē.

Kāpēc? Jums neuzticas?

Nevienam neuzticas, - atbildēja Gordons. - Ticiet man, šeit neviens netiek iekšā, ja vien mēs negribam, lai tiktu.

Durvis atvērās.

Viņi iegāja industriāla izskata metāla būrī. Gaiss bija vēss, drusku sastāvējies. Durvis aiz viņiem aizvērās. Būris iedūcās un sāka slīdēt lejup.

Mareks aptvēra, ka viņi atrodas liftā.

Mēs dodamies vēl tūkstoš pēdu lejup, - sacīja Gordons. - Esiet pacietīgi!

•

Lifts apstājās, un durvis atvērās. Viņi gāja pa garu betona tuneli, kurā atbalsojās viņu soļi. -

Šis ir iekārtu kontroles un apkopes līmenis, - sacīja Gordons. - Paši aparāti ir vēl piec­simt pēdu zemāk.

Viņi nonāca pie smagām, tumšzilām, caurspīdīgām durvīm. Sākumā Mareks nodomāja, ka tās taisītas no ārkārtīgi bieza stikla. Taču, kad durvis atslīdēja vaļā, viņš redzēja aiz virsmas vieglu sakustēšanos. - Ūdens, - paskaidroja Gordons. - Mēs te daudz izmantojam ūdens blokus. Kvantu tehnoloģija ir ār­kārtīgi jutīga pret nejaušiem ārējiem iespaidiem - kosmisko starojumu, traucējošiem elektroniskiem laukiem un tamlīdzī­giem. Tāpēc mēs arī esam tik dziļi pazemē.

Tālāk viņi ieraudzīja durvis, kuras, kā likās, veda uz parastu laboratorijas gaiteni. Izgājuši pa vēl vienām stikla durvīm, viņi nonāca telpā, kas bija izkrāsota sterili balta. Katrā pusē bija pa durvīm. Kreisajā pusē uz durvīm bija rakstīts: PIRMIELĀDE. Uz nākamajām: SAGATAVOŠANĀS. Uz tālākajām durvīm bija tikpat vienkārša plāksnīte: TRANZĪTS.

Gordons saberzēja rokas. Viņš teica: - Nu tad ejam tūdaļ lādēties!

Nelielā telpa Marekam atgādināja slimnīcas laboratoriju; tas radīja nelāgu jušanu. Telpas centrā bija vertikāls cilindrs, ap­mēram septiņas pēdas garš un piecas pēdas diametrā. Tas bija atvērts. Iekšpuse bija blāvi svītraina. - Iedegšanas mašīna? - apjautājās Mareks.

Ne gluži, tas ir jauna veida rezonanses attēla aparāts. Bū­tībā superjaudīgs MRI. Taču jūs pats redzēsiet, ka tā ir laba prakse pirms paša aparāta. Varbūt jūs pirmais, doktor Marek?

-Jāiet tur iekšā? - Mareks norādīja uz cilindru. Tuvumā tas vairāk izskatījās pēc balta zārka.

Vienkārši noģērbieties un ejiet iekšā! Tas ir tāpat kā ar MRI - jūs it neko nejutīsiet. Šī procedūra aizņems apmēram minūti. Mēs būsim blakustelpā.

Pa sāndurvīm, kurās bija mazs lodziņš, viņi izgāja citā tel­pā. Mareks neredzēja, kas tur ir. Durvis aizvērās.

Viņš ieraudzīja stūrī krēslu. Aizgāja pie tā, izģērbās, tad gā­ja iekšā skenerī. Atskanēja selektora klikšķis, un viņš dzirdēja Gordona balsi: - Doktor Marek, paskatieties, lūdzu, lejup!

Mareks paskatījās lejup.

Redzat uz grīdas apli? Nostājieties tā, lai jūsu pēdas pilnī­bā būtu šajā aplī. - Mareks paspēra ceturtdaļsolīti. - Paldies, tā būs labi. Durvis tagad aizvērsies.

Mehāniski iedūkušās, durvis slīdēja ciet. Mareks dzirdēja vieglu šņākoņu, tām noblīvējoties. - Hermētiskas? - viņš jau­tāja.

Jā, tā jābūt. Tagad jūs sajutīsiet vēsa gaisa pūsmu. Kalib­rēšanas laikā mēs jums pievadīsim papildu skābekli. Jums taču nav klaustrofobija, vai ne?

Līdz šim nebija. - Mareks nopētīja cilindra iekšpusi. Viņš redzēja, ka blāvās svītras patiesībā ir atveres ar plānu plastma­sas pārsegu. Cauri plastmasai viņš redzēja gaismiņas, mazus dūcošus aparātiņus. Gaiss kļuva jūtami vēsāks.

Mēs pašlaik kalibrējam, - sacīja Gordons. - Mēģiniet ne­kustēties!

Pēkšņi atsevišķās svītras ap viņu sāka rotēt, aparātiņi klik­šķēt. Svītras griezās arvien ātrāk, līdz pēkšņi apstājās.

Teicami. Kā jūtaties?

Sajūta tā kā kafijas dzirnaviņās, - sacīja Mareks.

Gordons iesmējās. - Kalibrēšana ir pabeigta. Pārējais ir at­karīgs no precīzas turēšanās pie grafika, tāpēc darbības ir au­tomātiskas. Vienkārši pildiet rīkojumus, tiklīdz tos dzirdēsiet. Skaidrs?

Skaidrs.

Klikšķis. Mareks bija viens.

Ierakstīta balss teica: - Skenēšana ir sākusies. Mēs ieslēdzam lāzerus. Skatieties taisni uz priekšu! Un neskatieties augšup!

Cilindra iekšpuse pēkšņi iekrāsojās spilgti, zaigojoši zila. Pat gaiss likās zaigojam.

Lāzeri polarizē ksenona gāzi, kura pašlaik tiek iesūkriēta nodalījumā. Piecas sekundes.

"Ksenona gāzi?" nobrīnījās Mareks.

Spilgti zilā krāsa ap viņu kļuva vēl intensīvāka. Viņš pame­ta skatienu lejup uz savu roku un tikpat kā nevarēja to saskatīt cauri virmojošajam gaisam.

Vajadzīgā ksenona koncentrācija ir sasniegta. Tūdaļ mēs jūs lūgsim dziļi ievilkt elpu.

"Dziļi ievilkt elpu? Ksenonu?"

Jums būs jāpaliek šādā stāvoklī - nekustoties - trīsdes­mit sekundes. Gatavs? Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieel­pa… - aizturiet elpu. Tā!

Svītras pēkšņi sāka strauji griezties, tad tās, cita pēc citas, sāka raustīties turp un atpakaļ, it kā lai izlīstu paskatīties, daž­brīd lai vēlreiz pārliecinātos. Katra svītra likās kustamies atse­višķi. Marekam bija baisa sajūta, ka viņu vēro daudzi acu simti.

Ierakstītā balss teica: - Ļoti mierīgi, lūdzu! Palikušas div­desmit sekundes.

Svītras visapkārt dūca un zumēja. Tad pēkšņi tās visas ap­stājās. Vairākas sekundes klusuma. Aparāti klikšķēja. Tad svīt­ras sāka kustēties uz priekšu un atpakaļ, kā arī sāniski.

Ļoti mierīgi, lūdzu! Desmit sekundes.

Svītras sāka riņķot apļos, pamazām sinhronizējoties, līdz beidzot rotēja kā viens vesels. Tad tās apstājās.

Skenēšana ir pabeigta. Paldies par sadarbību!

Zilā gaisma izslēdzās, durvis ar šņācienu atslīdēja vaļā. Ma­reks izkāpa laukā.

•

Blakustelpā Gordons sēdēja pie datora ekrāna. Pārējie bija pievilkuši savus krēslus viņam apkārt.

Lielākā daļa cilvēku pat neapjauš, - sacīja Gordons, - ka visparastākais slimnīcas MRI darbojas, mainot jūsu ķermeņa atomu kvantu stāvokli - galvenokārt elementārdaļiņu leņķis­ko kustību. MRI darba pieredze rāda, ka šāda kvantu stāvokļa maiņa nerada nekādas blakusparādības. Faktiski jūs pat nepa­manāt, kad tā notiek… Turklāt parasts MRI to dara ar ļoti jau­dīgu magnētisko lauku - teiksim, pusotras teslas, kas ir div­desmit piecus tūkstošus reižu stiprāks par zemes magnētisko lauku. Mums tas nav vajadzīgs. Mēs lietojam supervadošās kvantu interferences ierīces jeb SQUID, kuras ir tik jutīgas, ka var izmērīt rezonansi tikai ar zemes magnētisko lauku. Pašā ierīcē nav nekādu magnētu.

Telpā ienāca Mareks. - Kā es izskatos? - viņš jautāja.

Attēls ekrānā rādīja caurspīdīgus Mareka kaulus, iekrāso­tus sarkanus. - Jūs tagad redzat kaulu smadzenes garajos kau­los, mugurkaulā un galvaskausā, - sacīja Gordons. - Tagad tā­lāka veidošanās, orgānu sistēmas, lūk, ari skelets pilnībā… - Viņi to ieraudzīja. -… un tagad pieliekam muskuļus…

Vērojot, kā parādās orgānu sistēmas, Sterns sacīja: - Jūsu dators neticami ātri strādā.

Ai, mēs taču tagad esam to palēninājuši! - attrauca Gor­dons. - Citādi jūs nevarētu redzēt, kā tas notiek. Faktiskais datu apstrādes laiks būtībā ir nulle.

Nulle? - Sterns blenza Gordonā.

Gordons pamāja. - Cita pasaule, - viņš teica. - Vecie pieņē­mumi nedarbojas. - Viņš pagriezās pret pārējiem. - Kas nāka­mais?

•

Viņi gāja līdz gaiteņa galam uz telpu ar uzrakstu "TRANZĪTS". - Kāpēc mums pirmīt tas viss bija jādara? - jau­tāja Keita.

Mēs to saucam par pirmielādi, - paskaidroja Gordons. -Tā dod mums ātrākas pārraides iespēju, tāpēc ka lielākā da­ļa informācijas par jums jau ir ielādēta aparātā. Mēs tikai vei­cam pēdējo skenēšanu, lai izlīdzinātu atšķirības, un tad notiek pārraide.

Viņi iegāja vēl vienā liftā un pēc tam cauri vēl vienām ar ūde­ni pildītām durvīm. - Tā, - noteica Gordons. - Mēs esam klāt.

•

•

Viņi iegāja milzīgā, spoži izgaismotā, dobā telpā. Skaņas at­balsojās. Gaiss bija vēss. Viņi gāja pa metāla tiltiņu, kas bija ie­kārts simt pēdu virs grīdas. Paskatoties lejup, Kriss redzēja trīs ar ūdeni pildītus sienas blokus pusapļa formā, izkārtotus tā, lai kopā tie veidotu apli, spraugas starp blokiem tādas, lai pa tām varētu iziet cilvēks. Šīs ārējās sienas iekšpusē bija trīs mazāki pusapļi, kas veidoja otru sienu. Un otrās sienas iekšpusē atra­dās trešā. Katrs nākamais pusaplis bija pagriezts tā, lai sprau­gas nevienā vietā nesakristu; kopumā tas atgādināja labirintu.

Šo koncentrisko apļu viducī bija apmēram divdesmit pēdu plata telpa. Tajā atradās pusducis būriem līdzīgu iekārtu, kat­ra apmēram telefona būdiņas lielumā. Tās nebija izkārtotas ne­kādā īpašā rakstā. Tām bija blāvas metāla virsmas. Virs šīs tel­pas slīdēja bāla migliņa. Uz grīdas gulēja tvertnes, visur stiepās melni, resni elektrības vadi. Izskatījās pēc darbnīcas. Īstenībā daži vīri tiešām strādāja ar vienu no būriem.

Šis ir mūsu transmisijas laukums, - sacīja Gordons. - Pa­matīgi norobežots, kā redzat. Tur, tālāk, mēs būvējam otru lau­kumu, taču tas vēl dažus mēnešus nebūs gatavs. - Viņš rādīja tālāk dobajā telpā, kur slējās otra koncentrisko sienu rinda. Šīs sienas bija dzidras, tajās vēl nebija iepildīts ūdens.

Tiltiņa galā atradās lifts uz telpu stikla sienu vidū.

Vai mēs varam braukt tur lejā? - jautāja Mareks.

Nē, vēl ne.

Viens no tehniķiem pavērās augšup un pamāja. - Cik ilgi līdz gala pārbaudei, Normi? - uzsauca Gordons.

Pāris minūšu. Gomesa jau ir ceļā.

Labi. - Gordons pagriezās pret pārējiem. - Uzbrauksim pārbaudes telpā paskatīties.

•

Intensīvi zilas gaismas izgaismotie aparāti stāvēja uz paaug­stinātas platformas. Tie bija blāvi pelēki un klusi dūca. Balta migliņa sīpinājās gar grīdu, ietinot to pamatni. Divi strādnieki zilās siltās vējjakās bija nometušies ceļos un strādāja ar viena aparāta atvērto pamatni.

Aparāti būtībā bija vaļēji cilindri ar metāla augšu un apak­šu. Katrs aparāts stāvēja uz biezas metāla pamatnes. Trīs stie­ņi pa perimetru atbalstīja metāla jumtiņu.

Tehniķi atvilka vairākus melnus vadus un piestiprināja tos pie viena aparāta jumta.

Telpa starp pamatni un jumtu bija pavisam tukša. Patiesī­bā viss šis aparāts likās nožēlojami vienkāršs. Stieņi bija dīvai­ni, trīsstūraini, ar robiņiem. Izskatījās, ka no aparāta jumtapak- šas nāk bāli zili dūmi.

Keita nekad nebija redzējusi neko tamlīdzīgu. Viņa cieši skatījās lielajos ekrānos šaurajā kontroles telpā. Aiz viņas divi kreklos izmetušies tehniķi sēdēja pie kontroles pultīm. Ekrāns viņai priekšā radīja iespaidu, ka viņa skatītos pa logu, lai gan patiesībā kontroles telpā logu nebija.

Jūs redzat mūsu SLL tehnoloģijas jaunāko versiju, - sacī­ja Gordons. - Saīsinājums nozīmē: "slēgts laiktelpas loks" - tā ir laiktelpas topoloģija, ko mēs izmantojam, dodoties atpakaļ, lai izveidotu šos aparātus, mums bija jārada pavisam jaunas tehnoloģijas. Pirmo darbojošos prototipu mēs iztaisījām pirms trim gadiem, šeit jūs redzat jau sesto versiju.

Kriss cieši skatījās uz aparātiem un neteica neko. Keita Erik­sone pārlūkoja kontroles telpu. Sterns bija nobažījies un ber­zēja savu augšlūpu. Mareks sekoja Sterna noskaņojumam.

Visas svarīgākās iekārtas, - turpināja Gordons, - atrodas pamatnē; piemēram, indija-gallija-arsēna kvantu atmiņa, dator- lāzeri un bateriju elementi. Iztvaikojošie lāzeri, protams, ir me­tāla sloksnēs. Tas blāvās krāsas metāls ir niobijs; spiediena tvertnes ir no alumīnija; akumulatoru baterijas ir polimēru.

Aparātu telpā ienāca jauna sieviete ar īsiem tumši rudiem matiem un skarbu izturēšanās manieri. Viņa bija ģērbusies kā uz safari: haki kreklā, šortos un zābakos. - Gomesa būs viena no pavadonēm jūsu ceļojumā. Tūdaļ viņa dosies atpakaļ tā sauktajā "gala pārbaudē". Viņa jau ir forsējusi savu navigācijas marķieri, nostiprinot mērķa datumu, un tagad viņa dosies pār­baudīt, vai tas ir pareizs. - Viņš nospieda selektora pogu. - Sjū? Lūdzu, parādi mums savu navigācijas marķieri!

Sieviete pacēla baltu taisnstūrainu plāksnīti, knapi lielāku par pastmarku. To bija viegli paslēpt delnā.

To viņa lietos, lai tiktu atpakaļ. Un lai izsauktu aparātu un varētu atgriezties, - vai tu varētu mums parādīt pogu, Sjū?

Nebūs īpaši viegli saskatīt, - viņa teica, pagriezdama plāk­snīti sāniski. - Šeit ir maza podziņa, to nospiež ar īkšķa nagu. Ar to izsauc aparātu, kad esat gatavi atgriezties.

Paldies, Sjū!

lauka rags, - sacīja viens no tehniķiem.

Viņi pagriezās un skatījās. Vienā ekrānā bija redzama viļ­ņaina trīsdimensiju virsma ar spēju pacēlumu vidū gluži kā ar kalna virsotni. - Skaisti, - sacīja Gordons, - klasiski! - Pārē­jiem viņš paskaidroja: - Tā kā mūsu lauka mērīšanas iekārtas balstās uz SQUID, mēs spējam noteikt ārkārtīgi smalkas vie­tējā magnētiskā lauka svārstības - tās mēs saucam par lauka ragiem. Mēs tās reģistrējam, sākot jau divas stundas pirms no­tikuma. Un šīs faktiski arī ir sākušās apmēram pirms divām stundām. Tas nozīmē, ka aparāts atgriežas šeit.

Kāds aparāts? - jautāja Keita.

Sjū aparāts.

Bet viņa taču vēl nav prom!

Es zinu, - sacīja Gordons. - Tas liekas neloģiski. Kvantu notikumi visi tādi ir.

Jūs gribat teikt, ka saņemat zīmi par viņas atgriešanos, pirms vina ir devusies prom?

-Jā. '

Kāpēc? - jautaja Keita.

Gordons nopūtās. - Tas ir sarežģīti. Faktiski mēs šajā lau­kā redzam varbūtības funkciju - iespējamību, ka aparāts atgrie­zīsies. Parasti mēs šādā veidā nedomājam. Mēs tikai sakām, ka tas atgriežas. Taču, ja gribam būt precīzi, lauka rags patie­sībā mums pauž, ka ir ļoti iespējama aparāta atgriešanās.

Keita šūpoja galvu. - Es nesaprotu.

Sacīsim tā, - turpināja Gordons, - ka parastajā pasaulē mēs ticam cēloņiem un sekām. Vispirms rodas cēloņi, tad se­kas. Taču kvantu pasaulē notikumu secība ne vienmēr ir šāda. Sekas var būt vienlaicīgas ar cēloņiem vai pat parādīties pirms

cēloņiem. Šis ir tikai mazs šādas parādības paraudziņš.

•

Gomesa iekāpa vienā no aparātiem. Viņa iegrūda balto plāk­snīti pamatnes spraugā sev priekšā. - Viņa tikko pieslēdza savu navigācijas marķieri, kas vadīs aparātu turp un atpakaļ.

Un kā var zināt, ka tiks atpakaļ? - jautāja Sterns.

Pāreja multiversā rada tādu pašu potenciālu enerģiju, - skaidroja Gordons, - kā atvilkta atspere, kas grib atkal sarau­ties. Tāpēc aparāti var samērā viegli tikt atpakaļ. Sarežģītākais ir turpceļš. Tas ir iekodēts šai keramiskajā marķieri.

Viņš paliecās uz priekšu un nospieda selektora pogu. - Sjū? Cik ilgi tu būsi prom?

Kādu minūti, varbūt divas.

Skaidrs. Sinhronizācija ir kārtībā.

Tagad sāka runāt tehniķi, pārslēgdami slēdžus uz pults un skatīdamies monitoru rādījumos.

Hēlija pārbaude.

Rādītāji atbilst.

EMR pārbaude.

Kārtībā.

Nogaidīt lāzeru izlīdzināšanu.

Viens no tehniķiem nospieda slēdzi, un no metāla sloksnēm uz aparāta centru izšāvās blīva zaļu lāzera staru kārta, noklā­jot Gomesas seju un augumu ar daudziem zaļiem punktiņiem. Gomesa mierīgi stāvēja, aizvērusi acis.

Stieņi sāka lēni griezties. Sieviete vidū palika nekustīga. lā­zeri radīja uz viņas auguma zaļas horizontālas svītras. Tad grie­šanās apstājās.

Lāzeri izlīdzināti.

Pēc brītiņa tiksimies, Sjū, - sacīja Gordons un pievērsās

pārējiem: - Tā. Tagad redzēsiet!

•

Izliektie ūdens paneļi ap aparātu sāka zilgani spīdēt. Apa­rāts atkal sāka lēni rotēt. Sieviete tajā nekustīgi stāvēja; apa­rāts kustējās viņai apkārt.

Dūkoņa kļuva skaļāka. Rotācija paātrinājās. Sieviete stāvē­ja mierīga un atslābinājusies.

Šajā braucienā viņa iztērēs dkai pāris minūšu, - sacīja Gor­dons, - taču fakdski viņai baterijās ir trīsdesmit septiņas stun­das. Tāds ir limits, cik ilgi šie aparāti var neatgriežoties palikt tajā galā.

Stieņi strauji griezās. Tagad viņi izdzirdēja strauju tarkšķi, līdzīgu automāta kārtai.

Tā bija telpas pārbaude: infrasarkanie sensori pārbauda telpu ap aparātu. Atļauja netiek dota, ja nav vismaz divu metru visos virzienos. Pārbaude notiek abās vietās. Tas ir drošības pasākums. Aparātam nav nekādas vajadzības uzrasties akmens mūra vidū. Tā, kārtībā. Tagad laiž ksenonu. Nu viņa dodas.

Dūkoņa kļuva ļoti skaļa. Aparāta apvalks rotēja tik strauji, ka metāla līnijas izplūda. Iekšā stāvošā sieviete bija pavisam skaidri redzama.

Viņi dzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!

No aparāta augšas līdz Gomesas pēdām nolaidās aplītis, skenēdams viņu.

Tagad skatieties uzmanīgi! Tas notiks ātri, - sacīja Gor­dons.

Keita redzēja, kā no visiem stieņiem uz centru šaujas inten­sīvi violeti lāzera stari. Likās, ka iekšā stāvošā sieviete uz mir­kli iespīdas kā baltkvēlē, un tad viss aparāts kā ar sprādzienu piešķīda ar žilbinoši baltu gaismu. Keita aizvēra acis un novēr­sās. Kad viņa atkal paskatījās, viņai gar acīm ņirbēja, un kādu brīdi viņa nevarēja saskatīt, kas noticis. Tad viņa aptvēra, ka aparāts kļuvis mazāks. Tas bija atrāvies no vadiem, kas bija pie­vienoti tā augšdaļai un tagad vaļīgi nokarājās.

Vēl viens lāzera uzliesmojums.

Aparāts bija mazāks. Arī sieviete aparātā bija mazāka. Viņa tagad bija tikai kādas trīs pēdas gara un ruka acu priekšā spo­žu lāzera uzliesmojumu virknē.

Jēziņ… - Sterns noelsās. - Un kāda viņai tagad ir sajūta?

Nekāda, - atteica Gordons. - Neko nejūt. laiks, kurā ner­vu signāls no ādas aiziet līdz smadzenēm, ir mērāms milise- kundēs. Lāzera iztvaikošana ilgst piecas nanosekundes. Tu jau sen esi prom, pirms paspēj kaut ko sajust.

Bet viņa tur vēl ir!

Nē, nav. Viņa bija prom jau ar pirmo lāzera uzliesmoju­mu. Dators tikai tagad apstrādā datus. Tas, ko jūs redzat, ir pa­kāpeniskas kompresijas paraugdemonstrējums. Kompresija ir trīs līdz mīnus divi…

Vēl viens spilgts uzliesmojums. Aparāts strauji saruka. Pirms brīža tas bija trīs, tad tikai divas pēdas augsts. Nu jau tuvu grīdai - mazāk nekā pēdu liels. Sieviete iekšā izskatījās pēc lelles haki drēbēs.

Mīnus četri, - sacīja Gordons. Tuvu grīdai vēl viens spilgts uzliesmojums. Tagad Keita vairs nevarēja saskatīt aparātu.

Kas ar to ir noticis?

Tas ir tur. Gandrīz.

Vēl viens uzliesmojums, šoreiz tikai punktiņš uz grīdas.

Mīnus pieci.

Uzliesmojumi tagad bija arvien biežāki un arvien vājāki, līdz palika kā jāņtārpiņa uguntiņa. Gordons skaitīja līdzi.

Un mīnus četrpadsmit… Prom viņa ir.

Uzliesmojumu vairs nebija.

Nekā vairs nebija.

Aparāts bija pazudis. Tumšā gumijas grīda bija tukša.

Mums arī būs jādara to? - jautāja Keita.

•

Tas nav nepatīkami, - sacīja Gordons. - Jūs visu laiku pa­liekat pie pilnas apziņas; to gan mēs nevaram īsti izskaidrot. Kad notiek galīgā datu kompresija, jūs esat ļoti sīkā valstībā - subatomārā līmenī - un apziņai nevajadzētu būt iespējamai. To­mēr tā pastāv. Mēs domājam, ka varbūt tas ir mākslīgs efekts, halucinācija, kas pārklājas pārejai. Ja tas ir tā, tad tas ir analo­ģiski tai sajūtai, kāda ir cilvēkiem ar kādu amputētu ekstremi­tāti, kad viņi jūt šo ekstremitāti kā esošu. Šis varētu būt līdzīgs šķitums ar smadzenēm. Protams, mēs te runājam par ļoti īsiem brītiņiem, par nanosekundēm. Taču apziņu šā vai tā neviens nesaprot.

Keita rauca pieri. Nu jau kādu laiku viņa bija uzlūkojusi re­dzamo no arhitektoniskā viedokļa, ar pieeju, kurā "forma iz­riet no funkcijas": vai gan nebija interesanti, ka šīm milzīgajām apakšzemes struktūrām piemita koncentriska simetrija, kas drusku atgādināja viduslaiku pilis, lai gan šīm mūsdienu būvēm nebija nekāda estētiska plāna vai nolūka. Tās bija vienkārši radītas, lai atrisinātu zinātnisku problēmu. Tomēr rezultāta iz­skats viņai likās fascinējošs.

Taču tagad viņai nācās saskarties ar to, kā un kam šie apa­rāti patiesībā tika lietoti, un viņa mēģināja rast kādas sakarī­bas nule redzētajā. Šajos mēģinājumos arhitektes izglītība ne­kādi nebija derīga. - Bet šī metode, kad cilvēks paliek mazāks… faktiski jūs viņu saspiežat…

Nē. Mēs viņu iznīcinām, - strupi atteica Gordons. - Ori­ģināls jāiznīcina, lai to varētu rekonstruēt otrā galā. Viens bez otra nav iespējams.

Tātad viņa patiesībā nomira?

Nē, tā es neteiktu. Saprotiet…

Bet, ja jūs cilvēku vienā galā iznīcināt, - nerimās Keita, - vai tad tā nav nāve?

Gordons nopūtās. - Par to ir grūti domāt šajos tradicionā­lajos terminos, - viņš teica. - Tā kā cilvēks tiek rekonstruēts tai pašā mirklī, kad tiek iznīcināts, tad kā var teikt, ka viņš ir

miris? Viņš nav miris. Tikai pārvietojies kaut kur citur.

•

Sternam bija nepārprotama, dziļi iekšēja sajūta, ka Gordons nerunā par šo tehnoloģiju pilnīgi patiesi. Skatoties uz izliekta­jiem ūdens vairogiem un daudzajiem aparātiem uz grīdas, va­rēja noprast, ka daudz kas ir palicis neizskaidrots. Viņš mēģi­nāja to noskaidrot.

Tātad tagad viņa ir tai otrā universā? - viņš jautāja.

Tieši tā.

Jūs pārraidījāt viņu, un viņa pienāca otrā universā gluži kā fakss?

-Jā.

Taču, lai viņu pārradītu, otra gala taču arī vajadzīgs faksa aparāts.

Gordons papurināja galvu. - Nē, nav vajadzīgs, - viņš teica.

Kāpēc nav?

Tāpēc, ka viņa tur jau ir.

Sterns sarauca pieri. - Viņa tur jau ir? Kā tas iespējams?

Pārraides brīdi cilvēks jau ir otrā universā. Un līdz ar to mums viņu nevajag pārradīt.

Kāpēc? - nerimās Sterns.

Pagaidām nosauksim to vienkārši par multiversa īpašību. Ja vēlaties, varam to apspriest vēlāk. Es neesmu pārliecināts, ka vajag visus nogurdināt ar šīm detaļām, - viņš sacīja, pamā­dams uz pārējiem.

Kaut kas aiz tā slēpjas, nodomāja Sterns. Kaut kas, ko viņš negrib mums sacīt. Sterns paskatījās uz transmisijas laukumu, mēģinot ieraudzīt kādu zīmīgu detaļu, kādu nevietā esošu sa­stāvdaļu. Jo viņš bija pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā.

Vai tad jūs mums neteicāt, ka esat sūtījuši atpakaļ tikai dažus cilvēkus?

Jā, teicu, tā tas ir.

Vairāk nekā vienu vienā reizē?

Tikpat kā nekad. Tikai dažas reizes divus.

Tad kāpēc jums ir tik daudz aparātu? - jautāja Sterns. - Es tur redzu astoņus. Vai tad ar diviem nepietiktu?

Jūs tikai redzat mūsu pētījumu programmas rezultātus, - sacīja Gordons. - Mēs visu laiku strādājam, lai uzlabotu šo mo­deli.

Gordons bija atbildējis visnotaļ tekoši, taču Sterns bija skaidri samanījis viņa acīs kaut ko pazibam - tādu kā apslēptu nedrošības zibsni.

Kaut kas noteikti te slēpās.

Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tad varētu uzlabot tos pašus aparātus.

Gordons paraustīja plecus, bet neatbildēja.

Noteikti!

Ko tur, lejā, dara tie tehniķi? - Sterns turpināja prašņāt. Viņš norādīja uz vīriem, kas bija nometušies ceļos un strādāja ar viena aparāta pamatni. - Es domāju to aparātu stūrī. Ko tie­ši viņi tur labo?

Deivid, - iesāka Gordons, - es tiešām domāju…

Vai šī tehnoloģija tiešām ir droša? - jautāja Sterns.

Gordons nopūtās. - Skatieties pats!

Lielajā ekrānā parādījās uzliesmojumu virkne uz tranzīta tel­pas grīdas.

Re, kur viņa nāk! - teica Gordons.

Mirgoņa kļuva spilgtāka. Viņi atkal dzirdēja tarkšķi, vis­pirms vāru, tad skaļāku. Un tad aparāts tā parastajā lielumā; zumoņa noklusa; migliņa pie grīdas savirpuļoja, un no aparāta izkāpa Gomesa. Viņa pamāja skatītājiem.

Sterns, samiedzis acis, skatījās viņā. Likās, ka viss ir visla­bākajā kārtībā. Viņas izskats bija tieši tāds pats kā iepriekš.

Gordons skatījās Sternā. - Ticiet man, - viņš teica. - Tas ir pavisam droši. - Viņš pagriezās pret ekrānu. - Kā tur izska­tās, Sjū?

Lieliski! - viņa atsaucās. - Tranzīta vieta ir upes ziemeļu pusē, nomaļā vietā, mežā. Un laiks aprīlim ir ļoti labs. - Viņa paskatījās rokas pulkstenī, - Vāciet kopā savu komandu, dok­tor Gordon! Es tagad forsēšu savu rezerves marķieri. Tad do­simies atpakaļ un izdabūsim to veco zēnu laukā, kamēr kāds nav nodarījis viņam pāri.

Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! - Uz galda guļošā Kei­ta pagriezās un bažigi vēroja, kā pavecāks vīrs baltā laborato­rijas virsvalkā paceļ ko līdzīgu līmes pistolei un pieliek viņai pie auss. - Tas būs silti.

Silti? Viņa sajuta dedzinoša karstuma vilni ausī. - Kas tas ir?

Organisks polimērs, - atbildēja vīrs. - Nav toksisks, nav alerģisks. Tagad astoņas sekundes jāpagaida. Tā, tagad, lūdzu, izdariet gremošanas kustības! Tas vajadzīgs, lai labāk ieguļas. Ļoti labi, pagremojiet vēl.

Viņa dzirdēja, kā darbinieks aiziet pie nākamajiem. Kriss gu­lēja uz galda aiz viņas, tad Sterns, tad Mareks. Viņa dzirdēja, kā pavecais vīrs atkārto: - Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! Tas būs silti.

Pēc neilga laika viņš bija atpakaļ, lika pagriezties uz otra sā­na un injicēja karsto polimēru otrā ausī. Gordons vēroja no tel­pas stūra. Viņš teica: - Tas vēl ir drusku eksperimentāli, taču līdz šim darbojas ļoti labi. Tas ir taisīts no polimēra, kas jau pēc nedēļas sāk dabiski sadalīties.

Pēc tam darbinieks lika viņiem piecelties. Viņš gāja no vie­na pie otra un prasmīgi izrāva plastmasas implantus viņiem no ausim.

Man ar dzirdi viss kārtībā, - Keita sacīja Gordonam, - man nevajag dzirdes aparātiņu.

Tas nav dzirdes aparātiņš, - atteica Gordons.

Telpas otrā galā darbinieks katram plastmasas gabaliņam izurba vidū caurumiņu un ievietoja tanī sīciņu elektronisku apa­rātiņu. Viņš strādāja pārsteidzoši ātri. Kad aparātiņi bija vietā, caurumus viņš aizbāza ar tādas pašas plastmasas gabaliņiem.

Tas ir automātiskais tulks un radiomikrofons. Gadīju­miem, kad jūs nesapratīsiet, ko jums saka.

Bet, pat ja es sapratīšu, ko viņi saka, - iebilda Keita, - kā es varēšu atbildēt?

Mareks piebikstīja viņai. - Neuztraucies! Es runāju oksitā- niešu valodā, ari senfranču.

Vai, cik brīnišķīgi! - Keita sarkastiski izsaucās. - Vai tu man tagad piecpadsmit minūšu laikā tās iemācīsi? - Viņa bija sasprin- gusi, viņu grasījās iznīcināt vai iztvaicēt, vai ko nu viņi tur ar to ellesmašinu dara, un šie vārdi viņai vienkārši izspruka.

Mareks izskatījās pārsteigts. - Nē, - viņš nopietni atbildē­ja. - Bet, ja mēs paliksim kopā, es par tevi parūpēšos.

Viņa nopietnajā dedzībā bija kas mierinošs. Viņa pārliecība tiešām bija nelokāma. Droši vien viņš tiešām par mani parūpē­sies, Keita nodomāja. Viņa juta, ka atslābinās.

Drīz vien viņiem visiem bija miesaskrāsas plastmasas auss ieliktņi. - Patlaban tie ir izslēgti, - sacīja Gordons. - lai ieslēg­tu, jums tikai jāpiesit ar pirkstu pie auss. Tā, tagad, lūdzu, pa- nāciet šurp…

•

Gordons pasniedza katram mazu ādas maisiņu. - Mēs vēl ne­esam beiguši pirmās palīdzības komplekta izstrādi, šie ir tikai paraugi. Jūs būsiet pirmie, kas iesaistīties notikumos, tāpēc jums tie var noderēt. Tikai neplātieties ar tiem, turiet zem drēbēm.

Viņš atvēra vienu maisiņu un izņēma alumīnija kārbiņu, ap četras collas augstu, vienu collu diametrā. Tā izskatījās pēc skū­šanās krēma tūbiņas. - Tā ir vienīgā aizsardzība, ko mēs va­ram jums nodrošināt. Te ir divpadsmit devas etilēna dihidrīda uz olbaltumu pamata. Iedarbību jums parādīs mūsu kaķis Hugo. Kur tu esi, Hugo?

Uz galda uzlēca melns kaķis. Gordons kaķi paglaudīja un tad uzpūta tā degunam gāzi. Kaķis samirkšķināja acis, izgrūda šņācienu un apvēlās uz sāna.

Bezsamaņa iestājas sešu sekunžu laikā, - paskaidroja Gor­dons, - turklāt tai ir retroaktīvs amnēzijas iespaids. Taču atce­rieties, ka iedarbība ir īslaicīga! Un, lai iedarbība vispār būtu, jums jātrāpa tieši pretinieka sejā.

Kaķis jau sāka atdzīvoties un staipīties, kad Gordons pie­vērsās pārējam maisiņa saturam un izņēma no tā trīs sarkanus kartona kubiņus, apmēram cukurgraudiņa lielumā, katrs bija pārklāts ar bālu vaska kārtiņu. Izskatījās pēc plaukšķenēm.

Sos var lietot, - viņš skaidroja, - ja vajag kaut ko aizde­dzināt. Uz katra ir cipariņš: piecpadsmit, trīsdesmit, sešdesmit. Tas norāda, pēc cik sekundēm uzliesmos. Vaska, tātad ūdens­droši. Tikai ņemiet vērā, ka dažkārt tie nedarbojas.

Kāpēc nevar lietot Bic? - jautāja Kriss.

Neatbilst laikam. Plastmasu nevar uz turieni vest. - Gor­dons atkal pievērsās komplektam. - Pirmās palīdzības līdzekļi ir visparastākie. Pret iekaisumu, pret caureju, pret kramp­jiem, pret sāpēm. Nebūtu vēlams, lai jūs pilī sāktu vemt, - viņš teica. - Ūdens attīrīšanas tabletes gan mēs nevaram dot jums līdzi.

Sternam, to visu uzklausot, bija nerealitātes sajūta. "Vemt pilī?" viņš nobrīnījās. - Paklau… ē…

Un pēdīgi universāls instruments, tajā ietilpst arī nazis un mūķīzeris. - Tas izskatījās pēc šveiciešu armijas tērauda naža. Gordons salika visu atpakaļ maisiņā. - Jums droši vien nenāk­sies neko no tā lietot, taču šā vai tā jums tas būs. Un tagad ģērbšanās!

•

Sterns nespēja tikt vaļā no nemitīgi urdošās nemiera sajū­tas. Lādzīga, mātišķīga sieva bija piecēlusies no savas darba­vietas pie šujmašīnas un izdalīja viņiem drēbes: vispirms bal­tas linu apakšbikses - līdzīgas bokseru šortiem, tikai bez gumijas; tad ādas jostu un melnas vilnas zeķbikses.

Kas tās? - apjautājās Sterns. - Treniņbikses?

-Tās sauc par jātnieku biksēm, puis.

Tām arī nebija gumijas. - Kā lai nekrīt nost?

Augšgalus pabāziet aiz jostas. Vai arī piesieniet pie sava kamzoļa cilpiņām.

Cilpiņām?

Tieši tā, puis. Pie kamzoļa cilpiņām.

Sterns paskatījās uz citiem. Tie mierīgi pieņēma katru pa­sniegto apģērba gabalu un lika kaudzītē. Izskatījās, ka viņiem skaidrs, kam kas paredzēts; viņi izturējās tik nepiespiesti kā parastā apģērbu veikalā. Taču Sterns bija apjucis un juta pani­ku. Nu viņam iedeva baltu linu kreklu, kas sniedzās viņam līdz ciskām, kā ari platu vesti jeb kamzoli, darinātu no bieza, izšūta flaneļa. Un pēdīgi dunci tērauda ķēdītē. Viņš vaicājoši paska­tījās uz to.

Tādu nēsā visi. To vajadzēs vismaz ēšanai, ja arī nekam citam.

Viņš mulsi nolika to pie drēbēm un ņēmās čamdīt kamzoli, joprojām meklēdams cilpiņas.

Šīs drēbes rāda samērā neitrālu statusu, nav ne dārgas, ne trūcīgas. Mēs gribam, lai tās aptuveni atbilstu vidusmēra tir­goņa, galma pāža vai paputējuša augstmaņa tēlam. - Sternam pasniedza kurpes, kas izskatījās pēc ādas čībām ar smailiem purngaliem, kuri gan bija uzliekti. "Gluži kā galma ākstam," ne­laimīgi nodomāja Sterns.

Mātišķā sieva smaidīja. - Neuztraucieties, tajās ir tādas pa­šas gaisa zoles kā jūsu Nikes.

Kāpēc viss ir netīrs? - jautāja Sterns, saviebies uzlūko­dams kamzoli.

Nu, jums taču vajag iederēties, vai ne?

Viņi aizgāja uz ģērbtuvi. Sterns vēroja pārējos vīriešus.

Bet kā tieši lai… ē…

Gribi zināt, kā četrpadsmitajā gadsimtā jāģērbjas? - atsau­cās Mareks. - Tas ir vienkārši. - Mareks bija novilcis visas drē­bes un tagad staigāja kails, atslābinājies. Šis vīrs bija viens vie­nīgs muskuļu kalns. Sterns jutās pazemots, lēni vilkdams nost bikses.

Vispirms, - iesāka Mareks, - uzvelkam apakšbikses. Tās ir no ļoti labas kvalitātes liniem. Linus tolaik prata smalki ap­strādāt. Lai apakšbikses nekristu nost, apliec ap vidu jostu un aptin apakšbikšu augšdaļu tai apkārt pāris reižu, tad turēsies. Nu, ir?

Josta ir zem virsdrēbēm?

Tieši tā. Lai turētu apakšbikses. Tagad velc jātnieku bik­ses. - Mareks ņēmās vilkt pats savas melnās vilnas zeķbikses. Tām apakšā bija pēdas, gluži kā zidaiņu rāpuļiem. - Augšā ir aukliņas, redzi?

Man tās bikses ir par vaļīgu, - sacīja Sterns, savilkdams tās uz augšu un skatīdamies lejup.

Tas nekas. Nav nemaz jābūt pieguļošām. Tagad linu krek­lu. Vienkārši pārvelc pār galvu - un lai nokarājas. Nē, Deivid, tam kakla šķēlumam jābūt priekšā.

Sterns izvilka rokas no piedurknēm un neveikli apgrieza kreklu otrādi.

Un vispēdīgi, - sacīja Mareks, paņemdams flaneļa vesti, - uzvelc savu kamzoli! Tas ir kaut kas vidējs starp uzvalka ža­keti un vējjaku. To valkā gan telpās, gan ārā un nekad nevelk nost, ja vien nav briesmīgi karsts. Redzi cilpiņas? Tās ir iekš­pusē. Tā, tagad bikšu aukliņas izvelc cauri krekla caurumiņiem un piesien pie kamzoļa cilpiņām!

Marekam pašam tas izdevās dažos mirkļos, it kā viņš to bū­tu darījis katru dienu. Sterns ar gandarījumu ievēroja, ka Kri­šam tas aizņēma daudz vairāk laika. Sterns izmisīgi grozījās, mēģinādams sasiet aizmugurējo cilpiņu.

Tu to sauc par vienkāršu darbību? - viņš ņurdēja.

Tu tikai pēdējā laikā neesi apskatījis savas drēbes, - at­teica Mareks. - Vidusmēra divdesmitā gadsimta rietumnieks ikdienā valkā deviņus līdz divpadsmit apģērba gabalus. Šeit ir tikai seši.

Sterns uzvilka kamzoli, saraustīja apakšu, un tā nostiepās līdz ciskām. To darot, viņš sagrumboja kreklu, un galu galā Marekam nācās palīdzēt to visu nogludināt un arī ciešāk pie­siet viņa bikses.

Beigās Mareks aplika dunča ķēdīti Sternam ap vidu, atkā­pās un uzlūkoja viņu.

Nu, kā jūties? - viņš apjautājās.

Sterns neveikli pagrozīja plecus. - Es jūtos kā sasiets cālis.

Mareks iesmējās. - Gan pieradīsi.

Keita jau bija saģērbusies, kad pie viņas ienāca Sūzana Go­mesa, jaunā sieviete, kas nupat bija aizceļojusi pagātnē. Gome- sai mugurā bija tā laikmeta drēbes un galvā parūka. Viņa pa­svieda Keitai otru parūku.

Keita saviebās.

Nāksies vien likt, - sacīja Gomesa. - Isi mati sievietei ir vai nu negoda, vai ķecerības zīme. Neļauj nevienam tur ierau­dzīt, cik patiesībā gari tavi mati.

Keita uzlika parūku. Mākslīgie mati bija tumši blondi un sniedzās līdz pleciem. Viņa paskatījās spogulī un ieraudzīja sve­šinieces seju. Viņa izskatījās jaunāka, maigāka. Un vājāka.

Vai nu ar parūku, - sacīja Gomesa, - vai jāapgriež mati pavisam īsi un jābūt vīrietim. Vari izvēlēties.

Es likšu parūku, - atbildēja Keita.

Daiena Krāmere paskatījās uz Viktoru Bareto un sacīja:

Tādi vienmēr bijuši noteikumi, Viktor. Jūs to zināt.

Jā, - atbildēja Bareto, - bet problēma ir tāda, ka tagad jūs mums dodat jaunu uzdevumu. - Bareto bija stiegrains skarba izskata vīrs pāri trīsdesmit gadiem, dienējis jātnieku policijā, firmā nu jau divus gadus. Šai laikā viņš bija iemantojis kompe­tenta drošības darbinieka reputāciju, tikai drusku ar primadon- nas sindroma pieskaņu. - Tagad jūs prasāt, lai mēs iesaistā­mies nolikumos, bet neļaujat ņemt ieročus.

Tieši tā, Viktor. Nekādus anahronismus! Pagātnē ne­drīkst ievazāt nekādus mūsdienu izstrādājumus. Tādi notei­kumi ir bijuši no paša sākuma. - Krāmere centās slēpt aiz­kaitinājumu. Ar šīm pusmilitārām personām bija grūti, sevišķi ar vīriešiem. Sievietēm, piemēram, Gomesai, nebija ne vainas. Taču vīrieši nemitīgi mēģināja, kā viņi izteicās, "likt lietā sa­vas iemaņas" ITC ceļojumos pagātnē, un no tā nekad nekas jēdzīgs nebija iznācis. Krāmere domāja, ka tas viņiem ir tikai baiļu slēpšanas un pārvarēšanas veids, bet viņa to, protams, nevienam nekad neteica. Viņiem jau tā bija grūti pildīt sievie­tes dotas pavēles.

Vīriešiem bija arī grūti paturēt savu darbu slepenībā. Sie­vietēm tas padevās vieglāk, taču visi vīri gribēja plātīties ar sa­viem ceļojumiem pagātnē. Protams, visstingrākie aizliegumi bi­ja iestrādāti vairākos līguma punktos, taču pēc dažām glāzēm pie bāra letes aizmirstas jebkurš līgums. Tāpēc Krāmere bija viņus visus informējusi, ka pastāv vairāki īpaši iekodēti navi­gācijas marķieri. Šie marķieri bija kļuvuši par firmas mitoloģi­jas daļu, tie saucās: Tunguska, Vezuvs un Tokija. Ar Vezuva marķieri varēja nonākt Neapoles līcī septiņos no rīta mūsu ēras 79. gada 24. augustā, tieši pirms karstā lava nogalināja visus tur esošos. Tunguska izmeta jūs Sibīrijā 1908. gadā, tieši pirms milzīgā meteorīta trieciena, kas nogalināja visas dzīvās būtnes vairāku simtu jūdžu diametrā. Ar Tokijas marķieri varēja no­nākt šai pilsētā 1923. gadā, tieši pirms to sagrāva zemestrīce. Ja kāds kaut ar pušplēstu vārdu publiski izpļāpātos par projek­tu, varēja gadīties, ka nākamajā ceļojumā šim kādam gadās lī­dzi nepareizais marķieris. Tā vismaz tika teikts. Neviens no šiem militārajiem tipiem nebija cieši pārliecināts, ka tā tiešām ir patiesība, bet pārbaudīt negribējās.

Tieši tāds uzstādījums Krāmerei patika.

Šis ir jauna veida uzdevums, - atkārtoja Bareto, it kā viņa jau pirmoreiz nebūtu dzirdējusi. - Jūs liekat mums iesaistīties notikumos - iet, kā saka, ienaidnieka aizmugurē - bez ie­ročiem!

Taču jūs visi esat trenēti tuvcīņai. Jūs, Gomesa, visi.

Es nedomāju, ka tas ir pietiekami.

Viktor…

Neuzlūkojiet to kā necieņu, mis Krāmere, taču šoreiz jūs visā pilnībā neaptverat situācijas nopietnību, - ietiepīgi sacīja Bareto. - Mēs jau esam zaudējuši divus darbiniekus. Ja pieskai­ta Traubu, tad trīs.

Nē, Viktor. Mēs nevienu neesam zaudējuši.

Traubu mēs nepārprotami zaudējām.

Mēs nezaudējām doktoru Traubu, - viņa sacīja. - Traubs pats pieteicās, un viņam bija depresija.

Jums liekas, ka viņam bija depresija.

Mēs to zinām, Viktor. Pēc sievas nāves viņam bija ļoti sma­ga depresija, līdz pašnāvnieciskām deksmēm. lai gan viņam bi­ja beidzies braucienu limits, viņš tomēr gribēja turpināt braukt un pārliecināties, vai nevar uzlabot tehnoloģiju. Viņam bija vie­na ideja, kā varētu modificēt aparātus, lai rastos mazāk transkrip­cijas kļūdu. Taču acīmredzot viņa ideja bija aplama. Tāpēc viņš nonāca Arizonas tuksnesī. Es personiski domāju, ka viņš īstenī­bā nemaz negribēja atgriezties. Es domāju, ka tā bija pašnāvība.

Un jūs zaudējāt Robu, - sacīja Bareto. - Tā nudien nebija nekāda pašnāvība.

Krāmere nopūtās. Robs Dekerds bija viens no pirmajiem novērotājiem, kas atgriezās pagātnē, gandrīz pirms diviem ga­diem. Un viņš bija viens no pirmajiem, kam parādījās transkrip­cijas kļūdas. - Tas bija daudz agrākā projekta stadijā, Viktor. Tehnoloģija vēl nebija tik izstrādāta. Un jūs zināt, kas notika. Pēc vairākiem braucieniem Robam sāka parādīties sīki defek­ti. Viņš uzstāja, ka grib turpināt. Taču mēs viņu nezaudējām.

Viņš aizbrauca un neatgriezās. Tas ir fakts, - uzstāja Ba­reto.

Robs skaidri zināja, ko dara.

Un tagad Profesors.

Mēs neesam zaudējuši Profesoru, - sacīja Krāmere. - Viņš vēl ir dzīvs.

-Jūs cerat. Un jūs vispār nezināt, kāpēc viņš neatgriezās.

-Viktor…

Es tikai saku, - turpināja Bareto, - ka šajā gadījumā no­drošinājums neatbilst uzdevuma profilam. Jūs prasāt, lai mēs uzņemamies nevajadzīgu risku.

Jums nav obligāti jābrauc, - jo maigi bilda Krāmere.

Nē, sasodīts, par to taču nav runa!

Bet nav obligāti.

Nē. Es braukšu.

Nu, tad noteikumi ir šādi. Pagātnē nenonāks nekādas mo­dernās tehnoloģijas. Skaidrs?

Skaidrs.

Un neko no tā nedrīkst pieminēt akadēmiķiem.

Protams, pie joda! Es taču esmu profesionālis.

Tas labi, - noteica Krāmere.

Viņa noskatījās, kā Bareto aiziet. Saskābis bija, bet pakļau­sies. Galu galā viņi visi pakļāvās. Un, viņasprāt, tas bija svarīgs noteikums. Kaut arī Donigeram patika atkārtot, ka vēsturi ne­maz nav iespējams mainīt, patiesībā neviens to īsti skaidri ne­zināja - un neviens negribēja uzņemties risku. Viņi negribēja, lai pagātnē nonāktu mūsdienu ieroči vai jelkādi citi izstrādāju­mi un materiāli, piemēram, plastmasa.

Un tas nekad nenotika.

Sterns un pārējie sēdēja cietos krēslos telpā, kur atradās daudz karšu. Sūzana Gomesa, kas nule bija atgriezusies ar apa­rātu, runāja strupi un ātri. Sternam likās, ka viņa speciāli stei­dzina notikumus.

Mēs dosimies uz Sentmēras klosteri Dordoņas upes kras­tā Dienvidfrancijā, - viņa sacīja. - Mēs ieradīsimies no rīta, as­toņos un četrās minūtēs. Tā būs ceturtdiena, 1357. gada 7. ap­rīlis, - tā ir diena, kad Profesors sūtīja savu ziņu. Mums tas ir izdevigi, jo šai dienā Kastelgārā notiek bruņinieku turnīrs, un uz šo izrādi sanāks daudz ļaužu no visas apkārtnes, tā ka mūs neievēros.

Viņa viegli uzsita pa karti. - Orientēšanās labad: klosteris ir šeit. Kastelgāra ir šeit, otrā upes pusē. Un Larokas cietok­snis ir uz kraujas šeit, virs klostera. Vai par to ir kādi jautāju­mi?

Viņi papurināja galvu.

labi. Situācija šai apvidū ir diezgan nemierīga. Kā jūs zi­nāt, 1357. gada aprīlis iznāk apmēram divdesmit gadu pēc Simt­gadu kara sākuma. Tas ir septiņus mēnešus pēc angļu uzva­ras pie Puatjē, kur viņi saņēma gūstā franču karali. Par viņu tagad tiek prasīta izpirkuma maksa. Un Francijā bez karaļa val­da jukas. Pašlaik Kastelgāra ir sera Olivera de Vanesa rokās. Tas ir britu bruņinieks, dzimis Francijā. Viņš ir sagrābis arī La- roku un nostiprina tur nocietinājumus. Sers Olivers ir nepatī­kams tips, slavens ar savām ātrajām dusmām. Viņu dēvē par "Kresi miesnieku" - pēc pārmērībām šai kaujā.

Tātad Olivers kontrolē abas pilsētas? - jautāja Mareks.

Šobrīd - jā. Taču bruņinieku, renegātu, karapulks, kuru vada kāds no priestera kārtas padzīts Arno de Servols…

Saukts par Virspriesteri, - piebilda Mareks.

-Jā, tieši tā, Virspriesteris… tuvojas šim apvidum un noteik­ti mēģinās atņemt Oliveram pilis. Mūsuprāt, Virspriesterim līdz turienei vēl jāmēro vairākas dienas ilgs ceļš. Tomēr kaujas var sākties kuru katru brīdi, tāpēc mums jādarbojas ātri.

Viņa piegāja pie citas kartes, ar lielāku mērogu. Tajā bija redzamas klostera ēkas.

Mēs ieradīsimies apmēram šeit, Sentmēras meža malā. No mūsu ierašanās vietas mums vajadzētu redzēt lejā kloste­ra teritoriju. Tā kā Profesora vēsts nāca no klostera, vispirms mēs dosimies taisni uz turieni. Kā jūs zināt, dienas galvenā mal­tīte klosteri ir desmitos no rīta, un Profesors droši vien būs tur klāt. Ja paveiksies, mēs viņu tur satiksim un atvedīsim atpakaļ.

Kā jūs to visu zināt? - jautāja Mareks. - Man likās, ka līdz šim neviens nebija iesaistījies notikumos.

Tas ir tiesa. Neviens to nav darījis, tomēr novērotāji, kas turējās tuvu aparātiem, ir atveduši pietiekami daudz informā­cijas, lai mēs varētu spriest par šā konkrētā brīža fonu. Ir vēl kādi jautājumi?

Viņi papurināja galvu: jautājumu nebija.

Labi. Mums ir ļoti svarīgi atgūt Profesoru, kamēr viņš vēl ir klosteri. Ja viņš dosies uz Kastelgāru vai Iaroku, tas jau būs daudz grūtāk. Mūsu brauciena uzdevums ir ļoti ierobežots. Es lēšu, ka mums tur vajadzēs palikt ne vairāk kā divas vai trīs stundas. Mēs visu laiku paliksim kopā. Ja kāds no mums no­šķirsies no citiem, lietojiet auss aparātiņu, lai atkal pievieno­tos. Mēs sameklēsim Profesoru un uzreiz dosimies atpakaļ. Skaidrs?

Skaidrs.

Jums būs divi pavadoņi: es pati un Viktors Bareto, kas stāv tur, stūrī. Apsveicinies, Vik!

Otrs pavadonis bija īgns vīrs, kas izskatījās pēc izbijuša jū­ras kājnieka: skarbs un spēcīgs dēlietis. Bareto viduslaiku ie­tērps bija zemnieciskāks, vaļīgs, darināts no maisa audeklam līdzīgas drēbes. Viņš palocīja galvu un pamāja ar roku. Izskatī­jās, ka viņš ir sliktā omā.

Tā, - noteica Gomesa. - Vai ir vēl kādi jautājumi?

Profesors Džonstons tur ir jau trīs dienas? - jautāja Kriss.

Tieši tā.

Par ko vietējie viņu uzskata?

To mēs nezinām, - atbildēja Gomesa. - Vispirms - mēs vispār nezinām, kāpēc viņš atstāja aparātu. Tam noteikti bija kāds iemesls. Taču, tā kā viņš ir tajā pasaulē, visvienkāršāk vi­ņam būtu uzdoties par rakstvedi vai arī par pētnieku no Lon­donas, kas ir svētceļojumā uz Santjago de Kompostelu Spāni­jā. Sentmēra ir pa ceļam svētceļniekiem, kas dodas uz turieni, un tas nebūt nav neparasti, ja viņi uz dienu vai nedēļu pārtrauc savu ceļojumu, sevišķi, ja iedraudzējas ar klostera priekšnie­ku, kas ir visnotaļ interesanta persona. Varbūt Profesors tieši tā ir darījis. Varbūt nav. Mēs nezinām.

Bet, pagaidiet, - sacīja Kriss Hjūss. - Vai tad viņa klātbūt­ne nemainīs vietējās vēstures gaitu? Vai tad viņš neiespaidos notikumu iznākumu?

Nē, neiespaidos.

Kā jūs zināt?

Tāpēc, ka viņš to nespēj.

Bet kā tad paliek ar laika paradoksiem?

Laika paradoksiem?

Jā, - iejaucās Sterns. - Piemēram, to, ka, atgriežoties lai­kā, var nogalināt savu vecotēvu, tā ka pats nemaz nevar pie­dzimt un atgriezties, un nogalināt savu vecotēvu…

Ak tie… - Viņa nepacietīgi papurināja galvu. - Nav tādu laika paradoksu.

Ko jūs ar to gribat teikt? Skaidrs, ka ir!

Nē, nav, - pavēstīja stingra balss aiz viņiem. Pētnieki pa­griezās: tur stāvēja Donigers. - Šādi laika paradoksi nepastāv.

•

Ko jūs ar to gribat teikt? - taujāja Sterns. Viņš bija apskai­ties par tik strupu sava jautājuma noraidījumu.

Tā sauktajiem laika paradoksiem padesībā nemaz nav sa­kara ar laiku, - sacīja Donigers. - Tie ir saistīti ar priekšsta­tiem par vēsturi, kas, protams, ir vilinoši, tomēr aplami. Vili­noši, tāpēc ka vedina cilvēku uz domām, ka viņš var ietekmēt notikumu gaitu. Un aplami tāpēc, ka viņš to, protams, nevar.

Cilvēks nevar ietekmēt notikumus?

-Nē.

Skaidrs, ka var!

Nē, nevar. To vieglāk saprast, ja ņemsim kādu piemēru no mūsdienām. Pieņemsim, ka jūs aizejat skatīties beisbola spēli. Spēlē Yankees ar Mets. Un Yankees, saprotams, uzvarēs. Jums gribas mainīt notikumu gaitu, lai uzvarētu Mets. Ko jūs varat darīt? Jūs esat tikai viens cilvēks pūlī. Ja jūs mēģināsiet ielauzties spēlētāju ģērbtuvēs, jūs aizturēs. Tas pats notiks, ja jūs gribēsiet mesties laukumā. Jebkādas parastas darbības, kas jums ir iespējamas, cietīs neveiksmi un neiespaidos spēles iz­nākumu. Pieņemsim, ka jūs izvēlēsieties ekstrēmāku rīcību: jūs šausiet uz Yankees labāko spēlētāju. Taču, tiklīdz jūs izvilksiet revolveri, jums droši vien to atņems apkārtesošie spēles līdz­jutēji. Pat ja izdosies izšaut, jūs gandrīz noteikti netrāpīsiet. Un, pat ja trāpīsiet, kāds būs rezultāts? Viņa vietā nāks cits spēlē­tājs. Un Yankees šā vai tā uzvarēs. Pieņemsim, ka jūs izvēla­ties vēl ekstrēmāku rīcību. Jūs nolemjat palaist nervu gāzi, lai nogalinātu visus stadionā klātesošos. Atkal - diezin vai jums tas izdosies, tāpat kā ar šāvienu, to pašu iemeslu pēc. Taču, pat ja jums izdosies visus nogalināt, jūs tomēr nebūsiet mainījis spēles rezultātu. Jūs varētu iebilst, ka tomēr jūs būtu mainījis vēstures notikumu gaitu - tas nav izslēgts -, taču jūs nebūsiet devis Mets komandai spēju uzvarēt šo spēli. Īstenībā jūs neko nevarat izdarīt, lai piedabūtu Mets uzvarēt. Jūs paliksiet tas pats, kas vienmēr: skatītājs. Un tas pats princips ir attiecināms uz lielum lielu daļu vēsturisko apstākļu. Viens atsevišķs cilvēks spēj pārāk maz, lai kaut cik nozīmīgi mainītu notikumu gaitu. Protams, lielas cilvēku masas spēj "nospraust vēsturei jaunu kursu". Bet viens cilvēks? Nē.

Varbūt, - sacīja Sterns, - bet es varētu nogalinātu savu vecotēvu. Un, ja viņš būtu miris, es nevarētu piedzimt, tātad es neeksistētu, un līdz ar to nevarētu viņu nošaut. Un tas ir pa­radokss.

Jā, tas ir paradokss - ja pieņem, ka jūs tiešām nogalinātu savu vecotēvu. Taču praksē tas var izrādīties grūti. Dzīvē daudz kas neizdodas. Varbūt jums neizdotos viņu satikt piemērotā bri­di. Varbūt pa ceļam jūs notriektu autobuss. Varbūt jūs pa ceļam iemīlētos. Vai arī jūs aizturētu policija. Varbūt jūs viņu nogali­nātu par vēlu, kad jūsu māte vai tēvs jau būtu ieņemts. Vai arī jūs viņu tiešām satiktu, un jums nepietiktu dūšas nospiest gaili.

Bet teorētiski…

Kad ir darīšana ar vēsturi, teoretizēt ir bezjēdzīgi, - attrau­ca Donigers, nicīgi atmezdams ar roku. - Teorijām ir vērtība tikai tad, kad tās spēj paredzēt nākotnes iznākumus. Taču vēs­ture ir cilvēku rīcības summa, un nekādas teorijas nespēj pa­redzēt cilvēku rīcību.

Viņš saberzēja rokas.

Tā. Varbūt jābeidz šī prātuļošana un jādodas ceļā?

No pārējiem skanēja neskaidra murmināšana.

Sterns ieklepojās. - Patiesībā, - viņš teica, - es domāju, ka es nekur nedošos.

Mareks bija to gaidījis. Viņš bija uzmanījis Sternu informa­tīvās sapulces laikā un ievērojis, kā viņš dīdās krēslā, it kā tas būtu pagalam neērts. Turpmāko notikumu gaitā Sterna bažī- gums bija tikai audzis.

Marekam pašam nebija nekādu šaubu par došanos. Kopš jaunības viņš bija dzīvojis viduslaikos, elpojis viduslaiku pasau­les gaisu, iztēlojies sevi Varburgā un Karkasonā, Aviņonā un Milānā. Viņš bija karojis Velsas karos Edvarda Pirmā pusē. Viņš bija redzējis, kā Kalē birģeri atdod savu pilsētu, bija ap­meklējis Šampaņas gadatirgus. Viņš bija dzīvojis Akvitānijas Eleonoras un hercoga de Berrī krāšņajos galmos. Mareks gri­bēja doties šai braucienā, lai tur vai kas. Taču Sterns…

Man ļoti žēl, - sacīja Sterns, - taču tā nav gluži mana jo­ma. Es vispār iestājos Profesora vienībā tikai tāpēc, ka mana draudzene Tulūzā iet vasaras skolā. Es neesmu vēsturnieks. Es esmu fiziķis. Un šā vai tā es nedomāju, ka tas ir droši.

Jūs domājat, ka aparāti nav droši? - jautāja Donigers.

Nē, vieta. Un laiks: 1357. gads. Pēc Puatjē kaujas Fran­cijā notiek pilsoņu karš. Brivi karavīru pulki posta veselus novadus. Visur plosās bandīti un rīkļurāvēji. Nav nekādas liku­mības.

Mareks pamāja. Sterns, šādi runādams, it nemaz nepārspī­lēja. Četrpadsmitais gadsimts bija iznīcības un briesmu pasau­le. Tā bija arī reliģiska pasaule; lielākā daļa cilvēku vismaz vien­reiz dienā gāja baznīcā. Taču tā bija ari neticami varmācīga pasaule, kur iebrūkošās armijas nogalināja visus, kas gadījās ceļā; kur vēsā mierā slaktēja sievietes un bērnus, bet grūtnie­ces izklaides pēc uzšķērda. Tā bija pasaule, kas vārdos sludi­nāja bruņnieciskuma ideālus, bet darbos laupīja un slepkavoja uz nebēdu; kur sievietes iztēlojās smalkas un bezpalīdzīgas, ta­ču patiesībā viņas lēma likteņus, pārvaldīja pilis, ņēma mīļākos, kādi iepatikās, kūdīja uz atentātiem un dumpjiem. Tā bija pa­saule, kur dienu dienā mainījās robežas un alianses. Tā bija nā­ves, postīga mēra, citu sērgu un nemitīga kara pasaule.

Es nekādā ziņā negrasījos jūs piespiest, - Gordons sacīja Sternam.

Bet atcerieties, - teica Donigers, - jūs nebūtu viens. Mēs jums līdzi sūtām pavadoņus.

Man ļoti žēl, - atkārtoja Sterns. - Man ļoti žēl.

Pēdīgi Mareks sacīja: - Lai viņš paliek! Viņam taisnība: tas nav viņa periods, un tā nav viņa joma.

Ja jau par to ir runa, - ieteicās Kriss, - es visu laiku do­māju: tas nav ari mans periods. Es vairāk specializējos trīspa­dsmitā gadsimta beigās, nevis četrpadsmitajā gadsimtā. Varbūt man vajadzētu palikt ar Deividu…

Ko nu mels! - Mareks sacīja un apņēma Kriša plecus. - Viss būs kārtībā! - Mareks izturējās tā, it kā tas būtu tikai joks, lai gan zināja, ka Krišam nebija joki prātā.

Nebūt nebija.

Telpā bija vēss. Salta migliņa plīvuroja viņiem gar pēdām un potītēm. Sperdami soļus ceļā uz aparātiem, viņi atstāja tajā ro­bus.

Četru aparātu apakšas bija savienotas. Piektais stāvēja at­sevišķi. - Tas ir manējais, - sacīja Bareto un iekāpa. Viņš no­stājās taisni, skatījās tieši uz priekšu un gaidīja.

Sūzana Gomesa iekāpa vienā no savienotajiem aparātiem un teica: - Pārējie, pievienojieties man! - Mareks, Keita un Kriss iekāpa aparātos viņai līdzās. Likās, ka tie ir būri uz atsperēm, jo, viņiem iekāpjot, viegli nošūpojās.

Visi gatavi?

Viņi kaut ko atmurmināja un pamāja.

Dāmām priekšroka, - teica Bareto.

To tu beidzot esi ielāgojis, - atteica Gomesa. īpašs siltums viņu attiecībās nebija jūtams. - Labi, - viņa teica pārējiem, - laižam!

Kriša sirds sāka dauzīties. Viņš juta paniku. Sažņaudza ro­kas dūrēs.

Atslābinieties! - sacīja Gomesa. - Redzēsiet, tas būs pat visai patīkami. - Viņa iegrūda keramisko plāksnīti spraugā sev pie kājām un izslējās.

Tad nu mēs braucam. Atcerieties: kad tas brīdis pienāks, stāviet ļoti mierīgi.

Aparāti sāka dūkt. Kriss juta vieglu vibrāciju pamatnē, tieši zem kājām. Dūkoņa kļuva skaļāka. Migliņa pie aparātu pamat­nēm izklīda. Aparāti sāka čirkstēt un čūkstēt kā metāls, kad to liec vītnē. Skaņa pieauga spēkā, līdz tā bija pastāvīga un skaļa kā kliedziens.

Tas ir no šķidrā hēlija, - paskaidroja Gomesa. - Atdzesē metālu līdz supervadītāja temperatūrai.

Pēkšņi spalgā skaņa aprāvās un sākās tarkšķošais troksnis.

Infrasarkanā caurlaide, - viņa sacīja. - Nu būs.

Kriss sajuta, ka viss viņa augums sāka pret paša gribu dre­bēt. Viņš mēģināja turēties, taču kājas drebēja, kā drebējušas. Panika sasniedza degpunktu - varbūt tomēr jālec laukā?! - bet tad viņš izdzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā…

Par vēlu, viņš nodomāja. Par vēlu.

…dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!

No griestiem ap viņu ātri nolaidās aplītis. Atsitoties pret grī­du viņam pie kājām, tas noklikšķēja. Pēc brīža spilgts gaismas uzliesmojums - spilgtāks par sauli - nāca no visām pusēm, ta­ču viņš it neko nejuta. Viņam pat pēkšņi radās dīvaina vēsas distancētības izjūta, it kā viņš visu, kas notiek, vērotu no malas.

Pasaule ap viņu kļuva absolūti klusa.

Viņš redzēja, ka Bareto blakus aparāts kļūst lielāks, sāk vī­dēt pāri viņam. Bareto kļuva par milzi, noliecās viņiem pāri un skatījās. Viņa sejā bija milzīgas poras.

Jauni uzliesmojumi.

Bareto aparātam palielinoties, tas, šķiet, attālinājās no vi­ņiem, atklājot plašu grīdas atvērumu - tumšu gumijas grīdu, kas aizstiepās tālumā.

Jauni uzliesmojumi. Gumijas grīda kļuva par reljefu apļu rakstu. Tad šie apļi sāka celties viņiem apkārt kā melnas klin­tis. Drīz šīs klintis kļuva tik lielas, ka pacēlās viņiem apkārt kā melni debesskrāpji un aizsedza gaismu. Pēdīgi debesskrāpji virs galvas savienojās, un pasaule kļuva tumša.

Jauni uzliesmojumi.

Isu bridi viņi slīga tintainā melnumā, un tad viņš sāka izšķirt trīsošus gaismas punktiņus, kas bija izkārtoti režģveidīgā rak­stā un stiepās uz visām pusēm. Likās, ka viņi atrodas milzīgas mirguļojošas kristāliskas struktūras iekšpusē. Krišam nolūko­joties, gaismas punktiņi kļuva spilgtāki un lielāki, to malas iz­plūda, līdz katrs kļuva par neskaidru spīguļojošu bumbu. Viņš nodomāja, ka tie varbūt ir atomi.

Režģi vairs nevarēja redzēt, tikai dažas tuvākās bumbas. Viņa aparāts virzījās tieši uz vienu spīdošo bumbu, kas likās pulsējam un mainām formu dažādos spīdējuma rakstos.

Tad viņi jau bija bumbas iekšpusē, iegrima spilgti vizmainā miglā, kas likās pulsējam no enerģijas.

Un tad spīdums izbalēja un prom bija.

Viņi karājās bezveidīgā melnumā. Nebija nekā.

Melnums.

Bet tad viņš redzēja, ka viņi joprojām slīgst lejup melnā nak­tī uz melna okeāna mutuļojošās virsmas pusi. Okeāns šļakstī­jās un vārījās, mezdams zilganas putas. Kad viņi nonāca līdz virsmai, putas kļuva lielākas. Kriss redzēja, ka vienam burbu­lim piemīt īpaši spilgts zils spīdums.

Viņa aparāts, palielinot ātrumu, virzījās uz šo spīdumu, tas lidoja arvien ātrāk un ātrāk, un viņam bija baisa sajūta, ka tū­daļ viņi ietrieksies šajās putās, un tā ari notika. Viņi ieplūda šai burbulī, un viņš izdzirdēja skaļu, griezīgu čīkstu.

Tad klusums.

Tumsa.

Tukšums.

Deivids Sterns no kontroles telpas noraudzījās, kā uzlies­mojumi uz gumijas grīdas kļuva arvien mazāki un vārāki, līdz beidzot pazuda pavisam. Aparāti bija prom. Tehniķi nekavējo­ties pievērsās Bareto un sāka viņa pārraides procedūru.

Taču Sterns nenovērsdamies skatījās gumijas grīdā, kur nu­pat vēl bija Kriss un pārējie.

Un kur viņi tagad ir? - viņš jautāja Gordonam.

Viņi jau ir nonākuši galā, - atteica Gordons. - Viņi tagad ir tur.

Vini ir atjaunoti? -Jā.'

Bez faksa aparata otra gala.

Tieši tā.

Izstāstiet man, kādā veidā! - sacīja Sterns. - Pasakiet man tās detaļas, ar kurām nevajadzēja apgrūtināt citus.

labi… - noteica Gordons. - Nav jau tas nekas sevišķs. Man tikai likās, ka citus tas varētu, teiksim, darīt nemierīgus.

Hmm…

Atgriezīsimies, - iesāka Gordons, - pie interferences pa­raugiem, kuri, kā jūs atceraties, rādīja, kā cid universi var ie­spaidot mūsu universu. Mums nekas nav jādara, lai rastos šāds interferences paraugs. Tas notiek pats no sevis.

-Jā.

Un uz šo notikumu var pilnība paļauties; tas notiks vien­mēr, kad pa divām spraugām tiks spīdināta gaisma.

Sterns pamāja. Viņš pūlējās izprast, kāds secinājums no tā izrietēs, tomēr uzminēt Gordona nākamo gājienu viņam neiz­devās.

Tātad mēs zinām, ka noteiktās situācijās mēs varam rēķi­nāties ar citiem universiem, ka tie izraisīs zināmus notikumus.

Mēs uzstādām šis spraugas, un citi universi katru reizi rada mums redzamo rakstu.

-Nu jā…

Un, ja mēs veicam pārraidi pa tārpveida tuneļsavienoju- mu, cilvēks vienmēr tiek otrā galā atjaunots. Ari ar to mēs va­ram rēķināties.

Iestājās pauze.

Sterns sarauca pieri.

Pagaidiet, - viņš teica, - jūs sakāt, ka tad, kad jūs veicat šo pārraidi, cilvēka atjaunošanu savukārt veic tas otrais uni­verss?

Būtībā jā. Proti, tam tā ir jānotiek. Mēs jau nemaz ne­varam viņus atjaunot, jo mēs tur neesam. Mēs esam šajā uni­versā.

-Tātad jūs neatjaunojat… -Nē.

-Tāpēc ka jūs nezināt, kā… - sacīja Sterns.

Tāpēc ka mēs to neuzskatām par vajadzīgu, - teica Gor­dons. - Tāpat kā mēs neuzskatām par vajadzīgu līmēt pie gal­da šķīvjus, lai tie ēdienreizē nenokrīt. Šķīvji paši turas. Mēs ti­kai izmantojam vienu šā universa īpašību - gravitāti. Un šajā gadījumā mēs izmantojam vienu multiversa īpašību.

Sterns saviebās. Šī analoģija uzreiz viesa šaubas; tā bija pā­rāk gluma un vienkārša.

Klausieties, - turpināja Gordons, - visas kvantu tehnolo­ģijas sāls ir universu pārklāšanās. Kad kvantu dators veic ap­rēķinus - kad tiek izmantoti visi trīsdesmit divi elektrona kvan­tu stāvokļi -, tad dators faktiski veic šos aprēķinus citos universos, vai ne?

Teorētiski jā, bet…

Nē, nevis teorētiski, bet faktiski!

Jauna pauze.

To ir vieglāk saprast, - sacīja Gordons, - skatoties no otra universa viedokļa. Šajā universā redzams, ka pēkšņi uzrodas cilvēks. No cita universa.

-Jā…

Un tieši tā arī notiek! Šis cilvēks ir ieradies no cita uni­versa. Tikai ne no mūsējā.

Kā, lūdzu?

Šis cilvēks nav ieradies no mūsu universa, - sacija Gor­dons.

Sterns samirkšķināja acis. - No kurienes tad?

No kāda universa, kas ir gandrīz identisks mūsējam - identisks visādā ziņā -, atšķirība tikai tāda, ka viņi zina, kā ot­rā galā atjaunot.

-Jūs jokojat…

-Nē.

Tātad Keita, kas nolaidīsies tur, nebūs tā Keita, kas atstā­ja šejieni? Vina būs Keita no cita universa.

-Jā.

Tatad viņa bus "gandrīz Keita"? Keitveidīgā? Pus-Keita?

Nē. Vina būs Keita. Ciktāl mēs ar savām testēšanas metodēm esam spējuši pārliecināties, viņa būs absolūti identiska mūsu Keitai. Tāpēc ka mūsu universs un viņu universs ir gan­drīz identiski.

Tomēr viņa nebūs tā Keita, kas devās projām no šejienes.

Kā gan viņa varētu būt tā? Viņa ir iznīcināta un atjaunota.

Vai ir jūtamas kādas pārmaiņas, kad tas notiek? - jautāja Sterns.

Tikai pāris sekunžu, - atbildēja Gordons.

Melnums.

Klusums, un tad tālumā zvērojoši balta gaisma.

Tā tuvojās. Strauji.

Kriss nodrebēja, kad viņa augumu ķēra spēcīgs elektrisks trieciens, viņam sāka raustīties pirksti. Kādu brīdi viņš pēkšņi sajuta savu ķermeni, tāpat kā sajūt drēbes, kad tās pirmoreiz uzvelk; viņš juta aptverošo miesu, juta tās svaru, gravitātes vilk­mi lejup, sava auguma svara spiedienu uz pēdām. Tad apdulli­nošas galvassāpes, spēcīgs pulsējiens, un tās uzreiz pazuda, un viņu apņēma intensīva purpursarkana gaisma. Viņš saviebās un samirkšķināja acis.

Viņš stāvēja saulē. Gaiss bija vēss un mitrs. Milzīgu koku lapotnēs virs viņa čivināja putni. Atsevišķi saulstari izlauzās starp kokiem un gaiši izraibināja zemi. Viņš stāvēja vienā sta­rā. Aparāts atradās blakus šaurai dubļainai takai, kas vijās cau­ri mežam. Tieši priekšā viņš starp kokiem redzēja viduslaiku ciematu.

Priekšā bija apstrādāti lauciņi, zemnieku būdas, no to sal­mu jumtiem cēlās pelēkas dūmu stīdziņas. Tad akmens mūris un tumši akmens jumti pilsētiņā aiz mūra, un pēdīgi tālumā - pils ar apaļiem torņiem.

Viņš uzreiz to pazina: tas bija Kastelgāras cietoksnis un pil­sētiņa. Un tā vairs nebija sagrauta. Mūri bija veseli.

Viņš bija tur.

"Ne uz ko pasaule nevar tik droši paļauties ka uz navi."

ŽANS FRUASARS, 1359

Gomesa viegli izlēca no aparāta. Mareks un Keita lēni izkā­pa no savējiem un, redzami apdulluši, skatījās apkārt. Izkāpa arī Kriss. Viņa pēdas pieskārās sūnām. Tās likās gluži atsperī­gas.

Fantastiski! - izsaucās Mareks un uzreiz gaja nost no apa­rāta, šķērsodams dubļaino taku, lai varētu labāk saskatīt pilsē­tiņu. Keita sekoja. Izskatījās, ka viņa joprojām ir šokēta.

Taču Kriss gribēja palikt aparāta tuvumā. Viņš lēni pagrie­zās un paskatījās uz mežu. Tas likās tumšs, biezs, pirmatnīgs. Viņš ievēroja, ka koki ir milzīgi. Dažiem bija tik resni stumbri, ka aiz tiem varētu noslēpties trīs vai pat četri cilvēki. Koki slē­jās augstu debesīs, to biezās lapotnes darīja pamežu pavisam krēslainu.

Skaisti, vai ne? - sacīja Gomesa. Viņa laikam manīja Kri­ša nedrošību.

Jā, skaisti, - viņš atbildēja. Taču izjust skaistumu viņš to­brīd nespēja: kaut kas šai mežā viņam šķita draudīgs. Viņš grie­zās te uz vienu, te uz otru pusi, mēģinādams izprast, kāpēc vi­ņam visā redzamajā kaut kas liekas aplams - kaut kas pietrūkst vai ir nevietā. Pēdīgi viņš jautāja: - Kas te ir noticis?

Gomesa iesmējās. - Nekas! - viņa attrauca. - Ieklausieties!

Kriss kādu brīdi klusi stāvēja un ieklausījās. Čaloja putni, lapotnēs šalca viegls vējiņš. Bet citādi…

Es neko nedzirdu.

Tieši tā, - sacīja Gomesa. - Pirmoreiz ierodoties, tas pār­steidz gandrīz visus. Šeit nav nekādu tehnisku fona trokšņu: nekur neskan radio vai televizors, nekādu lidmašīnu vai me­hānismu, nekādu garāmbraucošu automašīnu. Divdesmitajā gadsimtā mēs esam tik ļoti pieraduši visu laiku dzirdēt kādus trokšņus, ka klusums liekas spocīgs.

Jā, laikam gan. - Vismaz viņam tiešām bija tāda sajūta. Viņš novērsās no kokiem un paskatījās uz dubļaino taku, sau­lainu celiņu cauri mežam. Vietām dubļi bija pat divas pēdas dzi­ļi, daudzu pakavu izdangāti.

Šī ir zirgu pasaule, viņš nodomāja.

Nekādu mašīnu trokšņu. Daudz pakavu nospiedumu.

Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Pat gaiss likās citāds. Reibinoši svaigs, spirgts, it kā tajā būtu vairāk skābekļa.

Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka pazudis aparāts. Izskatījās, ka Gomesu tas neuztrauc. - Kur tad aparāts? - viņš jautāja, cenzdamies neizklausīties uztraucies.

Tas aizdreifēja.

Aizdreifēja?

Kad aparāti ir pilnībā uzlādēti, tie ir drusku nestabili un mēdz izslīdēt no pašreizējā mirkļa. Tā ka mēs tos nevaram re­dzēt.

Kur tie ir? - jautāja Kriss.

Gomesa paraustīja plecus. - Mēs īsti nezinām. Vajadzētu būt kādā citā universā. Lai kur tie būtu, viņiem nekas nekaiš. Kad vajag, tad atgriežas.

Lai to parādītu, viņa izvilka savu keramisko marķieri un ar īkšķa nagu nospieda podziņu. Žibinoties arvien spilgtākos gais­mas uzliesmojumos, aparāts atgriezās: visi četri būri nostājās tieši turpat, kur iepriekš.

Nu re, un tagad tie šeit vienu divas minūtes paliks, - sacī­ja Gomesa, - un pēc tam atkal aizdreifēs. Es tos vienkārši lai­žu prom. Lai nemaisās pa kājām.

Kriss pamāja; izskatījās, ka viņa zina, par ko runā. Tomēr doma. ka aparāti mēdz dreifēt, vairoja Kriša nemieru; šie apa­rāti bija viņa biļete atpakaļceļam uz mājām, un viņam nepatika doma, ka tie var rīkoties paši pēc saviem likumiem un pazust, kad tiem iegribas. Viņš nodomāja: vai gan kāds lidotu ar lid­mašīnu, ja pilots pavēstītu, ka tā ir "drusku nestabila"? Viņš juta vēsumu uz pieres un saprata, ka ir sācis svīst aukstus svied­rus.

Lai pievērstu domas kam citam, viņš sekoja pārējiem pāri takai, lavieredams pa dubļiem. Ticis atkal uz cietāka pamata, viņš spraucās cauri trīs pēdas augstiem pameža krūmeļiem, kas atgādināja rododendrus. Viņš atskatījās uz Gomesu. - Vai šajos mežos ir no kaut kā īpaši jāuzmanās?

Tikai no odzēm, - viņa atteica. - Tās mēdz gadīdes koku zemākajos zaros, uzkrist uz pleciem un iekost.

Brīnišķīgi, - viņš atsaucās. - Tās odzes ir indīgas?

-Ļoti.

Nāvīgi?

Neuztraucieties, viņas ir ļoti retas, - mierināja Gomesa.

Kriss nolēma vairs neuzdot jautājumus. Šā vai tā viņš jau

bija sasniedzis saulaino klajumiņu mežmalā. Viņš skatījās le­jup un divsimt pēdu lejāk redzēja Dordoņas upi, kas vijās starp tīrumiem. Upe, viņš nodomāja, neizskatās citādi kā pa­rasti.

Tomēr, ja arī upe bija tā pati, tad viss cits šai ainavā bija at­šķirīgs. Kastelgāra bija pilnīgi vesela un pilsētiņa tāpat. Šaipus mūriem bija zemnieku lauki; dažus tīrumus patlaban ara.

Palūkojoties pa labi, viņa uzmanība pilnībā pievērsās tur redzamajam lielajam taisnstūrainajam klostera kompleksam un nocietinātajam dzirnavu tiltam. Mans nocietinātais tilts, viņš no­domāja. Šo tiltu viņš bija pētījis visu vasaru…

Un diemžēl tas izskatījās pavisam citādi nekā viņa radītajā datormodelī.

Kriss redzēja četrus, nevis trīs ūdensriteņus, kas griezās zemtilta straumē. Un tilts virs riteņiem nebija vienlaidus celt­ne. Izskatījās, ka tas sastāv no vismaz divām atsevišķām bū­vēm, gandrīz vai mājiņām. lielākā bija no akmens un mazākā no koka, liekot domāt, ka tās celtas dažādos laikos. No akmens ēkas nepārtrauktā pelēkā strūklā cēlās dūmi. Tātad varbūt vi­ņi tiešām tur lej tēraudu, viņš nodomāja. Ja ir ūdens pūstas plē­šas, tad iespējams uzturēt uguni īstā domnas krāsnī. Tas būtu ari pienācīgs skaidrojums atsevišķajām celtnēm, jo tajās dzir­navās, kur mala graudus, nekad netika pieļauta ne mazākās liesmiņas klātbūtne - tur pat sveci nedrīkstēja ienest. Tāpēc šīs maltuves darbojās tikai dienas gaismas stundās.

Kriss juta, ka, aizraujoties ar šim dētajam, saspringums at­slābst.

Ticis pāri dubļainajai takai, Mareks skatījās uz Kastelgāras ciematu, pamazām apjauzdams savu sajūsmu.

Viņš bija šeit.

Galva likās viegla, tā gandrīz vai reiba no prieka, uzsūcot visas detaļas. laukos zemniekiem kājās bija ielāpainas bikses un krāsainas tunikas: sarkanas un zilas, oranžas un sārtas. Spilgtās krāsas izcēlās uz tumšās zemes fona. Lielākā daļa lau­ku jau bija apsēti, vagas aizartas. Tagad bija aprīļa sākums, tā­tad pavasara sējai vajadzēja būt tuvu galam - miežiem, zirņiem, auzām un pupām - tā sauktajai Gavēņa labībai.

Viņš vēroja, kā tiek arts jauns lauks - divi vērši vilka mel­nu dzelzs arklu. Lemesis līdzeni vērsa zemi uz abām pusēm. Viņš bija gandarīts, redzot, ka virs lemeša atrodas zema koka vērstuve - īsti raksturīgi šim konkrētajam laikam.

Aiz arāja gāja sējējs un bēra sēklas ar ritmiskiem rokas vē­zieniem. Sēklu maiss viņam bija pakārts plecā. Gabaliņu aiz sē­jēja putni metās vagā un steidza uzknābāt sēklas. Taču viņu prieki bija lemti īsi. Blakus tīrumā Mareks redzēja ecētāju: vī­ru, kura zirgs vilka koka rāmi, kas bija noslogots ar pamatīgu akmeni. Ecēšas izlīdzināja zemi, aizsargājot sēklas.

Viss likās kustamies vienādā, kārtīgā ritmā: roka, kas sēja sēklas, lemesis, kas vērsa velēnas, ecēšas, kas līdzināja un ir­dināja zemi. Un šai rāmajā rītā nebija tikpat kā nekādu trok­šņu, tikai putnu čalas un kukaiņu zufopņa.

Aiz laukiem Mareks redzēja divdesmit pēdu augstu mūri, kas apjoza Kastelgāras pilsētiņu. Mūra akmeņi bija tumši pe­lēki, vēja un lietus vienādoti. Vienā posmā mūris tika labots; jaunie akmeņi bija gaišāki, dzeltenpelēki. Mūrnieki bija salīku­ši, darbojās steidzīgi. Pa mūra augšpusi staigāja bruņukreklos tērpušies sargi, brīžiem apstādamies un saspringti lūkodamies tālumā.

Un pāri visam citam pacēlās pati pils ar saviem apaļajiem torņiem un melnajiem akmens jumtiem. Torņos plivoja karo­gi. Visos karogos bija redzama viena un tā pati emblēma: sar- kanbrūnpelēks vairogs ar sudraba rozi.

Karogi piešķīra pilij svētku noskaņu, un patiesi, laukumā tie­ši aiz pilsētiņas mūriem tika slieta liela koka tribīne bruņinie­ku turnīra skatītājiem. Ļaudis jau bija sākuši pulcēties. Arī daži bruņinieki jau bija tur, viņu zirgi piesieti pie spilgti svītraina­jām teltīm, kas bija saceltas visapkārt turnīra laukumam. Pāži un zirgupuiši staigāja starp teltīm, nēsādami bruņas un ūdeni zirgiem.

Mareks to visu uzlūkoja un izdvesa garu, apmierinātu no­pūtu.

Viss redzamais bija precīzs līdz vissīkākajai detaļai. Viss bija īsts.

Viņš bija šeit.

• •

Keita Eriksone skatījās uz Kastelgāru ar vieglu neizpratni. Mareks viņai blakus elsa kā mīlnieks, bet viņai nebija īsti skaidrs, kāpēc. Protams, Kastelgāra tagad bija dzīvelīga pilsē­tiņa, redzama tās sākotnējā krāšņumā, gan mājas, gan pils bija vesela. Taču kopumā šis skats viņai nelikās sevišķi atšķirīgs no kuras katras Francijas lauku ainavas. Varbūt drusku sen­laicīgāka, jo traktoru vietā laukos zirgi un vērši, bet citādi… Nu, atšķirība vienkārši nebija tik liela.

Arhitektoniski lielākā atšķirība starp šeit redzamo ainavu un divdesmito gadsimtu bija tā, ka visām mājām bija lauzes jeb melnu akmens plātņu jumti. Šie akmens jumti bija ārkārtīgi smagi, un tiem vajadzēja daudz pamatīgu siju, tāpēc Perigoras novadā tādus vairs lika vien retumis - tūristu pievilināšanai. Vi­ņa bija radusi franču namiem redzēt vai nu viļņaino dzelten- brūno romiešu dakstiņu jumtus, vai arī plakanos franču kārni­ņus. *

Taču šeit, aiz mūriem, visur bija lauzes jumti. It nekādu kārninu.

Turpinot lūkoties ainavā, viņa sāka ievērot ari citas detaļas.

Piemēram, zirgu daudzumu: to tiešām bija daudz, gan zemnie­ku tīrumos, gan turnīra laukumā, zirgos jāja pa zemesceļiem, zirgi ganījās ganībās. Viņa lēsa, ka šobrīd pat viņas redzeslo­kā ir apmēram simt zirgu. Viņa nevarēja atcerēties, ka agrāk būtu vienlaikus redzējusi tik daudz zirgu, pat dzimtajā Kolorā­do ne. Tie bija dažnedažādi zirgi, sākot ar skaistajiem slaida­jiem kara zirgiem turnīrā un beidzot ar zemnieku kleperiem tīrumos.

Un, kaut arī daudzi zemes arāji bija visai pelēcīgi ģērbti, da­žu drānas bija tik spilgtās krāsās, ka viņai nāca prātā Karibu baseina košums. Viņu tērpi bija lāpīti un atkal lāpīti, taču katrs ielāps bija kontrastējošā krāsā, tā ka ielāpi sāka veidot pa lielu gabalu redzamu rakstu.

Viņa arī sāka apjaust, cik skaidri norobežoti nelielie cilvē­ku apdzīvotie klajumi - pilsētiņas un lauki - no apkārtējiem me­žiem, šīs blīvās, plašās zaļās segas, kas stiepās uz visām pu­sēm. Šajā ainavā galvenais bija mežs. Viņai bija sajūta, ka šeit valda daba un tās likumi, kuros cilvēks tikai nedaudz un neno­zīmīgi iejaucies.

Un, atkal paskatoties uz Kastelgāru, viņa juta, ka tajā ir kas dīvains, taču vēl nespēja nosaukt - kas. Pēkšņi viņa atskārta - tur taču nebija skursteņu!

Nekur neviena skursteņa.

Zemnieku mājās salmu jumtos bija caurumi, no kuriem cē­lās dūmi. Pilsētiņas nami bija līdzīgi, kaut arī to jumti bija no akmens: dūmi cēlās no cauruma jumtā vai vēdlodziņa sienā. Skursteņu nebija arī pilij.

Viņa raudzījās laikā, kad šai Francijas daļā skursteņi vēl ne­bija parādījušies. Šī triviālā arhitektoniskā detaļa nezin kāpēc lika viņai šausmās nodrebēt. Pasaule pirms skursteņiem… Un kad tad skursteņus vispār izgudroja? Viņa nevarēja precīzi at­cerēties. Katrā ziņā ap 1600. gadu tie jau bija parasti. Taču līdz tam vēl bija ilgs laiks.

No šā brīža: viņa sev atgādināja.

Aiz muguras viņa izdzirdēja Gomesas balsi: - Ko tu, velns parāvis, iedomājies darīt?

Keita atskatījās un redzēja, ka ieradies īgnais tips Bareto. Viņa atsevišķais aparāts bija redzams takas otrā pusē dažus jar­dus no meža.

Es darīšu to, ko es, sasodīts, gribu, - viņš atbildēja Go- mesai.

Viņš bija pacēlis savu raupjo tuniku un atsedzis pamatīgu ādas jostu, pie kuras karājās pistoles maksts un divas melnas granātas. Viņš pārbaudīja pistoli.

Ja mums jāiesaistās notikumos, - sacīja Bareto, - es būšu tam gatavs.

Šitās mantas tu nenesīsi sev līdzi! - noskaldīja Gomesa.

Paskatīsimies, māsiņ!

Nenesīsi! Tu zini, ka tas ir aizliegts. Gordons nemūžam neatļautu iesaistīt notikumos mūsdienu ieročus.

Bet vai tad Gordons ir šeit? - atjautāja Bareto.

Skaties, velns parāvis! - teica Gomesa, izvilkdama savu balto keramisko marķieri un pamādama ar to Bareto.

Izskatījās, ka viņa draud atgriezties.

Kontroles telpā viens no tehniķiem pie monitoriem sacija:

Sāk parādīties lauka ragi.

Tiešām? Lieliski! - izsaucās Gordons.

Kāpēc lieliski? - jautāja Sterns.

Tas nozīmē, - atbildēja Gordons, - ka tuvāko divu stun­du laikā kāds atgriezīsies. Tie noteikti būs jūsu draugi.

Tātad viņi dabūs rokā Profesoru un būs šeit atpakaļ divu stundu laikā?

Jā, tieši to tas no… - Gordons aprāvās, skatīdamies viļņai­najās zīmēs monitorā. Līknes vilnīši bija nelieli ar vienu atse­višķu smaili. - Vai tas?

Jā, - atbildēja tehniķis.

Bet amplitūda ir pārāk liela, - sacīja Gordons.

-Jā. Un intervāli kļūst īsāki. Strauji.

Tas nozīmē, ka kāds atgriežas jau tagad?

Mjā, tā tiešām izskatās.

Sterns paskatījās rokas pulkstenī. Vienība bija prom tikai dažas minūtes. Tik ātri viņi nebūtu varējuši atgūt Profesoru.

Ko tas nozīmē? - Sterns jautāja.

Nezinu, - atrūca Gordons. Patiesībā viņam it nemaz ne­patika šāda notikumu attīstība. - Viņiem laikam gadījusies kāda ķibele.

Kāda ķibele?

Ja tik ātri, tad droši vien mehāniska. Varbūt transkripci­jas kļūda.

Kas ir transkripcijas kļūda? - jautāja Sterns.

Es rēķinu, ka ierašanās gaidāma pēc divdesmit minūtēm piecdesmit septiņām sekundēm, - sacīja tehniķis. Viņš mērija lauka spēkus un pulsa intervālus.

Cik atgriežas? - jautāja Gordons. - Visi?

Nē, - atteica tehniķis, - tikai viens.

Kriss Hjūss neko nevarēja padarīt: viņš atkal juta bailes. Kaut arī rīta gaiss bija spirdzinošs, viņš svīda aukstus svied­rus un viņa sirds dauzījās. Klausīšanās Bareto un Gomesas strī­dā it nemaz nevairoja drošības sajūtu.

Viņš gāja atpakaļ uz taku, laipodams starp biezo dubļu lā­mām. Nāca atpakaļ arī Mareks un Keita. Viņi stāvēja gabaliņu nost no strīdniekiem.

Labi, labi, nolādēts! - sacīja Bareto. Viņš noņēma ieročus un uzmanīgi salika uz sava aparāta grīdas. - labi. Vai tagad tu esi apmierināta?

Gomesa joprojām runāja klusi, gandrīz čukstus. Vārdus Kriss nevarēja saklausīt.

Brīnišķīgi, - viņai atšņāca Bareto.

Gomesa atkal kaut ko klusi sacīja. Bareto grieza zobus. Bija ļoti neērti tur stāvēt. Kriss pagāja dažus soļus tālāk, pagrieza strīdum muguru un gaidīja, kad tas beigsies.

Viņš bija pārsteigts, redzot, ka taka visai krauji nosliecas le­jup. Pa spraugu lapotnēs lejā varēja redzēt līdzenumu. Tur bija klosteris - ģeometriski izkārtoti pagalmi, pārjumtas ejas un ēkas, visas no smilškrāsas akmens, augsta mūra apjoztas. Klosteris iz- skadjās pēc cieši vienuviet sablīvētas pilsētiņas. Tā bija pārsteidzo­ši tuvu, varbūt tikai ceturtdaļjūdzes atstatumā. Ne vairāk.

Pie joda! - izsaucās Keita. - Es eju. - Un viņa devās lejup pa taku. Mareks ar Krišu saskadjās un sekoja viņai.

Jūs nenoklīstiet, velns ar ārā! - uzsauca Bareto.

Labāk iesim arī mēs, - sacīja Gomesa.

Bareto aizturot satvēra viņas roku. - Neiesim, kamēr nebū­sim šo to noskaidrojuši, - viņš teica. - To, kāda būs kārtība šajā ekspedīcijā.

Es domāju, viss tāpat ir pilnīgi skaidrs, - atcirta Gomesa.

Bareto paliecās tuvāk un sacija: - Man galīgi nepatika tas, kā tu… - Pārējais bija par klusu, lai citi saklausītu. Bija dzir­dams tikai negants šņāciens.

Kriss jutās atvieglots, kad aiz takas pagrieziena viņi vairs ne­bija manāmi.

• •

Keita sāka moži soļot, juzdama, ka kustoties viņas sasprin­gums atslābst. Strīds bija atstājis stindzinoša satraukuma ie­spaidu. Dažus soļus aiz muguras viņa dzirdēja Kriša un Mare­ka sarunu. Kriss bija nobažījies, un Mareks mēģināja viņu nomierināt. Viņa negribēja to klausīties. Viņa drusku pielika soli. Galu galā atrasties šeit, šai fantastiskajā mežā, milzīgu koku ielokā…

Pēc dažiem mirkļiem Mareks ar Krišu jau bija palikuši ie­pakaļ un, kaut arī viņa zināja, ka biedri turpat vien ir, bija patī­kami pabūt vienai. Mežs visapkārt bija tik vēss un nomierinošs. Viņa ieklausījās putniņu čirpstoņā un pati savos soļos uz takas. Vienubrīd viņai likās, ka dzirdams vēl kaut kas. Viņa palēninā­ja gaitu un ieklausījās.

Jā, bija vēl kāds troksnis: skrienoši soļi. Likās, ka tie nāk no lejas, šurp pa taku. Viņa dzirdēja elsas, skrējējam tverot pēc elpas.

Un tad vēl kāda klusāka skaņa, tāds kā attāls pērkons. Viņa mēģināja saprast, kas tas par troksni, kad no takas pagriezie­na izbrāzās pusauga zēns un skrēja viņai pretī.

Puikam bija kājās melnas bikses, mugurā spilgti zaļa jaka, galvā melna cepure. Viņš bija piesārtis no piepūles; acīmredzot skrējis jau labu laiku. Viņš brīdi iztrūkās, ieraugot Keitu, tad skrēja tik tuvāk un sauca: - Aydethee amsel! Grassa due! Ay- dethee!

Pēc brīža viņa izdzirdēja auss aparātiņā atskanam tulkoju­mu: - Slēpies, sieviete! Dieva dēļ! Slēpies!

No kā jāslēpjas? Keita brīnījās. Šis mežs bija tukšs. Ko viņš ar to gribēja teikt? Varbūt viņa nebija pareizi sapratusi. Varbūt tulkojums nebija pareizs. Skrienot garām, puika vēlreiz uzsau­ca: - Slēpies! - un spēcīgi nogrūda Keitu no takas uz meža pusi. Keita paklupa pār līku sakni un ievēlās brikšņos. Viņa sa­sita galvu, sajuta asas sāpes un reiboņa vilni. I^ēni sliedamās kājās, viņa saprata, kas tas par dunošo troksni.

Zirgi.

Zirgi, kas pilnos auļos tuvojās viņai.

Kriss ieraudzīja zēnu skrienam šurp pa taku un gandrīz tū­daļ izdzirdēja arī vajātāju auļus. Puika, galīgi aizelsies, uz brīdi apstājās viņiem blakus un, vidū saliecies, pēdīgi izdvesa: - Slē­pieties! Slēpieties! - un saņēmies ieskrēja mežā.

Mareks ignorēja puiku. Viņš skatījās lejup pa taku.

Kriss sarauca pieri. - Ko tas viss no…

Tagad! - noteica Mareks, apmeta roku Krišam ap pleciem un ievilka viņu krūmājā.

Jēziņ! - izsaucās Kriss. - Vai tu man tomēr nepateiktu…

Tsss!- Mareks aizspieda Krišam muti. - Tu gribi, lai mūs nogalina?

Nē, nodomāja Kriss, tik daudz viņam bija skaidrs: viņš ne­gribēja, lai kāds tiktu nogalināts. Kalnup traucās seši jātnieki pilnās bruņās: tērauda ķiverēs, bruņukreklos un sarkanbrūn- pelēkos apmetņos. Zirgiem bija apvilkta ar sudrabu rotāta mel­na drēbe. Iespaids bija draudīgs. Vadošais jātnieks, kam pie ķi­veres bija melna spalva, norādīja uz priekšu un iesaucās: - Godin!

Bareto un Gomesa joprojām stāvēja pie takas, tikai stāvēja, acīm redzami šokēti, redzot šurp auļojošos jātniekus. Vadošais jātnieks paliecās seglos sānis un, garām jādams, vērsa pret Go- mesu plašu zobena vēzienu.

Kriss redzēja, kā Gomesas bezgalvas augums, asinis šļācot, sabrūk zemē. Bareto, nošķiests ar asinīm, skaļi nolamājās un metās uz mežu. Kalnā uzjāja pārējie jātnieki. Tagad viņi visi kliedza: - Godin! Godin! - Viens jātnieks apgrieza zirgu un at­vilka loku.

Bulta ietriecās skrienošajam Bareto plecā, tērauda uzgalis izurbās otrā pusē, trieciens nogāza viņu ceļos. Bareto lādēda­mies trausās kājās un pēdīgi sasniedza savu aparātu.

Viņš pacēla savu jostu, izrāva vienu granātu un pagriezās, lai mestu. Jauna bulta ieurbās viņam tieši krūtīs. Bareto izska­tījās pārsteigts, viņš ieklepojās un atkrita atpakaļ, palikdams sēdus pret stieņiem. Viņš vāri mēģināja izraut bultu no krūtīm. Nākamā bulta ieurbās viņam kaklā. Granāta izkrita viņam no rokas.

Uz takas zirgi slējās pakaļkājās un zviedza, jātnieki riņķoja, sakliedzās un rādīja ar rokām.

Notika spožs gaismas uzliesmojums.

Kriss paguva laikus atskatīties, lai redzētu Bareto nekustī­gi sēžam aparātā, kas vairākkārt iegaismojās un saruka.

Pēc dažiem mirkļiem aparāts bija pazudis. Tagad bailes bija jātnieku sejās. Jātnieks ar melno spalvu kaut ko uzkliedza pārē­jiem, un visa grupa paskubināja zirgus un jāja tālāk - projām.

Melnajam jātniekam pagriežoties, viņa zirgs paklupa pār Gomesas līķi. Jātnieks nolamājās un lika zirgam vairākkārt griezties, galīgi sabradājot nelaiķi. Gaisā šķīda asinis, zirga priekškājas iekrāsojās tumši sarkanas. Pēdīgi melnais jātnieks pagriezās un, izgrūdis pēdējo lāstu, aizauļoja kalnup pievieno­ties pārējiem.

- Kungs Jēzu! - Viss notika tik pēkšņi, tik vienkārša var­darbība…

Kriss pietrausās kājās, skrēja atpakaļ uz taku.

Gomesas līķis gulēja dubļos, sadragāts līdz nepazīšanai. Vie­na roka bija atmesta un vaļēju delnu gulēja zemē. Blakus ro­kai mētājās baltais keramiskais marķieris.

Tas bija saplīsis, elektroniskās detaļas atsegtas.

Kriss pacēla marķieri. Keramiskais materiāls sadalījās vi­ņam rokās, balti un sudrabaini gabaliņi nobira zemē, dubļos. Tobrīd viņu stāvoklis Krišam kļuva pilnīgi skaidrs.

Viņu pavadoņi bija pagalam.

Viens aparāts bija prom.

Viņu atgriešanās marķieris bija saplīsis druskās.

Tas nozīmēja, ka viņiem nebija izejas no šīs vietas. Viņi bija sprostā, bez pavadoņiem un bez palīdzības. Un bez cerībām jel­kad tikt atpakaļ.

Bez cerībām.

Uzmanību! - sacīja tehniķis. - Sākas ierašanās.

Uz gumijas grīdas, vidū starp ūdens vairogiem, parādījās mazi spīdumiņi.

Gordons paskatījās Sternā. - Pēc brīža mēs uzzināsim, kas noticis.

Gaismiņas kļuva spilgtākas, un virs gumijas sāka parādīties aparāts. Kad tas bija apmēram divas pēdas augsts, Gordons iz­saucās: - Sasodīts! Tas nu gan ir mūlāps!

Sterns kaut ko sacīja, bet Gordons nepievērsa viņam uzma­nību. Viņš redzēja aparātā Bareto, kas sēdēja, atspiedies pret stieņiem, nepārprotami miris. Aparāts sasniedza pilnu lielumu. Viņš redzēja pistoli Bareto rokā. Viņš, protams, saprata, kas noticis. Kaut arī Krāmere bija īpaši nobrīdinājusi Bareto, tas kuņasdēls tomēr bija paņēmis līdzi mūsdienu ieročus. Tāpēc Gomesa, protams, bija atsūtījusi viņu atpakaļ un…

Uz grīdas izripoja neliels tumšs priekšmets.

Kas tas? - jautāja Sterns.

Nezinu, - atbildēja Gordons, saspringti vērdamies ekrā­nā. - Izskatās gandrīz vai pēc gra…

Tranzīta telpā nogranda sprādziens, videoekrāns piešķīda ar baltu gaismu. Kontroles telpā skaņa bija dīvaini pārvērsta, izklausījās tikai pēc statiska sprakšķa. Tranzīta telpa uzreiz pie­plūda ar bāliem dūmiem.

Velns! - noelsās Gordons. Viņš trieca dūri pret konsoli.

Tehniķi tranzīta telpā kliedza. Viena vīra seju klāja asinis.

Pēc brīža viņu nogāza no kājām ūdens vilnis no granātas šķem­bu saplēstā vairoga. Odens trīs pēdu dziļumā skalojās šurpu turpu kā viļņi liedagā. Taču vēl pēc brīža tas sāka strauji kris­ties, atkal atsedzot grīdu, kas čūkstēja un kūpēja.

Tās ir baterijas, - sacīja Gordons. - Izplūdusi fluorūdeņ- ražskābe.

Dūmos knapi saredzamas figūras gāzmaskās ieskrēja telpā palīgos ievainotajiem tehniķiem. No augšas sāka brukt balsta sijas, sadragājot atlikušos ūdens vairogus. Citas sijas gāzās tel­pas vidū.

Kontroles telpā kāds pasniedza Gordonam un Sternam gāz­maskas. Gordons vilka savējo.

Mums jāiet, - viņš teica. - Gaiss ir piesārņots.

Sterns stīvi blenza ekrānos. Cauri dūmiem viņš redzēja ap­gāzušos sadragātos aparātus, no tiem nāca tvaiki un bālganza- ļa gāze. Vesels bija palicis tikai viens aparāts, kas stāvēja drus­ku sānis. Sterns redzēja, kā vēl viena sija uzgāžas virsū arī tam.

Aparātu vairs nav, - viņš sacīja. - Vai tas nozīmē…

Jā, - teica Gordons. - Baidos, ka pagaidām jūsu draugiem būs jācīnās saviem spēkiem.

Neuztraucies, Kris! - sacīja Mareks.

Neuztraukties? Es lai neuztraucos? - Kriss gandrīz klie­dza. - Andrē, padomā, dieva dēļ! Viņas marķieris ir saplīsis.

Mums vairs nav marķiera. Tas nozīmē, ka mums vairs nav ie- > 1

spējas tikt atpakaļ. Un tas nozīmē, ka mēs esam totālā pakaļā, Andrē, un tu gribi, lai es neuztraucos?

Tieši tā, Kris, - atbildēja Mareks, viņa balss bija ļoti mie­rīga un spēkpilna. - Tieši to es gribu. Es gribu, lai tu neuztrau­cies, lūdzu. Es gribu, lai tu saņemies.

Kāda velna pēc? - atcirta Kriss. - Priekš kam? Padomā par faktiem, Andrē! Mēs te visi aiziesim bojā. Tu taču to sajēdz, vai ne? Mūs visus te, sasodīts, nogalinās. Un no šejienes nav izejas.

Ir izeja.

Saproti, mums nav pat ko ēst, mums nav nekā, mēs esam ieķepuši šitajos sūdos un netiekam ārā un… - Viņš aprāvās un pagriezās pret Mareku. - Ko tu teici?

Es teicu, ka ir izeja. -Kāda?

Padomā pats! Otrs aparāts devās atpakaļ uz Ņūmeksiku. -Un?

Viņi redzēs, kādā stāvoklī ir Bareto…

Beigts, Andrē. Viņi redzēs, ka Bareto ir beigts!

Jā, redzēs un tāpēc sapratīs, ka kaut kas ir nogājis greizi. Un viņi atbrauks mums pakaļ. Atsūtīs citu aparātu, - sacīja Ma­reks.

Kā tu zini?

Viņi to darīs. - Mareks pagriezās un sāka iet lejup pa kalnu.

Kur tu iesi?

Sameklēt Keitu. Mums jāturas kopā.

Es palikšu šeit.

Kā vēlies. Tikai nekur neaizklīsti.

Neuztraucies, es palikšu tieši šeit.

Kriss norādīja sev zem kājām. - Tieši šeit pirmīt ieradās aparāts, un tieši šeit es arī grasos palikt.

Mareks aizsoļoja prom, pazuzdams aiz takas līkuma. Kriss palika viens pats. Viņam uzreiz iešāvās prātā doma, ka varbūt tomēr jāskrien un jāpiebiedrojas Marekam. Varbūt labāk ne­palikt vienam. Jāturas kopā, tieši kā viņš bija teicis.

Viņš paspēra pāris soļu pa taku lejup, kur bija aizgājis Ma­reks, tad apstājās. Nē, viņš nodomāja. Jāpaliek turpat. Viņš stā­vēja uz takas un mēģināja nomierināt elpu.

Pavēries lejup, viņš pamanīja, ka stāv uz Gomesas rokas. Viņš aši atlēca sānis. Pagājis dažus jardus atpakaļ pa taku, viņš mēģināja sameklēt vietu, no kuras nevarētu redzēt līķi. Viņa elpa pamazām nomierinājās. Radās spēja pārdomāt stāvokli. Marekam taisnība, viņš nosprieda. Gan jau atsūtīs pakaļ apa­rātu un droši vien visai drīz. Vai tas nolaidīsies tieši šeit? Vai šī ir parastā nolaišanās vieta? Vai ari tas būs kur citur šai pašā apvidū?

Jebkurā gadījumā Krišam nostiprinājās pārliecība, ka jāpa­liek turpat, kur viņš bija.

Viņš paskatījās lejup, kur bija aizgājis Mareks. Kur tagad bija Keita? Droši vien vēl kādu gabaliņu lejāk. Pārsimt jardu tālāk, varbūt vairāk.

Jēziņ, kā viņam gribējās mājās!

Tad viņš mežā pa labi izdzirdēja brakšķi.

Kāds tuvojās.

Viņš saspringa, saprata, ka ir neapbruņots. Tad atcerējās ār­kārtēju gadījumu komplektu, kas bija piesiets viņam pie jostas zem drēbēm. Tajā bija gāzes baloniņš. Tomēr labāk nekā ne­kas. Viņš pacēla apakškreklu, ķimerējās, mēģinot sačamdīt…

Tsss!

Viņš pagriezās.

No meža nāca laukā tas pats pusauga zēns. Viņa seja bija gluda, pavisam bez bārdas; nevarēja būt vairāk kā divpadsmit gadu vecs, nodomāja Kriss. Puika čukstēja: - Arkith. Thou. Earivashmann.

Kriss neizpratnē sarauca pieri, bet pēc briža izdzirdēja ausī tulka metālisko balsi: - Hei! Tu. Ir. - Aparātiņš tulko, viņš at­vieglots atskārta.

Ko? - viņš teica.

Coumen hastealey! - Ausī atskanēja: - Nāc ātri!

Puika viņam saspringti, drudžaini māja.

-Bet… '

Nāc! Sers Gijs tūlit sapratīs, ka viņam nojauktas pēdas. Tad viņš atkal atgriezīsies!

Bet…

Tu nedrīksti šeit palikt. Viņš tevi nogalinās. Nāc!

Bet… - Kriss bezpalīdzīgi pamāja uz taku, kur bija aizgā­jis Mareks.

Gan tavs kalps tevi atradīs. Nāc!

Tagad viņš izdzirdēja attālu zirgu pakavu dunoņu, kas ātri kļuva skaļāka.

Tu esi stulbs? - puika noprasīja, skatīdamies viņam cieši virsū. - Nāc!

Dunoņa tuvojās.

Kriss stāvēja kā sastindzis, nesaprazdams, ko darīt.

Puika zaudēja pacieUbu. Dusmīgi atmetis galvu, viņš pagrie­zās un aizskrēja cauri mežam, ātri pazuzdams biezajos brik­šņos.

Kriss viens pats stāvēja uz takas. Viņš skatījās lejup. Mareks nebija redzams. Paskatījās augšup pa taku, no turienes skanē­ja zirgu tuvošanās. Sirds atkal dauzījās.

Jāizlemj. Tūlīt.

Es nāku! - viņš sauca puikam.

Tad viņš pagriezās un ieskrēja mežā.

•

Keita sēdēja uz krituša koka stumbra un saudzīgi aptaustī­ja galvu. Parūka bija sašķiebusies. Pirkstgali tapa asiņaini.

Tu esi ievainota? - pienākdams klāt, jautāja Mareks.

Nedomāju vis.

Rādi šurp!

Nocēlis parūku, Mareks ieraudzīja matos saķepušas asinis un trīs collas garu brūci. Tā vairs neasiņoja; asinis bija sāku­šas sarecēt. Ievainojumam vajadzētu šuves, bet varēja iztikt arī bez tām.

Gan izdzīvosi. - Viņš uzlika parūku atpakaļ Keitai uz gal­vas.

Kas noticis? - jautāja Keita.

Tie divi ir pagalam. Esam palikuši tikai mēs. Kriss drus­ciņ krīt panikā.

Keita pamāja. Kriss panikā - tas bija gaidāms.

-Tad labāk iesim un sameklēsim viņu.

Viņi gāja atpakaļ pa taku.

Kas ar marķieriem? - jautāja Keita.

Bareto devās atpakaļ ar savējo. Gomesas līķis tika sabra­dāts, viņas marķieris ir iznīcināts.

Un otrs? - jautāja Keita.

Kāds otrs?

Viņai bija arī rezerves marķieris.

Kā tu zini?

Viņa teica. Neatceries? Tad, kad viņa atgriezās no tā iz- lūkbrauciena, vai kas nu tas bija, viņa teica, ka viss ir kārtībā un lai mēs aši gatavojamies. Un vēl viņa teica: "Es iešu forsēt savu rezerves marķieri." Vai kaut ko tamlīdzīgu.

Mareks sarauca pieri.

Tas liekas visai loģiski, ka jābūt arī rezerves marķierim, - sacīja Keita.

Nu, Krišam būs prieks to dzirdēt, - noteica Mareks. Viņi iznāca no pēdējā takas līkuma. Tad apstājās un skatījās.

Kriša nebija.

•

Kriss Hjūss metās cauri brikšņiem, nelikdamies ne zinis par kazenājiem, kas skrāpēja viņa kājas un ķērās biksēs, līdz jar­dus piecdesmit tālāk atkal ieraudzīja puiku. Tomēr puika ne­pievērsa viņam uzmanību un skrēja tikai tālāk uz ciemata pusi. Kriss visiem spēkiem mēģināja turēties līdzi.

Aiz muguras viņš dzirdēja uz takas zirgu mīņāšanos un sprauslāšanu un vīru sakliegšanos. Viens sauca: - Mežā! - Un otrs atbildēja ar lāstu. Mežā nebija viegli tikt uz priekšu. Kri­šam nācās rāpties pāri kritušiem kokiem, raudzīt nepaklupt pār pamatīgiem zariem ciskas resnumā, vairīties 110 bieziem kaze­nāju puduriem. Vai ar zirgiem te iekšā nesprauksies? Metīs mieru? Kāps no zirgiem un dzīsies pakaļ skriešus?

Nolādēts, gan jau dzīsies.

Kriss turpināja skriet. Nu jau viņš bija staignās vietās. Viņš spraucās cauri smirdīgiem augiem, kas sniedzās viņam līdz pat gurniem; slīdēja dubļos, kas kļuva ar katru soli dziļāki. Viņš dzirdēja savu sēcošo elpu, savu soļu žļekstoņu muklājā.

Taču aiz muguras nevienu nedzirdēja.

Drīz pamats zem kājām atkal bija sauss un varēja skriet āt­rāk. Tagad puika bija tikai desmit soļu priekšā, bet joprojām straujš. Kriss elsoja, tomēr neatpalika un skrēja, ka melns gar acīm griezās.

Viņš turpināja skriet. Kreisajā ausī atskanēja sprakšķis.

-Kris!

Tas bija Mareks.

Kris, kur tu esi?

Kā lai atbild? Vai kaut kur ir mikrofons? Tad viņš atcerējās, ka kaut kas tika teikts par skaņas vadāmību kaulos. Viņš skaļi sacīja: - Es… es skrienu…

-To es dzirdu. Kur tu skrien?

Ar puiku… uz ciematu…

-Tu skrien uz ciematu?

Es nezinu. Laikam.

Laikam? Kris, kur tu esi?

Un tad Kriss aiz muguras izdzirdēja brākšķus, viru balsis, zirgu zviedzienus.

Jātnieki bija tikuši viņam uz pēdām. Viņš aiz sevis bija at­stājis nolauztu zariņu un dubļainu nospiedumu sliedi. Sekot bi­ja viegli.

Sūdi vagā!

Kriss skrēja vēl ātrāk, ar pašiem pēdējiem spēkiem. Un pēk­šņi viņš aptvēra, ka puika priekšā vairs nav redzams.

Viņš apstājās, tvēra pēc elpas, griezās apkārt, skatījās…

Nav.

Puika bija pazudis.

Kriss bija mežā viens pats.

Un jātnieki tuvojās.

•

Mareks un Keita stāvēja uz dubļainās takas ar skatu uz klosteri un klausījās auss aparātiņos. Šobrīd bija klusums; Keita aizlika ausij priekšā roku, lai labāk saklausītu. - Es neko nedzirdu.

Varbūt nav vairs uztveramības joslā, - teica Mareks.

Kāpēc lai viņš skrietu uz ciematu? Izklausījās, ka viņš seko tam puikam, - viņa sacīja. - Kāpēc viņam tas jādara?

Mareks skatījās uz klosteri. No šīs vietas līdz turienei bija tikai desmit minūšu gājiens. - Profesors šobrīd droši vien ir tur. Mēs būtu varējuši viņu savākt un braukt mājās! - Viņš aiz­kaitināts iespēra pa celmu. - Tas būtu bijis tik vienkārši!

Vairs nav vienkārši, - noteica Keita.

Ass statisks sprakšķis ausīs lika viņiem saviebties. Viņi at­kal dzirdēja Kriša elsošanu.

Mareks sacīja: - Kris! Tu tur esi?

Es… nevaru tagad runāt.

Viņš čukstēja. Un izklausījās nobijies.

•

•

Nē, nē, nē! - čukstēja puika, sniegdamies lejup no ļoti lie­la koka zariem. Viņš bija beidzot uzsvilpis, apžēlodamies par Krišu, kas paniski skraidīja lejā. Un bija ar mājienu aicinājis kāpt kokā.

Kriss tagad pūlējās kāpt, mēģinādams pievilkties pie zemā­kā zara, dabūt papildu atbalsta punktu, atsperoties ar kājām pret stumbru. Tieši tas bija satraucis puiku.

Nē! Ar rokām! Kāp tikai ar rokām! - puika izmisīgi čuk­stēja. - Tu neko nesaproti? Skaties, kas uz stumbra paliek! Ta­vas pēdas!

Karādamies zarā, Kriss paskatījās uz stumbru. Puikam bija taisnība. Uz stumbra mizas bija skaidri redzamas dubļainas sliedes.

Pie svētā krusta! Mēs esam pazuduši. - Puika nopūtās. Viņš iekārās Krišam virs galvas un viegli nolēca zemē.

Ko tu dari? - jautāja Kriss.

Taču puika jau skrēja cauri kazenājiem projām, pie lieliem kokiem, no cita pie cita. Kriss atlaida rokas no zara un sekoja.

Puika dusmīgi purpināja, nopētīdams katra koka zarotni. Acīmredzot viņš gribēja atrast lielu koku ar pietiekami zemiem zariem; neviens viņam nelikās piemērots. Jātnieku saceltais troksnis tapa skaļāks.

Vēl pēc apmēram simt jardiem viņi izskrēja laukumiņā, kur auga ķeburaini staipekņi. Te bija klajāks un saulaināks, un Kriss ieraudzīja, ka viņi atskrējuši gandrīz vai līdz kraujas ma­lai ar skatu uz pilsētiņu un upi lejā. Puika šāvās prom no sau­lainās vietas atpakaļ mežā. Gandrīz uzreiz viņš tur ieraudzīja piemērotu koku un māja Krišam, lai nāk šurp. - Tu pirmais! Un bez kājām!

Puika saliecās ceļos, savija roku pirkstus un sasprindzināja augumu. Krišam likās, ka zēns ir par trauslu, lai noturētu viņa svaru, taču tas tikai nepacietīgi māja ar galvu. Kriss ielika kāju puikam rokās un, sniedzoties augšup, satvēra zemāko zaru. Ar puikas palīdzību viņš pievilkās un nosēcies uztrausās uz zara ar vēderu, karādamies tam abās pusēs. Viņš paskatījās uz pui­ku, kas nošņāca: "Kusties!" Kriss notupās uz ceļiem, tad pie­cēlās kājās. Nākamais zars virs galvas bija viegli aizsniedzams, un viņš turpināja kāpt.

Zēns lejā viegli palēcās, ieķērās zarā un aši pievilkās. Kaut arī tieviņš, puika bija pārsteidzoši spēcīgs un droši virzījās no zara uz zaru. Kriss tagad jau bija ap divdesmit pēdu virs ze­mes. Rokas smeldza, viņš smagi elsa, tomēr turpināja kāpt, zaru pēc zara.

Puika satvēra viņa potiti, un viņš sastinga. Lēni, uzmanīgi paskatījies pār plecu lejup, viņš redzāja puiku sastingušu zaru zemāk. Tad Kriss dzirdēja zirga sprauslienu un aptvēra, ka tas skan tuvu.

Loti tuvu.

Lejā seši jātnieki lēni un klusi virzījās uz priekšu. Viņi vēl bija gabaliņu attālu, brīžiem redzami pa lapotnes spraugām. Kāds zirgs nosprauslājās, jātnieks paliecās uz priekšu un mie­rinādams papliķēja tam pa kaklu.

Jātnieki zināja, ka viņi ir tuvu savam medījumam. Viņi gro­zījās seglos, laida pētīgus skatienus pa zemi un apkārtni. Par laimi, viņi tagad bija staipekņu laukumiņā; nekādas pēdas ne­bija redzamas.

Sazinādamies ar žestiem, viņi izretinājās un virzījās uz priek­šu plašākā joslā. Nu viņi bija zem bēgļu koka abās pusēs. Kriss aizturēja elpu./a viņi paskatīsies augšup…

Tomēr viņi nepaskatījās.

Viņi jāja uz priekšu, dziļāk mežā, un pēdīgi viens no viņiem ierunājās skaļā balsī. Tas bija jātnieks ar melno spalvu pie bru- ņucepures, tas pats, kurš bija nocirtis Gomesai galvu. Viņš bija pacēlis sejsegu.

Pietiks. Viņi ir mums izsprukuši.

Kā? Pār kraujas malu?

Melnais bruņinieks pašūpoja galvu. - Tas bērns nav tik dumjš. - Kriss redzēja, ka viņam ir tumša sejas krāsa un tum­šas acis.

Nedz arī bērns, mans kungs.

Ja viņš nokrita, tad netīšām. Citādi ne. Bet es domāju, ka mēs paši esam aizmaldījušies. Atgriezīsimies, kur sākām!

Klausos, kungs.

Jātnieki apgrieza zirgus un devās atpakaļ. Viņi atkal izjāja pa bēgļu koka apakšu un, joprojām plaši izretinājušies, devās tālāk uz saulaino laukumu.

Varbūt labākā gaismā mēs ieraudzīsim viņu pēdas.

Kriss atviegloti nopūtās.

Puika no lejas piebikstīja viņam pie kājas un pamāja kā sacī­dams: "Lieliski nostrādāts!" Viņi nogaidīja, līdz jātnieki bija vis­maz simt jardu atstatu un gandrīz vairs neredzami. Tad puika klusi noslīdēja no koka, un Kriss kā mācēdams viņam sekoja.

Ticis lejā, Kriss noraudzījās, kā jātnieki dodas prom. Viņi tuvojās kokam, uz kura bija palikuši dubļainie pēdu nospiedu­mi. Melnais bruņinieks pajāja tam garām neievērojis. Bet nā­kamais…

Puika satvēra Kriša roku un rāva viņu projām, iesprukdams krūmos.

Bija dzirdama balss: - Ser Gij! Skatieties! Koks! Viņi ir kokā!

Viens no bruņiniekiem bija pamanījis.

Sūdi vagā!

Jātnieki grieza zirgus un skatījās augšup. Melnais bruņi­nieks atgriezās un neticīgi bilda: - Jā? Kur ir?

Es viņus tur augšā neredzu, kungs.

Bruņinieki pagriezās, skatījās atpakaļ, skatījās uz visām pu­sēm, skatījās aiz muguras…

Un tad viņi bēgļus ieraudzīja.

-Tur!

Jātnieki trenca zirgus.

Puika skrēja, cik jaudas. - Ak dievs, mēs esam pagalam! - viņš izmeta, atskatījies pār plecu. - Tu proti peldēt?

Peldēt? - pārjautāja Kriss.

Skaidrs, ka viņš prata peldēt. Bet ne jau par to viņš domāja, jo tobrīd viņi no visa spēka skrēja uz skrajumu, kas pavērās aiz kokiem.

Uz krauju.

Zeme sliecās lejup - vispirms viegli, tad jau stāvāk. Augsne kļuva plānāka, tajā vietumis sāka parādīties dzeltenbaltais kaļķ­akmens. Dedzināja saule.

Melnais bruņinieks kaut ko nokliedzās. Kriss nesaprata.

Beidzot viņi tika līdz skrajumam. Puika nevilcinādamies lēca pār malu.

Kriss apstājās, negribēdams sekot. Atskatījies viņš ieraudzī­ja, ka bruņinieki metas viņam virsū paceltiem zobeniem.

Nebija izvēles.

Kriss pagriezās un skrēja uz kraujas malu.

•

Mareks saviebās, izdzirdot auss aparātiņā Kriša kliedzienu. Kliedziens bija skaļš, taču aprāvās ar vaidu un trieciena troksni.

Smags trieciens.

Viņš stāvēja ar Keitu takas malā un klausījās. Gaidīja.

Viņi neko vairs nedzirdēja. Pat ne statiskos trokšņus.

It neko.

- Viņš ir pagalam? - jautāja Keita.

Mareks neatbildēja. Viņš ātri aizgāja pie Gomesas līķa, no­liecās un sāka meklēt dubļos. - Nāc! - viņš teica. - Palīdzi man atrast to rezerves marķieri!

•

Viņi meklēja vairākas minūtes. Tad Mareks satvēra Gome­sas roku, kas jau kļuva bāli pelēka un stinga. Viņš juta miru­šās ādas vēsumu, cēla un apgrieza līķi otrādi. Dubļi noplakšķē- ja vien.

Tieši tobrīd viņš ievēroja, ka Gomesai ap delnas locītavu ir pīta siksniņa. Agrāk Mareks to nebija pamanījis; tā piestāvēja pie viduslaiku ietērpa. Taču, protams, tā šim periodam it ne­maz neatbilda. Kurai katrai vienkāršai zemniecei, ja vispār būtu rotas, tad metāla vai akmens, vai kokā grebtas. Gomesai ap roku bija tipisks mūsdienu darinājums hipiju stilā.

Ziņkāres dzīts, Mareks pieskārās un pārsteigts atklāja, ka siksniņa ir cieta, gandrīz vai kā no kartona. Viņš pagrieza sik­sniņu uz locītavas, lūkodams pēc sprādzītes, un pēkšņi rotā at­sprāga vāciņš, un Mareks aptvēra, ka tas ir tikai aizsegs ma­zam elektroniskam taimerim, līdzīgam rokas pulkstenim.

Taimeris rādīja: 36:10:37.

Un tas skaitīja laiku atpakaļ.

Viņš uzreiz saprata, kas tas ir. Tas bija ar aparātu saistīts skaitītājs, kas rādīja, cik daudz laika viņiem atlicis. Sākotnēji bija trīsdesmit septiņas stundas, un piecdesmit minūtes viņi jau bija zaudējuši.

Šī manta mums ir vajadzīga, viņš nodomāja. Viņš noņēma siksniņu Gomesai no rokas, aplika savējai un aizvēra mazo vā­ciņu. >

- Mums tagad ir taimeris, - viņš sacīja Keitai. - Tomēr mar­ķiera nav.

Viņi meklēja vēl kādas piecas minūtes. Pēdīgi Marekam nā­cās negribīgi atzīt skarbo patiesību.

Marķiera nebija. Un bez marķiera aparāti neatgriezīsies.

Krišam bija taisnība: viņi bija šeit iesprostoti.

Kontroles telpā nepārtraukti skanēja trauksmes zvans. Abi tehniķi cēlās no savām darba vietām un gāja laukā. Sterns ju­ta, ka Gordons stingri paņem viņu aiz elkoņa.

Mums jāiet, - sacīja Gordons. - Gaisu piesārņo fluorūdeņ- ražskābe. Tranzīta blokā jau ir toksiska atmosfēra. Tvaiki drīz būs pacēlušies arī līdz šejienei. - Viņš ņēmās vest Sternu lau­kā no kontroles telpas.

Sterns atskatījās uz ekrānu, kurā bija redzams dūmos tīts juceklīgs siju krāvums tranzīta vietā. - Bet ja nu viņi mēģina atgriezties, kad tur neviena nav?

Neuztraucieties, - atbildēja Gordons. - Tas nav iespējams. Šīs drupas iedarbinās infrasarkano brīdinājumu. Neaizmirstiet, ka sensoriem vajag vismaz sešas pēdas brīvas telpas visos vir­zienos. Gandrīz divus metrus. Šeit to nav. Līdz ar to sensori neļaus aparātiem atgriezdes, kamēr šeit nav ievesta kārtība.

Cik ilgs laiks tam būs vajadzīgs?

Vispirms šai alā ir jānomaina gaiss.

Gordons izveda Sternu garajā gaitenī, kas veda uz galveno liftu. Tur jau bija daudz cilvēku, visi devās prom. Viņu balsis atbalsojās tunelī.

Alā jānomaina gaiss? - pārjautāja Sterns. - Tas taču ir mil­zīgs daudzums. Cik ilgs laiks tam vajadzīgs?

Teorētiski tam vajadzīgas deviņas stundas, - atteica Gor­dons.

Teorētiski?

Līdz šim mums nav bijis vajadzības to darīt, - paskaidroja Gordons, - taču viss nepieciešamais šai darbībai mums, pro­tams, ir. Lielie ventilatori sāks strādāt kuru katru brīdi.

Pēc dažām sekundēm tuneli piepildīja rēcošs troksnis. Sterns juta, ka vējš spiežas pret viņa augumu, velk aiz drēbēm.

Un kad būs nomainīts gaiss? Ko pēc tam?

Mums jāatjauno tranzīta bloks un jāgaida, kad viņi atgrie­zīsies, - sacīja Gordons. - Principā jau nekas nav mainījies.

Un ja viņi mēģinās atgriezties, kamēr viss vēl nav sagata­vots?

Tā nav problēma, Deivid. Aparāts atteiksies to darīt. Tas vienkārši izlēks atpakaļ turpat, kur viņi jau bija. Pagaidām.

Tātad viņiem nav izejas no turienes, - secināja Sterns.

Jā, - piekrita Gordons, - šobrīd viņiem izejas tiešām nav. Un mēs tur neko nevaram darīt.

Kriss Hjūss aizskrēja līdz kraujas malai un ar kliedzienu, ro­kas un kājas saulē vicinādams, metās tukšumā. Divsimt pēdu lejāk viņš redzēja Dordoņu, kas aizvijās starp zaļo apkaimi. Augstums bija pārāk liels. Viņš zināja, ka upe ir pārāk sekla. Bija gaidāma droša nāve.

Taču tai pašā mirklī viņš ievēroja arī, ka klints nav vienlai­dus stāvums - divdesmit pēdu lejāk tajā bija izvirzījums, visai slīps, un tomēr. Starp akmeņiem tur bija iesakņojušies daži sī­ki kociņi un krūmi.

Viņš sāniski nokrita uz izvirzījuma. Trieciens izsita gaisu no plaušām. Viņš uzreiz sāka veldes uz malas pusi. Viņš izmisīgi pūlējās apstāties, ieķerties krūmeļos, taču visi bija pārāk vāri un trūka viņam rokās. Veldamies viņš pamanīja, ka puika stei­dzās palīgā, taču Krišam neizdevās pieķerties sniegtajai rokai. Viņš turpināja ripot, galva un pasaule griezās. Puika bija aiz viņa ar šausmu izteiksmi sejā. Kriss zināja, ka tūlīt būs pie ma­las un kritīs…

Vaidēdams viņš ietriecās kokā. Sajuta asas sāpes vēderā, kas uzreiz izstrāvoja pa visu augumu. Kādu brīdi viņam zuda sajēga, kur viņš atrodas, bija tikai sāpes. Pasaule bija zaļi bal­ta. Viņš lēni atjēdzās.

Koks bija apturējis viņa gāšanos, tomēr paelpot viņš kādu brīdi vēl nevarēja. Sāpes bija ļoti spēcīgas. Gar acīm griezās zvaigznītes, tad tās lēni izbālēja, un beidzot Kriss ieraudzīja, ka viņa kājas karājas pāri malai.

Un virzās.

Virzās lejup.

Koks bija sīka priedīte, un viņa svars lēni, lēni lieca to. Viņš juta, ka pats sāk slīdēt gar stumbru. Viņam likās, ka neizdo­sies slīdēšanu apturēt. Tad viņš cieši ieķērās stumbrā. Tas de­rēja: viņš vairs neslīdēja. Viņš vilkās pie stumbra, mēģinādams uzrausties atpakaļ uz klints.

Tad viņš ar šausmām ieraudzīja, ka kociņa saknes sākušas rauties laukā no klints spraugām, tās trūka cita pēc citas, bā­las atsegdamās saulei. Ilgi nebija jāgaida, lai nogāztos ar visu koku.

Tad viņš sajuta, ka tiek vilkts aiz apkakles, un ieraudzīja virs sevis puiku, kas pūlējās uzstīvēt viņu kājās. Puika izskatījās iz­misis. - Saņemies!

- Jēziņ! - Kriss noelsās. Viņš atkrita uz plakanās klints, tver­dams pēc elpas. - Vienu mirklīti…

Gar ausi ātri kā lode aizspindzēja bulta. Viņš juta tās sacel­to vēsmiņu. Neticams spēks tādai bultai, viņš nodomāja. Baiļu dzīts, viņš saliecies rāpās gar klints izvirzījumu, vilkdamies no kociņa uz kociņu. Nospindzēja vēl viena bulta.

No kraujas augšas viņos noraudzījās jātnieki. Melnais bru­ņinieks nokliedzās: - Muļķis! Tizlenis! - un nikni iebelza strēl­niekam, izsizdams loku tam no rokām. Bultu vairs nebija.

Puika aiz rokas vilka Krišu uz priekšu. Kriss nezināja, kurp ved taciņa gar klinti, taču likās, ka puikam ir kas padomā. Virs viņa jātnieki pagrieza zirgus un aizjāja atpakaļ mežā.

Patlaban nogāzes izvirzījums beidzās ar šauru radzi, ne vai­rāk kā pēdu platu, kas aizvijās gar klinti. Zem radzes bija pil­nīgs stāvums līdz pat upei. Kriss blenza uz upi, bet puika sa­tvēra viņu aiz zoda un pagrūda galvu augšup. - Neskaties lejā! Nāc! - Puika piespiedās pie klints, kā skaujot pieķērās ar ro­kām, un uzmanīgi virzījās gar radzi. Kriss sekoja viņa parau­gam, joprojām tverdams pēc elpas. Viņš zināja - ja kaut mirkli svārstīsies, viņu pārņems panika. Vējš tvērās pie drēbēm, mē­ģināja atraut viņu no klints. Viņš piespieda vaigu pie siltā ak­mens, mēģināja turēties ar pirkstiem un pārvarēt bailes.

Viņš redzēja, ka puika pazūd ap stūri. Kriss sekoja. Stūris bija ass, un pirms tā radzē bija caurums, aiz kura taciņa turpi­nājās drusku zemāk. Uzmanīgi pārkāpis pār caurumu un pa­griezies ap stūri, viņš atviegloti uzelpoja.

Viņš redzēja, ka klints šeit pāriet garā mežainā nogāzē, kas turpinājās līdz pat upei. Puika viņam māja ar roku. Kriss gāja uz priekšu un pievienojās viņam.

No šejienes būs vieglāk. - Puika devās lejup, Kriss aiz vi­ņa. Gandriz uzreiz viņš saprata, ka nogāze nebūt nav tik līga­na, kā pirmajā brīdī izskatījās. Koki meta tumšas ēnas, taka bi­ja stāva un dubļaina. Puika paslīdēja un aizslīdēja pa dubļaino celiņu starp kokiem. Kriss turpināja kāpt lejup, tverdamies za­ros pēc atbalsta. Taču drīz arī viņam izslīdēja pamats zem kā­jām, viņš nogāzās uz dibena dubļos un slīdēja. Nezin kāda iemesla pēc viņš iedomājās: Es esmu Jeilas universitātes aspi­rants. Es esmu vērsturnieks, kas specializējas tehnoloģiju vēstu­rē. Viņš itin kā mēģināja turēties pie identitātes, kas strauji ba­lēja viņa apziņā, tāpat kā sapnis, no kura cilvēks pamodies un kuru nenovēršami aizmirst.

Garšļaukus braukdams pa dubļiem, Kriss pa brīžam atsitās kokos, juta kā zari skrāpē seju, bet nespēja neko padarīt, lai

palēninātu savu lejupslīdi. Likās, ka nogāzei nekad nebūs gala.

•

Mareks nopūzdamies izslējās. Pie Gomesas līķa marķiera nebija. Viņš par to bija pārliecināts. Keita stāvēja blakus un ko­dīja lūpas. - Es zinu, viņa pieminēja rezerves marķieri. Es to zinu!

Un es nezinu, kur tas ir, - norūca Mareks.

Keita ar neapzinātu kustību grasījās pakasīt pakausi un sa­juta parūku un sāpes no galvas traumas. - Šitā nolādētā parū­ka…

Viņa aprāvās un uzlūkoja Mareku.

Tad viņa gar taku gāja iekšā mežā. - Kur tā palika? - viņa jautāja.

Kas?

Viņas galva.

Pēc brīža viņa to atrada un bija pārsteigta, cik maza tā iz­skatās. Galva bez ķermeņa likās visai niecīga. Viņa centās ne­skatīties uz kakla strupuli.

Cīnīdamās ar pretīgumu, viņa noliecās, pagrieza galvu un tagad lūkojās pelēcīgajā sejā un neko neredzošajās acīs. Atka­roties žoklim, mēles gals bija izlīdis starp vaļīgajām lūpām. Mutē zumēja mušas.

Viņa nocēla parūku un uzreiz ieraudzīja keramisko marķie­ri. Tas bija ar līmlenti piestiprināts parūkas iekšpusei. Viņa no­ņēma to.

Rokā ir, - viņa noteica.

Keita pagrozīja marķieri. Sānos bija mazītiņa lampiņa un zem tās podziņa - tik maza un šaura, ka to tiešām varēja no­spiest tikai ar nagu.

Tā. Marķieris nu bija atrasts.

Mareks pienāca un paskatījās uz to.

Izskatās, ka būs īstais, - viņš sacīja.

Tātad mēs varam tikt atpakaļ, kad vien vēlamies, - sacīja Keita.

Tu gribi doties atpakaļ? - jautāja Mareks.

Keita padomāja. - Mēs tomēr ieradāmies pēc Profesora, - viņa sacīja. - Es domāju, ka mums viņš jāatrod.

Mareks pasmaidīja.

Un tad viņi izdzirdēja pakavu rīboņu un knapi paspēja ie­sprukt krūmos, pirms garām aizauļoja seši tumši jātnieki - le­jup pa dubļaino taku uz upes pusi.

•

Kriss klumburoja uz priekšu, līdz ceļiem grimdams staig­nājā pie upes krasta. Dubļi bija visur: uz sejas, matos, drēbēs. Viņu klāja tāds dubļu daudzums, ka viņš juta to svaru. Priekšā viņš redzēja puiku, kas jau stāvēja ūdenī un skalojās.

Izspraucies cauri pēdējiem krasta brikšņiem, Kriss beidzot ieslīdēja upē. Ūdens bija ledaini auksts, bet viņam bija vienal­ga. Viņš pabāza galvu zem ūdens, skaloja matus, berzēja seju, mēģināja nodabūt no sevis visus dubļus.

Puika jau bija izkāpis pretējā krastā un sēdēja saulītē uz klintsakmeņa. Puika kaut ko sacīja. Kriss nesadzirdēja, tomēr ausī atskanēja tulkojums: - Kāpēc tu nenovelc drēbes, lai no­mazgātos?

Kāpēc? Tu to nedarīji.

Puika tikai paraustīja plecus. - Bet tu taču to vari, ja vēlies.

Kriss aizpeldēja otrā krastā un izkāpa laukā. Viņa drēbes jo­projām bija Joti dubļainas, un atklātā gaisā viņš sajuta aukstu­mu. Viņš noģērbās līdz jostai un linu apakšbiksēm, izskaloja drēbes upē un nolika uz akmeņiem žāvēties. Viņa augumu klā­ja švīkas, zilumi un nobrāzumi. Tomēr āda jau sāka apžūt - sau­le bija silta. Viņš pavērsa seju augšup un aizvēra acis. No lau­kiem bija dzirdama klusa zemnieču dziesma. Čivināja putni. Upes vilnīši skalojās pret krastiem. Kādu brīdi viņš juta, ka pār viņu nolaižas miers, kas bija dziļāks un pamatīgāks par visu, ko viņš savā mūžā izjutis.

Viņš atgūlās uz klintīm un droši vien bija kādu laiciņu aiz­snaudies, jo atskanējusī balss viņu pamodināja.

Houibite thou speakst foolsimple ohcopan, eek invich array thouart. Essay thousooth Earisher?

Tas bija puika. Pēc brītiņa viņš izdzirdēja ausī metālisko tul­kojumu: - Tas, kā tu vienkārši runā ar savu draugu, un tas, kā tu ģērbies. Saki patiesību: tu esi īrs?

Kriss lēni pamāja, pārdomādams jautājumu. Acīmredzot pui­ka bija dzirdējis, kā viņš uz takas runā ar Mareku, un nosprie­dis, ka viņi ir īri. Likās, ka varēja ļaut viņam tā domāt; nekāds ļaunums no tā nevarēja celties.

Aye, - viņš centās senangļu valodā pateikt "jā".

Aie? - atkārtoja puika. Viņš lēni veidoja šo zilbi, atvilk­dams lūpas, parādīdams zobus. - Aie? - Izskatījās, ka šis vārds viņam ir svešs.

Viņš nesaprot "aye", nobrīnījās Kriss. Būs jāmēģina kas cits. - Oui, - viņš franciski bilda.

Oui… oui… - Likās, ka puiku mulsina arī šis vārds. Tad viņš atplauka: - Ourie? Seyngthou ourie? - Un tulkojums ska­nēja: - Padzīts? Vai tu saki: "padzīts"?

Kriss noraidoši papurināja galvu. - Es saku: "Jā." - Situāci­ja kļuva ļoti mulsinoša.

Jā-a? - atkārtoja puika, pavilkdams patskani.

Jā. - Kriss pamāja.

A! Earisher. - Tulkojums skanēja: - A! Irs. -Jā.

Wee sayen yeaso. Oriivis, thousay trew.

Kriss sacīja: - Thousay trew. - Ausī atskanēja tulkojums viņa paša vārdiem. - Tu saki patiesību.

Puika, apmierināts ar atbildi, pamāja. Kādu bridi viņi sēdē­ja klusēdami. Puika nopētīja Krišu no galvas līdz kājām. - Tā­tad tu esi smalks.

Smalks? Kriss paraustīja plecus. Skaidrs, ka viņu varētu dē­vēt par smalku. Karotājs viņš katrā ziņā nebija. - Thousay trew.

Puika prātīgi pamāja. - Tā jau es domāju. To rāda tavas ma­nieres, kaut ari ģērbs stāvoklim neatbilst.

Kriss neatbildēja. Viņam nebija īsti skaidrs, ko puika grib pateikt.

Kā tevi sauc? - atskanēja nākamais jautājums.

Kristofers Hjūss.

Ā! Kristofers de Hjūss, - lēni atkārtoja puika. Izskatījās, ka viņš izsver šo vārdu kādā Krišam neizprotamā veidā. - Kur ir Hjūsa? īru zemē?

Thousay trew.

Iestājās vēl viens klusuma bridis, viņiem sēžot saulītē.

Tu esi bruņinieks? - puika beidzot pajautāja. -Nē.

Tātad tu esi skvairs, - secināja puika, pats apstiprinoši pa­mādams. -Tas būtu skaidrs. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Un cik vecs? Divdesmit vienu gadu?

Divdesmit četrus.

Šis jaunums lika puikam pārsteigumā ieplest acis. Kriss brī­nījās: kas gan divdesmit četru gadu vecumam tik īpašs?

Tādā gadījumā, krietno skvair, es esmu ļoti pateicīgs par tavu palīdzību, izglābjot mani no sera Gija un viņa bandas. - Viņš norādīja pāri upei, kur ūdensmalā stāvēja seši tumšie jāt­nieki un noraudzījās viņos. Viņi ļāva zirgiem padzerties, bet paši nenolaida acis no Kriša un puikas.

Es taču tevi neizglābu, - iebilda Kriss. - Tu izglābi mani.

Neizglābu? - Puika atkal bija neizpratnē.

Kriss nopūtās. Gramatikas barjeras laikam būs grūti pārva­rēt. Radās iespaids, ka nav iespējams izteikt pat visvienkāršā­kās domas; tas bija mokoši. Tomēr viņš mēģināja vēlreiz: - Es taču tevi neizglābu. Tu izglābi mani.

Krietno skvair, tu esi pārmēru pieticīgs, - atbildēja puika. - Es esmu tev parādā savu dzīvību un ar prieku izpildīšu tavas vēlēšanās, kad būsim nonākuši pilī.

Pilī? - Šoreiz neizpratnē bija Kriss.

•

Keita un Mareks piesardzīgi izlavījās no meža un virzījās uz klostera pusi. No jātniekiem, kas bija aizauļojuši pa taku, šeit nebija ne zīmes. Aina bija mierīga; tieši priekšā atradās kloste­ra labības lauki, kurus norobežoja zemas akmens sienas. Vie­na lauka stūrī atradās slaids sešstūrains piemineklis, rotāts smalkiem gravējumiem, kas atgādināja gotiskas baznīcas.

Vai tas būtu montjoie? - viņa jautāja.

Turklāt lielisks, - atsaucās Mareks. - Jā. Tas ir ceļa stabs, attāluma rādītājs. Tādiem šeit jābūt daudziem.

Viņi gāja starp laukiem uz desmit pēdu augsto mūri, kas ap­joza visu klosteri. Zemnieki tīrumā nepievērsa viņiem uzmanī­bu. Pa upi lejup slīdēja barža, tās krava bija ietīta audeklā. lai­vinieks stāvēja pakaļgalā un līksmi dziedāja.

Šaipus klostera mūrim atradās laukos strādājošo zemnieku būdu puduris. Aiz būdām Mareks ieraudzīja mūrī nelielas dur­vis. Klosteris aizņēma tik plašu teritoriju, ka tam bija durvis vi­sās četrās pusēs. Šī noteikti nebija galvenā ieeja, un Mareks domāja, ka tieši tāpēc vajadzēja vispirms mēģināt iekļūt pa to.

Viņi gāja starp būdām, kad pēkšņi izdzirdēja zirga iespraus- lāšanos un klusu, mierinošu puiša balsi. Mareks izstiepa roku un apturēja Keitu.

Kas ir? - viņa čukstēja.

Mareks rādīja. Divdesmit jardu tālāk pie vienas no būdām stāvēja pieci zirgi, kuru pavadas turēja kalps. Zirgi bija krāšņi izrotāti, seglus klāja sarkans samts ar sudraba izšuvumiem. Sarkanas lentes karājās ari zirgiem pie sāniem.

Zemnieku zirgi tie noteikti nav, - noteica Mareks. Taču jātnieki nekur nebija redzami.

Ko lai tagad dara? - jautāja Keita.

•

Kriss Hjūss sekoja puikam uz Kastelgāras ciemata pusi, kad viņa ausī pēkšņi iečerkstējās aparātiņš. Viņš izdzirdēja Keitas balsi: - Ko lai tagad dara? - Un Mareka atbildi: - Es nezinu.

Vai jūs atradāt Profesoru? - jautāja Kriss.

Puika pagriezās un skatījās viņā. - Vai tu ar mani runā, skvair?

Nē, puis, - atteica Kriss. - Tikai ar sevi.

Tikajar sēvī? - puika atkārtoja, šūpodams galvu. - Tavu runu grūti saprast.

Ausī atskanēja Mareka balss: - Kris, kur, ellē, tu esi?

Eju uz pili, - Kriss sacīja. - Šai skaistā dienā. - Runādams viņš skatījās debesīs, mēģinādams izlikties, ka runā pats ar sevi.

Viņš dzirdēja Mareku: - Kāpēc tu uz turieni ej? Tu vēl esi ar to puiku?

Jā, ļoti skaistā.

Puika atkal pagriezās ar bažīgu sejas izteiksmi. - Tu runā ar tukšu gaisu? Tu esi pie pilna prāta?

Jā, - atbildēja Kriss. - Es esmu pie pilna prāta. Es tikai gribētu, lai mani biedri man varētu pilī pievienoties.

Kāpēc? - ausī prasīja Mareks.

Esmu pārliecināts, ka drīz vien viņi varēs tev pievienoties, - teica puika. - Saki - kas ir tavi biedri? Viņi ari ir īri? Viņi ir smal­ki, kā tu, vai tomēr kalpi?

Ausī Mareks sacīja: - Kāpēc tu viņam pateici, ka esi smalks?

Tāpēc, ka tas mani raksturo.

Kris… "Smalks" jeb gentle nozīmē, ka tu esi augstmanis, - skaidroja Mareks. - Vārds "džentlmenis" patiesībā nozīmē aristokrātisku izcelsmi. Tu pievērsīsi sev uzmanību, un tev nāksies atbildēt uz jautājumiem par savu dzimtu, un to tu ne­varēsi vis!

-Ā… - noteica Kriss.

Es nešaubos, ka tas tevi raksturo, - teica puika. - Un vai

tavus biedrus arī? Vai vini ari ir smalki?

*

Tu saki patiesību, - atbildēja Kriss. - Mani biedri arī ir smalki.

Kris! Velns parāvis! - Mareks austiņā novaidējās. - Ne­muļķojies ar to, ko tu nesaproti! Tu riskē ar nepatikšanām, un, ja tā turpināsi, tad arī iekulsies nepatikšanās!

Izgājis cauri zemnieku būdu pudurim, Mareks dzirdēja Kri­ša balsi: - Tu tikai dabū rokā Profesoru, labi? - Un tad puika uzdeva Krišam vēl vienu jautājumu, taču to apslāpēja statisks sprakšķis.

Mareks pagriezās un paskatijās pāri upei uz Kastelgāru. Viņš ieraudzīja Krišu, kuram pa priekšu gāja puika.

Kris, - Mareks sacīja, - es tevi redzu. Griezies apkārt un nāc šurp! Pievienojies mums šeit! Mums jāturas kopā.

Ļoti grūti.

Kāpēc? - aizkaitināts noprasīja Mareks.

Kriša atbilde nebija tieša. - Un kas, mans draugs, ir tie jāt­nieki otrā krastā? - Acīmredzot viņš runāja ar puiku.

Mareks paskatījās uz otru krastu un ieraudzīja upes malā jātniekus, kas dzirdināja savus zirgus un skatījās uz Krišu un puiku.

Tas ir sers Gijs de Malegāns, saukts par "Giju Melno Gal­vu". Viņš ir mana lorda Olivera dienestā. Sers Gijs ir slavens ar daudzām slepkavībām un ļaundarībām.

Keita, to dzirdējusi, teica: - Viņš netiek pie mums to bruņi­nieku dēl. >

Tu saki patiesību, - teica Kriss.

Mareks pakratīja galvu. - Viņam vispār nevajadzēja no mums nošķirties!

Durvju čīksts lika viņam pagriezties. Mareks redzēja, ka pa klostera durvīm saulē iznāk pazīstamais Profesora Edvarda Džonstona stāvs. Viņš bija viens.

Edvardam Džonstonam bija mugurā tumšzils kamzolis, kā­jās melnas bikses: vienkāršas drēbes, kam bija maz izšuvumu vai citu rotājumu, tomēr tās piešķīra viņam konservatīva pēt­nieka izskatu. Viņš tiešām varēja uzdoties par Londonas kler­ku, kas devies svētceļojumā, nodomāja Mareks. Varbūt tāpat, savā svētceļojumā dodamies, bija tērpies kāds cits šā laikmeta klerks - Džefrijs Čosers.

Profesors bezrūpīgi iznāca rīta saulē un tad mazliet sagrī­ļojās. Mareks ar Keitu metās viņam klāt un ieraudzīja, ka Pro­fesors ir aizelsies. Viņa pirmie vārdi bija: - Jums ir marķieris?

Jā, - atbildēja Mareks.

-Jūs esat tikai divi?

Nē. Ir arī Kriss. Bet viņš nav šeit.

Džonstons pakratīja galvu ātrā aizkaitinājumā. - labi. Tātad situācija īsumā šāda: Olivers ir Kastelgārā, - viņš pamāja uz pil­sētiņu otrā upes krastā, - bet viņš grib tikt uz Laroku pirms Arno ierašanās. Viņam ir lielas bailes no tās slepenās ejas, kas iet uz Laroku. Olivers grib zināt, kur tā ir. Šeit visi kā traki grib to atklāt, jo tā ļoti vajadzīga gan Oliveram, gan Arno. Šī eja ir visa atslēga. Šejienes ļaudis domā, ka es esmu vieds. Abats lū­dza mani caurskatīt senos dokumentus, un es atklāju…

Durvis aiz viņiem atvērās, un pa tām izskrēja karavīri sar- kanbrūnpelēkos apmetņos. Viņi strauji un spēcīgi aizgrūda Ma­reku un Keitu sānis, tā ka Keitai gandrīz nokrita parūka. To­mēr pret Profesoru viņi izturējās saudzīgi, pat nepieskārās viņam, tikai turējās viņam abās pusēs. Likās, ka viņiem ir cie­ņa pret Profesoru; radās pat iespaids, ka viņi būtu Profesora apsardze. Mareks cēlās kājās un nodauzīja no drēbēm putek­ļus. Viņš domāja, ka karavīriem dots īpašs uzdevums Profeso­ru neaizskart.

Mareks klusi noskatījās, kā Džonstons ar karavīriem uzkāpj zirgos un aizjāj pa ceļu.

- Ko lai tagad dara? - čukstēja Keita.

Profesors piesita pie auss. Viņa balss aparātiņos skanēja me­lodiski, kā skandējot lūgšanu: - Sekojiet man! Es mēģināšu mūs sapulcināt. Un dabūjiet rokā Krišu!

Sekodams puikam, Kriss nonāca pie Kastelgāras ieejas: pa­matīgām koka divviru durvīm ar dzelzs stiprinājumiem. Dur­vis bija vaļā, tās apsargāja karavīrs sarkanbrūnpelēkā apmet­nī. Sargs viņus uzrunāja šādi: - Uzstādīsiet telti? Vienkāršu preču paklāju? Par tirgošanos turnīra dienā jāmaksā pieci soļi.

Non sumus mercatores, - atbildēja puika. - Mēs neesam tirgotāji.

Sargs atbildēja: - Anthoubeest, ye schule payen. Quinquesols maintenant, aut decem postea. - Tulkojums Kriša ausī uzreiz neatskanēja; viņš aptvēra, ka sargs runā dīvainā angļu, franču un latīņu valodas sajaukumā.

Tad viņš tomēr dzirdēja: - Ja esat, tad jums jāmaksā. Pieci soļi tagad vai desmit vēlāk.

Puika pakratīja galvu. - Vai tu redzi tirgojamas preces?

Herkle, non. - Un aparātiņā: - Pie Herkulesa, nē!

Tad atbildi zini.

Par spīti saviem jaunajiem gadiem, puika runāja asi, it kā būtu pieradis pavēlēt. Sargs tikai paraustīja plecus un novēr­sās. Puika un Kriss iegāja pa durvīm pilsētiņā.

Tūlīt pie mūriem bija vairākas zemnieku mājas un iežogoti dārzi. Spēcīgi smirdēja pēc mēsliem. Viņi pagāja garām ar sal­miem apjumtajām ēkām un vairākiem aplokiem, pilniem ar rukšķošām cūkām, tad, uzkāpuši dažus pakāpienus, nonāca lī­kumotā bruģētā ielā, kuras abās pusēs bija mūra nami. Te jau bija pilsētiņas centrs.

Iela bija šaura un rosīga, abās pusēs divstāvu nami, turklāt otrais stāvs izvirzīts pār pirmo, tā ka saules gaisma līdz zemei nenonāca. Pirmajā stāvā visos namos bija atvērtas darbnīcas: te kalējs, tur galdnieks un mucinieks vienā personā, skroderis un miesnieks notraipītā vaskadrānas priekšautā, kurš savas bo­des priekšā patlaban kāva kviecošu vepri; viņi izvairījās no asins straumes un bālajām izgāztajām iekšām.

Iela bija skaļa un drūzmaina, smaka Krišam šķita gandrīz ne­izturama, bet puika nelikās ne zinis un gāja dk uz priekšu. Viņi iznāca bruģētā laukumā ar pāijumtu tirgus placi vidū. Arheologu izrakumos šis bija tikai laukums. Kriss palēnināja gaitu un skatī- jās apkārt, mēģinādams sastatīt sev zināmo ar tagad redzamo.

Kāda labi ģērbta meitene ar dārzeņu grozu atsteidzās pāri laukumam pie puikas un raižpilni sacīja: - Mans dārgais kungs, jūsu ilgā prombūtne gauži satrauc seru Dānieļu.

Puika aizkaitināts uzlūkoja meiteni. Viņš atbildēja: - Tad pa­saki manam tēvocim, ka es drīz pie viņa ieradīšos.

Tas nomierinās viņa sirdi, - sacīja meitene un aizsteidzās kādā šaurā ejā.

Puika veda Krišu uz citu pusi. Viņš nekādi nepaskaidroja šo sarunu, tikai kaut ko purpināja.

Viņi iznāca klajumā tieši pils priekšā. Tā bija krāšņa un krā­saina vieta. Šurpu turpu jādelēja bruņinieki ar karogiem rokās. - Uz turnīru šodien daudz viesu, - sacīja puika.

Tieši priekšā pilī veda paceļamais tiltiņš. Kriss skatījās uz stāvajiem mūriem un augstajiem torņiem. Karavīri staigāja pa vaļņiem un skatījās pūlī. Puika nevilcinādamies veda viņu uz priekšu. Kriss dzirdēja, kā viņa soļi noklaudz uz koka tiltiņa. Pie vārtiem stāvēja divi sargi. Nākot tuvāk, viņš juta savu augu­mu saspringstam.

Taču sargi vispār nepievērsa viņiem uzmanību. Viens tikai laiski pamāja, otrs bija pagriezis muguru un kasīja dubļus no apaviem.

Kriss bija pārsteigts par viņu vienaldzību. - Viņi nesargā ieeju?

Kāpēc lai sargātu? - attrauca puika. - Ir taču diena. Un neviens mums neuzbrūk.

No pils iznāca trīs sievietes ar groziem, viņu galvas bija satī­tas baltos lakatos, tikai sejas laukā. Sargi atkal nelikās ne zinis. Sievietes aizgāja projām tērzēdamas un smiedamās, neko nepa­skaidrojot.

Kriss saprata, ka viņš sadūries ar kārtējo vēsturisko stereo­tipu, kas tik dziļi iezīdies apziņā, ka nevienam pat neienāk prātā to apšaubīt. Pilis bija cietokšņi, un tām vienmēr bija aizsargāja­mas ieejas - ar aizsarggrāvjiem, paceļamiem tiltiņiem un tā tā­lāk. Un visi iedomājās, ka šo ieeju neganti apsargāja visu laiku.

Taču, kā jau puika teica, kāpēc lai sargātu? Miera laikos pils bija rosīgs sabiedriskās dzīves centrs, ļaudis nāca un gāja, lai satiktu kungu vai piegādātu preces. Nebija vajadzības cieši ap­sargāt. Sevišķi, kā norādīja puika, dienas laikā.

Krišam ienāca prātā mūsdienu biroju ēkas, kuras arī apsar­gāja tikai naktīs; sargi bija klāt arī dienas laikā, taču tikai lai sniegtu informāciju. Un to pašu droši vien darīja arī šie sargi.

Bet no otras puses…

Ejot iekšā pa vārtiem, viņš pameta skatienu augšup - tieši virs galvas bija pamatīgi nolaižamā vārtu režģa dzelzs stieņi. Viņš zināja, ka šo režģi var nolaist vienā mirklī. Un, ja to izda­rīja, tad pilī vairs nevarēja tikt iekšā. Un ārā arī ne.

Pilī viņš šobrīd iekļuva bez grūtībām. Vai izdosies tikpat

viegli tikt laukā? Par to viņš nebija pārliecināts.

•

Viņi iegāja plašā pagalmā ar mūriem visās pusēs. Šeit bija daudz zirgu; karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās sēdēja bari­ņos un ēda pusdienas. Augstu virs galvas Kriss redzēja pie mū­riem koka ejas ar margām. Tieši priekšā viņš redzēja vēl vie­nu namu ar mūriem trīsstāvu mājas augstumā un tornīšiem vēl virs tiem. Tā bija pils pilī. Puika veda viņu uz to.

Vienā pusē bija atvērtas durvis. Pie tām viens pats sargs gremoja cāļa gaļas gabalu. Puika sacīja: - Mēs pie lēdijas Klē- ras. Viņa vēlas, lai šis īrs viņai pakalpo.

lai tā būtu, - vienaldzīgi norūca sargs; viņi gāja iekšā. Tie­ši priekšā Kriss redzēja arku, kas veda uz lielo zāli, kur stāvē­ja un runājās bariņš vīriešu un sieviešu. Visi izskatījās grezni ģērbušies; viņu balsis atbalsojās pret mūra sienām.

Tomēr puika nedeva viņam iespēju apskatīt zāli. Viņš veda Krišu otrajā stāvā pa šaurām vītņveida kāpnēm, tad cauri ak­mens gaitenim un pēdīgi dzīvojamās istabās.

Trīs istabenes, visas tērptas baltā, metās pretī puikam un apskāva viņu. Viņas izskatījās ļoti atvieglotas. - Paldies Dievam, manu lēdij, jūs esat atgriezusies!

Manu lēdij? - izdvesa Kriss.

Viņam to sakot, "puika" norāva melno cepuri, un pār ple­ciem noklājās zeltainu matu vilnis. Viņa paklanījās un paknik­sēja vienlaikus. - Man ļoti žēl, un es no visas sirds lūdzu tavu piedošanu par šo mānīšanos!

K-kas tu esi? - satriekts izstomīja Kriss.

Mani sauc Klēra.

Viņa izslējās un ieskatījās Krišam tieši acīs. Viņš redzēja, ka Klēra nebūt nav pusaudža gados, kā viņam bija licies, drī­zāk divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus veca. Un ārkārtī­gi skaista.

Viņam aizrāvās elpa. Viņš neko neteica, jo nebija ne jaus­mas, ko vajadzētu teikt vai darīt. Viņš jutās muļķīgi un neveikli.

Klusumā pienāca viena no istabenēm, pakniksēja un sacīja: - Ja jums labpatīk zināt, viņa ir lēdija Klēra no Elthemas, ne­sen kritušā Elthemas sera Džefrija atraitne, kam pieder lielas muižas Gijennā un Midlseksā. Sers Džefrijs nomira no Puatjē kaujā gūtajiem ievainojumiem, un tagad sers Olivers - šīs pils valdnieks - ir manas kundzes aizbildnis. Sers Olivers uzskata, ka viņai atkal jāprecas, un viņš ir izvēlējies seru Giju de Male- gānu, šai apvidū labi pazīstamu augstmani. Taču no šā preci­nieka mana kundze atsakās.

Klēra pagriezās un uzmeta istabenei bridinošu skatienu.

Meitene aizrāvusies to nepamanīja un mēļoja tālāk. - Mana kundze visiem saka, ka sers Gijs nespēs nosargāt viņas īpašu­mus Francijā un Anglijā. Tomēr sers Olivers grib savu atlīdzī­bu par šīm precībām, un Gijām ir…

Elēna!

Atvainojiet, kundze! - noteica meitene un steigšus atkā­pās. Viņa pievienojās pārējām, kas viņu čukstus sabāra.

Pļāpāts gana, - sacīja Klēra. - Viņš ir mans šīsdienas glā­bējs, skvairs Kristofers no Hjūsas. Viņš mani izglāba no negan­tā sera Gija, kas mēģināja ar varu dabūt to, ko galmā brīvi ie­gūt neizdevās.

Nē, nē, tāda nemaz nebija notikumu gaita! - iebilda Kriss.

Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka istabenes uz viņu skatās ie­plestām acīm, pavērtām mutēm.

Patiesi, Kristofers runā dīvaini, - sacīja Klēra, - jo viņš nāk no tāla īru zemes novada. Un viņš ir pieticīgs, kā smalkiem ļau­dīm piedien. Taču viņš izglāba mani, tāpēc es šodien iepazīsti­nāšu viņu ar savu aizbildni - tiklīdz viņam būs pienācīgs ie­tērps. - Viņa pagriezās pret vienu no istabenēm. - Vai gan mūsu staļļmeistars, skvairs Brandons, nav tāda paša auguma? Aizej un atnes man viņa indigo apmetni, sudraba jostu un la­bākās baltās bikses! - Viņa pasniedza meitenei maku. - Samak­sā, cik viņš prasa, tikai aši!

Meitene aizsteidzās. Aizejot viņa pagaja garām drūmam pa­vecākam vīram, kas stāvēja ēnā un skatījās. Viņam bija mugu­rā grezns sarkanbrūna samta apmetnis ar izšūtu sudraba liliju uz tā un sermuļādas apkakli. - Kā klājas, manu lēdij? - viņš jautāja, panākdams uz priekšu.

Klēra pakniksēja viņam. - Labi, ser Daniel.

Tu esi veiksmīgi atgriezusies.

Par to jāpateicas Dievam.

Vajadzētu gan. - Drūmais vīrs nošņācās. - Tu jau pārbau­di pat Viņa pacietību. Un vai tava ceļojuma ieguvums ir tikpat liels kā no tā draudējušās briesmas?

Klēra iekoda lūpā. - Baidos, ka nē.

Vai tu satiki Abatu?

Mirklīga vilcināšanās. - Nē.

Saki man patiesību. Klēra!

Meitene papurināja galvu. - Nē, ser, es viņu nesatiku. Viņš ir aiz robežām, medībās.

Žēl gan, - noteica sers Daniels. - Kāpēc tu vinu nesagai­dīji?

Es neuzdrīkstējos, jo lorda Olivera vīri ielauzās svētajos mūros un aizveda Maģistru ar varu. Es baidījos, ka mani at­klās, un aizbēgu.

Jā, jā, nemiers vien no šā Maģistra, - sadrūmis novilka sers Daniels. - Viņš ir visiem mutēs. Vai zini, ko ļaudis runā? Ka viņš spējot parādīties gaismas starā. - Sers Daniels pašū­poja galvu. Nevarēja pateikt, vai viņš tam tic vai netic. - Lai­kam tiešām varenas mākas šim šaujampulvera Maģistram. - Viņš gan sacīja šāviņu pūderis un izrunāja šos vārdus lēni, it kā tie būtu ļoti eksotiski un neparasti. - Vai savām acīm esi ska­tījusi šo Maģistru?

Jā gan. Es runāju ar vinu. -Jā?

-Ta kā Abats bija prombūtnē, es sameklēju viņu. Jo ļaudis saka, ka Maģistrs šajās dienās ir iedraudzējies ar Abatu.

Kriss Hjūss ar pūlēm sekoja sarunai un tikai tagad novēloti aptvēra, ka viņi runā par Profesoru. Viņš teica: - Maģistrs?

Vai tu pazīsti Maģistru? - jautāja Klēra. - Eduardu de Džonsu?

Kriss uzreiz atkāpās. - Ē… nē… nē, nepazīstu, un…

Tagad sers Daniels uzlūkoja Krišu neslēptā apjukumā. Viņš pagriezās pret Klēru. - Ko viņš saka?

Viņš saka, ka nepazīstot Maģistru.

Pavecā vīra pārsteigums nemitējās. - Kādā mēlē?

Līdzīgā angļu, ser Daniel, ar gēlu piejaukumu, kā man

šķiet. >

Tādu gēlu mēli man nav nācies uzklausīt, - viņš noteica un pagriezās pret Krišu. - Vai tu proti runāt la Iuingue doc? Nē? Loquerisquide Latine?

Viņš jautāja, vai Kriss runā latīniski. Krišam bija akadēmiskas latīņu valodas zināšanas, viņš spēja šai valodā lasīt. Runāt gan ne­kad nebija mēģinājis. Viņš nedroši bilda: - Non, Senior Danielis, solumperpaululum. Perdoleo. -Tikai drusku. Atvainojiet!

Per, per… dicendo ille Ciceroni persimilis est. - Viņam ir Cicerona laika izruna.

Perdoleo. - Atvainojiet!

Tad tev labus augļus nesīs klusēšana. - Pavecais vīrs at­kal pagriezās pret Klēru. - Ko Maģistrs tev teica?

Viņš man nevarēja palīdzēt.

Vai viņš zina mūsu meklēto noslēpumu?

Viņš teica, ka nezinot.

Bet Abats zina, - noteica sers Daniels. - Abatam jāzina. Tieši viņa priekštecis, Laonas bīskaps, veica arī arhitekta dar­bu pēdējā Larokas pārbūvē.

Maģistrs teica, ka laonietis nav bijis arhitekts.

Nav? - Sers Daniels sarauca pieri. - Un kā Maģistrs to zina?

Es domāju, ka Abats viņam to pateicis. Vai varbūt viņš to izlasījis senajos dokumentos. Maģistrs uzņēmies mūkiem par labu sašķirot un sakārtot Sentmēras pergamentus.

Redz, kā, - domīgi novilka sers Daniels. - Gribētos zināt, kādēļ.

Man nebija laika pajautāt, jo tieši tad svētajos mūros ie­lauzās lorda Olivera vīri.

Nu, tad jau Maģistrs visnotaļ drīz būs šeit, - sacīja sers Daniels. - Un lords Olivers pats uzdos šos jautājumus… - Viņš sarauca pieri, acim redzami nelaimīgs par šo domu.

Pavecais vīrs strauji pagriezās pret deviņus vai desmit gadus vecu zēnu, kas stāvēja viņam aiz muguras. - Aizved skvairu Kristoferu uz manu istabu, lai viņš tur nomazgājas un notīrās.

To dzirdot, Klēra uzmeta Danielam asu skatienu. - Tēvoc, neizjauc manus plānus!

Vai es jebkad esmu to darījis?

Pats zini, ka esi mēģinājis.

Mīļais bērns, - viņš sacīja, - es tikai rūpējos par tavu dro­šību - un par tavu godu.

- Un mans gods, tēvoc, vēl nevienam nav apsolīts. - To tei­kusi, Klēra stalti piegāja pie Kriša, aplika roku viņam ap kaklu un ieskatījās acīs. - Es skaitīšu katru mirkli, kamēr tu būsi prom, un ilgošos pēc tevis no visas sirds! - viņa klusi sacīja, un viņas acis bija valgas. - Atgriezies pie manis drīz!

Viņa viegli piedūrās ar lūpām Kriša mutei un negribīgi at­kāpās, pirkstiem noslīdot gar Kriša kaklu. Viņš stāvēja apdul­lis, skatījās cieši viņai acīs, redzēja, cik skaista…

Sers Daniels ieklepojās un pagriezās pret zēnu. - Pakalpo skvairam Kristoferam un palīdzi nomazgāties.

Zēns paklanījās Krišam. Visi klusēja. Acīmredzot viņam bi­ja jāiet. Viņš palocīja galvu un teica: - Es pateicos tev. - Kā par brīnumu, šoreiz viņa vārdi nevienu nepārsteidza; visi likās sa­protam, ko viņš teica. Sers Daniels par atbildi vēsi pamāja, un Kriss atstāja telpu.

Zirgu pakavi noklaudzēja uz paceļamā tiltiņa. Profesors ska­tījās taisni uz priekšu, ignorēdams karavīrus, kas viņu eskor- tēja. Sargi pie pils vārtiem uzmeta jātniekiem vienaldzīgu ska­tienu. Tad Profesors vairs nebija redzams.

Ko tagad darīsim? - stāvēdama pie paceļamā tiltiņa, jau­tāja Keita. - Sekosim viņam?

Mareks neatbildēja. Atskatījusies viņa redzēja, ka Mareks saspringti skatījās, kā divi bruņinieki zirgu mugurās cīnās ar zobeniem laukumā pie pils. Izskatījās, ka tas ir kāds paraug­demonstrējums vai vingrināšanās; cīnītājiem apkārt aplī stāvē­ja jaunekļi livrejās - daži zaļās, citi dzeltenās ar zeltu, acīmre­dzot abu bruņinieku krāsās. Turpat bija arī skatītāju pūlis, kas smējās un izkliedza lamas un uzmundrinājumus vienam vai ot­ram bruņiniekam. Zirgi griezās ciešos lokos, gandrīz saskar- damies, savezdami bruņotos jātniekus seju pret seju. Rīta gai­sā nemitīgi šķindēja zobeni.

Mareks nekustēdamies skatījās.

Keita piebikstīja viņam. - Klausies, Andrē, Profesors… -Tūlīt…

Bet…

Tūlīt!

•

Mareks pirmo reizi sajuta nedrošību. Līdz šim nekas šai pa­saulē nebija licies nevietā vai negaidīts. Klosteris bija tieši tāds, kā viņš bija gaidījis. Zemnieki tīrumos ari bija tieši tādi, kā bi­ja gaidāms. Turnīra laukums ari bija iekārtots atbilstoši viņa agrākajiem priekšstatiem. Un, ari ieejot Kastelgāras pilsētiņā, viņš secināja, ka tā ir tieši tāda, kādai lai, viņaprāt, bija jābūt. Keitu bija šausminājusi cūkas slaktēšana uz bruģa un smirdo­ņa no ādmiņa mucām, bet Mareku ne. Tā bija tieši tāda, kādu viņš jau pirms daudziem gadiem bija iztēlojies.

Taču šo nē, viņš nodomāja, vērodams bruņinieku cīņu.

Tā bija tik strauja! Zobeni lidot lidoja, bez mirkļa apstājas, te no augšas, te no apakšas, un tā vairāk izskatījās pēc pauko­šanās ar špagu, nevis īstas zobenu cīņas. Zobeni nošķindēja viens pret otru ik pēc vienas vai divām sekundēm. Cīņa turpi­nājās bez pauzēm un vilcināšanās.

Mareks vienmēr bija iztēlojies šīs cīņas kā palēninātā filmā: vīri, bruņu dēļ neveikli, cilāja tik smagus zobenus, ka ikviens vēziens prasīja lielu piepūli, tam bija bīstama inerce, un vaja­dzēja laiku, lai atgūtos un iegrozītos nākamajam vēzienam. Viņš bija hronikās lasījis, cik pārguruši pēc kaujas mēdza būt karotāji, un bija pieņēmis, ka pārgurumu radījis lēnās cīņas un smago bruņu nešanas pūliņš.

Šie cīnītāji bija raženības un varas iemiesojums. Viņu zirgi bija milzīgi, arī paši vismaz sešas pēdas gari un ārkārtīgi spē­cīgi.

Mareks nekad nebija ļāvies apmuļķoties no muzeju stendos redzamajiem mazajiem bruņu komplektiem - viņš zināja, ka visas bruņas, kas veselas nonāca muzejā, bija radītas ceremo­niālām vajadzībām un nekad nebija pieredzējušas neko bīsta­māku par viduslaiku parādi. Marekam arī bija aizdomas, ku­ras viņš gan nevarēja pierādīt, ka daudzas no šīm saglabātajām bruņām - smalkiem kalumiem apdarinātajām un izrotātajām bruņām - bija domātas tikai kā izstādāmi paraugi un speciāli darinātas triju ceturtdaļu mērogā, lai labāk parādītu kalēja aug­sto amata prasmi.

īstās kaujas bruņas nemēdza saglabāties. Un viņš bija lasī­jis gana daudz hroniku, lai zinātu, ka visslavenākie viduslaiku bruņinieki visi bijuši raženi vīri - gara auguma, muskuļaini un neparasti spēcīgi. Viņi bija augstdzimuši; viņiem bija pieejama labāka pārtika; un viņi nebija sīkaļas. Viņš bija lasījis, kā bru­ņinieki trenējušies un kā viņi izklaidējušies, dāmām par prie­ku rādīdami spēka brīnumdarbus.

Un tomēr, tomēr viņš nebija spējis iztēloties kaut ko tādu vai vismaz tamlīdzīgu. Šie vīri cīnījās neganti, ātri un nepār­traukti - un izskatījās, ka viņi spētu tā turpināt visu dienu. Ne­viens neizrādīja ne mazākās noguruma zīmes; drīzāk likās, ka viņi gūst baudu no šīs piepūles.

Vērojot bruņinieku agresivitāti un tempu, Mareks saprata, ka deši tādā veidā arī viņš pats labprāt būtu cīnījies, ja viņam būtu bijusi tāda iespēja, - strauji, ar savas sagatavotības un spē­ka rezervēm nokausējot prednieku. Lēnāku cīņas stilu viņš bija tikai iztēlojies, pamatojoties uz neapzinātu pieņēmumu, ka pa­gātnes vīri noteikti bijuši vājāki vai lēnāki, vai neapķērīgāki kā viņš, mūsdienu cilvēks.

Mareks zināja, ka šis pārākuma pieņēmums ir šķērslis, ar kuru jāsaduras katram vēsturniekam. Viņš tikai bija iedomā­jies, ka pats to laikus pamanīs.

Izrādās, nebija vis pamanījis.

Tikai pēc kāda brīža viņš cauri pūļa klaigām saklausīja, ka sakliedzas ari cīnītāji, - viņi bija tik lieliskā fiziskā formā, ka varēja atļauties tērēt elpu un, nepārtraucot cīņu, apveltīt viens otru arī ar asiem un dzēlīgiem vārdiem.

Un tad viņš ievēroja, ka zobeni nav notrulināti, - bruņinie­ki cīnījās ar īstiem kaujas zobeniem, kas bija asi kā bārdas na­ži. Tomēr viņi nepārprotami negribēja viens otru ievainot; tā bija tikai izklaidējoša iesildīšanās pirms gaidāmā turnīra. Šī vieglā, dzīvespriecīgā attieksme pret nāves briesmām bija gan­drīz tikpat šausminoša kā viņu cīņas ātrums un sīvums.

Cīņa turpinājās vēl kādas desmit minūtes, līdz spēcīgs cir­tiens izsita vienu bruņinieku no segliem. Viņš nokrita zemē, taču uzreiz smiedamies pielēca kājās, it kā nekādu bruņu vi­ņam mugurā nebūtu. Skatītāji maksāja saderēto. Skanēja sau­cieni: - Vēlreiz! Vēlreiz! - Starp puišiem livrejās izcēlās kau­tiņš, bet bruņinieki draudzīgi aizgāja uz traktiera pusi.

Mareks izdzirdēja Keitas balsi: - Andrē…

Viņš lēni pagriezās pret viņu.

Andrē, vai ar tevi viss kārtībā?

Viss ir kārtībā, - atbildēja Mareks. - Tikai man vēl daudz jāmācās.

Viņi gāja pa pils paceļamo tiltiņu, tuvodamies sargiem. Ma­reks juta Keitu saspringstam. - Ko mēs darīsim? Ko mēs teik­sim?

Neuztraucies! Es protu oksitāniešu valodu.

Taču, kad viņi bija pienākuši klāt, laukumā aiz aizsarggrāv- ja bija izcēlies vēl viens kautiņš, un sargi vēroja to. Viņi bija aizrāvušies ar to, kamēr Mareks ar Keitu izgāja caur akmens arku un nonāca pils pagalmā.

Mēs vienkārši iegājām iekšā, - nobrīnījās Keita. Viņa lū­kojās visapkārt. - Ko nu?

• •

Auksti, nodomāja Kriss. Viņš sēdēja, izģērbies līdz apakš­biksēm, uz ķebļa sera Daniela mazajā dzīvoklītī. Blakus viņam bija kubuliņš ar karstu ūdeni un drāniņa mazgāšanās sūkļa vie­tā. Zēns bija atgādājis ūdens kubuliņu no virtuves - viņš to ne­sa kā lielu dārgumu, it kā tas būtu no zelta; pēc viņa izturēša­nās varēja spriest, ka karstā ūdens pasniegšana ir liela pagodinājuma zīme.

Kriss bija apzinīgi noberzējies, atteikdamies no zēna palī­dzības. Kubuliņš bija mazs, un ūdens ātri palika melns. Tomēr viņam bija izdevies nodabūt dubļus no auguma, no panadzēm un pat no sejas - te līdzēja zēna pasniegtais metāla spogulītis.

Pēdīgi viņš bija ar rezultātu apmierināts. Taču puika sa­traukti iebilda: - Kungs Kristofer, jūs neesat šķīsts! - un uzstā­ja, ka padarīs mazgāšanās darbu līdz galam.

Tad nu Kriss drebinādamies sēdēja uz koka ķebļa, kamēr puika viņu berza - vai veselu stundu, kā viņam likās. Kriss bi­ja samulsis; viņš vienmēr bija domājis, ka viduslaiku cilvēki bi­juši netīrīgi un smirdīgi, pieskanīgi laikmeta netīrībai. Taču šie ļaudis likās vai apsēsti ar tīrīgumu. Visi, ko viņš pilī redzēja, bija tīri, un nekas ari nesmakoja.

Pat tualete, uz kuras lietošanu pirms mazgāšanās zēns bija uzstājis, nebija tik briesmīga, kā Kriss bija gaidījis. Tas bija šaurs guļamistabā nodalīts kambarītis aiz koka durvīm, tur bi­ja akmens sēdeklis virs bļodas ar noteci caurulē. Acīmredzot izdalījumi nonāca pils pirmajā stāvā, kur tos ik dienas aizvāca. Zēns paskaidroja, ka kalpotājs ik rītu izskalojot cauruli ar ie- smaržinātu ūdeni un uzkarot uz āķa pie sienas svaigu pušķi ar smaržīgiem augiem. Tāpēc nebija nepatīkamas smakas. Patie­sībā, Kriss sērīgi nodomāja, viena otra lidmašīnas tualete smir­dēja riebīgāk.

Un kronis visam bija tas, ka šie ļaudis apslaucījās ar baltām linu strēmelēm! Nē, viņš nodomāja, te it nemaz nav tā, kā viņš bija gaidījis.

Viens labums no šīs piespiedu mazgāšanās bija tas, ka viņš varēja mēģināt parunāties ar zēnu. Puika bija iecietīgs un at­bildēja Krišam lēni, kā pamuļķim. Taču tas deva Krišam iespēju uzklausīt viņu, pirms ausī atskan tulkojums, un viņš ātri atklā­ja, ka var izlīdzēties ar atdarināšanu; pārvarot kautrīgumu un lietojot arhaiskās frāzes, kuras viņš bija lasījis tekstos un ku­rām līdzīgas lietoja arī zēns, viņam bija daudz vieglāk sapras­ties ar zēnu. Tad nu Kriss pamazām ieradinājās sacīt "aumež", nevis "ļoti", "nevaid", nevis "nav", "šķīsts", nevis "tīrs". Likās, ka ar katru sīko vārdu pārmaiņu puika saprot viņu labāk.

Kriss joprojām sēdēja uz ķebļa, kad istabā ienāca sers Da­niels. Viņš nesa krāšņas, kārtīgi salocītas drēbes; tās izskatī­jās ļoti dārgas. Viņš nolika tās uz gultas.

Tā, Kristofer no Hjūsas! Tu esi sasaistījies ar mūsu gud­ro daiļavu.

Tik viņai pateicot, vēl spēju dvest. - Likās, ka sers Daniels saprot.

Es ceru, ka tamdēļ netiksi nelaimē.

Nelaimē?

Sers Daniels nopūtās. - Viņa man stāsta, draugs Kristofer, ka tu esot smalks, bet neesot bruņinieks. Tu esi skvairs?

No tiesas, jā.

Loti sens skvairs, - noteica sers Daniels. - Kā esi skolots kaujas mākslā?

Kaujas mākslā? - Kriss sarauca pieri. - Nu, es esmu… ē…

Vai vispār esi? Saki vaļā: kā esi skolots?

Kriss nolēma, ka labāk sacīt patiesību. - Patiesi, es esmu… . saprotiet… esmu skolots, izskolots… Es esmu pētnieks… sho- lārs.

Sholārs? - Pavecais vīrs nesapratnē pakratīja galvu. - Es- colie? Esne discipulus? Studesne sub magistro? - Vai tu skolo­jies pie kāda maģistra?

Ita est. - Tā ir.

Ubi? - Kur?

E… Oksfordā.

Oksfordā? - Sers Daniels nicīgi nošņācās. - Tad tev šeit nav ko meklēt pie tādas kā mana kundze. Tici man, kad saku - šī vieta nav paredzēta tādiem scolere. Es tev pateikšu, kāds ta­gad ir stāvoklis.

• •

Lordam Oliveram vajag naudu, ar ko samaksāt saviem ka­ravīriem, un tuvējās pilsētās viņš jau ir salaupījis visu, kas vien dabūjams. Tāpēc tagad viņš mudina Klēru precēties, lai dabū­tu savu daļu no šā darījuma. Gijs de Malegāns ir izteicis izde­vīgu piedāvājumu, kas ļoti iepriecina lordu Oliveru. Taču Gijs nav bagāts, un viņš nevar atlīdzināt lordam Oliveram, ja neie­ķīlā daļu no manas kundzes īpašumiem. Tam viņa nevēlas pie­krist. Daudzi domā, ka lords Olivers jau sen ir privāti vieno­jies ar Giju - viens pārdos lēdiju Klēru, otrs viņas zemes.

Kriss neteica neko.

Šīm laulībām ir vēl kāds šķērslis. Klēra nicina Malegānu, kuru viņa tur aizdomās par līdzdalību viņas vīra nāvē. Gijs bija klāt Džefrija nāves brīdī. Visi bija pārsteigti, cik pēkšņi viņš šķī­rās no šīs pasaules. Džefrijs bija jauns un spēcīgs bruņinieks. Kaut arī ievainojumi bija nopietni, viņš jau bija sācis atkopties. Patiesību neviens nezina līdz šai dienai, taču runā - daudzi runā -, ka vainīga bijusi inde.

Es saprotu, - teica Kriss.

Tiešām? Atļaušos šaubīties. Apdomājiet - mana kundze šai pilī ir gluži vai lorda Olivera gūstekne. Viņai pašai varētu

izdoties aizbēgt, bet viņa nevar slepus paņemt līdzi visu savu svītu. Ja viņa tiešām slepus aizbrauks un atgriezīsies Anglijā - un tāda vēlēšanās viņai ir -, tad lords Olivers atriebsies man un citiem viņas ļaudīm. Viņa to zina, un tāpēc viņai jāpaliek… Lords Olivers grib viņu izprecināt, un mana kundze izdomā vi­sādas viltības, lai to atliktu. Viņa patiešām ir gudra. Taču lords Olivers nav pacietīgs cilvēks, un viņš drīz piespiedīs jautājumu atrisināt. Pašlaik viņas vienīgās cerības ir tur. - Viņš piegāja pie loga un rādīja ārā.

Kriss piegāja klāt un skatījās.

No šā augstā loga varēja redzēt pāri pagalmam un pils ārē­jam mūrim. Aiz tā viņš redzēja pilsētiņas jumtus, tad pilsētiņas mūri un sargus, kas staigāja pa vaļņiem. Aiz tiem laukus un mežus, kas aizsniedzās tālē.

Kriss vaicājoši paskatījās serā Danielā.

Tur, mans scolere! - Sers Daniels rādīja. - Ugunis.

Viņš rādīja tālumā. Samiedzis acis, Kriss tik tikko spēja iz­šķirt blāvas dūmu strūklas, kas saplūda ar zilo dūmaku. Neko citu viņš tur nejaudāja saskatīt.

Tas ir Arno de Servola karapulks, - paskaidroja sers Da­niels. - Viņi iekārtojuši nometni tikai piecpadsmit jūdžu atsta­tu. Pēc vienas vai, lielākais, divām dienām viņi būs šeit. Visi to zina.

Un sers Olivers?

Viņš zina, ka kauja ar Arno būs sīva.

Un tomēr viņš rīko turnīru.

Tas ir viņa goda jautājums, - sacīja sers Daniels. - Viņa dzeļošā goda. Patiesi, viņš labprāt to atceltu, ja vien varētu. To­mēr viņš neuzdrošinās. Un tur slēpjas tavas briesmas.

Manas briesmas?

Sers Daniels nopūtās. Viņš sāka staigāt šurpu turpu. - Sa­ģērbies nu, lai vari pienācīgi satikt seru Oliveru. Es mēģināšu novērst briesmīgo nelaimi.

Pavecais vīrs pagriezās un izgāja no istabas. Kriss skatījās zēnā. Tas bija mitējies berzt.

Kādu nelaimi? - viņš jautāja.

Viduslaiku pētniekiem divdesmitajā gadsimtā nācās rēķinā­ties ar to, ka nebija saglabājies neviens četrpadsmitā gadsimta attēls, kurā būtu redzams, kāds izskatijies tā laika pils inter­jers. No tā laika nebija saglabājušās ne gleznas, ne ilustrētas manuskriptu lapas, ne zīmētas skices - itin nekas. Senākie četr­padsmitā gadsimta dzīves attēli patiesībā bija darināti piecpa­dsmitajā gadsimtā, un visi interjeri, kā arī ēdieni, tērpi un viss pārējais atbilda šim, nevis čeb'padsmitajam gadsimtam.

Līdz ar to neviens mūsdienu zinātnieks nezināja, kādas mē­beles tika lietotas, kā bija rotātos sienas, kā ļaudis ģērbās un uzvedās. Šādas informācijas trūkums bija tik absolūts, ka Ix>n- donas Tauerā, kad tika atrakti karaļa Edvarda Pirmā aparta­menti, atjaunotās sienas tika atstātas ar pliku apmetumu, jo ne­viens nezināja, kādi rotājumi tur varēja būt.

Tieši tāpēc arī mākslinieku versijās par četrpadsmito gad­simtu parasti bija redzams pelēcīgs interjers, kailas sienas, maz mēbeļu - varbūt pa kādam krēslam vai lādei - un maz kas cits. Laikmetam atbilstošu iztēlojamu ainu trūkums radīja priekšsta­tu. ka dzīve tai laikā bijusi visai pieticīga.

Visas šīs domas uzzibsnīja Keitas liriksones prātā, kad vi­ņa gāja iekšā Kastelgāras lielajā zālē. To, ko viņai bija lemts ie­raudzīt, nekad nebija redzējis neviens vēsturnieks. Viņa gāja, spraukdamās cauri pūlim un sekodama Marekam. Un viņa ska­tījās neatņemdamās uz juceklīgo bagātību klāstu, kas pavērās viņas skatienam.

Lielā zāle laistījās kā milzīgs dārgakmens. Saule pa augsta­jiem logiem apspīdēja sienas, pie kurām karājās ar zeltu izšūti gobelēni, tā ka atspīdumi mirguļoja uz sarkanzeltaini izkrāso­tajiem griestiem. Pie vienas sienas visā telpas platumā karājās milzīgs izšūts audekls ar sudraba liliju rakstu uz tumšzila fo­na. Pie pretējās sienas bija gobelēns, kurā bija attēlota kauja: bruņinieki cīnījās, dižodamies ar dzimtu regālijām - ar sudra­bu rotātās bruņās, zilbaltos un sarkanzeltainos apmetņos; viņu plīvojošie karogi izšūti ar zeltu.

Zāles galā slējās milzīgs krāšņs kamīns, tik liels, ka cilvēks tajā varētu ieiet nepieliecodes, gravējumiem rotātā dzega bija apzeltīta un vizuļoja. Kamīna priekšā atradās pamatīgs pīts rež­ģis, arī apzeltīts. Virs kamīna karājās gobelēns, kurā gulbju kā­sis lidoja virs pļavas, kas bija attēlota ar smalku sarkanu un zel­tainu ziediņu rakstu.

Telpai piemita dabiska elegance, tā bija bagātīgi un skaisti rotāta - mūsdienīgam skatītājam liktos, ka atbilstoši visai sie­višķīgai gaumei. Zāles krāšņums un smalkums bija asā pret­runā ar cilvēku uzvedību - ļaudis bija trokšņaini, nesavaldīgi, rupji.

Kamīna priekšā bija klāts pamatīgs galds ar baltu linu gald­autu - zelta bļodas bija ar kaudzi piekrautas ēdieniem. Pa gal­du skraidelēja sīki šuneļi un uzcienājās ar visu, ko viņiem ie­kārojās, līdz galda vidū sēdošais vīrs tos lādēdamies patrieca.

Lordam Oliveram de Vanesam bija ap trīsdesmit gadu, ga­ļīgajā, izlaidīgajā ģīmī vīdēja šauras acis, žoklis visu laiku atiezts smīnā, lūpas saspringtas, piesedzot trūkstošo zobu vietas. Vi­ņa drēbes bija tikpat krāšņas kā šī zāle: zilzeltains apmetnis ar augstu zeltītu apkakli, kažokādas cepure. Ap kaklu krelles ar ziliem dārgakmeņiem, katrs vismaz sarkankrūtīša olas lielumā. Pirkstos vairāki gredzeni ar lieliem ovāliem akmeņiem resnos zelta riņķos. Viņš dūra ar nazi ēdienā un skaļi gremoja, pa brī­žam uzrūkdanis galdabiedriem.

Par spīti smalkajam ietērpam palika iespaids, ka viņš ir ne­iecietīgs un bīstams cilvēks - maltites gaitā viņa apsārtušo acu skatiens šaudījās pa telpu, modri uzmanot, vai kāds viņu neaiz­vainos, vai neradīsies iegansts kautiņam. Viņš bija sasprindzis un gatavs dot triecienu kuru katru brīdi; kad uz galda atkal uz­rāpās mieloties viens no šuneļiem, Olivers nevilcinādamies trie­ca tam dibenā naža asmeni, tā ka dzīvnieciņš ar kaucienu aiz­lēca projām un smilkstēdams un asiņodams izjoņoja no zāles.

Lords Olivers nosmējās, noslaucīja no naža asmens suņa asinis un turpināja ēst.

Pārējie viri pie galda pievienojās jautrībai. Pēc izskata viņi visi šķita karavīri, apmēram vienos gados ar Oliveru, un visi arī turīgi ģērbušies, tomēr ne tik izsmalcināti kā viņu vadonis. Turpat sēdēja arī trīs četras sievietes - jaunas, skaistas, nekau­nīgas; kupliem izlaistiem matiem un cieši pieguļošās kleitās. Viņas ķiķināja un grābstījās ar rokām zem galda.

Keita skatījās, un viņai prātā nelūgts ienāca viens vārds: ka- rakungs. Tas bija tipisks viduslaiku bandas vadonis, kas ar sa­viem vīriem un viņu pērkamajiem sievišķiem uzdzīvoja sagrāb­tā pilī.

Pret grīdu norībēja koka nūja, un atskanēja vēstneša sau­ciens: - Mans kungs! Ierodas Maģistrs Eduardus de Džonss!

Keita pagriezās un redzēja, ka Profesors tiek stumts cauri pūlim uz galda pusi.

Lords Olivers pacēla acis, ar delnu noslaucīja mērci no zo­da un sacīja: - Esi sveicināts Maģistr Eduardus! Es gan nezi­nu, vai tu esi maģistrs vai mags…

Sveicināts, lord Oliver! - oksitāniešu valodā atbildēja Pro­fesors un viegli palocīja galvu.

Maģistr, kāpēc tik vēsi? - Olivers izlikās, ka sapūšas. - Tu mani sāpini, nudien. Kā gan es būtu izpelnījies šādu vē­sumu? Vai tu esat neapmierināts, ka es liku tevi atvest no klos­tera? Šeit tevi baros tikpat labi, to es apsolu. Pat labāk. Šā vai tā, Abatam tu neesi vajadzīgs, bet man esi.

Džonstons stāvēja, stalti izslējies, un neatbildēja.

Tev nav, ko teikt? - jautāja Olivers, nikni blenzdams Džon- stonā. Viņa seja satumsa. - Gan būs… - viņš norūca.

Džonstons palika nekustīgs un kluss.

Pauze ieilga. Lords Olivers, kā likās, saņēmās. Viņš sāji pa­smaidīja. - Nekas, nekas, neķildosimies. Godājamais ciemiņ, man vajadzīgs tavs padoms, - sacīja Olivers. - Tu esi gudrs, un gudrība man esot ļoti vajadzīga - tā šie varenie man saka. - Ap galdu atskanēja smieklu rēcieni. - Un man stāsta, ka tu spē­jot paredzēt nākotni.

To nespēj neviens, - atteica Džonstons.

Ak tā? Es domāju, ka tu to spēj gan, Maģistr. Un palūko, lūdzams, pats savu nākotni. Es negribētu, lai tik izcilam vīram kā tev būtu briesmīgi jācieš. Zini, kādu galu ņēma tavs vārda­brālis, mūsu nelaiķa karalis Edvards Negudrais? Pēc acīm re­dzu, ka tu to zini. Tu gan nebiji šeit, pili, klāt. Bet es biju… - Viņš drūmi pasmīnēja un atzvēlās krēslā. - Uz viņa ādas nebi­ja ne zīmes.

Džonstons lēni pamāja. - Viņa kliedzienus varēja dzirdēt jū­dzēm tālu.

Keita vaicājoši paskatījās Marekā. Tas čukstēja: - Viņi ru­nā par Anglijas karali Edvardu Otro. Viņš tika ieslodzīts un no­galināts. Viņa gūstītāji negribēja, lai paliek ārējas vardarbības pēdas, tāpēc iesprauda viņam anālajā atverē cauruli un pa to nokaitētu krāsnskruki taisni zarnās, līdz viņš nomira.

Keita nodrebēja.

Karalis bija gejs, - turpināja čukstēt Mareks, - tāpēc šo eksekūciju uzskatīja par lieliskas asprātības izpausmi.

Patiesi, viņa kliedzienus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, - at­balsoja Olivers. - Tāpēc padomā par to. Tu daudz ko zini, un arī es daudz ko zināšu. Vai nu tu būsi mans padomnieks, vai arī tavas dienas ir skaitītas.

Lordu Oliveru pārtrauca kāds bruninieks, kas bija pienācis viņam klāt un kaut ko čukstēja ausi. Šis bruņinieks bija grez­nā sarkanbrūnpelēkā tērpā, tomēr viņam bija skarba, karagā­jienos vēju appūsta seja. Pār viņa seju no pieres līdz zodam sniedzās dziļa rēta, gandrīz vai grava; tā turpinājās vēl aiz aug­stās apkakles. Olivers noklausījās, tad sacīja: - Jā? Tu tā domā, Robert?

Rētainais bruņinieks par atbildi pačukstēja vēl kaut ko, ne mirkli nenolaižot acis no Profesora. Lords Olivers klausīdamies arī skatījās uz Profesoru. - Labi, paskatīsimies, - viņš noteica.

Skarbais bruņinieks turpināja čukstēt. Olivers pamāja.

•

•

Mareks, pūli stāvēdams, pagriezās pret galminieku, kas mī­ņājās turpat blakus, un oksitāniski jautāja: - Teic - kas ir šis varenais virs pie Olivera?

Draugs, tas ir sers Roberts de Kērs.

De Kērs? - brīnījās Mareks. - Neesmu par viņu dzirdējis.

Viņš nesen pievienojies svītai, vēl gadu nav nodienējis, taču guvis lielu labvēlību sera Olivera acīs.

Ak tā? Un ar ko?

Galminieks gurdi paraustīja plecus, kā sacīdams: "Kas zina augstmaņu prātus?" Tomēr atbildēja: - Sers Roberts ir no­pietns karotājs, un viņš ir uzticams lorda Olivera padomnieks visos kara jautājumos. - Galminieks pieklusināja balsi. - Bet patiesi, es domāju, ka viņam nebūt netīk redzēt lorda priekšā citu padomnieku, turklāt tik izcilu.

Mjā, - noteica Mareks un pamāja. - Saprotu.

Likās, ka sers Roberts tiešām neatlaidīgi pastāv uz savu, de dzīgi čukstēdams, līdz Olivers strauji pamāja ar roku, kā mos­kītu padzīdams. Bruņinieks tūdaļ paklanījās, atkāpās un nostā­jās Oliveram aiz muguras.

Maģistr! - sacīja Olivers.

-Jā, milord.

Man ir ziņas, ka tu protot iegūt Grieķu Uguni.

Mareks pūlī pavīpsnāja. - To neviens neprot, - viņš čukstē­ja Keitai. Grieķu Uguns bija slavena vēstures mīkla, postošs aizdedzināšanas ierocis, kas radies sestajā gadsimtā, un vēs­turnieki līdz šai dienai strīdas, kāds tas varētu būt bijis. Kāda patiesībā bija Grieķu Uguns un kā to taisīja, nezināja neviens.

Jā, - atbildēja Džonstons. - Protu.

Mareks stingi vērās Profesorā. Ko tas nozīmē? Skaidrs, ka Profesors ari bija sapratis, ka priekšā ir sāncensis, bet šī nu­dien bija bistama spēle. Viņam noteikti liks savu prasmi aplie­cināt.

Tu pats to varētu uztaisīt? - pārjautāja Olivers.

-Jā, milord, varētu.

Alia! - Olivers pagriezās un uzmeta asu skatienu seram Robertam. Izskatījās, ka uzticamais padomnieks šoreiz devis aplamu padomu. Olivers atkal pievērsās Profesoram.

Tas nebūs grūti, - sacīja Profesors, - ja man varēs nākt talkā mani palīgi.

Skaidrs, kas par lietu, nodomāja Mareks. Profesors dod so­lījumus, lai varētu viņus visus sapulcināt.

Ko? Palīgi? Tev ir palīgi?

-Jā, milord, un…

Labi, viņi, protams, varēs tev palīdzēt, Maģistr. Un, ja ar viņiem nepietiks, mēs tev dosim, cik vien palīgus vajadzēs. Par to nav jāraizējas. Un kā ar Rasuguni jeb Natosas uguni? To arī proti?

-Jā, milord.

Un vai tu man tos uztaisīsi un parādīsi?

Kad vien vēlades, milord.

Ļoti labi, Maģistr. Ļoti labi. - Lords Olivers ieturēja pauzi un saspringti skatījās uz Profesoru. - Un vai tu zini arī to vie­nu noslēpumu, kurš man no tevis visvairāk vajadzīgs?

Ser Oliver, to noslēpumu es nezinu vis.

Zini gan! Un tu man to pateiksi! - viņš kliedza, triekdams biķeri pret galdu. Viņa seja bija tumši piesarkusi, uz pieres izspiedās vēnas, un balss pieskanēja zāli, kurā visi cid trokšņi bija apklusuši. - Jau šodien tu man to pateiksi! - Kāds šunelis uz galda bija pielīdis viņam priekšā. Olivers ar spēcīgu pļauku notrieca to uz grīdas. Blakus sēdošā meitene kaut ko pārmetot iebilda un saņēma vēl spēcīgāku sitienu pa seju, tādu, ka no­krita ar visu krēslu atmuguriski uz grīdas. Meitene neizdvesa ne skaņas un nekustējās, tikai gulēja saspringusi, kājām gaisā.

Uh, cik esmu dusmīgs! - pieceldamies kājās, šņāca lords Olivers. - Uh! - Viņš nikni skatījās apkārt, roku uz zobena spa­la turēdams, viņa acis šaudījās pa zāli, it kā meklēdamas kādu vainīgo. Visi zālē klusēja, nekustējās, blenza sev uz kājām. Li­kās, ka pils lielā zāle pēkšņi pārvērtusies par gleznu, kurā kus­tējās vienīgi lords Olivers. Viņš strauji elpoja, tad izrāva zobe­nu un trieca ar asmeni galdā. Šķīvji un biķeri palēcās un nograbēja, zobens ieurbās kokā.

Olivers nikni blenza uz Profesoru, tomēr pamazām savaldī­jās, viņa dusmu vilnis atkāpās. - Maģistr, tu darīsi, ko saku! - viņš vēl nokliedzās un pamāja sargiem. - Vediet viņu prom! lai apdomājas.

Sargi rupji sagrāba Profesoru un aizvilka viņu projām cauri klusējošajam pūlim. Keita un Mareks pagājās tuvāk, kad viņu veda garām, taču Profesors viņus neredzēja.

Lords Olivers zvērojošu skatienu vērās zālē. - Sēdiet un līk­smojieties, - viņš nošņācās, - kamēr es neesmu pavisam dus­mīgs!

Mūziķi uzreiz sāka spēlēt, un zāli piepildīja pūļa troksnis.

•

•

Drīz pēc tam Roberts de Kērs izsteidzās no zāles uz to pa­šu pusi, kur aizveda Profesoru. Mareks nodomāja, ka tā nav laba zīme. Viņš piebikstīja Keitai, norādot, ka viņiem vajadzē­tu sekot de Kēram. Viņi jau virzījās uz durvīm, kad pret grīdu atkal norībēja vēstneša nūja.

Milord! Lēdija Klēra d'Elthema un skvairs Kristofers de Hjūss.

Mareks ar Keitu apstājās. - Velns un elle! - norūca Mareks.

Zālē ienāca skaista jauna sieviete un viņai pie sāniem - Kriss Hjūss. Tagad Krišam bija mugurā krāšņas galminieka drēbes. Viņš izskatījās ļoti cēls - un ļoti apjucis.

Stāvēdams blakus Keitai, Mareks piebikstīja pie auss un čukstēja: - Kris! Kamēr tu esi šai zālē, neko nesaki un neko nedari! Saproti?

Kriss viegli, viegli pamāja.

Uzvedies tā, it kā neko nesaprastu! Tas nebūs grūti.

Kriss un sieviete devās cauri pūlim tieši pie lielā galda, no

kura lords Olivers raudzījās viņos ar neslēptu aizkaitinājumu. Sieviete to pamanīja un noliecās dziļā, pazemīgā reveransā, un palika nodurtu galvu.

Labi, labi! - īgni uzsauca lords Olivers, pamādams ar vis­tas stilbiņu. - Tāda zemošanās tev nepiestāv.

Milord… - Viņa izslējās.

Olivers nošņācās. - Un ko tu šodien esi atvilkusi sev līdzi? Vēl viens apstulbis iekarojums?

Milord, ja labpatīk, es stādu tev priekšā Kristoferu de Hjū- su, Īrijas skvairu, kurš izglāba mani no ļaundariem, kas šodien gribēja mani nolaupīt un varbūt izdarīt vēl ko sliktāku.

-Jā? No ļaundariem? Kas gribēja nolaupīt? - Lords Olivers uzjautrināts lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem pie galda. - Ser Gij, ko tu par to saki?

Melnīgsnējais vīrs nikni piecēlās. Sers Gijs de Malegāns bija viscaur tērpies melnā - melnā bruņukreklā un melnā apmetnī ar izšūtu melnu ērgli uz krūtīm. - Milord, baidos, ka milēdija uzjautrinās par mums. Viņa ļoti labi zina, ka es sūtīju savus vīrus, lai izglābtu viņu, redzot, ka viņa bija viena un briesmās. - Sers Gijs pagājās uz Kriša pusi, neganti blenzdams uz viņu. - Šis ir tas cilvēks, milord, kas pakļāva milēdiju dzīvības briesmām. Ja tagad viņa šo aizstāv, tad tikai, lai izrādītu savu neparasto as­prātību.

Khm, - noteica Olivers, - asprātību? Milēdij Klēra, kāda asprātība še slēpjas?

Sieviete paraustīja plecus. - Tikai neprātīgie, milord, redz asprātību, kur tās nav.

Tumšais bruņinieks nošņācās. - Atra mēle jo ātri patiesību slēpj. - Malegāns piegāja Krišam klāt un nostājās tikai pāris collu atstatu. Viņš saspringti skatījās, lēni un apņēmīgi sāk­dams vilkt nost bruņu cimdu. - Skvairs Kristofers. Vai tā tevi sauc?

Kriss neko neteica, tikai pamāja.

•

Kriss bija šausmās. Viņš bija iekļuvis situācijā, no kuras ne­ko nesaprata, telpā, kas pilna ar asinskārīgiem karavīriem, ne labākiem par lielpilsētas bandītu baru, un tagad vēl šis mel­nīgsnējais, niknais vīrs, kura elpa oda pēc nopuvušiem zobiem, ķiplokiem un vīna, - bija grūti noturēdes, lai nedrebētu ceļi.

Ausī viņš dzirdēja Mareka balsi: - Nerunā, lai vai kas no­tiktu!

Sers Gijs, samiedzis acis, skatījās uz viņu. - Es tev uzdevu jautājumu, skvair! Atbildēsi? - Viņš joprojām lēni, lēnītiņām vil­ka nost cimdu, un Krišam likās, ka tūdaļ viņš sitīs ar kailu dūri.

Nerunā! - atgādināja Mareks.

Krišam nenāca ne prātā nepakļauties šim padomam. Viņš dziļi ievilka elpu, mēģinādams savaldīties. Kājas bija kā no gu­mijas un nevaldāmi trīsēja. Viņš juta, ka varētu sabrukt šā vīra priekšā. Viņš no visiem spēkiem pūlējās saņemties. Vēlreiz dzi­ļi ievilka elpu.

Sers Gijs pagriezās pret sievieti. - Madam, vai tavs glābējs skvairs runāt arī prot? Vai tikai dvest?

Ja tev labpatīk zināt, ser Gij, viņš ir svešzemnieks un īpa­ši labi nesaprot mūsu valodu.

Dic mihi nomen tuum, scutari. - Teic, kā tevi sauc!

Baidos, ka ari latīniski viņš nerunā, ser Gij.

Malegāns neslēpa riebumu. - Commodissime. Ērti iekārto­jies šis stulbais skvairs, jo mēs nevaram izprasīt, kā viņš te no­nācis un ar kādu nolūku. Ja īrs, tad tālu no mājām. Un svētceļ­nieks viņš tomēr nav. Un dienestā arī nav. Kas viņš ir? Kāpēc viņš ir šeit? Paskat, kā dreb! Kāpēc lai viņš baidītos? No mums viņam nav jābaidās, milord, - ja vien viņš nav no Arno ļaudīm, atnācis izlūkot mūsu zemes. Tāpēc izliekas par stulbu. Gļēvu­lis, kas neuzdrošinās runāt!

Neatbildi… - čukstēja Mareks.

Malegāns spēcīgi iebakstīja Krišam krūtīs. - Jā, gļēvulīgais skvair, es saucu tevi par spiegu un par neģēli, kam vīra dūšas nepietiek, lai atzītu savu mērķi. Es tevi nicinātu, ja tu vispār būtu nicinājuma vērts.

Bruņinieks atmeta galvu un ar nicīgu žestu nometa bruņu cimdu uz grīdas. Tas nograbēja vien Krišam pie kājām. Sers Gijs nekaunīgi novērsās un gāja atpakaļ pie galda.

Visa zāle cieši skatījās uz Krišu.

Klēra viņam blakus čukstēja: - Cimds…

Kriss pameta skatienu uz viņas pusi.

Cimds!

Kas ir ar to cimdu? Viņš nobrīnījās, noliecās un pacēla. Tas bija smags. Viņš sniedza cimdu Klērai, taču tā jau bija pagrie­zusies pret galdu un sacīja: - Bruņiniek, skvairs ir pieņēmis tavu izaicinājumu.

Izaicinājumu? Kriss nesaprata.

Sers Gijs atbildēja uzreiz: - Trīs pīķi bez uzgaļiem, ā out- rance. - Cīņa līdz galam.

Nabaga idiots! - Mareks noelsas. - Vai tu apjēdz, ko tik­ko izdarīji?

Sers Gijs pie galda pagriezās pret lordu Oliveru. - Milord, es lūdzu, atļaujiet šīsdienas turnīru sākt ar mūsu divkauju!

lai notiek! - atteica Olivers.

No pūļa iznira sers Daniels un palocījās. - Milord Oliver, mana krustmeita nupat jau pārāk aizrāvusies ar jokiem, līdz necienīgām sekām. Var jau būt, ka viņai ir jautri redzēt, kā sers Gijs, cildens bruņinieks, nolaižas tik zemu, lai cīnītos ar vien­kāršu skvairu, bet seram Gijām nekādi nepiestāv paļauties šai

viņas viltībai. >

Vai tiešām? - jautāja lords Olivers, uzlūkodams melnīg­snējo bruņinieku.

Sers Gijs Malegāns nospļāvās uz grīdas. - Skvairs? Varu sa­derēt, ka viņš nav nekāds skvairs! Viņš ir maskējies bruņi­nieks, blēdis un spiegs. Viņš saņems pienācīgu algu par savu krāpniecību. Es cīnīšos ar viņu šodien pat.

Jel uzklausiet, milord! - nerimās sers Daniels. - Es do­māju, tā nebūs pareizi. Viņš patiesi ir tikai skvairs, maz mācīts karamākslā, viņš nebūs cienīgs pretinieks jūsu cildenajam bru­ņiniekam.

Kriss joprojām pūlējās saprast, kas vispār notiek, kad priek­šā iznāca Mareks un tekoši ierunājās kādā svešvalodā, kas drusku izklausījās pēc franču. Viņš nosprieda, ka tā droši vien ir oksitāniešu valoda, un klausījās aparātiņa tulkojumu.

Milord, - sacīja Mareks, zemu paklanīdamies, - šis godā­jamais džentlmenis runā patiesību. Skvairs Kristofers ir mans ceļabiedrs, bet viņš nav karotājs. No sirds jūs lūdzu - atļaujiet Kristoferam nosaukt vietnieku, kas pieņemtu šo izaicinājumu.

Ko? Vietnieku? Kādu vietnieku? Es tevi nepazīstu.

Kriss redzēja, ka lēdija Klēra skatās Marekā ar neslēptu in­teresi. Mareks īsu mirklīti atbildēja uz šo skatienu un tad uz­runāja Oliveru:

Ar jūsu atļauju, milord, es esmu sers Andrē de Mareks no Eno novada. Es piedāvājos būt par viņa vietnieku un ar Die­va palīgu būšu sīvs pretinieks šim cildenajam bruņiniekam.

Lords Olivers pārdomādams pakasīja zodu.

Redzēdams viņa neizlēmību, sers Daniels izmantoja izdevī­bu turpināt. - Milord, sākt turnīru ar nevienādu cīņu - tas var sabojāt šo dienu, kam jāpaliek ļaužu atmiņā kā lieliskai. Es do­māju, de Mareks būtu piemērotāks pretinieks.

Lords Olivers atkal pagriezās pret Mareku, lūkojot, vai vi­ņam būs kas sakāms.

Milord, - iesāka Mareks, - ja mans draugs Kristofers ir spiegs, tad arī es tāds esmu. Viņu apvainojot, sers Gijs ir ap­vainojis arī mani, un es lūdzu atļauju aizstāvēt savu godu!

Izskatijās, ka šis jaunais sarežģījums izklaidē lordu Olive­ru. - Ko teiksi, ser Gij?

Patiesi, - atbildēja melnīgsnējais bruņinieks. - Es pieļau­ju, ka šis de Mareks varētu būt cienīgs vietnieks, ja vien kaujā viņš ir tikpat veikls kā runās. Taču, kā jau vietniekam, viņam pienākas cīnīties ar manu vietnieku, seru Šarlu de Gonu.

Galda galā piecēlās garš virs. Viņam bija bāla seja, plakans deguns un sārtas acis, viņš atgādināja bulterjeru. Viņa tonis bija nicīgs. - Es būšu vietnieks, ar prieku.

Mareks mēģināja vēlreiz. - Tātad, - viņš teica, - izskatās, ka sers Gijs baidās vispirms cīnīties ar mani.

Lēdija Klēra, to dzirdot, atklāti uzsmaidīja Marekam. Viņa bija nepārprotami ieinteresējusies par viņu. Likās, ka seru Giju tas kaitina.

Es nebaidos ne no viena, - atteica Gijs, - un vismazāk no Eno salašņām. Ja tu izdzīvosi cīņā ar manu vietnieku, par ko es stipri šaubos, tad es labprāt ar tevi cīnīšos un darīšu galu tavai nekaunībai.

Lai tā nodek! - noteica lords Olivers un novērsās. Vina

»

tonis pauda, ka šī saruna ir pabeigta.

Zirgi zāļainajā laukumā dižājās un skraidīja cits citam garām. Zeme drebēja vien, kad varenie dzīvnieki traucās ga­rām Marekam un Krišam, kas stāvēja pie zemā žoga un skatī­jās izmēģinājuma skrējienus. Krišam turnīra laukums šķita mil­zīgs - tas nebija mazāks par futbola laukumu, turklāt divās pusēs bija uzslietas skatītāju tribīnes, un tajās jau bija sākušas sēsties dāmas. Skatītāji no laukiem, vienkārši ģērbušies un trokšņaini, drūzmējās gar apmali.

Garām šņācošos zirgos paauļoja vēl divi jātnieki. - Cik labi tu proti jāt? - jautāja Mareks.

Kriss paraustīja plecus. - Esmu jājis ar Sofiju.

Nu, tad jau dzīvs paliksi, Kris, - noteica Mareks. - Bet tev jādara tieši tas, ko es saku.

Zinu.

Līdz šim tu neesi darījis, ko es saku, - atgādināja Mareks. - Šoreiz obligāti.

Labi, labi…

Vienīgais, kas tev jāizdara, - sacīja Mareks, - ir jānoturas zirgā līdz triecienam. Redzot, cik slikti tu jāj, seram Gijām ne­būs citas iespējas kā mērķēt krūtīs, jo krūtis ir lielākais un maz­kustīgākais mērķis auļojošā jātniekā. Es gribu, lai tu uzņem vi­ņa pīķi tieši uz krūtīm, uz krūšu vairoga. Saproti?

Uzņemu pīķi uz krūtīm, - atkārtoja Kriss. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs.

Kad tev trāpīs pīķis, tev jāļaujas triecienam un jākrīt ze­mē. Tas nebūs grūti. Nokriti zemē un nekusties! Lai izskatās, ka tu esi zaudējis samaņu. Tas patiesībā nav izslēgts. Un, lai kas notiktu, necelies kājās! Saproti?

Necelties kājās.

Tieši tā. Lai kas notiktu, paliec tur guļam. Ja sers Gijs būs tevi izsitis no segliem un tu būsi zaudējis samaņu, cīņa būs bei­gusies. Bet, ja tu piecelsies, viņš varēs pieprasīt nākamos pī­ķus vai ari cīnīties ar tevi, kājās stāvot, ar zobeniem un jebku­rā gadījumā tevi nogalināt…

Nedrīkst celties kājās…

Jā, nekādā ziņā! - atkārtoja Mareks. - Necelies kājās! - Viņš uzsita Krišam uz pleca. - Ja paveiksies, nekas slikts tev nenodks.

Jēziņ! - Kriss noelsās.

Vēl citi zirgi, zemi rībinādami, padrāzās viņiem garām.

•

•

Viņi atstāja laukumu aiz muguras un gāja starp teltīm, kas bija saslietas aiz turnīra vietas. Teltis bija mazas un apaļas, ko­ši izrotātas ar krāsainām svītrām un zigzaga rakstiem. Virs kat­ras telts plīvoja karodziņi. Zirgi bija piesieti ārpusē. Pāži un ie­roču nesēji steidzās šurpu turpu, nesdami bruņas, seglus, sienu, ūdeni. Vairāki pāži vēla pa zemi muciņas. No muciņām nāca klusa šņācoša skaņa.

-Tās ir smiltis, - paskaidroja Mareks. - Viņi izrullē smiltīs bruņukreklus, lai notīrītu rūsu.

Hmm… - Kriss centās pievērsties detaļām, lai novērstu domas no gaidāmajiem notikumiem. Tomēr viņam bija sajūta, it kā viņš ietu uz savu nāvessodu.

Viņi iegāja teltī, kur jau gaidīja trīs pāži. Siltumam vienā stū­rī kurējās ugunskuriņš; bruņas bija izklātas zemē uz audekla. Mareks tās īsu bridi nopētīja, tad pateica: - Viss kārtībā, - un pagriezās uz iešanu.

Kur tu iesi?

Uz otru telti - ģērbties.

Bet es nezinu, kā…

Pāži tevi apģērbs, - atteica Mareks un aizgāja.

Kriss skatījās uz bruņām, kuru sastāvdaļas gulēja zemē, se­višķi uz ķiveri, kam bija smails izvirzījums deguna vietā, kas atgādināja lielu pīles knābi. Acīm bija tikai šaura spraudziņa. Blakus stāvēja vēl viena ķivere, parastāka izskata, un Kriss do­māja, ka…

Nu ko, skvaira kungs, - viņu uzrunāja galvenais pāžs, drusku vecāks un labāk ģērbies par pārējiem. Viņam bija ap četrpadsmit gadu. - Ja jums, lūdzu, labpatiktu nostāties šeit. - Viņš norādīja uz telts vidu.

Kriss nostājās un juta, ka pār viņa augumu slīgst daudzas rokas. Viņam tika aši novilktas visas drēbes, izņemot linu apakškreklu un apakšbikses, un, ieraugot viņa augumu, atska­nēja raižpilna murmināšana.

Vai jūs nesen slimojāt, skvair? - viens jautāja.

Ē, nē…

Drudzis vai kāda cita kaite tik ļoti novājinājusi jūsu augu­mu, kā mēs te redzam?

Nē! - bilda Kriss, saraucis pieri.

Pāži vairs neprašņāja un sāka viņu ģērbt. Vispirms biezus kājautus, tad smagu, ārkārtīgi biezu, priekšā pogājamu krek­lu. Viņu lūdza palocīt rokas. Viņš gandrīz vai nespēja to izda­rīt, tik ļoti sdngra bija drēbe.

Drusciņ stīva no mazgāšanas, bet ātri ielocīsies, - viens paskaidroja.

Krišam tā nelikās. Jēziņ, viņš nodomāja, es tikpat kā neva­ru pakustēties, un viņi vēl nav uzlikuši man bruņas. Patlaban viņi sēja metāla plāksnītes pie viņa ciskām, lieliem un ceļiem. Tad turpināja ar rokām. Pēc katra jauna bruņu gabala viņi lū­dza Krišu pakustēties, lai redzētu, vai saites nav par ciešu.

Pēc tam viņam pār galvu uzvilka bruņukreklu. Tas smagi uzgūla pleciem. Kamēr tika sieta krūšu plātne, vecākais pāžs uzdeva virkni jautājumu, bet Kriss ne uz vienu nevarēja atbil­dēt.

Vai seglos jūs sēžat augstu vai uz aizmuguri?

Pīķi turēsiet guleniski vai balstīsiet?

Savilksiet priekšējo loku vai sēdēsiet brīvi?

Kāpšļus zemu vai uz priekšu?

Kriss atbildēja ar neskaidriem rūcieniem. Tikmēr tika pie­stiprināti jauni bruņu gabali, uzdodot jaunus jautājumus.

Lokanus kājsargus vai stingrus?

Roku vai sānu sargus?

Zobens kreisajā vai labajā pusē?

Basinē zem bruņucepures vajadzēs?

Ar katru jaunu bruņu gabalu Krišam kļuva arvien smagāk, un, jo vairāk bija metāla, jo grūtāk kļuva kustēties. Pāži strā­dāja ātri, un pēc dažām minūtēm viņš bija pilnībā saģērbts. Pui­kas atkāpās un nopētīja viņu.

Vai ir labi, skvair?

Jā, - viņš atteica.

Tagad bruņucepuri. - Viņam jau bija galvā tāda kā metā­la mice - basinē -, taču tagad viņi vēl ņēma lielo, knābjaino ķi­veri un uzmauca viņam galvā. Kriss iegrima tumsā. Ķiveres ma­las spieda plecus. Pa šauro horizontālo acu spraugu viņš varēja redzēt tikai to, kas bija taisni priekšā.

Viņa sirds sāka dauzīties. Trūka gaisa. Viņš nevarēja pael­pot. Viņš ķērās pie ķiveres, mēģināja pacelt sejsegu, bet tas nekustējās. Viņš bija slazdā. Viņš dzirdēja savu elpu, tā atbal­sojās metāla telpiņā. Elpa to piekarsēja. Viņš smaka. Nebija gai­sa! Viņš grāba ķiveri, mēģinādams to noņemt.

Pāži nocēla šo slogu no viņa galvas un izbrīnījušies lūkojās.

Vai viss kārtībā, skvair?

Kriss klepodams pamāja, neuzdrīkstēdamies runāt. Nemū­žam viņš negribēja, lai šis daikts būtu viņam atkal galvā. Taču neko nevarēja darīt, un viņu jau veda ārā no telts. Tur gaidīja zirgs.

Jēziņ, apžēlojies, viņš nodomāja.

Šis zirgs bija milzīgs, vēl vairāk noklāts ar metālu nekā viņš pats. Tam bija grezna plāksne uz galvas un lielas plāksnes arī uz krūtīm un pie sāniem. Par spīti bruņām, dzīvnieks dižajās un šņāca, un raustīja pāža turēto pavadu. Tas bija īsts kara zirgs, kustīgāks nekā jebkurš cits zirgs, ar kuru viņam bija ga­dījies jāt. Taču tas viņu vēl neuztrauca. Kriss uztraucās par zir­ga lielumu - neradījums bija tik milzīgs, ka ne pāri nevarēja redzēt. Un koka segli bija paaugstināti, padarot tos vēl nepie­ejamākus. Pāži nogaidot lūkojās viņā. Ko lai dara? Laikam jā­mēģina kāpt.

Kā lai es… ē…

Pāži pārsteigti samirkšķināja acis. Galvenais panācās uz priekšu un pakalpīgi sacīja: - Uzlieciet roku šeit, skvair, uz koka, un Ieciet augšā…

Kriss izstiepa roku, bet viņš tik tikko varēja aizsniegt seglu priekšējo loku. Viņš sažņaudza to, tad cēla kāju un lika kāpslī.

Khm… Labāk būs ar otru kāju, skvair.

Protams. Ar kreiso kāju. Viņš to zināja, tikai bija pārāk sa- sprindzis un apjucis. Turklāt labās kājas bruņas bija iestrēgu­šas kāpslī. Viņš purināja kāju, pūlēdamies atbrīvoties, bet ne­izdevās. Viņš neveikli noliecās un mēģināja atbrīvot kāju ar rokām. Nekā. Pēdīgi, kad kāja beidzot izkļuva no kāpšļa, viņš zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zirgam pie pakaļkā­jām. Pāži šausmās ātri atvilka viņu nost.

Viņi pieslēja Krišu kājās un palīdzēja viņam uzrāpties zirgā. Viņš juta, kā rokas stumj viņa dibenu, līdz viņš tika pietiekami augstu, lai varētu pārmest pāri kāju. Jēziņ, cik tas bija grūti! Viņš iekrita seglos, ka bruņas noblarkšķēja vien.

Kriss paskatījās uz zemi, tālu lejā. Likās, ka viņš ir vismaz desmit pēdu augstumā. Tiklīdz viņš bija ticis seglos, zirgs sā­ka zviegt un purināt galvu, un griezties, ķerstoties pēc Kriša kājām. Tas velna zirgs grib man iekost, viņš nodomāja.

Pavadas, skvair! Pavadas! Jums jāpievelk pavadas!

Kriss pavilka pavadas. Milzīgais zirgs nepievērsa tam uzma­nību un joprojām mēģināja viņam iekost.

Sdngrāk, skvair! Parādiet viņam!

Kriss parāva pavadas no visa spēka. Tā jau var nolauzt zir­gam kaklu, viņš nodomāja. Zirgs par atbildi vēlreiz nošņācās, pēkšņi aprima un skatījās taisni uz priekšu.

Teicami, skvair!

Taures nopūta vairākus garus signālus.

Tas ir pirmais sauciens pie ieročiem, - sacīja pāžs. - Mums jāiet uz turnīra laukumu.

Viņi paņēma zirga pavadas un veda Krišu uz zāļaino klaju­mu.

Pulkstenis bija viens naktī. Roberts Donigers no sava ITC kabineta noraudzījās uz alas ieeju, kuru nakts tumsā izgaismoja sešu ātrās palīdzības mašīnu signālugunis. Viņš klausījās, kā sprakšķ paramediķu rācijas, un vēroja cilvēkus, kas nāca laukā 110 tuneļa. Viņš redzēja Gordonu, kas nāca kopā ar vienu no aspirantiem - Sternu. Ne viens, ne otrs neizskatījās ievainots.

Stikla atspulgā viņš pamanīja Krāmeri, kas ienāca telpā. Vi­ņa bija drusku aizelsusies. - Cik ievainoto? - neatskatīdamies noprasīja Donigers.

Seši. Divi diezgan nopietni.

Cik nopietni?

Šrapneļu brūces. Apdegumi no toksiskajām gāzēm.

-Tad būs jāved uz Albukerki. - Viņš ar to domāja šīs pilsē­tas universitātes slimnīcu.

Jā, - sacīja Krāmere. - Es jau esmu viņiem pateikusi, kas jāsaka. Negadījums laboratorijā un tādā garā. Un es jau piezva­nīju uz slimnīcu Vitlam un atgādināju par mūsu pēdējo ziedo­jumu. Nedomāju, ka tur būs problēmas.

Donigers skatījās pa logu. - Var tomēr gadīties, - viņš sacīja.

Gan sabiedrisko attiecību dienesta ļaudis tiks ar to galā.

Var arī netikt, - teica Donigers.

ITC bija vairāku gadu laikā izveidota sabiedrisko attiecī­bu nodaļa, kuras divdesmit seši darbinieki strādāja dažādās pasaules malās. Viņu darba uzdevums bija nevis vairot firmas publicitāti, bet tieši pretēji - mazināt interesi par to. Visiem, kas gribēja ko zināt, viņi skaidroja, ka ITC izstrādā kvantu su- pervadītāju blokus, kas domāti magnetometriem un diagnos­tikas skeneriem. Šis bloks sastāvēja no sarežģīta elektrome­hāniska elementa, kas bija apmēram sešas collas garš. Firmas informatīvie materiāli bija apstulbinoši garlaicīgi, pārblīvēti ar kvantu mehānikas terminoloģiju.

Tiem retajiem žurnālistiem, kas nezaudēja interesi, ITC ar sajūsmu piedāvāja ekskursiju pa savu Ņūmeksikas komplek­su. Reportierus veda uz īpaši izraudzītām laboratorijām. Tad lielajā montēšanas cehā viņiem rādīja, kā taisa supervadītāju blokus, - kā gradiometra spoles ieliek kriostatā, kā ārpusē pie­vieno supervaditāja vairogu un elektrības vadus. Skaidrojot ru­nāja par Maksvela vienādojumiem un elektriskā lādiņa kustī­bu. Pēc ekskursijas gandrīz vai visi reportieri atteicās no savām iecerēm. Kā izteicās viens no viņiem: - Tas ir apmēram tikpat aizraujoši kā rakstīt par matu fēnu konveijeru.

Šādā veidā Donigeram bija izdevies noklusēt sabiedrībai vis- satriecošāko divdesmitā gadsimta nogales zinātnes atklājumu. Viņa klusēšanu daļēji izraisīja pašsaglabāšanās tieksme: citas firmas, piemēram, IBM un Fujitsu, bija sākušas pašas savus kvantu pētījumus, un, kaut arī Donigers bija sācis četrus ga­dus agrāk, viņš bija ieinteresēts, lai sāncenši neuzzinātu, cik

tālu viņš ticis. i

Turklāt viņš skaidri apzinājās, ka viņa plāns vēl nebūt nav līdz galam īstenots, un darbu pabeigšanai vajadzēja slepenību. Kā viņš bieži izteicās, smaidīdams kā blēdīgs puika: - Ja ļaudis zinātu, kas mums padomā, viņi tiešām gribētu mūs apturēt.

Tajā pašā laikā Donigers zināja, ka mūžīgi saglabāt slepenī­bu nebūs iespējams. Agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā - kaut vai kāda negadījuma dēļ. Un brīdī, kad tas notiks, viņa uzde­vums būs tikt galā ar šo situāciju.

Donigeram nedeva mieru jautājums, vai tas nenotiek tieši šobrīd.

Viņš noskatījās, kā, sirēnām gaudojot, aizbrauc ātrās palī­dzības mašīnas.

- Padomā, - viņš sacīja Krāmerei. - Pirms divām nedēļām šī firma bija klusa kā kaps. Mūsu vienīgā problēma bija tā fran­ču žurnāliste. Tad Trauba gadījums. Tas vecais depresīvais mērkaķis pakļāva briesmām visu firmu! Iidz ar Trauba nāvi uz­radās tas Galepas pogainais, kas joprojām okšķerējas visap­kārt. Tad Džonstons. Tad viņa četri aspiranti. Un tagad sešus tehniķus ved uz slimnīcu. Pārāk daudz cilvēku aizplūst, Dai­ena. Pārāk liela atsegšanās.

Tu domā, ka mēs sākam zaudēt kontroli… - vina bilda.

Iespējams, - viņš sacīja. - Bet es darīšu visu, lai tas neno­tiktu. Sevišķi tāpēc, ka parit ieradīsies trīs potenciālie valdes locekļi. Taisīsim tos caurumus atkal ciet.

Krāmere pamāja. - Es ari domāju, ka mēs varam tikt ar to galā.

Labi, - viņš noteica, novērsdamies no loga. - Gādā, lai to Sternu noliek gulēt vienā no rezerves istabām. Un lai viņš pa­matīgi aizmieg, un viņa telefons jānobloķē. Rīt es gribu, lai Gor­dons turas pie viņa kā pielīmēts. lai izvadā pa laboratorijām - vienalga, kā, bet lai paliek ar viņu kopā. Rīt astoņos es gribu

telefonkonferenci ar sabiedrisko attiecību dienesta ļaudīm. De-

»

viņos lai būtu ziņojums par tranzīta bloku. Divpadsmitos varē­šu runāt ar dem mediju jefiņiem. Piezvani visiem tagad, lai viņi var sagatavoties.

Labi, - atsaucās Krāmere.

Var gadīties, ka neizdosies šito putru izstrēbt, - sacīja Do­nigers, - bet es mēģināšu, sit vai nost!

Viņš saviebies paskatījās pa logu uz cilvēkiem, kas tumsā drūzmējās pie tuneļa izejas. - Pēc cik ilga laika viņi varēs iet atpakaļ alā?

Pēc deviņām stundām.

Un tad mēs varēsim sarīkot glābšanas operāciju un aiz­sūtīt citu vienību pakaļ?

Krāmere ieklepojās. - Zini…

Tu neesi vesela? Vai arī tas nozīmē "nē"?

Sprādzienā tika iznīcināti visi aparāti, Bob, - viņa sacīja.

Pilnīgi visi?

Es tā domāju, jā.

Tātad mēs varam tikai atjaunot tranzīta bloku, sēdēt un kasīties, cerot, ka viņi atgriezīsies, nesakapāti gabalos?

Jā, tieši tā. Mums nav iespēju viņus izglābt.

Nu, ja jau viņi tur ir savā vaļā, - atteica Donigers, - tad cerēsim, ka pratīs izkulties. Lai viņiem tur, dirsā, veicas!

Pa bruņucepures sejsega šauro spraugu Kriss Hjūss redzē­ja, ka turnīra tribīnes nu ir pilnas - lielākoties ar dāmām - un gar margām drūzmējas iespaidīgs vienkāršo ļaužu pūlis. Visi kliedza, lai sāk turnīru. Kriss pašlaik bija laukuma austrumu galā, savu pāžu ielenkts, un mēģināja savaldīt zirgu, kuru, kā likās, uztrauca kliedzošais pūlis, un tas sāka dīžāties un slie­ties pakaļkājās. Pāži sniedza viņam svītrainu pīķi, kas bija ne­jēdzīgi garš un neparocīgs. Kriss paņēma pīķi, taču tas viņam izšļuka, kamēr zirgs zem viņa tikai sprauslāja un mīņājās.

Aiz margas viņš ieraudzīja pūli Keitu. Viņa uzmundrinoši uz­smaidīja, bet zirgs bez mitas svaidījās un grozījās, tā ka nebija iespējams atbildēt uz skatienu.

Netālu viņš redzēja Mareka bruņoto stāvu pāžu ielenkumā.

Kad Kriša zirgs vēlreiz pagriezās - kāpēc gan pāži neturēja pavadas? - viņš ieraudzīja tālāko laukuma galu, kur sers Gijs de Malegāns mierīgi sēdēja seglos. Viņš lika galvā savu ķiveri ar melno spalvu.

Kriša zirgs atkal saslējās pakaļkājās un apļiem vien griezās apkārt. Viņš dzirdēja taures, un viss skatītāju pūlis pievērsās tribīnēm. Viņš miglaini aptvēra, ka tur laikam savu vietu ieņem lords Olivers. Skanēja šķidri aplausi.

Vēl viens tauru pūtiens.

- Skvair, tas ir jūsu signāls, - sacīja pāžs, vēlreiz sniegdams viņam pīķi. Šoreiz Krišam izdevās to noturēt un atbalstīt seglu loka ierobā, tā ka tas slējās šķērseniski zirgam ar asmeni pa kreisi. Tad zirgs griezās, un pāži kliegdami izklīda, lai nedabū­tu ar pīķi pa galvu.

Atkal taures.

Kriss tikpat kā neko neredzēja. Viņš parāva pavadas, lai vis­maz savaldītu zirgu. Viņš īsu brīdi pamanīja otrā laukuma galā seru Giju, kas mierīgi vēroja; viņa zirgs bija pavisam mierīgs. Kriss gribēja, kaut tas viss ātrāk beigtos, taču viņa zirgs bija kā jucis. Nikns un neapmierināts, viņš rāva pavadas no visa spē­ka. - Klausi, velns tāds!

To dzirdot, zirgs ar divām ātrām kustībām pameta galvu augšup, tad lejup. Pieglauda ausis.

Un metās uzbrukumā.

• •

Mareks saspringti vēroja uzbrukumu. Viņš nebija pateicis Krišam visu; nebija jēgas iebiedēt viņu vairāk, kā nepieciešams. Sers Gijs noteikti mēģinās Krišu nogalināt, tāpēc mērķēs savu pīķi pret Kriša galvu. Kriss nevaldāmi mētājās seglos, viņa pī­ķis raustījās augšā lejā, augums svērās te uz vienu, te uz otru pusi. Viņš bija neērts mērķis, taču, ja sers Gijs bija pieredzējis - un Mareks par to nešaubījās -, tad viņš tik un tā mērķēs galvā, riskēdams pirmoreiz netrāpīt, tomēr ar nolūku, lai trieciens bū­tu liktenīgs.

Viņš skatījās, kā Kriss jāja pār lauku, knapi balansējot seg­los, un kā pretī traucās sers Gijs, nevainojami kontrolēdams zirgu, paliecies uz priekšu, atbalstījis pīķi elkonī.

Nu, nodomāja Mareks, ir tomēr nelielas izredzes, ka Kriss paliks dzīvs.

•

Kriss necik daudz nevarēja saredzēt. Neganti svaidīdamies seglos, viņš kā pa miglu manīja te tribīnes, te zemi, te otru jāt­nieku, kas brāzās viņam pretī. Šajos īsajos mirkļos viņš nespē­ja aplēst, cik tālu vēl ir sers Gijs un kurā brīdī gaidāms trie­ciens. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu dunoņu, tā ritmisko, sprauslājošo elpu. Viņš svaidījās seglos un mēģināja turēties pie pīķa. Viss vilkās daudz ilgāk, nekā viņš bija gaidījis. Likās, ka šis jājiens ilgst vai veselu stundu.

Pēdējā brīdī Kriss ieraudzīja Giju pavisam tuvu, tas tuvojās šaušalīgā ātrumā, un tad viņa paša pīķis izsitās no rokas un sā­pīgi iegrūdās viņam labajā sānā, un vienlaikus viņš sajuta asas sāpes kreisajā plecā; trieciens pagrieza viņu seglos sāniski, un viņš izdzirdēja lūstoša koka krakšķi.

Pūlis rēca.

Viņa zirgs traucās tālāk, uz otru laukuma galu. Kriss bija apdullis. Kas bija noticis? Plecu dedzināja neciešamas sāpes. Viņa piķis bija salūzis uz pusēm.

Un viņš joprojām sēdēja seglos.

Sūdi vagā.

• •

Mareks satriekts skatījās. Tā bija neveiksme; trieciens bija pārāk viegls un neizsita Krišu no segliem. Tagad viņiem bija jādodas otrajā triecienā. Viņš paskatījās uz seru Giju, kas lādē­damies ņēma no pāžiem jaunu pīķi, grieza apkārt zirgu un gra­sījās uzbrukt vēlreiz.

Kriss tālajā laukuma galā atkal mēģināja savaldīt savu jau­no pīķi, kas zvārojās gaisā kā metronoms. Beidzot viņš to pie­spieda pie segliem, taču zirgs joprojām griezās un slējās pakaļ­kājās.

Gijs bija pazemots, saniknots un nepacietīgs. Viņš nesagai­dīja, līdz Kriss būs gatavs, piecirta piešus un traucās pāri lau­kumam.

Izdzimtenis, nodomāja Mareks.

Pūlis noelsās vien, pārsteigts par šo vienpusīgo uzbrukumu. Kriss to dzirdēja un ieraudzīja, ka Gijs jau pilnos auļos tuvo­jas. Viņa paša zirgs vēl joprojām grozījās un bija nevaldāms. Viņš rāva pavadas un tai pašā brīdī izdzirdēja plīkšķi, kad viens no puišiem uzšāva ar pātagu viņa zirgam pa pakaļu.

Zirgs iezviedzās. Pieglauda ausis.

Viņš traucās pāri laukumam.

Otrā reize bija grūtāka, jo tagad viņš zināja, kas gaidāms.

•

•

Trieciens bija drausmīgs, tas izsita viņu no segliem; sāpe izšāvās cauri krūtīm; viss kļuva ļoti lēns. Viņš redzēja, kā segli aizslīd no viņa, kā gar acīm aizpeld zirga gurni, tad, gāžoties atpakaļ, skatienam pavērās debesis.

Viņš nogāzās zemē plakaniski, tieši uz muguras. Ķiverē no­brikšķēja galva. Acu priekšā uzņirbēja spilgti zili punktiņi, kas izpletās, auga lielāki un kļuva pelēki. Ausī skanēja Mareka balss: - Tagad nekusties!

Kaut kur tālumā vēl nopūta taures, un pasaule lēni, maigi iegrima tumsā.

Laukuma tālajā galā Gijs apgrieza zirgu jaunam triecienam, taču taures jau aicināja nākamo pāri.

Mareks nolaida pīķi, paskubināja zirgu un auļoja uz priek­šu. Viņš redzēja pretinieku, seru Sarlu de Gonu; tas traucās pretī. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu ritmisko dunoņu un pie­augošo pūļa rēkoņu - publika saprata, ka šis būs īsts cīniņš. Mareka zirgs traucās neticamā ātrumā. Sers Šarls tikpat ātri brāzās pretī.

•

Saskaņā ar viduslaiku traktātiem bruņinieku divkaujās gal­venās grūtības ir nevis pareizi turēt vai nomērķēt pīķi, bet gan noturēties trieciena līnijā un nevairīties no trieciena - proti, ne­ļauties panikai, kas pārņēma gandrīz katru jātnieku, kad tas au­ļoja pretī pretiniekam.

Mareks bija lasījis senos tekstus, taču tikai tagad pēkšņi ap­tvēra to dziļo jēgu: viņš juta, ka dreb pie visām miesām, spēki zūd, trīcošās ciskas žmiedzas zirgam pie sāniem. Viņš piespie­da sevi koncentrēties un mēģināja nomērķēt piķi pret seru Šar­lu. Tomēr piķa gals auļojot lēkāja augšā lejā. Viņš pacēla to no seglu loka un atbalstīja elkonī. Nu turējās līdzenāk. Elpot kļu­va vieglāk. Spēki sāka atgriezties. Viņš nomērķēja. Vēl astoņ­desmit jardu.

Tikai uz priekšu.

Viņš redzēja, ka sers Šarls pavērš pīķi drusku augšup. Tā­tad mēģinās trāpīt galvā. Vai varbūt tā ir tikai māņu kustība?

Jātnieku cīņās varēja gadīties, ka mērķi maina pēdējā brīdī. Vai viņš to darīs?

Sešdesmit jardu.

Mēģināt trāpīt galvā bija riskanti, ja to negribēja darīt abi cīnītāji. Taisns, augumā mērķēts pīķis trāpīs sekundes daļiņu ātrāk nekā galvā mērķētais: leņķa dēļ. Pirmais trieciens izkusti­na abus jātniekus, darot trāpījumu galvā mazāk drošu. Taču prasmīgs bruņinieks varēja izstiept savu pīķi drusku uz priek­šu, atsakoties no atbalsta pozīcijas, bet iegūstot sešas līdz asto­ņas papildu collas un pirmā trieciena iespēju. Lai to izdarītu, bija vajadzīga ārkārtīgi spēcīga roka, kas noturētu pīķi trieciena mirklī, kad tas sistos atpakaļ, lai kopīgais trieciena svars tomēr tiktu zirgam, nevis jātniekam. Tomēr iespēja šādi apsteigt pre­tinieku bija vilinoša.

Piecdesmit jardu.

Sers Šarls joprojām turēja pīķi augstu. Taču tagad viņš to nolaida, atbalstīja un paliecās uz priekšu. Tā bija stabilāka kon­trole pār pīķi. Vai viņš mainīs pozu vēlreiz?

Četrdesmit jardu.

Nevarēja zināt. Mareks nolēma, ka mērķēs krūtīs. Viņš no­lika pīķi vajadzīgajā pozīcijā un nolēma to vairs nekustināt.

Trīsdesmit jardu.

Viņš dzirdēja pakavu rīboņu un pūļa klaigas. Viduslaiku traktātos bija teikts: 'Trieciena brīdī neaizver acis. Acis jātur vaļā, lai pats varētu trāpīt."

Divdesmit jardu.

Viņa acis bija vaļā.

Desmit.

Pretinieks pacēla pīķi.

Viņš mēģinās trāpīt galvā.

Trieciens.

•

Koka krakšķis noskanēja kā šāviens. Mareks sajuta spēcī­gas sāpes kreisajā plecā, tās atbalsojās galvā. Viņš aizjāja līdz laukuma galam, nosvieda sašķaidīto pīķi un izstiepa roku pēc jauna, taču pāži skatījās viņam garām uz laukumu.

Mareks atskatījās un ieraudzīja, ka sers Šarls, izsists no seg­liem, guļ zemē un nekustas.

Un vēl viņš ieraudzīja, ka sers Gijs griež zirgu ap nokritušo Krišu. Tad redz, kāds viņš cīnītājs, nodomāja Mareks. Grib sa­bradāt Krišu līdz nāvei.

Mareks apgrieza zirgu un izvilka zobenu.

Viņš pacēla zobenu gaisā, izgrūda negantu kaujas saucie­nu un metās pāri laukumam.

•

Pūlis kliedza un ritmiski dauzīja margas kā bungas. Sers Gijs pagriezās un ieraudzīja Mareku. Viņš vēlreiz paskatījās uz Krišu un iespēra zirgam, liekot tam sāniski virzīties, lai neiz­bēgami uzkāptu Krišam.

- Kauns! Kauns! - kliedza pūlis, un pat lords Olivers bija šausmās pielēcis kājās.

Bet tad Mareks jau bija sasniedzis seru Giju un, nejaudā­dams apturēt zirgu, nokliedzās: - Maita! - un, traukdamies ga­rām, plakaniski iebelza viņam pa galvu ar zobenu. Viņš zināja, ka nebūs ievainojis pretinieku, taču sitiens būs pazemojošs un liks viņam atstāties no Kriša. Tā ari notika.

Sers Gijs uzreiz novērsās no Kriša. Mareks savaldīja zirgu un turēja zobenu. Sers Gijs izvilka no maksts savējo un neganti vēzēja, asmenim nošvīkstot gaisā. Tas atsitās pret Mareka zo­benu. Mareks juta, kā zobens no trieciena novibrē delnā. Viņš savu vēzienu raidīja pret Gija galvu. Pretinieks atsita; zirgi grie­zās; zobeni šķindēja atkal un atkal.

Cīņa bija sākusies. Ar kādu sesto prātu Mareks apjauta, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi.

•

•

Keita vēroja cīņu no margām. Mareks turējās labi, fiziski viņš bija stiprāks, tomēr sera Gija prasme bija nepārprotami pā­rāka. Mareka cirtieni bija haotiskāki, viņa auguma stāvoklis ne­drošāks. Likās, ka viņš un ari sers Gijs to apzinās. Gijs visu lai­ku lika zirgam atkāpties, mēģinot radīt brīvu telpu pilniem vēzieniem. Mareks turpretī dzinās tuvāk, mēģinot samazināt distanci, gluži kā bokseris, kas dod priekšroku tuvcīņai saķe­roties.

Keita redzēja, ka visu laiku tas nevarēja Marekam izdoties. Agrāk vai vēlāk Gijs iegūs pietiekamu distanci, kaut vai tikai

uz mirkli, un izdarīs nāvējošu cirtienu.

•

•

Mareka mati bruņucepurē bija izmirkuši sviedros. Kodīgas lāses pilēja acīs. Lietas labā neko nevarēja iesākt. Viņš papuri­nāja galvu, mēģinot atskaidrot acis, bet necik daudz tas nelī­dzēja.

Drīz vien sāka trūkt elpas. Pa sejsega spraugu redzamais sers Gijs izskatījās nenogurdināms un nepielūdzams; viņš ne­pārtraukti uzbruka, vēzēdams zobenu drošā, ievingrinātā rit­mā. Mareks zināja, ka pavisam ātri kaut kas jāizdomā - kamēr viņš nav pārāk noguris. Vajadzēja izsist bruņinieku no ritma.

Viņa labā roka jau svilinoši smeldza no piepūles. Spēcīga bija arī viņa kreisā roka. Kāpēc neizmantot to?

Bija vērts pamēģināt.

Mareks piecirta piešus un virzījās tuvāk, līdz viņi atradās cieši pretī. Viņš nogaidīja, līdz bija ar savu zobenu nobloķējis pretinieka cirtienu, un tad trieca kreiso roku augšup pret sera Gija ķiveri. Ķivere atsitās atpakaļ; Mareks ar gandarījumu dzir­dēja mīkstu būkšķi, Gija sejai ietriecoties ķiverē.

Mareks uzreiz pārsvieda zobenu otrā rokā un trieca spalu pret ķiveri. Šķindoņa bija skaļa, Gija augums noraustījās seg­los. Viņa pleci uz mirkli saguma. Mareks vēlreiz spēcīgi sita pa ķiveri. Viņš zināja, ka dara pretiniekam sāpes.

Tomēr nepietiekami.

Viņš pārāk vēlu pamanīja Gija zobena plašo vēzienu pret vi­ņa muguru. Mareks sajuta tādu kā spēcīgu pātagas cirtienu pār pleciem. Vai bruņukrekls izturējis? Vai viņš ir ievainots? Rokas pakustināt vēl varēja. Viņš strauji cirta zobenu pret Gija ķive­res aizmuguri. Gijs nemēģināja atvairīt triecienu, tas noskanē­ja kā gongs. Viņam jābūt apdullinātam.

Mareks iecirta vēlreiz, tad apgrieza zirgu un uzbruka ar pla­šu vēzienu pret kaklu. Gijs nobloķēja, bet trieciena spēks at­svieda viņu atpakaļ. Viņš sagrīļojās, sāniski izslīdēja no seg­liem, vēl mēģināja pieķerties pie to loka, tomēr nespēja noturēdes un nokrita zemē.

Mareks pagriezās un sāka kāpt zemē. Pūlis atkal ierēcās; atskatījies viņš redzēja, ka sers Gijs jau pielēcis kājās, viņa vā­juma mirklis izrādījās tēlots. Viņš vēzēja zobenu pret Mareku, kamēr tas vēl kāpa no zirga. Mareks, ar vienu kāju vēl kāpslī, neveikli atsita, kaut kā atbrīvojās no zirga un metās pretuzbru­kumā. Sers Gijs bija spēcīgs un pašpārliecināts.

Mareks aptvēra, ka tagad situācija ir sliktāka nekā iepriekš. Viņš uzbruka neganti, taču Gijs viegli atkāpās, viņa soļi bija ie­vingrināti un ātri. Marekam ķiverē trūka elpas, viņš smagi sē­ca; varēja būt drošs, ka Gijs to dzird un saprot, ko tas nozīmē: Mareks sācis nogurt.

Sers Gijs tagad varēja mierīgi atkāpties, kamēr Mareks pa­visam iztērēs spēkus.

Ja vien…

Tālāk pa kreisi Kriss joprojām paklausīgi gulēja uz mugu­ras un nekustējās.

Mareks uzbruka Gijām, ar katru cirtienu virzīdamies pa la­bi. Gijs turpināja viegli atkāpties, taču tagad Mareks jau viņu dzina ar mērķi - virsū Krišam.

• •

Kriss sāka lēni mosdes. Klandzēja zobeni. Viņš mēģināja pa­mazām apjēgt situāciju. Viņš gulēja uz muguras, skatījās zilās debesīs. Tomēr viņš bija dzīvs. Kas bija noticis? Viņš pagrieza galvu melnajā ķiverē. Skatienam bija tikai šaura sprauga, gaiss iekšā bija karsts un sasmacis.

Sāka uzmākties klaustrofobiskas sajūtas. Metās nelaba dūša.

Nelabuma sajūta ātri pastiprinājās. Viņš negribēja apvem- ties ķiverē. Tā bija pārāk cieši ap galvu, viņš nosmaktu pats sa­vos vēmekļos. Vajadzēja dabūt ķiveri nost. Vēl guļus viņš snie­dzās pie galvas ar abām rokām un mēģināja novilkt ķiveri.

Vilka.

Ķivere neļāvās. Kāpēc? Vai tā būtu viņam piesieta? Varbūt tas tāpēc, ka viņš atradās guļus stāvoklī?

Viņš tūlīt apvemsies šai sasodītajā ķiverē!

Jēziņ!

Viņš drudžaini vēlās pa zemi.

•

Mareks izmisīgi vēzēja zobenu. Viņš redzēja, ka Kriss se­ram Gijām aiz muguras sāk kustēties. Mareks gribēja uzsaukt, lai viņš paliek, kur ir, bet trūka elpas.

Mareks vēzēja un cirta, vēzēja un cirta.

Tagad Kriss raustīja ķiveri, mēģinādams dabūt to nost. Gijs vēl bija desmit jardu no Kriša. Viņš atkāpās viegli, kā dejodams un izklaidēdamies, un slaidi atsita Mareka cirtienus.

Mareks zināja, ka viņa spēku rezerves ir pavisam tuvu izsī­kumam. Viņa cirtieni kļuva vājāki. Gijs vēl bija spēcīgs un veikls. Viņš tikai atkāpās un atsita. Un gaidīja savu izdevību.

Pieci jardi.

Kriss bija pārvēlies uz vēdera un sācis slieties kājās. Viņš bija četrrāpus, nokārtu galvu. Atskanēja skaļš gārdziens.

To dzirdēja arī Gijs un drusku pagrieza galvu, lai paskatī­tos…

Mareks metās uz priekšu un ar galvu triecās viņa krūšu plātnē. Gijs streipuļoja atpakaļ, paklupa pār Krišu un nokrita.

Gijs strauji vēlās prom pa zemi, tomēr Mareks viņu panā­ca, uzkāpa labajai rokai ar zobenu, tad uzreiz pārmetās pāri un ar otras kājas celi piespieda Gija kreiso plecu. Mareks augstu izslēja zobenu, gatavs triekt to lejup.

Pūlis apklusa.

Gijs nekustējās.

Mareks lēni nolaida zobenu, pārgrieza Gija bruņucepures saites un atstūma to ar asmeņa galu. Gija galva tagad bija at­segta. Mareks redzēja, ka no viņa kreisās auss bagātīgi plūst asinis.

Gijs naidīgi pablenza viņā un spļāva.

Mareks atkal pacēla zobenu. Viņš bija dusmu pārņemts, ko­da sviedri, smeldza rokas, acis no dusmām un pārguruma mig- lojās sarkanas. Viņš sasprindzināja rokas, gatavodamies ar vie­nu cirtienu atdalīt galvu no ķermeņa.

Gijs to redzēja.

Žēlastību!

Viņš kliedza, lai visi dzirdētu.

Es lūdzu žēlastību! - viņš sauca. - Svētās Trīsvienības un Jaunavas Marijas vārdā! Žēlastību! Žēlastību!

Pūlis bija kā sastindzis.

Gaidīja.

•

Mareks nevarēja izšķirties par darāmo. Kāda balss sirds dzi­ļumos teica: nogalini šo izdzimteni, citādi pats vēlāk dabūsi nožēlot! Viņš zināja, ka jāizlemj ātri; jo ilgāk viņš tur stāvēja, ar ceļiem nospiezdams seru Giju, jo lielāka bija iespēja zaudēt dūšu.

Viņš paskatījās pūli aiz margām. Neviens nekustējās, visi ti­kai skatījās. Viņš pavērās tribīnēs, kur sēdēja lords Olivers un galma dāmas. Visi kā sastinguši, ari lords Olivers. Mareks pa­skatījās uz pāžu pulciņu pie margām. Arī tie bija nekustīgi. Ti­kai viens pāžs ar lēnu, gluži vai neapzinātu kustību pacēla del­nu un strauji novilka gar kaklu: griez nost!

Viņš man dod labu padomu, nodomāja Mareks.

Tomēr vilcinājās. Laukumā valdīja pilnīgs klusums, tikai Kriss rīstījās un stenēja. Galu galā visu izšķīra tieši šī Tīstīša­nās. Mareks atkāpās no sera Gija un izstiepa roku, lai palīdzē­tu piecelties.

Sers Gijs pieņēma roku, piecēlās un nostājās Marekam pre­tī. - Ak tu, kuņasbērns… - viņš klusi sacīja. - Tiksimies ellē! - To pateicis, sers Gijs pagriezās uz papēža un aizgāja.

Cauri sūnainai pļaviņai tecēja strautiņš. Kriss bija nometies uz ceļiem un mērcēja galvu ūdeni. Viņš izslējās, sprauslādams un klepodams. Viņš paskatījās Marekā, kas bija notupies līdzās un skatījās tālumā.

Man pietiek! - sacīja Kriss. - Man beidzot pietiek!

Varu iztēloties.

Es taču varēju dabūt galu! - nerimās Kriss. - Vai tad tas ir sports? Zini, kas tas ir? Tā ir pašnāvība zirga mugurā! Tie ļaudni ir ārprātīgi. - Viņš atkal iegrūda galvu ūdenī.

-Kris!

Man riebjas vemt. Riebjas!

-Kris!

Nu? Kas atkal ir? Tu gribi man teikt, ka sarūsēs bruņas? Man pie dirsas, Andrē.

Nē, - atteica Mareks. - Es gribu teikt, ka tavs biezais krekls piebriedis un būs grūti dabūt tās bruņas nost.

Jā? Tiešām? Man vienalga. Gan jau atnāks tie pāži un no- dabūs. - Kriss atsēdās sūnās un klepoja. - Jēziņ, es netieku vaļā no tās smakas! Būtu jāieiet vannā vai arī… es nezinu…

Mareks sēdēja blakus un neteica neko. Lai jau izlādējas. Kriša rokas runājot drebēja. Labāk, lai izlādējas tagad, nodo­māja Mareks.

•

Laukumā drusku lejāk vingrinājās strēlnieki sarkanbrūnpe- lēkās tunikās. Viņi nelikās ne zinis par tuvējā turnīra kņadu un pacietīgi šāva mērķos, atkāpās un atkal šāva. Tieši kā rakstīts senajās hronikās: angļu strēlnieki bija ļoti disciplinēti un vingri­nājās katru dienu.

Šie vīri ir jaunais militārais spēks, - sacīja Mareks. - Ta­gad viņi izlemj kauju likteni. Paskaties vien!

Kriss atbalstījās uz elkoņa. - Ko nu mels, - viņš sacīja. - Tiešām? - Strēlnieki tagad bija nostājušies vairāk nekā div­simt jardu no saviem apaļajiem mērķiem, vairāk nekā divu fut­bola laukumu attālumā. Tik tālu viņi izskatījās pēc sīkām figūri­ņām un tomēr pašpārliecināti atvilka lokus un pavērsa augšup.

Gaiss noņirbēja melns no bultām. Viņi trāpīja mērķos, tikai dažas bultas nokrita tuvu dem un iedūrās zemē.

Oho! - novilka Kriss.

Gandrīz uzreiz gaisā nošvīkstēja vēl viena zalve. Un vēl vie­na, un vēl viena. Mareks klusībā skaitīja. Trīs sekundes starp zalvēm. Tātad avotiem taisnība: angļu strēlnieki tiešām spēja izšaut divdesmit bultu minūtē. Mērķi nu jau bija dzītin piedzīti ar bultām.

Bruņinieki uz zirgiem nevar izturēt šādu uzbrukumu, - sacīja Mareks. - Tas nogalina gan jātniekus, gan zirgus. Tāpēc angļu bruņinieki cīnās tikai stāvus. Franči joprojām cīnās pa vecam, un tāpēc viņus noslaktē, kamēr nav tikuši angļiem ne tuvumā. Četri tūkstoši krita pie Kresi, vēl vairāk pie Puatjē. Šiem laikiem tas ir ļoti daudz.

Kāpēc franči nemaina taktiku? Vai tad viņi neredz, kas no­tiek?

Redz, bet tas nozīmē beigas visam viņu dzīvesveidam - būtībā visai kultūrai, - sacīja Mareks. - Bruņinieki ir tikai aris­tokrāti; viņu dzīvesveids ir pārāk dārgs vienkāršiem ļaudīm. Bruņiniekam jāpērk sev bruņas un vismaz trīs kara zirgi, un viņam jāuztur vesela pāžu un citu izpalīgu svīta. Turklāt līdz pat šim laikam šie dižciltīgie bruņinieki bija noteicošais spēks katrā karā. Tagad tā vairs nav. - Viņš norādīja uz strēlniekiem laukā. - Šie vīri ir vienkāršu ļaužu. Viņi uzvar ar saskaņotību un disciplīnu. Nekādas individuālas varonības šai cīņā nav. Vi­ņiem maksā algu, viņi dara darbu. Un tomēr viņi ir karamāk- slas nākotne - apmaksātas, disciplinētas, bezpersoniskas vie­nības. Ar bruņiniekiem ir cauri.

Ja neskaita turnīrus, - īgni piebilda Kriss.

Jā, un pat tajos, visas tās krūšu bruņas virs bruņukrekla - tās ir bultu dēļ. Karavīram bez bruņām bultas iet cauri kā svies­tam, un tās caurdur ari bruņukreklus. Tāpēc bruņiniekiem va­jag bruņu plātnes. Tāpēc ari zirgiem vajag bruņas. Taču ar tā­dām zalvēm… - Mareks pamāja blivās bultu ņirboņas virzienā. - Cauri ir.

Kriss atskatījās uz turnīra laukumu un sacīja: - Nu tad bei­dzot!

Mareks pagriezās un redzēja, ka pie viņiem nāk pieci pāži livrejās, kā arī divi sargi sarkanmelnos apmetņos. - Beidzot es tikšu vaļā no dem dzelžiem!

Vīriem pienākot, Kriss un Mareks piecēlās. Viens no sar­giem sacīja: - Jūs esat pārkāpuši turnīra noteikumus, apkau­nojuši cildeno bruņinieku Giju Malegānu un lorda Olivera vies­mīlību. Jūs esat arestēti un nāksiet mums līdzi.

Pagaidiet! - izsaucās Kriss. - Mēs apkaunojām viņu?

Jūs nāksiet mums līdzi.

Pagaidiet! - atkārtoja Kriss.

Karavīrs spēcīgi iebelza viņam pa vaigu un pagrūda uz priekšu. Mareks gāja aiz viņa. Sargi veda viņus uz pili.

•

•

Keita vēl bija turnīrā un meklēja Krišu un Andrē. Vispirms viņa grasījās skatīties teltīs aiz laukuma, taču tur atradās tikai vīrieši - bruninieki, ieroču nesēji, pāži -, un viņa atteicās no šīs ieceres. Šī bija cita pasaule, ar nepārprotamu varmācības gaisotni, un viņa nemitīgi juta briesmas. Gandrīz visi šai pa­saulē bija jauni; bruņiniekiem, kas dižojās laukumā, bija pāri divdesmit gadiem, dažam varbūt drusku pāri trīsdesmit; visi ieroču nesēji bija padsmitnieki. Keita, ģērbusies diezgan vien­kāršās drānās, acīm redzami nebija dižciltīga. Viņai bija sajū­ta, ka neviens īpaši nepievērstu uzmanību, ja viņa tiktu ievilk­ta krūmos un izvarota.

Kaut arī bija dienas vidus, viņa pieķēra sevi izturamies tā kā Nūheivenā nakts vidū. Vina centās ne brīdi nenoškirties no apkārtējiem, uzturēties kādas ļaužu grupiņas tuvumā; vīriešu pulciņiem viņa meta līkumu, cik lielu vien bija iespējams.

Viņa aizgāja aiz tribīnēm, no kurām skanēja uzmundrinā­juma saucieni nākamajam bruņinieku pārim, kas sāka cīņu. Vi­ņa ieskatījās telšu joslā pa kreisi. Ne Mareka, ne Kriša nekur nebija. Tomēr viņi bija atstājuši laukumu tikai pirms dažām mi­nūtēm. Vai viņi bija kādā no teltīm? Auss aparātiņā jau stundu nekas neskanēja; viņa bija nospriedusi, ka tas Mareka un Kri­ša dzelzs bruņucepuru dēļ; tās varbūt traucēja sakarus. Bet ta­gad taču viņi noteikti bija bruņucepures noņēmuši.

Tad viņa ieraudzīja savus biedrus - viņi sēdēja drusku no­stāk no turnīra laukuma, pļavā pie strautiņa.

Viņa gāja turp. Parūkā bija karsti, galva niezēja. Varbūt va­rēja atbrīvoties no parūkas un saņemt matus zem cepures? Vai, ja nogrieztu matus vēl drusku īsākus, viņa varētu izlikties par jaunu vīrieti pat bez cepures.

Tas būtu interesanti, viņa nodomāja, - kādu laiciņu būt vī­rietim.

Viņa jau prātoja, kur lai dabū šķēres, kad ieraudzīja karavī­rus, kas tuvojās viņas Marekam un Krišam. Viņa palēnināja gai­tu. Viņas aparātiņā joprojām nekas neskanēja, bet nu jau viņa bija tuvu, vajadzēja skanēt.

Varbūt izslēdzies? Viņa piesita pie auss un uzreiz izdzirdēja Kriša balsi: "Mēs apkaunojām viņu?" Tam sekoja blarkšķis. Vi­ņa redzēja, ka karavīri grūž Krišu uz pils pusi. Mareks gāja līdzi.

Keita bridi nogaidīja, tad sekoja.

•

•

Kastelgāra bija pamesta, veikaliņi un darbnīcas slēgtas, ie­las tik tukšas, ka tajās atbalsojās Keitas soļi. Visi bija aizgājuši uz turnīru, tāpēc sekot savējiem un karavīru grupai bija pagrū­ti. Vajadzēja palikt krietnu gabalu iepakaļ, nogaidīt, līdz viņi pa­zūd aiz stūra, un tad gandrīz skriešus steigties pakaļ, lai pa­spētu ieraudzīt, kur viņi dodas tālāk, piesargājoties, lai pati netiktu pamanīta.

Keita zināja, ka viņas rīcība izskatās aizdomīga. Taču nebi­ja neviena, kas to redzētu. Tikai vienā augšējā stāva logā sē­dēja kāda vecenīte un aizvērtām acīm sildījās saulītē. Viņa ne­paskatījās lejup. Varbūt bija aizmigusi.

Keita nonāca pie klajā laukuma pils priekšā. Ari tas bija tukšs kā izslaucits. Nebija bruņinieku nemierīgajos zirgos, ne­bija grūstīšanās, nebija plīvojošo karogu. Karavīri gāja pāri pa­ceļamajam tiltiņam. Kad Keita viņiem sekoja, viņa dzirdēja va­renu pūļa ieaurošanos turnīra laukumā aiz mūra. Sargi pagriezās un kliegšus jautāja apgaitniekiem uz vaļņa, kas noti­cis. Apgaitnieki varēja redzēt, kas notiek turnīrā. Viņi atklie­dza atbildes. To visu pavadīja sulīga lādēšanās; acīmredzot kāds zaudēja, kāds uzvarēja derības.

Keita izmantoja sargu pievēršanos turnīram un ielavījās pilī.

•

Viņa stāvēja mazajā ārējā pagalmā. Pie mieta piesieti mīņā­jās neuzraudzīti zirgi. Neviena karavīra te nebija; visi no vaļņa skatījās turnīru.

Mareks ar Krišu nekur nebija redzami. Nezinādama, ko ci­tu iesākt, viņa gāja iekšā pa lielās zāles durvīm. Vītņu kāpnēs pa kreisi bija dzirdami soļi. Viņa kāpa augšā, riņķi pēc riņķa, taču soļi noklusa.

Tātad gājuši lejā, nevis augšā.

Viņa ātri devās atpakaļ. Kāpnes beidzās mūra gaitenī ar ze­miem griestiem, mitrā un smacīgā, ar kamerām vienā pusē. Ka­meru durvis bija vaļā, iekšā neviena nebija. Kaut kur priekšā, aiz gaiteņa pagrieziena, atskanēja balsis un metāla šķinda.

Viņa piesardzīgi virzījās uz priekšu. Droši vien esmu zem lielās zāles, viņa nosprieda. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā tel­pu izkārtojumu, kuru pirms dažām nedēļām bija sagrautajā pi­lī rūpīgi mēģinājusi precizēt. Tomēr šādu gaiteni viņa neatce­rējās. Varbūt tas bija iebrucis jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Atkal nožvadzēja metāls, atbalsojās smiekli.

Tad soļi.

Pēc brīža viņa aptvēra, ka tie tuvojas viņai.

•

•

Mareks atkrita salmos; tie bija piemirkuši, iepelējuši, slide­ni un smirdīgi. Krišam paslīdēja kāja, un viņš novēlās blakus.

Kameras durvis aizcirtās. Viņi bija gaiteņa galā ar kamerām uz visām trim pusēm. Mareks caur restēm redzēja sargus aiz­ejam, viņi smējās. Viens sacīja: - Ei, Paolo, kur tu iesi? Tev jā­paliek un jāsargā šie!

Kāpēc? Viņi taču nekur nedks. Es gribu redzēt turnīru!

Tagad ir tava maiņa. Olivers grib, lai viņus sargā.

Paolo lādējās un kurnēja. Pārējie nosmējās, un viņu soļi at­tālinājās. Druknais Paolo caur restēm uzlūkoja vaņģiniekus. Viņš bija nelaimīgs, šo maitasgabalu dēļ viņam gāja secen tur­nīrs. Viņš nolamājās, nospļāvās viņu kamerā uz grīdas, tad aiz­gāja gabaliņu nostāk un apsēdās uz koka ķebļa. Mareks vairs nevarēja viņu redzēt, bet redzēja viņa ēnu uz pretējās sienas.

Izskatījās, ka viņš baksta zobus.

Mareks piegāja pie restēm un mēģināja ieskatīties pārējās kamerās. Nevarēja lāgā saskatīt, kas atrodas pa labi, taču ka­merā tieši pretī viņš redzēja siluetu: kāds sēdēja tumsā, atspie­dies pret sienu.

Kad acis aprada ar tumsu, viņš redzēja, ka tas ir Profesors.

Sterns sēdēja vienā no ITC personāla ēdamistabām. Tā bija neliela telpa ar vienu galdu; balts galdauts, uzklāts čet­riem. Gordons sēdēja viņam pretī un badīgi ēda olu kulteni ar šķiņķi. Sterns lūkojās, kā cilājas Gordona īsi cirptais galv­vidus, kad tas veikli ar dakšiņu liekšķerēja olas. Šis cilvēks nudien ēda ātri.

Ārā saule jau kāpa debesīs virs pakalniem austrumos. Sterns paskatījās rokas pulksteni; bija seši no rīta. ITS tehni­ķi no autostāvvietas palaida kārtējo meteoroloģisko balonu; viņš atcerējās Gordona stāstīto, ka to darot katru stundu. Ba­lons ātri cēlās gaisā, līdz pazuda augstajos mākoņos. Vīri, kas to palaida, neskatījās pakaļ un iegāja atpakaļ laboratorijas kor­pusā.

Kā jūsu grauzdiņi? - pacēlis acis, apjautājās Gordons. - Varbūt vēlaties ko citu?

Nē, paldies! - atteica Sterns. - Es neesmu izsalcis.

Uzklausiet veca karavīra padomu, - sacīja Gordons. - Mal­tītes reizē ēdiet vienmēr. Jo nekad nevar zināt, kad būs nāka­mā reize.

Es saprotu, - sacīja Sterns. - Man šobrīd vienkārši negri­bas.

Gordons paraustīja plecus un atsāka ēst.

Telpā ienāca viesmīlis. - Ā, Harolds! - sacīja Gordons. - Vai kafiju var dabūt?

Protams, ser. Varbūt kapučīno?

Labāk melnu.

Jā, ser.

Un jums, Deivid? - jautāja Gordons. - Kafiju?

Ar beztauku pienu, ja iespējams, - sacīja Sterns.

Protams, ser. - Harolds aizgāja.

Sterns skatījās pa logu. Viņš klausījās, kā Gordona dakšiņa skan pret šķīvi. Pēdīgi viņš ierunājās: - Es gribētu pārliecināties, vai visu saprotu pareizi. Šobrīd viņi nevar atgriezties, vai ne?

Tieši tā.

Tāpēc, ka nav nolaišanās vietas.

Tieši tā.

Tāpēc ka tur ir gruveši. -Jā.

Un pēc cik ilga laika viņi varēs atgriezties?

Gordons nopūtās un atliecās no galda. - Viss būs kārtībā, Deivid, - viņš sacīja. - Galu galā viss nokārtosies pavisam labi.

Pasakiet man - pēc cik ilga laika?

Nu, parēķināsim. Vēl vismaz trīs stundas vajadzīgas gai­sa attīrīšanai alā. Rēķināsim četras. Vēl divas stundas, lai no­vāktu gruvešus. Kopā sešas. Tad jāatjauno ūdens vairogi.

Ūdens vairogi? - pārjautāja Sterns.

Trīs ūdens aizsardzības loki. Tie noteikti ir vajadzīgi.

Kāpēc?

Lai mazinātu transkripcijas kļūdas.

Un kas tieši ir šis transkripcijas kļūdas? - jautāja Sterns.

Kļūdas atgriešanās procesā. Kad aparāts pārrada cilvēku.

Jūs man teicāt, ka nekādu kļūdu nav. Ka atjaunošana ir pilnīgi precīza.

Atjaunošana ir pilnīgi precīza, kamēr visi aizsardzības pa­sākumi ir nodrošināti.

Un ja nav?

Gordons nopūtās. - Būs, Deivid. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Es gribētu, lai jūs beidzat uztraukties. Vēl vairā­kas stundas mēs nevaram ķerties pie tranzīta bloka atjaunoša­nas; jūs gluži nevajadzīgi sevi mokāt.

Es tikai domāju, - sacīja Sterns, - ka mums vajadzētu būt spējīgiem kaut ko darīt. Aizsūtīt kādu ziņu, kaut kādā veidā no­nākt kontaktā…

Gordons pašūpoja galvu. - Nē, pagaidām nekādas ziņas, ne­kādi kontakti vienkārši nav iespējami. Viņi ir pilnīgi šķirti no mums. Un mēs tur neko nevaram darīt.

Keita Eriksone piespiedās pie sienas, sajuta mitros akme­ņus pie muguras. Viņa bija iesprukusi vienā no tukšajām kame­rām gaitenī un tagad, aizturējusi elpu, gaidīja, kamēr paies ga­rām sargi, kas bija ieslēguši Mareku un Krišu. Sargi smējās, likās, ka viņi ir labā omā. Viņa dzirdēja vienu sakām: - Šito vī­ru no Eno sers Olivers nežēlos. Šitā izmuļķoja viņa vietnieku.

Tas otrais jau vēl trakāk! Jāj kā puņķis deguna galā un tik un tā salauž divus pīķus pret Melno! - Visi smējās.

Jā, Melnais nu ir brangi izāzēts. Par to lords Olivers liks galvelēm ripot, jau pirms saules rieta.

Es lieku uz to, ka viņš nocirtīs šiem galvas jau pirms va­kariņām.

j

Nē, pēc tam. Būs lielāks pūlis. - Atkal smiekli.

Viņi gāja tālāk pa gaiteni, balsis noklusa. Drīz viņa tikpat kā nevarēja sargus dzirdēt. īss klusuma brīdis - vai viņi jau kāpj atpakaļ augšā? Nē, vēl ne. Viņa atkal izdzirdēja smieklus. Smiekli turpinājās un dīvainā kārtā pastiprinājās.

Kaut kas nebija kārtībā.

Viņa saspringti klausījās. Viņi kaut ko teica par seru Giju un lēdiju Klēru. Viņa īsti nevarēja saklausīt. Noskanēja frāze: "… mūsu lēdija viņu pamatīgi nokaitinājusi…" Atkal smiekli.

Keita sarauca pieri.

Viņu balsis vairs neattālinājās.

Tas nebija labi. Viņi nāca atpakaļ.

Kāpēc? Kas bija noticis?

Viņa paskatījās uz durvīm. Un tur, uz akmens grīdas, viņa redzēja pati savus mitro pēdu nospiedumus, kas veda iekšā ka­merā.

Viņas apavi bija samirkuši pļavā pie strauta. Tādi bija ari vi­su citu apavi, un gaiteņa vidū iezīmējās mitra iestaigāta taka. Taču vienas pēdas nogriezās no tās - uz kameru.

Un viņi to bija ievērojuši.

Sasodīts!

Balss: - Kad beigsies turnīrs?

Trijos pēc pusdienas.

Vai! Tad jau drīz.

Lords Olivers liks ātri vakariņot un gatavoties Virspries­terim.

Viņa ieklausījās, mēģinādama saskaitīt balsis. Cik sargu tur īsti bija? Viņa mēģināja atcerēties. Vismaz trīs. Varbūt pieci. Kad redzēja, viņa tam nepievērsa uzmanību.

Velns parāvis!

Runā, ka Virspriesteris nākšot ar tūkstoš jātniekiem…

Pār grīdu aiz viņas durvīm pārslīdēja ēna. Tas nozīmēja, ka

tagad viņi ir abās pusēs kameras durvīm.

Ko tagad darīt? Viņa zināja, ka nedrīkst ļauties sagūstīša­nai. Viņa bija sieviete, viņa nedrīkstēja šeit atrasties; sargi no­teikti izvaros un nogalinās viņu.

Bet, viņa domāja, sargi nezināja, ka viņa ir sieviete. Vēl ne. Aiz durvīm bija klusums, tad dzirdama mīņāšanās. Ko viņi da­rīs? Droši vien iesūtīs kamerā vienu, kamēr citi gaidīs ārā, sa­gatavosies, izvilks zobenus, pacels tos…

Nedrīkstēja gaidīt. Viņa saliecās un saspringa.

Kad sargs nāca iekšā pa durvīm, viņa metās virsū un, cik spēka, iespēra tam pa ceļgalu. Sargs, no sāpēm un pārsteigu­ma iekliegdamies, atsprāga atpakaļ. Citi sargi kaut ko sauca, bet Keita jau bija ārā no kameras. Aiz viņas pret sienas akme­ņiem nodžinkstēja zobens, nošķīda dzirksteles. Viņa skrēja projām pa gaiteni.

Sieviete! Sieviete!

Sargi skrēja viņai pakaļ.

Nu viņa jau bija vītņu kāpnēs, strauji lēca pa pakāpieniem augšup. Lejā viņa dzirdēja nožvadzam sekotāju bruņas. Nonā­kusi pirmajā stāvā, viņa nedomājot ieskrēja lielajā zālē.

Tajā neviena nebija, galdi uzklāti dzīrēm, bet ēdieni vēl ne­bija salikti. Viņa skrēja garām galdiem, meklēdama vietu, kur paslēpties. Aiz gobelēniem? Nē, tie bija cieši pie sienas. Zem galdautiem? Nē, tur viņi meklēs un atradīs. Kur? Kur? Viņa ie­raudzīja lielo kamīnu, tajā vēl augstu kurējās uguns. Vai aiz tā neslēpās slepenā eja, kas veda projām no zāles? Vai tā bija Kas- telgārā vai Larokā? Viņa nevarēja atcerēties. Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt.

Prāta acīm viņa redzēja sevi haki šortos, polo T kreklā un Nike teniskurpēs laiski ložņājam pa drupām ar piezīmju blok­notu. Viņai rūpēja tikai tas - ciktāl vispār viņai kas rūpēja -, lai viņas akadēmiskā darba vadītāji būtu apmierināti.

Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt!

Viņa dzirdēja vīru tuvošanos. Nebija vairs laika. Viņa aiz­skrēja pie deviņas pēdas augstā kamīna un iekāpa aiz milzīgā, apzeltītā, apaļā režģa. Viņas augumu caurstrāvoja uguns kar­stums. Viņa dzirdēja vīrus ienākam zālē. Tie klaigāja, skraidī­ja apkārt, meklēja. Viņa noliecās aiz režģa, aizturēja elpu un gaidīja.

•

Viņa dzirdēja, kā meklējumu gaitā tiek grūstīti krēsli, kā grab trauki uz galda. Balsis nevarēja skaidri izšķirt, tās saplū­da ar liesmu rūkoņu aiz viņas. Smagi noklandzēja metāls, kaut kam apgāžoties; varbūt lāpturim - katrā ziņā kaut kam lielam.

Viņa gaidīja.

Viens no vīriem izkliedza kādu jautājumu, atbildes, cik viņa dzirdēja, nebija. Vēl viens izkliegts jautājums, un šoreiz viņa dzirdēja klusu atbildi. Neizklausījās pēc vīrieša. Ar ko viņi runā­ja? Laikam ar sievieti. Keita ieklausījās: jā, tā bija sievietes balss. Nepārprotami.

Vēl daži pārmīti vārdi, un tad vīri, bruņām žvadzot, izskrēja no zāles. Palūrējusi gar apzeltītā režģa malu, Keita redzēja tos nozūdam pa durvīm.

Viņa vēl brīdi nogaidīja un tad izkāpa laukā.

Viņa ieraudzīja jauniņu, gadus desmit vai vienpadsmit vecu meiteni, kurai bija ap galvu aptīts liels balts lakats, tā ka tikai seja bija redzama. Mugurā viņai bija vaļīga sārta kleita, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. Viņa nesa zelta krūku un lēja ūde­ni biķeros uz galda.

Meitene pamanīja Keitu un nenovērsdamās skatījās.

Keita gaidija, ka viņa iekliegsies, taču meitene to nedarīja. Viņa tikai kādu brīdi ziņkārīgi uzlūkoja Keitu un tad sacīja: - Viņi uzgāja augšā.

Keita pagriezās un skrēja.

• •

Nonācis kamerā, Mareks klausījās tauru skaņās un pūļa rē­koņā, kas bija dzirdamas pa lodziņiem pie griestiem. Sargs ne­laimīgi pavērās augšup, izlamāja Mareku un Profesoru un at­griezās pie sava ķebļa.

Vai tev vēl ir marķieris? - klusi iejautājās Profesors.

Jā, - atbildēja Mareks. - Un tev?

Nē, man atņēma. Tikko es nokļuvu šeit.

' > >

Profesors stāstīja, ka viņš ieradies līdzenā meža nostūri starp klosteri un upi. ITC bija viņam galvojis, ka tā ir nomaļa, bet ideāla vieta. Neaizejot tālu no aparāta, viņš varēšot redzēt visus galvenos savu izrakumu objektus.

Viņam vienkārši nepaveicies: Profesors ieradies tieši tobrīd, kad garām sava darba gaitās gājis malkas cirtēju pulciņš ar cirvjiem pār plecu.

Viņi redzēja gaismas uzliesmojumus un tad ieraudzīja ma­ni, un visi metās ceļos un pielūdza. Viņi iedomājās, ka redz die­višķu brīnumu. Tad izdomāja, ka brīnums tomēr nav dievišķs, un sāka draudēt ar cirvjiem, - stāstīja Profesors. - Man jau li­kās, ka gals klāt, bet, par laimi, es protu oksitāniešu valodu, un man izdevās viņus pierunāt, lai aizved mani uz klosteri. Lai mūki tur noskaidro patiesību.

Mūki pārņēmuši viņu no malkas cirtējiem, izģērbuši un meklējuši uz viņa auguma stigmas. - Viņi meklēja diezgan ne­parastās vietās, - piebilda Profesors. - Tad es pieprasīju tikša­nos ar Abatu. Abats gribēja no manis uzzināt, kur atrodas eja uz Laroku. Man ir aizdomas, ka viņš apsolījis to Arno. Šā vai tā, es ieminējos, ka ziņas par to varētu būt klostera dokumen­tos. - Profesors pasmaidīja. - Es piedāvājos pakalpot un caur­skatīt pergamentus.

-Un?

Un man liekas, ka es to atradu.

-Eju?

Tā es domāju. Tā iet gar pazemes upi, tāpēc droši vien ir visai liela. Tā sākas vietā, ko sauc par zaļo kapelu. Un ieeja ir ipaši noslēpta.

-Kā?

Sargs kaut ko norūca, un Mareks uz brīdi pārtrauca saru­nu. Kriss piecēlās un notrausa mitros salmus no biksēm. - Mums jātiek ārā no šejienes, - viņš teica. - Kur ir Keita?

Mareks paraustīja plecus. Keita vēl bija brīvībā, ja vien sar­gu klaigas tālāk gaitenī nenozīmēja, ka viņa ir notverta. Tomēr viņam nelikās, ka tas sargiem ir izdevies. Tātad, ja viņam izdo­tos ar Keitu sazināties, viņa varētu mēģināt cietumniekus iz­pestīt.

Tas nozīmētu, ka jāpievārē sargs. Problēma bija tāda, ka sargs sēdēja uz sava ķebļa gaiteņa līkumā vismaz divdesmit jardu atstatu. Viņu negaidīti pārsteigt nebija iespējams. Taču, ja Keita atrastos auss aparātiņu dzirdamības joslā, tad viņš va­rētu…

Kriss sāka bungot pa kameras restēm un saukt: - Ei! Sargs! Ei tu!

Pirms Mareks paspēja ko iebilst, sargs jau nāca. Viņš ziņ­kārīgi paskatījās Krišā, kurš bija izbāzis roku starp restēm un māja viņam. - Ei, panāc šurp!

Sargs piegāja klāt, ieblieza pa Kriša izstiepto roku un sāka rīstīties klepus lēkmē, jo Kriss bija uzpūtis viņam baloniņa gā­zi. Sargs sāka grīļoties. Kriss vēlreiz pasniedzās starp restēm, sagrāba viņu aiz apkakles un vēlreiz iepūta - tieši sejā.

Sargs izbolīja acis un krita kā akmens. Kriss nebija atlaidis roku, tā atsitās pret šķērsstieni; viņš iekaucās no sāpēm un at­laida sargu, kurš gāzdamies aizvēlās nost no restēm.

Nu vairs nevarēja viņu aizsniegt.

Brīnišķīgi, - noteica Mareks. - Ko nu?

Zini, tu varētu man palīdzēt, - sacīja Kriss. - Tev ir pārāk negatīva attieksme. - Viņš bija nometies ceļos un stiepās starp restēm, izbāzis roku līdz plecam. Viņa izstieptie pirksti gandrīz varēja aizsniegt sarga kāju. Gandrīz tomēr neskaitījās. Sešas collas līdz pēdai. Kriss stiepās atsperdamies un ņurdēja: - Ja būtu kāds miets vai āķis… Kaut kas, ar ko pavilkt…

Tas neko nedos, - sacīja Profesors otrā kamerā.

Kāpēc ne?

Profesors iznāca gaismā un paskatījās caur restēm. - Tāpēc, ka viņam nav atslēgas.

Nav atslēgas? Kur tad tā ir?

Karājas pie sienas, - atteica Džonstons un rādīja gaiteņa dziļumā.

Uh, velns! - norēcās Kriss.

Sarga roka uz grīdas notrīsēja. Viena kāja spazmatiski no­raustījās. Viņš sāka mosties.

Ko lai mēs tagad darām? - panikā izsaucās Kriss.

•

Keita, kur tu esi? - jautāja Mareks.

Es esmu šeit.

Kur tieši?

Tālāk gaitenī. Es atgriezos, jo nodomāju, ka šeit viņi mani nemeklēs.

Keita! - sacīja Mareks. - Nāc šurp! Aši!

Mareks dzirdēja viņas skrienošos soļus.

Sargs klepoja, apvēlās uz muguras, tad izslējās uz elkoņa. Viņš paskatījās gaitenī un sāka steidzīgi slieties kājās.

Sargs jau bija ticis četrrāpus, kad Keita ietrieca kāju viņam sejā, un viņš atkal nokrita guļus. Tomēr viņš vairs nebija bez­samaņā, tikai apdullis. Viņš atkal slējās kājās un purināja gal­vu, lai atskaidrotos.

Keita, atslēgas! - bilda Mareks.

-Kur?

Pie sienas.

Keita atkāpās no sarga, sadabūja atslēgu saišķi smagā riņ­ķī un atnesa uz Mareka kameru. Viņa iebāza vienu atslēgu slē­dzenē un mēģināja griezt, bet atslēga neļāvās.

Sargs ierēkdamies metās virsū Keitai un aizgrūda viņu no kameras uz gaiteņa vidu. Viņi saķērās, vēlās pa grīdu. Keita bija daudz mazāka par sargu, tam bija viegli viņu novaldīt.

Mareks izstiepa caur restēm abas rokas, izvilka atslēgu no slēdzenes un mēģināja citu. Arī tā nederēja.

Tagad sargs jau bija uztupies ar ceļiem Keitai virsū un abām

rokām žņaudza viņas kaklu. j »

Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Nekā. Saišķi bija vēl se­šas atslēgas.

Keita jau metās zila un vāri gārdza. Viņa dauzīja ar dūrītēm sarga rokas, bet tas neko nelīdzēja. Viņa mēģināja iebelzt ar celi pa cirkšņiem, bet neizdevās ari tas.

Nazi! Nazi! - sauca Mareks, bet likās, ka viņa nesaprot. Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Joprojām nekā. Džonstons no pretējās kameras kaut ko franciski uzsauca sargam.

Sargs pacēla acis un nošņāca atbildi, un tobrīd Keita izrāva savu duncīti un no visa spēka trieca pret sarga plecu. Asmens netika cauri bruņukreklam. Viņa mēģināja atkal un atkal. Sargs negantās dusmās ņēmās dauzīt Keitas galvu pret akmens grī­du, lai piespiestu atlaist nazi.

Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu.

Atskanēja skaļš čerksts, un tā pagriezās.

Profesors kliedza, Kriss kliedza, un Mareks atgrūda durvis. Sargs pagriezās pret viņu un, celdamies kājās, palaida vaļā Keitu. Viņa novaidējās un tomēr pamanījās ietriekt nazi sarga neaizsar­gātajā kājā. Sargs sāpēs ierēcās. Mareks divreiz iesita viņam pa galvu, ļoti spēcīgi. Sargs nokrita uz grīdas un vairs nekustējās.

Kriss atslēdza Profesoram durvis. Keita slējās kājās un sāka pamazām atgūt normālu sejas krāsu.

Mareks izvilka balto marķieri un dzīrās spiest ar īkšķa na­gu podziņu. - Tā. Mēs beidzot esam visi kopā. - Viņš pameta skatienu telpā starp kamerām. - Vai vietas pietiks? Varam iz­saukt aparātu tieši uz šejieni?

Nē, - sacīja Kriss. - Vajadzīgas sešas pēdas uz visām pu­sēm, vai tad neatceries?

Vajag plašāku telpu. - Profesors pagriezās pret Keitu. - Tu zini, kā tikt ārā no šejienes?

Viņa pamāja. Viņi sāka iet pa gaiteni.

Viņa veda biedrus augšup pa pirmo vitņu kāpņu posmu, juz­dama jaunu pašapziņu. Cīņa ar sargu bija viņu kaut kā atbrīvo­jusi; vissliktākais jau bija noticis, un viņa bija izdzīvojusi. Ta­gad, kaut arī galvā joprojām dunēja, viņa jutās mierīgāka nekā iepriekš un spēja skaidrāk domāt. Atmiņā atgriezās arī visi vi­ņas pētījumu rezultāti: viņa spēja atcerēties, kur atrodas ejas.

Bēgļi nonāca pirmajā stāvā un palūkojās laukā, pagalmā. Tur bija vēl vairāk ļaužu, nekā Keita bija gaidījusi. Tur bija daudz karavīru, bruņinieku un galminieku greznās drānās - visi atgriezās no turnīra. Viņa lēsa, ka varētu būt ap trijiem pēc­pusdienā; pagalmā vēl laistījās pēcpusdienas saule, bet ēnas bija sākušas pagarināties.

Tur mēs nevaram iet, - šūpodams galvu, noteica Mareks.

Tas nekas! - Keita uzveda viņus uz otro stāvu, tad aši pa akmens eju, kurā durvis vērās uz iekšu, logi uz āru. Viņa zinā­ja, ka aiz durvīm ir vairāki mazi dzīvoklīši ģimenei vai viesiem.

Kriss aiz muguras sacīja: - Tur es esmu bijis. - Viņš norā­dīja uz vienām durvīm. - Klēra ir tajā istabā.

Mareks nošņācās. Keita gāja tālāk. Gaiteņa tālākajā galā sie­nu kreisajā pusē aizsedza gobelēns. Viņa to pacēla - tas bija pārsteidzoši smags - un tad sāka virzīties gar sienu, spiezda­ma akmeņus, citu pēc cita. - Esmu pārliecināta, ka te jābūt, - viņa sacīja.

Kam? - jautāja Kriss.

Ejai, kas izvedīs mūs uz aizmugurējo pagalmu.

Viņa aizčamdījās līdz sienas galam, durvis neatradusi. Un, atskatoties uz sienu, viņai nācās atzīt, ka tā neizskatījās pēc tā­das, aiz kuras tās varētu slēpties. Akmeņi bija plakani un kār­tīgi samūrēti, siena bija līdzena, bez ierobiem vai izvirzījumiem. Nekādu zīmju, ka ar to būtu veikti kādi papildu remontdarbi.

Kad viņa piespieda vaigu pie sienas un, piemiegusi aci, lūko­jās visgarām, tā likās pilnīgi viengabalaina.

Vai viņa būtu maldījusies?

Vai šī nebija īstā vieta?

Viņa nevarēja maldīties. Durvīm te kaut kur bija jābūt. Vi­ņa gāja atpakaļ, atkal spieda. Nekā. Beigu beigās viņa atrada durvis pavisam nejauši. Viņa izdzirdēja balsis no tālākā gaite­ņa gala - kāds nāca augšā pa kāpnēm. Kad Keita pagriezās, lai paskatītos, viņas potīte piespiedās akmenim pie pašas grīdas.

Viņa juta akmeni pakustamies.

Ar klusu metālisku klinkšķi tieši viņai priekšā parādījās dur­vis. Tās atvērās tikai par dažu collu desu. Tagad viņa redzēja, cik izcili prasmīgi mūrnieki bija nomaskējuši spraugu apme­tumā.

Viņa atgrūda durvis, un visi gāja iekšā. Mareks palika pē­dējais un, aizvērdams durvis, nolaida pār tām gobelēnu.

•

Viņi atradās tumšā, šaurā gaitenī. Ik pēc dažiem jardiem sie­nā bija caurumiņi, pa kuriem nāca vāra gaismiņa, tā ka varēja iztikt bez papildu apgaismojuma.

Kad Keita Kastelgāras drupās pirmoreiz konstatēja šo eju, viņa brīnījās, kam tā bijusi vajadzīga. Tā bija likusies gluži bez­jēdzīga. Tagad, atrodoties šeit, viņa pēkšņi aptvēra tās mērķi.

Tā nebija domāta, lai tiktu no vienas vietas uz otru. Tas bija slepens gaitenītis, lai izspiegotu, kas notiek otrā stāva dzīvok­ļos.

Viņi klusi virzījās uz priekšu. Blakusistabā Keita dzirdēja divas balsis: sievietes un vīrieša. Nonākuši pie mazajiem cau­rumiņiem, viņi apstājās un ieskatījās.

Keita dzirdēja Krišu nopūšamies; tas izklausījās gandrīz pēc vaida.

•

Vispirms Kriss redzēja tikai vīrieša un sievietes siluetus uz saulaina loga fona. Vajadzēja kādu brīdi, lai acis pierastu pie spožās gaismas. Tad viņš aptvēra, ka skatās uz lēdiju Klēru un seru Giju. Viņi bija apskāvušies un kaislīgi glāstīja viens otru. Sers Gijs dedzīgi skūpstīja lēdiju, kura atbildēja tikpat dedzīgi, apķērusies viņam ap kaklu.

Kriss tikai skatījās.

Tad mīlnieki atrāvās, un sers Gijs uzrunāja Klēru, kas ska­tījās viņam tieši acīs. - Milēdij, - viņš teica, - jūsu publiskā iz­turēšanās un asā nelaipnība izraisīja lielu smiešanos man aiz muguras un runas par manu nevīrišķīgumu. Es to nevaru pa­ciest.

Bet tā tam jānotiek, - viņa iebilda. - Mūsu abu dēļ. Jūs to ļoti labi zināt.

Tomēr es vēlētos, lai jūs neizturētos gluži tik krasi.

Ak tā? Un kā tad? Vai jūs vēlaties riskēt ar to bagātību, pēc kuras mēs abi alkstam? Ir taču arī citas runas, krietno bru­ņiniek, kā jūs labi zināt. Kamēr es pretojos laulībām, es esmu vienā pusē ar tiem, kas jūs tur aizdomās, ka jūsu roka bijusi klāt mana vīra nāvē. Taču, ja lords Olivers uzspiedīs man šo laulību, par spīti visām manām pūlēm, tad neviens nevarēs ma­nu uzvedību apsūdzēt. Vai tiesa?

Tiesa. - Viņš nelaimīgs pamāja.

Taču pavisam citādi būtu apstākļi, ja es jums tagad izrādī­tu savu labvēlību, - viņa turpināja. - Tās pašas mēles, kas ta­gad kulstās ap jums, drīz vien sāks čukstēt, ka arī man bijusi sava daļa pie mana vīra pāragrās nāves, un šādas valodas ātri sasniegs mana vīra radus Anglijā. Tie jau tāpat tīko atgūt viņa īpašumus. Trūkst tikai iegansta šādai rīcībai. Tāpēc sers Da­niels modri uzmana katru manu soli. Krietno bruņiniek, ma­nu sievietes godu ir viegli aptraipīt, un pēc tam tas vairs ne­būs nomazgājams. Mūsu vienīgais drošais balsts ir mans nemainīgais naidīgums pret jums, tāpēc es lūdzu - pacietiet, ja nāksies dzirdēt nelāgus vārdus, un labāk domājiet par bal­vu, kas jūs gaida.

Krišam atkārās žoklis. Klēras izturēšanās bija tieši tikpat kaislīga un piekļāvīga kā ar viņu: tie paši siltie skatieni, klusā balss, maigie glāsti. Pirmīt Kriss bija secinājis, ka viņam izdo­das lēdiju pavest. Tagad noskaidrojās - pavestais bija viņš pats.

Par spiti lēdijas Klēras glāstiem, sers Gijs bija nīgrs. - Un jūsu gājieni uz klosteri? Es gribētu, lai jūs turp vairs neejat.

Kāpēc tā? Vai esat greizsirdīgs uz Abatu, mans kungs? - viņa ķircināja.

Es tikai saku, ka es gribētu, lai jūs turp vairs neejat, - viņš spītīgi atkārtoja.

Un tomēr mans nolūks bija svarigs, jo tas, kurš zinās La­rokas noslēpumu, valdīs pār lordu Oliveru. Viņam būs jārīko­jas, kā viņam lūgs, ja gribēs uzzināt noslēpumu.

Tas tiesa, lēdij, Dieva vārds, tomēr jūs noslēpumu neuz­zinājāt, - atteica sers Gijs. - Vai Abats to zina?

Es nesatiku Abatu, - sacīja Klēra. - Viņš tobrīd nebija klosterī.

Un Maģistrs apgalvo, ka viņš nezinot.

Tā viņš tiešām apgalvo. Tomēr es vēl mēģināšu jautāt Aba­tam, varbūt rīt.

Pie durvīm klauvēja, aiz tām atskanēja klusa vīrieša balss. Viņi abi pagriezās. - Tas būs sers Daniels, - sacīja sers Gijs.

Aši uz paslēptuvi, mans kungs!

Sers Gijs steidzās pie sienas, aiz kuras viņi slēpās, pavilka nost gobelēnu un tad, bēgļiem šausmās noskatoties, viņš pa­vēra durvis - un iespraucās šaurajā gaitenītī viņiem blakus. Sers Gijs iepleta acis un pēc brīža sāka kliegt: - Cietumnieki! Aizbēgušie cietumnieki!

Šo saucienu parņema lēdija Klēra, kura, saukdama pēc ap­sardzes, metās laukā no savas istabas.

Profesors ejā pagriezās pret biedriem. - Ja mēs tiksim šķir­ti, dodieties uz klosteri. Atrodiet brāli Marselu! Viņam ir sle­penās ejas atslēga. Skaidrs?

Pirms viņi paspēja atbildēt, ejā iebrāzās karavīri. Kriss juta, ka viņu sagrābj spēcīgas rokas un velk projām.

Viņi bija notverti.

Lielajā zālē kalpi beidza klāt galdus, tikmēr skanēja vientu­līga lauta. Ix>rds Olivers un sers Roberts turēja savu draugaļu rokas un dejoja. Deju skolotājs sita ritmu un sajūsmināts smai­dīja. Pēc dažiem soļiem, kad lords Olivers pagriezās, lai nostā­tos ar seju pret partneri, bet ieraudzīja pagrieztu muguru, viņš nolamājās.

Tas nekas, milord, - steidzīgi bilda deju skolotājs, nezau­dēdams savu možo smaidu. - Kā jūsu augstība atceras, bija uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pagrieziens, atpakaļ un pagrieziens, un atpakaļ. Mēs izlaidām pagriezienu.

Neko es neizlaidu! - atcirta Olivers.

Patiesi, milord, neizlaidāt, - uzreiz bilda sers Roberts. - Mūzikā bija pārsitiens, kas izraisīja sajukumu. - Viņš negan­ti pablenza uz jaunekli, kas spēlēja lautu.

Nu labi. - Olivers nostājās pozīcijā un pasniedza meitenei roku. - Kā tur bija? Uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pa­grieziens, atpakaļ…

Lieliski! - līksmi atsaucās deju skolotājs un sāka sist rit­mu. -Tā, tagad aiziet!

No durvīm atskanēja balss: - Milord!

Mūzika aprāvās. Lords Olivers aizkaitināts pagriezās un ie­raudzīja seru Giju ar sargiem, kas stāvēja ap Profesoru un da­žiem citiem. - Kas atkal lēcies?

Milord, izskatās, ka Maģistram ir biedri.

Jā? Kādi biedri?

Lords Olivers pagāja pretī. Viņš redzēja, ka tie ir tas vīrs no Eno, stulbais īrs, kas nemāk jāt, un jauna neliela auguma sieviete ar nekaunīgu skadenu. - Tie būtu viņa biedri?

Milord, viņi apgalvo, ka esot Maģistra palīgi.

Palīgi? - Olivers uzlūkoja grupiņu un pacēla uzaci. - Mans dārgais Maģistr, kad jūs teicāt, ka jums ir palīgi, es nezināju, ka viņi ir šeit, pilī, ar jums.

Es pats to nezināju, - sacīja Profesors.

Lords Olivers nošņācās. - Jūs nevarat būt palīgi. - Viņš pēc kārtas uzlūkoja gūstekņus. - Jūs esat vismaz desmit gadus par vecu. Un agrāk, šodien, jūs nekādi nelikāt manīt, ka pazīstat Maģistru… Jūs nerunājat patiesību. Neviens no jums. - Viņš pakratīja galvu, pagriezās pret seru Giju. - Es neticu viņiem, un es uzzināšu patiesību. Bet ne tagad. Vediet viņus uz pa­grabu!

Milord, viņi bija pagrabā, bet tika laukā.

Tika laukā? Kā? - Viņš uzreiz pacēla roku un apklusināja atbildi. - Kur ir mūsu visdrošākā vieta?

Roberts de Kērs pieslīdēja klāt un kaut ko pačukstēja.

Mana torņa istaba? Kur es turu Alisīti? - Olivers sāka smieties. - Tā nudien ir droša. Jā, ieslēdziet viņus tur!

Es to izdarīšu, milord, - sacīja sers Gijs.

Šie "palīgi" būs ķīla, lai viņu saimnieks labi uzvedas. - Viņš drūmi pasmaidīja. - Es zinu, Maģistr, ka jūs vēl iemācī­sieties ar mani dancot.

Trīs jaunie ļaudis tika rupji aizvilkti projām. Lords Olivers pameta ar roku, un lautists ar deju skolotāju klusi paklanījās un aizgāja. Tāpat sievietes. Sers Roberts vēl kavējās, bet, sa­ņēmis asu Olivera skatienu, ari atstāja zāli.

Palika tikai kalpi, kas klāja galdus. Citādi zālē bija klusums.

Nu, Maģistr, kas tā ir par spēlīti?

Dievs mans liecinieks, viņi ir mani palīgi, kā es jums pašā sākumā teicu, - sacīja Profesors.

Palīgi? Viens ir bruņinieks.

Viņš ir man pateicību parādā, tāpēc kalpo man.

Jā? Par ko jāpateicas?

Es izglābu viņa tēva dzīvību.

Patiesi? - Olivers piegāja Profesoram tuvāk. - Kādā veidā?

Ar zālēm.

Ar ko viņš sirga?

Profesors pieskārās ausij un sacīja: - Milord Oliver, ja jūs vēlaties pārliecināties, pavēliet atvest bruņinieku Mareku tūlīt pat, un viņš jums pateiks to pašu, ko es jums saku tagad: viņa tēvu, kas bija slims ar tūsku, es izglābu ar arnikas ziedi, un tas notika Hemstidā, ciematā pie Ix>ndonas, izgājušā gada rudenī. Pasauciet viņu un pajautājiet!

Olivers klusēja.

Viņš cieši skatījās uz Profesoru.

Klusumu pārtrauca virs, kura tērps bija nobiris ar kādu bal­tu pulveri. Viņš bija parādijies tālākajās durvīs un sauca: - Mi­lord!

Olivers apmetās apkārt. - Kas nu atkal?

Milord, smalksaldumi!

Smalksaldumi? Ļoti labi - tikai aši!

Milord… - Vīrs paklanījās un vienlaikus noplikšķināja pirk­stus. Mudīgi ienāca divi jauni zēni ar paplāti uz pleciem.

Milord, pirmais smalksaldums - ceptas iekšas.

Uz paplātes bija redzami bāli zarnu rituļi un lieli meža zvē­ra pauti ar visu peni. Olivers apgāja apkārt paplātei un vērīgi nopētīja.

Kuilis, tikko pārnests no medībām, - viņš pamādams no­teica. - Ļoti pārliecinoši. - Viņš pagriezās pret Profesoru. - Kā jums tīk manas virtuves darbs?

Ļoti labi, milord. Šis smalksaldums ir tradīcijas garā un lieliski izpildīts. Pauti sevišķi labi izdevušies.

Pateicos, ser! - palocīdamies teica šefpavārs. - Tie ir no karsēta cukura un žāvētām plūmēm, ja jums tīk. Un iekšas ir savērti augļi, noklāti ar olām, sakultām ar alu un medu.

Jauki, jauki, - sacīja Olivers. - Jūs to pasniegsiet pirms otrā ēdiena?

Tieši tā, lord Oliver.

Un otrs smalksaldums?

Marcipāns, milord, krāsots ar pienenēm un safrānu. - Šef­pavārs palocījās un pamāja. Ienāca citi zēni ar vēl vienu paplā­ti Uz tās bija milzīgs Kastelgāras cietokšņa modelis, tā mūri teju piecas pēdas augsti, viscaur dzeltenbāli, atbilstoši īstā mū­ra krāsai. Saldais veidojums bija precīzs līdz sīkākajām deta­ļām, ieskaitot sīkus cukurkarodziņus gar mūri.

Eleganti! Teicami! - izsaucās Olivers. Viņš priekā sasita plaukstas un kādu brīdi sajūsminājās kā bērns. - Es esmu ļoti apmierināts.

Viņš pagriezās pret Profesoru un pamāja uz modeli. - Jūs zināt, ka nekrietnelis Arno cieši uzglūn mūsu pilij un ka man pret viņu jāaizstāvas?

Džonstons pamāja. - Zinu.

Kā jūs man ieteiktu Kastelgārā izkārtot manus spēkus?

Milord, - atbildēja Džonstons. - Es vispār neaizsargātu Kastelgāru.

Jā? Kāpēc jūs tā sakāt? - Olivers piegāja pie tuvākā galda, paņēma biķeri un ielēja sev vīnu.

Cik karavīru jums vajadzēja, lai atņemtu to gaskoņiem? - jautāja Džonstons.

Piecdesmit vai sešdesmit, ne vairāk.

Tad jums ir atbildēts.

Bet mēs negājām frontālā uzbrukumā. Mums bija viltība. Prasme.

Un Virspriesterim tās nav?

Viņš var mēģināt, bet mēs gaidīsim. Mēs būsim gatavi vina uzbrukumam.

Varbūt, - teica Džonstons pagriezdamies. - Un varbūt ne.

Tātad jums tomēr ir tāda gudrība…

Nē, milord, es nevaru paredzēt nākotni. Tādas spējas man nav. Es tikai dodu jums padomu kā vīrs. Un es saku - Virspries­teris būs ne mazāk viltīgs pārjums.

Olivers sarauca pieri un kādu brīdi klusēdams malkoja vī­nu. Tad viņš pamanīja, ka šefpavārs joprojām nav aizgājis un zēni klusi vēl tur paplāti. Viņš ar mājienu atlaida tos. Kad gāja prom, viņš vēl piekodināja: - Uzmaniet labi šo smalksaldumu! Es gribu, lai tas ir pilnīgi vesels uz viesu ierašanos! - Pēc brī­ža viņi atkal bija vieni. Olivers pagriezās pret Džonstonu un pla­ši pamāja. - Un es gribu, lai arī šī pils paliek pilnīgi vesela!

Milord, - atbildēja Džonstons, - jums nav vajadzības aiz­sargāt šo pili, ja jums ir otra, daudz labāka.

Jā? Jūs domājat Laroku? Bet Larokai ir kāda vājā vieta. Kāda eja, kuru man nav izdevies sameklēt.

Un kā jūs zināt, ka tāda eja vispār ir?

Jābūt, - sacija Olivers, - jo Ierokas arhitekts bija vecais Laons. Jūs zināt Laonu? Nē? Viņš bija bīskaps un klostera abats pirms tagadējā. Šis vecais bīskaps bija viltīgs, un ikreiz, kad vi­ņu aicināja palīgos atjaunot kādu pilsētu vai pili, vai baznīcu, viņš vienmēr tur atstāja kādu noslēpumu, kas zināms tikai vi­ņam. Katrā pilī bija kāda nevienam nezināma eja vai citādi vāja vieta, kuru Laons, ja radās vajadzība, varēja par atlīdzību iz­paust uzbrucējiem. Vecais Laons modri lūkoja pēc iespējām pa­kalpot Mātes Baznīcas interesēm - un vēl daudz vairāk pats savām.

Un tomēr, - nerimās Džonstons, - ja neviens nezina, kur tā eja ir, tad tā tiklab varētu arī nebūt. Ir citi apsvērumi, mi­lord. Cik lieli spēki jums šeit pašlaik ir?

Divi simti divdesmit jātnieku, divi simti piecdesmit strēl­nieku un divi simti kājnieku ar pīķiem.

Arno ir divtik daudz vīru, - sacīja Džonstons. - Varbūt vēl vairāk.

Jūs tā domājat?

Nudien, viņš nav labāks par parastu zagli, bet nu jau viņš ir slavens zaglis. Ja viņš iet uz Aviņonu un pieprasa, lai pāvests vakariņo ar viņa vīriem un tad liek samaksāt desmit tūkstoš livru par to, ka neizposta pilsētu.

Patiesi? - Lords Olivers izskatījās drusku iztrūcies. - Ko tādu es neesmu dzirdējis. Protams, klīst baumas, ka Arno gra­sās iet uz Aviņonu, varbūt jau pēc mēneša. Un visi domā, ka viņš tiešām draudēs pašam pāvestam. Bet viņš vēl nav to darī­jis. - Viņš sarauca pieri. - Vai tad ir?

Jums pilnīga taisnība, milord! - steidzīgi bilda Profesors. - Es jau tikai saku, ka viņam ir tik pārdroši plāni, ka vai katru dienu viņa pusē pāriet jauni karotāji. Tagad viņa karapulkā esot vismaz tūkstotis vīru. Varbūt jau divi tūkstoši.

Es nebaidos! - nicīgi atmeta Olivers.

Es nešaubos, ka jūs nebaidāties, - sacīja Džonstons, - ta­ču šai pilij ir sekls aizsarggrāvis, viens paceļamais tilts, viena vārtu arka, nav kraujas un ir tikai viens nolaižamais režģis. Vaļ­ņi austrumu pusē ir zemi. IJdeni un pārtiku jums ir kur uzgla­bāt tikai dažām dienām. Jūsu garnizons ir iespiests šauros pa­galmos, un vīriem trūkst manevrēšanas iespēju.

Es jums saku, - teica Olivers. - Mana bagātība ir šeit, un es palikšu pie tās.

Un mans padoms, - turpināja Džonstons, - ir savākt visu, ko varat, un doties projām. Laroka ir būvēta kalna galā, divās pusēs tai ir klinšu stāvumi, trešajā pusē ir dziļš aizsarggrāvis, ir divi vārti, divi nolaižamie režģi, divi paceļamie tilti. Pat ja ie­brucēji tiktu cauri ārējiem vārtiem…

Es zinu, kādas ir iMrokas stiprās puses!

Džonstons ieturēja pauzi.

Un es negribu klausīties jūsu nolādētās pamācības!

Kā vēlaties, lord Oliver. - Un tad Džonstons piebilda: -Ak vai…

Ko? Ak vai?

Milord, - sacīja Džonstons, - es nevaru dot padomu, ja jūs man neizklāstāt visus apstākļus.

Kādus apstākļus? Es jums neko neslēpju, Maģistr. Es ru­nāju atklāti.

Cik bruņinieku jums ir Larokā?

Olivers drusku saminstinājās. - Trīs simti.

Lūk, jūsu bagātība jau ir Larokā.

Lords Olivers piemiedza acis. Viņš neko neteica. Viņš pagrie­zās, apgāja apkārt Džonstonam, atkal piemiedza acis. - Jūs gri­bat iedvest man bailes un tādā veidā piedabūt doties uz turieni.

Nebūt ne.

Jūs gribat, lai es dodos uz Laroku, jo zināt, ka šai pilij ir kāda vājā vieta. Jūs ir sūtījis Arno, un pašlaik jūs līdzināt ceļu viņa uzbrukumam.

Milord, - iebilda Džonstons, - ja Laroka nav pārāka, kā jūs sakāt, tad kāpēc savu bagātību jūs esat novietojis tur?

Olivers nošņaukājās un izskatījās visai nelaimīgs. - Jums ir veikla mēle.

Milord, jūsu paša darbi jums rāda, kura pils ir pārāka.

Nu labi, Maģistr. Bet, ja es došos uz Laroku, tad jūs do­sieties man līdzi. Un, ja kāds cits atradīs to slepeno eju, pirms jūs man būsiet to atklājis, tad es pats parūpēšos, lai jūs mirtu tādā veidā, ka Edvarda gals liktos visdziļākais maigums. - Viņš noņirdzās par briesmīgo atsauci.

Es jūs sapratu, - sacīja Džonstons.

Tiešām? Pielūkojiet, ka neaizmirstat.

•

Kriss Hjūss skatījās pa logu.

Sešdesmit pēdu zemāk pagalms slīga ēnā. Vīrieši un sievie­tes greznos tērpos virzījās uz lielās zāles gaišo logu pusi. Viņš dzirdēja klusas mūzikas skaņas. Svinību aina lika viņam justies vēl drūmāk, vēl vientulīgāk. Viņus - visus trīs - drīz nogalinās, un viņi neko nevarēja lietas labā darīt.

Viņi bija ieslēgti mazā istabiņā, augstu pils centrālajā tornī ar skatu uz pils mūriem un pilsētiņu aiz tiem. Šī bija sievietes istaba ar ratiņu un altārīti vienā pusē, taču tās bija tikai nenozī­mīgas krietnības zīmes pretstatā milzīgajai gultai istabas vidū; tai bija sarkans plīša pārsegums un kažokādu apdare. Istabai bija pamatīgas ozolkoka durvis ar jaunu atslēgu. Sers Gijs pats bija aizslēdzis durvis, iepriekš nolikdams vienu sargu istabā pie durvīm un divus citus ārā.

Šoreiz viņi negribēja riskēt.

Mareks sēdēja uz gultas un aizdomājies skatījās tukšumā. Vai varbūt viņš klausījās; viņš bija vienu roku pielicis pie auss. Keita tikmēr nemierīgi staigāja no viena loga pie otra, skatījās te pa vienu, te pa otru. Viņa izliecās pa tālāko logu, skatījās le­jup, tad gāja pie tā, kur stāvēja Kriss, un izliecās pa to.

Skats pa abiem logiem ir gandrīz vienāds, - sacīja Kriss. Keitas nemierigums krita viņam uz nerviem.

Tad viņš redzēja, ka Keita izbāž roku pa logu un laiž delnu gar ārsienu pie loga, iztaustīdama akmeņus un javu.

Viņš vaicājoši paskatījās uz Keitu.

Varbūt, - viņa sacīja un palocīja galvu. - Varbūt.

Kriss pasniedzās laukā un pačamdīja sienu. Mūrējums bija gandrīz pavisam gluds, siena stāva. Kritiens būtu taisni līdz le­jai, pagalmā.

Tu joko? - viņš jautāja.

Nē, - atteica Keita, - nejokoju.

Viņš atkal paskatījās ārā. Pagalmā vēl bez galminiekiem bi­ja daudz citu ļaužu. Bariņš ieroču nesēju tīrīja bruņas, apkopa bruņinieku zirgus, pļāpāja un smējās. Pa labi karavīri patrulē­ja pa aizsargmūri. Jebkurš no tiem varēja pagriezties un paska­tīties augšup, ja ar acs kaktiņu pamanītu Keitas pārvietošanos.

Tevi pamanīs.

No šā loga pamanīs. No otra ne, tur mūris liecas. Mūsu vienīgā problēma ir viņš. - Keita pamāja uz sargu pie durvīm. - Vai tu vari ko darīt?

Es to nokārtošu, - no gultas sacīja Mareks.

Ko tas, velns ar ārā, nozīmē? - Kriss ļoti aizkaitināts nopra­sīja. Viņš runāja skaļi. - Tu domā, es ar to nevaru tikt galā?

-Jā, domāju.

Nolādēts, man ir apriebusies tāda izturēšanās pret mani! - sacīja Kriss. Viņš bija pārskaities; viņš lūkoja pēc kāda sitamā, paķēra ķeblīti, kas stāvēja pie ratiņa, un gāja virsū Marekam.

Sargs to redzēja un iesaucās: - Non, non, non! - tad metās starpā. Tā viņš nepamanīja, ka Mareks viņam no aizmugures iesit ar čuguna svečturi. Sargs ļima, Mareks viņu notvēra un klusi nolaida uz grīdas. Asinis plūda no sarga galvas uz aus­trumnieciskā paklāja.

Viņš ir miris? - jautāja Kriss, apstulbis blenzdams Marekā.

Vai nav vienalga? - atteica Mareks. - Tikai turpini runāt, lai tie ārā dzird mūsu balsis.

Viņi paskatījās uz logu, bet Keita tur vairs nebija redzama.

Tas ir tikai brīvais solo, Keita sev sacīja, ieķērusies torņa sienā, sešdesmit pēdu virs zemes.

Vējš tvarstīja viņas drēbes, mēģināja atraut no sienas. Viņa ar pirkstu galiem iekrampējās nelielajos javas izvirzījumos.

Dažbrīd java saira, un viņai nācās steigšus čamdīt pēc citas vie­tas. Tomēr šur tur viņa atrada pietiekami lielus robiņus sienā, lai kārtīgi ieķertos.

Viņa bija tikusi galā ar grūtākiem kāpieniem. Pa daudzām Jeilas ēkām bija grūtāk kāpt, taču tur viņai vienmēr bija rokas ar krītu, kārtīgas kāpjamās kurpes un drošības aukla. Šeit ne­kāda nodrošinājuma nebija.

Nav tālu.

Viņa bija izkāpusi pa rietumpuses logu, jo tas bija vistuvāk nākamajam logam gaiteņa galā, kas veda uz istabu; turklāt šis logs bija uz pilsētiņas pusi, tāpēc bija mazāka iespēja tikt pa­manītai no pagalma.

Nav tālu, viņa sev sacīja. Nav vairāk par desmit pēdām. Mie­rīgi. Nesteigties. Viena roka, atbalsts kājai… otra roka…

Nu jau tuvu, viņa domāja.

Tuvu.

Tad viņa pieskārās akmens palodzei. Beidzot iespēja īsti stingri ieķerties. Viņa pievilkās ar vienu roku un piesardzīgi palūrēja gaitenī.

Neviena sarga nebija.

Gaitenis bija tukšs.

Keita uzvilkās augšā, 11u jau ar abām rokām. Uzmetās uz palodzes un ieslīdēja iekšā. Viņa tagad stāvēja gaitenī, slēgto durvju otrā pusē. - Man izdevās, - viņa klusi sacīja.

Kas ar sargiem? - jautāja Mareks.

Nav. Bet atslēgas arī nav.

Kādas eņģes? - jautāja Mareks.

Ārpusē. - Tās bija smagas, no kaltas dzelzs. Viņa aptvēra jautājuma būtību. - Tapas redzu. - Ja viņai izdotos izsist no eņ­ģēm tapas, durvis būtu viegli atlauzt. - Bet man vajadzētu āmu­ru vai kaut ko tamlīdzīgu. Te nekā tāda nav.

Sameklē kaut ko! - klusi sacīja Mareks.

Viņa aizskrēja pa gaiteni.

• •

De Kēr, - lords Olivers uzrunāja bruņinieku ar garo rētu, kas tobrīd ienāca zālē, - Maģistrs iesaka pārcelties uz Laroku.

De Kērs pašūpoja galvu. - Tas būtu liels risks, jūsu augstība.

Un risks palikt šeit? - jautāja Olivers.

-Ja Maģistra padoms ir patiess un krietns, un bez cita no­lūka, tad kāpēc viņa palīgi slēpa, kas viņi tādi ir, kad pirmoreiz ieradās jūsu galmā? Šāda noklusēšana nav godīguma zīme, mi­lord. Es gribētu zināt, kā viņi izskaidro šādu uzvedību, pirms uzticētos šim jaunajam Maģistram un viņa gudrībām.

Nu tad tiksim skaidrībā, - noteica Olivers. - Atvediet tos palīgus šurp un pajautāsim viņiem to, ko tu gribi zināt!

-Jā, milord. - De Kērs paklanījās un atstāja zāli.

•

•

Keita iznāca no kāpņu telpas un ieslīdēja pagalma drūzmā. Viņa domāja, ka vajadzētu tikt klāt kāda galdnieka darbarīkiem vai varbūt pie kalēja āmura. Pa kreisi viņa ieraudzīja puišus ar zirgiem. Varbūt kāds apkalšanas āmurs gadīsies? Viņa sāka vir­zīties uz to pusi. Priecīgi satrauktajā pūlī neviens nepievērsa viņai uzmanību. Viņa viegli tika gandrīz līdz austrumu mūrim un jau sāka domāt, kā novērst zirgupuišu uzmanību, kad tieši priekšā ieraudzīja bruņinieku, kas mierīgi stāvēja un cieši lū­kojās viņā.

Roberts de Kērs.

Viņu skatieni uz brīdi sastapās, tad Keita pagriezās un me­tās bēgt. Aiz muguras viņa dzirdēja de Ķēra saucienu pēc palī­giem un karavīru atsaukšanos visapkārt. Viņa spiedās uz priek­šu cauri pūlim, kas pēkšņi bija kļuvis par šķērsli, daudzas rokas mēģināja viņu satvert, ieķerties viņai drēbēs. Tas bija kā murgs. Lai tiktu vaļā no pūļa, viņa metās tuvākajās durvīs un aizcirta tās aiz sevis.

Izrādījās, ka tā ir virtuve.

Telpa bija šausmīgi karsta, un tajā bija maz brīvas vietas. Milzīgā kamīnā uz uguns vārījās pamatīgi dzelzs katli. Ducis gaiļu cepās uz iesmu rindas, un mazs puika grieza kopīgo klo­ķi. Viņa apstājās, neattapdama, ko darīt, un tad pa durvīm vi­ņai pakaļ iebrāzās de Kērs, norēcās: - Tu! - un vēzēja zobenu.

Keita noliecās, metās starp galdiem ar gatavoto ēdienu trau­kiem. Zobens aizbrāzās viņai garām, pašķīda šķīvji. Viņa izlīda pa galdapakšu. Pavāri sāka kliegt. Viņa ieraudzīja milzīgu pils modeli, laikam gatavotu no mīklas, un metās turp. De Kērs - pakaļ.

- Non, ser Robert, non! - pavāri kliedza gandrīz vai kori no visiem virtuves stūriem, un daži no viņiem izmisumā metās de Ķēru aizkavēt.

De Kērs cirta vēlreiz. Keita izvairījās, un zobens nomēza pils torņus, saceļot balta pūdera mākoni. Pavāri, to redzot, iz­grūda tādu kā agonijas vaidu un no visām pusēm uzkrita de Kēram virsū, saukdami, ka pils ļoti patikusi lordam Oliveram, ka viņš to pieņēmis un ka sers Roberts nedrīkst to vēl vairāk sapostīt. Roberts vēlās pa grīdu, lādējās un mēģināja varzu no­kratīt.

Keita izmantoja jukas un izskrēja atkal laukā pēcpusdienas saulē.

Pa labi viņa redzēja kapelas izliekto sienu. Kapelā notika re­monts; gar sienu stiepās kāpnes, pie jumta - pagalam trūcīgas stalažas, uz kurām strādāja jumiķi.

Viņa gribēja tikt projām no pūļa un karavīriem. Viņa zināja, ka tālajā kapelas galā, starp kapelas ēku un pils torņa ārējo mū­ri, veda šaura eja. Tur vismaz nebūs pūļa. Skriedama uz eju, viņa dzirdēja aiz muguras de Ķēru, kas kliedza pavēles karavī­riem; viņš bija ticis ārā no virtuves. Keita skrēja, cik jaudas, mē­ģinādama atrauties. Atskatīdamās viņa redzēja citus karavīrus aizskrienam pretējā virzienā apkārt kapelai, lai aizšķērsotu vi­ņai ceļu otrā ejas galā. Viņa metās ap kapelas stūri.

Sers Roberts izrēca vēl dažas pavēles, tad jau pats bija pie stūra, un aiz tā viņš pēkšņi apstājās. Karavīri apstājās viņam bla­kus, un visi apjukuši murmināja.

Viņi skatījās četras pēdas platajā ejā starp kapelu un pili. Tā bija tukša. Ejas tālajā galā parādījās pretim skrienošie karavīri.

Sieviete bija pazudusi.

Keita bija pieķērusies pie kapelas sienas desmit pēdu aug­stumā, viņas auguma kontūras maskēja kapelas loga dekoratī­vā apdare un leknās efeju stīgas. Tomēr viņu būtu viegli pa­manīt, ja kāds paskatītos augšup. Taču eja bija tumša, un neviens augšup neskatījās. Viņa dzirdēja niknu de Ķēra sau­cienu: - Ejiet un aši novāciet tos pārējos palīgus!

Karavīri vilcinājās. - Bet, ser Robert, viņi palīdz lorda Oli­vera Maģistram…

Un to pavēl darīt pats lords Olivers. Nogaliniet viņus!

Karavīri aizskrēja uz pili.

De Kērs nolamājās. Viņš runāja ar kādu pakaļpalikušu ka­ravīru, taču čukstus, un Keitas auss aparātiņš tikai čerkstēja, un teiktais nebija skaidri saklausāms. Patiesībā viņa bija pār­steigta, ka vispār jelko varēja dzirdēt.

Kā tas bija iespējams? Izskatījās, ka viņi ir pārāk tālu, lai vi­ņa tik skaidri dzirdētu de Ķēru. Un tomēr viņa balss bija ska­nējusi skaidri, gandrīz pastiprināti. Varbūt ejā tāda akustika…

Paskatījusies lejup, viņa redzēja, ka daži karavīri nav aizgā­juši. Viņi tikai staigāja šurpu turpu. Tātad lejā kāpt nevarēja. Viņa nolēma uzkāpt uz jumta un nogaidīt, līdz situācija kļūst mierīgāka. Kapelas jumts vēl bija saulē: vienkāršs slīps daksti­ņu jumts ar maziem caurumiem, kurus patlaban laboja. Kā­pums bija stāvs; viņa pieplaka pie notekcaurules un sacīja: - Andrē!

Čerksts. Keitai likās, ka viņa dzird Mareka balsi, taču sta­tiskie trokšņi traucēja.

Andrē! Viņi iet jūs nogalināt!

Atbildes nebija, tikai jauni statiskie trokšņi.

Andrē?

Nekādas atbildes.

Varbūt pārraidi traucēja mūri visapkārt un no jumta augšas veiksies labāk? Viņa sāka kāpt pa slīpumu, vairīdamās no re­montētajām vietām, kurās mūrnieki bija iekārtojuši mazas plat- formiņas, lai noliktu savas javas vanniņas un dakstiņu kaudzī­ti. Tuva putnu čivināšana lika viņai apstāties. Tā nāca no pa­matīga cauruma jumtā…

Cits troksnis lika viņai paskatīties augšup. Viņa ieraudzīja virs jumta kores parādāmies karavīra galvu. Karavīrs apstājās un skatījās lejup uz viņu.

Parādījās vēl viens.

Tātad, lūk, kāpēc de Kērs runāja čukstus! Viņš tomēr bija Keitu uz sienas pamanījis un aizsūtījis karavīrus uz kāpnēm otrā kapelas pusē.

Viņa paskatījās lejup un redzēja karavīrus arī lejā. Tie ska­tījās augšup.

Nu pirmais karavīrs pārmetās pār jumta kori un sāka virzī­ties lejup, pie Keitas.

Bija palikusi tikai viena iespēja. Jumta caurums bija apmē­ram divas pēdas plats. Pa to viņa redzēja jumta sijas un desmit pēdu zemāk kapelas griestu akmens arkas. Pāri arkām bija pār­liktas koka plankas.

Keita izlīda pa caurumu un nolēca uz griestiem. Viņa juta skābu putekļu un putnu mēslu smaku. Ligzdas bija visur, gar plakanajām plankām, stūros, pie sijām. Viņa noliecās, kad da­ži zvirbuļi čiepstēdami pārlaidās tuvu viņai pār galvu. Un pēk­šņi viņai visapkārt sacēlās vesels putnu viesulis, pilns gaiss brē- kāšanas un spalvu. Viņa aptvēra, ka putnu te ir simtiem un ka viņa tos iztraucējusi. Kādu bridi vienīgais, ko varēja iesākt, bi­ja aizsegt ar rokām seju un mierīgi stāvēt. Trokšņi noklusa.

Kad viņa atkal paskatījās, laidelēja vairs tikai daži putniņi. Un divi karavīri kāpa no caurumiem jumtā uz griestiem.

Keita aši gāja pa planku uz tālākajām durvīm, kas droši vien veda uz baznīcu. Tuvojoties durvis atvērās, un tajās parādījās trešais karavīrs.

Trīs pret vienu.

Viņa atkāpās pa to pašu planku pār griestu iekšup liekta­jiem jomiem. Taču pārējie karavīri nāca viņai pretī. Viņi bija iz­vilkuši dunčus. Par viņu nolūkiem Keitai nebija ne mazāko ilū­ziju.

Viņa atkāpās.

Viņa atcerējās, kā bija karājusies pie griestiem, pētīdama daudzās plaisas un gadsimtu gaitā labotās vietas. Tagad viņa stāvēja uz šīs pašas konstrukcijas. Planka pati par sevi liecinā­ja, ka izliektie jomi neturas stipri. Cik vāji tie bija? Vai tie iztu­rēs viņas svaru? Vīri nepielūdzami tuvojās viņai.

Viņa uzmanīgi uzkāpa uz viena no jomiem - pārbaudīdama. Tad ar visu svaru.

Turējās.

Karavīri lēni tuvojās viņai. Putni pēkšņi atkal sacēla jezgu, čiepstēja kā nelabie, laidelēja kā mākonis. Karavīri aizsedza se­ju. Zvirbuļi lidoja dk tuvu, ka to spārni sitās pret Keitas seju. Viņa atkāpās tālāk, soļi knirkstēja uz biezās sakaltušo mēslu kārtas.

Jomu ieliekumi bija vesela rinda, biezākās akmens joslas bija jomu saduras vietā - centrā. Viņa virzījās uz šīm saduras joslām, jo zināja, ka tur konstrukcija ir stiprāka. Ejot pa šīm joslām, viņa virzījās uz tālāko kapelas galu, kur redzēja mazas durtiņas. Tās droši vien veda baznīcas telpā kaut kur aiz altāra.

Viens no karavīriem aizskrēja pa planku un tad nokāpa uz joma izliekuma. Viņš gribēja aizšķērsot Keitai ceļu. Viņš bija izstiepis rokā dunci.

Keita liecās, gribēja ar māņu kustību tikt viņam garām, bet karavīrs nelikās par viltibu ne zinis un palika, kur bija. Pieskrē­ja otrs un nostājās viņam blakus. Trešais bija aiz Keitas. Tas arī nokāpa uz joma.

Viņa virzījās pa labi, taču abi uzbrucēji nāca tieši virsū. Tre­šais no aizmugures.

Abi vīri bija tikai dažus jardus tālu, kad atskanēja skaļš krak- šķis, gluži kā šāviens, un Keita ieraudzīja javā starp akmeņiem atveramies zigzaga spraugu. Karavīri metās atpakaļ, taču sprau­ga pletās plašāk, sazarodamās kā koks. Spraugas pletās starp karavīru kājām, tie šausmās skatījās. Tad akmeņi viņiem zem kājām iegruva, un karavīri ar drausmīgu kliedzienu pazuda ska­tienam.

Keita atskatījās uz trešo karavīru, kurš metās uz planku, ta­ču paklupa un nokrita, atskanot jaunam krakšķini. Viņa redzē­ja šausmas karavīra sejā, kad tas juta, kā akmeņi zem viņa au­guma cits pēc cita padodas spiedienam. Un tad ar spalgu izbaiļu vaidu pazuda arī viņš.

Keita pēkšņi atkal bija viena.

Viņa stāvēja uz griestiem, visapkārt plosījās putniņi. Kustē­ties bija bail, viņa tikai stāvēja un mēģināja nomierināt elpoša­nu. Ar viņu taču viss bija kārtībā.

Ar viņu viss bija kārtībā.

Viss bija kārtībā.

Viņa izdzirdēja klusu krakšķīti.

Tam nekas nesekoja. Viņa gaidīja.

Vēlreiz: krak. Šoreiz viņa to juta, tieši zem kājām. Akmeņi kustējās. Paskatījusies lejup, viņa redzēja spraudziņas javā aiz- stīgojam uz visām pusēm no viņas. Viņa aši gāja pa kreisi, uz drošo robežjoslu, taču bija jau par vēlu.

Nogāzās viens akmens, un viņas kāja iemuka caurumā. Kei­ta metās guļus un, kaut arī kājas iebruka līdz gurniem, iekšā viņa vēl neiekrita, palika izplestām rokām, lai sadalītu svaru. Viņa aizelsusies vairākas sekundes gulēja. Viņa nodomāja: es viņam teicu, ka tā ir draņķīga konstrukcija.

Viņa centās izdomāt, kā tikt ārā no šā cauruma. Mēģināja pagriezties uz sāniem…

Krak.

Tieši priekšā sprauga paplašinājās, un iegruva vairāki ak­meņi. Un tad Keita juta, ka augumam zūd pamats; briesmīgas

skaidrības brīdī viņa aptvēra, ka arī pad kritīs.

•

Torņa plīša sarkanajā istabā Kriss nebija īsti drošs par to, ko bija dzirdējis auss aparātiņā. Bija izklausījies pēc Keitas balss: "Viņi iet jūs nogalināt!" Un tam sekoja vēl kaut kas, bet to viņš nesaprata, jo statiskie trokšņi kļuva pārāk stipri.

Mareks bija atvēris koka lādi blakus altāritim un steidzīgi rakņājās tajā. - Nāc šurp, palīdzi!

Ko palīdzēt? - atsaucās Kriss.

Olivers šai istabā tur savu mīļāko, - sacīja Mareks. - Es varu saderēt, ka viņš šeit tur ari ieroci.

Kriss aizgāja pie otras lādes gultas kājgalī un atrāva to vaļā. Šī lāde bija pilna ar palagiem, kleitām un zīda veļu. Meklēdams viņš meta tos pa gaisu; drēbes sakrita uz grīdas viņam visap­kārt.

Ieroci viņš neatrada.

Nebija.

Viņš paskatījās uz Mareku. Tas arī stāvēja drēbju kaudzes vidū un šūpoja galvu.

Ieroča nebija.

No gaiteņa atskanēja skrienošu karavīru soļi, tie tuvojās vi­ņiem. Kriss dzirdēja, kā aiz durvīm ar metālisku džinkstu no makstīm tiek izvilkti zobeni.

Es varu jums piedāvāt kolu, diēdsko kolu, fantu vai sprai- tu, - sacija Gordons. Viņi stāvēja pie automāta ITC laboratori­ju korpusa gaitenī.

Paldies! Kolu, - sacīja Sterns.

Automāta mutē noblarkšķēja skārdene. Sterns to paņēma, atrāva gredzenu. Gordons paņēma spraitu. - Tuksnesī ir sva­rīgi nezaudēt ūdeni, - viņš sacija. - Ēkās mums ir gaisa mitri­nātāji, taču tie nestrādā pietiekami labi.

Viņi gāja pa gaiteni uz nākamajām durvīm.

Es domāju, jums būs interesanti to redzēt, - sacīja Gor­dons, ievezdams Sternu vēl vienā laboratorijā. - Kaut vai šī in­terese būtu tikai vēsturiska. Šajā laboratorijā mēs pirmoreiz de­monstrējām jauno tehnoloģiju. - Viņš ieslēdza gaismu.

Laboratorijas telpa bija plaša un nekopta. Grīdu klāja pelē­kas antistatiskās flīzes; pie griestiem vienkāršas lampas un me­tāla kārbas, no kurām biezi vadi gluži kā nabas saites stiepās līdz galdiem, pie datoriem. Uz viena galda atradās divi būriem līdzīgi aparāti, katrs apmēram pēdu augsts. Tie stāvēja apmē­ram četras pēdas atstatu, savienoti ar vadu.

Tā ir Alise, - lepni pavēstīja Gordons, norādīdams uz vie­nu būri. - Un tas ir Bobs.

Sterns zināja, ka kvantu transmisijas aparātus jau sen pa­rasts dēvēt par Alisi un Bobu, lai neteiktu A un B. Viņš skatī­jās uz mazajiem būrīšiem. Vienā bija ielikta plastmasas lellīte svītrainā kokvilnas kleitā.

Šeit notika pati pirmā transmisija, - sacīja Gordons. - Mēs veiksmīgi pārvietojām lelli no viena aparāta uz otru. Tas noti­ka pirms četriem gadiem.

Sterns paņēma lellīti rokā. Tā bija lēta, parasta mantiņa, gar sāniem plastmasā no augšas līdz lejai stiepās savienojumlīnija. Actiņas bija aizvērtas, tās atvērās, tikai pagrozot lellīti.

Saprotiet, - sacīja Gordons, - mūsu sākotnējais mērķis bija pilnveidot trīsdimensiju objektu transmisiju. Trīsdimensiju fak- sēšanu. Jūs droši vien zināt, ka par to daudzi ir interesējušies.

Sterns pamāja; viņš bija dzirdējis par šādiem pētījumiem.

Stenfordā sāka pirmie, - sacīja Gordons. - Un ar to ir daudz strādāts Silikona ielejā. Idejas pamatā bija tas, ka pēdē­jo divdesmit gadu laikā visa veida dokumentu sūtīšana bija kļu­vusi elektronizēta - sūta vai nu pa faksu, vai pa e-pastu. Pats papīrs fiziski vairs nav jāsūta, pietiek aizsūtīt elektroniskus sig­nālus. Daudziem likās, ka agrāk vai vēlāk ari visus objektus va­rēs sūtīt šādi. Piemēram, nevajadzēs vairs vest mēbeles; tās va­rēs vienkārši pārraidīt no rūpnīcas uz noliktavu. Un tamlīdzīgi…

Ja varēs! - bilda Sterns.

Tieši tā. Un, strādājot ar vienkāršiem objektiem, mums tas izdevās. Tas mūs uzmundrināja. Protams, ar to nepietika, ka izdevās pārraidīt starp diviem aparātiem, kas savienoti ar vadu. Mums vajadzēja pārraidīt lielā attālumā, pa tā sauktajiem gaisa viļņiem. Tad nu mēs mēģinājām. Lūk, šeit!

Viņš gāja uz otru telpas pusi, kur stāvēja vēl divi būri, lielā­ki un sarežģītāki. Tie jau sāka līdzināties tiem aparātiem, ko Sterns bija redzējis alā. Šie aparāti nebija savienoti ar vadu.

Alise un Bobs, otrā daļa, - sacīja Gordons. - Vai, kā mēs viņus saucām, Alija un Bobijs. Šis bija mūsu tālās transmisijas izmēģinājuma lauciņš.

-Un?

Neizdevās, - sacīja Gordons. - Mēs pārraidījām no Ali- jas, bet Bobs nesaņēma. Ne reizi.

Sterns lēni pamāja. - Tāpēc ka objekts no Alijas nonāca citā universā.

Jā. Tobrīd mēs to, protams, vēl neaptvērām, - atsaucās Gordons. - Proti, tāds bija teorētiskais izskaidrojums, bet vai tad kāds ticēja, ka tā tiešām notiek. Mums vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai apjēgtu, kā tas notiek. Pēdīgi mēs izdomājām at­griešanās aparātu - tādu, kas dotos projām un automātiski at­grieztos atpakaļ. Pētnieki to sauca: "Alij-Alij-mājā-nāc". Lūk, te tas ir.

Šis būris bija vēl prāvāks, apmēram trīs pēdas augsts, un jau visai līdzīgs tagad lietotajiem aparātiem. Tādi paši trīs stie­ņi, tāds pats lāzeru izkārtojums.

Un? - vaicāja Sterns.

Mēs panācām, ka objekts dodas prom un atgriežas pie mums, - sacīja Gordons. - Tad mēs sākām sūtīt arvien sarež­ģītākus objektus. Drīz vien mums izdevās aizsūtīt fotoaparātu un dabūt to atpakaļ ar uzņēmumu.

-Jā?

Tas bija tuksneša attēls. Faktiski tieši šī pati vieta. Taču pirms tā laika, kad te parādījās ēkas.

Sterns pamāja. - Un jums izdevās to datēt?

Sākumā neizdevās, - atbildēja Gordons. - Mēs sūtījām fo­toaparātu atkal un atkal, taču vienmēr dabūjām tikai tuksneša attēlu. Dažkārt lietū, reiz pat sniegā, taču vienmēr tuksnesi. Bi­ja skaidrs, ka fotoaparāts tiek aizsūtīts uz dažādiem laikiem - bet kādiem? Datēt attēlu bija visai grūti. Proti, vai tad šādas ai­navas attēls dod kaut ko precīzi datējamu?

Sterns sarauca pieri. Viņš saprata problēmu. Lielāko daļu veco fotogrāfiju datēja pēc tajās redzamo cilvēka darinājumu vecuma - pēc mājas vai mašīnas, pēc drēbēm vai drupām. Ta­ču Ņūmeksikas neapdzīvotais tuksnesis gadu tūkstošu gaitā tikpat kā nemainījās, varbūt pat simttūkstoš gados tas palika, kāds bijis.

Gordons smaidīja. - Mēs pagriezām aparātu vertikāli, pieli­kām platleņķa objektīvu un fotografējām debesis naktī.

-Ā…

Protams, vienmēr tas neizdodas - jātrāpa naktī, un debe­sīm jābūt skaidrām -, taču, ja izdodas dabūt attēlā pietiekami plašu sektoru ar visiem debesu ķermeņiem, tad to izvietoju­mu var datēt visai precīzi. Gadu, dienu un pat stundu. Un tā mēs sākām attīstīt savu navigācijas tehnoloģiju.

-Tātad viss projekts pārvērtās…

Jā. Tagad mēs, protams, sapratām, pie kā esam nonāku­ši. Mēs vairs nepūlējāmies veikt objektu transmisiju - nebija jēgas. Mēs veicām transmisijas starp universiem.

Un kad jūs sākāt sūtīt cilvēkus?

Nu, kādu laiku vēl nesākām.

Gordons veda viņu gar sienas bloku ar elektroniskām iekār­tām uz citu laboratorijas daļu. Un tur Sterns ieraudzīja lielus griestos iekārtus plastmasas vairogus, piepildītus ar ūdeni, lī­dzīgus stāvus saslietām ūdensgultām. Un vidū starp tiem atra­dās pilna lieluma aparāts, ne tik smalks kā tranzīta blokā re­dzētie, taču nepārprotami tās pašas tehnoloģijas.

Šis bija mūsu pirmais īstais aparāts, - lepojās Gordons.

Paga, paga! - ieteicās Sterns. - Vai tas darbojas?

Jā, protams.

Vai tieši šobrīd tas darbotos?

Kādu laiku nav lietots, - atbildēja Gordons, - bet domāju, ka darbotos. Kāpēc jautājat?

Tātad, ja es gribētu doties uz turieni un iet viņiem palīgā, - sacīja Sterns, - tad ar šo aparātu es to varētu, vai ne?

Mjā! - lēni novilka Gordons. - Ar šo aparātu varētu do­ties, bet…

Klau! Es domāju, ka viņi tur ir iekūlušies nepatikšanās, varbūt pat nelaimē.

Tas ir iespējams, jā.

Un jūs sakāt, ka mums ir aparāts, kas darbojas, - sacīja Sterns. - Tieši tagad.

Gordons nopūtās. - Baidos, ka tas viss ir drusku sarežģī­tāk, Deivid.

Griestu akmeņi padevās, Keita lēni slīdēja lejup. Viņas pirk­sti nonāca pie akmens malas ar robainām javas paliekām, viņa iekrampējās tajā ar daudzos gados ievingrinātu ķērienu. Karā­damās ar vienu roku, viņa palūkojās lejup uz krītošajiem ak­meņiem, kas putekļu mākonī rībēja uz kapelas grīdas. To, kas noticis ar karavīriem, nevarēja redzēt.

Keita pacēla otru roku un pieķērās akmens malai. Viņa zinā­ja, ka kuru katru brīdi var nobrukt arī tā. Griesti viscaur brak­šķēja. Visstiprākā vieta konstrukcijā bija pie nostiprinātās krus­ta velves līnijas, jomu sadurā. Vai nu tur, vai ari pie kapelas malējās sienas, vertikāla akmens stāvuma.

Viņa nolēma mēģināt nokļūt līdz sienai.

Viens akmens atrāvās, un viņa palika karājamies kreisajā ro­kā. Mainīdama rokas un stiepdamās, cik tālu varēja aizsniegt, viņa centās sadalīt sava auguma svaru.

Tagad atrāvās akmens, kam bija pieķērusies kreisā roka. Akmens norībēja uz grīdas, un Keita atkal karājās vienā rokā, meklēdama citu atbalsta punktu. Tagad viņa jau bija tikai trīs pēdas no sienas, un akmens mala te kļuva jūtami biezāka. Li­kās, ka tā ari stabilāk turas.

Viņa dzirdēja, ka karavīri klaigādami ieskrien kapelā. Ne­paies ilgs laiks, kad viņu pamanīs un sāks lidot bultas.

Keita mēģināja uzšūpot uz malas kreiso kāju. Jo vairāk iz­dosies sadalīt svaru, jo labāk. Viņa uzdabūja augšā kāju; gries­ti turējās. Viņa uzvilkās uz malas ar visu augumu; tiklīdz tas bija izdarīts, garām nosvilpa pirmās bultas. Citas ietriecās gries­tos, saceļot baltus javas putekļu mākonīšus. Viņa gulēja plaka­niski uz griestiem.

Tomēr palikt šeit nevarēja. Viņa vēlās projām no malas uz krusta velves pusi. To darot, atkal atrāvās un nokrita daži akmeņi.

Karavīri apklusa. Varbūt kādam trāpīts ar akmeni, viņa no­domāja. Bet nē - viņa dzirdēja, ka tie steidzīgi izskrien no baz­nīcas. Ārā klaigāja vīri, zviedza zirgi. Kas tur notika?

Torņa istabā Kriss izdzirdēja durvīs noskrapstam atslēgu. Tad karavīri aiz durvīm ieturēja pauzi un kliedza caur durvīm - sauca iekšā palikušo sargu.

Mareks tikmēr meklēja kā traks. Viņš bija nometies uz ce­ļiem un skatījās zem gultas. - Rokā ir! - viņš iesaucās un pie­cēlās kājās, turēdams rokās zobenu un garu dunci. Viņš pa­svieda dunci Krišam.

Ārā karavīri gaidīja, kad sargs no iekšas atsauksies. Mareks piegāja pie durvīm un pamāja Krišam, lai stājas otrā pusē.

Kriss piespiedās ar muguru pie sienas aizdurvē. Viņš dzir­dēja vīru balsis ārpusē - daudzas balsis. Viņa sirds sāka dau­zīties. Viņš joprojām bija šokēts par to, kā Mareks nogalināja sargu.

Viņi iet jūs nogalināt!

Šie vārdi atkal un atkal atbalsojās viņa galvā un radīja tādu kā nerealitātes sajūtu. Nelikās iespējams, ka bruņoti vīri varē­tu nākt un nogalināt viņu.

Viņš bija, protams, bibliotēkas komfortā lasījis hronikas par pagātnes varmācībām, slepkavībām un slaktiņiem. Viņš bija la­sījis par ielām, kas bija slidenas 110 izlietajām asinīm, par karavī­riem, kas izmirkuši sarkani no galvas līdz kājām, par sievietēm un bērniem, kas uzšķērsti, par spīd viņu izmisīgajiem lūgumiem pēc žēlastības. Tomēr Kriss vienmēr bija uzskatījis šos stāstus pai" pārspīlētiem, speciāli paspilgtinātiem. Universitātē bija mo­dē ironiski interpretēt dokumentus, runāt par stāstijuma naivi- tāti, par teksta kontekstu, par varas privilēģijām… Šāda teoreti­zēšana padarīja vēsturi par gudru intelektuālu spēli. Krišam labi padevās šī spēle, taču, to spēlējot, viņam bija zudis sakars ar tie­šo realitāti - ar to, ka senajos tekstos atrodamie šausmīgie stās­ti un varmācīgās epizodes jo bieži balstījās uz dzīves īstenību. Viņam bija piemirsies, ka tie ir dzīvas vēstures dokumend.

Un tagad viņa uzmanība tika ar spēku pievērsta šim apstāklim.

Slēdzenē pagriezās atslēga.

Durvju otrā pusē Mareka sejā bija parādījusies draudīga izteiksme, lūpas atvilktas, atsedzot sakostus zobus. Kā zvērs, nodomāja Kriss. Mareka augums bija sasprindzis, viņš bija sa­žņaudzis zobenu, gatavs cirtienam. Gatavs nogalināt.

Durvis atgrūdās vaļā, uz brīdi aizsedzot Krišam skatienu. Tomēr viņš pamanīja, kā nozibēja Mareka zobens, dzirdēja klie­dzienu, un uz grīdas izgāzās asins straume, pēc mirkļa novē­lās arī līķis.

Durvis atsitās pret viņa augumu, neattaisoties līdz galam un piespiežot Krišu pie sienas. Kāds vīrs no otras puses ietriecās tajās, tad noelsās, kad zobens ieurbās kokā. Kriss mēģināja tikt ārā no aizdurves, taču priekšā nokrita vēl viens līķis.

Viņš pārkāpa līķim pāri, un durvis plakaniski atsitās pret sienu. Mareks cirta nākamajam uzbrucējam; tas bija jau tre­šais, kurš sagrīļojās no trieciena un sabruka uz grīdas Krišam pie kājām. Karavīra augums pludoja asinīs, asinis šlācās no krū­tīm kā no plūstoša avota. Kriss noliecās, lai izņemtu zobenu viņam no rokas. Kad viņš pavilka aiz tā, vīrs saviebās un ie- krampējās spalā. Tad tvēriens pēkšņi atslāba, viņš atlaida zo­benu, tā ka Kriss gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Vīrs no grīdas turpināja skatīties uz Krišu. Viņa seja bija sa­viebta naida grimasē - un tad tā sastinga.

Jēziņ, nodomāja Kriss, viņš tikko nomira.

Pēkšņi, pa labi no viņa, vēl viens karavīrs ienāca istabā, tā mugura, cīnoties ar Mareku, bija pagriezta pret Krišu. Viņu zo­beni šķindēja, cīņa bija sīva, taču svešinieks nebija pamanījis Krišu, un Kriss pacēla zobenu, tas likās ļoti smags un neparo- cīgs. Viņš nezināja, vai tiešām būs spējīgs uz cirtienu, vai spēs nogalināt cilvēku, kas viņam pagriezis muguru. Viņš pacēla ro­ku ar zobenu, attapa, ka sasprindzis beisbolista pozā - ir gan beisbols! Un tad pēc Mareka cirtiena svešinieka roka viegli at­dalījās no pleca.

Nocirstā roka aizripoja pa grīdu un pie loga atsitās pret sie­nu. Vīrs īsu brītiņu izskatījās pārsteigts, bet pēc nākamā Mare­ka cirtiena no pleciem atdalījās arī galva. Krītot tā atsitās pret durvīm blakus Krišam un uzkrita viņam uz kājas, ar seju uz leju.

Kriss steidzīgi atrāva kāju. Galva paripoja nost un palika ar seju augšup, Kriss redzēja acis samirkšķināmies, muti pakus­tamies, it kā izrunājot vārdus. Viņš atkāpās.

Kriss pavērās augumā uz grīdas, no kakla aumaļām plūda asinis. Tās brīvi tecēja pa akmens grīdu, likās - galoniem. Viņš paskatījās uz Mareku, kas bija apsēdies uz gultas un smagi el­poja, viņa seja un apmetnis bija nošķiesti ar asinīm.

Mareks pacēla acis. - Ar tevi viss kārtībā? - viņš jautāja.

Kriss nespēja atbildēt.

Viņš vispār neko nespēja pateikt.

Un tad sāka zvanīt pilsētiņas baznīcas zvans.

•

Pa logu Kriss ieraudzīja, ka tālākajā pilsēdņas malā, pie pa­ša aizsargmūra, aizdegušās divas zemnieku mājas. Vīri skrēja pa ieliņām uz to pusi.

Tur ir ugunsgrēks! - iesaucās Kriss.

Šaubos, - atrūca Mareks, joprojām sēdēdams uz gultas.

Ir gan! - neatlaidās Kriss. - Paskaties!

Pilsētiņā pa ielām auļoja jātnieki; tie bija ģērbušies kā tir­gotāji vai amatnieki, taču jāja kā karavīri.

Tā ir tipiska diversija, - teica Mareks. - Ai" tādām sāk uz­brukumus.

Uzbrukumus?

Virspriesteris uzbrūk Kastelgārai.

Jau? Tik ātri?

Tas ir tikai avangarda iebrukums, varētu būt apmēram simts vīru. Viņi mēģinās radīt jukas un paniku. Galvenie spēki droši vien vēl ir otrā upes krastā. Taču uzbrukums ir sācies.

Acīmredzot arī pilsētnieki tā domāja. Lejā, pagalmā, galmi­nieku straume atstāja lielo zāli un steidzās uz paceļamo tiltu, atstājot pili; svinības bija pēkšņi beigušās. Galminiekus izklīdi­nāja bruņinieku grupa, kas izauļoja cauri pūlim, ka tiltiņš no­dunēja vien. Jātnieki aiztraucās tālāk pa pilsētiņas ielām.

Durvīs parādījās aizelsusies Keita. - Puiši? Ejam! Mums jā­atrod Profesors, kamēr nav par vēlu.

Lielajā zālē gāja vajā īsta elle. Mūziķi bēga, viesi metās uz durvīm, suņi rēja, plīsa trauki. Bruņinieki skrēja iesaistīties kaujā un izkliedza pavēles saviem ieroču nesējiem. Lords Oli­vers aši piecēlās no sava augstā galda, piegāja pie Profesora, sagrāba aiz rokas un sacīja seram Gijām: - Mēs ejam uz Laro­ku. Parūpējieties par lēdiju Klēru. Un atvediet līdzi šā palīgus!

Zālē aizelsies iebrāzās Roberts de Kērs. - Milord, Maģis­tra palīgi ir pagalam! Nogalināti bēgšanas mēģinājuma laikā!

- Bēgšanas? Viņi mēģināja bēgt, riskēdami ar sava saimnie­ka dzīvību? Nāciet man līdzi, Maģistr! - drūmi noteica lords Olivers. Viņš aizveda Profesoru sānis uz durvīm, kas veda tie­ši uz pagalmu.

• •

Keita kāpa lejup pa vītņu kāpnēm, Mareks ar Krišu cieši vi­ņai aiz muguras. Otrajā stāvā viņiem vajadzēja pagaidīt, kamēr nokāpj ļaužu bariņš, kas bija pirms viņiem. Palūrējusi gar ma­lu, Keita redzēja vairākas galma dāmas un pavecu, klibu vīru sarkanā apmetnī. - Kas tur lēcies? - aiz muguras iesaucās Kriss. Keita viņu apklusināja ar brīdinošu žestu. Pēc dažiem mirkļiem arī viņi izskrēja pagalmā.

Tur valdīja haoss. Bruņinieki no zirgiem pātagoja pūli, lai piedabūtu to pašķirties. Keita dzirdēja ļaužu kliedzienus, zirgu zviedzienus, karavīru saucienus no vaļņiem. - Uz šo pusi! - sacīja Keita un veda Mareku un Krišu uz priekšu, turoties tu­vu pils sienai, apejot apkārt kapelai, tad 110 sāniem nonākot ārē­jā pagalmā, kurā izrādījās tikpat liela drūzma.

Viņi ieraudzīja Oliveru zirga mugurā, Profesoru viņam bla­kus un bruņinieku pūlīti. Olivers kaut ko nokliedzās, un viņi visi aizjāja uz paceļamo tiltu.

Bēgļu trijotne redzēja, kā viņi pārjāj pār tiltiņu, tad nogrie­žas pa kreisi, neiejājot pilsētiņas centrā. Sargi atvēra vārtus aus­trumu mūri, un Olivers ar savējiem izjāja pēcpusdienas saulē. Vārti aiz viņiem tika steidzīgi aizvērti.

Kur tagad? - Mareks jautāja Keitai.

Viņa norādīja uz vārtiem. Tos sargāja trīsdesmit bruņinie­ku. Vēl citi stāvēja augšā uz mūra.

Pa turieni mēs nemūžam netiksim cauri, - sacīja Mareks. Tieši aiz viņiem karavīru pulciņš nometa brūnas tunikas, atklā­jot zaļganmelnus apmetņus; viņi sāka lauzties iekšā pilī. Sāka čīkstēt paceļamā tilta ķēdes. - Skrienam!

Viņi skrēja uz tiltu, dzirdēja čīkstoņu, juta, ka dēļi zem viņu kājām paceļas. Kad viņi tika tālākajā galā un lēca, tilts jau bija pacēlies trīs pēdas gaisā. Klupšus krišus viņi nolēca otrā malā.

Ko nu? - celdamies jautāja Kriss. Viņam joprojām bija

rokā asinainais zobens. »

Tur! - sacīja Mareks, un viņi skrēja taisni uz pilsētiņas centru.

•

Viņi skrēja uz baznīcas pusi, tad nogriezās no galvenās ie­las. kurā bija sākusies sīva cīņa: Olivera vīri bija sarkanbrūn- pelēkos apmetņos, Arno kaujinieki - zaļganmelnos. Mareks ve­da viņus pa kreisi cauri tirgum, kas tagad bija pamests, preces sakravātas, tirgoņi prom. Viņiem nācās mudīgi palēkt sānis, kad garām uz pils pusi aizauļoja Arno bruņinieku pulciņš. Viens no tiem pavicināja pret Mareku zobenu un kaut ko no­kliedzās. Mareks noskatījās, kā viņi pazūd, tad devās tālāk.

Kriss skatījās, vai nebūs redzamas noslaktētas sievietes un uzšķērsti mazuļi, un nezināja, vai ir vīlies vai atvieglots, kad ne­vienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neredzēja nevienu sie­vieti vai bērnu. - Visi aizbēguši vai noslēpušies, - sacīja Ma­reks. - Te jau ilgi ir karš. Ļaudis zina, kas jādara.

Uz kuru pusi? - jautāja Keita. Viņa bija priekšā.

Pa kreisi, uz galvenajiem vārtiem.

Viņi nogriezās pa kreisi un gāja pa šauru ieliņu, un pēkšņi izdzirdēja aiz muguras saucienus. Atskatījās un ieraudzija ka­ravīrus skrienam uz viņu pusi. Kriss nevarēja saprast, vai ka­ravīri dzenas pakaļ viņiem vai vienkārši skrien. Gaidīt un no­skaidrot tomēr nebija ieteicams.

Mareks metās skriet; viņi visi tagad skrēja, un pēc kāda lai­ciņa Kriss atskatījies redzēja, ka karavīri atpaliek, un īsu brīdi juta pat dīvainu lepnumu: viņi noskrēja karavīrus.

Taču Mareks negribēja ievilkt šo sacīksti. Viņš spēji nogrie­zās šķērsieliņā, kurā valdīja spēcīga un riebīga smaka. Visas darbnīcas bija noslēgtas, bet starp tām veda šauras ejas. Ma­reks aizskrēja pa vienu, kas noveda viņus iežogotā pagalmā aiz darbnīcas. Pagalmā atradās milzīgas koka mucas un nojume ar koka redelēm. Šeit smaka bija gandrīz neizturama: pūsto­šas gaļas un izkārnījumu sajaukums.

Te bija miecētava.

Aši! - teica Mareks, viņi pārkāpa pār žogu un noslēpās aiz smirdošajām mucām.

Ufff! - Keita noelsās, aizspiezdama degunu. - Kas te tā smird?

Te mērcē ādas vistu mēslos, - čukstus skaidroja Kriss. - Fekālijās ir slāpeklis, kas mīkstina ādu.

Brīnišķīgi, - noteica Keita.

Sunu mēslos arī.

Lieliski.

Kriss atskatījās un redzēja vēl citas mucas un ādas, kas ka­rājās uz redelēm. Šur tur zemē gulēja siera dzeltenas vielas ču- piņas - tie bija no ādu iekšpusēm izskrāpētie tauki.

Man dedzina acis, - sacīja Keita.

Kriss norādīja uz balto kārtiņu ap apkārtējām mucām. Tās bija kaļķu mucas, spēcīgs sārmains šķīdums, kas atdalīja visas spalvas un gaļas paliekas, kad ādas bija noskrāpētas. Acis de­dzināja kaļķu izgarojumi.

Tad viņa uzmanība pievērsās ejai, kurā atskanēja skrejoši soļi un bruņu klandi. Pa žoga spraugām viņš redzēja Robertu de Ķēru ar septiņiem karavīriem. Karavīri skriedami lūkojās uz visām pusēm - meklēja viņus.

Kāpēc? Kriss brīnījās, lūkodamies gar mucas malu. Kāpēc viņus joprojām vajā? Kas viņos bija tik svarīgs, ka de Kērs ne­likās ne zinis par ienaidnieku uzbrukumu un centās dabūt ro­kā viņus?

7

Acīmredzot meklētājiem smaka šai ejā nepatika tikpat ļoti, cik Krišam, tāpēc drīz vien de Kērs izkliedza pavēli, un viņi iz­skrēja no ejas ārā, uz ielas.

Ko tas nozīmē? - beidzot nočukstēja Kriss.

Mareks paraustīja plecus.

Un tad viņi atkal dzirdēja vīru klaigas un karavīru soļus, kad tie skrēja atpakaļ. Kriss sarauca pieri. Kā viņi būtu varējuši dzir­dēt? Viņš pavērās Marekā, kas arī izskatījās satraukts. Viņi dzirdēja ejā de Ķēru saucam: - Ici! Ici! - Šeit… Varbūt de Kers bija atstājis vienu vīru noslēpušos. Droši vien, nodomāja Kriss. Viņš taču nebija čukstējis tik skaļi, lai viņu dzirdētu. Mareks dzīrās mesties pretī, tad pārdomāja. De Kērs un viņa vīri jau kāpa pāri žogam - pavisam astoņi, ar visiem nevarētu tikt galā.

Andrē! - iesaucās Kriss, norādīdams uz mucu. - Tas ir sārms.

Mareks pasmīnēja. - Labs ir! - viņš noteica un atspiedās pret mucu.

Viņiem visiem nācās pielikt plecu, lai izdotos apgāzt mucu. Putojošais šķīdums izlija zemē un ar straumi plūda uz karavī­ru pusi. Smaka bija briesmīgi kodīga. Karavīri uzreiz saprata, kas tas ir - jebkura saskare ar šo šķidrumu nodedzinātu mie­su -, un rāpās atpakaļ uz žoga, lai atrautu kājas no zemes. Žo­ga stabi, kad tiem pieskārās sārms, sāka čurkstēt un sīkt. Žogs sāka grīļoties zem astoņu vīru svara; viņi kliedza un metās at­pakaļ alejā.

Mūkam! - uzsauca Mareks. Viņš veda biedrus dziļāk mie- cētavas pagalmā. Pārrāpjoties pāri nojumei, viņi nonāca citā alejā.

• •

Bija jau vēla pēcpusdiena, gaisma kļuva rēnāka; priekšā vi­ņi redzēja degošās zemnieku mājas, kas meta uz zemes šau- dlgas ēnas. Sākumā daži bija mēģinājuši liesmas dzēst, bet nu šīs pūles bija atmestas; jumtu salmi svila rūkdami, gaisā cēlās degošas plēnes.

Viņi gāja pa šauru taciņu starp cūku aizgaldiem. Cūkas, tuvo liesmu satrauktas, kvieca un rukšķēja.

Mareks apgāja ugunsgrēkus un devās uz dienvidu vārtiem, pa kuriem viņi bija ieradušies. Jau pa gabalu bija redzams, ka pie vārtiem rit sīva kauja; ieeju bija gandrīz pilnībā nobloķēju­ši zirgu līķi; Arno vīri rāpās pāri līķiem, lai tiktu klāt aizstāv­jiem, kas sirdīgi pretojās ar āvām un zobeniem.

Mareks pagriezās un manījās atpakaļ cauri zemnieku saim­niecībām.

Kur mēs ejam? - jautāja Kriss.

īsti nezinu, - atteica Mareks. Viņš nopētīja pilsētiņas ārē­jo mūri. Gar to aizskrēja karavīri - uz dienvidu vārtiem, lai mes­tos kaujā. - Es gribu tikt augšā uz tā mūra.

Augšā?

Tur. - Viņš norādīja uz šauru, tumšu atveri mūrī ar pa­kāpieniem, kas veda augšup. Viņi uzkāpa augšā uz mūra. No šā augstā skatpunkta viņi redzēja, ka arvien lielāku pilsētiņas daļu pārņem liesmas; nu jau tās bija gandrīz pie amatnieku darbnīcām. Drīz degs visa Kastelgāra. Mareks paskatījās uz laukiem otrpus mūrim. Zeme bija divdesmit pēdu lejāk. Tur­pat auga arī daži apmēram piecas pēdas augsti krūmi, kas li­kās gana piemēroti, lai samazinātu trieciena spēku. Jau me­tās tumšs.

Atslābinieties! - teica Mareks. - Nesasprindziniet ķer­meni!

Atslābināties? - pārjautāja Kriss.

Bet Keita jau bija pārmetusies otrā pusē un karājās rokās. Viņa atlaida tvērienu un nolēca atlikušo gabalu, nokrizdama uz kājām kā kaķis. Viņa paskatījās augšup un pamāja.

Diezgan augstu, - bilda Kriss. - Es negribu salauzt kāju…

No labās puses viņi dzirdēja saucienus. Gar mūri paceltiem

zobeniem skrēja trīs karavīri.

Nu tad nesalauz, - atteica Mareks un lēca. Kriss pustum­sā lēca viņam pakaļ, piezemējās, novaidējās, vēlās. Tad lēni pie­cēlās kājās. Nekas salauzts nebija.

Kriss jutās atvieglots un visai apmierināts ar sevi, bet tad viņam gar ausi aizbrāzās bulta un ieurbās zemē starp kājām. Karavīri jau bija uz mūra un šāva no augšas. Mareks sagrāba viņu aiz rokas un metās biezajos krūmos desmit jardu tālāk. Viņi nometās zemē un gaidīja.

Gandrīz tūdaļ virs galvas nosvilpa vēl citas bultas, taču šo­reiz tās nāca no lauka puses. Palika arvien tumšāks, bet Kriss vēl spēja lejāk, pakalniņā, samanīt karavīrus zaļganmelnos ap­metņos. »

- Tie ir Arno vīri! - izsaucās Kriss. - Kāpēc viņi šauj uz mums?

Mareks neatbildēja; viņš līda projām, turēdamies ar augu­mu cieši pie zemes. Keita līda viņam pakaļ. Nākamā bulta Kri­šu gandrīz nobeidza, tā saplēsa pie pleca viņa apmetni, un viņš juta īsu sāpju dūrienu.

Viņš nometās guļus zemē un līda pakaļ draugiem.

Ir labas ziņas un sliktas ziņas, - pavēstīja Daiena Krāme­re, drusku pirms deviņiem no rīta ieiedama Donigera kabine­tā. Donigers sēdēja pie sava datora, ar vienu roku spaidīja taus­tiņus, otrā turēja kolas skārdeni.

Sāc ar sliktajām, - viņš teica.

Mūsu ievainotie tika aizvesti uz Universitātes slimnīcu. Kad viņi tur vakarvakar nonāca, uzmini, kas dežurēja? Tā pati daktere, kas Galepā ārstēja Traubu. Viņu sauc Cosija.

Viena un tā pati ārste divās slimnīcās?

Jā. Universitātes slimnīca ir viņas pamatdarbavieta, bet di­vas reizes nedēļā viņa ir arī Galepā.

Stulbums, - noteica Donigers. - Tas ir likumīgi?

Protams. Katrā ziņā šitā Cosija smalki ņēma priekšā mūsu tehniķus. Trijus viņa pat izlaida caur MRI. Viņa bija speciāli rezervējusi skeneri, tiklīdz izdzirdēja, ka ITC notikusi avārija.

MRI? - Donigers sarauca pieri. - Tas nozīmē, viņa droši vien zinājusi, ka Traubs bija sašķelts.

Jā, - piebalsoja Krāmere. - Tāpēc ka viņi acīmredzot vei­kuši MRI pārbaudi arī Traubam. Tātad viņa noteikti kaut ko meklēja. Fiziskus defektus. Ķermeņa deformācijas.

Dirsa, - teica Donigers.

Viņa arī sacēla lielu jezgu ap saviem meklējumiem, sabai­dīja un nokaitināja visu slimnīcu, un vēl viņa piezvanīja tam kru­ķim Vonekam Galepā. Izskatās, ka viņi draudzējas.

Donigers novaidējās. - Šito man vajadzēja tāpat, kā man va­jag vēl vienu pakaļas caurumu!

Labās ziņas gribi dzirdēt?

Esmu gatavs.

Voneka piezvana uz Albukerkes policiju. Slimnīcā ierodas pats priekšnieks. Pāris reportieru. Visi sēž un gaida lielo sen­sāciju. Gaida, ka atklāsies radioaktīvs apstarojums. Gaida, ka šie spīdēs tumsā. Ko sagaida? Pamatīgu vilšanos! Visi ievaino­jumi ir diezgan sīki. Lielākoties no lidojošām stikla lauskām. Pat granātas šķembu brūces ir diezgan virspusējas; metāls lie­lākoties skāris tikai ādas slāņus.

Vispārējo kustību droši vien samazināja ūdens vairogi, - sacīja Donigers.

Jā, laikam gan. Visi tie ļaudis bija stipri vīlušies. Un tad kā kronis visam - MRI pārbaude! Trīs reizes taisa, un nekādu rezultātu. Nevienam no mūsējiem tur nebija nekādu transkrip­cijas kļūdu. Tas, protams, loģiski, jo viņi visi bija tikai tehniķi. Policijas priekšnieks sēž kā apdirsies. Slimnīcas direktors arī apdirsies. Reportieri notinas, lai paspētu uz ugunsgrēku kādā daudzdzīvokļu mājā. Tikmēr viens vecis ar nierakmeņiem gan­drīz vai atdod galus, tāpēc ka viņam nevar iztaisīt MRI, jo apa­rātu, redz, aizņēmusi daktere Cosija. Tā pēkšņi sāk uztrauk­ties, ka var palikt bez darba. Vonekam kauns pa visu ģīmi. Tagad pašiem gribas, lai visi gali ūdenī.

Teicami! - izsaucās Donigers, uzsizdams ar dūri pa gal­du. Viņš plati pasmaidīja. - Tā tiem smerdeļiem vajag!

Un vēl odziņa visam pa virsu, - ar triumfu pabeidza Krā­mere. - Tā franču žurnāliste, Luīze Delvēra, ir piekritusi at­braukt ekskursijā uz mūsu laboratorijām.

Beidzot! Kad?

Nākamnedēļ. Uztaisīsim viņai parasto "trulo tūri".

Izskatās, ka būs superlaba diena, - teica Donigers. - Zini, mums laikam tiešām izdosies šito putru izstrēbt. Vai tas bija viss?

Divpadsmitos tev preses konference.

Ak jā! Tas laikam jāpieskaita pie sliktajām ziņām, - bilda Donigers.

Un Sterns ir uzzinājis par aparāta veco paraugmodeli. Viņš grib doties atpakaļ. Gordons jau teica, ka tas ir pilnīgi izslēgts, bet Sterns grib, lai tu viņam apstiprini, ka viņš nevar doties.

Donigers brīdi klusēja. - Manis pēc viņš varētu doties.

Bob…

Kāpēc lai viņš nedotos?

Tāpēc, ka tas aparāts ir sasodīti nedrošs! Tam ir minimāls vairogojums. Tas nav lietots gadiem ilgi, un tiem, kas ir to lie­tojuši, bijušas lielas transkripcijas kļūdas. Var gadīties, ka viņš vispār neatgriežas.

Es zinu. - Donigers atmeta ar roku. - Tas viss nav pro­blēmas pamatā.

Kas tad ir pamatā? - apjukusi jautāja Krāmere.

Bareto.

Bareto?

Vai es dzirdēju atbalsi? Daiena, domā, Dieva dēļ!

Krāmere sarauca pieri, papurināja galvu.

Atceries situāciju! Bareto aizgāja bojā brauciena pirmajās minūtēs. Tā ir? Kāds pašā brauciena sākumā piešāva viņu pil­nu ar bultām.

-Jā…

Dažas pirmās minūtes, - turpināja Donigers, - ir laiks, kad visi noteikti vēl stāv pie aparātiem, kopā, kā grupa. Pareizi? Tā­tad - vai mums ir kāds pamats domāt, ka nogalināts tikai Ba­reto un neviens cits?

Krāmere neteica neko.

Daudz dcamāk, ka tie, kas nošāva Bareto, nošāva arī pā­rējos. Visu baru.

-Nu jā…

Tas nozīmē, ka viņi droši vien neatgriezīsies. Profesors arī neatgriezīsies. Visa grupa ir ar galiem. Nu, tas, protams, nav nekas lielisks, bet mēs varam kaut kā piesegt pazudušu cilvēku grupiņu: traģisks negadījums laboratorijā, visi līķi sa­deguši superaugstā temperatūrā, vai ari lidmašīnas katastrofa… Neviens netiks gudrs.

Iestājās klusums.

Taču ir palicis Sterns, - secināja Krāmere. - Viņš visu zina.

Tieši tā.

Tātad tu gribi aizsūtīt uz turieni arī viņu. Tikt no viņa vaļā. Viss pa tīro.

Nebūt ne! - Donigers steigšus iebilda. - Nē, es to neat­balstu! Tomēr šis puisis pats piesakās. Viņš grib palīdzēt sa­viem draugiem. Nebūtu pareizi, ja es stātos viņam ceļā.

Bob, - sacīja Krāmere, - dažkārt tu esi riktīgi īsts maita.

Donigers pēkšņi sāka smieties. Viņam bija histēriski, līdz

aizsmakumam spalgi smiekli, gluži kā mazam bērnam. Tā smē­jās daudzi zinātnieki, bet Krāmerei šie smiekli vienmēr lika do­māt par hiēnām.

Ja tu atļausi Sternam dodes uz turieni, tad es aizeju no darba.

Tas vēl vairāk sasmīdināja Donigeru. Viņš bija atzvēlies krēslā un smējās, atmetis galvu. Krāmere sadusmojās.

Es to nopietni teicu, Bob!

Donigers beidzot mitējās zvaigāt un slaucīja asaras no acīm. - Jā, Daiena, - viņš teica, - bet es jokoju! Skaidrs, ka Sterns nekur nevar doties. Kur ir palikusi tava humora izjūta?

Krāmere pagriezās uz iešanu. - Es pateikšu Sternam, ka viņš nekur nebrauks, - viņa sacīja. - Un es zinu, ka tu nejokoji.

Donigers atkal sāka smieties. Hiēnas zvaigas pieskandēja visus kabineta stūrus. Krāmere nikni aizcirta aiz sevis durvis.

Četrdesmit minūtes kāpuši pa mežainu nogāzi uz ziemeļ­austrumiem no Kastelgāras, viņi beidzot bija nonākuši kalna galotnē, šā apvidus augstākajā vietā. Te varēja piestāt, atvilkt elpu un palūkoties lejup.

Ak dievs! - Skata aizgrābta, Keita noelsās.

Viņi skatījās uz upi un uz klosteri otrā krastā. Taču visvai­rāk viņu uzmanību piesaistīja nepieejamā pils augstu virs klos­tera: Larokas cietoksnis. Tas bija milzīgs! Vakaram satumstot, pilī vismaz simt logos dega gaisma, gar mūri bija izliktas lāpas. Tomēr, par spīti spožajām gaismām, cietoksnis bija draudīgs. Ārējie mūri melni slējās virs aizsarggrāvja stāvošā ūdens. Iekš­pusē bija vēl viens mūra loks ar vairākiem torņiem, un pati pils tieši vidū, tai bija liela zāle un tumšs taisnstūrains tornis, kas slējās vairāk nekā simt pēdu augstumā.

Nu, vai atgādina mūsdienu Laroku? - Mareks uzbilda Keitai.

It nemaz! - Viņa papurināja galvu. - Viņa ir tik milzonīga! Tagad jau ir palicis tikai viens ārējais mūris. Te ir divi, tas pa­pildu loks nemaz nav saglabājies.

Cik man zināms, - sacīja Mareks, - ar spēku šo cietoksni nekad nevienam nav izdevies ieņemt.

Var saprast, - teica Kriss. - Paskat, kāds izvietojums!

Austrumu un dienvidu pusē cietoksnis bija celts uz kaļķak­mens klints, no kuras līdz Dordoņai sniedzās kraujš piecsimt pēdu kritums. Rietumos, kur klints nebija tik stāva, pils pievār­tē bija uzbūvēti pilsētiņas akmens nami, taču ikviens, kurš do­tos pa ceļu cauri pilsētiņai, galu galā atdurtos pret platu aiz- sarggrāvi un vairākiem paceļamiem tiltiem. Ziemeļos nogāze bija vēl lēzenāka, taču tur bija nocirsti visi koki, atstājot klaju lauku, - pašnāvniecisks būtu tas karapulks, kurš iedomātos tu­voties no šīs puses.

Mareks izstiepa roku. - Skatieties tur! - viņš teica.

Karavīru pulciņš pustumsā tuvojās pilij pa zemesceļu no rie­tumu puses. Divi vadošie bruņinieki turēja lāpas, un to gais­mā viņiem izdevās sasprindzinoties saskatīt, ka šie jātnieki ir lords Olivers, sers Gijs, Profesors un pārējie Olivera bruņinie­ki, kas jāja divās rindās. Viņi bija tik tālu, ka pazīt varēja tikai pēc auguma un stājas, taču vismaz Krišam nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņš redzēja.

Viņš nopūtās redzot, ka jātnieki šķērso paceļamo tiltu pār aizsarggrāvi un izjāj cauri lielam vārtu namam ar diviem pus- apaļiem tornīšiem - tā sauktajiem dubult-D vārtiem, jo tornī- ši, no augšas skatoties, tiešām atgādināja D burtus. Sargkareiv­ji no torņiem nolūkojās atjājējos.

Aiz vārtu nama jātnieki nonāca slēgtā pagalmā. Tur bija uz­celtas vairākas garas koka ēkas. - Tās ir karavīru barakas, - sacīja Keita.

Šķērsojusi šo pagalmu, grupa pa otru tiltu pārjāja pāri ot­ram aizsarggrāvim, nonākot otrā vārtu namā ar vēl lielāku tor­ņu pāri: šie bija trīsdesmit pēdu augsti, daudzās šaujamlūkās spīdēja gaisma.

No zirgiem viņi nokāpa tikai pašā pils iekšpagalmā. Olivers

veda Profesoru uz lielo zāli; viņi nozuda iekštelpās.

•

- Profesors teica: ja mēs tiksim šķirti, tad mums jāiet uz klosteri un jāsameklē brālis Marsels, kam ir atslēga. Droši vien viņš domāja atslēgu uz slepeno eju, - sacīja Keita.

Mareks pamāja. - To mēs arī darīsim. Drīz būs pavisam tumšs. Tad varēsim iet.

Kriss paskatījās lejup pa kalna nogāzi. Tumšajos laukos viņš redzēja karavīru grupiņas, izvietojušās līdz pat upes krastam. Viņiem būs jātiek garām visiem šiem karavīriem. - Tu gribi iet uz klosteri naktī?

Mareks pamāja. - Lai cik tas izskatītos bīstami, - viņš tei­ca, - rit no rīta būs vēl sliktāk.

Mēnesnīcas nebija. Debesis bija melnas un zvaigžņotas, tikai paretam tajās aizslīdēja kāds mākonis. Mareks veda viņus lejup tumšajā ainavā, garām degošajai Kastelgārai. Kriss pār­steigts atklāja, ka, acīm pierodot, zvaigžņu gaismā var redzēt gluži labi. Droši vien tāpēc, ka gaiss nav piesārņots, viņš no­domāja. Viņš atcerējās lasīto, ka agrākajos gadsimtos Venera bijusi redzama pie debesīm arī dienā, tāpat kā tagad mēness. Protams, nu jau simtiem gadu tas nav iespējams.

Viņš bija ari pārsteigts par pilnīgo klusumu naktī. Visskaļā­kie dzirdamie trokšņi bija viņu pēdu švīkstoņa zālē un aizskar­to krūmelu iečabēšanās. >

- Iesim uz taku, - čukstēja Mareks. - Pēc tam lejā uz upi.

Iešana bija lēna. Mareks bieži apstājās, noliecies pie zemes, pāris minūšu ieklausījās un tikai tad gāja tālāk. Pagāja gandrīz stunda, līdz viņi nonāca pie zemjainās takas, kas veda no pil­sētiņas uz upi. Taka blāvi iezīmējās iepretī tumšajai zālei un krūmājiem ap to.

Šeit Mareks apstājās un apsēdās. Ap viņiem valdīja pilnīgs klusums. Bija dzirdama tikai viegla vējiņa pūsma. Kriss kļuva nepacietīgs, gribēja drīzāk iet. Kad gaidīts bija veselu minūti, viņš sāka slieties kājās.

Mareks atspieda viņu atpakaļ un pielika pirkstu pie lūpām.

Kriss ieklausījās. Jā, ne tikai vējiņš bija dzirdams. Kaut kur skanēja arī cilvēku čuksti. Viņš sasprindzināja dzirdi. Kaut kur priekšā kāds klusi ieklepojās. Vēl viens kāsiens, jau tuvāk, viņu ceļa pusē.

Mareks norādīja pa kreisi un pa labi. Kriss redzēja vāri pa­zibam sudrabu - bruņas zvaigžņu gaismā - starp krūmiem pie takas.

Kaut kas iečabējās vēl tuvāk.

Karavīri abās takas pusēs gaidīja slēpnī.

Mareks rādīja, ka jāatgriežas, no kurienes nākuši. Viņi klu­si atstāja taku.

Kur tagad? - čukstēja Kriss.

Jāturas nostāk no takas. Iesim pie upes no austrumiem. Uz to pusi. - Mareks norādīja, un viņi devās ceļā.

Kriss tagad bija sasprindzis, centās ieklausīties ikkatrā trok­snītī. Viņu pašu soļi bija tik skaļi, ka noslāpēja visas citas ska­ņas. Tagad viņš saprata, kāpēc Mareks bija dk bieži stājies. Ti­kai tā varēja pārliecināties, vai tuvumā nav kāds cits.

Viņi aizgāja divsimt jardu prom no takas, tad nogriezās uz upes pusi, virzīdamies caur laukiem, kur bija izcirsts mežs. Kaut arī bi­ja gandrīz pilnīgi melna tumsa, Kriss jutās neaizsargāts. Laukus ierobežoja zemi akmens žogi, tātad vismaz kaut kāds aizsegs bija pieejams. Tomēr sajūta bija nedroša, un, kad viņi atkal nonāca krū­mājos, kur bija pavisam tumšs, viņš atviegloti nopūtās.

•

•

Šī klusā, melnā pasaule viņam bija pilnīgi sveša, tomēr viņš ātri tai pielāgojās. Pat vissīkākajās kustībās, vismazākajos trok­snīšos slēpās briesmas. Kriss gāja salīcis, sasprindzis, piesar­dzīgi sperdams katru soli, nemitīgi grozīdams galvu te pa labi, te pa kreisi.

Viņš jutās kā meža zvērs un atcerējās, kā Mareks pils ista­bas cīniņā bija atiezis zobus - gluži kā pērtiķis. Viņš paskatījās uz Keitu un redzēja, ka arī tā ir tikpat salīkusi un saspringusi.

Nezin kāda iemesla pēc Kriss pēkšņi sāka domāt par semi­nāra telpu Jeilas universitātes Pībodija muzeja otrajā stāvā. Tajā bija krēmkrāsas sienas, pulēta tumša koka apdare, un aspiran­ti sēdēja ap garu galdu un strīdējās: par to, vai procesuālā ar­heoloģija ir pirmām kārtām vēsturiska vai pirmām kārtām ar­heoloģiska; vai formālie kritēriji ir svarīgāki par lietiskajiem; vai izcelsmes doktrīnās neslēpjas iesīkstējuši aizspriedumi.

Nav brīnums, ka viņi strīdējās. Šie jautājumi bija tīras ab­strakcijas, tās sastāvēja tikai un vienīgi no tukša gaisa - kaut ari sakarsēta. Šīs tukšās diskusijas nevarēja vest ne pie kāda rezultāta; jautājumi bija neatbildami. Un tomēr sarunas bija ļo­ti intensīvas, emociju pārpilnas! Kur šīs kaislības radās? Vai ne­bija vienalga? Tagad viņš vairs nevarēja atcerēties, kāpēc tas viss bija licies tik svarīgi.

Akadēmiskā pasaule likās atkāpjamies tālumā, tā izbalēja at­miņā, kamēr viņš pa tumšo nogāzi gāja uz upi. Tomēr, lai cik stipras bailes viņš juta šai vakarā, lai cik saspringts un dzīvībai bīstams bija šis gājiens, tajā jautās kaut kas ļoti īstens un ie­drošinošs, pat uzmundrinošs un…

Kaut kur noknikšķēja zariņš. Viņš sastinga.

Ari Mareks un Keita sastinga.

Krūmos pa kreisi nočabēja lapas, atskanēja tāds kā īss rū­ciens. Viņi palika nekustīgi. Mareks sažņaudza zobena spalu.

Un viņiem garām paslīdēja neliels tumšs mežacūkas siluets.

- Vajadzēja nožmiegt, - čukstēja Mareks. - Es esmu izsalcis.

Viņi turpināja ceļu, un tad Kriss aptvēra, ka ne jau viņi bija izbiedējuši ruksi. Tagad viņš skaidri saklausīja daudzu skrejo­šu soļu troksni. Čabēja, švīkstēja krūmu lapotnes, kad skrējēji lauzās tām cauri. Tuvodamies.

•

Mareks sarauca pieri.

Viņš tumsā redzēja pietiekami labi, lai brīžiem manītu pazi­bam bruņu metālu. Izskatījās, ka tur ir septiņi vai astoņi kara­vīri, kas steidzīgi virzījās uz austrumiem, palaikam noslēpda­mies krūmos un klusi nogaidīdami.

Kas te, sasodīts, notika?

Šie karavīri bija pie zemjainās takas un gaidīja viņus. Tagad viņi gāja uz austrumiem, lai būtu priekšā tur.

Kāpēc?

Viņš palūkojās uz Keitu, kas bija notupusies viņam blakus. Viņa izskatījās nobijusies.

Kriss uzsita Marekam uz pleca. Kriss papurināja galvu - lai klusē! - un izteiksmīgi norādīja arī uz ausi.

Mareks pamāja, ieklausījās. Sākumā viņš dzirdēja tikai vē­ju. Viņš neizpratnē paskatījās uz Krišu, kas ar žestu parādīja, lai piesit pie auss, proti, lai ieslēdz aparātiņu.

Mareks piesita pie auss.

Pēc maza ieslēgšanās čerkstiņa viņš neko nedzirdēja. Viņš paraustīja plecus, bet Kriss ar augšupvērstām delnām rādīja, lai pagaida. Mareks gaidīja. Tikai pēc dažiem klusas klausīša­nās mirkļiem viņš sāka sadzirdēt klusu, ritmisku otra cilvēka elpu.

Viņš paskatījās uz Keitu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa pamāja. Viņš pavērās Krišā. Tas arī pamāja. Visi saprata: ne­viens lai netaisa nekādu troksni.

Mareks atkal saspringti ieklausījās. Viņš joprojām dzirdēja aparātiņā kluso elpošanas skaņu.

Taču tā nenāca ne no viena no viņiem.

»

No kāda cita.

Kriss čukstēja: - Andrē! Tas ir pārāk bīstami! Nešķērsosim šonakt upi!

Labi, - atčukstēja Mareks. - Iesim atpakaļ uz Kastelgāru un pārlaidīsim nakti tur. Paslēpsimies kaut kur pie mūriem.

-Jā, sarunāts.

Ejam.

Viņi tumsā pamāja cits citam, tad piesita pie auss un izslē­dza katrs savu aparātiņu.

Viņi notupās un gaidīja.

Pēc dažiem mirkļiem viņi dzirdēja, ka karavīri atsāk savu gājumu, viņi atkal lauzās caur krūmiem. Šoreiz viņi gāja kal­nup - atpakaļ uz Kastelgāru.

Viņi nogaidīja vēl piecas sešas minūtes un tad devās lejup,

projām no Kastelgāras.

» •

Pie svarīgā atklājuma pirmais bija nonācis Kriss. Vakarā, kāpjot lejā no kalna, viņš bija aizgainījis no auss odu un ar šo kustību netīšām ieslēdzis auss aparātiņu; neilgi pēc tam viņš bija dzirdējis kādu nošķaudāmies.

Un neviens no viņiem nebija šķaudījis.

Dažus brīžus vēlāk viņi bija uzdūrušies mežacūkai, un tad viņš izdzirdēja kādu piepūlē paātrināti elpojam. Keita un Ma­reks tobrīd bija kopā ar viņu un vispār nekustējās.

Tieši tad viņš skaidri saprata, ka auss aparātiņš ir arī kādam citam, un, tagad pārdomājot, viņam radās apjausma, kas tas va­rētu būt par aparātiņu. Gomesas. Kāds to droši vien paņēmis no Gomesas nocirstās galvas. Vienīgā problēma ar šo variantu…

Mareks piebikstīja viņam un rādīja uz priekšu.

Keita smaidīdama rādīja paceltu īkšķi.

•

•

Gar upes krastu ņirbinājās sīksīki vilnīši. Vispār Dordoņa šeit bija plata un rāma; pretējo krastu tumsā tikpat kā nevarē­ja redzēt; tur neskaidri melnēja koku un biezu krūmāju līnija. Nekādas kustības nebija redzamas. Paveroties augšup, pret straumi, Kriss tik tikko spēja samanīt dzirnavu tilta tumšās kontūras. Viņš zināja, ka naktī dzirnavas ir slēgtas, jo pat sve­ces liesmiņa varētu izraisīt sprādzienu miltu putekļiem pārpil­najā gaisā. Tāpēc darbi ritēja tikai dienas gaismā.

Mareks piedūrās Kriša rokai un rādīja uz pretējo krastu. Kriss paraustīja plecus; viņš neko neredzēja.

Mareks rādīja atkal.

Samiedzis acis, Kriss pamanīja četras baltas dūmu strēlītes ceļamies debesīs. Bet, ja tās nāca no ugunskuriem, kāpēc ne­bija redzama uguns?

Viņi gāja gar krastu augšup un pēc kāda laiciņa ieraudzīja pie krasta piesietu laivu. Straumē zvārodamās, tā skārās pie upes dibena akmeņiem. Mareks lūkojās uz pretējo krastu. Ta­gad viņi bija drusku attālinājušies no dūmiem.

Viņš rādīja uz laivu. Vai riskēt?

Kriss zināja, ka otra iespēja ir šķērsot upi peldus. Nakts bija auksta, un viņam negribējās mērcēties. Viņš pamāja uz laivas pusi.

Keita ari.

Viņi sakāpa iekšā, un Mareks klusi pārairēja viņus pāri Dordonai.

Keita sēdēja blakus Krišam un domāja par viņu sarunu, pirms dažām dienām šķērsojot šo pašu upi. Pirms cik dienām tas īsti bija? Padomājot izrādījās, ka tikai pirms divām. Sajuta gan bija tāda, ka pagājušas jau vairākas nedēļas.

Viņa, samiegusi acis, vēroja pretējo krastu - vai nebūs re­dzama kāda kustība. Kaut ari laiva bija tikai tumšs veidols tum­šā ūdenī uz tumša kalna fona, tā tomēr būtu redzama, ja kāds skatītos.

Tomēr likās, ka neviens neskatās. Otrs krasts jau bija tu­vāk, un drīz vien laiva šņākdama ieslīdēja krasta niedrājā un pēdīgi atdūrās smiltīs. Viņi izkāpa ārā un ieraudzīja šauru zem- jainu taku gar upes krastu. Mareks pielika pirkstu pie lūpām un devās lejup pa taku. Viņš gāja dūmu virzienā.

Biedri piesardzīgi sekoja.

Pēc dažām minūtēm atbilde bija rokā. Gar upes krastu bija ik pa gabaliņam iekurti četri ugunskuri. Tiem apkārt bija uz­bērti nelieli valnīši, nostiprināti ar salauztu bruņu gabaliem, tā ka redzami bija tikai dūmi.

Neviena karavīra gan nebija.

- Vecs triks, - pačukstēja Mareks. - Ugunskuri maldina at­tiecībā uz spēku izvietojumu.

Keitai nebija īsti skaidrs, ko ar šo "veco triku" varētu panākt. Varbūt radīt iespaidu par lielāku spēku un karotāju skaitu, nekā uzbrucējiem patiesībā bija. Mareks veda viņus gar atstāto uguns­kuru rindu uz vairākiem citiem, tālāk pie upes. Viņi bija tuvu pie ūdens, dzirdēja vilnīšu skalošanos. Kad viņi tuvojās pēdējam ugunskuram, Mareks pēkšņi apmetās uz papēža un notupās. Arī Keita un Kriss notupās, un tad viņi izdzirdēja balsis, kas dziedā­ja dzērāju dziesmu ar daudziem atkārtojumiem; piedziedājumā bija teikts: "Alus manim miegu dara, alum ira tāda vara…"

Tas turpinājās bezgalīgi. Ieklausījusies Keita nosprieda, ka dziesma ir visai līdzīga vienai otrai vēl šodien dziedātajai. Pa­ceļot galvu, viņa varēja saredzēt pusduci karavīru zaļganmel- nos tērpos. Viņi sēdēja ap ugunskuru, dzēra un skaļi dziedāja. Varbūt viņiem bija pavēlēts taisīt lielu troksni, lai attaisnotu daudzos ugunskurus.

Mareks pamāja, ka jādodas atpakaļ. Viņi pavirzījās nostāk, tad Mareks aizveda viņus pa kreisi, projām no upes. Pie upes atrodamais koku aizsegs palika aiz muguras, un tagad viņi at­kal gāja pa klajiem laukiem. Keita aptvēra, ka tie ir tie paši lau­ki, kuros viņi bija no rīta. Drīz vien pa kreisi jau varēja manīt vārās dzeltenas gaismiņas klostera augšējos logos. Tur droši vien strādāja mūki. Tieši priekšā bija zemnieku māju salmu jumtu kontūras.

Kriss norādīja uz klosteri. Kāpēc viņi neiet turp?

Mareks ar žestu paskaidroja: visi guļ.

Kriss paraustīja plecus: nu un tad?

Mareks rādīja pamošanos, iztrūkšanos. Likās, viņš gribēja paust, ka ierašanās nakts vidū izraisīs sajukumu.

Kriss atkal paraustīja plecus.

Mareks pašūpoja rādītājpirkstu: nav laba ideja. - No rīta, - viņš pačukstēja.

Kriss nopūtās.

Mareks pagāja garām zemnieku mājām, līdz nonāca pie kā­das izdegušas būdas - te bija tikai četras sienas un melnas jum­ta siju paliekas. Durvis bija vaļā, uz tām - sarkana svītra. Ma­reks ieveda viņus iekšā. Keita tumsā tikpat kā nevarēja saredzēt sarkano svītru.

Būdā bija izaugusi gara zāle; mētājās daži sasisti māla trau­ki. Mareks sāka čamdīties pa zāli, līdz uzgāja divus podus ar apdauzītām malām. Keitai tie atgādināja naktspodus. Mareks uzmanīgi nolika tos uz apdegušas palodzes. - Kur mēs gulē­sim? - čukstēja Keita.

Mareks norādīja uz zemi.

- Kāpēc mēs nevaram iet uz klosteri? - viņa čukstēja, rādī­dama, ka virs galvas taču klaja debess. Nakts bija auksta. Viņa bija izsalkusi. Viņa ilgojās pēc slēgtas telpas komforta.

Nav droši, - atčukstēja Mareks. - Gulēsim šeit.

Viņš nogūlās zemē un aizvēra acis.

Kāpēc nav droši? - jautāja Keita.

Tāpēc, ka kādam svešam ir auss aparātiņš. Un viņi zina, kurp mēs dodamies.

Es deši gribēju ar tevi parunāt par… - iesāka Kriss.

Ne tagad, - neatvērdams acis, atteica Mareks. - Guli!

Keita nogūlās - un Kriss viņai blakus. Keita piespiedās

viņam ar muguru. Tas bija tikai siltuma pēc. Te bija sasodīti auksts.

Viņa dzirdēja tālumā ducinām pērkonu.

•

Drusku pēc pusnakts sāka līt. Keita juta lāses sitamies sejā un piecēlās, kad sākās īsts gāziens. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja nelielu griestu fragmentu, kas nebija pavisam node­dzis. Viņa aizgāja zem tā, apsēdās pie pašas sienas un iekārto­jās - atkal cieši kopā ar Krišu. Pienāca Mareks, nogūlās viņiem pie kājām un uzreiz atkal aizmiga. Keita redzēja, ka lietus lā­ses pil viņam uz vaigiem, bet Mareks jau krāca.

Rita saulē virs pakalniem cēlās seši gaisa baloni. Pulkste­nis bija gandrīz vienpadsmit. Uz viena no baloniem bija zigza- ga raksts, kas Sternam atgādināja navaho smilšu gleznas.

Man ļoti žēl, - sacija Gordons, - bet atbilde ir "nē". Jūs nevarat doties uz turieni šajā paraugmodelī, Deivid. Tas tomēr būtu pārāk bīstami.

Kāpēc? Man likās, ka tas viss bija ļoti droši. Drošāk nekā vadīt mašīnu. Kur slēpjas briesmas?

Es jums stāstīju, ka mums nav transkripcijas kļūdu - kļū­das, kas var gadīties atjaunošanas procesā, - sacīja Gordons. - Faktiski tas nav gluži precīzi.

-Jā?

Pareizak būtu sacīt, ka mes nevaram atrast nekādās kļū­du pēdas. Tomēr tās droši vien parādās katra brauciena laikā. Tās vienkārši ir pārāk sīkas, lai tās varētu pamanīt. Taču, tāpat kā ar radiāciju, arī transkripcijas kļūdas uzkrājas. Pēc viena brauciena neko nevar redzēt, bet pēc desmit vai divdesmit braucieniem tās jau kļūst manāmas. Tā var būt svītriņa uz ādas, kas atgādina rētu. Vai arī svītriņa acs radzenē. Vai arī var sākt izpausties, piemēram, diabēta vai asinsrites traucējumu simp­tomi. Kad tas notiek, vairs nedrīkst doties jaunos braucienos. Tāpēc ka nevar atļauties problēmu saasināšanos. Tas nozīmē, ka braucienu limits ir izsmelts.

Un tas ir noticis?

-Jā. Ar dažiem laboratorijas dzīvniekiem. Un ar dažiem cil­vēkiem. Ar celmlaužiem - tiem, kas lietoja šo paraugmodeli.

Sterns brīdi vilcinājās. - Kur šie cilvēki tagad ir?

Lielākā daļa vēl ir šeit. Strādā pie mums. Taču braucie­nos vini vairs nedodas. To vini nevar.

> >

Labi, - noteica Sterns, - bet es runāju tikai par vienu braucienu.

Un mēs ļoti ilgi neesam lietojuši šo aparātu un neesam to kalibrējuši, - turpināja Gordons. - Varbūt tas darbojas, kā nā­kas, bet varbūt ne. Padomājiet: ja nu jūs dodades turp, ieroda­ties tūkstoš trīs simti piecdesmit septītajā gadā un atklājat, ka transmisijas kļūdas ir pārāk lielas, lai atgrieztos. Tāpēc ka ne­varētu riskēt ar jaunām kļūdām.

Jūs sakāt, ka tad man būtu jāpaliek tur. -Jā.

Vai tas ar kādu agrāk jau ir noticis? - jautāja Sterns.

Gordons ieturēja pauzi. - Varbūt.

Jūs gribat teikt, ka ari tieši tagad tur kāds ir?

Varbūt, - atkārtoja Gordons. - Mēs neesam par to pārlie­cināti.

Bet to taču ir ļoti svarīgi zināt! - pēkšņi iejūsmojies, iz­saucās Sterns. - Jūs rnan sakāt, ka varbūt tur jau kāds ir, kas varētu viņiem palīdzēt.

Es nezinu, - sacīja Gordons, - vai no šā konkrētā cilvēka var gaidīt palīdzību.

Bet vai mums nevajadzētu viņiem to paziņot? Brīdināt?

Mums nav nekādu iespēju kontaktēties ar viņiem.

Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tomēr ir tāda iespēja.

Kriss pamodās rītausmā - drebēdams un nosalis. Debesis bija bālganpelēkas, virs zemes plīvuroja plāna migliņa. Viņš sē­dēja vienīgajā vēl pārjumtajā istabas stūri, atspiedies pret sie­nu, pievilcis ceļgalus pie zoda. Keita sēdēja viņam blakus, vēl aizmigusi. Viņš pastiepās, lai paskatītos laukā, un saviebās pēk­šņās sāpēs. Visi muskuļi likās krampju savilkti un smeldza - gan kājas, gan rokas, gan krūtis un viss pārējais. Pagriežot gal­vu, iesāpējās kakls.

Viņš pārsteigts atklāja, ka viņa tunikas plecs ir stīvs no sa­kaltušām asinīm. Acīmredzot bulta vakarvakar tomēr skārusi viņu pietiekami, lai izraisītu asiņošanu. Kriss izmēģinājuma pēc pakustināja roku, sāpēs sakoda zobus, tomēr nosprieda, ka ro­kai nekas nekaiš.

Viņš drebinājās rīta drēgnumā. Visvairāk viņam tagad gri­bējās sasildīties pie ugunskura un kaut ko ieēst. Vēders rūca. Ēsts nebija vairāk kā divdesmit četras stundas. Un mocīja arī slāpes. Kur lai viņi dabū ūdeni? Vai no Dordoņas varēja dzert? Vai ari vajadzēs atrast kādu avotu? Un kur viņi tiks pie ēdamā?

Kriss pagriezās, lai pajautātu Marekam, taču Mareka tur vairs nebija. Viņš pagriezās, lai pārlūkotu māju, - iecirtās sā­pes, asas sāpes, - taču Mareka nebija.

Viņš jau dzīrās slieties kājās, kad izdzirdēja tuvojamies soļus. Mareks? Nē, viņš nosprieda: bija dzirdami vairāku cil­vēku soļi. Un viņš dzirdēja arī klusu bruņukrekla klinkstoņu.

Soļi tuvojās, tad apstājās. Kriss aizturēja elpu. Pa labi, nie­ka trīs pēdas no viņa galvas, atvērtajā logā parādījās bruņu cimds un atspiedās uz palodzes. Piedurkne virs cimda bija zaļa, ar melnu maliņu.

Arno viri.

- Hic nemo habitavit nuper, - sacīja vīrieša balss.

No durvju puses atskanēja atbilde: - Et intellego quare. Specta, porta habet signum rubrum. Estne pestilentiae?

- Pestilentia? Certo scisne? Abeamus!

Roka ātri atrāvās, soļi aizsteidzās projām. Auss aparātiņš ne­ko nebija pārtulkojis, jo bija izslēgts. Vajadzēja paļauties uz sa­vām latīņu valodas zināšanām. Vai pestilentia nebija "mēris"? Laikam bija. Karavīri bija ieraudzījuši zīmi uz durvīm un ātri attālinājušies.

Jēziņ, viņš nodomāja, vai šī būtu mēra piemeklēta māja? Vai tāpēc tā nodedzināta? Vai viņi vēl varēja aplipt ar mēri? Viņš domāja par to, kad ar šausmām ieraudzīja no garās zāles izlie- nam melnu žurku un aizskrienam pa durvīm. Kriss nodrebi- nājās. Keita pamodās un nožāvājās. - Cik pulkstenis?

Kriss piespieda pirkstu viņai pie lūpām un papurināja galvu.

Viņš vēl dzirdēja aizejošos soļus un rīta miglas apslāpētās balsis. Kriss pielavījās pie loga un piesardzīgi paskatījās laukā.

Viņš redzēja vismaz duci karavīru zaļganmelnajās Arno for­mās. Viņi pēc kārtas pārbaudīja zemnieku mājas pie klostera mūriem. Tad viņš ieraudzīja Mareku tuvojamies karavīriem. Mareks bija salīcis, gāja pievilkdams kāju. Viņam bija rokās kaut kādi zaļumi. Karavīri viņu apturēja. Mareks padevīgi pa­locījās. Viss viņa augums likās mazs un vārgs. Viņš parādīja karavīriem, kas viņam rokās. Karavīri nosmējās un atgrūda viņu. Mareks gāja tālāk, joprojām salīcis un pazemīgs.

•

Keita noskatījās, kā Mareks paiet garām viņu izdegušajam namiņam un pazūd aiz klostera mūra stūra. Skaidrs, viņš ne­gribēja, karavīriem redzot, nākt šurp.

Kriss bija atlīdis atpakaļ pie sienas un viebās sāpēs. Izskatī­jās, ka viņam ievainots plecs, uz tunikas bija sakaltušas asinis. Viņa palīdzēja Krišam to atpogāt, viņš sarāvās un iekoda lūpā. Keita uzmanīgi atvilka sānis vaļīgo linu apakškreklu un ierau­dzīja, ka visa viņa krūšu kreisā puse ir pretīgi tumšsarkana ar dzeltenīgu melnumu gar malām. Tas droši vien no pīķa trie­ciena.

Redzot Keitas sejas izteiksmi, viņš jautāja: - Briesmīgi?

Cerams, tikai apdauzīts. Varbūt kāda riba ielauzta.

Baigi sāp.

Keita atvilka kreklu no pleca, atsedzot bultas brūci. Tas bija slīps divcollīgs plēsums ādas virskārtā, klāts ar biezu kreveli.

Kā tur izskatās? - jautāja Kriss, vērodams Keitas sejas iz­teiksmi.

Pušu ir, bet tikai āda.

Iekaisis?

Nē, izskatās tīrs.

Viņa pavilka Krišam nost tuniku un redzēja, ka tumšsarka­ni sasitumi ir arī uz muguras, sāniem un padusē. Likās, ka viss augums viņam ir vienos sasitumos. Tam noteikti jābūt ārkārtī­gi sāpīgi. Keita bija pārsteigta, ka viņš gandrīz nemaz nesūdzas. Galu galā šis pats čalis bija nesen skandalējies, ja viņa rīta om­lete bija cepta nevis ar svaigām, bet žāvētām baravikām. Tas pats, kurš varēja sapūsdes, ja viņam negaršoja citu izraudzītais vīns.

Keita sāka pogāt ciet viņa tuniku. Kriss neļāva. - Es pats!

Es palīdzēšu…

Es varu to izdarīt.

Keita parāvās nost, pacēla delnas. - Es jau neko.

Šā vai tā man tās rokas jāiekustina, - viņš teica, saviebda­mies pie katras pogas. Viņš aizpogāja visas. Taču pēc tam aiz­vērtām acīm atzvēlās pret sienu, nosvīdis no piepūles un sā­pēm.

Kris…

Viņš atvēra acis. - Viss ir kārtībā. Neuztraucies par mani! Tiešām, viss ar mani ir kārtībā.

Un viņš tiešām tā domāja.

Keitai bija tāda sajūta, it kā viņa sēdētu blakus svešiniekam.

•

•

Kad Kriss bija ieraudzījis savu plecu un krūtis - tās bija kau­ta lopa gaļas krāsā -, viņš bija pārsteigts pats par savu reakci­ju. Ievainojumi bija pamatīgi. Viņš bija domājis, ka tādā reizē jutīs šausmas vai bailes. Taču viņu pārņēma pēkšņa viegluma, pat bezrūpības sajūta. No sāpēm viņam varēja aizcirsties elpa, bet sāpes nebija galvenais. Viņam bija vienkārši prieks par to, ka viņš ir dzīvs un ka priekšā ir jauna diena. Viņa pierastā žē­lošanās, sīkumainība un nedrošība pēkšņi likās bezjēdzīga. Viņš atklāja, ka to vietā radies nebeidzamas enerģijas avots - gandrīz vai agresīvs dzīvīgums, kādu viņš neatcerējās agrāk piedzīvojis. Viņš juta, kā enerģija strāvo caur augumu, gluži kā siltums. Visa apkārtējā pasaule likās dzīvīgāka, taustāmāk sa­jūtama nekā jebkad agrāk.

Krišam šī pelēcīgā rītausma likās pirmatnīgi skaista. Drēg­najā gaisā bija jaušama slapjas zāles un miklas zemes smarža. Mūra akmeņi balstīja muguru. Pat sāpes likās noderīgas, jo tās sadedzināja visas nevajadzīgās sajūtas. Viņš jutās atslogots, modrs, gatavs visam. Šī bija citāda pasaule ar citādiem liku­miem.

Un pirmo reizi viņš jutās tajā iekļāvies.

Pilnīgi iekļāvies.

Kad karavīri bija aizgājuši, Mareks atgriezās. - Vai jūs sa­pratāt, kas bija noticis? - viņš jautāja.

Nē. Kas?

Viņi meklēja trīs bēgļus no Kastelgāras: divus vīriešus un vienu sievieti.

Kāpēc?

Arno grib ar viņiem runāt.

Vai nav lieliski būt populāram? - Kriss pasmīnēja. - Mēs esam visiem vajadzīgi.

Mareks pasniedza katram mitru zāļu un lapu kumšķi. - Lau­ku labumi. Tās ir brokasds. Ēdiet nost!

Kriss trokšņaini gremoja zāles. - Garšīgi, - viņš teica. Viņš neliekuļoja.

Šitā

ar robainajam lapām ir zeltpīpene, der pret sāpēm. Šis baltais ir no vītola mizas, noņems uztūkumu.

- Paldies! - sacīja Kriss. - Iet kā smērēts!

Mareks neticīgi skatījās uz viņu. - Ar viņu viss kārtībā? - viņš jautāja Keitai.

Nu, faktiski man liekas, ka vislabākajā kārtībā.

Labi, nu tad grauziet nost un iesim uz klosteri. Cerams, izdosies tikt garām sargiem.

Keita norāva parūku. - Tā nebūs problēma, - viņa sacīja.

- Vini meklē divus vīriešus un sievieti. Nu, kam ir asākais nazis?

•

Par laimi, viņas mati jau bija diezgan īsi; Marekam vajadzē­ja tikai dažas minūtes, lai apšķibītu garākās šķipsnas un pielī­dzinātu. Kamēr viņš darbojās, Kriss sacīja: - Es te domāju par vakardienas vakaru.

Jā, - atsaucās Mareks. - Acīmredzot kādam ir ausu apa­rātiņš.

»

Tieši tā, - piekrita Kriss. - Un es domāju, es zinu, no ku­rienes tas varētu būt radies.

No Gomesas, - teica Mareks.

Kriss pamāja. - Tā man liekas gan. Tu taču no viņas to ne­paņēmi?

Nē, neienāca prātā.

Es domāju, to var ari vienkārši tāpat iebāzt sev ausī, kaut ari tad tas tik stingri neturētos.

Jā, - sacīja Mareks. - Jautājums vienīgi: kas to būtu darī­jis? Te taču ir četrpadsmitais gadsimts! Tāds sārts štruntiņš, kas runā visādās balsis, taču ir īsta velna būšana! Ikviens, kas to atrastu, būtu šausmās. Ja arī kāds būtu pacēlis, tad nomestu kā karstu ogli - un uzreiz sabradātu. Vai arī bēgtu kā ārprātīgs.

Zinu, - teica Kriss. - Tāpēc katru reizi, kad es par to do­māju, man nāk prātā tikai viena iespējama atbilde.

Mareks pamāja. - Tie maitas mums nepateica.

Ko nepateica? - jautāja Keita.

Ka šeit ir vēl kāds no, sacīsim, mūsējiem. Proti, no div­desmitā gadsimta.

-Tā ir vienīgā iespējamā atbilde, - piebalsoja Kriss.

Bet kurš? - jautāja Keita.

Kriss par to bija domājis visu ritu. - De Kērs, - viņš teica. - Tam jābūt de Kēram.

Mareks šūpoja galvu.

Padomā! - turpināja Kriss. - Viņš šeit ir tikai gadu, vai ne? Neviens nezina, no kurienes viņš te uzradies, vai ne? Viņš ir pielaizījies Oliveram un ienīst mūs visus, jo zina, ka arī mēs to varētu. Viņš veda karavīrus prom no miecētavas, aizgāja jau līdz ielai, un tad mēs ierunājāmies - un viņš uzreiz metās atpa­kaļ! Es tev saku, tam jābūt de Kēram.

Ir tikai viena problēma, - sacīja Mareks. - De Kērs lielis­ki runā oksitāniešu valodā.

Nu, tu taču ari.

Nē. Es runāju kā neveikls ārzemnieks. Jūs abi klausījā­ties tikai aparātiņa tulkojumu. Es klausījos viņos pašos. De Kērs runā kā iedzimtais. Viņš runā pavisam tekoši, un viņa ak­cents ir tāds pats kā pārējiem. Un divdesmitajā gadsimtā oksi­tāniešu valoda jau ir mirusi. Nav iespējams būt no mūsu gad­simta un tā runāt. Viņam jābūt iedzimtajam.

Varbūt viņš ir valodnieks.

Mareks pakratīja galvu. - Tas nav de Kērs, - viņš teica. - Tas ir Gijs Malegāns.

Sers Gijs?

Noteikti, - uzsvēra Mareks. - Man viņš likās aizdomīgs kopš tā laika, kad mūs noķēra tajā ejā. Atceries? Mēs tur bi­jām gandrīz pavisam klusi, bet viņš atvēra durvis un noķēra mūs! Viņš pat nepūlējās izlikties pārsteigts. Viņš neizvilka zo­benu. Vienkārši ņēma un sauca apsardzi, jo viņš jau zināja, ka mēs tur būsim.

Bet tā taču tas nenotika! - iebilda Kriss. - Ienāca sers Da­niels.

Tiešām? - atjautāja Mareks. - Es kaut kā neatceros, ka būtu redzējis viņu ienākam.

Vispār, - sacīja Keita, - es domāju, ka Krišam varētu būt taisnība. Tas varētu būt de Kērs, jo es biju tajā ejā starp kape­lu un pili, diezgan augstu uzrāpusies gar kapelas sienu, un de Kērs pavēlēja karavīriem jūs nogalināt. Es atceros, ka biju pā­rāk tālu, lai tik skaidri dzirdētu viņa vārdus. Tomēr es tos dzir­dēju.

Mareks cieši skatījās uz viņu. - Un kas notika pēc tam?

Tad de Kērs kaut ko pačukstēja vienam karavīram… To es nevarēju saklausīt.

Pilnīgi pareizi! Tāpēc ka viņam nav ausu aparātiņa. Ja bū­tu, tad tu būtu dzirdējusi visu, ieskaitot čukstus. Bet viņam ne­bija. Tas ir sers Gijs. Kas nogrieza Gomesai galvu? Sers Gijs un viņa viri. Kas visticamāk varēja tikt atpakaļ pie līķa un da­būt aparātiņu? Sers Gijs. Pārējie nobijās no mūsu aparāta zibi- nāšanās. Tikai sers Gijs nenobijās. Tāpēc ka viņš zināja, kas tas ir. Viņš ir no mūsu gadsimta.

Es nedomāju, ka Gijs tur bija, kad aparāts zibinājās, - ie­bilda Kriss.

Bet galvenais pamatojums, kāpēc tam jābūt seram Gijām, - sacīja Mareks, - ir tas, ka viņš oksitāniski runā šausmīgi. Viņš izklausās pēc ņujorkieša, kas runā caur degunu.

Nu, vai tad viņš nav no Midlseksas? Turklāt es nedomāju, ka viņš ir dižciltīgs. Sera tituls viņam drīzāk piešķirts par kaujas nopelniem, nevis nāk no ģimenes.

Kaujā viņš nebija pietiekami veikls, lai izsistu tevi no seg­liem ar pirmo pīķi! - atcirta Mareks. - Un viņš nemācēja pie­tiekami labi paukoties, lai pārspētu mani. Es tev saku - tas ir Gijs de Malegāns.

Labi, - noteica Kriss, - lai kas tas būtu, tagad viņi zina, ka mēs iesim uz klosteri.

-Tas gan, - piekrita Mareks, atkāpdamies no Keitas un vēr­tējoši nopētīdams viņas matus. - Šā vai tā - jāiet.

Keita uzmanīgi pieskārās saviem matiem. - Vai man jāprie­cājas, ka te nav spoguļa? - viņa jautāja.

Mareks pamāja. - Droši vien.

Vai es izskatos pēc čaļa?

Kriss ar Mareku saskatījās. - Apmēram, - sacīja Kriss.

Apmēram?

-Jā. Bet vispār izskaties. Izskaties.

Pietiekami, - piebilda Mareks.

Viņi devās ceļā.

15:12:09

Smagās koka durvis pavērās spraudziņā. No ēnainās telpas viņos Rīkojās patumša seja ar baltu kapuci. - Dievs, dod jums augt un plaukt, - mūks svinīgi sacīja.

Dievs, dod jums veselību un gudrību, - oksitāniešu valo­dā atbildēja Mareks.

Kādā lietā nākuši?

Mēs pie brāļa Marsela.

Mūks pamāja, ifkā jau butu viņus gaidījis. - Protams, nā­ciet iekšā, - viņš teica. - Jūs esat atnākuši laikus, viņš vēl ir šeit. - Viņš pavēra durvis drusku platāk, tā, lai viņi pa vienam varētu iespraukties iekšā.

Viņi bija nonākuši mazā mūra priekštelpā, ļoti tumšā. Viņi juta gaisā vāru rožu un apelsīnu smaržu. Klosterī viņi dzirdēja skanam klusu dziedāšanu.

Savus ieročus jūs varat atstāt tur, - teica mūks, norādī­dams uz telpas stūri.

Mīļo brāli, baidos, ka nevarēsim vis, - teica Mareks.

Šeit jums nav, no kā baidīties, - atbildēja mūks. - Atstā­jiet vai nu ieročus, vai klosteri.

Mareks vienbrid dzīrās iebilst, tomēr noņēma zobena maksti.

•

Mūks viņiem pa priekšu ieslīdēja klusā gaitenī. Sienas bija no plika akmens. Viņi nogriezās ap stūri un nonāca citā gaite­nī. Klosteris bija ļoti liels un atgādināja labirintu.

Šis bija cisterciešu klosteris; mūki šeit valkāja baltus raup­jas drānas apmetņus. Cisterciešu ordeņa skarbā vienkāršība bi­ja klajš pārmetums izlaidīgu benediktīniešu un dominikāņu mi­tekļiem. Cisterciešu mūkiem pienācās ievērot stingru disciplīnu barga askētisma gaisotnē. Gadsimtiem ilgi cistercieši neatļāvās nekādus skulpturālus rotājumus savās vienkāršajās ēkās, nedz ari krāšņas ilustrācijas savos manuskriptos. Viņu di­ēta sastāvēja lielākodes no dārzeņiem, maizes un ūdens, tā bi­ja bez gaļas un mērcēm. Guļamās lāvas bija cietas; celles skar­bas un vēsas. Visi klostera dzīves aspekti bija izteikti spartiski. Taču patiesībā šī stingrā disciplīna bija sākusi…

Plak!

Mareks pagriezās pret skaņu. Tā nāca no klostera vaļējā iekšpagalma, kas no trim pusēm bija velvjotu krusteju ieskauts - tās bija paredzētas lasīšanai un apcerei.

Plak!

Tagad viņi dzirdēja arī smieklus un vīru klaigas.

Plak! Plak!

Ienākot iekšpagalmā, Mareks redzēja, ka parastās strūkl­akas un dārziņa tā vidū nav. Tas bija līdzens, cieti nomīdīts lau­kums. Tajā stāvēja četri vīri, sakarsuši savos linu apmetņos, un spēlēja ko līdzīgu volejbolam.

Plak!

Bumba ripoja pa zemi, un vīri cīnoties grūstījās, ļaujot tai ri­pot. Kad bumba apstājās, viens to pacēla, iesaucās: - Tenez! - pameta gaisā un servēja ar delnas bliezienu. Bumba atsitās no iekšpagalma sienas. Vīri klaigādami cīnījās par jaunu pozīciju. Krustejās drūzmējās mūki un dižciltīgie un kliedza, uzmundri­nādami spēlētājus un žvadzinādami maisiņus ar likmju naudu.

Pie vienas sienas bija piestiprināts garš koka dēlis, un katru reizi, kad bumba pret to atsitās - ar skaļu bum! - no spēlma­ņiem publikā atskanēja vēl dedzīgākas uzmundrinājuma klaigas.

Mareks tikai pēc kāda laiciņa saprata, ko viņš redz: tas bija agrīns tenisa paveids.

Tenez - nosaukto pēc servētāja sauciena ar nozīmi: "Sa­ņem!" - bija jauna spēle, izdomāta tikai pirms divdesmit pie­ciem gadiem, un tā bija kļuvusi par šā laikmeta apsēstību. Ra­ketes un tīkls tajā ienāca vēlāk; pagaidām tā drusku atgādināja volejbolu, un to spēlēja visas ļaužu kārtas. Bērni to spēlēja pil­sētiņu ielās. Starp dižciltīgajiem spēle bija tik populāra, ka ra­dīja noslieci celt jaunus klosterus un pamest tos nepabeigtus, tiklīdz bija gatavs iekšpagalms. Karaļu ģimenes raizējās, ka prinči pameta savas apmācības karamākslā un stundām ilgi va­dīja laiku tenisa laukumā, bieži vien spēlēdami lāpu gaismā līdz vēlai naktij. Naudas likmes bija neatņemamas spēles pavado­nes. Francijas karalis Žans Otrais, tagad gūstā Anglijā, bija ga­du gaitā iztērējis veselu bagātību, lai samaksātu savus tenisa parādus. (Karalis Žans bija pazīstams kā Žans Labais, taču, lai kā būtu citās jomās, tenisā viņam neveicās sevišķi labi.)

Vai jūs te bieži spēlējat? - jautāja Mareks.

Kustības dara miesu mundrāku un prātu možāku, - mūks nekavējoties atbildēja. - Mums te ir divi iekšpagalmi, kur spēlēt.

Ejot cauri iekšpagalmam, Mareks ievēroja, ka dažiem spēl­maņiem mugurā ir zaļganmelni apmetņi. Tie bija skarbi vīri ar bandītu manierēm.

Atstājuši iekšpagalmu aiz muguras, viņi kāpa augšup pa kāpnēm. - Izskatās, ka ordenis visai viesmīlīgi uzņem Arno vī­rus, - bilda Mareks.

-Tas ir tiesa, - piekrita mūks, - jo viņi mums darīs labu un atdos atpakaļ dzirnavas.

Jums tās ir atņemtas? - jautāja Mareks.

Tā varētu teikt. - Mūks piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz Dordoņu un ceturtdaļjūdzi attālo dzirnavu tiltu.

Šīs dzirnavas Sentmēras mūki uzcēla paši ar savām rokām mūsu godājamā arhitekta, brāļa Marsela, vadībā. Marsels mums allaž bijis lielā godā. Jūs jau zināt, viņš bija ari mūsu ie­priekšējā Abata, Laonas bīskapa, arhitekts. Tāpēc šīs viņa pro­jektētās un mūsu uzceltās dzirnavas ir klostera īpašums, tāpat kā dzirnavu ienākumi… Taču sers Olivers pieprasa dzirnavu nodokli sev, lai gan viņam nav nekāda godīga pamata to prasīt - tikai tas, ka viņa armija ieņēmusi šo apvidu. Tāpēc mans kungs Abats bija ļoti priecīgs par Arno solījumu atdot dzirna­vas klosterim un atbrīvot no nodokļa. Tāpēc arī mēs atbildam Arno vīriem ar laipnību pret laipnību.

Kriss klausījās runāto un domāja: "Mana disertācija! Viss ir tieši tā, kā bija izpētīts." Kaut arī daži joprojām uzskata viduslai­kus par atpalicības laikmetu, Kriss zināja, ka patiesībā tas bija intensīvu tehnoloģiju attīstības periods un šai ziņā nemaz tik ļo­ti neatšķīrās no mūsdienām. Patiesībā mehanizētā rūpniecība, kas kļuva par raksturīgu Rietumu pasaules iezīmi, sākās tieši vi­duslaikos. Tā laika galvenā enerģijas avota - ūdens enerģijas - izmantošana tika strauji attīstīta, to lietoja arvien dažādāku dar­bu veikšanai: ne tikai maļot graudus, bet arī veļot vadmalu, ka­ļot dzelzi, darot alu, zāģējot koku, jaucot ģipsi un cementu, ra­žojot papīru un auklas, spiežot eļļu, gatavojot drēbju krāsas un darbinot tēraudlietuves krāsns plēšas. Visā Eiropā upes tika aiz- dambētas, dažkārt pat vairākkārt; dzirnavu laivas bija piesietas zem katra tilta. Dažās vietās plūstošā ūdens enerģiju tiešām iz­mantoja veselas dzirnavu kaskādes, teju vai ik pa pusjūdzei.

Dzirnavas parasti pārvaldīja monopols, tās bija liels ienāku­mu un arī konfliktu avots. Dzirnavu saimniecisko darbību ne­mitīgi pavadīja tiesas prāvas, slepkavības un kaujas. Un ari šeit redzamais bija tam piemērs…

Jā, - sacīja Mareks, - var jau redzēt, ka pašlaik dzirnavas ir lorda Olivera rokās: lūk, viņa karodziņi plīvo torņos, viņa strēlnieki sargā…

Olivers sargā dzirnavu tiltu tāpēc, - atsaucās mūks, - ka tas ir tuvu ceļam uz Laroku, un tas, kurš kontrolē dzirnavas, kon­trolē arī ceļu. Taču Arno driz vien atņems viņiem dzirnavas.

Un atdos atpakaļ jums.

-Jā gan.

Un kā klosteris viņam par to atlīdzinās?

Mēs viņu, protams, svētīsim, - atteica mūks. Un pēc brī­ža piebilda: - Un arī kārtīgi samaksāsim.

Viņi izgāja cauri skriptorijam, kur mūki rindās sēdēja pie pultīm un klusi pārrakstīja manuskriptus. Taču Marekam šī ai­na likās aplama: mūku darbu pavadīja nevis meditativi dziedā­jumi, bet gan bumbas būkšķi un klaigas iekšpagalmā. Un, par spīti cisterciešu senajam ilustrāciju aizliegumam, daudzi mūki lapu stūrus un malas greznoja ar vinjetēm un zīmējumiem. Kat­ram no šiem māksliniekiem bija vesels otiņu klājiens un ak­mens trauciņi ar dažādām krāsām. Dažas ilustrācijas bija vir­tuozi smalkas un krāšņas.

Lūk, šeit! - teica mūks un noveda viņus pa kāpnēm ma­zā, saulainā pagalmiņā. Vienā pusē astoņi Arno vīri sildījās sau­lītē. Mareks redzēja, ka viņi gan bija paturējuši savus zobenus.

Mūks ieveda viņus nelielā ēkā pagalmiņa malā. Viņi izdzir­dēja burbuļošanu un ieraudzīja strūklaciņu prāvā ūdenstvertnē. Viņi dzirdēja arī, ka tiek latīniski skandētas lūgšanas. Telpas vidū divi mūki garos apmetņos apmazgāja kailu, bālu nelaiķi, kas gulēja uz galda.

Frater Marcellus, - nočukstēja mūks un viegli palocījās.

Mareks stīvi blenza. Pirmajā brīdī viņš pat neaptvēra, ko

redz.

Brālis Marsels bija miris.

Pārsteigums viņus nodeva. Mūkam tapa skaidri redzams, ka viņi nebija zinājuši par Marsela nāvi. Saraucis pieri, viņš sa­tvēra Mareka roku un jautāja: - Kāpēc jūs šeit esat?

Mēs cerējām runāt ar brāli Marselu.

Viņš vakarvakar nomira.

»

No kā viņš nomira? - jautāja Mareks.

Mēs nezinām. Bet, kā jūs redzat, viņš bija vecs.

Mums bija viņam steidzams lūgums, - sacīja Mareks. - Varbūt es varētu redzēt viņa mantas…

Viņam nebija nekādas savas mantības.

Bet kādas personiskas lietas taču…

Viņš dzīvoja ļoti vienkārši.

Vai es varētu redzēt viņa celli? - jautāja Mareks.

Man ļoti žēl, bet tas nav iespējams.

-Tomēr es būtu ļoti pateicīgs, ja…

Brālis Marsels dzīvoja dzirnavās. Jau daudzus gadus viņa celle bija tur.

Ā… - Dzirnavas patlaban apsargāja Olivera karaspēks. Tur viņi nevarēja dkt, vismaz pagaidām.

Bet varbūt es varu jums palīdzēt. Sakiet - kāds bija jūsu steidzamais lūgums? - jautāja mūks. Viņš runāja nepiespiesti, taču Mareku tas uzreiz darīja uzmanīgu.

Tā bija privāta lieta, - viņš teica. - Es nevaru par to runāt.

Šeit nekā privāta nav, - sacīja mūks un virzījās uz durvju pusi. Marekam bija stipra sajūta, ka viņš grasās celt trauksmi.

Tas bija lūgums no maģistra Eduardus.

No maģistra Eduardus! - Mūka izturēšanās uzreiz pārvēr­tās. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Un kas jūs būtu maģistram Eduardum?

Mēs esam viņa palīgi.

Patiesi?

-Jā gan, tā ir.

Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Maģistram Eduardum šeit ir visas durvis vaļā, jo viņš strādāja Abata labā, kad viņu sagūstī­ja Olivers.

-Ā…

Nāciet tūdaļ man līdzi! - viņš aicināja. - Abats gribēs jūs satikt.

Bet mums ir…

Abats noteikti to vēlēsies. Nāciet!

•

Izejot atkal ārā, Mareks ievēroja, ka tagad klostera pagal­mos jau ir daudz vairāk zaļganmelno karavīru. Un šie vis ne- laiskojās; viņi bija modri, gatavi kaujai.

Abata nelielais nams atradās klostera tālākajā stūrī, to rotā­ja smalki kokgrebumi. Viņus ieveda nelielā priekštelpā ar ko­ka paneļu sienām, kur pie aizvērtām durvīm sēdēja kāds pa­vecāks mūks, salīcis un drukns kā krupis.

Vai kungs Abats mājās?

-Jā gan, viņš pašlaik runā ar vienu grēku nožēlnieci.

No blakusistabas bija dzirdama ritmiska čīkstoņa.

Un cik ilgi viņi vēl kavēsies lūgšanās? - jautāja mūks.

Var paiet labs laiciņš, - atbildēja krupis. - Viņai grēku daudz, un tie bieži atkārtojas.

Es gribētu, lai tu pasaki mūsu kungam Abatam, - sacīja mūks, - ka šie krietnie vīri nes vēstis no Eduardus de Džonsa.

Pateikšu, protams, pateikšu, - garlaikoti atteica krupis. Tomēr Mareks ievēroja, ka viņa acīs pazib interese. Kaut kas tika apsvērts.

Drīz jau terca, - sacīja krupis, palūkodamies saulē. - Vai ciemiņi ieturēs mūsu vienkāršo maltīti?

Liels paldies, bet nē, mums ir… - Kriss ieklepojās. Keita iebakstīja Marekam mugurā. - Vispār jā, - attapās Mareks. - Labprāt, ja jums nav grūti.

Dieva žēlastībai pateicoties, laipni lūdzu!

Viņi jau dzīrās doties uz ēdamistabu, kad telpā aizelsies ie­skrēja jauns mūks. - Kungs Arno nāk! Viņš gribēs nekavējo­ties runāt ar Abatu!

Krupis pielēca kājās un sacīja viņiem: - Jūs ieejiet šeit! -

Un viņš atvēra durvis uz kādu iekštelpu.

•

Viņi bija nonākuši mazā, vienkāršā istabiņā blakus Abata dzīvojamai istabai. Gultas čīkstēšana aprāvās; viņi dzirdēja sa­trauktu bubināšanu, krupim uzrunājot Abatu.

Pēc brīža pa citām durvīm istabiņā ienāca sieviete kailām kājām, viņa bija pietvīkusi un steidzīgi centās sakārtot drēbes. Viņa bija ārkārtīgi skaista. Kad viņa pagriezās, Kriss satriekts ieraudzīja, ka tā ir lēdija Klēra.

Viņa uztvēra Kriša skatienu un sacīja: - Kāpēc jūs tā blen­žat?

Ē, milēdij…

Skvair, jūsu sejas izteiksme ir gauži netaisna. Kā jūs uz­drīkstaties man pārmest? Es esmu labdzimusi sieviete, vien­tuļa svešā zemē, man nav neviena pārstāvja vai aizbildņa, vai aizstāvja. Tomēr man ir jātiek uz Bordo, līdz kurienei ir astoņ­desmit ljē garš ceļš, un no turienes uz Angliju, ja es vēlos at­gūt sava vīra zemes. Tas ir mans atraitnes pienākums, un šai kara un juku laikā es nešauboties darīšu visu, kas būs vaja­dzīgs, lai to panāktu.

Kriss nodomāja, ka vilcināšanās un šaubas nudien nav šai sievietei raksturīgas. Viņu pārsteidza milēdijas pārdrošība. Ta­ču Mareks lūkojās viņā ar neslēptu apbrīnu. - Lūdzu, piedo­diet viņam, lēdij! - viņš samierinoši ierunājās. - Viņš ir jauns un bieži vien neapdomīgs.

Apstākļi ir mainīgi. Man bija vajadzīga ieteikuma vēstule, kuru man varēja dot tikai Abats. Kādi pārliecināšanas līdzekļi man ir, tādus es lietoju. - Lēdija Klēra šobrīd lēca uz vienas kājas, mēģinot noturēt līdzsvaru, lai uzvilktu zeķi. Viņa cieši to savilka, tad nogludināja kleitu un veikli uzsēja lakatu tā, ka palika redzama tikai seja.

Dažos mirkļos viņa tapa līdzīga mūķenei. Viņas izturēšanās kļuva apvaldīta, balss klusa, maiga.

Ir gadījies tā, ka jūs uzzinājāt to, ko es negribēju, lai kāds uzzinātu. Es esmu jūsu žēlastības varā un lūdzu jūsu klusē­šanu.

Mēs klusēsim, - sacīja Mareks, - jo jūsu darīšanas nav mūsējās.

Tādā gadījumā klusēšu arī es, - viņa teica, - jo ir skaidri redzams, ka Abats nevēlas, lai jūsu klātbūtne kļūst zināma de Servolam. Mēs katrs glabāsim savu noslēpumu. Vai dodat savu godavārdu?

-Jā, patiesi, lēdij, - teica Mareks.

Jā, lēdij, - atsaucās Kriss.

Jā, lēdij, - teica Keita.

Izdzirdot viņas balsi, Klēra sarauca pieri un piegāja Keitai klāt. - Vai patiesi?

-Jā, lēdij, - atkārtoja Keita.

Klēra pārlaida delnu Keitai pār augumu un sataustīja krūtis zem nolīdzinošā apmetņa. - Tu esi apgriezusi matus, skuķēn, - viņa sacīja. - Vai jūs zināt, ka par izlikšanos par vīrieti soda ar nāvi? - To jautādama, viņa uzlūkoja Krišu.

Mēs to zinām, - sacīja Mareks.

Tu esi ļoti upurējusies Maģistram, ja jau atsakies pat no sava dzimuma.

Jā, milēdij, tā ir.

-Tad es lūgšu Dievu, lai jūs izdzīvotu.

Atvērās durvis, un krupis viņiem pamāja. - Godājamie, nā­ciet! Jūs, milēdij, lūdzu, palieciet! Abats jo drīz izpildīs jūsu lū­gumu. Bet jūs, godājamie, nāciet man līdzi!

Izejot pagalmā, Kriss pieliecās Marekam pie auss un čuk­stēja: - Andrē, tā sieviete ir īsts velns!

Mareks smaidīja. - Piekritu, ka viņai tiešām ir zināma dzirk- stelīte…

Andrē, ka es tev saku, nevar ticēt nevienam viņas vārdam!

Tiešām? Man viņa likās diezgan atklāta, - teica Mareks. - Viņai vajag aizstāvību. Un viņai ir taisnība.

Kriss pārsteigts blenza viņā. - Aizstāvību?

Jā. Viņai vajag savu bruņinieku, - Mareks domīgi bilda.

Bruninieku? Par ko tu runā? Cik mums… cik mums vis-

>

pār ir palicis laika?

Mareks paskatijās uz savu aproci. - Vienpadsmit stundas, desmit minūtes.

-Tātad - par ko tu runā? Kādu bruņinieku?

Ai, es tikai domāju, - atteica Mareks. Viņš apmeta roku Krišam ap pleciem. - Nav svarīgi!

pagalmā un tad gāja blakus Marekam, kamēr Kriss un Keita palika aiz muguras. Visapkārt bija zaļganmelnie karavīri. Aba­ta izturēšanās bija dzīvespriecīga, taču viņam bija maniere strauji mainīt sarunas tematus, it kā vēloties pieķert klausītā­ju nesagatavotu.

Man no sirds žēl, ka jāpiecieš šie karavīri, - sacīja Abats,

bet es baidos, ka klostera mūros ir ielavījušies nelūgti viesi - daži Olivera vīri -, un, kamēr viņi nav atrasti, mums jābūt uz­manīgiem. Un milords Arno ir cēli piedāvājis mums savu aiz­stāvību. Vai labi paēdāt?

Paldies Dievam un jums, Abata kungs, ļoti labi.

Abats laipni smaidīja. - Man nepatīk glaimi, - viņš teica.

Un mūsu ordenim ir liegts tos pieņemt.

Likšu aiz auss, - sacīja Mareks.

Abats paskatījās uz karavīriem un nopūtās. - Tik daudz ka­ravīru… Viņi aizbaida medījumu.

Kādu medījumu?

Medījumu kā medījumu! - nepacietīgi atkārtoja Abats.

Vakar no rīta mēs gājām medībās un atgriezāmies tukšā, pat neviena bučiņa nebija. Un Servola vīri vēl nebija ieradušies. Ta­gad viņi ir šeit - veseli divi tūkstoši. Ja viņi medījamus zvērus neapšaus, tad aizbaidīs. Paies vairāki mēneši, līdz mežs atkal nomierināsies. Kādas ziņas no maģistra Eduardus? Sakiet - man tiešām ļod vajag to zināt!

Mareks sarauca pieri. Izskatījās, ka Abats tiešām nepacietī­gi alkst to zināt. Turklāt likās, ka viņš gaida kādu pavisam kon­krētu informāciju.

Abata kungs, viņš ir Larokā.

Jā? Ar seru Oliveru?

Jā, Abata kungs.

Cik nepatīkami! Vai viņš lika, lai jūs nododat man kādu zi­ņu? - Viņš droši vien bija manījis neizpratni Mareka sejā. - Nē?

Nē, Abata kungs, Eduardus nedeva man nekādu ziņu.

Varbūt šifrētu? Vai minēja kādu dienišķu vai sagrozītu frāzi?

Man ļoti žēl, - sacīja Mareks.

Bet ne tik ļoti kā man! Un tagad viņš ir Larokā.

Jā gan, Abata kungs.

Patiesi, tas man nepatīk, - teica Abats. - Jo es domāju, ka Laroku ieņemt nav iespējams.

-Taču, ja uz turieni vestu kāda slepena eja… - bilda Mareks.

Ak, šī slepenā eja! - izsaucās Abats, atmezdams ar roku. -Tā man padarīs galu. To vien es dzirdu runājam. Visi to vien grib zināt - par slepeno eju -, un Arno vairāk par visiem. Ma­ģistrs man palīdzēja, pārmeklējot Marsela vecos dokumentus. Jūs esat pārliecināts, ka viņš jums neko neteica?

Viņš teica, ka mums jāsameklē brālis Marsels.

Abats nošņācās. - Tā ja, šo slepeno eju radīja Ilonas bīs­kapa palīgs un skrīveris, un tas bija brālis Marsels. Taču pēdē­jos gadus vecā Marsela gars bija aptumšojies. Tāpēc mēs vi­ņam ļāvām dzīvot dzirnavās. Viņš augām dienām kaut ko murmināja pie sevis un dažkārt pēkšņi sāka kliegt, ka redzot dēmonus un garus, viņam izbolījās acis, mežonīgi raustījās ro­kas un kājas, līdz vīzijas pārgāja. - Abats pašūpoja galvu. - Citi mūki viņu bijāja; šīs vīzijas viņi uzskatīja par dziļas ticības, ne­vis slimības pierādījumu, kas tās padesībā bija. Bet kāpēc Ma­ģistrs lika jums viņu sameklēt?

Maģistrs teica, ka Marselam ir atslēga.

Atslēga? - pārjautāja Abats. - Atslēga? - Viņš izklausījās ļoti sapīcis. - Skaidrs, ka viņam bija atslēga, viņam bija daudz atslēgu, un tās visas atrodas dzirnavās, taču mēs nevaram… - Viņš klupa uz priekšu un ar izmisīgu pārsteigumu sejā paska­tījās uz Mareku.

Pagalmā visapkārt vīri kliedza un rādīja uz augšu.

Mareks teica: - Abata kungs…

Abatam pa muti izšļācās asinis, un viņš sabruka Marekam rokās. Mareks nolaida viņu zemē. Viņš sajuta, ka Abatam mu­gurā ir bulta, pirms to ieraudzīja. Zālē ap viņiem notrīsēdamas sadūrās jaunas bultas.

Mareks pavērās augšup un ieraudzīja baznīcas zvanu tornī strēlniekus sarkanbrūnos tērpos. Viena bulta norāva Marekam cepuri no galvas, cita saplēsa viņa tunikas piedurkni. Vēl cita dziļi iedūrās Abata plecā.

Nākamā bulta iedūrās Marekam ciskā. Viņš sajuta dedzino­šas sāpes izstrāvojam pa kāju, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zemē. Viņš mēģināja celties kājās, taču reiba galva. Vis­apkārt svilpa bultas, un viņš atkrita atpakaļ.

•

•

Pretējā pagalma pusē Kriss un Keita skrēja patverties 110 bultu lietus. Keita iekliedzās, klupa un nokrita zemē. Viņai sā­nā bija iedūrusies bulta. Tomēr viņa piecēlās kājās, un Kriss redzēja, ka bulta zem paduses ieurbusies Keitas tunikā, taču viņu pašu nav skārusi. Viņam bulta nobrāzās gar kāju, saplē­šot bikses. Un tad viņi sasniedza patvērumu krustejā, kur ie­metās zem velvēm un mēģināja atgūt elpu. Bultas grabēdamas sitās pret mūri, triecās akmens velvēs visapkārt. - Ar tevi viss kārtībā? - jautāja Kriss.

Keita elsodama pamāja. - Kur Mareks?

Kriss piecēlās kājās un uzmanīgi palūrēja gar pīlāru. - 0 nē\

- viņš izsaucās un metās skriet pa eju.

•

Mareks grīļodamies piecēlās kājās un ieraudzīja, ka Abats vēl dzīvs. - Jel piedodiet man! - teica Mareks, uzcēla Abatu plecā un nesa sānis. Karavīri bija no pagalma sākuši šaut pretī uz zvanu torni, tāpēc tagad Mareka un Abata virzienā lidoja ma­zāk bultu.

Mareks ienesa Abatu krustejas pavēnī un noguldīja uz sā­niem zemē. Abats izvilka bultu sev no pleca un aizsvieda sā­nis. No piepūles viņam aizrāvās elpa. - Mugura… mugura…

Mareks uzmanīgi pagrieza viņu. Iedūrusies šautra trīsēja lī­dzi katram sirdspukstam. - Vai gribat, lai izvelku, milord?

- Nē! - Abats izmisīgi apmeta roku Marekam ap kaklu, pie­vilka viņu klāt. - Vēl ne… Priesteri… priesteri… - Viņam izval- bījās acis. Kāds priesteris jau skrēja uz viņu pusi.

-Tūlīt būs klāt, Abata kungs.

Abatu, kā likās, atviegloja šī vēsts, taču viņš joprojām stin­gri turēja Mareku. Viņa balss bija klusa, gandrīz čuksts. - At­slēga uz Laroku…

-Jā?

-… istaba…

Mareks nogaidīja. - Kāda istaba, Abata kungs? Kāda istaba?

Arno… - izdvesa Abats. Tad nopurināja galvu kā atskaid­rodams. - Arno būs nikns… istaba… - Un viņš atlaida tvērie­nu. Mareks izvilka bultu viņam no muguras un palīdzēja no­gulties uz muguras. - Katru reizi viņš iztaisīja… neteica nevienam… tāpēc… Arno… - Viņš aizvēra acis.

Priesteris iespraucās starp viņiem, ātri runādams latīniski, novilka Abatam apavus, nolika zemē eļļas pudeli. Viņš sāka veikt pēdējo sakramentu.

•

Mareks atspiedās pret vienu no krustejas pīlāriem un izvil­ka bultu sev no ciskas. Tā nebija iedūrusies dk dziļi, kā viņam bija licies. Tikai collas tiesa no bultas gala bija asinīs. Viņš no­svieda bultu zemē. Tobrid pienāca Kriss un Keita.

Draugi paskatījās uz Mareka kāju un uz bultu. Viņš asiņo­ja. Keita pacēla augšup savu tuniku un ar dunci noplēsa drēbes strēmeli no linu apakškrekla. Viņa apsēja to Marekam ap cisku.

Nevajag, nav jau tik traki, - iebilda Mareks.

Nu tad nekaitēs, - atteica Keita. - Paiet vari?

Protams!

Tu esi bāls.

Viss ar mani ir kārtībā, - sacīja Mareks, pagāja nost no pīlāra un skatījās pagalmā.

Zemē gulēja četri karavīri, katrs saņēmis vairākas bultas. Pārējie karavīri bija aizgājuši; uz zvanu torni neviens vairs ne­šāva: no augstajiem logiem vēlās dūmi. Ari pretējā pagalma pu­sē viņš redzēja dūmus, biezus un tumšus, tie nāca no ēdamis­tabas puses. Viss klosteris bija sācis degt.

Mums jāatrod tā atslēga, - teica Mareks.

Bet tā ir vina istabā.

7

Neesmu par to pārliecināts. - Mareks bija atcerējies, ka, pēdējoreiz izrakumos satiekot grafoloģi Elsiju, viņa bija kaut ko teikusi par atslēgu. Un vēl bija runa par kādu dīvainu vār­du. Viņš nevarēja atcerēties detaļas - tobrīd viņš bija pārāk uz­traucies par Profesoru taču viņš skaidri atcerējās, ka Elsija bija skatījusies uz vienu no klosterī atrastajām pergamenta la­pām. No tā paša saiņa, kurā atradās arī vēsts no Profesora.

Un Mareks zināja, kur atrodas šie pergamenti.

•

•

Viņi steidzās pa eju uz baznīcas pusi. Bija izsistas dažas no vitrāžām, kūpēja dūmi. Viņi dzirdēja baznīcas iekšpusē vīru sa- kliegšanos, un pēc brīža pa durvīm izbruka karavīru pulciņš. Mareks apmetās uz papēža un veda viņus atpakaļ.

Kas mums jādara? - jautāja Kriss.

Jāatrod durvis.

Kādas durvis?

Mareks metās pa kreisi velvjotā gaitenī un tad atkal pa krei­si ļoti šaurā ejā, kas noveda viņus mazā kambarītī, tādā kā pie­liekamajā. To apgaismoja lāpa. Grīdā atradās koka lūka. Ma­reks atrāva to vaļā, un viņi ieraudzīja pakāpienus, kas veda tumsā. Mareks paķēra lāpu, un viņi visi kāpa lejā. Kriss gāja pēdējais un aizvēra aiz sevis lūku. Nokāpuši lejā, ceļinieki no­nāca drēgnā, tumšā telpā.

•

Lāpa švirkstēja vēsajā gaisā. Tās ņirbīgajā gaismā viņi ierau­dzīja gar sienu rindojamies milzīgas mucas, sešas pēdas dia­metrā. Viņi bija nonākuši vīna pagrabā.

Mjā, šo vietu karavīri ātri atradīs, - noteica Mareks. Viņš nevilcinādamies veda viņus cauri vairākām pagraba telpām.

Vai tu zini, kur mēs ejam? - sekodama jautāja Keita.

Un tu nezini? - viņš atjautāja.

Tomēr Keita nezināja, viņa ar Krišu turējās cieši aiz Mare­ka, gribot palikt lāpas gaismas mierinošajā lokā. Patlaban viņi gāja garām kapenēm - nelaiķi atdusējās mazās sienas nišās, viņu šķidrauti bija jau gandrīz satrūdējuši. Vietumis viņi redzēja galvaskausus, pie dažiem vēl turējās pa matu šķipsnai; dažviet viņi redzēja kājas, kauli daļēji jau bija atsegušies. Kaut kur tum­sā klusi iepīkstējās žurka.

Keita nodrebēja.

Mareks tik gāja tālāk, līdz pēkšņi apstājās gandriz tukšā telpā.

Kāpēc tu apstājies? - vaicāja Keita.

Vietu nepazīsti? - attrauca Mareks.

Keita paskatījās apkārt un attapās, ka viņi atrodas tai pašā pazemes telpā, kurā viņa bija pirms pāris dienām ielīdusi. Šeit bija tas pats bruņinieka sarkofāgs, tikai tagad ar vāku virsū. Pie otras sienas atradās raupjš koka galds ar vaskadrānas kārtām un manuskriptu ruļļiem, kas bija notīti ar kaņepāju auklu. Vie­nā pusē bija zems mūra izvirzījums, uz kura stāvēja viens pats manuskriptu rullis - un tur spīdēja Profesora aceņu lēca.

Viņš to droši vien pazaudēja vakar, - bilda Keita. - Kareivji droši vien sagūstīja viņu šeit.

Iespējams. - Viņa nolūkojās, kā Mareks sāk caurskatīt ma­nuskriptu lapas, citu pēc citas. Viņš ātri atrada Profesora vēs­ti, tad pievērsās iepriekšējai lapai. Saraucis pieri, samiedzis aci, viņš lāpas gaismā nopētīja to.

Kas tas ir? - viņa jautāja.

Tas ir apraksts, - viņš atbildēja. - Par kādu pazemes upi un… Re, kur ir! - Viņš norādīja uz lapas malu, kur latīniski bija uzskripāta kāda piezīme.

Te rakstīts: "Marselam ir atslēga." - Viņš rādīja ar pirk­stu. - Un te kaut kas rakstīts par… ē… durvīm vai ieeju un par lielām pēdām.

Lielām pēdām?

Paga, paga, - Mareks vilcinājās. - Nē! - Viņš sāka atcerē­ties Elsijas teikto. - Te rakstīts: "Milža pēdas."

Milža pēdas? - Keita neticīgi raudzījās viņā. - Tu esi pār­liecināts, ka saproti pareizi?

Tā te ir rakstīts.

Un kas ir tas? - viņa jautāja, pielikusi pirkstu pie diviem vārdiem, viena virs otra.

DESIDE VIVIX

Es atceros! - iesaucās Mareks. - Elsija teica, ka tas viņai ir jauns vārds: vivix. Taču deside viņa vispār nepieminēja. Un man pat neliekas, ka tas ir latīniski. Oksitāniski vai franciski tas arī nav.

Izvilcis dunci, viņš nogrieza pergamenta stūri, tad ieskrā­pēja tajā divus vārdus, salocīja un iebāza kabatā.

Bet ko tas nozīmē? - jautāja Keita.

Mareks paraustīja plecus. - Nav ne jausmas.

Tas bija pierakstīts uz pašas malas, - bilda Keita. - Var­būt tas neko nenozīmē. Varbūt no gara laika uzskrīpāts vai arī kāda atgādne vai kas tamlīdzīgs.

Šaubos.

Domā, tajos laikos viņi neko neskribelēja tāpat vien?

Varbūt, bet šis tā neizskatās, Keita. Tā ir nopietna piezī­me. - Viņš atgriezās pie manuskripta un vilka pirkstu pa tek­stu. - Tā… Te rakstīts: Transitus occultus incipit… slepenā eja sākas… propre ad capellam viridem, sive capellam mortis - pie zaļās kapelas, ko pazīst arī kā nāves kapelu… un…

Pie zaļās kapelas? - dīvainā balsī atsaucās Keita.

Mareks pamāja. - Jā. Bet te nav rakstīts, kur tā kapela ir. -

Viņš nopūtās. - Ja šī eja tiešām savienojas ar kaļķakmens klin­šu alām, tad tā kapela varētu būt jebkur.

Nē, Andrē, - sacīja Keita.

Ko tu ar to gribi teikt?

Es gribu teikt, - viņa sacīja, - ka zinu, kur ir zaļā kapela.

•

•

Tā bija iezīmēta Dordoņas projekta pārskata kartēs, - pa­skaidroja Keita. - Tās ir drupas, tikai ārpus projekta teritori­jas. Es vēl atceros, ka nobrinījos, kāpēc tā nav iekļauta projektā, ja jau bija tik tuvu. Kartē tā bija atzīmēta kā chapelle ver te mor- te, un man likās, ka tas nozīmē "zaļās nāves kapela". Atceros, es vēl nodomāju, ka tas izklausās pēc Edgara Alana Po.

Vai tu atceries, kur tieši tā ir?

Precīzi neatceros, tikai to, ka tā ir mežā apmēram kilo­metru uz ziemeļiem no Bezenakas.

Tad tas ir iespējams, - sacīja Mareks. - Kilometru garš tunelis ir iespējams.

Viņi dzirdēja, ka aizmugurējās telpās pagrabā ienāk karavīri.

Jāsatin makšķeres!

Viņš aizveda draugus pa kreisi - gaitenī, kur atradās kāp­nes. Iepriekšējo reizi, kad Keita tās bija redzējusi, kāpnes bija beigušās ar aizgruvumu. Tagad tās veda taisni augšup līdz ko­ka lūkai.

Mareks uzkāpa augšā un ar plecu atgrūda lūku. Tā atvērās viegli. Viņi ieraudzīja pelēcīgas debesis un dūmus.

Mareks izkāpa laukā. Keita un Kriss sekoja.

•

•

Viņi bija nonākuši dārzā, augļu koki auga glītās rindās, za­ros koši zaļoja pavasara lapiņas. Viņi izskrēja cauri audzei un nonāca pie klostera mūra. Tā augstums bija divpadsmit pēdu - par augstu, lai pārkāptu. Taču risinājums radās - otrā pusē vi­ņi tika, uzkāpjot kokā, kura zari sniedzās pāri mūrim. Tieši pre­tī viņi ieraudzīja biezu mežiņu. Viņi skrēja uz to un atkal nonā­ca lapotņu pavēņa krēslā.

Deivids Sterns ITC laboratorijā atkāpās no aparāta paraug- modeļa. Viņš uzlūkoja mazu, ar līmlenti sastiprinātu elektro­nisku aparātiņu komplektu. Viņš to bija veidojis un izmēģinā­jis veselas piecas stundas.

Tā, - viņš noteica. - Tagad viņiem vajadzētu gan saņemt no mums zinu.

Bija pienācis vakars, aiz laboratorijas logiem jau satumsis. - Cik tur, pie viņiem, tagad ir pulkstenis? - viņš jautāja.

Gordons skaitija uz pirkstiem. - Viņi tur ieradās astoņos no lita. Pagājušas divdesmit septiņas stundas. Tātad tur ir otra die­na, vienpadsmit priekšpusdienā.

Labi, tad jau negulēs.

Sterns bija izveidojis šo elektroniskās komunikācijas komplektu, par spīti diviem Gordona pretargumentiem, kāpēc tam nav jēgas. Gordons bija teicis, ka ziņas nosūtīšana ir ap­šaubāma, jo biedri nezinās, kur aparāts parādīsies. Statistiski pastāvēja ļoti liela iespēja, ka aparāts ieradīsies vietā, kas būs tālu no vēsturnieku tā brīža atrašanās vietas. Tātad viņi nemaz nesaņemtu ziņu. Otra problēma bija tāda, ka viņi šeit, ITC, ne­kādi nevarēja pārliecināties, vai ziņa ir vai nav saņemta.

Taču Sterns abas šīs problēmas bija atrisinājis ārkārtīgi vienkārši. Sūtāmajā komplektā ietilpa pārraidīšanas/uztverša- nas aparātiņš, identisks ar tiem, kādi bija viņa biedriem ausīs, kā arī divi sīciņi magnetofoniņi. Viens atskaņos paziņojamo vēs­ti, otrs ierakstīs visu, ko uztvers auss aparātiņš. Gordons iztei­ca apbrīnu par veiksmīgo risinājumu un nodēvēja to par "mul- tiversa automātisko atbildētāju".

Sterna ierunātais ziņojums bija šāds: "Šeit runā Deivids. Jūs atrodaties tur jau divdesmit septiņas stundas. Nemēģiniet at­griezties, kamēr nebūs pagājušas trīsdesmit divas stundas! Pēc tam mēs būsim gatavi jūs sagaidīt. Šobrīd pasakiet, vai ar jums viss kārtībā. Vienkārši runājiet, un tas tiks ierakstīts. Pagaidām atā! Uz redzīti!"

Sterns pēdējo reizi noklausījās vēsti, tad sacīja: - Labi. Nu tad sūtām!

Gordons nospieda vairākas pogas uz kontroles paneļa. Apa­rāts sāka dūkt un iegaismojās zilā gaismā.

•

•

Pirms vairākām stundām, kad Sterns sāka strādāt ar šo "au­tomātisko atbildētāju", viņa vienīgā rūpe bija tā, ka draugi nezi­nās, ka viņi nevar atgriezties. Viņš iztēlojās, ka viņi, piemēram, iekļūst kādā ķezā, varbūt tiek ielenkti no visām pusēm, un pē­dējā brīdī izsauc aparātu, pieņemot, ka tūlīt atgriezīsies mājās. Tāpēc Sterns domāja, ka viņiem noteikti jāpavēstī, ka šobrīd viņi vēl nevar atgriezties.

Tās bija sākotnējās raizes. Taču tagad bija jaunas un lielā­kas. Gaiss dziļajā alā bija attīrīts jau sešpadsmit stundu. Strād­nieku brigādes bija atgriezušās tur un saspringti strādāja, at­jaunojot tranzīta bloku. Kontroles telpā situācija tika monitorēta jau daudzas stundas.

Un ne reizi nebija parādījušies lauka ragi.

Tas nozīmēja, ka nav bijis mēģinājumu atgriezties. Un Ster­nam bija sajūta, ka ITC darbinieki - kuri, protams, neko nelika manīt, vismazāk Gordons, - uzskata tik ilgu uzturēšanos, vairāk par divdesmit stundām bez lauka ragiem, par sliktu zīmi. Viņš juta, ka liela daļa ITC ļaužu uzskata vienību par sen gājušu bojā.

Tāpēc Sternu nu jau vairāk interesēja nevis vēsts nosūtīša­nas iespēja, bet gan saņemšana, jo tas būtu pierādījums, ka draugi vēl ir dzīvi.

Sterns bija pierīkojis komplektam antenu un visu kopā uz­montējis uz sprūdratiņa, kas pagrieztu antenu uz dažādām pu­sēm, kamēr vēsts tiek trīs reizes atkārtota. Tātad vienībai būs trīs iespējas atbildēt. Pēc tam komplekts ar visu aparātu auto­mātiski atgriezīsies tagadnē, tādā pašā veidā, kā bija eksperi­mentēts ar fotoaparātu.

- Aiziet! - noteica Gordons.

Uzera gaismām zibšņojot, aparāts sāka sarukt.

Gaidīšana bija mokoša. Pēc desmit minūtēm aparāts atgrie­zās. Vēsā migliņa vēl plīvuroja pa grīdu, kad Sterns paņēma elektronikas komplektiņu, atdalīja aparātiņus citu no cita un

sāka atskanot. >

Izejošais paziņojums noskanēja pirmoreiz.

Nekādas atbildes.

Izejošais paziņojums noskanēja otrreiz.

Atkal nekādas atbildes. Pāris statisku sprakšķu, bet nekā cita.

Gordons skatījās uz Sternu, viņa sejā nebija nekādas izteik­smes. - Varētu būt dažādi izskaidrojumi… - bilda Sterns.

Protams, Deivid.

Izejošais paziņojums noskanēja trešoreiz.

Sterns aizturēja elpu.

Atkal statiski sprakšķi, un tad viņi laboratorijas klusumā iz­dzirdēja Keitas balsi: "Puiši, jūs kaut ko dzirdējāt?"

Mareks: "Par ko tu runā?"

Kriss: "Jēziņ, Keita! Izslēdz taču aparātiņu!"

Keita: "Bet..'."

Mareks: "Izslēdz!"

Atkal statiski sprakšķi. Balsu vairs nebija.

Taču skaidrība bija radusies.

Viņi ir dzīvi! - iesaucās Sterns.

Nepārprotami! - atsaucās Gordons. - Ejam skatīties, kā sokas tranzīta blokā!

•

Donigers staigāja pa kabinetu un atkārtoja savu runu, ievin­grināja roku žestus, pagriezienus. Viņam bija pārliecinoša, pat harismātiska oratora reputācija, bet Krāmere zināja, ka tā nav dabas dāvanu rezultāts. Drīzāk - rūpīgas gatavošanās auglis. Kustības, frāzes, žesti - Donigers neko neatstāja nejaušības ziņā.

Agrāk Krāmerei Donigera rīcība bija likusies dīvaina: bez­galīgie mēģinājumi pirms katras publiskās uzstāšanās atgādi­nāja apsēstību, sevišķi tāpēc, ka Donigeram ikdienā gandrīz vienmēr bija vienalga, kādu iespaidu viņš atstāj uz pārējiem. Ar laiku viņa saprata, ka Donigeram patīk publiskas uzstāšanās tāpēc, ka tās bija klaji cilvēku manipulēšanas iespēju paraugi. Viņš bija pārliecināts, ka ir gudrāks par visiem citiem, un ie­spaidīgas runas - "Viņi pat nepamanīs, ka ir paņemti!" - bija vēl viens veids, kā to pierādīt.

Tagad Donigers staigāja pa kabinetu, kā publiku izmanto­dams vienu pašu Krāmeri. - Mūs visus valda pagātne, lai gan neviens to neizprot. Neviens ij neaptver, cik liela vara ir pagāt­nei! - viņš pavēstīja ar slaidu rokas vēzienu.

- Bet, ja padomājam par to, pagātne vienmēr bijusi svarī­gāka par tagadni. Tagadne ir kā koraļļu sala, kuras virsotne redzama virs ūdens, taču tā ir pacēlusies uz mirušu koraļļu miljoniem, kas atrodas zem virsmas un ko neviens neredz. Tāpat arī mūsu ikdienas pasaule ir būvēta uz neskaitāmu pa­gātnes notikumu un lēmumu miljoniem. Un tas, ko mēs tiem pievienojam šodien, ir tīrais nieks… Kāds padsmitnieks paēd brokastis, tad aiziet uz veikalu un nopērk jaunas grupas kom­paktdisku. Šis puisis iedomājās, ka moderni dzīvo šai mirklī. Bet kas noteica "grupu"? Kas noteica "veikalu"? Kas noteica "padsmitnieku"? Un "brokastis"? Nemaz nerunājot par visu pārējo, par visu šā puiša dzīves vidi - ģimeni, skolu, drēbēm, pārvietošanās veidu un valdību… Nekas no tā visa nav no­teikts un izlemts tagadnē. Lielākā daļa ir noteikta pirms sim­tiem gadu. Pirms piecsimt vai tūkstoš gadiem. Un viņš to ne­maz neievēro! Viņu valda kaut kas tāds, ko viņš nekad nav redzējis, par ko viņš nekad nedomā, ko nepazīst. Tas ir va­ras veids, kurš tiek pieņemts bez ierunām. Šis pats puisis skeptiski, izturas pret citām kontroles formām - vecāku no­teiktiem ierobežojumiem, komerciālisma spiedienu, valsts li­kumiem. Taču pagātnes neredzamā vara, kura viņa dzīvē no­saka gandrīz visu, paliek neapšaubīta. Tā ir īsta vara. Tāda vara, kuru var iegūt un izmantot. Jo, tāpat kā tagadni, pagāt­ne pārvalda arī nākotni. Un tieši tāpēc es saku: nākotne pie­der pagātnei. Tas ir iemesls, kāpēc…

Donigers aizkaitināts aprāvās. Zvanīja Krāmeres mobilais tālrunis, un viņa atbildēja. Donigers gaidīja, staigādams šurpu turpu. Izmēģināja vienu žestu, otru…

Pēdīgi Krāmere beidza sarunu un uzlūkoja viņu. - Nu? Kas ir? - Donigers noprasīja.

Tas bija Gordons. Viņi ir dzīvi, Bob.

Jau atpakaļ?

Nē, bet mēs saņēmām vinu balsu ierakstu. Trīs no viņiem noteikti ir dzīvi.

Ierakstu? Kurš to izdomāja?

Sterns.

Tiešām? Tad jau varbūt nav tik stulbs, kā man likās. Vaja­dzēs viņu nolīgt. - Viņš ieturēja pauzi. - Tātad tu man saki, ka mēs viņus tomēr dabūsim atpakaļ?

Nē, es neesmu par to pārliecināta.

Kāda ir problēma?

Viņi tur savus auss aparātiņus izslēgtus.

Jā? Kāpēc? Trīsdesmit septiņām stundām baterijām ener­ģijas pietiek ar atliektiem galiem. Nav iemesla turēt izslēgtas. - Viņš cieši skaUjās uz Krāmeri. - Kas tev prātā? Domā, viņa dēļ? Dekerda dēļ?

Varbūt. Jā.

Kādā veidā? Ir pagājis vairāk nekā gads. Dekerdam jābūt jau mirušam - atceries, kā viņš līda ar visiem kauties?

Nu, kaut kas liek viņiem izslēgt aparātiņus…

Es nezinu. - Donigers nopūtās. - Robam bija pārāk daudz transkripcijas kļūdu, un viņš bija nekontrolējams. Pie velna, vi­ņam taču vajadzēja iet cietumā!

-Jā. Par to, ka bārā piekāva čali, ko nekad agrāk nebija sa­ticis, - atsaucās Krāmere. - Policija ziņoja, ka Dekerds piec­desmit divas reizes iesitis viņam ar metāla krēslu. Tas čalis bi­ja komā veselu gadu. Robu nepārprotami gaidīja cietums. Tāpēc jau viņš pieteicās vēlreiz doties uz turieni.

Ja Dekerds vēl ir dzīvs, tad viņi joprojām ir ķezā, - notei­ca Donigers.

-Jā, Bob. Vini ir lielā ķezā. > >

09:57:02

Meža vēsajā pustumsā Mareks ar sprunguli zimēja uz ze­mes aptuvenu karti. - Šobrīd mēs esam šeit, aiz klostera. Dzir­navas ir šeit, apmēram ceturtdaļjūdzi no mums. Te ir sardzes postenis, kuram mums jātiek garām.

Khm, - norūca Kriss.

Un tad mums jātiek iekšā dzirnavās.

Kaut kā, - bilda Kriss.

Jā. Tad jādabū atslēga. Lai varam iet uz zaļo kapelu, kura atrodas… Kur, Keita?

Viņa paņēma sprunguli un uzzīmēja kvadrātu. - Ja šī ir La- roka, kalna galā, tad uz ziemeļiem 110 tās ir mežs. Ceļš ir apmē­ram šeit. Es domāju, ka kapela nav pārāk tālu - kaut kur šeit.

Jūdzi tālu? Divas jūdzes?

Pieņemsim, ka divas.

Mareks pamāja.

Nu tad viss skaidrs, - noteica Kriss, pieceldamies un no- braucīdams zemi no rokām. - Mums tikai jātiek garām bruņo­tajam postenim, jātiek iekšā nocietinātajās dzirnavās, tad jāiet uz to kapelu un jāpacenšas pa ceļam nedabūt galu. Ejam!

Viņi iznāca no meža un gāja pa posta ainavu. Sentmēras klosteri bija apņēmušas liesmas, dūmu mākoņi aptumšoja sau­li. Zemi klāja melni pelni, tie krita ari viņiem uz sejas un ple­ciem, traucēja elpot. Viņi juta mutē to garšu. Upes otrā krastā bija samanāma tumša Kastelgāras kontūra, tagad tās bija tikai melnas, kūpošas drupas kalna pakājē.

Ejot cauri šai postažai, viņi ilgi nevienu nesatika. Ejot ga­rām kādai zemnieku mājai uz rietumiem no klostera, viņi ie­raudzīja pavecu vīru guļam zemē ar divām bultām krūtīs. No mājas viņi dzirdēja zidaiņa raudas. Ieskatījušies mājā, viņi re­dzēja līdz nāvei sakapātu sievieti, kas uz mutes gulēja pie krāsns. Sešgadīgs puika blenza griestos. Viņam bija uzšķērsts vēders. Zīdaini viņi neredzēja, bet likās, ka skaņa nāk no se­gas vīstokļa stūrī.

Keita dzīrās iet klāt, bet Mareks viņu atturēja. - Nedari to!

Viņi gāja tālāk.

•

Dūmi vērpās pār nīko ainavu, pamestajām mājām, neapkop­tajiem laukiem. Atskaitot slaktiņā cietušo zemnieku ģimeni, viņi nebija redzējuši nevienu citu.

Kur visi palikuši? - jautāja Kriss.

Mežā, - atteica Mareks. - Viņiem tur ir būdas un paze­mes slēptuves. Viņi zina, kas jādara.

Mežā? No kā viņi pārtiek?

No tā, ko nolaupa cauri jājošiem karavīriem. Tāpēc bru­ņinieki nogalina katru, ko satiek mežā. Viņi domā, ka tie no­teikti ir godini - laupītāji -, un viņi zina, ka godini atbildēs tā­pat, tiklīdz radīsies izdevība.

Tātad tas izskaidro arī mūsu piedzīvoto, tiklīdz mēs iera­dāmies?

Jā, - sacīja Mareks. - Antagonisms starp vienkāršajiem ļaudīm un dižciltīgajiem tagad ir pašā degpunktā. Vienkāršie ļaudis ir nikni par to, ka viņiem ar saviem nodokļiem un klau­šām jāuztur bruņinieku kārta, taču briesmu laikā bruņinieki nepilda savus pienākumus pret viņiem - viņi vairs nespēj uz­varēt kaujās un nosargāt valsti. Franču karalis ir saņemts gūs­tā, un karalis tautai ir ļoti svarīgs simbols. Un tagad, kad karā starp Angliju un Franciju ir pārtraukums, viņi ļoti skaidri redz, ka tieši bruņinieki ir viņu posta cēlonis. Arno un Olivers Puat- jē kaujā bija katrs sava karaļa pusē. Un tagad viņi abi izlaupa laukus, lai varētu samaksāt saviem karavīriem. Ļaudīm tas ne­patīk. Tāpēc viņi veido godinu bandas, dzīvo mežā un atdara ļauno, kā vien varēdami.

Un tās mājas? - jautāja Keita. - Kas bija noticis ar tām?

Mareks paraustīja plecus. - Varbūt kādam zemnieku ban­dīti mežā nogalinājuši tēvu. Varbūt kādam brālis vakarā sadzē­ries, aizblandījies, ticis zemnieku aplaupīts un nonāvēts. Var­būt kādam sieva ar bērniem ceļojusi no vienas pils uz otru un pazudusi bez vēsts. Ikvienā šādā gadījumā dusmas un izmi­sums var izgāzdes pār jebkuru. Un bieži tā arī notiek.

- Bet…

Mareks bija apklusis un rādīja uz priekšu. Virs koku līnijas bija redzams plīvojošs zaļganmelns karogs, kas, cilādamies lī­dzi auļojošam jātniekam, ātri virzījās pa kreisi.

Mareks norādīja pa labi. Viņi klusi gāja augšup gar upes krastu, līdz beidzot nonāca pie dzirnavu tilta un sardzes pos­teņa, i

Dzirnavu tilts upes krastā sniedzās līdz pat stāvai klints sie­nai, pie kuras atradās arka. Katrā pusē arkai atradās pa node­vu iekasētāja namiņam, de bija mūrēti. Vienīgais ceļš uz Laro­ku veda cauri arkai, tas nozīmēja, ka Olivera vīri, kas kontrolēja tiltu, kontrolēja ari ceļu.

Kaļķakmens klintis pie ceļa bija augstas un stāvas. Citas ie­spējas nebija - jātiek cauri arkai. Pie arkas blakus nodevu ie­vācēja namiņam stāvēja karavīru bariņš un tā vidū - Roberts de Kērs.

Mareks pašūpoja galvu.

Pa ceļu gāja vairāki zemnieki, lielākoties sievietes un bēr­ni; daži nesa līdzi trūcīgas iedzīves mantas. Viņi devās meklēt aizstāvību Larokas pilī. De Kērs runāja ar vienu no sargiem un pa brīžam pameta skatienu uz zemniekiem. Nācēji netika pā­rāk cieši nopētīti, taču nepamanīti viņi nevarēja tikt cauri. Pē­dīgi de Kērs aizgāja uz nocietinātajām tilta ēkām. Mareks pie­bikstīja pārējiem, un viņi izgāja uz ceļa, lēni tuvodamies postenim. Mareks juta, ka sācis svīst.

Sargi apskatīja ļaužu mantas, atņēma visu, kas likās kaut cik vērtīgs, un sameta kaudzē pie ceļa.

Mareks sasniedza arku, gāja cauri. Karavīri pavērās viņā, Mareks neatbildēja uz skatieniem. Viņš tika cauri, tad Kriss un tad Keita.

Viņi gāja gar upi līdzi zemnieku pūlītim, taču, kad zemnie­ki nogriezās uz Ierokas pusi, Mareks devās pretējā virzienā, atpakaļ uz krastu.

Šeit neviena cita nebija, un viņi varēja caur lapotnēm nopē­tīt nocietināto dzirnavu tiltu, kas bija palicis ceturtdaļjūdzi lejāk.

Skats nebija iedrošinošs.

Katrā tilta galā bija pa masīvam divstāvu tornim ar sardzes laukumiņu uz augstā jumta un šaurām šaujamlūkām visās pu­sēs. Uz tuvākā torņa viņi redzēja divus dučus karavīru sarkan- brūnpelēkos tērpos. Viņi lūkojās apkārt, gatavi cīņai. Uz otra torņa bija apmēram tikpat daudz karavīru, tur vējā plīvoja lor­da Olivera standarts.

Starp abiem torņiem uz tilta bija divas dažāda lieluma ēkas, kuras savienoja rampa. Apakšā straume grieza četrus ūdens­ratus. Dambju virkne vairoja straumes spēku.

- Kā tev liekas? - Mareks uzrunāja Krišu. Galu galā Kriss bija īpaši interesējies par šo būvi. Viņš to bija pētījis veselus divus gadus. - Tiksim iekšā?

Kriss pašūpoja galvu. - Neizskatās. Visās malās sardze. Nav pa kurieni tikt.

Kas ir tā ēka, kas vistuvāk mums? - jautāja Mareks, norā­dīdams uz divstāvu koka būvi.

Tai vajadzētu būt graudu maltuvei, - atbildēja Kriss.

Dzirnakmeņi droši vien ir augšstāvā. Milti pa reni birst lejā uz tīnēm apakšstāvā, no kurienes tos vieglāk sabērt maisos un nest laukā.

Cik cilvēku tur strādā?

Droši vien divi vai trīs, bet tagad, - viņš norādīja uz kara­vīriem, - varbūt vispār neviens.

Labi. Un otra ēka?

Mareks norādīja uz otru celtni, zemāku un garāku, kuru šaura rampa savienoja ar pirmo. - īsti nezinu, - sacīja Kriss.

Varētu būt metāllietuve, varbūt tur maļ papīra masu vai mī­ca alus misu, varbūt dēļus zāģē.

Vai tiešām ar zāģiem?

Jā. Tolaik jau bija ar ūdens enerģiju darbināmi ripzāģi. Tādi varētu tur būt.

Bet skaidri tu nezini.

Pa gabalu paskatoties, nevaru pateikt.

Atvainojiet, - ierunājās Keita, - bet kāda jēga vispār par to runāt? Tāpat redzams, ka tur nav iespējams tikt iekšā.

Mums jātiek iekšā! - iesaucās Mareks. - Jātiek brāļa Mar­sela cellē un jādabū tā atslēga.

Bet kā, Andrē? Kā mēs tur tiksim?

Mareks ilgi klusēdams skatījās uz tiltu. Pēdīgi viņš noteica:

Peldus.

Kriss pakratīja galvu. - Neizdosies. - Tilta balsti ūdenī bija stāvi, noauguši ar zaļām un slidenām aļģēm. - Mēs tur nemū­žam neuzkāpsim.

Vai es ko teicu par kāpšanu? - jautāja Mareks.

Krišam aizrāvās elpa, iekāpjot upes aukstajā ūdeni. Mareks jau bija atgrūdies no krasta un slīdēja ar straumi lejup. Keita bija tieši aiz viņa un virzījās vairāk pa labi, cenšoties turēties straumes vidū. Kriss metās viņiem pakaļ, nervozi atskatīda­mies uz krastu.

Pagaidām karavīri nebija viņus pamanījuši. Upes šalkoņa bi­ja skaļa, tā bija vienīgā skaņa, ko viņš dzirdēja. Viņš pacēla gal­vu un skatījās uz priekšu - tilts tuvojās. Kriss juta augumu sa­springstam. Viņš zināja, ka šī ir vienīgā iespēja - ja neizdosies, straume aiznesīs viņu lejāk, un vēlreiz neaizturētam tikt cauri postenim būtu neiespējami.

Tas jāņem vērā.

Vienīgā iespēja.

Krasti pirms dzirnavām bija mūrēti, lai iegrožotās straumes jauda būtu lielāka. Kriss juta, ka sācis ātrāk virzīties uz priek­šu. Tieši priekšā bija slūžu aizvars, pirms ratiem, kas slīga til­ta ēnā. Viss notika ātri. Upe bija baltās putās, straume gāzās dunēdama. Pietuvojoties viņš dzirdēja arī ratu čīkstēšanu.

Mareks sasniedza pirmo ratu; viņš pieķērās spieķim, apme­tās apkārt, uzkāpa uz vienas no lāpstiņām, tā viņu pacēla aug­šup, un viņš pazuda skatienam.

Pēc viņa izskatījās, ka tas nav nekas grūts.

Tagad Keita bija sasniegusi otru ratu tilta vidū. Viņa veikli pieķērās spieķim, tomēr tas sāka slīdēt no rokām. Tikai ar lie­lām grūtībām viņai izdevās uztrausties uz lāpstiņas.

Kriss noslīdēja pa straumes pēdējo slīpumu, stenēdams pa­cieta auguma atsišanos pret gultnes akmeņiem. Ūdens ap viņu mutuļoja kā krācēs, straume ātri nesa uz ratu.

Tagad bija viņa kārta.

Rats bija tuvu.

Kriss sniedzās uz spieķu pusi, pieķērās, tiklīdz nākamais parādījās virs ūdens - auksts un glumjš -, roka slīdēja uz aļģēm - pirkstos iecirtās skabargas - viņš tvēra ar otru ro­ku - izmisīgi - spieķis cēlās gaisā - viņš nespēja to noturēt - iz­laida, atkrita ūdenī - ķēra nākamo, kad tas parādījās, - netrā­pīja - netrāpīja -, un tad straume viņu bez žēlastības aiznesa tālāk, atpakaļ saulē, lejup pa straumi.

Viņam neizdevās! »

Nolādēts!

Straume nesa viņu uz priekšu. Projām no tilta, projām no biedriem.

Viņš bija palicis viens.

Keita uzdabūja ceļgalu uz rata lāpstiņas un juta, ka tiek cel­ta ārā no ūdens. Tad, uzkņupusi ar otru celi, tika pacelta gai­sā. Pametusi skatienu pār plecu, viņa vēl paguva pamanīt, ka Krišu straume aiznes tālāk, viņa slapjie mati spīdēja saulē. Un

tad viņa jau bija uznesta augšā un ienesta dzirnavās.

•

Viņa bija nonākusi mazā, tumšā telpā. Dēļi zem kājām ie­liecās, bija jūtama pelējuma dvaka. Rats bija palicis aiz mugu­ras, pa labi griezās koka zobrati. Šie zobrati savukārt grieza vertikālo velbomi, kurš aizsniedzās cauri griestiem. Viņa stā­vēja, ieklausījās, juta, kā virsū šļācas ūdens lāses. Taču nebija dzirdams nekas bez ūdens šalkoņas un koka čīkstoņas.

Tieši pretī bija zemas durtiņas. Viņa satvēra dunci un uz­manīgi gāja iekšā.

•

Graudi sīkdami slīdēja pa koka reni no griestiem uz kvad­rātveida koka tīni viņai blakus uz grīdas. Kaktā bija augstu sa­krauti graudu maisi. Gaiss bija dzeltenu putekļu piestrāvots. Dzeltenas bija visas virsmas, arī sienas un pieslietas kāpnes tel­pas stūri, kas veda uz otro stāvu. Viņa atcerējās Kriša stāstīto, ka šie putekļi ir sprādzienbīstami, tāpēc vissīkākā liesmiņa uz­laistu gaisā visu ēku. Un patiesi, viņa te neredzēja nevienu sve­ci un arī svečturus ne. Nekādas uguns.

Keita uzmanīgi virzījās uz kāpnēm. Tikai, kad bija tās sa­sniegusi, viņa ieraudzīja, ka starp maisiem guļ divi vīri un ska­ļi krāc. Viņiem pie kājām bija vairākas tukšas vīna pudeles. Ne viens, ne otrs negrasījās mosties.

Viņa sāka kāpt pa kāpnēm.

Viņa nonāca pie granīta dzirnakmena, kas griezdamies skaļi berzējās pret otru, apakšējo. Graudi pa tādu kā piltuvi bira aug­šējā akmens vidus caurumā. Samalti tie nāca ārā pa sāniem un bira uz caurumu grīdā.

Telpas stūrī viņa ieraudzīja Mareku, kas bija noliecies pār zemē guļošu karavīra līķi. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un pa­rādīja uz durvīm pa labi. Keita dzirdēja balsis: karavīri vārtu namā. Mareks klusi pacēla kāpnes un aizlika tās priekšā dur­vīm.

Tad viņi pa abiem atbruņoja mirušo karavīru. Līķis bija smags, noņemt tā ieročus - zobenu, loku un bultu maku - bi­ja negaidīti grūti. Likās, ka tas prasa ļoti ilgu laiku. Keita ska­tījās mirušā sejā - viņam bija divu dienu bārdas rugāji un ie­kaisusi čūla uz lūpas. Viņa brūnās acis bija vaļā.

Keita salēcās no bailēm, kad vīrs pēkšņi cēla roku pret viņu. Tad viņa aptvēra, ka viņas slapjā piedurkne aizķērusies aiz ne­laiķa rokassprādzes. Viņa atķibināja to. Roka ar būkšķi atkrita atpakaļ.

Mareks apjozās vīra zobenu. Loku un bultas viņš padeva Keitai.

Pie sienas uz kāšiem karājās vairāki mūku apmetņi. Mareks uzvilka vienu un otru iedeva Keitai.

Patlaban viņš norādīja pa kreisi - uz rampu, kas veda uz otru ēku. Uz rampas viņiem ceļā stāvēja divi karavīri sarkan- brūnpelēkos tērpos.

Mareks paskatījās apkārt, ieraudzīja smagu graudu maisā­mo milnu un pasniedza to Keitai. Kaktā stāvēja vairākas vīna pudeles. Viņš paņēma divas, atvēra durvis, kaut ko oksitānis- ki sacīja un māja karavīriem ar pudelēm. Tie steidzās šurp. Ma­reks pastūma Keitu uz stenderes pusi un teica vienu vārdu: - Stipri!

Pirmais karavīrs nāca iekšā, tūlīt aiz viņa otrs. Keita atvē­zējās un blieza ar milnu pirmajam pa galvu - tik stipri, ka li­kās, būs ielauzusi viņam pauri. Bet nekā! Vīrs nokrita gan, bet uzreiz sāka slieties kājās. Viņa iesita vēl divas reizes, tad gan nošļuka uz mutes un vairs nekustējās. Mareks tikmēr bija sa­sitis vīna pudeli pret otra karavīra galvu un tagad jau kuro rei­zi spēra tam pa vēderu. Vīrs pretojās, cēla rokas, lai aizstāvē­tos, līdz viņa galvvidu ķēra Keitas milna. Tad arī viņš vairs ne­kustējās.

Mareks pamāja, pabāza zobenu zem apmetņa un devās pāri rampai - drusku nodūris galvu kā jau mūks. Keita viņam sekoja.

Viņa neuzdrošinājās skaūdes uz karavīriem sargtorņos. Bul­tu maku viņa bija paslēpusi zem apmetņa, bet ar loku to izda­rīt nevarēja, tas bija jānes atklāti. Viņa nezināja, vai kāds viņu ir ievērojis vai nav. Viņi piegāja pie otras ēkas, un Mareks pie durvīm apstājās. Viņi ieklausījās, taču dzirdēja tikai skaļus rit­miskus būkšķus un upes šalkoņu zem kājām.

Mareks atvēra durvis.

• •

Kriss klepoja un sprauslāja, ķepurodamies ūdenī. Straume tagad bija lēnāka, bet viņš jau bija simts jardu projām no dzir­navām. Abos upes krastos stāvēja Arno vīri, acīmredzot gaidī­dami pavēli uzbrukt tiltam. Turpat bija ari daudz zirgu, kurus pieskatīja pāži.

Saule spoži spīdēja upē un no ūdens atspīdēja karavīru se­jās. Kriss redzēja, kā viņi miedz acis un griež upei muguru. Viņš saprata, ka nav vēl pamanīts tikai šā spīduma dēļ.

Nešļakstīdamies un necilādams rokas, viņš virzījās uz Dor­doņas ziemeļu krastu un ieslīdēja meldrājā. Tur viņu neviens neieraudzīs. Varēja kādu brītiņu atvilkt elpu. Turklāt tieši šajā - franču - pusē viņam arī vajadzēja būt, ja viņš cerēja atkal sa­tikties ar Andrē un Keitu.

Pieņemot, ka viņi dzīvi tiks laukā no dzirnavām. Kriss nezi­nāja, cik lielas ir izredzes uz to. Karavīru dzirnavās bija, ka biezs.

Un tad viņš atcerējās, ka keramiskais marķieris joprojām ir pie Mareka. Ja Mareks aizies bojā vai pazudīs, tad viņi nekad vairs netiks mājās. Taču, viņš nodomāja, tāds liktenis droši vien gaidāms jebkurā gadījumā.

Kaut kas mīksti atsitās viņam pret pakausi. Viņš pagriezās un ieraudzīja peldam beigtu, uzpūtušos žurku. Riebuma uz­plūds dzina viņu ārā no ūdens. Tur, kur viņš šobrīd atradās, karavīru krastā nebija, viņi stāvēja ozolu ēnā kādu duci jardu lejāk. Kriss izlīda no ūdens un atslīga krūmos. Viņš juta uz au­guma siltus saules starus. Dzirdēja, kā karavīri jokojas un sme­jas. Viņš zināja, ka vajadzēja pārvietoties uz kādu noslēgtāku vietu. Šeit viņu, zemos krasta krūmeļos guļošu, viegli varētu pamanīt katrs, kas nāktu pa upmalas taku. Taču, pamazām sa­silstot, viņš juta arī nepārvaramu noguruma uzplūdu. Plaksti­ņi bija smagi, locekļi gurdi, un, par spīti visām briesmām, viņš sev sacīja, ka uz brītiņu pievērs acis.

Tikai uz britinu.

Dzirnavās troksnis bija apdullinošs. Keita saviebusies uzkā­pa otrajā stāvā un noraudzījās uz telpu lejā. Visā telpas garu­mā dubultīga mehānisko veseru rinda rībēja pret laktām, ne­mitīgi atbalsojoties mūra sienās.

Blakus katrai laktai bija ūdens toveris un panna ar kvēlo­šām oglēm. Šī nepārprotami bija kalve, kurā tika rūdīts tērauds, pārmaiņus karsējot, kaļot un atdzesējot ūdenī; veserus darbi­nāja ūdens spēks.

Taču pašlaik veseri dauzījās nepieskatīti, kamēr septiņi vai astoņi karavīri sarkanbrūnpelēkajās uniformās metodiski pār­meklēja telpu, skatīdamies pat zem rotējošajiem cilindriem un rībošajiem veseriem, iztaustīdami sienas, lai nepalaistu garām kādu slepenu nodalījumu, viņi krāmējās ari pa darbarīku kas­tēm.

Keitai nebija ne mazāko šaubu, ko viņi meklē: brāļa Marse­la atslēgu.

Mareks pagriezās un pamāja, ka viņiem jāiet lejā un uz sāndurvīm, kas stāvēja pusvirus. Tās bija vienīgās durvis tajā pusē; atslēgas tām nebija, un aiz tām gandrīz noteikti atradās Marsela istaba.

Protams, tā jau noteikti bija pārmeklēta.

Mareku tas nezin kāpēc neuztrauca, viņš droši devās turp.

Nokāpuši lejā, viņi paslīdēja garām dārdošajiem veseriem un iespruka Marsela istabā.

Mareks pašūpoja galvu.

Šī tiešām bija mūka celle, ļoti maza un ārkārtīgi trūcīga: te bija tikai šaura lāva, ūdens bļoda un naktspods. Pie lāvas stā­vēja mazs galdiņš ar sveci. Tas bija viss. Uz kāša aizdurvē ka­rājās divi balti mūka apmetņi.

Nekā cita.

Jau pirmajā acu uzmetienā bija skaidrs, ka nekādas atslē­gas šai telpā nav. Un, pat ja būtu bijusi, karavīri to jau būtu pa­ņēmuši. t

Tomēr Mareks, Keitai par pārsteigumu, nometās četrrāpus un sāka čamdīties zem gultas.

Mareks atcerējās, ko īsi pirms savas bojāejas bija teicis Abats.

Abats nezināja, kur atrodas eja, un izmisīgi vēlējās to no­skaidrot, lai varētu pavēstīt to Arno. Abats bija mudinājis Pro­fesoru meklēt vecajos dokumentos - tas bija saprotams, ja Marsels bija tik ļoti zaudējis prātu, ka pats vairs nevienam ne­varēja pateikt par savu veikumu.

Profesors bija atradis dokumentu, kurā bija pieminēta atslē­ga, un viņam tas droši vien likās nozīmīgs atklājums. Taču Abats bija nepacietīgs: "Skaidrs, ka bija atslēga. Marselam bija daudz atslēgu…"

Tātad Abats jau zināja par atslēgas eksistenci. Viņš zināja, kur tā ir. Tomēr viņš nespēja to likt lietā.

Kāpēc?

Keita uzsita Marekam uz pleca. Viņš atskatījās. Keita bija pavilkuši sānis baltos apmetņus. Uz durvīm bija trīs iegravēju- mi, tādos kā romiešu rakstos. Šie gravējumi bija dekoratīvi, taču ne viduslaiku stilā.

Un tad viņš saprata, ka tie nav nekādi parastie greznojumi. Tās bija skaidrojošas diagrammas.

Tās bija atslēgas.

Šī diagramma bija iegravēta durvis pirms daudziem gadiem. Karavīri to noteikti jau bija redzējuši. Taču, ja viņi joprojām meklēja, tad nebija sapratuši, ko tā nozīmē.

Taču Mareks saprata.

Keita blenza uz viņu un čukstēja: - Kāpnes?

Mareks bakstīja attēlā un atbildēja: - Karte!

Nu viņam beidzot viss bija skaidrs.

VIVIX nebija atrodams vārdnīcā, tāpēc ka tas nebija vārds. Tā bija skaitļu virkne: V, IV un IX. Un šiem skaitļiem perga­menta tekstā bija pievienotas konkrētas norādes: DESIDE. Arī tas bija nevis viens vārds, bet trīs saīsinājumi: DExtra, Slnis- tra, L)Extra. Tas latīniski nozīmēja "pa labi, pa kreisi, pa labi".

Līdz ar to atslēga bija šāda: nonākot zaļajā kapelā, bija jāiet piecus soļus pa labi, četrus soļus pa kreisi un vēl deviņus so­ļus pa labi.

Un tā varēja nonākt slepenajā ejā.

Viņš plati uzsmaidīja Keitai.

īpaši viņa uzmanību piesaistīja trešā diagramma, pa labi. Ta izskatījās šādi:

Viņi beidzot bija atraduši to, ko visi tik ļoti meklēja. Viņi bija atraduši Larokas atslēgu.

Keita nodomāja, ka tagad tikai jātiek dzīviem ārā no dzirna­vām. Mareks piegāja pie durvīm un piesardzīgi palūrēja uz ka­ravīriem lielajā telpā. Keita pienāca blakus.

Viņa saskaitīja deviņus vīrus. Un vēl de Kērs. Kopā desmit.

Desmit pret diviem.

Tagad viņi vairs nebija tik centīgi meklētāji. Daudzi lūkojās cits citā pār klaudzošajiem veseriem un raustīja plecus, kā sa­cīdami: "Vai nebūtu laiks beigt? Kāda jēga turpināt?"

Skaidrs, tagad Keitai un Marekam būtu neiespējami nozust nepamanītiem.

Mareks norādīja uz kāpnēm, kas veda uz augšējo rampu. - Ej taisni uz kāpnēm un ārā no šejienes! - viņš teica. - Es te­vi piesegšu. Vēlāk sapulcēsimies lejāk pie upes, ziemeļu kras­tā. Skaidrs?

Keita paskatījās uz karavīriem. - Desmit pret vienu? Es pa­likšu, - viņa teica.

Nē. Vienam no mums noteikti jātiek no šejienes laukā. Es šeit tikšu galā. Ej! - Viņš iebāza roku kabatā. - Un paņem lī­dzi šo! - Viņš sniedza Keitai keramisko marķieri.

Viņai šermuļi pārskrēja pār kauliem. - Kāpēc, Andrē?

Nem! >

Un viņi atstāja brāļa Marsela celli. Keita devās uz kāpnēm, atgriezdamās, no kurienes nākusi. Mareks gāja šķērsām pāri telpai uz tālākajiem logiem ar skatu uz upi.

Keita bija uzkāpusi pa kāpnēm līdz pusei, kad izdzirdēja sau­cienu. Karavīri no visām pusēm metās uz Mareka pusi, kas bija nometis mūka apmetni un jau ar vienu cīnījās.

Keita nevilcinājās. Viņa izvilka bultu maku no apmetņa apak­šas, ierobīja bultu, atvilka loku. Viņa atcerējās Mareka teikto: Lai nogalinātu pretinieku… Toreiz tas viņai bija licies smieklīgi.

Viens karavirs iesaucās un rādīja uz viņu. Keita šāva: bulta ietriecās saucējam kaklā. Viņš streipuļoja atpakaļ, krita un ie­krita tieši pannā ar kvēlošām oglēm. Otrs karavīrs viņam bla­kus kāpās atpakaļ, meklēdams aizsegu, kad Keita iešāva viņam tieši krūtīs. Viņš saļima miris.

Palikuši astoņi.

Mareks cīnījās vienlaikus ar trijiem, ieskaitot de Ķēru. Zo­beniem ldandzot, vīri locījās starp dunošajiem veseriem un lēca pāri šķēršļiem. Vienu Mareks jau bija nogalinājis, tas gulēja viņam aiz muguras.

Palikuši septiņi.

Bet tad viņa redzēja, ka guļošais slienas kājās; viņa nāve bi­ja tikai izlikšanās, un tagad viņš uzmanīgi virzījās uz priekšu ar nolūku uzbrukt Marekam no muguras. Keita ierobīja vēl vie­nu bultu un izšāva. Virs klupa, sagrābdams cisku; viņš nokrita zemē, bet bija tikai ievainots; Keita iešāva viņam galvā.

Viņa sniedzās pēc jaunas bultas, kad ieraudzīja, ka de Kērs bija izrāvies no cīņas ar Mareku un tagad pārsteidzoši ātri me­tās uz viņas pusi.

Keita ņēma bultu, ierobīja to, šāva pa de Ķēru, taču steigā netrāpīja. De Kērs tuvojās ļoti strauji.

Keita nosvieda loku un bultas un metās laukā.

•

•

Viņa skrēja gar rampu uz dzirnavām, skatīdamās ūdenī. Vi­sur balti šalcošajā straumē bija redzami upes akmeņi: par sek­lu, lai lēktu. Būs jātiek atpakaļ pa to pašu ceļu, kā bija iekļuvu­si. De Kērs aiz muguras kaut ko kliedza. Priekšā, sargtornī, strēlnieku grupa atvilka lokus.

Kad izlidoja pirmās bultas, viņa jau bija sasniegusi maltu­ves durvis. De Kērs tuvojās, skriedams atmuguriski, kliegdams uz strēlniekiem un kratīdams dūri gaisā. Bultu zalve nosvilpa viņam visapkārt.

Maltuves augšējā telpā karavīri sitās pret durvīm, kas bija nobloķētas ar kāpnēm. Keita zināja, ka kāpnes ilgi neizturēs. Viņa metās uz lūku grīdā un nolaidās apakšējā telpā. Piedzē­rušie vīri sāka mosties no apkārtējiem trokšņiem, vēra vaļā duļ­ķainas acis un slējās grīļīgās kājās. Tomēr gaisā bija tik daudz dzelteno putekļu, ka sevišķi daudz viņi neredzēja.

Šie putekļi piespēlēja Keitai ideju.

Viņa pačamdījās savā maisiņā un izvilka vienu 110 sarkana­jiem kubiņiem. Uz tā bija skaitlis 60. Viņa izrāva drošinātāju un iemeta kubiņu telpas stūrī.

Viņa sāka domās skaidt atpakaļ.

Piecdesmit deviņi. Piecdesmit astoņi.

L)e Kērs tagad jau bija augšstāva telpā, taču vilcinājās pie lūkas, nezinādams, vai Keita ir apbruņota. Keita dzirdēja aug­šā daudzas balsis un soļus; tur bija saskrējuši arī vīri no sar­dzes nama. Droši vien kāds ducis. Varbūt vairāk.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka viens no piedzērušajiem metas uz priekšu un mēģina viņu sagrābt. Keita spēcīgi iespēra viņam kājstarpē, un viņš ar kunkstu locīdamies sabruka zemē.

Piecdesmit divi. Piecdesmit viens.

Viņa pieliecās un iegāja mazajā telpiņā, caur kuru bija iera­dusies. Dzirnavu rats čīkstēja, ūdens šļakstījās. Viņa aizvēra ze­mās durtiņas, taču tām nebija ne bultas, ne krampja. Iekšā tikt varēja jebkurš.

Piecdesmit. Četrdesmit deviņi.

Viņa paskatījās lejup. Caurums grīdā, kur rats turpināja le- jupgriezienu, bija pietiekami plats, lai viņa tiktu iekšā. Tagad bija tikai jāpieķeras vienai no lāpstiņām un līdzi ratam jālaižas lejup, līdz tiks pietiekami zemu, lai droši ielēktu seklajā ūdenī.

Taču, stāvot pie rata un domās izplānojot darāmo, viņa sa­prata, ka tas izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā. Rats griezās pā­rāk strauji, lāpstiņas ātri slīdēja garām. Viņa juta, ka ūdens šļak­stās sejā, aizmiglo skatienu. Cik laika vēl palicis? Trīsdesmit sekundes? Divdesmit? Skatoties ratā, viņai bija sajucis skaits. Bet viņa zināja, ka gaidīt vairs nevar. Ja Krišam bija taisnība, tad kuru katru bridi visas dzirnavas uzies gaisā. Keita sniedzās uz priekšu, pieķērās lāpstiņai, sāka laisties tai līdzi, nobijās, pa­laida vaļā, sniedzās atkal, nobijās, tad atkāpās, ievilka elpu, sa­ņēmās izšķirošajam mēģinājumam.

Viņa dzirdēja blakustelpā būkšķus - tur pa lūku lēca vīri no augšstāva, cits pēc cita. Pēdējais laiks.

Jāpazūd.

Viņa dziļi ievilka elpu, ar abām rokām pieķērās nākamajai lāpstiņai, piekļāvās ar augumu ratam. Viņa slīdēja caurumā - tūlīt jau būs ārā, saulē - izdevās! - bet pēkšņi tika atrauta no rata un palika karājamies gaisā.

Viņa pacēla acis.

Roberts de Kērs bija sagrābis Keitas roku dzelžainā tvērie­nā. Sniegdamies lejup, viņš bija pēdējā brīdī noķēris aizslīdo­šo bēgli. Un tagad viņš turēja Keitu aiz vienas rokas. Rats tur­pināja griezties dažas collas atstatu. Keita mēģināja izraudes no de Ķēra tvēriena. Viņš ar drūmu apņēmību raudzījās bēglē.

Keita raustījās.

De Kērs turēja stingri.

Tad viņa ieraudzīja, ka vajātāja acīs izteiksme mainās - ta­jās parādījās nedrošība, jo pievilgusī grīda sāka iegrimt. Veca­jiem koka dēļiem, kurus gadu gadiem bija mērcējis rata ūdens, viņu kopīgais svars bija par smagu. Dēļi lēni liecās lejup. Viens bez skaņas ielūza, un de Ķēra kāja iespruka līdz celim, taču viņš neatlaida ciešo tvērienu.

*

Cik vēl laika, domāja Keita. Viņa ar brīvo roku dauzīja de Ķēra plaukstas locītavu, mēģinot atbrīvoties.

Cik daudz laika?

De Kērs bija kā buldogs, ieķēries turēja un nelaida vaļā. Lūza vēl viens grīdas dēlis, un de Kērs rāvās sānis. Ja lūzīs vēl viens, viņš izkritīs cauri pavisam.

Un viņam bija vienalga. Viņš turēsies līdz galam.

Cik laika?

Keita ar brīvo roku pieķērās garāmslīdošai lāpstiņai, lai ar rata spēku vilktu savu augumu lejup pretēji de Ķēra tvērienam. Viņas rokas dedzināja sasprindzinājuma sāpes, taču izdevās - dēļi nokrakšķēja - de Kērs krita cauri - atlaida Keitu -, un viņa nokrita dažas atlikušās pēdas balti mutuļojošajā ūdenī ap ratu.

Un tad dzeltenas gaismas uzliesmojums, un koka ēka virs viņas pazuda karstā dārdoņā. Viņa vēl pamanīja, ka dēļi lido uz visām pusēm, un tad trieciena vilnis atmuguriski, ar galvu pa priekšu iesvieda viņu ledainajā ūdenī. īsu bridi gar acīm pazi­bēja zvaigznītes, un tad viņa ūdens mutulī zaudēja samaņu.

Kriss pamodās no karavīru kliedzieniem. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka karavīri lielā apjukumā skraida pa dzirnavu tiltu. Viņš redzēja mūku baltā apmetnī izkāpjam pa lielākās ēkas lo­gu, tad aptvēra, ka tas ir Mareks, - viņš vēl cirta ar zobenu kādam iekštelpās. Tad Mareks pa vīnstīgām noslīdēja lejup, līdz bija pietiekami zemu, lai riskētu lēkt upē. Uzpeldam viņu Kriss neredzēja.

Viņš vēl raudzījās ūdeni, kad uzsprāga maltuve - milzīgā uguns mutulī, sijām lidojot kur kurā. Karavīrus no torņiem sprādziena vilnis uzlidināja gaisā, un viņi krita lejā kā lelles. Kad dūmi un putekļi izklīda, viņš redzēja, ka maltuves vairs nav - bija palikuši tikai daži baļķi, kuri vēl dega. Pa upi juku jukām peldēja uzsprāgušās ēkas dēļi un mirušie karavīri.

Mareku viņš joprojām nekur neredzēja un Keitu arī ne. Vi­ņam garām, straumes nests, aizpeldēja balts mūka apmetnis, un Krišam pēkšņi sametās šķērmi no domas, ka viņa varbūt mirusi.

Ja tā, tad viņš palicis viens. Riskējot atklāt sevi ienaidnie­kam, viņš piebikstīja auss aparātiņam un klusi uzsauca: - Kei­ta! Andrē!

Atbildes nebija.

- Keita, kur tu esi? Andrē!

Aparātiņā nebija dzirdams nekas, pat statiski trokšņi ne.

Viņš redzēja kādu vīrieša līķi peldam upē ar seju uz leju. Izskatījās pēc Mareka. Vai tas bija viņš? Jā, Kriss bija gandrīz pārliecināts: tumši mati, spēcīgs augums, linu apakškrekls. Kriss novaidējās. Karavīri augstāk pie krasta kaut ko kliedza; viņš pagriezās un skatījās, cik tuvu tie ir. Kad viņš atkal paska­tījās uz upi, līķis jau bija aizpeldējis.

Kriss nosēdās aiz krūmiem un mēģināja izdomāt, ko darīt.

Keita uzpeldēja, viņa gulēja uz muguras. Viņa bezpalīdzīgi slīdēja lejup pa straumi. Visapkārt ūdeni kā šāviņi triecās ro­baini koka gabali. Sāpes kaklā bija tik spēcīgas, ka bija grūti elpot; ar katru elpas vilcienu likās, ka strāvas triecieni izstrāvo līdz rokām un kājām. Viņa nemaz nevarēja pakustināt augumu, viņa domāja, ka ir paralizēta, līdz palēnām apjauta, ka tomēr spēj drusku pakustināt roku un kāju pirkstus. Sāpes sāka at­kāpties, virzoties augšup pa locekļiem un tagad lokalizējoties kaklā, kur tās palika nežēlīgi asas. Tomēr viņa jau varēja dzi­ļāk ievilkt elpu un pakustināt visus locekļus. Viņa pamēģināja vēlreiz: jā, gan rokas, gan kājas bija kustināmas.

Tātad viņa nebija paralizēta. Varbūt sprandas lauzt®? Viņa mēģināja pagrozīt galvu - mazdrusciņ pa labi, mazdrusciņ pa kreisi. Bija šaušalīgi sāpīgi, tomēr izdevās. Viņa slīdēja tālāk. Kaut kas biezs ieplūda acī, bija grūti redzēt. Viņa to noslaucīja un ieraudzīja uz pirkstu galiem asinis. Tātad kaut kur bija pušu galva. Sūrstēja piere. Viņa pieskārās tai ar delnu - delna kļuva viscaur sarkana.

Viņa joprojām uz muguras slīdēja lejup pa straumi. Sāpes vēl bija tik spēcīgas, ka viņa neuzdrošinājās apgriezties un pel­dēt. Pagaidām jāslīd uz priekšu. Viņa brīnījās, kāpēc karavīri nav viņu pamanījuši.

Tad viņa izdzirdēja saucienus no krasta un saprata, ka to­mēr ir pamanīta.

•

Kriss palūrēja pāri krūmiem tieši laikā, lai pamanītu Keitu slīdam lejup pa straumi. Viņa bija ievainota, sejas kreisā puse bija asinīs, kas plūda no galvvidus. Un viņa daudz nekustējās. Varbūt paralizēta.

Viņu skatieni uz mirkli satikās. Keita viegli pasmaidīja. Kriss zināja, ja viņš tagad atklāsies, tad tiks notverts, tomēr viņš ne­vilcinājās. Mareks bija pagalam, vairs nebija, ko zaudēt; tikpat labi viņi varēja palikt kopā līdz galam. Viņš metās ūdenī un pel­dēja pie Keitas. Tikai tad viņš aptvēra savu kļūdu. Viņš bija lo­ka šāviena attālumā no tiem strēlniekiem, kas vēl stāvēja atli­kušajā dzirnavu torni, un tie sāka šaut uz viņu - bultas ūdenī šmiukstēja vien.

Tūdaļ no Arno puses upē zirga mugurā metās kāds bruņi­nieks pilnās bruņās. Bruņiniekam bija galvā ķivere, seja nebi­ja redzama, taču viņš acīmredzot nebaidījās ne no kā, jo nostā­dīja savu augumu un zirgu tā, lai nobloķētu bultām ceļu. Viņa zirgs, nonākot dziļāk, iegrima un pēdīgi metās peldus; bruņi­nieks bija līdz gurniem ūdenī, kad viņš uzcēla Keitu seglos glu­ži kā slapju maisu un satvēra Krišu aiz rokas. Tad viņš uzsau­ca: -Allons! - un pagriezās uz krastu.

•

Keita noslīdēja no segliem zemē. Bruņinieks izkliedza pa­vēli, un pieskrēja kāds vīrs ar karodziņu - slīpām sarkanām un baltām svītrām. Viņš apskatīja Keitas ievainojumu, apslaucīja to un apturēja asiņošanu, tad pārsēja ar linu drāniņu.

Bruņinieks tikmēr nokāpa no zirga un noņēma ķiveri. Viņš bija garš un spēcīgs vīrs, ārkārtīgi pievilcīgs un pašapzinīgs, ar tumšiem, cirtainiem matiem, pilnīgām, jutekliskām lūpām un tumšām, možām acīm, kurās jautās uzjautrinājums par pasaules muļķīgumu. Sejas āda bija patumša, viņš izskatījās pēc spāņa.

Kad Keita bija pārsieta, bruņinieks pasmaidīja, parādīdams spoži baltus zobus. - Es būtu ļoti pagodināts, ja jūs nāktu man līdzi. - Viņš veda Keitu un Krišu atpakaļ uz klosteri un tā baz­nīcu. Pie baznīcas sāndurvīm stāvēja karavīru grupiņa, viens vēl sēdēja zirga mugurā un turēja Arno de Servola zaļganmel- no karogu.

Kad viņi gāja garām, karavīri cits pēc cita klanījās bruņinie­kam, nomurminādami: - Milord… milord…

Kriss piebikstīja Keitai. - Tas ir viņš!

-Kas?

-Arno.

Šis bruņinieks? Tu joko?

Paskaties, kā karavīri pret viņu izturas!

Tātad mūsu dzīvību izglābis Arno, - noteica Keita.

Kriss saprata situācijas ironiskumu. Divdesmitā gadsimta vēsturnieku pētījumos par šo laiku sers Olivers bija attēlots gandrīz vai kā karavīrs svētais, bet de Servols bija negatīvais tēls, "viens no šā laikmeta lielākajiem ļaundariem", kā rakstīja kāds pētnieks. Tomēr izskatījās, ka patiesība ir deši pretēja šiem pētījumiem. Olivers bija nožēlojams neģēlis, bet Servols - spožs bruņnieciskuma paraugs, kuram viņi tagad bija pateicīgi par savu dzīvību.

Kas ir ar Andrē? - jautāja Keita.

Kriss pašūpoja galvu.

Tu esi pārliecināts?

Gandrīz. Man liekas, es redzēju viņu upē.

Keita neteica neko.

Pie Sentmēras baznīcas stāvēja garas gūstekņu rindas - ro­kas sasietas aiz muguras - un gaidīja, kad viņus vedīs iekšā. Tie bija lielākoties Olivera karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās, kā arī daži zemnieki raupjās drānās. Kriss lēsa, ka tur bija pa­visam ap četrdesmit piecdesmit vīru. Kad viņi gāja garām, tie drūmi noraudzījās pakaļ. Daži bija ievainoti, visi izskatījās pār­guruši.

Viens gūsteknis, karavīrs, sarkastiski sacīja otram: - Re, kur iet izdzimtenis, Narbonnas lords! Viņš padara to, gar ko pat Arno negrib rokas smērēt.

Kriss vēl nebija lāgā sapratis sacīto, kad izskatīgais bruņi­nieks apmetās apkārt. - Tu saki? - viņš iesaucās, sagrāba ba­lamuti aiz matiem un atlieca viņa galvu atpakaļ. Otrā rokā pa­zibēja duncis un pāršķēla rīkli. Asinis noplūda pār krūtīm. Vīrs kādu brīdi palika stāvam, izdvesdams sēcošas skaņas.

-Tas bija tavs pēdējais apvainojums, - teica izskatīgais bru­ņinieks. Viņš smaidīdams nolūkojās sagrieztajā, raudzījās, kā plūst asinis, smējās, kad nelaimīgā acis šausmās pletās arvien platākas. Taču upuris palika stāvam. Krišam likās, ka tas vel­kas veselu mūžību, lai gan droši vien neilga vairāk par pusmi­nūti. Izskatīgais bruņinieks klusi vēroja, nekustējās, viņa seju nepameta smaids.

Pēdīgi vīrs saļima uz ceļiem, noliektu galvu kā lūgšanā. Bru­ņinieks mierīgi atvēzējās un iespēra viņam pa zodu, tā ka ne­laimīgais atkrita atpakaļ. Viņš turpināja vērot vīra mokas, kas ilga vēl kādu minūti. Beidzot viņš nomira.

Izskatīgais bruņinieks noliecās, noslaucīja dunča asmeni gar mirušā biksēm un asinīm nopilējušo zābaka purngalu gar viņa kamzoli. Tad viņš pamāja Krišam un Keitai.

Viņi iegāja Sentmēras baznīcā.

•

Iekšā gaisā bija jūtama dūmu smaka. Baznīca bija plaša, va­ļēja telpa; soli te vēl divsimt gadu nebija gaidāmi. Viņi nostā­jās aizmugurē, izskatīgajam bruņiniekam, kā likās, gribējās no­gaidīt. Vienā pusē viņi redzēja karavīru pulciņu, kas par kaut ko saspringti sačukstējās.

Baznīcas vidū kāds bruņinieks pilnā bruņojumā bija nome­ties ceļos un lūdza Dievu.

Kriss lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem. Likās, ka tie iede­gušies strīdā, čuksti bija visai neganti. Taču viņam, protams, nebija ne jausmas, par ko viņi strīdas.

Kamēr viņi gaidīja, Kriss juta kaut ko uzpilam uz pleca. Pa­skatījies augšup, viņš tieši virs sevis ieraudzīja pakārtu vīru, kas lēni griezās virvē. Viņam gar kāju lāsoja urīns. Kriss pakā­pās sānis un ieraudzīja, ka pie otrā stāva balustrādes virvēs ka­rājas pusducis līķu - to rokas bija sasietas aiz muguras. Tri­jiem bija mugurā Olivera vīru tunikas. Divi bija zemnieku drānās, viens baltā mūka apmetnī. Divi citi gūstekņi sēdēja uz grīdas un klusi noskatījās, kā augšā tiek piesietas papildu vir­ves; viņi sēdēja stingi, acīm redzami padevušies liktenim.

Bruņinieks baznīcas vidū pārmeta krustu un piecēlās kājās. Izskatīgais Keitas un Kriša glābējs sacīja: - Milord Arno, šeit ir tie palīgi.

- Hmm… Ko tu teici? Palīgi?

Arno de Servols pagriezās. Viņš bija stiegrains, gadus trīs­desmit piecus vecs vīrs ar šauru, nepatīkamu, viltīgu seju. Vi­ņam bija sejas tiks, kas palaikam lika noraustīties viņa degu­nam, un šajos brīžos viņš atgādināja žurku, kas ošņājas. Viņa bruņas bija notraipītas ar asinīm. Viņš uzlūkoja atnācējus ar laisku, garlaikotu skatienu. - Tu saki, šitie ir viņa palīgi, Rai- mondo?

Jā, milord. Maģistra Eduardus palīgi.

Hmm… - Arno apgāja viņiem apkārt. - Kāpēc slapji?

Mēs viņus izvilkām no upes, milord, - sacīja Raimondo.

Viņi bija dzirnavās un pēdējā brīdī izglābās.

Ak tā? - Arno vairs nebija garlaikots. Viņa acīs uzdzirk­stīja interese. - Un sakiet jel man - kādā veidā jūs iznīcinājāt dzirnavas?

Kriss nokremšļojās un sacija: - Milord, mēs to neizdarījām.

Jā? - Arno sarauca pieri. Viņš uzlūkoja otru bruņinieku.

Kādā mēlē viņš runā? Neko nevar saprast.

Milord, viņi ir īri vai varbūt hebridieši.

-Jā? Tad jau angļi nav. Tas viņus ceļ manās acīs. - Viņš cieši ieskatījās abiem sejās. - Jūs mani saprotat?

Jā, milord, - sacīja Kriss. Šī atbilde tika saprasta.

Jūs esat angļi?

Nē, milord.

Patiesi, pēc tādiem neizskatāties. Par vārgu, lai būtu ka­rotāji. - Viņš paskatījās uz Keitu. - Tas vispār mīksts kā sku­ķis. Un šis… - Viņš pačamdīja Kriša bicepsu. - Droši vien rakst­vedis. Un anglis katrā ziņā nav. - Arno pakratīja galvu, viņa deguns noraustījās.

Jo angļi ir mežoņi! - viņš izsaucās, balsij atbalsojoties pie­dūmotajā baznīcā. - Piekrītat?

-Jā, milord, - sacīja Kriss.

Angļi nemāk citādi dzīvot kā vien nemieros un strīdos. Vi­ņi vienmēr slepkavo paši savus karaļus, tas viņiem tāds mežo­ņu paradums. Mūsu normaņu brāļi viņus iekaroja un mēģinā­ja pievērst civilizētam dzīvesveidam, bet nekas, protams, neiznāca. Barbariskums ir pārāk dziļi sakšu asinīs. Angļi prie­cājas par postu, nāvi un mokām. Viņiem nepietiek ar kaušanos pašiem uz savas aukstās draņķa salas, tāpēc viņi kuģo ar sa­viem karapūļiem šurp, uz šo mierīgo un pārtikušo zemi, un bendē nost vienkāršos ļaudis. Piekrītat?

Keita pamāja un palocījās.

Kā nu nepiekritīsiet, - turpināja Arno. - Viņu nežēlība ir nepārspējama. Vai zināt viņu iepriekšējo karali, Edvardu Otro? Vai zināt, kā viņi izdomāja šo nogalināt? Ar nokaitētu krāsns kruķi! Karali! Nav brīnums, ka mūsu laukos viņi uzdarbojas vēl briesmīgāk.

Viņš staigāja šurpu turpu. Tad atkal pievērsās Keitai un Krišam.

Un karaļa favorītam, faktiskajam valdniekam Hjūsam Des- penseram, neklājās labāk. Tādas jau tās angļu paražas ir. Vai zināt, kā viņu nobendēja? Viņu piesēja pie staba pilsētas lau­kumā, nogrieza pautus un sadedzināja viņa acu priekšā. Un ti­kai pēc tam nocirta galvu! Charmant, vai ne?

Viņš atkal gaidīja piekrišanu, Keita un Kriss atkal pamāja.

Un tagadējais karalis Edvards Trešais ir ņēmis vērā priekšgājēju likteni. Viņš saprot, ka visu laiku jāiet karā, citādi var dabūt galu pats no saviem pavalstniekiem. Tāpēc viņš ar savu izdzimteni dēlu, Velsas princi, barbariski iebrūk Francijā, zemē, kas tādus mežoņus nebija redzējusi. Šie sāka slepkavot mūsu ļaudis, izvarot mūsu sievietes, izkaut mūsu lopus, izbra­dāt mūsu laukus, graut mūsu pilsētas un bremzēt mūsu tirdz­niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka šos asinskārīgos angļu garus vaja­dzēja nodarbināt ārzemēs. Tāpēc, ka viņi grib salaupīt daudz cildenākas zemes bagātības. Tāpēc, ka katra angļu lēdija grib ēdināt savus viesus no franču traukiem. Tāpēc, ka viņi grib uz­doties par cildeniem bruņiniekiem, lai gan neko cildenāku ne­jēdz kā kapāt ar zobeniem mazus bērnus.

Arno beidza savu tirādi un vienu pēc otra uzlūkoja viņus šau­dīgām, aizdomīgām acīm. - Un tāpēc, - viņš sacīja, - es nesa­protu, kāpēc jūs esat pievienojušies tam angļu cūkām Oliveram!

Nav tiesa, milord! - Kriss steidzīgi iebilda.

Es to necietīšu! Neliedzies: tu palīdzi Oliveram, jo tavs Ma­ģistrs ir viņa dienestā.

Nē, milord. Maģistrs ir aizturēts pret viņa gribu.

Pret… viņa… - Arno pretīgumā atmeta ar roku. - Kas man var pateikt, ko šis pusslīkušais neģēlis saka?

Pienāca izskatīgais bruņinieks. - Es labi protu angliski, - viņš sacīja. Un Krišam: - Spek ayain. - Runā atkal!

Kriss apdomājās, tad sacīja: - Maģistrs Eduardus…

-Jā…

-… ir gūsta.

Gūs tā? - Izskatīgais bruņinieks neizpratnē sarauca pie­ri. - Gūvs stāv?

Kriss sāka saprast, ka bruņinieks tomēr neprot angliski tik labi, kā bija iedomājies. Viņš nolēma atkal mēģināt likt lietā sa­vas trūcīgās latīņu valodas zināšanas. - Est in carcere - captus - heri captus est de coenobio sanctae Mariae. - Viņš cerēja, ka ir pateicis: "Viņš vakar no rīta tika sagūstīts Sentmērā."

Bruņinieks pacēla uzacis. - Invite? - Pret savu gribu?

-Jā gan, kungs.

Bruņinieks pagriezās pret Arno. - Viņš apgalvo, ka Ma­ģistrs Eduardus vakar pret savu gribu notverts klosterī un ta­gad ir Olivera gūsteknis.

Arno aši pagriezās, cieši ieskatījās viņiem sejās un zemā, draudīgā balsī sacīja: - Sed vos non capti estis. Nonne? - To­mēr jūs nedkāt sagūstīti?

Kriss brīdi klusēja. - Ē, mēs…

Oui?

Nē, nē, milord, - Kriss steidzīgi bilda. - Ē, non. Mēs iz­bēgām. Ē, ef-effugi-i-imus. Effugimus. - Vai tas bija īstais vārds? Viņš sāka svīst no sasprindzinājuma.

Acīmredzot bija pietiekami saprotami, jo izskatīgais bruņi­nieks pamāja. - Viņi saka, ka esot izbēguši.

Izbēguši? No kurienes? - noprasīja Arno.

Kriss: - Ex Castelgard heri…

Jūs vakar izbēgāt no Kastelgāras?

-Etiam, mi dominē. - Jā, mans kungs.

Arno cieši skatījās uz viņu un ilgi neko neteica. Balkonā vai­rākiem vīriem bija uzmauktas cilpas kaklā, un viņi tika pārmes­ti pār balustrādes malu. Kritiens nepārlauza viņiem sprandu, un tā viņi karājās, gārgdami un locīdamies, līdz nomira.

Arno paskatījās augšup, it kā šie agonijas gārdzieni viņu kai- linātu un traucētu. - Dažas auklas vēl ir, - viņš noteica, atkal pie­vērsdamies Krišam un Keitai. - Es izdabūšu nojums patiesību.

Es jums nemeloju, milord, - teica Kriss.

Arno apmetās uz papēža. - Vai jūs runājāt ar mūku Marse- lu, pirms viņš nomira.

Marselu? - Kriss cik spēdams centās tēlot neizpratni.

Jā, jā, Marselu! Cognovistine fratrem Marcellum? - Vai jūs pazināt brāli Marselu?

Nē, milord.

Transitum ad Roccam cognitum habesne? - Uz šā jautāju­ma tulkojumu Krišam nevajadzēja gaidīt: vai eju uz Laroku zināt?

Eju… transitum… - Kriss atkal paraustīja plecus, tēlodams, ka pirmoreiz dzird par tādu. - Eju?… Uz Laroku? Nē, milord.

Arno viņam neticēja un neslēpa to. - Izskatās, ka tu itin ne­ko nezini. - Viņš cieši lūkojās uz Krišu un Keitu, viņa deguns raustījās: izskatījās, ka viņš abus apošņā. - Es neticu. Jūs esat meļi!

Viņš pagriezās pret izskatīgo bruņinieku. - Pakar vienu, tad otrs runās!

Kuru, milord?

-Šo! - atbildēja Arno, noradīdams uz Krišu. Viņš paskatī­jās uz Keitu un ieknieba viņai vaigā. - Šis mīlīgais jauneklis man patīk. Es ar viņu šovakar savā teltī papriecāšos. Līdz tam laikam viņš jāsaglabā!

Labi, milord. - Izskatīgais bruņinieks nokliedza pavēli, un vīri balkonā ņēmās siet vēl vienu virvi. Citi sagrāba Kriša ro­kas un veikli sasēja aiz muguras.

Jēziņ, viņi to tiešām darīs, nodomāja Kriss. Viņš pavērās uz Keitu, kuras acis bija ieplestas šausmās. Vīri sāka vilkt Krišu projām.

No telpas malas atskanēja balss: - Milord! Lūdzu, uzgaidiet! -

Gaidošo karavīru pūlītis pašķīrās, un parādījās lēdija Klēra.

•

Milord, - Klēra klusi sacīja, - es lūdzu mazu, privātu sa­runu!

Ē, protams, kā vēlaties. - Arno piegāja viņai klāt, un Klē­ra kaut ko čukstēja viņam ausī. Viņš padomāja, paraustīja ple­cus. Klēra atkal kaut ko čukstēja, dedzīgāk nekā iepriekš.

Pēc brīža Arno jautāja: - Jā? Un kāds no tā būs labums?

Atkal čuksti. Kriss neko no šīs sarunas nedzirdēja.

Krietno lēdij, - sacīja Arno, - es jau esmu izlēmis.

Atkal čuksti.

Pēdīgi Arno, galvu šūpodams, atnāca pie Keitas un Kriša. - Lēdija vēlas, lai nodrošinu viņas ceļu uz Bordo. Un vēl viņa saka, ka pazīstot jūs un ka jūs esot godīgi cilvēki. - Viņš ietu­rēja pauzi. - Viņa saka, ka man vajadzētu jūs atbrīvot.

Tikai, ja jūs pats to vēlaties, milord! - sacīja Klēra. - Ir taču labi zināms, ka angļi lej asinis pa labi, pa kreisi, bet franči tādi nav. Franču ir žēlsirdīgi, jo viņiem ir gudrāks prāts un la­bāka audzināšana.

Tas ir tiesa, - atsaucās Arno. - Franči ir Civilizēti. Un, ja šie divi neko nezina par brāli Marselu un par eju, tad man viņi vairs nav vajadzīgi. Un tāpēc es pavēlu: dodiet viņiem zirgus un pārtiku, un lai viņi dodas ceļā! Es varētu baudīt jūsu Ma­ģistra Eduardus labvēlību, tāpēc nododu sevi viņa rīcībā, un lai Dievs dod, ka jūs droši nokļūstat pie viņa! Varat iet.

Lēdija Klēra palocījās.

Kriss un Keita palocījās.

Izskatīgais bruņinieks pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas Kriša rokas, un izveda viņus laukā. Kriss ar Keitu bija tik pār­steigti par šo pavērsienu, ka nespēja izdvest ne vārda, kamēr gāja atpakaļ uz upes pusi. Krišam bija grīļīga sajūta, galvā dī­vains vieglums. Keita visu laiku berzēja vaigus, it kā mēģinātu pamosties.

Pēdīgi bruņinieks noteica: - Tagad jūs vienai gudrai lēdijai esat dzīvību parādā.

-Jā gan… - atsaucās Kriss.

Izskatīgais bruņinieks sāji pasmaidīja.

Jums uzsmaidījis pats Dievs, - viņš teica.

Izklausījās, ka tas viņu īpaši neiepriecina.

Pie upes stāvoklis bija pilnīgi mainījies. Arno vīri bija ieņē­muši dzirnavu tiltu, un tagad tornī plīvoja zaļganmelnais ka­rogs. Abos upes krastos pulcējās Arno bruņinieki zirgos. Pat­laban karavīru un kalpotāju pulks sāka, putekļu mākoņus saceļot, soļot uz Laroku. Tur bija vīri ar zirgu vilktiem apgā­des vezumiem, rati, kuros sēdēja un pļāpāja sievietes un skran­daini bērni, vēl citi rati, kam bija uzkrauti pamatīgi baļķi - mil­zīgas izjauktas katapultas, ar kurām mest akmeņus un degošu piķi pāri pils mūriem.

Bruņinieks bija salūkojis zirgus Krišam un Keitai - divus kaulainus kleperus, bija redzams, ka tie vairāk raduši vilkt ar­klu. Bruņinieks izveda viņus cauri sardzes postenim.

Pēkšņa rosība upē lika Krišam atskatīties. Viņš ieraudzīja, ka ducis vīru, līdz ceļiem iebriduši ūdenī, stīvējas ap čuguna lielgabalu, tas bija lādējams pa stobru, balsta vietā bija koka bluķis. Kriss aizrāvies skatījās. Līdz mūsdienām nebija sagla­bājies neviens tik sens lielgabals, nebija pat to aprakstu.

Bija zināms, ka šai laikā jau lietota primitīva artilērija; Puat- jē kaujas vietā arheologi bija atraduši lielgabalu lodes, tomēr vēsturnieki uzskatīja, ka lielgabali bijuši retums un lietoti lie­lākoties izrādīšanās pēc - tas bijis prestiža jautājums. Taču Kri­šam, vērojot, kā vīri cīnās, lai iedabūtu pamatīgo stobru atpa­kaļ ratos, kļuva skaidrs, ka tīri simboliskam ierocim nemūžam netiktu izšķiests tik daudz spēka. Lielgabals bija smags, tas aiz­kavēja visu armiju, kura noteikti gribēja līdz tumsai sasniegt Larokas mūrus. Nebija cita iemesla, kāpēc lielgabalu nevarē­tu atgādāt vēlāk, kā vien tas, ka šo ieroci uzskatīja par būtiski nepieciešamu uzbrukumam.

Bet kādā veidā, Kriss prātoja. Ierokas mūri bija desmit pēdu biezi. Šāda lielgabala lode tiem neko nevarētu padarīt.

Izskatīgais bruņinieks atvadījās no viņiem, sacīdams; - Lai Dievs jūs žēlo un sargā!

- Un jūs lai svētī un apdāvina! - atsaucās Kriss. Tad bruņi­nieks uzšāva zirgiem, un viņi aizjāja katrs uz savu pusi. Kriss ar Keitu - uz Laroku.

Kamēr viņi jāja, Keita izstāstīja Krišam par viņas un Mare­ka atklājumu Marsela cellē, kā arī par zaļo kapelu.

-Tu zini, kur tā kapela ir? - jautāja Kriss.

Jā. Es to redzēju vienā no apkaimes kartēm. Tā ir pusjū- dzi uz austrumiem no Larokas. Uz turieni ved meža taka.

Kriss nopūtās. - Tātad mēs zinām, kur ir šī eja, - viņš tei­ca, - bet marķieris ir pie Andrē, un viņš ir pagalam, un līdz ar to mēs šā vai tā nedekam projām.

Nē, - sacīja Keita. - Marķieris ir pie manis.

Pie tevis?

Andrē man to iedeva, uz tilta. Es domāju, viņš zināja, ka netiks dzīvs projām. Viņš būtu varējis bēgt un izglābties, bet nedarīja to. Viņš palika un izglāba mani.

Vina sāka klusi raudāt. >

Kriss jāja klusēdams. Viņš atcerējās Mareka aizrautību, kas vienmēr bija uzjautrinājusi citus aspirantus. "Vari iedomāties? Viņš tiešām tic tam bruņinieku sviestam!" Viņi bija uzskatījuši Mareka uzvedību par dīvainu pozu. Par lomu, pie kuras viņš visai uzspēlēti turas, jo divdesmitā gadsimta beigās taču neva­rēja visā nopietnībā pārliecināt citus, ka tu tici godam un tais­nīgumam, miesiskai šķīstībai, sieviešu aizstāvēšanai, īstas mī­lestības svētumam un visam pārējam.

Taču Andrē acīmredzot tiešām bija tam ticējis.

•

•

Viņi virzījās pa murgainu ainavu. Dūmi un putekļi saules gaismu darīja blāvu. Viņi jāja caur vīna dārziem, taču visi vīn­ogulāji bija nodeguši, atstājot tikai ķeburainus stumbenīšus, no kuriem virpinājās dūmi. Ari no augļu dārziem bija palikusi vienīgi melna postaža un koku skeleti. Izdedzis bija viss.

No visām pusēm skanēja drausmīgi ievainotu karotāju vai­di. Daudzi atkāpjoties bija saļimuši pie paša ceļa. Daži vēl el­poja, citiem vaigā jau nāves pelēkums.

Kriss apstājās paņemt viena kritušā ieročus. Kāds karavīrs turpat netālu pacēla roku un žēli sauca: - Secors, secors! - Kriss piejāja klāt Nelaimīgajam viena bulta bija iedūrusies dziļi vē­derā, otra krūtīs. Viņam bija tikai drusku pāri divdesmit ga­diem. Izskatījās, ka viņš apzinās savu drīzo nāvi. Viņš gulēja uz muguras, lūdzoši skatījās Krišā un kaut ko sacīja, bet Kriss nesaprata. Pēdīgi karavīrs rādīja uz savu muti un teica: - Aquam. Da milti aquam. - Viņam slāpa; vajadzēja ūdeni. Kriss bez­palīdzīgi noplātīja rokas. Viņam nebija ūdens. Ievainotais izska­tījās nikns, saviebās, aizvēra acis un novērsās. Kriss jāja tālāk. Turpmāk viņš palīdzības lūdzējiem jāja garām neapstājoties. Viņš neko nevarēja cietušo labā darīt.

Tālumā, augstu neaizsniedzamajās Dordoņas klintīs, slējās

Laroka. Stundas laikā viņiem vajadzētu tur nonākt.

•

Kādā tumšā Sentmēras baznīcas stūri izskatīgais bruņinieks palīdzēja Andrē Marekam piecelties. Viņš sacīja: - Jūsu drau­gi ir prom.

Mareks iekrekstējās un pieķērās bruņinieka rokai, lai ne­zaudētu līdzsvaru, kad cauri kājai izbrāzās sāpju vilnis. Izska­tīgais bruņinieks pasmaidīja. Viņš bija sagūstījis Mareku tūlīt pēc sprādziena dzirnavās.

Kad Mareks izkāpa pa dzirnavu logu, viņam palaimējās ne- savainojoties ielēkt dziļā upes ieaobē. Un iznirstot viņš jopro­jām atradās zem tilta. Iedobē bija atvars, tāpēc straume nebija aiznesusi viņu lejup.

Kad eksplodēja maltuve un visapkārt lidoja līķi un baļķi, Mareks bija novilcis mūka apmetni un iemetis straumē. Netā­lu no viņa ūdenī iekrita kāds karavīrs, viņa augums griezās at­varā. Mareks sāka rāpties krastā - un tur izskatīgais bruņi­nieks pielika viņam zobena smaili pie rīkles un aicināja sev līdzi. Marekam vēl bija mugurā Olivera vīru sarkanbrūnpelē- kais tērps, un viņš sāka oksitāniski klāstīt, ka ir nevainīgs, un lūdzās žēlastību.

Bruņinieka atbilde bija vienkārša: - Klusē! Es tevi redzēju. - Viņš bija redzējis, kā Mareks izkāpj pa logu un tiek vaļā no mū­ka tērpa. Viņš aizveda Mareku uz baznīcu, kur tas satika Klē­ru un Arno. Virspriesteris bija drūmā un draudīgā noskaņoju­mā, tomēr likās, ka Klēra spēj viņu ietekmēt, kaut vai tikai jau­cot gaisu. Tieši Klēra bija pavēlējusi Marekam klusi sēdēt tum­sā, kad ienāca Kriss ar Keitu. - Ja Arno varēs sakūdīt tevi pret pārējiem diviem, tad varbūt viņš vēl pasaudzēs gan tevi, gan viņus. Ja jūs visi būsiet vienoti pret viņu, tad viņš dusmās jūs visus nogalinās. - Klēra bija izplānojusi turpmākos notikumus. Un viss bija izdevies samērā labi.

Pagaidām.

Tagad Arno aizdomīgi nopētīja viņu. - Tātad tavi draugi zina, kur atrodas eja?

Zina, - atbildēja Mareks. - Es zvēru.

Tava dotā vārda dēļ es pasaudzēju viņu dzīvības, - sacīja Arno. - Tava un šīs lēdijas, kas par tevi galvo. - Viņš viegli pa­māja uz lēdijas Klēras pusi, kas tikko manāmi pasmaidīja.

Tas ir gudrs lēmums, milord, - sacīja Klēra, - jo viena vīra pakāršana var atraisīt mēli viņa draugam, kam tā jāredz. Tomēr bieži gadās, ka šis skats tieši nocietina drauga apņemšanos un viņš paņem savu noslēpumu līdzi kapā. Un šis noslēpums ir tik svarīgs, ka es gribētu, lai jūsu augstība varētu būt pilnīgi drošs, ka to dabūs zināt.

Tāpēc mēs sekosim tiem diviem un paskatīsimies, kurp viņi dodas. - Viņš pamāja uz Mareka pusi. - Raimondo, pagā­dā šim nelaimīgajam zirgu! Un lai viņu pavada tavi divi labākie bruņinieki, un seko arī pats!

Izskatīgais bruņinieks palocījās. - Jā, milord, ja jums tīk, es viņu pavadīšu pats.

Dari tā, - sacīja Ai no, - jo te vēl var slēpties kāda blēdī­ba. - Un viņš veltīja bruņiniekam daudznozīmīgu skatienu.

Tikmēr lēdija Klēra bija piegājusi klāt Marekam un silti spie­da viņa roku savējās. Mareks juta no viņas pirkstiem izslīdam kaut ko vēsu un aptvēra, ka tas ir mazs duncītis, knapi četras collas garš. Viņš teica: - Milēdij, es esmu jums lielu pateicību parādā.

Tad lūkojiet atmaksāt! - viņa sacīja, skatīdamās Marekam acīs.

Atmaksāšu, Dievs mans liecinieks. - Viņš paslēpa duncī­ti zem drēbēm.

Un es lūgšu par jums Dievu, bruņiniek, - viņa sacija un pieliecās, lai šķisti noskūpstītu Mareku uz vaiga. To darīdama, viņa čukstēja: - Jūsu pavadonis ir Narbonnas Raimondo. Viņam patīk griezt rīkles. Kad viņš uzzinās noslēpumu, uzmanieties, lai viņš nepārgriež jums un ari jūsu draugiem! - Viņa smaidot atkāpās.

Jūs esat pārāk laipna, lēdij! - teica Mareks. - Es noglabā­šu jūsu laipnos vēlējumus dziļi sirdī.

Lai Dievs jūs sargā, krietno bruņiniek!

Lēdij, es vienmēr domāšu pārjums.

Ak, krietno bruņiniek, es vēlētos, lai…

Diezgan, diezgan! - ar riebumu balsī izsaucās Arno. Viņš pagriezās pret Raimondo. - Ej, Raimondo, citādi man no šīs jū- teļošanās metas šķērina dūša.

-Jā, milord. - Izskatīgais bruņinieks palocījās. Viņš izveda Mareku pa durvīm ārā, saulē.

Es jums pateikšu, kāda, pie velna, ir problēma! - sacija Roberts Donigers, neganti blenzdams uz saviem apmeklētājiem. - Problēma ir tāda, ka pagātne jāpadara dzīva. Tā jāpadara reāla.

Uz dīvāna viņa kabinetā atzvēlušies sēdēja divi jauni vīrieši un viena jauna sieviete. Viņi bija ģērbušies viscaur melnā, vi­siem bija žaketes ar nošļauptiem pleciem, kas izskatījās kā sa­rāvušās pēc mazgāšanas. Vīriešiem mati bija gari, sievietei ezī­tī. Tie bija Krāmeres nolīgtie plašsaziņas līdzekļu speciālisti. Taču Donigers ievēroja, ka šodien Krāmere apsēdusies viņiem pretī, neuzkrītoši norobežojoties. Viņš nezināja, vai Krāmere jau redzējusi nācēju sagatavotos materiālus.

Tas viss Donigeru kaitināja. Viņam vispār nepatika preses pārstāvji. Un tā šodien bija jau otrā tikšanās ar šīs pasugas ļau­tiņiem. No rīta bija sabiedrisko attiecību jefiņi, tagad šitie.

Problēma ir tāda, - viņš teica, - ka rīt sanāks trīsdesmit valdes locekļi klausīties manu ziņojumu. Ziņojuma nosaukums ir "Pagātnes solījums", bet man nav pārliecinoša vizuālā mate­riāla, ko parādīt.

Skaidrs, - lietišķi noteica viens no jaunekļiem. - Tieši tāds bija mūsu izejas punkts, mister Doniger. Klients vēlas redzēt dzīvu pagātni. To parādīt ir mūsu mērķis. Ar mis Krāmeres pa­līdzību mēs lūdzām, lai jūsu darbinieki mums sagatavo parau­ga videofragmentus. Un mēs ticam, ka šie materiāli būs visno­taļ pārliecinoši…

Paskatīsimies, - teica Donigers.

-Jā, ser. Ja varētu drusku samazināt apgaismojumu…

Lai paliek.

Jā, mister Doniger. - Pie sienas zilgani iekrāsojās video- ekrāns. Kamēr viņi gaidīja attēlu, jauneklis piebilda: - Pirmo paraugu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka tas ir slavens vēstures no­tikums, kas ilgst tikai dažas minūtes no sākuma līdz galam. Kā jūs zināt, daudzi vēsturiskie notikumi risinājās ļoti lēni, seviš­ķi no mūsdienu uztveres viedokļa. Šis bija straujš. Diemžēl tas notika diezgan lietainā dienā.

Ekrānā parādījās pelēcīga, drūma ainava ar zemiem māko­ņiem. Kamera no augšas filmēja pamatīgu ļaužu sanākšanu. Kāds garš vīrs kāpa uz vienkāršas, nekrāsotas koka platformas.

Kas tas ir? Pakāršana?

Nē, - sacīja preses jauneklis. - Tas ir Ābrahams Linkolns, tūlīt teiks Getisburgas runu.

Tas ir linkolns? Ārprāts, viņš izskatās drausmīgi! Viņš izska­tās pēc līķa. Un drēbes saburzītas, žaketei piedurknes par īsām…

-Jā, ser, bet…

Un tā ir viņa balss? Viņš taču kviec!

Jā, mister Doniger, līdz šim neviens nebija dzirdējis Lin- kolna balsi, bet tāda izrādās…

Vai jūs esat prātu izkūkojuši?

Nē, mister Doniger…

Bet, apžēliņ, šito taču nevar izmantot! - izsaucās Doni­gers. - Nevienam nav vajadzīgs Ābrahams Linkolns, kas izklau­sās pēc multenes varoņa. Kas vēl jums tur ir?

Tūdaļ, mister Doniger. - Jauneklis nebija viegli samulsi­nāms. Viņš apmainīja kasetes un teica: - Otrajā video mēs izvē­lējāmies citu uzstādījumu: lai būtu secīga, interesanta darbība, tomēr tikpat slavens, visiem zināms notikums. Tie ir 1778. ga­da Ziemassvētki, Delaveras upe, kur…

Ne sūda nevar redzēt! - izsaucās Donigers.

Jā, baidos, ka attēls ir patumšs. Tas notika naktī. Tomēr mēs domājām, ka Džordžs Vašingtons, šķērsojot Delaveras upi, būtu labs…

Džordžs Vašingtons? Kur ir Džordžs Vašingtons?

Viņš ir šeit, - teica jauneklis, rādīdams ekrānā.

-Kur?

Šeit.

Tas tips, kas salīcis sēž laivas pakaļgalā?

-Tieši tā, un…

Nē, nē, nē! - iebilda Donigers. - Viņam jāstāv priekšgalā, kā ģenerālim.

Es zinu, ka tā viņš ir attēlots daudzās gleznās, taču patie­sībā tā nenotika. Šeit ir redzams īstais Džordžs Vašingtons, kā viņš patiesībā šķērsoja…

Izskatās, ka viņam ir jūras slimība! - teica Donigers. - Jūs gribat, lai es rādītu video, kurā Džordžs Vašingtons mokās ar nelabumu?

Bet tā ir īstenība.

Piedirst īstenību! - izsaucās Donigers, aizsviezdams vie­nu no videokasetēm pa gaisu. - Kas ar jums visiem ir noticis? Man piekāst īstenību! Man vajag kaut ko intriģējošu, kaut ko seksīgu, bet jūs man rādāt staigājošu līķi un noslīkušu žurku!

Nu, mēs varam atgriezties izejās punkta un…

Man jārunā jau rīt, - teica Donigers. - Man būs trīs ļod svarīgi viesi. Un es jau esmu viņiem pateicis, ka viņi redzēs kaut ko ļoti īpašu. - Viņš sparīgi žestikulēja. - Atjēdzieties!

Krāmere ieklepojās un teica: - Varbūt varam izmantot dia­pozitīvus?

Diapozitīvus?

Jā, Bob. No šiem video varētu paņemt atsevišķus kadrus, tas varētu būt visai efektīgi, - sacīja Krāmere.

Jā, jā, - mādama ar galvu, piebalsoja preses speciāliste. -Tas nostrādātu!

Linkolna uzvalks tāpat būtu saburzīts, - iebilda Donigers.

Mēs varam fotošopā negludumus nolīdzināt.

Donigers padomāja. - Varbūt, - viņš beidzot noteica.

Šā vai tā, - sacīja Krāmere, - tu taču negribi viņiem parā­dīt pārāk daudz. Jo mazāks paraugs, jo lielāks efekts.

Labs ir, - teica Donigers. - Sagatavojiet tos diapozitīvus un pēc stundas man parādiet!

Preses ļaudis aizgāja. Donigers palika divatā ar Krāmeri. Viņš piegāja pie sava galda, pašķirstīja runas tekstu. Tad jau­tāja: - Kā, tavuprāt, labāk nosaukt: "Pagātnes solījums" vai "Pa­gātnes nākotne"?

"Pagātnes solījums", - atbildēja Krāmere. - Noteikti "so­lījums".

Mareks, divu bruņinieku pavadīts, jāja vezumnieku ratu sa­celtajos putekļos un virzījās uz kolonnas galvgali. Krišu un Kei­tu viņš vēl neredzēja, tomēr viņu mazā grupiņa pārvietojās loti strauji. Drīz viņš būs draugus panācis.

Viņš pameta skatienu uz bruņiniekiem abās pusēs. Raimon­do jāja kreisajā pusē, stalts, pilnā bruņojumā, ar vieglu smaidi- ņu uz lūpām. Labajā pusē svešs, skarbs karotājs, arī bruņās, un nepārprotami prasmīgs un spēcīgs. Ne viens, ne otrs īpaši nepievērsa viņam uzmanību, tik droši viņi bija par savu kon­troli pār Mareku. Sevišķi tāpēc, ka viņa rokas bija sasietas ar auklām, atstājot sešu collu vietu starp delnām.

Viņš jāja uz priekšu, klepodams no putekļiem. Pamazām vi­ņam izdevās izdabūt duncīti no apmetņa apakšas un, pieķero­ties seglu lokam, noslēpt to delnā. Viņš gribēja novietot asme­ni tā, lai, zirgam vienmērīgi kustoties, tas lēnām pārrīvētu auklu viņam pie delnām. Tomēr to bija vieglāk izdomāt nekā izdarīt; duncītis vienmēr nonāca neizdevīgā stāvoklī, un valgi palika nepārgriezti. Mareks pameta skatienu aproces taimeri; tas rādīja 07:21:02. Palicis drusku vairāk par septiņām stundām pirms bateriju nosēšanās.

Drīz vien viņi atstāja upmalas taku aiz muguras un sāka jāt augšup pa līkumaino ceļu, kas veda cauri Larokas miestiņam. Tas bija uzbūvēts klintīs virs upes, gandrīz visas mājas bija no akmens, radot par šo vietu vienotu, nopietnu iespaidu, sevišķi tagad, kad kara gaidās visas durvis un logi bija aiznagloti.

Nu jau viņi atradās starp Arno vadošajām vienībām, te bija vairāk bruņinieku, un katram sekoja viņa svīta. Vīri un zirgi kā­pa pa stāvajām bruģētajām ieliņām, zirgi zvaigāja, kravas rati slīdēja. Bija jūtams, ka vadošie bruņinieki ir visai saspringti; daudzos ratos bija izjauktu milzu katapultu detaļas. Acīmredzot viņi gribēja uzsākt aplenkumu jau šovakar.

Viņi vēl bija pilsētiņā, kad Mareks pamanīja Krišu un Keitu jājam blakus gurdos kleperos. Viņi bija kādus simt jardus priekšā, ceļam līkumojot augšup, te redzami, te neredzami. Rai­mondo uzlika roku Marekam uz pleca. - Tuvāk mēs nejāsim.

Priekšā, putekļos, kāds karogs noplandīja pārāk tuvu viena zirga purnam. Zirgs iezviedzās, slējās pakaļkājās; rati apgāzās, izbira lielgabala lodes un sāka ripot lejup pa kalnu. Tas bija tieši tāds juku brīdis, kādu Mareks bija gaidījis. Viņš centās to iz­mantot, iecirta zirgam piešus, taču tas neklausīja. Tad viņš pa­manīja, ka skarbais bruņinieks paspējis stingri satvert viņa pa­vadu.

Dārgais draugs, - otrā pusē jādams, mierīgi sacīja Raimon­do. - Neliec man tevi nogalināt! Vismaz pagaidām. - Viņš pa­māja uz Mareka rokām. - Un novāc to muļķīgo asmeniti, sa­griezīsies vēl.

Mareks juta, ka pietvīkst, taču darīja, kā pavēlēts, un nogla­bāja duncīti zem apmetņa. Viņi jāja tālāk klusēdami.

Aiz akmens namiem atskanēja kāda putna sauciens, pēc brī­ža vēlreiz. Raimondo, to izdzirdot, strauji pagrieza galvu; tāpat viņa palīgs otrā pusē. Acīmredzot saucējs nebija nekāds putns.

Vīri ieklausījās, un drīz vien atskanēja tālāks atbildes sau­ciens no augstākas vietas kalnā. Raimondo uzlika roku uz zo­bena spala, bet neko citu nedarīja.

Kas tas bija? - jautāja Mareks.

Nav tava darīšana.

Viņi klusēja.

Karavīri visapkārt rosījās, un neviens nepievērsa viņiem uz­manību, sevišķi tāpēc, ka pavadoņi bija tērpti Ai"no zaļganmel- najos tērpos. Pēdīgi viņi nonāca plakanā kalna virsotnē un iz­jāja klajā laukā, kura labajā pusē slējās pils. Tuvu kreisajā pusē auga mežs, bet plašs, nolaidens, zāļains klajums aizstiepās tā­lu uz ziemeļiem.

Tā kā visapkārt bija Arno vīri, Mareks nepievērsa īpašu uz­manību faktam, ka viņi jāj kādus piecdesmit jardus no ārējā aiz- sarggrāvja un ieejas vārtu namiem. Kriss un Keita joprojām bija simt jardu tālāk, pie kolonnas priekšgala.

Uzbrukums bija spējš un straujš. Kreisajā pusē no meža iz- brāzās pieci bruņinieki zirgos, kliegdami kaujas saucienus un vēzēdami zobenus virs galvas. Viņi metās tieši virsū Marekam un pārējiem. Arno ļaudis bija slazdā.

Raimondo un skarbais bruņinieks ieaurojās un izrāva zobe­nus. Viņi apgrieza zirgus, nošķindēja asmeņi. Pieauļoja ari pats Arno un ar mežonīgu sparu iesaistījās kaujā. Mareks tika uz mirkli pamests savā vaļā.

Paskatījies uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka cita grupiņa uz­brukusi Keitai un Krišam. Mareks pamanīja sera Gija melno spalvu, un tad jātnieki jau bija ielenkuši abus draugus. Mareks piecirta piešus un auļoja uz priekšu gar kolonnu.

Viņš redzēja, kā priekšā viens bruņinieks sagrābj Krišu aiz apmetņa un mēģina izraut no segliem; cits satvēra Keitas zir­ga pavadu, tas zviedza un griezās. Vēl kāds bruņinieks ķērās pie Kriša pavadas, bet Kriss iespēra zirgam, un tas atkāpās; bruņinieks atlaida pavadu, bet Kriss pēkšņi noplūda asinīm un šokēts iekliedzās. Kriss zaudēja kontroli pār savu zirgu, kas ie- zviedzās un aizauļoja mežā, kamēr viņš sāniski slīdēja seglos, vāri pūlēdamies noturēties. Pēc brīža viņš bija pazudis starp ko­kiem.

Keita joprojām mēģināja izraut savu pavadu bruņiniekam no rokām. Ap viņiem gāja vaļā īsta elle; Arno vīri kliedza, zirgi griezās, daži skrēja pēc ieročiem, citi mēģināja triekt pīķus pret uzbrūkošajiem bruņiniekiem. Viens dūra bruņiniekam, kas tu­rēja Keitas zirga pavadu un tagad atlaida to. Mareks, lai arī ne­apbruņots, metās cīņas mutulī, lai atšķirtu Keitu no uzbrucē­ja. Keita iesaucās: - Andrē! - bet Mareks viņai vien: - Bēdz! Bēdz! - un tad Mareks iekliedzās: - Malegān! - Sers Gijs pa­griezās pret viņu.

Mareks uzreiz pajāja sānis no jucekļa un aulekšiem metās taisni uz Laroku. Citi bruņinieki grieza zirgus, atrāvās no sa­viem pretiniekiem un, pakaviem dunot, metās pāri klajajam lau­kam pakaļ Marekam. Viņš vēl paguva pamanīt Raimondo un Arno cīnāmies lielā ceļa putekļu mākonī.

Keita piecirta piešus, dzīdama zirgu uz mežu ziemeļu pu­sē. Atskatījusies viņa redzēja Mareku iejājam pār paceļamo til­tiņu cietoksni. Tur viņš nozuda skatienam. Jātnieki, vajātāji, vi­ņam sekoja. Tad smagais vārtu režģis blarkšķēdams nolaidās. Un tiltiņš tika pacelts.

Mareks bija prom. Kriss bija prom. Abi jau varēja būt gā­juši bojā. Viens bija skaidrs: tagad viņa bija tikai savā vaļā.

Varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem.

Turpmāko pusstundu Keita pavadīja karotāju tiešā tuvumā, jājot cauri Arno vezumnieku zirgu un ratu rindām un mēģinot nonākt ziemeļpuses mežā. Arno vīri patlaban iekārtoja pama­tīgu telšu nometni mežmalā ar skatu uz zāļaino klajumu, kas sdepās augšup līdz pat pilij.

Vīri sauca, lai viņa nāk palīgā, bet viņa tikai pamāja, cenz­damās, lai žests ir pēc iespējas vīrišķīgāks, un jāja tālāk. Bei­dzot viņa nonāca pie paša meža un jāja gar to, līdz ieraudzīja

šauru taciņu, kas veda iekšā - tumsā un nošķirtībā. Te vina

» ' > >

drusku pagaidīja, ļaujot zirgam atpūsties un pašas strauji sito­šajai sirdij nomierināties, un tikai tad devās starp lapotnēm.

Tikmēr klajumā amatnieku pulciņš mudīgi uzstādīja vairā­kus trebušē - milzīgas un pēc skata neveiklas katapultas ar pa­matīgu koka siju armatūru ap šaujamo sviru, kura tika atvilk­ta ar stiprām kaņepāju virvēm, tad atlaista, lai šautos gaisā un aizlidinātu savu metamo pāri pils mūriem.

Šī ierīce svēra vismaz piecsimt mārciņu, taču amatnieki to salika aši, strādājot ļoti koordinēti, un, beiguši vienu, steidza pie nākamās. Tagad Keita beidzot saprata, kā atsevišķos gadī­jumos lielas baznīcas un pilis varēja uzcelt nieka pāris gadu lai­kā. Strādnieki bija tik prasmīgi un biedriski, ka viņi lieliski sa­pratās bez jebkādas virsvadības.

Viņa pagrieza zirgu un iejāja biezajā mežā uz ziemeļiem no pils.

•

Taciņa bija šaura, un, jo dziļāk viņa iejāja mežā, jo tumšāks tas tapa. Bija spocīgi šeit vienai; viņa dzirdēja pūču kliedzienus un patālas viņai svešu putnu balsis. Viņa jāja garām kokam, ku­rā sēdēja vairāki kraukļi. Saskaitīja: divpadsmit. Keita nodomā­ja, ka tā ir gluži vai kāda īpaša zīme. Nez, ko tā varētu vēstīt?

Lēni jājot cauri mežam, Keitai bija sajūta, ka viņa slīd atpa­kaļ laikā un piesavinās pirmatnīgāku domāšanas veidu. Lapot­nes saslēdzās virs galvas, bija tumšs kā vakarā. Viņai bija ie- slēgtības, apspiestības sajūta.

Pēc divdesmit minūtēm viņa atvieglota izjāja saulainā klaju- miņā, kur auga gara zāle. Otrā pusē viņa redzēja vietu starp kokiem, kur taka turpinājās. Jājot pāri klajumiņam, viņa pama­nīja tā kreisajā pusē greznu ēku. Dīvaini, viņa neatcerējās, ka kartēs šeit būtu atzīmēta jelkāda celtne, bet te nu tā bija: iz­skatījās pēc mazas pils vai pamatīgas muižas, balti kaļķotās sie­nas spīdēja saulē. Mājai bija četri mazi tornīši un zils plākšņu jumts. Pirmajā brīdī aina likās dzīvespriecīga, bet tad viņa ie­vēroja, ka visi logi ir restoti; viena jumta dala iegāzusies, atstā­jot lielu caurumu. Palīgēkas bija noplukušas, šķības un grei­zas. Šis klajumiņš bija kādreizējais mauriņš, bet tagad jau pamatīgi aizaudzis. Keita juta posta un aizmirstības gaisotni.

Viņa nodrebinājās un piecirta piešus. Viņa ievēroja, ka zāle priekšā nesen nomīņāta - pakavu pēdas -, tur bija jājis kāds cits, uz to pašu pusi, kur viņa. Kamēr viņa skadjās, viņa redzēja, kā garie zāles stiebri lēni paceļas un atgriežas iepriekšējā stāvoklī.

Kāds te bijis pavisam nesen. Varbūt tikai pirms dažām mi­nūtēm. Viņa uzmanīgi virzījās tālāk, uz klajumiņa otru malu.

Iejājot starp kokiem, viņu atkal ieskāva pustumsa. Taka priekšā kļuva dubļaina, un viņa skaidri redzēja, ka pakavu pē­das ved uz priekšu.

Laiku pa laikam viņa apstājās un saspringti ieklausījās. To­mēr priekšā it nekas nebija dzirdams. Vai nu jātnieks bija pā­rāk tālu, vai arī viņš bija ļoti kluss. Pāris reižu viņai likās, ka dzird zirga troksni, bet nebija pārliecināta.

Droši vien tās bija tikai viņas iedomas.

Viņa virzījās uz priekšu, uz vietu, kas viņas kartēs bija no­saukta: la chapelle verte morte - zaļās nāves kapela.

•

Meža pustumsā viņa ieraudzīja cilvēku, kas stāvēja, gurdi atspiedies pret nokaltušu koku. Tas bija vecs izdēdējis vīrs ar kapuci galvā un mežstrādnieka cirvi rokā. Kad Keita jāja ga­rām, viņš ierunājās: - Es jūs lūdzu, godātais kungs, es jūs lū­dzu! - Viņa balss bija vāra, sēcoša. - Atmetiet man, nabagam, kaut ko ēdamu, tik sen neesmu ēdis!

Keitai nelikās, ka viņai būtu kas ēdams, bet tad viņa atcerē­jās, ka bruņinieks bija izsniedzis viņiem pa mazam sainītim, tas bija piesiets aiz segliem. Viņa pasniedzās atpakaļ, salūkoja mai­zes donu un kaltētas vēršgaļas gabalu. Ēdamais nelikās apetīt- līgs, sevišķi tāpēc, ka bija piesūcies ar zirga sviedriem. Viņa sniedza šo cienastu svešiniekam.

Vecis mudīgi pienāca klāt un stiepās ar kaulainu roku pēc ēdiena, taču sagrāba nevis to, bet Keitas delnas locītavu negai­dīti stiprā tvērienā un mēģināja strauji izraut viņu no segliem. Viņš sajūsmināti iegruģinājās, tā bija pretīga skaņa; cīkstoties atkrita atpakaļ viņa kapuce, un Keita redzēja, ka viņš ir jaunāks, nekā bija izlicies. Patlaban vēl trīs vīri izskrēja no brikšņiem abpus takai, un viņa aptvēra, ka tie ir godini, zemnieku kārtas bandīti. Keita vēl turējās seglos, bet ilgi tajos palikt nebija ce­rību. Viņa spēra savam kleperim, bet tas bija saguris un neklau­sīja. Pavecais vīrs turpināja vilkt viņas roku, visu laiku murmi­nādams: - Ak tu, muļķa puika! Muļķa puika!

Nezinādama, ko citu darīt, viņa sauca palīgā, kliedza, cik plaušās bija jaudas, un tas uzbrucējus iztrūcināja, viņi pat uz bridi pārtrauca savu uzbrukumu. Tad dzīrās atkal mesties vir­sū Keitai, bet izdzirdēja tuvojamies auļojošu zirgu, kuru pava­dīja mežonīgs kaujas sauciens. Godini saskatījās un izklīda. Vi­si, izņemot izdēdējušo vīru, kurš negribēja laist vaļā Keitu un tagad draudēja viņai ar cirvi, ko bija pacēlis otrā rokā.

Tobrīd pa taku šurp brāzās bruņinieks, gluži kā rēgs - asins- sarkans. Viņa zirgs šņāca, no pakaviem dubļi šķīda pa gaisu, pats bija tik negants un asiņains, ka arī vecim palika savas dzī­vības žēl, un viņš, ko kājas nes, nozuda meža tumsā.

Kriss pieturēja zirgu. Keita juta lielu atvieglojuma vilni iz- plūstam caur augumu; izbīlis bija piedzīvots pamatīgs. Kriss smaidīja, acīm redzami apmierināts ar sevi.

Vai ar jums viss kārtībā, madam? - viņš jautāja.

Un ar tevi? - Keita izbrīnījusies atjautāja. Kriss bija bur­tiski izmircis asinīs; tās bija piekaltušas viņam pie sejas un vis­caur pie auguma. Kad viņš pasmaidīja, tās saplaisāja mutes kak­tiņos, atsedzot bālo ādu. Izskatījās, it kā viņš būtu izpeldināts vannā ar sarkano krāsu.

Nav ne vainas! - attrauca Kriss. - Kāds man blakus iecir­ta zirgam, laikam pāršķēla artēriju. Viens mirklis, un es pali­ku šitāds. Asinis ir karstas, vai tu to zināji?

Keita apstulbusi skatījās uz viņu, bija dīvaini dzirdēt jokus no cilvēka šādā izskatā. Viņš paņēma Keitas zirga pavadu un aši veda viņu projām. - Labāk negaidīsim, kamēr viņi pārgru- pējas, - sacīja Kriss. - Vai tev mamma nemācīja neielaisties sa­runās ar svešiem onkuļiem? It sevišķi, ja tādus satiec mežā?

Padesībā es domāju, ka grūtībās nonākuši svešinieki ir jā­paēdina un tad viņi palīdzēs tev.

Tikai pasakās, - sacīja Kriss. - īstajā pasaulē, ja mežā ap­stāsies palīdzēt nabadziņam, viņš ar saviem draugiem pievāks tavu zirgu un pašam pārgriezīs rīkli. Tāpēc neviens neapstājas.

Kriss joprojām plati smaidīja, viņš bija ļoti pašapzinīgs un uzjautrināts, un Keita sāka brīnīties, kāpēc agrāk nav pamanī­jusi un sajutusi, ka viņš ir visnotaļ pievilcīgs vīrietis, patiesi sim­pātisks. Bet tas, protams, viņa nodomāja, tāpēc, ka viņš bija iz­glābis viņai dzīvību. Viņa gluži vienkārši jutās pateicīga.

Ko tu vispār te dari? - viņa jautāja.

Kriss iesmējās. - Dzenos tev pakaļ. Man likās, ka tu būsi tālāk priekšā.

•

Taka sadalījās. Lielākā turpinājās, nosliecodes lejup, pa la­bi. Otra, daudz šaurāka, nogriezās pa kreisi, paliekot līdzena. Taču tā likās daudz mazāk staigāta.

Kā tev liekas? - jautāja Keita.

Pa galveno ceļu, - noteica Kriss. Viņš jāja pa priekšu, un Keita labprāt viņam sekoja. Mežaudze ap viņiem kļuva leknā­ka, papardes slējās turpat vai sešu pēdu augstumā un aizsedza skatu uz priekšu. Viņa dzirdēja attālu ūdens šalkoņu. Nogāze kļuva stāvāka, paparžu dēļ viņa vairs nevarēja redzēt pamatu zem kājām. Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie koka un devās tālāk ar kājām.

Stāvums kļuva vēl kraujāks, taka pārvērtās par dubļu slie­di. Kriss paslīdēja, krita, ķērās zaros un krūmos, lai apstātos, tomēr Keitai nācās noraudzīties, kā viņš aizslīd lejup un tad ar kliedzienu nozūd skatienam.

Viņa nogaidīja. - Kris?

Atbildes nebija.

Viņa ieslēdza auss aparātiņu. - Kris?

Nekā.

Viņa nezināja, ko darīt: mēģināt virzīties uz priekšu vai at­kāpties. Viņa nolēma uzmanīgi sekot Krišam, jo tagad zināja, ka takas slidenums ir bīstams. Tomēr pēc dažiem piesardzī­giem soļiem zeme itin kā izslīdēja no kājapakšas, un viņa bez­palīdzīgi aizslīdēja pa dubļiem, atsitās pret pāris kokiem un pali­ka bez elpas.

Stāvums kļuva vēl krasāks. Keita slīdēja uz muguras, cen­tās ar kājām atgrūst koku zarus, tad mēģināja ieķerties kādā kokā vai krūmā, bet zari tikai skrāpēja seju, nobrāza rokas un palika nenoturami. Slidējums likās neapturams.

Nogāze visu laiku palika arvien stāvāka. Patlaban koki priekšā kļuva retāki, viņa redzēja gaismu starp stumbriem, dzirdēja ūdens šalkoņu. Viņa slīdēja lejup pa taku, kas gāja pa­ralēli mazai upītei. Koki kļuva vēl retāki, un viņa ieraudzīja, ka ap divdesmit jardu tālāk mežs spēji beidzas. Ūdens šalkoņa kļu­va skaļāka.

Un tad viņa aptvēra, kāpēc mežs beidzas.

Tā bija klints mala.

Un aiz tās bija ūdenskritums. Tieši priekšā.

Keita šausmās apvēlās uz vēdera, mēģināja ar pirkstiem, ar nagiem iekrampēties zemē, bet glumais māls neļāvās. Viņa tur­pināja slīdēt. Nevarēja apstāties. Viņa apvēlās atpakaļ uz mu­guras, slīdēja tālāk pa dubļu sliedi un varēja vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tuvojas gals. Un tad viņa izšāvās no meža un

lidoja pa gaisu, neuzdrīkstēdamās paskatīties lejup.

•

Nākamajā acumirklī viņa ietriecās lapotnē, tvērās ar rokām, noturējās, šūpojās augšup lejup. Viņa bija iekritusi liela koka lapotnē, kas auga pārkāries pār klinti. Ūdenskritums bija tieši zem viņas. Tas nebija tik liels, kā Keitai bija licies. Desmit, var­būt piecpadsmit pēdu augsts. Apakšā bija upes paplašinājums. Nevarēja redzēt, cik tur ir dziļš.

Keita mēģināja rāpties atpakaļ pa koka zariem, taču viņas rokas bija pārāk dubļainas un slidenas. Viņa visu laiku slīdēja, vijās ap zaru kā mācēdama. Pēdīgi viņa karājās no tā kā sliņ­ķis, apķērusies ar visām četrām, un mēģināja uzvilkties aug­stāk. Viņai izdevās tikt kādas piecas pēdas atpakaļ, taču tad kļu­va skaidrs, ka šie mēģinājumi ir bezcerīgi.

Viņa krita.

Četras pēdas lejāk viņa atsitās pret citu zaru, ieķērās tajā slidenām, mālainām rokām, tad krita tālāk, atsitās pret vēl vie­nu zaru.

Tagad viņa bija tikai dažas pēdas virs ūdenskrituma, kas krākdams gāzās pār kraujas malu. Koka zari bija norasojuši mikli. Keita paskatījās lejup mutuļojošajā ūdenī. Dibens nebija redzams; nevarēja zināt, cik dziļš.

Viņa nedroši karājās zarā, nodomāja: kur, sasodīts, ir Kriss? Tad zars izslīdēja, un viņa krita.

Ūdens bija ledains, blāvi sakultā masa burbuļoja un šļācās visapkārt. Keita iekrita, uz bridi zaudēja orientāciju, tad atsi­tās pret dibena akmeņiem. Pēdīgi viņa iznira tieši zem rum­bas, ūdens ar neticamu spēku gāzās uz pakauša. Viņa nevarē­ja paelpot. Ienira, papeldēja dažus jardus lejup, atkal iznira. Šeit, upes paplašinājumā, ūdens bija rāmāks, tomēr joprojām stin­dzinoši auksts.

Keita izkāpa krastā un apsēdās uz akmens. Viņa redzēja, ka straujais ūdens noskalojis visus dubļus no viņas drēbēm un au­guma. Viņa jutās kā atjaunota - un ļoti gandarīta par to, ka ir dzīva.

Viņa pūlējās atgūt elpu un skatījās apkārt.

Viņa bija mazā, šaurā ielejā. Pēcpusdienas gaisma ūdens­krituma dēļ bija viegli dūmakaina. Ieleja bija lekni zaļa un mik­la, zāle mikla, koki un akmeņi noauguši ar sūnām. Tieši priek­šā akmeņaina taciņa veda uz mazu kapelu.

Arī kapela bija mikla, tās sienas un jumtu klāja gluma pelē­juma kārtiņa. Tā bija spilgti zaļa.

Zaļā kapela.

Viņa redzēja, ka pie kapelas durvīm nekārtīgi nokrautas sa­lauztas bruņas, vecas krūšu plāksnes rūsēja blāvajā saulē, ap­dauzītas ķiveres gulēja uz sāniem; turpat mētājās arī vairāki zo­beni un āvas.

Keita lūkojās pēc Kriša, bet neredzēja viņu. Acīmredzot viņš nebija kritis visu ceļu turpat, kur viņa. Droši vien viņš tagad mēģināja tikt lejā pa kādu citu taku. Viņa nodomāja, ka vaja­dzētu Krišu pagaidīt; pirmīt bija liels prieks, viņu ieraugot, ta­gad viņa trūka. Taču viņš nekur nebija redzams. Un, atskaitot ūdenskrituma šalkoņu, šai ielejā nekas nebija dzirdams, pat putnu balsis ne. Klusums bija draudīgs.

Uzmācās sajūta, ka viņa nav viena. Tā bija svešas klātbūt­nes sajūta.

Un tad viņa izdzirdēja no kapelas rēcienu: dzīvniecisku rīk­les skanu.

Viņa piecēlās un pa akmeņaino taciņu uzmanīgi tuvojās ie­roču kaudzei. Viņa paņēma zobenu, satvēra spalu ar abām ro­kām, lai gan sajūta bija muļķīga - zobens bija smags, un viņa apzinājās, ka nepietiks ne spēka, ne prasmes ar to rīkoties. Vi­ņa tagad bija tuvu kapelas durvīm, no tām nāca spēcīga trūdu smaka. Atskanēja vēl viens rēciens.

Pēkšņi durvīs parādījās bruņinieks un spēra soli uz priek­šu. Tas bija milzīgs vīrs, gandrīz septiņas pēdas garš, viņa bru­ņas bija nosmērētas ar zaļo pelējumu. Viņam galvā bija pama­tīga bruņucepure, seja nebija redzama. Bruņiniekam rokā bija smaga āva, līdzīga bendes cirvim.

Bruņinieks šūpoja āvu šurpu turpu un tuvojās viņai.

•

Keita instinktīvi atkāpās, ieurbusies ar skatienu āvā. Pirmā doma bija bēgt, taču bruņinieks bija strauji parādījies durvīs; Keita bažījās, ka tas varētu viņu noķert. Šā vai tā, viņa negri­bēja pagriezt muguru. Pašai uzbrukt būtu neprāts; bruņinieks bija gandrīz divreiz lielāks. Viņš neteica ne vārda, aiz bruņu- cepures sejsega skanēja tikai rūkšana un šņākšana - dzīvnie­ciskas, ārprātīgas skaņas. Viņš ir jucis, nodomāja Keita.

Bruņinieks ātri tuvojās, vairs nedrīkstēja kavēties. Keita no visa spēka vēzēja zobenu; bruņinieks pacēla āvu un atvairīja trie­cienu, metāls nošķindēja pret metālu; viņas zobens nodrebēja tik spēcīgi, ka gandrīz vai izspruka no rokām. Viņa cirta vēlreiz, šoreiz zemu, mēģinādama trāpīt pa kājām, taču ari šoreiz viņš viegli nobloķēja triecienu, un pēc veiklas āvas kustības spals izslī­dēja Keitai no rokām, un zobens aizlidoja zālē viņai aiz muguras.

Keita pagriezās un bēga. Bruņinieks iešņācās, metās pakaļ un sagrāba aiz īsajiem matiem. Viņš vilka kliedzošo Keitu pie kapelas. Sāpēja mati; priekšā viņa redzēja resnu baļķa gabalu ar daudzām cirtienu pēdām. Viņa saprata, kas tas ir: galvu cēr­tamais blukēns.

Keitai nebija spēka pretoties. Bruņinieks rupji nogrūda vi­ņu zemē, piespieda kaklu pie bluķa. Viņš nostājās, atspēries ar kāju Keitai pret muguru, lai noturētu viņu šādā stāvoklī. Kei­ta bezpalīdzīgi vicinājās ar rokām.

Bruņinieks cēla āvu. Keita ieraudzīja pār zāli pārslīdam ēnu.

Telefons zvanīja skaļi un nepārtraukti. Deivids Sterns no­žāvājās, ieslēdza naktslampiņu, pacēla klausuli. - Hallo! - viņš puspamiegam norūca.

Deivid, te Džons Gordons. Mums tagad būs jāiet uz tran­zīta telpu.

Sterns salūkoja savas brilles, paskatījās rokas pulkstenī. Bija divdesmit pāri sešiem no rīta. Viņš bija gulējis trīs stundas.

Jāpieņem lēmums, - turpināja Gordons. - Es būšu jums pakaļ pēc piecām minūtēm.

Labi, - noteica Sterns un nolika klausuli. Viņš izkāpa no gultas un atvilka loga žalūzijas; iespīdēja spoža saules gaisma, tik spoža, ka viņam bija jāpiemiedz acis. Viņš devās uz vannas- istabu, lai ieietu dušā.

Viņš atradās vienā no trim guļamistabām, kuras ITC bija iekārtojusi laboratorijas korpusā tiem pētniekiem, kuriem bija jāstrādā arī naktī. Faktiski de bija mazītiņi dzīvoklīši, iekārtoti kā viesnīcas numuri, tajos pat bija mazas šampūna pudelītes un mitrinošs krēms pie izlietnes. Sterns noskuvās, apģērbās un iz­gāja gaitenī. Gordons vēl nebija manāms, bet gaiteņa tālākajā ga­lā viņš dzirdēja balsis. Viņš gāja turp, ieskatīdamies pa sdkla dur­vīm vairākās laboratorijās. Šai stundā tajās neviena nebija.

Taču gaiteņa galā vienas laboratorijas durvis bija vaļā. Kāds strādnieks ar dzeltenu mērlenti mērīja durvju augstumu un pla­tumu. Iekšā četri tehniķi stāvēja ap lielu galdu un skatījās uz to. Uz galda bija prāvs, no gaiša koka darināts modelis, kas at­tēloja Larokas cietoksni un tā tuvāko apkaimi. Vīri kaut ko pus­balsī apsprieda, viens uzmanīgi mēģināja celt galda malu. Iz­skatījās, ka viņi vēlas galdu pārvietot.

Donigers saka, ka viņam to noteikti vajag, - teica viens tehniķis, - kā uzskates materiālu prezentācijā.

Nesaprotu, kā lai to dabū ārā, - teica viens cits. - Kā to dabūja iekšā?

Nekā, taisīja tepat.

Līdz ar nagiem izlīdīs, - pavēstīja vīrs pie durvīm, un mēr­lente noklakšķēdama ievilkās atpakaļ korpusā.

Sterns, ziņkāres dzīts, iegāja laboratorijā un apskatīja mo­deli. Pils bija izveidota atpazīstama un precīza daudz plašāka kompleksa vidū. Aiz pils bija lapotņu ieloks un aiz tā plašs ēku komplekss un ceļu tīkls. Tomēr nekas no tā neeksistēja. Vidus­laikos pils bija atradusies nomaļus, klajuma vidū.

Kas tas ir par modeli? - jautāja Sterns.

Laroka, - atbildēja viens no tehniķiem.

Bet šis modelis nav precīzs.

Kā nu ne! - atsaucās tehniķis. - Pilnīgi precīzs. Vismaz sa­skaņā ar jaunākajiem arhitektu rasējumiem, kas ir mūsu rīcībā.

Kādiem arhitektu rasējumiem? - jautāja Sterns.

To dzirdot, tehniķi aprāvās, viņu sejās parādījās tramīga iz­teiksme. Tagad Sterns ieraudzīja, ka šeit ir arī citi modeļi: Kas­telgāra un Sentmēras klosteris. Viņš redzēja pie sienas lielus zīmējumus. Te jau izskatās kā arhitektu birojā, viņš nodomāja.

Tobrīd Gordons pabāza galvu pa durvīm. - Deivid? Ejam!

•

•

Viņš gāja pa gaiteni līdzi Gordonam. Atskatījies pār plecu, viņš redzēja, ka tehniķi sagāzuši modeli uz sāna un nes laukā pa durvīm.

Kas tai laboratorijā nodek? - jautāja Sterns.

Tā ir projekta attīstības studija, - sacīja Gordons. - Mēs strādājam ar visiem pētāmajiem objektiem. Pamatdoma ir no­skaidrot vēstures pieminekļu tuvāko apkaimi, lai pats objekts tiktu labāk saglabāts tūristiem un zinātniekiem. Tur pētī skat- punktus un tamlīdzīgas lietas.

Bet vai tad jums ar to vispār jānodarbojas? - vaicāja Sterns.

Protams! - izsaucās Gordons. - Mums taču līdz pilnīgai atjaunošanai tur jāiegulda daudzi miljoni. Un mēs negribam, lai apkaimi piemēslo ar supermārketiem un daudzstāvu hote­ļiem. Tāpēc mēs mēģinām veikt plašāku objekta apkaimes plā­nošanu, cenšamies kopā ar vietējo pašvaldību izstrādāt attīstī­bas vadlīnijas. - Viņš paskatījās uz Sternu. - Atklād sakot, man nebija ienācis prātā, ka tas var likties sevišķi interesanti.

Un kas ir ar tranzīta telpu? Kas tur notiek?

Tūlīt redzēsiet.

•

Tranzīta telpā gruveši bija novākti un gumijas grīda notīrī­ta. Tajās vietās, kur skābe bija izēdusies cauri gumijai, vairāki strādnieki, nometušies četrrāpus, patlaban atjaunoja grīdas se­gumu. Jau bija uzstādīti divi stikla vairogi, un vienu no tiem rū­pīgi pētīja speciālists biezās mikroskopbrillēs, gaismodams ar īpašu lukturi. Taču Sterns skatījās augšup, kur ceļamkrānā šū­pojās nākamais stikla panelis, ko pārvietoja no otra, jaunceļa­mā, tranzīta bloka.

Mums paveicies, ka deši pašlaik tiek celts tas otrs bloks, - sacīja Gordons. - Citādi vajadzētu veselu nedēļu, lai tiktu pie jau­niem paneļiem. Bet šie jau bija uz vietas. Mums tikai jāpārceļ uz šejieni. Tiešām, cūkas laime!

Sterns joprojām skatījās augšup. Viņš nebija iedomājies, cik lieli ir šie aizsargpaneļi. Tie bija izliekti, vismaz desmit pēdu augsti, piecpadsmit pēdu plati, divas pēdas biezi. Tie šūpojās polsterētās siksnās, līdz tika ievietoti īpašās ligzdās uz grīdas. - Taču pēc šiem citu rezervju mums vairs nav. Viens pilns komplekts, un viss.

-Un?

Gordons piegāja pie viena jau novietotā stikla paneļa. - Prin­cipā par tiem var domāt kā par lielām plakanām pudelēm, - viņš sacīja. - Tie ir izliekti konteineri, kurus piepilda pa cau­rumu augšpusē. Un, kad tie ir pilni ar ūdeni, tie ir ļoti smagi. Apmēram piecas tonnas katrs. Izliekums faktiski uzlabo iztu­rību. Taču tieši par izturību es tagad bažījos.

Kāpēc? - jautāja Sterns.

Panāciet tuvāk! - Gordons pārlaida pirkstus pār stikla vir­smu. - Redzat šos mazos negludumus? Šos pelēkos plankumi­ņus? Tie ir tik mazi, ka jūs nemaz tos nepamanītu, ja uzmanīgi neielūkotos. Tomēr tie ir defekti, kuru tur agrāk nebija. Es do­māju, ka ar sprādziena vilni daži fluorūdeņražskābes pilieniņi ir nonākuši otrā telpā.

Un tagad stikls ir bojāts.

Jā. Drusku. Tomēr, ja šie negludumi ir vājinājuši stiklu, tad vairogs var saplaisāt, kad tajā iepildīs ūdeni un stikls no­nāks zem spiediena. Ļaunākajā gadījumā tas vispār var sašķīst.

Un ja tas notiks?

-Tad mums nebūs pilnvērtīga nodrošinājuma tranzīta blo­kam, - atbildēja Gordons, skatīdamies Sternam tieši acis. - Tā­dā gadījumā mēs nevarēsim droši pieņemt jūsu draugus atpa­kaļ. Viņi riskētu ar pārāk lielām transkripcijas kļūdām.

Sterns sarauca pieri. - Vai to paneļu izturību nevarētu kaut kā pārbaudīt?

Patiesībā nē. Mēs varētu pārbaudīt viena paneļa izturību, ja gribētu riskēt ar saplīšanu, bet, tā kā rezervju vairs nav, es no tā atturētos. Tā vietā mēs veicam vizuālo mikroskopiskās polarizācijas pārbaudi. - Viņš norādīja uz tehniķi stūri, kas pē­tīja stiklu. - Ar šo pārbaudi var atrast jau esošās kritiskās lmi- jas - tādas stiklā ir vienmēr - un dot mums vispārēju priekš­statu, vai tās izturēs. Viņam ir digitālā kamera, kas pārraida datus pa taisno uz datoru.

-Jūs veiksiet datorsimulāciju? - jautāja Sterns.

Tā būs ļoti aptuvena, - atbildēja Gordons. - Tik aptuve­na, ka varbūt nemaz nav vērts, tomēr taisīsim.

Un ko no tās secināsiet?

Kad piepildīt paneļus.

Nesaprotu.

Ja mēs tos piepildīsim tūlīt un tie izturēs, tad viss droši vien būs kārtībā. Tomēr mēs nevarēsim būt par to droši. Jo kādam no paneļiem var būt kāda vājā vieta, kas neizturēs ilgsto­šu spiedienu. Tāpēc drošāk būs piepildīt paneļus pēdējā brīdī.

Cik ātri to var izdarīt?

Ļoti ātri. Mums šeit ir ugunsdzēsēju šļūtenes. Taču, lai mazinātu spiedienu, droši vien labāk uzpildit lēnām. Tādā ga­dījumā vajadzēs gandrīz divas stundas, lai uzpildītu visus devi­ņus vairogus.

Un lauka ragi parādās jau divas stundas pirms ierašanās.

Jā, ja kontroles telpā viss darbojas, kā nākas. Taču kon­troles telpas iekārtas bijušas izslēgtas desmit stundas. Tur bi­ja iekļuvuši skābes tvaiki. Varbūt tie ir iespaidojuši elektroni­ku. Mēs nezinām, vai tā darbojas nevainojami.

Es tagad saprotu, - noteica Sterns. - Turklāt katrs no pa­neļiem ir atšķirigs.

-Jā, nav divu vienādu.

Sterns nodomāja, ka šeit redzama klasiska īstās zinātnes ik­dienas problēma. Risku un svārstīgo faktoru izsvēršana. Dau­dzi cilvēki nemaz neapjauš, ka lielākā daļa zinātnes problēmu izpaužas šādi. Skābie lieti, planētas sasilšana, vides attīrīšana, vēža riska faktori - šajos sarežģītajos jautājumos allaž jāpieņem izsvērts lēmums, balstīts uz prāta minējumu. Cik precīzi ir pē­tījuma dati? Cik lielā mērā var paļauties uz zinātniekiem, kas veikuši pētījumu? Cik adekvāta ir datorsimulācija? Cik nozīmī­gas ir gaidāmās sekas? Šādi jautājumi radās arvien no jauna. Prese, protams, nemēdza iedziļināties tik sarežģītās lietās, no tām nevarēja izspiest interesantus virsrakstus. Rezultātā ļau­dis iedomājās, ka zinātne ir sausa un pilnīgi precīza, bet tāda tā nebija nekad. Pat visstabilākās pārliecības - piemēram, tā, ka mikrobi izraisa slimības, - nebija tik pilnīgi pierādītas, kā ļaudis iedomājās.

Un šai konkrētajā gadījumā, kas tieši skāra viņa draugu dro­šību, Sternam nācās saskardes ar vairākiem nenoteiktības slā­ņiem. Nebija skaidrs, vai stikla paneļi ir droši. Nebija skaidrs, vai kontroles telpa laikus brīdinās. Nebija skaidrs, vai paneļus vajadzētu lēni uzpildīt tagad vai ātri vēlāk. Par to nāksies pie­ņemt subjektīvu spriedumu. Un no šā sprieduma būs atkarī­gas dzīvības.

Gordons skatījās uz viņu. Gaidīja.

Vai ir arī kādi neskarti paneļi? - jautāja Sterns.

-Jā. Četri.

Tad piepildīsim šos paneļus tagad, - teica Sterns. - Un pirms pārējo uzpildīšanas sagaidīsim polarizācijas analīzi un da- torsimulāciju.

Gordons lēni pamāja. - Gluži manas domas, - viņš sacīja.

Kāda jums ir sajūta? - vaicāja Sterns. - Vai pārējie paneļi ir lietojamā kārtībā?

Man liekas, ka ir, - atteica Gordons, - bet pēc pāris stun­dām mums būs vairāk informācijas.

Lūdzu, nāciet šeit, godājamais ser Andrē! - teica Gijs de Malegāns, galanti palocīdamies un rādīdams ar roku.

Mareks pūlējās neizrādīt pārsteigumu. Ieauļojot larokā, viņš visnotaļ rēķinājās ar iespēju, ka Gijs un tā vīri tūdaļ viņu nogalinās. Taču tie izturējās pret viņu ar cieņu, gandrīz vai kā pret goda viesi. Viņš tagad jau bija dziļi cietoksnī, tālākajā iekš- pagalmā, no kura bija redzama izgaismota lielā zāle.

Malegāns veda viņu garām lielajai zālei uz īpašu akmens celtni labajā pusē. Šīs ēkas logiem bija ne tikai koka slēģi, bet arī caurspīdīgu cūkas pūšļu rūtis. Logos bija sveces, taču ne­vis iekšpusē, bet aiz cūku pūšļiem.

Mareks saprata, kāpēc tas tā, jau pirms iegājis šai namā, kas sastāvēja no vienas lielas telpas. Gar sienām uz koka platfor­mām virs grīdas līmeņa bija augstu sakrauti pelēki dūres lielu­ma drēbes maisiņi. Vienā stūrī dzelzs lodes bija sakrautas tum­šās piramīdās. Telpā bija jūtama asa, sausa smarža - un Mareks guva apliecinājumu tam, ko jau zināja.

Viņš atradās arsenālā.

Malegāns sacīja: - Tā, Maģistr, mēs atradām vienu no jūsu palīgiem.

Es jums pateicos. - Telpas vidū Profesors Edvards Džon­stons, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Divas akmens tver­tnes ar pulvera maisījumiem bija noliktas viņam blakus. Trešā atradās viņam starp cepem, un Profesors rāmām riņķveida kus­tībām ar akmens stampiņu smalcināja pelēku pulveri. Ieraudzī­dams Mareku, viņš nepārtrauca darbu un neizrādīja ne mazā­ko pārsteigumu.

Sveiks, Andrē! - viņš teica.

Sveiks, Profesor!

Profesors joprojām mala. - Ar tevi viss kārtībā?

Jā, tikai kāja drusku savainota. - Patiesībā Mareks juta kāju pulsējam, taču brūce bija tīra; upe bija to kārtīgi izskalo­jusi, un viņš cerēja, ka tuvāko dažu dienu laikā tā sadzīs.

Profesors turpināja pacietīgi un nepārtraukti malt. - Tas ir labi, Andrē, - viņš noteica tai pašā mierīgajā tonī. - Kur pārē­jie?

Par Krišu es nezinu, - atbildēja Mareks. Viņš atcerējās, kā Kriss bija noplūdis ar asinīm. - Bet ar Keitu viss kārtībā, vina dodas sameklēt…

Brīnišķīgi, - viņu klusi pārtrauca Profesors, pamezdams acis uz seru Giju. Mainīdams tematu, viņš pamāja uz trauku. - Tu, protams, saproti, ko es daru, vai ne?

Savieno, - atteica Mareks. - Vai izejmateriāli labi?

Nav slikti, ņemot vērā situāciju. Vītola kokogles, kā zi­nāms, ir ideālas. Sērs ir diezgan tirs, nitrāts ir dabiskais.

Guano?

Sikspārņu mēsli.

Nūja, kas gan cits, - noteica Mareks. Šaujampulvera teh­noloģijas vēsture bija viens no Mareka pirmajiem studiju ob­jektiem. Eiropā šaujampulveris tika plaši ieviests tieši četrpa­dsmitajā gadsimtā. Tas bija viens no tiem izgudrojumiem, kurus, tāpat kā dzirnavu ratu vai automobili, nebija iespējams attiecināt uz konkrētu personu vai vietu. Sākotnējā recepte - viena daļa kokogles, viena daļa sēra, sešas daļas salpetra - nā­ca no Ķīnas. Taču vēsturnieki joprojām strīdējās, kādā veidā tā atceļojusi uz Eiropu un kad tā sākta lietot - vispirms vairāk kā aizdedzināšanas, nevis spridzināšanas līdzeklis. Šaujampul­veri sākotnēji lietoja, kad angļu vārdam firearms vēl bija tā bur­tiskā nozīme - "ieroči, kas izmanto uguni" - atšķirībā no mūs­dienu šautenēm un lielgabaliem.

Agrīno šaujampulveru sprāgtspēja bija zema, jo pulvera dar­bības ķīmiskā puse vēl nebija izprasta un tā darīšanas māksla nebija izkopta. Šaujampulveris sprāga, ārkārtīgi ātri sadegot kokoglei un sēram, degšanu nodrošināja bagātīgs skābekļa avots - proti, nitrātu sāļi, kurus vēlāk nosauca par salpetri. Vis­izplatītākā nitrātu izejviela bija sikspārņu mēsli no alām. Sākot­nēji šo vielu vispār neattīrīja, vienkārši pievienoja maisījumam.

Četrpadsmitā gadsimta lielais atklājums bija tāds, ka šau­jampulveris spraga labāk, ja to saberza ļoti smalku. Šo proce­su sauca par "savienošanu", un, ja to veica kārtīgi, tad šaujam­pulveris kļuva smalks kā talks. Bezgalīgo malšanas stundu gaitā sīciņās salpetra un sēra daļiņas tika iespiestas mikrosko­piskajās kokogles porās. Tāpēc atsevišķiem koksnes veidiem, piemēram, vītolam, tika dota priekšroka, jo to ogle bija porai­nāka.

Es te neredzu sietu, - sacīja Mareks. - Vai granulēsiet?

Nē. - Džonstons pasmaidīja. - Granulēšana vēl nav izgud­rota, atceries?

Granulēšana bija process, kura gaitā šaujampulvera maisī­jumam pievienoja ūdeni un radušos pastu izkaltēja. Granulē- tais pulveris bija daudz jaudīgāks par sausi sajaukto. Ķīmiski norise bija šāda: ūdens daļēji izšķīdināja salpetri, kurš rezultā­tā izoderēja kokogles mikroporu iekšpusi un šai procesā iene­sa porās arī nešķīstošās sēra daļiņas. Rezultātā pulveris bija ne tikai jaudīgāks, bet ari stabilāks un ilgāk uzglabājams. Taču Džonstonam bija taisnība; granulēšana tika izgudrota tikai ap 1400. gadu - apmēram četrdesmit gadus pēc šā briža.

Vai man pārņemt? - jautāja Mareks. Savienošana bija ilg­stošs process, dažkārt vajadzēja malt sešas vai pat astoņas stundas.

Nē. Es jau beidzu. - Profesors cēlās kājās un vērsās pie sera Gija: - Pasakiet lordam Oliveram, ka mēs esam gatavi de­monstrējumam.

Grieķu uguns?

Ne gluži, - atteica Džonstons.

•

Vēlās pēcpusdienas saules staros lords Olivers nepacietīgi staigāja gar cietokšņa masīvo ārējo mūri. Nocietinājums šeit bija piecpadsmit pēdu plats, lielgabali pie tā izskatījās niecīgi. Ar viņu kopā bija sers Gijs un ari sadrūmis Roberts de Kērs; viņi visi nogaidoši lūkojās uz Profesoru. - Nu, Maģistr? Jūs bei­dzot esat gatavs?

Jā, milord, - atteica Profesors, kurš nāca šurp, turēdams pa traukam katrā padusē. Mareks nesa trešo, kurā smalkais pelēkais pulveris bija sajaukts ar biezu eļļu. Džonstons bija pie­kodinājis nekādā ziņā nepieskarties šim maisījumam, taču brī­dinājums bija gluži lieks, jo šī lipīgā masa predgi smirdēja. Ma­reks nesa arī smilšu trauku.

Vai tā būs grieķu uguns?

Nē, milord. Kas labāks. Naukratas Atēnas uguns, ko dēvē ari par "automātisko uguni".

Ak tā? - norūca lords Olivers un piemiedza acis. - Rādiet!

Aiz lielgabala pletās austrumpuses klajums, kur rindā tika

saliktas trebušē katapultas - ap divsimt jardu atstatu, neaizsnie­dzamas strēlnieku bultām. Džonstons nolika traukus zemē starp pirmajiem diviem lielgabaliem. Pirmajā lielgabalā viņš ie­lādēja maisiņu no arsenāla, kā arī pamatīgu metāla bultu ar me­tāla spārniņiem. - Šis ir jūsu pulveris un jūsu bulta.

Pievērsies otram liegabalam, viņš rūpīgi iebēra savu smal­ki samalto šaujampulveri maisiņā un iebāza to lielgabalā. Tad viņš teica: - Andrē, smiltis, lūdzu! - Pienāca Mareks un nolika smilšu trauku Profesoram pie kājām.

Kam domātas tās smiltis? - jautāja Olivers.

Drošībai, milord, lai nemisējas. - Džonstons uzmanīgi pa­cēla otru metāla bultu un ievietoja to lielgabalā. Bultas gals bija rievots un rievās iepildīta biezā brūnā smirdīgā pasta.

Šis ir mans pulveris un mana bulta.

Lielgabalnieks pasniedza Profesoram tievu koka nūjiņu, ku­ras viens gals kvēloja sarkans. Džonstons pieskārās pirmajam lielgabalam.

Atskanēja necils sprādziens, nokūpēja melnu dūmu mutulī- tis, bulta aizlidoja klajumā un nokrita simt jardu pirms tuvākās trebušē.

Tagad mans pulveris un mana bulta.

Profesors pieskārās otram lielgabalam.

Atskanēja skaļš sprādziens, uzbangoja biezi dūmi, bulta no­krita trīs metrus no trebušē. Tā gulēja zālē.

Olivers pavīpsnāja. - Un tas viss? Tādēļ jau nebija vēr…

Tobrīd bulta uzliesmoja un sāka mest uz visām pusēm dzirksteļu kamolus. Trebušē uzreiz aizdegās, vīri no lauka skrēja turp ar zirgu dzirdināmajām kulēm, lai nodzēstu liesmas.

Skaidrs… - norūca lords Olivers.

Taču ūdens, izrādījās, nevis dzēsa, bet izplatīja liesmas. Ar katru šļācienu tās uzšāvās augstāk. Viri apjukuši atkāpās. Vi­ņiem nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā trebušē sadeg. īsā lai­kā tas pārvērtās par melnu, kūpošu baļķu masu.

Pie Dieva, Edvarda un Svētā Jura! - izsaucās Olivers.

Džonstons viegli paklanījās un pasmaidīja.

Bulta lido divtik tālu un pati aizdegas - kā tas panākts?

Pulveris ir ļoti smalki samalts un sprāgst stiprāk. Bultu rievās ir eļļa, sērs un nedzēsti kaļķi, kas sajaukti ar pakulām. Pieskaroties jebkādam ūdens daudzumam, šis maisījums aiz­degas - un zāle ir mitra. Tāpēc man šeit bija vajadzīgs smilšu trauks: gadījumam, ja man uz pirkstiem tiktu kaut drusciņa maisījuma, jo tas aizdegtos no pirkstu mikluma. Tas ir ļoti smalks ierocis, milord, ar to jāapietas ļoti uzmanīgi!

Viņš pievērsās trešajam traukam, Mareka nestajam.

Bet tagad, milord, - teica Džonstons, paņemdams koka nūjiņu, - laipni lūdzu skatīt sekojošo! - Viņš iemērca nūjiņu tre­šajā traukā, noklājot tās galu ar eļļaino, smirdīgo maisījumu. Viņš pacēla nūjiņu gaisā. - Kā redzat, nav nekādu pārmaiņu. Un nebūs nekādu pārmaiņu stundām un dienām, kamēr… - Te­atrāli kā burvju mākslinieks viņš no krūzītes uzšļakstija nūji-

nai ūdeni. »

Nūjiņa Profesora rokā sāka šņākt un dūmot, un tad gals aiz­degās ar spēcīgu oranžu liesmu.

Oho! - iepriecināts izsaucās Olivers. -Šito man vajag labi daudz. Cik vīru vajag, lai samaltu un sagatavotu šo jūsu maisī­jumu?

Ar diviem desmitiem pietiks, milord. Pieciem desmitiem veiksies ātrāk.

Dabūsiet piecdesmit vai, ja gribat, vairāk! - pavēstīja Oli­vers, berzēdams rokas. - Cik ātri jūs to varat iztaisīt?

Pašai sagatavošanai nevajag daudz laika, milord, - teica Džonstons, - taču to nevar darīt steigā, jo tas ir ļoti bīstams darbs. Un, kad tas būs paveikts, šī viela būs briesmu avots jū­su paša pilij, jo Arno noteikti centīsies uzbrukt ar degošiem šāviņiem. tu , Olivers nošņācās. - Tas mani neiztrauc, Maģistr! Sāciet ga­tavot, un es to likšu lietā jau šovakar!

Arsenālā Mareks skatījās, kā Džonstons sasēdina karavīrus rindās pa desmit; katram priekšā bija piesta. Džonstons gāja gar rindām, brīžiem piestādams un dodams rīkojumus. Kara­vīri ņurdēja, ka pielikti pie "virtuves darba", bet Džonstons vi­ņiem teica, ka viņi gatavošot "kara zāles".

Pēc dažām minūtēm Profesors atnāca pie Mareka telpas stūrī un apsēdās. Raudzīdamies karavīru darbā, Mareks sacī­ja: - Vai Donigers tev teica savu kroņa runu par to, ka mēs ne­drīkstam mainīt vēstures gaitu?

-Jā. Un?

Izskatās, ka mēs sniedzam Oliveram lielu palīdzību, aiz­sargājot pili pret Arno. Šīs bultas liks Arno atvilkt savas kata- pultas tik tālu, ka no tām vairs nebūs nekāda labuma. Nebūs to, nebūs iebrukuma pilī. Un Arno nespēlēs pacietības spēli. Viņa vīri gribēs ātrus rezultātus - visas neatkarīgās bandas tā­dus grib. Ja viņi neieņems pili uzreiz, viņi dosies tālāk.

-Jā, tas ir tiesa…

Bet pēc vēstures ir zināms, ka Arno pili ieņem.

Jā, - sacīja Džonstons, - taču ne jau aplenkuma rezultātā. Kāds nodevējs ielaidīs Arno vīrus iekšā.

Es arī par to domāju, - teica Mareks. - Neiznāk loģiski. Tādā gadījumā pilī vajadzētu atvērt vairākus vārtus. Vai node­vējs to var izdarīt? Es šaubos.

Džonstons smaidīja. - Tu domā, ka mūsu spēkos varētu būt palīdzēt Oliveram noturēt pili, un tad mēs būsim mainījuši vēsturi.

Nu, es tikai apsveru…

Mareks domāja, ka patiesībā no nākotnes viedokļa pils no­turēšanās vai krišana bija ļoti nozīmīgs notikums. Simtgadu ka­ra vēsturi varēja uzlūkot kā veselu aplenkumu un iekarojumu virkni. Piemēram, pēc dažiem gadiem bandīti ieņems Muēnas pilsētu pie Sēnas ietekas jūrā. Tā bija neliela kauja, tomēr tā deva kontroli pār Sēnu un līdz ar to iespēju ieņemt pilis līdz pašai Parīzei. Turklāt radās jautājums, kas izdzīvos un kas mirs. Jo bieži, krītot kādam cietoksnim, visi tā iemītnieki tika noga­lināti. Larokā atradās vairāki simti cilvēku. Ja viņi visi izdzīvo­tu, viņu pēcteču tūkstoši noteikti varētu citādi pagriezt vēstu­res ratu.

Iespējams, mēs to nemaz neuzzināsim, - sacīja Džon­stons. - Cik mums ir palicis laika?

Mareks paskatījās uz aproci. Taimeris rādīja 05:50:29. Viņš iekoda lūpā. Viņam bija aizmirsusies šī laika skaitīšana. Kad viņš iepriekšējo reizi skatījās, bija palikušas gandrīz deviņas stundas un licies, ka laika ir atliku likām. Sešas stundas vairs tādu iespaidu neradīja.

Nepilnas sešas stundas, - viņš atbildēja.

Un marķieris ir pie Keitas? -Jā.

Un kur viņa ir?

Aizjāja meklēt eju. - Mareks domāja: tagad bija vēla pēc­pusdiena; ja viņa atrastu eju, viņa viegli varētu nonākt pilī divu trīs stundu laikā.

Uz kurieni viņa devās to eju meklēt?

Uz zaļo kapelu.

Džonstons nopūtās. - Tātad tur, pēc Marsela ziņām, tā at­rodas? -Jā.

Un vina devas viena? -Jā.

Džonstons pašūpoja galvu. - Uz turieni neviens neiet.

Kāpēc?

Stāsta, ka zaļo kapelu apsargājot kāds ārprātīgs bruņi­nieks. Tur esot mirusi viņa mīļotā, un viņš no bēdām zaudējis prātu. Viņš esot ieslodzījis savas sievas māsu tuvējā muižā un tagad nogalinot katru, kas tuvojas šai muižai vai kapelai.

Tu domā, ka tā ir patiesība? - jautāja Mareks.

Džonstons paraustīja plecus. - Neviens nezina, - viņš tei­ca, - jo dzīvs neviens nav atgriezies.

Keita, cieši samiegusi acis, gaidīja, kad āva kritīs. Bruņi­nieks virs viņas šņāca un rūca, viņa elpa paātrinājās, viņš ar­vien vairāk satraucās pirms liktenīgā trieciena…

Tad viņš apklusa.

Keita juta kāju sev uz muguras pagriežamies.

Viņš skatījās apkārt.

Āva nodunēja uz bluķīša, pāris collu no viņas sejas. Bruņi­nieks to bija vienkārši nolicis un atbalstījās, skatīdamies kaut kur aiz sevis. Tad viņš atkal sāka rūkt un nu izklausījās nikns.

Keita pūlējās saredzēt, kur viņš lūkojas, taču skatienu aiz­sedza āvas platais asmens.

Viņa dzirdēja aiz sevis soļus.

Šeit bija vēl kāds.

Āva tika atkal pacelta, taču kāja vairs nespieda muguru. Keita steigšus aizvēlās projām no bluķēna un pagriezusies ie­raudzīja, ka dažus jardus tālāk stāv Kriss, turēdams zobenu, ko bruņinieks bija izsitis viņai no rokām.

- Kris!

Kriss pasmaidīja caur sakostiem zobiem. Keita redzēja, ka viņš ir šausmās. Viņš nenolaida acis no zaļā bruņinieka. Tas ierēcās un uzbruka, āva vēzienā nosvilpās gaisā. Kriss cēla zo­benu, lai atsistu. Metālam klandzot, šķīda dzirksteles. Vīri riņ­ķoja viens ap otru. Bruņinieks cirta atkal, Kriss noliecās, at­muguriski paklupa, ātri pielēca kājās, kad zālē ietriecās āva. Keita rakņājās pa savu maisiņu un sameklēja gāzes baloniņu. Šī svešādā manta no cita laika tagad likās nejēdzīgi maza un viegla, bet nekā cita viņiem nebija.

-Kris!

Keita stāvēja aiz zaļā bruņinieka, izslējusi baloniņu, lai viņš var to redzēt. Kriss viegli pamāja, turpinādams vairīties un at­kāpties. Keita redzeja, ka viņš atri gurst un ka bruņinieks tū­daļ tiks viņam klāt.

Keitai nebija izvēles: viņa metās uz priekšu un ar slaidu lē­cienu uzlēca bruņiniekam mugurā. Tas nostenējās, pārsteigts par negaidīto svaru. Keita iekrampējās viņā, izstiepa baloniņu ķiveres priekšpusē un iepūta pa spraugu. Bruņinieks ieklepo­jās un nopurinājās. Keita iepūta vēlreiz, un bruņinieks sāka grī­ļoties. Viņa nolēca zemē.

- Dari to! - vina sauca.

Kriss bija pakritis uz viena ceļa, elsoja. Zaļais bruņinieks vēl turējās kājās, bet līgojās. Kriss lēni panāca uz priekšu un ie­dūra zobenu bruņinieka sānā, starp bruņu plāksnēm. Bruņi­nieks izgrūda dusmu rēcienu un atkrita uz muguras.

Kriss uzreiz metās klāt, pārgrieza ķiveres saites, aizspēra to ar kāju. Keita pamanīja pinkainus matus un bārdu, un me­žonīgas acis. Tad krita zobens, lai nocirstu šo galvu.

•

Neizdevās.

Asmens ietriecās kaulā un iesprūda, tikai pa pusei cauri kak­lam. Bruņinieks vēl bija dzīvs, neganti skatījās uz Krišu un kus­tināja muti.

Kriss mēģināja izvilkt zobenu, bet tas bija ieķēries ļoti stin­gri. Kamēr viņš cīkstējās ar to, bruņinieks pacēla kreiso roku un sagrāba viņa plecu. Bruņinieks bija ārkārtīgi spēcīgs - dē­moniski spēcīgs -, viņš novilka Krišu lejup, līdz viņu sejas bija tikai sprīdi atstatu. Viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Zobi reti un izpuvuši. Viņa bārdā starp puvušām ēdiena druskām rāpo­ja utis. Viņš smirdēja pēc trūdiem.

Krišam metās nelabi. Bruņinieka elpa bija karsta, derdzīga dvaka. Cīnoties viņam izdevās uzlikt kāju bruņiniekam uz se­jas, atsper des un pieceļodes atbrīvoties no tvēriena. Tai pašā brīdī izrāvās arī zobens, un viņš to pacēla, lai cirstu.

Taču bruņiniekam izvalbījās acis un atkārās žoklis. Viņš jau bija miris. Ap viņa seju sāka riņķot mušas.

Kriss sabruka sēdus uz mitrās zemes un mēģināja atgūt elpu. Nelabums nāca ar lielu vilni, viņš sāka nevaldāmi drebēt. Viņš sarāvās čokurā, mēģināja nomierināties. Viņam klabēja zobi.

Keita uzlika roku viņam uz pleca. Viņa teica: - Mans varoni! - Viņš tikpat kā nedzirdēja un neko neatbildēja. Tomēr pamazām drebuļi pārgāja, un viņš atkal piecēlās kājās.

Cik labi, ka tu paspēji! - viņa sacija.

Viņš pamāja un pasmaidīja. - Es tiku lejā pa vieglāko ceļu.

Krišam bija izdevies apturēt savu slīdējumu pa dubļiem. Lē­ni un mokoši viņš bija uzķepurojies atpakaļ pa nogāzi un tad gājis lejup pa otru taku. Izrādījās, ka pa to viegli nokāpt līdz pašai ūdenskrituma apakšai, un tur viņš atrada Keitu par mata tiesu no nāves.

Pārējo tu zini, - viņš noteica. Viņš izslējās, atspiedās uz zobena, paskatījās debesis. Sāka krēslot. - Kā tu domā, cik lai­ka vēl ir palicis?

Nezinu. Četras piecas stundas.

Tad labāk iesim.

• •

Zaļās kapelas griesti vairākās vietās bija iekrituši, un visa iekšējā apdare bija sapostīta. Te bija mazs altārītis, izsistajiem logiem gotiski rāmji, uz grīdas smacīgas peļķes. Nebija viegli saskatīt, ka šī kapela reiz bijusi īsta pērle ar krāšņiem grebu­miem rotātām durvīm un velvēm. Tagad grebumi bija apdru- puši lidz nepazīšanai un noklāti ar glumu pelējumu.

Kad Kriss sāka kāpt lejup pa vītņveida kāpnēm uz apakšze­mes kapenēm, viņam gar kājām aizlocījās melna čūska. Keita lēni sekoja. Šeit bija tumšāks, vienīgā gaisma krita no sprau­gām grīdā virs galvas. Visu laiku varēja dzirdēt pilam ūdeni. Telpas vidū viņi ieraudzīja vienu veselu sarkofāgu, cirstu no melna akmens, un vairāku citu, sadauzītu, fragmentus. Vese­lajam sarkofāgam uz vāka bija iegravēts bruņinieks. Keita pa­skatījās viņam sejā, bet laiks bija nogludinājis akmeni, un vaib­sti nebija sazīmējami.

Kāda bija tā atslēga? - jautāja Kriss. - Kaut kas saistīts ar milža pēdām?

Tieši tā, tik un tik soļi no milža pēdām. Vai lielām pēdām.

No milža pēdām, - atkārtoja Kriss. Viņš norādīja uz sar- kofāgu, kur gravētā bruņinieka pēdas iezīmēja divi apaļi izciļ­ņi. - Vai varētu būt domātas tās pēdas?

Keita sarauca pieri. - Milzis gluži nav.

Mjā…

Pamēģināsim, - viņa noteica. Viņa nostājās sarkofāga kāj­galī, pagriezās pa labi un spēra piecus soļus. Tad pagriezās pa kreisi un spēra četrus soļus. Vēlreiz pagriezās pa labi un pēc trim soļiem atdūrās sienā.

Nebūs pareizi, - bilda Kriss.

Viņi sāka cītīgi pārmeklēt telpu. Keitai gandrīz uzreiz gadī­jās iedrošinošs atradums: pusducis lāpu, ieslietas sausākajā stū­ri. Šīs lāpas bija raupji darinātas, taču gana lietojamas.

Ejai tepat kaut kur jābūt, - viņa sacīja. - Jābūt!

Kriss neatbildēja. Turpmāko pusstundu viņi meklēja klusē­dami, braucīdami pelējumu no sienām un grīdas, pētīdami ap- drupušos grebumus, mēģinādami visur saskatīt varbūtēju mil­ža pēdu atveidu.

Pēdīgi Kriss sacīja: - Vai tur bija rakstīts kapelā iekšā vai pie kapelas?

Es nezinu, - atbildēja Keita. - Andrē man to nolasīja. Viņš tulkoja.

Varbūt mums vajadzētu meklēt ārā…

lāpas bija šeit.

Tas gan.

Kriss izmisis pagriezās, skatījās apkārt.

Ja Marsels taisīja šādu šifru, tad pēc kādas pastāvīgas vietas, - sacīja Keita. - Viņš nelietotu zārku vai sarkofāgu, jo tos var pārvietot. Viņš lietotu kaut ko nekustināmu, kaut ko no sienām.

Vai grīdas. -Jā.

Viņa staveja pie talakas sienas, kura bija maza, akmenī ie­cirsta niša. Vispirms viņa iedomājās, ka varbūt šajā nišā bijis mazs altārītis. Tomēr par mazu. Viņa ieraudzīja vaska atliekas; acīmredzot niša domāta sveces ielikšanai. Kapenes sienās bija vairākas šādas sveču nišas. Viņa ievēroja, ka šīs nišas iekšējās sienas ir skaisti izgravētas, tajās bija simetrisks augšupejošs putna spārnu raksts. Un šis gravējums nebija bojāts, varbūt tā­pēc, ka sveču siltums bija aizkavējis pelējuma veidošanos.

Simetriski, viņa nodomāja.

Viņa saspringti steidzās pie nākamās sveces nišas. Šeit gra­vējumi attēloja divas lapotas vīnstīgas. Nākamā niša: divas lūg­šanā saliktas rokas. Viņa šādi apstaigāja visu telpu, pārbaudī­dama visas nišas.

Pēdas nebija attēlotas nevienā.

Kriss ar kājas īkšķi lokiem braucīja grīdu, tīrīdams pelēju­mu no kāda akmens. - Lielas pēdas, lielas pēdas, - viņš mur­mināja.

Keita paskatījās uz viņu un teica: - Es jūtos īsti muļķīgi.

Kāpēc?

Viņa norādīja uz durvīm Krišam aiz muguras - pa tām viņi bija ienākuši, kad nonāca pa kāpnēm. Durvis kādreiz bija ap­darinātas iespaidīgiem grebumiem, bet tagad tie bija apdiluši.

Tomēr pat tagad bija iespējams saskatīt, kāda bijusi sākot­nējā grebuma iecere. Katrā durvju pusē atradās pieci izciļņi, mazākais pie grīdas, lielākais līdz augšējai stenderei. Lielākais bija ar līdzenu virsmu un rievu zem virskārtas, neatstājot ne mazāko šaubu, kas ar to domāts.

Pieci kāju pirksti katrā durvju pusē.

Jēziņ… - Kriss noelsās. - Visā durvju lielumā!

Keita pamāja. - Milža pēdas.

Kāpēc viņi tā darījuši?

Keita paraustīja plecus. - Pie ieejām un izejām bieži vien li­ka briesmīgus un dēmoniskus tēlus. Lai simbolizētu, ka ļau­nie gari no turienes bēg vai arī netiek iekšā.

Viņi veicīgi nostājās pie durvīm. Keita noskaitīja piecus so­ļus, tad četrus, tad deviņus. Viņa tagad stāvēja pie sarūsējuša, sienā iemūrēta dzelzs riņķa. Viņi abi bija sajūsmā par šo atklā­jumu, taču pavelkot riņķis nolūza un palika viņiem rokās, ir­stot rudās rūsas drumslās.

Mēs kaut ko būsim izdarījuši nepareizi.

Noej vēlreiz!

Keita atgriezās un gāja mazākiem soļiem. Pa labi, pa krei­si, atkal pa labi. Šoreiz viņa nonāca iepretī citai sienas vietai. Te bija tikai mūris, neizteiksmīgi akmeņi. Viņa nopūtās.

Es nezinu, Kris, - viņa teica. - Kaut kas ir aplam, bet es nezinu, kas. -Viņa gurdi izstiepa roku un atspiedās pret sienu.

Varbūt soļi joprojām ir pārāk lieli, - minēja Kriss.

Vai pārāk mazi.

Kriss pienāca klāt, nostājās viņai blakus pie sienas. - Ne­kas, nekas, gan mēs atradīsim!

Tu tā domā?

-Jā!

Viņi atkapas no sienas un dzīrās iet atpakaļ uz durvīm, kad izdzirdēja zemu dunošu skaņu aiz sevis. No grīdas bija atslī­dējis liels akmens, tieši tur, kur viņi bija stāvējuši. Viņi ierau­dzīja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Izdzirdēja attālu upes šalkoņu. Caurums grīdā bija melns un draudīgs.

Bingo! - sacīja Kriss.

Gordons un Sterns bezlogu kontroles telpā virs tranzīta blo­ka skatījās monitora ekrānā. Tajā bija redzamas piecas figūras, kuras apzīmēja piecus bojātos stikla paneļus. Kamēr viņi vēro­ja, uz paneļiem parādījās mazi balti punktiņi.

Tie rāda bojājumu vietas, - teica Gordons.

Pie katra punktiņa bija vairāki cipari, pārāk sīki, lai tos va­rētu salasit.

Tas ir katra bojājuma lielums un dziļums, - paskaidroja Gordons.

Sterns neteica neko. Simulācija turpinājās. Paneļi sāka pil­dīties ar ūdeni, kuru apzimēja zila, kāpjoša, horizontāla līnija. Uz katra paneļa šai procesā mainījās divi cipari: kopīgais ūdens svars un spiediens uz stikla kvadrātcollu paneļa apakšā, kur tas bija vislielākais.

Kaut arī simulācija bija visai stilizēta, Sterns pieķēra sevi, ka ir aizturējis elpu. Ūdens līnija cēlās augstāk, arvien augstāk.

No viena paneļa sāka sūkdes ūdens: mirgoja sarkans punktiņš.

Viens tek, - noteica Gordons.

Sāka sūkties no vēl viena paneļa, un tad, ūdens līmenim ce­ļoties, tam pāri uzmirgoja lauzīta - kā zibens - līnija, un tas no­zuda no ekrāna.

Viens pagalam.

Sterns šūpoja galvu. - Cik aptuvena, jūsuprāt, ir šī simulā­cija?

Ļoti aptuvena.

Ekrānā sašķīda vēl viens panelis. Pēdējie divi piepildījās bez traucējumiem.

Tātad, - noteica Gordons, - dators mums saka, ka trīs pa­neļus uzpildīt nevar.

Ja tam tic. Jūs ticat?

Es personiski neticu, - atbildēja Gordons. - Ievadītie dati gluži vienkārši nav pietiekami pilnīgi, un datoram ir paredzēts ņemt vērā vissliktākos no iespējamiem variantiem, kas ir vis­notaļ hipotētiski. Tomēr es domāju, ka labāk būs, ja paneļus uzpildīs pēdējā bridi.

Tiešām žēl, ka paneļus nevar nostiprināt, - sacīja Sterns.

Gordons uzreiz pacēla acis. - Piemēram, kā? - viņš jautāja.

- Jums ir kāda ideja?

Es nezinu. Varbūt bojātās vietas var noklāt ar plastmasu vai kaut kādu tepi. Vai varbūt varētu…

Gordons šūpoja galvu. - Lai ko darītu, tas būtu jādara vis­caur. Būtu vienādi jānoklāj visa paneļa virsma. Pilnīgi vienādi.

Diezin vai to var izdarīt, - sacīja Sterns.

Trīs stundās nevar, - teica Gordons. - Un vairāk laika mums nav.

Sterns apsēdās krēslā un sarauca pieri. Viņš nezin kāpēc sāka domāt par sacīkšu mašīnām. Viņa prātā zibēja aina pēc ainas. Ferrari. Stīvs Makvīns. Pirmā Formula. Michelin reklām- vīriņš ar gumijas augumu. Dzeltenā Shell emblēma. Lielas kra- vinieku riepas, kas šalc lietū. Goodrich riepas.

Turklāt man nemaz nepatīk mašīnas, viņš nodomāja. Ņūhei- venā viņam piederēja vecum veca Volkstvagen vabolīte. Skaidrs, viņa tramīgais prāts pašlaik centās izvairīties no nepatīkamas realitātes - kam gan gribas tādai acīs skatīties.

Realitāte - risks.

-Tātad mums vienkārši pēdējā brīdī jāuzpilda paneļi un jā­lūdz Dievs? - jautāja Sterns.

Tieši tā, - atbildēja Gordons. - To ari darīsim. Pabriesmī- gi tas ir, bet gan jau izdosies.

Un alternatīva?

Gordons pakratīja galvu. - Bloķēt: pagaidām neļaut jūsu draugiem atgriezties. Pasūdt pilnīgi jaunus stikla paneļus, tā­dus, kam nav nekādu nepilnību, atgādāt šurp un uzstādīt.

Cik laika tam vajadzētu?

Divas nedēļas.

Nē, - sacīja Sterns. - To mēs nedrīkstam darīt. Jāriskē tagad.

Taisnība, - piekrita Gordons. - Darīsim to.

Mareks un Džonstons kāpa pa vītņveida kāpnēm. Augšā viņi sastapa de Ķēru, kas izskatījās smīnīgi apmierināts. Viņi atkal stāvēja uz Larokas platā mūra. Tur bija arī Olivers - pie­sarcis un nikns viņš staigāja šurpu turpu.

Vai saožat? - viņš kliedza, rādīdams uz lauku, kur turpi­nāja pulcēties Arno karaspēks.

Bija agrs vakars; saule norietēja, un Mareks lēsa, ka pulk­stenis bija ap sešiem. Mijkrēslī viņi redzēja, ka Arno vīri uzstā­dījuši jau veselu duci katapultu un izkārtojuši nelīdzenās rindās. Pēc pirmās aizdedzinātājbultas viņi bija atvilkuši jaunos trebušē atstatu citu no cita, lai atkārtota uzbrukuma reizē ne­ciestu vairāk kā viens aparāts.

Aiz katapultām atradās pamatspēki, kur vīri drūzmējās ap kūpošiem ugunskuriem. Pašā aizmugurē, pie tumšās meža lī­nijas, bija saslieti vairāki simti telšu.

Visnotaļ parasta aina, nodomāja Mareks. Aplenkuma sā­kums. Viņš bija neizpratnē, par ko Olivers tik ļoti errojas.

No ugunskuriem līdz viņiem atplūda deguma smaka. Ma­rekam tā atgādināja jumiķu krāsniņas. Iemesls bija vienkāršs: tā bija viena un tā pati viela. - Saožu, milord, - atteica Džon­stons. - Tas ir piķis.

Džonstona sejas izteiksme liecināja, ka ari viņš nesaprot Oli­vera uztraukumu. Sviest degošu piķi pār cietokšņa mūriem bija sen zināms aplencēju paņēmiens.

Jā, jā, - sacīja Olivers. - Skaidrs, ka piķis! Bet tas nav viss. Vai nesaožat? Viņi kaut ko jauc klāt tam piķim!

Mareks paošņāja gaisu, domādams, ka Oliveram visnotaļ taisnība. Tīrs piķis degot mēdza izgarot, tāpēc to parasti mē­dza sajaukt ar citām vielām - eļļu, pakulām vai sēru -, lai radī­tu stabilāku degmaisījumu.

Jā, milord, - atbildēja Džonstons. - Saožu.

Un kas tas ir? - apsūdzošā toni noprasīja Olivers.

Ceraunia, manuprāt.

Saukts ari par "zibensbultas akmeni"?

-Jā, milord. Un vai mēs arī izmantojam šo zibensbultas ak­meni?

Nē, milord… - iesāka Džonstons.

Ahā! Tā jau es domāju.

Olivers pamāja de Kēram, it kā būtu apstiprinājušās viņu aiz­domas. Skaidrs, Oliveru bija uzkūdījis de Kērs.

Milord, - sacīja Džonstons, - mums nav vajadzīgs zibens­bultas akmens. Mums ir labāks. Mēs lietojam tīru sēru.

Bet sērs nav tas pats! - Vēl viena saskatīšanās ar de Ķēru.

Ir, milord. Zibensbultas akmens ir pyrite kerdonienne. Kad to smalki samaļ, rodas sērs.

Olivers nošņācās. Staigāja šurpu turpu. Nikni blenza.

Un kādā gan veidā, - viņš beidzot sacīja, - Arno ir ticis pie šā zibensbultas akmens?

Es nezinu, - atteica Džonstons, - taču vispār zibensbul­tas akmens karotājiem ir labi pazīstams. To jau Plīnijs ir pie­minējis.

Nepūtiet man miglu acīs, Maģistr! Es nerunāju par Plīni- ju. Es runāju par Arno. Viņš ir neaptēsts lops. Viņš neko ne­jēgtu ne no ceraunia, ne no zibensbultas akmens…

Milord…

…ja vien viņam nepalīdzētu! - draudīgi nobeidza Olivers.

Kur tagad ir jūsu palīgi?

Mani palīgi?

Runājiet, runājiet, Maģistr, neizlokieties!

Viens ir šeit, - sacīja Džonstons, norādīdams uz Mareku.

Otrs, cik man zināms, ir miris, un par trešo es nezinu.

Bet es domāju, - iebilda Olivers, - ka jūs ļoti labi zināt, kur viņi ir. Viņi abi strādā Arno nometnē, tieši šobrīd! Tieši tā­pēc viņiem ir šis noslēpumainais akmens.

Mareks klausījās ar augošu nemieru. Olivers nekad nebija licies psihiski stabils, pat mierīgākos laikos. Tagad, pirms ne­izbēgama uzbrukuma, viņš bija kļuvis klaji paranojāls - ne bez de Ķēra "palīdzības". Olivers šķita bīstams, viņa rīcība - nepa­redzama.

Milord, - iesāka Džonstons.

Turklāt es tagad skaidri zinu to, par ko man pašā sākumā bija aizdomas! Jūs esat Arno dienestā, jo jūs pavadījāt trīs die­nas Sentmērā pie Abata, kurš ari ir Arno dienestā.

Milord, ja jūs uzklausītu…

Nē! Jūs uzklausīsiet! Es nešaubos, ka jūs strādājat pret ma­ni, ka jūs vai jūsu palīgi zina slepeno eju uz manu pili, lai kā jūs liegtos, un ka jūs plānojat izbēgt, tiklīdz radīsies izdevība - varbūt pat šovakar, Arno uzbrukuma aizsegā!

Mareks centās saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi. Tieši tādas, protams, bija viņu ieceres, ja Keitai izdotos dkt slepena­jā ejā.

Ahā! - izsaucās Olivers, norādot uz Mareku. - Redzat? Viņš sakoda zobus! Viņš zina, ka es runāju patiesību.

Mareks dzīrās ko sacīt, bet Džonstons, saņemdams viņu aiz delma, neļāva. Profesors pats neko neteica, tikai purināja galvu.

Ko? Jūs neļausiet viņam atzīties?

Milord, jūsu pieņēmumi nav pareizi.

Olivers nikni pablenza un atkal ņēmās staigāt šurpu turpu. - Tad nesiet šurp to ieroci, kuru es pirmīt liku jums taisit!

Milord, tas vēl nav gatavs.

Ahā! - Vēl viens mājiens de Kēram.

Milord, šā pulvera samalšanai vajag vairākas stundas.

Pēc vairākām stundām jau būs par vēlu.

Milord, būs tieši laikā.

Jūs melojat, melojat, melojat! - Olivers apmetās apkārt, piecirta kāju, skatījās uz katapultām klajumā. - Paskatieties lau­kā! Redzat, kā viņi gatavojas? Tagad atbildiet man, Maģistr: kur

viņš ir? >

Pauze. - Kas, milord?

Arno! Kur ir Arno? Viņa spēki gatavojas uzbrukumam. Viņš vienmēr ir to priekšgalā. Bet tagad vina tur nav. Kur viņš ir?'

Milord, es to nevaru zināt…

Re, kur tā Elthemas ragana - redzat, stāv pie katapultām! Redzat? Viņa mūs vēro, šī nolādētā sieviete.

Mareks uzreiz pagriezās un skatījās. Patiešām tur, starp ka­ravīriem, bija Klēra, viņa gāja kopā ar seru Dānieļu. Mareks juta, ka, Klēru redzot, sirds iepukstas straujāk, kaut arī nebija skaidrs, kāpēc viņa pastaigājas pašā kaujas laukā. Viņa skatī­jās augšup, uz mūriem. Tad viņa pēkšņi apstājās. Un Mareks bija gandrīz vai pārliecināts, ka Klēra ir ieraudzījusi viņu. Viņš ar grūtībām apvaldīja vēlēšanos pamāt. Ar nevaldāmi nikno Oli­veru blakus tas nebūtu prāta darbs. Tomēr viņas man pietrūks, kad atgriezīšos, nodomāja Mareks.

Šī lēdija Klēra, - rēca Olivers, - ir Arno spiedze un bija tāda pašā sākumā. Viņa ieveda Arno vīrus Kastelgārā. To vi­su, bez šaubām, izgudroja tas blēdis Abats. Bet kur ir pats ben­desmaiss? Kur ir tas cūka Arno? Nekur nav redzams.

Iestājās neveikls klusums. Olivers drūmi pasmīnēja.

Milord, - iesāka Džonstons, - es saprotu jūsu baž…

Neko jūs nesaprotat! - Viņš piecirta kāju un neganti blen­za. Tad noteica: - Nāciet! Abi divi!

•

Ūdens virsma bija melna un eļļaina, un smaka bija jūtama pat no trīsdesmit pēdu augstuma. Viņi stāvēja virs apaļas bed­res dziļi pils apakšā. Mūri ap viņiem bija tumši un mitri, tajos šaudījās vienīgi vāra lāpas gaisma.

Pēc Olivera signāla karavīrs pie bedres ņēmās griezt dzelzs vinču. No ūdens dziļumiem sāka žvadzēdama celties resna dzelzs ķēde.

Šito dēvē par Milēdijas vannu, - teica Olivers. - To izbū­vēja Fransuā le Gro; viņam tādas lietiņas patika. Runā, ka Anrī de Reno tur noturēts desmit gadus, kamēr nobeidzās. Viņam metuši lejā dzīvas žurkas. Viņš tās ķēris un ēdis jēlas. Desmit gadus.

Nošļakstījās ūdens, un sāka parādīties smags dzelzs būris. Stieņi bija melni un glumi. Smirdoņa drausmīga.

Skatoties būri, Olivers sacīja: - Kastelgārā es jums soliju, Maģistr: ja jūs mani nodosiet, es jūs nogalināšu. Es jūs izpel­dināšu Milēdijas vannā.

Viņš mežonīgu skatienu uzlūkoja Džonstonu un Mareku.

Atzīstieties!

Milord, nav nodarījuma, kurā atzides.

Tad jums nav jābaidās. Bet uzklausiet, Maģistr! Ja es at­klāšu, ka jūs vai jūsu palīgi zina eju uz šo pili, es jūs ieslodzīšu te, un no šejienes nav iespējams izbēgt - nekad -, un es jūs te atstāšu nosprāgt badā un sapūt!

Roberts de Kērs stāvēja stūrī un turēja lāpu. Viņš pasmai­dīja.

Pakāpieni veda tieši lejup, tumsā. Keita gāja pirmā, turēda­ma lāpu. Kriss sekoja. Viņi gāja pa šauru eju, gandrīz vai tune­li, kas likās cilvēku izcirsts, un iznāca daudz plašākā telpā. Šī bija dabiska ala. Kaut kur augstu kreisajā pusē vāri spīdēja gais­ma: alai acīmredzot bija arī dabiska izeja uz āru.

Grunts turpināja sliekties lejup. Keita redzēja priekšā mel­nu ūdenstilpi, dzirdēja straumes šalkoņu. Pazemē vēdīja visai stipra smaka, gandrīz kā pēc urīna. Viņa pārrāpās pāri vairā­kiem klintsbluķiem, līdz nonāca pie melnā ūdens. Gar to bija šaura smilšaina maliņa.

*

Un smiltis viņa ieraudzīja pēdu nospiedumu.

Vairākus.

Nav svaigi, - secināja Kriss.

Kur ir taka? - jautāja Keita. Viņas balss atbalsojās. Tad viņa to ieraudzīja, tālāk pa kreisi, kur klints sienas izvirzījumā bija izcirsts ierobs, pa kuru varēja tikt apkārt šim pazemes eze­riņam.

Keita devās turp.

Alās viņai nebija bail. Kolorādo un Ņūmeksikā viņa ar drau­giem, alpīnistiem, bija izkāpaļājusi ne vienu vien. Keita gāja pa taku, šur tur redzēdama pēdas, vietumis arī blāvus ieskrāpēju- mus klintī, kas varbūt bija ieroču atstāti.

Zini, - viņa sacīja, - šī ala nevar būt pārāk gara, ja tā iz­mantota, lai aplenkuma laikā piegādātu pilij ūdeni.

Tā netiek šādi izmantota, - atteica Kriss. - Pilij ir cits ūdens avots. Pa to varbūt nesa pārtiku vai citas vajadzīgas lietas.

Šā vai tā, cik tālu tad var nest?

Četrpadsmitajā gadsimtā, - skaidroja Kriss, - zemniekiem bija parasta lieta staigāt divdesmit jūdžu dienā un dažkārt vai­rāk. Pat svētceļnieki mēdza pievārēt divpadsmit līdz piecpa­dsmit judžu diena, un viņu pulciņos bija ari sievietes un veci ļaudis.

Mjā, - noteica Keita.

Šī eja varētu būt pat desmit jūdžu gara, - teica Kriss. Un tūlīt piebilda: - Bet es ceru, ka nav.

Tikuši garām klints izvirzījumam, viņi redzēja, ka izcirstā eja ved projām no tumšā ezeriņa. Eja bija apmēram piecas pē­das augsta, trīs pēdas plata. Taču ūdenskrātuves malā bija pie­sieta koka laiviņa. Tā klusi berzējās pret akmeņiem.

Keita pagriezās. - Kā tu domā? Iesim vai brauksim ar laivu?

Ar laivu, - sacīja Kriss.

Viņi kāpa iekšā. Airi bija. Keita turēja lāpu, Kriss airēja, un vi­ņi virzījās pārsteidzoši ātri pa straumei. Viņi īrās pa pazemes upi.

•

Keita uztraucās par laiku. Viņa lēsa, ka varētu būt atlikušas tikai divas stundas. Tas nozīmēja, ka šo divu stundu laikā vi­ņiem bija jānonāk pilī, jādabū rokā Profesors un Mareks un jā- izkļūst klajā vietā, kur iespējams izsaukt aparātu.

Viņa priecājās par straumi, kas ļāva tik ātri slīdēt uz priek­šu. lāpa viņai rokā šņāca un sprakšķēja. Tad viņi izdzirdēja ča­bošu skaņu, it kā papīri plivinātos vējā. Skaņa kļuva skaļāka. Atskanēja tāda kā peļu pīkstoņa.

Tā nāca kaut kur no alas dziļumiem.

Keita vaicājoši paskatījās Krišā.

Vakars, - noteica Kriss, un tad tie tapa redzami - vispirms daži, pēc tam vesels mākonis, īsts sikspārņu viesulis, kas iz- brāzās no alas, gluži kā brūna upe gaisā virs laivas. Keita juta vēsmu no plīvojošo spārnu simtiem.

Sikspārņi lidinājās vairākas minūtes, tad atkal iestājās klu­sums, palika tikai lāpas sprakšķi.

Viņi slīdēja tālāk - uz priekšu pa tumšo upi.

•

•

Lāpas liesma sāka raustīties un dzist. Keita steidzīgi aizde­dzināja vienu no pārējām, ko Kriss bija paņēmis līdzi no kape­las. Pavisam viņš bija aiznesis četras, tātad tagad bija paliku­šas trīs. Vai ar trim lāpām viņiem piedks, lai dktu atpakaļ virs­zemē? Ko viņi darīs, ja nodzisīs arī pēdējā lāpa, bet būs palicis vēl varbūt vairāku jūdžu ceļš? Vai viņi līdīs uz priekšu taustī­damies? Cik ilgi? Varbūt dienām? Vai vispār tiks laukā vai ari nomirs šeit, tumsā?

Izbeidz! - sacīja Kriss.

Ko izbeigt?

Domāt par to.

Par ko domāt?

Kriss uzsmaidīja viņai. - Viss ir kārtībā. Mums izdosies.

Keita nejautāja, kā viņš zinājis. Tomēr šie vārdi mierināja, kaut ari tā bija tikai bravūra.

Pirms brīža griesti virs līkumainās upītes bija ļoti zemi, ta­gad ala atkal pārtapa par plašu telpu, kur no griestiem karājās stalaktīti, vietām aizsniegdamies līdz zemei vai pat iegrimda­mi ūdenī. Lāpas raustīgā gaisma nejaudāja tikt līdz alas sienām, tomēr Keitai izdevās samanīt taciņu gar viena krasta līniju. Acīmredzot tā stiepās visā alas garumā.

Upīte vijās starp stalaktītiem, šeit tā bija šaurāka un strau­jāka. Keitai tā atgādināja Luiziānas purvaines, ja vien nebūtu pazeme. Šā vai ta viņi virzījās strauji; Keita saka justies drošāk. Šādā tempā viņi ātri varētu veikt kaut vai desmit jūdžu. Varbūt tomēr izdosies iekļauties divu stundu limitā. Šobrīd jau likās, ka iekļauties nebūs grūti.

Negadījums bija tik pēkšņs, ka Keita tikpat kā nepaspēja ap­tvert, kas notiek. Kriss iesaucās: - Keita! - Viņa pagriezās, pa­spēja pamanīt stalaktitu tieši pie auss, tad galva stipri atsitās pret to, atsitās ari lāpa - un degošais drānas uzgalis atdalījās no nūjas, kam bija piesiets, un ar spocīgi lēnu kustību nopla­nēja ūdenī, saplūstot ar savu atspulgu. Keita noraudzījās, kā tas nočūkstēja un izdzisa.

Viņi palika pilnīgā tumsā.

Keitai aizrāvās elpa.

Viņa nekad nebija bijusi tādā tumsā. Te nebija itin nekādas gaismas. Viņa dzirdēja ūdens pilēšanu, juta vieglu, drēgnu vēs­miņu, juta telpas plašumu ap sevi. Laiva joprojām kustējās, tā brīžiem atsitās pret stalaktītiem. Tad viņa izdzirdēja vaidu, lai­va stipri sašūpojās, pakaļgalā atskanēja skaļš šļaksts. -Kris?

Keita centās apvaldīt paniku.

- Kris? - vina sauca. - Kur tu esi? >

Viņas balss atbalsojās.

Vakaru pamazām nomainīja nakts, debesu zilums satumsa, parādījās milzums zvaigžņu. Lords Olivers, uz kādu laiciņu me­tis mieru saviem draudiem un plātibai, bija ar de Ķēru aizgājis uz lielo zāli vakariņot. No zāles skanēja nesakarīgas klaigas; Olivera bruņinieki pirms kaujas dzēra.

Mareks ar Džonstonu gāja atpakaļ uz arsenālu. Viņš paska­tījās taimeri. Tas rādīja 01:32:14. Profesors nejautāja, cik laika palicis, un Mareks neuzbāzās ar šo ziņu. Tobrīd viņš izdzirdē­ja gaisā šņācošu skaņu. Vīri uz nocietinājumiem iekliedzās, kad pāri mūrim, ar loku griezdamies, ielidoja liels degošs ķerme­nis un nokrita iekšpagalmā.

Sākas, - mierīgi noteica Profesors.

Ugunīgā masa bija nokritusi divdesmit jardu no viņiem. Ma­reks redzēja, ka tas ir beigts zirgs, kura kājas stīvi slējās no liesmām. Viņš juta degošu spalvu un gaļas smaku. Tauki sprak­šķēja un čurkstēja.

Jēziņ! - Mareks noelsās.

Sen jau miris, - sacīja Džonstons, norādīdams uz stīvajām kājām. - Viņiem patīk mest vecus sprāgoņus pāri mūriem. Ne to vien mēs šovakar vēl redzēsim.

Karavīri skrēja ar spaiņiem dzēst liesmas. Džonstons iegā­ja arsenālā. Tur joprojām strādāja piecdesmit pulvera berzēju. Viens no tiem lielā, platā bļodā jauca sveķus ar nedzēstiem kaļ­ķiem, radot brūnu, lipīgu masu.

Mareks raudzījās, kā viņi strādā, līdz izdzirdēja ārā vēl vie­nu šņācienu. Kaut kas smagi atsitās pret jumtu; visas sveces pie logiem sagrīļojās. Viņš dzirdēja vīrus sasaucamies un iz- skrienam uz jumta.

Profesors nopūtās. - Jau ar otro reizi trāpīja, - viņš sacīja. - Tieši no tā es baidījos.

No kā?

Arno zina, ka te ir arsenāls, un aptuveni zina ari, kur tas ir, - uzkāpjot kalnā, var redzēt. Arno zina, ka ši telpa būs pilna ar pulveri un, ja izdosies tajā trāpīt ar degošu lādiņu, posts būs milzīgs.

Sprāgs uz nebēdu, - piebalsoja Mareks, skatīdamies uz visapkārt sakrautajiem pulvera maisiem. Kaut arī viduslaikos pulveris bieži vien nebija viegli sprāgstošs, viņi jau bija pārlie­cinājušies, ka Olivera manta lielgabalam der gluži labi.

Sprāgs gan, - piekrita Džonstons. - Un daudzi cilvēki cie­toksnī aizies bojā; būs jukas un vidējā pagalmā pamatīgs uguns­grēks. Tas nozīmē, ka vīriem vajadzēs pamest mūrus, lai palī­dzētu dzēst. Un ja aplenkuma laikā vīrus atsauc no mūriem…

Arno rāpsies pāri.

Jā, nekavējoties.

Bet vai Arno dešām izdosies iešaut šai telpā degošu lādi­ņu? - jautāja Mareks. - Sienas ir vismaz divas pēdas biezas.

Nešaus pa sienām. Pa jumtu.

Bet kā…

Viņam ir lielgabals, - sacīja Profesors. - Un dzelzs lodes. Viņš nokaitēs šīs lodes līdz sarkankvēlei, tad šaus pāri mūrim, mēģinot trāpīt arsenālā. Piecdesmit mārciņu smaga lode var viegli iztriekties cauri jumtam un nokrist iekšā. Kad tas notiks, mums vajadzētu būt kur citur. - Viņš sāji pasmaidīja. - Kur, sasodīts, ir Keita?

Keita bija pazudusi bezgalīgā tumsā. Murgs, viņa nodomā­ja, sarāvusies laivā un juzdama, kā tā slīd pa straumi, brīžiem atsizdamās pret stalaktītiem. Par spīti drēgnumam, viņa bija sā­kusi svīst. Sirds dauzījās. Elpa kļuva sekla, viņa juta, ka nemaz nespētu dziļi ieelpot.

Viņa bija šausmās. Viņa pakustējās, un laiva draudīgi sašū­pojās. Izstiepusi abas rokas, viņa noturēja līdzsvaru. - Kris? - viņa sauca.

Kaut kur patālu tumsā atskanēja šļaksti. Kāds peldēja.

Kris?

Kriss no liela atstatuma atsaucās: - Jā!

Kur tu esi?

Izvēlos.

Izklausījās, ka viņš ir tālu. Lai kur viņš bija, Keita ar katru brīdi slīdēja tālāk no viņa. Viņa bija viena. Viņai bija jātiek pie gaismas. Kaut kādā veidā jātiek pie gaismas. Taustīdamās ar rokām, viņa sāka virzīdes atpakaļ, mēģinādama sameklēt kādu no atlikušajām lāpām. Laiva atkal sašūpojās.

Velns!

Viņa apstājās, nogaidīdama, lai laivas gaita izlīdzinās.

Kur ir tās sūda lāpas? Viņai bija licies, ka tās ir laivas vidū. Tomēr tās sataustīt neizdevās. Airi bija, šķērskoki bija. Lāpu nebija.

Vai tās būtu izkritušas no laivas kopā ar Krišu?

Jātiek pie gaismas. Noteikti jādek pie gaismas.

Viņa sačamdīja pie vidukļa maisiņu, pēc taustes izdevās to ari attaisīt, taču nebija viegli tikt skaidrībā par saturu. Table­tes… gāzes baloniņš… viņas pirksti sataustīja kubiņu, līdzīgu ci- kurgraudiņam. Tas bija viens no sarkanajiem kubiņiem! Viņa to izņēma un turēja zobos, kamēr izvilka dunci un nogrieza no tunikas piedurknes apmēram pēdu lielu gabalu. Viņa aptina to ap sarkano kubiņu un parāva auklu.

Gaidīja.

Nekas nenotika.

Varbūt kubiņš bija izmircis, kad viņa peldēja uz un no dzir­navām? Vispār tam vajadzēja būt ūdensdrošam, tomēr viņa bi­ja atradusies ūdenī diezgan ilgi. Vai varbūt šis bija bojāts ek­semplārs? Vajadzētu pamēģināt otru. Viens vēl ir. Keita jau dzīrās meklēt maisiņā, kad drēbe viņai rokā aizdegās.

Ai! - viņa iekliedzās. Viņai dega roka. Muļķīgi bija turēt drēbi rokā, taču tagad izmest nedrīkstēja. Viņa sakoda zobus, izstiepa to virs galvas un uzreiz ieraudzīja lāpas, kas bija aizri­pojušas uz laivas labo sānu. Viņa paķēra vienu, turēja pie de­gošās lupatas, līdz lāpa aizdegās. Viņa nosvieda lupatu ūdenī un iegrūda tur arī roku.

Sāpēja stipri. Viņa aplūkoja to tuvāk. Āda bija sarkana, taču vispār neizskatījās pārāk briesmīgi. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm. Par tām varēs domāt vēlāk.

Viņa pavēzēja lāpu. Visapkārt no griestiem līdz upei karā­jās bāli stalaktiti. Likās, it kā viņa atrastos milzīgas zivs mutē un peldētu starp tās zobiem. Laiva atsitās te pret vienu, te pret otru.

-Kris?

Atskanēja tāla atbilde: - Jā!

Tu redzi gaismu? -Jā.

Viņa pieķeras stalaktītam ar apdedzinato roku, juta ta mit­ro, krītaino faktūru. Laivu tomēr izdevās apturēt. Taču airēt at­pakaļ pie Kriša nebija iespējams, jo vajadzēja turēt lāpu.

Varēsi tikt līdz šejienei? -Jā.

Viņa dzirdēja tumsa šļakstus.

•

Kad Kriss bija atpakaļ laivā, izmircis, bet priecīgs, Keita at­laida stalaktītu, un viņi slīdēja tālāk pa straumi. Pēc vēl dažām minūtēm šai stalaktītu mežā viņi atkal izkļuva brīvākā telpā. Straume te bija straujāka. Kaut kur priekšā bija dzirdama šal­koņa. Izklausījās pēc ūdenskrituma.

Bet tad viņa ieraudzīja ko tādu, kas lika sirdij palēkties. Tas bija liels kaļķakmens bluķis upītes krastā. Vietām bija redzams, kur to norivējušas auklas. Tas nepārprotami bija lietots, lai pie­sietu laivas.

Kris…

Es redzu.

Likās, ka aiz bluķa ir iemīta taciņa, taču vēl nevarēja skaid­ri saskatīt. Kriss pieairēja klāt, viņi piesēja laivu un izkāpa lau­kā. Tā tiešām bija taciņa, kas veda uz tuneli ar gludām, māk­slīgi izcirstām sienām. Viņi devās tunelī. Keita turēja sev priekšā lāpu.

Viņai aizrāvās elpa.

Kris! Tur ir pakāpiens!

-Kas?

Pakāpiens. Iecirsts klintī. Kādas piecdesmit pēdas tālāk. - Viņa pielika soli. Abi divi steidza lūkot. - Te ir ne tikai pakā­piens, - viņa teica, pacēlusi augstāk lāpu. - Te ir kāpnes.

Raustīgajā lāpas gaismā viņi ieraudzīja vairāk nekā duci pa­kāpienu, kas stāvi veda augšup līdz atdūrās akmens griestos - lūkā ar dzelzs rokturi.

Viņa padeva Krišam lāpu un kāpa augšā. Pagrūda rokturi, bet nekas nenotika. Tad viņa stūma to, atspiedusies ar plecu.

Akmens plāksni izdevās pacelt par collas tiesu.

Viņa ieraudzīja dzeltenu gaismu, tik spilgtu, ka vajadzēja sa- miegt acis. Bija dzirdama tuva uguns rūkoņa un vīriešu smiekli. Tad viņa vairs nevarēja noturēt smagumu un nolaida plāksni atpakaļ.

Kriss jau kāpa augšā, lai nāktu talkā. - Ieslēdzam aparāti­ņus, - viņš teica, piebikstīdams pie auss.

Domā?

-Jāriskē.

Viņa piedūrās ausij, izdzirdēja sprakšķi. Tad Kriša elpu, kas bija skaļa, jo viņš stāvēja cieši blakus šaurajās kāpnēs.

Es iešu pirmā, - viņa teica, iebāza roku kabatā, izvilka marķieri un deva Krišam. Viņš sarauca pieri. - Katram gadī­jumam, - sacīja Keita. - Mēs nezinām, kas tur ir otrā pusē.

Labi. - Kriss nolika lāpu zemē, tad atspiedās ar plecu pret lūku. Akmens nočerkstēja un cēlās augšup. Keita izrāpās cau­ri, tad palīdzēja Krišam klusi atvērt lūku līdz galam un nolaist uz grīdas.

Viņiem tas bija izdevies.

Vini atradās Larokā. >

Roberts Donigers apmetās uz papēža. Viņam rokā bija mik­rofons. - Pajautājiet paši sev! - viņš aicināja tukšo, patumšo au­ditoriju. - Kāds divdesmitā gadsimta beigās ir dominējošais pa­saules uztveres veids? Kā cilvēki to uzlūko, ko no tās gaida? Atbilde ir vienkārša. Ikvienā jomā, no biznesa līdz politikai, no mārketinga līdz izglītībai, par galveno uztveres veidu ir kļuvu­si izklaide.

Iepretī šaurajai skatuvei bija rindā uzstādīti trīs ērti nodalī­jumi. Katrā nodalījumā bija krēsls, galds, piezīmju bloknots un ūdens glāze. Katrs nodalījums bija atvērts tikai priekšā, tā ka cilvēks no turienes varēja redzēt vienīgi Donigeru, bet ne ci­tos nodalījumos sēdošos.

Šādi Donigers uzstājas ar savam prezentācijām. Triks bija aizgūts no seniem psihologu pētījumiem par grupas psiholo­ģiju. Katrs zināja, ka citos nodalījumos ari ir cilvēki, bet neva­rēja tos redzēt un dzirdēt. Šādā veidā klausītāji izjuta lielu spie­dienu, jo viņiem nācās mocīties neziņā par to, ko darīs pārējie. Investēs vai neinvestēs?

Donigers staigāja šurpu turpu pa skatuvi.

- Mūsdienās visi gaida, ka viņus izklaidēs, turklāt izklaidēs nepārtraukti. Darījumu sapulcēm jābūt sparīgām, ar dinamis­ku plānu, interesantām grafikām, lai dalībnieki negarlaikotos. Gan lielu, gan mazu veikalu iekārtojumam jābūt saistošam, lai mēs ne tikai iepirktos, bet arī izklaidētos. Politiķiem jābūt fo- togēniskiem un jārunā tieši tas, ko mēs vēlamies dzirdēt. Sko­lām īpaši jāuzmanās, lai nenogarlaikotu jaunos prātus, kas jau pieraduši pie televīzijas tempa. Jāizklaidē arī studenti - visi jā­izklaidē, citādi viņi pārslēgsies: uz citas šķirnes produktu, uz citu kanālu, uz citu politisku partiju, uz jebko citu.Tāda ir rie­tumu sabiedrības intelektuālā realitāte divdesmitā gadsimta beigās… Agrākos gadsimtos cilvēki gribēja pestīšanu, gribēja laboties vai atbrīvoties, vai izglītoties. Bet mūsu gadsimtā viņi grib izklaidēties. Vislielākās bailes ir nevis no slimībām vai nā­ves, bet no garlaicības. Mūsu rīcībā ir laiks, un mums nav, ko ar to iesākt. Ir sajūta, ka mums nav interesanti… Bet ar ko šī izklaides mānija beigsies? Ko cilvēki darīs, kad viņi pagurs no televīzijas un kad viņiem apniks fdmas? Atbildi mēs jau zinām: viņi metas uz izklaidēm, kas prasa piedalīšanos, proti, uz spor­tu, uz atrakciju parkiem, uz izklaides braucieniem. Tā ir struk­turēta, izplānota izklaide un aizraušanās. Bet ko viņi darīs, kad apniks ari atrakciju parki un šāda nervu iztirpināšana? Agri vai vēlu mākslīgums kļūs pārāk uzkrītošs. Viņi sāks apjēgt, ka at­rakciju parks ir gluži kā cietuma paveids, kurā tu piemaksā, lai būtu ieslodzītais… Šis mākslīgums viņus mudinās meklēt au­tentiskumu. Autentiskums būs divdesmit pirmā gadsimta atslē­gas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, kas nav radīts un struk­turēts, lai nestu peļņu. Viss, ko nekontrolē korporācijas. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saskaņā ar sevi. Mūs­dienu pasaule ir kā sīki izkopts dārziņš, kur viss ir sastādīts un izkārtots ar noteiktu mērķi, un dārznieki ir korporācijas. Šeit nekas nav neskarts un nekas nav autentisks… Pie kā tad ļaudis vērsīsies, lai gūtu šo reto un ilgoto autentiskumu? Viņi vērsīsies pie pagātnes. Pagātne ir neapstrīdami autentiska. Pa­gātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mērdoka, pirms Nissan un Sony, un IBM, un visiem citiem mūsdienu pa­saules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cē­lās un grima bez viņu iejaukšanās, plānošanas un pārdošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pagātni neticami pievilcīgu. Lūk, tāpēc es saku, ka nākotne ir pagātnē. Pagātne ir vienīgā reālā alternatīva… Jā, kas ir, Daiena? - Viņš pagrie­zās, kad telpā ienāca Krāmere.

Ir problēma ar tranzīta bloku. Izskatās, ka sprādziens ir bojājis arī atlikušos ūdens vairogus. Gordons veica datorsi- mulāciju, un tā rāda, ka četri vairogi saplīsīs, kad tos piepildīs ar ūdeni.

Daiena, tu atkal nāc man virsū ar elementārām lietām, - sacija Donigers un paraustīja kaklasaiti. - Tātad viņi grib at­griezties, bet nav aizsardzības? -Jā.

Nu, mēs ar to nevaram riskēt.

Tas nav tik vienkārši…

Ir gan vienkārši, - atcirta Donigers. - Mēs nevaram uz­ņemties šādu risku. Tad jau labāk, lai viņi vispār neatgriežas, nekā lai atgriežas sakropļoti.

Bet…

Kāds bet? Ja Gordonam ir šī datorprognoze, tad kas viņu trenc?

-Viņš netic šai prognozei. Viņš saka, ka tā esot pārāk sasteig­ta un aptuvena, un, viņaprāt, tranzīts var izdoties visnotaļ labi.

Mēs nevaram šādi riskēt, - sacīja Donigers, purinādams galvu. - Viņi nedrīkst atgriezties bez vairogiem. Punkts.

Krāmere ieturēja pauzi, kodīja lūpas. - Bob, es domāju, ka…

Paklau, - pārtrauca Donigers, - vai mums te būtu īslaicīgs atmiņas zudums? Tu biji tā, kas neļāva Sternam doties atpa­kaļ, lai nebūtu jāriskē ar transkripcijas kļūdām. Tagad tu gribi, lai viss tas draņķa bars atgriežas bez aizsardzibas? Nē, Daiana.

Labi, - piekāpās Krāmere, klaji negribīgi. - Es iešu un pa­runāšu ar…

Nē! Nekādas runāšanas! Aizliedz! Ja citādi nevar, izrauj kontaktu. Bet neļauj šiem cilvēkiem atgriezties! Man ir taisnī­ba, un tu to zini.

•

Kontroles telpā Gordons pārjautāja: - Ko viņš teica?

Viņi nedrīkst atgriezties. Nekādā ziņā. Bobs stingri pie­teica.

Bet viņiem jāatgriežas! - iebilda Deivids Sterns. - Jums viņiem jāļauj.

Nē, es to nevaru, - sacīja Krāmere.

Bet…

Džon, - Krāmere vērsās pie Gordona. - Vai Deivids ir re­dzējis Velsiju? Tu viņam parādīji Velsiju?

Kas ir Velsijs?

Velsijs ir kaķis, - sacīja Gordons.

Velsijs ir sašķelts, - paskaidroja Krāmere. - Viņš bija viens no pirmajiem izmēģinājuma dzīvniekiem, kurus mēs sūtījām uz turieni. Tad, kad mēs vēl nezinājām, ka tranzītā jālieto ūdens vairogi. Viņš ir briesmīgi sašķelts.

Sašķelts?

Krāmere pagriezās pret Gordonu. - Tu viņam neko neesi teicis?

Esmu, protams, - atteica Gordons un pievērsās Sternam. - "Sašķelts" nozīmē, ka viņam ir ļoti smagas transkripcijas kļū­das. - Viņš atkal pagriezās pret Krāmeri. - Bet tas bija pirms vairākiem gadiem, Daiena, tad mums bija problēmas arī ar da­toriem, ne tikai ar…

Parādi viņam! - sacīja Krāmere. - Tad paskatīsimies, vai viņš vēl tik dedzīgi gribēs savu draugu atgriešanos. Tomēr lie­tas būtība ir tāda, ka Bobs lēmumu jau pieņēmis, un atbilde ir "nē". Ja nav drošu vairogu, neviens nedrīkst atgriezties. Nekā­dā ziņā.

Pie datoriem viens no tehniķiem sacīja: - Mums ir viens lau­ka rags.

•

Viņi sapulcējās ap monitoru, skatīdamies viļņainajā līnijā un izcilnīšos tajā.

Pēc cik ilga laika viņi atgriezīsies? - jautāja Sterns.

Spriežot pēc šā signāla, apmēram pēc stundas.

Vai var pateikt, cik viņu ir? - jautāja Gordons.

Vēl ne, bet… vairāk nekā viens. Varbūt četri vai pieci.

Tātad visi, - noteica Gordons. - Viņi droši vien dabūjuši rokā Profesoru, un tagad visi atgriežas. Viņi ir izdarījuši to, ko mēs viņiem lūdzām, un tagad viņi atgriežas.

Viņš pagriezās pret Krāmeri.

Piedod, - viņa teica. - Ja nav drošu vairogu, neviens ne­atgriežas. Tas nav apspriežams.

Keita lēni piecēlās kājās blakus lūkai. Viņa stāvēja šaurā tel- piņā, ne vairāk kā četras pēdas platā, ar augstiem mūriem kat­rā pusē, izņemot kreiso, no kuras nāca uguns gaisma. Šai dzel­tenajā gaismā viņa tieši priekšā ieraudzīja durvis. Aiz muguras viņai bija stāvas kāpnes, kas veda uz telpas augšdaļu, apmē­ram trīsdesmit pēdu augstāk.

Bet kur viņa atradās?

Kriss paskatījās pār lūkas malu un norādīja uz uguns pusi. Viņš čukstēja: - Man liekas, es zinu, kāpēc viņiem neizdevās no pils puses atrast šo eju!

Kāpēc?

Tā ir aiz kamīna.

Aiz kamīna? - Un tad viņa aptvēra, ka Krišam taisnība. Šī šaurā telpiņa noslēdza vienu no Larokas slepenajām ejām: aiz lielās zāles kamīna.

Keita pavērās pa kreisi un atklāja, ka cauri liesmām skatās taisni lielajā zālē. Kamīns bija deviņas pēdas augsts. Viņa re­dzēja Olivera augsto galdu, pie kura sēdēja bruņinieki un ēda, pagriezuši kamīnam muguru. Līdz viņiem nebija vairāk par piecpadsmit pēdām.

Tev taisnība, - Keita čukstēja. - Mēs esam aiz kamīna.

Viņa atskatījās uz Krišu, pamāja, lai lien laukā. Viņa dzīrās

vērt durvis, kas atradās priekšā, bet tobrīd sers Gijs pagriezās pret kamīnu, lai ielidinātu tajā cāļa kaulu. To izdarījis, viņš pa­griezās atpakaļ un atsāka ēst.

Jātiek ārā no šejienes, nodomāja Keita.

Bet bija jau par vēlu. Gija pleci pakustējās; viņš atkal grie­zās pret kamīnu. Viņš skaidri redzēja Keitu, viņu skatieni sa­stapās. - Ak dievs! - iekliedzās Gijs. Viņš piecēlās no galda un izvilka zobenu.

Keita metās pie durvīm, vilka tās, bet durvis bija vai nu aiz­slēgtas, vai iesprūdušas. Viņa nespēja tās atvērt. Viņa pagrie­zās pret šaurajām kāpnēm otrā pusē. Viņa redzēja, ka sers Gijs vilcinādamies stāv otrā liesmu pusē. Viņš vēlreiz paskatījās uz Keitu, tad metās cauri liesmām virsū. Keita redzēja, ka Kriss raušas ārā pa lūku, un uzsauca: - Atpakaļ! - Viņš klausīja, bet Keita pati metās augšup pa kāpnēm.

Sers Gijs cirta viņai pa kājām un par mata tiesu netrāpīja, zobens nožvinkstēja pret akmeņiem. Viņš nolamājās, tad pa­meta skatienu lejup uz vaļējo lūku. Acīmredzot viņš Krišu ne­pamanīja, jo Keita dzirdēja, ka Gijs tūdaļ seko viņai.

Viņai nebija ieroča; viņai nebija nekā.

Viņa bēga.

•

Kāpņu augšgalā, ap trīsdesmit pēdu no zemes, atradās šau­ra platformiņa. To sasniegusi, viņa sajuta zirnekļu tīklus, kas bija biezi pieķērušies viņai pie sejas. Viņa nepacietīgi notrau­sa tos. Platformiņa nebija platāka par divām pēdām. Tas bija bīstami, bet ne viņai - alpīnistei.

Seru Giju tas tomēr uztrauca. Viņš ļoti lēni virzījās augšup pa stāvajām kāpnēm, spiezdamies ar plecu pie sienas, turēda­mies pēc iespējas tālāk no kāpņu malas; kur iespējams, turē­damies mūra spraugās. Viņam bija izmisīgs skatiens un sma­ga elpa. Tātad drošsirdīgajam bruņiniekam bija bail no augstuma. Tomēr, kā Keita redzēja, nepietiekami bail, lai ap­stātos. Lai vai kā, neērtais stāvoklis darīja viņu tikai niknāku. Viņš blenza uz Keitu ar slepkavīgu skatienu.

Platformiņai priekšā bija durvis ar monētas lieluma lūram- caurumu. Kāpnes acīmredzot bija būvētas, lai vestu uz šo no­vērošanas punktu, no kura varēja redzēt lielo zāli un visu, kas tajā notiek. Keita spēcīgi pagrūda durvis, taču tās, izrādās, ne­bija domātas vēršanai: tās atdalījās no stenderēm un nokrita lejā uz lielās zāles grīdas. Keita gandrīz vai nokrita tām līdzi.

Viņa atradās lielajā zālē.

Viņa bija augstu, pie lielajām koka sijām vaļējos griestos. Vi­ņa paskatījās uz galdiem trīsdesmit pēdu lejāk. Tieši priekšā bija milzīga vidus sija, kas stiepās visā zāles garumā. No tās ik pēc piecām pēdām atzarojās šķērssijas, kas stiepās uz sienām abās pusēs.

Visas sijas bija rūpīgi apdarinātas, ar jumta spārēm tās pa­pildus savienoja šķērsbaļķi.

Keita nevilcinādamās izgāja uz vidus sijas. Visi no lejas ska­tījās augšup ar aizturētu elpu. Viņa dzirdēja Olivera saucienu: - Pie Svētā Jura! Tas ir Maģistra palīgs! Mēs esam nodoti!

Viņš cirta dūri galdā un piecēlās, nikni skatīdamies uz Keitu.

Viņa sacīja: - Kris! Sameklē Profesoru!

Aparātiņā atskanēja sprakšķis. - …bi.

- Tu dzirdēji, Kris?

Tikai statiski sprakšķi.

Keita ātri virzījās pa vidus siju. Par spīti augstumam no grī­das, viņai tas nepavisam nebija grūti. Baļķis bija veselu pēdu plats. Tīrais nieks pa tādu staigāt. Izdzirdējusi ļaužu noelšanos lejā, viņa atskatījās un redzēja, ka arī sers Gijs iznāk uz vidus sijas. Viņš izskatījās nobijies, tomēr publikas klātbūtne viņu iedrošināja. Vai arī viņš vienkārši negribēja publiski izrādīt sa­vas bailes. Gijs spēra nedrošu soli, pārliecinājās par savu līdz­svaru un nāca taisni pie viņas, turklāt visai ātri. Viņš viegli šū­poja rokā zobenu. Sasniedzis pirmo vertikālo spāri, viņš aizturēja elpu, pieķērās tai, aprāpās tai apkārt. Tad gāja tālāk pa vidus siju.

Keita atkāpās un saprata, ka vidus sija ir pārāk plata un Gi­jām pārāk viegli ejama. Viņa nogriezās pa šķērssiju un devās uz zāles sienu. Šķērssija bija tikai sešas collas plata, te viņam būs grūtāk. Viņa aprāpās apkārt šķērsbaļķim, gāja tālāk un ti­kai tad aptvēra savu kļūdu.

Parasti viduslaiku vaļējo griestu konstrukcijās gar sienu stiepās vēl viena sija visā telpas garumā; tās funkcija bija tīri dekoratīva, bet iet pa to varētu. Taču šie griesti bija būvēti fran­ču stilā: šķērssija bija vienkārši iestiprināta sienas ierobā drus­ku zem griestu slīpuma. Sienas sijai vieta nebija paredzēta. Ta­gad viņa atcerējās, kā bija stāvējusi Larokas drupās un ievērojusi šo īpatnību. Kur viņas atmiņa bija pirms brīža?

Viņa bija uz šķērssijas kā slazdā.

Tālāk viņa vairs netika. Atpakaļ nevarēja iet, jo tur stāvēja un gaidīja Gijs. Un uz nākamo, paralēlo šķērssiju nevarēja tikt, jo tā bija piecas pēdas atstatu: ļoti tāls lēciens.

Nebija neiespējami, bet tālu. Sevišķi bez nodrošinājuma.

Atskatījusies viņa ieraudzīja, ka sers Gijs, uzmanīgi balan­sēdams, iznācis uz šķērssijas un, rokā viegli šūpodams zobe­nu, virzās šurp. Viņš smīnēja, jo Keitai nebija, kur sprukt.

Tagad izvēles nebija nekādas. Viņa skatījās uz nākamo si­ju, piecas pēdas tālāk. Viņai tas jādara. Problēma tāda, ka aug­šā nebija brīvas telpas lēcienam. lai droši sasniegtu mērķi, būtu jālec augšup.

Gijs rāpās apkārt šķērsbaļķim. Pēc dažām sekundēm viņš būs klāt. Keita pietupās uz sijas, ievilka elpu, sasprindzināja muskuļus un spēcīgi atspērās ar kājām. Viņas augums lidoja vaļējā telpā.

Kriss izrāpās pa akmens lūku. Viņš paskatījās cauri liesmām un redzēja, ka zālē visi skatās augšup. Viņš zināja, ka tur, pie griestiem, ir Keita, bet neko nevarēja viņas labā darīt. Viņš de­vās pie sāndurvīm un mēģināja tās atvērt. Nevērās. Viņš me­tās durvīs ar visu svaru: drusku padevās. Grūda vēlreiz. Dur­vis ar čerkstu atvērās.

Viņš izgāja Larokas pils iekšpagalmā. Visapkārt skraidīja ka­ravīri. Vienā no koka galerijām gar mūra augšpusi bija izcēlies ugunsgrēks. Arī paša pagalma vidū kaut kas dega kā sārtā. Visā šai haosā neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Andrē! - viņš sacīja. - Tu tur esi?

Statisks sprakšķis. Nekā.

Un tad atskanēja Andrē balss: - Jā.

Andrē? Kur tu esi?

Esmu ar Profesoru.

-Kur?

Arsenālā.

Kur tas ir?

laboratorijas palīgtelpā būros mitinājās divi duči dzīvnieku, lie­lākoties kaķi, kā ari dažas jūrascūciņas un peles. Telpā oda pēc spalvām un mēsliem. Gordons veda Sternu pa eju un sacīja: - Sa­šķeltos mēs turam atsevišķi no pārējiem. Citādi nemaz nevar.

Sterns redzēja pie galasienas trīs būrus. Šo būru restes bi­ja biezas. Gordons pieveda viņu pie viena, kurā bija redzams mazs, pūkains, saritinājies kamoliņš. Tas bija guļošs kaķis, bāl- pelēks persietis.

- Tas ir Velsijs, - sacīja Gordons.

Kaķis likās pilnīgi normāls. Tas gulēdams lēni, mierīgi el­poja. Šai pagriezienā varēja redzēt tikai pusi viņa purniņa. Ķe­pas bija tumšas. Sterns liecās tuvāk, bet Gordons viņu apturē­ja. - Ne tik tuvu! - viņš teica.

Gordons paņēma nūju un novilka gar būra restēm.

Kaķa acs atvērās. Ne lēni un slinki - tā uzreiz bija plata un modra. Kaķis nekustējās un neizstiepās. Kustējās tikai acs.

Gordons vēlreiz novilka nūju gar restēm.

Kaķis ar mežonīgu šņācienu metās pret restēm. Viņš bija atvēris muti, atiezis zobus. Dzīvnieciņš triecās pret restēm, at­kāpās un uzbruka atkal - un atkal, nepārtraukti, šņākdams un ņurdēdams.

Sternu skatoties pārņēma drausmas.

Dzīvnieciņa purns bija briesmīgi izkropļots. Viena puse iz­skatījās normāla, bet otra nepārprotami zemāka, gan acs, gan nāss, itin viss. Purniņam pa vidu stiepās abu pušu šķīruma lī­nija. Tad, lūk, kāpēc viņi to sauc par "sašķeltu", viņš nodomāja.

Taču pašu baismīgāko, kaķim plosoties un triecoties restēs, viņš ieraudzīja tikai pēc brīža. Pakausī, sānos pie kroplās auss, atradās trešā acs, mazāka un tikai daļēji izveidojusies. Zem acs bija tāds kā deguna gabaliņš un tālāk kā augonis bija izvirzī­jies žokļa fragments, kurā vidēja daži balti zobi, kaut ari mu­tes vispār nebija.

Transkripcijas kļūdas. Tagad viņš saprata, ko tas nozīmē.

Kaķis nerimdamies triecās restēs; purniņš jau sāka asiņot no daudzajiem sasitumiem. - Viņš tā turpinās, kamēr vien mēs būsim šeit, - sacīja Gordons.

Tad labāk iesim prom, - teica Sterns.

Viņi gāja atpakaļ un kādu brīdi klusēja. Tad Gordons turpi­nāja: - Pārmaiņas ir ne tikai ārējas. Mainās arī psihe. Cilvēkā, kas bija sašķelts, tās parādījās pirmās.

Tas bija tas cilvēks, par kuru jūs man stāstījāt? Tas, kurš palika tur?

Jā, - atbildēja Gordons. - Dekerds. Robs Dekerds. Viņš bija viens no mūsu jūras kājniekiem. Psihiskās pārmaiņas sā­kās labu laiku, pirms mēs pamanījām fiziskās. Bet tikai vēlāk mēs sapratām, ka vainīgas bija transkripcijas kļūdas.

Kādas bija šīs psihiskās pārmaiņas?

Agrāk Robs bija dzīvespriecīgs puisis, ļoti labs sportists, ar lielu talantu uz valodām. Viņš mēdza, piemēram, sēdēt un dzert alu ar kādu ārzemnieku un, kad kauss gāja uz beigām, jau sāka apgūt tā valodu. Zināt, uzķert pa frāzei, pa teikumam. Viņš vien­kārši sāka runāt. Vienmēr ar nevainojamu izrunu. Pēc dažām nedēļām viņš jau prata runāt kā iedzimtais. To pamanīja jau die­nestā, aizsūtīja viņu uz jūras kājnieku valodu skolu. Taču, kad viņam uzkrājās arvien vairāk defektu, viņš vairs nebija dzīves­priecīgs. Viņš kļuva ļauns, - stāstīja Gordons. - īsti ļauns.

-Jā?

Viņš šeit neželīgi piekava caurlaides sargu, tāpēc ka tas pārāk ilgi pētīja viņa personas apliecību. Un Albukerkē viņš vie­nu čali bārā gandrīz vai nosita. Tikai tad mēs sākām saprast, ka Dekerdam ir smagi bojājumi smadzenēs un ka tie nav labo­jami, var kļūt tikai sliktāk.

•

Kontroles telpā viņi sastapa Krāmeri, salīkušu pie monito­ra, kas rādīja lauka svārstības. Tagad tās bija stiprākas. Un teh­niķi skaidroja, ka atgriezīsies vismaz tris, varbūt pat četri vai pieci. Krāmeres sejā bija rakstīts, ka viņa mokās pretrunās; viņa gribēja redzēt visus atgriežamies.

Es joprojām domāju, ka datora prognoze ir aplama un pa­neļi izturēs, - sacīja Gordons. - Vismaz tagad mēs tos noteikti varam uzpildīt un paskatīties.

Krāmere pamāja. - Jā, to mēs varam. Bet, pat ja tie uzpildī- sies nesaplīstot, mēs nevaram zināt, vai tie izturēs, vai nepār­sprāgs tieši tranzīta laikā. Un tā būtu katastrofa.

Sterns dīdījās savā vietā. Viņš juta tādu kā kņudoņu. Kaut kas viņam nedeva mieru, kaut kas urdījās prātā. Kad Krāmere lietoja vārdu "pārsprāgt", viņam atkal nāca prātā automobiļi - tā pati ainu virkne, arvien no jauna. Auto sacīkstes. Lielas kra- vinieku riepas. Michelin reklāma. Liela nagla uz ceļa un riepa, kas pārbrauc tai pāri.

Pārsprāgt.

Ūdens paneļi var pārsprāgt. Riepas var pārsprāgt. Kas ir ar to pārsprāgšanu?

Lai izdotos, - teica Krāmere, - mums vajadzētu kaut kā nostiprināt paneļus.

Jā, bet to mēs jau esam apsprieduši, - sacīja Gordons. - Nav nekādu iespēju to izdarīt.

Sterns nopūtās. - Cik laika ir palicis?

Piecdesmit viena minūte, - atsaucās viens no tehniķiem.

Keitai par lielu brīnumu viņa izdzirdēja no lejas aplausus. Viņa bija pārlēkusi un tagad šūpojās, karādamās pie nākamās sijas. Un ļaudis lejā aplaudēja, it kā skatītos cirku.

Keita ātri uzvilkās augšā un uzrāpās uz sijas.

Gijs Malegāns no iepriekšējās šķērssijas steidzās atpakaļ uz vidējo. Viņš nepārprotami gribēja bloķēt Keitai ceļu.

Viņa steigšus atgriezās uz vidus sijas. Viņa bija veiklāka un paspēja tur nonākt pirms Gija. Palika vēl mirklītis apdomāties, izlemt, ko darīt.

Taču ko gan viņa varēja darīt?

Viņa stāvēja vaļējo griestu vidū, turēdamās pie resna verti­kāla statņa, apmēram divu telefonstabu biezumā. No šā statņa slīpi atzarojās papildu balsti, kas savienojās ar jumta spārēm. Šie balsti bija tik zemi, ka seram Gijām, lai tiktu viņai klāt, va­jadzētu notupties, rāpjoties apkārt statnim.

Keita notupās pati, lai izmēģinātu, kāda būtu sajūta, to darot. Skaidrs - tas būtu neērti un lēni. Viņa atkal piecēlās stāvus. To darot, viņas delna pieskārās duncītim. Viņa bija par to pavi­sam aizmirsusi. Tagad viņa to izvilka un izstiepa sev priekšā.

Gijs to ieraudzīja un iesmējās. Skatītāji lejā arī smējās. Gijs viņiem kaut ko uzsauca, un viņi smējās vēl gardāk.

Keita vēroja Giju tuvojamies un atkāpās. Viņa deva tam tel­pu virzīties apkārt vertikālajam statnim. Viņa centās izlikties pārbijusies - tas nenācās grūti -, viņa sarāvās, duncītis viņai rokā drebēja.

Galvenais notrāpīt īsto brīdi, viņa nodomāja.

Sers Gijs ieturēja pauzi otrpus statnim un kādu bridi pavē­roja viņu. Tad viņš notupās un sāka rāpties apkārt statnim. Viņš bija ar kreiso roku apķēries baļķim, arī labā roka ar zobenu bija uz brīdi tam piespiesta.

Keita metās uz priekšu un trieca dunci kreisajā rokā, pie­cirzdama pie baļķa. Tad viņa apmetās baļķa otrā pusē un no­spēra Gija kājas no vidus sijas. Gijs krita un palika karājamies duncī. Viņš sakoda zobus, bet neizdvesa ne skaņas. Jēziņ, ir gan viņi sīksti!

Joprojām turēdams zobenu, viņš mēģināja tikt atpakaļ uz si­jas. Taču tobrīd Keita jau bija tikusi atpakaļ savā sākotnējā po­zīcijā otrā statņa pusē. Viņu skatieni sastapās.

Gijs saprata, ko Keita grasās darīt.

Sapūsd ellē! - viņš nošņācās.

Tu pirmais! - atteica Keita.

Viņa izrāva dunci no statņa. Gijs klusi krita lejup. Viņš šķi­ta paliekam mazāks. Pusceļā viņa augums uzdūrās karogkāta kaltajai smailei un kādu brīdi tur karājās; tad kāts salūza, un viņš uzgāzās uz galda, tā ka trauki pašķīda uz visām pusēm. Viesi atlēca nost. Gijs gulēja starp cienastiem. Viņš nekustējās.

Olivers rādija uz Keitu un kliedza: - Nogaliniet viņu! Nogali­niet! - Kliedzienam pievienojās ari citi. Strēlnieki skrēja pēc lokiem.

Olivers negaidīja, negantās dusmās viņš metās ārā no zā­les, paņemdams līdzi dažus karavīrus.

Keita dzirdēja, kā visi, pat jaunas sievietes gaidībās un ma­zi bērni, kliedz: - Nogaliniet viņu! - un viņa steidzās pa vidus siju uz zāles galasienu. Garām nosvilpa bultas, dažas ietriecās kokā. Taču strēlnieki bija nokavējuši; Keita jau bija ievērojusi, ka sijas galā ir durvis, tādas pašas kā pretējā sienā. Viņa spē­cīgi ietriecās tajās, atgrūzdama vaļā un atstādama zāli.

Keita bija nonākusi ļoti šaurā, tumšā telpiņā. Viņa sasita gal­vu pret griestiem un aptvēra, ka šis ir lielās zāles ziemeļu gals, tātad savrups un nesavienojās ar pils mūri. Līdz ar to…

Viņa mēģināja grūst griestus: jumtu. Viens posms padevās. Viņa izrāpās uz jumta un no turienes viegli nonāca uz iekšējo nocietinājumu mūra.

No šejienes viņa varēja redzēt, ka aplenkums rit pilnā spa­rā. Negantas bultu zalves šņāca pār galvu un slaidos lokos kri­ta iekšpagalmā. Strēlnieki no mūriem šāva pretī. Lielgabalos uz mūra tika lādētas metāla bultas, de Kērs soļoja šurpu turpu un izkliedza pavēles. De Kērs viņu nepamanīja.

Keita piedūrās pie auss un sacīja: - Kris?

De Kērs apstājās un pielika roku pie auss. Pēkšņi viņš pa­griezās un sāka skatīties visapkārt, uz mūra un pagalmā.

Tas bija de Kērs.

Un tad de Kērs viņu pamanīja. Viņš uzreiz pazina Keitu.

Keita bēga.

•

Keita? Es esmu šeit, lejā, - sacīja Kriss. Pagalmā visap­kārt krita degošas bultas. Viņš pamāja Keitai uz mūra, taču ne­bija pārliecināts, ka viņa redz: pagalmā bija patumšs.

Viņa sacīja: - Tas ir… - bet teikuma noslēgums zuda statis­kos sprakšķos. Tad viņš novērsās, jo pamanīja Oliveru ar čet­riem vīriem šķērsojam pagalmu un ieejam ēkā, kurā, kā viņam likās, atradās arsenāls.

Kriss dzīrās sekot, bet tobrīd viņam pie kājām nokrita de­goša bumba, palēcās, paripoja, apstājās. Cauri liesmām bija re­dzams, ka tā ir cilvēka galva, vaļā acīm, kliedzienā atvērtu muti. Miesa dega sprakšķēdama. Kāds garāmejošs karavīrs aizspē­ra galvu kā futbola bumbu.

Viena no bultām, kas krita pagalmā, pieskārās viņa plecam un atstāja uz piedurknes liesmainu sliedi. Kriss saoda piķa smaku, juta karstumu uz rokas un sejas. Viņš metās zemē, taču liesma nenodzisa. Tā jau bija ieēdusies drēbē; karstums kļuva neciešams. Viņš pieU'ausās ceļos, ar dunci atgrieza vaļā tuniku, izmaucās no tās un aizmeta to prom. Uz delnas vēl dega mazas piķa pilītes. Viņš paberzēja roku pagalma smiltīs. Beidzot npdzisa.

Pieceldamies viņš sacīja: - Andrē? Es - Taču atbildes nebija. Kriss satrūkās un tobrīd ari ieraudzīja, ka arsenāla dur­vīs parādās Olivers un ved Profesoru un Mareku projām. Ka­ravīri ar kailiem zobeniem dzina viņus uz tālākām durvīm pils sienā. Krišam ne drusku nepatika šis skats. Viņam bija baisa priekšnojauta, ka Olivers grasās viņus nogalināt.

Keita…

Jā, Kris.

Es viņus redzu.

Kur?'

Viņus ved uz tām durvīm stūrī.

Viņš grasījās sekot, tad aptvēra, ka viņam vajag ieroci. Da­žas pēdas atstatu degoša bulta ieurbās kādam karavīram mu­gurā, notriekdama uz sejas zemē. Kriss noliecās, paņēma viņa zobenu, izslējās un dzīrās iet.

Kris…

Virieša balss auss aparātiņā. Sveša balss. Kriss pagriezās, bet redzēja tikai skrienošus kareivjus, liesmainas bultas zibam gaisā, degošas ēkas.

Kris… - Balss bija klusa. - Šeit.

Cauri liesmām viņš ieraudzīja tumšu figūru stāvam nekus­tīgi kā statuju un raugāmies viņā pāri pagalmam. Šis tumšais stāvs nelikās ne zinis par kauju, kas viesuļoja viņam apkārt. Viņš cieši lūkojās uz Krišu. Tas bija Roberts de Kērs.

Kris, tu zini, ko es gribu? - jautāja de Kērs.

Kriss viņam neatbildēja. Viņš nervozi pasvārstīja rokā zo­benu, izmēģinādams, cik smags. De Kērs tikai vēroja viņu. Viņš klusi iesmējās. - Tu grasies ar mani cīnīties, Kris?

Un tad de Kērs sāka iet uz viņa pusi.

Kriss aizturēja elpu, nesaprazdams, palikt vai bēgt. Pēkšņi atsprāga lielās zāles durvis, un pa tām iznāca karavīrs pilnās bruņās, tikai bez ķiveres, kliegdams: - Par Dievu un Virspries­teri Arno! - Kriss pazina izskatīgo bruņinieku Raimondo. Pa­galmā iebruka vairāki duči karavīru zaļganmelnajos tērpos un metās sīvā kaujā ar Olivera vīriem.

De Kērs pirmajā brīdī vēl nāca viņam virsū, bet tagad ap­stājās, situācijas maiņas pārsteigts. Pēkšņi parādījās pats Ar­no, sagrāba Krišu pie rīkles un augstu pacēla zobenu. Viņš pie­vilka Krišu sev klāt, kliegdams: - Olivers! Kur ir Olivers?!

Kriss rādīja uz tālākajām durvīm.

Rādi ceļu!

Viņš steidzās ar Arno pāri pagalmam, gāja iekšā. Tur lejup veda vītņveida kāpnes. Pa tām viņi nonāca lielās un drūmās pa­zemes telpās ar augstiem velvjainiem griesdem.

Arno traucās uz priekšu - aizelsies, no niknuma piesārtis. Kriss steidza turēties līdzi. Pirmā telpa bija tukša, nākamā tā­pat, bet tālāk priekšā bija dzirdamas balsis. Viena no tām iz­klausījās pēc Profesora balss.

Kontroles telpas datoru monitoros lauka grafiskajos viļņo­jumos sāka parādīties smailes. Krāmere, kozdama lūpā, skatī­jās, kā tās kļūst augstākas un izteiktākas. Viņa bungoja ar pirk­stiem pa galdu. Pēdīgi viņa sacīja: - Okei, piepildīsim vismaz tos paneļus, paskatīsimies, kas ar tiem notiks.

Labi, - noteica Gordons, viņš izskatījās atvieglots. Viņš pa­cēla rāciju un sāka dot rīkojumus tehniķiem tranzīta telpā.

Sterns videomonitorā skatījās, kā pirmajam tukšajam pa­nelim tiek pievilktas smagas šļūtenes. Vīri kāpa uz kāpnēm un pielāgoja uzgaļus. - Es arī domāju, ka tā būs vislabāk, - sacīja Gordons. - Mēs vismaz…

Sterns pielēca kājās. - Nē! - viņš iesaucās. - Nedariet to!

-Ko?

Neuzpildiet paneļus!

Krāmere blenza uz viņu. - Kāpēc? Ko tad…

Nedariet to! - kliedza Sterns mazajā kontroles telpā. Ek­rānā redzamie tehniķi turēja šļūteni pie uzpildes cauruma. - Sakiet viņiem, lai pārtrauc! Nekādu ūdeni panelī! Ne piles!

Gordons pa rāciju deva pavēli. Tehniķi pārsteigti pavērās augšup, tomēr pārtrauca darbu un nolaida šļūtenes atpakaļ uz grīdas.

Deivid, - mierīgi sacīja Gordons. - Es domāju, ka mums tomēr…

Nē! - sauca Sterns. - Neslapināsim paneļus!

Kāpēc ne?

Tas samaitās līmi.

Līmi?

Jā, - viņš teica. - Es zinu, kā nostiprināt paneļus.

Zināt? - pārjautāja Krāmere. - Kā?

Gordons pagriezās pret tehniķiem. - Cik laika palicis?

Trīsdesmit piecas minūtes.

Viņš pagriezās pret Sternu. - Tikai trīsdesmit piecas minū­tes, Deivid. Nepietiek laika, lai kaut ko iesāktu.

Pietiek! - iebilda Sterns. - Vēl pietiek. Tikai jādarbojas mērkaķa ātrumā.

Keita iznaca Larokas centralaja pagalma - vietā, kur pede- joreiz bija redzējusi Krišu. Taču Kriša te vairs nebija.

-Kris?

Auss aparātiņā neviens neatsaucās.

Un marķieris ir pie viņa, nodomāja Keita.

Visapkārt pagalmā gulēja degoši liķi. Viņa skrēja no cita pie cita, skatīdamās, vai kāds no tiem nav Kriss.

Viņa ieraudzīja Raimondo, kas viegli pamāja viņai - un tad nodrebēja. Vienbrīd Keita domāja, ka tas ir karstā gaisa radīts acu māns, bet tad redzēja Raimondo pagriežamies. Viņam no sāniem tecēja asinis. Aiz viņa stāvēja kāds Olivera karotājs, kurš vairākkārt cirta Raimondo ar zobenu, te rokā, te plecā, te vidukli, te kājā. Katrs cirtiens bija gana dziļš, lai ievainotu, bet ne tik ļoti, lai nogalinātu. Raimondo streipuļoja atpakaļ, smagi asiņodams. Karotājs devās uz priekšu un nerimās. Rai­mondo saļima uz ceļiem. Karavīrs nostājās viņam blakus un cir­ta atkal un atkal. Raimondo nokrita atmuguriski, un tagad viegli cirtieni bira pār viņa seju, atiezās atcirsta lūpa, sānis aizlidoja degungals. Uzbrucēja seju aizsedza liesmas, bet viņa dzirdēja to ar katru cirtienu sakām: - Smerdelis! Smerdelis! Smerde- lis! - Keita aptvēra, ka viņš to saka mūsdienu angļu valodā. Un

tad viņa saprata: šis uzbrucējs bija de Kērs.

•

•

Kriss sekoja Arno dziļāk katakombās. Kaut kur priekšā vi­ņi dzirdēja atbalsis. Arno tagad virzījās piesardzīgāk, turēda­mies tuvāk sienām. Beidzot viņi varēja ieskatīties nākamajā tel­pā, kuras vidū atradās liela, apaļa bedre. Virs tās ķēdē karājās smags metāla būris. Aiz būra restēm stāvēja Profesors un ar neizteiksmīgu seju raudzījās, kā divi karavīri, griezdami vinču, laiž būri zemāk. Marekam bija sasietas rokas, viņš bija aiz- grūsts pie galasienas. Viņu sargāja divi karavīri.

Lords Olivers stāvēja bedres malā un smīnēdams skatījās, kā būris slīd lejup. Viņš padzērās no zelta biķera un noslaucīja zodu. - Es jums devu solījumu, Maģistr, - viņš teica, - un es to turēšu. - Vīriem pie vinčas viņš sacīja: - Lēnāk! Lēnāk!

Arno paskatījās uz Oliveru, ierūcās kā saniknots suns un izrāva zobenu. Viņš pagriezās pret Krišu un pačukstēja: - Es ņemšu Oliveru. Tu vari ņemt pārējos.

Kriss apstājās: pārējos? Telpā bija vēl četri karavīri. Taču ie­bilst nebija laika. Arno metās uzbrukumā ar negantu kliedzie­nu: - Oliverrr!

Lords Olivers pagriezās, joprojām turēdams savu biķeri. - Ak tā, - viņš ar nicīgu smīnu noteica, - šis vepris arī klāt. - Viņš pameta biķeri sānis, izrāva zobenu un metās kaujā.

Kriss skrēja pie karavīriem, kas grieza vinču, lai gan pats nebija skaidrībā, ko īsti darīt; vīri, kas sargāja Mareku, bija pa­cēluši zobenus. Olivers un Arno sīvi cīnījās, zobeniem klan- dzot, un starp cirtieniem lamāja viens otru.

Viss notika ļoti ātri. Mareks pagrūda vienu no saviem sar­giem un iedūra tam ar tik sīku nazīti, ka Kriss to nemaz nere­dzēja. Otrs sargs pagriezās pret Mareku, taču saņēma tik spē­cīgu Mareka spērienu, ka aizstreipuļoja līdz vinčai un uzgrūdās saviem biedriem tur.

Vinča, palikusi bez uzraudzības, sāka griezties ātrāk. Tas bi­ja zobratu mehānisms, griezās visai skaļi un nepārprotami straujāk nekā iepriekš. Kriss redzēja, ka būris ar Profesoru no­laižas zem grīdas līmeņa un pazūd bedrē.

Tad Kriss jau bija sasniedzis pirmo no karavīriem, kas atra­dās ar muguru pret viņu. Pretinieks pagriezās, Kriss cirta un smagi ievainoja to. Kriss cirta vēlreiz, pretinieks nokrita.

Tagad bija atlikuši tikai divi karavīri. Mareks, joprojām sa­sietām rokām, atkāpās no viena, vairīdamies no draudīgā zo­bena asmens. Otrs karavīrs stāvēja pie vinčas. Viņš bija izvil­cis zobenu un gatavs cīņai. Kriss cirta, viņš viegli atvairīja. Tad Mareks, atkāpdamies pa apli, uzgrūdās šim kareivim, kas uz­reiz pagriezās. Mareks iekliedzās: - Tagad! - un Kriss dūra. Pretinieks sabruka.

Vinča joprojām griezās. Kriss to satvēra, taču atlēca atpa­kaļ, lai nesaņemtu ceturtā karavīra zobena cirtienu. Būris slī­ga zemāk. Kriss atkāpās. Mareks izstiepa pret viņu savas sa­sietās rokas, bet Kriss saminstinājās, baidīdamies trāpīt draugam. - Dari to! - uzkliedza Mareks. Kriss pārcirta auklas, un tobrīd viņam uzbruka ceturtais karavīrs. Tas cīnījās ar iz­misīgu spēku; Kriss saņēma cirtienu delmā un atkāpās, sapraz­dams, ka ir ķezā, bet uzbrucējs pēkšņi šausmās paskatījās le­jup: viņam no vēdera izspraucās asiņains zobens. Tad viņš sabruka, un Kriss redzēja, ka Mareks paspējis tikt pie ieroča.

Kriss skrēja pie vinčas. Viņš satvēra kloķi un apturēja me­hānismu. Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka būris jau dziļi iegrimis duļķainajā ūdenī; virs tā bija tik tikko palikusi vienīgi Profeso­ra galva. Vēl viens kloķa pagrieziens, un būtu iegrimusi arī tā.

Pienāca Mareks, un viņi pa abiem sāka celt būri laukā.

Cik laika palicis? - jautāja Kriss.

Mareks paskatījās taimeri. - Divdesmit sešas minūtes.

Arno un Olivers tikmēr turpināja cīņu; viņi tagad atradās tumšā pagraba stūri, un Kriss redzēja viņu zobenu šķiltās dzirksteles.

Būris pilēdams pacēlās gaisā. Profesors uzsmaidīja Krišam.

Es jau domāju, ka tu paspēsi, - viņš teica.

Melnās restes slīdēja Krišam rokās, kad viņš atvilka būri no bedres. Gļotas un melns ūdens pilēja uz pagraba klona grīdas, atstājot mazas peļķītes. Kriss atgriezās pie vinčas. Pa abiem ar Mareku viņi nolaida būri uz grīdas. Profesors bija izmircis, bet izskatījās atvieglots, ka atkal ticis uz cietas zemes. Kriss gāja atvērt būri, bet ieraudzīja, ka tas ir aizslēgts ar pamatīgu dzelzs piekaramo slēdzeni.

Kur atslēga? - jautāja Kriss, pagriezdamies pret Mareku.

Nezinu, - sacīja Mareks. - Es biju nogāzts, kad viņu spun­dēja iekšā. Neredzēju, kas notika.

Profesor?

Džonstons noplātīja rokas. - Es arī nezinu. Es skatījos tur. - Viņš pamāja uz bedres pusi.

Mareks cirta zobenu pret slēdzeni. Nošķīda dzirksteles, bet slēdzene bija stipra, zobens to tikai ieskrambāja. - Tas nekādi neizdosies, Andrē, - sacīja Kriss. - Mums vajag to sasodīto at­slēgu.

Andrē pagriezās un pārlūkoja pagrabu. - Cik daudz laika? - jautāja Kriss.

- Divdesmit piecas minūtes.

Kriss pašūpoja galvu un devās pie tuvākā kritušā karavīra un sāka to pārmeklēt.

Sterns no kontroles telpas skatījās, kā tehniķi iemērca bā­lu gumijas membrānu spainī ar līmi un tad to iecēla, joprojām pilošu, stikla vairoga atverē. Tad viņi pievienoja saspiestā gai­sa šļūteni, un gumija sāka plesties. Kādu bridi tā atgādināja gai­sa balonu, bet tad gumija pletās arvien tālāk, kļuva plānāka un caurspīdīga, iekļaujoties stikla vairoga izliektajā formā, līdz bi­ja sasniegusi visas tā maliņas. Tad tehniķi aiztaisīja atveri, no­klikšķināja hronometru un gaidīja, lai līme sacietē.

Cik laika palicis? - jautāja Sterns.

Divdesmit viena minūte. - Gordons norādīja uz gumijas baloniem. - Raupjš risinājums, bet darbojas!

Sterns pašūpoja galvu. - Visu pēdējo stundu tas man bija deguna galā.

Tieši kas?

Pārsprāgšana, - viņš paskaidroja. - Es visu laiku domāju: no kā mēs te cenšamies izvairīties. Un atbilde ir: no pārsprāg- šanas. Tāpat kā automašīnām, kam mēdz pārsprāgt riepas. Un es domāju, cik savādi, ka pēdējā laikā riepas sprāgst tik reti. Jaunām mašīnām tikpat kā nekad. Tāpēc, ka jaunajām riepām ir iekšējā membrāna, kas pati aizlīmējas. - Viņš nopūtās. - Es vēl prātoju, kāpēc tas man vispār nāk prātā, un tad apjēdzu, kur tas suns aprakts: ari te var radīt membrānu!

Šī nebūs tāda, kas pati aizlīmējas, - sacīja Krāmere.

Nebūs, - piekrita Gordons, - tomēr stikls iegūs papildu biezumu; turklāt tā izlīdzinās spiedienu.

Tieši tā! - atsaucās Sterns.

Tehniķi bija piepūtuši balonus visos paneļos un tagad gai­dīja, lai sacietē līme. Gordons paskatījās rokas pulkstenī. - Vēl trīs minūtes.

Un pēc tam - cik laika vajag katram panelim?

Sešas minūtes, bet mēs varam uzpildīt pa diviem vienā reizē.

Krāmere nopūtās. - Astoņpadsmit minūtes. Knapi, knapi…

Paspēsim, - noteica Gordons. - Mums vienmēr paliek ie­spēja pumpēt ūdeni ātrāk.

Vai tas neradīs paneļiem papildu spiedienu?

Radīs. Tomēr tāda iespēja paliek. Ja citādi nevar.

Krāmere paskatījās monitorā, kas rādīja lauka viļņošanos.

Tagad smailes bija reljefākas. - Kāpēc lauka ragi mainās? - viņa jautāja.

Nemainās, - neatskatīdamies atteica Gordons.

Mainās gan! - teica Krāmere. - Smailes kļūst mazākas.

Mazākas?

Gordons pienāca paskatīties. Viņš skatījās ekrānā un rauca pieri. Bija redzamas četras smailes, tad trīs, tad divas. Tad īsu bridi atkal četras. - Ņemiet vērā, - viņš sacīja, - ka tas, ko mēs redzam, patiesībā ir tikai varbūtības funkcija. Lauka amplitūda atspoguļo notikuma iespējamības pakāpi.

Un vienkāršāk izsakoties?

Gordons cieši skatījās ekrānā. - Kaut kas tur droši vien ir nogājis greizi. lai kas tas būtu, tas ir mainījis viņu atgriešanās iespējamības pakāpi.

Kriss svīda. Viņš nostenēdamies apmeta karavīra līķi uz mu­guras un atsāka meklējumus. Tās bija drudžainas minūtes, iz­čamdot divu mirušo sarkanbrūnpelēkās uniformas. Apmetņi bi­ja gari un zem tiem - biezi izšūti krekli; kopumā daudz drēbju. Atslēga gan nebūtu viegli noslēpjama; Kriss zināja, ka būra pie­karamajai slēdzenei būtu vajadzīga vairākas collas gara dzelzs atslēga.

Tomēr Kriss to neatrada. Ne pie pirmā karavīra, ne pie otrā. Viņš nolamājās un slējās kājās.

Otrā pagraba pusē Arno joprojām cīnījās ar Oliveru; viņu zobeni šķindēja nepārtraukti - spraigā metāliskā ritmā. Mareks ar lāpu staigāja gar sienām, ieskatījās pagraba tumšākajos kak­tos, bet arī viņam neveicās.

Kriss gandrīz vai varēja dzirdēt, kā viņam galvā tikšķ pulk­stenis. Viņš skatījās apkārt, prātodams, kur varētu būt noslēp­ta atslēga, un izmisīgi atskārta, ka tā varētu būt gandrīz jeb­kur: karāties pie sienas, būt iebāzta lāpturī. Viņš aizgāja pie vinčas un pārlūkoja mehānismu. Un tur viņš to atrada - lielu dzelzs atslēgu pie vinčas pamatnes. - Ir!

Mareks pacēla acis, tad pameta skatienu taimeri, bet Kriss steidzās pie būra. Viņš veiksmīgi iebāza atslēgu slēdzenē, ta­ču pagriezt to nevarēja. Sākumā viņš domāja, ka mehānisms ieķēries, tomēr pēc mokošas pusminūtes nācās atzīt, ka šī at­slēga nav istā. Viņš nikni un bezpalīdzīgi nosvieda atslēgu ze­mē un pagriezās pret būrī ieslēgto Profesoru.

Man ļoti žēl, - sacīja Kriss. - Tiešām ļoti žēl.

Profesors, kā vienmēr, bija nesatraucams. - Es visu laiku

domāju, Kris, - viņš sacīja, - par to, kas īsti notika.

Khm…

Un es domāju, ka atslēga ir pie Olivera, - sacīja Profesors.

- Viņš pats mani iesledza. Man liekas, ka atslēga palika pie vina.

Pie Olivera?

Olivers otrā telpas galā turpināja cīnīties, lai gan tagad jau acīm redzami bija zaudētājos. Arno bija veiklāks paukotājs, tur­klāt Olivers bija iereibis un aizelsies. Arno, drūmi smīnēdams, ar vienmērīgiem cirtieniem dzina Oliveru tuvāk bedres malai. Tur Olivers elsdams un svīzdams atspiedās pret margām, pā­rāk pārguris, lai turpinātu.

Ai no viegli pielika zobena galu Oliveram pie kakla. - Žēlas­tību! - izstomīja Olivers. - Es lūdzu žēlastību. - Tomēr bija skaidrs, ka viņš uz to īpaši necer. Arno lēni pastiprināja zobe­na spiedienu. Olivers ieklepojās.

Milord Arno! - ierunājās Mareks, panākdams uz priek­šu. - Mums vajag šā būra atslēgu.

Ko? Atslēgu? Būra atslēgu?

Olivers izmocīja smaidiņu. - Es zinu, kur tā ir.

Arno paspieda zobenu. - Saki!

Nemūžam!

-Ja tu mums pateiksi, - sacīja Arno, - es tevi nenogalināšu.

To dzirdot, Olivers moži pacēla skatienu. - Patiesi?

Es neesmu nodevīgs divseju anglis, - atteica Arno. - At­dod mums atslēgu, un es zvēru pie Francijas dižciltības, ka es tevi nenogalināšu.

Olivers dažas sekundes elsdams vēroja Arno. Pēdīgi viņš izslējās un sacīja: - Labi! - Viņš nosvieda savu zobenu, pasnie­dzās zem apmetņa un izvilka smagu dzelzs atslēgu. Mareks to paņēma.

Olivers pagriezās pret Arno. - Tā, es savu daļu esmu izda­rījis. Vai turēsi doto vārdu?

Patiesi, - teica Arno, - es tevi nenogalināšu… - Viņš strau­ji metās uz priekšu un sagrāba Oliveru ap ceļiem. - Es tevi iz­peldināšu!

Un viņš pārsvieda Oliveru pāri margām - tieši bedrē. Oli­vers ar skaļu šļakstu iegāzās melnajā ūdenī. Viņš sprauslādams iznira. Nolamājies viņš aizpeldēja pie bedres malas un mēģi­nāja pieķerties pie akmeņiem. Taču bedres mūra akmeņi bija noglumējuši un slideni. Pieķerties nebija iespējams. Oliveram nebija nekāda atbalsta punkta. Viņš bezjēdzīgi pērās pa ūdeni. Paskatījies uz Arno, viņš izgrūda lāstu.

Tu labi peldi? - apjautājās Arno.

Ļoti labi, tu franču kuņasdēls!

Brīnišķīgi, - noteica Arno, - tad jau kādu laiciņu papel­dēsi.

Un viņš novērsās no bedres. Pamājis Krišam un Marekam, viņš sacīja: - Esmu jūsu parādnieks. Lai Dievs jums žēlīgs ik­katru dienu! - Un tad viņš aši devās projām - pievienodes kau­jai. Viņi dzirdēja, kā attālinās Arno soļi.

Mareks atslēdza slēdzeni, un būra durvis čīkstēdamas at­vērās. Profesors iznāca laukā. - Cik laika palicis? - viņš jautāja.

Vienpadsmit minūtes, - atbildēja Mareks.

Viņi steidzās ārā no pagraba. Mareks kliboja, tomēr spēja it veikli pārvietoties. Aiz muguras palika Olivera kultā ūdens šļaksd.

Arno! - kliedza Olivers, un viņa balss atbalsojās no tum­šajiem akmens mūriem. - Arno!

Lielajos ekrānos kontroles telpas tālākajā galā bija redzams, kā tehniķi piepilda paneļus ar ūdeni. Paneļi lieliski izturēja spie­dienu. Tomēr kontroles telpā neviens neskatijās uz pane- ļiem.Visi klusi vērās tajā monitorā, kas rādīja lauka virmojošo viļņojumu. Pēdējo desmit minūšu laikā smailes bija pamazām kļuvušas zemākas, līdz tagad gandrīz vai bija pazudušas pavi­sam; kad tās vispār parādījās, tad tikai kā nejauši virsmas vil­nīši.

Tomēr viņi nenovērsdamies skatījās.

Kādu brīdi likās, ka vilnīši kļūst lielāki un izteiktāki. - Vai kaut kas notiek? - cerīgi jautāja Krāmere.

Gordons pakratīja galvu. - Nedomāju vis. Man liekas, tās ir tikai nejaušas svārstības.

Man likās, ka tās kļūst stiprākas, - sacīja Krāmere.

Taču ari Sterns redzēja, ka tā nav. Gordonam bija taisnība;

svārstības bija pārāk nenoteiktas. Vilnīši ekrānā palika izraus­tīti, nestabili.

Lai kāda viņiem tur būtu problēma, - sacīja Gordons, - to joprojām nav izdevies novērst.

Cauri liesmām, kas plosījās Larokas centrālajā iekšpagalmā, Keita ieraudzīja Profesoru un pārējos iznākam pa tālākajām durvīm. Viņa skrēja tiem piebiedroties. Viss ar viņiem likās kārtībā. Profesors pamāja Keitai. Viņi strauji gāja uz priekšu.

Marķieris tev vēl ir? - Keita jautāja Krišam.

Jā, ir. - Viņš izvilka to no kabatas un pagrieza, lai nospies­tu podziņu.

Šeit nepietiek vietas!

Pietiek… - Kriss norūca.

Nē, atceries, vajag divus metrus uz visām pusēm!

Liesmas ap viņiem bija tuvāk. - Šai pagalmā tāda vieta ne­atradīsies, - teica Mareks.

Taisnība, - sacīja Profesors. - Mums jāiet uz nākamo pa­galmu.

Keita skatījās uz priekšu. Vārti uz ārējo pagalmu bija četr­desmit jardu tālāk. Režģis bija pacelts. Patiesībā likās, ka vārti nemaz nav apsargāti; visi sargi bija tos atstājuši, lai mestos cī­ņā ar iebrucējiem.

Cik laika?

Piecas minūtes.

labi, - noteica Profesors. - Kustamies.

•

Viņi teciņus steidzās cauri pagalmam, vairīdamies no lies­mām un kaujiniekiem. Profesors ar Keitu skrēja pa priekšu. Mareks, viebdamies no sāpēm kājā, sekoja. Un Kriss, uztrau­cies par Mareku, piesedza aizmuguri.

Keita sasniedza pirmos vārtus. Šeit tiešām nebija sargu. Vi­ņi izskrēja cauri, atstājot virs sevis paceltā režģa smailes. Viņi iznāca vidus pagalmā. - 0 nē… - Keita noelsās.

Šeit bija sapulcējušies vai visi Olivera spēki, likās, ka te ir simtiem bruņinieku un pāžu, kas skraidīja šurpu turpu, saklieg- damies ar vīriem uz mūriem, nesdami ieročus un munīciju.

Šeit nebūs vietas, - noteica Profesors. - Mums jātiek cauri nākamajiem vārtiem. Ārā no cietokšņa.

Ārā? - pārjautāja Keita. - Mēs jau pat šim pagalmam ne­tiksim cauri!

Aizelsies piekliboja Mareks. Viņš uzmeta vienu skatienu pa­galmam un sacīja: - Pa galeriju.

Jā, - piekrita Profesors un pamāja. Viņš rādīja augšup. - Pa galeriju.

Galerija bija pāijumta koka eja, būvēta gar ārējā mūra augš­malu. Tā bija cīņas platforma, no kuras karavīri varēja šaut le­jup uz iebrucējiem. Viņi varētu pa galeriju tikt uz pagalma otru malu, pie ārējiem vārtiem.

Kur Kriss? - jautāja Mareks.

Viņi atskatījās vidus pagalmā.

Kriss nekur nebija redzams.

•

•

Kriss bija sekojis Marekam, domādams, ka viņam varbūt nāksies to nest, un prātodams, vai viņš to spētu, kad pēkšņi tika pagrūsts sānis un ietriekts sienā. Viņš izdzirdēja aiz sevis balsi skaidrā mūsdienu angļu valodā. - Tikai ne tu, čalīt! Tu paliec šeit. - Un viņš juta zobena asmeni piespiežamies mu­gurai.

Viņš pagriezās un ieraudzīja Robertu de Ķēru, kas stāvēja viņam priekšā ar zobenu. De Kērs sagrāba viņu aiz apkakles un piegrūda pie citas sienas. Kriss ar šausmām ieraudzīja, ka viņi ir tieši pie arsenāla. Pagalms bija vienās liesmās, tāpēc šī nebūt nebija laba vieta, kur atrasties.

De Kēram, kā likās, bija vienalga. Viņš smīnēja. - Faktiski, - viņš teica, - neviens no jums, izdzimteņiem, nekur nebrauks.

Kāpēc? - jautāja Kriss, nenovērsdams acis no zobena.

Tāpēc, ka marķieris ir pie tevis, čalīt.

Nav vis!

Neaizmirsti, ka es dzirdu jūsu sarunas! - De Kērs izstie­pa roku. - Dod šurp!

Viņš atkal sagrāba Krišu un grūda pa durvīm. Kriss iernei- muroja arsenālā. Tagad tas bija tukšs, karavīri bija no šejienes aizbēguši. Visapkārt bija sakrauti šaujampulvera maisiņi. Bļo­das, kurās karavīri bija jaukuši maisījumu, joprojām stāvēja uz grīdas.

Tu un tavs sūda Profesors, - nošņācās de Kērs, paskatī­damies uz bļodām, - jūs esat iedomājušies, ka baigi daudz zi­nāt… Dod šurp!

Kriss čamdījās zem tunikas, sniegdamies pēc maisiņa.

De Kērs nepacietīgi uzsita knipi. - Ašāk! Ašāk!

Tūlīt, - teica Kriss.

Visi jūs esat vienādi, - sacīja de Kērs. - Tādi paši kā Do­nigers. Zini, ko Donigers teica? Neuztraucies, Rob, mēs taisām jaunu tehnoloģiju, kas savedīs tevi kārtībā. Visu laiku to vien: būs jauna tehnoloģija, būs jauna tehnoloģija. Bet viņš netaisīja nekādu jaunu tehnoloģiju! Viņam ne prātā nenāca to darīt! Viņš tikai meloja - kā vienmēr. Mans drausmīgais ģīmis… - Viņš pieskārās rētai, kas stiepās pāri sejai. - Sāp visu laiku. Un kaut kas ar kauliem. Sāp! Un visas iekšas sačakarētas un arī sāp! De Kērs aizkaitināts izsdepa roku. - Nečammājies! Ja tu tā tur­pināsi, nudien noduršu!

Kriša pirksti sataustīja baloniņu. Kādā attālumā gāze iedar­bosies? Zobena garuma atstatums ir par lielu. Taču citas iespē­jas nav.

Kriss dziļi ievilka elpu un raidīja gāzi. De Kērs ieklepojās, vairāk aizkaitināts nekā pārsteigts, un spēra soli uz priekšu. - Sīkais pirdieniņš tāds! - viņš kliedza. - Domā, tā bija baigi gudra ideja? Baigi viltīga?

Viņš bakstīja zobenu uz Kriša pusi. Kriss atkāpās.

Par to es tevi uzšķērdīšu un ļaušu tev paskatīties, kā tev izgāžas zarnas. - Un viņš lēnīgi cirta. Kriss bez grūtībām iz­vairījās un nodomāja, ka gāze tomēr iedarbojas. Viņš raidīja to vēlreiz, tuvāk de Ķēra sejai, tad pieliecās, un zobens triecās pret zemi, apgāžot vienu no bļodām.

De Kērs sagrīļojās, bet joprojām turējās kājās. Kriss raidīja gāzi trešoreiz, bet de Kērs tik un tā palika stāvam. Viņš cirta, ka asmens nošņācās vien; Kriss vairījās, tomēr zobens pāršķē­la viņa labo roku, tieši virs elkoņa. No brūces tecēja asinis un izšļakstījās uz giidas. Baloniņš izslīdēja no delnas.

De Kērs smīnēja. - Tādi triki šeit nedarbojas, - viņš sacīja. - Te viss ir pa īstam. Zobens ir īsts. Skaties, kā tas notiek, ča­līt!

Viņš atvēzējās nākamajam cirtienam. Viņš joprojām bija grī­ļīgs, taču ātri atguva spēkus. Kriss paspēja noliekties, asmens nosvilpa virs galvas un ietriecās sakrautajos pulvera maisiņos. Gaiss piekūpēja pelēkiem puteklīšiem. Kriss atkāpās tālāk un sajuta, ka viņa kāja atduras pret vienu no bļodām uz grīdas. Viņš mēģināja paspert to sānis, taču neizdevās - smaga. Tā ne­bija viena no pulvera bļodām - iekšā bija pasta. Un tai bija asa smaka. Kriss uzreiz to pazina: tā bija nedzēstu kaļķu smaka.

Tas nozīmēja, ka bļoda viņam pie kājām ir pilna ar vielu, kas pati aizdegas.

Kriss ātri noliecās un pacēla bļodu.

De Kērs apstājās.

Viņš saprata, kas tas ir.

Kriss vilcinājās tikai īsu bridi un svieda bļodu de Kērarn sejā. Tā trāpīja viņam krūtīs, brūnā pasta uzšļakstījās viņam gan uz sejas, gan uz rokām, gan izplūda pār visu augumu.

De Kērs nošnācās. »

Krišam vajadzēja ūdeni. Kur te bija ūdens? Viņš izmisīgi skatījās apkārt, bet atbildi jau zināja: ūdens šai telpā nebija. Viņš tagad bija iedzīts stūrī. De Kērs smīnēja: - Nav ūdens? - viņš sacīja. - Vai, kāda neraža! - Viņš turēja zobenu horizontā­li izstieptu un nāca uz priekšu. Kriss sajuta aiz muguras mūri un saprata, ka tās ir beigas. Kaut vismaz pārējie tiktu projām!

Viņš skatījās, kā de Kērs lēni un pārliecināti tuvojas. Gan­drīz vai varēja sajust de Ķēra elpu; tik tuvu, ka viņam varētu uzspļaut.

Jāuzspļauj!

Tikko tas bija ienācis prātā, Kriss spļāva - nevis de Kēram sejā, bet uz krūtim. De Kērs riebumā saviebās: tas tizlenis pat spļaut nemāk! Tomēr kāda slienu drusciņa bija saskārusies ar pastu, tā sāka kūpēt un šņākt.

De Kērs šausmās paskatījās lejup.

Kriss spļāva vēlreiz. Un vēlreiz.

Šņākoņa kļuva skaļāka. Parādījās pirmās dzirksteles. Pēc brīža de Kērs būs vienās liesmās. De Kērs drudžaini mēģināja ar rokām notraukt pastu, bet tikai izpleta to; tagad tā no pirk­stu mitruma šņāca un sprakšķēja arī viņam uz delnām.

Skaties, kā tas notiek, čalīt! - sacīja Kriss.

Viņš skrēja uz durvīm. Aiz muguras viņš izdzirdēja - humpf. Tur uzliesmoja de Kērs. Kriss pameta skatienu atpakaļ un re­dzēja, ka visa bruņinieka auguma augšdaļa ir liesmu apņemta. De Kērs cauri liesmām cieši skatījās uz viņu.

Kriss skrēja tālāk, cik ātri vien spēja. Prom no arsenāla.

•

Pārējie pie vidējiem vārdem ieraudzīja Krišu skrienam šurp. Viņš vicināja rokas. Biedri nesaprata, kāpēc. Viņi stāvēja vār­tu vidū un gaidīja Krišu.

Viņš kliedza: - Prom! Prom! - un māja, lai viņi slēpjas aiz stūra. Mareks paskatījās vidus pagalmā un ieraudzīja liesmas arsenāla logos.

Mūkam! - viņš iesaucās. Viņš grūda pārējos tālāk, otrā pagalmā.

Kriss izskrēja pa vārdem, un Mareks vēl paguva satvert vi­ņu aiz rokas un ievilkt aizsegā, kad nogranda sprādziens. Virs arsenāla sienām pacēlās liela uguns lode; viss vidus pagalms bija uguns gaismas pieliets. Sprādziena vilnis notrieca gar ze­mi ij karavīrus, ij teltis, ij zirgus. Visapkārt kūpēja dūmi, valdī­ja jukas.

Lai paliek galerija! - sacīja Profesors. - Laižamies! - Un viņi skrēja taisni pāri pagalmam. Tieši priekšā bija redzami pē­dējie vārti.

Kontroles telpā atskanēja sajūsmas saucieni. Krāmere sā­ka no priekiem lēkāt. Gordons sita Sternam pa muguru. Mo­nitorā atkal bija parādījušies lauka ragi. Lieli un skaidri.

Viņi brauc atpakaļ! - sauca Krāmere.

Sterns paskatījās videoekrānā, kurā bija redzami tranzīta tel­pas paneļi. Tehniķi jau bija vairākus uzpildījuši, un tie turējās. Atlikušos uzpildīja šobrīd, un ari tajos ūdens jau bija gandrīz līdz augšai.

Cik laika palicis? - viņš jautāja.

Divas minūtes divdesmit sekundes.

Cik laika vēl vajag paneļiem?

Divas minūtes desmit.

Sterns iekoda lūpā. - Paspēsim?

Paspēsim kā likts! - attrauca Gordons.

Sterns atkal pievērsās lauka svārstībām. Tās bija vēl spēcī­gākas un izteiktākas. Smailēs virmoja krāsas. Galvenā smaile tagad bija nostabilizējusies un slējās virs pamatlīnijas kā kalns. - Cik viņu atgriežas? - viņš jautāja. Taču atbilde kļuva skaidra pati no sevis, jo kalns sadalījās vairākās atsevišķās korēs.

Trīs, - sacīja tehniķis. - Izskatās, ka atgriežas trīs.

Ārējie vārti bija ciet: smagais režģis bija nolaists, tiltiņš pacelts. Zemē gulēja piecu sargu līķi. Mareks cēla režģi - iz­devās, vismaz tik, lai izlistu pa apakšu cauri. Taču tiltiņš šā vai tā bija pacelts.

Kā lai to nolaiž? - jautāja Kriss.

Mareks nopētīja ķēdes, kas iesniedzās sardzes namā. - No turienes, - viņš sacija, rādīdams uz augšu. Vinčas mehānisms atradās otrajā stāvā.

Palieciet šeit! - viņš piebilda. - Es to izdarīšu.

Nāc tūlīt atpakaļ! - teica Keita.

Neuztraucies!

Mareks uzkliboja pa vītņu kāpnēm un nonāca šaurā vienkār­šā mūra telpā, kuras lielāko daļu aizņēma tiltiņa ceļamā vinča. Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas sargāja dzelzs tapu, kura bija iebāzta staip zobratiem, lai turētu tiltiņu paceltu. Mareks pagrū­da sirmgalvi sānis un izrāva tapu. Ķēdes sāka žvadzēdamas griezties; tiltiņš laidās lejup. Mareks raudzījās tajā, tad pameta skatienu taimeri un iztrūcies ieraudzīja, ka tas rāda 00:01:19.

Andrē! - auss aparādņā atskanēja Kriša balss. - Nāc!

-Tūlīt!

Mareks pagriezās uz iešanu. Tad viņš izdzirdēja skrienošus soļus un saprata, ka uz sardzes nama jumta ir karavīri, kas skrien no mūra skatīties, kāpēc tiek nolaists tiltiņš. Ja viņš ta­gad atstās šo telpu, tad viņi uzreiz apturēs tiltiņu.

Mareks saprata, ko tas nozīmē. Viņam jāpaliek ilgāk.

•

Kriss lejā skatījās, kā nolaižas tiltiņš, dzirdēja ķēžu klank- stoņu. Starp mūri un tiltiņu paplašinājās satumsušais, zvaigžņo­tais debesu joms. Kriss sauca: - Andrē, nāc taču!

Te ir karavīri!

Nu un?

Man jāsargā ķēde!

Kā? - nesaprata Kriss.

Mareks neatbildēja. Kriss dzirdēja stenienu, tad sāpju kau­cienu. Mareks tur, augšā, cīnījās. Kriss skatījās, kā tiltiņš tur­pina laisties lejup. Viņš palūkojās uz Profesoru. Bet Profesora seja palika neizteiksmīga.

• •

Mareks ar izslietu zobenu stāvēja pie kāpnēm, kas veda le­jup no jumta. Viņš bija nogalinājis pirmo karavīru, kas parādī­jās. Bija nogalinājis ari otru un aizspēris abus līķus sānis, lai paliktu telpa vēzieniem. Citi vīri uz kāpnēm apjukuši apstājās, Mareks dzirdēja to murmināšanu.

Tiltiņa ķēde turpināja žvadzēt. Tiltiņš slīdēja lejup.

Andrē, nāc!

Mareks paskatījās taimeri. Rādīja 00:01:04. Nu vairs tikai drusku vairāk par minūti. Paskatījies pa logu, viņš redzēja, ka pārējie nav sagaidījuši, līdz tiltiņš nolaižas pavisam; viņi bija aiz- skrējuši pie otras malas un nolēkuši laukā aiz cietokšņa. Ta­gad viņš tumsā gandrīz vairs nevarēja tos redzēt.

Andrē! - Tas atkal bija Kriss. - Andrē!

Vēl viens karavīrs nāca lejā, un Mareks cirta. Zobens atsi­tās pret vinču un uzšķīla dzirksteles. Vīrs kliegdams steidzīgi atkāpās un pastūma atpakaļ ari citus.

Andrē, skrien! - sauca Kriss. - Vēl var paspēt!

Mareks zināja, ka tā ir taisnība. Viņš vēl varēja par mata

tiesu paspēt. Ja viņš skrietu tagad, karavīri nepaspētu pacelt tiltiņu, pirms viņš pārskrietu pāri un pievienotos citiem klaju­mā. Viņš zināja, ka biedri tur ir un gaida viņu. Viņa draugi. Gai­da, lai dotos mājās.

Pagriezies, lai dotos prom, viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas jo­projām bija ierāvies stūrī. Mareks domāja: kā gan būtu nodzī­vot visu mūžu šajā pasaulē. Dzīvot un mīlēt visu laiku kā krau­jas malā, kur plosās mēris un bads, nāve un karš. Būt dzīvam šajā pasaulē.

Andrē, tu nāc?

Nav laika, - sacīja Mareks.

Andrē!

Viņš paskatījās klajumā un ieraudzīja virmojam gaismu. Viņi bija izsaukuši aparātu. Gatavi doties prom.

Aparāts jau bija klāt. Viņi stāvēja uz platformas. Gar to plī­voja vēsa migliņa, saplūzdama ar tumšo zāli.

Andrē, nāc! - sauca Keita.

Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Mareks teica: - Es palikšu. Es palikšu šeit.

Andrē, tu maldies. Pārdomā!

Es nepārdomāšu.

Tiešām? - Keita paskatījās uz Profesoru. Viņš tikai lēni pamāja.

Viņš to visu mūžu ir vēlējies.

Kriss ielika keramisko marķieri spraugā pie kājām.

•

Mareks skatījās pa sardzes nama logu.

Hei, Andrē! - Tas bija Kriss.

Paliec sveiks, Kris!

lai tev sokas!

Andrē! - Tā bija Keita. - Es nezinu, ko teikt.

Ardievu, Keita!

Tad viņš dzirdēja Profesora balsi: - Ardievu, Andrē!

Ardievu! - atbildēja Mareks.

Arī savā auss aparātiņā viņš dzirdēja ierakstīto balsi: - Stā­viet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu… Tā!

Klajumā bija redzams žilbinošs zilas gaismas uzliesmojums. Tad vēl viens un vēl viens, arvien vājāki, līdz vairs nepalika nekā.

Donigers staigāja šurpu turpu pa pustumšo skatuvi. Audi­torijā klusi sēdēja trīs korporāciju pārstāvji un vēroja viņu.

- Agrāk vai vēlāk, - viņš teica, - izklaides, nepārtrauktas, nebeidzamas izklaides mākslīgais žilbums novedīs cilvēkus pie autentiskuma meklējumiem. Autentiskums būs divdesmit pir­mā gadsimta atslēgas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, ko ne­kontrolē korporācijas. Viss, kas nav radīts un strukturēts, lai nestu peļņu. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saska­ņā ar sevi. Un kas ir autentiskāks par itin visu citu? Pagātne!

Pagātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mēr- doka, pirms British Telecom un Nissan, Sony un IBM, un vi­siem citiem mūsdienu pasaules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cēlās un grima bez viņu iejaukšanās un plānošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pa­gātni neticami pievilcīgu. Tāpēc ka pagātne ir vienīgā alterna­tīva korporatīvajai tagadnei.

Ko cilvēki darīs? To, ko viņi jau dara. Mūsdienās visātrāk augošā ceļojumu biznesa daļa ir kultūras tūrisms. Ļaudis grib apmeklēt ne tikai citas zemes, bet arī citus laikus. Ļaudis grib iejusties viduslaiku pilsētu mūros, plašos budistu tempļos, mai­ju piramīdu pilsētās, ēģiptiešu nekropolēs. Ļaudis grib pabūt pagātnes pasaulē, pastaigāt pa šo zudušo pasauli.

Un viņi negrib, lai tā būtu mākslīga. Viņi negrib, lai tā būtu izskaistināta vai sakopta. Viņi grib, lai tā ir autentiska. Kas ga­rantēs šo autentiskumu? Kas kļūs par pagātnes brendu? ITC.

Es jums parādīšu, - Donigers turpināja, - mūsu plānus at­tiecībā uz kultūras tūrisma objektiem visā pasaulē. Es īpaši iz­celšu vienu objektu Francijā, bet mums ir ari daudzi citi. Kat­rā no šiem gadījumiem mēs objektu nododam attiecīgās zemes valdībai. Taču mums pieder apkārtējā teritorija, kas nozīmē arī viesnīcas, restorānus un veikalus, kas tur atrodas, proti, visu tūrisma infrastruktūru. Nemaz nerunājot par grāmatām, fil­mām, ceļvežiem, suvenīriem, rotaļlietām un visu pārējo. Tūristi iztērēs tikai desmit dolāru, lai iekļūtu objektā, taču viņi iztē­rēs arī ap piecsimt dolāru, lai padzīvotu šā objekta tuvumā. Vi­sus šos līdzekļus kontrolēsim mēs. - Viņš pasmaidīja. - Pro­tams, lai nodrošinātu, ka tie tiek pārvaldīti nevainojami.

Ekrānā viņam aiz muguras parādījās diagramma.

- Mēs lēšam, ka peļņa no katra objekta būs divi miljardi do­lāru gadā, ja pieskaitām preču tirdzniecību. Pēc mūsu aprēķi­niem kopīgā kompānijas peļņa līdz nākamā gadsimta otrās des­mitgades sākumam sasniegs simt miljardus dolāru gadā. Tas ir viens iemesls, lai jūs mums pievienotos.

Otrs iemesls ir svarīgāks. Tūrisma aizsegā mēs būtībā vei­dojam intelektuāla brenda vārdu. Pašlaik šādi brendu vārdi pa­stāv, piemēram, datoru programmatūrai. Taču vēsturei tādu nav. Un tomēr vēsture ir visjaudīgākais intelektuālais instru­ments, kāds ir sabiedrības rīcībā. Tas jāsaprot pavisam skaid­ri: vēsture nav tikai bezkaislīgs pagātnes notikumu reģistrs. Tā nav arī spēļu laukums, kurā pētniekiem aizrauties ar bērnišķī­giem strīdiem.

Vēstures nolūks ir izskaidrot tagadni - pateikt, kāpēc mū­su apkārtējā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vēsture mums stāsta, kas mūsu pasaulē ir svarīgs un kā tas ir radies. Tā mums stās­ta, kāpēc mums augstu jāvērtē tās lietas, ko mēs augstu vēr­tējam. Un tā mums māca, ko vajadzētu ignorēt vai atmest. Tā ir īsta vara - ļoti dziļa vara. Vara definēt visu sabiedrību.

Nākotne pieder pagātnei - proti, tam, kas kontrolē pagāt­ni. Šāda kontrole nekad agrāk nav bijusi iespējama. Tagad ir. Mēs, ITC, vēlamies palīdzēt saviem kliendem veidot to pasau­li, kurā mēs visi dzīvojam, strādājam un patērējam. Un, to da­rot, es ticu, ka mums būs jūsu pilnīgs un nedalīts atbalsts.

Aplausu nebija, tikai apdullums un klusums. Tā bija vien­mēr. Klausītājiem vajadzēja laiku, lai aptvertu, ko dzirdējuši. - Paldies par jūsu uzmanību, - noteica Donigers un nosoļoja no skatuves.

Lai tas būtu to vērts! - sacīja Donigers. - Man nepatīk pārtraukt šādas tikšanās.

Tas ir svarīgi, - atbildēja Gordons. Viņi gāja pa gaiteni uz aparātu telpas pusi.

Viņi ir atgriezušies?

-Jā. Mēs nostiprinājām paneļus, un trīs no viņiem ir atgrie­zušies.

-Kad?

Apmēram pirms piecpadsmit minūtēm.

-Un?

Viņi ir daudz pārcietuši. Viens no viņiem ir diezgan sma­gi ievainots, un viņš jāliek slimnīcā. Ar pārējiem diviem viss kārtībā.

Nu, un kāda ir problēma?

Viņi iegāja pa durvīm.

Viņi grib zināt, - sacīja Gordons, - kāpēc viņiem nekas nebija teikts par ITC plāniem.

Tāpēc, ka tā nav viņu darīšana, - atteica Donigers.

Viņi riskēja ar savu dzīvību…

Brīvprātīgi.

Bet vini…

»

Piedirst viņus! - iesaucās Donigers. - Kāpēc tas pēkšņi ir tik svarīgi? Vai nav vienalga? Viņi taču ir tikai vēsturnieki - vi­ņi visi šā vai tā paliks bez darba, ja negribēs strādāt pie manis.

Gordons neatbildēja. Viņš skatījās Donigeram pār plecu. Donigers lēni pagriezās.

Tur stāvēja Džonstons un meitene, kam tagad bija īsi ap­griezti mati, un viens no puišiem. Viņi bija netīri, noskranduši, asiņaini. Viņi stāvēja pie video monitora, kurā bija redzama au­ditorija. Korporāciju pārstāvji patlaban atstāja telpu, skatuve bija tukša. Tātad atbraucēji bija dzirdējuši viņa runu, vismaz dalu no tās.

Nu, - sacīja Donigers, pēkšņi uzsmaidīdams. - Es priecā­jos, ka esat atgriezušies!

Mēs ari priecājamies, - teica Džonstons. Taču viņš ne­smaidīja.

Neviens neko neteica.

Viņi tikai cieši skatījās uz Donigeru.

Ek, ejiet taču visi dirst! - iesaucās Donigers. Viņš pagrie­zās pret Gordonu. - Kāpēc tu mani uz šejieni atvilki? Tāpēc ka vēsturnieki ir neapmierināti? Tā ir nākotne, vienalga, vai viņiem tas padk vai ne. Man nav laika šitā čakarēties. Man ir jāvada firma.

Taču Gordonam bija rokā mazs gāzes baloniņš. - Ir notiku­šas dažas apspriedes, Bob, - viņš teica. - Mēs domājam, ka turpmāk firma jāvada kādai mērenākai personai.

Atskanēja šņāciens. Donigers sajuta asu smaku, kas atgā­dināja ēteri.

Viņš pamodās, dzirdēdams skaļu dūkoņu un kaut ko, kas iz­klausījās pēc metāla griešanas. Viņš atradās aparātā. Viņš redzē­ja visus skatāmies viņā no vairogu otras puses. Viņš zināja, ka tagad, kad tranzīts bija sācies, kāpt ārā nedrīkst. - Tas jums ne­izdosies! - viņš skaļi sacīja, un tad viņu apžilbināja violetas lāze­ra gaismas uzliesmojums. Šie uzliesmojumi tagad mijās strauji. Viņš redzēja, kā tranzīta telpa ap viņu aug augumā, tātad pats saruka. Tad jau dzirdēja putu šņākoņu, kad tuvojās tām, un pē­dējo spalgo skaņu ausīs. Viņš aizvēra acis, gaidot pāreju.

Melnums.

Viņš izdzirdēja putnu čivināšanu un atvēra acis. Vispirms viņš paskatījās debesīs. Tās bija skaidras. Tātad viņš nebija pie Vezuva. Viņš atradās pirmatnīgā mežā starp milzīgiem kokiem. Tātad tā nebija Tokija. Putnu čivināšana bija tīkama, gaiss silts. Tātad tā nebija Tunguska.

Kur, ellē, viņš bija nonācis?

Aparāts stāvēja drusku ieslīpi; mežs auga lēzenā nogāzē, kas nosliecās pa kreisi. Gabaliņu tālāk viņš redzēja gaismu starp koku stumbriem. Viņš izkāpa no aparāta un gāja lejup pa nogāzi. Kaut kur tālumā bija dzirdami lēni vienu vienīgu bun­gu sitieni.

Viņš iznāca mežmalā, no kuras pavērās skats uz nocietinā­tu pilsētiņu. Skatu daļēji aizmigloja dūmi, taču viņš uzreiz to pazina. Pie joda, viņš nodomāja, tā jau tikai Kastelgāra. Kāda' bija jēga attriekt viņu uz šejieni?

Protams, to visu izperinājis Gordons. Kaut kādas muļķības par sašutušiem akadēmiķiem. Tipisks Gordona gājiens. Tas ku- ņasdēls bija vadījis tehnoloģisko pusi un tagad iedomājies, ka spēj vadīt visu firmu. Gordons atsūtījis viņu šurp, iedomāda­mies, ka viņš nevarēs atgriezties.

Taču Donigers varēja atgriezties, un viņš to darīs. Viņš ne­uztraucās, jo marķieris viņam vienmēr bija līdzi. Viņš to turēja īpašā kurpes papēža rievā. Viņš novilka kurpi un apskatīja to. Jā, baltais marķieris atradās savā vietā. Taču tas bija iegrūsts dziļi rievā un izskatījās iesprūdis. Pakratot kurpi, neizkrita. Viņš mēģināja izkustināt to ar zariņu, bet zariņš saliecās.

Tad viņš mēģināja noraut kurpei papēdi, bet tas arī neizde­vās. Vajadzēja kādu metāla darbarīku - ķīli vai kaltu. Gan jau pilsētiņā izdosies kaut ko sadabūt.

Viņš uzvilka kurpi atpakaļ, novilka žaked, noņēma kaklasaiti un devās lejup pa nogāzi. Skatoties uz pilsētu, viņš ievēroja da­žas dīvainas detaļas. Viņš atradās aizsargmūra austrumu pu­sē, un vārti stāvēja plaši atvērti. Uz mūra nebija neviena kara­vīra. Tas bija savādi. lai kāds būtu gads, tas acīmredzot bija miera laiks - tādi laiki gadījās starp angļu iebrukumiem. To­mēr vārtiem šā vai tā vajadzētu būt apsargātiem, viņš domāja. Laukos nebija redzams neviens zemnieks. Tie izskatījās pa­mesti novārtā, aizauguši ar nezāļu puduriem.

Kas lēcies, viņš prātoja.

Viņš iegāja pa vārtiem pilsētiņā. Viņš redzēja, ka vārti ir ne­apsargāti, tāpēc ka sargkareivis guļ zemē uz muguras - miris. Donigers pieliecās un apskatīja viņu. Kareivja acis bija pieplū­dušas asinīm. Laikam dabūjis pa galvu, nodomāja Donigers.

Viņš pievērsās pašai pilsētiņai. Tagad viņš redzēja, ka dū­mi nāk no maziem podiņiem, kas izlikti visās malās - zemē, pie sienām, uz žogu stabiem. Un pilsētiņa izskatījās pamesta, tukša tik skaistā, saulainā dienā. Viņš aizgāja līdz tirgus lauku­mam, bet arī tur neviena nebija. Viņš izdzirdēja monotonu mūku dziedāšanu; tā tuvojās. Skanēja ari bungas.

Viņš juta pārskrienam drebuļus.

Laukumā iznāca dziedošo mūku procesija, apmēram ducis, tērpušies melnā, taču puse bija līdz viduklim izģērbušies un dauzīja sevi ar ādas pātagām, kurās bija ievīti metāla gabaliņi. Viņu pleci un muguras stipri asiņoja.

Flagelanti.

Tātad šādi viņi izskatījās - flagelanti, sevis šaustītāji. Doni- gers nostenējās un atkāpās sānis, taču mūki lēni un svinīgi so­ļoja garām, nelikdamies par viņu ne zinis. Donigers turpināja kāpties atpakaļ, līdz viņa mugura pret kaut ko atdūrās.

Viņš pagriezās un ieraudzīja koka ratus, zirga to priekšā ne­bija. Rati bija augsti nokrauti ar drēbes rituļiem. Tad viņš pa­manīja, ka no viena rituļa izspraukusies bērna kājiņa. No kāda cita - sievietes roka. Skaļi zumēja mušas. Līķus bija apsēdis vesels mušu mākonis.

Donigers sāka drebēt.

Uz rokas bija dīvainas melnas pumpas.

Melnā Nāve.

Tagad viņš zināja, kurā gadā nonācis. Bija 1348. gads, kad mēris pirmo reizi sasniedza Kastelgāru un nogalināja trešo da­ļu tās iedzīvotāju. Un viņš zināja, kā tas izplatās - ar mušu kodumiem, no pieskaršanās un ari pa gaisu. Nāvējošo bacili va­rēja vienkārši ieelpot. Viņš zināja, ka slimība ir strauja; ka ļau­dis krituši beigti turpat uz ielas. Vienbrīd tu jūties lieliski. Tad sākas klepus un galvassāpes. Pēc stundas tu jau esi pagalam.

Viņš bija tuvu pieliecies karavīram pie vārtiem. Tuvu viņa sejai.

Ļoti tuvu.

Šausmu stinguma pārņemts, Donigers atslīga pret mūri.

Viņš sēdēja pie mūra un sāka klepot.

Lietus sīpinājās pār pelēcigo Anglijas ainavu. Vējstikla tīrī­tāji šļūkāja turp un atpakaļ. Edvards Džonstons šofera sēdeklī paliecās uz priekšu un, samiedzis acis, centās labāk pārredzēt apkaimi. Te bija zemi, tumšzaļi pakalni, īpašumu robežas iezī­mēja tumši dzīvžogi, viss lietus izplūdināts. Pēdējā ferma bija gadījusies ceļā pirms pāris jūdzēm.

Džonstons sacīja: - Elsij, tu esi pārliecināta, ka šis ir parei­zais ceļš?

Pilnīgi, - atteica Elsija Kastnere, viņai klēpī atvērts gulē­ja ceļu atlants. - Četras jūdzes pēc Čīthemas pagrieziena uz Bišopsveilu, tātad pēc vienas jūdzes jābūt, tur, labajā pusē.

Viņa rādīja uz nolaidenu pakalnu, uz kura auga daži ozoli.

Es neko neredzu, -110 aizmugurējā sēdekļa sacīja Kriss.

Vai gaisa kondicionētājs ir ieslēgts? - jautāja Keita. - Man ir karsti. - Viņa bija septītajā grūtniecības mēnesī, un viņai vien­mēr bija karsti.

Jā, ir ieslēgts, - atbildēja Džonstons.

Līdz galam?

Kriss mierinoši papliķēja pa viņas ceļgalu.

Džonstons brauca lēni, lūkodams pēc jūdzes stabiņa ceļma­lā. Lietus mazinājās. Redzamība kļuva labāka. Un tad Elsija iz­saucās: - Re, kur ir!

Kalna galotnē iezīmējās apdrupušu mūru četrstūris.

-Tas?

Tā ir Elthemas pils, - viņa apstiprināja. - Pareizāk sakot, pilsdrupas.

Džonstons apturēja auto ceļmalā un izslēdza dzinēju. Elsija lasīja no ceļveža: "Pili cēlis Džons d'Elthems vienpadsmitajā gadsimtā, vēlāk tā vairākkārt pārbūvēta. Ievērojamas ir drupas no divpadsmitā gadsimta, kā ari kapela angļu gotikas stilā, kas celta četrpadsmitajā gadsimtā. Pils nav saistīta ar Elthemas pili Londonā, kas ir no vēlāka perioda."

Lietus tikpat kā vairs nelija, tik pa kādai pilei ar vēju. Džon­stons atvēra auto durvis, izkāpa un ievīstījās ciešāk lietusmē­teli. Elsija izkāpa pasažiera pusē un pasita padusē plastmasas dokumentu mapi. Kriss apskrēja apkārt mašīnai, atvēra Keitai durvis un palīdzēja viņai izkāpt. Viņi pārkāpa pāri zemai mūra atliekai un devās kalnup, uz pili.

Drupas bija pamatīgākas, nekā likās, no ceļa skatoties; aug­sti, lietū nomelnējuši akmens mūri. Griestu nebija, telpas pali­kušas zem klajas debess. Viņi gāja cauri drupām klusēdami. Šeit nebija nekādu ceļa rādītāju, nekādu vēstures pieminekļa zīmju, nekādu norāžu, kas te bijis, pat plāksnītes ar nosauku­mu ne. Pēdīgi Keita jautāja: - Kur tad ir?

Kapela? Tur!

Apgājuši apkārt augstam mūra fragmentam, viņi ieraudzīja kapelu, pārsteidzoši veselu, tās jumts bija atjaunots kādā salī­dzinoši nesenā laikā. Logi bija vienkārši vaļējas akmens arkas, bez stikliem. Durvju nebija.

Kapelā vējš pūta pa spraugām un logiem. No griestiem pilē­ja ūdens. Džonstons izvilka prāvu lukturi un spīdināja uz sienām.

Kā tu uzzināji par šo vietu, Elsij? - jautāja Kriss.

No dokumentiem, protams, - viņa atteica. - Truaijas pil­sētas arhīvā bija atsauce uz kādu turīgu angļu karakalpu, vār­dā Endrū d'Elthems, kas mūža nogalē esot apmeklējis Sentmē- ras klosteri. Viņš esot atvedis no Anglijas līdzi visu ģimeni - sievu un pieaugušos dēlus. Tad es sāku meklēt tālāk.

Šeit, - teica Džonstons, uzspīdinādams uz grīdas.

Visi pienāca skatīties.

Grīdu klāja žagari un mitras lapas. Džonstons nometās uz ceļiem un slaucīja tos nost, lai atsegtu apdilušās kapu plāksnes, kas bija iemūrētas grīdā. Ieraugot pirmo, Kriss dziļi ievilka elpu. Reljefais grebums attēloja uz mugurās guļošu sievieti garā apmetnī. Tā nepārprotami bija lēdija Klēra. Atšķirībā no daudzām citām kapu plāksnēm Klēra bija attēlota ar atvērtām acīm, atklāti uzlūkojot pienācējus.

Joprojām skaista, - sacīja Keita, stāvēdama atliektu mu­guru, iespiedusi roku sānos.

Jā, - piebalsoja Džonstons. - Joprojām skaista.

Tagad bija attīrīta ari otra plāksne. Blakus Klērai viņi ieraudzī­ja Andrē Mareku. Ai viņa acis bija vaļā. Mareks izskatījās vecāks, un viņam bija rieva vaigā: varbūt no vecuma, bet varbūt rēta.

Saskaņā ar dokumentiem, - stāstīja Elsija, - Endrū pava­dījis lēdiju Klēru atceļā no Francijas uz Angliju un pēc tam ap­precējis viņu. Viņš nav licies ne zinis par baumām, ka Klēra esot noslepkavojusi savu pirmo vīru. Cik noprotams, viņš ļoti mīlējis savu sievu. Viņiem piedzimuši pieci dēli, un viņi bijuši nešķirami līdz mūža galam. Vecumā, - turpināja Elsija, - šis ka­rotājs piekopis mierīgu dzīvesveidu un audzinājis mazbērnus. Endrū pēdējie vārdi bijuši: "Es esmu izvēlējies labu dzīvi." Viņš apglabāts ģimenes kapelā 1382. gada jūnijā.

Tātad, - secināja Kriss, - "sirmais vecums" bija piecdes­mit četri gadi.

Džonstons attīrīja atlikušo plāksnes daļu. Viņi ieraudzīja Mareka ģerboni: lēcošu angļu lauvu franču liliju laukā. Virs ģerboņa bija daži vārdi franciski.

Elsija sacīja: - Viņa ģimenes moto, kas atbalso Ričardu Iau- vassirdi, iegravēts virs ģerboņa: Mes compaignons cuij'amoie et cui j'aim… Me di, chanson. - Viņa ieturēja pauzi. - "Biedriem, kurus es mīlēju un joprojām mīlu… stāsti par mani, dziesma!"

Viņi ilgi skatījās uz Andrē.

Džonstons ar pirkstgaliem pieskārās Mareka sejas kontū­rām. - Nu, - viņš beidzot noteica, - mēs vismaz zinām, kas ar viņu nodcis.

Kā tu domā, viņš bija laimīgs? - jautāja Kriss.

Jā, - atbildēja Džonstons. Tomēr viņš domāja: lai cik stip­ri Mareks to mīlēja, tā nevarēja būt viņa pasaule. Nekad, ne līdz galam. Viņš noteikti jutās tur kā svešinieks, kā cilvēks, kas izrauts no savas vides, jo nācis no citurienes.

Šalca vējš. Uz grīdas nočabēja dažas lapas. Gaiss bija mitrs un vēss. Viņi stāvēja klusēdami.

Gribētos zināt, ko viņš domāja par mums, - sacīja Kriss, lūkodamies akmens sejā. - Vai viņš pēc mums ilgojās.

Skaidrs, ka ilgojās, - atteica Profesors. - Vai tad tu pēc viņa neilgojies?

Kriss pamāja. Keita iešņukstējās un izšņauca degunu.

Es arī ilgojos, - teica Džonstons.

Viņi gāja atpakaļ, ārā. Devās lejup pa kalnu uz auto. Lietus bija beidzies pavisam, taču mākoņi, tumši un smagi, joprojām zemu gūlās pār apkārtējiem pakalniem.

Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir dramatiski mainījusies mū­su izpratne par viduslaikiem. Kaut arī daži, kas sevi dēvē par zinātniekiem, joprojām runā par Tumšajiem Viduslaikiem, mūsdienu skatījums jau sen ir atspēkojis tik vienkāršotu pie­eju. Laikmetu, kuru agrāk uzskatīja par statisku, brutālu un tumsonīgu, tagad uztver kā dinamisku un strauji mainīgu: kā laikmetu, kad pēc zināšanām tiecās un tās augstu vērtēja; kad tika nodibinātas dižas universitātes, kur plauka zinātne; kad aiz­rautīgi tika attīstītas tehnoloģijas; kad sabiedrības iekšienē ne­mitīgi notika pārmaiņas; kad zēla starptautiskā tirdzniecība; kad vispārējais varmācības līmenis bieži bija mazāk bīstams dzīvībai nekā šodien. Ja pieminam viduslaiku seno reputāciju - ka tie esot bijuši tumši aprobežotības, reliģisku aizspriedumu un masu slepkavību laiki -, tad katram domājošam vērotājam būtu jāsecina: divdesmitā gadsimta vēsture liecina, ka mēs ne­kādā ziņā neesam pārāki.

Patiesībā priekšstats par viduslaikiem kā tumšu varmācības periodu ir Renesanses izgudrojums. Tā laika "tribūniem" par katru cenu vajadzēja izcelt jaunā laikmeta garu, kaut vai uz fak­tu rēķina. Ja maldīgais priekšstats par viduslaiku tumsonību ir izrādījies visai dzīvelīgs, tad varbūt tāpēc, ka tas it kā apstipri­na kādu citu lolotu jauno laiku priekšstatu - ka cilvēku dzi­mums nemitīgi virzās uz priekšu, uz arvien labāku un apgais­motāku dzīvesveidu. Šis priekšstats ir absolūts iztēles auglis, tomēr to ierobežot nav viegli. Mūsdienu cilvēkiem sevišķi grūti ir apjēgt, ka mūsu modernais, zinātniskais laikmets varētu ne­būt solis uz priekšu no pirmszinātnes laika.

Daži vārdi par ceļojumiem laikā. Kaut arī kvantu teleportā- cija tiešām ir veiksmīgi demonstrēta vairākās laboratorijās da­žādās pasaules malās, šīs parādības praktisks izmantojums gai­dāms nākotnē. Šajā grāmatā izklāstītās idejas iedvesmojušas

Deivida Doiča, Kipa Thorna, Pola Nahina, Čārlza Beneta un ci­tu pētnieku hipotēzes. Viņi šeit klāstīto noteikti neuztvertu no­pietni, varbūt viņus tas pat uzjautrinātu. Šis ir romāns, un ce­ļojumi laikā ir tikai autora iztēles radīti.

Todes viduslaiku pasaules atainojumam ir stingrāks pamats, un par to es esmu pateicīgs daudzu pētnieku darbiem.

Vēl es pateicos Ketrinai Kanerei par ilustrācijām un Bran­tam Gordonam par arhitektonisko priekšstatu datorattēliem.

Visbeidzot īpaša pateicība pienākas vēsturniekam Bārtam Vrankenam par viņa vērtīgajiem padomiem un draudzīgo palī­dzību, kad klaiņājām pa pamestajām un maz pētītajām Perigo- ras drupām.

LAIKA ROBEŽA

Redaktore Mirdza Kalva Korektore Ligita Smilga Operatori Ilona Smirnova un Igors Iļjenkovs Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsedespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 23130087.

Apgāda "KONTINENTS" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals iMtvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

M. Kraitons

Kr 090 Laika robeža / No angļu vai. tulk. Jānis Elsbergs. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2003. - 510 lpp.

Pasaules literatūrā jau ne reizi vien izmantots sižeta pa­vērsiens, kad kāds no mūsu laikabiedriem brīnumainā kārtā nokļūst pagātnē. Romānā "Laika robeža" smagi pārbaudījumi, pārsteigumi, nāves briesmas un pat romantiski piedzīvojumi gaida arheologus, kuri jaunāko fizikas sasniegumu dēļ no­kļūst laikā, kuru pētījuši, - XIV gadsimta Francijā.

Maikls Kraitons savā jaunākajā romānā savieno nākotnes zi­nātni - kvantu fiziku - ar viduslaiku pagātnes sarežģīto realitāti; un piedzīvojums, kurš sagaida lasītāju, ir patiesi aizraujošs, vien­laikus graujot iesīkstējušus uzskatus un ļaujot izbaudīt dēku garu.

ISBN 9984-35-002-9

6C. H. Bennett et a!„ Teleporting an Unknovvn Quantum State via Dual Classical and Einstein-Podolsky-Rosen Channels, Physical Review Letters 70 (1993): 1895.

' Alastair I. M. Rae, Quantum Physics: Illusion or Reality? (Cambridge, Eng.: Cambridge University Press, 1994). Sk. arī: Richard Feynman, The Character of Physical Law (Cam­bridge, Mass.: MĪT Press, 1965). Ari: Rae, Quantum Mechanics (Bristol, Eng.: Hilger, 1986).

-john horgan, the end of science (new york: Addison-Wesley, 1996). Sk. ari: Gunther Stent, Paradoxes of Progress (NewYork: W. H. Freeman. 1978).

 Science 282 (23. okt., 1998): 706-9.