Stāsts "Nezvērs tumsā" ir psiholoģisks detektīvs, kurā noziegums liek atklāts ar dažādu loģisku prāta spriedumu palīdzību. Tā tā autors ir Rampo Edogava, kurš tiek uzskatīts par detektīvžanra pamatlicēju Japānā.
Reizēm es iegrimstu dziļās pārdomās.
Man liekas, ka detektīvromānu autorus var iedalīt divās grupās. Pirmajā ietilpst tie rakstnieki, kurus var saukt par noziedznieku apjūsmotajiem, jo viņus interesē tikai nozieguma motīvi, un, sacerot pat tādu detektīvstāstu, kura sižetu veido izmeklēšana, viņi neapmierināsies, iekams neizklāstīs savas domas par noziedznieku brutālo psiholoģiju. Pie otrās grupas pieder tā saucamie detektīvtipa autori, kurus interesē tikai nozieguma atklāšanas veids, bet noziedznieka psiholoģija viņu redzeslokā neiekļūst.
Detektīvromānu autors Oe Sjundejs, par kuru gribu rakstīt šajā stāstā, laikam pieder pie pirmās grupas, bet es pats acīmredzot pie otrās grupas.
Tādējādi, kaut arī man bija tieša profesionāla saskare ar noziegumiem, mani saista tikai to atklāšana, bet tas nebūt nenozīmē, ka es pats būtu ļaundaris. Teikšu vēl vairāk — ne visai bieži var sastapt tik tikumīgu cilvēku kā mani. Bet tas, ka es — godīgs un labsirdīgs pēc dabas — neviļus tiku iejaukts tik briesmīgā notikumā, ir nejēdzīgs pārpratums. Ja man būtu kaut niecīga nosliece uz ļaundarību un mazāk būtu ietekmējusi tikumība, tad vēlāk man nevajadzētu tik rūgti nožēlot savu rīcību un atkristu mokpilno šaubu bezdibeņi. Tieši otrādi — es tagad varētu baudīt bezrūpīgu, materiāli labi nodrošinātu dzīvi kopā ar burvīgu sievu.
Kopš dienas, kad beidzās šis notikums, pagājis krietni ilgs laiks, un, kaut arī mokošās šaubas manī vēl arvien nav pilnīgi izgaisušas, to dienu notikumi jau aizvirzījušies tālu pagātnē un dzīvo vairs tikai manās atmiņās. Tādēļ nolēmu izklāstīt pagājušos notikumus noteiktā secībā. Biju domājis, ka iznāks aizraujoša grāmata, bet, kad biju visu pierakstījis, tomēr neuzdrošinājos nodot savas piezīmes publicēšanai. Kādēļ? Tādēļ, ka notikumi, kas saistīti ar Kojamadas kunga noslēpumaino nāvi, ir manu piezīmju svarīga sastāvdaļa, bet tie līdz pat šai dienai vēl pārāk dzīvi saglabājušies ļaužu atmiņā, un neviens neuztvertu manu garo stāstu kā māksliniecisku izdomājumu pat tādā gadījumā, ja tajā būtu mainīti cilvēku vārdi un pārveidota tā laika vide un apstākļi.
Pilnīgi iespējams, ka mana grāmata laupītu dažiem cilvēkiem mieru un labsajūtu, un šī doma liek man izjust sirdsapziņas pārmetumus. Patiesībā man ir bail. Un ne tikai tādēļ, ka patiesa lietas būtība, kas ir mana stāsta sižeta pamatā, bija sarežģītāka un mudžeklīgāka par visneprātīgākajiem murgiem. Daudz ļaunāk ir tas, ka manis paša izdomātie minējumi ir vēl baismīgaki un joprojām liek man nodrebēt neizsakāmā pretīgumā.
Kad es domāju par notikušo, man šķiet, ka tumši mākoņi aizsedz zilās debesis, ausīs skan bungu rīboņa, melns metas gar acīm, un visa pasaule rādās dīvaina un nereāla.
Lūk, kāpēc man nav dūšas laist klajā savas piezīmes, tomēr es nezaudēju cerības kādreiz izveidot no tām detektīvstāstu. Bet pašreiz man nav nekā vairāk kā ieraksti piezīmju blociņā. Tikai sīkas atmiņu drumslas. Es izvilku vecu dienasgrāmatu, kurā bija aizpildītas tikai janvāra lapiņas, bet pārējās palikušas tukšas, un turpināju tajā pierakstus, kas citiem var likties pārāk gari un stiepti.
Šķiet, ka, mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, vajadzētu sīkāk pastāstīt par ārkārtējā notikuma galveno personu— rakstnieku Oei Sjundeju, par viņa daiļrades īpatnībām un savādo dzīves veidu, taču, patiesību sakot, pirms šā notikuma es viņu personiski nepazinu un man nebija ne jausmas, kā viņš dzīvo, kaut gan varēju spriest par viņa dzīvi pēc viņa darbiem un pat biju diskutējis ar viņu žurnālu slejās. Sīkāk uzzināju par viņu tikai daudz vēlāk no sava drauga Hondas. Tādēļ visu, kam būs sakars ar Sjundeju, labāk izklāstīšu tajās vietās, kur stāstīšu par savām sarunām ar Hondu, izprašņājot viņu par notikušo. Man šķiet, ka būs pareizi, ja es, ievērojot notikumu secību, sākšu savu stāstu no paša sākuma, tas ir, no tā brīža, kad es tiku iesaistīts šajā dīvainajā noziegumā.
Visa šī jezga sākās pērnā gada rudenī ap oktobra vidu.
Todien, sadomājis aplūkot senlaicīgos Budas tēlus, devos uz Imperatora muzeju Ueno parkā. Klīdu plašajās, pustumšajas izstāžu zālēs, cenšoties spert soļus pēc iespējas klusāk, jo šajās neapdzīvotajās telpās katra, pat ne visai asa skaņa draudoši atbalsojās, tādēļ ne vien soļu radītais troksnis, bet pat tikko manāma iekasēšanās varēja jebkuru nobiedēt līdz nemaņai.
Muzejs bija tik tukšs, ka neviļus radās jautājums, kāpēc šajos laikos tādas iestādes vairs nevilina apmeklētājus. Vēsi spīdēja vitrīnu stikli, uz linoleja ne mazākā puteklīša. Visā ēkā, kas ar saviem augstajiem griestiem atgādināja budistu templi, valdīja tāds klusums, kāds laikam sastopams tikai jūras dzelmē.
Apstājies pie kādas vitrīnas, es ilgi lūkojos senatnīga Rudas kokgrebumā, kurš radīja erotisku noskaņu. Pēkšņi man aizmugurē atskanēja klusi soļi un tik tikko saklausāma zīda šalkoņa. Kāds tuvojās.
Neviļus satrūcies, es sāku vērot augumu, kas atspoguļojās vitrīnas stiklā. Tā bija sieviete rakstainā, viegli oderētā kimono. Viņas galvu rotāja īpatnēji veidota augsta frizūra ar ovālu matu mezglu — precētas sievas zīmi. īsu mirkli sievietes atspulgs saplūda ar Budas tēlu. Nostājusies man blakus, viņa sāka tīksmināties par to pašu koka skulpturu, kas bija savaldzinājusi mani.
Neērti atzīties, bet es, tēlodams aizrautīgu Budas aplūkotāju, nespēju novaldīties un vairākas reizes slepus uzmetu skatienu man blakus stāvošajai sievietei — tik dziļi viņa bija piesaistījusi manu uzmanību.
Viņas seja bija maigi balta — tik skaistu bālumu man līdz šim nebija gadījies redzēt. Ja pasaulē tiešām eksistē nāras, tad tām noteikti jābūt tikpat žilbinoši baltai ādai, kāda bija šai sievietei. Viņā itin viss — gan uzacis, gan deguns, gan mute mazliet iegarenajā sejā, kādas mēdz būt seno laiku gleznās, arī kakla un plecu līnija — pauda ārkārtīgu smalkumu un trauslumu. Atkārtojot veco rakstnieku teicienu, varētu sacīt: viņas tēls bija tik gaistošs, ka likās — tas izzustu pēc pirmā pieskāriena. Līdz šai dienai es nespēju aizmirst viņas sapņaino skatienu, kas slēpās aiz garām skropstām.
Nekādi nevaru atcerēties, kurš pirmais no mums pārtrauca klusēšanu, bet laikam jau es atradu kādu ieganstu, lai uzsāktu sarunu. Apmainījāmies dažiem vārdiem. Tie mūs darīja tuvākus. Kopa apstaigājuši muzeju, izgājām ārā. Es pavadīju viņu līdz krustojumam, kur Jamanouči iela šķērso Jamanositas bulvāri, un visu šo garo ceļu mēs tērzējām par daudz ko.
Jo ilgāk mēs runājām, jo apburošāks man likās viņas skaistums. Smaidot viņas seja uzplaiksnīja izsmalcināti kautrīga izteiksme, kas manī izraisīja savādu sajūtu, kāda pārņem cilvēku, skatoties uz svētajām jaunavām senās gleznās vai uz Monu Lizu ar tās noslēpumaino smaidu.
Smaidot viņas augšlūpa atsedza lielus un koši baltus zobus un veidoja vāri izliektu līniju, bet uz labā vaiga sniegbaltās ādas atklājas paliela dzimumzīme, kas mainījās līdzi smaidā izliektajai lūpu līnijai, padarot sievietes seju apbrīnojami maigu un sirsnīgu.
Vēlāk es pamanīju uz viņas kakla uztūkušu sarkanu svītru, kas laikam stiepās līdz pat mugurai. Iespējams, ka arī tā bija dzimumzīme, lai gan izskatījās pēc svaigas rētas. Šī savādā zīme, kas uz viņas skaisti veidolā kakla gludās, koši baltas ādas atgādināja smalkvilnas dzijas pinumu, lika domāt par varmācību, bet vienlaicīgi, lai cik dīvaini tas arī būtu, likās visai erotiska. Tiklīdz es to ieraudzīju, sievietes skaistums, kas līdz tam brīdim man šķita ka sapnis, pēkšņi saplūda ar dzīves īstenības izjūtu un neatvairāmi pārņēma savā varā.
Sarunājoties es uzzināju, ka viņa ir Kojamada Sidzuko — ir akciju sabiedrības kompanjona komersanta Kojamadas Rokuro sieva. Sev par prieku atklāju, ka arī viņa ir detektīvstāstu cienītāja un it sevišķi viņai patīk lasīt manus darbus. (Nespēju aizmirst, cik līksma kļuva mana sirds, dzirdot šos vārdus.) Tur nebija nekā dīvaina, ka autora un lasītājas attiecības tuvināja mūs. Atvadoties no šīs skaistās sievietes, es nejutu nožēlu, jo mūsu kopējo literāro interešu dēļ mēs apsolījāmies laiku pa laikam apmainīties vēstulēm.
Mani sajūsmināja Sidzuko labi izkoptā gaume. Lai gan viņa bija jauna, viņai patika pavadīt laiku klusajos muzejos, bet sevišķi man glaimoja tas, ka no visa plašā detektīvromānu klāsta viņa visaugstak novērtēja tieši manus sacerējumus, kurus mēdza dēvēt par saprāta darbiem. Vardu sakot, šī sieviete mani bija pilnīgi savaldzinājusi. Es bieži sūtīju viņai vēstules, kurām nebija nekādās nozīmes, bet viņa rakstīja atbildes sievietei piemītošā pieklājībā. Kāds man, kas biju pieradis pie vecpuiša vientulības, bija prieks iegūt par draugu tik burvīgu sievieti!
Mana sarakste ar Kojamadu Sidzuko turpinājās vairākus mēnešus. Pēc kāda laika es ne bez satraukuma pamanīju, ka manās vēstulēs pazib teikumi ar slēptu nozīmīgumu un arī Sidzuko atbildēs, kuras parasti bija ieturēti pieklājīgas, reizēm pavīdēja (vai man tikai tā likās?) īpaša sirsnība, kam nevarēja būt nekāda sakara ar mūsu nejaušo iepazīšanos. Kauns atzīties, bet ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem man izdevās izvilināt šo to par Sidzuko vīru, Kojamadas Rokuro kungu. Uzzināju, ka viņš ir daudz vecāks par sievu, plikgalvis, tādēļ izskatās pēc cilvēka, kas jau krietni gados.
Februārī Sidzuko vēstulēs iezagās dīvaina pieskaņa. Bija jūtams, ka viņu kaut kas satrauc.
«Nesen notika šausmīgs gadījums, kas mani ļoti nobiedēja, tādēļ naktīs nespēju aizmigt,»— tā viņa rakstīja kādā vēstulē, un šajos vienkāršajos vārdos es izjutu bailēs trīcošo, pārbiedeto Sidzuko.
«Vai Jūs, cienījamais kungs, neesat draugs Oem Sjundejam, kas arī ir detektīvromānu autors? Lūdzu, paziņojiet man viņa dzīvesvietu, ja tā Jums ir zināma,» bija rakstīts citā vēstulē.
Es, protams, labi pazinu Oes Sjundeja daiļradi, bet ne reizes nebiju ticies ar viņu vaigu vaigā, jo viņš bija ļoti nesabiedrisks lilvēks un nepiedalījās pat rakstnieku sanāksmēs. Klīda baumas, ka pagājušā gada vidū viņš pēkšņi pametis rakstniecību, pārcēlies uz citu dzīvokli un nevienam nav paziņojis savu jauno adresi. Uzrakstīju Sidzuko visu, kas man bija zināms, bet, iedomājies, ka viņas bailes varbūt ir saistītas ar Oei Sjundeju, sāku justies ļoti neomulīgi. Mani pārņēma slēpts nemiers, par kura iemeslu pastāstīšu mazliet vēlāk.
Drīz saņēmu no Sidzuko atklātnīti: «Man vajadzētu aprunāties ar Jums. Vai drīkstu Jūs apmeklēt?» Es apmēram nojautu, ko nozīmē šis «aprunāties», bet vēl nezināju, cik tas viss ir nopietni, tādēļ kā muļķis priecājos par iespēju vēlreiz tikties ar Sidzuko, iztēlē iedomājoties dažādas visai fantastiskas ainas.
Saņēmusi atbildi: «Gaidu Jūs,»— Sidzuko tajā pašā dienā ieradās pie manis. Es sagaidīju viņu priekštelpā. Sidzuko bija tik satraukta un nomākta, ka arī mani pārņēma gandrīz vai izmisums, bet mūsu «aprunāšanās» bija tik neparasta, ka visas manas fantastiskās iztēles ainas acumirklī izgaisa.
— Nespēju tikt pati ar sevi galā, tādēļ uzdrošinos jūs traucēt. Man šķiet, ka jums var uzticēties. Bet baidos, ka nebūs visai pieklājīgi runāt par tik sarežģītu lietu ar cienījamu cilvēku, kuru es vel pārāk maz pazīstu.— Sidzuko apveltīja mani ar savu parasto smaidu, kas atsedza viņas zobus un sakustināja dzimumzīmīti uz vaiga, un slepeni uzmeta man kautrīgu skatienu.
Laiks pieturējās drēgns, tādēļ pie mana rakstāmgalda bija novietota garena libači sarkanā koka kastē. Cienīgi apsēdusies krāsniņas pretējā pusē, viņa uzlika abu roku pirkstus uz kastes maliņas. Pirksti it kā iemiesoja sevī visu šīs sievietes būtību. Vijīgi, tievi, pat vārgi tie tomēr nelikās pārak kalsni, un to košais baltums nekādā ziņa neliecināja par slimīgumu. Šajos dūrēs sažņaugtajos, smalkajos pirkstos slēpās elastīgs spēks. Un ne vien pirksti viss sievietes augums pauda to pašu.
Redzot viņu dziļās pārdomās iegrimušu, es kļuvu nopietns un atbildēju:
Esmu gatavs darīt jūsu labā visu, kas ir manos spēkos.
— Tā tiešām ir baismīga lieta, — Sidzuko teica, it ka ievadot mūsu sarunu. Tad viņa pavēstīja par dažādiem dīvainiem notikumiem, iestarpinādama stāstījumā atmiņas no savas dzīves, sākot jau ar bērnības gadiem.
Sidzuko dzimtā puse ir Sidzuoka, un jaunībā līdz pat vidusskolas beigšanai viņa jutusies laimīga.
Vienīgais nepatīkamais gadījums bijis iepazīšanās ar kādu jaunekli, vārdā Hirata lčiro, kas veikli izmantojis viņas naivumu un drīz vien pavedis. Tas noticis astoņpadsmit gadu vecumā. Šis notikums atnesis nelaimi, tādēļ ka Sidzuko pakļāvusies īslaicīgam untumam un tikai tēlojusi mīlestību, nejūtot pret Hiratu īstas jūtas, turpretī Hiratas nodomi bijuši gluži nopietni.
Vēlāk meitene sākusi izvairīties no Hiratas, kas neatlaidīgi viņai uzmācies. Jauneklis pieķēries viņai arvien vairāk. Naktīs Sidzuko manījusi tumšu cilvēka ēnu, kas klīdusi ap viņas māju, bet pēc kāda laika viņai pienākušas draudu vēstules. Astoņpadsmit gadu vecā meitene pilnīgi pamatoti sākusi baidīties no atriebības par savu vieglprātību. Meitenes satraukums nobiedējis arī viņas vecākus.
Tieši šajā laikā ģimeni piemeklējusi nelaime, kas Sidzuko kļuvusi par īstu veiksmi. Krīzes dēļ, kas toreiz skārusi tirgotāju aprindas, viņas tēvs nespējis samaksāt lielus parādus, tāpēc aiznaglojis savu veikalu un naktī aizbēdzis uz Hikones pilsētiņu, kur atradis patvērumu pie sava paziņas.
Šāds negaidīts pavērsiens licis Sidzuko pamest skolu gandrīz vai izlaiduma priekšvakarā, bet reizē ar dzīvesvietas maiņu viņa atbrīvojusies arī no Hiratas uzmācības un beidzot varējusi brīvi uzelpot.
Sidzuko tēvs aiz bēdām un likstām iegūlis slimības gultā un drīz nomiris. Palikusi divatā ar māti, Sidzuko tikko vilkusi dzīvību. Bet tāds stāvoklis nav bijis ilgstošs. Viņas dzīves ceļā pagadījies uzņēmējs Kojamadas kungs, kurš dzimis tajā pilsētiņā, kur no cilvēku acīm slēpās māte ar meitu. Tas bijis likteņa pirksts.
Paslepus noskatījis Sidzuko, Kojamada iemīlējies viņā un ierosinājis noslēgt laulību. Sidzuko nenoraidījusi Kojamadu. Lai gan viņš bijis kādus desmit gadus vecāks, meiteni valdzinājis šā vīrieša cēlums un smalkā uzvešanās. Kojamadas kunga bildinājums ticis pieņemts, un drīz vien Sidzuko ar mati pārcēlušās uz dzīvi vīra Tokijas savrupmājā.
Kopš tā laika aizritējuši septiņi gadi. Šaja laikā ģimenē neesot noticis nekas sevišķs, vienīgi trīs gadus pēc Sidzuko kāzām nomirusi māte, un vēl pēc kāda laika Kojamadas kungs firmas darīšanās devies uz diviem gadiem ārzemju komandējumā. Kā Sidzuko izteicās, viņš atgriezies dzimtenē aizpagājušā gada nogalē, bet viņa vīra prombūtnes laikā, lai izkliedētu vientulības sajūtu, ik dienu gājusi pie privātskolotājiem, lai apgūtu tējas ceremonijas rituālu, ziedu sakārtošanas māku un mūziku. Lautātie draugi labi sapratušies un visus šos gadus bijuši laimīgi.
Kojamadas kungs esot ļoti izveicīgs veikalnieks, un aizritējušo septiņu gadu laikā viņam izdevies krietni palielināt savu īpašumu. Saimē viņš esot ieguvis nesagraujamu autoritāti.
— Kauns atzīties, bet, apprecoties ar Kojamadu, es noslēpu viņam visu, kam bija sakars ar Hiratu.— Nokaunējusies Sidzuko skumji nodūra acis, kurās zem garajām skropstām varēja manīt asaras. Viņa klusi turpināja:— Reiz vīrs kaut kur bija dzirdējis Hiratas Ičiro vārdu, un viņam radās aizdomas, bet es uz viņa jautājumiem noteikti atbildēju, ka nezinu nevienu citu vīrieti, tikai viņu vienīgo, un atkal noslēpu savu sakaru ar Hiratu. Šie meli turpinās līdz pat šai dienai. Jo vairāk Kojamada turēja mani aizdomās, jo viltīgāk man bija viņam jāmelo. Briesmīgi, ka cilvēks nekad nevar zināt, kur tam uzglūnēs nelaime. Meli, ko es bez noteikta nolūka izteicu pirms septiņiem gadiem, kļuvuši par lielu nelaimi un liek man šodien ciest drausmīgas mokas. Biju jau pilnīgi aizmirsusi Hiratas esamību. Tik ļoti biju aizmirsusi, ka, negaidīti saņēmusi no viņa vēstuli un izlasījusi sūtītāja uzvārdu, nevarēju pat tūdaļ atcerēties, kas viņš tāds ir.
Pēc tam kad bija visu to pateikusi, Sidzuko pasniedza man vairākas Hiratas vēstules. Tās tika nodotas manā glabāšanā un līdz pat šim laikam atrodas pie manis. Pārrakstīšu pirmo no tām, jo tieši tā vislabāk iekļaujas manā stāstījuma.
«Sievietei, kas no manas dzīves nolaupījusi mīlu!
Sidzuko-sana, beidzot esmu Tevi atradis. Tu, protams, mani nepamanīji, bet es, neviļus Tevi sastapis, sekoju Tev pa pēdām un uzzināju, kur Tu dzīvo. Zinu arī, ka tagad Tavs uzvārds ir Kojamada.
Ceru, ka neesi aizmirsusi Hiratu Ičiro — to pašu, kuru Tu reiz tā ienīdi?
Tu esi bezjūtīga, tādēļ nespēsi saprast, kā es mocījos, kad Tu mani pameti. Cik reižu vēlās nakts stundās es klīdu ap Tavu māju, nespējot remdēt savas sāpes. Bet, jo kvēlāk uzliesmoja mana kaisle, jo vēsāka Tu kļuvi pret mani. Tu no manis vairījies, Tu no manis baidījies un beidzot sāki mani klaji ienīst.
Vai Tu vari saprast, kā cieš vīrietis, kuru nīst viņa iemīļotā? Vai tā nav likumsakarība, ka ar laiku manas ciešanas pārvērtās aizvainojumā, aizvainojums naidā, bet naids radīja vēlmi atriebties.
Kad Tu, izmantojot Tev labvēlīgos ģimenes apstākļus, aizbēgi un pazudi no manas dzīves, nepasakot nevienu atvadu vārdu, es vairākas dienas pat nepieskaros ēdienam. Ieslēdzos istabā un devu sev zvērestu Tev atriebties.
Nezināju tikai, kur Tevi meklēt. Slēpdamies no daudzajiem aizdevējiem, Tavs tēvs nevienam nebija teicis, uz kurieni jūs pārceļaties. Nezināju, kad man izdosies Tevi sastapt. Bet es apzinājos, ka man priekšā vēl gara dzīve, un biju cieši pārliecināts, ka reiz es Tevi tomēr satikšu.
Es biju nabags. Vajadzēja pašam pelnīt sev iztiku. Tādēļ ilgu laiku nevarēju uzsākt meklēšanu. Pagāja gads, divi. Dienas aiztraucās cita pēc citas kā no loka izšautas bultas, bet es visu laiku biju spiests cīnīties ar trūkumu. Noguris no šīs nepārtrauktās cīņas, es pats pret savu gribu sāku aizmirst nodarīto pārestību. Visas manas domas bija pievērstas tam, kā apmierināt izsalkumu.
Bet pirms trim gadiem man gluži negaidīti uzsmaidīja laime. Neveiksmes, kuras es cietu jebkurā pasākumā, bija novedušas mani galējā izmisumā, un es joka pēc pamēģināju uzrakstīt garo stāstu. Man paveicās, un es sāku nodarboties ar rakstniecību.
Tu laikam lasi tikpat daudz kā agrāk, un es domāju, ka Tev ir pazīstams daudzu detektīvstāstu autora Oes Sjundeja vārds. Tiesa, nu jau pagājis gads, kopš viņš nekā nav publicējis, tomēr viņa vārds droši vien vēl nav gluži aizmirsts. Pateikšu Tev skaidri — Oe Sjundejs esmu es.
Tu varbūt domā, ka, pēc tam kad biju kļuvis rakstnieks un apreibis no tukšās slavas, es aizmirsu man nodarīto pārestību. Nē, nē un vēlreiz nē! Savu pirmo cietsirdības pilno stāstu es varēju sarakstīt tikai tādēļ, ka manu sirdi bija pārņēmis naids pret Tevi. Ja mani lasītāji zinātu, ka tās aizdomas, ļaunums un brutalitāte, kas plūstin plūda no mana sacerējuma lappusēm, nav nekas cits kā paša neatlaidīgās atriebības kāres izpausme, viņi nodrebētu aiz pretīguma.
Sidzuko-sana! Nodrošinājis savu dzīvi, es centos, cik to atļāva līdzekļi un laiks, sameklēt Tevi. Protams, ne jau tādēļ, ka es vēl arvien lolotu bezjēdzīgas cerības atgūt Tavu mīlestību. Man ir sieva. Apprecējos, lai atbrīvotos no ikdienas dzīves rūpēm, un mana laulība ir tikai formāla. Manā uztverē mīļotā sieviete un sieva ir divi dažādi jēdzieni. Es nepiederu pie tiem, kas, apņēmis sievu, aizmirst aizvainojumu, ko guvis no mīļākās.
Sidzuko-sana, nu beidzot esmu Tevi atradis!
Es trīcu aiz prieka. Pienācis brīdis piepildīt manu ilggadējo vēlēšanos. Cik daudzkārt iztēlē esmu iedomājies visdažādākos atriebības paņēmienus, izjūtot tādu pašu prieka pārpilnību kā tobrīd, kad atrodu kādu asu sižeta līniju savam kārtējam sacerējumam. Beidzot esmu izdomājis tadu atriebības veidu, kas Tevi ne vien mocīs, bet arī ārkārtīgi šausminās. Pienācis laiks īstenot manu nodomu. Iedomājies tikai, cik es esmu priecīgs! Pat ja Tu meklētu palīdzību policijā, Tu nespētu izjaukt manu plānu. Esmu ļoti rūpīgi visu pārdomājis.
Apmēram pirms gada laikrakstu un žurnālu korespondentu vidū paklīda baumas, ka esmu bez vēsts pazudis. Šī pazušana nebija saistīta ar atriebību Tev, tā bija mana nevēlēšanās satikties ar cilvēkiem un tieksme pēc noslēpumainības. Tagad tas nāk tikai man par labu. Vēl rūpīgāk noslēpšos no sabiedrības un tad pamazām ķeršos pie sava atriebības plana īstenošanas.
Nešaubos, ka Tu ļoti vēlies uzzināt manu plānu. Patlaban vēl nevaru Tev pilnībā atklāt tā būtību. Jo lēnāk šausmas nāks pār Tevi, jo lielāks būs iespaids.
Bet, ja Tu ļoti vēlies, man nav žēl izpaust dažus mana atriebības pasākuma sīkumus. Piemēram, es varu nekļūdīgi uzskaitīt visu, kas notika ar Tevi Tavās mājās pirms četrām dienam, tas ir, trīsdesmit pirmā janvāra vakarā.
No pulksten septiņiem līdz septiņiem trīsdesmit vakarā Tu guļamistabā pie mazā galdiņa lasīji grāmatu. Tas bija Hirocu Rjūro stāstu krājums «Savādo acu biogrāfija». Tu izlasīji līdz beigām tikai pirmo stāstu.
No septiņiem trīsdesmit līdz septiņiem četrdesmit Tu, likusi kalponei pasniegt tēju ar cepumiem, apēdi divas konditorejas «Fugecu» «monaka» un izdzēri trīs tasītes tējas.
Septiņos četrdesmit Tu aizgāji uz tualeti, bet pēc piecām minūtēm atgriezies savā istabā. Līdz deviņiem desmit Tu adīji, iegrimusi dziļās domās.
Deviņos desmit pārnāca Tavs vīrs. No deviņiem divdesmit līdz desmitiem jūs abi tērzējāt, iebaudot vīnu. Vīrs piepildīja Tavu glāzi līdz pusei. Pēc pirmā malka Tu pamanīji glazē korķa gabaliņu un ar pirkstiem to izņēmi. Pec tam Tu liki kalponei saklāt gultas, un jūs abi devāties pie miera.
Līdz vienpadsmitiem ne Tu, ne Tavs vīrs negulēja. Kad Tu atgriezies savā gultā, jūsu mājas pulkstenis, kas mazliet atpaliek, nosita vienpadsmit.
Vai Tevi, lasot šīs piezīmes, precīzas ka vilcienu saraksts, nepārņem šausmas?
Atriebējs
Trešā februāra vēlā naktī.»
Es jau agrāk zināju Oes Sjundeja vārdu, bet man pat prātā nenāca, ka tas varētu būt Hiratas Ičiro pseidonīms.
Taisnību sakot, mūsu rakstnieku aprindās diez vai kāds zināja Oes Sjundeja īsto vārdu. Un arī es laikam nekad neuzzinātu vārdu «Hirata», ja mans paziņa Honda, kas bija sīki izpētījis visus Oes Sjundeja grāmatu izdošanas datumus un diezgan bieži iegriezās pie manis mājās, nebūtu ierunājies par viņu, nosaucot viņa īsto uzvārdu un vardu. Tik ļoti Hirata necieta cilvēkus un vairījās no sabiedrības.
Bez jau minētās Sidzuko saņēma no Hiratas vēl trīs vēstules. Tās maz atšķīrās cita no citas (pasta zīmogs gan katru reizi bija uzspiests citur). Katrā no tām pēc atriebības lāstu plūdiem bija vēl Sidzuko dzīves kāda vakara notikumu sīka uzskaite ar precīzi norādītu laiku. Sevišķa uzmanība bija veltīta viņas guļamistabas noslēpumiem — visdelikātākos momentus attēlojot sevišķi klaji. Ar aukstasinīgu bezkaunību autors aprakstīja Sidzuko kustības un atstāstīja viņas teiktos vārdus. Tādas vēstules lika sarkt līdz matu galiem.
Nav grūti iedomāties, cik neērti un aizvainojoši Sidzuko bija rādīt šis vēstules svešam cilvēkam. Tikai kādi ārkārtēji apstakļi varēja piespiest viņu pārvarēt kaunu un griezties pie manis pēc padoma. No vienas puses, tas liecināja par Sidzuko bailēm, lai tikai vīram nekļūtu zināms viņas pagātnes noslēpums — ka viņa zaudējusi nevainību jau pirms laulības; no otras puses, tas pierādīja, kādu dziļu uzticību viņa jūt pret mani.
— Man nav neviena tuva cilvēka, vienīgi vīra radi, un arī starp paziņām nav tāda, ar ko es varētu apspriest šo notikumu. Piedodiet par nekautrīgo uzmākšanos, bet man likās, ka tikai jūs spējat dot man padomu, ka rīkoties šādos apstākļos.
Šie vārdi un apziņa, ka skaistā sieviete grūtā brīdī saskatījusi manī balstu, lika manai sirdij priecīgi iepukstēties.
Sidzuko pamatoti bija izvēlējusies mani par padomdevēju. Pirmkārt — tādēļ, ka es, tapat kā Oe Sjundejs, esmu detektīvstāstu rakstnieks, otrkārt — vismaz literatūras jomā — izceļos ar spilgti izteiktam loģiskās domāšanas spējām. Un tomēr, ja Sidzuko nebūtu tik ļoti man uzticējusies un neizturētos pret mani ar tādu labvēlību, viņa droši vien nemeklētu manu padomu.
Es, protams, apsolīju Sidzuko darīt visu, kas manos spēkos, lai viņai palīdzētu. Bet, kas attiecas uz Oes Sjundeja zināšanam par Sidzuko dzīvi, man neatlika nekas cits kā iedomāties, ka viņš ir uzpircis kādu no Kojamadu kalponēm vai arī pats atradis ceļu, kā ielavīties viņu mājā un no kādas slepenas vietas novērot Sidzuko. Spriežot pēc viņa vēstulēm, Sjundejs bija spējīgs izdarīt jebkādu neģēlību un nekrietnību.
Izvaicājis Sidzuko par manām versijām, biju ļoti pārsteigts, dzirdot atbildi, ka maniem minējumiem nav nekāda pamata. Izrādījās, ka visi kalpi dzīvo viņu mājā kopš senseniem laikiem un ir patiesi uzticīgi saviem saimniekiem. Mājas vārti un durvis allaž bija rūpīgi noslēgti, jo vīrs esot ļoti piesardzīgs cilvēks. Un ja nu kādam tomēr izdotos iezagties savrupmājā, tad viņš nekādi nevarētu iekļūt guļamistabā tā, lai nesastaptos ar kalponēm.
Patiesībā es toreiz pietiekoši nenovērtēju Oes Sjundeja spējas. Ko viņš, pat rakstnieks būdams, var panākt? Man likās, ka lielakais, ko viņš var nodarīt, ir iebiedēt Sidzuko ar šīm šausmu vēstulēm, jo sacerēšana un izdoma ir viņa trumpji. Palika neatrisināta tikai viena vienīga mīkla — kādā ceļā viņam izdevies iegūt tik sīkas ziņas par Sidzuko dzīvi, bet arī šo momentu es vieglprātīgi piedēvēju viņa glumajai veiklībai. Viņš acīmredzot ir izprašņājis Sidzuko tuvus cilvēkus, tādējādi iegūdams vajadzīgās ziņas. Izmantojot šādus argumentus, es centos nomierināt Sidzuko un stingri apsolījos viņai — jo tas bija izdevīgi arī man — katrā ziņā sameklēt Oei Sjundeju un mēģināt pierunāt viņu izbeigt šo nejēdzību. Noklausījusies manas domas, Sidzuko atvadījās.
Sarunā es nevis pievērsu uzmanību Sjundeja draudu vēstulēm, bet gan ar vismīlīgākajiem izteicieniem, kādi vien bija manā vārdu krājumā, centos nomierināt Sidzuko. Laikam jau tādēļ, ka tas man bija patīkami.
Šķiroties es teicu:
— Domāju, ka jums vīram nav nekas jāstāsta. Apstākļi nemaz nav tik nopietni, lai jums vajadzētu upurēt savu noslēpumu.
Biju tāds muļķis, ka centos pēc iespējas paildzināt prieku, kādu man sagādāja saruna ar šo sievieti par noslēpumu, kas nebija zināms pat viņas vīram.
Es tiešām apņēmos pildīt solījumu un noskaidrot Oes Sjundeja atrašanās vietu. Jau agrāk man nepatika šis cilvēks, kas visādā ziņā likās esam tiešs pretstats man. Manī neviļus izraisīja antipātijas rakstnieks, kas spēj dižoties ar skaļu popularitāti tādu anomālu lasītāju vidū, kurus spēja sajūsmināt veikli samudžināti sižeti; to pamatā parasti bija greizsirdīgi aizdomīgas un izvirtušas sievietes intrigas. Es pat sāku domāt, ka, gadījumā ja man izdotos atmaskot Sjundeja ļaunprātīgo un negodīgo rīcību, viņu varētu parādīt visai sabiedrībai ārkārtīgi nepievilcīgā gaismā. Toreiz man pat prātā neienāca, ka Oes Sjundeja meklēšana būs tik sarežģīta.
Oe Sjundejs, kā liecināja viņa paša rakstītās vēstules, pēc tam kad bija nomainījis daudz dažādu profesiju, pirms četriem gadiem pēkšņi bija kļuvis par detektīvromānu rakstnieku.
Viņa pirmais sacerējums iznāca tolaik, kad japāņu rakstnieki vel nebija publicējuši gandrīz nevienu detektīvromānu. Ka katra reta parādība, tas tika uzņemts ar lielu sajūsmu, un Oe tūdaļ kļuva par lasītāju mīluli.
Sevišķi ražens rakstnieks viņš nebija, tomēr laiku pa laikam laikrakstu un žurnālu slejās parādījās jauni viņa sacerējumi. Tie visi bija asiņaini, draudīgi, ļaunuma pilni darbi, kurus lasot stinga sirds un šermuļi skrēja pa kauliem, bet, lai cik tas būtu savādi, tajos tomēr slēpās neizskaidrojama pievilcība, un Oes popularitāte nemazinājās.
Es gandrīz vienā laikā ar viņu pievērsos detektīvžanram, upurējot darbu bērnu un pusaudžu literatūras jomā. Rakstnieku, kas publicēja detektīvstastus, nebija daudz, tāpēc arī mans vārds kļuva diezgan pazīstams literārajās aprindās, bet mans stils tik krasi atšķīrās no Oes stila, ka mūs pamatoti varēja saukt par antipodiem. Viņš rakstīja drūmā, slimīgā, uzbāzīgā manierē, turpretī mani darbi izcēlās ar skaidrību un veselīgu saprātu. Tādējādi mēs abi kļuvām par rakstniekiem sāncenšiem. Reizēm pat nozākājām viens otra darbus. Pareizāk sakot, man par nožēlu, uzbrucēja lomā biju es, bet Sjundejs reizēm gan atvairīja manus izlēcienus, tomēr pa lielākai daļai neielaidās strīdos ar mani un klusējot turpināja publicēt savus šausmu pilnos sacerējumus.
Kaut gan zākāju Oes grāmatas, es tomēr nevarēju nejust, ka tām piemīt kāds nomācošs spēks. Viņa darbus it ka caurstrāvoja savāda kaisme, līdzīga slēptai ugunij, kas nespēj uzliesmot. Iespējams, ka tieši tur slēpās viņa darbu neizprotamā pievilcība. Daļēji var piekrist, ka šo spēku, kā pats Sjundejs apgalvoja savās vēstulēs, radījis viņa nerimtīgais naids pret Sidzuko.
Atzīstos, ka ikreiz, kad Sjundeja kārtējā grāmata saņēma jūsmīgas atsauksmes, mani urdīja asa skaudība. Mani pārņēma bērnišķīgs naids pret viņu un sirds dziļumos es perināju domu, ka man katrā ziņā jāpārspēj sāncensis.
Taču pirms gada viņš pēkšņi pārstāja publicēties un nozuda nezināmā virzienā. Bet ne jau tādēļ, ka viņa popularitāte būtu mazinājusies. Man nav zināms viņa nozušanas īstais iemesls, bet viņš tiešām iekrita kā akā, lai gan žurnālisti pielika visas pūles, lai nozudušo atrastu. Pat es, par spīti nepatikai pret šo rakstnieku, jutu neizprotamas skumjas. Tas var likties pārāk bērnišķīgi, bet man acīmredzot pietrūka jau pierastā ienaidnieka.
Tā nu Kojamada Sidzuko bija pastāstījusi man visjaunāko, ārkārtīgi savādo ziņu par Oei Sjundeju. Klusībā es priecājos par iespēju atkal tikties ar savu agrāko pretinieku — šoreiz gan, jādomā, visai neparastos apstākļos.
Pārdomājot visus notikumus, es nonācu pie secinājuma, ka Oe nolēmis īstenot savus literāros murgojumus. Šķiet, ka tādas domas nemaz nav tik pārsteidzošas, bet gluži loģiskas.
Kā teicis viens no Oes paziņām, «viņš pārtiek no izdomātiem noziegumiem». Viņš dzīvoja līdzi šiem asiņainajiem noziegumiem manuskriptu lapās, jūtot tādu pašu tieksmi nogalināt cilvēkus kā šo darbu varoņi slepkavas.
Lasītāji droši vien labi atceras to īpatnēji baigo noskaņu, kas tik raksturīga viņa sacerējumiem. Daudzi atceras, ka viņa romāni ir pārblīvēti ar sevišķi nenormālām aizdomām, noslēpumiem, cietsirdību un vārmācību. Kādā darbā viņam pasprukuši šādi dvēseli stindzinoši vārdi: «…beidzot pienāca laiks, kad viņu vairs nespeja apmierināt tikai viņa sacerējumi. Noguris no šīs pasaules ikdienības un garlaicības, viņš bija jutis baudu, izklāstot uz papīra savus velnišķīgos izdomājumus. Tas bija mudinājis ķerties pie spalvas. Bet drīz viņam arī rakstīšana kļuva apnicīga. Kas vēl varēja sniegt asus pārdzīvojumus? Noziegums! Jā, atlika tikai pats noziegums. Vienīgais, ko viņš vēl nebija izbaudījis, bija izsmalcināta nozieguma trīsas.»
Oes ikdienas dzīve bijusi dažadu dīvainību pārpilna. Rakstnieku un žurnālistu aprindās viņš pazīstams kā cilvēku nīdējs un noslēpumu cienītājs. Ļoti reti kādam palaimējies nokļūt viņa darbistabā. Viņš mierīgi spēja aizcirst durvis pat gados vecāku un augstāk stāvošu personu deguna priekšā. Pie tam viņš bieži mainīja dzīvesvietas un, aizbildinādamies ar vāju veselību, nekad nepiedalījās rakstnieku sapulcēs.
Klīda baumas, ka viņš ne dienu, ne nakti nesaklājot gultu un pat ēdot un rakstot guļus. Arī dienā viņš radot savus murgainos tēlojumus pustumšā istabā ar cieši aizvērtiem slēģiem, iededzis tikai piecu sveču spuldzīti.
Uzzinājis, ka Oe vairs nepublicējas un kaut kur nozudis, es jau tūlīt sāku prātot, vai tik viņš nav sācis īstenot savas ārprātīgās izdomas un radis pajumti Asakusas rajona nožēlojamajos graustos, kas tik bieži aprakstīti viņa stāstos. Un nebija pagājis ne pusgads, kad viņš man atklājās tāda cilvēka lomā, kas tiešām sagatavojies no draudiem ķerties pie darbiem.
Man likās, ka varēšu ātrāk sameklēt Oei Sjundeju, ja griezīšos pēc palīdzības pie laikrakstu literatūras un mākslas nodaļu līdzstrādniekiem vai žurnālu starptautisko jautajumu korespondentiem. Bet, ka jau tiku minējis, Oe bija ļoti liels savādnieks un pārāk reti pieņēma kādu apmeklētāju. Pamēģinājis žurnālu redakcijās uztaustīt viņa gaitas, es pārliecinājos, ka nepieciešams stāties sakaros ar kādu viņam labi pazīstamu cilvēku. Par laimi, tāds atradās starp literātiem, ar kuriem man bija ļoti ciešas, sirsnīgas attiecības.
Neslēpšu, ka šis cilvēks bija izdevniecības «Hakubunkan» līdzstrādnieks, kas rūpējas par manuskriptu piegādi. Viņš arī pats bija diezgan veikls žurnālists, vārdā Honda. Kādu laiku Honda bija it kā piesaistīts Oem Sjundejam, jo viņa pienākums bija pasūtīt manuskriptus redakcijas vajadzībām. Jāatzīmē, ka Honda, būdams tikai sakarnieks starp autoriem un izdevniecību, arī pats bija apveltīts ar detektīva spējām.
Es piezvanīju viņam, saņēmu viņa piekrišanu atbraukt pie manis, un uz pirmo jautājumu par man nezināmo Sjundeja dzīvi viņš atbildēja tādā tonī, it kā Oe būtu viņa bērnības rotaļu biedrs.
— Sjundejs? Tas ir īsts maitas gabals.— Un, pavīpsnājis viltīgu bagātības dieva Daikoku smīnu, labprāt apmierināja manu ziņkāri.
Honda zināja stāstīt, ka Sjundejs, būdams rakstnieks iesācējs, īrējis nelielu mājiņu Tokijas nomalē Ikebukuro. Līdz ar literāro popularitāti pieauga arī viņa ienākumi, un viņš varēja pārcelties uz plašākām telpām, kaut arī īrētām. Honda minēja vismaz septiņas dzīvesvietas, kuras Oe paguvis nomainīt divu gadu laikā. Viņš dzīvojis Usigomes rajona Kikuičo ielā, tad Negisi kvartalā, vēlāk Hakunečo ielā Janakas rajonā un citur.
Kad Oe pārcēlies uz Negisi, viņš jau bijis plaši pazīstams rakstnieks un viņam nepārtraukti uzmākušies žurnālu korespondenti. Tieši tolaik viņš sācis vairīties no cilvēkiem. Mājas durvis allaž bijušas cieši noslēgtas, bet sieva gājusi iekšā un ārā pa sētas ieeju.
Viņu sastapt nav bijis iespējams. Viņš vienmēr izlicies, ka nav mājās, bet vēlāk nosūtījis apmeklētājam vēstuli, kurā bija rakstīts: «Nemēdzu tikties ar cilvēkiem, tādēļ, lūdzu, izklāstiet rakstiski Jūs interesējošo jautājumu.» Nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas vēlējās tikties ar Sjundeju, drīz vien atteicās no sava nodoma, bet tos, kam tomēr izdevās viņu sastapt, varēja uz pirkstiem saskaitīt. Žurnālu redakciju līdzstrādnieki ir pieraduši pie visdažādākajiem rakstnieku untumiem, bet arī viņi nespēja paciest Oes nicinošo attieksmi. Par laimi, Sjundejam esot gudra sieva, tādēļ Honda itin bieži izmantojis viņas starpniecību, lai pasūtītu manuskriptus vai atgādinātu to iesniegšanas termiņus.
Bet tikties ar sievu arī nav bijis nemaz tik viegli. Uz slēgtām durvīm nereti parādījušās lakoniskas zīnules: «Esmu slims. Apmeklētājus nepieņemu. Vai arī: «Esmu ceļojumā,» vai: «Cienījamie žurnālu korespondenti! Visus pieprasījumus pēc manuskriptiem lūdzu sūtīt pa pastu. Apmeklētājus pieņemt nevaru.» Tādi norādījumi aizbiedējuši pat pieredzējušo Hondu, un tas ne vienu reizi vien bijis spiests aiziet tukšām rokām.
No visa teiktā kļuva skaidrs, ka Oe nevienam nav ziņojis par dzīvesvietas maiņu, un žurnālu līdzstrādniekiem vajadzēja meklēt viņu ar pasta starpniecību.
— Runā, ka dažiem tomēr laimējies tikties ar Sjundeju vai vismaz apmainīties jokiem ar viņa sievu, bet to acīmredzot spēj izdarīt vienīgi tik izveicīgi cilvēki, kāds esmu es, — lepni nobeidza Honda.
— Fotoattēlā Sjundejs izskatās pievilcīgs. Vai dzīvē viņš arī ir tāds? es jautāju, jo Hondas stāstījums izraisīja manī arvien lielāku ziņkāri.
— Ko tu, ko tu!— mans sarunu biedrs atsaucās noraidoši. — Man šķiet, ka šis fotouzņēmums ir viltojums. Sjundejs gan teica, ka fotografējies jaunībā, bet tik un tā nav ticami. Sjundejs itin nemaz nav līdzīgs šim pievilcīgajam vīrietim. Dzīvē viņš izskatās pretīgi uzblīdis. Laikam tādēļ, ka maz kustas, jo lielāko daļu laika pavada gultā. Vaigi noļukuši, seja neizteiksmīga, acis miglainas. Vārdu sakot, īsts slīkonis. Turklāt viņš ir slikts sarunu biedrs un parasti nemaz never muti vaļā. Var tikai pabrīnīties, kā tāds cilvēks spēj radīt tik labus darbus.
Tu taču atceries Uno Kodzi garo stāstu «Epileptiķis»? Nu, lūk, Sjundejs ir šī stāsta galvenā varoņa izspļauta kopija. Tāpat kā šis varonis, viņš nepieceļas no gultas ne dienu, ne nakti. Laikam jau nogulējis sānus. Esmu ticies ar Oei divas trīs reizes, un katrreiz viņš sarunājās ar mani guļus. Ne jau velti stāsta, ka viņš pat ēdot gultā. Taču Sjundejam piemīt vēl viena dīvainība, kas nesaskan ar viņa dzīves veidu. Man gadījies dzirdēt, ka šis cilvēku nīdējs, kas pieradis caurām dienām vārtīties pa gultu, reizēm ietērpjoties savādā tērpā un dodoties uz Asakusu. Šīs pastaigas notiekot tikai nakts tumsā. Patiešām, kā zaglis vai sikspārnis. Dažbrīd man rodas šaubas, vai tik viņam nepiemīt slimīga kautrība? Varbūt viņš cenšas slēpt no cilvēkiem sava auguma un sejas neglītumu? Jo lielākā kļūsi viņa literārā popularitāte, jo vairāk viņš varbūt kaunas no sava kroplīguma. Viņam nav draugu, apmeklētājus viņš nepieņem. Vai tādā gadījumā viņa noslēpumainās nakts pastaigas pa Asakusas šķērsieliņām nav sava veida gandarījums par ilgajām vientulības stundām? Izpētījis Sjundeja raksturu pēc viņa sievas izteicieniem, es nonācu pie šada secinājuma.
Honda tiešām bija neparasti daiļrunīgs, raksturojot Sjundeju. Un beidzot viņš pastāstīja man vēl kādu visai dīvainu gadījumu.
— Zināt, Samukava-san, šajās dienās arī es pats redzēju šo bez vēsts pazudušo Oei Sjundeju. Viņam bija tik jocīgs izskats, ka es pat neuzdrīkstējos sasveicināties, bet tas noteikti bija viņš.
— Kur tas notika? — es neviļus skaļi iesaucos.
— Asakusas parkā. Agrā rīta stundā. Es gāju mājup un, atklāti sakot, biju mazliet iereibis.— Honda pasmaidīja un pakasīja galvu.— Tu zini, kur atrodas ķīniešu restorāns «Rairaiken >? Tieši uz tā stūra, kad gājēju bija vēl pavisam maz, stāvēja paresns cilvēks koši sarkanā klauna cepurē, āksta tērpā, ar biezu reklāmu paku rokās. Izklausas neticami, bet tas tiešām bija Oe Sjundejs. Aiz pārsteiguma es gluži vai sastingu un nezināju, ko darīt — uzrunāt viņu vai paiet garām. Laikam viņš arī bija pamanījis mani, bet viņa seja joprojām palika neizteiksmīga. Pēc brīža viņš pagrieza man muguru, ašā solī devās prom un drīz vien nozuda aiz stūra. Sākumā es gribēju mesties viņam pakaļ, bet tad apdomājos, ka būtu neprātīgi sākt sarunu ar cilvēku, kas pārsteigts šādos apstākļos, un devos mājup.
Visu laiku, kamēr es klausījos Hondas stāstu par Oes Sjundeja savādo dzīves veidu, man bija tāda sajūta, it kā es redzētu ļaunu sapni. Bet, uzzinājis, ka viņš āksta tērpā un klauna cepurē stāvējis Asakusas parkā, es pārbijos. Man likās, ka pat mati ceļas stāvus. Tad man vēl nebija skaidrs, vai starp Oes āksta izskatu un Sidzuko adresētajām vēstulēm ir kāda sakarība, tomēr likās, ka kādai saiknei te noteikti jābūt. Vismaz Hondas tikšanās laiks ar Sjundeju Asakusā sakrita ar viņa pirmās Sidzuko adresētās vēstules saņemšanas laiku.
Izmantojot labvēlīgo gadījumu, es nolēmu noskaidrot, vai vēstules autora rokraksts ir identisks Oes rokrakstam, un, izraudzījies no vēstulēs tikai vienu lapiņu, pēc kuras nevarēja noteikt, kādā nolūkā tā rakstīta, parādīju to Hondam.
Uzmetis acis lapiņai, Honda tūdaļ apliecināja, ka tas ir Sjundeja rokraksts, un vēl piebilda, ka pēc stila un gramatiskajām konstrukcijām rakstītājs nevar būt neviens cits kā tikai Sjundejs. Kādreiz Honda mēģinajis sacerēt stāstu, atdarinot Sjundeju, tādēļ sīki izpētījis viņa rakstīšanas manieri.
— Oeiri teikumi tādi stīvi, tādēļ gandrīz nav iespējams viņu atdarināt,— Honda izmeta.
Es pilnīgi piekritu Hondas spriedumam. Izlasījis vairākas Sjundeja vēstules, es vēl labāk nekā Honda biju iepazinies ar to autora īpatnējo stilu.
Tajā pašā dienā es atradu ieganstu, lai palūgtu Hondu noskaidrot Sjundeja atrašanās vietu.
Labi, vari paļauties uz mani,— Honda piekrita.
Bet viņa solījums mani neapmierināja, tādēļ es nolēmu arī pats uz savu roku sameklēt māju Nr.32 Ueno rajona Sakuragičo ielā — kur pēc Hondas domām, pavisam nesen esot dzīvojis Oe Sjundejs, lai iepazītos vismaz ar apkārtni.
Nākošajā dienā, nolicis pie malas iesākto manuskriptu, es devos uz Sakuragičo ielu. Aprunājies ar kaimiņmājas kalponi, sīktirgotājiem un vēl citiem cilvēkiem, pārliecinājos, ka viss, ko man iepriekšējā vakarā stāstīja Honda, ir patiesība, bet par Sjundeja pēdējā laika gaitām neuzzināju nekā jauna.
Blakus mājai, kurā bija dzīvojis Sjundejs, cita citai pieslējās daudz parastu savrupmājiņu, bet iemītnieki pretēji daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem gandrīz nekad savā starpā nerunājas. Tādēļ Sjundeja kaimiņi zināja pastāstīt tikai to, ka viņš ir aizbraucis, bet nevienam nav pateicis jauno adresi. Uz Sjundeja mājas vārtiem nebija plāksnītes ar viņa uzvārdu un vārdu, tāpēc cilvēki pat nenojauta, ka dzīvojuši kaimiņos ar tik ievērojamu rakstnieku. Neviens nevarēja atcerēties arī tās transportfirmas nosaukumu, kas bija atsūtījusi smago mašīnu mantu pārvešanai. Un tā es, nekā neuzzinājis, biju spiests atgriezties mājās.
Man nebija nekādu iespēju kaut ko noskaidrot par Oei, tādēļ atkal ķēros pie sava manuskripta. Katru dienu tomēr piezvanīju Hondam, lai uzzinātu, ka viņam veicies ar Sjundeja meklēšanu. Aizritēja piecas sešas dienas, bet Hondam arī nebija izdevies sameklēt viņa atrašanās vietu. Pa to laiku Sjundejs lēni, bet neatvairāmi gāja pretī savam mērķim.
Nedēļas nogalē Sidzuko piezvanīja man uz mājam un lūdza nekavējoties atbraukt pie viņas, lai pastāstītu par kādu satraucošu notikumu. Viņa paskaidroja, ka vīra pašreiz neesot mājās, kalpone aizgājusi darīšanās un tik ātri neatgriezīsies, tāpēc mani nepacietīgi gaidot. Sidzuko acīmredzot nezvanīja no sava dzīvokļa, domādama, ka prātīgāk ir izmantot telefona automātu. Viņa runāja ļoti nesakarīgi, no satraukuma aizlūstošā balsi. Daži īsi, saraustīti teikumi — tas bija viss, ko viņa paguva man pateikt trīs minūšu ilgajā telefona sarunā.
Tātad vīra prombūtne Sidzuko aizsūtījusi prom no mājām arī kalponi un nu slepus aicina mani pie sevis. Šāda viņas rīcība radīja manī neskaidru cerību. Apsolījis Sidzuko tūdaļ doties ceļā, es steidzos uz viņas māju Asakusas rajonā, bet protams, ne jau tikai to neskaidro cerību dēļ, kas bija modušās manā sirdī.
Tirdzniecības firmu ielenktā Kojamadas māja atgādināja japāņu stilā celtu senlaicīgu ēku, varēja domāt, ka aiz tās tek liela upe, kas no priekšpuses nebija redzama. Un tikai vienkāršais betona žogs, virs kura bija saspraustas asas stikla lauskas aizsardzībai pret zagļiem vai laupītājiem, un eiropiešu tipa divstāvu piebūve, kas cieši pieslējās galvenajai ēkai, nekādi nesaskanēja ar japāņu savrupmājas senatnīgo arhitektūru. Šī sēta un piebūve, kas bija kliedzošs pretstats senajām japāņu ēkām, liecināja par jaunbagātnieka pliekano gaumi.
Es pasniedzu savu vizītkarti laucinieciska izskata meitenei un tiku aicināts uz halli eiropeiskajā piebūvē, kur mani jau gaidīja ārkārtīgi satrauktā Sidzuko.
Pēc vairākkārtējas atvainošanās par man sagādātajām rūpēm Sidzuko klusā balsī griezās pie manis:
— Vispirms, lūdzu, izlasiet šo.— Viņa pasniedza man aploksni un, bailīgi apskatījusies apkārt, pievirzījās tuvāk.
Kā jau varēja nojaust, aploksnē atradās kārtējā vēstule no Oes Sjundeja. Tās saturs mazliet atšķiras no iepriekšējām, tādēļ citēju to pilnībā.
«Cienījamai Sidzuko kundzei!
No Tavām acīm, Sidzuko, var nolasīt, cik dziļas ir Tavas ciešanas. Es zinu, ka Tu, vīram nezinot, centies izdibināt, kur es atrodos. Bet Tavi centieni ir veltīgi, tādēļ labāk atsakies no tiem. Ja Tev arī pietiklu drosmes izstāstīt vīram, ka es Tevi vajāju, un jūs meklētu aizstāvību policijā, mana atrašanās viela tik un tā neliks atklāta. Neviena dzīva būtne nezina, kur es slēpjos. To, cik esmu piesardzīgs, Tev būtu jāsaprot no maniem sacerējumiem.
Varu Tev atklāt, ka ir beidzies mana plāna pirmais posms. Pienācis laiks sakt atriebības otro posmu.
Tāpēc man Tev kas jāpavēsta. Ceru, ka esi jau nojautusi, kādā veidā man izdodas tik precīzi līdz pēdējam sīkumam izzināt visu, ko Tu dari katru vakaru. Kopš brīža, kad Tevi ieraudzīju, es kā ēna sekoju Tev pa pēdām. Tu mani nevari redzēt, bet es neatlaidīgi sekoju Tev — gan tad, kad esi savās mājās, gan arī tad, kad izej ārā. Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta un redzu, kā Tu trīcēdama lasi šo vēstuli.
Kā Tu pati saproti, vērojot Tevi katru vakaru, neviļus esmu kļuvis liecinieks Tavām attiecībām ar vīru. Tādēļ manī uzliesmojusi kaismīga greizsirdība.
Kaldinot atriebības plānu, savos aprēķinos nebiju par to iedomājies, bet, kā es tagad jūtu, greizsirdība tomēr netraucēs mana plāna īstenošanu, tieši otrādi — tā vēl vairāk uzkurinās manu vēlmi nežēlīgi Tev atriebties. Tātad esmu nonācis pie slēdziena, ka neliela atkāpe no mana sākotnējā plāna tikai sekmēs visa pasākuma īstenošanu.
Ko es gribu panākt? Sākumā tikai vēlējos, pastāvīgi biedējot, Tevi pilnīgi nomocīt, tādā veidā atņemt Tev beidzot arī dzīvību, bet, kļuvis par aculiecinieku Tavai laulības dzīvei ar vīru, nolēmu, ka būs pareizāk, ja es vispirms Tavu acu priekšā darīšu galu Tev mīļajam cilvēkam. Un tikai tad, kad Tu pilnā mērā būsi izbaudījusi visu rūgtuma kausu, pienāks Tava kārta.
Man nekur nav jasteidzas. Es nekad neko nedaru steigā. Tas būtu grēks, ja es ķertos pie sava plāna otrā posma, iekams Tu nebūtu attapusies no šausmām pēc šīs vēstules izlasīšanas.
Atriebējs
Sešpadsmitā marta vēlā naktī.»
Lasot šis nežēlīgu draudu pilnās rindkopas, es nespēju savaldīties. Jutu, ka manī nemitīgi pieaug naids pret Oei Sjundeju, kuru jau sen vairs nevarēja uzskatīt par cilvēku.
Bet kas nomierinātu garīgi pavisam sabrukušo Sidzuko, ja es pakļautos bailēm? Neatlika nekas cits kā tēlot mieru un censties atkal un atkal pārliecināt Sidzuko, ka Sjundeja draudu vēstule ir tikai rakstnieka murgainas izdomas.
— Lūdzu, runājiet mazliet klusāk!— Sidzuko pārtrauca mani.
Bija manāms, ka manas kvēlās pamācības viņa nedzird. Sievietes uzmanību saistīja kas cits. Reizēm viņa urbās ar acīm vienā noteiktā punktā un vērīgi ieklausījās. Viņa centās runāt pēc iespējas klusāk, it kā kāds varētu mūs noklausīties. Viņas lūpas bija zaudējušas krāsu un kļuvušas gandrīz neredzamas bālajā sejā.
— Skolotāj, vai tik es neesmu sajukusi prātā? Vai tas tiešām tā varēja notikt?— Sidzuko jautāja gandrīz čukstus.
— Par ko jūs runājat?— es atsaucos tāpat čukstus.
— Hiratas kungs slēpjas šajā mājā.
— Kur tad?— es apjucis vaicāju, nespēdams saprast Sidzuko teikto vārdu jēgu.
Neko neatbildot, viņa apņēmīgi piecēlās un, vēl vairāk nobālusi, ar rokas mājienu aicināja mani viņai sekot. Es ārkārtīgi satraucos, tomēr paklausīgi devos viņai līdzi. Pa ceļam viņa pievērsa uzmanību manam rokaspulkstenim, nez kāpēc palūdza to noņemt un atgriezās istabā, lai noliktu to uz galda. Cenšoties soļot pavisam klusu, mēs izgājām cauri īsam koridoram un drīz sasniedzām viņas istabu japāņu stilā celtajā mājā. Atbīdījusi starpsienu, Sidzuko sastinga, it kā būtu sava priekšā ieraudzījusi noziedznieku.
— Savādi. Vai tik jūs neesat kļūdījusies. Nu kā šis cilvēks gaišā dienas laikā varēja iekļūt jūsu mājā?— Es nepaguvu pateikt visu, ko gribēju, kad Sidzuko ar rokas mājienu lika man apklust un, paņēmusi mani aiz rokas, aizveda līdz istabas kaktam. Paraudzījusies uz griestiem, viņa it kā deva zīmi: «Lūdzu, klausieties!» Kādas desmit minūtes mēs lūkojāmies viens otrā un sasprindzināti ieklausījāmies klusumā. Bija dienas vidus, bet Sidzuko istabā, kas atradās plašās japāņu mājas pašā galā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Valdīja tāds kapa klusums, ka varēja saklausīt pat asins pulsēšanu deniņos.
— Vai jūs dzirdat pulksteņa tikšķēšanu?
— Nē. Bet kur te ir pulkstenis?
Klusēdama Sidzuko vēl kādu laiku ellīgi klausījās. Beidzot it kā nomierinājusies atbildēja:
— Vairs nav dzirdams.
Mēs atgriezāmies hallē, kur Sidzuko saraustīti pastāstīja visai mīklainu atgadījumu.
Sidzuko sēdējusi savā istabā ar šuvekli rokās. Ienākusi kalpone un pasniegusi viņai iepriekš minēto Sjundeja vēstuli. Viņai pieticis ar vienu acu uzmetienu, lai jau pēc aploksnes saprastu, kas ir sūtījuma autors. Paņemot vēstuli rokās, viņa šausmīgi uztraukusies, bet sapratusi —ja to atliks sāņus, tad uztraukums kļūs vēl lielāks, tādēļ Sidzuko trīcošām rokām atplēsusi aploksni.
Uzzinājusi, ka turpmākie Sjundeja nodomi skars arī viņas vīru, Sidzuko aiz bailēm nekur nav spējusi rast sev mieru. Pati neapzinādamās, kāpēc, viņa piecēlusies un devusies uz istabas kaklu. Ejot garām skapim, viņas uzmanību saistījusi kaut kur no augšas plūstoša, tikko saklausāma kukaiņa sīkšanai līdzīga skaņa.
— Pirmajā brīdī likās, ka man džinkst ausīs, bet, uzmanīgāk ieklausījusies, sapratu, ka šī skaņa ir pavisam dīvaina — it kā cits pret citu atsistos metāla gabaliņi: tik-tak, tik-tak.
Sidzuko tūdaļ ienākusi prātā doma, ka bēniņos slēpjas cilvēks un dīvainā skaņa ir viņa kabatas pulksteņa tikšķēšana.
Ja Sidzuko nebūtu iegājusi istabas kaktā, ja istabā nebūtu valdījis tik dziļš klusums un ja viņas nervi nebūtu uzvilkti kā stīgas, tad diez vai viņa varētu saklausīt šīs tik tikko dzirdamās klusinātās metāliskās skaņas, kas plūda no bēniņu puses. Bet varbūt pulkstenis atrodas kaut kur viņai blakus un tā tikšķēšana līdzīgi atstarotiem gaismas stariem atbalsojas griestos, un tikai tādēļ šķiet, ka skaņas nāk no bēniņiem? Sidzuko ļoti vērīgi aplūkojusi apkārtni, bet nekāda pulksteņa tur nav bijis.
Pēkšņi viņa atcerējusies teikumu no saņemtās vēstules: «Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta…»
Sidzuko uzmanību piesaistījusi sprauga griestos, kas izveidojusies, kādam dēlim mazliet atlūstot no sijas. Viņai licies, ka šajā tumšajā spraugā pazibējušas Sjundeja acis.
«Tas esat jūs, Hiratas kungs?» Sidzuko šausmās izdvesusi. Nespēdama novaldīt asaras, viņa, tāpat kā karavīrs, kas gatavs padoties pretiniekam, uzrunājusi cilvēku bēniņos. Sidzuko klusajos čukstos skanējusi neviltota lījgšana: «Man gluži vienalga, kas ar mani notiks. Esmu gatava darīt visu, lai tikai jus nomierinātos. Ja vēlaties, varat nogalināt mani. Tikai, lūdzu, lieciet mierā manu vīru. Es sameloju viņam, un man bail, ka viņš var aiziet bojā manis dēļ. Apžēlojieties! Es lūdzu jūs, neaiztieciet viņu!»
Nekādas atbildes no augšas nav bijis. Atjēgusies no bailēm, Sidzuko ilgi stāvējusi ka sastingusi uz vietas, jo nespējusi pārvarēt nomākto garastāvokli. No bēniņiem vēl arvien skanējusi klusa tikšķēšana. Nekādas citas skaņas nebija dzirdamas. Tumsā paslēpies nezvērs laikam pat neelpoja un klusēja kā mēms.
Nomācošais klusums atkal iedvesis Sidzuko neaprakstāmas šausmas. Nespēdama ilgāk palikt mājās, viņa izskrējusi no istabas un metusies ārā uz ielas. Pēkšņi atcerējusies mani un, atmetot visas šaubas, devusies pie telefona automāta.
Klausoties Sidzuko stāstu, es neviļus atcerējos vienu no drausmīgākajiem Oes Sjundeja stāstiem «Izpriecas bēniņos». Ja pulksteņa tikšķēšana, ko Sidzuko uztvērusi, nebija dzirdes halucinācija, ja Sjundejs tiešam bija paslēpies bēniņos, tad tas nozīmēja, ka šā stāsta saturs visā pilnībā bez atkāpēm tiek īstenots, un šāda rīcība bija gluži Sjundeja dabā.
Labi atceroties «Izpriecas bēniņos», es ne tikai nespēju pārvērst jokā gandrīz neticamo Sidzuko stāstu, bet arī pats sāku just paniskas bailes. Man tā vien likās, ka es pats savām acīm esmu redzējis bēniņu tumsā ņirdzošu, uzblīdušu resni Oei Sjundeju sarkanā klauna cepurē un āksta tērpā.
Apspriedies ar Sidzuko, es nolēmu, tāpat ka privātdetektīvs stāsta «Izpriecas bēniņos», uzkāpt augša un pārliecināties, vai tur nav palikušas kādas pēdas, un, ja tās tiešam būs, tad izpētīt, kādā veidā šis cilvēks nokļūst bēniņos.
Tas taču ir ļoti bīstami — Sidzuko centas mani atturēt. Bet es atslumu viņu sānis un, izmantojot pieredzi, ko bija uzkrājis mans priekštecis Sjundeja stāstā, pacēlu dēļu segumu virs skapja un kā pieredzējis elektromontieris sāku veikli rāpties augšā. Mājā vēl arvien nebija neviena cita, vienīgi kalpone, kas bija mani sagaidījusi, bet arī tā pašlaik rosījās virtuvē, tādēļ neviens nevarēja mani pārsteigt.
Bēniņi gan nelikās tik skaisti kā Sjundeja stāstā. Māja bija veca, un vienīgi pirms Jaunā gada, kad Japānā tiek uzpostas visas telpas, griestu pārsegums bija ar sārmu attīrīts no sodrējiem. Taču kopš tā laika jau pagājuši trīs mēneši, bēniņos atkal sakrājušies kvēpi un visi kakti aizauguši ar tīmekļiem. Labi saprazdams, ka tumsā nekā nesaredzēšu, es iepriekš biju palūdzis Sidzuko kabatas lukturīti un tagad, piesardzīgi pārvietojoties pa sijām, virzījos tuvāk tai vietai, kas mani visvairāk interesēja. Es orientējos pēc blāvas gaismas stariņa, kas no lejas iespīdēja griestu spraugā, jo laikam pēc pēdējās uzkopšanas pārseguma dēļi nebija, kā nākas, atlikti atpakaļ. Bet, paspēris tikai dažus soļus, es ieraudzīju ko tādu, kas mani izbiedēja.
Kāpdami uz bēniņiem, es vēl apšaubīju Sidzuko stāsta patiesīgumu, bet tagad viņas minējumi pilnīgi apstiprinājās. Bēniņos bija skaidri redzamas cilvēka pēdas.
Es sastingu. No domas, ka neilgi pirms manis šo pašu ceļu, saplacis kā indīgs zirneklis, bija mērojis Oe Sjundejs, kuru es pazinu tikai pēc viņa darbiem un nekad nebiju redzējis dzīvē, mani pārņēma neaprakstāms pretīgums. Mazliet atģidies, es devos tālāk, sekojot vai nu roku, vai kāju pēdām, ko te nesen sijas putekļos atstājis cilvēks, kurš bijis bēniņos. Lūk, viela, no kuras līdz Sidzuko aizskanēja pulksteņa tikšķēšana. Spriežot pēc tā, ka šeit putekļi pamatīgi noslaucīti, cilvēks te bija uzturējies krietni ilgu laiku.
Kā sapnī es sekoju cilvēka, kam vajadzēja but Oem Sjundejam, pēdām. Viņš laikam bija apstaigājis visus bēniņus, jo viņa nekārtīgās pēdas bija manāmas it visur. Griestu pārsegumā virs Sidzuko istabas un kopējās guļamistabas es ieraudzīju spraugas, un tieši ap tām putekļi bija noslaucīti vairak nekā citur.
Atdarinot stāsta «Izpriecas bēniņos» varoni, es caur spraugām palūkojos lejup un tūdaļ sapratu, kādu baudu Sjundejs varēja gūt no šādas novērošanas. Lejas pasaule, kas pavērās caur dēļu spraugām, likās tik savāda, ka citādos apstākļos tā vienkārši nebūtu iedomājama. Mani sevišķi satrauca Sidzuko, kas bija noliekusi galvu. Cik dīvains var izskatīties cilvēks, ja uz viņu raugās no neparastas vietas.
Mēs esam pieraduši uz citiem un arī uz sevi raudzīties no malas. Tādēļ cilvēks, lai cik pareizi viņš domās iztēlotos sevi, nekad neiedomāsies, kāds viņš izskatās no augšas. Un te jau ir viņa vājā vieta. No augšas cilvēks saskatāms viņa dabiskā, neizdaiļota veidā, kas dažreiz ir visai nepievilcīgs. Sidzuko augstās frizūras (tūdaļ jāpiebilst, ka no augšas tā likās pavisam citāda) ielokā starp priekšējām matu šķipsnām un pakausi bija skaidri saskatāmi putekļi, un salīdzinājumā ar citām frizūras daļam, kas izcēlās ar retu skaistumu, šī vieta šķita nepatīkami netīra. Raugoties uz Sidzuko no augšas, es skaidri redzēju uztūkušo sarkano svītru, kas no kakla stiepās pa muguras koši balto ādu un nozuda kaut kur zem tērpa. Šo atklājumu dēļ Sidzuko man vairs nelikās tik izsmalcināta ka agrāk. Toties viņai piemītošā apbrīnojamā juteklība iedarbojās uz mani arvien spēcīgāk.
Visvairāk mani satrauca jautājums, vai bēniņos nav palikuši neapstrīdami pierādījumi, ka tur bijis tieši Oe Sjundejs. Iededzis lukturīti, es vērīgi aplūkoju apkārtni, bet uz grīdas atstātie roku un kāju nospiedumi bija sajaukti, neskaidri, un, protams, tajos nevarēja atšķirt atsevišķu pirkstu nospiedumus. Tāpat kā «Izpriecās bēniņos», Sjundejs nebija aizmirsis parūpēties par cimdiem un zeķēm. Un tad neuzkrītošā vietā, kur koka balsts savienojas ar griestu siju, tieši virs Sidzuko istabas, es pēkšņi ieraudzīju nelielu, tumši pelēku, apaļu priekšmetu. Tas bija pogai līdzīgs apaļš priekšmets ar iegravētiem burtiem R.K.BROS.CO. Paņēmis to rokā, es tūdaļ atcerējos krekla pogu, kas bija minēta «Izpriecās bēniņos», tomēr, par spīti līdzībai, mans atradums izskatījās citāds. Tā drīzāk bija cepures rota, bet toreiz es nevarēju precīzi noteikt šā priekšmeta nozīmi. Vēlāk es to parādīju Sidzuko, bet viņa tikai pakratīja galvu.
Es centos noskaidrot, kādā veidā bēniņos varēja nokļūt Sjundejs. Sekojot pēdām, es secināju, ka tās izzūd virs pieliekamā blakus priekštelpai. Rupji noēvelētos deļus, kas veidoja pieliekamā griestus, varēja bez liekas piepūles atbīdīt — vajadzēja tos tikai mazliet pacelt uz augšu. Es laidos lejā, uzkāpu uz salauzta krēsla, kas bija nomests pieliekamajā, un iegāzos durvīs. Tas nebija aizslēgtas, tādēļ no belziena atvērās. Tieši sev priekšā es ieraudzīju betona sētu, kas bija tikai nedaudz augstāka par cilvēka augumu.
Tātad Oe Sjundejs, nogaidījis brīdi, kad uz ielas nav neviena cilvēka, pārkāpj pār šo sētu (kaut arī sētas augšmalā saspraustas stikla lauskas, pieredzējušam kramplauzim tas nevar būt nopietns šķērslis), ielien neaizslēgtajā pieliekamajā, bet no tā uzrāpjas bēniņos.
Atrisinājis mīklu, kādā veidā Oe iekļuva bēniņos, es biju mazliet vīlies, jo visa šī lieta izrādījās pārāk vienkārša. Nicinot savu pretinieku, es nodomāju, ka šādu triku spētu izstrādāt pat kāds veiklāks pusaudzis. Bailes no neizprotamā un noslēpumainā izzuda, un to vietā uzradās visparastākais piktums. Bet pretinieka nievāšana un pietiekama nenovērtēšana bija rupja kļūda, ko es diemžēl sapratu daudz vēlāk.
Līdz nāvei pārbiedētā Sidzuko teica man, ka šajā gadījumā, kad briesmas draud ne tikai viņai, bet arī viņas vīram, viņa ir gatava upurēt savu noslēpumu un meklēt palīdzību policijā, bet es, neticot Sjundeja nodomiem un nievājot viņu, sāku Sidzuko pārliecināt, ka Sjundejs neīstenos neprātību no «Izpriecām bēniņos» un nesāks laist lejup indi, ka Oes Sjundeja slēpšanās bēniņos nemaz neliecina par viņa nodomu kādu nogalināt. Patiesībā viņš gluži kā bērns gūst prieku un baudu no tā, ka iedveš bailes Sidzuko, un meistarīgi tēlo, ka sadomājis izdarīt drausmīgu noziegumu. Galu galā viņš ir tikai rakstnieks un viņa rokas pārāk īsas, lai īstenotu tādas ieceres. Es visādi centos mierināt Sidzuko, bet ļauna nojauta neatstāja viņu, tādēļ viņas drošības labad es apsolīju griezties pie sava drauga, kuram ārkārtīgi patika dažādas noslēpumainas dēkas, ar lūgumu katru vakaru stāvēt sardzē pie pieliekamā durvīm.
Sidzuko savukārt nolēma atrast ieganstu, lai uz kādu laiku viesistabu mājas eiropeiskās daļas otrajā stāvā pārveidotu par guļamistabu. Tur griestos nav nekādu spraugu, un no turienes neviens nevarēs slepeni izsekot viņu.
Šie abi piesardzības pasākumi tika īstenoti jau nākošajā diena, bet nezvēra tumsā Oes Sjundeja — drausmīgā, dēmoniskā roka, neņemot vērā šos daļējos pasākumus, divas dienas vēlāk, deviņpadsmitā marta vēlā nakts stundā, precīzi, kā bija minēts iepriekš izteiktajā brīdinājumā, laupīja dzīvību savam pirmajam upurim. Tas bija Kojamada Rokuro.
Sjundeja vēstulē pēc paziņojuma par viņa nodomu nogalināt Kojamadas kungu bija teikts: «…man nekur nav jāsteidzas. Es nekad neko nedaru steigā.» Kāpēc šoreiz viņš nebija ievērojis savas tradīcijas un izdarījis noziegumu jau trešajā dienā pēc vēstules nosūtīšanas? Varbūt tas bijis sava veida taktisks gājiens — ar vēstuli tīšām maldināt Sidzuko, lai tad dotu viņai gluži negaidītu triecienu. Vēlāk man pēkšņi iešāvās prata pavisam cita doma.
Saklausījusi bēniņos pulksteņa tikšķēšanu un nolēmusi, ka tur slēpjas Sjundejs, Sidzuko raudādama bija lūgusi ļaundari saglabāt dzīvību viņas vīram, līdz ar to vēlreiz dodot Sjundejam iespēju pārliecināties par viņas neviltoto pieķeršanos vīram. Sjundeja droši vien vēl spēcīgāk būs uzliesmojusi greizsirdība, bet vienlaikus viņš nevarēja nenojaust arī viņam draudošās briesmas. Vai viņš nebūs teicis pats sev: «Lieliski! Ja jau tu tik karsti mīli savu laulāto draugu, tad man vairs nav ko ilgāk gaidīt un es pēc iespējas ātrāk novākšu viņu pie malas.»
Un tomēr Kojamadas Rokuro bojāejas apstākļi likās ļoti dīvaini.
Tiklīdz Sidzuko paziņoja man par vīra nāvi, es tajā pašā vakarā ierados pie viņas un lūdzu pēc iespējas sīkāk izstāstīt visu, kas bija noticis tajā liktenīgajā dienā. Izrādījās, ka Kojamadas kunga uzvedībā nekādas pārmaiņas nebija manītas. Atgriezies mājās no darba mazliet agrāk nekā parasti, paēdis vakariņas un devies pari upei uz Koumi paspēlēt ar draugu japāņu dambreti «Go». Vakars bijis silts, tādēļ viņš nav uzvilcis mēteli, bet izgājis no mājām, ģerbies viegli oderētā tērpā «avase» un uzmetis tam virsū tikai biezāku apmetni «haftri». Nesteidzīgiem soļiem viņš aizgājis uz upes pusi. Pulkstenis bijis ap septiņiem vakarā.
Drauga māja neesot tālu, tādēļ Kojamadas kungs allaž gājis uz turieni kājām pāri aizsprostam, palicis pie drauga līdz pusnaktij un tāpat kājām atkal atgriezies no turienes. Bet šoreiz bija zināms tikai tas, ka viņš izgājis no mājas, vairāk nekas nebija skaidrs.
Sidzuko nogaidījusi visu nakti, bet vīrs tā arī nav pārnācis. Iepriekšējā vakarā saņemot draudu vēstuli no Oes Sjundeja, viņa ļoti uztraukusies. Tik tikko sagaidījusi rītausmu, viņa sākusi zvanīt visiem vīra paziņām, bet pie tiem, kuriem nav telefona, sūtījusi kalpones, bet izrādījies, ka liktenīgajā vakarā Kojamadas kungs ne pie viena paziņas nav iegriezies. Sidzuko, protams, zvanījusi arī man, taču tajā laikā es biju izgājis, tādēļ par notikušo uzzināju tikai pievakarē.
Kad Kojamadas kungs, darba dienai sākoties, nav parādījies arī savā uzņēmumā, kantoristi uzsākuši meklēšanu, bet bez panākumiem. Tikai ap pusdienas laiku Sidzuko pa telefonu piezvanījuši no Kisagatas policijas iecirkņa un paziņojuši par Kojamadas kunga visai dīvaino nāvi.
Ja paiet nelielu gabaliņu uz ziemeļiem no tramvaja pieturas pie Kaminari vārtiem, netālu no Adzumas tilta, un nokāpj no uzbēruma, tūdaļ duras acīs piestātne, kur pietur pasažieru kuģītis, kas uztur satiksmi starp Adzumas un Lielo Sendzjū tiltu. Kuģītis ir Sumidas upes savdabīgs retums, kas saglabājies vēl no tā saucamajiem «viena graša tvaikoņu» laikiem. Es reti izmantoju šo satiksmes līdzekli, bet, ja man jātiek uz Gemmonu vai Siraliigi, es allaž braucu ar tādu tvaikonīti. Man ļoti patīk senatnīgā provinces atmosfēra, kad ielas tirgotāji sanāk uz kuģīša ar bilžu grāmatām un rotaļlietām un dzenskrūves radītā trokšņa pavadījuma kā īsti daiļrunātāji liela savu preci. Es reizēm labprāt gremdējos šajā gaisotnē.
Piestātne, kuru es nupat minēju, vairāk atgādina četrstūrainu, nestabilu plostu, uz kura braucēju vajadzībām iekārtoti soli un pat ateja.
Divdesmitā marta rītā maza Asakusas veikaliņa īpašniece, kura devusies darīšanas uz Sendzjū, jau ap astoņiem bijusi minētajā pieturā. Iegājusi atejā, viņa, nepaguvusi pat aizvērt durvis, ar skaļu kliedzienu metusies atpakaļ. Pieskrējis vecs biļešu kontrolieris, kuram viņa paskaidrojusi, ka atejas caurumā ieraudzījusi ūdeni peldošu, uz augšu pavērstu vīrieša seju. Vēlāk kontrolieris man teica, ka viņam vispirms ienācis prātā, ka tas ir kads laivinieks vai cits cilvēks, kas dzen palaidnības (vai tad mazums mūsu dienās visādu ziņkārīgu tipu, kas bāž savu degunu, kur vajag un nevajag), bet, iegājis atejā, viņš tiešām apmēram trīsdesmit centimetru attālumā no cauruma ieraudzījis vīrieša galvu. Šūpojoties viļņos, tā gan pazudusi ūdenī, gan atkal uzpeldējusi kā uzvelkama rotaļlieta, tādēļ skats večukam nelicies sevišķi šausminošs.
Sapratis, ka ūdenī peld līķis, vecais sācis skaļi saukt palīgā jauniešus, kas bija sapulcējušies piestātnē. Aicinājumam atsaucies spēcīgs zivju tirgotājs, kas kopā ar citiem puišiem mēģinājis izvilkt līķi, bet atejā tas nav izdevies, tādēļ viņi ar karti aizķēruši slīkoni no ārpuses un pievilkuši to pie krasta. Līķis bijis pilnīgi kails, tikai apakšbiksēs. Pēc izskata nelaiķim varētu dot gadu četrdesmit, un būtu galīgi aplam domāt, ka vīrietim šādā vecumā pēkšņi būtu ienākusi prātā vēlēšanās izpeldēties upē tik nepiemērotā gadalaikā.
Pēc līķa sīkākas apskates konstatēts, ka cietušā mugura sagraizīta ar nazi vai citu asu priekšmetu. Pēc visām pazīmēm nosprieduši, ka tas nav parasts slīkonis.
Šāds secinājums, ko izteicis kāds klātesošais, satraucis ļaužu pūli, bet, kad līķi sākuši vilkt ārā no ūdens, atklājies vēl kas pavisam neparasts: tiklīdz nelaiķi satvēris aiz matiem tikko uz notikuma vietu atskrējušais policists, visu acu priekšā mati atdalījušies no galvaskausa. Visi izbīlī spēji atvirzījušies, bet, kad baiļu lēkme norimusi, puiši sākuši pētīt, kāpēc līķim, kas pabijis ūdenī samēra neilgu laiku, mati tik viegli atdalās. Taču nekā mistiska viņi neatklāja. Izrādījās, ka rokās viņi tur parūku, bet nelaiķis bijis plikgalvis.
Tā traģiski aizgāja bojā Sidzuko vīrs, pazīstama tirdzniecības uzņēmuma vadošs darbinieks Kojamadas Rokuro kungs.
Tātad noziedznieks bija izģērbis nogalināto, uzlicis tam galvā parūku un iesviedis līķi upē zem tilta. Lai gan līķis tika atrasts ūdenī, nāve acīmredzot bija iestājusies agrāk, jo kreisās plaušas apvidū bija vairākas asa priekšmeta radītas brūces. Bez šiem smagajiem ievainojumiem uz nelaiķa muguras tika atrasti vēl daži ne visai dziļi iegriezumi. Laikam noziedzniekam nebija izdevies ar vienu dūrienu nogalināt savu upuri.
Policijas ārsts konstatēja, ka Kojamadas kungs noslepkavots ap pulksten vieniem naktī. Tā kā līķis bija kails un nekādas mantas tam klāt neatrada, identificēt nogalināta personību uzreiz neizdevās. Tikai ap pusdienas laiku atradās cilvēks, kas pazina nogalināto, un no policijas iecirkņa tūdaļ piezvanīja Sidzuko uz mājām.
Kad es vakarā ierados pie Sidzuko, māja jau bija pilna ar Kojamadas kunga radiem, darbabiedriem un draugiem. Sidzuko man pačukstēja, ka tikko pārradusies no policijas pārvaldes. Pavisam nomākta viņa klusi sēdēja starp radiem un uzņēmuma kalpotājiem, kas bija ieradušies izteikt līdzjūtību.
Kojamadas kunga līķis vēl atradās policijā — ja nu gadījumā vajadzētu izdarīt sekciju —, bet uz baltu drānu pārklātā paaugstinājuma mājas altāra priekšā jau bija novietota koka plāksnīte ar aizgājēja uzvārdu un vārdu, blakus dega aromātiskās upursveces un stāvēja vāzes ar ziediem.
Pēc Sidzuko un nelaiķa darbabiedru lūguma es izstāstīju visu, ko biju uzzinājis par Kojamadas kunga līķa atrašanu, un mani visu laiku mocīja kauns un nožēla, jo vēl iepriekšējā vakarā es pats biju pierunājis Sidzuko negriezties policijā.
Man pašam nebija ne mazāko šaubu, ka noziedznieks ir Oe Sjundejs. Tas varēja notikt apmēram tā: kolīdz Kojamadas kungs atvadījās no drauga, Sjundejs nekavējoties sekoja savam upurim līdz tiltam, tumsā ievilināja piestātnē, tur viņu nogalināja, bet līķi iesvieda upē. Ņemot vērā laiku, kad pastradāts noziegums, Hondas apgalvojumu, ka Sjundejs šajā stundā parasti mēdz pastaigāties Asakusas rajonā, un, galvenais, vēstuli, kurā viņš jau iepriekš ziņoja par savu nodomu nogalināt Kojamadas kungu, slepkava varēja būt tikai Oe Sjundejs un neviens cits. Par to man nebija ne mazāko šaubu.
Bet kāpēc Kojamadas kungs bija izģērbts? Kādēļ viņam galvā uzmaukta šī savādā parūka? Ja tas tiešām bija Sjundeja darbs, tad kāda velna pēc viņam bija vajadzīgas tādas nejēdzīgas izdarības? Tas man likās pilnīgi neizskaidrojams.
Nogaidījis izdevīgu brīdi, es devu Sidzuko mājienu, ka gribu aprunāties ar viņu divatā. It kā būtu gaidījusi manu aicinājumu, viņa padevīgi piecēlās un, atvainojusies klātesošiem, devās man līdzi uz blakus istabu. Tiklīdz mēs bijām palikuši vieni, viņa klusi izdvesa manu vārdu un pieplaka man pie krūtīm. Viņas acīs zem garajam skropstām iezaigojās asaras. Lielas lāses cita pēc citas ritēja pa viņas bālajiem vaigiem.
— Nezinu, kā lai izlūdzos jūsu piedošanu. Viss noticis tikai manas bezrūpības dēļ. Nebiju domājis, ka viņš tomēr uzdrošināsies. Es esmu vainīgs, esmu viens pats pie visa vainīgs…
Jūtot, ka man pašam acīs saskrējušas asaras, es satvēru raudošās Sidzuko roku un, cieši spiežot to, atkal un atkal lūdzu piedošanu.
Tas bija mans pirmais pieskāriens Sidzuko. Līdz pat šim brīdim atceros viņas trauslās, sniegbaltās rokas pirkstu siltumu un tvirtumu. Par spīti situācijas traģiskumam, no šī pieskāriena man sirdī modās dīvainas jūtas.
— Vai jūs izstāstījāt policijā par vēstulēm? — es beidzot pajautāju, kad Sidzuko bija apvaldījusi raudas.
— Nē, es nezināju, kā labāk rīkoties.
— Tātad jūs vēl nekā neesat liecinājusi?
— Nē, vispirms es gribēju apspriesties ar jums.
Es vēl arvien turēju Sidzuko roku, un viņa stāvēja, joprojām cieši piekļāvusies man.
— Jūs, protams, arī domājat, ka tas ir tā cilvēka roku darbs?
— Jā. Bet vai jūs zināt, ka tajā naktī arī notika kaut kas dīvains?
— Atkal dīvains?
— Paklausot jūsu padomam, es pārvietoju guļamistabu eiropiešu stila piebūves otrajā stāvā. Biju pārliecināta, ka tur gan viņš nevarēs mani izsekot. Bet viņš tomēr atkal glūnēja.
— Kādā veidā?
— Caur logu. — Atceroties nakts notikumus, Sidzuko, bailēs iepletusi acis, turpināja savu stāstu: — Pusnaktī es gāju gulēt, bet, tā kā vīrs vēl nebija atgriezies, sāku uztraukties. Man bija bail atrasties vienai istabā ar tik augstiem griestiem. Likās, ka no visiem kaktiem kāds glūn uz mani. Viena loga aizkars nebija nolaists līdz pašai palodzei. Neaizsegta bija palikusi diezgan plata sprauga. Tumsa, kas sabiezēja aiz logiem, tā biedeja mani, ka es neviļus sāku cieši raudzīties tajā un pēkšņi logā pamanīju cilvēka seju.
— Vai tā nebija halucinācija?
— Pēc brīža seja nozuda, bet es esmu pārliecināta, ka tas nekādā gadījumā nebija redzes māns. Vēl arvien skaidri redzu pie loga rūts pielipušas garas malu pinkas un man pievērstas acis.
— Tas bija Hirata?
— Laikam viņš. Kam vēl varētu ienākt prātā tāda doma?
Pēc šīs sarunas mēs ar Sidzuko nonācām pie galīgā secinājuma, ka Kojamadas kunga slepkava, bez šaubām, ir Oe Sjundejs, īstā vārdā Hirata Ičiro. Tad mēs nolēmām kopīgi paziņot policijai, ka noziedznieks apdraud arī Sidzuko dzīvību, un lūgt policiju ņemt viņu savā aizsardzībā.
Par izmeklētāju šajā lietā lika norīkots juridisko zinātņu kandidāts Itodzaki, kurš laimīgā kārtā izrādījās aktīvs darbonis «Neparastā meklētāju klubā», ko bija nodibinājuši detektīvžanra rakstnieki, ārsti un juristi. Kad es kopā ar Sidzuko ierados Kisagatas policijas iecirknī, kur atradās izmeklēšanas daļa, viņš sagaidīja, pieņēma un uzklausīja mūs kā sirsnīgus draugus, nevis kā cietušā piederīgos, kas atnākuši uz pratināšanu.
Varēja manīt, ka arī Itodzaki patiesi ieinteresēja un pārsteidza šī neparastā lieta. Viņš mums apsolīja darīt visu, kas viņa spēkos, lai atrastu Oei Sjundeju, deva rīkojumu nosūtīt uz Kojamadas māju slepenos, kā arī palielināt policistu skaitu šajā rajonā, tādējādi garantējot Sidzuko pilnīgu drošību. Un beidzot, kad bija noklausījies manu norādījumu, ka uz nedaudzajiem mūsu rīcībā esošajiem fotoattēliem Oe Sjundejs ļoti maz līdzinās sev, Itodzaki izsauca Hondu un palūdza viņam uzzīmēt noziedznieka vārdisku portretu.
Visu nākošo mēnesi policija, spēkus netaupīdama, meklēja Oei Sjundeju. Arī es iztaujāju Hondu, griezos pēc palīdzības pie laikrakstu un žurnālu līdzstrādniekiem un visiem citiem, kas vien pagadījas, lai kaut ko uzzinātu par šo cilvēku, bet viņš joprojām neatklāja sevi, un tā vien likās, ka viņa rīcībā ir vienreizēji maģiski līdzekļi.
Par to nebūtu jābrīnās, ja viņš dzīvotu viens, bet viņam taču bija sieva. Kur un kādā veidā abi tā varēja paslēpties? Varbūt taisnība izmeklētājam, ka viņi slepeni aizlaidušies uz ārzemēm?
Dīvaini likās arī tas, ka pēc Kojamadas kunga nāves Sidzuko vairs nesaņēma draudu vēstules. Vai būtu iespējams, ka Sjundejs nobijies no policijas centieniem atrast viņu un atteicies no agrākā nodoma nogalināt arī Sidzuko, un patlaban nodevies vienai vienīgai domai — kā noslēpties pēc iespējas drošāk? Nē, tāds cilvēks kā Oe Sjundejs nevarēja rīkoties līdz galam iepriekš nepārdomājis visus sīkumus. Bet tādā gadījumā tas nozīmēja, ka viņš atrodas Tokijā un, kaut kur paslēpies, gaida izdevīgu brīdi, lai izrēķinātos arī ar Sidzuko.
Kisagatas policijas iecirkņa priekšnieks pavēlēja vienam slepenajam aģentam doties uz Ueno rajona Sakuragi ielu un, kā savā laikā biju darījis es, izpētīt trīsdesmit otrā nama — Sjundeja pēdējās dzīvesvietas — apkārtni. Okšķeris, būdams īsts sava amata meistars, beidzot, kaut arī ne bez pūlēm, tomēr sameklēja transporta uzņēmumu, kas bija sagādajis Oem Sjundejam smago mašīnu mantu pārvešanai uz jauno dzīvokli (šis nelielais kantoris atradās turpat Ueno rajonā, tikai krietni tālāk no Oes bijušas dzīvesvietas), lai no tā saimnieka uzzinātu, uz kurieni Sjundejs pārbraucis.
Pēc ilgiem meklējumiem slepenais izdibināja, ka pēc Sakuragi ielas dzīvokļa Sjundejs mainījis jau vairākus dzīvokļus, katru reizi apmezdamies arvien nepievilcīgākā vietā, piemēram, Janagisimas ielā Hondzjo kvartālā un Susaki ielā Mukodzimas kvartālā. Pēdējais Sjundeja miteklis bija netīra, no visām pusēm sīku fabriciņu ieskauta baraka. Šo graustu viņš noīrējis pirms dažiem mēnešiem, bet, lai gan namsaimnieks uzskatīja telpu par apdzīvotu, tā izrādījās galīgi tukša un nekopta, un nebija iespējams pat aptuveni noteikt, kad tā pamesta.
Apkārtējo cilvēku iztaujāšana arī nedeva nekādus rezultātus. Nožēlojamā nameļa apkartnē tantiņu, kas visu redz un visu zina, sameklēt neizdevās.
Un tad atkal uzpeldēja Honda no izdevniecības «Hakubunkan». Izpētījis lietas apstākļus, viņš, ka jau visādu samudžinātu nolikumu cienītājs, ar lielu degsmi nodevās meklēšanai un, vēl labi atcerēdamies savu nozīmīgo tikšanos ar Sjundeju Asakusas parkā, tam ziedoja visu no darba brīvo laiku.
Labi iegaumējis, ka tajā dienā Sjundejs turējis rokās reklāmas lapiņas, Honda apstaigāja vairakas reklāmas aģentūras Asakusas parka apkaimē, lai noskaidrotu, vai kāda no tām nav salīgusi gados vecāku cilvēku. Hondam par nožēlu noskaidrojās, ka tajos gadījumos, kad darba sevišķi daudz, izmanto arī klaidoņus, kas mēdz klīst pa Asakusas parku. Viņi tiek salīgti tikai uz vienu dienu un apgādāti ar sevišķi uzkrītošiem tērpiem. Tādēļ Honda visur dzirdēja apmēram vienādu atbildi: «Nē, mēs nepazīstam cilvēku, kuru jūs meklējat. Acīmredzot viņš ir kads no tiem klaidoņiem.»
Tad gandrīz ik vakaru Honda devās pastaigā pa Asakusas parku, apstājoties pie katra sola koku ēnā un ielūkojoties arī katrā naktspatversmē, kur sanāca bezpajumtnieki no visas apkaimes. Uzsācis sarunas ar klaidoņiem, Honda centās uzzināt, vai viņiem nav gadījies sastapt Sjundejain līdzīgu cilvēku. Bet arī šie mēģinājumi nedeva nekādus panākumus. Sadzīt Sjundeja pēdas tā arī neizdevās.
Jasaka, ka Honda regulāri reizi nedēļā iegriezās pie manis un ziņoja par savu meklējumu rezultātiem. Reiz, smaidīdams bagātības dieva Daikoku plato smaidu, viņš man pastāstīja šādu notikumu:
— Samukavas kungs! Pēdējā laikā esmu pievērsis sevišķi lielu uzmanību balagānu izrādēm un ievēroju kādu interesantu lielu. Jums droši vien ir labi zināms, ka tagad modē ir tādas atrakcijas kā «sieviete zirneklis» vai «sieviete bez ķermeņa». Ir vēl arī «cilvēks bez galvas». Horizontāli tiek novietota garena kaste ar trim nodalījumiem, divos no tiem parasti atrodas gulošas sievietes ķermenis un kājas, bet trešais ir tukšs. Tajā vajadzētu būt sievietes galvai, bet nav redzams nekas. Kastē it kā guļ līķis ar nocirstu galvu, taču laiku pa laikam sieviete rāda dzīvības pazīmes, kustinot rokas un kājas. Nepatīkams un reizē erotisks skats. Šī panaivā trika noslēpums ir ļoti vienkāršs: nodalījumā, kurš izskatās tukšs, slīpi iemontēts parastais spogulis, kas rada ilūziju, ka aiz tā nekā nav — pilnīgs tukšums. Kāpēc es tagad to stāstu? Tādēļ, ka reiz man gadījās redzēt šādu «priekšnesumu» tukšā laukumā Gogokudzi tempļa tuvumā, un šajā laukumā var nokļūt tiešā ceļā no Edogavas tilta. Atšķirībā no citiem līdzīgiem balagānu trikiem toreiz tajā nepiedalījās sieviete, bet patukls vīrietis netīrā un nospeķotā āksta tērpā.— Honda uz brīdi apklusa, it kā novērtēdams, kadu iespaidu uz mani atstāj viņa teiktie vārdi, un, pārliecinājies, ka es klausos pietiekami uzmanīgi, turpināja stāstīt:— Ceru, ka manu domu gaita ir pilnīgi saprotama. Vai tas nav lielisks paņēmiens, lai nojauktu pēdas, bet pats augu dienu atrastos ļaužu pūļa priekšā? Nekāda riska — viņa seja nevienam nav redzama. Šāda ideja var ienākt prātā tikai tādam vilkacim kā Oe Sjundejs. Pie tam savos darbos viņš nereti izmantojis līdzīgu atrakciju aprakstus, un vispār šādi triki ir viņa sirdslieta.
— Un kas notika tālāk?—es nepacietīgi pārtraucu Hondu, jo mani sāka kaitināt viņa pārāk mierīgā nostāja pat tādā jautājumā ka Oes Sjundeja notveršana.
— Atcerējies šo priekšnesumu, es nekavējoties metos uz Edogavas tiltu. Par laimi, balagāns vēl nebija nojaukts. Samaksāju ieejas naudu un sāku vērot vīrieti, kas piedalījās šajā atrakcijā. Mani visvairāk interesēja viens jautājums — kā ieraudzīt viņa seju? Beidzot prātā iešāvās brīnišķīga doma: viņš taču vismaz reizi dienā iet uz ateju. Apbruņojies ar pacietību, es sāku gaidīt to brīdi, kad viņam ievajadzēsies turp doties. Drīz vien ne visai plašā programma bija izrādīta un skatītāji saka izklīst. Bel es pacietīgi turpināju gaidīt. Beidzot cilvēks kastē vairākas reizes sasita plaukstas.
Ļoti dīvaini, ka tieši tajā brīdī pie manis pienāca izrādes vadītājs un, paskaidrojis, ka sācies pārtraukums, palūdza iziet ārā. Mani saintriģēja «aplausi», kas pirmīt bija atskanējuši no kastes, kurā bija vīrietis. Apstaigājis balagānu no ārpuses, es atradu audeklā nelielu caurumu un, ielūkojies tajā, ieraudzīju, ka programmas vadītājs palīdz vīrietim izkļūt no kastes. Ticis brīvībā — un, protams, arī galva bija savā vietā,— vīrietis metas balagāna kaktā un saka kārtot dabiskās vajadzības. Acīmredzot plaukstu sasišana nozīmēja, ka viņš nevar vairs nociesties. Ha-ha-ha…
— Vai tu esi atnācis dzīt jokus?— es dusmīgi jautāju.
Hondas seja kļuva nopietna, un viņš teica:
— Nebūt ne. Es toreiz pārskatījos. Kārtējā neveiksme. Un tā visu laiku. Ar šo piemēru gribēju parādīt, kādas pūles no manis prasa šī meklēšana.
Protams, šoreiz itin labi varēto iztikt bez Hondas stāsta atkārtojuma, bet tas lieliski raksturo mūsu ilgstošo un nesekmīgo Oes Sjundeja meklēšanu.
Un vēl gribas pakavēties pie viena noslēpumaina priekšmeta, kurš, pēc manām domam, bija atslēga visa mīklainā notikuma atklāšanai. Tā bija parūka, ko atrada uz mirušā Kojamadas kunga galvas. Domādams, ka tā iegādāta kaut kur Asakusas rajonā, es apstaigāju visus veikaliņus, kas tirgojās ar tādām mantām, līdz beidzot sadzinu kaut kādas pēdas «Macui» bodītē Čidzukas kvartālā. Tur es atradu parūku, ļoti līdzīgu tai, kada bija nelaiķim. Veikaliņa īpašnieks paskaidroja, ka tieši tādu viņš pārdevis kādam pastāvīgam pircējam, taču ne Oem Sjundejam, ka es biju domājis, bet gan pašam Kojamadam Rokuro.
Pēc veikalnieka apraksta, pircējs tiešām bijis Kojamadas kungs. Vēl vairāk, pasūtot parūku, viņš atklāti nosaucis savu uzvārdu un, kad pasūtījums bijis gatavs (tieši pērnā gada nogalē), pats ieradies to saņemt. Veikaliņa īpašnieks apgalvoja, ka Kojamadas kungs iegādājies parūku savām vajadzībām, lai slēptu plikgalvību. Bet kādēļ viņa sieva Sidzuko nekad nebija redzējusi viņu parūkā? Es ilgi domāju par šo mīklu, bet man tā arī neizdevās to atminēt.
Manas attiecības ar Sidzuko, tagad jau atraitni, pēc Kojamadas kunga nāves pamazām kļuva arvien draudzīgākas. Tā es no padomdevēja drīz pārvērtos par šīs sievietes aizbildni. Pat nelaiķa Kojamadas kunga piederīgie, zinādami, cik daudz uzmanības, sākot jau ar bēniņu izpēti, esmu veltījis Sidzuko, neuzdrīkstējās mani ignorēt. Arī izmeklētājs Itodzaki, būdams visai apmierināts, ka esmu ar Sidzuko draudzīgās attiecībās, lūdza mani laiku pa laikam apmeklet viņu un visnotaļ sniegt atbalstu. Tādējādi es varēju pilnīgi atklāti ierasties Sidzuko mājā.
Jau agrāk tiku teicis, ka Sidzuko pēc mūsu pirmās tikšanās izradīja pret mani, kā viņai tīkamu grāmatu autoru, lielu sirsnību, bet tagad, kad mūs vienoja tik sarežģīti apstākļi, viņa saskatīja manī vienīgo atspaidu. Ja, mūsu attiecībās nebija nekā pretdabiska.
Tiekoties ar Sidzuko, es pieķēru sevi pie domas, ka izturos pret viņu pavisam citādi nekā pirms viņas vīra nāves. Agrāk viņa man likās gluži nepieejama, bet tagad kaisme, kura slēpās zem viņas koši baltās adas, viņas auguma skaistums, kas reize bija gan netverams, gan nepārprotami jūtams, pēkšņi ieguva pilnīgi saprotamu, reālu jēgu. Mana vēlme kļuva nevaldāma pēc tā brīža, kad es nejauši ieraudzīju Sidzuko istabā nelielu, ārzemēs darinātu jājampātagu.
Es bez kāda īpaša nolūka pajautaju:
— Jūsu vīram patika jāšana?
Sidzuko nobāla, tad spēji nosarka. Viņa klusi atbildēja:
— Nē.
Savas aplamības dēļ es pēkšņi biju atklājis uz Sidzuko muguras redzamo savādo rētu noslēpumu. Es atcerējos, ka šīs rētas laika gaitā bija mainījušās, un toreiz tas mani ļoti mulsināja. Tātad Sidzuko vīrs, šis pēc izskata labsirdīgais plikgalvis, bijis pretīgs un nežēlīgs sadists!
Pēc Kojamadas kunga nāves šīs sarkanās rētas uz Sidzuko miesas mēneša laikā bija pilnīgi izzudušas. Tiklīdz es salīdzināju savus vērojumus, man vairs nevajadzēja prasīt Sidzuko paskaidrojumus, lai saprastu, ka mani minējumi nevar būt kļūdaini.
Bet kādēļ arī pēc šā atklājuma mana iekāre nenorima? Var būt, ka arī man — kauns atzīties — piemita tikpat netikumīga tieksme kā nelaiķim Kojamadas kungam?
Divdesmitajā aprīlī, Kojamadas kunga piemiņas dienā, Sidzuko apmeklēja budistu templi, bet vakarā sasauca nelaiķa vīra radus un draugus, lai pēc budistu tradīcijas piedalītos kopējā aizlūgšanā un mielastā. Arī es saņēmu ielūgumu. Tajā vakarā atgadījās divi notikumi (kaut gan no pirmā acu uzmetiena tie nelikās savā starpā saistīti, vēlāk noskaidrojas, ka tos tomēr vienojusi kāda liktenīga saite), kas deva man tādu triecienu, kuru es laikam neaizmirsīšu visu mūžu.
Mēs ar Sidzuko iegājām tumšā gaitenī. Pēc viesu aiziešanas es mazliet biju aizkavējies, lai apspriestu dažus jautājumus par Sjundeja meklēšanu. Ap vienpadsmitiem es atvadījos, jo ilgāka palikšana varētu izraisīt kalpoņu neizpratni. Devos uz taksometru, ko Sidzuko bija izsaukusi. Viņa pavadīja mani līdz ārdurvīm. Tā mēs divatā nonācām minētajā gaitenī. Logi dārza pusē bija atvērti. Tiklīdz mēs tuvojāmies pirmajam no tiem, Sidzuko iekliedzās un abām rokām apkampa mani.
— Kas noticis? Ko jūs ieraudzījāt?
Atbildes vietā viņa ar vienu roku vēl ciešāk apskāva mani, bet ar otru rādīja uz logu.
Atcerējies Sjundeju, es mirkli sastingu bailēs, bet tūdaļ atjēdzos. Dārza tumsā starp šalcošiem kokiem cilpoja balts suns.
— Tas taču ir suns! Suns! Veltīgi uztraucāties,— es mierināju viņu, maigi uzlicis roku viņai uz pleca. Un, lai gan vairs nebija nekāda iemesla bīties, Sidzuko vēl arvien kļāvās man klāt. Viņas auguma siltums apņēma mani. Pilnīgi negaidot es cieši ieskāvu viņu savās rokās un piekļāvos manas Monas Lizas lūpām.
Nezinu, vai tā bija mana laime vai posts, jo Sidzuko ne vien necentās izvairīties, bet tieši otrādi — ar savādi kautrīgu spēku piekļāva mani sev klāt.
Ja tas nenotiktu viņas vīra piemiņas dienā, mēs varbūt nejustos tik dziļi vainīgi. Tajā vakarā mēs vairs neteicām ne vārda un pat neuzdrošinājāmies ieskatīties viens otram acīs.
Automašīna sāka braukt, bet manas domas vēl arvien kavējās pie Sidzuko. Manas lūpas joprojām juta viņas karsto pieskārienu, bet manas krūtis, kurās strauji pukstēja sirds, glabāja viņas auguma kvēli.
Mani plosīja pretrunīgas jūtas. Te man gribējās lekt gaisā aiz prieka, te mani urdīja mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Raudzījos laukā pa mašīnas logu, bet nekā neredzēju.
Lai cik tas liktos savādi pašreizējos apstākļos, bet man jau no sākuma nedeva mieru sajūta, ka taksometrā visu laiku manu acu priekšā rēgojas kāda labi pazīstama sīka mantiņa. Iegrimis domās par Sidzuko, es raudzījos uz priekšu, bet kaut kas man nepārtraukti ņirbēja acīs. «Kādēļ es visu laiku blenžu vienā punktā?» galvā pazibēja miglains jautājums, un atbilde drīz vien radās pati no sevis.
Šoferim — plecīgam, sakumpušam vīrietim novalkātā zilā mētelī — rokās, kuras turēja automašīnas stūri, bija uzvilkti dārgi, eleganti cimdi, kas nemaz nepiedienēja valkātāja izskatam.
Es nevarēju nepamanīt, ka tie bija pavisam nepiemēroti aprīļa laika apstākļiem. Bet visvairāk mani pārsteidza izrotātā poga. Lūk, kā! Tas apaļais, metāliskais sīkumiņš, kuru es atradu Kojamadas kunga mājas bēniņos un uzskatīju par pogu, tiešām ir cimda poga.
Saruna ar izmeklētāju Itodzaki es, protams, minēju atrasto metāla pogu, bet, tā kā, pirmkārt, man tās nebija līdz un, otrkārt, noziedznieka persona jau bija identificēta, mēs nepievērsām uzmanību tik niecīgam pierādījumam. Domāju, ka tā mantiņa tā arī visu laiku mierīgi nogulētu mana ziemas uzvalka vestes kabatā.
Man pat prātā nenāca, ka šāds metāla izstrādājums varētu būt cimda poga. Bet, ja tā labi padomā, tad jāsecina, ka noziedznieks, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, strādājis cimdos un nebija pamanījis, ka poga notrūkusi.
Un tad sekoja vēl viens pārsteigums. Šofera kreisās rokas cimdam spiedpoga bija norauta, rēgojās tikai metāla pamatnīte. Kāpēc? Un ja nu bēniņos atrastā spiedpoga ir tieši no šī cimda? Tādā gadījumā…
— Paklausies,— es nepacietīgi uzmācos šoferim.— Parādi man, lūdzu, savus cimdus!
Neslēpdams, ka šāds negaidīts lūgums ir viņu samulsinājis, šoferis tomēr samazināja ātrumu un bez iebildumiem pasniedza man abus cimdus.
Kā jau varēja gaidīt, pogā bija iegravēti man labi pazīstamie burti B.K.BROS.CO. Manam izbrīnam nu pievienojās vēl pēkšņas bailes.
Atdevis man cimdus, šoferis turpināja mierīgi vadīt mašīnu, ne reizi neatskatīdamies. Es cieši aplūkoju viņa drukno stāvu, un man prātā iešāvās ārprātīga doma. Nenovērsdams acis no šofera sejas, kas atstarojās mašīnas spogulīti, es skaidrā balsī pateicu divus vārdus: «Oe Sjundejs.» No manas puses tā bija īsta muļķība. Šofera sejas izteiksme ne par matu neizmainījās. Pats galvenais, Oe Sjundejs nekad nerīkotos Lipēna garā.
Kad taksometrs apstājās pie manas mājas, es samaksāju šoferim vairāk par prasīto un uzdevu vēl dažus jautājumus:
— Vai tu neatceries
— Tās nebija jau pašā sākumā, — vadītājs neizpratnē atbildēja.— Šie cimdi nav mans pirkums. Saņēmu tos no nelaiķa Kojamadas kunga. Viņš laikam nevēlējās tos valkāt bez spiedpogas. Bet, tā kā tie bija pavisam jauni, atdeva man.
— Kojamadas kungs?—es pret savu gribu gandrīz iekliedzos. — Tas pats, kura mājā es tikko biju?
— Jā, tas pats. Es bieži vedu viņu no darba uz mājām. Viņš allaž bija ļoti laipns pret mani.
— Cik ilgi tu valkā šos cimdus?
— Dabūju ziemā, bet taupīju. Ļoti vērtīga manta. Bet vecie pavisam saplīsa. Tādēļ šodien pirmo reizi uzvilku šos jaunos. Bez cimdiem kaut ka nelādzīgi — stūre slīd āra no rokam, bet kāpēc jūs mani tā iztaujājat?
— Klausies, vai tu nebūtu ar mieru pārdot man šos cimdus?
Galu galā par pienācīgu samaksu tie nokļuva manā īpašumā.
Ienācis istabā, es tūdaļ sameklēju bēniņos atrasto spiedpogu un pārliecinājos, ka tā precīzi atbilst tās palikušajai daļai pie cimda.
Kāda dīvaina sagadīšanās! Oe Sjundejs un Kojamada Rokuro valkājuši vienādus cimdus. Vai kads varēja to iedomāties?
Pēc dažām dienām es aiznesu šos cimdus Gindzā uz veikalu «Idzuīnija», kas bija labākais importa preču veikals visā pilsētā. Aplūkojis cimdus, prečzinis paziņoja, ka Japānā šādi nemēdzot šūt. Acīmredzot cimdi darināti Anglijā, jo, cik zināms, Japānā nav firmas R.K.BROS.CO filiāles. Salīdzinājis prečziņa teikto ar faktu, ka Kojamadas kungs līdz aizpagājušā gada septembrim bijis ārzemēs, es izdarīju secinājumu, ka cimdu īpašnieks bijis viņš un tātad arī norautā spiedpoga piederējusi viņam. Bet kādā veidā Oes Sjundeja rokās bija nonākuši cimdi, kurus Japānā iegādāties nav iespējams, turklāt gluži tādi kā Kojamadas kungam?
— Kas tad galu galā sanāk?— es prātoju, ar elkoņiem atspiedies pret galdu un rokām aptvēris galvu — Sanāk… sanāk… — es nemitīgi atkārtoju, cenzdamies sakopot visas spriešanas spējas un galu galā atrast atbildi uz šo jautājumu.
Man radās interesanta doma. Garā, šaurā iela, kurā Kojamadas kungs uzbūvējis sev māju, stiepjas gar Sumidas upi, tātad šī māja atrodas pašā upes krastā. Tas ir neapšaubāms fakts, jo es daudzreiz caur eiropiešu stila piebūves logiem tīksminājos par skatu uz upi, bet tagad šim faktam, it kā no jauna apzinātam, radās pavisam jauna nozīme.
Acu priekšā pēkšņi uzpeldēja milzīgs U burts. Šī burta augšējā kreisajā malā atrodas Kojamadas kunga māja, bet augšējā labajā malā — viņa drauga māja, kur viņš gāja spēlēt «Go». U viszemākajā daļā atrodas Adzumas tilts. Līdz šim mēs domājām, ka tajā vakarā Kojamadas kungs bija izgājis no U labējās puses un nogājis līdz U zemākajam punktam, kur viņu nogalināja Oe Sjundejs. Bet mēs bijām aizmirsuši upes tecējumu. Jāņem vērā, ka tās straume plūst no U augšpuses uz leju. Tātad pilnīgi pamatota būtu doma, ka līķis atrasts ne tajā vietā, kur pastrādāts noziegums, bet aizskalots līdz piestātnei blakus Adzumas tiltam.
Tātad līķi aizskalojusi upes straume. Līķi aizskalojusi upes straume… Bet kur tad notikusi slepkavība? Es jutu, ka arvien dziļāk un dziļāk grimstu visneticamāko pieņēmumu muklājā.
Vairākus vakarus es veltīju vienīgi šīs lietas faktu salīdzināšanai. Aizrāvies ar savām versijām, gandrīz biju aizmirsis Sidzuko esamību— lai cik tas dīvaini, pat viņas burvības spēks nespēja izkliedēt manas šaubas.
Šajā laikā es tikai divas reizes apmeklēju Sidzuko un arī vienīgi tādēļ, lai kaut ko noskaidrotu vai precizētu. Ikreiz, pabeidzis sarunu, es tūdaļ atvadījos no viņas un steidzos mājup. Mana uzvešanās laikam radīja viņā neizpratni, un, kad viņa pavadīja mani līdz durvīm, viņas seja atspoguļojās neviltotas skumjas.
Pēc piecu dienu pārdomām es nonācu pie pārsteidzoša slēdziena. Lai turpmāk neatkārtotos, es citēšu daļu no sava rakstiskā paskaidrojuma, kuru toreiz iesniedzu izmeklētājam Itodzaki. Nonākt pie tāda secinājuma ir spējīgs tikai detektīvromānu autors ar bezgalīgām fantāzijas spējām. Ka manā slēdzienā viens apstāklis izrādīsies sevišķi būtisks, es sapratu krietni vēlāk.
Lūk, ko es toreiz uzrakstīju:
«…tiklīdz es secināju, ka Sidzuko istabas bēniņos atrastā spiedpoga notrūkusi Kojamadas kunga cimdam, es pievērsu uzmanību veselai virknei dažādu apstakļu, kas mani nepārtraukti urdīja. Vispirms man ienaca prātā parūka, kas tika atrasta nogalinātajam Kojamadas kungam galvā. Es atcerējos, ka šo parūku viņš bija pasūtījis pats personiski (iemeslu, kāpēc mani nepārsteidza tas, ka līķis bija gandrīz kails, es izklāstīšu vēlāk), un ņēmu arī vērā, ka pēc Kojamadas kunga nāves pēkšņi vairs nepienāca Hiratas Ičiro draudu vēslules, un, beidzot, nepalaidu garām arī to, ka Kojamadas kungs bija klaji izradījis savas sadistiskās tieksmes, kas tā nesaskanēja ar viņa garīgo dzīvi (bet patiesībā daudzkārt mēdz būt tieši tā). Šie un daudzi citi apstākļi, kas pirmā acu uzmetienā varēja likties nejaušību virkne, pamazām sāka veidot stingri loģisku uzbūvi.
Lai pārliecinātos, ka manas hipotēzes ir pareizas, es saku meklēt tām pierādījumus. Vispirms devos uz Kojamadas kunga māju un ar atraitnes atļauju aplūkoju nelaiķa kabinetu. Jo nekas cits nespēj tik precīzi pastāstīt par cilvēka raksturu un noslēpumiem kā viņa kabinets. Neievērojot Kojamadas kundzes zināmu nepatiku, es gandrīz pusi dienas noņēmos viņas nelaiķa vīra kabinetā, rūpīgi iepazīstoties ar visu, kas bija novietots grāmatu skapjos un galda atvilktnēs. Kādā grāmatu skapī es ieraudzīju nodalījumu, kam priekšā bija smaga piekaramā atslēga. Palūdzis slēdzeni, es uzzināju, ka nelaiķis nēsājis to piespraustu pie pulksteņa ķēdes un nekad nešķīries no tas. Tā tas bijis arī nāves dienā. Kojamadas kungs toreiz, izejot no mājām, aizbāzis pulksteni ar atslēgu aiz tērpa jostas.
Neredzēdams citu iespēju, es pierunāju Kojamadas kundzi, lai atļauj man uzlauzt skapja durtiņas.
Skapī es atradu Kojamadas kunga vairāku gadu dienasgrāmatas, maisiņos sabāztus dokumentus, vēstuļu saini, grāmatas un vēl daudz citu mantu. Sīki apskatījis visu, es atlasīju no tām trīs, kas, manuprāt, bija tieši saistītas ar izmeklējamo lietu. Vispirms Kojamadas kunga dienasgrāmatu, ko viņš bija rakstījis tajā gadā, kad apprecējās ar Sidzuko. Trīs dienas pirms kāzām dienasgrāmatas malā ar sarkanu tinti bija pierakstīta šāda ievērības cienīga piezīme: «…uzzināju par Sidzuko attiecībām ar jaunu cilvēku Hiratu Ičiro. Pēc kāda laika Sidzuko sākusi ienīst viņu un pret visiem viņa neatlaidīgajiem tīkojumiem izturējusies noraidoši. Pēc tēva bankrota viņai izdevies pazust no pielūdzēja redzes loka. Lieliski! Viņas pagātnes izmeklēšanu beidzu.»
Tātad jau pirms kāzām Kojamadas kungam kaut kādā veidā bija izdevies atklāt savas sievas noslēpumu. Bet viņš nekad nebija bildis par to neviena vārda.
Mans otrs atradums bija Oes Sjundeja stāstu krājums «Izpriecas bēniņos». Vai tas, ka šāda grāmata glabājusies lieluzņēmēja kabinetā neliekas ievērības cienīgs fakts? Es neticēju savām acīm, kamēr Sidzuko kundze nepaskaidroja, ka viņas vīrs bijis aizrautīgs grāmatu mīļotājs. Grāmatas titullapā bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls, bet pēdējā lappusē uzrādīts arī autora īstais vārds — Hirata Ičiro. Domāju, ka jāpievērš uzmanība arī šim apstāklim.
Un, treškārt, Kojamadas kunga mantās es atradu izdevniecības «Hakubunkan» žurnāla «Sinseinen» divpadsmito burtnīcu. Tajā nav publicēti Sjundeja darbi, toties prettitulā dabiskā lielumā reproducēta gandrīz puse lapas no viņa manuskripta ar paskaidrojumu: «Oes Sjundeja kunga rokraksts».
Aplūkojis šo reprodukciju pret gaismu, ieraudzīju krīta papīrā ieskrambājumus, kādi paliek, ja pār lapu velk ar asu nagu. Nevarēja būt šaubu, ka kāds, uzlicis virsū plāna papīra lapiņu, vairākkārt apvilcis Sjundeja rakstītās rindiņas ar labi noasinātu zīmuli. Mani pārņēma bailes, jo cits pēc cita apstiprinājās mani fantastiskākie minējumi.
Tajā pašā dienā es palūdzu Kojamadas kundzi parādīt man cimdus, kurus viņas vīrs bija atvedis no ārzemēm. Meklēšana ieilga, bet galu galā viņa atnāca, turot rokās tādus pašus cimdus, kādus es biju atpircis no taksometra šofera. Sniedzot man šos cimdus, viņa mulsi piebilda, ka jābūt vēl vienam pārim, bet tas nav atrodams.
Visus šos lietiskos pierādījumus — dienasgrāmatu, stāstu krājumu, žurnālu, cimdus, kā arī bēniņos atrasto spiedpogu — es varu uzrādīt jebkurā laikā pēc Jūsu pieprasījuma.
Bez jau minētajiem manā rīcībā ir vēl daži citi ne mazāk interesanti pierādījumi, pie kuriem es pakavēšos mazliet vēlāk. Bet pietiek jau ar šiem, lai secinātu, ka Kojamada Rokuro bijis šausmīgs cilvēks, kas, slēpjoties zem labsirdīga, uzticīga laulātā drauga maskas, perinājis drausmīgi ļaunprātīgus nodomus. Tāpēc neviļus rodas jautājums: vai mēs neesam pārāk aizrāvušies ar Oes Sjundeja personību? Vai nav tā, ka, pazīstot viņa cietsirdīgos sacerējumus un savādo dzīves veidu, kas tālu pārsniedz mums pieņemamās robežas, mēs esam atļāvušies izdarīt vienu vienīgu secinājumu — neviens cits nav spējīgs pastrādāt šādu noziegumu, vienīgi Oe Sjundejs!
Bet kā tādā gadījumā izskaidrojama viņa nozušana? Tā ir pavisam nesaprotama, ja pieņemam, ka noziedznieks ir tieši viņš. Varbūt mums nekādi neizdodas sadzīt viņa pēdas tieši tādēļ, ka viņš nav vainīgs? Pilnīgi iespējams, ka viņa nozušanu sekmējusi viņam piemītošā cilvēku ienīšana, un, jo slavenāks viņš kļuva, jo spēcīgāk viņā uzliesmoja šī savādā slimība. Nav peļama Jūsu doma, ka viņš ir aizbēdzis uz ārzemēm. Kāpēc gan viņš tagad nevarētu apmesties kādā Šanhajas nomalē un, pārvērties par ķīnieti, sūkt ūdenspīpi? Ja uzskatām, ka noziedznieks tiešām ir Oe Sjundejs, kā tādā gadījumā var izskaidrot viņa rīcību pēc Kojamadas kunga noslepkavošanas? Tad jāsecina, ka cilvēks, kas ilgus gadus rūpīgi un mērķtiecīgi kalis atriebības plānu un nogalinājis Kojamadas kungu, proti, neizpildījis pašu galveno uzdevumu, pēkšņi ne no šā, ne no tā nodod aizmirstībai sākotnējo mērķi, visu pamet un pazūd. Katram, kas ir lasījis viņa sacerējumus un iepazinies ar viņa dzīves veidu, šāda rīcība liksies nedabiska un bezjēdzīga. Ir vēl viens neizskaidrojams fakts. Kā Sjundejs varēja pazaudēt bēniņos spiedpogu no cimda, kas piederējis Kojamadas kungam? Ņemot vērā to, ka šādus ārzemju cimdus Japānā nepārdod, un arī to, ka vienam no cimdiem, kurus Kojamadas kungs uzdāvinājis šoferim, bija notrūkusi spiedpoga, būtu galīgi aplam domāt, ka bēniņos slēpies nevis Kojamadas kungs, bet gan Oe Sjundejs. (Te atkal var rasties jautājums, kāpēc Kojamadas kungs tik vieglprātīgi atdevis šoferim šo svarīgo pierādījumu. Bet no juridiskā viedokļa viņš taču nav pieļāvis nekā tāda, kas būtu pretrunā ar likumu. Uzkavēšanās bēniņos viņam varēja būt tikai dīvaina izklaidēšanās. Tādēļ nozaudētā poga, pat ja tā arī notrūkusi bēniņos, viņam neko nenozīmēja. Viņš nejutās kā noziedznieks, un viņam nebija vajadzības uztraukties un sev jautāt: «Kad es pazaudēju šo spiedpogu? Vai tā nav notrūkusi bēniņos? Vai tā nevar būt pret mani vērsts pierādījums?»)
Man ir arī vēl citi pierādījumi Sjundeja nevainībai. Kojamadas kungs glabāja cieši noslēgtajā skapī dienasgrāmatu, Oes stāstu krājumu un žurnālu, par kuriem jau esmu agrāk minējis, bet vienīgo slēdzeni viņš allaž nēsāja sev līdzi, kas ne tikai ļauj mums turēt aizdomās Kojamadas kungu, bet pilnīgi izslēdz versiju, ka Oe Sjundejs būtu varējis slepus nolikt šīs mantas skapī, lai kompromitētu Kojamadas kungu. Tik tiešam — viņš ne tikai nespēja viltot ierakstu dienasgrāmatā, bet nespēja tikt klāt arī pašam skapim.
No visa iepriekš minētā var izdarīt vienu vienīgu secinājumu: Oe Sjundejs, saukts arī Hirata Ičiro, kuru mēs tik vieglprātīgi uzskatījām par noziedznieku, nekādi nav saistīts ar Kojamadas kunga noslepkavošanu. Mūs maldinājis nelaiķa viltīgais izskats. Mums bija grūti iedomāties, ka šis pēc izskata ļoti cienīgais cilvēks varēja būt tik ļaunprātīgs un divkosīgs, ka šis tik sirsnīgais un uzticīgais vīrs, ieiedams savā guļamistabā, tūdaļ nometa pieklājības masku un pārvērtās ļaunā dēmonā, kas ar importa pletni vico savu sievu. Gadījumi, kad vienā cilvēkā iemājo godīgs vīrs un viltīgs dēmons, nemaz nav tik reti. Laikam var teikt tā: jo vairāk kādā cilvēkā ir maiguma un labsirdības, jo vieglāk viņš spēj kļūt par sātana mācekli.
Atļaujiet man tagad izklāstīt savu viedokli par šo lietu.
Pirms četriem gadiem uzņēmuma uzdevumā Kojamadas Rokuro kungs devās braucienā uz Eiropu. Divu gadu laikā viņš uzturējies gan Londonā, gan vairākās citās pilsētās. Tur laikam visā krāšņuma arī uzplauka viņa netiklās tieksmes (no viņa darbabiedriem man izdevās šo to uzzināt par viņa dēkām Londonā). Pēc Kojamadas kunga atgriešanās aizpagājušā gada septembrī viņa ļaunprātīgās tieksmes uzliesmojušas vēl spēcīgāk, un par upuri tām kļuvusi Sidzuko, kas tik pašaizliedzīgi mīlēja savu laulāto draugu.
Šādas neapslāpētas tieksmes ir bīstamas ne vien tādēļ, ka vēlāk no tām nevar atbrīvoties visu mūžu, kā, piemēram, no morfija lietošanas, bet arī tādēļ, ka pēc kāda laika tās kļūst par progresējošu slimību. Cilvēks sāk meklēt jaunus, arvien asākus kairinājumus. Šodien viņu vairs neapmierina vakardienas līdzekļi, bet rīt jau nederēs tas, kas likās vērtīgs šodien. Nav grūti iedomāties, ka pienāca diena, kad Kojamadas kungs, sitot Sidzuko, vairs nejuta apmierinājumu. Tad viņš metās meklēt jaunus uzbudinājuma veidus. Tieši tajā laikā viņš kaut kur būs padzirdējis par Oes Sjundeja stāstu «Izpriecas bēniņos» un, uzzinājis par šā darba neparasto saturu, nolēmis katrā ziņa to izlasīt. Grāmatā viņš atrada labu paziņu — slimnieku ar tādu pašu kaiti kā viņam. Cik mīļš viņam kļuvis Sjundeja stāstu krājums, mēs varam spriest pēc tā, ko viņš no šā darba pārmantojis. Stāstā Sjundejs nepārtraukti cenšas pārliecināt lasītāju, ka pasaulē ir arī tāda bauda, kuru var gūt, slepus novērojot cilvēku — it sevišķi, ja šis cilvēks ir sieviete, kas iedomājas esam vienatnē pati ar sevi. Nav grūti saprast, ka šāds atklājums pilnīgi atbilda Kojamadas kunga tieksmēm. Tāpat kā Sjundeja stāsta varonis, viņš pārvērtās par «cilvēku bēniņos» un no turienes slepeni vēroja savu sievu.
Kojamadas mājā vārti atrodas krietni tālu no priekštelpas durvīm, tādēļ saimnieks, iegājis pagalmā, nevienam nemanot, bez lielām pūlēm varēja ielavīties pieliekamajā un no turienes uzrāpties bēniņos tieši virs sievas istabas. Es iedrošinos apgalvot pat to, ka tajā laikā, kad Kojamadas kungs it kā spēlējis ar draugu «Go», viņš patiesībā slēpies bēniņos.
Vai nav dabiski, ka, ieraudzījis stāstu krājuma «Izpriecas bēniņos» pēdējā lappusē autora īsto vārdu, Kojamadas kungs sāka domāt, vai tik Oe Sjundejs un Hirata Ičiro, kas kādreiz bijis Sidzuko mīļākais un droši vien turējis uz viņu ļaunu prātu, nav viens un tas pats cilvēks? Tad Kojamadas kungs sāka vākt visus rakstus par Sjundeju, uzklausīja ar šo vārdu saistītās baumas un tenkas un, beigu beigās pārliecinājies par viņa agrākajām attiecībām ar Sidzuko, uzzināja arī to, ka Sjundejs ikdienas dzīvē slimīgi vairījies no cilvēkiem un pēdējā laikā pat pārstājis rakstīt un kaut kur bez vēsts pazudis. Tātad grāmatā «Izpriecas bēniņos» Kojamadas kungs vienlaicīgi sastapa gan savu labu paziņu ar tiem pašiem netikumiem, kādus bija piesavinājies pats, gan savas sievas bijušo mīļāko, pret kuru viņš, protams, izjuta greizsirdību un naidu. Visu šo izjūtu ietekmē viņš sadomāja izspēlēt baismīgu joku.
Doma par sievas slepenu novērošanu, protams, jau bija ieinteresējusi viņu, taču cilvēkam, kas tik ļoti saindējies ar sadistiskām tieksmēm, ar to vien vēl nepielika. Savu slimīgi pārkairināto fantāziju viņš izmantoja, lai atrastu jaunu — vēl cietsirdīgāku paņēmienu, kas spētu aizvietot pletni un apmierināt viņa baudkāri. Tā viņam ienāca prātā doma nospēlēt vēl nebijušu izrādi ar Hiratas Ičiro draudu vēstulēm. Viņa rokās nokļuva žurnāls «Sinseinen» ar Sjundeja rokraksta reprodukciju. Lai viņa iestudētā izrāde būtu ne vien aizraujoša, bet arī patiesa, Kojamadas kungs sāka pēc šīs kopijas atdarināt Sjundeja rokrakstu. Par to liecina zīmuļa nospiedumi reproducētajā lappusē.
Izgatavojis Hiratas draudu vēstules, Kojamadas kungs tās visas nosūtīja katrreiz no citas pasta nodaļas stingri noteiktos termiņos. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo uzņēmuma darīšanās viņam bieži nācās braukāt ar automašīnu pa visu pilsētu. Par vēstuļu saturu jāteic, ka dažādos laikrakstos un žurnālos bija pietiekoši daudz ziņu par Sjundeju, bet sīkumus no Sidzuko dzīves viņš uzkrāja vērojumu laikā bēniņos. Pie tam viņš taču bija Sidzuko vīrs. Viņš, bez šaubām, atcerējās, ko un kā Sidzuko bija runājusi tuvības brīžos, bet vēlāk atkārtoja teikto it kā Sjundeja rakstītās vēstulēs. Vai nav velnišķīgs joks? Piesavinājies svešu vārdu, viņš aizrāvās ar noziedzīgu izklaidēšanos, nosūtot sievai sirdi stindzinošas vēstules, un tajā pašā laikā baudīja ļaunu prieku, vērojot no bēniņiem, ar kādu satraukumu Sidzuko lasa viņa sacerējumus. Bet reizē viņš neaizmirst arī pātagu! Kāpēc es tā spriežu? Tāpēc, ka pēc Kojamadas kunga nāves uz Sidzuko muguras vairs nav parādījušas asiņainās svītras.
Tikai nevajag domāt, ka Kojamadas kungs spīdzināja sievu tādēļ, ka ienīda viņu. Tieši otrādi, viņš lietoja šadu varmācību, būdams ārprātīgi iemīlējies viņā. Es domāju, ka Jums ir pilnīgi skaidra šī psiholoģija, kas tik raksturīga cilvēkiem ar perversām tieksmēm.
Tādi, lūk, ir mani secinājumi: draudu vēstuļu sacerētājs bijis Kojamada Rokuro, tikai rodas jautājums, kāpēc izvirtuša cilvēka joki, lai arī bezgala ļauni joki, galu galā beidzās ar viņa paša noslepkavošanu? Kāpēc tika nogalināts pats Kojamadas kungs? Kā tas gadījās, ka viņš, kails, bet ar parūku galvā, tika atrasts ūdenī pie Adzumas tilta? Kas vairākās vietās ievainojis viņa muguru? Ja Oe Sjundejs nav iejaukts šajā notikumā, tad jābūt kādam citam noziedzniekam, arī par to gribu izklāstīt savus vērojumus un secinājumus.
Īsi sakot, Kojamadas Rokuro kungs ar savu nežēlību izraisījis dieva dusmas un saņēmis debesu sodu — tātad šajā lietā nav nedz nozieguma, nedz noziedznieka. Kojamadas kungs gājis bojā nelaimes gadījumā.
«Bet kā tad ar tām nāvējošām brūcēm viņa mugurā?» Jūs noteikti jautāsit. Pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos vēlāk, bet tagad man pēc kārtas jāizklāsta, uz kāda pamata man radies iepriekš minētais secinājums.
Manu prātojumu sākuma punkts bija Kojamadas kunga parūka. Jūs laikam atceraties, ka septiņpadsmitajā martā, tas ir, jau nākošajā dienā pēc bēniņu apsekošanas, Sidzuko pārvietoja savu guļamistabu uz eiropiešu stila mājas otro stāvu. Es nezinu, kādā veidā viņai izdevās pierunāt vīru un kāpēc viņš piekrita šādai rīcībai, jo kopš tās dienas viņam bija laupīta iespēja slepus no bēniņiem vērot Sidzuko. Var jau būt, ka šī nodarbošanās viņam bija apnikusi. Iespējams, ka guļamistabas pārvietošana pamudināja viņu uz citu — ne mazāk ļaunu spēli. Te man ienāca prātā doma par parūku, ko viņš pats bija sev pasūtījis. Tā bija iegādāta jau pērnā gada beigās, tātad paredzēta kādām citām vajadzībām, bet gauži noderēja tieši tagad.
Kā jau esmu teicis, grāmatā «Izpriecas bēniņos» bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls. Atšķirībā no plikgalvja Kojamadas kunga Sjundejam šajā attēlā, kas uzņemts viņa jaunības gados, ir kupli, tumši mati. Tātad, ja Kojamadas kungs bija sadomājis spert vēl vienu soli tālāk par Sidzuko iebiedēšanu ar draudu vēstulēm un viņas izsekošanu no bēniņiem, ja viņš bija nolēmis gūt jauna veida izpriecu, pārvēršoties par Sjundeju un viņa izskatā parādoties Sidzuko guļamistabas logā, viņam vispirms vajadzēja noslēpt savu galveno pazīšanas zīmi, proti, pliko galvu. Te lieti noderēja parūka. Uzlicis parūku, viņš varēja neuztraukties, ka pārbiedētā Sidzuko pazīs viņu. Pirmkārt, jau pati nakts tumsa bija drošs aizsegs viņa sejai, un, otrkārt, nebija vajadzības pārāk ilgi rēgoties logā — zibenīga parādīšanās radīja visiespaidīgāko efektu.
Tajā naktī, tas ir, deviņpadsmitajā martā, kad, apciemojis draugu Koumē, viņš atgriezās mājup, vārti droši vien vēl nebija aizslēgti un viņš, lai kalpi nepamanītu, tieši no dārza varēja slepeni iezagties savā kabinetā, kas atrodas pirmajā stāvā (kā stāstīja Sidzuko, kabineta atslēga, kā arī grāmatu skapja atslēga, par kuru es jau rakstīju, vienmēr bijušas viņam līdz). Cenšoties darīt visu ļoti klusi, lai sieva nekā nedzirdētu, viņš būs uzlicis parūku un ieniris dārza tumsā. Dārzā viņš varēja uzkāpt kokā, no tā uz dzegas un tādā veidā piezagties guļamistabas logam. Tas notika tieši tobrīd, kad Sidzuko ieraudzīja logā cilvēka seju. Tātad atliek vēl tikai noskaidrot Kojamadas kunga nāves cēloni. Bet vispirms es gribu nedaudz vārdos izklāstīt savus novērojumus par eiropiešu stila mājas logiem tajā laikā, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, tas ir, kad otro reizi apmeklēju viņa māju, lai tiktos ar Sidzuko. Man nav vajadzības sniegt pārāk sīku aprakstu, jo Jūs varat pabūt tur un par teikto pārliecināties pats savām acīm, tādēļ pateikšu tikai galveno. Guļamistabas logs ir vērsts pret Sumidas upi. Gandrīz zem paša loga stiepjas betona sēta, kas, lai ietaupītu zemes platību, ir uzbūvēta uz pašas klints. No ūdens virsmas līdz sētas augšējai malai ir apmēram četri metri, bet no sētas augšmalas līdz otrā stāva logam vēl nepilni divi metri. Iespējams, ka, pārvietojoties pa dzegu (bet tā tiešām ir ļoti šaura), Kojamadas kungam paslīdējusi kāja un viņš nokritis lejā. Ja viņam palaimētos, viņš iekristu spraugā starp māju un sētu (kaut gan tā ir tik šaura, ka pa to izspraukties var tikai viens cilvēks), pretējā gadījumā viņš neizbēgami atsistos pret sētas augšmalu un iekristu ūdenī. Pēc visa spriežot, ar Kojamadas kungu noticis tieši tā.
Tiklīdz es noteicu upes straumes virzienu, man kļuva skaidrs — Kojamadas kungs nav iekritis ūdenī tajā vietā, kur tika atrasts viņa līķis. Kādu laiku tas peldējis lejup pa straumi. Zinot, ka tūlīt aiz Kojamadas kunga mājas tek Sumidas upe un Adzumas tilts atrodas zināmā attālumā uz lejteces pusi, esmu pārliecināts, ka Kojamadas kungs nokritis no savas mājas dzegas. Ilgu laiku man neizdevās atrisināt vienu mīklu — proti, Kojamadas kungs taču gājis bojā ne jau noslīkstot, bet smago brūču dēļ.
Kādu dienu es nejauši atcerējos praktisku piemēru, ko savā grāmatā «Noziegumu izmeklēšanas visjaunākie paņēmieni» aprakstījis Namba Mokudzaburo. Notikums ar Kojamadas kungu ir ļoti līdzīgs šim piemēram. Sacerot detektīvromānus, es bieži ieskatos šajā grāmatā, tādēļ labi atceros tās saturu. Lūk, kas tajā rakstīts:
«1917. gada maija vidū Sigas prefektūras Oeu pilsētā akciju sabiedrības «Taiko» rēderejas viļņu lauzējam tika pieskalots vīrieša līķis. Konstatēja, ka slīkoņa galvā ar asu priekšmetu iecirstas brūces. Ārsts eksperts secināja, ka nāve iestājusies šo brūču dēļ. Miroņa vēdera dobumā bija sakrājies ūdens, tādēļ nonāca pie slēdziena, ka tūdaļ pēc slepkavības līķis iesviests ūdenī. Uz šā secinājuma pamata notikumu uzskatīja par kriminālnoziegumu un tūdaļ uzsāka izmeklēšanu, bet, tā kā neizdevās noskaidrot cietušā personību, tā tika pārtraukta. Taču pēc dažām dienām Oeu pilsētas policijas pārvalde saņēma ziņojumu no juveliera Sailo, kas dzīvoja Kioto pilsētā Dzjofukudzi ielā. Juvelieris paziņoja, ka pazudis viņa veikala pārdevējs, divdesmit trīs gadus vecais Kobajasi Sigedzo. Nogalinātā cilvēka ārējais izskats un apģērbs atbilda juveliera minētajām pazīmēm, tādēļ viņu izsauca uz policijas pārvaldi, lai identificētu mirušo. Tādējādi ne tikai uzzināja, kas ir nogalinātais, bet arī noskaidroja, ka viņš nemaz nav nogalināts, bet pats izdarījis pašnāvību. Sailo liecināja, ka nelaiķis ir atstājis vēstuli, kurā atzinies, ka izšķērdējis lielu summu no saimnieka naudas, un paziņojis par savu nodomu izdarīt pašnāvību. Viņa galvā atrastās brūces bija radušās no kuģa dzenskrūves, jo pašnāvnieks no kuģa pakaļgala bija ielecis ūdenī.»
Ja es nebūtu atcerējies šo piemēru, man laikam nekad neienāktu prātā doma saistīt Kojamadas kunga nāvi ar līdzīgiem cēloņiem. Bet daudzos gadījumos īstenība daudzkārt pārspēj rakstnieku izdomājumus. Vai tad reālajā dzīvē nenotiek gluži neiedomājamas lietas? Es, protams, nebūt nedomāju, ka arī Kojamadas kungu savainojusi kāda kuģīša dzenskrūve. Pretēji minētajam praktiskajam piemēram Kojamadas kungs nav noslīcis, turklāt vienos nakti kuģi neuztur satiksmi pa Sumidas upi.
Bet kādā veidā radušās dziļās brūces Kojamadas kunga mugurā? Ar ko tās iecirstas? Ne ar ko citu, kā ar alus pudeļu lauskām, kas saspraustas Kojamadas kunga mājas betona sētas augšmalā! Jūs droši vien pats esat pamanījis, kādas tās izskatās, jo tieši tādas redzamas arī pie mājas vārtiem. Vietumis tās ir tik lielas, ka varēja pārgriezt Kojamadas kunga muguru un skart pat plaušas. Krītot no dzegas, viņš būs atsities pret sētu un smagi cietis tieši no šīm lauskām. Tādā veidā izskaidrojams, kāpēc blakus lielām, dziļām brūcēm bija arī daudz sīku ieskrambājumu.
Tātad Kojamadas kungs pats izracis sev bedri — nepiedienīgi slimīgo tieksmju dēļ viņš nokritis no dzegas, atsities pret sētu un, nāvīgi savainots, ievēlies Sumidas upē, bet tās straume aizskalojusi viņa līķi līdz kuģu piestātnes alejai Adzumas tilta tuvumā.
Lūk, šādas galvenokārt ir manas atziņas Kojamadas kunga lietā. Pie teikta jāpiebilst vēl daži vārdi par to, kāpēc līķis tika atrasts kails. Jāņem vērā, ka Adzumas tilta apkārtne ir dažādu klaidoņu, ubagu un zagļu pārpilna. Tajā vakarā Kojamadas kungam mugurā bijis dārgs apģērbs (zīda «avase» un pabiezs apmetnis «haori»), turklāt viņam bijis līdzi platīna kabatas pulkstenis. Neapšaubāmi, kāds no turienes salašņām nakts tumsas aizsegā, kad tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, līķi «aptīrīja». (Piezīme: šis mans minējums vēlāk guva apstiprinājumu — kāds klaidonis tika notverts ar lietiskiem pierādījumiem.)
Vēl var rasties jautājums, kāpēc Sidzuko, atrazdamās guļamistabā, nedzirdēja troksni, Kojamadas kungam iekrītot ūdenī? Jāņem vērā, ka tajā brīdī Sidzuko bija pārbijusies gandrīz līdz bezsamaņai, logs eiropiešu stilā būvētajā betona ēkā bija cieši aizvērts, turklāt šis logs atrodas patālu no upes. Pat tādā gadījumā, ja Sidzuko būtu dzirdējusi ūdens šļakstienu, viņa viegli varēja noturēt to par airu vēzieniem, jo reizēm Sumidas upē cauru nakti brauc laivas, kas pārvadā smiltis un dūņas. Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka lietai, kuru Jūs izmeklējat, nav nekada sakara ar noziegumu. Tas viss bijis tikai neveikls joks, lai gan beidzies ar Kojamadas kunga traģisko nāvi nelaimes gadījuma dēļ. Citādi nav iespējams izskaidrot Kojamadas kunga dīvainības un viņa nepiesardzību, atdodot taksometra šoferim cimdus, kas bija viņa izdarību tiešs pierādījums, kā arī to, kāpēc Kojamada uz sava vārda pasūtījis parūku un ieslēdzis grāmatu skapī visus minētos priekšmetus, kas nepārprotami pierāda viņa vainu…»
Iespējams, ka mana paskaidrojuma noraksts ir pārāk garš, bet es tomēr uzdrošinos to šeit ievietot, jo, nezinot manus apsvērumus, nebūtu izprotams tas, par ko es gribu rakstīt turpmāk.
Savā paskaidrojumā es norādu, ka jau no paša sākuma šim notikumam nav bijis nekāda sakara ar Oei Sjundeju. Bet kā bija īstenībā? Ja tas tiešām bija tā, tad visām atziņām, ko esmu sniedzis paskaidrojuma pirmajā daļā, vairs nav ne mazākās jēgas.
Spriežot pēc ierakstiem manā dienasgrāmatā, paskaidrojumu izmeklētājam Itodzaki es biju uzrakstījis divdesmit astotajā aprīlī. Bet es nolēmu uzrakstīto vispirms parādīt Sidzuko, lai viņa beidzot nomierinātos un saprastu, ka vairs nav iemesla baidīties no Oes Sjundeja draudiem. Šādā nolūkā es jau nākošajā dienā apmeklēju Sidzuko. Kopš brīža, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, es biju divas reizes aizgājis pie Sidzuko un sarīkojis viņas mājās gandrīz vai īstu kratīšanu, bet nebiju iepazīstinājis viņu ar saviem secinājumiem.
Tieši šajā laikā tika risināts jautājums par nelaiķa Kojamadas kunga mantojuma sadalīšanu, un Sidzuko diendienā uzmācās viņa radinieki. Pilnīgi nevarīga pret šādām jaunām rūpēm viņa sagaidīja mani ar neslēptu prieku, it kā mana ierašanās varētu atbrīvot viņu no visām raizēm un nepatikšanām.
Tiklīdz Sidzuko, kā parasti, ieveda mani savā istabā, es tūdaļ bez vilcināšanās teicu:
— Sidzuko-sana, jums vairs nav par ko uztraukties. Oe Sjundejs nekad nav jūs traucējis.
Šāds apgalvojums pārsteidza Sidzuko. Nav brīnums, ka viņa nespēja nekā saprast. Tad es paņēmu savu ziņojumu un sāku lasīt to viņai priekšā tā, ka es mēdzu lasīt draugiem savus jaunos detektīvstāstus. Pirmkārt, man ļoti gribējās nomierināt Sidzuko, darot viņai zināmu patiesību, un, otrkārt, mani interesēja viņas domas par manu ziņojumu, lai es varētu izlabot neprecizitātes savos spriedumos, ja tādas tiktu pamanītas.
Bija nežēlīgi lasīt Sidzuko tas vietas, kurās es aprakstīju Kojamadas kunga sadistiskās tieksmes. Sidzuko nosarka līdz matu galiem un aiz kauna bija gatava dzīva zemē ielīst. Kad es lasīju par gadījumu ar cimdiem, viņa piebilda:
— Jā, es labi atceros, ka vajadzēja būt vēl vienam pārim. Savādi, ļoti savādi! Kur tie varēja nozust?
Klausoties manu pieņēmumu, ka Kojamadas kungs gājis bojā nelaimes gadījumā, viņa ārkārtīgi uztraucās, kļuva gluži bāla, bet neminēja ue vārda.
Kad es beidzu lasīt, viņa domīgi novilka «Jā-ā…» un uz brīdi iegrima pārdomās. Pamazām viņas seja kļuva mierīga. Likās — uzzinājusi, ka Sjundeja vēstules bijušas viltotas un viņai vairs nav jāraizējas par savu dzīvību, viņa beidzot atguva dvēseles mieru. Lūdzu piedot manu savtīgumu, jo es iedomājos, ka, uzzinājusi par Kojamadas kunga atbaidošo rīcību, Sidzuko spēs atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ko izraisīja slēptas jūtas pret mani.
— Lūk, kā viņš visādi mocījis mani, bet es…— Sidzuko beidzot izdvesa, un šajos vārdos es saklausīju sievietes prieku par iespēju attaisnot pašai sevi.
Bija vakariņu laiks. Sidzuko saka rosīties, uzklāja galdu un cienāja mani ar uzkodām un ārzemju vīnu.
Apmierināts, ka viņa piekritusi manam ziņojumam, iztukšoju katru piedāvāto glāzīti. Es ātri reibstu. Drīz vien alkohols mani apreibināja, bet pretēji saviem ieradumiem šoreiz es ļāvos skumjām un sāku slepus vērot man pretim sēdošo sievieti.
Sidzuko izskatījās diezgan novārgusi, tomēr kā vienmēr ļoti pievilcīga. Ādas bālums bija viņai dabas dots, un augumā vēl arvien jautās vijīgs atsperīgums. Viņa allaž it kā izstaroja gaismu, un šis īpašais burvīgums nebija izzudis arī tagad. Viņas augums, kas bija ietērpts senlaicīgā flaneļa kimono, man likās vēl apburošāks nekā agrāk. Raugoties uz viņas roku un kāju izteiksmīgajiem apveidiem, ko pie katras mazākās kustības varēja nojaust zem auduma, es iztēlē uzburu arī pārējo.
Kamēr mēs ar Sidzuko runājāmies par dažādiem niekiem, manā apreibušajā galvā dzima brīnišķīgs plāns. Tas bija ļoti vienkāršs — noīrēt vientuļu mājiņu, kas varētu kļūt mums par slepenu tikšanās vietu.
Tiklīdz kalpone izgāja no istabas, es cieši pievilku Sidzuko sev klāt un noskūpstīju otru reizi. Apskāvis viņu abām rokām, caur audumu jūtot viņas auguma siltumu, čukstēju viņai ausī par savu nodomu. Klausoties mani, Sidzuko pat nemēģināja izvairīties. Tieši otrādi — viņa piekrītoši māja ar galvu.
Vai ir iespējams aprakstīt tās divdesmit baudpilnās dienas, kas aiztrauca kā murgains sapnis?
Es noīrēju Negisi nelielu mājiņu, kura atgādināja senlaicīgu klētiņu, un norunāju, ka mūsu prombūtnē to pieskatīs vecenīte no lētu saldumu bodītes, kas atradās kaimiņos. Mēs ar Sidzuko iepriekš sarunājām tikšanos un parasti ieradāmies tur dienā. Šeit es pirmo reizi mūžā izbaudīju sievietes kvēli un nevaldāmu saldkaisli.
Neesmu noskaņots atstāstīt šeit savas mīlas dēkas. Kādreiz es varbūt uzrakstīšu par tām grāmatu, bet šoreiz pastāstīšu par kādu interesantu faktu, kuru uzzināju, tiekoties ar Sidzuko.
Te man atkal jāpievēršas Kojamadas kunga parūkai. Viņš kaunējies no savas plikgalvības un nevēlējies rādīties sievai nepievilcīgā izskatā, tādēļ nolēmis iegādāties parūku. Sidzuko, uzzinājusi par viņa nodomu, smiedamās sākusi atrunāt, bet viņš ietiepies kā spītīgs bērns un rīkojies pēc sava prāta.
— Kāpēc jūs agrāk par to klusējāt? — es jautāju Sidzuko.
— Man bija kauns stāstīt par to, — viņa atbildēja.
Pēc divdesmit dienām, kas aizritēja, mums slepeni tiekoties, es sāku domāt, ka būtu nepieklājīgi turpmāk nerādīties viņas mājā, tādēļ reiz gluži nevainīgā izskatā ierados viņas viesistabā. Stundu pieklājīgi sarunājies, es izsaucu taksometru un atgriezos mājās. Man par pārsteigumu šoferis bija tas pats Aoki Mindzo, no kura es reiz atpirku cimdus. Tā šīs nejaušās tikšanās dēļ es atkal it kā iegrimu nejaukā sapnī, kaut gan biju domājis, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
Šoreiz cimdi gan bija citi, bet rokas, kas turēja mašīnas stūri, zilais, novalkātais rudens mētelis, kurš bija uzvilkts tikai virs krekla, saspringtie pleci, vējstikls un mazais spogulītis virs tā viss bija tāpat kā pirms mēneša.
Atcerējos, ka toreiz, gribēdams pārbaudīt šoferi, es iesaucos: «Oe Sjundejs.» Man acu priekšā atkal iznira gan viņa fotoattēls, gan draudīgie sacerējumi, gan viņa dīvainās dzīves ainas. Neviļus radās sajūta, ka man blakus automašīnā sēž pats Oe Sjundejs. Es negaidīti griezos pie šofera:
— Paklau, Aoki, kad tu saņēmi no Kojamadas kunga tos cimdus?
— Ko? — Tieši tāpat kā pirms mēneša, šoferis pārsteigts pavērās uz manu pusi un atbildēja:— Kā lai pasaka… Bija gada beigas, novembris… Jā, todien es biju saņēmis algu un vēl nodomāju, ka šajā dienā bieži saņemu dāvanas. Tātad tas bija divdesmit astotais novembris. Tieši tā, es nekļūdos.
— Tātad tas bija divdesmit astotais novembris…— es neviļus atkārtoju šofera vārdus.
— Nesaprotu, kāpēc tie cimdi nedod jums miera. Vai ar tiem saistīts kāds notikums?
Neatbildot šoferim ne vārda, es raudzījos sīkā traipā uz vējstikla. Mēs bijām nobraukuši laikam kādus četrus piecus kvartālus, bet es vēl joprojām klusēju, iegrimis pārdomās. Tad pēkšņi satrūkos un, pieskāries šofera plecam, gandrīz vai iekliedzos:
— Vai tas tiešam bija divdesmit astotais novembris? Tu vari to apliecināt tiesnesim?
Šoferis sāka nervozēt.
— Jūs sakat — tiesnesim? Redzu, ka joki mazi. Bet tos cimdus es tiešām dabūju divdesmit astotajā novembrī. Man ir pat liecinieks. Mans palīgs, viņš redzēja, — Aoki atbildēja izsmeļoši, acīmredzot saprotot, cik svarīgi man ir viņa paskaidrojumi.
— Griez atpakaļ! — es pavēlēju, un šoferis apjucis un nobijies paklausīgi apgrieza automašīnu.
Piebraucis pie Kojamadas kunga mājas, izlēcu no taksometra un ieskrēju priekšnamā. Satvēris kalpones roku, uzdevu viņai jautājumu:
— Vai tas ir tiesa, ka pagājušā gada beigās šajā mājā tika izjaukti un mazgāti ar sārmu visi griestu dēļi?— Kā jau esmu teicis, par šo tīrīšanu es uzzināju no Sidzuko tajā dienā, kad uzkāpu bēniņos.
Kalpone laikam nodomāja, ka esmu prātā jucis. Vērīgi ielūkojusies manā sejā, viņa paskaidroja:
— Jā, māja tika uzkopta. Taču dēļus nemazgāja ar sārmu, bet ar ūdeni. Ataicinājām cilvēku no mazgātavas. Tas bija divdesmit piektajā decembrī.
— Vai griestus mazgāja visās istabās?
— Jā, visās.
Šajā brīdī gaitenī parādījās Sidzuko, kas laikam bija dzirdējusi mūsu sarunu.
— Kas noticis?— Viņa satraukti skatījās uz mani.
Arī viņai es uzdevu šos jautājumus un saņēmu gluži tādas pašas atbildes, kā no kalpones. Steidzīgi atvadījies, alkal iesēdos mašīnā un liku vest sevi mājup. Ērti iekārtojies mīkstā sēdeklī, sāku prātot.
Tātad divdesmit piektajā decembrī Kojamadas kunga mājā visās istabās izjauca griestu pārsegumu un mazgāja dēļus. Bēniņos atrastā spiedpoga neapšaubāmi bija notrūkusi no Kojamadas kunga cimdiem. Bel tas nozīmē, ka šī spiedpoga notrūkusi no cimda agrāk nekā nokļuvusi bēniņos. Par ko liecina šī dīvainā parādība, kas ir tik mīklaina, ka pielīdzināma varbūt vienīgi Einšteina teorijai?
Lai varētu apgalvot, ka pogu pazaudējis pats Kojamadas kungs, jāpaliek pie šādas versijas. Proti: notrūkusī cimda spiedpoga palikusi Kojamadas kunga kabatā. Pats to nezinādams, viņš atdeva šoferim cimdu pāri, jo bez pogas tie nebija lietojami. Pēc mēneša, ticamāk — pēc trim (jo draudu vēstules sāka pienākt februārī), Kojamadas kungs uzkāpa bēniņos, poga izkrita viņam no kabatas un palika tur uz grīdas.
Liekas savādi, ka spiedpoga bijusi nevis mēteļa, bet žaketes kabatā. (Cimdus taču parasti mēdz glabāt mēteļa kabatās. Nevaru iedomāties, ka Kojamadas kungs būtu kāpis bēniņos ar mēteli mugurā. Bet tikpat nepiemērota šādam gadījumam ir arī žakete.) Un vai tik turīgs cilvēks, kāds bija Kojamadas kungs, būtu sagaidījis pavasari tajā pašā uzvalkā, ko viņš valkāja ziemas mēnešos? Manu acu priekšā atkal parādījās nezvērs tumsā — Oe Sjundejs.
Bet ja nu mani maldinājusi ārkārtīgi nepievilcīgā Kojamadas kunga persona, par kuru ir tik daudz ziņu un faktu, ka to atliku likām pietiktu mūsdienu detektīvromānam? Tad iespējams, ka Kojamadas kungs nav gājis bojā nelaimes gadījumā, bet ticis noslepkavots.
Oe Sjundejs… Cik dziļi manā sirdī iesakņojies šis nezvērs tumsā!
Tiklīdz saku šaubīties, visi nolikumi tūdaļ virknējās man acu priekšā pavisam citā gaismā. Ja labi padomā, tiešām liekas smieklīgi, cik viegli man — fantastisku romānu autoram — izdevās pievilkt aiz matiem un savienot dažādus secinājumus, kurus es izklāstīju ziņojumā izmeklētājam. Par laimi, nebiju paguvis pārrakstīt to tīrrakstā, jo, pirmkārt, mani visu laiku urdīja nemiers, vai tikai ziņojumā nav pieļauta kāda kļūda, un, otrkārt, visu šo laiku domās kavējos pie Sidzuko. Tagad šāda aizkavēšanās nāca man likai par labu.
Notikumu gaitas izsekošana liecina, ka bija sakrājies pārāk daudz pierādījumu. Tie gaidīja mani uz katra soļa kā pēc pasūtījuma. Bet Oe Sjundejs savos sacerējumos brīdināja, ka sevišķi piesardzīgam jābūt tieši tajos gadījumos, kad pierādījumu sakrājies atliku likām.
Vispirms nedrīkst uzskatīt par pārliecinošu apgalvojumu, ka Kojamadas kungs rakstījis Sidzuko draudu vēstules, veikli izmantodams Oes Sjundeja rokrakstu. Jau Honda bija man teicis, ka Sjundeja savdabīgā rakstīšanas maniere ir ļoti grūti atdarināma. Lieluzņēmējam Kojamadas kungam, kuram rakstniecība bija visai maza, šāds darbs nebūtu pa spēkam.
Tad es atcerējos Oes Sjundeja stāstu «Pastmarka». Tajā kāda medicīnas doktora histēriskā sieva tā ienīdusi savu vīru, ka meistarīgi savirknējusi pierādījumus, lai uz viņu kristu aizdomas par slepkavību. Galvenais pierādījums bijis šā zinātnieka rakstītā vēstule, kurā viņš viltojis sievas rokrakstu. Es sāku domāt, ka Kojamadas lietā Sjundejs varēja izmantot līdzīgu paņēmienu, cerot tādā veidā ievilināt lamatās savu upuri.
Jā, notikumā ar Kojamadu tiešām daudz kas it kā aizgūts no Oes Sjundeja labākajiem sacerējumiem, piemēram, glūnēšana no bēniņiem un liktenīgā spiedpoga īstenībā pārnestas no stāsta «Izpriecas bēniņos». Sjundeja rokraksta kopēšana atkārto «Pastmarkas» varones viltību, bet svītras uz Sidzuko muguras liek domāt par seksuālām perversijām, kas aprakstītas tā paša Sjundeja stāstā «Slepkavība B kalna nogāzē». Padomāsim tālāk: gan brūces Kojamadas ķermenī pēc trieciena pret stikla lauskām, gan kailais līķis pie piestātnes atejas — visas šīs detaļas nepārprotami liecina par Sjundeja klātbūtni.
Bet vai šāda sakritību virkne nav pārāk acīm redzama? No sākuma līdz beigām šajā lietā rēgojusies Sjundeja melnā ēna. Man pat sāka likties, ka arī ziņojumu esmu uzrakstījis, neviļus pakļaudamies viņa iegribai. Vai tik manī nav iemiesojies pats Sjundejs?
Sjundejam kaut kur jābūt! Es pat redzu viņa čūskveidīgo acu zibsnīšanu. Bet kur viņš ir?
Tā es prātoju, gulēdams savā istabā uz bieza pēļa. Noguris no visādiem neatrisināmiem jautājumiem, es beidzot aizmigu. Pamodies pilnīgi nokļuvu kādas domas varā, kas pēkšņi bija ienākusi man prātā. Neraugoties uz vēlo nakts stundu, es metos zvanīt Hondam.
— Paklau — vai tu nestāstīji man, ka Oes Sjundeja sievai ir apaļa seja?
Šāds jautājums droši vien bija ļoti pārsteidzis Hondu.
Tik tiešām,— pēc krietna brīža, laikam beidzot pazinis mani, Honda atbildēja miegainā balsī.
— Vai viņai bija matu sasuka ka eiropietēm?
— Jā.
— Un viņa nēsāja brilles?
— Jā.
— Vai viņai bija zelta zobi?
— Ja.
— Zobi viņai ir slikti, vai ne? Un tādēļ viņa itin bieži liek pie vaiga pretsāpju plāksteri.
— Tu esi labi informēts. Vai esi kādreiz ar viņu ticies?
— Nē. To man pastāstīja viņas bijušie kaimiņi no Sakuragi ielas. Bet vai tolaik, kad tu tikies ar viņu, viņai arī sāpēja zobi?
— Jā, tie zobi viņai tādi jutīgi jau no dzimšanas.
— Zobs sāpēja labajā pusē?
— Labi neatceros, bel laikam labajā.
— Vai tev neliekas savādi, ka jauna sieviete ar eiropiešu frizūru lieto vecmodīgu pretsāpju plāksteri? Tagad tādus vairs gandrīz neviens nelieto.
— Jā, tiešām savādi. Bet kāpēc tu tā jautā? Vai tik neesi sadzinis viņai pēdas?
— Laikam esmu gan. Drīz vien mēs sīkāk aprunāsimies par šo lietu.
Apspriedies ar Hondu un pārliecinājies, ka viss, kas man zināms, atbilst patiesībai, es apsēdos pie galda un līdz rītausmai uz lielas papīra lapas, il kā risinot kādu uzdevumu ģeometrijā, elpu neatvilcis, zīmēju dažādas figūras, zīmes un formulas. Zīmēju un dzēsu, un atkal zīmēju, lai no jauna nodzēstu.
Trīs dienas Sidzuko nebija saņēmusi no manis vēstuli ar lūgumu ierasties uz satikšanos. Galu galā viņa pati atsūtīja zīmīti, ka gaida mani rīt pulksten trijos. Viņa rakstīja: «Iespējams, ka, pārliecinājies par manu netikumību, Jūs sākāt izvairīties no manis, jo esmu Jums kļuvusi nepatīkama?» Saņēmis vēstuli, es, kā par brīnumu, nejutos visai priecīgs. Bet nebija arī tā, ka man būtu nepatīkami ieraudzīt viņas seju. Tādēļ noteiktajā laikā es devos uz to pašu necilo klētiņu.
Šī diena jūnija sākumā, kā jau pirms lietus sezonas, bija smacējoši sutīga, bet drūmi pelēcīgās debesis, šķiet, it kā karājās gandrīz virs galvas. Izkāpis no tramvaja un nogājis kājām trīs četrus kvartālus, es jutu, ka esmu sviedriem pārklāts un mikls kļuvis arī mans zīda krekls.
Sidzuko gaidīja mani, sēžot uz gultas mūsu vēsajā klētiņā. Šo otrā stāva istabas grīdu sedza paklājs, netrūka arī dīvāna, sienas greznoja lieli spoguļi. Sidzuko nežēloja naudu, pērkot dārgas mantas, lai izdaiļotu mūsu tikšanās vielu, un neņēma vēra manus mēģinājumus atrunāt viņu no šādas izšķērdības.
Sidzuko bija tērpusies greznā plāna zīda kimono ar melna atlasa jostu, kam bija kritušu paulonijas lapu raksts. Šis skaistais tērps, tradicionālais matu sakārtojums, viss šis sievietes veidols, kurā vingri izpaudās senās Udo pilsētas gaume, nekādi nesaskanēja ar istabas eiropeisko iekārtojumu.
Pietika uzmest tikai skatienu sievietes melnajiem, smaržīgajiem matiem, kas arī pēc vīra nāves tika kopti tikpat rūpīgi kā agrāk, lai atcerētos, kā kaisles brīžos tie izjuka uz visām pusēm: saplaka matu sasukas virsējā kārta, bet ap kaklu apvijās garākās sprogas. Reizēm gadījās, ka pirms atgriešanās mājās viņa nosēdēja pie spoguļa gandrīz pusstundu, lai sakārtotu izjukušos matus.
Tiklīdz es iegāju istabā, Sidzuko tūdaļ man jautāja:
— Kāpēc jūs toreiz atgriezāties un iztaujājāt par mūsu mājas uzkopšanu? Jūs bijāt ļoti satraukts. Vēlāk es ilgi domāju par jūsu ierašanos, bet līdz pat šai dienai nevaru nekā saprast.
— Nevarat saprast? Jūs nevarat saprast? — es iekliedzos, novilcis žaketi. — Kaut kas traks! Esmu izdarījis lielu kļūdu. Jūsu mājā griestus mazgāja decembra beigās, bet Kojamadas kunga cimda spiedpoga bija nozaudēta jau mēnesi pirms tam. Savus cimdus viņš bija atdevis šoferim divdesmit astotajā novembri, tātad poga notrūkusi vēl agrāk. Redziet, secība ir gluži pretēja.
— Tiešām… — Sidzuko nobijusies iesaucās un, it kā vēl arvien nenojaušot lietas būtību, piebilda: — Tātad poga nokļuvusi bēniņos vēlāk, nekā tā notrūkusi no cimda.
— Ja vēlāk, tad vēlāk. Lieta tā, ka tā nav notrūkusi tajā laikā, kad Kojamadas kungs atradās bēniņos. Ja poga būtu notrūkusi no cimda bēniņos un tur arī palikusi, tad viss būtu skaidrs kā uz delnas. Bet tā tika atrasta tur vismaz mēnesi pēc notrūkšanas. Ar fizikas likumiem tas nav izskaidrojams, vai ne?
— Jā,— Sidzuko domīgi piekrita. Viņa nobāla.
— Var, protams, iedomāties, ka poga palikusi Kojamadas kunga žaketes kabatā un izkritusi tieši tajā brīdī, kad viņš atradās bēniņos. Bet es šaubos, ka jūsu vīrs pavasara sākumā būtu valkājis to pašu uzvalku, kas viņam bija mugurā pērnā gada novembrī.
— Jā, viņam patika labi ģērbties, un Jauno gadu viņš allaž sagaidīja citā uzvalkā.
— Tātad jūs pati redzat, ka mans pieņēmums ir maz ticams.
— Bet tādā gadījumā jau Hirata… — Sidzuko stomījās.
— Tik tiešām. Šajā lietā pārāk krasi jūtama Oes Sjundeja klātbūtne. Tādēļ man pamatīgi jāprecizē mans ziņojums.— Es īsi izstāstīju Sidzuko savas domas par to, ka šī liela ļoti atgādina Oes Sjundeja darbu krājumu un tajā savirknējies pārāk daudz pierādījumu un nepatiesību.
— Jums varbūt vēl daudz kas nav zināms, bet Sjundeja dzīves veids tiešām ir pārak dīvains. Kāpēc viņš nepieņem apmeklētājus? Kādēļ izvairās no tiem, gan bieži mainot dzīvesvietas, gan dodoties ceļojumos, gan tēlojot slimu? Kas liek viņam īrēt māju Mukodzimas Susaki ielā, kurā viņš nemaz nedzīvo? Lai cik lielas būtu viņa antipātijas pret cilvēkiem, tas viss tomēr šķiet ārkārtīgi dīvaini. Lai arī būtu dīvaini, ja tikai dīvainības neliktos kā sagatavošanās darbi pirms slepkavības.
Es sēdēju gultā blakus Sidzuko. Tiklīdz ierunājos par slepkavību, viņa cieši piekļāvās man un līdz sāpēm stingri sažņaudza manu roku.
— Ja labi padomā, tad kļūst skaidrs, ka esmu bijis tāda kā spēļlietiņa viņa rokās. Viņš pasvieda man viltus pierādījumus, bet es tiem akli noticēju. Vārdu sakot, es precīzi attēloju viņa sacerēto un man paredzēto lomu. Ha-ha-ha! — Es smējos pats par sevi. — Sjundejs ir slims cilvēks. Izpratis manu domu gaitu, viņš bagātīgi apgādāja mani ar attiecīgiem pierādījumiem. Jā, tāda lietā amatieri nav derīgi. Ja es nebūtu rakstnieks, kam patīk visādi prātojumi un secinājumi, es neklimstu apkārt un neizdomātu neprātīgas versijas. Un tomēr, ja mēs uzskatām, ka slepkava ir Oe Sjundejs, tad jāatzīstas, ka pastāv ļoti daudz ačgārnību. Visas šīs ačgārnības, kas apgrūtina izmeklēšanu, rodas no mana pieņēmuma, ka Oe Sjundejs ir rūdīts ļaundaris. Aplamības, par kurām es šeit runāju, liek atbildēt vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, kāpēc Sjundeja draudu vēstules vairs netika saņemtas pēc Kojamadas kunga nāves? Un, otrkārt, kādā veidā Kojamadas kunga grāmatu skapī nokļuva dienasgrāmata, Sjundeja stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen»? Šie divi aspekti nekādi nesaskan ar versiju, ka noziedznieks ir Sjundejs. Pieņemsim, ka piezīmes Kojamadas kunga dienasgrāmatas malās rakstījis Sjundejs, pieņemsim pat to, ka viņa stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen» tīšuprāt iesviesti grāmatu skapī, bet tik un tā nav izskaidrojams, kā viņam izdevās dabūt skapja slēdzeni, kura vienmēr bijusi Kojamadas kungam līdzi. Un kā Sjundejs varēja, nevienam nemanot, iekļūt Kojamadas kunga kabinetā? Pēdējās trīs dienas es nemitīgi prātoju par šīm lietām un galu galā, man šķiet, esmu atradis šai mīklai vienīgo iespējamo atrisinājumu. Kā jau esmu teicis agrāk, šajā lietā ik uz soļa nojaušami Sjundeja sacerējumu vadmotīvi, tādēļ nolēmu, ka, uzmanīgi parlasot viņa darbus, varēšu rast atslēgu noslēpuma atklāšanai, un izpētīju visus viņa sacerējumus. Es vēl neesmu jums stāstījis, ka mans draugs Honda no izdevniecības «Hakubunkan» reiz saticis Sjundeju Asakusas parkā ļoti dīvainā izskatā — klauna cepurē un āksta tērpā, bet rokā viņš turējis reklāmu lapiņas. Vēlāk Honda noskaidroja reklāmu kantoros, ka tie bieži izmanto arī klaidoņu pakalpojumus. Tātad Oe Sjundejs bija ielavījies dīkdieņu barā. Vai tas mazliet neatgādina Stīvensona «Stāstu par doktoru Džekilu un misteru Haidu»? Pievērsis uzmanību šai dīvainībai, es nolēmu sameklēt ko līdzīgu starp Sjundeja stāstiem un atradu gan garo stāstu «Panorāmas valstība», kuru, kā jums zināms, viņš uzrakstījis neilgi pirms savas nozušanas, gan arī stāstu «Viens divās lomās». Pēc šo darbu izlasīšanas man kļuva skaidrs, ar ko doktors Džekils piesaistīja sev Sjundeja uzmanību. Ar to, ka vienā cilvēkā var iemiesoties divi atšķirīgi cilvēki.
— Man bail! —Sidzuko iekliedzās. — Jūsu vārdos slēpjas kaut kāda nelaimi vēstoša jēga. Beigsim šo sarunu. Es baidos no šīs pustumšās klēts. Runāsim pēc tam, bet tagad vienkārši pabūsim kopā. Kopa ar jums man negribas atcerēties Hiratu.
Bet es nevēlējos nodoties mīlas priekiem un turpināju stāstīt:
— Ilgi prātojot, es atklāju divas savdabīgas sakritības. Zinātnieku valodā — viena izpaužas telpā, bet otra — laikā. Lūk, te ir Tokijas plāns.— Es izvilku no kabatas jau iepriekš sagatavotu karti un izklāju to Sidzuko priekšā.— No Hondas un Kisagatas policijas pārvaldes priekšnieka es uzzināju, ka Oe Sjundejs vairākkārt mainījis dzīvesvietas. Sākumā viņš dzīvojis Ikebukuro rajonā, tad Usigomes kvartālā Kikui ielā, Negisi, Janakas rajonā Hacuse iela, Higurasī, Kandas Suehiro iela, Ueno rajonā Sakuragi ielā, Hondzjo kvartālā Janagisimas ielā un beidzot Mukodzimas Susaki iela. Tikai Ikebukuro un Usigome ir diezgan tālu, bet pārējās septiņas vietas, kā jūs varat redzēt plānā, atrodas šaurā joslā pilsētas ziemeļrietumu daļā. Te Sjundejs pamatīgi kļūdījies. Kāpēc sākumā viņa dzīvokļi atradās divās attālākās vietās — Ikebukuro un Usigomē, var itin labi saprast, ja ņemam vērā faktu, ka viņa literārā slava un reizē arī neskaitāmie apmeklējumi sākās tikai pēc pārcelšanās uz Negisi. Pirms tam visas darīšanas, kas bija saistītas ar manuskriptiem, viņš kārtoja tikai rakstiski. Tagad domās it kā savienosim ar vienu līniju pārējās septiņas dzīvesvietas — un sāksim ar Negisi. Redziet, šī līnija veido ne visai precīzu pusapli. Ja mēs sameklēsim šā pusapļa centru, mums kļūs skaidrs, ka tieši tur atrodams visa noslēpuma atminējums. Es tūdaļ visu paskaidrošu.
Sidzuko atlaida manu roku un cieši apķērās man ap kaklu.
— Es baidos! —viņa iekliedzās un atkal piekļāvās man. Pakutinājusi mani aiz auss, viņa, it kā dziedādama šūpuļdziesmu, sāka saldā balsī čukstēt:— Man žēl tērēt dārgo laiku šādiem briesmu stāstiem. Vai jūs nejūtat, kā kvēlo manas lūpas, vai jūs nedzirdat, cik strauji pukst mana sirds. Apskaujiet, ātrāk apskaujiet mani!
— Pagaidiet. Atlicis vairs tīrais sīkums. Esiet pacietīga un noklausieties mani līdz galam. Šodien esmu atnācis, lai apspriestos ar jums,— es turpināju, par spīti Sidzuko aicinājumiem.— Aplūkosim sakritību laika ziņā. Es labi atceros, ka Sjundeja vārds pilnīgi pazuda no žurnālu slejām aizpērnā gada nogalē. Bet, kā jūs pati teicāt, Kojamadas kungs tajā laikā atgriezās no ārzemēm, tas ir, aizpagājušā gada beigās. Kāpēc tik precīzi sakrīt šo divu nolikumu laiks? Vai tā būtu nejaušība? Kā jums liekas?
Klētiņas mazajā lodziņā pavīdēja tumši pelēki mākoņi. No ielas atskanēja dobja dārdoņa — laikam tur aiztraucās tramvajs. Ausīs dūca. Šie abi trokšņi saplūda neciešamā dunoņā, kas likās tik draudoša, ka man tiešām sāka rādīties — tūdaļ bungu rīboņas pavadībā no debesīm bruks lejup vesels dēmonu pulks.
— Un tā, no vienas puses, skaidrs kā diena, ka Oe Sjundejs ir iejaukts šajā lietā. Bet, no otras puses, par spīti visām pūlēm, policija divu mēnešu laikā nevar visā Japānā sadzīt šā ievērojamā rakstnieka pēdas, it kā viņš būtu izkūpējis gaisā. Man bail pat domāt, ka tas nenotiek vis murgainā sapnī, bet gan īstenībā. Kāpēc Sjundejs atmetis savu nodomu nogalināt Kojamadu Sidzuko? Kāpēc viņš vairs nesūta viņai draudu vēstules? Kādā veidā viņš iekļuva Kojamadas kunga kabinetā? Kā viņam izdevās atvērt aizslēgtu skapi? Man šeit vajadzēja atcerēties kāda cilvēka vārdu. Tā ir detektīvromānu autore Hirajama Hideko. Pat rakstnieku un žurnālistu vidē ir ne mazums tādu, kas domā, ka tā ir sieviete. Jaunieši nepārtraukti raksta viņai mīlestības vēstules. Bet šī Hirajama Hideko ir vīrietis, turklāt visai cienījams valdības ierēdnis. Visi detektīvžanra rakstnieki — gan es, gan Sjundejs, gan šī Hirajama Hideko — ir ļoti dīvainas būtnes. — Es jutos kā sapnī un runāju kā neprātā. Pār seju man aumaļām tecēja sviedri, un uz lūpām es jutu to nepatīkamo, sāļo garšu.— Sidzuko! Klausieties uzmanīgi, vai es nekļūdos. Kur ir centrs tam pusaplim, kas savieno Sjundeja dzīvesvietas? Palūkojieties šajā kartē. Tieši centrā ir jūsu māja. No visiem Sjundeja dzīvokļiem tā sasniedzama desmit minūtēs. Kāpēc Sjundejs nozuda tūlīt pēc Kojamadas kunga atgriešanās? Tāpēc, ka jūs vairs nevarējāt apmeklēt tējas ceremonijas un mūzikas stundas. Sapratāt? Kamēr Kojamadas kungs bija prom, jūs varējāt nodoties šīm mākslām no pusdienas līdz vēlam vakaram. Kas man par to stāstīja? Jūs pati. Kad satikāt mani muzejā. Vēlāk jūs aptināt mani ap pirkstu. Jums nebija sevišķi jāpūlas, lai ierakstītu vajadzīgās piezīmes jūsu vīra dienasgrāmatā un slepeni noliktu Kojamadas kunga skapī arī citus pierādījumus, un nosviestu bēniņos cimda spiedpogu. Lūk, pie kādiem secinājumiem es esmu nonācis. Kā citādi lai izskaidro visu notikušo? Atbildiet man! Atbildiet jel!
— Pietiks! Rimstieties!— Sidzuko izmisīgi dvesa un cieši iekrampējās man rokā. Ar vaigu pieplakusi manam plecam, viņa sāka raudāt. Cauri kreklam es jutu, cik viņas asaras bija karstas.
— Kādēļ jūs raudat? Kādēļ jūs visu laiku cenšaties pārtraukt mani? Varbūt tādēļ, ka jums tas ir dzīvības vai nāves jautājums? Lūk, kāpēc es arvien vairāk turu jūs aizdomās. Klausieties tālāk. Es vel neesmu beidzis savu stāstu. Kāpēc Oes Sjundeja sievai bija brilles? Kāpēc viņai bija zelta zobi? Kāpēc viņa pie labā vaiga bija pielipinājusi pretsāpju plāksteri? Kāpēc viņa kārtoja matus pēc eiropiešu modes? Vai tie nav maskēšanās paņēmieni, kas aizgūti no Sjundeja «Panorāmas valstības»? Tajā stāstā ir gan brilles, gan frizūras pārveidošana, gan vates kušķi aiz vaigiem, lai izmainītu sejas pantus. Bet stāstā «Vara naudas gabals» veseliem zobiem pārvilkti zelta kronīši. Jums daži zobi ir pārāk plati, tas cilvēkiem duras acīs. Tādēļ arī jūs pārvilkāt tos ar zeltu. Uz labā vaiga jums ir dzimumzīme. Tā tika paslēpta zem pretsāpju plākstera. Bet, lai jūsu garenā seja izskatītos apaļāka, vajadzēja tikai mainīt matu sasukājumu. Tādā veidā jūs pārvērtāties par Sjundeja sievu. Aizvakar es parādīju jūs Hondam. Viņš apgalvo — ja izmainītu jūsu matu sasuku, uzliktu jums brilles un apvilktu zobus ar zeltu, jūs būtu īsta Sjundeja sieva. Ko jūs tagad teiksiet? Un necentieties muļķot mani, jo man viss jau ir skaidrs.
Es pagrūdu Sidzuko. Viņa iekrita gultā un caur asarām čukstēja:
— Hirata… Hirata…
— Hirata? Lūk, kā, jums vel arvien gribas dzīt velnu? Jūs tēlojāt Sjundeja sievu un vēlaties, lai es vēl joprojām ticu, ka Sjundejs tiešām eksistē? Nē, tāda nav un nekad nav bijis. Tā ir pilnīgi izdomāta persona. Lai visus mulsinātu, jūs tēlojāt viņa sievu un tikāties ar žurnālu redakciju līdzstrādniekiem. Tā paša iemesla dēļ jūs nepārtraukti mainījāt dzīvesvietas. Ilgi tā turpināties nevarēja, tādēļ jūs salīgāt kādu klaidoni no Asakusas parka un likāt viņam notēlot slinko Oei Sjundeju. Ne jau Sjundejs pārvērtās par cilvēku āksta tērpā, bet dīkdienis šādā tērpā pārvērtās par Sjundeju.
Sidzuko klusi gulēja gultā. No tālienes viņa izskatījās ka mirusi. Raugoties viņā, man pamazām norima dusmas, un es apjucis teicu:
— Sidzuko, es pārāk aizsvilos. Man vajadzēja būt savaldīgākam. Bet jūs neatlaidīgi traucējāt man runāt, centāties ar koķetību sajaukt man prātu, tā ka es pats pret savu gribu vairs nevaldīju pār sevi. Lūdzu piedošanu. Pacentieties nepārtraukt mani, lai es varētu pareizā secībā izstāstīt visu turpmāko. Palabojiet, ja izdarīšu kādu kļūdu.
Jūs esat apveltīta ar brīnišķīgi asu prātu un literāru talantu, kas reti piemīt sievietēm. Es to ļoti labi sapratu, lasot jūsu vēstules. Dabiski, ka jums radās vēlēšanās pārbaudīt savas spējas literārajā jomā, un jūs nolēmāt uzrakstīt detektīvstāstu, izmantojot par pseidonīmu vīrieša vārdu. Gluži negaidīti jau pirmais darbs guva lielu atsaucību. Tieši tajā laikā, kad jūs sākāt plūkt laurus, Kojamadas kungs devās divus gadus ilgā ārzemju ceļojumā. Lai kliedētu vientulību un, galvenais, lai izbaudītu ko neparastu, jūs izdomājat baismīgu triku, kurā jums reizēm vajadzēja tēlot trīs lomas. Jums ir stāsts «Viens divās lomās», bet reālajā dzīvē jūs gājāt vēl tālāk — izvēlējāties sev ne tikai divus, bet pat trīs tēlus.
Slēpdamās zem Hiratas Ičiro vārda, jūs noīrējāt dzīvokli Negisī. Jūsu iepriekšējās apmešanās vietas Ikebukuro un Usigomē acīm redzot bija domātas tikai vēstuļu saņemšanai. Izmantojot dažādus ieganstus — izvairīšanos no cilvēkiem, ceļojumus un tā tālāk,— jūs slēpāt no sabiedrības cilvēku, ko saucāt par Hiratu, un, pārģērbusies par viņa sievu, kārtojāt viņa vietā visas darīšanas, arī manuskriptu iesniegšanu. Rakstot savus daiļdarbus, jūs bijāt Oe Sjundejs vai Hirata Ičiro, sarunājoties ar žurnālu korespondentiem vai īrējot kārtējo dzīvokli, jūs pārvērtāties par Hiratas sievu, bet savās mājās jūs bijāt Kojamadas kundze. Tā jūs vienlaicīgi tēlojāt trīs lomas. Lai veiksmīgi tas notēlotu, jums katru dienu vajadzēja ilgāku laiku būt ārpus mājas. Jums izdevās atrast brīnišķīgu ieganstu — tējas ceremonijas un mūzikas stundas. Pusi dienas jūs bijāt Kojamadas kundze, bet atlikušo pusi — Hiratas kundze. Matu sasukas pārmainīšana, pārģērbšanās un citi paņēmieni prasīja daudz laika, tādēļ jūs nevarējāt veikt garākus ceļa gabalus. Lūk, kāpēc jūs, pārbraukdama no vienas dzīvesvietas uz citu, allaž izvēlējāties tādus mitekļus, kuri no jūsu mājas ar mašīnu būtu sasniedzami apmēram desmit minūtēs.
Es arī it kā esmu visādu neparastu notikumu mednieks, tādēļ ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu. Šāda spēle, protams, prasīja no jums lielu piepūli, toties deva jums neizsakāmu gandarījumu un brīnišķīgu baudu.
Man nāk prātā kada kritiķa vērtējums, analizējot vienu no Sjundeja darbiem: viņš uzsvēra, ka tas ir caur un cauri piesātināts ar tik nomācošu aizdomīgumu, uz kādu spējīga tikai sieviete. Lasot Sjundeja grāmatas, apgalvoja šis kritiķis, liekas, ka acu priekšā rēgojas tumsā paslēpies nezvērs. Loti pareizi vārdi.
Ātri aizritēja divi gadi, un Kojamadas kungs atgriezās mājās. Jums vairs nebija iespējas, kā agrāk, tēlot trīs lomas. Tad no skatuves nozuda Oe Sjundejs. Bet, tā ka visiem bija zināms, ka viņš ir ļoti untumains un pie tam ārkārtīgi nesabiedrisks cilvēks, nevienam neienāca prātā saskatīt viņa pazušanā ko aizdomīgu.
Man, kā jau vīrietim, nav visai skaidrs, kāpēc jūs izšķīrāties notēlot šo pēdējo noziegumu, bet no grāmatām par psihiskām anomālijām ir zināms, ka sievietes ar histēriskām novirzēm nereti mēdz pašas sev rakstīt draudu vēstules. Tādu piemēru ir ne mazums gan Japānā, gan ārzemēs.
Šeit, no vienas puses, izpaužas tieksme biedēt sevi, bet, no otras puses, velēšanās izraisīt kāda cita cilvēka līdzjūtību. Man šķiet, ka arī jūs vadījāties pēc šādas vēlmes. Tik tiešām — tā taču ir nervus kutinoša sajūta, kas rodas, saņemot draudu vēstules no ievērojama mākslnieka, par kuru jūs reizēm pati pārvērtāties.
Dienām ritot, jums arvien nepatīkamāks kļuva par jums daudz gudrākais vīrs. Negribējās arī šķirties no brīvās, patīkamās dzīves, pie kuras jūs pieradāt viņa prombūtnes laikā. Bet, precīzāk izsakoties, jūs, ja atkārtojam Sjundeja vārdus, neizsakāmi valdzināja pats noziegums, saldā bauda nogalināt cilvēku. Tādēļ jums bija nepieciešama izgudrota persona — bez vēsts pazudušais Sjundejs. Padarījusi viņu par slepkavu, jūs, paliekot ārpus aizdomām, tikāt vaļā no apnikušā vīra, saņēmāt milzīgu mantojumu un tagad dzīvojat tā, kā jums pašai tīk.
Bet jūs nespējāt samierināties tikai ar to vien. Lai būtu pilnīgi droša, jūs izveidojāt tā saukto otro aizsardzības līniju. Tas biju es. Zinot manu negatīvo nostāju pret Oe Sjundeju, jūs nolēmāt atriebties arī man, padarot mani par jums paklausīgu marioneti. Klausoties manu ziņojumu izmeklētājam, jūs laikam ar pūlēm valdījāt smieklus. Maldināt mani nebija grūti. Jūs taču nodevāt manā rīcībā šķietami neapšaubāmus pierādījumus: cimda spiedpogu, dienasgrāmatu, žurnālu «Sinseinen» un, beidzot, «Izpriecas bēniņos». Bet, kā jūs pati apgalvojāt savos sacerējumos, noziedznieks allaž izdara vismaz vienu kļūdu. Tā arī jūs, dabūjusi Kojamadas kunga cimda spiedpogu, izmantojāt to kā svarīgu pierādījumu, bet nepacentāties noskaidrot, kad tieši tā notrūkusi. Jums pat neienāca prātā, ka cimdi jau sen uzdāvināti taksometra šoferim. Pavisam niecīga kļūme, vai ne? Par brūcēm Kojamadas kunga ķermenī varu atkartot, ka mani iepriekšējie minējumi ir gluži pareizi. Vienīgais precizējums — Kojamadas kungs nenokrita no dzegas, lūkojoties jūsu istabas logā. Slepkavība notika, kad jūs abi atradāties guļamistabā (ne velti viņam galvā bija parūka) un jums izdevās izgrūst viņu pa logu.
Nu, Sidzuko, vai man nav taisnība? Sakiet jel kaut ko! Iebilstiet, ja varat.
Es biju pateicis visu, ko gribēju, un tagad apmulsis stāvēju pie gultas. Sieviete, kuru es vēl vakar uzskatīju par savu mīļāko, tagad gulēja manā priekšā īstajā izskatā. Ievainots un sabrucis nezvērs tumsā. Cieši ieskatījies viņā, es jutu, ka man acīs neviļus saskrien asaras. Saņēmies es teicu:
— Man jāiet prom. Nopietni padomājiet par visu, ko es jums stāstīju, un centieties izvēlēties pareizo ceļu. Pateicoties jums, es šajā mēnesī atklāju jaunu, senāk nepazītu mīlas neprāta pasauli. Nav viegli šķirties no jums. Bet turpināt mūsu attiecības pēc visa tā, kas noticis, man neatļauj sirdsapziņa. Palieciet sveika…
Es noskūpstīju Sidzuko un izgāju no klētiņas, kurā mēs abi īsu laiku bijām pavadījuši tik skaistus brīžus. Šķita, ka debesis nolaidušās gandrīz līdz pašai zemei. Tveice bija kļuvusi vēl neciešamāka. Lipīgu sviedru klāts, cieši sakostiem zobiem es kā neprātīgs šaudījos pa pilsētas ielām.
Nākošajā dienā vakara laikrakstā izlasīju, ka Sidzuko izdarījusi pašnāvību.
Viņa bija ielēkusi upē no savas mājas otrā stāva. Tā laikam bija lēmis bargais liktenis, ka viņas līķi kāds garāmgājējs rīta stundā ieraudzīja ūdenī pie tās pašas piestātnes Adzumas tilta tuvumā.
Nekompetents laikraksta korespondents informēja lasītājus: «Spriežot pēc visām pazīmēm, Kojamadas kundze gājusi bojā no tā paša noziedznieka rokas, kas pavisam nesen nogalināja viņas vīru.»
Mani kādreiz tik mīļā cilvēka nāve ļoti apbēdināja, bet vienlaikus es uztvēru Sidzuko nāvi kā vēl vienu viņas vainas apliecinājumu, tādēļ neatradu tajā nekā nedabiska. Vairāk nekā mēnesi es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka tā tas patiešām ir.
Bet kādu dienu, kad prātojumu kvēle bija nedaudz pierimusi, manu sirdi sāka urdīt bīstamas bažas.
Es nebiju dzirdējis no Sidzuko nevienu nožēlas vārdu. Vienīgais, uz ko varēju balstīties, bija daži pierādījumi, kurus es izskaidroju tikai pēc savas iztēles. Manas aizdomas netika apstiprinātas tik precīzi kā divi plus divi ir četri. Vai man jau reiz nevajadzēja nojaukt uz pārsteidzīgiem pieņēmumiem celto būvi, ko es biju sameistarojis, izmantojot tikai šofera un Kojamadas kalpones liecības? Vai ir iespējams apgalvot, ka līdzīgs pārpratums nav noticis vēlreiz?
Pēdējo reizi sarunājoties ar Sidzuko, es nebūt nevēlējos izvirzīt pret viņu kaut mazāko apsūdzību. Tieši otrādi, es gribēju mierīgi izteikt savas pārdomas un noklausīties viņas paskaidrojumus. Bet viņas izturēšanās mūsu sarunas laikā vēl vairāk pastiprināja manas aizdomas. Es vairākas reizes skubināju viņu kaut ko atbildēt, bet viņa spītīgi klusēja, un šo klusēšanu es uzskatīju par viņas vainas pierādījumu. Bet vai šads izskaidrojums ir vienīgais pareizais?
Jā, viņa ir izdarījusi pašnāvību. (Bet kā var zināt, ka tā bija pašnāvība? Un ja nu tā bija slepkavība? Tadā gadījumā jābūt arī slepkavam. Bet kas viņš ir? Atkal nejēdzīga lieta…) Pieņemsim, ka tā tomēr bijusi pašnāvība. Vai šādā rīcībā drīkst saskatīt Sidzuko vainas neapšaubāmu pierādījumu? Varbūt bija pavisam citi apstākļi, kas piespieda viņu spert šo izšķirošo soli? Piemēram, izdzirdusi no manis, kuru viņa uzskatīja par draugu, tik drausmīgus apvainojumus, kurus nespēja atspēkot, viņa, kā tas bieži notiek ar sievietēm, varēja pakļauties mirkļa grūtsirdībai un tādēļ šķirties no šīs pasaules.
Tad jau iznāk, ka Sidzuko esmu nogalinājis es. Ne jau ar savām rokām, bet tomēr es. Kas tad galu galā tā ir, ja ne slepkavība?
Ar šādu secinājumu varētu samierināties, ja nebijis vēl lielāks ļaunums.
Sidzuko, protams, mīlēja mani. Tagad, pēc viņas nāves, es nespēju nedomāt par mokām, kādas bija jāizcieš šai sievietei, kad mīļš cilvēks sāka turēt viņu aizdomās par izdarītu smagu noziegumu. Iespējams, ka viņa nolēma doties pašnāvībā tieši tādēļ, ka mīlēja mani un nespēja atspēkot apsūdzību, ko biju pret viņu izvirzījis.
Bet tagad pieņemsim, ka mana apsūdzība tomēr bijusi pilnīgi pamatota un pareiza. Kāpēc tad šī sieviete izlēma noslepkavot savu vīru, ar kuru bija nodzīvojusi kopā daudzus gadus? Vai tiešām tieksmei pēc brīvības un mantas bija tik liela vara, ka tā noveda viņu līdz noziegumam? Vai arī te nav vainīga mīlestība? Un vai mīļākais nebiju es pats?
Kur lai paslēpjos no šīm mokošajām šaubām? Grūti pateikt, vai Sidzuko ir vainojama sava vīra nāvē, toties nepārprotami skaidrs, ka tieši es — un neviens cits — esmu nogalinājis šo nelaimīgo sievieti, kas tik kvēli mīlējusi mani. Kā lai es nenolādu pats sevi par tieksmi pēc sīkumainas taisnības? Pasaulē nav neka skaistāka un stiprāka par mīlestību. Bet es ar sīksta taisnības meklētāja nežēlību sasitu sīkās lauskās šo trauslo, brīnišķīgo mīlestību.
Ja mani secinājumi bijuši pareizi un Sidzuko Oes Sjundeja vārdā tiešām izdarījusi smago noziegumu, es it kā varētu justies mierīgs.
Bet kā lai to tagad pārbauda? Kojamadas kunga vairs nav starp dzīvajiem. Ir nomirusi Sidzuko. Jādomā, ka arī Oe Sjundejs uz visiem laikiem nozudis no šīs pasaules. Honda teica, ka Sidzuko ir līdzīga Sjundeja sievai. Tie ir tikai vārdi, bet kur ir neatspēkojami pierādījumi?
Vairākas reizes biju iegriezies pie izmeklētāja Itodzaki, bet, pēc diezgan miglainajiem paskaidrojumiem, viņam nebija nekādu cerību sadzīt Sjundeja pēdas. Palūdzu savu paziņu aizbraukt uz Sidzuokas prefektūru un ievākt ziņas par Hiratu Ičiro. Manas cerības, ka tāds cilvēks vispār neeksistē, neattaisnojas. Tika noskaidrots, ka cilvēks ar šādu uzvārdu tiešām kādreiz tur dzīvojis, bet jau sen aizbraucis nezināmā virzienā. Tas, ka viņš tiešām dzīvojis šajā pasaulē un, iespējams, kādreiz bijis Sidzuko mīļākais, vēl neļāva apgalvot, ka viņš bijis arī rakstnieks ar pseidonīmu Oe Sjundejs un ka viņš noslepkavojis Kojamadas kungu. Pirmkārt, mums neizdevās sameklēt viņu, un, otrkārt, Sidzuko savā spēlē varēja izmantot bijuša mīļākā vārdu tikai tādēļ, ka tas bija pirmais, kas viņai ienāca prātā. Ar Sidzuko radinieku piekrišanu es pārmeklēju viņas personīgās mantas, vēstules un dažādus dokumentus. Es cerēju atrast kādu jaunu faktu, bet arī šis mēģinājums cieta neveiksmi.
Lai kā es sev pārmestu par nepamatotajām aizdomām un aplam izdarītiem secinājumiem, novēlota nožēla vairs neko nevar glābt. Līdz mūža galam esmu ar mieru ziedot savu laiku un apstaigāt ne tikai Japānu, bet pat visu pasauli, lai sameklētu Hiratas-Sjundeja pēdas, kaut gan labi saprotu, ka tā ir bezcerīga un pavisam nevajadzīga nodarbošanas.
Pat tādā gadījumā, ja izdotos atrast Sjundeju un izdibināt, vai viņš ir noziedznieks vai nevainīgs cilvēks, tas tikai radītu man vēl lielākas ciešanas. Abos gadījumos ciešanas būtu citādas, bet katrā ziņā tās būtu smagas.
Kopš Kojamadas Sidzuko traģiskās nāves jau ir pagājis pusgads. Hirata Ičiro vēl arvien nav rādījies. Bet mokpilnās šaubas katru dienu vairāk un vairāk nomāc mani…