Kad es izgriezu mašīnu no pilsētiņas ielas uz galvenās šosejas, man aiz muguras parā­dījās kravas automobilis. Tā bija viena no milzīgajām mašīnām ar piekabi un joņoja pieklājīgā ātrumā. Atļautais ātrums šai ceija posmā, kas veda cauri vienam pilsētiņas stū­rim, bija četrdesmit piecas jūdzes stundā, taču nebūtu prātīgi cerēt, ka tik agrā rītā kāds braucējs ievēros zīmē norādīto ātrumu.

Bet es arī nemaz nedomāju par kravas au­tomobili. Apmēram jūdzi tālāk es piestāšu pie Džonija autoparka, llai pievāktu Alfu Pīter- sonu, kas mani tur gaidīs ar makšķerēšanas piederumiem. Turklāt man bija jādomā par daudz ko citu, galvenokārt par notikumu ar telefonu, jo es neparko nevarēju izprast, ar ko īsti biju sarunājies. Aparātā skanēja it kā trīs balsis, un tas bija gaužām dīvaini, jo man to­mēr šķita, ka tā ir viena un tā pati balss, kas prata tik apbrīnojami mainīties, ka izklausī­jās pēc trim dažādām, bet man likās, ka es noteikti pazītu galveno balsi, ja vien spētu iedomāties, kam tā pieder. Un tad Džeralds Sērvuds savā kabinetā, kura divas sienas no augšas līdz apakšai nokrautas ar grāmatām. Man bija jānoklausās, ko viņš stāstīja par projektiem, kas bez paša līdzdalības, pilnīgi patstāvīgi veidojoties viņa smadzenēs. Un kur nu vēl Kleinais Grants, kas 'lūdzās, lai es ne­pieļaujot mest bumbas. Un galu galā bija jā­domā arī par tiem pusotra tūkstoša dolāriem.

Tepat gabaliņu tālāk pakalna virsotnē at­radās Sērvuda rezidence, bet šajā pirmsaus- mas stundā māja gandrīz nebija saredzama melnajā ozolu blīvā, kas ieskāva ēku no vi­sām pusēm. Cieši vērodams pakalnu, es drīz vien aizmirsu telefonu un Džeraldu Sērvudu, kas sēdēja savā grāmatām piekrautajā kabi­netā, projektiem stāvgrūdām piebāztu galvu, un sāku domāt par Nansiju, par to, kā tik daudz gadu pēc vidusskolas beigšanas biju viņu beidzot atkal sastapis. Atcerējos senās dienas, kad mēs staigājām roku rokā, baudī­dami to lepnumu un laimi, kādu cilvēks spēj izjust vienīgi tad, kad vēl ir gluži jauns un pirmā, kvēlā jaunības mīla uzplaukst brīnu­maini spirgta un krāšņa.

Priekšā pletās tukšā un platā šoseja; četras ceļa jostas vīsies vēl apmēram divdesmit jū­džu un tikai tad saplūdīs kopā divās. Izņemot mani un smago mašīnu, kas brauca aiz mu­guras un visai strauji tuvojās, vairāk neviena uz ceļa nemanīja. Vērodams spogulītī otras mašīnas starmešus, es zināju, ka tā drīz vien panāks mani un aizdrāzīsies garām.

Es nebraucu ātri, kra.vas mašīnai palika daudz brīvas vietas, ilai pabrauktu man ga­rām, uz šosejas nebija nekādu šķēršļu, un to­mēr — pēkšņi es pret kaut ko atdūros.

Bija tā, it kā es būtu atsities pret stingri novilktu gumijas lenti. Nejutu nekādu bel­zienu, nedzirdēju nekādu brīkšķi. Tikai mašī­nas gaita kļuva lēnāka, it kā es būtu nospiedis bremzes pedāli. Nevarēju neko saskatīt, un uz mirkli man iešāvās prātā, ka mašīnai kaut kas noticis — sabojājies motors, saniķojušās bremzes vai atgadījies kaut kas cits tamlī­dzīgs. Noņēmu kāju no gāzes pedāļa, mašīna apstājās, bet tad sāka slīdēt atpakaļ aizvien ātrāk un ātrāk, it kā es tiešām būtu atsities pret gumijas lenti, pastiepis to, bet tagad tā atkal iztaisnotos. Nāsīs man iesitās gumijas smaka, jo riepas spēcīgi nošvirkstēja uz šo­sejas, un es tūliņ izslēdzu motoru; tikko biju to izdarījis, mašīna sāka ripot atpakaļgaitā tik strauji, ka es uzkritu uz stūres.

Man aiz muguras mežonīgi brēca smagās mašīnas signāltaure un iekaucās riepas, kad šoferis sagrieza savu milzeni sānis, lai es ne- uztriektos tam virsū. Kravas mašīna švīkstē­dama aizšāvās manējai garām, un man likās, ka švīkstoņā dzirdu riepas piesūcamies pie šo­sejas un milzi nikni rūcam uz mani par to, ka esmu kļuvis tam par kavēkli un šķērsli. Tik­līdz smagais bija aizbrāzis garām, mana ma­šīna apstājās pašā ceļa malā.

Tad arī kravas mašīna uztriecās virsū kaut kam neredzamam gluži tāpat, kā biju uztrie­cies es. Es dzirdēju to pret kaut ko atsitamies. Atskanēja kluss paukšķis. īsu mirklīti man šķita, ka lielais automobilis izlauzīsies cauri neredzamajai barjerai, jo tas bija smags, brauca strauji un apmēram sekundi nemanīju nekādu pazīmju, ka tas samazinātu ātrumu. Bet tad tā gaita tomēr kļuva gausāka un es redzēju, kā milzīgās mašīnas riteņi sāk buk­sēt un lēkāt, un likās, ka, pat tukšā griezda­mies pa asfaltu, tie joprojām stūrgalvīgi cen­šas traukties uz priekšu, netikdami ne no vietas. Smagais vēl pabrauca uz priekšu kā­dus simt soļus no tās vietas, kur es biju ap­stājies. Tad arī tas apstājās un sāka buksēt atpakaļgaitā. Riepām kaucot, tas īsu brīdi ilē- nām slīdēja pa asfaltu, tad sāka ripot pilnā sparā. Mašīnas pakaļgals sagriezās šķērsām pāri šosejai un sāniski nāca tieši man virsū.

Es visu laiku mierīgi sēdēju savā mašīnā, nejutos satraukts un pat ne pārāk izbrīnījies. Viss bija norisinājies tik strauji, ka man ne­atlika laika sākt par kaut ko sevišķi brīnīties. Protams, bija noticis kaut kas dīvains, bet tobrīd man šķita, ka drīz vien es to izpratīšu uu viss atkal būs kārtībā.

Tā es paliku sēžam mašīnā un, ne par ko citu nedomādams, .vēroju, kas notiks ar kra­vas automobili. Bet, kad tas sāka tik strauji ripot pa šoseju atpakaļ un piekabe iegriezās šķērsām, es aši nospiedu rokturi, ar plecu at- grūdu vaļā durtiņas un velšus izvēlos ārā. No­kritu uz asfalta, kaut kā uzrausos kājās un laidos mukt.

Man aiz muguras kauca kravas automobiļa riepas, tad nobrīkšķēja metāls; izdzirdējis brīkšķi, es uzlēcu uz ceļmalas zāļainā uzbē­ruma un pametu skatienu atpakaļ. Kravas ma­šīnas pakaļgals bija uzdrāzies virsū manam automobilim, sāka to stumt grāvī un beidzot gandrīz vai majestātiski ieslīdēja grāvī arī pats, tieši virsū manai mašīnai.

— Ei! — es uzkliedzu. Tas, protams, neko nelīdzēja, un es pats sapratu, ka tam nav ne­kādas nozīmes. Sauciens man paspruka glluži neviļus.

Kravas automobiļa kabīne bija palikusi uz ceļa, bet sasvērusies ar vienu riteni gaisā. Šo­feris patlaban rāpās ārā no kabīnes.

Bija rāms un kluss rīts. Vakaru pusē pie tumšā apvāršņa plaiksnījās rūsa. Gaisā bija spirgts svaigums, kādu var sajust vienīgi va­saras rītos pirms saullēkta, kad svelme vēl nav sākusi karsēt zemi. Pa labi no manis pār pilsētiņu mirguļoja ielu spuldzes, tās dega rāmi un spoži, jo tās nešūpoja ne mazākā vēsma. Man šķita, ka rīts ir pārāk jauks, lai varētu notikt kaut kas ļauns.

Uz ceļa neredzēja nevienas mašīnas. Vie­nīgie cilvēki bijām mēs abi ar kravas mašīnas

šoferi; viņa automobilis gulēja grāvi, saspie­dis manējo gluži plakanu. Šoferis nāca pa ceļu uz manu pusi.

Pienācis klāt, viņš apstājās un, rokas gar sāniem nolaidis, blenza mani.

—   Kas te, velns parāvis, notiek? — viņš ierunājās. — Pret ko mēs atsitāmies?

—  Nezinu, — es atteicu.

— Man ļoti žēl, ka sadauzīju jūsu ma­šīnu, — viņš turpināja. — Es par to ziņošu mūsu sabiedrībai. Viņi jums zaudējumu atlī­dzinās.

Viņš stāvēja gluži sastindzis, un izskatījās, it kā viņš nemūžam vairs nespēs pakustēties.

—   Bet kur gan mēs varējām tā ietriek­ties? — viņš prātoja. — Tur taču nekā nav.

Tad viņā pamazām modās niknums.

—   Dieva vārds, — viņš sacīja, — tūliņ es to noskaidrošu!

Strauji apgriezies, viņš aizsoļoja pa šoseju tieši uz to vietu, kur bijām atdūrušies. Es vi­ņam sekoju. Viņš ņurdēja kā saniknots mežakuilis.

Viņš gāja pa pašu ceļa vidu un atkal atsi­tās pret barjeru, taču tagad bija neganti ap­skaities, tādēļ neapstājās, bet stūmās iekšā aizvien dziļāk un tika krietnu gabalu tālāk, nekā es biju gaidījis. Beidzot neredzamā siena viņu tomēr apturēja, un viņš palika mirkli stāvam, it smieklīgi atspiedies pret tukšumu, un, cenzdamies ielauzties tajā, dar­bojās ar kājām, it kā tās būtu labi ieeļļotas

sviras, visiem spēkiem pūlēdamies pavirzīties uz priekšu. Rīta klusumā es skaidri sadzir­dēju, kā uz asfalta ņirkst viņa kurpju pazoles.

Tad barjera atkaļ izspēlēja veco stiķi. Tā atgrūda viņu atpakaļ. Izskatījās, it kā viņu būtu satvērusi pēkšņa vējpūta un virpuļu vir­puļiem virpinātu pa ceļu atpakaļ. Beidzot viņš pa pusei paripoja zem savas mašīnas priekš­gala.

Es aizskrēju turp, sagrābu viņu aiz potītēm, izvilku ārā un nostatīju uz kājām. Šļūkdams pa asfaltu, viņš šur tur bija saskrambājies līdz asinīm, drēbes bija saplēstas un netīras. Bet dusmīgs viņš vairs nebija — tikai paga­lam nobijies. Viņš raudzījās uz priekšu ar tā­dām acīm, it kā būtu redzējis spoku, un trī­cēja pie visām miesām.

—  Bet tur taču nekā nav, — viņš beidzot sacīja.

—   Drīz sāks braukt citas mašīnas, — es ieminējos, — un jūsējā ir šķērsām uz ceļa. Varbūt mums vajadzētu izlikt kādus gaismas signālus, varbūt karodziņus vai kaut ko tamlī­dzīgu?

Tas, likās, viņu atžirbināja.

—  Karodziņus, — viņš piekrita.

Viņš ierāpās kabīnē un sadabūja vairākus karodziņus.

Es pagājos viņam līdzi pa ceļu, kamēr viņš sasprauda tos zemē.

Iespraudis pēdējo, viņš aptupās šosejas malā tam blakus. Tad viņš izvilka no kabatas mutautu un sāka tīrīt seju.

—       Kur es varētu tikt pie telefona? — viņš vaicāja. — Mums kaut kur jāsameklē palī­dzība.

—       Kādam taču jāzina, kā novākt to bar­jeru no šosejas, — es sacīju. — Drīz vien te sabrauks daudz mašīnu. Iznāks jūdzēm garš sastrēgums.

Viņš vēl joprojām berza seju. Uz tās tiešām bija pamatīga putekļu un eļļas kārta. Un arī mazliet asiņu.

—  Kur tuvumā ir telefons?

—       O, visur, — es atteicu. — Varat iet jeb­kurā mājā. Neviens jums neliegs piezvanīt pa telefonu.

«Tā mēs te stāvam,» man iešāvās prātā, «runādami par neredzamo, it kā tas būtu vis­parastākais šķērslis — kāds ceļam pārkritis koks vai ūdens izrauts grāvis.»

—      Tikai pasakiet, kā šo vietu sauc. Man jā­paziņo, no kurienes es zvanu.

—  Milvila, — es viņam paskaidroju.

—  Jūs te dzīvojat?

Es pamāju ar galvu.

Viņš piecēlās un iebāza mutautu atpakaļ kabatā.

—       Labi, — viņš noteica, — es eju meklēt telefonu.

Viņš droši vien gaidīja, ka es piedāvāšos iet līdzi, bet man bija darāms kas cits. Man vajadzēja apiet apkārt kavēklim, aiziet uz

Džonija autoparku un paskaidrot Alfam, kas noticis un kādēļ esmu aizkavējies.

Stāvēju ceļa vidū un noskatījos, kā viņš aiziet.

Tad pagriezos un devos pjojām pa ceļu pretējā virzienā, pretī neredzamajam šķērslim, kas bija apstādinājis mašīnas. Drīz es to sa­sniedzu, un tas apstādināja arī mani — ne ar grūdienu, ne ar belzienu, bet pavisam liegi, it kā nolēmis ne par kādu cenu neļaut man iet tālāk, tomēr gribēdams izdarīt to pieklā­jīgi un saprātīgi. Es izstiepu roku, bet neva­rēju neko sataustīt. Mēģināju pašvīkāt ar plaukstu šurp un turp it kā pa kādu virsmu, bet nekādas virsmas nebija, nebija itin nekā, ko varētu noglaust, nebija absolūti nekā, iz­ņemot maigo spiedienu, kas mani stūma at­pakaļ no neredzamās sienas.

Palūkojos visgarām pa ceļu abos virzienos. Pagaidām tur vēl nebija neviena braucēja, bet es zināju, ka drīz cilvēki sāks braukt. «Varbūt,» es domāju, «vajadzētu piespraust dažus karodziņus arī uz otra ceļa barjeras viņā pusē par brīdinājuma zīmi, ka tur kaut kas nav kārtībā. Karodziņu iespraušana ne­prasītu vairāk kā pāris minūšu, ja es apietu barjerai apkārt un izdarītu to pa ceļam uz Džonija autoparku.»

Aizgāju atpakaļ uz kabīni, paņēmu dažus karodziņus, norāpos no ceļa uzbēruma, uzrau­sos pa nogāzi pakalnā un apmetu lielu lī­kumu ap šķērsli, taču, kaut arī biju pagājies krietni tālu, tomēr atdūros atkal pret barjeru. Atkāpos un sāku iet tai līdztekus, visu laiku kāpdams kalnā. Tas nebija viegli. Ja bar­jera būtu bijusi kaut kas sataustāms, man ne­būtu nekādu grūtību, bet tā nebija redzama, un tādēļ es allaž no jauna atsitos pret to. Tā man arī bija vienīgā iespēja orientēties — at- sisties pret to, atvirzīties nost un drīz pēc tam atkal atdurties.

Es cerēju, ka nupat nupat barjerai būs gals vai arī tā kļūs plānāka. Pāris reižu mēģināju izspiesties tai cauri, bet tā bija tikpat cieša un necaurlaidīga, kā bijusi. Man prātā modās drausmīga doma. Un, jo augstāk kalnā es rā­pos, jo uzmācīgāka kļuva šī doma. Laikam tad es arī pazaudēju karodziņus.

Izdzirdu lejā buksējam riepas un strauji pagriezos atpakaļ, lai paskatītos. Kāda ma­šīna uz ceļa, kas veda austrumu virzienā, bija ietriekusies barjerā un, atpakaļ slīdē­dama, sagriezusies šķērsu pāri abiem ceļiem. Kāda cita mašīna bija braukusi tai aiz mugu­ras un patlaban centās nobremzēt. Bet vai nu bremzes neklausīja, vai arī ātrums bija par lielu, — tā nevarēja apstāties. Es vēroju, kā šoferis strauji apmet līkumu šķērsām pāri ce­ļam buksējošajai pirmajai mašīnai, uzbrauk­dams uz ceļmalas uzbēruma. Tad viņš ietrie­cās barjerā, bet ne pārāk dziļi, jo bija pagu­vis samazināt ātrumu. Barjera lēnām atstūma automobili atpakaļ, tas uzslīdēja virsū pir­majai mašīnai un beidzot apstājās.

Pirmās mašīnas vadītājs bija izkāpis no sava auto un gāja tam apkārt, iai pieietu pie otras mašīnas. Tad viņš pacēla galvu un, protams, ieraudzīja mani. Viņš māja man un kaut ko sauca, bet es biju pārāk tālu, lai sa­prastu, ko viņš saka.

Kravas automobilis un mana sadauzītā ma­šīna zem tā vēl joprojām vientuļi gulēja šai­pus barjerai. «Dīvaini,» es brīnījos, «ka ne­viens cits vēl nav parādījies uz šī ceļa.»

Kalna galā atradās kāda māja, bet es ne­zin kādēļ nevarēju iedomāties, kam tā pieder. Man tās saimnieku vajadzētu katrā ziņā pa­zīt, jo es Milvilā esmu nodzīvojis visu mūžu, izņemot vienu gadu, ko pavadīju koledžā, un pazinu šeit katru cilvēku. Nepratu to izskaid­rot, bet uz mirkli man prātā viss bija saju­cis. Viss šķita nepazīstams, un es samulsis stāvēju, lai saņemtu prātus kopā un atjēgtu, kur īsti atrodos.

Austrumi sārtojās, pēc pusstundas tur pa­rādīsies saule. Vakaru pusē neskaidri iezīmē­jās lieli, draudīgi mākoņu blāķi, kurus brī­žiem pāršķēla zibšņu šautras: tuvojās negaiss.

Stāvēju un raudzījos lejup uz pilsētiņu, un pēkšņi skaidri sapratu, kur atrodos. Māja kalna galā pieder Billam Donovenam. Bills ir pilsētiņas atkritumu savācējs.

Devos gar barjeru tieši uz māju un lūkoju aprēķināt, kādā stāvoklī pret barjeru varētu atrasties māja. «Visticamāk,» nodomāju, «ka māja atrodas šaipus barjeras.»

Nonācu līdz žogam, pārrāpos tam pāri, šķērsoju piedrazātu pagalmu un devos uz ļo- dzīgajām kāpnītēm pie sētas puses ieejas. Pie­sardzīgi uzkāpu pa tām un sāku meklēt zvanu. Zvana nebija. Es pacēlu dūri, piedauzīju pie durvīm un gaidīju. Dzirdēju iekšpusē kādu rosāmies, tad durvis atvērās un man pretī raudzījās Bills. Viņš bija sapinkājies kā lācis, spurainie mati saslējušies, un viņš blenza manī no biezu uzacu apakšas. Ātrumā viņš bija uzrāvis pidžamai virsū bikses, bet nebija paspējis tās aizpogāt, tāpēc no biksēm rēgo­jās ārā sarkanvioletas pidžamas stērbele. Kā­jas viņam bija kailas, un viņš nepacietīgi kus­tināja pirkstus uz virtuves aukstās grīdas.

—  Kas noticis, Bred? — viņš vaicāja.

—  Nezinu, — es atbildēju, — bet lejā uz šosejas notiek kaut kas nesaprotams.

—  Nelaimes gadījums? — viņš jautāja.

—   Nē, nevarētu teikt, ka nelaimes gadī­jums. Es jau tev saku — nezinu. Kaut kas ir nostiepts pāri ceļam. To nevar saredzēt, tomēr tas tur ir. Tu atsities pret to, un tas tevi ap­stādina. Tā kā siena, bet to nevar ne sataustīt, ne sajust.

—  Nāc iekšā, — Bills aicināja. — Tev no­derētu krūze kafijas. Es tūliņ uzlikšu katliņu. Ir jau arī gandrīz brokastlaiks. Sieva arī ce­ļas augšā.

Viņš pastiepa roku, iededza virtuvē gaismu un pakāpās nost, lai es varētu ieiet.

Bills aizgāja pie ūdenskrāna. Viņš paņēma

no plauktiņa glāzi, pagrieza krānu un brītiņu pagaidīja.

—       Ūdenim jāļauj mazliet notecēt, līdz tas kļūst īsti auksts, — viņš man paskaidroja.

Pietecinājis glāzi, viņš sniedza to man.

—  Vai negribi nodzerties? — viņš jautāja.

—  Nē, pateicos, — es atbildēju.

Viņš pacēla pats glāzi pie lūpām un sāka lieliem malkiem, skaļi strēbdams, dzert.

Kaut kur mājas iekšienē pēkšņi iebrēcās sieviete. Man šķiet, ja es nodzīvotu līdz simt gadiem, es nespētu šo brēcienu aizmirst.

Donovenam glāze izkrita no rokas un sa­plīsa uz grīdas, tā ka šķembas un ūdens vien pašķīda.

—  Liz! — viņš iesaucās. — Liz, kas noticis?

Viņš izmetās ārā no virtuves, un es paliku

sastindzis stāvam, noraudzīdamies asinīs uz grīdas, kur Donovens ar basām kājām bija uzminis uz sasistās glāzes šķembām.

Sieviete iekliedzās vēlreiz, bet tagad klie­dziens skanēja apslāpēti, it kā viņa kliedzot būtu iespiedusi muti spilvenā vai pieplakusi pie sienas.

Es izģeņģerēju no virtuves ēdamistabā, ceļā pār kaut ko paklupdams — pār kādu ro­taļlietu vai ķebli, nezinu, kas tas bija, — un pārtenterēju pāri gandrīz visai istabai, lai noturētu līdzsvaru, nenogāztos un neapdau­zītu galvu pret kādu krēslu vai galdu.

Un tad es atkal atsitos pret to pašu ne­caurejamo sienu, kurā biju atdūries lejā uz šosejas. Es atbalstījos pret to un uzrausos kā­jās, palikdams stāvam krēslainajā ēdamistabā, ilīdz sirds dziļumiem iztrūcies no drausmīgās sienas.

Es sajutu, ka tā ir turpat man priekšā, kaut arī es tai vairs nepieskāros. Un, ja pirmīt brīvā dabā tur uz šosejas tā šķita vienīgi kaut kas pārāk brīnumains, lai prāts to aptvertu, tad šeit telpā, šajā ģimenes mājā, tā kļuva par neizprotamu zaimu, kas lika šausmās no­drebēt.

—   Mani bērni! — sieviete kliedza. — Es ne­tieku pie bērniem!

Tikai tagad sāku orientēties istabā, kuras logu aizsedza aizkari. Saskatīju galdu un bu­feti, un durvis, kas veda uz priekšnamiņu, no kura varēja ieiet guļamistabā.

Pa durvīm ienāca Donovens. Pusnešus viņš vilka līdzi sievu.

—  Es gribēju ieiet pie viņiem, — viņa rau­dādama stāstīja, — bet tur bija kaut kas priekšā — kaut kas nelaida mani cauri. Es netieku pie saviem bērniem!

Viņš nolaida sievu uz grīdas, maigi atbal­stīdams viņu pret sienu, un pats nometās vi­ņai līdzās uz ceļiem. Tad viņš paraudzījās manī, un viņa acīs gailēja nikns izbrīns un šausmas.

—  Tā ir barjera, — es viņam sacīju. — Tā pati, kas tur lejā uz šosejas. Tā iet tieši cauri, jūsu mājai.

—   Es neredzu nekādas barjeras, — viņš teica.

—   Sasodīts, protams, tu to neredzi. Bet tā tomēr ir, un tas ir viss.

—   Ko mēs lai iesākam? — viņš neizpratnē vaicāja.

—   Bērniem nekas nekait, — es viņu droši­nāju, cerēdams, ka man taisnība. — Viņi tikai atrodas barjerai otrā pusē. Mēs nevaram tikt pie viņiem, un viņi nevar tikt pie mums, bet citādi viss ir kārtībā.

Es biju tikko piecēlusies un gribēju ieiet pie viņiem, — sieviete stāstīja, — biju tikko piecēlusies un gribēju pie viņiem ieiet, bet priekšnamā man kaut kas aizsprostoja ceļu …

*— Cik bērnu jums ir? — es apvaicājos.

—  Divi, — Donovens atbildēja. — Vienam seši, otram astoņi.

—   Vai jums ir kāds, kam varat piezvanīt? Kāds, kas dzīvo ārpus pilsētas. Tas varētu at­braukt un parūpēties par bērniem, kamēr mēs te tiksim kādā galā. Kaut kur taču šai sienai vajag beigties. Es jau pirmīt sāku meklēt, kur tai gals …

—  Viņai ir māsa, — Donovens sacīja, — tā dzīvo kādu gabaliņu pa ceļu uz augšu. Būs kādas četras piecas jūdzes.

—  Varbūt tu viņai piezvanītu?

Tikko biju šos vārdus izteicis, man kāds it kā ar āmuru iesita pa pieri. Varbūt telefons nemaz nedarbosies. Varbūt barjera pārcirtusi telefona vadus.

—   Vai tev tagad ir labāk, Liz? — Dono­vens apvaicājās.

Vēl joprojām sēdēdama uz grīdas, sieva truli pamāja un nemaz netaisījās celties augšā.

—   Iešu piezvanīt Mirtai, — viņš sacīja.

Sekoju Donovenam uz virtuvi un stāvēju

blakus, kad viņš pacēla klausuli no telefona aparāta, kas bija piestiprināts pie sienas, un, elpu aizturējis, klausījos kaislā cerībā, ka te­lefons darbosies. Šoreiz manas cerības pie­pildījās, jo, tiklīdz viņš bija nocēlis klausuli, es izdzirdu līnijas liego dūkoņu.

Ēdamistabā misis Donovena klusi šņuk­stēja.

Donovens grieza numuru, viņa resnajiem, strupajiem, aprepējušajiem pirkstiem tas šķita nepiemērots un neierasts darbs. Beidzot nu­murs bija uzgriezts.

Klausuli pie auss turēdams, viņš gaidīja. Virtuves klusumā es skaidri sadzirdēju izsau­kuma signālus.

—   Vai tā esi tu, Mirta? — Donovens jau­tāja. — Jā, te Bills. Mums šeit noticis mazs starpgadījums. Es gribu zināt, vai jūs ar Džeku varētu atbraukt šurp … Nē, Mirta, ir noticis kaut kas nelāgs. Es tev nevaru to iz­skaidrot. Vai jūs varētu atbraukt un paņemt mazos? Nāciet pa galvenajām durvīm, pārsē­tās pusi netiksiet iekšā … Jā, Mirta, es pats labi zinu, ka tas izklausās ērmoti. Te ir uz- gadījusies tāda kā siena. Mēs ar Lizu esam mājas šai pusē un netiekam uz ielas pusi. Bet bērni ir otrā pusē … Nē, Mirta, es nezinu, kas tas ir. Jūs tikai dariet, kā es jums saku. Bērni ir tai pusē vieni paši, un mēs netiekam viņiem klāt… Kā tad, Mirta, tieši mājai pa vidu. Saki Džekam, lai viņš paķer ilīdzi cirvi. Tā ne­redzamā siena iet mājai tieši pa vidu. Parādes durvis ir aizslēgtas, un Džekam vajadzēs tās uzlauzt. Bet varbūt jūs varat izsist kādu ilogu, tas būs vieglāk… Jā, jā, es zinu, ko runāju. Pievāciet tikai bērnus. Es nepavisam neesmu jucis. Ir noticis kaut kas nelabs, kad es tev saku. Dari, ko tev lieku, Mirta … Nežēlojiet durvis! Uzlauziet tās! Tieciet tikai kaut kā pie mazajiem un paturiet tos pagaidām drošībā pie sevis.

Viņš pakāra klausuli un pagriezās pret mani. Tad viņš ar piedurkni notrausa sviedrus no sejas.

—   Sasodīts meitietis! — viņš pukojās. — Vēl strīdēsies. Govs gatavā.

Viņš paraudzījās uz mani.

—  Nu, ko mēs tagad darīsim?

—   Jāiet gar sienu uz priekšu, — es at­teicu. — Jāpaskatās, kurp tā aizved. Jāpalū­ko, vai nevar apiet tai apkārt. Ja mums izdo­sies apiet tai apkārt, tad tiksim arī pie taviem bērniem.

—  Es iešu tev līdzi.

Pamāju uz ēdamistabas pusi.

—  Un atstāsi viņu te vienu pašu?

—      Nē, — viņš sacīja. — Nē, to es nedrīkstu darīt. Ej tu pa priekšu. Mirta un Džeks at­brauks pēc bērniem. Kāds no kaimiņiem aiz­vedīs Lizu pie sevis. Un tad es lūkošu tevi panākt. Tādā darīšanā kā šī tev var ievaja- dzēties palīdzības.

— Paldies, — es noteicu.

Izgājis ārā, es redzēju, ka pār zemi jau sāk plesties palsa rītausma. Viss vīdēja tai rēgai- najā vizmā, kur nav ne īsta baltuma, nedz arī citu krāsu, bet kura tik raksturīga augusta rītiem.

Lejā uz šosejas barjeras viņā pusē bija sa- strēgušas pāris desmit mašīnas, un tām ap­kārt pulciņos stāvēja cilvēki. Dzirdēju vienu balsi, kas satraukti skanēja pāri citām, —* tas droši vien bija no tiem balamutēm,-kādi atro­das katrā pūlī. Zaļajā joslā starp abiem auto­ceļiem bija pat sakurts neliels ugunskurs — dieviņš vien zina, kādēļ tas darīts, jo rīts bija itin silts un diena solījās būt īsti svelmīga.

Tikai tagad atcerējos, ka biju gribējis sa­stapt Alfu un pateikt viņam, ka nevarēšu ie­rasties. Es būtu varējis izmantot telefonu Do- novena virtuvē, bet tobrīd biju to pilnīgi aiz­mirsis. Tagad stāvēju, nevarēdams izšķirties un prātodams, vai neiet atpakaļ un nepalūgt, lai ļauj man piezvanīt. Es sapratu, ka sākumā tas man bija galvenais iemesls, kādēļ iegrie­zos pie Donovena.

Uz austrumu ceļa bija sastājis vesels lēve­nis mašīnu, bet uz rietumu ceļa redzēja vie­nīgi kravas automobili un manu sadauzīto mašlniņu, «un tas nozīmēja,» es nodomāju, «ka rietumu ceļš ir noslēgts arī vēl kaut kur citur austrumu virzienā». Man gribējās zināt, vai tas tiešām nozīmē, ka siena savilkusies aplī ap pilsētiņu.

Nolēmu negriezties atpakaļ un nezvanīt pa telefonu un sāku iet gar māju uz priekšu. Drīz vien atkal uzskrēju virsū sienai un devos gar to tālāk. Tagad es sāku izprast tās virzienu. Man šķita, ka sāku apjaust neredzamo man lī­dzās, un, sekodams šai nojautai, turējos ga­baliņu nost no barjeras, tikai retumis atdur- damies pret to.

Siena stiepās aptuveni gar pilsētiņas ro­bežu, otrā pusē palika vienīgi dažas nomaļā­kās mājas — cieši pie barjeras. Es visu laiku gāju gar to, šķērsoju vairākus kājceliņus un dažas aklas ieliņas, līdz beidzot nonācu līdz lielceļam, kas ietecēja pilsētā no Kūna ielejas, kura atradās jūdžu desmit no mums.

Pie pašas pilsētiņas ceļš veda pa nelielu nogāzi, un slīpumā cieši otrpus sienai stāvēja pagalam nobraukta veca modeļa mašīna. Tās motors vēl darbojās, durtiņas šofera pusē bija vaļā, bet ne pašā mašīnā, nedz arī tuvumā ne­manīja neviena cilvēka. Izskatījās, it kā brau­cējs, atdūries pret barjeru, trakās bailēs būtu aizmucis.

Kamēr es stāvēju un noraudzījos uz ma­šīnu, bremzes saniķojās un mašīna sāka slīdēt uz priekšu, sākumā lēnām, tad ātrāk, līdz bei­dzot bremzes vairs neklausīja nemaz, auto palēkdamies joņoja lejup pa nokalni un pē­dīgi ietriecās kokā. Tad tas lēni apvēlās uz sāniem un no motora pārsega apakšas sāka stīdzēt tieva dūmu strūkliņa.

Bet es vairs nelikos ne zinis gar mašīnu, jo biju konstatējis kaut ko svarīgāku. Skriešus metos tieši turp.

Mašīna bija izbraukusi cauri barjerai, no­skrējusi gabalu pa ceļu un tikai tad avarē­jusi, un tas nozīmēja, ka tur barjeras vairs nav. Biju sasniedzis vietu, kur tā beidzās!

Skrēju pa ceļu uz priekšu bezgala līksms un atvieglots, jo visu laiku biju centies apspiest trakās bailes, ka barjera apjozusi visu pilsētu, un cīnīties pret šīm aizdomām nebija viegli. Un tad, kad es jau ar priecīgu sirdi atvieglo­jumā uzgavilēju, es atkal atdūros pret bar­jeru. Un atdūros visai spēcīgi, jo, būdams pārliecināts, ka tās vairs tur nav, es skrēju ko kājas nes, lai tiešām pārliecinātos, ka tās nav. Iebrāžos tajā ar trim pamatīgiem lēcie­niem, pirms tā atsvieda mani atpakaļ. Nogā­zos augšpēdu uz ceļa, un mana galva sparīgi atsitās pret bruģi. Gar acīm nošķīda neskai­tāmas zvaigznes.

Apvēlos apkārt, atspiedos uz rokām un ceļ­galiem un paliku četrrāpus kā suns ar šļau­gani nokārtu galvu, kuru ik pa mirklim pa­purināju, lai izkliedētu zvaigznes.

Izdzirdu brīkšķi un liesmu rēkoņu, un tas mani uzrāva kājās. Biju vēl diezgan apdullis, bet arī savā dulnumā sapratu, ka jātiek no šīs vietas prom. Mašīna dega strauji, kuru katru mirkli liesmas varēja sasniegt benzīna tvertni, un tad mašīna uzsprāgs gaisā.

Bet, kad automobilis pēdīgi eksplodēja, sprādziens nebija nekāds varenais — atska­nēja tikai nikns, apslāpēts būkšķis, un debesīs uzvijās augsts liesmu stabs. Tomēr eksplozija bija pietiekami skaļa, lai viens otrs milvilietis iznāktu ārā un paskatītos, kas notiek. Dakte­ris Fabians un advokāts Nikolss skrēja šurp pa ceļu, bet viņiem nopakaļ — vesels pulks pilnā kaklā kliedzošu bērnu un tiem pa pē­dām — rejošu suņu varza.

Es viņus negaidīju, kaut gan drusku man bija prātā to darīt, jo varēju daudz ko pastās­tīt un te man būtu bijusi auditorija. Taču no atpakaļ griešanās mani atturēja kaut kas cits — man vajadzēja iet tālāk gar barjeru un censties atrast tai galu, ja tai vispār bija gals.

Galva man pamazam kļuva skaidraka, zvaigznes izgaisa, un es atkal spēju domāt mazliet sakarīgāk.

Viens bija neapšaubāms: automobilis va­rēja tikt cauri barjerai, kad mašīnā neviena nebija iekšā, bet, tiklīdz tajā kāds brauca, barjera nelaida mašīnu cauri. Cilvēks neva­rēja iziet caur barjeru, toties varēja pacelt telefona klausuli un sarunāties, ar ko vien gribēja. Un es atcerējos, ka biju dzirdējis cil­vēkus sarunājamies uz ceļa, biju dzirdējis balsis pavisam skaidri, kaut arī runātāji atra­dās viņpus barjeras.

Paņēmu dažus sprunguļus un akmeņus un sviedu tos pret barjeru. Tie brīvi izlidoja cauri, it kā priekšā nekā nebūtu.

Tātad vienīgais, kam barjera aizsprosto ceļu, ir dzīvība. Kādam nolūkam gan būtu vajadzīga tāda barjera, kas novelk dzīvībai robežu, — ārpus vai iekšpus šā loka?

Pilsētiņa sāka mosties un rosīties.

Es vēroju, ka Floids Koldvels iznāk savas mājas pagalma puses lievenī, ģērbies tikai apakškreklā un biksēs, pie kurām karājās bikšturu lences. Izņemot veco dakteri Fa- bianu, Floids bija visā Milvilā vienīgais vī­rietis, kas nēsāja bikšturus. Taču vecais dakte­ris nēsāja neuzkrītošus, šaurus, melnus bikš­turus, turpretī Floidam tie bija plati un sar­kani. Floids bija pilsētiņas frizieris, un viņu visādi ķircināja sarkano bikšturu dēļ, bet viņš par to nelikās ne zinis. Viņš bija Milvilas den­dijs un pats milzīgi nopūlējās, lai saglabātu sev šo slavu, un droši vien rīkojās prātīgi, jo tā viņam sagādāja daudz klientu no laukiem. Ļaudis, kas itin labi būtu varējuši apgriezt matus Kūna ielejā, labāk brauca uz Milvilu, lai paklausītos Floida jokos un noskatītos viņa ākstībās.

Floids stāvēja sētas puses lievenī staipīda­mies un žāvādamies. Tad viņš pavēroja laiku un pakasīja sānus. Gabaliņu tālāk uz ielas kāda sieviete pasauca suni, un, kad pēc maza brītiņa aizcirtās durvis, es sapratu, ka suns ieskrējis iekšā.

Man šķita dīvaini, ka vēl nejūt nekāda sa­traukuma. Varbūt tādēļ, ka par barjeru līdz šim uzzinājuši tikai daži cilvēki. Iespējams, ka visi, kas ar to saskārušies, vēl joprojām ir mazliet apstulboti. Iespējams, ka lielākā daļa vēl negrib tam īsti ticēt. Varbūt viņi, tāpat kā es, baidās sacelt par to pārāk lielu brēku, ie­kams nezina neko tuvāk.

Bet šis rīta klusums nebūs ilgs. Pēc brītiņa Milvila mutuļos kā verdošs katls.

Iedams gar barjeru, ievēroju, ka tā stiepjas pa pagalma vidu aiz vienas no pilsētiņas vis­vecākajām mājām. Savā laikā tas bija bijis elegants nams, bet nabadzība un nevērība pa­darījusi to par postažu.

Balstīdama vāro augumu uz spieķa, pa ļo- dzīgā sētas puses lieveņa pakāpieniem lejup tipināja veca dāma. Mati viņai bija plāni un gluži balti, un, kaut arī gaisā nejuta ne vēs­miņas, spurainas matu šķipsnas kā spilvains oreols plīvoja viņai ap galvu.

Viņa devās pa taku uz mazo dārziņu, bet, ieraudzījusi mani, apstājās un vērīgi noska­tīja mani, piešķiebusi galvu kā putns. Viņas blāvi zilās acis raudzījās manī caur bieziem briļļu stikliem.

— Vai tu neesi Breds Kārters? — viņa ie­vaicājās,

—  Jā, misis Tailer, — es atteicu. — Kā šo­rīt jūtaties?

—   Nekas, samērā ciešami, — viņa atbil­dēja. — Nekāda lielā ilabuma jau nevaru gai­dīt. Man likās gan, ka tas esi tu, bet acis vairs ilāgā nerāda, un es nekad nevaru būt ciroša.

—  Cik jauks rīts, misis Tailer. Pašreiz pie­turas varen labs laiks.

—  Jā, — viņa atteica, — pieturas gan. Es iznācu paskatīties, vai neredzēšu Taperu. Lai­kam atkal kaut kur aizklīdis. Vai neesi viņu kaut kur manījis?

Es papurināju galvu. Taperu Taileru ne­viens nav redzējis jau gadus desmit.

—   Viņš man ir tāds nerimtīgs zellis, — viņa sacīja. — Mūždien viņam jāklaiņo ap­kārt. Kad es tev saku — taisni nezinu, kā ar viņu tikt galā.

—   Neraizējieties, — es viņu mierināju, — gan atkal uzradīsies.

—  Jā, — viņa piekrita, — domāju, ka pār­nāks gan. Viņš jau, pats zini, tikpat vienmēr atgriežas. — Ar spieķa galu viņa viegli pa­bakstīja dobi ar purpurkrāsas puķēm, kas auga gar celiņa malu. — Tās šogad padevu­šās lieliskas, — viņa sacīja. — Izaugušas skaistākas nekā jel kad. Es tās dabūju no tava tēva pirms divdesmit gadiem. Misters Tailers bija lielos draugos ar tavu tēvu. Tu, protams, to vēl atceries?

—  Jā, — es teicu, — atceros ļoti labi.

—   Un tava māte? Pastāsti, kā viņai klājas. Mēs senāk bieži ciemojāmies viena pie otras.

—   Jums piemirsies, misis Tailer, — es maigi aizrādīju, — ka mana māmuļa jau gan­drīz divus gadus ir zem velēnām.

—   Ak jā, kā tad, kā tad, — viņa attapās. — Tiesa, tiesa, esmu kļuvusi aizmāršīga. Bet tā jau vecumā iet. Kas tad ar par labumu no tik ilgas dzīvošanas!

—   Nu man jāiet, — es teicu. — Bija patī­kami jūs sastapt.

—   Tu esi ļoti mīļš, ka mani apciemoji, — viņa sacīja. — Un, ja tev vēl būtu brītiņš llaika, tu varētu ienākt iekšā un kopā ar mani padzert tēju. Tagad tik reti kāds iegriežas uz tēju. Man šķiet, tas ir tādēļ, ka tagad citādi ilaiki. Nevienam vairs nav vaļas mierīgi pa­dzert tēju.

—  Man ļoti žēl, bet nevarēšu vis, — es at­teicos. — Iegriezos tikai uz īsu brītiņu.

—   Tomēr, — viņa sacīja, — bija ļoti jauki, ka atnāci. Ja nu gadās sastapt Taperu, tad pasaki viņam, lūdzams, lai nāk beidzot uz mā­jām.

—  Katrā ziņā, — es nosolījos.

Biju priecīgs, ticis no viņas vaļā. Viņa bija gaužām mīlīga, tomēr mazliet jukusi. Visus gadus kopš Tapera pazušanas viņa to meklē, turklāt vienmēr tā, it kā dēls tikko būtu izgā­jis no istabas, vienmēr pavisam rimti un drošā pārliecībā, ka viņš pēc īsa brītiņa atgriezīsies.

Viņa par to runāja gluži saprātīgi un bija ļoti sirsnīga un mīļa, un gandrīz nemaz neraizējās par savu debīlo dēlu, kas bija kā ūdenī iekri­tis.

Es atceros, ka ar Taperu bija tīrais negals. Viņš bija kā dzirnakmens kaklā visiem, bet īpaši man. Viņš ļoti mīlēja puķes un mūžam slaistījās ap mana tēva siltumnīcu, un tēvs, kas nespēja nodarīt pāri pat mušai, pacieta arī Taperu ar visu viņa nemitīgo tērgāšanu. Ta- pers bija man ārkārtīgi pieķēries, un, lai es darīju ko darīdams vai teicu ko teikdams, viņš man sekoja kā ēna. Tas, ka viņš bija krietnus desmit gadus vecāks par mani, viņam neko nenozīmēja, jo viņš bija bērna prātā. Vēl ta­gad man atmiņā skanēja viņa bezrūpīgā balss: viņš apjūsmoja itin visu, tīksminājās ap puķēm un uzdeva nebeidzamus, bezjēdzī­gus jautājumus. Es viņu, protams, neiere­dzēju, bet viņā nebija arī nekā tāda, par ko viņu varētu patiesi ienīst. Tapers bija tāds radījums, ko vajadzēja pieciest. Taču es arī zināju, ka nekad nespēšu aizmirst viņa stulbi bezrūpīgo, līksmo balsi, siekalošanos runājot un nejēdzīgo paradumu skaitīt pašam savus pirkstus — dieviņš vien zina, kādēļ viņš to darīja, — it kā baidītos, ka nupat būs kādu no tiem pazaudējis.

Saule jau bija uzlēkusi un pārpludināja zemi ar spožu gaismu, un es ar katru mirkli skaidrāk apzinājos, ka mūsu pilsētiņa ir ie­slēgta lokā un nošķelta no pasaules, ka nezin kāpēc mūs kaut kas vai kāds iesprostojis kā krātiņā. Paraudzījies atpakaļ uz noieto ceļu, redzēju, ka visu laiku esmu gājis pa aploces iekšmalu. Palūkojoties uz priekšu, varēju diezgan skaidri nospraust šo līkni.

Bet es nesapratu, kādēļ tas noticis tieši ar mums. Kādēļ ar tādu mazu pilsēteli kā mū­sējā? Ar pilsētiņu, kura ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu tādu pašu pilsētiņu.

Bet varbūt, — man iešāvās prātā, — gluži tā tomēr nav. Tā būtu teicis es un varbūt visi pārējie milvilieši. Visi, izņemot Nansiju šēr- vudu — Nansiju, kas vēl nupat vakar vakarā bija izklāstījusi man savu dīvaino teoriju, ka šī mūsu pilsētiņa esot kaut kas sevišķs. Un es sāku prātot, vai viņai varētu būt taisnība. Vai mūsu mazā Milvila patiesi ir citāda nekā visas citas mazās pilsēteles?

Biju nonācis līdz savai ielai, un pēc mana aprēķina tai vajadzēja atrasties aplenkuma līnijas iekšpusē.

Sapratu, ka tālāk iet vairs nav nekādas jē­gas. Tā būtu veltīga laika nosišana. Man vairs nevajadzēja noiet visu apli, lai pārlie­cinātos, ka esam ieslēgti lokā.

Pārgāju pāri prezbiteriāņu mācītājmājas pagalmam, un turpat otrpus ielai puķu un krūmu biezoknī atradās mana māja. Aiz mā­jas slējās novārtā pamestā siltumnīca, kup­loja dārzs un ziedēja vesels puķu lauks — tās pašas sarkanvioletās purpurkrāsas puķes, ko misis Tailera bija bakstījusi ar spieķi, teikdama, ka šovasar tās varen krāšņi sazie­dējušas.

Kad sasniedzu ielu, izdzirdu ritmisku čīk­stoņu un sapratu, ka pagalmā atkal iemanī­jušies puikas un draiskuļojas vecajās šūpolēs pie lievenēm.

Mazliet apskaities par šo čīkstoņu, es stei­dzos pa ielu uz mājām. Cik reižu nebiju pui­kām piekodinājis, lai liek šūpoles mierā. Tās bija vecas un paputējušas, un kādā jaukā dienā kārtis vai kaut kas cits varēja pārlūzt un kāds no resgaļiem pamatīgi apdauzīties. Es, protams, būtu varējis tās nojaukt, bet tā­dam darbam man necēlās rokas, jo tās bija mātes šūpoles. Dažu labu stundu viņa bija pa­vadījusi pagalmā, lēnām un rāmi šūpodamās un priecādamās par puķēm.

Pagalmu skatienam aizsedza vecs ceriņu dzīvžogs, un es nevarēju saredzēt šūpoles, iekams nebiju sasniedzis vārtiņus.

Pieskrēju pie vārtiņiem, strauji atrāvu tos vaļā, aši iegāju pagalmā, bet tad paliku kā pienaglots stāvam.

Šūpolēs nebija neviena puikas. Tajās sēdēja pieaudzis vīrietis, kurš, ja par apģērbu neuz­skata izpluinītu salmu platmali, ko viņš bija šķērseniski uzmaucis galvā, bija pliks kā no mātes miesām nācis.

Mani ieraudzījis, viņš idiotiski ieņirdzās.

— Hei, sveiks! — viņš līksmā, bezrūpīgā balsī uzsauca. Un, tikko bija to izteicis, sie­kalodamies sāka skaitīt sev pirkstus.

Viņa izskats un pazīstamā, kaut ari sen aiz­mirstā balss noskaņa man pēkšņi atsauca at­miņā vakardienas pievakari.

Eds Ādlers ieradās vakar pēcpusdienā, lai noņemtu manu telefona aparātu, un pats bija gaužām nelaimīgs.

— Man ļoti žēl, vecais, — viņš sacīja, — es nemaz negribu to darīt, bet jādara vien būs. Toms Prestons pavēlēja.

Eds ir mans draugs. Mēs sadraudzējāmies vidusskolā un esam palikuši labi draugi vēl šobaltdien. Arī Toms Prestons, protams, mā­cījās kopā ar mums skolā, bet nebija draugs ne man, nedz kādam citam. Viņš bija pretīgs puika un arī tagad, pieauguša vīra kārtā, ir pretīgs tips.

«Bet tā jau pasaulē iet,» es nodomāju. «At- biras vienmēr peld pa virsu.» Toms Prestons ir telefona centrāles direktors, bet Eds Ād­lers strādā pie viņa par montieri un līnijas labotāju — uzstāda aparātus un labo bojāju­mus, bet es esmu nekustamu īpašumu un dzī­vības apdrošināšanas aģents un patlaban tai­sos šo nodarbošanos mest pie malas. Ne tādēļ, ka es pats to gribētu, bet tādēļ, ka man nav citas izejas, tādēļ ka neesmu samaksājis rē­ķinu telefona centrālei un jau sen esmu pa­rādā arī īres maksu.

Toms Prestons dzīvē guva panākumus, man neveicās nemaz, Eds Adlers gan nopelnīja ģi­menei iztiku, bet nekur tālāk arī netika. Ne­zinu, kā klajās pārējiem. Kā klājās pārējiem draugiem no vidusskolas laikiem? Uz to es nevarēju atbildēt, jo nezināju. Viņi visi aiz­klīduši projām. Tādā mazā pilsētiņā kā Mil- vila cilvēkam īsteni nav ko iesākt. Droši vien arī es nebūtu te palicis, ja nebijis māmuļas. Pēc tēva nāves es pārtraucu mācīšanos un pa­līdzēju mātei siltumnīcā, līdz viņa sekoja tē­tim. Un tad es biju Milvilā nodzīvojis jau tik ilgi, ka būtu bijis grūti aiziet no šejienes.

—   Ed, — es apjautājos, — vai esi kādreiz dzirdējis kaut ko par mūsu puišiem?

—  Nē, neesmu, — Eds atteica. — Nezinu, kur katrs palicis.

—   Atceries, — es atgādināju, — kārno Os- tinu un Carliju Tomsonu, Martiju Holu un Alfu … esmu aizmirsis Alfa uzvārdu.

—   Pītersons, — Eds piebilda.

—   Pareizi, — es sacīju. — Dīvaini gan, ka varēju tā aizmirst viņa uzvārdu. Mēs ar Alfu esam pavadījuši kopā daudz jautru brīžu.

Eds atvienoja vadu un piecēlās, šūpodams aparātu vada galā.

—   Ko tu tagad domā darīt? — viņš apjau­tājās.

—   Laikam slēgšu savu būdu ciet, — es at­bildēju. — Nav jau telefons vien. Viss iet greizi. Esmu parādā arī īres naudu. Dens Vi 1 - ilobijs savā bankā par to milzīgi sūrojas.

—  Tu jau varētu iekārtot kantori savā mājā.

—   Ed, — es viņu pārtraucu, — man ne­kāda kantora nevajag. Man šis darbs nekad nav gājis no rokas. Es nepratu iesākt. Jau pašā sākumā cietu zaudējumus.

Piecēlos, uzliku galvā platmali un izgāju no kantora. Uz ielas nebija gandrīz neviena cil­vēka. Ietves malā stāvēja dažas mašīnas, kāds suns ošņājās ap laternas stabu, un Klei­nais Grants bija ieņēmis pozīcijas pie kro­dziņa «Laimīgo ala», cerēdams, ka varbūt kāds garāmgājējs piedāvās viņam čarku.

Es jutos briesmīgi nelāgi. Sīkais nieks — noņemtais telefons — it kā pielika visam punktu. Tas man skaidri un nepārprotami pa­rādīja, ka neesmu nekam derīgs. Cilvēks var mēnešiem dzīvot, mānīdams pats sevi un ie­stāstīdams sev, ka viss ir labākajā kārtībā un visas nepatikšanas kādreiz beigsies, bet tad gadās kaut kas tāds, ko nevar aizmānīt ne ar kādu mānīšanu. Tāds galējs pierādījums, kam nespēju pretoties, bija Eds Adlers, kas atnāca, atvienoja telefonu un aiznesa aparātu.

Stāvēju uz ietves, raudzījos pa ielu uz priekšu un pēkšņi izjutu naidu pret pilsēteli — ne pret cilvēkiem, kas te dzīvo, bet pret pašu pilsētu, pret vienas noteiktas vietas bezperso­nisko, ģeogrāfisko priekšstatu.

Pilsētele ņirdza man sejā — putekļaina, augstprātīga un bez mēra pašapmierināta, un es sapratu, ka esmu izdarījis lielu aplamību, neaizbraukdams projām no šejienes, kad

varēju to izdarīt. Tiku mēģinājis dzīvot te aiz tīrās mīlestības pret dzimto pilsētu, bet tā ir bijusi aklība. Es taču visu sapratu tikpat llabi kā mani draugi — tie, kas no šejienes aiz­brauca, bet negribēju atzīt skaidro, neapgā­žamo patiesību: Milvilā nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts te palikt. Tā ir veca pilsētiņa, kas mirst lēnā nāvē, kā daždien mirst viss vecais. Tai elpu žņaudza ciet jaunie, ērtie ceļi, pa ku­riem varēja aizbraukt uz labākām iepirkšanās vietām; tā Hēnītēm mira arī tādēļ, ka apkārtnē panīka zemkopība, mira lēnām, kopā ar maza­jām fermām pakalnos; tās stāvēja pamestas, jo nespēja vairs uzturēt fermera ģimeni. Pilsē­tiņā valdīja smalka nabadzība; tai piemita zināma appelējusi savdabība, tomēr tā lēnām nīka par spīti liegajai lavandas smaržai un iedzīvotāju nevainojamām manierēm.

Es nogriezos lejup pa ceļu, prom no putek­ļainā kantoru rajona un devos uz mazo upīti, kas tecēja gar pilsētiņas austrumu robežu. Tur es krastmalā uzgāju sen iemītu taku koku pa­ēnā un aizklīdu pa to, klausīdamies vasaras skanīgajā klusumā un ūdens burbuļošanā, tam plūstot pār oļiem un zvirgzdiem starp zāļaina­jiem krastiem. Un iedams neviļus sāku atcerē­ties senos gadus, ko biju jau bezmaz aizmirsis. Turpat mazliet tālāk uz priekšu bija pilsētiņas peldētava, bet lejpus tās — brasli, kur pavasa­ros gāju zvejot nēģus.

Upes līcī bija mūsu iemīļotā vietiņa, kur mēdzām rīkot piknikus. Iekūrām ugunskuru, cepām uz tā desiņas un sēdējām, vērodami, kā pa koku starpu un pāri pļavām zogas klāt va­kara krēsla. Pēc brīža uzlēca mēness un pār­vērta visu apkārtni par burvju valstību, izauz- dams starp ēnu spraišļiem savu liego gaismu. Mēs neviļus sākām runāt čukstus, droši vien tāpēc, ka vēlējāmies aizturēt laika ritējumu un ilgāk saglabāt burvestību. Bet, lai cik kaisli vēlējāmies, tas mums nekad neizdevās, jo laiks ir kaut kas tāds, ko pat tajos gados nebija iespējams nedz aizturēt, nedz apstādināt.

Toreiz šurp nācām mēs abi ar Nansiju, Eds Adlers un Priscilla Gordona, lāgiem mums piebiedrojās arī Alfs Pītersons, bet man pali­cis prātā, ka viņš gaužām reti divas reizes at­veda līdzi to pašu meiteni.

Uz brīdi apstājos takas vidū un centos iedo­māties, kā viss toreiz bija: mēnesnīcas vizmu, dziestošā ugunskura mirgu, meiteņu klusās balsis un liegos augumus, jaunības brīnuma apdvesto pārvarīgo maigumu, kvēli, satrau­kumu un dziļo pateicību. Gribēju uzburt at­miņā teiksmaino tumsu un laimes mirdzumu vai vismaz to atspulgu, bet( spēju visu konsta­tēt vienīgi ar prātu, apzināties, ka tā reiz ir bijis un vairs nekad nebūs.

Tāds nu es reiz esmu — ar izbalējušu at­miņu skrandām sirdī, turklāt arī materiāli izputējis. Man šķita, ka šai brīdī es beidzot visu apjēdzu, pirmo reizi ieskatos patiesībai acīs. Ko man iesākt tālāk?

«Varbūt,» es iedomājos, «vajadzēja turpināt ar to pašu siltumnīcu.» Bet tā bija muļķīga ideja, tukša iedoma, jo pēc tēva nāves tur viss sāka iet greizi. Kamēr tēvs bija dzīvs, mēs dzī­vojām pārtikuši, bet toreiz arī strādājām visi trīs, un tētis sevišķi smalki izprata augus. Viss, kam vien pieskārās viņa gādīgā roka, zaļoja un zēla, un viņš allaž zināja, kas au­giem nepieciešams, lai tie būtu spirgti un krāšņi. Man šā ķēriena trūka. Manā kopšanā augi nīkuļoja, žēl bija uz tiem noraudzīties, un tiem pastāvīgi uzkrita dažādi kaitēkļi, parazīti un sērgas.

Piepeši, kamēr kavējos uz takas, upe, celiņš un koki pārvērtās — kļuva senatnīgi un sveši. It kā es šai vietā būtu pilnīgs svešinieks, kas ieklīdis tādā laikā un telpā, ar ko tam nav nekā kopīga. Un vēl briesmīgāk nekā atrasties gluži svešā vietā bija tas, ka es kaut kur dziļi dziļi dvēselē apzinājos, ka daļa no manis ir piede­rīga pie šīs vietas.

Es pagriezos un sāku iet pa taku atpakaļ, bet man pa pēdām dzinās tādas bailes un šaus­mas, ka gribējās skriet ko kājas nes. Es tomēr neskrēju. Gāju pat lēnākā solī, nekā būtu gā­jis citkārt, jo jutu, ka šāda uzvara man pašlaik nepieciešama, ka man tā jāizcīna — kaut vai šāda sīka, nenozīmīga uzvara: iet pavisam lēnām tad, kad tik neprātīgi gribējās skriet.

Ticis atpakaļ uz ielas, ārā no koku krēslainā pavēņa, es siltajā saulītē un spožajā gaismā atkal redzēju visu pareizi un normāli. Ne gluži normāli varbūt, bet vismaz tā, kā biju paradis redzēt. Iela bija tāda pati kā vienmēr. Bija uzradušies vēl daži automobiļi, suns bija pazudis un Kleinais Grants mainījis savas pozīcijas. Tagad viņš slaistījās nevis vairs pie «Laimīgo alas», bet gan pie mana kantora.

Pareizāk gan būtu teikt — pie mana bijušā kantora. Es sapratu, ka šai ziņā man vairs nav uz ko cerēt. Es varētu šai pašā brīdī ieiet iekšā, izvākt visu no rakstāmgalda, aizslēgt durvis no ārpuses un aiznest atslēgu uz banku. Daniels Villobijs būs diezgan pikts, bet galu galā man gluži vienalga, ko par mani domā Daniels Villobijs. Tiesa, esmu viņam parādā īres naudu, ko nevaru samaksāt, un viņš droši vien man to pārmetīs, taču pilsētā Danielam Villobijam vēl ir krietni daudz citu parād­nieku, no kuriem viņam arī nav lielas cerības sagaidīt naudu. Bet pie tā viņš pats ir vainīgs, dabūjis, ko gribēja, un tādēļ neieredz nevienu cilvēku. Tad jau labāk lai esmu, kāds esmu, nevis līdzīgs Denam Villobijam, kurš dien­dienā staigā pa ielām ar apziņu, ka ikviens pretimnācējs viņu nicina un nīst.

Citos apstākļos es būtu labprāt apstājies un patērzējis ar Kleino Grantu. Lai arī viņš bija mūsu pilsētiņas lielākais slaists, es viņu tomēr uzskatīju par savu draugu. Viņš allaž bija ga­tavs nākt līdzi makšķerēt, zināja vietas, kur zivis vislabāk ķeras, un jūs nespējat pat iedo­māties, cik interesanti bija sarunāties ar viņu. Bet patlaban man negribējās runāt ne ar vienu cilvēku.

—   Hei, Bred! — Kleinais mani uzrunāja, kad pienācu viņam tuvāk. — Paklau, vai tev nav kabatā aizķēries kāds lieks dolārs, ko?

Sen sen Kleinais nebija diedelējis no manis naudu, un es jutos pārsteigts, ka viņš to dara tieši šodien. Lai Kleinais Grants ir kāds bū­dams, viņš tomēr ir džentlmenis un smalkjū­tīgs puisis. Viņš mēdza diedelēt naudu tikai no tādiem vīriem, kam tās netrūka. Kleinajam piemita ģeniāla nojauta, kad un kādos apstāk­ļos ir vērts izmest makšķeri.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju tur plānu papīrnaudas žūksnīti un dažas sudraba monē­tas. Izvilku plāno žūksnīti, paņēmu no tā vienu dolāru un iedevu viņam.

—   Paldies, Bred, — viņš sacīja, — šodien vēl nav trāpījies iebaudīt ne lāsīti.

. Viņš iestūma dolāru savas nospeķotās, skrandainās vestes kabatiņā un steigšus aiz- klumburoja prom pa ielu tieši uz krogu.

Es atvēru kantora durvis, iegāju iekšā un, tiklīdz biju aizvēris durvis aiz sevis, izdzirdu zvanām telefonu.

Paliku kā zemē ieaudzis stāvam un muļķīgi blenzu uz telefonu.

Tas joprojām zvanīja, un es piegāju un no­cēlu klausuli.

—   Misters Bredšovs Kārters? — ievaicājās vismaigākā balss, kādu jebkad biju dzirdējis.

—   Es pats, — atbildēju. — Ar ko varu pa­kalpot?

Es sapratu, ka runātājs nav šejienietis, jo tas būtu mani saucis par Bredu. Bez tam ne­pazinu neviena ar tādu balsi. Tā dūdoja saldi kā televīzijas reklāmu meitenes, kad piesola ziepes vai skaistumkopšanas līdzekļus, un to­mēr šai balsij bija tik dzidra, cēla skaņa, kāda droši vien ir tad, kad sāk ,runāt pasaku prin­ceses.

—   Jūs varbūt esat tas pats misters Bred- šovs Kārters, kura tēvam piederēja siltum­nīca?

—   Gluži pareizi, — es atteicu.

—   Bet vai jūs pats vairs siltumnīcā nestrā­dājat?

—   Nē, — atbildēju, — nestrādāju.

Un tad balss pārvērtās. Līdz šim brīdim tā bija skanējusi maigi un ļoti sievišķīgi, bet ta­gad kļuva vīrišķīga un lietišķa. It kā vispirms būtu runājis viens cilvēks, tad atgājis nost no telefona un klausuli paņēmusi pavisam cita persona. Un tomēr nezin kādas ērmotas iedo­mas dēļ es nešaubīgi jutu, ka mainījies ir nevis pats runātājs, bet vienīgi balss.

—   Mums ir pamats domāt, — sacīja jaunā balss, — ka jūs pašreiz esat brīvs, lai mazliet pastrādātu mūsu labā.

—   Jā, to es varētu, — es piekritu. — Bet kas te īsti notiek? Kāpēc pārmainījās jūsu balss? Ar ko es runāju?

Bija muļķīgi tā jautāt, jo, lai arī kā man būtu licies, neviena cilvēka balss nespēj pār­vērsties tik strauji un tik pilnīgi. Tur vaja­dzēja būt diviem cilvēkiem.

Atbildi uz savu jautājumu es nesaņēmu.

—   Kādas būtu manas funkcijas? — es vai­cāju.

—   Diplomātiskas, — balss atbildēja, — man šķiet, tas būtu visprecīzākais apzīmē­jums.

—   Bet es taču neesmu diplomāts. Man nav …

—   Jūs mazliet kļūdāties, mister Kārter. Jūs neizprotat. Varbūt vajadzētu paskaidrot jums to mazliet tuvāk. Mums ir kontakts ar dau­dziem jūsējiem. Tie palīdz mums visādi. Mums, piemēram, ir priekšālasītāju grupa …

—   Priekšālasītāju?

—   Tieši tā es teicu. Tādi, kas mums lasa. Viņi, redzat, lasa mums ļoti dažādus tekstus. Par dažādiem jautājumiem. Britu enciklopē­diju, Oksfordas vārdnīcu un dažādas hresto­mātijas. Literatūru un vēsturi. Filozofiju un ekonomiku. Un tas ir ļoti interesanti.

—   Bet jūs taču to visu varētu lasīt paši. Nav nekādas vajadzības turēt priekšālasītājus. Jums tikai vajadzētu iegādāties attiecīgās grā­matas .. :

Balss skumji nopūtās.

—  To jūs nesaprotat. Jūs pārāk steidzaties ar secinājumiem.

—   Nu labi, — es atteicu, — nesaprotu. Lai paliek. Bet ko jūs gribat no manis? Ņemiet vērā, ka esmu nekam nederīgs priekšālasītājs.

—   Mēs vēlamies, lai jūs reprezentētu mūs. Mēs gribētu vispirms apspriesties ar jums.

dzirdēt, kā jūs vērtējat situāciju, un tad mēs varētu …

Balss vēl kaut ko sacīja, bet es to vairs ne­dzirdēju. Pēkšņi atskārtu, kas man bija licies aplam. Es, protams, to redzēju visu laiku, bet tikai šai mirklī tas pilnīgi sasniedza manu ap­ziņu. Bija tik daudz kā cita, par ko brīnī­ties, — telefona aparāts, kur patiesībā nevaja­dzēja atrasties nekādam aparātam, balsu pēk­šņā pārvērtība, sarunas ērmīgā tendence. Mans prāts bija pārāk nodarbināts, lai uz­tvertu visu kopumā.

Bet tagad ačgārnība ar telefonu beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai, un viss, ko balss vēl runāja, saplūda neskaidrā dūkoņā. Sis taču nemaz nebija tas aparāts, kas stāvēja uz rakstāmgalda vēl pirms stundas. Sim aparā­tam nebija ne numuru diska, ne vada, ne kon­takta pie sienas.

-— Kas te notiek? — es iesaucos. — Ar ko es sarunājos? No kurienes jūs zvanāt?

Un tad atskanēja vēl trešā — ne vīrieša, ne sievietes balss, ne piemīlīga, ne lietišķa, bet pavisam neizteiksmīga, gan mazliet zobgalīga, tomēr bez jebkādām personības iezīmēm.

—  Mister Kārter, — teica neizteiksmīgā balss, — neuztraucieties. Mēs rūpējamies par saviem ļaudīm. Mēs esam ļoti pateicīgi. Ticiet, mister Kārter, mēs būsim ļoti pateicīgi arī jums.

—  Pateicīgi — par ko? — es kliegšus ieklie­dzos.

—   Aizejiet pie Džeralda Šērvuda, — pamā­cīja bezpersoniskā balss, — mēs parunāsim ar viņu par jums.

—   Paklausieties, — es satraukumā bļāvu, — es nesaprotu, kas te notiek, bet…

—   Parunājiet tikai ar Džeraldu Šērvudu, ■— balss atkārtoja.

Tad telefonā viss apklusa. Pilnīgi un galīgi. Līnija nedūca. Klusums un tukšums.

—   Hallo, jūs tur! — es saucu. — Hallo, at­saucieties, lai jūs būtu kas būdami!

Bet atbildes nebija.

Atņēmu klausuli nost no auss un turēju to rokā, cenzdamies atdzīvināt atmiņā kādu priekšstatu, kuram — to es skaidri zināju — vajadzēja būt tur saglabātam. Pēdējā balss — tā man šķita pazīstama. Biju to kādreiz kaut kur dzirdējis. Bet atmiņa man neklausīja.

Noliku klausuli vietā un pacilāju pašu apa­rātu. Pēc izskata tas bija gluži parasts apa­rāts, izņemot to, ka tam nebija numuru diska un neviena vada un pievienojuma. Lūkoju at­rast firmas zīmi vai fabrikas marku, bet nekas tamlīdzīgs nebija redzams.

Eds Ādlers bija atnācis noņemt manu tele­fona aparātu. Viņš to atvienoja un šūpoja vada galā, ar mani runādams, pirms es devos pastaigāties.

Atgriezies es dzirdēju telefonu zvanām un redzēju aparātu stāvam uz rakstāmgalda, un vienīgā doma, kas man iešāvās prātā (tai gan nebija nekādas loģikas, bet tas bija vienīgais izskaidrojums), bija tāda, ka Eds nezin kāda iemesla dēļ atkal pievienojis telefonu un noli­cis aparātu atpakaļ. Varbūt viņš to darījis aiz draudzības pret mani; varbūt patvarīgi nav klausījis rīkojumam, ilai saglabātu man tele­fonu. Vai varbūt Toms Prestons pats apdomā­jies un nolēmis mazliet vēl pagarināt man ter­miņu. Bet varbūt pat uzradies kāds nezināms labdaris, kas samaksājis rēķinu, lai es varētu paturēt telefonu.

Un tomēr es zināju, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Šis nebija tas aparāts, ko Eds atvie­noja.

Pastiepu roku, nocēlu klausuli un pieliku to pie auss.

Ar mani tūliņ sāka runāt .lietišķā balss. Tā neteica «hallo», tā nevaicāja, kas runā. Tā uz­reiz sacīja:

— Nav grūti iedomāties, mister Kārter, ka jūs izturaties pret mums ar aizdomām. Mēs ļoti labi saprotam jūsu apjukumu un jūsu ne­uzticēšanos. Mēs uz jums neļaunojamies par to, bet jūsu pašreizējā noskaņojumā tālākām sarunām nav nekādas nozīmes, Vispirms ap­runājieties ar misteru Šērvudu, un, kad būsiet atgriezies, turpināsim sarunas.

Līnija atkal apklusa. Šoreiz es vairs ne­brēcu aparātā, lai atsauktu balsi atpakaļ. Sa­pratu, ka tam nav nozīmes. Noliku klausuli atpakaļ un pastūmu aparātu nostāk.

Balss man bija ieteikusi aiziet pie Džeralda Šērvuda, tad atgriezties un turpināt sarunas.

Bet kāds gan Džeraldam Šērvudam varēja būt sakars ar šo notikumu?

Es apsvēru visu, ko zināju par Džeraldu Sērvudu, un man šķita, ka viņš nepavisam nav tāds cilvēks, kas varētu būt iejaukts šādā avantūrā.

Viņš ir Nansijas Šērvudas tēvs, varētu teikt — rūpnieks, dzimis milvilietis, un dzī­voja no senčiem mantotā senlaicīgā mājā, kas atradās ka! lna galā uz pilsētiņas robežas. At­šķirībā no mums pārējiem viņš bija saistīts ne tikai ar Milvilu. Viņam piederēja fabrika El- morā, pilsētā jūdzes piecdesmit no Milvilas, ar saviem trīsdesmit četrdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. īstenībā tā nebija Sērvuda fabri­ka: viņš bija mantojis to no tēva, un kādu slaiku fabrika ražoja lauksaimniecības mašī­nas. Bet pirms dažiem gadiem lauksaimniecī­bas mašīnu ražošanā notika krahs un Šērvuds pārorientējās uz dažādu ierīču producēšanu. Taču man nebija ne jausmas, kādas ierīces viņš ražo. Es arī netiku interesējies par Šēr­vudu ģimeni, izņemot vidusskolas pēdējo posmu, kad biju aizrāvies ar Šērvuda meitu.

Viņš bija krietns, turīgs pilsonis, un pilsētā viņu labi ieredzēja. Bet, tā kā viņš un pirmāk viņa tēvs mantu nebija ieguvuši Milvilā un tā kā Šērvudu ģimene aizvien bija bijusi turīga, ja arī ne īsti bagāta, bet mēs visi pārējie trū­cīgi, tad viņi vienmēr mazliet tika uzskatīti par svešiniekiem. Viņu intereses gluži nesakrita ar milviliešu interesēm; viņi nebija tik cieši sais­tīti ar pilsētiņas iedzīvotājiem kā mēs, milvi- ilieši, savā starpā. Tā viņi allaž stāvēja mazliet nomaļus no pārējiem, varbūt ne tādēļ, ka paši to gribētu, bet vairāk gan tādēļ, ka mēs viņus uz to piespiedām.

Ko man darīt? Aizbraukt pie Sērvudiem un kļūt par antiņu? Ielauzties viņu mājā un no­prasīt Šērvudam, ko viņš zina par šo ķēmīgo telefonu?

Paraudzījos rokas pulkstenī — vēl bija tikai četri. Pat, ja es izšķirtos aiziet pie Šērvuda un aprunāties ar viņu, nevarēju to darīt agrāk kā pievakarē. «Droši vien,» centos sev iestās­tīt, «viņš neatgriezīsies no Elmoras agrāk par pulksten sešiem.»

Izvilku rakstāmgalda atvilktni un sāku vākt ārā savas mantas. Tomēr tad saliku atkal visu atpakaļ un aizstūmu atvilktni ciet. Man jāpa­tur kantoris vismaz līdz šim vakaram, jo man taču jāatnāk vēlreiz šurp un jāparunā ar to cilvēku (vai cilvēkiem) pa šo murgu telefonu. Kad būs satumsis, es varēšu, ja vien vēlēšos, paņemt aparātu un aiznest uz mājām. Bet es nevarēju gaišā dienas laikā iet pa pilsētu, pa- sitis padusē telefona aparātu.

Izgāju no kantora, aizvēru durvis un devos pa ielu uz priekšu. Es nezināju, ko iesākt, un uz mirkli apstājos pirmajā ielu krustojumā, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varēju, protams, iet uz mājām, bet ļoti negribējās. Tas pārāk izska­tītos pēc mēģinājuma atrast alu, kur paslēp­ties no visa. Varēju aizstaigāt līdz pilsētas valdes namam, gan jau tur atrastu kādu, ar ko parunāties. Bet, jādomā, vienīgais, ko tur pašreiz varētu sastapt, būtu mūsu pilsētiņas policists Hairams Martins. Hairams tūliņ gri­bēs ar mani saspēlēt dambretes partiju, bet man patlaban prāts nemaz nenesās uz dam­breti. Turklāt Hairams neprata godam zaudēt, tādēļ vienmēr vajadzēja ļaut viņam uzvarēt, lai viņš nekļūtu riebīgs. Mēs ar Hairamu ne­kad neesam labi satikuši. Skolā viņš bija ne­jēdzīgs kauslis, un es ar viņu izvillojos vismaz reizes desmit gadā. Viņš mani vienmēr pie­kāva, bet nekad nevarēja piespiest atzīties, ka esmu piekauts, un ciest viņš mani nekad nav varējis. Ar Hairamu bija tā — vajadzēja ļaut, lai viņš tevi pāris reižu gadā piekauj, tad atzīt, ka esi uzvarēts, un pēc tam viņš tevi uzņēma savu draugu skaitā.

Vēl bija iespējams, ka pilsētas valdē būs Higmens Morriss, bet tādā dienā kā šī es ne­spētu ar viņu tikties. Higijs ir mūsu pilsētiņas mērs, baznīcas pīlārs, skolas padomes locek­lis, bankas direktors un iedomīgs pūslis. Pat labākos laikos man nav bijis nekāda prieka sastapties ar Higiju; vairījos no viņa, kad vien spēju.

Varētu aiziet uz «Tribune» redakciju un kādu stundiņu patērgāt ar redaktoru Džo īvensu, kas pašreiz nebūtu pārāk aizņemts, jo avīze iznāca jau no rīta. Bet Džo gribēs sākt nebeidzamas runas par mūsu apriņķa lielo politiku, par savu ierosinājumu izbūvēt

peldbaseinu un citiem ļoti svarīgiem sabied­riskās dzīves jautājumiem, par kuriem man, godīgi sakot, nebija ne mazākās intereses.

Nolēmu labāk aiziet uz «Laimīgo alu», ap­sēsties kādā no kabīnītēm zāles tālākajā kaktā, izsūkt kausiņu vai pāris kausiņu alus, !lai nosistu laiku un mēģinātu tikt kaut kādā skaidrībā pats ar savām domām. Naudas, par ko piedzerties, man nebija, bet pāris kausu alus nepadarīs mani nabagāku, nekā jau esmu, un dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad kau­siņš alus sniedz lielu mierinājumu. Bija vēl pārāk agrs, lai krogā būtu daudz ļaužu, un es varēšu pasēdēt viens. Droši vien tur būs Klei­nais Grants un nodzers dolāru, ko es viņam iedevu. Bet Kleinais ir džentlmenis un ļoti at­jautīgs zellis. Ja viņš redzēs, ka gribu būt viens, tad neuzmāksies.

Krogs bija tumšs un vēss, un, ienācis no ielas spožās gaismas, es taustījos uz priekšu kā akls. Aizgāju līdz kabīnītei pašā zāles kaktā, redzēju, ka tā tukša, un apsēdos. Priek­šējās kabīnēs sēdēja vēl daži apmeklētāji, bet vairāk neviena arī nebija.

Meja Hatona, kas bija stāvējusi aiz bāra letes, pienāca pie manis.

—   Hallo, Bred, — viņa mani uzrunāja, — tevi nu gan reti dabū pie mums redzēt,

—  Vai tagad tu strādā Carlija vietā? — es apvaicājos.

Carlijs ir viņas tēvs un krodziņa īpašnieks

—   Tēvs aizgāja nosnausties, — viņa atteica. — Šajā laikā apmeklētāju nekad nav pārāk daudz. Es gluži labi tieku galā.

—   Vai varētu dabūt vienu aliņu? — es jau­tāju.

—   Protams. Lielo kausu vai mazo?

—   Lai iet lielais, — es sacīju.

Viņa atnesa alu un aizgāja atpakaļ aiz īletes. Krodziņš bija kluss un tukšs — tas nebija ne­kāds elegantais un nespīdēja aiz tīrības, bet galvenais — te bija vieta, kur varēja atpūs­ties. Zāles priekšpusē platā strēlē ieplūda spožā gaisma no ielas, bet līdz tālajiem kak­tiem tā netika, it kā pa ceļam to visu uzsūktu telpas rimtā krēsla, kas aicināt aicināja iegriezties.

No kabīnes, kas atradās turpat pretī manē­jai, piecēlās kāds vīrietis. Ienākdams nebiju viņu redzējis. Laikam viņš bija sēdējis pašā kaktā pie sienas. Pusizdzerto kausu rokā turē­dams, viņš pagriezās un cieši paraudzījās uz mani. Tad panācās pāris soļu tuvāk manai kabīnei. Es pacēlu acis, bet nepazinu viņu. Manas acis vēl nebija pieradušas pie pustum­sas.

—   Breds Kārters? — viņš ierunājās. — Vai tu būtu Breds Kārters?

—   Jā, — atteicu, — būtu gan.

Viņš nolika kausu uz galda un apsēdās man pretī. Un, kamēr viņš to darīja, man pēkšņi atausa atmiņā viņa lapsas ģīmis, un es at­jēdzu, kas viņš ir.

—  Alf Pīterson! — pārsteigts iesaucos.

— Vēl nupat pirms kadas stundas mēs ar Edu Ādleru tevi pieminējām.

Viņš pastiepa pāri galdam roku, un es to satvēru, ļoti priecādamies viņu redzot, kāda gluži neizprotama iemesla dēļ ļoti priecāda­mies sastapt seno dienu draugu. Viņa rokas spiediens bija ciešs un sirsnīgs, un es zināju, ka arī viņš ir ļoti priecīgs, mani sastapis.

—  Mīļo dieniņ, — es sacīju, — cik tad īsti gadu ir pagājis?

—   Seši, — viņš atteica, — varbūt pat vai- • rāk.

Sēdējām, lūkodamies viens otrā un neveikli klusēdami, kā tas allaž notiek, ja veci draugi nav gadiem sastapušies un lāgā nezina, ko vajadzētu teikt, meklēdami pēc iespējas dro­šāku un vienkāršāku pamatu, lai sāktu sarunu.

—   Esi atbraucis ciemos? — es jautāju.

—  Jā, — viņš atteica, — atvaļinājumā.

—   Tev vajadzēja tūliņ meklēt mani rokā.

—   Ierados tikai pirms trim vai četrām stun­dām.

«Dīvaini gan,» es nodomāju, «ka viņam ienācis prātā atgriezties Milvilā, kur viņam vairs nav neviena piederīgā.» Viņa tuvinieki bija pirms vairākiem gadiem no šejienes aiz­ceļojuši, pārcēlušies kaut kur uz austrumiem. Viņi arī nebija šejienieši. Te viņi nodzīvoja tikai četrus vai piecus gadus, kamēr Alfa tēvs strādāja par inženieri šosejas būvē.

Tev jānāk pie manis, — es aicināju.

—  Man mājās ir daudz vietas. Dzīvoju viens pats.

—       Esmu apmeties motelī ārpus pilsētas — Džonija autoparkā, kā to šeit dēvē.

—       Tev vajadzēja tūliņ nākt uz manām mā­jām.

—        Būtu jau to darījis, — viņš sacīja, — bet es nekā nezināju. Nezināju, vai tu vēl esi te. Un, pat ja tu būtu tepat, domāju, ka varbūt esi apprecējies. Negribēju tā negaidot ielauzties pie tevis.

Es papurināju galvu.

—       Neesmu nedz aizbraucis, nedz apprecē­jies, — noteicu.

Izdzērām uz tikšanos pa kausam alus.

Alfs nolika glāzi uz galda.

—   Kā tev klājas, Bred?

Man jau vērās mute, lai kaut ko samelotu, bet tad es aprāvos. «Kāda velna pēc!» man ienāca prātā. Šis cilvēks, kas sēdēja pie mana galdiņa, taču bija Alfs Pītersons, viens no ma­niem labākajiem draugiem. Nebija nekādas jē­gas melst viņam niekus. Nebija nekāda pa­mata justies aizvainotam lepnumā. Viņš bija man pārāk labs draugs, lai es no viņa kau- nētos.

—   Necik labi neiet, — es atteicu.

—   Piedod, Bred.

—   Izdarīju lielu kļūdu, — es turpināju.

—  Man vajadzēja pazust no šejienes. Milvilā nav nekādas jēgas, te nevienam nav ko darīt.

—   Tu taču gribēji kļūt par mākslinieku.

Blandījies apkārt zīmēdams un pat gleznoji bildes.

Es pavēzēju ar roku, it kā gribēdams aiz- silaucīt projām atmiņas.

—        Nestāsti nu, — Alfs Pītersons sacīja, — ka neesi neko pat pamēģinājis. Togad, kad mēs beidzām skolu, tu gudroji mācīties tālāk.

—       Mēģināju gan, — es atzinos, — vienu gadu nomācījos arī. Mākslas skolā Čikāgā. Bet tad nomira tētis, un es biju vajadzīgs mā­tei. Mums nebija naudas. Bieži vien esmu brī­nījies, kā tēvs varēja sagrabināt tik daudz, lai to pašu vienu gadu varētu sūtīt mani skolā.

—   Un māte? Tu teici, ka dzīvojot viens.

—   Viņa nomira pirms diviem gadiem.

Viņš pamāja.

—       Un tu vēl joprojām noņemies ar siltum­nīcu?

Es papurināju galvu.

—        Man ar to nekas neiznāca. Negāja no rokas. Kļuvu par apdrošināšanas aģentu un izmēģināju ilaimi ar nekustamiem īpašumiem. Bet arī tas man nepadodas, Alf. Rīt no rīta slēdzu savu kantori ciet.

—   Un ko tālāk? — viņš vaicāja.

—   Nezinu. Neesmu par to vēl domājis.

Alfs pamāja Mejai, ilai atnes mums vēl pa

kausam alus.

—       Tad jau, — viņš sacīja, — tevi nekas te vairs netur.

Es atkal papurināju galvu.

—   Te, redzi, paliek māja. Man neparko

negribas to pārdot. Ja es brauktu projām, es to tikai noslēgtu, un cauri. Bet man negribas nekur braukt, Alf, un tā ir vislielākā nejaucība. Nezinu, laikam nemācēšu tev īsti to izskaid­rot. Esmu nodzīvojis šeit dažus gadus par ilgu, esmu pārāk saaudzis ar Milvilu.

Alfs pamāja ar galvu.

—   Man šķiet, es saprotu. Arī es esmu saau­dzis ar to. Tādēļ arī atgriezos. Un tagad pats brīnos, kādēļ to darīju. Protams, priecājos, ka satiku tevi un varbūt satikšu vēl vienu otru, bet kaut kur tomēr paliek tāda sajūta, ka neva­jadzēja nemaz braukt. Te viss liekas dīvaini tukšs. It kā no šejienes būtu izsūkta visa sula, ja tu saproti, ko gribu teikt. Viss jau ir tāpat, kā bijis, protams, bet tukšuma sajūta paliek.

Meja atnesa alu un novāca tukšās glāzes.

—  Man kaut kas ienāca prātā, — Alfs sa­cīja, — ja vien tu gribi uzklausīt.

—   Zināms, — es atteicu, — kādēļ gan ne?

—   Es drīz braukšu atpakaļ, — viņš sacīja,

—  droši vien pēc pāris dienām. Kādēļ tu neva­rētu braukt man līdzi? Es strādāju vienā pavi­sam trakā iestādījumā. Varbūt arī tev tur at­rastos vietiņa. Diezgan ilabi pazīstu vadītāju un varētu iemest kādu vārdu tavā labā.

—   Kas tas par darbu? — es vaicāju.

—   Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko es nevarēšu veikt.

—   Nezinu, — Alfs sacīja, — vai mācēšu tev to pietiekami loģiski paskaidrot. Tā ir tāda pētniecības iestāde — domu laboratorija. Tu tikai sēdi kabīnē un domā.

—   Domāju?

—   Nu jā. Izklausās negudri, vai ne? Bet īstenībā nav tik traki, kā izklausās. Tu apsē­dies kabīnē, un tev iedod kartīti, uz kuras ie­spiests jautājums vai vesela problēma. Tad tu sāc par šo problēmu domāt, bet tev jādomā balsī, it kā tu sarunātos pats ar sevi, reizēm pat strīdies pats ar sevi. Sākumā ir mazliet neveikli, bet vēlāk pierod. Kabīne ir izolēta pret skaņām, tā ka neviens tevi nedzird. Man šķiet, kaut kur droši vien ir paslēpts magne­tofons, kas ieraksta visu, ko tu saki, bet, ja tāds arī ir, tu to neredzi.

—   Un par to tev maksā?

—  Turklāt diezgan pieklājīgi, — Alfs atbil­dēja. — Cilvēks ar to pilnīgi var iztikt.

—   Bet kādā nolūkā tas tiek darīts? — es nerimos.

—  Mēs to nezinām, — Alfs atteica. — Nav jau tā, ka mēs nekad nebūtu jautājuši. Bet viens no darba noteikumiem ir — tu nedrīksti zināt, ko tas viss nozīmē. Laikam tas ir kaut kāds eksperiments. Man šķiet, to finansē kāda universitāte vai kāds pētniecības insti­tūts. Mums paskaidroja — ja mēs zināšot, kā­dam nolūkam viss tiek darīts, tas varētu ietek­mēt mūsu domas. Cilvēks neapzinīgi varot ievirzīt savas domas tā, lai tās atbilstu pētī­juma mērķim.

—   Un rezultāti? — es jautāju.

—   Ari rezultātus mums neizpauž. Katram domātājam izstrādāts noteikts plāns, bet, ja viņš šo plānu zinātu, tas varētu viņu ietekmēt. Tu varētu lūkot to pieskaņot pats savai shē­mai, lai panāktu likumsakarību, vai arī tev varētu uznākt vēlēšanās izlauzties no plāna ietvariem. Bet, kad tu nezini rezultātus, tu nevari arī uzminēt shēmu, un nekādas bries­mas nedraud.

Pa ielu garām aizbrauca kravas automobi­lis, un tā rīboņa skaļi atbalsojās kroga klu­sumā. Kad tā izgaisa, varēja dzirdēt pie gries­tiem sīcam mušu. Cilvēki, kas sēdēja zālē pie ieejas, laikam bija aizgājuši, vismaz nedzir­dēja vairs tos sarunājamies. Palūkojos apkārt, vai neredzēšu Kleino Grantu, bet viņa krogā nebija. Tagad man ienāca prātā, ka neesmu viņu nemaz redzējis, un tas man šķita dīvaini, jo biju taču tikai pirms īsa brīža iedevis viņam dolāru.

—   Kur tad tā tava iestāde atrodas? — es apvaicājos Alfam.

—   Misisipi štatā. Grīnbrairā. Mazs mies- telis. Ja tā apdomā, tas ir gaužām līdzīgs Mil- vilai. Maza pilsētiņa — klusa, putekļaina un tveicīga. Ja tu zinātu, cik tur ir briesmīgi karsts! Bet institūta ēkā gaiss ir kondicionēts. Nudien, tur nav slikti.

—   Maza pilsētiņa, — es prātoju. — Dīvaini gan, ka tādu iestādi ierīko tik mazā miestelī.

—   Maskēšanās, — Alfs paskaidroja. — Viņi grib saglabāt to slepenībā. Mums tiek lūgts par to nevienam nestāstīt. Un kur gan to va­rētu noslēpt vēl labāk, ja ne tādā nenozīmīgā nomaļā vietā. Nevienam pat prātā neienāks, ka šāda iestāde varētu atrasties tādā dieva aizmirstā kaktā.

—   Bet tu taču tur biji iebraucējs …

—   Skaidrs, tāpēc es arī šo darbu dabūju. Viņi nevēlas savākt pārāk daudz vietējo. Tiem visiem domas risinātos puslīdz vienā virzienā. Viņi priecājās, atraduši kādu svešu. Pie mums strādā diezgan daudz ļaužu, kas iebraukuši no citurienes.

—   Bet pirms tam?

—   Pirms tam? Ak tā, saprotu. Pirms tam man klājās gan šā, gan tā. Klīdu apkārt, kur pagadījās. Nekad nepaliku pārāk ilgi vienā vietā. Gadījās kaut kur robs uz pāris nedē­ļām, tad atkal citur uz pāris nedēļām. Mētājos kā skaida pa viļņiem. Kādu laiciņu paražoju pie betonētājiem, bet, kad kabata kļuva pavi­sam plāna un nebija vairs nekāda cita darba, uz īsu laiciņu kļuvu pat par trauku mazgā­tāju. Pāris mēnešu esmu bijis arī dārznieks vienā lielā muižā Luisvilā. Tur es lasīju tomā­tus, bet ar tādu peļņu var nomirt badā, tāpēc posos projām. Ko visu tikai neesmu izmēģinā­jies! Bet nu esmu Grīnbrairā jau vienpadsmit mēnešu.

—  Tāds darbs nevar turpināties mūžīgi. Pa­ies laiks, un viņi būs ieguvuši visus vajadzī­gos datus.

Viņš pamāja.

—       To es zinu. Man negribas ,ne domāt par to, ka reiz tas beigsies. Šis ir labākais darbs, kāds man jel kad gadījies. Nu, kā būs, Bred? Vai brauksi līdzi?

—       Būs jāpadomā, — es noteicu. — Vai tu nevari palikt te mazliet ilgāk nekā tās pāris dienas?

—       Varētu gan, — Alfs sacīja, — man ir di­vas nedējas atvaļinājuma.

—   Vai tu negribētu pamakšķerēt?

—   Tas būtu vareni.

—       Un ko tu teiktu, ja mēs rīt no rīta kaut kur aizbrauktu? Padzīvotu kādu nedēļu zieme­ļos. Tur būtu vēsāk. Man ir telts un visi vaja­dzīgie piederumi. Lūkosim atrast kādu vie­tiņu, kur labāk kožas.

—   Tā ir Jaba doma.

—       Mēs varētu braukt ar manu mašīnu, — es ieteicu.

—- Par benzīnu maksāju es, — Alfs sacīja.

—       Savā pašreizējā stāvoklī, — es piekritu, — atļauju tev to darīt.

3

Ja mājai nebūtu ar kolonām rotātās fasādes un spoži baltās balustrādes ap lēzeno jumtu, tā izskatītos gluži parasta un kaila. Atcerējos tos laikus, kad man likās, ka šī ir skaistākā māja pasaulē. Bet nu jau pagājuši gadi seši

vai septiņi, kopš neesmu bijis Šērvudu namā.

Apturēju mašīnu, izkāpu un brītiņu pastā­vēju, noraudzīdamies uz māju. Vēl nebija pa­visam satumsis, un četras lielās kolonas palsi vizmoja dziestošās dienas mijkrēslī. Ielas pusē logi nebija apgaismoti, bet redzēju, ka mājas otrā pusē spīd gaisma.

Uzkāpu pa lēzenajiem pakāpieniem un pār­gāju pāri lievenēm. Atradis zvana pogu, pie­zvanīju.

Priekštelpā atskanēja soļi. Jādomā, tā būs misis Flaertija. Viņa pārzina Šērvudu namu kopš tā laika, kad misis Šērvuda to pameta, lai nekad vairs neatgrieztos.

Tā tomēr nebija misis Flaertija.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa stāvēja viņa, vairāk nobriedusi, nekā es biju viņu saglabājis atmiņā, pašapzinīgāka un daiļāka nekā jeb­kad.

—   Nansij! — es iesaucos. — Tā taču esi tu, Nansij!

Es, protams, nebūtu tā runājis, ja man būtu atlicis laika apdomāties.

—  Jā, — viņa atteica. — Es esmu Nansija. Kāpēc tā jābrīnās par to?

—   Tādēļ, ka domāju — tevis šeit nav. Kad tu pārbrauci mājās?

—   Tikai vakar, — viņa sacīja.

Man tl i kās, viņa mani nepazīst, tomēr zina, ka īstenībā viņai vajadzētu mani pazīt. Viņa cenšas atcerēties,

—       Bred, — viņa ierunājās, pierādīdama, ka esmu k|ūdījies, — ir muļķīgi tā stāvēt uz sliekšņa. Kādēļ tu nenāc iekšā?

Es pārkāpu pār slieksni, viņa aizvēra dur­vis, un mēs palikām stāvam krēslainajā vesti­bilā, raudzīdamies viens uz otru.

Viņa pastiepa roku un pieskārās manu svār­ku atlokam.

—       Pagājis iļoti ilgs laiks, Bred, — viņa sa­cīja. — Kā tev klājas?

—   Labi, — es atbildēju, — pavisam llabi.

—       Dzirdēju, ka šeit vairs nav palicis gan­drīz neviens. Gandrīz neviens no mūsējiem.

Es pagrozīju galvu.

—        Izklausās, it kā tu priecātos par to, ka esi atgriezusies mājās.

Viņa iesmējās. Smiekli noplīvoja īsi un viegli.

—        Protams, priecājos, — viņa atteica. Vi­ņas smiekli skanēja tieši tāpat kā senāk, iz­spurdza pēkšņā līksmē, kas kādreiz bija viņas būtnes neatņemama sastāvdaļa.

Kāds iznāca vestibilā.

—       Nansij, — ieskanējās balss, — vai tas ir Kārteru puika?

—        Paklau, — Nansija mani uzrunāja, — es nezināju, ka esi atnācis ciemos pie tēva.

—       Es nebūšu ilgi, — atteicu. — Vai vēlāk tevi vēl sastapšu?

—       Jā, protams, — viņa atbildēja, — mums taču ir tik daudz kas pārrunājams.

—   Nansij!

—   Jā, tēt.

—   Eju, — es sacīju.

Gāju pa vestibilu pretī ienācējam. Viņš at­vēra durvis uz kādu istabu un iededza tur gaismu.

Es sekoju viņam istabā un aizvēru durvis.

Viņš bija iliela auguma vīrietis ar loti pla­tiem pleciem un aristokrātisku seju, ko rotāja švītīgas, īsi apcirptas ūsas.

—       Mister Šērvud, — es viņu dusmīgi uzru­nāju, — es neesmu nekāds Kārteru puika. Esmu Bredšovs Kārters. Draugi mani sauc par Bredu.

Tās bija bezjēdzīgas dusmas, un tām droši vien nebija nekāda pamata. Bet viņš tur vesti­bilā bija mani nokaitinājis.

—       Piedošanu, Bred, — viņš sacīja, — bet ir tik grūti paturēt prātā, ka jūs visi esat pie­auguši — puišeļi, ar kuriem Nansija satikās bērnībā.

Viņš pārgāja pāri istabai līdz rakstāmgal­dam, kas stāvēja pie vienas sienas. Atvilcis vaļā atvilktni, viņš izņēma no tās biezi pie­bāztu aploksni un nolika uz rakstāmgalda.

•— Tā ir tev, — viņš sacīja.

—   Man?

—   Jā, es domāju, ka tev tas zināms.

Papurināju galvu. Istabā valdīja kaut kas

tāds, kas viesa manī bezmaz bailes. Istabai piemita kaut kas svinīgs, divas sienas bija vis­caur nokrautas ar grāmatām, bet pie trešās starp ilogiem, ko aizsedza smagi aizkari, dižo­jās marmora kamīns.

—       Jā, — viņš atkārtoja, — tā ir tava. Kā­dēļ tu to neņem?

Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu ap­loksni. Tā nebija aizlipināta, un es pavāzu to vaļā. Iekšā bija biezs naudas žūksnis.

—       Pusotra tūkstoša dolāru, — Džeralds Sērvuds noteica, — man šķiet, pēc aprēķina tā ir pareizi.

—       Nezinu nekā par pusotra tūkstoša dolā­riem, — es sacīju. — Man tikai pateica pa tele­fonu, lai atnākot aprunāties ar jums.

Viņš pacēla galvu un cieši paraudzījās manī, it kā ilāgā negribēdams man ticēt.

—       Pa šādu telefonu, — es viņam paskaid­roju, norādīdams uz vienu no diviem aparā­tiem, kas stāvēja uz rakstāmgalda.

Viņš gurdeni pamāja.

—       Jā, — viņš teica. — Un cik ilgi tev jau ir tāds aparāts?

—       Man tas uzgadījās tikai šo pēcpusdienu. Eds Ādlers atnāca un noņēma manu aparātu, parasto telefona aparātu, jo es nevarēju par to samaksāt. Izgāju pastaigāties, lai mierīgi šo to pārdomātu, bet atgriezies dzirdēju zva­nām šādu telefonu.

Viņš atmeta ar roku.

—       Ņem aploksni, — viņš sacīja, — un bāz kabatā. Tā nav mana nauda. Tā pieder tev.

Noliku aploksni atpakaļ uz rakstāmgalda. Man ļoti vajadzēja pusotra tūkstoša dolāru.

Man noderēja jebkāda summa, lai tā nāktu no kurienes nākdama. Es tomēr nespēju pa­ņemt aploksni. Pats nesapratu, kādēļ nespēju.

—   Labi, — viņš noteica, — apsēdies.

Pie rakstāmgalda stāvēja krēsls, un es ap­sēdos uz tā.

Šērvuds atvēra kādu lādīti, kas atradās uz rakstāmgalda.

—   Cigāru gribi? — viņš vaicāja.

—   Es nesmēķēju, — atteicu.

—   Varbūt kaut ko iedzersi?

—  Jā. Iedzeršu labprāt.

—   Burbonu?

—   Burbons derētu.

Viņš piegāja pie ledusskapja, kas stāvēja istabas kaktā, un iemeta divās glāzēs ledus gabaliņus.

—   Kā tu vēlies dzert, Bred?

—   Tikai ledu, lūdzu.

Viņš sīki iesmējās.

—       Tas arī ir vienīgais civilizētais veids, kā baudīt šo dziru, — viņš piebilda.

Sēdēju, skatīdamies uz grāmatu rindām, kas sniedzās no grīdas līdz pašiem griestiem. To vidū bija daudz kopoto rakstu un, no pirmā acu uzmetiena spriežot, — dārgi sējumi.

«Cik brīnišķīgi,» man iešāvās prātā, «būt ja ne tieši bagātam, tad vismaz tik pārtikušam, llai nevajadzētu velti nosūkstīties, ja gadījies ieraudzīt kādu mantiņu, ko kārojas iegūt, lai nevajadzētu prātot, vai tikai drīkst izdot naudu par to. Cik labi dzīvot tādā mājā kā šī,

piekraut plauktus gar sienām ar grāmatām, aizvilkt logiem priekšā krāšņus aizkarus, iegādāties vairāk nekā tikai vienu pudeli vis­kija un glabāt to cienīgākā vietā nekā virtuvē uz plaukta.»

Viņš pasniedza man viskija glāzi un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Tad apsēdās krēslā, kas stāvēja aiz galda. Pacēlis savu glāzi, viņš kāri izdzēra pāris malciņu, tad nolika glāzi uz galda.

—   Bred, — viņš jautāja. — Cik daudz tu zini?

—    Nenieka, — es atteicu, — vienīgi to, ko jums pastāstīju. Sarunājos ar kādu pa tele­fonu. Man piedāvāja darbu.

—   Un tu šo darbu pieņēmi?

—   Nē, — es noteicu, — bet varbūt to vēl izdarīšu. Tikai visā, ko viņi — man pat jaus­mas nav, kas tie īsti bija, — sacīja, es nere­dzēju nekādas jēgas.

—   Viņi?

—   Jā. Vai nu tur bija trīs vai arī viens, kas runāja trīs dažādās balsīs. Jums varbūt lik­sies dīvaini, bet man šķita, it kā tā būtu viena un tā pati persona, kas runāja dažādās balsīs.

Viņš pacēla glāzi un atkal iesūca malciņu. Turēdams to pret gaismu, viņš, likās, pats bija izbrīnījies, ka glāze jau gandrīz tukša. Viņš piecēlās no krēsla un aizgāja pēc pudeles. Pie­pildījis savu glāzi, viņš sniedza pudeli arī man.

—   Neesmu vēl sācis, — es sacīju.

Viņš nolika pudeli uz galda un atsēdās.

—        Labi, — viņš teica, — ka atnāci ar mani aprunāties. Pieņem vien to darbu. Pievāc savu naudu un staigā laimīgs. Droši vien Nan- sija ārpusē tevi gaida. Aizved viņu uz kino, vai.

—   Un tas ir viss? — es vaicāju.

—   Tas ir viss, — viņš noteica.

—       Jūs esat mainījis savas domas, — es pie­bildu.

—   Mainījis domas?

—       Jūs gribējāt man kaut ko pastāstīt, bet nu esat nolēmis to nedarīt.

Viņš uzmeta man saltu, skadru skatienu.

—       Tev laikam taisnība, — viņš teica. — Galu galā ir taču vienalga.

—       Nav vis vienalga, vismaz man ne, — es protestēju. — Redzu, ka jūs esat nobijies.

Domāju, ka nu viņš apskaitīsies. Lielākā tiesa vīriešu kļūst dusmīgi, dzirdot sakām, ka viņi ir nobijušies.

Taču viņš nesadusmojās. Viņš sēdēja ar tādu pašu seju, kā sēdējis.

Tad viņš ierunājās:

—        Dieva dēļ, dzer jel! Tu padari mani ner­vozu, kvernēdams un grozīdams glāzi rokā.

Biju viskiju gluži aizmirsis. Lēnām iesūcu malciņu.

65

—        Tu, iespējams, — viņš prātoja, — esi sa- domājies daudz ko tādu, kas nemaz nav tais­nība. Droši vien tu domā, ka esmu iejaukts ne­zin kādos netīros darījumos. Interesanti, vai

5-1472

tu man ticēsi, ja teikšu tev, ka īstenībā pats nemaz nezinu, kādos darījumos esmu iejaukts.

—   Domāju, ka ticētu gan, — es sacīju. — Kāpēc lai neticētu tam, ko jūs sakāt?

—   Man dzīvē bijis daudz nepatikšanu, — viņš sāka, — bet tas jau nav nekas neparasts. Lielākajai daļai cilvēku gadās šādas vai tādas ķibeles. Bet man sabruka virsū visas reizē. Nelaime taču parasti nenāk viena.

Es piekrizdams pamāju.

—   Vispirms, — viņš turpināja, — mani pa­meta sieva. Tas tev, jādomā, viss smalki zi­nāms. Droši vien par to daudz tenkoja.

—  Tas notika sen, — es iebildu, — biju to­reiz vēl ļoti jauns.

—   Jā, tā laikam bija gan. Teikšu tev tikai to, ka mēs abi izturējāmies gaužām korekti. Tiesā nebija nekādu strīdiņu, nekādas veļas mazgāšanas. To mēs ne viens, nedz otrs nevē­lējāmies. Tūliņ pēc tam sekoja finansiālais krahs. Lauksaimniecības mašīnu ražošanā iestājās krīze, un man likās, ka fabrika būs jā­slēdz. Daudzas citas nelielas lauksaimniecības mašīnu firmas bankrotēja. Pēc piecdesmit, seš­desmit vai vēl vairāk gadu ienesīgas darbo­šanās tās tika izkonkurētas.

Viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai es kaut ko saku. Bet man nebija nekā, ko teikt.

Viņš izdzēra pielieto glāzi un tad turpināja savu stāstu.

—  Vienā otrā ziņā esmu diezgan liels muļ­ķis. Es itin labi māku vadīt uzņēmumu. Varu

noturēt to uz pekām, kamēr vien pastāv iespēja to noturēt un iegūt no tā kaut kādu peļņu. Man šķiet, varētu pat teikt, ka veikala lietās esmu itin slīpēts zellis. Bet ar to arī mana gudrība ir galā. Visu mūžu man nav ienākusi prātā neviena liela, neviena radoša doma. . •

Viņš paliecās uz priekšu, sakļāva rokas un atspieda tās uz galda.

5*

67

— Esmu daudz par to domājis, — viņš tur­pināja, — par to, kas ar mani toreiz notika. Esmu mēģinājis saskatīt tur kādu dziļāku jēgu, bet nekādas jēgas tur nav. Tas ir kaut kas tāds, kas nedrīkstēja notikt, nedrīkstēja notikt ar tādu cilvēku kā es. Stāvēju uz sabru­kuma sliekšņa un nespēju tur nenieka grozīt. Pati problēma bija ļoti vienkārša. Daudzu objektīvu ekonomisku iemeslu dēļ bija samazi­nājies pieprasījums pēc lauksaimniecības ma­šīnām. Daži lielie koncerni, kam bija plaši vei­kali un lieli līdzekļi reklāmai, mūs it viegli izkonkurēja. Tiem bija rīcības brīvība, tie va­rēja daudz ko pasākt, lai atvairītu grūtības. Bet tādai mazai fabriciņai kā manējā nebija nedz kur izvērsties, nedz arī rezerves kapitāla. Manai firmai, tāpat kā citām, draudēja ban­krots. Un tu saproti, ka man nebija nekādas izejas. Es visu laiku biju vadījis savu uzņē­mumu pēc sensenām tradīcijām, pēc gadu des­mitos pārbaudītiem likumiem, ar tiem veca­jiem, labajiem paņēmieniem, pie kuriem turē­jās mans tēvs un tēvatēvs. Un šie likumi man

mācīja: kad nevari vairs nekā pārdot, tad tu esi pagalam. Viens otrs cits uzņēmējs varbūt mācēja atrast ceļu, kā izkulties no situācijas, bet es to nepratu. Esmu krietns tirgotājs, bet man vienmēr trūcis iztēles. Man nebija nevie­nas prātīgas domas. Un tad piepeši man sāka rasties idejas. Bet tās nebija manējās. Tās bija kādas citas personas idejas, ko uztvēra manas smadzenes.

— Vai saproti, — viņš sacīja. — ka reizēm tev vienā mirklī iešaujas prātā doma? Tā uz­rodas kā no gaisa. Tai nav nekādas loģiskas izcelsmes. Centies kā cenzdamies, tu nevari to atvedināt ne uz ko dzirdētu vai lasītu. Es pieļauju, ka, parokoties dziļāk, varbūt kaut kā varētu piekļūt klāt tās pirmsākumam, bet pār­lieku maz ir tādu cilvēku, kas pratīs aizrakties tik dziļi. Taču galvenais ir tas, ka lielākā daļa ideju parasti ir tikai sīks iedīglis, izejas punkts. Ikviena ideja var kļūt vērtīga un spē­cīga, bet to vajag izauklēt. To vajag attīstīt. Par to nemitīgi jādomā, tā jāizgroza uz visām pusēm, jāaplūko no visiem aspektiem, jāap­sver un jāapdomā, iekams to var izveidot par kaut ko derīgu.

Bet ar manām jaunajām idejām bija pavi­sam citādi. Tās uzgadījās jau pilnīgi gatavas, pilnīgi izstrādātas. Man nemaz nevajadzēja tās pārdomāt un attīstīt. Tās man šautin iešā­vās prātā, un man vairs nemaz nevajadzēja ap tām darboties. Tās uzreiz bija gatavas iz­mantošanai. No rīta pamodos ar jaunu ideju galvā, ar veselu jaunu atziņu krājumu. Izgāju pastaigāties, un man atkal dzima jaunas do­mas. Tās uzradās kaudzēm, it kā manās sma­dzenēs kāds būtu iesējis tās veselām riekša­vām, it kā tās būtu tur mazliet pagulējušas un tad sākušas dīgt.

—   Vai arī idejas par ierīcēm, ko ražojat? — es apvaicājos.

Viņš ziņkārīgi paraudzījās manī.

-— Jā, par ierīcēm. Ko tu par tām zini?

—   Neko, — es atteicu. — Zinu tikai to, ka toreiz, kad uznāca krīze lauksaimniecības ma­šīnu ražošanā, jūs sākāt taisīt kaut kādas ierīces. Bet man nav ne jausmas, kas tās par ierīcēm.

Viņš man neko vairāk par saviem ražoju­miem nepaskaidroja. Tikai stāstīja tālāk par dīvainajām idejām.

—   Sākumā es neapjēdzu, kas notiek. Bet tad, kad idejas sāka man gāzties virsū vese­lām lavīnām, es sapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Es zināju, ka pats nevarētu izdomāt neko tamlīdzīgu, nemaz nerunājot par lielo domu daudzumu, kuras man nedeva miera. Man gan visdrīzāk šķiet, ka es pats vispār neko nebūtu izprātojis, jo man trūkst izdomas un iztēles. Mēģināju pats sev iestāstīt, ka var­būt man būtu iešāvušās prātā kādas divas vai trīs no tām, bet arī tas maz ticams. Lai nu kā — vairāk kā divas vai trīs es nekādā gadī­jumā nebūtu spējīgs izdomāt. Galu galā biju spiests atzīt, ka saņemu palīdzību kaut kur no ārienes.

—   Kādu palīdzību no ārienes?

—   Nezinu, — viņš sacīja, — vēl šobaltdien nezinu.

—   Bet jūs šīs idejas tomēr izmantojāt?

—   Esmu praktisks cilvēks, — viņš attei­ca, — ļoti praktisks. Pieļauju, ka dažs labs varbūt dēvē mani pat par slīpētu veikalnieku. Bet padomā pats: mans uzņēmums taisījās izputēt. Turklāt ievēro — nevis mans, bet mūsu ģimenes uzņēmums, uzņēmums, ko mans vecaistēvs bija uzsācis un tēvs nodevis manās rokās. Tas bija nevis mans uzņēmums, bet gan uzņēmums, kas man uzticēts. Tur ir liela atšķirība. Tu yari noskatīties, kā murdē- dams aiziet dibenā pasākums, ko pats esi uz­cēlis, un vari izturēt šo triecienu, drošinādams pats sevi ar to, ka reiz jau tev dzīvē veicies, ka vari sākt vēlreiz no jauna un tev veiksies atkal. Ar ģimenes uzņēmumu ir citādi. Vispir­mām kārtām — ir kauns. Un otrām kārtām—■ nav drošības, ka jaunais pasākums izdosies. Pirmos panākumus neesi guvis pats. Tie tev tika nodoti, tu tikai turpināji. Un tu nevari būt pārliecināts, ka spēsi visu atsākt un uzcelt uzņēmumu no jauna.

Viņš apklusa, un es klusumā dzirdēju kaut kur tālu tikšķam pulksteni, bet nekur to nere­dzēju un atturējos no kārdinājuma pagriezt galvu un paskatīties, kur tas atrodas…Man šķita, ja pagriezīšu galvu, ja vien kaut drusku pakustēšos, es izpostīšu kaut ko neredzamu Šai istabā. Bija tā, it kā es atrastos ar porcelāna traukiem, bāztin piebāztā veikalā, kur visas preces pa roku galam sakrautas cita uz citas un jābīstas pakustēties, jo, tiklīdz nokritīs viens priekšmets, dārdēdama sagrūs visa kaudze.

—   Ko tu būtu darījis? — Sērvuds ievaicā­jās.

—   Būtu izmantojis katru iespēju, — es at­bildēju.

—   To es arī darīju, — viņš teica. — Biju izmisumā. Apdraudēts bija viss — fabrika, šis nams, Nansija, mūsu dzimtas godīgais vārds. Es izmantoju visas savas jaunās idejas, pie­rakstīju tās, sasaucu kopā inženierus, kon­struktorus, rasētājus, un mēs sākām strādāt. Protams, visi nopelni tika piedēvēti man. Tur es neko nespēju līdzēt. Nevarēju taču viņiem izstāstīt, ka man no visa tā nekas pat sapnī nav rādījies. Un zini, tās, lai cik dīvaini iz­klausītos, visā šai būšanā ir visgrūtāk pane­sams. Tas, ka man jāsaņem atzinība par to, ko nemaz neesmu darījis.

—   Tad, lūk, kā iznācis, — es noteicu. — Ģi­menes uzņēmums ir glābts, un viss kārtībā. Es jūsu vietā gan neļautu vainas apziņai sevi pārāk nomākt.

—   Bet tās nebūt nebija beigas, — Šērvuds sacīja. — Ja ar to viss būtu cauri, es par to vairā nedomātu. Ja tā būtu bijusi vienreizēja palīdzība, lai glābtu firmu, viss tiešām būtu kārtībā. Bet tas turpinājās. Man sāka likties, ka manī mīt divi cilvēki — reālais, visiem re­dzamais Džeralds Šērvuds, kas sēž pie šī rak­stāmgalda, un vēl kāds otrs, kas manā vietā domā. Man radās aizvien jaunas idejas, dažas no tām bija ļoti saprātīgas, bet citas pavisam bezjēdzīgas. Kad es tev saku, dažas bija no pavisam citas pasaules, vārda vistiešākajā no­zīmē — pavisam citas pasaules. Tām nebija nekādas saskares ar mūsu dzīvi, tās neiede­rējās nekādā situācijā. Un, kaut gan es intui­tīvi izjutu, ka tām ir dziļa jēga, izjutu, ka tās pašos pamatos un būtībā ir ļoti nozīmīgas, man tās tomēr bija pilnīgi nederīgas un neiz­mantojamas.

Un nebija jau idejas vien: es guvu arī atzi­ņas. Atziņas un zināšanu drumslas. Man ra­dās zināšanas par daudz ko tādu, kas mani nemaz neinteresēja, par ko nekad nebiju do­mājis. Ieguvu tādas ziņas, par kādām neviens cilvēks, to es varu droši teikt, nav pat sapņo­jis. Itin kā riekšavu sagrābstītas informācijas, veselu kaudzi nesakarīgu zināšanu kāds pa­ņemtu un sagāztu man galvā.

Viņš pasniedzās pēc pudeles un piepildīja savu glāzi. Tad viņš pagrieza pudeles kaklu pret mani, un es pabīdīju uz priekšu arī savu glāzi. Viņš to pielēja pilnu līdz malām.

— Iedzer, — viņš mani mudināja. — Tu pats gribēji, lai stāstu, tad noklausies arī līdz galam. Rīt no rīta es droši vien brīnīšos,

kādēļ esmu tev to visu stāstījis. Bet šovakar man tas šķiet pareizi.

—       Ja negribat stāstīt, ja jums liekas, ka es bāžu degunu …

Viņš ar rokas mājienu mani pārtrauca.

Labi, — viņš teica, — neklausies, ja ne­gribi. Pievāc savus pusotra tūkstošus.

Es papurināju galvu.

—       Neņemšu. Neņemšu, iekams nezināšu, kādēļ jūs man tos dodat.

—       Tā nav mana nauda. Esmu tikai starp­nieks.

—       Kā labā? Tā nepazīstamā — jūsu otri- nieka ilabā?

Viņš pamāja ar galvu.

—   Pareizi. Brīnos, ka tu uzminēji.

Es pamāju uz telefona aparātu, kuram ne­bija numuru diska.

—        Neesmu nekad to lietojis, — viņš savie­bies teica. — Pirms tu man nepateici, ka esi atradis tādu pašu savā kantorī, nepazinu ne­vienu cilvēku, kam piederētu tāds aparāts. Es tos ražoju simtiem …

—   Jūs tos ražojat?!

—       Jā, protams. Ne jau pats sev. Tam savam otriniekam. Kaut gan, — pieliecies pār galdu man tuvāk, viņš konfidenciāli pieklusināja balsi, — man rodas aizdomas, ka tas nemaz nav mans otrinieks.

—   Bet kas tad tas, pēc jūsu domām, ir?

Viņš atgāzās krēslā un iesaucās:

—   Kā, velns parāvis, lai es to zinu! Sākumā

lauzīju galvu un uztraucos, bet tikpat gudrāks netiku. Tagad neliekos vairs ne zinis. Mēģinu sev iestāstīt, ka varbūt ir vēl citi tādi paši kā es. Varbūt es neesmu viens — tas vismaz ir tāds kā mierinājums.

—   Bet telefona aparāts? — es jautāju.

—  To es uzkonstruēju, — viņš paskaidroja. — Varbūt ne es, bet tā otra persona, ja tā vis­pār ir kāda persona. Man ienāca prātā pro­jekts, un čs pārnesu to uz papīra. Un, ņem vērā, to es darīju, nezinādams, kas tas ir un kam tas vajadzīgs. Es, zināms, sapratu, ka tas ir kaut kas līdzīgs telefona aparātam. Bet, dieva vārds, man nebija ne jausmas, kā tas varētu darboties. To neizprot arī neviens no fabrikas ļaudīm, kas aparātus izgatavo. Pēc visiem saprāta likumiem spriežot, tas velna daikts vispār nevar darboties.

—   Bet jūs pieminējāt, ka esot vēl daudz citu llietu, kas jums šķiet neizmantojamas.

—   Ļoti daudz, — viņš piekrita, — taču tās es nekad neesmu mēģinājis projektēt. Bet ar telefona aparātiem, ja tev tos patīk tā dēvēt, bija citādi. Es skaidri zināju, ka man tie jā­taisa, zināju, cik liels būs pieprasījums un kur tie liekami.

—   Kur tad jūs tos likāt?

—   Nosūtīju kādai firmai Ņūdžersijā.

Tā nu bija pavisam neprātīga valoda.

—   Izstāstiet man visu pēc kārtas, — es lūdzu. — Jums galvā radās projekts, un jūs zinājāt, ka jums jāražo šādi telefona aparāti un jānosūta kadai firmai Ņūdžersijā. Un jūs to darījāt bez mazākās šaubīšanās?

—        Kur nu bez šaubīšanās! Es jutos kā pē­dīgais muļķis. Bet iegaumē: šis otrais «es», manas palīgsmadzenes, šis kontakts ar nezi­nāmo mani nekad nav pievīlis. Tas izglaba manu uzņēmumu, deva man derīgus padomus, tas nekad nepameta mani nelaimē. Cilvēks taču nedrīkst būt nepateicīgs savai labajai fejai.

—   Man šķiet, ka saprotu, — es sacīju.

—   Kas tur ko nesaprast, — viņš atsaucās.

—   Kāršu spēlmanis tic savai laimei. Pērkot akcijas, ikviens paļaujas uz intuīciju. Bet nedz akla ilaime, nedz intuīcija nav tik droša un uz­ticama kā mans padomdevējs.

Viņš pastiepa roku, paņēma telefona apa­rātu bez numuru diska, apskatīja to un tad no­lika atpakaļ.

—        Šo vienu es atnesu uz mājām, — viņš paskaidroja, — un novietoju uz rakstāmgalda. Visus šos gadus esmu gaidījis, kad man pa to kāds piezvanīs, bet neko neesmu sagaidījis.

—       Jūs varat iztikt arī bez telefona, — es piebildu.

—   Vai tev tā liekas? — viņš jautāja.

—   Esmu par to pārliecināts.

—   Laikam jau tā būs, — viņš piekrita.

—   Bet lāgiem tas tomēr mulsina.

—       Kā īsti ir ar to Ņūdžersijas firmu? — es gribēju zināt. — Vai jūs ar viņiem sarakstā­ties?

Viņš papurināja galvu.

—   Ne rindiņas. Es tikai nosūtu aparātus^

—   Bez jebkāda norēķina?

—        Nekādu norēķinu, — viņš sacīja, — ne­kādas samaksas. Es to arī negaidu. Ja tu slēdz darījumu pats ar sevi…

—        Pats ar sevi! Jūs gribat teikt, ka to firmu Ņūdžersijā vada jūsu otrinieks?

—        Es nezinu, — viņš sacīja. — Dievs žēlī­gais, es taču nezinu nekā! Cik daudz gadu jau ar to nomokos, cenzdamies saprast, un to­mēr nekā nesaprotu.

Viņa seja šajā mirklī tiešām izskatījās izmo­cīta, un man kjuva viņa žēl.

Viņš laikam juta, ka man viņa žēl. Iesmē- jies viņš sacīja:

—        Neraizējies manis dēj. Es to spēju iztu­rēt. Es visu spēju izturēt. Turklāt neaizmirsti, ka tieku labi atalgots. Labāk pastāsti par sevi. Tu esi nekustamu īpašumu māklers?

Es pamāju ar galvu.

—   Jā, un arī apdrošināšanas aģents.

—       Un tomēr nevarēji samaksāt pat telefona rēķinu.

—       Nežēlojiet mani, — es sacīju, — arī es kaut kā iztieku.

—        Dīvaini ar jums, jaunajiem. Gandrīz ne­viens nepaliek šeit. Bet te jau laikam arī nav nekā, ko iesākt.

—   Nav gan, — es piekritu.

—        Nansija tikko atgriezusies no Eiropas,— viņš stāstīja. — Esmu priecīgs, ka viņa ir at- kai mājās. Vienam pašam man te bija ļoti vientuļi. Pēdējā slaikā esmu tik maz bijis ar viņu kopā. Vispirms koledža, pēc tam viņa aizrāvās ar visādiem sabiedriskiem darbiem un vispēdīgi aizceļoja uz Eiropu. Bet tagad solās palikt kādu laiku šeit. Grib kaut ko uz­rakstīt.

—   Tas viņai varbūt padosies, es noteicu, — vidusskolā viņai aizvien bija labas atzīmes domrakstos.

—   Uz rakstīšanu viņa ir kā apsēsta, — Šēr- vuds sacīja..— Kāds pusducis darbu viņai ir iespiesti tajā — nu, kā jūs to saucat, — perio­dikā. Tajos žurnāliņos, kas iznāk četras reizes gadā un rakstītājam par darbu samaksā vie­nīgi ar pieciem sešiem brīveksemplāriem. Ne­tiku nekad senāk par tādiem dzirdējis. Esmu izlasījis viņas rakstus, bet es jau no rakstnie­cības neko nejēdzu. Nezinu, vai tie ir labi vai slijkti. Domāju tomēr, ka jāuzraksta taču kaut kas pieklājīgs, lai to iespiestu. Bet, ja vien rak­stīšana piesaistīs viņu pie mājām, tad esmu ar visu mierā.

Piecēlos.

—   Es nu tagad iešu, — sacīju. — Varbūt jau tā esmu uzkavējies ilgāk, nekā vajadzēja.

Viņš papurināja galvu.

—  Nē, man bija prieks ar tevi parunāties. Un neaizmirsti naudu. Mans otrais «es» — vai sauc to, kā gribi, — pavēlēja šo naudu no­dot tev. Cik noprotu, tas zināmā mērā ir tāds kā avanss.

—  Jus mānāties, — es iesaucos gandrīz ar dusmām. — Nauda nāk no jums.

—   Nepavisam, — viņš atteica, — tā nāk no fonda, kas nodibināts pirms daudziem gadiem. Man nelikās godīgi ievākt visu peļņu no dau­dzajām idejām, kas īstenībā nemaz nebija ma­nas. Tā es sāku iemaksāt desmit procentus peļņas īpašā fondā …

—   Arī to jums droši vien ieteica otrinieks.

—   Jā, — viņš atzinās, — laikam tev tais­nība, kaut gan tas ir tik sen, ka es vairs ne­māku skaidri pateikt. Bet llai nu būtu kā bū­dams, nodibināju fondu un gadiem ilgi esmu iemaksājis tur dažādas summas par llabu tam nezināmajam, kas saimnieko uz pusgrauda manās smadzenēs.

Es blenzu uz viņu, kaut arī sapratu, ka tas ir cietsirdīgi. «Bet nav taču iespējams,» es mē­ģināju sev iestāstīt, «ka cilvēks var sēdēt tik mierīgi, kā sēž Šērvuds, un melst par kaut kādu nezināmu būtni, kas saimnieko viņa sma­dzenēs. Lai nu viņš arī ir jau gados, tas tomēr ir neiedomājami.»

—   Fondā, — Šērvuds mierīgi paskaid­roja, — iekrājusies ievērojama summa, kaut arī esmu diezgan daudz no tā atkal izņēmis izmaksām. Tā vien liekas, ka viss, kam pie­skaros, pārvēršas par zeltu kopš tā brīža, kad man uzradās partneris.

—   Bet vai jūs nebīstaties man to stāstīt? — es apvaicājos.

—       Vai gribi teikt, ka taisies palaist valodas par mani?

Es pamāju, bet tūliņ piebildu:

—   Protams, es to nedarīšu.

*— Es arī ceru, ka nedarīsi, — viņš noteica.

—   Tevi par to tikai izsmietu. Neviens tev neti­cētu.

—   Droši vien neticētu.

—   Bred, — viņš bezmaz sirsnīgi ierunājās,

— neesi taču tāds sasodīts muļķis! Ņem aplok­sni un bāz kabatā. Un atnāc atkal kādreiz pa­runāties — nāc, kad vien vēlies. Man šķiet, ka mums būs daudz, par ko labprāt gribēsies pa­runāt.

Es pastiepu roku, paņēmu aploksni un ie­bāzu kabatā.

—   Pateicos, ser, — es sacīju.

—        Nav par ko pateikties, — viņš atteica. Roku sveicienam pacēlis, viņš vēl piebilda:

—   Uz redzēšanos!

4

Lēni izgāju cauri vestibilam, bet no Nansi- jas nebija ne vēsts, nemanīju viņu arī lievenēs, kaut gan klusībā biju cerējis, ka viņa mani gaidīs. Viņa taču solīja vēlāk ar mani sastap­ties, jo mums esot daudz kas pārrunājams, un es, protams, nodomāju, ka tas nozīmē — mēs sastapsimies vēl šovakar. Bet viņa varbūt nedomāja tikties šovakar. Viņa varbūt do­māja — kādu citu reizi. Bet iespējams arī, ka viņa gaidījusi gan mani un tad viņai tas apni­cis. Galu galā es pie viņas tēva uzturējos diez­gan ilgi.

Skaidrajās debesīs bija uzlēcis meness, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Lielie ozoli izska­tījās kā svinīgi pieminekļi, un vasaras nakts bija ietinusies vizmainos mēnesnīcas tīmekļos. Nokāpu lejā pa kāpnēm un uz brīdi apstājos to pakājē, un man likās, ka esmu nokļuvis ap­burtā lokā. Vai tad tā var būt mana vecā, pa­zīstamā pasaule — šī vieta ar rēgainajiem, drūmajiem ozoliem, kas stāvēja rindā kā sarg­kareivji, šis mēnesnīcā samirkušais gaiss, trauksmainais, gaidpilnais klusums, kas ple­tās pār visu, un liegā smarža, kas viļņoja pār melno, valgo zemi un šķita plūstam šurp no kādas citas pasaules?

Tad burvestība izgaisa, mirga apdzisa, un es atkal atrados pats savā pazīstamajā pa­saulē.

Vasarīgajā gaisā uzvēdīja dzestra dvesma. Varbūt šo dzestrumu izraisīja vilšanās, varbūt trīsas man pārskrēja tādēļ, ka tiku izdzīts no pasaku valsts, tādēļ ka zināju — ir kāda cita pasaule, kurā man nav nekādu cerību palikt. Jutu zem kājām celiņa cieto betonu un redzēju, ka ēnainie ozoli ir tikai ozoli, nevis svinīgi pie­minekli.

Noskurinājos kā no ūdens iznācis suns, at­jēdzos un devos pa celiņu tālāk. Tuvodamies mašīnai, iebāzu roku kabatā, kur sataustīju

atslēgas, apgāju apkārt mašīnai un atvēru durtiņas šofera sēdekļa pusē.

Biju jau gandrīz iesēdies mašīnā, kad ierau­dzīju kaktā pie otrām durtiņām Nansiju.

—        Es jau domāju, — viņa sacīja, — ka tu vispār vairs neatnāksi'. Kas tev ar tēvu bija tik ilgi runājams?

—   Runājām par daudz ko, — es atbildēju,

—  bet neko svarīgu.

—   Vai tu viņu bieži apciemo?

—       Nē, — es sacīju, — ne pārāk bieži. — Man nezin kādēļ negribējās viņai stāstīt, ka šī ir pirmā reize, kad vispār esmu sarunā­jies ar viņas tēvu.

Pastiepu tumsā roku, atradu slēdzeni un ie­bāzu tajā atslēgu.

—       Pabrauksimies? — es vaicāju. — Varbūt aizbrauksim kaut kur un mazliet iedzersim?

—       Lūdzu, nē, — viņa sacīja. — Man labāk gribētos pasēdēt tepat un parunāties.

Es atlaidos sēdeklī.

—       Cik jauks vakars, — viņa teica. — Tāds miers. Pasaulē ir ļoti maz vietu, kur valda pa­tiess miers.

—   Te ir īsta burvju valstība, — es sacīju,

—  tepat pie jūsu lievenēm. Es iegāju tajā, bet tā tūliņ atkal pazuda. Gaiss bija mēnesnīcas tīmekļu pilns, un apkārt vēsmoja burvīga smarža …

—   Tās bija puķes, — viņa paskaidroja.

§1

Kādas puķes?

6-147?

—  To ir vesela dobe celiņa likumā. Tās ir tās pašas skaistās puķes, ko tavs tēvs reiz atrada kaut kur mežā.

>— Ak tad jums arī tās ir, — es noteicu. — Man šķiet, katram mūsu pilsētiņas iedzīvo­tājam ir kāda dobe ar šīm puķēm.

—  Tavs tēvs, — Nansija sacīja, — bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus es jeb­kad esmu pazinusi. Kad biju vēl maziņa, viņš allaž dāvināja man puķes. Tiklīdz gāju ga­rām, viņš vienmēr noplūca man kādu ziediņu.

«Jā,» es nodomāju, «man arī šķiet, ka tēvu varēja saukt par jauku cilvēku. Viņš bija jauks un stiprs, un arī dīvains, tomēr par spīti sa­vam spēkam un dīvainībai viņš pēc dabas bija Joti maigs. Viņš zināja visu par puķēm un ci­tiem augiem. Atceros, ka viņa tomātu stādi aizvien izauga Ilieli, spēcīgi un bija tumši tumši zaļi; pavasaros visi nāca pie viņa pirkt tomātu stādus.

Un kādu dienu viņš aizgāja uz Tumšo gravu, lai aiznestu Hiklina atraitnei tomātu un kāpostu dēstus un grozu ziemciešu, bet at­griezās ar piecām sešām purpurkrāsas meža puķēm, ko bija izracis, ceļa malā un, saknes rūpīgi ietinis drāniņā, pārnesis mājās.

Viņš nekad nebija redzējis tādas puķes, un, kā vēlāk noskaidrojās, arī neviens cits nebija tādas redzējis. Viņš iestādīja tās īpašā dobē, kopa ar lielu rūpību, un puķes pateicīgi auga un ziedēja viņa gādībā. Pašlaik visā pilsētiņā nebija gandrīz neviena dārza, kurā neziedētu

vismaz dažas no šīm purpurkrāsas puķēm, mana tēva puķēm.»

—  Jā, viņa puķes, — Nansija ierunājās.

—  Vai viņš jel kad izpētīja, kas tās īsti ir par puķēm?

—   Nē, — es atteicu, — neizpētīja.

—       Viņš būtu varējis aizsūtīt vienu no tām uz universitāti vai kādu citu pētniecības ie­stādi. Tad viņš droši vien būtu dabūjis zināt, ko ir atradis.

—       Viņš pats arī šad tad par to ierunājās. Bet nekad neiznāca laika to izdarīt. Viņš ar­vien bija tik aizņemts. Vienmēr bija neskai­tāmi darbi. Siltumnīca prasa ļoti daudz pūļu.

—   Vai tev šis darbs nepatika, Bred?

—       Man īstenībā nebija pret to nekādu iebil­dumu. Biju pie tā pieradis kopš bērnības un pratu to darīt. Bet man nebija ķēriena. Man nekas lāgā nepadevās.

Viņa izstaipījās, pieskardamās mašīnas griestiem ar dūrēs savilktiem pirkstiem.

—   Ir labi būt atkal mājās, — viņa sacīja.

—  Man šķiet, es kādu laiku te palikšu. Manu­prāt, tēvam vajag tuvumā kādu cilvēku.

—       Viņš sacīja, ka tu esot nodomājusi rak­stīt.

—• Viņš tev to teica?

—       Jā, — es atbildēju, — teica. Droši vien viņš nedomāja, ka tas ir kāds noslēpums.

(S*

83

—       Nē, tas, protams, neko nenozīmē. Bet rakstīšana ir kaut kas tāds, par ko negribas daudz runāt — vismaz tik ilgi, kamēr darbs

nav gabalā. Ar rakstīšanu tik viegli var pie­dzīvot neveiksmi. Un es negribu kļūt par vienu no tiem pseidoliterātiem, kas sāk rakstīt dar­bus, kurus nekad nepabeidz, vai arī — sakās rakstām to, ko nekad pat neiesāk.

—   Un par ko tu rakstīsi? — es apjautājos.

—   Par šejieni, — viņa teica, — par mūsu pilsētiņu.

—   Par Milvilu?

—   Jā, protams, — viņa atsaucās, — par pilsētiņu un tās ļaudīm.

—   Bet te taču nav nekā, par ko rakstīt, — es protestēju.

Viņa iesmējās, pastiepa roku un pieskārās manam delmam. — Te ir tik daudz, par ko rakstīt, — viņa sacīja. — Tik daudz slavenu cilvēku. Un tādi raksturi.

—   Slaveni cilvēki? — es negribēju ticēt sa­vām ausīm.

—   Slaveni gan, — viņa apstiprināja. — Sla­venais romānists Bells Simsons Nauls, lielais kriminālizmeklētājs Bens Džeksons un Džons Hartfords, kas vada vēstures fakultāti…

—   Bet tie taču visi jau sen aizceļojuši, — es iebildu. — Viņiem šeit nebija nekā, ko darīt. Viņi aizgāja plašajā pasaulē, padarīja savu vārdu slavenu, un gandrīz neviens no viņiem vairs ne reizes nav atgriezies Milvilā pat pa­ciemoties.

—   Un tomēr, — Nansija pretojās, — šeit viņi ir sākuši savu dzīvi. Spējas visam, ko vēlāk paveikuši, viņi guvuši šajā pilsētiņā. Tu mani pārtrauci, iekams paguvu visus uzskaitīt. Ir vēl daudzi citi. Miilvila, kaut ari niecīga un trula pilsētiņā, devusi vairāk dižu vīru un sie­viešu nekā jebkura cita tikpat liela pilsēta.

—  Vai esi par to pārliecināta? — es vaicāju, un man nāca smiekli par viņas nopietnību, to­mēr smieties neiedrošinājos.

—   Vajadzēs vēl pārbaudīt, ■— viņa teica, -— tomēr viņu ir diezgan daudz.

—   Runājot par raksturiem, — es piebildu, — man šķiet, tev ir taisnība. Milvilai ir sava tipu galerija. Mums ir Kleinais Grants un Floids Koldvels, un mērs Higijs …

—   Tie nav īstie tipi, — Nansija paskaid­roja, — viņi nav raksturīgākie. Ar šādiem ti­piem es negribētu sākt. Viņi ir individuālisti. Uzauguši brīvā, nepiespiestā atmosfērā. Viņus neviens nav spiedis turēties pie dažādiem ēr­mīgiem nosacījumiem, un tā viņi vienmēr va­rējuši būt tādi, kādi ir. Varbūt vienīgie ne­mākslotie cilvēki, kādi mūsu dienās pasaulē vēl palikuši, sastopami tikai šādās mazās pil­sētiņās.

Nekad visā mūžā nebiju neko tamlīdzīgu dzirdējis. Nevienam nebija nekad ienācis prātā teikt man, ka Higijs Morriss ir indivi­duālists. Viņš tāds arī nemaz nav. Viņš ir tikai lielīgs pūslis. Un arī Hairams Martins nav individuālists. Nē, manā grāmatā viņš nebūtu individuālists. Viņš ir parastais skolas kauslis, kas izaudzis liels un kļuvis par stulbu policistu.

—' Vai tev tā neliekas? — Nansija vaicāja.

—  Nezinu, — es atteicu, — neesmu nekad par to domājis.

Bet klusībā es nodomāju: «Redzi nu, pie kā viņu novedusi izglītība, koledžas gadi austru­mos, aizraušanās ar sabiedrisko darbu Ņujor­kas labdarības iestādēs un Eiropā pavadītais gads. Viņa kļuvusi pārāk droša un pašpārlie­cināta, piebāzusi pilnu galvu ar teorijām un gudrībām. Arī viņai Milvila vairs nav mājas. Viņai zudusi īstā izjūta un kontakts, jo cil­vēks nemēdz nostāties malā un analizēt savu dzimto pusi. Viņa varbūt vēl joprojām uzskata šo pilsētiņu par savām mājām, bet patiesībā tā viņai kļuvusi sveša. Un es pat nebiju drošs, vai viņai te maz kādreiz bijušas īstās mājas. Vai jel kāda meitene (vai zēns) var uzskatīt nabadzīgu miesteli par savām mājām, ja paši dzīvo pilsētiņas vienīgajā lepnajā namā, ja viņu tēvs brauc kadiljakā un ja viņiem ir vi- rēja, istabene un dārznieks, kas rūpējas par namu un dārzu? Viņa nav atgriezusies mājās; drīzāk varētu teikt, ka viņa atgriezusies pil­sētiņā, kur varēs izdarīt socioloģiskus pētīju­mus. Viņa sēdēs savā kalngala mājā, pētīs un analizēs pilsētiņu, izģērbs mūs kailus līdz ādai un, kad mēs locīsimies aiz kauna un mokām, pasniegs par izpriecu tiem ļaudīm, kas mēdz lasīt šādas grāmatas.»

—   Es nojaušu, — viņa sacīja, — ka šeit ir kaut kas tāds, kas pasaulei var noderēt, kaut kas tāds, kā nav nekur citur. Man šķiet, šeit ir kaut kāds katalizators, kas iedveš cilvēkos ra­došu dzirksti, kāds iekšējs izsalkums, kas ved cilvēku uz lielumu.

—   Iekšējs izsalkums, >— es ieminējos. — Mūsu pilsētā ir ģimenes, kas var pastāstīt tev visu, ko gribi, par šādu iekšēju izsalkumu.

Es nezobojos. Milvilā tiešām bija ģimenes, kas reizēm dabūja mazliet ciest izsalkumu; protams, badā neviens nemira, bet šie cilvēki nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, vismaz nekad nedabūja to, ko visvairāk kāroja. Būtu varējis bez jebkādas domāšanas viņai nosaukt kādas trīs no tām.

—  Bred, — viņa sacīja, — tev nepatīk doma par grāmatu.

—   Es neko nesaku. Man nav nekādu tiesību kaut ko teikt. Bet, kad tu rakstīsi, tad, lūdzu, raksti kā mūsu cilvēks, nevis kā malā stāvē­tāja, kuru viss mazliet uzjautrina. Jūti mazlie­tiņ mums līdzi. Lūko iejusties cilvēkos, par kuriem rakstīsi. Tas tev nemaz nebūs grūti, jo esi pietiekami ilgi šeit dzīvojusi.

Viņa iesmējās, bet tie nebija viņas līksmie smiekli.

—   Man ir tāda nejēdzīga sajūta, ka nekad šo grāmatu neuzrakstīšu. Iesākšu gan, bet tālu netikšu, jo man vienmēr būs jāgriežas atpakaļ un kaut kas tajā jāgroza — cilvēki, par kuriem rakstīšu, taču arī mainīsies vai arī es laika ritumā tos allaž redzēšu ar citādām acīm, un tā es nekad pie gala netikšu. Tātad redzi, tev nav par ko raizēties.

Man likās, ka viņai ir taisnība. Cilvēkam jā­jūt izsalkums, bet pavisam citāds izsalkums, lai varētu uzrakstīt grāmatu. Un es šaubījos, vai viņa ir tik izsalkusi, kā pati domā.

—   Ceru, ka tu tomēr to izdarīsi, — sacīju,

—  es gribēju teikt — ceru, ka tu grāmatu uz­rakstīsi. Un es zinu, ka tā būs laba. Tai jābūt dabai.

Es centos izlabot savu izturēšanos, un man šķita, viņa saprot, ka cenšos. Bet viņa neko ne­iebilda.

«Izturēties tā, kā nule izturējos,» es sevi rāju, «bija bērnišķīgi un provinciāli. Kāda gan tam nozīme? Ko tas varēja nozīmēt man, ja šo pašu pēcpusdienu es pats stāvēju ielas vidū un jutu naidu pret ģeogrāfisko platību, kas no­saukta par Milvilu?»

Man blakus sēdēja Nansija Šērvuda. Mei­tene, ar kuru staigāju roku rokā toreiz, kad visa pasaule vēl bija daudz jaunāka. Meitene, par kuru biju domājis vēl šodien, kad, bēg­dams pats no sevis, staigāju gar upītes malu.

«Kas te nav gluži tā, kā vajadzētu būt?» es vaicāju pats sev. Un arī Nansija pēkšņi iejau­tājās:

—   Bred, kas īsti nav kārtībā?

—   Nezinu, — es atteicu. — Vai tad kaut kas nav kārtībā?

—   Neizvairies. Tu ļoti labi zini, ka tā ir. Kaut kas ar mums nav lāgā.

—   Man šķiet, tev taisnība, — es noteicu.

—   Nav tā, kā vajadzētu būt. Nav tā, kā pēc manas izjūtas butu vajadzējis but, kad tu at­griezīsies.

Man gribējās pastiept roku un viņu apskaut, bet es zināju, ka pat šai brīdī, kad to vēlos, es gribu apskaut nevis šo Nansiju Šērvudu, kas pašlaik sēž man blakus, bet gan to otru — seno dienu meiteni.

Brītiņu sēdējām klusēdami, tad viņa sacīja:

—   Pamēģināsim kādu citu reizi. Aizmirsī­sim visu, kas bija šovakar. Kādu vakaru uz­ģērbšu savu skaistāko kleitu un mēs aizbrauk­sim kaut kur vakariņās un iedzersim glāzi vīna.

Es pagriezos pret viņu un pastiepu roku, bet viņa jau bija atvērusi durtiņas un gandrīz iz­kāpusi no mašīnas.

—  Ar labu nakti, Bred, — viņa noteica un aizskrēja projām pa celiņu.

Es sēdēju un klausījos viņas soļos, kas aiz- dipēja pa celiņu un tad pāri lievenēm. Dzir­dēju aizdarāmies parādes durvis, bet sēdēju joprojām, klausīdamies, kā viņas skrejošie soļi atbalsojas manās smadzenēs.

5

Es pats sev iestāstīju, ka došos mājup. Ie­stāstīju, ka nerādīšos ne tuvumā kantorim, kur uz galda mani gaida telefona aparāts, iekams nebūšu visu krietni pārdomājis. Pat tādā gadī­jumā, ja es tur iegrieztos un paceltu klausuli un kāda balss man atsauktos, — ko gan lai es tai atbildu? Labākais, ko varētu darīt, būtu pateikt, ka esmu sastapis Džeraldu Šērvudu, esmu saņēmis naudu, bet ka man vajadzētu uzzināt kaut ko tuvāk par to, kas man darāms, iekams apņemos strādāt viņu labā. Taču arī tas nekam neder; tas būtu tikpat kā nopenterēt iepriekš sagatavotu runu un nedotu man ne­kāda labuma.

Tad atcerējos, ka rīt no paša rīta taisījos braukt ar Alfu Pītersonu makšķerēt, un bez jebkāda loģiska pamata ieprātojos, ka šādā gadījumā man rīt nemaz nebūs vaļas aiziet uz kantori.

Man šķiet, ka noruna par makšķerēšanu neko neizšķīra. Man šķiet, ka nekādas izšķirī­gas nozīmes nebija arī tam, ko es pats sev gribēju iestāstīt. Tai pašā brīdī, kad es zvērēt nozvērējos braukt uz mājām, es diezgan ne­šaubīgi zināju, ka pieturēšu pie kantora.

Lielā iela bija klusa un tukša. Vairums vei­kalu bija slēgti, un ielas malās uz naktsguļu bija atstātas tikai nedaudzas mašīnas. Pie «Laimīgo alas» stāvēja pulciņš fermeru, kas gribēja vēl izdzert pa kausiņam alus.

Apturēju mašīnu pie kantora durvīm un iz­kāpu. Iegājis iekšā, es pat nepapūlējos iedegt gaismu. Mazliet gaismas iespīdēja pa logu no spuldzes ielu krustojumā, un kantorī nebija tumšs.

Pāri istabai aizgāju līdz rakstāmgaldam, jau pastiepu roku, lai paņemtu aparātu, bet — aparāta uz galda nebija.

Apstājos pie rakstāmgalda un, pats savām acīm neticēdams, blenzu uz galdu. Paliecos uz priekšu un ar plaukstu pārvilku pār galda virsmu no viena gala līdz otram, it ka butu iedomājies, ka aparāts kaut kādā noslēpu­mainā veidā kļuvis neredzams un, ja arī ne­varu to saredzēt, varbūt atradīšu ar tausti. Droši vien es īstenībā tā nemaz nedomāju. Man tikai likās, ka acis mani viļ. , Atliecos taisni un paliku sastindzis stāvam, bet man pa muguru kā sīkas skudriņas sāka lodāt saltas tirpas. Beidzot pagriezu galvu, vērīgi un pamatīgi ielūkodamies kantora kak­tos, gandrīz vai noticēdams, ka ieraudzīšu kādā no tiem tupam sakņupušu tumšu ēnu. Bet arī tur nekā nebija. Nekas nebija mainī­jies. Telpa bija uz mata tāda pati, kādu tiku to atstājis, vienīgi telefona aparāta vairs ne­bija.

Iededzis gaismu, pārmeklēju kantori. Ielū­kojos visos kaktos, paskatījos zem galda, iz­rakņāju rakstāmgalda atvilktnes un pārbau­dīju aktu skapi.

Aparāta nebija nekur.

Pirmo reizi mani sagrāba bailes. «Kāds,» man iešāvās.prātā, «ir aparātu atradis. Kāds iedomājies ielauzties manā kantorī, kaut kā atmūķējis durvis un nozadzis aparātu.» Taču., kad apsvēru šo domu, redzēju, ka tai nav ne­kādas jēgas. Aparāts nebija nekas tāds, kas varētu piesaistīt uzmanību. Protams, tam ne­bija numuru diska un pievada, bet pa logu to neviens nebūtu varējis ievērot.

«Droši vien,» lūkoju sev iegalvot, «tas pats cilvēks, kas bija nolicis aparātu uz rakstām­galda, atnācis vēlreiz un to atkal paņēmis. Tas varbūt nozīmē, ka tie, kas bija runājuši ar mani, ir pārdomājuši un nosprieduši, ka es neesmu īstais vīrs, kāds tiem vajadzīgs. Tie paņēmuši atpakaļ aparātu un līdz ar to atsau- kuši darba piedāvājumu.»

Tādā gadījumā man atlika viens — nedomāt vairs par šo piedāvājumu un aiznest atpakaļ pusotra tūkstoša dolāru. Bet es zināju arī, ka to izdarīt man nāksies gaužām grūti. Man šā pusotra tūkstoša vajadzēja kā ēst.

Atgriezies mašīnā, es brītiņu pasēdēju, vēl neieslēdzis motoru un prātodams, ko man va­jadzētu darīt vispirms. Bet, tā kā nevarēju neko izdomāt, tad iedarbināju motoru un sāku lēnām braukt pa ielu.

«Rīt no rīta,» es nodomāju, «pievākšu Alfu Pītersonu, un mēs aizbrauksim uz nedēļu mak­šķerēt. Būs ļoti patīkami papļāpāt ar veco draugu Alfu. Ko runāt mums netrūks — par viņa ērmoto darbu Grīnbrairā un manu dēku ar telefona aparātu.

Un varbūt es tiešām braukšu viņam līdzi, kad beigsies viņa atvaļinājums. Varbūt būs itin labi beidzot tikt projām no Milvilas.»

Apturēju pie vārtiem un turpat arī atstāju mašīnu. Pirms gulētiešanas vajadzēs vēl sa­kravāt telti un makšķerēšanas piederumus un ievietot tos mašīnā, lai no rīta varētu izbraukt labi agri. Garāža man maziņa, un būs vieglāk sakravāties, ja mašīnu atstāšu pie vārtiem.

Izkāpu un paliku turpat pie mašīnas stāvam. Māja mēnesnīcā rēgojās kā kupraina ēna, un aiz viena tās stūra varēja redzēt mēnesnīcu at­spīdam zemē iegrimušās siltumnīcas nedau- dzajās vēl neizdauzītajās rūtīs. Tik tikko sa­manīju krēslā gobas galotni — tās sēklaudzes gobas, kas auga pie viena siltumnīcas stūra. Atcerējos to dienu, kad mazais kociņš bija vēl tikai nieka atvasīte un es gribēju to izraut, un atcerējos arī, kā tētis mani atturēja, teikdams, ka kokam esot tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkurai citai radībai. Jā, tieši tā viņš teica — tādas pašas tiesības kā jebkurai citai radībai, «Viņš^gan bija brīnišķīgs cilvēks,» es atkal neviļus iedomājos. «Laikam taču viņš sirds dziļumos ticēja, ka puķes un koki ir tādi paši radījumi kā cilvēki.»

Un atkal man nāsīs iesitās liegā smarža, kura dvesmoja no purpurkrāsas puķēm, kas kuploja visapkārt siltumnīcai, — tā pati smarža, kas man uzvēdīja pie Šērvudu lieve- nēm. Bet šoreiz es nekādā burvju lokā neno­kļuvu.

Apgāju apkārt mājai un, tuvodamies vir­tuves durvīm, ieraudzīju iekšā spīdam gaismu. Droši vien būšu atstājis neizslēgtu elektrību, kaut gan nevarēju atcerēties, ka būtu spuldzi iededzis.

Durvis arī bija vaļā, bet es skaidri atminē­jos, ka, pirms gāju pie mašīnas, biju tās aiz­cirtis un piedevām vēl paraustījis, lai pārlieci­nātos, ka atslēgas bulta tiešām aizkritusi.

«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tur iekšā kāds sēž un gaida mani, bet varbūt kāds bijis un aizgājis, un aptīrījis māju, kaut gan, dieva vārds, tur nav daudz ko pievākt. Bet tie va­rēja būt arī puikas, pāris dulburīgu puiku, kas gatavi uz visu.»

Atrāvu durvis un iegāju iekšā, bet tad pēk­šņi paliku virtuves vidū stāvam. Tur tiešām kāds bija un mani gaidīja.

Kleinais Grants kvernēja uz virtuves krēsla, saliecies trijos līkumos un sakampis abām ro­kām vidu, lēnām šūpojās šurp un turp kā lie­lās sāpēs.

—• Kleinais! — es iesaucos, un viņš dobji ievaidējās.

«Atkal pietempies,» es nodomāju. «Piedzē­ries kā lūks, neturas uz kājām, bet saproti nu, kā viņš mācējis tik traki piesūkties par to vienu dolāru, ko viņam iedevu. Varbūt viņš vēl no kāda izdiedelējis pa druskai un pagaidījis, kamēr sakrāsies tik daudz, lai varētu pa īstam iekampt.»

— Kleinais! — es viņam asi uzsaucu. — Ko tasr velns parāvis, nozīmē?

Biju uz viņu ļoti nikns. Lai piežūpojas, cik bieži sirds kāro, gar to man nav daļas, bet viņam nav nekādu tiesību lauzties iekšā mana mājā.

Kleinais atkal iestenējās, tad pēkšņi nogā­zās no krēsla un palika saļimis gujam uz grī­das kā lupatu kaudze. Kaut kas izkrita no viņa noskrandušo svārku kabatas un skanot aizri­poja pa izdilušo linoleju.

Es nometos uz ceļiem un stīvēju un staipīju viņu, līdz kaut kā atliecu taisni. Apvēlu viņu uz muguras. Viņa seja bija sarkana un pietvī­kusi, elpa saraustīta, bet alkohola dvakas ne­manīja. Pieliecos viņam pavisam tuvu klāt, lai pārliecinātos, bet viņš tiešām neoda pēc šņabja.

—   Bred, — viņš nomurmināja, — vai tas esi tu, Bred?

—  Jā, — es atbildēju. — Nomierinies. Es par tevi parūpēšos.

—  Tas laiks ir tuvu, — viņš čukstēja, — tas laiks ir pavisam tuvu klāt.. .

—   Kāds laiks ir tuvu?

Bet viņš nepaguva atbildēt. Viņam uznāca aizdusas lēkme. Žokļi gan kustējās, bet viņš nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām. Viņš cen­tās kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga kaklā un žņaudza viņu nost.

Es viņu pametu, ieskrēju dzīvojamā istabā un iededzu lampu, kas atradās līdzās telefo­nam. Drebošiem pirkstiem sāku šķirt abonentu grāmatu, lai atrastu doktora Fabiana numuru. Atradis uzgriezu to un gaidīju, bet signāls skanēja bez mitas. No visas sirds cerēju, ka dakteris būs mājās, nevis aizgājis pie kāda slimnieka. Ja viņa nebūs mājās, tad nebija ko gaidīt, lai Fabiana kundze atbildētu. Viņai bija artrīta sarauti locekļi, un viņa vairāk gulēja gultā nekā staigāja apkārt. Doktors vienmēr centās parūpēties, lai kāds būtu pie viņas un atbildētu zvanītājiem, kad viņa paša nav mā­jās, bet dažreiz nevarēja atrast neviena, kas paliktu pie viņa sievas. Vecajai misis Fabianai bija nesaticīga daba, un neviens negribēja pa­likt pie viņas.

Kad dakteris tomēr atsaucās, man kā ak­mens novēlās no sirds.

—   Dakter, — es sacīju, — pie manis ir Klei­nais Grants, un ar viņu kaut kas nav kārtībā.

—   Varbūt piedzēries, — dakteris iebilda.

—   Nē, dzēris nav. Pārnācu mājās un atradu viņu sēžam virtuvē. Viņš ir sarauts čokurā un kaut ko muld.

—   Ko viņš muld?

—   Nezinu, — es atteicu. — Kaut ko nesa­protamu, ja vispār spēj parunāt.

—   Labi, — dakteris noteica, — es tūliņ eju.

Gods, kam gods. Ja dakteris nosolās, viņš

nāk. Vienalga, diena vai nakts, vienalga, kāds ārā laiks.

Aizgāju atpakaļ uz virtuvi. Kleinais bija ap­vēlies uz sāniem, atkal sakampis vēderu un smagi elsa. Atstāju viņu tāpat guļam. Dakte­ris drīz būs klāt, un es Kleinajam neko daudz nevarēju līdzēt, vienīgi parūpēties, lai viņam būtu ērtāk. «Un varbūt,» es nodomāju, «viņam ērtāk gulēt uz sāniem nekā augšpēdu.»

Pacēlu priekšmetu, kas viņam bija izkritis no svārku kabatas. Tas bija atslēgu gredzens ar kādām piecām sešām atslēgām. Nevarēju iedomāties, kāda Kleinajam varētu būt vaja­dzība pēc tik daudz atslēgām. Droši vien viņš tās nēsāja līdzi, lai justos varenāks un nozī­mīgāks.

Noliku tās uz virtuves plaukta un aptupos blakus Kleinajam.

—    Es izsaucu dakteri, — stāstīju viņam, — un viņš tūliņ būs klāt.

Likās, ka Kleinais dzird, ko es saku. Kādu mirkli viņš rīstījās un gārdza, līdz saraustītā čukstā izdvesa:

—    Es vairs nevaru palīdzēt. Tu tagad pa­liec viens.

—    Par ko tu runā? — es jautāju, cik mīlīgi vien spēdams. — Pastāsti.

—    Bumba, — viņš sacīja. — Bumba. Viņi grib laist darbā bumbu. Tev viņi jāaptur, draudziņ.

Es jau dakterim minēju, ka viņš muld, un tagad redzēju — man bijusi taisnība.

Gāju uz parādes durvīm, lai paskatītos, vai nav redzams dakteris, un, tikko biju ticis līdz durvīm, viņš jau nāca šurp pa dārza celiņu.

Man pa priekšu dakteris iegāja virtuvē un apstājās, brītiņu nolūkodamies uz Kleino. Tad viņš nolika savu somu uz grīdas, smagnēji pietupās un apvēla Kleino uz muguras.

—   Kā jūties, Kleinais? — viņš jautāja.

97

Kleinais neatbildēja.

7-1472

—   Viņš ir nesamaņā, — dakteris teica.

—       īsi pirms jūsu ienākšanas viņš ar mani runāja.

—   Ko viņš teica?

Es pagrozīju galvu. — Tīrās blēņas.

Dakteris izvilka no kabatas stetoskopu un izklausīja Kleinā krūtis. Atvilcis slimniekam plakstiņus, viņš iespīdināja tam acīs gaismu. Tad lēnām piecēlās.

—   Kas viņam noticis? — es vaicāju.

—        Soks, — dakteris atbildēja. — Nesa­protu, no kā tas cēlies. Labāk būs aizvest viņu uz Elmoras slimnīcu, tur viņu varēs pamatī­gāk izmeklēt.

Viņš gurdeni pagriezās un gāja uz dzīvo­jamās istabas pusi.

—        Vai tev tur istabā ir telefons? — viņš vaicāja.

—   Jā, kaktā. Pa labi no lampas.

—        Es piezvanīšu Hairamam, — dakteris paskaidroja. — Viņš mūs aizvedīs uz Elmoru. Kleino noguldīsim uz aizmugures sēdekļa. Es braukšu līdzi un pa ceļam viņu pieskatīšu.

Uz sliekšņa viņš pagriezās atpakaļ.

—   Vai tev mājā atradīsies pāris lieku segu?

—   Domāju, ka sadabūšu.

Viņš norādīja uz Kleino.

—   Mums viņš jāsavīsta labi silti.

Aizgāju pēc segām. Kad atgriezos ar tām,

dakteris bija virtuvē. Par abiem ietinām Kleino no galvas līdz kājām. Viņš bija šļau­

gans kā kaķēns, bet pa seju straumītēm plūda sviedri.

—   Sasodīts, — dakteris ierunājās, — brī­nos, ka viņš vispār vēl nav nolicis karoti, dzī­vodams tā, kā viņš dzīvo tai savā būdā purva malā. Viņš taču dzer iekšā visu pēdīgo, ko vien dabū, un dievs zina, no kā viņš pārtiek. Ēd visādu draņķi, ko var uz ātru roku sagrāb­stīt. Bez tam es šaubos, vai viņš pēdējo des­mit gadu laikā kaut reizi bijis kārtīgā pirtī. Tā ir gatavā nejēdzība, — dakteris pēkšņi aizsvilās, — cik nevērīgi daži cilvēki izturas pret savu ķermeni.

—   No kurienes viņš te uzradies? — es jau­tāju. — Man vienmēr licies, ka viņš nav dzi­mis šejienietis. Bet, cik spēju atcerēties, viņš aizvien dzīvojis šeit.

—  Viņš te ieklīda, — dakteris teica, — pirms gadiem trīsdesmit, varbūt vēl senāk. Toreiz viņš bija vēl jauns puisis. Šur tur pie­lika roku, šo to pastrādāja un pamazām sāka justies kā mājās. Neviens gar viņu nelikās zinis. Ļaudis laikam domāja, ka viņš kādu dienu pazudīs tāpat, kā bija uzgadījies. Bet tad pēkšņi sāka likties, ka viņš te ir piederīgs. Manuprāt, viņam Milvilā bija iepaticies un viņš nolēma šeit palikt. Varbūt arī viņam ne­pietika atjautas pārcelties uz citurieni.

Kādu brītiņu sēdējām klusēdami.

7*

99

—   Bet kādēļ — kā tev šķiet — viņam ie­nāca prātā ielauzties tavā mājā? — dakteris ievaicājās.

—       Nezinu, — es atteicu. — Mēs allaž esam labi satikuši. Šad tad ejam kopā makšķerēt. Iespējams, ka viņš gluži vienkārši gāja garām un viņam pēkšņi kļuva nelabi.

—   Var jau būt, — dakteris piekrita.

Ieskanējās durvju zvans, un es gāju ielaist

Hairamu Martinu. Hairams ir liels tēvainis. Fizionomija viņam ir nelietīga un policista nozīme pie svārku atloka aizvien tā nospodri­nāta, ka spīd pa gabalu.

—   Kur tad šis ir? — viņš noprasīja.

—       Virtuvē, — es atbildēju. — Dakteris sēž viņam klāt.

Bija nepārprotami redzams, ka izredzes vest Kleino uz Elmoru nesagādā Hairamam ne mazākā prieka.

Viņš iegāja virtuvē un paskatījās uz segās ievīstīto gulētāju.

—   Pilnā? — viņš jautāja.

—   Nē, — atteica dakteris, — slims.

—       Labi, braucam, — Hairams sacīja. — Mašīna ir ārā, motoru es neizslēdzu. Stiep­sim viņu turp, lai ātrāk tiekam galā.

Visi trīs kopā aiznesām Kleino līdz mašī­nai un novietojām uz aizmugures sēdekļa.

Pēc tam vēl brītiņu pastāvēju uz celiņa un noraudzījos, kā mašīna aizbrauc pa ielu, prā­todams, ko gan domās Kleinais, pamodies un ieraudzījis, ka atrodas slimnīcā. Man likās, sevišķi priecīgs viņš par to nebūs.

Man bija žēl daktera. Nav taču nekāds jau­nais, droši vien visu dienu pamatīgi nostrā- dējies, un tomēr viņš, ne mirkli nešaubīda­mies, brauca līdzi, lai nogādātu Kleino slim­nīcā.

Atgriezies atpakaļ mājā, iegāju virtuvē, sa­meklēju kafiju un piegāju pie krāna, lai ie­lietu katliņā ūdeni, un- tad ieraudzīju uz plaukta atslēgu saišķi, ko tiku pacēlis no grī­das. Paņēmu tās vēlreiz rokā un aplūkoju tuvāk. Divas no tām izskatījās, it kā derētu priekškaramam slēdzim, viena bija mašīnas atslēga, viena līdzinājās seifa atslēgai, bet atlikušās divas — gluži parastas. Pažvadzi- nāju saišķi, pārējās atslēgas fāgā pat neievē­rodams, jo brīnījos par mašīnas atslēgu un par to, kas izskatījās pēc seifa atslēgas. Au­tomobiļa Kleinajam nav, un gandrīz tikpat droši es būtu ņēmies apgalvot, ka viņam nekad nav piederējis arī nekas tāds, ko vaja­dzētu glabāt seifā.

«Tas laiks ir tuvu …» viņš man sacīja, «viņi grib laist darbā bumbu …» Es gan dak­terim teicu, ka viņš nesakarīgi muld, bet ta­gad atceroties vairs nebiju tik droši pārlie­cināts par to. Viņš šos vārdus izmocīja ar varu, ļoti nopūlējās, lai tos izteiktu. Tie ir bijuši apzinīgi vārdi, viņš tos ar mokām izda­būja pār lūpām. Tie bijuši vārdi, ko viņš katrā ziņā gribēja pateikt, un viņš saņēma pēdējos spēkus, lai to izdarītu. Viņš tos ne­izrunāja viegli, kā cilvēki parasti runā mur­gos. Bet viņš nepateica visu. Viņam pietrūka vai nu spēka, vai laika. Sājos atsevišķajos vārdos, ko viņš paspēja izrunāt, es neredzēju nekādas noteiktas jēgas.

Bet ir kāda vieta, kur es varētu iegūt pa­pildu informāciju, kas palīdzētu saprast teikto, tikai man gaužām negribējās doties turp. Kleinais Grants ilgus gadus bijis mans draugs — kopš tās dienas, kad viņš aizgāja kopā ar desmit gadus vecu zēnu makšķerēt, sēdēja puišelim blakus upes krastā un stās­tīja brīnumainus stāstus. Stāvēdams tagad savā virtuvē, atcerējos, ka mēs toreiz noķērām arī pāris zivteļu, taču zivis nebija svarīgā­kais. Svarīgākais toreiz bija un vēl šobaltdien ir tas, ka pieaugušais vīrietis prata izturēties pret desmit gadus veco zēnu kā līdzīgs pret līdzīgu. Todien, tajās divās pēcpusdienas stundās, es krietni paaugos. Kamēr mēs sē­dējām upes krastā, es jutos tikpat pieaudzis kā viņš, un tādu izjūtu es pārdzīvoju pirmo reizi mūžā.

Kaut ko vajadzēja iesākt, taču man ļoti ne­gribējās to darīt, kaut gan es domāju, ka Klei­nais neņemtu man to ļaunā. Viņš pūlējās kaut ko man pateikt, bet tas viņam neizde­vās, jo pietrūka spēka. Viņš katrā ziņā sa­pratīs, ka es, ja nu tiešām ar šo atslēgu palī­dzību ieiešu viņa būdā, darīšu to nevis aiz ļaunprātības vai tukšas ziņkāres, bet gan tā­dēļ, lai censtos uzzināt to, ko viņš pats bija gribējis darīt man zināmu.

Neviens nekad nav bijis Kleinā būdā. Ga­diem ilgi viņš to būvējis un lipinājis. — pašā, pilsētas nomalē, purva malā, Džeka Diksona ganību stūrī, būvējis no šur tur savāktiem baļķēniem, no plakani izdauzītām skārda bun­džām un visādas drazas, kādu vien mācē­jis atrast. Sākumā būdele nebija nekas cits kā nojume, patvērums pret vēju un lietu. Bet pamazītēm vien, gadu no gada, viņš bija la­bojis un papildinājis, līdz beidzot iznāca dī­vains veidojums ar stūru stūriem, un tomēr tas bija cilvēka mājoklis.

Un tā es pēdīgi izšķīros, pametu vēlreiz atslēgu saišķi gaisā, noķēru to rokā un iebāzu kabatā. Tad izgāju ārā un iesēdos mašīnā.

6

Rēgaini palsa miglas dūmaka pletās pār purvu un savēlās kamolos pie niecīgā paugu- riņa, uz kura bija uzcelta Kleinā būda. Pret bālgano miglas strēli neskaidri iezīmējās ēnu gūzma, tīreļa vidū slējās mežiem apaugušas salas apveids.

Apturēju mašīnu un izkāpu, un tūliņ man nāsīs iesitās purva dvaka, vecu, sapelējušu drazu, pūstošu augu un saglumējuša ūdens smaka. Tā nebija pārāk briesmīga, tomēr lie­cināja par tādu netīrību, ka man neviļus pārskrēja šermuļi. «Var jau būt, ka ar laiku pie tās var pierast,» es nodomāju. «Droši vien Kleinais, kas tik ilgi dzīvoja šajā apkārtnē, to patYiemanīja.»

Paraudzījos atpakaļ uz pilsētiņu un cauri spokaino koku lapotnēm redzēju šad tad uz- mirguļojam gaismas atspīdumu no laternas, kas viegli šūpojās. Biju pārliecināts, ka ne­viens nav redzējis mani braucam uz šejieni. Pirms nogriezos no šosejas, es izslēdzu mašī­nas starmešus, un pēc tam vienīgi blāvā mē­nesnīca apgaismoja man grambaino lauku ceļu, kas veda uz Kleinā būdu.

«Kā zaglis naktī,» es nodomāju. «Protams, tāds es arī esmu, tikai man nenāk ne prātā kaut ko zagt.»

Pa kājceliņu devos uz ērmīgajām durvīm, kas bija taisītas no nevienādiem nomaļu dē­ļiem un šur tur savāktiem baļķēniem, nostipri­nātas ar metāla aizbīdni un aizslēgtas ar smagu priekškaramo slēdzi. Izmēģināju vienu no abām priekškaramajām atslēgām; tā de­rēja, un slēdža mēlīte atsprāga vaļā. Pagrūdu durvis, un tās čīkstēdamas atvērās.

Izvilku kabatas bateriju, ko biju paņēmis līdzi no mašīnas durtiņu kabatas, un no­spiedu podziņu. Gaismas kūlis krita pāri slieksnim un apgaismoja istabu. Tur bija galds un trīs krēsli, pie vienas sienas krāsns, pie otras — gulta.

Istaba bija tīra, koka grīda noklāta ar rū­pīgi sastiķētiem linoleja gabaliem. Linolejs bija tik tīri noberzts, ka spīdēja, sienas izbal­sinātas un pēc tam glīti nolipinātas ar tapešu strēmelēm, kas šķita ņirgājamies par jebkādu krāsu un raksta saskaņu.

Gāju dziļāk istabā, lēnām spīdinādams gaismu šurp un turp. Sākumā redzēju tikai lielos priekšmetus — krāsni, galdu un krēs­lus, gultu. Tagad sāku ievērot ari pārējās mantas — istabas sīklietas.

Viena no šīm sīkajām lietām, ko man va­jadzēja gan ieraudzīt uzreiz, bet ko nebiju pamanījis, bija telefona aparāts uz galda.

Es uzspīdināju tam gaismu un labu brīdi skatījos, lai pārliecināts par to, ko zināju jau pašā sākumā, jo no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka aparātam nav ne numuru diska, ne pievada. Un no pievada nebūtu arī nekāda labuma, jo uz šo būdu gar purva malu nekad nav vilkta telefona līnija.

«Trīs aparāti,» es nodomāju, «trīs, kas man zināmi. Viens — manā kantorī, otrs — Dže- ralda Šērvuda kabinetā un nu šis trešais — pilsētiņas klaidoņa ūķī.»

«Kaut gan,» man ienāca prātā, «viņš var­būt nemaz nav tāds paklīdenis, par kādu viņu Milvilā uzskata. Viņš nav netīrīgs saules brā­lis, par kādu cilvēki viņu tur. Grīda viņa is­tabā izberzta spoža, sienas notapsētas un ari viss pārējais ir glīts un spodrs.

Es, Džeralds Šērvuds un Kleinais Grants — kādas noslēpumainas saites mūs saista? Un cik Milvilā vispār varētu būt šādu tele­fona aparātu bez diska? Ar cik cilvēkiem vēl mani savieno šīs neredzamās saites?»

Palaidu gaismu pār istabu un ļāvu tai ap­stāties pie gultas, kas bija pārsegta ar raibu vatētu segu un nebija ne savandīta, ne sagu­lēta, bet ļoti kārtīgi uzposta. No gultas gais­mas kūlis aizslīdēja pie otra galdiņa, kas stāvēja līdzās gultai. Zem galda atradās di­vas kartona kastes. Viena no tām bija vien­kārša/bez jebkādām etiķetēm, otra — viskija kaste, kurai pār visu sānmalu lieliem burtiem stiepās pirmšķirīga skotu viskija nosaukums.

Piegāju pie galda un izvilku viskija kasti no pagaldes. Un tad es ieraudzīju to, ko ne­mūžam nebūtu gaidījis. Tā bija nevis ar per­sonīgām mantām piebāzta tukša papes kārba, grabažu glabātava, bet īsta viskija kaste.

Neticēdams pats savām acīm, es izcilāju pudeli pēc pudeles, kuras visas bija aizlako­tas. Saliku tās atpakaļ kastē un piesardzīgi nometos tupus. Jutu, ka manī uzguldz smiekli un laužas uz āru, bet, ja labi apdomā, te ne­bija par ko smieties.

Šo pašu pēcpusdienu Kleinais izlūdzās no manis dolāru, teikdams, ka neesot šodien bau­dījis vēl ne lāsīti. Bet šeit, pagaldē pabāzta, viņam visu laiku stāvējusi kaste ar viskiju.

Vai izlikšanās par klaidoni un žūpu būtu tikai maskēšanās? Aplauzītie, netīrie nagi, saņurcītās, noskrandušās drānas, neskūtā seja un nemazgātais kakls, naudas diedelē­šana sīvajam, visi sīkie, pat visnetīrākie ga­dījuma darbi, lai nopelnītu dienišķo maizi, — vai tā ir tikai maldināšana?

Un, ja tā ir maskēšanās, kāds tad ir tās nolūks?

Pastūmu kasti atpakaļ zem gaida un izvilku otru kartona kārbu. Tajā nebija ne viskija, ne krāmu. Tajā bija telefona aparāti.

Paliku tupam kā pienaglots, skatīdamies uz tiem, un man kļuva skaidrāks par skaidru, kā uz mana rakstāmgalda gadījies aparāts. Klei­nais to ienesis un nolicis, bet tad, gar māju slaistīdamies, gaidījis mani. Varbūt viņš ie­raudzīja mani tuvojamies pa ielu tai brīdī, kad pats iznāca no mana kantora, un tad ķērās pie vienīgā glābiņa, kas varēja izskaidrot viņa atrašanos tur. Bet varbūt tā bija visparastākā nekaunība. Un visu laiku viņš varbūt klusībā ņirgājies par mani.

Bet es pats sevi tūliņ norāju, ka tā nevar būt. Kleinais nekad neņirgātos par mani. Mēs bijām veci, uzticami draugi, viņš nekādā ga­dījumā nesmietos par mani un nekad nedarītu kaut ko, lai mani izmuļķotu. Un šis ir pārāk nopietns notikums, pārāk nopietns, lai par to smietos.

Ja nu Kleinais aparātu tur nolika, vai tad viņš bija arī tas, kurš vēlāk aizgāja atpakaļ un to pievāca? Vai tas būtū iemesls viņa gā­jienam uz manām mājām — paskaidrot, ka paņēmis aparātu atpakaļ?

Bet, apdomājot pamatīgāk, tas man nelikās reāli.

No otras puses, ja tas nav bijis Kleinais, tad pasākumā iejaukts vēl kāds cits.

Nebija nekādas vajadzības celt aparātus ārā no kastes, jo es labi zināju, ko ieraudzī­šu. Tomēr es tos izcēlu un nebiju kļūdījies. Aparāti bija bez diskiem un bez vadiem.

Piecēlos kājās un mirkli kavējos neziņā, no­lūkodamies uz aparātu, kas atradās uz galda, tad izšķīries piegāju pie tā un nocēlu klau­suli.

—       Hallo! — atsaucās lietišķā balss. — Kas jums ziņojams?

—       Es neesmu Grants, — atteicu. — Grants ir slimnīcā. Viņš piepeši sasirga.

Balss mirkli vilcinājās, tad sacīja:

—       Pareizi, jūs esat misters Bredšovs Kār­ters, vai ne? Ļoti jauki, ka piezvanījāt.

—   Atradu aparātus, — es paskaidroju,

—   šeit, Granta būdā. Bet aparāts no mana kantora kaut kādā veidā ir nozudis. Satiku Džeraldu Šērvudu. Man šķiet, godājamais, ka pienācis laiks tikt pie skaidrības.

—       Protams, — balss atbildēja. — Ceru, ka esat ar mieru mūs reprezentēt.

—       Pagaidiet! — es izsaucos. — Vienu mir­klīti! Nevaru solīties, neko nezinādams. Ne­varu solīties, iekams man nav bijis iespējas visu apsvērt.

—   Es jums ieteiktu, — balss pamācīja,

—  vispirms apdomāties un tad mums piezva­nīt. Ko jūs tur teicāt — uz kurieni Grants aiz­vests?

—       Uz slimnīcu, — es atbildēju. — Viņš sa­slimis.

—   Kādēļ viņš mums nepiezvanīja? — balss iztrūkusies iesaucās. — Mēs būtu viņu pievā­kuši. Viņš gaužām labi zināja …

—  Varbūt viņš vairs nepaspēja. Es viņu atradu …

—   Kā jūs nosaucāt to vietu, kurp viņu aiz­veda?

—   Elmora. Uz slimnīcu …

—   Elmora. Protams. Mēs zinām, kur atro­das Elmora.

—   Un varbūt zināt arī, kur atrodas Grīn- braira? — Nemaz negribēju to teikt; man pat nebija domu par to. Tas man tikai tāpat vien iešāvās prātā — piepešs, neapzināts mājiens, ka šeit notiekošajam varbūt ir kāds sakars ar pētniecības institūtu, par kuru man stāstīja Alfs.

—   Grīnbraira? Protams. Misisipi štatā. Tā ir pilsētiņa, kas stipri līdzīga Milvilai. Nu, vai jūs mums paziņosiet? Vai paziņosiet, kad bū­siet izšķīries?

—   Paziņošu, — es nosolījos.

—   Sirsnīgi pateicamies, ser. Ceram, ka mums izdosies labi sadarboties.

Tad līnija apklusa.

«Grīnbraira,» es domāju. «Tātad skarta ne tikai Milvilā. Varbūt skarta pat visa pasaule. Velns parāvis, kas te īsteni notiek?

Parunāšu par to ar Alfu. Aizbraukšu uz mājām un tūliņ viņam piezvanīšu. Bet varbūt labāk doties tūliņ pie viņa? Viņš droši vien jau būs apgūlies, un es viņu pamodināšu. Es

Vflretu paķert līdzi pudeli viskija, un mēs abi pa glāzītei iedzertu.»

Paņēmu telefona aparātu, pasitu to padusē un izgāju ārā. Aizvēru durvis. Aizspiedu priekškaramo atslēgu un devos uz mašīnu. Atvēru pakaļējās durtiņas, noliku aparātu uz grīdas un piesedzu ar lietusmēteli, kas bija salocīts uz sēdekļa. Tas, protams, muļķīgi, bet man tomēr kļuva mazliet labāk ap dūšu, kad biju aparātu tā noslēpis.

Apsēdos pie stūres un brītiņu pakavējos do­mās. «Varbūt,» es prātoju, «būs labāk, ja ne- metīšos notikumos pa kaklu, pa galvu. Rīt no rīta satikšu Alfu un mums būs laika gana izrunāties par visu, varēsim runāt veselu ne­dēļu, ja vajadzēs. Un arī man pašam tā būs laiks pamatīgi apsvērt situāciju.»

Bija jau vēls, man vēl vajadzēja ielikt ma­šīnā telti, savākt makšķerēšanas piederumus .un lūkot arī mazliet nosnausties.

«Esi jel prātīgs,» pamācīju domās sevi. ^«Nesteidzies. Centies visu labi apsvērt.»

Padoms bija labs. Bet tas varēja noderēt Ikādam citam, tas būtu bijis derīgs arī man pašam, tikai citā reizē un citos apstākļos. Man tomēr nebūtu vajadzējis tam klausīt. Vaja­dzēja labāk braukt uz Džonija autoparku un no visa spēka piedauzīt pie Alfa durvīm. Var- ibūt tad viss būtu noticis citādi. Bet nevar zi­nāt, vai būtu. Cilvēks nekad nevar būt ne par ko pilnīgi drošs.

Es tomēr aizbraucu uz mājām, sakravāju

:i 10 mašīnā telti un makšķerēšanas piederumus, un man vēl atlika ilaika pāris stundu pagu­lēt (brīnos gan, kā varēju iemigt), līdz mo­dinātājpulkstenis agri no rīta mani uzrāva kājās.

Bet, iekams paspēju nokļūt pie Alfa, es ie­triecos barjerā.

7

— Hei! — līksmā un laimīgā balsī man uz­sauca plikais putnu biedēklis. Viņš skaitīja pirkstus un skaitīdams neganti siekalojās.

Nevarēju viņu nepazīt. Aizvadītajos gados viņš nemaz nebija pārvērties. Tā pati lēnprā­tīgā, trulā seja, mute kā vardei, tas pats mig­lainais skatiens. Bija pagājuši desmit gadi, kopš redzēju viņu pēdējo reizi, kopš vispār jel kāds viņu redzējis pēdējo reizi, un vienīgā pārvērtība bija tā, ka viņš kļuvis tikai mazliet vecāks. Mati bija izauguši gari un nokarājās līdz pleciem, bet ūsu un bārdas viņam jo­projām nebija. Zodu un vaigus gan klāja bieza pūka, bet īsta bārda viņam neauga. Viņš bija gluži kails, ja par apģērbu neuz­skata ķēmīgo platmali. Tas pats vecais Ta- pers. Viņš nebija pārvērties ne par matu. Es būtu viņu pazinis, lai sastaptu, kur sastap­dams.

Viņš mitējās skaitīt pirkstus un norija sie­kalas. Pacēlis roku, viņš noņēma platmali un pagrozīja tā, lai es varētu ^b labāk aplūkot.

—        To es pats uztaisīju, f- viņš varen lepni paziņoja.

—   Ļoti glīta, — es viņu uzslavēju.

Klusībā nodomāju, ka Tapers gan būtu va­rējis mazliet pagaidīt. Vienalga, no kurienes viņš ieradies, viņš tomēr varēja tur vēl kādu laiciņu pakavēties. Milvilai pašlaik pietika raižu, tai patlaban nebija nekādas vajadzības pēc Tapera Tailera.

—        Tavs papus, — Tapers sacīja, — kur ir tavs papus, Bred? Man viņam kaut kas jāpa­saka.

«Ak šī balss!» es nodomāju. «Kā lai es to nepazītu?» Vai tad iespējams aizmirst, ka Tapers ir lieliskākais balsu atdarinātājs, kādu savā mūžā esmu dzirdējis? Viņš prata atda­rināt jebkuru putnu, prata riet kā suns un ņaudēt kā kaķis, un bērni allaž sapulcējās vi­ņam apkārt un līksmojās, kad viņš attēloja suņa un kaķa kautiņu vai divu kaimiņu ķī­viņu.

—  Tavs papus, — Tapers atkārtoja.

—   Labāk iesim iekšā, — es viņu aicināju.

—  Sadabūšu tev kaut kādas drēbes, un tu va­rēsi apģērbties. Tu taču nevari skraidīt pa pasauli pliks.

Viņš izklaidīgi pamāja.

—   Puķes, — viņš no jauna ierunājās,

—  milzīgi daudz skaistu puķu.

Viņš plaši paplēta rokas, lai parādītu man, cik daudz puķu redzējis..

—  Akru akriem, — viņš turpināja, — bez gala un bez malas. Tās zied un zied. Visas purpura krāsā. Un tās ir tik skaistas, un smaržo tik saldi, un izturas pret mani tik labi.

No garas runašanas viņam aprasoja zods, viņš to noslaucīja ar putna kājai līdzīgo plauk­stu, kuru pēc tam noberzēja gar gurnu.

Saņēmu viņu aiz elkoņa, pagriezu uz mā­jas pusi un stūrēju turp.

—  Bet kur ir tavs papus? — viņš pretoda­mies sauca. — Man jāpastāsta viņam par pu­ķēm.

—  Vēlāk, — es viņu mierināju.

Aizvedu viņu līdz verandai, iestūmu iekšā pa durvīm, un arī pats tūliņ iegāju nopakaļ. Man kļuva mazliet vieglāk. Tādā izskatā Ta­pers pašreiz nudien nebija laižams Milvilā uz ielas. Un man arī šai brīdī pietika nepatik­šanu un uztraukumu. Nule vakarvakarā manā virtuvē pa grīdu vārtījās Kleinais Grants, bet šorīt kā no gaisa nokrīt Tapers, kuram mugurā nav ne diega galiņa. Es neko nesaku, katrā mazā pilsētiņā ir savi īpatņi, bet pie­nāk brīdis, kad tie kļūst par apgrūtinājumu.

Cieši turēdams Taperu pie elkoņa, iema- nevrēju viņu guļamistabā.

—   Pastāvi tepat, — es pavēlēju.

Viņš stāvēja, kā likts, gluži nekustīgi, ar stulbām acīm blenzdams visapkārt.

113

Sameklēju kreklu un bikšu pāri. Sadabūju arī kurpes, bet, palūkojies uz viņa kājām,

8—1472

noliku tās atpakaļ. Redzēju, ka /iņam tās par mazām. Taperam pēdas bija platas un pla­kanas. Droši vien viņš gadiem ilgi staigājis basām kājām.

Pasniedzu viņam bikses un kreklu.

— Velc mugurā, — es sacīju, — un, kad esi apģērbies, paliec tepat. Neej ārā no šīs istabas!

Viņš neatbildēja, bet arī nepieskārās drā­nām. Viņš bija atkal sācis skaitīt pirkstus.

Un tikai tagad pirmoreiz man radās izde­vība padomāt par to, kur gan viņš būtu va­rējis visu šo laiku dzīvot. Kā gan cilvēks var pazust bez pēdām, palikt bez miņas pazudis desmit gadu un tad piepeši uzrasties no jauna tikpat noslēpumaini, kā pazudis?

Tapers pazuda, kad es pirmo gadu mācījos vidusskolā, un to es atcerējos jo dzīvi tādēļ, ka visus zēnus atlaida no skolas uz veselu ne­dēļu, lai tie piedalītos Tapera meklēšanā. Mēs izstaigājām jūdžu jūdzēm gan laukus, gan mežus, neatiedami viens no otra tālāk kā iz­stieptas rokas atstatumā, un beigās drīzāk domājām atrast līķi nekā dzīvu cilvēku. Po­licija pārmeklēja upi un visus tuvākos dīķus. Šerifs kopā ar grupu pilsētiņas iedzīvotāju rū­pīgi pārstaigāja purvu lejpus Granta būdas, izbakstīdams katru akaci ar gariem mietiem. Viņi atrada neskaitāmus baļķus, dažus vecus veļas katlus, kurus cilvēki tur bija iemetuši, un purva viņā pusē pat beigtu suni. Bet no Tapera nebija ne vēsts.

—   Paklau, — es viņam teicu, — ņem drē­bes 1111 velc mugurā.

Tapers pārtrauca pirkstu skaitīšanu un pie­klājīgi noslaucīja zodu.

—   Man jātiek atpakaļ, — viņš sacīja, — pu­ķes nedrīkst pārāk ilgi gaidīt.

Viņš pastiepa roku un paņēma no manis drēbes.

—   Manas vecās noplīsa, — viņš paskaid­roja. — Beigās vienkārši nokrita no kauliem.

—   Pirms pusstundas sastapu tavu māti,— es sacīju. — Viņa meklēja tevi.

To teikt bija diezgan liels risks, jo Tapers ir tāds zellis, ar kuru jāapietas uzmanīgi kā ar jēlu olu. Bet es tīšām noriskēju un tomēr to pateicu, cerēdams, ka tas varbūt iekvēlinās viņā kādu saprāta dzirkstelīti.

—   Ak, — viņš bezrūpīgi atsaucās, — viņa man staigā pakaļ uz katra soļa. Viņa netic, ka esmu jau pietiekami liels, lai pats zinātu, ko daru.

It kā viņš nekad nebūtu bijis projām. It kā nebūtu pagājuši desmit gadi. It kā viņš tikai pirms stundas būtu izgājis no mātes mājas. It kā laiks viņam nenieka nenozīmētu. Bet varbūt tas viņam tiešām neko nenozīmēja.

—   Ģērb drēbes mugurā, — es viņam pie­kodināju. — Tūliņ būšu atpakaļ.

8*

115

Iegāju dzīvojamā istabā un pacēlu telefona klausuli. Uzgriezu doktora Fabiana numuru. Izdzirdu pīkstam aizņemtas līnijas signālu.

Noliku klausuli atpakaļ un padomāju, kam vēl varētu piezvanīt. Varēju zvanīt Hairamam Martinam. Varbūt viņš ir īstais vīrs. Tomēr vilcinājos. Dakteris tiks labāk galā; viņš zina, kā jāapietas ar cilvēkiem. Hairams prata cil­vēkus tikai dunckāt un grūstīt.

Vēlreiz uzgriezu daktera numuru, bet tas joprojām bija aizņemts.

Sparīgi nometu klausuli un steidzos atpa­kaļ uz guļamistabu. Nedrīkstēju Taperu pārāk ilgi atstāt vienu pašu. Dievs vien zina, ko viņš spēj izdarīt.

Tomēr biju aizkavējies par ilgu. Neparko nevajadzēja pamest viņu vienu.

Guļamistaba bija tukša, logs atvērts, rūts izsista, un no Tapera ne ziņas, ne miņas.

Vienā lēcienā biju pāri istabai un izliecos pa logu, bet Taperu nekur neredzēju.

Aklās šausmās man šķita, ka esmu dabūjis ar cirvi pa pieri. Nezinu, kādēļ tā nobijos. Šajā mirklī Tapera aizbēgšana pa logu taču nevarēja nozīmēt neko sevišķu. Bet man tā li­kās bezgala svarīga, un, pats neapjauzdams, kādēļ, es sapratu, ka man viņš jādabū rokā, jāatved atpakaļ un ka pēc tam nedrīkstu viņu vairs ne uz mirkli izlaist no acīm.

Neko nedomādams, atkāpos dziļāk istabā,, ieskrējos un kā līdaka izšāvos pa izsisto logu ārā. Nokritu uz viena pleca, apvēlos apkārt,, bet tūliņ pielēcu kājās.

Taperu pašu nemanīja, bet tagad es skaidri redzēju, kurp viņš aizgājis. Sliede rasotajā zālē veda atpakaļ, mājai apkārt un tad tālāk uz veco siltumnīcu. Viņš bija iebridis purpur- krāsas puķu laukā, kas kuploja vecajā, pames­tajā dārza gabalā, kur senāk tēvs, bet vēlāk es pats biju dobēs kopis un audzējis puķes un citus augus. Viņš bija bridis soļus divdesmit pa puķu biezokni. Skaidri varēja saredzēt pē­das, jo puķes bija nolīkušas un vēl nebija pa­spējušas atslieties taisni, turklāt tajās vietās, kur rasa notraukta, tās izskatījās tumšākas nekā citur.

Pēc soļiem divdesmit sliede izbeidzās. Tai visapkārt un arī tālāk uz priekšu puķes nebija nolīkušas un margoja sīko rasas pilieniņu sudrabā.

Citu pēdu nekur nebija. Tapers nebija arī nācis pa šo siliedi atpakaļ, nedz arī nogriezies pa citu ceļu. Bija vienīgi šī sliede, kas veda purpurkrāsas puķu biezoknī un tur izzuda. It kā Taperam pēkšņi būtu pieauguši spārni un viņš būtu aizlidojis vai arī turpat uz vietas iegrimis zemē.

«Bet vienalga, kur viņš paslēpies,» es nodo­māju, «vienalga, kādus stiķus sagudrojis, no pilsētiņas ārā viņš netiks. Pilsētiņu taču apjož dīvainā barjera.»

Piepeši gaisu pāršķēla neganta gaudoņa, spiedzīga, drausmīga skaņa, kas aizšalca un tad baismīgā rezonansē vienmēr no jauna it kā atgriezās atpakaļ. Tā atskanēja tik negai­dīti, ka es salēcos un asinis man sastinga dzīslās. Briesmīgā skaņa piepildīja visu pasauli, cēlās illdz debesīm un gaudoja, gau­doja bez mitas.

Es jau pirmajā mirklī sapratu, ko tā nozīmē, bet mans ķermenis vēl labu brīdi bija sa­springts kā uzvilkta stīga un prātu māca vārdā nenosaucamas baismas. Pārāk daudz bija noticis tik īsā laika sprīdī, bet šīs metā­liskās gaudas bija pēdējais piliens, lai trauks plūstu pāri malām, un man šķita, ka teju teju sabrukšu.

Pamazām saspringums atslāba, un es de­vos atpakaļ uz māju.

Bet sirēna pilsētas valdes namā kauca pilnā spēkā, kā ārprātīga.

8

Kad es sasniedzu savu māju, pa ielu jau skrēja cilvēki — drāzās, mežonīgi iepletuši acis, līdz nāvei iztrūkušies, panikas pār­ņemti — visi vienā virzienā, pretī negantās gaudoņas orkānam, it kā sirēnas kaukšana būtu modernizēta Žurku Ķērāja burvju sta­bule, bet ]audis — žurku bars, kas tai seko.

Vecais Endrjūsu tētiņš klumburoja, apbrī­nojami nikni un sparīgi dauzīdams spieķi pret ielas bruģi, un vējš plivināja viņa garo vaigubārdu un ūsas. Džonsu vecmāmuļa gan bija uzmaukusi galvā savu platmalaino ce­puri, bet aizmirsusi sasiet lentes, kas plīvoja un kuļājās viņai ap pleciem, kamēr viņa pati soļoja drūmā apņēmībā. Viņa bija vienīgā sieviete Milvilā (bet varbūt visā pasaulē), kam vēl piederēja tāda platmalaina cepure ar lentēm, un viņa to valkāja iecirtīgā lepnībā, it kā pats fakts, ka viņai galvā tāda cepure, būtu skaidrs apliecinājums tam, cik cēla dāma viņa reiz bijusi. Viņai sekoja mācītājs Sailass Midltons ar nepārprotamu nosodījumu sejā, tomēr palikt mājās nebija spējis arī viņš. Ga­rām grabēdams aizlīgoja vecs fordiņš, pie kura stūres, deviņos līkumos sagriezies, tu­pēja Džonsonu dulburīgais zeņķis, sasēdinājis mašīnā veselu baru tādu pašu huligānu, kas ķērca, ņaudēja un vaukšķēja kā negudri, prie­cādamies par iespēju izālēties un izbaudīdami to pilniem malkiem. Skrēja vēl daudzi citi, un barā juku jukām drāzās līdzi arī mazi bērni un suņi.

Atvēru vārtiņus un izgāju uz ielas. Taču es neskrēju kā pārējie, jo zināju, kas noticis, tur­klāt man prātu nomāca daudz kas tāds, par ko citiem vēl nebija ne jausmas. īpaši manas domas nodarbināja Tapers Tailers un tas, kāds Taperam varētu būt sakars ar šiem noti­kumiem. Lai arī tas varbūt izklausās negudri, bet man bija neskaidra nojauta, ka Taperam ar visu to ir kaut kāds sakars un ka tieši viņš sacēlis jezgu.

Mēģināju domāt loģiski, bet tas, ko gribēju izdomāt, bija pārāk liels, lai mans prāts to varētu aptvert, un es nevarēju savā galvā at­rast neviena pieturas punkta. Tā es arī nedzirdēju mašīnu, kas klusi bija pieslīdējusi man blakus. Satrūkos tikai tad, kad izdzirdu atveramies mašīnas durtiņas.

Strauji apgriezies, ieraudzīju pie stūres Nansiju Šērvudu.

—  Nāc šurp, Bred! — viņa kliedza, ,lai es sadzirdētu viņas balsi sirēnas saceltajā trok­snī.

Ielēcu mašīnā, aizcirtu durtiņas, un auto­mobilis sakustējās. Mašīna bija liela un spē­cīga. Jumts bija nolaists, un es jutos nepa­rasti, braukdams automobilī, kur man virs galvas nav jumta.

Sirēna apklusa. īsu brīdi tās metāliskā gau­došana bija gāzusi vai visu pasauli kopā, tad tā apklusa un pēdējā skaņa izdzisa it kā ar klusu vaidu. Pēc tam iestājās klusums, bet zem smagās klusuma blīvas smadzenes vēl glabāja negantās kaukoņas tālu atbalsi, it kā sirēna būtu nevis apklususi, bet tikai aizvir­zījusies kaut kur tālu projām.

Saltajā klusumā es pēkšņi jutos kails, un radās bezjēdzīga doma, ka troksnī bijis kāds saturs un mērķtiecība. Tagad, kad gaudošana apklususi, vairs nav ne jēgas, ne mērķtiecības.

—  Tev ir skaista mašīna, — es teicu, nezi­nādams, ko lai saka, bet saprazdams, ka ir jārunā.

— Tēvs man to iedāvināja pērn dzimšanas dienā, — viņa paskaidroja.

Mašīna slīdēja uz priekšu tik klusi, ka ne­maz nedzirdēja motora dūkoņu. Vienīgais troksnis bija riteņu vieglā švīkstoņa uz bruģa.

—  Bred, — viņa vaicāja, — kas te notiek? Man kāds stāstīja, ka tava mašīna esot sadau­zīta, bet tu pats pazudis. Kāds tavai mašīnai sakars ar sirēnas gaudošanu? Lejā uz šosejas redzēju ļoti daudz automobiļu …

Es sacīju:

—  Visai pilsētai apkārt izveidojies tāds kā žogs.

—   Kam gan būtu ienācis prātā celt žogu?

—  Tas nav tāds žogs. Šo nevar saredzēt.

Bijām nokļuvuši pie Lielās ielas, un tur cil­vēku bija vēl vairāk. Nansija sāka braukt pa­visam lēnām.

—  Tu saki, ka tur esot žogs …

—  Zogs tiešām ir. Tukša mašīna var iz­braukt tam cauri, bet cilvēku tas cauri nelaiž. Man pat šķiet, ka tas aiztur jebkuru dzīvu ra­dību. Zini, tas ir tāds žogs, kādu mēs varētu iedomāties pasaku valstībā.

—  Bred, — viņa pārmeta, — tu taču gluži labi zini, ka tādas pasaku valstības nav.

—   Pirms stundas zināju, — es atteicu, — bet tagad vairs neņemos to apgalvot.

Izbraucām Lielajā ielā un ieraudzījām pie pilsētas valdes ēkas īlielu pūli, kuram ik mirkli piepulcējās aizvien vairāk cilvēku. Pa ielu turp, aizbāzis baltā priekšauta stūri aiz jostas, slāja Džordžs Vokers, miesnieks no veikala «Sarkanā pūce»; baltā micīte viņam bija nošķiebušies uz vienas auss; daktera

Fabiana medicīnas māsa Norma Separde stā­vēja, pakāpusies uz kādas kastes ielas malā, ■lai varētu labāk pārredzēt, kas notiek, un Bačs Ormsbijs, kam piederēja benzīna tanks tieši pretī pilsētas valdei, bija nostājies pie iebrauk­tuves un visu laiku slaucīja eļļainās rokas lu­patu kumšķī, skaidri zinādams, ka tikpat ne­spēs noberzt tās tīras, bet vismaz cenzdamies parādīt savu labo gribu.

Nansija piebrauca mašīnu pie benzīna tanka un izslēdza motoru.

Kāds vīrietis pārnāca pāri betonētājām lau­kumiņam un apstājās pie mašīnas. Viņš pie­liecās un sakrustotām rokām atspiedās pret durtiņu augšu.

—  Nu, kā klājas, draudziņ?

Mirkli noraudzījos viņā, sākumā viņu nepa­zīdams, bet tad piepeši atcerējos. Viņš droši vien redzēja, ka es atceros.

—  Jā-ā, — viņš novilka, — tas pats zellis, kas sadauzīja jūsu mašīnu.

Viņš izslējās un sniedza roku.

—  Mans vārds ir Gabriels Tomass, — viņš sacīja, — bet sauciet mani vienkārši par Geibu. Mēs pirmīt uz ceļa nepaspējām ne iepazīties.

Paspiedu viņam roku, pateicu, kā mani sauc, un tad iepazīstināju ar Nansiju.

—  Mister Tomas, — sacīja Nansija, — es dzirdēju par avāriju. Bet Breds negrib pa­stāstīt man neko tuvāk par to.

—      Jā, jaunkundz, — teica Geibs, — tā ir dīvaina būšana. Tur nebija itin nekā, bet mēs atsitāmies pret kaut ko un netikām tālāk, it kā priekšā būtu akmens mūris. Un pat tad, kad nevarējām tikt tālāk, mēs tomēr redzējām tam cauri.

—  Vai piezvanījāt savai sabiedrībai? — es apvaicājos.

—  Jā, protams, piezvanīju. Bet neviens ne­grib man ticēt. Viņi domā, ka esmu piedzē­ries. Domā, ka esmu pārāk piedzēries, lai brauktu tālāk, un tādēļ nogriezies kaut kur malā. Viņi ir pārliecināti, ka esmu sagudrojis šo trako stāstu, lai attaisnotos.

—  Vai viņi tiešām tā teica, mister Tomas?

—   Nē, jaunkundz, — viņš sacīja, — bet es zinu, ko tie brāļi domā. Man pie sirds ķeras tas, ka viņi vispār varējuši kaut ko tādu iedo­māties. Es neesmu dzērājs. Man ir laba repu­tācija. Trīs gadus pēc kārtas esmu saņēmis prēmijas par ilabu braukšanu.

—  Nezinu, ko lai iesāku, — viņš atkal uzru­nāja mani. — Netieku nO šejienes projām. Ne­varu tikt ārā ne pa vienu ceļu. Barjera stiep­jas visapkārt pilsētai. Dzīvoju piecsimt jūdžu no šejienes, un mana sieva ir viena pati. Seši mazuļi, un jaunākais vēl pavisam sīks. Ne­zinu, ko viņa darīs. Viņa, protams, ir piera­dusi, ka pastāvīgi esmu ceļā, bet nekad nepa­lieku projām no mājām ilgāk par trim čet­rām dienām — tikai tik ilgi, cik vajadzīgs vie­nam braucienam. Kas būs, ja es netikšu mājās divas trīs nedēļas vai varbūt divus trīs mēnešus? Ko viņa iesāks? Pietrūks naudas, bet jāmaksā par māju un jāpabaro seši bērni.

—  Droši vien jūs nebūsiet šeit tik ilgi, — es viņu mierināju, visiem spēkiem cenzdamies kaut cik uzlabot viņam omu. — Varbūt kāds izgudros, kas darāms. Varbūt barjera pati at­kal pazudīs. Un, pat ja tas nenotiktu, manu­prāt, jūsu sabiedrība maksās jums algu arī uz priekšu. Galu gailā jūs taču neesat vainīgs …

Viņš nikni un nicīgi nošņācās.

—   Tie jums gan maksās, — viņš noteica, — tā sīkstuļu banda jums maksās.

—  Par agru jūs sākat uztraukties, — es ie­bildu. — Vēl mēs nezinām, kas noticis, un, iekams neesam uzzinājuši…

—   Man liekas, jums taisnība, — viņš pie­krita. — Un es, protams, neesmu vienīgais. Nupatiņ vēl runāju ar vienu puisi pie frizē­tavas. Tam ir sieva slimnīcā … nu, kā to pil­sētiņu sauc?

—  Elmorā.

—   Pareizi, Elmorā. Viņa ir Elmorā slim­nīcā, un viņš vai prātu zaudē, baidīdamies, ka nevarēs viņu apciemot. Vienā laidā to vien runā, ka varbūt drīz viss būšot kārtībā un viņš varēšot aizbraukt turp. Izklausījās, it kā sieva būtu ļoti slima un viņš to apciemotu katru dienu. Sieva viņu gaidīšot un droši vien nesa­pratīšot, kādēļ viņš nebrauc. Viņš stāstīja, ka tai bieži uznākot gara aptumsuma brīži. Un tad runāju vēl ar kādu. Tam ģimene izbrau­kusi atvaļinājumā uz Jellovstonu, un viņš to gaida šodien mājās. Sūrojās, ka atbraucēji būšot no tālā ceļa noguruši, bet nu nevarēšot tikt pilsētā pēc tam, kad nobraukuši daudzās jūdzes, llai būtu atkal mājās. Viņš gaida pie­derīgos atgriežamies pēcpusdienā. Nolēmis iz­iet tiem pretī uz šosejas šaipus barjeras. Ne­kāda labuma jau no tādas sagaidīšanas ne­būšot, bet tas esot vienīgais, ko viņš varot darīt. Bez tam ir laba tiesa cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas, tie netiek uz darbu, un viens man stāstīja par kādu meiteni, kas taisoties precēties ar puisi, kurš dzīvojot kaut kādā Kūna ielejā, un rīt vajadzējis būt kāzām, bet nu jau, protams, nekas neiznāks.

—  Jūs esat runājis ar ļoti daudziem cilvē­kiem, — es uzbildu.

—  Klusu! — iesaucās Nansija.

Ielas otrā pusē mērs Higijs Morriss stāvēja uz pilsētas valdes kāpņu augšējā pakāpiena un māja ar rokām, lai cilvēki nomierinās.

—   Līdzpilsoņi! — Higijs ķērca liekulīgā balsī, kuru dzirdot vien jau sametās nelabi. — Līdzpilsoņi, lūdzu, nomierinieties!

—  Noskaiti, kā nākas, Higij! — kāds iebļā­vās. Pūli pāršalca smieklu vilnis, bet tie bija nervozi smiekli.

—  Draugi, -— Higijs turpināja, — iespējams, ka mums draud lielas nepatikšanas. Jūs droši vien būsiet par to dzirdējuši. Nezinu, ko esat dzirdējuši, jo klīst dažādas valodas. Arī es pats skaidri nezinu, kas noticis. Ļoti nožēloju, ka vajadzēja laist darbā sirēnu, lai sasauktu jūs visus kopā, bet man likās, ka tas ir iedar­bīgākais ilīdzeklis.

—  Pie velna! — kāds kliedza. — Runā, kas jārunā, Higij!

Šoreiz neviens nesmējās.

—   Labi, — piekrita Higijs. — Turpināšu. Es īsti nezinu, kā to lai izskaidro, bet mēs esam nogriezti no pasaules. Mūsu pilsētai vis­apkārt radies kaut kāds žogs, kas nelaiž ne­vienu ne iekšā, nedz ārā. Nejautfjiet man, kas tas ir un kā tas uzradies. Man nav ne jaus­mas. Šaubos arī, vai kāds cits to zina. Var jau būt, ka mums nav ko uztraukties. Varbūt tas pastāvēs tikai īsu laiciņu, varbūt drīz vien atkal nozudīs.

Gribu tikai jums teikt, lai izturaties mierīgi. Mēs visi kopā esam iekļuvuši ķezā, un mums jādarbojas visiem kopīgi, lai tiktu no tās ārā. Pašlaik mums nav daudz ko bažīties. Esam atšķelti vienīgi tādā nozīmē, ka nevaram ne­kur aiziet. Bet kontakts ar ārpasauli mums ir palicis. Mūsu telefoni darbojas, tāpat darbojas gāzes vads un elektrības līnija. Pārtikas mums bagātīgi pietiek dienām desmit, varbūt vēl il­gākam laikam. Un, ja tomēr pietrūktu, varam pārtikas krājumus papildināt. Automobiļus ar produktiem vai ko citu, kas jums vajadzīgs, var piebraukt viņā pusē pie barjeras, šoferis var izkāpt ārā, bet mašīnu pēc tam izstumt vai izvilkt cauri barjerai. Tā neaizsprosto ceļu nekam tādam, kas nav dzīvs.

—   Acumirkli, mēr! — kāds iesaucās.

—       Lūdzu, — mērs sacīja, ar acīm meklē­dams to, kas bija iedrošinājies pārtraukt viņa runu.

—   Vai tas bijāt jūs, Len? — viņš jautāja.

—  Jā, es, — atbildēja saucējs.

Ieraudzīju, ka vainīgais ir Lens Strīters,

mūsu vidusskolas dabas zinātņu skolotājs.

—   Ko gribējāt sacīt?

—       Man šķiet, savu pēdējo domu, ka barjera laiž cauri vienīgi nedzīvus priekšmetus, jūs pamatojat uz gadījumu ar automobili, kas stā­vēja uz Kūna ielejas ceļa?

—       Protams, — augstprātīgi atbildēja Hi­gijs,— tieši uz to es pamatoju savu domu. Kas jums par to zināms?

—       Nekas, — Lens Strīters atzinās, — par pašu mašīnu nekas. Bet man šķiet, jūs taču gribat izpētīt šo fenomenu, balstoties uz stin­gras loģikas likumiem?

—       Katrā ziņā, — Higijs liekulīgā dedzībā apstiprināja, — tieši to mēs gribam darīt.

Bet no noskaņas, kādā viņš šos vārdus izru­nāja, varēja noprast, ka viņam nav ne ma­zākās nojausmas, ko Strīters pateicis vai uz ko tēmē.

—       Tādā gadījumā, — Strīters turpināja, — gribēju jūs brīdināt, lai nepārsteidzaties ar secinājumiem, spriežot pēc iespaida, kas jums radies pirmajā mirklī. Piemēram, ar pieņē­mumu, ka mašīnā vispār nav bijis dzīvu būtņu, ja tur nav bijis cilvēku.

—   Protams, ka nebija, — Higijs turējās pretī. — Mašīnas vadītājs bija pametis auto likteņa ziņā un pats kaut kur aizbēdzis.

—   Cilvēki, — Strīters pacietīgi skaidroja,

—  nebūt nav dzīvības vienīgā forma. Mēs ne­pavisam nevaram apgalvot, ka mašīnā nav bijis nevienas dzīvas radības. Tieši otrādi — varam diezgan droši teikt, ka tur tomēr atra­dušās dzīvas būtnes. Droši vien tur bija iemal- dījusies kāda mušav Uz dzesinātāja varbūt bija uzlēcis sienāzis. Un absolūti neapstrī­dams ir tas, ka mašīnā, ap to un uz tās atra­dās daudz dažāda veida mikroorganismu. Un mikroorganisms ir gluži tāda pati dzīvības forma kā mēs, cilvēki.

Higijs mīņājās kāpņu galā un izskatījās visai satraukts. Viņš nesaprata, vai Strīters viņu muļķo vai ne. Droši vien viņš savu mūžu nebija dzirdējis neko par mikroorganismiem.

—   Vai zini, Higij, — ierunājās kāda balss, un es pazinu runātājā dakteri Fabianu,

—    mūsu jaunajam draugam ir taisnība. Skaidrs, ka tur ir bijuši mikroorganismi. Da­žam labam no mums gan vajadzēja jau agrāk to iedomāties.

—   Nu labi, — Higijs sacīja, — lai būtu, ja jūs tā sakāt, doktor. Pieļausim, ka Lēnam tais­nība. Bet vai mums tas nav vienalga?

—   Šobrīd, — dakteris piekrita, — tas tie­šām ir vienalga.

—   Vienīgais, ko es gribēju uzsvērt, — neat­laidās Strīters, — ir tas, ka nevar runāt par visiem dzīviem organismiem. Ja gribam radu­

šos situāciju izpētīt, mums tas jādara pareizi jau no paša sākuma. Nedrīkstam sākt ar ap­lamiem pieņēmumiem.

—   Man ir jautājums, mēr, — ierunājās kāds cits. Centos saskatīt, kas tas ir, bet man neizdevās.

—   Sper tik vaļā! — Higijs draudzīgi uz­sauca, priecādamies, ka gadījies kāds, kas iz­beigs Strītera prātojumus.

—   Reku, jautājums tāds. Es strādāju šose­jas būvē pilsētas dienvidu pusē. Bet tagad es netieku turp, uzņēmējs man saglabās darbu vienu vai divas dienas, bet būtu neprātīgi ce­rēt, ka viņš to darīs ilgāk. Viņam pašam ir līgums ar noteiktu termiņu, saprotiet, un vi­ņam jāmaksā balta nauda par katru noka­vētu dienu. Viņam cilvēki vajadzīgi uz vietas katru dienu. Viņš nevar man saglabāt darbu ilgāk par pāris dienām.

—   To visu es zinu, — Higijs atteica.

—   Es neesmu vienīgais, — runātājs turpi­nāja. — Mums te ir daudz cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas. Es nezinu, kā ir pārējiem, bet man alga ir nepieciešama. Neesmu neko iekrā­jis, no kā varētu iztikt. Kas notiks ar mums, ja nevarēsim nokļūt darba vietā un nesaņem­sim algu, bet bankā mums noguldījumu nav?

129

—   Par to es nupat gribēju runāt, — Higijs sacīja. — Es ļoti llabi saprotu jūsu stāvokli. Un arī daudzu citu strādnieku stāvokli. Tādā mazā pilsētiņā kā mūsējā darba visiem iedzī-

9-1472

votājiem nepietiek, tādēļ daļai mūsu ļaužu jā­strādā ārpus pilsētas. Zinu arī, ka daudziem no jums nav iekrātas naudas un alga jums ne­pieciešama dienišķajai iztikai. Cerēsim, ka situācija drīz noskaidrosies un jūs varēsiet ierasties darbā, ko jums līdz tam laikam sa­glabās.

Bet gribu jums teikt vēl kaut ko. Apsolu, ka arī tad, ja nekas nemainīsies, bads nevienam nebūs jācieš. Nevienu neizliks no dzīvokļa par to, ka nebūs samaksāta īre, vai no mājas laikā nenomaksātas nomas dēļ. Jums nenotiks nekas ļauns. Sā notikuma dēļ daudzi cilvēki paliks bez darba, bet par jums, par katru no jums tiks gādāts. Es nodibināšu komiteju, kas mē­ģinās vienoties ar tirgotājiem un banku, un mēs noorganizēsim tādu aizdevumu sistēmu, ilai jūs varētu iztikt bez bēdu. Ikviens, kam ievajadzēsies aizdevuma vai kredīta, var būt drošs, ka to saņems.

Higijs palūkojās lejup uz Dānieļu Vil lobiju, kas stāvēja turpat uz kāpnēm dažus pakāpie­nus zemāk.

—   Vai es runāju taisnību, Den? — viņš no­prasīja.

—   Jā, — baņķieris atteica. — Jā. Protams,, taisnību. Mēs darīsim visu, ko spēsim.

Bet viņam tas nepatika. Viņš piekrita ar sā­pošu sirdi. Danielam patika drošība, droša garantija par katru dolāru, ko viņš izlaida no pirkstiem.

—   Vēl ir pāragri spriest par to, — Higijs turpināja, — kas īsti ar mums noticis. Bet līdz vakaram varbūt jau zināsim labu tiesu vairāk. Galvenais ir palikt mierīgiem un nezaudēt galvu. Neizlikšos, teikdams, ka zinu, kas nori­sināsies turpmāk. Ja šī barjera paliks uz vie­tas, ir sagaidāmas zināmas grūtības. Bet šo­brīd nav nemaz tik ļauni. Vēl pirms kādas stundas mūsu Milvilā bija maza pilsētiņa, par kuru reti kāds vispār kaut ko zināja. Nebija jau arī, pēc manām domām, pie mums nekā ievērojama. Bet tagad mūs daudzinās visā pasaulē. Par mums rakstīs avīzēs, runās pa radio, mūs rādīs televīzijā. Varbūt Džo īvenss varētu panākt šurp un jums par to pastāstīt.

Viņš pārlaida skatienu pār pūli, meklēdams tajā Džo.

—   Pašķiriet ceļu, ļaudis, — viņš mudināja, — lai Džo var tikt cauri.

Redaktors uzkāpa pa kāpnēm un pagriezās ar seju pret pūli.

—   Pagaidām vēl man nav nekā daudz ko sacīt, — viņš paskaidroja. — Man ir zvanīts gandrīz no visām telegrāfa aģentūrām un vai­rāku laikrakstu redakcijām. Visi gribēja zināt, kas pie mums notiek. Pastāstīju, ko pats zi­nāju, bet tas ir maz. Kāda televīzijas sabied­rība sūtīs pie mums uzņemšanas grupu. Kad es izgāju no mājām, telefons palika zvanām, droši vien zvana arī uz redakciju.

9*

131

Man šķiet, mēs varam būt droši par to, ka jau pusdienlaikā visās ziņās tiks daudz runāts

par stāvokli pie mums, un es nešaubos arī, ka tiklab valdība, kā arī federālās iestādes nepa­metīs mūs 'likteņa varā, un, ja vien pareizi iz­protu, par mums it nopietni sāks interesēties arī zinātnieku aprindas.

Pirmītējais ceļu strādnieks ierunājās atkal.

—       Kā tu domā, Džo, vai tie gudrie vīri, tie zinātnieki, pratīs te ieviest kārtību?

—   Nezinu, — atbildēja Džo.

Hairams Martins izlauzās cauri pūlim un nāca pāri ielai. Viņš izskatījās varen apņē­mīgs, un man labprāt būtu gribējies zināt, kas viņam padomā.

Vēl daži uzdeva jautājumus mēram, bet es biju sācis vērot Hairamu un nedzirdēju vairs, par ko tiek runāts.

—       Bred, — kāds ierunājās man pie paša pleca.

Pagriezos atpakaļ.

Tur stāvēja Hairams. Smagās mašīnas šofe­ris, kā tagad pamanīju, bija aizgājis.

- Jā, — es atsaucos, — ko gribi?

—       Ja tev ir laiks, — Hairams teica, — es gribētu ar tevi parunāties.

—       Runā vien, — es sacīju, — man laika diezgan.

Viņš pamāja ar galvu uz pilsētas valdes pusi.

—   Labi, — es piekritu.

Atvēru durtiņas un izkāpu.

—   Es tevi pagaidīšu, — Nansija sacīja.

Hairams apgāja pūlim apkārt, lai nokļūtu pie pilsētas valdes sānieejas. Es sekoju viņam cieši aiz muguras.

Bet man tas nepavisam nepatika.

9

Hairama kabinets bija mazs kambarītis bla­kus telpai, kur stāvēja ugunsdzēsēju automo­bilis un kāpnes. Istabelē tikko pietika vietas diviem krēsliem un rakstāmgaldam. Pie sienas virs galda karājās milzīga apjoma kalendārs ar kailas sievietes attēlu spilgtās krāsās.

Un uz galda stāvēja viens telefona aparāts bez diska.

Hairams norādīja ar roku uz to.

—   Kas tas ir? — viņš noprasīja.

—       Telefona aparāts, — es atteicu. — Kopš kura laika tad tu esi tik svarīga persona, ka tev ir divi aparāti?

—   Apskati to tuvāk, — viņš mudināja.

—   Telefons kā telefons, — es noteicu.

—   Vēl pamatīgāk, — viņš neatlaidās.

—        Kāds ērmots daikts! Tam taču nemaz nav diska.

—   Un kas vēl?

■— Nezinu. Redzu tikai, ka nav diska.

—   Pievada arī nav, — Hairams sacīja.

—   To es nepamanīju.

—   Dīvaini, — Hairams noteica.

—        Kāpēc dīvaini? — es jautāju. — Ko tad, velnš parāvis, tu no manis gribi? Jādomā, ka neatvedi mani šurp tikai tāpēc, lai parādītu šo telefona aparātu?

—       Dīvaini gan, — Hairams atkārtoja, — jo tas atradās tavā kantorī.

—        Nevar būt. Eds Ādlers vakar atnāca un noņēma manu aparātu. Es nebiju samaksājis rēķinu.

—   Apsēdies, Bred, — Hairams aicināja.

Es apsēdos, un ari viņš apsēdās — tieši

man pretī. Sejas izteiksme viņam gan vēl bija visai laipna, bet acīs sāka dzalkstīt bīstamas uguntiņas — tās pašas jaunās dzirkstis, ko tiku bieži redzējis viņa acīs tajās senajās die­nās, kad viņš bija piespiedis mani pie sienas un, zinādams, ka esmu piespiests pie sienas, centās mani izprovocēt uz kautiņu un šādā kautiņā tad allaž sadauzīja zili melnu.

—       Tu tiešām nekad neesi redzējis šo apa­rātu? — viņš noprasīja.

Papurināju galvu.

—        Kad vakar izgāju no kantora, tur nepa­lika neviens telefona aparāts. Ne šis, ne cits.

—   Tas ir gan nesaprotami, — viņš noteica.

—        Man tas ir tikpat nesaprotami kā tev, *— es sacīju. — Nezinu, ko tu gribi panākt. Var­būt tu tomēr lūkotu man to paskaidrot.

Zināju, ka tālu ar meliem netikšu, bet šajā mirklī_ tie man palīdzēja iegūt mazliet laika. Turklāt biju pārliecināts, ka pagaidām viņš man par aparātu neko pierādīt nevar.

—        Labi, — viņš noteica, — es tev visu pa­skaidrošu. Aparātu ieraudzīja Toms Prestons,

Viņš bija aizsūtījis Edu, lai atvieno tev tele­fonu, bet pievakarē gāja garām tavam kanto­rim un ieraudzīja uz rakstāmgalda aparātu. Tas viņu nokaitināja. Tu pats vari saprast, ka tas viņu nokaitināja.

—   Protams, — es atbildēju. — Pazīstu Tomu pietiekami labi, lai saprastu, kā viņš par to noskaitās.

—   Viņš taču bija aizsūtījis Ēdu noņemt tev telefonu, un tagad viņa pirmā doma, protams, bija, ka tu esi pievārdojis Edu, lai aparātu tev atstāj. Viņš iedomājās arī, ka Eds pats varbūt tikai noslamstījies apkārt, pie tevis nemaz nav bijis un telefonu nav atvienojis. Viņš zina, ka jūs ar Edu esat draugi.

—   Tātad viņš bija tik sašutis, ka uzlauza kantori un pats paņēma aparātu?

—   Nē, — Hairams sacīja, — viņš neko ne­uzlauza. Viņš aizgāja uz banku un pierunāja Dānieļu Villobiju, lai iedod viņam kantora at­slēgu.

—   Nerēķinoties ar to, — es iebildu, — ka kantori nomāju es.

—   Bet tu neesi maksājis nomas naudu par veseliem trim mēnešiem. Pēc manām domām, Danielam bija tiesības to darīt.

—   Bet pēc manām domām, — es atcirtu, — Toms un Daniels ir ielauzušies manā kan­torī un turklāt vēl mani aplaupījuši.

—   Es taču tev jau sacīju. Neviens nekur nav ielauzies. Un Danielam vispār nav ar to nekāda sakara. Viņš tikai iedeva Tomam rezerves atslēgu. Toms aizgāja atpakaļ viens pats. Bez tam tu taču sacīji, ka neesot nekad šo aparātu redzējis, ka tas tev nekad neesot piederējis.

—        Tam nav nekādas nozīmes. Lai manā kantorī atrastos kas atrazdamies, viņam nebi­ja nekādu tiesību kaut ko ņemt. Vienalga, vai tas man pieder vai ne. Kā lai es zinu, ka viņš nav aizstiepis līdzi arī ko citu?

—       Tu sasodīti labi zini, ka viņš to nav darī­jis, — Hairams sacīja. — Un tu pats gribēji, lai tev visu izstāstu.

—   Stāsti vien tālāk, stāsti.

—       Nu, Toms dabūja atslēgu, iegāja tavā kantorī un tūliņ redzēja, ka tas ir pavisam citāds aparāts. Tam nebija numuru diska, un tas vispār nebija pievienots līnijai. Viņš jau pagriezās, lai ietu ārā, bet nepaspēja aiziet līdz durvīm, kad telefons sāka zvanīt.

—   Ko?

—   Saka zvanīt.

—   Bet tas taču nebija pievienots līnijai.

—   Zinu, bet tas tomēr zvanīja.

—        Nu, un tad viņš pacēla klausuli, — es sacīju, — un viņam atsaucās ziemsvētku vecī­tis.

—       Viņš pacēla klausuli, — Hairams tur­pināja, — un viņam atbildēja Tapers Tailers.

—   Tapers! Bet Tapers taču …

—       Jā jau, jā, zinu, — Hairams teica, — Ta­pers ir pazudis. Pirms gadiem desmit laikam.

Bet Toms apgalvo, ka pazinis Tapera balsi. Viņš apgalvo, ka nav kļūdījies.

—   Un ko tad Tapers viņam pavēstījis?

—       Toms teicis «hallo», un Tapers jautājis, kas viņš tāds esot. Toms pateicis, kas viņš ir. Tad Tapers sacījis: «Liec nost klausuli, tev nav tiesību runāt pa šo telefonu!» Un tad saruna pārtrūkusi.

—   Paklau, Hairam, Toms tevi muļķo.

—        Nemuļķo vis. Viņš domāja, ka viņu pašu kāds apceļ. Domāja, ka to esat sagudrojuši jūs abi ar Edu. Viņš domāja, ka tas ir joks. Do­māja, ka tu gribi viņam atspēlēties.

—        Tas taču ir idiotiski! — es protestēju. -— Pat ja mēs ar Edu būtu kaut ko tamlīdzīgu sadomājusi, mēs taču nevarējām zināt, ka Toms lauzīsies iekšā manā kantorī.

—   Tā jau ir, — Hairams noteica.

—   Tu gribi man iestāstīt, ka tici tam visam?

—       Protams, ticu. Te kaut kas nav lāgā, te ir kaut kas briesmīgi nelādzīgs.

Bet no viņa balss noskaņas es nopratu, ka viņš aizstāvas. Tagad pavada bija man rokā. Viņš bija gribējis mani piespiest pie sienas, bet tas nebija izdevies, un tagad viņš pats juta, ka ar savu stāstu nokļuvis muļķīgā stā­voklī. Bet gan jau pēc brītiņa viņš atjēgsies. Es šo zelli pazīstu.

—   Kad tad Toms tev to visu izstāstīja?

—   Šorīt.

—       Kālab ne vakar vakarā? Ja jau viņam tas likās tik svarīgi…

—   Es taču tev teieu. Viņam tas nelikās sva­rīgi. Viņš domāja, ka tas ir joks. Viņš domāja, ka tu gribi viņam atriebties. Viņš nepiešķīra tam nekādu nozīmi līdz pat šorītam, kad sāka vārīties visa šitā elles putra. Pēc tam kad viņš bija pacēlis klausuli un sarunājies ar Ta­peru, viņš paņēma telefonu līdzi. Viņš domāja savukārt atspēlēties tev par tādu joku. Sākumā viņš tiešām nodomāja, ka tas viss ir tikai tavs stiķis …

—  Saprotu, — es sacīju, — bet tagad viņš domā, ka runātājs patiesi bijis Tapers un tas zvanījis tieši man.

—   Jā, tā nu iznāk. Viņš aiznesa aparātu uz mājām un vakar vakarā vairākas reizes no­cēla klausuli. Aparātā atskanēja signāli, bet neviens viņam neatbildēja. Viņš brīnījās par signāliem. Tie viņu satrauca. Aparāts taču, saproti, nebija pievienots pie līnijas.

—  Un tagad jūs abi gribat mani par to saukt pie atbildības?

Hairama seja kļuva barga.

'— Es zinu, ka tev ir kaut kas aiz ādas, — viņš sacīja. — Man ir arī zināms, ka vakar vakarā tu aizbrauci uz Granta būdu. Pēc tam kad mēs ar dakteri aizvedām Kleino uz El- moru.

—  Jā, biju tur, — es atbildēju. — Atradu viņa atslēgas, kas bija izkritušas viņam no ka­batas. Tādēļ aizbraucu uz viņa māju, lai pār­baudītu, vai tā aizslēgta un vai tur viss ir kārtībā,

—   Tu tur iezagies, — Hairams neatlaidās. — Iegriezies ceļā, kas ved uz Granta būdu, tu izslēdzi mašīnas ugunis.

—   Es tās neizslēdzu. Iznāca īssavienojums. Pirms devos projām no būdas, es salaboju elektrību.

Diezin cik pārliecinoši tas neizklausījās. To­mēr tas bija labākais, ko ātrumā varēju sagud­rot. Hairams arī vairāk neko man nejautāja.

—   Šorīt, — viņš stāstīja, — mēs abi ar Tomu aizbraucām uz to ūķi.

—  Ak tad mani izspiegojis Toms?

—   Viņš bija satraukts par telefona apa­rātu, — Hairams norūca. — Viņam radās aiz­domas ari pret tevi.

—   Un jūs tātad uzlauzāt būdu. Jūs to uz­lauzāt. Es aiziedams to aizslēdzu.

—   Jā-ā, — Hairams novilka, — uzlauzām. Un atradām vēl tādus pašus aparātus. Veselu kasti.

—   Neblenz uz mani tā, — es sacīju. — Es aparātus nepamanīju. Es tur neokšķerējos.

Varēju iedomāties, kā viņi abi — Hairams un Toms — drāzās uz Kleinā ūķi, kā viņi au­rodami lauzās iekšā, būdami cieši pārliecināti, ka tur nāks uz pēdām kādai baismīgai sazvē­restībai, kuru viņi gan nespēja saprast, bet kurā, lai tā būtu kāda būdama, mēs abi ar Kleino esam galvenie vainīgie.

«Protams, kaut kāda sazvērestība tiešām pastāv,» es pie sevis prātoju, «un mēs abi ar

Kleino esam tajā iepīti, un es klusībā cerēju, Kleinais zina, ko tas viss nozīmē, jo es pats neapjēdzu neko. Tas mazumiņš, ko zināju, man tikai jo vairāk sajauca galvu. Un Dže- ralds Šērvuds, ja vien viņš nav man melojis (bet man negribējās ticēt, ka viņš melojis), arī nezināja par to vairāk kā es.»

Pēkšņi jutos pateicīgs liktenim, ka Haira- mam nekas nav zināms par aparātu Šērvuda kabinetā un visiem pārējiem aparātiem, kādi vien vēl varētu būt Milvilā — tiem cilvēkiem, kuri tika nodarbināti par priekšālasītājiem vai bija lietojuši aparātus sazināšanās nolūkā.

«Kaut gan,» es domāju, «iespēja, ka Hai­rams jel kad uzzinās kaut ko par šiem tele­foniem, ir ļoti niecīga, jo cilvēki, kuriem tie pieder, katrā ziņā noslēps tos dr6šā vietā un klusēs kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad valodas par aparātiem kļūs oficiāli zināmas.» Un es biju pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām stāsts par noslēpumainajiem telefona aparā­tiem būs zināms visiem. Ne Hairams, ne Toms Prestons nespēs pievaldīt savas 'lielās mutes.

Man ļoti gribējās zināt, kas varētu būt šie citi cilvēki, kam vēl pieder šādi aparāti, un pēkšņi man atausa gaisma. Tiem jābūt dažā­diem grūtdieņiem un likteņa pabērniem, lai­mes pamestajiem, tās droši vien ir bez sava padomiņa palikušas atraitnes un veci cilvēki, kas vairs nespēj sev vecumdienās nopelnīt maizi, dzīves bankrotieri vai arī tādi, kuriem laime vispār nekad nav uzsmaidījusi.

Vismaz ar Šērvudu un mani viņi ir tā rīko­jušies. Kontakts ar Šērvudu (ja tā var teikt) tika nodibināts tikai tad, kad viņam draudēja finansiāla boja eja, un par mani viņi (lai viņi būtu kas būdami) nelikās ne zinis līdz pat tam brīdim" kamēr mans pasākums nebija ga­līgi izputējis un es pats to neatzinu. Un cil­vēks, kuram ar to visu likās esam visciešākais sakars, ir mūsu pilsētiņas klaidonis.

—  Nu? — policists noprasīja.

—  Tu gribi dzirdēt, kas man par to visu zi­nāms?

—  Jā, to es gribētu gan, — Hairams no­teica, — turklāt, kā saproti, tevis paša labā .. .

—  Hairam, — es viņu brīdināju, — nedoma man draudēt. Neskaties uz mani ar tādām acīm, it kā tu taisītos man draudēt. Ja doma mani iebiedēt, tad …

Durvīs galvu pabāza Floids Koldvels.

—  Kustas! — viņš mums uzkliedza. — Bar­jera sākusi kustēties!

Mēs abi ar Hairamu pielēcām kājās un me­tamies uz durvīm. Arā cilvēki kliegdami brēk­dami joza kur kurais, Džonsu vecmāmuļa, pašā ielas vidū izgājusi, ilēkāja kā kazlēns, un viņas platmalainā cepure uz pakauša allaž pa­lēcās llīdzi. Palēkdamās viņa ikreiz sīkā bal- stiņā iespiedzās.

Ielas otrā pusē ieraudzīju Nansiju sēžam mašīnā un skrēju tieši turp. Viņa jau bija iedarbinājusi motoru un, tiklīdz ieraudzīja iriani, izgrieza mašīnu no aizžogojuma, un sāka lēnām braukt pa ielu uz priekšu. Es at­spiedos pret pakaļējo durtiņu augšmalu, ievē­los mašīnas aizmugurē, bet pēc tam pārrāpos uz priekšējo sēdekli. Kad apsēdos, mašīna jau bija sasniegusi drogu preču veikalu ielas stūrī un mazliet palielināja ātrumu. Uz šosejas pusi steidzās arī vairāki citi automobiļi, bej: Nan­sija piedeva gāzi un aizbrauca tiem priekšā.

—  Vai tu zini, kas noticis? — viņa jautāja.

Es papurināju galvu.

—  Tikai to, ka barjera esot sākusi kustēties.

Mums priekšā bija brīdinājuma zīme, kas

dika pirms izbraukšanas uz šosejas apstāties, bet Nansija pat ātrumu nesamazināja. Nebija arī nekādas jēgas to darīt, jo pa šoseju pat­laban nebrauca neviena mašīna. Šoseju bija noslēgusi barjera.

Nansija uzbrauca mašīnu uz platās, gludās asfalta joslas; pretējā virziena šoseju bija pil­nīgi nobloķējušas cita citai virsū uzdrāzušās mašīnas. Tur rēgojās arī Geiba milzenis, kura piekabe bija iebraukusi grāvī, galīgi saspiez­dama manu auto, bet kabīne uz viena riteņa saslējusies gaisā. Aiz kravas automobiļa uz mūsu ceļa bija sastrēgušas citas mašīnas, ku­ras acīmredzot bija nogriezušās pāri vidus joslai uz otra virziena šosejas, lai grieztos at­pakaļ, bet sadūrušās ar citām, iekams barjera sakustējusies.

Vecajā vietā barjeras vairs nebija. Neviens, protams, nevarēja saredzēt, vai tā tur ir vai nav, bet tālāk pa ceļu kādas ceturtdaļjūdzes atstatumā bija skaidri saskatāma tās virzī­šanās.

Tur panikā skrēja cilvēku bars, bēgot rio neredzama spēka, kas spiedās tiem virsū. Bet projām slīdošās barjeras robežu bēgošajiem cilvēkiem aiz muguras iezīmēja viesulī savir- pināts augu vilnis, pat ar visām saknēm iz­rauti koki. Vilnis slīdēja gar abām ceļa ma­lām, cik vien tālu acs spēja saredzēt, un šķita dzīvojam pats savu dzīvi, saveldamies aiz­vien lielāks un llēnām slīdēdams uz priekšu, raujot līdzi koku blāķus ar gaisā izslietām saknēm un plati izplestām zarotnēm.

Mašīna aizbrauca līdz automobiļu vraku sa­strēgumam un apstājās. Nansija izslēdza mo­toru. Klusumā varēja skaidri sadzirdēt dī­vainā viesuļa tālīno šalkoņu, tam virzoties gar ceļu uz priekšu; tā skanēja kā klusi čuksti, ko lāgiem pārtrauca zaru brīkšķi, ar visām sak­nēm izrautajiem kokiem kūleņu kūleņiem ve­ļoties uz priekšu.

Es izkāpu no mašīnas, apgāju tai apkārt un pagājos kādu gabaliņu pa ceļu, lauzdamies cauri automobiļu lūžņiem. Kad izkļuvu no sa­strēguma biezuma, man priekšā aizvijās šo­seja un pa to vēl joprojām skrēja cilvēki, bet tie nejoņoja vairs gluži tā kā vēl pirms brītiņa. Tagad viņi gabaliņu paskrēja, tad apstājās un sapulcējās nelielos bariņos, lai pamestu ska­tienu atpakaļ uz neganto viesuli, atkal pa­skrēja un atkal apstājās, lai atskatītos. Daži, pat vairs neskrēja, bet mierīgā solī gāja pa šoseju uz priekšu.

Bet uz priekšu traucās ne tikai cilvēki. Arī gaisā kaut kas notika — tur šalca un švīk­stēja, aizplīvoja tumši ķermeņi: veseliem mā­koņiem tur laidās kukaiņi un putni, bēgdami no nepielūdzamā spēka, kas līdzīgi rēgam brā­zās pāri zemei.

Aiz barjeras visa zeme palika gluži kaila. Tur nebija vairs nekā, izņemot divus nokaltu­šus kokus. Es nodomāju, ka šie koki arī pa­liks stāvam. Tie bija bez dzīvības, tiem bar­jera neko nenozīmēja, jo barjera aiztur vienīgi dzīvo. Kaut gan, ja vien Lēnam Strīteram ir taisnība, tad tā aiztur ne jau visas dzīvās būt­nes, bet tikai noteiktu dzīvības veidu, noteik­tas formas vai kondīcijas dzīvās būtnes.

Visapkārt abiem nokaltušajiem kokiem zeme bija pārvērsta tuksnesī. Nevienas zālī­tes, pat nevienas nezāles, ne krūma, ne koka. Viss zaļais bija kā slaucīt aizslaucīts.

Nogāju no šosejas līdz uzbēruma malai, no­metos ceļos un saņēmu saujā uzvandīto zemi. Tā bija ne tikai iztīrīta, bet arī uzarta un no­ecēta, it kā tai pāri būtu gājis kombains un sagatavojis to jaunai sējai. Es konstatēju, ka augsne ir uzirdināta un no tās kā ar lasīšanu izlasītas visas zāles un nezāles. Redzēju, ka nekur nav palikusi neviena sakne, neviens1 saknes gabaliņš, pat ne sīkākais diedziņš. Visa zeme bija noslaucīta tīra jo tīra, no tā, kas tur reiz audzis,, neredzēja vairs nenieka,

viss bija aizvēlies līdzi fantastiskajam viesu­lim un barjerai pa priekšu tika velts vēl tālāk.

Man virs galvas debesīs iedunējās dobji pērkona grandieni, kas pamazām nāca virsū. Pametu pār plecu skatienu atpakaj un redzēju, ka negaiss, kas bija vilcies kopā pamalē jau no paša agra rīta, tagad atrodas tieši virs mums, bet šā negaisa mākoņi izskatījās saplo­sīti un izpluinīti, mākoņu strēles brāzās pa gaisu kā viesuļa nestas.

—  Nansij! — es saucu, bet viņa neatsaucās.

Es aši pietraucos kājās un pagriezos apkārt.

Kad sāku lauzties cauri sadauzīto automobiļu labirintam, viņa palika turpat man aiz mu­guras, bet tagad no viņas nebija ne vēsts.

Steidzos atpakaļ pa ceļu, lai viņu samek­lētu, kad ceļa otrā pusē no uzbēruma noslīdēja un uz šosejas izbrauca zils sedans, pie kura stūres sēdēja Nansija. Tagad es sapratu, kā viņa man pazuda. Viņa bija meklējusi un at­radusi mašīnu jūklī kādu, kurai citas nebija nosprostojušas ceļu un kura nebija aizslēgta.

Mašīna lēnām piebrauca man klāt, un es sāku soļot tai blakus. Pa pusatvērto lodziņu skanēja radiokomentētāja satrauktā balss. At­vēru durtiņas, ielēcu mašīnā un aizcirtu dur­tiņas.

«… izsauca nacionālo gvardi un oficiāli in­formēja Vašingtonu. Pirmās karaspēka vie­nības dosies ceļā — nē, nupat saņēmu ziņas, ka tās jau ir ceļā …»

145

—   Viņš runā par mums, — Nansija teica.

10—1472

Es pastiepu roku un pagrozīju radio skalas, šautru, «…nupat saņemtas jaunas ziņas.. Barjera ir sākusi kustēties! Atkārtoju: bar­jera ir sakustējusies. Mums nav precīzas in­formācijas, cik ātri tā virzās, nedz arī, cik; lielu attālumu nogājusi. Bet tā attālinās no» pilsētas. Pūlis, kas bija salasījies gar barjeras, ārējo malu, panikā bēg. Saņemtas papildu zi­ņas: barjeras kustības ātrums nav lielāks pār­gājējā gaitas ātrumu. Barjera jau aizvirzī­jusies gandrīz par jūdzi…»

«Bet tas ir aplam,» es spriedu, «jo barjera' vēl nav tikusi tālāk par pusjūdzi no izejas, punkta.»

«… svarīgākais jautājums ir: vai tā apstā­sies? Cik tālu tā vēl virzīsies uz priekšu? Vai ir kāds līdzeklis, kā to apturēt? Vai tā var virzīties visu laiku bez apstājas? Vai tai kaut kur ir gals?»

—  Bred, — Nansija sacīja, — vai tev šķiet,, ka tā noslaucīs visu no zemes virsas? Visas lietas un cilvēkus, izņemot mūs Milvilā?

—  Nezinu, — es visai stulbi atteicu.

—  Un ja nu tā notiek, — uz kurieni barjera visu aizstums? Kur lai visi paliek?

«… Londonā un Berlīnē,» ķērca diktors. «Šķiet, krieviem par šo notikumu vēl nav zi­ņots. Oficiāli ziņojumi vispār vēl nav sniegti nevienā valstī. Sī parādība acīmredzot ir kaut kas tāds, ka dažādu valstu valdībām nav viegli izšķirties, vai maz sniegt oficiālu ziņo­jumu. No pirmā acu uzmetiena var likties, ka

šo situāciju nav izraisījušas nedz atsevišķas personas, nedz kādas valsts valdība. Bet pa­stāv varbūtība, ka tas ir kāda jauna ieroča iz­mēģinājums. Kaut gan, no otras puses, grūti iedomāties, kādēļ, ja tas tiešām ir izmēģinā­jums, izraudzīta tāda vieta kā Milvilā. Parasti šādi izmēģinājumi notiek poligonos, turklāt llielākajā slepenībā.»

Mašīna visu laiku lēnām brauca uz priekšu, un mēs klausījāmies radio un tagad atradā­mies vairs tikai kādus simt soļus aiz barjeras. Mums pa priekšu gar abām šosejas malām vēlās zāļu, krūmu un koku vilnis, bet tālāk pa ceļu atkāpās cilvēki.

Pagriezos atpakaļ un paraudzījos pa aizmu­gures logu uz mašīnu sastrēgumu. Pie ma­šīnām gar ceļa malu un arī uz pašas šosejas stāvēja cilvēku bars. Milvilieši beidzot bija sanākuši skatīties, kā barjera virzās projām.

«… noslauka it visu savā ceļā,» spiedza ko­mentētājs.

Es palūkojos uz priekšu un redzēju, ka esam bezmaz sasnieguši barjeru.

—  Uzmanīgāk! — es brīdināju. — Neie­brauc barjerā!

—  Es piesargāšos, — Nansija solījās, bet tas skanēja visai nedroši.

«… kā vējš,» komentēja diktors, «tā plašā joslā stumj sev pa priekšu zāli, kokus un krū­mus. Kā vējš …»

10*

147

Un vējš tiešām sāka pūst. Sākumā tas

savērpa smilšu un putekļu virpuļus uz noplici­nātās zemes aiz barjeras, bet tad sacēlās tik spēcīga brāzma, ka sagrieza mašīnu šķērsām, ar troksni sitās pret metālu un trīcināja logu rūtis.

«Tas ir negaiss,» es nodomāju, «kas vilkās gar pamali jau kopš paša rīta.» Bet, kad es izstiepu kaklu, lai caur aizsargstiklu parau- dzītos debesīs, nemanīju tur ne pērkona, ne zibeņu, vienīgi saplosīti padebeši kā iztrako­jušās vētras paliekas joprojām joņoja pa gaisu.

Vējš bija sagriezis mašīnu šķērsām, un ta­gad vētras brāzma to sāniski stūma pa ceļu uz priekšu, draudēdama jebkuru mirkli ap­gāzt. Nansija visiem spēkiem bija ieķērusies stūres ratā, cenzdamās pagriezt mašīnu pa vējam.

-^Bred! — viņa iekliedzās.

Un tai pašā mirklī, kad viņa iekliedzās, mūs sāka šaustīt lietus 'lāses, kas grabēdamas sitās pret mašīnu.

Mašīna sasvērās uz sāniem, un es sapratu, ka nu tā tūliņ apmetīs kūleni, ka nekāds spēks pasaulē to vairs nespēj paglābt no apgāšanās. Bet tad pēkšņi tā pret kaut ko atsitās, atvēlās atpakaļ pareizajā stāvoklī, un man prātā pa­zibēja doma, ka vējš ietriecis auto barjerā un barjera to noturējusi.

Bet šī doma tiešām pazibēja tikai kaut kur zemapziņā, jo visu manu uzmanību piesaistīja lietus lāses — dīvainākās, kādas es jēl kad mūžā biju redzējis.

Proti, kaut arī tās šalca strūklām kā daž­dien lietus lāses, tas tomēr nebija lietus, kas, atsizdamies pret mašīnu, piepildīja visu telpu kā ar pērkona dārdiem.

—  Krusa! — Nansija kliedza man ausī.

Bet tā nebija krusa.

Mazas, apaļas, brūnas zīlītes, atpakaļ at­sprāgdamas, lēkāja pa mašīnas jumtu un trakā dejā kā skrotis ņirbēja uz gludā asfalta.

—   Sēklas! — es kliegšus atbildēju. — No gaisa birst sēklas!

Tā vispār nemaz nebija īsta vētra. Tas ne­bija arī pērkona negaiss, jo neatskanēja ne­viens grāviens un vētra bija iztrakojusies jau sen, pirms sasniedza mūs. Tas bija sēklu vie­sulis, ko trieca uz priekšu tik negants vējš, kādu nevarēja izraisīt meteoroloģiski cēloņi.

īsā loģiskas apskaidrības mirklī, kaut gan īstenībā nekādas lielās loģikas tur nebija, man pēkšņi il i kās, ka barjerai vairs nav nekā­das vajadzības virzīties tālāk uz priekšu. Tā bija uzarusi zemi, uzarusi, noecējusi un saga­tavojusi sējai, sēkla sabirusi zemē un viss bei­dzies.

Vējš aprima, nokrita vēl pēdējās sēkliņas, un mēs atjēdzāmies nomācošā klusumā, it kā visi trokšņi un brāzmas būtu uz mūžī­giem laikiem pazuduši no pasaules. Trokšņu un brāzmu vietā bija iestājies stindzinošs kiusums, it kā kaut kāda vara būtu līdz pama­tiem pārgrozījusi visus dabas likumus, tā ka sēklas sākušas birt no debesīm un vējš pūst nezin no kurienes.

—  Bred, — Nansija ierunājās, — man šķiet, ka nupat man sāk mākties virsū bailes.

Viņa pastiepa plaukstu un uzlika to uz ma­nas rokas. Viņas pirksti sažņaudzās ap manu delmu.

—   Tas mani padara traku, — viņa sūdzē­jās. — Man nekad visā mūžā nav bijis bail, nekad. Nekad nav bijis tā bail kā pašreiz.

—   Nu jau viss ir pāri, es sacīju. — Ne­gaiss pārgājis, un barjera apstājusies. Viss ir kārtībā.

—   Nepavisam nav tā, kā tu saki, — viņa noteica. — Tagad tikai sāksies.

Pa ce]u uz mūsu pusi skrēja kāds vīrietis, viņš bija vienīgais visā apkārtnē redzamais cilvēks. Nevienu no pārējiem ļaudīm, kas stā­vēja ap sastrēgušajām mašīnām, nekur nere­dzēja. Tie bija aizskrējuši meklēt patvē­rumu— jādomā, atpakaļ uz pilsētu, kad uz­nāca vēja brāzma un sāka birt sēklas.

Redzēju, ka skrējējs ir Eds Ādlers un ka skriedams viņš mums kaut ko kliedz.

Mēs izkāpām no mašīnas, apgājām tai gar priekšgalu apkārt un gaidījām viņu.

Viņš atskrēja pie mums galīgi bez elpas.

—   Bred, — viņš elsa, — droši vien tu ne­maz to nezini, bet Hairams un Toms Pres- tons musina ļaudis. Viņi apgalvo, ka tev esot kaut kāds sakars ar visu to, kas noticis. Runā par kādiem telefona aparātiem vai nezin ko vēl.

—  Tas taču ir neprāts! — Nansija iesaucās.

—       Protams, neprāts, — Eds piekrita, — bet visa pilsētiņa ir satracināta līdz pēdīgajam. Cilvēkiem pašreiz var iestāstīt, ko tikai grib. Viņi ir gatavi noticēt bezmaz visam. Viņiem vajadzīgs izskaidrojums, tāpēc viņi ķersies pie katra salmiņa un nepapūlēsies apdomāt, kas ir pareizi un kas aplam.

—  Ko tu gribēji teikt? — es viņam jautāju.

—       Labāk paslēpies kaut kur, Bred, kamēr pāriet pirmais karstums. Rīt vai pēc pāris dienām…

Es papurināju galvu.

—  Man ir pārāk daudz ko darīt.

—  Bet, Bred …

—       Es to neesmu darījis, Ed. Es nezinu, kas ir noticis, bet man ar to nav nekāda sakara.

—  Tas pašreiz nav svarīgi.

—  Ir gan, — es sacīju.

—       Hairams un Toms stāsta, ka atraduši ne­zin kādus ērmīgus telefona aparātus …

Nansija gribēja kaut ko sacīt, bet es pastei­dzos viņai priekšā, nelaidu viņu pie vārda, tā ka viņa nepaguva neko pateikt.

—        Par aparātiem es zinu, — es teicu. — Hairams man par tiem visu izstāstīja. Ed, tici man! Aparātiem ar to nav nekāda sa­kara. Tas ir pavisam kas cits.

Ar vienu aci redzēju, ka Nansija mani neat­laidīgi vēro.

—       Nedomā vairs par telefona aparātiem, — es noteicu.

Cerēju, ka viņa sapratīs, un viņa laikam tie­šām arī saprata, jo nebilda par aparātiem ne vārda. Var jau arī būt, ka viņa nemaz negri­bēja par to kaut ko sacīt, jo man nebija ne jausmas, vai viņai maz ir kas zināms par aparātu tēva kabinetā. Bet es nedrīkstēju riskēt.

—       Bred, — brīdināja Eds, — tu iekulsies nepatikšanās.

—       Es nekur nevaru aizbēgt, — atteicu. — Nevaru taču laisties lapās un sākt kaut kur slapstīties. Kur tad lai es aizmūku, īpaši no tādiem brāļiem kā Hairams un Toms?

Eds noskatīja mani no galvas līdz kājām.

—       Jā, tā gan ir, — viņš noteica. — Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

—      Varbūt, — es ieminējos, — tu parūpētos, lai Nansija droši nokļūst mājās. Man šis tas jāpadara.

Es palūkojos uz Nansiju. Viņa man pamāja.

—       Būs labi, Bred, bet mana mašīna stāv gabaliņu tālāk uz šosejas. Es varētu aizvest tevi uz mājām.

—       Labāk iešu tepat pa īsāko ceļu. Ja Edam taisnība, tad tur mani tik ātri nepamanīs.

—       Es palikšu pie Nansijas, — Eds solī­jās, — kamēr viņa tiks līdz savām mājām.

1.52

«Ir pagājušas tikai divas stundas,» es no­domāju, «un esam jau nonākuši tik tālu, ka nav vairs galvojams, vai meitene bez pava­doņa var uz ielas justies drošībā.»

10

Beidzot man vajadzēja izdarīt to, ko gri­bēju darīt jau kopš paša rīta, — to, ko droši vien īstenībā vajadzēja izdarīt jau pagājušajā naktī, — sazināties ar Alfu. Pašreiz svarīgāk nekā jebkad bija dabūt viņu rokā, jo kaut kur zemapziņā man arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka starp to, kas notiek šeit Milvilā, un starp dīvaino pētniecības institūtu Misisipi štatā jābūt kādam sakaram.

Sasniedzu kādu aklo ieliņu un devos pa to uz priekšu. Neredzēju nevienas dzīvas dvēse­les. Ikviens, kas spēja paiet vai pabraukt, droši vien atradās notikuma vietā.

Es jau sāku uztraukties, ka nenotveršu arī Alfu, ka viņš var būt pametis moteli, kad man neizdevās turp nokļūt, vai arī varbūt slaistās kaut kur pie barjeras kopā ar pārējiem.

Taču manām bažām nebija pamata, jo, kad sasniedzu savu māju, istabā zvanīja telefons un zvanītājs bija Alfs.

—   Es jau veselu stundu pūlos tevi sa­zvanīt, — viņš sacīja. — Nesapratu, kur tu esi palicis.

—  Vai tu zini, kas noticis, Alf?

Viņš man atbildēja, ka zinot, un piebilda: — Vismaz šo to.

—       Ja būtu izbraucis kādu bridi agrāk, — ēs teicu, — es būtu nevis iesprostots pilsētā, bet būtu bijis kopā ar tevi. Man šķiet, es at­sitos pret barjeru, kad tā tikko bija uzra- dusies.

Pastāstīju viņam, kas noticis pēc tam, kad es iebraucu barjerā. Tad izstāstīju arī par te­lefona aparātiem.

—       Viņi man sacīja, ka viņiem esot daudz priekšālasītāju, cilvēku, kas lasa viņiem priekšā grāmatas.

—  Tā viņi laikam iegūst informāciju.

—  Arī man tā šķiet.

—       Bred, — viņš ieminējās, — es sāku no­jaust kaut ko briesmīgu.

—  Es arī.

—      Vai tu domā, ka šī Grīnbrairas labora­torija …?

—  Tieši to es domāju.

Dzirdēju viņu dziļi ievelkam elpu, tā ka gaiss nosvilpa starp zobiem.

—  Tātad runa nav par Milvilu vien.

—  Varbūt Milvilai līdzīgu vietu ir daudz.

—  Ko tu tagad domā darīt, Bred?

—       Iziet dārzā un pamatīgi aplūkot dažas puķes.

—  Puķes?

—       Alf, — es sacīju viņam, — tas ir mil­zīgi garš stāsts. Es tev to izstāstīšu vēlāk. Vai tu paliksi te?

—  Protams, palikšu, — atbildēja Alfs. — Sl taču ir lielākā izrāde pasaulē, turklāt man ir vieta parterā.

—  Pēc kādas stundas tev piezvanīšu.

—   Es nekur neiešu, — viņš nosolījās, — gaidīšu tavu zvanu.

Noliku klausuli un paliku vēl brītiņu stāvam, mēģinādams kaut ko sakarīgu izdomāt. Puķes man likās svarīgs faktors, svarīgs arī Tapers Tailers, bet viss bija sajucis juku jukām un es nespēju atrast izejas punktu.

Izgāju ārā un aizstaigāju līdz siltum­nīcai. Vēl varēja skaidri saredzēt Tapera ie­mīto sliedi, un es jutos krietni atvieglots, jo biju baidījies, ka vēja brāzma, kas atnesa sēklu virpuli, būs .to izdzēsusi un puķes var­būt būs tā sapluinītas un sasistas, ka līdz ar to būs pazudušas arī pēdas.

Stāvēju dārza malā un lūkojos visapkārt, it kā redzētu šo vietu pirmo reizi mūžā. Tas nemaz īsti vairs nebija dārzs. Kādreiz šeit bija zemes gabals, kur audzējām dārzeņus pārdošanai, bet, kad beidzu noņemties ar sil­tumnīcu, es arī dārzu vairs nekopu, un tagad puķes ito bija pilnīgi pārmākušas. Vienā pusē atradās siltumnīca, kuras durvis karājās sa­lauztajās virās un kuras logu rūšu lielākā daļa bija izsista. Vienā stūrī slējās goba, kas bija izaugusi no sēkliņas, tā pati goba, kuru es gribēju izraut, bet kuru tēvs neļāva man ^iztikt.

Tapers melsa kaut ko nesakarīgu par pu­ķēm, kas augot milzu platībās. Viņš minēja, ka tās visas esot purpura krāsā, .turklāt neat­laidīgi uzstāja, ka viņam par tām jāpastāsta manam tēvam. Noslēpumainā balss vai viena no noslēpumainajām balsīm telefonā bija labi informēta par mana tēva siltumnīcu un jau­tāja, vai es vēl joprojām to izmantojot. Un tad pirms nepilnas stundas uzbruka īsta sēklu vētra.

Man gandrīz šķita, ka visas mazās purpur- krāsas puķu galviņas ar saviem mērkaķu ģī- mīšiem māj man, it kā norādīdamas uz kādu slepenu joku, kas mums kopīgi zināms, bet es novērsu skatienu no tām un paraudzījos debesīs. Pa tām vēl joprojām traucās saplo­sītu mākoņu driskas, nosegdamas sauli. Ta­gad, kad mākoņi bija izklīduši, varēja just, ka diena būs svelmaina. Gaisā jau juta karstumu.

Pagājos tālāk dārzā, sekodams Tapera pē­dām. Sliedes galā apstājos un nodomāju, ka gatavā muļķība ir cerēt šajā puķu biezoknī atrast kaut kādu norādījumu.

Tapers Tailers pazuda pirms desmit gadiem un pazuda šodien atkal, un nemūžam neviens neuzzinās, kur viņš paliek.

Un tomēr mani neatlaidīgi vajāja doma, ka Tapers glabā visu šo dīvaino notikumu noslē­puma īsto atslēgu.

Taču es neparko nebūtu varējis atrast šajā domā kādu loģiku. Tapers nav vienīgais, kas te iejaukts, ja viņš vispār ir iejaukts. Vēl taču ir ari Kleinais Grants. Un tad man pēkšņi ie­šāvās prātā, ka neesmu vēl nevienam apvai­cājies, kā klājas Kleinajam.

Daktera Fabiana māja atradās pakalnā ne­tālu no siltumnīcas, es varēju aiziet turp un pajautāt. Dakteris gan varbūt nebūs mājās, bet es jau varētu pagaidīt, kamēr viņš pār­nāk. Pašreiz man tikpat nekā cita nebija ko darīt. Un, tā kā Hairams un Toms Prestons .staigāja apkārt, izplatīdami par mani dažā­das baumas, tad varbūt itin labi būtu, ja es neuzturētos mājās.

Es stāvēju Tapera iemītās sliedes galā un tad paspēru soli tai pāri, gribēdams iet pie daktera. Bet pie daktera es vairs nenokļuvu. Paspēru vienu pašu soli, un no mākoņiem iz­nira saule, un visas majas pazuda. Pazuda daktera māja un visas pārējās, pazuda visi koki un krūmi, un zāle. Viss pazuda, un pāri palika vienīgi purpurkrāsas puķes, kas klāja visu pasauli, un debesīs, kurās neredzēja ne­viena mākonīša, versmoja saule.

11

Es paspēru vienu vienīgu soli, un viss pār­vērtās. Tad paspēru vēl otru soli, lai abas kājas būtu vienuviet, un paliku sastindzis un iztrūcies stāvam, baidīdamies pagriezties, baidīdamies varbūt no tā, iko varētu ieraudzīt sev aiz muguras. Un tomēr, man šķiet, es zi­nāju, ko ieraudzīšu sev aiz muguras. Tikai vēl vairāk purpurkrāsas puķu.

Kaut kur savā sajukušajā prātā es sapratu, ka šī ir tā vieta, par kuru stāstīja Tapers.

Tapers bija ieradies no šīs vietas un atkal atgriezies šurp, un es tagad esmu atnācis pa viņa pēdām.

Nekas nenotika.

Un citādi, protams, nemaz nevarēja būt. Nezinu pats, kādēļ man tā likās, bet man šķi­ta, ka šī ir tāda vieta, kur nekad nekas neno­tiek.

Visapkart vienīgi puķes un versmīga saule debesīs, un vairāk nekā. Nevienas vēja pūs- miņas, nevienas skaņas. Tikai smarža, bez­maz pārvarīga, reibinoša smarža, kas plūda no mazajiem ziediem ar mērkaķu ģīmīšiem.

Beidzot es iedrošinājos pakustēties un lē­nām pagriezos atpakaļ. Un neredzēju nekā cita kā vienīgi puķes.

Milvilā bija pazudusi, nogrimusi tkādā citā pasaulē, kaut gan īstenībā redzēju, ka tas nav gluži pareizi. Kaut kur, tajā pašā vecajā pa­saulē, tomēr vajadzēja atrasties Milvilai. Ne jau Milvilā kaut kur aizgājusi, aizgājis esmu es. Es paspēru vienu vienīgu soli un ar to pašu aizgāju no Milvilas un iegāju kādā pa­visam citā pasaulē.

Un tomēr — kaut gan vieta bija cita, ap­kārtne par spīti visam šķita tāda pati. Es vēl joprojām stāvēju ieplakā aiz savas mājas, un man aiz muguras pacēlās kraujais pakalns 'ar tagad neredzamo ielu, kas veda uz daktera māju, un pinsjūdzi tālāk rēgojās paugurs, kur vajadzēja atrasties Šērvudu namam.

Tātad šī ir Tapera pasaule. Sī ir tā pa­saule, uz kuru viņš aizgāja pirms desmit ga­diem un pēc tam vēl otrreiz — šo pašu rītu. Tas nozīmēja, ka arī šajā brīdī viņam jopro­jām jāatrodas te.

«Un tas nozīmē,» es iedomājos pēkšņā ce­rībā, «ka pastāv iespēja izkļūt no šejienes, iespēja atgriezties atpakaļ Milvilā. Tapers taču atnāca atpakaļ, tātad viņš droši vien zina «ceļu. Un tomēr, nekad neko nevar īsti droši zināt. Nekad nevar justies drošs par kaut ko, kam sakars ar tādu idiotu kā Tapers Tailers.»

Vispirmais, kas man darāms, protams, ir sameklēt viņu. Viņš nevarēja atrasties nekur tālu. Var jau būt, ka paies kāds brīdis, taču jutos pārliecināts, ka tomēr sadzīšu viņam pēdas.

Lēnām sāku kāpt pakalnā, pa kuru savā «dzimtajā pilsētā būtu varējis aiziet uz daktera [Fabiana māju.

Sasniedzu pakalna virsotni un apstājos; :man pie kājām tālē aizstiepās nogāze, ko vis­notaļ klāja purpurkrāsas puķes.

Apkārtne izskatījās svešāda, kad tai bija nolaupītas visas iezīmes, kad tajā nebija ne­viena koka, neviena ceļa, nevienas mājas. Bet apkārtne, es redzēju, bija gluži tāda pati, kā bijusi. Ja vispār varēja manīt kādu atšķirību, tad ta bija visai nenozīmīga. Austrumu pusē atradās miklais, dumbrainais dūksnājs, kas pletās mazā paugura pakājē, kur bija stāvē­jusi Granta būda — kur tā stāv vēl joprojām, tikai citā laikā vai citā pasaulē.

Es stāvēju un prātoju, kādiem dīvainiem apstākļiem vai veselai apstākļu kombinācijai jāsagadās, lai cilvēkam būtu iespējams pāriet no vienas pasaules uz otru.

Es stāvēju kā daždien svešinieks nepazīsta­mā zemē, un puķu smarža man plūda ne tikai nāsīs, bet līda ikvienā ķermeņa porā, tā mācās virsū, it kā pašas puķes milzīgiem purpurkrā­sas viļņiem taisītos piespiest mani pie zemes un aprakt uz mūžu mūžiem. Pasaule bija klusa; šī bija visklusākā vieta, kādā es jeb­kad esmu atradies. Nekur neviena troksnīša. Un es konstatēju, ka varbūt nekad visā mūžā neesmu iepazinis īstu klusumu. Vienmēr ga­dījās kaut kas tāds, kas radīja kādu troksni, — vai nu rāmā vasaras pusdienlaikā čirkstēja vientuļš kukainītis, vai kaut kur iečabējās la­pas. Pat nakts pilnīgajā klusumā mājas sienā nokrakšķēja kāds baļķis, pavardā iesprakstē- jās liesma vai viegla vējpūta pagrabināja jumta dzegu.

Bet šeit valdīja klusums. Šeit neatskanēja neviens troksnis. Es sapratu, ka te neviena trokšņa nav tādēļ, ka nav nekā un neviena, kas varētu troksni sacelt. Te nebija ne koku, ne krūmu, ne putnu, ne kukaiņu. Te nebija nekā cita kā vienīgi puķes un zeme, kurā tās auga.

Klusums un tukšums, kas valdīja pār klu­sumu, un tumšais purpurs, kas sniedzās līdz pat tālajam apvārsnim, lai tur sastaptos ar blāvi zilajām, mirdzošajām vasaras debesīm.

Šajā brīdī es pirmo reizi jutu uzmācamies bailes — ne trauksmainas, briesmīgas bailes, kas mani 'trenktu kaut kurp un dzītos pa pē­dām, bet sīkas baismas, kas lokā lodāja man apkārt un līda arvien tuvāk kā uzmācīgs, vil­tīgs kvekšķis, lēkādams uz tievām kājelēm un gaidīdams iespēju iecirst savus asos, smailos zobus manā miesā. Tās bija bailes, pret kurām nevarēja cīnīties, pret kurām nebija nekāda līdzekļa, — sīkas, uzmācīgas bailītes, kas sa­sprindzināja manus nervus līdz pēdīgajam.

Tās nebija bailes no briesmām, jo šeit ne­kādas briesmas nedraudēja. Pat aizmiegtām acīm varēja redzēt, :ka briesmas te tiešām ne­draud nekādas. Bet varbūt te bija kaut kas ļaunāks par visām briesmām — klusums un vientulība, pamestība un neziņa, kur atrodies.

Nogāzes pakājē pletās dumbrains dūksnājs, kur vajadzētu atrasties Kleinā būdai, bet maz­liet tālāk mirdzēja upes sudrabainā josta, kas vijās gar pilsētiņas robežu. Un tur, kur upe pagriezās uz dienvidiem, pret debess zilgmi pacēlās sīka dūmu strūkliņa — tik caurspīdī­ga un smalcina, ka to tikko varēja pamanīt.

161

— Taper! — es iekliedzos, skriedams lejup pa nogāzi, priecīgs, ka .radusies iespēja skriet, ka radusies vajadzība skriet, jo, uz vietas stā­vēdams, biju stingri nolēmis neskriet, nolēmis

11-1472

neļaut sīkajām, pretīgajām bailēm piespiest mani uz .skriešanu, un tomēr visu laiku man briesmīgi gribējās skriet.

Pārcilpoju pāri nelielajai kraujiņai, kas man aizsedza upi, un ieraudzīju apmetni — mazu būdel.i no neveikli savītiem zariem un sakņu dārzu, bet gar visu upes krastu sīkus, nožēlojamus, nokaltušus kociņus, kuriem gan­drīz visi zari bija sausi, vienīgi pašās galot­nēs redzēja pa zaļu lapu čemuram.

Būdas priekšā dega neliels ugunskurs, un pie uguns zemē tupēja Tapers. Viņš bija ap­ģērbis bikses un kreklu, ko es viņam iedevu, bet galvā uzmaucis to pašu briesmīgo plat­mali.

—   Taper! — es vēlreiz iekliedzos, un viņš piecēlās un svarīgā gaitā nāca pa nogāzi man pretī. Viņš noslaucīja zodu un sasveicinoties sniedza man roku. Roka vēl bija slapja no sie­kalām, bet es par to nelikos ne zinis. Tapers nav nekas sevišķs, bet viņš tomēr ir cilvēciska būtne.

—   Priecājos, ka tev tas izdevies, Bred, — viņš sacīja. — Priecājos, kņ esi atnācis šurp.

It 'kā es «nāktu šurp» vai ik dienu un da­rītu'to jau gadiem ilgi!

—  Tu esi varen jauki iekārtojies, — es ie­minējos.

—   Viņas darījušas manā labā visu, — viņš lepni atteica. — To visu man iekārtojušas Pu­ķes. Sākumā jau tā nebija, bet viņas visu ierī­koja, lai man būtu ērti. Viņas ir ļoti labas pret mani.

—   Jā, ir gan, — es piekritu.

Es nesapratu, par ko viņš runā, tikai pie­kritu. Man vajadzēja piekrist. Vienīgi Tapers varēja palīdzēt man atgriezties Milvilā.

—   Viņas ir mani labākie draugi, — Tapers stāstīja, aiz laimes siekalodamies, —• protams, izņemot tevi un tavu papu. Kamēr nebiju sa­stapis Puķes, tu un tavs papus bijāt mani vie­nīgie draugi. Visi pārējie mani vienmēr tikai izsmēja. Es izlikos nesaprotam, ka viņi mani muļķo, bet zināju, ka viņi to dara, un man tas nepatika.

—   īstenībā viņi nebija ļauni, — es centos Taperam iegalvot, — īstenībā viņi nemaz ne­domāja tā, kā rīkojās. Tikai neapsvēra, ko dara.

—   Viņiem tomēr nevajadzēja tā darīt, — Tapers iecirtās. — Tu nekad nezobojies par mani. Un tāpēc tu man patīc, ka nekad neesi mani muļķojis.

Tur viņam, protams, bija taisnība. Es ne- ķad netiku viņu muļķojis. Bet tas nebūt neno­zīmē, ka nekad nebūtu vēlējies to darīt; rei­zēm man pat uznāca vēlēšanās viņu nogali­nāt. Bet 'tēvs kādu dienu pasauca mani sānis un nobrīdināja: ja viņš kaut reizīti redzēšot, ka es, tāpat kā citi puikas, nerroju Taperu, viņš man bez žēlastības nozilināšot dibenu.

—      Sī laikam ir tā vieta, — es sacīju, — par kuru tu man stāstīji. Tā vieta, kur aug bez­gala daudz puķu.

Viņš sāka sajūsmā irgot, un siekalas strūk­liņām vien tecēja viņam no lūpu kaktiņiem.

—   Vai te nav jauki? — viņš apvaicājās.

Runādami bijām kopā nokāpuši ielejā un

aizgājuši līdz ugunskuram. Pelnos bija iesta- tīts raupji darināts māla pods, un tajā kaut kas burbuļoja.

—   Paliec un paēd kopā ar mani, — Tapers mani uzaicināja. — Lūdzu, Bred, saki, ka pa­liksi kopā ar mani paēst. Man tik sen nav bijis neviena ciemiņa, kas kopā ar mani paēstu.

Viņam pār vaigiem sāka ritēt gaužas asa­ras — laikam viņš apraudājās, iedomādamies, ka tik sen nav bijis neviena, kas kopā ar viņu ieturētu maltīti.

—  Te pelnos man cepas kukurūza un kartu­peļi, — viņš paskaidroja, — bez tam es šajā podā sasautēju zirņus, pupiņas un burkānus. Tikai gaļas nav. Tu taču neņemsi ļaunā, ka nav gaļas?

—   Nē, nepavisam, — es viņu nomierināju.

—   Reizēm man briesmīgi sakārojas ga­ļas, — viņš atzinās. — Bet tur viņas neko nevar līdzēt. Viņas nespēj pārvērsties par dzīvniekiem.

—   Kādas viņas? — es jautāju.

—   Puķes, — viņš atteica. — Tās var pār­vērsties par visu ko — tas ir, par jebkuru augu. Bet tās nespēj pārvērsties, piemēram, par cūkām vai trušiem. Neesmu arī nekad lū- dzīs, lai viņas to darītu. Tas ir, nekad neesmu atkārtojis lūgumu. Vienreiz palūdzu gan, un tad viņas man to izskaidroja. Pēc tam vairs nekad nelūdzu, jo viņas ir ļoti daudz darīju­šas manā labā, un es esmu viņām par to pa­teicīgs.

—       Viņas tev to izskaidroja? Vai tu gribi teikt, ka sarunājies ar viņām?

—   Visu laiku, — Tapers atbildēja.

Nometies četrrāpus, viņš ielīda būdā un

sāka tur rakņāties, kaut ko meklēdams, bet dibengals bija palicis ārā gluži kā medību sunim, kas ielīdis āpša alā.

Tad viņš atmuguriski izrāpās ārā, turēdams roikā divus raupjus, červejainus un nelīdzenus māla šķīvjus. Viņš nolika tos zemē un uzlika uz katra pa koka karotei.

—       To visu es uztaisīju pats, — viņš pa­skaidroja. — Atradu upmalā mazliet māla, un sākumā man likās, ka nekas neiznāks, bet tad viņas dabūja zināt, kas man jādara, un…

—   Puķes dabūja zināt, kas tev jādara?

—       Kā tad, ka Puķes. Viņas manā labā dara visu.

—   Un karotes?

—       Izgrebu ar akmeni. Laikam ar krama gabalu. Tam bija varen asa šķautne. Nav jau kā īsts nazis, bet iztikt varēja. Ilgi gan gāja.

Es pamāju ar galvu.

—       Bet tā nav nekāda bēda, — viņš pie­bilda, — laika man bija atliku likām.

Viņš atkal noslaucīja zodu un pedantiski noberza plaukstas gar bikšu dibenu.

—   Viņas man izaudzēja ari linus, — viņš stāstīja,'— lai es varētu sev pašūt kādu ap­ģērba gabalu. Bet es nevarēju iemācīties tos noaust. Viņas mani mācīja un mācīja, bet ne­kas man nesanāca. Tad viņas beidzot vairāk arī nemocījās. Tā sāku staigāt apkārt bez drē­bēm, gluži pliks. Man bija tikai šī platmale. Bet to es uztaisīju pats, neviens man nepa­līdzēja. Viņas mani pat nepamācīja, es pats visu izdomāju un uztaisīju cepuri. Vēlāk viņas mani uzslavēja, ka esot visu izdarījis ļoti labi.

—   Viņām taisnība, — es sacīju. — Cepure ir iznākusi uz goda.

—   Vai tev tiešām tā šķiet, Bred?

—   Protams, — es apstiprināju.

—   Vai, cik jauki dzirdēt, kad tu tā saki, Bred! Es, redzi, mazliet lepojos ar to. Tā taču ir pirmā 'lieta manā mūžā, ko esmu uztaisījis pats, nevienam padoma neprasīdams.

—   Tās tavas puķes . .v

—   Tās nav manas puķes, — Tapers asi at­cirta.

—   Tu saki, ka šīs puķes varot pārvērsties par visu, par ko vien vēlas. Vai tad tās pār­vēršas arī par dārzeņiem, lai tev būtu ko ēst?

—   Tās var pārvērsties par jebkuru augu. Man tikai jāpalūdz, un vairāk nekā.

—   Bet, ja nu tās var būt viss, par ko vien veļas būt, kādēļ tad tās parasti ir puķes?

—   Tām taču kaut kam ir jābūt, vai ne? — .

Tapers visai sirdīgi noprasīja. — Un tādēļ tās var būt arī puķes.

—   Jā, — es atteicu, — zināms, ka var.

Viņš izrausa no pelniem divas kukurūzas

vālītes un pāris kartupeļu. Viņam bija kāsis, ar ko pacelt podu. Kāsis izskatījās kā no bie­zas koka mizas darināts. Ar to viņš izcēla podu no uguns. Izķēksējis izsautētos dārzeņus no poda, viņš salika tos uz šķīvjiem.

—   Bet koki? — es vaicāju.

—   Ak, tās ir tikai pārvērtušās Puķes. Man koki vajadzīgi malkai. Pašā sākumā man ne­bija malkas, es nevarēju neko izvārīt un pa­stāstīju viņām, kā tās lietas sastāv. Tad viņas uztaisīja kokus, uztaisīja tos tieši man. Koki ātri izaug un tūliņ nokalst, lai man būtu sausa malka ugunskuram. Tomēr tā deg gausi, ne tā kā parasta sausa malka. Un tas ir labi, jo man liesma ugunskurā jāuztur visu laiku. Kad ierados šeit, man bija pilna ka­bata ar sērkociņiem, bet nu jau kur tas laiks vairs nav neviena.

Kad viņš pieminēja ar sērkociņiem pilno ka­batu, es atcerējos, cik ļoti viņam arvien bija patikusi uguns. Viņš allaž nēsāja līdzi sērko­ciņus, lāgiem rāmi sēdēja savā nodabā un šķīla sērkociņu pēc sērkociņa un, priecāda­mies par liesmiņu, ļāva tiem nodegt, līdz pirk­sti sāka svilt. Toreiz daudzi baidījās, ka viņš var nodedzināt kādu ēku, bet tas nekad neno­tika. Viņš bija kā mazs nejēga puika, kam pa­tīk skatīties ugunī.

—   Sāls man nav, — Tapers teica. — Tev ēdiens varbūt garšos neierasti. Es pats jau esmu pie tā pieradis.

—   Bet'itu ēd dārzeņus visu laiku. Tādam ēdienam taču vajag sāls.

—   Puķes saka, ka nevajagot. Viņas saka, ka esot pielikušas dārzeņiem klāt tādas vielas, kas noderot sāls vietā. Tu nemaz nevari tās sagaršot, bet tās dod tev visu to pašu, ko dod sāls. Viņas mani smalki izpētīja, lai uz­zinātu, kas manam ķermenim vajadzīgs, un tad pielika klāt visas man nepieciešamās vie­las. Tur lejā upmalā man ir arī augļu dārzs ar daudz augļiem. Bez tam man ir avenes un zemenes gandrīz visu gadu.

Es lāgā nesapratu, kāds sakars ir augļiem ar uztura problēmu, ja jau Puķes varēja iz­darīt visu, kā teicās varam, tomēr neiekusti­nāju šo tematu. Ja no Tapera gribēja kaut ko tieši uzzināt, vienmēr nonāca strupceļā. Runājot ar viņu saprātīgi, nekad nevarēja tikt ne pie kādas jēgas.

—   Mēs nu varētu apsēsties, — Tapers iero­sināja, — un sākt maltīti.

Es apsēdos zemē, un viņš pasniedza man vienu šķīvi, tad apsēdās pats man pretī un paņēma otru.

Biju izsalcis, un nesālītais ēdiens nebija ne­maz tik negaršīgs. Tas gan bija mazliet plie­kans un arī garšoja neparasti, bet citādi tam nekādas vainas nebija. Tas ļoti labi remdēja izsalkumu.

—   Vai tev šeit patīk? — es apvaicājos.

—   Šis ir manas īstās mājas, — Tapers svinīgi atbildēja. — Šeit ir mani draugi.

—   Bet tev taču nekā nav, — es iebildu.

— Tev nav ne cirvja, ne naža. Tev nav ne katla, ne pannas. Un tev.nav neviena cilvēka. Ko tu darītu, ja saslimtu?

Tapers dzīvnieciskā kārē rija barību un blenza uz mani, it kā jukušais būtu es.

—   Man nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs,— viņš sacīja. — Traukus es taisu no māliem. Koku zarus varu nolauzt ar rokām, un cirvja man nevajag. Arī dārzs nav jāravē. Tur ne­kad nav augusi neviena nezāle. Man pat ne­vajag neko ne sēt, ne stādīt. Tur vienmēr viss jau ir izaudzis. Kamēr es tukšoju vienu dobi, man otrā viss aug no jauna. Un, ja es sa­slimtu, Puķes rūpētos par mani. Viņas man ir teikušas, ka noteikti rūpētos.

—   Nu, tad jau labi, — es noteicu, — tad viss kārtībā.

Viņš atkal sāka rīt. Tas bija briesmīgs skats.

Par dārzu viņš runāja taisnību. Tagad, kad viņš par to bija ieminējies, arī es ievēroju, ka dārzs nav kopts. Tur bija garas, taisnas dār­zeņu dobes, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka tās jebkad būtu uzraktas, neredzēja arī ne­vienas nezāles. Bet laikam visam tā arī vaja­dzēja būt, jo neviena nezāle neuzdrošinātos te augt. Šeit nevarēja augt nekas cits kā vienīgi Puķes un viss, par ko Puķes pārvēr­tās, — piemēram, dārzeņi un koki.

Dārzs bija priekšzīmīgs. Nebija neviena slima vai kaitēkļu apsēsta auga. Tomāti, kas karājās pie ceriem, visi bija vienāda sarka­numa un apaļi kā bumbiņas. Kukurūza slējās taisna un smuidra.

—  Tu esi izvārījis ēdienu diviem, — es sa­cīju. — Vai tad tu zināji, ka es ieradīšos?

Es biju jau sasniedzis tādu stāvokli, ka būtu bijis ar mieru ticēt gandrīz visam. «Var­būt,» es savā prātā nodomāju, «Tapers (vai arī Puķes) zinājis, ka es ieradīšos.»

—   Es vienmēr vāru tā, lai pietiktu di­viem, — viņš paskaidroja. — Nekad nevar zināit, vai kāds neuzMīst.

—   Bet neviens nekad nav nācis?

—   Tu esi pirmais, — viņš sacīja. — Prie­cājos, ka tev izdevās atnākt.

Es prātoju, vai laiks viņam vispār kaut ko nozīmē. Brīžiem man likās, ka neko. Un to­mēr viņš lēja gaužas asaras par to, ka tik sen neviens cilvēks nav sēdējis kopā ar viņu pie azaida.

Labu brīdi mēs ēdām klusēdami, bet tad es ķēros vērsim pie ragiem. Pietiekami ilgi biju runājis viņam visu pa prātam, nu bija pienā­cis laiks uzdot dažus jautājumus.

—   Kur mēs pašlaik atrodamies? — es vai­cāju. — Kas šī ir par vietu? Un, ja tu gribētu tikt projām no šejienes, tikt atpiakaļ uz mā­jām, ko tu darītu?

Es neatgādināju viņam, ka viņš jau reiz ir ticis ārā no šejienes un atgriezies Milvilā. Do­māju, ka viņš to varbūt jau nožēlo, jo steigšus vien bija meties atpakaļ uz šejieni — it kā būtu pārkāpis kādu likumu vai aizliegumu un centies atgriezties, iekams to kāds uzzinājis.

Tapers rūpīgi nolika šķīvi zemē, noguldīja karoti uz tā un tikai tad atbildēja. Bet atbil­dēja gluži citādā balsī — rimtajā, lietišķajā balsī, kuru biju dzirdējis pa noslēpumaino te­lefonu.

—   Pašlaik, — Tapers sacīja lietišķa cilvēka balsī, — ar jums nerunā Tapers Tailers. Ta­gad Tapers runā Puķu uzdevumā. Par ko mēs sarunāsimies?

—   Jūs mani muļķojat, — es sacīju, bet īs­tenībā man nemaz nelikās, ka mani muļķo. Es to pateicu bezmaz instinktīvi, lai iegūtu drusku laika.

—   Varat droši ticēt, — sacīja balss, — ka mēs uz to visu skatāmies ļoti nopietni. Mēs esam Puķes, un jūs gribat sarunāties ar mums tāpat, kā mēs gribam sarunāties ar jums. Un šī ir vienīgā iespēja, kā to izdarīt.

Tapers neskatījās uz mani; likās, viņš vis­pār neskatās ne uz ko. Viņa acīs bija pilnīgs trulums un tukšums, skatiens it kā pavērsts uz iekšu. Viņš sēdēja sastindzis un taisni izslē- jies, klēpī saliktām rokām. Viņš pat vairs ne­izskatījās pēc cilvēka, viņš izskatījās pēc tele­fona.

—   Esmu ar jums jau runājis, — es sacīju.

—        Jā, protams, — Puķes atbildēja, — bet tikai ļoti īsu brītiņu. Jūs neticējāt mums.

—   Gribu uzdot jums dažus jautājumus.

—        Un mēs jums atbildēsim. Darīsim visu, kas mūsu spēkos. Atbildēsim jums, cik precīzi vien iespējams.

—   Kas šī ir par vietu? — es vaicāju.

—       Tā ir pārvērstā Zeme, — Puķes atbil­dēja. — Tikai sekundes tiesa šķir to no jū­sējās.

—   Pārvērstā Zeme?

—        Jā, ir taču daudz Zemju. Jūs to droši vien nezinājāt?

—   Nē, — atteicu, — to es nezināju.

—   Bet vai spējat tam ticēt?

—   Ja mazliet pieradīšu, varbūt spēšu.

—        Ir miljardiem Zemju, — Puķes paskaid­roja. — Mēs īsti nezinām, cik, bet to ir daudzi miljardi. Varbūt tām nemaz nav gala. Daži tā domā.

—   Vai tās atrodas cita aiz citas?

—        Nē. Tā nav īstā uztvere. Mēs nezinām, kā lai to paskaidrojam. Ja to mēģina pateikt vārdos, iznāk juceklis.

—        Labi, paliksim pie tā, ka ir daudz Zemju. Mazliet grūti to saprast. Ja jau būtu tik daudz Zemju, mēs tās redzētu.

—      Jūs nevarētu tās redzēt, — atteica Puķes, — ja jūs neprastu skatīties laikā. Pārvērstās Zemes eksistē laika slāņos …

—   Laika slāņos? Jūs gribat teikt…

—   Visvienkāršāk to būtu pateikt tā, ka

laiks sadala daudzās Zemes. Ikviena atšķiras no pārējām ar izvietojumu laikā. Jūs vērojat vienīgi pašreizējo mirkli. Jūs nespējat ielūko­ties ne pagātnē, ne nākotnē …

—  Tātad, lai nokļūtu šurp, es ceļoju pa laiku?

—  Jā, — atbildēja Puķes. — Tieši to jūs darījāt.

Tapers joprojām sēdēja ar trulo, tukšo ska­tienu acīs, bet es biju viņu pavisam aizmirsis. Vārdus, ko dzirdēju, gan veidoja viņa lūpas, mēle un balsene, bet runātājs nebija Tapers. Es sapratu, ka runāju ar Puķēm; lai arī tas šķita tīrais ārprāts, bet es runāju ar purpur­krāsas bezgalību, kas viļņoja visapkārt ap­metnei.

—  Jūsu klusēšana, — Puķes turpināja, — liecina, ka jums grūti saprast visu, ko mēs sakām.

—  Nevaru to tik viegli sagremot, — es at­teicu.

—   Pamēģiniet citādi. Zeme ir nemainīga struktūra, bet tā virzās uz priekšu pa laika ceļu pārtrauktā secībā.

—   Paldies par jūsu pūlēm, — es teicu, -— bet neko daudz tās man nelīdzēja.

—   Mēs to zinām jau sen, — turpināja Pu­ķes. — Mēs to atklājām jau pirms daudziem gadiem. Mums tas ir dabas likums, bet jums vēl ne. Jūs to izpratīsiet mazliet vēlāk. Pro­tams, jūs nevarat norīt vienā paņēmienā to, ko mēs esam izzinājuši ilgu gadsimtu gaitā.

—        Bet es esot izgājis cauri laikam, — eš iebildu. — Tieši to man grūti saprast. Kā es varēju iziet cauri laikam?

—       Jūs izgājāt tam cauri kādā ļoti plānā vietā.

—   Plānā vietā?

—       Tādā vietā, kur laika slānis nav tik biezs.

—   Un šo vietu tik plānu padarījāt jūs?

—   Pieļausim, ka mēs to izmantojām.

—   Lai censtos sasniegt mūsu Zemi?

—        Lūdzu, ser, — Puķes teica, — nerunā­jiet par to ar tādām šausmām. Ir taču pagā­juši vairāki gadi, kopš jūsu ļaudis uzlidoja kosmosā.

—       Mēs cenšamies turp nokļūt, — es at­teicu.

—       Jums ir prātā invāzija. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi. Jūs gribat iekarot kosmosu, mēs gribam iekarot laiku.

—        Pagaidiet, — es lūdzu. — Sāksim visu no gala. Vai pastāv kaut kādas robežas starp šīm daudzajām Zemēm?

. — Pastāv.

—       Laika robežas? Vai laika fāzes šķir vie­nu pasauli no otras?

—       Tas tiešām ir ļoti precīzi. Jūs gaužām pareizi to uztverat.

—        Un jūs cenšaties izlauzties cauri šai laika barjerai, lai sasniegtu manu Zemi?

—       Lai sasniegtu jūsu Zemi, — balss apstip­rināja.

—   Bet kādēļ?

—   Lai sadarbotos ar jums. Lai mes kļūtu partneri. Mums vajadzīga dzīves telpa, un, ja jūs neliegsiet mums dzīves telpu, mēs do­sim jums savas zināšanas; mums vajadzīga tehnoloģija, jo mums nav roku, bet jūs ar mūsu zināšanām varat izveidot jaunas tehno­loģijas, un šīs tehnoloģijas būs izmantojamas tiklab mūsu, kā jūsu labā. Mēs varēsim kopā doties uz citām pasaulēm. Iespējams, ka iz­dosies apvienot daudzas Zemes, apvienot būt­nes, kas uz tām dzīvo, lai visiem būtu kopīgs mērķis un kopīgas vēlēšanās.

Jutu, ka manī iegūlis tāds kā salta svina pikucis, un tomēr par spīti šim svina gaba­lam man šķita, ka esmu gluži iztukšots, tikai mutē un uz mēles radusies nepatīkama metāla garša. Sadarbība — bet kas teiks galveno vārdu? Dzīves telpa — bet cik daudz no tās tiks atstāts mums? Citas pasaules — bet kas notiks šajās citās pasaulēs?

—   Jums ir uzkrāts daudz zināšanu?

—   Ļoti daudz, — Puķes atteica. — Mēs piešķiram tam ļoti lielu nozīmi, cenšamies uz­sūkt visu, ko vien iespējams uzzināt.

—   Jūs ļoti cītīgi vācat tās arī no mums. Vai jūs esat tie, kas algo daudzos priekšāla- sītājus?

—    Jā, tas ir daudz izdevīgāks paņēmiens, — Puķes sacīja, — nekā tie paņēmieni, kurus izmantojām senāk, iegūstot ļoti viduvējus rezultātus. Sis paņēmiens ir drošāks un dod lielāku iespēju atlasīt vissvarīgāko.

—   Kopš tā laika, — es minēju, — kad jūs uzdevāt Džeraldam Šērvudam taisīt telefo­nus?

—   Telefoni, — viņas man atbildēja, — dod iespēju sazināties tieši. Senāk mūsu vienīgā iespēja bija uztvert domas.

—  Jūs tātad gribat teikt, ka jums ir bijis garīgs kontakts ar cilvēkiem uz mūsu Zemes? Varbūt jau ilgu laiku?

—   Jā, protams, — Puķes priecīgi atsau­cās, — ar ļoti daudziem cilvēkiem jau ilgus ilgus gadus. Taču mūs skumdināja tas, ka pa­sākums bija vienpusīgs. Mums gan bija kon­takts ar cilvēkiem, bet viņi mūs nesaprata. Daudziem vispār nebija nekādas nojausmas par mums, bet arī pārējie, jutīgākie, tikai ne­skaidri nojauta mūsu eksistenci.

—   Un tomēr jūs uztvērāt viņu domas?

—   Zināms, ka uztvērām, — Puķes atbil­dēja. — Bet mums vajadzēja apmierināties ar to, ko šie cilvēki paši domāja. Mēs nespējām ievirzīt viņus īpašās interešu sfērās.

—   Jūs, protams, centāties piespiest viņus domāt vajadzīgajā virzienā?

—   Dažus mums izdevās piespiest ļoti veik­smīgi. Bet bija arī tādi, kurus mēs gan varē­jām piespiest, taču viņu domas nomaldījās aplamā virzienā. Un tad vēl bija daudzi, var­būt vairākums, kas stūrgalvīgi liedzās saprast,

mūs, lai ari mēs centāmies kā cenzdamās. Tas mūs ļoti apbēdināja.

—   Cik saprotu, jūs dibināt sakarus ar cil­vēku prātu pa minētajām plānajām vietām laika barjerā. Pārvarot normālās robežas, jūs to nespējat.

—   Nē, mums maksimāli vajadzēja izman­tot plānās vietas, ko pratām sameklēt.

—   Tas, šķiet, jums nav licies pietiekami.

—   Jūs ļoti ātri visu uztverat, ser. Tā mēs ■tiešām neko nespējām panākt.

—   Un tad jūs mēģinājāt izlauzties.

—   Piedodiet, mēs lāgā nesapratām.

—   Jūs meklējāt citādu izeju. Koncentrējāt spēkus uz to, lai pārsūtītu pāri robežai kaut ko reālāku. Piemēram, riekšavu sēklu.

—   Tur jums taisnība. Jūs ļoti pareizi uz­tverat mūsu domu un ļoti labi mūs saprotat. Bet arī tad mūsu mēģinājums būtu cietis ne­veiksmi, ja nebūtu bijis jūsu tēva. No šīm sēk­lām uzdīga tikai pavisam nedaudzas, un arī šie asni būtu aizgājuši bojā, ja jūsu tēvs ne­būtu tos atradis un sācis kopt. Jums jāsaprot, ka tieši tādēļ mēs izraudzījāmies jūs par savu emisāru …

—   Acumirkli pagaidiet, lūdzu, — es sacīju. — Iekams sākam runāt par to, es gribētu no­skaidrot vēl dažus jautājumus. Piemēram, par barjeru, ko jūs uzcēlāt apkārt Milvilai.

177

—   Barjera, — Puķes atbildēja, — nav ne­kas sarežģīts. Barjera ir laika kapsula, kuru mums izdevās dabūt cauri plānajai vietai

12—1472

robežā, kas šķir mūsu pasaules. Tā mazā telpas daļiiņa, ko aizņem barjera, atrodas citā laika fāzē nekā Milvilā un visa pārējā jūsu Zeme. Starpība ir visniecīgākā sekundes daļiņa, at­kāpe pagātnē — par šo vissīkāko sekundes daļiņu kapsulas laiks atpaliek no Zemes laika. Tā ir tik niecīga sekundes daļiņa, ka, pēc mūsu domām, pat jūsu visjutīgākie aparāti nespētu to izmērīt. Tīrais sīkums, un tomēr domājam, ka arī jūs piekritīsiet mums, — iznākums ir visai efektīvs.

—   Jā, — es atteicu, — ļoti efektīvs.

Protams, šis līdzeklis jau pēc savas dabas

bija pārāk spēcīgs, lai tam pretotos. Barjeru taču veido pagātne, caurspīdīgs ziepju burbu­lis ieslēdz Milvilu ti'k plānā kapsulā, ka tai cauri viss redzams un dzirdams, un tomēr ne­viena cilvēka spēkos nav to pārvarēt.

—   Bet sprunguļi un akmeņi, — es iebildu, — un lietus lāses …

—   Barjera aiztur vienīgi dzīvas būtnes, — skanēja atbilde, — dzīvas būtnes, kas sasnie­gušas zināmu uztveres pakāpi, būtnes, kas jau apzinās savu apkārtni, jūt — laikam tā jūs mēdzat sacīt?

—   Jūs izteicāties pietiekami skaidri, — es sacīju. — Bet visu, kas nejūt…

—   Laikam ir pašam savi noteikti likumi,— Puķes paskaidroja, — tas ir, tai parādībai, ko jūs saucat par laiku. Tā ir daļa, neliela da­ļiņa no zināšanām, kurās gribam ar jums da­līties.

—   Viss, i'tin viss, — es apgalvoju, — šajā virzienā būtu mums kaut kas jauns. Mēs ne­esam pētījuši laiku. Mēs neesam nekad uzska­tījuši laiku par tādu spēku, ko vajadzētu pē­tīt. Neesam pat sākuši to darīt. Tiesa, netrūkst visādu metafizisku pļāpu, bet nopietni pētī­jumi nav notikuši. Mēs nekad neesam pratuši atrast vietu, no kuras sākt laika pētīšanu.

—  To visu mēs zinām, — Puķes atbildēja,

Vai viņu balsī neieskanējās zināms triumfs,

izrunājot šos vārdus? īsti drošs par to es ne­jutos.

«Jauns ierocis,» es nodomāju. «Jauns, vel­nišķīgs ierocis. Tas cilvēku nenogalinātu, tas viņu pat neievainotu. Tas tikai aiznesīs, aiz­dzīs cilvēkus nezin kur, sadzīs visus vienā barā, un cilvēkiem nebūs nekādas iespējas pretoties.

12*

179

Arī Nansija man jautāja, kas notiktu, ja barjera noslaucītu visu dzīvību no zemes vir­sas, atstājot vienīgi Milvilu. Varbūt tas viss ir iespējams, kaut gan nav ndkādas vajadzī­bas ipēc tādām galējībām. Ja Puķes meklē vie­nīgi dzīves telpu, tad tām jau tagad ir lī­dzeklis, kā šo telpu iegūt. Tām tikai jāpapla­šina kapsula, un to rīcībā būs visa vajadzīgā telpa, kurā tās varēs izplesties, saspiežot cil­vēkus arvien ciešāk kopā. Tas būs ierocis, ko Puķes varēs vienlaikus izmantot pret Zemes iedzīvotājiem, kā arī aizsarglīdzeklis pašām Puķēm pret visu, ko vien cilvēki lūkotu pret tām uzsākt.

Ja itās vēlas iekarot Zemi, tam ceļš ir vaļā. Tapers taču jau gājis pa ceļu, kas tām izman­tojams, tagad pa to esmu atnācis arī es, un nekas vairs nespēs tās apturēt. Tās varēs bez kavēkļiem virzīties pa Zemi uz priekšu, aiz­sargādamās ar laika barjeru kā ar vairogu.»

—   Ko tad jūs vēl gaidāt? — es jautāju.

—   Dažos jautājumos jūs ārkārtīgi gausi uztverat mūsu ieceres, — Puķes man pār­meta. — Mēs negatavojam invāziju. Mēs gribam sadarboties. Gribam ierasties kā draugi, kas meklē pilnīgu saprašanos.

—   Tas ir jauki, — es atteicu. — Jūs gribat būt mūsu draugi. Bet draugi vispirms ir jā­pazīst. Kas jūs īsti tādi esat?

—  Jūs kļūstat rupjš, — Puķes uztraucās.

—   Es neesmu rupjš. Gribu kaut ko par jums zināt. Jūs par sevi runājat daudz­skaitlī — varbūt kā par kolektīvu?

—   Tiešām kā par kolektīvu, — Puķes at­bildēja. — Jūs, iespējams, to nosauktu par organismu. Mūsu saknes ir savstarpēji sais­tītas un izplešas pa visu planētu, un jūs var­būt to uzskatītu par mūsu nervu sistēmu. Re­gulāros intervālos sarodas ļoti daudz tās vie­las, no kurām veidotas mūsu saknes, — mums šķiet, jūs to dēvētu par mūsu smadzenēm. Daudz daudz smadzeņu, ko saista kopīga nervu sistēma.

—  Tas nevar būt! — es iesaucos. — Tas runā pretī saprātam. Augi nevar būt saprā­tīgi radījumi. Augu valstī cīņa par eksis­tenci nenorit tik intensīvi, lai varētu attīstī­ties saprāts.

—   Jūsu iebildumi, — skanēja rimta atbilde,

— ir visai loģiski.

—   Protams, tie ir loģiski, — es sacīju,

—  un tomēr es sarunājos ar jums.

—       Jums uz Zemes ir dzīvnieks, ko jūs sau­cat par suni.

—   Taisnība. Ļoti gudrs dzīvnieks.

—       Jūs, cilvēki, turat suni sev par lutekli un biedru. Suns ir dzīvnieks, kas pavadījis jūs visās gaitās jau jūsu aizvēstures laikmetā. Un tik saprātīgu to droši vien padarījusi ciešā saskarsme ar cilvēku. Šim dzīvniekam iespē­jams ļoti daudz iemācīt.

—        Kāds ar to visu sakars sunim? — es vaicāju.

—   Iedomājieties, — runātājs turpināja,

—  ka jūsu Zemes cilvēki visā savas vēstures gaitā būtu veltījuši visu enerģiju suņa mācī­šanai. Ko viņi būtu sasnieguši?

—        Lāgā nezinu, — es atteicu. — Var jau būt, ka tagad suņi būtu saprātā līdzīgi mums. Varbūt tiem būtu ne gluži tāds pats saprāts kā mums, bet…

—        Reiz dzīvoja kādas citas būtnes, — Pu­ķes stāstīja, — kas tieši to darīja ar mums. Tas sākās pirms vairāk nekā miljards gadu.

—       Un šīs būtnes apzinīgi attīstīja augos saprātu?

—        Tām bija zināms iemesls to darīt. Tas bija citāds dzīvības paveids, nekā esat jūs.

Tās attīstīja mūs vienam noteiktam mērķim. Tām vajadzēja kādas sistēmas, kas glabātu, pastāvīgi sistematizētu, klasificētu un turētu lietpšanas gatavībā visus datus, ko tās sa­vāca.

—   Sīs būtnes būtu varējušas pašas tos ap­kopot. Būtu varējušas visu uzrakstīt.

—  Tām bija daži fiziski un, kas ir vēl svarīgāk, daži psihiski ierobežojumi.

—   Jūs gribat teikt, ka tās neprata rakstīt?

—   Tās vispār nedomāja par rakstīšanu. Tām šāda doma pat nekad neienāca prātā. Tās arī nerunāja tā, kā runājat jūs. Un, pat ja tās būtu varējušas runāt vai rakstīt, tomēr nebūtu iznācis tas, kas bija vajadzīgs.

—  Tās nebūtu varējušas savas zināšanas klasificēt un .sistematizēt?

—   Daļēji, protams, arī tā. Bet sakiet, cik daudz seno cilvēku gudrības, ko viņi ir uz­rakstījuši un centušies, pēc savām domām, visdrošākā veidā saglabāt, ir patvēries līdz šiem laikiem?

—   Ne visai daudz. Tas ir pazudis vai iz­nīcināts. Laiks to visu ir izdzēsis.

—   Bet mēs joprojām glabājam to būtņu zināšanas, — Puķes sacīja. — Izrādās, ka mēs esam drošāka glabātava nekā rakstu krā­jumi, kaut gan tās senās būtnes pat nedo­māja par datu saglabāšanu rakstveidā.

—   Šīs būtnes … — es sacīju. — Viņu un cik vēl citu dažādu saprātīgu būtņu zināšanas jūs glabājat?

Puķes neatbildēja.

—  Ja mums pietiktu laika, — tas pec brī­tiņa sacīja, — mēs jums to visu Izskaidrotu. Ir daudz faktu un apsvērumu, kas jums liktos nesaprotami. Ticiet, kad sakām jums, ka to seno būtņu izdoma izveidot mūs par datu uz­krāšanas sistēmu bija vissaprātīgākā un efek­tīvākā no visām izpētītajām iespējām.

—   Bet cik laika tas prasīja, — es mulsi ie­minējos. — Žēlīgais dievs, cik laika nevajag, lai padarītu augus saprātīgus! Un kā viņi vis­pār varēja to iesākt? Kas jādara, lai augi ie­mantotu saprātu?

—   Lai'ks, — Puķes atteica, — viņiem neko. lielu nenozīmēja. Tā nebija problēma. Viņi prata laiiku izmantot. Viņi rīkojās ar laiku tā­pat, kā jūs rīkojaties ar matēriju. Ar to daļa darba jau bija paveikta. Viņi sablīvēja dau­dzus mūsu dzīves gadsimtus dažās savas dzī­ves sekundēs. Viņu rīcībā bija tik daudz laika, cik vien viņiem vajadzēja.

—   Vai tad viņi paši taisīja laiku?

—   Protams. Vai tas ir tik grūti saprotams?

—   Man to ir ļoti grūti saprast, — es at­zinos. — Laiks taču ir upe. Tas mūžam plūst un plūst. Neviens tur neko nevar grozīt.

—   Laiks nav nekāda upe, — Puķes protes­tēja, — un tas nepavisam neplūst, turklāt ar to var ļoti daudz ko iesākt. Bez tam piebildī­sim vēl, ka ignorējam apvainojumu, ko jūs vērsāt pret mums.

—   Apvainojumu?

—       Jūsu vārdus, ka augam esot tik grūti ie­mantot saprātu.

—        Es nebūt negribēju jūs apvainot. Man ti­kai ienāca prātā puķes, kas aug pie mums uz Zemes. Nevaru iedomāties, piemēram, ka pie­nene …

—   Pienene?

—   Tas ir kāds ļoti 'parasts augs.

—       Varbūt jums ir taisnība, — Puķes pie­krita. — Iespējams, ka mēs jau sākotnēji esam bijušas citādas nekā augi uz Zemes.

—       Jūs, protams, nekā no visa tā neatce­raties?

—   Jūs domājat — mūsu izcelšanos?

—   Jā, apmēram tā es domāju.

—   Tas bija ļoti ļoti sen, — Puķes sacīja.

—  Tomēr mums par to ir ziņas. Saprotiet, tas nav ne mīts, ne leģenda. Tie ir precīzi dati par to, kā mēs esam ieguvušas saprātu.

—   Tas ir daudz vairāk, — es piebildu,

—   nekā par analoģisku jautājumu ir cilvēku rīcībā.

—        Bet tagad, — Puķes sacīja, — mums jāatvadās. Mūsu starpnieks ir krietni nogu­ris, un mēs negribam darīt viņam pāri, jo viņš kalpo mums ilgi un uzticami un tādēļ esam viņu iemīlējušas. Gan mēs atkal parunāsi­mies.

—   Hū! — nosēcās Tapers.

Viņš noslaucīja sie'kalaino zodu.

—   Tik ilgi, — viņš teica, — vēl nekad ne­esmu viņu labā runājis. Par ko tad jus tā sarunājāties?

—   Tu gribi teikt, ka nezini?

—   Protams, nezinu, — Taipers atcirta.

—  Es nekad nenoklausos.

Tagad viņš atkal runāja savā parastajā cil­vēka balsī. Viņa skatiens bija normāls un sastingums sejā pazudis.

—        Bet priekšālasītāji? — es vaicāju. — Vi­ņi taču lasa ilgāk, nekā mēs tagad sarunājā­mies.

—       Man nav nekādas darīšanas ar priekša- lasītājiem, — paskaidroja Tapers. — Tā nav divpusīga saruna. Tas ir tikai garīgs kon­takts.

—   Bet «telefoni? — es gribēju zināt.

—       Telefoni pastāv tikai tādēļ, lai pateiktu,. kas viņiem jālasa.

—   Vai tad viņi nelasa pa telefonu?

—   Skaidrs, ka lasa, — Tapers sacīja.

—  Tas notiek tādēļ, lai viņi lasītu skaļi. Pu­ķēm ir vieglāk uztvert, ja viņi lasa skaļi. Tad lasāmais ciešāk iespiežoties lasītāja atmiņā vai tamlīdzīgi.

Viņš lēnām piecēlās.

—   Iešu nosnausties, — viņš sacīja. Viņš devās uz būdu.

Pusceļā viņš apstājās un pagriezās atpakaļ pret mani.

—   Pavisam aizmirsu, — viņš noteica.

—  Paldies par biksēm un kreklu.

Mana nojauta izrādījās pareiza. Tapers bija atslēga vai vismaz viena no atslēgām visu no­tikumu noslēpuma atrisinājumam. Un vieta, kur sākt meklēt atrisinājumu, lai arī tas iz­klausītos neprātīgi, bija ar puķēm apaugušais laukumiņš dārza galā aiz siltumnīcas.

Šis laukumiņš bija novedis mani ne tikai pie Tapera, bet arī pie visa pārējā — pie Dže- ralda Šērvuda otrā «es», kas bija palīdzējis viņam izkulties no grūtībām, novedis mani līdz telefona tīklam un priekšālasītājiem, līdz tiem, kas izmanto Kleino Grantu, un, iespē­jams, pat līdz tām nezināmajām personām, kas vada pētniecības institūtu Misisipi štatā.

Tas varbūt varētu novest vēl līdz daudziem citiem institūtiem un pasākumiem, par kuriem man nebija ne jausmas.

Es sapratu, ka 'tas nav sācies tikai tagad, ka tas viss notiek jau gadu gadiem. Puķes man apgalvoja, ka viņām jau kopš seniem se­niem la'ikiem ir kontakts ar daudzu Zemes cilvēku domām, ka viņas jau gadiem ir zagu­šas cilvēku idejas, ierosmi un zināšanas, tur- iklāt pat no tādiem cilvēkiem, kuri nemaz ne­nojauta, ka viņu smadzenēs ielavījušies ne­lūgti ciemiņi, stimulējušas cilvēku prātu, kā stimulē Šērvudu.

Viņas runāja par daudziem gadiem, un man pat neienāca prātā pavaicāt tuvāk. Tas varbūt noris jau simtiem gadu; droši vien tā ir, jo, runādamas par sava saprāta vecumu, viņas minēja miljardiem gadu.

Vairākus gadsimtus … un es sāku prātot, vai sākumi varbūt nav meklējami renesansē. Man ļoti gribējās z'ināt, vai būtu iespējams, ka nopelni par cilvēces kultūras uzplaukumu pie­nāktos Puķēm, ka kultūras sasniegumi vismaz daļēji saistāmi ar Puķu aktīvu iejaukšanos. Protams, tās nav ietekmējušas cilvēces attīstī­bas gaitu tieši, bet varbūt to ietekmē ir radies tas nemiera gars, kas nemitīgi virzījis cilvē­kus uz jauniem sasniegumiem.

Džeraldu Šērvudu šis nerimtīgais urdītājs skubinājis uz konstruktīvu rīcību. Vai būtu pārspīlēti domāt, ka daudzos citos gadījumos rezultāts bijis tāds pats, kaut arī ne tik spilgti izteikts kā gadījumā ar Šērvudu? Šērvuds pats bija konstatējis, ka viņā radies kāds ot­rais «es», un bija arī sapratis," ka sadarbībai ar to nāk viņam par labu. Daudzos citos gadī­jumos cilvēki to varbūt nesaprata, bet arī ne­saprazdami izjuta virzošo spēku, un vismaz daļēji tas atspoguļojās viņu rīcībā.

Sājos gadu simtos Puķes droši vien ir iegu­vušas daudz zināšanu par cilvēkiem un uzkrā­jušas daudz cilvēku gudrības. Arī viņu sākot­nējais uzdevums taču bijis tieši šāds — kļūt par zināšanu krātuvi. Pēdējo gadu laikā cil­vēku zināšanas plūdušas pie tām nepārtrauktā straumē, jo desmitiem, varbūt pat simtiem priekšālasītāju cītīgi darbojas viņu labā, apmierinot viņu garīgo rijību ar visām cilvē­ces uzkrātajām gara vērtībām.

Piecēlos no zemes, kur biju sēdējis, un jutu, ka man notirpuši un sastinguši visi locekļi. Izstaipījos, lēnām pagriezos apkārt un re­dzēju uz abām pusēm līdz pat ne visai tāla­jam apvārsnim, ko ierobežoja pakalnu grēda visgarām upei, viļņojam purpurkrāsas puķu klajus.

«Tas nevar būt,» es centos pats sev iestās­tīt. «Nav iespējams, ka esmu sarunājies ar pu­ķēm. Lai kāda dzīva radība zemes virsū spētu runāt, (puķes to nespēs nemūžam.

Un tomēr šī nav Zeme. Sī ir cita Zeme, kā apgalvoja Puķes — viena no miljardiem Zemju.

Vai ir iespējams vienu Zemi salīdzināt ar otru, vienu mērot ar otras mērauklu? Droši vien ne. Apkārtne gan izskatījās tāda pati, kādu to zināju un pazinu pats uz savas Ze­mes, un varbūt apkārtne ir gluži tāda pati arī tajās pārējās neskaitāmajās Zemēs. Kā citādi Puķes būtu varējušas apgalvot, ka Zeme ir nemainīga struktūra?»

Bet, tiklīdz sāku domāt par dzīvību un evo­lūciju, tā visa skaidrība bija vējā. Pat ja pie­ļautu, ka dzīvība uz mūsu Zemes un uz šīs otras Zemes, kur es pašlaik atrados, būtu izcē­lusies vienādi (un ir taču ļoti iespējams, ka tā izcēlusies vienādi), tad tālākajā attīstības gaitā varēja rasties miljoniem sīku noviržu, no kurpm katra atsevišķi, pati par sevi varbūt bija gluži nenozīmīga, bet kopumā visas šis novirzes, iespējams, izveidoja tādu dzīvību un -kultūru, ka neviena Zeme vairs nelīdzinājās kādai no pārējām.

Tapers sāka krākt. Krācieni lauzās viņam pār lūpām ar s'kaļiem blurkšķiem, Likās, ka Tapers citādi nemaz nespēj krākt. Viņš gulēja savā būdā sausu lapu migā, bet būdele bija tik maziņa, ka viņa kājas rēgojās ārā no ieejas cauruma. Pēdas balstījās uz aprepēju­šajiem papēžiem, bet izplestie kāju pirksti slē­jās gaisā un radīja netīkamu, rupju kopainu.

Pacēlu no zemes šķīvjus un karotes un pa­ņēmu padusē podu, kurā Tapers bija vārījis jmūsu azaidu. Atradu taciņu, .kas veda uz krastmalu, un devos lejā uz upi. Tapers bija izvārījis ēdienu, man atlika vienīgi nomazgāt traukus.

Notupos ūdens malā, nomazgāju ērmīgos šķīvjus un izmazgāju podu, noskaloju karotes un ar pinkstiem noberzu tās tīras. Ar šķīvjiem rīkojos ļoti saudzīgi, jo man likās, ka lielu mērcēšanu tie neizturēs. Uz abiem šķīvjiem, tāpat arī uz poda, mālā vēl varēja redzēt Ta­pera plato, neveiklo pirkstu iespiedumus, kad viņš traukus bija veidojis.

Desmit gadus viņš pavadījis šeit un bijis laimīgs, dzīvodams kopā ar mēļajām puķēm, kas kļuvušas par viņa draugiem, šeit viņš bei­dzot juties drošībā no apsmiekla un nežēlības, ko viņam nācās piedzīvot tajā pasaulē, kurā bija dzimis. Tajā pasaulē pret viņu izturējās

Jauni un cietsirdīgi tādēļ, 'ka viņš bija citā­dāks, bet ar ļaunumu un nežēlību tur jāsasto­pas arī tiem, kas nemaz nav citādi kā pārējie.

Es sapratu, ka Taperam šī zeme šķiet īsta pasaku valstība. Te valdīja skaistums un vienkāršība, kas sasaucās ar viņa vientiesīgo dvēseli. Te viņš varēja dzīvot to vienkāršo, mierīgo dzīvi, pēc kādas allaž bija ilgojies, pats varbūt 'to nemaz neapzinādamies.

Noliku šķīvjus un podu upmalā un, noliecies pār straumi, iesmēlu ūdeni kopā saspiestās plaukstās un padzēros. Ūdenim bija tīkama, tīra garša, un par spīti karstajai vasaras sau­lei tas bija vēss.

Izsliedamies taisni, izdzirdu ieknikstamies salocītu papīru un pēkšņās izbailēs kaut ko atcerējos. Iebāzu roku svārku iekškabatā un izviliku no turienes garo, balto aploksni. Pa­vēru aploksni un ieraudzīju naudas žūksni — pusotra tūkstoša dolāru, ko vakar man priekšā uz rakstāmgalda bija nolicis Šēr­vuds.

Tupēju ar aploksni rokā un prātoju, kādu sasodītu muļķību esmu izdarījis. Gribēju taču noslēpt to kaut kur mājā, jo biju nolēmis braukt kopā ar Alfu makšķerēt pavisam agri no rīta, pirms ver vaļā banku, bet tad noti­kumu virpulī biju to aizmirsis. Kaut kas traks! Pats nesapratu, kā var aizmirst pusotra tūk­stoša dolāru.

Nosvīdu saltiem sviedriem, iedomādamies visu, kas būtu varējis notikt ar aploksni. Tī­rais brīnums, ka nebiju to pametis, jo būtu va­rējis to pazaudēt vismaz desmit *reižu. Un to­mēr tagad es, neizpratnē brīnīdamies, ka esmu varējis aizmirst tādu apaļu naudas sum­miņu, joprojām skatījos uz aploksni, un man pēkšņi sāka likties, ka tai vairs nav nekādas nozīmes.

«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tā ir Tapera pasaku valstības ietekme, ka vairs nespēju piešķirt naudai tik lielu svaru kā senāk.» Taču es zināju, ka, ja vien man izdosies nokļūt atpakaļ vecajā pasaulē, nauda atgūs savu iepriēkšējo nozīmi. Bet šeit, pašreizējā mirklī, no upmalas māliem pagatavotais rupjais ■trauks, no zariem savītā būda un lapu miga bija kaut kas daudz svarīgāks. Un vēl daudz svarīgāk par visas pasaules naudu bija uz­turēt kvēli mazajā ugunskurā, kad izbeigušies sērkociņi.

Un tomēr tā nav mana pasaule. Tā ir Ta­pera pasaule, viņa klusā, šaurā pasaulīte, tik­pat aprobežota kā viņš, jo viņš nespēj aptvert, kādus varenus noslēpumus glabā šī planēta.

Pienākusi diena, ko cilvēki sen gaidījuši, — tikai pārāk maz par to domāts, pārāk maz darīts, jo tā šķita tik tāla un. neticama. Šī ir diena, kad cilvēce saskārusies (bet varbūt to var saukt par sadursmi) ar citādām saprātī­gām būtnēm.

Visi paredzējumi, protams, vienmēr tika at­tiecināti uz dzīvām būtnēm kosmosā, uz dzī­vām būtnēm, kas ieradīsies no kādas citas kosmosa pasaules vai tiks atrastas kādā citā pasaulē visuma telpā. Bet te pēkšņi parādās saprātīgas būtnes nevis no kosmosa, bet no laika telpas vai vismaz no telpas, kuru no mūsējās šķir laika barjera.

Bet īstenībā tur, vismaz man tā šķita, nav nekādas atšķirības. Vai nu tas notiek telpā yai laikā — grūtības ir un paliek tādas pašas. Sajā mirklī cilvēks ir sastapies ar savu vis­grūtāko pārbaudījumu, kurā nedrīkst ciest ne­veiksmi.

Savācu traukus un devos pa taciņu atpakaļ.

Tapers joprojām gulēja, taču vairs nekrāca. Viņš nebija pat pagrozījies, jo kāju pirksti vēl arvien slējās pret debesīm.

Saule bija aizslīdējusi krietni uz vakariem, bet karstums nemazinājās, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Pakalnus nekustīgi klāja pur­purkrāsas puķu vāli.

Stāvēju un noraudzījos uz puķēm, un tās izskatījās nevainīgas un skaistas, it kā nēko nesolītu un ne ar ko nedraudētu. Redzēju vie­nīgi puķu pļavu, itlkā tas būtu ziedošu pīpeņu vai narcišu lauks. Puķes ir kaut kas tāds, ko mēs no laika gala esam pieņēmuši bez jebkā­diem nosacījumiem. Tām nav personības, tām nav ndkāda cita uzdevuma kā vienīgi veidot krāsainus plankumus, par ko priecāties mūsu acij.

«Visgrūtākais visa ir,» es domāju, «absolūta nespēja uzskatīt Puķes par kaut ko citu kā vienīgi par puķēm. Nav iespējams domāt par

tām kā par būtnēm, kam piemīt kaut mazākā nozīmība. Mēs nespējam izturēties pret tām nopietni, kaut gan patiesībā tās ir tikpat sa­prātīgas kā cilvēki vai vēl gudrākas.»

' Noliku traukus zemē blakus ugunskuram un sāku lēnām kāpt pakalnā. Iedams ar kājām šķīru puķes, dažas pat saminu, bet nebija ne­kādas iespējas spert soli, tās nesaminot.

«Man vajadzēs atkal parunāt ar tām,» es nodomāju. «Kolīdz Tapers būs atpūties, es ap­runāšos ar tām vēlreiz. Ir tik daudz jautā­jumu, kas jāprecizē, tik daudz kas jāno­skaidro. Ja Puķēm un cilvēkiem jādzīvo kopā, tad jāpanāk saprašanās.» Centos atcerēties visu, ko biju ar Puķēm runājis, mēģinādams atrast netiešus draudus, kuriem vajadzēja slēpties šai sarunā. Bet, lai pūlējos kā pūlēda­mies, nekādus draudus nevarēju atrast.

Nonācis paugura virsotnē, apstājos un no­lūkojos uz mēļo bezgalību visapkārt. Ielejā starp pakalniem irdzēja strautiņš, steigdamies uz upi. No tās vietas, kur stāvēju, varēja sa­dzirdēt tā sudrabaino burbuļošanu, ūdenim skrienot pāri akmeņiem.

Lēnām sāku kāpt lejup uz strautu un, iedams pa nogāzi, ieraudzīju otrpus strautam, kur pakalns lēzeni nolaidās līdz krastam, tādu kā uzbērtu pauguru. Agrāk nebiju to pama­nījis, laikam tādēļ, ka rieta saules slīpie stari, no kuriem metās garas ēnas, bija to noslē­puši manām acīm.

193

Uzkalniņā nebija nekā sevišķa, izņemot to,

13-1472

ka tas lāgā nesaderējās ar pārējo apkārtni. Šeit, ziedošajā līdzenumā, tas izskatījās vien­tuļš un nepiederīgs — kā kuprains briesmo­nis, kas saglabājies no kādiem citiem lai­kiem.

Nokāpu lejā pie strauta un pārbridu pa braslu, kur ūdens nepilnu sprīdi dziļi ritēja pār spožiem oļiem.

Pašā ūdens malā, pa pusei iegrimis krasta kraujā, rēgojās milzīgs akmens bluķis. Tas iz­skatījās gluži kā sols, es apsēdos uz tā un raudzījos strautā. Saule mirguļoja ūdenī, lik­dama pat vissīkākajam vilnītim uzzibsnīt kā briljantam, un gaisā sudrabaini trizuļoja strauta balss.

Tajā pasaulē, kur atradās Milvilā, ap šo vietu neviena strauta nebija, ja neskaitīja Džeka Diksona ganībās izžuvušu sengultni, un pa to lāgiem notecēja ūdeņi no purva, pie kura Kleinais uzcēlis savu būdu. «Varbūt arī tur, tajā pasaulē, kur atrodas Mi'lvila, kādreiz te­cējis tāds strautiņš kā šis,» es domāju, «senos laikos, pirms zemnieka arkls un zemes erozija bija pārvērtuši apkārtnes izskaitu.»

Tā es sēdēju, ūdens mirguļojošo dārgak­meņu un strauta burbuļošanas apburts. Man likās, ka rietošās saules staru siltumā un pa­kalnu drošajā aizsegā cilvēks tā varētu nosē­dēt veselu mūžību.

Biju atbalstījies ar abām rokām pret ak­meni un laiski švīkāju ar plaukstām gludo virsmu, uz kuras sēdēju. Plauksta laikam jau

pirmajā bridi izjuta, ka virsmā ir kaut kas ne­parasts, bet, vērodams sauli un ūdeni, biju tā aizrāvies, ka pagāja vairākas minūtes, līdz apjauta par neparasto nokļuva līdz manai ap­ziņai.

Kad biju to apjēdzis, eS'paliku sēžam uz ak­mens, joprojām švīkādams gludo virsmu ar pirkstu galiem, bet neskatīdamies uz to, jo gribēju pārliecināties, ka neesmu kļūdījies, ka akmens tiešām ir mākslīgi apstrādāts.

Kad piecēlos un tuvāk aplūkoju bluķi, man vairs nebija nekādu šaubu. Akmens bija iz­cirsts četrstūra formā, un vietām vēl tagad varēja redzēt cirtņa atstātās pēdas. Vienas šķautnes malā bija patvērušās kādas drupa­nas vielas paliekas, kas nevarēja būt nekas cits kā vienīgi kaut kas līdzīgs cementam, kurā akmens plāksne reiz bijusi iemūrēta.

Pamatīgi apskatījis akmeni, izslējos taisni un gāju atpakaļ, brizdams līdz potītēm pa ūdeni.

Tātad nevis dabas veidots bluķis, bet plāk­sne! Akmens plāksne, kas saglabājusi cirtņa pēdas un cementa paliekas pie vienas šķaut­nes.

Puķes tātad nav šās planētas vienīgās ap­dzīvotājas. Ir vai arī ir bijušas vēl citas būt­nes. Būtnes, kas pratušas izmantot akmeņus un kam bijuši darba rīki, 'lai saskaldītu ak­meni vajadzīgajā formā un lielumā.

13*

195

Mans skatiens aizklīda no akmens bluķa uz krastmalā uzbērto pauguru, un es ieraudzīju

gar to paceļamies vēl vairākus citus akmens bluķus. Sastingu kā piekalts, aizmirsu ūdens mirgu un strauta sudrabaino dziesmu, vēroju vienīgi akmeņus un redzēju, ka tie kādreiz se­nos laikos veidojuši sienu.

Tātad šis uzkalns nebija dabas untums. Tas liecināja par darbu, ko senos laikos veikušas būtnes, kas pratušas lietot darba rīkus.

Pametu strautiņu un sāku rāpties uzkalnā. Neviens no akmeņiem nebija liels, ne uz viena neredzēju nekādus rotājumus; bija redzamas vienīgi cirtņa pēdas un pa pikucītim cementa, ar ko akmeņi bijuši sastiprināti. Varbūt kād­reiz senatnē te stāvējusi celtne. Varbūt siena. Varbūt piemineklis.

Rāpos no uzbērtā pakalna lejā, izraudzīda­mies sev taku mazu gabaliņu lejāk pa straumi no tās vietas, kur biju bridis pāri strautam; rāpos lēni un piesardzīgi, jo krauja bija stāva, izmantodams rokas par bremzēm, lai nepaslī- dētu un nenokristu.

Un tai brīdī, kad biju cieši pieplacis pie kraujas, atradu kaula gabalu. To no zemes bija izskalojis lietus, turklāt, šķiet, ne pārāk sen, un tagad tas bija paslēpies purpurkrāsas puķēs. Parastos apstākļos es to droši vien nemaz nebūtu ieraudzījis. Arī tagad sākumā to nemaz lāgā neieraudzīju, pamanīju tikai kaut ko balojam zemē. Biju jau tam garām, kad ieraudzīju to un parāpoju atpakaļ, lai pa­ņemtu.

Kad paspaidīju to pirkstos, no virskārtas atbira mazliet pulverainu putekļu, bet pats ■kauls nesalūza.

Tas bija viegli izliekts un balts — spokaini, krī'taini balts.

Pagrozījis to rokā, redzēju, ka tas ir ribas kauls un, spriežot pēc formas -un lieluma, va­rētu būt cilvēka kauls, tomēr manas zināšanas bija par niecīgām, lai ņemtos to pilnīgi droši apgalvot.

«Ja tas tiešām ir cilvēka kauls,» es prātoju, «tad tas nozīmē, ka šeit kādreiz dzīvojušas cilvēkam līdzīgas būtnes. Varbūt itas nozīmē, ka vēl tagad te dzīvo būtnes, kas ļoti līdzīgas cilvēkam?»

Vesela puķu planēta, kur vienīgā dzīvā ra­dība ir purpurkrāsas puķes un kopš zināma laika Tapers Tailers. Tādas bija manas do­mas, kad pirmo reizi ieraudzīju ziedošās pu­ķes plešamies līdz pat apvārsnim, bet tas bija 'tikai pieņēmums. Tas bija secinājums, ko iz­darīju, iepriekš ne par ko nepārliecinājies. Da­ļēji mani uz šādām domām pamudināja šķie­tamais fakts, ka šinī apvidū tiešām nav nekā­das citas dzīvības — ne putnu, ne kukaiņu vai citu dzīvnieku, gluži nekā, izņemot varbūt dažas baktērijas un vīrusus, kas arī eksistē vienīgi Puķu labklājības veicināšanai.

Kaut arī kaula ārējā kārta man sabirza pirkstos, kad es kaulu pacēlu, tomēr pats kauls šķita stingrs un vesels. Es apzinājos, ka ne pārāk sen tas ir bijis dzīvas būtnes sastāv­daļa. Lai noteiktu tā vecumu, vajadzēja labi zināt zemes sastāvu, mitruma pakāpi un droši vien vēl daudzus citus faktorus. Tā bija pro­blēma pētniekam, bet es neesmu pētnieks.

Tad ieraudzīju vēl kaut ko citu — bālganu plankumu turpat man blakus pa labi. Tas va­rēja būt arī balts akmens, bet jau no pirmā mirikļa, tikko to ieraudzīju, sapratu, ka tas nav akmens. Priekšmets bija tāds pats krītaini balts kā tikko paceltā riba.

Piegāju tam klāt un, kad noliecos, lai pa­ņemtu to rokā, skaidri atšķīru, ka tas nav ak­mens. Nometu ribu zemē un sāku rakt. Zeme bija irdena un smilšaina, un tādēļ, kaut arī man nebija darba rīku, it labi varēju kārpīt to ar pirkstiem.

Kad biju mazliet paracis, man atklājās kaula forma, un es uzreiz sapratu, ka tas ir galvaskauss, bet dažus mirkļus vēlāk ierau­dzīju, ka tas ir cilvēka galvaskauss.

Izracis no zemes, es izcēlu to gaismā, un, ja arī nepratu īsti droši noteikt, vai pirmais kauls ir riba, tad par šo nevarēja būt nekādu šaubu.

Es piemetos uz nogāzes, un manī uzviļņoja līdzjūtība — līdzjūtība pret šo radījumu, kas reiz dzīvojis un nomiris, un vienlaikus modās

bailes.

Galvaskauss, ko turēju rokās, man pārāk nepārprotami apliecināja, ka šī nav Zeme, kur Puķes dzīvojušas no pašiem pirmsākumiem. Tā ir, tai jābūt Zemei, kuru tās iekarojušas vai vismaz uz kuru tās pārcēlušās no kādas citas Zemes. Ir tiešām iespējams, ka tās ce­ļojušas laikā un pašreiz atrodas tālu tālu no savas 'pirmdz'imtenes, kur reiz kāda cilts (pēc pašu Puķu apraksta, tie nav bijuši cilvēki) pa­darījusi tās par saprātīgām būtnēm.

Cik tālu 'laika ilgotnē atrodas Puķu dzim­tene? Cik iekarotu Zemju ir starp šo pasauli un to, kur tās reiz cēlušās? Cik daudz citu pa­sauļu tās pārvērtušas par tuksnešiem, iznīci­nādamas visu pārējo dzīvību, kas varētu tām kļūt par sāncensi?

Un tā cilts, kas reiz sāka Puķes kopt un au­dzēt un pacēla tās pāri parastu augu līmenim, kur šīs būtnes ir tagad?

Noguldīju galvaskausu atpakaļ bedrītē, no kuras biju to izcēlis. Rūpīgi uzraušu tam virsū smiltis un gružus, līdz tas atkal bija apsegts, šoreiz apsegts pilnīgi, lai nekas no tā vairs nerēgotos virspusē. Labprāt būtu paņēmis to līdzi uz apmetni, lai vērīgāk aplūkotu, bet sa­pratu, ka nedrīkstu to darīt, jo Taperam nav jāzina, ko esmu atradis. Viņš saviem drau­giem Puķēm ir kā atvērta grāmata, toties par sevi jutos drošs, jo Puķēm vajadzēja izmantot telefonu, lai ar mani sazinātos. Kamēr Tape­ram neiko neteikšu, Puķes neuzzinās, ka esmu atradis galvaskausu. Protams, nav izslēgta iespēja, ka tām jau viss zināms, ka tās redz vai arī tām piemīt kādi citi jutekļi, kas aizstāj redzi. Par to es tomēr šaubījos; līdz šim ne­biju ieguvis nekādus pierādījumus, ka tām šādi jutēkļi būtu. Visreālākais atrisinājums man šķita tāds, ka Puķes dzīvo garīgā sim­biozē ar citām būtnēm, ka viņu izziņa neek­sistē ārpus tās izziņas ietvariem, kurā tās da­lās ar citāda veida dzīvām,būtnēm.

Norāpos no uzkalna, apgāju tam apkārt un pa ceļam atradu vēl diezgan daudz akmens plākšņu. Aizvien skaidrāk sapratu, ka se­natnē šeit atradusies kāda celtne. Varbūt te bijusi pilsēta vai kāds ciems? Lai būtu kā bū­dams, šeit reiz bijusi apdzīvota vieta.

Sasniedzu strautu pašā uzkalna kraujas galā, kur ūdens tecēja gar pašu uzbēruma malu un bija jau iegrauzies tā pamatos, un sāku brist atpakaļ uz braslu, pa kuru biju nācis pāri.

Saule jau bija norietējusi, un reizē ar to bija apdzisis ūdens dimantainais mirdzums. Tumšs, dzeltenbrūns strautiņš tecēja agrīna mijkrēšļa.ēnā.

No tumšā krasta otrpus strauta man pretī ņirdza galvaskausa zobi, un es sastingu kā pie zemes pieaudzis, nespēdams atraut ska­tienu no atviezto zobu rindas un kaula, kas baloja virs tiem. Odens, sizdamies man gar potītēm, it kā murmulēja kaut ko, it kā ņur­dēja, un es notrīcēju dzestrumā, kas vēlās lejup no pakalniem.

Notrīcēju tādēļ, ka, raudzīdamies uz otru galvaskausu, kas ņirdza man pretī no tumšās kraujas virs ūdens, es sapratu: cilvēcei draud lielākās briesmas, kādas tai jel kad draudēju­

šas. Līdz šim cilvēces pastāvēšanu apdrau­dēja vienīgi cilvēki paši, bet šeit es skaidri redzēju jaunus draudus.

13

Ugunskura sīko liesmu ieraudzīju, pirms vēl biju sasniedzis apmetni. Klumburodams lejup pa nogāzi, redzēju, ka Tapers ir pamo­dies un vāra vakariņas.

—  Biji pastaigāties? —viņš apvaicājās.

—  Apmetu mazu līkumu, — es atteicu.

—  Te jau nav daudz ko redzēt.

—  Tikai Puķes, — Tapers apstiprināja. Viņš noslaucīja zodu un izskaitīja vienas

rokas pirkstus, pēc tam pārskaitīja tos vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījies.

—   Taper!

—  Kas ir, Bred?

—       Vai te visur ir vienādi? Es gribēju teikt — visā šai pasaulē? Nekā cita — vienīgi Puķes?

—   Reizēm ierodas arī citi.

—   Citi?

—  No citam pasaulēm, — viņš paskaidroja.

—  Bet tie drīz atkal pazūd.

—   Kas tie par citiem?

—   Izpriecu meklētāji. Grib uzjautrināties.

—   Kādā veidā uzjautrināties?

\

—        Es nezinu, — viņš atteica, — tāpat vien — jautri padzīvot.

Viņš runāja īgni un izvairīgi.

—   Bet, izņemot tos, — es nelikos mierā,

—  nav nekā vairāk kā tikai Puķes?

—  Nekā, — viņš atbildēja.

—  Bet tu tās visas neesi redzējis.

—  Viņas man stāstīja, — Tapers sacīja.

—  Un viņas nemelo. Viņas nav tādas kā ļau­dis Milvilā. Viņām nav vajadzības melot.

Viņš centās ar divām kūjiņām izvilkt no ugunskura māla podu.

—      Tomāti, — viņš paskaidroja. — Ceru, tev garšo tomāti.

Es piekrizdams pamāju, un viņš notupās pie ugunskura, lai varētu labāk uzmanīt va­kariņas.

—       Viņas aizvien runā tikai patiesību, — viņš teica, atgriezdamies pie jautājuma, ko biju viņam uzdevis. — Viņas nemaz nespētu runāt citu kā vienīgi patiesību. Viņas ir tā ra­dītas. Patiesība ir viņās ielkšā, un ar to viņas dzīvo. Un viņām arī nav vajadzības runāt citu kā vien patiesību. Cilvēki melo aiz bai­lēm, ka viņus var ievainot, bet viņām ne­viens neko nespēj nodarīt.

Viņš pacēla galvu, lai paskatītos manī, lai­kam gaidīdams, ka runāšu viņam pretī.

—       Es neteicu, ka viņas melo, — nomieri­nāju Taperu. — Ne mirikli neesmu apšaubījis nevienu viņu vārdu. Bet ar to patiesību, kas esot viņās iekšā, kā tu teici, tu laikam domāji viņu zināšanas?

— Laikam būšu tā domājis. Viņas zina daudz 'ko tādu, ko Milvilā nezina neviens.

Es neko neiebildu. Milvilā Taperam nozī­mēja visu iepriekšējo dzīvi. Pieminēdams Mil­vilu, viņš runāja par cilvēku pasauli.

Tad Tapers atkal sāka skaitīt pirkstus. Vē­roju viņu tupam zemē — laimīgu un apmie­rinātu; viņam šai pasaulē nepiederēja nekas, un tomēr viņš jutās laimīgs un apmierināts.

Es vēl joprojām brīnījos par viņa dīvaino spēju sazināties ar Puķēm, par to, ka viņš pa­zīst tās tik labi, lai varētu runāt to vārdā. Vai 'tiešām iespējams, ka šim siekalainajam Milvilas plānprātiņam, kas bez mitas skaita pirkstus, piemīt īpašas uztveres spējas, kādu nav parastajiem cilvēkiem? Vai iespējams, ka šīs spējas viņam dotas tādēļ, lai kaut kā kom­pensētu visu pārējo, kā viņam trūkst?

īstenībā, ja labi apdoma, cilvēka uztveres spējas tiešām ir stipri ierobežotas, turklāt cilvēki nemaz neapjēdz, kā tiem trūkst, un ne­zūdās par to, jo vispār nespēj iedomāties, ka varētu būt citādi nekā ir. Ļoti iespējams, ka Tapers kādas dīvainas, untumainas gēnu kombinācijas rezultātā ieguvis dotības, kādu nav nevienam citam cilvēkam, pats neapzinā­damies, ka viņam piemīt sevišķas dāvanas, ■un nemūžam nespēdams aptvert, ka citiem nav pieejams tas, kas viņam pašam šķiet gluži dabiska parādība. Un varbūt šīs pārcilvēcis­kās īpašības atbilst zināmām noslēpumainām spējām, kas savukārt piemīt Puķēm?

Balss, kas pa telefonu uzaicināja mani būt par diplomātu, sacīja, ka man esot vislabākie ieteikumi. Vai šis cilvēks tur otrpus ugunsku­ram ir tas, kas mani ieteicis? Man gribējās viņam daudz ko pavaicāt, bet es neuzdroši­nājos.

— Miau, — Tapers ieņaudējās. — Miau, miau, imiau!

Gods,'kam gods. Viņš ņaudēja kā īsts kaķis. Viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Viņš vien­mēr mēdza taisīt dīvainus trokšņus un vingri­nājās atdarināšanā, līdz sasniedza pilnību.

Nepievērsu viņam uzmanību. Viņš bija aiz­gājis atpakaļ savā personiskajā pasaulē, un es pat nebrīnītos, ja viņš jau būtu pilnīgi aiz­mirsis, ka es te vispār atrodos.

No oglēs stāvošā poda plūda garaiņi, un vakara gaisu piepildīja ēdiena smarža. Rītu pusē pie apvāršņa iemirdzējās pirmā zvaig­zne, un es atkal ieklausījos klusumā, kurā vienīgās skaņas bija ogļu sprakstoņa un Ta­pera ņaudēšana, un klusums bija tik dziļš, ka man apreiba galva.

Šī bija klusuma zeme, klusuma pasaule — liela un bezgalīga; klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burbulēšana un vējš, un nenozīmīgie, sīkie trokšņi, ko izraisīja tādi svešinieki kā Tapers un es. Bet Tapers varbūt nemaz vairs nav uzskatāms te par svešinieku.

Jutos ļoti vientuļš, jo cilvēks otrpus uguns­kura bija atšķīries no manis, no visas ap­kārtnes, ieslēgdamies telpā, ko pats sev uz­cēlis, telpā, kas piederēja viņam vienīgajam, aizslēgdams durvis, kuras prata atslēgt vie­nīgi viņš, jo nevienam ciitam nebija atslēgas un pat nojausmas, kādai šai atslēgai jābūt.

Vientulībā un klusumā es izjutu Mēļās Pu­ķes — izjutu to būtņu bezveida, netveramo personību, kurām piederēja šī planēta. Jutu it kā draudzīgumu, bet šis draudzīgums iedvesa bailes — šķita, ka man pieglaimojas kāds briesmīgs, nepazīstams zvērs. Man kļuva bail.

«Kādas muļķības!» es pats sevi norāju. «Baidīties no puķēm.»

Tapera kaķis bija vientuļš klaiņotājs. Tas klīda pa kādas citas pasaku valstības tumša­jiem, piemirkušajiern mežiem, klusi savā no­dabā ņaudēdams, brīžiem ieraudādamies, kad ceļam nebija gala un nevarēja atrast pave­dienu, kas to izvestu ārā no neizpratnes bie­zokņa.

Bailes atkāpās gabaliņu aiz ugunskura gaismas loka. Bet purpura burvestība nebija izgaisusi, tā viļņoja pār pakalniem.

«Ienaidnieks?» es pūlējos uzminēt. «Vai varbūt tikai kaut kas nezināms?»

Ja ienaidnieks, tad tas ir briesmīgs, nepie­lūdzams un neatvairāms ienaidnieks.

Augu valsts taču ir vienīgais enerģijas avots, no kā dzīvnieku valsts smeļ sev dzīvī­bas spēku.

Vienīgi augi spēj uztvert, pārveidot un uz­krāt dzīvībai nepieciešamās vielas. Dzīvnieku pasaule spēj eksistēt, tikai izmantojot augu valsts uzkrāto enerģiju. Ja augi tīšuprāt sa­stingst miegā vai pēkšņi kļūst neēdami, visai pārējai dzīvībai jāaiziet bojā.

Puķes prot gaužām bīstamā veidā pārvēr­sties. Tās spēj kļūt par jebkuru augu; to ne­pārprotami apliecina Tapera dārziņš un koki, ikas viņu apgādā ar malku. Puķes spēj pār­vērsties par kokiem vai zāli, par vīnogulājiem, krūmiem vai labību. Turklāt tās ne tikai atda­rina citus augus, bet tiešām kļūst par īstiem augiem.

Kas notiktu, ja cilvēki tās ielaistu savā pa­saulē un tās apņemtos aizstāt līdzšinējos ko­kus ar labākiem — varbūt arī tikai uzlabotu tos pašus mums sen pazīstamos kokus, un tie sāktu augt ātrāk, izaugtu lielāki, taisnāki, dotu vairāk pavēņa un vērtīgāku koksni? Ja tās apņemtos kļūt par kviešiem, kas dod lielā­kas ražas un smagākus graudus, par kvie­šiem, kas ir izturīgi pret sausumu un citām likstām, kuru dēļ aiziet postā labības ražas? Kas notiktu, ja tās apņemtos kļūt par visiem dārzeņiem, zāli, graudaugiem un kokiem, stā­joties Zemes sākotnējās augu valsts vietā un dodot cilvēkiem vairāk pārtikas no hektāra, vairāk kokmateriālu, vārdu sakot, uzlabotu visas augu valsts ražīgumu?

Pasaulē izzustu bads, neviens vairs nejustu trūkumu, jo Puķes spētu piemēroties jebkurai cilvēku vajadzībai.

Un ar to pašu brīdi, kad cilvēki sāktu uz

•tām paļauties, balstīt uz tām savu ekonomiku un ar visu savu dzīvi kļūtu atkarīgi no tā, 1 ā Puķes pildītu savu līguma daļu, cilvēks būtu • nonācis pilnīgā Puķu žēlastībā vai nežēlas­tībā. Vienā jaukā dienā tās varētu vairs ne­būt ne kvieši, ne kukurūza, ne zāle; tās varētu nolaupīt Zemei visu pārtiku. Bet tās varētu arī kļūt par indīgiem augiem un tā nogalināt cilvēkus ātrāk un žēl'sirdīgāk. Bet, ja nu tās sāktu cilvēkus patiešām nīst, tās varētu radīt zināma veida putekšņus, kuri visai dzīvībai uz Zemes kļūtu tik nepanesami, ka nāve, kad tā beidzot pienāktu, liktos sengaidīta atpestī­šana.

Varētu pieļaut arī tādu hipotēzi, — es turpi­nāju risināt savu domu tālāk, — ka cilvēki neļautu Puķēm apmesties uz savas Zemes, bet tās pie mums tomēr ielauztos; cilvēki neslēgtu ar tām nekādus līgumus, bet tās tomēr sle­pus pārvērstos par kviešiem un citiem au­giem, līdz ar to iznīdēdamas Zemes sākotnē­jos augus un aizstādamas veģetāciju visos tās veidos. Arī šajā gadījumā, man šķiet, rezul­tāts būtu gluži tāds pats.

Vai nu mēs tās pie sevis ielaistu vai neie­laistu (bet kā gan mēs varētu tās atturēt?), mēs tikpat nokļūtu viņu varā. Tās varētu mūs iznīcināt, tās varētu mūs saudzēt, bet, ja arī tās nenogalinātu mūs uzreiz, tās tomēr varētu izdarīt to, kad vien vēlētos.

Bet, ja nu Puķes grib pārņemt Zemi savā varā, ja grib iekarot Zemi un iznīcināt uz tās

visu dzīvo, kādēļ tad tās meklēja mani un cenšas nodibināt kontaktu? Tās būtu varēju­šas iegūt Zemi tā, ka mēs to nemaz nezi­nātu. Tas būtu gājis lēnāk, bet iznākums būtu skaidrs. Nebūtu neviena, kas tām stājas ceļā, jo mēs neko nezinātu. Ja mums visiem pazīs­tamās mēļās puķes sāktu izplesties tālāk par Milvilas dārziem, izplatīdamās ar katru gadu plašāk — sētmalēs un grāvjos, nomaļās vietās uz laukiem, neviens neliktos par tām ne zinis. Gadu no gada puķes plestos tālāk un simt ga­dos būtu tā nostiprinājušās, ka nekādi nebūtu vairs iznīdējamas.

Vēl viena doma, kas visu laiku, kamēr prā­toju un apsvēru, bija urdījusi manu apziņu, cenzdamās panākt, lai to uzklausu. Un tad es sāku to risināt: vai mums maz vajadzētu pre­toties Puķēm, pat ja mēs to varētu? Vai mums. vajadzētu aizsprostot tām ceļu, pat ja zināmā mērā draudētu briesmas? Sī taču ir cita veida dzīvība, pirmās citādas saprātīgas būtnes,ko sastopam. Te cilvēcei radusies iespēja, ja vien tā gribētu šo iespēju izmantot, iegūt jaunas zināšanas, rast jaunu attieksmi, aizpildīt tuk­šās vietas zinātnē, pārmest domu tiltu no viena saprāta uz otru, izprast cilvēkiem svešu aspektu, izjust jaunas emocijas, rast jaunu motivāciju, izpētīt jaunu loģiku. Vai mēs drīkstētu to visu noraidīt? Vai mēs drīk­stam atteikties no sastapšanās ar pirmajiem svešas pasaules vēstnešiem, no mēģinājuma izpētīt atšķirības, kādas pastāv starp šīm būt­

nēm un mums? Ja mēs cietīsim neveiksmi ta­gad, pirmo reizi, tad varam ciest neveiksmi arī otrreiz — un tad uz visiem laikiem.

Tapers pēkšņi atdarināja telefona zvanu, un es nesapratu, kur šeit varēja rasties tele­fons kopā ar viņa vientuļo, noklīdušo kaķi. Varbūt kaķis uzgājis telefonu, varbūt uzgājis telefona būdiņu tumšo, pielijušo mežu biezok­ņos un beidzot uzzinās, kur atrodas un kā nokļūt mājās?

Telefona zvans noskanēja vēlreiz, un tad iestājās īss, gaidpilns klusuma brīdis. Tapers bezmaz nepacietīgi man uzsauca: . — Atsaucies! Zvana tev.

—  Ko tas nozīmē? — es pārsteigts jau­tāju.

—  Saki «hallo», — Tapers pamācīja, — at­saucies.

—  Labi, labi, — es noteicu, lai viņu nesa­dusmotu. — Hallo!

Viņa balss tūliņ pārvērtās par Nanšijas balsi un 'bija tai tik līdzīga, ka es gandrīz reāli sajutu Nansijas tuvumu.

—  Bred! — viņa sauca. — Bred, kur tu esi?

Viņas balss skanēja spalgi un aizelsusies, gandrīz vai histēriski.

—  Kur tu esi, Bred? — viņa atkārtoja. — Kur tu esi pazudis?

—  Es nezinu, —sacīju, — kā lai tev to iz­skaidroju. Redzi…

209

—   Esmu tevi izmeklējusies visur, — viņa

14-1472

bērtin bēra vārdus. — Mēs esam tevi meklē­juši, kur vien varējām. Visa pilsēta tevi mek­lēja. Un tad es atcerējos telefona aparātu tēva kabinetā, zini, to bez skaitļu ripas. Ne­biju tam senāk pievērsusi nekādu uzmanību. Domāju, ka tas ir kaut kāds modelis vai rak­stāmgalda rotājums, vai varbūt 'kaut kāda ierīce. Bet pilsētā tik daudz runā par telefona aparātiem, kas atrasti Granta būdā, un tad Eds Adlers man pastāstīja par aparātu tavā kantorī. Tad man beidzot atausa gaisma, ka tēva telefona aparāts varbūt ir tāds pats kā tie, par kuriem runā. Bet tas man ienāca prātā šausmīgi vēlu. Iegāju kabinetā un ieraudzīju aparātu, tomēr nedarīju neko — tikai stāvēju un skatījos uz to, jo, redzi — biju nobijusies. Man bija bail no aparāta, bija bail sākt pa to runāt, jo nevarēju iedomāties, ko uzzināšu. Beidzot saņēmu dūšu, pacēlu klausuli un prasīju pēc tevis. Zinu, ka tas bija negudri, bet… Ko tu sacīji, Bred?

—  Teicu, ka nezinu, vai pratīšu tev pareizi izskaidrot, kur atrodos. Es, protams, pats zinu, kur atrodos, bet nemāku to ticami iz­skaidrot.

—  Pasaki! Nelaipo kā kaķis ap karstu biez­putru! Pasaki tikai, kur atrodies.

—   Esmu citā pasaulē. Es te ienācu tieši no sava dārza …

—  Kur tu 'iegāji?

—   Izgāju dārzā, sekodams Tapera pēdām, un …

—  Kas tās par pēdām?

—      Tapera Tailera, — es paskaidroju. — Lai­kam piemirsu tev pateikt, ka vfņš bija atgrie­zies.

—       Tas nevar būt! — viņa iesaucās. — Es atceros Taileru. Viņš pazuda pirms desmit gadiem.

—  Viņš bija atgriezies, — es atkārtoju.

—  Atgriezās šorīt. Un pēc tam atkal aizgāja. Es sekoju viņam pa pēdām …

—  Tu man sacīji, — viņa mani pārtrauca,

—  ka esot sekojis viņam un nokļuvis citā pa­saulē. Kur šī pasaule atrodas?

Viņa bija gluži tāda pati kā citas sievietes. Uzdeva vismuļķīgākos jautājumus.

—       Es lāgā nezinu, zinu tikai, ka tā atrodas laikā. Varbūt laikā tā ir tikai sekundes attā­lumā no mūsējās.

—  Vai tu vari atgriezties?

—       Centīšos, — es atbildēju, — bet vēl ne­zinu, vai mācēšu.

—       Vai es varu kaut ko darīt, lai tev palī­dzētu? Vai mūsu ipilsētas iedzīvotāji var tev kaut kā palīdzēt?

—       Paklausies, Nansij, tā mēs nekur netik­sim. Saki, kur ir tavs tēvs?

—      Viņš ir tavā mājā. Tur sanācis vesels lē­rums ļaužu. Viņi gaida tevi atgriežamies.

—  Gaida mani?

14*

211

—       Kā tad. Redzi, viņi tevi izmeklējās pa malu malām un zina, ka pilsētā tevis nav, un

daudzi ir pārliecināti, ka tev viss zināms par to…

— Tu doma — par barjeru?

— Jā, tieši to es domāju.

—  Un viņi ir varen nikni?

—   Daži, — Nansija atteica.

—  Paklausies, Nansij…

—  Neatkārto vienu un to pašu. Es klausos.

—  Vai tu nevari aiziet pie sava tēva?

—   Protams, varu, — viņa sacīja.

—       Labi. Tad aizej un pasaki viņam: kad es atgriezīšos, ja vien varēšu atgriezties, man vajadzēs ar kādu aprunāties. Ar kādu oficiālu personu. Kādu augstu amatpersonu. Varbūt ar pašu prezidentu vai kādu prezidentam tuvu cilvēku. Varbūt ar kādu no Apvienoto Nāciju Organizācijas …

—       Bet, Bred, tu taču nevari izsaukt uz pār­runām prezidentu!

—       Var jau būt, — es sacīju, — bet katrā ziņā pēc iespējas augstāku amatpersonu. Man ir kaut kas sakāms mūsu valdībai. Un ne ti­kai mūsējai, bet visām valdībām. Tavs tēvs droši vien pazīst kādu, ar kuru varētu paru­nāt. Pasaki viņam, ka es nemelšu niekus. Saki, ka tas ir ļoti svarīgi.

—       Bred, — Nansija teica, — Bred, vai tu skaidri zini, ka tās nav blēņas? Ja tā būtu, tu vari iekulties briesmīgā ķezā.

—- Dieva vārds, — es sacīju, — es varu at­bildēt par katru vārdu, ko esmu teicis. Atro­dos citā pasaulē, citādā pasaulē…

—  Vai tur ir jauki, Bred?

—       Diezgan jauki, — es atbildēju. — Te ir vienīgi puķes.

—  Kādas puķes?

—        Purpurkrāsas puķes. Mana tēva puķes. Tādas pašas kā tās, kas aug pie mums Mil­vilā. Sīs puķes ir līdzīgas cilvēkiem, Nansij. Tās ir uzcēlušas barjeru.

—       Bet puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem, Bred.

It kā es būtu mazais bērns! It ka viņai va­jadzētu mani nomierināt! Vispirms viņa ap­vaicājas, vai te ir jauki, tad paskaidro, ka puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem. Ak tu manu mīļo, gudro prātiņ!

Es centos apvaldīt dusmas un izmisumu.

—       Es zinu, ka nevar, — piekāpīgi sacīju. — Un tomēr tās ir. Tām ir saprāts, un tās spēj sarunāties.

—  Vai tad tu esi ar tām runājis?

—       Tapers runā viņu vietā. Viņš ir tām par tulku.

—  Tapers taču bija plānprātiņš!

—       Seit viņš tāds nav. Viņam piemīt tādas spējas, kādu mums pilnīgi trūkst.

—   Kādas spējas? Bred, tev …

—   Vai tu pateiksi tēvam?

—       Tūliņ, — viņa solījās. — Aiziešu uz tavu māju …

—  Paklau, Nansij…

—  Jā.

—  Varbūt vislabāk būtu, ja tu nestāstītu, kur atrodas un'kā tu ar mani sazinājies. Varu iedomāties, ika visa pilsēta ir kājās.

—      Visi ir kā prātu zaudējuši, — Nansija ap­stiprināja.

—       Stāsti tēvam, ko gribi. Vari viņam pa­teikt visu. Bet pārējiem gan ne. Tavs tēvs pats zinās, ko viņiem sacīt. Nav nekādas jē­gas sagādāt pilsētai vēl vairāk vielas valo­dām.

—       Lai notiek, — viņa atteica. — Esi piesar­dzīgs. Un atgriezies mājās sveiks un vesels.

—   Skaidrs, — es sacīju.

—  Tu tiksi atpakaļ?

—  Domāju, ka tikšu. Ceru, ka tikšu.

—       Es pateikšu tēvam visu, ko tu man stās­tīji. Vārdu pa vārdam. Gan viņš zinās, kā rī­koties.

—   Neraizējies, Nansij. Viss būs labi.

—  Protams, neraizēšos. Gaidīšu tevi.

—       Uz redzēšanos, Nansij. Paldies, ka pie­zvanīji.

Un Taperam es piebildu: — Paldies, tele- fon.

Viņš pacēla vienu roku un pastiepa pret mani rādītājpirkstu un ar otras rokas rādītāj­pirkstu švīkāja tam pāri, kā mēdz darīt bērni, kad kaunina viens otru.

—       Kis, kis_ kauns — Bredam ir skuķis! — viņš dziedošā balsī penterēja. — Bredam ir skuķis!

—   Man šķiet, tu sacīji, ka nekad nenoklau­soties sarunas, — es mazliet aizkaitināts ietei­cos.

—  Bredam skuķis! Bredam skuķis! Bredam skuķis!

Viņš nonāca tādā ekstāzē, ka siekalas šķīda uz visām pusēm.

—   Pietiek! — es viņam uzkliedzu. — Ja tu itūliņ nestāvēsi klusu, es tev, nolādēts, ap­griezīšu sprandu!

Viņš saprata, ka es nejokoju, un apklusa.

14

Pamodos zilā, sudrabainā naktī un neiz­pratnē brīnījos, kas mani uzcēlis no miega. Gulēju augšpēdu, un man virs galvas mirgu­ļoja zvaigznes. Neapmulsu. Uzreiz sapratu, kur atrodos. Man nemaz nebija jācenšas uz­minēt, kas ar mani noticis. Dzirdēju upes kluso gulgošanu, vilnīšiem sitoties pret kras­tiem, un saodu malkas dūmus, kas cēlās no ugunskura.

Kaut kas bija mani pamodinājis. Gulēju pa­visam klusi, jo man likās ļoti svarīgi, lai mans modinātājs, ja tas atrastos tuvumā, ne­manītu, ka esmu nomodā. Mani pārņēma it kā bailes, it kā gaidas. Bet, ja tās bija bailes, tad tās nebija ne stipras, ne skaudras.

Lēnām pacēlu mazliet galvu un ieraudzīju mēnesi — ļoti spožu un šķietami ļoti tuvu: tas peldēja turpat virs apkaltušo koku galot- .nēm virs upes.

Gulēju uz muguras zemē, kas bija nostai­gāta cieta. Tapers laikam bija ielīdis būdā gulēt un saritinājies tā, ka šoreiz kājas ārā nerēgojās. Ja nu viņš tiešām bija tur un gu­lēja, tad gulēja gaužām klusi, jo nedzirdēju neviena troksnīša.

Galvu sānis pagriezis, es kādu brīdi gulēju pavisam mierīgi, cenzdamies sadzirdēt kādu troksni, kas liecinātu, ka nometnei kāds pie­zadzies. Bet, neko nesaklausījis, piecēlos sē­dus.

Mēness gaismas sudrabotā kalna slīpne, kuras aizsegā atradās apmetne, tiecās pretī naksnīgi zilgajām debesīm — pats skaistuma iemiesojums dziļajā klusumā, tik trausls un vārs, ka bija bail neviļus ierunāties vai strauji sakustēties, Hai nesatrauktu klusumu un neizpostītu skaistumu, lai debesis un kalna nokare nesairtu putekļos un pīšļos.

Uzmanīgi piecēlos kājās un patiku stāvam vārajā pasaulē, vēl joprojām minēdams, kas gan mani pamodinājis.

Bet nebija nekā. Zeme un debesis bija kā sastingušas, šķita pienācis mirklis, kad laiks apstājies. Viss likās sasalis vienā tagadnes mirklī — pagātnes nav bijis un nākotnes ne­būs, šai vietā nemūžam neatskanēs ne pulk­steņa tikšķi, nedz arī tiks izteikts kāds vārds.

Tad kalna virsotnē kaut kas sakustējās — tur pa kalna kori, iezīmējoties pret debesīm melnam siluetam, brīvi un nepiespiesti skrēja cilvēks vai cilvēkam līdzīga viegla, slaida, gracioza būtne.

Arī es sāku skriet. Skrēju bez iemesla, bez noteikta mērķa, vienkārši metos augšup pa nogāzi. Zināju tikai vienu:1 tur kalnā ir cil­vēks vai cilvēkam līdzīga būtne, man ar to jāsastopas aci pret aci, jo cerēju, ka varbūt tā palīdzēs tikt pie kādas jēgas šinī tuksnesī­gajā puķu pasaulē, šinī klusuma un pārlieku trauslā skaistuma pasaulē, varbūt piešķirs šīm neizprotamajām telpas un laika dimensi­jām kādu jaunu perspektīvu, ko mans prāts spētu aptvert.

Cilvēkveidīgā būtne joprojām skrēja pa kalna kori, un es gribēju tai kaut ko uz­saukt, bet balss man neklausīja, un tādēļ es skrēju vien tālāk uz priekšu.

Skrējējs laikam bija mani pamanījis, jo apstājās, pagriezās ar seju pret mani un pa­lika stāvam kalna virsotnē, raudzīdamies uz mani. Tagad es skaidri saskatīju, ka šim ra­dījumam gan neapšaubāmi ir cilvēka augu­mam līdzīgs augums, bet uz galvas cekuls, kas tam piešķir putna izskatu — it kā cilvēka ķermenim būtu piestiprināta kakadu papa­gaiļa galva.

Aizelsies skrēju nepazīstamajam pretī, un tagad tas sāka nākt pa nogāzi uz manu pusi, kustēdamies lēni, nepiespiesti un ar ne­apzinātu grāciju.

Apstājos un paliku stāvam, cenzdamies atviikt elpu. Nebija vairs nekādas vajadzības skriet. Man nebija jāskrien, lai svešo notvertu.

Svešā būtne nāca no kalna lejā man pretī, un, kaut arī tumsā tās augums izskatījās melns un es nespēju saredzēt detaļas, tad ce­kuls neapšaubāmi vizēja balts vai sudrabots. Mēnesnīcā bija grūti noteikt, vai tas īsti ir balts vai sudrabains.

Biju pamazām atguvis elpu, un nu arī es sāku kāpt kalnā nācējam pretī. Mēs tuvojā­mies viens otram lēnām, man šķiet, ka abi baidījāmies ar strauju tuvošanos viens otru iztrūcināt.

Cilvēkveidīgā būtne apstājās apmēram des­mit soļu atstatumā, un es tagad redzēju, ka tā patiesi ir ilīdzīga cilvēkam, turklāt ir sie­viete — kaila vai gandrīz kaila sieviete. Cekuls tai uz galvas brīnum skaisti margoja mēnesnīcā, bet es nevarēju konstatēt, vai tas ir dabisks veidojums, ekscentrisks matu sa­kārtojums vai varbūt cepure.

Cekuls bija balts, bet viss pārējais augums melns, piķa melns un mēnesnīcā mirguļoja. Un visā viņas augumā bija jaušama tāda trauksme, tāda pašapziņa un tāds dzirkstošs dzīvesprieks, ka man aizrāvās elpa.

Viņa ierunājās, un tā bija mūzika. Tā bija mūzika, kurā nevarēja atšķirt vārdus.

— Piedodiet, — es teicu, — es jūs nesa­protu.

Viņa atkal ierunājās, un balss iedziedājās zilsudrabainajā pasaulē kā kristāla zvaniņš, bet es tomēr neko nesapratu. Izmisīgi iedo­mājos, vai kāds manas pasaules cilvēks jel kad spētu saprast valodu, kas izpaužas mū­zikā, vai arī to varbūt nemaz nevajag saprast tā, kā mēs saprotam to, ko izsakām ar vār­diem.

Es papurināju galvu, viņa iesmējās, un smiekli — padobji, guldzoši un līksmi smiekli — man nepārprotami pauda viņas cil­vēcisko būtību.

Viņa izstiepa roku, panāca dažus soļus tu­vāk, un es saņēmu izstiepto roku. Kad biju satvēris viņas plaukstu, viņa pagriezās un viegliem soļiem sāka skriet kalnā, un es skrēju viņai līdzi. Mēs sasniedzām kalna virsotni un skrējām tālāk roku rokā, lejā pa otru nogāzi, skrējām kā apreibuši, aizrautīgi — skrējām bez mērķa, aiz tīra, neprātīga jaunības prieka par to, ka dzīvojam un ka visapkārt ir tik bur­vīga mēnesnīcas nakts.

Mēs bijām jauni un apreibuši neizprotamā līksmē, kurai, šķiet, nebija nekāda pamata vai dziļākas jēgas, vismaz es biju pavisam ap­skurbis no jūtu pārpilnības.

Viņa bija satvērusi manu roku ļoti cieši, ar jauna cilvēka vingrumu un spēku, un mēs skrējām tā, it kā būtu saplūduši vienā būtnē — jā, man pat šķita, ka esmu dīvainā kārtā kļuvis par daļu no viņas, ka neizpro­tamā kārtā zinu, kurp mēs skrienam, kādēļ skrienam, bet manu prātu joprojām skurbi- nāja dīvainā līksme, un es nespēju iztulkot šo nekad neizjusto atziņu nekādos man sapro­tamos vārdos.

Nonācām līdz strautam, pārskrējām tam pāri, apskrējām apkārt uzbērtajam pakalnam, kur biju atradis galvaskausus, uzskrējām nā­kamajā pakalnā un tā virsotnē beidzot sa­stapām veselu sabiedrību.

Sajā pusnakts piknikā bija vairāki dalīb­nieki — kādi seši, un tie visi izskatījās tādi paši kā svešā meitene, ar kuru kopā es skrēju. Visapkārt mētājās piknika grozi vai priekš­meti, kas izskatījās līdzīgi piknika groziem, un pudeles, pie kam šīs pudeles un grozi bija puslīdz salikti aplī. Apļa vidū atradās ne­liels, sudrabains aparātiņš, tikai mazliet lie- Hāks par basketbola bumbu.

Mēs apstājāmies loka malā, un visi pārējie pagriezās, lai palūkotos uz mums, bet viņi nelikās pārsteigti, it kā tas, ka viens no vi­ņiem atved līdzi tādu pilnīgi svešu būtni kā es, nebūtu nekas neparasts.

Sieviete, ar kuru kopā biju atnācis, kaut ko teica savā mūzikas valodā, un citi ar tādu pašu mūziku atbildēja. Viņi mani vēroja gan, bet vēroja draudzīgi.

Tad visi, izņemot vienu, sasēdās lokā, bet tas, kas bija palicis kājās, pienāca pie manis un ar žestu aicināja mani piebiedroties viņu pulciņam.

Es apsēdos; vienā pusē man sēdēja sieviete, ar kuru kopā biju skrējis, bet otrā pusē tas, kurš mani bija aicinājis apsēsties.

Viņiem, man likās, tas laikam bija tāds kā svētdienas izbraukums, kaut gan sēdošo lokā bija jaušams kaut kas tāds, kas šķita vairāk nekā vienkārša izklaidēšanās. Šo lokā sēdošo būtņu sejās un augumos viedās saspringtas gaidas, it kā viņi gatavotos kādam ļoti svarī­gam notikumam. Viņi izskatījās līksmi, sa­traukti un saspringti, un likās, ka dzīvība viņos sprēgāt sprēgā.

Izņemot cekulus, viņi bija gluži kā cilvēki, un tagad es skaidri redzēju, ka viņi visi ir kaili. Man bija diezgan laika izprātoties, no kurienes viņi gan varētu būt ieradušies, jo Tapers būtu man pateicis, ja šo pasauli ap­dzīvotu šādi radījumi. Bet viņš sacīja, ka Pu­ķes esot vienīgā radība, kas apdzīvo šo pla­nētu, kaut gan viņš minēja, ka reizēm ierodo­ties ciemiņi.

Vai šīs būtnes ir ciemiņi, kas tikai reizumis ierodas, vai arī to iedzīvotāju pēcteči, kuru kaulus es atradu uzkalnā, un tagad tās pēkšņi iznākušas no kādas tikai tām zināmas pa­slēptuves? Taču šīs būtnes nepavisam neiz­skatījās pēc tādām, kas radušas slēpties vai slapstīties.

Dīvainais aparāts joprojām atradās loka vidū. Ja tas būtu pikniks, ko rīko milvilieši, šo aparātu varētu noturēt par patafonu vai ra­dioaparātu, kuru kāds paņēmis līdzi. Bet šiem ļaudīm nekādas mūzikas nevajadzēja, jo viņu valoda bija mūzika un priekšmets nelī­dzinājās nekam, ko es līdz šim biju redzējis.

Tas bija apaļš un šķita veidots no daudzām dažādos leņķos izvietotām lēcām, tā ka lēcu virsmas uztvēra mēness gaismu un, to atsta­rodamas, padarīja bumbu par žilbinošu, mir­dzošu brīnumu.

Daži no lokā sēdētājiem sāka izsaiņot gro­zus un korķēt vaļā pudeles, un es biju pār­liecināts, ka viņi arī mani aicinās kopā ar viņiem ēst un dzert. Par to es domāju ar lie­lām bažām, jo nevarēju taču atteikties, ja viņi izturējušies pret mani tik laipni, un tomēr man varbūt ir bīstami baudīt viņu ēdienus. Lai arī viņi izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr ļoti ie­spējams, ka viņu vielumaiņa atšķiras no mū­sējās un tas, kas noder viņiem pārtikai, man ir inde.

Tīrais sīkums, protams, bet man tas šķita ārkārtīgi svarīgi, un es, sēdēdams kopā ar vi­ņiem, pārcietu lielas bailes, domādams, kā rī­koties. Es pieciestu, ja viņu ēdiens izrādītos kaut kāds pretīgs, nebaudāms draņķis; par laipnību, kādu šīs būtnes man parādījušas, es būtu ar mieru norīt jebkuru riebeklību. Vilci­nāties mani mudināja vienīgi doma, ka man šī barība varētu atnest nāvi.

Atcerējos, ka vēl pirms brīža biju centies sevi pārliecināt: lai cik lielas briesmas mums draudētu no Puķēm, mums jāielaiž tās savā pasaulē, jācenšas atrast kopīgu pamatu, lai kaut kā izlīdzinātu visas pretišķības, kas va­rētu pastāvēt starp tām un mums. Vēl pirms brīža domāju, ka cilvēka dzimuma nākotne lielā mērā var būt atkarīga no mūsu prasmes sastapties un sadarboties ar citām saprātīgām būtnēm, ja pienāks laiks — vai nu pēc simt, vai tūkstoš gadiem, kad mēs sastapsim citas, atšķirīgas būtnes, — un tādēj mēs nedrīkstam ciest neveiksmi šai pirmajā' reizē.

Un šeit, es sapratu, bija citas, atšķirīgas saprātīgas būtnes. Tās sēdēja ilokā, un es ne­drīkstēju vairs rīkoties citādi, kā būtu šai brīdī jārīkojas visai cilvēcei kopumā. Mans pienā­kums bija izturēties tā, kā, pēc manām do­mām, būtu jāizturas jebkuram cilvēkam, — man jāpieņem ēdiens, ko man sniegs.

Varbūt manas domas nedarbojās visai skaidri. Notikumi risinājās pārāk strauji, un man bija pārāk maz laika. Bija jāizšķiras vienā mirklī, un es cerēju, ka esmu izšķīries pareizi.

Bet es nepiedzīvoju iespēju to īstenot, jo, iekams tika pasniegti ēdieni, aparāts loka vidū sāka klusi tikšķēt — ne skaļāk par pulksteņa tikšķiem tukšā istabā, bet, tiklīdz atskanēja pirmais tikšķis, visi pietraucās kājās un stā­vēdami vēroja aparātu.

Arī es uzlēcu kājās un kopā ar viņiem ska­tījos uz aparātu, un man likās — viņi ir aiz­mirsuši, ka es stāvu viņu vidū. Visa viņu uz­manība bija pievērsta mirdzošajai bumbai.

Kamēr tā tikšķēja, tās spožumu apmigloja mirguļojoša dūmaka, un dūmaka pletās ar­vien plašāk, kā migla, kas ceļas no upes un nogulst pār zemi.

Dūmaka ietina mūs, un miglā sāka veidoties dīvainas kontūras. Sākumā tās bija neskaid­ras, izplūdušas formas, bet pamazām kļuva blīvākas, stingrākas, kaut arī ne īsti skaid­ras; tās šķita it kā no pasaku valstības, kaut kas tāds, ko var gan saredzēt ar acīm, bet ne­kad nevarēs aizsniegt ar roku.

Un tad dūmaka izklīda. Var arī būt, ka tā nekur neizgaisa, tikai mēs to vairs nemanī­jām, jo līdz ar kontūrām tā bija radījusi ve­selu jaunu pasauli, kurai mēs nepiederējām, bet kur bijām tikai skatītāji.

Likās, mēs stāvam uz kādas ēkas — uz Ze­mes to varētu dēvēt par villu — terases. Zem mūsu kājām bija rupji tēstas akmens plāksnes, no akmeņu spraugām līda ārā zāle, bet mums aiz muguras pacēlās smagnējas mūra sienas. Taču arī sienas tinās vieglā miglā, it kā tās būtu butaforijas, kas nav domātas pārāk pa­matīgai aplūkošanai.

Mūsu priekšā pletās pilsēta — neglīta pil­sēta, kurā nebija nekāda daiļuma. Tā bija ļoti utilitāra ģeometrisku veidojumu blīva, celta- bez jebkādas iedvesmas, bez arhitektoniskas izdomas, balstoties vienīgi uz principa, ka cits uz cita sakrautie akmeņi spēj dot patvērumu. Visa pilsēta bija dzeltenpelēku izkaltušu dubļu, krāsā, un, cik tālu vien acs spēja saredzēt, pletās bezjēdzīga, taisnstūros būvētu celtņu masa, turklāt visas ēkas izskatījās kā juku ju­kām samestas un tik blīvi kopā, ka skatienam nebija kur pakavēties un atpūsties.

Un tomēr viss šķita nereāli; Šis masivais akmeņu sprosts pat īsu mirkli neatgādināja īstas mūra celines. Arī akmens plāksnes zem mūsu kājām neradīja izjūtu, ka stāvam uz īs­tas, akmeņiem klātas terases. Drīzāk likās, ka mēs plīvojam pirksta platuma tiesu virs ak­mens plāksnēm, tām nemaz nepieskaroties.

Man bezmaz šķita, ka atrodamies panorā­mas kinoteātrī. Visapkārt mums savu gaitu ritēja filma, un mēs apzinājāmies, ka esam W šeit, jo redzējām to visu sev apkārt, bet fil­mas aktieri mūs nemanīja, un, kaut arī zinā­jām, ka atrodamies notikumu centrā, visu laiku tomēr nezuda apjauta, ka nepiederam pie savas apkārtnes, ka stāvam nomaļus no šīs burvju valstības, kas mūs ieskauj no vi­sām pusēm.

Sākumā vēroju tikai pilsētu, bet tagad pa-' manīju arī, ka pilsētā valda šausmas. Pa ie­lām kā negudri skraidīja ļaudis, bet tālumā skanēja nāvei nolemtu cilvēku kliedzieni un spalgas, izmisīgas gaudas.

Tad pilsētu un brēcošos cilvēkus izdzēsa viens vienīgs negants gaismas uzliesmojums, žilbinošs baltums, kas uzzibsnīja tik intensīvi, ka visapkārt kļuva absolūti tumšs. Tumsa kri­šus nokrita pār mums, un visā pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi tumsa, un tur, kur bija uzliesmojis gaismas zibsnis, atskanēja pēr­kona grandieni.

225

Rokas izstiepis, paspēru nelielu soli uz priekšu. Manas rokas tvēra tukšumā, un mani

15-1472

pārmāca sajūta, ka viscaur ir tikai tukšums, bezgalīgs tukšums, ka viss, ko esrnu piedzīvo­jis līdz šim, bijis vienīgi mans, un tagad šis māns izgaisis un pametis mani uz mūžu mū­žiem maldāmies melnā nebūtībā.

Neuzdrošinājos spert vēl kādu soli, bet stā­vēju, taisni izslējies un sastindzis, baidīda­mies pakustināt kaut rnuskulīti, jo, kaut arī tas bija bezjēdzīgi, man likās, ka atrodos uz platformas un teju teju varu nogāzties no tās neizmērojamā tukšuma bezdibenī.

Kamēr es tā stāvēju, tumsa sāka balot, līdz kļuva pelēcīga, un šai pelēcīgajā mijkrēslī es atkal ieraudzīju iznīcinātu un drupās sa­grautu pilsētu; tai pāri brāzās orkāns, snaik­stījās liesmu mēles, un pelni griezās baismā iznīcības viesulī. Pāri pilsētai vēlās tik draus­mīgs mākonis, it kā visas pasaules negaisa mākoņi būtu saplūduši vienā vienīgā. Un no šī baismīgā negaisa mākoņa atskanēja dobji nā­ves, šausmu un likteņa dārdi, mežonīgs, baiss troksnis kā paša ļaunuma balss.

Redzēju, ka lokā ap mani stāv visi pārējie — melnādainās būtnes ar sudrabotajiem ceku­liem, tāpat baismu pārņemtas un sastingu­šas, redzētās ainas apstulbotas, stīvas aiz bai­lēm, varbūt pat vairāk nekā vienkārši aiz bai­lēm — drīzāk sastingušas māņticīgās šaus­mās.

Es stāvēju kopā ar viņiem kā zemē ieaudzis, līdz dārdi pamazām apklusa. No gruvešiem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas, un, kad

grandieni bija norimuši, klusumā kļuva dzir­dami sīki sprakšķi un krakšķi, — tur plaisāja un drupa akmeņi, kas vēl nebija sagāzušies. Bet nedzirdēja vairs ne raudu, ne spalgo vai­manu. Nebija vairs neviena cilvēka, un vie­nīgā kustība, ko varēja Vērot, bija gruveši, kas vietvietām krita kopā kailajā, apkvēpu­šajā un pilnīgi sagrautajā pilsētā, kur bija uzliesmojusi žilbinošā gaisma.

Pelēkā krāsa dzisa, un pilsētas ainava sāka pamazām izgaist. Es jau varēju atšķirt pik­nika loka vidū margojošo, lēcām klāto basket­bola bumbu. No maniem jaunajiem paziņām tuvumā nebija vairs neviena; tie bija pazuduši. Gaistošajā pelēcīgajā krēslā dzirdēju jaunus kliedzienus, bet tie skanēja citādi — ne tā kā pilsētas iedzīvotāju brēcieni, pirms pilsētā nokrita bumba.

Tagad es sapratu, ka esmu redzējis kodol­ieroča sprādzienu — gluži tā, it kā būtu noska­tījies to televīzijas pārraidē. Un televizors, ja to var tā nosaukt, nebija nekas cits kā tā pati basketbumba. Ar nezināma burvja mehānisma palīdzību tā bija pagriezusi laika ratu atpakaļ un parādījusi mums kādu liktenīgu vēstures brīdi.

Pelēkā dūmaka izzuda pavisam, un atkal bija nakts — zeltainā mēness gaisma, zvaig­žņu mirga, un sudrabotās pakalnu nogāzes nolaidās līdz'strauta ūdenim, kas spīguļoja kā dzīvsudrabs.

15*

227

Redzēju pa attālāko kalna nogāzi šaudā­

mies melnās būtnes, viņu sudraba cekuli zi­bēja mēnesnīcā; tās skrēja kā neprātīgas un kliedza mākslotās izbailēs.

Es nolūkojos tām pakaļ, un man pārskrēja tirpas, jo jutu, ka šajās izdarībās ir kaut kas slimīgs, ka tajās izpaužas gara vai dvēseles neveselums.

Lēnām es pagriezos pret basketbumbu. Tā atkal bija vairs tikai parasta, ar lēcām aplipi­nāta bumba. Piegāju tai klāt, nometos tai bla­kus uz ceļiem un sāku vērīgi to aplūkot. Bum­bas virspuse tiešām bija noklāta ar daudzām lēcām, un spraudziņās starp izliektajām lēcām pamanīju kaut kādu mehānismu, bet vājaja mēness gaismā nevarēju saskatīt detaļas.

Pastiepis roku, es uzmanīgi pieskāros bum­bai. Tā likās ļoti trausla, un es baidījos to sa­lauzt, bet atstāt to šeit nedrīkstēju. Man tā vajadzīga. «Ja vien man izdosies nokļūt at­pakaļ uz Zemes,» es nodomāju, «tā man node­rētu par apliecinājumu stāstam, kas man būs stāstāms.»

Novilku svārkus un izklāju tos zemē, tad saudzīgi, abās plaukstās saņēmis, pacēlu bumbu un noguldīju to uz svārkiem. Saņēmu svārku malas un stūrus kopā, ietinu bumbu un tad sasēju piedurknes, lai tīstoklis neizjūk.

Pacēlu ietīto bumbu, saudzīgi paņēmu pa­dusē un tad piecēlos kājās.

Pārtikas grozi un pudeles bija izsvaidīti visapkārt, un es nodomāju, ka jāpošas projām, cik vien ātri kājas nes, jo svešie droši vien at­griezīsies, lai paņemtu basketbumbu un sa­vāktu savu piknika mantību. Pagaidām viņus vēl nekur nemanīja. Vērīgi ieklausoties, man !likās, ka viņu tikko sadzirdamie kliedzieni pa­gaist kaut kur ļoti tālu.

Pagriezos uz otru pusi, nokāpu no pakalna un pārbridu pāri strautam. Kad biju jau pa pusei uzkāpis otrā pakalnā, sastapu Taperu, kas bija nācis mani meklēt.

—   Domāju, ka esi apmaldījies, — viņš teica.

—   Satiku veselu baru ļaužu. Piedalījos viņu piknikā.

—   Viņiem ir tādas jocīgas sekstes?

—   Bija gan.

—  Tie ir mani draugi, — Tapers paskaid­roja. — Viņi te ir bijuši daudz reižu. Viņi nāk uz šejieni šausmināties.

—   Šausmināties?

—   Nūja. Tā viņiem ir izprieca. Viņiem pa­tīk šausmināties.

Es palocīju galvu. «Ak tad tā,» es nodo­māju. «Kā mazi bērni, kas piezogas pie mājas, par kuru klīst valodas, ka tur spokojas, un lien pie loga skatīties, lai pēc tam varētu lais­ties lapās, pilnā rīklē brēcot iedomātās bailēs par iedomātām briesmām, ko it kā redzējuši spoku mājā. Un tā katru reizi, un nekad tiem neapnīk šī izprieca, kurā tiem baudu sagādā pašu izbailes.»

-TT- Viņiem iet milzīgi jautri, — Tapers sacīja. — Es nezinu neviena, kas vēl prastu tā uzjautrināties.

—  Tu esi viņus bieži sastapis?

—   Nezin cik reižu, — Tapers atteica.

—   Man tu par to neko nestāstīji.

—       Nebija jau laika, — Tapers sacīja. —* Man tas arī nemaz neienāca prātā.

—   Vai viņi dzīvo tepat tuvumā?

—   Nē, — Tapers atbildēja, — ļoti tālu.

—   Bet uz šīs pašas planētas?

—   Planētas? — Tapers brīnījās.

—       Nu, šajā pasaulē, — es viņam paskaid­roju.

—       Nē, citā pasaule. Pavisam cita vieta. Bet tam nav nekādas nozīmes. Viņi iet priecāties, kurp vien iedomājas.

«Tātad dodas izpriecās, uz kurieni vien vē­las,» es nodomāju. Un droši vien — kad tikai vēlas. Tie ir kādi šausmoņi, kas izsūc pagātni, izjūt slimīgu baudu no sen pagājušu laikmetu posta un nelaimes, izvēlas pagātnē tieši tos brīžus, kad valda šausmas un negantība. Viņi arvien no jauna uzmeklē vietu, kur šādas ai­nas kairina viņu perverso fantāziju.

«Vai šīs izvirtušās būtnes,» es prātoju, «ir no kādas pasaules, ko iekarojušas Puķes, un tagad tām iespējams izmantot ceļus, kas brīvi ved no pasaules uz pasauli?»

Balstoties uz visu, ko tagad zināju, varbūt nebija pareizi sacīt — iekarojušas. Šonakt taču es redzēju, kas ar šo pasauli noticis. Šās zemes pamatiedzīvotājus nav iznīcinājušas

Puķes, — viņi paši bezprātā devušies pašna- vībā. Droši vien šī pasaule bija mirusi un tukša jau daudzus gadus, pirms Puķēm izde­vās noārdīt laika robežu, lai te iekļūtu. Gal­vaskausi, kurus es uzgāju, iespējams, piede­rējuši tiem, kas palika dzīvi, relatīvi nedau­dzajiem, kuri izglābās un dzīvoja vēl neilgu laiku, bet kurus saindētā augsne, gaiss un ūdens jau priekšlaikus bija nolēmuši bojā ejai.

Tātad Puķes nav te neko īsti iekarojušas, tās tikai pārņēmušas savā pārziņā zemi, ko neprāta lēkmē izpostījuši tās īstie saimnieki.

—  Kopš cik ilga laika Puķes šeit atro­das? — es jautāju.

—  Kāpēc tu iedomājies, ka tās nav te biju­šas no laika gala? — savukārt apvaicājās Tapers.

—   Tāpat vien. Man tikai tā ienāca prātā. Vai viņas tev nekad nav par to stāstījušas?

—  Es viņām nekad neesmu to jautājis, — Tapers atteica.

Protams, viņš nav jautājis; viņš nepazīst ziņkārību. Viņš droši vien bija priecīgs, ka atradis šo vietu un draugus, kas ar viņu sa­runājās un apmierināja viņa pieticīgās vaja­dzības, vietu, kur nebija neviena cilvēka, kas viņu zobotu un āzētu.

Mēs nonācām Tapera apmetnē, un es ierau­dzīju, ka mēness aizvirzījies jau tālu uz vaka­riem. Uguns pamazītēm dega, Tapers tai uz­meta vēl dažus sprunguļus un tad apsēdās

zeme pie ugunskura. Es nosēdos otrā puse un noliku ietīto basketbumbu sev blakus.

—   Kas tev tur ir? — Tapers noprasīja.

Es attinu vīstokli.

—       Tā pieder maniem draugiem, — viņš sa­cīja. — Tu esi to nozadzis maniem draugiem.

Viņi aizskrēja projām un to pameta. Man gribas to apskatīt.

—       Ar to var redzēt citus laikus, — Tapers teica.

—   Vai tev kaut kas par to zināms, Taper?

Viņš pamāja ar galvu.

—       Viņi man ar to ir rādījuši visādus lai­kus— saproties, ne pārāk bieži, bet dažādus vecus laikus. Nevis to laiku, kurā mēs dzī­vojam.

—   Vai tu proti to'iedarbināt?

—       Viņi man mācīja, — Tapers sacīja, — bet es nesapratu.

Viņš gribēja noslaucīt zodu, bet roka pa­slīdēja garām, tāpēc viņš to slaucīja vēlreiz.

Viņš teica «viņi man mācīja». Tātad viņš varēja ar tiem sarunāties. Viņš spēja, saru­nāties ar Puķēm un ar būtnēm, kuru valoda ir mūzika. Sapratu, ka nav nekādas jēgas viņu par to izprašņāt, jo viņš tikpat nemācētu neko paskaidrot. Varbūt vispār nav neviena, vis­maz neviena cilvēka, kas prastu izskaidrot šā- 'das spējas. Jādomā, ka mums nemaz nav pie­mērotu vārdu, lai to izskaidrotu.

Basketbumba uz maniem svārkiem liegi zai­goja.

—  Varbūt, — Tapers ieminējās, — iesim at­kal pie miera.

—   Pagaidi brītiņu, — es lūdzu. Pie miera te varēja likties bez bēdu jebkuru brīdi, jo guļas vieta bija tepat zemē.

Izstiepu roku un pieskāros bumbai.

Mehānisms, kas pagriež atpakaļ laiku un uz­krājis skatītājam dziļi dziļi nebeidzamā laikā un telpā saglabājušos notikumu ainas un ska­ņas. Biju pārliecināts, ka tādu aparātu varētu izmantot ļoti dažādā veidā. Tas būtu nenovēr­tējams instruments vēsturnieka pētījumos. Tas padarītu neiespējamus noziegumus,- jo aparāts atspoguļotu pagātni ar vissīkākajām jebkura nozieguma detaļām. Un tas taptu par drausmīgu rīku, ja nokļūtu ļaunprātīgu cil­vēku vai kādas valdības rokās.

Es to aiznestu uz Milvilu, ja vien varētu aiznest, ja vien man pašam rastos iespēja no­kļūt atpakaļ. Tas palīdzētu apliecināt manu stāstu, bet — kad būtu savu sakāmo izstāstī­jis un aparātu par apliecinājumu parādījis, ko es iesāktu ar to tālāk? Ieslēgtu seifā un pēc tam iznīcinātu šifra kombināciju? Paņemtu āmuru un satriektu to drumslās? Nodotu zi­nātniekiem? Ko cilvēks vispār var ar to ie­sākt?

—  Tu esi saburzījis svārkus, stiepdams to daiktu, — Tapers sacīja.

—   Nekādi goda svārki jau vairs nebija, es atteicu.

Bet tad atcerējos aploksni ar pusotra tūkstoša dolāru, kas atradās svārkos. Biju to noglabājis krūšu kabatā un varbūt esmu to pazaudējis vai nu mežonīgajā skrējienā, vai arī vīstīdams svārkos laika mašīnu.

«Kā gan varēju \\k idiotiski rīkoties!» dus­mojos pats uz sevi. «Tā riskēt! Man vajadzēja piespraust aploksni pie kabatas ar drošības adatu, iebāzt kurpē vai kaut kā citādi nodro­šināties. Pusotra tūkstoša dolāru katru dienu zemē vis nemētājas.»

Noliecos, iebāzu roku kabatā un jutos gau­žām atvieglots, kad pirksti sataustīja aplok­sni. Bet gandrīz tajā pašā mirklī apjēdzu — kaut kas nav kārtībā. Taustīdams ar pirkstiem, sajutu, ka aploksne ir pavisam plāniņa, kaut gan tai vajadzēja būt krietni pietūkušai, jo tajā atradās trīsdesmit banknotes, katra piec­desmit dolāru vērtībā.

Izrāvu aploksni no kabatas un pavēru vajā. Aploksne bija tukša.

Viss skaidrs — ne ko jautāt, ne ko brīnī­ties. Sapratu, kas noticis. Nešķīstais, sieka- lainais idiots, pirkstu skaitītājs — pagaidi tik, es spiešus izspiedīšu to naudu no tevis, sastampāšu tevi putrā, bet izpurināšu no tevis visu līdz pēdējam!

Es jau gribēju klupt viņam virsū, kad viņš ierunājās televīzijas reklāmu diktores balsī.

—   Tapers runā Puķu vārdā, — balstiņa či­vināja. — Apsēdieties un uzvedieties prātīgi.

—  Neķer muļķus! — es iešņācos. — Tu man nekur neizspruksi, izlikdamies …

—        Te runā Puķes, — balss asi uzstāja, un tai pašā mirkli, kad atskanēja šie vārdi, es re­dzēju, ka Tapera sejā un acīs atkal ir trulā, tukšā izteiksme.

—       Bet viņš paņēmis manu naudu, — es ie- cirtos. — Viņš izvilcis to no aploksnes, kamēr es gulēju.

—       Nomierinieties, — dūdoja medainā bal- stiņa, — nomierinieties un uzklausiet.

—       Tikai pēc tam, kad būšu dabūjis atpakaļ savu pusotru tūkstoti.

Jūs to dabūsiet atpakaļ. Jūs dabūsiet vēl daudz vairāk nekā savu pusotru tūkstoti.

—   Vai varat par to galvot?

—   Varam galvot.

Es atkal apsēdos.

—       Redziet, — es sacīju, — jūs nezināt,-cik daudz man šī nauda nozīmē. Daļēji tā, pro­tams, ir mana vaina. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr atvērs banku, vai arī atrast labu, drošu vietu, kur naudu noglabāt. Bet sagadījās tik daudz notikumu …

—       Neraizējieties nenieka, — Puķes mani mierināja. — Mēs jums to atdosim.

—       Lieliski, — es noteicu, — bet vai viņam tiešām jārunā šajā balsī?

—   Kas vainas balsij?

—       Pie velna, — es iesaucos, — lai jau runā! Es gribu ar jums aprunāties, varbūt pat strī­dēties, un tāpēc tas nav jēdzīgi, bet lai pa­liek — ko tad no viņa var gribēt.

—   Labi, runāsim citā balsī, — Puķes atteica un teikuma vidū sāka runāt lietišķā balsī.

—   Sirsnīgi pateicos, — es sacīju.

—       Jūs taču atceraties, — Puķes turpināja, to reizi, kad mēs jums piezvanījām pa tele­fonu un lūdzām, lai jūs pārstāvētu mūs?

—r Protams, atceros. Bet reprezentēt jūs …

—       Mums ārkārtīgi vajadzīgs kāds cilvēks. Kāds, kam varam uzticēties.

—       Bet kā tad jūs zināsiet, vai es esmu cil­vēks, kuram varat uzticēties?

—       Mēs to zinām, — balss apgalvoja, — jo jūs mīlat mūs.

—       Paklausieties, — es iebildu, — nesa­protu, kādēļ jūs tā domājat. Nezinu, vai es …

—       Jūsu tēvs uzgāja tos mūsu pārstāvjus, kas nīkuļoja jūsu pasaulē. Viņš aiznesa tos uz mājām un sāka kopt. Viņš mūs sargāja, rūpējās par mums un mīlēja mūs, un mēs at­žirgām.

—   Jā, to visu es zinu.

—   Jūs esat sava tēva turpinājums.

—       Ne gluži. Ne gluži tādā veidā, kā jūs domājat.

—        Esat gan, — Puķes palika pie sava. — Mēs zinām jūsu bioloģiju. Zinām iedzimtī­bas likumu. Jums jau arī pašiem ir paruna: kāds tēvs, tāds dēls.

Redzēju, ka nav vērts. Nav vērts strīdēties. Viņas visu izsecinājušas ar savas rases lo­ģiku, balstīdamās uz faktiem, ko tās daļēji ap­guvušas pašas, daļēji kaut kā uzkrājušas, nā­kot saskarē ar mūsu Zemi. Un tas droši vien pilnīgi atbilda augu pasaules likumsakarībai, jo ikviens jauns stāds izauga gandrīz tieši tāds pats kā tēva un mātes augs. Man likās, ka būtu veltīga cīņa censties viņas pārliecināt par to, ka pieņēmums, ka$ ir spēkā viņu pa­saulē, nebūt ikreiz atbilst līdzīgam gadīju­mam cilvēku pasaulē.

—   Labi, — es atteicu, — lai paliek jums taisnība. Jūs esat pārliecinātas, ka varat man uzticēties, un laikam jau tā arī ir. Bet, ja gribu palikt godīgs, man jāsaka jums, ka es šo uzdevumu nevaru uzņemties.

—   Nevarat? — tās brīnījās.

'-— Jūs gribat, lai es jūs reprezentēju mūsu pasaulē. Lai kļūstu par jūsu sūtni. Par jūsu starpnieku.

—   Jā, tieši to mēs gribētu.

—  Man nav nekādas prakses šādā darbā. Nav arī nekādu dotību. Es nezinātu, ko darīt. Es pat neprastu iesākt.

—  Jūs jau esat sācis, — Puķes sacīja. — Un ar sākumu mēs esam loti apmierinātas.

Es salēcos un nodrebēju.

—  Ar kādu sākumu? — es pārsteigts jau­tāju.

—   Ka ne, — Puķes paskaidroja. — Jūs taču lūdzāt, lai Džeralds Šērvuds nodibina sakarus ar kādu amatpersonu. Ar kādu augstu amat­personu, jūs turklāt uzsvērāt.

—   Tad es nerunāju jūsu vārdā.

—   Bet varējāt to darīt, — Puķes teica.

—  Mums vajag kāda, kas cilvēkiem pastāsta par mums.

—   Runāsim godīgi, — es iebildu. — Ko es varu par jums pastāstīt? Es taču pats nezinu gandrīz neko.

—   Mēs jums pateiksim visu, ko gribēsiet zināt.

—   Labi. Pirmais jautājums, — es sacīju.

—  Šī taču nav zeme, kur jūs esat cēlušās?

—   Nē, nav. Esam ceļojušas cauri daudzām pasaulēm.

—   Bet kas notika ar cilvēkiem — nē, ne ar cilvēkiem, bet ar tām saprātīgajām būtnēm, kas apdzīvoja šīs pasaules?

—   Nesaprotam. •

—   Kad jūs ierodaties kādā pasaulē — ko jūs darāt ar saprātīgajām būtnēm, kuras at­rodas tur priekšā?

—   Mēs nemaz tik bieži nesastopam saprātī­gas būtnes — augsti attīstītas, patiesi saprātī­gas būtnes. Augsti attīstīts saprāts neveidojas visās pasaulēs. Ja tādu sastopam, cenšamies sadarboties. Strādājam kopā. Protams, kad tas ir iespējams.

—   Bet mēdz būt arī tādas reizes, kad tas nav iespējams?

—   Lūdzami, nepārprotiet mūs, — Puķes sa­cīja. — Ir bijuši pāris gadījumi, kad mēs ne­varējām nodibināt kontaktu ar kādas pasaules saprātīgajām būtnēm. Tās mūs nepamanīja. Mēs tām bijām tikai kaut kāds cits, nenozī-

\

V \

mīgs dzīvības paveids, kaut kāda — kā jūs to nosauktu — nezāle, vai.

—   Un ko jūs tādā gadījumā darāt?

—        Ko mēs varam darīt? — tās atbildes vietā jautāja.

Man šķita, ka tā nav pilnīgi godīga atbilde. Tās varēja darīt ļoti daudz.

—   Un tā jūs turpināt ceļot.

—   Turpinām ceļot?

—        No pasaules uz pasauli, — es sacīju. — No vienas pasaules uz nākamo. Kad jūs domājat apstāties?

—   Mēs nezinām, tās atbildēja.

—   Kāds ir jūsu mērķis? Ko gribat sasniegt?

—   Nezinām, — skanēja atbilde.

—        Pagaidiet, pagaidiet. To jūs sakāt jau otro reizi. Jums taču jāzina …

—       Ser, — Puķes atbildes vietā atkal uz­deva jautājumu, — vai cilvēkiem ir mērķis, apzināts mērķis?

—   Šķiet, ka nav, — es atteicu.

—   Tad mēs šaja ziņā esam līdzīgi.

—   Varbūt gan.

—       Jūsu pasaulē ir tādas mašīnas, ko jūs dēvējat par elektroniskajām smadzenēm?

—        Ir, — es sacīju, — bet tās radītas pavi­sam nesen.

—        Un šo mašīnu uzdevums ir uzkrāt datus, tos sakārtot, lai tie būtu sasniedzami, kad ro­das vajadzība pēc tiem.

—       Tomēr ir vēl daudz problēmu. Piemē­ram, kļūdainu datu izlabošana . ..

•— Tas patlaban nav sva/igi. Kāds, pēc jūsu domām, ir šo elektronisko skaitļošanas mašīnu mērķis?

—       Mūsu mašīnām nav nekāda mērķa. Tās taču nav dzīvas.

—   Bet ja nu tās būtu dzīvas?

—       Tādā gadījumā, man šķiet, to gala mēr­ķis būtu apkopot visus pieejamos datus un noteikt to savstarpējo attieksmi.

—       Jādomā, jums taisnība, — Puķes pie­krita. — Mēs tātad esam dzīvas skaitļošanas mašīnas.

—       Tad jūsu darbam nav gala. Tas turpinā­sies mūžīgi.

—       Mēs par to neesam gluži pārliecinā­tas, — tās teica.

—   Bet. ..

—       Datu vākšanai, — Puķes teica pareģoņa balsī, — ir tikai viens mērķis — jāsasniedz patiesība. Varbūt nemaz nav nepieciešams universāls datu krājums, lai nokļūtu līdz pa­tiesībai.

—       Kā jūs zināsiet, ka esat atradušas pa­tiesību?

—   Mēs zināsim. — tās atbildēja.

Es atteicos no cīnās. Tā nekur nevarēja tikt.

—       Jus tatad gribat iegūt mūsu Zemi? — es jautāju.

—       Jusu jautājums ir aplams un negodīgs. Mēs negribam iegūt jūsu Zemi. Mēs tikai gri­bam, lai jūs ielaižat mūs savā pasaulē, gri­bam iegūt dzīves telpu, gribam sadarboties ar jums. Jūs dotu rrHims savas zināšanas, mēs jums — savējās.

—       Tātad mēs izveidotu apvienotu koman­du? — es precizēju.

—   Jā, protams, — tās atteica.

—   Un tālāk?

—       Kā jūs to domājat — tālāk? — tās vai-* cāja.

—       Kad mēs būsim apmainījušies ar zināša­nām — ko darīsim pēc tam?

—        Dosimies tālāk, — tās sacīja. — Uz ci­tām pasaulēm. Kopā.

—       Meklēsim jaunu civilizāciju? Jaunas at­ziņas?

—   Protams, — tās atteica.

Kad Puķes runāja, viss izklausījās gaužām vienkārši. Bet tik vienkārši tas vis nebija; tik vienkārši nekas nevarēja būt. Nekad nekas nav bijis vienkārši.

Cilvēks varētu ar tām sarunāties dienām ilgi, bez mitas uzdot jautājumus un tomēr ie­pazīties vienīgi ar vispārējās situācijas aptu­venām kontūrām.

—        Ir kāds apstāklis, kas jums jāievēro, — es sacīju. — Zemes cilvēki nepieņems jūs, ja vajadzēs balstīties uz aklu ticību vien. Vi­ņiem precīzi jāzina, ko jūs gaidāt no mums un ko mēs varam gaidīt no jums. Cilvēkiem vajadzīga zināma garantija par sadarbošanās iespējām.

—   Mēs varētu palīdzēt cilvēkiem ļoti

16-147? 241 dažādi, — Puķes apgalvoja/ — Mums nav katrā ziņā jābūt tādām, k^das redzat mūs pašreiz. Mēs varam pārvērsties jebkuros jums nepieciešamos augos. Varām radīt jums mil­zīgu ekonomisku resursu uzkrājumu. Mēs va­ram kļūt par visiem tiem augiem, ko esat izmantojuši gadu gadiem, bet būsim labākas nekā jūsu līdzšinējais iztikas avots. Mēs va­ram kļūt par labāku uzturu, labākiem būvma­teriāliem, par labāku šķiedru. Nosauciet no augu valsts, ko vien vēlaties, un mēs par to pārvērtīsimies.

—   Jūs gribat teikt, ka mēs jūs varētu ēst, varētu nozāģēt, lai taisītu baļķus, un ieaust audumos? Un jūs būtu ar mieru?

Par atbildi atskanēja kaut kas līdzīgs no­pūtai.

—   Kā lai jums to izskaidro? Apēdiet vienu no mums, un tomēr mēs paliksim. Nozāģējiet vienu koku, paliks citi. Mums visām ir viena dzīvība: jūs nekad nevarētu nogalināt mūs visas, nekad nevarētu apēst visas. Mūsu dzī­vība ir mūsu smadzenēs, nervu sistēmā, mūsu saknēs, sīpolos un gurnos. Mums nebūtu ie­bildumu, ja jūs patērētu mūs, ja vien mēs ar to varētu jums palīdzēt.

Turklāt mēs nepārvērstos par tiem izman­tojamiem augiem vien, pie kuriem esat pie­raduši. Mēs varētu kļūt par tādiem graudau­giem un pārvērsties par tādiem kokiem, par kādiem jūs nekad neesat pat dzirdējuši. Mēs varētu pieskaņoties jebkurai augsnei, jebku­ram klimatam. Varētu augt, kur vien jūs vē­lētos. Jums vajadzīgi ārstniecības līdzekļi, zāles. Lai tikai jūsu farmaceiti pasaka mums, kas viņiem nepieciešams, un mēs tūliņ pār­vērtīsimies par to. Mēs būsim augi uz pasū­tījuma.

—   Jūs dotu mums visu to, — es sacīju, — un turklāt vēl savas zināšanas?

—   Jā.

—   Un kas mums butu jādara no savas pu­ses?

—   Jūs dosiet pretī savas zināšanas. Jūs strādāsiet ar mums kopā, lai izmantotu visas tās zināšanas, ko mēs esam uzkrājušas. Jūs piešķirsiet mums izpausmi, jo mēs pašas to nespējam. Mēs gan zinām ļoti daudz, bet zi­nāšanām vien nav nekādas vērtības, ja nevar tās izmantot. Mēs ļoti gribam likt tās lietā, mēs alkstam sadarboties ar saprātīgām būt­nēm, kas spēj izmantot visu to, ko mēs varam tām dot, lai mēs varētu izjust piepildījumu, kas mums pašām liegts. Bez tam, protams, mēs ceram, ka kopīgi mums būtu vieglāk no­ārdīt 'laika robežas, kas mūs šķir no citām pa­saulēm.

—   Bet kādēļ jūs ap Milvilu apjozāt laika barjeru?

—   Lai pievērstu jūsu pasaules uzmanību mums. Lai cilvēki dabūtu zināt, ka mēs esam šeit un gaidām.

—   Bet jūs to būtu varējušas pateikt kādam no tiem cilvēkiem, ar kuriem sarunājaties, un tie savukārt būtu darījuši to zināmu pārējai pasaulei. Jūs droši vien kādam jau esat par to ieminējušās. Piemēram, Kleinajam Gran­tam.

—   Jā, Kleinajam Grantam. Un citiem arī.

—   Tie būtu varējuši nest jūsu vēstis tautā.

—   Kas viņiem būtu ticējis? Viņi taču būtu noturēti par — kā jūs to mēdzat teikt — ju­kušiem.

—   Jā, saprotu, — es atteicu. — Neviens nebūtu uzklausījis to, ko teiktu Grants. Bet bija taču arī vēl citi.

—   Mēs varam nodibināt kontaktu vienīgi ar cilvēkiem, kam ir īpašas gara dotības, — Puķes paskaidroja. — Mēs saprotam daudzu cilvēku domas, tomēr viņi nespēj saprast mūs. Bet, lai mums ticētu, lai mūs pazītu, ir ne­pieciešams mūs saprast.

—  Jūs gribat teikt, ka vienīgi savād­nieki …

—   Diemžēl, tā laikam ir, — Puķes piekrita.

Ja tā labi padomāja, tas viss izklausījās ti­cami. Vislabākais sakarnieks, ko tām izdevies atrast, ir Tapers Tailers, un, kaut arī Klei­nais ir pilnīgi normāls cilvēks, neviens tomēr neiedomāsies uzskatīt viņu par solīdu pilsoni.

Brītiņu sēdēju klusēdams un pārdomāju, kādēļ tās meklējušas kontaktu ar mani un Džeraldu Šērvudu. Ar mums tomēr bija maz­liet citādi. Šērvudu tās uzmeklējušas tādēļ, ka viņš varēja būt tām noderīgs; viņš varēja izgatavot tām telefona aparātus un izveidot sistēmu, kas dod tām rīcības kapitālu. Bet mani? Tādēļ, ka tēvs tās audzējis un kopis? Ļoti gribējās ticēt, ka esmu izraudzīts šā ie­mesla dēļ.

—   Nu labi, — es beidzot sacīju, — man šķiet, ka esmu sapratis. Bet ko jūs teiksiet par sēklu viesuli?

—  Mēs iesējām parauglauciņu, — tās at­bildēja, >— lai cilvēki redzētu, cik lielas ir mūsu pārvēršanās spējas.

«Nav iespējams viņas pieveikt,» es nodo­māju. «Jautā ko jautādams, atbilde viņām vienmēr gatava.»

Es pat lāgā nezināju, vai biju cerējis tikt pie kādas īstas skaidrības un vai vispār vē­lējos kaut ko no tām panākt. Varbūt sirds dzi­ļumos vēlējos tikai vienu — tikt atpakaļ uz Milvilu.

Un varbūt aiz visa slēpjas vienīgi Tapers. Varbūt tādu Puķu nemaz nav. Varbūt viss ir tikai nejēdzīgs joks, ko Tapers sagudrojis savā vājajā prātiņā, kvernēdams te desmit gadus, vingrinājies un pūlējies, lai beigās va­rētu mūs visus piemuļķot.

Nē, tās ir blēņas — Tapers to nespēj, vi­ņam par maz sajēgas. Viņam šādai izdomai nepietiek prāta. Ne viņš tādu joku spēj izdo­māt, ne realizēt. Bez tam — viņš taču atro­das šeit, un arī es atrodos šeit, un tas vairs nav nekāds joks.

Lēnām uzrausos kājās un pagriezos pret no- kalni, kuras pakājē atradās apmetne un spožajā mēnesnīcā tumšā klaidā pletās mējās puķes. Tapers joprojām sēdēja, kur sēdējis, tikai tagad, sakņupis uz priekšu, ar degunu gandrīz atsities pret zemi, bija cieši aizmi­dzis un klusītēm krāca."

Puķu smarža šai brīdī likās stiprāka, mē­ness gaisma virmoja, un man šķita, ka uz no­gāzes kaut kur gabaliņu tālāk kāds ir. Piepū­lēju acis, cik spēju, lai to ieraudzītu, un vienu mirkli man pat likās, ka esmu to pamanījis, bet tas atkal izgaisa manam skatienam, kaut gan es jutu, ka tas joprojām tur ir.

Nakts bija pilna mēļa noslēpuma un kāda saprāta, un tas gaidīja tikai vārdu — vārdu, lai nonāktu no pakalna lejā pie manis un sāktu ar mani runāt, lai mēs varētu sarunā­ties kā divi draugi, kuriem nevajag tulka, lai varētu apsēsties pie ugunskura un notērzēt līdz rītam.

«Gatavs?» vaicāja Neredzamais.

Nesapratu, vai tiešām atskanējis šis vārds vai arī tikai manās smadzenēs dzimusi no­jausma, ko radījis mēļais noslēpums un mē­nesnīca.

— Jā, — atbildēju, — esmu gatavs. Darīšu visu, ko spēšu.

Noliecos, ievīstīju laika mašīnu savos svār­kos, paņēmu tīstokli padusē un devos augšup pa nogāzi. Zināju, ka Neredzamais ir tur augša, gaida mani, un man pār muguru sāka skraidīt sīki tirpuļi. Varbūt tās bija bailes, kaut gan īstu baiļu nejutu.

24 (i

Nonācu līdz tai vietai, kur gaidīja Neredza­mais, un, kaut arī nevarēja to redzēt, jutu, ka tas nāk soli solī man blakus.

— Es no tevis nebaidos, — es balsī ierunā­jos.

Atbildes nebija. Bet tas.nāca man līdzās. Mēs pārgājām pāri kalna korei un tad nogā­jām lejā pa nogāzi ielejā, kur kādā citā pa­saulē atradās siltumnīca un dārzs.

«Mazliet pa kreisi,» pamācīja Neredzamais, kas gāja šai naktī kopā ar mani, «un tad taisni uz priekšu.»

Pagriezos mazliet pa kreisi un pēc tam gāju taisni uz priekšu.

«Vēl dažus soļus,» sacīja neredzamā būtne.

Apstājos un pagriezu galvu, lai paskatītos uz Neredzamo, bet tur neviena nebija. Ja tas arī bija tur bijis, tad tagad izgaisis.

Vakaru pusē mēness bija atplētis zeltainu rīkli. Visa pasaule šķita pamesta un tukša, sudrabainā nogāze izskatījās alkatīga. Zili melnajās debesīs trizuļoja un vizuļoja tūksto­šiem mazu, skadru acu, vizuļoja saltā vienal­dzībā.

Otrā pusē nogāzei pie pusizdzisuša uguns­kura snauda manas cilts cilvēks, un viņam bija labi, jo viņš apveltīts ar talantu, kāda man nav, — šai brīdī es jo skaidrāk apzinā­jos, ka man tā nav, — ar talantu pastiept roku un satvert kādas citas pasaules apdzī­votāja roku (ķepu vai ķetnu, vai pleznu) un savā izmežģītajā prātiņā pārtulkot šo svešās būtnes pieskārienu saprotamā valodā.

Vēlreiz paraudzījos mēness zelta rīklē, pa­spēru divus soļus uz priekšu un no alkatīgās, svešās pasaules iegāju tieši savā dārzā.

15

Aizsegdami mēnesi, pa debesīm joprojām joņoja saplosīti mākoņi. Austrumu pusē svēd- roja pirmā rītausmas blāzma. Manas mājas logos spīdēja gaisma, un es zināju, ka tur Džeralds Šērvuds un pārējie mani gaida. Pa kreisi no manis atradās siltumnīca, un koks, kas auga pie tās, spokaini slēja zarus pret piekalnīti aiz siltumnīcas.

Sāku iet un pēkšņi sajutu, ka man kaut kas skrāpējas gar bikšu starām. Iztrūcies palūko­jos lejup un ieraudzīju, ka esmu iemaldījies krūmājā.

Kad pēdējo reizi redzēju savu dārzu, tur nekādu krūmu nebija, tur auga vienīgi pur­purkrāsas puķes. Bet, man šķiet, es sapratu, kas noticis, jau pirms noliecos, lai augus tu­vāk aplūkotu.

Notupies es agrīnās rītausmas sirmajā mij­krēslī sāku pētīt zemi visapkārt un redzēju, ka puķu vairs nav. Puķu puduru vietā tagad slējās sīku krūmiņu biezoknis; krūmiņi bija varbūt mazliet, bet ne daudz augstāki par pu­ķēm.

Zemē tupēdams, jutu, ka mani pārņem sai- tums, jo vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka krūmi nav nekas cits kā tās pašas puķes, bet Puķes pārvērtušas šai vietā augošos ziedus par maziem krūmiņiem. Manī modās kaisla vēlēšanās uzzināt, kālab viņas to darījušas.

«Pat šeit,» es domāju, «pat šeit tās izstiepj rokas pēc mums. Pat šeit tās izspēlē savus trikus un izliek mums lamatas. Un tās var darīt visu, ko vien iedomājas. Ja arī viņām šis Zemes nostūris vēl nepieder, viņas tomēr var brīvi te rīkoties, jo norobežojušas mūs ar laika kupolu.»

Pastiepu roku, aptaustīju vienu zariņu un jutu, ka visa zara garumā sabrieduši maigi pumpuri. īsti pavasara pumpuri, no kuriem pēc dažām dienām izraisīsies lapiņas. Pava­sara pumpuri vasaras pilnbriedā!

Es biju tām noticējis. Pašās beigās, tajā īsajā brīdī, kad Tapers pārstāja runāt un iesnaudās pie ugunskura un kad pakalnā ga­dījās būtne, kas runāja ar mani un pavadīja mani mājup, tajā brīdī es biju viņām ticējis.

Vai pakalnā tiešām kāds bija? Vai kāds nāca man blakus? Gluži nosvīdu, par to do­mādams.

Padusē sajutu ievīstīto laika mašīnas bum­buli un sapratu — tas ir talismans, apliecinā­jums, ka tā otra pasaule tiešām eksistē. Tā­tad ir jātic.

Atcerējos, ka Puķes nosolījās — es savu naudu dabūšot atpakaļ, viņas pat galvoja par to. Es atkal biju mājās, bet no pusotra tūk­stoša dolāru ne vēsts.

Piecēlos kājās un sāku iet uz mājas pusi, bet tad apdomājos. Pagriezos atpakaļ un kāpu augšup pa nogāzi uz daktera Fabiana māju. Spriedu, ka būtu visai prātīgi pamest skatienu uz to, kas notiek viņpus barjeras. Ļautiņi, kas mājā mani gaida, var pagaidīt vēl kādu brī­tiņu.

Sasniedzu pakalna virsotni un paraudzījos uz rītiem. Tur aiz pilsētiņas robežām dega ve­sela virkne ugunskuru un zibēja šurp un turp joņojošu mašīnu ugunis. Pār debesīm no vie­nas puses uz otru lēni slīdēja tievs, zilgans starmeša pirksts. Vienā vietā, kas šķita maz­liet tuvāk, blāzmoja lielāka gaisma nekā citur. Tur, likās, rosījās sevišķi daudz ļaužu.

Ieskatoties pamatīgāk, ieraudzīju tvaika ekskavatoru un tam abās pusēs lielas melnas zemes kaudzes. Varēju pat sadzirdēt ne­skaidru varenā kausa metāla klaudzoņu, tam izmetot savu kravu un slīdot atpakaļ bedrē pēc jaunas. Sapratu, ka cilvēki mēģina iz­rakties cauri barjerai.

Pa ielu grabēdama brauca kāda mašīna un iegriezās celiņā pie mājas, pie kuras es stā­vēju.

«Dakteris,» es nodomāju. «Izcelts tieši no gultas agrā rīta stundā un tagad atgriežas

mājās.»

Pārgāju pāri zālājam un apgāju apkārt mā­jai. Mašīna tikko bija apstājusies uz cietās piebrauktuves, un dakteris kāpa ārā.

—  Dakter, — ierunājos, — tas esmu es, Breds.

Viņš pagriezās un, acis piemiedzis, nopē­tīja mani.

—  O, — viņš gurdā balsī sacīja, — tātad tu esi atgriezies. Zini, tavā mājā tevi gaida ļau­dis.

Viņš bija tik noguris, ka pat nebrīnījās par manu atgriešanos, acīmredzot tā nomocījies, ka viņam viss vienalga.

šļūcošiem soļiem viņš panācās uz priekšu, un es pēkšņi ieraudzīju, ka dakteris kļuvis vecs. Protams, es zināju, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis, tomēr līdz šim viņš nekad man nebija licies tiešām vecs. Tagad es to redzēju: viegli sakumpušie kamieši, kājas, kas tikko cilājās, kad viņš nāca man pretī, bikšu staras, kas vaļīgi kūļājās ap stilbiem, un grumbu vagas sejā.

—   Floids Koldvels, — viņš sacīja. — Biju pie Floida. Viņam uznākusi sirdslēkme. Tāds stiprs, dūšīgs vīrs kā viņš, un pēkšņi — sirds­lēkme.

—   Kā viņam klājas?

—   Darīju, ko varēju. Viņam vajadzētu gu­lēt slimnīcā, kur būtu pilnīgs miers, bet es nevaru viņu turp nogādāt. Kamēr pilsētai ap­kārt barjera, nevaru nogādāt viņu tur, kur vi­ņam vajadzētu būt. Nezinu, Bred. Nezinu, kas ar mums notiks. Misis Jensenu šorīt vajadzēja operēt. Vēzis. Protams, dzīvotāja viņa nav, taču operācija dotu viņai iespēju nodzīvot vēl dažus mēnešus, varbūt pat dažus gadus. Bet viņu nekādi nevar nogādāt uz slimnīcu. Mazā Hopkinsu meitene regulāri brauca pie speciālista, un tas viņai lieliski palīdzēja. De- kers — varbūt esi par viņu dzirdējis. Viņš ir pirmšķirīgs speciālists. Mēs kādreiz strādā­jām kopā klīnikā.

Viņš nostājās man pretī.

—   Vai tagad tu redzi? — viņš sacīja. — Es nespēju šiem cilvēkiem palīdzēt. So to jau varu, bet ar to nepietiek. Nevaru veikt tādus darbus, nespēju tikt galā viens ar visu. Citā reizē es viņus aizsūtītu kur nu kuro — pie ār­stiem, kas varētu viņiem līdzēt. Bet tagad — nekā. Pirmo reizi mūžā nespēju palīdzēt sa­viem slimniekiem.

—   Jūs to pārāk ņemat pie sirds, — es ie­minējos.

Viņš palūkojās manī kā sagrauzts cilvēks, kā noguris un sagrauzts cilvēks.

—   Es citādi neprotu, — viņš teica. — Vi­sus šos gadus viņi man ir uzticējušies.

—   Kā klājas Kleinajam? — es iejautājos. — Jūs droši vien zināt.

Dakteris nikni nošņācās.

—   Tas sasodītais stulbenis aizlaidies.

—   No slimnīcas?

—   No kurienes tad vēl! Tikko palicis bez uzraudzības, tā saģērbies un prom. Viņš taču mūža dienu bijis sīks nelietis un ar prātu ne­kad nav varējis lepoties. Izmeklējušies viņu visur, bet vēl līdz šim nav atraduši.

—        Droši vien gribēja tikt mājās, — es no­teicu.

—        Droši vien, — dakteris piekrita. — Pa­klau, kas tur bijis ar kādu telefona aparātu, vai, kas atrasts viņa būdā?

Es paraustīju plecus.

—   Hairams teica, ka esot atradis.

Dakteris nenovērsa no manis acu.

—   Un tu neko par to nezini?

—   Neko lielu, — es atteicu.

—       Nansija stāstījusi, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kas tās par runām?

—   Nansija pati jums to teica?

Viņš papurināja galvu.

- Nē, man to pateica Džeralds. Viņš pra­sīja man padomu, ko darīt. Viņš baidījās, ja par to kādam ieminēšoties, tad visa pilsēta būšot kājās.

—   Un ko jūs?

—       Teicu viņam, lai nesaka neko. Cilvēki jau tā ir gluži kā bez prāta. Viņš tiem pastās­tīja, ko tu teicis par puķēm. Kaut ko taču vi­ņam vajadzēja sacīt.

—        Dakter, — es teicu, — te norisinās kaut kas pavisam dīvains. Es pats lāgā nesaprotu. Nerunāsim vairs par to. Labāk pastāstiet man, kas te notiek patlaban. Kas tie par ugunskuriem tur viņā pusē?

—   Tos sakūruši kareivji, — viņš paskaid­roja. — Tur atsūtīts karaspēks. Viņi aplen­kuši pilsētu. Gatavā elle, Bred. Mēs netiekam ārā, neviens netiek pie mums iekšā, bet šie vēl izsaukuši karaspēku. Nesaprotu, kāda tam visam jēga. Desmit jūdžu apkārtnē no barje­ras visi iedzīvotāji evakuēti, gaisā patrulē lidmašīnas, atbraukuši pat vairāki tanki. Šo­rīt viņi mēģināja barjeru uzspridzināt, bet panāca tikai to, ka izspridzināja bedri Džeka Fišera ganībās. Velti izniekojuši dinamītu.

—   Tagad laikam viņi grib izrakties barje­rai pa apakšu, — es ieminējos.

—   Viņi grib daudz ko, — dakteris atteica. — Virs pilsētas palaida helikopterus, kas mēģināja nolaisties pilsētā. Laikam bija ie­domājušies, ka barjerai ir tikai sienas, bet jumta nav. Tomēr drīz vien pārliecinājās, ka jumts ir gan. Viņi blēņojās visu pēcpusdienu, sadauzīja divus helikopterus, bet tad laikam saprata, ka barjerai ir kupola forma. Tā mūs ieslēgusi no visām pusēm. Kā tāds ziepju bur­bulis, saproti. Un tad vēl sabrauca tie stul­beņi žurnālisti — kad es tev saku, Bred, ve­sela armija. Ne televīzijā, ne pa radio, nedz avīzēs neredz un nedzird neko citu kā Milvilu.

—   Ir jau arī sensācija, — es sacīju.

—   Ir jau, ir. Bet man, Bred, prāts nav mie­rīgs. Pilsētiņa šobrīd atrodas kā uz pulvera mucas. Cilvēkiem nervi līdz pēdīgajam saspī­lēti. Visi ir pārbijušies un drebelīgi. Man šķiet, vajadzētu tikai skaļāk sasist plaukstas, un visa pilsēta būtu panikā.

Viņš pienāca man tuvāk.

—   Ko tu domā darīt, Bred?

lešu uz mājām. Tur mani gaida cilvēki. Vai nāksiet līdzi? y Viņš papurināja galvu.

—       Nē, biju tur labu brīdi, bet tad mani iz­sauca pie Floida. Esmu pagalam noguris. Iešu gulēt.

Viņš uzgrieza man muguru un lēnām šļūca projām, bet tad pagriezās atpakaļ.

—       Esi uzmanīgs, zēn, — viņš brīdināja. — Cilvēki daudz melš par tām puķēm. Viņi saka, ja tavs tēvs nebūtu sācis tās audzēt, tagad nekas nebūtu noticis. Daudzi domā, ka tavs tēvs savā laikā uzsācis kādu sazvēres­tību un tu tagad to turpinot.

—   Būšu piesardzīgs, — es atteicu.

16

Visi bija sapulcējušies dzīvojamā istabā. Tiklīdz iegāju pa virtuves durvīm, Hairams Martins mani tūliņ pamanīja.

— Tur viņš ir! — Hairams ierējās, pie- traukdamies kājās un mezdamies uz virtuvi.

Pusceļā viņš apstājās un ļauni paskatījās uz mani.

Vajadzēja gan tev daudz laika, kamēr pārradies, — viņš sacīja.

Es viņam neatbildēju.

Noliku svārkos ievīstīto laika aparātu uz

virtuves galda. Viens svārku stūris atlocījās, un dažādos leņķos izvietotās lēcas iedzirkstī- jās griestu spuldzes gaismā.

Hairams soli atkāpās.

—   Kas tas tāds? — viņš noprasīja.

—   Kaut kas, ko atnesu līdzi, — es atteicu. — Man šķiet, tā ir laika mašīna.

Kafijas kanna stavēja uz gāzes plīts, kuras liesma bija nogriezta pavisam zemu. Izlietnē bija sakrautas netīras kafijas tases, cukur­traukam noņemts vāciņš un uz virtuves plaukta izbiris cukurs.

Pārējie, kas atradās dzīvojamā istabā, drūz­mējās durvīs, un viņu bija daudz vairāk, nekā es biju gaidījis.

Hairarnam pa pēdām sekoja Nansija un tū­liņ pienāca pie manis. Viņa pastiepa roku un uzlika to uz mana delma.

—  Sveiks un vesels, — viņa /nani uzru­nāja.

—  Tiku cauri ar vieglām izbailēm, — es atbildēju.

Skatījos viņā un domāju, cik viņa skaista, daudz skaistāka, nekā saglabājusies man at­miņā, skaistāka nekā senajās skolas dienās, kad man, viņā raugoties, acu priekšā sijājās zelta putekļi. Tepat man blakus viņa bija daudz daiļāka, nekā atmiņā glabāta.

Piegāju viņai pavisam klāt un apliku roku apkārt. Uz mirkli viņa pieglauda galvu man pie pleca, tad atkal izslējās taisni. Cik viņa bija silta un maiga! Es nožēloju, ka šis mir­

klis ir tik īss, bet pārejie vēroja mūs un gai­dīja.

—        Esmu zvanījis uz vairakam vietām, — ierunājās Džeralds Šērvuds. — Senators Gibss brauks šurp, lai tevi sastaptu. Viņam līdzi būs kāds no Valsts departamenta. Tas bija viss, Bred, ko tik īsā laikā varēju izdarīt.

—   Pilnīgi pietiek ar to pašu, — es noteicu.

Tagad, stāvot paša mājas virtuvē, kur man

līdzās bija Nansija, palsajā rītausmā silti spīdēja lampas gaisma un visapkārt atradās vecie, pazīstamie priekšmeti, nesen redzētā svešā pasaule atkāpās, kļuva bālāka un tās draudi — ja tie vispār bija draudi — vairs nelikās tik bīstami.

—        Bet es gribu zināt, — iejaucās Toms Prestons, — kas tās par pasakām, ko Dže­ralds melš par tava tēva puķēm.

—       Jā, — ierunājās arī mērs Higijs Mor- riss, — kāds ar visu sakars puķēm?

Hairams neteica neko, bet, zobus atžņie- bis, skatījās uz mani.

—        Džentlmeņi, — ieteicās advokāts Ni- kolss, — tā mēs nekur netiksim. Jābūt godī­giem. Jautāt varēsiet vēlāk. Vispirms lai Breds pastāsta visu, ko zina.

—       Viss, ko viņš varēs pateikt, būs vairāk, nekā zinām mēs, — piebilda Džo īvenss.

—        Labi, — piekrita Higijs, — mēs labprāt paklausīsimies.

257

—   Bet vispirms, — teica Hairams, — es

17-1472

gribu zināt, kas ir tas priekšmets tur uz galda. Varbūt tas ir bīstams. Varbūt tā ir bumba.

—   Es nezinu, kas tas ir, — atzinos. — Tam ir kaut kāds sakars ar laiku. Tas vada laiku. Varbūt to var nosaukt par laika kameru vai par laika mašīnu — kā jums tīk.

Toms Prestons iespurdzās, bet Hairams at­kal atžņieba zobus.

Uz sliekšņa blakus mācītājam Sailasam Midltonam, kas sludināja baznīcā tepat otr­pus ielas, stāvēja pāters Flenegens, mūsu pilsētas vienīgais katoļu priesteris. Tagad ve­cais priesteris klusi ierunājās, tik klusi, ka viņa balss saplūda ar nespodro lampas gaismu un palso rītausmu.

—   Es mazāk par jums visiem ticu tam, ka pasaule ir kaut kas tāds, kas spēj pārgrozīt laiku, vai tam, ka puķēm var būt kāds sakars ar visu, kas noticis Milvilā. Tās ir iespējas, ko mans prāts liedzas saprast. Tomēr atšķi­rībā no jums pārējiem esmu ar mieru vispirms noklausīties un tikai tad spriest.

—   Centīšos jums pastāstīt, — es sacīju,

—  centīšos pastāstīt visu tieši tā, kā tas nori­sinājās.

—  Alfs Pītersons gribēja ar tevi runāt, — Nansija teica, — viņš zvanīja vismaz reizes desmit.

—   Vai viņš atstāja savu numuru?

—  Jā, es to pierakstīju.

—   Tas nav steidzami, — Higijs iejaucās.

—  Mēs vispirms gribam visu dzirdēt.

—       Varbūt, — ieteicās Nansijas tēvs, — tu tomēr labāk mums tūliņ visu izstāstītu. Iesim dzīvojamā istabā, tur būs ērtāk.

Sagājām dzīvojamā istabā un apsēdāmies.-

—  Nu, draudziņ, — vēlīgi sacīja Higijs,

—  šauj tik vaļā!

Es labprāt būtu viņu nožņaudzis. Kad uz­metu viņam skatienu, man šķiet, viņš ļoti labi saprata, ko pret viņu jūtu.

—       Mēs sēdēsim pavisam klusu, — viņš ap­solīja, — un uzklausīsim tevi.

Pagaidīju, kamēr viņi nomierinās, tad sa­cīju:

—       Man jasak ar vakarrītu, ar to brīdi, kad mana mašīna bija sadauzīta un es, atgriezies mājās, ieraudzīju šūpolēs sēžam Taperu Tai- leru.

Higijs uzlēca kājās.

—       Tu esi jucis! — viņš iesaucās. — Tapers taču jau gadiem ilgi ir pazudis.

Arī Hairams pielēca kājās.

—       Tu tātad mani piemuļķoji, — viņš ierē­cās, — kad teicu tev, ka Toms runājis ar Ta­peru!

—   Es tev meloju, — atbildēju viņam.

—   Gribot negribot bija jāmelo. Es pats ne­sapratu, kas notiek, bet tu mācies man virsū kā miegs.

—       Bred, tu atzīsties, ka esi melojis? — ievaicājās mācītājs Sailass Midltons.

17*

259

—       Jā, protams. Tas gorilla taču bija mani piespiedis pie sienas ..,

—  Ja lu esi melojis vienreiz, vari samelo­ties atkal, — ieķērcās Toms Prestons. — Kā lai mēs ticam tam, ko tu saki?

—   Zini, Tom, — es sacīju, — es nedodu ne pliku vērdiņu par to, vai tu man tici vai netici.

Visi atkal apsēdās un blenza uz mani, un es sapratu, ka esmu izturējies bērnišķīgi, bet viņi bija aizdevuši man trakas dusmas.

—   Es ieteiktu, — atkal ierunājās pāters Flenegens, — ka mums vajadzētu vēlreiz sākt no jauna mēģināt visiem spēkiem noturēties pieklājības robežās.

—  Jā, es arī lūdzu to pašu, — drūmi no­teica Higijs. — Palieciet jel visi klusu.

Pametu skatienu visapkārt. Neviens nebil­da ne vārda. Džeralds Šērvuds man nopietni pamāja ar galvu.

Dziji ievilku elpu un sāku stāstīt.

—  Varbūt, — es sacīju, — man vajadzētu sākt pat ar agrākiem notikumiem, — ar to brīdi, kad Toms Prestons atsūtīja Edu Ādleru pie manis noņemt telefona aparātu.

—  Tu biji parādā par trim mēnešiem, — iespiedzās Prestons. — Tu pat nebiji…

—  Tom! — advokāts Nikolss viņu skarbi apsauca.

Toms atzvēlās krēslā un piepūtās.

Es turpināju un izstāstīju visu — par Kleino Grantu un telefona aparātu, ko atradu savā kantorī, un to, ko man stāstīja Alfs Pī- tersons, un to, ka aizbraucu uz Granta būdu.

Izstāstīju visu, noklusēju vienīgi to, ko zināju par Džeraldu Šērvudu, un to, ka viņš ražo telefona aparātus. Domāju, ka man nav tie­sību to pieminēt.

—   Vai jums ir kādi jautājumi? — beigās noprasīju.

—   Cik tik uziet, — atbildēja advokāts Ni- kolss, — bet turpini vien, pabeidz savu stāstu. Vai citi domā tāpat?

Higijs Morriss kaut ko nonurdēja, tad pie­bilda:

—   Es domāju tāpat.

—   Es gan tā nedomāju, — kodīgi atsaucās Prestons. — Džeralds mums sacīja, ka Nan­sija runājusi ar Bredu pa telefonu. Bet viņš nepateica, kā tas darīts. Viņa droši vien iz­mantojusi vienu no tiem aparātiem.

—   Manējo, — paskaidroja Šērvuds. — Man tāds ir jau daudzus gadus.

; — Jūs man par to nekad neesat neko bil­dis, Džerald, — sacīja Higijs.

—   Neienāca prātā, — strupi atteica Šēr­vuds.

—   Man sāk likties, — atkal ierunājās Pres­tons, — ka te notikušas brīnumu zīmes, par ko mums nav bijis ne jausmas.

—   Tur, — apstiprināja pāters Flenegens, — jums neapšaubāmi taisnība. Bet man šķiet, ka jaunais cilvēks pagaidām ir nokļuvis vēl tikai līdz sava stāsta sākumam.

[Jn es turpināju. Stāstīju visu, cik patiesi spēdams, ar visiem sīkumiem, ko vien varēju atcerēties.

Beidzot biju galā, un viņi visi sēdēja gluži nekustīgi, varbūt apstulboti, varbūt nobiju­šies; viņi, iespējams, neticēja it visam, ko biju stāstījis, bet kaut kam tomēr ticēja.

Pāters Flenegens mulsi sarosījās.

—   Jauno cilvēk, — viņš jautāja, — vai esat absolūti pārliecināts, ka tā nav bijusi halucinācija?

—   Es taču atnesu līdzi laika aparātu. Tā vairs nav nekāda halucinācija.

—   Manuprāt, — sacīja Nikolss, — nav ie­spējams noliegt, ka patlaban notiek dīvainas lietas. Breda stāsts nav lielāka dīvainība kā barjera ap Milvilu.

—   Nav, es saku, nav neviena, — ieķērcās Prestons, — kas spētu kaut ko izdarīt ar laiku, tāpēc ka laiks ir . .. laiks ir . ..

—   Ļoti pareizi, — viņu pārtrauca Šērvuds, — neviens nezina neko par laiku. Turklāt laiks nav vienīgā parādība, pār kuru mēs ne­nieka nezinām. Ir taču vēl gravitācija. Visā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš precīzi va­rētu pateikt, kas ir gravitācija.

—   Es neticu nevienam viņa vārdam, — iecirtīgi noteica Hairams. — Viņš bija kaut kur noslēpies …

—   Mēs taču pārmeklējām pilsētā pēdējo kaktu, — viņam aizrādīja Džo īvenss. — Nav tādas vietas, kur viņš būtu varējis paslēpties.

—   Būtībā, — atkal ierunājās pāters Flene-.

gens, — nemaz nav svarīgi, vai mēs tam ti­cam vai neticam. Svarīgi ir, lai tam ticētu cilvēki, kas atbrauks no Vašingtonas.

Higijs izslējās krēslā staltāk. Viņš pagrie­zās pret Šērvudu.

—   Jūs teicāt, ka Gibss braukšot šurp. Un atvedīšot kādu līdzi.

Šērvuds pamāja.

—   Jā, kādu vīru no Valsts departamenta.

—   Ko īsti Gibss sacīja?

—   Viņš teica, ka braukšot tūliņ. Sarunas ar Bredu varot būt tikai profilaktiskas. Pēc tam viņš došoties atpakaļ un ziņošot. Viņš ieminējās, ka tā varbūt neesot nacionāla pro­blēma vien. Mūsu valdībai vajadzēšot sazinā­ties ar citām valdībām. Viņš gribēja uzzināt kaut ko vairāk. Bet es varēju pateikt viņam vienīgi to, ka mūsu pilsētā ir cilvēks, kas var sniegt tiešu informāciju.

—   Viņi tātad gaidīs mūs otrpus barjeras. Jādomā, pie ceļa, kas ved no_ austrumiem.

—   Arī man tā šķiet, — Šērvuds piekrita. — To mēs nenorunājām. Viņš man piezvanīs no kādas vietas otrpus barjeras, kad atbrauks.

—   Patiesību sakot, — Higijs pieklusināja balsi, it kā viņam būtu sakāms kaut kas ļoti konfidenciāli, — ja vien mēs izkultos no šīs ķezas ar veselu ādu, tad mums būtu varen laimējies. Neviena cita pilsēta visā pasaules vēsturē nav piedzīvojusi tādu popularitāti, kāda pašlaik ir mums. Daudzus gadus tūristi bariem vien plūdīs šurp, lai paskatītos uz mums, lai tikai varētu stāstīt, ka bijuši Mil­vilā.

—   Man šķiet, — sacīja pāters Flenegens, — ja tas viss ir taisnība, tad gan runa ir par kaut ko daudz svarīgāku nekā tas, vai mūsu pilsēta nākotnē spēs pievilināt tūristus.

—   Jā, — piekrita Sailass Midltons, — tas nozīmē, ka esam sastapušies ar mums nepa­zīstamu dzīvības formu. Kā mēs pret to iz­turēsimies, tas izšķirs mūsu dzīvības vai nā­ves jautājumu. Turklāt izšķirs šo jautājumu ne tikai mums, tas ir, es gribēju teikt — ne tikai šīs pilsētiņas iedzīvotājiem vien. Tas var būt izšķirīgs visas cilvēces dzīvībai vai iznī­cībai.

—   Nu, paklausieties, — iečiepstējās Pres­tons, — jūs taču negribēsiet teikt, ka dažas puķes …

—   Ak tu sasodītais muļķi! — iesaucās Šēr­vuds. — Tās nebūt nav tikai dažas puķes.

—   Pareizi, — piekrita Džo Ivenss. — Nav runa par puķēm. Tā ir pilnīgi citāda dzīvības forma. Ne dzīvnieku, bet augu pasaule ar sa­prātīgām būtnēm.

—   Turklāt, — es piebildu, — būtnes, kas uzkrājušas diezin cik citu saprātīgu būtņu zināšanas. Tās zina daudz ko tādu, ko mēs pat iedomāties nespējam.

—   Nesaprotu, — Higijs stūrgalvīgi turējās pie sava, — kādēļ mums vajadzētu tik traki baidīties. Vēl nav gadījies, ka mēs nebūtu tikuši gaļā ar nezāļu kušķi. Mēs varam tas apsmidzināt ar ķimikālijām un …

—   Nedomāju, — es iebildu, — ka mums būtu tik viegli tās iznīcināt, kā tu iedomājies. Bet, neiedziļinoties pašreiz šai tematā, jājau­tā: vai mēs gribam tās iznīcināt?

—   Ko tad tu iedomājies! — iespiedzās Hi­gijs. — Ļaut, lai tās savairojas un pārņem mūsu Zemi?

—   Nevis pārņem, bet dzīvo kopā ar mums un sadarbojas ar mums.

—   Bet barjera? — ķērca Hairams. — Visi laikam aizmirsuši barjeru!

—   Neviens nav aizmirsis barjeru, — sacīja Nikolss. — Barjera ir tikai visas problēmas viena daļa. Vispirms atrisināsim problēmu un tad domāsim par barjeru.

—   Ak tu žēlīgā debess! — ievaidējās Pres­tons. — Jūs taču runājat tā, it kā ticētu kat­ram viņa vārdam.

—   Ne gluži tā, — sacīja Sailass Midltons. — Bet tas, ko pastāstīja Breds, mums jāpie­ņem par izejas hipotēzi. Es negribu apgalvot, ka tas, ko viņš mums stāstīja, ir absolūti pa­reizi. Varbūt viņš šo to.sapratis aplam, var­būt vienu otru jautājumu uztvēris kļūdaini, taču šobrīd tā ir vienīgā praktiskā informā­cija, ko varam izmantot.

—   Es neticu nevienam pašam vārdam, — stulbi noteica Hairams. — Mēs esam iepīti netīrā sazvērestībā, un es …

Satricinādams visu istabu, iezvanījās tele­fons.

Šērvuds aizgāja pie telefona.

—   Tev, — viņš sacīja. — Atkal Alfs.

Pārgāju pāri istabai un paņēmu klausuli,

ko Šērvuds man pasniedza.

—   Hallo, Alf, — sacīju.

—       Ja nemaldos, — teica Alfs, — tu solījies piezvanīt. Pēc kādas stundas.

—   Man gadījās negaidīts piedzīvojums.

—        Es vairs neesmu vecajā vietā, — Alfs stāstīja. — No turienes visi evakuēti. Apmetos kādā motelī netālu no Kūna ielejas. Taisos pārcelties Uz Elmoru, jo šis motelis ir nožē­lojams. Bet pirms aizbraukšanas no šejienes gribēju sazvanīties ar tevi.

—        Labi, ka tu to darīji, — es teicu. — Gri­bu tev šo to pajautāt. Par institūtu Grīn- brairā.

—        Jautā vien. Ko tu gribi zināt par insti­tūtu?

—   Kādas problēmas jums tur jarisina?

—   Dažādas.

—   Vai kādai no tām ir sakars ar augiem?

—   Ar augiem?

—       Nu, saproti jel — ar puķēm, nezālēm, dārzeņiem.

—       Skaidrs. Pagaidi, padomāšu. Jā, dažas laikam ir bijušas.

—   Piemēram?

—       Viena bija tāda: vai augiem var piemist saprāts.

—   Un ko tu secināji?

—   Paklau, Bred!

—   Tas ir svarīgi, Alf.

Labi, labi. Man bija tikai viens secinā­jums: tas nav iespējams. Augiem nav pamata iegūt saprātu. Nav nepieciešamā cēloņa, lai augs saprātīgi domātu. Pat ja augi iemantotu saprātu, no tā nebūtu nekāda labuma. Tie taču nespētu izmantot ne saprātu, ne savas zināšanas. Tiem nebūtu nekādas iespējas likt tās lietā. Turklāt pati augu struktūra nav tam piemērota. Augiem tad vajadzētu attīstīt ju­tekļus, kādu tiem nav, lai tie varētu apzinā­ties apkārtējo pasauli. Tiem vajadzētu attīstīt smadzenes datu uzkrāšanai, attīstīt domāša­nas mehānismu. Kad sāk par to domāt, Bred, nav nemaz grūti nonākt pie secinājuma. Augs pat necenstos iegūt saprātu. Es labu brīdi gudroju, lai sagrupētu visus argumentus, un beigās viss iznāca ļoti loģiski.

—   Un tas ir viss?

—  Nē, bija vēl viens jautājums. Kā izstrā­dāt vienkāršu metodi kaitīgu nezāļu iznīcinā­šanai, paturot prātā, ka šīs nezāles ļoti ātri piemērojas apstākļiem un relatīvi īsā laikā spēj kļūt imūnas pret visu, kas var apdraudēt to eksistenci.

—  Tādas iespējas laikam gan nav, — es ieteicos.

—   Ir, — Alfs atteica, — bet tikai viena. Un tā pati nay pārāk laba.

—   Kas tā ir?

—       Radiācija. Bet to nevar uzskatīt par vienkāršu metodi, ja augam patiesi ir augsta asimilācijas spēja.

—       Tātad nav nekādas iespējas iznīcināt kā­dus ļoti panesīgus augus?

—        Es teiktu, ka nav — vismaz cilvēkiem tāda nav zināma. Bet kādēļ tu visu to man jautā, Bred?

—       Mēs varam nokļūt tamlīdzīgā situācijā. — Un es aši pastāstīju viņam šo to par Pu­ķēm.

Viņš iesvilpās.

—  Tu domā, ka esi visu pareizi sapratis?

—       Neņemos droši apgalvot, Alf. Man šķiet, ka tā ir, bet galvot neņemos. Tas ir, es zinu, ka Puķes eksistē, bet…

—        Bija vēl viens jautājums. Tas ir ciešā sakarā ar to, ko tu stāsti. Proti, man jautāja, kā cilvēki izturētos pret saskarsmi ar cita veida dzīvību un kādas attiecības varētu iz­veidoties. Vai tu domā, ka institūts? …

—       Lieks jautājums, — es atteicu. — To pārzina tie paši ļaudis, kas pārzina telefona aparātus.

—       Tā jau mēs pirmīt arī izdomājām. Atce­ries, runādami pa telefonu, kad barjera bija sākusi kustēties.

—        Paklau, Alf, kā tu atbildēji uz pēdējo jautājumu? Par kontaktu ar citām būtnēm?

Viņš mazliet neveikli iesmējās.

—   Ir neskaitāmas atbildes. Metode būtu atkarīga no šo būtņu rakstura. Bet vienmēr pastāvētu zināmas briesmas.

-— Un vairāk tu neatceries? Es gribēju luikt — vairāk tādu jautājumu nebija?

—   Nevaru atcerēties, ka būtu bijuši vēl kādi. Pastāsti sīkāk, kas tur pie jums noticis.

Labprāt pastāstītu, bet nevaru. Te pie manis ir diezgan daudz ļaužu. Tātad tu pār­celsies uz Elmoru?

—   Jā, kad būšu aizbraucis tur, es tev at­kal piezvanīšu. Vai tu būsi mājās?

—   Es taču nekur nevaru aiziet, — es at­teicu.

Neviens nesarunājās, kamēr es biju pie te­lefona. Visi klausījās. Bet, tikko es beidzu ru- nat, Higijs svarīgi izslējās.

—   Man šķiet, — viņš sacīja, — mums var­būt vajadzētu posties ceļā un iet sagaidīt se­natoru. Domāju, man vajadzēs izraudzīt ap-

veikšanas komisiju. Visus, kas atrodas šai istabā, un vēl dažus citus. Varbūt dakteri Fa- bianu un varbūt…

—   Mēr, — viņu pārtrauca Šērvuds, — va­jadzētu gan atcerēties, ka šim apmeklējumam nav nekāda sakara ar oficiālām reprezenta- tīvām vizītēm. Šis gadījums ir daudz svarī­gāks un pavisam neoficiāls. Breds ir vienī­gais, ar kuru senatoram jāsatiekas. Vienīgi viņš var sniegt vajadzīgo informāciju un …

—   Bet, — protestēja Higijs, — es tikai gribēju …

Mēs zinām, ko jūs gribējāt, — atteica

Šērvuds. Set es gribu norādīt tikai už vienu: ja Breds vēlas, lai viņam iet līdzi ko­misija, tad viņam ir tiesības izvēlēties to pa­šam.

—       Bet mans oficiālais pienākums… — blēja Higijs.

—       Tādā gadījumā kā šis, — sausi noteica Šērvuds, — jums nav nekāda oficiāla pienā­kuma.

—        Džerald, — iebilda mērs, — esmu cen­ties domāt par jums vislabāko. Esmu centies ;sevi pārliecināt…

—       Mēr, — drūmi ierunājās Prestons, —nav nekādas vajadzības spēlēt paslēpes. Mums jārunā skaidra valoda. Te notiek kaut kas ne­lāgs, tiek rīkota sazvērestība vai kaut kas tamlīdzīgs. Tajā ir iejaukts Breds, tajā ir ie­jaukts Kleinais un . ..

—        Un, — Šērvuds viņu pārtrauca, — ja jau tu esi tik pārliecināts, ka tiek rīkota sa­zvērestība, tad tajā esmu iejaukts arī es. Es taisīju telefona aparātus.

Higijs bezmaz aizrijās.

—   Ko jūs taisījāt? — viņš pārjautāja.

—   Es taisīju telefonus. Ražoju vairumā.

—  Jums tātad viss jau sen zināms?

Šērvuds papurināja galvu.

—       Es neko nezinu. Es tikai ražoju aparā­tus.

Higijs bezspēcīgi atkrita krēslā. Viņš žņau­dzīja rokas, nenovērsdams no tām acu.

—        Es nezinu, V viņš purpināja, — es neko vairs nesaprotu.

Bet es skaidri jutu, ka viņš saprot. Viņam pirmo reizi atausa gaisma, ka noticis kaut kas vairāk par neparastu dabas fenomenu, kas ar laiku izzudīs, pārvēršot Milvilu par iz­slavētu tūrisma vietu, uz kuru ik gadu plūdīs tūkstošiem ziņkārīgo. Redzēju, ka mērs Hi­gijs Morriss pirmo reizi apjēdz: Milvilai un visai pasaulei izvirzīta problēma, kuras atri­sināšanai nepietiek ar labu veiksmi un Tirdz­niecības palātas gudrību vien.

—  Man ir lūgums, — es sacīju.

—   Kāds? — jautāja Higijs.

—        Gribu dabūt atpakaļ savu telefona apa­rātu. To, kas atradās manā kantorī. To, ku­ram nav numuru diska.

Mērs paraudzījās uz Hairamu.

—   Nē, nekas nebūs, — Hairams noteica.

—   Es viņam to atpakaļ nedošu. Viņš jau tā­pat nodarījis pietiekamu postu.

—   Hairam, — brīdināja mērs.

—   Labi jau, labi, — Hairams piekāpās.

—  Ceru, ka viņš ar to aizrīsies.

—   Manuprāt, — ieteicās pāters Flenegens,

—  mēs visi rīkojamies visai nesaprātīgi. Pēc manām domām, visu šo notikumu vajadzētu mierīgi izanalizēt punktu pa punktam un tādā veidā …

Viņu pārtrauca tikšķi — skaļi, draudoši tikšķi, kas atbalsojās visā mājā kā paša lik­teņa soļi. Es tūliņ sapratu, ka tikšķi skan jau labu bridi, tikai sākumā Aie bija pavisam klusi, es tos pat dzirdēju, savā prātā brīnī­damies, no kā tie varētu Celties.

Bet tagad tie kļuva ar katru jaunu tikšķi skaļāki un dobjāki, un, kamēr mēs, bailēs bez­maz sastinguši, klausījāmies, tikšķi pārvēr­tās dobjā dunoņā, līdz dunoņa pārgāja vare­nos grandienos.

Mēs visi pārbijušies uztrūkāmies kājās, un es redzēju uz virtuves sienām uzblāzmojam un apdziestam gaismu, it kā virtuvē kāds pār­maiņus iedegtu un nodzēstu spēcīgu spuldzi; dreboša, starojoša gaisma uz mirkli apmir­dzēja istabu, tad apdzisa un iekvēlojās no jauna.

—   Skaidrs! — ierēcās Hairams, mezdamies uz virtuvi. — Es jau zināju, tiklīdz to ierau­dzīju! Tūliņ zināju, ka no tās draud bries­mas.

Es lēkšoju viņam pakaļ.

—   Sargies! — es kliedzu. — Neskaries tai klāt!

Tā bija laika mašīna. Pacēlusies no galda, tā lidinājās gaisā. Tās iekšienē ar regulāriem piesitieniem pulsēja kāds varens spēks, kas, izdalīdamies grūdieniem, piepildīja istabu ar pērkonam līdzīgiem grandieniem. Uz galda zem laika mašīnas redzēju savus saņurcītos svārkus.

Sagrābu Hairamu aiz rokas un centos at­vilkt atpakaļ, bet viņš lauzās tik uz priekšu, mēģinādams izraut no maksts pistoli,

Spoži iezalgodamies, agregāts sakustējās un strauji cēlās pret griestiem.

—   Nevajag! — es iekliedzos, jo baidījos — tiklīdz tas atdursies pret griestiem, trauslās lēcas sašķīdīs drumslu drumslās.

Tad agregāts atsitās pret griestiem, bet ne- sašķīda. Ātrumu nesamazinājis, tas izurbās griestiem cauri. Stāvēju, neizpratnē blenz­dams uz glīto, apaļo caurumu, ko mašīna bija izurbusi.

Dzirdēju, ka man aiz muguras nodun soļi, dzirdēju aizkrītam durvis un, pagriezies atpa­kaļ, redzēju, ka istaba ir tukša, vienīgi Nan­sija stāvēja pie kamīna.

—   Nāc! — es viņai uzbrēcu, pats skriedams uz durvīm, kas veda ārā uz lievenēm.

Visi pārējie bija sastājušies pagalmā starp lievenēm un dzīvžogu, lūkodamies debesīs, kur mirguļoja spožums, strauji celdamies augšup.

Es pametu skatienu uz jumtu un ieraudzīju tur izsisto caurumu, ko ieskāva apdrupuši kārniņi, kas bija izcelti no vietas, agregātam laužoties ārā.

—   Tur nu tas aizlido, — sacīja Džeralds Šērvuds, kas stāvēja rnan līdzās. — Diezin, kas tas tāds ir.

—   Nezinu, — es atteicu. — Viņas man tī­šām to iemānījušas. Iznerrojušas mani kā pē­dīgo muļķi.

273

Es biju satraukts un dusmīgs, turklāt jutos pagalam apkaunots. Puķes tajā otrā pasaulē

18-1472

mani nelietīgi izmantojušas. Ar viltu piespie­dušas mani ienest mūsu pasaulē priekšmetu, kuru pašas nav varējušas atgādāt šurp.

Nebija nekādas iespējas uzzināt, kādai va­jadzībai tas domāts, kaut gan . .. diemžēl, mēs droši vien to visu drīz uzzināsim.

Hairams, neganti pārskaities, pagriezās pret mani.

—  Nu tu panāci, ko gribēji! — viņš uz­brēca. — Nemēģini iestāstīt, ka tas tev iz­nāca netīšām, nemēģini izlikties, ka nezini, kas tas par daiktu. Velns viņu zina, kas tur ārpusē notiek, bet tu esi ar viņiem uz vienu roku.

Es necentos viņam atbildēt. Nezinu, ko būtu varējis teikt.

Hairams pienāca man soli tuvāk.

—  Liecies mierā! — uzsauca Higijs. — Ne­aiztiec viņu!

Viņu vajadzētu kratīt kā pelumaisu, līdz visu izstāsta, — ķērca Hairams. — Ja mēs zi­nātu, kas tur īsti ir, mēs varētu …

—  Es tev teicu — neaiztiec viņu! — Higijs atkārtoja.

—  Tu man esi apriebies, — es sacīju Haira- mam, — tu man esi bijis pretīgs no laika gala. Vienīgais, ko gribu no tevis, atdod manu telefona aparātu. Turklāt labi drīz.

—  Pagaidi tu man, nekrietneli! — Hairams ierējās un paspēra vēl soli uz manu pusi.

Higijs vienā lēcienā bija pie viņa un iespēra viņam pa stilba kaulu.

—  Velns parāvis! — Higijs uzbrēca. — Ēs tev sacīju — liecies mierā!

Hairams sāka lēkāt uz vienas kājas un, otru pacēlis, berzēja sadauzīto stilba kaulu.

—  Mēr, — viņš žēlabaini činkstēja, — kā­dēļ tu to darīji?

—  Aizej un atnes aparātu, — Toms Pres­tons izrīkoja, — atnes un atdod viņam. Tad viņš varēs piezvanīt uz turieni un pastāstīt, cik smalki visu nostrādājis.

Man ļoti gribējās samizot viņus visus trīs, īpaši Hairamu un Tomu Prestonu. Bet es, protams, aptvēru, ka tas nav iespējams. Hai­rams bērnībā bija piekāvis mani pietiekami bieži, lai es zinātu, ka neesmu viņam preti­nieks.

Higijs satvēra Hairamu un stūma uz vār­tiem. Hairams gāja mēra pavadībā, mazliet pieklibodams. Toms Prestons atvēra vārtiņus, un visi trīs aizklumburoja pa ielu, atpakaļ ne­paskatīdamies.

Tikai tagad es pamanīju, ka aizgājuši arī pārējie — visi, izņemot pāteru Flenegenu, Džeraldu Šērvudu un Nansiju, kas stāvēja uz lievenēm. Priesteris stāvēja mazliet nostāk, un, kad es uz viņu paraudzījos, viņš it kā at­vainodamies paplēta rokas.

18*

275

—  Nedusmojieties uz viņiem par to, ka viņi aizgāja, — viņš sacīja. — Viņi ir satraukti un samulsuši. Viņi izmantoja gadījumu, lai tiktu projām.

—  Un jūs? — es vaicāju. — Jūs neesat sa­traukts?

—  Nepavisam, — viņš atbildēja, — kaut gan mazliet samulsis esmu ari es. Nemaz ne­kautrējos atzīties jums, ka visā šajā notikumā, pēc manām domām, ir kaut kas ķecerīgs.

—  Varbūt jūs pat atzīsieties, — es aši iz­metu, — ka ticat tam, ko es stāstīju.

—  Zināmas šaubas man sākumā bija, — viņš teica, — un es vēl tagad īsti nespēju no tām atbrīvoties. Bet caurums jūsu mājas jumtā ir ļoti spēcīgs arguments pret jebkādu skepticismu. Un es nepiekrītu jaunlaiku ci­nismam, kas tagad, šķiet, tik stipri nācis modē. Pēc manām domām, ij tagad pasaulē vēl pietiek vietas visādiem misticisma izvirdu­miem.

Es būtu varējis viņam atbildēt, ka šajā no­tikuma nav nekā mistiska, ka tā otra pasaule ir īsta un neapšaubāma, ka tur spīd zvaig­znes un saule, un mēness, ka esmu staigājis pa tās zemi un dzēris tās ūdeni, esmu elpojis tās gaisu un ka zem nagiem man vēl tagad ir tās pasaules smilts, jo es ar rokām izraku cil­vēka galvaskausu no pakalna strauta malā.

—  Ļaudis atgriezīsies, — sacīja pāters Fle- negens. — Viņiem vajadzēja uz brīdi aiziet, lai pārdomātu, lai klusībā apsvērtu no jums dzirdēto. Tas bija pārāk daudz vienā paņē­mienā. Viņi atgriezīsies, arī es atgriezīšos, bet šai brīdī man daudz kas jāpārdomā.

Pa ielu šurp skrēja puiku bars. Kādu gaba- linu no mājas viņi apstājās un rādija ar pirkstiem uz jumtu. Viņi delverējās, šad tad iegrūda cits citam sānos pa dunkai un visādi draišķojās.

Pie apvāršņa parādījās šaura saules ma­liņa, un koku lapotne iemirdzējās spožā vasa­ras zaļumā.

Es pamāju uz zēnu pusi.

— Valodas jau paklīdušas, — es sacīju. — Pēc pusstundas visa pilsēta būs saskrējusi šurp un blenzīs uz jumtu.

17

Pūlis ārpusē bija kļuvis lielāks.

Neviens neko nedarīja. Cilvēki tikai stāvēja un skatījās — raudzījās uz caurumu jumtā un klusām sarunājās: ne ķērca, ne klaigāja, tikai sarunājās, it kā zinādami, ka jānotiek vēl kaut kam, un kavēja laiku, gaidīdami, kas tad īsti būs.

Šērvuds staigāja pa istabu šurp un turp.

—  Gibsam drīz jāzvana, — viņš sacīja. — Nesaprotu, kas viņam lēcies. Nu jau varēja būt klāt un piezvanīt.

—  Varbūt, — ieminējās Nansija, — viņu kaut kas aizkavējis, varbūt viņa lidmašīna no­sebojusies. Varbūt uz ceļa gadījies sastrē­gums.

Stāvēju pie loga un vēroju pūli. Es gandrīz visus* šos cilvēkus pazinu. Tie bija mani draugi un kaimiņi, un, ja vien tiem iešautos prātā nākt iekšā pagalmā un pieklauvēt pie durvīm, lai mani apciemotu, es viņiem neva­rētu to liegt. Bet tagad viņi visi palika stāvam ārā, vēroja un nogaidīja. «Liekas,» es iedo­mājos, «ka mana māja ir krātiņš, bet es pats — no svešām zemēm atvests brīnum- zvērs.»

Vēl pirms divdesmit četrām stundām es biju gluži parasts šās pilsētiņas iedzīvotājs, kas te dzimis un uzaudzis šo pašu cilvēku acu priekšā, bet piepeši esmu kļuvis par izdzi­mumu, par kuriozitāti — varbūt daža laba galviņā par ļaundari, kas apdraud ja nu ne tieši viņa dzīvību, tad labklājību un dvēseles mieru katrā ziņā.

Šī pilsētiņa vairs nekad nekļūs tāda, kāda bijusi, un varbūt visa pasaule nekad vairs ne­būs tāda, kāda bijusi līdz šim. Pat tad, ja bar­jera pazustu un Puķes vairs neinteresētos par mūsu Zemi, mēs būtu izsisti no tām ērtajām, šaurajām sliedēm, pa kurām braukdami ticē­jām, ka dzīvība, ko zinām un pazīstam, ir vienīgā dzīvība un mūsu izziņas ceļš ir vienī­gais platais, taisnais un pamatīgi bruģētais ceļš.

Senatnē esot dzīvojuši milži, bet vēlāk tie iznīdēti. Troļļi, dēmoni, vilkači un visi citi tamlīdzīgi mošķi padzīti no mūsu dzīves, jo tie spēja eksistēt vienīgi neziņas tumšajos miglājos, kad pasaulē valdīja māņticība. Ta­gad mēs iepazīsim jaunu neziņu (gan citāda veida) un ari jaunu māņticību, jo māņticību baro zināšanu trūkums. Šis norādījums uz kādu citu pasauli atdzīvinās mūsu apziņā troļļus, milžus un sumpurņus pat tad, ja svešās pasaules iemītnieki nolems neielauzties pie mums vai arī mēs paši atradīsim kādu iespēju tos atvairīt. Vakaros pie kamīna tiks vienā gabalā tērgāts par šo svešo pasauli, un cilvēki neprātīgi, izmisīgi centīsies atrast ra­cionālu izskaidrojumu baismām par visu, ko glabā tās milzīgie, neaptveramie plašumi, un no šiem prātojumiem vien bailes izaugs tik lielas, ka pārspēs visas reālās šausmas, ko varētu slēpt kāda sveša, nezināma pasaule. Mēs vairāk nekā jel kad agrāk bīsimies no visa, kas mīt tumsā aiz mūsu ugunskura šaurā gaismas loka.

Cilvēku uz ielas saradās arvien vairāk; visu laiku tie nāca un nāca klāt. Koka kūju uz ietves klaudzinādams, šurp steberēja Endr- jūsu vecaistēvs, attipināja arī Džonsu vecmā­muļa ar savu platmaļu cepuri galvā, atnāca «Laimīgo alas» krodzinieks Čarlijs Ilatons, atkritumu vācējs Bills Donovens grozījās pū­lim pa priekšu, bet viņa sievu es nekur nere­dzēju, un man labprāt būtu gribējies uzzināt, vai Mirta un Džeks atbraukuši bērniem pa­kaļ. Varen kustīgs un runātīgs, it kā visu mūžu būtu nodzīvojis Milvilā un visus šejie­niešus pazītu no bērna kājas, rosījās Geibs Tomass, smagās mašīnas šoferis, kurš pats pirmais tūdaļ pēc manis ietriecās barjerā.

Man līdzās kāds sakustējās, un es ierau­dzīju, ka tā ir Nansija. Sapratu, ka viņa stā­vējusi man blakus jau labu brīdi.

—  Paskaties uz tiem tur, — es sacīju. — Viņi jūtas kā svētkos. Tūliņ sākšoties pa­rāde.

—  Tie ir vienkārši ļautiņi, — Nansija at­teica. — Ko lielu no viņiem var gribēt? Man šķiet, Bred, tu no viņiem prasi pārāk daudz. Tu pat gribēji, lai tie vīri, kas bija sanākuši šeit, būtu uzreiz noticējuši visam, ko tu stās­tīji, būtu pieņēmuši to bez ierunām un bez iebildumiem.

—  Tavs tēvs ticēja, — es teicu.

—  Tēvs ir citāds. Tēvs nav vidusmēra cil­vēks. Turklāt viņš jau senāk kaut ko no­jauta, viņš jau bija nedaudz sagatavots. Vi­ņam taču pieder viens no tiem telefona aparā­tiem. Kaut ko viņš tomēr zināja.

—  Maz, — es sacīju, — ļoti maz.

—  Neesmu ar viņu runājusi. Mums nav bi­jis izdevības parunāties. Es taču nevarēju viņam neko jautāt tik daudzu klātbūtnē. Bet es zinu, ka tas viss skar arī viņu. Vai tas ir bīstami, Bred?

—  Nedomāju vis. Nekādas briesmas ne­draud no turienes, no tās svešās pasaules, kur es biju. Nekādas briesmas vēl, vismaz pagai­dām, no tās pasaules mums nedraud. Bīstama mums var kļūt vienīgi mūsu pašu pasaule. Mums patlaban ir jāizšķiras un katrā ziņā jā­izšķiras par pareizo ceļu.

—    Kā mēs varam zināt, kurš ir pareizais ceļš? — viņa jautāja. — Šis taču ir pirmais tamlīdzīgais gadījums.

«Protams,» es nodomāju, «tur jau ir tas āķis. Lem, kā gribi, izšķiries par ko izšķirda- mies, — neviens nepateiks, vai tas ir pa­reizi.»

Ārā atskanēja klaigas, un es piegāju tuvāk pie loga, lai varētu labāk saskatīt ielu. Pa pašu ielas vidu soļoja Hairams Martins, vienā rokā nesdams telefona aparātu bez pie­vada auklas.

Arī Nansija ieraudzīja viņu un sacīja:

—   Viņš nes atpakaļ tavu aparātu. Dīvaini, es nemūžam neticēju, ka viņš to darīs.

Tas bija Hairams, kas tagad kliedza, klie­dza dziedošā, zobgalīgā, izaicinošā balsī:

—   Nāc nu ārā un saņem savu telefonu! Nāc šurp un saņem savu nolādēto telefonu!

Nansija aizturēja elpu, bet es, pametis viņu vienu, skrēju uz durvīm. Atrāvis tās vaļā, iz­steidzos uz lievenēm.

Hairams jau bija pienācis pie vārtiņiem un vairs nedziedāja. Mēs abi stāvējām, cieši vē­rodami viens otru. Pūlis trokšņodams spiedās tuvāk.

Tad Hairams izslēja roku gaisā un turēja aparātu paceltu pāri galvai.

—   Tad saņem arī savu telefonu, — viņš ķērca, - tu riebīgais …

Teikuma beigas pagaisa pūļa rēkoņā.

Tad Hairarns no visa spēka svieda telefona aparātu. Priekšmets nebija piemērots meša­nai, un arī pats metiens neizdevās. Klausule, auklas galā griezdamās, aizlidoja uz otru pusi, aparāts izskrēja no trajektorijas un no­krita uz cietā kājceliņa apmēram pusceļā starp vārtiņiem un lievenēm, sašķīzdams ga­balu gabalos. Pa zālāju pajuka sadrupušas plastmasas šķembas.

Gandrīz neapzinādamies, ko daru, rīkoda­mies bez domu un iepriekšēja lēmuma, vie­nīgi jūtu vadīts, noskrēju no lievenēm un metos uz vārtiem. Hairams pakāpās sānis, lai padotu man ceļu, es izdrāzos ārā pa vārti­ņiem un nostājos aci pret aci ar viņu.

Pietiek man Hairama Martina! Man viņš apriebies līdz kaklam. Viņš bija tirdījis mani abas pēdējās dienas un beidzot apnicis man ilīdz nāvei. Mani bija pārņēmusi viena vienīga doma — saplosīt viņu lupatu lēveros, saberzt viņu miltos, lai skaidri zinātu, ka viņš nekad vairs nevarēs mani apcelt, nekad vairs no­triekt mani zemē ar savu rupjo pārspēku.

Šai mirklī es atkal jutos kā bērnu dienās, kad acis man aizmigloja sarkans spīva naida plīvurs, es ienīdu viņu tāpat kā toreiz, jo zi­nāju, ka viņš mani piekaus atkal, kā piekāvis jau daudzkārt, bet es biju gatavs ar prieku nodarīt viņam visu, ko vien manas dūres spēs, kamēr viņš nebūs mani galīgi pieveicis.

Kāds iebrēcās:

— Pavirzieties tālāk!

Tad es metos viņam virsū, un viņš man iebelza. Viņam nebija ne laika, ne vietas, kur atvēzēties, tomēr viņa dūre trāpīja man pa ausi, un es aiz sāpēm sagrīļojos. Tūliņ viņš belza man otrreiz, tomēr šis sitiens lāgā ne­izdevās un nemaz nesāpēja, un šoreiz es situ pretī. Ietriecu dūri viņam pakrūtē tieši virs jostas un, kad viņš sāpēs saliecās, bliezu pa muti, sajuzdams spējas sāpes nobrāztajās pirkstu locītavās, tām atsitoties pret viņa zo­biem. Es atvēzējos no jauna, bet tad, gluži kā zibens no skaidrām debesīm, gaisā pazibēja dūre, dodama man tādu triecienu pa galvu, ka man šķita — pašķiezdama spožas zvaig­znes, galva sasprāgs gabalos. Jutu, ka nogā­žos zemē, jo atsitos jau ar ceļgaliem pret ielas bruģi, taču tūliņ streipuļodams piecēlos, un pasaule atkal kļuva gaišāka. Kājas nejutu. Likās, ka peldu gaisā kā korķis bez stingra pamata zem kājām. Redzēju Hairama ģīmi turpat man blakus, mutes vietā viņam bija sarkans traips un uz kakla lāsoja asinis. Es vēlreiz iegāzu viņam pa muti — laikam gan ne pārāk stipri, jo manī vairs nebija palicis necik jaudas. Bet viņš iestenējās, paliecās sānis, un es no jauna metos viņam virsū.

Bet tad viņš man iezvēla reizi par visām reizēm.

Jutu, ka krītu, gāzos atmuguriski, un man likās, ka krītu bezgala ilgi. Beidzot atsitos pret bruģi, un tas bija cietāks, nekā es biju domājis, un atsišanās.pret zemi man sāpēja stiprāk nekā sitiens, kas bija notriecis mani no kājām.

Pagriezos ar seju pret bruģi, cenzdamies atspiesties uz plaukstām tā, lai varētu piecel­ties, un pats lāgā nesapratu, kālab velti pū­los. Ja vien tagad piecelšos, Hairams dos man jaunu triecienu un es atkal novelšos. Bet es zināju, ka jāceļas augšā ikreiz, kamēr spēju. Tādi aizvien bijuši Hairama un manas spēles noteikumi. Viņš notrieca mani gar zemi katru reizi, kad biju piecēlies, taču es katru reizi at­kal cēlos augšā, kamēr vairs nespēju, bet nekad nelūdzos žēlastības un nekad neatzinu sevi par uzvarētu. Un, ja vien es visu mūžu turpināšu tāpat, uzvarētājs galu galā būšu es, nevis Hairams.

Taču šoreiz man pietrūka spēka. Necēlos augšā. «Varbūt,» prātā pazibēja doma, «pie­nācis brīdis, kad vairs nepiecelšos.»

Manas rokas vēl joprojām meklēja atbalstu, lūkodamas palīdzēt ķermenim piecelties, un tā es atradu akmens šķembu. Varbūt akmeni tur jau pirms vairākām dienām bija nometis kāds puika, tēmēdams putnam vai sunim, varbūt metis tāpat, joka pēc. Akmens bija no­kritis ielas vidū un palicis tur guļam, un ta­gad manas labās rokas pirksti to sataustīja un cieši sažņaudza; tas labi iederējās manā plaukstā, jo bija tieši dūres lielumā.

Šajā brīdī pār mani izstiepās roka, milzīga, gaļīga ķetna, sagrāba mani aiz krekla krūte­žas un uzrāva kājās,

— Ak tā! — ķērca kāda balss. — Tu aiz- tiksi kārtības sargu!

Kā miglā man acu priekšā peldēja viņa seja — asinīm notriepta, naidā zvērojoša seja, ļauna un dzīvnieciska tīksmē par savu fizisko pārspēku.

Jutu atkal savas kājas un spēju atkal iz­šķirt gan šo seju, gan visas pārējās aizmu­gurē — stāvētāju sejas pūlī, kurš spiedās aiz­vien tuvāk, lai tikai nepalaistu garām iespēju noskatīties slepkavībā.

«Nedrīkst padoties!» es domāju, atcerēda­mies visas iepriekšējās reizes, kad nebiju pa­devies. «Kamēr vien var noturēties kājās, ir jācīnās, un pat tad, kad esi notriekts zemē un nespēj vairs piecelties, pat tad nedrīkst atzī­ties, ka esi pieveikts.»

Hairams abām rokām bija sagrābis mani aiz krekla un piebāzis ģīmi man pavisam tuvu klāt; es savilku roku dūrē, sažņaudzu pirkstus ap akmeni un atvēzējos. Atvēzējos ar visu, kas manī vēl bija palicis, ieguldīju šajā dūres atvēzienā pēdējo spēka palieciņu, sasprindzi­nādams augumu no vidukļa līdz pat žokļiem, un belzu viņam pa zodu.

Viņa galva atkrita atpakaļ, nošūpodamās uz resnā buļiļa kakla. Viņš sagrīļojās, pirksti at­laidās, un, rokas izpletis, viņš saļima uz ielas.

Es parāpos soli nostāk, noraudzījos viņā no augšas, un man daudz kas likās kļuvis skaid­rāks; es atkal sajutu, ka man ir ķermenis, ne­jauki nobrāzts un sadauzīts ķermenis, kas neganti sāpēja, šķiet, nebija nevienas dzīslas, neviena muskuļa, kas nesāpētu. Bet tas nekas, tas nav gluži nekas, jo pirmo reizi mūžā esmu nositis gar zemi Hairamu Martinu. Notriecu viņu zemē ar akmeni, bet tagad man tā nemaz nebija žēl. Nebiju akmeni meklējis — mani pirksti to atrada nejauši un sažņaudzās ap to Netiku iepriekš izplānojis laist darbā akmeni, bet tagad man tas vienalga. Ja man būtu pie­ticis laika savu rīcību izplānot, es droši vien būtu izšķīries par to pašu.

Kāds no pūļa paskrēja uz manu pusi, un es redzēju, ka tas ir Toms Prestons.

—  Jūs domājat viņu tā palaist? — Prestons spiedza, pagriezies pret pūli. — Viņš iesita policistam! Iesita policistam ar akmeni! Viņš pacēla akmeni!

Kāds cits izspiedās pūlim cauri, sagrāba Prestonu aiz čupra, pacēla gaisā un atgrūda atpakaļ pūļa priekšējās rindās.

—   Nelien, kur nevajag! — noteica Geibs Tomass.

—  Bet viņš iesita ar akmeni! — Prestons

ķērca.

—  Labāk būtu gāzis ar rungu, — Geibs sa­cīja, — un sašķaidījis viņam pauri.

Hairams sarosījās un piesvempās sēdus. Viņa roka taustījās pēc revolvera.

—  Mēģini tikai aiztikt ieroci! — es viņam piedraudēju. — Pieliec tikai tam kaut pirkstu, un es ar dieva palīgu tevi nositīšu.

Hairams blenza uz mani. Bija laikam arī ko redzēt. Viņš mani bija apstrādājis tā, ka la­bāk nevar, sadauzījis mīkstu, un tomēr es viņu notriecu zemē, bet pats vēl turējos uz kā­jām.

—  Viņš tev iesita ar akmeni, — Prestons pīkstēja, — viņš iesita … •

Geibs pastiepa roku un nesteigdamies ap­lika pirkstus ap Prestona kārno kaklu. Tad viņš tos saspieda, līdz Prestonam pavērās mute un izkārās mēle.

—  Nelien, kur nevajag, — Geibs atkārtoja.

—  Bet Hairams ir likuma sargs, — iebilda Čarlijs Hatons. — Breds nedrīkstēja sist po­licistu.

—  Draudziņ, — Geibs sacīja krodziniekam, — tas nu gan nav nekāds likuma sargs. Ne­viens kārtīgs likuma sargs neuzsāks kautiņu ar pilsoņiem.

Nenovērsu acis no Hairama, arī viņš vēroja mani, bet tad novērsa skatienu sānis un negri­bīgi nolaida roku.

Sajā mirklī es zināju, ka esmu uzvarējis — ne tādēļ, ka esmu stiprāks, ne tādēļ, ka protu labāk kauties (es neesmu un neprotu), bet tā­dēļ, ka Hairams ir gļēvulis, tādēļ, ka viņam nav aknu, ka, vienreiz izjutis sāpes, viņš ne­riskēs, lai viņam tās nodara vēlreiz. Un es zi­nāju arī, ka man nav jābaidās no viņa revol­vera, jo Hairamam Martinam nepietiks dū­šas godīgā cīņā vīram pret vīru nogalināt savu pretinieku.

Hairams lēnām pierausās kājās un palika mirkli stāvam. Viņš pacēla roku un aptaustīja žokli, tad pagriezās un gāja projām. Pūlis klusēdams noskatījās un pašķīra viņam ceļu.

Es noskatījos viņam pakaļ, un manī modās negants, asinskārs gandarījums. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem beidzot esmu uzva­rējis savu bērnu dienu ienaidnieku. «Bet,» es pats sev atgādināju, «neesmu uzvarējis viņu godīgā cīņā, man vajadzēja ķerties pie ne­krietniem līdzekļiem, lai izcīnītu uzvaru.» Tomēr man likās, ka tam nav nekādas nozī­mes. Lai nu godīgā vai nekrietnā cīņā, beidzot tomēr esmu viņu piekāvis.

Pūlis lēnām kāpās atpakaļ. Neviens neru­nāja ar mani. Neviens neteica ne vārda arī cits citam.

—  Man šķiet, — sacīja Geibs, — vairāk ne­viens tev nemetīsies virsū. Bet, ja kāds iedo­māsies, tad tam vajadzēs izkauties arī ar mani.

—   Paldies, Geib, — es sacīju.

—  Nav par ko, — viņš atteica, — neesmu jau neko izdarījis.

Es papletu pirkstus, un akmens nokrita uz ielas. Dziļajā klusumā tas briesmīgi nodim­dēja.

Geibs izvilka no bikšu pakaļējās kabatas milzīgu sarkanu mutautu un pienāca man klāt. Atbalstījis ar roku manu galvu, lai tā turētos stingri, viņš sāka slaucīt man seju.

—  Pēc kāda mēneša, — viņš mierinādams

sacīja, — tu atkal izskatīsies pēc cilvēka.

—   Ei, Bred! — kāds uzsauca. — Kas tas tavs draugs tāds ir?

Nevarēju kliedzēju saskatīt. Cilvēku bija tik daudz.

—  Mister! — kāds cits uzkliedza. — Neaiz­mirstiet noslaucīt viņam arī snīpīti!

—   Nu, nu! — Geibs ierēcās. — Nu! Panāc priekšā, gudriniek! Panāc priekšā, lai varu ar tevi paslaucīt ielu!

Džonsu vecmāmuļa teica tik skaļi, lai Endr- jūsu vecaistēvs varētu dzirdēt:

—  Tas ir smagās mašīnas šoferis, kas sa­dauzīja Breda auto. Man domāt, ja jau Bre­dam vajadzēja kādu piekaut, tad tikai šito zelli.

—   Bet mutē gan padevies! — Endrjūsu ve­caistēvs atkliedza pretī. — Varen lielu muti padevies.

Redzēju pie vārtiem stāvam Nansiju, un viņas sejā bija gluži tāda pati izteiksme kā tajos laikos, kad mēs vēl bijām bērni un es sakāvos ar Hairamu Martinu. Viņai riebās skatīties uz mani. Viņai nekad nav patikuši kautiņi, viņa teica, ka tas esot vulgāri.

Parādes durvis atsprāga vaļā, pa tām iz­skrēja Džeralds Šērvuds un steidzās pa celiņu pie manis. Pieskrējis viņš satvēra mani pie rokas.

289

—   Nāc! — viņš uzsauca. — Tikko piezva­nīja senators. Viņš ir atbraucis un gaida tevi uz šosejas.

19—1472

Četri vīri gaidīja mani uz šosejas cieši otr­pus barjeras. Gabaliņu tālāk uz ceļa stāvēja vairāki automobiļi. Mazās grupiņās visap­kārt pulcējās kareivji. Apmēram pusjūdzi tā­lāk joprojām strādāja tvaika ekskavators.

Es jutos ļoti muļķīgi, iedams pa šoseju pretī gaidītājiem. Zināju, ka izskatos tā, it kā mani būtu ķērusi paša dieva dusmība.

Krekls man bija saplēsts un visa sejas kreisā puse sūrstēja, itin kā būtu pamatīgi ap­strādāta ar smilšpapīru. Labās rokas pirkstu kauliņi bija jēli no sadursmes ar Hairama zo­biem, bet kreisā acs likās pietūkstam ar katru mirkli vairāk. •

Kāds laikam bija aizvācis viesuļvētras iz­gāztos kokus un krūmus dažus soļus no šo­sejas malām, bet citādi visa postaža bija jo­projām tāda pati, kā bijusi.

Piegājis tuvāk, sazīmēju senatoru. Neesmu ar viņu nekad sastapies, bet esmu redzējis viņa attēlu avīzēs. Viņš bija plecīgs, spēcīga auguma, baltiem matiem un nekad nevalkāja cepuri, ģērbies uzvalkā ar divām pogu rin­dām un aizsējis koši zilu kaklasaiti ar baltiem punktiņiem.

Viens no viņa pavadoņiem bija karavīrs ar zvaigznēm uz uzplečiem. Otrs bija mazs vīre- llis ar cieši pieglauztiem matiem un skadru, saltu sejas izteiksmi. Arī ceturtais bija maza

auguma, patukls un ar tik spoži zilām acīm, kādas neesmu redzējis nevienam cilvēkam.

Gāju, kamēr atrados no viņiem soļus trīs un sajutu barjeras pirmo, vieglo pretspiedienu. Pakāpos soli atpakaļ un paraudzījos uz sena­toru.

—       Jūs, šķiet, esat senators Gibss, — es .sa­cīju. — Es esmu Bredšovs Kārters. Cilvēks, par kuru Šērvuds jums stāstīja.

—       Priecājos ar jums iepazīties, mister Kār­ter, — senators teica. — Cerēju, ka Džeralds atnāks kopā ar jums.

—       Es arī gribēju, lai viņš nāk, — paskaid­roju, — bet viņš domāja, ka būšot labāk, ja nenākšot. Pilsētā izcēlās strīds par jūsu sa­gaidīšanu. Mērs gribēja sapulcināt komisiju, bet Šērvuds visai dedzīgi tam pretojās.

Senators pamāja ar galvu.

—       Saprotu, — viņš noteica. — Tātad jūs būsiet vienīgais, ko sastapsim?

—  Ja jūs vēlaties vēl kādu citu …

—       Nē, nepavisam, — viņš sacīja. — Jūs taču esat tas cilvēks, kas var sniegt informā­ciju?

—  Jā, esmu, — es atbildēju.

—       Lūdzu piedošanu, — senators attapās. — Iepazīstieties: misters Kārters — ģenerālis Volters Billings.

—  Sveicināts, ģenerāli, — es sacīju.

Bija dīvaini sasveicināties nesarokojoties.

— Arturs Ņukoms.

19*

291

Cilvēks ar salto, skadro seju man ledaini

uzsmaidīja. No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka šis vīrs nekādus jokus necietīs. Man likās, viņš bija ļoti sašutis par to, ka tādai barjerai vispār ļauts uzrasties.

—       Misters Ņukoms, — senators paskaid­roja, — ir no Valsts departamenta. Un dok­tors Rodžers Deivenports, biologs, ja atļauts piebilst — izcils biologs.

—       Labrīt, jaunais cilvēk, — sacīja Deiven­ports. — Vai būtu pārāk nepiedienīgi apjautā­ties, kas ar jums noticis?

Es pasmējos, man šis cilvēks uzreiz iepati­kās.

—       Man iznāca nelielas domstarpības ar kādu no mūsu pilsētas iedzīvotājiem.

—  Varu iedomāties, — ieteicās Billings,

—  ka pilsētā valda liels satraukums. Drīz vien kārtības uzturēšana kļūs par nopietnu pro­blēmu.

—       Bīstos, ka jums taisnība, ser, — es pie­bildu.

—       Jusu stāsts laikam bus diezgan garš? — apvaicājās senators.

—   Pagarš gan, — es piekritu.

—  Te bija daži krēsli, — ģenerālis sacīja.

—  Seržant, kur ir …?

Viņš nepaspēja izteikt jautājumu līdz ga­lam, kad seržants un divi civilisti, kas stāvēja šosejas malā, jau bija atstiepuši saliekamos krēslus.

—   Ķeriet! — seržants man uzsauca.

Viņš izmeta krēslu cauri barjerai, un es to saķēru. Kamēr es to uzstatīju un apsēdos, ari pārējie četri vīri barjeras otrā pusē bija apsē­dušies.

Tas droši vien bija ērmīgs skats, kā mēs visi pieci sēdējām ceļa vidū uz vieglajiem, sa­liekamajiem krēsliņiem. '

—   Tā, — senators teica, — man šķiet, mēs varētu sākt. Kādi ir jūsu priekšlikumi, ģene­rāli?

Ģenerālis sakrustoja kājas un ierīkojās pēc iespējas ērtāk. Brīdi viņš klusēja, tad ierunā­jās:

—  Sim cilvēkam ir kaut kas stāstāms, kas mums jādzird. Kādēļ gan mēs nevarētu, te sēdēdami, viņu uzklausīt?

—  Jā, protams, — piekrita Ņukoms, — pa­klausīsimies, ko viņš stāstīs … Man jāsaka, senator …

—  Jā, — senators steidzīgi iejaucās sa­runā, — jāatzīst, ka situācija ir visai nepa­rasta. Pirmoreiz mūžā piedalīšos tādā brīv­dabas sēdē, bet…

—  Šī acīmredzot ir vienīgā pieņemamā iespēja, — piebilda ģenerālis.

—  Kā jau teicu, tas ir pagarš stāsts, — es viņus brīdināju, — un šis tas tajā var likties visai neticams.

—  Arī šis te ir kaut kas neticams, — sena­tors sacīja, — šis šķērslis, ko jūs dēvējat par barjeru.

—      Un, — piebilda Deivenports, — jus, šķiet, esat vienīgais, kuram par to ir jel kādas ziņas.

—  Tādēļ, — ierosināja senators, -— sāksim bez liekas kavēšanās.

Un tā nu es izstāstīju savu stāstu otru reizi. Nesteidzos un stāstīju pamatīgi, cenz­damies pieminēt visu, ko biju redzējis. Ne­viens mani nepārtrauca. Pāris reižu es pats pieklusu, lai viņiem rastos iespēja uzdot man jautājumus, bet pirmoreiz Deivenports pa­māja man, lai stāstu tālāk, un otrreiz visi četri klusēdami gaidīja, kad es turpināšu.

Tāda izturēšanās padarīja mani nervozu — tas bija ļaunāk, nekā būtu bijis tad, ja viņi būtu pārtraukuši mani ar jautājumiem. Ru­nāju pilnīgā klusumā, cenzdamies kaut ko iz­lasīt viņu sejās, cenzdamies rast tajās kaut kādu norādījumu, cik ticams viņiem liekas stāsts. Bet viņu sejas nepauda neko, tajās ne- pavīdēja ne mazākā izteiksmes atēna. Sāku justies mazliet neveikli — viss, ko stāstīju, viņiem droši vien izklausījās muļķīgi.

Beidzot biju galā un atlaidos krēslā.

Ņukoms otrā pusē barjerai nemierīgi saro­sījās.

—  Lūdzu, kungi, atvainojiet mani, — viņš ierunājās, — ja apstrīdu šā cilvēka stāstu. Ne­saprotu, kādēļ esam atsaukti šurp …

—  Artur, — viņu pārtrauca senators, — Džeralds Šērvuds, mans labs draugs, gal­voja par misteru Kārteru. Es Džeraldu Šēr-. vudu pazīstu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš, man jāsaka, ir ļoti spējīgs vīrs, iz­darīgs uzņēmējs ar teicamu izdomu. Kaut arī šim stāstam vai nu pilnīgi, vai daļēji ir gau­žām grūti ticēt, pēc manām domām, mums tomēr vajadzētu to pieņemt par pamatu disku­sijām. Turklāt gribu jums atgādināt, ka šīs ir pirmās konkrētās ziņas, ko mums izdevies saņemt.

—   Arī man, — sacīja ģenerālis, — ir ļoti grūti ticēt kaut vai vārdam no dzirdētā. Bet mūsu acu priekšā ir šī barjera, kaut kas prā­tam pilnīgi neaptverams, un tādēļ mēs esam spiesti arī turpmāk pieņemt tādus pierādīju­mus, kas pārsniedz mūsu saprāta robežas.

—   Pieļausim uz mirkli, — ieteicās Deiven­ports, — ka mēs visam tam ticam. Lūkosim atrast tur kādu racionālu pamatu …

—   Bet tas nav iespējams! — eksplodēja Ņukoms. — Tas met sejā izaicinājumu visam, ko mēs zinām.

—  Mister Ņukom, — sacīja biologs, — cil­vēks laika ritumā aizvien ir metis izaicinā­jumu visam, ko zinājis iepriekš. Vēl tikai pirms dažiem gadsimtiem cilvēki bija pārlie­cināti, ka Zeme ir Visuma centrs. Vēl pirms trīsdesmit gadiem par neiespējamu uzskatīja ceļojumu uz citām planētām. Pirms simt ga­diem cilvēkam bija skaidrs, ka atoms ir ne­dalāms. Un pašreizējā problēma ir tāda, ka laiku nav iespējams saprast, ka nav iespējams ar to rīkoties un ka augiem nevar piemist saprāts. Es jums teikšu, ser …

— Vai gribat sacīt, — viņu pārtrauca ģene­rālis, — ka pieņemat to visu par patiesību?

—  Nē, — atbildēja Deivenports, — es ne­pieņemu neko. To darīt būtu ļoti neobjektīvi. Es ar spriedumu nogaidīšu. Godīgi sakot, es ar sajūsmu izmantotu iespēju tūliņ ķerties pie darba, sāktu novērot, eksperimentēt un …

—  Bet varbūt jums nepietiktu tam laika, — es iebildu.

Ģenerālis strauji pagriezās pret mani.

—  Vai tad ir noteikts termiņš? — viņš jau­tāja. — Jūs par to neko neminējāt.

—  Nē. Bet viņu varā ir mūs pasteidzināt. Viņas var vērst pret mums visai iespaidīgus ietekmēšanas līdzekļus jebkurā brīdī. Piemē­ram, var iekustināt šo pašu barjeru.

—  Cik tālu tad to varētu virzīt?

—  Tikpat zinu es, cik zināt jūs. Desmit jūdžu. Simt jūdžu. Tūkstoti. Nav ne jausmas.

—  Jūs runājat tā, it kā viņas varētu mūs nostumt pavisam nost no Zemes.

—  Nezinu. Bet man liekas, ka laikam va­rētu gan.

—   Un jūs domājat, viņas to darīs?

—  Varbūt. Ja konstatēs, ka mēs vilcinā­mies. Nedomāju, ka viņas to darītu labprāt. Mēs viņām esam vajadzīgi. Viņām nepiecie­šams kāds, kas var izmantot viņu uzkrātās zi­nāšanas, piešķirt tām jēgu un nozīmi. Un iz­skatās, it kā līdz šim viņām nebūtu izdevies atrast tādas būtnes, kas to varētu.

—  Bet mēs nedrīkstam arī pārsteigties, — protestēja senators. — Nevienam nav tiesību mūs steidzināt. Vēl daudz kas ir jādara. Jāap- spriežas visdažādākajās sfērās — jārīko ap­spriedes gan valsts, gan starptautiskā mē­rogā, gan no ekonomiskā, gan no zinātnes aspekta.

—  Senator, — es iebildu, — ir viens apstāk­lis, kuru, šķiet, visi ir aizmirsuši. Mums šo­reiz nav darīšana ar kādu citu tautu vai vis­pār ar cilvēkiem. Mums ir darīšana ar gluži citādām būtnēm …

— Tam nav nekādas nozīmes, — teica sena­tors. — Mums jārīkojas kā vienmēr.

—  Tas jau būtu gaužām jauki, — es sa- t clju, — ja tikai mēs to varētu svešajām būt­nēm ieskaidrot.

—  Viņām būs vien jāpagaida, — sausi no­teica Ņukoms.

Un es sapratu, ka viss ir bezcerīgi, ka esam saskārušies ar neatrisināmu problēmu, ka cilvēce sabojās savu pirmo kontaktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Būs runas un argu­menti, diskusijas un apspriešanās, — bet tas viss notiks no cilvēku aspekta, no mūsu vie­dokļa, nedodot nevienam pat iespēju ņemt vērā otras puses viedokli.

—  Nedrīkst aizmirst, — sacīja senators, I —ka lūdzējas ir viņas, ka viņas spēra pirmo

soli uz tuvošanos, viņas lūdz ielaišanu mūsu pasaulē, nevis mēs gribam nokļūt turp.

—   Pirms pieci simti gadiem, — es teicu,

—  baltie cilvēki ieradās Amerikā. Toreiz viņi bija lūdzēji,..

—  Bet indiāņi, — mani pārtrauca Ņukoms,

—  bija mežoņi, barbari …

Es viņam pamāju ar galvu.

—  Jūs precizējāt manu domu.

—       Jums ir visai nepieņemama humora iz­jūta, — griezīgi noteica Ņukoms.

—  Jūs nebūsiet mani sapratis, — es sacīju,

—  es nebūt nejokoju.

Deivenports pamāja ar galvu.

—       Jūsu domai ir zināms pamats, mister Kārter. Jūs sakāt — šīs puķes apgalvojot, ka esot uzkrājušas zināšanas, un jūs domājat, ka tās varētu būt daudzu saprātīgu rasu atziņas.

—  Tāds iespaids man radās.

—       Sakrātas un sistematizētas atziņas. Ne juceklīgs datu kopums vien?

—       Jā, arī sistematizētas,— es teicu. — Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es nevaru to ap­zvērēt. Man nebija iespējas pārliecināties, vai tas tiesa. Bet Tapers, kas runā viņu vietā, man apgalvoja, ka viņas nemelojot…

—       Es saprotu, —sacīja Deivenports. — Tas ir visai loģiski. Viņām nav vajadzības melot.

—       Izņemot to, — ģenerālis piebilda, — ka viņas neatdeva jums atpakaļ jūsu pusotra tūkstoša dolāru.

—  Neatdeva vis, — es piekritu.

—   Bet solīja atdot.

—  Jā. Pavisam noteikti apsolīja.

—  Tātad tas nozīmē, ka viņas ir melojušas.

Bez tam vēl izprovocēja, lai jūs paņemat no turienes līdzi to, ko pats dēvējat par laika mašīnu.

—       Un, — piemetināja Ņukoms, — izdarīja to ļoti veikli.

—       Man šķiet, — sacīja ģenerālis, — ka mums nevajadzētu viņām pārāk uzticēties.

—       Bet paklausieties, — protestēja Ņukoms, — mēs atkal esam sākuši runāt tā, it kā ti­cētu katram vārdam.

—       Tā taču arī tikām norunājuši, — teica senators, — izmantot iegūto informāciju par pamatu pārrunām.

—       Pašlaik, — prātoja ģenerālis, — mums jāsagatavojas visļaunākajam.

Deivenports iesmējās.

—   Kur gan te kāds ļaunums? Pirmoreiz

savā vēsturē cilvēcei radusies iespēja sastap­ties ar cita veida saprātu. Ja mēs tagad rīko­simies pareizi, varam gūt no tā lielu labumu.

—       Bet to jūs nevarat zināt, — iebilda ģene­rālis.

—       Protams, ka nevaram. Mums trūkst tiešu ziņu. Mums jānodibina ciešāks kontakts.

—       Ja tādas saites vispār eksistē, — noteica Ņukoms.

—  Ja tās eksistē, — piekrita Deivenports.

—       Kungi, — ierunājās senators, — mēs kaut ko aizmirstam. Barjera eksistē. Tā nelaiž cauri neko dzīvu.

—       To mēs nezinām, — atspēkoja Deiven­ports: — Mums ir piemērs ar automobili.

Tajā atradās mikroorganismi. Tādiem katra ziņā vajadzētu tur būt. Manuprāt, barjera aiz­tur nevis jebkuru dzīvu radību, bet vienīgi ap­zinīgas, domājošas būtnes. Tādas būtnes, kas apzinās savu esību …

—       Lai būtu kā būdams, — turpināja sena­tors, — mums ir pierādījums, ka noticis kaut kas ļoti dīvains. Mēs nevaram izlikties to ne­redzam. Mums jārīkojas, balstoties uz tām ziņām, kādas ir mūsu rīcībā.

—       Labi, — sacīja ģenerālis, — tad sāksim rīkoties. Vai var droši pieņemt, ka šīs būtnes varētu mums ar kaut ko draudēt?

Es pamāju.

—   Iespējams. Zināmos apstākļos.

—   Un kādi būtu šie apstākļi?

—       Nezinu. Mēs nevaram izsekot viņu domu gaitai.

—  Bet draudu iespēja pastāv?

—       Man šķiet, — iejaucās Deivenports, — ka mēs pārāk lielu uzmanību pievēršam domai par draudiem. Pirmām kārtām mums vaja­dzētu …

—       Mans visupirmais pienākums, — teica ģenerālis, — ir konstatēt, vai draud potenciā­las briesmas …

—  Un ja nu tās tiešām draudētu?

—       Mēs varētu tās novērst, — ģenerālis no­teica, — rīkojoties pietiekami ātri. Rīkojoties, iekams viņas ieņēmušas pārāk plašu terito­riju. Mumsjr iespējā tās apturēt.

—  Vienīgais, ko militāristi v^r izdomāt, — nikni sacīja Deivenports, — ir likt lietā spēku. Piekritu jums, ka kodolsprādziens varētu iznī­cināt svešo dzīvību, kas jau paguvusi ievies­ties uz Zemes, varbūt tas sagrautu arī laika barjeru un noslēgtu ceļu Uz Zemi mūsu nepa­zīstamajiem draugiem .. .

—   Draugiem! — ģenerālis kliegsūs iz­kliedza. — Kā jūs varat zināt, ka …

—   Protams, — Deivenports atteica, — es to nevaru zināt. Bet arī jūs nevarat zināt, ka tie ir ienaidnieki. Mums jāiegūst vairāk datu, mums jānodibina ciešāks kontakts …

—  Un, kamēr jūs vāksiet savus papildu da­tus, viņiem būs laiks nostiprināt barjeru un virzīt to tālāk uz priekšu …

—  Pienāks diena,.— dusmīgāk nekā pirmāk turpināja Deivenports, — kad cilvēcei vaja­dzēs atrisināt savas problēmas, neizmantojot spēku. Varbūt šis patlaban būtu īstais brīdis, kad sākt. Jūsu priekšlikums ir bombardēt šo pilsētiņu. Nemaz jau nerunājot par jautājuma morālo pusi — iznīcināt vairākus simtus gluži nevainīgu cilvēku …

—   Jūs aizmirstat, — ģenerālis aizsmakušā balsī norūca, — ka mēs tādējādi, upurējot da­žus simtus dzīvību, sagādātu drošību visiem cilvēkiem Zemes virsū. Tā nebūtu pārstei­dzīga rīcība. To mēs darītu tikai pēc pamatī­gas apsvēršanas. Tas būtu labi pārdomāts lē­mums.

—       Jau tas vien, ka jūs taisāties to ap­svērt, — biologs sacīja, — liek visai cilvēcei nodrebēt saltās trīsās.

Ģenerālis pagrozīja galvu.

—  Mans pienākums ir apsvērt tādus nepa­tīkamus jautājumus kā šis. Pat paturēdams prātā jautājuma morālo pusi, es vajadzības gadījumā tomēr…

—   Kungi! — vārgi pacēla balsi protestam senators.

Ģenerālis uzmeta skatienu man. Man likās, ka viņi pavisam aizmirsuši, ka arī es atrodos turpat.

—  Piedodiet, ser, — ģenerālis uzrunāja mani. — Nevajadzēja man tā runāt.

Es klusēdams pamāju ar galvu. Nebūtu spē­jis izteikt ne vārda, kaut man būtu solījuši par to vai miljonu dolāru. Es biju kā tūkstoš sai­tēm sasiets un baidījos pakustēties.

Kaut ko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis, lai gan tagad, kad tas bija noticis, es sapratu, ka neko citu īstenībā nemaz nedrīkstēju gai­dīt. Man vajadzēja gan zināt, kā pasaule uz to reaģēs, un, pat ja es to nebūtu zinājis, man vajadzēja atcerēties, ko sacīja Kleinais Grants, vārtīdamies manā virtuvē uz grīdas.

«Viņi taisās mest bumbu,» viņš teica. «Ne­ļauj viņiem nomest bumbu …»

Ņukoms salti vēroja mani. Viņa acis urbtin urbās manī.

—   Ceru, — viņš sacīja, — ka jūs nestāstī­siet tālāk, ko šeit dzirdējāt.

—      Mēs esam spiesti jums uzticēties, jau­nais draugs, — piebilda senators, — jo esam jūsu rokās.

Es samocīti iesmējos. Man šķiet, tie bija ne­jauki smiekli.

—   Kāpēc lai es kaut ko sacītu? — es vai­cāju. — Mēs esam tik parocīgs mērķis. Mana teikšana neko nelīdzētu. Mēs tikpat nevarētu nekur aiziet.

Vienu mirkli man prātā pazibēja doma, ka varbūt barjera pasargās mūs arī no bumbas, bet tūliņ atskārtu, cik aplam esmu domājis. Barjera aiztur vienīgi dzīvību jeb — ja Dei- venportam taisnība (un droši vien viņam ir taisnība) — vienīgi dzīvas būtnes, kas apzi­nās savu esību. Bija jau mēģināts barjeru spridzināt, un rezultāts bija tāds, it kā nekā­das barjeras vispār nebūtu. Barjera nebija iz­rādījusi eksplozijai nekādu pretestību, un eks­plozija nebija spējusi barjerai neko nodarīt.

No ģenerāļa viedokļa bumba būtu īstā at­bilde. Tā nogalinātu visu dzīvo; tā būtu reali­zācija secinājumam, pie kura bija nonācis Alfs Pītersons, atbildēdams uz jautājumu, kā iznīcināt nezāles, kas spēj augt katros ap­stākļos. Kodolsprādziens neko nenodarītu laika barjeras mehānismam, bet nogalinātu katru dzīvu būtni un saindētu ar radiāciju augsni tik stipri, ka svešie atnācēji ilgi ilgi nevarētu izmantot šo apvidu.

—   Ceru, — es sacīju ģenerālim, — ka jūs būsiet tikpat smalkjūtīgs, kā to prasāt no manis. Ja atzīsiet, ka šāds solis tiešām nepieciešams, tad vismaz mums iepriekš par to neziņojiet.

Ģenerālis, lūpas sakniebis, pamāja.

—  Man bail iedomāties, — sacīju, — kas notiks pilsētā, kad …

Senators mani pārtrauca:

—   Neraizējieties par agru. Tā ir tikai viena no daudzām varbūtībām. Pagaidām mēs par to pat nediskutēsim. Mūsu draugs ģenerālis mazliet pārsteidzās.

—   Es, — sacīja ģenerālis, — vismaz esmu godīgs. Necenšos nevienu piemuļķot. Nespē­lēju paslēpes.

Likās, viņš gribēja norādīt, ka pārējie to dara.

—   Ir vēl kaut kas, ar ko jums jārēķinās,— es viņam sacīju. — Šo operāciju nedrīkst da­rīt slepeni. Vienalga, ko jūs darīsiet, dariet to godīgi. Ir daži cilvēki, kuru domas Puķes var lasīt. Ir cilvēki, varbūt daudz cilvēku, ar kuru domām viņas spēj nodibināt kontaktu kaut vai šinī mirklī. Šie cilvēki paši to neno­jauš, un mums nav nekādas iespējas uzzināt, kuri tie ir. Varbūt kāds no jums. Ir gaužām iespējams, ka Puķes ikreiz jau priekšlaikus zinās, kas tiek plānots.

Redzēju, ka neviens no viņiem nav par to iedomājies. Savā stāstā es to, protams, tiku pieminējis, bet viņiem tas nebija iespiedies at­miņā. Pārāk daudz bija jaunumu, lai cilvēks tik īsā laikā varētu visu aptvert un izprait,

—   Kas tie par ļaudīm, kas tur sastājušies ap mašīnām? — jautāja Ņukoms.

Es pagriezos atpakaļ un apskatījos.

Tur droši vien bija puspilsētas. Cilvēki bija atnākuši noskatīties. «Un viņiem to nevar ņemt ļaunā,» es nodomāju. «Viņiem ir tiesī­bas zināt, kas notiek. Runa taču ir par viņu eksistenci. Varbūt laba daļa no viņiem man vairs neuzticējās pēc tam, kad Hairams un Toms sastāstījuši par mani nezin ko, un te nu es esmu atnācis, sēžu šosejas vidū uz krēsla un sarunājos ar vīriem no Vašingto­nas. Varbūt viņi jūtas atstumti. Varbūt viņi domā, ka arī viņiem vajadzētu būt klāt šādā apspriedē.»

Pagriezos atkal pret tiem četriem, kas sē­dēja barjeras viņā pusē.

—   Šis notikums ir tik nozīmīgs, — es vi­ņiem uzstājīgi sacīju, — ka jūs nedrīkstat pie­ļaut kļūdu. Ja mēs šoreiz kļūdīsimies, mēs zaudēsim arī visas tālākās iespējas …

—   Kādas iespējas? — jautāja senators.

—   Šī mums ir pirmā iespēja nodibināt kon­taktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Bet tā nebūt nav pēdējā. Kad cilvēki izlidos kos­mosā ….

—   Bet mēs vēl neesam kosmosā, — noteica Ņukoms.

305

Es sapratu, ka nav vērts. Pārāk daudz biju gaidījis no cilvēkiem manā dzīvojamā istabā un pārāk daudz arī no šiem vīriem uz šose­jas.

20-1472

Viņi visu sabojās. Mēs esam radīti vienīgi neveiksmei. Mums ir aplami motīvi, un mēs neprotam tos grozīt. Mums piemīt iedzimta tuvredzība, mantota patmīlība un iedomība, kas neļauj mums nogriezties no tā šaurā ce­liņa, pa kuru esam gājuši no laika gala.

«Bet varbūt,» man ienāca prātā, «cilvēce vien nav tāda. Varbūt tās svešās būtnes, ar kurām esam sastapušies, iet pa tikpat dziļu un šauru taku, pa kādu iet cilvēce. Varbūt tie svešie ir tikpat ietiepīgi, stūrgalvīgi un akli kā cilvēki.»

Es rezignēti atmetu ar roku, bet šaubos, vai to maz kāds pamanīja. Visi skatījās man garām, blenza uz ceļu.

Es strauji pagriezos un ieraudzīju, ka viss bars, kas bija stāvējis pa gabalu un gaidījis, jau atrodas pusceļā starp barjeru un automo­biļu sastrēgumu. Cilvēki tuvojās lēnām, bet ļoti noteikti un apņēmīgi. Izskatījās, it kā mums tuvotos pats liktenis.

— Ko viņi, pēc jūsu domām, grib? — diez­gan nervozi iejautājās senators.

Pūļa priekšgalā soļoja Džordžs Vokers, skārņa «Sarkanā pūce» īpašnieks, viņam uz pēdām sekoja Bačs Ormsbijs, kam pieder ben­zīna tanks, un «Laimīgo alas» krodzinieks Carlijs Hatons. Turpat bija Daniels Villobijs, kaut arī izskatījās mazliet samulsis, jo viņš ir no tiem cilvēkiem, kas parasti cenšas iz­vairīties no pūļa. Bet es neredzēju ne Higiju, ne Hairamu, toties Toms Prestons gan tur

bija. Mekiējū ar acīm Šērvudu, kaut gan ne­ticēju, ka viņš būtu nācis. Un man izrādījās taisnība — viņa nebija. Bet nāca daudzi cil­vēki, kurus es pazinu. Visiem bija drūmas un apņēmīgas sejas.

Atkāpos malā, lai pagrieztu viņiem ceļu, un pūlis pagāja garām, uz mani pat nepaska­tījies.

—   Senator, — Džordžs Vokers ierunājās skaļāk, nekā bija nepieciešams. — Jūs taču esat senators, vai ne?

—   Jā, — senators atbildēja. — Ar ko varu jums palīdzēt?

—   Tāpēc jau esam atnākuši, — Vokers teica, — lai to uzzinātu. Mēs esam tāda kā delegācija.

—   Saprotu, — senators atteica.

20'

307

—   Esam nokļuvuši nelaimē, — Vokers tur­pināja. — Mēs visi maksājam nodokļus, un tāpēc mums ir tiesības gaidīt palīdzību. Man pieder skārnis «Sarkanā pūce», un es nezinu, kas notiks, ja mani pircēji nevarēs iekļūt pil­sētā. Ja mums nebūs pircēju no laukiem, tad skārnis jātaisa ciet. Mēs jau gan varam, pro­tams, pārdot gaļu arī pilsētas iedzīvotājiem, bet apgrozījums ir tik mazs, ka nav vērts, un pēc dažām dienām cilvēkiem Milvilā vairs ne­būs naudas, ar ko samaksāt par pirkumiem, un mūsu veikals nav iekārtots tā, lai mēs va­rētu tirgoties uz parāda. Gaļu mēs, protams, varam dabūt. Tas mums viss izdomāts un ap­rēķināts, bet mēs nevarēsim to pārdot un …

—   Acumirkli, — senators sacīja, — paru­nāsim prātīgi. Nesteigsimies. Jums radušās grūtības, un es to zinu, un es centīšos darīt visu, ko spēju …

—   Senator, — viņu pārtrauca kāds vīrs ar dobju basa balsi, — te ir vēl citi cilvēki, kas nonākuši lielākās grūtībās nekā Džordžs. Kaut vai, piemēram, es pats. Es strādāju ār­pus pilsētas un esmu atkarīgs no algas, ko saņemu katru nedēļu, lai man būtu, par ko nopirkt bērniem pārtiku un drēbes un ar ko segt visas citas izdošanas. Bet tagad es uz darbu netieku un algas man nebūs. Un es ne­būt neesmu vienīgais. Tādu kā es ir daudz. Mums nav iekrāta nauda nebaltām dienām. Varat man ticēt, senator, ka mūsu pilsētā nav gandrīz neviena tāda cilvēka, kam būtu no­guldījumi. Mēs visi …

—   Pagaidiet, — senators lūdza, — ļaujiet taču arī man bilst kādu vārdu. Dodiet man mazliet laika. Vašingtonā zina, kas noticis. Tur zināms, cik lielas ir jūsu grūtības. Tiks darīts viss, lai jums palīdzētu. Kongresā tiks iesniegts likumprojekts par pabalsta piešķir­šanu jūsu pilsētas iedzīvotājiem, un es nerim­šos, kamēr nebūšu panācis, lai projektu pie­ņemtu bez liekas kavēšanās. Tas vēl nav viss. Divas vai trīs avīzes valsts austrumos un vai­rākas televīzijas stacijas sākušas vākt līdzek­ļus ziedojumu fondiem šās pilsētas iedzīvo­tāju labā. Un tas ir tikai sākums. Vēl daudz kas …

—   Pie velna, senator! — iesaucās kāds vīrs ar čerkstošu balsi. — Tas nav tas, ko mums vajag. Mums nav vajadzīgi pabalsti. Mēs ne­lūdzam ubaga dāvanas. Mēs gribam atgriez­ties katrs savā darbā.

Senators galīgi apjuka. .

—   Jūs tātad vēlaties, lai mēs novācam bar­jeru?

—   Paklausieties, senator, — turpināja vīrs ar vareno basa balsi, — jau kopš nezin cik gadiem valdība izšķiež miljoniem dolāru, lai nosūtītu cilvēku uz Mēnesi. Jums ir tik daudz zinātnieku, ka jūs varētu gan ziedot mazliet laika un naudas, lai mūs atbrīvotu. Mēs tik ilgi esam maksājuši nodokļus, neko par to ne­saņemdami pretī…

—   Bet tas, — senators iebilda, — prasītu zināmu laiku. Mums barjera vispirms pama­tīgi jāizpētī un pēc tam jāizlemj, kas ar to da­rāms. Un es atzīšos godīgi, ka to nav iespē­jams izdarīt dažās dienās.

Norma Šeparde, kas strādāja par medicīnas māsu pie doktora Fabiana, spiedās cauri pū­lim, līdz nokļuva senatora tuvumā.

—   Bet kaut kas ir jādara, — viņa sacīja. — Kaut kas ir jādara — vai jūs to saprotat? Kādam ir jāatrod izeja. Šajā pilsētā pašreiz ir cilvēki, kuriem vajadzētu gulēt slimnīcā, bet mēs nevaram viņus nogādāt turp. Dažs labs nomirs, ja nevarēsim aizvest viņu uz slimnīcu. Mūsu pilsētā ir tikai viens ārsts, un tas pats ir vecs vīrs. Viņš mums ilgus ilgus gadus ir bijis ļoti labs ārsts, bet viņam nav ne prasmes, ne līdzekļu, lai ārstētu tos cilvēkus, kas ir tik smagi slimi. Viņš to nekad nav spējis un nav arī izlicies, ka spēj …

— Dārgā, — senators viņu mierināja, — es pilnīgi saprotu jūsu rūpes un jūtu jums līdzi, un jūs varat neraizēties …

Bija skaidri redzams, ka mana saruna ar Vašingtonas pārstāvjiem beigusies. Es sāku lēni soļot projām pa ceļu. īstenībā nemaz ne­gāju pa ceļu, bet gan gar ceļa malu pa uzarto zemi, kur vietumis jau sāka spraukties ārā sīki, zaļi asniņi. Sēklas, ko dīvainā viesuļ­vētra bija izsējusi, šajā īsajā laika sprīdī bija sadīgušas un sāka spraukties ārā pretī gais­mai.

Gāju un ar dziļu rūgtumu sirdī minēju, kas gan izaugs no šīm sēklām.

Man nedeva mieru doma arī par to, cik stipri Nansiju sadusmojusi mana kaušanās ar Hairamu Martinu. Pirmīt es uztvēru viņas skatienu, tad viņa pagriezās un aizgāja pa celiņu projām. Viņa nenāca arī kopā ar tēvu, kad Šērvuds steidzās pie manis, lai paziņotu, ka Gibss piezvanījis.

Tajā īsajā mirklī, kad viņa man tik cieši pieglaudās, viņa atkal šķita mana sendienās mīļotā —^ meitene, kas staigāja ar mani roku rokā, smējās gulgojošiem smiekliem un nebija šķirama no manis, tāpat kā es nebiju šķirams no viņas.

«Nansij!» es bezmaz skaļi iesaucos. «Nan­sij, lūdzu, ļauj atkal visam būt kā senāk!»

«Bet nezin, vai jel kad vairs būs tāpat,» es nodomāju. Varbūt tā ir mūsu pilsētiņa, var­būt tā ir Milvilā, kas tagad nostājusies starp mums, jo šajos gados, kamēr viņa bija pro­jām, Milvilā viņai kļuvusi sveša, bet es, dzī­vodams uz vietas, biju šeit ieaudzis kā koks ar saknēm.

«Nav iespējams,» es domāju, «nav iespē­jams atrakt šo gadu putekļus, nav iespējams nostumt pie malas atmiņas un notikumus, un pārmaiņas, kas norisinājušās manī, kas nori­sinājušās mūsos, nav iespējams atprasīt lai­kam senās dienas un stundas. Un, pat ja iz­dotos to visu atrast un izcelt dienas gaismā, nebūtu vairs iespējams pilnīgi notraukt pu­tekļus un piešķirt pagātnei mirdzumu, kāds tai saglabājies atmiņā. Var jau arī būt, ka pagātnei šā mirdzuma nemaz nav, varbūt to spožu un zaigojošu esmu nospodrinājis tikai es pats savās ilgās un vientulībā.

Un varbūt šāds mirklis atmirdz tikai reizi mūžā (varbūt pat ne katra cilvēka mūžā). Varbūt tāds ir dzīves likums, ka šāds mir­klis nevar atmirdzēt vēlreiz.»

— Bred, — kāds mani uzrunāja.

Biju gājis, neskatīdamies, kur eju, stingi blenzdams uzartajā zemē. Tagad, izdzirdis balsi, strauji pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esmu nonācis līdz mašīnu sastrēgumam uz šo­sejas.

Atspiedies pret vienu no tām, stāvēja Bills Donovens.

—   Hei, Bili, — es atsaucos, — kādēļ tu ne­esi tur kopā ar pārējiem?

Viņš nepatikā atmeta ar roku.

—   Palīdzība mums ir1 nepieciešama, — viņš sacīja. — Skaidrs, ka nepieciešama. Liela palīdzība. Bet nekas arī nenotiktu, ja mēs tūliņ uz karstām pēdām neskrietu to lūg­ties. Nevajag ļaut pirmajam belzienam no­triekt mūs zemē. Kādu brīdi taču ir jānotu­ras, kaut vai tāpēc, lai saglabātu savu paš­cieņu.

Es pamāju ar galvu, tomēr gluži vienis prā- tis ar viņu nebiju.

—   Viņi ir nobijušies, — es iebildu.

—   Ir gan, — viņš piekrita, — bet tāpēc jau nav tūliņ jākļūst par blējošu aitu baru.

—   Kā klājas bērniem? — es apvaicājos.

—   Sveiki un veseli, — viņš atteica. — Džeks atbrauca viņiem pakaļ pēdējā brīdī pirms barjeras sakustēšanās. Aizveda projām no šejienes. Džekam vajadzēja sacirst parā­des durvis, lai tiktu pie bērniem, bet Mirta vā­rījās vienā gabalā, kamēr viņš lauza durvis. Tik daudz gvelšanas nieka durvju dēļ es savu mūžu nebiju dzirdējis.

—   Un kā jūtas misis Donovena?

—   Liza? Nekas, viss kārtībā. Raud pēc bēr­niem un grib zināt, kas notiks ar mums. Bet bērni ir drošībā, un tas ir galvenais.

Viņš uzsita ar plaukstu pa mašīnu.

—   Gan mēs kaut ko izgudrosim, — viņš sacīja. — Kāds laiciņš varbūt paies, bet nav nekā tāda, ar ko cilvēki nevarētu tikt galā, ja tikai saliek prātus kopā. Viņi taču var nosē­dināt kādus tūkstoš zinātniekus, lai sēž un gudro, un, kā jau es teicu, kāds laiciņš varbūt paies, bet gan jau tie tiks pie kāda gala.

—   Jā, — es atteicu, — droši vien tiks.

Ja vien kāds prātā jucis ģenerālis nepa­steigsies panikā nospiest pogu. Ja vien neiz- šķirsimies labāk uzlaist visu gaisā nekā cen­sties atrisināt.

—   Kas tev kait, Bred?

—   Nekas, — es atteicu.

—   Tev arī neklājas viegli, — viņš sacīja. — To, kā tu šodien apstrādāji Hairamu, viņš jau sen bija pelnījis. Vai tas aparāts, ko viņš tev meta …?

—   Jā, — es atbildēju, — tas bija viens no tiem.

—   Dzirdēju, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kā tad tu prati aiziet uz to otru pasauli? Man tas 'lie­kas ērmoti, bet tagad jau katram tas vien uz mēles.

Pāris puiku spiegdami un palēkdamies drāzās cauri starp mašīnām un aizskrēja pa ceļu turp, kur pūlis vēl joprojām strīdējās ar senatoru.

—   Puikām gatavie svētki, — Donovens

noteica. — Tādus priekus viņi vēl nekad nav piedzīvojuši. Labāk nekā cirks.

Aurodams aizskrēja cits puišeļu bars.

—        Paklau, — Donovens saausījās, — vai tikai kaut kas nav noticis, kā tev šķiet?

Pirmie divi puikas jau bija aizskrējuši līdz cilvēku baram, raustīja pieaugušos aiz rokām un kaut ko klaigāja.

—   Tā izskatās gan, — es piekritu.

Daži atšķīrās no pūļa un sāka nākt pa ceļu atpakaļ, sākumā iedami soļiem, bet tad rik­šiem vien laida uz pilsētu.

Kad tie pienāca tuvāk, Donovens izlēca uz ceļa, lai kādu notvertu.

—        Kas jums kait? — viņš uzsauca. — Kas noticis?

—       Nauda, — viens no skrējējiem atsaucās. — Tur esot atrasta kaut kāda nauda.

Nu jau viss bars bija pametis barjeru un joza pa ceļu šurp.

Garām skrejot, Meja Matoņa man uzsauca:

—   Nāc, Bred! Tavā dārzā esot nauda!

Nauda manā dārzā! Žēlīgais debesu tēvs,

kas vēl nenotiks!

Pametu skatienu uz četriem vīriem no Va­šingtonas, kas stāvēja viņpus barjeras. Tiem droši vien likās, ka visi milvilieši sajukuši prātā. Un viņiem bija pilnīgas tiesības tā do­māt.

Es izgāju uz ceļa un cilpoju pūlim pakaļ uz pilsētu.

No rīta atgriezies, redzēju, ka svešās pa­saules burvestība pārvērtusi purpurkrāsas pu­ķes, kas auga lejiņā aiz manas mājas, par sī­kiem krūmiņiem. Tumsā es ar pirkstiem pa- braucīju zarus un sataustīju briestošus pum­purus. Tagad tie bija izplaukuši un visur, kur bija atradies pumpurs, rēgojās nevis lapiņa, bet sīka piecdesmit dolāru banknotīte!

Lens Strīters, vidusskolas dabas zinātņu skolotājs, pasniedza man vienu mazo naudas zīmīti.

—   Tas nav iespējams, — viņš sacīja.

Un viņam bija taisnība. Tas tiešām nebija iespējams. Neviens krūms, kas ir pie pilna prāta, neizplaucēs piecdesmit dolāru bankno­tes un vispār nekādas banknotes.

Dārzā bija sanācis milzums ļaužu — viss pūlis, kas uz šosejas bārās ar senatoru, un vēl laba tiesa citu. Man gandrīz likās, ka sanā­kusi visa pilsēta. Cilvēki gāja no krūma pie krūma, klaigāja, un visi izskatījās satraukti un priecīgi. Gluži pamatoti. Viņu vidū nebija daudz tādu, kas kādreiz savā mūžā redzējuši piecdesmit dolāru zīmi, un te nu tās auga tūk­stošiem.

—   Vai esat pamatīgi tās apskatījis? — es jautāju skolotājam. — Vai esat pārliecināts, ka tās tiešām ir banknotes?

Viņš izvilka no krekla krūšu kabatas mazu palielināmo stikliņu un pasniedza to man.

—   Paskatieties, — viņš teica.

Es paskatījos, un nebija nekādu šaubu, ka tā ir īsta piecdesmit dolāru banknote, kaut gan vienīgās piecdesmit dolāru zīmes, ko es savā mūžā esmu redzējis, bija tās trīsdesmit banknotes aploksnē, kuru man iedeva Šēr­vuds. Un arī tām man izdevās uzmest tikai vienu mirkli. Bet caur palielināmo stikliņu re­dzēju, ka mazajām naudas zīmītēm ir faktu- rēts papīrs, un arī viss pārējais, pat sērija un numurs izskatījās autentiski.

Un, skatīdamies caur lēcu, es zināju, ka tās ir īstas naudas zīmes. Proti, šīs bija (kā to varētu nosaukt?) pēcnācējas tai naudai, kuru man nozaga Tapers Tailers.

Es tagad pilnīgi skaidri sapratu, kā viss no­ticis, un šī apziņa mani sarūgtināja līdz sirds dzijumiem.

—  Tas ir iespējams, — es sacīju Strīteram.

—  Tai bandai viss ir iespējams.

—  Jūs domājat — tai bandai jūsu otrā pa­saulē?

—   Nevis manā! — es viņam uzkliedzu.

—   Jūsu otrā pasaulē. Sīs pasaules otrā pa­saulē. Kad jūs beidzot to iekalsiet savos sa­sodītajos pauros…

Es nepabeidzu teikumu. Un pats jutos prie­cīgs, ka to neizdarīju.

—   Piedodiet, — Strīters atvainojās, — es negribēju teikt gluži tā, kā pateicu.

Es redzēju, ka Higijs bija pakāpies līdz pu­sei nogāzē, kas veda uz māju, un kliedza, lai viņu uzklausa.

—       Klausieties! — viņš ķērca. — Milvilas pilsoņi, klausieties, ko es teikšu!

Pūlis pamazām sāka pierimt, un Higijs bļāva, līdz visi apklusa.

—   Neraujiet lapas nost! — viņš pavēlēja.

—  Neaiztieciet tās!

—       Ko, vellos, Higij, — atsaucās Carlijs Hatons, — mēs tikai noplūcām dažas, lai va­rētu tās labāk apskatīt.

—   Labi, pietiek! — mērs bargi uzsauca.

—   Katra lapiņa, ko jūs noraujat, ir zaudēti piecdesmit dolāri. Ļaujiet lapām brītiņu laika, tās izaugs līdz pareizajam lielumam un no­kritīs, un tad mums atliks vienīgi tās sala­sīt, un katrs tiks pie naudas.

—       Kā tu to zini? — spalgi iespiedzās Džonsu vecmāmuļa.

—       Tas taču, — mērs paskaidroja, — ir lo­ģisks secinājums. Šie brīnišķīgie krūmi audzē mums naudu. Mums atliek vienīgi ļaut tiem vaļu, lai nauda varētu izaugt.

Viņš pārlaida skatienu pūlim un piepeši ieraudzīja mani.

—       Bred, — viņš jautāja, — vai man nav taisnība?

—   Laikam jau ir, — es atteicu.

Proti, Tapers nozaga man naudu, un Puķes izmantojušas banknotes par paraugu, pēc kā veidot krūmu lapas. Varēju, pat acu naudas zīmēm neuzmetis, saderēt, ka uz visas šīs naudas zīmju kaudzes nav vairāk par trīsdes­mit dažādiem sēriju numuriem.

—   Bet es gribētu zināt, — sacīja Carlijs< Hatons, — kā jūs esat izdomājuši naudu sa­dalīt, — tad, kad tā būs … nu … nogatavo­jusies.

—   Ak, — mērs atjēdzās, — tas man nebija*, ne prātā ienācis. Varbūt ieguldīsim to kopīgā fondā, lai izsniegtu cilvēkiem, kad viņiem ie- vajadzēsies naudas.

—   Tas man gan neliekas godīgi, — Carlijs. protestēja. — Tādā kārtā cits dabūs vairāk,, citam iznāks mazāk. Pēc mana prāta, nauda jāsadala vienlīdzīgās daļās. Katrs dabūs savu godīgu tiesu un varēs darīt ar to, ko gribēs.

—   Tavās domās ir zināma jēga, — atteica; mērs. — Bet mums ar izlemšanu nevajadzētu steigties. So pašu pēcpusdienu es noorgani­zēšu komiteju, kas jautājumu izskatīs. Ik­viens, kam rodas kāda ideja, var to izteikt, un tās tiks nopietni apspriestas.

—   Mēra kungs, — smalkā balstiņā iepīk­stējās Daniels Villobijs, — gribu aizrādīt uz vienu sīkumu, ko esam atstājuši bez ievērī­bas. Lai mēs runātu ko runādami, šīs lapiņas nav nekāda nauda.

—   Bet tās izskatās pēc naudas. Kad tās būs pieaugušas līdz pareizajam lielumam, ne­viens tās nespēs atšķirt no īstām naudas zī­mēm.

_— Es redzu, — baņķieris turpināja, — ka tās izskatās pēc īstas naudas. Tās droši vien spētu pievilt milzum daudz cilvēku. Varbūt tās maldinās jebkuru. Varbūt neviens nespēs pateikt, ka tā nav īsta nauda. Bet, ja nu nāks zināms, kādā veidā tās cēlušās, tām vairs ne­būs nekādas vērtības. Ne tikai šīs naudas zī­mes, bet visu naudu, kas būs apgrozībā mūsu pilsētā, sāks apšaubīt. Ja jau mēs varam iz­audzēt piecdesmit dolāru banknotes, kādēļ gan nevarētu audzēt arī desmitniekus un div­desmitniekus?

—   Nesaprotu, kādēļ jāceļ tāda brēka, — iesaucās Carlijs Hatons. — Nevienam tas nav jāzina. Mēs to varam noklusēt. Jātur tikai mēle aiz zobiem. Mēs varam nodot zvērestu, ka nekad par to neteiksim nevienam ne puš­plēsta vārda.

Pūlis sāka atzinīgi murdēt. Daniels Villo­bijs izskatījās tā, ka teju teju nosmaks. Doma par milzīgo viltotās naudas daudzumu žņau­dza nost viņa maigo dvēseli.

—  To, — mīlīgi noteica mērs, — varēs iz­šķirt mana komiteja.

Noskaņa, kādā mērs pateica šos vārdus, skaidri pauda visu, kas viņam padomā un kā komiteja izšķirs jautājumu.

—  Higij, — ierunājās advokāts Nikolss, — ir vēl kāds apstāklis, ko esam pametuši bez ievērības. Šī nauda nepieder mums.

Mērs uzmeta viņam niknu skatienu — kā gan cilvēks varēja ņemt mutē tādus vārdus!

—   Kam tad tā pieder? — viņš ierējās.

—   Kam? — Nikolss brīnījās. — Bredam.

Ta aug uz viņa zemes un pieder viņam. Ne­viena tiesa pasaulē neizspriestu citādi.

Pūlis sastinga. Visu acis pievērsās man. Es pēkšņi jutos kā strupceļā iedzīts trusītis, uz kuru tēmē simt pielādētas bises.

Mērs bezmaz aizrijās.

—   Vai jūs to skaidri zināt? — viņš jau­tāja.

- — Nešaubīgi, — Nikolss atteica.

Valdīja nāves klusums. Visu acis joprojām urbās manī.

Es pametu skatienu visapkārt un sastapos ar citu skatieniem. Neviens nebilda ne vārda.

«Nabaga neprātīgie, aklie stulbeņi,» es no­domāju. «Viņiem prātā vienīgi nauda, ko va­rētu iegūt, bagātība, par kādu neviens no vi­ņiem nekad nav iedrošinājies pat sapņot. Viņi nespēj šai notikumā saskatīt draudu (bet var­būt solījumu?), ar kuru sveša rase atnākusi pie mūsu namdurvīm un lūdz, lai to ielaižam. Un kā gan lai viņi zinātu, ka šo svešo būtņu dēļ virs kupola, kas pacēlies pār pilsētu, var uzliesmot žilbinoša nāve, var uzbangot nesa­valdāmas, drausmīgas enerģijas jūra?»

—  Mēr, — es sacīju, — es to naudu negribu.

—    Labi, Bred, — mērs noteica, — tas ir cēls žests. Esmu pārliecināts, ka cilvēki to no­vērtēs atzinīgi.

—    Tā tik vēl trūka, lai nenovērtētu, — at­saucās Nikolss.

Bet tad atskanēja izmisis sievietes klie­

dziens — un tam tūliņ sekoja otrs. Tie ska­nēja man aiz muguras, un es apsviedos ap­kārt.

Pa nogāzi, kas veda uz daktera Fabiana māju, lejup skrēja sieviete, kaut gan varbūt gluži pareizi nebūtu teikt, ka skrēja. Viņa gan mēģināja skriet, bet īstenībā tikai klumburoja uz priekšu. Viss ķermenis bija krampjaini sa- sprindzis drausmīgā piepūlē, rokas viņa bija izstiepusi uz priekšu, lai varētu uz tām atbal­stīties, ja kristu, un jau pie nākamā soja viņa tiešām paklupa, noripoja pa piekalnīti lejā un beidzot palika gujam paugura pakājē kā bez­veidīga lupatu kaudzīte.

—  Maira! — Nikolss iekliedzās. — Ak dievs, kas noticis, Maira?

Tā bija misis Fabiana, viņa gulēja lejiņā, un viņas sudrabotie mati vizēja saulē — mir­dzoši baits plankums maura tumšajā zaļumā. Viņa aizvien bija bijusi trausla un sīka un jau gadu gadiem artrīta sakropļota, bet šai brīdī, zālē sajimusi, viņa izskatījās tik maziņa un vāra, ka sirds sāpēja, uz viņu paraugoties. Es metos pie viņas, un visi pārējie skrēja man pakaļ.

Bills Donovens nonāca pie viņas pirmais, nometās viņai blakus ceļos, pacēla viņu un turēja rokās kā mazu bērnu.

—   Viss ir labi, — viņš mierinādams sacīja, — būs labi, neuztraucieties. Te ir visi jūsu draugi.

$91

Acis viņai bija plati ieplestas, viņai nekas

2W472

nekaitēja, bet viņa gulēja Billa rokās un bai­dījās pakustēties. Mati viņai bija pārkrituši pār seju, un Bills maigi atglauda tos ar savu lielo, sarepējušo, neveiklo roku.

—   Dakteris, — viņa beidzot sāka runāt, —• viņš ir nesamaņā …

—   Bet, — Higijs protestēja, — vēl pirms stundas viņš bija sveiks un vesels. Pirms stundas es viņu redzēju.

Viņa pagaidīja, kamēr Higijs beidz runāt» un tad turpināja, it kā nebūtu neko dzirdē­jusi:

—   Viņš ir nesamaņā, un es nevaru viņu pa­modināt. Viņš atgūlās mazliet nosnausties un vairs nemostas.

Donovens piecēlās, piecēla arf viņu un tu­rēja viņu rokās kā bērnu. Viņa bija tik sīciņa un viņš tik liels, ka izskatījās, it kā viņam ro­kās būtu lelle, sīka lelle ar jauku, grumbu iz­vagotu sejiņu.

—   Viņam nepieciešama palīdzība, — viņa teica. — Viņš visu mūžu ir palīdzējis jums. Tagad palīdzība vajadzīga viņam pašam.

Norma Šeparde pieskārās Billam pie ro­kas.

—  Aiznesiet viņu uz mājām, — viņa lūdza, — tur es par viņu parūpēšos.

—   Bet mans vīrs, — misis Fabiana neat­laidās. — Jūs taču sagādāsiet viņam palī­dzību? Jūs taču atradīsiet iespēju, kā viņam palīdzēt?

—   Jā, Maira, — Higijs viņu mierināja.

—   Jā, protafns, palīdzēsim. Mēs nedrīkstam viņu pamest. Viņš tik daudz darījis mūsu ilabā. Gan atradīsim iespēju, kā viņam palī­dzēt.

Donovens ar misis Fabianu uz rokām devas pa kalniņu augšup. Norma skrēja viņam pa priekšu.

—   Dažiem no mums vajadzētu aiziet lī­dzi, — teica Bačs Ormsbijs, — un raudzīt, ko varam darīt daktera labā.

—   Nu, Higij, — jautāja Carlijs Hatons,

—   ko tu domā darīt? Tev allaž rīkle vislie­lākā. Kā tu tagad domā viņam palīdzēt?

—   Kādam vajadzēs gan iet palīgā, — dek­larēja Endrjūsu vecaistēvs, izteiksmīgi pie­sizdams ar kūju pie zemes, tā piedodams sa­viem vārdiem uzsvaru. — Mums dakteris ne­kad nav bijis tik nepieciešams kā pašreiz. Pilsētā ir daudz slimnieku. Mums viņš kaut kā jādabū uz kājām.

—   Mēs varam darīt visu, kas mūsu spē­kos, — teica Strīters, — lai viņam būtu ēr­tāk. Mēs, protams, rūpēsimies par viņu, cik vien labi pratīsim. Bet mūsu vidū taču nav neviena, kam būtu medicīniska izglītība …

—   Es jums teikšu, ko darīsim, — Higijs sacīja. — Kādam jāsazinās ar ārstiem un jā­pastāsta, kas noticis. Mēs varam aprakstīt simptomus, un viņi varbūt pratīs uzstādīt sli­mības diagnozi un tad pateikt mums, ko lai darām. Norma ir medicīnas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs, viņa dakterim palīdz slimnie­ku pieņemšanā jau kādus četrus gadus un varbūt varētu būt mums noderīga.

—   Domāju, tas ir labākais, ko varam da­rīt, — piekrita Strīters, tomēr piebilzdams: — Bet īstais atrisinājums tas nav.

—   Es jums, vīri, ko sacīšu, — skaļi dekla­rēja vecaistēvs. — Mēs nevaram palikt te stā­vam. Šis ir brīdis, kad vajag darboties, un pie darba jāķeras tūliņ.

Tas, ko teica Strīters, pēc manām domām, bija pareizi. Ierosinājums sazināties varbūt tiešām bija labākais, ko varējām darīt, un to­mēr ar to nepietika. Ārstēšanai taču nepie­ciešams kaut kas vairāk par labiem padomiem un pa telefonu nodiktētām instrukcijām. Bez tam pilsētiņā ir vēl citi, kam vajadzīga ārstē­šana, turklāt daudz sarežģītāka, nekā mūsu vecais dakteris spētu veikt, pat ja izdotos da­būt viņu atkal uz kājām.

«Varbūt,» man ienāca prātā, «ir vēl kāds, kas varētu palīdzēt, un, ja vien viņas to var, tad es gan ieteiktu viņām neliegties to darīt, citādi es lūkošu atkal kaut kā aizkulties uz svešo pasauli un sākšu plēst ārā puķes ar vi­sām saknēm.»

Es nodomāju, ka ir pienācis laiks tai otrai pasaulei kaut ko darīt mūsu labā. Puķes pa­šas mūs novedušas šai ķezā, lai tagad palīdz izkulties. Ja tās vēlas pierādīt, cik lielus uzde­vumus spēj veikt, var gan atrast piemērotā­kas iespējas nekā piecdesmit dolāru zīmju audzēšana uz krūmiem un citi tamlīdzīgi pek­stiņi.

Pilsētas valdes ēkā ir telefona aparāti — tie, kas atnesti no Kleinā būdas, un es, pro­tams, varētu parunāt pa vienu no tiem, bet tad man laikam tomēr vispirms vajadzētu ie­lauzt Hairamam pakausi, iekams tiktu klāt pie kāda aparāta. Un es sapratu, ka vēl viena saķeršanās ar Hairamu man nav pa spēkam.

Paskatījos visapkārt, vai neieraudzīšu Šēr­vudu, bet neredzēju ne viņa, ne Nansijas. Var­būt viens no viņiem pašlaik ir mājās un at­jaus man parunāt pa telefonu no Šērvuda ka­bineta.

Aizvien vairāk cilvēku devās uz daktera māju, bet es pagriezos un aizgāju pa citu ceļu.

20

Uz manu zvanīšanu durvis neviens neat­vēra. Piezvanīju vairākas reizes, pagaidīju, beidzot nospiedu rokturi un konstatēju, ka durvis ir vaļā.

Iegāju iekšā un aizvēru ārdurvis. Durvju aizkrišanas troksnis noslāpa svinīgajā klu­sumā, kas valdīja no priekštelpas līdz virtu­vei.

— Vai kāds ir mājās? — es uzsaucu.

Kaut kur, it kā glābiņu meklēdama, izmisīgi sīca vientuļa muša, varbūt tā sagūstīta starp logiem, varbūt sapinusies kādā aizkara krokā. Saules gaisma lija iekšā pa durvju augšas stikliem un zīmēja uz grīdas robainus rak­stus.

Uz manu saucienu neviens neatbildēja, un es izgāju cauri priekšistabai un iegāju kabi­netā. Telefona aparāts joprojām stāvēja uz masīvā rakstāmgalda. Grāmatām nosegtās sienas radīja bagātu, brīnišķīgu iespaidu. Uz bāra galdiņa bija pamesta pusizdzerta vis­kija pudele un neizmazgāta glāze.

Pārgāju pāri paklājam līdz rakstāmgaldam un pastiepu roku, lai pievilktu aparātu tuvāk.

Pacēlu klausuli, un tūliņ Tapers atsaucās oficiālajā balsī:

—   Cik labi, mister Kārter, ka beidzot pie­zvanījāt. Ceram, ka notikumi risinās labvēlīgi. Jādomā, jūs jau esat uzsācis profilaktiskas sarunas.

It kā viņas nezinātu!

—   Ne tādēļ es jums piezvanīju, — es at­cirtu.

—  Bet tā taču mēs vienojāmies. Jūs strādā­siet mūsu labā.

Balss glaimīgā pašapmierinātība mani bez­gala kaitināja.

—   Un mēs laikam vienojāmies arī par to, — es jautāju, — ka jūs mani smalki piemuļķo­siet?

—   Mēs nesaprotam, — balss iztrūcinātā pārsteigumā sacīja. — Vai jūs, lūdzu, nepa­skaidrosiet tuvāk?

—   Laika mašīna, — es sacīju.

—   Ak tā!

—   Jā gan — tā! — es atmēdīju.

—   Bet, mister Kārter, ja mes būtu lūgu­šas, lai jūs to aiznesat Ildzi, jūs būtu domājis, ka mēs izmantojam jūs ļaunprātīgi. Jūs droši vien būtu atteicies.

—   Un tagad jūs domājat, ka neesat mani ļaunprātīgi izmantojušas?

—   Iespējams, ka esam. Mēs būtu izmanto­jušas jebkuru. Bija loti svarīgi nogādāt šo agregātu jusu pasaule. Kad būsiet iepazinies ar musu iecerēm ….

—   Negribu nekā zināt par jūsu iecerēm,— es nikni sacīju. — Jūs esat mani piemuļķoju­šas un pašas to atzistat. Tas nav nekāds jau­kais veids, kā nodibināt attiecības ar citām būtnēm.

—   Mēs to loti nožēlojam. Nevis to. ka esam to darījušas, bet gan, kā esam to izdarījušas. Ja mes varam jums kaut kā palīdzēt…

—  Jūs varat palīdzēt ļoti daudz. Jūs varat izbeigt blēņošanos ar piecdesmit dolāru ban­knotēm …

—   Bet tā taču ir kompensācija, — balss žēli iesaucās. — Mēs jums apsolījām, ka da­būsiet atpakaļ savus pusotra tūkstoša dolāru. Apsolījām, ka saņemsiet daudz vairāk nekā pusotra tūkstoša . ..

—  Vai jūs saviem priekšālasītājiem liekat lasīt arī ekonomiskus apcerejumus?

—   Protams, liekam.

—   Un vai esat ilgi un pamatīgi studējušas mūsu ekonomikas uzbūvi?

—   Cik vien spējam, — balss atbildēja, — kaut gan dažkārt tas ir |oti grūti.

—   Tad jau jūs, protams, zināt ari to, ka nauda mēdz augt uz krūmiem?

—   Nē, tā mēs nepavisam nedomājam. Mēs zinām, kā taisa naudu. Bet vai tad nav vien­alga? Nauda taču paliek nauda, vienalga, kā tā radusies?

—   Jūs dziļi maldāties, — es sacīju. — Jums vajadzētu šo jautājumu izstudēt pamatīgāk.

—   Jūs gribat teikt, ka šī nauda neder?

—   Ne velnam jūsu nauda neder, — es at­teicu.

—   Ceram, ka neesam nodarījušas neko ļaunu, — balss sacīja gluži sašņurkusi.

—   Nerunāsim par naudu, tas nav svarīgā­kais, — es atteicu. — Ir citi svarīgāki jautā­jumi. Jūs esat izolējušas mūs no pasaules, bet mums pilsētā ir slimi cilvēki. Un mums ir tikai viens ārsts, vārgs večuks, kas tos ap­rūpē. Bet tagad viņš pats ir saslimis un ne­viens cits ārsts nevar pie mums iekļūt…

—   Jums tātad vajadzīgs palīgs, — balss konstatēja.

—   Mums vajadzīgs, — es sacīju, — lai bar­jera paceltos un lai mēs varētu tikt no pilsētas ārā, bet citi tikt pie mums. Citādi būs jāmirst daudziem cilvēkiem, kuriem vēl nemaz nav laiks mirt.

—       Mēs nosūtīsim jums palīgu, — balss so- lija, — nosūtīsim nekavējoties. Ļoti kompe­tentu. Labāko, kādu vien spēsim atrast.

—  Nezinu, — es atteicu, — kas tas būs par palīgu. Bet palīdzība mums nepieciešama, cik drīz vien iespējams.

—  Mēs, — balss atkal solīja, — darīsim la­bāko, kas būs mūsu spēkos.

Tad saruna pārtrūka un telefonā nebija vairs dzirdams nekas. Piepeši man iešāvās prātā, ka neesmu pavaicājis vissvarīgāko: kā­dēļ viņām bija tik nepieciešami nogādāt laika mašīnu mūsu pasaulē?

Es vairākkārt uzspiedu pirkstu uz savieno­juma sviras. Noliku klausuli un atkal pacēlu to. Skaļā balsī runāju klausulē, bet neviens man neatbildēja.

Tik ilgus gadus viņas pētījušas un studēju-, šas un tomēr nesaprot mūsu iekārtu. Viņas nezina, ka nauda ir simbols, nevis vienkāršas papīra strēmeles. Pat ne uz mirkli viņām nav ienācis prātā, kas var notikt ar pilsētu, ja to izolē no pasaules.

Viņas mani piemānījušas un izmantojušas, un viņām gan būtu vajadzējis saprast, ka ne­kas nespēj sadusmot tik traki kā tāds vien­kāršs viltus. Viņām būtu vajadzējis to zināt, bet viņas to nezina un, ja tomēr zina, tad ne­piešķir tam nekādu nozīmi, un tas ir tikpat jauni vai vēl ļaunāk nekā nezināt.

Atvēru kabineta durvis un izgāju priekš­telpā. Nebiju vēl izgājis cauri priekštelpai, kad ārdurvis atvērās uo ienāca Nansija.

Es apstājos kāpņu pakājē, kuras veda no priekštelpas uz otro stāvu, un mirkli mēs stā­vējām, nolūkodamies viens uz otru, nemācē­dami atrast ne vārda, ko bilst.

—       Atnācu parunāt pa telefonu, — es bei­dzot ieteicos.

Viņa pamāja ar galvu.

—       Un tad vēl gribēju teikt, — es turpināju, — man ir ļoti nepatīkami, ka iznāca sarauties ar Hairamu.

—       Man ari ir nepatīkami, — viņa atteica, pārpratuši manus vārdus vai arī izlikdamās, ka pārpratuši. — Bet var jau būt, ka tu citādi nevarēji.

—  Viņš sadauzīja aparātu, — es iebildu.

Bet kautiņš, protams, neizcēlās aparāta dē|,

ne jau aparāta dēļ vien. Tur bija sakrājušās visas iepriekšējās reizes sen pirms aparāta mešanas.

—       Aizvakar vakarā, — es viņai atgādi­nāju, — tu sacīji, ka mēs kādreiz aizbraukšot kaut kur iedzert un paēst vakariņas. Nu, man šķiet, mums vajadzēs pagaidīt. Nevaram ne­kur aizbraukt.

—      Jā, — viņa atteica, — tad mēs būtu varē­juši sākt visu no jauna.

Es pamāju, bet jutos gaužām nelāgi.

—        Es taisījos uzvilkt savu skaistāko kleitu, — viņa turpināja, — un mums būtu bi­jis tik labi.

—   Kā toreiz skolas laikos, — es piebildu.

—  Bred!

—  Jā, — es atsaucos un paspēru soli uz vi­ņas pusi.

Pēkšņi viņa atradās manās skavās.

—   Mums nevajag ne vīna, ne vakariņu, — viņa sacīja, — mums abiem nevajag nekā.

«Nē,» es nodomāju, «mums abiem vairs ne­vajag nekā.»

Noliecos un noskūpstīju viņu, pieglaudis cieši sev klāt, un šajā bridi pasaulē bijām ti­kai mēs divi. Nebija vairs ne izolētās pilsētas, ne briesmu, kas draudēja no svešajām būt­nēm. Vienīgais, kas šajā mirklī šķita nozī­mīgs, bija ši meitene, kura reiz pirms dau­dziem gadiem bija gājusi ar mani pa pilsētiņu roku rokā, nemaz par to nekaunēdamās.

21

Palīgs ieradās tai pašā pēcpusdienā — ma­ziņš, sačokurojies humanoīds, kas izskatījās kā pērtiķitis ar spožam ačelēm. Viņam līdzi bija vēl otrs humanoids, bet tas bija pavisam citāds — liels, kaulains, neveikls un izkāmē­jis, drūmu skatienu un garu zirga ģīmi. No pirmā acu uzmetiena viņš atgādināja klasisku diplomāta karikatūru, kādas mēdz zīmēt avī­zēs. Sausnējais mazais cilvēciņš bija ietinies netīra, bezveidīgā drānas gabalā gluži kā mantijā, bet otrs atnācējs bija tērpies gurnu jostā un vestei līdzīgā apģērba gabalā ar milzu kabatām, kas bija bāztin piebāztas ar

nezin kādām mantām.

Visi pilsētas iedzīvotāji bija sastājušies no­gāzē aiz manas mājas, un visi bija pārlieci­nāti, ka nekāda palīdzība nav gaidāma. Dzir­dēju sačukstēšanos, kas tūliņ apklusa, ja vien es pagriezos uz to pusi.

Un tad pēkšņi parādījās šie divi — iznira kā no zemes dārza vidū.

Nogāju pa nogāzi lejup un devos dārzā vi­ņiem pretī. Viņi stāvēja un gaidīja mani, bet man aiz muguras paugura piekājē, kur drūz­mējās vesels cilvēku bars, valdīja pilnīgs klu­sums.

Kad biju piegājis atnācējiem gandrīz klāt, garais panācās uz priekšu, bet sīkais, čoku- rainais vīrelis turējās viņam cieši uz pēdām.

—       Es jūsu valodu runāju nesen, — sacīja garais. — Ja nav saprotams, jautājiet vēlreiz.

—  Jūs runājat labi, — es viņu drošināju.

—  Jūs — misters Kārters?

— Jā. Un kas esat jūs?

—       Mans nosaukums, — viņš svinīgi pazi­ņoja, — būs jums pārāk sarežģīts. Esmu no­lēmis, ka varat saukt mani par misteru Smitu.

—       Mister Smit, — es sacīju, — mēs ļoti priecājamies par jūsu ierašanos. Jūs tātad esat tas palīgs, ko man solīja?

—       Nē. Palīgs ir šī otra persona. Bet viņam nav tāda nosaukuma, ko es varētu jums pa­teikt. Viņš vispār nerunā ar skaņām. Viņš dzird un atbild tikai ar smadzenēm. Viņš ir savāds radījums.

—  Telepāts? — es minēju.

—  O, jā, tikai saprotiet mani pareizi. Viņš ir ļoti inteliģents. Un rīkojas ļoti ātri. Mēs, zi­nāt, esam katrs no savas pasaules. Ir daudz dažādu pasauļu, daudz dažādu tautu. Mēs labprāt pieņemtu ari jūs.

—  Vai jūs esat atsūtīts par tulku?

—   Tulku? Nevaru uztvert nozīmi. Es jūsu vārdus iemācījos ļoti ātri no mehānisma. Man maz laika. Nemāku tos visus saprast.

■ — Tulks nozīmē, ka jūs runājat viņa vietā. Viņš pasaka jums, un jūs — mums.

—  Tā tiešām ir. Un arī jūs pasakāt man, un es — viņam. Bet es neesmu tulks vien. Esmu ari diplomāts, ļoti labi apmācīts.

—  Kā?

—   Palīdzu vest sarunas ar jūsu tautu. Pa­līdzēšu, cik mācēšu. Droši vien daudz ko pa­skaidrošu. Palīdzēšu visādi, kā vien jums ne­pieciešams.

—  Jūs teicāt, ka pastāvot daudzas dažādas pasaules un esot daudz dažādu tautu. Vai tas nozīmē garu garu pasauļu un tautu ķēdi?

—   Ne visās pasaulēs ir iedzīvotāji, — viņš paskaidroja. — Dažās nav nekā. Nekādas dzī­vības. Dažās ir dzīvība, bet nav saprāta. Citur atkal saprātīgas būtnes kādreiz dzīvojušas, bet vairs nav. — Viņš pavēzēja roku dīvainā žestā. — Visādas nelaimes notiek ar saprātī­gām būtnēm — tīrās bēdas. Saprāts ir trausls, tas nepastāv mūžīgi.

—       Un kādas ir šīs saprātīgās būtnes? Vai tās visas ir humanoīdas?

—       Humanoīdas? — viņš vilcinādamies pār­vaicāja.

—       Nu, tādas kā mēs. Ar divām rokām, di­vām kājām, vienu galvu …

'— Lielākā daļa ir humanoīdas, — viņš at­bildēja. — Lielākā daļa tādas kā jūs un es.

Mazais, sausnējais radījums satraukts pa­raustīja runātāju aiz vestes. Būtne, ar kuru es sarunājos, pagriezās pret mazo un veltīja tam nedalītu uzmanību. Tad viņš atkal pievērsās man.

—  Viņš ļoti satraukts, — garais paziņoja,

—  saka, visi cilvēki šeit slimi. Viņu pārņēmusi dziļa līdzjūtība. Nekad neesot neko tik šaus­mīgu redzējis.

—   Bet tas nav tiesa! — es iesaucos,

—   Slimie ir mājās. Tie, kas sapulcējušies šeit ir veselie.

—  Nevar būt, — misters Smits noteica.

—   Situācija viņu ļoti satriekusi. Viņš var ielūkoties cilvēka iekšienē, redzēt katru vainu. Viņš saka — tie, kas vēl nav slimi, drīz būs slimi, saka, daudzos slēpjas pasīva kaite, ci­tos vēl saglabājušies vecu slimību sārņi.

— Vai viņš var mūs salabot?

—      Nevis salabot. Pilnīgi atjaunot. Pataisīt ķermeni gluži kā jaunu.

Higijs bija pieslīdējis tuvāk un līdz ar viņu vēl daži citi.

—  Higij, — es sacīju, — gribu tevi iepazīs­tināt ar misteru Smitu.

—  Nolāpīts! — Higijs iesaucās. — Viņiem ir tādi paši uzvārdi kā mums.

Viņš pastiepa roku, un, mirkli pārsteigumā vilcinājies, misters Smits arī pastiepa pretī savējo, un abi vīri sarokojās.

—  Tas otrs, — es paskaidroju, — nerunā. Viņš ir telepāts.

—   Cik žēl, — Higijs līdzjūtīgi noteica. — Kurš no viņiem ir ārsts?

—  Tas maziņais, — es atbildēju, — un es pat nezinu, vai viņu īsteni var nosaukt par ārstu. Liekas, viņš izremontē cilvēkus, pa­taisa tos kā no jauna.

—  Jauki, — Higijs nopriecājās, — tas jau dakteriem arī jādara, tikai bieži vien tiem ne­kas neiznāk.

—  Viņš saka, ka mēs visi esot slimi. Viņš grib mūs salabot.

—  Vēl jo labāk, — Higijs nopriecājās. — To var nosaukt par īstu pakalpojumu dienestu. Mēs varētu iekārtot pilsētas valdes namā am­bulanci.

—  Bet nedrīkst aizmirst dakteri un Floidu, un visus pārējos, kas tiešām ir slimi. To dēļ viņš ir ieradies.

—  Labi, Bred, es teikšu tā — vispirms aiz­vedīsim viņu pie tiem, lai viņš tos izārstē, un tad iekārtosim ambulanci. Arī mēs pārējie varētu to izmantot, kamēr viņš atrodas pie mums.

—  Ja jūs, — sacīja misters Smits, — apvie­notos ar mums pārējiem, jūs varētu viņa pa­kalpojumus izmantot, kad vien jums ievaja- dzētos.

—  Kas tā par apvienošanos? — Higijs man jautāja.

—   Viņš grib sacīt — ja mēs ielaistu savā pasaulē ienācējus no citurienes un savukārt paši pievienotos tām pasaulēm, ko Puķes sa­vienojušas.

—   Jā-ā, — Higijs novilka, — tā ir visai prātīga doma. Man šķiet, par viņa pakalpoju­miem mums nekas jāmaksā nebūs?

—  Jāmaksā? — misters Smits vaicāja.

—   Nu jā, — Higijs paskaidroja, — jā­maksā. Honorārs. Nauda.

—  Tie ir vārdi, kas manām ausīm sveši, — misters Smits sacīja. — Bet mums jāpastei­dzas, jo šim manam līdzgaitniekam jāapmeklē vēl citi slimnieki. Viņam un viņa kolēģiem jā­apkalpo daudzas pasaules.

—  Vai tas nozīmē, ka viņi ir ārsti arī citās pasaulēs? — es jautāju.

—  Jūs pareizi sapratāt, ko gribēju teikt.

—  Tā kā nedrīkstam zaudēt laiku, — stei­dzināja Higijs, — tad ķersimies pie darba. Vai jūs abi nāksiet man līdzi?

—  Ar lielāko prieku, — misters Smits izsau­cās, un abi aizgāja līdzi Higijam pa nogāzi uz ielas pusi. Es viņiem lēnām sekoju, bet, kad

biju jau gandrīz uzkāpis pakalnā, pa manas mājas virtuves durvīm izskrēja Džo Ivenss.

—       Bred! — viņš sauca. — Tev zvana no Valsts departamenta.

Pie telefona bija Ņukoms.

—       Es atrodos Elmorā; — viņš sacīja savā saltajā, skadrajā balsi, — un mēs tikko īsumā informējām presi par to, ko jūs mums izstās­tījāt. Bet žurnālisti tagad pieprasa tikšanos ar jums, viņi grib paši runāt ar jums.

—       Man nav iebildumu, — es sacīju. — Ja viņi grib atbraukt līdz barjerai…

—       Man gan būtu iebildumi, — Ņukoms īdzīgi noteica, — bet viņi drausmīgi mācas virsū. Man vajadzēja dot atļauju tikties ar jums. Paļaujos uz jūsu diskrēciju.

—  Darīšu, ko varēšu, — es apsolīju.

—       Labi, — viņš noteica. — Nevaru neko lī­dzēt. Pēc divām stundām viņi būs klāt. Tai pašā vietā, kur satikāmies mēs.

—       Kārtībā, — es sacīju. — Domāju, neko nekaitēs, ja es paņemšu līdzi kādu draugu.

—       Protams, protams, — Ņukoms piekrita. — Bet dieva dēļ esiet uzmanīgs!

22

337

Misters Smits ļoti ātri izprata domu par preses konferenci. Es viņam to izskaidroju, kamēr mēs kopā gājām uz barjeru, aiz kuras mūs gaidīja žurnālisti.

22—1472

—  Jūs sakāt, ka visi šie ļaudis ir sakar­nieki? — viņš apvaicājās, gribēdams pārlieci­nāties, ka ir sapratis. — Mēs pasakām viņiem, un viņi pasaka citiem. Tulki — tāpat kā es.

—  Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

—  Visi jūsu ļaudis runā vienādi. Mehā­nisms man iemācīja tikai vienu valodu.

—  Tādēļ, ka jums šoreiz cita valoda nav vajadzīga. Bet vispār Zemes iedzīvotāji runā daudzās valodās. Tas tomēr nav žurnālistu īstais uzdevums. Redziet, visi cilvēki nevar būt klāt un noklausīties, ko mēs teiksim. Žur­nālisti izplatīs jaunās ziņas tālāk …

—  Jaunās ziņas?

—  To, ko mēs viņiem pateiksim. Vai arī to, ko būs teikuši citi cilvēki. Vēstis par notiku­miem. Vienalga, kurā vietā kas notiek, žurnā­listi allaž ir klāt un ziņo par notikumu. Viņi sniedz pasaulei informāciju.

Misters Smits aiz priekiem bezmaz sāka lē­kāt.

—  Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucās.

—  Kas tur brīnišķīgs?

—  Kā nu ne! Ģenialitāte, — misters Smits paskaidroja. — Varenā izdoma. Tādējādi viena persona uzreiz runā ar visām citām personām. Visi dabū par viņu zināt. Visi dzird, kas viņam sakāms.

Mēs piegājām pie barjeras, kur otrā pusē uz šosejas drūzmējās vesels bars žurnālistu. Daži pat bija atspiesti gar barjeru uz abām

pusēm no ceja. I<ad mēs tuvojāmies, opera­tori mūs filmēja ko nagi nes.

Kad piegājām pie pašas barjeras, desmi­tiem žurnālistu sāka klaigāt, bet kāds viņus ātri apklusināja, un beidzot mūs uzrunāja ti­kai viens.

—       Esmu Džadsons Barness no «Associated Press», — viņš sacīja. — Ja nemaldos, jūs esat Kārters.

Apstiprināju, ka tas tiešām esmu.

—  Un kas ir tas otrs džentlmenis?

—  Viņa vārds ir Smits, — es atbildēju.

—   Viņš, — iesaucās kāds cits žurnālists,

—  laikam tikko pārnācis no masku balles?

—       Nē, — es paskaidroju, — viņš ir huma- noīds no kādas citas pasaules. Viņš atrodas šeit, lai palīdzētu sarunās.

—       Sveicināti, kungi, — misters Smits cie­nīgā laipnībā ierunājās.

Kāds no aizmugures auroja:

—  Mēs te neko nedzirdami

—   Mums ir mikrofons, — sacīja Barness,

—  esiet tik laipni.

—   Metiet šurp! — es teicu.

Viņš pameta mikrofonu, un es to noķēru. Vads stiepās cauri barjerai. Es redzēju šose­jas malā uzstādītos skaļruņus.

—       Un tagad, — Barness aicināja, — mēs varbūt varētu sākt. Oficiālās iestādes mūs, protams, jau ir informējušas, tā ka nav vaja­dzības vēlreiz atkārtot to, ko jau esat stāstījis.

Bet vēl ir daži jautājumi. Esmu pārliecināts, ka jautājumu netrūks.

Gaisā izslējās desmitiem roku.

—   Izvēlieties vienu no viņiem, — Barness sacīja.

Es pamāju kādam gara auguma kalsnam žurnālistam.

—  Pateicos, ser, — viņš atsaucās. — Keibs Riverss no «Kansas City Star». Kā mēs sapra­tām, jūs pārstāvat — nu, kā lai saka? — tās otrās pasaules iedzīvotājus — nu jā, iedzīvo­tājus. Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot savu stāvokli, vai nevarētu mazliet to precizēt? Vai esat oficiāls pārstāvis, neoficiāls simpatizē- tājs vai arī zināma veida starpnieks? Mums tas netika īsti paskaidrots.

—   Gribētu teikt, ka mans stāvoklis ir gau­žām neoficiāls. Vai jums ir kas zināms par manu tēvu?

—  Jā, — Riverss atbildēja, — mums stās­tīja, ka viņš kopis un kultivējis puķes, kuras kaut kur uzgājis. Bet jūs taču būsiet vienis prātis ar mums, mister Kārter, ka tā, maigi izsakoties, ir jums uzticētās lomas visai dī­vaina kvalifikācija?

—   Man vispār nav nekādas kvalifikāci­jas, — es atteicu. — Varu jums godīgi atzī­ties, ka, pēc manām domām, svešās būtnes iz­raudzījušās vienu no visnožēlojamākiem pār­stāvjiem, kāds vien atrodams. Taču jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, es laikam viņām šķitu vienīgais pieejamais cilvēks, jo vienīgi es esmu ciemojies viņu pasaulē. Otrkārt, un tas ir ļoti svarīgi, viņas nedomā, nemaz ne­spēj domāt tā, kā domājam mēs. Tas, kas šķiet saprātīgi no viņu viedokļa, mums var izrādī­ties pavisam aplami. Un otrādi, mūsu neap- gāžainākā loģika viņām var likties pavisam ačgārna.

—  Saprotu, — Riverss sacīja, — bet, lai gan atzīstaties, ka neesat piemērots šim dar­bam, jūs tomēr to darāt. Vai nepaskaidro­siet — kādēļ?

—   Man nav citas izejas, — es atteicu. — Iz­veidojusies tāda situācija, kad jācenšas no­dibināt savstarpēji racionālu kontaktu starp mums un pārējo pasauļu iedzīvotājiem.

—  Ko jūs ar to gribat teikt?

—  To, ka pašreiz, — es paskaidroju, — visa pasaule ir iztrūcināta. Notikumiem jāatrod kāds izskaidrojums. Nav nekā ļaunāka par bezjēdzīgiem notikumiem, nav nekā ļaunāka par bezprātīgām bailēm, un svešie varbūt at­stās barjeru pašreizējā stāvoklī, kamēr zinās, ka mēs kaut ko darām savstarpējas sapraša­nās labā. Man šķiet, ka patlaban viņi apmie­rināsies ar to, ko ir izdarījuši, un neko vai­rāk neuzsāks. Es ceru, ka situācija nekļūs ļaunāka un ka šajā laikā būs iespējams pa­nākt kādu vienošanos.

Gaisā paslējās citas rokas, un es izraudzī- jos citu žurnālistu.

—  Frenks Robertss, «Washington Post»,— viņš sacīja. — Man ir jautājums par sarunām. Kā es sapratu, svešās būtnes grib, lai mēs ielaižam tās mūsu pasaulē, un par to ir ar mieru nodot mūsu rīcībā lielos zināšanu uzkrājumus, ko tās savākušas.

—   Pilnīgi pareizi, — es atbildēju.

—   Kādēļ tās grib iekļūt pie mums?

—  Tas man nav gluži saprotams, — es at­zinos. — Tām jāiekļūst šeit, lai varētu virzī­ties tālāk uz citām pasaulēm. Šķiet, ka šīs ci­tas pasaules atrodas zināmā progresijā un ta­jās var iekļūt noteiktā kārtībā. Atzīstos vaļ­sirdīgi, ka nenieka no tā nesaprotu. Vienī­gais, ko patlaban varam darīt, ir radīt apstāk­ļus sarunām.

—  Vai, izņemot vispārējo priekšlikumu, ko izvirzījāt, jums ir zināmi kādi citi noteikumi?

—   Nekādi, — es atbildēju. — Iespējams, ka eksistē vēl citādi noteikumi, bet es tos nezinu.

—  Bet kopā ar jums tagad ieradies … nu, sauksim viņu par padomdevēju. Vai mēs va­rētu uzdot jautājumus šim jūsu misteram Smitam?

—  Jautājumus? — misters Smits pārvai­cāja.— Es pieņemu jūsu jautājumus.

Viņam ļoti patika, ka ari viņu kāds ievēro­jis. Ar zināmām bažām pasniedzu viņam mikrofonu.

—   Runājiet tur iekšā, — es pamācīju.

—   Es zinu, — viņš atteica. — Es novēroju.

—  Jūs ļoti labi runājat mūsu valodā, — sacīja «Washington Post» pārstāvis.

—   Mazliet. Mani mācīja mehānisms.

—   Vai varat nosaukt kādus īpašus noteiku­mus?

—   Nesaprotu, — misters Smits sacīja.

—  Vai pastāv kādi īpaši noteikumi, ko iz­virza jūsu dažādās tautas, pirms grib panākt ar mums vienošanos?

—  Tikai viens, — Smits atbildēja.

—   Un kāds tas būtu?

—   Es apgaismošu, — Smits teica. — Jums ir tāda parādība, ko sauc par karu. Tas, pro­tams, ir ļoti slikti, bet nav nelabojami. Agrāk vai vēlāk tautām pāries patika spēlēt karu.

Viņš apklusa, paskatījās visapkārt, un re­portieri klusēdami gaidīja.

—  Jā, — beidzot ierunājās viens no repor­tieriem, bet tas nebija «Washington Post» pārstāvis, — jā, karš nav nekas labs, bet kāds tam …

—  Es jums tūliņ paskaidrošu, — Smits sa­cīja. — Jums ir ļoti daudz skaldāma… ne­māku atrast vārdu? …

—  Atomskaldīšanas materiāla, — žurnā­lists izpalīdzīgi papildināja.

—  Pareizi. Atomskaldīšanas materiāla. Jums tas uzkrāts lielos daudzumos. Reiz vienā citā pasaulē bija tāds pats stāvoklis. Kad mēs ieradāmies, tur vairs nebija palicis pāri nekā. Nekādas dzīvības. Itin nekā. Tas bija loti bē­dīgi. Visa dzīvība bija iznicināta. Mēs to at­kal atjaunojām, tomēr bēdīgi to atcerēties. Te nedrīkst tā notikt. Tāpēc mēs pastāvam uz

to, lai atomskaldīšanas materiāls tiek sada­līts pa Joti plašu teritoriju.

—       Pagaidiet, pagaidiet! — iesaucās kāds žurnālists. — Jūs sakāt, ka mums jāizkliedē atomskaldīšanas materiāls. Jūs droši vien gribat teikt, ka mums jāuzspridzina visi krā­jumi un bumbas, lai vienuviet atliktu tikai pavisam niecīgs daudzums. Varbūt pat ma­zāk, nekā vajag vienas bumbas pagatavoša­nai.

—  Jūs to Joti ātri uztverat, — Smits atteica.

—       Bet kā jūs noteiksiet, ka tas tiešām ir iz­kliedēts? Jebkura valsts var apgalvot, ka ir to izdarījusi, bet īstenībā tomēr nav to darī­jusi. Kā jūs to zināsiet? Kā pārbaudīsiet?

—   Mēs novērosim, — Smits atbildēja.

—       Vai tad jums ir līdzeklis, ar kura palī­dzību var atklāt atomskaldīšanas materiālu?

—  Jā, saprotams, ir, — Smits sacīja.

—        Labi, pieņemsim, — jūs to zināsiet, teik­sim, jūs konstatētu, ka vēl joprojām pastāv šā materiāla koncentrācijā. Ko jūs tad ar to darītu?

—      Mēs to uzspridzinātu, — Smits atbildēja. — Ar lielu troksni uzspridzinātu.

—   Bet…

—       Mēs nosakām galīgo termiņu. Nosakām, lai līdz tam laikam visas koncentrācijas būtu izkliedētas. Bet laiks pienāk, un koncentrā­cijas vēl turpat, tad tās auto …. auto …

—  Automātiski.

—  Paldies, laipnā būtne. Tas ir vārds, ko

es meklēju. Tad tās automātiski uzsprāgst

gaisā.

Iestājās neveikls klusums. Es redzēju, ka žurnālisti ir neizpratnē, vai tikai netiek āzēti; varbūt viņi domāja, ka viņus iznerrojis kāds jokdaris, kas uzvilcis mugurā ķēmīgu vesti.

—  Mūsu mehānisms, — Smits nevērīgi pie­bilda, — jau tagad fiksē jūsu krājumu noviet­nes.

—  Nolādēts! — kāds skaļā, aizsmakušā balsī iesaucās. — Lidojošā laika mašīna!

Tad viņi visi pa galvu pa kaklu metās pro­jām pie saviem automobiļiem, kas stāvēja šo­sejas malā. Neviens mums vairs nepateica ne vārda, nevienam neienāca prātā atvadīties no mums, viņi aizdrāzās izstāstīt dzirdēto visai pasaulei.

«Tad, lūk, kā tas ir,» es mazliet sarūgtināts nodomāju un jutos pavisam gaudeni.

Tagad svešie var ienākt mūsu pasaulē, kad vien tiem iegribas, turklāt cilvēki no visas sirds dos tiem savu svētību. Nekas cits sveša­jiem nebūtu sagādājis tādus panākumus — nekādi argumenti, nekāda loģika, neviens sti­muls nebūtu ietekmīgāks par šo. Troksnis, ko visā pasaulē sacels šis paziņojums, sabiedrī­bas prasība, lai cilvēce pieņem svešo būtņu vienīgo noteikumu, pilnīgi nomāks un pār­māks jebkuru veselīgu, saprātīgu iebildumu.

Jebkāda vienošanās starp svešajām būt­nēm un mums obligāti būtu jādibina uz reā­liem pamatiem, ar kontroles un līdzsvaroša- rias iespējām. Abām pusēm būtu jādod savs ieguldījums un abām būtu jāzina, ka norunas laušanas gadījumā neizbēgami jācieš līgumā paredzētās sekas. Bet nu visas kontroles un līdzsvarošanas iespējas zudušas un svešajiem ceļš uz mūsu pasauli vajā. Viņi piedāvā vie­nīgo noteikumu, ko vēlas tautas, — nevis val­dības, bet tautas, — vai vismaz domā, ka vē­las kvēlāk par visu, un tagad neviens vairs nespēs apspiest tautu prasību, lai šis notei­kums tiktu pieņemts.

«Un tomēr tas viss jr viltus,» es sarūgtināts domāju. «Mani ar viltu izprovocēja paņemt līdzi laika mašīnu, mani ievilināja tādā situā­cijā. ka biju spiests meklēt palīdzību, un par palīgu vai virsmaz daļēju palīgu atsūtīja Smitu. Un pats viņa paziņojums par vienīgo noteikumu nav nekas cits kā viltus triks. Tas pats vecvecais stāsts. Cilvēki vai citas būt­nes — visi vienādi. Lai iegūtu to, ko ļoti gri­bas iegūt, ikviens izmantos visus pieejamos līdzekļus.»

Es zināju, ka viņi mūs uzvarējuši uz visas līnijas. Viņi mums visu laiku bijuši lielu ga­balu priekšā, un tagad pienācis brīdis, kad mums groži galīgi ir izslīdējuši no rokām un Zeme cietusi pilnīgu sakāvi.

Smits blenza nopakaļ skrejošajiem žurnā­listiem.

— Kas noticis? — viņš vaicāja.

Izliekas, ka nesaprot. Man gribējās apgriezt viņam sprandu.

—   Nāciet, — es sacfju, — es jūs aizvadīšu atpakaļ uz pilsētas valdi. Tur jūsu draugs dakterē mūsu pilsētas ļaudis.

—   Bet tie aulēkši? — viņš jautāja. — Un tā aurošana? Kāds tam cēlonis?

—  Jums nu gan to vajadzēja zināt, — es atteicu, — jūs taču pats šo putru ievārījāt.

23

Kad aizgāju atpakaļ uz mājām, Nansija mani gaidīja. Viņa sēdēja uz lieveņu pakā­pieniem, sarāvusies čokuriņā, it kā gribētu pa­slēpties no visas pasaules. Es viņu Ieraudzīju jau pa gabalu un, viņu pamanījis, priecājos tik ļoti, kā nekad nebiju priecājies. Līksme un sirsnība un tik liels, nekad vēl neizjusts mai­gums uzviļņoja manī, ka likās — teju teju no­slāpšu.

Nabaga meitene. Viņai ir grūti. Tikko vienu dienu kā atgriezusies mājās, un Milvilas pa­saulīte, tā pasaule, ko viņa uzskatīja par sa­vam mājām un dzimteni, pēkšņi izlēkusi no sliedēm.

Dārzā kāds klaigāja, uņ tur droši vien uz krūmiem joprojām auga mazas piecdesmit dolāru banknotītes.

Nonācis pie vārtiņiem, es, bļaustīšanās no­biedēts, neviļus apstājos.

Nansija pacēla galvu un ieraudzīja mani.

—  Tas nekas, Bred, — viņa sacīja. — Tur Ir tikai Hairams. Higijs lika viņam apsargāt naudu. Mazie puikas — zini, tādi astoņus de­viņus gadus veci — lien dārzā. Viņi jau ne­grib neko citu kā tikai izskaitīt, cik naudas izaudzis uz katra krūma. Viņi neko ļaunu ne­dara. Bet Hairams viņus trenc projām. Daž­reiz, — viņa piebilda, — man Hairama ir žēl.

—  2ēl Hairama? — es pārsteigts jautāju. Nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka arī pret viņu kāds varētu just žēlumu. — Viņš taču nav nekas cits kā stulbs nekrietnelis.

—  Stulbs nekrietnelis, — viņa atkārtoja. — kurš grib kaut ko pierādīt, bet pats lāgā nezina, ko grib pierādīt.

—  To, ka viņam ir spēks kā bullim …

—  Nē, — viņa atteica, — nepavisam ne to.

Divi zeņķi izdrāzās no dārza un aizjoza

prom pa ielu. Hairamu nemanīja. Arī bļaustī­šanās apklusa. Viņš savu padarījis, puišeļus padzinis.

Es apsēdos Nansijai blakus uz kāpnītēm.

—   Bred, — Nansija sacīja. — Nav labi. Es jūtu, ka nav labi.

Es piekrizdams pamāju ar galvu.

—   Biju aizgājusi uz pilsētas valdes namu, — viņa stāstīja. — Tur tas drausmī­gais, červeļainais radījums ierīkojis ambu­lanci. Tētis arī ir tur. Viņš palīdz. Bet es ilgāk nespēju izturēt. Tas ir briesmīgi.

—   Kas tad tur tik slikts notiek? Tas radī­jums — vai kā tu viņu sauc — taču izārstējis dakteri. Dakteris ir atkai uz kājām un izska­tās gluži kā jauns. Un Floida Koldvela sirdi ari izārstējis un …

Viņa noskurinājās.

—  Tieši tas jau ir drausmīgi. Viņi izskatās gluži kā no jauna uztaisīti. Vēl labāk nekā jauni. Bred, viņi nav izārstēti, viņi ir izremon­tēti kā mašīnas. Tā ir burvestība. Tas ir nejē­dzīgi. Tas sīkais punduris uzlūko viņus un neizdveš ne skaņas, viņš slīd cilvēkiem ap­kārt un skatās, un ir skaidri redzams, ka viņš nemaz nevēro viņu ārieni, bet skatās viņu iekšienē. Es nezinu, kā es to jūtu, bet es to izjūtu. It kā viņš ielīstu cilvēkos iekšā un …

Viņa aprāvās. — Piedod, — viņa teica, -— man nevajadzēja tā runāt. Tas izklausās nepieklājīgi.

—   Pati situācija nav nekāda pieklājīgā, — es atteicu. — Iespējams, ka mums vajadzēs mainīt savus uzskatus par to, kas ir pieklājīgi vai nepieklājīgi. Mums droši vien daudz ko vajadzēs grozīt savā dzīvē. Nedomāju, ka tas mums būs ļoti patīkami.

—  Tu runā tā, it kā viss jau būtu izlemts.

—  Bīstos, ka tā ir, — es sacīju un pastās- tiju viņai, ko Smits pateica žurnālistiem. Bija tik labi viņai visu pastāstīt. Man jau nebija neviena cita, kam šobrīd būtu varējis to iz­stāstīt. Šajos jaunumos es tik smagi sajutu pats. savu vainu, ka, izņemot Nansiju, būtu kaunējies kādam kaut ko stāstīt.

—  Bet tad nu vairs nevar būt kara, — Nan­sija sacīja, — tāda kara, no kāda baidās visa

pasaule.

—  Nē, — es piekritu, — nekāds karš vairs nav iespējams. — Un tomēr mani šī doma ne- nomierināja. — Bet mus var piemeklēt kaut kas vēl ļaunāks par karu.

—  Nekas nav ļaunāks par karu, — viņa no­teica.

Un to pašu, protams, teiks ikviens. Varbūt viņiem būs taisnība. Bet tagad svešās būt­nes ienāks mūsu pasaulē, un, tiklīdz būsim tās ielaiduši, mēs būsim pilnīgi atkarīgi no to žēlastības. Tās ir mūs pievīlušas, un mums vairs nav nekā, ar ko aizsargāties. Tiklīdz Puķes būs šeit ieviesušās, tās pārņems savā ziņā un pārveidos visu Zemes augu valsti, un mēs to pat nezināsim, mēs pat nekad nespē­sim to konstatēt. Tiklīdz būsim ielaiduši tās savā pasaulē, mēs nevarēsim nekad vairs justies droši. Un, tiklīdz Puķes to būs sasnie­gušas, mēs būsim nonākuši pilnīgā atkarībā no viņām. Visa dzīvnieku pasaule uz Zemes, cilvēku ieskaitot, taču ir atkarīga no Zemes augu valsts, jo smeļ no tās dzīvības spēku.

—  Mani pārsteidz viens, — es sacīju. — Pu­ķes būtu varējušas mūs pieveikt arī citādi. Ja tās būtu vēl mazliet pacietušās, būtu vēl īsu laiciņu pagaidījušas, tās būtu iekarojušas Zemi, un mēs to vispār neuzzinātu. Dažas taču aug un sakņojas tepat Milvilā. Tām ne­būtu bijis jāpaliek puķu izskatā. Tās būtu va­rējušas pārvērsties par jebko citu. Pēc simt gadiem tās būtu pārvērtušas par katru zaru un lapu, par katru zāles stiebru zemes virsū …

—  Varbūt pamatā ir kāds laika faktors, —- Nansija prātoja. — Varbūt tās nevarēja gai­dīt.

Es papurināju galvu.

—  Laika viņām ir pārpārēm. Un, ja viņām vajadzētu vēl vairāk, viņas to uztaisītu.

—   Varbūt viņām nepieciešami cilvēki, — viņa sacīja. — Varbūt mums ir kaut kas tāds, kā viņām vajag. Augi paši nespēj darīt neko. Tie nespēj pārvietoties, tiem nav roku. Tie var uzkrāt milzum daudz zināšanu, var izdomāt garu garās domas — iecerēt un plānot. Bet tie nespēj neko no plānotā īstenot. Tiem ne­pieciešams partneris plānu realizēšanai.

—   Puķēm ir bijuši partneri, — es atgādi­nāju. — Tām arī tagad ir daudz partneru. Ir taču būtnes, kas uztaisījušas laika mašīnu. Tu pati redzēji ērmīgo, mazo dakterīti un to garo šķeistu Smitu. Puķēm ir visādi partneri, kādi tām varētu būt nepieciešami. Atrisinājums meklējams citur.

—   Būtnes, ko tu pieminēji, — viņa teica, — varbūt nav īstās, kas tām nepieciešamas. Varbūt Puķes meklē tieši noteikta veida būt­nes. Varbūt tās pārmeklējušas pasauli pēc pasaules, lai atrastu īstā, vajadzīgā veida cilvēciskas būtnes. īstos partnerus. Varbūt tie esam mēs.

—  Var jau būt, — es sacīju, — ka tie pā­rējie nav bijuši pietiekami nekrietni. Varbūt viņas meklē slepkavu cilti. Un mēs esam slep­kavas. Varbūt viņām vajadzīgi tādi, kas brāz­tos kā traki no vienas pasaules uz otru — brutāli, nežēlīgi, drausmīgi. Ja tā labi apdo­mājam, mēs esam visai briesmīgi. Varbūt Puķes ir apsvērušas, ka nekas un neviens nespēs stāties tām pretī, ja tās ies kopā ar mums. Iespējams, ka viņām ir taisnība. Ja visām viņu uzkrātajām zināšanām un gara spējām pievienos mūsu fizikas likumu iz­pratni un intuīciju tehnoloģijā, tad droši vien nebūs tādu robežu, kas varētu aizturēt mūsu apvienotos spēkus.

—  Es gan tā nedomāju, — Nansija atteica. — Kas tev noticis? Man sākumā radās iespaids, ka tu esi labās domās par Puķēm.

—  Var jau būt, ka viņas ir labas, — es sa­cīju, — bet viņas man izlika tik daudz slazdu, un es iekritu visos pēc kārtas.

—   Ak tad par to tu raizējies …

—  Jūtos kā nodevējs, — es atteicu.

Mēs klusēdami sēdējām līdzās uz pakāpie­niem. Iela bija klusa un tukša. Pa visu laiku, kamēr mēs te sēdējām, neviens nebija pagājis garām.

—  Dīvaini, — Nansija ierunājās, — ka cil­vēki uzticējās tam svešajam ārstam. Viņš taču ir tik ērmots radījums, un tu nevari but drošs …

—  Bet ir taču vēl joprojām daudz ļaužu, — 3&2

es iebildu, — kas labprāt skrien pie pūšļotā­jiem.

—  Ta nav pūšļošana, — Nansija attrauca. — Viņš izārstēja mūsu dakteri un visus pārē­jos. Es negribēju apgalvot, ka viņš ir šarla­tāns, bet tikai to, ka viņš ir tik šausmīgs un atbaidošs.

—  Varbūt mēs savukārt viņam šķietam tādi.

Ir vēl kaut kas cits, — viņa sacīja. — Vi­ņam ir tik savāda tehnika. Ne zāles, ne in­strumenti, ne terapija. Viņš tikai paskatās uz tevi un it kā izzondē tevi — bez zondes, bez kā, bet tu skaidri redzi, ka viņš zondē, un pēc tam tu esi pavisam vesels —• ne tikai iz­ārstēts, bet pilnīgi vesels. Un, ja viņš spēj to izdarīt ar mūsu ķermeni, kā tad ir ar dvē­seli? Vai viņš spēj pārveidot arī mūsu dvēse­les, pārorientēt mūsu domas?

Dažiem ļaudīm mūsu pilsētiņā, — es iebildu, — tas nāktu tikai par labu. Piemēram, I Iigijam.

-    Nezobojies par to, Bred! — viņa man asi uzsauca.

Labi, — es atteicu, — nezobošos.

—  Tu runā tā vienīgi tāpēc, lai atgaiņātu bailes.

—  Un tu, —. es sacīju, — runā par to tik nopietni tikai tāpēc, lai radītu iespaidu, ka tas viss ir ikdienišķi un dabiski.

Viņa pamāja.

353

-   Bet tas neko nelīdz, — viņa atzinās.

23-1472

Tas jau tomēr nav ne ikdienišķi, ne da­biski. Nansija piecēlās.

— Pavadi mani uz mājām, — viņa lūdza. Un es pavadīju viņu uz mājām.

24

Metās jau krēsla, kad es gāju uz pilsētas centra pusi. Nezinu, kas mani dzina turp. Droši vien nemiers. Mana māja likās pārāk liela un tukša (tukšāka nekā jebkad senāk), un kaimiņos valdīja pārāk liels klusums. Ne­kur nedzirdēja nekādu trokšņu, tikai brīžiem satrauktu vai pravietisku balsi, ko nedabiski skaļu padarīja elektriskais skaņu pastiprinā­tājs. Biju pārliecināts, ka visā Milvilā pašreiz nav nevienas mājas, kur nebūtu ieslēgts ra­dio vai televizors.

Bet, kad es ieslēdzu arī savu televizoru un apsēdos skatīties, pārraide padarīja mani ner­vozu un man kļuva pavisam nelāgi.

Viens no populārākajiem komentētājiem ru­nāja rāmā, pārliecinošā balsī:

«.. . nav mūsu spēkos pārbaudīt, vai mašī­nai, kas tagad riņķo pa debesīm, tiešām pie­mīt spējas izdarīt to, ko mūsu misters Smits no svešās pasaules pasludinājis par tās uzde­vumu. Radaru stacijas šo ķermeni vairākkārt konstatēja, taču nezināmu iemeslu dēļ nespēja to noturēt novērošanas sfērā, ir pat saņemti

paziņojumi, turklāt visai autentiski, par vi­zuāliem novērojumiem. Bet tas tomēr ir kaut kas tāds, ko grūti uzskatīt par drošu informā­ciju.

Vašingtona, cik noprotams, domā, ka nav droša pamata bez pierādījumiem ticēt kādai gluži svešai būtnei, par kuras izcelsmi vai personību mums nekas nav zināms. Galvas­pilsētā, šķiet, šovakar gaida tuvāku informā­ciju, bet, jādomā, nav ko cerēt uz oficiālu ko­munikē, pirms nebūs izdarīti nopietnāki, pa­matoti secinājumi. Tā, protams, ir oficiālā no­stāja, un mēs varam vienīgi minēt, kas īste­nībā norisinās aiz kulisēm. Apmēram tāda pati situācija ir visas pasaules valstu galvas­pilsētās.

Pavisam citāds noskaņojums valda ārpus valdības aprindām. Jaunās vēstis visur izrai­sījušas skaļas gaviles un prieku. Londonā veidojas spontānas līksmu cilvēku manifestā­cijas,. un Maskavā laimīgs pūlis drūzmējas Sarkanajā laukumā. Tiklīdz sāka izplatīties pirmās jaunās vēstis, cilvēki steidzās uz baz­nīcām, lai piedalītos pateicības dievkalpoju­mos.

23*

355

Tautās nav ne mazāko šaubu, ne mazākās vilcināšanās. Vienkāršais cilvēks tiklab pie mums, Savienotajās Valstīs, kā arī Anglijā un Francijā — īstenībā visā pasaulē — uzņē­mis šo dīvaino paziņojumu kā neapstrīdamu faktu. Varbūt cilvēki gluži vienkārši tic tam, kam vēlas ticēt, varbūt tas notiek citu iemeslu

dēļ, bet nav noliedzams fakts, ka tautas ma­sās neiedomājami ātri zudusi neuzticība, kas bija tik raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu re­akcijai vēl šorīt.

Šķiet, sabiedriskā doma atstāj bez jebkādas ievērības pārējos varbūtējos faktorus. Jaunā vēsts, ka nākotnē vairs nebūs nekādas iespē­jas uzsākt kodolkaru, ir nomākusi visu pārējo. Tas jo skaidri parāda, cik briesmīgs, kaut arī slēpts un varbūt pat neapzinīgs, bijis saspīlē­jums, kādā pasaule visu laiku dzīvojusi…»

Es izslēdzu televizoru un klīdu apkārt pa māju. Manu solu atbalss svešādi dimdēja krēslainajās istabās.

Kas nekait tādam pašapmierinātam, lādzī­gam komentētājam sēdēt savā spoži apgais­motajā studijā tūkstoš jūdžu tālumā no visa un literāri izkoptā manierē analizēt notiku­mus, pie mums. Un arī citi cilvēki, tikai ne es, tepat Milvilā sēdēja bez kādām bažām un klausījās viņā. Bet es nespēju klausīties, es nespēju to izturēt.

«Vai tā ir vainas apziņa?» es vaicāju pats sev. «Varbūt tā tiešām ir vainas apziņa, jo laika mašīnu mūsu pasaulē taču ienesu es un es biju tas, kas paņēma Smitu līdzi pie barje­ras, lai viņš tur satiktos ar žurnālistiem.» Es esmu bijis muļķis — neiedomājams, pēdīgs muļķis, un man šķita, ka to tagad zina visa pasaule.

Bet varbūt tā bija pārliecība, kas manī pa­mazām veidojās pēc sarunas ar Nansiju: ka jābūt kādai slēptai iezīmei vai faktam, kādam gluži niecīgam, sīkam motīvam vai pierādī­jumam, ko neesmu pratis saskatīt, ko neviens no mums nav pratis uztvert, un, ja vien kāds būtu atskārtis šo sīko patiesību, visi notikumi kļūtu vieglāk saprotami un visās turpmākajās pārvērtībās parādītos kāda jēga.

Un es sāku meklēt šo slēpto faktoru, šo trumpi, šo niecīgo kripatiņu, kuru neesam pa­manījuši un kurai tomēr ir milzu nozīme, bet nespēju to atrast.

Varbūt es kļūdos. Varbūt tomēr nav neviena glābējā faktora. Varbūt mēs esam notverti slazdā un mums nemūžam neizkļūt no tā.

Izgāju no mājas un bez mērķa devos pa ielu uz priekšu. Es nekur negribēju aiziet, vē­lējos tikai pastaigāties, cerēdams, ka svaigais vakara gaiss un soļu ritms padarīs man galvu skaidrāku.

Kad biju nogājis apmēram puskvartāla, iz­dzirdēju aiz muguras kāju dipoņu. Likās, ka tā tuvojas, un pēc maza brītiņa ieraudzīju gaisā šūpojamies palsu mākulīti, kas šķita kustamies vienā rakstā ar vienmērīgo di­poņu. Apstājos un vēroju to, līdz tas pie- plīvoja man tuvāk, dipieniem joprojām ska­not uz bruģa. Mirkli vēlāk redzēju, ka tā ir misis Tailera un palsais margojums ir viņas spoži baltie mati un baltais spieķis.

— Labvakar, misis Tailera, — es sacīju, cik vien lēnīgi mācēju, lai viņu nenobiedētu.

Viņa apstājās un pacēla seju pret mani.

—       Vai tas esi tu, Bredšov? — viņa vaicāja. — Es nevaru tevi lāgā saredzēt, bet pazīstu tavu balsi.

—       Jā, tas esmu es, — atteicu. — Ko jūs tik vēlu darāt laukā, misis Tailera?

—       Es gāju pie tevis, — viņa sacīja, — bet laikam nebūšu pamanījusi tavu māju. Esmu kļuvusi tik aizmāršīga, ka būšu pagājusi tai garām. Tad atjēdzos un nācu atpakaļ.

—  Ko varu jums palīdzēt? — es jautāju.

—       Ļaudis, rau, stāsta, ka tu esot redzējis Taperu. Tu esot bijis labu brīdi ar viņu kopā.

—       Biju gan, — es atbildēju un nosvīdu aiz bailēm, gaidīdams, kas nu sekos.

Viņa pienāca man mazliet tuvāk klāt un, galvu atmetusi, cieši skatījās man sejā.

—       Vai taisnība, — viņa jautāja, — ka vi­ņam esot laba vieta?

—  Jā, — es atteicu, — ļoti laba vieta.

—  Un priekšnieki viņu ieredz?

—       Tieši tāds iespaids man radās. Varu teikt, ka viņam ir ļoti nozīmīgs postenis.

—       Vai viņš mani arī pieminēja? — viņa ne­rimās.

—       Jā, — es meloju. — Viņš apvaicājās par jums. Teica, ka labprāt uzrakstītu jums vēs­tuli, bet esot pārāk aizņemts.

—       Nabaga zēns, — vina noteica, — viņš ne­kad nav bijis liels rakstītājs. Un tu saki, ka viņš izskatās labi?

—  Viņš tiešām izskatās ļoti labi.

—  Kā nopratu, tad viņš esot diplomātiskajā

dienestā, — viņa sacīja. — Kas gan būtu va­rējis domāt, ka viņš reiz iekļūs diplomātiskajā dienestā! Jāatzīstas, es bieži par viņu bažī­jos. Muļķīgi, vai ne?

—  Jā, protams, — es atteicu. — Viņam klā­jas ļoti labi.

—  Vai tad par mājās nākšanu neko ne­bilda?

—  Ne reizes neieminejās, — es sacīju. — Liekas, viņam ir milzums darba.

—  Labi, labi, — viņa priecīgi noteica, — tad viņu arī vairs nemeklēšu. Tad varu mierā at­pūsties. Nu man vairs nevajadzēs ik mīļu brīdi iet ārā skatīties, vai viņš beidzot nenāk mājās.

Viņa pagriezās un sāka soļot pa ielu pro­jām.

—  Misis Tailera, — es ieminējos, — vai ne­varu pavadīt jūs uz mājām? Ir jau tumšs, un …

Nē, mīlīt, nē, — viņa attrauca. — Nav nekādas vajadzības. Man nemaz nav bail. Ta­gad, kad zinu, ka Taperam klājas labi, es vairs nekad nebaiļošos.

Stāvēju un noraudzījos, kā viņa aiziet, kā balto matu oreols blāvo tumsā, kā spieķis kli­dzina uz bruģa, pavadot viņu pa pasaules garo, līkumoto taku.

Un es sapratu, ka tā ir labāk, ka ir labāk, ja viņa nežēlīgo īstenību spēj pārvērst skaistā, neprātīgā iedomā.

Tā es vērodams nostāvēju, līdz viņa

pagriezās ap stūri un spieķa klikstieni lēnām izgaisa, tad arī es pagriezos un devos uz centra pusi.

Veikalu rajonā jau dega ielas spuldzes, bet visi skatlogi grima tumsā, un, to redzot, man kļuva mazliet baisi ap sirdi, jo lielākā daļa veikalu parasti bija atvērti līdz pulksten de­viņiem. Bet šovakar pat «Laimīgo alas» un kino durvis bija slēgtas.

Pilsētas valdes namā spīdēja gaisma, un pie durvīm slaistījās daži cilvēki. Ambulance droši vien jau beigusi darboties. Raudzīda­mies uz pilsētas valdes ēku, ieprātojos — ne­zin, ko par visu to domā dakteris Fabians. Manuprāt, viņa vecā, godīgā ārsta dvēsele ir sašutusi, kaut gan viņš pats bija pirmais iz­ārstētais pacients.

Novērsis skatienu no pilsētas valdes nama un rokas dziļi bikšu kabatās sabāzis, bez mērķa un miera devos tālāk pa ielu, nezinā­dams, ko īsti iesākt. Ko gan lai cilvēks iesāk tādā vakarā kā šis? Sēdēt istabā un blenzt televizora virmojošajā ekrānā? Paņemt pudeli šņabja un lēni, bet droši piedzerties? Samek­lēt kādu draugu vai kaimiņu un sākt bezjē­dzīgas, garas, spekulatīvas sarunas? Bet varbūt paslēpties un gļēvi gaidīt, kas notiks turpmāk?

s

Nonācu līdz ielu krustojumam un šķērsielā pa labi ieraudzīju uz ietves gaismas strēli, kas krita no apgaismota loga. Izbrīnījies parau­dzījos uz to un sapratu, ka gaisma plūst no

360

«Tribune» redakcijas loga un ka redakcijā droši vien vēl ir Džo Tvenss un varbūt runā pa telefonu ar kādu no «Associated Press» vai «New York Times», vai kādas citas avīzes, kas pieprasījusi viņam jaunumus. Džo ir aizņemts cilvēks, es negribēju viņu traucēt, bet varbūt viņš neņems ļaunā, ja uz īsu brītiņu iegriezī­šos.

Viņš tiešām runāja pa telefonu, sagumis pār galdu, piespiedis klausuli cieši pie auss. Durvis, verot tās ciet, noklaudzēja, viņš pa­cēla galvu un ieraudzīja mani.

—  Tūliņ, — viņš sacīja klausulē un tad sniedza to man.

—  Kas tur ir, Džo?

Kaut kas acīmredzot bija noticis. Viņa seja bija iztrūcināta un skatiens stings. Pār pieri viņam ritēja sīkas sviedru lāsītes, ķerdamās uzacīs.

—  Runā Alfs, — viņš teica, tikko kustinā­dams lūpas.

—  Alf, — es saucu aparātā, bet nespēju no­vērst acis no Džo Ivensa sejas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas tikko pamatīgi ietriecies ar galvu mūrī.

—  Bred! — Alfs iesaucās. — Vai tas esi tu, Bred?

—  Jā, — atbildēju, — tas esmu es.

—  Kur tu biji? Es visu laiku cenšos tevi sa­zvanīt. Kad pa tavu telefonu neviens neatbil­dēja …

—  Kas noticis, Alf? Neuztraucies tik traki!

—  Labi, — viņš atteica. — Centīšos neuz­traukties. Centīšos runāt mierīgi.

Man nepatika viņa balss noskaņa. Viņš bija nobijies, bet lūkoja izlikties mierīgs.

—  Stāsti! — es viņu mudināju.

—  Es beidzot pārcēlos uz Elmoru, — viņš sāka stāstīt. — Satiksme uz ceļiem ir draus­mīga. Tu pat iedomāties nevari, kas notiek šeit ārpusē uz ceļiem. Uzstādīti militāri kontrolpunkti un …

—  Bet beidzot tu tomēr nokļuvi Elmorā. Tu man stāstīji, ka pārcelšoties uz turieni.

—  Jā, beidzot es nokļuvu tur. Pa radio dzirdēju par delegāciju, kas izbraukusi uz Milvilu, lai satiktu tevi. Tur bijis senators, ģenerālis un vēl citi. Kad aizbraucu uz El­moru, konstatēju, ka viņi apmetušies viesnīcā «Kukurūza». Vai tas nav ērmīgākais nosau­kums, kāds jebkad dzirdēts . . .? Un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu viņiem pastāstīt par to, kas notiek Misisipi štatā. Iedomājos, ka tas varētu mazliet palīdzēt situācijas no­skaidrošanā. Tā nu es aizgāju uz viesnīcu, lai sastaptu senatoru, tas ir, lai mēģinātu viņu sastapt. Tur bija īsta trako māja. Milzīgi cil­vēku pūļi, policija cenšas uzturēt kārtību un raujas melnās miesās. Visā viesnīcā nekā cita kā televīzijas kameras, žurnālisti, radioļaudis un tā joprojām. Senatoru es ne acīs nedabūju redzēt. Bet es sastapu kādu citu. Tiklīdz - ieraudzīju, atcerējos viņu avīžu attēlos. Sa­proti, to, kuru sauc par Deivenportu …

—  Biologu? — es vaicāju.

—   Pareizi. Zinātnieku. Es piespiedu viņu pie sienas un centos viņam ieskaidrot, ka man jāsatiek senators. Taču liela labuma man no viņa nebija. Neesmu pat īsti drošs, vai viņš maz dzirdēja, ko es saku. Viņš izskatījās briesmīgi satraukts, sviedros izmircis un balts kā dvielis. Man iešāvās prātā, ka viņš varbūt ir slims, es apvaicājos, kas viņš tāds ir un vai nevaru viņam kaut ko palīdzēt. Un tad viņš man visu izstāstīja. Droši vien viņš nemaz nebija domājis man to stāstīt. Un vēlāk viņam varbūt pašam bija žēl, ka izstāstījis. Bet tai brīdī viņš bija tik pārskaities, ka niknums plūda pāri, un viņam laikam viss bija vien­alga. Tas nabaga velns bija galīgi izmisis, kad es tev saku. Nekad nebiju redzējis tik satrauktu cilvēku. Viņš sagrāba mani aiz svārku atlokiem, piebāza seju man pavisam klāt un runāja tik briesmīgā uzbudinājumā, ka nospļaudīja mani gluži slapju. Citos ap­stākļos taču viņš neparko nebūtu tā izturējies, tas nav tāds cilvēks …

—  Alf, — es lūdzu, — Alf, runā taču, par ko jārunā!

—   Es pavisam aizmirsu tev pateikt, — Alfs turpināja. — Te nupat izplatījušās jaunas bau­mas, ka tu esot atgriezies uz Zemes ar lidojošo šķīvi. Radio par to vien runā. Šķīvis esot meklējis kodolieroču krājumus. Nu, tā es sāku stāstīt tam zinātniekam, kādēļ man jāsastop senators, un arī par pētīšanas institūtu

Grīnbraira. Tad arī viņš mani sagrāba un sāka pats runāt tā, ka es netiku ne no vietas. Viņš man izstāstīja jaunās ziņas: svešo būtņu vie­nīgais noteikums — tas, ka mums jāizkliedē mūsu kodolieroču jauda, — esot drausmīgā­kais, kas vien varējis notikt. Pentagons esot pārliecināts, ka no svešo pasauļu iemītnie­kiem mums draudot briesmas un šīs briesmas esot jālikvidē …

—  Alf, — es pēkšņā nespēkā izdvesu, no­jauzdams, ko viņš tūliņ sacīs.

—  Un vēl viņš teica — Pentagons domājot, ka svešie jāaptur, iekams tie ieguvuši savā pārziņā vēl plašāku teritoriju, un vienīgā iespēja to izdarīt esot nomest ūdeņraža bumbu uz Milvilu.

Galīgi aizelsies, viņš apklusa.

Es neteicu neko. Biju tā paralizēts, ka nespēju izteikt ne vārda. Atcerējos ģenerāļa skatienu, kad šorīt ar viņu sarunājos un sena­tors teica: «Mums neatliek nekas cits kā jums uzticēties, jaunais draugs. Mēs esam jūsu rokās.»

—  Bred, — Alfs nobijies ievaicājās, — vai tu vēl klausies? Vai tu mani vēl dzirdi?

—  Jā, — es atteicu, — es esmu tepat.

—  Deivenports man sacīja — viņš baido­ties, ka jaunais kodolieroču meklēšanas veids varot pamudināt militāristus uz aktīvu dar­bību, jo nu viņi apzināsies, ka drīz viņiem vairs nebūs ar ko darboties. Viņš stāvokli iz­tēloja apmēram tā: cilvēks ar bisi rokā sa­stop mežā zvēru. Viņš nemaz negrib zvēru nogalināt,.ja tas nav tieši nepieciešams, tur­klāt pastāv iespēja, ka zvērs var aizmukt un viņam nemaz nevajadzēs šaut. Bet iedomā­jies, kā ir tad, ja viņš zina, ka tūliņ, pēc da­žiem mirkļiem viņa ierocis izgaisīs. Viņam jāizmanto gadījums un jāšauj, kamēr ierocis nav zudis. Viņam zvērs jānošauj, kamēr bise vēl rokā.

—  Un ta nu, — es ierunājos mierīgākā balsī, nekā pats biju uzskatījis par iespē­jamu,— iznāk, ka Milvilā ir tas zvērs.

—   Ne jau Milvilā, Bred. Tikai…

—  Jā, — es atteicu, — droši vien ne Milvilā. Bet iestāsti to cilvēkiem, kad viņiem virs gal­vas sprāgs bumba.

—  Deivenports bija kā prātu zaudējis. Viņš taču nemaz nedrīkstēja man to stāstīt…

—  Vai tu domā, viņš pats zina, ko runā? Šorīt viņam iznāca pamatīga saķeršanās ar ģenerāli.

—  Likās, viņš zina vairāk, nekā man izstās­tīja, Bred. Kādu brīdi viņš runāja vienā ru­nāšanā, bet tad uzreiz apklusa. It kā būtu sapratis, ka nedrīkst stāstīt. Viņu apsēdusi viena ideja. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgi sabiedriskās domas spēks varētu apturēt mili­tāristus. Viņš ir izprātojis tā: ja cilvēki uz­zinās militāristu plānu, sacelsies tāda brēka, ka šie neuzdrošināsies savu plānu realizēt. Tautas, viņš man paskaidroja, būšot ne tikai sašutušas par tik nežēlīgu, aukstasinīgu slepkavības nodomu, bet labprāt saņemšot arī svešos ienācējus — lai nāktu kas nākdami, ja tikai miers no bumbām. Un šis tavs biologs ir nolēmis noslēpumu atklāt. Viņš man gan neteica, ka to darīs, bet tāds ir viņa nodoms. Esmu pārliecināts, ka viņš to pateiks kādam žurnālistam.

Jutu, ka man iekšā viss sagriežas un sāk trīcēt. Piespiedos cieši pie galda, lai nesa- ļimtu.

—  Visa pilsēta zaudēs prātu, — es sacīju. — Šorīt taču es ģenerālim lūdzu . ..

—  Tu lūdzi ģenerālim? Žēlīgs dievs, tu tā­tad to jau zināji?

• — Protams, zināju. Ne jau to, ka viņi tā darīs. Zināju vienīgi, ka viņiem tas ir prātā.

—  Un neteici ne vārda?

—   Kam lai es būtu teicis? Un kāds no ta būtu bijis labums? Turklāt tas vēl nebija droši zināms. Bija tikai tāds apsvērums — visļau- nākaja gadījumā. Ziedot trīssimt dzīvību, lai izglābtu dzīvību trim miljardiem …

—  Bet tu pats, Bred! Un visi tavi draugi…

—  Alf, — es iesaucos, — ko gan es būtu va- rējis iesākt? Ko tu pats būtu darījis manā vietā? Izskandinājis to pa visu pilsētu un sa­tracinājis ļaudis?

—  Nezinu, — Alfs atteica. — Nezinu, ko es būtu darījis.

—  Alf, vai senators ir viesnīcā? Vai viņš pašreiz tur ir?

—       Man šķiet, ka ir. Vai gribi viņam zvanīt, Bred?

Nezinu, vai tas ko līdzēs, — es sacīju, — bet varbūt vajadzētu pamēģināt.

—       Tad es likšu klausuli nost, — Alfs sa­cīja. — Bred …

— Jā?

—       Dzīvo laimīgs, Bred. EkL es gribēju teikt… velns parāvis … nu jā, dzīvo lai­mīgs!

—  Paldies, Alf.

Dzirdēju, kā viņš noliek klausuli, un tad man ausīs dobji dūca vairs tikai neaizņemtās līnijas signāls. Man sāka trīcēt roka, un es saudzīgi noguldīju klausuli uz galda, neuz­drošinādamies nolikt to īstajā vietā.

Džo īvenss cieši paskatījās uz mani.

—       Tātad tu zināji? — viņš jautāja. — Zi­nāji visu laiku?

Papurināju galvu.

—       Es nezināju, ka viņi nolēmuši to darīt. Ģenerālis to pieminēja kā pēdējo līdzekli. Deivenports viņam uzklupa.

Es nepabeidzu iesākto domu. Vārdi kaut kā izplēnēja. Džo joprojām nenovērsa acu no manis.

Un tad es zaudēju savaldīšanos.

—        Sasodīts! — es iekliedzos. — Es taču nedrīkstēju nevienam to sacīt. Lūdzu ģenerā­lim — ja viņam tas jādara, lai dara, iepriekš nepaziņojis. Lai mēs neko nezinātu. Tad tas būtu tikai acumirklīgs uzliesmojums, ko mēs droši vien pat vairs neieraudzītu. Mēs, pro­tams, mirsim, bet tikai vienreiz. Nemirsim tūk­stoš nāvēs…

Džo satvēra klausuli.

1 — Lūkošu sazvanīt senatoru, — viņš sacīja.

Es apsēdos uz krēsla.

Jutos pagalam tukšs. Manī vairs nebija pa­licis nekas. Dzirdēju, ka Džo runā pa tele­fonu, bet neizšķīru vārdus, jo man likās, ka esmu uz mirkli radījis pats sev mazu pasaulīti (it kā parastajā pasaulē man vairs nebūtu vie­tas) un pārsedzies ar to, kā mēdz pārvilkt sev pāri segu.

Jutos nožēlojami un vienlaikus biju arī nikns, un domas galvā jaucās juku jukām.

Džo man kaut ko sacīja, bet es viņa vārdu jēgu sapratu tikai tad, kad viņš jau gandrīz bija beidzis runāt.

—   Ko tu teici? — es vaicāju.

—       Es pieteicu sarunu, — viņš sacīja. — Man solīja piezvanīt.

Es pamāju ar galvu.

—   Teicu, ka saruna ir ļoti svarīga.

—   Nezinu, vai ir vērts… — es iebildu.

—   Kā tā? Protams, ka …

—       Nezinu, ko senators spētu līdzēt. Nezinu, vai būs kāda nozīme, ja es vai tu, vai kāds cits runās ar viņu par to.

—       Senatoram ir liela teikšana, — sacīja Džo, — un viņam milzīgi patīk to parādīt.

Mirkli mēs sēdējām klusēdami un gaidi-

dami pieteikto sarunu, gaidīdami senatoru un ziņas, ko viņš mums pavēstīs.

—   Ko lai mēs iesākam, ja neviens mūsu labā neko nedarīs, ja neviens par mums necī­nīsies? — Džo jautāja.

—   Ko lai mēs iesākam? — es atkārtoju viņa jautājumu. — Mēs taču nespējam pat aizbēgt. Mēs sēžam slazdā.

—  Ja pilsētiņa uzzinās …

—   Protams, ka uzzinās, — es sacīju, — tik­līdz izplatīsies pirmās vēstis. Ja vien tās iz­platīsies. Un tad par to skandinās gan televī­zija, gan radio, un šajā pilsētā pašreiz visi ir kā pielipuši pie televizoriem.

—   Varbūt kādam izdosies notvert Deiven- portū un piespiest viņu klusēt.

Es papurināju galvu.

—   Šorīt viņš bija varen nikns. Bezmaz klupa ģenerālim pie rīkles.

«Un kam galu galā ir taisnība?» es klusībā jautāju pats sev. «Vai šai īsajā laika sprīdī kāds tiešām spēj pareizi novērtēt, kam ir tais­nība un kam nav?»

.369

Gadu gadiem cilvēki apkarojuši kaitēkļus, kukaiņus un nezāles. Cīnījušies ar tiem kā vien prazdami. Iznīcinājuši tos kā vien praz- dami. Vajadzētu tikai uz īsu laiciņu pamest šo darbu novārtā, un nezāles ņemtu virsroku. Tās ložņātu gar visām sētmalēm, sprauktos cauri dzīvžogiem, sazeltu malu malās. Tās augtu un kuplotu visur. Ja arī sausumā iz­degtu labība un iznīktu kukurūza, nezāles

24—1472

tomēr visu izturētu, būtu zaļas, leknas, neiznī­dējamas.

Un nu uzradusies jauna nezāle, uzradusies no cita laika, turklāt tāda, kas iznīcinātu ne tikai maizes labību, bet visu cilvēku dzimumu. Ja nu tiešām ir tā, tad atliek tikai viens līdzek­lis: apkarot to gluži tāpat, kā cilvēki apkaro jebkuru nezāli, apkarot to ar visiem mūsu rī­cībā esošajiem līdzekļiem.

Bet ja nu šī nav parastā nezāle, ja tā ir kaut kāda sevišķa, ārkārtīgi izturīga šķirne, kas sīki jo sīki izpētījusi cilvēku un augu īpa­šības un, balstoties uz plašajām zināšanām un lielo piemērošanās spēju, iemācījusies pār­varēt visu, ar ko vien cilvēks pret tām vēr­stos? Visu, izņemot, protams, stipru radiāciju.

Tieši tā jau arī skanēja atbilde uz jautā­jumu, kas bija uzdots dīvainajā pētīšanas institūtā Misisipi štatā.

Un Puķu reakcija uz šo atbildi ir gaužām vienkārša. Jāiznīcina radiācija. Un, to iznīci­not, vienlaikus var iegūt cilvēku sabiedrības simpātijas.

Ja situācija ir tāda, tad Pentagonam tais­nība.

Telefons uz rakstāmgalda iedūcās.

Džo nocēla klausuli un pasniedza to man.

Manas lūpas bija sastingušas. Vārdi, ko es teicu, skanēja cieti un skadri.

—   Hallo. —- es sacīju. — Hallo. Vai sena­tors?

—  Jā.

—       Runā Bredšovs Kārters. No Milvilas. Mēs satikāmies šorīt. Pie barjeras.

—       Protams, mister Kārter. Ko varu jums iīdzēt?

—   Klīst baumas …

—       Baumas klīst dažādas, Kārter. Esmu pats dzirdējis desmitiem variantu.

—       Runā, ka uz Milvilu metīšot bumbu. Ari ģenerālis šorīt sacīja …

—  Jā, — senators atteica pārlieku mierīgi,

—  arī es esmu dzirdējis tādas valodas, un tās mani joti uztrauc. Bet tām nav nekāda apstip­rinājuma. Tās ir tikai baumas.

—       Senator, — es sacīju, — lūkojiet iejus­ties manā stāvoklī. Jums tās ir satraucošas vēstis, bet mums — dzīvības jautājums.

—   Protams.

Man likās, ka es skaidri dzirdu, kā viņš strī­das pats ar sevi.

—   Sakiet man taisnību, — es neatlaidos.

-   Izšķiras taču mūsu liktenis.

Jā, jā, — teica senators. — Jums ir tie­sības to zināt. Nenoliedzu, ka jums ir tiesības.

Tātad — kas notiek?

24*

371

—        Ir tikai viena droša informācija, — se­nators paskaidroja. — Atomlielvalstu starpā notiek apspriedes augstākajā līmenī. Šis svešo atnācēju izvirzītais noteikums tām ir spēcīgs trieciens. Sarunas, kā jūs varat iedomāties, notiek ārkārtīgā slepenībā. Jūs, zināms, sa protat…

—   Viss kārtībā, — es apgalvoju. — Apsolu, ka…

—  Tas nav tik svarīgi, — senators at­trauca. — Gan jau kāds avīžnieks vēl šonakt pat kaut ko uzošņās. Bet man tas nepatīk. Iespaids ir tāds, ka tiek meklēta kāda vienoša­nās. Es ļoti bīstos, ka, ievērojot plašo masu noskaņojumu…

—   Senator! Lūdzu, nerunājiet par politiku!

—   Piedodiet, — senators atvainojās. — Ne­biju tā domājis. Bet negribu jums slēpt, ka esmu ļoti nobažījies. Cenšos savākt visus iespējamos faktus …

—   Tātad stāvoklis ir kritisks.

—  Ja barjera pavirzīsies vēl kaut par pē­das tiesu, — senators sacīja, — vai notiks kaut kas cits neparedzēts, nav izslēgts, ka mēs sākam rīkoties vienpusēji. Militāristi aiz­vien pratīs aizbildināties, ka viņi to darījuši, lai glābtu pasauli no svešinieku ordu iebru­kuma. Viņi var paziņot, ka saņēmuši informā­ciju, kādas nav nevienam citam. Viņi var ap­galvot, ka tā ir pilnīgi slepena, un var atteik­ties darīt to zināmu atklātībai. Gan viņi iz­gudros kādu piemērotu versiju un, kad darbs būs nodarīts, atkāpsies dibenplānā, kamēr laiks visu nolīdzinās. Skandāls, protams, būs drausmīgs, bet gan jau viņi pārcietīs arī to.

—   Un ko jūs pats domājat? — es jautāju. — Kādas ir izredzes?

—  Ak dievs, — senators noteica, — es ne­zinu. Man nav informācijas. Es nezinu, ko domā Pentagons. Es nezinu, kādi fakti ir viņu rīcībā. Nezinu, ko ģenerālštāba priekšnieki zi­ņojuši prezidentam. Turklāt mēs nevaram uz­zināt, ko domā Anglija, Krievija vai Francija.

Telefona vadi dūca salti un dobji.

—  Vai būtu kaut kas, — Ievaicājās sena­tors, — ko jūs, milvilieši, varētu darīt no sa­vas puses?

—  Mēs varētu publicēt uzsaukumu, — es sacīju, — uzsaukumu sabiedrībai. Visās avī­zēs un pa radio …

Es bezmaz vai saredzēju, kā senators papu­rina galvu.

—  Nelīdzēs, — viņš teica. — Nevienam nav nekādas iespējas uzzināt, kas notiek otrpus barjeras. Varbūt tur pastāv zināma sveša ietekme. Varbūt jūs, gribēdami glābties, esat ar mieru pazudināt visu cilvēci. Protams, prese un radio to uzņemtu ar lielāko prieku, izmantotu, lai iztaisītu sensāciju. Bet oficiālo domu tas neietekmētu ne par matu. Tas tikai sadumpotu tautas — sadumpotu tautas visā pasaulē. Bet satraukuma jau pietiek tāpat. Mums pašreiz vajadzīgi droši fakti un skaidrs saprāts.

«Viņš baidās, ka mēs varam apgāzt viņa vezumu,» es nodomāju. «Viņš grib, lai viss norit klusi un kārtīgi.»

—  Turklāt, — viņš piebilda, — nav nekādu īstu pierādījumu …

—  Deivenports domā, ka ir.

—  Jūs esat ar viņu runājis?

—  Nē, — es atbildēju nemelodams. — Ne­esmu ar viņu runājis.

—  Deivenports to nesaprot, — senators sa­cīja. — Viņš iznācis no savas izolētās labora­torijas un …

—  Man viņa valoda patika. Viņš runāja kā daždien civilizēts cilvēks.

Man tūliņ kļuva žēl, ka esmu šos vārdus iz­teicis, jo nu biju viņu ne tikai nobiedējis, bet arī aizvainojis.

—  Es jums došu ziņu, — senators dzedri noteica. — Tiklīdz kaut ko uzzināšu, saistīšos ar jums vai ar Džeraldu. ^Darīšu visu, ko spēšu. Nedomāju, ka jums vajadzētu uztrauk­ties. Tikai gādājiet, lai barjera nekust tālāk, skatieties, lai nekas nenotiek. Tas ir viss, ko jūs varat darīt.

—   Protams, senator, — es atteicu dziļā ne­patikā.

—   Paldies, ka piezvanījāt, — senators sa­cīja. — Es jūs informēšu.

—   Uz redzēšanos, senator.

Noliku klausuli. Džo vaicājoši uzlūkoja mani.

Es pagrozīju galvu.

—  Viņš neko nezina un neko arī nesaka. Cik noprotu, viņš ir bezspēcīgs. Viņš neko ne­spēj darīt mūsu labā.

Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēc mirkļa atvērās durvis. Pagriezos atpakaļ un ierau­dzīju Higiju Morrisu.

Higijs Morriss bija īstais vīrs, kura ieraša­nās man šinī brīdī šķita nepieciešama!

Viņš paskatījās uz mani, tad uz Džo, tad atkal uz mani.

—   Kas jums, puiši, kaiš? — viņš jautāja.

Es cieši skatījos viņam, acīs, vēlēdamies, lai

viņš iet projām, bet skaidri zināju, ka viņš to nedarīs.

—       Bred, — Džo ierunājās, — mums vaja­dzēs viņam to pateikt.

—  Manis dēj, — es atteicu, — saki.

Higijs nekustējās. Kamēr Džo viņam pa­stāstīja, kāds pašreiz ir stāvoklis, viņš ne­kustīgi stāvēja pie durvīm. Acis viņam kļuva stiklainas, un viņš pats likās pārvērties par statuju. Viņš nepakustināja ne loceklīti un ne ar pušplēstu vārdu nepārtrauca Džo.

Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums, tad Hi­gijs pievērsās man.

—       Kā tu domā? Vai viņi tiešām spētu izda­rīt ar mums kaut ko tādu?

Es pamāju.

—       Domāju, ka varētu gan. Un izdarīs arī. Ja vien barjera vēlreiz sakustēsies. Vai arī at­gadīsies kaut kas cits.

—       Nu, — Higijs pēkšņi salēcās, — ko tad mēs te stāvam? Mums tūliņ jāsāk rakt.

—  Rakt?

—       Protams. Patvertne. Darba roku mums ir daudz. Pašreiz pilsētā visi slaistās, neko nedarīdami. Mēs varam likt viņus pie darba. Šķūnī pie dzelzceļa stacijas ir visi darba rīki

ceļu labošanai, un droši vien pa pilsētu sala­sīsim kādu duci kravas mašīnu. Es nodibināšu komiteju, un mēs … Bet kas jums, puiši, īsti kaiš?

—  Higij, — Džo uzrunāja viņu gandrīz maigi, — tu laikam nekā neapjēdz. Tie nebūs nekādi atomputekļi, bumbu taču metīs virsū tieši Milvilai. Tu nespēj izbūvēt tādu pa­tvertni, kas varētu mūs glābt. Simt gados tu nespētu to izdarīt.

—  Mēģināt mēs tomēr varam, — Higijs stūrgalvīgi pretojās.

—  Mēs nevaram izrakt tik dziļu un uzbūvēt tik stipru patvertni, lai tā izturētu sprā­dzienu, — es iebildu. — Un, pat ja mums tas izdotos, tad tikpat pietrūktu skābekļa …

—  Bet kaut kas ir jādara! — Higijs kliedza.

—  Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mūs visus taču nogalinās!

— Jā, vecais, — es sacīju, — nu ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt.

—  Nu, paklausies … — Higijs iesāka.

—   Rimstieties! — Džo mums uzbrēca.

—  Rimstieties, jūs abi! Var jau būt, ka jūs viens otram esat kā dadzis acī, bet pašreiz mums jādarbojas kopīgi. Un izeja ir. Mums jau ir patvertne.

Mirkli es neizpratnē nolūkojos uz viņu, bet tad atjēdzu, uz ko viņš tēmē.

—  Nē! — es iesaucos. — Nē, to mēs ne­drīkstam darīt. Vēl ne. Vai tad tu nesaproti?

Tas nozīmētu atteikties no visām sarunu iespējām. Mēs nedrīkstam to darīt zināmu tai pusē.

—  Lieku desmit pret vienu, ka tur viss jau ir zināms, — Džo atteica.

—  Es neko nesaprotu,. — Higijs žēlojās.

—  Kur mums ir patvertne?

—  Otrā pasaule, — Džo paskaidroja, — tā paralēlā pasaule, uz kuru bija aizgājis Breds. Ja mums vairs nebūtu cita glābiņa, mēs va­rētu pāriet uz turieni. Puķes gādātu par mums un atļautu mums tur palikt. Tās audzētu mums pārtiku, tur būtu dziednieki, kas rūpē­tos par mūsu veselību, un …

—  Tu aizmirsti vienu, — es aizrādīju.

—  Mēs nezinām, kā turp aiziet. Bija tikai tā vienīgā vieta dārzā, un tagad tur viss ir pār­vērties. Puķu vairs nav, tur aug tikai naudas krūmi.

—  Tas brīnumdakteris un Smits varētu pa­rādīt mums ceļu, — Džo ieminējās. — Viņi zina, kur jāiet.

—  Viņu te vairs nav, — sacīja Higijs.

—  Viņi aizgāja uz mājām. Cilvēku ambulancē nebija, un viņi sacīja, ka viņiem esot jāiet projām. Bet viņi solījās atgriezties, ja mums viņu atkal ievajadzētos. Es viņus aizvedu ma­šīnā līdz Breda dārzam, un viņi bez grūtībām atrada durvis vai kā nu lai to dēvē. Viņi gluži vienkārši izgāja cauri dārzam un pazuda.

—  Vai tu mācētu atrast to vietu? — Džo vaicāja.

—- Domāju gan, ka atcerētos.

—- Tātad mēs to atrastu, ja vajadzētu, — Džo sacīja. — Mēs varam izveidot ķēdi un, rokās saķērušies, šķērsot dārzu.

—   Nezinu, — es iebildu, — vai durvis vien­mēr ir va|ā.

— Vajā?

—  Ja tās vienmēr būtu vaļā, — es sacīju, — mēs pēdējo desmit gadu laikā būtu zaudē­juši krietni daudz cilvēku. Tur taču aizvien ro­taļājās bērni, un arī pieaugušie bieži vien ir gājuši, lai nebūtu jāmet līkums. Es gāju cauri dārzam pie daktera Fabiana, šurp un turp staigājuši vēl daudzi citi. Ja jau durvis būtu bijušas vaļā, kāds nejauši būtu pa tām izgājis.

—   Galu galā, — Higijs attapās, — mēs taču varam uz turieni piezvanīt. Mēs varam paņemt vienu no tiem aparātiem …

—  Nē, — es sacīju, — to darīsim tikai tad, kad vairs nebūs citas izejas. Tā mēs varam uz laiku laikiem atšķirt sevi no pārējās cilvēces.

—  Tas tomēr būtu labāk nekā aiziet bojā, — iebilda Higijs.

—  Nevajag pārsteigties, — es centos viņus pārliecināt. — Ļausim cilvēkiem pašiem vis­pirms apdomāties un visu apsvērt. Iespējams,, ka nekas ļauns nenotiek. Nedrīkstam taču lūg­ties patvērumu, ja nemaz, nezinām, vai tas mums nepieciešams. Vēl joprojām, pastāv iespēja, ka abas puses var sākt sarunas. Es zinu, ka patlaban stāvoklis ir diezgan nelāgs, bet, ja vien iespējams, cilvēkiem nevajadzetu atteikties no sarunām.

—  Bred, — ierunājās Džo, — man šķiet, ne­kādu sarunu nebūs. Es domāju, ka svešās būtnes nekad nopietni nav gribējušas ielais­ties sarunās.

—  Un, — sarunā iejaucās Higijs, — tas ne­kad nebūtu noticis, ja nebūtu bijis tava tēva.

Man uznāca dusmas, bet es savaldījos un teicu:

—  Tad tas būtu noticis kaut'kur citur. Ja ne Milvilā, tad citā vietā. Ja ne pašlaik, tad maz­liet vēlāk.

—  Tieši par to jau es runāju, — Higijs dzē­līgi apstiprināja. — Tad tas nebūtu noticis šeit, tas būtu noticis kādā citā vietā.

Man nebija ko atbildēt. Es, protams, būtu varējis atbildēt, bet tā nebija atbilde, kas de­rētu Higijam.

—  Un es tev vēl ko teikšu, — Higijs turpi­nāja. — Gribu tevi draudzīgi brīdināt. Turi acis vaļā. Hairams kāro dabūt tevi nagos. Tas, ka tu viņu piekāvi, neko nelīdzēja. Tur­klāt ir vēl laba tiesa karstgalvju, kas par visu domā tāpat kā Hairams. Visā, kas šeit noticis, viņi vaino tevi un tavu ģimeni.

—  Higij, — Džo protestēja, — nevienam nav tiesību …

—  To es zinu, — Higijs atteica, — es tikai saku to, kas ir. Es, protams, centīšos uzturēt mieru un kārtību, bet neņemos vairs par to galvot.

Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja:

—       Tev atliek vienīgi cerēt, ka šī jezga labi drīz nokārtosies. Ja tas nenotiks, tad pameklē pie laika prāvāku, dzijāku alu, kur paslēpties.

—       Ak tu … — es iesaucos. Pietraucos kā­jās un būtu viņu pamatīgi iekaustījis, bet Džo aši metās apkārt rakstāmgaldam, sa­grāba mani un stūma atpakaļ.

—  Rimstieties! — viņš izmisis iesaucās.

—  Mums jau tāpat ir diezgan nepatikšanu, nemaz nevajag arī jums vēl sākt villoties.

—       Ja valodas par bumbu izies tautā, — Hi­gijs ļauni sacīja, — tad es par tavu dzīvību nedodu ne pliku vērdiņu. Tu pārāk dziļi esi iejaukts visā. Cilvēki sāks brīnīties …

Džo satvēra Higiju un piespieda pie sienas.

—       Turi muti, — viņš uzsauca. — Ja ne, es pats tev to aizbāzīšu! — Dūri pacēlis, viņš draudēja Higijam, un Higijs apklusa.

—       Un nu, — es pagriezos pret Džo, — kad tu esi nodibinājis mieru un kārtību un viss at­kal ir jauki un labi, tu varēsi iztikt bez ma­nis. Es iešu.

—  Bred, — Džo, zobus sakodis, sacīja,

—  pagaidi, es vēl…

Bet es izgāju no redakcijas, aizcirzdams durvis aiz sevis.

Arā jau bija kļuvis pavisam tumšs, un uz ielas neredzēja neviena cilvēka. Pilsētas val­des namā joprojām spīdēja gaisma, bet pie durvīm vairs neviens neslaistījās.

Man ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu bi­jis palikt. Ja ne cita iemesla pēc, tad kaut vai tādēj, lai palīdzētu Džo atturēt Higiju no kāda muļķīga soļa.

īstenībā tomēr manai palikšanai nebūtu bi­jis nekādas jēgas. Ja arī es būtu varējis dot kādu padomu (ko es nevarēju), tas būtu licies aizdomīgs. Man acīmredzot neviens vairs ne­uzticējās. Droši vien Hairams un Toms Pres­tons visu pēcpusdienu sviedriem vaigā kuri­nājuši Milvilā naida kampaņu pret Bredšovu Kārteru.

Iegriezos Lielajā ielā un sāku iet uz mā­jām. Visa iela grima dziļā mierā. Ar zaļu mauru apaugušajos laukumos starp mājām krita trīsošas ēnas, kad viegla vasaras vēj- pūta sašūpoja ielas apgaismošanas spuldzes augsto stabu galos. Cilvēki bija atvēruši lo­gus, lai glābtos no karstuma un ielaistu ista­bās spirgtu vēsmu, mājās spīdēja silta gaisma, bet pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt aprautus televīzijas vai radio pārraižu fragmentus.

Dziļš miers, un tomēr es zināju, ka aiz šķie­tamā klusuma slēpjas bailes, naids un draus­mīga mežonība, ko spēj izraisīt viens vienīgs neapdomāts vārds vai negaidīta rīcība, un tūliņ visa pilsētiņa pārvērstos par aurojošu trako māju.

Cilvēkus mocīja aizvainojums, gruzdošas dusmas par to, ka tieši viņi, tieši šis mazais ļaužu pulciņš ieslēgts kā lopu bars aplokā, bet pārējie cilvēki visā pasaulē dzīvo brīvībā. Mo­dās dumpīga pārestības sajūta pret kosmisko netaisnību, par to, ka tieši mēs, neviens cits visā plašajā pasaulē, bet vienīgi mēs esam iz­raudzīti šim aplokam. Nepatīkami un ne­veikli liek justies arī tas, ka visa pasaule blīn uz mums un tērgā par mums, it kā mēs būtu nezin kādi šausmoņi vai brīnumzvēri. Un var­būt vienā otrā mostas kauns un bailes: pārējā pasaule varētu sākt domāt, ka mēs paši esam pie visa vainīgi, ka mūs piemeklējusi sodība par kaut kādiem morāliem vai garīgiem trūku­miem.

Nav nekāds brīnums, ka, nonākuši šādā stāvoklī, milvilieši būs ar mieru izmantot jebkuru izskaidrojumu, kas palīdzētu viņiem atgūt labo slavu un atjaunot savu reputāciju ne vien pašu, bet visas pasaules un arī svešo būtņu acīs; nav nekāds brīnums, ka viņi būs ar mieru noticēt visam (gan ļaunajam, gan labajam), kāri uztvers jebkuras baumas, alka­tīgi metīsies katrā spekulācijā, lai tikai va­rētu visu ainu parādīt kontrastainos melnos un baltos toņos (kaut arī paši it labi zina, ka viss ir pelēks), jo melnā un baltā tiešumā viņi saskata ilgoto vienkāršību, kas ļauj visu vieg­lāk saprast un visu vieglāk pieņemt.

Un tomēr man bija skaidrs, ka viņi nav vai­nojami. Viņi nav sagatavoti saņemt šādu belzienu un noturēties kājās. Gadiem ilgi viņi, neviena neievēroti, dzīvojuši dzīves lielās straumes klusā attekā. Sīkie atgadījumi pilsē- tinas ikdienā bija Viņu dzīves lielie notikumi, vēsturiskas iezīmes viņu dzīvē ir apmēram šādas: toreiz, kad Džonsonu dulnais zeņķis ar savu veco fordiņu Gobu ielā iedrāzās kokā; un toreiz, kad tika izsaukti ugunsdzēsēji, lai noceltu Džonsu vecmāmuļas kaķi no prezbite- riāņu mācītājmājas jumta (līdz pat šai bal­tai dienai neviens nevar saprast, kā kaķis va­rēja tikt tur augšā); un kur nu vēl tā pēcpus­diena, kad Endrjūsu vecaistēvs bija makšķe­rēdams upmalā aizmidzis un ievēlies upē, un Lens Strīters viņu izvilka; večuks gan pamo­dās, bet bija sarijies ūdeni un vēl ilgi spraus­lāja un spļaudījās (bet ļaudīm toreiz bija ko grozīt galvas un prātot, kas Lēnam Strīteram vienam pašam bijis meklējams upmalā). Tādi nieki veidoja viņu dzīvi un sagādāja viņiem nepieciešamās sīkās sensācijas.

Bet pēkšņi viņi ir nostādīti vaigu vaigā ar kaut ko lielu, ko nespēj saprast, ar tik lieliem notikumiem un tādu situāciju, kas ir pārāk vareni, lai tos pašreiz izprastu jel kāds visā pasaulē. Un, tā kā viņi nevar šo situāciju at- vedināt uz neizdibināma brīnuma formulu, piemēram, līdzīgu tai, kā kaķis varēja nokļūt uz mācītājmājas jumta, viņi jūtas samulsuši un satraukti un ir gatavi kuru katru mirkli uzliesmot atklātā naidā, kas izpaustos var­darbībā — ja vien viņi varēs atrast kaut ko vai kādu, pret ko vērst vardarbību. Un es gaužām labi zināju, ka Toms Prestons un Hairams Martins ir sagādājuši viņu vardar­bībai mērķi, ir parūpējušies par to brīdi, kad sāks trakot naids.

Pamanīju, ka esmu jau gandrīz sasniedzis savas mājas. Man pretī slējās Daniela Villo- bija neveiklais, četrstūrainais ķieģeļu milze­nis; to uzlūkojot vien, katram uzreiz bija skaidrs, ka šāda māja var piederēt vienīgi Da­niela Villobija tipa vīram. Otrpus ielai uz stūra atradās vecā Perkinsa māja. Tur pirms apmēram nedēļas bija ievākušies jauni īrnieki. Sī ir viena no nedaudzajām izīrējamām mā­jām mūsu pilsētiņā, un tur gandrīz ik gadu mainījās īrnieki. Mūsējie nekad necentās iepazīties ar šiem ļaudīm tuvāk — nebija vērts. Un pašā ielas galā bija daktera Fabiana māja.

Nodomāju, ka jau pēc īsa brīža es būšu at­kal pats savā mājā, kuras jumtā vēl rēgojās izsistais caurums, atgriezīšos skanīgajā tuk­šumā, kur mani mocīs neatbildēti jautājumi, bet ārpusē aiz vārtiņiem kā kareivju postenis patrulēs milviliešu naids un aizdomas.

Otrā ielas pusē noklaudzēja durvis un uz lievenēm nodimdēja soļi.

Kāda balss ķērca: — Volij, viņi taisās uz­spert mūs gaisā. Nupat televīzijā to paziņoja.

No zemes kājās pielēca kāda ēna — laikam cilvēks bija gulējis zālē vai sēdējis zemā at­pūtas krēslā, jo ieraudzīju viņu tikai tad, kad kaimiņa kliedziens lika viņam pietrūkties kā­jās.

Viņš norīstījās, it kā censtos izteikt kādu vārdu, bet viņam tas neizdevās.

— Speciālziņojums! — pirmais sauca no lievenēm. — Nupat, tikko. Pa televīziju.

Dārzā sēdētājs strauji aizskrēja uz savu māju.

Arī es sāku skriet. Steidzos uz mājām, cik ātri vien spēju, un kājas kustējās bez sa­prāta vadības, gluži automātiski.

Es nebiju cerējis, ka man būs daudz laika, bet nu tā vairs nebija nemaz. Baumas bija izplatījušās ātrāk, nekā tiku gaidījis.

Speciālziņojums, protams, nav nekas cits kā baumas par to, ka bombardēšana varētu būt iespējama, -/- tas man bija skaidrs, — tā ir hipotēze, ka pēdējā, bezizejas gadījumā uz Milvilu varētu nomest bumbu. Bet tikpat labi es arī zināju, ka šajā pilsētā tas neko neno­zīmē. Milvilas iedzīvotāji nešķiros faktus no baumām.

Šī tātad būs dzirkstele, kas aizdedzinās pil­sētiņu un pārvērtīs to par trako māju, kur plosīsies naids un negantība. Tas skars mani, Džeraldu Šērvudu un skartu arī Kleino, ja vien viņš būtu šeit.

385

Iela palika man aiz muguras, skrēju lejā pa nogāzi, kas veda no Fabiana mājas uz mazo ielejiņu, kur brieda naudas raža. Vēl nebiju ticis nogāzē līdz pusei, kad man iešā­vās prātā doma par Hairamu. Pēcpusdienā viņš apsargāja naudas krūmus un varbūt slamstās tur vēl tagad. Es mēģināju apstāties

25-1472

un pieplaku pie zemes. Uzmetu ašu skatienu ielejai, tad sāku uzmanīgi izlūkot apkārtni, cenzdamies izpētīt katru tumšāku plankumu, acīgi vērodams ikvienu kustību, kas varētu liecināt, ka tieku novērots.

Tālumā izdzirdu klaigas un skrejošu soju dunu uz ietves. Kaut kur dažus kvartālus tā­lāk noklaudzēja durvis, tika iedarbināts mo­tors un sakustējās automobilis. Pa kādu at­vērtu logu neskaidri skanēja radio diktora sa­trauktā balss, bet vārdus nevarēju saprast.

Hairamu nekur nemanīju.

Piecēlos atkal kājās, lēnām devos pa nogāzi lejup. Sasniedzis dārzu, sāku iet pa to. Man pretī rēgojās pussagruvusī siltumnīca un sēkl- audze goba, kas auga aiz tās.

Nonācis pie siltumnīcas, es uz mirkli apstā­jos, vēl pēdējo reizi pamezdams skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka Hairams kaut kur man neuzglūn. Tad gāju tālāk, bet tai brīdī mani kāds uzrunāja, un balss skaņa mani sastindzināja.

Kaut gan stāvēju kā pie zemes pieaudzis, es tomēr skaidri zināju, ka neesmu dzirdējis ne skaņas.

«Bredšov Kārter,» balss atkal sacīja bez skaņas.

Un visapkārt iesmaržojās purpurkrāsas pu­ķes; varbūt tā nebija pat īsti smarža, bet ti­kai nojausma. Tā smagi dvesmoja gaisā un modināja manī asas, skaudras atmiņas par Tapera Tailera apmetni, kur Neredzamais

mani sagaidīja piekalnē, lai pavadītu atpakaļ uz Zemi.

—  Jā, — es atsaucos, — kur tu esi?

Man šķita, ka sēklaudze goba siltumnīcas stūrī sašūpo zarotni, kaut gan laiks bija pa­visam rāms.

«Es esmu šeit,» dzirdēju atbildi. «Esmu šeit jau ilgus gadus. Es ļoti gaidīju dienu, kad beidzot varēšu ar tevi sarunāties.»

—       Vai tad tu zināji? — es vaicāju un pats sapratu, cik šis jautājums muļķīgs, jo man bija skaidrs, ka manam sarunu biedram zi­nāms viss gan par bumbu, gan pārējais.

«Mēs zinām,» atbildēja goba, «bet par to nedrīkst krist izmisumā.»

—       Nedrīkst krist izmisumā? — es pagalam pārsteigts jautāju.

«Ja mums neizdosies šoreiz,» koks teica, «mēs mēģināsim atkal. Varbūt kaut kur citur. Varbūt mums vajadzēs gaidīt, kamēr tā … nu kā jūs to saucat?»

—       Radiācija, — es atbildēju. — Tāds ir tās nosaukums.

«Gaidīsim,» purpursmarža teica, «kamēr ra­diācijas vairs nebūs.»

—  Paies ilgi gadi, — es sacīju.

«Mēs varam gaidīt gadiem,» man atbildēja. «Mums laika pietiek. Mums nekad nebūs gala. Un nekad gala nebūs laikam.»

35*

387

—       Bet mūsu laikam ir gals, — es teicu, un manī modās līdzjūtība pret visu cilvēku

dzimumu, bet visvairāk pašam pret sevi. — Un man var pienākt gals.

«Jā, mēs zinām,» sacīja purpursmarža. «Mums ir jūsu ļoti žēl.»

Es zināju, ka pienācis īstais mirklis lūgt palīdzību, izskaidrot, ka esam nonākuši šādā stāvoklī bez savas vēlēšanās, bez savas vai­nas un ka tiem, kas mūs šinī situācijā iedzi­nuši, vajadzētu tagad nākt mums palīgā iz­kulties no tās.

Bet, kad gribēju to sacīt, jutu, ka nespēju izteikt nevienu vārdu. Nespēju atzīties sveša­jām būtnēm, ka mēs esam gluži bezspēcīgi.

Man šķiet, tā bija stūrgalvība un lepnums. Līdz šim brīdim, kad mēģināju lūgt palīdzību, es pat nebiju zinājis, ka varu būt tik stūrgal­vīgs un lepns.

Goba teica, ka tiem esot mūsu žēl. Bet kas tas ir par žēlumu — vai tās ir patiesas sāpes, vai tīri teorētisks, abstrakts žēlums, kādu iz­jūt nemirstīgas būtnes pret sīku, nīcīgu radī­jumu, kam jāiet bojā?

Eš jau sen būšu satrunējis, varbūt vēl vai­rāk — būšu sairis putekļos un pīšļos, nogri­mis aizmirstībā, bet šīs būtnes dzīvos, dzīvos un dzīvos mūžīgi.

Un es sapratu, ka mums, kas pārvērtīsi­mies par putekļiem un pīšļiem, ir svarīgāk saglabāt spītīgu lepnumu nekā būtnēm, kas ir tik stipras, ka dzīvos mūžīgi. Tā ir vienīgā vērtība, kas mums pieder, vienīgais, pie kā varam tverties.

«Purpurziedu smarža …» es domāju. «Kas tā īsteni ir? Tā nav krāsa un smarža, tas ir kaut kas vairāk. Varbūt tā ir nemirstības dvesma, lielās vienaldzības fluīds, kurš ne­drīkstēja just līdzi tam un mīlēt to, kas dzīvo tikai īsu mirkli, tāpēc ka pats pastāv mūžīgi un traucas pretī nebeidzamai nākotnei, lai aizvien no jauna sastaptos ar jaunu dzīvību un jaunām būtnēm, ko nedrīkst iemīlēt.

Tā ir vientulība,» es domāju, «mūžam ne­beidzama, bezcerīga vientulība, kādu cilvēku dzimumam nekad nevajadzēs izjust.»

Saskāries ar nežēlīgo, salto vientulību, es jutu mostamies žēlumu, un man šķita dīvaini, ka cilvēkā var rasties žēlums pret koku. Bet es zināju, ka tas nav koks, ka tās nav purpur­krāsas puķes, bet tas ir Neredzamais, kas mani bija atvedis atpakaļ uz mājām un bija pie manis šai mirklī, ka tas, kā man žēl, ir Neredzamais — tāda pati dzīvība kā es.

— Arī man ir žēl tevis, — es sacīju, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, apjēdzu, ka Ne­redzamais tos nesapratīs, tāpat kā nebūtu sa­pratis manu lepnumu, ja būtu kaut ko par to zinājis.

Pa ielu paugura virsotnē trakā ātrumā iegriezās automobilis, un tā starmeši ietvēra spožā staru kūlī siltumnīcu. Es pasitos sānis, bet gaisma pašāvās garām, iekams biju pa­spējis paslēpties.

Kaut kur tumsā kāds mani sauca klusā, iz­trūcinātā balsī.

Ap stūri iegriezās otra mašīna, turklāt tik strauji, ka riepas pagriezienā iekaucās. Pir­mais auto apstājās pie manas mājas, salēkda- mies no spējās bremzēšanas.

—    Bred! — klusa, baiļu pilna balss sauca mani vārdā. —- Bred, vai tu esi te?

—    Nansij, — es atsaucos, — nāc šurp, Nan­sij!

Es sapratu, ka noticis kaut kas ļauns, kaut kas briesmīgi ļauns. Viņas balsī skanēja tāds saspīlējums, it kā to slāpētu smaga drausmu migla. Kaut kas nav kārtībā, ja uz manu māju tādā ātrumā viena aiz otras traucas mašīnas.

—    Man šķita, ka dzirdēju tevi runājam, — Nansija sacīja, — bet nevarēju tevi nekur ieraudzīt. Mājā tevis nebija un …

Sētas pusē aiz mājas izskrēja cilvēks, ielas spuldzes gaismā pie mājas stūra uz mirkli pa­zibēja viņa ēna. Ielas pusē parādījās vēl daži vīri; dzirdēju viņu soļu dunu un nikno balsu murdoņu.

—   Bred, — Nansija ierunājās.

—    Klusāk, — es viņu brīdināju, — kaut kas nav labi.

Tagad es Nansiju ieraudzīju. Viņa pa tumsu klupšus skrēja pie manis.

Mājas priekšā kāds nelabi ķērca:

—    Ei, Kārter! Mēs zinām, ka tu esi tur iekšā. Ja nenāksi ārā, mēs tevi izkvēpināsim!

Es apgriezos, paskrējos Nansijai pretī un apskāvu viņu.

—  Tur ir vesels bars, — viņa čukstēja.

—  Hairams ar saviem zeļļiem, — es atteicu.

Nošķinclēja stikli, un tumsā uzšāvās uguns.

—   Nolādēts! — viens uzvaras priekā iegau­dojās. — Nu tu varbūt izlīdīsi.

—  Bēdz! — es sacīju Nansijai. — Skrien uz pakalnu un paslēpies aiz'kokiem.

—   Grants… — viņa man pačukstēja. — Es viņu satiku, un viņš mani sūtīja pie tevis…

Mājas iekšpusē pēkšņi uzšāvās spoža liesma. Ēdamistabas logi iēspīgojās kā ugunī­gas acis. Liesmu atblāzmā es redzēju bezjē­dzīgi kūņojamies tumšus augumus un dzir­dēju nesakarīgus kliedzienus.

Nansija pagriezās un skrēja projām, es steidzos viņai pakaļ, bet mums aiz muguras pūļa aurus pārkliedza rupja balss:

—  Tur viņš ir! Dārzā!

Man aiz kaut kā aizķērās kāja, es sapinos un kritu, ieveldamies naudas krūmos. Asie zari skrāpēja man seju un ķērās drēbēs, un man tikai ar mokām izdevās piecelties.

Liesmu mēles laizīja māju, šāvās ārā pa jumta caurumu, ko bija izsitusi laika mašīna, un tagad visi logi blāzmoja sarkanā gaismā. Klusumā, kas pēkšņi bija iestājies, es dzir­dēju, kā uguns sprakšķēdama grauž mājas baļķus.

Mani vajātāji klusēdami skrēja pa nogāzi uz dārzu. Nelielajā atstatumā, kas vēl šķīra mūs, skaidri dzirdēju viņu soļu dimdoņu un pretīgi skaļo elšanu.

Pieliecos un sāku taustīties pa zemi, līdz atradu priekšmetu, aiz kura bija aizķērusies kāja. Sažņaudzu pirkstus ap' to un pacēlu to no zemes — tas bija pēdas četras garš mieta gals, gar malām gan mazliet aptrunē- jis, bet citādi stiprs un vesels.

«Sitamais,» es nodomāju, «un ar to pašu man būs beigas. Bet vismaz viens, varbūt pat divi no viņiem dabūs galu, pirms pagūs mani nosist.»

— Bēdz! — es uzkliedzu Nansijai, jo no­jautu, ka viņa vēl ir tepat tuvumā, kaut arī nevarēju viņu saredzēt.

Man vēl atlicis viens darbs, viens vienīgs darbs, kas jāizdara. Man ar šo mietu jānosit Hairams Martins, pirms pūlis man uzklūp.

Viņi jau bija noskrējuši no pakalnītes un tagad Hairama vadībā pārmeklēja dārzu. Mietu pacēlis, es stāvēju un gaidīju viņus, re­dzēdams, ka Hairams skrien uz manu pusi; tumsā viņa sejā spīdēja zobu baltums.

«Zvelšu tieši starp acīm,» es nolēmu, «tā, lai galva pāršķeļas kā kālis. Un pēc tam, ja atliks laika, lūkošu trāpīt vēl kādam.»

Uguns rēkdama rija sauso māju, un es, pat šeit stāvēdams, sajutu liesmu svelmi.

Viņi jau bija pavisam tuvu, es pacēlu mietu mazliet augstāk un satvēru stingrāk rokā.

Un tad piepeši, kad nākamajā mirklī jau būtu bijuši man pa sitienam, viņi palika stā­vam kā pienagloti, daži puspagriezienā, lai mestos atpakaļ, citi neaprakstāmā apjukumā un šausmās, mutes iepletuši, blenza uz priekšu. Viņi blenza nevis uz mani, bet uz kaut ko man aiz muguras.

Tad pūlis sakustējās un metās ko kājas nes atpakaļ pa nogāzi augšup, un izbīļa auri skanēja briesmīgāk par uguns rēkoņu dego­šajā mājā — viņi rēca kā pārbiedētu lopu bars, kas neprātā bēg no degošas prērijas.

Es strauji pagriezos, lai pamestu skatienu sev aiz muguras, un ieraudzīju būtnes no sve­šās pasaules; viņu melnie augumi vizmoja ugunsgrēka blāzmā un sudrabotie cekuli liegi šūpojās vējā. Tuvodamies man, svešie sāka čivināt savā putnu dziesmām līdzīgajā va­lodā.

«Ak tu žēlīgā debess,» man iešāvās prātā, «tie nu gan ir nepacietīgi! Jau atsteigušies šurp, lai tikai nepalaistu garām nevienu epi­zodi no šausmām, kas drīzumā piemeklēs šo vietu.

Un ne tikai šonakt, bet vēl daudzas citas naktis tie nāks šurp un pagriezīs laiku atpa­kaļ līdz pašreizējam brīdim. Viņi atraduši jaunu vietu, kur stāvēt un gaidīt, līdz sāksies drausmīgā izrāde, atraduši jaunu spoku namu ar kailu logu ailēm, pa kurām var ielū­koties citas pasaules šausmās.»

Viņi nāca man tuvāk, es stāvēju nekustīgi, mietu rokās sažņaudzis, un atkal iesmaržojās purpurkrāsas puķes, un es izdzirdu pazīstamo balsi ierunājamies bez skaņas.

«Ejiet atpakaļ,» balss sacīja. «Ejiet atpa­kaļ, jūs esat atnākuši par agru. ŠI pasaule vēl nav jums atvērta.»

Kāds tālumā kaut ko sauca, bet sauciens noslāpa uguns sprakstoņā un satrauktajos, dzidrajos treļļos, ko vidžināja rēgainās būt­nes no Tapera Tailera purpurpuķu pasaules.

«Ejiet atpakaļ!» pavēlēja goba, un vārdi, kaut arī tiem nebija skaņas, noplīkšķēja kā pātagas cirtieni.

Un viņi devās atpakaļ — pazuda, it kā iz­kusa dīvainā tumsā, kas bija melnāka par nakti.

«Viena goba sākusi runāt,» es nodomāju. «Un varbūt vēl ir daudz citu runājošu koku. Cik daudz šeit vēl atlicis no vecās Milvilas un cik vietas jau iekarojušas purpurpuķes?» Es pacēlu galvu, lai labāk saskatītu koku ga­lotnes, kas iekļāva dārzu, un man tās izska­tījās kā rēgi pret debesīm, kā rēgi tās šūpojās savādā vējā, kas pūta nezin no kurienes. Šūpojās — bet varbūt arī sarunājās? Vai tie ir vecie Zemes nesaprātīgie, mēmie koki vai kaut kādi jauni, citādi augi no citas pasaules?

Mēs nekad to neuzzināsim, un varbūt tas arī nav svarīgi, jo mēs savu izdevību palai­dām garām jau pašā sākumā. Mēs tikām sa­kauti, iekams kaut kas vispār bija sācies. Mēs tikām pazudināti tai sen aizmirstajā dienā, kad mans tēvs pārnesa mājā pirmās purpur- krāsas puķes.

Kaut kur kāds sauca manu vārdu.

Nometu mietu zemē un sāku iet pāri dār­zam, brīnīdamies, kas mani varētu saukt. Ta nebija Nansija, bet tomēr kāds, ko pazīstu.

Nansija skrēja man pretī lejup pa nokalni.

—   Pasteidzies, Bred! — viņa sauca.

—       Kur tu biji? — es jautāju. — Kas noti­cis?

—        Kleinais… Es taču tev teicu, ka Klei­nais. Viņš tevi gaida pie barjeras. Izlavījies cauri apsardzei. Viņš saka, ka viņam esot ja- satiek tevi.

—   Bet Kleinais taču …

—       Es tev saku, viņš ir te. Un viņam esot ar tevi jārunā. Ne ar vienu citu kā ar tevi.

Pagriezusies viņa klumburoja augšup pa nogāzi, un es steberēju viņai nopakaļ. Izgā­jām cauri daktera pagalmam, šķērsojām ielu, vēl vienu pagalmu, un tad es apjēdzu, ka esam nonākuši pie barjeras.

No zemes pacēlās pundurim līdzīgs stāvs.

—   Vai tas esi tu, zēn? — Kleinais jautāja.

Es notupos pie barjeras un skatījos tai cauri

uz viņu.

—   Jā, tas esmu es, — atbildēju, — bet tu …

—       Vēlāk. Mums nav daudz laika. Sargi zina, ka esmu ticis cauri apsardzes līnijai. Viņi dzen man pēdas.

—   Ko tu gribi? — es noprasīju.

—       Nevis ko es gribu, — viņš atteica, — bet ko grib visi. Kaut kas ļoti nepieciešams. Jūs esat iekūlušies nešķīstā jezgā.

—   Visi ir iekūlušies jezgā.

—   Tieši to jau es arī saku, — Kleinais teica.

— Kādam no tiem Pentagona idiotiem ienācis prātā, ka te jānomet bumba. Kad manījos cauri apsardzei, dzirdēju vienā automobilī pa radio kaut ko tamlīdzīgu melšam. Uzķēru tikai pa ausu galam dažus vārdus.

—   Skaidrs, — es atteicu, — nu ir visiem vakars.

—   Nav vis, — Kleinais attrauca. — Es tev saku, ka izeja ir. Ja tikai Vašingtonā to gri­bētu saprast, ja tikai…

—  Ja jau tu zini kādu glābiņu, — es ietei­cos, — kādēļ tad zaudē laiku, meklēdams mani rokā? Tu būtu to varējis pateikt…

—   Kam būtu varējis pateikt? — Kleinais jautāja. — Un kas man ticētu, ja es arī mēģi­nātu teikt? Es taču esmu tikai kraupains pa- klīdenis, kas turklāt vēl izbēdzis no slimnīcas un…

—   Taisnība, — es teicu, — taisnība.

—  Tu esi īstais vīrs, kam jārunā, — viņš sacīja. — Tu taču esi tāda kā akreditēta per­sona. Tevi uzklausīs. Sadabū tikai kādu rokā, gan viņi tevi uzklausīs.

—  Ja tikai būtu kaut kas prātīgs, ko teikt, — es iebildu.

—   Mana doma ir pietiekami saprātīga, — Kleinais apgalvoja. — Mums ir kaut kas, kā tiem no otras pasaules trūkst. Mēs esam vie­nīgie, kas var viņiem to dot.

—  Viņiem dot! — es iesaucos. — Viņi var paši paņemt no mums visu, ko vien grib.

—   Tikai ne to vienu, — Kleinais atteica.

Es papurināju galvu.

—   Tas izklausās pārāk vienkārši. Puķes mūs jau tagad ir noķērušas uz āķa. Cilvēki paši grib, lai tās tiktu ielaistas mūsu pa­saulē, bet tās ienāktu tikpat, ari tad, ja cilvēki to negribētu. Tās trāpījušas mūs visvārīgā­kajā vietā…

—   Arī Puķēm ir sava vājā vieta, — Klei­nais apgalvoja.

—   Nesmīdini mani! — es uzsaucu.

—   Tu esi pārāk uztraucies, — Kleinais at­teica.

—   Sasodīts, tev, protams, taisnība, es esmu uztraucies.

Un man uz to bija pilnīgas tiesības. Visa pasaule sašķīdusi drumslās. Mums draudēja kodolnāve, un jau tā satracinātie milvilieši pavisam zaudēs prātu, kad Hairams pastāstīs, ko redzējis manā dārzā. Hairams un viņa dienderi nodedzinājuši manu māju, un man vairs nav māju — nevienam vairs nav māju, jo mūsu Zeme vairs nepieder mums. Tā kļu­vusi par vienu pasauli nebeidzami garā pa­sauļu ķēdē, un pār mūsu Zemi tagacl valdīs citāda veida dzīvas būtnes, ko cilvēcei nav ce­rību uzvarēt.

—   Puķes ir bezgala veca cilts, — Kleinais sacīja. — Nezinu nemaz, cik veca. Varbūt mil­jardu gadu, varbūt divus miljardus — kas to lai zina. Tās ir bijušas daudzās pasaulēs un iepazinušas daudz dažādu būtņu, arī saprātī­gas būtnes. Un Puķes ir sadarbojušās ar šim būtnēm, strādājušās plecu pie pleca. Bet ne­viena rase līdz šim nav izrādījusi pret Puķēm mīlestību. Neviens nav viņas audzējis dārzā un kopis viņu skaistuma dēļ, un neviens …

—   Tu taču esi traks! — es iekliedzos. — Tu esi galīgi jucis!

—   Bred, — Nansija iesaucās, — klausies, varbūt viņam taisnība! Cilvēki tikai samērā nesen — teiksim, pēdējos divtūkstoš gados — sāka izprast dabas skaistumu. Neviens alu cilvēks nedomāja par to, ka puķes ir skaistas, vai…

—   Jums taisnība, — Kleinais piekrita. — Neviena cita radība nekad nav domājusi par skaistumu. Vienīgi cilvēkam no Zemes va­rēja ienākt prātā izrakt mežā augošu puķu puduri, aiznest to mājās, iestādīt un kopt, lai būtu skaistums. Puķēm līdz tam brīdim nebija par to nekādas nojausmas. Nekad pirms tam neviens nebija tās ne mīlējis, nedz kopis. Tās līdzinājās daiļai sievietei, kas neapzinās savu skaistumu, līdz kāds tai pasaka, cik viņa bur­vīga. Tās līdzinājās bāra bērnam, kam nekad nav bijis māju un kas beidzot tās atrod.

«Ļoti vienkārši,» es prātoju. «Bet tik vien­kārši tas nevarētu būt. Pasaulē nekas nav vienkārši. Un tomēr, ja dziļāk padomā, sava jēga tur ir. Varbūt vienīgā, kādu vispār var atrast.»

—   Puķes izvirzīja savu noteikumu, — Klei­nais turpināja. — Izvirzīsim arī mēs savējo.

Pastāvēsim uz to, ka zināmam procentam ienācēju jāpaliek tāpat par puķēm.

—   Lai Zemes cilvēki, — Nansija uztvēra viņa domu, — varētu tās kopt un priecāties par to jaukumu.

Kleinais klusi iesmējās. '

—   Esmu par to ļoti daudz domājis, — viņš sacīja. — Es pat varētu uzrakstīt šā līguma klauzulu.

Nez, vai tas līdzētu? Vai tas tiešām līdzētu?

Protams, līdzētu.

Būt kādai citai radībai par mīļotām puķēm, par puķēm, ko citas būtnes ar maigumu kopj un aprūpē, tas piesaistītu svešās būtnes mums tikpat cieši, kā mūs pie tām saistītu pateicība par to, ka Zemes virsū uz visiem laikiem iz­beigti kari.

Tās būtu tikai mazliet citādas, bet pamatos tikpat ciešas draudzības saites kā tās, kas vieno cilvēku un suni. Un šādas draudzības saites, kas mācītu mums kopā darboties un strādāt, ir ļoti nepieciešamas.

Mums nekad vairs nevajadzētu bīties no Puķēm, jo mēs būtu tie, ko tās visu laiku mek­lējušas, pašas nezinādamas, ka meklē mūs, nenojauzdamas,_ ka pastāv kaut kas tāds, ko varam tam piedāvāt. • — Tas ir jaunums, — es sacīju.

—   Jā, — Kleinais atteica, — jaunums gan.

«Kaut kas gluži jauns un neparasts,» es no­domāju. «Kaut kas tikpat jauns un neparasts

Puķēm, cik jaunas un neparastas mums likās viņu manipulācijas ar laiku.»

— Nu? — Kleinais jautāja. — Vai esi ar mieru? Vesels bars sargkareivju dzen man pē­das. Zina, ka esmu izšmaucis cauri apsardzes līnijai, un droši vien drīz mani uzošņās.

Atcerējos, ka pārstāvis no Valsts departa­menta un senators vēl šorīt piekrita plašākām sarunām, ja vien varētu sarunas sākt. Ģene­rālis runāja no spēka pozīcijas. Taču īstā at­bilde meklējama cilvēka visjaukākajā, viscil­vēciskākajā īpašībā — mūsu mīlestībā uz skaistumu. Un šo atbildi atradis nevis sena­tors, atradis nevis ģenerālis, bet gan nabaga klaidonis.

—•• Pasauc pats kareivjus šurp, — es sacīju, —• un palūdz, lai atnes telefona aparātu. Kaut kur citur tikt pie telefona man pašreiz laikam neizdotos.

Vispirms jādabū rokā senators, lai viņš pēc tam runā ar prezidentu. Pēc tam uzmeklēšu Higiju, pastāstīšu, kas noticis, un viņš varēs nomierināt pilsētu.

Bet viens īss brīdis piederēs man, un tā es mūžam gribēšu to atcerēties — Nansija man līdzās, bet vecais, uzticamais draugs otrā pusē barjerai; nekad neaizmirsīšu, cik nozīmīgs bija šis īsais mirklis, kad īstas cilvēcības (ne va­ras un ne spēka, bet īstas cilvēcības) patiesā varenība lāva skatīt nākotni, tādu nākotni, kurā daudzas un dažādas saprātīgas būtnes rokrokā ies pretī vēl neredzetam spožumam.

Klifords Saimaks VISA DZĪVĪBA ZAĻO

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Kairiša. Korektore L. Brahmane.

Sa 196 A (Amer)

7—34 1969—

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu

Nodota salikšanai 1969. g. 24. jūnijā. Parak­stīta iespiešanai 1969. g. 28. oktobrī. Tipogr. papīrs Nr. 2, papīra formāts 70x90 1/32. 12,62 fiz. iespiedi.; 14.76 uzsk. iespiedi.; LA<e8 iz- dev. 1. Metiens 20 000 eks. Maksā ŽKTkap. Iz­devniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Pre­ses komitejas_ Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes tipogrāfijā «Cīija» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1472. A (Amer)

Clilford D. Simak ALL FLESH IS GRASS

Doubleday & Company, Inc., Garden City, New York

Клиффорд Саймак ВСЕ ЖИВОЕ. . .

На латышском языке Издательство «Зинатне»

Atsauksmes par šo grāmata un vēlējumus izdevniecība lūdz adresēt izdevniecības «Zi­nātne» Zinātniskās fantastikas un populārzi­nātniskās literatūras redakcijai Rīgā, Turge- neva ielā 19.

LASĪTĀJU IEVĒRĪBAI

1970. gadā sērijā «Fantastikas pasaulē» iznāks vairāki plaši pazīstamu un iemīļotu rakstnieku darbi:

H. V e 1 s s. Pasauļu karš.

A. Konans Doils. Marakota bezdibe­nis

A. Beļajevs. Profesora Dovela galva