NENSIJA FĀRMERE

Skorpiona  nams

ALAKRANU ĢIMENE Mets - Mateo Alakrans, klons

Patrons - oriģinālais Mateo Alakrans; varens narkotiku magnāts Felipe - Patrona dēls; sen miris

Vecais - Patrona mazdēls un Alakrana kunga tēvs; ļoti vecs vīrs Alakrana kungs - Patrona mazmazdēls; Felisijas virs, Benito un Stīvena tēvs

Felisija - Alakrana kunga sieva; Benito, Stīvena un Toma māte Benito - Alakrana kunga un Felisijas vecākais dēls Stīvens - Alakrana kunga un Felisijas otrais dēls Toms - Felisijas un Makgregora kunga dēls Fanija - Benito sieva

ALAKRANU VIESI UN SABIEDROTIE

Senators Mendoza - ietekmīgs politiķis Savienotajās Valstīs;

Emīlijas un Marijas tēvs; saukts arī Dada Emīlija - Senatora Mendozas vecākā meita Marija - Senatora Mendozas jaunākā meita Esperansa - Emīlijas un Marijas māte; pazuda, kad Marijai

bija pieci gadi Makgregora kungs - narkotiku magnāts

VERGI UN KALPOTĀJI

Čēlija - galvenā virēja un Meta aprūpētāja

Tems Lins - Patrona un Meta miesassargs

Dāfts Donalds - Patrona miesassargs

Roza - saimniecības vadītāja; Meta cietuma uzraudze

Vilems - Alakranu ģimenes galvenais ārsts; Rozas mīļākais

Ortegas kungs - Meta mūzikas skolotājs

Skolotāja - īdžits

Hjū, Ralfs un Mazais Vullijs - Fermas patruļas locekļi

ACTLANAS ĻAUDIS

Rauls - Uzraugs

Karloss - Uzraugs

Horhe - Uzraugs

Čačo - bārenis

Fidelito - bārenis; astoņus gadus vecs

Tontons - bārenis; garneļu savācēja vadītājs

Flako - vecākais no bāreņiem

Luna - bārenis, kurš atbildīgs par izolatoru

Guapo - vecs vīrs, kas svin El Dia de los Muertos

Konsuela - veca sieviete, kas svin El Dia de los Muertos

Māsa Inese - Santa Klāras klostera medmāsa

DAŽĀDI PERSONĀŽI Pūkainis - Marijas suns

El Latigo Negro - Melnā Pātaga; sena TV seriāla varonis Don Segundo Sombra - Kungs Otrā Ēna; sena TV seriāla varonis El Sacerdote Volante - Lidojošais Priesteris; senaTV seriāla varonis īdžiti - cilvēki ar datoru čipiem smadzenēs; pazīstami arī kā zombiji La Llorona - Raudošā sieviete; mītiska persona, kas naktīs

meklē savus pazudušos bērnus Chupacabras - kazu asiņu sūcējs; mītiska radība, kas sūc asinis no kazām, vistām un šad tad arī no cilvēkiem

Iesākumā bija trīsdesmit sešas, trīsdesmit sešas dzī­vības pilītes, tik sīkas, ka Eduardo tās varēja saskatīt tikai ar mikroskopu. Viņš raižu pilns tās pētīja ap­tumšotajā istabā.

Ūdens burbuļoja caurulēs, kas vijās visapkārt gar sil­tajām, mitrajām sienām. Gaisu iesūca augšanas kamerās. Sarkana blāzma spīdēja sejās strādniekiem, kuri vēroja katrs savas stikla trauciņu rindas. Ikvienā no tiem atra­dās pa dzīvības pilītei.

Eduardo citu pēc cita pārvietoja mazos trauciņus zem mikroskopa lēcas. Šūnas bija lieliskas - tā vismaz šķita. Katra bija apgādāta ar visu nepieciešamo, lai augtu. Tik daudz zināšanu slēpās šajā sīkajā pilītē! Pat Eduardo, kurš ļoti labi saprata šo procesu, tas iedvesa bijību. Šūna jau saprata, kādā krāsā tai būs mati, cik gara tā izaugs, zināja pat, vai tai labāk garšos spināti vai brokoļi. Tai pat varētu būt miglaina nosliece uz mūziku vai krustvārdu mīklām. Viss slēpās pilītē.

Beidzot apaļās aprises nodrebēja un parādījās līnijas, kas šūnas pārdalīja uz pusēm. Eduardo nopūtās. Viss būs kārtībā. Brīdi vērojis, kā paraugi attīstās, viņš tos uzma­nīgi ievietoja inkubatorā.

Tomēr viss nebija kārtībā. Kaut kas ar barību, siltumu, apgaismojumu nebija pareizi, un vīrietis nezināja, kas tieši. īsā laika sprīdī vairāk par pusi nomira. Atlika tikai piecpadsmit, un Eduardo sajuta pakrūtē aukstu kamolu. Ja viņam neizdosies, viņš tiks nosūtīts uz Fermām, un kas tad notiks ar Annu un bērniem, viņa veco tēvu?

-   Ir labi, - ierunājās Liza tik tuvu, ka Eduardo satrū­kās. Viņa bija viena no vecākajām laborantēm. Liza tik ilgus gadus bija strādājusi tumsā, ka seja viņai bija krīta baltumā un cauri ādai varēja saskatīt zilas vēnas.

-   Kā var būt labi? - Eduardo vaicāja.

-   Šīs šūnas tika sasaldētas vairāk nekā pirms simt ga­diem. Tas nevar būt tikpat veselīgas kā vakar ņemtas.

-   Tik sen? - vīrietis brīnījās.

-   Bet dažām no tām vajadzētu augt, - bargi teica Liza.

Tā nu Eduardo atkal sāka uztraukties. Mēnesi viss gāja gludi. Pienāca diena, kad viņš implantēja sīkos embrijus iznēsāšanai govīs. Govis bija nostādītas rindā un pacie­tīgi gaidīja. Tas baroja pa caurulītēm, un to ķermeņus vingrināja milzīgas metāla rokas, kuras aptvēra govju kā­jas un locīja tās, it kā viņas ietu pa bezgalīgu lauku. Šad un tad kāds no dzīvniekiem pakustināja žokļus, mēģinot košļāt gremokli.

Vai tās sapņoja par pienenēm? Eduardo netika gudrs. Vai tās juta iedomu vēju pieliecam garo zāli tām pie kā­jām? To smadzenes pildīja kluss prieks no implantiem galvaskausā. Vai tās apjauta klēpjos augošos bērnus?

Iespējams, govis nevarēja ciest to, ko ar viņām darīja, jo viņas atgrūda embrijus. Cits pēc cita mazuļi, tobrīd ne lielāki par grunduļiem, nomira.

Līdz bija palicis tikai viens.

Tonakt Eduardo slikti gulēja. Pa brīdim viņš miegā iekliedzās, tādēļ Anna jautāja, kas noticis. Viņš neizstās­tīja. Eduardo nevarēja pateikt, ka zaudēs darbu un tiks nosūtīts uz Fermām, ja šis pēdējais embrijs nomirs. Bet Annu, bērnus un viņa tēvu izdzīs laukā klīst pa karsta­jiem, putekļainajiem ceļiem.

Bet šis embrijs auga, līdz nešaubīgi kļuva par būtni ar rokām un kājām un glītu, sapņainu seju. Eduardo to vēroja ar skeneriem. - Tavās rokās ir mana dzīvība, - viņš sacīja bērnam. It kā varēdams dzirdēt, bērns savilka savu sīko ķermeni, līdz tas pagriezās pret vīrieti. Un Eduardo juta neracionālu mīlestības uzplūdu.

Kad pienāca tā diena, Eduardo saņēma jaundzimušo savās rokās, it kā tas būtu viņa paša bērns. Acis aizmiglo- jās, kad viņš guldīja to gultiņā un pasniedzās pēc šļirces, kas notrulinātu tā gara spējas.

- Neaiztiec, - ierunājās Liza, satverdama viņa roku. - Tas ir vēl viens Mateo Alakrans. Viņus vienmēr atstāj neskartus.

Vai es tev izdarīju labu? Eduardo domāja, vērodams, kā bērns pagriež galvu pret rosīgajām auklēm iestērķelēta- jos, baltajos tērpos. Vai tu man par to pateiksies?

Mets stāvēja durvīm priekšā un, izpletis rokas, neļāva Čēlijai doties projām. Mazā, pieblīvētā dzīvojamā istaba agrā rīta gaismā joprojām at­mirdzēja zilganos toņos. Saule vēl nebija pacēlusies virs kalniem, kas iezīmēja tālo apvārsni.

-   Kas tas ir? - sieviete rājās. - Tu jau esi liels zēns - gandrīz seši gadi. Tu zini, ka man jāstrādā. - Viņa pacēla puisēnu, lai aizvāktu no ceļa.

-   Ņem mani līdzi, - Mets lūdzās, satverdams viņas blūzi un murcīdams to rokās.

-   Rimsties. - Čēlija maigi atlocīja puisēna pirkstus, atsvabinot audeklu. - Tu nevari nākt, mi vida. Tev jāpaliek te un jāslēpjas migā kā rātnai, mazai pelītei. Tur laukā ir vanagi, kas ēd mazas pelītes.

-   Es neesmu pele! - Mets iebļāvās. Viņš kliedza, cik skaļi vien spēja, zinot, cik kaitinoši tas bija. Bija vērts aiz­kavēt Čēliju mājās kaut vai tik ilgi, lai dzirdētu viņas bār- šanos. Mets nevarēja ciest, ka atkal visu dienu būs viens.

Čēlija atgrūda zēnu. - iCallate! Aizveries! Gribi pa­darīt mani kurlu? Tu esi tikai sīks knēvelis, kam galvā ir putra! - Mets saīdzis iemetās lielajā atzveltnes krēslā.

Čēlija nekavējoties nometās ceļos un apskāva viņu. - Neraudi, mi vida. Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē. Es tev visu paskaidrošu, kad būsi vecāks. - Bet viņa neko nemēdza paskaidrot. Lai gan vienmēr apsolīja. Pēkšņi cī­ņas gars Metā pagaisa. Viņš bija pārāk mazs un vārgs, lai cīnītos pret to, kas Čēliju spieda katru dienu pamest viņu.

-   Vai tu man atnesīsi kādu dāvanu? - zēns jautāja, izvairīdamies no viņas skūpsta.

-   Protams! Kā vienmēr! - sieviete iesaucās.

Galu galā Mets ļāva viņai aiziet, tomēr bija dusmīgs. Tās bija savādas dusmas, jo viņam gribējās arī raudāt. Mājā bija tik vientuļi, kad Čēlija nedziedāja, nerībināja katlus vai nestāstīja par cilvēkiem, kurus viņš nekad ne­bija redzējis un nekad arī neredzēs. Pat tad, kad Čēlija bija aizmigusi, - un viņa aizmiga ātri pēc garajām stun­dām, ko pavadīja, gatavojot ēdienus Lielajā mājā, - šķita, ka istabas piepilda viņas siltā klātbūtne.

Kad Mets bija jaunāks, tam nebija tik liela nozīme. Zēns spēlējās ar rotaļlietām un vēroja televīziju. Viņš skatījās pa logu, kur baltu magoņu lauki sniedzās līdz pat ēnainajiem kalniem. No baltuma žilba acis, un viņš no tā ar atvieglojumu novērsās vēsajā tumsā mājas iekšpusē.

Bet pēdējā laikā Mets bija daudz vērīgāks. Magoņu lauki nebija pilnībā pamesti. Šad un tad viņš redzēja zir­gus - tos viņš pazina no bilžu grāmatām -, kuri klīda starp balto puķu rindām. Spilgtajā gaismā bija grūti no­teikt, kas tiem sēdēja mugurā, tomēr šķita, ka jātnieki nav pieaugušie, bet bērni kā viņš.

Līdz ar šo atklājumu auga vēlēšanās redzēt tos tuvāk.

Mets bija redzējis bērnus televīzijā un bija ievērojis, ka tie reti kad bija vieni. Viņi daudz ko darīja kopā, pie­mēram, cēla fortus, spārdīja bumbas vai kāvās. Pat kau­šanās bija saistoša vien ar nosacījumu, ka apkārt bija citi cilvēki. Mets nekad nesatika nevienu citu, izņemot Cēliju un reizi mēnesī dakteri. Tas bija īgns vīrs un Metam pa­galam nepatika.

Zēns nopūtās. Lai darītu kaut ko, vajag tikt ārā, bet Čēlija atkal un atkal atkārtoja, ka tas ir ļoti bīstami. Tur­klāt durvis un logi bija aizslēgti.

Mets iekārtojās pie maza koka galdiņa, lai aplūkotu kādu no savām grāmatām. Uz vāka bija rakstīts Pedro el Conejo. Mets mazliet prata lasīt - gan angliski, gan spā­niski. Īstenībā viņš un Čēlija jauca abas valodas kopā, bet tam nebija nozīmes. Viņi saprata viens otru.

Pedro el Conejo bija nerātns trusītis, kurš ielavījās sen- jora Makgregora dārzā, lai ēstu viņa lapu salātus. Senjors Makgregors gribēja iecept Pedro pīrāgā, bet trusītim pēc daudziem piedzīvojumiem izdevās aizbēgt. Tas bija labs stāsts.

Mets piecēlās un aizklīda līdz virtuvei. Tajā atradās mazs ledusskapis un mikroviļņu krāsns. Uz mikroviļņu krāsns bija uzraksts PELIGRO!!! BĪSTAMI!!! un piestip­rināti dzeltena piezīmju papīra taisnstūra gabaliņi NĒ! NĒ! NĒ! NĒ!. Lai būtu pilnīgi droša, Čēlija ap mikro­viļņu krāsns durvīm bija aplikusi jostu un nostiprinājusi to ar piekaramo atslēgu. Viņa baiļojās, ka Mets varētu izpētīt, kā to atvērt, kamēr viņa ir darbā, un "izcepināt savas mazās iekšiņas", kā sieviete izteicās.

Mets nezināja, kas tās iekšiņas ir un arī negribēja zi­nāt. Viņš apmeta līkumu bīstamajam aparātam, lai tiktu pie ledusskapja. Tā nešaubīgi bija viņa teritorija. Čēlija katru vakaru piepildīja to ar gardumiem. Viņa gatavoja ēdienus Lielajā mājā, tāpēc pārtikas nekad netrūka. Mets cienājās ar sushi, tamales, pakoras, blintzes - ko vien cilvēki ēda Lielajā mājā. Un vienmēr ledusskapī bija liela piena paka un pudeles ar augļu sulu.

Viņš piepildīja bļodiņu ar ēdamo un aizgāja uz Čēlijas istabu.

Vienā pusē atradās liela, ielīkusi gulta, kuru klāja tam­borēti spilveni un izbāzti dzīvnieki. Galvgalī bija milzīgs krucifikss un attēls, kurā redzams Kungs Jēzus, kam sirdi caurdur pieci zobeni. Metam šis attēls iedvesa bailes. Ar krucifiksu bija vēl ļaunāk, jo tas tumsā mirdzēja. Mets tam uzgrieza muguru, bet tik un tā Čēlijas istaba viņam patika. Viņš izlaidās uz spilveniem un izlikās, ka baro izbāzto sunīti, lācīti, trusīti (conejo, Mets sevi pārlaboja). Kādu laiku tas bija aizraujoši, bet tad Mets sevī juta briestam neizskaidrojamu tukšuma izjūtu. Tie nebija īsti dzīvnieki. Viņš tiem varēja teikt visu, ko vien vēlējās. Bet tie nespēja saprast. Kaut kādā ziņā, ko nevar aprakstīt vārdos, tie pat nebija šeit.

Mets tos visus pagrieza pret sienu, lai sodītu par to, ka tie nav īsti, un aizgāja uz savu istabu. Tā bija daudz mazāka, pusi aizņēma viņa gulta. Sienas klāja attēli, ko Čēlija bija izplēsusi no žurnāliem: filmu zvaigznes, dzīv­nieki, mazi bērni - Mets nebija īpaši sajūsmā par bēr­niem, bet Čēlijai tie šķita neatvairāmi -, puķes, jaunākās ziņas. Vienā attēlā milzu piramīdā cits uz cita stāvēja ak­robāti. SEŠDESMIT ČETRI! virs tā bija rakstīts. JAUNS REKORDS MĒNESS KOLONIJĀ.

Mets tik bieži bija redzējis šos vārdus, ka zināja tos no galvas. Citā attēlā bija redzams vīrietis, kurš starp divām

maizes šķēlēm turēja milzu vardi. RIBITS AR RUDZIEM! vēstīja uzraksts. Mets nezināja, kas tas ribits tāds ir, bet Čēlija smējās ik reizi, kad uz to paskatījās.

Viņš ieslēdza televizoru un paskatījās "ziepju ope­ras". Cilvēki "ziepju operās" allaž kliedza cits uz citu. Tam nebija nekāda lielā jēga, bet, kad bija, tad nešķita interesanti. Tas nenotiek pa īstam, Mets pēkšņās šausmās iedomājās. Tas ir kā ar dzīvniekiem. Viņš varēja runāt un runāt, un runāt, bet cilvēki viņu nedzirdēja.

Metu pārņēma tik spēcīga vientulības izjūta, ka šķita - viņš nomirs. Viņš apskāva pats sevi, lai nesāktu kliegt. Viņš elsoja klusās raudās. Asaras ritēja pār vaigiem.

Un tad - un tad - starp "ziepju operu" un paša šņuk­stiem Mets saklausīja balsi. Ta sauca skaidri un spēcīgi - bērna balss. īsta.

Mets pieskrēja pie loga. Čēlija viņam vienmēr pieko­dināja, lai uzmanās, kad skatās laukā, bet viņš bija tik satraukts, ka to aizmirsa. Vispirms viņš redzēja vienīgi to pašu izbalējušo magoņu aklumu. Tad loga atveri šķēr­soja ēna. Mets atlēca atpakaļ tik strauji, ka paklupa un nokrita uz grīdas.

-   Kas šis par ūķi? - kāds ārpusē jautāja.

-  Kāda no strādnieku būdām, - atbildēja cita, spalgāka balss.

-   Es nezināju, ka kādam ir atļauts dzīvot opija lau­kos.

-   Varbūt tā ir noliktava. Jāapskata durvis.

Noklabēja durvju rokturis. Sirdij dauzoties, Mets no­tupās uz grīdas. Kāds piespieda seju pie loga, aizsedzo­ties ar plaukstām, lai redzētu tumsā. Mets sastinga. Viņš vēlējās sabiedrību, bet viss norisināj^s-pāsāfe^tti^Viņš jutās kā Pedro el Conejo senjora

-   Ei, tur iekšā ir zēns!

-   Ko? Ļauj paskatīties. - Pie loga piespiedās otra seja. Viņai bija melni mati un olīvkrāsas āda kā Čēlijai. - Atver logu, mazais. Kā tevi sauc?

Bet Mets bija tādās šausmās, ka nevarēja izspiest ne­vienu vārdu.

-   Varbūt viņš ir pamuļķis, - meitene lietišķi minēja. - Ei, vai tu esi pamuļķis?

Mets papurināja galvu. Meitene iesmējās.

-   Es zinu, kas te dzīvo, - zēns piepeši ierunājās. - Es pazīstu to fotogrāfiju uz galda.

Mets atcerējās portretu, kuru Čēlija viņam bija uzdā­vinājusi pēdējā dzimšanas dienā.

-   la ir tā resnā, vecā ķēkša - kā viņu sauc? - zēns turpināja. - Šā vai tā, viņa nedzīvo kopā ar pārējiem kal­potājiem. Šis laikam ir viņas midzenis. Es nezināju, ka viņai ir sīkais.

-   Vai vīrs, - meitene piebilda.

-Jā. Tas daudz ko izskaidro. Nez, vai tēvs zina. Būs jāpajautā viņam.

-   Nē, nejautā! - meitene iesaucās. - Tu iegrūdīsi viņu nepatikšanās.

-   Klausies, šis ir manas ģimenes rančo, un tēvs man lika turēt acis vaļā. Bet tu te esi tikai ciemos.

-   Tas neko nenozīmē. Mans Dada apgalvo, ka kalpotā­jiem ir tiesības uz privātumu, un viņš ir Savienoto Valstu senators, tātad viņa uzskats ir vairāk vērts.

-  Tavs Dada maina uzskatus biežāk nekā zeķes, - zēns atcirta.

Ko meitene uz to atbildēja, Mets nesaklausīja. Bērni gāja projām no mājas, un viņš tikai uztvēra sašutuma pieskaņu meitenes balsī. Viņš viss drebēja, it kā nupat būtu saticis kādu no tiem briesmoņiem, kuri, kā Čēlija stāstīja, bija apsēduši pasauli ārpusē, varbūt chupacabras. Šis chupacabras izsūca asinis un pameta upuri sausu kā izkaltušu melones mizu. Viss notika pārāk ātri.

Bet meitene viņam bija patikusi.

Atlikušo dienas daļu Metu pārņēma te bailes, te prieks. Čēlija viņam piekodināja nekad, nekad nerēgoties logā. Ja kāds parādītos, viņam vajadzēja slēpties. Bet bērni bija tik brīnišķīgs pārsteigums, ka viņš nespēja novaldīties, lai nepaskatītos uz tiem. Bērni bija vecāki par viņu. Mets nevarēja noteikt, par cik vecāki. Tomēr viņi noteikti ne­bija pieaugušie un nešķita bīstami. Bet Čēlija būtu nikna, ja to uzzinātu, tādēļ Mets nolēma viņai neko nestāstīt.

Tovakar Čēlija atnesa izkrāsojamo grāmatu, ko Lielās mājas bērni bija aizmetuši projām. Tikai puse no tās bija izmantota, tad nu Mets pavadīja patīkamu pusstundu pirms vakariņām, likdams lietā nolietotos krītiņus, ku­rus Čēlija bija atnesusi citās reizēs. Cepta siera un sīpolu smarža uzvēdīja no virtuves, un Mets zināja, ka tiek gata­vots Aztlano. Tas bija īpašs cienasts. Parasti Čēlija bija tik nogurusi, kad atgriezās mājās, ka tikai uzsildīja ēdienu paliekas.

Viņš izkrāsoja visu pļavu zaļu. Krītiņš bija gandrīz iz­lietots, un viņam vajadzēja turēt to uzmanīgi, lai izman­totu visu. Zaļā krāsa lika viņam justies laimīgam. Kaut viņš varētu paskatīties uz tādu pļavu, nevis žilbinoši bal­tajām magonēm. Viņš nešaubījās, ka zāle būtu mīksta kā gulta un smaržotu pēc lietus.

- Ļoti glīti, chico, - Čēlija atzina, skatoties viņam pār plecu.

Krītiņa paliekas sabirza Meta pirkstos.

-   iQue lastima! Paraudzīšos, vai Lielajā mājā nevaru atrast vēl. Tie bērni ir tik bagāti, ka nepamanītu, ja pa­ņemtu veselu sasodītu kastīti. - Čēlija nopūtās. - Tomēr es paņemšu tikai dažus. Peli nepieķer, ja neatstāj pēdas sviestā.

Tovakar viņi ēda quesadillas un enchiladas. Ēdiens smagi spieda Metam vēderu.

-  Mamd, - viņš aizdomājies ierunājās, - pastāsti man par bērniem Lielajā mājā.

-   Nesauc mani par "Mamd", - atcirta Čēlija.

-   Piedod, - Mets atvainojās. Vārds izspruka netīšām. Čēlija sen bija teikusi, ka nav viņa īstā māte. Tomēr bēr­niem televīzijā bija mamas, tādēļ Mets tā par viņu do­māja.

-   Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē, - sieviete ātri sacīja. - Nekad to neaizmirsti. Bet tu man esi tikai aiz­dots, mi vida.

Mets īsti nesaprata vārdu aizdots. Šķiet, tas nozīmēja, ka kaut ko iedod uz kādu laiku, - tas savukārt nozīmēja, ka tas, kurš viņu aizdeva, gribēs saņemt viņu atpakaļ.

-  Šā vai tā, bet bērneļi Lielajā mājā sagādā tikai rai­zes, tici man, - Čēlija turpināja. - Tie ir slinki kā kaķi un tikpat nepateicīgi. Viņi visu sajauc un pavēl kalponēm sakopt. Un viņi nekad nesaka "paldies". Pat tad, ja tu stundām ilgi strādā, gatavojot smalkas kūkas ar cukura rozēm un vijolītēm, un zaļām lapiņām, viņi nevar pateikt "paldies", lai glābtu savas nožēlojamās mazās dvēselītes. Viņi piestūķē savas negausīgās mutes un pasaka tev, ka garšo pēc dubļiem!

Čēlija izskatījās dusmīga, it kā starpgadījums būtu noticis nesen.

-  Tie ir Stīvens un Benito, - Mets viņai atgādināja.

-   Benito ir vecākais. īsts velnēns! Septiņpadsmit gadi, un Fermās nav nevienas meitenes, kas būtu pasargāta no viņa. Bet neraizējies. Tās ir garlaicīgas pieaugušo da­rīšanas. Šā vai tā, Benito ir tāds pats kā tēvs, un tas no­zīmē, ka viņš ir suns cilvēka drēbēs. Šogad viņš dosies uz koledžu, un mēs visi būsim priecīgi redzēt viņu pēdējo reizi.

-   Un Stīvens? - Mets bija pacietīgs.

-   Viņš nav tik nejauks. Reizēm es domāju, ka viņam varētu būt dvēsele. Viņš pavada laiku ar Mendozu mei­tenēm. Viņām nav nekādas vainas, tomēr tas, ko viņi visi kopā savāra, liktu apjukt pašam Dievam.

-   Kā izskatās Stīvens? - Reizēm bija vajadzīgs ilgs laiks, lai Mets izdabūtu no Čēlijas to, ko vēlējās zināt, - šajā reizē to bērnu vārdus, kas bija parādījušies ārpus loga.

-  Viņam ir trīspadsmit gadi. Liels savam vecumam. Rudi mati. Zilas acis.

Tas droši vien bija tas zēns, Mets nodomāja.

-  Tieši patlaban viesojas Mendozas. Emīlijai arī ir trīs­padsmit gadi, ļoti glīta, ar melniem matiem un brūnām acīm.

Tai jābūt tai meitenei, Mets nolēma.

-   Viņai vismaz ir labas manieres. Emīlijas māsa Ma­rija ir aptuveni tavā vecumā un rotaļājas ar Tomu. Jā, nu daži to varētu saukt par rotaļāšanos. Parasti beidzas ar to, ka viņa raud gaužas asaras.

-   Kāpēc? - jautāja Mets, kuram patika klausīties par Toma ļaundarībām.

-  Toms ir desmitkārtīgs Benito! Viņš var aizkustināt ikvienu ar savām lielajām, nevainīgajām acīm. Visi uz to iekrīt, tikai ne es. Šodien viņš iedeva Marijai citronu limonādes pudelīti. "Tā ir pēdējā," viņš apgalvoja. "Tā ir patīkami auksta, un es to speciāli taupīju tev." Vai zini, kas tajā bija iekšā?

-   Nē, - atzinās Mets, dīdīdamies iepriekšējā nojautā.

-   Čurās! Vai vari iedomāties? Viņš pat vāciņu bija uz­licis atpakaļ. Ak, kā viņa raudāja, mazā nabadzīte. Viņa neko nemācās.

Čēlijai pēkšņi apsīka enerģija. Sieviete pamatīgi nožā­vājās, un nogurums apņēma viņu tieši Meta acu priekšā. Viņa bija strādājusi no ausmas līdz tumsai, pat vēl krietni ilgāk, un arī mājās bija gatavojusi svaigu maltīti. - Pie­dod, chico. Kad aka ir sausa, tā ir sausa.

Mets notīrīja šķīvjus un salika tos trauku mazgājamā mašīnā, Čēlija pa to laiku iegāja dušā. Viņa iznāca, ģērbu­sies savā platajā, sārtajā peldmētelī, un miegaini pamāja ar galvu uz nokopto galdu. - Tu esi labs bērns, - viņa uzslavēja.

Čēlija pacēla zēnu un turēja viņu apkamptu, kamēr tika līdz gultai. Lai cik nogurusi bija Čēlija - un reizēm viņa aiz pārpūles vai krita no kājām -, sieviete nekad neizlaida šo rituālu. Viņa ievīstīja Metu segā un iededza svēto sveci Gvadelupas Jaunavas statujas priekšā. Viņa to bija atvedusi līdzi no sava tālā ciemata Actlanā. Jaunavas tērps bija mazliet ieplīsis, Čēlija to bija nomaskējusi ar mākslīgiem ziediem. Jaunavas kāju pēdas balstījās uz no­putējušām ģipša rozēm, un Viņas zvaigžņotais tērps bija nopilējis ar vasku, bet Viņas seja vērās pāri svecei ar to pašu maigumu kā senos laikos Čēlijas guļamistabā.

-   Es esmu blakusistabā, mi vida, - sieviete nočukstēja, noskūpstīdama Metu uz pakauša. - Ja tev sametas bail, pasauc mani.

Drīz vien māja drebēja no Čēlijas krākšanas. Metam šī skaņa bija tikpat dabiska kā pērkona grāvieni, kas rei­zēm atbalsojās pāri kalniem. Ta netraucēja viņa miegu. - Stīvens un Emīlija, - viņš nočukstēja, izrunājot pārbau­dīdams šos vārdus. Viņš nezināja, ko teiktu svešajiem bērniem, ja tie atkal parādītos, bet viņš bija apņēmies iesākt sarunu ar tiem. Viņš izmēģināja vairākus teiku­mus: - Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai jums patīk izkrāsot bildītes?

Nē, viņš nevarēja pieminēt izkrāsojamo grāmatu vai krītiņus. Tie bija zagti.

-  Vai negribat kaut ko ēdamu? - Bet ēdiens arī varēja būt zagts. - Vai negribat rotaļāties? - Labi. Stīvens un Emīlija varētu kaut ko ieteikt, un Mets tad būtu laukā no ķezas.

-   Vai negribat parotaļāties? Vai negribat parotaļā­ties? - viņš murmināja, aizvērdams acis, un Gvadelupas Jaunavas maigā seja mirguļoja sveces gaismā.

V

Cēlija no rīta aizgāja, un mets visu dienu pavadīja, gaidīdams bērnus. Viņš jau bija atmetis cerību, kad tieši pirms saulrieta izdzirdēja balsis tuvoja­mies cauri magoņu laukiem.

Viņš nostājās loga priekšā un gaidīja.

- Skat, kur viņš ir! Redzi, Marij, es taču tev teicu, ka nemeloju, - sauca Emīlija. Viņa bija uzlikusi roku uz daudz mazākas meitenes pleca. - Viņš negribēja runāt ar mums, bet tu esi aptuveni viņa vecumā. Varbūt no tevis viņš nebaidīsies. - Emīlija pastūma meiteni uz priekšu un nogaidot atpalika kopā ar Stīvenu.

Marija nekautrējoties pienāca pie loga. - Ei, puika! - viņa skaļi uzsauca, ar dūri piesizdama pie rūts. - Kā tevi sauc? Vai negribi parotaļāties?

Vienā paņēmienā mazā nozaga Meta rūpīgi gatavoto runu. Viņš blenza uz meiteni, nespēdams izdomāt citu sarunas sākumu.

-   Tas nozīmē jā vai nē? - Marija pagriezās pret pārē­jiem. - Lieciet viņam atslēgt durvis.

-  To tikai viņš var izdarīt, - paskaidroja Stīvens.

Mets gribēja paskaidrot, ka viņam nav atslēgas, bet

viņš nespēja izteikt šos vārdus.

-   Vismaz šodien viņš neslēpjas, - piebilda Emīlija.

-Ja tu nevari atslēgt durvis, tad atver logu, - Marija

ierosināja.

Mets pamēģināja, zinot, ka tas neizdosies. Čēlija bija aiznaglojusi logu. Viņš paplēta rokas.

-   Viņš saprot, ko mēs sakām, - secināja Stīvens.

-   Ei, puika! Ja tu aši kaut ko neizdarīsi, mēs iesim projām, - Marija uzkliedza.

Mets izmisīgi domāja. Bija vajadzīgs kaut kas, ar ko viņus ieinteresēt. Puika pacēla pirkstu kā Čēlija, kad gri­bēja, lai viņš pagaida. Mets pamāja ar galvu, lai parādītu, ka piekrīt Marijas prasībai un ka viņš tūlīt kaut ko darīs.

-   Ko tas nozīmē? - jautāja Emīlija.

-   Nesaprotu. Varbūt viņš ir mēms un nevar parunāt, - minēja Stīvens.

Mets aiztraucās uz savu guļamistabu. Viņš norāva no sienas fotogrāfiju, kurā vīrietis tur rokā sviestmaizi ar milzu vardi. Šis attēls smīdināja Čēliju. Varbūt liks smie­ties arī šiem bērniem. Atskrējis atpakaļ, viņš piespieda laikraksta lapu pie loga. Trīs bērni pienāca tuvāk to izpētīt.

-   Kas tur rakstīts? - Marija gribēja zināt.

-   "Ribits ar rudziem", - Stīvens lasīja. - Vai jūs sapro­tat? Tā ir milzu varde, kas saka ribit, ribit, ribit, un tā ir ielikta starp divām rudzu maizes šķēlēm. Smieklīgi.

Emīlija iesmējās, bet Marija apjuka. - Cilvēki taču neēd vardes, - viņa sprieda. - Saprotiet, vismaz kamēr tās ir dzīvas.

-   Tas ir joks, muļķīt.

-   Es neesmu muļķīte! Tas ir slikti un riebīgi - ēst milzu vardes! Manuprāt, nemaz nav smieklīgi.

-   Pasargājiet mani no īdžitiem, - bolīdams acis, ķē­mojās Stīvens.

-   Neesmu nekāds īdžits!

-   Neņem galvā, Marij, - Emīlija mierināja.

-Jūs atvedāt mani šurp, lai redzētu kādu zēnu. Pāri laukiem bija jāiet jūdzēm un jūdzēm, esmu nogurusi, bet tas zēns nerunā. Es jūs nevaru ciest!

Mets apjucis vēroja šo scēnu. Viņš nevēlējās šādu iz­nākumu. Marija raudāja, Emīlija izskatījās dusmīga, un Stīvens viņām abām bija uzgriezis muguru. Mets pie­klaudzināja pie loga. Kad Marija pacēla acis, viņš pavi­cināja attēlu, tad samurcīja to kamolā un no visa spēka aizsvieda prom.

-  Vai redzat, viņš man piekrīt, - caur asarām iesaucās Marija.

-Jo tālāk, jo trakāk, - nomurmināja Stīvens. - Es zi­nāju, ka mums nevajadzēja vest šurp īdžitu.

-   Es domāju, ka zēns runās ar kādu viņa paša vecu­mā, - Emīlija sprieda. - Aiziet, Marij. Mums jātiek atpa­kaļ, pirms iestājas tumsa.

-   Es nekur neiešu! - Mazā meitenīte nometās zemē.

-   Es tevi nenesīšu, tusni.

-   Vienkārši atstāj viņu te, - ierosināja Stīvens un de­vās projām. Pēc brīža Emīlija viņam sekoja.

Metu pārņēma šausmas. Ja lielie bērni aizies projām, tad Marija būs pilnīgi viena. Drīz uznāks tumsa, bet Čē­lija vēl stundām ilgi neatgriezīsies. Marija būs viena tuk­šajos magoņu laukos…

Ar chupacabras, kuri klejoja pēc tumsas iestāšanās un izsūca asinis, un pameta upuri izkaltušu kā vecu melones mizu!

Pēkšņi Mets zināja, kas viņam jādara. Marija bija aiz­gājusi dažus soļus nostāk no loga, iekams atkal apsēdās. Viņa izkliedza apvainojumus pazūdošajiem Stīvenam un Emīlijai. Mets satvēra lielo katlu, kurā Čēlija mēdza gatavot menudo un, pirms iedomājās sievietes gaidāmo reakciju, svieda to. Čēlija būs nikna! Bet viņš glāba Mari­jas dzīvību. Mets sašķaidīja loga stiklu. Lauskas šķindot un žvadzot sabira zemē. Marija pielēca kājās. Stīvens un Emīlija uzreiz izslējās magoņu laukā, kur bija slēpušies.

-   Lai Dievs nogrābstās! - iesaucās Stīvens. Visi trīs ar ieplestu muti blenza uz caurumu, kur iepriekš bija logs.

-Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai gribat rotaļā­ties? - Mets teica, jo nevarēja izdomāt neko citu, ko sacīt.

-   Viņš prot runāt, - secināja Emīlija, kad pirmais pār­steiguma vilnis bija noplacis.

-   Vai tā tu parasti atver logu, mazais? - Stīvens vai­cāja. - Neej klāt, Marij. Tur visur ir stikli. - Viņš uzmanīgi piegāja tuvāk caurumam un ar nūju izdauzīja atlikušās šķembas. Tad viņš pieliecās un ieskatījās iekšā. Metam vajadzēja saņemties, lai neaizmuktu uz blakusistabu. - Tas ir baismīgi! Logs ir aiznaglots. Kas tu esi, kaut kāds cietumnieks?

-   Es te dzīvoju, - Mets atbildēja.

-  To tu mums jau sacīji.

-   Vai jūs gribat rotaļāties?

-   Varbūt viņš ir kā papagailis un prot pateikt tikai da­žus vārdus, - ieminējās Emīlija.

-  Es gribu rotaļāties, - paziņoja Marija. Mets atzinīgi paskatījās uz viņu. Meitene cīnījās Emīlijas tvērienā, acīmredzot cenzdamās tikt pie Meta. Stīvens papurināja galvu un gāja projām. Izskatījās, ka šoreiz viņš tiešām dosies projām.

Mets izlēma. Tas bija biedējoši, bet tāda iespēja viņam agrāk nekad nebija gadījusies un nez vai citreiz gadīsies. Viņš piestūma krēslu pie loga, uzrāpās augšā un lēca.

-   Nē! - iekliedzās Stīvens, mezdamies uz priekšu, lai noķertu zēnu. Bet nepaspēja.

Briesmīgas sāpes iedūrās Metam pēdās. Viņš klupa uz priekšu, ar plaukstām un ceļgaliem nokrizdams uz stikla lauskām.

-Viņam kājās nebija kurpju! Sasodīts! Sasodīts! Ko lai mēs iesākam? - Stīvens uzrāva Metu augšā un pārcēla uz tīru vietu.

Mets brīnīdamies skatījās, kā viņam no pēdām un plaukstām pil asinis. No ceļgaliem plūda sarkanas ur- dziņas.

-   Izvelc laukā stiklus! - augstā, pārbiedētā balsī klie­dza Emīlija. - Marij, nenāc klāt!

-   Es gribu redzēt! - spiedza mazā meitene. Mets dzirdēja pliķi un Marijas aizvainojuma pilno kliedzienu. Galva viņam reiba. Viņš gribēja izvemties, bet, iekams to paspēja, viss sametās tumšs.

Mets pamodās, juzdams, ka viņu nes. Viņam bija slikti, bet ļaunāk bija tas, ka viņa ķermenis baisi drebēja. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja.

-   Lieliski! - elsa Stīvens, kas turēja Metu aiz pleciem. Emīlija bija saņēmusi viņu aiz kājām. Viņas blūze un bikses bija samirkušas asinīs, viņa asinīs. Mets iekliedzās vēlreiz.

-   Ciet klusu! - Stīvens uzkliedza. - Mēs skrienam, cik ātri varam!

Uz visām pusēm stiepās magones, kas kalnu garajās ēnās tagad izskatījās zilas. Stīvens un Emīlija skrēja pa zemes celiņu. Metam no šņukstiem aizrāvās elpa. Viņš gandrīz nevarēja ievilkt gaisu.

-   Stāt! - uzsauca Emīlija. - Mums jāļauj Marijai mūs panākt. - Abi bērni notupās un nolika Meta ķermeni zemē. Drīz Mets saklausīja mazāku pēdu dipoņu.

-   Es arī gribu atpūsties, - uzstāja Marija. - Skrienam jūdzēm un jūdzēm. Es pateikšu Dada, ka tu mani iepļaukāji.

-   Sūdzambībele, - attrauca Emīlija.

-   Klusu, - pavēlēja Stīvens. - Tu vairs neasiņo, mazais, tāpēc es domāju, ka nav tik traki. Pasaki vēlreiz, kā tevi sauc.

-   Mets, - Marija atbildēja viņa vietā.

-  Mēs neesam tālu no mājas, Met, un tev ir paveicies. Dakteris paliek pa nakti. Vai tev stipri sāp?

-   Es nezinu, - nomurmināja Mets.

-   Zini gan. Tu kliedzi, - iebilda Marija.

-   Es nezinu, kas ir stipri, - Mets paskaidroja. - Ta man nekad nav sāpējis.

-  Tu esi zaudējis asinis - bet ne pārāk daudz, - Stīvens piebilda, kad Mets atkal sāka drebēt.

-   Izskatās gan, ka daudz, - sacīja Marija.

-   Aizveries, īdžit.

Vecākie bērni piecēlās, pa abiem nesdami Metu. Ma­rija sekoja, skaļi žēlodamās par lielo attālumu un viņai veltīto īdžita vārdu.

Šūpojoties soļu ritmā, Metu pārņēma smags miegai- nums. Sāpes pierima, un Stīvens apgalvoja, ka viņš ne­esot zaudējis ļoti daudz asiņu. Zēns bija pārāk apdullis, lai raizētos par to, ko teiks Čēlijai par izsisto logu.

Kad pēdējie saules stari pazuda aiz kalniem, viņi sa­sniedza magoņu lauka malu. Zemes taka beidzās, pār­ejot plašā mauriņā. Tas bija mirguļojoši zaļš, zilajā vakara gaismā iegūstot dziļāku nokrāsu. Mets nekad mūža ne- bija redzējis tik daudz zaļuma.

Tā ir pļava, viņš domāja. Un tā smaržo pēc lietus.

Viņi kāpa augšā pa platām marmora kāpnēm, kas maigi mirdzēja krēslojošā gaisā. Abās pusēs auga apel­sīnu koki, un pēkšņi starp lapām iedegās lampas. Tālāk gaismas izcēla lielas mājas balto sienu aprises ar pīlāriem un statujām, un durvīm, kas veda diezin kur. Kādas arkas centrā atradās akmenī kalta skorpiona figūra.

-Ai! Ai! Ai! Ai! - satrauktas vaidēja sievietes, kuras steidzās lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Metu no Stīvena un Emīlijas rokām.

-   Kas viņš ir? - kalpones taujāja. Viņas bija ģērbušās melnās kleitās ar baltiem priekšautiem un iestērķelētām, baltām cepurēm galvā. Viena no viņām, barga izskata sieviete ar dziļām grumbām abpus mutei, nesa Metu, bet pārējās steidzās pa priekšu, lai atvērtu durvis.

-   Es viņu atradu mājā magoņu laukos, - atbildēja Stī­vens.

-Tas ir Čēlijas miteklis, - kāda kalpone paziņoja. - Viņa ir pārāk augstprātīga, lai dzīvotu kopā ar mums, pārējām.

-Ja viņa slēpj bērnu, tad es nebrīnos. Kas ir tavs tēvs, mazais? - jautāja sieviete, kas nesa Metu. Viņas priekš­auts smaržoja pēc saules gaismas, tāpat kā Čēlijas priekš­auts, kad tika noņemts tieši no veļas auklas. Mets cieši skatījās uz piespraudi sievietei pie apkakles, tas bija sud­raba skorpions ar augšup uzlocītu asti. Zem skorpiona bija piestiprināta zīmīte, uz kuras rakstīts ROZA. Mets nejutās tik labi, lai runātu, un šā vai tā - kāda gan nozīme, kas ir viņa tēvs? Arī atbildi viņš nezināja.

-   Viņš neko daudz nerunā, - paskaidroja Emīlija.

-   Kur ir dakteris? - jautāja Stīvens.

-Jāuzgaida. Viņš aprūpē jūsu vectēvu. Mēs vismaz varam sakopt zēnu, - teica Roza.

Kalpones atvēra durvis, atklājot visskaistāko istabu, kādu Mets jebkad bija redzējis. Griestu sijas rotāja kok­griezumi, un tapetes izdaiļoja simtiem putnu. Meta sarei- bušajām acīm šķita, ka tie kustas. Viņš pamanīja kušeti, kas bija tapsēta ar puķēm, kuru toņi mainīja nokrāsu no lavandu mēļas līdz rožu sārtai kā spalvas uz dūjas spār­niem. Tieši uz šo kušeti Roza viņu nesa.

-   Es esmu pārāk netīrs, - Mets nomurmināja. Viņš at­cerējās uzkliedzienus, kad bija mēģinājis ierāpties Čēlijas gultā ar dubļainām kājām.

-   Domā, ka neredzu, - atcirta Roza. Pārējās sievietes izklāja čaukstošu palagu pār brīnišķīgo kušeti, iekams Mets tika noguldīts. Viņš iedomājās, ka varētu iekulties tikpat lielās nepatikšanās par tā palaga notraipīšanu ar asinīm.

Roza sadabūja pinceti un sāka vilkt stikla gabaliņus viņam no plaukstām un pēdām. - Ai! - viņa klusi iesau­cās, mezdama tos krūzē. - Tu esi drosmīgs, ka neraudi.

Bet Mets nemaz nejutās drosmīgs. Viņš neko nejuta. Šķita, ka viņa ķermenis ir tālu projām, un viņš vēroja Rozu, it kā tā būtu attēls televizora ekrānā.

-   Iepriekš gan viņš kliedza, - piezīmēja Marija. Viņa lēkāja apkārt, cenzdamās redzēt visu, kas notiek.

-   Netēlo nu varoni. Tu pati kliedz kā plēsta, ja tev pirkstā ieduras nieka skabarga, - Emīlija aizrādīja.

-   Nekliedzu vis!

-   Kliedz gan!

-   Es tevi nevaru ciest!

-   Domā, ka mani tas uztrauc? - Emīlija prasīja. Viņa un Stīvens neatraudamies skatījās, kā no Meta brūcēm atkal sāka plūst asinis.

-   Es būšu ārste, kad izaugšu liela, - paziņoja Emīlija. - Šī man ir vienreizēja pieredze.

Pārējās kalpones bija atnesušas spaini ar ūdeni un dvieļus, bet nemēģināja sakopt Metu, līdz Roza neatļāva.

-   Esiet uzmanīgas. Labās kājas pēda ir stipri savai­nota, - aizrādīja Roza.

Gaiss dūca Metam ausīs. Viņš sajuta silto ūdeni, un pēkšņi sāpes atgriezās. Tās izskrēja no pēdas līdz pat pa­kausim. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet nekāda skaņa nenāca laukā. Rīkli aizžņaudza šoks.

-Ak Dievs! Droši vien tur iekšā palicis stikla ga­bals, - sauca Roza. Viņa satvēra Metu aiz pleciem un piekodināja, lai viņš nebaidās. Šķita, ka viņa ir gandrīz dusmīga.

Metu ieskāvusī migla pagaisa. Pēdas, plaukstas un ceļ­gali pulsēja tik lielās sāpēs, ka nemaz nevarēja aptvert.

-   Es jums teicu, ka iepriekš viņš kliedza, - atgādināja Marija.

-   Ciet klusu! - Emīlija viņu apsauca.

-   Paskat! Viņam uz pēdas kaut kas uzrakstīts, - mazā meitene iesaucās. Viņa mēģināja tikt tuvāk, bet Emīlija viņa atgrūda.

-  Es esmu tā, kas būs ārste. Sasodīts! Es nevaru izlasīt. Pārāk daudz asiņu. - Viņa pagrāba mazgājamo drānu un noslaucīja Meta pēdu.

Šoreiz sāpes nebija tik stipras, bet viņš nevarēja ap­spiest vaidu.

-   Tu viņam nodari sāpes, stulbā! - iekliedzās Marija.

-   Pagaidi! Es tik tikko varu salasīt… "īpašums" - raksts ir tik sīks! - "Alakranu muižas īpašums".

-  "Alakranu muižas īpašums"? Tie esam mēs. Kaut kas nesaprotams, - brīnījās Stīvens.

-   Kas te notiek? - atskanēja balss, kuru Mets iepriekš nebija dzirdējis. Liels nikna paskata vīrietis iebrāzās istabā. Stīvens tūlīt pat iztaisnoja muguru. Emīlija un pat Marija izskatījās satrauktas.

-   Mēs atradām zēnu magoņu laukos, tēv, - paskaid­roja Stīvens. - Viņš bija savainojies, un es domāju, ka dakteris… dakteris…

-  Tu, idiot! Tam mazajam zvērēnam ir vajadzīgs ve­terinārs! - vīrietis rēca. - Kā tu uzdrīksties apgānīt šo namu?

-   Viņš asiņoja… - Stīvens iesāka.

-Jā! Viss palags ir notraipīts. Mums nāksies to sade­dzināt. Tūlīt iznesiet to radījumu laukā.

Acīmredzami apjukusi, Roza vilcinājās.

Vīrietis paliecās uz priekšu un iečukstēja viņai kaut ko ausī.

Rozas sejā parādījās šausmas. Vienā mirklī viņa paķēra Metu un metās skriešus. Stīvens aizdrāzās pa priekšu atvērt durvis. Viņa seja bija kļuvusi bāla. - Kā viņš uz­drīkstas tā runāt ar mani! - zēns šņāca.

-   Viņš tā nedomāja, - mierināja Emīlija, velkot līdzi Mariju.

-   Domāja gan. Viņš nevar mani ciest, - Stīvens teica.

Roza nosteidzās lejā pa kāpnēm un rupji nometa Metu

mauriņā. Neteikusi ne vārda, viņa pagriezās un pazuda atpakaļ mājā.

Mets paskatījās augšup. Simtiem zvaigžņu spī­dēja spožajā joslā, kas sniedzās pāri samtaina­jām, melnajām debesim. Tas bija Piena Ceļš, kurš, kā Čēlija teica, bija izšļācies no Jaunavas krūts, kad Viņa pirmoreiz baroja mazo Jēzu. Zāle spiedās Metam mugurā. Tā nebija mīksta, kā viņš bija iedomājies, bet svaigi smaržoja, un gaisa vēsums arī bija patīkams. Viņš jutās karsts un drudžains.

Šausmīgās sāpes pierima līdz trulai smelgoņai. Mets priecājās, ka atkal atradās ārā. Debesis šķita pazīstamas un drošas. Tās pašas zvaigznes mirdzēja pār mazo na­miņu magoņu laukos. Čēlija nekad neveda viņu laukā dienas laikā, bet naktīs viņi abi reizēm mēdza sēdēt uz mazā namiņa sliekšņa. Sieviete tam stāstīja stāstus un norādīja uz krītošu zvaigzni. "Tā ir lūgšana, kurai Dievs licis piepildīties," viņa paskaidroja. "Kāds no eņģeļiem laižas lejup, lai izpildītu Dieva pavēles."

Mets tagad lūdza Dievu, kaut Čēlija nāktu un izglābtu viņu. Viņa būtu dusmīga par logu, bet Metu tas nebiedēja. Lai cik skaļi viņa kliedza, zēns zināja, ka dziļi sirdī viņa to mīl. Zēns vēroja debesis, bet neviena zvaigzne nekrita.

-   Paskatieties uz viņu. Viņš tur tāpat vien guļ kā dzīv­nieks, - pavisam tuvu ierunājās Emīlija. Mets satrūkās. Viņš bija piemirsis bērnus.

-   Viņš ir dzīvnieks, - pēc brīža teica Stīvens. Viņi sē­dēja uz mājas kāpņu pirmā pakāpiena. Marija rāva apel­sīnus no kokiem un ripināja tos lejā pa kāpnēm.

-   Es nesaprotu, - sacīja Emīlija.

-   Es biju muļķis. Man vajadzēja zināt, kas viņš ir… tas… tajā brīdī, kad es to ieraudzīju. Nevienam no kal­potājiem nav atļauts turēt bērnu vai dzīvot šķirti no pā­rējiem. Benito man visu izstāstīja, tikai es domāju, ka tas dzīvo kaut kur citur. Varbūt kādā zvērudārzā. Kur nu tādas būtnes tiek uzturētas.

-   Par ko tu runā?

-   Mets ir klons, - paskaidroja Stīvens.

Emīlijai aizrāvās elpa. - Nevar būt! Viņš nav… Es esmu redzējusi klonus. Tie ir briesmīgi! Tie slienājas un taisa biksēs. Tie izdod dzīvnieciskus trokšņus.

-   Šis te ir citāds. Benito man pastāstīja. Ir paredzēts, ka tehniskie darbinieki kloniem iznīcina saprātu dzim­šanas brīdī - tāds ir likums. Bet Patrons gribēja, lai šis uzaug kā īsts zēns. Viņš ir tik bagāts, ka var pārkāpt jeb­kuru likumu, ko vēlas.

-   Tas ir pretīgi. Kloni nav cilvēki, - protestēja Emīlija.

-   Protams, nav.

Emīlija aptvēra ceļgalus. - Man uzmetas zosāda. Es tam pieskāros. Uz manis ir viņa asinis… Marij, beidz ripināt mums virsū apelsīnus!

-   Piespied mani, - ņirgājās Marija.

-   Pēc sekundes es tevi noripināšu pa tām kāpnēm.

Mazā meitene izbāza mēli. Viņa meta augli tik spēcīgi,

ka tas atsitās pret apakšējo pakāpienu un ar klusu atsi­tienu nokrita zālē. - Vai gribi, lai nomizoju tev apelsīnu, Met? - viņa uzsauca.

-   Nevajag, - iejaucās Emīlija. Nopietnība viņas balsī lika mazajai meitenei apklust. - Mets ir klons. Tu nedrīk­sti iet viņam klāt.

-   Kas ir klons?

-   Slikts dzīvnieks.

-   Cik slikts? - Marija ar interesi jautāja.

Iekams Emīlija paspēja atbildēt, kāpņu augšgalā parā­dījās niknais vīrs un dakteris.

-Jums uzreiz vajadzēja mani pasaukt, - dakteris aiz­rādīja. - Mans pienākums ir būt pārliecinātam, ka tas ir vesels.

-   Es to uzzināju tikai tad, kad gāju garām dzīvojamai istabai. Visapkārt bija asinis. Baidos, ka es zaudēju sa­valdību un pavēlēju Rozai izmest to laukā. - Šķita, ka niknais vīrs vairs nav tik bīstams, bet Mets tik un tā mē­ģināja izlocīties. No kustībām pēdai cauri izskrēja mo­košas sāpes.

-  Mums tas būs jāaiznes kaut kur citur. Es nevaru ope­rēt mauriņā.

-   Kalpotāju daļā ir tukša istaba, - teica niknais vīrs. Viņš skaļi pasauca Rozu, kas nodipināja lejā pa kāpnēm ar negantu izteiksmi sejā. Viņa aiznesa Metu uz citu mā­jas daļu, nespodri apgaismotu gaiteņu labirintu, kur oda pēc pelējuma. Stīvens, Emīlija un Marija tika aizraidīti projām, lai ieietu dušā un pārģērbtos.

Metu noguldīja uz cieta, neapklāta matrača. Istaba bija gara un šaura. Vienā galā bija durvis, otrā - logs ar dzelzs režģi.

-   Man vajag vairāk gaismas, - īsi noskaldīja dakteris. Niknais vīrietis atnesa lampu. - Turi to cieši, - dakteris pavēlēja Rozai.

-   Lūdzu, kungs. Tas ir pretīgs klons, - sieviete iebilda.

-   Kusties! Dari, ko tev liek, - niknais vīrs norūca. Roza uzmetās Meta ķermenim un satvēra viņa potītes. Kalpones svars gandrīz neļāva elpot.

-   Beidziet… beidziet… - zēns vaimanāja. Dakteris ar pinceti taustījās dziļākā brūcē, Mets cīnījās un lūdzās, līdz beidzot pilnībā sabruka, kad tika izvilkta stikla šķemba. Roza turēja potītes tik cieši, ka viņas pirksti svi­lināja kā uguns. Kad beidzot brūce bija iztīrīta un šuves uzliktas, Metu palaida vaļā. Viņš saritinājās kamolā un izbailēs skatījās uz saviem mocītājiem, vai tie neplāno vēl kaut ko.

-   Es tam iedevu pretkrampju poti, - paskaidroja dak­teris, aizvākdams instrumentus. - Iespējams, ka labās kājas pēdai nodarīts neatgriezenisks bojājums.

-   Vai varu to sūtīt atpakaļ uz magoņu laukiem?

-   Par vēlu. Bērni to ir redzējuši.

Vīrieši un Roza izgāja laukā. Mets prātoja, kas notiks tālāk. Ja viņš ļoti dedzīgi lūgtu Dievu, tad Čēlija noteikti atnāktu viņam pakaļ. Sieviete viņu apkamptu un aiznestu uz gultu. Tad viņa aizdegtu svēto sveci Gvadelupas Jau­navas priekšā.

Vienīgi Jaunava bija tālu mazajā namiņā, un Čēlija, iespējams, nezināja, kur viņš atrodas.

Roza atrāva vaļā durvis un visu grīdu noklāja ar avī­zēm. - Dakteris teica, ka tu esot pieradināts prasīties, bet es negribu riskēt, - kalpone paskaidroja. - Dari to spainī, ja tev ir smadzenes. - Viņa nolika spaini blakus gultai un paņēma lampu.

-   Pagaidiet, - Mets ierunājās.

Roza apstājās. Viņa nepārprotami izskatījās nelaipna.

-   Vai jūs varat pateikt Čēlijai, kur atrodos?

Kalpone ļauni pasmaidīja. - Čēlijai nav ļauts ar tevi

tikties. Daktera rīkojums. - Viņa izgāja un aizvēra durvis.

Istabā bija tumšs, tikai caur loga restēm blāvoja dzel­tena gaisma. Mets pacēla galvu, lai redzētu, no kurie­nes tā nāk. Viņš ieraudzīja, ka no griestiem vadā karājas spuldze. Tā bija maza kā tās gaismiņas, ar kurām Čēlija parasti rotāja Ziemassvētku egli, bet tā varonīgi spīdēja, kliedējot to, kas citādi būtu pilnīga tumsa.

Viņš nevarēja redzēt neko citu kā vien gultu un spaini. Sienas bija kailas, griesti augsti un slīga ēnā. Istabas šau­ruma dēļ Mets jutās kā ieslēgts kastē.

Viņš vēl nekad, nekad nebija gājis gulēt viens pats. Kaut arī varēja būt ļoti vēls, zēns vienmēr varēja paļau­ties, ka Čēlija atgriezīsies. Kad viņš nakts laikā pamodās, sievietes krākšana blakusistabā iedvesa viņam drošību. Te nebija nekā, pat ne vēja pār magoņu laukiem, ne ba­ložu dūdošanas ligzdās uz jumta.

Klusums bija biedējošs.

Mets aizgūtnēm raudāja. Zēns nespēja nomierinā­ties. Asarām pierimstot, Mets atcerējās Čēliju un atsāka raudāt. Ar asaru aizmiglotām acīm viņš skatījās augšup uz mazo, dzelteno gaismiņu, un šķita, ka tā plīvo kā liesma. Viņam ienāca prātā, ka tā ir kā svētā svece Jau­navas priekšā. Galu galā Jaunava varēja doties, kurp vien vēlējās. Viņu nevarēja ieslodzīt kā cilvēku. Viņa varēja lidot pa gaisu un pat sadragāt sienas kā tie supervaroņi, kurus Mets bija redzējis televīzijā, - vienīgi Viņa to, pro­tams, nedarītu, jo Viņa ir Jēzus māte. Iespējams, ka Viņa pašlaik stāvēja ārā un vēroja zēna logu. Kaut kas Metam iekšā atlaidās. Viņš dziļi nopūtās un drīz bija cieši aiz­midzis.

Puika pamodās no trokšņa, kad kāds vēra durvis. Mets mēģināja piecelties sēdus, bet sāpju dēļ apgūlās. Luktu­rīša gaisma spīdēja acīs.

-   Labi. Es baidījos, ka tā nav īstā istaba. - Neliels au­gums pieskrēja pie gultas, noņēma mugursomu un sāka izkravāt ēdamo.

-   Marij? - brīnījās Mets.

-   Roza teica, ka viņi tev neesot iedevuši vakariņas. Viņa ir tik zemiska! Man mājās ir suns, un, ja to nepa- baro, tas gaudo. Vai tev garšo mango sula? Tā ir mana mīļākā.

Mets pēkšņi apjauta, ka viņam ļoti slāpst. Viņš ne- atrāvies izdzēra visu pudeli. Marija bija atnesusi siera un pepperoni desas gabaliņus. - Es tos likšu tev mutē pa vienam, bet tev jāapsola, ka nekodīsi man.

Mets ar sašutumu paskaidroja, ka nekož cilvēkam.

-   Nekad nevar zināt. Emīlija saka, ka kloni esot tikpat nikni kā vilkači. Vai tu redzēji televīzijā to filmu par zēnu, kas viscaur pārklājās ar spalvām, kad bija pilns mēness?

-Jā! - Mets bija sajūsmā, ka viņam ar Mariju ir kaut kas kopīgs. Pēc tās filmas Mets bija ieslēdzies vannas- istabā, līdz Čēlija pārnāca mājās.

-   Tev neaug spalvas vai kaut kas cits, ko? - jautāja Marija.

-   Nekad, - Mets apgalvoja.

-   Labi, - Marija nomierinājās. Viņa lika ēdiena gabali­ņus Metam mutē, līdz viņš vairs nespēja ieēst.

Viņi runāja par filmām, tad par stāstiem, kurus Čēlija bija stāstījusi Metam, par briesmām, kas uzglūn pēc tum­sas iestāšanās. Mets atklāja, ka, guļot pavisam mierīgi, brūces pārāk nejuta. Marija lēkšoja apkārt, tādēļ reizēm nodarīja viņam sāpes, bet Mets baidījās sabārt meiteni. Viņa varētu sadusmoties un aiziet.

-  Čēlija pakarina virs durvīm amuletus, lai nelaistu iekšā briesmoņus, - Mets pastāstīja Marijai.

-   Vai tas palīdz?

-   Protams. Tie tāpat nelaiž iekšā miroņus, kas negrib palikt savos kapos.

-  Te nav neviena amuleta, - Marija satraukti aizrā­dīja.

Šī doma bija ienākusi prātā arī Metam, bet viņš ne­gribēja, lai Marija ietu projām. - Amuletus Lielajā namā nevajag, - viņš paskaidroja. - Te ir pārāk daudz cilvēku, un briesmoņi nevar ciest drūzmu.

Marijas neviltotā interese aizrāva Metu aizvien vai­rāk un vairāk. Nespēdams rimties, viņš runāja drudžaini un grieza zobus aiz nevaldāma satraukuma. Viņš nekad mūžā nebija baudījis tik lielu uzmanību. Čēlija mēģināja klausīties viņā, bet sieviete parasti bija pārāk nogurusi. Marija tvēra zēna vārdus, it kā no tiem būtu atkarīga viņas dzīvība.

-   Vai tu zini par chupacabras? - Mets ieminējās.

-   Kas ir… tas chupacabras? - Marija pārjautāja. Viņas balss ieskanējās augsti un saspringti.

-   Kā lai pasaka… Kazu izsūcējs.

-   Izklausās pretīgi. - Marija pavirzījās tuvāk viņam.

-  Tāds tas arī ir! Tam ir smailas radzes uz muguras un nagi, un oranži zobi, un tas sūc asinis.

-  Tu joko!

-  Čēlija saka, tam esot cilvēka seja, tikai acis esot vis­caur melnas. Kā tukši caurumi, - piebilda Mets.

-Fū!

-  Tam vislabāk garšo kazas, bet tas ēstu arī zirgus vai govis, - vai bērnu, ja ir patiesi izsalcis.

Marija tagad bija cieši piespiedusies viņam klāt. Mei­tene apkampa viņu, un Mets sakoda zobus, lai nesavieb­tos aiz sāpēm. Viņš ievēroja, ka Marijai ir aukstas rokas.

-  Čēlija teica, ka pagājušajā mēnesī viņam tikusi ve­sela vistu kūts, - Mets turpināja.

-   Es par to dzirdēju. Stīvens teica, ka tās nozaguši Nelegālie.

-   Tā tikai visiem stāsta, lai neviens šausmās neaiz­bēgtu, - paskaidroja Mets, atkārtodams Čēlijas teikto. - Bet viņi atrada vistas tuksnesī bez nevienas asiņu pi­lītes iekšā. Vējš tās dzenāja apkārt kā izkaltušas meloņu mizas.

Metam bija bail no Stīvena un Emīlijas, bet Marija bija citāda. Viņa bija Meta augumā un nelika viņam justies neērti. Kā Roza viņu bija nosaukusi? "Pretīgs klons." Me­tam nebija ne jausmas, kas tas ir, bet zēns juta apvaino­jumu, kad to izdzirdēja. Roza nevarēja viņu ciest, tāpat niknais vīrs un dakteris. Pat divi vecākie bērni pārvērtās, uzzinājuši, kas viņš ir. Mets gribēja pajautāt Marijai par kloniem, bet baidījās, ka viņa arī varētu to ienīst, ja tas tiktu atgādināts.

Pa to laiku viņš bija atklājis, kāds brīnišķīgs spēks piemīt pārstāstītajiem Čēlijas stāstiem. Tie bija turējuši zēnu kā apmātu, un tagad tie tik ļoti iespaidoja Mariju, ka meitene viņam gluži vai pielipa.

-  Tas chupacabras nav vienīgais, kas sastopams tur laukā, - Mets ar uzsvaru stāstīja. - La Llorona arī staigā apkārt naktī.

Marija kaut ko nomurmināja. Viņas seja bija piespiesta pie Meta krekla, tāpēc bija grūti saprast, ko viņa teica.

-   La Llorona noslīcināja savus bērnus, jo bija dusmīga uz savu draugu. Un tad viņai sametās žēl un viņa no­slīcinājās, - Mets turpināja. - Viņa gāja uz debesīm, un Svētais Pēteris kliedza: "Tu, sliktā sieviete! Tu nevari nākt te iekšā bez saviem bērniem." Viņa skrēja lejā uz elli, bet Velns aizcirta durvis viņai deguna priekšā. Tagad viņai jāstaigā apkārt cauru nakti, nekad neapsēžoties, ne­kad neguļot. Viņa sauc: "Ūūūūū… Ūūūūū. Kur ir mani bērni?" Viņu var dzirdēt, kad vējš pūš. Viņa pienāk pie loga. "Ūūūūū… Ūūūūū. Kur ir mani bērni?" Viņa skrāpē stiklu ar saviem garajiem nagiem…

-   Izbeidz! - iekliedzās Marija. - Es tev teicu: izbeidz! Tu nemaz neklausies?

Mets apklusa. Kas gan stāstā nogāja greizi? Viņš to stāstīja tieši tā kā Čēlija.

-   Tādas La Lloronas nemaz nav! Tu viņu izdomāji!

-   Nē, neizdomāju.

-   Nu, ja viņa pastāv, es to negribu zināt!

Mets pastiepa roku un pieskārās Marijas sejai. - Tu raudi!

-   Neraudu vis, tu īdžit! Es tikai nevaru ciest riebīgus stāstus!

Mets bija šausmās. Viņš nepavisam negribēja rik stipri nobaidīt Mariju. - Lūdzu, piedod!

-   Lūdz gan, - Marija šņaukādamās nomurmināja.

-  Nekas nevar tikt cauri loga restēm, - Mets viņu mie­rināja. - Un māja ir pilna ar cilvēkiem.

-   Gaiteņos neviena nav, - Marija iebilda. - Ja es iziešu no istabas, briesmoņi man uzklups.

-   Varbūt ne.

-   Lieliski! Varbūt ne! Ja Emīlija atklās, ka neesmu gultā, man būs pamatīgas nepatikšanas. Viņa izstāstīs

Dada, un viņš liks man stundām ilgi mācīties tabulas, un tas viss tevis dēļ!

Mets nezināja, ko teikt.

-   Man te jāpaliek līdz rītam, - Marija secināja. - Bet es tik un tā esmu ķezā. Vismaz chupacabras mani neapēdīs. Pavirzies.

Mets mēģināja izbrīvēt vietu. Gulta bija ļoti šaura, un pārvietošanās pat par pāris collām sagādāja sāpes. Viņa plaukstas un pēdas pulsēja, kad viņš pieķērās pie tālākās malas.

-  Tu tiešām esi sušķis, - žēlojās Marija. - Segas nemaz nav?

-   Nē, nav, - atbildēja Mets.

-   Pagaidi. - Marija izlēca no gultas un pacēla dažas avīzes, ko Roza izklāja uz grīdas.

-   Nav vajadzības apsegties, - Mets iebilda, kad viņa sāka tās kārtot uz gultas.

-   Ta es jutīšos drošāk. - Marija palīda zem papīriem. - Nemaz nav tik slikti. Es vienmēr guļu kopā ar savu suni. Vai droši zini, ka tu nekod?

-   Protams, nekožu, - atbildēja Mets.

-Tad ir labi, - viņa noteica, ciešāk pieglaužoties zē­nam.

Mets nerimās domāt, kādu sodu Marija saņems par to, ka atnesusi viņam ēdamo. Viņš nezināja, kas tās tabulas tādas ir, bet laikam kaut kas šausmīgs.

Tik daudz bija noticis tik īsā laikā, ka Mets pusi no tā nespēja saprast. Kāpēc viņu izmeta mauriņā, kad no sākuma visi bija dedzīgi vēlējušies viņam palīdzēt? Kāpēc niknais vīrs nosauca viņu par "mazo zvērēnu"? Un kāpēc Emīlija teica Marijai, ka viņš ir "slikts dzīvnieks"?

Tam bija kāds sakars ar to, ka viņš ir klons, un varbūt arī ar uzrakstu viņam uz pēdas. Mets reiz bija jautājis

Čēlijai par vārdiem uz pēdas, un viņa teica, ka tas esot kas tāds, ko raksta uz bērniem, lai tie nepazustu. Viņš sa­prata, ka visiem ir šādi tetovējumi. Spriežot pēc Stīvena reakcijas, laikam tā nebija gan.

Marija miegā pagrozījās, nopūtās un paplēta rokas. Avī­zes ātri nokrita uz grīdas. Metam nācās atvirzīties līdz pa­šai gultas malai, lai nesaņemtu spērienu. Vienu brīdi šķita, ka meitene murgo. Viņa sauca: - Mamma… Mamma… - Mets mēģināja viņu pamodināt, bet saņēma dunku.

Pirmajā zilajā ausmas gaismā Mets saņēmās, lai pie­celtos. Viņš noelsās no sāpēm pēdās. Tās bija stiprākas nekā vakar vakarā.

Viņš nometās četrrāpus un sāka līst, cik klusi vien ie­spējams, līdzi velkot spaini. Kad sasniedza gultas kājgali, kur, kā viņš domāja, Marija nevarēja viņu redzēt, zēns mēģināja izčurāties, nesaceļot troksni. Marija pagriezās uz otriem sāniem. No trokšņa Mets satrūkās. Spainis apgāzās. Viņam vajadzēja paņemt avīzes, lai uzslaucītu izlijušo šķidrumu, un tad nācās atbalstīties ar muguru pret sienu, jo plaukstas un pēdas stipri sāpēja.

- Sliktā meitene! - atraudama vaļā durvis, kliedza Roza. Viņai aiz muguras bija bariņš kalpoņu, kuras stai­pīja kaklus, lai redzētu, kas notiek iekšpusē. - Mēs ap­griezām kājām gaisā visu māju, meklējot tevi, - Roza brēca. - Visu laiku tu slēpies pie tā netīrā klona. Nu vai zini, tev būs nepatikšanas. Tevi tūlīt pat sūtīs mājās.

Marija piecēlās sēdus, mirkšķinot acis spilgtajā gaismā, kas iespīdēja pa durvīm. Roza aizdzina viņu no gultas un sarauca degunu pret Metu, kas bija piespie­dies pie sienas. - Tātad tu neesi pieradināts prasīties, tu mazais stulbeni, - viņa noņurdēja, pasperdama sāņus piemirkušās avīzes. - Es nesaprotu, kā Čēlija to varēja paciest visus šos gadus.

Tovakar, kad Roza atnesa vakariņas, Mets viņai pa­jautāja, kad atgriezīsies Marija.

- Nekad! - norūca kalpone. - Viņas abas kopā ar māsu ir aizsūtītas mājās, un es saku: labi, ka tā! Tādēļ, ka viņu tēvs ir senators, tās Mendozu meitenes iedomā­jušās, ka var celt degunu gaisā. Phē! Senators vis nekaut­rējas pastiept ķepu, kad Patrons izdāļā naudu.

Katru dienu nāca dakteris. Mets rāvās projām no viņa, bet šķita, ka vīrs to neievēro. Viņš lietišķi sagrāba Meta pēdu, aplēja to ar dezinficējošu šķidrumu un pārbaudīja šuves. Vienreiz viņš Metam iešļircināja antibiotikas, jo brūce izskatījās pietūkuši un zēnam bija drudzis. Dakte­ris nepūlējās uzsākt sarunu, un Mets jutās atvieglots, ka viss paliek pa vecam.

Tomēr vīrietis runāja ar Rozu. Šķita, ka abiem patīk otra sabiedrība. Dakteris bija garš un kaulains. Viņa galvu apņēma mati kā dūnas pīlei pie dibena, un runājot vīrie­tim no mutes šļakstījās siekalas. Roza arī bija gara un ļoti stipra, kā Mets atklāja, kad mēģināja izšmaukt no viņas. Sievietes seja vienmēr bija savilkta drūmā grimasē, kaut gan reizēm viņa pasmaidīja, kad dakteris stāstīja kādu no saviem rupjajiem jokiem. Metam Rozas smaids šķita vēl šausmīgāks par viņas drūmo grimasi.

-   Patrons gadiem ilgi nav apjautājies par zvērēnu, - dakteris ieminējās.

Mets saprata, ka ar zvērēnu tiek domāts viņš.

-   Varbūt aizmirsis, - nomurmināja Roza. Viņa cītīgi berza istabas kaktus, nometusies četrrāpus blakus spai­nim ar ziepjūdeni.

-   Kaut es varētu uz to paļauties, - dakteris sacīja. - Reizēm Patrons šķiet pilnīgi senils. Dienām ilgi nerunā un skatās pa logu. Citkārt viņš ir tik attapīgs kā tas vecais bandido, kāds reiz bija.

-   Viņš vēl aizvien ir bandīts, - teica Roza.

-   Nerunā tā, pat ne manā klātbūtnē. Patrona dusmas ir kaut kas tāds, ko vismazāk gribas piedzīvot.

Metam šķita, ka gan kalpone, gan dakteris mazliet nodreb. Zēns nevarēja saprast, kāpēc Patrons ir tik bie­dējošs, jo bija dzirdējis, ka vīrs esot vecs un vārgs. Mets zināja, ka ir Patrona klons, bet viņam nebija skaidra šī vārda nozīme. Iespējams, Patrons bija aizdevis viņu Čē­lijai un kaut kad gribēs atpakaļ.

Iedomājoties par Čēliju, Metam acīs sariesās asaras. Zēns tās savaldīja. Viņš neizrādīs vājumu savu mocītāju priekšā. Viņš instinktīvi zināja, ka tas tiks izmantots, lai viņu vēl vairāk sāpinātu.

-  Tu esi iesmaržojusies, Roza, - dakteris viltīgi aiz­rādīja.

-   Ha! Tu domā, ka es darīšu jebko, lai tev izpatiktu, Vilem? - Kalpone piecēlās un noslaucīja ziepjainās rokas priekšautā.

-   Man šķiet, tu esi iesmaržojusies aiz ausīm.

-  Tas ir dezinfekcijas līdzeklis, ko es lietoju vannas tīrīšanai, - paskaidroja Roza. - Ārstam šī smarža varbūt šķiet patīkama.

-  Tā tas ir, manu ērkšķaino, mazo Rozīt. - Vilems mē­ģināja satvert viņu, bet Roza izlocījās no vīrieša rokām.

-   Izbeidz! - sieviete kliedza, rupji atgrūzdama viņu. Par spīti nelaipnajai attieksmei, šķita, ka dakterim viņa patīk. Mets jutās neērti. Zēns juta, ka pārītis ir pret viņu.

Kad tie izgāja no istabas, Roza kā vienmēr aizslēdza durvis. Mets katru reizi pārbaudīja apaļo rokturi, lai pār­liecinātos, vai viņa nav aizmirsusi aizslēgt, bet tas nekad nenotika. Viņš paraustīja loga restes. Tās bija stingri no­stiprinātas. Nelaimīgs viņš sēdēja uz grīdas.

Ja vien viņš pa logu varētu redzēt kaut ko interesantu. Siena aizsedza lielāko daļu no tā, kas atradās ārpusē. Pa šauru spraugu viņš varēja redzēt zaļu mauriņu un koši rozā puķes, bet tas tikai pastiprināja vēlēšanos saskatīt vairāk. Neliela debesu josla ļāva iespīdēt dienas gaismai un naktīs rādīja dažas zvaigznes. Mets veltīgi ieklausījās, vai nedzirdēs balsis.

Rētaudi bija izveidojuši samezglojumu viņam uz pē­das. Viņš bieži pētīja uzrakstu - ALAKRANU MUIŽAS ĪPAŠUMS bet rēta bija pāršķēlusi smalko rakstu. Bija grūtāk salasīt vārdus.

Kādu dienu starp Rozu un dakteri izcēlās briesmīgs strīds. - Patrons vēlas, lai es būtu viņam blakus. Es at­griezīšos reizi mēnesī, - vīrietis paziņoja.

-  Tas ir tikai iegansts, lai tiktu projām no manis, - vi­ņam pārmeta Roza.

-Man jāstrādā, stulbā sieviete.

-   Nesauc mani par stulbu! - Roza noņurdēja. - Es pazīstu melīgu koijotu, kad to redzu.

-   Man nav citas izvēles, - Vilems noskaldīja.

-  Tad kāpēc tu neņem mani sev līdzi? Es varētu būt saimniecības vadītāja.

-   Patronam tāda nav vajadzīga.

-Jā, protams! Cik ērti! Uzklausi mani: te strādāt ir briesmīgi, - viņa plosījās. - Pārējie kalpotāji smejas par mani. "Viņa rūpējas par zvēru," tie saka. "Viņa pati nav labāka par zvēru." Tie izturas pret mani kā pret zemāko no zemākiem.

-  Tu pārspīlē.

-   Nepārspīlēju vis! - sieviete kliedza. - Lūdzu, ņem mani sev līdzi, Vilem. Lūdzu! Es tevi mīlu. Es tevis dēļ darīšu jebko!

Dakteris atsvabinājās no viņas rokām. - Tev ir histē­rija. Es tev atstāšu kādas tabletes un apmeklēšu tevi pēc mēneša.

Tiklīdz durvis aizvērās, Roza svieda spaini pret sienu un lamāja dakteri un visus viņa senčus. Aiz niknuma viņas seja kļuva krītaini bāla, izņemot divus sarkanus traipus uz vaigiem. Mets nekad nevienu nebija redzējis tik saniknotu, un viņu tas biedēja.

-  Tu pie tā esi vainīgs! - Roza spiedza. Viņa uzrāva Metu augšā aiz matiem.

-   Au! Au! - iebrēcās Mets.

-   Blēšana tevi nepaglābs, tu, nekam nederīgais dzīv- niek. Neviens nevar tevi te dzirdēt. Viss šis mājas spārns ir tukšs, tāpēc ka tu te esi! Viņi te neizmitina pat cūkas! - Roza piegrūda seju cieši viņam klāt. Vaigu kauli izspiedās zem cieši nostieptās ādas. Acis viņai bija plaši ieplestas, un Mets visapkārt zīlītēm varēja redzēt baltumu. Viņa izskatījās pēc dēmona kādā no komiksu grāmatām, kuras Čēlija nesa no baznīcas.

-   Es varētu tevi nogalināt, - Roza mierīgi teica. - Es varētu apglabāt tavu līķi zem grīdas - un es to spētu. - Viņa ļāva zēnam nokrist uz grīdas. Mets paberzēja galvu, kur sieviete bija rāvusi aiz matiem. - Vai arī nespētu. Nekad nevar zināt, līdz ir jau par vēlu. Bet vienu gan iegaumē: es tagad esmu tava saimniece, un, ja tu man dosi iemeslu dusmām, - tad piesargies!

Aiziedama viņa aizcirta durvis. Mets dažas minūtes sēdēja kā paralizēts. Sirds viņam dauzījās, un ķermeni klāja glumi sviedri. Pēc kāda laika viņš pārstāja drebēt un elpošana nomierinājās. Viņš paraustīja durvis, bet pat niknums nebija kavējis Rozu tās aizslēgt. Viņš piekliboja pie loga un vēroja košo zāles un puķu joslu mūra galā.

Tovakar divi dārznieki, kas vairījās skatīties uz Metu, aiznesa projām viņa gultu. Roza noskatījās ar skarba ap­mierinājuma izteiksmi. Viņa aizvāca atkritumu spaini, kuru Mets bija spiests lietot, kopš te ieradās.

-  Tu vari taisīt kaktā uz avīzēm, - paskaidroja Roza. - Tā dara suņi.

Metam nācās gulēt uz cementa grīdas bez segas un, protams, bez spilvena. Miegs bija nemierīgs, un ķerme­nis no rīta sāpēja kā iekaisis zobs. Kad viņam vajadzēja lietot avīzes kaktā, viņš jutās netīrs un pazemots. Cik ilgi tas varēja turpināties?

Roza tikai nometa brokastu paplāti un aizgāja. Viņa nerāja zēnu. Iesākumā Mets juta atvieglojumu, bet pēc kāda laika - apnikumu. Pat dusmīgi vārdi bija labāki par klusumu. Mājās viņa sabiedrība būtu rotaļu lācis un suns, un Pedro el Conejo. Tie nerunāja, bet tos viņš varēja apkampt. Kur tie tagad bija? Vai Čēlija tos izmetusi, jo zināja, ka viņš neatgriezīsies?

Mets vienlaikus ēda un raudāja. Asaras tecēja viņam mutē un bira uz sausā grauzdiņa, ko Roza bija atnesusi.

Brokastīs bija grauzdiņš un auzu tume, olu kultenis ar chorizo desu, plastmasas krūze ar apelsīnu sulu un auksta cūkgaļas šķēle. Vismaz sieviete netaisījās mērdēt viņu badā.

Vakarā Roza atnesa viņam bezgaršīgu sautējumu ar cementa krāsas mērci. Metam nedeva galda piederumus, tāpēc viņam nācās ēst no bļodiņas ar muti kā sunim. Pēc sautējuma sekoja vārīts biezenis, ābols un pudele ūdens. Viņš ēda, tāpēc ka bija izsalcis. Viņam riebās šis ēdiens, jo tas atgādināja, cik brīnišķīgi bija gatavojusi Čēlija.

Pagāja dienas. Roza ar viņu nemaz nerunāja. Šķita, ka viņas sejai pāri nolaistas žalūzijas. Viņa neskatījās Metam acīs un arī neatbildēja, kad zēns kaut ko jautāja. Sievietes klusēšana dzina gūstekni izmisumā. Mets dru­džaini runāja, kad viņa ieradās, bet viņa tam nepievērsa vairāk uzmanības kā rotaļu lācītim.

Pa to laiku smaka istabā kļuva šausminoša. Roza tīrīja kaktu katru dienu, bet smaka iesūcās cementā. Mets pie tās pierada. Roza gan ne, un kādu dienu viņai uznāca dusmu lēkme.

- Vai nepietiek ar to, ka man tevi jāapkalpo? - viņa kliedza, pieplakusi pie loga. - Es labprātāk tīrītu vistu kūti! No tām vismaz ir kāds labums! Kāds labums ir no tevis?

Tad šķita, ka viņai prātā iešāvusies kāda doma. Viņa apklusa pusvārdā un paskatījās uz Metu ar tik lielu ap­rēķinu, ka zēns sajuta aukstas tirpas līdz pat kāju pirk­stiem. Kas viņai bija padomā?

Atkal atnāca drūmie dārznieki. Šķērsām priekšā dur­vīm viņi uzbūvēja zemu barjeru. Mets ar interesi no­skatījās. Barjera sniedzās viņam līdz viduklim - ne tik augsta, lai viņš netiktu laukā, bet pietiekami liela, lai aizkavētu zēnu, ja viņš mēģinātu bēgt. Roza, vērodama un izteikdama kritiskas piezīmes, stāvēja gaitenī. Dārz­nieki pateica dažus vārdus, kurus Mets nekad agrāk ne­bija dzirdējis, un Roza aiz niknuma tumši pietvīka. Bet viņa neatbildēja.

Kad barjera bija pabeigta, Roza izcēla Metu ārpusē un cieši viņu turēja. Zēns ar interesi skatījās apkārt. Gaite­nis bija pelēks un tukšs, ne par mata tiesu saistošāks par istabu, tomēr tas bija kaut kas cits.

Tad notika kas tāds, ka Metam aiz pārsteiguma pavē­rās mute. Dārznieki pa gaiteni ripināja ķerras, kas bija piekrautas ar zāģskaidām. Citu pakaļ citai viņi tās izbēra istabā. Vīri braukāja šurp un turp, līdz grīdu klāja zāģ- skaidas durvju barjeras augstumā.

Pēkšņi Roza aiz rokām uzrāva zēnu augšā un iesvieda viņu iekšā. Mets nokrita ar būkš un klepodams piecēlās sēdus.

- Re, kur jādzīvo netīriem zvēriem, - viņa noskaldīja un aizcirta durvis.

Mets bija tā satrūcies, ka nezināja, ko domāt. Visa istaba bija pilna ar pelēkbrūnu pulveri. Tas bija mīksts. Viņš uz tā varēja gulēt kā gultā. Zēns brida pa zāģskai­dām, mēģinādams saprast, kāpēc tās pēkšņi parādījušās viņa pasaulē. Vismaz tas bija kaut kas jauns.

Mets raka tuneļus. Sastūma skaidas pauguros. Svieda tās gaisā, lai vērotu, kā tās birst lejā putekļu mākonī. Ta viņš izklaidējās ilgi, bet pamazām Metam aptrūka izdo­mas, ko darīt ar zāģskaidām.

Saulrieta laikā Roza atnesa ēdienu. Viņa neteica ne vārda. Viņš ēda lēni, skatīdamies uz sīko, dzelteno gais­miņu, kas piederēja Jaunavai, un ieklausīdamies tālajos trokšņos no nama pārējās daļas.

-   Dieva dēļ, ko tu esi izdarījusi? - iekliedzās dakteris, kad ieraudzīja Meta istabas iekārtojumu.

-   Tā ir dziļa pakaišu kārta, - paskaidroja Roza.

-   Vai tu esi traka?

-   Kāda tev tur daļa?

-   Liela daļa, Roza, - dakteris atbildēja, mēģinādams saņemt viņas roku. Sieviete atkratījās no viņa. - Man ir jārūpējas par šī klona veselību. Ak Kungs, vai tu zini, kas notiktu, ja viņš nomirtu?

-   Tu tikai raizējies par sevi. Bet vari gulēt mierīgs, Vilem. Es uzaugu putnu fermā, un dziļa pakaišu kārta ir labākais, lai cālēnus uzturētu pie veselības. Ļauj tik vis­tām skraidīt pa tiem, un visi to netīrumi nosēžas apakšā. Tādā veidā to kājas tiek pasargātas no infekcijas.

Vilems skaļi iesmējās. - Tu esi ļoti dīvaina sieviete, Roza, bet man jāatzīst, ka zvērēns ir labā kondīcijā. Vai zini, es atminos, ka, dzīvodams Čēlijas mājā, tas runāja. Tagad tas neko nesaka.

-  Tas ir īgns ļauna rakstura dzīvnieks, - kalpone ap­galvoja.

Dakteris nopūtās. - Beigās kloni tādi kļūst. Man tie­šām likās, ka šis ir gudrāks par vairumu citu.

Sakņupis kaktā, cik tālu no tiem abiem vien spēja, Mets neko neteica. Garās vientulības dienas Čēlijas mā­jās bija iemācījušas viņam, kā būt klusam, un jebkura uzmanība no Vilema vai Rozas varēja beigties sāpīgi.

Dienas vilkās mokoši lēni, tām sekoja ciešanu pilnas naktis. Mets maz ko varēja redzēt pa aizrestoto logu. Rozā puķes novīta. Debesu strēmele dienā bija zila un naktī - melna. Viņš sapņoja par mazo namiņu, par Čē- liju, par to pļavu, kas bija tik koši zaļa, tādēļ pamostoties zēnam nāca raudiens.

Pamazām viņš apjauta, ka Čēlija viņu ir aizmirsusi, ka viņu nekad neizglābs no šī cietuma. Doma sagādāja tādas ciešanas, ka Mets izsvieda to no prāta. Viņš centās nedo­māt par Čēliju un, kad iedomājās, tad ātri sāka domāt par kaut ko citu, lai padzītu šo tēlu no prāta. Pēc kāda laika zēns aizmirsa, kā viņa izskatās, redzēja tikai vēl sapņos.

Mets cīnījās pret trulumu, kas draudēja viņu pārņemt. Viņš ierīkoja barības slēptuves zem zāģskaidām, nevis lai apēstu vēlāk, bet lai pievilinātu kukaiņus. Logs ne­bija iestiklots, tādēļ visādi mazi radījumi varēja tikt iekšā cauri restēm.

Vispirms viņš ar ābola gabalu pievilināja lapsenes. Tad ar vecu gaļu viņš iekārdināja krāšņu, dūcošu vaboli. Tā sēdēja uz gaļas, gluži kā ielūgta uz pusdienām, un, mielodamās ar maltīti, berzēja spalvainās kājiņas. Vēlāk Mets atklāja, ka gaļā iemitinājusies kustīgu kāpuru masa, un vēroja, kā tie izaug un pārvēršas par dūcošām mušām. Viņam tas šķita bezgala interesanti.

Tad vēl, protams, bija tarakāni. Mazie, brūnie cīnījās cauri zāģskaidām; lielie, ādainie, bumbvedējiem līdzīgie brāzās pa gaisu, tā ka Roza spiedza.

-Tu esi briesmonis! - viņa kliedza. - Es nebrīnītos, ja tu tos ēstu!

Jā, ar kukaiņiem bija interesanti.

Kādā maģiskā dienā caur restēm iespraucās dūja un rakņājās pa zāģskaidām. Mets sēdēja pilnīgi nekustīgi, putna skaistuma apburts. Aizlidojusi tā pameta vienu pērļu pelēku spalvu, kuru Mets paslēpa no Rozas. Zēns bija pārliecināts, ka viņa iznīcinās visu skaisto.

Viņš savā nodabā dziedāja - pie sevis, lai Roza neva­rētu dzirdēt, - vienu no Čēlijas šūpļa dziesmām: Buenos dias paloma blanca. Hoy te vengo a saludar. Labrīt, baltā dūja.

Šodien es nāku tevi sveicināt. Čēlija teica, ka tā esot Jauna­vai veltīta dziesma. Metam ienāca prātā, ka šī dūja nākusi no Jaunavas un šī spalva nozīmē, ka Viņa to sargās te, kā to darīja mazajā namiņā.

Kādu dienu gūsteknis laukā saklausīja soļus. Viņš pa­cēla galvu un viņpus restēm ieraudzīja sveša bērna seju. Tas bija zēns, mazliet vecāks par viņu pašu, ar sarainiem, rudiem matiem un vasarraibumiem.

-  Tu esi pretīgs, - apgalvoja zēns. - Tu izskaties pēc cūkas aizgaldā.

Mets gribēja atbildēt, bet klusēšanas ieradums bija iesakņojies pārāk stipri. Viņš spēja tikai nikni glūnēt uz uzmācīgo puiku. Miglainajos prāta dziļumos viņš atmi­nējās kādu zēnu vārdā Toms, kurš esot slikts.

-   Izdari kaut ko, - ierosināja Toms. - Parakņājies. Pa­kasi savu cūkas pakaļu pret sienu. Man kaut kas jāpa­stāsta Marijai.

Mets sarāvās. Viņš atcerējās mundru, mazu meitenīti ar melniem matiem, kas raizējās par viņu un tika sodīta par to, ka bija atnesusi viņam ēdienu. Tātad meitene bija atgriezusies. Bet nebija nākusi viņu apraudzīt.

-  Tas tev sāpēja, vai ne? Pagaidi, es vēl pateikšu tavai draudzenei, cik glīts tu tagad esi. Tu smirdi kā mēslu kaudze.

Mets nesteidzīgi centās sataustīt zāģskaidās kaut ko tādu, ar ko baroja kukaiņus. Tas bija vesels apelsīns. Iesā­kumā tas bija zaļš, bet laika gaitā bija kļuvis zils un ļoti mīksts. Iekšpuse bija pilna ar kāpuriem, ar kustīgajiem ķermeņiem izklaidējot Metu. Viņš apvija pirkstus apkārt apelsīnam. Tas tik tikko turējās kopā.

-   Es biju piemirsis. Tu esi pārāk stulbs, lai runātu. Tu esi muļķa klons, kas slapina biksēs un vemj sev uz pēdām.

Iespējams, ja es runātu tavā valodā, tad tu saprastu. - Toms piespieda seju pie restēm un ierukšķējās. Tieši tajā brīdī Mets svieda apelsīnu. Precizitāte bija lieliska, jo viņš dienām ilgi bija vingrinājies, ar augļiem sviežot mērķī.

Sapuvušais apelsīns izšķīda Tomam pa visu seju. Viņš atlēca atpakaļ, bļaudams: - Tas kustas, tas kustas! - Augļa masa pilēja viņam no zoda. Kustīgi kāpuri sabira viņam aiz apkakles. - Par to tu no manis vēl dabūsi! - projām skriedams, viņš nokliedza.

Mets jutās ļoti mierīgs. Varbūt Rozai istaba izskatījās pēc neizteiksmīga tuksneša, bet viņam tā bija apslēptu prieku valstība. Zem zāģskaidām - viņš skaidri zināja, kur, - atradās slēptuves ar riekstu čaumalām, sēklām, kauliem, augļiem un skrimšļiem. Skrimšļi bija īpaši vēr­tīgi. Tos varēja pastiept, locīt, turēt pret gaismu un pat pasūkāt, ja skrimslis nebija pārāk vecs. Skrimšļi bija viņa lelles. Mets ar tiem spēlējās un sarunājās.

Mets aizvēra acis. Viņš gribētu ieslēgt Rozu un dak­teri. Viņš tos barotu ar kāpuru pilniem apelsīniem un ieskābušu pienu. Tie lūgtos, lai laiž vaļā, bet viņš ne­laistu, neparko.

Viņš izvilka dūjas spalvu un pētīja tās zīdainās krāsas. Spalva parasti iedvesa viņam drošības izjūtu, bet tagad viņš jutās neveikli. Čēlija teica, ka Jaunava mīlot visu, kas ir laipns un maigs. Viņa neatzītu par labu sapuvuša apelsīna sviešanu Tomam sejā, pat tad ne, ja viņš to pel­nījis. Ja ieskatītos Metam iekšā, Viņa redzētu sliktās do­mas par Rozu un dakteri un noskumtu.

Mets pats arī jutās noskumis. Es īstenībā nedarītu tiem pāri, zēns domāja, lai Jaunava to saprastu un pasmaidītu. Tomēr viņš nespēja apspiest silta prieka sajūtu, ka bija trāpījis Tomam.

Bet, kā Čēlija reiz viņam teica, prātīgs cilvēks nespļauj pret vēju. Ja tu kādam iesvied sejā sapuvušu apelsīnu, tad droši vien agrāk vai vēlāk tas lidos atpakaļ. Nepagāja ne stunda, kad Toms atgriezās ar zirņu pūšamo stobru. Mets bija ģērbies tikai šortos, tāpēc zirņi trāpīja pa kailu miesu. Iesākumā viņš mēģināja izvairīties, bet šaurajā istabiņā nebija kur. Mets iekārtojās kaktā, ar rokām ap­ņēmis galvu, lai aizsargātu seju.

Instinktīvi viņš saprata, ka Tomam zudīs jebkāda in­terese, ja viņš nekādi nereaģēs. Tas tomēr prasīja daudz laika. Šķita, ka zēnam ārpusē ir nebeidzams zirņu krā­jums, bet galu galā viņš apsaukāja Metu dažos riebīgos vārdos un aizgāja.

Mets gaidīja ilgi, lai būtu drošs. Viņš spēja būt ļoti pacietīgs. Viņš domāja par Pedro el Conejo, kas, pētīdams senjora Makgregora dārzu, pazaudēja visas drēbes. Arī Mets bija bez drēbēm, izņemot šortus. Roza teica, ka apģērbu viņš tikai sagandēšot.

Beidzot viņš pacēla acis un ieraudzīja, ka viņa karaļ­valsts ir sajaukta. Apkārt skraidīšana bija iznīcinājusi zīmes, kuras norādīja Metam, kas atrodas apakšā. No­pūzdamies viņš rakās cauri zāģskaidām. Viņš taustījās pa tām, meklējot savus dārgumus. Ar pirkstiem viņš no- ķemmēja virsmu gludu un atjaunoja līnijas un bedrītes, kas viņam ziņoja, kur kas atrodas. Tas ļoti atgādināja to, kā Čēlija pārbīdīja mēbeles, lai ar putekļsūcēju iztīrītu paklājus un tad tos noliktu atpakaļ.

Visu sakārtojis, Mets apsēdās kaktā un gaidīja, kad Roza atnesīs vakariņas. Bet vispirms notika kaut kas sa­viļņojošs un neticams.

- iMijo! iMi hijo! - no loga sauca Čēlija. - Mans bērns! Mans bērns! Es nezināju, ka tu esi šeit. Ak Dievs! Viņi man teica, ka tu esot kopā ar Patronu. Es nezināju. - Viņa uz rokas turēja Mariju.

-   Viņš izskatās savāds, - Marija konstatēja.

-  Tie viņu ir nobadinājuši, tie dzīvnieki! Un atņēmuši viņam drēbes! Nāc šurp, mīļais. Es gribu tev pieskar­ties. - Čēlija izgrūda savu lielo roku caur restēm. - Ļauj man apskatīt tevi, mi vida. Es nespēju tam noticēt.

Bet Mets spēja tikai cieši skatīties. Viņš gribēja iet. Ne par ko citu viņš nebija sapņojis, bet nu, kad tas brīdis tiešām bija pienācis, viņš nevarēja pakustēties. Tas bija pārāk neticami, lai būtu patiesība. Ja viņš padotos un skrietu pie Čēlijas, notiktu kaut kas slikts. Čēlija pār­vērstos par Rozu, un Marija pārvērstos par Tomu. Šī vil­šanās salauztu viņu gabalu gabalos.

-  Ei, īdžit, es pamatīgi nopūlējos, lai atnāktu šurp, - ierunājās Marija.

-   Vai tu esi par vārgu, lai nostāvētu kājās? - Čēlija pēkšņi iesaucās. - Ak mans Dievs! Vai viņi tev salau­zuši kājas? Vismaz pasaki kaut ko. Vai viņi tev izrāvuši mēli? - Sieviete vaimanāja kā La Llorona. Viņa stiepa roku cauri restēm. Viņas ciešanas plosīja Metu, un tomēr viņš nespēja ne pakustēties, ne parunāt.

-  Tu mani spied, - žēlojās Marija, tāpēc Čēlija nolika viņu zemē. Mazajai meitenei izdevās pastiepties tik ga­rai, lai ieskatītos pa logu. - Pūkainis arī bija tāds, kad tika suņu ķērāja nagos. Es raudāju un raudāju, līdz Dada at­veda viņu atpakaļ. Pūkainis neēda un neskatījās uz mani veselu dienu, bet tad viņš tika tam pāri. Nešaubos, ka Metam arī izdosies.

-   No bērnu mutes nāk gudrība, - secināja Čēlija.

-   Es neesmu bērns!

-   Protams, neesi, mīļā. Tu tikai man atgādini, ka pats galvenais ir dabūt Metu brīvībā, - Čēlija noglāstīja

Marijai galvu. - Par pārējo uztrauksimies vēlāk. Ja es tev iedošu vēstuli, vai tu to paturēsi noslēpumā no citiem? īpaši no Toma?

-   Protams, - atbildēja Marija.

-   Man nepatīk to darīt, - Čēlija sacīja pa pusei pie sevis, - man briesmīgi nepatīk to darīt, bet ir tikai viens cilvēks, kas var izglābt Metu. Marij, tev jāaiznes vēstule savam Dada. Viņš zinās, kur to nosūtīt.

-   Labi, - ar prieku piekrita Marija. - Ei, Met. Čēlija šo­vakar Toma karstajai šokolādei piebērs sarkanos piparus, tikai tu nevienam nedrīksti teikt.

-   Un tu arī nedrīksti, - piebilda Čēlija.

-   Labi.

-   Neraizējies, - sieviete uzsauca Metam. - Man ir vai­rāk blēdību padomā nekā vecam koijotam blusu. Es tevi izdabūšu no turienes laukā, mans mīļais!

Mets atviegloti uzelpoja, kad viņas aizgāja. Viešņas bija nevēlama iejaukšanās viņa radītajā kārtīgajā pasaulē. Tagad zēns varēja visu aizmirst un atgriezties pie savas karaļvalsts apcerēšanas. Zāģskaidu virsma bija nolīdzi­nāta gluda, bagātības noslēptas zem zīmēm, kuras sa­prata vienīgi viņš, karalis. Iekšā iemaldījās bite, neko ne­atrada un aizlidoja. Zirneklis laboja tīmekli augstu pie griestiem. Mets paņēma dūjas spalvu un aizmirsās tās zīdainajā pilnībā.

Augšā! Celies! - kliedza Roza. Mets gulēja ieplakā, ko bija izveidojis paša ķermenis. Gu­ļot zēns grima dziļāk, līdz zāģskaidas gandrīz pārklāja viņu. No pēkšņās pamošanās viņam aizrāvās elpa. Zāģskaidas iekļuva degunā, un viņš sakņupa kle­podams un rīstīdamies.

- Celies augšā! Tu esi nepārspējams! Man tevi jāno­mazgā, jāsaģērbj, un kas zina, ko vēl. Ar tevi ir tikai nepa­tikšanas! - Roza uzrāva viņu augšā aiz matiem un izvilka laukā no istabas.

Metu steigšus veda pa netīrajiem gaiteņiem un garām durvīm, aiz kurām pavērās šauras un drūmas istabas. Kāda kalpone ar lielu suku berza grīdu. Viņa bezcerīgi noskatījās, kā Roza aizrauj zēnu garām.

Roza iegrūda viņu tvaiku pilnā vannasistabā. Sieviete norāva Metam šortus, iekams viņš apjēdza, kas notiek, un iemeta zēnu ūdenī.

Tā bija pirmā vanna, kurā viņš gāja, kopš tika ieslēgts. Mets jutās kā izslāpis sūklis, kas uzsūc ūdeni, līdz bija tik pilns, ka tik tikko spēja pakustēties. Siltums remdēja ādu, kas bija kļuvusi niezoša un iekaisusi. - Piecelies sē­dus! Man nav laika visu dienu, - rūca Roza, ķerdamās pie darba ar gandrīz tikpat lielu suku kā gaitenī redzētā.

Viņa mazgāja zēnu, līdz āda kļuva sārta, nosusināja viņu lielā, mīkstā dvielī un mēģināja izdabūt ķemmi cauri viņa matu mudžeklim. Saniknota, ka tas neizdodas, viņa pagrāba šķēres un nogrieza matus. - Viņi grib tīru un kārtīgu, viņi dabūs tīru un kārtīgu, - sieviete nomurmi­nāja. Viņa iestūķēja Metu kreklā ar garām piedurknēm, uzvilka tam bikses un iedeva gumijas sandales, ko vilkt kājās.

Steigšus puiku veda pāri pagalmam uz citu mājas daļu. Ejot viņam sāpēja kājas no piepūles. Pagalma vidū kājas sapinās neierastajās sandalēs un viņš paklupis at­balstījās pret Rozu.

Sieviete izmantoja iespēju, lai viņu pamācītu. - Tur būs dakteris, - viņa paskaidroja. - Tapat visi ģimenes svarīgie cilvēki. Viņi gribēs pārliecināties, vai tu esi veselīgs. Ja viņi uzdod jautājumus, neatbildi. Pats svarīgākais, neko nesaki par mani. - Viņa piebāza seju pie zēna sejas. - Tu būsi viens pats kopā ar mani tajā mazajā istabā, - viņa čukstēja. - Es zvēru, ka nogalināšu tevi un aprakšu zem grīdas, ja sagādāsi man nepatikšanas.

Metam nebija nekādu grūtību noticēt. Viņš piespieda savas trīcošās kājas sekot sievietei uz to mājas dalu, kura bija tikpat atšķirīga no viņa vecā cietuma kā saule no sveces. Sienas bija krēmkrāsā, rozā un bālgani za­ļas. Te bija tik gaiši un priecīgi, ka noskaņojums viņam uzlabojās, par spīti Rozas briesmīgajiem draudiem.

Nospodrinātā grīda tā spīdēja, ka Mets jutās, kā ejot pa ūdens virsmu.

Pa logiem bija redzami dārzi ar strūklakām. Tas šļācās augšup un mirguļoja saulē. Brīnišķīgs putns ar garu, zaļu asti vieglītiņām šķērsoja celiņu. Mets gribēja apstāties, bet Roza grūda viņu tālāk, visu laiku pusbalsī lamādamās.

Beidzot viņi nonāca pie lielas istabas ar brīnišķīgu pa­klāju, kurā bija ieausti putni un vīnstīgas. Mets gribēja nomesties uz ceļiem un tos aptaustīt. - Piecelies, - no­šņāca Roza. Zēns ieraudzīja logus ar ziliem aizkariem no grīdas līdz griestiem. Mazs galdiņš ar tējkannu, tasī­tēm un cepumiem uz sudraba šķīvja bija nolikts blakus puķainam atzveltnes krēslam. Metam siekalas saskrēja mutē, atceroties cepumus.

-   Panāc tuvāk, zēn, - ierunājās kāda veca, veca balss.

Rozai aizrāvās elpa. Viņas roka noslīdēja no Meta

pleca. - Patrons, - viņa nočukstēja.

Mets ievēroja, ka atzveltnes krēslā, ko viņš bija no­turējis par tukšu, īstenībā sēdēja kāds vīrietis. Viņš bija ārkārtīgi tievs, baltie mati, kas sniedzās līdz pleciem, bija glīti sasukāti ap tik grumbainu un krunkainu seju, ka tā gandrīz vai neizskatījās īsta. Viņam mugurā bija rīta- svārki, uz ceļiem uzklāta sega. Šīs segas dēļ Metam bija šķitis, ka vecais vīrs ir daļa no krēsla.

-   Viss kārtībā, - zēnam aiz muguras ierunājās Čēlija. Mets apsviedās apkārt, lai ieraudzītu viņu durvīs. Sirds zēnam aiz atvieglojuma nodrebēja. Čēlija paspraucās garām Rozai un saņēma puikas roku. - Viņam ir slikti klājies, mi patron. Sešus mēnešus tie viņu turējuši kā sa­gūstītu dzīvnieku.

-   Tu melo! - norūca Roza.

-   Es to redzēju savām acīm. Marija Mendoza man pa­stāstīja.

-   Viņa ir bērns! Kas var ticēt bērnam?

-   Es varu, - mierīgi atbildēja Čēlija. - Viņa nebija šajā mājā sešus mēnešus. Kad meitene ieradās, viņa apjautā­jās, vai var satikt Metu, un Toms lielījās, ka esot nošāvis viņu. Viņa pa taisno atskrēja pie manis.

-   Nošāvis viņu? Vai zēns ir ievainots? - jautāja vecais vīrs.

-   Viņš jau bija savainots. - Čēlija aprakstīja brūces, kuras radīja saplēstie stikli.

-   Kāpēc man neviens to nepaziņoja? - prasīja Patrons. Viņa balss nebija skaļa, bet tai piemita kāda īpašība, kas lika Metam nodrebēt, kaut gan viņš - tikai šoreiz - nebija tas, kam gadījušās nepatikšanas.

-   Daktera ziņā bija to darīt, - iesaucās Roza.

-  Tas bija visu ziņā, - iebilda vecais vīrs tajā pašā vē­sajā balsī. - Novelc kreklu, puis.

Metam ne sapņos nerādījās, ka varētu neklausīt. Viņš ātri atpogāja kreklu un nometa to zemē.

-   iDios mio! Mans Dievs!

-   Tie zilumi droši vien ir no Toma zirņiem, - paskaid­roja Čēlija, būdama gatava apraudāties. - Vai redzat, cik tievs viņš ir, mi patron? Un viņam ir kaut kādi izsitumi. Manās mājās viņam tādi nebija, kungs.

-   Paaiciniet dakteri!

Pēc mirkļa - viņš droši vien bija gaidījis aiz durvīm - Vilems ienāca un sāka izmeklēt Metu. Viņš kratīja galvu, it kā patiesi būtu pārsteigts par zēna stāvokli. - Viņš cieš no mazliet nepietiekama uztura, - dakteris secināja. - Vi­ņam ir jēlumi mutē. Viņa ādas stāvoklis, jāsaka, radies no apvienotas reakcijas uz netīrumiem un vistu pakaišiem.

-   Vistu pakaišiem? - pārjautāja vecais vīrs.

-   Cik zinu, puika tika turēts ar zāģskaidām pildītā telpā, lai samazinātu uzkopšanas darbus.

-  Tu to zināji, Vilem, - iesaucās Roza. - Tu man ne­teici, ka tas nav pareizi.

-   Es par to neko nezināju līdz šai dienai, - sacīja dak­teris.

-  Tu melo! Pasaki viņiem, Vilem! Tas nav smieklīgi. Tu teici, ka tas dzīvnieks - tas zēns - esot labā stāvoklī!

-   Viņa cieš no vīzijām, - dakteris vērsās pie Patrona. - Žēl, ka tik nestabilam indivīdam ļāva ieņemt tik atbil­dīgu amatu.

Roza metās dakterim virsū un ar nagiem ieķērās vi­ņam sejā, iekams viņš paguva satvert sievietes rokas. Viņa spārdījās un kliedza, ar sava niknuma spēku dzī- dama Vilemu atpakaļ. Kalpone pat atņirdza zobus kā dzīvnieks, un Mets aizrautīgi vēroja, vai viņai izdosies ar tiem iekosties vīrietim kaklā. Viss zēnam šķita nere­āls - pēkšņā Čēlijas parādīšanās, vecais vīrs, niknā cīņa starp viņa diviem ienaidniekiem. Tas bija kā televīzijā.

Bet, iekams Roza paspēja nodarīt nopietnus kaitēju­mus, pāris spēcīgu vīriešu iesteidzās pa durvīm un aiz­vilka viņu projām.

-   Vilem! Vilem! - viņa vaimanāja. Sievietes balss pa­mazām pieklusa, kad viņu nesa projām. Mets dzirdēja aizcērtamies kādas durvis, un tad vairs nekas nebija dzir­dams.

Viņš apjauta, ka Čēlija viņu apskauj. Zēns juta, kā sie­vietes ķermenis trīs, turot viņu cieši sev klāt. Dakteris nosusināja seju ar mutautu. Viņam tecēja asinis no kāda duča skrāpējumu. Šķiet, ka vienīgi Patrons bija mierīgs. Viņš bija atlaidies atzveltnes krēslā, un viņa bālās lūpas bija savilktas smaidā. - Tā. Tas nu bija lielākais uztrau­kums, kāds man gadījies vairāku mēnešu laikā, - viņš sacīja.

-   Es atvainojos, mi patron, - nedroši taisnojās Vilems.

-   Tas jums droši vien bija briesmīgs trieciens. Es tūlīt pārbaudīšu jums asinsspiedienu.

-   Ak, beidz raizēties, - Patrons atgaiņājās ar roku.

-   Mana dzīve pēdējā laikā ir pārāk mierīga. Tas… bija ļoti uzjautrinoši. - Viņš pievērsa uzmanību Metam. - Tatad viņi tevi turēja uz pakaišiem kā vistu kūtī. Saki man, puis, vai tu neiemācījies kladzināt!

Mets pasmaidīja. Viņam instinktīvi patika Patrons. Vecā vīra izskatā bija kaut kas tik ļoti pareizs. Viņa acis bija labā krāsā. Mets nezināja, kāpēc tā bija laba, tikai to, ka tā bija laba. Patrona seja šķita savādi pazīstama, un viņa rokām - smalkām, ar zilām vēnām - bija forma, kas dziļi slēptā veidā Metam šķita pievilcīga.

-   Panāc šurp, puis.

Bez mazākās kavēšanās Mets piegāja pie krēsla un ļāva vecajam vīram noglāstīt sev seju ar roku, sausu kā papīrs.

-   Tik jauns… - Patrons nomurmināja.

-  Tu tagad drīksti runāt, mi vida, - paskaidroja Čēlija, bet Mets nespēja uzdrošināties.

-  Mi vida. Man tas patīk, - vecais vīrs iesmējās. - Īste­nībā man tas tik ļoti patīk, ka es viņu tā saukšu. Vai viņš prot runāt?

-   Man šķiet, viņš ir šokā. Manā mājā viņš čaloja kā trīs putni reizē. Un viņš prot lasīt gan angliski, gan spāniski. Viņš ir ļoti gudrs, mi patron.

-   Protams. Viņš ir mans klons. Saki man, Mi Vida, vai tev garšo cepumi?

Mets pamāja ar galvu.

-  Tad tu tos dabūsi. Čēlij, uzvelc viņam atkal kreklu un atrodi krēslu. Mums ir daudz, par ko parunāt.

Nākamā stunda pagāja kā sapnī. Dakteris un Čēlija tika aizsūtīti projām. Vecais vīrs un zēns sēdēja viens otram pretī un mielojās ne vien ar cepumiem, bet arī ar krējumā sautētu cāli, kartupeļu biezeni un ābolu mērci. Kāda kalpone atnesa to visu no virtuves. Patrons teica, ka šie esot viņa iemīļotie ēdieni, un Mets nolēma, ka tie ir arī viņa iemīļotie ēdieni.

Patrons teica, ka viņiem esot daudz, par ko runāt, bet īstenībā runāja tikai sirmgalvis. Viņš gremdējās atmiņās par savu jaunību Actlanā. To sauca par Meksiku, kad viņš bija puika, vecais vīrs paskaidroja. Viņš bija cēlies no kādas vietas, ko sauc Durango. "Cilvēkus no Durango dēvē par alacranes - par skorpioniem jo tik daudz to tekalē apkārt. Kad sapelnīju savu pirmo miljonu, es to pieņēmu par savu vārdu: Mateo Alakrans. Tas ir arī tavs vārds."

Mets pasmaidīja, ļoti iepriecināts, ka viņam ir kaut kas kopīgs ar Patronu.

Vecajam vīram runājot, Mets iztēlojās Durango pu­tekļainos kukurūzas laukus un violetos kalnus. Viņš redzēja upi, kurā divus mēnešus gadā krāca ūdens, bet kura pārējā laikā bija galīgi sausa. Patrons peldējās kopā ar brāļiem, bet diemžēl tie visi nomira dažādu iemeslu dēļ, iekams izauga lieli. Patrona māsas aiznesa līdzi tīfs, kad tās bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palo­dzei - nē, pat ne pacēlušās pirkstgalos.

Mets iedomājās par Mariju un sāka uztraukties. Tas mazās meitenītes nebija tik vecas kā viņa, kad tās aiz­nesa tīfs. Viņš netika gudrs, vai tas briesmonis ir līdzīgs chupacabras. No visiem bērniem tikai viens palika dzīvs: Mateo Alakrans. Viņš bija izkāmējis kā koijots, bet viņu pildīja kvēla vēlēšanās izdzīvot.

Beidzot balss apklusa. Mets pacēla acis un ieraudzīja, ka Patrons krēslā ir aizmidzis. Arī Mets bija noguris. Viņš bija tā pieēdies, ka jau kādu laiku bija pusaizmidzis. Tie paši vīri, kas bija aizveduši Rozu, tagad ienāca, uzmanīgi iecēla Patronu braucamkrēslā un aizstūma projām.

Mets uztraucās par to, kas ar viņu tagad notiks. Vai Roza atgriezīsies un iemetīs viņu zāģskaidās? Vai turēs solījumu aprakt viņu dzīvu?

Bet tā bija Čēlija, kura uzvaroši aizgādāja puiku pro­jām. Sieviete ienesa viņu savā jaunajā dzīvoklī Lielajā mājā. Viņas iedzīve bija pārvākta no vecā mitekļa, tāpēc Mets nebija sarūgtināts, ka neatgriežas mājās. Jaunava kā vienmēr stāvēja uz galda blakus zēna gultai. Pateicībā par Meta nogādāšanu atkal drošībā Viņa bija ieguvusi jaunu plastmasas rožu vainagu ap tērpu un zem pamat­nes - baltu mežģīņu galdautiņu.

Visā visumā zēnu iepriecināja pārmaiņas, lai gan vi­ņam pietrūka baložu dūdošanas uz jumta un vēja, kas pūta cauri magonēm.

-   Paklausies, īdžit, - komandēja Marija. - Man uzdots panākt, lai tu sāc runāt. - Mets paraustīja plecus. Viņu neinteresēja runāšana, turklāt Marija čaloja par abiem. - Es zinu, ka tu to vari. Čēlija apgalvo, tu esot šokā, bet, manuprāt, tu esi slinks.

Mets nožāvājās un pakasīja padusi.

-   Patrons šodien brauc projām.

Nu Marija ieinteresēja Metu. Zēns apmulsa, jo vecais vīrs dodas projām. Viņš to nebija saticis kopš tās dienas, kad tika izglābts. Čēlija paskaidroja, ka tomēr satrau­kums esot bijis pārāk liels cilvēkam, kuram ir 140 gadu. Patrons bija spiests palikt gultā, līdz jutās pietiekami ve­sels, lai ceļotu uz savu otru māju Čirikahua kalnos.

-   Mums viņam jāpasaka uz redzēšanos. Visi nāk, un tev labāk vajadzētu runāt, citādi tev būs lielas nepatikša­nas. - Marija saspieda Meta muti, mēģinot izdabūt laukā vārdus. Zēns centās roku sakampt. Mazā meitene atlēca nost. - Tu teici, ka nekod! - viņa kliedza. Viņa paķēra spilvenu un vairākas reizes Metam iesita, pēc tam sa­bruka gultā.

-   Sliktais klons! - pārmeta Marija, spiezdama spil­venu pie krūtīm.

Mets apsvēra šo domu. Būt par klonu bija slikti, lai tu darītu ko darīdams, tad kāpēc vispār censties būt labam? Viņš pasniedzās un paplikšķināja meitenei pa roku.

-   Nu kāpēc tu negribi runāt? - nerimās Marija. - Ir jau pagājusi nedēļa. Pūkainim vajadzēja vienu dienu, lai piedotu man pēc atgriešanās no suņu ķērāja.

Mets negribēja viņu sarūgtināt. Viņš nespēja parunāt. Kad zēns mēģināja veidot vārdus, viņu pārņēma šaus­mas. Runāt nozīmēja atvērt durvis uz viņa rūpīgi celto cietoksni, kur jebkas varētu iebrāzties iekšā.

-   Mets bija ieslodzīts ilgāk nekā tavs suns, - paskaid­roja Čēlija, ienākdama istabā. Nometusies ceļos, viņa noglāstīja Metam seju. - Pūkainis bija projām tikai divas dienas. Mets bija ieslodzīts sešus mēnešus. Ir vajadzīgs laiks, lai atlabtu.

-   Vai tā tas notiek? - mazā meitene jautāja. - Jo ilgāk esi slims, jo ilgāks laiks vajadzīgs, lai izveseļotos?

Čēlija pamāja ar galvu. Viņa turpināja glāstīt Metam seju, matus, rokas. Sieviete it kā mēģināja atdabūt atpa­kaļ jūtas zēna ķermenī.

-Tad jau… es domāju, - Marija lēni sacīja, - lai Pat­rons izveseļotos, būs vajadzīgi vairāki gadi.

-   Nerunā tā! - Čēlija uzkliedza tik skarbi, ka Marija apskāva spilvenu un, acis iepletusi, cieši skatījās uz sie­vieti. - Neko nesaki par Patronu! Tiš! Man nav laika ar tevi spēlēties. - Čēlija pamāja ar priekšautu uz meitenes pusi, kura aizbēga, nebilduši ne vārda.

Metam kļuva Marijas žēl. Viņš tīšām sasprindzināja ķermeni, lai Čēlijai būtu grūti viņu ģērbt, bet Čēlija ne­dusmojās. Sieviete apkampa viņu un dziedāja savu iemī­ļoto šūpļa dziesmu: "Buenos dtas paloma blanca. Hoy te vengo a saludar." Mets notrīsēja. Tā bija dziesma Jaunavai, kura mīl visu maigo un bija pieskatījusi viņu cietumā. Tad zēns saprata, ka nav labi būt nejaukam pret Čēliju, un atslābināja locekļus.

-   Mans labais zēns, - murmināja sieviete. - Tu esi labs zēns, un es tevi mīlu.

Mets bija panikā, kad sieviete mēģināja izvest viņu laukā. Viņš jutās droši savā vecajā gultā kopā ar rotaļu dzīvniekiem un nodriskāto Pedro el Conejo grāmatiņu. Viņš turēja žalūzijas aizvērtas, kaut gan pa logu pavērās skats uz brīnišķīgu, mūra ieskautu dārzu. Zēns negribēja neko jaunu savā dzīvē, lai cik skaists tas būtu.

-  Viss kārtībā. Es nevienam neļaušu tev darīt pāri, - mierināja Čēlija, paceldama puiku rokās.

Mets vēl nebija redzējis Lielās mājas fasādi. Viņu ap­būra ar marmoru klātā ieeja un spārnoto tuklo bērniņu figūras. Tur arī atradās tumšs dīķis, kuru klāja ūdens lili­jas. Mets apskāva Čēliju, kad no dziļumiem nejauši iznira liela zivs, lai paskatītos uz viņu ar apaļu, dzeltenu aci.

Viņi soļoja zem augšpusē paplatinātiem baltiem pīlā­riem, līdz atradās uz lieveņa, no kura platas kāpnes veda lejup uz piebraucamo ceļu. Visi bija sastājušies rindās uz lieveņa, kalpotāji vienā pusē un ģimene - otrā. Mets redzēja Stīvenu, Emīliju un Mariju stāvam miera stājā. Kad Marija mēģināja apsēsties, Emīlija viņu atkal uzrāva kājās. Zēns redzēja, kā Toms tur Marijas roku, un juta grūti valdāmu dusmu uzplūdu. Kā tāds uzdrīkstas būt viņas draugs! Kā viņa uzdrīkstas būt ar Tomu draugos. Ja Metam būtu vēl viens kāpuru pilns apelsīns, viņš to atkal mestu, lai tur vai kas.

Patrons sēdēja braucamkrēslā ar segu už kājām. Druk­nie vīri, kurus Mets manīja jau agrāk, apsargāja viņu. Netālu stāvēja Vilems, ģērbies pelēkā uzvalkā, kas šai dienai bija par siltu. Viņa seja no sviedriem spīdēja. No Rozas nebija ne miņas.

-   Nāc šurp, Mi Vida, - aicināja Patrons. Veco vīru skaidri varēja saklausīt caur putnu balsīm un strūklaku šļakstiem. Tā piesaistīja uzmanību, par spīti balss vārgu­mam. Čēlija nolika Metu zemē.

Mets labprāt piegāja pie braucamkrēsla. Viņam Pat­ronā patika viss - balss, sejas forma un acis, kas bija tumšas kā dīķis, kura dziļumos slēpās zivs.

-   Parādi viņu ģimenei, Vilem, - vecais vīrs izrīkoja.

Daktera roka bija mitra. Mets juta riebumu pret viņu,

bet ļāva sevi izvadāt ap lieveni. Zēnu iepazīstināja ar Alakrana kungu, nikno vīru, kurš Metu izmeta ārā tajā pirmajā vakarā un kurš bija Benito, Stīvena un Toma tēvs. Tika paskaidrots, ka Benito esot projām koledžā un Mets viņu satikšot kādu citu dienu. Alakrana kungs skatījās uz Metu ar neslēptu pretīgumu.

Felisija, Alakrana kunga sieva, bija trausla sieviete ar gariem, nervoziem pirkstiem. Viņa bijusi izcila koncert- pianiste, dakteris klāstīja, līdz slimība spieda viņu pār­traukt karjeru. Felisija uzzibsnīja Vilemam ašu smaidu, kas pazuda, kad viņa paskatījās uz Metu. Kopā ar Felisiju bija Alakrana kunga tēvs, vecs vīrs ar baltiem matiem, kuram, kā šķita, nebija skaidrs, kāpēc atrodas uz lieveņa.

Tad Mets iepazinās - vēlreiz - ar Stīvenu, Emīliju, Mariju un Tomu. Toms sarauca pieri pret Metu, kurš at­bildēja ar to pašu. Neviens no trijotnes, izņemot Mariju, neizrādīja prieku satikt zēnu, bet visi izlikās draudzīgi.

Tas tāpēc, ka visi baidās no Patrona, Mets apjēdza. Viņš nezināja, kāpēc, bet tas bija labi, ka viņi bija te.

-   Vai el gato - kaķim - vēl aizvien ir tava mēle? - ap­jautājās vecais vīrs, kad Metu beidzot atveda atpakaļ pie braucamkrēsla. Mets pamāja ar galvu. - Čēlijai nāksies ar to nodarboties. Klausieties visi, - Patrons ierunājās mazliet skaļākā balsī. - Šis ir mans klons. Viņš ir vis­svarīgākā persona manā dzīvē. Ja kāds bija iedomājies, ka tas ir kāds no jums, piedodiet, nelaimīgie cūku bērni, padomājiet vēlreiz. - Vecais vīrs klusi iesmējās.

-   Pret Metu jāizturas ar cieņu, gluži kā pret mani. Viņu vajag izglītot, labi dot ēst un izklaidēt. Pret viņu nav pieļaujama slikta izturēšanās. - Patrons cieši paska­tījās uz Tomu, kurš pietvīka sarkans. - Pret ikvienu - ik­vienu -, kas nodarīs pāri Metam, tiks vērsta barga rīcība. Vai skaidrs?

-Jā, mi patron, - nomurmināja vairākas balsis.

-   Un, lai būtu pilnīgi drošs, es atstāšu vienu no sa­viem miesassargiem. Kurš no jums, lempji, brīvprātīgi piesakās šim uzdevumam?

Miesassargi pašļūkāja kājas un nodūra acis.

-   Skaidrs, kautrīgi esat, - secināja Patrons. - Šos te es atlasīju Skotijā, kur viņi pie futbola laukuma šķaidīja sejas. Vienmēr izvēlies miesassargus no citas valsts, Met. Izrādās, ka viņiem ir grūtāk veidot apvienības un nodot tevi. Tā, Met, izvēlies! Kuru no šiem vārajiem ziediņiem tu gribi sev par rotaļu biedru?

Šausmu pārņemts, Mets skatījās uz vīriem. Kaut ko mazāk rotaļīgu bija grūti iedomāties. Vīri bija resniem kakliem un rupji, ar saplacinātiem deguniem, rētas klāja to rokas un sejas. Abiem bija sprogaini, brūni mati, kas sedza tiem pieres, apsārtušas sejas un spilgti zilas acis.

-  Tas tur ir Dāfts Donalds, - viņam patīk žonglēt ar boulinga bumbām. Tems Lins ir tas ar interesantajām ausīm.

Mets skatījās no viena uz otru. Dāfts Donalds bija jaunāks un mazāk cietis. Šķita, ka tāda persona blakus ir drošāka. Tema Lina ausis izskatījās kā sakostas, tās bija ļoti sakropļotas. Bet, kad Mets ieskatījās Temam Linam acīs, viņš bija pārsteigts, ieraugot draudzīgu mirdzumu.

Draudzība Meta dzīvē gadījās tik reti, ka viņš uzreiz norādīja uz to vīrieti.

-   Labs lēmums, - nočukstēja Patrons. Tā kā iepazīša­nās bija pabeigta, šķita, ka enerģija viņu pamet. Vecais vīrs atslīga braucamkrēslā un aizvēra acis. - Paliec sveiks, Mi Vida… līdz nākamai reizei, - viņš nomurmināja.

Alakranu ģimene sapulcējās apkārt un apliecināja Pat­ronam laba vēlējumus. Viņš nevienu neņēma vērā. Tad Dāfts Donalds pacēla viņu kopā ar krēslu un nonesa lejā pie limuzīna. Visi sekoja, saucot laba vēlējumus. Mašīnai aizbraucot, ģimenes locekļi aizsteidzās projām. Kalpotāji sadalījās abpus Metam, it kā viņš būtu klints upē, un pazuda mājā.

Viņu neviens neņēma vērā. Slikti neizturējās, tikai ne­ņēma vērā. Vienīgi Mariju, kura skaļi žēlojās, vajadzēja aizvilkt projām.

Čēlija pacietīgi gaidīja, kad pūlis izklīdīs. Un Tems Lins.

-   Nu, puis, paskatīsimies, kas tu par putnu, - uzsauca Tems Lins, uzraudams Metu augšā ar muskuļaino roku un pārmezdams viņu pār plecu.

Mets vairījās pamest drošo patvērumu Čēlijas dzīvoklī. Bet pamazām Čēlija un Marija ievi­lināja viņu mūra ietvertajā dārzā un no turie­nes - citās Lielās mājas daļās.

Metam nepatika šīs ekskursijas. Kalpotāji rāvās pro­jām no viņa, it kā viņš būtu kaut kas nešķīsts, Stīvens un Emīlija pagriezās uz citu pusi, kad manīja viņu nākam. Un vienmēr pastāvēja briesmas saskrieties ar Tomu.

Toms gribēja spēlēties kopā ar Mariju. Viņš meiteni saraudināja, bet viņa vienmēr piedeva. Viņš sekoja Ma­rijai Čēlijas dzīvoklī par spīti Meta naidīgumam, - vai tieši tādēļ. Šķita, ka Tomam patīk būt tur, kur viņš nav vēlams.

- Te ir jauki, - Toms teica, paceldams Meta iemīļoto rotaļu lācīti. - Marij, ķer. - Viņš ar niknumu svieda lācīti, turēdams aiz vienas auss, un trāpīja meitenei sejā. Auss notrūka. Viņš to nometa uz grīdas.

-Au! - meitene iespiedzās. Mets steigšus sniedzās pēc auss, bet Toms tai uzkāpa ar kāju. Mets metās viņam virsū, un drīz abi spārdoties un dunkājoties bija uz grī­das. Marija aizskrēja meklēt Temu Linu.

Miesassargs kādu bridi bezkaislīgi noskatījās, tad pie­liecās un atrāva puikas vienu no otra. - Jums bija teikts likt Metu mierā, kundziņ Tom, - viņš atgādināja.

-   Viņš pirmais man iesita! - kliedza Toms.

-Jā, - Marija iejaucās, - bet Toms viņu kaitināja.

-  Tu esi mele! - iebrēcās Toms.

-   Neesmu vis!

Mets neko neteica. Viņš gribēja nogrūst Tomu gar zemi. Viņš pat gribēja iespert Temam Linam. Viņš gri­bēja izkliegt apvainojumus, bet vārdi nenāca laukā. Tie palika iekšā, augdami lielāki un lielāki, līdz viņam sa­metās slikti.

-  Tev taisnība, - pēkšņi ierunājās Toms. - Es tiešām kaitināju Metu. Un atvainojos par to. - Mets bija pār­steigts. Šķita, ka Toms izmainās acu priekšā. Dusmu pietvīkums pazuda no Toma vaigiem. Viņa acis kļuva dzidras un vaļsirdīgas. Bija grūti noticēt, ka tas ir tas pats zēns, kurš pirms brīža spārdījās un kliedza.

Mets izmisīgi vēlējās, kaut viņš dusmu uzplūdiem spētu tikt pāri tikpat ātri. Kad vien viņš bija sāpināts vai dusmīgs, vai noskumis, tās izjūtas ieķērās viņā ar nagiem līdz brīdim, kad bija ar mieru atlaisties. Reizēm pagāja vairākas stundas.

Tems Lins brīdi pētīja Toma nopietno seju un tad pa­laida vaļā zēna kreklu, ko bija turējis ciet. - Piekrītu, - miesassargs noteica. Viņš atbrīvoja arī Metu. Mets tūlīt saņēma Toma un Marijas rokas un aizvilka viņus pie dur­vīm. Viņš jutās piepampis no visiem vārdiem, kurus tiem gribēja izkliegt.

-   Tu gribi, lai mēs ejam projām? - iesaucās Marija. - Pēc tam kad esam izlīguši?

Mets pamāja ar galvu.

-   Manuprāt, tu esi cūka! Es nedraudzēšos ar Tomu tikai tāpēc, ka viņš tev nepatīk. Turklāt visi domā, ka tu esi briesmīgs. - Marija aizejot aizcirta durvis.

Mets apsēdās uz grīdas, un asaras plūda viņam pār seju. Viņš šņaukājās kā cūka un ienīda pats sevi par to, bet nespēja rimties. Čēlija viņu nomierinātu, ja būtu te. Tems Lins tikai paraustīja plecus un atgriezās pie savas sporta avīzes. Vēlāk, kad Mets atguvās, viņš meklēja lācīša ausi, bet tā bija pazudusi.

Toms bija sāpīgas netrāpīšanas meistars. Viņš sita pa gaisu tuvu Meta galvai, izdarīdams - kā viņš paskaid­roja - karatē vingrinājumus. Viņš čukstēja apvainojumus pārāk klusu, lai vēl kāds cits dzirdētu. - Tu esi klons, - viņš murmināja. - Vai zini, kas tas ir? Tāds kā vēmeklis. Tevi izvēma govs.

Starp svarīgiem cilvēkiem Toms izturējās laipni. Viņš apjautājās, kā tiem klājas, un pieklājīgi uzklausīja atbil­des. Viņš pienesa dzērienus savai mātei un atvēra durvis savam vectēvam. Viņš bija uzmanīgs, un tomēr…

Visā, ko Toms darīja, kaut kas bija mazliet greizi. Viņš nesa mātei dzērienus, bet glāze ne vienmēr bija tīra. Viņš atvēra durvis vectēvam, bet ļāva tām aizcirsties, trāpot vecajam vīram pa papēžiem. Tas nebija gluži pietiekami, lai viņu apgāztu, un tas varēja būt tikai nelaimes gadī­jums. Visi uzticējās Tomam, jo viņam bija tāda atklāta, nevainīga seja, un tomēr… - Viņš ir viens pretdabisks mazs kaitēklis, - norūca Tems Lins. Mets jutās atvieglots, uzzinot, ka miesassargam arī nepatika Toms.

Tems Lins.

Pirmās nedēļas Mets pavadīja, iedams viņam apkārt uz pirkstgaliem. Vīrietis bija tik liels un izskatījās ļoti bīstams. Tas bija tāpat kā turēt mājās pieradinātu grizli- lāci. Tems Lins iekārtojās Čēlijas atzveltnes krēslā un klusēdams vēroja, kā Marija un Čēlija mēģina iekārdināt Metu lasīt vai salikt attēla mīklu, vai ieēst. Mets izbau­dīja šīs nodarbes, viņam patika, lai viņu pierunā. Viņš va­rēja novest Mariju tiktāl, ka meitene gandrīz vai spiedza aiz vilšanās. Čēlija mēdza tikai glāstīt viņam matus un nopūsties. Šķita, ka miesassargs lasa, bet viņš pacēla un atkal nolaida acis, fiksēdams ainu sev priekšā.

Mets domāja, ka viņš izskatās aizkaitināts, lai gan to bija grūti pateikt. Tema Lina parastā sejas izteiksme ne­bija visai patīkama.

Daktera apmeklējumi bija visai bieži, jo Mets bija sā­cis klepot. Vispirms tas nelikās nekas nopietns, bet kādu nakti viņš pamodās un rīkle viņam bija pilna ar šķid­rumu. Viņš nevarēja ievilkt gaisu. Zēns aizstreipuļoja līdz Čēlijas istabai un sabruka uz grīdas. Čēlija sakliedza Temu Linu.

Iebrāzies pa durvīm, miesassargs pacēla Metu ar kā­jām gaisā un uzsita viņam pa muguru. Mets izspļāva daudz biezu gļotu. Tems Lins lietišķi aplaida pirkstu Me­tam pa mutes iekšpusi, lai to iztīrītu. - Esmu to darījis ar jēriem tēva fermā, - viņš paskaidroja, nododams zēnu atkal Čēlijai.

Kad vēlāk atnāca Vilems, Tems Lins vēroja visu, ko dakteris darīja. Miesassargs neko neteica, bet viņa klāt­būtnes dēļ Vilema rokas bija glumas no sviedriem. Mets nezināja, kāpēc dakteris tik ļoti baidās no Tema Lina, bet viņam tas ārkārtīgi patika.

Pēc tam Metam vajadzēja tikai ieklepoties, un Čēliju vai Mariju pārņēma panika. Reizēm Metam tiešām bija grūti paelpot, bet reizem viņš tikai gribēja pārliecināties, ka kādam ir mīļš.

-   Man jābrauc uz skolu, tu Idžit, - paziņoja Marija. - Brīvdienas ir beigušās. - Mets skatījās laukā pa logu, tā nosodīdams meiteni, ka tā viņu pamet. - Tu jau zini, es te nedzīvoju. Varbūt kādreiz viņi ļaus tev apciemot manu māju - tev tur patiks. Man ir suns un bruņurupu­cis, un papagailis. Papagailis runā, bet tam nav nekādas nozīmes.

Mets aizgriezās tā, lai viņa noraidījums izskatītos vēl skaidrāks. Ja Marija nemanīja, ka tiek atraidīta, tam vi­sam nebija nekādas jēgas.

-   Es domāju, ka tu vari runāt, ja gribi, - viņa turpi­nāja. - Visi melš, ka tu esot pārāk stulbs, bet es tam neticu. Lūdzu, Met, - viņa pielabinājās. - Pasaki, ka tev manis pietrūks. Vai apkamp mani. Es to sapratīšu. Pū­kainis gaudo, kad es eju laukā no mājas.

Mets uzgrieza viņai muguru.

-  Tu esi tik nejauks! Es tevi aizvestu uz skolu, bet viņi neņem pretī klonus. Tik un tā pārējie bērni… - Marijas balss aprāvās. Mets varēja iedomāties. Pārējie bērni aiz­skrietu projām kā Stīvens un Emīlija. - Es atgriezīšos nedēļas nogalēs. Un tev te būs skolotāja. - Viņa piesar­dzīgi pastiepa roku. Mets to atgrūda. - Ak Kungs, - viņa žēlojās, balsij aizlūstot. Viņa ir pārāk viegli saraudināma, Mets nodomāja.

Viņš sajuta gaisa pūsmu, durvīm atveroties. Kā Ma­rija varēja viņu tā nodot, braucot projām? Viņa tagad varbūt viesojas pie Toma, lūgdama viņu braukt uz skolu kopā ar to, jo viņš tai patika labāk, pretdabiskais mazais kaitēklis.

-   Tu varēji būt laipnāks, - atzīmēja Tems Lins. Mets vēl aizvien skatījās laukā pa logu. Kāda gan daļa Temam Linam gar Mariju? Viņš bija Meta miesassargs, ne viņas.

-   Vari man ticēt, - vīrietis turpināja. - Es esmu vērojis tevi, tevi ar tavām mazajām, asajām acīm. Tu uztver visu, ko katrs saka. Tu esi kā vecais vīrs. Es neko daudz nezinu par to klonu padarīšanu - man bija divpadsmit gadi, kad pēdējo reizi virināju skolas durvis, - bet es zinu, ka tu esi viņa kopija. Tas ir tā, it kā vecajai maitu lijai tiktu dota vēl viena iespēja.

Meta acis plaši iepletās par šiem Tema Lina vārdiem. Neviens nekad nekritizēja Patronu.

-   Lūk, ko es tev teikšu: Patronam ir viņa labā puse un viņa sliktā puse. Kad viņa majestāte vēlas, viņš var būt ļoti ļauns. Kad viņš bija jauns, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai uz otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīti grīstē.

Tems Lins apsēdās Čēlijas krēslā; Mets varēja dzirdēt, kā zem viņa svara nočīkst atsperes.

-   Es laikam runāju pārāk gudri tavai saprašanai, pui- kiņ. Es gribu teikt tikai to: kad esi mazs, tu vari izvē­lēties, uz kuru pusi augt. Ja esi laipns un pieklājīgs, tu izaudz par laipnu un pieklājīgu vīrieti. Ja esi kā Patrons… Vienkārši padomā par to. - Miesassargs izgāja no istabas. Mets dzirdēja viņu laukā, mūra ieskautajā dārzā.

Tems Lins bija pilns spēka, un viņš to gandrīz neiz­mantoja, sargājot Čēlijas dzīvokli. Pie mūra viņš turēja svaru statīvu. Mets dzirdēja, kā viņš sten, tos cilādams.

Mets diez ko daudz nesaprata no Tema Lina teiktā. Viņš nekad nedomāja par to, kā izaugs liels. Mets zi­nāja - teorētiski ka tas notiks, bet nevarēja iedomāties sevi lielāku kā patlaban. Tāda doma, ka, esot nejauks, tu varētu palikt nejauks uz visiem laikiem, viņam nekad neienāca prātā.

Čēlija teica, ja tu rauksi pieri visu laiku, tad tava seja tāda saraukta paliks. Tu nekad nespēsi pasmaidīt, un, ja ieskatīsies spogulī, tas saplīsīs tūkstoš gabaliņos. Tāpat viņa teica, ja tu norisi arbūza sēkliņas, tās augs tev laukā pa acīm.

Marija bija projām kopā ar Emīliju. Drīz vien Stīvens un Toms aizbrauca uz internātskolu, un izrādījās, ka Mets palika vienīgais bērns Lielajā mājā. Tas ir, ja viņš bija bērns. Toms teica, ka kloni neesot bērni. Pat ne uz to pusi.

Mets ieskatījās Čēlijas vannasistabas spogulī. Viņš nespēja saskatīt lielu atšķirību starp sevi un Tomu, bet varbūt viņš bija atšķirīgs iekšpusē. Dakteris reiz teica Rozai, ka kloniem, kļūstot vecākiem, ir lemts sadalīties gabalos. Ko tas nozīmēja? Vai tie tiešām izjuka?

Mets apkampa pats sevi. Viņa rokas un kājas varēja atdalīties no ķermeņa. Viņa galva ripotu apkārt pati par sevi kā tajā briesmīgajā filmā, kuru viņš bija skatījies, iekams Čēlija ieskrēja un izslēdza televizoru. Šī doma pildīja viņu ar šausmām.

- Laiks skolai, puikiņ, - uzsauca Tems Lins.

Vēl apkampis sevi, Mets izgāja no vannasistabas. Dzī­vojamā istabā stāvēja nepazīstama sieviete. Viņa uzsmai­dīja zēnam, bet Metam šis smaids šķita neīsts. Tas apstā­jās mutes kaktiņos, it kā tur atrastos siena, kas nelaida to tālāk. - Sveiks! Es esmu tava jaunā skolotāja, - sieviete paziņoja. - Tu vari saukt mani par Skolotāju, ha-ha. Tā ir vieglāk atcerēties. - Smiekli arī bija dīvaini.

Mets iespraucās istabā. Tems Lins aizsprostoja durvis,kas veda uz pārējo maju.

-   Mācīšanās ir izprieca! - turpināja Skolotāja. - Varu saderēt, ka tu esi gudrs zēns. Varu saderēt, ka tu savas mācības apgūsi ātri un tava māmiņa varēs lepoties ar tevi.

Mets satrūcies paskatījās uz Temu Linu.

-   Mazais ir bārenis, - paskaidroja Tems Lins.

Skolotāja uz brīdi apklusa, it kā īsti nesaprastu.

-   Viņš nerunā, - miesassargs paskaidroja. - Tāpēc man jāatbild viņa vietā. Tomēr viņš mazliet prot lasīt.

-   Lasīšana ir izprieca! - Skolotāja ierunājās sirsnīgā balsī.

No audekla somas viņa izņēma papīru, zīmuļus, krī- tiņus un krāsojamo grāmatu. Mets pavadīja rītu, pār­rakstīdams burtus un krāsodams attēlus. Ik reizi, kad viņš beidza stundu, Skolotāja iesaucās: - Ļoti labi! - un uzspieda smaidošu sejiņu uz viņa lapas. Pēc kāda laika Mets gribēja piecelties no galda, bet Skolotāja stingri no­sēdināja viņu atpakaļ.

-   Nē, nē, nē, - viņa dūdoja. - Ja tā darīsi, tu nedabūsi zelta zvaigznīti.

-   Viņam vajadzīgs pārtraukums, - norūca Tems Lins. - Un man tāpat, - viņš pusbalsī piebilda, virzīdams Metu uz virtuvi, lai ieēstu cepumus ar glāzi piena. Viņš atnesa Skolotājai kafiju un cieši vēroja, kamēr viņa to dzēra. Šķita, ka viņš tās sievietes dēļ ir tikpat apjucis kā Mets.

Dienas atlikusī daļa tika pavadīta, skaitot priekšme­tus - krellītes, ābolus un puķes. Mets bija garlaikots, jo viņam likās, ka dara to pašu vēlreiz un vēlreiz. Viņš jau prata skaitīt, kaut arī viņam nācās to darīt klusējot un uzrakstīt pareizo skaitli, nevis to nosaukt.

Beidzot vēlā pēcpusdienā Skolotāja paziņoja, ka Mets esot bijis ļoti labs un māmiņa varēs lepoties ar viņu.

Tems Lins ziņoja par Meta mācībām vakariņu laikā, kad bija atgriezusies Čēlija. - Tu esi mans gudrais zēns, - viņa maigi sacīja, iedodama Metam papildu šķēli no ābolu pīrāga. Temam Linam viņa piešķīra veselu pīrāgu vienam pašam.

-Jā, tāds tas mazais ir, - miesassargs piekrita, pil­nām mutēm gremojot ēdienu. - Bet tai skolotājai piemīt kaut kas neparasti dīvains. Viņa visu atkārto vēlreiz un vēlreiz.

-  Tā māca mazus bērnus, - paskaidroja Čēlija.

-   Varbūt, - atzina Tems Lins. - Es neesmu nekāds iz­glītības eksperts.

Nākamā diena pagāja tieši tāpat kā pirmā. Mets do­māja, ka zina, kas ir garlaicība, bet salīdzinot tas nebija nekas, kad vajadzēja rakstīt tos pašus burtus, krāsot tos pašus attēlus un skaitīt tās pašas nožēlojamās krellītes un puķītes atkal un atkal. Bet viņš cītīgi strādāja, lai Čē­lija varētu ar viņu lepoties. Trešā, ceturtā un piektā diena pagāja tieši tāpat.

Tems Lins izgāja laukā un žvadzināja svarus. Čēlijai viņš uzraka dārzeņu dobi mūra ieskautajā dārzā. Mets vēlējās, kaut viņš varētu tik viegli izsprukt.

-   Kurš man var pateikt, cik ābolu te ir? - Skolotāja čivināja sestajā dienā. - Varu saderēt, ka tas ir mans la­bais zēns!

Mets pēkšņi atcirta pretī. - Es neesmu labs zēns! - viņš kliedza. - Es esmu slikts klons! Es ciest nevaru skaitī­šanu un tevi! - Viņš pagrāba Skolotājas rūpīgi sakārtotos ābolus un izmētāja tos uz visām pusēm. Viņš nometa krītiņus uz grīdas, un, kad viņa mēģināja tos pacelt, zēns pagrūda viņu no visa spēka. Tad Mets apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.

-  Kāds nedabūs smaidošu sejiņu uz savas lapas, - Sko­lotāja noelsusies paziņoja un atspiedās pret sienu. Viņa sāka smilkstēt kā iebiedēts dzīvnieks.

Tems Lins iebrāzās pa durvīm un aptvēra Skolotāju savā milzu skāvienā. - Neraudi, - miesassargs čukstēja viņai pie auss. - Tu izdarīji kaut ko ļoti labu. Tu nokār­toji to, par ko mums, pārējiem, nebija ne jausmas, kā to labot. - Pamazām Skolotājas elpa kļuva lēnāka un smilk­stēšana apklusa.

Mets bija tik ļoti nobijies, ka pārtrauca raudāt. Viņš aptvēra, ka nupat noticis kaut kas nozīmīgs.

-   Es varu runāt, - viņš murmināja.

-  Tu dabūsi divas zelta zvaigznītes blakus savam vār­dam, meitenīt, - Tems Lins runāja Skolotājai pie auss. - Tu, nabaga skumjā būtne. Līdz šim brīdim es nesa­pratu, uz ko es skatos. - Viņš maigi virzīja sievieti laukā no dzīvokļa, un Mets dzirdēja, kā miesassargs runā ar Skolotāju, ejot ārā.

-   Mans vārds ir Mateo Alakrans, - sacīja Mets, pār­baudot nupat atgūto balsi. - Es esmu labs zēns. - Viņam aiz laimes reiba galva. Čēlija tā leposies ar viņu! Viņš lasīs un krāsos, un skaitīs, līdz kļūs par labāko skolnieku visā pasaulē, un tad viņš patiks bērniem un tie nebēgs projām.

Tems Lins pārtrauca viņa aizrautīgās domas. - Es ceru, ka tas nebija tika vienreizējs gadījums, - viņš vai­cāja. - Es domāju, tu tiešām vari runāt?

-   Es varu, es varu, es varu! - Mets dziedāja.

-   Brīnišķīgi. Es jau sāku jukt prātā, skaitot krellītes. Skumji - tas bija vienīgais, ko viņa prata darīt.

-   Viņa bija Idžits, - paziņoja Mets, lietojot Marijas spēcīgāko apvainojumu.

-Tu pat nezini, ko šis vārds nozīmē, - Tems Lins iebilda. - Zini ko, mazais. Mums kaut kas ir jānosvin. Dosimies piknikā.

-   Piknikā? - atkārtoja Mets, cenzdamies atcerēties, ko šis vārds nozīmē.

-   Paskaidrošu pa ceļam, - sacīja Tems Lins.

Mets bija stipri satraukts. Viņi ne vien dosies piknikā, bet ceļos ar zirgiem. Mets bija redzējis zirgus pa mazā namiņa logiem. Un, protams, viņš tos bija redzējis televīzijā. Kovboji un lieli, stipri bandidos jāja tiem mugurā. Viņa iemīļotais varonis bija El Latigo Negro, Melnā pātaga. El Latigo Negro bija redzams televīzijā katru sestdienu. Viņš valkāja melnu masku un glāba nabadzīgos cilvēkus no ļaunajiem kapitālistiem. Viņa iecienītais ierocis bija gara pātaga, ar kuru viņš va­rēja nomizot ābolu, kamēr tas vēl karājās kokā.

Mets bija vairāk nekā mazliet vīlies, kad Tems Lins izveda laukā miegainu pelēku zirgu, nevis enerģisko ru- maku, ar kādu jāja El Latigo Negro. - Esi nu prātīgs, ma­zais, - mierināja miesassargs, nostiprinādams seglu jos­tas. - Mums ir vajadzīga drošība, nevis ātrums. Patrons to neuztvertu labvēlīgi, ja tu nokristu uz galvas.

Kad Mets bija iesēdināts seglos Temam Linam priekšā, zēns aizmirsa visas vilšanās. Viņš jāja zirga mugurā! Viņš sēdēja augstu gaisā, šūpodamies līdzi kustībām, kur viņu apņēma zirga dvaka. Viņš sajuta raupjās krēpes un spieda kāju potītes pie dzīvnieka siltās spalvas.

Pēc visiem šiem nerunāšanas mēnešiem Mets nespēja vien atgūt nokavēto. Viņš pļāpāja par visu, ko redzēja, - par zilajām debesīm, par putniem, par mušām, kas dūca zirgam ap ausīm.

Tems Lins viņu neapklusināja. Viņš reizēm kaut ko norūca, lai parādītu, ka klausās, un vadīja zirgu pa zemes taku. Viņi soļoja cauri magoņu laukiem un pakāpeniski attālinājās no Lielās mājas uz pelēki brūnajiem kalniem, kas stiepās gar apvārsni.

Pirmos laukus, kas gadījās ceļā, klāja zaļoksnu lapu dūmaka. Tie bija sēklaudži. Mets zināja, ko redz, jo bija vērojis augšanas ciklu pa mazā namiņa logu. Vecākie stādi bija lielāki un apaļāki - kā mazas kāpostgalviņas -, un to lapas bija ar zilganu nokrāsu. Viņiem jājot uz priekšu, augi kļuva lielāki, līdz tie sniedzās zirgam līdz vēderam. Karstās saules apspīdēti, pumpuri atvērās baltā krāšņumā ar krokotām ziedlapām. Gaisā bija jaušama viegla smarža.

Viņi nonāca pie laukiem, kur ziedlapas bija nobirušas. Tās kaudzēm klāja zemi, bet palikušās sēklu pogaļas slē­jās augšup kā zaļi īkšķi. Pogaļas bija piebriedušas gandrīz vistas olas lielumā un bija gatavas novākšanai.

Mets pamanīja pirmos Fermas strādniekus. Viņš tos bija novērojis iepriekš, bet Čēlija viņam bija pieteikusi slēpties no svešiniekiem, tāpēc zēns tos nebija kārtīgi aplūkojis. Tagad viņš redzēja, ka gan vīrieši, gan sievie­tes valkāja dzeltenbrūnas uniformas un salmu cepures ar platām malām. Tie gāja lēnām, pieliecoties ar maziem nazīšiem, lai iešķeltu pogaļas. - Kāpēc viņi to dara? - Mets vaicāja.

-   Lai iztecinātu opiju, - atbildēja Tems Lins. - Sula izsūcas laukā un pa nakti sacietē. No rīta strādnieki no­kasa to nost. No viena un tā paša auga var ievākt četras līdz piecas reizes.

Zirgs soļoja tālāk un tālāk. Gaiss virs laukiem no kar­stuma virmoja, un salkana, pretīga smaka pildīja gaisu. Strādnieki pieliecās un šķēla, pieliecās un šķēla hipno­tiskā ritmā. Tie nerunāja. Tie pat nenoslaucīja sviedrus no sejas.

-   Vai viņi nepiekūst? - Mets jautāja.

-   Kā nu ne. Piekūst, - atbildēja Tems Lins.

Beidzot zirgs nonāca pie pamesta lauka. Augi te sāka

kalst. Karsta vēja pūsma čabināja lapas. - Paskat! Tur zemē guļ cilvēks, - iesaucās Mets.

Tems Lins apturēja zirgu un nolēca zemē. - Stāvēt, - viņš pavēlēja dzīvniekam. Mets cieši ieķērās krēpēs. Viņš nemaz nejutās droši tik augstu virs zemes. Tems Lins piesoļoja pie cilvēka, noliecās un pataustīja tam kaklu. Papurinājis galvu, viņš atgriezās.

-   Vai mēs nevaram… vai mēs nevaram viņam palī­dzēt? - stomījās Mets.

-  Tai nabaga dvēselei ir jau par vēlu, - norūca mie­sassargs.

-   Un kā ar dakteri?

-   Es tev teicu, ir jau par vēlu! Gribi, lai tev iztīra ausis! - Tems Lins atkal uzlēca seglos un pavēlēja zir­gam iet uz priekšu. Mets atskatījās, asaras grauza acis. Kāpēc bija jau par vēlu? Mets nesaprata. Tam cilvēkam droši vien bija briesmīgi karsti, tā guļot tieši saulē. Kāpēc viņi neapstājās un neiedeva tam ūdeni? Mets zināja, ka viņiem ir ūdens. Viņš dzirdēja to šļakstāmies Tema Lina mugursomā.

-   Mēs varētu atgriezties… - Mets atkal iesāka.

-   Nolādēts! - ierēcās miesassargs. Viņš apturēja zirgu un bridi sēdēja, dziļi elpodams. Mets skatījās zemē un apsvēra, vai viņam pietiktu drosmes nolēkt, ja Tems Lins pavisam zaudētu savaldīšanos.

-   Es biju piemirsis. Tava vecuma bērni neko nezina, - beidzot Tems Lins ierunājās. - Tas cilvēks ir miris. Viņu nogalināja karstums vai ūdens trūkums. Dienas beigās viņu atradīs tīrītāju komandas.

Zirgs devās tālāk. Metam tagad bija vēl vairāk jautā­jumu, bet viņš nebija visai drošs par Tema Lina omu, lai tos uzdotu. Kāpēc tas cilvēks nebija gājis mājās, kad jutās slikti? Kāpēc citi strādnieki nebija palīdzējuši viņam? Kā­pēc viņš tika tur pamests kā atkritumu maiss?

Visu laiku viņi jāja gar kalnu grēdu, kas ierobežoja laukus. Tagad viņi iegriezās izžuvušas upes gultnē, kas veda dziļāk kalnos. Tems Lins nokāpa zemē un ieveda zirgu zem klints pārkares, kur tam būtu ēna. Netālu at­radās sile un sūknis, kuru viņš sāka enerģiski darbināt, lai tiktu pie ūdens. Zirgs svīda. Tā acis vēroja sili, bet tas nekustējās.

-   Dzer, - pavēlēja Tems Lins. Zirgs ātri panāca uz priekšu un iemērca purnu ūdenī. Aizgūtnēm dzerdams, tas skaļi pūta burbuļus. - Atlikušo ceļu mēs iesim kājām.

-   Vai zirgu mēs neņemsim līdzi? - jautāja Mets, ar bažām skatīdamies uz upes gultni, kas aizvijās kalnos.

-Tas neklausītu. Tas ir ieprogrammēts palikt Fermas teritorijā.

-   Es nesaprotu.

-  Tas ir Drošais zirgs, un tas nozīmē, ka tam galvā ir implants. Tas nesāks auļot vai lēkāt. Tas pat nedzers, ja tam neliks to darīt.

Mets kādu bridi apsvēra šo domu. - Pat tad ne, ja tas ir ļoti izslāpis? - viņš beidzot pavaicāja.

-  Zirgs bija izslāpis, - paskaidroja Tems Lins. - Ja es tam nebūtu licis dzert, tas būtu stāvējis siles priekšā, līdz nobeigtos. Stāvēt, - viņš deva rīkojumu zirgam.

Uzmetis plecos mugursomu, viņš sāka iet augšup pa izžuvušo gultni. Mets rāpās viņam pakaļ. Iesākumā ceļš nebija grūts, bet drīz vien to aizšķērsoja akmeņi, kuriem vajadzēja tikt pāri. Mets nebija radis pie fiziskas piepūles un drīz bija aizelsies. Tomēr viņš neapstājās, jo baidījās, ka Tems Lins viņu pametīs. Beidzot miesassargs saklau­sīja zēna elšanu un pagriezās atpakaļ. Vīrietis parakņājās mugursomā. - Še. Iedzer ūdeni. Un ieēd kaltētu liellopa gaļu. Nāks tev par labu.

Mets aprija kaltēto gaļu. Tā garšoja lieliski.

-   Nav vairs tālu, puikiņ. Kā siltumnīcas stādiņš tu tiec uz priekšu tīri labi.

Viņi pienāca pie milzu akmens, kas, šķiet, aizsprostoja ceļu, līdz Mets pašā vidū ieraudzīja apaļu caurumu. Tas bija nogludināts līdzens kā caurums virtulī. Tems Lins izrāpās cauri un pasniedzās, lai palīdzētu Metam.

Aina otrā pusē bija pārsteidzoša. Kreozotu krūmi un paloverdes koki ieskāva mazu, šauru ieleju, un tās vidū atradās dīķis. Tālākajā galā Mets redzēja milzīgu vīnogu­lāju, kas balstījās uz cilvēka darināta režģa. Pašā ūdenī Mets manīja mazu, brūnu zivtiņu barus, kas šāvās pro­jām no viņa ēnas.

-  Tas ir tas, ko sauc par oāzi, - paskaidroja Tems Lins, nomezdams zemē somu un izņemdams ēdamo pikni­kam. - Nav slikti, ko?

-   Nav slikti! - piekrita Mets, saņemdams sviest­maizi.

-   Es atradu šo vietu pirms daudziem gadiem, kad sāku strādāt pie Patrona. Alakrani par to nezina. Ja zinātu, viņi atvilktu šurp cauruli un aizsūknētu visu ūdeni. Cerams, es varu paļauties uz tevi, ka glabāsi noslēpumu.

Mets pamāja ar galvu, jo mute bija pilna.

-   Marijai nestāsti. Viņa nevar valdīties nepļāpājusi.

-   Labs ir, - teica Mets, lepns, ka Tems Lins viņu uz­skata par pietiekami uzticamu, lai glabātu noslēpumu.

-   Es tevi atvedu šurp divu iemeslu dēļ, - sacīja mie­sassargs. - Pirmkārt, tāpēc, ka te ir skaisti. Un, otrkārt, tāpēc, ka gribu tev šo to pateikt neizspiegots.

Mets pārsteigts pacēla acis.

-   Nekad nevar zināt, kas tevī noklausās tajā mājā. Tu esi pārāk jauns, lai daudz ko saprastu, un es tev neko neteiktu, ja tu būtu īsts zēns. - Tems Lins iesvieda mai­zes drupačas dīķī. Mazās zivtiņas uzpeldēja virspusē, lai barotos. - Bet tu esi klons, - viņš turpināja. - Tev nav neviena, kas tev visu izskaidrotu. Tu esi vientuļš tādā veidā, ko īstie cilvēki nevar saprast. Pat bāreņi var pa­skatīties fotogrāfijās un teikt: "Tā ir mana mamma, un tas ir mans tētis."

-   Vai es esmu mašīna? - izgrūda Mets.

-   Mašīna? Nē, nē.

-  Tad kā es tiku radīts?

Tems Lins iesmējās. - Ja tu būtu īsts zēns, es tev ieteiktu šo mazo grūto jautājumu uzdot savam lielajam brālim. Zini, mazais, vislabāk to var aprakstīt tā: pirms daudziem, daudziem gadiem daži dakteri paņēma no Pat­rona ādas gabalu. Viņi to sasaldēja, lai tas uzglabātos. Tad aptuveni pirms astoņiem gadiem viņi paņēma ādas gabaliņu un izaudzēja no tās jaunu Patronu. Tikai vis­pirms viņiem vajadzēja sākt ar bērnu. Tas biji tu.

-   Es? - pārjautāja Mets.

-Jā.

-   Tātad es esmu tikai ādas gabals?

-   Laikam sarūgtināju tevi, - secināja Tems Lins. - Ada bija kaut kas tāds, ko varētu saukt par fotogrāfiju. Tajā bija visa informācija, lai izaudzētu viena cilvēka īstu ko­piju - ādu, matus, kaulus un smadzenes. Tu esi tieši tāds, kāds bija Patrons, kad viņam bija septiņi gadi.

Mets paskatījās lejup uz pēdām. Tad, lūk, kas viņš bija: tikai fotogrāfija.

-  To ādas gabalu viņi ielika kādā īpašā govī. Tur iekšā tu izaugi, un, kad pienāca īstais laiks, tu piedzimi. Tikai, protams, tev nebija ne tēva, ne mātes.

-  Toms teica, ka mani izvēma govs, - sacīja Mets.

-  Toms ir pretīgs mazs augonis, - paskaidroja Tems Lins. - Tādi paši ir pārējie no viņa ģimenes. Ja atsauksies uz mani, es to noliegšu. - Viņš izņēma no somas maisiņu ar spēcinošām uzkodām un pasniedza Metam. - Būdams klons, tu esi atšķirīgs, un cilvēki no tevis baidās.

-   Tie nīst mani, - Mets vienkārši pateica.

-Jā. Daži nīst. - Tems Lins piecēlās un izstaipīja savus brangos muskuļus. Viņš soļoja šurp un turp pa smiltīm, kur abi baudīja pikniku. Viņš nevarēja ilgi nosēdēt mierā. - Bet daži tevi mīl. Es runāju par Mariju un, protams, par Čēliju.

-   Un par Patronu.

-   Nūjā. Patrons ir īpašs gadījums. Atklāti sakot, to cilvēku skaits, kas tevi mīl, ir mazs, un to cilvēku skaits, kas tevi nīst, ir liels. Viņi nespēj pieņemt faktu, ka tu esi klons. Tādēļ tevi nevar sūtīt skolā.

-   Es zinu. - Mets ar rūgtumu domāja par Mariju. Ja tā tiešām mīlēja viņu, tad meitene paņemtu Metu sev līdzi un neraizētos, ko citi bērni domātu.

-   Patrons uzstāj, lai tu tiktu izglītots un dzīvotu, cik vien iespējams normālu dzīvi. Diemžēl neviens privāt- skolotājs negrib mācīt klonu. Tāpēc Alakrani sadabūja īdžitu.

Mets bija pārsteigts. Viņš tik bieži bija dzirdējis šo vārdu - visbiežāk no Marijas -, viņš domāja, ka tas ir tikai lamuvārds kā muļķis vai utubunga.

-   īdžits ir persona vai dzīvnieks ar implantu galvā, - paskaidroja Tems Lins.

-   Kā tas zirgs? - jautāja Mets, un šausmīga doma ienāca viņam prātā.

-   Pareizi. īdžiti prot darīt tikai pašu vienkāršāko. Tie novāc augļus, slauka grīdas vai, kā redzēji, novāc opiju.

-   Fermas strādnieki ir īdžiti! - iesaucās Mets.

-   Tāpēc tie strādā bez atpūtas, līdz priekšstrādnieks pavēl tiem apstāties, un tāpēc tie nedzer ūdeni, ja vien kāds tiem neliek to darīt.

Meta domas griezās virpulī. Ja zirgs varēja stāvēt un nomirt ūdens siles priekšā, tad cilvēks…

-   Tas cilvēks, - viņš teica balsī.

-  Tavs prāts ir spožs kā mundiera poga, mazais, - at­zina Tems Lins. - Tas cilvēks, ko mēs redzējām zemē, iespējams, bija atpalicis no citiem un nedzirdēja priekš­strādnieku, kas lika pārtraukt darbu. Varbūt viņš strādāja visu nakti, juzdams arvien lielākas un lielākas slāpes…

-   Izbeidz! - spalgi iekliedzās Mets. Viņš aizspieda au­sis. Tas bija šausmīgi! Viņš negribēja dzirdēt neko vairāk.

Tems Lins vienā mirklī bija viņam blakus. - Pietiek mācību vienai dienai. Mēs esam devušies piknikā, un mums vēl nav bijušas nekādas izpriecas. Nāc. Es tev pa­rādīšu bišu stropu un koijotu migu. Tuksnesī viss dzīvais mīt ap ūdeni.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja, pētot slepenās ie­lejas alas, plaisas un apslēptus midzeņus. Iespējams, ka Tems Lins nebija pārāk ilgi gājis skolā, bet viņš daudz ko zināja par dabu. Viņš iemācīja Metam sēdēt rāmi un gaidīt, līdz kaut kas pats atnāk pie viņa. Miesassargs pastāstīja, kā noteikt bišu stropa noskaņojumu pēc tā dūkšanas. Viņš norādīja uz izkārnījumiem un pēdām, un kaulu daļām.

Beidzot, kad ēnas sāka piepildīt oāzi, Tems Lins palī­dzēja Metam izrāpties pa caurumu klintī un atgriezties pie zirga. Tas gaidīja tieši tur, kur bija atstāts. Tems Lins pavēlēja tam vēlreiz padzerties, iekams viņi devās ceļā.

Lauki bija tukši, un garas ēnas no kalniem izplūda pār zemi. Kur tās beidzās, vēlā pēcpusdienas saule lika magonēm atmirdzēt zeltainā gaismā. Viņi pajāja garām sausajam laukam, kur bija gulējis cilvēka ķermenis, bet tas bija pazudis. .

-  Skolotāja bija īdžits, - ierunājās Mets, pārtraukdams klusumu.

-   Viņa bija viena no gudrākajām, - sacīja Tems Lins. - Tik un tā viņa varēja atkārtot tikai vienu un to pašu stundu vēlreiz un vēlreiz.

-   Vai viņa atgriezīsies?

-   Nē. - Miesassargs nopūtās. - Tie pieliks viņu pie darba lāpīt aizkarus vai mizot kartupeļus. Runāsim par kaut ko priecīgāku.

-   Vai tu varētu mācīt mani? - apjautājās Mets.

Tems Lins neviltoti nosmējās. - Es varētu, ja tu gri­bētu iemācīties, kā pārlauzt dēļus ar karatē sitieniem. Man tā rādās, ka tava izglītība notiks pa televīziju. Es būšu tuvumā, lai izkarinātu tevi pa logu aiz potītēm, ja tu nemācīsies.

Āreji Meta dzīve iegrozījās patīkamā ritmā. Viņš bija neklātienes skolnieks, mācīdamies pa te­levīziju, Tems Lins nosūtīja mājasdarbus, tie pienāca atpakaļ ar teicamām atzīmēm, un Čēlija dāsni slavēja Metu. Arī Marija viņu slavēja, kad atbrauca cie­mos. Par ļaunu nenāca arī tas, ka Tomam bija sliktas atzī­mes, viņam izdevās palikt internātskolā vienīgi tāpēc, ka Alakrana kungs nosūtīja direktoram lielu ziedojumu.

Bet dziļi iekšienē Mets juta tukšumu. Viņš saprata, ka ir tikai cilvēka fotogrāfija, un tas nozīmēja, ka viņš nav visai svarīgs. Fotogrāfijas varēja gadiem ilgi aizmirstas gulēt atvilktnēs. Tās varēja izmest laukā.

Vismaz reizi nedēļā Mets sapnī redzēja mirušo cilvēku no lauka. Vīrieša acis bija atvērtas un raudzījās augšup saulē. Viņš bija briesmīgi, šausmīgi izslāpis. Mets varēja redzēt, cik putekļaina viņam bija mute, bet nekur nebija ūdens, tikai sausās, grabošās magones. Nonāca tiktāl, ka Mets pieprasīja ūdens krūku blakus gultai. Kaut vien

viņš varētu paņemt to krūku līdzi savos sapņos. Kaut vien viņš to varētu iesapņot tur un ieliet ūdeni starp tā cilvēka putekļainajām lūpām, bet viņš nevarēja. Un, kad zēns pamodās, viņš dzēra glāzi pēc glāzes, lai tiktu vaļā no tās sausās, nāvējošās magoņu lauku sajūtas. Tad, pro­tams, viņam vajadzēja iet uz tualeti.

Šajos gadījumos Mets mēdza uz pirkstgaliem paiet garām Čēlijas guļamistabai. Viņš varēja dzirdēt sievietes krākšanu un no gaiteņa otras puses - Tema Lina apdul­linošo atsaukšanos. Viņam vajadzētu justies droši. Bet Mets nekad nezināja, iekams nebija atvēris vannasistabas durvis, vai mirušais cilvēks negulēs pie pretējās sienas, blenzdams augšup uz lielo lampu griestu vidū.

Marija viesošanās laikā iesāka vest līdzi Pūkaini. Tas bija žurkas lieluma suns ar spalgu balsi, kas aizmirsa iemācīto, kad kļuva satraukts. Tems Lins bieži draudēja, ka iesūks viņu putekļsūcējā - kopā ar tā radīto nekārtību. - Iesūkšu, - miesassargs norūca, kad Marija šausmās protestēja. - Tici man, iesūkšu.

Tas, ko Mets necieta pie šī radījuma, bija vispārējais pieņēmums, ka viņš un Pūkainis ir līdzīgi. Tam nebija nozīmes, ka Metam bija teicamas atzīmes un labas ma­nieres. Viņi abi bija dzīvnieki un tāpēc - nenozīmīgi.

Lieldienu brīvlaikā Toms pateica, ka labas manieres neesot grūtāk iemācīties kā apvelties uz otriem sāniem vai izlikties par beigtu. Mets brāzās viņam virsū, un Ma­rija kliegdama skrēja pēc Tema Lina. Tomu aizsūtīja uz viņa istabu bez vakariņām. Mets netika sodīts nemaz.

Metam tas bija pieņemami, vienīgi Pūkaini par tā no­ziegumiem arī nesodīja. Tas nespēja saprast atšķirību, kas ir labi un kas ir slikti. Tas bija muļķa dzīvnieks, un acīmredzot tāds pats bija Mets.

Kad Marijas nebija ciemos, Mets izklaidējās, pētīdams māju. Viņš iedomājās, ka ir El Latigo Negro, kas izlūko ienaidnieka cietoksni. Viņam bija melns apmetnis un gara, šaura ādas josta pātagas vietā. Viņš paslēpās aiz aizkariem vai mēbelēm, un viņš to darīja, ja pamanīja kādu no Alakranu ģimenes. Felisija - Benito, Stīvena un Toma māte - pēcpusdienās spēlēja klavieres. Viņas rībošie akordi atbalsojās no mūzikas istabas. Viņa metās uzbrukumā klavierēm ar dedzību, kas bija pilnīgi pretēja viņas parastajam gausumam, un Metam patika slēpties aiz podaugiem, lai klausītos.

Viņas pirksti lidoja no viena klaviatūras gala līdz ot­ram. Acis viņa bija aizvērusi un mutes kaktiņus atvilkusi atpakaļ grimasē, kas nebija sāpes, bet kaut kas līdzīgs. Un mūzika bija brīnišķīga.

Pēc kāda laika Felisijai aptrūka spēka. Drebēdama un bāla viņa sakumpa pār taustiņiem, tas bija signāls kalpo­tājam atnest viņai brūnu šķidrumu skaistā slīpēta stikla pudelē. Kalpotājs tad mēdza sajaukt dzeramo - Metam patika ledus šķindoņa - un ielika to Felisijai rokā.

Viņa dzēra, līdz drebēšana mitējās. Tad viņa nolīka pār klavierēm kā Čēlijas spinātu stāds, kad Tems Lins aizmirsa aplaistīt dārzu. Istabenēm nācās aiznest sievieti uz viņas dzīvokli.

Kādu dienu Felisija neatnāca savā parastajā laikā, un Mets grozījās aiz podaugiem, cenzdamies saņemt drosmi, lai pieietu pie klavierēm. Mets apzinājās: ja Felisija viņu pieķertu, tad viņš tiktu izraidīts no šīs istabas uz visiem laikiem. Viņa pirksti kņudēja no vēlēšanās spēlēt. Tas izskatījās tik viegli. Viņš pat varēja saklausīt mūziku sev galvā.

Mets izlīda no savas slēptuves. Viņš pastiepa roku, lai pieskartos taustiņiem, - un izdzirda Felisijas gurdeno balsi gaitenī. Viņa lika kādam kalpotājam atnest dze­ramo. Mets krita panikā. Viņš iedrāzās sienas skapī aiz klavierēm un aizvēra durvis, brīdi pirms Felisija ienāca istabā. Apsēdusies viņa tūlīt sāka spēlēt. Metam uznāca šķaudiens no visiem tiem putekļiem sienas skapī, bet Felisija radīja pārāk lielu troksni, lai dzirdētu zēnu. Mets taustījās apkārt, līdz atrada gaismas slēdzi.

Telpa šķita garlaicīga. Pie sienām bija sakrautas no­tis. Kaudze saliekamu krēslu pildīja vienu kaktu. Un tos klāja tāda putekļu un zirnekļu tīmekļu kārta, ka Mets atkal nošķaudījās.

Viņš saritināja nošu lapu un sāka slaucīt iekšējo sienu drīzāk tāpēc, lai būtu ko darīt, nevis aiz patiesas ziņkāres.

Uz iekšējās sienas zem tīmekļu kumšķa, kas būtu iepriecinājis Drakulu, Mets atrada vēl vienu gaismas slē­dzi. Viņš to noklikšķināja.

Zēns atspiedās pret nošu kaudzi, un tajā brīdī daļa no sienas atslīdēja vaļā, saceļot putekļu mākoni, kas aiz­žņaudza viņam elpu. Mets paņēma astmas inhalatoru, kuru Čēlija vienmēr lika nēsāt līdzi. Putekļiem nosēžo­ties, zēns ieraudzīja šauru, tumšu gaiteni.

Viņš palūrēja ap stūri. Tukša eja stiepās gan pa kreisi, gan pa labi. Felisija pārtrauca spēlēt. Mets izturējās ļoti klusu, klausīdamies, kad glāzē nošķindēs ledus. Pēc brīža viņš dzirdēja, ka istabenes aiznes Felisiju projām.

Viņš noklikšķināja slēdzi vēlreiz un sev par lielu at­vieglojumu redzēja, ka siena atkal aizveras. Viņš izslīdēja no sienas skapja, atstājot putekļainas pēdas uz paklāja, un saņēma brāzienu no Čēlijas, kad viņa ieraudzīja, cik netīras bija drēbes un mati.

Tas bija pat labāk nekā epizode no "El Latigo Negro", Mets domāja, neizpauzdams noslēpumu nevienam. Tā bija vieta, kas piederēja tikai viņam. Pat Tems Lins viņu neatrastu, ja viņš gribētu paslēpties.

Lēni un piesardzīgi nākamo nedēļu laikā Mets izpē­tīja savu jauno īpašumu. Šķita, ka tas vijas starp mājas iekšējo un ārējo sienu. Viņš atrada novērošanas lodzi­ņus sienā, bet redzēja tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Vienreiz viņš manīja kalpotāju, kas slaucīja putekļus no mēbelēm.

Daži no lodziņiem pavērās uz tumšiem sienas skapjiem kā pie mūzikas istabas. Mets to nezināja līdz dienai, kad, taustīdamās pa eju, viņa roka atdūrās pret vēl kādu slēdzi.

Viņš to noklikšķināja.

Tieši tāpat kā mūzikas istabā atvērās panelis! Metam sirds strauji sitās. Viņš varēja pa taisno ieiet sienas skapī! Tas bija pilns ar appelējušiem apģērbiem un vecām kur­pēm, bet, ja viņš tos pagrūda sāņus, varēja piekļūt dur­vīm otrā pusē. Viņš dzirdēja balsis. Dakteris un Alakrana kungs par kaut lūdzās ko trešajai personai, kuras atbil­des bija pieklusinātas. Dakteris runāja skarbi, atgādinot Metam sliktas atmiņas. - Dariet to! - Vilems rūca. - Jūs zināt, ka jums tas jādara.

-   Lūdzu, Tēv, - piebalsoja Alakrana kungs maigāk, nekā Mets jebkad bija viņu dzirdējis.

-   Nē, nē, nē, - kunkstēja Alakrana kunga tēvs.

-   Tu nomirsi bez ķīmijterapijas, - viņa dēls lūdzās.

-   Dievs grib, lai es nāku.

-   Bet es gribu tevi te, - uzstāja Alakrana kungs.

-   Šī ir ēnu un ļaunuma vieta! - Vecajam vīram acīm­redzami sāka zust saprāts.

-  Vismaz dabūjiet sev jaunas aknas, - Vilems ieteica skarbā balsī.

-   Lieciet mani mierā, - gaudās vecais vīrs.

Mets atkāpās uz eju un aizvēra atveri. Viņš nezināja, par ko vīrieši strīdas, bet zināja, kas notiktu, ja kāds viņu pieķertu klausāmies. Viņu ieslēgtu. Varbūt pat atdotu Rozai.

Mets atgriezās mūzikas istabā un ilgu laiku neuzdrošinājās ieiet slepenajā ejā. Tomēr viņš turpināja klausīties, kā Felisija muzicē. Tas bija kaut kas tāds, kas viņā bija dziļi iesēdies, viņš ilgi nevarēja izturēt, to nedzirdējis.

Kādu pēcpusdienu Mets satraucās, redzēdams, ka ar Felisijas dzeramo kalpotāja vietā ierodas dakteris. - Ak, Vilem, - viņa novaidējās, kamēr dakteris iejauca dzē­rienu. - Viņš ar mani vairs nerunā. Viņš skatās man tieši cauri, it kā manis nebūtu.

- Viss kārtībā, - mierināja dakteris. - Es esmu te. Es par jums parūpēšos. - Viņš atvēra savu melno somu un izņēma šļirci. Mets aizturēja elpu. Dakteris zēnam iz­darīja injekciju, kad viņš bija slims, un viņam tas galīgi nepatika! Kā apburts Mets vēroja, kā Felisijas roku notīra ar tamponu un iegrūž tajā adatu. Kāpēc viņa nekliedza? Vai viņa to nejuta?

Vilems apsēdās sievietei blakus un aplika roku viņai ap pleciem. Viņš murmināja, bet Mets nevarēja saklausīt, ko. Droši vien Felisijai tas patika, jo viņa smaidīja un at­balstīja galvu dakterim pret krūtīm. Pēc kāda laika viņš izvadīja sievieti laukā no mūzikas istabas.

Vienā mirklī Mets pameta savu slēptuvi. Viņš paostīja glāzi un pārbaudīja tās saturu. Fū! Garšoja pēc puvušiem augļiem. Viņš tūlīt pat to izspļāva. Piesardzīgi ieklausī­jies, vai nedzirdēs soļus ārpusē gaitenī, viņš apsēdās pie klavierēm. Zēns uzmanīgi piesita taustiņu.

Skaņa maigi noskanēja mūzikas istabā. Mets bija kā transā. Viņš pamēģināja citus taustiņus. Tie visi skanēja

skaisti. Viņš bija tik apburts, ka gandrīz nedzirdēja kal­potāju, kas nāca pa gaiteni, bet laimīgā kārtā atjēdzās pietiekami drīz, lai aizbēgtu aiz podaugiem.

Pēc tās dienas Mets pētīja, kad kalpotāji nāk un iet, lai noteiktu, kad visdrošāk ierasties mūzikas istabā. Fe­lisija nekad to neizmantoja rītos. Īstenībā viņa necēlās augšā agrāk par pēcpusdienu un tad bija darbīga tikai kādu stundu.

Mets atklāja, ka ar viena pirksta palīdzību var no jauna radīt tās dziesmas, kuras viņam dziedāja Čēlija. Felisija izmantoja visus desmit pirkstus, bet viņš vēl nebija iz­domājis, kā to darīt. Šā vai tā, spēja radīt mūziku pildīja viņu ar tādu prieku, kuru zēns nespēja aptvert. Mets aiz­mirsa, kur atrodas. Viņš aizmirsa, ka ir klons. Mūzika atlīdzināja par visu - par kalpotāju klusējošo nicinājumu, par Stīvena un Emīlijas noraidošo izturēšanos, par Toma naidu.

-   "Tātad tu nāc uz šejieni, - ierunājās Tems Lins. Mets apcirtās apkārt, gandrīz nokrizdams no soliņa. - Turpini. Tev tiešām ir talants. Jocīgi, es nekad nebiju domājis par Patronu kā par muzikālu cilvēku.

Meta sirds stipri sitās. Vai viņu izraidīs no šīs ista­bas?

-Ja tu esi muzikāls, tad viņam tādam jābūt, - secināja miesassargs. - Bet, man šķiet, viņam nebija laika mācī­ties. Tur, kur viņš dzīvoja, klavieres sacirta malkā.

-   Vai tu proti spēlēt? - jautāja Mets.

-  Tu droši vien joko. Paskaties!

Mets nopētīja īsos, resnos pirkstus, kas auga no lie­lām, neveiklām rokām. Daži pirksti bija līki, it kā tie būtu lauzti un tad atkal sadziedēti. - Tu varētu spēlēt ar vienu pirkstu, - zēns ieteica.

Tems Lins iesmējās. - Mūzikai vispirms jābūt galvā, puikiņ. Labais Kungs pagāja man garām, kad dalīja ta­lantu. Toties tev tas ir, un būtu žēl to nelietot. Es paru­nāšu ar Patronu, lai atrastu tev skolotāju.

Izrādījās, ka tas ir grūti. Neviens negribēja mācīt klonu, un neviens īdžits nebija pietiekami gudrs. Bei­dzot Tems Lins atrada kādu vīru, kas bija kļuvis kurls un izmisīgi meklēja darbu. Metam tas šķita dīvaini, ka cilvēks, kurš nevar dzirdēt, var būt mūzikas skolotājs, bet tā tas bija. Ortegas kungs to juta caur rokām. Viņš uzlika tās uz klavierām, kad Mets vingrinājās, un manīja katru kļūdu.

Nepagāja ilgs laiks, līdz Mets varēja pievienot savu muzikālo prasmi pieaugošajam sasniegumu sarakstam. Viņš prata lasīt tik labi, ka par desmit gadiem apstei­dza paredzēto līmeni, prata rēķināt tā, ka Tems Lins apmulsa - un kļuva aizkaitināts -, un tekoši runāja gan angliski, gan spāniski. Papildus tam viņa māksla kļuva labāka no dienas dienā. Viņš aizrautīgi mācījās visu, kas gadījās ceļā. Mets varēja nosaukt planētas, spožākās zvaigznes un visus zvaigznājus. Viņš iegaumēja valstu no­saukumus, to galvaspilsētas un galvenās eksporta preces.

Mets bija aizrāvies ar mācīšanos. Viņš būs pārāks, un tad visi viņu mīlēs un aizmirsīs, ka viņš ir klons.

Tu esi kā savvaļas dzīvnieks, - žēlojās Marija, stāvēdama Meta istabas durvīs. - Slēpies kā lācis alā.

Mets vienaldzīgi skatījās uz logiem, ko aizsedza aiz­kari. Viņam patika drošā, mājīgā tumsa. - Es esmu dzīv­nieks, - viņš atbildēja. Kādreiz šie vārdi viņu sāpinātu, bet tagad viņš pieņēma savu stāvokli.

- Manuprāt, tev tikai patīk vaļoties, - iebilda Marija, ienākdama iekšā, lai atvilktu aizkarus un atvērtu logus. Ārpusē bija Čēlijas dārzs, ko pildīja kukurūzas, tomātu, pupiņu un zirņu audzes. - Tā vai citādi, šī ir Patrona dzimšanas diena, un tas nozīmē, ka tev labāk vajadzētu izdzēst to drūmo sejas izteiksmi.

Mets nopūtās. Ar rūkšanu viņš varēja atņemt drosmi gandrīz ikvienam, bet ne Marijai. Viņa tikai smējās. Pro­tams, viņš pat nesapņoja rūkt uz Patronu tajos retajos gadī­jumos, kad vecais vīrs atnāca ciemos. Būtu neiedomājami to darīt. Patrons izskatījās vārgāks, un viņa prāts aizvien mazāk šķita esam kārtībā.

Metam vai sirds lūza, uz viņu skatoties. Zēns mīlēja Patronu. Viņš tam visu bija parādā.

Mets tik tikko varēja atminēties tās briesmīgās dienas pirms trijiem gadiem, kad viņš tika turēts aizgaldā, kur tarakāni bija viņa draugi un veci cāļa kauli - rotaļlietas. Bet zēns zināja, ka vēl aizvien būtu tur - vai Rozas ap­rakts zem grīdas -, ja vecais vīrs viņu neizglābtu.

-   Patronam šodien paliek simt četrdesmit trīs gadi, - sacīja Mets.

Marija nodrebinājās. - Es nevaru iedomāties, kā var būt tik vecs!

-  Čēlija teica, ja uz tortes uzliktu tik daudz svecīšu, tad no sienām nokustu krāsa.

-   Pēdējo reizi, kad Patrons bija te, viņš bija tāds kā dīvains, - piebilda Marija.

Tā varētu teikt, nodomāja Mets. Patrons bija kļuvis tik aizmāršīgs, viņš atkal un atkal atkārtoja vienu un to pašu teikumu. - Vai es jau esmu miris? - viņš jautāja. - Vai es jau esmu miris? - Un viņš turēja roku tuvu pie sejas, pētīdams katru pirkstu, kā pārliecinādamies, vai tie vēl ir tur.

-   Vai tu esi gatavs? - uzsauca Čēlija, iebrāzdamās istabā. Viņa lika Metam pagriezties un sakārtoja viņa krekla apkakli. - Atceries, tu šovakar sēdi blakus Patro­nam. Pievērs viņam uzmanību un atbildi uz visiem viņa jautājumiem.

-   Ko tad, ja viņš.., ir savāds? - apjautājās Mets. Viņš atminējās, kā atkal un atkal bija jāatbild uz jautājumu "Vai es jau esmu miris?'*, kad vecais vīrs pēdējo reizi bija ciemos.

Čēlija pārstāja rosīties ap kreklu un nometās viņa priekšā ceļos. - Uzklausi mani, mīļais. Ja šovakar notiktu kaut kas slikts, es gribu, lai tu pa taisno nāc pie manis. Nāc uz trauku glabātavu aiz virtuves.

-   Kā tu to domā, kaut kas slikts?

-   Es nevaru pateikt. - Čēlija slepus paskatījās apkārt.

-   Tikai apsoli man, ka tu atcerēsies.

Pēc Meta domām, kaut ko tādu bija grūti apsolīt - ne­viens neko neaizmirst bet viņš pamāja ar galvu.

-   Ak, mi hijo, es tiešām tevi mīlu! - Čēlija apskāva zēnu un izplūda asarās. Mets satrūkās un samulsa. Kas gan varēja viņu tik ļoti sarūgtināt? Ar acs kaktiņu zēns manīja Mariju. Meitene savilka seju, kas nozīmēja, cik ļoti salkana viņai šķita šī izrādīšanās. Tas pēdējā laikā bija Marijas iemīļotais vārds: salkans. To viņa iemācījās no Tema Lina.

-   Es apsolu, - Mets apgalvoja.

Čēlija pēkšņi apsēdās un noslaucīja acis priekšautā.

-   Es esmu muļķe. Kāds no tā labums, ja tu saprastu? No tā tikai viss būtu sliktāk. - Šķita, ka viņa sarunājas pati ar sevi, un Mets noraizējies vēroja viņu. Tad viņa piecēlās kā­jās un izlīdzināja saburzīto priekšautu. - Skrieniet vien, chi- cos, un izpriecājieties svinībās. Es būšu virtuvē, gatavojot vislabākās vakariņas, kādas vien esat redzējuši. Jūs izska­tāties brīnišķīgi, gluži kā izkāpuši no kādas filmas. - Tā at­kal bija vecā, pašapzinīgā Čēlija, tādēļ Mets nomierinājās.

-  Man jāpaņem Pūkainis no manas istabas, - atcerējās Marija, kad viņi izgāja no mājas.

-   Nu nē! Tu nevari ņemt viņu līdzi uz vakariņām.

-Ja es gribu, tad varu. Es viņu paslēpšu sev klēpī.

Mets nopūtās. Nebija nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Marija visur ņēma Pūkaini līdzi. Tems Lins žēlojās, ka tas nav suns, bet spalvains tumors, kas aug viņai no rokas. Viņš piedāvājās aizvest meiteni pie ārsta, lai to nooperētu.

Marijas istabā bija Toms, bet Pūkainis nekur nebija ieraugāms.

-  Tu taču neizlaidi viņu laukā? - satraucās Marija, ska­tīdamās zem gultas.

-   Es viņu neesmu pat redzējis, - Toms atbildēja, nikni blenzdams uz Metu. Mets nikni blenza pretī. Toma spu­rainie, rudie mati bija pieglausti, un viņa pirkstu nagi bija glīti, balti pusmēneši. Toms vienmēr tika pilnībā sakopts svinīgiem gadījumiem un tā izpelnījās daudzus apbrīnas pilnus komentārus no sievietēm, kas ieradās uz Patrona dzimšanas dienas svinībām.

-   Viņš ir pazudis, - vaimanāja Marija. - Viņš tik ļoti nobīstas, kad pazūd. Ak, lūdzu, palīdziet man atrast viņu!

Toms un Mets negribīgi pārtrauca blenšanas sacen­sību un sāka meklēt zem spilveniem, aiz aizkariem, tu­aletes galdiņa atvilktnēs. Marija klusi šņukstēja, tomēr meklējumi turpinājās bez kādiem panākumiem.

-   Viņš laikam skraida apkārt mājai un lieliski pavada laiku, - ieminējās Mets.

-   Viņam nepatīk būt laukā, - raudādama paskaidroja Marija. Mets tam spēja ticēt. Tas suns bija tik bailīgs, ka bēga no zvirbuļiem, bet viņš, iespējams, bija ārā un slēpās kādā no tūkstoš vietām. Viņi to nemūžam neatradīs līdz vakariņām. Tad viņam ienāca prātā kaut kas dīvains.

Toms.

Toms meklēja, bet šķita, ka īstenībā viņš to nedara. To bija grūti aprakstīt. Toms kustējās apkārt, bet visu laiku neizlaida no acīm Mariju. Mets pārtrauca meklēšanu un ieklausījās.

-   Es kaut ko dzirdu! - viņš iesaucās. Mets iedrāzās vannasistabā, pacēla poda vāku, un tur bija Pūkainis, tik izmircis un pārguris, ka bija spējīgs izdot tikai visklusāko smilkstu. Mets izvilka suni laukā un steigšus nolika viņu uz grīdas. Zēns paķēra dvieli un ievīstīja tajā Pūkaini. Suns bija tik novārdzis, ka pat nemēģināja kost. Tas gu­lēja pilnīgi ļengans, kad Marija to pacēla.

-   Kā viņš tika tur iekšā? Kas aizvēra vāku? Ak, mī­ļais, mīļais, jaukais Pūkaini, - viņa pieglauda pretīgo ra­dījumu pie sejas, - tagad tev nekas nekait. Tu esi mans labais sunītis. Tu esi mana dūjiņa.

-  Viņš vienmēr dzer no poda, - Toms atgādināja. - Viņš droši vien iekrita iekšā un uzmeta vāku sev virsū. Es pa­saukšu kalponi, lai novanno viņu.

Toms izgāja ārā, bet pirms tam Mets pamanīja viņa sejā neslēptu dusmu uzzibsnījumu. Toms kaut ko gri­bēja, bet tas neizdevās. Mets bija pārliecināts, ka Toms iemetis Pūkaini podā, lai gan nekad iepriekš nebija iz­rādījis nepatiku pret šuneli. Tomēr tas bija Toma dabā. Ārēji viņš varēja būt pieklājīgs un izpalīdzīgs, bet nekad nevarēja zināt, kā ir īstenībā.

Mets sajuta aukstus drebuļus. Pūkainis noslīktu, ja viņš to neatrastu. Kā gan kāds varēja būt tik ļauns? Kā­pēc jāsāpina Marija, kura bija tik labsirdīga, ka glāba pat melnās atraitnes zirnekļus? Mets zināja, ka neviens neti­cētu, ja viņš vainotu Tomu. Mets bija tikai klons, un viņa viedoklim nebija nozīmes.

Vai arī tam nebija nozīmes vairumā gadījumu, Mets nodo­māja, jo viņam ienāca prātā burvīgs plāns.

Vairumā gadījumu kalpotāji ignorēja Metu un Alakrani skatījās viņam garām, it kā zēns būtu kukainis uz loga rūts. Ortegas kungs, mūzikas skolotājs, reti kad viņam ko teica, izņemot "Nē! Nē! Nē!", kad Mets piesita ne­pareizu taustiņu. Pēdējā laikā Ortegas kungs nesacīja "Nē! Nē! Nē!" pārāk bieži. Mets lieliski spēlēja klavieres un domāja, ka skolotājam nenokristu gabals, ja viņš šad un tad pateiktu: "Labi!" Bet skolmeistars nekad to ne­teica. Kad Mets spēlēja labi, Ortegas kunga sejā parādījās prieka izpausme, kas bija tikpat kā uzslava. Un, kad Mets spēlēja tiešām, tiešām labi, zēns bija pārāk aizgrābts, lai viņam būtu no svara, ko mūzikas skolotājs domā.

Viss mainījās dzimšanas dienas svinību laikā. Īstenībā tā bija Patrona dzimšanas diena, bet tās bija arī Meta svi­nības. Vismaz Čēlija, Tems Lins, Marija un Patrons svinēja viņa dēļ. Visi citi grieza zobus un piecieta to dienas garumā.

Ta bija vienīgā reize, kad Mets varēja lūgt jebko, ko tik gribēja. Viņš varēja piespiest, lai Alakrani pievērš viņam uzmanību. Viņš varēja piespiest, lai Stīvens un Toms - jā, Toms! - ir pieklājīgi pret viņu savu draugu priekšā. Neviens neuzdrīkstējās sadusmot Patronu, un tāpēc neviens neuzdrīkstējās ignorēt Metu.

Galdi bija klāti svinībām vienā no plašajiem dārziem, kas ietvēra Lielo māju. Mauriņš bija nevainojami gluds, zāle visur bija vienāda garuma. To kopa īdžiti, kas nolī­dzināja zālienu ar šķērēm tieši pirms paša notikuma. Līdz rītdienai mauriņš būs nomīdīts aizmirstībā, bet patlaban tas mirdzēja kā zaļš dārgakmens maigajā pēcpusdienas gaismā.

Galdus sedza spodri, balti galdauti. Šķīvju malas ro­tāja zelts, sudraba galda piederumi bija svaigi nospodri­nāti, un blakus katram šķīvim atradās kristāla kauss.

Stūrī zem bugenvileju lapenes bija sakrauta milzīga dāvanu kaudze. Visi nesa dāvanas Patronam, lai gan nebija nekā tāda, kā viņam jau nebūtu, un nekā daudz, kas viņu varētu iepriecināt 143 gadu vecumā. Bija ari da­žas dāvanas Metam - mazi, mīļuma pilni cieņas aplieci­nājumi no Čēlijas un Marijas, kaut kas praktiski noderīgs no Tema Lina un liela, dārga dāvana no Patrona.

Viesi klīda apkārt, izvēloties delikateses, kuras uz pa­plātēm pienesa kalpones. Viesmīļi piedāvāja visdažādā­kos dzērienus un atnesa ūdenspīpes tiem, kuri vēlējās smēķēt. Starp viesiem bija senatori un slaveni aktieri, ģenerāļi un pasaules slavu ieguvuši ārsti, daži bijušie prezidenti un kāds pusducis diktatoru no vietām, kuras Mets atminējās dzirdējis televīzijā. Bija pat kāda noplu­kuša izskata princese. Un, protams, bija ieradušies citi Fermeri. Fermeri te bija īstie aristokrāti. Viņi valdīja pār narkotiku impēriju, kas veidoja robežu starp Savienota­jām Valstīm un Actlanu.

Fermeri stāvēja bariņā ap kādu vīru, kuru Mets ne­kad agrāk nebija redzējis. Viņam bija spuraini, rudi mati, gaļīga, bāla seja un tumši riņķi zem acīm. Viņš izskatī­jās nevesels, bet, par spīti tam, bija labā omā. Viņš ilgi runāja ar pārējiem griezīgā balsī un uzsvēra savus ap­galvojumus, bakstīdams tiem ar pirkstu krūtīs. Pēc tā vien Mets zināja, ka viņam jābūt Fermerim. Neviens cits neuzdrīkstētos būt tik rupjš.

-  Tas ir Makgregora kungs, - paskaidroja Marija. Viņa bija pienākusi klāt Metam no mugurpuses ar izžāvēto Pūkaini uz rokas.

-  Ko? - Uz brīdi Mets atgriezās mazajā namiņā ma­goņu laukos. Viņam bija seši gadi, un viņš lasīja nodris­kātu grāmatiņu par Pedro el Conejo, kas tika notverts senjora Makgregora dārzā. Senjors Makgregors grasījās iecept Pedro pīrāgā.

-  Viņam pieder Ferma netālu no Sandjego, - paskaid­roja Marija. - Manuprāt, viņš ir šaušalīgs.

Mets nopētīja vīrieti ciešāk. Viņš neizskatījās pēc sen­jora Makgregora grāmatā, bet viņam noteikti piemita kaut kas nepatīkams.

-   Viņi aicina viesus salonā, - paziņoja Marija. Viņa pār­vietoja Pūkaini ērtākā stāvoklī. - Lūdzu, negaudo, - viņa piekodināja sunim, - lai cik briesmīgā sabiedrībā būsim.

-   Liels paldies, - sacīja Mets.

Salons atradās marmora kāpņu galā, kuras veda aug­šup no dārza. Svinību viesi plūda turp, apzinīgi paklau­sot aicinājumam, lai sveiktu Patronu. Mets gatavojās triecienam. Katru reizi, kad viņš redzēja Patronu, vecā vīra stāvoklis bija pasliktinājies.

Ieradušies viesi izkārtojās pusaplī. Visapkārt gar sa­lona malu atradās milzu puķu vāzes un marmora statu­jas, kas bija ļoti dārgas Patrona sirdij. Sarunas pierima. Putnu dziesmas un strūklaku šļaksti kļuva skaidrāk dzir­dami. Blakusdārzā iekliedzās kāds pāvs. Mets saspringti gaidīja, kad atskanēs Patrona motorizētā braucamkrēsla dūkoņa.

Tad apbrīnojamā kārtā salona tālākajā galā pavērās priekškars un ienāca Patrons. Viņš kustējās lēni, lai jus­tos droši, bet viņš tiešām nāca. Mets bija sajūsmā. Aiz vecā vīra nāca Dāfts Donalds un Tems Lins, abi stumjot braucamkrēslus.

Pa visu salonu atbalsojās elpas vilciens. Kāds - Me­tam likās, ka princese, - iesaucās: "Hip hip urā!" Visi uzgavilēja, un Mets gavilēja līdzi, juzdams atvieglojumu un prieku.

Kāds Metam aiz muguras nomurmināja: - Vecais vam­pīrs. Tatad viņam atkal izdevies izrāpties no zārka. - Mets strauji pagriezās, lai redzētu runātāju, bet nevarēja no­teikt, kurš no viesiem bija pie vainas.

Sasniedzis salona vidu, Patrons deva signālu Temam Linam piestumt braucamkrēslu. Viņš ieslīga tajā, un Tems Lins salika spilvenus viņam apkārt. Metam par lielu pārsteigumu Makgregora kungs panāca uz priekšu un iesēdās otrā braucamkrēslā.

Tātad viņi ir draugi, Mets nodomāja. Kāpēc viņš Mak­gregora kungu nebija redzējis iepriekš?

-   Laipni lūdzu, - aicināja Patrons. Viņa balss nebija skaļa, bet uzreiz piesaistīja uzmanību. - Sveicināti manas simt četrdesmit trešās dzimšanas dienas svinībās. Jūs visi esat mani draugi un sabiedrotie - vai ģimenes lo­cekļi. - Vecais vīrs klusi iesmējās. - Man šķiet, ka viņi ap šo laiku cerēja redzēt mani kapā, bet tāda laime nesmaida. Man ir bijusi priekšrocība saņemt brīnišķīgu jauna veida ārstēšanu no pasaules lieliskākajiem ārstiem, un ta­gad manu draugu Makgregoru aprūpēs tie paši cilvēki.

Makgregora kungs plati pasmaidīja un pacēla Patrona roku, kā tiesnesis paceļ uzvarējuša boksera roku. Kas tajā cilvēkā bija tāds, kas atbaidīja? Mets juta kamolu savel- kamies vēderā, un tomēr nebija nekāda iemesla, lai viņš tam nepatiktu.

-   Panāciet priekšā, brīnumdari, - aicināja Patrons. Divi vīrieši un divas sievietes atdalījās no pūļa. Tie pienāca pie braucamkrēsla un paklanījās. - Es nešaubos, ka jūs būtu apmierināti tikai ar manu sirsnīgu pateicību, - Patrons pasmaidīja, kad ārsti centās slēpt savu vilšanos, - bet jūs būsiet vēl jo vairāk apmierināti ar šiem viena miljona dolāru čekiem. - Ārsti uzreiz kļuva mundrāki, kaut gan vienai no sievietēm pietika pieklājības nosarkt. Visi ap­laudēja, un ārsti pateicās Patronam.

Tems Lins uztvēra Meta skatienu un pamāja viņam ar galvu. Mets iznāca priekšā.

-   Mi Vida, - ar patiesu siltumu ierunājās Patrons. Viņš pamāja ar savu mezglaino roku. - Panāc tuvāk un ļauj man paskatīties uz tevi. Vai es kādreiz biju tik glīts? Droši vien biju. - Vecais vīrs nopūtās un apklusa. Tems Lins norādīja, ka Metam jāstāv blakus braucamkrēsliem.

-   Es biju nabadzīgs zēns no nabadzīga ciemata, - Pat­rons iesāka, vērsdamies pie prezidentiem, diktatoriem, ģenerāļiem un slavenībām, kas bija te sapulcējušies. - Vienu gadu Cinco de Mayo laikā ranchero, kam piede­rēja mūsu zeme, rīkoja parādi. Kopā ar maniem pieciem brāļiem mēs gājām skatīties. Mamd atveda manas mazās māsiņas. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ.

Mets iedomājās noputējušos kukurūzas laukus un Durango violetos kalnus. Viņš redzēja upes, kurās divus mēnešus gadā krāca ūdens un kuras pārējā laikā bija gluži sausas. Viņš šo Patrona stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka zināja to no galvas.

-   Parādes laikā mērs jāja skaistā, baltā zirgā un meta pūlī naudu. Kā mēs cīnījāmies par monētām! Kā mēs vārtījāmies pa zemi kā cūkas! Bet mums bija vajadzīga tā nauda. Mēs bijām tik nabadzīgi, pliki kā baznīcas žurkas. Pēc tam rančo īpašnieks rīkoja lielu mielastu. Mēs varē­jām ēst visu, ko gribējām, un tā bija brīnišķīga iespēja tiem cilvēkiem, kam māga bija tā sarāvusies, ka čili pu­piņām nācās gaidīt rindā, lai tiktu iekšā.

Manas mazās māsiņas tajos svētkos saķēra tīfu. Viņas abas nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, kad piecēlās pirkstgalos.

Salonā valdīja nāves klusums. Tālumā no dārza Mets dzirdēja dūjas saucienu. Nav cerību, tā dūdoja. Nav cerību. Nav cerību.

-   Turpmāko gadu laikā nomira pa vienam no maniem brāļiem; divi noslīka, vienam plīsa apendicīts, jo mums nebija naudas ārstam. Pēdējos divus brāļus līdz nāvei piekāva policisti. Mēs bijām astoņi, - turpināja Patrons, - un tikai es paliku dzīvs, lai izaugtu liels.

Pēc Meta domām, publika izskatījās garlaikota, kaut gan centās to slēpt. Viņi bija dzirdējuši to pašu runu daudzus gadus.

-   Es pārdzīvoju viņus visus tāpat, kā es pārdzīvoju savus ienaidniekus. Protams, es iegūstu jaunus ienaid­niekus. - Patrons pārlaida acis publikai, un daži cilvēki mēģināja pasmaidīt. Tie uztvēra Patrona tēraudcieto ska­tienu un vienā mirklī atžilba. - Jūs domājat, ka esmu kā kaķis ar deviņām dzīvībām. Kamēr vien ir peles, ko ķert, esmu iecerējis turpināt medības. Un, pateicoties ārstiem, es tās vēl aizvien varu izbaudīt. Tagad jūs varat sākt aplaudēt. - Viņš drūmi skatījās uz publiku, un tie sāka - vispirms svārstīgi un tad skaļi - aplaudēt. - Viņi ir gluži kā roboti, - Patrons pusbalsī nomurmināja. Skaļāk viņš piebilda: - Es uz brīdi atpūtīšos, un tad mēs vaka­riņosim.

Mets klīda pa dārzu, apbrīnodams ledus skulptū­ras un vīna strūklaku, kuras sarkanajā baseinā viļņojās apelsīnu šķēles. Viņš pagaršodams iemērca pirkstu. Negaršoja tik labi, kā izskatījās.

Viņš pārbaudīja galda kartes un ievēroja, ka viņš kā parasti bija nosēdināts blakus Patronam, kuram otrā pusē atvēlēta vieta Makgregora kungam. Citi labvēlību pelnošie viesi bija Alakrana kungs un Felisija, Benito, atgriezies no koledžas - vai, precīzāk, izslēgts no kole­džas -, Stīvens un Toms. Alakrana kunga tēvs noslēdza viesu rindu galda galā. Pēdējā laikā visi dēvēja viņu par Veco, jo viņš izskatījās vecāks par Patronu.

Savā nodabā dungodams, Mets paņēma Toma galda karti un nolika to uz bērnu galda. Pa auklītei sēdēja katrā galā, lai uzturētu kārtību, un abās pusēs bija izkārtoti augsti krēsli. Mets sameklēja Marijas galda karti un no­lika to blakus savējai.

Pēc tam Mets izpētīja dārza malu, kur miesassargi vei­doja drūmu, tumšu perimetru. Katrs no prezidentiem, diktatoriem un ģenerāļiem bija atvedis savus aizstāvjus, un, protams, Alakrani svinībām bija nolīguši nelielu ar­miju. Mets saskaitīja vairāk nekā divsimt vīru.

Pret ko viņi aizsargājās? Zēns netika gudrs. Kas gan nāktu uzbrukumā pāri magoņu laukiem? Bet Mets bija pieradis pie miesassargiem visos ģimenes pasākumos, un viņam tas šķita dabiski.

Saule gāja uz rietu, un dārzu pildīja vēsa, zaļa gaisma. Aho kalni vēl mirdzēja tālumā violeti brūni, un magoņu laukus viegli skāra zeltains mirdzums, kas izzuda, kamēr Mets tos vēroja. Kokos iedegās lampas.

-   Tu, cūka! - sauca Marija. Pūkaini viņa bija ievieto­jusi somā, kas karājās viņai uz pleca. - Kaut vienreiz tu būtu varējis izturēties labi pret Tomu. Es pārliku viņa galda karti atpakaļ.

-   Es sodu viņu par mēģinājumu noslīcināt Pūkaini, - paskaidroja Mets.

-   Par ko gan tu runā?

-   Pūkainis nevarēja iekrist podā un aizvērt vāku. Tas nav iespējams. To izdarīja Toms.

-   Nevar būt, ka viņš bija tik ļauns, - iebilda Marija.

-   Kopš kura laika? Šā vai tā, šīs ir manas viesības, un man ir noteikšana, kas kur sēž. - Mets kļuva nepacietīgs Marijas dēļ. Zēns mēģināja būt jauks pret viņu, bet viņa to visu uztvēra nepareizi.

-   Pie bērnu galda ēd biezputru.

-   Labi, - teica Mets. Viņš aizgāja pakaļ Toma galda kartei un nolika to atpakaļ. Marija atkal sniedzās pēc tās, bet Mets visai stingri satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.

-   Au! Man sāp! Es palikšu te.

-   Nē, nepaliksi vis, - atcirta Mets.

-   Es darīšu, ko es gribu!

Mets skrēja atpakaļ uz savu vietu pie galda, Marija centās paspraukties viņam garām un satvert savu galda karti. Bija ieradies Patrons kopā ar Makgregoru un pā­rējiem.

-   Kas tas? Kas tas? - jautāja Patrons. Mets un Marija strauji apstājās.

-   Es gribu, lai viņa sēž man blakus, - paskaidroja Mets.

Vecais vīrs iesmējās: bija dzirdama sausa, apputējusi skaņa. - Vai tā ir tava mazā draudzenīte, tava tiovia?

-  Tas ir pretīgi, - norūca Alakrana kungs.

-   Vai tiešām? - Patrons iesmējās. - Mets ir tāds pats kā es tajā vecumā.

-   Mets ir klons!

-   Viņš ir mans klons. Sēdi šeit, meitenīt. Izbrīvē viņai vietu, Tem Lin. - Tems Lins atrada vietu Marijai. Paska­toties uz Metu, viņš sarauca pieri.

-   Kur ir Toms? - apjautājās Felisija. Visi paskatījās uz viņu. Felisija bija tik klusa un redzēta tik reti, ka vairums cilvēku, šķiet, viņu bija aizmirsuši.

-   Kur ir Toms? - Patrons vērsās pie Meta.

-   Es nosēdināju viņu pie bērnu galda, - atbildēja Mets.

-  Tu, cūka! - iekliedzās Marija.

Patrons smējās. - Tā tas jādara, Mi Vida. Tiec vaļā no saviem ienaidniekiem, kad vari. Man Toms arī nepatīk, un vakariņas būs labākas bez viņa klātbūtnes.

Felisija savīstīja dūrē salveti, bet neko neteica.

-   Es negribu palikt te! Es gribu būt kopā ar Tomu! - sauca Marija.

-   Tu to nevari, - Mets noskaldīja. Kāpēc viņai vienmēr vajadzēja Tomu aizstāvēt? Viņa pat neatvilka elpu, lai padomātu. Pūkainis nekādi nebūtu varējis uzvilkt poda vāku sev virsū. Bet meitene neticēja Metam, jo viņš bija tikai "pretīgs klons". Viņu pārņēma truls niknums par šo netaisnību.

-   Dari, ko tev liek, meitenīt. - Patrons pēkšņi zaudēja interesi par šo drāmu un pievērsās Makgregora kungam sev blakus.

Mariju, kas valdīja asaras, pie galda piestūma Tems Lins. - Es parūpēšos, lai viņš dabū to pašu ēdienu, ko mēs, pārējie, - viņš nočukstēja.

-   Nē, tu to nedarīsi, - norādīja Mets.

Tems Lins pacēla uzacis. - Vai tā ir tieša pavēle, kun- dziņ Met?

-Jā. - Mets centās ignorēt Marijas klusos šņukstus, kaut arī viņa centās nepievērst sev uzmanību. Ja viņa nevarēja saņemties, lai sodītu Tomu, Mets to izdarīs meitenes vietā. Tika atnests un pasniegts ēdiens. Marija izvēlējās gabaliņus, ar ko pabarot Pūkaini, un turpināja blenzt sev klēpī.

-   Embrionāli smadzeņu implanti - man tas kaut kad jāpamēģina, - sacīja Makgregors. - Ar tevi tie ir izdarījuši brīnumus.

-   Neatliec to pārāk ilgi, - ieteica Patrons. - Tev jādod ārstiem vismaz piecu mēnešu rezerve. Labāk astoņu mē­nešu.

-   Es nevarēšu lietot…

-   Ak nē. Viņš ir daudz par vecu.

Felisija blenza savā šķīvī ar gandrīz tādu pašu nomāk­tību kā Marija. Viņa pat neizlikās, ka ēd. Viņa dzēra no garas glāzes, kuru regulāri piepildīja kāds kalpotājs. Viņa lūdzoši skatījās uz Makgregoru, tomēr Mets nespēja uz­minēt, ko viņa no tā varētu gribēt. Katrā gadījumā viņš sievieti ignorēja - tāpat kā viņas vīrs un visi pārējie.

Vecais, Alakrana kunga tēvs, izgāza ēdienu un sacū- koja galdautu. Arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.

-   Skat, tas ir piemērs, kā kāds nedabūja implantus, kad tas bija nepieciešams, - komentēja Patrons, norādī­dams uz Veco.

-  Tēvs izlēma to nedarīt, - paskaidroja Alakrana kungs.

-  Tad viņš ir muļķis. Paskaties uz viņu, Met. Vai tu noticētu, ka tas ir mans mazdēls?

Mets iepriekš nebija precīzi aplēsis radniecību starp Veco un Patronu. Tas nešķita svarīgi. Patrons izskatījās vecs, par to nebija šaubu, bet viņa prāts bija ass. Vismaz pašlaik. Pēc tiem, kā nu tos sauca, implantiem. Vecais ar mokām varēja salikt kopā teikumu, un kādu laiku viņš sēdēja savā istabā un kliedza. Čēlija teica, ka tā notiekot dažiem veciem cilvēkiem un ka Metam par to nevajagot uztraukties.

-   Es varētu noticēt, ka viņš ir tavs vectēvs, - atbildēja Mets.

Patrons iesmējās, apšļakstot šķīvi ar ēdiena daļiņām. - Redz, kas notiek, ja nerūpējas par sevi.

-  Tēvs nosprieda, ka implanti ir amorāli, - turpināja Alakrana kungs, - un es cienīju viņa lēmumu. - Pēkšņa elpas ievilkšana visapkārt ap galdu norādīja Metam, ka Alakrana kungs bija pateicis kaut ko bīstamu. - Viņš ir ārkārtīgi reliģiozs. Viņš domā, ka Dievs sūtījis viņu ze­mes virsū uz noteiktu gadu skaitu un ka viņš nedrīkst prasīt vairāk.

Patrons ilgi un cieši skatījās uz Alakrana kungu. - Es atstāšu tavu rupjību neievērotu, - viņš beidzot sacīja. - Šī ir mana dzimšanas diena, un es esmu labā noskaņā. Bet kādreiz tu ari būsi vecs. Tavs ķermenis sāks sadalīties, un tavas smadzenes sabruks. Redzēsim, vai tad tu būsi tik augstsirdīgs. - Viņš atsāka ēst, un pārējie atviegloti uzelpoja.

Tieši tāpat domāja Mets, bet viņu pārsteidza dusmas, kuras Alakrana kungs izrādīja pret Felisiju. Kā uz viņu varēja būt tik nikns? Viņa bija tik bezpalīdzīga. Felisija nodūra galvu un patvērās klusēšanā.

Pēc vakariņām Tems Lins aizripināja Patronu uz bugen- vileju lapeni dāvanu pasniegšanai. Makgregora kungs lū­dza viņu atvainot, jo vajadzēja krāt spēkus pirms operā­cijas. Mets ar prieku redzēja viņu aizejam.

Patrons piešķīra lielu nozīmi dāvanām. - Pēc dāva­nas lieluma tu vari noteikt, cik ļoti tevi mīl, - viņš bieži skaidroja Metam. Viņam vairāk patika saņemt dāvanas nekā tās dot. - Bagātību plūsmai vajadzētu būt no ār­puses… - Patrons plaši atpleta rokas, it kā gribētu kādu apkampt, - …uz iekšpusi. - Patrons pamatīgi apkampa pats sevi. Metam tas šķita ļoti jocīgi.

Dāfts Donalds un Tems Lins pienesa kārbas Patronam. Mets nolasīja kartītes un atplēsa iesaiņojumu. Sekretāre iegrāmatoja, kas ko dāvinājis un kāda ir dāvanas vērtība. Rokas pulksteņi, juvelieru izstrādājumi, gleznas, statujas un Mēness iežu gabali krājās kaudzē uz mauriņa. Mets domāja, ka Mēness ieži izskatās kā jebkas, ko var atrast jebkurā vietā Aho kalnos, bet tie nāca līdz ar sertifikātu un bija ļoti dārgi.

Noplukušā izskata princese uzdāvināja Patronam spārnotu kaila bērna statuju - vienu no dažām dāvanām, kas viņam, kā rādās, patika. Mets uzdāvināja viņam ka­batas portfeli, kas katalogā bija izskatījies labi, bet tagad šķita necils blakus pārējām dāvanām. "Tev vajadzētu tik milzīgu kabatas portfeli kā Lielais kanjons, lai satilpi- nātu Patrona papīra naudu," Čēlija teica, "un tev nāktos nosusināt Kalifornijas līci sīknaudai." Fermeri, visi kopā un katrs atsevišķi, dāvināja ieročus: revolverus, kas re­aģē uz balsi, lāzerus, kas miera traucētāju spēja izcepināt cauri sienai, lidojošas mini bumbas, kas ar skavu ieķērās ienaidnieka ādā. Bumbas varēja ieprogrammēt, lai pazītu īpašus cilvēkus. Tems Lins aizvāca ieročus projām, tik­līdz Mets tos izsaiņoja.

-   Atver savas dāvanas, Mi Vida, - pēc ilga laika ieru­nājās Patrons. Acis viņam bija pa pusei aizvērtas, viņš iz­skatījās gandrīz uztūcis no visām saņemtajām dāvanām. Jaunu īpašumu kalns apņēma viņa braucamkrēslu.

Mets dedzīgi atplēsa nelielu kastīti no Čēlijas. Tas bija ar rokām adīts svīteris. Kur viņa atrada laiku, lai adītu, to Mets nezināja. Tems Lins uzdāvināja viņam grāmatu par ēdamajiem tuksneša augiem. Patrons dāvāja viņam ar baterijām darbināmu mašīnu, kas bija tik liela, lai tajā sēdētu iekšā. Tai bija zibspuldzes un sirēna. Mets bija daudz par vecu tādām mantām, bet viņš zināja, ka ma­šīna ir ļoti dārga un tātad Patrons viņu ļoti mīl.

Marija pagrāba projām savu dāvanu, kas bija domāta Metam. - Es tev neko negribu dāvināt! - viņa kliedza.

-   Dod to atpakaļ, - Mets sacīja, dusmodamies, ka viņa sarīko scēnu visu priekšā.

-  Tu to neesi pelnījis! - Marija sāka skriet projām, bet meiteni apturēja viņas tēvs senators Mendoza.

-   Viņš bija nejauks pret Tomu!

-   Dari to.

Marija brīdi vilcinājās un tad aizsvieda kasti, cik tālu vien varēja.

-   Pacel to un atnes man, - pavēlēja Mets. Viņu pār­ņēma auksts niknums.

-   Ļauj viņai iet, - klusā balsī deva padomu Tems Lins, bet Mets nebija noskaņots klausīties. Marija viņu apvai­noja visu priekšā, tādēļ zēns apņēmās likt viņai par to samaksāt.

-   Pareiza rīcība, - jautri atzina Patrons. - Liec savām sievietēm stingri ievērot viņu vietu.

-   Ej tai pakaļ tūlīt, - uzstāja Mets tajā pašā aukstajā, briesmīgajā balsī, kādā bija dzirdējis Patronu runājam ar šausmu pārņemtajiem kalpotājiem.

-   Lūdzu, Marij, - senators Mendoza maigi mudināja.

Šņukstēdama viņa aizgāja pakaļ dāvanai un pasvieda

to Metam. - Es ceru, ka tu ar to aizrīsies!

Mets drebēja; viņš baidījās, ka zaudēs savaldīšanos un arī sāks kliegt. Pēkšņi viņš atcerējās, ko Patrons iepriekš bija jautājis: Vai tā ir tava mazā draudzenīte? Kā­pēc lai Marija nebūtu viņa draudzene? Ar ko viņš bija atšķirīgs no pārējiem? Skatoties spogulī, viņš neredzēja atšķirību starp sevi un citiem. Nebija godīgi, ka pret viņu izturējās kā pret Pūkaini, kad viņam bija labas atzīmes un viņš varēja nosaukt planētas, spožākās zvaigznes un visus zvaigznājus.

-   Vēl kaut kas, - Mets turpināja. - Es pieprasu dzim­šanas dienas skūpstu.

Pūlī daudziem aizrāvās elpa. Senators Mendoza kļuva līķa bāls un kā aizsargājot uzlika rokas Marijai uz ple­ciem. - Nedari to, - nomurmināja Tems Lins. Patrons sajūsmā staroja.

-  Tās ir arī manas viesības, - neatlaidās Mets, - un es varu dabūt visu, ko es gribu. Vai tā nav, mi patron?

-  Tā ir, manu mazo cīņas gaili. Sniedz viņam skūpstu, meitenīt.

-   Viņš ir klons! - senators Mendoza iekliedzās.

-   Viņš ir mans klons. - Pēkšņi Patrons vairs nebija jautrais dzimšanas dienas mājastēvs. Viņš šķita drūms un bīstams kā radījums, kuram varētu uzgrūsties nakts vidū. Mets atminējās Tema Lina vārdus par savu kungu: Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru ir savīti grīstē. Mets nožēloja, ka bija to visu uzsācis, bet nu jau bija par vēlu.

-   Izdari to, Marij, - lūdza senators Mendoza. - Es ne­pieļaušu, ka tas notiek vēlreiz. Apsolu.

Senators nezināja, ka Marija bija skūpstījusi Metu vai­rākkārt, tāpat kā viņa skūpstīja Pūkaini un visu citu, kas viņai patika. Mets saprata, ka tas tomēr bija citādi. Viņš meiteni pazemoja. Ja skūpstu būtu lūdzis Toms, nevie­nam gar to nebūtu nekādas daļas. Cilvēki nodomātu, ka ir pievilcīgi, ja zēns flirtē ar savu novia.

Mets nebija zēns. Viņš bija dzīvnieks.

Marija pienāca viņam klāt, nu jau vairs ne dusmīga, ne nepakļāvīga. Meitene viņam atgādināja pār šķīvi skumji nolīkušo Felisiju. Vienu mirkli viņš gribēja teikt: Apstā­jies. Tas bija joks. Es to nedomāju nopietni. Bet bija par vēlu. Patrons vēroja viņus ar acīmredzamu līksmi, un Mets saprata, ka būtu bīstami atkāpties. Kas zina, kā vecais vīrs iedomātos sodīt Mariju, ja viņa izprieca tagad tiktu izjaukta?

Marija paliecās uz priekšu, un Mets juta viņas lūpu vēso pieskārienu savai ādai. Tad viņa pieskrēja pie tēva un izplūda asarās. Viņš pacēla meiteni un izlauzās cauri pūlim. Visus pārņēmusī paralīze pajuka. Visi sāka runāt reizē - ne par to, kas nupat bija noticis, bet par jebko citu. Tomēr Mets juta cilvēku acis, pievērstas sev - ap­vainojuma, riebuma, pretīguma pilnas.

Patronu šis satraukums bija nogurdinājis. Viņš deva signālu Temam Linam un Dāftam Donaldam, lai aizgādā viņu projām, un tika jau nests augšup pa kāpnēm, iekams Mets to ievēroja.

Patronam nozūdot, viesības turpinājās ar atjaunotu garu, bet neviens nerunāja ar Metu. Šķita, neviens pat neievēroja, ka zēns bija te. Pēc brīža viņš savāca savas mazākās dāvanas, atstājot ar baterijām darbināmo ma­šīnu kalpotāju ziņā.

Mets devās uz Čēlijas dzīvokli un nolika Čēlijas svīteri un Tema Lina grāmatu. Tad viņš atvēra Marijas dāvanu. Tā bija kastīte ar krējuma konfektēm, kuras viņa bija ga­tavojusi pati savām rokām. Viņš zināja, jo meitene pati to pateica pirms kāda laika. Viņa neprata glabāt noslē­pumus.

Mets zināja, ka Marija krāj visādas lietiņas - noval­kātas blūzes, salauztas rotaļlietas, dāvanu ietinamos pa­pīrus - un kļuva histēriska, ja kaut kas pazuda. Čēlija paskaidroja, tas esot tāpēc, ka viņa zaudējusi māti, kad viņai bija tikai pieci gadi.

Kādu dienu Marijas māte bija izgājusi no mājas un nebija atgriezusies. Neviens nezināja, uz kurieni viņa devusies, vai, ja zināja, par to nerunāja. Kad Marija bija maza, viņa iedomājās, ka māte apmaldījusies tuksnesī. Viņa pamodās naktī, saukdama, ka varot dzirdēt savas mātes balsi, protams, viņa to nedzirdēja. Kopš tā laika, Čēlija stāstīja, Marija esot pieķērusies lietām. Tādēļ viņa reti kad izlaida Pūkaini no acīm, kurš kā suns tādēļ bija nekam nederīgs.

Marija bija izgriezusi kvadrātiņus no sava vērtīgā dā­vanu ietinamā papīra un izmantojusi tos, lai ietītu Meta krējuma konfektes. Viņš jutās nožēlojami, skatīdamies uz tām. Kāpēc viņš neklausīja, kad Tems Lins ieteica, lai ļauj meitenei iet? Viņš aizvēra kastīti un nolika to.

Čēlija bija aizvilkusi aizkarus viņa istabā. Kā vienmēr viņa bija aizdegusi sveci Jaunavas priekšā. Svētā izskatījās noplukuši ar savu ieplīsušo tērpu un lētajām plastmasas puķēm, bet Mets nevēlējās, lai Viņa skatas uz kādu citu pusi. Viņš palīda zem segas. Taustīdamies apkārt, viņš atrada kumšķi - savu rotaļu lāci. Viņš drīzāk nomirtu nekā atzītos Marijai, ka vēl aizvien guļ kopā ar to.

Mets pamodās, juzdamies samalts un sakarsis. Svece Jaunavas priekšā bija izdegusi, atstājot vaska smaržu, kuru aizkari noturēja istabā. Viņš atvēra logu, samiedzot acis pret pēkšņo saules gais­mas plūsmu. Bija vēls rīts. Čēlija jau bija devusies uz darbu.

Berzēdams acis, Mets pamanīja Marijas dāvanu uz plaukta, un dzimšanas dienas svinības nāca atmiņā ar pretīgu skaidrību. Zēns saprata, ka vajadzēja izlīdzināt notikušo, bet tāpat viņš saprata, ka Marijai nepieciešams laiks, lai nomierinātos. Ja tuvotos meitenei tagad, viņa tikai aizcirstu durvis tam deguna priekšā.

Mets saģērbās vieglās drēbēs un atrada brokastīm daļu picas. Dzīvoklis bija tukšs, ar mūri ieskautajā dārzā nevienas dzīvas būtnes, ja neskaita putnus. Viņš izgāja laukā un aplaistīja dārzeņus.

Diena pēc dzimšanas dienas svinībām vienmēr nesa vilšanos. Vara, ko Mets izbaudīja kā Patrona klons, pazuda. Kalpotāji atkal nepievērsa viņam uzmanību. Alakrani izturējās pret viņu kā pret tādu, ko Pūkainis izklepojis uz paklāja.

Lēni vilkās stundas. Mets pavingrinājās spēlēt ģitāru; šo prasmi viņš apguva bez Ortegas kunga palīdzības. Mū­zikas skolotājs nevarēja turēt rokas uz šī instrumenta un tāpēc nespēja atklāt kļūdas. Pēc kāda laika viņš pievēr­sās Tema Lina dāvanas lasīšanai. Miesassargam patika grāmatas par dabu, lai gan pats lasīja tās mokoši lēni. Metam jau bija grāmatas par mežonīgo dabu, dzīvošanu nometnē, kartes lasīšanu un izdzīvošanu, kuras Tems Lins noteikti gribēja, lai viņš apgūst. Tems Lins trenēja viņu, kad tie devās ekspedīcijās Aho kalnos.

Bija noteikts, ka neviena Meta darbība netiek pakļauta riskam. Zēnam bija ļauts jāt tikai ar Drošajiem zirgiem, un viņš drīkstēja peldēties vienīgi tad, ja klāt bija divi miesassargi. Viņš varēja rāpties pa virvi vienīgi tad, ja apakšā atradās matraču kalns. Katrs sasitums vai brūce tika uzņemta ar pārspīlētu satraukumu.

Bet reizi nedēļā Tems Lins veda Metu izglītojošās ekskursijās. Šīs izjādes tika maskētas kā ekskursijas uz Alakranu atomelektrostaciju vai opija pārstrādes rūp­nīcu - smirdošu, žvadzošu šausmu vietu, kura pat īdži- tam liktos nepanesama. Pusceļā uz turieni Tems Lins mēdza pagriezt zirgus uz kalnu pusi.

Mets dzīvoja šo ekspedīciju gaidās. Patronu ķertu sirdstrieka, ja viņš uzzinātu, cik daudzās klintīs Mets ir uzrāpies un cik daudz klaburčūsku izvilinājis no akmeņu spraugām. Bet tādēļ Mets jutās spēcīgs un brīvs.

- Vai drīkstu ienākt? - atskanēja vārga, nenoteikta balss. Mets satrūkās. Viņš bija sapņojis vaļā acīm. Viņš vēroja, kā šī persona ienāk dzīvojamā istabā. - Ta ir…

Felisija, - svārstīgi ierunājās sieviete, it kā viņa nebūtu īsti droša par savu identitāti.

Ļoti dīvaini, Mets nodomāja. Felisija nekad nebija iz­rādījusi ne mazāko interesi par viņu. - Ko jūs vēlaties? - zēns jautāja.

-   Man… šķita, ka es varētu… atnākt ciemos. - Felisijas acis izskatījās smagnējas, it kā viņa kuru katru brīdi va­rētu aizmigt. No viņas vēdīja viegla kanēļa smarža.

-   Kāpēc? - Mets zināja, ka ir rupjš, bet Alakrani pret viņu neizturējās citādi. Turklāt tajā, kā Felisija līgojās uz priekšu un atpakaļ, bija kaut kas šaušalīgs.

-   Vai es drīkstu… apsēsties?

Mets piestūma viņai klāt krēslu, jo likās, ka viņa pati to nevarētu izdarīt. Viņš mēģināja sievietei palīdzēt, bet tā zēnu atgrūda.

Protams. Viņš ir klons. Nebija pieļaujams, ka viņš pie­skaras cilvēkiem. Felisija iekrita krēslā, un brīdi viņi cieši skatījās viens otrā. - Tu esi la-la-labs mūziķis, - Felisija stomījās, it kā viņai būtu sāpīgi to atzīt.

-   Kā jūs zināt? - Mets nevarēja atminēties, ka jebkad būtu spēlējis viņas tuvumā.

-Visi… tā runā. Tas ir pārsteidzoši. Patronam nav… nav… neviena muzikāla kaula ķermenī.

-   Viņam patīk klausīties, - Mets iebilda. Viņam nepa­tika dzirdēt, ka Patronu kritizē.

-   Es zinu. Viņš mēdza klausīties mani.

Mets sajutās neērti. Iespējams, viņš sievietei bija at­ņēmis to uzmanības mazumiņu, ko Felisija saņēma no citiem cilvēkiem.

-   Es reiz biju izcila koncertpianiste, - viņa sacīja.

-   Esmu dzirdējis, kā jūs spēlējat.

-  Ak esi? - Felisijas acis iepletās. - A, mūzikas istaba. Es spēlēju daudz labāk… pirms man bija… man bija…

-   Nervu sabrukums, - turpināja Mets. Viņas svārstī­gais runas veids sāka zēnu kaitināt.

-   Bet ne jau tāpēc… es atnācu. Es gribu… gribu…

Mets pacietīgi gaidīja.

-   Tev palīdzēt, - Felisija pabeidza teikumu. Sekoja vēl viens ilgs klusuma brīdis, un Mets mēģināja izdomāt, kāda palīdzība, pēc viņas domām, zēnam nepieciešama. - Tu sarūgtināji Mariju. Viņa raudāja visu nakti.

Mets atkal sajutās neērti. Kāds Felisijai ar to sakars?

-   Viņa grib… tevi satikt.

-   Labi, - piekrita Mets.

-   Bet viņa… Vai tu nesaproti? Viņas tēvs neļauj viņai nākt šurp. Tas ir tavā ziņā.

-   Ko man vajadzētu darīt?

-   Ej pie viņas, - Felisija iekliedzās ar lielāku enerģiju, nekā Mets gaidīja. - Ej tūlīt. - Šķita, ka šis izvirdums laupījis viņai pēdējos spēkus. Viņas galva noslīga lejup, un viņa aizvēra acis. - Vai tev nebūtu kaut kas… dze­rams? - viņa nočukstēja.

-   Čēlijai nav mājās alkohola, - paskaidroja Mets. - Vai man pasaukt kādu no kalponēm? - viņš jautāja.

-   Neraizējies par to. - Felisija nopūtās, stutēdamās uz kājām. - Marija gaida pie slimnīcas. Tas ir… svarīgi. - To pateikusi, Felisija devās uz durvīm un izslīdēja gaitenī kā kanēļa smaržas apņemts spoks.

Slimnīca nebija tā vieta, uz kurieni Mets devās lab­prāt. Tā atradās nomaļus no pārējām celtnēm, ap to ple­tās smilšaina tukšaine ar zemiem savvaļas staipekņiem. Staipekņi sargāja savas velēnas ar visriebīgākiem, vispre- tīgākiem ērkšķiem, kādi vien redzēti, un varēja izdurties cauri pat kurpju zolēm.

Mets piesardzīgi izvēlējās ceļu cauri tukšainei. Kar­stums staroja no zemes, tāpēc likās, ka pelēkā māja bez logiem gaisā mirgoja. Slimnīca bija kā cietums ar savādu, satraucošu smaku iekšpusē, ar kuru, šķiet, piesūcās viss. Mets uz šejieni tika vilkts divas reizes gadā, lai izciestu sāpīgas un pazemojošas pārbaudes.

Viņš apsēdās uz ieejas kāpnēm un pārbaudīja, vai san­dalēm nav pieķērušies staipekņi ar ērkšķiem. Marija, ie­spējams, bija uzgaidāmajā istabā. Tur nebija pārāk slikti: krēsli un žurnāli, un mašīna ar aukstiem dzērieniem. Sviedri plūda Metam pa seju un pielipināja kreklu pie krūtīm. Viņš atvēra durvis.

-   Es nesaprotu, kāpēc man vispār vajadzētu runāt ar tevi, - ierunājās Marija. Viņa sēdēja vienā no krēsliem ar atvērtu žurnālu klēpī. Viņas acis izskatījās aizpampušas.

-  Tā bija tava doma. - Mets iekoda sev mēlē. Viņš gri­bēja izlīgt ar meiteni, ne uzsākt ķildu. - Es gribēju teikt, tā bija laba doma.

-Tu esi tas, kurš mani uzaicināja, - sacīja Marija.

-   Kāpēc tu nevarēji atrast kaut ko jaukāku? Šī vieta ir šaušalīga.

Uzreiz iedarbojās Meta trauksmes sistēma. - Es tevi neaicināju. Pagaidi! - viņš iesaucās, kad Marija slējās kā­jās. - Es tiešām gribu tevi satikt. Man šķiet… man šķiet… svinībās es biju cūka.

-  Tev šķiet? - Marija nicinoši jautāja.

-   Labi, es biju cūka. Bet tev nevajadzēja ņemt atpakaļ dāvanu.

-   Protams, vajadzēja. No dāvanas nav nekāda labuma, ja to dāvina dusmās.

Mets apturēja pirmo atbildi, iekams tā paguva izsprukt.

-   Tā ir jaukākā dāvana, kādu es jebkad esmu saņēmis.

-Jā, protams! Jaukāka par mazo sporta auto, ko tev uzdāvināja Patrons!

Mets apsēdās viņai blakus. Viņa atvirzījās projām, cik tālu vien varēja. - Man tiešām patīk, kā tu ietini konfektes.

-   Man vajadzēja daudz laika, lai izlemtu, kurus papī­rus lietot. - Marijas balss drebēja. - Tu tos tikai saburzīsi un aizmetīsi.

-   Nē, es to nedarīšu, - apsolīja Mets. - Es tos rūpīgi nogludināšu un paglabāšu uz visiem laikiem.

Marija neko neatbildēja. Viņa skatījās lejup uz savām rokām. Mets pavirzījās tuvāk. Īstenībā viņam patika, kad meitene skūpstīja viņu; nekas, ka viņa skūpstīja Pūkaini sešdesmit reizes biežāk. Viņš nekad nebija skūpstījis Ma­riju, bet tagad viņš to varētu darīt, lai izlīgtu.

-   Forši. Jūs abi esat te.

Mets pagriezās. Durvīs stāvēja Toms. - Kā tu mūs at­radi? - Mets norūca.

-   Viņš taču zināja, kur mēs esam. Tu liki viņam atvest mani šurp, - paskaidroja Marija.

-   Bez jokiem, - izgrūda Mets. Viss kļuva skaidrs. Toms bija izlicies, ka nodod ziņu Marijai, un Felisija - Metam. Droši vien viņi bija sadarbojušies. Mets nekad nebija domājis par Felisiju kā bīstamu, bet īsti viņš šo sievieti nepazina.

-   Es domāju, ka jūs varētu gribēt kaut ko redzēt, - ieminējās Toms. Viņa seja bija atklāta un draudzīga, un viņa acis nevainīgi mirdzēja. Mets gribēja tās izvārtīt pa staipekņu ērkšķiem.

-   Vai šeit? - ar aizdomām jautāja Marija.

-  Tas ir kā Halovīns, tikai labāk. Tā ir vispretīgākā, šau­šalīgākā būtne, kādu jūs jebkad esat redzējuši, un varu sa­derēt, ka jūs abi pieslapināsiet bikses, - Toms apgalvoja.

-   Es esmu darījusi kaut ko tādu, no kā tev acis iz­sprāgtu no pieres, - Marija vīpsnāja. - Tems Lins parā­dīja man, kā saņemt skorpionus, un viņš ļāva tarantulam paieties man pa roku.

Mets bija pārsteigts par Marijas pārdrošību. Tems Lins parādīja viņam to pašu, un Mets gandrīz izdarīja to, ko minēja Toms.

-  Tas ir vēl trakāk, - Toms brīdināja. - Atceries to Ha- lovīnu, kad tu domāji, ka laukā ir chupacabras, un Mets ielika tev gultā cāļa zarnas?

-   Es to neizdarīju! Tas biji tu! - iesaucās Mets.

-   Tu ieliki roku tieši iekšās, - turpināja Toms, neņem­dams vērā Metu, - tu kliedzi, cik vien jaudāji.

-   Tas bija tik pretīgi, - Marija atcerējās.

-   Es to neizdarīju! - protestēja Mets.

-   Nu, šis ir vēl trakāk, - ļauni priecājās Toms. - Es nezinu, vai jums tam - piedodiet par izteicienu - pietiek vīra dūšas.

-   Viņai nepietiek, - apgalvoja Mets.

-   Nesaki, kas man jādara! - Marijai acīs parādījās ietie­pīgs skatiens, un Metam pamira sirds. Viņš saprata, ka Tomam padomā kas neķītrs, bet viņš vēl nespēja iedo­māties, kas tieši.

-   Nāc. Viņš tikai grib sagādāt nepatikšanas. - Mets mēģināja satvert Marijas roku, bet viņa to parāva projām.

-   Klausieties. - Toms atvēra durvis, kas veda no uzgai­dāmās istabas uz pārējo slimnīcu. Mets satrūkās ne pa jo­kam. Viņam bija sliktas atmiņas par dažām no šīm istabām.

Toma seja staroja priekā. Mets zināja, ka tieši tad viņš bija visbīstamākais. Kā Tems Lins izteicās, ja tu labi ne­pazītu Tomu, tu domātu, ka viņš ir eņģelis, kas tev atne­sis Paradīzes vārtu atslēgas.

Tālumā viņi saklausīja ņaudošu skaņu. Tā kādu brīdi turpinājās, apklusa un atsākas no jauna.

-   Vai tas ir kaķis? - jautāja Marija.

Ja tas ir kaķis, tas neprasa pienu, Mets nodomāja. Šai skaņai piemita tāda šausmu un izmisuma pakāpe, ka vi­ņam no tās uz spranda saslējās stāvus mati. Šoreiz viņš tiešām satvēra Marijas roku.

-  Tie izdara eksperimentus ar kaķiem! - Marija pēkšņi iekliedzās. - Ak, lūdzu! Jums jāpalīdz man tos izglābt!

-   Mums vispirms vajadzētu palūgt atļauju, - ieteica Mets. Viņš ārkārtīgi nevēlējās ieiet pa tām durvīm.

-   Neviens mums nedos atļauju, - iekarsa Marija. - Vai tu nesaproti? Pieaugušie neredz nekā slikta šajos ekspe­rimentos. Mums jādabū kaķi projām - Dada man palī­dzēs, - un ārsti pat nezinās, kur tie ir palikuši.

-Tie tikai dabūs citus vietā. - Mets juta dzestrumu, klausoties, kā šī skaņa atkārtojas vēl un vēl.

-  Tā ir atruna, ar ko pieaugušie vienmēr izlīdzas! Ne­palīdziet nevienam. Tie tikai atradīs citus Nelegālos, ko paverdzināt, vai nabadzīgos, ko izvārdzināt, vai… kaķus, ko mocīt. - Marija sevi uzkurināja. Mets bija izmisumā, ka nepiedabūs meiteni uzklausīt veselo saprātu.

-   Paklau, mums vispirms vajadzētu pajautāt tavam Dada… - viņš iesāka.

-   Es neklausīšos tā kaķa ciešanās ne mirkli ilgāk! Vai jūs esat kopā ar mani vai neesat? Ja ne, iešu viena pati!

-   Es iešu tev līdzi, - pieteicās Toms.

Tas lika Metam izlemt. Neiespējami, ka viņš ļautu To­mam aizvest Mariju vienu pašu, lai redzētu tās šausmas, kuras rudmatis bija sagatavojis.

Marija platiem soļiem devās uz priekšu pa gaiteni, bet, tuvojoties saucienu avotam, palēnināja gaitu. Mets vēl aizvien turēja viņas roku. Ta bija vēsa un sasvidusi, bet varbūt tā bija Meta roka. Skaņa nebija gluži kā no kaķa. Tā nelīdzinājās nekam, bet tajā nevarēja nesaklau­sīt ciešanas. Reizēm ņaudēšana sasniedza gandrīz klie­dziena skaļumu, līdz izgaisa, it kā tas, kurš radīja skaņu, pagurtu.

Viņi pienāca pie durvīm. Tās bija aizvērtas, un Mets gļēvulīgi cerēja, ka tās būs aizslēgtas.

Toms atrāva tās vaļā. Mets tik tikko spēja saprast, kas guļ gultā viņu priekšā. Tas bolīja acis un bezpalīdzīgi raustījās saitēs, kas to saturēja. Kad tas ieraudzīja bēr­nus, tā mute pavērās šausmīgā O formā un tas iekliedzās skaļāk, nekā Mets spēja iedomāties. Tas kliedza, līdz tam aptrūkās gaisa, tad tas sēca, līdz tam vairs nebija spēka, un tad tas gulēja elsdams un pūzdams.

-   Tas ir zēns, - nočukstēja Marija.

Zēns. Vispirms gan Mets domāja, ka tas ir kāds zvērs, tik svešāda un šausmīga bija tā seja. Tam bija bāla, neve­selīga āda un rudi mati, kas bija saķepuši kušķos. Šķita, ka tas nekad nav bijis saulē, un tā plaukstas virspus saitēm bija savilktas kā ķetnas. Tas bija ieģērbts zaļā slimnīcas pidžamā, bet to padarīja neglītu viņa šausmīgais apveids. Visbriesmīgākā bija tā milzu enerģija, kas viļņoja cauri sasaistītajam ķermenim. Radījums ne mirkli nepārstāja kustēties. Šķita, ka neredzamas čūskas locītos zem ādas, liekot tā rokām un kājām kustēties nebeidzamā mēģinā­jumā tikt brīvībā.

-  Tas nav zēns, - Toms nicīgi paskaidroja. - Tas ir klons.

Mets jutās tā, it kā būtu saņēmis dunku vēderā. Viņš nekad nebija redzējis citu klonu. Viņš vienīgi bija jutis naida smagumu, kāds cilvēkiem bija pret šiem radīju­miem. Viņš to nesaprata, jo galu galā kloni bija kā suņi un kaķi, kurus cilvēki mīlēja. Mets bija iedomājies, ka viņš ir kā mājas dzīvnieks, tikai ļoti gudrs.

Mets juta, ka Marija vairs netur viņa roku. Meitene bija pieplakusi Tomam, kurš bija viņu apskāvis. Radī­jums - klons - bija atguvis spēku un atkal kliedza. Bērni uzdzina viņam šausmas, vai varbūt tas bija šausmu pār­ņemts visu laiku. No mutes tam rēgojās mēle, un no tās pa zodu tecēja siekalas.

-   Kura… - nočukstēja Marija.

-   Makgregora. Viņš ir īsts grausts - viņa aknas ir sa­ēdis alkohols, - Toms stāstīja nevērīgā, pļāpīgā manierē. - Mamma saka, viņš izskatoties pēc tāda, ko Kaulainā aizmirsusi savākt.

Mamma, nodomāja Mets. Felisija.

-   Vai viņi to… - jautāja Marija

-Jā, šovakar, - Toms apstiprināja.

-   Es nevaru uz to skatīties! - vaimanāja Marija. - Es negribu par to domāt! - Toms aizvilka meiteni projām. Mets zināja, ka Toms izbauda katru sekundi.

-   Vai man atstāt jūs vienus? - durvīs stāvēdams, ap­jautājās Toms.

Mets nevarēja novērst acis no būtnes gultā. Nebija iespējams noticēt, ka viņš varētu būt tāds pats radījums kā tas tur. Tas nebija iedomājams! Radījums atvēra muti, lai atkal briesmīgi izkliegtos, un Mets pēkšņi saprata, pēc kā tas izskatījās.

Tas, protams, atgādināja Makgregoru, jo tas bija viņa klons, bet Makgregors bija pieaugušais, tādēļ bija grūtāk saskatīt atbilstību. Tas bija daudz līdzīgāks - pietiekami līdzīgs, lai ar to parādītu radniecību. - Tas izskatās pēc tevis, - Mets teica Tomam.

-   Tu gribētu gan! Tu gribētu gan! - iebļāvās Toms, un viņa priecīgais smaids pazuda.

-   Paskaties, Marij. Tam ir tādi paši rudi mati un ausis.

Bet viņa atteicās pacelt acis. - Ved mani projām no

šejienes, - viņa vaidēja, iespiedusi seju Toma kreklā.

-   Es neesmu tāds! - kliedza Mets. - Paskaties taču!

Viņš mēģināja aizvilkt meiteni no Toma, bet viņa spie­dza: - Nepieskaries man! Es negribu par to domāt!

Mets jutās vīlies. - Tu gribēji nākt šurp, lai glābtu kaķi. Tad paskaties uz šo! Tam ir vajadzīga glābšana!

-   Nē, nē, nē, - šņukstēja Marija. Viņu bija pārņēmusi galēja panika. - Ved mani projām! - viņa vaimanāja.

Toms steigšus aizveda meiteni pa gaiteni. Viņš atska­tījās, un viņa acīs varēja lasīt mežonīgu triumfu. Metam vajadzēja ļoti cieši sakost zobus, lai neskrietu viņiem pa­kaļ un nepiekautu Tomu līdz nāvei. Marijai no tā nekļūtu labāk. Arī Metam ne, vienīgi tas apliecinātu meitenei, ka viņš tiešām ir zvērs.

Viņu soļi izgaisa tālumā. Mets brīdi stāvēja gaitenī, klausīdamies, kā ņaud būtne gultā. Tad zēns aizvēra dur­vis un sekoja abiem.

Mets gribēja ar kādu parunāt. Bija nepieciešams darīt kaut ko, lai negaudotu kā suns par visām šīm šausmām. Viņš nebija klons! Viņš nevarēja būt klons! Kaut kā, kaut kur bija pieļauta kļūda. Atmiņā atausa vārdi, kurus viņš bija dzirdējis no daktera: Kloniem lemts sadalīties gabalos, kad tie kļūst vecāki. Vai tas notiks arī ar viņu? Vai viņš beigs dzīvi, piesaitēts pie gultas, kliegdams, līdz aptrūkstas gaisa?

Tems Lins bija pie Patrona, un pat Mets netika ielaists tajā cieši apsargātajā mājas daļā bez atļaujas. Tā nu viņš aizskrēja uz virtuvi. Čēlija tikai reizi paskatījās uz viņu un tūlīt pakarināja savu priekšautu. - Pabeidz vārīt zupu manā vietā, - viņa palūdza jaunāko virēju. Viņa saņēma Meta roku un sacīja: - Paņemsim brīvu pēcpusdienu, chico. Manis dēļ Alakrani vakariņās var ēst savas kurpes.

No visiem kalpotājiem vienīgi Čēlija varēja apvainot un arī apvainoja Alakranus, kad vien viņai uz to nesās prāts. Protams, ne tieši acīs, bet viņa nebija tik verdziska to klātbūtnē kā pārējie. Viņa, tāpat kā Mets, atradās Pat­rona aizsardzībā.

Čēlija neko neprašņāja, līdz abi nokļuva viņas dzīvoklī un durvis bija aizvērtas. - Tā. Kaut kas slikts ir noticis, - sieviete teica. - Vai Marija vēl joprojām ir nikna?

Mets nezināja, ar ko lai sāk.

-Ja tu atvainosies, viņa tev piedos, - Čēlija turpināja. - Viņa ir laba meitene.

-   Es atvainojos, - Mets izgrūda.

-   Un viņa negribēja atvainošanos pieņemt. Tā reizēm gadās. Reizēm mums ir jāzemojas, lai parādītu, ka tiešām domājam to nopietni.

-   Ne jau tas.

Čēlija ievilka viņu sev klēpī un cieši apskāva. To viņa darīja reti, jo zēns nu bija kļuvis vecāks. Meta atturība salūza. Pieplacis viņai, zēns nevaldāmi šņukstēja, baidī­damies, ka viņa to varētu atstumt.

-   Ei, Marija neturēs ļaunu prātu. Paprasi, lai viņa sa­stāda sarakstu, uz ko dusmojas, jo viņa neatceras ilgāk par pusstundu. - Čēlija šūpoja Metu uz priekšu un atpa­kaļ, visu laiku murminādama mierinošus vārdus, kurus viņš gandrīz nespēja saklausīt. Viņš tikai uztvēra sievie­tes balss melodiju, viņas roku siltumu, faktu, ka viņš ir te.

Beidzot puika pietiekami nomierinājās, lai izstāstītu visu, kas bija noticis slimnīcā.

Kādu brīdi Čēlija sēdēja pilnīgi nekustīgi. Viņa pat neelpoja. - Tas… mazais… riebeklis, - sieviete beidzot iz­runāja. Mets nemierpilns paskatījās uz augšu. Viņas seja bija nobālējusi un acis cieši vērās tālumā. - Zini, Toms ir Makgregora dēls, - paskaidroja Čēlija. - Man nevaja­dzētu tev to teikt tavā vecumā, bet nevienam Alakranu saimniecībā nav pieklājīgas bērnības. Tie visi ir skor­pioni. Ak, Patronam gan bija prāts, kad viņš izraudzījās uzvārdu.

-   Kā Toms var būt Makgregora dēls? Felisija ir precē­jusies ar Alakrana kungu.

Čēlija rūgti iesmējās. - Laulība neko daudz neno­zīmē šim pūlim. Felisija aizlaidās kopā ar Makgregoru, ak, pirms daudziem gadiem. Laikam viņai bija apnicis te grozīties. Vienīgi nekas no tā neiznāca. Patrons lika viņu atvest atpakaļ, - viņam nepatīk, ka citi piesavinās viņa īpašumus, - un Makgregors to ļāva. Felisija viņam bija apnikusi. Alakrana kungs ļoti, ļoti dusmojās, jo negribēja viņu atpakaļ, bet Patronam bija vienalga. Alakrana kungs ar sievu vairs nerunā. Viņš uz to pat neskatās. Viņa ir cietumniece šajā mājā, un kalpotāji apgādā viņu ar alko­holu, cik vien viņa var turēt. Un tas ir daudz, tici man.

-   Un kā ar Tomu? - Mets mudināja stāstīt tālāk.

-   Toms uzradās aptuveni sešus mēnešus pēc tam, kad viņa atgriezās.

Mets jutās mazliet labāk, saņēmis šo informāciju. Viņu iepriecināja, ka Felisija bija nežēlastībā, bet viņam bija vēl citi jautājumi. Viņš nocietinājās, lai pajautātu vissvarīgāko. - Kas vainas Makgregora klonam?

Čēlija nervozi paskatījās apkārt. - Nebija domāts, ka es ar tevi par to runātu. Tev nebija paredzēts uzzināt par viņu.

-   Bet es zinu, - Mets iebilda.

-Jā. Jā. Tā ir Toma vaina. Tu nesaproti, mi vida. Mēs visi esam brīdināti nerunāt par kloniem. Mēs ne vienmēr zinām, kas varētu noklausīties. - Čēlija atkal paskatījās apkārt, un Mets atcerējās Tema Lina stāstīto par slēpta­jām kamerām mājā.

-Ja tu man izstāstīsi, tā būs Toma vaina, - Mets uzstāja.

-  Taisnība. Es tiešām nesaprotu, kā es varētu tev ne­paskaidrot pēc tā, ko esi redzējis.

-   Tātad, kas vainas Makgregora klonam?

-   Viņa… smadzenes ir iznicinātas.

Mets pieslējās sēdus, kad to izdzirda.

-   Kad kloni piedzimst, viņiem iešļircina kaut kādas zāles. Tās viņus pārvērš par idiotiem, - klāstīja Čēlija. Viņa noslaucīja acis priekšautā.

-   Kāpēc?

-   Tāds ir likums. Neprasi man, kāpēc. Es nezinu.

-   Bet man neko neiešļircināja, - Mets ieminējās.

-   Patrons negribēja, ka tas notiktu ar tevi. Viņš ir pie­tiekami varens, lai pārkāptu likumu.

Metu pildīja pateicība pret veco vīru, kas viņam aiz­taupījis tik šausmīgu likteni. Mets varēja lasīt un rakstīt, kāpt kalnos, spēlēt mūziku un darīt jebko, ko dara īsti cilvēki, - tikai tāpēc, ka Patrons viņu mīlēja. - Vai ir vēl citi tādi kā es? - viņš jautāja.

-   Nē. Tu esi vienīgais, - apgalvoja Čēlija.

Vienīgais! Viņš bija unikāls. īpašs. Meta sirds plūda

vai pāri aiz lepnuma. Ja viņš nebija cilvēks, viņš varētu kļūt pat par kaut ko labāku. Par labāku nekā Toms, kas bija par apgrūtinājumu ģimenei. Tad briesmīga doma ienāca viņam prātā. - Viņi to… dakteri to… neiešļircinās man vēlāk?

Čēlija atkal viņu apkampa. - Nē, mīļais. Tu no tā esi pasargāts. Tu esi pasargāts, kamēr vien būsi dzīvs. - Viņa raudāja, kaut gan Mets nesaprata, kāpēc. Varbūt viņa bai­dījās, ka bija izpļāpājusies slēpto kameru priekšā.

Mets pēc uzzinātā jutās slābans. Viņš jutās noguris pēc notikušā un plati nožāvājās.

-   Nosnaudies, mi vida, - ieteica Čēlija. - Vēlāk es tev atnesīšu kaut ko jauku no virtuves. - Viņa aizveda zēnu uz guļamistabu, ieslēdza gaisa kondicionieri un aizvilka aizkarus.

Mets izstiepās zem palaga un ļāva, lai viņu apņem patīkama viegluma sajūta. Tik daudz kas bija noticis: ne­laimīgās svinības, draudīgā slimnīca, Makgregora klons. Metam sāpēja Marijas aizbēgšana no viņa, meitenei ierau­got to būtni gultā. Gan vēlāk viņš uzmeklēs meiteni un pierādīs, ka ir pilnīgi citāds.

Slīgstot miegā, Mets prātoja, kāpēc gan Makgregors gribētu klonu, ja viņam bija dēls. Laikam tāpēc, ka Pat­rons bija Tomu aizvedis no viņa projām. Un tāpēc, ka Toms bija pretdabisks, mazs kukainis, kādu neviens tēvs negribētu sev tuvumā.

Bet tad, Mets miglaini prātoja, kāpēc viņu aizstāt ar šau­šalīgi sabojātu klonu?

Marija atteicās runāt ar Metu. Viņa paslēpās sava tēva dzīvoklī vai pamanījās būt kopā ar citiem cilvēkiem, kad vien viņš to redzēja. Bet Mets ticēja Marijas prātīgumam. Ja viņš varētu sastapt meiteni vienu un paskaidrot, ka atšķiras no citiem kloniem, Marija saprastu.

Makgregors bija atgriezies pēc operācijas. Viņš vēl aiz­vien izskatījās - kā Felisija teica - pēc tāda, ko Kaulainā aizmirsusi savākt, bet viņam kļuva aizvien labāk. Viņi abi ar Patronu sēdēja blakus braucamkrēslos un pļāpāja par vecām atmiņām - par sāncenšiem, kurus iznīcinājuši, un valdībām, kuras gāzuši.

-   Dabūju sev jaunas aknas, - Makgregors teica, paplik­šķinot sev pa vēderu, - un nespēju atteikties no nieru pāra, ja nu tik tālu biju ticis. - Viņš paskatījās uz Metu ar tām dzidrajām, zilajām acīm, kas tik ļoti līdzinājās Toma acīm. Metam viņš šķita pretīgs. Zēns nevarēja vien sagaidīt, kad vīrietis brauks mājās.

Marija drīz dosies uz internātskolu. Mets saprata, ka viņam jārīkojas drīz. Vērojot meiteni pāri dārzam, kā viņa lēnā gaitā spēlē sunīšus, jo pleca somā viņai bija Pūkai­nis, zēnam ienāca prātā atrisinājums. Marijai suns nebija līdzi visu laiku. Šad un tad senators Mendoza izraidīja viņu dzīvokļa vannasistabā. Kā būtu, ja Mets nozagtu dzīvnieku un nosūtītu viņai izpirkšanas prasību?

Blakus lotosu dīķim atradās sūkņu māja. To aizsedza vīteņaugs, milzīga glicīnija, un mājā bija mēreni vēss. Mets varēja paslēpt Pūkaini tur. Bet kā panākt, lai suns nevaukšķētu? Pat zirnekļa dēļ, kas šūpojās no sava tīkla, dzīvniekam uznāca histērija.

Viņš neries, ja būs aizmidzis, Mets izdomāja.

Mets pavadīja daudz laika slepenajā ejā aiz mūzikas istabas. Viņam patika izlikties, ka ir supervaronis, kas piezogas klāt saviem ienaidniekiem. Viņš aizstāja El Latigo Negro kā savu varoni ar Don Segundo Sombra - Donu Otro Ēnu - starptautisku spiegu. Melnā Pātaga bija ma­ziem bērniem, bet Dons rīkojās kā pieaugušais, piemē­ram, brauca ar sacīkšu mašīnām un lēca ar izpletni no reaktīvajām lidmašīnām. Pat vēl labāks varonis bija El Sacerdote Volante, Lidojošais Priesteris. Lidojošais Pries­teris bombardēja dēmonus ar svēto ūdeni, kas izēda cau­rumus to zvīņainajās ādās.

Viens no sienas skapjiem, ko varēja sasniegt no sle­penās ejas, piederēja Felisijai. No apakšas līdz augšai tas bija pilns ar alkoholu. Vēl interesantāks - un šim brīžam noderīgāks - bija plaukts, uz kura bija saliktas mazas pudelītes ar pipetēm. Tajās iekšā bija opija tink­tūra. Mets zināja visu par opija tinktūru, jo bija mācījies opija biznesu kā daļu no saviem ierindas mājasdarbiem. Tā bija opija šķīdums alkoholā - ļoti stipra. Trīs pilieni augļu sulas glāzē varēja atslēgt cilvēku uz astoņām stun­dām. Felisija bija uzkrājusi savā sienas skapī pietiekami daudz, lai atslēgtu veselu pilsētu. Tas izskaidroja, kāpēc viņa visu laiku bija tik apreibusi.

Mets pagaidīja, līdz redzēja Felisiju snaužam mauriņa krēslā, tad aizsteidzās pa slepeno eju un nozaga vienu no pudelītēm.

***

Lotosu dīķis bija viena no duča ūdenskrātuvēm mājas plašajos dārzos. Vasarā tas bija pamests, jo tā tuvumā bija maz ēnas. Ibisi ar apgrieztiem spārniem, lai tie nevarētu aizlidot, cēli soļoja cauri papirusu zālei un medīja vardes zem ūdensliliju lapām. Patrons bija iemiesojis ideju par Senās Ēģiptes dārzu. Sienas, kas ietvēra šo vietu, bija apgleznotas ar stīvām seno dievu figūrām.

Mets atbīdīja sāņus glicīnijas vīteņus un iegāja sūkņu mājā. Tur bija tumšs un mitrs. Viņš pagatavoja guļvietu Pūkainim no tukšiem maisiem un ielēja bļodiņā ūdeni.

Izgājis ārā, zēns sastinga. Dārza pretējā galā četrrāpus bija nometies Toms. Uzgriezis muguru, viņš bija aizrā­vies, vērojot kaut ko mauriņā. Mets uzmanīgi izspraucās cauri glicīnijai, tad klusi virzījās cauri papirusiem, lai iezagtos atpakaļ mājā.

No zāles pacēlās kāds ibiss. Tas saplivināja kroplos spārnus un aizmeimuroja pāri dīķim.

Toms pielēca kājās. - Tu! Ko tu tur dari?

- Vēroju tevi, - Mets vēsi atbildēja.

-   Nav tava darīšana! Lasies uz savu mājas daļu!

-   Visas šīs mājas daļas ir manas, - teica Mets. Viņš paskatījās, kas notiek aiz Toma, un ieraudzīja mauriņā vardi. Tās pakaļkājas bija pienaglotas pie zemes; mēģinot izglābties, tā izmisīgi lēkāja. - Tu esi pretīgs! - Mets iz­grūda. Viņš piegāja klāt un atbrīvoja vardes kājas. Radība metās ūdenī.

-   Es tikai veicu zinātnisku eksperimentu, - paskaid­roja Toms.

-Jā, protams. Pat Marija tam neticētu.

Toma seja pietvīka no naida, un Mets gatavojās cīni­ņam; bet tikpat pēkšņi dusmas noplaka, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Mets noskurinājās. Bija satraucoši, ka Toms tik zibenīgi maina noskaņu. Tas bija tāpat kā dabas zinību filmās vērot krokodilu ienirstam. Varēja nojaust, ka krokodils gatavo uzbrukumu, bet nevarēja zināt, kad tas notiks.

-   No vides pētīšanas daudz ko var uzzināt, - Toms izmeta nevērīgā balsī. - Ibisi pārtiek no vardēm, vardes ēd kukaiņus, un kukaiņi ēd cits citu. Tas parāda, kas ir svarīgs dzīvē. - Toms savilka savu profesionālā Gudrā bērna smaidu. Metu tas ne uz brīdi nepārliecināja.

-   Ļauj man minēt. Tu esi ibisu pusē, - ironizēja Mets.

-   Protams. Kurš gan vēlas būt uztura piramīdas apak­šā? - Toms jautāja. - Saproti, tāda ir atšķirība starp cil­vēkiem un dzīvniekiem. Cilvēki ir pašā augšā, un dzīv­nieki - staigājoši filejas steiki un stilbiņi. - Viņš devās prom - brīvā, labdabīgā gaitā, lai parādītu: viņam nerūp, ka Mets iztraucējis viņa ļauno rotaļu. Mets noskatījās, kā Toms pazūd mājā.

Neveiksme, Mets nodomāja. Viņš negribēja, ka Toms slamstās apkārt, kamēr viņš runās ar Mariju. Ja vien viņš

varētu Tomam iebarot opija tinktūru. Kādu brīdi Mets izbaudīja šo domu, bet viņš apjauta, ka tas būtu pārāk traki.

Nākamajā dienā Marija neizlaida šuneli no rokām no rīta līdz pat pusdienu laikam. Beidzot senators Mendoza * neizturēja: - Dieva dēļ, Marij. Viņš taču smird.

-   Vai tu pavārtījies, kur bija kas riebīgs? - viņa mīļi apjautājās, paceldama radījumu sev pie deguna. - Vai tā, saldumiņ?

-   Iznes to laukā, - viņas tēvs noskaldīja.

Mets vēroja, slēpdamies aiz sienas drapērijām. Viņš slīdēja gar aizkariem, izsekodams Mariju. Ja varētu pa­runāt ar meiteni tagad, tad viņam nevajadzētu laupīt to stulbo suni. Viņa iegrūda Pūkaini savā dzīvoklī un aiz­vēra durvis. No otras puses atskanēja izmisīgas rejas.

-   Marij… - iesāka Mets.

-   Ā, sveiks. Klausies, man jāskrien. Dada būs dus­mīgs, ja tūlīt neatgriezīšos.

-   Es tikai gribu parunāties.

-   Ne tagad! - sauca Marija, aizlavoties viņam garām. Viņa aizskrēja pa gaiteni, sandalēm skanot pret grīdu.

Metam uznāca raudiens. Kāpēc viņa visu sarežģī? Vai viņai gabals nokristu, ja mirkli uzklausītu?

Zēns aizsteidzās uz Čēlijas dzīvokli sadabūt bļodiņu ar jēlu malto gaļu, ko bija pamanījis ledusskapī. Atgrie­zies viņš piesardzīgi paskatījās apkārt, vai pa gaiteni kāds nenāk. Tiklīdz puika atvēra Marijas durvis, Pūkainis ievaukšķējās un pazuda zem dīvāna. Lieliski.

Mets paņēma pleca somu, kurā Marija nēsāja radī­jumu apkārt. Viņš to vilinoši pavēra un iekšā ielika ga­baliņu maltās gaļas. Suns noskatīdamies smilkstēja un siekalojās. Marija baroja šuneli pēc veterināra ieteiktas

diētas, kurā nebija iekļauta jēla gaļa. Meitenei nepatika doma par jēlu gaļu.

-Tu to gribi. Labi zini, ka gribi, - kārdināja Mets.

Pūkainis aplaizījās.

Mets pacēla mazliet gaļas un papūta smaržu dzīvnieka virzienā.

Pūkainis viscaur nodrebēja un vairākas reizes norija siekalas. Beidzot viņš vairs nevarēja izturēt un izbrāzās laukā. Vienā mirklī Mets viņu iesprostoja somā. Pūkainis rūca un centās ar nagu palīdzību tikt ārā. Mets iestūma somā piciņu gaļas un saņēma kodienu, no kura izsūcās asinis. Pūkainis žēli gaudoja.

- Še! Ēd līdz nelabumam, - Mets uzsauca, iegrūzdams iekšā saujām malto gaļu. Mets dzirdēja šņakstēšanu, rī­šanu un nevaldāmu laizīšanu. Tad - brīnumainā kārtā - dzīvnieks izstiepās somā un aizmiga. Mets ieskatījās iekšā, lai pārliecinātos. Izdevās pat labāk, nekā cerēts.

Viņš uzmeta somu plecā, gaidot negantu vaukšķēšanu, kad suns justu, ka tiek pārvietots. Nekā tamlīdzīga. Pū­kainis bija pieradis, ka viņu staipa apkārt. Viņš visu laiku gulēja somā un varbūt jutās drošībā, ietīts savā mazajā, tumšajā aliņā. Mets to spēja saprast. Viņam pašam patika tumšas slēptuves.

Viņš atstāja zīmīti zem Marijas spilvena: Satiksimies pie lotosu dīka pusnaktī, un es tev pateikšu, kur ir tavs suns. Viņš to parakstīja Mets. Tad - P. S. Nesaki nevienam, vai arī tu viņu nekad vairs neredzēsi!!! Metam šķita, ka pēdējā rindiņa ir zemiska, uzvarēja izmisums.

Viņš izslīdēja no dzīvokļa, atstājot durvis pusviru, lai šķistu, ka suns tās dabūjis vaļā. Gaiteņi bija tukši, arī lo­tosu dārzs šķita pamests, izņemot ibisus, kas meditēja par varžu eksistenci. Viss izdevās lieliski. Pūkainis mazliet

sakustējās, kad Mets nolika somu uz sūkņu mājas grīdas, bet nerēja.

Mets nolēma atstāt šuneli somā. Viņš varēja tikt laukā, kad vien to gribēja, lai dabūtu ūdeni un atlikušo malto gaļu. Mets, nolikdams opija tinktūru uz plaukta, izjuta i patiesu atvieglojumu, ka nevajadzēja to izmantot. Lai kā viņam nepatika Pūkainis, šķita nepareizi iebarot sunim vielu, kas Felisiju pārvērta par zombiju.

Marija atklāja Pūkaina pazušanu drīz pēc pusdienām. Viņa savervēja visus - izņemot Metu - suņuka meklē­šanā. Mets dzirdēja balsis saucam, bet ikviens, kas pa­zina šo dzīvnieku, zināja, ka viņš neatsauksies. Viņš kā parasti tupēs kādā slēptuvē, no kuras kožot un rūcot tiks izvilkts laukā.

Čēlija jau gulēja, kad Mets aizgāja. Vairums gaismu gaitenī bija izslēgtas, bet starp tām rēgojās tumšas joslas. Ne visai sen Mets būtu baidījies tik vēlu iziet ārā. Viņš vairs neticēja ne chupacabras, ne vampīriem, bet tumsa, nakts, nāves klusums atdzīvināja šīs domas. Ja nu Marija baidītos iziet no dzīvokļa? Mets to nebija iedomājies. Ja viņa neatnāks, tad viss plāns izgāzīsies.

Viņa soļi atbalsojās uz grīdas. Zēns daudzkārt apstā­jās, lai pārliecinātos, ka neviens viņam neseko. Viņš pa­skatījās rokas pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes pirms pusnakts, kad mirušie - pēc Čēlijas teiktā - nometa zārku vākus kā segas. Rimsties, Mets pats sevi norāja.

Lotosu dārzu apgaismoja tikai zvaigznes, gaiss bija silts un oda pēc stāvoša ūdens. Nekustējās ne palmas zars. Nedūca pat ne moskīts. Kaut kur papirusniedrēs gulēja ibisi, vai varbūt tie bija nomodā un klausījās zēnā. Ko tie darītu, kad saprastu, ka viņš ir te?

Neesi nu dumjš, Mets čukstēja pats sev. Tie ir tikai putni. Tie ir garkāju cāļi.

Iekurkstējās varde, tādēļ Mets gandrīz nometa luktu­rīti. Viņš paspīdināja gaismu uz dīķa pusi. Zēns saklau­sīja plunkšķi un spalvu čaukstēšanu.

Cik vien klusi varēdams, Mets devās uz sūkņu māju. Būtu ļoti bailīgi tieši tagad dzirdēt Pūkaini smilkstam. Varbūt Marija neatnāks. Galu galā, ja viņš bija tik nobi­jies, meitene droši vien ir šausmās. Bet viņa atnāktu pēc sava suņa. Mets novērtēja meitenes drosmi, kad viņai kaut kas šķita svarīgs.

Zēns sasniedza glicīniju. Vai labāk būtu gaidīt te vai pārbaudīt, kā jūtas Pūkainis? Viņam ne visai patika iet iekšā mazajā, tumšajā mājā. Tik un tā, ja viņš ieietu iekšā, Marija zinātu, kur šuneli meklēt. Viņš izdzirdēja troksni - prožektori izgaismoja visus dārza stūrus. Tā bija Patrona drošības sistēma! Mets apžilba. Viņš atkāpās starp glicīnijas zariem, kur viņu satvēra spēcīgas rokas. - Laid mani vaļā! - Mets uzkliedza. - Es neesmu ienaid­nieks! Es esmu Patrona klons!

Dāfts Donalds un Tems Lins saņēma puiku aiz rokām un kājām un aiznesa uz mauriņa vidu. - Tas esmu es! Tas esmu es! - Mets sauca. Bet Tems Lins palika kluss un drūms.

No Lielās mājas iznāca senators Mendoza. Viņš no­stājās Metam priekšā, lauzīdams rokas, it kā nespēdams tās novaldīt. Ilgu, ilgu laiku viņš neteica neko. Tad: - Tu esi briesmīgāks par dzīvnieku. - Vīrietis runāja ar tik kon­centrētu ļaunumu, ka Mets parāvās atpakaļ pret rokām, kas viņu turēja.

- Nē, es tev nedarīšu pāri. Es neesmu tāds cilvēks. Turklāt tavs liktenis ir Patrona rokās. - Vēl viens ilgs klusuma brīdis. Kad Mets jau sāka domāt, ka vīrietis vairs neko citu neteiks, senators Mendoza nošņācās: - Par vienu tu vari būt drošs: tu nekad vairs… nekad… neredzēsi manu meitu.

-   Bet… kāpēc? - jautāja Mets, satrūcies tā, ka pārva­rēja pirmās bailes.

-  Tu zini, kāpēc.

Mets nezināja. Tas viss šķita šausmīgs murgs, no kura nevarēja pamosties. - Es tikai gribēju parunāt ar viņu. Es gribēju Pūkaini atdot atpakaļ. Es negribēju sarūgti­nāt viņu, tagad es to nožēloju. Lūdzu, ļaujiet man satikt viņu. Gribu atvainoties viņai.

-   Kā gan tu vari atvainoties par viņas suņa nogalinā­šanu?

Vienu brīdi Mets nesaprata, vai pareizi saklausījis. Tad visas šīs situācijas neģēlība viņam pilnībā kļuva skaidra.

-   Bet es to neizdarīju! Es to nekad nedarītu! Es ne­spētu neko tādu nodarīt Marijai. Es mīlu viņu! - Tai mir­klī, kad viņš to pateica, Mets atskārta, ka ir pieļāvis ne­atgriezenisku kļūdu. Senators Mendoza izskatījās tā, it kā tepat uz vietas būtu gatavs nožņaugt Metu un iesviest zēna līķi lotosu dīķī. Nekas nesaniknoja senatoru vairāk par atgādinājumu, cik tuvi Mets un Marija bija, - tik tuvi, ka Patrona dzimšanas dienas svinībās Mets visu priekšā pieprasīja skūpstu no meitenes.

Neiedomājami. Tas bija tā, it kā šimpanze pieprasītu valkāt cilvēka drēbes un ēst pie viena galda kopā ar cilvē­kiem. Pat ļaunāk. Jo Mets pat nebija normāls meža zvērs. Viņš bija tā būtne gultā.

-   Piedodiet! Piedodiet! - Meta prāts ieciklējās. Vienī­gais, ko zēns spēja izdomāt, bija atvainošanās, līdz sena­tors Mendoza viņu saklausītu un piedotu viņam.

-   Tev ir paveicies, ka atrodies Patrona aizsardzībā. - Senators Mendoza pagriezās un platiem soļiem iegāja mājā.

-   Kusties, - pavēlēja Tems Lins, un viņi kopā ar Dāftu Donaldu izveda Metu no dārza.

-   Es to neizdarīju! - kliedza Mets.

-   Viņi atrada tavus pirkstu nospiedumus uz opija tinktūras pudelītes, - paskaidroja Tems Lins. Mets nekad agrāk nebija dzirdējis viņu tādu - tik vēsu., tik skarbu un ar tādu pretīguma pieskaņu balsī.

-   Es tiešām paņēmu opija tinktūru, bet es to neizman­toju. - Viņi strauji gāja pa gaiteņiem, un Meta kājas ti­kai reizēm skara grīdu. Viņi nonāca pie Čēlijas dzīvokļa. Pirms durvju atvēršanas Tems Lins apstājās.

-   Es vienmēr saku, - ierunājās Tems Lins, elpodams tik smagi kā pēc ilga skrējiena. - Es vienmēr saku, ka patiesība ir pati labākā, pat tad, ja tā šķiet nepatīkama. Jebkura žurka kanalizācijā var melot. Tāpēc viņas ir žur­kas. Bet cilvēks neskrien un neslēpjas tumšās vietās, jo viņš ir kaut kas vairāk. Melošana ir egoistiskākā gļēvulī­bas izpausme, kāda vien pasaulē mīt.

-   Es nemeloju. - Mets nespēja novaldīt raudas, lai gan zināja, ka tas ir lieki.

-   Es varu noticēt, ka tu pieļāvi kļūdu, - Tems Lins tur­pināja. - Uz pudelītes rakstīts "trīs pilieni", - tā ir deva pieaugušam cilvēkam. Bet Pūkainis bija suns. Tāda deva nogalinātu viņu. Un nogalināja.

-   Kāds cits to viņam iedeva! - kliedza Mets.

-   Es justu žēlumu pret tevi, ja vispirms nebūtu redzē­jis Mariju. Es justu lielāku patiku, ja tu pārstātu liegties un uzņemtos vainu, kā esi pelnījis.

-   Es nemeloju!

-   Nu labi. Iespējams, es par daudz gaidu no tevis. Tev ir mājas arests, līdz Marija aizbrauks. Varu tev pateikt, ka brauc projām arī Patrons. Un ņem mani sev līdzi.

Mets tā apstulba, ka nespēja parunāt. Viņš tikai ska­tījās uz Temu Linu.

-  Tam reiz bija jānotiek, puikiņ, - Tems Lins teica mazliet laipnāk. - Nu jau tu spēj pats sevi pieskatīt. Ja kaut kas noiet greizi, Čēlija atsūtīs ziņu. - Viņš atvēra durvis, un Metu uzķēra Čēlija, kas acīmredzot gaidīja otrā pusē.

Viņš neko nespēja pateikt Čēlijai. Kā tas bija noticis iepriekš, kad viņš bija stipri sarūgtināts, runas spējas pa­meta viņu. Viņš atkal bija sešus gadus vecs zēns, kungs pār valstību ar skrimšļiem un kauliem, un pūstošiem augļiem, kas paslēpti zāģskaidās mazā kambarītī.

Mets joprojām bija savā istabā, kad Marija devās projām. Viņš dzirdēja, kā gaudo braucamais uz gaisa spilveniem, gatavojoties pacelties. Viņš saklausīja gaisa šņākoņu un sajuta nedabisku pie­skārienu uz ādas, kad pretgravitācijas kuģis aizlidoja pār galvu. Viņš nekad tādā nebija ceļojis. Patrons neatbalstīja jaunos izgudrojumus, dodot priekšroku saglabāt Fermu līdzīgu tai, kādu atminējās no savas jaunības.

Būdams zēns, Patrons bija redzējis bagāta rančo īpaš­nieka, kuram piederēja pašam savs ciemats, lielo muižu. Viņš atcerējās spārnota bērna statuju un strūklaku ar zi­lām un zaļām flīzēm. Viņš atcerējās pāvus, kas staigāja pa dārzu. Visādā veidā - Patrons stāstīja Metam - viņš centās atdarināt šīs atmiņas, vienīgi, protams, būdams daudzkārt bagātāks, viņš varēja atļauties dučiem statuju, strūklaku un dārzu.

Alakranu estancia aizņēma lielu platību. Neviena ēka nebija augstāka par vienu stāvu. Sienas bija mirdzoši baltas, jumtus klāja glīti, sarkani dakstiņi. Modernās labierīcības bija ierobežotas līdz minimumam, izņemot slimnīcu. Čēlija, piemēram, gatavoja ēdienu uz plīts, ko kurināja ar malku, kad mājā viesojās Patrons, jo viņam patika degoša koka smarža. Citkārt viņai ļāva izmantot mikroviļņu krāsnis.

Dārzi tika atvēsināti ar smalkām ūdens strūklām, un istabas lielāko tiesu bija atkarīgas no ēnainām verandām, lai savaldītu karsto tuksneša gaisu. Tikai ikgadējo dzim­šanas dienu svinību laikā parādījās dažādi aprīkojumi. Ievērojamās slavenības justos nožēlojami bez gaisa kon­dicionēšanas un izklaides centriem.

Patronam nebija nekādas daļas, vai tie jutās nožēlo­jami. Viņš tikai gribēja atstāt iespaidu uz cilvēkiem.

Mets klausījās, kā dūc Patrona limuzīns. Vecais vīrs deva priekšroku braukšanai pa zemi. Ja tas būtu iespē­jams, viņš jātu ar zirgu, bet viņa kauli bija pārāk trausli, lai ko tādu darītu. Viņš mēdza sēdēt pakaļējā sēdeklī kopā ar Temu Linu. Dāfts Donalds bija pie stūres. Viņi traucās pa garo, karstumā mirgojošo šoseju uz Patrona otru māju Čirikahua kalnos.

Mets blenza griestos. Viņš bija pārāk nomākts, lai ēstu vai skatītos televīziju. Vienīgais, ko viņš darīja, - pārci­lāja prātā pēdējo dienu notikumus. Viņš to darīja vēl un vēlreiz. Ja vien viņš nebūtu nosēdinājis Tomu pie bērnu galda. Ja vien viņš nebūtu licis Marijai noskūpstīt viņu pārējo acu priekšā. Ja vien viņš nebūtu gājis uz slimnīcu.

Nožēlas biezi klājās cita uz citas, līdz Meta domas joņoja galvā kā kāmis ritenī.

Visi domāja, ka viņš nogalinājis Pūkaini. Viņa pirkstu nospiedumi bija uz pudelītes, un viņš bija atstājis zīmīti, parakstītu zīmīti! - cik stulbs gan var būt? - Marijas istabā. Metam nācās atzīt, ka pierādījumi pret viņu ir spēcīgi.

Toms droši vien bija ievērojis viņu iznākam no sūkņu mājas un nolēmis pabeigt, ko bija iesācis, iemetot Pū­kaini podā. Bet kā Toms lietoja opija tinktūru, neatstājot savus pirkstu nospiedumus uz pudelītes?

Meta domas riņķoja bez jēgas. Čīks, noskanēja riteņi. Zēns izdzirdēja limuzīna iedarbināšanu, tālīnu durvju aizciršanos, pamazām gaistošu motora rūkoņu.

Patrons bija projām. Un Tems Lins. Mets skuma pēc viņa. Katra žurka kanalizācijā var melot, Tems Lins teica. Tādas ir žurkas… Bet cilvēks neskrien un neslēpjas tumšās vie­tās, jo viņš ir kaut kas vairāk. Mets domāja, ka varētu likt Marijai saprast, ja vien izdotos satikt viņu. Marija pie­dotu, jo viņš bija stulbs dzīvnieks un nespēja būt labāks muļķis, kāds bija. Bet Tems Lins nosauca Metu par cil­vēku un gaidīja no viņa daudz vairāk. Mets apjauta, ka piedot cilvēkiem ir daudz grūtāk.

Pirmo reizi viņš ievēroja milzu atšķirību starp to, kā pret viņu izturējās miesassargs un visi citi. Tems Lins runāja par drosmi un uzticību. Viņš ļāva Metam izdarīt bīstamas darbības viņu ekspedīciju laikā un doties pro­jām vienam pašam, lai pētītu. Viņš izturējās pret Metu kā pret līdzīgu.

Tems Lins bieži stāstīja viņam par savu bērnību Sko­tijā, it kā Mets būtu pieaugušais. Atšķirībā no Patrona atmiņām, kurām bija nosliece izvēlēties ierasto ceļu un kuras Mets bija iegaumējis līdz pēdējam vārdam, Tema Lina stāsti bija par grūtiem lēmumiem, kas jāpieņem, lai kļūtu par vīru. Uzgriezu muguru savai ģimenei, skrēju līdzi bezgalvju pūlim un izdarīju to, kas atveda mani šeit. Ko īsti, to Tems Lins neatklāja.

Atceroties šos piknikus, Metam acīs sariesās asaras un noritēja pār vaigiem. Viņš neizdvesa ne skaņas. Zēns bija iemācījies, ka klusums ir drošība. Bet asaras viņš nevarēja apvaldīt.

Tomēr savās bēdās Mets atrada cerības plaiksnu. Starp visiem cilvēkiem, kuri domāja, ka viņš nav labāks par suni, kāds ticēja, ka viņš spēj būt kaut kas vairāk.

Un es būšu, Mets nosolījās, blenzdams augšup uz iz­plūdušajiem griestiem.

Ne viss bija krāsots melnā krāsā. Toms tika izraidīts no mājas. Marija, meklēdama savu suni, lūgusi tēvu pa­skatīties slimnīcā. Senators Mendoza gribēja noskaidrot, kā viņa zina par šo vietu. Atklājās viss par Makgregora klonu un par Toma lomu, aizvilinot Mariju visu apskatīt. Patrons izraidīja Tomu uz visu gadu internātskolā bez brīvdienām.

-   Kāpēc Makgregora kungs neņem zēnu pie sevis, ja Toms ir viņa dēls? - Mets jautāja.

-  Tu nesaproti, - Čēlija izmeta, desertam griezdama biezpienmaizi ar svaigām avenēm. Parasti Mets piepra­sītu divas šķēles. Tagad viņam šķita, ka nedabūs lejā pat vienu. - Ja reiz Patrons nolemj, ka kaut kas pieder viņam, tad viņš no tā nekad neatsakās.

-   Nekad? - Mets pārjautāja.

-   Nekad.

-   Kā ir ar tām dāvanām, ko viņš saņem dzimšanas dienā? - Mets iedomājās visus tos zelta pulksteņus, dārg­akmeņus, statujas un Mēness iežus, ko cilvēki bija Patro­nam dāvinājuši vairāk nekā simt gadu laikā.

-   Viņš tās visas uzglabā.

-   Kur?

Čēlija uzlika biezpienmaizi uz šķīvja un aplaizīja pirk­stus.

-  Zem zemes atrodas slepena noliktava. Patrons vēlas, lai viņu tajā apglabā, - kaut Svētā Jaunava nekad neļautu tai dienai pienākt. - Čēlija pārmeta krustu.

-   Gluži kā… - Mets saminstinājās. - Kā Ēģiptes faraons.

-  Tieši tā. Ēd savu biezpienmaizi, mi vida. Tev jābūt formā.

Mets ēda mehāniski, iztēlodamies noliktavu. Viņš bija redzējis faraona Tutanhamona kapeņu attēlus. Patrons gulētu zelta kastē ar visiem tiem pulksteņiem, dārgakme­ņiem, statujām un Mēness akmeņiem apkārt. Tad, negri­bēdams domāt, ka Patrons nomirs, viņš jautāja: - Kāds tam sakars ar Tomu?

Čēlija atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņa jutās daudz brīvāk, kad visi bija aizbraukuši. - Patrons domā, ka persona pieder viņam tāpat kā māja vai mašīna, vai statuja, - viņa paskaidroja. - Viņš neļautu tai personai doties projām, gluži kā viņš nesviestu projām naudu. Tā­pēc viņš negrib ļaut Felisijai izbēgt. Tāpēc viņš visus tur savā pakļautībā, lai jebkurā mirklī varētu tos pasaukt. Viņš nekad neļaus Makgregoram iegūt Tomu, kaut arī to zēnu nevar ciest.

-   Vai arī tu un Tems Lins piederat Patronam? - Mets jautāja.

Čēlija sarāvās. - iCaramba! Tu nu gan uzdod jautājumus!

Mets gaidīja.

-  Varbūt tu neiekultos tādās nepatikšanās, ja cilvēki tev visu paskaidrotu, - viņa nopūtās.

-   Es nenogalināju Pūkaini.

-   Tu negribēji nogalināt, mīļais. Tev ir laba sirds.

Mets ļoti gribēja pierādīt savu patiesību, bet zināja,

ka Čēlija viņam neticēs. Viņa pirkstu nospiedumi bija uz opija tinktūras pudelītes.

-   Es uzaugu Actlanā, - viņa iesāka, - tajā pašā cie­matā, kur Patrons. Tas tolaik bija nabadzīgs, un patlaban vēl vairāk. Nekas tur neauga, izņemot nezāles, un tās bija tik rūgtas, ka ēzeļi tās atvēma. Pat tarakāni pārceļoja uz blakus pilsētu. Tik traki tur gāja.

Kā meitene es sāku strādāt kādā maquiladora - rūp­nīcā - uz robežas. Visu dienu es sēdēju pie montāžas konveijera un ar pinceti liku sīkus kvadrātiņus sīkos cau­rumiņos. Man likās, ka es kļūšu akla! Mēs dzīvojām lielā, pelēkā celtnē ar tik maziem lodziņiem, ka pa tiem neva­rēja izbāzt laukā galvu. Tas tādēļ, lai neļautu meitenēm aizbēgt. Naktīs mēs kāpām uz jumta un skatījāmies uz ziemeļiem pāri robežai.

-   Vai mūsu robežai? - pārtrauca Mets.

-Jā. Fermas atrodas starp Actlanu un Savienotajām Valstīm. Neko daudz nevarēja redzēt, jo Fermas pa nakti ir tumšas. Bet tālāk, kur atradās Savienotās Valstis, debe­sīs bija spēcīga blāzma. Mēs zinājām, ka zem tās blāzmas ir paradīze. Tur katram pieder sava māja un dārzs. Visi valkā skaistas drēbes un ēd tikai vislabāko ēdienu. Un neviens nestrādā ilgāk par četrām stundām dienā. Pārējā laikā cilvēki lido apkārt ar mašīnām uz gaisa spilveniem un iet uz viesībām.

-  Vai tā ir taisnība? - jautāja Mets, kurš gandrīz neko nezināja par valstīm, kas robežojās ar Fermām.

-   Es nezinu, - Čēlija nopūtās. - Manuprāt, pārāk jauki, lai tam ticētu.

Mets palīdzēja Čēlijai novākt traukus, kopā viņi tos nomazgāja un noslaucīja. Tas atgādināja tās dienas, ļoti sen, kad viņi dzīvoja mazajā namiņā magoņu laukos.

Mets pacietīgi gaidīja, kad Čēlija atsāks stāstu. Viņš zināja, ka, pārlieku mudināta, viņa pārstātu runāt par savu pagātni.

-   Es visu laiku dzīvoju tajā pelēkajā celtnē, kļūdama vecāka un vecāka. Nekādu ballīšu, nekādu puišu, galīgi nekā, - viņa beidzot turpināja, kad trauki bija nolikti. - No manas ģimenes nebija ziņu gadiem ilgi. Varbūt viņi visi bija miruši. Es nezināju. Vienīgās pārmaiņas manā dzīvē notika pēc tam, kad es iemācījos gatavot. Mani ap­mācīja kāda veca curandera, dziedniece, kas rūpējās par meitenēm. Viņa man iemācīja daudz ko.

Es biju labākā mācekle, kāda viņai jebkad bijusi, un drīz es tiku projām no montāžas konveijera un sāku ga­tavot ēdamo visai mājai. Man bija vairāk brīvības; es gāju uz tirgu pirkt saknītes un ēdienu. Un kādu dienu es sa­tiku koijotu.

-   Vai dzīvnieku? - Mets apjuka.

-   Nē, mīļais. Vīru, kas ved cilvēkus pāri robežai. Tu viņam samaksā, un viņš palīdz tev tikt uz Savienotajām Valstīm. Tikai vispirms tev jāšķērso Fermas. - Čēlija no- drebinājās. - Kas par idioti es biju! Tie cilvēki tev ne­palīdz tikt nekur. Viņi pa taisno aizved tevi pie Fermas patruļas.

Es sapakoju visu, kas man piederēja, ieskaitot Svēto Jaunavu, kuru paņēmu līdzi no sava ciemata. Mēs kādi divdesmit iegājām Aho kalnos, un tur tas koijots mūs pa­meta. Mēs kritām panikā kā bariņš nobaidītu trušu. Mēs mēģinājām norāpties lejā pa klinti, kāda sieviete iekrita aizā un nositās. Mēs pametām vairumu savu mantu, lai varētu kustēties ātrāk, bet tas mums neko nelīdzēja. Kalnu pakājē gaidīja Fermas patruļa.

Mani aizveda uz kādu istabu, un mana mugursoma tika iztukšota. "Uzmanīgi!" es saucu. "Nesavainojiet Jaunavu!" Tā Viņa dabūja robu tērpā - kad patruļa no­meta Viņu uz grīdas.

Tie smējās, un viens no viņiem jau gribēja sadragāt Viņu ar kāju, kad kāds no durvīm iekliedzās: "Stāt!" Uz­reiz visi nostājās miera stājā, vari man ticēt. Tas bija Pat­rons savā braucamkrēslā. Viņš tolaik bija veselīgāks, un viņam pašam patika visu pārbaudīt.

"Tavs akcents ir pazīstams. No kurienes tu esi?" viņš vaicāja. Es nosaucu savu ciematu, un viņš bija ļoti pār­steigts. "Ta ir mana dzimtā vieta," viņš teica. "Nestāsti man, ka vecais žurku midzenis vēl atrodas savā vietā."

"Atrodas gan," es sacīju, "vienīgi žurkas ir pārcēlušās uz labāku graustu rajonu."

Viņš iesmējās un pajautāja, vai es ko protu. No tā brīža es piederu Patronam. Tā būs vienmēr. Viņš nekad neļaus man tikt projām.

Mets sajuta tirpas. Tas bija labi, ka Čēlija bija šķērso­jusi robežu. Citādi viņas nebūtu klāt, lai rūpētos par zēnu. Bet sievietes pēdējos vārdos bija kaut kas tik drūms: Viņš nekad neļaus man tikt projām. - Es tevi mīlu, Čēlij, - Mets impulsīvi teica, apskaudams viņu.

-   Es arī tevi mīlu, - viņa sacīja, tāpat apskaujot zēnu.

Tā bija tik droša sajūta. Mets vēlējās, kaut varētu pa­slēpties viņas dzīvoklī uz visiem laikiem un aizmirst Alakranus, nicīgos kalpotājus un Makgregora klonu.

-   Kas notika ar pārējiem cilvēkiem, kas šķērsoja ro­bežu? - viņš ievaicājās.

-  Ar tiem? - Čēlijas balss kļuva nomākta un neizteik­smīga. - Tos visus pārvērta par īdžitiem. - Viņa atteicās stāstīt par to kaut ko vairāk.

.

Dienas ritēja nemainīgā vienmuļībā. Mets ne­spēja sagaidīt Marijas ciemošanos. Viņa kopā ar Emīliju tika nosūtīta uz klosteri, lai izaugtu par kārtīgām jaunām lēdijām. - Tā, kuru mēģina savaldīt, ir Marija, - Čēlija stāstīja. - Emīlija neesot mežonīgāka par bļodiņu ar auzu tumi. - Mets lūdza Čēliju nosūtīt Marijai vēstuli, bet viņa atteicās. - Mūķenes to nodos senatoram Mendozam, - sieviete paskaidroja.

Mets mēģināja iedomāties, ko Marija dara, bet neko nezināja par klosteriem. Vai viņa ilgojās pēc Meta? Vai viņa tam piedeva? Vai viņa apciemoja Tomu?

Marijai un Emīlijai esot projām, Benito un Stīvens devās citur atvaļinājumā. Alakrana kungs bieži bija darī­juma braucienos. Felisija un Vecais palika savās istabās. Gaiteņi un dārzi šķita pamesti. Kalpotāji vēl aizvien pil­dīja savus pienākumus, bet viņu balsis bija pieklusinātas. Māja bija kā skatuve, no kuras pazuduši visi aktieri.

Kādu dienu Mets pasūtīja Drošo zirgu no staļļiem un sasprindzis gaidīja, vai lūgums tiks noraidīts. Tas netika noraidīts. Kāds īdžits izveda laukā dzīvnieku. Mets, juz­damies neērti, nodūra acis. Mājā strādāja maz īdžitu, un viņš labprāt par tiem nedomāja. Viņš saņēma grožus un paskatījās uz augšu.

Tā bija Roza.

Mets sajuta veco šausmu drebuli, it kā viņš vēl aiz­vien būtu mazs zēns un viņa - cietuma uzraudze, bet šī sieviete vairs nebija draudīga. Viņas sejas asie, skarbie vaibsti, šķiet, nebija saistīti ar to, kas norisinājās iekš­pusē. Izstiepusi roku, Roza vērās taisni uz priekšu. Pat nebija skaidrs, vai viņa zēnu redz.

-   Roza? - Mets ierunājās.

Sieviete paskatījās uz viņu. - Vai jūs vēlaties citu zirgu, kungs? - Balss bija tā pati, bet bez niknuma.

-   Nē. Šis ir labs, - Mets atbildēja.

Roza pagriezās un aizšļūkāja atpakaļ stallī. Zēns re­dzēja, ka sievietes kustības bija kļuvušas saraustītas.

Mets jāja projām no mājas. Zirgs vienmērīgi soļoja. Tas kustēsies taisni, līdz Mets tam liks pagriezties pa labi vai pa kreisi, un tas nešķērsos robežu, kas ieprogrammēta dzīvniekam smadzenēs. Kā Roza, Mets iedomājās. Pirmo reizi viņš aptvēra, cik šausmīgi ir būt īdžitam. Viņš nepa­zina nevienu no citiem, pirms tos operēja. Tie vienkārši bija te, lai darītu garlaicīgus darbus. Bet Roza iepriekš bija reāla, kaut arī ļauna un vardarbīga persona. Tagad viņa bija tikai ēna, no kuras izsūkta dzīvība.

Impulsa dzīts, viņš pagrieza dzīvnieku uz rietumiem, nevis uz austrumiem un turējās tajā magoņu lauku malā, kur, pēc viņa domām, atradās Čēlijas mazais namiņš. Viņš aizēnoja acis, lai saskatītu ēkas siluetu. Šī Fermas daļa bija augšanas cikla agrīnā pakāpē.

Stādi bija tikai mazliet vairāk nekā pelēcīgi zaļa ēna, un maiga migliņa cēlās no laistītājiem zemē. Gaisā bija jūtama asa mitru putekļu smaka.

Daži īdžiti līkņāja gar augiem, raujot ārā nezāles un šķaidot kukaiņus. Tā bija viņu valstība, īdžitu valstība. Mets vēlējās zināt, kas notiktu, ja tie pēkšņi pamostos. Vai tie uzbruktu viņam kā ciemata iedzīvotāji tajā filmā par Frankenšteinu? Bet tie nepamodīsies. Jo nevar. Tie tur­pinās ravēšanu, līdz priekšstrādnieks liks tiem pārtraukt.

Mets nevarēja atrast mazo namiņu. Droši vien tas no­jaukts, kad viņš un Čēlija pārcēlās. Nopūties zēns pagrie­zās austrumu virzienā uz oāzi kalnos.

Sasniedzis ūdens sili, Mets nokāpa un piepildīja to no pumpja, kā bija darījis Tems Lins. - Dzer, - viņš pavēlēja zirgam. Paklausīgi tas sūca šķidrumu, līdz Mets nolēma, ka tam pietiek. - Stāt, - viņš teica. Zēns ieveda to ēnā un lika gaidīt.

Ejot kalnos, viņš juta baiļu dvesmu. Šoreiz viņš bija viens. Neviens nenāks palīgā, ja viņš nokristu no klints vai ja viņu sakostu klaburčūska. Zēns nonāca pie cau­ruma klintī un izlīda tam cauri. Dīķa līmenis bija zems, jo sausuma periods nāca uz beigām un augusta un septem­bra negaisi vēl bija tikai gaidāmi. Kreozota krūma zari otrā pusē nodrebēja, tur slēpās kāds dzīvnieks. Vējš svilpoja cauri kailajām klintīm ar vientuļu, griezīgu pieskaņu.

Mets apsēdās un izņēma sendviču. Viņš pats nesa­prata, ko te dara.

Mazās ielejas tālākajā galā auga vīnogulājs, izpleties pār cilvēka veidoto lapeni. Kāds te sen bija dzīvojis, vīno­gulājs bija izaudzis tik smags, ka daļa lapenes bija sabru­kusi. Mets piesardzīgi iegāja tās paēnā, uzmanīdamies, vai nemanīs kādu čūsku, kurām arī patika vēsā tumsa.

Uz zemes viņš ieraudzīja lielu metāla lādi. Vienā pusē atradās segu rullis un slēptuve ar ūdens pudelēm. Mets apstājās. Viņa sirds sāka stipri dauzīties. Viņš pameta acis apkārt, lai redzētu, kur slēpās miera traucētājs. Nekā nebija, izņemot griezīgo vēju un ķērcošo kaktusu žubītes saucienu kaut kur klintīs.

Mets atkāpās kreozota krūma aizsegā. Eļļainās lapas lūza pret viņa ādu un izplatīja sīvu smaku. Kas bija uz­drīkstējies ielauzties viņa slepenajā vietā? Vai tas bija kāds Nelegālais, kas centās sasniegt Savienotās Valstis? Vai ari kāds atjēdzies īdžits?

Apsverot iespējas, Mets aptvēra, ka neviens Nelegā­lais nebūtu varējis iznest metāla lādi cauri sausajiem kal­niem un kanjoniem, par kuriem bija stāstījusi Čēlija. Un neviens īdžits nekad nepamodās.

Sirdij sitoties, Mets uzdrīkstējās iznākt no slēptuves un izpētīt lādi. Tā bija nostiprināta ar divām metāla ska­vām. Uzmanīgi viņš atvēra skavas un pacēla vāku.

Glīti sasaiņotu paciņu virspusē atradās vēstule. Tā sā­kās ar vārdiem Mi[ais Met. Mets atkrita sēdus zemē un dziļi elpoja, lai apvaldītu šoku. Šīs mantas bija viņam. Nomierinājies zēns atkal paņēma vēstuli.

Miļais Met, tajā bija rakstīts. Es nesmu nekāc lielais rak­stītājs, tāpēc šis būs īsi. Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur nekā nevaru darīt. Es saliku šajā lādē krājumuss un vēl grāmatas. Tu nekat nevari zināt, kad tev kaut kas var būt va- jadzīks. Taus drauks Tems Lins.

Tas bija uzrakstīts lieliem, bērnišķīgiem ķeburiem. Mets bija pārsteigts, redzot, cik vāja ir šī vīra rakstība, kaut gan viņa runa liecināja par lielām gara spējām. Tems Lins apgalvoja, ka nekad neesot ticis izglītots, un te nu tam bija pierādījums.

Mets aizrautīgi izkravāja lādi. Viņš atrada vītinātu liellopu gaļu, rīsus, pupiņas, kaltētus sīpolus, kafiju un ledenes. Viņš atrada flakonu ar ūdeni attīrošām table­tēm, pirmās palīdzības komplektu, kabatas nazi, sērko­ciņus un šķiltavu degvielu. Katli segās, bija rakstīts citā zīmītē mazliet dziļāk. Mets tūdaļ attina segas un atrada virtuves piederumus un metāla krūzi.

Lādes apakšā bija grāmatas. Vienā bija atlokāmas kar­tes, un otras nosaukums bija Opija zemes vēsture. Divas citas bija nometnes dzīves un izdzīvošanas rokasgrāma­tas. Zīmītē pašā apakšā bija rakstīts: Turi lādi aizvērtu. Koijoti ēd ēdienu. Grāmatas ar.

Mets ērti iekārtojās sēdus un apbrīnoja dārgumus. Galu galā Tems Lins viņu nepameta. Viņš lasīja un pār­lasīja vēstules pēdējos vārdus, un tas bija tā, it kā dzertu daudzas krūzes svaiga, vēsa ūdens: Taus drauks Tems Lins. Tad Mets visu sapakoja, noglabāja lādi ēnā un devās at­pakaļ uz mājām.

Mājā valdīja kņada, kad viņš tur nonāca. Nolaidās lid­aparāti uz gaisa spilveniem, kalpotāji skraidīja šurp un turp. Mets atrada Čēliju noraizējušos gaidām dzīvoklī. - Kur tu biji, mi vida? - viņa sauca. - Es jau gandrīz sūtīju meklētājus. Es noliku tavu uzvalku uz gultas.

-   Kas noticis? Kāpēc visi tā skraida apkārt? - viņš jau­tāja.

-   Neviens tev nepateica? - Viņa izklaidīgi novilka zē­nam kreklu un pasvieda viņam dvieli. - Ātri ieej dušā un saģērbies. Vecais nomira. - Čēlija steigšus pārmeta krustu un aizgāja.

Mets skatījās uz dvieli un sakopoja domas. Vecā vīra nāve nebija pārsteigums - viņš mēnešiem ilgi nebija iznācis no savas istabas, un skaidrs, ka viņš bija ļoti slims. Mets centās just žēlumu, bet viņš to cilvēku gan­drīz nepazina.

Mets iegāja dušā un saģērbās, cik vien ātri iespējams. - Es tev neliku mazgāt matus, - vaimanāja Čēlija, zēnu ieraugot. Viņa tos ar niknumu sasukāja. Viņa bija uz­vilkusi smalku, melnu kleitu ar priekšpusē uzšūtām krellītēm, un Metam šķita, ka viņa izskatās savādi bez priekšauta.

- Patrons uzstāja, lai mēs būtu klāt, - Čēlija paskaid­roja, kamēr viņi steidzās cauri gaiteņiem.

Viņi iznāca salonā. Statujas bija aizstātas ar puķu po­diem. Melns kreps lielās krokās nokarājās gar sienām, un simtiem svētītu sveču mirguļoja statīvā vienā istabas galā. No dūmiem un vīraka dvingas Metam uznāca kle­pus lēkme. Visi - un salonā bija vismaz piecdesmit cil­vēku - pagriezās, lai nosodoši paskatītos uz viņu. Čēlija pasniedza zēnam inhalatoru, kuru vienmēr nēsāja līdzi.

Meta sēkšana tūlīt norimās, un viņš varēja paskatīties apkārt. Istabas pašā vidū atradās elegants kokā griezts zārks ar misiņa rokturiem. Tajā gulēja Vecais, visdrīzāk izskatīdamies pēc izsalkuša putna nekā pēc kā cita. Viņš bija ietērpts melnā uzvalkā, un viņa asais deguns rēgojās kā knābis uz ziloņkaula krāsas zīda oderes fona.

Čēlija klusiņām raudāja, susinādama acis ar kabatla­katiņu, tādēļ Mets jutās ne visai. Viņam nepatika redzēt Čēliju raudošu. Sērotāji turējās pa gabalu no zārka. Tie pulcējās grupās pie sienām un pusbalsī sarunājās. Mets redzēja Benito, Stīvenu un Emīliju. Stīvens un Emīlija bija sadevušies rokās.

Sapulcējušos skaits kļuva lielāks. Ienāca Makgregors, izskatīdamies trīsdesmit gadus jaunāks nekā pēdējo reizi, kad Mets viņu redzēja. Tagad viņš tiešām izskatījās līdzīgs Tomam, un Mets sajuta nepamatotus nepatikas uzplūdus. No degošo sveču karstās, smacīgās dvakas vi­ņam reiba galva. Viņš vēlējās, kaut varētu iziet laukā. Mājas tālākajā galā atradās milzīgs peldbaseins, kuru reti kāds vispār lietoja, izņemot Felisiju, kad viņa bija skaidrā. Mets šobrīd domāja par šo peldbaseinu ar tā vē­sajiem, zilajiem dziļumiem. Viņš iedomājās sevi slīdam gar tā dibenu.

- Nesaki neko, - viņam ausī iečukstēja Čēlija. Ja viņa iepriekš nepaziņotu, Mets nepamanītu Mariju ienākam salona tālākajā galā. Viņa bija garāka un tievāka un iz­skatījās ļoti pieaugusi savā slaidajā, melnajā kleitā. Viņas mati krita pār pleciem kā mirdzošs plīvurs. Viņai ausīs bija briljanta auskari un galvā maza, melna cepurīte, ko arī rotāja briljanti. Mets nodomāja, ka viņa ir visskaistā­kais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis.

Viņa bija sadevusies rokās ar Tomu.

Mets juta, kā Čēlija saspiež viņa elkoni. Viņš cieši ska­tījās uz Mariju, gribēdams, lai meitene paskatās uz viņu, gribēdams, lai viņa palaiž vaļā Toma roku vai (vēl labāk) atgrūž to. Marija iejuka pūlī, ne reizi nepaskatījusies uz Meta pusi.

Patronu salonā iestūma Tems Lins. Alakrana kungs bija kopā ar viņiem, un pirmo reizi Mets kādam sejā pa­manīja patiesu sāpju zīmes. Alakrana kungs piegāja pie Vecā šķirsta un noskūpstīja veco vīru uz pieres. Patrons izskatījās sapīcis un deva zīmi Temam Linam vest viņu apkārt gar pūli, lai cilvēki varētu ar viņu sasveicināties.

Mets saspringti gaidīja. Viņš izmisīgi gribēja pateik­ties Temam Linam, bet acīmredzot šī nebija piemērota reize. Kaut kādā veidā Mets nojauta, ka metāla lādes saturs ir aizliegts. Viņš negribēja Temam Linam sagādāt nepatikšanas. Mets nomierinājās, kad atvērās durvis un ienāca priesteris, kurš vadīs dievkalpojumu. Viņam se­koja zēni, kas kvēpināja vīraku, un bērnu koris.

Viņu jaukās balsis apklusināja sarunas salonā. Bērni bija ģērbti baltos tērpos kā eņģeļu pulks. Mati tiem bija glīti sasukāti, mutes tīri nomazgātas un sejas mirdzošas. Tie visi bija aptuveni septiņus gadus veci, un tie visi bija īdžiti.

Mets to noteica pēc tukšā acu skatiena. Tie dziedāja skaisti - neviens nespēja vairāk par Metu novērtēt labu mūziku -, bet tie nesaprata, ko dzied.

Bērni ieņēma savu vietu šķirsta galvgalī. "Stāt," pries­teris klusi pavēlēja. Mets nekad nebija redzējis priesteri, vienīgi televīzijā. Čēlija gāja cauri magoņu laukiem uz mazu baznīciņu jūdzes attālumā. Viņa devās turp agri svētdienu rītos kopā ar vēl dažiem citiem kalpotājiem. Tā kā nebija ļauts ēst vai pat iedzert kafiju pirms došanās ceļā, tad tas Čēlijai sagādāja lielas grūtības. Bet viņa ne­kad neizlaida nevienu dievkalpojumu. Bet nekad neņēma līdzi Metu.

-   Esiet klusi, - priesteris teica bērnu korim, kurš uz­reiz apklusa. Priesteris noskandēja lūgšanu un beigās ap­slacīja Veco ar svēto ūdeni. Tas neatstāja caurumus Vecā uzvalkā, kā Lidojošā Priestera svētais ūdens izgrauzās cauri dēmoniem televīzijā. Mets neskaidri nojauta, ka tas ir kaut kas līdzīgs skābei.

-  Atminēsimies mūsu aizgājēja dzīvi, - priesteris ai­cināja zemā, iespaidīgā balsī. Viņš pamāja apkārt stāvo­šiem, bet neviens neatsaucās. Beidzot Alakrana kungs norunāja dažus vārdus, un tad priesteris aicināja visus paiet garām zārkam, lai teiktu pēdējās atvadas. Mets paskatījās augšup uz Čēliju, cerot, ka viņi tagad drīkst iet. Sieviete izskatījās drūmas apņēmības pilna. Viņa pa­grūda zēnu uz priekšu, pievienojoties garajai bērinieku rindai, kas lēnām virzījās gar šķirstu.

Kas man tagad jādara? Mets prātoja. Viņš mēģināja no­skatīties, ko dara pārējie cilvēki, sasnieguši šķirstu. Vai­rums tikai palocīja galvu un steigšus atstāja salonu. Kad Mets un Čēlija pienāca klāt, sieviete pārmeta krustu un nomurmināja: - Lai Dievs jums ir žēlīgs. - Mets juta, ka kāda roka satver viņu aiz pleca un izvelk laukā no rindas.

-   Kas… tas tāds? - noņurdēja priesteris. Tuvumā viņš bija daudz lielāks, nekā izskatījās tālumā.

-   Patrons gribēja, lai viņš atnāk, - Čēlija paskaidroja.

-   Tas šeit neiederas! - priesteris nodārdināja. - Šim sā­tana palaidnim nav tiesību ņirgāties par šo ceremoniju! Vai tu vestu suni uz baznīcu? - Cilvēki rindā apstājās. Viņu acīs mirdzēja ļaunums.

-   Lūdzu. Pajautājiet Patronam, - lūdzās Čēlija. Mets nesaprata, kāpēc viņa grib strīdēties. Viņi neuzvarēs, un viņš nevarēja izturēt visas tās acis, kas vēroja viņa paze­mojumu. Zēns izmisīgi skatījās apkārt, bet Patrons jau bija projām.

-   Svētais Francisks būtu ievedis suni baznīcā, - ieru­nājās Marija skaidrā, skaļā balsī. No kurienes viņa uzra­dās? Mets pagriezās un ieraudzīja meiteni tieši sev aiz muguras. Tuvumā viņa izskatījās vēl skaistāka.

-  Svētais Francisks ieveda baznīcā vilku, - viņa turpi­nāja. - Viņš mīlēja visus dzīvniekus.

-   Marij, - novaidējās Emīlija, kura atradās netālu. - Dada sāksies lēkme, kad viņš uzzinās, ko tu dari.

-   Svētais Francisks pielūdza vilku un ieteica tam neēst jērus, - ignorējot Emīliju, Marija turpināja.

-   Mendozas jaunkundz, - sacīja priesteris, runādams ar daudz lielāku cieņu, nekā vērsdamies pie Čēlijas, - ne­šaubīgi ir patīkami, ka jūs izsakāt savu viedokli, bet ticiet man, es šajos jautājumos esmu eksperts. Svētais Fran­cisks runāja ar vilku ārpus baznīcas.

-  Tad es darīšu tāpat, - augstprātīgi noteica Marija. Viņa saņēma Meta roku un aizveda zēnu gar bērinieku rindu.

-  Tev būs lielas nepatikšanas, kad Dada to uzzinās, - uzsauca Emīlija.

-   Neaizmirsti izstāstīt viņam! - atsaucās Marija.

Mets jutās apstulbis. Čēlija nenāca viņiem līdzi. Viņš

palika vienatnē ar Mariju, kas vilka Metu cauri gaiteņiem uz kādu vietu, kura, kā viņa bija nolēmusi, ir droša. Zēns apjauta tikai viņas plaukstas maigo siltumu un viņas spē­cīgo parfīmu. Vienīgi tad, kad viņi bija iekšpusē un dur­vis bija aizvērtas, Mets saprata, ka viņi atrodas mūzikas istabā.

Marija noņēma cepuri, izlaida pirkstus cauri matiem un pēkšņi atkal izskatījās pēc mazas meitenes. - Cik kar­sti! -viņa žēlojās. - Es nesaprotu, kāpēc Patrons neatļauj gaisa kondicionēšanu.

-   Viņš grib, lai viss būtu kā viņa vecajā ciematā, - Mets paskaidroja. Viņš tik tikko spēja noticēt savai laimīgajai veiksmei. Marija bija te! Un kopā ar viņu!

-  Tad kāpēc viņš neieved arī žurkas un tarakānus? Kā esmu dzirdējusi, viņa ciemats mudžēja no tiem.

-   Viņš gribēja tikai visu labo, - teica Mets, mēģinā­dams pārvarēt apmulsumu.

-   Ak, netērēsim ar to mūsu laiku! - Marija iesaucās, apskaudama viņu un uzspiezdama viņam ilgu skūpstu. - Re, tā! Tas pierāda, ka esmu tev piedevusi. Ak Kungs, kā es pēc tevis ilgojos!

-   Tu ilgojies? - Mets mēģināja dot atbildes skūpstu, bet meitene izslīdēja no viņa rokām. - Tad kāpēc tu vairī­jies no manis pēc… pēc… slimnīcas? - Tagad viņš to bija izdarījis. Viņš atgādināja tai par Makgregora klonu.

-   Tas bija šoks, - Marija atbildēja, kļūdama nopietna. - Es zināju… es negribēju tev teikt…

-   Ko tu zināji?

-   Ei, vai tur gaitenī ir cilvēki?

Mets ari izdzirdēja troksni ārpusē. Viņš aizrāva Mariju pie sienas skapja un nospieda slepeno slēdzi. Zēns dzir­dēja, kā viņai aizraujas elpa, kad atvērās slepenā eja.

-   Tas ir kā spiegu romānos, - viņa nočukstēja, kamēr Mets ievilka meiteni iekšā. Mets aizvēra durvis un sa­meklēja lukturīti, kuru turēja pie ieejas. Metam rādot ceļu, viņi uz pirkstgaliem gāja pa eju. Beidzot viņš apstā­jās un ļāva tai atvilkt elpu.

Te iekšā ir pat karstāks nekā ārā, - Marija iemi­nējās, noslaucīdama seju. - Es sameklēšu kādu tukšu istabu, kurā pa­slēpties, - paziņoja Mets. Viņš parādīja meitenei apslēp­tās actiņas, kuras Mariju gan atbaidīja, gan apbūra.

-  Nestāsti man, ka tu te sēdi un novēro cilvēkus, - viņa pārmeta.

-  Nē! - Mets bija aizskarts. Viņš gan reizēm atļāvās noklausīties sarunas pie vakariņām, uz kurām nebija lūgts. Tā viņš tikai atlīdzināja cilvēkiem, kas pret viņu izturējās noraidoši. Lūrēšana pa atslēgas caurumu, kā pārmeta Marija, bija pretīga. - Tu droši vien domā, ka es esmu ķerts.

-  Paklau, es neesmu tā, kurai zināma slepena eja. Kā tev šķiet, kas to izbūvēja? - Marijas čuksti blakus Meta ausij skanēja apdullinoši skaļi. No tiem viņam skrēja skudriņas pa muguru.

-   Liekas, ka Patrons, - Mets minēja.

-  Tā vajadzētu būt. Viņš ir tik paranoisks, ka vienmēr izspiego cilvēkus.

-   Varbūt viņam nākas to darīt.

-  Viņš vairs nevar izmantot actiņas, - iebilda Marija. - Vai vari iedomāties, kā te varētu braukt ar ratiņkrēslu?

-   Nesmejies par viņu.

-  Es nesmejos. Klausies, vai mēs varam atrast istabu, iekams es izkūstu kā ledusgabals?

Mets atteicās no vairākām istabām, jo bija tajās re­dzējis cilvēkus, bet ejas pagriezienā atminējās noliktavu ar datoriem un tamlīdzīgu iekārtu. Tur viss bija pārklāts ar plastikas plēvēm. Šķiet, ka tā bija vieta tām lietām, kas Patronam bija vajadzīgas, bet viņš negribēja, ka tās samaitātu iespaidu par vecmodīgo māju.

Mets palīdzēja Marijai tikt pāri vadu pinumam un iekļūt aptumšotajā istabā. - Ā! Te ir vēsi! - viņa noprie­cājās.

Mets nodomāja, ka te ir vairāk nekā vēsi. Gaiss bija ledains un viegli oda pēc ķimikālijām. Viegla vēsma kus­tināja matiņus viņam uz roku delmiem, un gandrīz ne­dzirdami skanēja vibrējoša dūkoņa. - Šķiet, ka datoriem vairāk nepieciešama gaisa kondicionēšana, - viņš secināja.

-   Vai nav tipiski? - Marija protestēja. - Mēs varam sa­čokuroties no karstuma, bet mašīnas dabū pirmšķirīgu viesnīcas istabu.

Viņi uz pirkstgaliem apgāja apkārt aparatūrai un ru­nāja čukstus. Mets redzēja kaut ko spīdam zem plastikāta pārsegiem, tātad mašīnas bija ieslēgtas. Ko tās darīja, un kam tās bija domātas?

-  Apsēdīsimies kaut kur un parunāsim, - čukstēja Marija. Mets atrada stūrīti starp diviem apsegtiem kor­pusiem, kur, pēc viņa domām, varētu būt siltāk. Vēsums, kas sākumā bija tik vēlams, sāka traucēt.

Viņi apsēdās cieši blakus, kā bieži bija sēdējuši, iekams Mariju aizsūtīja projām. - Es nolēmu tev piedot pēc tam, kad izlasīju Svētā Franciska mazās puķes, - Marija iesāka. - Vai atceries to vilku, par ko es runāju? Tas bija bries­monis, kas visus terorizēja, līdz Svētais Francisks ar viņu parunāja. Pēc tam viņš kļuva rāms kā jērs un vairs neēda neko citu kā vien dārzeņus.

-   Es neticu, ka vilki var sagremot dārzeņus, - iebilda Mets, kurš bija mācījies bioloģiju.

-   Par to nav runa. Svētais Francisks neteica: "Es tevi sodīšu par visu to ļauno, ko esi darījis." Viņš teica: "Brāli Vilk, šodien ir jauna diena, un tu pāršķirsi jaunu lappusi."

Mets turēja mēli aiz zobiem. Viņš gribēja sacīt, ka nav nogalinājis Pūkaini un viņam nav vajadzīga piedošana, bet zēns negribēja samaitāt Marijas noskaņojumu.

-  Tā es sapratu, ka esmu netaisna un man vajadzētu tev piedot. Galu galā vilki nezina, ka tiem nenāktos ēst zemniekus. - Marija atspiedās pret viņu aparatūras ista­bas zilajās ēnās. Meta sirds pārmeta kūleni. Viņa bija tik skaista, un zēns tik ļoti pēc viņas ilgojās.

-   Paldies, - viņš teica.

-   Tātad tu apsoli, ka būsi labs.

-Jā, - piekrita Mets, kurš šobrīd viņai apsolītu jebko.

-  Tas ir nopietni, Brāli Vilk. Nekādas skriešanas uz vistu kūti pēc uzkodām.

-   Es apsolu. Kā lai es saucu tevi? Svētā Marija?

-   Nu nē! - Mērija nepiekrita. - Es neesmu svētā. Man ir visādi trūkumi.

-   Neticu, - attrauca Mets.

Marija izstāstīja zēnam, kā viņa ciešas, lai nezaudētu savaldīšanos pret Emīliju, kā viņa norakstījusi no kādas meitenes, kad bija aizmirsusi izpildīt mājasdarbu, un kā viņa ēdusi saldējumu, kad vajadzēja ievērot gavēni. Mets, kurš neraizējās, lai būtu labs, domāja, ka tas ir lieks laika tēriņš. - Vai tu esi kristīta? - viņš ievaicājās.

-Jā. Viņi to izdarīja, kad es bija maza.

-   Vai tas ir kas labs?

-   Nu, protams. Bez tā nevar nokļūt debesīs.

Mets neko daudz nezināja par debesīm. Raidījumos, ko viņš skatījās televīzijā, daudz biežāk pieminēja elli. - Ko priesteris ar to domāja - ka es esot nekristīts sātana palaidnis?

Marija atspiedās pret viņu un nopūtās. - Ak, Met. Šaubos, ka Svētais Francisks viņam nepiekristu. Tu ne­esi ļauns, tikai…

-   Ko tikai?

-   Tev nav dvēseles, tāpēc tevi nevar kristīt. Tādi ir visi dzīvnieki. Manuprāt, tas nav godīgi, un reizēm es tam neticu. Galu galā, kas būtu debesis bez putniem, bez su­ņiem vai bez zirgiem? Un kā tad ar kokiem un puķēm? Tiem arī nav dvēseles. Vai tās tukšās debesis izskatās kā noasfaltēta mašīnu stāvvieta? Laikam tas ir tas, ko mū­ķenes dēvē par teoloģisku problēmu.

-  Vai dzīvnieki pēc nāves nonāk ellē? - interesējās Mets.

-   Nē! Protams, ne! Arī tur nevar nonākt bez dvēse­les. Man šķiet - es daudz par to domāju, kad Pūkainis nomira, - tie vienkārši izdziest. Kā svece. Es nedomāju, ka tas ir sāpīgi. Vienu brīdi te un tad vairs ne. Ak, neru­nāsim par to!

Mets bija pārsteigts, ieraudzījis viņu raudam. Viņa tiešām bieži raudāja, zēns atminējās. Viņš to apkampa un skūpstīja viņas asarām noplūdušo seju. - Man nekas nav pretī, - viņš čukstēja. - Ja man būtu dvēsele, es laikam tik un tā nonāktu ellē.

Viņi ilgi sēdēja kopā, neko neteikdami. Istabā bija tik auksti, ka abi drebēja. - Man patīk būt ar tevi kopā, - Ma­rija beidzot atzinās. - Manā skolā nav neviena, ar ko tik viegli parunāt.

-   Vai tu nevari mani atkal apciemot? - vaicāja Mets.

-  Dada saka, te man nav jābūt. Viņš domā… Ak nē! Es atkal dzirdu balsis.

Mets un Marija abi reizē pielēca kājās un metās uz durvīm. Viņa paklupa uz vadiem, Mets uzķēra viņu un palīdzēja tikt ejā. Viņš aizbīdīja durvis ciet tieši tajā brīdī, kad istabas pretējā pusē atvērās durvis. Viņi brīdi stā­vēja, lai atvilktu elpu.

-   Beidzot siltumā, - Marija apmierināta nopūtās, berzēdama delmus. Mets uzmanīgi ieklausījās balsīs ār­pusē.

-   Tas ir Toms, - viņš klusi paziņoja.

-   Vai tiešām? Kur atrodas actiņa? Ļauj paskatīties.

-   Man likās, ka tev nepatīk izspiegot cilvēkus.

-   Es tikai uz mirklīti. - Marija pielika aci pie cauruma. - Tas ir Toms. Un Felisija. - Mets piespieda ausi pie sie­nas, lai labāk dzirdētu.

-   …atrastu viņus te… ja viņi ir kaut kur… mājā, - ieru­nājās Felisija lēnā, svārstīgā balsī. Uz brīdi Metam šķita, ka viņa iedomājusies eju, bet tad viņš dzirdēja, kā tiek pārbīdīti krēsli un iedūcās kāda mašīna.

-   Ei, tas ir salons, - norādīja Toms. - Tas ir pilnīgi tukšs. Vecais ir gluži viens.

-  Nevienam tas nerūp, - nomurmināja Felisija. - Viņš bija nekam nederīgs.

-   Kā tu to domā? - jautāja Toms.

Felisija iesmējās, tā bija asa, nervoza skaņa. - Viņa aknas bija… pagalam. Viņa sirds… izkaltusi. No vēža slim­nieka nevar dabūt transplantātus.

-  Liekas, ka tagad viņš ir tikai komposta kaudze. - Toms iesmējās. Felisija ari smējās.

Metu tas dziļi satrieca. Viņš neraudāja par Veco, bet zēns viņa dēļ juta žēlumu, kad viņš tur gulēja kā izbadējies putns savā zīda oderētajā zārkā. Mets maigi pastūma Mariju sāņus. Viņa necēla iebildumus, pretēji Meta gaidītajam. Šķita, ka viņa bija tikpat pārsteigta par dzirdēto.

Mets redzēja, ka viens no lielajiem datora ekrāniem ir spoži izgaismots. Tad viņš saprata, ka tas nemaz nav dators, bet kādas kameras monitors. Viņš redzēja Veco ar tā knābim līdzīgo degunu rēgojamies no šķirsta. Attēls izplūda un mainījās. Toms darbojās gar paneli.

-  Tā ir mūzikas istaba, - secināja Felisija.

Mets redzēja flīģeli, nošu kaudzes un Marijas melno cepuri uz galda.

-  Viņi tur ir bijuši! - iesaucās Toms. Viņš pārvietoja kameras objektīvu, lai parādītu visus istabas stūrus.

Felisija pārņēma vadību, un šķita, ka viņai ir liela pie­redze, lietojot pārskata ekrānu. Viņa ātri virzījās cauri mājai, parādot pat kalpotāju telpas un pieliekamos. Viņa pakavējās pie Čēlijas dzīvokļa. Čēlija bija sabrukusi lie­lajā atzveltnes krēslā, Tems Lins bija turpat.

"Uz kurieni viņi būtu devušies?" minēja Tems Lins, staigādams šurp un turp ar to nemiera pilno enerģiju, ko Mets tik labi pazina. Miesassarga balss bija tik tikko saklausāma, līdz Felisija pagrieza skaļāk.

"Varbūt viņi nemaz nav mājā," domāja Čēlija.

"Turp viņš to nevestu," apgalvoja Tems Lins.

"Kā tu zini? Ja viņš būtu tik bezcerīgā…"

"Uzmanies," brīdināja Tems Lins, ieskatīdamies tieši ekrānā. Čēlija mainīja sarunas tematu un sāka apspriest bēres.

-   Sasodīts! Viņi zina par kamerām, - iesaucās Toms.

-  Tems Lins zina… visu, - apgalvoja Felisija. - Patrons dievina viņu.

-   Nevestu viņu uz kurieni? - kliedza Toms, uzsizdams ar dūri pa galdu, ko klāja pārsegti aparāti. Kaut kas ap­gāzās un salūza. Felisija sagrāba viņa roku.

Mets zināja, par ko Čēlija runā. Tems Lins droši vien bija izstāstījis viņai par apslēpto oāzi. Mets nebija ap­svēris iespēju aizvest turp Mariju, un viņš noteikti to nedarītu tagad, kad visi viņu medīja.

-   Viņi varētu būt… ārpusē, - murmināja Felisija. Viņa manipulēja attēlu, lai parādītu staļļus, peldbaseinu, dār­zus. Mets nobijās, ieraugot lotosu dīķi un pāris ibisu slinki staipām spārnus.

-   Ļauj man paskatīties, - čukstēja Marija. Mets pavir­zījās sāņus un atkal piespieda ausi pie sienas, lai neko nepalaistu garām.

-   Vai atceries šo? - jautāja Felisija stieptā balsī ar uz­vedinošu pieskaņu.

-   Šai vietā Pūkainis izlaida garu, vai ne? - atbildēja Toms.

Marijai aizrāvās elpa. Mets noprata, ka viņi droši vien skatās uz sūkņu māju.

-   Vai zini, es todien redzēju… to mazo zvērēnu, - at­cerējās Felisija.

-   Vai Pūkaini? - jautāja Toms.

Felisija ieķiķinājās. - Es domāju to klonu. Es redzēju… brīnišķīgo, talantīgo Metu… izzogamies no Mendozu dzīvokļa… ar suni somā. Kas notiek? es iedomājos, tāpēc sekoju viņam.

Iestājās klusuma brīdis. Tad Toms sacīja: - Apbrīno­jami! Var redzēt iekšpusē!

-   Kameras atrodas visur. Patrons mēdza novērot… visu. Bet tagad viņš ir par vecu. Viņš nodeva šo darbu savai drošības komandai, kurai tas nerūp… ja nu vienīgi ierodas viesi. Es daudz laika pavadu šeit.

-   Te ir tik auksti!

-   Mašīnas darbojas… efektīvāk aukstumā. Es uzvelku mēteli un tad gandrīz to nemanu, - stāstīja Felisija. Mets tam spēja noticēt. Viņa bija tā apdullinājusies, ka, iespē­jams, nebija diez ko siltāka par Veco šķirstā.

-   Vai tu redzēji, kā Mets nogalina suni? - Toms aizrau­tīgi jautāja. Mets satrūkās. Kāpēc Toms to jautāja, ja pats bija to izdarījis? Marijas ķermenis sašutumā locījās. Mets cerēja, ka viņa neaizmirsīsies un tiem neuzkliegs.

-   Mets to… neizdarīja.

Marija sarāvās, it kā būtu saņēmusi dzēlienu.

-Jā, viņam bija opija tinktūra, - Felisija turpināja,

-   bet viņš… to neizmantoja.

-  Nestāsti man, ka suns atrada pudelīti un pats at­slēdzās!

-   Nē… nē… - Felisija apklusa. Reizēm viņai pagāja vairākas minūtes, lai sakārtotu domas un turpinātu sa­runu. Mets vēlējās, kaut varētu redzēt, kas notiek, bet nu viņam nebija nekādu iespēju atraut Mariju no actiņas.

-   Es aizgāju uz lotosu dīķi, - Felisija beidzot ierunājās.

-   Es biju… tik dusmīga… par to, kā viņi izturējās pret tevi dzimšanas dienas svinībās. Es gribēju nogalināt to pre- tekli, ko Patrons tur sev blakus.

Metam pārskrēja tirpas. Viņam nebija ne jausmas, cik ļoti Felisija viņu ienīda.

-   Bet man nācās samierinātie ar… to pretīgo, slienaino žurku, ko Marija dēvēja par suni. Es glabāju nelielu dau­dzumu opija tinktūras saviem nerviem.

Viņa glabā tik daudz, lai apdullinātu veselu pilsētu, Mets atcerējās.

-Tā nu es uzlēju vienu no… savām pudelītēm uz mal­tās gaļas, ko tas idiots klons bija atstājis. "Nāc šurp, Pū­kaini," es saucu. Viņš negribēja līst laukā no savas somas, bet es… izmānīju viņu laukā… ar gaļu. Viņš to visu apēda.

-   Cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņš nomira? - Toms jautāja, bet Mets nedzirdēja atbildi. Marija noslīdēja uz grīdas, bet viņš tūlīt bija meitenei blakus. Viņa neizdeva ne skaņas, bet viņas ķermenis drebēja, un viņa grozīja galvu no vienas puses uz otru bēdu mokās.

-   Viņš necieta, - Mets čukstēja, turēdams meiteni.

-   Viņš pat nenojauta, kas notiek. - Marija piekļāvās zē­nam klāt, viņai uz sejas krita gaismas strēle no lukturīša, ko Mets bija atstutējis pret sienu. Beidzot viņa nomie­rinājās tiktāl, lai Mets pārbaudītu, ko dara Toms un Fe­lisija, - viņi bija izgājuši, un novērošanas ekrānu klāja plastikāts.

Viņš veda meiteni atpakaļ pa eju. Marija neko neteica, un Mets nezināja, ko darīt. Viņi nebija tālu tikuši, iekams zēns pamanīja lielu stāvu ar lukturīti rokā nākam uz viņu pusi. Tik tikko pietika vietas, lai stāvs ietilptu starp sienām.

-Jūs, galīgie muļķi, - klusā balsī ierunājās Tems Lins.

-   Visa māja dūc kā bišu stropā.

-   Kā tu mūs atradi? - jautāja Mets.

-   Patrons man pastāstīja par šo eju. Viņš iedomājās, ka tu to kaut kā būsi uzgājis. Nolādēts, Met, Marijai jau pietiekami daudz iznācis ciest tevis dēļ.

-   Felisija nogalināja Pūkaini, - Marija ierunājās.

-   Par ko tu runā? - Tems Lins acīmredzami satrūkās.

-   Es dzirdēju, kā viņa sarunājās ar Tomu. Viņa bija tik… tik priecīga par to. Es nezināju, ka cilvēki var būt tik ļauni. - Marija izskatījās spokaini savā melnajā kleitā. Viņas seja bija līķa bālumā.

-  Tev jāapguļas, - sacīja Tems Lins. - Es tevi izvedīšu laukā caur Patrona kabinetu. Viņš teiks, ka tu tur biji visu laiku. Viņam tas šķiet visai uzjautrinoši, bet sena­toram Mendozam tā nemaz neliekas.

-  Ak, Dada, - Marija nopūtās, it kā nupat atcerētos, ka viņai ir tēvs.

-   Met, tu dažas minūtes pagaidi te. Kad briesmas ir garām, ej laukā, kur vien tu ienāci iekšā, - izrīkoja mie­sassargs.

-   No mūzikas istabas, - teica Mets.

-   Man to vajadzēja uzminēt. Marijas cepure atradās tur.

-  Met, - iesāka Marija, uz brīdi atraudamās no Tema Lina, - tu ļāvi man piedot tev kaut ko tādu, ko nebiji darījis.

-  Mazliet papildu piedošana nenāk par ļaunu, - sacīja Mets, citējot vienu no Čēlijas iemīļotiem teicieniem.

-  Tev laikam patika ļaut man padarīt sevi par galīgu muļķi, - viņa pārmeta ar vecā noskaņojuma pieskaņu.

-  Es nekad neesmu domājis, ka tu esi muļķe, - iebilda Mets.

-   Šā vai tā, es atvainojos, ka biju netaisna pret tevi.

-   Mēs nevaram te palikt, - iejaucās Tems Lins.

-   Es ceru, ka tu turēsi solījumu būt labs, - viņa turpi­nāja, skatīdamās uz Metu.

-Jā, - viņš atbildēja.

-   Un, Brāli Vilk, es ilgošos pēc tevis. - Šoreiz Ma­rija ļāva Temam Linam steigšus aizvest sevi pa eju. Mets klausījās, kā meitenes soļi izgaist tālumā.

Pēc tam kad Marija, bāla un skumja, iznāca no Pat­rona dzīvokļa, Mendozas nekavējoties devās prom. Patrons ar saviem miesassargiem slepus nozuda drīz vien pēc tam.

Mets atkal bija viens. Viņš nevarēja runāt ar Mariju vai Temu Linu, bet svarīgāk bija zināt, ka viņš tiem vēl aizvien patika. Zēns mācījās to, ko tie, viņaprāt, būtu atbalstījuši. Viņš izlasīja izdzīvošanas rokasgrāmatas Te­mam Linam par prieku un biezu, neskaidru grāmatu par Svēto Francisku, lai izpatiktu Marijai.

Svētais Francisks mīlēja visus, sākot no asinskāra ban­dīta un beidzot ar ubagiem, kuru miesu klāja pūžņojošas vātis (viena tāda ubaga attēls bija grāmatā). Viņš pasauca cikādi sev uz pirksta un teica: "Esi laipni lūgta, Māsa Cikāde. Slavē Dievu ar savu līksmo mūziku." Svētais Francisks ru­nāja ar visu: Brāli Sauli un Māsu Mēnesi, Brāli Piekūnu un Māsu Žubīti. Metam no tā radās silta jutoņa, ka visa pa­saule ir viena mīloša ģimene - (oti atšķirīga no Alakraniem.

Bet vai Svētais Francisks būtu teicis: Brāli Klon?

Meta siltās jūtas pagaisa. Viņš nebija daļa no dabiskās kārtības. Viņš bija kaut kas riebīgs.

Lai kur viņš atrastos, Mets netika vaļā no sajūtas, ka viņu novēro. Bija nejauki zināt, ka drošības sargi viņu iz­spiego, bet daudz ļaunāk bija ar Felisiju. Viņa bija tikpat briesmīga kā Toms, tikai nevienam nebija aizdomu, jo viņa šķita tik lēnprātīga. Metam viņa atgādināja vienu no tele­vīzijā redzētajām medūzām. Tās peldēja okeānā kā mīksti spilveni, līdzi nesot pietiekami daudz indes, lai paralizētu peldētāju. Kāpēc viņš neaptvēra, ka Felisija ienīst viņu?

Godīgi sakot, tāpēc, ka vairums cilvēku nīda viņu. Tas nebija nekas liels. Bet viņas ļaunprātība bija kaut kas cits.

Reizi nedēļā Mets gāja uz staļļiem un palūdza Drošo zirgu. Pirms došanās izjādē viņš mēģināja uzsākt sarunu ar Rozu. Šī sieviete viņam nepatika. Zēns īsti nesaprata, kāpēc grib to pamodināt, vienīgi šķita briesmīgi redzēt to tā pārvērstu. Ja kaut kas bija palicis pāri no Rozas, tad tas bija ieslēgts dzelzs kastē. Viņš iedomājās, kā Roza ar dūrēm dauza pa sienām, bet neviens durvis neatver. Viņš bija lasījis, ka komā nonākušie dzird visu, ko tiem saka, un tiem vajadzīgas balsis, lai uzturētu to smadzenes pie dzīvības. Tādēļ Mets runāja ar sievieti par visu, ko bija redzējis un darījis tajā nedēļā. Bet vienīgais, ko Roza jeb­kad atbildēja, bija: - Vai jūs vēlaties citu zirgu, kungs?

Pēc aptuveni stundas tādā garā Mets jāja projām uz oāzi. - Sveiks, Brāli Saule, - viņš sauca. - Vai tu neva­rētu kļūt mazliet vēsāks? - Brālis Saule neņēma lūdzēju vērā. - Labrīt, Māsas Magones, - viņš uzsauca žilbinoši baltai puķu jūrai. - Sveiki, Brāļi un Māsas īdžiti, - viņš sveicināja rindu brūnās drēbēs ģērbtu strādnieku, kas līkņāja laukos.

Viena no apbrīnojamākajām parādībām pie Svētā Fran­ciska un viņa sekotājiem bija tā, ka viņi atdeva sev piede­rošo mantību. Svētais Francisks nevarēja vien sagaidīt, kad varēs novilkt savu kreklu un sandales, ja vien redzēja kādu nabadzīgu cilvēku, kuram to nebija. Brālis Kadi­ķis, viens no Svētā Franciska draugiem, daudzkārt pat atgriezās mājās kails. Mets iedomājās, ka Patronu ķertu sirdstrieka, ja kāds viņam liktu atdot sev piederošo.

Tiklīdz Mets izlīda pa caurumu klintī, viņš it kā no­nāca citā pasaulē. Vanagi slinki riņķoja spoži zilajās de­besīs, zaķi pieplaka pie zemes kreozotu ēnā. Zivis skru­bināja maizi Metam no pirkstiem, un koijoti drāzās uz priekšu, lai aprītu gabalus no viņa sendvičiem. Dzīvnie­kiem nerūpēja, vai viņš ir cilvēks vai klons. Mets izklāja guļammaisu zem vīnstīgu lapenes un izmantoja sarullētu segu spilvena vietā. Viņš nolika termosu ar apelsīnu sulu pa rokai un izvēlējās grāmatu. Tā tik bija dzīve! Gaiss viegli smaržoja pēc kreozotiem un akāciju ziedu dzelte­nās saldmes. Liela, melna lapsene ar sarkaniem spārniem tekalēja pa smiltīm, meklēdama zirnekļus maltītei.

- Sveika, Māsa Lapsene, - slinki deva labdienu Mets. Kukainis nikni rakņājās smiltīs un, neko neatradis, aiz­steidzās tālāk.

Mets atvēra Opija zemes vēsturi, vienu no grāmatām, ko Tems Lins viņam atstāja lādē. Viņš bija cerējis, ka tā būs lauksaimniecības rokasgrāmata, bet tā bija gluži citāda, pie tam aizraujoša. Opija zeme, Mets lasīja, bija vesela valstība. Tā bija gara, šaura zemes josla, kas atradās starp Savienotajām Valstīm un Actlanu.

Pirms simt gadiem esot bijuši nemieri starp Savieno­tajām Valstīm un Actlanu, kuru tolaik sauca par Meksiku. Mets neskaidri atcerējās, ka Čēlija par to kaut kad bija ieminējusies. Daudzi tūkstoši meksikāņu darba meklē­jumos bija plūduši pāri robežai. Narkotiku tirgotājs vārdā Mateo Alakrans…

Mets pietrūkās sēdus. Tas bija Patrona vārds. Pirms simt gadiem viņš bija stiprs un aktīvs cilvēks.

Šī persona, grāmata turpināja, bija viens no bagātākajiem un varenākajiem cilvēkiem pasaulē, kaut arī viņa bizness bija nelegāls.

Narkotikas ir nelegālas? nodomāja Mets. Dīvaini.

Mateo Alakrans izveidoja apvienību ar pārējiem tirgo­tājiem un vērsās pie Savienoto Valstu un Meksikas valstu galvām, "jums ir divas problēmas," viņš teica. "Pirmkārt, jūs nevarat pārraudzīt savas robežas, un, otrkārt, jūs nevarat uz­raudzīt mūs."

Viņš ieteica apvienot šīs problēmas. Ja abas valstis atlicinātu zemi gar to kopējo robežu, tirgotāji nodibinātu Fermas un apturētu Nelegālo plūsmu. Apmaiņai tirgotāji apsolītu nepārdot narkotikas Savienoto Valstu un Meksi­kas pilsoņiem. Tā vietā viņi izplatītu savas preces Eiropā, Āzijā un Āfrikā.

Tas bija līgums, kas noslēgts ellē, stāvēja rakstīts grāmatā.

Mets to nolika. Viņš nespēja saskatīt neko sliktu šajā plānā. Šķita, ka tas izpildīja visu, ko solīja. Viņš apska­tīja titullapu. Autore bija Esperansa Mendoza, izdevēja bija Kalifornijas Pretverdzības biedrība. Ieskatoties cie­šāk, viņš ievēroja, ka grāmata iespiesta uz lēta, dzeltena papīra. Tā neatgādināja grāmatu, kas jāuztver nopietni. Mets turpināja lasīšanu.

Iesākumā, grāmatā tika paskaidrots, Opija zeme vien­kārši bija nevienam nepiederoša teritorija, bet gadu laikā tā uzplauka. Teritoriju pārvaldīja vairākas ģimenes, līdzīgi kā ka­ralistes viduslaiku Eiropā. Tika nodibināta Fermeru padome, kas nodarbojās ar starptautiskām problēmām un uzturēja mieru starp Fermām. Vairums ģimeņu kontrolēja mazas platības, bet divas bija pietiekami lielas, lai diktētu politiku. Makgregori valdīja pār zemi Sandjego tuvumā, un Alakraniem piederēja plaša impērija, kas stiepās no centrālās Kalifornijas, pāri visai Arizonai un tālāk Ņūmeksikā.

Pakāpeniski Opija zeme pārvērtās no nevienam nepiederošas teritorijas par īstu valsti. Un tās augstākais vadonis, diktators un fīrers bija Mateo Alakrans.

Mets pārtrauca lasīšanu, lai izbaudītu šos vārdus. Viņa sirds vai plīsa aiz lepnuma. Viņš nezināja, kas tas fīrers tāds ir, bet acīmredzot kaut kas ļoti labs.

Vēl ļaunāku, netiklāku un savtīgāku cilvēku būtu grūti iedo­māties, Esperansa rakstīja nākamajā teikumā.

Mets aizsvieda grāmatu projām no visa spēka. Tā at­vērta iekrita ūdenī. Kā viņa uzdrīkstējās apvainot Pat­ronu! Viņš bija ģēnijs. Cik cilvēku spētu uzcelt valsti ne no kā, īpaši būdami tik nabadzīgi kā Patrons? Esperansai vienkārši skauda.

Tomēr Mets pielēca kājās, lai izglābtu grāmatu, iekams tā tika pilnībā sabeigta. Tems Lins viņam to uzdāvināja, tādēļ tā bija vērtīga. Viņš to uzmanīgi izžāvēja un nogla­bāja metāla lādē.

Atceļā Mets apstājās pie ūdens attīrīšanas stacijas un parunāja ar priekšstrādnieku. Kopš Tems Lins bija de­vies projām, Mets bija ilgi un pamatīgi apsvēris lielisko izglītību, kas viņam tikusi dota. Viņš nesaskatīja nekādu jēgu atlikušo mūža daļu pavadīt kā eksotiskam mājdzīv­niekam. Patrons tādēļ neizšķiestu naudu.

Nē, Mets aptvēra, ka vecais vīrs paredzējis viņam aug­stāku sūtību. Viņš nekad nesasniegtu Benito vai Stīvena stāvokli, nebūdams cilvēks, bet viņš tiem varētu palīdzēt. Un tā Mets iesāka pētīt, kā darbojās opija impērijas va­dīšanas uzņēmums. Viņš redzēja, kā opijs tika stādīts, pārstrādāts un tirgots. Viņš vēroja, kā īdžiti tika pārvie­toti no lauka uz lauku, cik bieži sējumi tika laistīti un cik daudz mēslojuma izmantoja.

Kad es būšu galvenais… Mets ātri pielaboja savu domu: Kad es palīdzēšu galvenajam, es došu brīvību īdžitiem. Skaidrs, ka opiju varētu audzēt normāli cilvēki. Varbūt tie ne­būtu tik prasmīgi, bet jebkas bija labāks par bezjēdzīgu vergu armiju. Tagad, kad Mets zināja par Rozu, viņš to saprata.

Viņš jautāja rūpnīcas priekšstrādniekam par apakš­zemes upi, kas plūda no Kalifornijas līča simtiem jūdžu tālu. Tā tika izmantota, lai apgādātu ar ūdeni Alakranu muižu, bet, iekams ūdeni attīrīja, tas šausmīgi smirdēja.

Rūpnīcas priekšstrādnieks neskatījās Metam acīs. Kā vairumam cilvēku, viņam nepatika runāt ar kloniem, bet tāpat viņš negribēja sadusmot Patronu. - Kāpēc ūdens tā smird? - jautāja Mets.

-   No beigtām zivīm. No ķimikālijām, - priekšstrād­nieks atbildēja, acis nepacēlis.

-   Bet jūs tās vielas dabūjat laukā?

-Jā.

-   Kur jūs tās liekat?

-  Aizlaistās zemēs, - vīrietis teica, norādīdams uz zie­meļiem. Viņš atbildēja, cik īsi vien iespējams.

Mets, skatīdamies uz ziemeļiem, apēnoja acis. Karsta dūmaka virmoja virs tuksneša, un viņš ieraudzīja grēdu virkni, kas varēja būt arī celtnes. - Vai tur? - viņš šaubī­damies vaicāja.

-Jā, - priekšstrādnieks atbildēja.

Mets pagrieza zirgu un devās ziemeļu virzienā, lai apskatītu tuvāk. Smaka bija tik pretīga, ka zēns baiļo­jās, vai viņam nesāksies astmas lēkme. Viņš sataustīja inhalatoru.

Tās bija celtnes. Tās stiepās garās rindās ar durvīm un tumšiem, maziem lodziņiem ik pa gabalam. Jumti bija tik zemi, ka Mets nevarēja pateikt, vai tur iekšā cilvēks var nostāties taisni. Logiem priekšā bija dzelzs restes. Vai šeit dzīvo īdžiti? Šī doma likās neticama.

Jo tuvāk Mets jāja, jo smaka kļuva spēcīgāka. Tajā sa­jaucās puvušas zivis, ekskrementi un vēmekļi kopā ar salkanu ķīmisku aromātu, kas bija riebīgāks par visām citām smakām kopā.

Mets satvēra inhalatoru. Viņš saprata, ka tūlīt pat jādodas projām, bet celtnes bija pārāk intriģējošas. Ap tām varēja redzēt zemē iespiestas zivju asakas un glie­mežvākus. Šķita, ka viss te ir būvēts uz atkritumiem no Kalifornijas līča.

Mets, jādams garām vienai celtnei, devās tālāk ieplakā, kur droši vien tika izmesti atkritumi. No briesmīgās smakas Metam asaroja acis, un viņš tik tikko varēja kon­centrēt skatu uz biezajiem, dzeltenajiem dubļiem iepla­kas apakšā. Zirgs paklupa. Tā kājas saļima, un Metam vajadzēja ar rokām apķerties tam ap kaklu, lai netiktu izmests dubļos.

- Celies augšā! Celies augšā! - viņš pavēlēja, bet zirgs nevarēja paklausīt. Tas bija nometies uz ceļiem un sē­dēja zemē. Metam sāka reibt galva. Viņš nokāpa no zirga un izmisīgi ieelpoja no inhalatora. Viņa plaušas pildījās ar šķidrumu. Zēnam uzmācās šausmu pilna doma par noslīkšanu, tādēļ viņš mēģināja izrāpties no ieplakas. Viņa pirksti iestiga pūstošajā, zivju gļotu pilnajā zemē.

Kāds roku pāris uzrāva viņu augšā. Viņu vilka nelielu ga­balu un iesvieda kādas mašīnas kravas kastē. Mets juta, ka tiek iedarbināts motors. Mašīna aizbrauca dūmu mākonī, no kura viņam uznāca klepus. Viņš mēģināja piecelties, bet tūlīt viņu nogrūda zemē zābaka trāpījums pa krūtīm.

Mets satriekts paskatījās uz augšu visaukstākajās acīs, kādas vien bija redzējis. Vispirms viņam šķita, ka skatās uz Temu Linu, bet šis cilvēks bija jaunāks un tievāks. Viņam bija tādi paši viļņaini, brūni mati un zilas acis, bet nekā no tās labsirdības, ko Mets bija radis redzēt miesassarga sejā.

-   Kur tu dabūji zirgu? - vīrietis noprasīja. - Kā tev ienāca prātā bēgt?

-   Viņš nav īdžits, Hjū, - ierunājās cita balss. Mets pa­skatījās un ieraudzīja citu vīrieti, līdzīgu pirmajam.

-  Tad tu esi Nelegālais, - norūca Hjū. - Es tā domāju, mēs aizvedīsim tevi uz slimnīcu, lai viņi tev ieliek spīli smadzenēs.

-   Tikai izdariet to, - sacīja Mets, sirds viņam sitās ļoti ātri. Viņš bija nobijies, bet Tems Lins viņam mācīja, ka izrādīt vājību ir muļķīga pārdrošība. Rīkojies tā, it kā tu būtu noteicējs, miesassargs ieteica, un deviņos gadījumos no desmit tu tiksi sveikā cauri. Vairums cilvēku dziļi iekšienē ir gļēvuļi. Mets saprata, ka šie vīri pieder pie Fermas pat­ruļas un tādēļ, spriežot pēc Čēlijas nostāstiem, bija ļoti bīstami.

-  Tikai izdariet to, - Mets atkārtoja, - un es pateikšu dakterim, kā jūs izturējāties pret Patrona klonu.

-   Ko tu teici? - jautāja Hjū, noceldams zābaku no Meta krūtīm.

-   Es esmu Patrona klons. Es apmeklēju ūdens tīrī­šanas staciju un apmaldījos. Vēl labāk, jūs varat aizvest mani uz Lielo māju, un es nosūtīšu viņam ziņu. - Mets nemaz nejutās pašapzinīgs, bet viņš bija daudzkārt vē­rojis, kā Patrons izsaka pavēles. Viņš precīzi zināja, kā atdarināt auksto, nāves draudu pilno balsi, kas deva re­zultātu.

-   Dzirdi! Viņš pat izklausās pēc vecā vampīra, - pie­bilda otrs vīrs.

-Aizver žaunas! - noņurdēja Hjū. - Paklau, mēs jūs te negaidījām, kungs, ē, kungs… kā jūs saukt?

-   Mateo Alakrans, - Mets atbildēja, būdams ieprieci­nāts, ka vīri bija noraustījušies.

-   Kundziņ Alakran, mēs jūs negaidījām, un jūs bijāt pie īdžītu mitekļiem, tāpēc dabiski gadījās kļūda…

-   Vai jums ienāca prātā pajautāt, ko es te daru? - Mets jautāja, piemiegdams acis, kā Patrons to darīja, kad gri­bēja izskatīties īpaši draudīgs.

-   Es zinu, mums vajadzēja, kungs. Mēs tiešām ļoti, ļoti atvainojamies. Mēs vedam jūs pa taisno uz Lielo māju, un mēs ļoti pazemīgi lūdzam jūsu piedošanu, vai ne, Ralf?

-Jā, protams, - piebalsoja otrs.

-   Kā būs ar manu zirgu?

-  Mēs to nokārtosim. - Ralfs uzsita pa mašīnas kabīni. Pavērās logs, un viņš iekliedza iekšā rīkojumus. - Mēs pa rāciju paziņosim patruļai, lai savāc to kleperi. Tas bija sliktā stāvoklī no mirušā gaisa. Tas varētu neizdzīvot.

-   No mirušā gaisa? - pārjautāja Mets, tā satrūcies, ka izkrita no Patrona lomas.

-   Tā reizēm notiek pie tās ieplakas, - paskaidroja Ralfs. - Gaiss nekustas, un uzkrājas oglekļa dioksīds. Tas ir tāpat kā atrasties šahtā.

-   Es tā zaudēju brāli, - piebilda Hjū.

-  To nevar noteikt, līdz ir jau par vēlu, - sacīja Ralfs. - Tuvējiem mitekļiem parasti nav ne vainas, bet rāmās naktīs mēs liekam īdžitiem gulēt laukos.

Mets bija pārsteigts. - Kāpēc jūs neiztīrāt ieplaku?

Šķita, ka Ralfs ir patiesi apjucis no šīs domas. - Tā mēs vienmēr esam darījuši, kundziņ Alakran. īdžitiem ir vienalga.

Jā, tā ir taisnība, nodomāja Mets. Pat tad, ja īdžiti zi­nātu par briesmām, tie nevarētu aizbēgt, ja tiem nepa­vēlētu to darīt.

Tagad, kad Mets, šķiet, bija pieņēmis vīru atvaino­šanos, tie kļuva gandrīz draudzīgi. Tie neizturējās kā vairums cilvēku, kad tiem pateica, ka Mets ir klons. Tie bija piesardzīgi, bet ne naidīgi. Īstenībā tie izturējās ļoti līdzīgi kā Tems Lins.

-   Vai jūs esat skoti? - Mets jautāja.

-   Nē, nē, - atbildēja Hjū. - Ralfs ir no Anglijas, un es esmu no Velsas. Tomēr Mazulis Vulijs kabīnē ir skots. Bet mums visiem patīk spēlēt futbolu un šķaidīt sejas.

Mets atminējās Patrona teikto par Temu Linu un Dāftu Donaldu: Es savācu šo grupu Skotijā, kur tie futbola laukuma ārpusē dragāja cits citam seju. Vienmēr izvēlies savus miesassargus no kādas citas valsts. Tiem ir grūtāk veidot ap­vienības un nodot tevi.

-   Futbols lielā mērā izklausās pēc kara, - Mets sacīja.

Gan Ralfs, gan Hjū iesmējās. - Tā ir, puikiņ. Tā ir, - ap­stiprināja Hjū.

-  Tas jaukums pie futbola ir tāds, - skaidroja Ralfs, rau­dzīdamies tālumā, - ka tu izbaudi gan spēli, gan piedevas.

-   Piedevas? - Mets pārjautāja.

-Jā. To, kas ir apkārt spēlei, - reklāmu, līdzjutēju spie­šanos vagonos…

-   Svinēšanu, - piebilda Hjū ar sapņainu skatu.

-   Svinēšanu, - piekrita Ralfs. - Cilvēki kopā ar drau­giem drūzmējas krodziņā un dzer, līdz īpašnieks izmet tos laukā.

-  )a vien var izmest, - Hjū pielaboja.

-   Un tad, vai nu pirms, vai pēc tam, tie saskrienas ar pretinieku komandas līdzjutējiem. Tad viņi, protams, ir jāved pie prāta.

-   Tieši tad gadās seju šķaidīšana, - ieminējās Mets.

-Jā. Nekas nav labāks, īpaši tad, ja tavējie uzvar, - ap­galvoja Ralfs.

Kravas mašīna līkumoja caur magoņu laukiem. Mets redzēja tos pašus īdžitus, kurus bija ievērojis no rīta. Tie vēl aizvien līkņāja pār gatavajām pogaļām, bet viņš ne­juta mudinājumu saukt tos par brāļiem. Tie nebija brāļi un nekad nebūs, līdz nepazaudēs spīli smadzenēs.

-Ja jau jums tas tik ļoti patika, tad kāpēc ieradāties te? - Mets jautāja Hjū un Ralfam.

Vīru sapņainā sejas izteiksme pazuda. Viņu acis kļuva aukstas un atturīgas. - Reizēm… - Hjū iesāka un tad apklusa.

-   Reizēm seju šķaidīšana nonāk pārāk tālu, - Ralfs pa­beidza viņa vietā. - Ir pieņemts nogalināt cilvēkus karā; tad tu esi varonis. Bet futbolā - kurš tāpat ir slavas ap­vīts - cilvēkiem pēc tam jāapmainās rokas spiedieniem ar ienaidnieku.

-   Drīzāk jābučo viņa nolādētā pakaļa, - ar pretīgumu piebilda Hjū.

-   Un skaidrs, ka mums tas nepatika.

Mets domāja, ka saprot. Hjū, Ralfs un Mazulis Vulijs kabīnē bija slepkavas. Viņi bija ideāli kandidāti Fermas patruļai. Tiem nācās būt uzticamiem Patronam, citādi viņš tos nodotu rokās jebkuras valsts policijai, kura tos meklēja.

Bija jau redzami leknie dārzi un Lielās mājas sarkanie dakstiņu jumti. Nekas nevarēja būt tālāks no garajām, zemajām mītnēm, kurās dzīvoja īdžiti, - tas ir, kad tie negulēja laukos, lai pasargātu viņus no saindēšanās ar gāzēm.

-   Vai Tems Lins kādu nogalināja? - Mets jautāja. Viņš neko daudz negribēja prasīt, bet šī varēja būt vienīgā ie­spēja uzzināt.

Hjū un Ralfs saskatījās. - Viņš pieder pats pie savas šķiras, - teica Ralfs. - Viņš ir sasodīts terorists.

-   Nesaprotu, kāpēc Patrons viņam tik ļoti uzticas, - piebilda Hjū.

-   Viņi ir kā tēvs un dēls…

-   Pievaldi muti! Vai nesaproti, ar ko mēs runājam? - Hjū viņu apklusināja.

Māja bija tuvu, un Mets baidījās, ka viņu izlaidīs laukā, iekams viņš uzzinās, ko gribēja zināt. - Ko Tems Lins izdarīja? - viņš mudināja.

-   Tikai uzstādīja bumbu pie premjerministra mājas Londonā, - atbildēja Hjū. - Redzi, viņš bija skotu nacio­nālists. Gribēja dabūt atpakaļ Labo Princi Čārliju vai kādu citu resnu pretekli. Viņu neinteresēja alus kā mūs, pārējos.

-   Nē, viņš ir pakāpi augstāk, - Ralfs skaidroja, - ar savu smalko ētiku un sabiedrisko apziņu.

-  Žēl, ka nepareizajā brīdī piebrauca skolas autobuss, - stāstīja Hjū. - Sprādziens nogalināja divdesmit bērneļus.

-   Re, pie kā noved sabiedriskā apziņa, - noteica Ralfs, palīdzēdams Metam izkāpt. Kravas mašīna tūlīt pat aiz­brauca - šķita, ka vīri vēlas tikt projām, iespējams, vi­ņiem bija aizliegts rādīties Patrona savrupmājas civilizē­tās sabiedrības tuvumā.

Mosties! - uzsauca Čēlija tik tuvu metam pie auss, ka viņš, rokas vicinādams, izkrita no gultas.

-  Kas noticis? - viņš iekliedzās, mēģinādams atbrīvo­ties no palagiem.

Viņa aizrāva projām palagus un nostādīja zēnu uz kā­jām. Lai gan Mets tagad bija tikpat garš kā Čēlija, viņa bija stiprāka. Droši vien pēc visiem tiem gadiem, cilājot sau­tējumu katlus virtuvē. Viņa iegrūda zēnu vannasistabā.

-   Vai man saģērbties? - Mets jautāja.

-   Nav laika. Tikai nomazgā muti.

Mets uzšļāca ūdeni sejai, cenzdamies pamosties. Pēc tam kad Fermas patruļa atveda viņu mājās, viņš pa taisno bija licies gultā. Viņam bija nelaba dūša no sliktā gaisa pie īdžitu mājokļiem.

Metam nedeva mieru pretrunīgie priekšstati, kādi viņam bija par Fermas patruļu. Pirms viņš to iepazina, Čēlija piestāstīja Metam pilnu galvu ar pietiekami daudz stāstiem, lai asinis stingtu dzīslās. Tie bija nakts radī­jumi, viņa teica, kā chupacabras. Tie bija apsēduši ceļus, kas vijās laukā no Aho kalniem, un medīja savu laupī­jumu ar siltuma jutīgām brillēm.

Mets atminējās Hjū aukstās acis, kad vīrs nogāza viņu uz kravas kastes grīdas. Hjū acīs - vismaz tobrīd - Mets bija vienīgi saminama žurka.

Bet, tiklīdz viņš bija atklājis sevi kā Mateo Alakranu, Fermas patruļas komanda pārvērtās par labsirdīgiem pui­šiem, kas iet uz krodziņu iedzert un deserta vietā mazliet pašķaida sejas.

Jā, pareizi, Mets sev atgādināja. Uti Toms ir eņģelis Gabriēls.

-   Pasteidzies! Tas ir svarīgi! - sauca Čēlija vannas­istabas ārpusē.

Mets noslaucīja rokas un iznāca laukā.

-   Ieēd quesadilla, iekams tu ej. - Nez, vai Mets to no­sapņoja, vai arī tiešām Čēlijas roka drebēja, pasniedzot viņam šķīvi.

-   Es neesmu izsalcis, - viņš protestēja.

-   Ēd! Šī būs gara nakts. - Čēlija nosēdās pie galda un vēroja, kā viņš mehāniski gremo. Viņa piespieda zēnu apēst visu līdz pēdējam kumosam. Salsa garšoja dīvaini, varbūt tās bija sekas no sliktā gaisa. Metam atkal sametās slikti. Viņš jau aizgāja gulēt ar metālisku garšu mutē.

Kad Čēlija un Mets iznāca no dzīvokļa, viņus sagaidīja pāris miesassargu un steigšus pavadīja cauri vestibiliem. Droši vien bija ļoti vēls, jo visi gaiteņi bija tukši.

Viņi aizsteidzās lejā pa ieejas kāpnēm un pa līkumotu taku, līdz sasniedza tuksneša malu. Aiz muguras Mets redzēja lielo savrupmāju ar tās baltajiem pīlāriem un apelsīnu kociņus, ko rotāja gaismiņas. Viņa basā pēda nogurkstēja uz staipekņa ērkšķa.

-   Au! - Mets pietupēs, lai izvilktu ērkšķi.

Miesassargi atrāva viņu no zemes, iekams zēns paguva

sasniegt pēdu. Tad Mets aptvēra, uz kurieni viņi dodas.

-   Uz slimnīcu! - viņš noelsās.

-   Viss ir kārtībā, mi vida, - mierināja Čēlija, bet ne­izklausījās, ka būtu kārtībā. Sievietes balss bija aiz­žņaugta.

-   Es neesmu slims! - Mets iesaucās. Viņš uz slimnīcu nebija devies kopš tās reizes, kad redzēja to būtni gultā.

-  Tu neesi slims. Toties Patrons ir, - paskaidroja viens no miesassargiem.

Mets pārstāja turēties pretī. Bija gluži dabiski, ka viņu veda pie Patrona. Viņš mīlēja Patronu, un vecais vīrs gri­bētu redzēt viņu, ja bija ļoti slims.

-   Kas vainas? - Mets jautāja.

-   Sirdslēkme, - norūca sargs.

-   Viņš nav… miris?

-   Vēl ne.

No šī trieciena Mets sajuta pēkšņu vājumu. Redze iz­plūda, un sirds stipri dauzījās. Viņš aizgrieza galvu no miesassarga rokas un izvēmās.

-   Kas tas… - Vīrs izgrūda baiļu saucienu, kam sekoja virkne lamuvārdu. - Nu re! Paskat, ko viņš izdarīja ar manu uzvalku!

Metam vairs nerūpēja ērkšķis pēdā. Viņu pārņēma ļaunākas aizdomas. Viņam vēderā bija tāda jušana, it kā būtu norijis adatainu kaktusu. Kaut kas nebija kārtībā arī ar acīm. Slimnīcas sienas vizēja dīvainās krāsās.

Sanitāri uzcēla viņu uz nestuvēm, ātri aizstūma pa gaiteni un iecēla gultā. Kāds iesaucās: - Viņa sirds sitas kā negudra! - bet kāds cits iedūra viņam rokā adatu. Mets vairs neizšķīra, kur īstenība, kur - murgs. Šķita, ka viņš atrodas ieplakā pie īdžitu mitekļiem peldam dzeltenos dubļos. Viņš vēma vēl un vēl, līdz tikai niecīgs daudzums pēc žults garšojoša šķidruma pilēja laukā. Viņš redzēja Pūkaini, kas sēdēja gultas kājgalī un pārmetoši skatījās. Vai tā Pūkainis mocījās, kad izēda opija tinktūru?

Tad gultas kājgalī sēdēja Svētais Francisks. Brāli Vilk, tu esi darījis daudz (auna, tāpēc visi cilvēki ir tavi ienaidnieki. Tomēr es būšu tavs draugs, viņš mierināja.

Jā, protams. Labi, piekrita Mets.

Svētā Franciska figūra pārvērtās par Temu Linu. Mie­sassargs izskatījās nomākts un izvārdzis. Viņš nolieca galvu kā lūgšanā, lai gan Dieva lūgšana galīgi nebija tā darbība, ar ko Mets saistīja šo vīru.

Palsa, zila blāzma apgaismoja logu. Tuvojās ausma, un nakts šausmas pamazām izzuda. Mets norija siekalas. Viņam tik ļoti sāpēja kakls, ka viņš šaubījās, vai spēs parunāt.

-  Tem Lin, - puika noķērcās. Miesassargs pacēla galvu. Viņš izskatījās - Mets īsti nevarēja aprakstīt - gan atvieg­lots, gan nelaimīgs.

-   Nerunā, ja vien tev tas nav jādara, puikiņ.

-   Patrons, - nočukstēja Mets.

-   Viņš ir stabils, - mierināja Tems Lins. - Viņam nācās izdarīt kombinēto transplantāciju. - Mets pacēla uzacis. - Viņi ieliek donora sirdi blakus viņa sirdij, lai regulētu ritmu. Donors bija… sirds bija… pārāk maza, lai uzņem­tos visu slodzi.

Mets kaut ko saprata no šī procesa pēc zinātnes stun­dām. Kad kāds nomira nelaimes gadījumā, viņa orgāni tika izmantoti, lai glābtu slimu cilvēku dzīvību. Ja Pat­rona sirds bija maza, tā droši vien nāca no kāda bērna. Varbūt tas nomāca Temu Linu.

-   Es biju… pie īdžitu mitekļiem, - Mets teica un ap­klusa, lai sāpes kaklā norimtu. - Man uznāca slikta dūša. Fermas patruļa… atrada mani.

-  Tu biji tukšainē? - Tems Lins eksplodēja. - Augstais Dievs! Nav nekāds brīnums, ka tava sirds kļuva nesta­bila! Tajā augsnē ir raganu brūvējums ar ķimikālijām. Es gribu, lai tu apsoli man, ka nekad, nekad vairs nedosies uz turieni.

Metu satrieca miesassarga dusmas. Kā lai viņš zinātu, kur ir briesmas, ja neviens viņam to nestāstīja? No acīm viņam sāk birt asaras, par spīti pūlēm neizrādīt gļēvumu.

-   Klausies, piedod, - ierunājās Tems Lins. - Man neva­jadzēja kliegt uz tevi tagad, kad tev ir tik slikti. Tu darīji muļķīgi, okšķerēdams gar īdžitu mitekļiem, bet varbūt tā nemaz nebija tik liela kļūda. Mēdz teikt, ka sargeņģeļi vadot idiotu soļus. - Vīrietis domīgi paskatījās uz Metu, it kā gribētu teikt vēl kaut ko.

-   Man žēl, - čukstēja Mets.

-   Vajadzētu arī. Čēlija ārpusē, stundām ilgi soļodama, iestaigājusi grīdā vagu. Tu gribi vēl raudāt?

-   Izņem… ērkšķi man no pēdas, - noķērca Mets.

Miesassargs atrāva nost segu un tūlīt atrada vainu.

- Stulbeņi, - viņš pusbalsī rūca. - Neko viņi nevar atrast, ja apkārt neuzkrāso mērķa centru. - Viņš izvilka ērkšķi un notīrīja Meta pēdu ar ierīvējamo spirtu.

Mets ļoti gribēja uzdot viņam jautājumus. Vai tev žēl, ka nogalināji divdesmit bērnus? piemēram, un Kāpēc tu biji dusmīgs par Pūkaini, ja pats izdarīji kaut ko daudz sliktāku? Bet tur bija vajadzīga daudz lielāka pašapziņa, nekā Me­tam bija, lai stātos pretī Temam Linam.

Raudāšana un vaimanāšana bija tieši tas, kas Čēlijai bija prātā. Viņa žēlojās par Metu, līdz nonāca histērijā. Ir jauki, ja kāds tevi mīl. Viņa stājās pretī slimnīcas sanitā­riem kā tīģeriene. - Viņš te vairs nav vajadzīgs! - Sieviete kliedza gan angliski, gan spāniski.

Mets tika uzlikts uz nestuvēm un aiznests atpakaļ svai­gajā, vēsajā rītausmas gaismā uz Čēlijas dzīvokli. Viņa to sasedza gultā un stāvēja sardzē visu atlikušo dienu.

Patrona kombinētais sirds transplantēts darbojās varonīgi, bet bija skaidrs, ka vecajam vīram iestājies pa­grieziena punkts. Viņš vairs nenogurdināmi nedūcināja apkārt braucamkrēslā ar motoru. Fizioterapeiti darbināja vecā vīra rokas un kājas, lai stiprinātu muskuļus, bet kaut kas ļoti svarīgs bija zudis.

Kādreiz Patrons būtu rēcis aiz smiekliem, kad Tems Lins aprakstīja, kā viņa ienaidnieki Savienoto Valstu un Actlanas valdībās tikuši apkaunoti vai saskārušies ar dī­vainām nejaušībām. Tagad viņš tikai māja ar galvu. Šādi prieki Patronu vairs nesasniedza, un 148 gadu vecumā to bija atlicis visai maz.

Tems Lins izrīkoja, lai atnes dārgumus no plašās dā­vanu krātuves, kuras vecais vīrs bija savācis. Patrons izlaida mezglainos pirkstus cauri briljantiem kastītē un nopūtās: - Beigu beigās tie ir tikai akmentiņi.

Mets, kas šajās dienās pavadīja daudz laika pie Pat­rona gultas, iebilda: - Tie ir ļoti skaisti.

-   Es tajos vairs neredzu dzīvību. Uguns, kas to dēļ lika vīriem iet karā, ir apdzisusi.

Un Mets saprata, ka Patronam pietrūkst nevis akmeņu skaistuma, bet tā prieka, kādu viņš reiz izjuta, glabājot savā īpašumā skaistas lietas. Zēnam bija ļoti žēl vecā vīra, bet viņš nezināja, kā to mierināt.

-   Svētais Francisks saka, tas esot labi - atdot mantību nabagiem, - Mets ieteica.

Patrons pēkšņi pārvērtās. Viņš pieslējās gultā sēdus. Viņa acis uzplaiksnīja, un enerģija kūsāja no kāda nezi­nāma avota. - Atdot… lietas? - viņš iekliedzās simt gadu jaunāka cilvēka balsī. - Atdot lietas? Es nespēju noticēt, ka to dzirdu! Ko viņi tev iemācījuši!

-Tas bija tikai ierosinājums, - sacīja Mets, pārsteigts no Patrona reakcijas. - Svētais Francisks dzīvoja ļoti sen.

-  Atdot lietas? - pārdomāja vecais vīrs. - Vai tāpēc es izcīnīju ceļu laukā no Durango? Vai tāpēc es uzcēlu lie­lāku impēriju par Eldorado karalisti? Eldorado mazgājās zelta putekļos katru dienu. Vai tu to zināji?

Mets zināja. Patrons viņam to bija stāstījis vismaz duci reižu.

-   Viņš stāvēja uz savas zelta mājas lieveņa, - teica Patrons, melnajām acīm mirdzot, - un kalpotāji apkai­sīja viņu ar metālu, līdz viņš spīdēja kā saule. Viņa tauta pielūdza viņu kā dievu.

Vecais vīrs tagad bija ieslīdzis fantāzijā, un viņa acis vērās tālumā uz džungļu pusi, kur brīnumainais karalis reiz mita.

Vēlāk Tems Lins apsveica Metu par viņa gudrību. - Tu dabūji sārtumu viņa vaigos, ieteicot, lai viņš atdod savu pūķa apslēpto mantu. Es pret viņu esmu bijis pārāk maigs. Īstenībā viņam nepieciešams zābaka spēriens pa otru galu.

-   Kas ir pūķa apslēptā manta? - jautāja Mets. Viņš un Tems Lins sēdēja Čēlijas dārzā un divatā tukšoja limonā­des krūku. Miesassargam reti bija laiks ciemoties kopš Patrona sirds operācijas. Tomēr tagad, Meta nepiesardzī­gās piezīmes dēļ, vecais vīrs klīda apkārt pa māju savā nodabā. Tems Lins minēja, ka viņš skaitot karotes.

-   Nu tā, - Tems Lins iesāka. - Tas ir tas, ko pūķis sa­vāc, izlaupot pilis. Viņš glabā savu bagātību dziļā, tumšā kalnu alā un naktīs guļ tai virsū. Tas laikam ir neērti ar visiem tiem dunčiem, ko rotā dārgakmeņi, un visu citu. Bet pūķis ir tik biezi klāts ar zvīņām, ka to nejūt.

Metam patika, kad Tems Lins runāja par to, ko droši vien bija dzirdējis kā bērns. Viņa balsī ieskanējās kluss, muzikāls ritms. Mets iedomājās viņu kā zēnu ilgi pirms notikumiem, kas saplacināja viņam degunu un izvagoja ar rētām no galvas līdz kājām.

-   Vai pūķis ir laimīgs? - Mets jautāja.

-   Vai pūķis ir laimīgs? - atbalsoja Tems Lins. - Nekad neesmu par to domājis. Droši vien. Kāds prieks gan var būt būtnei, kuras dzīves jēga ir padarīt visus citus nelai­mīgus? Tomēr visapbrīnojamākais ir tas, ka pūķi zina, kad kaut kas, lai cik mazs tas būtu, tiek paņemts no viņu apslēptās mantas. Viņi var gulēt dziļā miegā. Bet, ja kāds muļķīgs puisis uzrāpjas augšā nakts vidū un paņem ti­kai vienu monētu, pūķis pamostas. Tad tu negribētu būt tā puiša ādā. Pūķis viņu sadedzina par ogļu gabalu. Un uzmet viņu kaudzē blakus citiem ogles gabaliem, kas pie­ļāvuši kļūdu, mēģinot apzagt pūķa apslēpto mantu.

Bites lidinājās virs puķu klēpjiem siltajā pēcpusdienas saulē. Parasti Čēlija deva priekšroku dārzeņiem, bet pē­dējā laikā bija sākusi interesēties par puķēm. Pie vienas sienas slējās rudbekijas, savukārt pasifloras stīgas deko­rēja citu. Uzpirkstenes un delfīnijas veidoja glītu dobi, kuru ietvēra citi augi, ko Mets nepazina. Daži bija ju­tīgi pret saules gaismu, tāpēc Tems Lins bija konstruējis režģu lapeni. Metam šķita, ka tas dārzu padarīja jaukāku.

-  Vai Patrons zina, cik daudz lietu viņam ir noliktavā? - Mets, protams, zināja, uz ko attiecās stāsts par pūķi.

-   Varbūt ne. Bet tu to negribi pārbaudīt, - sacīja Tems Lins.

Patrona enerģijas uzplūdi neturpinājās ilgi. Drīz vien viņš kļuva bāls un vārgs kā ierasts. Viņš tur­pināja stāstīt par savu bērnību, saviem septiņiem brāļiem un māsām, kas visi mira jauni. Viņš klausījās, kā Mets spēlē ģitāru, lai gan zēna pirksti vēl nebija pietie­kami gari, lai spēlētu sarežģītus gabalus.

Meta balss bija augsta un patīkama - eņģeļa balss, Čē­lija apgalvoja. Patrons ieslīga patīkamā reibulī, kad klau­sījās tajā. Metam patika redzēt veco vīru ar piemiegtām acīm un maigu smaidu lūpās. Tas bija labāk par jebkuru komplimentu.

Kādu dienu, kad Mets dziedāja spāņu balādi, viņa balss aizlūza. Ta nokrita vairāk nekā par oktāvu, radot skaņu, kas drīzāk atgādināja ēzeļa brēkšanu nekā dzie­dāšanu. Samulsis viņš noklepojās un mēģināja vēlreiz. Iesākumā dziesma skanēja gludi, bet pēc pāris brīžiem atkal notika tas pats. Mets apjucis piecēlās.

-   Tas nu ir noticis, - nomurmināja Patrons savā gultā.

-   Es atvainojos. Es palūgšu Čēlijai klepus pilienus, - sacīja Mets.

-  Tu nezini, kas tev kait, vai ne? Tu esi tik ļoti atšķelts no pārējās pasaules, ka nezini.

-   Rīt man viss būs kārtībā.

Vecais vīrs iesmējās: bija dzirdama sausa, neizteiks­mīga skaņa. - Palūdz, lai Čēlija vai Tems Lins tev pa­skaidro. Tikai paspēlē man bez dziedāšanas. Ar to pietiks.

Bet, kad Mets vēlāk jautāja Čēlijai, viņa uzmeta priekš­autu sev uz sejas un izplūda asarās. - Kas ir? Kas vai­nas? - pamatīgi satraukts, sauca Mets.

-Tu kļūsti pieaudzis! - Čēlija vaimanāja aiz sava priekšauta.

-  Vai tad tas nav labi? - Meta balss pašam par šaus­mām nodunēja kā basa bungas.

-   Protams, ir, mi vida, - apgalvoja Čēlija, slaucīdama acis drēbē un izspiezdama nepārliecinošu smaidu. - Tas vienmēr ir pārsteigums, kad mazam jēriņam parādās ra­dziņi un tas pārvēršas par lielu, skaistu aunu. Bet tas ir labi, mīļais, tiešām labi. Mums jāsarīko dzīres, lai to nosvinētu.

Mets sēdēja savā istabā ar ģitāru, klausīdamies, kā Čēlija virtuvē rībina katlus. Viņš neticēja, ka kļūt pie­augušam ir kaut kas labs. Viņš prata nolasīt Čēlijas no­skaņojumus, lai cik daudz viņa smaidīja. Viņš zināja, ka zem ārējās čaulas sieviete ir sarūgtināta, un gribēja zināt, kāpēc.

Viņš kļūst par vīrieti. Nē, tas nebija pareizi. Vispirms, tā kā viņš nebija zēns, viņš nevarēja pārtapt par vīrieti. Viņš bija pieaudzis klons. Uzpeldēja kādas vecas atmiņas par daktera stāstīto Rozai, ka, kļūstot vecākiem, kloni

tiek sadalīti gabalos. Mets vairs nebaidījās, ka viņš tie­šām varētu izjukt. Bet kas īsti notika?

Mets aptaustīja seju, vai nejutīs dīgstam ūsas. Tur nekā nebija, izņemot pāris pumpu, kas bija palikušas pēc pēdējās cīņas ar pūtītēm. Varbūt tā ir kļūme, viņš domāja. Zēns mēģināja balādi vēlreiz un tika galā tikai ar pirmo rindiņu, kad rīkle viņu pievīla. Viņa jaunā balss ne tuvu nebija tik laba kā vecā.

Nez, vai Marijai arī mainīsies balss, viņš prātoja.

Tovakar notika nelielas svinības. Čēlija un Tems Lins sēdēja pagalmā ar šampanieša glāzēm, lai nosvinētu • Meta jauno statusu. Par godu īpašajam gadījumam arī Metam ļāva izdzert vienu glāzi, lai gan Čēlija uzstāja, lai uzdzer tai limonādi. Spīdmušiņas, ko Mets pasūtīja no kāda kataloga, vibrēja virs siltā, mitrā dārza. Iežogoto teritoriju pildīja spēcīga smarža no Čēlijas jaunajiem un zināmā mērā biedējošajiem augiem. Viņa teica, ka esot tos pasūtījusi no curandera Actlanā.

Pēkšņi Metam galvā iešāvās doma. - Cik vecs es esmu? - viņš vaicāja, turēdams glāzi, lai to no jauna pie­pilda. Čēlija, neņemdama vērā Tema Lina saraukto pieri, ielēja viņam limonādi, nevis šampanieti. - Es zinu, ka man nav dzimšanas dienas kā cilvēkiem, - Mets teica, - bet es piedzimu. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

-  Tu tiki ievākts, - paskaidroja Tems Lins. Viņa runa bija neskaidra. Viņš viens pats bija pieveicis veselu pu­deli; Mets aptvēra, ka nekad agrāk nebija redzējis mie­sassargu dzeram alkoholu.

-   Es izaugu govs vēderā. Vai viņa dzemdēja mani kā teļu? - Mets nedomāja, ka ir kas slikts piedzimt kūtī. Jēzum tas bija pilnībā pieņemams.

-  Tu tiki ievākts, - atkārtoja Tems Lins.

-   Viņam nav jāzina detaļas, - Čēlija protestēja.

-   Un es saku, ka ir gan! - ierēcās vīrietis, uzsizdams ar dūri pa piknika galdu. Gan Čēlija, gan Mets sarāvās. - Šajā mājā ir bijis pietiekami daudz noslēpumainības! Ir bijis pietiekami daudz melu!

-   Lūdzu, - uzstājīgi teica Čēlija, uzlikdama plaukstu uz Tema Lina rokas. - Kameras…

-   Kameras lai iet pie velna, kas man daļas! Paskatie­ties, jūs melīgie, spiegojošie nelieši! Re, ko es domāju pārjums! - Vīrietis parādīja ļoti rupju žestu pret rudbe- kijām pie sienas. Mets šo žestu vienreiz bija parādījis, tādēļ saņemot bārienu no Čēlijas.

-   Lūdzu. Ja tu nedomā par sevi, padomā par mums. - Čēlija nometās ceļos pie miesassarga sola. Viņa bija sa­likusi rokas kā lūgšanā.

Tems Lins noskurinājās kā suns. - Ak! Tā runā dzera­mais! - Viņš pagrāba atlikušo šampanieša pudeli un meta to pret sienu. Mets dzirdēja, kā šķembas sabirst pār rud- bekijām. - To es tev pateikšu, puikiņ. - Viņš pavilka Metu aiz krekla krūtežas. Čēlija noskatījās ar bālu, izbiedētu seju. - Tu tiki audzināts tajā nabaga govī deviņus mēne­šus, un tad tevi izgrieza no viņas. Tu tiki savākts. Viņa tika upurēta. Pēc tam tie nogalina nabaga laboratorijas dzīv­nieku. Tava pamāte tika pārvērsta par garšīgiem steikiem.

Viņš palaida Metu vaļā, un zēns atkāpās ārpus aizsnie- dzamības robežas.

-   Viss kārtībā, Tem Lin, - maigi mierināja Čēlija. Viņa apsēdās tam blakus.

-   Nekas nav kārtībā. - Vīrietis atspieda galvu uz galda saliktās rokās. - Mēs esam sasodītas laboratorijas žurkas viņiem visiem. Pret mums izturas labi vienīgi tik ilgi, kamēr esam derīgi.

-   Mūžīgi nebūs pēc viņu prāta, - Čēlija nočukstēja, apskaudama viņu.

Tems Lins pagrieza galvu, līdz varēja palūkoties uz sievieti no savu roku aizsega. - Es zinu, kas tev prātā, bet tas ir pārāk bīstami, - viņš murmināja.

Čēlija atspiedās pret vīrieti un berzēja viņam muguru ar savām lielajām, maigajām rokām. - Šī Ferma te atra­dusies simt gadus. Kā tev šķiet, cik īdžitu ir apglabāti zem magonēm?

-  Tūkstoši. Simtiem tūkstošu. - Tema Lina balss ska­nēja gandrīz kā vaids.

-   Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks? - Čēlija uzsmai­dīja Metam, berzējot miesassargam muguru. Šoreiz tas bija īsts smaids, un ēnainajā dārza gaismā tas padarīja sievieti skaistu. - Ej gulēt, mi vida, - Čēlija teica. - Es ieiešu pie tevis vēlāk.

Mets bija sapīcis, ka tie divi, šķiet, aizmirsuši, ka tās bija viņa svinības, jo viņš kļuva pieaudzis. Saīdzis viņš iegāja guļamistabā. Viņš trinkšķināja ģitāru, cerēdams, ka troksnis iztraucēs pārīti, kas dārzā spiedās kopā. Bet pēc brīža viņa dusmas pagaisa.

Tas aizstāja sajūta, ka viņš palaidis garām kaut ko sva­rīgu. Mājieni bija tikpat daudz kā spīdmušiņas dārzā. Tie apgaismoja ar solījumu. Bet palika gaiši tikai tik ilgi, lai parādītu Metam, kas tie bija. Bet tad tāpat kā spīdmu­šiņas tie pazuda. Tems Lins un Čēlija bija pārāk piesar­dzīgi.

Ta tas bija turpinājies gadiem ilgi. Mets nojauta, ka ir kāda vitāli svarīga informācija, kuru viņš nezināja. Tai bija sakars ar kloniem. Viņam nebija jāzina, kā tie tika ra­dīti. Viņam nebija jāzina, ka tie visi - izņemot viņu - bija ar mirušām smadzenēm.

Tagad jau simto reizi Mets lauzīja galvu, kāpēc lai kāds radītu briesmoni. Tas nevarēja būt tādēļ, lai aizstātu īstu bērnu. Bērnus mīlēja, bet klonus nīda. Tas nevarēja būt pieradināta dzīvnieka vietā. Neviens mīlulis neatgādināja to briesmīgo, šausmu pārņemto būtni, ko Mets redzēja slimnīcā.

Mets atcerējās, kā Makgregora kungs un Patrons sē­dēja blakus braucamkrēslos pēc savām operācijām. Da­būju sev jaunas aknas, Makgregors bija teicis, paplikšķinot sev pa vēderu, un nespēju atteikties no nieru pāra, ja nu tik tālu biju ticis. Viņš bija paskatījies uz Metu ar tām spilgti zilajām acīm, kas tik ļoti atgādināja Toma acis, ka Mets novērsās.

Nē! Tas nevarēja būt!

Mets atminējās dzimšanas dienu, kad Patrons tik pēk­šņi bija atguvis prāta spējas. Embrionāli smadzeņu implan- tāti - man tas kaut kad jāpamēģina, sacīja Makgregors. Ar tevi tie ir izdarījuši brīnumus.

Neatliec to pārāk ilgi, atbildēja Patrons. Tev jādod ārstiem vismaz piecu mēnešu rezerve. Labāk astoņu mēnešu.

Tas nevarēja būt! Mets spieda rokas pie deniņiem, lai paturētu šo domu iekšpusē. Ja viņš to nedomātu, tā ne­būtu īsta.

Bet tā tik un tā izspraucās cauri pirkstiem. Makgre­gors bija radījis klonu, lai viņam būtu transplantēti, kad tos ievajadzēsies. Tai būtnei slimnīcā bija pamatots ie­mesls gaudot! Un no kurienes nāca Patrona embrionālie implantāti? Vai donora sirds, kas lika viņa paša vecajai, slimajai sirdij sisties?

Pierādījumi bija skaidri. Vienīgi Meta aklums nebija ļāvis viņam saskatīt patiesību - un viņa nevēlēšanās par to domāt. Viņš nebija stulbs. Visu laiku bija bijuši uzve­dinoši pavedieni. Patiesība bija šķitusi pārāk nomācoša, lai to izturētu.

Arī Patrons radīja klonus, lai nodrošinātu sevi ar transplantātiem. Viņš bija tāds pats kā Makgregors.

Nē, tāds pats ne. ]o es esmu citāds, Mets izmisis domāja, blenzdams guļamistabas griestos, kur tumsā luminiscēja Čēlijas līmētās zvaigznes. Kopš Mets bija ievācies viņas dzīvoklī, zēns bija iemidzis zem maigi mirdzošu zvaig­žņu kupola. To klātbūtne pašlaik remdēja un mierināja viņu.

Es esmu citāds. Es netiku radīts rezerves dalām.

Patrons neatļāva dakteriem iznīcināt Meta smadze­nes. Viņš zēnu aizsargāja un deva tam Čēliju un Temu Linu sabiedrībai. Viņš nolīga Ortegas kungu, lai mācītu Metam mūziku. Vecais vīrs ļoti lepojās ar zēna sasniegto. Tā nebija izturēšanās, kas ieplānojusi noslepkavošanu.

Mets apzināti palēnināja elpošanu. Viņš elsoja kā is­tabā iesprostots putns. Mets bija redzējis putnus mirs­tam, kad tie nevarēja izlauzties cauri aizvērtam logam. Viņam vajadzēja apdomāt šo situāciju, apsvērt to. Bija skaidrs: lai kas notiktu ar pārējiem nabaga kloniem, Me­tam nebija lemts būt vienam no tiem.

Patronu virzīja motīvi, kas bija ļoti atšķirīgi no Mak­gregora motīviem. Zēns saprata, ka tā bija vienkārši god­kāre. Kad vecais vīrs skatījās uz Metu, viņš redzēja sevi: jaunu, spēcīgu un ar asu prātu. Tas bija tāpat, kā skatīties spogulī. Gala iespaids nebūtu tāds pats, ja Mets būtu siekalaina, pinkšķoša būtne slimnīcas gultā.

Mets satvēra spilvenu, kā viņš agrāk piekļāva rotaļu zvēriņus, iekams tiem kļuva par vecu. Viņš jutās kā no­grūsts no augstas klints. Vēl atlika citu klonu briesmīgais liktenis, ko apdomāt.

Mani brāļi, Mets domāja.

Viņš drebēja, mēģinādams atsaukt atmiņā pieķerša­nos cilvēkam, kas viņu bija radījis. Patrons mīlēja viņu, bet vecais vīrs bija ļauns. Vēl ļaunāku, netiklāku un savtī­gāku cilvēku būtu grūti iedomāties, Esperansa rakstīja grā­matā par Opija zemi. Kad Mets šo teikumu izlasīja, viņš aizsvieda grāmatu tālu projām. Bet toreiz Mets bija zēns. Tagad - vīrietis - vai kaut kas tamlīdzīgs. Tems Lins vi­ņam bieži atkārtoja, ka vīriešiem piemīt drosme skatīties patiesībai acīs.

- Tev ir drudzis! - iesaucās Čēlija, kad kopā ar Temu Linu atnāca novēlēt labu nakti. Viņa aizsteidzās pagata­vot zāļu tēju. Tems Lins stāvēja durvīs un vēroja viņu. Miesassarga siluets izskatījās draudīgs, tādēļ Mets atce­rējās, ka viņš nogalinājis divdesmit bērnus ar bumbu, kas bija domāta Anglijas premjerministram. Šķita, ka vīrietis uzsūc vāro zvaigžņu gaismu no griestiem.

Kad Čēlija atgriezās ar tēju, Tems Lins paraustīja ple­cus un sacīja: - Atbildot uz tavu jautājumu, puikiņ, tev ir četrpadsmit gadu. - Tad viņš devās uz savu istabu Pat­rona pamatīgi apsargātajā mājas spārnā.

Mets pamodās, juzdamies slims. Viņš jutās tā, it kā uz krūtīm būtu uzvelts liels akmens. Vie­nīgais veids, kā viņš to varētu noripināt nost, būtu uzzināt, ka bailes nav pamatotas. Viņš varētu pa­jautāt Čēlijai, bet viņa baidītos atbildēt.

Mets juta neredzamu acu spiedienu uz sevi. Kāds, iespējams, viņu novēroja, varbūt izspiegošanas istaba bija tukša. Viņš nezināja. Tur var atrasties Felisija, sati­nusies kažokā, dedzīgi meklēdama paņēmienu, kā iznī­cināt Metu.

Varētu pajautāt Temam Linam, bet Mets īsti nezināja, kā par to sākt runāt. Starp citu, vai kāds ir iecerējis sagriezt mani steika gabalos? Vēl briesmīgāka bija miesassarga ie­spējamā atbilde: Te nu tu trāpi naglai uz galvas, puikiņ. Es vienmēr esmu teicis, ka tev gudrības netrūkst.

Cik daudz no patiesības viņš var izturēt?

Tomēr pēc piecelšanās Meta noskaņojums uzlabo­jās. Karsta duša un franču grauzdiņš brokastīs palīdzēja aizdzīt bailes. Būtu bezjēdzīgi, ja Patrons izšķērdīgi izglī­totu kādu, kuru vērtē tikai kā rezerves daļu. Transplantē­tiem nevajag apaļus piecniekus. Mets aizgāja uz staļļiem un pasūtīja Drošo zirgu.

Viņš jāja cauri magoņu laukiem, ko sedza bieza migla. Tā bija parasta parādība agros rītos, kad ūdens smidzi­nātāji ietina dūmakā vēso gaisu pie augsnes. Saules kar­stums vēlāk to izkliedēs, bet tagad migla veidoja pienam līdzīgu jūru, kas sniedzās Metam līdz puslielam, sēžot zirga mugurā. Tā bija brīnišķīga sajūta kustēties cauri šai miglai, no kuras rēgojās tikai zirga mugura un galva. Tas bija kā peldēt cauri apburtam ezeram.

Man ir četrpadsmit gadi, Mets domāja. Es esmu pieaudzis.

Tas lika viņam justies stipram un bezbailīgam. Vidus­laiku prinči devās karā četrpadsmit gadu vecumā vai pat jaunāki.

Oāze bija ēnaina un vēsa. Nesenie lieti bija piepil­dījuši dīķi, un tagad tas skalojās gar vīnogulāja lapeni. Mets pavilka dzelzs lādi augstāk. Viņš novilka drēbes un iebrida ūdenī. Tems Lins, kas ļāva Metam darīt daudz ko bīstamu, atrunāja zēnu no peldēšanās te, jo dibens bija tumšs, ar nezināmām dziļām vietām. Metu šīs briesmas tieši piesaistīja.

Viņš suniski pārpeldēja pāri dīķim. Mazu zivtiņu bari šāvās projām no viņa pirkstiem. Sasniedzis krastu, viņš uzrāpās uz akmens blakus kreozota krūmam. Zēns maz­liet drebēja. Diena drīz vien iesils, bet pagaidām tuks­neša gaiss vēl glabāja nakts dzestrumu.

Mets pavērās augšup debesīs. Tās bija tik koši zilas, ka gandrīz sāpēja acis. Lietus bija aizskalojis putekļus, atstājot gaisu tik tīru un dzidru, ka šķita - viņš ieelpo gaismu. Burvības iespaids pieņēmās spēkā.

Kas viņu kavē doties šajos kalnos un iet uz Actlanu? Tā bija nabadzīga zeme, kā Čēlija bija stāstījusi, bet, runājot par to, viņas seja atplauka. Tā bija pilna ar cilvēkiem, un tajā kūsāja dzīvība. Jauna pasaule, kur viņš varētu izbēgt no kamerām un Felisijas ļaunuma, kur nebūtu jātiekas ar Makgregoru, kurš salikts kopā kā lupatu deķis no ķer­meņa daļām.

Bet vai viņš varētu dzīvot bez Čēlijas un Tema Lina? Vai bez Marijas?

Meta noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, domājot par ceļošanu pelēcīgi brūnajos kalnos. Viņam vēl nav jāiz­lemj. Patrons var dzīvot gadiem ilgi - dzīvos gadiem ilgi, zēns pats sev apgalvoja. Galu galā vecajam vīram bija pasaules labākie ārsti. Mets varēja plānot savu gājienu piesardzīgi, varbūt pat ņemt Mariju sev līdzi. Iepriekšē­jās nakts nelāgās bailes bija pazudušas, un viņš jutās kā karalis: Mets Iekarotājs.

Viņš atpeldēja atpakaļ. Saule sāka apspīdēt mazo ie­leju, un viņš izkravāja Tema Lina grāmatas un kartes. Ta­gad viņš saskatīja to derīgumu, tādēļ apņēmās tās rūpīgi izpētīt pirms savas plānotās bēgšanas.

Opija zemes vēsture, viņš lasīja Esperansas grāmatā, ir slīgusi šausmās un mirkusi asinīs. Mets atspiedās pret segu rulli ar aukstu franču grauzdiņu rokā. Autores morali­zējošo toni viņš vēl aizvien uztvēra kā kaitinošu, bet ne­spēja apstrīdēt faktus.

Mateo Alakrans jeb Patrons, kā viņš drīz kļuva pazīstams, sastādīja opiju no Pekosas upes līdz Seltonas jūrai, Mets lasīja. Viņam bija nepieciešams milzīgs darbaspēks, lai stādījumus ap­koptu. Tā nebija nekāda problēma, jo tūkstošiem meksikāņu katru dienu plūda pāri robežai. Viņam vienīgi vajadzēja tos ievilināt lamatās.

Šim nolūkam viņš nodibināja pirmo Fermas patruļu. Viņš sa­vervēja savu armiju no visnekrietnākajiem noziedzniekiem, kā­dus jebkad izvirdušas korumpētās cietumu sistēmas šajā pasaulē.

Mets aizcirta grāmatu. Te viņa atkal uzsāka tirādi pret Patronu. Esperansa laikam ir īsta ragana. Viņš izdzēra sulas pudeli, ko bija paņēmis no mājām, un mēģināja lasīt tālāk.

Pat tādā veidā Patrons nespēja kontrolēt Nelegālos. Tie izslī­dēja viņam starp pirkstiem. Tie palīdzēja cits citam glābties. Tie plūda pāri Opija zemei uz Savienotajām Valstīm, līdz valdība piedraudēja Patronam, ka beigs viņa biznesu.

Tieši tad Narkotiku despots, baidīdamies zaudēt savu vergu impēriju, piedāvāja ideju par īdžitiem.

Ārēji, Mets lasīja, nekas nevarēja likties vēl cilvēciskāk. Beigu beigās - kas ir ciešanas, ja ne ciešanu apjausma? īdžiti nejūt ne aukstumu, ne karstumu, ne slāpes, ne vientulību. Da­tora čips to smadzenēs likvidēja šīs sajūtas. Tie strādāja ar noturīgu atdevi kā darba bites. Cik varēja spriest, tie nebija nelaimīgi. Tad vai kāds varētu teikt, ka pret tiem slikti izturas?

Es varētu! dārdināja Esperansa. Patrons pārdeva šo cilvēku dvēseles velnam! Kad tie nomira, viņš ieara to ķermeņus zemē kā mēslojumu. Opija stādu saknes ir asinīm slacītas, un jebkurš, kas pērk šīs zemes riebīgo nezāli, nav labāks par gaļēdāju kanibālu.

Ar šo lasāmvielu noteikti pietika vienai dienai. Mets atbalstīja grāmatu uz krūtīm un mēģināja iztēloties Es- peransas seju. Viņas ādu droši vien klāja kārpas kā vecai raganai. Viņai varētu būt dzelteni ilkņi un iekrituši vaigi kā iepuvušam ķirbim. Zēns pāršķirstīja grāmatu, meklē­dams autores fotogrāfiju.

247. lappusē viņš to atrada. Sieviete bija ģērbusies melnā kostīmā ar pērļu kaklarotu. Melnie mati nokarājās kā mirdzošs plīvurs abās pusēs bālajai un skaistajai sejai.

Viņa ļoti līdzinājās Marijai.

Mets izlasīja īso anotāciju zem attēla: Esperansa Men­doza, senatora Mendozas bijusī sieva, ir Kalifornijas Pretver- dzības biedrības dibinātājbiedre. Sarakstījusi daudzus bestsel­lerus. Saņēmusi Nobela Miera prēmiju…

Mets nometa grāmatu. Nebija iespējams, ka Marija to zinātu. Meitene domā, ka viņas māte ir mirusi. Espe­ransa bija izgājusi no mājām, kad Marijai bija pieci gadi, un neatgriezās. Mazā meitene iedomājās, ka viņas māte nomaldījusies tuksnesī, un modās augšā katru nakti, raudādama, ka varot dzirdēt mātes balsi. Tādēļ Marija tik izmisīgi pieķērās lietām. Viņa baidījās pazaudēt to, kas viņai patika.

Un visu šo laiku Marijas māte mitinājusies Kalifornijā. Mets juta dziļu, kvēlu naidu pret šo sievieti un arī pret senatoru Mendozu. Viņš noteikti zināja, kas bija noticis, bet atzina par labāku ļaut Marijai ciest. Mets nepieļaus šīs situācijas turpināšanos. Nākamo reizi, kad Marija ciemosies - meitenei jāierodas uz Stīvena un Emīlijas kāzām pēc diviem mēnešiem -, Mets viņu satrieks ar šo pierādījumu.

Mets atklāja iemeslu, kāpēc Tems Lins bija aizliedzis viņam peldēties oāzē. Tonakt zēns sasirga ar smagāko vēdera gripu, kādu vien varēja atminēties. Viņš stundām rīstīdamies vēma spainī, līdz rīkle svila kā jēla. Čēlija uzstāja, ka pati viņu ārstēs. Viņa piespieda zēnu dzert pienu glāzi pēc glāzes un neatstāja viņu vienu ne uz mir­kli. Lēkmju starplaikos viņš ievēroja, ka sievietes rokas bija tikpat aukstas un mitras kā viņam pašam.

Beidzot viņš atlaba tiktāl, ka varēja atgulties. Čēlija piestūma pie viņa gultas krēslu un nosēdēja tajā visu nakti, kamēr Mets te iemiga, te uztrūkās. Vienu brīdi pamodies, viņš tikai collas attālumā no savas sejas ierau­dzīja Tema Lina seju. Miesassargs atliecās taisni un teica: - Viņa elpa ož pēc ķiplokiem.

Kāpēc lai tā neostu pēc ķiplokiem? Mets miegaini prātoja. Gandrīz visam, ko Čēlija gatavoja, klāt bija pamatīga ķip­loku deva.

-   Es tevi brīdināju, lai tu to nemēģini darīt. Mums jāaprunājas, - Tems Lins uzrunāja Čēliju.

-   Nākamreiz es uztrāpīšu pareizo devu, - viņa solīja.

-   Vai tu visu gribi pazudināt?

-   Varbūt tavs plāns neizdosies. Mums vajadzīgs rezer­ves variants, - Čēlija sacīja.

-   Tu viņu nogalināsi.

Viņa paskatījās uz slepeno kameru. - Drīzāk es no­miršu, nekā ļaušu tam notikt.

Balsis apklusa. Mets centās palikt nomodā, lai dzir­dētu, vai tie abi neatklās vēl ko, bet bija pārāk vārgs.

Slimības dēļ Mets vairākas dienas bija nervozs, viņam sāpēja galva. Tiklīdz zēns domāja, ka viņam ir labāk, uz­nāca jauns nelabuma vilnis. Otrā lēkme nebija tik spēcīga kā pirmā, tāpēc šķita, ka viņš uzveic slimību. Puika tikai brīnījās, kāpēc Čēlija nepaaicina dakteri, bet tajā pašā laikā bija pateicīgs par to. Mets par katru cenu gribēja izvairīties no došanās uz slimnīcu.

Kad zēns pietiekami atlaba, viņš atsāka pavadīt die­nas blakus Patronam, klausoties vecā vīra prāta klejo­jumos. Šķita, ka Patrona atmiņas pakāpeniski apņem migla. Reizēm viņš nosauca Metu nepareizā vārdā, zēns samulsa par vēl kaut ko. - Es to būdu uzcēlu pats savām rokām, - viņš skaidroja Metam. Mets paskatījās apkārt. Savrupmāja ar tās dārziem un strūklakām jau nu visma­zāk atgādināja būdu.

-   Es iestādīju arī vīnogulāju, - Patrons teica. - Tas aug ļoti labi. Tas pārklāja lapeni tikai divos gados. Es domāju, ūdens dēļ. Nav nekā jaukāka par šiem tuksneša dīķiem.

Viņš runā par oāzi, Mets trīsēdams nodomāja. Patrons droši vien bija tas cilvēks, kas kaut kad sen tur bija dzīvo­jis. Būda bija sabrukusi, bet vīnogulājs vēl joprojām auga ļoti labi. - Vai tā ir tā vieta aiz cauruma klintī? - Mets jautāja, lai pārliecinātos, ka nekļūdās.

-   Protams, Felipe! - Patrons atcirta. - Tu lien pa to caurumu katru mīļu dienu. - Viņš ieslīga vēl vienā sap- ņainības mirklī, ar acīm skatot to, ko neviens cits ne­varēja redzēt. - Tā ir visskaistākā vieta pasaulē, - viņš nopūtās. - Ja pastāv paradīze un mani tur ielaidīs, esmu pārliecināts, ka tas dīķis un vīnogulājs būs tur.

Tad viņš aizmaldījās vēl senākās atmiņās. Patrona balss pildījās ar apbrīnu, kad viņš stāstīja par to hacienda, kur viņš tik sen bija gājis uz fiestas. - Viņiem bija strūklaka, - Patrons runāja ar apbrīnu. - Ūdens skanēja kā mūzika, un pašā vidū atradās maza eņģelīša statuja. Viņš izska­tījās tik vēss un tīrs. Un tu nevari iedomāties ēdienus, Felipe. Tamales - cik vien tu gribēji - un uz restēm ceptas ribiņas! Varēja dabūt chiles rellenos un moro krabjus, kas ar lidmašīnu bija atvesti no Jukatanas, un vesels galds ar karameļu pudiņiem, katrs savā mazā trauciņā.

Mets bija pārliecināts, ja kaut kur ir debesis, tad ta­jās ir moro krabji, kas ar lidmašīnu atvesti no Jukatanas, un galds, ko klāj karameļu pudiņi. Bet tad Patrona balss kļuva skumja. - Mamā atveda manas mazās māsiņas uz fiesta. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ. Manas mazās māsiņas saslima ar tīfu un nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, ja piecēlās uz pirkstgaliem.

Mets ievēroja, ka Patrons bija daudz jaukāks, kad atminējās pagātni. Viņš šķita laipnāks, bet arī vieglāk ievainojams. Mets vēl aizvien mīlēja veco vīru, kaut gan nebija nekādu šaubu, ka viņš ir ļauns.

-   Kas ir Felipe? - Mets jautāja Čēlijai lielajā, ar malku kurināmajā savrupmājas virtuvē.

-  Vai tu domā mērču pavāru vai dārznieku? - viņa cen­tās noskaidrot.

-Tam vajadzētu būt kādam citam. Patrons vienmēr mani tā sauc.

-  Ak nē, - nomurmināja Čēlija, uz brīdi pārtraukusi rullēt pīrāga mīklu. - Felipe bija viņa dēls, kurš nomira gandrīz pirms astoņdesmit gadiem.

-  Tad kāpēc…

-   Daži cilvēki ir tādi, mi vida. Vispirms tie kļūst vecāki un vecāki, un tad tie apstājas un kļūst jaunāki un jaunāki. Patronam šķiet, ka viņš patlaban ir aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs, tāpēc viņš domā, ka tu esi viņa dēls Felipe. Iespējams, viņš nesaprot, kas tu esi.

-  Jo es vēl neparādīšos simt gadus.

-  Tieši tā, - atbildēja Čēlija.

-  Tad ko man vajadzētu darīt?

-   Esi viņam Felipe, - Čēlija vienkārši atbildēja.

Mets aizgāja uz mūzikas istabu un spēlēja klavieres, lai

nomierinātu nervus. Ja Patrona prāta spējas mazinājās, tas nozīmēja, ka viņš bija gatavs vēl vienai embrionālo smadzeņu implantātu devai. Tas nozīmēja, ka embrijs - Meta brālis - auga govij iekšienē. Vai embriji spēja saprast nāvi? Vai tie sajuta bailes? Mets uzsāka Mocarta "Turku maršu", spēlējot tik skaļi, ka kāds kalpotājs ārpusē gai­tenī nometa paplāti. Tad viņš to nospēlēja vēlreiz. Un vēlreiz. Mocarta kārtības izjūta lika viņam justies tā, it kā viņš pats būtu noteicējs pār savu dzīvi. Mūzika aiznesa zēnu ārpus savrupmājas smacīgās pasaules robežām.

Aizvien vairāk un vairāk viņš gribēja aizbēgt. Kad oāzē šī iespēja viņam reiz bija ienākusi prātā, šī ilgoša­nās atgriezās, līdz kļuva par pastāvīgu sāpi. Puika jutās kā rieksta čaumalā iesprostots tārps. Esperansas grāmata viņam atvēra acis uz Patrona celtās impērijas šausmām, viņš pats bija redzējis zemās, tumšās īdžitu mītnes, kas nebija labākas par zārkiem.

Zēns varētu aizbēgt caur pelēcīgajiem kalniem, kas ietvēra oāzi. Un doties uz Actlanu. Tems Lins tieši šim nolūkam viņam bija devis lādi, pilnu ar kartēm un ēdienu. Mets par to nešaubījās.

Bet viņš nevarēja doties projām pirms Stīvena un Emī­lijas kāzām. Tad Marija būs tur, un viņš nevarēja pazust, meiteni nesaticis.

Savrupmājā mutuļot mutuļoja rosība. Podos augo­šie apelsīnu koki tika ievilkti iekšā un izkārtoti pa salona perimetru. To ziedu smarža pildīja māju. Dārzi bija piestādīti ar jasmīniem, sausseržiem un mir­tēm. Metu skurbināja daudzie spēcīgie aromāti. Vēderā viņam nebija atgriezusies īsti laba sajūta kopš peldes oāzē.

Saldētavas blakus virtuvei pildījās ar ledus skulptū­rām. Ap nāriņām, lauvām, pilīm un palmām mutuļoja miglas mākoņi, kad Mets ielūkojās tur iekšā. Tās ieliks punša traukos kāzu svinību laikā.

Vecie aizkari un grīdsegas tika novākti, un to vietu ieņēma jauni baltos, rozā un zelta toņos. Sienas pārkrā­soja, sarkanos dakstiņu jumtus notīrīja un uzspodrināja. Māja atgādināja milzīgu ar glazūru klātu dzimšanas die­nas torti.

Mets turējās pa gabalu no šīm svinībām. Viņš zināja, ka to laikā tiks ieslodzīts Čēlijas dzīvoklī. Kas tur sevišķs, domāja Mets, šļūkājot kurpes pa nupat izklātu baltu paklāju. Viņš tik un tā negribēja iet uz tām stulbajām kāzām. Visi gadiem ilgi bija zinājuši, ka Stīvens un Emī­lija apprecēsies. Patrons tā bija izlēmis. Viņš gribēja pie­saistīt Alakranus tai varenajai politiskajai mašīnai, kuru senators Mendoza pārvaldīja Savienotajās Valstīs. Tā bija vienkārši veiksme, ka Stīvens un Emīlija patika viens ot­ram. Nekas nemainītos, ja nepatiktu.

Benito, Stīvena vecākais brālis, apprecēja Nigērijas pre­zidenta meitu, jo Nigērija bija viena no bagātākajām val­stīm pasaulē. Benito un Fanija, viņa līgava, juta riebumu viens pret otru no pirmā skatiena; bet Patronam patika Nigērijas nauda, tāpēc viņu viedokļi netika ņemti vērā.

Tuvojoties kāzu dienai, Mets jutās aizvien vairāk un vairāk izolēts. Čēlija bija pārāk aizņemta, lai ar viņu ru­nātu. Tems Lins bija piesaistīts Patronam, kura veselība bija pārāk vārga, lai miesassargs varētu vaļoties. Mets varētu doties uz oāzi, bet viņu nomāca savāds nogurums. Viņš iemiga agri, bet miegu traucēja ļauni murgi. Dienas laikā viņam mutē bija metāliska garša un sāpēja galva. Zēns veica tikai vienu neilgu izjādi, lai paņemtu Espe- ransas grāmatu par Opija zemi.

Māja pildījās ar viesiem. Makgregors ieradās ar jaunu sievu - numur septīto, Mets nodomāja; šī bija tikpat jauna kā Emīlija. Bet Felisija izdzēra tik daudz alkohola, ka viskija mākonis viņai sekoja, lai viņa ietu kur iedama. Viņa klīda no vienas dārzā sapulcējušās grupas pie citas, blenzdama uz cilvēkiem ar spožām, drudžainām acīm, līdz tie jutās neērti un devās projām.

Kas attiecas uz Makgregoru, viņš bija lieliskā noska­ņojumā. Viņam bija izdarīta matu transplantācija. Uz viņa galvas slējās elastīgi, rudi mati gluži kā Tomam, un viņš ik brīdi uzsita pa tiem, it kā tie varētu izkrist, ja vien viņš neiestumtu atpakaļ matu saknes.

Mets visu vēroja, slēpdamies aiz pīlāriem vai sienu drapērijām. Viņš negribēja, ka kāds uz viņu norādītu, jau­tājot: Kas tas tāds? Kurš atveda šo radījumu pie cilvēkiem?

Kāzu dienā nolaidās Nigērijas lidaparāts uz gaisa spilveniem, atvedot Benito, Faniju un Stīvenu. Alakrana kungs sasveicinājās ar viņiem un noskūpstīja Faniju, kas savilka seju tādā grimasē, it kā viņa būtu pieskārusies kaut kam riebīgam. Viņai bija cieta, skarba seja, un Be­nito sāka veidoties vēderiņš. Stīvens, tieši pretēji, bija glīts kā pasaku princis.

Mets pret viņu juta mazāku nepatiku nekā pret citiem Alakraniem. Tieši Stīvens bija nesis viņu projām no mazā namiņa magoņu laukā. Un, kaut arī viņš un Emīlija kopš tā laika bija ignorējuši Metu, tie neizrādīja ļaunu.

Mets vēroja rotējošo viesu pūli un atcerējās viņu vār­dus, darījumu sakarus un skandālus. Zēnam šķita, ka izprot Alakranu impēriju visos sīkumos tikpat labi kā Stīvens. Simto reizi Mets juta bezdibeni, kas šķīra viņu no cilvēkiem. Visi šie cilvēki bija šeit, lai godinātu Stī­venu. Neviens nekad negodinās Metu, viņš arī nekad neprecēsies.

Nolaidās pazīstams lidaparāts uz gaisa spilveniem, tā­dēļ Metam salēcās sirds. Viesi pagriezās pret nolaišanās laukumu un staipīja kaklus, lai redzētu līgavu. Emīlija nelika sagaidītājiem vilties. Līgava bija ģērbusies mirgu­ļojošā zilā tērpā, viņai apkārt kā pavadones nāca mazas meitenītes. Katrai rokās bija groziņš ar rožu ziedlapi­ņām, kuras viņas saujām svieda pūlī. Mets nosprieda, ka izskatās glīti, līdz aptvēra, ka mazās meitenītes ir īdžiti.

Visiem aplaudējot, senators Mendoza uzveda līgavu augšā pa kāpnēm uz salonu. Bet Mets turp pat neskatījās. Vienīgā persona, kas viņam rūpēja, izkāpa no lidaparāta bez jebkādām fanfarām. Neviens nepamanīja, kā Marija izslīdēja cauri pūlim, ne arī to, ka viņa negāja uz to pašu pusi, kur māsa. Bet Mets saprata un zagšus virzījās gar pūļa malu uz mūzikas istabu.

Vairums cilvēku izvairījās no mūzikas istabas. Kalpo­tāji ienāca vienīgi tīrīšanas laikā, un Felisija bija vispār pārtraukusi spēlēt. Istaba bija Meta teritorija un tāpēc apzīmogota kā aptraipīta.

Ienācis viņš aizvēra durvis un devās tieši uz sienas skapi. Marija gaidīja slepenajā ejā. - Beidzot! - viņa iesau­cās, apskaudama Metu. - Vai tu pēc manis ilgojies?

-   Visu laiku, - viņš atbildēja, apkampdams meiteni.

-   Es par tevi domāju katru dienu. Es gribēju tev aizrak­stīt, bet nezināju, kā.

-   Es nīkstu briesmīgā klosterī, - viņa žēlojās, atsva­binādamās no apkampiena un nomezdamās uz grīdas.

-   Nē, nav jau tik slikti. Es vienkārši tur neiederos. Es gribēju nodarboties ar labdarību pilsētā, bet Māsas man neļāva. Iedomājies! Viņas domā, ka seko Svētā Franciska mācībai, bet viņas ģībtu un drīzāk nomirtu, nekā nomaz­gātu ubaga brūces.

-   Man arī negribētos mazgāt ubaga brūces, - Mets piebilda.

-  Tas ir tāpēc, ka tu esi vilks. Tu viņu drīzāk aprītu.

-   Es vispirms atrastu veselu ubagu, - Mets turpināja.

-  Tev vispār nebūtu neviens no tiem jāēd. Pastāsti man, ko tu esi darījis. Ārprāts, pārējās meitenes ir garlaicīgas! Viņas neko nedara, tikai lasa komiksus par mīlestību un ēd šokolādes konfektes. - Marija pieglaudās Metam, un viņš jutās apbrīnojami labi. Zēns aptvēra, ka ir laimīgs, un tā viņš nebija juties ilgu laiku.

-   Komiksus par mīlestību? - viņš pārjautāja.

-   Vilkiem tie neliktos lasāmi. Pastāsti man, ko tu esi redzējis televīzijā. Mums neļauj skatīties televīziju, vie­nīgi tad, ja raidījums nāk par labu mūsu dvēselei.

-   Man nav dvēseles, - Mets paskaidroja.

-   Man liekas, ka ir gan, - iebilda Marija. - Es lasīju moderno baznīcas doktrīnu par ekoloģiju. Jaunākajos pētījumos Svēto Francisku uzskata par pirmo ekologu. Tur rakstīts, ka viņš esot pielūdzis dzīvniekus, jo tiem ir maza dvēsele, kas var izaugt liela. Krietni piestrādājot, pat zvirbulis vai cikāde varētu nonākt debesīs.

-   Vai ellē, - norūca Mets.

-   Neesi tik negatīvs. - Un tad Marija aizrāvās ar sa­vām jaunajām idejām, stāstīja par diskusijām, kādas viņai bijušas ar ētikas pasniedzēju klosterī. Viņa turpināja ar to, kā viņai patīkot dārzkopība, bet nevarot ciest novākt mazos nabaga stādiņus, un kā viņai labi padodas mate­mātika, bet samazināta atzīme, kad viņa kaila sauļojusies uz jumta.

Šķita, ka viņa uzkrājusi mēnešiem ilgas sarunas un nevarēja vien sagaidīt, lai tam visam ļautu izpausties uz āru. Metam bija gluži vienalga. Viņš bija mierā ar to, ka varēja sēdēt tumsā, kamēr meitenes galva balstījās viņam pret krūtīm.

-Ai! Es visu laiku runāju un neļāvu tev pateikt ne vārda! - beidzot iesaucās Marija. - Es nožēloju, ka aiz­ņēmu visu šo laiku. Klosterī neviens manī neklausās kā tu.

-   Man patīk tevī klausīties, - atzinās Mets.

-   Es tagad aizvēršos, un tu man pastāstīsi, ko esi da­rījis. - Viņa apskāva Metu, un viņš sajuta meitenes par­fīmu, siltu un kaut kādā veidā uzbudinošu neļķu smaržu. Mets gribēja sastingt nekustīgs.

Viņš pastāstīja par īdžitu mitekļiem un sastapšanos ar Fermas patruļu, un kā viņam bija jāiet uz slimnīcu. Marija drebēja, kad viņš stāstīja par Patrona sirdslēkmi.

-   Viņš ir tik vecs, - meitene murmināja. - Tas nav nekas slikts, bet viņš ir pārāk vecs.

-   Es nedomāju, ka viņa kombinētās transplantācijas sirds vēl ilgi izturēs, - Mets prātoja.

-   Viņam tādu vispār nevajadzētu, - Marija izgrūda.

-   Vai tu zini, kur viņš to dabūja?

-   Es… es… - Marija apjuka. - Man nevajadzētu par to runāt, bet jā, es zinu, kur viņš to dabūja! Un tas ir ļauni! - Viņa ciešāk apskāva Metu. Viņš nezināja, ko teikt. Bailes, ko viņš bija aizraidījis projām, atgriezās. Viņš gribēja jau­tāt Marijai, ko viņa ar to domāja, bet baidījās no atbildes.

-   Es neesmu tāds kā citi kloni, - viņš sacīja, vairāk lai iedrošinātu sevi. - Patrons man ir devis labāko iz­glītību, kāda vien iespējama. Viņš pirka man mūzikas instrumentus, datorus, visu, ko es gribēju. Un viņš ir patiesi priecīgs, kad es saņemu augstāko atzīmi vai no­spēlēju jaunu klavieru skaņdarbu. Viņš apgalvo, ka man piemītot ģēnijs.

Marija neko neatbildēja, tikai piespieda seju viņam pie krūtīm, un pēc mitruma Mets nojauta, ka viņa raud. Lie­liski. Par ko viņa raud? - Viņš neapgrūtinātu sevi… - Mets ļoti piesardzīgi apgāja šo punktu, - ja man nebūtu pare­dzēts dzīvot ļoti ilgi.

-   Tā ir taisnība, - viņa piekrita neskanīgā balsī.

-   Protams, tā ir taisnība, - Mets stingri noskaldīja.

-   Man ir bijusi labāka izglītība nekā Stīvenam. Kādreiz es varēšu palīdzēt viņam vadīt īpašumu - protams, no aiz­kulisēm. Opija zeme ir liela valstība, un tā prasa daudz darba, lai to uzraudzītu. Benito ir pārāk stulbs, un Toms ir… ļoti daudz kaut kas. Kaut vai tas, ka Patrons necieš pat paskatīties uz viņu.

Marija saspringa. - Viņš tam patīk labāk, nekā tu domā.

-  Toms pat nepieder pie ģimenes. Viņš te ir tikai tā­pēc, ka Patrons negrib atteikties no jebkā, ko reiz nolē­mis uzskatīt par savu.

-  Tie ir meli! - Marija dedzīgi iebilda. - Toms ir viens no mantiniekiem, un viņš nav muļķis.

-   Es nekad neesmu teicis, ka viņš ir muļķis. Vienīgi samaitāts.

-  Viņš tiek uzskatīts par gana labu, lai precētu mani! - Marija iesaucās.

-  Ko? - Mets nespēja noticēt savām ausīm. Marija bija tikai bērns. Viņa neprecēsies vēl gadiem un gadiem ilgi.

-   Labāk neķildosimies, - Marija bēdīgi mierināja. - Ne vienam, ne otram no mums šajā jautājumā nav noteik­šanas. Nu, paskaties uz Benito un Faniju. Fanija teica, ka viņa drīzāk iedzeršot ciankāliju nekā precēšot Benito, un redzi, kāds viņai no tā bija labums. Patrons deva pavēli, un viņas tēvs Faniju sazāļoja, līdz viņa neapjēdza, kas notiek.

Mets nespēja parunāt. Kā gan kāds varēja gribēt iz­precināt Mariju Tomam? Viņš bija tāds… tāda riebīga maza suņanagla! Tas bija neiedomājami! Viņš ieslēdza lukturīti, kuru vienmēr atstāja ejā, un atslēja to pret sienu. Starp ēnām viņš saskatīja Marijas bālo seju.

-   Stīvens un Emīlija patīk viens otram, un man nav nekas pret Tomu… nekas liels. Viņš kļūst aizvien vairāk līdzīgs Makgregoram, bet es viņu varu pārveidot.

-   Tu nevari pārveidot Tomu, - Mets apgalvoja.

-   Pacietība un mīlestība var paveikt visu, - Marija iebilda. - Tik un tā, kāzas nenotiks vēl gadiem ilgi. Var­būt Patrons pārdomās. - Viņas balss skanēja bezcerīgi.

Meta prāts aiz izmisuma sastinga. Viņš atteicās domāt par nākotni. Kaut kādā pakāpē viņš zināja, ka Marijai reiz būs jāprecas. Ka viņš to vairs nekad nesatiks. Bet vistumšākajos brīžos viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Mariju varētu nodot tam briesmonim.

-   Pagaidi, - viņam pēkšņi ienāca prātā kāda doma. - Man kaut kas ir tev.

-   Vai dāvana? - Marija izskatījās pārsteigta.

Mets izvilka no slēptuves Opija zemes vēsturi. Viņš at­šķīra 247. lappusi un uzspīdināja ar lukturīti tieši uz Es- peransas Mendozas portretu.

Marijai aizrāvās elpa. - M-māte?

-   Tu atceries, kā viņa izskatījās?

-   Dadam ir fotogrāfijas. - Viņa paņēma grāmatu un kā pārakmeņojusies skatījās uz portretu un lasīja blakus esošo biogrāfiju. - Māte ieguva Nobela Miera prēmiju, - viņa beidzot nočukstēja.

-   Un vēl daudz ko citu, - piebilda Mets.

-   Bet viņa n-neatgriezās. - Marija izskatījās tik apju­kusi, ka Meta sirds pamira.

-  Viņa nevarēja, dārgum, - paskaidroja Mets, neap­zināti pateikdams Čēlijas lietoto vārdu. - Viņa pilnīgi un galīgi ir pret Opija zemi un visu to, ko aizstāv tavs tēvs. Vai tu domā, ka viņš ļautu tai atgriezties mājās? Un Patrons? - Īstenībā, Mets klusībā aptvēra, Patrons bija spējīgs pavēlēt, lai viņu nogalina. Nebūtu pirmā reize, kad viņš tā būtu ticis vaļā no ienaidnieka.

-   Viņa ne reizi neatrakstīja man vēstuli, - nomurmi­nāja Marija.

-   Vai tu nesaproti? Tavs tēvs iznīcinātu jebkuru viņas sūtīto ziņu. Bet tu vari nodibināt kontaktu ar viņu tagad. Tavs klosteris, kur tas atrodas?

-   Actlanā, pie Kolorādo upes ietekas. Tas atrodas pil­sētā, ko sauc Sanluisa.

-   Es esmu izlasījis tavas mātes grāmatu, - teica Mets, paņemdams Opija zemes vēsturi no Marijas aukstajām ro­kām un nolikdams to uz grīdas. Viņš saņēma meitenes rokas, lai tās sasildītu. - Viņa raksta, ka actlaniešiem ne­patīk Opija zeme un tie darīs visu, lai to iznīcinātu. Kāds no klostera varētu nosūtīt ziņu tavai mātei. Nešaubos, ka viņa grib tevi atrast. Nešaubos, viņa nepieļaus, ka tu appreci Tomu.

Un aizvedīs tevi uz turieni, kur es tevi nekad neredzēšu, domāja Mets, juzdams kaklā kamolu. Bet tam nebija no­zīmes. Viņš tik un tā meiteni zaudēs. Tagad bija svarīgi glābt viņu.

-   Man jāiet, - Marija pēkšņi ierunājās. - Emīlija taujās pēc manis.

-   Kad es tevi redzēšu?

-   Kāzas ir rīt, un manā rīcībā nebūs neviena brīva brīža. Es esmu līgavas māsa. Vai tu varēsi atnākt?

Mets rūgti iesmējās. - Iespējams, ja es pārģērbtos par īdžitu puķu meiteni.

-   Es zinu. Briesmīgi. Es jautāju Emīlijai, kāpēc viņa nevarēja izvēlēties īstus bērnus, bet viņa teica, nevarot paļauties, ka tie visu izdarīs pareizi.

-   Tu zini, ka es netikšu ielūgts, - sacīja Mets.

-   Viss ir tik netaisni. - Marija nopūtās. - Ja es varētu, tad aizlaistos no kāzām un paliktu kopā ar tevi.

Metu aizkustināja viņas piedāvājums, kaut gan viņš zināja, ka tam nenotikt. - Es tevi gaidīšu te, - viņš apso­līja. - Vai negribi paņemt grāmatu?

-  Nē. Es nevaru iedomāties, ko darītu Dada, ja to at­rastu. - Viņa maigi noskūpstīja zēnu uz vaiga, un Mets atbildēja ar tādu pašu skūpstu. Meitenes ādas garša pa­lika viņam uz lūpām vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija aiz­gājusi.

Nebija gluži kā pirmajās rindās, bet labākais, ko zēns varēja izdarīt. Mets ar kabatas tālskati bija novietojies aiz novērošanas lodziņa.

Viņš bija cerējis atrast mašīnu istabu pamestu, bet tā bija kā piebāzta. Katru ekrānu novēroja vismaz divi gorillām līdzīgi miesassargi. Tie nemierīgi pārslēdzās no viena kadra uz citu un tērēja daudz laika, pētot garlai­cīgas vietas, piemēram, platības aiz pīlāriem un aiz aiz­kariem. Mets gribēja uzzināt, vai tie viņu redzējuši tur slēpjamies citreiz.

Bet, kāzu ceremonijai tuvojoties, vīru uzmanība kon­centrējās uz salonu. Bija uzstādīts altāris, un tā vienā pusē priesteris staigāja šurp un turp. īdžitu koris bija izkārtots kā mehāniskas rotaļlietas, un kāds sēdēja pie Meta kla­vierēm. Mets pieregulēja teleskopa objektīvu. Bija savādi lietot novērošanas lodziņu, tādēļ viņam sāka tirpt kakls.

Mets redzēja Ortegas kungu. Zēns juta žēlumu pret necilo, mazo vīrieti. Viņš jau sen bija pārsniedzis Ortegas kunga prasmju līmeni, bet piesedza skolotāju. Viņš bai­dījās, ka mūzikas skolotāju piemeklēs tāds pats liktenis kā Rozu, ja Patrons to uzzinātu.

Citā ekrānā Mets redzēja Patronu sēžam pirmajā rindā; viņu pavadīja Tems Lins un Dāfts Donalds, kuri uzvalkos izskatījās kupraini.

Emīlija gaidīja ģērbistabā. Viņai mugurā bija balta kleita ar garu, pērlēm izšūtu velci, ko nesa īdžitu meite­nes. Čēlija teica, ka šī kleita pirms trīssimt gadiem piede­rējusi Spānijas karalienei. īdžitu sejas Metam atgādināja spārnotos bērniņus, kas uztupināti pīlāru galos visā mājā. To acis bija nedzīvas kā marmora spēļu bumbiņas.

Marija lēkāja apkārt pa istabu, aizrautīgi runādama. Mets nevarēja dzirdēt, ko viņa teica, bet nebija nekādu šaubu, ka meitene bija kā apreibusi aiz satraukuma. Tāda bija atšķirība starp viņu un visiem pārējiem, Mets do­māja. Viņā kūsāt kūsāja dzīvība. Viss meiteni sajūsmi­nāja vai satrieca, vai apbūra. Nebija nekā pa vidām. Bla­kus viņai Emīlija izskatījās novītusi, un Fanija, kas kaktā dzēra brendiju no pudeles, bija galīgi neinteresanta.

Miesassargi ieslēdza skaņu. Mets izdzirdēja kāzu maršu, un senators Mendoza saņēma Emīlijas roku. īdžitu meitenes pacēla velci, Marija un Fanija ieņēma savas vietas aiz līgavas. Tad viņi izgāja no istabas cēlā, iespaidīgā gaitā. Pūli pārskrēja sačukstēšanās, un pries­teris deva zīmi visiem piecelties.

Stīvens gaidīja pie altāra kopā ar Benito un Tomu.

Toms. Kādu bridi Mets varēja redzēt vienīgi viņa me­līgo seju. Āriene nebija tas, ko no viņa varēja sagaidīt. Zem eņģeļa maskas slēpās zēns, kurš bezpalīdzīgam bēr­nam šāva ar zirņiem no pūšamās caurulītes, kurš parāva projām krēslu, kad Vecais gribēja apsēsties, pienagloja vardes pie mauriņa, lai gārņi tās varētu aprīt. Nebija prā­tīgi Toma tuvumā atstāt kaut ko viegli ievainojamu.

Kāds miesassargs uz brīdi aizsedza Metam skatu, zēns pusbalsī lādējās.

Nākamais, ko viņš redzēja, bija tas, kā Emīlija tuvojās altārim, balstoties uz tēva rokas. Marija bija cieši satvē­rusi Faniju, lai viņa pārāk negrīļotos. Benito sieva bija gandrīz tikpat piedzērusies kā Felisija, kuru turēja taisni Alakrana kungs. Kas par ģimeni, nodomāja Mets. Sievie­tes - alkoholiķes, Benito - stulbs kā zābaks, bet Toms - ētikas melnais caurums. Tomēr ar Stīvenu viss bija kār­tībā. Pat Alakrani nebija 100 procentu pilnība.

Tēvs nodeva Emīliju līgavainim. Stīvens uzvilka viņai pirkstā gredzenu un pacēla plīvuru skūpstam. Viņi bija salaulāti dzīvei pārticībā vai trūkumā, slimībā un vese­lībā, līdz nāve viņus šķirs.

Bet varbūt viņiem nevajadzēs būt šķirtiem, Mets sprieda. Varbūt tie visi pacelsies debesīs kopā uz īpašu nodalījumu, kas rezervēts Alakraniem. Viņiem tur būs moro krabji un karameļu pudiņš, un ar viskiju pilna muca Felisijai.

- Velns parāvis! Vecais vampīrs! - nolamājās viens no miesassargiem.

Mets piespieda aci pie lodziņa. Viņš tā iztrūkās, ka nometa tālskati.

Tālumā pretīgi skaidri zēns redzēja, kā Patrons parau- jas uz augšu savā braucamkrēslā. Vecais vīrs ķērās pie sirds un sagāzās uz priekšu. Tems Lins steigšus satvēra viņu. Alakrana kungs sauca pēc palīdzības. Vilems un vairāki citi ārsti, kas pēdējā laikā bija apmetušies mājā, lauzās cauri pūlim. Tie nometās ceļos apkārt Patronam, pilnībā aizsedzot veco vīru. Metam tie atgādināja maitu lijas, kas drūzmējas ap antilopi.

Miesassargi aizplūda no mašīnu istabas, un brīdi vē­lāk Mets viņus redzēja uz ekrāniem. Tie iesteidzās salonā un izraidīja kāzu viesus laukā.

Tems Lins pēkšņi piecēlās no drūzmas, turēdams Pat­ronu uz rokām. Mets ar šausmām redzēja, cik mazs un izkaltis ir vecais vīrs. Kad Tems Lins, ārstiem sekojot pa pēdām, izsteidzās ārā, viņš izskatījās kā sausa lapa, kas piespiesta pie miesassarga krūtīm.

Salons bija tukšs, izņemot Stīvenu un Emīliju, kas stāvēja pie altāra vieni un aizmirsti.

Ko lai es iesāku? Ko lai es iesāku? - čukstēja Mets, aptvēris pats sevi ar rokām un šūpo­damies uz priekšu un atpakaļ tumšajā ejā. Viņš mīlēja Patronu. Viņš gribēja būt kopā ar to slimnīcā, sargāt viņu un mudināt atveseļoties. Bet tajā pašā laikā Mets atcerējās Mariju sakām, ka viņa nezinot Patrona transplantētu izcelsmi: Un tas ir (auni!

Čēlija laikam jau meklēja zēnu. Nelūgtas uzpeldēja citas atmiņas. Čēlija nelikās mierā par uzvalku, kas Me­tam bija mugurā toreiz, sen, dzimšanas dienas svinībās. Ja notiks kaut kas slikts, viņa bija teikusi, es gribu, lai tu pa taisno nāc pie manis. Nāc uz pieliekamo aiz virtuves.

Kā tu to domā, kaut kas slikts? Mets bija jautājis.

Es nevaru pateikt. Tikai apsoli, ka tu atcerēsies.

Un vēl senāk Mets atminējās, kā Tems Lins bija ru­nājis ar viņu pēc izglābšanās no Rozas: Es tev teikšu to: Patronam ir viņa labā puse un viņa sliktā puse. Kad viņa ma­jestāte vēlas, viņš iekšpusē var būt loti (auns. Jauns būdams, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai uz otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīti grīstē.

Tik daudz mājienu! Tik daudz pavedienu! Kā akmen­tiņš, kas iekustina lavīnu, Meta bailes atrāva vaļā vēl un vēl atmiņas. Kāpēc Tems Lins viņam uzdāvināja lādi, pilnu ar krājumiem un kartēm? Kāpēc Marija aizskrēja no viņa, kad abi slimnīcā uzgāja Makgregora klonu? Tā­pēc ka viņa zināja! Tie visi zināja! Meta izglītība un sa­sniegumi bija tikai izlikšanās. Tam nebija nozīmes, cik gudrs viņš bija. Beigu beigās vienīgais, kam bija nozīme, izrādījās, cik stipra bija zēna sirds.

Un tomēr Mets nebija… pilnīgi… pārliecināts.

Ja nu viņš kļūdījās? Ja nu Patrons tiešām viņu mīlēja? Mets domāja par veco vīru, kas gulēja slimnīcas gultā, gaidot to vienīgo personu, kas varēja dot viņam mirklīgu iespaidu par savu jaunību. Tas bija pārāk ļauni! Mets sa­ritinājās uz ejas grīdas. Viņš gulēja smalkos putekļos, kas gadu gaitā bija sakrājušies šajā tumšajā, slepenajā telpā. Viņš jutās kā senu kapeņu iemītnieks, kā Ēģiptes faraons vai haldiešu valdnieks. Patronam patika runāt par tādām tēmām.

Vecais vīrs aizrautīgi aprakstīja to bagātību, kas pildīja piramīdas veco valdnieku pēcnāves dzīvei. Seno haldiešu valdnieku kapenes viņam patika vēl vairāk. Tiem bija ne vien drēbes un pārtika, bet tika nogalināti arī zirgi, lai nodrošinātu tiem transportu ēnainajā mirušo valstībā. Kādās kapenēs arheologi bija atklājuši karavīrus, kalpo­tājus un pat dejotājas meitenes, kas visi bija noguldīti tā, it kā būtu aizmiguši. Viena no meitenēm bija tā steigu­sies, ka zilā lentīte, ko viņai vajadzēja iesiet matos, vēl bija saritināta viņai kabatā.

Cik tas bija lieliski, Patrons apgalvoja Metam, ka vald­nieks valdīja šajā dzīvē, bet viņam bija ari vesels galms, kas kalpoja nākamajā dzīvē. Tas bija pat labāk nekā Eldo­rado, ko uz viņa lielā nama balkona noklāja ar zeltu.

Aizrijies ar putekļiem, Mets piecēlās sēdus, lai no­klepotos. Viņš negribēja sacelt troksni, jo nevēlējās, lai kāds viņu atrastu, līdz viņš būs izlēmis, ko darīt. Zēns at­spiedās pret sienu - tumsa ārpusē bija līdzvērtīga tumsai viņa prāta iekšienē. Ko lai viņš dara? Ko viņš varēja darīt?

Izdzirdējis pa eju skrejošus soļus, puika pielēca kājās. Viņš redzēja lukturīti šūpojamies neliela stāva priekšā. - Marija, - viņš nočukstēja.

-  Lai slavētas debesis! Es baidījos, ka būsi aizgājis ci­tur slēpties, - viņa čukstus atbildēja.

-   Slēpties? - zēns jautāja.

-  Viņi visur tevi meklē. Viņi apgrieza kājām gaisā Čē­lijas dzīvokli, un viņi ir caurlūkojuši katru istabu mājā. Ir izsūtīti miesassargi, lai pārmeklē staļļus un laukus.

Mets saņēma meiteni aiz pleciem un cieši ieskatījās viņai sejā. Nespodrajā gaismā viņš redzēja, ka meitenes vaigi bija mitri. - Kāpēc viņi meklē mani?

-  Tev jāzina. Tems Lins teica, tu esi pārāk gudrs, lai to neizprātotu.

Mets jutās kā pārakmeņojies. Miesassargs acīmredzot vērtēja viņu augstāk, nekā zēns bija pelnījis. Mets nebija to izprātojis - pa īstam ne - vēl tikai pirms dažām mi­nūtēm.

-  Man pašlaik vajadzētu būt savā istabā un krist his­tērijā. Emīlija apgalvo, ka es vienmēr kļūstot histēriska. Viņa saka, tu esot tikai pēdējais Pūkaina variants - bet viņa kļūdās! Tu neesi suns. Tu esi tik daudz, tik daudz kas vairāk.

Parastos apstākļos Metu saviļņotu Marijas vārdi, bet laimei situācija bija pārāk drausmīga.

-   Tems Lins lika, lai tu pagaidām paliec uz vietas. Viņš izplatīs baumas, ka tu esot paņēmis Drošo zirgu un devies ziemeļu virzienā uz Savienotajām Valstīm. Viņš saka, tam vajadzētu nodarbināt Fermas patruļu.

Mets jutās apstulbis no visa notiekošā. Šķita, ka viņš nevar piespiest savu prātu darboties. - Kā iet Patro­nam? - viņš jautāja.

-   Kāpēc tu par to raizējies? - dedzīgi iesaucās Marija. -Tev vajadzētu lūgt Dievu, lai viņš nomirst.

-   Es nevaru, - nomurmināja Mets. Un tā bija tais­nība. Lai cik nodevīgs Patrons bija, Mets mīlēja veco vīru. Neviens viņam nebija tuvāks visā pasaulē. Neviens viņu nesaprata labāk.

-  Tu esi tieši tāds pats kā Tems Lins, - teica Marija. - Viņš saka, Patrons esot kā dabas spēks - viesuļvētra, vulkāns vai tamlīdzīgi. Cilvēku pret paša gribu pārņem bijība pat tad, kad varētu tikt nogalināts. Manuprāt, tās visas ir blēņas!

-   Ko lai es daru? - Mets vaicāja. Gribasspēks viņu pa­meta.

-   Paliec tepat. Es iešu krist histērijā, kā visi to sagaida. Kad satumsīs, es atnākšu tev pakaļ.

-   Uz kurieni mēs iesim? - prasīja Mets. Viņam nāca prātā tikai oāze, bet bez Drošā zirga, kas viņus nestu, tas bija tāls ceļš.

-   Uz Dadas lidaparātu, - atbildēja Marija.

Metam iepletās acis. - Vai tu proti lidot?

-   Nē, bet pilots aizvedīs mani atpakaļ uz klosteri pēc kāzām. Es liku viņam, lai mūs gaida.

-   Kā tu izskaidrosi manu klātbūtni?

- Tu esi mans jaunais mīlulis īdžits! Emīlijai tādu ir ducis, un es pateicu pilotam, ka man skauž un pieprasīju pašai savu. - Marijai vajadzēja aizspiest sev muti, lai ne­ļautu smiekliem izskanēt tumšajā ejā. - Neviens nekad

neko nejautā par īdžitiem. Tie ir kā mēbeles.

***

Mets gaidīdams lielāko tiesu laika gulēja. Viņš bija zaudējis spēkus nesenās slimības dēļ un pārguris no visa notikušā. Viņš pamodās izkaltis un izslāpis un saprata, ka viņam nav ūdens.

Eja bija sausa un putekļaina. Mets rija siekalas, mēģi­nādams remdēt sūrstošo rīkli. Tā viņam smeldza visu šo pēdējo laiku, ar vai bez ūdens.

Viņš ieraudzīja, ka mašīnu istaba ir kā piebāzta ar miesassargiem. Katru no ekrāniem novēroja, un Mets aptvēra, ka visā mājā nebija nevienas drošas vietas. Viņš nevarēja iziet ārā, lai dabūtu ūdeni. Zēns sāka uztrauk­ties par Mariju. Kā viņa iepriekš bija tikusi tiem garām, un kā viņa tiks atpakaļ? Viņš atspiedās pret sienu, ieslī- dzis visdziļākajā izmisumā.

Laiks vilkās lēni. Mets domāja par limonādi, ko Čēlija vienmēr atstāja ledusskapī. Viņš iedomājās, kā šķidrums slīd lejup viņam pa rīkli. Tad, tā kā gaiss bija kļuvis vē­sāks, viņš sāka domāt par šokolādi. Čēlija to gatavoja ar kanēli. Viena no zēna agrākajām atmiņām bija, kā sie­viete turēja krūzīti viņam pie lūpām un kā brīnišķīgs, pikants aromāts virpuļoja viņam ap galvu.

Mets ar sāpēm norija siekalas. Nelīdzēja domāšana par dzeršanu, kad nevar padzerties. Kaut kad sen viņš bija redzējis mirušu īdžitu magoņu laukos. Tems Lins teica, ka tas vīrs esot nomiris no slāpēm. Mets gribēja zināt, cik ilgu laiku tas bija prasījis.

Viņš saklausīja soļus. Zēns pielēca kājās, bet uzreiz uznāca reibonis. Viņš laikam bija vairāk atūdeņojies, nekā domāja.

-   Piedod, es piemirsu par ūdeni. - Marija pastiepa vi­ņam pudeli, Mets to pagrāba un kāri dzēra.

-   Kā iet Patronam? - viņš, izdzēris pudeli, jautāja.

-   Diemžēl labāk.

-   Izklausās, ka tu negribi, lai viņš izveseļotos.

-   Protams, negribu!

-   Runā klusāk, - aizrādīja Mets. - Ja viņš ir dzīvs, tad es varu nākt laukā.

-   Nē, tu nevari. Viņam ir vajadzīga jauna sirds, ja viņš izdzīvos, un ir tikai viena vieta, kur to dabūt.

Mets izstiepa roku, lai negrīļotos. Viens ir saprast savu likteni un kaut kas ļoti atšķirīgs - dzirdēt Mariju to pasakām skaļi. - Patrons mīl mani, - viņš apgalvoja.

Marija izgrūda īsu, neiecietīgu skaņu. - Viņš mīl to, ko tu vari izdarīt viņa labā. Mēs nevaram zaudēt laiku. Te ir īdžita uniforma, ko uzvilkt, Tems Lins to man pagā­dāja. Atceries, ja mēs kādu satiekam, tu nedrīksti sacīt ne vārda.

Mets žigli pārģērbās. Uniforma smirdēja pēc svied­riem un kādas ķīmiskas vielas, kas Metā modināja ne­patīkamas atmiņas. Tukšaines, viņš domāja. Persona, kas to valkāja, bija gulējusi laukos klusās naktīs, kad gaiss īdžitu mitekļu tuvumā bija kļuvis kaitīgs.

-   Te ir tava cepure, - sacīja Marija.

Viņa veda Metu pa eju. Gājēji virzījās projām no mū­zikas istabas un garām Vecā bijušajam dzīvoklim. Mets lauzīja galvu, kas tagad tur dzīvo, vai varbūt tas bija aiz­zīmogots. Daudzas vietas savrupmājā bija slēgtas, bet nevarēja iedomāties, ka māja būtu tukša.

Viņi nonāca pie ejas posma, kur Mets nebija spējis atrast lodziņu. Marija uzspīdināja lukturīti sienai.

-   Tur nekā nav, - Mets ierunājās.

-   Pagaidi. - Viņa uzlika lukturītim sarkanas plastma­sas filtru. Sienas ieguva sakaltušu asiņu krāsu. Apkārtne izskatījās tumšāka un draudīgāka. Gaiss pēkšņi šķita pie­smacis kā kapenēs, kas ilgu laiku nav bijušas atvērtas.

-   Re! - iesaucās Marija.

Sienas vidū, kur - Mets pirms brīža varēja apzvērēt - nekā nebija, parādījās sarkans, kvēlojošs plankums. Viņš pieliecās tuvāk. Plankums pazuda.

-  Tu esi priekšā staram, - aizrādīja Marija. Mets atkā­pās, un plankums atkal parādījās.

Tas viņam mazliet atgādināja zvaigznes, ko Čēlija pie­līmēja pie viņa guļamistabas griestiem. Tas bija citā krāsā, un tā nebija zvaigzne. - Tas ir skorpionsl - viņš atskārta.

-  Alakranu zīme, - secināja Marija. - Tems Lins man par to stāstīja. Tā parādās vienīgi sarkanā gaismā.

-   Ko tas nozīmē?

-   Es domāju… es ceru… ka tas ir ceļš laukā.

Mets izstiepa roku, lai pieskartos skorpionam, bet Marija satvēra viņa roku. - Pagaidi! Man tev kaut kas jāpaskaidro. Es iegāju ejā un izgāju ārā no Patrona gu­ļamistabas. Novērošanas ekrāni nevar redzēt tajā iekšā, kā apgalvo Tems Lins, bet tie novēro visu tai apkārt. Tu nevarētu izbēgt no šejienes.

Metu hipnotizēja sarkanais skorpions. Šķita, ka tas mirgo pats no savas dzīvības.

-  Šis ir vēl viens ceļš laukā, - paskaidroja Marija. - Man likās, šī eja tika izbūvēta, lai Patrons varētu izspiegot cilvēkus. Protams, viņš arī izspiegoja cilvēkus. Tems Lins stāstīja, ka viņš to esot saucis par savu personisko "ziepju operu", - bet īstenībā Patrons izveidoja šo tuneli, lai izbēgtu no saviem ienaidniekiem. Viņam ir daudz ie­naidnieku.

-   Es zinu, - Mets piekrita.

-   Problēma ir tāda, ka es nezinu, vai tu gribi izmēģi­nāt veiksmi…

-   Ko? - Mets kļuva nepacietīgs.

-  Tas ir paredzēts tikai Patronam. Tas tāpēc, lai ne­ļautu iezagties iekšā ienaidniekiem. Kad viņš piespiež plaukstu pie sarkanā skorpiona, siena atveras un viņš var nemanīts tikt iekšā mājā vai izkļūt no tās. Glābšanās ceļš ved uz lidaparātu nolaišanās laukumu. Bet, ja cita persona pieskaras skorpionam, tas raida viņam pa roku nāvējošu elektrības lādiņu un visa eja piepildās ar indīgu gāzi. Vismaz Tems Lins tā teica. Viņš to nav izmēģinājis.

Mets cieši skatījās uz Mariju. - Vai tas ir tavs plāns, kā izglābt mani?

-  Tas varētu izdoties, - viņa atbildēja. - Tems Lins sa­cīja, ka skorpions atšķirot Patrona pirkstu nospiedumus un DNS. Un tu esi viņa klons.

Mets pēkšņi jutās apskurbis. Viņai bija taisnība. Viņš bija Patrona klons. Viņa pirkstu nospiedumiem jābūt tā­diem pašiem, viņa DNS - identiskai.

-Ja tu kļūdies, - viņš teica Marijai, - mēs nomirsim.

-   Mēs mirsim kopā, dārgum.

Metam nodrebēja sirds, kad viņš dzirdēja dārgum. - Es nevaru ļaut tev to darīt. Es iešu viens. Man ir slepena slēptuve.

-   Vai oāze? - jautāja Marija. - Tu nekādi tur nenokļūsi ātrāk par Fermas patruļu.

Tad to viņa arī zina, Mets nodomāja. Droši vien Tems Lins viņai izstāstījis visu. - Es varu mēģināt.

-   Un es tāpat, - Marija paziņoja, acīs parādoties tai ietiepīgajai izteiksmei, kuru Mets tik labi pazina. - Vai nu tu piespiedīsi to skorpionu un mēs glābsimies kopā, vai arī mēs paliksim te un nomirsim badā kopā. Es tevi nepametīšu! Ne tagad, ne arī jelkad!

-   Es tevi mīlu, - Mets atzinās.

-   Es arī tevi mīlu, - atsaucās Marija. - Es zinu, ka tas ir grēks, un es laikam tādēļ nonākšu ellē.

-Ja man ir dvēsele, es tev sekošu, - apsolīja Mets. Viņš piegrūda plaukstu pie kvēlojošā skorpiona, pirms paspētu pārdomāt. Metu pārņēma dīvaina sajūta, it kā simtiem sīku skudriņu līstu augšup pa roku. Matiņi ro­kas virspusē sakustējās. - Skrien! Tas nedarbojas! - viņš iekliedzās. Bet Marija pieķērās viņam.

Viņu priekšā atvērās slīdošas durvis, un skatam pavē­rās garš, tumšs tunelis.

-Ja mums būtu lieks brīdis laika, es noģībtu, - Marija nopūtās, paspīdinādama lukturīti jaunajā atverē.

Tunelī bija jūtama vēl vecāka smaka nekā ejā, un noteikti tas nebija lietots ļoti ilgu laiku. Grīda bija no- blietēta zeme ar šur tur manāmām mazām augsnes kau­dzītēm, kur bija iekļuvis kāds alu dzīvnieks. Bet šobrīd tunelī nebija nekā dzīva, ne peles, ne zirnekļa, pat ne suņusēnes. Metam no tā pārskrēja šermuļi.

Viņu soļi bija klusināti. Šķita, ka viņu elpas skaņa no­mirst aukstajā, nedzīvajā gaisā. Metam ienāca prātā, ka tunelī varētu nebūt daudz skābekļa, un viņš steidzināja Mariju uz priekšu.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie vēl vienas sienas, kas aizšķērsoja ceļu. Marija atkal uzlika lukturītim sarkano plastmasas filtru, atklājot vēl vienu mirgojošu skorpionu.

Šoreiz Mets nevilcinājās. Viņš piespieda roku pie sienas, un viņu pārņēma tā pati ložņājošo skudriņu sajūta. At­vērās vēl vienas slīdošās durvis.

Šo ieeju sedza biezi krūmi. Mets uzmanīgi palieca tos sāņus - viņi atradās lidaparātu nolaišanās laukuma malā.

-  Tas ir mūsu kuģis, - nočukstēja Marija, norādīdama uz mazu lidaparātu ar ieslēgtām nolaišanās gaismām. Viņa gāja pa priekšu, un Mets sekoja, vilkdams priekšā sejai sombrero platās malas. Viņi nesteidzās. Mets ce­rēja, ka viņi izskatās tā, it kā to rīcībā būtu bezgala daudz laika. Ja miesassargi novēroja šo mājas daļu, tie redzēja vienīgi godājamu viešņu, kuru pavada īdžits. īdžitiem nepievērsa vairāk uzmanības kā suņiem.

Mets aiz satraukuma svīda. Tēlot trulu būtni bija grū­tāk, nekā viņš iedomājās. Viņš gribēja paskatīties apkārt, bet īdžiti neko tādu nedarīja. Viņš paklupa pār akmeni un tik tikko noturējās nepakritis. Kļūda, viņš nodomāja, īsts īdžits būtu nokritis tieši uz sejas. Vai viņš kliegtu, ja sasistos? Mets nezināja.

-   Stāvēt, - pavēlēja Marija. Mets apstājās. Viņa iekāpa lidaparātā un tad lika viņam iekāpt. Zēns dzirdēja, kā viņa sarunājas ar pilotu.

-   Sēdēt, - sacīja Marija, norādīdama uz krēslu. Mei­tene aizsprādzēja viņam drošības jostu un turpināja pļā­pāt ar pilotu, stāstot viņam par klosteri un kā viņa prie­cājoties atgriezties.

-   Piedodiet manu uzmācību, Mendozas jaunkundz, - pilots ierunājās ar lielu cieņu, - bet vai jums ir atļauja šim īdžitam? Actlanā tie netiek īsti labprāt uzņemti.

-   Klostera priekšniecei būs tāda atļauja, - Marija bez­rūpīgi atbildēja.

-   Es tā ceru, - turpināja vīrietis. - Citādi viņš būs jā­iemidzina. Es zinu, ka tādai jūtīgai meitenei kā jūs tas nepatiktu.

Marija nobālēja, un Mets aptvēra, ka viņa nebija zinā­jusi par šo likumu.

-   Mēs pacelsimies gaisā, tiklīdz aizies jūsu māsa.

-   Mana māsa? - Marija gandrīz iekliedzās.

Saglabā mieru, saglabā mieru, Mets izmisīgi domāja.

-  Tu taču nedomāji, ka es ļaušu tev aizbraukt, nepa­teikuši uz redzēšanos, - teica Emīlija, iznākot no pilota kabīnes. Kopā ar viņu bija Stīvens un arī pāris miesas­sargu. Tie ieņēma vietas durvju priekšā. Mets sēdēja pil­nīgi nekustīgi ar noliektu galvu. Viņš neko citu nevarēja izdomāt, ko darīt.

-   Emīlij. Cik jauki, - Marijas balsī neskanēja prieks.

-   Diez vai klostera priekšniece grib īdžitu klosteri, - Emīlija aizrādīja.

-   Nav tava daļa.

-   Kāpēc man vajadzētu palīdzēt tev nodoties vēl vie­nam labdarības projektam? Tik tiešām, tu esi par iz­smieklu klosterim - kā toreiz, kad gribēji kopt spitālī­gos. Actlanā nav neviena spitālīgā. Viņiem vajadzētu tos ievest. Un tagad tu gribi glābt klonu…

-   īdžitu, - Marija ātri pārlaboja.

-   Klonu, - atkārtoja Stīvens, panākdams uz priekšu un noraudams Metam cepuri. Viņš to nometa, it kā būtu pieskāries kaut kam riebīgam.

Mets pacēla galvu. Vairs nebija nekādas jēgas izlikties. - Es piespiedu Mariju to darīt, - viņš paskaidroja.

-Tu gadiem ilgi esi sagādājis viņai nepatikšanas, - pārmeta Emīlija. - No pirmās dienas, kad viņa nesa tev ēdienu, tu viņu esi izmantojis.

-   Nē, nav gan! - iesaucās Marija.

-   Tu esi vientiese, - apgalvoja Emīlija. - Kad runa ir par slimiem dzīvniekiem vai bezpajumtniekiem, tu vienmēr kļūsti sentimentāla. Ja neuzmanīsies, tu kļūsi līdzīga mātei.

-  Mamma, - Marijai aizrāvās elpa. - Es tev nepateicu… man nebija laika… viņa ir dzīvai

-   Ak tā? - Emīlija apjautājās. - To es zināju gadiem ilgi.

Marija skatījās uz savu māsu kā uz tarantulu. - Tu… zināji?

-   Protams. Neaizmirsti, ka esmu vecāka par tevi. Es redzēju, kā viņa aiziet, kā Dada kliedza, ka tagad viņa mums ir mirusi. Tas šķita vieglākais veids, kā tev visu paskaidrot.

-  Tu ļāvi man domāt, ka mamma pazuda tuksnesī.

Emīlija paraustīja plecus. - Kāda gan tur starpība?

Mēs viņai bijām vienaldzīgi. Viņa domāja, ka svarīgāk ir rūpēties par neveiksminiekiem.

-  Svarīgi ir šo klonu nogādāt slimnīcā, kur no viņa var būt kāds labums, - Stīvens pārtrauca māsas.

-   Stīven, - nočukstēja Mets. Visu šo laiku viņš bija domājis, ka Stīvens un Emīlija ir - ja ne viņa draugi, tad arī ne ienaidnieki. Viņš apbrīnoja Stīvenu. Daudzējādā ziņā viņi bija līdzīgi.

-   Vediet prom! - Stīvens deva signālu miesassar­giem.

-   Pagaidiet! - iekliedzās Marija. - Jūs to nevarat darīt! Mets nav dzīvnieks!

-   Viņš ir mājlops, - Stīvens teica ar vēsu smaidu. - Li­kums ir ļoti skaidrs. Visi kloni tiek klasificēti kā mājlopi, jo tie tiek audzēti govīs. Govis nedzemdē cilvēkus.

-   Es jums neļaušu to darīt! Neļaušu! - Marija metās virsū sargiem, un tie visai muļķīgi pielieca galvu, lai iz­vairītos no meitenes sitieniem. Pilots sagrāba viņu no mugurpuses un aizvilka projām.

-   Es pasaukšu Vilemu, - Stīvens sacīja, dodamies uz kabīni. - Cik noprotu, mums vajadzēs nomierinošos lī­dzekļus, iekams varēsim viņu nosūtīt atpakaļ uz klosteri.

-   Emīlij! Palīdzi man! Palīdzi viņam! - kliedza Marija, bet neviens meitenei nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Mets gāja starp miesassargiem. Viņam nebija cerību cīnīties ar tiem, un zēns negribēja, ka Marija viņu at­cerētos kā izbiedētu fermas dzīvnieku, ko velk projām nokaušanai. Viņš atskatījās, lai paraudzītos uz meiteni, bet Marija bija pārāk aizņemta, cīnoties ar pilotu, lai ievērotu viņu.

Miesassargi turēja Metu aiz rokām, bet necentās viņu nest. Viņš juta nakts gaisu, jasmīnu un gardēniju smaržu, kas visur bija sastādītas uz kāzām. Viņš sajuta tālīno tuksneša elpu, varbūt pat krūmus, kas ieskāva oāzi. Naktīs viss sniedzās tālāk.

Viņš redzēja Lielās mājas fantastiskos dārzus, bērnu statujas ar spārniem, apelsīnu kociņus, ko apvija gaismu vītnes. Šī bija viņa pēdējā nakts uz zemes, un viņš gribēja atcerēties visu.

Visvairāk viņš gribēja atcerēties Čēliju un Temu Linu. Un Mariju. Vai viņš tos kādreiz redzēs? Vai arī, ja viņam tiktu liegtas debesis, viņš klīdīs cauri naktij kā La Llorona, kura meklē to, kas zudis uz mūžiem?

Mets bija piesaitēts pie gultas telpā, kas bija pilna ar biedējošiem mehānismiem. Divi sargi sēdēja ārā pie durvīm, un divi citi kvernēja pie loga, kam priekšā bija dzelzs restes.

Viņš bija briesmīgi pārbijies. Tā bija vieta, kur tika turēts Makgregora klons. Tā bija vieta, kur notika kaut kas slikts.

Ja vien es būtu izbēdzis, kad man bija iespēja, viņš domāja. Man viss bija sagatavots. Tems Lins sagādāja man kartes un ēdienu un iemācīja kāpt kalnos. Es nesapratu. Es negribēju saprast.

Viņam bija slikta dūša no bailēm. Ikreiz, kad gaitenī atskanēja troksnis, viņš mēģināja glābties. Kaut kad parā­dījās Vilems un divi sveši ārsti, tie bikstīja Metam vēderu un veica asins analīzes. Tie atsēja viņu, lai viņš varētu iečurāt pudelē, un Mets izmantoja iespēju, lai skrietu. Viņš tika kādas sešas pēdas uz priekšu, iekams viņu no­ķēra viens no sargiem.

Muļķis, muļķis, muļķis, Mets pats sev teica. Kāpēc es ne­izbēgu, kad. man bija iespēja?

Pēc kāda laika Vilems un pārējie ārsti atgriezās ap­spriest Meta veselību. - Viegla anēmija, - teica viens no ārstiem. - Aknu funkcijas mazliet neatbilst normai.

-   Vai tās ir derīgas transplantācijai? - apjautājās Vi­lems.

-   Neredzu neko tādu, kas to neļautu, - atbildēja sve­šais ārsts, pētīdams tabulu.

Tie pameta Metu vienu ar viņa bailēm un iztēli.

Ko pašlaik darīja Marija? Tie būs viņu apdullinājuši ar zālēm, kā Fani tika apdullināta, pirms viņu piespieda precēt Benito. Iespējams, ka iesākumā arī Felisijai iedeva opija tinktūru, lai padarītu viņu paklausīgu. Kādu dienu būs vēl vienas grandiozas kāzas Marijai un Tomam. Ma­rija būs jābalsta, ejot uz altāri.

Es nevaru viņu izglābt, domāja Mets. Bet varbūt viņš jau izdarījis ko tādu, kas meiteni atsvabinās. Marija zi­nāja par savu māti. Viņa varētu saukt pēc palīdzības. Un Esperansa, ja Mets kaut ko zināja par to sievieti, kura sarakstījusi Opija zemes vēsturi, nolaistos uz klostera kā ugunsspļāvējs pūķis.

Durvis atvērās, ienāca miesassargu pāris un sāka atsiet Metu. Kas vēl? viņš domāja. Tā nevarēja būt laba zīme. Viņam nekas vairs nešķita labi.

Miesassargi, cieši turēdami Metu aiz elkoņiem, aiz­veda viņu pa gaiteni uz istabu, kas nelīdzinājās nevienai citai, ko viņš bija redzējis slimnīcā. Tā bija rotāta ar lie­liskām gleznām, elegantām mēbelēm un paklājiem. Tālā­kajā galā blakus augstam logam atradās mazs galdiņš ar tējkannu, tasītēm un sudraba šķīvi ar cepumiem.

Blakus galdiņam slimnīcas gultā gulēja Patrons. Viņš izskatījās ļoti vārgs, bet viņa piķmelnajās acīs vēl aizvien dzirkstīja dzīvība. Nespēdams sevi pārvarēt, Mets sajuta mīlestības uzplūdus.

-   Nāc tuvāk, Mi Vida, - čukstēja vecā balss.

Mets piegāja tuvāk. Viņš ievēroja vēl citus sargus, arī Čēliju apgaismoja gaismas stars pa spraugu aizkaros. Mets gatavojās vētrainai scēnai, bet viņa bija ar sausām acīm un drūma.

-  Apsēdies, Mi Vida, - aicināja Patrons, norādīdams uz krēslu pie galdiņa. - Cik atminos, tev garšo cepumi.

Garšoja, kad man bija seši gadi, nodomāja Mets. Kas te notiek?

-   Vai kaķim joprojām ir tava mēle? - vecais vīrs jau­tāja. - Tas ir kā mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad Čēlija izglāba tevi no vistu pakaišiem. - Viņš pasmaidīja. Mets ne. Viņam nebija nekā, par ko priecāties. - Nu, labi, - nopūtās Patrons. - Beigās vienmēr pie tā nonāk. Mani kloni aizmirst brīnišķīgos gadus, dāvanas, labo ēdienu, ko esmu tiem devis. Zini, man tas nav jādara.

Mets skatījās uz priekšu. Viņš gribēja runāt, bet rīkle bija aizvērusies.

-Ja es būtu tāds kā Makgregors - labs fermeris, bet nekrietns cilvēks -, es būtu licis iznīcināt tev smadzenes dzimšanas brīdī. Tā vietā man labpatika dot tev bērnību, kādas man nekad nebija. Man nācās līst uz vēdera pie kājām tam ranchero, kam piederēja manu vecāku zeme, par katru draņķa kukurūzas maišeli.

Čēlija neko neteica. Viņa izskatījās kā akmenī kalta.

-   Bet reizi gadā tas mainījās, - turpināja Patrons. - Cinco de Mayo svētku laikā ranchero rīkoja svinības. Mēs kopā ar maniem pieciem brāļiem gājām skatīties. Mamā atveda manas mazās māsiņas. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ.

Mets šo stāstu zināja tik labi, ka gribēja kliegt. Pat­rons iegrima tajā bez kādām pūlēm - kā ēzelis, kas iet pa labi iestaigātu taku. Kad tas sāk iet, neviens nevar to apturēt, līdz tas sasniedz galamērķi.

Vecais vīrs runāja par putekļainajiem kukurūzas lau­kiem un Durango violetajiem kalniem. Viņa spožās, mel­nās acis redzēja tālāk par slimnīcas istabu līdz upēm, kurās divus mēnešus gadā krāca ūdens, bet kuras pārējā laikā bija gluži sausas.

-   Mūsu ciemata mērs - ģērbies smalkā melnā uzvalkā ar sudraba svītriņām - jāja baltā zirgā un svieda naudu pūlim. Kā mēs cīnījāmies par monētām! Kā mēs vārtījā­mies pa zemi kā cūkas! Bet mums bija vajadzīga tā nauda. Mēs bijām tik nabadzīgi, pliki kā baznīcas žurkas. Šajā dienā ranchero rīkoja lielu mielastu. Mēs varējām ēst visu, ko gribējām, un tā bija brīnišķīga iespēja tiem cilvēkiem, kam māga bija tā sarāvusies, ka čili pupiņām nācās gaidīt rindā, lai tiktu iekšā.

Kādu gadu manas mazās māsiņas svētku laikā saķēra tīfu. Viņas abas nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, kad piecēlās pirkstgalos.

Istabā valdīja nāves klusums. Mets saklausīja dūjas saucienu no slimnīcas jumta. Nav cerību, tā teica. Nav cerību. Nav cerību.

-  Turpmāko gadu laikā nomira pa vienam no maniem brāļiem; divi noslīka, vienam plīsa apendicīts, un mums nebija naudas ārstam. Pēdējos divus brāļus līdz nāvei piekāva policisti. Mēs bijām astoņi, - teica Patrons, - un tikai es paliku dzīvs, lai izaugtu liels. Vai jums neliekas, ka man ir parādā par šīm dzīvībām? - Patrons ierunājās tik asi, ka Mets uztrūkās krēslā. Stāsts nebeidzās, kā gaidīts.

-   Mēs bijām astoņi, - vecais vīrs kliedza. - Mums vi­siem vajadzēja izaugt lieliem, bet es vienīgais izdzīvoju. Man pienākas iegūt šīs dzīvības! Tas ir taisnīgi!

Mets mēģināja piecelties kājās. Miesassargi nogrūda viņu atpakaļ.

-  Taisnīgi? - iejautājās Čēlija. Tas bija pirmais vārds, ko viņa bija izrunājusi.

-  Tu zini, kā tas ir, - Patrons nočukstēja, jo pēc šī izvir­duma spēki viņu pameta. - Tu esi no tā paša ciemata.

-Jums ir bijušas daudzas dzīves, - Čēlija teica. - Tūk­stošiem to ir apglabātas magoņu laukos.

-   Ak tie! - Patrons izvairījās. - Tie ir kā ganāmpulks, kas meklē labākas ganības. Tie skraidelē uz ziemeļiem un uz dienvidiem pa maniem laukiem. Jā, jā, - viņš piebilda, kad Mets pacēla acis. - Iesākumā plūsma bija vienā vir­zienā. Actlanieši bēga uz ziemeļiem, lai piekļūtu izsap­ņotajam Holivudas dzīvesstilam. Bet Savienotās Valstis vairs nav tā bagātā paradīze, kas tās reiz bija. Tagad Ame- ricanos skatās filmas par Actlanu un domā, ka dzīve tur ir visai jauka. Es notveru aptuveni tikpat daudz to, kas dodas vienā un otrā virzienā.

-   Vecais bija vienīgais labais cilvēks šajā ģimenē, - sa­cīja Čēlija. - Viņš pieņēma, ko Dievs viņam deva, un, kad Dievs teica, ka laiks iet, viņš arī aizgāja. - Mets apbrīnoja viņas drosmi. Ja cilvēki gribēja palikt pie labas veselības, tie nestrīdējās ar Patronu.

-   Vecais bija muļķis, - nočukstēja Patrons. Uz dažiem mirkļiem viņš pārstāja runāt. Ienāca ārsts un izklaušināja viņa sirdi. Tad izdarīja injekciju.

-   Operāciju istaba ir gatava, - klusā balsī teica ārsts. Metu sagrāba ledains šausmu vilnis.

-   Vēl ne, - nomurmināja vecais vīrs.

-   Vēl desmit minūtes, - apstiprināja ārsts.

Šķita, ka Patrons sakopo spēku pēdējai piepūlei. - Es tevi radīju, Mi Vida, kā Dievs radīja Ādamu.

Čēlija sašutumā pavīpsnāja.

-   Bez manis tu nekad nebūtu redzējis skaistu saulrietu vai vējā saodis tuvojošos lietusgāzi. Tu nekad nebūtu iz­garšojis vēsu ūdeni karstā vasaras dienā. Vai dzirdējis mūziku, vai izjutis tās radīšanas brīnumaino prieku. Es tev to devu, Mi Vida. Tu… esi man… parādā.

-   Viņš tev neko nav parādā, - apgalvoja Čēlija.

Mets baidījās par viņu. Patrons spēja iznīcināt cilvēku,

kurš viņu sadusmoja. Bet vecais vīrs vienīgi pasmaidīja. - No mums iznāk lielisks skorpionu pāris, vai ne?

-   Runājiet pats par sevi, - iebilda Čēlija. - Mets jums neko nav parādā, un viņš jums neko nemaksās. Jūs ne­varat izmantot viņu transplantācijai.

Sargi sarosījās, kad to izdzirdēja. Ārsts pacēla acis no monitora, ko bija vērojis.

-   Kad jums bija pirmā sirdslēkme, es sazāļoju Metu ar uzpirkstenes indi no mana dārza, - teica Čēlija. - Jūs zināt, es esmu curandera tāpat kā ķēkša. Es padarīju Meta sirdi pārāk nestabilu transplantācijai.

Patrona acis iepletās. Viņš paplēta muti, bet nekas neatskanēja. Ārsti piesteidzās viņam blakus.

-   Tomēr es nevarēju turpināt dot viņam uzpirksteni. Tas ir pārāk bīstami. Man bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas padarītu viņu slimu, bet ne pārāk slimu. Tad kāds man pastāstīja par monarhu taureņiem.

Mets uztrūkās sēdus, bet sajuta miesassargu rokas cieši uz pleciem. Viņš zināja par monarhu taureņiem. Tems Lins bija runājis par tiem dārzā tonakt, kad no­tika svinības par godu Meta pieaugušā statusam. Gaiss toreiz bija pildīts ar smaržām, dažām patīkamām, dažām ne, tās nāca no ziediem, par kuriem Čēlija bija sākusi interesēties. Viņa bija izcēlusi rudbekijas, gaiļpiešus, uzpirkstenes un piensulas augus, un Tems Lins bija sa­traukts, kad viņa pieminēja piensulas augus. No tiem ba­rojas monarhu taureņi, viņš teica. Tie ir mazi, gudri viltnieki. Tie piepilda sevi ar indi, lai nekas tiem nekaitētu.

Toreiz Mets nepievērsa uzmanību šai piezīmei. Tems Lins allaž paspīdēja ar faktiem no dabas grāmatām, kuras viņš lasīja lēni un uzmanīgi.

-   Man bija vajadzīgs kaut kas līdzīgs indei monarhu taureņos, - Čēlija pārtrauca Meta prātojumus. - Tāpēc es sāku viņam dot arsēnu.

-   Arsēnu! - ārsts iekliedzās.

-   Arsēns iespiežas visā ķermenī, - Čēlija turpināja ar acīm, tik aukstām kā čūskai. - Tas ieaug matos, tas veido mazas, baltas līnijas uz pirkstu nagiem, tas nosēžas sirdī. Es nedevu Metam tik daudz, lai viņu nogalinātu, - to es nedarītu! - bet pietiekami daudz, lai nogalinātu ik­vienu, kas mēģinātu nozagt viņa sirdi. Jums ir bijušas astoņas dzīvības, Patron. Pienācis laiks jums līgt mieru ar Dievu.

-   iBruja! Ragana! - iekliedzās Patrons. Viņa acīs kvē­loja iznīcinošs niknums. Viņa āda pietvīka draudīgi sar­kana. Viņš cīnījās, lai pieceltos, ar nagiem cērtoties gultā.

-   Kritisks stāvoklis! - iesaucās ārsts. - Aizgādājiet viņu uz operāciju istabu! Kustieties! Kustieties! Kustie­ties!

Sargi aizstūma gultu projām. Ārsts skrēja tai blakus, spiezdams Patronam uz krūtīm. Pēkšņi visa māja ņudzēja kā lapseņu midzenis. Parādījās vēl sargi - vesela armija. Divi no viņiem steigšus aizveda Čēliju, par spīti Meta mēģinājumiem tos apturēt. Kāds laborants nogrieza Me­tam matu šķipsnu un aizgāja.

Viņš bija viens. Viens, tas ir, izņemot četrus druknus vīrus, kas sēdēja pie loga ārpusē, un nezināmu skaitu, kas glūnēja aiz durvīm. Tā bija skaista istaba ar paklāju, kura rakstos varēja saskatīt oāzes krāsas. Mets redzēja kanjona sienu sarkano, kreozota tumši zaļo, kā arī zilo, kas bija starp augstajām klintīm iesprostoto debesu krāsa. Kad pa pusei pievēra acis, viņš gandrīz varēja sevi iedomāties tur, Aho kalnu rāmajās ēnās.

Viņš gaidīja. Kad Patronu aizstūma, bija vēl rīts. Tagad - pēcpusdiena. Panika ārpusē norima, un gaiteņi bija gan­drīz klusi. Slimnīca nodarbojās ar saviem uzdevumiem, neiesaistot elegantajā viesistabā esošo cietumnieku.

Mets izdzēra tēju un apēda visus cepumus. Viņš jutās ārkārtīgi noguris. Viss apgriezies ar kājām gaisā, un viņš nesaprata, vai Patrona nāve nozīmēs drošību vai tieši pretējo.

Mets nopētīja savu roku un vēlējās zināt par arsēnu, kas slēpās viņā. Vai moskīti nobeigtos, ja tie viņam ie­kostu? Vai viņš kādu nogalinātu, uzspļaujot tam? Inte­resanta doma. Mets atklāja: lai cik nobiedēts viņš jutās sākumā, tomēr nebija iespējams palikt iebiedētam. Bija tā, it kā viņa smadzenes teiktu: Labi. Tagad pietiek. Atra­dīsim kaut ko citu, ko darīt.

Mets sāka domāt par Mariju. Viņa droši vien bija at­griezusies klosterī. Viņš nezināja, ko meitene tur dara, izņemot to, ka ēda šokolādes konfektes un kaila sauļojās uz jumta. Traki interesanti. Meta seja pielija ar siltumu, kad viņš par to iedomājās. Mākslas vēstures stundās viņš bija redzējis resnu, kailu Romas dieviešu gleznas.

Viņam tās šķita jaukas, bet īstajā dzīvē neviena tā apkārt neskraidīja. Vai arī skraidīja? Viņš nezināja, kā cilvēki uzvedas ārpasaulē.

Tā vai citādi, Marija tādēļ iekūlās nepatikšanās. Me­tam bija drudžaina sajūta, bet tas nebija nekāds brīnums, ja jau viņš bija tik pilns ar arsēnu. Viņš gribēja zināt, kādas citas vielas no sava dārza Čēlija bija izmēģinājusi pie viņa.

Durvis plaši atvērās. Ienāca Alakrana kungs un Tems Lins.

Šķita, ka apstājas laiks. Mets atkal bija sešus gadus vecs, gulēja asiņu peļķē, un Roza vilka stikla gabalus vi­ņam no pēdas. Nikns vīrs iebrāzās istabā, kliedzot: Kā tu uzdrīksties apgānīt šo namu? Tūlīt iznesiet to radījumu laukā!

Ta bija pirmā reize, kad Mets aptvēra, ka viņš nav cil­vēks. Niknais vīrs bija Alakrana kungs, un tagad, skato­ties uz Metu, viņam sejā bija tā pati riebuma izteiksme.

-   Es esmu te, lai informētu tevi, ka mums vairs nav vajadzīgi tavi pakalpojumi, - Alakrana kungs paziņoja.

Metam aizrāvās elpa. Tas nozīmēja, ka Patrons ir mi­ris. Lai cik bieži viņš par to bija domājis, dzirdētais zēnu satrieca.

-   Man… man žēl. - Lielas asaras sāka ritēt Metam pa seju. Viņš varēja novaldīties, lai nepinkšķētu, bet viņš neko nevarēja padarīt ar sāpēm, kas sariesās viņā.

-  Varu iedomāties, ka tā, - teica Alakrana kungs. - Tas nozīmē, ka mēs tevi vairs nevaram izmantot.

Protams, jūs varat mani izmantot, Mets domāja. Viņš zi­nāja par Opija zemes vadīšanu tikpat daudz, cik Stīvens. Viņš bija mācījies zemkopības paņēmienus, prata atrisi­nāt ūdens attīrīšanas un ēdiena sadales problēmas. Ie­spējams, ka viņš vairāk nekā jebkurš cits zināja par spiegu un korumpēto amatpersonu tīklu citās valstīs. Gadiem ilgā Patrona uzklausīšana Metam bija devusi tādu izjūtu par Alakranu impēriju, kāda nevienam citam nevarēja būt.

-   Liec, lai viņu iemidzina, - Alakrana kungs pavēlēja Temam Linam.

-Jā, kungs, - atsaucās Tems Lins.

-   Ko jūs gribat teikt? - iesaucās Mets. - Patrons to nepieļautu! Viņš lika mani izglītot. Viņš gribēja, lai es palīdzu vadīt šo zemi.

Tems Lins ar žēlumu paskatījās uz viņu. - Tu, nabaga muļķi. Patronam bija septiņi citi kloni tieši tādi kā tu, visi izglītoti, un katrs domāja, ka viņš vadīs šo zemi.

-   Es tam neticu!

-   Man jāatzīst, ka tu biji pirmais muzikāli apdāvinā­tais. Bet mēs vienmēr varam ieslēgt radio, ja gribam.

-Tu nevari to darīt! Mēs esam draugi! Tu tā teici! Tu atstāji man vēstuli… - Mets tika notriekts uz grīdas ar sitienu, no kura pašķīda zvaigznītes. Nekad viņam nebija sists. Nevienam tas nebija atļauts. Viņš pietrausās uz ceļiem, turēdams žokli. Vēl vairāk viņu satrieca cilvēks, kas to izdarīja.

Tems Lins.

Tems Lins ir izbijis terorists. Viņš bija atbildīgs par divdesmit bērnu nāvi, un tas viņu, iespējams, pat neuz­trauca. Mets nebija to apsvēris.

-   Redzi, puikiņ, es esmu tas, ko sauc par algotni, - Tems Lins skaidroja tajā dziedošajā balsī, kuru Mets bija iemīļojis. - Es strādāju pie Patrona jau ļoti ilgi - domāju, ka viņš dzīvos mūžīgi. Taču tagad esmu bez darba, bet Alakrana kungs bija tik laipns, ka piedāvāja man jaunu.

-   Kā ir ar Čēliju? - Mets nočukstēja.

-  Tu taču nedomā, ka viņa tiks sveikā cauri pēc vi­ņas spēlētās tirādes? Pašlaik viņa jau būs pārvērsta par īdžitu.

Bet tu pastāstīji viņai par monarhu taureņiem, domāja Mets. Tu ļāvi viņai iekrist slazdā.

-   Vai vari to piebeigt tepat? Man jāstrādā, - ierunājās Alakrana kungs.

-   Es tikšu vaļā no tā klona, kungs, - apsolīja Tems Lins. - Iespējams, man vajadzēs Dāftu Donaldu, lai pa­līdz man to sasiet.

Viņš nosauca mani par klonu, Mets domāja. Viņš nosauca mani par "to".

-   Atceries, es gribu, lai tu būtu atpakaļ šovakar uz vāķēšanu, - atgādināja Alakrana kungs.

-   Neparko pasaulē es to negribētu nokavēt, - sacīja Tems Lins ar spīdumu savās melīgajās, nodevīgajās acīs.

Dāfts Donalds cieši turēja Metu, un Tems Lins no- saitēja viņu ar sanitārtehnikas lenti. Miesassargs uzmeta zēnu uz zirga un pamāja atvadas pārē­jiem Patrona privātās armijas locekļiem, kas slaistījās gar staļļiem. - Kurp tu to vedīsi? - kāds no vīriem uzsauca.

- Biju domājis to nomest pie īdžitu mitekļiem, - Tems Lins atbildēja. Vīrieša smieklus nomāca zirga pakavu di- poņa.

Šis bija atšķirīgs no Drošajiem zirgiem. Tas bija āt­rāks un ne tik viegli prognozējams. Tas pat oda citādi. Mets atradās piemērotā stāvoklī, lai to zinātu, jo viņa deguns bija iespiests zirga ādā. Drošajiem zirgiem bija viegla ķimikāliju smaka, bet no šī nāca saules un sviedru garaiņi.

Mets pēkšņi aptvēra, ko Tems Lins domāja, sakot, ka nometīs viņu pie īdžitu mitekļiem. Viņu iesviedīs dzel­tenajos dubļos bedres apakšā. No tādām šausmām, ne­godīguma un nodevības Metam ausīs pulsēja asinis. Bet šoreiz baiļu vietā viņš juta tīri dzīvnieciska niknuma uz­plūdus. Viņš bija pelnījis dzīvot! Viņam pienācās kā pa­rāds šī dzīve, kas viņam nejauši tika dota, un, ja vajadzēja mirt, viņš cīnīsies līdz pašai pēdējai minūtei.

Viņš pārbaudīja lenti, kas saistīja rokas un kājas. Tās nevarēja pakustināt ne par collu. Nu tad, Mets nodomāja, man nāksies lokoties tikt laukā no bedres. Viņš redzēja zemi traucamies zem zirga pakaviem. Zēna vēders sāpīgi si­tās pret tā ķermeni. Šis radījums neskrēja tik līdzeni kā Drošais zirgs.

Beidzot tas palēnināja gaitu, un Tems Lins nocēla Metu zemē. Viņš pamanījās saliekt ķermeni un ar galvu trāpīt vīrietim pa vēderu. - Ā! Muļķa pintiķi! - nolamājās Tems Lins. - Paskaties apkārt, iekams tu dari tik stulbus trikus!

Mets apvēlās uz muguras un pacēla kājas, lai spertu. Viņš ieraudzīja zilas debesis un klints izcilni. Viņš saoda nevis gļotas un netīrību, bet labu, tīru gaisu ar kreozota smaržu. Viņi neatradās pie īdžitu mitekļiem. Viņi bija uz takas pie Aho kalniem.

-   Lūk, tā! Es gaidu pamatīgu atvainošanos, - no­rūca Tems Lins, ne visai maigi plēšot nost lenti no Meta ādas.

-   Vai tu mani noslīcināsi oāzē? - Mets ņurdēja.

-  Saņem sevi rokās, puikiņ. Labi, es varu saprast, ka tev ir iemesls aizdomām, bet piešķir man mazliet goda­prāta.

-   Kā es varu uzticēties kādam, kurš nogalinājis div­desmit bērnus? - Mets jautāja.

-   Tad viņi to tev izstāstīja. - Tems Lins izskatījās tik skumjš, ka Mets juta - bet tikai mazliet - žēlumu pret viņu.

- Vai tā ir taisnība? - zēns prasīja.

-Jā. Taisnība. - Tems Lins savēla lenti kamolā un ie­bāza to vienā no zirga seglu somām. Viņš izņēma mugur­somu un uzmeta to sev plecā. - Iesim. Man nav daudz laika.

Atpakaļ neskatīdamies, viņš sāka kāpt pa taku. Mets vilcinājās. Viņš varētu nozagt zirgu un jāt uz ziemeļiem. Fermas patruļa varētu vēl nezināt, ka viņš ir apzīmogots iznīcināšanai. Iznīcināšanai, Mets domāja ar dusmu kvēli. Bet izskatījās, ka ar šo dzīvnieku nav viegli jāt. Atšķirībā no Drošā zirga šis bija jāpiesien pie koka. Tas izbolīja acis un iepleta nāsis, kad Mets mēģināja tam tuvoties.

No otras puses, viņš varētu sekot Temam Linam kal­nos un cerēt, ka vīrieša draudzība nav zudusi. Tems Lins pazuda starp klintīm. Viņam pat nerūpēja paskatīties, vai Mets seko.

Es laikam esmu pasaules lielākais idiots, Mets domāja, slādams pa taku.

Oāze bija pilna līdz malām. Rudens lieti bija atne­suši dzīvību paloverde kokiem, padarot tos košus ar maigi dzelteniem un oranžiem ziediem. Vīnogulāja lapene bija kuplākām lapām, nekā Mets jebkad varēja atcerēties, un, kad piegāja tuvāk, maza pīlīte aizbrida pa ūdeni.

Tems Lins bija apsēdies uz liela akmens. - Tas ir ka­nēļa krīklis, - viņš paskaidroja. - Šajā gadalaikā tie pār­lido no Savienotajām Valstīm uz Actlanu. Brīnums, kā tie atrod šādu ūdens drusciņu visā sausajā tuksnesī.

Mets apmetās uz cita akmens, ne pārāk tuvu. Saule aizslīdēja aiz kalniem, un mazajā ielejā iezagās ēnas.

-Ja nebūtu šīs vietas, es sajuktu prātā pirms dau­dziem gadiem, - miesassargs atminējās. Mets vēroja, kā mazā pīlīte peld uz pretējo krastu. - Es biju pustraks, kad salīgu strādāt pie Patrona. Tā ir vieta, kur paslēpties, es toreiz domāju. Es došos projām, kad policijai apniks mani medīt. Bet, protams, tā nenotika. Ja reiz kaut kas pieder Patronam, tas ir uz visiem laikiem.

-  Tātad tu tiešām nogalināji tos bērnus, - Mets neat­laidās.

-   Es varētu teikt, ka tas bija nelaimes gadījums - un tāds tas bija -, bet tāpēc tas nav mazāk šausmīgi. Es biju nodomājis uzspridzināt premjerministru, resnu krupi, kurš to pelnīja. Es vienkārši neņēmu vērā pārējos cilvē­kus, kas gadījās ceļā. Atklāti sakot, es biju tik uzpūtīgs draņķis, ka man bija vienalga. Es dabūju lielāko daļu šo rētu no tā sprādziena, bet Dāftam Donaldam tas pāršķēla rīkli. Tāpēc viņš nevar parunāt.

Visus šos gadus Mets nebija aizdomājies, kāpēc Dāfts Donalds nekad nerunā. Viņš bija pieņēmis, ka lielais, klusais vīrs ir nesabiedrisks.

-   Patronam bija instinkts atrast cilvēkus, kurus var paverdzināt, - turpināja Tems Lins. - Viņam piemita tāda vara. Vara ir kaut kas dīvains, puikiņ. Tā ir narkotika, un tādi cilvēki kā es to kāro. Vienīgi tad, kad satiku Čēliju, es sapratu, par kādu briesmoni esmu kļuvis. Es biju pā­rāk laimīgs, dižodamies Patrona ēnā.

-   Bet tu ļāvi dakteriem pārvērst Čēliju par īdžitu, - iebilda Mets.

-   Neļāvu vis! Es iezīmēju viņas pieri tā, lai izskatītos, ka viņa ir operēta. Es ieliku viņu staļļos kopā ar Rozu.

Pirmo reizi kopš ierašanās oāzē Mets tieši paskatījās uz Temu Linu. Liels smagums novēlās zēnam no krūtīm.

-   Čēlija būs drošībā, kamēr neaizmirsīs izturēties kā zombijs. Tagad, manuprāt, esmu nopelnījis to lielo atvai­nošanos, - miesassargs sacīja.

Un Mets atvainojās - pamatīgi gari un no visas sirds.

-   Es būtu atvedis viņu šurp, bet Čēlijai nepadodas kāpšana kalnos. - Tems Lins nopūtās.

Viņi skatījās pāri dīķim, uz kura virsmas sudrabaini atvizēja pēcpusdienas saule. Krīklis gāzelējoties iznāca krastā un sakārtoja spalvas. Kāda bezdelīga notvēra spāri, kas planēja virs ūdens.

-   Vai man būs jādzīvo te? - Mets jautāja.

Tems Lins satrūkās. - Ā! Aizsapņojos. Man patīk no­skatīties, kā bezdelīgas pēdējā brīdī pirms ietriekšanās zemē pagriežas. Nē, puikiņ. Tu nevarēsi izdzīvot. Būs labāk, ja tu dosies uz Actlanu.

Uz Actlanu! Metam salēcās sirds. - Vai tu nāksi man līdzi?

-   Es nevaru. - Tema Lina balss bija skumja. - Saproti, es esmu pastrādājis briesmu darbus savā mūžā, un es nevaru izvairīties no sekām.

-  Tā nav taisnība, - Mets protestēja. - Policija droši vien jau sen ir pārstājusi tevi meklēt. Amatpersonām tu varētu nosaukt izdomātu vārdu. Tu varētu uzaudzēt bārdu un noskūt galvu.

-   Protams, es varētu, - jāatzīst, domāšanā tu parādi visai nelikumīgu ķērienu. Tu esi gluži vai skaida no vecā bluķa. Nē, es runāju par morālām sekām. Es esmu pavadījis gadus, gūdams labumu no Opija zemes šausmām, un ta­gad man ir izdevība vērst to par labu. Es nedrīkstu palaist to garām. Čēlija lika man to saskatīt. Tu jau zini, viņa ir ļoti noteikta sieviete. Viņa nesamierināsies ar ļaunumu.

-   Es zinu, - piekrita Mets, domādams par to, kā Čēlija nostājās pret Patronu.

-   Es jau sakravāju tev somu, - Tems Lins teica, no­ņemdams no pleca mugursomu. - Lādē ir kartes. Paņem, cik vien daudz ūdens pudeļu tu vari, un, kad sasniegsi Actlanas robežu, saki, ka tu esi bēglis. Tavus vecākus saņēmusi ciet Fermas patruļa. Izturies muļķīgi - tam ne­vajadzētu sagādāt grūtības - un nevienam nesaki, ka tu esi klons.

-   Vai viņi to nevarēs noteikt? - Mets iedomājās actla- niešu dusmas, kad tie atklās, ka ir apmuļķoti.

-  Te ir tas mazais, nekrietnais noslēpums. - Tems Lins pieliecās un čukstēja, it kā viņam būtu jāslēpj šī informā­cija no bezdelīgām, pīlītes un spārēm. - Neviens nevar noteikt atšķirību starp klonu un cilvēku. Tas ir tāpēc, ka nekādu atšķirību nav. Doma, ka kloni būtu mazvērtīgāki, ir riebīgi meli.

Tems Lins aizsoļoja pie metāla lādes, atstājot Metu ar vaļā muti. Viņš noskatījās, kā vīrietis izņem ūdens pudeles un kartes. Kā gan klons varēja būt tāds pats kā cilvēks? Viss Metā to nepieņēma.

Tems Lins atvilka mugursomas kabatiņai rāvējslē­dzēju un izņēma papīru žūksni. - Re, tā ir nauda. Man vajadzēja to agrāk tev iemācīt. Tā ir simt peso banknote, un šī ir piecdesmit. Vienmēr pajautā kaut kam cenu un piedāvā pusi. Ak nē! Tagad tu to neiemācīsies. Vienīgi atceries to: vienā reizē izņem vienu papīra gabaliņu un neļauj nevienam redzēt, cik daudz papīra gabaliņu tev paliek.

Saule norietēja, un strauji iestājās krēsla. Tems Lins iekūra ugunskuru un blakus sakrāva sausu malku. - Tev vajadzētu doties ceļā no paša rīta. Tad tev būs divpadsmit stundas, lai sasniegtu robežu. Tas ir ideāls laiks, jo Fer­mas patruļa ir pie mājas uz vāķēšanu. Vēl kas: Patrons turēja Opija zemi iesaldētu simt gadu tālā pagātnē.

-   Es nesaprotu, - brīnījās Mets.

-   Opija zeme, cik vien iespējams, ir tāda, kāda bija dzīve Patrona jaunībā. Čēlija gatavo ēdienu uz malkas plīts, istabās nav gaisa kondicionēšanas, laukus novāc cilvēki, nevis mašīnas. Pat raķetēm neļauj lidot pāri. Vie­nīgās vietas, kur likumi ir brīvāki, ir slimnīca un drošības sistēma. Tas bija paņēmiens, kā Patrons pārspēja viltībā Nāvi. Viens no viņa paņēmieniem.

-   Bet televīzijā viss ir tāds pats, - Mets protestēja.

Tems Lins iesmējās. - Patrons uzraudzīja arī to. El

Latigo Negro noplīkšķināja savu pēdējo pātagu pirms gadsimta. Runa ir par atkārtotiem demonstrējumiem. Daudzējādā ziņā tev Actlana liksies mulsinoša, bet pē­dējā laikā viņiem ir bijusi kustība atpakaļ uz vienkār­šākiem laikiem. Viņi mēģina novērsties no mašīnu bal­stītas saimniekošanas, atgriežoties pie vecās meksikāņu kultūras. Kaut kas tev šķitīs pazīstams.

-   Pagaidi! - iesaucās Mets, kad miesassargs grasījās iet projām. - Vai tu nevari palikt? - Doma par to, ka zaudē draugu un ka varbūt nekad vairs neredzēs viņu, bija briesmīga.

-   Man jābūt klāt vāķēšanā, - paskaidroja Tems Lins.

-  Tad atved šurp Čēliju. Es viņai palīdzētu kāpt kal­nos.

-   Pagaidi, kad tu redzēsi tās klintis. Nē, puikiņ. Čēlija ir pārāk veca, lai veiktu šo ceļojumu. Es, cik vien varēšu, parūpēšos par viņu. Dodu tev savu vārdu.

-   Ko lai daru Actlanā? Kur es varu apmesties? - Me­tam sāka uzmākties panika.

-   Kur gan mana galva? - Tems Lins atjēdzās, apstāda­mies pie ugunskura gaismas loka robežas. - Es izlaidu pašu svarīgāko. Actlanā vispirms ar lidaparātu tiec līdz Sanluisai un paprasi ceļu uz Svētās Klāras klosteri. Ja vien es ļoti nekļūdos, Marija dancos tev riņķī apkārt, kad ieiesi pa parādes durvīm.

Šoreiz viņu nevarēja apturēt. Tems Lins soļoja pa priekšu, un Mets rikšoja viņam pakaļ. Kad viņi sasniedza eju klintī, miesassargs pagriezās un uzlika roku Metam uz pleca. - Es diez ko neatzīstu garas atvadas, - viņš ierunājās.

-   Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

Tems Lins pagaidīja brīdi, iekams pateica: - Nē. - Mets strauji ievilka elpu. - Es tev nekad neesmu melojis, un man nav prātā to sākt. Svarīgi ir tas, ka tu esi izbēdzis. Tu esi viens no īpašumiem, kam Patrons ļāva izslīdēt caur pirkstiem.

-   Kas notiks ar mani? - Mets jautāja.

-   Tu atradīsi Mariju un, ja viss izdosies, viņas māti.

-   Vai tu pazīsti Esperansu?

-Jā. Viņa mēdza ierasties mājā. Vai tu esi redzējis to filmu par dinozauriem? To ar ātrplēsi?

Mets atminējās īpaši pretīgu dinozauru ar gariem na­giem un zobiem, kas bija ar mieru rakties cauri klintij, lai tiktu klāt savam upurim.

-   Tāda ir Esperansa, kad viņai ir misija. Labi, ja tāds cilvēks ir tavā pusē. - Tems Lins izlīda cauri klintij un pa­zuda biezējošā tumsā. Viņš neatskatījās. Mets savaldījās, lai neuzspīdinātu viņam ar lukturīti.

IEdams atpakaļ uz oāzi, Mets jutās apdullis. Tik daudz notikumu tik īsā laika sprīdī. Tik daudz kas mainī­jies. Mazais nometnes ugunskurs šķita neciešami vientulīgs. Viņš piemeta malku un tad sāka uztraukties, vai Fermas patruļa to nevar pamanīt. Viņš aizspēra pro­jām pāris zaru. Tad Mets iedomājās par dzīvniekiem, kas naktī varētu nākt pie ūdens. Protams, koijoti, varbūt lū­sis. Jaguārs bija maz ticama iespēja, bet Tems Lins tos bija manījis. Mets atkal piemeta malku.

Metāla lādē viņš atrada kaltētu liellopu gaļu un žā­vētus ābolus. Viņš bija izbadējies, kopš kāzu dienas rīta nebūdams ēdis neko citu kā cepumus. Ēdiens uzlaboja noskaņojumu, un drīz vien viņš šaudīgajā gaismā pētīja karti. Tas bija, kā lasot satraucošu romānu, kas pilns ar visādiem iespējamiem piedzīvojumiem. Tems Lins bija atzīmējis ceļu ar sarkanu zīmuli un pierakstījis komen­tārus, lietodams pats savu radošo pareizrakstību, pie­mēram, Klabručūskas te un Redzēts lācs zem koka. Mets

pabeidza maltīti ar sauju zemesriekstu un šokolādes tā- felīti.

Viņš ielika mugursomu dzelzs lādē un atritināja gu­ļammaisu uz atklātas klints plāksnes. Viņš jutās drošāk projām no vietām, kur varētu būt lācs zem koka. Tad viņš apgūlās un lūkojās zvaigznēs.

Bija dīvaini biedējoši gulēt zemē bez pajumtes. Debe­sis bija tik melnas, un zvaigžņu tik daudz, tik mirdzošas. Viņš varētu zaudēt saikni ar zemi. Viņš aizlidotu projām un, ja nesatvertu kāda koka zaru, mūžīgi turpinātu planēt pretī tām spožajām, cilvēka neradītajām gaismiņām.

Mets nostiepa virvi no guļammaisa līdz kokam. Jā, muļķīgi uztraukties, bet piesardzība nenāca par ļaunu. Čēlija reiz stāstīja, ka indiāņi viņas ciematā esot nēsā­juši amuletus, lai debesis tos neaizrautu projām. Indiāņi varētu zināt kaut ko tādu, ko cilvēki ar mājām nesaprot.

Pārguris no visa, Mets iegrima dziļā miegā bez sap­ņiem. Tieši pirms ausmas gaiss novibrēja no kaut kā, kas gandrīz bija - bet ne gluži - skaņa. Mets uztrūkās sēdus un satvēra virvi. Zeme uz īsu bridi nodrebēja un atkal bija mierā. Kraukļu pāris uzšāvās gaisā no koka zara un, mežonīgi ķērcot, aplidoja apkārt oāzei. Koijots sastinga, no purna pilot ūdenim, kuru tas laka no dīķa.

Mets ieklausījās. Skaņa - ja tā bija skaņa - bija nākusi no visām pusēm. Tā nelīdzinājās nekam, ko viņš bija pie­dzīvojis. Kraukļi nosēdās, savā starpā kurnot, bet koijots pazuda starp akmeņiem.

Mets iekūra uguni ar šķiltavām, kuras atrada mugur­somā. Viņš redzēja, ka ap metāla lādi riņķo koijota pēdu nospiedumi un kāds mēģinājis sagrauzt aizšaujamo bultu.

Pēc ātrām brokastīm viņš piepildīja tik ūdens pudeļu, cik varēja panest, katrā ielikdams joda tableti. Pēdējo reizi, kad Mets dzēra oāzes ūdeni, viņš jutās uz nāvi slims. Bet zēns aptvēra, ka vainīgs bija arsēns. Viņš iedomājās, kā klājas Čēlijai. Vai staļļos viņa dabūja pietiekami daudz ēdamā? Un vai izlikties par zombiju nebija tikpat ļauni, kā būt par zombiju, ja tas jādara gadiem ilgi?

Es lūgšu Esperansai, lai palīdz viņai izbēgt, Mets nodo­māja.

Tagad, kad bija pienācis projām došanās brīdis, Mets pieķēra sevi novelkam laiku. Viņš vēlreiz pārbaudīja krā­jumus. Paņēma vēl vienu grāmatu, pārbaudīja somas smagumu un atkal izņēma to laukā. Saule jau bija aug­stu, lai gan ieleja vēl bija ēnā. Es šeit varētu pavadīt vēl vienu nakti, zēns domāja. Tomēr pēc Patrona nāves oāze vairs nebija droša.

Mets uzlika plecos mugursomu, piesēja papildu ūdens pudeles pie jostas un devās ceļā cauri vīnogulāja lapenei. Viņš aizies kā Tems Lins - neskatoties atpakaļ.

Takas pirmā daļa bija viegla. Mets daudzkārt bija pa to gājis. Tomēr drīz vien viņš nonāca pie kanjona, kas aiz­audzis ar krūmiem. Viņam nācās lauzties cauri. Putekļi no lapām noklāja zēnu no galvas līdz kājām un iekļuva plaušās. Viņam vajadzēja atpūsties sausā grāvī, lai atgūtu elpu. Bija pagājusi tikai stunda. Ja atlikušais ceļš turpinā­sies tāpat, viņš nesasniegs Actlanu mēneša laikā.

Mets izpētīja mugursomas saturu. Kādā iekškabatā viņš atrada inhalatoru. Atvieglojums, ko tas deva viņa izmocītajām plaušām, bija īsta paradīze. Tāpat viņš at­rada bīstama paskata mačeti ādas makstī. Es sev aiztaupītu daudz grūtību, ja apskatītos agrāk, viņš prātoja.

Pēc atpūtas Mets cirta ceļu cauri krūmiem. Viņam sa­gādāja mežonīgu prieku nokārtot rēķinus ar augiem, kas visu rītu skrāpēja rokas un seju.

Kad viņš sasniedza ielejas galu, priekšā atradās aug­sta granīta klints. Mets ieskatījās kartē. Tur tā bija, un sarkana līnija veda tieši uz tās virsotni. Tā bija augstāka par visām, kādās vien viņš bija mēģinājis kāpt. Mets meklēja citu ceļu, lai tiktu uz priekšu, bet karte šajā jautājumā bija nelokāma: Vienīgā izeja. Tu var to izdarīt, Tems Lins bija pierakstījis klāt. Mets skatījās augšup uz neiespējami augstajiem krūmiem, kas liecās pāri klints virsotnei, līdz sareiba galva. Vienīgais labums bija tas, ka viņam nevajadzēja palīdzēt Čēlijai kāpt sev pa priekšu.

Mets pamazām virzījās no plaisas uz plaisu, līdz kājas aiz noguruma sāka drebēt. Pusceļā uz augšu viņam šķita, ka nevar vairs pakustēties ne collu. Viņš pieplaka pie gra­nīta sejas, minēdams, cik ilgi var tā palikt, līdz nogurums piespiedīs atlaisties vaļā. Viņš nokristu uz asajiem ak­meņiem. Viņš tur nomirtu. Tikpat labi viņš varēja ļaut ārstiem savākt savu sirdi. Metam aši pārslīdēja pāri ēna, pēc mirkļa tā atgriezās.

Tikai viens radījums mestu ēnu uz klints šādā vien­tuļā vietā. Metu pēkšņi pārņēma dusmas. Tās it kā cēlās no dziļumiem kā lava vulkānā. Viņš vairs nejutās ne no­guris, ne mazdūšīgs, ne arī kā citādi, viņu bija pārņēmis nevaldāms niknums izdzīvot. Viņš vilkās uz augšu no viena kājas atbalsta uz nākamo, no viena izciļņa uz nā­kamo, līdz pārlīda pāri malai un elsdams apgūlās, pār­steigts par savu varoņdarbu.

Mets paskatījās uz augšu žilbinošajās, zilajās debe­sīs un dzirdēja stingri noplandam spārnus, kad putns pagriezās gaisā. Es uzvarēju, tu riebīgais, nekam nederīgais klijān, nodomāja Mets. Viņš pasmaidīja. Tas izklausījās gluži vai pēc Patrona.

Mets nosvinēja uzvaru ar ūdens pudeli un cepumu paciņu. Viņš svieda klijānam ar akmeni. Karte rādīja, ka viņš nogājis piecas jūdzes un vēl piecas bija jānoiet. Saule sliecās uz rietumiem, tātad viņš varētu nesasniegt robežu līdz tumsai. Mets par to neuztraucās. Viņam bija daudz ēdamā, un viņš jutās bezgala labi pēc cīņas ar klinti.

Viņš virzījās tālāk līdz kores augšai. Iešana bija daudz vieglāka, un skats bija iespaidīgs. Tems Lins starp krā­jumiem bija iekļāvis mazu binokli, tāpēc Mets bieži ap­stājās, lai atskatītos uz Opija zemi. Apvārsni Actlanas virzienā vēl aizvien aizsedza kalni.

Viņš varēja saskatīt garos, līdzenos magoņu laukus un pat brūnu plankumu, kas varēja būt īdžitu grupa. Viņš redzēja ūdens attīrīšanas staciju, noliktavas pārtikai un mēslojumam. Savrupmājas sarkanie dakstiņu jumti ple­tās pa vidu koši zaļam laukumam. Metam vēderā savādi iekņudējās. Viņš aptvēra, ka tās ir skumjas.

Tur, uz Aho kalnu augstās kores, Mets ļāva bēdām ņemt virsroku. Viņš raudāja par Čēliju, kura bija iespros­tota staļļos, un par Temu Linu, kurš bija iesprostots citā veidā. Viņš netērēja asaras par Alakraniem un to verdze­nēm Felisiju, Fani un Emīliju. Toties viņš raudāja par Patronu, kas pelnīja žēlumu mazāk par visiem, bet kas bija tuvāks Metam par jebkuru šajā pasaulē.

Savādā veidā viņš jutās tā, it kā Patrons vēl būtu dzīvs, un vienā ziņā arī bija. Jo Mets vēl joprojām eksistēja. Cik ilgi vien viņš dzīvos, Patrons nebūs pazudis no pa­saules.

Mets iekārtoja nometni uz kores. Nesenie lieti bija piepildījuši ieplakas akmeņos, un kalna mazajās krokās zaļoja lāču zāle. Tuksneša malvas, iesakņojušās augsnes ligzdās, izpleta dzeltensārtus ziedus, un vēlu ziedošajās klinšu rozēs visur mudžēja bites. Mets nebaidījās, lai gan redzēja vairāk dzīvnieku, nekā jebkad bija novērojis ceļo­jumos kopā ar Temu Linu.

Brieži ar baltām ļipām barojās pie krūmiem vēlās pēc­pusdienas saulē. Viņš redzēja briežu tēviņu berzējam ragus pret koku, varbūt lai tos uzasinātu vai vienkārši tāpēc, ka tie niezēja. Mets nezināja. Viņš redzēja skrie­nam grupu koijotu ar gaisā izslietām astēm un gariem purniem, pastieptiem līdz zemei.

Viss šķita dzīvs. Visi steidzās, lidoja, raka, skrubināja vai čaloja. Vardes kurkstēja no neredzama ūdens cau­ruma, klinšu vāvere nosvilpās, kad garām aizplanēja sar- kanastes vanags, atdarinātājputns sēdēja meskita koka augšējā zarā un izpildīja visas dziesmas, kādas vien Mets bija dzirdējis, piedevām vēl dažas papildus, kuras putns droši vien sakomponējis pats.

Vislielāko iespaidu uz Metu atstāja šī dabas mūzika. Tā ietekmēja viņu tāpat, kā klavierspēle bija ietekmējusi, kad viņš bija nobijies un vientuļš. Tā aizveda viņu citā pasaulē, kurā pastāvēja tikai skaistums un kurā viņš bija drošs no naida un vilšanās, un nāves.

Viņš palika nomodā ilgu laiku, vērodams Opija ze­mes tālās gaismas. To nebija daudz. Savrupmāja atradās nomaļus tumsas jūrā. Rūpnīcas, noliktavas un īdžitu mitekļi bija paslēpti. Gaiss bija tik rāms, ka īdžiti, iespē­jams, bija izdzīti gulēt laukos. No tālā līdzenuma Mets nedzirdēja ne skaņu. Tā varētu būt glezna, nevis reāla ainava. Tuvumā viņš dzirdēja lielās ausainās pūces sau­cienu un nemitīgu circeņu čirkstēšanu. Kalns bija tum­šāks par līdzenumu, bet tas bija dzīvs un turklāt īsts.

Mets gulēja labi un no rīta jutās spēcīgs un pašapzi­nīgs. Opija zemi sedza klājeniskā migla, kā bieži vien rudeņos. Viņš nevarēja redzēt neko citu kā vien baltu dūmaku stiepjamies no vienas apvāršņa malas līdz otrai.

Pēdējo reizi ieskatījies kartē, Mets sāka iet pa taku. Tā veda augšup un lejup, pamazām uzvīdamās augšā uz pāreju starp diviem pauguriem. Viņš dzirdēja troksni no kādas kalnu pļavas, kas atgādināja beisbola spēles sitie­nus. Tas atskanēja vēl un vēl. Viņš zināja, nav iespējams, ka cilvēki tiešām spēlētu beisbolu te augšā, kur vienīgie skatītāji bija vanagi un klijāni.

Pieejot tuvāk, šķita, ka skaņa vairāk atgādina, it kā kāds sistu divus arbūzus vienu pret otru. Mets piesar­dzīgi pavērās gar krūmu un ieraudzīja divus lielragu au­nus dārdinām kā divas kravas mašīnas. Tie saskrējās ar pierēm, grīļodamies atkāpās un aizrikšoja projām. Pēc brīža tie priekšnesumu atkārtoja. Starp akmeņiem ganī­jās bariņš aitu, it kā tās nevarētu piespiest, lai noskatītos. Mets aiz sajūsmas skaļi iesmējās. Protams, aitas un auni strauji izzuda drošībā, milzu lēcieniem traucoties no ak­mens uz akmeni.

Tuvojoties spraugai kalnu virsotnē, Mets saklausīja kādu citu mulsinošu troksni. Tas skanēja kā uguns rūk­šana Čēlijas plītī. Tas kļuva skaļāks un skaļāks, un tagad Mets varēja izšķirt atsevišķas skaņas: mehānismu grieša­nos, ragu pūtienus, pat - neticami - mūziku.

Viņš pa pāreju iegāja citā pasaulē. Jau zināmie rāmie kalni pletās apakšā, kur vanagi patrulēja mežu klātajās ielejās starp klinšu izciļņiem. Bet aiz tiem atradās mutu­ļojoša rūpnīcu un debesskrāpju masa. Viņš redzēja ceļus ne vien uz zemes, bet arī paceļamies platās spirālēs starp celtnēm. Lidaparātu jūra nerimtīgi riņķoja gaisā. Celtnes stiepās, cik tālu vien Mets varēja redzēt, bet tas nebija tālu, jo visu klāja netīra, brūna dūmaka. Tieši no turienes nāca dunošie, žvadzošie, dārdošie trokšņi, un tas Metu tik ļoti pārsteidza, ka viņš piesēda uz takas padomāt.

Saule bija tieši virs galvas. Mets izvilka cepuri, ko Tems Lins bija pagādājis. Tad tā bija Actlana. Lai ko Mets bija iztēlojies, tas nebija ne tuvu tam. Viņš bija ņēmis Čēlijas stāstus par maquiladoras un Patrona stāstus par Durango un sajaucis tos ar El Latigo Negro epizodēm. Gala iznā­kums bija rūpnīcu jūklis, primitīvi namiņi un pasakaini rančo, kas piederēja ļaunajiem magnātiem, kuriem bija glītas meitas.

Kā gan cilvēki var dzīvot visā tajā troksnī? viņš domāja. Kā viņi var elpot to gaisu? Cik tālu vien viņš varēja redzēt, nekur nebija šķēršļu, tikai stabu rinda, kas varētu balstīt žogu. No robežas Opija zemes pusē viss bija pamests. Šķita, ka kāds būtu uzlicis lielu izkārtni ar uzrakstu BĪS­TAMI! RADIOAKTĪVS STAROJUMS!

Mets aizgāja atpakaļ pa kalnu pāreju uz pļavu, kur lielragu auni viens otram mēģina iedragāt galvu. Viņš ieturēja mazu maltīti, ēzdams kaltētu liellopu gaļu un sausu sieru. Te viņš nevarēja palikt. Lietus sezona Aho kalnos bija īsa, un Mets skaidri zināja, cik drīz mazie varžu dīķīši un apslēptās grotas izžūs.

Tāpat nevarēja atgriezties savrupmājā. Vienīgā izeja bija Actlanas robeža. Tu to vari izdarīt, viņš iedomājās Temu Linu sakām. Laikam man tas jādara, domāja Mets, pagriezies, lai atskatītos pēdējo reizi uz kluso pļavu, uz lāču zāles baltajiem pušķiem un uz zvirbuļiem, kas lai­delējās starp kokiem.

Mets noslidinājās uz leju tajās kalna daļās, kur pamatne bija stāva un smilšaina. Viņš sasniedza pakāji sakarsis un noputējis, jūtot niezi no dučiem adatu, kas sadūrās no cholla kaktusiem pa ceļam uz leju. Viņš pietupās kāda akmens ēnā, lai izdzertu pēdējo atlikušo ūdeni.

Mets atklāja, ka adatas nav iespējams izvilkt. Šķita, ka tās iespiežas dziļāk ādā, kad viņš mēģināja tās izkustināt. Un kaut kur pa ceļam viņš bija saplēsis bikses un vienu no mugursomas siksnām.

Mets binoklī vēroja robežu. Tas, ko viņš redzēja, bija tikpat riebīgi, kā šķita iepriekš. Rūpnīcu rinda izmeta gaisā dūmus. Aiz tām uz pašas robežas atradās vesels mudžeklis izsviestu mehānismu un cisternu, no kurām zemē sūcās melns šķidrums. Šīs vielas peļķes bija manā­mas šaurajā joslā starp celtnēm un stabu rindu. Tad kaut kas daudz tuvāk aizbrāzās pāri Meta redzeslokam.

Viņš pieregulēja lēcas. Tas bija vīrietis zirga mugurā. Tas bija Fermas patruļas cilvēks! Pagrozot binokli apkārt, viņš ieraudzīja vēl citus.

Mets ierāvās atpakaļ starp akmeņiem. Droši vien Fer­mas patruļa atgriezusies darbā pēc vāķēšanas. Vai tie viņu redzēja slīdam un šļūcam lejup pa kalnu? Zēns baidījās pa­kustēties. Baidījās arī nekustēties. Laimīgā kārtā ieplaka, kurā Mets slēpās, bija dziļa. Pēc saspringtas pusstundas viņš pieņēma, ka Fermas patruļa neko nav redzējusi. Vai varbūt tie tikai gaidīja, lai viņam sāk slāpt un viņš iznāk laukā. Stundām ejot, Metam sāka slāpt, pat briesmīgi.

Viņš saskaitīja sešus vīrus. Tie lēnām jādelēja šurp un turp. Nevienu brīdi robeža nebija pamesta, un ne­vienu brīdi Metam nebija iespējams noskriet atlikušos dažus simtus jardu līdz brīvībai. Saule slīdēja zemāk uz rietumiem. Ēnas kļuva garākas. Mets sūkāja akmeni, lai nejustu slāpes.

Saule norietēja. Cēlās nakts ēna, sadalot debesis aus­trumos bāli zilā joslā augšā un pelēkā apakšā ar sārtu robežu, kur saules gaisma vēl apspīdēja putekļu dūmaku gaisā. Pēkšņi sākās kņada. Vīru grupa izbrāzās no gra­bažu ieloka un skrēja pāri robežai. Tiklīdz tie šķērsoja stabu līniju, sāka kaukt sirēnas. Fermas patruļa auļoja pārtvert tos.

Mets uzreiz sāka skriet pretējā virzienā. Viņam nebija vajadzīga ne sekunde, lai reaģētu. Tā bija viņa iespēja. Viņš drāzās pāri klajumam. Kreisajā pusē viņš dzirdēja kliedzienus un skaļu blīkšķi, ko pavadīja gaismas zibsnis. Mets bija redzējis šo ieroci Patrona dzimšanas dienas svi­nībās. Apdullināšanas superrevolveris, kas Nelegālajam nosvilināja matus uz galvas un apturēja viņa sirdsdar­bību. Vairumā gadījumu Nelegālā sirds atsāka sisties un viņu varēja pārvērst par īdžitu.

Mets dzirdēja dunam zirgu pakavus. Viņš nemēģināja paskatīties, cik vīru bija pagriezušies, lai sekotu. Zēna vienīgā iespēja bija sasniegt robežu, un viņš lēkšoja ar tādu žiglumu, kas atstātu iespaidu uz lielragu aitu. Viņš redzēja tuvojamies zirga ķermeni. Mets svieda ar binokli dzīvniekam pa galvu, un tas mainīja virzienu uz sāniem. Jātnieks to noturēja stāvus un piespieda pagriezties.

Stabi bija tuvu. Viņš redzēja, ka zemi priekšā nomaina cementa segums. Viņš vēl centās palielināt ātrumu, bet Fermas patruļnieks sagrāba Meta mugursomu un pie­vilka zirgam grožus. Mets atsprādzēja aizdari, kas satu­rēja jostu, un izlīda laukā no siksnām. No ātruma maiņas viņš paklupa pie robežas vienā no eļļaini melnajām peļ­ķēm, kur nogāzās uz vēdera un izslīdēja laukā otrā pusē, lipīgu šļakatu pavadīts.

Mets piecēlās sēdus, izmisīgi slaucīdams acis. Viņš redzēja, ka Fermas patruļnieks aizjāj projām, un paska­tījās lejup, saprazdams, ka viņam nebūs nekādu grūtību pārliecināt actlaniešus, ka viņš ir bēglis. Viņam nebija mugursomas, nebija naudas, un viņu no galvas līdz kā­jām klāja melnas gļotas.

Que coraje! tam zēnam gan ir drosme! - kāds vīrietis iesaucās. Mets noslaucīja lipīgo šķidrumu, kas pilēja no matiem. Viņš redzēja pāri uniformās tērptu vīriešu, kas tuvojās viņam starp bojātajiem mehānismiem un cisternām.

-   Ei, mazais! ČComo te llamas? Kā tevi sauc? - viens no viņiem jautāja.

Mets uz brīdi jutās iedzīts strupceļā. Viņš nedrīkstēja teikt taisnību. - M-Mets Ortega, - viņš atbildēja, nočiep­jot mūzikas skolotāja uzvārdu.

-   Tu esi īsts cīnītājs! - uzslavēja robežsargs. - Man likās, ka viņš tevi notvēris, kad sagrāba mugursomu. Vai tava ģimene šovakar pārgāja pāri robežai?

-   N-Nē. Mana ģ-ģimene… - Tagad, kad viss bija ga­rām, Mets juta, ka sākas reakcija. Viņš aptvēra sevi ar rokām, un viņam sāka klabēt zobi.

-   Ei, - sargs laipni ierunājās. - Tev pašlaik nekas nav jāpaskaidro. Tu nupat tiki pārbaudīts līdz baltām pelī­

tēm. iCaray! Es iztrūkos, skatīdamies uz tevi. Nāc iekšā, kur tu vari nomazgāties un kaut ko ieēst.

Mets uzmanīgi sekoja, lai nepaslīdētu uz cementa. Viņa ķermeni klāja dubļi, un pēc izglābšanās par mata tiesu vēderā viss bija sagriezies.

Sargi ieveda viņu lielā cementa mazgājamā telpā ar dušām gar sienām. Tie viņam iedeva suku un zaļu ziepju gabalu. - Paņem tīru kombinezonu no lādes, - viens no tiem izrīkoja zēnu.

Tas ir sapnis, Mets domāja, berzdams sevi vēl un vēl tvaikojošajā dušā. Viņš bija baidījies no uzņemšanas Act­lanā, bet šie vīrieši izturējās pret viņu kā pret viesi. Tie nešķita nemaz pārsteigti, viņu redzot.

Mets atrada olīvkrāsas kombinezonu, kas neizskatī­jās pārāk slikti. Audekls bija raupjš kā grīdas suka, bet tas palīdzēs viņam iederēties starp pārējiem. Viņu varēja noturēt par cilvēku.

Kad zēns iznāca laukā, viņu apsēdināja pie galda un vīrietis melnā uniformā ar bišu stropa emblēmu uz pie­durknes pasniedza viņam šķīvi ar tortillas un pupiņām. - Paldies. Tas ir ļoti jauki, - Mets pateicās.

-   Oho! Mums te ir aristokrāts, - brīnījās viens no ro­bežsargiem. - Kad bija pēdējā reize, kad kāds teica pal­dies kādam uzraugam, Raul?

-   Ap to laiku, kad Amerika atklāja Kolumbu, - atbil­dēja Rauls. Viņš pievilka klāt krēslu. - Tā, mazais. Ko tu darīji uz frontera?

Starp pupiņu kumosiem Mets tam pasniedza stāstu, ko bija sagatavojis Tems Lins. Viņa vecākus bija notvē­rusi Fermas patruļa. Viņš nobijies un skrējis atpakaļ pāri robežai. Viņš gribēja doties uz Sanluisu.

-  Tas tiešām ir smagi, tā zaudēt vecākus. Vai tu esi no Sanluisas? - jautāja Rauls.

-   Man tur… man tur ir draudzene, - paskaidroja Mets, stomīdamies, kā lai dēvē Mariju.

Vīrietis paraustīja plecus. - Kādu darbu tu vari darīt?

Darbu? Mets apjuka. Mets prata vadīt opija impēriju, bet viņam nelikās, ka to šis vīrietis vēlētos dzirdēt. - Es protu spēlēt klavieres, - viņš beidzot pateica. Rauls skaļi iesmējās.

-   Esmu pārliecināts, ka viņš ir aristokrāts, - pasmai­dīja otrs robežsargs.

-   Nepārproti mūs, - teica Rauls, pamanījis Meta ne­laimīgo sejas izteiksmi. - Mums patīk māksla un mūzika, bet jaunajā Actlanā nav laika vaļaspriekiem. Mums jādod ieguldījums sabiedrības vispārējam labumam.

-  Tas ir grūti, bet godīgi, - piebilda otrs vīrietis.

-Tātad, ja tev ir kādas īpašas prasmes, piemēram,

līdzsvarot magnētiskos tinumus vai darbināt pozitronu attīrītāju, lūdzu, pasaki mums.

Pozitronu attīrītājs, domāja Mets. Es pat nezinu, kas tas ir. Viņš lauzīja galvu. - Es mācījos ūdens attīrīšanu, - viņš beidzot atminējās. Tas nebija gluži taisnība. Mets bija ekskursijas laikā apskatījis ūdens attīrīšanas iekārtas, bet viņam šķita, ka atceras pietiekami daudz, lai būtu noderīgs.

-   Šīs iekārtas ir automātiskas, - paskaidroja robežsargs.

-   Pagaidiet. Man nāk prātā kāda doma, - ierunājās Rauls.

-   Pieturi, lai neaizmūk, - sargs ieteica.

-   Nē, tiešām. Planktona rūpnīcā Sanluisā vienmēr var izmantot jaunus strādniekus. Tas ir kaut kas līdzīgs ūdens attīrīšanai. Un mazais grib doties uz turieni.

Šķita, ka vīri to uzskata par lielisku plānu, un Mets, kam nebija nekādas saprašanas, par ko viņi runā, teica, ka planktona rūpnīca izklausoties piemērota. Galu galā tā atradās Sanluisā. Viņš varēja doties prom tūlīt pat un atrast ceļu uz Svētās Klāras klosteri.

Mets pavadīja nakti robežsargu mājā, un no rīta Rauls aizveda viņu uz lielu, pelēku celtni ar augstiem logiem, kam priekšā bija dzelzs restes. - Tev veicas, chico, - viņš mēļoja. - Mums ir lidaparāts, kas rīt dosies uz Sanluisu. - Viņš atslēdza metāla durvis, kas veda blāvi apgaismotā vestibilā. Pāris robežsargu laiskojās pie galda blakus vēl vienām durvīm, kas bija gatavotas no rūdīta stikla. Viņi spēlēja spēli, kādu Mets nekad nebija redzējis.

Šķita, ka gaisā virs galda karājas mazi vīriņi kopā ar kokiem, celtnēm un uz uguns burbuļojošu katlu. Tieši katls un uguns apbūra Metu. Tie bija tik īsti, ka viņš pat varēja saklausīt, kā ūdens apšļaksta liesmas. Aptuveni puse mazo vīriņu bija ģērbušies dzīvnieku ādās un rokā turēja šķēpus. Otrai pusei mugurā bija mūku talāri. Ro­bežsargiem rokās bija sudraba cimdi, un tie kustināja spēles figūras, mājot ar pirkstiem.

-  Vēl viens uz Sanluisu, - norādīja Rauls. Vīri negri­bīgi izslēdza spēli.

-   Kur palika tas attēls? - jautāja Mets.

-   Vai tu nekad neesi redzējis holo spēli, mazais?

-   Protams, esmu, - Mets meloja. Viņš negribēja radīt aizdomas.

-  Ā, es sapratu, - teica robežsargs. - Tu iepriekš neesi redzējis šo spēli. Tas ir tāpēc, ka tā ir tik veca. Tas ir viss, ko tā krotīgā valdība mums atsūta.

-  Nelieto tādus izteicienus, zēnam dzirdot, - aizrādīja Rauls.

-   Piedod, - sargs atvainojās. Viņš ieslēdza spēli, un mazie vīriņi atkal parādījās. - Redzi, tie ir kanibāli, un šie ir misionāri. Kanibālu mērķis ir iegrūst misionārus katlā.

-   Un ko misionāri? - jautāja Mets.

-   Viņiem jāiegrūž kanibāli baznīcā, bet iepriekš tie jākristī.

Mets kā apburts skatījās, mazs misionārs nospieda uz leju kliedzošu kanibālu un apslacīja viņa galvu ar ūdeni. Tad tādas bija kristības. - Izskatās laba izklaide, - viņš atzina.

-   Protams, ja tu to neesi spēlējis pāris tūkstoš reižu. - Vīrs izslēdza spēli un atslēdza stikla durvis, lai Rauls un Mets tiktu iekšā.

-   Kāpēc visas durvis ir aizslēgtas? - Mets jautāja.

-   Kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrības vispārējam labumam, - atbildēja Rauls.

Cik savādi kaut ko tādu teikt, Mets domāja. Tomēr viņa uzmanību piesaistīja istaba, pilna ar zēniem, kuri strā­dāja pie galdiem. Tie visi pārtrauca darāmo un pagriezās, lai paskatītos uz Metu.

Viņš nekad nebija spēlējies ar bērniem. Viņš nekad nebija gājis skolā vai piedalījies sporta spēlēs, un viņam nekad nebija bijis draugs paša vecumā, izņemot Mariju. Vairumam cilvēku reakcija pret viņu bija izpaudusies kā naids. Tā nu pieredze, pēkšņi tiekot iegrūstam zēnu barā, bija līdzīga kā tikt iesviestam baseinā ar pirajām. Mets pieņēma, ka tie viņam nodarīs pāri. Viņš sastinga karatē stājā, ko Tems Lins viņam bija parādījis.

Zēni plūda uz priekšu, visi reizē runādami. - Kā tevi sauc? Uz kurieni viņi tevi sūta? Vai tev ir nauda? - Rauls, iespējams, pamanījis Meta savādo pozu, steidzināja tos atpakaļ.

-   Orale, morros. Tā, puiši. Viņu sauc Mets, un kādu laiku viņu vajag likt mierā. Viņš nupat zaudēja savus ve­cākus Sapņu zemē. - Zēni atgriezās pie galdiem, jopro­jām ziņkārīgi vērodami Metu, un pāris no tiem uzsmai­dīja un mēģināja pieaicināt viņu klāt.

Mets stāvēja pie durvīm, kamēr Rauls staigāja apkārt pa telpu, izsakot komentārus par zēnu darbu. Daži lika kopā mazas mehānismu detaļas, citi iepina plastikāta strēmeles sandalēs. Vēl citi iemērīja pulveri kapsulās un gatavās pēc noteikta skaita salika pudelītēs.

Rauls apstājās pie liela auguma puiša, kurš ar smilš­papīru slīpēja izliektu koka gabalu. - Mums nav laika vaļaspriekiem, Čačo. Kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrības vispārējam labumam.

-   Pie krota cilvēku vispārējo labumu, - norūca Čačo, vēl aizvien slīpēdams koku.

Kaut Raulu varbūt aizvainoja šis lamuvārds - kuru Mets īsti nesaprata, tomēr nebija šaubu, ka tas bija lamu­vārds, - vīrietis to neizrādīja. Viņš paņēma koka gabalu no Čačo rokām. - Uzmanība pret nācijas labklājību ir augstākais tikums, pēc kura jebkurš pilsonis var tiekties.

-Jā, pareizi, - atzina Čačo.

-   Darbs ir brīvība. Brīvība ir darbs. Tas ir grūti, bet tas ir godīgi.

-   Grūti, bet godīgi, - monotoni skandēja pārējie zēni. - Grūti, bet godīgi. - Viņi izsita ritmu uz galdiem, tam kļūstot skaļākam un trokšņainākam, līdz Rauls, pacēlis rokas, apklusināja viņus.

-   Priecājos redzēt jūs lieliskā garastāvoklī, - viņš pa­smaidīja. -Jūs varat domāt, ka es esmu garlaicīgs, vecs Uzraugs, bet kādreiz jūs sapratīsiet šo pamācību svarī­gumu. - Viņš aizveda Metu uz telpas vidu. - Šis zēns dosies uz Sanluisu. Es gribu, lai jūs viņu laipni uzņemtu, bet neuzstājiet, ja viņš grib būt viens. Viņš nupat ir piedzīvojis briesmīgu zaudējumu.

Rauls aizgāja mierīgi, durvis tika aizvērtas un aizslēg­tas, gandrīz vēl pirms Mets to aptvēra. Kāpēc viņus vaja­dzēja ieslēgt? Un kas bija Uzraugs? Šī bija otrā reize, kad Mets dzirdēja šo vārdu.

Viņš pētīja zēnus, kas tagad, kad tos nenovēroja, strā­dāja lēnāk. Patrons allaž teica, ka ir svarīgi iedibināt savu ietekmi, iekams kādam citam ir bijusi iespēja to apstrīdēt. Mets piegāja pie galdiem, it kā viņš te būtu saimnieks.

-   Vai gribi mums pievienoties? - jautāja tievs, mazs zēns, kas gatavoja kapsulas. Mets ar pārākumu apskatīja telpu. Viņš īsi pamāja ar galvu. - Ja gribi, tu vari mums palīdzēt, - zēns piedāvāja.

-   Mans padoms ir sēdēt uz pakaļas, kamēr tev ir tāda iespēja, - pāri telpai deva padomu Čačo. Lielais zēns pina plastikāta strēmeles sandalēs. Mets lēni piegāja pie san­daļu gatavojamā galda. Patrons teica, ka nekad nedrīkst izskatīties noraizējies vai trūcīgs. Cilvēki vienmēr izman­tojot tos, kas ir noraizējušies vai trūcīgi.

-   Kāpēc tā? - apjautājās Mets, paskatīdamies lejup uz plastmasas strēmeļu jucekli.

-  Tāpēc ka rītdien Uzraugi liks tev strādāt, līdz pakaļa krīt nost, - paskaidroja Čačo. Viņš bija liels, raupja iz­skata zēns ar lielām rokām un melniem matiem, kas bija atglausti atpakaļ kā pīles spalvas.

-   Man likās, ka es dodos uz Sanluisu.

-Jā, dodies. Tāpat es un Fidelito. - Čačo norādīja uz tievo zēnu, kas izskatījās aptuveni tikai astoņus gadus vecs. - Bet tu vari saderēt, ka mēs strādāsim, pirms iekāp­sim lidaparātā, kamēr būsim lidaparātā un pēc izkāpšanas no tā krotīgā lidaparāta. Pats redzēsi.

Tā Mets klīda apkārt un vēroja darbus, ko zēni veica. Viņš apmetās blakus Fidelito, kurš bija sajūsmā, ka guvis jaunpienācēja piekrišanu. Pēc kāda laika Mets saprata, kāpēc. Fidelito bija trūcīgākais zēns šajā telpā, tāpēc, protams, visi viņu terorizēja.

-   Kas tās ir par kapsulām? - Mets jautāja.

-   B vitamīns, - atbildēja Fidelito. - Tam vajadzētu būt veselīgām, bet, ja ieēd desmit vai divpadsmit, ir slikta dūša.

-   Kas par stulbeni! - ierunājās Čačo. - Kāpēc lai kāds noritu divpadsmit vitamīnu tablešu?

-   Es biju izsalcis, - Fidelito teica.

Mets satrūkās. - Tu gribi teikt, ka jūs te nebaro?

-   Protams, baro, ja saražo pietiekami daudz. Es ne­strādāju tik ātri.

-  Tu neesi pārāk liels, - Mets sacīja, juzdams žēlumu pret nopietno, mazo zēnu.

-Tam nav nozīmes, - Fidelito paskaidroja. - Visiem paredzēts saražot vienādu daudzumu. Kamēr esam šeit, mēs esam vienlīdzīgi.

-  Tas ir grūti, bet tas ir godīgi, - modulēja Čačo no otras telpas puses.

-   Grūti, bet godīgi, - pārējie zēni uzsāka skandēšanu, dauzot galdus, līdz visa telpa drebēja. Viens no robežsar­giem pa skaļruni lika tiem aizvērties.

-   Vai tu redzēji, kā tavus vecākus saņem ciet? - jautāja Fidelito, kņadai norimstot.

-   iCallate! Aizveries! Ļauj viņam ar to aprast, - vairā­kas balsis sauca, bet Mets pacēla roku, lai būtu klusums, kā bija redzējis darām Raulu. Viņam par lielu prieku, zēni paklausīja. Tiešām kaut kas bija tajās Patrona me­todēs, lai iegūtu varu.

-   Tas notika vakar no rīta, - viņš improvizēja. Mets atcerējās to Nelegālo pūli, kas bija novērsuši Fermas patruļas uzmanību. - Es redzēju gaismas zibsni. Papa uz­kliedza man, lai eju atpakaļ uz robežu. Es redzēju, kā no­krīt Mamd, un tad kāds vīrs sagrāba manu mugursomu. Es izlīdu no siksnām un skrēju.

-   Es zinu, kas bija tas gaismas zibsnis, - teica zēns ar skumju seju. - Tas ir tāds revolveris, kas nogalina. Mi mamd… - Viņa balss aizžņaudzās, un vairāk viņš neko neteica. Fidelito nolieca galvu uz galda.

-   Vai… visi ir zaudējuši vecākus? - stostījās Mets. Viņš vēlējās radīt dramatisku stāstu par savu izglābšanos, bet efekts šķita cietsirdīgs.

-   Mēs visi esam zaudējuši, - atbildēja Čačo. - Tu lai­kam to nesaprati. Šis ir orfanatorio, bāreņu nams. Valsts ir mūsu ģimene. Tāpēc robežsargi gaida pie frontera. Tie ķer tos bērnus, kuru vecāki ir tādi āmurgalvas, ka mēģina bēgt, un nodod viņus Uzraugiem.

-  Mi abuelita nebija āmurgalva, - iebilda Fidelito, ap­ķēris sevi ar rokām.

-   Tava vecmāmiņa… Sasodīts, Fidelito, - iesaucās Čačo. - Viņa bija pārāk veca, lai aizskrietu uz Savienota­jām Valstīm. Tu to zini. Bet es nešaubos, ka viņa tevi mī­lēja, - viņš piebilda, kad mazais zēns iešņukstējās. - Nu tu redzi, kā tas ir, - Čačo uzrunāja Metu. - Mēs visi esam daļa no krotīgās resursu ražošanas sabiedrības krotīgam labumam.

-   Ka tik Rauls tevi nedzird, - kāds ierunājās.

-   Es gribētu to ietetovēt sev uz pakaļas, lai viņš iz­lasa, - sacīja Čačo, iedams atpakaļ pie plastmasas strē­meļu jucekļa uz sava galda.

Atlikusī dienas daļa, pēc Meta domām, pagāja ļoti labi. Viņš klīda no vienas grupas pie nākamas, ieklausīdamies sarunās un uzkrājot informāciju. Mets neuzdeva daudz jautājumu, tādēļ negadījās, ka kāds izbrīnītos, kāpēc viņš ir tik nezinošs. Viņš uzzināja, ka Uzraugi ir atbildīgi par cilvēkiem, kas paši par sevi nespēj parūpēties. Tie pieņēma bāreņus, bezpajumtniekus, psi­hiski slimos un audzināja par labiem pilsoņiem. Bāreņi bija pazīstami kā Pazudušie zēni un Pazudušās meitenes, un tie dzīvoja atsevišķās mājās. Mets nevarēja saprast, kāpēc visi, šķiet, ienīda Uzraugus, lai gan neviens, izņe­mot Čačo, to atklāti neteica.

Tāpat Mets uzzināja, ka Opija zemi te dēvē par Sapņu zemi. Neviens īsti nezināja, kas atrodas aiz tās robežām. Bija daudz stāstu par zombijiem vergiem un vampīru ka­rali, kas dzīvo pilī. Chupacabras apsēduši kalnus un rei­zēm iemaldījās Actlanā dzert kazu asinis.

Zēni, kas nebija redzējuši, kā viņu vecākus saņem ciet, ticēja, ka tie tikuši līdz Savienotajām Valstīm. Daži zēni apgalvoja Metam, ka tikai gaidot, kad vecāki sūtīs bēr­niem pakaļ. Tad viņi visi būšot bagāti un laimīgi tajā zelta paradīzē, kas atrodas aiz Sapņu zemes.

Mets to apšaubīja. Fermas patruļa bija ļoti operatīva, turklāt Patrons stāstīja viņam, ka tikpat daudz cilvēku bēga projām no Savienotajām Valstīm, cik uz turieni. Ja zelta paradīze reiz bija atradusies ziemeļos, tad tās tur vairs nebija.

Mets palīdzēja Fidelito pildīt kapsulas. Šķita necil­vēcīgi, ka mazajam zēnam atņem ēdienu tikai tāpēc, ka viņš strādā lēnāk par lielajiem zēniem. Fidelito bija tik sajūsmināts, ka Mets sāka nožēlot savu labo darbu. Puika viņam mazliet atgādināja Pūkaini.

Zēniem bija pusstundu ilgs pusdienu pārtraukums. Vispirms sargi pārbaudīja katra izstrādi tajā rītā. Tad tie ienesa kūpošu katlu ar pupiņām un izdalīja tortillas. Iekams tika atļauts ēst, zēniem vajadzēja noskaitīt Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma. Ēdiens tika izsniegts atbilstoši tam, vai zēns bija izpildījis savu normu vai ne. Fidelito ar mirdzošām acīm skatījās uz Metu, kad puisēna bļodiņa tika piepil­dīta līdz malām.

Pēc pusdienām darbs atsākās. Mets kādu laiku palī­dzēja Fidelito, tad dažādības dēļ pārcēlās pie Čačo galda. Viņš ļoti ātri aptvēra, kāds raksts ir jāiepin. - Izbaudi to, kamēr vari, - norūca Čačo.

-   Ko lai izbaudu? - nesaprata Mets, turēdams paceltā rokā pabeigtu sandali.

-  To satraukumu, pārejot no viena darba pie cita. Kad reiz tu te iekārtosies, Uzraugi ļaus tev darīt tikai kaut ko vienu. Tas esot produktīvāk.

Mets apsvēra šo informāciju, turpinādams pīt plasti­kātu. - Vai nevar palūgt kaut ko citu?

Čačo iesmējās. - Protams, vari palūgt. Tomēr tu to ne­dabūsi. Rauls saka, darba bites paveicot to darbu, kas tām iedalīts, cik labi vien var. Tā viņš pa savam pasaka: "Nekā nebija, stulbeni."

Mets vēl kādu laiku padomāja. - Kas tas bija par koka gabalu, ko tu apstrādāji, kad es ierados?

Kādu brīdi Metam šķita, ka zēns neatbildēs. Čačo sa- vija plastikāta strēmeli ar tādu niknumu, ka tā pārplīsa. Viņš atsāka vēlreiz ar jaunu. - Man vajadzēja vairākas nedēļas, lai atrastu to koku, - viņš beidzot norūca. - Ma­nuprāt, tas bija no vecas iesaiņojuma kastes. Es to no­pulēju un notīrīju ar smiltīm. Es gribēju atrast vēl kādus gabalus un salīmēt tos kopā. - Čačo atkal apklusa.

-   Un izgatavot ko? - Mets viņu mudināja.

-   Vai apsoli, ka nevienam neteiksi?

-   Protams.

-   Ģitāru.

Lai nu ko, bet Mets to negaidīja. Čačo rokas izskatījās tik neveiklas, ka viņš, šķiet, nebija spējīgs spēlēt kādu mūzikas instrumentu. - Vai tu proti spēlēt?

-   Ne tik labi kā mans tēvs. Tomēr viņš iemācīja man gatavot ģitāras, un to es protu tīri labi.

-   Vai viņu… vai viņu saņēma ciet Sapņu zemē? - jau­tāja Mets.

-  iCaramba! Vai tu domā, ka es iederos kopā ar tiem pārējiem nelaimes putniem? Me encarcelaron por feo. Mani ieslodzīja par to, ka esmu neglīts. Es neesmu bārenis! Mans tētis dzīvo Savienotajās Valstīs. Viņam ir tik daudz naudas, ka nevar to visu pat kabatās sabāzt; un viņš at­sūtīs man pakaļ, līdzko nopirks māju. - Čačo briesmīgi saniknojās, un pēc viņa balss Mets varēja pateikt, ka asa­ras nav pārāk tālu.

Mets strādāja pie savas sandales, neskatīdamies uz Čačo. Viņš ievēroja, ka arī pārējie zēni bija iegrimuši darbā. Viņi saprata - tiem vajadzēja saprast -, ka Čačo tēvs ne pēc viena drīzumā nesūtīs. Bet vienīgi Mets zi­nāja, kas īstenībā bija noticis ar viņu. Čačo tēvs locījās un grieza, locījās un grieza magones visu dienu karstajā saulē. Un rāmās bezvēja naktīs viņš gulēja laukos, lai nenosmaktu sliktajā gaisā no bedrēm.

Vakarā pusdienlaika rituāls atkārtojās. Ēdiens bija tieši tāds pats. Pēc tam zēni nomazgāja traukus, sakopa darbistabu un sabīdīja galdus vienā malā. No nolikta­vas istabas viņi izvilka gultas un sastiprināja tās citu uz citas, izveidojot trīsstāvu kojas. - Noliec Fidelito gultu apakšā, - kāds teica Metam.

-   Kura tā ir? - jautāja Mets.

-   Paosti matraci, - pamācīja Čačo.

-   Es tur neko nevaru darīt, - protestēja mazais.

Robežsargi viņus aizveda uz kopējām dušām. Mets

nekad nevienu nebija redzējis kailu, neskaitot televīzijā skatītās mākslas vēstures stundas. Viņam tas likās mul­sinoši. Viņš turēja labās kājas pēdu piespiestu pie grīdas, lai neviens nevarētu redzēt uzrakstu, kas sludināja viņu par klonu. Viņš bija ļoti priecīgs uzraut mugurā raupju naktskreklu un doties uz darbistabu jeb guļamistabu.

-   Vai tagad iesim gulēt? - viņš interesējās.

-  Tagad mēs klausīsimies vakara pasaciņu, - paskaid­roja Čačo. Šķita, ka zēni kaut ko ieplānojuši. Visi pulcējās ap kojām pie loga, un Čačo pielika ausi pie sienas. Pēc brīža viņš norādīja uz logu un pamāja ar galvu.

Fidelito uzrāpās pa kojām kā mērkaķēns un pacēla naktskreklu. Tas bija viņa triumfa brīdis. - Voy a ensenarle la mapa mundi, - viņš paziņoja.

Es viņam parādīšu pasaules karti? nodomāja Mets. Kam parādīsi? Un ko viņš bija domājis ar pasaules karti? Fi­delito izbāza savu mazo dibentiņu starp loga restēm un pagrozīja to. Pēc brīža Mets dzirdēja Raula balsi sakām:

-   Kādu dienu es paņemšu līdzi "kaķeni" šaušanai.

Fidelito norāpās no gultas, pārējo zēnu piekrišanas sau­cienu pavadīts. - Esmu vienīgais tik mazs, lai atbilstu tam platumam, - viņš dižojās apkārt kā pundurvistu gailēns.

Ienāca Rauls, viņš ne ar vārdu nepieminēja, ka viņam rādīts dibens. Vīrietis pievilka klāt krēslu, un zēni sasēdās uz kojām klausīties. Viņa runas nosaukums bija: "Kāpēc individuālisms ir kā pieckājains zirgs." Rauls paskaid­roja, ka viss ritot gludi tikai tad, kad cilvēki strādā kopā. Viņi izvirza mērķi un tad palīdz cits citam to sasniegt.

-   Kas notiktu, - Uzraugs jautāja zēniem, - ja jūs airētu laivu un puse no jums gribētu braukt vienā virzienā, bet otra puse - pretējā?

Viņš cerību pilns gaidīja, līdz pēc kāda laika viens zēns pacēla roku un sacīja: - Mēs riņķotu pa apli.

-   Ļoti labi! - uzslavēja Rauls, līksmi uzlūkodams savus klausītājus. - Mums visiem jāairē kopā, lai sasniegtu krastu.

-   Ko tad, ja mēs negribam sasniegt krastu? - jautāja Čačo.

-   Ļoti labs jautājums, - Uzraugs teica. - Vai kāds var pateikt, kas notiktu, ja mēs paliktu laivā tālu no krasta dienām ilgi? - Viņš gaidīja.

-   Mēs nomirtu badā, - ierunājās kāds zēns.

-   Lūk, atbilde, Čačo, - paskaidroja Rauls. - Mēs visi nomirtu badā. Esam nonākuši pie pieckājainā zirga pro­blēmas. Zirgs ļoti labi skrien uz četrām kājām. Tā tas ir radīts. Bet iedomājieties, ka tam izaugtu piektā kāja, kas gribētu izpatikt tikai pati sev. Pārējās četras kājas tikai skrietu un skrietu, bet piektā kāja - kuru mēs sauksim par individuālismu - gribētu iet lēnām, lai papriecātos par skaisto pļavu, vai ari gribētu nosnausties. Tad nabaga dzīvnieks apgāztos! Tāpēc mēs aizvedam šo nelaimīgo zirgu pie veterināra un liekam piekto kāju nogriezt. Tas var likties bargi, bet jaunajā Actlanā mums visiem jāsa­strādājas, citādi mēs beigās visi gulēsim dubļos. Vai ir jautājumi?

Rauls gaidīja labu brīdi. Beidzot Mets pacēla roku un jautāja: - Kāpēc jūs zirgam smadzenēs neieliekat datora čipu? Tad nebūtu nozīmes, cik kāju tam ir. - Skaļa elpu ievilkšana nošalca pa istabu.

-Vai tu saki… - Uzraugs apklusa, it kā nevarēdams noticēt tam, ko dzirdēja. - Vai tu ierosini, lai mēs pārvēr­šam zirgu par zombiju?

-   Es neredzu lielu atšķirību starp to un liekās kājas nozāģēšanu, - atbildēja Mets. - Tas, kas jums ir vaja­dzīgs, ir zirgs, kas cītīgi strādā un netērē laiku, skatīda­mies uz puķēm.

-   Būtu lieliski! - atzina Čačo.

-   Bet tu… vai tu neredzi atšķirību? - Rauls jutās tik aizvainots, ka tik tikko spēja parunāt.

-   Mēs skaitām Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, katru reizi, kad gribam ēst, - paskaidroja Mets. - Jūs vienmēr mums sa­kāt, ka kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrī­bas vispārējam labumam. Ir acīmredzams, ka no mums sagaida, lai mēs ievērotu likumus un neietu lēnām pa pļavu. Bet zirgi nav tik gudri kā cilvēki. Ir jēga tos pro­grammēt ar datora čipiem.

Metam šķita, ka tas ir spīdošs pierādījums, bet viņš nevarēja saprast, kāpēc Uzraugs izskatās tik sarūgtināts. Patrons šo loģiku aptvertu vienā mirklī.

-   Cik noprotu, tad tevis dēļ mūsu darbs iet zudībā, - Rauls stingrā balsī klāstīja. - Mums te ir nejauks, mazs aristokrāts, kurš jāizglīto par sabiedrības gribu! - Mets bija pārsteigts par vīrieša reakciju. Uzraugs pats aicināja uzdot jautājumus. Īstenībā viņš tos gandrīz pieprasīja.

-   Tā, - turpināja Rauls, notīrīdams savu uniformu, it kā viņš būtu pieskāries kaut kam netīram. - Jo drīzāk šis nejaukais, mazais aristokrāts nonāks planktona rūpnīcā, jo labāk. Tas ir viss, ko es varu teikt. - Un viņš izdrāzās laukā no istabas.

Acumirklī visi zēni sapulcējās ap Metu. - 0-ū! Tu vi­ņam parādīji! - tie kliedza.

-  Tu viņam parādīji dibenu pat labāk nekā es, - sauca Fidelito, lēkādams pa gultu.

-   Viņš pat nelika mums noskaitīt Piecus labas pilso­nības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātī- guma, - līksmoja cits.

-   Sasodīts, es tevi uzskatīju par lēnīgu, - sodījās Čačo. - Tev ir lielāka dūša nekā vēršu baram.

-   Ko? Ko es izdarīju? - Mets apmulsa pilnīgi.

-  Tu viņam tikai pateici, ka Uzraugi mēģina pārvērst mūs par krotu baru!

Vēlu tovakar Mets gulēja augšējā kojā un domās pārci­lāja tās dienas notikumus. Viņš nezināja, cik lielās nepa­tikšanās bija iekūlies, ne arī to, kādu atriebību sagaidīt. Nebija tā, ka Rauls viņam nepatiktu. Viņš tikai domāja, ka tas vīrietis ir idiots. Mets aptvēra, ka labāk jāuzmanās ar cilvēkiem, kuri apvainojas tikai par vārdiem vien. Kāds ļaunums var celties no vārdiem? Temam Linam patika labs strīds, jo aizrautīgāks, jo labāk. Viņš teica, tas esot labs vingrinājums smadzenēm.

Mets juta labās kājas pēdu zem raupjās vilnas segas. Tas bija viens no viņa vājajiem punktiem, un viņš centās nezaudēt cerību, ka varēs paturēt to paslēptu. Tems Lins gan teica, ka nav nekādas atšķirības starp cilvēkiem un kloniem, bet viss Meta pieredzētais bija pilns ar pierā­dījumiem pret to. Cilvēki ienīda klonus. Tā bija dabiskā kārtība, un Rauls to varēja izmantot, lai iznīcinātu viņu. Neviens nekad nedrīkst redzēt tetovējumu, kas saistīja Metu ar Sapņu zemi un vampīru, kas dzīvoja pilī. Vam­pīrs! domāja Mets. Patrons priecātos par šo apzīmējumu. Viņam patika iedvest bailes.

Mets pievienoja vēl dažas drumstalas tai svešajai in­formācijai, kuru uzkrāja par šo jauno pasauli, kurā viņš atradās. Aristokrāts bija zemākā dzīvības forma, para­zīts, kas sagaidīja, lai godīgi zemnieki būtu viņa vergi. Krots - briesmīgākais apvainojums, kādu vien varēja iz­teikt, - bija vientiesīgs, nekaitīgs īdžits, kas pļāva zāli, mazgāja grīdas un kopa magones, cik nu Mets spēja at­cerēties. īstais vārds tam bija zombijs. Lai kā viņus sauca, Mets domāja, ka tie pelna žēlumu, nevis naidu.

Viņš nevarēja piespiest sevi domāt par Čēliju un Temu Linu. Skumjas draudēja pārņemt zēnu, un viņš negribēja tikt pieķerts šņukstam kā mazs bērns. Tā vietā viņš do­māja par došanos uz Sanluisu. Viņš tūlīt pat sameklēs Svētās Klāras klosteri un atradīs Mariju. Doma par Ma­riju viņu pamatīgi iepriecināja.

Mets izbaudīja jaunatrasto draugu atzinību. Tas bija pats brīnišķīgākais, kas jebkad ar viņu bija noticis. Zēni pieņēma viņu, it kā viņš būtu īsts cilvēks. Viņš jutās tā, it kā visu mūžu būtu gājis pāri tuksnesim un tagad pienācis pie lielākās un labākās oāzes pasaulē.

No rīta Rauls zēniem teica iedvesmojošu runu. Tā bija par aristokrātiem un to, cik pievilcīga var būt viņu āriene, bet cik zemiski viņi ir iekšienē. Mets netika pieminēts. Daži no jaunākajiem zēniem jutās neveikli, bet, kad Uzraugs bija aizgājis, Čačo un Fidelito pasludināja Metu par nacionālo varoni.

Metu pielika pie darba tūlīt pēc runas beigām. Vi­ņam lika mērīt kapsulas kopā ar jaunākajiem zēniem, bet viņa norma bija divreiz lielāka, "lai iemācītu viņam darba vērtību". Mets neuztraucās. Kad tie būs sasnieguši Sanluisu, viņš būs ceļā uz klosteri ātrāk, nekā Fidelito pagūs pateikt: Tas ir grūti, bet godīgi.

Brokastīs zēnam piešķīra tikai pusbļodiņu pupiņu un trīs tortillas sešu vietā. Čačo lika katram no pusaudžiem iedot Metam pa karotei ēdiena, tā nu beigās viņam tik un tā bija pilna bļodiņa.

Pēc rīta pirmās puses Rauls izsauca to triju vārdus, kuriem bija jādodas uz Sanluisu, un aizveda viņus līdz

lidaparātam. - Te jums gāja viegli, - vīrietis tiem teica. - Šī ir brīvdienu nometne salīdzinājumā ar to, kurp jūs dosieties; bet, ja strādāsiet cītīgi un par jums būs labas atsauksmes, jūs tiksiet līdz pilnai pilsonībai astoņpa­dsmit gadu vecumā.

-   Pie krota to, - nomurmināja Čačo.

-  Tas nav labs sākums. Tas nemaz nav labs sākums, - aizrādīja Rauls.

Mets tikai vienreiz pabija lidaparāta iekšpusē - tajā nelaimi nesošajā naktī, kad viņu nodeva Stīvens un Emī­lija. Šis gaisa kuģis ne tuvu nebija tik labs. Tas bija pilns ar cietiem plastmasas sēdekļiem un oda pēc sviedriem un pelējuma. Rauls nosēdināja tos vidū, cik tālu no logiem vien iespējams. Viņš tiem iedeva maisiņu ar plastikāta strēmelēm, ko iepīt sandalēs.

-   Es teicu, ka mums būs jāstrādā, - Čačo pusbalsī at­gādināja.

Uzraugs tos piesprādzēja un aizgāja, neteicis ne vārda. Atlikusī lidaparāta telpa tika piepildīta ar plastikāta san­daļu ķīpām, kas tika sakrautas tik augstu, ka zēni neko nevarēja redzēt pa logiem. Tie nevarēja arī staigāt apkārt, jo drošības jostas bija saslēgtas. Kas ir ar tiem cilvēkiem? Mets domāja. Šķita, ka viņi nespēj atslābt, kamēr viss nav pakļauts viņu vadībai.

Lidaparāts uz gaisa spilveniem pacēlās, un Fidelito paziņoja, ka viņam gaisa kuģos vienmēr sametoties slikta dūša. - Ja trāpīsi man virsū, tad norausies, - norūca Čačo.

Mets atrisināja problēmu, pārceldams maisiņu ar plas­tikāta strēmelēm mazajam zēnam klēpī.

-Tu esi ģēnijs, - uzslavēja Čačo. - Aiziet, Fidelito. Gāz visu laukā.

Lidojot Mets lauzīja galvu, ko patlaban dara Stīvens un Emīlija. Stīvens tagad bija Opija zemes kroņprincis.

Viņš to nosvinētu. Atnāktu viņa draugi no skolas lai­kiem, un galdi tiktu izkārtoti dārzā, kur Patrons mēdza rīkot savas dzimšanas dienas svinības. Emīlijai būtu vi­ņas īdžitu puķu meitenes, kas apkalpotu viņu, vai varbūt viņa tās būtu aizsūtījusi strādāt laukos. Ne uz ko daudz vairāk tās nebija spējīgas.

Tās meitenes droši vien bija mēģinājušas bēgt kopā ar ve­cākiem, Mets šausmās nodomāja. Viņas nebija diez ko vecākas par Fidelito, kurš zaudēja cīņu ar nelabumu un apklāja plastikāta sloksnes ar pussagremotām pupiņām un tortillas.

-   Brokastu laikā viņiem vajadzēja tevi turēt badā, - purpināja Čačo.

-   Es tur neko nevaru darīt, - Fidelito sacīja klusinātā balsī.

Atlikusī ceļa daļa - samērā īsa - tika pavadīta skābe­nas vēmekļu smakas mākonī. Mets liecās uz vienu pusi, un Čačo liecās uz otru, veltīgi pūloties izvairīties no šīs smakas. Laimīgā kārtā lidaparāts drīz nolaidās. Kad pi­lots ieraudzīja notikušo, viņš atslēdza drošības jostas un izgrūda zēnus pa durvīm.

Mets nokrita uz ceļiem karstās smiltīs. Viņš ieelpoja gaisu un tūlīt pat to nožēloja. Smaka ārpusē bija vēl pre­tīgāka. Gluži kā tūkstošiem zivju pūtu un sadalītos kar­stajā saulē. Mets padevās nenovēršamajam un iztukšoja kuņģi. Netālu Čačo darīja to pašu. - Es biju šķīstītavā. Tagad es esmu ellē, - viņš stenēja.

-   Kaut tas beigtos, - šņukstēja Fidelito.

Mets pietrausās kājās un vilka mazo zēnu uz celtni, kas virmoja karstumā. Visapkārt zēns redzēja žilbinoši baltas kaudzes un ar garozu klātas peļķes, kas vīdēja tumši sarkanas. Čačo klupdams krizdams abiem sekoja.

Mets ievilka Fidelito pa durvīm un atkrita pret sienu, lai atjēgtos. Iekšā gaiss bija vēsāks un mazliet svaigāks. Telpa bija pilna ar burbuļojošām cisternām, kuras apkal­poja zēni, kas smalstīja ūdeni ar tīkliem un nepievērsa uzmanību jaunpienācējiem.

Pēc dažiem brīžiem Mets jutās pietiekami spēcīgs, lai pieceltos. Kājas viņam ļodzījās, un vēderu rāva krampji. - Kurš te ir atbildīgais? - viņš jautāja. Kāds norādīja uz durvīm.

Mets pieklaudzināja un iegāja iekšā. Viņš ieraudzīja grupu vīru, kas bija ģērbušies tādās pašās melnās uni­formās ar bišu stropu uz piedurknes kā Rauls. - Tas ir viens no los bichos - kaitēkļiem kas piesmirdināja manu lidaparātu, - sacīja pilots.

-   Kā tevi sauc? - jautāja kāds Uzraugs.

-   Mets Ortega, - Mets atbildēja.

-   A. Aristokrāts.

O-ho, nodomāja Mets. Droši vien Rauls izplatījis ziņas.

-   Tu te netiksi sveikā cauri ar saviem švītīgajiem gā­jieniem, - vīrietis paziņoja. - Mums ir tā sauktais kaulu pagalms, un katrs nepatikšanu cēlējs, kas iziet tam cauri, iznāk ārā nekaitīgs kā jēriņš.

-   Pirmais, ko viņš darīs, - iztīrīs manu gaisa kuģi, - norādīja pilots. Tā nu Mets kopā ar Čačo drīz vien berza lidaparāta grīdu un sienas. Beigās - un tas bija pats bries­mīgākais - viņiem vajadzēja nomazgāt katru plastikāta strēmeli spainī ar karstu ziepjūdeni.

Gaiss nesmirdēja tik briesmīgi kā iepriekš. - Smird tikpat stipri, - pilots viņiem apgalvoja, sēdēdams krēslā zem plastikāta saulessarga. - Jo ilgāk tu te esi, jo mazāk to ievēro. Tajā smakā ir kaut kas tāds, kas paralizē ožu.

-   Mums vajadzētu likt, lai Fidelito to izdzer, - rūca Čačo, laiski izliedams spaiņa saturu.

-   Viņš tur neko nevar darīt, - Mets paskaidroja. Na­baga Fidelito bēdu uzplūdā bija saritinājies zemē. Zēni ne viens, ne otrs nevarēja saņemties, lai piespiestu viņu strādāt.

Kad abi pabeidza, galvenais Uzraugs vārdā Karloss iz­vadāja viņus ekskursijā pa rūpnīcu. - Šīs ir cisternas ar jūras ūdeni, - viņš stāstīja. - No ūdens izņem smirdīgos kukaiņus ar šo te, - viņš pacēla tīklu, - un, kad planktons ir nobriedis, to ievāc.

-   Kas ir planktons? - Mets uzdrīkstējās pajautāt.

-   Planktons! - iesaucās Karloss, it kā ar nepacietību būtu gaidījis šo jautājumu. - Tas ir tas, ko valis izfiltrē no jūras, lai paēstu. Tie ir mikroskopiski augi un dzīvnieki, kas peld ūdens virsējā līmenī. Nevarētu iedomāties, ka tāds milzīgs dzīvnieks var pārtikt no kaut kā tik sīka, bet tā ir pārsteidzoša patiesība. Planktons ir astotais pa­saules brīnums. Tas satur daudz olbaltumvielu, vitamīnu un šķiedrvielu. Tajā ir viss, kas nepieciešams valim, lai būtu apmierināts, un arī viss, kas vajadzīgs cilvēkam,, Planktonu, ko mēs te ražojam, pārstrādā hamburgeros, cīsiņos un burritos. Smalki samalts, tas ir mātes piena aizstājējs.

Karloss nevarēja un nevarēja rimties. Šķita, ka viņa mūža darbs ir panākt, lai cilvēkiem patiktu planktons un lai viņi to augstu vērtētu. Viņš it kā neredzēja drūmo tuksnesi, kas tos ieskāva, kad viņi bija iznākuši ārā.

Mets tālumā ievēroja augstus drošības žogus, un sirds viņam pamira. Gaiss bija smirdīgs, temperatūra cepinoša un mitrums tik augsts, ka kombinezons lipa pie ķermeņa kā otra āda. Šī bija vieta, kurā zēnam bija paredzēts dzī­vot, līdz viņam būs astoņpadsmit.

-   Kur ir Sanluisa? - viņš jautāja.

-   Tas balstās uz principa par to, kas jāzina, - atbildēja Karloss. - Kad mēs jūtam, ka jums vajadzīga informā­cija, tad jūs to dabūjat zināt. Tāpat lai jums nenāk prātā rāpties pāri žogam. Augšējā vadā ir tāda enerģija, kas aizspļaus jūs atpakaļ kā melones sēklu. Te ir sāls kalni. - Viņš norādīja uz baltajām kāpām, kuras Mets pamanīja jau iepriekš. - Pēc tam kad mēs ievācam planktonu, jūras ūdens tiek iztvaicēts un sāli apstrādā pārdošanai. Tie ir augstākie sāls kalni pasaulē. Cilvēki no malu malām ie­rodas tos apbrīnot.

Kādi cilvēki? brīnījās Mets, skatīdamies uz nomācošo ainavu.

Iegaudojās sirēna. - Laiks doties uz pirmo pusdieno­šanas vietu! - Karloss paziņoja. Viņš uzveda tos augšā pa kāpu. Tā bija stingrāka, nekā izskatījās. Virsotnē atradās piknika laukums ar galdiem. Gar malām bija sastādītas plastmasas puķes, un vidū slējās vējrādītājs, kuram galā bija valis, kas izpūš strūklu. Viegls vējš sijāja smalkus sāls putekļus Metam pār ādu. - Pusdienu laukums bija mana ideja, - Karloss paskaidroja, apsēzdamies uz sola. - Manuprāt, tas visiem pacēla noskaņojumu.

Zēni, kas smagi kāpa augšā pa nogāzi ar katliem un traukiem, gan neizskatījās īpaši priecīgi. Tie nolika savas nastas un sastājās rindās starp galdiem kā kareivji. Kar­loss lika Metam, Čačo un Fidelito nostāties vienas rindas galā. Visi noskaitīja Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, un tad zēns ar pūtīšu rētām klātu seju saīdzis krāmēja traukos ēdamo.

-   Kas tas ir? - jautāja Čačo, ostīdams savu bļodiņu.

-   Garšīgs, barojošs planktons, - zēns noņurdēja.

-  Viss, kas nepieciešams valim, lai būtu apmierināts, - piebilda cits, izlikdamies, ka rīstās. Viņi iztaisnojās, kad Karloss uzmeta tiem īgnu skatienu.

-   Es nepieļaušu, ka jūs ķengājat ēdienu, - Uzraugs aizrādīja. - Ēdiens ir kaut kas brīnišķīgs. Miljoniem cil­vēku ir nomiruši, jo viņiem tā nebija pietiekami daudz, un jūs, laimīgie zēni, dabūjat ēst, cik lien, trīs reizes dienā. Vecos laikos aristokrāti mielojās ar ceptiem fazā­niem un sivēniem, kamēr zemniekiem nācās ēst zāli un koku mizas. Jaunajā Actlanā viss tiek sadalīts vienlīdzīgi. Ja kaut vienai personai ir liegts cepts fazāns un sivēns, mums, pārējiem, jāatsakās no tiem. Planktons ir gardā­kais ēdiens pasaulē, jo tajā dalās ar visiem.

Vairs neviens neko neteica. Mets prātoja, ka viņš tur ir vienīgais, kurš tiešām ir mielojies ar ceptu fazānu un sivēnu. Sit vai nost, viņš nekādi nesaprata, kāpēc plank­tonam vajadzētu garšot labāk, ja visiem tas jāēd. Tas bija reizē lipīgs un kraukšķošs un izklājās viņam mutē kā sasmakusi līme.

No augstās virsotnes bija redzams apsardzes žogs. Mets samiedza acis žilbinošajā gaismā, bet neko daudz aiz tā saskatīt nevarēja. Viņam likās, ka tālu rietumos mana ūdens mirgojumu.

-  Tas ir Kalifornijas līcis, - izsekojis Meta skatam, pa­skaidroja Karloss, piesegdams acis.

-   Vai tajā ir vaļi? - Mets jautāja.

-  Tiem vajadzētu ņemt līdzi savas vannas, - kāds zēns iespurcās.

Karloss izskatījās noskumis. - Vaļi tur mēdza dzīvot. Kādreiz visu šo apkārtni klāja ūdens. - Viņš norādīja uz kalnu grēdu austrumos. - Tā bija krasta līnija. Gadu gaitā ūdens, kas tecēja no Kolorādo upes, kļuva tik piesārņots, ka vaļi izmira.

-   Kas notika ar līci? - jautāja Čačo.

-  Tas ir viens no lielākajiem Actlanas inženierzinātnes triumfiem, - Karloss lepni atbildēja. - Mēs novirzījām

Kolorādo upi uz pazemes kanālu, kas ietek Sapņu zemē. Kad piesārņotāji tika aizvākti, mēs līcī sākām ievākt planktona ražu. Svaigs jūras ūdens ieplūst no dienvi­diem, bet ražas ievākšanas un upes ūdens zuduma dēļ līcis ir sarucis par šauru kanālu.

Tad, lūk, no kurienes nāca Opija zemes ūdens, Mets ap­tvēra, - tik piesārņota upe, ka spēja nogalināt vali. Intere­santi, vai Patrons to zināja. Jā, droši vien. Odens bija par brīvu, un Patronam patika izdevīgi darījumi.

Pēc pusdienām Metu, Čačo un Fidelito pielika pie darba rūpēties par sālsūdens garneļu cisternām. Tas stiepās garā rindā uz rietumiem no centrālās rūpnīcas, blakus vienā pusē bija ievilkts ūdens cauruļvads. Garneles pildīja cisternas kā pulsējoša, lokana masa. Tās kāri ēda sarkanas aļģes, līdz to ķermeņi ieguva asiņu krāsu. Tas arī iekrāsoja peļķes, ko ierodoties bija pamanījis Mets.

Viņam darbs šķita interesants. Viņam patika rosīgās, mazās radībiņas, un, pēc viņa domām, to sīkie ķermenīši ar kustīgiem matiņiem ap žaunām bija tikpat skaisti kā ziedi. Viņš un pārējie ar sietu ņēma laukā insektus un pēc vajadzības pielēja ūdeni. Diemžēl cisternu rinda bija jūdzēm gara un postošo kukaiņu - tūkstošiem. Pēc da­žām stundām Metam sāpēja rokas, mugura bija stīva un acis sūrstēja no sāls. Viņiem smagi virzoties uz priekšu, Fidelito šņukstēja pie sevis.

Viņiem priekšā stiepās tuksnesis, kurā nebija pat nokaltuša koka, kas mestu ēnu. Šķita, ka cisternas bija izkārtotas virzienā uz tālīno kanālu, kuru Mets bija re­dzējis pusdienu laikā. Tagad tas noteikti bija zils, ne tikai gaismas atblāzma pie apvāršņa. Ūdens izskatījās vēss un dziļš.

- Vai tu proti peldēt? - viņš jautāja Čačo.

-   Kur es varētu tādu švltību iemācīties? - Kad Čačo bija noguris, viņš kļuva īgns. Mets zināja, ka švītība no­zīmē kaut ko tādu, ko darītu vienīgi ļauns, riebīgs, sa­maitāts aristokrāts.

-   Es protu peldēt, - paziņoja Fidelito.

-   Kur tāds nelaimīgs vārgulis kā tu to samācījies? Vai garneļu cisternā? - norūca Čačo.

Fidelito nevis sadusmojās, bet uztvēra ieteikumu no­pietni. Mets bija ievērojis, ka mazais zēns ir apbrīnojami labsirdīgs. Lai arī viņš slapināja gultā un laida pār lūpu pie vismazākā iemesla, viņa labdabība to atsvēra.

-   Es esmu vārgulis, ja? Es, iespējams, varētu papeldēt šajās cisternās.

-Jā, un garneles nograuztu tev krāniņu.

Fidelito ar bailēm paskatījās uz Čačo. - Ak, - viņš iesaucās. - Tas man neienāca prātā.

-   Kur tu iemācījies peldēt? - jautāja Mets, lai mainītu tematu.

-   Mi abuelita man iemācīja Jukatanā. Mēs dzīvojām jūras krastā.

-   Vai tur bija jauki?

-Jauki? - iekliedzās Fidelito. - Tā bija paradīze! Mums bija maza, balta mājiņa ar velēnu jumtu. Mana vecmāmiņa tirgū pārdeva zivis un brīvdienās vizināja mani ar kanoe laivu. Tāpēc viņa iemācīja man peldēt, lai es nenoslīktu, ja pārkristu pār bortu.

-Ja tur bija tik lieliski, tad kāpēc viņa skrēja pāri ro­bežai? - Čačo bija neizpratnē.

-   Uznāca vētra, - mazais zēns paskaidroja. - Tā bija viesu… viesu…

-   Viesuļvētra? - minēja Mets.

-Jā! Un jūra uzplūda un aiznesa visu projām. Mums vajadzēja dzīvot bēgļu nometnē.

-   Ā, - novilka Čačo, it kā uzreiz saprastu.

-   Mums bija jādzīvo lielā istabā kopā ar daudziem ci­tiem cilvēkiem, un mums viss bija jādara vienā un tajā pašā laikā un tādā pašā veidā. Nekur nebija koku, un tas bija tik riebīgi, ka mi abuelita saslima. Viņa negribēja ēst, tāpēc tie viņu baroja ar varu.

-   Katra pilsoņa pienākums ir palikt dzīvam un dot ieguldījumu vispārējai labklājībai, - noskandēja Čačo. - Man tā ir uzkliegts pāris miljonu reižu.

-   Kāpēc tie negribēja ļaut tavai vecmāmiņai atgriez­ties jūras krastā? - jautāja Mets.

-   Tu nesaproti, - Čačo izmeta. - Tie turēja viņu ieslēgtu, lai varētu viņai palīdzēt. Ja viņi palaistu visus na­baga stulbeņus brīvībā, nepaliktu vairs neviens, kas palī­dzētu, un tad nebūtu jēgas neviena krotīga Uzrauga dzīvei.

Mets bija pārsteigts. Tas bija trakākais, ko viņš jebkad bija dzirdējis, un tomēr tam bija jēga. Kāpēc tad zēni tika ieslēgti? Tie aizbēgtu, ja kāds atstātu durvis vaļā. - Vai visa Actlana ir tāda?

-   Protams, nē, - sacīja Čačo. - Lielākajā daļā viss ir kārtībā; bet, kad reiz iekriti Uzraugu rokās, tu esi pa­zudis. Redzi, mēs esam oficiāli neveiksminieki. Mums nav ne māju, ne darba, ne naudas, tāpēc par mums jā­rūpējas.

-   Vai tu uzaugi nometnē? - Fidelito jautāja Metam. Tas bija nevainīgs jautājums, bet pavēra durvis uz to, par ko Mets negribēja runāt. Laimīgā kārtā viņu izglāba Karlosa ierašanās mazos elektriskos ratiņos. Tie piedūca klāt tik klusu, ka zēni tos nepamanīja, līdz tie bija viņiem gandrīz blakus.

-   Es jūs vēroju piecpadsmit minūtes, - paziņoja Kar­loss. -Jūs visu laiku slaistāties.

-   Karstums Fidelito bija par stipru, - ātri taisnojās Čačo. - Mēs domājām, ka viņš paģībs.

-   Ēd sāli, - Karloss pamācīja mazo zēnu. - Sāls labi noder visam. Jums tagad vajadzētu griezties atpakaļ, ci­tādi netiksiet mājās līdz tumsai. - Viņš grasījās braukt projām.

-   Pagaidiet! Vai jūs nevarat paņemt Fidelito? - Čačo apjautājās. - Viņš tiešām ir noguris.

Karloss apstājās un pabrauca atpakaļ. - Zēni, zēni, zēni! Vai neviens jums nav teicis, ka darbs tiek sadalīts līdzīgi starp līdzīgiem? Ja vienam ir jāiet, tad visiem ir jāiet.

-Jūs neejat, - Mets aizrādīja.

Karlosa platais smaids vienā mirklī pazuda. - Tātad aristokrāts ir nodomājis lasīt lekciju par vienlīdzību, - viņš noņurdēja. - Aristokrāts ir tikai zēns ar puņķainu seju, kas iedomājies, ka ir pārāk labs mums, pārējiem. Es esmu īsts pilsonis. Es nopelnīju savas privilēģijas ar grūtu darbu un paklausību. Tu šovakar nedabūsi ēdienu.

-  Trūdīgais to rāvis, - norūca Čačo.

-   Neviens no jums nedabūs ēdienu! Jūs iemācīsieties paklausīt sabiedrības gribai pat tad, ja tas prasīs nāka­mos piecdesmit gadus. - Karloss aizbrauca putekļu un sāls mākonī.

-   Man ļoti žēl, Fidelito, - atvainojās Čačo. - Tu neesi pelnījis, ka tevi samet kopā ar mums abiem.

-Jūtos lepns būt kopā ar jums, - mazais zēns iesau­cās. -Jūs esat mani compadres! Krotīgais Karloss! Krotī- gie Uzraugi! - Fidelito izskatījās tik nikns, izriezis savas kaulainās krūtis, no katras poras kvēlojot pretestībai, ka Mets un Čačo sāka nevaldāmi smieties.

Kāpēc visi mani saukā par "aristokrātu"? - jau­tāja Mets, kad viņi smagi soļoja atpakaļ gar garneļu cisternām.

Čačo ar kombinezona piedurkni noslaucīja sviedrus no sejas. - Es nezinu. Daļēji tava runas veida dēļ. Un tu vienmēr domā.

Mets apsvēra iegūto izglītību. Viņš bija izlasījis kau­dzēm grāmatu. Viņš bija klausījies Patrona sarunās ar pasaules varenākajiem cilvēkiem.

-Tu esi… es nezinu, kā lai to pasaka… kā mans vec­tēvs. Es domāju, tavas manieres. Tu nerij ēdienu un ne­spļauj uz grīdas. Es neesmu dzirdējis tevi lamājamies. Tas ir labi, bet - atšķirīgi.

Mets juta drebuļus. Viņš vienmēr bija kopējis Patronu, kurš, protams, bija simt gadus atpalicis no laika.

- El me cae bien. Manuprāt, viņš ir kolosāls, - atzinās Fidelito.

-   Protams, kolosāls. Vienīgi… - Čačo pagriezās pret Metu. - Šķiet, ka tu esi radis pie labākiem apstākļiem. Mēs, pārējie, esam piedzimuši dubļos un zinām, ka ne­kad no tiem netiksim laukā.

-   Šajā vietā mēs esam kopā, - Mets norādīja uz karsto tuksnesi.

-Jā. Esi sveicināts mazajā ellē, brāli, - sacīja Čačo, ar kājām saceldams sāls mākoņus.

Vakariņās tovakar bija planktona pīrādziņi un vārītas jūraszāles. Metam nekas nebija pretī pabadoties, bet vi­ņam bija žēl Fidelito. Mazais zēns bija tik kaulains, ka, visticamāk, nepārdzīvos izlaistu maltīti. Čačo atrisināja problēmu, cieši skatīdamies uz nervoza paskata puiku, līdz izdevās dabūt pusi no viņa ēdiena. Kad Čačo gribēja, viņš varēja uzvesties kā vilkatis.

-   Ēd, - viņš pavēlēja Fidelito.

-   Es negribu ēst, ja jūs nedrīkstat, - mazais zēns pro­testēja.

-   Pārbaudi to manā vietā. Es gribu zināt, vai tā nav inde.

Tā nu Fidelito ar mokām norija pīrādziņu.

Tāpat kā pirmajā nometnē ieradās kāds Uzraugs ar ie­dvesmojošu vakara pasaciņu. Vārdā Horhe. Meta domās tie visi saplūda kopā: Rauls, Karloss un Horhe. Tie visi valkāja melnas uniformas ar bišu stropu uz piedurknes, un tie visi bija idioti.

Horhes stāsts saucās: "Kāpēc prāti uzkrāj putekļus kā vecas istabas." - Ja mēs visu dienu strādājam kar­stajā saulē, - iesāka Horhe, - kas notiek ar mūsu ķerme­ņiem? - Viņš cerību pilns gaidīja, tāpat kā Rauls.

-   Mēs kļūstam netīri, - kāds zēns atbildēja.

-   Pareizi! - starodams atsaucās Uzraugs. - Mūsu sejas kļūst netīras, mūsu rokas kļūst netīras, visi mūsu ķer­meņi kļūst netīri. Un ko mēs darām?

-   Mazgājamies, - zēns teica. Šķita, ka viņš ir pieradis pie apmācības.

-Jā! Mēs noskalojam vecos mēslus un atkal jūtamies labi. Ir labi būt tīram.

-   Ir labi būt tīram, - atkārtoja visi zēni, izņemot Metu, Čačo un Fidelito. Viņi nebija gatavi.

-   Atkārtosim vēlreiz, lai mūsu jaunie brāļi var mācī­ties kopā ar mums, - ieteica Horhe. - Ir labi būt tīram.

-   Ir labi būt tīram, - skandēja visi, ieskaitot Metu, Čačo un Fidelito.

-    Mūsu prāts un mūsu darbs arī var uzkrāt putekļus, un tiem nepieciešama mazgāšana, - Uzraugs turpināja. - Piemēram, durvis, kas pastāvīgi tiek atvērtas un aiz­vērtas, neiestrēgst, jo eņģes nekad neierūsē. Ar darbu ir tāpat. Ja jūs neslaistāties, - un Horhe paskatījās tieši uz Metu, Čačo un Fidelito, - jūs veidojat labus ieradumus. Jūsu darbs nekad neierūsē.

Pagaidiet mazliet, domāja Mets. Čēlijas virtuves dur­vis tika nepārtraukti lietotas, bet mitrās dienās tās sa- brieda, un tad tās vajadzēja vērt vaļā ar spēku, grūžot ar plecu. Temu Linu tas tā nokaitināja, ka viņš izsita ar dūri caurumu durvīs. Tās nomainīja, un pēc tam durvis vērās daudz labāk. Mets par to domāja, bet neko neteica. Viņš negribēja palikt bez vēl vienas maltītes.

-   Tātad, ja mēs cītīgi strādājam un neslaistāmies, - turpināja Horhe, - mūsu darbam nav laika kļūt netīram. Bet mūsu prāts arī var piepildīties ar putekļiem un mik­robiem. Vai kāds man var pateikt, kā turēt prātu tīru?

Čačo ieķiķinājās, un Mets iebikstīja viņam sānos ar elkoni. Vismazāk viņiem tagad vajadzēja asprātību.

Vairāki zēni pacēla roku, bet Uzraugs neņēma viņus vērā. - Es domāju, ka viens no mūsu jaunajiem brāļiem var atbildēt uz šo jautājumu. Kā ir ar tevi, Met?

Tūlīt pat visu acis pievērsās Metam. Viņš jutās tā, it kā būtu notverts Patrona apsardzes prožektoru staros.

-   Ar m-mani? - viņš stostījās. - Es nupat te ierados.

-   Bet tev ir tik daudz ideju, - Horhe ņurrāja. - Tu taču noteikti neiebilsti kādu no tām atklāt arī mums.

Mets domās izsekoja visiem tiem argumentiem, kurus Uzraugs minēja. - Vai turēt prātu… tīru… nav tāpat, kā pasargāt durvju eņģes no rūsas? Ja tu visu laiku lieto smadzenes, tām nebūs laika uzkrāt mikrobus. - Pēc Meta domām, tā bija spīdoša atbilde, ņemot vērā, ka jautājums bija nācis kā zibens no skaidrām debesīm.

Bet tā bija nepareiza atbilde. Viņš redzēja, ka pārējie zēni saspringst un Horhes lūpas trīc uz smaida robežas. Mets tika iegāzts.

-   Slimīgi viedokļi, kas nav derīgi sabiedrības labā, ir jāiztīra ar paškritiku, - uzvaroši teica Horhe. - Vai kāds gribētu parādīt Metam, kā tas tiek darīts?

-   Es! Es! - kliedza vairāki zēni, vicinādami roku gaisā. Uzraugs izvēlējas vienu, kuram kaklu un ausis klāja tie­šām iespaidīgas pūtītes. Visiem zēniem bija slimīga āda, bet šim te pienācās pirmā godalga. Pūtītes viņam bija pat zem matiem.

-   Labi, Tonton. Tu pirmais, - izrīkoja Horhe.

Tontona seja izskatījās tā, it kā būtu ietriekta sienā.

Varēja ieskatīties viņam nāsīs un varbūt, kā Mets domāja, palūrēt uz viņa smadzenēm.

-   Es, ē, es šorīt domāju nozagt ēdienu, - aizrautīgi stāstīja Tontons. - Pavārs uz mirkli atstāja to nepieska- tītu, un es… es, ē, gribēju paņemt pankūku, bet es, ē, nepaņēmu.

-  Tātad tu perināji domas, kas ir pretrunā ar sabiedrī­bas vispārējo labumu? - jautāja Horhe.

-   Es, ē, jā.

-   Kāds sods pienāktos tam, kurš perinājis pretrunīgas domas?

Kādā valodā viņi runāja? Mets bija neizpratnē. Katrs vārds šķita diezgan skaidrs, bet nozīme kopumā nebija uztverama.

-   Man… man vajadzētu iivas reizes noskaitīt Piecus labas pilsonības principus • • Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, pirms es nākamo ~eizi saņemu ēdienu, - klās­tīja Tontons.

-   Ļoti labi! - iesaucās Horhe. Pēc tam Uzraugs izvēlējās vēl dažas citas rokas, un katrs zēns atzinās, ka izdarījis kaut ko savādu, piemēram, nebija pareizi salocījis segu vai bija lietojis pārāk daudz ziepju. Sodiem vienmēr bija sakars ar Piecu labas pilsonības principu un Četru nostāju, kas ved pie prātīguma, skandēšanu, izņemot gadījumu, kad viens zēns pastāstīja, ka atļāvies triju stundu ilgu atpūtu.

Horhe sarauca pieri. - Tas ir nopietni. Tev nebūs bro­kastu, - viņš paziņoja. Zēns sadrūma.

Vairs rokas netika paceltas. Uzraugs pievērsās Metam. -Tagad, kad mūsu jaunais brālis ir izglītots par paškriti­kas nozīmi, varbūt viņš varētu atklāt savus personiskos trūkumus. - Viņš gaidīja. Tontons un pārējie zēni palie­cās uz priekšu. - Nu? - pēc brīža Horhe ierunājās.

-   Es neesmu darījis neko sliktu, - atklāja Mets. Šaus­mu pilnas elsas nošalca pār istabu.

-   Neko sliktu? - pārjautāja Uzraugs, paceldams balsi. - Neko sliktu? Kā ar to, ka tu gribēji ielikt datora čipus nevainīgu zirgu galvās? Kā ar to, ka sagandēji maisu ar plastikāta sloksnēm, ko lieto sandaļu gatavošanā? Kā ar to, ka kūdīji savus brāļus laiskoties, kad jums vajadzēja tīrīt garneļu cisternas?

-   Es sasmērēju plastikāta sloksnes, - iespiedzās Fi­delito.

Izskatījās, ka viņš ir līdz neprātam pārbijies, tādēļ Mets ātri iestarpināja: - Tā nav viņa vaina. Es viņam iedevu maisu.

-   Nu mēs pie kaut kā esam nonākuši, - Horhe secināja.

-   Bet es vēmu! - neatlaidās mazais zēns.

-   Tā nav tava vaina, brāli, - Uzraugs viņu mierināja. - Tevi novirzīja no ceļa šis aristokrāts. Klusē! - viņš uz­sauca ar dusmu pieskaņu, kad Fidelito šķita gatavs atkal uzņemties vainu. - Pārējiem jāpalīdz šim aristokrātam saskatīt viņa kļūdas. Mēs to darām tāpēc, ka mīlam viņu un vēlamies uzņemt stropā.

Tad tie uzbruka viņam. Ikviens no zēniem istabā - iz­ņemot Čačo un Fidelito - svieda Metam pa apvaino­jumam. Viņš runāja kā aristokrāts. Viņš salocīja segu švītīgā veidā. Viņš tīrīja nagus. Viņš lietoja vārdus, ko cilvēki nevarēja saprast. Viss - un vēl vairāk, ko Čačo bija pieminējis, tika mests Metam virsū kā lipīgu dubļu pikas. Viņu tik ļoti sāpināja nevis apvainojumu netais­nīgums, bet tas ļaunums, kas aiz tiem slēpās. Mets bija domājis, ka ir pieņemts. Viņam šķita, ka beidzot ir iera­dies oāzē - riebīgā un neērtā, bet tik un tā oāzē -, kur viņš varētu justies gaidīts.

Bet tie bija māņi. Viņi zināja. Tie varēja nesaprast, cik drausmīgi atšķirīgs viņš ir, bet tie zināja, ka viņš ne­iederas. Tie turpinās apmētāt viņu ar dubļiem, līdz viņš nosmaks zem to smaguma.

Viņš dzirdēja, kā zēni aiziet. Viņš dzirdēja Čačo lamā­jamies, kad viņu piespieda līst kojā. Metu atstāja vienu, saritinājušos grīdas vidū, kā nedabisku radījumu, kāds viņš bija. Un tomēr…

Iekšienē, no vietas, par kuras esamību Mets nezināja, pacēlās milzum daudz balsu:

Te ir tas mazais, nekrietnais noslēpums, Tems Lins čuk­stēja viņam ausī. Neviens nevar noteikt atšķirību starp klonu un cilvēku. Tas ir tāpēc, ka nekādas atšķirības nav. Doma, ka kloni būtu mazvērtīgāki, ir riebīgi meli.

Tad Čēlijas rokas viņu apskāva, un Mets saoda garšvielu lapas, ko viņa kapāja, gatavodama ēdienu. Es tevi mīlu, mi hijo, viņa teica, turēdama viņu. Nekad to neaizmirsti.

Tad Patrons uzlika savu mezglaino roku Metam uz galvas un teica: Kā es cīnījos par monētām, ko mērs man pa­svieda! Kā es vārtījos pa zemi kā cūka! Bet man bija vajadzīga tā nauda. Es biju tik nabadzīgs, pliks kā baznīcas žurka. Tu esi tieši tāds pats, kāds es biju tajā vecumā.

Mets nodrebēja. Patrons nevēlējās viņu, bet emocijas, ko vecais vīrs viņam sniedza, bija tikpat spēcīgas: vēlē­šanās dzīvot, izplest zarus, līdz viņš aizēnotu visu mežu. Mets novērsās no Patrona un ieraudzīja - iztēlē - Mariju.

Ak, kā es ilgojos pēc tevis! Marija iesaucās, noskūpstī­dama viņu.

Es tevi mīlu, Mets sacīja.

Es arī tevi mīlu, Marija atbildēja. Es zinu, ka tas ir grēks, un tādēļ es laikam nonākšu ellē.

Ja man ir dvēsele, es iešu kopā ar tevi, apsolīja Mets.

Mets piecēlās no grīdas un pamanīja, ka istabā valda tumsa. Čačo un Fidelito vēroja viņu no augšējām kojām pie griestiem. Kāds patiesi nožēlos, ka viņš ielicis Fide­lito augšējā kojā. Čačo norādīja uz durvīm un parādīja ārkārtīgi rupju žestu. Fidelito pacēla naktskreklu un klāt neesošajam Horhem parādīja pliku dibenu.

Metam vajadzēja dūšīgi norīt siekalas, lai neļautu asa­rām sākt tecēt pa vaigiem. Galu galā viņš nebija viens. Ar tādiem draugiem viņš triumfēs, kā Patrons tik sen bija triumfējis pār nabadzību un nāvi.

Viens gan bija taisnība: kaut kas šajā vietā tiešām paralizēja ožas sajūtu, jo Mets vairs neievēroja sasmakušo gaisu. Arī ēdiens garšoja labāk. Ne gluži labi, bet arī ne pilnīgi pretīgi. Dienu pēc dienas viņš, Čačo un Fidelito gāja gar garneļu cisternu garo rindu un tīrīja laukā kukaiņus. Katru vakaru viņi smagi soļoja atpakaļ, lai saņemtu maltītē planktona hambur­gerus vai planktona makaronus, vai planktona burritos. Šķita, ka Karlosam nekad neaptrūka ideju, ko iesākt ar planktonu.

Kad augšanas cikls beidzās, Tontons izbrauca laukā ar milzīgu, lēni kustošu ražas savācēju. Tas stenēdams virzī­jās uz priekšu kā ar artrītu slims dinozaurs un iegāza cis­ternu saturu tā alai līdzīgajā vēderā. Mets atkal piepildīja cisternas no cauruļvada, kas stiepās no Kalifornijas līča.

Garneļu fermas tālākajā rietumu galā zēni varēja paska­tīties caur žogu uz kanālu, kas kādreiz bija pleties liels kā jūra. Tas bija tumši zils ar kaiju bariem. Čačo balansējot nostājās uz cisternas malas, lai labāk redzētu. Žoga apak­šējai daļai varēja droši pieskarties, lai gan augšējā stieple dūca un sprakšķēja no elektrības. Fidelito izstiepa rokas cauri drāšu tīklam, it kā varētu pieskarties kārdinošajam zilumam, ja vien mazliet vairāk pacenstos. Mets meklēja vājas vietas tīklā. Bēgšana nekad nepameta viņa domas.

-   Kas tas ir? - jautāja Čačo, rādīdams uz ziemeļiem.

Mets piesedza acis. Viņš redzēja kaut ko baltu, kas

rēgojās no kādas ieplakas zemē.

-   Neizskatās pēc kokiem, - secināja Čačo. - Aplūko­jam? - Saule sāka laisties uz rietumu pusi, bet vilinājums pēc kaut kā jauna bija pārāk liels, lai turētos tam pretī.

-  Tas prasīs kādu laiku. Tu pagaidi te, - Mets atturēja Fidelito. Viņš zināja, ka mazajam zēnam nebija spēka papildu pastaigai.

-Jūs nevarat mani pamest. Mēs esam compadres, - ie­bilda Fidelito.

-   Mums vajag, lai tu apsargā mūsu mantas, - sacīja Čačo. - Ja kāds kaut ko mēģinās nozagt, iesper tur, kur es tev rādīju.

Fidelito plati pasmaidīja un salutēja kā punduris de­santnieks.

Mets un Čačo gāja pa apkārtni, kas bija pat vēl vien­tulīgāka par sāls ražotnes apkaimi. Ja uzlija, tur dažas panīkušas nezāles centās parādīties virs zemes. Te nebija nekā cita, izņemot sāls laukus. Uz virsmas bija manāmi gliemežvāki, kas liecināja par dzīvo jūru, kura kādreiz bija sniegusies no apvāršņa līdz apvārsnim.

-   Varbūt tā ir tikai sāls gultne, - minēja Čačo.

Ejot tuvāk, Mets saskatīja parādāmies dažādas dīvai­nas formas. Dažas bija lāpstveidīgas, citas - plānas un liektas. Tas bija dīvainākais, ko viņš jebkad bija redzējis.

Viņi nonāca pie maza pauguriņa, kur skatam pavērās dziļš bezdibenis. Tas no vienas malas līdz otrai bija pil­dīts ar kauliem.

Kādu brīdi Čačo un Mets stāvēja bezdibeņa malā un neko neteica. Beidzot Čačo nomurmināja: - Kāds tur lejā ir pazaudējis sasodīti daudz liellopu.

-  Tie nav liellopi, - Mets iebilda. Galvaskausi bija mil­zīgi, žokļi veidoti kā briesmīgu putnu knābji. Viena riba vien bija garāka par govi. Ar tiem bija sajaukti lāpstveida kauli, pietiekami masīvi, lai no tiem iznāktu galdi vai pat gultas. Kopā bija juceklīgi sasviesti tik daudzi skeleti, ka Mets nespēja uzsākt to skaitīšanu. Viņaprāt, to bija simtiem. Tūkstošiem.

-   Vai tas nav cilvēka galvaskauss? - jautāja Čačo.

Mets, samiedzis acis, paskatījās uz ēnām mazliet dzi­ļāk un ieraudzīja, uz ko Čačo rādīja.

-   Padomā, - lielais zēns brīdināja. - Ja kāds tur ie­kristu, viņš nekad netiktu laukā.

Mets padomāja. Viņš gribēja izpētīt bedri, kāpjot no kaula uz kaulu, laižoties lejā pa lielu koku. Tagad viņš pamanīja, ka visa bedre ir smalki līdzsvarota. Noliec kāju nepareizajā vietā, un visa struktūra sabruktu. Viņš sa­koda zobus, juzdams riebumu par to, ko gandrīz izdarīja.

-   Labāk iesim atpakaļ, - ierosināja Čačo. - Mēs negri­bam, ka Fidelito sāk te okšķerēt.

Fidelito izklaidējās, kuļādams kājas garneļu cisternā. Ap galvu viņš bija aptinis tīklu kā aizsargu pret sauli. - Kas tas bija? - viņš uzsauca Metam un Čačo.

Mets aprakstīja kaulus, un, viņam par pārsteigumu, mazais zēns tos pazina. - Tie ir vaļi, - Fidelito paskaid­roja. - Astoņi vaļi izmetās uz liedaga, kur es dzīvoju Jukatanā. Tie izpeldēja pa taisno krastā un tad nevarēja tikt atpakaļ. Mi abuelita stāstīja, tas esot tāpēc, ka tie kād­reiz esot staigājuši pa zemi un aizmirsuši, ka tiem vairs nav kāju. iFuchi! Vē! Tie smirdēja kā Horhes teniskurpes! Ciemata iedzīvotāji tos apglabāja smiltīs.

Fidelito čiepstēja un čivināja par pūstošajiem vaļiem visu ceļu atpakaļ līdz rūpnīcai. Viss, kam bija sakars ar viņa vecmāmiņu, zēnu iedvesmoja.

Kas būtu varējis vilināt šos vaļus doties nāvē? Mets prā­toja, kamēr viņi gāja gar garneļu cisternām. Varbūt bezdi­benis vēl bija pilns ar ūdeni, kad Kalifornijas līcis izžuva. Varbūt vaļi nolēma tur pagaidīt, līdz uznāks lieti un līcis atkal piepildīsies. Cerība neīstenojās, un vaļi bija pazau­dējuši kājas, tāpēc tie nevarēja aiziet mājās.

Katru vakaru Horhe stāstīja pasaciņu, pēc tam aicināja zēnus izsūdzēt grēkus. Un katru vakaru Tontona vadībā zēni svieda apvainojumus Metam. Tas bija domāts, lai pazemotu viņu, bet dīvainā kārtā, jo ilgāk šie uzbrukumi turpinājās, jo mazāk tie sāpināja. Metam tas atgādināja klausīšanos, kā kūts pagalmā buldurē tītari. Patrons rei­zēm pasūtīja dučiem šo smieklīgo putnu, kad plānoja viesības, un Metam patika pārliekties pāri žogam un vē­rot tos. Tems Lins teica, ka tītari esot stulbākie putni pasaulē. Ja lietus laikā skatītos augšup, tie noslīktu.

Lai nu kā, tītari, mežonīgi iepletuši acis, krita panikā, sasitoties ar galvām, kad pāri pārlidoja sarkanastes va­nags. Gobl-obl-obl-obl, tie spalgi kliedza, kaut arī svēra piecas reizes vairāk par vanagu un būtu varējuši to iemī­dīt zemē. Tieši to Mets dzirdēja, kad zēni sauca viņa no­ziegumus: Gobl-obl-obl-obl.

Horhe samiedza acis un saknieba lūpas šaurā svītrā, kad Mets atteicās atzīties, bet neko neteica. Čačo un

Fidelito ātri iemācījās, ka visvieglāk varēja izvairīties no nepatikšanām, ja deva Uzraugam to, ko viņš gribēja. Viņi sūdzēja dažādus izdomātus grēkus, un Horhe bija tik ap­mierināts, ka gandrīz nekad abus nesodīja.

Mets bija īpaši noguris tovakar pēc gājiena uz vaļu bedri. Viņš murminot tika galā ar Pieciem labas pilso­nības principiem un Četrām nostājām, kas ved pie prā­tīguma. Viņš tik tikko dzirdēja Horhes stāstu. Tas bija kaut kas par to, ka vajadzīgi desmit pirksti, lai spēlētu klavieres. Pirkstiem vajadzēja atbalstīt citam citu, nevis mēģināt izrādīties kā individuālistiem.

Fidelito atzinās, ka esot rīstījies, dzerot planktona piena kokteili, un Čačo teica, ka, atskanot modinātājam zvanam, viņš lietojis sliktus vārdus. Uzraugs pasmaidīja un pievērsās Metam. Bet Mets klusēja. Viņš zināja, ka rīkojas muļķīgi. Viņam vienīgi vajadzēja atzīt, ka izdarījis kaut ko niecīgu, bet viņš nevarēja piespiest sevi zemoties Horhes priekšā.

-   Es redzu, ka mūsu aristokrātam vajadzīga nopiet­nāka izglītība, - Uzraugs secināja. Viņa skatiens pārslī­dēja pār sapulcēto zēnu grupu, un noskaņojums istabā uzreiz mainījās. Visi skatījās grīdā, un neviens necēla roku. Mets atjēdzās no apstulbuma pietiekami laicīgi, lai to pamanītu. - Tu! - Horhe uzbļāva tik pēkšņi, ka daži zēni sarāvās. Viņš norādīja uz Tontonu.

-   E-es? - nopīkstēja Tontons, kā nespēdams tam no­ticēt.

-Tu nozagi holo spēli no uzraugu istabām! Mēs to atradām zem lupatu kaudzes virtuvē.

-   Es, ē, es, ē…

-Tīrīt Uzraugu istabas ir privilēģija! - auroja Horhe. - To nopelna ar paklausību un labu uzvedību, bet tu, pil­dot savus pienākumus, esi cietis neveiksmi. Ko lai dara ar zēnu, kas ložņā apkārt un paņem lietas, kuru citiem nav?

Uzraugiem pieder lietas, kuru citiem nav, domāja Mets. Skaļi viņš to nepateica.

-  Viņam vajadzētu strādāt sevišķi cītīgi, - kāds zēns ieminējās.

-   Nē! - kliedza Horhe.

-   Varbūt viņš var… viņš var atvainoties, - minstinājās kāds cits.

-   Vai jūs neko neesat iemācījušies? - Uzraugs bauroja. - Darba bitēm jādomā par visu stropu. Ja tās vāc nektāru pašas sev un neko nepārnes mājās, tad strops badosies, kad pienāks aukstais laiks. Darba bites tā nedara. Tā uz­vedas trani. Tie zog no citiem. Bet, kad pienāk ziema, kas notiek ar traniem?

-  Labās bites tos nogalina, - teica kāds zēns, tikpat mazs augumā kā Fidelito.

Mazliet pagaidiet, domāja Mets.

-   Pareizi! Labās bites sadzeļ ļaunos tranus līdz nāvei. Bet mēs negribam iet gluži tik tālu, - turpināja Horhe.

Mets izpūta aizturēto elpu. Opija zemē slepkavībām bija maza nozīme. Viņš nezināja, kādi likumi valda te.

Pa šo laiku Tontonu bija pārņēmušas šausmas. Pa zēna neglīto seju tecēja asaras un puņķi. Mets bija pārsteigts, ka jūt žēlumu pret viņu. Tontons bija lišķīgs pielīdējs, kurš pelnīja visu, lai kas tas būtu.

-   Ieņem stāju, - pavēlēja Horhe.

Tontons aizstreipuļoja līdz sienai. Viņš atspiedās pret to, ar priekšā izstieptām rokām un plaukstām pieguļot sienai. Kājas viņš novietoja plecu platumā.

-  Atceries, ja kustēsies, tev pašam būs sliktāk.

Tontons pamāja ar galvu.

Uzraugs atslēdza mazu skapīti un izvēlējās nūju. Mets varēja redzēt, ka tās ir dažādu izmēru. Horhe nesteidzās, pieņemot lēmumu. Tontons klusi šņukstēja.

Beidzot Uzraugs izņēma nūju sava īkšķa resnumā. Viņš iegāza ar to pa gultu, pārbaudot tās izturību. Is­tabā valdīja pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Tontona šņaukāšanās.

Horhe soļoja šurp un turp. Šķita, ka viņš lemj, pa kuru Tontona ķermeņa daļu lai sit. Zēna rokas un kājas drebēja tik stipri, ka viņš, iespējams, apkristu, iekams Horhe piedurtu viņam pirkstu. Mets ar pūlēm apjauta, kas notiek. Tas bija tik nežēlīgi, tik bezjēdzīgi. Tontons bija parādījis, ka dedzīgi grib paklausīt. Viņš pazemojās, kad vien Uzraugi to lika. Bet varbūt tur arī slēpās visa būtība. Patrons teica, ka viegli trāpāmie mērķi esot iz­devīgas iespējas, lai iebiedētu ienaidniekus, ar kuriem pagaidām vēl neesi gatavs tikt galā.

Tas esmu es, domāja Mets. Es esmu tas ienaidnieks, kuru Horhe grib iebiedēt.

Uzraugs pēkšņi pārtrauca soļošanu un drāzās pāri is­tabai. Pašā pēdējā mirklī Tontons krita panikā un metās bēgt. Nekavējoties Horhe bija viņam klāt un sāka zvetēt, trāpot pa ikvienu vietu, kurai tika klāt. Viņš sita vēl un vēl, līdz no nūjas šķīda asinis. Fidelito pierāpās klāt Me­tam, lai paslēptu seju viņam pie krūtīm.

Beidzot Uzraugs elsdams atkāpās un norādīja uz zē­niem, kas bija sakņupuši pie durvīm. - Aiznesiet viņu uz izolatoru, - viņš pavēlēja. Zēni steigšus paklausīja. Ļenganu kā lupatu viņi izvilka Tontonu no istabas.

Horhe atslēja nūju pret gultu un noslaucīja seju dvielī. Neviens ne runāja, ne kustējās. Visi izskatījās pārāk no­bijušies, lai pat elpotu. Pēc brīža Horhe pacēla acis ar mīļota skolotāja laipno izteiksmi. Niknums bija pazudis no viņa sejas tikpat pilnīgi, kā reiz pazuda no Toma se­jas, un šī pārmaiņa bija pat vēl biedējošāka par dusmām. - Es domāju, ka mūsu jaunais aristokrāts ir sapratis šo mācību, - viņš maigi ierunājās. - Nu, Met. Vai tev ir kādi personiski trūkumi, par kuriem tu gribētu pastāstīt?

-   Nē, - atbildēja Mets, pastumdams Fidelito prom no apdraudētās vietas. Visiem aizrāvās elpa.

-   Ko, lūdzu?

-   Es neesmu darījis neko sliktu. - Mets tīri labi sa­prata mācību. Tā bija šāda: pat verdziska paklausība ne­pasargā tevi no soda.

-   Skaidrs, - nopūtās Uzraugs. - Tad tur neko nevar līdzēt. Ieņem stāju.

-   Es nesaprotu, kāda tur starpība, - atteica Mets. - Jūs sitāt Tontonu, kad viņš gulēja uz grīdas.

-   Dari to. Tad ir vieglāk, - kāds uzdrīkstējās pačuk­stēt. Horhe strauji pagriezās, bet nepieķēra runātāju.

Mets nostājās ar sakrustotām rokām. Iekšēji viņš dre­bēja aiz bailēm, bet ārēji veltīja Uzraugam tik aukstu un valdonīgu skatienu, kādu Patrons jebkad bija sakopojis, lai iebiedētu kādu padoto.

-   Dažiem zēniem, - Horhe ierunājās smalkā, gandrīz glaimojošā balsī, no kuras Metam pa muguru pārskrēja skudriņas, - dažiem zēniem jāmācās grūtā veidā. Tie ir jā­salauž un jāsalabo, un jāsalauž atkal, līdz tie iemācās da­rīt to, ko tiem liek. Tas var būt kas vienkāršs, piemēram, slaucīt grīdu, bet viņi to dara aizrautīgi, lai atkal netiktu salauzti. Un viņi to dara nemitīgi, kamēr vien dzīvo.

-   Citiem vārdiem sakot, jūs gribat pārvērst mani par zombiju, - secināja Mets.

-   Nē! - iesaucās vairākas balsis.

-   Kā tu uzdrīksties apvainot mani! - Horhe pasniedzās pēc nūjas.

-   Es atzīšos viņa vietā! Es to izdarīšu! - iekliedzās Fidelito, skriedams uz istabas vidu. - Viņš dušā nometa ziepes un nepacēla tās. Viņš izmeta biezputru, jo tajā bija smirdvabole.

-   Fidelito, tu, idiot! - norūca Čačo.

-   Viņš to darīja. Goda vārds! - sauca mazais zēns.

Horhe skatījās no Fidelito uz Metu ar ieinteresētu iz­teiksmi acīs.

-   Ej un apsēdies, - klusā balsī pavēlēja Mets.

-   Stāt! - uzkliedza Uzraugs. - Es redzu, ka mums te ir visbriesmīgākais sabiedriskās samaitāšanas gadījums. Aristokrāts ir pārvērtis šo zēnu par savu sulaini. Un tā­dējādi tieši sulaini vajadzētu sodīt.

-   Sišana viņu nogalinātu, - iebilda Mets.

-   Neviens nav par mazu, lai mācītos izglītības vēr­tību, - Horhe paskaidroja. - Pat karaļus kā bērnus mēdza pērt, līdz tie iemācījās neraudāt atklātu sēžu laikā, - arī sešu mēnešu vecumā.

Es esmu viņam rokā, domāja Mets. Lai cik ļoti viņš gri­bēja pretoties Horhes ietekmei, viņš to nevarēja darīt uz mazā zēna rēķina. - Labi, es atzīstos, - sacīja Mets. - Es dušā nometu ziepes un tās nepacēlu. Es izmetu biez­putru, jo tajā bija smirdvabole.

-   Un vēl? - laipni pajautāja Uzraugs.

-  Es iečurāju garneļu cisternā, - nejautājiet man, kurā. Es neatceros. Un atstāju ūdeni tekam virtuves izlietnē.

-   Ieņem stāju.

Mets to izdarīja, nīzdams pats sevi, bet vēl vairāk nīzdams Uzraugu. Viņš nelokāmi klusēja, kamēr Horhe soļoja apkārt, cenšoties padarīt Metu nervozu. Un viņš neiekliedzās, lai gan ļoti to gribēja, kad vīrietis metās pāri istabai un iesita viņam ar tādu spēku, kas lika gan­drīz zaudēt samaņu aiz sāpēm.

Viņš iztaisnojās un pārcieta vēl vienu sitienu, tad vēl vienu. Pēc sešiem sitieniem Horhe nolēma, ka pietiks. Vai - ticamāk - Uzraugs bija izsmēlis spēkus, sizdams Tontonu. Mets iedomājās, ka viņam veicies, bet nešau­bījās, ka turpmāk viņu sagaida jaunas mokas. Horhe tik viegli nepadosies.

Mets piestreipuļoja pie kojas un sabruka. Viņš tik tikko apjauta Horhes aiziešanu, bet, tiklīdz durvis aiz­vērās, zēni izrāpās no gultām un sapulcējās ap Metu. - Tu biji lielisks! - viņi sauca.

-   Horhe zaudēja, - noteica garš, kārns zēns vārdā Flako.

-   Zaudētājs? - Mets vārgi pārjautāja. - Es biju tas, kurš padevās.

-   iChale! Nekādā ziņā! - uzstāja Flako. - Horhe šo­vakar neievēroja robežu. Ja šāda ziņa nonāks Uzraugu štābā, tad viņš pieder vēsturei.

-   Neviens tiem neteiks, - nicīgi novilka Čačo. - Šī vieta ir kā uz Mēness.

-   Drīz es būšu pietiekami vecs, lai pamestu šejieni, - Flako turpināja. - Tad es aiziešu uz Štābu un izstāstīšu viņiem.

-   Ar katru elpas vilcienu to gaidīšu, - solīja Čačo.

-   Šā vai tā, tu biji muy bravo, ka izcieti sišanu Fidelito vietā, - Flako uzteica Metu. - Mēs domājām, ka tu esi zemisks aristokrāts, bet īstenībā tu esi viens no mums.

-   Es jau visu laiku jums teicu, - ieraudājās Fidelito.

Tad visi sāka strīdēties par to, kad tie atklājuši, ka

Mets nav zemisks aristokrāts, un kad tie sapratuši, ka viņš ir muy gente, lielisks puisis. Mets ļāva viņu atzinības siltajam vilnim plūst ap sevi. Viņam reiba galva no sā­pēm, bet tas bija tā vērts, ja viņš citiem patika.

- Eu, mums vajag viņu salāpīt, - ieteica Flako. Zēni pārbaudīja gaiteni, lai pārliecinātos, ka tas ir tukšs. Tad viņi aiznesa Metu uz izolatoru, kur Tontons jau cieši gu­lēja. Bakurētains zēns zaļā uniformā pārsēja Meta brūces un iemērīja karotē trīs pilienus šķidruma.

Tā ir opija tinktūra, Mets aptvēra, pamanījis pudelītes etiķeti. Viņš cīnījās, lai nebūtu jāiedzer zāles. Viņš ne­gribēja pārvērsties par zombiju kā Felisija vai nomirt kā nabaga Pūkainis, bet bija pārāk paguris, lai ilgi pretotos. Ja viņš nomirtu, Mets prātoja, aizpeldēdams narkotikas radītajā miglā, vai viņš satiktu Pūkaini kādā vietā, kur pēc nāves nonāca tie, kas nav cilvēki? Un vai suns iekos­tos ar zobiem Metam potītē par to, ka viņš nozaga to Marijai?

Es jūtos briesmīgi, - novaidējās tontons, akli sniegdamies pēc ūdens glāzes blakus gultai. - Tu arī tā izskaties, - piezīmēja bakurētainais puisis.

- Tu, ē, ņem tos vārdus atpakaļ, Luna. Tu zini, ka es tomēr varu tevi pamatīgi ieštaukāt.

-  Ne tagad, kad es esmu Uzraugs, - pašapmierināti teica Luna.

- Tu esi tikai māceklis. - Tontonam izdevās sasniegt ūdeni, bet pusi viņš izlēja uz krūtīm, kad mēģināja pa­dzerties.

-  Pagaidi, - ierunājās Mets. Viņam negribējās snieg­ties pēc savas glāzes, kaut gan viņš bija ārkārtīgi izslāpis. Viņš nojauta, ka viņu sagaida stipras sāpes, ja pakustē­sies. - Vai tu mācies par Uzraugu?

-   Nūjā, - apliecināja Luna. - Galu galā visi to dara. Mets vēroja gaismas rotaļu ūdens glāzē, kura atradās

mazliet ārpus sasniedzamības. - Bet te ir tikai divdesmit Uzraugu un… cik zēnu?

-   Šobrīd divsimt desmit, - atbildēja Luna.

-Tie visi nevar kļūt par Uzraugiem. Nav tik daudz vietu, - Mets iebilda.

Tontons un Luna paskatījās viens uz otru. - Karloss apgalvo, ka ikviens zēns, kurš ievēro Piecus labas pilso­nības principus un, ē, Četras nostājas, kas ved pie prātī­guma, līdz viņš sasniedz astoņpadsmit gadus, kļūst par Uzraugu, - sacīja Tontons.

Lai cik rūpīgi Mets viņiem skaidroja atšķirību starp divsimt desmit darba meklētājiem un tikai divdesmit darba vietām, viņi to neizprata.

-  Tev, ē, tev tikai skauž, - domāja Tontons.

Bet vienā jomā Tontons bija zinošs. Viņš zināja, kas notika Uzraugu teritorijā, kuru ieskāva augsts mūris. Uzraugiem bija holo spēles un televizors, un peldba­seins. Viņi rīkoja viesības visas nakts garumā ar gardiem ēdieniem. Un, kā Mets tagad atklāja, Tontons to visu zināja, jo tīrīja Uzraugu telpas un mazgāja viņu traukus. Mets iedomājās, ka tie ļāva Tontonam ienākt iekšpusē, jo domāja, ka viņš ir pārāk neattapīgs, lai saprastu, ko redz.

Bet, kā Čēlija nereti atkārtoja, varbūt daži cilvēki domā lēni, bet dara to pamatīgi. Klausoties Tontonā, Mets ap­tvēra, ka zēns nav stulbs. Viņa novērojumi par Uzraugu darbību un izpratne par rūpnīcas struktūru parādīja prā­tīgu domāšanu. Tontons tikai bija piesardzīgs ar saviem uzskatiem.

Mets manīja, ka zēns bija pamatīgi uztraucies par ie­priekšējā vakara sodu. Viņš atkal un atkal pie tā atgrie­zās, neliekot sodam mieru kā niezošai vietai.

-   Es nesaprotu, - Tontons prātoja, purinādams galvu. - Es, ē, neizdarīju neko sliktu.

-  Tu noteikti esi kaut ko izdarījis. Viņš taču pamatīgi tevi noslānīja, - teica Luna.

-   Nē, ē, es neizdarīju.

Mets varēja redzēt, kā zobrati lēni griežas zēna sma­dzenēs: viss, ko Horhe teica, bija labs. Tontons darīja, ko Horhe lika. Tāpēc Tontons bija labs. Tad kāpēc Tontonu pamatīgi noslānīja?

-   Horhe ir un loco de remate, pilnīgs savādnieks, - sacīja Luna.

-   Nē, - Tontons uzstāja. - Viņš ir kas cits.

Mets nevarēja iedomāties, uz kāda secinājuma pusi zēns virzās. - Kā tur ir, teritorijas iekšpusē?

Tontona acis iemirdzējās. - Jūs, ē, jūs nevarat tam no­ticēt. Viņiem ir rostbifs un cūkgaļas karbonādes, un pī­rāgs a la mode.

-   Kas ir pīrāgs a la mode? - Luna jautāja.

-  Tam virsū ir saldējums! Neizkusis vai tamlīdzīgi.

-   Es vienreiz ēdu saldējumu, - Luna atcerējās sap­ņainā balsī. - Man mamma to iedeva.

-   Uzraugi dzer arī īstu pienu, nevis samaltu plank­tonu un ēd šokolādes konfektes, kas ietītas zelta pa­pīrā. -Tontons reiz bija nozadzis vienu konfekti. Šī doma bija iespiedusies viņa atmiņā, kā Gvadelupas Jaunava bija slējusies virs Meta gultas, kad viņš bija mazs.

-  Vai tevi neuztrauc tas, ka Uzraugiem ir viss, kā mums nav? - jautāja Mets.

Gan Tontons, gan Luna saritinājās kā aizskartas kla- burčūskas. - Viņi to ir pelnījuši! - Luna attrauca. - Viņi ieguldīja savu laiku; un, kad mēs ieguldīsim savu laiku, mums arī tas viss būs!

-  Jā, - piebalsoja Tontons, bet šķita, ka viņa prāta dzi­ļumos kaut kas darbojas.

-   Labi, labi. Es tikai biju ziņkārīgs, - Mets atrunājās. Viņš saņēmās un pasniedzās pēc ūdens glāzes. Sāpes bija stiprākas, nekā viņš bija gaidījis. Viņš noelsās un atkrita atpakaļ.

-   Stipri sāp, ja? - Luna palīdzēja Metam satvert glāzi. - Vai negribi opija tinktūru?

-   Nē! - Mets gadiem ilgi bija vērojis, kā Felisija pārvēr­šas par zombiju. Viņš negribēja sekot šim piemēram.

-   Tava izvēle. Personiski man šī viela patīk.

-   Kāpēc tev tā vajadzīga? Vai tev sāp? - vaicāja Mets.

Luna klusi nosmējās, it kā Mets būtu pateicis kaut ko

pavisam muļķīgu. - Tas ir ceļojums, saproti. Tā ir biļete projām no šīs vietas.

-  Tu esi tikai māceklis, - Tontons nicīgi aizrādīja. - Tev nav paredzēts, ē, ceļot ārpusē, kamēr neesi pārcēlies uz teritoriju.

-   Kas to saka? - Luna paņēma opija tinktūras pude­līti un pavicināja to. - Kā viņi izskaitīs visus pilienus te iekšā? Tas ir mans atalgojums par izolatora vadīšanu.

-   Pagaidi brīdi, - viņu pārtrauca Mets. - Tu gribi teikt, ka Uzraugi lieto šo vielu?

-    Protams, - Tontons apliecināja. - Viņi to ir peltiī- juši.

Meta prāts strādāja ļoti ātri. - Cik no viņiem? Cik bieži?

-   Visi un, ē, katru vakaru.

Mets apstulba. Tas nozīmēja, ka katru vakaru Uzraugi pārvērtās par zombijiem. Tas nozīmēja, ka rūpnīca tika atstāta neapsargāta. Spēkstacija, kas apgādāja ar elek­trību žogu, tika atstāta neapsargāta. Meta domās iegais- mojās spoža izkārtne BRĪVĪBA. - Vai kāds no jums zina, kur atrodas Sanluisa? - viņš prasīja.

Izrādījās, ka abi zēni to zina. Tontons tur bija uzau­dzis. Savā stomīgajā veidā viņš to aprakstīja kā pilsētu ar balsinātām mājām un dakstiņu jumtiem, ar vīnogulā­jiem, kas nokarājas pāri sienām, ar rosīgiem tirgiem un skaistiem dārziem. Tas izklausījās tik patīkami, ka Mets nesaprata, kāpēc Tontons negrib atgriezties. Kāpēc viņš sagaidīja dzīvi ierobežotā teritorijā ar opija tinktūras pu­delīti kā sabiedroto? Tas bija pilnīgs murgs.

-   Sanluisa tiešām izklausās lieliska, - Mets teica.

-   Ē, jā, - atsaucās Tontons, it kā tas viņam nupat būtu ienācis prātā.

Mets vai plīsa, gribēdams pateikt viņam, lai met pie malas Piecus labas pilsonības principus un Četras no­stājas, kas ved pie prātīguma, un dodas pāri žogam uz Sanluisu. Bet tas būtu muļķīgi. Tontons virzījās pretī secinājumiem ar tādu pašu lēnu apdomību kā garneļu ražas savācējs, ar kuru viņš brauca gar cisternām. Nekas nevarēja viņu pasteidzināt. Un nekas, Mets cerēja, arī nevarēja novirzīt sāņus.

Kad Mets aizkliboja līdz tualetei un ieskatījās spogulī, viņš novaidējās. Visiem zēniem bija pūtes. Mets zināja, ka viņam arī tās ir, bet šī bija pirmā reize, kad viņš varēja apskatīt brūces. Guļamtelpā nebija neviena spoguļa. Viņš izskatījās pēc picas ar papildu devu! Viņš berza un berza ar pelēkajām jūras augu ziepēm, bet no tā viņa āda tikai kļuva stipri sarkana.

Tontons un Luna skaļi smējās, kad Mets atgriezās. - Zini, tās nevar nomazgāt, - atklāja Luna.

-   Es izskatos kā planktona burgers, - žēlojās Mets.

-   Hm! Tu, ē, izskaties pēc planktona burgera, ko, ē, izvēmusi kaija un kas, ē, izžuvis saulē, - aprakstīja Ton­tons neierasti poētiskā lidojumā.

-Man radās priekšstats! - Mets ar sāpēm ierāpās gultā. Viņš apgūlās uz sāniem, lai saudzētu švīkas uz muguras.

- Mums visiem ir pūtes, - paskaidroja Luna. - Tā ir visu cilvēku, kas strādā ar planktonu, iezīme.

Lieliski, domāja Mets. Tagad, kad par to domāja, viņš aptvēra, ka Uzraugus tikai maigi skāra rētas, bet tos ne­klāja tādi paši aktīvi mazi strutu vulkāni, kas izraibināja zēnu sejas. Varbūt tam bija kāds sakars ar viņu ēdienu. Diēta ar cūkgaļas karbonādēm, pīrāgu d la mode un šoko­lādi acīmredzot bija labāka ādai nekā veselīgais, barojo­šais planktons.

Horhe piespieda Metu un Tontonu atgriezties darbā nākamajā dienā. Tontonam tiešām vajadzēja vēl vienu dienu izolatorā, bet viņš paklausīja bez jebkādām ieru­nām. Mets dedzīgi vēlējās būt atpakaļ. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs uzsākt gatavot bēgšanas plānu. Agrāk tas šķita bezjēdzīgi. Tagad viņš zināja, ka Sanluisa atro­das dažas jūdzes uz ziemeļiem aiz zemas kalnu grēdas.

Kā Tems Lins reiz teica, cietumsargam prātā ir simt domu, bet cietumniekam tikai viena: bēgšana. Visa šī koncentrētā uzmanība bija kā lāzeru lielgabals, kas kausē ceļu cauri tērauda sienai. Atceroties Tema Lina pieredzi, Mets iedomājās, ka viņš daudz ko zina par bēgšanu no cietumiem.

Viss, ko Metam vajadzēja izdarīt, bija atslēgt elek­trības piegādi žogam un pārrāpties pāri. Tas izklausījās vienkārši, bet tā vis nebija. Elektrības sadales staciju pēc tumsas iestāšanās aizslēdza. Uzraugi pārskaitīja zēnus katru vakaru desmitos un katru rītu piecos. Atlika septi­ņas stundas, lai aizietu piecas jūdzes līdz žogam (cerot, ka pa to laiku enerģija nav atkal ieslēgta) un tad vēl div­desmit jūdzes tumsā līdz Sanluisai. Ja zemi klāja kaktusi, ceļš varētu prasīt daudz ilgāku laiku.

Ko Uzraugi darītu, atklājuši, ka triju zēnu trūkst, jo Mets bija paredzējis Čačo un Fidelito ņemt sev līdzi? Vai Horhe varēja izmantot lidaparātu, lai vajātu viņus? Fidelito laikam vajadzētu atstāt. Viņš nevarēja noiet div­desmit piecas jūdzes. Un tomēr - kā gan Mets varēja viņu pamest?

Draudzība ir sāpes, Mets domāja. Visus šos gadus viņš bija vēlējies draugus un tagad atklāja, ka tiem līdzi nāca dažādi ierobežojumi. Labi, viņš ņems Fidelito līdzi, bet viņam vajadzēs vairāk laika. Ja viņš pārslogotu katlu bla­kus Uzraugu teritorijai, tas uzsprāgtu un…

Vai tas bija slikti - saspridzināt divdesmit vīrus gabalu gabalos? Patrons par to neraizētos ne sekundi. Tems Lins mēģināja uzspridzināt Anglijas premjerministru, bet no­galināja divdesmit bērnus.

Slepkavot ir slikti, Brāli Vilk, teica kāda balss Meta galvā. Viņš nopūtās. Tas varbūt bija tas, ko Marija sauca par sirdsapziņu. Tā sagādāja vēl vairāk sāpju nekā draudzība.

-   Kāpēc mums viņš jāgaida? - jautāja Čačo, kamēr zēni vēroja, kā garneļu savācējs pukšķinot un gārdzot lēni tu­vojas viņu cisternai.

-  Tāpēc ka viņš zina daudz ko tādu, kas mums nepie­ciešams, - Mets pacietīgi paskaidroja. Zēni sēdēja pie tā­lākās cisternas. Aiz viņiem slējās žogs, tā augšējā stieple dūca un sprakšķēja sausajā gaisā.

-   Viņš ir pielīdējs. Viņš izgāž pār mums dusmas katru vakaru.

-   Kopš pēršanas ne, - Mets aizrādīja.

-  Tikai tāpēc, ka viņš ir paņēmis brīvdienas. - Čačo ne­gribēja ticēt, ka Tontonam piemīt jebkādas labas īpašības.

-   Esi pret viņu jauks, labi?

-   Mi abuelita saka, cilvēku dvēseles esot kā dārzi, - jautri ierunājās Fidelito. - Viņa apgalvo, ka nevarot pa­griezt kādam muguru, tāpēc ka viņa dārzs ir pilns ar ne­zālēm. Tam jādod ūdens un daudz saules gaismas.

-  Ak, brāli, - nopūtās Čačo, bet nestrīdējās ar mazo zēnu.

Putekļu mākonis pacēlās aiz Tontona savācēja. Tie lēni nosēdās uz neauglīgās zemes. Gaiss bija tik rāms, ka mākonis tik tikko kustējās projām no ceļa. - Jums, ē, jums vajadzētu strādāt, - Tontons uzsauca, kad viņa mašīna ar rāvienu apstājās.

-   Un tev vajadzētu būt ar galvu uz leju garneļu cis­ternā, - nomurmināja Čačo. Mets viņam iespēra.

-Ja jūs, ē, gaidāt mani, lai piekautu, varat nepūlēties, - paziņoja Tontons. - Es varu, ē, jūs pamatīgi ieštaukāt.

-   Kāpēc tev vajadzētu pieņemt, ka trīs cilvēki, kas ne­vainīgi sēž ceļa malā, plāno tev uzbrukt? - jautāja Čačo. - Kaut gan tā varētu būt taisnība.

-   Mēs tikai gribam būt draudzīgi, - atklāja Mets, uz­metis drūmu skatienu Čačo.

-   Kāpēc? - Tontons ar aizdomām samiedza acis.

-  Tāpēc ka mi abuelita saka, cilvēki esot jākopj kā dārzi, - Fidelito iečiepstējās. - Tiem vajadzīga saules gaisma un ūdens, un to dvēselēm vajadzīga… vajadzīga…

-   Ravēšana, - pabeidza Čačo.

Tontonam iepletās acis, kamēr viņš apstrādāja šo dī­vaino apgalvojumu.

-   Mēs tikai gribam draudzēties, skaidrs? - sacīja Mets.

Tontonam vajadzēja vēl vienu minūti, lai apsvērtu to,

un tad viņš nokāpa no vācēja.

-   Kad tu pēdējo reizi bija Sanluisā? - vaicāja Mets.

Ja arī Tontons bija pārsteigts par šo jautājumu, viņš

to neizrādīja. - Apmēram, ē, apmēram pirms gada. Es braucu kopā ar Horhi.

-   Vai tev tur ir ģimene?

-   Mana m-māte pārgāja pāri, ē, robežai pirms dau­dziem gadiem. Mans t-tēvs mēģināja, ē, mēģināja, ē, viņu atrast. Viņš neatgriezās.

Mets ievēroja, ka, runājot par vecākiem, Tontona ru­nas traucējumi izpaudās stiprāk.

-   Vai abuelita tev nav? - jautāja Fidelito.

-   Man, ē, man bija. V-varbūt viņa vēl aizvien ir tur. - Tontona mutes kaktiņi noslīga uz leju.

-   Tad kāpēc tu neej un nemeklē viņu? - jautāja Čačo. - iHombre! Ja man būtu vecmāmiņa tikai divdesmit jū­dzes uz ziemeļiem, es pārplēstu šo žogu, lai viņu atrastu! Kas tev lēcies, puis?

-  Čačo, nevajag, - mierināja Mets, uzlicis roku zēnam uz pleca.

-Jūs, ē, nesaprotat, - Tontons teica. - Horhe ierau­dzīja mani robežas otrā pusē. Tur bija Fermas patruļas un, ē, suņi, lieli dubļu krāsas suņi ar lieliem zobiem. Tie darīja visu, ko Fermas patruļa lika, un, ē, Fermas patruļa lika tiem apēst mani. - Tontons nodrebinājās, to atcero­ties. - Horhe pārgāja pāri robežai un nošāva tos. Tādēļ viņš arī iekūlās lielās nepatikšanās. Viņš, ē, izglāba man dzīvību, un es esmu viņam parādā par visu.

-   Vai Horhe tev teica, lai tu nemeklē savu vecmā­miņu? - pajautāja Mets.

-   Viņš teica, ka es esot dzimis, lai būtu Uzraugs. Viņš teica, ka Uzraugiem nav ģimeņu, tikai citam cits, bet tas esot, ē, labāk, jo ģimenes tikai bēg projām un pamet tevi.

-   Bet tava abuelita droši vien raudāja, kad tu nepārnāci mājās, - pārmeta Fidelito.

-   Es nepārnāktu mājās, tu muļķi! - uzkliedza Ton­tons. - Es būtu kāda suņa vēderā!

-   Ir jau labi, Fidelito, - Mets mierināja mazo zēnu. - Vienai dienai pietiek ravēšanas. - Viņš pavaicāja Ton­tonam par Sanluisu, un Tontons aizrautīgi stāstīja par to. Jo ilgāk viņš runāja, jo mazāk viņam ķērās valoda. Drūmais skatiens pazuda no sejas. Viņš izskatījās daudz jaunāks un laimīgāks.

Tontons aprakstīja pilsētu tik pamatīgi, ka, šķiet, do­mās viņam priekšā izklāta karte. Viņš atminējās katru sīkumu: oleandra krūmu ar dzeltensārtiem ziediem, kleķa sienu, pār kuru līka paloverdes koki, strūklaku, kas šķindēja vara baseinā. Tas bija tā, it kā sekotu ka­merai pa ielu. Un pakāpeniski viņš samazināja modrību tiktāl, lai stāstītu par savu mamd un papā. Viņš dzīvojis pārpildītā mājā kopā ar tantēm un tēvočiem, un brāļiem, un brālēniem, un sīka auguma abuelita, kas pārvaldīja visu šo iestādi. Bet viņi nejutās nelaimīgi, kaut arī bija nabadzīgi.

Beidzot Tontons izstaipījās un pasmaidīja, it kā būtu paēdis lielisku maltīti. - Es, ē, es nevienam neteikšu, kāpēc mēs nokavējām, - viņš apsolīja. - Es teikšu, ka savācējs sabojājās. - Viņš ļāva Fidelito braukt kopā ar viņu atpakaļ lielāko daļu ceļa un nocēla mazo zēnu zemē vienīgi tad, kad viņi tuvojās Uzraugu teritorijai.

-   Es to nesaprotu, - čukstēja Čačo, kamēr novācējs drebēdams brauca atpakaļ. Viņš un Mets gāja nomaļus, projām no putekļu mākoņa. - Tas bija tā, it kā tu būtu ieslēdzis gaismu viņam galvas iekšpusē. Es nezināju, ka Tontons ir tik saprātīgs.

Mets pasmaidīja, iepriecināts, ka viņam izrādījusies taisnība par lielo zēnu. - Čēlija mēdza teikt, ka gausie cilvēki tikai vērīgāk pievērš visam uzmanību.

-   Kas ir Čēlija?

Mets gandrīz pakrita. Viņš piesardzīgi slēpa jebkādas atsauces uz savu dzīvi pirms ierašanās Actlanā. Klauso­ties Tontona atmiņās, viņš bija kļuvis neuzmanīgs. - Čē­lija… viņa ir mana… mana māte. - Un viņš zināja, ka tā ir taisnība. Pazuda visi tie gadi, kad viņa Metam bija likusi nedomāt par viņu kā par savu māti. Neviens cits negā­dāja par zēnu kā viņa. Neviens to tik ļoti neaizstāvēja un tik stipri nemīlēja, izņemot varbūt Temu Linu. Un Tems Lins viņam bija kā tēvs.

Pēkšņi visas atmiņas, tik rūpīgi apslāpētas viņa jau­najā dzīvē, ar joni atgriezās. Mets bija vingrinājies vairs nedomāt par Čēliju un Temu Linu. Tas bija pārāk sāpīgi. Bet viņš jutās bezspēcīgs. Viņš pieplaka pie zemes, asa­ras plūda pār seju. Viņš stingri turējās, lai neieraudātos skaļi un pilnīgi nesagrautu savu tēlu Čačo priekšā.

Bet Čačo saprata. - Man vajadzēja turēt savu lielo muti, - viņš teica, nometies uz ceļiem putekļos blakus Metam. - Tas ir kas tāds, ko nevienam nevajadzētu pie­minēt, līdz pats tam nav gatavs. Nolādēts, pirmajās pāris nedēļās es izraudāju acis.

-  Vai tev ir slikti? - Fidelito balss atskanēja no tālie­nes, kur viņš brauca uz novācēja.

-  Skaidrs, - atsaucās Čačo. - Tev arī būtu slikti, ja tu būtu apēdis sauju jēlu garneļu. - Un viņš aizsedza Metu skatam, līdz tas spēja atgūt savaldīšanos un iet tālāk.

Tovakar Horhe, instinktīvi jūtot vājumu, klupa at­kal virsū Metam. Viņš uzstāja, lai tiek izsūdzēti jauni un jauni noziegumi, un Mets drīz vien sāka atkārtot tos pašus grēkus. Viņam bija galīgi vienalga, ko viņš teica.

Mets jutās iekšēji salauzts. Dīvainā veidā viņš pat neatradās vienā istabā ar Horhi, jo viņa domas atgrie­zās Patrona savrupmājā. Viņš bija Čēlijas dzīvoklī. Kuru katru brīdi viņa pasauks to vakariņās, un viņi apsēdīsies kopā ar Temu Linu. Šī ilūzija bija sāpīga, bet daudz la­bāka par jebko citu Meta tagadējā dzīvē.

-Ja aristokrāts negrib klausīties, - atskanēja Horhes pieglaimīgā balss, - man būs jārunā ar viņa sulaini.

Mets atjēdzās no sapņa un redzēja, ka Fidelito tiek aizvilkts uz istabas vidu. Mazā zēna seja aiz bailēm bija bāla.

- Tu esi uzvedies slikti, ja? - ņurrāja Horhe.

-   Ne ļoti slikti, - atbildēja Fidelito, paskatīdamies uz nūju skapīti.

-   To nosaku es, skaidrs? - aizrādīja Uzraugs.

-   Labi, - piekrita Fidelito.

Mets zināja, ka aina viņa priekšā ir svarīga. Viņš mē- • ģināja sakopot domas uz to, bet atkal un atkal atgriezās Čēlijas dzīvoklī.

-   Manuprāt, aristokrātam jāsaprot, kāpēc viņa rīcība ir jākontrolē, - Horhe paskaidroja. - Darba bites zina, ka viss, ko tās dara, ietekmē stropu kopumā. Ja slinka darba bite guļ visu dienu un par to netiek sodīta, tā māca citām sekot tās piemēram. Ja pietiekami daudz darba bišu se­kos šim piemēram, strops nomirs.

Fidelito seja pauda, ka šis arguments gājis pāri viņa galvai.

-   Tāpēc mums jālabo vārgie, mazie sulaiņi, kuri domā, ka tā ir izprieca - sekot sliktam piemēram. Vai tā nav?

-   Es… es nezinu.

Mets piespieda sevi pievērsties pašlaik notiekošajam. -Ja gribat mani sodīt, kāpēc jūs vienkārši to nedarāt? - viņš jautāja.

-Jo tas neiedarbojas, - atbildēja Horhe. Viņa seja sta­roja priekā, it kā viņš būtu atklājis brīnišķīgu patiesību un nevarētu vien sagaidīt, kad varēs tajā dalīties ar vi­siem. Vēlreiz Mets atminējās Tomu.

-   Es atzīstos. Es paklausu. Es saņemu sodu, - Mets sacīja.

-  Jā, bet tu to neņem nopietni, - iebilda Uzraugs. - Tu izliecies to darām, bet sirdī vēl aizvien esi aristokrāts. Es ilgi lauzīju par to galvu. Tad aptvēru, ka tas, kas uzvedina būt par aristokrātu, ir sulainis. Ja es aizvākšu sulaini, puf! - Viņš uzsita knipi. - Aristokrāta vairs nav. Ieņem stāju, Fidelito.

Mets no šī drauda sastinga. Šoreiz bija skaidrs, ka viņa atzīšanās neglābs mazo zēnu. Viņš uzmeta acis pārējiem. Tie izskatījās apstulbuši. Iepriekšējo reizi, kad Horhe draudēja Fidelito, Mets izglāba viņu. Bet šoreiz bija ci­tādi. Šķita, ka Uzraugs pārkāpis kādu neredzamu robežu, un zēni bija šausmās no tā, kam kļūs liecinieki. Varēja sist Tontonu bez jebkāda iemesla. Viņš bija liels un spēja to izturēt. Fidelito bija kārns un vārgs, par spīti savam sīkstajam garam. Un viņam bija tikai astoņi gadi.

Fidelito darīja to, ko bija redzējis citus darām: at­spieda plaukstas pret sienu un nolika kājas plati. Pārējie zēni murmināja. Mets nevarēja saklausīt, ko tie saka.

Horhe piegāja pie skapīša. Mets jutās tā, it kā planētu virs šīs vietas. Kā citās reizēs, kad dzīvē kaut kas sa­gāja greizi, viņš gribēja pazust pats savā valstībā. Ja viņš diezgan cieši iedomātos, ka atrodas Čēlijas dzīvoklī, tas tiešām varētu notikt.

Horhe soļoja šurp un turp, vicinot nūju. Kuru katru brīdi viņš varēja sākt skriet. Viņš apstājās. Viņš sakopoja spēkus pirmajam sitienam. Viņš rāvās uz priekšu…

Mets metās virsū Uzraugam. Viņš iegrūda galvu Hor- hem vēderā un izrāva nūju vīrietim no rokām. Horhe sagrīļojās atpakaļ, tverdams pēc elpas. Mets ar nūju gāza viņam pa plecu un izmantoja to, lai nogāztu Uzraugu uz grīdas. No kaut kurienes parādījās Čačo un iesaistījās cīņā, sizdams Horhi ar dūrēm.

-Tu… sit… mazus… bērnus! - Čačo kliedza starp si­tieniem. -Tu… esi… pelnījis… ka… tevi… arī… sit! - Pā­rējie zēni kliedza un uzgavilēja. Tie plūda uz priekšu, veidojot riņķi ap Uzraugu un diviem viņa uzbrucējiem. Flako aizvilka Fidelito projām no cīņas.

Metam griezās galva. Horhe bija saritinājies ka­molā. Varbūt viņš bija nopietni ievainots. Zēni satraukti lēkāja apkārt, un Mets iedomājās, ka tie grib iesaistīties. - Stāt! - Mets iekliedzās, nomezdams nūju. Viņš sagrāba Čačo un rāva viņu atpakaļ. - Mēs nedrīkstam viņu no­galināt!

-   Kāpēc ne? - atjautāja zēns. Bet ar pārtraukumu pie­tika, lai atdabūtu viņu pie saprašanas. Viņš strauji ap­sēdās uz grīdas un savilka dūres. Citi zēni sarūgtināti nostenējās, bet pagāja malā, kad Horhe apvēlās četrrāpus un bēga uz durvīm.

Neviens nebilda ne vārda. Čačo sēdēja uz grīdas, smagi elpodams. Fidelito šņukstēja kaktā, kur viņu stin­gri turēja Flako. Mets drebēja, it kā viņam būtu pamatīgs drudzis. Viņš nevarēja iedomāties, kas notiks tālāk.

Bet viņam nevajadzēja ilgi gaidīt. Gaitenī nodimdēja soļi, un durvis atrāva vaļā vesela Uzraugu armija. Visi divdesmit iebrāzās istabā. Tie bija bruņojušies ar apdul- lināšanas revolveriem, un zēni atkāpās pie sienām. Vis­pirms tika sagrābts Mets, tad Čačo. Rokas viņiem sasēja aiz muguras un muti aizlīmēja ar lenti.

-Jūs tiksiet ieslēgti, - Karloss uzrēca pārējiem zē­niem. - Mēs nolemsim rītdien, ko ar jums darīt. Bet sa­protiet, mēs necietīsim - atkārtoju, necietīsim - tāda veida bara uzvedību.

-  Vai jūs negribat zināt, ko Horhe darīja? - jautāja Flako.

-  Tas, ko izdarījāt jūs, bija daudzkārt sliktāk! - kliedza Karloss.

-   Viņš gribēja nogalināt Fidelito.

No tā Karloss, šķiet, satrūkās. Viņš apklusa un paska­tījās uz mazo zēnu, kas slēpās aiz Flako.

-   Viņš melo, - apgalvoja Horhe, ar vienu roku turē­dams savainoto plecu.

-   Mūsu ir divi simti, - teica Flako. - Mēs visi esam liecinieki.

Mets aptvēra, ka šajā paziņojumā slēpās draudi. Gu- ļamtelpā atradās divsimt zēnu. Lai cik labi apbruņoti bija Uzraugi, tie nevarēja cerēt, ka varēs savaldīt tik lielu pūli.

Laikam tā pati doma ienāca prātā arī Karlosam. Viņš atkāpās uz durvīm un deva signālu pārējiem vīriem sekot. Bet kā putekļu virpulis uz sausajiem sāls līdzenumiem ārpusē zēnu plūsma aizšķērsoja izeju. Tagad Uzraugi bija aplenkti no visām pusēm.

-   Es domāju, ka jums vajadzētu mūs uzklausīt, - sa­cīja Flako.

-   Mēs par to varam parunāt rīt, - atcirta Karloss.

Nē, domāja Mets. Neļaujiet viņiem to atlikt. Tiklīdz vīri būs ārā no istabas, viņi aizbultēs durvis. Viņi nekad neuzklausīs faktus. Viņš neko nevarēja pateikt, jo muti sedza līmlente.

-   Es domāju, ka tagad ir labāk, - uzstāja Flako.

Karloss norija siekalas. Viņš pieskārās apdullināšanas

revolverim.

-   Viņus ir samaitājis aristokrāts, - ierunājās Horhe. - Viss ir sagājis dēlī, kopš ieradās tas iedomīgais cūka. Viņš ir tas, kurš vadīja uzbrukumu, un pārējie sekoja. Viņš ir vadonis. Pārējie ir mēslus ēdoši sulaiņi.

-   Nepadariet visu vēl ļaunāku, - Karloss aizrādīja.

-   Lunam no izolatora ir interesants stāsts, - Horhe turpināja. - Kad aristokrātu ienesa, Luna palīdzēja iecelt to gultā. Viņš pamanīja uzrakstu uz zēna labās kā­jas pēdas.

Ak nē, ak nē, domāja Mets.

-  Tam pāri stiepās veca rēta, bet viņam izdevās to sa­lasīt: "Alakranu muižas īpašums."

-   Alakranu? - pārjautāja Karloss. - Tā sauc veco vam­pīru, kas pārvalda Sapņu zemi.

-   Es zinu, - pieglaimīgi ņurdēja Horhe. - Es netiku gudrs, kā persona var piederēt muižai, ja vien tur ne­strādā. Vai arī ja viņš nav izbēdzis krots!

Visa istaba noskanēja, aizraujoties elpai.

-   Nelieto šo pretīgo vārdu, - Karloss aizrādīja.

-   Piedod. - Horhe pasmaidīja. - Es tikai lietoju va­lodu, kādu zēni, manuprāt, saprastu. Es vēl aizvien do­māju, ko iesākt ar šo informāciju, kad negaidīti uzradās šīvakara problēma. Tev jāatzīst, tas ir smieklīgi, ka visi šie sulaiņi ir zvērējuši uzticību pretīgam krotam - piedod, zombijam -, nevis īstam aristokrātam.

Nē, nē, nē, domāja Mets. Viņa vājā vieta bija atmaskota. Lai arī Uzraugs bija izdarījis nepareizu secinājumu par tetovējumu, tas bija tikpat postoši.

-   Es tam neticu, - paziņoja Flako.

-   Kāpēc gan mums nepaskatīties? - aicināja Horhe. Flako panāca uz priekšu un nometās ceļos uz grīdas bla­kus vietai, kur stāvēja Mets. Viņš paskatījās uz augšu, ar acīm atvainodamies. Mets nepretojās. No tā nebūtu nekāda labuma. Viņš ļāva zēnam pagriezt savu pēdu pret gaismu un gaidīja neizbēgamo reakciju.

-   Horhem ir taisnība. Tur tiešām ir rakstīts "Alakranu muižas īpašums", - apstiprināja Flako.

Tad dumpja gars pameta zēnus. Viņi bija pieraduši paklausīt. Mets aptvēra, ka ļoti maz vajadzīgs, lai liktu tiem padoties. Viņi aizgāja prom no durvīm un lēni vir­zījās uz koju pusi.

-   P-pagaidiet, - ierunājās balss, kuru Mets nekad ne­cerētu sadzirdēt. - Ik, ē, ikvienu var notvert Sapņu zemē. Tas, ē, nepadara viņu par sliktu cilvēku.

-  Ciet klusu, Tonton, - viņu pārtrauca Horhe. - Do­māšana nav tava stiprā puse.

-   Es esmu, ē, es esmu par to domājis, - sacīja lielais zēns. - Mūsu vecāki aizbēga uz, ē, Sapņu zemi, un viņus p-pārvērta par z-zombijiem. - Acīmredzami viņam bija grūti to pateikt.

-   Manu tēvu nepārvērta, - protestēja Flako. - Viņš dzīvo zaļi Savienotajās Valstīs. Viņš vada kinostudiju un, kad būs sapelnījis pietiekami daudz naudas, atsūtīs man pakaļ.

-   Mēs, ē, sev t-to iestāstām, - stomījās Tontons, - bet tā nav t-taisnība. Visi mūsu vecāki ir kroti. - Sacēlās balsu brāzma, liekot Tontonam aizvērties. - Mūsu mamas un papas nav s-slikti, viņiem tikai neveicās, - zēns turpināja savā neatlaidīgajā veidā, - un M-Mets arī nav slikts!

-  Ak, ej nu gulēt, - izmeta Horhe. - Vai tu domā, ka kāds grib klausīties tavos murgos? Tu vienmēr esi bijis stulbs, un tāds arī paliksi. Tev paveicās, ka es tevi izvilku laukā no Sapņu zemes, iekams atklāju, kas tu par idiotu.

-   Es n-neesmu stulbs! - kliedza Tontons, bet neviens viņā neklausījās. Zēni kāpās nost no Meta, it kā viņš būtu kaut kas netīrs. Uzraugi steigšus izveda viņu un Čačo laukā, un Karloss aizbultēja aiz viņiem durvis.

Viņus aizveda uz kādu mazu telpu, kurā nebija vietas, lai apgultos. Tā bija tumša un smacīga. Grīda bija auksta. Visu nakti zēni spiedās pie sienas, un Mets bija priecīgs, ka bija tumšs un mute viņiem aizlīmēta ar lenti. Viņš nebūtu varējis izturēt, ja Čačo sauktu viņu par krotu, vai redzētu, kā viņš raujas projām no tāda briesmoņa klātbūtnes.

Blāva gaisma iespīdēja pa durvju apakšu, kad divi no jaunākajiem Uzraugiem ieradās pakaļ Metam un Čačo. Mets bija tik stīvs, ka apgāzās, kad tie uzrāva viņu kājās. "Mff!" atskanēja no Čačo mutes, ko sedza līmlente.

Viņus steidzināja laukā uz vieniem no ratiem, kurus Uzraugi izmantoja, lai rūpnīcā pārvadātu iekārtas. Horhe sēdēja šofera vietā, smēķēdams cigareti. Zēniem vēl ap­tina lenti ap potītēm.

Iesākumā rati ripoja lēni, jo tos darbināja saules ener­ģija, bet, kad saule pacēlās augstāk un pārplūdināja sāls līdzenumus, rati uzņēma ātrumu. Mets redzēja garām slīdošās garneļu cisternas. Viņš aptvēra, ka tie dodas uz rietumu žoga pusi. Ratu riteņi gurkstēja pa grants taku, un smiltis šņāca pār zemi agrā rīta vēsmā.

Metam slāpa. Viņš bija arī izsalcis. Ar rūgtu prieku viņš redzēja, ka Horhes plecs bija ieģipsēts. Mets cerēja, ka viņš cieš lielas sāpes.

Pēc kāda laika rati pagriezās un sāka kratīties pa ne­līdzenāku zemi. Mets redzēja, ka viņi brauc paralēli žo­gam. Viņš manīja baltu kaiju virpuli, kas pacēlās gaisā un laidās lejup gar Kalifornijas līci. To kliedzieni atlidoja līdz viņam ar putekļaino vēju.

Rati lauzās tālāk un tālāk uz priekšu. Kad tie iestiga smiltīs, vīriem nācās lēkt laukā un palikt kreozota zarus zem riteņiem, lai tie tiktu uz priekšu. Beidzot tie ar rā­vienu apstājās, un Metu aiznesa divi jaunākie Uzraugi.

Viņi pārgāja pāri pacēlumam. Priekšā izpletās plašais baseins, kas kādreiz bija pilns ar dzīvinošu ūdeni, bet tagad bija pildīts ar mirušiem vaļiem. Kauli slējās augšup kā milzīgs kauss ar ērkšķiem.

-  Tas ir tas, ko mēs saucam par kaulu pagalmu, - liš­ķīgi ņurrāja Horhe.

Mets atminējās kādu sakām, kad viņi ieradās: Tu te netiksi sveikā cauri ar saviem švītīgajiem gājieniem. Mums ir tā sauktais kaulu pagalms, un katrs nepatikšanu cēlējs, kas iziet tam cauri, iznāk ārā nekaitīgs kā mazs jēriņš.

-   Vai man tagad noņemt lenti? - viens no Uzraugiem apjautājās.

-  Tikai no mutes, - atbildēja Horhe.

-   Bet tas nozīmē, ka viņš nevarēs izrāpties laukā.

-   Viņš mēģināja mani nogalināt! - Horhe kliedza. - Vai tu gribi, lai slepkava atkal izlien laukā un uzsāk revolūciju?

-   Karlosam tas nepatiktu.

-Atstāj Karlosu manā ziņā, - noteica Horhe. Mets juta, ka tiek norauta lente. Viņš izkustināja muti, ar mēli nolaizīja cietušās lūpas. - Tu domā, ka tagad esi izslā­pis, - smaidot sacīja Horhe. - Pagaidi līdz rītdienai.

-   Viņš ir slepkava, - iesaucās Mets, bet viņam nebija laika pateikt neko citu. Vīrieši iešūpoja viņu un palaida.

Viņš nokrita ar blīkšķi, kauli pārvietojās un ļāva viņam krist cauri. Zēns gāzās lejup, veldamies uz vienu un otru pusi, līdz atdūrās pret galvaskausu plato. Viņš palika ka­rājamies kaulu jūrā, caur ribu un skriemeļu ornamentu saskatot debesis. Viņš piesardzīgi pagrieza galvu. Apakšā bija bedre, par kuras tumšajiem dziļumiem viņš varēja tikai minēt.

Dažas minūtes vēlāk viņš dzirdēja, ka netālu nokrīt Čačo. Visa masa atkal pārvietojās, un viņš paslīdēja vēl dažas pēdas zemāk. Viņš juta, kā mugurā iespiežas kāda riba. Viņam pār seju nobira smalki sāls putekļi un smil­tis. Mets dzirdēja, ka Čačo ieklepojas. Viņš dzirdēja vī­riešu kājas aizgurkstam projām un tad ratu dūkšanu, kas kļuva klusāka un klusāka, līdz apklusa pavisam.

-   Vai tev viss ir kārtībā? - uzsauca Čačo.

-  Atkarīgs no tā, ko tu domā ar kārtībā. - Mets bija pārsteigts, ka vēl aizvien spēja smieties, lai gan darīja to vārgi. - Vai neesi ievainots?

-   Ne visai. Tev ir kādi bēgšanas plāni?

-   Es pie tā strādāju, - atbildēja Mets. Sāls daļiņas no­klāja viņam seju un iekļuva mutē. - Man nekas nebūtu pretī padzerties.

-   Nerunā par to! - uzkliedza Čačo. - Manuprāt, es varētu pārgriezt šo lenti, ja varētu atrast asu kaulu.

-   Viens tāds kauls duras man mugurā, - paziņoja Mets. Viņš runāja jautri, it kā viņi mēģinātu atrast veidu, kā pagulēt desmit liekas minūtes, nevis mēģinātu pa­glābties no ilgstošas, sāpju pilnas nāves.

-   Dažiem cilvēkiem veicas. - Arī Čačo runāja vieglā tonī, bet Mets domāja, ka viņš ir tikpat nobijies.

Mets locījās, līdz viņa plaukstu locītavas pieskārās robainajam kaulam. Viņš zāģēja uz priekšu un atpakaļ, bet, iekams viņam bija kādi panākumi, kauli sakustējās un viņš noslīdēja dziļāk tumsā.

-   Met! - Čačo iesaucās ar panikas pieskaņu.

-   Es esmu te. Tas neizdevās. Kāpēc tu nemēģini? - Īs­tenībā Meta sirds stipri dauzījās un viņš baidījās pakus­tēties. Viss baseins trīcēja, un viņš nezināja, kas notiks, ja viņš nokritīs līdz pašai apakšai.

-   Nolādēts! Nolādēts! - iekliedzās Čačo. Mets dzir­dēja, kā viņš slīd cauri kaulu režģim.

-   Mums ir visa diena. Mums nav jāsteidzas, - mieri­nāja Mets.

-   Aizveries! Manuprāt, te bedrē ir vēl kāds.

Metam likās, ka viņš dzird augstas skaņas troksni.

Vai tas bija iespējams, ka vēl kāds dzīvotu šajā pazemes tumsā? Un kāda veida radījums izvēlētos šādas mājas?

-   Tie ir sikspārņi! Briesmīgi, glumi sikspārņi! - iebrē­cās Čačo.

-  Sikspārņi nav glumi, - ar atvieglojumu atbildēja Mets. Kāds konkrēts radījums ir daudz labāk nekā bries­moņi, kurus viņš iedomājās.

-   Beidz jokot! Tie mums izsūks asinis!

-   Nē, neizsūks, - atsaucās Mets. - Mēs ar Temu Linu esam tos novērojuši desmitiem reižu.

-  Tie sagaidīs tumsu. Es redzēju filmā. Tie sagaidīs tumsu un tad nāks un izsūks mums asinis. - Čačo panika bija uzstājīga un lipīga. Mets arī sāka bīties.

-  Tems Lins teica, ka tie ir tikai peles ar spārniem. Tie tikpat daudz baidās no mums kā mēs…

-   Viens no tiem metas man virsū! - iekliedzās Čačo.

-   Paliec mierīgs! Nekusties! - sauca Mets. Kāda šaus­mīga doma ienāca viņam prātā, tādēļ vajadzēja brīdināt Čačo, iekams notika kaut kas cits.

Čačo turpināja kliegt, bet droši vien bija dzirdējis Meta padomu, jo necīnījās. Pēc brīža viņa kliedzieni ap­klusa un tos aizstāja šņuksti.

-   Čačo! - uzsauca Mets. Zēns neatbildēja. Viņš turpi­nāja raudāt un raudāt, aizrīdamies, lai ievilktu elpu. Mets uzmanīgi pagriezās, meklēdams citu asu kaulu. Apakšā, spokainajā, gandrīz melnajā tumsā plivinājās un pīkstēja mazi sikspārņi. Droši vien bedre tiem likās tikpat ērta kā ala. Tie lidinājās te un tur, atrodot ceļu starp kauliem kā zivis jūrā. To spārnu sacelta, augšup cēlās skābena smaka.

-  Čačo? - sauca Mets. - Es esmu te. Sikspārņi nomie­rinās. Es vēlreiz mēģināšu pārgriezt lenti.

-   Mēs nekad netiksim laukā, - novaidējās Čačo.

-   Protams, tiksim, - Mets atteica. - Bet mums jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem. Mēs nedrīkstam nokrist zemāk.

-  Mēs nomirsim, - elsoja Čačo. - Ja mēģināsim izrāp­ties laukā, kauli izkustēsies. To te ir tonnām. Mēs nokri- tīsim līdz dibenam, un tie sabruks mums virsū.

Mets neko neatbildēja. Tāda pati doma bija prātā arī viņam. Uz pāris mirkļiem viņu pārņēma izmisums, ne­ļaujot skaidri domāt. Vai tā beidzas dzīves izdevība, ko viņam dāvāja Tems Lins un Čēlija? Tie nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis. Tie domās, ka viņš tos pametis.

-   Tems Lins saka, truši padodoties, kad tos noķer koi­joti, - Mets ierunājās, kad bija nomierinājies tiktāl, lai varētu paļauties uz savu balsi. - Viņš saka, tie piekrī­tot mirt, jo tie ir dzīvnieki un nespēj saprast cerību. Bet cilvēki ir citādi. Viņi cīnās pret nāvi, lai cik bezcerīgs šķiet stāvoklis, un reizēm pat tad, kad visi apstākļi ir pret tiem, viņi uzvar.

-Jā. Aptuveni reizi miljons gados, - norūca Čačo.

-   Divreiz miljons gados, - pārlaboja Mets. - Te mēs esam divi.

-  Tu esi viens muļķa trusis, - izmeta Čačo, bet pār­trauca raudāt.

Saulei lēni slīdot pa debess jumu, Mets sajuta aizvien lielākas un lielākas slāpes. Viņš mēģināja par to nedo­māt, bet neko tur nevarēja līdzēt. Mēle viņam bija pieli­pusi pie aukslējām. Rīkli grauza smiltis.

-   Es atradu asu kaulu, - paziņoja Čačo. - Es domāju, ka tas ir zobs.

-   Lieliski, - atsaucās Mets, kas berza savas saites pret kādu ribu. Lentei piemita apbrīnojama spēja stiepties. Viņš zāģēja un zāģēja, bet lente tikai kļuva garāka un neplīsa. Bet pēc kāda laika tā kļuva pietiekami vaļīga, lai Mets varētu izvilkt rokas laukā. - Es to izdarīju! - viņš iesaucās.

-   Es arī, - piebalsoja Čačo. - Es tagad noņēmos ar kājām.

Pirmo reizi Mets sajuta īstu cerību. Viņš uzmanīgi pievilka klāt kājas un bakstīja līmlenti ar kaula gabalu. Tas bija briesmīgi nogurdinoši. Zēns kustējās ļoti lēni, lai neslīdētu dziļāk, un ik pēc pāris minūtēm viņam nācās pārtraukt un atpūsties. Viņš saprata, ka kļūst vārgs.

Ari Čačo, šķiet, atpūtās ilgākus laika posmus. - Kas ir Tems Lins? - viņš jautāja vienā no šiem pārtraukumiem.

-   Mans tēvs, - atbildēja Mets. Šoreiz viņš nesapinās vārdos.

-   Dīvaini - saukt vecākus vārdā.

-   Tā viņi gribēja.

Sekoja ilgs klusuma brīdis. Čačo jautāja: - Vai tu tie­šām esi zombijs?

-   Nē! - atsaucās Mets. - Vai tu domā, ka es runātu, ja būtu?

-   Bet tu esi tos redzējis.

-Jā, - apliecināja Mets.

Vējš norima, un gaiss šķita smags un rāms. Klusums bija baismīgs, jo radās sajūta, ka tuksnesis kaut ko gai­dītu. Pat sikspārņi pārtrauca čirkstēt.

-   Pastāsti man par zombijiem, - lūdza Čačo.

Tā nu Mets raksturoja brūnā ģērbtos vīriešus un sie­vietes, kas nebeidzami strādāja laukos, un dārzniekus, kas ar dzirklēm cirpa Patrona savrupmājas plašos mau­riņus. - Mēs tos saucām par īdžitiem, - viņš teica.

-   Izklausās, ka tu tur biji ilgu laiku, - ieminējās Čačo.

-  Visu savu mūžu, - atbildēja Mets, nolēmis vienreiz būt atklāts.

-   Vai tavi vecāki bija… īdžiti?

-   Manuprāt, viņus varētu saukt par vergiem. Daudz darba ir jāpaveic cilvēkiem ar normālām prāta spējām.

Čačo nopūtās. - Tad mans tēvs varētu būt drošībā. Viņš bija mūziķis. Vai jums tur bija mūziķi?

-Jā, - atbildēja Mets, atcerēdamies Ortegas kungu. Bet Ortegas kungs nevarēja būt Čačo tēvs. Viņš tur bija apgrozījies pārāk ilgi.

Saule laidās zemāk. Bija tumšāks, nekā Mets gaidīja šajā dienas laikā, pat tad, ja gaismu aizsedza bedre. Pie­ņēmās spēkā vējš. Tas gaudoja kā pazudis gars starp kau­liem un bija pārsteidzoši auksts.

-   Izklausās kā La Llorona, - purpināja Čačo.

-   Tas ir tikai izdomājums, - attrauca Mets.

-   Mana māte mēdza stāstīt par viņu, un mana māte nemeloja. - Čačo nekavējoties reaģēja uz katru īstu vai iedomātu apvainojumu viņa mātei. Mets zināja, ka viņa nomira, kad Čačo bija sešus gadus vecs.

-   Labi. Es ticēšu, ka ir La Llorona, ja tu noticēsi, ka sikspārņi nav bīstami.

-   Kaut tu tos nebūtu pieminējis, - norūca Čačo. Vējš pūta aizvien stiprāk, saceldams putekļu virpuli virs bed­res. Augšējie kauli grabēja, un pēkšņi Mets ieraudzīja žilbinošu gaismas zibsni, kam sekoja pērkona grāviens.

-   Negaiss, - viņš ar izbrīnu secināja. Saltais vējš at­nesa lietus smaržu, padarot viņa slāpes vēl neciešamā­kas. Tuksneša negaisi gadījās reti, izņemot augustu un septembri, bet tie nebija nekas nedzirdēts. Vētras pēkšņi atpūsti, tie nodarīja postījumus un pazuda gandrīz tikpat ātri kā nākuši. Šis solījās būt iespaidīgs. Debesis saulrieta gaismā kļuva baltas, tad dzeltensārtas, kamēr virs galvas draudoši savilkās milzīgs mākonis. Uzzibsnīja sazarots zibens. Mets skaitīja no zibšņa līdz pērkona grāvienam, lai noteiktu, cik tālu tas bija: jūdzi, pusjūdzi, ceturtdaļu jūdzes un tad tieši virs viņiem. Mākonis apakšpusē atvē­rās, izgāžot laukā krusas graudus ķiršu lielumā.

-   Ķer tos! - kliedza Mets, bet vētras rēkoņa bija tik skaļa, ka Čačo, iespējams, nedzirdēja. Mets tvēra tos, kad tie ripoja cauri kauliem, un bāza mutē. Krusai sekoja lietus, gāza kā ar spaiņiem. Mets atvēra muti un ļāva lietum tecēt iekšā. Gaismas zibšņos viņš redzēja sikspār­ņus, kas ķērās pie kauliem. Viņš dzirdēja, kā ūdens gāžas pāri bedres malai.

Un tad viss beidzās. Pērkons atkāpās pāri tuksnesim. Zibšņi kļuva blāvāki, bet ūdens vēl aizvien tecēja bedrē. Mets saņēma saišķī savu kreklu un izžmiedza, cik daudz mitruma vien varēja. Lietus viņu atspirdzināja, bet viņš nedabūja ne pusi tik daudz ūdens, kā gribēja.

Debesis nu jau bija gandrīz tumšas. - Tiec līdz tuvāka­jai malai, kamēr vari to vēl redzēt, - Mets uzsauca Čačo. - Man kājas ir brīvas. Un tavējās?

Zēns neatbildēja.

-   Vai tev viss kārtībā? - Metam ienāca prātā briesmīgā doma, ka Cačo noslīdējis līdz apakšai spēcīgā negaisa laikā. - Čačo! Atsaucies!

-   Sikspārņi, - zēns teica dobjā balsī. Viņš vēl joprojām bija tuvumā. Mets juta atvieglojumu.

-   Tie tev neko nenodarīs, - viņš mierināja.

-  Tie man ir viscaur virsū, - Čačo turpināja dīvainā balsī.

-   Man arī. - Mets pēkšņi apjauta, ka mazie radījumi rāpo pa viņa ķermeni. - Tie… tie mēģina izvairīties no ūdens, - viņš stomījās, cerēdams, ka tā ir taisnība. - To ligzdoša­nas vieta ir applūdināta. Un liekas, ka tie grib sasildīties.

-  Tie gaida, kad iestāsies tumsa, - Čačo nerimās, - un tad tie izsūks mums asinis.

-   Neesi idiots! - uzkliedza Mets. - Tie ir nobijušies un nosaluši! - Tik un tā viņš juta instinktīvas šausmas no to zaglīgi izdarītajām kustībām. Tālīns negaisa zibsnis apgaismoja sīku radījumu, kas bija pieplacis viņam pie krūtīm. Tam bija plakans deguns un lapām līdzīgas ausis, un tā mute atklāja smalki veidotus zobus, asus kā adatas. Bet, paslēpts zem viena ādainā spārna, bija arī mazulis. Māte, kas mēģināja glābt savu bērnu no plūdiem.

-  Tu man nekodīsi, ja? - viņš pačukstēja sikspārņu mātei. Viņš lēni pagriezās, sastingdams uz vietas, kad kauli draudēja pārvietoties, tad turpināja kustēties vir­zienā, kur, pēc viņa domām, bija tuvākā mala. Sikspārnis uz īsu brīdi pieķērās viņam pie krekla, pēc tam aizslīdēja projām tumsā.

Tas atgādināja peldēšanu savādā un briesmu pilnā jūrā. Katru reizi, kad Mets pavirzījās uz priekšu, viņš nogrima mazliet zemāk. Vienu brīdi kauli uzspiedās viņam uz muguras un zēns nobijās, ka ir iespiests la­matās. Bet kauli mazliet pārvietojās un ļāva viņam kus­tēties tālāk. Tomēr ar katru vēzienu tuvāk krastam to svars palielinājās. Drīz viņš nespēs kustēties, un tad viņam būs jāgaida kā dzintarā iesprostotam kukainim, lai viņu atrod nāve.

Bija pilnīgi tumšs, kad viņa rokas atdūrās pret ak­meni, nevis kaulu. Mets pieķērās pie sienas un pama­zām pavilkās uz augšu, līdz varēja atspiest pēdas pret akmeni. Tagad kauli šķita pat smagāki, bet tas bija tāpēc, ka viņš mēģināja lauzt caur tiem ceļu uz augšu. Viņš at­spiedās pret klinti, pagurumā elsdams. Zēns atrada vēl tekošu negaisa ūdens urdziņu un laka to kā suns. Tas bija auksts, ar minerāliem. Garšoja brīnišķīgi.

- Čačo? - viņš uzsauca. - Ja tu virzīsies uz manu pusi, sasniegsi malu. Te ir ūdens. - Bet zēns neatbildēja. - Es turpināšu runāt, lai tu zinātu, uz kuru pusi jākustas, - teica Mets. Viņš stāstīja par savu bērnību, izlaizdams to, ko būtu grūti paskaidrot. Viņš pastāstīja par Čēlijas dzīvokli, par pārgājieniem kalnos kopā ar Temu Linu, ap­rakstīja īdžitu mitekļus un opija laukus, kas tos ieskāva. Mets nezināja, vai Čačo viņu dzird. Zēns, iespējams, ir noģībis. Vai sikspārņi tiešām izsūkuši viņam asinis?

Bija pats nakts vidus, kad Mets uzvilkās pāri malai un sabruka uz mitrās zemes. Viņš nespēja pakustēties. Viss viņa gribasspēks, ko viņš bija izlietojis, izlaužoties brīvībā, pameta viņu. Zēns gulēja uz sāna ar seju pa pu­sei dubļos. Viņš nepakustētos, ja parādītos Horhe ar Uz­raugu armiju.

Pa brīžam zaudējot un atgūstot samaņu, viņš izdzir­dēja dīvainu troksni, kas nāca no bedres. Mets ieklau­sījās, mēģinādams noteikt, kurš dzīvnieks rada tādu troksni, tad viņš saprata: Čačo krāca. Zēns bija aizmidzis no pilnīga paguruma. Lai arī iesprostots bedrē, tomēr viņš bija dzīvs. Un sikspārņi galu galā nebija izsūkuši Čačo asinis.

Debesis bija tumši zilas, un dubļus klāja smalka sarmas kārtiņa, kad Mets atrāvās no zemes. Viņš sarāvās čokurā, lai pasargātu to mazumiņu sil­tuma, ko viņa ķermenis izstaroja. Vējš savirmoja mazās ūdens peļķes, kas šur tur vīdēja tuksnesī. Austrumi blāz­moja sārti dzelteni.

Mets nekad mūžā tā nebija salis. Zobi viņam klabēja; bija tāda sajūta, ka visu ķermeni klāj zosāda. Austošajā gaismā viņš redzēja, ka ceļojuma laikā pa bedri drēbes bija saplēstas desmitiem vietās. Rokas un kājas bija skrambās no vienas vietas. Viņš nebija ievērojis ievainojumus izmi­sīgajā cīņā izdzīvot, bet tagad viņam viss sāpēja.

- Čačo? - viņš uzsauca kaulu jūrai, kas pirmsausmas gaismā šķita pelēki. - Čačo! - Meta balsi aiznesa projām vējš. - Es esmu ārā. Es esmu drošībā. Tu arī to vari. Tikai virzies uz manas balss pusi.

Nekādas atbildes.

- Tu mazliet paslīdēsi uz leju, bet pēc laika tu nonāksi pie bedres malas. Tad es tev palīdzēšu, - sauca Mets.

Nekādas atbildes.

Mets soļoja šurp un turp gar bedres malu. Viņš skaidri zināja, kur Čačo atrodas, bet nevarēja viņu redzēt. - Te ārā ir ūdens no negaisa. Es tev to nevaru nogādāt, bet tu vari uzkāpt pēc tā. Padzēries tu jutīsies daudz labāk. Lūdzu, Čačo! Nepadodies!

Bet zēns neatbildēja. Mets atrada lietusūdens piepil­dītu dobumu akmenī un dzēra, līdz viņam sāka sāpēt galva. Ūdens bija ledusauksts. Viņš atgriezās pie bedres malas, saucot, lūdzoties un pat apvainojot Čačo, lai da­būtu atbildi. Nekā.

Pēc tam kad saule pacēlās virs tuksneša apvāršņa un gaisma apspīdēja mazos paugurus un krūmus visapkārt, Mets saritinājās akmens aizsegā un raudāja. Viņš nekādi nevarēja izdomāt, ko lai dara. Čačo bija tur, bet viņš to nevarēja atrast. Pat tad, ja viņš to atrastu, Mets nevarēja pie tā nokļūt. Un tuksnesī nebija nevienas rūpnīcas, kas ražotu kārtīgas virves.

Mets raudāja līdz spēku izsīkumam, un tas neprasīja ilgu laiku, jo viņš jau bija noguris. Saule mazliet iesildīja gaisu, bet joprojām pūta vējš.

Ko viņš varēja darīt? Kurp viņš varēja iet? Viņš neva­rēja te palikt, līdz atgrieztos Horhe, lai visu pārbaudītu. Bet viņš arī nevarēja pamest Čačo. Zēns aizkliboja atpakaļ līdz bedrei un apsēdās uz malas. Viņš runāja un runāja, reizēm cenzdamies pārliecināt Čačo, lai virzās uz viņa balss pusi, reizēm tikai klāstīdams par savu bērnību.

Viņš stāstīja par Patronu un viņa fantastiskajām dzim­šanas dienas svinībām. Viņš stāstīja par Mariju un Pū­kaini. Viņš runāja, līdz rīkle bija jēla, bet viņš neapklusa, jo juta, ka šī ir vienīgā virve, ko viņš var pasviest Čačo. Ja Čačo viņu izdzirdēs, tad nejutīsies pilnīgi vientuļš un varbūt mēģinās palikt dzīvs.

Saule pacēlās tik augstu, ka iespīdēja bedrē. Ne pārāk dziļi Mets ieraudzīja brūnu plankumu. Tā bija uniforma, ko rūpnīcā valkāja visi zēni. - Es tevi varu redzēt, Čačo, - teica Mets. - Tu neesi tālu no malas. Tev izdosies, ja tu mēģināsi.

Tālumā viņš dzirdēja žvadzošu, mehānisku troksni. Tie nebija Horhes rati, bet varbūt Uzraugi bija aizņēmu­šies kaut ko jaudīgāku. Mets piesedza acis. Viņš gribēja paslēpties, bet šausmās pamanīja, ka visapkārt dubļos atstājis pēdas. Viņš tās nepagūs izdzēst, iekams kāds ierastos.

Viņš bezcerīgi gaidīja, kad Uzraugs viņu atradīs, bet sev par pārsteigumu ieraudzīja Tontona garneļu savā­cēju, kas drebēdams un čīkstēdams tuvojās pa tuksnesi. Fidelito sēdēja uz motora vāka. Tiklīdz viņš ieraudzīja Metu, tā nolēca zemē un sāka skriet.

-   Met! Met! - kliedza mazais zēns. - Tu tiki laukā! Kur ir Čačo? - Viņš metās Metam virsū un gandrīz to apgāza. - Es esmu tik laimīgs! Tu esi dzīvs! Es tā uztrau­cos! - Mets turēja mazo, lai neļautu viņam pārkrist pāri bedres malai.

Garneļu savācējs ar rāvienu apstājās. - Es, ē, es do­māju, ka tev varētu būt vajadzīga palīdzība, - teica Ton­tons.

Mets sāka smieties. Tikai tie nebija smiekli, drīzāk histērija. - Vajadzīga palīdzība? - viņš sēca. - Laikam tā varētu teikt.

-   Ko es pateicu? - nesaprata Tontons, izskatīdamies apjucis.

Mets sāka trīcēt. Viņa smiekli pārvērtās brāzmainās raudās. - Nedari tā! - vaimanāja Fidelito.

-  Tas ir Čačo dēļ, - šņukstēja Mets. - Viņš ir starp kauliem. Viņš nerunā. Es domāju, ka viņš ir miris.

-   Kur? - jautāja Tontons. Mets norādīja uz brūno uni­formu, visu laiku stingri satvēris Fidelito aiz elkoņa. Viņš baidījās, ka mazais zēns varētu iekrist bedrē.

Tontons piebrauca savācēju pie malas. Viņš pasniedzās starp kauliem ar mehānisko roku, kuru izmantoja, lai ap­grieztu otrādi garneļu cisternas, iegāžot to saturu savā­cēja tvertnē. Sviras galā bija liela spīle. Lēnām, metodiski Tontons aizvāca virsējo kārtu, līdz viņi varēja redzēt Čačo seju. Zēna acis bija aizvērtas. Tontons pārcēla vēl kaulus, līdz parādījās Čačo krūtis. Audums bija saplēsts, un viņa uniforma - notraipīta ar asinīm, bet viņš elpoja.

-  Tas izdotos labāk, ja viņš varētu, ē, palīdzēt, - prā­toja Tontons. Viņš manevrēja ar mašīnu tik maigi kā ķi­rurgs, veicot operāciju.

-   Vai es nevarētu uzkāpt uz spīles un apsiet viņam apkārt virvi? - Mets bija pārtraucis raudāt, bet šķiet, ka nevarēja apturēt trīcēšanu.

-   Hmm, - norūca Tontons. - No tevis būtu, ē, tāda pati palīdzība kā no piedzēruša klijāna, kas mēģina, ē, aiznest beigtu govi. - Viņš turpināja strādāt tik lēni un piesardzīgi, ka Mets gribēja kliegt. Tomēr tā bija pareizi. Jebkura kļūdaina kustība varētu likt kauliem noslīdēt at­pakaļ, apklājot Čačo.

Beidzot Tontons ar garneļu savācēja žokļiem aptvēra Čačo ķermeni. Žokļi bija pietiekami spēcīgi, lai sasmal­cinātu akmeni, bet Tontons pacēla zēnu tik maigi, it kā tā būtu jēla ola. Viņš padeva mašīnu atpakaļ. Ceļammehā- nisms pagriezās apkārt, līdz vairs nebija virs bedres, un noguldīja Čačo zemē. Tontons pacēla celtni uz augšu, sa­lokot to pārvadāšanas stāvoklī, pāri garneļu savācēja jum­tam. Kā vienmēr, viņš negribēja atstāt šo darbu pusdarītu.

Mets nometās ceļos blakus Čačo un sataustīja viņa pulsu. Tas bija lēns, bet spēcīgs. Fidelito paplikšķināja viņam pa seju. - Kāpēc viņš nemostas?

-  Viņš ir, ē, šokā, - atbildēja Tontons, nokāpjot no ma­šīnas. - Esmu to redzējis agrāk. Cilvēki neiztur tik daudz baiļu, un tad viņi iekrīt tādā kā, ē, miegā. Pacel viņu uz augšu. Jādabū viņam iekšā šķidrums.

Mets uzstutēja Čačo, un Tontons no plastmasas pu­deles pilināja zēnam mutē sarkanu šķidrumu. - Tas ir gāzēts zemeņu dzēriens, - skaidroja Tontons. - Uzraugi to dzer visu laiku. Tam iekšā ir elektrolīti. Labs dehidrē­šanas gadījumā.

Mets bija pārsteigts par Tontona zināšanām medicīnā. Bet, protams, viņš uzkrāja visu, ko dzirdēja. Droši vien Luna izolatorā runājis par dehidratāciju.

Čačo noklepojās, nolaizīja lūpas un norija šķidrumu. Viņa acis atsprāga vaļā. Viņš sagrāba pudeli un sāka dzert lieliem malkiem, cik vien jaudāja. - Lēnāk! - aizrādīja Tontons, paraudams pudeli nost. - Ja dzersi pārāk ātri, tu, ē, izvemsies.

-   Vēl! Vēl! - ķērca Čačo, bet Tontons piespieda viņu dzert maziem malciņiem. Čačo izgrūda pāris sliktu vārdu, bet vecākais zēns tos laida gar ausīm. Viņš tur­pināja skopi dzirdīt Čačo ar zemeņu dzērienu, līdz bija apmierināts, ka tas izdzēris pietiekami daudz.

Viņš izņēma vēl vienu pudeli un iedeva to Metam. Paradīze nevar būt labāka par šo, domāja Mets, skalodams saldo, vēso šķidrumu pa muti. Gāzētajam zemeņu dzē­rienam vajadzēja būt tieši blakus Patrona moro krabjiem, kas ar lidmašīnu atvesti no Jukatanas.

-   Mums vajadzētu sākt kustēties, - teica Tontons, iedarbinādams garneļu savācēju.

Meta eiforija ar blīkšķi sabruka. - Doties atpakaļ? Horhe grib mūs nogalināt. Es dzirdēju viņu tā sakām.

-   Neārdies, - mierināja Tontons. - Mēs dosimies uz Sanluisu meklēt manu abuelita.

-   Tā bija mana doma, - atgādināja Fidelito.

-  Tā bija mana doma, - stingri pārlaboja Tontons. Mets ar roku aizspieda Fidelito muti, lai apklusinātu viņu. Ka­mēr vien Tontons nenovirzījās no ieceres, nebija nekādas nozīmes, kurš par to iedomājies.

-   Es nezinu, cik tālu varēšu aiziet, - nomurmināja Čačo. Viņš izskatījās apdullis.

-   Tāpēc es atvedu šo, ē, garneļu savācēju, - paskaid­roja Tontons. - Tu un Mets varat braukt tvertnē. Fidelito var, ē, sēdēt priekšā ar mani.

Kas attiecās uz Tontonu, apspriešana ar to beidzās. Mets nestrīdējās pretī. Ar lēnu apdomu Tontons bija nolēmis bēgt. Un, ja viņš gribēja bēgt ar ātrumu piecas jūdzes stundā, Mets ne ar kādiem vārdiem viņu no tā neatrunātu. Zēns lauzīja galvu, kā viņš cerēja izvairīties no Uzraugiem.

Mets palīdzēja Čačo nokāpt pa metāla kāpnēm tvertnē. Kaut gan vecais ūdens bija izskalots, iekšā smirdēja pēc puvušām garnelēm. Metam šķita, ka izvemsies, vienīgi viņam nebija, ko vemt. Vismaz ceļā negribēsies ēst.

Čačo aizmiga uz mitrās grīdas, bet Mets uzkāpa pa kāpnēm un pagrieza seju pretī vējam.

Piecas jūdzes stundā! Mets saprata, ka bijis neapdo­mīgi optimistisks. Fidelito aizšmauktu ātrāk, nekā kus­tējās garneļu savācējs. Tontonam nācās manevrēt apkārt akmeņiem un izvairīties no bedrītēm. Vairākas reizes

mašīna draudēja apgāzties, tomēr nerimtīgi darbojās un izlīdzināja gaitu.

Viņi brauca uz ziemeļiem apkārt lielajai kaulu bedrei un tad uz rietumiem. Zemē visur rēgojās lieli akmeņi, starp tiem dziļas smiltis, kurās savācējs stiga iekšā un žēlojās, iekams atkal cīnījās uz priekšu. Beidzot viņi pie­brauca pie žoga un Tontons apturēja braucamo. - Visiem izkāpt, - viņš paziņoja.

Viņam vajadzēja palīdzēt Metam izvilkt Čačo no tver­tnes. Čačo bija par vārgu, lai nostāvētu kājās. Fidelito lēkājot apkārt, tie aiznesa viņu uz mīkstu smilšu lauku­miņu. - Paliec te, - Tontons pavēlēja Fidelito. - Nopietni. Ja es, ē, manīšu tevi savācēja tuvumā, es tevi, ē, pamatīgi ieštaukāšu.

-   Īstenībā viņš to nedarītu, - Fidelito nočukstēja, kad vecākais zēns aizsoļoja projām.

-  Kas ir ar Uzraugiem? - Mets jautāja. - Vai viņš ne­baidās, ka tie mūs noķers?

-   Nekādu izredžu! - Fidelito aiz satraukuma drebēja.

- Tie ir ieslodzīti savā teritorijā. Durvis un logi ir aiz­krauti ar sāls maisiem - sāls veseliem kalniem! Visi zēni palīdzēja.

-   Vai Uzraugi nemēģināja viņus apturēt?

-  Tie gulēja, - klāstīja Fidelito. - Tontons teica, tie neuzmodīšoties, lai cik lielu troksni mēs saceltu.

Metam bija slikta nojauta, bet viņš bija pārāk nobijies no tā, ko Tontons darīja pašlaik, lai uzdotu vēl jautāju­mus. Zēns ar garneļu savācēja spīlēm satvēra vienu žoga stiepli. Lēni padeva atpakaļ, vilkdams stiepli ar šausmīgu, griezīgu, spalgu troksni, līdz krakš! stieple bija pušu. Ton­tons uzbruka vēl vienai stieplei un vēl vienai. Jo vairāk viņš pārknieba, jo vieglāk bija atpīt žogu, un drīz viņš

bija izveidojis pietiekamu spraugu, lai izbrauktu cauri.

Mets bažīgi vēroja žoga augšu. Vienīgā stieple, par kuru bija jāraizējas, vēl aizvien bija tur, sprakšķēja un dūca vējā. Kamēr vien Tontons nepāršķels tās izolāciju, viņi būs drošībā.

-   Kā tu jūties? - Mets jautāja Čačo.

-   Es nezinu, - zēns atbildēja vārgā balsī. - Es nesa­protu, kas par vainu. Es pagājušo nakti mēģināju tevi sasniegt, bet kauli spiedās virsū tik stipri, ka es tik tikko varēju paelpot. Tas bija tā, it kā es būtu iespiests zem klintsbluķa. - Viņš apklusa, it kā būtu par vārgu, lai tur­pinātu.

-   Vai tev sāp krūtis? - jautāja Mets. Tagad viņš sa­prata, kāpēc Čačo viņam neatbildēja.

-   Mazliet. Bet es nedomāju, ka būtu kaut ko salau­zis. Tikai… šķiet, ka es nevaru ieelpot pietiekami daudz gaisa.

-   Nerunā, - Mets ieteica. - Mēs aizvedīsim tevi pie ārsta, tiklīdz nonāksim Sanluisā. - Viņš uztraucās, bet arī nezināja, kas par vainu.

Tontons izbrauca cauri izveidotajai atverei un palī­dzēja Metam aiznest Čačo uz tvertni. Nākamā ceļojuma daļa bija daudz labāka. Līdztekus žogam stiepās ceļš, un garneļu savācējs varēja braukt daudz ātrāk. Šad un tad Tontons apstājās, lai izlocītu kājas un ļautu Fidelito skrienot izlādēt daļu enerģijas. - Ja tu, ē, vēl kaut reizi sāksi dīdīties uz augšu un uz leju manā sēdeklī, es tevi, ē, pamatīgi ieštaukāšu, - viņš norūca. Mazais zēns uz pāris minūtēm nomierinājās.

Viņi visi dzēra gāzēto zemeņu dzērienu. Tontonam kabīnē bija vesela kaste. Viņš sarīkoja pusdienu pārtrau­kumu, piedāvājot brīnišķīgu ēdienu, kādu Čačo un Fide- lito nekad nebija redzējuši. Viņi ēda pepperoni desiņas un sieru, olīvas no burciņas un krējuma cepumus. Un, ja ēdiens uzdzina slāpes, nebija ko uztraukties, jo viņiem bija vairāk zemeņu dzēriena, nekā viņi spēja izdzert. Viņi beidza maltīti ar zelta papīriņos ietītām šokolādes kon­fektēm.

-   Es esmu tik laimīgs, ka varētu lidot, - apmierināti nopūtās Fidelito.

Mets raizējās par viņu brauciena lēno, laisko gaitu. - Vai tu nebaidies, ka Uzraugi izraksies laukā? - viņš jautāja Tontonam.

-   Es viņam izstāstīju par sāls maisiem, - atzinās Fi­delito.

-   Tie, ē, tie guļ, - sacīja vecākais zēns.

-Taču ne jau pēc visa šī laika, - Mets šaubījās. - Ja vien… Ak, Tonton! Tu iedevi opija tinktūru?

-  Viņi to ir pelnījuši, - Tontons izteicās tajā pašā ietie­pīgajā balsī, kā aizstāvot viņus guļamtelpā.

-   Cik daudz?

-   Pietiekami, - atbildēja Tontons. Mets saprata, ka vairāk informācijas viņš nesniegs.

-   Tas bija brīnišķīgi! - iepīkstējās Fidelito. - Tontons pateica, ka mēs jūs glābsim, vienīgi mums bija jāsagaida saullēkts.

-   Savācējs darbojas ar, ē, saules enerģiju, - Tontons paskaidroja.

-  Tā nu Flako pārliecinājās, ka Uzraugi tiešām guļ. Viņš un pārējie iznesa laukā ēdienu, un tad viņi sakrāva ap celtni tik daudz sāls maisus, cik varēja atrast. Flako teica, ka viņš gaidīšot apgādes lidaparātu, lai tas aizvestu viņu uz Uzraugu š… š…

-   Štābu, - Tontons palīdzēja.

-Jā! Un izstāstītu tiem, ko Horhe izdarīja.

-   Flako tic Štābam. Es neticu, - atzinās Tontons.

-   Es arī ne, - nomurmināja Čačo. Viņš bija atstutēts pret savācēju ar gāzētā dzēriena pudeli rokā. Šķita, ka viņš tik tikko ir nomodā.

-   Varbūt mums vajadzētu pasteigties, - Mets ierosi­nāja, skatīdamies uz Čačo.

-Jā, - Tontons piekrita.

Un tā garneļu savācējs ripoja tālāk, līdz sasniedza stūri, kur žogs pagriezās uz labo pusi. Ceļš turpinājās ziemeļu virzienā pretī zemai pauguru grēdai. Pa kreisi atradās Kalifornijas līča paliekas, bet drīz tas pazuda un tā vietā nāca plūstošās smiltis. Pāri novācējam vējš at­nesa riebīgi smirdošu gaisu. Tā bija tā pati smaka, ar kuru Mets bija sastapies tukšainē pie īdžitu mājokļiem, vienīgi te tā bija asāka un nemiera pilna.

Saule bija zemu rietumos. Ēnas stiepās pāri tuksnesim. Garneļu savācējs lēni rāpās pa ceļu starp pauguriem, bet, kad tas nonāca pie pārejas, kur ceļš bija pilnīgi ēnā, tas apstājās. - Viss, - sacīja Tontons, izlēkdams no kabīnes.

-   Tik tālu tas varēja aizbraukt līdz nākamai rītausmai.

Mets palīdzēja viņam izcelt Čačo no tvertnes. Viņi to noguldīja blakus ceļam, ietinuši segās, kuras Tontons bija paņēmis līdzi. Viņš un Mets aizgāja līdz pārejas ga­lam un pietupās, vērojot, kā saule ieslīd violetā dūmakā.

-   Cik tālu vēl līdz Sanluisai? - Mets jautāja.

-   Trīs jūdzes. Varbūt četras, - atbildēja Tontons. - Mums jāšķērso Kolorādo upe.

-   Manuprāt, Čačo nevar gaidīt līdz rītam.

Tontons turpināja skatīties uz zūdošo sauli. Bija grūti

pateikt, kas risinās viņam galvā. - Es, ē, sekoju saviem vecākiem tur uz Sapņu zemi. - Viņš norādīja uz dūmaku.

- Horhe izglāba mani no suņiem. Man likās, ka viņš ir… viņš ir… brīnišķīgs. Bet viņš tikai domāja, ka es esmu stulbs. - Tontons nolieca galvu.

Mets nojauta, ka viņš raud, tādēļ negribēja viņu sa­mulsināt, to ievērojot. - Kaut kas līdzīgs notika ari ar mani, - Mets beidzot ierunājās.

-   Vai tiešām? - Tontons pacēla galvu.

-   Cilvēks, kuru es mīlēju vairāk par visu pasaulē, mē­ģināja mani nogalināt.

-   Oho! - iesaucās Tontons. - Tas tiešām ir briesmīgi.

Kādu brīdi viņi neko neteica. Mets dzirdēja Fidelito

stāstām Čačo, cik aizraujoši ir nakšņot laukā zem zvaig­znēm un kā viņš mēdzis to darīt kopā ar savu abuelita pēc tam, kad viesuļvētra aizpūta projām viņu māju.

-   Manuprāt, tev un, ē, Fidelito vajadzētu iet uz San­luisu, - ierunājās Tontons. - Ja jūs varēsiet atrast ārstu, atvediet viņu šurp. Ja nebūsiet, ē, atgriezušies līdz rīt­ausmai, es braukšu tālāk.

Tontons iedeva Metam un Fidelito lukturīšus. Viņš apgādāja tos ar segām, lai atvairītu aukstumu, un ar citro­niem, lai izturētu smaku. - Kolorādo upe ir n-nejauka, - viņš brīdināja. - Ta ieplūst, ē, caurulē, pirms nonāk pie ceļa, un ir bīstama. Turies no tās pa gabalu, Fidelito, - viņš piekodināja. - Pievērs tam uzmanību, citādi es, ē…

-   Pamatīgi mani ieštaukāsi, - mazais zēns līksmi pa­beidza.

-   Šoreiz es to domāju nopietni, - bilda Tontons.

Iet lejup pa nogāzi bija viegli, bet Mets ievēroja, ka vi­ņam bieži nācās apstāties un atpūsties. Viņam sāpēja visas maliņas no smagā pārbaudījuma iepriekšējā naktī, un dažas skrambas bija iekaisušas. Viņš atskatījās un redzēja, kā Tontons drūmi vēro viņus no ēnainās pār­ejas augšā. Garneļu savācēja priekšgals bija tikai mazliet redzams.

Fidelito lēkāja augšā un lejā, vicinādams lukturīti. - Vai tev liekas, ka viņš mani var redzēt?

- Protams, var, - atbildēja Mets. Reizēm Fidelito ener­ģija lika viņam justies nogurušam.

Viņi gāja tālāk, un Fidelito uzdeva jautājumus par to, ko viņi redzēs. Mets pastāstīja viņam par Mariju un Svē­tās Klāras klosteri. Viņš nezināja, kāds izskatās klosteris, bet sadomāja aprakstu, lai izklaidētu mazo zēnu. - Tas ir kā pils kalna galā, - viņš klāstīja. - Tam katrā stūrī ir pa tornim ar sarkanu jumtu. Katru rītu meitenes dārzā paceļ karogu.

-   Tāpat kā Uzraugi, - sacīja Fidelito.

-Jā, - piekrita Mets. Katru rītu Uzraugi nostādīja zē­nus ierindā un pacēla virs rūpnīcas karogu ar bišu stropa emblēmu. Zēni noskandēja Piecus labas pilsonības prin­cipus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, un tad maršēja uz kafetēriju ēst planktona biezputru. - Uz šī karoga ir Gvadelupas Jaunavas attēls. Meitenes nodzied "Buenos Dias, Paloma Blanca", viņas iemīļoto dziesmu, un tad brokastīs viņas ēd grauzdiņus ar medu.

Fidelito nopūtās.

Mets lauzīja galvu, vai Uzraugiem izdevies pamosties no narkotiku miega. Vai arī tie visi gulēja miruši kā nabaga Pūkainis? Un vai Tontonu arestēs par slepkavību? - Vai Uzraugi var dabūt ūdeni savā teritorijā? - viņš jautāja.

-   Flako teica, ka viņi varot dzert no tualetes poda, - attrauca Fidelito.

Tas ir grūti, bet godīgi, Mets nodomāja ar drūmu smaidu.

-   Man no tās smakas ir slikta dūša, - sūdzējās Fide­lito.

Mets pacēla galvu. Smirdoņa bija pieņēmusies spēkā tik pakāpeniski, ka viņš to nebija ievērojis. - Mēs droši vien esam tuvu upei, - viņš teica, ieskrambāja citrona mizu un turēja to Fidelito pie deguna. - Tas neiznīdēs smaku, bet tam vajadzētu paglābt tevi no vemšanas.

Mets kaut kur kreisajā pusē saklausīja burbuļojošu, mutuļojošu skaņu un paspīdināja uz turieni lukturīti. Plata, melna ūdens lente pazuda milzīgā novadcaurulē. Tā eļļaini spīdēja, un šur tur kādi apveidi cīnījās tikt virs­pusē, bet atkal tika novilkti atpakaļ.

-   Vai tās ir zivis? - nočukstēja Fidelito.

-   Man tā neliekas, - atbildēja Mets, uzspīdinādams gaismu garam eļļaina paskata tausteklim, kas izšāvās no straumes un izmisīgi cīnījās, lai noturētos pie krasta.

-   Es domāju, tas ir iemesls, kāpēc Tontons lika tev turē­ties pa gabalu no upes. - Tausteklis zaudēja cīņu un pa­zuda novadcaurulē, briesmīgas, sūcošas skaņas pavadīts.

- Skriesim, - lūdzās mazais zēns.

Zeme drebēja, kur lielā upe ienira zem ceļa. No sma­kas Mets gandrīz paģība. Smird. Smird, viņš paniski do­māja. Ja viņi te zaudēs samaņu, neviens viņus neglābs.

-   Ātrāk! - noelsās Mets, bet īstenībā viņš bija lēnākais. Fidelito lēkšoja uz priekšu kā pērtiķēns.

Viņi gāja augšup pa pacēlumu. Viegls vējiņš aizpūta projām upes pretīgo smirdoņu, un Mets sabruka, krū­tīm cilājoties. Viņš sāka klepot. Viņš jutās tā, it kā viņu kāds žņaugtu. Ak nē, viņš domāja. Nevar būt, ka man tagad sākas astmas lēkme. Slimība nebija viņu traucējusi, kopš viņš pameta Opija zemi, bet upes smaka to nupat at­jaunoja. Viņš noliecās uz priekšu, mēģinādams piepildīt plaušas.

Fidelito izmisīgi ieskrāpēja savu citronu un turēja to Metam pie deguna. - Osti! Osti! - viņš sauca. Bet tas nepalīdzēja. No piepūles tikt pie gaisa Mets izmirka sviedros. - Es iešu pēc palīdzības, - Fidelito iekliedza viņam ausī, it kā Mets būtu arī kurls. Apstājies, tas ir bīs­tami, Mets gribēja teikt. Bet varbūt tikpat labi mazais zēns varēja iet tālāk. Mets neko nevarēja darīt, lai viņu pasargātu.

Cik daudz laika pagāja, Mets nespēja pateikt. Pasaule saruka līdz mazam ceļa posmam, kur viņš cīnījās palikt pie dzīvības. Bet pēkšņi viņš sajuta rokas, kas viņu pacēla un pie sejas pielika inhalatoru… inhalatoru! Mets satvēra to un ieelpoja, cik vien jaudāja. Lēkme rimās. Pasaule atguva apveidu.

Viņš redzēja brūnu, vēja appūstu seju, ko vagoja dzi­ļas grumbas. - Paskat, ko upe atklepojusi, Guapo, - ieru­nājās sieviete.

Guapo - ar vārdu, kas nozīmē "glītais", - notupās ceļa malā un veltīja Metam platu, gandrīz bezzobainu smaidu. Viņš bija vismaz astoņdesmit gadus vecs. - Puika izvēlē­jies draņķīgu vietu, kur peldēties, - viņš sacīja.

-   Es jokoju, - atzinās sieviete. - Neviens nevar peldē­ties tajā upē un palikt dzīvs. Vai vari paiet?

Mets piecēlās kājās. Viņš paspēra dažus nedrošus so­ļus un pamāja ar galvu.

-   Paliec ar mums, - sieviete aicināja. - Diez vai tava māte šovakar gaida tevi mājās.

-   Viņš ir izbēdzis bārenis. Paskaties uz viņa uni­formu, - aizrādīja Guapo.

-   Tu šīs lupatas sauc par uniformu? - Sieviete iesmē­jās. - Neuztraucies, nino. Mēs nevienam neteiksim. Mēs nīstam Uzraugus tāpat kā tu.

-   Čačo, - Mets izdvesa.

-   Mazais mums par viņu pastāstīja, - atklāja Guapo. - Paskat. Ātrā palīdzība jau ir ceļā. - Viņš norādīja augšup, un Mets ieraudzīja lidaparātu virs galvas. Pretgravitācijas spēks kustināja spalviņas viņam uz rokām.

Ar Guapo pie vieniem sāniem un sievieti, kas nosauca sevi par māsu Konsuelu, pie otriem Mets gāja pa ceļu. Viņš jutās apskurbis. Viss šķita nereāls: tumšais ceļš, zvaigžņotās debesis, vecais vīrs un sieviete, kas vadīja viņa soļus.

Drīz viņi nonāca pie augstas sienas. Konsuela nospieda pogu, un vaļā atslīdēja durvis, atklājot tik negaidītu ainu, ka Mets iedomājās, vai viņš galu galā nesapņo.

Iekšpusē, cik tālu vien Mets varēja saskatīt, stiepās kapu rindas ar gracioziem paloverdes kokiem gar malām.

Katrs kaps bija rotāts ar palmu zariem, ziediem, fotogrā­fijām, statujām un simtiem mirgojošu sveču. Sveces atra­dās sarkanās, zilās, zaļās, dzeltenās un violetās glāzēs un izskatījās pēc varavīksnes gabaliņiem, kas lēkā virs zemes.

Pie dažiem kapiem bija arī ēdienu ziedojumi: tortillas, bļodiņas ar chili, gāzēto dzērienu pudeles, augļi un vese­liem bariem sīki ēzelīši, iit/femi un cūciņas, kas gatavoti no sviesta mīklas un cukura. ttJ vienas kapu kopiņas bija uzlikts skaists mazs kaķītis ar rozā cukura purniņu un ap kājām apritinātu asti.

Mets redzēja cilvēkus sēžam ēnās un klusi sarunāja­mies savā starpā. - Kur mēs esam? - viņš nomurmināja.

-   Kapsētā, chico, - atbildēja Konsuela. - Nestāsti man, ka nevienu kapsētu neesi redzējis.

Ne šādu, Mets nodomāja. Alakranus apglabāja mar­mora mauzolejā netālu no slimnīcas. Tas bija tik liels kā māja un rotāts ar tik daudz eņģeļiem, ka šķita, tiem tur ir sanāksme. Pa ieejas durvīm abās pusēs varēja re­dzēt kaut ko līdzīgu kumodēm ar atvilktnēm. Mirušā Alakrana vārds bija rakstīts uz katras garās atvilktnes. Mets domāja, ka tās var izvilkt kā atvilktnes viņa istabā, kur Čēlija lika viņa kreklus un zeķes.

īdžiti, protams, tika apglabāti masu kapos tuksnesī. Tems Lins teica, ka to atdusas vietas nebija iespējams atšķirt no izgāztuves.

-   Tas izskatās pēc… viesībām, - Mets stomījās.

-  Tā arī ir, - iesaucās Fidelito, pēkšņi parādīdamies no sieviešu grupiņas, kuras izkravāja piknika grozus. - Mums ir paveicies! No visām dienām, kad būtu varējuši atnākt, mēs izvēlējāmies El Dia de los Muertos, Mirušo dienu. Tie ir mani mīļākie svētki visa gada laikā! - Viņš čāpstinot ēda sviestmaizi.

Mets to nesaprata. Čēlija svinēja visus svētkus kalen­dārā, bet nekad nebija pieminējusi šos. Ziemassvētkos viņa nolika kurpes, kur Gudrie no Austrumiem varēja atstāt dāvanas. Viņa krāsoja olas uz Lieldienām. Viņa pa­sniedza ceptu tītaru Pateicības dienā un sirdsveida kūci­ņas Svētā Valentīna dienā. Viņai bija īpašas ceremonijas Svētajam Matejam, Meta aizbildnim, un pašas Svētajai Cecīlijai. Un tad, protams, bija Patrona dzimšanas die­nas svinības. Bet nekad, nekad, nekad neviens nebija pat sapņojis rīkot viesības Nāvei!

Tomēr šeit uz visiem kapiem Mets redzēja skeletu sta­tujas spēlējam ģitāras vai dejojam, vai braukājam mazās mašīnās uz gaisa spilveniem. Skeletu mātes veda ske­letu bērnus pastaigāties. Skeletu līgavas precēja skeletu līgavaiņus. Skeletu suņi ostīja laternu stabus, un skeletu zirgi auļoja ar Nāvi mugurā.

Un tagad Mets sajuta kādu smaržu. Upes briesmīgo smirdoņu aizturēja siena, bet gaiss bija pilns ar kādu citu smaržu, kas no trauksmes lika katram nervam Meta ķer­menī saspringt. Tā smaržoja Felisija! Bija tāda sajūta, it kā viņas gars rēgotos priekšā, elpojot Metam sejā smagos viskija tvaikus. Pēkšņi apreibis, viņš apsēdās zemē.

-   Vai tev ir slikti? - jautāja Fidelito.

-   Guapo, sameklē vēl vienu inhalatoru manā somā, - teica Konsuela.

-   Nē… nē… man nekas nekait, - atgaiņājās Mets. - Šī smarža man kaut ko atgādināja.

-  Tas ir tikai kopāla vīraks, ko mēs dedzinām par godu mirušajiem, - Konsuela paskaidroja. - Varbūt tas atgā­dina tev tavu mamd vai papa, bet tu nedrīksti būt nelai­mīgs. Šī ir nakts, kad mēs tos uzņemam atpakaļ, ļaujot tiem paskatīties, kā mums klājas, un piedāvājot to iemī­ļotos ēdienus.

-   Vai viņi… ēd? - Mets paskatījās uz tamales, bļodiņām ar chili un maizes kukuļiem, ko rotāja sārts cukurs.

-   Ne kā mēs, mīļais. Tiem patīk paostīt ēdamo, - pa­smaidīja Konsuela. - Tāpēc mēs pasniedzam tik daudzus ēdienus, kas labi smaržo.

-   Mi abuelita teica, ka tie atgriežoties kā dūjas vai pe­les. Viņa teica, ka es nedrīkstot nevienu dzīt projām, ja tās grib ēst, - stāstīja Fidelito.

-  Ari tā ir taisnība, - piekrita Konsuela, ar vienu roku apskaudama mazo zēnu.

Mets domāja par Alakraniem viņu marmora mauzo­lejā. Varbūt Patrons tur bija - augšējā atvilktnē, pro­tams. Tad Mets atminējās, Čēlija bija teikusi, ka Patrons vēlējās tikt apglabāts pazemes noliktavā kopā ar visām savām dzimšanas dienu dāvanām. Vai kāds viņam šova­kar izlika ēdamo? Vai Čēlija pagatavoja tamales un bļo­diņas ar menudo? Bet Čēlija slēpās staļļos. Un Alakrana kungs neizlika laukā nevienu pašu chili pupiņu, jo ienīda Patronu.

Mets, mirkšķinot acis, tika vaļā no asarām. - Kā gan var godināt nāvi?

-  Tāpēc ka tā ir daļa no mums, - klusi paskaidroja Konsuela.

-   Mi abuelita teica, ka es nedrīkstot baidīties no ske­letiem, jo iekšpusē es nēsājot pats savējo, - tērgāja Fi­delito. - Viņa lika man aptaustīt savas ribas un sadrau­dzēties ar tām.

-  Tava vecmāmiņa bija ļoti gudra, - atzina Konsuela.

-   Es tagad dodos uz pilsētu uz svētkiem, - paziņoja Guapo, kas bija uzlicis galvā glītu, melnu sombrero un pār plecu uzmetis ģitāru. - Vai jūs, bērni, gribat, lai es jūs kaut kur aizvedu?

Konsuela iesmējās. - Tu, vecais blēdi! Tu tikai gribi dzīties pakaļ sievietēm.

-   Man nevienai nav jādzenas pakaļ, - vecais vīrs augst­prātīgi atbildēja.

-  Atgriezies mājās vienā gabalā, Guapito. Es uztrau­cos par tevi. - Viņa noskūpstīja to un iztaisnoja sombrero viņam galvā.

-   Kā ir, bērni? Vai man aizvest jūs apraudzīt Čačo? Viņš ir slimnīcā pie Svētās Klāras klostera.

-   Tieši turp mēs gājām! - Fidelito iesaucās.

-   Kā ir ar Uzraugiem? - Mets apjautājās.

-   Viņi neiziet ielās, kad notiek svinības. Par daudz jautrības, - Konsuela atbildēja. - Bet katram gadīju­mam… - Viņa pameklēja savā lielajā somā un izvilka divas maskas. - Es tās taupīju saviem mazbērniem, bet viņiem dabūšu kaut ko citu. - Viņa uzlika masku Fidelito uz sejas.

Mets juta savādu saspringumu krūtīs, kad ieraudzīja galvaskausu skatāmies uz viņu no Fidelito kārnā au­guma. - Uzliec savējo, - mudināja mazais zēns. Mets nevarēja pakustēties. Viņš nespēja atraut acis no Fidelito sejas.

-   Man ir pašam sava, - iestarpināja Guapo, uzlikdams masku.

-  Tā ir pārvērtība uz labo pusi, tici man, - ķircināja Konsuela. Guapo ar lēcienu pagriezās, melnais sombrero sašūpojās pār viņa galvaskausa seju. Mets saprata, ka viņu mēģina uzjautrināt, bet zēns juta vienīgi šausmas.

-   Klausies, mi vida, - ierunājās Konsuela. Mets sarā­vās, izdzirdējis savu veco uzrunu. - Es nezinu, kas slikts tev notika, bet tas ir drošības jautājums tagad valkāt masku. Uzraugi liks tevi mierā, ja būsi kostīmā.

Mets saprata viņas padoma gudrību. Ļoti negribīgi viņš uzvilka masku pāri galvai. Tā derēja viņam kā otra āda ar caurumiem acīm, degunam un mutei. Bija sajūta, ka viņš būtu aprakts dzīvs, zēns cīnījās ar paniku. Viņš dziļi ievilka elpu un piespieda šausmām pazust.

-   Muchas gracias, - viņš pateicās.

-   De nada, - atbildēja Konsuela.

Sekojot Guapo, Mets ievēroja, ka visas kapu kopiņas bija nobārstītas ar zeltainām puķēm. Kad tie sa­sniedza ceļu, viņš redzēja to spožo ziedlapiņu taku vedam no kapsētas.

-   Kas tas ir? - viņš čukstus jautāja Fidelito.

-   Cempasūchil puķes. Lai mirušie varētu atrast ceļu at­pakaļ uz mājām.

Mets nevilšus juta vēsumu, kad viņi iemina maigās ziedlapiņas putekļos.

Vecajam vīram bija mazs personiskais auto uz gaisa spilveniem, un pagāja kāds laiciņš, iekams viņš to pie­dabūja pacelties gaisā. Pat tad tas turējās tikai dažas pē­das virs zemes. - Lēts pretgravis, - nomurmināja Guapo, rosīdamies gar ciparnīcām un pogām. - Es to dabūju ar atlaidi. Es nešaubos, ka tas ir jaukts ar elektroniem.

Auto atstāja kapsētu aiz muguras un tuvojās pirma­jām mājām. Visām pie durvīm bija puķu takas. Mets ievēroja, cik skaistas bija mājas. Tās nemaz neizskatījās

pēc būdām, kādas bija redzētas televīzijā. Tās bija gata­votas no spīdīga materiāla, veidojot fantastiskas formas. Dažas mājas bija kā mazas pilis, bet citas izskatījās kā kuģi vai kosmosa stacijas, un vēl citas auga kā koki ar dīvainiem balkoniem un jumta dārziem.

Kad Guapo mašīna brauca garām, māju priekšā tika iedarbinātas hologrāfiskās ainas. Uz raķetēm gaisā lidi­nājās skeleti. Pāri mauriņam aizsoļoja skeletu kāzas ar visu priesteri un puķu meitenēm. Fidelito izliecās pa logu un mēģināja tiem pieskarties.

Tālumā Mets dzirdēja mūziku un uguņošanas sprak- šķus. Fidelito norādīja uz sarkanu un zaļu dzirksteļu šalti debesīs. Drīz vien ceļu sāka pildīt svētku svinētāju grupas, līdz Guapo tik tikko varēja tikt uz priekšu. Ar labu auto viņš būtu varējis pacelties virs cilvēku galvām. Labākais, ko viņš varēja darīt, bija taurēt signālu un lauzt ceļu cauri pūlim. Visapkārt bija tik daudz mūzikas un klaigu, ka neviens nepievērsa uzmanību signālam.

Mets ar izbrīnu vēroja cilvēku straumi. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis tik daudz cilvēku. Tie dziedāja un dejoja. Tie pacēla bērnus uz pleciem, lai viņi redzētu uguņošanas rakstus debesīs. Tie rotaļīgi sašūpoja auto, līdz Guapo uzkliedza tiem. Un kostīmi! Ēdienu stendos drūzmējās gorillas, kovboji un astronauti. Zorro plīkšķi­nāja savu pātagu pret trim citplanētiešiem, kas stāvēja rindā viņam priekšā. La Llorona un chupacabras aizvalsēja garām ar alus pudelēm. Bet vairums cilvēku bija pārģēr­bušies par skeletiem.

Mets satvēra Guapo plecu un iekliedzās: - Kas ir tas?

Vecais vīrs paskatījās uz figūru melni sudrabotā uz­valkā. - Viņš? Tas ir vienīgais Sapņu zemes Vampīrs. - Un Mets redzēja rindu brūnās drēbēs tērptu īdžitu ar galvaskausu sejām šļūkājot pakaļ šausminoši īstam Pat­ronam. Mets ierāvās savā vietā. Viņam nācās dziļi elpot, lai pārvarētu šo satricinājumu. Viņš izdzīvoja izkropļotu zaudējuma izjūtu, kurai nebija nekādas jēgas. Ja Patrons dzīvotu, viņš - Mets - mirtu.

-   Uzraugi, - nočukstēja Fidelito. Mets redzēja vīru grupu stāvam ceļa malā. Viņi drūmi noraudzījās uz līk­smojošajiem cilvēkiem, it kā sakot: Visi jūs esat trani, un, kad pienāks ziema, darba bites jūs izmetīs sniegā nomirt. - Es viņiem parādīšu pasaules karti, - paziņoja Fidelito, bet Mets satvēra viņu un noturēja vietā.

-  Jūs, bērni, beidziet tur cīkstēties, - aizrādīja Guapo. -Jūsu dēļ pārkarst magnētiskie tinumi.

Beidzot viņi izbrauca no mutuļojošiem svētkiem. Kar­nevāla stendi palika iepakaļ, ceptas gaļas un alus smarža pazuda, un viņi piebrauca pie kalna pakājes. Virs viņiem vijās jauks un mierīgs ceļš, apstādīts ar granātkokiem. Ik pa gabalam gāzes degļi apaļos kupolos meta spilgtu gaismu uz zemes.

-   Auto nevar uzbraukt tur augšā, - paziņoja Guapo, - bet līdz virsotnei nav tālu. Nododiet manus sirsnīgā­kos sveicienus slimnīcas māsām. Viņas salāpīja mani pēc iepriekšējiem svētkiem un uz atvadām nolasīja man lek­ciju par brīvu. - Vecais vīrs uzzibsnīja Metam plēsīgu smīnu.

Metam bija žēl, ka viņš aizbrauc. Zēns nepazina Guapo un Konsuelu ilgu laiku, bet tie viņam ļoti patika. Viņš noņēma savu masku un palīdzēja Fidelito izdarīt to pašu.

-   Vai te dzīvo Marija? - jautāja mazais, pastiepjot kaklu, lai redzētu kalna virsotni.

Metam pamira sirds. Viņš izmisīgi gribēja atrast Ma­riju. Nedēļām ilgi viņš par to tikai bija sapņojis. Bet vai viņa gribēs redzēt Metu? Vai viņa ar to nebija iedraudzējusies tikai aiz žēluma? Mets zināja, ka viņš bija zaudē­tājs, tādēļ Marija nevarēja atturēties mesties krusta karā par viņu.

Toreiz vismaz viņš bija pievilcīgs zaudētājs. Tagad viņa seju klāja pūtītes. Viņa ķermenis bija rētās no Horhes nūjas sitieniem un arī no skrambām, kuras viņš dabūja kaulu pagalmā. Viņa drēbes bija netīras. Viņš smirdēja pēc sapuvušām garnelēm. Vai Marija nesamulsis no viņa izskata, vai neaizcirtīs durvis viņam deguna priekšā?

-  Te viņa dzīvo, - viņš atbildēja Fidelito.

-  Gribētos zināt, vai viņiem arī ir svinības, - prātoja Fidelito.

Man arī gribētos, domāja Mets, kad viņi sāka kāpt stā­vajā kalnā. Viņš iedomājās klostera meitenes, saģērbtas smalkās drēbēs, kā līgavas māsas Emīlijas kāzās. Viņš sukāja matus ar pirkstiem un juta smago smilšu un sāls kārtu. Ja Fidelito bija vismaz ciešams - un mazais zēns pamatā bija glīts abi viņi bija pievilcīgi kā divi noplu­kuši koijoti.

-   Tā ir pils, - bijīgi atzina Fidelito. Svētās Klāras klos­tera baltās sienas un torņi pacēlās no bugenvileju dzīv­žogiem, kurus cieši klāja violeti un tumšsarkani ziedi. Tādas pašas spožas gaismas, kas apjoza līkumoto taku, karājās gaisā pāri sienām. Celtne bija veidota no tās pa­šas spīdīgās vielas kā mājas Sanluisā. Mets nezināja, kas tā ir, bet tā mirgoja kā zīds.

-   Viņas brokastīs ēd grauzdiņus ar medu, - nomurmi­nāja Fidelito. - Nez, vai viņas mums arī iedos?

-   Vispirms mums jāatrod durvis, - sacīja Mets. Viņi gāja pa akmens plākšņu celiņu apkārt celtnei. Viņiem at­klājās logi augstu sienās, bet ne durvis. - Uz kaut kurieni tam ir jāved, - Mets murmināja. Tajā brīdī iedegās gaisma un siena pavērās, it kā kāds atvilktu priekškaru. Viņi re­dzēja velvētu eju, kas veda uz apgaismotu pagalmu. Mets dziļi ievilka elpu un uzlika roku Fidelito uz pleca.

Mazais zēns drebēja. - Maģija? - viņš nočukstēja.

-   Hologramma, - atbildēja Mets. - Tā ir daļa no dro­šības sistēmas. Tā liek sienai izskatīties masīvai no attā­luma, bet, kad tu ienāc aiz projektoriem, - viņš norādīja uz kamerām kokos, - hologramma pazūd.

-   Vai nebūs slikti? Saproti, ja tā atkal ieslēgsies, vai mēs būsim iesprostoti?

Mets pasmaidīja. - Tas ir pilnīgi droši. Es to esmu redzējis agrāk, kur es… mēdzu dzīvot.

Fidelito pacēla acis uz viņu. - Vai tas bija tad, kad tu biji zombijs?

-Ak, brāli! - Mets iesaucās. - Nestāsti man, ka tu noticēji Horhes meliem!

-   Protams, ne, - atbildēja ķipars, bet Mets ievēroja, ka viņš, šķiet, sajuta atvieglojumu.

Mets veda Fidelito pa velvēto eju garām balta mar­mora Svētā Franciska statujai, kurš baroja dūjas. Tālākajā galā viņi nonāca gaitenī. Medmāsas un sanitāres skrai­dīja šurp un turp ar pārsējiem un zālēm. Gultas gaiteņa malās bija pilnas ar ievainotiem cilvēkiem, un, tā kā vai­rums ļaužu bija kostīmos, izskatījās, ka gultās vārguļotu skeleti.

-   Kas jums šeit darāms? - uzkliedza nervozs slim­nieku kopējs, uzskrējis abiem zēniem virsū.

-   Lūdzu. Mēs nācām apciemot Čačo, - paskaidroja Mets.

-   Un Mariju, - piebilda Fidelito.

-   Šonakt te ir simtiem Mariju, - attrauca slimnieku kopējs. - Tā notiek katru gadu to nolādēto svētku dēļ. Visi tie cilvēki, kas dzer un lien kauties. Ar likumu vajadzētu aizliegt… Bet Čačo… - Viņš apklusa un cieši nopētīja zēnus. - Es zinu tikai vienu Čačo, un viņš ir intensīvajā aprūpē. Jūs taču nebūsiet no tā paša bāreņu nama?

-   Mēs varētu būt, - Mets piesardzīgi ieminējās.

Slimnieku kopējs turpināja klusākā balsī. - Jums jā­būt piesardzīgiem. Uzraugi okšķerē apkārt. Šķiet, ka sāls rūpnīcā bijis dumpis.

-   Kā klājas Čačo? - jautāja Fidelito.

-   Ne visai. Klausieties, es jūs aizvedīšu pa slepenu ceļu. - Slimnieku kopējs atvēra durvis uz blāvi apgais­motu eju, kuru acīmredzot izmantoja kā noliktavu. Ejot uz priekšu, Mets redzēja kaudzēm gultas piederumu un kastes ar iekārtām. - Es pats kādreiz biju bārenis, - stās­tīja slimnieku kopējs. - Joprojām mostos aukstos svied­ros, skandēdams Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma.

Viņi iznāca citā, tukšā gaitenī. - Šis ir atveseļošanās spārns, - paskaidroja slimnieku kopējs. - Te Māsas rū­pējas par ilgtermiņa pacientiem. Čačo ir pēdējā istabā pa labi. Ja viņš guļ, nemodiniet viņu. - Slimnieku kopējs pameta abus un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Mets saklausīja balsis gaiteņa galā. Fidelito skrēja pa priekšu. - Čačo! - viņš kliedza.

-   Nemodini viņu! - sauca Mets. Bet tam nebija nozī­mes, cik lielu troksni mazais zēns sacēla, jo cilvēki istabā kliedza pat vēl skaļāk. Mets ievēroja divas Māsas apsar­gājam gultu. Pretī viņām stāvēja divi Uzraugi, un blakus tiem atradās Tontons, sasiets kā kunkuļains sainis uz grī­das. Tontons ar lūpām izveidoja vārdu bēdziet.

-  Ja jūs viņu pārvietosiet, viņš nomirs, - kliedza viena no Māsām.

-   Mēs darīsim, ko gribēsim, Māsa Inese, - Uzraugs norūca. Mets pazina šo balsi. Tas bija Karloss, un otrs vīrs, spriežot pēc ieģipsētās rokas, bija Horhe. - Šie zēni mēģināja izdarīt slepkavību - vai jūs saprotat? - Karloss jautāja.

-   Es saprotu, ka dažiem no jūsu vīriem ir ievainots lepnums, - atbildēja Māsa Inese. - Cik esmu dzirdējusi, neviens vēl nav nomiris no pazemojuma. Bet, ja Čačo pārvietos, tā būs slepkavība. Es nevaru to pieļaut.

-  Tad mēs viņu paņemsim bez jūsu atļaujas, - pazi­ņoja Karloss. Mets redzēja, kā Māsa Inese kļūst bāla, bet viņa neatkāpās.

-Jums vajadzēs iziet mums cauri, - viņa paziņoja.

-   Un mums arī, - ierunājās Mets. Uzraugi pagriezās apkārt.

-  Tas ir tas nolādētais aristokrāts! - iekliedzās Horhe un centās satvert Metu, bet, tā kā viņam kalpoja tikai viena roka, viņš paklupa un uzgāzās virsū Tontonam. Tontons nekavējoties iegrūda Horhem galvu sānos.

-   Izbeidziet! Izbeidziet! - sauca Māsa Inese. - Te ir klosteris. Jūs nedrīkstat lietot vardarbību.

-   Pasakiet to viņiem, - kliedza Mets, mēģinādams ie­spert Karlosam pa kājām, lai tas zaudētu līdzsvaru. Uz­raugs metās cīņā, kad Horhe pakrita. Metam nebija ce­rību uzvarēt. Smagais pārbaudījums bija padarījis viņu visai vārgu, turklāt vīrietis bija par piecdesmit mārciņām smagāks. Bet Metam bija apnicis bēgt un slēpties. Viņš nebija noskaņots ļaut Uzraugiem viegli uzvarēt. Tie bija resni krupji, kurus Tems Lins bez ilgas domāšanas būtu uzspēris gaisā. Asinis dūca Metam ausīs.

-  Tūlīt pat to izbeidziet! - atskanēja spalga balss, kas izkļuva cauri sarkanajai miglai, kura apņēma Meta prātu.

Viņš juta, ka Karlosa rokas atlaižas vaļā. Viņš juta, ka pats nokrīt ceļos. Viņš dzirdēja Fidelito šņukstam.

-Tas ir apkaunojums! - spalgā balss turpināja.

Mets pacēla acis. Ja situācija nebūtu tik dramatiska, tas būtu smieklīgi. Māsa Inese bija sastingusi, ar rokām ieķērusies Karlosa matos. Otra Masa bija savīstījusi dū­rēs Horhes krekla apkakli, un Horhe bija atvēzējies, lai spertu Tontonam pa vēderu. Fidelito bija pārmeties pāri Čačo, it kā viņa kārnais augums varētu to pasargāt. Un nabaga Čačo izskatījās tā, it kā durvīs būtu ieraudzījis parādāmies pūķi.

Mets redzēja mazu, ārkārtīgi nikna izskata sievieti stāvam ar rokām sānos. Viņai mugurā bija melna kleita, un melnie mati bija sapīti un sasprausti uz galvas gluži kā kronis. Viņa bija neliela auguma, bet visa sievietes būtība pauda, ka viņa radusi, lai paklausa, un katrs, kas atteicās klausīt, to nožēloja.

-   D-donja Esperansa, - stomījās Māsa Inese. Metam pavērās mute. Tā bija Marijas māte! Viņš pazina sievieti pēc portreta, kaut gan viņa bija vecāka, nekā zēns bija gaidījis.

-   Piecelieties, - komandēja Donja Esperansa. Karloss, Horhe, abas Māsas, Fidelito un Mets - visi pietrausās kājās. Pat Tontons mēģināja apsēsties taisnāk. - Es gribu dzirdēt paskaidrojumu, - pavēlēja Esperansa.

Visi uzreiz sāka runāt, tādēļ viņa stingri lika tiem aiz­vērties, līdz viņa tos uzrunās. Viņa nopētīja katru personu istabā, acis atmaiga vienīgi tad, kad ieraudzīja Čačo. - Tu! - viņa sacīja, rādīdama uz Tontonu. - Pastāsti man, kāds iemesls ir šai pretīgajai, neticamajai nežēlības izpausmei.

Un Tontons bez neviena nepareizi izrunāta vārda iz­stāstīja visu - no brīža, kad Fidelito tika nolemts nūjas sitieniem, līdz tam, kad Metu un Čačo iemeta kaulu pa­galmā, kad bāreņi sadumpojās kā atriebēju armija, kad Tontons brauca ar garneļu savācēju, viņu un Čačo pa gaisu nogādāja slimnīcā. Esperansa bija aizbiedējusi viņa stostīšanos.

Pēc Tontona neviens nebilda ne pušplēsta vārda. Klu­sums ievilkās. Mets gribēja apstiprināt Tontona stāstu, bet viens skatiens uz tām niknajām, melnajām acīm ieteica viņam labāk ciest klusu.

-   Lūdzu, piedodiet, ka izsaku savu viedokli, Donja Es­peransa, - beidzot ierunājās Horhe. - Man jāpaskaidro, ka šis zēns ir garīgi atpalicis. Pirms vairākiem gadiem es viņu paglābu no Fermas patruļas, bet viņš nekad nav izrādījis jebkādas prāta spējas.

-   Man viņš izklausās prātīgs, - iebilda Esperansa.

-  Viņš kā papagailis atkārto visu, ko citi viņam saka. Pa lielākai daļai viņš ar grūtībām var salikt kopā teikumu.

-   Es v-varu g-gan, - nomurmināja Tontons.

Esperansa viņu apklusināja ar drūmu skatienu. Viņa

atkal pievērsās Horhem. - Vai jūs sakāt, ka sišana ar nūju nekad nav notikusi?

-   Protams, ne, - atbildēja Uzraugs. - Mēs varam sa­mazināt dienas ēdiena devu, ja kāds zēns slikti uzvedas, bet nekad nelietojam fiziskus sodus. Tas ir pret visu, kam Uzraugi tic.

-   Skaidrs, - pamāja Esperansa. - Un kaulu pagalms arī ir mīts.

-Jūs zināt, kā tas ir, - Horhe pieglaimīgi ņurdēja. - Pēc tumsas iestāšanās zēniem patīk baidīt citam citu ar stāstiem. Tie runā par vampīriem un chupacabras. Tas ir dabiski, bet reizēm pār to zūd kontrole.

Metam pamira sirds. Esperansa pamāja ar galvu, it kā piekristu Horhem: zēni tik tiešām stāstīja cits citam šausmu stāstus. Tie mēdza kaut ko izdomāt. Bet tad viņa jautāja: - Tad droši vien noliktava, pilna ar opija tinktūru, ari ir mīts?

Horhe sarāvās. - Ar opija tinktūru?

-   Actlanas policija ilgi netika skaidrībā, kā šajā valstī izplatās narkotikas. Viņus ārkārtīgi ieinteresēja tas, ko viņi atrada sāls rūpnīcā.

-  Tie ir ļauni meli! Kāds mēģina iedragāt Uzraugu re­putāciju! - kliedza Karloss. - Tādas baumas izplata idioti, kas grib, lai bāreņi gulšņātu kā izlutināti mājas kaķi. Mēs zinām, ka tie ir nekrietni, mazi parazīti, līdz tiek izmācīti par labiem pilsoņiem. Ja opija tinktūru atrada, tad to tur paslēpa policija!

-   Lieliski. Tad jums nekas nebūs pretī, ka jums izdara narkotiku analīzi, - sacīja Esperansa. Viņa paspēra soli sānis, un durvīs pēkšņi mudžēja vīri zilās uniformās. Tie droši vien bija klusām gaidījuši turpat ārpusē. Horhe un Karloss izskatījās apstulbuši, kad viņus veda projām.

-   Šo brīdi gaidīju ilgi, - atzinās Esperansa, nopurinā­dama rokas, it kā nupat būtu pabeigusi netīkamu darbu.

-   Mēs zinājām, ka Uzraugi nelegāli tirgojas ar narkoti­kām, bet mums nebija likumīga iemesla dabūt kratīša­nas orderi, līdz Tontons pastāstīja, ko redzējis Uzraugu teritorijā. - Viņa aizņēmās šķēres no Māsas Ineses un sāka griezt pušu sanitārtehnikas lenti, ar ko zēns bija sasaistīts.

-   Neviens, ē, iepriekš manī neklausījās, - teica Ton­tons.

-Jums nebija neviena, kam jūs varētu pastāstīt, cik briesmīgi ar jums apgājās, - šausminājās Māsa Inese.

-   Iedomājieties, pārtikt no planktona visus šos gadus! Mēs to lietojam vienīgi dzīvnieku barībai.

Mets apmulsa no straujajām pārmaiņām savā liktenī. Tik ilgi viss bija gājis greizi, ka bija grūti noticēt: beidzot iet labi.

-  Vai mēs varam palikt kopā ar Čačo? - kautrīgi lūdza Fidelito.

-   Mēs kaut ko izdomāsim, - atbildēja Māsa Inese. - Iesākumā, esmu pārliecināta, jūs gribēsiet nomazgā­ties. - Sieviete iesmējās, pat Esperansa izskatījās gandrīz draudzīga.

Viņus pārtrauca spalgs kliedziens. Pa durvīm iebrāzās meitene baltā svētku kleitā un iekrita Meta rokās. - Ak, māt! Ak, māt! Tas ir Mets! Viņš ir dzīvs! Viņš ir te!

-  Augstā debess, Marij, - iesaucās Esperansa. - Mēs nekad nedabūsim garneļu smaku laukā no tās kleitas, ja tu neizrādīsi mazliet savaldības.

Mets tīksminājās par tīrajiem, baltajiem pala­giem, mīkstajiem spilveniem, pēc ziediem smaržojošo gaisu, kas ieplūda no dārza. Ap­lūkojusi pušumus uz viņa ķermeņa, Māsa Inese pavēlēja viņam likties gultā. Fidelito un Tontons tika izmitināti internātskolā, kas atradās klostera pārvaldījumā, bet viņi apciemoja Metu un Čačo katru dienu.

Nabaga Čačo, domāja Mets. Viņš gandrīz nepamanīja, kad kāds viņu apciemoja. Viņš ienira sapņos un iznira no tiem, reizēm saukdams pēc tēva un reizēm murgojot par sikspārņiem. Māsa Inese teica, ka viņam vajadzīgs laiks, lai atgūtos no briesmīgā pārdzīvojuma. Viņš bija elpojis krietni mazāk, nekā nepieciešams, kamēr atradās zem smagajiem vaļu kauliem. Viņa ķermenis bija izslāpis pēc skābekļa, un spiediens bija ielauzis vairākas ribas.

Labākā dienas daļa Metam bija tad, kad ciemojās Ma­rija. Viņš bija ar mieru klausīties, un meitenei nekad ne­pietrūka sakāmā. Viņa stāstīja par klaiņojošiem kaķiem, kurus glābusi, vai par to, kā viņa aiz pārskatīšanās kū­kas mīklai cukura vietā piebērusi sāli. Marijas dzīve bija pilna ar dramatiskiem notikumiem. Robs puķu dobē vai uz loga nolaidies tauriņš bija iemesls satraukumam. Ar viņas acīm Mets redzēja pasauli kā bezgala cerīgu.

Patlaban Mets dedzīgi vēroja durvis, jo gaitenī dzir­dēja Marijas balsi, bet bija vīlies, ieraugot gan viņu, gan viņas māti. Esperansa bija ģērbusies tēraudpelēkā tērpā. Metam viņa atgādināja vienu no vadāmajiem šāviņiem, ko Patrons mēdza saņemt dzimšanas dienā.

-   Es tev atnesu dažas guavas, - teica Marija, noliekot grozu uz naktsgaldiņa. - Māsa Inese stāstīja, ka tajās esot daudz C vitamīna. Tas tev esot vajadzīgas, lai attīrītu ādu.

Mets saviebās. Viņš zināja, ka viņa pūtītes ir briesmī­gas. Māsa Inese apgalvoja, ka tām par cēloni bijis piesār­ņojums ūdenī, kuru uzraugi lietojuši planktona audzē­šanai.

-   Tu izskaties vesels, - Esperansa sacīja.

-   Paldies, - Mets pateicās. Viņš neticēja.

-   Pietiekami vesels, lai celtos augšā.

-  Ak, māt! Viņam nepieciešama vēl vismaz nedēļa gultā, - iebilda Marija.

-  Tu nepārvērtīsi šo jauno cilvēku par vienu no saviem invalīdiem, - Esperansa teica meitai. - Man jau ir diez­gan to trijkājaino kaķu un zivju, kas peld ar vēderu uz augšu. Mets ir jauns un dzīvespriecīgs. Un viņam ir kāds ļoti svarīgs darbs darāms.

O-ho, Mets nodomāja. Kas Esperansai padomā?

-   Mēs esam briesmīgi uztraukušās, - atzina Marija.

-   Vairāk nekā uztraukušās, - Esperansa izlaboja savā nežēlīgajā manierē. - Kaut kas ir noticis Opija zemē. Nav tā, ka jebkas kādreiz būtu bijis labi tajā Dieva pamestajā tukšainē. Bet Patronam vismaz bija saikne ar ārējo pa­sauli. Neviens nav saņēmis nekādu ziņu no turienes kopš tās dienas, kad viņš nomira.

-   Emīlija vēl aizvien ir Opija zemē, - Marija paskaid­roja, - un Dada tāpat. Es vēl esmu dusmīga uz viņiem par to, kā viņi izturējās pret tevi, bet es negribu, ka viņiem notiktu kaut kas… kaut kas slikts. - Meitenei acīs sarie- sās asaras.

Esperansa izgrūda aizkaitinātu skaņu. - Es nemaz ne­uztrauktos, ja kaut kas notiktu tavam dada. Ak, beidz plūst pāri malām kā avots, Marij. Muļķīgs ieradums, kas aptumšo prātu. Tavs tēvs ir ļauns cilvēks.

-   Es tur neko nevaru līdzēt, - Marija šņaukājās. Mets pasniedza meitenei vienu no savām papīra salvetēm. Viņš piekrita Esperansai, bet viņa sirds bija Marijas pusē.

-   Opija zeme ir atslēgšanās stāvoklī, - turpināja Es­peransa. - Varu atminēties tikai trīs reizes, kad tas no­ticis pēdējo simt gadu laikā. Tas nozīmē, ka nekam un nevienam nav ļauts iebraukt vai izbraukt no zemes.

-  Vai mēs nevaram vienkārši pagaidīt, līdz tie nolems sazināties ar mums? - jautāja Mets.

-  Citas atslēgšanās ilga dažas stundas. Šī turpinās trīs mēnešus.

Mets aptvēra, ko tas nozīmē. Opija sūtījumus vajadzēja izlaist laukā katru dienu, lai neapstātos naudas plūsma impērijā. Tirgotāji Āfrikā, Āzijā un Eiropā droši vien skaļi pieprasīja savas piegādes. Makgregors un pārējie Fermeri nevarēja segt šo iztrūkumu. Viņi bija atvēlējuši vairumu savu zemju augiem, kas deva kokaīnu un hašišu.

-   Ko man vajadzētu darīt? - apjautājās Mets. Espe­ransa pasmaidīja, un viņš saprata, ka iekļuvis slazdā.

-  Visiem ielidojošajiem lidaparātiem jāsaņem nolaiša­nās atļauja no drošības sistēmas, - viņa skaidroja. - Pilots uzliek roku uz identitātes plāksnes, kas atrodas kabīnē. Viņa pirkstu nospiedumi un DNS paraksts tiek norai­dīti uz zemi. Ja tie tiek pazīti, kuģim atļauj nolaisties. Ja ne…

-  Tas tiek saspridzināts gaisā, - pabeidza Marija. - Māt, šis plāns ir šausmīgs.

-   Atslēgšanās laikā, - Esperansa turpināja, neņemot vērā savu meitu, - nevienam gaisa kuģim neļauj nolais­ties… ar vienu izņēmumu: Patrona paraksts ir stiprāks par visu.

Mets saprata: viņa pirkstu nospiedumi un DNS bija tādi paši kā Patronam. - Kā jūs zināt, ka sistēma nav mainīta?

-   Es nezinu, - atzinās Esperansa. - Es paļaujos uz to, ka Alakrani būs aizmirsuši paraksta spēku. Viņi droši vien ir iekļuvuši nepatikšanās, citādi nebūtu sevi izolē­juši.

Kādās nepatikšanās? Mets prātoja. Vai īdžiti būtu sacē­lušies, vai arī Fermas patruļa pārņēmusi varu? Iespējams, Alakrana kungs bija uzsācis cīņu par varu ar Stīvenu un Benito. - Kā es saprotu, - viņš teica, - mani gaisā sa­spridzinās. Ja izdosies palikt dzīvam, Alakrani mani liks iemidzināt kā vecu suni. Es esmu klons gadījumam, ja esat aizmirsusi. Es piederu pie mājlopiem.

Marija sarāvās. Metam bija vienalga. Lai meitene sa­prot, ko prasa no viņa. Metam bija vienalga, vai Emīlija un viņas dada ir drošībā. Bet tad viņš izdzirdēja, kā Marija cenšas apvaldīt šņukstu.

-   Nu labi! - viņš dusmīgi iesaucās. - Es vairs neesmu derīgs rezerves daļām. Tikpat labi jūs varētu aizmest mani projām šim nolūkam.

-   Es negribu tevi mest projām, - raudot sacīja Marija.

-   Ievilksim dziļi elpu un sāksim vēlreiz, - ierosināja Esperansa. - Vispirms, Met, tu neesi klons.

Mets bija tik ļoti pārsteigts, ka pietrūkās gultā sēdus.

-Jā, tu biji klons. Tur nav nekāda pārpratuma. Bet mēs tagad runājam par starptautiskajām tiesībām. - Espe­ransa soļoja apkārt pa istabu, it kā lasītu lekciju. - Starp­tautiskās tiesības ir mana specialitāte. Pirmkārt, kloniem nevajadzētu pastāvēt.

-   No tā nu gan man ir liels labums, - pavīpsnāja Mets.

-   Bet, ja tie pastāv, tie pieder pie mājlopiem, kā tu saki. Tas padara iespējamu, lai tie tiktu nokauti kā vistas vai vērši.

Marija ievaidējās un nolika galvu uz gultas.

-   Vienai un tai pašai personai vienlaikus nevar būt divas versijas, - Esperansa turpināja. - Viens no tiem - kopija - ir jāpasludina par nepersonu. Bet, kad oriģināls nomirst, kopija ieņem viņa vietu.

-   Ko… tas nozīmē? - jautāja Mets.

-  Tas nozīmē, ka īstenībā tu esi Patrons. Tev ir viņa ķermenis un viņa identitāte. Tev pieder viss, kas viņam piederēja, un tu valdi pār visu, pār ko valdīja viņš. Tas nozīmē, ka tu esi jaunais Opija zemes saimnieks.

Marija pacēla galvu. - Vai Mets ir cilvēks?

-   Viņš vienmēr ir bijis cilvēks, - meitenes māte atbil­dēja. - Likums ir negants, ja padara iespējamu izmantot klonus transplantātiem. Bet slikts likums vai labs, mēs to tagad lietosim. Ja tu paliksi dzīvs nolaižoties, Met, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu kļūtu par jauno narkotiku karali. Šajā ziņā man ir Actlanas un Savienoto Valstu val­dību atbalsts. Vienīgi tev man jāapsola, ka, tiklīdz būsi pie vadības, tu iznīcināsi opija impēriju un noārdīsi bar­jeru, kas tik ilgi šķīrusi Actlanu no Savienotajām Valstīm.

Mēģinādams saprast pārmaiņas, Mets cieši skatījās uz mazo, dedzīgo sievieti. Viņam šķita, ka Esperansai mazāk rūpēja pašas meita nekā vēlēšanās iznīcināt opija zemi. Viņa bija aizgājusi neatskatīdamās, kad Marijai bija tikai pieci gadi. Visos nākamajos gados viņa ar to nebija uzturējusi nekādus sakarus. Tikai tad, kad Marija izdarīja pirmo gājienu, Esperansa atgriezās un turpināja izrīkot visus apkārtējos.

Mets domāja, ka viņa ar vieglu roku upurētu zēnu, lai īstenotu savu mērķi. Bet kā gan viņš varēja atteikt pēc tām briesmīgajām ciešanām, kam par iemeslu bija Pat­rons? Tagad viņš saprata to apmēru. Tie nebija tikai nar­komāni visā pasaulē vai Nelegālie, kas tika nolemti ver­dzībai. Tie bija arī viņu bērni - bāreņi. Varētu pat teikt, ka vecais vīrs bija atbildīgs par Uzraugiem. Ja Mets kļūtu par Patronu, tad viņš saņemtu visu: bagātību, varu… un ļaunumu, kas to visu radīja.

-   Es apsolu, - viņš teica.

Lidaparāts drebēja, kad to pētīja signālugunis no ze­mes. Mets paskatījās uz pilotu. Vīrieša seja bija drūma. - Kad iedegsies sarkanā gaisma, uzspiediet labo plaukstu uz identitātes plāksnes, - viņš pamācīja. BRĪDINĀJUMS! ZEMES ARTILĒRIJA IZVIETOTA, uzzibsnīja panelis virs vadības pults.

Viņi šaus vispirms un jautājumus uzdos vēlāk, Mets no­domāja. Viņam līdzi bija Actlanas un Savienoto Valstu prezidentu vēstījumi, bet no tiem nebūs liela labuma, ja viņu gaisā saspridzinās.

-   Signāls! - iesaucās pilots.

Identitātes plāksne iegaismojās. Mets piespieda tai roku. Viņš juta līdzīgas tirpas, kad bija spiedis mirdzošo skorpionu savrupmājas slepenajā ejā. Sarkanā gaisma iz­dzisa, un panelis iekrāsojās aicinoši zaļš.

-Jūs to izdarījāt, kungs! Lieliski! - Pilots samazināja pretgravitāti, gatavojoties nolaisties. Mets sajuta laimes atblāzmu. Vīrietis viņu nosauca par "kungu"!

Mets nemierīgs skatījās pa logu. Viņš redzēja šo estan- cia kā no jauna. Ūdens attīrīšanas stacija atradās tālu uz austrumiem, un mazā baznīciņa, kurā gāja Čēlija, - vai kā īdžits viņa vēl varēja uz to iet? - slējās rietumos. Pa vidu atradās noliktavas, narkotiku attīrīšanas laborato­rijas un ražotne, kur tika gatavotas barības tabletes īdži­tiem. Mazliet uz ziemeļiem bija pelēkā, neizteiksmīgā slimnīca. Pat no šejienes tā izskatījās draudīga. Blakus tai pacēlās mauzolejs, kurā Alakrani gulēja savās marmora atvilktnēs.

Peldbaseins uzzibsnīja saules gaismu, kad viņi lidoja pāri. Mets lejā centās saskatīt cilvēkus. Viņš ieraudzīja īdžitus tupam pie mauriņa. Viņš redzēja, kā kalpones iz- karina veļu un kāds, šķiet, laboja jumtu. Neviens nepa­skatījās uz augšu. Neviens neizrādīja ne mazāko interesi par lidaparātu, kas laidās zemē.

-   Kur ir sagaidīšanas komiteja? - viņš nomurmināja. Miesassargu vads vienmēr izskrēja laukā sveicināt vie­sus.

Kuģis maigi pieskārās nolaišanās laukumam. - Vai jums nepieciešams ierocis, kungs? - jautāja pilots, sniegdams viņam revolveri. Mets izbailēs paskatījās uz to. Tādus revolverus lietoja Fermas patruļa, lai apdul­linātu - un nogalinātu - Čačo, Flako, Tontona un citu bāreņu vecākus.

-  Varbūt labāk izskatīties draudzīgam, - viņš noteica, atdodams ieroci.

- Es palikšu pacelšanās režīmā, ja gadījumā jūs gribē­siet ātri doties projām, - pilots sacīja.

Mets atvēra durvis un nokāpa lejā. Nolaišanās lau­kums bija tukšs. Vienīgās skaņas bija putnu balsis, strūkl­akas un - uz brīdi - āmura klaudzieni no vīra, kas laboja jumtu.

Mets gāja pa līkumoto taku cauri dārziem. Viņam bija jāsatiek Alakrani un jāizbeidz atslēgšanās. Viņš varēja padarīt darba nespējīgu atslēgšanās sistēmu - kad to at­radīs. Tems Lins vai Dāfts Donalds zinātu tās atrašanās vietu. Tad Esperansa un augstas amatpersonas no abām pierobežas valstīm ierastos Opija zemē un mēģinātu ie­celt Metu par vadoni.

Man bija lielākas izredzes izdzīvot kaulu pagalmā, viņš do­māja. Viņš redzēja pāvu cienīgi soļojam pāri mauriņam. Bars sarkanspārnu strazdu sakliedzās savā starpā, biezi sasēdušies kokā. Spārnots bērns vēroja viņu no strūkl­akas gala.

Meta nervi bija uzvilkti. Kuru katru brīdi Alakrana kungs varētu izsolot no mājas un uzkliegt: Tūlīt iznesiet to radījumu laukā! Uz vietas tieciet no tā vaļā! Atmiņas draudēja pārņemt viņu. Viņš nezināja, ko darītu, ja ieraudzītu Čēliju.

Mets uzkāpa pa platajām kāpnēm, kas veda uz sa­lonu. Tieši te Patrons tik sen bija stādījis viņu priekšā ģimenei. Tieši te Vecais kā izbadējies putns bija gulējis zārkā un Emīlija, īdžitu ziedu meiteņu ieskauta, appre­cēja Stīvenu. Lielo zāli it kā pildīja spoki. Tie lidinājās aiz baltajiem marmora pīlāriem. Mets redzēja kādu senu zivi paceļamies no dziļumiem, lai paskatītos uz viņu ar apaļu, dzeltenu aci.

Mets sastinga. Kāds spēlēja klavieres. Tā persona no­teikti bija prasmīga, bet viņš - vai viņa - uzbruka mūzikai ar tādu niknumu, kas robežojās ar ārprātu. Mets traucās uz skaņas pusi. Troksnis vēlās no mūzikas istabas kā pai­suma vilnis, un viņam vajadzēja aizspiest ausis.

-   Izbeidziet! - viņš kliedza. Bet persona nereaģēja. Mets šķērsoja istabu un sagrāba vīrieša elkoni.

Ortegas kungs pagriezās apkārt. Viņš uzmeta skatienu un aizbēga projām. Mets dzirdēja viņa soļus pazūdam pa gaiteni. "Es nebiju tik slikts skolnieks," Mets nomurmi­nāja. Bet Ortegas kungs, protams, bija domājis, ka viņš ir miris. Iespējams, viņš izsauca trauksmi no viena mājas gala līdz otram. Tagad tas bija tikai laika jautājums, ie­kams kāds parādīsies.

Mets apsēdās. Viņa rokas bija tulznainas no darba, kuru viņš veica sāls rūpnīcā, un zēns baidījās, ka sma­gais darbs būs padarījis pirkstus neveiklus. Bet, atsākot spēlēt Adadžo no Bēthovena Piektā klavierkoncerta, visa neveiklība pazuda. Mūzika strāvoja caur ķermeni, attāli­not viņu no pēdējo mēnešu šausmām. Viņš jutās viegls kā vanags, kas lidinās augšējos gaisa slāņos virs oāzes. Viņš spēlēja, līdz sajuta roku sev uz pleca.

Mets pagriezās, vēl apreibis no mūzikas, un ieraudzīja Čēliju, ģērbušos tajā puķainajā kleitā, ko viņš tik labi at­cerējās. - Mi hijo! - viņa iesaucās, satverdama viņu milzu apkampienā. - Ak, mans mīļais, tu esi tik tievs! Kas ar tevi notika visu šo laiku? Kā tu tiki atpakaļ? Kas vainas tavai sejai? Tā ir tik tieva un… un…

-   Klāta ar pūtītēm, - pabeidza Mets, cīnīdamies pēc elpas.

-   Nu, nekas, tā ir daļa no kļūšanas par pieaugušo, - paziņoja Čēlija. - Tās pazudīs ar pareizu ēdienu. - Viņa turēja zēnu izstieptas rokas attālumā, lai aplūkotu to. - Tu noteikti esi paaudzies garāks.

-   Vai viss ir kārtībā? - jautāja Mets. Čēlijas pēkšņā parādīšanās saviļņoja viņu. Zēns baidījās izplūst asarās.

-   Protams. Bet tu Ortegas kungam atņēmi piecus ga­dus no mūža.

-   Kā tu… es domāju, Tems Lins teica, ka tev vajadzēja slēpties…

Mets nevarēja pietiekami paļauties uz savu balsi, lai pateiktu vairāk.

-  Tems Lins. Žēlīgais Dievs. - Čēlija pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. - Mēnešiem ilgi mēs esam atslēgšanās re­žīmā un nevarējām nosūtīt vēstis uz ārpusi.

-   Kāpēc Alakrana kungs vai Stīvens neko nedarīja? - nesaprata Mets.

-   Labāk nāc man līdzi. - Čēlija veda Metu cauri gaite­ņiem, un atkal viņu pārsteidza, cik kluss viss bija.

Viņi nonāca virtuvē, un beidzot Mets redzēja kaut ko nomierinoši normālu. Divi pavāru palīgi mīcīja maizi, un kalpone grieza dārzeņus. No griestiem karājās ķiploku un čili piparu virtenes. Vistas cepeša smarža plūda pār viņu no lielās, ar malku kurināmās krāsns.

Ortegas kungs un Dāfts Donalds sēdēja pie galda ar kafijas tasēm un diviem klēpjdatoriem. - Redzi? Es to nesadomāju, - rādīja Ortegas kungs. Dāfts Donalds kaut ko drukāja savā datorā. - Es neskrēju apkārt kā nobijies cālis, - iebilda Ortegas kungs, lasīdams savu ekrānu. - Tu arī būtu satraucies, ja spoks sagrābtu tevi aiz pleca.

Dāfts Donalds pasmaidīja.

Mets cieši vēroja abus. Viņš nekad nebija domājis par šiem diviem vīriem ārpus to pienākumiem kā tikai mūzi­kas skolotāju un miesassargu. Viņš nekad nebija mēģinā­jis ar tiem sazināties, turklāt viņš vienmēr bija pieņēmis, ka Dāfts Donalds nav diez ko saprātīgs.

-   Es labāk sākšu, - nopūtās Čēlija. Viņa apsēdināja Metu starp abiem vīriešiem un pasniedza viņam krūzi ar karstu kakao. Šī smarža atsauca prātā tik dziļas atmiņas, ka telpa sašūpojās viņa acu priekšā. Uz brīdi Mets bija mazajā namiņā magoņu laukos. Ārā plosījās negaiss, bet namiņā bija silti un droši. Tad šī aina izzuda un viņš bija atpakaļ virtuvē.

-   Vai tu atceries, ko es teicu par Patronu, ka viņš neko nelaiž vaļā? - Čēlija iesāka. Mets pamāja ar galvu. - Tems Lins mēdza teikt, ka lietas - un cilvēki - kļuva par daļu no Patrona pūķa apslēptās mantas.

Mēdza teikt, Mets ar drebuli nodomāja. Ko tas nozī­mēja?

-   Tāpēc viņš neļāva Felisijai aizbēgt un turēja Tomu savā tuvumā, kaut gan ienīda zēnu. Mēs visi viņam pie­derējām - Alakrani, miesassargi, ārsti, es, Tems Lins un tu. Visvairāk tu.

Mets gara acīm skatīja to pēdējo vakaru, kā Čēlija un pārējie to izstāstīja. Kad viņa sāka minsti- nāties, Dāfts Donalds pārņēma stāstījumu savā datorā. Reizēm Ortegas kungs iejaucās ar kādu piebildi.

Kamēr viņš, Mets, gulēja zem zvaigznēm pie oāzes, Tems Lins un visi pārējie tika aicināti uz vāķēšanu. Čēli­jas nebija klāt, jo viņa tika uzskatīta par īdžitu. Ortegas kunga nebija klāt, jo viņš nebija par to dzirdējis. Turklāt viņš daudzus gadus bija dzīvojis tik klusi, ka visi viņu bija piemirsuši.

Fermas patruļa nostājās miera stājā biezējošā krēslā. Seši miesassargi, ieskaitot Temu Linu un Dāftu Donaldu, aiznesa zārku no slimnīcas uz tuksnesi aiz mauzoleja. Patronu varētu panest viens pats cilvēks, bet zārks bija tik bagātīgi inkrustēts ar zeltu, ka seši tik tikko varēja to pacelt.

Tie lēnām gāja, kamēr īdžitu bērni dziedāja "Kori bez vārdiem" no operas Madama Butterfly. Tas bija viens no

Patrona iemīļotajiem skaņdarbiem, un īdžitu balsis bija augstas un jaukas.

-   Es dzirdēju to no staļļiem, - sacīja Čēlija, slaucī­dama acis. - Viņš bija ļauns cilvēks, bet šī mūzika sa­lauztu tev sirdi.

Zemē tika atvērtas kādas durvis. Dziļi lejup veda traps uz plašu apakšzemes telpu, ko apgaismoja sveces. Tā bija tikai pirmā no daudzajām telpām, kas veda uz pazemi. Dāfts Donalds teica, ka nezinot, cik daudz to ir.

Zārks bija īsts brīnums, Dāfts Donalds uzrakstīja savā datorā. Tam uz vāka bija Patrona attēls kā Ēģiptes fara­ona portrets. Patrons izskatījās aptuveni divdesmit pie­cus gadus vecs. Viņu nevarēja pazīt, vienīgi - un te Dāfts Donalds pacēla acis - viņš izskatījās ļoti līdzīgs Metam.

Metam pārskrēja drebuļi.

Visi nokāpa pazemes telpā, miesassargs turpināja dru­kāt, ko pildīja zelta monētu kalni. Tām vajadzēja brist cauri kā pa smiltīm pludmalē. Dāfts Donalds ievēroja, ka daži no miesassargiem pagrābj dažas un noslēpj tās kabatās. Priesteris izpildīja bēru rituālus. Tad īdžitus un Fermas patruļu aizsūtīja projām. Bija laiks vāķēšanai.

-  Tas ir tikai cits vārds svinībām, - pārtrauca Ortegas kungs. - Tiek svinēta mirušā cilvēka dzīve - vai šajā ga­dījumā astoņas viņa dzīves. Tev vajadzēja būt devītajai, Met.

Mets juta vēl spēcīgākus drebuļus.

Visi bija lieliskā garastāvoklī, jo netrūka ēdienu un vīna, rakstīja Dāfts Donalds. Visi runāja par to, kāds vecs nezvērs Patrons bija un kā visi ir iepriecināti, ka viņš miris.

Tas bija turpinājies stundām ilgi, tad Tems Lins iz­nesa īpašu vīnu, kas bija pildīts pudelēs tajā gadā, kad Patrons bija dzimis. Zirnekļu tīmekļu klātas, tās atradās appelējušā skalu grozā un bija aizzīmogotas ar Alakranu skorpiona zīmi. - Šo te Patrons taupīja savai simt piec­desmitajai dzimšanas dienai, - paziņoja Alakrana kungs. - Ja viņš līdz tai nenodzīvotu, vīnu bija paredzēts pa­sniegt viņa bērēs. Es ierosinu iedzert par vecā maitu putna nāvi!

-   Pareizi! Pareizi! - visi atsaucās.

Stīvens atvēra pirmo pudeli un paostīja to. - Tas smaržo tā, it kā kāds būtu atvēris logu paradīzei, - viņš sajūsminājās.

-   Tad tas neiederas šajā barā! - Toms iekliedzās.

Visi rēca aiz smiekliem. Tie palaida apkārt smalkas

kristāla glāzes. Alakrana kungs teica, ka visiem esot jā­paceļ glāzes tostam vienlaikus un tad jāsaplēš tās uz viņa zārka.

Man bija glāze, rakstīja Dāfts Donalds, bet Tems Lins pienāca man klāt un teica: "Nedzer to, puis. Man ir savāda sajūta par šo vīnu." Un tā es nedzēru.

Mēs pacēlām glāzes tostam. Alakrana kungs teica: "Rīt­dien mēs atsūtīsim šurp kravas mašīnas un aizvedīsim visas šīs mantas projām! Par alkatību!" Visi uzgavilēja, un tad tie dzēra - izņemot mani. Iekams pagāja minūte, tie visi bija gar zemi. Vienkārši tā. It kā kāds būtu iekšpusē izslēdzis strāvu.

-   Kas notika? - noelsies jautāja Mets.

Es gāju no viena pie nākamā, mēģinot tos pamodināt, bet tie visi bija miruši, rakstīja Dāfts Donalds.

-   Miruši? - iekliedzās Mets.

-   Man ir tik ļoti, ļoti žēl, - sacīja Čēlija.

-   Taču ne Tems Lins!

-   Inde iedarbojās ļoti ātri. Viņš laikam to pat nejuta.

-   Bet viņš zināja, ka ar šo vīnu kaut kas nav kārtībā, - sauca Mets. - Kāpēc viņš to dzēra?

-   Paklausies, - ierunājās Čēlija. - Patrons bija valdījis savu impēriju simt gadus. Visu šo laiku viņš bija papil­dinājis savu pūķa apslēpto mantu, un viņš gribēja tikt apglabāts ar to kopā. Nelaimīgā kārtā… - Čēlija apklusa un nosusināja acis. - Nelaimīgā kārtā pūķa apslēptajā mantā ietilpa arī cilvēki.

Mets atcerējās, cik bieži vecais vīrs bija runājis par haldiešu valdniekiem. Tos ne vien apglabāja ar drēbēm un ēdieniem, bet arī to zirgus nogalināja, lai nodrošinātu tiem transportu ēnainajā mirušo valstībā. Vienās kape­nēs arheologi bija atklājuši karavīrus, kalpotājus un pat dejotājas meitenes, kas visi bija noguldīti tā, it kā būtu aizmiguši. Viena no meitenēm bija tā steigusies, ka zilā lentīte, ko vajadzēja iesiet matos, vēl bija saritināta viņai kabatā.

Šis plāns droši vien visu laiku bija Patronam galvā. Viņš nekad nebija paredzējis ļaut Alakrana kungam vai Stīvenam mantot viņa karalisti. Viņu izglītība bija tikpat nevajadzīga kā Meta. Nevienam no viņiem nevajadzēja izdzīvot.

-  Tems Lins zināja, kas notiks, - turpināja Čēlija. - Pat­rons viņam visu izstāstīja. Viņš bija tuvāks vecajam vī­ram nekā jebkurš cits, varbūt izņemot tevi.

Es noguldīju ķermeņus, rakstīja Dāfts Donalds, cik dau­dzus vien varēju. Es raudāju. Es nekautrējos to atzīt. Tas notika tik ātri. Tas bija briesmīgi. Es izgāju laukā un sadabūju dina­mītu no noliktavas. Es to pievienoju vadiem pie ieejas pazemē un uzspridzināju.

-   Es nedzirdēju sprādzienu, bet jutu, - sacīja Ortegas kungs.

-   Visi izskrēja laukā paskatīties, kas noticis, - stāstīja Čēlija. - Mēs atradām eju aizbirušu un Donaldu apdul­lušu guļam zemē.

-   Es ari jutu sprādzienu, - Mets nomurmināja. - Tieši pirms ausmas zeme nodrebēja, un tas mani pamodināja.

-   Tems Lins tajā saskatīja savu izdevību atbrīvot īdži- tus, - paskaidroja Čēlija. - Tāpēc viņš par vīnu nebrīdināja nevienu citu, izņemot Donaldu. Es zinu, tas izklausās briesmīgi, bet kā citādi lai viņš būtu salauzis Alakranu varu? Patrons valdīja šajā zemē simt gadus. Viņa bērni varētu valdīt vēl simt.

Mets iztēlē varēja redzēt apraktās kapenes - saplīsu­šās vīna glāzes, Patrona portretu, kas skatās augšup no zārka, noguldītos miesassargus to tumšajos uzvalkos. Vienīgi lentīšu vietā tiem kabatās bija zelta monētas.

Toms arī tur bija, viņa melīgā, ak, tik ticamā balss ap­klususi uz visiem laikiem. Cik reižu Mets bija izklaidējis sevi ar domām par Toma bojāeju? Nu tas bija noticis. Toms nebija noteicējs pār savu likteni vairāk par vistru­lāko īdžitu.

-  Tems Lins izdarīja to, ko gribēja darīt, - Čēlija turpi­nāja. - Būdams jauns, viņš bija vainīgs briesmīgā nozie­gumā, un to viņš sev nekad nevarēja piedot. Viņš ticēja, ka šī pēdējā rīcība izlīdzinās visu.

-   Bet neizlīdzināja! - kliedza Mets. - Idiots! Stulbais, krotīgais idiots! - Zēns pielēca kājās. Ortegas kungs mē­ģināja apturēt viņu, bet Čēlija papurināja galvu.

Mets skrēja cauri dārziem, līdz nonāca pie staļļiem. - Dodiet man zirgu! - viņš uzkliedza.

Pēc brīža laukā izšļūkāja Roza. - Vai Drošo zirgu, kungs? - viņa jautāja. Kādu brīdi Mets juta kārdinājumu prasīt Tema Lina rumaku, bet viņam trūka prasmes, lai ar to jātu.

-   Drošo zirgu, - viņš teica.

Drīz viņš jāja cauri laukiem, kā bija to darījis daudz­kārt iepriekš. Dažus klāja rūgti zaļā opija dīgstu migliņa.

Daži pārsteidza acis ar pilnībā izaugušu magoņu krāš­ņumu. Gaisā bija jūtama viegla, samaitājoša smarža.

Mets ieraudzīja pirmos strādniekus. Tie strādāja lēni, pieliecoties, lai ar maziem nazīšiem iešķeltu sēklu poga­ļas. Ko lai viņš iesāk ar tiem? Tagad viņš bija šīs milzīgās armijas saimnieks.

Mets jutās pilnīgi iztukšots. Viņš cerēja, ka viss izdo­sies. Cerēja, ka viņš, Marija, Tems Lins un Čēlija kādu­dien būs laimīgi kopā. Tagad tas viss bija sagrauts.

- Tu, muļķi! - viņš kliedza pazudušajam Temam Linam.

Vai īdžitu operācija bija atgriezeniska? Pat ar atjau­notu ārstu sastāvu tas varētu prasīt gadus - tas ir, ja Mets varētu atvilināt ārstus uz Opija zemi, kad tie at­klās, kas notika ar iepriekšējo komandu. Viņam vajadzēs tikt vaļā no Fermas patruļas. Tie bija noziedznieki, kurus meklēja valstīs visā pasaulē. Viņš varētu paziņot policijas spēkiem, lai ierodas tos savākt. Viņam vajadzēs nolīgt citus, mazāk vardarbīgus vīrus, lai tos aizstātu, jo īdžiti nevarēja eksistēt bez pavēlēm.

Iā bija nomācoša problēma. Viņam nāksies nolīgt citu miesassargu armiju. Tāda bagātība, kas atradās Opija zemē, pievilināja kriminālnoziedzniekus. Vienmēr izvēlies savus miesassargus no kādas citas valsts, čukstēja Patrons. Tiem ir grūtāk veidot apvienības un nodot tevi.

Labi, domāja Mets. Viņš par to rītdien pajautās Dāf- tam Donaldam. Bars skotu futbola lempju izklausījās pēc pareizā varianta.

Viņš iedeva zirgam padzerties un kāpa kalnos. Dzidri zilas debesis meta gaismu pār oāzi. Smiltīs pie ūdens va­rēja redzēt dzīvnieku pēdu nospiedumus, un metāla lāde vēl aizvien bija paslēpta zem vīnogulāju lapenes. Mets rakņājās pa to, līdz atrada Tema Lina veco vēstuli.

Mīļais Met, viņš lasīja. Es nesmu nekāc lielais rakstītājs, tāpēc šis būs īsi. Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur neko nevaru darīt. Es saliku šajā lādē krājumuss un vēl grāma­tas. Tu nekat nevari zināt, kad tev kaut kas var būt vajadzīks. Taus drauks Tems Lins.

Mets to salocīja un ielika kabatā kopā ar lukturīti tam laikam, kad kļūs tumšs. Viņš iekūra uguni un, klausīda­mies oāzes trokšņos, sasildīja rokas. Bija pārāk auksts, lai peldētos.

Viņš uzraks magoņu laukus un ieviesīs normālas kul­tūras. Kad īdžiti būs izārstēti, Mets piedāvās viņiem iz­vēli doties mājās vai strādāt pie viņa. Viņš palīdzēs tiem atrast savus bērnus.

Mets pietrūkās sēdus. Protams! Čačo, Fidelito un Tontons! Viņš varētu uzaicināt tos dzīvot pie viņa. Viņš varēja iedomāties aiz pārsteiguma ieplestās Fidelito acis. Vai tas tiešām ir tavs? Mazais zēns kliegtu. Tu neko neesi sadomājis?

Tā nekas, labi, Čačo teiktu, negribēdams izrādīt, ka ir atstāts iespaids uz viņu. Mets varētu atdot viņam savu veco ģitāru. Ortegas kungs varētu pasniegt viņam mū­zikas stundas. Tontonam varētu būt pašam sava mašīnu darbnīca. Viņš varētu uzturēt kārtībā iekārtas, kas Me­tam bija vajadzīgas, lai radītu savas jaunās fermas.

Viņš varētu ielūgt Mariju ciemos - un cerēt, ka Espe­ransa būs aizņemta ar ko citu. Marijai patiktu no jauna apvienot īdžitus ar bāreņiem. Viņiem varētu būt pikniki un zirgu izjādes, un viņa varētu turēt tik daudz trijkā- jainu kaķu, cik vien gribētu.

Mets paskatījās debesīs. Līdz saulrietam nebija vairs ilgi. Gaisma kļuva zeltaina, un saule spīdēja caur plaisu kalnos, veidojot mirdzošu joslu uz klints sienas tieši aiz oāzes. Mets pamanīja kaut ko mirgojam.

Viņš pielēca kājās un skrēja uz to vietu, iekams sta­rojums pazustu aiz kalniem. Kad viņš pieskrēja klāt, ēna gandrīz bija paslēpusi zīmi, bet rietošās saules sarkanajā gaismā viņš redzēja spīdošu skorpionu. Viņš piespieda tam klāt roku.

Lēni, klusi klintī atvērās durvis. Mets aptaustīja klinti. Tas nemaz nebija akmens, bet gan veikls atdarinājums. Durvis pavēra skatam tumšu eju, kas veda lejup pazemē. Mets iespīdināja iekšā lukturīti.

Uz grīdas vizuļoja zelta monētas. Tālāk atradās dīvai­nas statujas, kas varēja būt ēģiptiešu dievi. Tā bija daļa no Patrona pūķa apslēptās mantas. Tā bija pirmā no pa­zemes telpām, kuras stiepās līdz pat Patrona zārkam un viņa pavadoņiem.

Apkārt vecajam vīram bija miesassargi, lai pasargātu viņu ēnainajā mirušo pasaulē. Te bija ārsti, lai rūpētos par viņa veselību. Alakrana kungs varēja izklaidēt viņu ar darījuma jautājumiem, un Stīvens varēja piedāvāt vie­dokļus par magoņu audzēšanu. Patrona versijā par para­dīzi noteikti būtu opija ferma. Felisija, Fanija un Emīlija apbrīnotu viņu, sēžot pie galdiņiem, ko klāja moro krabji un karameļu pudiņi.

Un Tems Lins? Mets atkal izņēma vēstuli: Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur nekā nevaru darīt.

- Tu varēji gan kaut ko darīt, - Mets nočukstēja. - Tu varēji pateikt "nē". - Viņš pagāja nost, un durvis atkal aizslīdēja ciet. Viņš nevarēja noteikt, kur atvērās zeme, bet viņš to atkal varēja atrast ar sarkanu gaismu.

Vēlu tonakt Mets sēdēja pie ugunskura un ieelpoja patīkamos malkas dūmus, kas pa spirāli cēlās zvaigžņo­tajās debesīs. Rītdien viņš sāks uzdevumu salauzt Opija impēriju. Tas bija milzīgs un biedējošs darbs, bet viņš nebija viens. Viņam bija Čačo, Fidelito un Tontons, lai viņu uzmundrinātu. Viņam bija Čēlija un Dāfts Donalds, lai dotu viņam padomu, un Marija, lai būtu visu sirds­apziņa. Viņam bija arī Esperansa, bet no viņas zēns ne­gaidīja palīdzību.

Ar visu atbalstu tas tiks izdarīts.

Tu to vari izdarīt, teica Tems Lins no tumsas ugunskura otrā pusē.

- Es zinu, ka varu, - atbildēja Mets, smaidīdams pretī.

jaunība. no 0 līdz 6 gadiem

1. Iesākumā………………………………………………………………………………. 10

2.  Mazais namiņš magoņu laukos…………………………. 13

3. Alakranu muižas īpašums…………………………………. 24

4.  Marija……………………………………………………………. 34

5. Cietums………………………………………………………….. 45

pusmūžs. no 7 līdz 11 gadiem

6.  Patrons………………………………………………………….. 60

7.  Skolotāja……………………………………………………….. 73

8.  īdžits sausajā laukā…………………………………………. 84

9.  Slepenā eja…………………………………………………….. 94

10. Kaķis ar deviņām dzīvībām……………………………. 102

11. Dāvanu došana un saņemšana……………………….. 113

12.               Būtne……………………………………………….. gultā… 124

13.                 Lotosu…………………………………………….. dīķis… 135

14.                Čēlijas……………………………………………. stāsts… 150 vecums. 12 līdz 14 gadiem

15.Izbadējies putns…………………………………………….. 158

16. Brālis Vilks……………………………………………………. 169

17.               īdžitu……………………………………………… mitekļi… 179

18.             Pūķa……………………………………. apslēptā manta… 191

19.                       Brieduma……………………………. pienākšana… 199

20.                          Esperansa…………………………………….. 207

21.               Asiņu kāzas 216

22. Nodevība 228

14 gadu vecums

23. Nāve……………………………………………………………. 242

24. Pēdējās atvadas……………………………………………. 253

25.                  Fermas…………………………………………. patruļa… 261

LA VIDA NUEVA

26. Pazudušie zēni 272

27.                              Pieckājainais……………………………. zirgs… 281

28. Planktona rūpnīca 289

29. Apputējuša prāta mazgāšana………………………….. 300

30.           Kad………………………………. vaļi pazaudēja kājas… 307

31.                    Tontons…………………………………………….. 318

32.                          Atmaskots……………………………………. 329

33.               Kaulu pagalms336

34.                    Garneļu…………………………………….. savācējs… 347

35. El dia de los Muertos 358

36.          Pils………………………………………………. kalna galā… 367

37.                            Atgriešanās……………………………… mājās… 378

38.                     Mūžībasnams 389

nensija fārmere SKORPIONA NAMS

Redaktors Vilnis Dukurs Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1979. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.