R.KINŽALOVS A.BELOVS

TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Acteku vadonis Kuautemoks, kas vadīja ciņu pret spāniešu iekarotajiem. Pēc mūsdienu meksikāņu mākslinieka L. Mendesa zīmējuma.

Krievu jūrniekiem un zinātniekiem ir lieli, neapstrīdami nopelni Amerikas kontinenta un tā pamatiedzīvotāju kultūras pētīšanā. Pateicoties krievu pētnieku pūlēm, mūsu muzejos savāktas tā sauktās Jaunās pasaules cilšu un tautu kultūras pieminekļu bagātīgas kolekcijas. Padomju vēsturnieki un etno­grāfi, kas pēta Amerikas tautu dzīvi laika posmā pirms Kris- tofora Kolumba, padarījuši zinātni bagātāku ar ļoti nozīmīgiem darbiem.

Diemžēl daudz sliktāk nostādīta šo zināšanu popularizēšana. Zinātniski populārā literatūra par Amerikas indiāņiem un it īpaši par Meksikas un Peru senajām civilizācijām ir ļoti trūcīga. Mūsu zinātkārajiem skolēniem līdz šim laikam nākas apmierināties ar veciem tulkotiem romāniem, kuros patiesā vēsture nereti tiek sagrozīta, apgaismota tendenciozi.

Nebija, piemēram, labas grāmatas bērniem par acteka vēsturi un kultūru. Bet acteku tautai Centrālās Amerikas vēsturē bija ļoti ievērojama loma;

Tagad ar gandarījumu var atzīmēt, ka šādas grāmatas sāk parādīties.

Zinātniski mākslinieciskais apraksts «Tenočtitlānas bojā eja», ko uzrakstījuši vēsturnieks R. Kinžalovs un literāts A. Belovs, ir plaša apjoma darbs. Tajā izklāstīta Meksikas atklāšanas un iekarošanas vēsture, minēti galvenie acteku se­nās vēstures fakti, parādīti viņu savdabīgās kultūras lielie sa­sniegumi. Katrs, kas izlasa šo grāmatu, gūst skaidru priekštatu par acteku sabiedrības attīstību no tās pirmsākumiem līdz brīdim, kad to iznīcināja ļaunais un nežēlīgais ienaidnieks.

Galvenā sižetiskā līnija grāmatā ir Meksikas galvaspilsētas varonīgā aizstāvēšana, kas piesātināta tik dramatiskiem un traģiskiem notikumiem, ka to priekšā nobāl daudzi citi spilgti notikumi vētrainajā lielo ģeogrāfisko atklājumu gadsimtā. Šis sižets dod autoriem iespēju pakāpeniski iepazīstināt lasītā­jus ar jauno, nepazīstamo zemi un tās pamatiedzīvotājiem, ar tās gleznainajām pilsētām, senām paražām un ticējumiem, kā arī ar konkistadoru — spāniešu iekarotāju tikumiem un kara taktiku.

Interesanti atzīmēt, ka šis temats saistīja krievu lasītāju iztēli jau pirms divi simti gadiem. Carienes Katrīnas valdī­šanas laikā ievērojamais rakstnieks A. Sumarokovs sarakstījis ļoti savdabīgu sacerējumu, kas veltīts Meksikas iekarošanai,— «Saruna mirušo valstībā. Kortess un Montezuma». Ar parakstu «Sacerējis S.» tas bija publicēts 1756. gada jūlijā žurnālā «Derīgi un Uzjautrinoši Ikmēneša Sacerējumi».

Grāmata «Tenočtitlānas bojā eja» ir savdabīgs ceļojums ne tikai telpā, bet arī laikā.

Patiešām, spāniešiem, kas savā neremdināmajā kārē pēc zelta devās uz Meksiku, tā bija ekspedīcija ne tikai uz tālu, nepazīstamu zemi, bet arī gadsimtu dzīlēs. Tas bija ceļojums no sabrūkošās feodālisma pasaules agrās šķiru sa­biedrības senajā pasaulē. Pie tam tikumiskajā ziņā indiāņi — senās sabiedriskās iekārtas cilvēki, kas tikko bija nostājušies uz civilizācijas ērkšķainā ceļa, — stāvēja galvas tiesu augstāk par negantajiem iekarotājiem.

Meksikas iekarošanas vadītāja Ernando Kortesa personības novērtējumā var pilnīgi piekrist autoriem, kuri izmanto rak­sturojumu, ko Kortesam devis lielais vācu rakstnieks Heinrihs Heine savā ģeniālajā poēmā «Viclipucli»:

Tomēr varonis viņš nebij,

Nedz ar bruņinieku kārtas, -—

Tikai laupītāju virsnieks.

Šis pirmās nodaļas epigrāfs faktiski ir epigrāfs visai grā­matai. Autori parāda acteku varonību cīņā ar nežēlīgajiem ienaidniekiem, kas ieradās no viņiem nezināmas pasaules un pārplūdināja viņu zemi asiņu straumēm. Grāmatā visnotaļ atzīmēta spāniešu iekarotāju necilvēcība un asinskāre. Dzīda­mies pēc zelta, viņi nerēķinājās ne ar kādiem aizliegumiem, kurus noteica viņu zemes likumi.

Viņu nežēlība bija tik liela, ka inkvizīcija sadedzināja pat Kortesa laikabiedra vēsturnieka Lopesa de Gomara darbu, kas nebūt neapgaismoja notikumus objektīvi un visādi slavināja iekarotājus. Valsts vara un katoļu baznīca centās slēpt no sabiedrības visu, kas notiek Amerikā. Tā paša iemesla dēļ Meksikas iekarošanas dalībnieka — kareivja Bernala Diasa piezīmes ieraudzīja dienas gaismu tikai vairāk nekā simt gadu pēc Tenočtitlānas bojā ejas.

Plaši izmantodami bagāto materiālu, kas atrodams šajās interesantajās piezīmēs, kā arī tādu pētnieku kā Preskota un Vaijāna fundamentālajos darbos, autori pratuši tos kritiski novērtēt. Nemazinādami Kortesa militāri organizatoriskos un diplomātiskos talantus (jo vēsturi, kā zināms, nevar padarīt ne «labāku», ne «sliktāku»!), autori noņem spāniešu iekarotā­jam to romantikas oreolu, ko ap viņu gadsimtu gaitā radījuši buržuāziskie vēsturnieki un rakstnieki. Un viņš nostājas mūsu priekšā bez izskaistinājumiem kā dzīvs sava laika vēs­turisks darbinieks, kurā apvienojusies personīga drosme ar pretīgu alkatību, lielas organizatoriskas spējas ar zemošanos zelta priekšā, karavadoņa talants ar nekaunīgu nodevību un viltību.

Šīs grāmatas nenoliedzami vērtīgs sniegums ir buržuāzis­kajā historiogrāfijā izslavētās Kortesa un viņa līdzdalībnieku bandas darbības pareizais novērtējums.

Tādu pašu neapšaubāmu atzinību pelna arī grūtā un savdabīgā materiāla mākslinieciskais izklāsts. Patiešām, Mek­sikas atklāšana un tai sekojošie notikumi, kas dziļi satricināja ne tikai laikabiedru, bet arī mūsu dienu cilvēku apziņu, grā­matā aprakstīti tik saistoši, ka neviens, kas sācis lasīt šīs nodaļas, nespēs no tām atrauties.

Pamodinājuši interesi par dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās Meksikas ielejā, un pilnīgi iekarojuši lasītāja uzmanību^ autori uz laiku atstāj Kortesu un Montezumu un izklāsta Ērgļa un Kaktusa zemes vēsturi no vissenākajiem laikiem.

Piektās daļas pirmajās nodaļās uz arheoloģisko materiālu pamata tiek restaurēta tā saukto tolteku vēsture un kultūra. Pēc tam autori ziņo par mežonīgo cilšu — «naua» iebrukumu. Pēc kariem bagātās acteku vēstures izklāstījuma (līdz spā­niešu iebrukumam) seko acteku sabiedrības ražošanas spēku apraksts, lai noskaidrotu, ko ieguva Eiropa, atklādama Mek­siku un tās strādīgos iedzīvotājus. Autori pilnīgi pamatoti veltījuši atsevišķu nodalījumu jautājumam «No kurienes cēlu­sies kukurūza». Viņi nonāk pie neapstrīdama secinājuma, ka kukurūza bija pazīstama senajiem amerikāņiem jau pirms daudziem tūkstošiem gadu un ka tās pirmdzimtene bija Centrālā Amerika.

Nākošajā nodaļā «Čokolatl un tomāti» autori piemin visus tos graudaugus, augļus, ārstniecības augus un puķes, par kuriem Eiropas tautām jāpateicas vienkāršajiem indiāņu darba cilvēkiem. Tālāk stāstīts arī par citiem ievērojamiem ac­teku kultūras sasniegumiem, par viņu mākslu, par uzkrātajām zināšanām, par reliģiju un mītiem.

Daudzie, rūpīgi izraudzītie zīmējumi un precīzās kartes atdzīvina tekstu un palielina grāmatas vērtību. Esmu pārlie­cināts, ka tā iemantos lielu lasītāju pulku.

Akadēmiķis V. Struve

Tomēr varonis viņš nebij, Nedz ar bruņinieku kārtas, — Tikai laupītāju virsnieks.

H. Heine. «Viclipucli».

Kopš kāda laika mazā ostas pilsētiņa Santjāgo, kas atradās Kubas salas dienvidu galā, bija pilnīgi pārvērtusies. No klusās, rāmās dzīves nebija palicis ne vēsts. Šķita, ka šīs pilsētiņas iedzīvotājos būtu iemājojis nelabais un iedvesis viņos nez kādu nemieru, izraisījis nevaldāmu dziņu darboties.

Vieni no agra rīta līdz vēlam vakaram ņēmās gar kuģiem, drīvēja tos, pārbaudīja virves, krāva iekšā proviantu. Citi aplūkoja savas arkebūzas un arbaletus [1] un vingrinājās tālā un precīzā šaušanā. Trešie asināja zobenus, lielīdamies cits citam ar tērauda labumu. Bet ceturtie tikai pulcējās grupās un dedzīgi runāja par gaidāmajiem karagājieniem un tālajām, mežoņu apdzīvotajām zemēm, kur, pēc visa spriežot, zelta nav mazāk kā šeit bruģa akmeņu.

Pie reizes sīki apsprieda savu nākošo priekšnieku īpašības.

Ar bijību runāja par bagātajiem un dižciltīgajiem un zobojās par godkārīgajiem un pārāk iedomīgajiem. Dažus sla­vēja par drošsirdību un vienkāršību, dažus nopēla par sko­pumu un gļēvulību.

Visbiežāk sarunā pavīdēja Ernando Kortesa vārds. Viņu pieminēja ar godbijību, dažreiz ar acīm redzamu lišķību un vienmēr piesardzīgi. Varēja redzēt, ka ikviens baidījās ar neuzmanīgu vārdu sacelt pret sevi šī cilvēka dusmas.

Santjāgo iedzīvotājus bija sagrābis zelta drudzis — bīstama slimība, kura, kā zināms, tikai nedaudziem atnes bagātību, bet visus pārējos nolemj smagām ciešanām un likstām, pār- cilvēcīgam darbam un nāvei svešumā.

Lūk, kādēļ visās kalvēs kūpēja ēzes un neapklusdami dim­dēja veseri, kaldinādami tērauda uzgaļus pīķiem un arbaletu bultām! Lūk, kādēļ ieroču meistari nenogurdami laboja un spodrināja bruņu kreklus, bruņas un ieročus! Lūk, kādēļ ve­cie, savu laiku sen nokalpojušie falkoneti[2] no jauna tika savesti kaujas gatavībā!

Santjāgo tika rīkota militāra ekspedīcija pēc zelta, kas esot pārpilnībā atrodams kādā nesen atklātā Jaunās pasaules zemē.

Tas notika 1519. gadā — divdesmit septiņus gadus pēc tam, kad Kristofors Kolumbs, meklēdams visīsāko jūras ceļu uz Indiju, atklāja Ameriku — jaunu, milzīgu kontinentu, par kura pastāvēšanu eiropiešiem līdz tam nebija ne jausmas.

Spriežot pēc pieredzējušu ļaužu stāstījuma, kuri labi pa­zina Kortesu, tā bijusi izcila personība. Par viņa daudzajām dēkām runāja ar neslēptu sajūsmu. Viņā, acīm redzot, bija tas, kas valdzināja šos piedzīvojumu meklētājus, zelta un jautras, bezrūpīgas dzīves tīkotājus iekarotajās aizjūras ze­mēs: pārgalvīga drosme un auksts aprēķins, briesmu nicinā­šana un dzelžains gribas spēks. Klausīdamies nostāstus par Kortesu, iesācēji droši vien nodomāja: «Ar tādu var iet caur uguni un ūdeni!»

No daudzajiem nostāstiem, kas saistījās ar Kortesa vārdu, dažus atkārtoja sevišķi bieži un ar īpašu labpatiku.

Pastāvīgus smieklus sacēla stāsts par to, kā septiņpadsmit gadus vecais Ernando, izbijis students, draiskulis un slaists, nakts aizsegā mēģinājis ielavīties kādas skaistules savrup­

mājā, kur viņam bijusi norunāta sa­tikšanās. Ar kaķa veiklību viņš rā­pies augšup pa stāvo sienu, pieķer­damies pie katra vismazākā izciļņa, un būtu jau laimīgi sasniedzis bal­konu, bet tad negaidot zaudējis pamatu zem kājām un nokritis zemē no trešā stāva augstuma. Vairākas nedēļas Ernando pēc tam nogulējis mājās un šī notikuma dēļ neesot ticis uz kuģa, kas no Spānijas devies uz Ameriku.

Notika tas sen, pirms piecpadsmit gadiem, nelielā Spānijas pilsētiņā Medelīnā.

Divus gadus vēlāk — 1504. gadā viņš tomēr izrāvās no vecāku aizgā­dības un devās uz Espaņolu — tā toreiz sauca Haiti, ko bija atklājis Kolumbs. Espaņolas gubernators Di- ~ego Velaskess bija Kortesa svainis un bija nolēmis iepriecināt savu radinieku. Kortess dabūja «repartimento» — lielu zemes ga­balu kopā ar indiāņiem, kas bija nodoti pilnīgi viņa rīcībā, un ienesīgu amatu.

No zemes un bezmaksas darbaspēka Kortess neatteicās, taču nepalaida garām izdevību augstprātīgi paziņot:

— Es atbraucu šurp iegūt zeltu, nevis rakņāties pa zemi kā zemnieks!

Zelts! Tas bija magnēts, kas neatturami pievilka visus spāniešu avantūristus, piedzīvojumu un vieglas dzīves tīko­tājus. «Zelts,» rakstīja F. Engelss, raksturodams toreizējo laik­metu, «bija tas maģiskais vārds, kas dzina spāniešus pāri Atlantijas okeānam».

Plantatora dzīve, kas daudziem izputējušiem spāniešu idalgo šķita tik vilinoša, Kortesam likās pārāk ikdienišķa. Taisnība, paretam tajā zināmu pārmaiņu ienesa duēļi, jo Kor­tess bija iekarsīgs, kauslīgs un viegli apvainojams, kā tas arī piederas dižciltīgam spāniešu muižniekam. Bet viņš meklēja stiprākus pārdzīvojumus — un tādi drīz vien atradās.

Kristofors Kolumbs un viņa cejabiedri izkāpj malā Espa­ņolas (Haiti) salā. Pēc sena zīmējuma.

Gan te, gan tur uzliesmoja indiāņu sacelšanās, tāpēc ka ienācēji — spāniešu iekarotāji — atņēma indiāņiem zemi, visu viņu nelielo mantību un piespieda strādāt savā labā, pārvēršot tos par vergiem. Un Kortess labprāt piedalījās soda ekspedīcijās, kas izrēķinājās ar «dumpiniekiem». Dažreiz norisinājās veselas kaujas.

Taisnība, speķi nebija vienlīdzīgi. Spāniešu šaujamajiem ieročiem indiāņi varēja stādīt pretī tikai loku un bultas.

Ar nemierniekiem izrēķinājās nedzirdēti nežēlīgi. Desmi­tiem apšāva, kāra, sadedzināja dzīvus. Dažreiz ar viltu at­vilināja nemiernieku vadoņus, nocirta tiem galvas, bet at­likušie padevās uzvarētāju žēlastībai.

Gadījās arī tā, ka paši spānieši nokļuva lamatās, ko indiāņi bija tiem veikli sagatavojuši. Tad negantie iekarotāji sa­maksāja ar savām galvām un zaudēja daudzus svešas mantas tīkotājus . ..

Savas nežēlības dēļ izdaudzinātā konkistadora [3] Diego Ve- laskesa vadītās soda ekspedīcijas bija Kortesa pirmā cīņas skola, kurā viņš tūlīt izcēlās. Un, kad 1511. gadā Velaskess ķērās pie kaimiņu salas — Kubas iekarošanas, Kortess bija viņa galveno palīgu skaitā.

Bez lielas domāšanas viņš atdeva kādam savu zemi kopā ar dzīvo un nedzīvo inventāru. Kortess bija pārlieci­nāts, ka pēc salas iekarošanas viņš iegūs vēl labāku zemes īpašumu un vēl vairāk indiāņu.

Tā arī notika. Samērā ātri pakļāvis Kubu, Velaskess tika iecelts par tās gubernatoru. Un viņš neaizmirsa Kortesu ar savas labvēlības apliecinājumiem.

Cīņa par salu nebija ilga, toties asiņaina. Sevišķi sīksti spāniešiem pretojās kādas cilts kasiks (vadonis) vārdā Hatija. Kortesa karavīriem izdevās notvert viņu dzīvu. Spriedums skanēja: sadedzināt nepadevīgo vadoni sārtā. Bet pirms nāves soda izpildīšanas spānieši — kā jau labi katoļi — nolēma parūpēties par pagāna indiāņa dvēseli.

Kamēr karavīri aizdedzināja pie saistītā gūstekņa kājām uguni, žēlsirdīgais spāniešu paters valdzinošās ainās tēloja viņam dzīvi paradīzē, kas paredzēta visiem īstenās ticības piekritējiem, bet nesasniedzama elku pielūdzējiem.

Daiļrunīgajam garīdzniekam likās, ka indiānis beidzot sapratis savus maldus un gatavs pirms nāves pieņemt katoļu ticību. Te pēkšņi Hatija jautāja:

—    Bet vai paradīzē būs arī baltie?

—   Saprotams, jo viņi taču ir kristīgie, — atbildēja svē­tais tēvs.

—   Tādā gadījumā man paradīzi nevajag! — iesaucās nā­vei nolemtais.

Cenzdamies no indiāņiem izzināt zelta lauku atrašanās vietu, spānieši viņus spīdzināja, dedzināja uz lēnas uguns,

Espaņolas (Haiti) sala. Pec sena zīmējuma.

Forts, ko Kolumbs uzcēla Espaņola.

cirta nost rokas. Šīs zvērības vadīja pats gubernators Velaskess.

Kortess izpelnījās godu kļūt par viņa sekretāru. Bet drīz vien viņu starpā sākās nesaskaņas. Gubernators slikti apgājās ar savu padoto. Kortess apvainojās. Viņš atklāti pieslējās neapmierināto, Velaskesam naidīgi noskaņoto ļaužu grupai.

Pārceļotājiem pieplūstot, Kubas iedzīvotāju skaits ātri auga. Salā izveidojās pirmās pilsētas, to skaitā arī Santjāgo, gubernatora rezidence.

Solījumu vilināti, tiekdamies pēc zemes, vergiem un zelta raktuvēm, spānieši ieradās simtiem un līdzīgi siseņiem metās uz zemes bagātībām.

Bet mantkārīgo avantūristu bija tik daudz un viņu alka­tība tik neizmērojami liela, ka visus apmierināt nebija iespē­jams. Tas radīja neapmierinātību un sarūgtinājumu. Daudzi uzskatīja, ka viņus aizmirsuši, dalot muižas un cita veida laupīju raus, un ka zeme un amati sadalīti netaisnīgi.

Šiem neapmierinātajiem arī pieslējās Kortess. Un, kad nolēma iesniegt sūdzību par Velaskesu augstākām instancēm Espaņolā, tika izraudzīts Kortess.

Viņu gaidīja grūts ceļojums: vajadzēja slepeni ar laivu šķērsot plato jūras šaurumu, kas atdalīja Espaņolu no Ku- bas. Bet Kortesam šo braucienu tā arī neizdevās sākt. Par sazvērestību paziņoja gubernatoram, un Kortesu apcietināja, iekala važās un iemeta cietumā.

Jauniekaroto zemju gubernatori bija neierobežoti, patiesi despotiski valdnieki. Viņi pēc savas patikas lēma par savu pavalstnieku dzīvību un mantu. Ar nāves baiļu un visbargāko sodu palīdzību viņi turēja paklausībā avantūristu, laupītāju un vieglas dzīves tīkotāju bandas, kas tajos laikos bija visu jūras ekspedīciju un laupīšanas karu galvenais triecienspēks.

Ne personīgie nopelni cīņās, ne skanīgais vārds netika ņemti vērā, kad cilvēks bija kritis nežēlastībā. Viņa liktenis bija pilnīgi atkarīgs no tā iegribām un kaprīzēm, kura rokās atradās vara.

1517. gadā nocirta galvu slavenajam ceļotājam, Dienvid- jūras (Klusā okeāna) atklājējam Vasko Balboa, kuru pilnīgi nepamatoti apvainoja nodevībā. Notiesādams viņu uz nāvi, spāniešu kolonijas Santamarija gubernators, neapdāvinātais Pedrariass atbrīvojās no sāncenša. Slavenais Kristofors Ko­lumbs no sava trešā ceļojuma pār okeānu atgriezās Spānijā sakalts važās, arī pilnīgi nepamatotu un aplamu aizdomu dēļ. Un arī Kortess nebūtu izvairījies no karātavām, ja par viņu neparūpētos draugi.

Cietumā Kortess nebija ilgi. Viņam izdevās atbrīvoties no važām, izlauzt loga restes un nolēkt no otrā stāva uz ielas. Pēc tam viņš ātri sasniedza tuvāko baznīcu, kur bija pasar­gāts no briesmām. Pēc toreizējām parašām noziedznieks diev­nama teritorijā bija neaizskarams.

Ļaunas mēles melsa, ka pārdrošā bēgšana notikusi ar sargu atbalstu. Tam var ticēt, jo Kortess jau toreiz bija populārs un prata noskaņot ļaudis savā labā.

Velaskess nostādīja ap baznīcu sardzi, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu Kortess atstās savu patvertni. Tā arī notika. Kad pēc dažām dienām Kortess bezrūpīgi pārkāpa pār baz­nīcas žogu, viņam uzklupa kāds Huans Eskudero un sagrieza rokas uz muguras.

Ar dažu palīgā piesteigušos spēcīgu vīru palīdzību

Kortesu atkal nogādāja cietumā, iekala važās un pēc tam pār­vietoja uz karavelu kas devās uz Espaņolu.

Viņš gatavojās braukt turp kā sūdzētājs, bet tagad nācās doties ceļā kā apsūdzētajam …

Acīm redzot, Kortesam arī uz kuģa atradās drauģeļi, ja viņam arī te izdevās atbrīvoties no važām, nepamanītam no­kļūt laivā, kas bija piesieta pie kuģa, un pārdroši aizbēgt. Tiesa, laivu viņam drīz vien nācās atstāt un līdz krastam no­kļūt peldus. Bet kā tas arī nebūtu — viņš atkal atradās brī­vībā. Un vēlreiz atrada patvērumu baznīcas sienās.

Visiem par brīnumu gubernators drīz vien samierinājās ar stūrgalvīgo idalgo. Par to, kā tas noticis, klīda pretrunīgas baumas. Daži stāstītāji bija gatavi apzvērēt, ka pašu acīm redzējuši, kā nesenie ienaidnieki draudzīgi apskāvušies un sacījuši viens otram komplimentus. Taču pat visvientiesīgākie klausītāji tam ne sevišķi ticēja.

Pilnīgi iespējams, ka Velaskess no sirds piedeva Kortesam, jo saprata, ka tas var viņam vēl noderēt. Bet Kortesam ne­bija sevišķu iemeslu turēt ļaunu prātu; jo vairāk tādēļ, ka viņš drīz netālu no Santjāgo dabūja lielisku «repartimento» — ienesīgas raktuves un ļoti izdevīgu amatu. Dažu gadu laikā viņš iedzīvojās veselā bagātībā.

Kortess prata pārvērst indiāņu sviedrus un asinis zeltā. Ne velti viens no viņa biogrāfiem daudznozīmīgi raksta: «Tikai pats dievs zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība.»

Tas ir īsumā viss, ko par Kortesu 1519. gadā runāja Sant­jāgo.

Iespejams, ka šajos nostāstos bija pārspīlējumi un dažas neprecizitātes. Šis tas varbūt bija izpušķots, šis tas izlaists. Taču visumā stāsta patiesīgums nav apšaubāms. Tieši tāds arī bija Ernando Kortess, spāniešu avantūrists, zelta un pie­dzīvojumu meklētājs, tajā laikā nepilnus trīsdesmit četrus gadus vecs.

Kurp taisījās doties Kortess? Uz kādām zemēm? Kādas pasakainas bagātības rēgojās viņam un viņa biedriem? Un kas pamudināja rīkot šo ekspedīciju, kura sacēla kājās bur­tiski visus Santjāgo iedzīvotājus?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatgriežas ne-

Spāniešu iekārotāji sadedzina sagūstītos indiāņus. Pec senas gravīras. 2 — Tenočtitlānas bojā eja 17

daudz atpakaļ un jāpastāsta par dažiem notikumiem pirms diviem gadiem.

Simt desmit tukšā palikušie spāniešu ieceļotāji Kubā, kurus Velaskess nespēja apgādāt ar zemi un indiāņiem, nolēma ilgāk negaidīt un paši iegūt vergus kaimiņu salās. Šo cil­vēku mednieku bandu vadīja kāds Francisko Ernandess de Kordova.

Viņam pašam bija gan zeme, gan indiāņi. De Kordova bija ļoti bagāts cilvēks, vairāku indiāņu ciemu īpašnieks. Bet vai tad bagātniekam kādreiz pietiek ar to, kas viņam ir? Viņš vienmēr cenšas pavairot savas bagātības. Tāds bija arī de Kordova.

Spānieši iegādājās divus kuģus, trešo viņu lietošanā nodeva Kubas gubernators Velaskess ar norunu, ka viņi pēc atgrie­šanās par to samaksās ar dzīvo preci.

Par kopīgi samesto naudu salīga matrožus, iegādājās pār­tiku, tauvas, enkurus, buru audeklu, mucas ūdenim. Un 1517. gada 8. februārī ekspedīcija atstāja Kubas krastus. Bez ieročiem katrs spānietis ņēma līdz pamatīgu stikla kreļļu krājumu. Par tām viņi cerēja no vientiesīgajiem indiāņiem iemainīt zeltu.

Bet šī ekspedīcija tās dalībniekiem beidzās ļoti bēdīgi. Viņi ne vien neieguva vergus un nevarēja izdevīgi apmainīt savus stikla nieciņus, bet tik tikko izglāba savu ādu no indi­āņiem, kas pašaizliedzīgi aizstāvēja savu brīvību. Desmitiem spāniešu nogalināja, citi (to skaitā arī viņu vadonis de Kor­dova) nomira no ievainojumiem drīz pēc atgriešanās.

Viens no ekspedīcijas dalībniekiem — kareivis Bernals Diass[4] atstājis sīku šī brauciena aprakstu. Diendienā viņš atzīmēja visus notikumus, pierakstīja pat interesantākās sa­runas. Iegaumēsim viņa vārdu — ar to mēs vēl ne reizi vien satiksimies mūsu grāmatā. Viņa liecības vēlāk noderēja vēs­turniekiem, jo citi tik ticami dokumenti nav saglabājušies. Izmantojot Bernala Diasa dienasgrāmatu, iespējams tagad re­staurēt šī nelaimīgā brauciena dažas raksturīgākās epizodes, kā arī uzzināt interesantus sīkumus par vēlākām ekspedīcijām, kurās piedalījies mūsu hronists.

Spānieši kuģoja uz rietumiem, «nezinādami ne sēkļu, ne straumju, ne vēju», — kā raksta Bernals Diass. Nokļuva stiprā vētrā un gandrīz aizgāja bojā. Divdesmit pirmajā dienā kopš brauciena sākuma atklāja jaunu zemi. Te spāniešus pārsteidza lielas akmens celtnes, kādas nebija ne Espaņolā, ne Kubā.

Konkistadori piespiež indiāņus strādāt raktuvēs. Pēc senas gravīras.

Ari indiāņu izskats, viņu tērpi, izgreznojumi, ķermeņa un sejas izkrāsojumi liecināja, ka te dzīvo kāda cita tauta.

Sākumā indiāņi nepavisam netaisījās uzbrukt. Bet, kad apbruņotie atbraucēji patvarīgi izsēdās krastā un devās uz ciematu, izraisījās kauja. Indiāņu karotājiem bija mīkstas kokvilnas auduma bruņas. Tās gluži labi pasargāja ķermeni no bultām, bet, saprotams, nevarēja pasargāt no spāniešu lodēm.

Pirmās kaujas rezultāti bija tādi: piecpadsmit kritušu in­diāņu un divi sagūstīti. Spāniešiem kritušo nebija, bet piec­padsmit cilvēku bija ievainoti. Divi no tiem drīzumā nomira. Bija iegūtas arī «trofejas»: dažādi tempļa piederumi, izkrāsoti dievu tēli, zelta rotaslietiņas. Pašām par sevi tām nebija sevišķas vērtības, bet tās liecināja, ka šajā zemē atrodams zelts. Tas ļoti iepriecināja iekarotājus.

Turpinādami ceļu uz rietumiem, viņi atzīmēja kartē vai­rākus jaunus zemes ragus, līčus, rifus un sēkļus. Kad bija braukuši gar krastu četrpadsmit dienu, viņi nolēma papildināt

dzeramā ūdens krājumus. Piestājuši krastam, spānieši ari šeit atklāja lielas akmens celtnes un varenus tempļus, kas bija izgreznoti ar čūsku un kaut kādu teiksmainu būtņu attēliem.

Šoreiz bruņota sadursme nenotika. Indiāņu priesteri ap­kvēpināja atbraucējus ar smaržīgiem sveķiem un aizdedza lielu niedru sārtu. Ar zīmēm viņi lika spāniešiem saprast, ka tiem jādodas projām, iekams niedres sadegs, citādi tiem uzbruks un tos apkaus. Šos draudus apstiprināja skaļi tauru pūtieni, apdullinoša bungu dārdoņa, griezīgi stabuļu spie­dzieni.

Pārliecinājušies, ka spēki nav vienādi, spānieši pasteidzās piepildīt muciņas ar dzeramo ūdeni un devās jūrā.

Vēl sešas dienas viņi pilnās burās brauca gar piekrasti. Tad sacēlās vētra, kas trakoja četras diennaktis. Nācās iz­mest enkurus un nogaidīt, kamēr vētra norimst.

Pēc tam spānieši turpināja braucienu gar krastu. Drīz viņi sasniedza līci un netālu no tā ieraudzīja ciematu, ko apņēma kukurūzas lauki. Dzeramā ūdens krājumi bija izbei-

Seno meksikāņu tempļa paliekas.

Konkistadori mēģina izsēdināt desantu salā. Pēc sena zīmējuma.

gušies, tādēļ nolēma piestāt krastam. Sēkļu dēļ pēc dzeramā ūdens devās laivās, kuras pavadīja vismazākais kuģis.

Tikko spānieši izkāpa krastā, viņi ieraudzīja gariem šķē­piem apbruņotus indiāņus. Drūmi klusējot, ieradās vienība pēc vienības. Karotāju ķermeņi bija izrakstīti ar baltu un melnu krāsu, galvas izgreznotas spalvām.

Naktī ieradās vēl dažas indiāņu vienības, un rīta agrumā sākās kauja. Tās tēlainu aprakstu mēs atrodam Bernala Diasa dienasgrāmatā:

«No visām pusēm nāca indiāņu vienības ar karogiem un mūziku. .. Mums uzbrāzās tāda bultu, metamo šķēpu un ar lingām sviestu akmeņu krusa, ka uzreiz ievainoja vairāk nekā 80 cilvēku. Pēc tam sākās tuvcīņa, un uz katru no mums iznāca pa 30 ienaidnieku.

Daudz pamatīgu cirtienu mēs izdarījām ar zobeniem un šķēpiem; bez pārtraukuma šāva mūsu arkebūzas un arbaleti — vieni tikai lādēja, citi tikai šāva.

Mēs atsitām viņu uzbrukumus, tomēr viņi nebēga, bet turējās kaujas gatavībā tādā attālumā, kur tos nesniedza mūsu šāvieni, un visu laiku kliedza «ai kalačoni», kas no­zīmē — «nogaliniet vadoni». Un tiešām, mūsu kapteinis dabūja divpadsmit ievainojumu; trīs bultas trāpīja arī mani, pie tam viena kreisajā sānā ieurbās līdz kaulam. Divus no mums aiz­nesa dzīvus . ..

Ienaidniekiem nesa klāt arvien jaunas bultas un metamos šķēpus, bet ēdamo un dzeramo piegādāja pārpilnībā; tiem pienāca arī svaigi papildspēki. Turpretī mēs visi bez izņēmuma bijām ievainoti, un vairāk nekā piecdesmit jau krituši. Šādā izmisuma pilnā stāvoklī mēs nolēmām izlauzties līdz laivām. Vai, kādi kliedzieni un svilpieni sacēlās! Kā zibēja bultas, metamie šķēpi, akmeņi! Bet mūs piemeklēja jauna nelaime: kad mēs metāmies laivās, nerēķinādamies ar noslogojumu, tās visas apgāzās, un mums bija jāpeld, turoties pie tām, kamēr sasniedzām mūsu mazo kuģi. Pie tam daudzus vēl ievainoja un nogalināja, jo indiāņi mūs vajāja ar savām laivām.

Tā mēs izglābāmies. Taču ne visi: pārbaudē trūka 75 biedru, neskaitot tos divus, kurus sagrāba dzīvus, bet drīzā laikā vēl pieci nomira no ievainojumiem un slāpēm. Bet kauja bija ilgusi tikai apmēram pusstundu!»

«Asiņainās kaujas līcis» — tā spānieši nosauca šo vietu.

Briesmīgie zaudējumi spieda dzīvus palikušos padomāt par ātrāku atgriešanos Kubā. Kuģu vadīšanai nepietika cilvēku, tādēļ mazo kuģi nolēma sadedzināt, vispirms noņemot no tā visu takelāžu un kravu.

Spānieši sevišķi cieta no slāpēm. «Asiņainās kaujas līcī» viņi ne vien nedabūja dzeramo ūdeni, bet, steigā bēgot, atstāja tur savas mucas. Konkistadori veldzināja uztūkušās lūpas un mēli, pieliekot pie tām cirvja asmeni. ..

Trešajā dienā vēlreiz mēģināja dabūt dzeramo ūdeni. Uz krastu nosūtīja nelielu nodaļu — piecpadsmit matrožus un trīs kareivjus. Šeit viņi nesastapa indiāņus, bet neatrada arī dze­ramo ūdeni. Izraktajās akās ūdens bija rūgts un sāļš. Spē­cīgs ziemeļaustrumu vējš piespieda jūrniekus un kareivjus pārtraukt ūdens meklēšanu un steigšus atgriezties uz kuģu klāja. Jauna divu dienu ilga vētra laupīja pēdējos spēkus ari tiem, kas vēl turējās uz kājām.

Vēl četras dienas mocošs brauciens, un ekspedīcija sa­sniedza Florīdas krastus. Atkal uz krastu nosūtīja nelielu nodaļu pēc ūdens. Šoreiz ūdeni izdevās iegūt, bet sadursmē ar indiāņiem ievainoja desmit cilvēku, un viens nokļuva gūstā. Tiesa, indiāņu zaudējumi bija lielāki: divdesmit divi krituši un trīs gūstekņi.

Vēl daudz smagu pārbaudījumu nācās izturēt spāniešiem, kamēr viņi beidzot sasniedza Kubas krastus. Bet vieglās peļ­ņas meklētāju briesmīgās ciešanas un visa pasākuma nožēlo­jami niecīgie rezultāti neaizkustināja viņu tautiešu sirdis. Vispārēju uzmanību saistīja zelta lietiņas, kas bija atvestas no nezināmās zemes. Tātad tur ir zelts! To apstiprināja arī sagūstītie indiāņi, kurus nopratināja pats Kubas gubernators Velaskess.

Viņš pasteidzās nekavējoties ziņot Spānijas valdībai, ka izdarījis lielu atklājumu un sakarā ar to cietis lielus zaudē­jumus. Velaskesa vārds vienā rāvienā kļuva plaši pazīstams. Kas attiecas uz ekspedīcijas ierindas dalībniekiem, tad par viņu likteni labi izteicies Bernals Diass: «Nabagi mēs atgrie­zāmies Kubā, nabagi un brūcēm klāti. Un tā vēl bija laime. Varēja būt arī sliktāk. Kritušos vien mēs zaudējām vairāk nekā septiņdesmit. Tāds ir viss ieguvums no mūsu atklājuma.»

Kādu zemi tad spānieši atklāja? Gar kādu piekrasti viņi kuģoja?

Tā bija milzīgā Jukatānas pussala. Gar tās krastiem arī virzījās de Kordovas ekspedīcija.

Kad spānieši pirmo reizi izcēlās krastā un jautāja indiā­ņiem, kā sauc viņu zemi, tad atbilde skanēja «kotoč». ''Mūsu mājas» — tāda bija šī vārda nozīme. Bet spānieši iedomājās, ka tā sauc zemes ragu, pie kura viņi piestājuši, un pasteidzās atzīmēt jauno nosaukumu savās kartēs. Šis zemes rags vēl tagad saglabājis savu nosaukumu — Kotoče.

Turpinādami iztaujāšanu par zemi un iedzīvotājiem, pie kam sazināšanās notika galvenokārt ar žestiem un mīmiku, spānieši par atbildi saņēma veselu vārdu straumi, no kuras viņi vislabāk iegaumēja vārdus «Ki u tan» — «Viņš saka» (izteiciens, kas ļoti bieži sastopams vietējo indiāņu sarunu valodā). Spānieši nolēma, ka tas ir jaunatklātās zemes no­saukums, un pārveidoja to pēc savas gaumes — «Jukatāna».

Šo nosaukumu pussala tā arī paturēja. Bet dzīvoja tur maiji — viena no kulturāli visaugstāk attīstītajām Jaunās pasaules tautām.

Mantkārība bija visu spāniešu iekarotāju raksturīgākā īpašība. Bet, kas attiecās uz Kubas gubernatoru Velaskesu, tad viņam šī īpašība piemita vislielākā mērā. Uzzinājis, ka noslē­pumainajā Jukatānā atrodams zelts, viņš nolēma sarīkot uz turieni ekspedīciju uz sava rēķina.

1518. gada 5. aprīlī četri kuģi, uz kuriem atradās 240 vīru, uzvilka enkurus un devās pa de Kordovas izpētīto maršrutu. Ekspedīcijas locekļu vidū bija arī mūsu vecais paziņa — kareivis Bernals Diass. Bija arī daži citi dzīvi palikušie iepriek­šējā nelaimīgā brauciena dalībnieki.

Biedru bojā eja, nāves briesmas, kas uzglūnēja ik uz soļa, ievainojumi, slāpes — tas viss vienā mirklī izgaisa no atmiņas, kad acu priekšā iztēlē iznira zelta lauki un pasakai­nas bagātības.

Viens no maiju apdzīvotās teritorijas senajiem centriem.

Jauno ekspedīciju vadīja Kubas gubernatora brāļadēls Huans de Grihalva.

Bez sevišķiem starpgadīju­miem spānieši apmēram pēc mēneša nonāca labi pazīstamajā «Asiņainās kaujas līcī». Tur viņi nolēma atriebties par savu sakāvi.

Krastā izcēlās spēcīga no­daļa, kas bija apbruņota ne tikai ar arbaletiem un arkebīī- zām, bet arī ar visdraudīgāko konkistadoru ieroci — falkone- tiem. Pret tiem indiāņi izrādījās bezspēcīgi.

Ievērojot pirms vairāk nekā gada kaujā iegūto rūgto piere­dzi, spānieši pēc indiāņu pa- Konkistadors Huans de Grihalva. rauga ietērpās kokvilnas bru­ņās, kas pasargāja pret bultām un akmeņiem. Un tomēr ievainoto bija daudz. Pats Grihalva, kas vadīja kauju, tika ie­vainots ar trim bultām. Trāpīgi mests akmens viņam izsita divus zobus.

Tomēr kaujas lauks palika spāniešu rokās. Neizturējuši triecienu, indiāņi bēga, bet uzvarētāji ielauzās viņu ciematā.

Nekā sevišķa viņi tur neieguva. Iedzīvotāji bija aizbēguši mežā, paņemdami līdz visu, ko varēja nest.

Tad spānieši mainīja taktiku. Viņi nolēma izlikties par indiāņu draugiem. Grihalva atbrīvoja trīs sagūstītos iezemie­šus un pat apdāvināja viņus ar lētām krellītēm un zvārguļiem. Ar to indiāņu tulku palīdzību, kurus bija saņēmis gūstā de Kordova, tiem lika saprast, ka tiem jāatved šurp pārējie iedzīvotāji un ka spānieši tiem nedarīs nekā ļauna.

Bet veltīgi gaidīja Grihalva šajā ciematā četras dienas. Neviens tā arī nerādījās. Arī no pašiem «parlamentāriem» nebija ne vēsts . ..

Neriskēdami doties tālāk svešajā, naidīgajā zemē, spānieši turpināja ceļu gar piekrasti.

Nākošā sastapšanās, ar indiāņiem notika pēc pāris nedēļām ūdeņiem bagātās Tabasko upes grīvā. Spāniešiem pretī devās vesela flotile — piecdesmit pirogu ar vairākiem simtiem karo­tāju pilnā bruņojumā. Piekrastē stāvēja gatavībā vēl desmi­tiem pirogu.

Sapratis, ka viss var beigties ļoti bēdīgi, Grihalva uzsāka miera sarunas. Ar tulku palīdzību viņš paziņoja cilts virsaitim,

ka nolēmis nevis karot, bet tirgoties. Indiāņu pārstāvjiem parādīja zilas krelles, spogulīšus, zaļa stikla nieciņus un citas preces. Apmaiņai spānieši pieprasīja zeltu un pārtiku.

Savā starpā apspriedušies, indiāņi priekšlikumu pieņēma. Viņi piegādāja daudz zivju, vistu, augļu, kukurūzas plāceņu. Uz liela, zemē izklāta lakata indiāņi novietoja vairākas skais­tas zeltlietas — pīļu un ķirzaku figūriņas, kaklarotas.

— Vairāk zelta mums nav, — viņi paziņoja. — Bet tur, kur saule noriet, atrodas zeme, kur tas ir lielā daudzumā.

Šī vēsts spārnoja iekarotājus, pildīja viņu sirdis ar sa­jūsmu. Bet, iekams tie devās tālāk uz teiksmaino zelta zemi, tie nolēma pievienot jaunatklāto piekrasti Spānijas karaļ­valstij. Ar tulku palīdzību Grihalva pastāstīja indiāņiem par Kārļa V vareno impēriju un pieprasīja, lai viņi atzītu par savu valdnieku Spānijas karali. Uz to sekoja saprātīga atbilde, ka valdnieks viņiem jau esot pašiem savs un visai savādi, ka spānieši, tikko ar viņiem iepazinušies, jau uzmācoties ar kādu citu virsaiti, ko neviens nezinot un neesot pat redzējis. Ja atbraucēji mēģināšot to panākt ar varu, tad viņiem būšot da­rīšana ar diviem karapulkiem sešpadsmit tūkstošu vīru kop­skaitā, kuri atrodoties kaujas gatavībā.

Tāda atbilde spāniešus mazliet atvēsināja. Iekrāvuši pār­tiku un sagrābuši zeltlietas, viņi pasteidzās aizbraukt.

Daudz piekrastes ciematu un līču, limānu un kalnu virsotņu atzīmēja spānieši savā kartē, kamēr sasniedza upi, kuras kras­tos stāvēja indiāņu bari ar gariem šķēpiem, kas bija izgrez­noti ar baltiem karodziņiem — miera un draudzības zīmi. Rias de la Banderas («Karodziņu upe») — tā to nosauca spānieši, būdami neizpratnē, ar ko izpelnījušies tik jūsmīgu sagaidīšanu un kādēļ pēkšņi noticis tāds lūzums vietējo iedzīvotāju at­tieksmē pret viņiem. Viņi toreiz nezināja — tas noskaidrojās daudz vēlāk, — ka sasnieguši lielas un stipras valsts Meksi­kas robežu, kuras teritorija bija lielāka nekā Spānija. Un pēc Montezumas — šīs zemes valdnieka pavēles viņiem sa­rīkota tik draudzīga sagaidīšana.

Montezuma, atrazdamies simtiem kilometru tālumā savā galvaspilsētā Tenočtitlānā, neredzami sekoja katram solim, ko spēra «bālģīmji no Austrumiem», kā indiāņi bija viņus iesau­kuši. Ziņneši nodeva valdniekam lapas, uz kurām veselas zīmējumu sērijas veidā bija attēlots viss spāniešu iekarotāju ceļš, viņu ārējais izskats, viņu kuģi un ieroči. No šiem ziņo­jumiem Montezuma zināja arī par svešzemnieku sevišķo kāri uz zeltu. Bet viņš tikai miglaini nojauta viņu galamērķus. Ar zelta palīdzību, uz kuru spānieši bija tik kāri, Montezuma arī nolēma izdibināt viņu tālākos nodomus. Tādēļ vietējiem virsaišiem bija uzdots laipni sagaidīt atbraucējus, apmainīt viņu preces pret zeltu un izdibināt, ko šie «cilvēki no Austru­miem» nodomājuši turpmāk darīt.

To visu spānieši nezināja. Viņi saskatīja tikai uzmanības un draudzības pierādījumus — un nebeidza vien par to brīnīties.

Domādami, ka sarīkotas lamatas, spānieši vispirms izsūtīja divas laivas ar divdesmit līdz zobiem apbruņotiem kareivjiem. Tikko viņi piestāja pie krasta, viņiem tuvojās grupa indiāņu ar dāvanām — dažādiem gardumiem. Viesiem par godu tika izklāti pīti paklāji. Spāniešus laipni aicināja mielastā.

Tad Grihalva deva rīkojumu sākt vispārēju izcelšanos krastā. Viņu sagaidīja ar lielu godu, kvēpināja smaržīgus sve­ķus. Bet sazināties varēja tikai ar zīmēm — tulki nezināja vietējo valodu.

Sešas dienas spānieši pavadīja viesmīlīgās «Karodziņu upes» krastā, mainīdami savus stikla niekus pret zeltu. To izdevās iegūt diezgan daudz — par 15 000 peso 1 — tajos laikos ļoti ievērojamu summu.

Pasludinājuši, ka šī zeme tagad pieder karalim Kārlim V, spānieši turpināja savu ceļu uz ziemeļiem. Vēl vairākas reizes viņi sastapa indiāņus un pastāvīgi prasīja zeltu. Dažreiz tas izdevās, bet dažreiz paši spānieši nokļuva muļķu lomā. Tā

1 Peso — spāņu naudas vienība.

vienā ciematā viņi ieguva simt mirdzošu cirvju, noturēdami tos par zeltu. Bet cirvji izrādījās no vara .. .

Saprazdams, ka spēki pārāk mazi, lai dibinātu spāņu kolonijas, Grihalva nolēma pieprasīt papildinājumus. Vienu kuģi ar iegūto zeltu kapteiņa Alvarado vadībā nosūtīja atpakaļ uz Kubu.

Velaskess sagaidīja Alvarado ar lielu prieku. Bet, kad viņš ieraudzīja zeltlietu kaudzes, kuras spānieši bija iemainījuši pret stikla nieciņiem, viņš bija no tiesas laimīgs. Tad viņā arī galīgi nobrieda jaunās zemes iekarošanas plāns.

Nedaudz vēlāk, tā arī nesagaidījuši papildspēkus, Kubā atgriezās arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki ar Grihalvu priekšgalā.

Atgriešanās iemeslu bija daudz. Spāniešu vidū sākās ķildas. Daži gribēja apmesties tur, kur indiāņi viņus sagaidīja laipni, citi ieteica virzīties tālāk uz ziemeļiem; trešie prasīja pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. Pie tam ne visi indiāņi bija noskaņoti draudzīgi — vairākas reizes starp viņiem un ieka­rotājiem izcēlās asiņainas sadursmes. Ļaudis vairāku mēnešu ilgajā braucienā bija noguruši un atklāti kurnēja, tāpēc Gri­halva neuzdrošinājās doties ar viņiem nepazīstamās zemes iekšienē. Un viņš pavēlēja griezties atpakaļ.

Tieši tagad uz skatuves parādījās Ernando Kortess. Velas­kess iecēla viņu par vadītāju jaunai, nesalīdzināmi stiprākai militārai ekspedīcijai, kurai bija jānoved līdz galam de Kor­dovas un Grihalvas pasākums.

Tātad mēs atradām Santjāgo iedzīvotājus rosīgi gatavojoties jaunajam pasākumam.

Var likties savādi, ka Velaskess izvēlējās tieši Kortesu, kas bija izpelnījies viņa nelabvēlību. Bet citu, vairāk pie­mērotu cilvēku gubernators neatrada.

Taisnība, arī Grihalvam nebija nekas pretī doties otrreiz ceļā. Bet Velaskess nebija ar savu brāļadēlu apmierināts. Viņš uzskatīja, ka, pusgadu klejojot, Grihalva varējis panākt vairāk.

Netrūka arī pazīstamu idalgo no ļoti cienījamām ģimenem, kuri piedāvāja gubernatoram savus pakalpojumus. Bet ne katram varēja uzticēt tādu pasākumu. Bija vajadzīgs drosmīgs, noteikts, uzņēmīgs cilvēks, ar kuru kareivji dotos ugunī un ūdenī. No otras puses, viņš nedrīkstēja arī būt pārak iedomīgs, lai neaizēnotu Kubas gubernatoru, ekspedīcijas iedvesmotāju

un organizētāju. Bez tam viņam bija jābūt arī turīgam cilvēkam, lai varētu uzņemties ievēro­jamu daļu izdevumu.

Ilgi vērtēdams visdažādākos kandidātus, Velaskess beigu beigās izvēlējās Kortesu. Šādu lēmumu, starp citu, ļoti veici­nāja gubernatora kasieris un sekretārs, ar kuriem Kortesam bija slepena noruna. Godkārī­gais idalgo, kas sapņoja par zeltu un iekarojumiem, ar zvē­restu apsolīja abām Velaskesa uzticības personām ievērojamu daļu savu nākošo ienākumu, ja tie panāks Kortesa iecelšanu par ekspedīcijas priekšnieku. Un viņš saņēma šo atbildīgo amatu kopā ar kapteiņa ģene­rāļa pakāpi Konkistadoru barvedis Ernando

Kortess izrādījās izcils orga­nizators. īsā laikā viņš sacēla kājās visu Santjāgo. Apsolītā bagātīgā atlīdzība — zelts, zeme un vergi — lika ļaudīm aizmirst karagājienu skarbo ikdienu. Kortesa aicinājumam piedalīties ekspedīcijā tūlīt atsaucās trīs simti brīvprātīgo. Daudzi no viņiem pārdeva savu mantu, lai nopirktu ieročus un zirgus, kas Kubā bija ļoti dārgi.

Visu savu naudu Kortess ieguldīja šajā pasākumā, būdams cieši pārliecināts, ka izdevumi atmaksāsies simtkārtīgi. Taču ar to nepietika, un Kortess ieķīlāja savu muižu un pierunāja vairākus bagātus tirgotājus atdarīt makus.

Par tādā veidā iegūto naudu viņš iegādājās sešas karavelas, nopirka ieročus, pārtiku, visu nepieciešamo garajam un grū­tajam ceļam.

Kortesa ekspedīcijai strādāja visi Santjāgo amatnieki un  darbnīcas, bet viņš paspēja vienas dienas laikā visur pabūt, visu personīgi apskatīt un pārbaudīt.

Drīz vien viņa autoritāte tā pieauga, ka Velaskess sāka gudrot, vai nav pielaidis nopietnu kļūdu, uzticēdams ekspedī­cijas vadību Kortesam. Ja tā turpināsies, tad drīz viņa, Velas­kesa, nopelnus galīgi aizmirsīs, bet visu godu un visu slavu saņems Kortess viens pats.

Gubernatora radinieku un tuvāko draugu vidū atradās skauģi, kas nolēma izmantot viņa aizdomas un slimīgo pat­mīlību. Viņi nepalaida garām izdevību atgādināt Velaskesam

par Kortesa vecajiem grēkiem. «Tas ir bīstams sāncensis, kas par visu tev atmaksās ar ļaunu nepateicību,» viņi čukstēja Kubas valdītājam.

Par savu nodomu izpildītāju viņi izvēlējās gubernatora ākstu (tajos laikos daudzas augsti stāvošas personas uzjautri­nāšanās nolūkiem turēja ākstus).

Reiz svētdienas rītā, kad Diego Velaskess ar svītu, kurā atradās arī Kortess, devās uz baznīcu, gubernatoram piestei­dzās āksts un, visādi vaibstīdamies, iesaucās:

—    Nu, tēvoc Diego, labu kapteini ģenerāli tu esi sameista­rojis. Vērtīgs ražojums: viņš tevi ātri pāraugs! Atvadies no savas flotes! Bet es braukšu kopā ar viņu, citādi ar tevi šeit nāksies tikai raudāt…

Velaskess pietvīka no aizvainojuma.

—    Ko tas nozīmē? — viņš jautāja Kortesam.

Kortess lieliski saprata, «ko tas nozīmē», bet neapmulsa un aukstasinīgi atbildēja:

—   Nepievērsiet viņam uzmanību. Par šo nekaunību viņu vajadzētu krietni nopērt.

Pat ārēji Kortess pārvērtās pēc iecelšanas augstajā amatā. Viņš sāka nēsāt skaistu platmali ar baltām spalvām, lika pašūt greznu tērpu ar zelta tresēm. Pēc viņa pasūtījuma izga­tavoja lielu, melnu, ar zeltu izšūtu samta karogu ar sarkanu krustu, ko apņēma balti un zili stari un uzraksts: «Brāļi! Seko­sim krustam! Ticēdami šai zīmei, mēs uzvarēsim!»

Velaskess izstrādāja Kortesam sīku instrukciju, pēc kuras tam bija jāvadās visos gadījumos. Kortesam bija ieteikts vis­pirms iedvest indiāņiem domu par Spānijas karaļa neierobe­žoto varenību. Indiāņiem bija jāpakļaujas un «jāizpauž savas pavalstnieku jūtas, dāvinot zeltu, pērles un dārgakmeņus, kas pierādītu to centību un nodrošinātu tiem viņa karaliskās aug­stības žēlastību».

Tālāk Kortesam bija jāizpēta visas jauno zemju dabas ba­gātības, jāiepazīstas ar turienes tautu dzīves veidu. Viss iegū­tais zelts un visi dārgumi viņam bija jānogādā Kubas guber­natoram.

Gatavošanās ceļam ritēja pilnā sparā, kad Kortesam paziņoja, ka Velaskess negaidot pārdomājis un nolēmis viņu atcelt no ekspedīcijas vadības. Negaisa tuvošanos Kortess juta jau agrāk — gubernators pēdējās dienās izturējās pret viņu sausi un oficiāli. Tagad Velaskesa sekretārs slepeni brī­dināja viņu par jauno lēmumu.

Kortess bija sašutis. Viņš taču bija ieguldījis šai pasākumā visu savu naudu un saistījis ar to tik daudz cerību! Viņš tik daudz bija darījis ekspedīcijas labā, bet tagad jāatdod sava vieta citam … Ne par ko!

Lēmums nobrieda vienā mirklī: naktī jāuzvelk enkurs. Lai tad Velaskess pamēģina viņu atcelt!

Naktī Kortess personīgi apstaigāja visus ekspedīcijas da­lībniekus un uzaicināja viņus bez lieka trokšņa pārcelties uz karavelām. Tad viņš aizgāja pie tirgotāja, kas apgādāja pilsētu ar gaļu, un pieprasīja, lai tas pārdotu viņam visus krājumus, kuri bija noliktavā.

—    Ja es to darīšu, tad rīt Santjāgo paliks bez pusdie­nām, — iebilda tirgotājs.

Atbildes vietā Kortess klusēdams noņēma no kakla masīvu zelta ķēdi un nolika to priekšā pārsteigtajam tirgotājam.

Tā visi Santjāgo gaļas krājumi pārceļoja uz Kortesa kara­velām.

Ar izbrīnu pilsētiņas iedzīvotāji agrā rītā vēroja jūrā aizejošo eskadru. Par to tūlīt paziņoja gubernatoram. Pusmiegā tas ilgi nevarēja saprast, kas noticis, bet, kad apķērās, pa­vēlēja seglot zirgu un savas svītas pavadībā aizauļoja uz piekrasti.

Pamanījis jātnieku grupu, Kortess pavēlēja nolaist laivu un stipras sardzes pavadībā tuvojās krastam. Viņš apstājās pieklājīgā attālumā, bet tā, lai viņu varētu saredzēt un sa­dzirdēt.

—    Tad tā jūs no manis aizejat! — kliedza satrakotais Velaskess. — Neko teikt, smalka maniere aizbraukt, pat neat­vadoties!

—    Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, — paši zināt, laiks negaida. Vai būtu vēl kaut kādi norādījumi?

Atbildes nebija.

Atskatījies Velaskess saprata, ka nostādījis sevi ļoti muļ­ķīgā stāvoklī. Viņa pavadoņi ar pūlēm valdīja smieklus.

—    Tādā gadījumā ardievu!

Uzsvērti godbijīgi palocījies un pavicinājis platmali, Kor­tess pavēlēja airēt uz kuģi.

Aizlavījies no Velaskesa varas, Kortess sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņš labi saprata, ka ekspedīcija vēl nav sagata­vota tik ilgam un atbildīgam pasākumam. Un Kortess pavēlēja iegriezties nelielajā Kubas ostā Makaku. Šeit atradās bagātas karaļa muižas, un viņš, daudz nedomādams, rekvizēja visus to krājumus.

— Es aizņemos no karaļa, — viņš paskaidroja konkistado- riem. — Kad atgriezīšos, atdošu ar uzviju.

Pēc tam eskadra piestāja Trinidādē — lielā ostā salas dienvidu piekrastē.

Pilsētas iedzīvotāji sarīkoja Kortesam svinīgu sagaidīšanu. Bet Kortess velti netērēja laiku. Attinis savu karogu, viņš sāka vervēt brīvprātīgos, neskopoda­mies ar solījumiem. Arī šeit vi­ņam pievienojās daudz ļaužu, starp tiem desmitiem Grihalvas ekspedīcijas dalībnieku — pie­redzējuši karotāji, kas jau bija cīnījušies ar indiāņiem. Tādus Kortess ar sevišķu labpatiku ie­skaitīja savas nelielās armijas rindās.

Trinidādē Kortess iepirka arī daudz pārtikas un kara piede­rumu. Viņš nevilcinājās arī ar varu paņemt tor kas bija vaja­dzīgs ekspedīcijai. Tā, uzzinājis, ka netālu no krasta atrodas liels tirdzniecības kuģis ar pārti­kas kravu, viņš nosūtīja vienu karavelu, lai to sagrābtu. Kuģa īpašniekam viņš izsniedza kvīti.. .

Kortess prata katram iedvest ticību, ka ekspedīcija izdosies. Pat konfiscētā kuģa kapteinis ļoti ātri aizmirsa nodarīto pāres­tību un pievienojās Kortesam kā viens no ekspedīcijas vadī­tājiem.

Kortess neskopojās ar iespaidīgiem žestiem, kas varētu vi­ņam piesaistīt konkistadoru sirdis. Kāda Alonso Puertokarrero sapnis bija iegūt pašam savu zirgu. Kubā zirgus ieveda pāri okeānam, un tādēļ tie bija pasakaini dārgi. Puertokarrero nebija līdzekļu zirga iegādei. Un Kortess publiski nogrieza zelta treses savam parādes tērpam, nopirka par tām lielisku rikšotāju un atdeva to Puertokarrero. Pēc tam visa pilsēta sāka runāt par Kortesa cēlo sirdi, bet aplaimotais idalgo kļuva par viņa vispadevīgāko kalpu.

Kad Kortess jau gatavojās atstāt Trinidādi, vietējās varas pārstāvji saņēma Velaskesa pavēli apcietināt Kortesu un aiz­turēt ekspedīciju. Pēc neveiksmes Santjāgo Kubas gubernators nebūt nebija atteicies no domas atcelt nepaklausīgo kapteini ģenerāli, jo vairāk tādēļ, ka vietējais astrologs pareģoja, ka Kortess iedzīšot postā Velaskesu.

Trinidādes pilsētas priekšnieks bija gubernatora svainis un droši vien būtu izpildījis pavēli, ja vien Kortess nebūtu

bijis tik populārs. Bet tagad sadusmotie karavīri nekavējoties būtu atbrīvojuši savu komandieri un atriebdamies nodedzinā­juši arī pilsētu. Un pilsētas galva neuzdrošinājās aizskart eks­pedīcijas vadītāju.

Nākošā pieturas vieta bija Havanna, kur turpinājās cilvēku vervēšana un pārtikas krājumu papildināšana. Tā kā te atradās kokvilnas noliktava, tad Kortess izmantoja šo izdevīgo gadī­jumu un pavēlēja kareivjiem izgatavot vatētas bruņas, kas labi pasargāja ķermeni no bultām.

Arī Havannā pienāca pavēle par Kortesa arestēšanu. Bet, kā redzams, ne visai paļaudamies uz savu rīkojumu iedarbību, Velaskess tai pašā laikā nosūtīja Kortesam vēstuli, kurā cen­tās viņu pārliecināt atlikt ekspedīciju, satikties un iesākt sarunas.

«Velaskesa vēstule atgādināja vēlēšanos apturēt no loka iz­šautas bultas lidojumu,» ironiski piezīmē kāds Kortesa biogrāfs.

Havannas pārvaldnieks atbildēja Velaskesam, ka viņa pavēle neesot izpildāma, bet Kortess savā vēstulē ar vis­smalkākajiem izteicieniem ziņoja viņa ekselencei, ka rīt no rīta pacelšot enkuru.

Pie Sanantonio raga Kortess sarīkoja savu bruņoto spēku skati. Viņa pavēlniecībā uz vienpadsmit karavelām atradās 110 matrožu, 553 kareivji, ieskaitot 32 strēlniekus ar arkebu- zām un 14 lielgabalu meistaru (artilēristu), bez tam vēl 200 vietējo indiāņu vienkāršajiem darbiem. Galvenais apbruņo­jums sastāvēja no desmit lieliem un četriem maziem falko- netiem, neskaitot kareivju un virsnieku personīgos ieročus. Kavalērijas bija maz — pavisam sešpadsmit jātnieku.

Pirms došanās ceļā Kortess uzrunāja savus karotājus.

— Es jūs vedīšu uz zemi, kas daudz bagātāka un plašāka par visām eiropiešiem pazīstamajām zemēm. Lieliska balva gaida ikvienu, kas parādīs bezbailību kaujā. Esiet tikai man uzticīgi, un jūs iegūsiet tādas bagātības, kādas spāniešiem nav pat sapņos rādījušās!

Gaisā uzlidoja cepures, iešķindējās ieroči, atskanēja ap­sveikuma saucieni. Gaidāmā ekspedīcija daudziem tēlojās kā viens vienīgs triumfa gājiens, kaut kas līdzīgs jautrai pa­staigai. Vai tad šie mežonīgie indiāņi spēs turēties pretī tādai līdz zobiem apbruņotai armādai?

Izmantodami labu ceļa vēju, konkistadori pilnās burās un vispriecīgākajā noskaņojumā devās uz Jukatānas pussalas krastiem.

Lūk, kur viņa, — Amerika!

Lūk, kur Jaunā pasaule!

H. Heine. «Viclipuclj».

Karavelas turējās cieši kopā, līdzinādamās pēc admirāl- kuģa, uz kura atradās Kortess. Naktīs tā priekšgalā iedegās spožs lukturis, kas kalpoja par orientieri. Bet drīz uznāca ne­gaiss, kas pārvērtās briesmīgā viesuļvētrā. Kuģus izmētāja uz visām pusēm, daži izrādījās stipri bojāti.

Cita pēc citas karavelas pamazām ieradās sapulcēšanās vietā — Kosumelas salā, netālu no Jukatānas. Pēdējais pie krasta piestāja Kortesa kuģis. Un kapteinis ģenerālis ierau­dzīja, ka viņa ļaudis ekspedīcijas priekšnieka prombūtnes laikā nebija sēdējuši saliktām rokām.

Kapteinis Alvarado kopā ar kareivju grupu iedzīvotāju atstātajā ciemā bija noķēris visas vistas un apgriezis tām galvas. Pēc tam spānieši bija ielauzušies templī un to galīgi izlaupījuši. Viņi bija paņēmuši ne tikai visas zeltlietas, bet arī vecus flaneļa paklājus. Viņi saķēra arī trīs vietējos, kas nebija paspējuši aizbēgt no ciema.

Kortess bija gudrāks un tālredzīgāks nekā neveiksmī­gais vistas cepeša cienītājs. Viņš saprata, ka, dzenoties pēc  sīkumiem, var pazaudēt ļoti daudz. Un otrādi, — šķietami ievē­rojot likumību, var ar maziem spēkiem gūt lielus panākumus.

Ierindas priekšā Alvarado saņēma stingru rājienu par pat­vaļīgu rīcību. Viss nolaupītais tika atdots gūstekņiem (atskai­tot vistas, ko spānieši bija paspējuši apēst. ..). Piedevām indiāņi saņēma vēl dažus stikla nieciņus un tika atlaisti brīvībā. Ar tulka palīdzību Kortess apliecināja viņiem savu miermīlību un uzaicināja visus iedzīvotājus bez bailēm at­griezties savos mitekļos.

Indiāņi noticēja Kortesam. Un viņš sākumā turēja vārdu, apmierinādamies ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu «liku­mīgā» veidā — ar preču apmaiņas palīdzību.

Tajā pašā laikā Kortess izpētīja salu. Viņu pārsteidza lie­lās akmens celtnes, sevišķi ar lielu prasmi būvētie daudzstāvu tempļu torņi. Nē, šo ēku celtniekus par mežoņiem nevar saukt! Tā bija tauta ar savdabīgu kultūru, kas bija daudz aug­stāka nekā viņu ciltsbrāļiem Kubā.

Kad viss indiāņiem piederošais zelts bija apmainīts pret stikla krellītēm, spānieši atcerējās savu svēto misiju — iz­platīt katoļticību un izdeldēt elku pielūgšanu.

Pēc Kortesa pavēles tika sapulcēti visi vietējie priesteri un visievērojamākie iedzīvotāji. Sludinātāja lomā uzstājās pats Kortess. Viņš uzaicināja indiāņus atteikties no saviem dieviem — sātana izdzimumiem un aizstāt riebīgos elku tēlus ar svēto krustu un dievmātes tēlu.

Taču viņa daiļrunībai nebija panākumu.

— Nē, mums ir labi dievi, tie ir mūsu senču dievi. Mēs negribam no tiem atteikties, — vienā balsī sacīja indiāņi.

Sadusmots par viņu spītību un nesaprātīgumu, Kortess pa­vēlēja nogāzt no altāriem elku tēlus un sasist tos druskās. Spāņu kareivji ar labpatiku izpildīja šo rīkojumu. Pēc tam viņi atveda indiāņu akmeņkaļus un lika viņiem uzcelt skaistu altāri, līdzīgu tiem, kas atradās katoļu dievnamos. Uz tā no­vietoja svētbildi. Namdari uztaisīja varenu krustu. Kāds ekspedīcijas garīdznieks noturēja svinīgu dievkalpojumu.

Tā sākās «īstenās ticības» varmācīga izplatīšana indiāņu vidū. Asiņu straumes izlēja spānieši, pievērsdami iedzimtos katoļticībai. Kosumelas sala, kur nelaime piemeklēja tikai elku dievus, bet cilvēki palika veseli, ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem.

Spānieši ievēroja, ka jaunpiegrieztie, bez vajadzīgās cieņas izturēdamies pret svētbildēm, daudz labprātāk pielūdz krustu. Tā cēlonis tagad labi zināms: krusts no vissenākajiem laikiem, ilgi pirms eiropiešu parādīšanās Amerikā, indiāņiem bija svēta zīme: vēja, pērkona un mākoņu dieva simbols. Pielūgdami

krustu, indiāņi būtībā joprojām godināja vienu no saviem vecajiem dieviem. Spānieši to nezināja.

Kortess nedomāja ilgi kavēties salā. Marta pirmajās dienās, papildinājis pārtikas krājumus, viņš pavēlēja doties tālāk. Un tad, kad jau bija uzvilktas buras, kāds pamanīja pirogu ar indiā­ņiem, kas tuvojās no Jukatānas puses. No tās izkāpa vairāki

cilvēki. Viņi devās pie Kortesa. Pēkšņi viens no viņiem nokrita uz ceļiem un tīrā spāņu valodā iesaucās: — Dievs, svētā jaunava, Seviļa!

Tad spānieši saprata, ka viņu priekšā tautietis. Viņu pazīt nebija iespējams. Ilgi dzīvodams starp indiāņiem, svelmainajā saulē Heronimo de Agilārs bija iededzis bronzas krāsā. Ģēr­bies viņš bija pēc vietējām parašām un matus nogriezis gan­drīz līdz ādai kā vergs.

. .. Pirms kādiem astoņiem gadiem pie Jukatānas krastiem gāja bojā spāņu kuģis. Tikai nedaudz cilvēku, to skaitā ari Agilārs, izglābās un sasniedza nepazīstamo krastu. Tur viņi nokļuva indiāņu gūstā.

Tai laikā, kad Kortess sasniedza Kosumelu, dzīvi bija pa­likuši tikai divi spānieši. Baumas par balto ierašanos aizgāja arī līdz viņiem. Otrais, vārdā Gonsallo Gerrero, kategoriski atsacījās atgriezties. Viņš šeit bija atradis jaunu dzimteni, ieguvis ģimeni un dzīvoja pārticībā.

Nevēlēdamies ne ar ko atšķirties no indiāņiem, kas viņu draudzīgi uzņēma savā vidū, viņš līdzīgi tiem izkrāsoja savu miesu, izdūra caurumus ausīs un apakšlūpā, tetovēja vaigus. ^Gerrero iemantoja indiāņos lielu autoritāti un bija viens no visvaronīgākajiem karavadoņiem, kad sākās kaujas ar spā­niešiem .. .

Agilārs šajos gados bija iemācījies labi runāt maiju va­lodā (savu dzimto valodu viņš bija paspējis jau krietni aiz­mirst). Visos sīkumos viņš zināja arī maiju ticējumus un paražas. Pievienojies Kortesa ekspedīcijai, viņš tai vēlāk izdarīja svarīgus pakalpojumus.

Drīz parādījās pazīstamas vietas: Kotočes rags, Tabasko grīva. Atcerēdamies izdevīgo preču apmaiņu, ko šajās vietās izdarīja Grihalva, Kortess nolēma te dažas dienas uzkavēties. Taču šoreiz uzņemšana bija savādāka. Dodamies laivās pa upi uz augšu, spānieši piekrastes biezokņos pamanīja lielu pulku indiāņu karotāju. Viņu bija tūkstošiem. Kad spānieši mēģināja piestāt pie krasta, indiāņi draudoši vicināja pīķus.

Sarunām ar indiāņiem spānieši nosūtīja Agilāru, bet viņu negribēja uzklausīt.

— Ja izkāpsiet malā, visus nogalināsim., — paziņoja indi­āņu virsaiši.

Cēloņi šai straujajai pārmaiņai attiecībās pret spāniešiem noskaidrojās tikai vēlāk. Izrādījās, ka visas ind.āņu ciltis bija dziļi sašutušas par viesmīlību, ar kādu šajās vietās bija uzņemts

Grihalva. Indiāņus, kas dzīvoja Tabasko krastos, sāka dēvēt par gļēvuļiem un nodevējiem. Viņi apsolīja izpirkt savu vainu un, ja baltie no jauna ierastos, sagaidīt tos tā, kā jāsagaida iekarotāji.

Nospriedis, ka rīts gudrāks par vakaru, Kortess pavēlēja pārnakšņot kādā salā. Rīta ausmā viņš nosūtīja nelielu nodaļu indiāņu aizmugurē. Spānieši, kuri šīs vietas pazina, ziņoja, ka lejpus salas palmu birzī esot ceļš, kas vedot uz Tabasko ciemu. Nodaļai tika pavēlēts ieņemt šo ceļu un ciemu. Pats Kortess ar galvenajiem spēkiem devās augšup pa ūpi, lai uzbruktu ienaidniekam no frontes.

Kauja sākās, jau tuvojoties krastam. Drīz vien spānieši tika izsisti no savām laivām. Viņiem bija jācīnās, stāvot līdz jostas vietai ūdenī. Kājas grima glumajās dūņās. Bet balto uguns bija pārāk stipra, indiāņi neizturēja, un Kortesa ka­reivji pēc īsas, bet niknas cīņas izsēdās krastā.

Neizdevās indiāņiem noturēties arī pie savlaicīgi ierīkotā aizsprostojuma. Spāniešu tērauda zobeniem indiāņi varēja stādīt pretī tikai koka pīķus. Kauja pievirzījās pie ciema, kur jau agrāk bija aizbarikādētas visas ielas. Karstākajā cīņas brīdī atsteidzās nodaļa, kas bija nosūtīta ienaidnieka spēku ap­iešanai, un deva triecienu no aizmugures. Tas arī izšķīra kauju.

Indiāņi atkāpās organizēti. Viņu atiešana nemaz nelīdzi­nājās paniskai bēgšanai.

Ieņēmis iedzīvotāju atstāto ciemu, Kortess steidzās pievie­not jaunu teritoriju Spānijas karaļa īpašumiem. Diezgan inte­resanti šādu «pievienošanu» apraksta Bernals Diass:

«Kortess rīkojās pēc visām formalitātēm … Ar savu zobenu viņš trīs reizes cirta varenā kokā, kas auga liela tempļa pa­galmā, un skaļā balsī paziņoja, ka ar zobenu un vairogu, un visu savu varu gatavs aizsargāt jauno īpašumu pret ik­vienu, kurš to iekārotu. Bet mēs visi skaļi apliecinājām akta pareizību un zvērējām palīdzēt viņam vienmēr un visur. Karaļa notārs to visu rūpīgi ierakstīja protokolā.»

Vai pēc visām šīm izdarībām indiāņi varēja kaut mirkli šaubīties par to, ka slepkavības un laupīšanas, kas notika viņu acu priekšā, ir pilnīgi likumīgas? Protokols, ko daudzu liecinieku klātbūtnē parakstīja pats karaļa notārs, taču ap­liecināja, ka kopš šī brīža indiāņi un viņu zeme pieder Spā­nijas karalim Kārlim V.

Nakts pagāja mierīgi. Ciematā valdīja tāds klusums, it kā viss apkārtnē būtu izmiris. Tas Kortesam šķita aizdomīgi. Viņa bažas vēl pastiprinājās, kad viņš uzzināja, ka aizbēdzis indiānis, kas jau vairākus gadus kalpoja spāniešiem par tulku. Atstādams nometni, viņš it kā par izsmieklu bija pakāris kokā ienīsto spāņu kareivja formas tērpu, ko viņam bija piespieduši nēsāt.

Kortess saprata, ka tulks noteikti paziņos saviem cilts­brāļiem par ekspedīcijas nelielajiem spēkiem. Viņš centīsies pārliecināt indiāņus, ka spāniešu rīcībā nepavisam nav nekādu pārdabisku spēku, kādus tiem piedēvē, un ka tos var sakaut lupatu lapatās, ja rīkojas kopīgiem spēkiem, nepakļaujas draudiem un iebaidīšanai.

Tā ari notika. Indiāņi strauji uzbruka visām trim nodaļām, kuras nosūtīja izlūkos, un tās ar pūlēm izlauzās atpakaļ uz nometni, cietušas lielus zaudējumus. Pārbēdzēja uzmundrināti, indiāņi nolēma spāniešus iznīcināt, nevienu neizlaist dzīvu

Uzzinājis no gūstekņiem, ka virsaišu padome nolēmusi uz­brukt spāniešiem, Kortess nolēma sagrābt iniciatīvu savās rokās. — Mēs uzbruksim, nevis aizstāvēsimies, — viņš pa­ziņoja karaspēkam.

No kuģiem nogādāja krastā lielgabalus un zirgus. Kāj­nieku un artilērijas vadību uzticēja pieredzējušiem virsnie­kiem, bet pats Kortess komandēja jātnieku grupu.

Pa purvainiem, kanālu izvagotiem laukiem, ar pūlēm cilā­damas kājas staignajā zemē, spāniešu vienības devās pretī indiāņiem. Lielgabalus vilka pa šauro ceļu, kas šķērsoja lauku.

Visa indiāņu uzmanība bija piesaistīta šīm nodaļām, kas devās uzbrukumā, un neviens nepamanīja nelielo jātnieku grupu, kas veica dziļu apiešanas manevru.

Debesis aptumšoja tūkstošiem bultu un akmeņu, kas lidoja uz spāniešiem. Jau pirmajā kaujas minūtē tika ievainoti

septiņdesmit cilvēku. Bet biezie indiāņu pūļi bija lie­lisks mērķis artilērijai, un katra zalve izrāva no viņu rindām desmitiem un simtiem upuru.

Taču briesmīgie zaudē­jumi, simtiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto nespēja satricināt dzimtās zemes aiz­stāvju vīrišķību. Indiāņi cī­nījās varonīgi, kā cīnās ļau­dis, kas dziļi pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu. Ar­tilērija pļāva viņu rindas, bet viņi to it kā nemaz nemanīja, parādīdami pilnīgu nāves ni­cināšanu. Ar kaujas saucie­niem viņi uzbruka spāniešiem, līdz pēdējam elpas vilcienam neizlaizdami no rokām loku un pīķi. Kritušo vietā stājās jauni cīnītāji. Vilnis pēc viļņa vēlās uz spāniešiem, un šķita — tūlīt pārklās un galīgi aprīs tos.

Tajā brīdī uzbrucēju rindās no flanga iedrāzās kavalērija. Bruņās tērptie jātnieki ar mirdzošām ķiverēm galvās cirta ar zobeniem, dūra ar pīķiem, mīdīja zirgu pakaviem . . . Un indi­āņu rindas nodrebēja. Šausmas sagrāba viņu sirdis. Neviens tur nekad nebija redzējis zirgus. Jātnieks kopā ar satracināto dzīvnieku indiāņiem šķita kā viena fantastiska būtne, kas iera­dusies no debesīm un pret ko cilvēki ir bezspēcīgi. Paniskas bailes stindzināja indiāņus, radīja neaprakstāmu apjukumu, spieda meklēt glābiņu bēgšanā.

Tā beidzās šī kauja, kuras iznākumu faktiski izšķīra sešpa­dsmit zirgu. Tie izrādījās stiprāki par lielgabaliem, jo lielga­bali iznīcināja simtiem cilvēku, bet zirgi paralizēja veselas armijas spēku, salauza tās pretošanās gribu.

Uzvaras augļus Kortess izmantoja ļoti veiksmīgi. Atbrīvo­jis dažus gūstekņus, viņš pavēlēja paziņot vietējiem kasikiem, lai tie viņam nekavējoties padotos un tad viņš tiem «piedošot». Atteikšanās gadījumā Kortess piedraudēja uzbrukt zemei un iznīcināt visus ar uguni un zobenu, netaupot ne sievietes, ne bērnus.

Draudi iespaidoja indiāņus. Drīz vien pie Kortesa ieradās vesela delegācija ar dāvanām un padevības apliecinājumiem.

Indiāņi naivi ticēja, ka lielgabali un dīvainās, fantastiskās būtnes — zirgi paši karo ar viņiem. Kortesam bija izdevīgi vēl nostiprināt šos maldīgos uzskatus, un viņš izspēlēja triku, kas vēl vairāk palielināja vietējo iedzīvotāju bailes.

Ar tulka palīdzību, bargā balsī sarunādamies ar cilšu vir­saišiem, viņš tiem apgalvoja, ka šie nevaldāmie, zviedzošie auļotāji, kas šļaksta putas, un pērkonam līdzīgie lielgabali paši tiecoties kaujā, lai sodītu nepaklausīgos indiāņus, bet viņš, Kortess, ar pūlēm atturot tos no vietējo iedzīvotāju pilnīgas iznīcināšanas. Un tajā pašā sekundē, it kā apstiprinot viņa vārdus, norībēja lielgabals, kurā bija ielādēta dubulta porcija pulvera; no stobra izšāvās liesma un dūmu mutuļi un iesvilp­damās aizlidoja lode. Tai pašā brīdī iezviedzās ērzelis, pa­cēlās uz pakaļkājām un, likās, gribēja sabradāt indiāņus, kas stāvēja Kortesa priekšā ne dzīvi, ne miruši.

Otrā dienā kasiki atnesa vēl vairāk dāvanu. Tur bija arī skaistas zeltlietas.

— No kurienes jūs ņemat zeltu? — izprašņāja Kortess.

Indiāņi norādīja uz rietumiem un atkārtoja vārdu «Mehiko».

Starp daudzajām veltēm, ar ko indiāņi gribēja pielabināt uzvarētājus, bija divdesmit jaunu verdzeņu. Kortess tās sada­līja saviem virsniekiem, vispirms pievērsis tās katoļticībai.

Drīz vien Kortesa garīdznieki nokristīja arī visus pārējos indiāņus, tai pašā laikā pasludinādami viņus par Spānijas karaļa pavalstniekiem. Tik pārliecinošiem argumentiem kā dievs — lielgabals un dievs — ērzelis indiāņi nespēja preto­ties. Kam bija spēks, tam bija arī taisnība. Spānieši tagad varēja no uzvarētajiem prasīt visu, ko vien vēlējās.

Apdzīvoto vietu pārdēvēja par Santa Maria de la Victoria (Svētā Marija Uzvarētāja), bet pagānu templi pārvērta par kristiešu dievnamu.

Vairāk Kortesam te nebija ko darīt, un viņš nolēma turpināt braucienu tik ilgi, kamēr sasniegs teiksmaino Mehiko, kur spānieši varēs piekraut savus kuģus līdz malām ar zeltu.

Kortesa flotile turējās krastu tuvumā, tā ka indiāņi to va­rēja saredzēt. Drīz vien pie flagmaņa kuģa, uz kura plīvoja lielais admirāļa karogs, piestāja divas pirogas. Nepārtraukti klanīdamies un ievērodami visas ceremoniālās laipnības, indi­āņi uzkāpa uz kuģa un tuvojās Kortesam. Bet, kad viņi sāka runāt, tulks Agilārs neko nesaprata.

Tad iznāca priekšā viena no Kortesam uzdāvinātajām ver­dzenēm un pateica dažus vārdus. Indiāņi sāka smaidīt, sa­protoši pamāja un atbildēja viņai.

.. . Indiāņu meitene Malinala, kurai kristot deva vārdu Marina, bija dzimusi Meksikā. Viņa ilgi bija atradusies gūstā svešumā un brīvi sarunājās divās valodās, — kā dzimtajā acteku, tā arī maiju valodā. Marina izcēlās ar savu skaistumu, atjautību un aso prātu. Viņa varēja būt ļoti noderīga ne tikai kā tulks, bet arī kā cilvēks, kas labi pazina meksikāņu dzīvi, parašas un ticējumus.

Kortess uzreiz to ievēroja un, parādot viņai uz katra soļa uzmanību, centās iegūt viņas uzticību. Un tas viņam pilnīgi izdevās.

Marinai bija fenomenāli panākumi spāņu valodas apgūšanā, un drīz vien viņa jau varēja tekoši runāt spāniski. Viņa ar­vien vairāk un vairāk pieķērās Kortesam. Marina saskatīja Kortesā varenu un visspēcīgu vadoni, kas viņu atbrīvojis no verdzenes drausmīgā likteņa. Kļuvusi Kortesa sieva, viņa ne reizi vien palīdzēja spāniešiem izkulties no nelaimes, bet reiz pat izglāba viņus no pilnīgas iznīcināšanas.

Ar Marinas palīdzību Kortess noskaidroja, ka sūtņi ir visvarenā Montezumas pavalstnieki. Montezuma dzīvojot tālu no jūras, ielejā, ezera krastā, starp kalniem. Viņu pavēlnieks vēlētos zināt, kas tie tādi ir, šie svešie bālģīmji, un ko tie nodomājuši darīt viņu zemē.

Kortess atbildēja, ka viņš ir Spānijas karaļa sūtnis un ieradies, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar lielo Mon- tezumu un pasniegtu viņam dāvanas un karaļa vēstuli.

Kortess saprata, ka sasniedzis zelta zemi Meksiku, un deva rīkojumu celties malā. Piekrastes pakalnos uzstādīja artilēriju, kas pārvaldīja visu apkārtni. Spānieši apmetas uz ātru roku uzceltās teltīs.

Nākošajā dienā pie Kortesa ieradās jauna delegācija, kuru vadīja pats apgabala pārvaldnieks. Indiāņu virsaišiem sekoja vergi ar dāvanām Kortesam.

Kad bija atvērta lielā koka lāde un no tās citu pēc citas cēla ārā smalki izstrādātas zeltlietas, spāniešiem aiz mant­kārības iezvērojās acis. Tad zemē izklāja smalkus audumus un apmetņus, rotātus ar putnu spalvām, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Bet pārtika bija sakrauta veselām grēdām.

Kortess nepalika parādā: viņš apdāvināja savus viesus ar krāsainām stikla krellēm .. . Bet Montezumam bija sagatavots grezns, kokgriezumiem izrotāts krēsls, sarkana vadmalas ce­pure, mirdzošs medaljons un stikla kaklarota.

— Es gribētu, lai Montezuma mani pieņemtu, sēdēdams

šajā lieliskajā krēslā un izgreznojies ar šo lepno kaklarotu,— svinīgi paziņoja Kortess.

Sarunu laikā mākslinieki, kas pavadīja delegāciju, uz­zīmēja Kortesu un viņa pavadoņus, tulkus Marinu un Agilāru, spāņu kuģus, lielgabalus un lodes, pat divus dzinējsuņus (šo suņu sugu viņi redzēja pirmo reizi).

Saprazdams, ka visi zīmējumi tiks nogādāti Montezumam, Kortess pavēlēja izšaut no lielgabaliem un demonstrēja kava- lērijas uzbrukumu. Iespaids bija milzīgs. Bet, tikko mākslinieki bija mazliet atjēgušies no pārdzīvotajām izbailēm, viņi tūlīt uzzīmēja visu, ko bija redzējuši.

Indiāņu uzmanību saistīja arī vienkārša kareivja metāla ķivere. Tā ļoti līdzinājās bruņu cepurei, ko nēsāja viņu gudrais un taisnīgais dievs Kecalkoatls.

—   Montezuma būtu ļoti priecīgs, ja ieraudzītu šo dār­gumu, — paziņoja viens no sūtņiem.

—    Es labprāt nosūtīšu to Montezumam, bet ar noteikumu, ka viņš to atsūtīs atpakaļ, piepildītu ar zelta smiltīm.

—    Kādēļ jūs visi tā mīlat zeltu? — brīnījās indiāņi.

—   Mēs, spānieši, slimojam ar sirdskaiti, ko var izdziedināt tikai zelts, — izvairīgi atbildēja Kortess.

Pēc nedēļas pienāca Montezumas atbilde ar tik bagātīgām dāvanām, ka pārspēja visu, ko spānieši bija gaidījuši. Cik vērts bija tikai viens tīra zelta disks (dzirnu akmens lielumā!), kas simbolizēja sauli! To apņēma brīnišķīgi, ārkārtīgi meista- tīgi izstrādāti zvēru un augu ornamenti.

Vēl lielāks bija sudraba mēness ar staru vainagu un dīvai­nām figūrām. Sekoja desmitiem zelta mērkaķu, jaguāru, pīļu, fazānu; zelta kaklarotas ar piekariņiem, masīvi zelta zižļi, brīnišķīgi izrotāti vairogi un bruņu cepures ar zelta izgrezno­jumiem, visdažādākie daudzkrāsainu spalvu izstrādājumi, ap­bārstīti dārgakmeņiem, vissmalkākie audumi, mākslinieciski izstrādātas, skaistas sandales — visu nemaz nevar uzskaitīt. Bija izpildīts arī Kortesa lūgums: kareivja ķivere bija atsūtīta atpakaļ līdz malām pilna ar zelta smiltīm. Tas galīgi pārlieci­nāja spāniešus, ka meksikāņiem ir bagātas zelta raktuves.

Kas tad pamudināja visvareno Montezumu II, lielās acteku valsts valdnieku, kura priekšā trīcēja pakļautās tautas un ciltis, kļūt tik devīgam pret nekaunīgajiem iebrucējiem? Kā­dēļ viņš, kurš kļuvis slavens daudzos uzvarām vainagotos karagājienos un kura rīcībā bija stipra un disciplinēta armija, nedeva iznīcinošu pretsparu saujiņai spāniešu, bet gan ap­dāvināja tos ar zeltu un dārglietām?

Visvareno Montezumu bija sagrābušas māņticīgas bailes. Acteku teikas vēstīja par dievu Kecalkoatlu ar bālo seju, kurš sensenos laikos devies pāri okeānam, apsolīdams vēlāk - atgriezties Meksikā, nodibināt tur taisnību un ņemt zemes pārvaldīšanu savās rokās.

Negaidītā balto parādīšanās Amerikas kontinentā radīja Montezumā pārliecību, ka pienācis laiks, kad dievs ar bālo seju atgriežas Meksikā. Jo vairāk tādēļ, ka atnācēji pavēlēja pērkonam un zibenim (lielgabali) un viņiem bija līdzi kaut kādas baismīgas, fantastiskas būtnes (zirgi).

Lielos plūdus acteku valsts galvaspilsētā Tenočtitlānā ne­ilgi pirms Kortesa ekspedīcijas priesteri iztulkoja par ļaunu zīmi, kas norāda uz lielām un briesmīgām pārmaiņām. Un vai par to nevēstīja vēl viena brīnumaina pa­rādība — trīs žilbinoši spožas komētas, kas pēkšņi līdzīgi ugunsgrēka blāzmoju­mam uzliesmoja nakts tumsā?

Atnestā bruņu cepure galīgi pārlieci­nāja acteku valdnieku, ka baltie ir Kecal- koatla sūtņi. Un viņš nolēma, ka pretoties nav nozīmes. Var cīnīties pret cilvēkiem, bet nedrīkst pat domāt, ka būtu iespē­jams sakaut bargā, taču taisnīgā dieva karavīrus.

Daudzi Montezumas tuvinieki, tai skaitā tādi ietekmīgi cilvēki kā viņa brā­lis Kuitlauaks un brāļa dēli Kuautemoks un Kakamacins, centās pierunāt Meksikas

valdnieku nekavējoties apbru­ņot lielu un stipru armiju un raidīt to pret spāniešiem, aiz­sprostot tiem ceļu un pēc tam visus iznīcināt vai arī piespiest atgriezties pāri okeānam. Neti­cēdams šāda pasākuma sekmēm, Montezuma baidījās pievērst sev vēl lielākas bāl ģīmju dus­mas.

Klusībā uzskatīdams, ka tik un tā zaudēs, māņticīgais Mon­tezuma nolēma pielabināties at­nācējiem ar bagātīgām dāva­nām un tā nedaudz novilcināt savu sakāvi.

Vēstījumā, ko nodeva reizē ar dāvanām, bija teikts, ka Mon­tezuma ļoti priecājoties par aizjūras viesu ierašanos, bet ļoti nožēlojot, ka nevarot tos pieņemt. Ceļš līdz galvaspilsētai esot garš un bīstams. Viņš dodot padomu atbraucējiem doties mājup un aizvest šīs dāvanas savam karalim kā viņa, Monte- zumas, visdraudzīgāko jūtu apliecinājumu.

Izmeklētiem vārdiem pateicies par dāvanām, Kortess lūdza sūtņus paziņot lielajam Meksikas valdniekam, ka nevarot atgriezties mājās, neizpildījis karaļa pavēli un neredzējis Montezumu. Ceļa grūtības viņu nebaidot. Viņš jau esot veicis ceļu, kas vairākkārt pārsniedzot atlikušo attālumu līdz Mon- tezumas rezidencei Tenočtitlānai. Pēc ilgā un grūtā ceļojuma pāri okeānam gājiens pa sauszemi līdz valsts galvaspilsētai spāniešus nepavisam nenogurdināšot.

Pieklājība spieda Kortesu nosūtīt Montezumam atbildes dāvanas. Un viņš iedeva sūtņiem … trīs holandiešu audekla kreklus un apzeltītu Florences kausu.

Pēc kādām desmit dienām Montezumas sūtņi atkal ieradās pie Kortesa. Viņi atveda bagātīgas dāvanas un . .. laipnu, bet noteiktu atbildi, kas kategoriski aizliedza spāniešiem ierasties galvaspilsētā.

Pa to laiku Kortesa pulkā brieda slepena neapmierinā­tība. Vieta, kur atradās nometne, bija purvaina, neveselīga. Virs nometnes kā mākonis griezās miljardiem insektu. Daudzi saslima ar malāriju. Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku apbedīja zelta meklētāji īsajā uzturēšanās laikā Meksikas piekrastē.

Bez visām šīm nelaimēm indiāņi vēl pārtrauca pārtikas piegādi. Kareivji ēda gliemežus, zivis un bieži badojās.

Neapmierinātība izvērtās atklātā kurnēšanā. Daudzi pra­sīja atgriezties mājās, kamēr visus nav nobeigušas slimības vai nogalinājuši indiāņi.

— Mums apriebušies sapelējušie sausiņi un sakaltusi maize ar gliemežiem! — skaļi žēlojās kareivji. — Moskīti ēd mūs vienā ēšanā, no tiem nav miera ne dienu, ne nakti . . . Laiks doties projām no šejienes!

Bet Kortess loloja pavisam citus plānus. Viņš domāja par cietokšņa dibināšanu pie līča, ko jūrnieki bija izpētījuši viņa uzdevumā. Šis cietoksnis varētu noderēt par atbalsta punktu karagājienam uz valsts galvaspilsētu Tenočtitlānu un tālākajai visas zemes iekarošanai.

Sarunas ar Montezumas sūtņiem pārliecināja Kortesu, ka Meksikas valdnieks kaut kādu iemeslu dēļ baidās no spānie­šiem. Gan neparasti bagātīgās dāvanas, gan neatlaidīgie lūgumi griezties atpakaļ •— viss liecināja par visvarenā Mon­tezumas apjukumu un nedrošību.

Kortess nezināja šādu slimīgu baiļu cēloņus, jo acteki varēja burtiski stundas laikā noslaucīt no zemes virsas visu ekspedīciju. Bet viņš nolēma tās izmantot līdz galam. Viens notikums, kas pirmajā mirklī šķita nenozīmīgs, noteica visu viņa taktiku: karot ar indiāņiem pašu indiāņu rokām.

Reiz nometnei, bailīgi apkārt skatīdamies, tuvojās vairāki vietējie iedzīvotāji. Pēc ārējā izskata viņi stipri atšķīrās no actekiem. Viņu ausis un nāsis bija izgreznotas zelta gredzeniem un krāsainiem akmeņiem. Pie apakšlūpas karājās zelta plāksnīte ar sarežģītu zīmējumu. Ne Marina, ne Agilārs nesaprata viņu runas. Bet izrādījās, ka divi atnācēji zināja Meksikas valdošās tautības — acteku valodu, kas bija ari Marinas mātes valoda.

Šie indiāņi bija totonaki. Kādreiz tā bijusi ļoti stipra un varena tauta, bet tagad acteki to pakļāvuši sev. «Mūsu tauta dzīvo,» atnācēji stāstīja, «starp kalnu grēdām un plašās ielejās gar Meksikas līci.»

Totonaku sūtņi žēlojās, ka acteki un to vadonis — visva­renais Montezuma ņemot no viņiem nebeidzamus meslus un visādi apspiežot viņus.

Vēsts par brīnišķīgajiem svešiniekiem ar bālajām sejām izplatījusies visā zemē, un totonaku vadoņi ļoti priecātos, ja varētu viņus apsveikt savā galvaspilsētā Sempoalā.

Ar alkainu interesi Kortess izprašņāja totonakus par viņu zemi, iedzīvotājiem un pilsētām, par actekiem, kas pār­valdīja Meksiku. Marina tik tikko paspēja pārtulkot. Un tad viņš uzzināja, ka ne tikai totonaki smok acteku kundzības jūgā.

Tādā pašā stāvoklī atrodoties arī dažas citas ciltis un tautas. Vienīgi kareivīgajiem tlaškaliešiem esot izdevies pagaidām saglabāt neatkarību.

Bagātīgi apdāvinājis sūtņus, Kortess ļāva viņiem atgriezties mājās, uzdodams paziņot viņu valdniekam, ka katrā ziņā ieradīšoties totonaku galvaspilsētā Sempoalā.

Pa to laiku stāvoklis spāniešu nometnē arvien vairāk pa­sliktinājās. Pietrūka pat sapelējušo sausiņu. Un arvien augstāk cēla galvas Kubas gubernatora Velaskesa piekritēji, kas pie­prasīja griezties atpakaļ. Bet nesnauda arī Kortesa piekritēji, kuru vidū izcēlās Puertokarrero — tas pats, kam Kortess bija uzdāvinājis zirgu. Viņi centās pierunāt spāniešus nodot Kortesa rokās visu varu un padarīt viņu neatkarīgu no Velaskesa. Slepenā nakts sapulcē Bernals Diass noklausījās šādas runas: — Ja karaspēks atgriezīsies Kubā, tad mēs būsim izputi­nāti, bet Velaskess mierīgi savāks visu naudu, kā tas bijis arī agrāk. Atcerieties, senjor Dias, ka jūs pats piedalāties jau trešajā ekspedīcijā un tās vajadzībām esat iztērējis visu līdz pēdējam. Tagad griezties atpakaļ būtu neprāts. Lūk, kādēļ mums jāprasa, lai karaspēks Kortesu pasludinātu par virs­pavēlnieku [neatkarīgu no Velaskesa][5] un lai viņš šeit no­dibinātu koloniju . . .

Kad Kortesam paziņoja, ka «sazvērestība» nobriedusi un viņam padevīgie konkistadori gatavi pa­sludināt viņu par virspavēlnieku ar ne­ierobežotām pilnvarām, viņš pavēlēja ka­raspēkam gatavoties atgriezties Kubā.

Tad «sazvērnieki» sapulcējās ap Kor­tesa telti un pieprasīja, lai viņš šo pavēli atceltu. — Lai gļēvuļi brauc, bet mēs gri­bam kalpot karalim, nodibināt koloniju, iet uz priekšu! — kliedza «kūdītāji».

Kortess likās izbrīnījies. Bet ilgi pieru­nāt viņu nebija vajadzīgs. Viņš paziņoja, ka «gatavs pakļauties kareivju gribai» un atcelt pavēli par atgriešanos Kubā. Bet, ja karaspēks viņu ievēlējot par virspavēl­nieku, kas nav atkarīgs no Velaskesa, tad viņam pienākoties viena piektā daļa kara laupījuma.

Kareivji piekrita, kaut gan no tā stipri cieta viņu pašu intereses: piektā daļa pie­nācās arī karalim, tātad atskaitot arī to,

ko sev izprasīja Kortess, visiem pārējiem ekspedīcijas dalībnie­kiem palika pāri 60 procentu ienākumu.

Šo lēmumu tūlīt ierakstīja karaļa notāra grāmatā, un tā tas ieguva likumīgu spēku.

Turpat arī nolēma dibināt jaunu pilsētu — cietoksni Vila rika de la Vera Krusu (īs­tenā krusta bagātā pilsēta) jeb īsāk — Verakrusu. Lūk, kā par to raksta Bernals Diass:

«Ievēlējām mēs pilsētas pār­valdītājus, alkaldus un reziden­tus [kopienas amatpersonas], tirgus laukumā ierīkojām kauna stabu, bet aiz pilsētas uzcēlām karātavas. Tā tika likts pamats pirmajai jaunajai pilsētai.» Pirmās ierīces, kuru ievajadzējās kolonistiem, dibinot pil- .sētu, — kauna stabs un karātavas, ir daiļrunīgi atribūti, kas raksturo spāņu iekarotāju seju un tikumus.

Bet Velaskesa piekritēji nebūt nerimās. Viņi centās pie­rādīt, ka Kortesa ievēlēšanu nevarot uzskatīt par likumīgu.

— Tas bija inscenējums, ko viņš pats iepriekš sagatavo­jis, — viņi apgalvoja. Beidzot izcēlās kautiņš Kortesa un Velaskesa piekritēju starpā.

Tad Kortess, ieguvis varu, nolēma pielietot spēku. Vis­aktīvākos musinātājus iekala važās un nosūtīja uz karavelām. Citus ieskaitīja nodaļā, kas sastāvēja no viņa piekritējiem. Šai nodaļai uzdeva sameklēt apkārtnē pārtiku nometnei. Kor­tess pareizi sprieda, ka tādos apstākļos, kad pastāvīgi draudēs indiāņu uzbrukuma briesmas, viņa pretiniekiem nebūs nekādas patikas dumpoties.

Spāniešu izcelšanās piekrastē, kur viņi nodibināja Verakrus-is pilsētu. Pa labi — Marina pārliecina indiā­ņus pāriet Kortesa pusē. Zīmējums no acteku rokraksta.

Kad pēc kāda laika nodaļa atgriezās ar vistām un graudu maisiem, noskaņojums nometnē jūtami uzlabojās. Nevēlē­damies saasināt attiecības un tādā veidā sekmēt jau tā nelielo spāniešu spēku sašķelšanos, Kortess «augstsirdīgi» piedeva nemierniekiem un dažus no viņiem pat apbalvoja ar zeltu. Daudzi no viņa ienaidniekiem diezgan drīz kļuva par viņa draugiem.

Kad miers bija atjaunots, Kortess sadalīja savu karaspēku divās daļās. Lielāko daļu novietoja uz karavelām un nosūtīja uz līci, pie kura bija nodomāts uzcelt pilsētu un cietoksni. Pats Kortess mazākās nodaļas priekšgalā devās uz turieni pa sauszemi, lai pa ceļam paciemotos totonaku galvaspilsētā Sempoalā.

Jo vairāk spānieši attālinājās no Atlantijas okeāna, jo vairāk izmainījās ainava. Aiz muguras palika tuksnešainā piekrastes josla. Spānieši šķērsoja brīnumjauku līdzenumu, kas slīga krāšņā zaļumu rotā. Viņi atpūtās kokosa palmu ēnā, gāja gar necaurejamiem tropiskiem biezokņiem, jūsmoja par spilgtiem neredzētu formu ziediem. Viņu dzirdi glāstīja putnu dziesmas. Šķiet, ka ne uz vienas mākslinieka paletes neat­rastos tādas krāsas, lai attēlotu šo putnu spalvu krāšņumu.

Krietnā attālumā no totonaku galvaspilsētas spāniešus sa­gaidīja īpaši sūtņi. Ar lielu godu viesus ieveda Sempoalā, kur viņus sagaidīja ar ziedu pušķiem un vainagiem. Vientiesīgie totonaki turēja Kortesu par savu glābēju.

Sempoala bija liela pilsēta, kas ar saviem labiekārtojumiem un iedzīvotāju skaitu (30 tūkstoši cilvēku) neatpalika no dau­dzām prāvām toreizējās Spānijas pilsētām. Mūra ēku mirdzo­šās ārsienas maldināja dažu labu spānieti, kam visur rēgojās dārgmetāli. — Šīs sienas apklātas ar pulētu sudrabu, — viņi apgalvoja Kortesam, un, kad kļūda atklājās, visi viņus iz­smēja.

Kamēr Kortesa kareivji atpūtās, ēda un dzēra, viņš pats ar Marinas starpniecību veda sarunas ar totonaku valdnieku. Ar pateicību pieņēmis zelta izgreznojumus un citas dāvanas, Kortess paziņoja, ka ieradies šeit, izpildot Spānijas karaļa

pavēli, lai izdeldētu ļaunumu un pārestības, sodītu netaisnīgos, aiz­stāvētu apspiestos.

Tādas runas visiem patika. To­tonaku valdnieks sāka rūgti žēlo­ties par actekiem, kas prasot no viņa milzīgas nodevas, bet dau­dzus jaunekļus un jaunavas aizve­dot verdzībā un pat upurējot sa­viem dieviem.

—   Mēs to vairs nepieļausim! — izsaucās Kortess. — Acteku pat­vaļai tiks darīts gals. Mēs palīdzē­sim jums nomest ienīsto jūgu!

—    Bet, ja mēs parādīsim kaut Akmenī cirsta totonaku dieva vismazāko nepaklausību, tad Mon-

 tezumas karapulki līdzīgi udenskritumam, kas traucas no kalniem, brāzlsies pār mūsu līdze­numu, nodedzinās mūsu pilsētas, aizvedīs gūstā mūsu iedzīvo­tājus, — sacīja kasiki.

—     Viens spānietis ir stiprāks par veselu acteku armiju! — lepni atbildēja Kortess, pūlēdamies neatlaidīgi uzzināt, kādi spēki ir totonaku un citu apspiesto tautu rīcībā.

Kortess uzzināja, ka totonaki dzīvojot trīsdesmit pilsē­tās un lielos ciemos un ka viņi varot dot desmitiem tūkstošu karotāju. Bet actekiem esot ievērojami lielāki spēki.

Daudz ļoti vērtīgu ziņu ieguva Kortess un, atvadījies un apsolījis savu palīdzību, devās tālākajā ceļā. Totonaku vald­nieks ne tikai apgādāja spāniešus ar pārtiku, bet arī nodeva viņu rīcībā četrsimt nesēju.

Nākošajā dienā Kortesa nodaļa sasniedza Čiauistlānu — lielu totonaku pilsētu. Tā atradās augstā kalnā, ko no līča puses sedza stāva klints. Arī šeit Kortesu sagaidīja ļoti draudzīgi.

Runādamies ar pilsētas vecākajiem galvenajā laukumā, Kortess manīja, ka ļaudis kļūst nemierīgi. Kortesa sarunu biedri pēkšņi nobālēja, sāka drebēt bailēs un steidzīgi aizgāja. Izrādījās, ka pilsētā ieradušies pieci nodokļu ievācēji. Drīz spānieši tos ieraudzīja.

Tie bija bagāti ģērbti cilvēki, kuriem rokās bija spieķi ar saliektu galu — varas simbolu. Viņa tumšie, mirdzošie mati galvas vidū bija sasieti pušķī, kurā bija ievītas rozes. Katram nodokļu ievācējam sekoja kalpotājs ar vēdekli.

Uzpūtīgie Montezumas augstie ierēdņi pagāja garām spā­niešiem, pat neuzmezdami tiem skatienu. Kā pašu par sevi saprotamu lietu viņi pieņēma īpašā telpā viņiem sagata­votos izmeklētos ēdienus un dzērienus. Pamielojušies viņi pār­meta totonaku vadoņiem, ka tie bez Montezumas ziņas ielai­duši spāniešus savās pilsētās. Par to viņiem būšot jāsaņem stingrs sods. Bet tagad viņiem jādodot divdesmit jaunekļu un jaunavu par izpirkšanas upuri.

Uzzinājis par to no Marinas, Kortess sāka kūdīt totonakus, lai nepakļaujas.

—     Nepadodieties un neklausiet viņiem! Atsakieties maksāt meslus un dot cilvēkus!

—     Tad mēs visi iesim bojā! — izmisis atbildēja viens no kasikiem.

— Mēs jūs aizsargāsim! Neviens mats nenokritīs no jūsu galvas!

Tāda stipra aizstāvja iedrošināti, totonaki sagrāba Monte­zumas sūtņus, sasēja tos un iemeta cietumā.

Vēsts par bālģīmju cēlumu un taisnīgumu zibens ātrumā izplatījās pa totonaku pilsētām un ciemiem. Viņus iesauca par

«teotles» — dieviem. Likās neticami, ka parastie cilvēki uzdrošinātos rī­koties tik «varonīgi» …

Totonaki gribēja nodokļu ievācē­jus sodīt ar nāvi, bet Kortess aizlie­dza viņiem to darīt. «Nevajag izliet cilvēku asinis,» liekulīgi pamācīja indiāņus tas, kura rokas bija notrai­pītas tūkstošiem nevainīgu upuru asinīm.

Lai gūstekņus labāk apsargātu, pie cietuma nostādīja spāniešu sar­dzi. Jau tajā pašā naktī divi ierēdņi guva iespēju «bēgt». Viņus itin vien­kārši atbrīvoja no saitēm un slepeni nogādāja pie Kortesa.

Viņš tos saņēma ļoti laipni, no­mierināja un paziņoja, ka rīt atbrī­vošot arī pārējos gūstekņus. Pēc tam «bēgļus» slepeni nosūtīja uz drošu vietu. No turienes viņi mierīgi varēja atgriezties savā galvaspilsētā un zi­ņot Montezumam, ka Kortess jūtot Totonaku darināta akmens patiesu mīlestību un draudzību pret skulptūra. Meksikas valdnieku . ..

No rīta Kortess totonaku klāt­būtnē izskata pēc sodīja divus «nevīžīgos» sargkareivjus, kuru «vainas dēļ» bija notikusi «bēgšana».

— Pārējiem gūstekņiem uzlikt važas, — viņš pavēlēja.

Liela ļaužu pūļa klātbūtnē atnesa važas. Gūstekņus iekala važās un «labākas apsardzes dēļ» pārveda uz spāniešu no­metni. Bet tur, saprotams, viņus tūlīt atbrīvoja, un viņi drīz vien atgriezās Tenočtitlānā.

Tai pašā laikā Kortess pavēlēja izsūtīt pa visām totonaku pilsētām un ciemiem ziņnešus ar vēsti, ka totonaki tagad vairs nepakļaujas Montezumam un nemaksā viņam meslus.

Tas izraisīja vispārēju sajūsmu. No jauna daudzos modās cerība atgūt sen zaudēto brīvību.

Kortess svinīgi apsolīja totonakiem aizstāvēt tos «līdz pēdējam asins pilienam». — Bet tādēļ, — viņš sacīja, — jums jāstājas Spānijas valsts aizsardzībā.

Totonaku vadoņi piekrita. Viņiem nebija izvēles — kuru katru dienu varēja gaidīt Montezumas soda nodaļas.

Karaļa notārs pēc visiem noteikumiem ieprotokolēja šo notikumu un apliecināja ar savu parakstu.

Spānijas karaļa jaunajiem pavalstniekiem tūlīt atradās darbs: viņiem lika celt cietoksni. Kortess ļoti labi saprata šāda atbalsta punkta nozīmi un pats vadīja celtniecības darbus.

Sāka ar cietokšņa sienu un forta celšanu. Pēc tam būvēja kazarmas, noliktavas, pilsētas valdes namu, baznīcu.

Indiāņi sagatavoja un piegādāja kokmateriālus, taisīja ķieģeļus, raka bedres pamatiem, cēla sienas, veica visus nam­daru un galdnieku darbus. Arī spānieši neturēja rokas klēpī. Un dažu nedēļu laikā pirmās spāņu pilsētas Meksikā galvenās celtnes bija gatavas.

Kad Montezuma uzzināja, ka sūtņi sagrābti un iemesti cietumā, viņā pamodās drosmīgais karavadonis, kāds viņš bija agrāk. Viņš sāka pulcināt karaspēku, lai atriebtos totonakiem par nedzirdēto nekaunību. Bet drīz ieradās Kortesa atlaistie gūstekņi un ziņoja, kas tos atbrīvojis (tiem nenāca ne prātā, kas īstenībā pamudinājis totonakus, lai tos iesloga). Un atkal Montezumu sagrāba māņticīgas bailes no baltajiem.

Montezuma atcēla soda ekspedīciju un nosūtīja pie spā­niešiem jaunu delegāciju ar bagātām dāvanām. Tās priekšgalā atradās divi viņa brāļadēli un četri vecākie galminieki.

Paši ar savām acīm pārliecinājušies, ka lepnie acteki ne tikai neatriebjas Kortesam, bet gan cenšas viņam pielabināties, totonaki vairs nešaubījās par viņa pārdabisko spēku. Pats lielais un visvarenais Montezuma taču baidās no viņa! Un, pateicoties Kortesa aizsardzībai, Montezuma neaizskars arī totonakus.

Kopš tā laika Kortess viņu acīs kļuva par taisnības iemie­sojumu. Visus senos, vissarežģītākos strīdus, īpaši pierobežas teritoriju dēļ, tagad nodeva Kortesa izlemšanai. Bet viņš to izmantoja, lai nostiprinātu indiāņos naivo un bērnišķīgo ticību viņa neierobežotajai varenībai un neuzpērkamajam taisnī­gumam.

Kad, piemēram, Kortess saņēma sūdzību par kādas lielas totonaku pilsētas pārvaldnieka patvarībām, tad viņš «kārtības ievešanai» nosūtīja.. . vecu kareivi, kādu Erediju. Zīmīgi attēlo viņu Bernals Diass. «Eredija āriene bija šaušalīga — seja brūcēm klāta, bakurētaina, ar baismīgu bārdu un šķībām acīm, augums sakumpis, viena kāja kliba .. . Turklāt šis Ere- dijs bija viltīgs … un uzreiz iejutās savā lomā tā, ka pār­steigtais kasiks un visa viņa svīta patiešām noticēja viņa pārcilvēciskajai varai.»

Pievērsis vietējos iedzīvotājus katoļticībai, Kortess uzdeva kaujās sakropļotajam invalīdam Huanam de Torresam iepa­zīstināt viņus ar visiem baznīcas rituāliem. Jaunizceptais paters apmetās uz dzīvi galvenajā templī, ko pārvērta par katoļu baznīcu.

Gluži negaidot Kortess saņēma nelielu pastiprinājumu. Jaunās pilsētas Verakrusas ostā izmeta enkuru kuģis, kas bija ieradies no Kubas. Uz tā atradās divpadsmit piedzīvojumu meklētāji — desmit kareivju un divi virsnieki — un, kas vis­vairāk iepriecināja Kortesu, — divi zirgi.. Jau tā skaitliski nelielā spāniešu kavalērija bija cietusi zaudējumus: trīs zirgi bija gājuši bojā. Bet jātniekiem, kā paredzēja Kortess, būs liela nozīme Meksikas iekarošanā.

No atbraucējiem viņš uzzināja, ka Kubas gubernators Velaskess nebūt nav samierinājies ar ekspedīcijas patvaļīgo aizbraukšanu. Gubernators gatavojās sūdzēties par Kortesu Spānijas karalim. Un tad — Kortess to ļoti labi zināja — zelta, slavas un godinājumu vietā viņu gaida bargs sods un negods, bet varbūt pat karātavas. Visiem karaļa notāra izdarītiem ierakstiem par viņa ievēlēšanu par virspavēlnieku, kas nav atkarīgs no Velaskesa, nav nekādas nozīmes, ja tos neap­stiprina augstākie varas orgāni.

Kortess labi pazina savas zemes tikumus un paražas. Viņš nevarēja cerēt uz iecietību. Visa viņa rīcība, sākot ar ekspedī­cijas patvaļīgo aizbraukšanu, neapšaubāmi tiks novērtēta ka­raļa galmā kā vissmagāko noziegumu virkne. Kubas guber­natoram Velaskesam bija piešķirtas visas pilnvaras, turpretī viņš, Kortess, bija faktiski viltvārdis.

—    Jāaizsteidzas priekšā Velaskesam, — nolemj Kortess. — Jānosūta kuģis ar ziņojumu pašam Kārlim V par jaunajām bagātajām zemēm, kas pievienotas Spānijai. Un jālūdz viņa pilnvaras tālākajai rīcībai.

Bet kā pārliecināt karali, ka tas ir to vērts un ka viņš, Kortess, aplaimos Spāniju? Zelts — visdaiļrunīgākais advokāts. Lai tas viņu arī aizstāv!

Un Kortess sāk pierunāt kareivjus un virsniekus, lai tie atteiktos no savas laupījuma daļas par labu Spānijas karalim. Viņš pats rādīšot piemēru, atsakoties no savas piektdaļas. Un tad sanākšot iespaidīga dāvana, kas ietekmēšot Kārļa V sirdi viņu labā.

—    Šis zaudējums ir īslaicīgs, — pierunāja Kortess, — īstie dārgumi mūs vēl tikai gaida.

Laida apkārt ziedojumu listi, un katrs pats ar savu roku apstiprināja šo lēmumu.

Bet ne visi bija ar to vienis prātis. Zelts taču bija viņu pasākuma vienīgais mērķis. Un nu viņus spieda «labprātīgi» no zelta atteikties .. . Bet pretoties Kortesam, kas tik veikli prata savu lēmumu iztēlot par kopējo, bija grūti. Un daudzi, ārēji pakļaudamies, noslēpa sevī dziļu neapmierinātību.

Kortess izlietoja visu savu daiļrunību, lai, kā pienākas, attēlotu ekspedīcijas pārciestās grūtības un briesmas, sadur­smes un kaujas. Viņš neskopojās ar vārdiem, arī aprakstot jaunās zemes bagātības, un vistumšākajās krāsās parādīja visu Velaskesa darbību.

Šim vēstījumam pievienoja kareivju un virsnieku vēstuli, kurā viņi visādi cildināja Kortesa nopelnus un viņa uzticību tronim. Kareivji lūdza karali neatņemt viņiem tik varo­nīgu pavēlnieku.

Trešo līdzīga satura vēs­tuli nosūtīja jaunās pilsētas valde. «Šī zeme,» bija teikts vēstulē, «tikpat bagāta ar zeltu kā tā zeme, kurā ķē­niņš Zālamans ieguva šo me­tālu savam templim.»

Pilsētas valdē sēdēja Kor­tesa draugi, un viņi, protams, netaupīja slavinošus vārdus.

Tomēr vislielākās cerības Kortess lika nevis uz vēstu­lēm, bet uz smago zelta «pielikumu», kam vajadzēja uzskatāmi pierādīt viņa uzti­cību Spānijas karalim.

Par saviem sūtņiem Kor­tess iecēla Monteho un Puer- tokarrero — pilnīgi uztica­mus cilvēkus, kam bija sakari galmā.

Francisko Monteho bija piedalījies jau Grihalvas ekspedī­cijā. Tad viņš pieslējās Kortesam un bija viens no tiem, kas ieguldījis visus savus kapitālus šajā pasākumā. Vēlāk viņš va­dīja jaunu konkistadoru ekspedīciju un sagrāba Jukatānas pussalu.

Monteho rīcībā nodeva visātrāko kuģi ar piecpadsmit mat­rožiem un nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar zeltu uz kuģi nogādāja arī dzīvus «eksponātus» — četrus indāņu ver­gus. Kuģim bija jādodas uz Spāniju, apbraucot Kubu, lai Velaskess vai viņa draugi to nepamanītu.

Kortesa sūtņi devās ceļā 1519. gada 26. jūlijā, bet jau 30. jūlijā atklājās, cik apšaubāma tā vienprātība, ko Kortess šķita nodibinājis.

Pavisam nejauši viena dalībnieka gļēvulības dēļ tika atklāta sazvērestība pret kapteini ģenerāli. Šoreiz stāvoklis bija pa­visam nopietns un nepavisam nelīdzinājās tam inscenējumam, ko nesen bija nospēlējuši viņa piekritēji.

Sazvērnieki bija nodomājuši sagrābt karavelu, sekot aiz­braukušajam kuģim, sagūstīt to un nogādāt Kubā Velaske­sam. Viņi jau bija paguvuši sagatavot karavelu, slepeni no­gādāt tajā pārtiku, ūdeni un ieročus.

Naktī, kad bija paredzēta aizbraukšana, sazvērniekus ap­cietināja un nodeva kara tiesai. Divus pakāra (viens no tiem bija Huans Eskudero, kas tik veikli pirms dažiem gadiem bija sagriezis Kortesam uz muguras rokas Santjāgo baznīcā), locim nocirta kāju, bet pārējos izpēra rīkstēm. Nesodīts palika vienīgi. .. sazvērestības iedvesmotājs un organizētājs — svētais tēvs Huans Diass, kuru paglāba viņa garīdznieka amats.

Kā redzam, pirmie pilsētas «labiekārtojumi» — karātavas un kauna stabs Kortesam noderēja visai drīz.

Sazvērestība Kortesam skaidri parādīja, cik neuzticams viņa balsts — kareivji un matroži. Kas par to, ka tie vairāk­kārt pieņēmuši viņa diktētos «vienbalsīgos» lēmumus! Sirdī viņi Kortesu neieredzēja. Šoreiz izdevās sazvērniekus padarīt nekaitīgus, bet kur garantija, ka tas izdosies arī turpmāk? Bet, ja karaspēks sadumposies un atgriezīsies Kubā, — nāksies uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par acteku zeltu.

Jānogriež visi atkāpšanās ceļi, lai pat doma par to nevarētu -rasties. To varēja izdarīt, tikai iznīcinot visas karavelas.. .

Šis drosmīgais Kortesa lēmums var likties neprātīgs. Kara­velas bija spāniešu peldošie cietokšņi. Karavelas bija vienīgais sakaru līdzeklis ar tālo dzimteni. Bez tam karavelas bija ļoti vērtīgas. Pats Kortess bija ielicis tajās visu savu bagātību un ne tikai savu vien.

Taču pašreizējos apstākļos viņš uzskatīja tādu rīcību par vienīgo pareizo.

Kortess zināja, ka grūtības, ar ko saistīts gaidāmais gājiens uz acteku galvaspilsētu, daudzos izraisīs grūtsirdību un bailes. No tā — tikai viens solis līdz tam, lai censtos atgriezties Kubā. Kamēr bija karavelas, tas bija viegli izpildāms. Turpretī apziņa, ka atpakaļceļa nav, desmitkāršos spāniešu cīņas garu. Viņiem jāzina, ka viņu glābiņš — tikai virzībā uz priekšu. Pie tam sauszemes karaspēku tad tūlīt papildinātu simt desmit kareivju no matrožiem, kas parasti nepiedalījās kaujas dar­bībā uz sauszemes.

To visu Kortess aukstasinīgi apsvēra un nolēma iznīcināt savu floti.

Bet kā izpildīt šo nodomu, neizraisot atklātu dumpi?

Kortess nosūtīja galvenos spēkus uz Sempoalu, lai saga­tavotu tos karagājienam. Tai pašā laikā Kortesa uzpirktie loči iesniedza viņam oficiālu ziņojumu, ka karavelas esot kļu­vušas nederīgas un tik tikko turoties virs ūdens, jo dibenus tām sagrauzuši ķirmji.

Kortess izlikās ļoti izbrīnījies.

—    Ko tad mums darīt? — viņš jautāja ločiem.

—    Bojājumus nevar izlabot. Karavelas jānogremdē.

—    Ja tā, tad mums vīrišķīgi jāizpilda savs pienākums līdz galam! — iesaucās Kortess. — Tāda ir dieva griba!

Deviņiem kuģiem noņēma buras, takelāžu, visu, kam bija kāda vērtība, bet pašus kuģus uzbrauca uz sēkļa, kur krasta bangas tos drīz vien sadragāja.

Kad kareivji uzzināja notikušo, izcēlās atklāts dumpis. «Ģenerālis atvedis mūs šeit nokaušanai kā dzīvnieku baru!» kliedza spānieši.

Bet tagad stāvokļa noteicējs bija Kortess.

—    Iet uz priekšu, visu laiku skatoties atpakaļ, — tas no­zīmē nolemt sevi sakāvei, — viņš sacīja. — Tikai bezgalīga ticība panākumiem atnesīs mums uzvaru. Starp citu, — viņš nobeidza savu runu, — gļēvuļi un mazdūšīgie var arī tagad at­griezties mājās. Viens kuģis taču ir saglabājies. Lai viņi dodas uz Kubu un tur pastāsta, kā viņi pameta savu komandieri un biedrus un pacietīgi gaida mūsu atgriešanos. Bet mēs atgriezī­simies, apkrāvušies ar Meksikas zeltu!

Protams, ka neatradās neviens, kas vēlētos atzīties savā gļēvulībā. Neviens neizmantoja Kortesa priekšlikumu. Un viņš varēja uzskatīt, ka viņa nodoms pilnīgi izdevies. Kopš šī brīža visi ekspedīcijas dalībnieki bija Kortesa rokās. Viņam vairs nebija jābaidās, ka kāds mēģinās atgriezties un tā izjaukt viņa godkārīgos plānus.

Plaši izplet raibos spārnus, Spārnotais!

Un aiznes mani Jaunās zemes skaistās ārēs,

Kuras sauc par Meksiku.

H. Heine. «Viclipucli».

1519. gada 16. augustā Kortesa armija, labi atpūtusies un apgādāta ar visu nepieciešamo, atstāja Sempoalu un devās uz Meksikas galvaspilsētu Tenočtitlānu. Pārgājienā piedalījās četri simti kājnieku un piecpadsmit jātnieku. Viņu apbruņo­jumā, neskaitot personīgos ieročus, bija tikai septiņi lielgabali. Kortesa rīcībā bija lielāki spēki, bet viņam nācās atstāt gar­nizonu Verakrusā. Toties Kortesam tagad bija sabiedrotie — totonaki, kas skatījās uz Kortesu kā cīnītāju par viņu neat­karību.

Sempoalas pārvaldītāji bija nodevuši Kortesa rīcībā tūkstoš trīs simti karotāju un tūkstoti nesēju, kuriem bija jānes liel­gabali un nastas. Bez tam spāniešus pavadīja četrdesmit ievē­rojamu totonaku. Tika uzskatīts, ka tie ir Kortesa padomnieki un ceļa rādītāji, kuriem jāpalīdz Kortesam nodibināt sakarus ar svešām tautām. īstenībā tie bija ķīlnieki. Kortess baidījās — un ne bez pamata, — ka tad, kad atklāsies viņa nodevīgā, divkosīgā taktika, sabiedrotie pārvērtīsies ienaidniekos. Tādēļ

viņš uzskatīja par nepieciešamu turēt savā štābā par ķīl­niekiem pilsētu pārvaldītājus, cilšu virsaišus un citas ietek­mīgas personas.

Spāniešiem, kas bija atbrīvoti no smagās kareivju uzkabes, ilgi neizdevās jūsmot par bagāto tropisko augu valsti, caur kuru vijās viņu ceļš. Drīz vien viņiem bija jāpārvar Kordiljeru stāvās kalnu pārejas. Un, jo augstāk viņi kāpa pa šaurajām, līkumainajām takām, jo vairāk mainījās klimats un apkārtnes ainavas.

Sāka pūst aukstie kalnu vēji. Lietus mainījās ar krusu. Ledainās šaltis izmērcēja apģērbu, bet naktīs sals drebināja līdz kauliem. Krāsām bagāto augu valsti nomainīja augst- kalnāja skopais zaļums.

Konkistadori sāka kurnēt. Viņi jau bija pamatīgi noguruši no nebeidzamajiem pārgājieniem, bet gals tiem nebija pare­dzams. Mērķis bija vēl ļoti tālu. Bet vēl sliktāk klājās spāniešu jaunajiem sabiedrotajiem — totonakiem.

Totonaki — saulaino dienvidu bērni — nemaz nebija sa­gatavojušies tik skarbam klimatam. Viegli ģērbušies, viņi ļoti cieta no aukstuma, slimoja un mira desmitiem. Bet Kortess ne­rēķinājās ar zaudējumiem, pat ja runa bija par viņa tautiešiem. Tāpēc indiāņu ciešanas viņu aizkustināja vēl mazāk. Viņš at­vēlēja ļaudīm tikai visīsākos atpūtas brīžus miegam un visu laiku steidzināja doties uz priekšu.

Pārgājuši pāri kalnu grēdas augstākajam punktam, viņi sasniedza plašu, auglīgu ieleju ar mērenu klimatu. Parādījās rūpīgi apstrādāti tīrumi, kurus apjoza kaktusu dzīvžogi. Viss liecināja par apdzīvotu vietu tuvumu.

Patiešām, drīz vien skatienam atklājās skaista pilsēta, kuras mūra celtņu baltās sienas mirdzēja saulē. Tādēļ spānieši to nosauca par Kastilblanko («Baltais cietoksnis»).

Pilsētas pārvaldītāji sagaidīja Kortesa armiju ļoti atturīgi. Taisnība, to apgādāja ar pārtiku un telpām atpūtai. Bet darīja to ar skaidri redzamu nepatiku, it kā pakļaudamies nepiecie­šamībai. «Baltā cietokšņa» iedzīvotāji maksāja actekiem meslus un negaidīja nekā laba ne no spāniešiem, ne no Montezumas.

Pilsētas pārvaldītāji nenogurdami slavēja Montezumu, viņa varenību, bagātību, varonību. Kortess nepalika parādā. Viņa samācīta, Marina spilgti iztēloja indiāņiem zirgu un lielgabalu neuzvaramo spēku.

— Tie ir mūsu kara biedri, — stāstīja Marina. — Viņi nik­numa pilni metas uz ienaidnieku un nesaudzīgi iznīcina to. Kaujas laikā spānieši tikai ar pūlēm spēj tos noturēt.. .

Kortess savā nepacietībā gribēja pievērst pagānus «īstena­jai ticībai». Bet tam pretojās . . . garīdznieks Olmedo.

— Laiks vēl nav pienācis, jānogaida, — sacīja viltīgais

paters, baidīdamies, ka sašutušie «jaunatgrieztie» varētu sa­celties.

Pēc piecu dienu atpūtas ekspedīcija virzījās tālāk un bez sevišķiem atgadījumiem pēc dažām dienām sasniedza Tlaš- kalas — nelielas neatkarīgas valsts robežu. Uz turieni vispirms nosūtīja četrus ievērojamus totonakus ar ļoti daiļrunīgu, bet tlaškaliešiem pilnīgi nesaprotamu Kortesa vēstuli. Tajā Kortess lūdza izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju. Sūtņi varēja šo lūgumu izsacīt ar vārdiem, bet vēstulei, kas sacerēta iz­smalcinātā spāņu valodā un uzrakstīta indiāņiem nepazīstamām rakstu zīmēm, vajadzēja, pēc Kortesa domām, piešķirt viņa lūgumam lielāku svaru.

Par to, ka sasniegta jaunas valsts robeža, spānieši uzzināja ļoti vienkārši: viņu priekšpulks uzdūrās milzīgam, gandrīz trīs metrus augstam un vairāk nekā sešus metrus biezam mūrim. Uz tā atradās īpašas aizsardzības ierīces. Mūrī bija ierīkota viena vienīga eja, ko no visām pusēm varēja ļoti labi apšaudīt. Šis mūris stiepās vairāku simtu metru garumā un abos galos piekļāvās stāvām, nepieejamām klintīm.

Eja šķita neapsargāta. Cilvēkus nekur neredzēja.

Kortesa sūtņi neatgriezās. Tie bija iekrituši kā ūdenī, kaut gan noteiktais laiks bija sen pagājis.

Pēc neilgām pārdomām Kortess ieveda savu karaspēku ejā, kas spāniešiem atgādināja uzstādītu peļu slazdu. Bet, pa­tiesību sakot, ko tad citu varēja darīt? Griezties atpakaļ?

Tas bija izslēgts, jo atgriešanās tagad_ nozīmēja skaidri redzamu bojā eju.

Gaidīt pie mūra, kamēr ierodas tlaškalieši? Arī absurds. Atlika tikai viena izeja — iet uz priekšu un cerēt uz iz­došanos.

Tlaškalas indiāņi — skaitā neliela tautiņa — jau sen bija kļuvuši slaveni visā Meksikā. Tā bija viena no nedaudzajām tautām, kas nepakļāvās actekiem un bija saglabājusi savu neatkarību. Būdami kalnu apdzīvotāji, mierīgi zemkopji («Tlaš- kala» nozīmē «Maizes zeme»), viņi visi kā viens ķērās pie ieročiem, kad dzimtajai zemei draudēja briesmas.

Cik reižu acteki nebija mēģinājuši pakļaut tlaškaliešus, sūtīdami uz viņu zemi neskaitāmus karapulkus! Bet no tā nekas neiznāca. Nepieejamie kalni palīdzēja brīvību mīloša­jiem kalniešiem sekmīgi aizstāvēties pret daudz spēcīgāko ienaidnieku. Vienā no pēdējām kaujām ar tlaškaliešiem krita arī Montezumas mīļotais dēls.

Tas notika neilgi pirms spāniešu parādīšanās Meksikā. Un Montezuma gatavoja jaunu, vēl stiprāku armiju, kurai vaja­dzēja noslaucīt no zemes virsas nepakļāvīgo Tlaškalu.

Kādu laiku spānieši virzījās uz priekšu, nesastapdami pre­testību. Bet tad jātnieki, kas atradās avangardā, pamanīja nelielu indiāņu nodaļu, kurā bija ne vairāk kā trīsdesmit cilvēku.

Spānieši zināja, ka zirgu izskats vien jau paralizē preti­nieka spēkus, un tādēļ mierīgi turpināja ceļu. Bet tlaškalieši, neskatoties uz savu mazo skaitu, ne tikai nemetās bēgt, bet, gluži otrādi, uzbruka jātniekiem. Viņi centās tos noraut no zirgiem, rāva viņiem no rokām šķēpus. . , Jau pirmajā sa­dursmē tika nogalināti divi zirgi un nāvīgi ievainots viens kavalērists.

Pa to laiku pienāca spāniešu kājnieki. No otras puses palīgā savējiem atsteidzās vairākas tlaškaliešu nodaļas. Indiāņi nemitīgi plūda klāt, un drīz sapulcējās vairāk nekā trīs tūk­stoši cilvēku.

Pirmā artilērijas zalve piespieda indiāņus atkāpties. Bet bija redzams, ka viņi to darīja, paklausīdami kasiku pavēlēm. Artilērijas grāvieni, kas šajos kalnos atskanēja pirmo reizi, "nebūt nemazināja tlaškaliešu kareivīgo garu.

Izgājuši caur šaurajām kalnu aizām, spānieši, ievērojot piesardzību, nokāpa krāšņā ielejā, kas slīga dārzos, un ierī­koja nometni upes krastā. «Mēs izmazgājām brūces,» raksta Bernals Diass, «un, tā kā mums nebija eļļas, apsmērējām tās ar taukiem, ko iztecinājām no nogalināta indiāņa.» Ar cilvēku taukiem spānieši dziedināja arī ievainotos zirgus.

Rītausmā kauja atjaunojās. Cīņā aizrāvušies, spānieši ļāvās ievilināties šaurā aizā, kur kavalērija nevarēja izvērsties un ļoti apgrūtināta bija arī artilērijas darbība. Aiz aizas pa­grieziena, kur bija nozudusi vajāto indiāņu nodaļa, Kortess pēkšņi ieraudzīja trīsdesmit tūkstošu vīru armiju, kas bija gatava pēc pirmā signāla mesties kaujā. To komandēja ar savu drosmi un varonību pazīstamais Hikotenkatls Jaunākais — kāda Tlaškalas valdnieka dēls.

Rīta saules staros spoži mirdzēja daudzkrāsainās spalvas, ar kurām bija izrotājušies indiāņi, viņu ieroči, neskaitāmie pīķi un bultas ar obsidiāna 1 smailēm, kaujas karogi, uz kuriem bija attēlots zelta ērglis ar izplestiem spārniem vai balts gārnis uz klints. Karotāju sejas bija izkrāsotas baltām un dzeltenām svītrām.

Virsaišus varēja viegli pazīt pēc fantastiskajām galvas

1 Obsidiāns — vulkānisks stikls, minerāls ar asu lūzumu, ko var viegli noslīpēt.

rotām, kas bija izgreznotas ar zeltu un dārgakmeņiem, un putnu spalvu apmetņiem visbrīnišķīgākajās krāsās. Daži bija uzlikuši bruņu cepures, kas pēc formas atgādināja plēsīgu zvēru galvas ar briesmīgiem, atņirgtiem zobiem.

Skaļi kliegdami, tlaškalieši blīvā masā metās uz spāniešiem un viņu sabiedrotajiem, apberot tos ar bultu, metamo šķēpu un akmeņu krusu.

Indiāņu karapulku pozīcijas bija ļoti izdevīgas. Viņi šāva no augšas lejup, vienlaicīgi apbērdami pretinieku veselām smilšu kaudzēm, lai padarītu to aklu un laupītu orientēšanās spēju.

Viena mirkli aptvēris stāvokli, Kortess pavēlēja par katru cenu lauzties uz priekšu, lai izkļūtu no kļūmīgās aizas līdze­numā.

Ar milzīgām pūlēm to izdevās veikt. Tlaškaliešu lielais skaits un rindu biezums atnesa ļaunumu dzimtās zemes aiz­stāvjiem. Grūti bija iedomāties labāku mērķi artilērijai kā šos blīvos ļaužu tūkstošu pūļus. Katrs gandrīz bēz mērķēšanas izšautais lielgabala lādiņš izrāva no ierindas desmitiem upuru. Kad izcēlās tuvcīņa, cīnījās tikai pirmās rindas, bet pārējā masa, spiezdamās virsū, tikai traucēja.

Indiāņiem bija paraža aiznest no kaujas lauka ne tikai ievainotos, bet ari nogalinātos. Tas vairākkārt palielināja upuru skaitu. Tlaškalieši ne tikai necentās slēpties no nā­vējošās artilērijas uguns, bet, gluži otrādi, cits pēc cita līda pašā ellē.

Apmēram veselu stundu turpinājās kauja, kurā spānieši šāva indiāņiem gandrīz tieši virsū. Un atkal, neskatoties uz briesmīgajiem zaudējumiem, tlaškalieši atkāpās pilnīgā kārtībā un tikai pēc savu kasiku pavēles.

Kortess bija pārliecināts, ka tlaškaliešiem pārgājusi katra patika karot. Un viņš kuru katru brīdi gaidīja sūtņus ar pa­devības apliecinājumiem. Taču pagāja dienas, tomēr sūtņi nerādījās. .. Kortesa atkārtotajam miera piedāvājumam un prasībai izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju sekoja Hiko- tenkatla Jaunākā nicinošā atbilde:

— Spānieši var iet, kurp viņiem patīk .. . Bet mieru ar viņiem mēs slēgsim tikai pēc tam, kad viņu miesa būs atdalīta no kauliem . . .

Kaujas laukā tlaškaliešiem bija izdevies iegūt vienu kritušo zirgu. Viņi triumfēdami vadāja zirga galvu pa savām pilsētām

un ciemiem un rādīja tautai, lai pārliecinātu visus, ka šo «dievu» var tāpat nogalināt kā kuru katru citu dzīvu būtni.

Spāniešiem nācās izturēt vēl vienu briesmīgu kauju. 1519. gada 5. septembri pret viņiem devās piecdesmit tūkstoš vīru. Bet milzīgajam skaitliskajam pārsvaram nebija izšķirošas nozīmes, jo lielgabaliem pretī stājās loki un bultas. Bez tam tlaškaliešu virsaišu starpā sākās ķildas. Vieni, uzskatīdami spāniešus par pārdabiskām būtnēm, apgalvoja, ka pretoties neesot nekādas jēgas, bet citi ar Hikotenkatlu Jaunāko priekš­galā prasīja turpināt cīņu līdz pilnīgai uzvarai.

Priesteri, pie kuriem griezās pēc padoma, atbildēja izvai­rīgi: atnācēji neesot dievi, bet neesot arī vienkārši cilvēki. Viņi esot saules dieva bērni. Ja viņiem uzbruktu naktī, kad saule atpūšas, viņus varētu uzvarēt.

Bet nakts uzbrukums indiāņiem panākumus nedeva. Kortesa kareivji gulēja neizģērbušies, ar ieročiem rokās; viņu zirgi stāvēja apsegloti. Pēc pirmā trauksmes signāla visi spānieši bija kājās un sagaidīja ienaidnieku ar iznīcinošām zalvēm. Mēness spožā gaisma ļāva artilēristiem šaut tikpat precīzi kā dienā.

Spokainās ēnās tīti, jātnieki un zirgi izskatījās tlaškaliešiem naktī vēl baigāki, un viņi metās panikā bēgt. Izmantodami sa­jukumu, saujiņa jātnieku 15—20 minūšu laikā sakropļoja un nogalināja simtiem indiāņu.

Tlaškaliešu zaudējumi bija briesmīgi, bet arī uzvarētāju stāvoklis bija izmisuma pilns. Piecdesmit cilvēku bija izsituši no ierindas ievainojumi un slimības, pārējie tikko turējās uz kājām. Pats Kortess bīstami saslima ar drudzi. Viņš kļuva tik nespēcīgs, ka ar pūlēm turējās seglos.

Spānieši laiku pa laikam sarīkoja izbrukumus, lai sagādātu pārtiku. Bet tie pārvērtās par soda ekspedīcijām: neviens lab­prātīgi negribēja dot viņiem ne grauda.

Zaudējuši cerības uzvarēt, spānieši uzstāja Kortesam, ka jāatgriežas Verakrusā.

— Nav pasaulē jūga lopa, kas tā mocītos kā mēs, — sacīja konkistadori Kortesam. — Lops kaut naktī atpūšas, bet mēs nezinām miera ne dienu, ne nakti … Katram kareivim ir divi trīs ievainojumi. Domāt par Meksikas iekarošanu ir tīrais neprāts. Mums nav pa spēkam salauzt pat mazās Tlaškalas pretestību. Vajag atgriezties Verakrusā un nosūtīt vienīgo pār­palikušo kuģi pēc pastiprinājumiem uz Kubu.

Kortesam nenācās grūti pierādīt saviem kareivjiem, ka griezties atpakaļ nozīmē apliecināt savu bezspēcību un nolemt sevi drošai nāvei. Jāiztur vēl dažas dienas, un tad paši tlaš- kalieši lūgs mieru.

Patlaban visas sarunas ar ienaidnieku veda Marina. Viņa bija tā iejutusies savā lomā, ka ne ar vienu skatienu, ne ar vienu vārdu neizpauda spāniešu izmisuma pilno stāvokli. Gluži otrādi — viņa diktēja noteikumus un runāja ar tlaškaliešiem tā, kā uzvarētājs runā ar uzvarētiem . . .

Tlaškalas kara padome, kā vēlāk izrādījās, sen bija no­lēmusi ļaut spāniešiem iet cauri viņu zemei un noslēgt mieru. Bet Hikotenkatls Jaunākais, kura rīcībā bija divdesmit tūkstoši vīru, kategoriski atsacījās paklausīt.

Dažas dienas vēlāk viņš izlikās, ka arī gatavs noslēgt mieru, un nosūtīja uz Kortesa nometni delegāciju ar dāvanām. Viņus uzņēma laipni. Bet dažu tlaškaliešu izturēšanās šķita Marinai aizdomīga. — Tie ir spiegi, kas atsūtīti, lai uzzinātu mūsu spēkus, — viņa teica Kortesam.

Nopratināšanā aizturētie indiāņi drīz vien atzinās, ka vi­ņiem patiešām uzdots uzzināt ienaidnieku skaitu, jo rīt pa­redzēts sturmēt templi, kurā spānieši nocietinājušies.

Pēc Kortesa pavēles visiem indiāņiem nocirta rokas un nosūtīja tos atpakaļ.

— Spānieši lasa mūsu sirdīs! — izmisumā izsaucās Hiko­tenkatls Jaunākais, ieraudzījis savus sakropļotos karotājus.

-Un viņš, pats tālredzīgākais un pats nelokāmākais tlaškaliešu vadonis, atteicās no domas par tālāko pretestību.

Tlaškalieši piedāvāja Kortesam mieru tajā brīdī, kad spā­nieši uzskatīja, ka viņi galīgi zaudējuši. Ievainojumu un sli­mību, smago kauju un bezmiega nakšu novārdzināti, viņi sāka ilgoties, lai nākošā kauja būtu pēdējā viņu mūžā.

Ja vēl gluži nesen spānieši varēja pretoties piecdesmit tūkstošu vīru lielai armijai, tad tagad viņi nebūtu izturējuši pat piectūkstoš vīru lielas nodaļas uzbrukumu. Un, kad no priekšējā posteņa atsteidzās kareivis ar ziņu, ka Kortesa no­metnes virzienā nākot nez kādi ļaužu pūļi, spānieši galīgi zaudēja vīrišķību. Bet drīz vien noskaidrojās, ka nācēji ir nevis kareivji, bet nesēji ar pārtiku un dāvanām. Pie Kortesa ieradās pats Hikotenkatls Jaunākais un piedāvāja mieru un draudzību.

Tas bija liela auguma plecīgs karavīrs, gadus trīsdesmit piecus vecs, lepnu stāju, kaujās gūtām rētām vagotu seju. Viņš vaļsirdīgi paziņoja, ka uzskatot sevi par uzvarētu un tālāko pretestību par bezprātīgu. Karš iesācies tādēļ, ka viņš noturējis Kortesu par Montezumas draugu. Bet, ja taisnība, ka Kortess palīdzot acteku apspiestajām tautām, tad viņš tlaš- kaliešos atradīšot uzticīgus un nelokāmus palīgus.

Kortess līksmoja. Viņš bija panācis ne tikai pakļaušanos, bet ieguvis arī jaunus, spēcīgus sabiedrotos. Tomēr ārēji viņš bija bargs un stingrs, kā tas uz­varētājam pieklājas. Sekojot viņa padomam, spānieši arī ne­izrādīja savu vētraino prieku. Padevības apliecinājumus un bagātīgos pārtikas krājumus, kas bija tik ļoti vajadzīgi, viņi pieņēma kā pelnītus.

Ticība Kortesa varenībai kļuva vēl lielāka, kad viņa no­metnē ieradās pieci Montezu- mas sūtņi ar lielu zeltlietu dau­dzumu un citām dāvanām. Pat vēl vairāk — Montezuma izteica gatavību pakļauties Spānijas karalim un ik gadus maksāt tam lielas nodevas: zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un audu­mus. Viņš lūdza no Kortesa tikai vienu: atteikties no grūtā gājiena uz Tenočtitlānu, «jo šis ceļš ir tāls, kalnains un bez ūdens …».

Kas tad spieda Montezumu tik pazemojoši un tādā steigā atzīt sevi par uzvarētu, nemaz nemēģinot pretoties?

Izlūki ziņoja viņam par katru spāniešu soli. Vēsts par to, ka Kortess devies uz Tlaškalu, piepildīja viņa sirdi ar prieku. Viņš zināja, cik dedzīgi tlaškalieši aizstāv savu neatkarību, un bija pārliecināts, ka tie nepakļausies Kortesam.

Bet tad ziņneši cits pēc cita atnesa vēstis par spāniešu uz­varu. — Tātad tie patiešām ir dieva Kecalkoatla sūtņi, nevis vienkārši mirstīgie, — nolemj Montezuma. Un atkal viņu pār­ņem māņticīgas bailes no baltajiem.

Ar neslēptām bažām Montezumas tuvinieki raudzījās uz sava pavēlnieka mēģinājumiem pielabināties spāniešiem, at­pirkties no tiem ar bagātīgām dāvanām. Vistālredzīgākie kara­vadoņi saprata, ka zelts tikai izraisīs spāniešu mantkārību, bet padevības apliecinājumi tikai uzvedīs uz domām par acteku militāro vājumu.

— Jācīnās! Ienaidnieks nemaz nav tik stiprs, kā mums tas liekas. Spāniešu ir tikai saujiņa, bet acteku spēki nav saskai­tāmi! — kvēli centās pārliecināt Montezumu viņa brāļadēls, dedzīgais un drošsirdīgais Kuautemoks. — Mēs ne reizi vēl neesam mēģinājuši atnācējus sakaut. Es esmu gatavs pats stā­ties karapulku priekšgalā un doties tiem pretī!

Bet Montezuma noraidīja viņa priekšlikumu. Armijas vietā pie spāniešiem nosūtīja kārtējo sūtniecību ar bagātīgām dā­vanām, padevības apliecinājumiem un vienu vienīgu lū­gumu — atcelt gājienu uz Tenočtitlānu . . .

Apsvēris visus apstākļus, Kortess nolēma iegūt no pašrei­zējās situācijas vislielāko labumu. Sensenais tlaškaliešu un acteku naids deva viņam iespēju izmantot savā labā kā vienus, tā otrus. Viņš gribēja, lai abas naidīgās puses pēc iespējas ilgāk uzskatītu viņu par savu sabiedroto. Tad viņš varētu dik­tēt savus noteikumus kā tlaškaliešiem, tā arī actekiem, lai galu galā pakļautu abas tautas.

Montezumas sūtņi centās iestāstīt Kortesam, ka tlaškalieši esot viltīgi un nežēlīgi, ka viņš nedrīkstot ticēt to solījumiem.

Kortess vēlīgi noklausījās un pateicās par labo padomu.

Tlaškalieši stāstīja, ka Montezumas dāvanas un solījumi esot tikai nožēlojams triks, lai iegūtu spāniešu uzticību.

—    Netici ne viņa mīlīgajiem vārdiem, ne viņa laipnībām, ne manierēm. Viņa vārdi ir tukši, bet draudzība — nodevīga.

Kortess pateicās par brīdinājumu un apsolīja to ievērot.

Hikotenkatls Jaunākais uzaicināja Kortesu ierasties viņa -galvaspilsētā Tlaškalā. Montezumas sūtņi centās pārliecināt Kortesu to nedarīt, lai nekristu slazdos. Bet, kad viņš noraidīja to lūgumu, paziņodams, ka nebaidās no nodevības, Montezu­mas sūtņi sāka Kortesu pierunāt pagaidīt kaut nedēļu, kamēr par visu tiks paziņots viņu valdniekam. Tam Kortess piekrita, saprazdams, ka no Montezumas var pienākt svarīgas vēstis. Un viņš nemaldījās.

Baidīdamies no iespējamās Kortesa savienības ar tlaškalie­šiem, Motezuma šoreiz. . . ielūdza viņu savā galvaspilsētā! Viņš lūdza no spāniešiem tikai vienu: nepalikt Tlaškalā un ne­stāties nekādos sakaros ar šiem «nodevīgajiem tlaškaliešiem». Dāvanas, ko Kortesam pasniedza reizē ar vēstījumu, bija lie­liskākas nekā jebkad agrāk.

Tāda nenoteiktība Montezumas rīcībā, kurš agrāk darīja visu iespējamo, lai nelaistu spāniešus Tenočtitlānā, bet tagad laipni ielūdza viņus savā galvaspilsētā, liecināja par pilnīgu apjukumu pretinieka nometnē. To Kortess ņēma vērā un no­lēma: jo lielāku neatkarību viņš parādīs, jo vairāk nobīsies Montezuma.

Uzklausījis viņa sūtņu lūgumu un vēlīgi pieņēmis dāvanas, Kortess paziņoja, ka tomēr nolēmis apmeklēt Tlaškalu un vē­lētos, lai Montezumas sūtņi viņu pavadītu.

—    Bet tlaškalieši mūs saplosīs gabalos! — iesaucās sūtņi.

—    Es jūs ņemu savā aizsardzībā, — atbildēja Kortess.

1519. gada 23. septembrī Kortesa ekspedīcija iegāja Tlaš­kalā. Tā bija biezi apdzīvota pilsēta ar akmens un ķieģeļu namiem. Lēzenie jumti bija kā nosēti ar ļaudīm, kas vēlējās redzēt draudīgos svešiniekus.

Savā ziņojumā Kārlim V Kortess salīdzina Tlaškalu ar Gre- nādu, tomēr uzskatīdams, ka indiāņu pilsētā iedzīvotāju vairāk un ka tā labāk nocietināta. Pilsētas tirgū reizēm sapulcējās līdz trīsdesmit tūkstošiem cilvēku.

Spānieši ievēroja, ka tlaškaliešu namiem nav durvju. Ie­ejas bija aizklātas ar mašām, pie kurām bija piekārti vara gabali. Kad kāds pārkāpa slieksni, tie iežvadzējās, pavēstīdami saimniekam par viesa ierašanos. Spāniešus patīkami pārsteidza arī tlaškaliešu frizētavas un pirtis ar karstu ūdeni un tvaiku — gluži eiropiešu gaumē .. .

Augsti mūri dalīja pilsētu četros atsevišķos rajonos.

Kortesa karavīri apmetās kāda tempļa plašajās telpās. Viņi pēc patikas ēda, dzēra un atpūtās. Bet sardze ne uz mirkli nepārstāja būt nomodā. Kortess prasīja dzelzs disciplīnu un pastāvīgu kaujas gatavību. Neviens kareivis neuzdrošinājās aiziet bez komandiera atļaujas. Neviens komandieris neatstāja kazarmas bez Kortesa ziņas.

Divdesmit dienu nodzīvoja Kortess Tlaškalā. Šeit viņš bei­dzot tika vaļā no drudža un atkal bija rosīgs un nenogur­dināms.

Vēsts par spāniešu uzvaru aplidoja visu Meksiku. No tā­lām pilsētām, kuras Montezuma bija pakļāvis vai kuras bija viņam naidīgas, pie Kortesa ieradās sūtņi, lūdza palīdzību un piedāvāja atbalstu. Kortess visus uzmanīgi uzklausīja. Dažiem apsolīja palīdzību, dažiem atbildēja izvairīgi. Viņš pētīja spēku izvietojumu, centās iedziļināties dažādo indiāņu tautu un cilšu sarežģītajās savstarpējās attiecībās.

Par viņa padomnieku kļuva vecais, aklais Hikotenkatls •— mums jau pazīstamā drošsirdīgā karavadoņa tēvs. Nodzīvojis ilgu mūžu, viņš daudz zināja un bija ļoti noderīgs spānie­šiem. Uzskatīdams viņus par Tlaškalas sabiedrotajiem, sirm­galvis sīki izstāstīja Kortesam par Montezumas armiju, acteku kara taktiku, viņu kaujas ieročiem un daudz ko citu.

Par patiesas draudzības zīmi viņš piedāvāja Kortesam par sievu savu meitu.

Kortess ļoti laipni pieņēma donnu Luīžu — tā viņu nosauca pēc kristīšanas, — bet atdeva par sievu Alvarado, ko indiāņi viņa gaišo matu dēļ nosauca par sauli, tlaškaliski — «Tona- tiu». Pēc Hikotenkatla Vecākā priekšlikuma arī citi ievēro­jamie tlaškalieši saradojās ar spāniešiem, dodami viņiem par sievām savas meitas.

Ar lielām pūlēm noslēgtais miers gandrīz izjuka, kad Kor­tesam ienāca prātā uzspiest visiem Tlaškalas iedzīvotājiem

katoļu ticību. No šā nesaprātīgā soļa viņu atkal atrunāja tēvs Olmedo, kas uzskatīja, ka vispirms esot jāpakļauj visa Mek­sika, bet pēc tam varēšot sākt domāt par pagānu dvēseļu glābšanu.

Ceļš uz Tenočtitlānu veda caur Čolulu — svarīgu acteku atbalsta punktu visos karos ar Tlaškalu. Turp tad arī nolēma doties Kortess; jo vairāk tādēļ, ka jaunā Montezumas sūtītā delegācija lūdza viņu ilgāk neaizkavēties «nabadzīgajā un rup­jajā Tlaškalā». Bija skaidrs, ka Montezuma ļoti baidījās no Kortesa draudzības ar saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem.

Tlaškaliešiem nebija nekas pretī, ja Kortess pakļautu ac­tekus savai varai. Tomēr viņi ieteica iet uz Tenočtitlānu pa citu ceļu — garāku, bet ne tik bīstamu. Čolulā atrodoties stiprs acteku garnizons. — Iet uz Colulu būtu tas pats, kas līst zvē­ram rīklē, — viņi apgalvoja.

Bet gājiens uz Čoiulu bija nolemts. Taisnība, šīs pilsētas iedzīvotāji neizteica sevišķu vēlēšanos iepazīties ar spānie­šiem. Viņu sūtniecība sastāvēja no četriem nenozīmīgiem in­diāņiem, kas pie tam ieradās bez jebkādām dāvanām. Kortess uzskatīja to par savas personas apvainošanu. Viņš lika sūtņiem griezties atpakaļ un paziņoja: ja triju dienu laikā pie viņa neieradīšoties paši pilsētas pārvaldītāji, tad viņš tos uzskatīšot par . . . dumpiniekiem.

Draudi līdzēja. Čolulas pārvaldītāji ieradās ar bagātīgām dāvanām un atvainojās. — Naids ar tlaškaliešiem, — viņi tais­nojās, — aizkavējis viņus ierasties agrāk.

Tas skanēja visai ticami, un Kortess izlikās, it kā viņiem ticētu.

Gājienā uz Čoiulu Kortesu pavadīja seši tūkstoši tlaška­liešu. Zinādams par Tlaškalas un Čolulas mūžseno naidu, Kor­tess pilnīgi paļāvās uz saviem jaunajiem sabiedrotajiem — nesenajiem niknajiem ienaidniekiem.

Ekspedīcijas ceļš veda pa stipri šķēršļotu, kalnainu apvidu. Pēc tam Kortesa armija nonāca plašā ielejā, kurā nebija ne pēdas neapstrādātas zemes. Kukurūzas lauki mainījās ar sulīgo aloji; čilli jeb acteku pipars atradās blakus kaktusu plantā­cijām.

Laukus apūdeņoja daudzi kanāli. Tajā laikā tur bija arī biezi meži, kurus spāņu iekarotāji vēlāk izcirta.

Čolulā Kortesam un viņa pavadoņiem parādīja pienācīgo uzmanību. Spānieši un totonaki apmetās lielā templī, bet tlaš­kalieši pēc Čolulas pārvaldītāju lūguma uzcēla savu nometni ārpus pilsētas.

Čolula bija pazīstama kāviens no lielākajiem Meksikas reliģis­kajiem centriem. Te atradās sim­tiem tempļu, kuros ik dienas pul­cējās tūkstošiem svētceļnieku. Visslavenākais bija gaisa dieva templis, kas pacēlās milzīga pira- mīdveidīga uzbēruma galā. Pēc saviem apmēriem šis māksljgais kalns atgādināja grandiozās Ēģip­tes piramīdas. Tā augstums bija ap 60 metru, kvadrātveidīgā pa­mata garums 442 metri, bet pama­ta laukums gandrīz 200 000 kvad­rātmetru!

Čolulas ielas bija ievērojami platākas un labāk iekārtotas nekā Tlaškalas ielas. Tajās valdīja

priekšzīmīga tīrība. Kortess sa­skaitīja pilsētā ap 20 000 namu. Vietējā aristokrātija bija neap­šaubāmi bagātāka nekā Tlaškalā. Par to liecināja tās greznie tērpi, daudzie apkalpotāji, izsmalcinātie ēdieni.

Pēc dažām dienām no Monte­zumas ieradās vēl viena delegā­cija, bet jau bez kādām dāvanām. «Montezuma nevēlas spāniešu ie- Indiāņu karotāji pilnā apbruņo- rašanos galvaspilsētā tādēļ, ka jumā.

Tenočtitlānā patlaban maz pārti­kas,» paziņoja sūtņi.

Viņi bija pilnīgi pārvērtušies. Kur palikusi agrākā iztapība? Viņi izturējās lepni un neatkarīgi.

Stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Parādījās arī citas pazīmes, kas liecināja par draudīgu notikumu tuvošanos. Samazinājās kukurūzas piegāde spāniešiem ar to ieganstu, ka izsīkuši tās krājumi.

Pilsētas pārvaldītāji izrādīja daudz mazāk laipnības un uz­manības. Viņi acīm redzami izvairījās no tikšanās ar Kortesu.

Drīz vien totonaki viņam ziņoja, ka daudzās Čolulas ielās ierīkoti aizsprosto jumi un nomaskētas bedres ar uzasinātiem mietiem dibenā. Kas tajās iekritīs, varēs atvadīties no dzīves.

Citi ziņojumi vēstīja, ka sievietes un bērni steigšus atstājot pilsētu, vīriešiem izdalot, ieročus un uz namu jumtiem sagata­voti akmeņu krājumi .. .

Bija skaidrs, ka gatavojas uzbrukums ekspedīcijai. Bet kad un kādos apstākļos pretinieks gatavojas sākt rīkoties? Kādi viņa stratēģiskie nodomi,?

Visu to veikli izdibināja Marina. Viņa sadraudzējās ar pa­vecu indiānieti, kāda Čolulas pārvaldītāja sievu. Apburošā Marina nemitīgi stāstīja viņai par savu naidu pret baltajiem. Viņa ieguva tik lielu indiānietes uzticību, ka tā reiz diezgan atklāti izteicās par gaidāmajiem notikumiem.

— Pārvācies pie manis, un tu paliksi dzīva. Es tev došu par vīru savu dēlu, — lika priekšā indiāniete.

Marina izlikās, ka ļoti priecātos par šo priekšlikumu, un pat sāka kravāt savas lietas. Tai pašā laikā viņa izdibināja no runīgās vecenes visu, ko vēlējās zināt.

Izrādījās, ka netālu no Čolulas kaujas gatavībā stāvot div­desmit tūkstošu vīru liela armija, ko atsūtījis Montezuma. Uzbrukumam jānotiekot tai brīdī, kad ekspedīcija atstās pil­sētu. Viss izdomāts un sagatavots līdz pēdējam sīkumam. Nami tajās ielās, pa kurām virzīsies spānieši, pārvērsti nepieejamos

cietokšņos. Uz jumtiem un citās piemērotās vietās ierīkoti slēpņi. Nomaskētajām bedrēm jāizvedot no ierindas zirgi. Ielu kaujās arī lielgabali neesot tik bīstami. . . Tikko sākšoties kauja ielās, tūlīt palīgā steigšoties divdesmit tūkstošu vīru lielā acteku armija.

Šo jauno plānu Montezumam bija ieteikuši priesteri. Viņi pareģoja spāniešu bojā eju Čolulā. Un laikam gan šis plāns būtu pilnīgi izdevies, ja vien Čolulas pārvaldītāji nebūtu iz­pauduši savām sievām kara noslēpumu.

Marina nekavējoties nodeva visas iegūtās ziņas Kortesam. Ar bagātīgu dāvanu palīdzību viņam izdevās no diviem vie­tējiem priesteriem vēl šo to uzzināt par sazvērestību. Pēc tam Kortess sapulcināja savus virsniekus. Kara padomē viņi iz­strādāja plānu asiņainai atriebībai, kurai vajadzēja likt šausmās nodrebēt visai Meksikai un uz visiem laikiem atņemt patiku sacelties pret spāniešiem.

Ataicinājis vietējos kasikus, Kortess tiem paziņoja, ka rīt atstāšot pilsētu, bet viņam vajagot divi tūkstoši nesēju. Tos viņam apsolīja ar lielu prieku. Čolulas pārvaldītāji nosprieda, ka šis lūgums atvieglos viņu plānu izpildi: par nesējiem spā­niešu nometnē var iesūtīt karavīrus, kas tūlīt pievienosies uzbrucējiem.

. . . Agri no rīta Kortesa nometnē viss bija sagatavots asi­ņainam slaktiņam. Pie trim vārtiem, kas veda no tempļa pa­galmā, stāvēja spāniešu karavīri. Nomaskētie lielgabali bija nostādīti tā, ka to uguns pārvaldīja lielu daļu pagalma terito­rijas. Pats Kortess vadīja nelielu jātnieku grupu.

Kad pagalmu piepildīja karavīri nesēji (viņu sanāca ap­mēram trīs tūkstoši), ieradās priesteri un Čolulas pārvaldītāji. Kortess noveda viņus sānis un teica īsu runu. Tajā viņi dzir­dēja savu nāves spriedumu. Tieši, bez aplinkiem Kortess iz­klāstīja aiz pārsteiguma apstulbušajiem cilvēkiem visus sazvē­restības sīkumus. Un kasikiem neatlika nekas cits kā atzīties.

—    Pie visa vainīgs Montezuma un viņa sūtņi, — tie pa­skaidroja. — Mēs tikai izpildījām viņa gribu.

—    Par vēlu taisnoties, — sacīja Kortess un deva zīmi ar- tilēristiem. Norībēja zalve, pēc tās otra, trešā… Artilēristi tiešā tēmējumā apšaudīja trīs tūkstoši cilvēku lielo pūli, kas bija sapulcējies augstu mūru ielenktajā tempļa pagalmā.

Nekur nebija glābiņa no uguns, jo visas izejas spānieši bija aizsprostojuši. Tie, kurus pasaudzēja lādiņi, krita no spā­niešu kareivju tērauda zobeniem. «Iedzimto puskailie ķermeņi bija pilnīgi neaizsargāti, un spānieši tos kapāja tikpat viegli, kā pļāvēji ražas novākšanas laikā pļauj nobriedušo labību,» raksta kāds Meksikas vēsturnieks.

Kad pilsētā uzzināja par asiņaino slaktiņu, sākās tempļa sienu sturmēšana no ārpuses. Bet ari to Kortess bija paredzējis. Viņa lielgabali, pabeiguši savu nāvesnesēju darbu tempļa pa­galmā, tagad nesaudzīgi pļāva tūkstošgalvaino pūli, kas uzmā­cās no ārpuses. Un tad atsteidzās jau agrāk brīdināto tlaška­liešu nodaļas. Lai netīšām nenogalinātu sabiedrotos, viņiem visiem pēc Kortesa pavēles galvas bija apsietas ar grīšļu sai­tēm. Tlaškalieši deva triecienu no aizmugures, no kurienes neviens negaidīja uzbrukumu. Viņi raudzījās uz Čolulas iedzī­votājiem kā uz saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnījās ar niknumu, priecādamies, ka radusies iespēja atriebties par sensenajām pārestībām.

Spānieši un viņu sabiedrotie nesaudzēja nevienu. Daži des­miti iedzīvotāju noslēpās kāda tempļa augstajos koka torņos. Šos torņus spānieši aizdedzināja, un tur sabēgušie cilvēki sa­dega dzīvi. Drīz liesmoja arī citas celtnes. Pēc tam sākās vis­pārēja laupīšana .. .

Vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku gāja bojā Čolulā asi­ņainā slaktiņa dienā. Kortess to pārtrauca tikai tad, kad spānieši bija noguruši slepkavojot. ..

Bet ko tajā laikā, kad spānieši nogalināja čoluliešus, darīja Montezumas atsūtītā divdesmit tūkstošu vīru lielā armija, kas atradās tikai trīs četru stundu pārgājiena attālumā no asi­ņainā slaktiņā vietas? Tā nedarīja nekā . .. Negaidītā notikumu norise apmulsināja kasikus, kas komandēja acteku armiju. Un viņi ne tikai negāja ar saviem karavīriem čoluliešiem pa­līgā, bet gļēvi devās atpakaļ uz Tenočtitlānu.

Drupu kaudzes un kūpošas krāsmatas rēgojās tur, kur va­kar vēl bija mutuļojusi dzīve. Kapa klusums valdīja visapkārt. Kortess uzaicināja visus iedzīvotājus piecu dienu laikā at­griezties pilsētā.

Pamazām, bailīgi apkārt skatīdamies, atgriezās cilvēki gruvešos, apglabāja kritušos, savāca nožēlojamās mantības pa­liekas, saveda kārtībā sveikā palikušos namus.

Tai laikā ieradās jauna Montezumas sūtniecība. Acteku valdnieks steidzās norobežoties no sazvērestības un uzvelt visu vainu Čolulas iedzīvotājiem. — 2ēl, ka šos meļus un nodevē­jus jūs nenosodījāt vēl pamatīgāk, — teica sūtņi Montezumas vārdā. Reizē ar dāvanām viņi nodeva ielūgumu ierasties Te- nočtitlānā.

Totonaki, kas pavadīja Kortesu no pašas Sempoalas, izlū­dzās atļauju atgriezties dzimtenē. Viņi baidījās no Montezumas

dusmām. Kortess bija spiests viņus atlaist. Toties viņš papil­dināja savu armiju ar vēl vienu tūkstoti tlaškaliešu kareivju.

Ekspedīcijas ceļš veda caur krāšņām savannām. Tad sākās kalni. Divus no tiem, pašus augstākos, sauca par Popokatepetlu («Pīpējošais kalns») un Ištaksiuatlu («Baltā sieviete»). Pirmais visu laiku dūmoja, jo tur atradās darbīgs vulkāns, otru klāja mūžīgs sniegs, kas notālēm atgādināja baltu apģērbu.

Daudz poētisku leģendu sacerējuši acteki par šiem kalniem.

Pastāvīgi tos novērodami, indiāņi pamanīja virkni intere­santu likumsakarību. Tā, piemēram, atklājās tieša sakarība starp vulkāna izturēšanos un gaidāmo laiku. Ja no krātera lieliem mutuļiem pacēlās biezi, tumši garaiņu mutuļi, kas tie­cās uz ziemeļiem, tad tā bija droša pazīme, ka būs lietus. Ja garaiņu mākoņi devās uz dienvidiem, tad tas nozīmēja: gai­diet stipru aukstumu un salu. Pelnu fontāni, kas laiku pa laikam izlauzās no krātera, ziņoja iedzīvotājiem, ka tuvojas liels ne­gaiss. Garaiņi, kas pacēlās vertikāli augšup, bija stipra vēja vēstneši.

Tikko spānieši tuvojās jaunai pilsētai vai ciemam, Kortesam pretī iznāca kasiki ar zeltu, pārtiku un citām dāvanām. Māņ­ticīgas bailes no baltajiem visu ceļu steidzās spāniešiem pa priekšu.

Sarunādamies ar vietējiem iedzīvotājiem, Kortess ar sevišķu apmierinātību uzklausīja sūdzības par nodevām un klaušām, zemes piesavināšanos un citām pārestībām, kuras nodarījuši Montezumas ierēdņi. — Mēs jūs paglābsim no tā, — apsolīja visiem Kortess.

Bet tad viņi sasniedza vietu, kur ceļi šķīrās. Viens ceļš bija plats un ērts, otrs aizsprostots milzīgiem kokiem un akmeņiem. Vietējie iedzīvotāji brīdināja Kor­tesu, ka ērtais un platais ceļš ve­dot lamatās, kur ienaidnieks viņu cerot ielenkt. Vajagot novākt aiz- sprostojumus un iet pa otru ceļu, viņi teica. Tā Kortess arī darīja.

Ar pūlēm spānieši rāpās aug­šup pa kalna krauju. Pēkšņi sāka krist biezs sniegs. Uznāca nakts, un līdz kauliem nosalušie Kortesa cīņas biedri ar skumjām domāja par nakšņošanu zem svešajām, naidīgajām debesīm.

Bet, lūk, parādījās kaut kādas akmens celtnes. Tās bija viesnīcas ceļotājiem. Vēlāk spānieši tās re­

dzēja diezgan bieži pie galvena­jiem satiksmes ceļiem.

Labi atpūtušies, viņi agri no rīta devās tālāk. Kādā kalnu ceļa pagriezienā viņu priekšā pēkšņi atklājās visa Meksikas ie­lejas panorāma. Retinātais gaiss it kā iznīcināja telpu un tuvināja tālākos priekšmetus, padarīja tos reljefus.

Pārsteiguma saucieni izlauzās vienlaicīgi no visu lūpām. Kā uz plaukstas spāniešu priekšā gulēja biezi mežu masīvi un ziedošas āres, ezeru mirdzošie spoguļi un rotaļlietām līdzīgās pilsētas. Skaidri bija redzama arī Tenoč- titlāna — pilsēta ezera vidū. No tāluma likās, ka tās baltie torņi un piramidālie tempļi paceļas tieši no ūdens.

- Ar jauniem spēkiem spānieši turpināja ceļu uz ilgoto mērķi, kas tagad bija jau saredzams ar neapbruņotām acīm, — Meksikas galvaspilsētu. Tobrīd pie viņiem atkal ieradās Mon­tezumas sūtņi ar kārtējo dāvanu nastu un kārtējo vēstījumu. Montezuma lūdza spāniešus.. . griezties atpakaļ, apsolīdams tādā gadījumā apbalvot Kortesu ar četriem mēriem zelta un katru viņa kareivi — ar vienu mēru. Viņš apņēmās turpmāk samaksāt Spānijas karalim tādu nodevu zeltā un sudrabā, kādu vien viņš vēlētos.

Kortesa atbilde skanēja:

—  Gudrajam Montezumam jāsaprot, kā sadusmosies Spā­nijas karalis, ja mēs atgriezīsimies, neizpildījuši viņa uzde­vumu. Daudz vieglāk būs vienoties par visu personīgi nekā ar neskaitāmiem sūtņiem.

Otrā dienā ieradās jauna sūtniecība — visiespaidīgākā no visām, kādas vien līdz tam bija redzētas. To vadīja divdesmit gadus vecais Montezumas brāļadēls Kakamacīns. Karalisko personu nesa palankīnā, kas bija izgreznots ar zeltu, dārg­akmeņiem un zaļām spalvām. Par nesējiem bija astoņi augst­maņi.

Kad Kakamacīns, ieradies pie Kortesa, izkāpa no palankīna, augstmaņi metās noslaucīt ceļu, lai valdnieka kāja nejauši neskai tu kādu akmentiņu vai salmiņu.

Ar labo roku pieskāries zemei, bet pēc tam pacēlis to līdz galvai, Kakamacīns sacīja:

—  Es un šie augstmaņi ieradāmies tevi apsveikt un pavadīt visu atlikušo ceļu. Saki, kas tev vajadzīgs, un viss tev būs. Mani sūtīja mūsu pavēlnieks — lielais Montezuma.

Nobeidzis apsveikuma runu, viņš pasniedza Kortesam trīs milzīgas pērles.

To redzot, pat visbailīgākajiem Kortesa kareivjiem radās jauna uzņēmība. Vēl vakar viņi labprāt būtu samierinājušies ar Montezumas noteikumiem, pieņēmuši apsolīto zeltu un griezušies atpakaļ. Bet šodien viņi, aizmirsuši visas briesmas, vēlējās tikai vienu: ātrāk sasniegt Tenočtitlānu un tās pasa­kainās bagātības.

Jaunais Kakamacīns — pēc Tenočtitlānas otras lielākās pil­sētas Teskoko valdnieks, nebūt nepiederēja pie tiem, kas slu­dināja samierināšanos ar spāniešiem. Gluži otrādi, viņš pats ne reizi vien, tāpat kā Kuautemoks, centās pierunāt Monte­zumu ar visu acteku militāro spēku gāzties virsū konkistado- riem. Un, kad Montezuma, neklausīdams šiem padomiem, aizvien vēl apdāvināja svešiniekus un pazemojoši lūdza viņus griezties atpakaļ, Kakamacīnam brīžiem likās, ka viņa tēvocis zaudējis prātu . ..

Bet nu spānieši pienākuši gluži tuvu acteku galvaspilsētai. Tad arī Kakamacīna sirdī iezagās šaubas. Pēdējā kara padomē viņš ieteica Montezumam sagaidīt spāniešus tā, kā sagaida ārzemju sūtņus, un ielaist tos Tenočtitlānā. Bet tur varēs ar viņiem iepazīties tuvāk un nolemt, kā rīkoties tālāk.

Tai pašā laikā otrs Montezumas brāļadēls — Kuautemoks, kā arī Montezumas brālis Kuitlauaks joprojām uzstāja, lai spāniešus izdzen ar ieroču spēku vai arī, ja tas neizdotos, krist kaujās par dzimto zemi.

Par bruņoto pretestību Montezuma negribēja pat domāt. Un viņš uzdeva Kakamacīnam vadīt kārtējo sūtniecību.

Ar ziņkāri vērodams Kortesu un viņa pavadoņus, Kakama­cīns arvien vairāk pārliecinājās, ka bargie ienācēji nebūt nav dievi un Kecalkoatla sūtņi, bet vienkārši mirstīgie, tiesa, daudz labāk apbruņoti nekā acteki. Un viņam kļuva skaidrs, ka tad, ja Montezuma būtu parādījis noteiktību un gribu, nekad spā­niešiem nebūtu izdevies iekļūt zemes iekšienē, un viņi nebūtu varējuši pat sapņot par gājienu uz Tenočtitlānu. Viņus varēja iznīcināt jau jūras krastā, tikko viņi bija izkāpuši maiju un citu pakļauto cilšu zemē.

Bet tagad neatlika nekas cits kā izpildīt Montezumas gribu un pavadīt viņus ceļā uz Tenočtitlānu.

Ceļš vijās gar Čalko lagūnas dienvidu krastu, caur ziedo­šām druvām un dārziem ar neredzētiem augļiem. Apvidu šķērsoja apūdeņošanas kanāli. Pēc tam nāca ceļš bultas tais­numā, kas veda uz ezera vidu pa platu, no akmeņiem, kaļķa, kokiem un zemes darinātu dambi. Tas stiepās daudzu kilometru tālumā, un spāniešiem šķita īsts inženieru mākslas meistar­darbs. Pa ezeru šurp un turp šaudījās indiāņu pirogas.

Pēc dažām stundām ekspedīcija sasniedza īštapalapānas pilsētu, ko pārvaldīja Montezumas brālis. Te Kortesam parā­dīja karalisku godu. Viņa armiju izvietoja skaistās mūra celtnēs, kuras spāniešiem šķita īstas pilis. To griesti bija gata­voti no ciedra, bet sienas iztapsētas raibiem, izrakstītiem au­dumiem.

Visapkārt šīm celtnēm izpletās brīnišķi dārzi ar augļu kokiem, smaržīgiem krūmiem, skaistām puķu dobēm. Daudzie kanāli un mākslīgie ūdens baseini, kuru krasti bija noklāti keramikas plāksnēm, daiļrunīgi vēstīja par to, cik daudz darba ieguldīts, lai radītu šo paradīzes dārzam līdzīgo zemes stūrīti.

Daļa pilsētas celtņu bija novietotas uz sauszemes, daļa pa­cēlās uz pāļiem virs ezera līmeņa.

Pārnakšņojis Ištapalapānā, Kortess nākošajā dienā — 1519. gada 8. novembrī iegāja Meksikas galvaspilsētā Tenočtitlānā.

Ne vien pajumti un maizi

Valdnieks dāsnu roku sniedza

Svešu zemju klaiņotājiem —

Arī skaistas, greznas veltes .. .

H. Heine. «Viclipucli».

Acteki uzskatīja savu galvaspilsētu Tenočtitlānu par nepie­ejamu un ne bez pamata. Milzīgā pilsēta atradās lielā Teskoko ezera vidū uz vairākām saliņām. Ar sauszemi to savienoja trīs gari dambji, kas stiepās daudzus kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem un no rietumiem uz austrumiem. Briesmu brīdi sakarus ar sauszemi varēja vienā mirklī pārtraukt: dambjos vairākās vietās bija ierīkoti paceļamie tilti. Novākt tiltus — nozīmēja izolēt galvaspilsētu no ārējās pasaules.

Līdzīgi tilti savienoja arī atsevišķas ielas un pilsētas kvar­tālus. Katrs tāds kvartāls veidoja it kā cietoksni cietoksnī, kuru no visām pusēm apņēma ūdens.

Spānieši un tlaškalieši iegāja galvaspilsētā no dienvidiem. Pa priekšu virzījās kavalēristi ar Kortesu priekšgalā. Aiz vi­ņiem gāja spāniešu kājnieki, skaitā trīssimt piecdesmit cilvēku. Tad nesēji nesa lielgabalus, munīciju un citas nastas. Gājienu noslēdza tlaškaliešu karotāji. Kopā ar nesējiem viņu bija ap seši tūkstoši piecsimt cilvēku.

Dambis, pa kuru viņi gāja, bija tik plats, ka pa to cits ci­tam blakus varēja jāt desmit jātnieku. Sakrauts no lieliem, ar cementu savienotiem akmens bluķiem, dambis veda tieši uz galvenajiem pilsētas vārtiem. Tur tas pārgāja maģistrālē, kas dalīja pilsētu divās apmēram vienādās daļās.

Bija noieti jau vairāki kilometri, taču dambis visu laiku turpinājās un likās bezgalīgs. Bet tas nebija bezgalīgs ūdens klajums abās ceļa pusēs, kas atklājās Kortesa skatienam. Abās pusēs diezgan lielā attālumā cita no citas bija redzamas pil­sētas un ciemi, kas, tāpat kā Tenočtitlāna, likās paceļamies tieši no ūdens. Ap ezeriem grupējās desmitiem apdzīvotu vietu, kas kopumā veidoja ļoti gleznainu ainavu.

Bet, lūk, dambi šķērsoja augsta siena. Abās pusēs pacēlās torņi, un vidū atvērās vārti. Tā bija galvaspilsētas ārējā aiz­sardzības līnija. Te Kortesu sagaidīja liela delegācija. Katrs tās loceklis atsevišķi sveicināja viņu ar zemu paklanīšanos, kā to prasīja etiķete. Temperamentīgajiem spāniešiem tā bija

īsta pacietības pārbaude, jo tā vairāk nekā stundu aizkavēja viņu gājienu uz galvaspilsētu.

Acteku augstmaņu pavadībā viņi sasniedza koka pace­ļamo tiltu un pilsētas vārtus. Un tur viņiem pretī iznāca pats Montezuma.

Pa priekšu gāja trīs augsti galminieki ar zelta zižļiem ro­kās. Aiz viņiem lēnām kustējās ar pulētu zeltu izgreznots pa- lankīns. To, uzmanīgi sperdami soli pēc soļa, nesa uz pleciem acteku augstmaņi. Virs palankīna pacēlās no skaistām spalvām darināts, ar zeltu un dārgakmeņiem izrotāts baldahīns. Arī to drīkstēja nest tikai ļoti ievērojami galminieki. Bet neviens, atskaitot Montezumas vistuvākos radiniekus, nedrīkstēja uz viņu skatīties. Tādēļ visa svīta gāja nolaistām acīm.

Ieraudzījis pa gabalu spāniešus, Montezuma deva zīmi ap­stāties. Un tūlīt īpaši cilvēki satvēra viņu zem rokām un veikli nocēla zemē. Acteku valdnieks nedrīkstēja sevi apgrūtināt ne ar vienu, lieku kustību.

Tuvodamies Kortesam, Montezuma atbalstījās uz savu brāli Kuitlauaku un brāļa dēlu Kuautemoku. Droši vien viņam būtu bijis vienkāršāk un vieglāk iet bez jebkādas palīdzības, jo viņš izskatījās veselīgs un pašos spēka gados. Bet ar ko tad Montezuma atšķirsies no vienkāršajiem mirstīgajiem? Visa etiķetes jēga bija tā, lai iedvestu klātesošajiem domu par viņu valdnieka dievišķīgo izcelšanos un pārdabisko varenību.

Montezuma nesoļoja pa zemi kā visi cilvēki. Viņa priekšā augstmaņi noklāja dārgus audumus. Viņa san­daļu zelta zoles nepieskārās zemei.

Palankīns, kurā viņš ieradās, pa­lika uz vietas, bet baldahīns pārvie­tojās kopā ar Montezumu, aizsargā­dams viņu no saules stariem un apžilbinādams spāniešus ar zeltu un dārgakmeņiem.

Tad lūk, kāds ir šis leģendārais Montezuma, neskaitāmu bagātību īpašnieks, plašas zemes valdnieks, tautu pakļāvējs, kas bija ieradies, lai personīgi apsveiktu avantūristu saujiņu!

Tas bija gara auguma vīrietis,

gadus četrdesmit vecs, diezgan kalsens, kupliem matiem un retu bārdiņu. Viņa ādas krāsa bija nedaudz gaišāka nekā viņa ciltsbrāļiem. Viņš izturējās ļoti cienīgi, runāja lēni, it kā apdo­mādams katru vārdu. Monte­zuma bija tērpies ļoti greznā apmetnī un fantastiskā, no za­ļām spalvām darinātā galvas rotā.

Kad Montezuma izkāpa no palankīna, Kortess veikli nolēca no zirga un Marinas pavadībā gāja viņam pretī.

Pirmais ierunājās Monte­zuma.

—              Es jūs sveicinu, — pār­tulkoja Marina.

—    Kā jums labpatikas jus­ties? Montezuma. No portreta, kas uzgleznots pēc Kortesa pavēles.

—    Priecājos redzet jus sava galvaspilsētā.

— Jūsu bagātīgās dāvanas liecina par jūsu labvēlību spā­niešiem.

Kortess aplika acteku valdniekam slīpēta stikla kaklarotu. Lai apliecinātu savas «draudzīgās jūtas», viņš gribēja apskaut Montezumu, bet galminieki viņu atturēja: neviens nedrīkstēja pieskarties tik augstu stāvošai, svētai personai.

Pateicis vēl dažus laipnus vārdus un uzdevis savam brālim pavadīt spāniešus līdz viņu mitekļiem, Montezuma nozuda pa- lankīnā.

Acteku valdnieks atgriezās savā mītnē. Zemu noliektām galvām viņu pavadīja tuvinieku pūlis; vienkāršie pilsoņi gu­lēja ar pieri pie zemes.

Tā Montezuma iepazinās ar Kortesu.

Tajā dienā Montezuma vēl divas reizes pagodināja nelūgtos viesus ar savu klātbūtni.

Spāniešu un viņu pavadoņu tlaškaliešu rīcībā bija nodota Montezumas nelaiķa tēva Ašajakatla milzīgā pils. Tā sastāvēja no daudzām vienstāvu mūra celtnēm (tikai centrā stāvēja divstāvu ēka), kas bija tik plašas, ka tajās viegli novietojās visi septiņi tūkstoši ekspedīcijas dalībnieku.

Kad Kortess un viņa ceļabiedri piegāja pie pils, viņus tur jau gaidīja pats Montezuma. Paņēmis Kortesu pie rokas, viņš ieveda to lielā, dārgiem paklājiem izgreznotā istabā. Te bija jādzīvo spāniešu vadonim.

Kareivjiem paredzētās telpas bija vienkāršākas, bet arī tās bija īsts komforta paraugs. Katrs ierindnieks saņēma mīkstu matraci, dūnu spilvenu, vieglu, bet siltu segu — lietas, kuras viņi sen bija aizmirsuši.

Aplicis Kortesam ap kaklu dārgu zelta ķēdi, kuras katrs posms attēloja vēzi, Montezuma sacīja:

— Šī pils pieder jums, Malincin  un jūsu brāļiem, Jūtie­ties te kā mājās. Novēlu jums labi atpūsties, bet pēc tam es jūs atkal apciemošu.

Un viņš devās projām.

Kortesu un viņa karavīrus gaidīja garšīgiem ēdieniem klāti galdi. Bet viņš neļāva sākt dzīres, iekams nebija veikti nepie­ciešamie piesardzības pasākumi. Uzmanīgi aplūkojis pili, Kor­tess ļoti nopriecājās, kad pārliecinājās, ka to no visām pusēm apņem biezs mūris ar masīviem, zināmā attālumā izvietotiem torņiem. Uzstādījis falkonetus tā, ka ar tiem varēja apšaudīt visas ieejas un izvietojis sargposteņus, viņš paziņoja, ka par patvaļīgu aiziešanu sodīs ar nāvi. Tikai pēc tam sākās dzīres.

Pēc nedaudzām stundām, kad visi bija paguvuši labi at­pūsties, atkal ieradās Montezuma. Viņa pils, kā izrādījās, atradās gandrīz blakus, un viņš dega nepacietībā tuvāk iepazīt ienācējus ar baltajām sejām.

Speciāli atnestos zeltītos, lieliskiem kokgriezumiem rotātos krēslos apsēdās Montezuma un Kortess, kam blakus nostājās Marina. Viņus ielenca spāniešu virsnieki un acteku augstmaņi,

Montezuma vēlreiz apliecināja savu prieku par to, ka Ma- lincins un viņa biedri laimīgi veikuši tik grūtu ceļu (šī prieka neliekuļotībai, protams, neviens neticēja). Bet pēc šī neizbē­gamā un obligātā apsveikuma sākās lietišķa saruna, kas Kor­tesam sniedza daudz derīgu ziņu.

Viņš noskaidroja, ka Montezuma zina ne tikai visu viņa ekspedīcijas gaitu, bet arī par iepriekšējām divām — de Kor- dovas un Grihalvas — ekspedīcijām. Tālāk viņš pārliecinājās, ka viņus, spāniešus, uzskata nevis par vienkāršiem mirstī­gajiem, bet par «cilvēkiem no Austrumiem» — dieva Kecal- koatla sūtņiem.

«Malincins» nozīmē «Marinas pavēlnieks». Tā indiāņi nosauca Kortesu, ievērodami, ka viņu vienmēr pavada Marina.

Kortess nebūt nebija ieinteresēts pierādīt Montezumam, ka tas maldās. Gluži otrādi! Viņš ar labpatiku apstiprināja, ka viņi patiešām ieradušies no Austrumiem un ka viņu valdnieks Kārlis V ir visvarenākais monarhs zemes virsū, bet viņi ir valdniekam tuvu stāvošas personas. Spāniešu ticība, Kortess piemetināja, esot vienīgā pareizā ticība, par ko viņš vēlāk sīkāk parunāšot ar Montezumu.

—    Vai jus patiešam visi sava starpa esat brāļi? — jauta ja Montezuma.

—    Jā, mēs visi esam brāļi, — apstiprināja Kortess, aci ne­pamirkšķinājis.

Atbildēdams uz jautājumu par savu karavīru, īpaši jāt­nieku, dienesta pakāpēm, Kortess neskopojās ar vārdiem. Lai­kam gan viņa sarunu biedram radās iespaids, ka viņam darī­šana ar Spānijas visaugstāk stāvošajām personām. Kortess prata laist miglu acīs.

Šī saruna noslēdzās ar bagātīgu dāvanu pasniegšanu. Katrs karavīrs, ieskaitot arī tlaškaliešus, saņēma pilnu kokvilnas ap­ģērbu komplektu. Spānieši bez tam vēl dabūja zelta ķēdes un citas rotas lietas.

Savu pirmo dienu Meksikas galvaspilsētā spānieši noslēdza ar varenu artilērijas salūtu. To darīja tādēļ, lai Tenočtitlānas iedzīvotājiem, kas nekad nebija dzirdējuši lielgabala šāvienu, rastos māņticīgas bailes no bālģīmjiem, kas pēc savas vēlē­šanās var izsaukt pērkonu, zibeni un smacējošas sēra gāzes, kādas rodas vulkāna izvirdumos.

Mērķis bija sasniegts. Tenočtitlānā ne par ko citu nerunāja kā tikai par «Austrumu cilvēku» spēku un vīrišķību.

Nākošajā dienā Kortess ieradās pie Montezumas atbildes vizītē. Viņu pavadīja desmit cilvēku liela svīta.

Montezumas pils iekārtojuma un izvietojuma ziņā bija līdzīga tai, kurā apmetās spānieši. Visas ēkas pils teritorijā bija celtas no sarkana šūnakmens un apšūtas ar marmoru. Virs galvenās ieejas karājās Montezumas emblema: ērglis, kas nagos nes notvertu ocelotu. [6]

Šķērsojot daudzos pagalmus, spānieši redzēja skaistas strūklakas ar kristāldzidru ūdeni. Telpas, caur kurām viņus veda, bija plašas, bet ne augstas. Sarežģītiem kokgriezumiem izgreznotie griesti izplatīja patīkamu aromatu, jo bija darināti no smaržīgu šķirņu kokiem. Uz grīdām bija izklātas no palmu lapām pītas masas. Pie sienām karājās raibi audumi, zvēru ādas vai rakstainas segas no gaumīgi izvēlētām visdažādāko nokrāsu putnu spalvām.

Sasnieguši zāli, kurā atradās Montezuma, augstmaņi, kas pavadīja Kortesu, uzmeta plecos vienkāršus rupja auduma apmetņus un noņēma sandales: to pavēlēja etiķete.

Kortesu nosēdināja paaugstinājumā pa labi no Montezu­mas. Netālu bija atļauts apsēsties arī Kortesa pavadoņiem — spāniešiem. Tas bija nedzirdēts gods, jo Montezumas klāt­būtnē drīkstēja tikai stāvēt ar zemu noliektu galvu vai arī krist ar vaigu pie zemes.

Kortess veikli iesāka runāt par katoļticības pārākumu, sa­līdzinot ar elku pielūgšanu. Viņš runāja par paradīzes svēt- laimību pēcnāves dzīvē, kas sagaidot kristieti, un šķīstītavas šausmām, no kurām pagāniem nav iespējams izbēgt. Viņš saprata, ka pārliecināt vareno Meksikas valdnieku atzīt Romas katoļu baznīcas varu nozīmē uzvarēt lielu kauju bez neviena šāviena. Montezumas piemēram sekotu viņa augstmaņi, pēc tam pienāktu arī vienkāršo ļaužu kārta.

Baznīcas sludinātās samierināšanās un padevības idejas bija ļoti izdevīgas spāniešu avantūristiem, palīdzēja paralizēt tautas pretošanās gribu. «Viņi gāja ar krustu rokā un ar nepiepildāmām alkām pēc zelta sirdī,» — rakstīja bīskaps Lass Kasass, Kortesa laikabiedrs, vienīgais katoļu baznīcas darbinieks, kas pacēla protesta balsi pret indiāņu masveidīgo iznīcināšanu. Viņš jau nu gan labi pazina savu tautiešu zvēris­kos tikumus.

Montezuma uzmanīgi noklausījās Kortesa runu un pēc tam atbildēja:

—    Malincin! To, ko tu sacīji par savu dievu, es jau agrāk esmu dzirdējis no saviem ļaudīm, kurus biju nosūtījis pie tevis jūras krastā. Zinu arī par krustu, tādēļ ka tu vienmēr un visur to pacēli. Mēs neko neiebildām, jo uzskatām jūsu dievus par tikpat labiem kā mūsējos. Kopš neatminamiem laikiem mēs pielūdzam mūsu dievus, jo viņi arī ir radījuši pasauli. Tas, ko tu man stāstīji, ļoti atgādina mūsu priesteru stāstus par pasaules radīšanu. Taisnība, nav vērts par to runāt. . .

Tālāk Montezuma piebilda:

—    Mani senči nebija šīs zemes pirmie iedzīvotāji. Viņi te apmetās tikai pirms dažiem gadu simteņiem. Viņus atveda šurp lielais Kecalkoatls.Viņš deva tiem likumus, bet pēc tam devās uz zemēm, kur noriet saule. Aiziedams viņš paziņoja, ka atgriezīšoties pats vai arī atsūtīšot savus pēcnācējus, kas tad pārvaldīšot Meksiku. Spāniešu brīnišķīgie varoņdarbi, viņu baltā āda un daudz kas cits runā par to, ka viņi ir tie paši «cilvēki no Austrumiem», par kuriem pareģoja Kecalkoatls. Un ja es reiz pretojos tam, ka jūs ierodaties galvaspilsētā, tad tikai tādēļ, ka tauta no jums baidījās un runāja visādas blē­ņas. Tagad es redzu, ka jūsu valdnieks, kas dzīvo viņpus jūras, ir visvarenākais un vistaisnīgākais no visiem valdniekiem. Es atzīstu viņa varu. Jūs esat viņa sūtņi, un tādēļ katra jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, tāpat kā manējā.

Dzirdēdams tādas runas, Kortess galīgi pārliecinājās, ka Montezuma atrodas dziļas māņticības valgos. Tātad varēja joprojām spēlēt mistiskā Kecalkoatla, tas ir — Kārļa V gribas izpildītāja lomu. Montezuma taču nekad neuzzinās, ka viņš, Kortess, ne tikai nav Spānijas karaļa sūtnis, bet ka viņam atņemtas pat Kubas gubernatora Velaskesa pilnvarotā tiesības.

Uzkavējušies Montezumas pilī, spānieši uzzināja daudz interesanta par acteku valdnieka dzīvi.

Kalpotāju un galminieku, kuriem bija jāizpilda katra viņa vismazākā vēlēšanās, ieskaitot arī miesas sargus, bija pāri tūkstotim. Visi viņi dzīvoja galmā un saņēma uzturu no pils virtuves.

Tiem nedaudzajiem kalpotājiem un galminiekiem, kuriem bija iespējams tikties ar Montezumu, bija jāprot lakoniski, dažos vārdos ziņot par lietām, kas interesēja valdnieku.

Montezuma ar viņiem gandrīz nemaz nesarunājās — viņš tikai noklausījās ziņojumus un deva pavēles.

Skatīties uz Montezumu bija stingri aizliegts, tāpat ari pagriezties pret viņu ar muguru. Aiziedams apmeklētājs kāpās atpakaļ līdz durvīm, klanīdamies tik reižu, cik to prasīja etiķete. Pat visievērojamākās personas, kuru bruņu cepures bija darinātas ērgļu, vilku vai jaguāru galvu veidā, pirms ierašanās audiencē noņēma galvassegas, kā arī visus izgrezno­jumus un rotaslietas.

Montezuma pusdienoja pilnīgā vientulībā, sēdēdams uz mīk­stiem spilveniem. Jebkuras citas personas klātbūtne varēja kaitēt viņa valdnieka cieņai. Bez tam viņš baidījās no «ļaunās acs» . . .

Viņa pusdienu parastajā ēdienu kartē bija pēc izvēles trīs­desmit ēdienu. Katru ēdienu gatavoja no trīssimt līdz tūkstoš porcijām, ievērojot daudzo viesu un liekēžu vajadzības.

Pastāvīgi uz valdnieka galda bija medījumi, mājputni, zivis. Pusdienu beigās pasniedza augļus, saldumus un cepu­mus, kurus izgatavoja no kukurūzas miltiem un olām. No­beigumā pasniedza dzērienu, par ko Eiropā tad vēl nekā

nezināja — šokolādi ar vaniļu un citām garšvielām. To sa­putoja līdzīgi krējumam un pasniedza zelta kausos. Katru dienu pilī patērēja vairāk nekā 2000 krūzes šokolādes.

Pasūtītos ēdienus Montezumam pasniedza uz zema galdiņa. Pēc tam uzstādīja zelta aizslietni, kas noslēpa valdnieku no nepiederīgu personu skatieniem. Traukus, no kuriem Monte­zuma ēda, nedrīkstēja viņam pasniegt otru reizi. Tos kā lielas žēlastības zīmi saņēma galminieki un kalpotāji.

Mielasta laikā Montezumam varēja rasties vēlēšanās pa­runāt. Arī par to bija domāts. Aizslietņa otrajā pusē vienmēr gatavībā sēdēja četri cienījami un gudri sirmgalvji. Kad Mon­tezuma bija labā garastāvoklī, viņš pārmija ar tiem dažus vārdus, dažreiz pat pamieloja tos. Tiem bija jāēd stāvot ar nodurtām acīm.

Kad Montezuma ēda, pilī valdīja pilnīgs klusums.

Paēdis viņš smēķēja. Bet šāda izprieca eiropiešiem tajā laikā nebija pazīstama. Spānieši ar izbrīnu vēroja, kā lielu, apzeltītu pīpi piebāž ar nez kādu zāli, ko sauca par tabaku, aizdedzina to, bet Montezuma no mutes un deguna pūš ārā vieglas dūmu strūkliņas. Smēķējot viņu izklaidēja āksti, dejo­tāji, dziedātāji, burvju mākslinieki, muzikanti. Galmā viņu bija vesels bars. Acteku mūzika neatbilda spāniešu gaumei, bet veiklo un atjautīgo burvju mākslinieku triki viņiem ļoti patika.

Pilī atradās arī ieroču krātuve ar visu veidu acteku ieročiem. Tie bija novietoti priekšzīmīgā kārtībā, un vajadzības gadījumā tos varēja ne­kavējoties izsniegt karavīriem.

Spāniešus pārsteidza milzīgais pils putnu dārzs. Tur varēja redzēt purpursarkanu dziedātājputnu, ko spānieši nosauca par kardinālu, jo tā spalvas atgādināja kardināla man­tijas 1 krāsu; zelta fazānus un klīrī- gos tītarus; visdažādākos papagaiļus, niecīgos kolibrijus. Visi Meksikas putni bija šeit savākti milzīgā dau­dzumā. Trīssimt cilvēku tos kopa, baroja, tīrīja, izvietoja pa būriem. Kad putni meta spalvas, viņi tās sa­vāca un novietoja pils mantu krā­tuvē.

Atsevišķus lielus būrus aizņēma plēsīgie putni — klijas un ērgļi. Tos baroja ar tītaru gaļu.

Netālu no putnu dārza atradās liela zvērnīca. Turpat bija arī nodalījums indīgajām čūskām, kuras pārsteidza spāniešus ar savu lielumu un raibajām krāsām. Čūsku būri bija izklāti putnu spalvām, bet traukos vienmēr atradās svaigs ūdens.

Montezumam bija daudz sievu. Savā brīvajā laikā viņas nodarbojās ar izšūšanu un aušanu. Viņas prasmīgi izgatavoja arī dažādus izgreznojumus no spalvām.

Pilī bija desmitiem vannas istabu — acteki mīlēja tīrību. Montezuma mazgājās katru dienu un ne mazāk kā četras reizes dienā mainīja apģērbu. Viņš nekad divas reizes nevilka mugurā vienas un tās pašas drēbes.

Montezumam, viņa sievām un galminiekiem strādāja daudz amatnieku, sākot ar mūrniekiem un kokgriezējiem, kas rūpējās par pils telpu remontu, un beidzot ar juvelieriem, mākslinie­kiem, zeltkaļiem. Sevišķi daudz bija dārznieku, kas ar lielu centību veidoja skaistas puķu dobes un brīnišķīgas alejas, •audzēja lieliskus augļu kokus.

Speciāli cilvēki uzskaitīja pils ienākumus un izdevumus. Ar piktografiskām zīmēm 1 izraibinātās rēķinu grāmatas glabā­jas īpašā telpā. Tādu grāmatu bija simtiem, un, ja tās būtu saglabājušās, zinātnieki varētu diezgan precīzi aprēķināt, cik tautai izmaksāja Montezumas un viņa lielā galma uzturēšana.

Pārdomādams tālākās rīcības plānu, Kortess nolēma, ka vispirms labi jāiepazīstas ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, ar acteku ikdienas darbu, parašām un ticējumiem. Visiem spā­niešiem labi jāorientējas vietā, kur viņi pašlaik atrodas kā viesi, bet ik brīdi var pārvērsties par gūstekņiem. Šai nolūkā Kortess palūdza Montezumam atļauju apskatīt tirgu, galveno templi un vēl dažas pilsētas ievērojamās vietas.

Atļauju dabūja. Vēl vairāk, pats Montezuma piedāvājās pavadīt Kortesu, lai uzkāptu Lielajā Teokalli [7] — kara dieva templī, Tenočtitlānas galvenajā svētnīcā un pilsētas visaugstā­kajā celtnē.

Nostājušies pa divi, ar kavalēriju priekšgalā, spānieši at­stāja pili, ko viņi bija pārvērtuši par kazarmu, un kopā ar acteku pavadoņiem devās uz pilsētu.

Uzmanīgi aplūkodams Tenoč- titlānas mūra celtnes, Kortess pie­vērsa sevišķu vērību tam, ka to lēzenie akmens jumti aizsar­gāti ar bieziem vairogiem. Tā mājas līdzinājās cietokšņiem.

Ja vēl ņēma vērā daudzos ka­nālus, kas šķērsoja pilsētu visos virzienos, un paceļamos tiltus, tad kļuva skaidrs, ka ielu cīņās visas priekšrocības būs pilsētas aiz­stāvju pusē.

Padomājis par to, Kortess sa- drūma.

Gar daudzu kanālu malām stiepās celiņi, kas kalpoja kā savdabīgas piestātnes. Tur iz­krāva preces, kuras pilsētā nogādāja pa ūdens ceļu.

Šur tur bija redzamas zaļas saliņas, kā vēlāk noskaidro­jās, — mākslīgi radītas. Tās daudzu paaudžu laikā bija izvei­dojuši zemkopji no dūņām, kuras smēla no ezera dibena un nostiprināja ar zaru pinumiem. Gadu gaitā šīs saliņas kļuva arvien lielākas, pamazām pārvērsdamās par biezi apdzīvotiem pilsētas rajoniem. Augu saknes nostiprināja pamatus, un likās, ka tūkstošiem neredzamu pavedienu piesaistīja salas ezera di­benam. Biezie, ēnainie dārzi pilsētas nomalēs piešķīra Tenoč- titlānai ļoti gleznainu izskatu.

Tuvojoties tirgum, kustība ielās kļuva arvien dzīvāka. Daži gājēji steidzās, citi lēni pastaigājās, jūsmodami par jauko laiku. Aplūkodami tuvāk neparasti raibos un spilgtos indiāņu tēr­pus, spānieši iemācījās gandrīz ne­kļūdīgi pēc ārējā izskata noteikt garāmgājēju nodarbošanās veidu un mantisko stāvokli.

Cilvēki vienkāršos baltos ap­ģērbos bija zemkopji. Turīgākie staigāja apjozušies platām, bārkstainām, skaisti izšūtām jostām. Kažokādas un vilnas drānas val­kāja tikai ļoti bagāti acteki. Diž­ciltīgie lepojās ar viegliem, sil­tiem un ārkārtīgi grezniem spalvu apmetņiem. Melnas mantijas bija priesteru atribūts. Starp citu, vi­ņus varēja pazīt arī pēc pašmocību sekām — saplosītām ausīm un sarecejušam asinīm uz galvas.

Acteku sievietes staigāja ar vaļējiem, pār pleciem izlais­tiem matiem.

Pilsētas tirgus aizņēma milzīgu laukumu, kurā varēja vien­laicīgi novietoties vairāk nekā 50.000 pārdevēju un pircēju. Laukums bija bruģēts biezām akmens plāksnēm un pa daļai to aizņēma tirgus celtnes.

Spāniešus pārsteidza preču pārpilnība un dažādība tirgū. Te varēja pirkt visu, ko toreiz ražoja Meksikā un kaimiņu zemēs, — sākot ar traukiem, mēbelēm, zelta rotaslietām un beidzot ar visizmeklētākajiem acteku virtuves gardumiem. Katru preci tirgus laukumā pārdeva noteiktā vietā.

Lūk, audumu iecirknis. Pircēja izvēlei izstādīti visdažādā­kie audumi — sākot ar visgreznākajiem un dārgākajiem līdz visvienkāršākajiem un lētākajiem. Šeit varēja iegādāties arī aizkarus, segas, dzijas, diegus.

Juvelierizstrādājumu nodaļā izstādīti tūkstošiem skaistu lietiņu, kuru vidū izcēlās masīvas zelta ķēdes un gredzeni, ar lielu rūpību darinātas bērnu rotaļlietiņas, lieliski zvēru, putnu un zivju atveidojumi. Bet cik pārsteigti bija spānieši, kad ieraudzīja, ka ievērojami augstāk nekā zelta izstrādājumus te vērtē nelielas figūriņas, kas izgatavotas no zaļgana mine­rāla — nefrīta! …

Turpat pārdeva ari rotas lietas, kas bija gatavotas no visu krāsu un nianšu gliemežvākiem, perlamutra, tirkīza, bruņu­rupuču čaulām. Katrs priekšmets stāstīja par amatnieku darba mīlestību, talantu un meistarību, kas iegūta daudzu gadu neat­laidīgā darbā.

Liels pieprasījums bija pēc māla traukiem — ornamentiem izgreznotām, apdedzinātām vāzēm, krūzēm, podiem. Ejošas preces bija obsidiāna bārdas naži, raga un kaula vērpjamās vārpstiņas, vara adatas. Ilgi uz pircējiem nebija jāgaida arī vara cirvjiem, kaut gan tie maksāja diezgan dārgi.

Tirgū bija īpašas nodaļas, kur pārdeva apbruņojumu — šķēpus, lokus, bultas, platus, ļoti asus meksikāņu zobenus, kas bija gatavoti no obsidiāna. Turpat bija izstādītas arī vis­dažādākās bruņu cepures, kas attēloja niknu zvēru galvas ar atņirgtiem ilkņiem, un biezi pārvalki, kurus lietoja bruņu vietā.

Raiti ritēja tirdzniecība ar drogu precēm — saknēm, zā­lēm, smaržvielām, aromātiskām ziedēm un ierīvēšanās līdzek­ļiem. Daudz ļaužu drūzmējās ari ap jēlmītu un miecētu ādu un ādas izstrādājumu pārdevējiem.

Daudzi pircēji uzmanīgi aplūkoja mēbeles, novērtēja to labumu un glītumu un, izraudzījuši galdu, solu, krēslu, sāka nesteidzīgi kaulēties.

Vieglās, tirgus laukumā uzceltās teltīs strādāja bārddziņi.

No uzasinātām obsidiāna plāksnī­tēm gatavotie bārdas naži nebija nemaz sliktāki par eiropiešu tē­rauda skuj asmeņiem.

Virzīdamies caur tirgus pūli, spānieši pārmaiņus nonāca gan nodaļā, kur tirgojās ar sāli, gan rindās, kas bija aizkrautas ar rak­stāmo materiālu, sava veida pa­pirusu, ko izgatavoja no alojes šķiedras, gan vietās, kur pārdeva mūzikas instrumentus . . . Un visur valdīja priekšzīmīga kār­tība. Par to gādāja īpaši uzraugi, kas pastaigājās starp pircē­jiem. Visus strīdus izšķīra tiesneši, kas noturēja sēdes vienā tirgus galā.

Visplašākais un visvairāk apmeklētais bija iecirknis, kur tirgojās ar pārtikas produktiem. Šeit garās rindās uz ceļiem tupēja sievietes blakus pītām mašām, uz kurām bija izliktas saknes, augļi, medus, mājputni, medījumi, kukurūza, pīrādziņi, cepumi. Garāmgājēju nāsis kairināja ceptas, vārītas un žāvētas gaļas, treknu mērču, aromātisku dzērienu un šokolādei pie­vienotās vaniļas smarža. Visi šie dažādie gardumi bija iz­greznoti ziediem un izskatījās ļoti vilinoši.

Svarus meksikāņi nepazina. Visas preces pārdeva pēc skaita, bet beramos produktus — pēc īpašiem mēriem. Naudas vietu izpildīja kakao pupas un kaula stobriņi ar zelta smiltīm. Ļoti attīstīta bija preču apmaiņa. Ievērojamu daļu preču nepārdeva, bet apmainīja pret citām precēm.

Tomēr milzīgajā tirgus laukumā nevarēja novietoties visi pilsētas tirdzniecības centri. Kaļķus, akmeņus, kokmateriā­lus — visus smagos būvmateriālus parasti nokrāva kanāla malā pie tirgus un blakus ielās. Arī tur vienmēr drūzmējās pircēji.

Pilsētas tirgus aina nebūtu pil­nīga, ja nepieminētu dzīvo preci, kas arī bija izstādīta vispārējai apskatei, — vergus. Viņu bija simtiem, bet daždien arī tūksto­šiem. Tie bija novājējuši, izmocīti cilvēki, ap kaklu tiem bija koka gredzeni, piestiprināti pie garām, lokanām kārtīm.

Viņus pirka tāpat kā mājas dzīvniekus: apskatīja zobus, ap­taustīja muskuļus.

Bija ari vergi bez gredzeniem ap kaklu. Šie ļaudis pārdeva paši sevi, lai iegūtu pajumti, apģērbu un uzturu. Tā, protams, rīkojās tikai tie, kas bija nonākuši galīgā nabadzībā un tādā veidā cerēja iegūt kaut kādus eksistences līdzekļus.

Iepazinušies ar pilsētas tirgu, spānieši devās uz kara dieva galveno templi. Viņi gāja ierindā un tādēļ redzēja tikai ārējo pilsētas dzīvi, kas noritēja uz ielas. Tas, kas notika aiz namu sienām, palika apslēpts viņu acīm. Bet, ja ienācēji būtu painte­resējušies un ieskatījušies dažos namos, tad ieraudzītu mie­rīgas sadzīves ainas.

Lūk, virtuvē vairākas sievietes ar rokas dzirnavām maļ kukurūzu. No tās miltiem cep maizi. Dzirdams, ka ritmiski plikšķ sieviešu rokas, izgatavojot plakanus plāceņus — meksi­kāņu iemīļoto ēdienu. Tos cepa uz oglēm.

Turpat grauzdēja kakao pupas. Pēc tam tās saberza pulverī un gatavoja šokolādes dzērienu. Tam pievienoja vaniļu vai piparus un dzēra bez cukura. Tiesa, bagātie acteki šokolādi mēdza saldināt ar medu vai agaves sulu.

Otrā istabā meitene vērpj smalku pavedienu, bet mazā māsiņa atdarina viņas kustības.

Bet pretējā istabā vecāki soda kādu citu bērnu par melo­šanu. Lūpas, kas runājušas ne­patiesību, tiek durstītas dzelo­ņiem. Lai tas būtu par labu mācību nākotnē … Melošanu acteki uzskatīja par briesmīgu ļaunumu.

Lielu uzmanību acteki vel­tīja smalkas uzvedības noteiku­miem, labām manierēm. Kāds pazīstams acteku kultūras pēt­nieks pierakstījis šādas meksi­kāņu tēvu pamācības saviem dēliem:

«Godā katru, kas vecāks par tevi, un nenicini nevienu. Ne­esi kurls pret nabadzīgiem un nelaimīgiem, bet nomierini vi­ņus. Godā visus cilvēkus, bet jo sevišķi vecākus, kuriem tev jāparāda paklausība, cieņa un pakalpība .. Nezobojies, mans

dēls, par sirmgalvjiem un kropļiem.. . Neej turp, kur tevi ne­vēlas, un nemaisies lietās, kas uz tevi neattiecas. Centies visos savos vārdos un rīcībā parādīt, ka esi labi audzināts. Ēd pie galda bez rijības; neizrādi, ja tev kaut kas nepatīk … Ja kļūsti bagāts, nekļūsti iedomīgs. Pārtiec no paša darba, tad ēdiens tev liksies garšīgāks. . . Nekad nerunā nepatiesību. Ne par vienu cilvēku nerunā sliktu. Neizplati tenkas. Necel naidu … Neesi izšķērdīgs. Nezodz un nenododies (azarta) spēlei, citādi tu apkaunosi savus vecākus …»

Mēs minējām tikai nelielu fragmentu, bet ari tas stāsta par acteku morāles stiprajiem pamatiem.

Bet, lūk, pamācības meitai:

«Čakli vērp un aud, šuj un adi. Neguli pārāk ilgi.. . Sie­vietes klīrība ir cēlonis kūtrumam un citiem trūkumiem.

Darba laikā nedomā muļķības. Ja tevi sauc vecāki, negaidi atkārto­jumu, bet tūlīt ej uzklausīt viņu vē­lēšanos. Nerunā pretī. Neizrādi, ka tu kaut ko dari nelabprāt. .. Nemāni nevienu . .. Pārāk nelepojies ar savu mantu… Rūpējies par ģimeni. Ne­izej no mājas katra nieka dēļ un nerādies bieži uz ielas vai tirgus lau­kumā … Ja tu ierodies radinieku mājā, tūlīt centies būt derīga — sāc vērpt…»

Ja meitene vai jauniete pārkāpa acteku parašas un uzvedības normas, viņu sodīja ļoti stingri. Tā, piemēram, mazām meitenēm, kas bez atļaujas aizgājušas no mājas, dažreiz pat uzlika važas . ..

Kaimiņu mājā jautri svin kādam dzimšanas dienu. Svinības norit plašajā pagalmā. Niedru fleitu griezīgo skaņu un bungu ritmiskās dārdoņas pavadībā lepni uzposušies viesi dzīro un dzīvi sarunājas.

Kādā citā ēkā, ja spānieši tur būtu ielūkojušies, viņi būtu ieraudzījuši pavisam neiepriecinošu ainu: vājus, nīkulīgus pus­audžus, kuru kājas un sejas sadurstītas agaves dzeloņiem. Bērnu acīs lasāmas neizsakāmas skumjas. Viņi velk kaut kādu gaudulīgu melodiju. Šo dīvaino kori diriģē priesteris, kura ķermenis klāts rētām.

Pajautājuši, ko tas viss nozīmē, spānieši uzzinātu, ka te atrodas reliģiska skola. Tās audzēkņi pakļauti stingrai discip­līnai, tiek pieradināti ciest trūkumu un būt izturīgiem. Gavēņi un pašmocības te kļuvušas par sistēmu. To mērķis — iemācīt bērnus bez kurnēšanas paciest sāpes un fiziskas ciešanas.

Daudz jautrāki izskatījās zēni, ko kaimiņu pagalmā mācīja lietot ieročus. Apbruņoti ar vairogiem un rungām, viņi ar ka­reivīgiem saucieniem gan uzbruka viens otram, gan aizstāvējās. Uzva­rētie tika cauri ar zilumiem, jo mā­cību rungām atšķirībā no īsta ieroča nebija obsidiāna dzelkšņu. Turpat trenējās šaušanā no loka un šķēpu mešanā.

— Bet, lūk, tas ir acteku basket­bols, — mēs sacītu, ielūkojušies garā un šaurā pagalmā. Un izteiktu līdz­jūtību spēlētājiem, kam jāveic grūts uzdevums: mest bumbu tā, lai tā trā­

pītu aplī. Bet mest nevis ar rokām, bet gan… ar elkoņiem, gurniem, ar vē­deru vai kājām . . . Pie tam jāievēro, ka pie sienas piestiprinātais aplis atra­dās nevis horizontālā, bet vertikālā stā­voklī un ievērojamā augstumā no zemes.

Kāda fenomenāla veiklība bija vaja­dzīga, lai «iegūtu grozu» (mēs lietojam moderno sporta terminoloģiju)! Šo uz­devumu vēl vairāk sarežģīja tas, ka bumba bija no monolīta kaučuka — tā­tad daudz smagāka nekā mūsu basket­bola bumbas.

Šo spēli sauca par «tlačtli». Kādreiz tai bijusi reliģiska nozīme, bet tagad dalībnieki un skatītāji to bija aizmirsuši un pilnīgi aizrāvušies sporta azartā.

Saglabājušies acteku zīmējumi, kuros attēlota šī savdabīgā spēle. Viens no tiem ievietots šajā lappusē.

. . . Daudz interesanta būtu ieraudzījuši spānieši, ja būtu ielūkojušies namos, pagalmos un galvaspilsētas sabiedriskajās ēkās. Bet viņi gāja ierindā un nevarēja to redzēt. Līdz viņiem

iztālēm atplūda tikai saraustītas mūzikas skaņas un dzīrotāju līksmie saucieni, reliģiskās skolas audzēkņu gaudulīgās dzies­mas atsevišķas frāzes, zēnu kareivīgie kliedzieni. Pilsēta dzī­voja savu parasto dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis.

Kara dieva Uicilopočtli galvenais templis atradās netālu no tirgus laukuma. To apjoza augsts, reljefiem čūsku attēliem izgreznots mūris. Plašais tempļa pagalms bija bruģēts spoži pulētām akmens plāksnēm, tā kā zirgi tikko spēja noturēties kājās.

Pie robotajiem tempļa vārtiem Kortesu un viņa pavadoņus sagaidīja priesteri un augstmaņi. Montezuma bija pavēlējis nogādāt ievērojamo viesi tempļa virsotnē, lai viņam pašam nebūtu jānopūlas, kāpjot augšā pa piecām stāvām kāpnēm. Tas bija liels gods. Pats Montezuma arī nekāpa pa kāpnēm, viņu vienmēr uznesa virsotnē.

Kortess atteicās no nesējiem. Piesardzība neļāva viņam atšķirties no saviem karavīriem.

Uicilopočtli templis atgādināja milzīgu piramīdu ar no­cirstu virsotni, — pareizāk sakot, piecas piramīdas, kas bija novietotas cita uz citas, pie kam lielākā kalpoja par pamatu nākošajai — mazākajai. Simts četrpadsmit pakāpienu veda tempļa virsotnē. Tie neveidoja nepārtrauktu taisni, bet bija sadalīti piecās kāpnēs, kas atbilda tempļa «pieciem» stāviem. Katras kāpnes noveda apmeklētāju līdz jaunai, augstākai tempļa pakāpei, un, tikai apejot to, viņš varēja nokļūt līdz nākošajām kāpnēm.

Tādā veidā, lai nokļūtu tempļa virsotnē, bija jāveic ne tikai visi simts četrpadsmit pakāpieni, bet arī četras reizes jāapiet apkārt visai celtnei, katrai tās piramīdai.

Kāpnes atradās ārpusē. Svētku gadījumos priesteru svinī­gais gājiens lēni, visas tautas acu priekšā virzīdamies uz tempļa virsotni, atstāja lielu iespaidu.

Kara dieva tempļa precīzie izmēri nav saglabājušies. Zi­nātnieki domā, ka tā pamata laukums līdzinās apmēram 1000 kvadrātmetriem, bet augstums — 30—35 metriem.

Tempļa virsotnē bija prāvs laukums ar diviem torņiem — svētnīcām. To priekšā stāvēja altāri, kuros dienu un nakti dega uguns.

Kortesu un viņa biedrus sagaidīja pats Montezuma.

—    Tu droši vien esi noguris, kāpdams mūsu lielajā templī? — viņš līdzjūtīgi jautāja Kortesam.

—    Spānieši nenogurst, — augstprātīgi atbildēja Kortess, cenzdamies nostiprināt actekos ticību ienācēju dievišķīgajam spēkam.

No tempļa virsotnes atklājās lielisks skats uz galvaspilsētu un tās apkārtni. Kā uz plaukstas bija redzami daudzie kanāli, ēku lēzenie, ziediem izrotātie jumti, tempļu augstie torņi. Kā

taisni novilktas līnijas tālumā stiepās dambji, kas savienoja pilsētu ar sauszemi, un akvedukts -— tilts ar divām resnām caurulēm, pa kurām pilsētai piegādāja dzeramo ūdeni. Pa ezeru un kanāliem visos virzienos šaudījās laivas; dambji un ielas bija gājēju pilnas. Tālumā bija redzamas arī citas acteku pilsētas, bet visu šo brīnišķīgo ainavu ietvēra gigantiskas kalnu grēdas, kuru virsotnes klāja mūžīgs sniegs.

Pēc sirds patikas iztīksminājies par Tenočtitlānas ainavām no putna lidojuma un pienācīgi novērtējis pilsētas ārkārtīgi izdevīgo stratēģisko stāvokli, Kortess palūdza atļauju aplūkot acteku dievus. Apspriedies ar priesteriem, Montezuma atļāva spāniešiem ielūkoties svētnīcā. Un, lūk, viņu skatieniem atklā­jās milzīga, lempīga elku dieva statuja ar bargu un ķēmīgu seju. Labajā rokā tā turēja loku, kreisajā atradās zelta bultas. Statujas ķermeni apjoza no pērlēm un dārgakmeņiem izveidota čūska, bet kaklā karājās cilvēku zelta maskas un zelta un sudraba siržu ķēde. Tāds izskatījās Uicilopočtli — ac­teku kara dievs, kam par godu bija uzcelts šis milzīgais templis.

Šī asinskārā dieva iecienītais ēdiens bija cilvēku sirdis. Uz īpaša elka priekšā novietota akmens priesteri tam upurēja

cilvēkus — kara gūstekņus, vergus un pakļauto cilšu locekļus, uzšķēržot viņiem krūšu kurvi un izraujot vēl drebošo. sirdi. ..

Jāpiezīmē, ka šo riebīgo rituālu prasmīgi izmantoja katoļu garīdz­nieki par vienu no galvenajiem ar­gumentiem, lai pierādītu kristīgās ticības «pārākumu».

Bija šajā templī arī citu acteku dievu statujas, un tām visām upu­rēja cilvēkus. Priesteri iestāstīja tau­tai, ka tikai ar šādiem upuriem ie­spējams uzturēt sauli — dzīvības nesēju zemes virsū.

Daudzas pasaules tautas savas vēstures rītausmā piekopušas rituālu cilvēku upurēšanu. Acteku reliģija šai ziņā nebija nekāds izņēmums. Atcerēsimies asinskāro Molohu — saules, uguns un kara dievu, ko pielūdza seno Austrumu tautas — feniķieši, amonīti, moabīti, kā arī Kartāgas iedzīvotāji. Mo­lohu, tāpat kā Uicilopočtli, baroja ar cilvēku miesu.

Māņticīgais un dievbijīgais Montezuma jutās apvainots līdz sirds dziļumiem, kad Kortess sāka viņu pārliecināt, ka acteku dievi esot ļauni gari, sātana bērni un ka visus elkus vajagot aizstāt ar katoļu svētbildēm.

— Mūsu dievi mums dāvā uzvaras, labu ražu, sekmes dzīvē. Tu nedrīksti tik pārdroši runāt par viņiem. Ja es būtu zinājis, ka tu viņus apvainosi, es nebūtu atļāvis tev šeit ienākt.

Kortess klusēdams devās projām, bet Montezuma palika izlūgties sadusmoto dievu piedošanu.

Nokāpuši pagalmā, spānieši aplūkoja arī citas tempļa celtnes. Tur bija ieroču noliktavas, nelieli piramīdveidīgi tempļi, kuru virsotnēs dega mūžīgā uguns. Viņi ieraudzīja arī pakalnu, kurā uzglabāja nomocīto, dieviem ziedoto cilvēku galvas­kausus.

Garās vienstāva celtnēs dzīvoja pries­teri un viņu audzēkņi. Tempļa pagalmā atradās arī pārtikas noliktavas un veikali, telpas iebraucējiem, dzeramā ūdens cis­ternas. Templis bija it kā atsevišķa pil­sētiņa, kas dzīvoja pati savu dzīvi.

Pārliecinājušies, ka acteki neļaus pārvērst kara dieva templi par katoļu baznīcu, spānieši nolēma uzcelt kapelu kādā pils zālē. Montezuma atsūtīja mūrniekus, un darbs sākās.

Nejauši kāds sienā atklāja aizmūrētas durvis. Aizsūtījuši prom visus svešos, spānieši tās uzlauza — un nokļuva lielā, slepenā noliktavā, kas bija piekrauta ar zeltu un dārgumiem. Acis nespēja ne aptvert daudzos priekšmetus, kas tur atradās. Rindām stāvēja smagi zelta stieņi, kaudzēs gulēja dārgi audumi, cits pie cita blīvējās brīnišķīgi juvelieru izstrādājumi.

Tātad baumas, it kā Montezuma šajā pilī slēpjot savas per­sonīgās bagātības, izrādījās pareizas. Un, lūk, tagad tās nonā­kušas konkistadoru rokās!

Bet pagaidām tika nolemts neko neaizskart. Durvis atkal aizmūrēja. Kareivji saņēma stingru pavēli klusēt par atra­dumu.

Pirmā nedēļa Tenočtitlānā spāniešiem bija notikumiem ba­gāta. Bet kārtējās darīšanas un pat tik svarīgs notikums kā dārgumu krātuves atrašana ne mirkli neaizēnoja Kortesam •viņa galveno uzdevumu — Meksikas pakļaušanu.

Kortess pilnīgi saprata sava stāvokļa nedrošību un neno­teiktību. Viņa un visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības faktiski bija atkarīgas no Montezumas noskaņojuma. Bet ja nu viņš, paklausīdams priesteriem, grozīs savu attieksmi pret spānie­šiem? . .. Vai ari, rūpīgāk viņus pavērojis, sapratīs, ka viņi un viņu izslavētie zirgi un lielgabali nepavisam nav dievi un pat ne dievu sūtņi? . ..

Tad pēc pirmā signāla acteki samals miltos visus spāniešus kopā ar viņu sabiedrotajiem tlaškaliešiem. Pret viņiem sacel­sies visa pilsēta. Viņu liktenis tad skaidrs — viņus visus upurēs asiņainajiem Uicilopočtli. Pietiek tikai pārtraukt pār­tikas un dzeramā ūdens piegādi — un spāniešu stāvoklis uzreiz kļūs bezcerīgs.

Bija nekavējoties jārīkojas, lai nostiprinātu savu stāvokli. Bet kā? Ko varēja iesākt, atrodoties pašā ienaidnieka midzenī?

Kortesa sasauktajā kara padomē atskanēja dažādas balsis. Vieni ieteica slepeni atstāt pilsētu un pāriet uz sauszemi aiz lielajiem dambjiem. Citi ieteica doties projām ar Montezumas ziņu, aizbildinoties ar kaut kādu ticamu ieganstu.

Visos šajos padomos Kortess neredzēja jēgas. Tāda veida rīcība uzreiz tiktu novērtēta kā vājuma izpausme. Bet vājos

pieveic. Atkāpdamies spānieši riskēja pazaudēt pat savu sa­biedroto — tlaškaliešu — draudzību.

Vienīgā izeja — sagūstīt pašu Montezumu, padarīt viņu par ķīlnieku. Tad spānieši būs drošībā. Acteki neuzdrošināsies viņiem uzbrukt, baidīdamies par Montezumas dzīvību.

Bet kā sagūstīt tūkstošiem miesassargu ielenkto valdnieku viņa paša pilī? Vai varēja maz iedomāties lielāku pārdrošību?

Bija jāpanāk, lai Montezuma brīvprātīgi dotos spāniešu gūstā …

Šo plānu uzdeva realizēt pieciem visdrošsirdīgākajiem virs­niekiem ar Kortesu priekšgalā. Viņiem, piedraudot ar nāvi, vajadzēja pierunāt Montezumu «brīvprātīgi» pārcelties uz pili, kurā bija novietojušies spānieši.

Bet ar kādu ieganstu tik smagi apvainot to cilvēku, kas tik viesmīlīgi uzņēmis ienācējus un gandrīz ik dienas savā vald­nieka žēlastībā apdāvināja viņus ar zeltu?

Tāds iegansts atradās.

Vēl būdams Čolulā, Kortess uzzināja par sadursmi starp kādu acteku kasiku un Verakrusas garnizonu. Kasiks bija pieprasījis, lai tuvējā totonaku ciema iedzīvotāji samaksātu nodevas, bet tie aicināja palīgā spāniešus.

Verakrusas garnizons sastāvēja gandrīz vienīgi no vecīšiem un invalīdiem. Četrdesmit spāniešu ar diviem lielgabaliem, trim arbaletiem un divām arkebūzām (pie tam vēl bija nepie­ciešams taupīt pulveri, kura krājumi draudēja izsīkt) nespēja pretoties vairākiem tūkstošiem acteku. Stāvokli grozīt ne­spēja arī spāniešu sabiedrotie — totonaki.

Spānieši zaudēja kaujās septiņus cilvēkus, kas nomira no ievainojumiem, un vienu gūstā kritušo, zaudēja zirgu un — tas bija visbriesmīgākais — zaudēja arī neuzvaramo Kecalko- atla sūtņu slavu. Pārtiku Verakrusas garnizonam vairs ne­piegādāja tik akurāti kā agrāk. Indiāņu mūrnieki, kas būvēja cietoksni, pameta darbu.

Savā laikā Kortess bija noslēpis šo bēdīgo notikumu no saviem cīņas biedriem, lai viņi nezaudētu dūšu. Bet tagad viņš nolēma to izmantot un notikušajā asinsizliešanā apvainot Montezumu.

Vai Montezuma patiešām bija iejaukts sadursmē vai arī acteku kasiks rīkojies patstāvīgi, tam Kortesa acīs nebija ne­kādas nozīmes. Viņam bija vajadzīgs tikai iegansts, lai, no­devīgi saņemot Montezumu gūstā, varētu viņu pašu apvainot nodevīgā rīcībā.

Nākošajā rītā Kortess piecu virsnieku pavadībā devās vizītē pie Montezumas. Tas, ka viņi visi bija apbruņojušies, neradīja actekos nekādas aizdomas. Viņi zināja, ka spānieši nekad nešķiras no savām bruņām un ieročiem.

Montezuma kā vienmēr sagaidīja viesus laipni un kā vien­mēr apdāvināja viņus ar zeltlietām. Viņš jokoja, smējās, un spānieši viņam piebalsoja. Pēkšņi Kortess izmainīja toni. Viņš ierunājās bargi un valdonīgi:

— Pēc jūsu pavēles izdarīts uzbrukums piejūras ciematiem, kur dzīvo totonaki — Spānijas karaļa pavalstnieki. Jūsu ļaudis uzdrošinājušies pacelt roku pat pret spāniešiem. Jūs dēvējat sevi par mūsu draugu un tajā pašā laikā uzbrūkat maniem brāļiem. Ar vienu roku jūs mums dāvināt zeltu, bet ar otru gatavojat sazvērestību .. . Man vajadzētu izpostīt Tenočtitlānu, bet es to saudzēšu ar noteikumu, ka jūs nekavējoties labprātīgi un mierīgi dosieties mums līdz. Kopš šī brīža jūs dzīvosiet jūsu nelaiķa tēva pilī.

Montezuma no pārsteiguma kļuva mēms. Viņam, uz kuru viņa pavalstnieki neuzdrošinājās pat acis uzmest, viņam, kura ikviens vārds — likums, labprātīgi jākļūst par spāniešu ķīl­nieku! . .. Montezuma bija gluži apjucis un nomākts … Viņš noliedza savu līdzdalību sadursmē, kas notikusi piekrastē. Lai pierādītu savu nevainību, viņš noņēma no pirksta gredzenu ar Uicilopočtli attēlu, iedeva to kādam augstmanim un pavēlēja tūlīt atvest vainīgo kasiku uz galvaspilsētu Kortesam tiesāšanai. Šis gredzens nozīmēja, ka valdnieka uzdevumam ir sevišķi sva­rīga valstiska nozīme. Bez tam Montezuma bija ar mieru dot spāniešiem ķīlā savu dēlu un meitu.

Bet Kortess bija nepielūdzams. Līdz vainīgo atvešanai un patiesības noskaidrošanai pašam acteku valdniekam jāpaliek par ķīlnieku pie spā­niešiem.

Pēkšņi pietvīcis, Montezuma iesaucās: — Vai tad ir dzirdēts, ka tāds varens valdnieks kā es labprātīgi atstātu savu pili un padotos gūstā svešiniekiem!

Vēlēdamies saldināt rūgtumu, Kortess sāka Montezumu pārliecināt, ka viņš, tā­pat kā agrāk, atradīšoties savu augstmaņu vidū un ka viņam tikšot parādīts viss pie­nācīgais gods. Runa esot tikai par dzīves vietas maiņu . . . — Bet, ja arī es samierinātos ar tādu pazemojumu, tad mani pavalstnieki tam nekad nepiekristu!

Sarunas ievilkās un nesolīja neka laba spāniešiem. Montezuma sāka pamazām atjēgties. Tad viens no Kortesa pavadoņiem, visnepacietīgākais, izsaucās:

—   Kam velti tērēt vārdus! Vai nu viņš tūlīt nāks mums līdzi, vai arī mēs viņu nogalināsim. . . Tagad par vēlu svārstīties …

Runātāja aizsmakusi balss un degošās acis ietekmēja Mon­tezumu:

—    Ko sacīja šis dusmīgais spānietis? — viņš jautāja Ma­rinai, kura, kā parasti, izpildīja tulka lomu.

Viņa saudzīgos izteicienos pārtulkoja draudu būtību: nāve vai gūsts.

Montezuma uzreiz saduga, nolaida acis un teica:

—    Labi, es piekrītu.

Tūlīt atnesa valdnieka nestuves. Montezuma paziņoja sa­viem pārsteigtajiem galminiekiem, ka nolēmis uz laiku pārcel­ties pie saviem bālsejainajiem draugiem.

Kad gājiens virzījās pa ielu, pūlī izplatījās baumas, it kā spānieši ar varu aizvedot Montezumu. Kortess bija paredzējis, ka iespējamas nekārtības. Ielās, pa kurām virzījās Montezuma, kaujas gatavībā bija novietotas spāniešu nodaļas. Taču to pa­līdzība nebija vajadzīga. Montezuma uzrunāja tautu, lūdza to izklīst un neticēt «muļķīgām baumām». Viņš «pēc paša vēlē­šanās» dodoties ciemos pie spāniešiem, un par to nevienam neesot ko uztraukties.

Degdams no kauna par visu notiekošo, Montezuma nolēma piešķirt savam apkaunojošajam gūstam ārēji piedienīgu iz­skatu. Spāniešiem tas bija izdevīgi.

Kad Montezuma bija nogādāts sava nelaiķa tēva pilī, Kortesam iešāvās prātā jauna ideja. Viņš saprata, ka spāniešiem izdevīgi saglabāt gūsteknim šķietamu neatkarību. Tad Montezumas vārdā varēs pārvaldīt visu zemi.

Ja arī ne uzreiz, tad pakāpeniski varēs saņemt rokās pār­valdes grožus, izmantot savās interesēs acteku valsts aparātu. Slēpjoties aiz Montezumas vārda, varēs no Meksikas izsūknēt zeltu un citas bagātības, pārvērst actekus un viņiem pakļautās tautas par Spānijas karaļa pavalstniekiem.

Un Kortess nodod Montezumas rīcībā vislabākās pils telpas. Tās iekārto ar karalisku greznību. Pie Montezumas ierodas viņa sievas un kalpotāji. Viņam, tāpat kā agrāk, tiek parādīts visaugstākais gods. Tāpat kā agrāk, viņš ik dienas vairākas reizes maina apģērbu, iet vannā, ēd savus iemīļotos ēdienus, dzer kakao, pīpē tabaku. Viņu uzjautrina galma āksti, ar viņu nesteidzīgi sarunājas gudrie sirmgalvji (ja Montezumam labpatikas ar tiem ru­nāt). Viņš apspriežas ar saviem karava­doņiem, pieņem lēmumus, dod pavēles. Viņam ziņo par visām valsts lietām.

Stingri tiek ievērots viss ceremoniāls. Apmeklētāji, ieiedami pie Montezumas, uzvelk vienkāršu apģērbu, noauj kājas, nodur acis, klanās, bet aizejot — kāpjas atpakaļ, nepārtraukti klanoties.

Arī spānieši izrāda acteku valdniekam dziļu cieņu. Pats Kortess ik rītu ierodas vizītē, apjautājas par viņa veselību, uz­zina, kādas ir valdnieka vēlēšanās. Viņš apsēžas tikai tad, kad saņem atļauju to darīt. No malas raugoties, var likties, ka Kortess uzstājas pazemīga lūdzēja lomā … Tomēr patiesais stāvoklis labi zināms vi­siem šīs komēdijas dalībniekiem.

Dienu un nakti pie Montezumas apar­tamentu durvīm un pils izejām stāv bruņota sardze. Spānie­šiem zināms katrs dižciltīgā gūstekņa solis. Zināms, kas un kādā lietā pie viņa griežas. Zināms, par ko runā kara pado­mes sēdē.

Kortess prasīja, lai kareivji, kas apsargāja Montezumu, ievērotu vislielāko modrību un tajā pašā laikā izturētos pret savu gūstekni ar vislielāko goddevību. No tā taču bija atkarīga viņa nodomu izdošanās. Kortess cerēja, ka laipna izturēšanās padarīs Montezumu piekāpīgāku …

Patiešām, drīz tas samierinājās ar savu jauno stāvokli un pat sāka pēc veca paraduma apdāvināt savus cietumsargus ar zeltu un greznuma lietiņām.

Padevies savam liktenim, Montezuma vairs neuztraucās un neprotestēja. Likās, ka viņu pilnīgi apmierināja tā komēdija, ko spēlēja bez lieka trokšņa un ar abpusēju piekrišanu. Viņš vēlējās tikai vienu — lai tiktu ievērota ārējā pieklājība, un Kortess labprāt tam piekrita.

Reiz kāds sargkareivis, neapmierināts ar to, ka naktis bija jāpavada nomodā, skaļi sacīja sargmainim:

— Es vēlētos, kaut šis suns Montezuma drīzāk nosprāgtu. Viņa dēļ mums jāstāv sardzē, kad visi godīgi cilvēki guļ un saldi sapņo!

Kareivis runāja skaļi un iztraucēja Montezumas mieru. Par to paziņoja Kortesam, un viņš pavēlēja sodīt kareivi ar nūjas sitieniem.

Tad lielas svītas pavadībā galvaspilsētā ieradās vainīgais

acteku karavadonis. Viņu atveda pie Montezumas, bet tas nemaz neklausījās viņa paskaidrojumos un pateica, ka Kortess pats visu izlemšot.

Tiesa bija «taisnīga» un ātra — kasiku un septiņpadsmit viņa tuvākos palīgus sadedzināt dzīvus pils laukumā.

Dzirdēdams tādu spriedumu, notiesātais paziņoja, ka neesot vainīgs, jo neesot rīkojies patstāvīgi, bet tikai izpildījis Mon­tezumas pavēli. Bet visi taisnošanās mēģinājumi jau iepriekš bija nolemti neveiksmei. Kortesu nepavisam neinteresēja jau­tājums, vai attiecīgais karavadonis ir vai nav vainīgs. Viņam vajadzēja iedvest bailes visai zemei, iebiedēt tautu, parādīt nepakļāvīgajiem, ka vismazākais nepaklausības mēģinājums tiks nežēlīgi sodīts. Nāves sods bija piespriests vēl pirms lie­tas iztiesāšanas.

No galvenā tempļa karamateriālu noliktavām spānieši iz­nesa bultas un metamos šķēpus. No tiem sakrāva gigantisku sārtu, kurā sadedzināt notiesātos. Reizē ar to Kortess atbruņoja galvaspilsētas iedzīvotājus — gadījumā, ja viņiem ienāktu prātā sacelties un aizstāvēt nāvei nolemtos.

Bet Montezuma vēl nebija izdzēris līdz dibenam viņam sa­gatavoto pazemojumu kausu. Nāves soda izpildīšanas laikā ac­teku valdniekam uzlika važas — verdzības un kauna zīmi. Un, kad pēc sprieduma izpildīšanas tās noņēma, tad galīgi sašļuku­šais Montezuma pazemojās tik tālu, ka pateicās Kortesam par «augstsirdību» un labo izturēšanos pret viņu …

Milzīgais pūlis, kas noskatījās nāves soda izpildīšanu, stā­vēja kluss un padevīgs. Tauta bija pārliecināta, ka sodu pie­spriedis pats Montezuma. Bet viņa lēmumi visu acīs bija ne­apstrīdami. Acteki joprojām uzskatīja Montezumu par savu augstāko vadoni, kaut gan viņš jau sen bija kļuvis par paklau­sīgu bandinieku Kortesa rokās.

Jaunā pasaule patiesi!

Kristofs Kolumbs kādreiz viņu

Izvilka no okeāna.

H. Heine. «Viclipucli».

Kamēr Kortess un viņa pavadoņi saimnieko Tenočtitlānā, spriež tiesu Montezumas vārdā, pievāc Meksikas bagātības, mēs kopā ar lasītājiem izdarīsim nelielu ceļojumu. Šis ceļo­jums būs visai īpatnējs — nevis telpā, bet laikā. Domās pār­celsimies gadsimtu dzīlēs un iepazīsimies ar šīs zemes pagātni.

Droši vien ikvienu ieinteresējis jautājums: vai actekiem jau sen bijusi tik liela un varena valsts? No kurienes radusies viņu bagātā un savdabīgā kultūra?

Acteki ir samērā vēlīni ienācēji Meksikas ielejā. Jau dau­dzus gadsimtus pirms viņu parādīšanās tur dzīvojušas kultu­rālas tautas, kas apstrādāja zemi, būvēja grandiozas celtnes, radīja brīnišķīgus mākslas darbus. Bet tajā laikā, kad zemē ieradās spāņu iekarotāji, ne tikai pašas šīs tautas, bet pat atmiņas par tām bija gandrīz pilnīgi izzudušas.

Kādā veidā mēs tomēr uzzinājām par šo tautu dzīvi? Kas palīdzēja zinātniekiem iegūt ziņas par sen pagājušu laiku no­tikumiem?

Zinātniekiem palīdzēja arheoloģija.

Arheoloģiskie pētījumi ir visdrošākais se­natnes restaurēšanas līdzeklis. Zemes klēpis ar tajā apslēptajiem senatnes pieminekļiem ir vislielākais vēsturiskais arhīvs, bet arheo­loga lāpsta — tā atslēga.

Simtiem zinātnieku izdarījuši izrakumus dažādos Meksikas apgabalos. Plašu apmēru izrakumi notiek arī mūsu dienās. Arheologi uzmanīgi izpēta katru atradumu, vai nu tas būtu sasista poda lauska, celtnes drupas, skulptūras atlūznis, pirms tūkstoš gadiem nodzisušā ugunskura ogles vai satrūdējuša auduma paliekas… Un pēc šiem materiālās kultūras pieminekļiem viņi restaurē tālās pa­gātnes notikumus.

Tagad labi zināms, ka jau pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu pie Teskoko ezera, kā arī Šočimilko, Calko, Šalto- kānas un Sumpango lagūnu krastos atradušās daudzas seno zemkopju apmetnes. Viņi audzēja maīsu (kukurūzu), kas bija viņu galvenais uzturlīdzeklis, bez tam arī pupas, kokvilnu un citus augus. Par maīsa nozīmi indiāņu cilšu dzīvē labi pateicis lielais amerikāņu zinātnieks L. Morgans savā klasiskajā darbā «Senā sabiedrība». «Maīss,» viņš rakstīja, «pateicoties savam augstajam ražīgumam un barības vērtībai, kā arī tam, ka lie­tojams uzturam kā zaļā veidā, tā arī nogatavojies, izrādījās daudz bagātāka dabas dāvana un daudz vairāk veicināja cil­vēces sākotnējo progresu nekā visas pārējās labības kopā.»

Varenās lietus ūdens straumes, kas plūda no apkārtējām kalnu grēdām, pamazām izveidoja ezera un lagūnu krastos treknu, minerālvielām bagātu sanesumu slāni. Sajaukdamies ar dūņām, kas satur satrūdējušas augu paliekas, šie sanesumi iz­veidoja sevišķi auglīgu augsni. Tajā zem kvēlās dienvidu sau­les brieda bagātas ražas, kas neatpalika no Nīlas ielejā iegū­tajām ražām. Gaļu uzturam deva medības: niedrēm apaugušajos krastos bija daudz putnu un sīku zvēru, bet mežiem klātajos kalnos bija sastopami pat brieži.

Amerikā atšķirībā no Eiropas un Āzijas nepazina mājas dzīvniekus — zirgus, govis, aitas, cūkas. 1 Tas stipri ietekmēja indiāņu cilšu ražošanas spēku attīstību. Indiāņi Meksikas aug­stienē tāpēc bija spiesti pastiprināti attīstīt zemkopību. Uztu­ram noderīgos augus kultivēja ar mākslīgās apūdeņošanas palīdzību. Tā kā nebija vilcējspēka, tad zemi apstrādāja ar

rokām. Tādēļ daudzus gadsimtus Centrālās Amerikas zemko­pībai bija raksturīgi nevis tīrumi, bet gan dārzi.

Seno zemkopju darba rīki bija gatavoti no akmens un koka. Dažādu sīku izstrādājumu ražošanā plaši pielietoja kaulu un briežu ragus. Visizplatītākais materiāls darba rīku izgatavoša­nai bija obsidiāns, ar ko Meksikas ieleja ļoti bagāta. Katrs šī minerāla gabaliņš tika lietderīgi izmantots. No tā gatavoja bultu uzgaļus, nažu asmeņus, bārdas nažus, skrāpjus.

Otrs izplatīts materiāls bija sacietējusī lava. No šīs grum­buļainās, porainās vielas izgatavoja dzirnakmeņus un piestas kukurūzas graudu sasmalcināšanai. Cirvjus darināja no cietām akmens šķirnēm — porfīra, nefrīta. To izgatavošana prasīja daudz laika un pūļu, tādēļ izrakumos tos atrod reti.

Vissenāko Meksikas iedzīvotāju — zemkopju mitekļi nav saglabājušies. Domā, ka to sienas bijušas pītas no vītolu za­riem un aptrieptas ar māliem; jumts bijis darināts no niedrēm. Protams, ka tādas celtnes nevarēja saglabāties līdz mūsu die­nām. Tās ātri gāja bojā, neatstādamas nekādas pēdas.

Bet kā mēs zinām par tādu apmetņu pastāvēšanu? Lūk, kā.

Katrā saimniecībā, ēdienu gatavojot, rodas dažādi atkri­tumi. Meksikas pirmatnējiem iedzīvotājiem tādu atlieku (gal­venokārt kukurūzas stiebru) sakrājās sevišķi daudz. Tos izgāza blakus būdiņai. Turpat izmeta arī sasistu trauku lauskas, visas salauztās un nederīgās lietas.

Šīs atkritumu kaudzes dažreiz izveidojās īsti prāvas — vairāku metru biezumā. Un, ja tādā čupā nejauši trāpījās de­rīgs priekšmets, atrast to»vairs nebija iespējams.

Seno apmetņu atkritumu kaudzes arheologiem bija īstas dārgumu krātuves. Gadu simteņos tur pakāpeniski uzkrājās dažāda veida darba rīki, keramikas izstrādājumi un citas lietas.

Uzmanīgi atrokot šos paugurus, atsedzot slāni pēc slāņa, arheologiem kļuva iespējams konstatēt ļoti svarīgus un inte­resantus faktus par tādu cilvēku dzīvi, kuri nav atstājuši ne­kādus rakstu pieminekļus.

Izrakumos liela nozīme ir katras atrastās lietas vispusīgai izpētīšanai. Lai cik nenozīmīgs no pirmā acu uzmetiena arī liktos kāds priekšmets, pret to nedrīkst izturēties pavirši. Lūk, raksturīgs piemērs, ko dod katra atraduma uzmanīga izpē­tīšana.

Zinātnieki rūpīgi izpētīja dažas rupji darinātas gliemež­vāku rotas lietas. Izrādījās, ka tādi gliemeži sastopami tikai Klusā okeāna piekrastē. Tātad — gluži pareizi secināja pētnieki — Meksikas ielejas pirmatnējiem zemkopjiem bija tirdznieciski sakari ar tāliem dienvidu rajoniem. Ciltis, kas dzīvoja Klusā okeāna piekrastē, piegādāja viņiem tādus glie­mežvākus.

Katrā atkritumu kaudzē arheologi atrada apdedzināta māla figūriņas. Apmēros tās bija nelielas — reti kad augstākas par 15 centimetriem un arī veidotas visai pavirši. Un tomēr šīs figūriņas pavēstīja zinātniekiem daudz interesanta par Mek­sikas pirmajām zemkopju ciltīm.

Pirmatnējais cilvēks bija pilnīgi atkarīgs no dabas spēkiem. Zināšanu trūkuma dēļ viņš nevarēja pareizi izskaidrot apkār­tējo pasauli. Tādēļ gada laiku maiņu, pērkona negaisus, lietu, sausumu, salu un plūdus viņi savā iztēlē iedomājās kā varenu, pārdabisku spēku darbību. «… Mežoņa bezspēcība cīņā pret dabu», norādīja Ļeņins, «rada ticību dieviem, velniem, brīnu­miem u. tml.» [8]

Šos pārdabiskos spēkus iedomājās cilvēku izskatā. Tā radās priekšstati par dieviem — varenām, cilvēkiem līdzīgām būt­nēm, kas pārvalda pasauli.

Neizsīkstošie zemes spēki, kas katru pavasari un vasaru deva bagātas ražas, iemiesojās dievietes mātes, auglības ne­sējas tēlā. Nav nejaušība, ka lielākā daļa arheologu atrasto figūriņu attēlo sievieti. Tas liecina par cieņu, ko baudīja aug­lības dieviete. No šīs dievietes taču bija atkarīga apmetnes iedzīvotāju dzīvība vai nāve.

Mums nav zināms, kā sirmajā senatnē sauca auglības die­vieti, jo nav saglabājies neviens vārds no Meksikas vissenāko iedzīvotāju valodas. Bet vai tas vien, ka pēc šīm mazajām māla figūriņām zinātnieki spēja noskaidrot, ko domāja un kam ticēja tik tāla laikmeta cilvēki, jau neliecina par cilvēka prāta diženumu un neuzvaramību?

Ar savas domāšanas spēku cilvēks paceļ aizkaru, kas slēpj mūsu skatieniem tālo pagātni.

Arheologi bieži atrada arī tādas statuetes, kas attēloja sē­došu, vecu vīru ar noliektu galvu. Viņam uz galvas un mu­guras novietoti kausi. Sodrēju un sveķainu vielu paliekas uz to sienām lika domāt, ka šajos kausos dedzināti smaržīgi sveķi.

Šī senā dievība nezaudēja savu nozīmi arī vēlākos gad­simtos. Acteki to pazina kā «veco dievu». Dažreiz to dēvēja par «uguns valdnieku». Tas personificēja vulkāniskos spēkus, kas laiku pa laikam tik neapvaldīti lika sevi just visā Cen­trālās Amerikas teritorijā.

Reliģiskās ceremonijas bieži vien notika nevis tempļos, bet zem atklātām debesim. Tagadējās Kuikuilko pilsētiņas tuvumā, bla­kus senas apmetnes paliekām ar­heologi atklāja masīvu, ovālu, no nededzinātiem ķieģeļiem sakrautu pauguru. Paugura augstums bija diezgan iespaidīgs — 18 metru. Tā nogāzes bija noklātas lieliem laukakmeņiem.

Paugura lēzenajā virsotnē va­rēja nokļūt pa speciāli ierīkotu, platu slīpni. Bet nekādas celtnes tur nebija. Virsotnē atradās tikai ziedoklis. Reliģisko svinību dienās tauta sapulcējās pakalna pakājē un noskatījās upurēšanu, kurai bija jānodrošina bagāta raža.

Zinātnieki vēl nezina, kādu iemeslu dēļ iedzīvotāji pametuši šīs senās apmetnes. Iespējams, ka zināma nozīme bija vulkā­nisko spēku darbībai. Izrakumi palīdzēja noskaidrot, ka dažus gadsimtus pirms mūsu ēras sākuma noticis stiprs tuvējā vul­kāna Šitli izvirdums. Šķidrā lava pārklājusi milzīgu platību. Ziedošie lauki pārvērtušies neauglīgā tuksnesī. Zem sacietēju­šās lavas kārtas palikuši vairāki iedzīvotāju atstāti ciemati.

Bet viens no tiem — apmēram 75 kilometrus no katastrofas vietas — netika atstāts, jo to no šķidrās lavas pasargāja Tes- koko ezers. Par šo ciematu, kas vēlāk pārvērtās milzīgā pilsētā, par tā turpmāko likteni mēs tad nu pastāstīsim lasītājiem.

Acteku nostāstos un leģendās vairākkārt pieminēta noslē­pumainā tolteku tauta.

Tolteki bija ļoti seni Meksikas ielejas iedzīvotāji. Viņiem piedēvē metālu lietošanas atklājumu. Viņus uzskata par arhi­tektūras, skulptūras un glezniecības pamatlicējiem. Un pats vārds «tolteks» acteku valodā nozīmē — «celtnieks», «arhi­tekts».

Toltekiem — vēsta acteku teiksmas — visas citas meksi­kāņu ciltis ir pateicību parādā par kultūras un mākslas sasnie­gumiem. Viņi iemācījuši tām kultivēt lauksaimniecības augus, celt izturīgas mūra ēkas, izgatavot audumus, izcirst statujas un reljefus.

Arheoloģiskie izrakumi Meksikas ielejā palīdzēja noskaid­rot, ka šajās leģendās slēpjas patiesu vēsturisku notikumu tā­las atbalsis.

Mūsu ēras pirmajos gadsim­tos Teotiuakāna — tā sauca ciematu, kam pagāja secen Šitli lavas straumes — sāka strauji attīstīties. Tā izdevīgā atrašanās vieta pievilka arvien jaunus pārceļotājus no citiem Meksi­kas augstienes rajoniem.

Šīs pilsētas radītājus mūs­dienu zinātnē pieņemts saukt acteku teikās pieminētās noslē­pumainās tautas vārdā par tol- tekiem. Patiešām, Teotiuakānas iedzīvotāju radītā īpatnējā un augstā kultūra dziļi ietekmēja citu senās Meksikas tautu kul­turālo attīstību. Šīs ietekmes pēdas arheologi atrod gandrīz visā Centrālās Amerikas teritorijā.

III     — VI gs. Teotiuakānas iedzīvotāji apvienoja visus galvenos Centrālās Meksikas apdzīvotos rajonus. Tolteku sa­biedrībā šai laikā notika svarīgas pārmaiņas. Mantiskās noslā­ņošanās rezultātā radās bagātie un nabadzīgie. Bagātie pakļāva nabadzīgos savai varai. Viņi sagrāba galvenos amatus cilšu savienībā.

Cilšu sadursmēs uzvarētāju rokās krita gūstekņi. Tos sada­līja visizcilākajiem karotājiem. Gūstekņus pārvērta vergos, kam bija jākalpo saviem saimniekiem. Viņu darba augļi padarīja cilšu aristokrātiju vēl bagātāku un palielināja mantisko atšķi­rību starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

IV          gadsimtā Teotiuakāna no maza ciemata pārvērtās par milzīgu pilsētu. Tās teritorija bija 750 hekt­āru. Lai gūtu labāku priekšstatu par šo platību, iedomāsimies taisnstūri viena kilometra platumā un septiņ- arpus kilometru garumā.

Lielākā daļa ēku šajā pilsētā bija celtas no lieliem, ar kaļķa javu sa­saistītiem akmeņiem. Bet bija arī no saulē kaltētiem māla ķieģeļiem bū­vēti nami.

Kad bija atrakts tolteku galvenās pilsētas celtņu gigantiskais kom­plekss, zinātnieki saprata, ka Meksi­kas senās tautas dibināti nosaukušas Teotiuakānas iedzīvotājus par «celtniekiem».

Divi visinteresantākie Teotiuakānas arhitektūras pieminekli ir Saules un Mēness piramīdas. Patiesībā tās nav piramīdas tādā nozīmē, kā mēs esam pieraduši saprast šo vārdu, runājot par Ēģiptes faraonu gigantiskajām kapenēm. Centrālās Ame­rikas piramīdas ir milzīgas daudzpakāpju pamatnes tempļiem, kas pacēlās to lēzenajās virsotnēs. Tikai retos gadījumos pi­ramīdu dziļumos apbedīja cilšu virsaišus vai augstos pries­terus.

Mēness piramīda pacēlās pār pilsētu 42 metru augstumā. Tās virsotnē atradās templis, kas nav saglabājies līdz mūsu dienām, — acīm redzot, tas bijis celts no koka.

Vēl varenāka bija Saules piramīda, kuras augstums sasnie­dza 65 metrus.

Labi sacījis par šiem diviem ievērojamiem pieminekļiem acteku hronists:

«Tās [Saules un Mēness piramīdas] līdzīgas kalniem, un nav iespējams ticēt, ja kāds sacītu, ka tās darinātas ar cilvēku rokām.»

Arī mūsu dienās Saules piramīda atstāj neaizmirstamu ie­spaidu. Ja apstaigā un izmēra tās pamata visas četras malas, tad iegūst iespaidīgu skaitli — ap 240 metru.

Trīs terases dala piramīdu četrās daļās, kas pakāpeniski sašaurinās. Visa šī gigantiskā celtne izveidota no miljoniem saulē kaltētu ķieģeļu. Pēc tam sienas nosedza ar kaltiem ak­meņiem un pārklāja ar apmetumu. No piramīdas augšējā lau­kuma atklājās brīnum jauks skats uz pilsētu un Teotiuakānas ieleju.

Tolteki bija ne tikai izcili arhitekti. Teotiuakānas celtnēs atklātās fresku gleznojumu paliekas un izrakumos atrastā trīs metrus augstā ūdens dievietes statuja izteiksmīgi vēsta par tolteku skulptoru un gleznotāju meistarību.

Valsts Ermitāžā Ļeņingradā glabājas vairāki šo seno meis­taru lieliskie darbi. Šie unikālie eksponāti pastāvīgi sajūsmina muzeja apmeklētājus.

Vēlāko acteku vēstures avotu fragmentārās un neskaidrās vēstis norāda, ka IX gadsimta vidū Teotiuakānas iedzīvotāji pēkšņi atstājuši savu pilsētu. To apstiprināja arheoloģiskie izrakumi milzīgās pilsētas teritorijā.

Mums pagaidām vēl nav zināmi iedzīvotāju aiziešanas cē­loņi. Taču lielais daudzums ogļu, kas atrastas vienā Teotiua­kānas daļā, liek domāt par briesmīgu, postošu ugunsgrēku.

Vai šī ugunsgrēka cēlonis bija kaut kādu naidīgu cilšu uzbrukums Teotiuakānai? Vai arī tas liecina par lielu tautas

sacelšanos? Iespējams, ka, izmocīti tempļu un piļu celšanā, vienkāršie ļaudis sacēlās pret saviem apspiedējiem, un pilsēta tika sagrauta sacelšanās laikā. Kāda bija vēsturiskā īstenība, to noskaidros tālākie zinātnieku pētījumi. Katrā gadījumā spāniešu iebrukuma laikā milzīgā pilsēta jau daudzus gad­simtus gulēja drupās. Retos, nejauši atklīdušos ceļotājus dziļi ietekmēja tās drupu varenība, un viņi nosauca to par Teotiu- akānu, kas acteku valodā nozīmē — «dievu dzīves vieta».

Noskaidrot sekojošo triju četru gadsimtu notikumus ir ļoti grūti, jo vēsturisko dokumentu, kas attiektos uz to laika posmu, ir ļoti maz. Zināms tikai tas, ka Meksikas ielejā iebru­kušas pusmežonīgas klejotāju ciltis, un tā kļuvusi par niknu cīņu arēnu. Vairākums šo cilšu runāja savstarpēji radniecīgās valodās. Mūsdienu pētnieki sauc šo cilšu grupu par «naua». bet viņu valodu vai valodu grupu — «nauatl». Pie šīs valodu grupas pieder arī acteku valoda.

Naua ciltis iebruka Meksikas augstienē, lai izlaupītu zem­kopju ziedošās pilsētas un ciemus. Bet, iekarojuši šo teritoriju, viņi palika tur un pamazām paši apmetās tur uz pastāvīgu dzīvi.

Pirmā Meksikas ielejā parādījās kulua cilts. Pēc zinātnieku aprēķiniem XI gadsimtā viņi pakļāvuši toltekus. Bet pēc tam paši iekarotāji krituši par upuri spēcīgākiem atnācējiem — čičimekiem jeb «mežonīgajiem». Viņi bija tērpušies zvēru ādās, un tas deva iemeslu dot viņiem nicinošo nosaukumu «mežonīgie». *

Pirmajā laikā pēc ierašanās ielejā čičimeki dzīvoja Šalto- kānas lagūnas austrumu krastā. Viņi nodarbojās galvenokārt ar medībām. Pēc tam klejotāji pārvietojās uz ielejas rietumu daļu un tur pakāpeniski iemācījās kopt zemi un apmetās uz pastāvīgu dzīvi.

Otra daļa čičimeku apmetās Teskoko — nelielā ciematā tāda paša nosaukuma ezera austrumu krastā. Tur viņi satikās ar ciltīm, kas bija atnākušas no Meksikas dienvidiem un at­radās uz augsta kultūras līmeņa. Šo cilšu un čičimeku saplū­šana vienā tautā — teskokiešos -— deva varenu stimulu Tes­koko pilsētas attīstībai.

XIV gadsmita sākumā vēstures arēnā parādījās jauns spēks — tepaneki. Apmēram simt gados viņiem izdevās pa­kļaut visu Meksikas ieleju.

Tā pēc vairākiem iebrukumu un cīņu gadsimtiem visi

ielejas iedzīvotāji atkal, tāpat kā tolteku laikos, bija apvienoti zem vienas varas.

Tepanekiem cīņā par valdošo stāvokli ielejā palīdzēja ne­liela cilts — tenočki, kas dzīvoja Teskoko ezera rietumu krastā Čepultepekas apkārtnē.

Kas bija šie tenočki, un kāda nozīme tiem bija tālākajā Meksikas ielejas vēsturē? Mūsu ceļojums pagātnē tuvojas nobeigumam. No notikumiem, par kuriem stāstīts grāmatas sākumā, mūs šķir tikai nedaudz vairāk kā simt gadu. Bet kur tad acteki, par ko tik daudz runājām iepriekšējās nodaļās?

Tenočki bija tie paši acteki. Tā viņi dēvēja paši sevi, bet par actekiem viņus nosauca kaimiņu ciltis.

Tādā veidā pirmo reizi vēlākie Meksikas ielejas valdnieki tiek pieminēti tikai simt gadu pirms spāniešu iebrukuma. Un piemin viņus tikai kā kaut kādu nenozīmīgu, mazu cilti.

Pamēģināsim tagad izsekot šīs cilts liktenim līdz tam brī­dim, no kura sākām mūsu ceļojumu, — līdz spāniešu ieiešanai Tenočtitlānā.

Katrai tautai senatnē bija teikas par savu izcelšanos un saviem varoņiem. Tā, piemēram, romieši stāstīja, ka viņu ciltstēvs bijis Romuls, kas kopā ar savu brāli Remu nodibinājis nelielu ciemu. Vēlāk tas pārvērties par senās Itālijas vislielāko pilsētu — vareno Romu, kas pakļāva sev daudzas tautas. Atē­nieši godināja Tēzeju, kas atbrīvojis dzimto pilsētu no bries­mīgās nodevas, kuru Atēnām uzlikuši varenās Krētas vald­nieki.

Šādās teikās blakus pasaku un fantastikas elementiem vien­mēr atrodams arī kāds patieso notikumu atspulgs. Leģendā par Tēzeju, piemēram, mēs dzirdam reāla vēsturiska notikuma at­balsi: kontinentālās Grieķijas pilsētu atbrīvošanu no Krētas valdnieku kundzības.

Tiesa, vēstis par šiem notikumiem, saglabādamās tautas at­miņā gadu simteņiem ilgi, tiek sagrozītas un pārveidotas. Da­žādos laikos vēsturiskie fakti tiek vērtēti un izskaidroti dažādi.

Zinātnieki netaupa ne spēku, ne laika, lai atsijātu vēsturis­kās patiesības graudiņus no visa tā, ko radījusi tautas bagātīgā fantāzija. Viņi pacietīgi un rūpīgi atšķir vēsturi no pasakām. Katrs mājiens, kas norāda uz sen pagājušu dienu faktiem, visīsākais atgādinājums par tiem sniedz nenovērtē­jamu palīdzību tālās pagātnes notikumu noskaidrošanā.

Teikas par savas tautas izcelšanos bija arī actekiem. Viņi,

piemēram, apzinājās, ka samērā vēlu ieradušies Meksikas ielejā.

Ko tad acteki stāstīja par savu izcelšanos? Kādēļ viņi dēvējās par tenočkiem?

Sensenos laikos, vēsta viņu teikas, acteki dzīvojuši kaut kur ļoti tālu no ielejas, Meksikas rietumos. Viņi apdzīvojuši salu

Sens rokraksts, kurā attēlota acteku cilts ceļošana. No kreisās uz labo: Astlānas sala ar templi un mājām; acteks laivā ceļas pāri ezeram. Pēdu attēli rāda, ka acteki devušies ceļojumā. Virs pēdām — datums: «viens akmens nazis» (dienas nosaukums acteku kalendārā). Lielais hieroglifs apzīmē Kuluakānas pilsētu, kurā ieradās acteki. Pa labi — astoņas citas ciltis, kas dzīvoja Meksikas ielejā.

ezera vidū un krastā nokļuvuši vieglās pirogās. Šo salu sauca par Astlānu. No šī vārda cēlies arī tautas nosaukums — acteki (pareizāk asteki — cilvēki no Astlānas). Senlaicīgā ac­teku rokrakstā mēs redzam attēlotu šo salu ar piramīdu vidū, kurai visapkārt sabūvētas mājas. Viens no actekiem laivā ceļas pāri ezeram.

Kādā kalnu alā, netālu no ezera, acteki nejauši uzgājuši dieva Uicilopočtli statuju. Šī brīnišķīgā statuja, vēsta leģenda, spējusi pareģot nākotni un devusi gudrus padomus. Tādēļ acteki to sākuši pielūgt. Pēc Uicilopočtli padoma viņi atstā­juši Astlānu un sākuši klejot kopā ar astoņām citām ciltīm — čičimekiem, tepanekiem, kulua, tlaškaliešiēm un citiem.

Dodamies tālajā un bīstamajā ceļā, acteki paņēmuši līdzi Uicilopočtli statuju un pēc tās padomiem noteikuši savu maršrutu. Viņi virzījušies uz priekšu ļoti lēni, dažreiz veselu gadu uzkavējušies katrā jaunā vietā. Tai laikā priekšējās nodaļas joprojām meklējušas jaunas, dzīvei vairāk piemērotas vietas un apguvušas tās, apstrādājusaš un apsējušas laukus. Kad jaunajā vietā ieradusies visa cilts, tur jau briedusi kukurūzas raža.

Tālākie notikumi dažādos vēstures avotos attēloti dažādi. Minētas visdažādākās ģeogrāfiskās vietas, kur it kā savu kle­jojumu laikā nokļuvušas Astlānu atstājušās ciltis. Pēc vienas versijas tās aizgājušas līdz pat Gvatemālas robežām, bet tad griezušās atpakaļ. Pēc tam visa šī cilšu grupa ilgāku laiku dzīvojusi vietā, kas saukusies «Septiņas alas».

Pamazām, cita pēc citas, ciltis sākušas pamest šo vietu un pārcēlušās uz Meksikas ieleju. Pirmie aizgājuši čičimeki, pēc tam tepaneki, kuluā, čalki un citi. Beidzot Uicilopočtli devis padomu doties ceļā arī actekiem. Sava virsaiša Tenočcina jeb Tenoča vadībā viņi atstājuši «Septiņas alas» un pēc ilgas klejošanas sasnieguši Meksikas augstieni. Pēc sava virsaiša Tenoča vārda acteki sākuši sevi dēvēt par tenočkiem, tas ir, «Tenoča ļaudīm».

Arheoloģiskie izrakumi un zinātnieku pētījumi liecina, ka šajās acteku jeb tenočku teikās slēpjas daļa vēsturiskas pa­tiesības. Acteki parādījās Meksikas ielejā vēlāk par visām citām naua ciltīm. Līdz tam viņi bija neliela klejotāju cilts, kas uzturējās kāda Rietummeksikas ezera tuvumā. Viņu pār­vietošanās no turienes uz Teskoko ezera krastiem ir vēsturisks fakts.

Pareizi arī tas, ka vairākums acteku teikās minēto cilšu parādījušās ielejā vēlāk par actekiem. Tomēr šo cilšu iera­šanās secība sajaukta, bet apmešanās vietas un daudzi citi sī­kumi ir jau tīrā leģenda.

Ieradušies jaunajā vietā, tenočki apmetušies Teskoko ezera rietumu krastā — Čapultepekā. Bet, tā kā tenočki pastā­vīgi sagādāja nepatikšanas saviem kaimiņiem, tie drīz vien apvienojās un uzbruka nemierīgajiem atnācējiem.

Sagrāve bija pilnīga. Virsaiti un lielāko daļu cilts locekļu aizveda uz Kuluakānas teritoriju un nometināja Tisapānā — tuksnešainā vietā, ko apdzīvoja, kā vēsta acteku hronikas, tikai indīgas čūskas un insekti. Kuluakānas pilsēta atradās pa­visam tuvu, un tās valdniekam Koškošam bija visas iespējas novērot tenočku rīcību.

Nelielai acteku daļai izdevās aiz­bēgt laivās pār ezeru. Viņi paslēpās mazajās, zemajās saliņās. Bet pēc kāda laika kuluakānieši bija spiesti griezties pie saviem nesen uzvarēta­jiem pretiniekiem. Koškošs iesāka karu ar spēcīgo šočimilku cilti, un viņam ievajadzējās tenočku palīdzī­bas. Izšķirošās kaujas laikā norisi­nājās interesanta epizode, kas sīki aprakstīta acteku hronikās.

Tenočki drosmīgi cīnījās ar šoči- milkiem un sagūstīja vairāk nekā trīsdesmit cilvēku. Bet pirms gūs­tekņu nosūtīšanas uz aizmuguri, kā to parasti darīja, viņi nogrieza kat­ram gūsteknim vienu ausi.

Pēc kaujas Kuluakānas valdnieks visādi cildināja savus karotājus. Bet par sabiedrotajiem — tenočkiem Koškošs runāja ar neslēptu nicināšanu: viņi neesot pratuši sagūstīt nevienu cilvēku.

Mierīgi noklausījušies Koškoša apvainojošo runu, tenočki viņam jautāja:

— Kādēļ lielākajai daļai gūstekņu trūkst vienas auss?

Sapulcējušies neizpratnē klusēja, bet acteki atvēra savas somas un parādīja kaujas «trofejas» — nogrieztās ausis.

Tā atklājās patiesība, un visā zemē pirmo reizi izplatījās vēsts par drosmīgajiem un nežēlīgajiem acteku karotājiem.

Nākošajā gadsimtā šī slava reizē ar acteku uzvarām izpla­tījās tālu aiz ielejas robežām. Gandrīz visas Meksikas tautas baidījās no šī draudīgā vārda un ienīda to. Šis apstāklis, kā mēs vēlāk redzēsim, bija viens no galvenajiem Kortesa uzva­ras cēloņiem.

Acteki jeb tenočki nekad nebija bijuši labi kaimiņi tuvē­jām tautām. Drīz vien pēc uzvaras pār šočimilkiem viņi izda­rīja nopietnu pārkāpumu, kas sabojāja viņu attiecības ar Koškošu. Saniknotais Kuluakānas valdnieks pavēlēja saviem karavīriem nogalināt visus tenočkus. Glābdamies no sagrā­ves, viņi aizbēga ezerā. Tur uz salām atradās viņu ciltsbrāļi.

Kādā nelielā saliņā netālu no acteku pirmās apmetnes Tla- telolko bēgļi nodibināja jaunu apmetni — Tenočtitlānu. Pēc acteku hronikas ziņām tas notika 1325. gadā, tas ir, gandrīz divsimt gadu pirms spāniešu ierašanās Meksikā.

Vēlāk abas šīs apmetnes sa­plūda kopā vienā lielā pilsētā. Pareizāk sakot, Tlatelolko kļuva par Tenočtitlānas priekšpilsētu.

Pilsētas nodibināšanu acteki piedēvēja tam pašam leģendā­rajam Tenočam. No tā arī no­saukums Tenočtitlāna — «Te­noča pilsēta». Bet hronikās ir arī cits izskaidrojums.

Pārcēlušies uz salu, tenoči esot ieraudzījuši uz ezera viļņu apskalotās piekrastes klints lielu kaktusu. Tajā tupējis mil­zīgs, neparasti skaists ērglis ar plati izplestiem spārniem un vērīgi raudzījies lecošajā saulē. Tā nagos locījusies čūska.

Acteki noturējuši šo ērgli par dievu sūtītu, labvēlīgu zīmi un nodibinājuši tajā vietā pil­sētu. Par piemiņu šim notiku­mam tā nosaukta par Tenočtit- lānu (no vārdiem «tetl» — akmens, klints un «nočtli» —- kaktuss).

Nav zināms, kura teika precīzāk izskaidro Meksikas lielā­kās pilsētas nosaukuma rašanos. Mums tas arī nav tik svarīgi. Katrā gadījumā — ērglis, kas tup kaktusā ar čūsku knābī, attē­lots mūsdienu Meksikas republikas valsts ģerbonī, bet tās aug­stākais ordenis saucas «Agila acteka», tas ir, «acteku ērglis».

Kad Meksikas ielejā pieauga tepaneku vara, viņi pakļāva arī actekus. Acteki maksāja lielas nodevas un tika visādi ap­spiesti. Bet, noslēguši savienību ar citām pakļautām ciltīm — Teskoko un Tlakopānas iedzīvotājiem — acteki gāza ienīsto jūgu. 1429. gadā tepanekus pilnīgi sakāva. Tenočtitlānas iedzī­votāji no pakļautas, nodevām apliktas cilts pārvērtās par brī­viem cilvēkiem, bet pati Tenočtitlāna par patstāvīgu pilsētu- valsti, vienu no trejsavienības locekļiem.

Sākumā acteku sociālā iekārta bija tieši tāda pati kā vi­sām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm. Ģimeņu grupa sastādīja ģinti, ko vienoja kopējā izcelšanās (visiem ģints lo­cekļiem bija viens kopējs sencis). Ģints priekšgalā atradās

vecākais, kas pārzināja visas ģints locekļu lietas. Divdesmit ģinšu apvienojās ciltī.

Katra ģints savos darbos bija pilnīgi neatkarīga, bet jau­tājumus, kam bija nozīme visas cilts dzīvē, izlēma cilts pa­dome, kas sastāvēja no visu ģinšu vecākajiem.

Cilts priekšgalā atradās divi virsaiši. Viens vadīja kara darbību, otrs pārzināja cilts iekšējās lietas un reliģiskos rituā­lus. Abus virsaišus izvēlēja padome no savu locekļu vidus, un viņi bija tai atbildīgi. Padome varēja jebkuru brīdi atbrīvot no amata vienu vai otru virsaiti vai pat abus reizē un iecelt viņu vietā citus.

Tāda bija acteku cilts iekārta tad, kad viņi pārcēlās uz dzīvi Meksikas augstienē. Bet kā dabā, tā cilvēku sabiedrībā nekas nav nemainīgs. Mainījās vēsturiskie apstākļi, mainījās arī acteku sabiedrības sociālā iekārta.

Savienība, ko noslēdza Tenočtitlāna, Teskoko un Tlakopāna tepaneku jūga nogāšanai, sākumā bija triju vājāko cilšu savie­nība pret vienu spēcīgāko. Katra cilts — šīs savienības lo­cekle — baudīja vienādas tiesības. Visus kopīgos pasākumus veica tikai saskaņā ar triju valdnieku padomes lēmumu. Vado­ties no savienības locekļu karaspēka lieluma, bija noteikts, ka kara laupījumu dalīs piecās vienādās daļās. Actekiem un teskokiešiem bija jāsaņem divas piektdaļas, Tlakopānas iedzī­votājiem — viena piektdaļa.

Pēc uzvaras pār tepanekiem stāvoklis ātri mainījās. Trej­savienība kļuva par vislielāko spēku visā Meksikas teritorijā. Acteki, kas pēc uzvaras ieguva plašu rajonu ezera krastā, iz­mantoja to kā stabilu bazi tālākiem uzbrukumiem. Pēc tepaneku sagrāves sagrābtās zemes sadalīja visizcilākajiem karotājiem. Uzvarētos pārvērta par vergiem.

Tādā veidā acteku ciltī izveidojās diezgan prāvs bagātnieku un augstmaņu slānis, kas alka pēc jauniem iekarojumiem, lai iegūtu vēl lielākas bagātības. Tenočku sabiedrībā — tāpat kā savā laikā pie toltekiem — radās šķiras: vergi un vergturi.

Bet šķiru pastāvēšana nepielūdzami un likumsakarīgi rada valsti un tās varas aparātu, ar kura palīdzību valdošā šķira uz­kundzējas tautai. Cilts pārvaldes orgāni kļūst par valsts orgā­niem. Padome, kas agrāk uzklausīja ikviena cilts locekļa domas, tagad veltī uzmanību tikai bagāto un augstmaņu balsīm.

Sevišķi krasi palielinās karavadoņa vara. Viņš kļūst par faktisko cilts pavēlnieku, bet padomei paliek vienīgi izpalīga loma. Tagad tā var tikai dot padomus, bet nevis pavēlēt.

Lielvirsaiša varu sāk nodot tālāk mantošanas kārtībā. Ag­rākā virsaišu vēlēšanu sistēma atmesta uz visiem laikiem. Otrs virsaitis, kas pārzināja civillietas, tiek nobīdīts otrajā plānā. Tagad viņš pārzina tikai reliģiskos rituālus.

centrālo maju, p sabiedroUe No XVI gadsimta zīmējuma.

Lielvirsaiša Ickoatla valdīšanas laikā (viņš nāca pie varas 1428. gadā) tenočku cilts pārveidošanās par primitīvu vergturu sabiedrību bija jau diezgan dziļa. Paklausīdams vergturu vir­sotnes gribai, Ickoatls iesāka karu ar acteku dienvidu kaimi­ņiem — varenajiem šočimilkiem un čalkiem un panāca, ka tie atzina viņa virskundzību.

Jaunās bagātības, kas šī kara rezultātā atplūda uz Tenoč- titlānu, atļāva ievērojami paplašināt pilsētu. Bez lielajiem na­miem, ko uzcēla bagātie karavīri, uzsāka arī tempļu būvi. Ierī­koja arī dambjus, kas vienoja salas ar cietzemi. Tā Tenočtitlā­nas sakari ar pakļautajiem apgabaliem kļuva viegli, ātri un ērti.

Spožās uzvaras iedvesa acteku karavīriem pārākuma sajūtu, neizmērojamu lepnumu un pašapziņu. Atcerēties agrākos laikus, kad tenočki bija pakļauti kuluakāniešiem un tepanekiem, kļuva nepatīkami. Tādēļ pēc Ickoatla pavēles sadedzināja visus vēs­turiskos rokrakstus, «jo», pēc kāda acteku vēsturnieka vārdiem, «tauta tos uzskatīja par nevērtīgiem».

Kad 1440. gadā Ickoatls nomira, par tenočku valdnieku kļuva viņa dēls Montezuma I, saukts Dusmīgais. Tāpat kā viņa priekšgājējs, Montezuma I pastāvīgi karoja un vēl vairāk pa­plašināja Tenočtitlānai pakļautā apgabala robežas. Viņa laikā acteku pulki izgāja ārpus Meksikas augstienes un, pārvarējuši kalnu grēdas austrumos, iebruka jūras piekrastē.

Teskoko karaspēks enerģiski palīdzēja actekiem. Par savie­nības trešo locekli — Tlakopānu nekas nav minēts. Var būt, ka tā joprojām saglabāja savu patstāvību, bet, protams, neko vairs nesaņēma no kara laupījuma.

Acteku galvaspilsēta — Tenočtit­lāna nepārtraukti auga. Montezuma I uzcēla akveduktu, kas stiepās no Capultepekas avotiem līdz pilsētas cen­tram. Tagad Tenočtitlāna bija bagātīgi apgādāta ar dzeramo ūdeni. Lai aizsar­gātos no plūdiem ziemas lietus periodā, acteku galvaspilsētas austrumu nomali atdalīja no ezera ar lielu uzbērumu. Tā ierīkošanā strādāja daudz vergu.

Laikā no 1451. līdz 1456. gadam Meksikas ieleju piemeklēja liels posts. Stiprās vētras un sals nemitīgi nomai­tāja ražu. Izcēlās briesmīgs bads, kas saasināja šķiru pretrunas acteku sabiedrībā

Acteku Nabadzīgie, kam nebija labības krājumu, bija spiesti upurēt savu brīvību. Par maisu kukurūzas viņi atdeva sevi un savas ģimenes locekļus bagātniekiem parādu verdzībā. Bezdibenis starp Tenočtitlānas vergturu virsotni un vienkāršo tautu arvien vairāk palielinājās.

Montezumas I dēls Ašajakatls, kas nāca pie varas 1469. gadā, vēl vairāk nostiprināja Tenoča pilsētas kundzību pār citām Meksi­kas pilsētām. Viņš pakļāva kaimiņu pilsētu Tlatelolko, kas līdz tam laikam bija sagla­bājusi savu neatkarību. Tā bija slavena ar savu tirdzniecību, un tās tirgus pat pēc tam, kad Tlatelolko faktiski kļuva par Tenočtitlā­nas priekšpilsētu, joprojām palika vislielā­kais visā Meksikā.

Ašajakatls mēģināja paplašināt acteku īpašumus arī uz rietumiem. Viņš sarīkoja karagājienu pret taraskāņiem, kas dzīvoja tagadējā Mičoakānas štata teritorijā. Bet te pirmo reizi pēdējos gadu desmitos acteki tika sagrauti. Pateicoties šai uzvarai, tara- skāņi palika neatkarīgi līdz tam laikam, kad viņus pakļāva spānieši.

Ašajakatla laikā Tenočtitlāna tika izdaiļota ar jaunu ievē­rojamu mākslas darbu. Lielā Uicilopočtli tempļa virsotnē no­vietoja milzīgu kalendāra akmeni vairāk nekā trīsarpus metra diametrā. Uz tā veiklie acteku skulptori bija attēlojuši visu iepriekšējo pasaules vēsturi — tādu, kā viņi to iedomājās, sā­kot ar pasaules radīšanu.

Tenočki ticēja, ka pasaule kopš savas radīšanas brīža pār­dzīvojusi četrus laikmetus jeb ēras. Pirmā saukusies «Četri oceloti», ilgusi 4008 gadus un beigusies ar to, ka milžu — kina- mecīnu cilti, kas toreiz apdzīvojusi zemi, iznīcinājuši oceloti. Otrā ēra — «Četri vēji» ilgusi 4010 gadu un beigusies ar bries­mīgām viesuļvētrām un cilvēku pārvēršanu par pērtiķiem. Trešā ēra — «Četri lieti» arī nav ritējusi laimīgi: tās beigās pasauli apņēmis postošs ugunsgrēks. Beidzot «Četri ūdeņi» — ceturtā ēra, kas ilgusi 5042 gadus, beigusies ar plūdiem, kuru laikā cilvēki pārvērtušies par zivīm.

Tas laikmets, kurā dzīvoja paši acteki, bija pēc skaita piek­tais, un tam bija jānobeidzas ar šausmīgu zemestrīci.

Šajos priekšstatos atspoguļojās atmiņas par stihiskām da­bas katastrofām — plūdiem, postošām viesuļvētrām, briesmī­gām zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem, ko senos laikos nācies pārciest Meksikas iedzīvotājiem.

Visa pasaules vēsture arī bija parādīta uz kalendāra akmens. Reljefa centrā atradās saules attēls. Ap centrālo daļu bija

izvietoti koncentriski apļi: vispirms josla ar acteku kalendārā sastopamiem divdesmit dienu nosaukumiem, tad aplis ar zī­mēm «tirkīzs» un «nefrīts», kas apzīmēja vārdus «dārgums» un «debesis». Aiz šīs joslas bija redzami saules stari un zvaig­žņu simboli, bet ārējo apmali veidoja divas lielas, ugunīgas čūskas, kas simbolizēja laiku.

Šo grandiozo, vairāk nekā divdesmit tonnu smago monu­mentu izkala akmeņlauztuvju rajonā. Lai to pa dambjiem aiz­vilktu uz Tenočtitlānu un paceltu tempļa piramīdas virsotnē, visi actekiem pakļautie apgabali atsūtīja savus cilvēkus.

Pēc Meksikas iekarošanas spānieši nogāza kalendāra akmeni no piramīdas virsotnes un apraka zemē. Viņi baidījās, ka kris­tīgajai ticībai pievērstie acteki, ieraudzīdami šo akmeni, no jauna «kritīs pagānismā». Šis ievērojamais kultūras pieminek­lis tā arī nogulēja zemē līdz pat XVIII gadsimta beigām, kad to nejauši atrada.

Tagad tas novietots vienā no visredzamākajām vietām Mek­sikas pilsētas Nacionālajā vēstures muzejā.

Ašajakatlam sekojošie Tenočtitlānas valdnieki — viņa brāļi Tisoks (valdīja no 1479. līdz 1486. gadam) un Auicotls [9] turpi­nāja savu priekšgājēju iekarošanas politiku. Viņu valdīšanas laikā acteku valsts robežas vēl vairāk pavirzījās uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem.

Daudzie Tenočtitlānas ar­mijas karagājieni vienmēr beidzās ar uzvarām un jaunu vergu baru iegūšanu. Tā kādā karagājienā uz Ziemeļ- oahaku, kas notika ar Tes­koko palīdzību, tenočki ie­guva vairāk nekā divdesmit tūkstošus gūstekņu.

Interesanti atzīmēt, ka par izlūkiem šajos karos bieži bija ceļojošie tirgotāji, kas klejoja pa visu Meksiku

un iekļuva pat kaimiņu zemēs. Izmantodami neaizskaramības tiesības, viņi ne tikai mainīja vietējos ražojumus pret sveš­zemju izstrādājumiem, bet arī vāca ziņas par nākošā preti­nieka spēkiem un ziņoja, cik lielas nodevas būs iespējams no viņa ņemt.

Bet Auicotlam nācās rīkot karagājienus arī ar citu mērķi: viņam pastāvīgi bija jāapspiež sacelšanās pakļautajos apgaba­los. Tlaškalieši un Čolulas iedzīvotāji nekādi nevēlējās pa­kļauties tenočkiem.

Auicotla valdīšanas laikā pabeidza lielā tempļa būvi, ko bija iesākuši jau viņa priekšteči. Uzcēla arī otru akveduktu, jo pirmais vairs nespēja apmierināt stipri izaugušās Tenoč­titlānas iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens.

1503. gadā acteku galvaspilsētu piemeklēja stihiska ne­laime. Plūdi izpostīja daļu dambju un daudzas ēkas. Pilsētai draudēja nāves briesmas. Visi Tenočtitlānas iedzīvotāji devās aiztaisīt pārrāvumus dambjos. Nācās pat lūgt palīdzību no teskokiešiem. Kad glābšanas darbi ritēja pilnā sparā, Auicotlu smagi ievainoja galvā. Brūce izrādījās nāvīga. Drīz vien viņš nomira.

Pēc viņa nāves pie varas nāca Ašajakatla dēls Montezuma II, saukts Jaunākais. Viņa mēģinājumi pakļaut Tlaškalu, kā mēs jau zinām, bija neveiksmīgi. Bet Montezumas II galvenās rūpes vairs nebija jauni iekarošanas karagājieni. Viņš centās noturēt paklausībā actekiem pakļautās ciltis un tautas. Šai nolūkā ne vienu reizi vien sarīkoja soda ekspedīcijas un kara­gājienus.

Kad 1516. gadā nomira Teskoko valdnieks, Montezuma II pats noteica, kam jākļūst par tā pēcteci. Viņš nevēlējās rēķi­

nāties ar teskokiešu domām. Rezultātā uzliesmoja sacelšanās, un savienība, kas jau sen bija zaudējusi spēku, izjuka galīgi.

Nākošajā — 1517. gadā devās ceļā de Kordovas ekspedīcija. Par tālākajiem notikumiem lasītājam jau labi zināms — tie izklāstīti grāmatas iepriekšējās nodaļās.

Acteku saimniecības pamats bija zemkopība. Viņu zemko­pības tehnika bija primitīva. Galvenais darba rīks bija koka nūja ar noasinātu galu. Dažreiz tādām nūjām asajā galā bija neliels paplašinājums, tā ka tās nedaudz atgādināja mūsu lāpstas. Šīs nūjas lietoja kā augsnes uzirdināšanai, tā arī sējas laikā — nelielu bedrīšu rakšanai, kurās pēc tam iemeta grau­dus. Senajos indiāņu rokrakstos mēs bieži redzam attēlotus zemkopjus, kas ar tādas nūjas palīdzību sēj graudus.

Bet Meksikas karstajā saulē pat tik vienkārša tehnika no­drošināja bagātīgu atlīdzību par padarīto darbu, ja vien augi saņēma pietiekami daudz mitruma. Tādēļ acteki plaši lietoja mākslīgo apūdeņošanu. Kādas Meksikas ielejas lagūnas no­saukums — Čalko («daudz kanālu») tieši norāda uz to.

Interesanta un savdabīga acteku zemkopības īpatnība bija peldošie dārzi, meksikāņu valodā «činampa», ar kuriem mēs iepazināmies Tenočtitlānā. Tādus dārzus arī mūsu dienās mēdz iekārtot Čalko un Šočimilko lagūnās. Tajos laikos uztaisīt «činampu» nebija viegli.

Uz nelieliem, viegliem, no koka līstēm un niedru pinuma gatavotiem plostiem sakrāva no ezera dibena iegūtās dūņas. Tam pievienoja nedaudz zemes. Šajā auglīgajā maisījumā, kas pastāvīgi iesūca sevī valgmi no ezera, augi attīstījās sevišķi ātri un krāšņi. Vairākus tādus plostus sasēja kopā un piestiprināja pie ezera di­benā iedzītiem pāļiem.

Tenočtitlānā, kas atradās uz ne­lielas saliņas, bija jūtams liels zemes trūkums, tādēļ pilsētu no visām pu­sēm ielenca daudzi peldoši dārzi. Tajos audzēja galvenokārt dažādus dārzaugus: tomātus, pupas, ķirbjus, piparus, kabačus, saldos kartupeļus un visdažādākos ziedus.

Acteki ļoti aizrāvās ar ziedu audzēšanu. Ne velti Šočimilko la­gūna, kas ņudzēja no neskaitāmām činampām, tulkojumā nozīmē «ziedo­šie dārzi».

Tomēr galvenā lauksaimniecības kultūra actekiem, tāpat kā visām ci­tām Centrālās Amerikas indiāņu cil­tīm, bija kukurūza jeb maiss.

Mēs visi tagad labi zinām šī lie­liskā auga augsto barības vērtību, un nav vajadzības pie šī jautājuma kavēties. Bet kur cēlusies kukurūza? Kura tauta bija pirmā šīs labības au­dzētāja?

Šo mūsu lauksaimniecības praksē tik pierasto un plaši ieviesto augu izaudzēja pirms vairākiem tūksto­šiem gadu Meksikas senie iedzīvo­tāji. Jau tie pirmie ielejas zemkopji, par kuriem mēs stāstījām šīs nodaļas sākumā, pazina kukurūzu. Viņu tālie senči starp daudziem savvaļas augiem pamanīja derīgu graudaugu — teosinti. Tas vēl tagad aug brīvā dabā dažās vietās Gvatemālā. Šis augs (vai arī kāds tuvs tā radi­nieks) arī bija mūsdienu kukurūzas sencis.

Ilgā un neatlaidīgā darbā Centrālās Amerikas senie iedzī­votāji, kultivējot teosinti, atlasot tās labākos paraugus, izau­dzēja kukurūzu. No Centrālās Amerikas tā pārceļoja uz Dienvidameriku un tur ļoti izplatījās.

Bet kad kukurūza parādījās Vecajā Pasaulē?

Pēc tam kad Centrālo Ameriku un Peru bija iekarojuši spānieši, viņi pievērsa uzmanību šim derīgajam augam un pārveda tā paraugus savā dzimtenē Spānijā. No turienes, sākot ar XVI gadsimtu, kukurūza sāka savu ceļojumu pa Eiropu un Āziju.

Bet ne tikai par kukurūzu mums jāpateicas vienkāršajiem indiāņu zemes kopējiem. No actekiem vai citām Amerikas ciltīm eiropieši iepazina kakao, tabaku, tomātus, saulespuķi, dažādas pupu šķirnes, kartupeli, ķirbi, ananasu, vaniļu, zemes­riekstu. Indiāņiem mums jāpateicas arī par kaučuka koku un ārstniecības augiem, no kuriem iegūst hinīnu, strihnīnu, ko­kaīnu. Visbeidzot no tām pašām indiāņu ciltīm mēs esam sa­ņēmuši daudz skaistu dekoratīvu augu — dālijas, begonijas, fuksijas, opuncijas, kalceolārijas, dažādas orhideju šķirnes. Ne velti daudzi šo augu nosaukumi ņemti no indiāņu valodām.

Kad mēs sakām «šokolāde» vai «tomāts», mums pat prātā neienāk, ka izrunājam izkropļotus acteku vārdus «čokolatl» un «tomāti». Vārdi «kakao» un «cigārs» nāk no maiju valodas. «Kaučuks» kādas Brazīlijas indiāņu cilts valodā nozīmē «rau­došais koks». Var minēt vēl daudz tādu piemēru.

Līdz tam laikam, kad baltie sāka kolonizēt Amerikas kon­tinentu, neviens indiāņu kultivētais augs nebija pazīstams ne Eiropā, ne Āzijā, ne Āfrikā. Iepazīšanās ar šīm lauksaimnie­cības kultūrām un to apgūšana divkāršoja Vecās pasaules pārtikas resursus.

Acteku zemkopju rīcībā bija arī čija — augs, kura graudus izmantoja eļļas iegūšanai un atspirdzinoša dzēriena izgatavo­šanai, jamss — augs ar ēdamiem, cieti saturošiem gurniem, kamote — tīteņu dzimtas augs, kura sakni lietoja uzturam.

No apgabaliem ar karstāku un mitrāku klimatu acteki ieveda kakao pupas, ananasus un vaniļu, Agavi acteku saim­niecībā lietoja galvenokārt tās sulas dēļ. To raudzējot, ieguva reibinošu dzērienu — oktli. Viena glāze šī dzēriena nogāza cilvēku no kājām.

Bez tam agavi izmantoja arī citiem saimnieciskiem nolū- 'kiem: no tās šķiedrām gatavoja ļoti izturīgas virves un rupju audumu maisiem un apģērbam. Šādu apģērbu gan nēsāja tikai nabadzīgie iedzīvotāji. Turīgākie lepojās ar kovilnas tērpiem.

īpašas kaktusa šķirnes (Nopalea coccinellifera) plantācijās acteki cītīgi audzēja košenili — mazu insektu, no kura ieguva skaistu, tumši aveņsarkanu krāsu audumu krāsošanai.

Actekiem zemi apstrādāja vīrieši. Sākumā, kad acteku sa­biedrība vēl nepazina šķiras, cilts padome sadalīja zemi ģin­tīm. Ģintī zemi sadalīja ģimenēm proporcionāli ēdāju skaitam. Kad nomira ģimenes galva, zemes gabalu apstrādāja viņa dēli. Ja viņam nebija pēcnācēju vai arī viņš divu gadu laikā neapšēja laukus, zemes gabalu atdeva lietošanā citam.

Vēlāk, kad acteku sabiedrībā radās šķiras, stāvoklis mai­nījās. Cilts virsaiša un priesteru uzturēšanai nodalīja īpašus ze­mes gabalus. Tos, protams, apstrādāja nevis viņi paši, bet gan vienkāršie cilts locekļi un pa daļai jau vergi. Bagātie un dižciltīgie sagrāba sev auglīgākos un lielākos zemes gaba­lus. Nabadzīgie nespēja uzturēt sevi un savas ģimenes uz viņiem ierādītajiem sīkajiem zemes stūrīšiem un bija spiesti kļūt bagātniekiem par parādu vergiem.

Acteku saimniecībā zināma nozīme bija suņiem. Tos audzēja galvenokārt gaļas dēļ, ko uzskatīja par lielu gardumu.

No dzīvniekiem, ko turēja acteki, jāmin vēl tītari. Par šo putnu eiropieši uzzināja tikai pēc Amerikas atklāšanas. Ir pamats domāt, ka acteki audzēja arī zosis, pīles un paipalas.

Plaši bija attīstīta biškopība. Medu izmantoja uzturā ne tikai bagātnieki, bet arī vidēji turīgās ģimenes.

Svarīgs gaļas ieguves veids bija medības. Acteki bija sla­veni kā veikli mednieki un labi šāvēji. Viņi medīja ar loku un bultām, kā arī ar dažāda veida slazdiem. Viņiem bija pazīs­tamas arī vienkāršas ierīces šķēpu mešanai un pūšamie stobriņi māla lodīšu izšaušanai.

Ezeru krastu apdzīvotāji nodarbojās arī ar zveju.

Kaut gan acteki galvenokārt lietoja akmens un koka rīkus, tajā laikā bija sākusies pāreja uz metala priekšmetu izga­tavošanu.

Acteki pazina varu — to ieguva kā nodevu no pakļautajām ciltīm. Sakausējot to ar alvu, senie metalurgi ieguva bronzai līdzīgu kausējumu. No tā izgatavoja cirvjus, nažus, šļutes, dažādas greznumlietas, kā arī šķēpu uzgaļus. Vara darba rīkus visvairāk lietoja koka apstrādāšanai.

Bet ne vara, ne bronzas priekšmeti vēl nebija izspieduši akmens rīkus, un to nozīme bija samērā neliela.

Seno meksikāņu kultūras pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsu laikiem, rāda, kādu pilnību bija sasnieguši acteki akmens apstrādāšanā ar akmens rīkiem. Mēs jau pastāstījām par vienu tādu pieminekli — milzīgo «kalendāra akmeni». Līdzīgu pieminekļu atklāts ne mazums. Acteku mākslinieki pārvērta obsidiāna, kalnu kristāla, nefrīta, mēness akmens, opāla un ametista gabalus brīnišķīgos skulpturālos veidojumos.

Lielus panākumus acteki bija sasnieguši zelta un sudraba apstrādē. Ne velti visi spāņu iekarotāji sajūsminājās par ac­teku meistaru brīnišķīgajiem juvelierizstrādājumiem. Kāds spāniešu vēsturnieks par meksikāņu juvelieriem rakstīja:

«Viņi pārspēj Spānijas juvelierus, jo viņi prot izliet putnu ar kustīgu mēli, galvu un spārniem vai pērtiķi… ar kusti­nāmu galvu, mēli, kājām un rokām, bet rokā ielikt rotaļlietu, tā ka šķiet, it kā pērtiķis dejotu ar to. Vēl vairāk — viņi ņem stieni, kuram viena puse zelta, otra sudraba, un izlej zivi ar visām zvīņām, pie kam viena zvīņa ir zelta, bet otra — sudraba.»

Diemžēl, līdz mūsu dienām saglabājušās ļoti nedaudzas ac­teku zelta rotaslietas. Lielāko daļu spāņu iekarotāji pārkausēja stieņos. Ar tiem acteku juvelierizstrādājumiem, ko izdevies paglābt no spāniešu barbariskajām rokām, tagad lepojas daži pasaules lielākie muzeji. Pie šo dārgumu īpašniekiem pieder arī mūsu Valsts Ermitāža Ļeņingradā.

Pēc zīmējumiem un liešanas procesa aprakstiem, kas sa­glabājušies acteku rokrakstos, mēs varam iedomāties indiāņu metāllējēju un juvelieru darbu.

No smalkgraudaina māla izveidoja dārglietas modeli un noklāja ar plānu vaska kārtiņu, kurai pāri atkal uzlipināja

mālu. Formu kausējot, vasks izkusa un izveidojās dobums, kas pilnīgi atbilda modeļa konfigurācijai. Izkausēto zeltu vai sud­rabu ielēja pa augšpusē speciāli ierīkotu caurumu. Tas aizpil­dīja formā visus tukšumus. Atlika tikai pagaidīt, kamēr metāls sacietē, un izņemt no formas gatavo lējumu. Pēc tam to slīpēja un spožuma piešķiršanai iegremdēja vannā ar alaunu.

Šeit mēs liešanas procesu attēlojām shematiski. Īstenībā tas bija daudz sarežģītāks. Visgrūtāk bija ap vaska modeli izveidot stipru, karstuma izturīgu apvalku, ko izkausētais me­tāls nevarētu sabojāt. Trauslo vaska modeli it kā ietērpa plānā, bet ļoti izturīgā keramiskā čaulā, kas pasargāja no

piedeguma, negludumiem, grumbuļainas virspuses. To panāca, izraugoties attiecīgas māla un smilšu šķirnes, ievērojot stingru liešanas temperatūras režīmu, ar lielu prasmi izgatavojot formu. Visu to seno meksikāņu metāllējēji prata pilnībā. Acis viņiem aizstāja tās precīzās ierīces, kuras tagad izmanto lējēji.

Ļoti dažādi un skaisti bija meksikāņu meistaru podniecības izstrādājumi. Katra cilts, dažreiz pat atsevišķi ciemi, izgatavoja savus dažādiem ornamentiem izgreznotus īpatnējas formas māla traukus. Tos darināja ar rokām, jo podnieku virpu Mek­sikas senie iedzīvotāji nepazina.

Sevišķi slavenas ar savu īpatnējo, bagātīgi izgreznoto ke­ramiku bija Tlaškala un Colula. Cilvēku, dievu, dzīvnieku un augu attēliem izrotātie Čolulas trauki bija maiņas tirdzniecībā visvairāk pieprasītā prece. Ne velti arheologi tos atrod izra­kumos visā Dienvidmeksikā un lielā Centrālās Amerikas daļā.

Augsti attīstīta actekiem bija ari aušana. Viņu audumi izcēlās ar sarežģītu un skaistu rakstu, laistījās spilgtās krāsās. Acteku meistari prata piešķirt audumam samta, brokāta, da­žādu kažokādu izskatu. Diemžēl postījumi, ko nodarījis laiks, bet vēlāk spāņu iekarotāji, ir ļoti lieli. Saglabājušies tikai ne­daudzi šīs lieliskās mākslas pa­raugi, un mēs par to zinām galvenokārt pēc aprakstiem un zīmēj umiem.

Apbrīnojama acteku māk­slas amatniecības nozare , bija arī aušanai radniecīgā orna­mentu sastādīšana no putnu spalvām. Meistars ņēma visda­žādāko krāsu spalvas — garās, zaļās kecala (neliels putniņš ar ļoti skaistu ietērpu), tumši sar­kanās papagaiļa-kardināla, kā arī citu putnu spalvas un sastā­dīja no tām sarežģītu, fantas­tisku rakstu. Pēc tam spalvu kātiņus noteiktā kārtībā vai nu piestiprināja tīklveidīgam audu­mam diegu krustošanās vietās,  vai ari vienkārši uzlīmēja uz

kokvilnas dranas. Tada veidā izgatavoja tos slavenos spalvu apmetņus un virsaišu galvas rotas, kas tā pārsteidza spāņu iekarotājus.

Ar tādu pašu spalvu mozaīku, kurā attēloja dažādus dzīv­niekus vai ģeometriskus ornamentus, bieži vien izgreznoja slavenu karavīru vairogus.

Spalvu rotājumi pārsteidza ar apbrīnojami harmonisku krāsu un nokrāsu kompozīciju. Grūti bija ticēt, ka tā nav glezna — tik pilnīga bija krāsu izvēle. Ar spalvu izstrādāju­miem sevišķi izcēlās Tenočtitlāna.

Spalvu mozaīkas meistaru savdabīgā māksla saglabājusies līdz mūsu dienām. Meksikāņu meistari arī tagad prot ar spalvu palīdzību radīt skaistus dabas skatus un komiskas sadzīves ainas.

Rakstības attīstībā acteki netika tālāk par piktografiju, kuras būtība — domas izteikšana ar zīmējuma palīdzību.[10]tādēļ piktografiju mēdz saukt arī par bilžu rakstiem.

Zīmējumi, ar kuru palīdzību tika attēloti priekšmeti, no­tikumi, darbības, vēl nebija ieguvuši pastāvīgu nozīmi, tādēļ lasīt piktogramu ir ļoti grūti. To spēj tikai šauras speciālistu aprindas. Pie tam šis rakstības veids vēl ļoti nepilnīgs. Tas nav

derīgs literāra darba uzrakstīšanai, ar tā palīdzību nevar iz­teikt abstraktus jēdzienus un daudz ko citu.

Bet acteki, acīm redzot, bija pilnīgi apmierināti ar gadu simteņos izstrādātajiem bilžu rakstiem. Ar to palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām ciltīm, izveidoja savu kalendāru, atzīmēja reliģiskus svētkus un at­ceres dienas, sastādīja vēsturiskas hronikas.

Acteku kalendārs ir ļoti komplicēts un juceklīgs. Tajā divi paralēli nodalījumi — saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (plus 5 «nelaimīgās dienas»), un svētais kalendārs, kas aptvēra 260 dienu garu periodu. Tas dalījās 20 nedēļās ar 13 dienām katrā.

Kalendāra sastādītāji priesteri vadījās no daudziem sarež­ģītiem noteikumiem. Viņi izmantoja īpašus izziņu krājumus. Daži no tiem saglabājušies līdz mūsu dienām. Katrā izziņu krājumā ir vesela sērija diezgan sarežģītu zīmējumu — dievi, kulta priekšmeti, putni, zvēri utt. Daži zīmējumi ir krāsaini. Izprast šo mīklaino attēlu nozīmi un jēgu Zinātniekiem palī­dzēja komentāri, ko pēc Meksikas iekarošanas sastādījuši mūki, ņemot vērā indiāņu paskaidrojumus.

Zīmējumā, kas ievietots 147. lappusē, attēlotas acteku sau­les kalendāra divdesmit dienas.

Acteku saules gads varēja sākties tikai ar četrām dienām («Māja», «Trusis», «Niedre», «Krama nazis»). Pēc katriem piec­desmit diviem gadiem gadu skaitīšana sākās no gala. Nekādas secības starp cikliem nebija. Šis apstāklis tagad rada ārkārtīgas grūtības, kad jānosaka, kādā gadā norisinājies viens vai otrs notikums.

Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs rakstītu, ka Pēterburga dibināta 3. gadā, Napoleons izdzīts no Krievijas 12. gadā, Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija notikusi 17. gadā, dekab- ristu sacelšanās — 25. gadā, zemnieku reforma — 61. gadā, kristietības ieviešana Krievzemē — 88. gadā, nenorādot gad­simtus. Cilvēku, kas nezina vēsturi, tāda hronoloģija ievestu strupceļā tādēļ, ka nav norādīts, ka pirmais notikums attiecas uz XVIII gadsimtu, otrais — uz XIX, trešais — uz XX, cetur­tais un piektais — atkal uz XIX gadsimtu, bet sestais norisi­nājies gandrīz deviņsimt gadus agrāk — X gadsimtā.

Acteku varenībai augot, pakļautajai teritorijai paplašino­ties, tehnikai un ražošanas attiecībām attīstoties, pilnveidojās arī piktografiskā rakstība. Acteki vēl nenonāca līdz alfabēta izgudrošanai, bet viņi tai jūtami tuvojās. Bilžu rakstus sāka izmantot ne tikai to jēdzienu izteikšanai, kas bija ietverti zīmējumā, bet arī fonētiskā nozīmē, tas ir, kā noteiktu skaņu savienojumu. Tādā veidā kļuva iespējams ar divu zīmējumu kombināciju izteikt jaunu jēdzienu, kam ar šo zīmējumu

saturu nebija nekāda sakara. Tas atgādina mūsu rēbusus. Tā, piemēram, Pantepekas pilsētas nosaukumu acteki uzrak­stīja, zīmēdami karogu (acteku valodā «pantli») uz shematiski attēlota kalna (acteku valodā «tepek»).

Vārdu fonētiskā skanējuma apzīmēšanai izmantoja dažādas krāsas, homonīmusīpaši izvietotus priekšmetus utt. Bet darbības apzīmēja ar nosacītām zīmēm: pēdu nospiedumi ap­zīmēja ceļošanu, kustību, vairogs un vāle simbolizēja kauju, sasaistīts augums — nāvi utt.

148. lappusē parādīti acteku skaitļi un skaitīšanas metodes. Viņu lietotās sistēmas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz deviņpadsmit apzīmēja ar punktiem, skaitli 20 — ar karo­dziņu. Dažreiz saīsinātā rakstībā piecus punktus aizstāja viena svītriņa. Divdesmit kvadrātā (400) attēloja ar zīmi, kas atgādi­nāja eglīti. Tā nozīmēja «tik daudz, cik matu uz galvas». Div­desmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao pupām (kuras maisā tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt).

Homonīmi — vienādi izrunājami un vienādi rakstāmi vārdi, piemēram, minama) mīkla un (maizes) mīkla.

Nedaudzās acteku hronikas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī piezīmes par notikumiem cilšu dzīvē, neskato­ties uz ārkārtīgo lakonismu, dod vēsturniekam bagātīgu ma­teriālu. Tās būtiski papildina arheoloģiskajos izrakumos iegūtās ziņas, paplašina mūsu priekšstatus par acteku dzīvi un kultūru.

Actekiem bija bezgalīgi daudz dievu. Lai uzskatāmāk pa­rādītu, cik daudz to bija, nosauksim tikai trīs dievu grupas.

Lūk, piemēram, Sencon Uicnaua — debesu dienvidu daļas zvaigžņu dievi, Sencon Mimiškoa — debesu ziemeļu daļas dievi un Sencon Totočtin — reibinošā dzēriena oktli dievi. Vai jūs zināt, cik pavisam dievu šajās trīs grupās? 1200!

Bet šis skaitlis ne tuvu neaptver to visu pakāpju dievu daudzumu, ar kuriem bija darīšana acteku priesteriem.

Viņi iestāstīja vienkāršajai tautai, ka visa pasaule esot pilna ar dieviem — labiem un ļauniem, augstsirdīgiem un atriebīgiem. Ar tiem visiem esot jāsadzīvo, lai ne­uzveltu sev nelaimi.

No visām šīm daudzajām die­vībām, no kurām katrai bija, tā sakot, sava «specialitāte», visvai­rāk tika godināti ar zemkopību saistītie dievi. Galvenie šajā grupā bija Tlaloki — kalnu dievi, kas pārvaldīja lietus gāzes, pēr­konu un zibeņus. Viņu godinā­šana bija saistīta ar upēm, eze­riem un avotiem.

Katrai ielejai bija savsTlaloks, kas dzīvoja tuvējā augstienē. Ac­teki uzskatīja, ka visi šie neskai­tāmie Tlaloki pakļauti augstāka­jam Tlalokam. Viņam kopā ar Uicilopočtli bija veltīts galvenais Tenočtitlānas templis. Ceturtā daļa lielo reliģisko svētku bija tieši saistīta ar šo dievu.

Tlaloku vienmēr attēloja ar divām čūskām ap acīm.

Ļoti ticams, ka sākumā Tlaloki bija medību un zvejas aiz­gādņi. Vēlāk, kad ļaudis apguva zemkopību, viņi mainīja «spe­cialitāti» un kļuva par zemkopības aizgādņiem.

Dievieti Čalčiuitlikue* («valdniece smaragda tērpā»), ko uz­skatīja par Tlaloka sievu, godināja kā tekošā ūdens dievieti. No viņas, pēc acteku ticējumiem, bija atkarīga ūdens kustība upēs un ezeros. Viņa varēja arī uzsūtīt zemei plūdus.

Kukurūzas dievietes un dievi — Cikomekoatla, Šilonena, Sinteotls un Šočikecala bija jauni un skaisti. Cikomekoatla (viņas vārds nozīmē «septiņčūskainā») bija ražas un uztura dieviete, Šilonena un Šočikecala personificēja jauno, augošo kukurūzu.

Dievs Kecalkoatls (viņa vārds, kā liekas, nozīmē «spalvainā čūska») bija saistīts ar planētas Venēras pielūgšanu. Par viņu Meksikas tautām bija daudz dažādu nostāstu. Vienā no tiem teikts, ka Kecalkoatls pēc ilgām cīņām izdzīts no Meksikas. Aizbraukdams pa jūru uz Austrumiem, viņš pareģojis, ka pēc kāda laika no jauna atgriezīšoties savā zemē. Šo dievu parasti attēloja ar baltu ādas krāsu. Mēs jau zinām, kādu pakalpojumu šis Kecalkoatls izdarīja Kortesam.

Katrai ciltij senajā Meksikā bija savs īpašs dievs — aizgād­nis. Tenočkiem jeb actekiem tāds aizgādnis bija mums jau pazīstamais Uicilopočtli — kara un medību dievs. Viņa māte bija zemes dieviete Koatli- kue — «valdniece čūsku tērpā». Šo dievieti attēloja ar divām čūskām galvas vietā, un viņas tērps bija veidots no čūskām, kas vijās un locījās. Tenočtit­lānā viņa kā dieva aizgādņa māte baudīja sevišķu cieņu. Vi­ņai par godu bija uzcelts tem­plis, kurā atradās šīs dievietes milzīgu apmēru statuja, kas sa­glabājusies līdz mūsu dienām.

Acteku augstākais dievs bija Teskatlipoka — «kūpošais spogulis». XVI gadsimtā visas naua ciltis viņu pielūdza kā visvarenu dievību, kā visu cilšu, kara un medību dievu pavēlnieku. Parasti viņu attē­loja ar pulēta obsidiāna spoguli rokā. Acteki ticēja, ka šajā maģiskajā spogulī atspoguļojo­ties viss, kas notiek pasaulē. Teskatlipoka, tāpat kā Uicilo­počtli, bija kara dievs. Viņu parasti uzskatīja par ļoti nežē­līgu dievu, kas soda cilvēkus ar badu un mēri un prasa ne­skaitāmus cilvēku upurus. Pēc acteku ticējumiem viņš arī iz­dzinis Kecalkoatlu 110 Meksi­kas.

Kecalkoatla akmens tels.

Acteku mītos daudz stāstīts par Teskatlipokas un Kecalko­atla cīņu. Iespējams, ka šajos nostāstos atbalsojas sensenās cīņas starp toltekiem un ielejā iebrukušajām naua ciltīm.

Acteki radījuši daudz interesantu mītu. Tie cēlušies tālajā pagātnē, kad pirmatnējais cilvēks ar savas fantāzijas palīdzību centās noskaidrot apkārtējās pasaules likumus.

Lūk, ko, piemēram, stāstīja acteki par Saules un Mēness izcelšanos.

Kad ceturtā ēra bija beigusies, tas ir, pēc plūdiem, visi dievi sapulcējušies Teotiuakānā un sprieduši, kā būtu iespē­jams pasaulei dot gaismu. Noskaidrojies, ka šai nolūkā nepie­ciešams, lai kāds no dieviem ziedotu sevi.

Divi dievi — bagātais Tekukistekatls un nabadzīgais Ra- nauancīns — nolēmuši ziedoties, lai dotu cilvēkiem gaismu. Pēc četru dienu gavēņa viņi sagatavojās upurēšanās ceremo­nijai. Tika aizdedzināts milzīgs sārts, kurā viņiem bija jāmetas iekšā.

Bet bagātais dievs Tekukistekatls trīs reizes piegāja pie sārta un nekādi nevarēja saņemties lēkt ugunī. Tad Ranauan- cīns droši metās liesmās un mirkli vēlāk parādījās kā mirdzošā Saule. To redzēdams, apkaunotais Tekukistekatls arī metās sārtā, bet uguns jau bija vājāka, un viņš kļuva par Mēnesi.

Sadusmoti par Tekukistekatla gļēvulību, dievi svieda viņam pakaļ trusi. No tā laika šis zvēriņš tā arī dzīvo uz Mēness. Acteki saskatīja Mēness plankumos truša figūru. Kādā acteku rokrakstā mēs redzam šī spīdekļa attēlu ar trusi (sk. zīmējumu šajā lappusē.)

Pēc acteku ticējumiem pasaule sastāvēja no zemes, trīs­padsmit debesīm un deviņām pazemēm. Bet priekšstats par paradīzi taisnīgajiem un elli grēciniekiem, kas tik raksturīgs kristīgajai reliģijai, actekiem bija pilnīgi svešs.

Visus trīspadsmit debesu stāvus apdzīvoja dievības. Jo no­zīmīgāks un varenāks bija kāds dievs, jo augstāk viņš dzīvoja.

Vienas debesis piederēja Tlalo- kam. Tur nokļuva visi zibens no­spertie un noslīkušie.

Debesīm bija arī horizontāls sa­dalījums. Austrumu daļā dzīvoja kaujās kritušie vai dieviem upurētie karavīri, rietumu daļā — dzemdībās mirušās sievietes, tas ir, tās sievie­tes, kas gājušas bojā brīdī, kad dā­vinājušas dzīvību nākošajiem kara­vīriem.

Visi pārējie mirušie nonāca pazemē. Bet to sasniegt nebija ne­maz tik viegli. Mirušajiem ceļā uz­

glūnēja tūkstošiem briesmu: kalni, kas draudēja nospiest ceļo­tāju, čūskas un milzu krokodili, sausi tuksneši, viesuļvētras, kas mētāja obsidiāna nažus … Grūtā ceļa pēdējais posms pār platu upi bija jāveic uz maza, sarkana sunīša muguras. Paze­mes valdnieks saņēma no mirušā dāvanas un atkarībā no to vērtības noteica, kurā pazemē tam jāmitinās.

… Tagad, kad esam tuvāk iepazinušies ar acteku vēsturi, kultūru un ticējumiem, atgriezīsimies Tenočtitlānā un izseko­sim dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās galvaspilsētā dažus mēnešus pēc spāniešu ierašanās.

Bet, lūk, Montezuma mira,

Līdz ar to bij pārrauts dambis,

Kas šo trako dēkaiņbaru

Sargāja no tautas dusmām.

H. Heine «Viclipucli».

Mēs šķīrāmies no Kortesa un Montezumas tai brīdī, kad iz­pildīja briesmīgo nāves sodu astoņpadsmit acteku virsaišiem. Un, kaut gan tūlīt pēc tam Montezumu atbrīvoja no važām, viņam dāvātā brīvība bija ļoti apšaubāma. Viņš bija tikpat brīvs savā rīcībā kā lelle marionešu teātrī. Tā naski kustina kājas, dzīvi žestikulē, māj ar rokām. . . Bet viss notiek pēc neredzamā, aiz aizsega noslēptā aktiera gribas. īstais stāvokļa kungs bija Kortess. Un viņš veselus sešus mēnešus pārvaldīja Meksiku aiz Montezumas muguras, maskē­damies ar viņa vārdu.

Ar sāpēm un sašutumu acteku cilšu virsaiši vēroja, kā Kortess kļūst par visas zemes neierobežotu valdnieku. Ar līdz­jūtību viņi domāja arī par Montezumas neapskaužamo likteni. Ar savu vārdu tas apstiprināja jebkuru spāniešu lēmumu.

— Tā ilgāk nevar turpināties, — nolēma vistālredzīgākie kasiki un sāka gudrot, kā palīdzēt Montezumam izkļūt no nelaimes.

Sazvērestības priekšgalā nostājās jaunais, dedzīgais Kaka- macīns — Montezumas brāļadēls. Viņš prata piesaistīt arī Montezumas brāli Kuitlauaku un Meksikas ielejas lielāko pil­sētu pārvaldītājus.

Sazvērnieku kara padomē atskanēja runas, kas diez vai būtu patikušas tam, kura dēļ viņi bija sapulcējušies. Kakama- cīns asi nosodīja savu tēvoci par nepārtraukto svārstīšanos attiecībās ar spāniešiem un par pakļaušanos nekaunīgajiem iebrucējiem.

—    Visos jautājumos izdabādams Kortesam un viņa bandai, Montezuma pret paša gribu kļuvis par viņa kalpu, — sacīja Kakamacīns. — Bet stāvokli vēl var labot — vajag izraut Montezumu no apkaunojošā gūsta.

Kakamacīns aicināja nepadoties grūtsirdībai un izmisumam un vienprātīgi ķerties pie ieročiem.

—    Spāniešu panākumi ir mūsu bezdarbības sekas! — viņš iesaucās. — Bālģīmji neizturēs acteku apvienoto spēku spie­dienu!

Visi dedzīgi atbalstīja Kakamacīnu. Sazvērnieki jau vie­nojās par dienu un stundu, kad jānotiek uzbrukumam Ašaja- _ katla pilij.

Bet sapulcējušos vidū bija Montezumas radinieks, kas Ka- kamacīna runās un rīcībā saskatīja citu jēgu. Viņš novērtēja tā aicinājumus uz sacelšanos kā cenšanos pašam sagrābt visu varu zemē. Un šis cilvēks ierosināja «nelielus labojumus» Kakamacīna priekšlikumā.

Viņš esot vienis prātis, ka vajagot uzbrukt un atbrīvot Montezumu, bet. . . par visu to jau iepriekš jāpaziņojot acteku valdniekam un jāgaidot viņa norādījumi. «Nebrīdinājuši Mon­tezumu, mēs pakļaujam briesmām viņa dzīvību …» Bez tam jācenšoties visu izdarīt bez asins izliešanas. Spānieši tomēr esot Montezumas viesi un atrodoties viņa aizgādībā . . .

Šos «labojumus» visi noraidīja. Aiz saldajiem vārdiem bija skaidri redzama to nodevīgā būtība. No visām pusēm atska­nēja saucieni:

—    Iekārotāji nav viesi, bet ienaidnieki!

—    Viņi iznīcina mūsu mantu, verdzina mūsu bērnus!

—    Baltie saimnieko visā zemē!

Vispārējais sašutums spieda Montezumas radinieku vārdos atteikties no sava priekšlikuma. Un nevienam neienāca prātā, ka šis cilvēks varētu darboties patstāvīgi, nerēķinoties ar pieņemto lēmumu. Bet notika tieši tā . . .

Jau nākošajā dienā Montezuma uzzināja visus sīkumus par sazvērestību un tās dalībniekiem. Un pirmais, ko viņš da­rīja, — pasteidzās par visu paziņot saviem cietumsargiem . . .

Kortess nolēma nekavējoties doties uz Teskoko, kur bija

koncentrēti sazvērnieku galvenie spēki, izpostīt pilsētu līdz pamatiem un sagūstīt Kakamacīnu un viņa līdzzinātājus. Bet tāds karagājiens bija ļoti riskants un nesolīja drošus panākumus. Montezuma pierunāja Kortesu nerīkot soda ekspedīciju, apsolīdams, ka viņš pats bez neviena šāviena sagūstīšot visus sazvērnie­kus un tūlīt nodošot spāniešu rokās.

Un viņš turēja savu vārdu.. . Izmantodams visus līdzekļus — no bagātīgām dāvanām līdz vēl bagātī­gākiem solījumiem, — Montezuma ar uzticamu cilvēku palīdzību saķil- doja sazvērniekus savā starpā, radīja savstarpējas aizdomas. Beigu beigās Montezumas ļaudis ievili­nāja Kakamacīnu un dažus viņa domubiedrus nelielā mājā Teskoko ezera krastā, uzbruka viņiem, sasēja un jau iepriekš sagatavotā pirogā nogādāja Tenočtitlānā.

Bet nodevīgi sagūstītais Kakamacīns nepadevās, nemē­ģināja izlīgt ar iebrucējiem, nelieca galvu spāniešu priekšā. Ar nicināšanu viņš noraidīja priekšlikumu pakļauties un paziņoja, ka alkatīgie ienācēji laikam gan apbūruši Montezumu un atņēmuši viņam drosmi un pašlepnumu.

Pagāja vēl dažas dienas, un notvēra arī Kuitlauaku. Drīz vien visi sazvērestības vadoņi, sakalti vienā ķēdē, atradās cie­tumā, kur viņus iemeta Kortess.

Var likties savādi, ka Montezuma tik cītīgi palīdzēja savam ļaunākajam ienaidniekam un nolēma bojā ejai cilvēkus, kas vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās atbrīvot viņu no apkaunojošā gūsta.

Taču savā ziņā Montezuma rīkojās konsekventi. Ticēdams likteņa varai, tam, ka viss notiek pēc dievu gribas un ka likteni nav iespējams grozīt, viņš pakļāvās apstākļiem. Bū­dams pārliecināts, ka atnācis laiks, kad piepildās senie pare­ģojumi par «cilvēkiem no Austrumiem», Montezuma uzskatīja, ka pretestībai nav nekādas jēgas. Viņa griba bija paralizēta.

Nav nekādu šaubu: ja Montezuma nebūtu izjaucis sa­zvērestību un nebūtu devis Kortesam iespēju izrēķināties ar tās dalībniekiem, tad visi spānieši būtu iznīcināti. Atcerēsi­mies, ka Montezumas brāļadēls Kakamacīns pārvaldīja Tes­koko — pēc Tenočtitlānas otro lielāko pilsētu. Viņš komandēja lielu garnizonu. Arī pārējo sazvērnieku rīcībā bija prāvi spēki. Un tomēr Montezumam izdevās arestēt visus sazvērestības va­

dītājus viņu pārvaldītajās pilsētās, viņu pašu pilīs. Kortesa gūsteknim vēl bija milzīga vara. Viņa pavēles izpildīja bez ierunām. Bet visa viņa vara un iespējas dot pavēles tagad tika izmantotas tikai spāniešu interesēs.

Var minēt daudz piemēru, kā Kortess ar Montezumas pa­līdzību realizēja savus plānus un nodomus.

Kortess nolēma uzbūvēt divas brigantīnas [11] kuģošanai pa ezeru — un Montezuma tūlīt pavēlēja atsūtīfc meža cirtējus un namdarus. Kokmateriālus izraudzījās vislabākajos mežos. Spā­niešiem šie kuģi atraisīja rokas. Līdz šim vienīgā izeja no Tenočtitlānas veda pār dambjiem. Brigantīnas atvēra spānie­šiem arī daudzos ūdensceļus.

No Verakrusas atgādāja iznīcināto kuģu dzelzs daļas, buras, takelāžu, kompasus. Spāņu jūrnieku vadībā indiāņi dažu ne­dēļu laikā uzbūvēja divas brigantīnas. Tās bija apbruņotas ar falkonetiem un ievērojami pastiprināja spāniešu militāro spēku.

Katra brigantīna ar saviem izmēriem tālu pārspēja vislie­lākās indiāņu pirogas un izcēlās ar daudz lielāku ātrumu un labākām manevrēšanas spējām.

Montezumu sāka garlaikot ieslodzījumam līdzīgais dzīves veids. Reiz viņš izteica vēlēšanos pamedīt savos mežos ezera otrajā krastā. Kortess bija ar mieru izpildīt šo sava gūstekņa iegribu. Svītas pavadībā viņu nogādāja uz kuģa. Medniekiem bija norīkota pamatīga apsardze — divsimt spāniešu kareivju.

Labs ceļa vējš ātri ne^a brigantīnu uz priekšu. Indiāņu laiviņas, kas to pavadīja, drīz vien palika tālu aizmugurē.

Veselu dienu Montezuma baudīja brīvības ilūziju, iespējas klejot pa mežiem, šaut zaķus un briežus, medīt putnus. Bet pa viņa pēdām, izpildot Kortesa pavēli, gāja spāniešu kareivji. Cenzdamies nerādīties Montezumam acīs, viņi uzmanīgi sekoja dižciltīgajam medniekam, un, ja Montezuma būtu iedomājies slēpties, viņš būtu saņēmis lodi pakausī.

Kortess neatteica Montezumam arī tad, kad tas izsacīja vēlēšanos apmeklēt kara dieva galveno templi. Kortess tikai brīdināja: ja Montezuma mēģināšot bēgt, tad tas varot beig­ties ļoti bēdīgi. ..

Bet Montezuma pat nedomāja par bēgšanu. Svinīgā gājienā ierazdamies templī, viņš vēlējās parādīt tautai, ka nebūt nav

spāniešu gūsteknis, bkt dzīvo pie viņiem kā viesis pēc paša gribas . .. Tas bija va­jadzīgs prestiža saglabāšanai.

Kortess parūpējās, lai Montezumas ierašanās templī notiktu ar vajadzīgo grez­nību un svinīgumu. Viņam bija svarīgi pēc iespējas ilgāk saglabāt actekos ilū­ziju, ka zemi joprojām pār­valda Montezuma.

Acteku valdnieku ietērpa krāšņā apģērbā. Pa priekšu nesa valdnieka zizli. Palan- kīnu pavadīja valsts augstā­kie ierēdņi.

Tāpat kā pagājušos lai­kos, Montezumu atbrīvoja no nogurdinošās nepiecieša­mības soļot pa kāpnēm — rūpīgas rokas nogādāja viņu tempļa virsotnē. Un, ja vien procesijai nebūtu pievienojušies simt piecdesmit spāniešu kareivju, tad varētu domāt, ka Tenočtitlānā nekas nav mainījies.

Pienāca diena, kad Kortess atzina par nepieciešamu atgādi­nāt Montezumam, ka Spānijas karaļa pavalstniekiem ik gadu jāmaksā nodevas. Viņš lika saprast, ka nepieciešams publiski paziņot, ka visa Meksika tagad atrodas Spānijas karaļa aiz­gādībā.

Montezuma necēla iebildumus. Viņš nosūtīja vēstnešus uz visiem savas valsts novadiem. Pēc kādām dienām pie viņa ieradās cilšu virsaiši un dažādo Meksikas apgabalu pārvaldī­tāji. Montezuma uzstājās ar lielu runu. Viņš norādīja, ka piepildījies senais pareģojums par «cilvēkiem no Austrumiem», kuriem jāierodas pār jūru un jā­sāk valdīt acteku zemē. Kortess un viņa biedri esot Kecalkoatla sūtņi. Viņiem jāpakļaujas bez ie­runām, jāpilda visas viņu pavēles un jāmaksā viņiem nodevas.

Montezumas vārds visiem bija likums. To zinādams, Kortess iero­sināja nekavējoties izsūtīt uz vi­sām pilsētām nodokļu piedzinējus,

lai tie savāc nodevas par labu karalim. Viņus pavadīja spā­niešu karavīri.

Vairākas nedēļas nodokļu piedzinēji apstaigāja Meksikas pilsētas un ciemus un atgriezās ar bagātīgu laupījumu. Kortesa mantu krātuves pildījās ar zelta un sudraba traukiem, skais­tiem audumiem, spalvu izstrādājumiem un citām vērtīgām lietām.

Lai arī kā spānieši slēpa, ka viņiem izdevies pilī atrast mantu krātuvi, baumas par to nonāca arī līdz Montezumam. Labi saprazdams, ka Kortess nešķirsies no iegūtajiem dārgu­miem, Montezuma nolēma tos «uzdāvināt» spāniešiem. Un Kortesam neatlika nekas cits kā pateikties Montezumam par devīgumu . . .

Tagad bija «likumīgs pamats» rīkoties ar mantām pēc sava prāta.

Trīs dienas spānieši nesa ārā un šķiroja slepenajā glabā­tuvē sakrātos dārgumus. Pēc tam visas zeltlietas pārkausēja resnos, četrkantīgos stieņos.

Stieņu spāniešiem vajadzēja, lai ērtāk sadalītu laupījumu. Mantkārības apstulbināti, iekarotāji netaupīja pat lieliskus mākslas darbus, kuru vērtība bija lielāka nekā zeltam, no kā tie bija izgatavoti.

Pilī atrastās neskaitāmās bagātības iekvēlināja spāniešu karavīru alkatību. Viņi pieprasīja nekavējoties ķerties pie mantu dalīšanas. Lai kā arī Kortess centās attālināt šo brīdi, iestāstīdams saviem trakgalvjiem, ka drīz zelta būšot vēl vairāk, kareivji nevēlējās ilgāk gaidīt. Jo vairāk tādēļ, ka daudz dārglietu noslēpumainā veidā bija pazudušas. Zelta kaudzes kusa viņu acu priekšā. .. Aizdomas vērsās pret Kor- tesu un viņam tuvu stāvošajām personām.

Pakļaujoties kareivju prasībām, viņš bija spiests ķerties pie dalīšanas.

Dosim vārdu Bernalam Diasam. Viņš mums pastāstīs, kā spānieši dalīja laupījumu.

«No visa krājuma vispirms paņēma vienu piektdaļu kara­lim un otru — Kortesam saskaņā ar līgumu, ko mēs ar vinu bijām noslēguši piekrastē, kad ievēlējām viņu par kapteini admirāli.

Pēc tam Kortess pieprasīja atlīdzināt tos izdevumus, kas viņam radušies Kubā, sagatavojot ekspedīciju, kā arī Velas- kesam par kuģiem, kurus mēs bijām iznīcinājuši, visbeidzot — atlīdzināt izdevumus par mūsu sūtniecību, kas aizbrauca uz

Spāniju. Tad atskaitīja pajas septiņdesmit cilvēkiem Vera- krusā, kā arī to divu zirgu vērtību, kuri gāja bojā pie Tlaš- kalas un Almerijas. Tikai pēc tam sāka izdalīt mantu tiešajiem dalībniekiem. Bet arī tad rīkojās šādi: vispirms abi garīdz­nieki, tad virsnieki, tad strēlnieki un arbaletisti; ikviens no viņiem saņēma dubultu paju. Kad pēc visām šīm blēdībām rinda nonāca līdz mums, pārējiem kareivjiem, pēc likmes — viena paja uz cilvēku, tad šī paja bija tik niecīga, ka daudzi to nemaz neņēma, un tad, saprotams, arī viņu daļa nonāca Kortesa kabatā … Saprotams, tad mums bija jāklusē, jo kam gan mēs varējām žēloties un no kā prasīt taisnību! Pie tam Kortess netaupīja ne laipnus vārdus, ne solījumus, bet vis­bīstamākajiem bļāvējiem prata veikli aizbāzt mutes ar dažiem simtiņiem.»

Virsnieki no sava zelta lika meksikāņu juvelieriem izgata­vot smagas ķēdes. Tās viņi nēsāja uz krūtīm, nešķirdamies no tām ne uz mirkli. Viņu piemēram sekoja tie kareivji, kas bija nadzīgāki par citiem un bija tikuši pie zelta, negaidot dalīšanu. Bet tādu nebija daudz.

Ēstgriba rodas ēdot. .. Dažam labam ienāca prātā pavairot savu bagātību ar kāršu spēles palīdzību. Kad iedegās kaislības, nereti izcēlās vētrainas ķildas un kautiņi ar zobeniem. Discip­līna jūtami pasliktinājās, un Kortesam ne reizi vien nācās iekalt masīvo zelta ķēžu īpašniekus ne mazāk masīvās dzelzs ķēdēs…

Divdesmit vai trīsdesmit spāniešu baudīja iegūto bagātību kā varēdami. Pārējie atklāti pauda savu neapmierinātību. Ikvienam izvirzījās jautājums: kādēļ viņš cietis tik daudz grū­tību, desmitiem reižu riskējis ar dzīvību?

Atbilde radās pati no sevis: lai Kortess un saujiņa viņam tuvu stāvošu personu kļūtu bagāti. Ļoti patiesi par ekspedīcijas ierindas dalībnieku noskaņojumu stāsta savās piezīmēs Ber- nals Diass:

«Bija mūsu vidū kāds Kardenass . . .» Diass raksta. «Naba­dzība piespieda viņu doties dēkās, bet mājās viņš atstāja sievu un bērnus grūtā stāvoklī. Kardenass pēc patikas iztīksminājās par milzīgo daudzumu zelta un citu dārgumu pirms dalīšanas, bet, kad viņa daļa galu galā izrādījās tikai ap .. . 100 peso, viņu sagrāba īsta melanholija. Ja viņam draudzīgi jautāja, kādēļ viņš tik nospiests, viņš atbildēja vienu un to pašu: «Kā gan lai nebēdājos, ja viss ar mūsu milzīgajām pūlēm iegūtais zelts aiziet zudumā par visādām piektdaļām, kuģiem un zirgiem, viss tieši Kortesa kabatā, bet mana sieva un mani bērni tūkst aiz bada! Bet šeit taču bija līdzekļi, un es būtu varējis tos viņiem savā laikā nosūtīt.» — «Kad tad?» — mēs painteresējāmies. «Nu tad, kad mēs nosūtījām aģentus pie karaļa. Ja Kortess toreiz nebūtu atņēmis mums mūsu daļu,

būtu bijusi palīdzība mūsu ģimenēm. Bet tad, atcerieties tikai, sākās dažādas blēdības, parakstīšanās, lēmumi: atdod visu karalim. Bet savam tēvam Kortess, šķiet, nosūtīja 6000 peso! Bet cik viņš bez tā vēl noslēpis, — pat pateikt nevar! Turpretī mēs, kas cīnījāmies Tabasko un Tlaškalā, Sumpatenko un Čolulā, dienu un nakti, pastāvīgi riskēdami ar dzīvību vai saviem locekļiem, tā arī palikām nabagi un tikai laizāmies, bet Kortess gluži kā karalis arī ņem sev piekto daļu!» Un daudz vēl kliedza Kardenass, pierādīdams, ka nebija nekāda pamata dot Kortesam piektdaļu, jo neviena cita karaļa kā vienīgi likumīgā mums nevajag.»

Juzdams draudošās briesmas, kas brieda kareivju vidū, Kortess steigšus rīkojās, lai neļautu neapmierinātībai izaugt vēl lielākai. Paši spītīgākie, kas visskaļāk pauda savas prasī­bas (to skaitā arī Kardenass), saņēma bagātīgus kukuļus — zeltu un citus dārgumus. Viņi apklusa. Pārējos Kortess pa­darīja piekāpīgus, apsolot visādus labumus tuvākajā nākotnē. Pamazām kaislības aprima, disciplīna atjaunojās. Jo sevišķi tādēļ, ka radās jaunas iespējas tikt pie zelta . ..

Kortess uzzināja no Montezumas, kur atrodas Meksikas -trīs lielākās zelta atradnes. To izpētīšanai nosūtīja trīs ne­lielas spāniešu grupas. Zelta viņi dabūja nedaudz, toties at­nesa drošas ziņas par lieliem zelta krājumiem dabā. Bija skaidrs, ka, lietojot uzlabotas ieguves metodes, kuras indiāņi nepazina, iespējams īsā laikā krietni pavairot spāniešu zelta krājumus. Tātad Kortesam bija taisnība, kad viņš apsolīja visus padarīt bagātus …

Tā domāja kareivji. Un sašutums par nekaunīgo krāpšanu, laupījumu dalot, pamazām norima.

Sekmīgi īstenodams visus savus nodomus un juzdamies par faktisko Meksikas valdnieku, Kortess nolēma, ka tagad viņam viss atļauts. Un kādā jaukā dienā viņš pieprasīja, lai Mon­tezuma atdotu spāniešiem Tenočtitlānas lielāko celtni — kara dieva templi.

Veltīgi Montezuma centās pierādīt Kortesam, ka tas no­stādītu pret spāniešiem visu tautu, ka acteki nepiedos savu svētumu apgānīšanu. Kortess palika pie sava. Galu galā pēc apspriedes ar priesteriem Montezuma pieņēma kompromisa lēmumu. Viņš atļāva tempļa virsotnē uzcelt kapelu ar svētbildi un krustu.

Kortess atzīmēja šo uzvaru ar greznu dievkalpojumu. Viņš jau apsvēra turpmākos pasākumus, kā iznīdēt pagānismu un

kā pievērst katoļu ticībai actekus un pašu Montezumu. Bet gluži negaidīti notikumi ievirzījās pavisam citādā gultnē.

Pats to nemanīdams, Kortess zāģēja zaru, uz kura sēdēja. Tieši acteku aklā ticība saviem dieviem palīdzēja spāniešiem sagrābt varu Meksikā. Šī aklā ticība pārvērta draudīgo un ka­reivīgo Montezumu par Kortesa paklausīgu ieroci. Bet tagad Kortess sāka graut to, kas uzturēja šo ticību un ļāva ienīsta­jiem ienācējiem saimniekot milzīgajā zemē tūkstošiem kilo­metru no viņu dzimtenes. Viņš uzbruka acteku reliģiskajiem ticējumiem, tas ir, pašam dievam Kecalkoatlam ar gaišo seju, par kura sūtni viņu uzskatīja Montezuma.

Acteku dievi sāka kurnēt. . . Blakus novietotā dievmāte viņiem it nemaz nepatika. Atmosfēra galvaspilsētā kļuva ar­vien draudošāka. Visu acu priekšā noturēto svinīgo diev­kalpojumu svešiem dieviem Uicilopočtli templī Tenočtitlānas iedzīvotāji uzņēma kā briesmīgus zaimus.

Izmantodami visas tautas sašutumu, viltīgie acteku pries­teri paziņoja Montezumam, ka dievi nodomājuši atstāt galvas­pilsētu, ja spānieši netikšot sodīti. Sadusmotie dievi prasot izdzīt no Meksikas robežām visus ienācējus.

Montezuma tūlīt ataicināja Kortesu un paziņoja viņam «dievu gribu».

— Jūsu dzīvība karājas mata galā, — viņš sacīja. — Tauta tikai gaida signālu, lai sāktu ar jums karu. Ja jūs gribat glāb­ties, tad nekavējoties atstājiet mūsu zemi; es esmu bezspēcīgs, kad lemj dievi. . .

Kortesu šī vēsts pārsteidza kā zibens spēriens. Tikai tagad viņš skaidri saprata draudošās briesmas, kas visu laiku bija karājušās virs viņa galvas. Panākumu apreibināts, viņš bija sācis tās pamazām aizmirst. Cik nedroša patiesībā ir viņa vara. .. Bet ar tādām pūlēm sagrābtās zelta un dārgumu kaudzes, kas darīja viņu par vienu no visbagātākajiem cilvē­kiem Eiropā, var kuru katru brīdi izslīdēt no pirkstiem.. .

Cenzdamies nekādi neizpaust savu satraukumu, Kortess paziņoja, ka viņš esot gatavs doties atpakaļceļā. Bet, lai atgrieztos dzimtenē, viņam esot jāuzbūvē trīs lieli kuģi. Ja Montezuma došot savus meža cirtējus un namdarus, tad tas neprasīšot daudz laika. «Starp citu,» viņš piebilda, «aizbraucot mums jāņem līdzi arī acteku valdnieks, lai stādītu viņu priekšā Spānijas karalim …»

Pēdējais paziņojums ne visai iepriecināja Montezumu. To­mēr viņš deva Kortesam nepieciešamo daudzumu strādnieku un apsolīja noturēt tautu paklausībā, ja vien kuģu būve pārāk neieilgšot.

Un atkal spāniešiem sākās grūtas dienas. Kortess divkāršoja sargposteņus, aizliedza kareivjiem pat guļot noņemt bruņas un šķirties no ieročiem. Ik mirkli spānieši gaidīja uzbrukumu un nezināja miera ne dienu, ne nakti.

Verakrusā pilnā gaitā ritēja jauno brigantīnu būve. Pastā­vīgā sasprindzinājuma nogurdinātie kareivji ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs beidzot teikt ardievas Tenočtitlānai un pārcelties uz kuģiem, kur varēs justies drošībā. Bet šajā laikā pie horizonta parādījās jauns mākonis.

Lai saprastu, kas bija noticis, mums jāgriežas atpakaļ uņ jāatceras Kortesa sūtņi — Francisko Monteho un Puertokar- rero, kurus viņš bija nosūtījis pie Spānijas karaļa ar bagātīgām dāvanām un atskaiti par pirmajiem atklājumiem un iekaro­jumiem.

Neievērojot visstingrāko Kortesa pavēli — nekādā gadī­jumā nepiestāt Kubā, kuģis izmeta enkuru kādā salas ziemeļ­daļas līcī. Tuvumā atradās Monteho plantācija, un viņš nespēja atsacīties no izdevības to apmeklēt.

Tādā veidā šī brauciena slepenība, kurai Kortess piešķīra tik lielu nozīmi, tika pārkāpta. Turklāt vēl kāds matrozis no­kāpa krastā, nokļuva līdz Santjāgo un tur lielījās uz visiem ielu stūriem ar Kortesa brīnišķīgajiem atklājumiem un ne­parastajām bagātībām, ko viņi vedot uzdāvināt karalim.

Saprotams, ka par visu to tūlīt paziņoja Velaskesam. Viņš nekavējoties nosūtīja divus ātrgaitas kuģus, lai notvertu Kor­tesa sūtņus un aizturētu karavelu ar tās bagātībām. Bet arī šoreiz Velaskess nokavējās. Laba ceļa vēja dzīta, karavela pilnās burās traucās pa Atlantijas viļņiem un nebija vairs sa­sniedzama .. .

Arī šīs neveiksmes dēļ gubernators nezaudēja dūšu. Mant­kārības mocīts, viņš vaļējām acīm sapņoja par Meksikas pa­sakainajām bagātībām. Velaskess nolēma sarīkot uz turieni jaunu ekspedīciju. Tās vadību viņš uzticēja savam draugam — ģenerālim Narvaesam.

Viņa rīcībā nodotie spēki tālu pārsniedza Kortesa spēkus. Jaunā ekspedīcija devās ceļā deviņpadsmit lielās karavelās. Tās sastāvā bija deviņi simti spāniešu, to skaitā astoņdesmit jātnieku, deviņdesmit arbaletistu, astoņdesmit strēlnieku. Tiem jāpieskaita apkalpojošais personāls un izpalīgi — pavisam tūkstotis Kubas indiāņu.

Velaskess bija ieguldījis visu savu mantu, lai noorganizētu šo ekspedīciju, kuras galvenais mērķis bija sagūstīt Kortesu, viņa piekritējus un pie reizes sagrābt arī visu viņu iegūto zeltu.

Pēc Kubas gubernatora dziļākās pārliecības, visām acteku zemes bagātībām vajadzēja piederēt ti­kai viņam vienam.

Tūlīt pēc ierašanās Meksikā Narvaesam izdevās visos sīkumos uzzināt, kāds ir Kortesa stāvoklis. Armādu bija pamanījuši trīs spā­niešu kareivji, kas bija nosūtīti piekrastē skalot zelta smiltis. Vi­ņus nogādāja uz flagmaņa kuģi. Pēc glāzītes laba vīna un bagātīga cienasta kareivji, cits citu pār­traukdami, sāka stāstīt par Kor­tesa nodarītajām pārestībām.

 Viņi žēlojās, ka Kortess, lau­pījumu dalot, esot viņus visus apkrāpis, un sūrojās par viņa despotisko raksturu un stingro disciplīnu. Kareivji stāstīja, ka Kortess esot viņus galīgi nomo­cījis ar nepārtraukto sardzes dienestu un prasību ne uz mirkli nešķirties no ieročiem. Viņi sīki izstāstīja arī par acteku galvaspilsētu Tenočtitlānu, par Montezumu, ko Kortess saņē­mis gūstā, par netālo spāniešu cietoksni Verakrusu, kuras gar-, nizons sastāvot tikai no septiņdesmit invalīdiem.

Kortess pat nenojauda lielās spāniešu flotes ierašanos un jaunās viņam draudošās briesmas, bet Montezumam jau viss bija zināms. Saņemtajā ziņojumā ar zīmējumu palīdzību bija attēlota jaunās ekspedīcijas izcelšanās krastā. Montezuma zi­nāja arī par atbraucēju nodomu arestēt Kortesu, jo Narvaess publiski bija nosaucis viņu par izbēgušu nodevēju, bet Kor­tesa nodaļu — par laupītāju bandu, kas aizbēgusi no Spānijas.

Būdams pārliecināts, ka Verakrusas cietokšņa garnizons pa­dosies bez neviena šāviena, Narvaess nosūtīja turp sūtniecību, kurā ietilpa paters, notārs un četri virsnieki.

Bet notikumi norisinājās savādāk, nekā to domāja pašpār­liecinātais Narvaess.

Verakrusas garnizonu komandēja Kortesam ļoti uzticīgs virsnieks. Noklausījies svētā tēva nolasito Narvaesa uzpūtīgo vēstījumu, kurā bija izteikta prasība atzīt Kubas gubernatora varu, bet Kortess izsludināts par nodevēju, garnizona koman­dieris paziņoja, ka vissaprātīgāk būtu šo vēstījumu nolasīt pašam Kortesam. Narvaesa sūtņus turpat pēc viņa signāla sagrāba un cieši sasēja. Kā miltu maisus viņus uzvēla mugurā spēcī­giem acteku nesējiem. Divdesmit apbruņotu spāniešu karavīru pavadībā viņus nosūtīja uz Tenočtitlānu.

Dienu un nakti virzījās šī karavāna, jo katrā pieturas vietā

viņus gaidīja svaigi nesēji, un ceturtajā dienā viņi nonāca Meksikas galvaspilsētā.

Bet jau dienu agrāk Kortess bija uzzinājis par viņam uz- brukušo jauno nelaimi. Ievērojis, ka mūžīgi drūmais Monte­zuma pēkšņi kļuvis jautrs, viņš centās pamudināt acteku vald­nieku uz vaļsirdīgu sarunu, lai uzzinātu viņa prieka cēloni. Montezuma nesteidzās ar atbildi, bet galu galā parādīja Kor­tesam saņemto ziņojumu. Paskatījies uz zīmējumiem, Kortess acumirklī saprata, kas noticis. Un, kaut gan Montezuma ne­teica ne vārda par Narvaesa runām, par kurām viņam bija ziņots, Kortess uzreiz uzminēja, ka atbraukušie spānieši ir nevis viņa sabiedrotie, bet ienaidnieki. Uz nesēju mugurām atstieptie seši sasietie parlamentāri apstiprināja šo minējumu, pārvērz- dami to par neapstrīdamu patiesību.

Kad Kortesam paziņoja, ka Tenočtitlānai tuvojas nesēji ar sasietajiem Narvaesa sūtņiem, viņš pavēlēja tos nekavējoties atbrīvot. Kortess nevēlējās pazemināt spāniešu cieņu Tenoč­titlānas iedzīvotāju acīs. Meksikas galvaspilsētā parlamentāri ieradās nevis uz nesēju mugurām, bet gan zirgos, kurus Kor­tess šim nolūkam bija izsūtījis viņiem pretī.

Viņš sagaidīja tos ļoti laipni un ilgi izmeklētās frāzēs at­vainojās par savu virsnieku rupjību. Sūtņus pamieloja ar vis­garšīgākajiem acteku ēdieniem, ar karalisku devīgumu apdāvināja ar zeltu un dārgakmeņiem.

Pārsteigtie parlamentāri ilgi nevarēja atjēgties. Ne visai ērtā, bet ļoti ātrā ceļojuma laikā gar viņu acīm bija aizslīdē­jušas desmitiem dažādu ainavu, daudz bagātu pilsētu un ciemu. Un beidzot šī brīnišķīgā galvaspilsēta ezera vidū un . . . šī ne­gaidīti laipnā uzņemšana no tā cilvēka puses, kas varēja pa­vēlēt, lai viņus bez vilcināšanās pakar … īsi sakot, no Kortesa ienaidniekiem viņi kļuva ja ne tieši tā draugi, tad vismaz tā sabiedrotie. No viņiem Kortess ieguva pilnīgu pārskatu par ekspedīcijas armijas spēkiem un apbruņojumu un par Narva­esa tuvākās nākotnes plāniem.

Kortess uzzināja, ka Narvaess nebauda armijas labvēlību. Būdams ierobežots un mantkārīgs cilvēks, viņš bija noskaņojis pret sevi daudzus padotos. Faktiski viņiem bija viena alga, kam sekot — Narvaesam vai Kortesam. Viņi bija gatavi pa­klausīt tam, kas vairāk maksās.

Noskaidrojis situāciju, Kortess sāka rīkoties. Viņš uzrakstīja pieklājīgā tonī ieturētu vēstījumu Narvaesam, piedāvādams viņam savienību un draudzību. Kortess apsolīja godīgi dalīties ar viņu savās bagātībās un pat atzīt viņa virsvadību, ja Nar­vaesam būtu karaļa pilnvaras. Viņš mierīgi varēja to apsolīt, jo zināja, ka Narvaesam tādu pilnvaru nav.

Šo vēstījumu nodot tika uzticēts viltīgajam un veiklajam pateram Olmedo, kas ne reizi vien bija palīdzējis Kortesam ar labiem padomiem. Bet visas cerības Kortess lika nevis uz vēstuli, bet uz zeltu, ar ko bija apgādāts svētais tēvs. Viņam vajadzēja to slepeni sadalīt Narvaesa virsniekiem, lai dabūtu tos savā pusē.

Bez oficiālā vēstījuma Olmedo veda sev līdzi vairākas sle­penas vēstules, kas bija adresētas ietekmīgiem ekspedīcijas locekļiem.

Ar līdzīgu vēstuli pie Narvaesa nosūtīja arī sešus viņa ne­veiksmīgos parlamentārus. Šoreiz viņi ar savu misiju tika daudz sekmīgāk galā. Taisnība, Narvaess tikai pazobojās par Kortesa miermīlīgajiem priekšlikumiem, toties visi viņa virs­nieki un kareivji kāri klausījās pārnākušo biedru stāstus. Vis­jūsmīgākajiem vārdiem viņi runāja par Kortesa drosmi, vīrišķību un karavadoņa talantu, par to, ka viņš ar niecīgiem spēkiem pratis pakļaut milzīgu zemi. Spilgtās krāsās tie tēloja viņa devīgumu, labo sirdi, taisnīgo izturēšanos pret kareivjiem. Nevienam viņš neesot nodarījis pāri, visus apdāvinājis ar zeltu. Kortesa ļaudis dzīvojot brīvi, kārtis spēlējot tikai uz tīru zeltu…

— Kādēļ karot ar Kortesu, ja viņš gatavs labprātīgi pa­kļauties un dot mums visiem zeltu? — runāja parlamentāri. — Vai būs taisnīgi sodīt drosmīgu karavīru, kas Spānijas tro­nim pievienojis tādu milzīgu un bagātu valsti?

Šie vārdi visiem dziļi iespiedās sirdī.

Arī paters Olmedo nesēdēja, rokas klēpī salicis. Narvaesa zobošanās viņu pārāk nemulsināja. Viņš pamazītēm darīja savu darbu — vervēja neapmierinātos, dāvināja tiem zeltu, demo­ralizēja armiju. Un, kad Narvaess apķērās un pavēlēja Olmedo padzīt, opozīcijas spēki bija jūtami pieauguši. Spāniešu vidū valdīja sajukums, un daudzi svārstījās, nezinādami, kas viņiem izdevīgāk: palikt uzticīgiem Narvaesam vai pāriet viņa preti­nieku pusē.

Narvaess sāka sodīt katru, kas labi atsaucās par Kortesu un prasīja samierināties ar viņu. Vienu virsnieku un divus kareivjus pat iekala ķēdēs. Sliktā ēdiena un bargās apiešanās dēļ apcietinātais virsnieks saslima un pēc dažām dienām no­mira. Tas pastiprināja neapmierinātību, un pieci sodītie virs­nieki pasteidzās slepeni atstāt nometni un aiziet uz Verakrusu, kur viņus, protams, sagaidīja ar lielu prieku.

Narvaess ar savu armiju apmetās Sempoalā. Tur viņš sāka saimniekot kā pakļautā zemē. Atņēma vietējam valdniekam un tam tuvu stāvošajām personām visas dārglietas un audu­mus, sagrāba vairākus desmitus visskaistāko meiteņu.

Narvaess atmeta jebkādu kauna sajūtu. Savai rīcībai viņš necentās piešķirt kaut ārēji likumīgu izskatu. Kubas guberna­tora sūtnis'uzvedās kā lielceļa laupītājs. Kad sašutušie iedzīvo­tāji teica, ka sūdzēšoties Kortesam, Narvaess piedraudēja vi­ņiem ar karātavām.

Kortess zināja visu, kas notiek ienaidnieka nometnē. Nolēmis, ka pienācis izdevīgs brīdis, viņš devās pretī Narva­esam ar septiņdesmit vīru nodaļu. Šie kareivji bija izraudzīti no Kortesa visuzticīgāko cilvēku vidus.

Salīdzinājumā ar Narvaesa spēkiem šī nodaļa bija niecīga. Bet vēl vairāk novājināt galvaspilsētas garnizonu bija riskanti.

Visa artilērija palika Tenočtitlānā. Spāniešu apdzīvotās pils sienās bija ierīkotas jaunas šaujamlūkas. Montezumam pazi­ņoja: ja Kortesa prombūtnē notiks uzbrukums spāniešiem, tad pirmais upuris būšot viņš pats.

Savu aiziešanu no galvaspilsētas Kortess .noorganizēja ļoti svinīgi. Viņu pavadīja visi acteku augstmaņi ar Montezumu priekšgalā. Pēc doņas Marinas padoma acteku valdnieks ap­skāva un noskūpstīja Kortesu, pie tam skumji nopūzdamies, lai visi redzētu, kā viņu apbēdina šķiršanās . . .

Kortesa nodaļa devās Čolulas virzienā. Pa ceļam izlūki sa­tika un aizturēja dažus spāniešus. Tie izrādījās Narvaesa virs­nieki, kas bija sūtīti pie Kortesa ar uzaicinājumu nekavējoties padoties. Atteikšanās gadījumā Narvaess draudēja «nodevē­jiem» ar nāves sodu.

Kortess uzņēma sūtņus diezgan laipni, bet viņu pilnvaras neatzina.

— Kubas gubernators Velaskess un ģenerālis Narvaess ne­var man pavēlēt, — viņš teica. — Es pakļaujos tikai Spānijas karalim. Bet, lai izvairītos no asins izliešanas, esmu gatavs sākt sarunas. Nedrīkst pieļaut, ka spānieši paceltu zobenu pret spāniešiem, kad mēs atrodamies svešā zemē starp indiāņiem, kas mūs ienīst…

Cenzdamies pārmānīt savā pusē pēc iespējas vairāk ļaužu 110 Narvaesa nometnes, Kortess bagātīgi apdāvināja sūtņus ar zeltu. Viņš neskopojās, kad gribēja iegūt kāda cilvēka labvē­lību. Un sūtņi atgriezās, Kortesa laipnības un devīguma ap­burti.

Drīz vien viņa nodaļa papildinājās ar kaujasspējīgiem cil­vēkiem no Verakrusas cietokšņa. Bet arī pēc tam Kortesa

spēkus nekādi nevarēja salīdzināt ar Narvaesa spēkiem. Tikai vienai trešajai daļai Kortesa kareivju bija šaujamie ieroči. Ne­vienam nebija metala bruņu un ķiveru — tas viss bija atstāts Tenočtitlānā. Narvaesa astoņdesmit jātniekiem Kortess varēja stādīt pretī tikai piecus kavalēristus. Lielgabalu viņa nodaļai nebija nemaz.

Spēku nevienlīdzību Kortess nolēma aizstāt ar viltību, kara mākslu, pēkšņu rīcību. Šai nolūkā uz Narvaesa nometni atkal nosūtīja pateru Olmedo. Tomēr loma, kas viņam bija jāspēlē šoreiz, nedaudz atšķīrās no agrāk izpildītās. Olmedo bija uz­dots iegūt Narvaesa uzticību, izlikties par viņa piekritēju un panākt, lai viņš notic, ka Kortesa ļaudis ir neapmierināti un ti­kai gaida izdevīgu gadījumu, lai pārietu Narvaesa pusē.

Ar šo manevru Kortess vēlējās vājināt pretinieka modrību, padarīt to bezrūpīgu, precīzāk izpētīt tā rīcības plānu un spēku izvietojumu. Vienlaicīgi svētajam tēvam bija jāturpina virs­nieku, artilēristu un jātnieku uzpirkšana.

Narvaess noticēja Olmedo un līksmoja. Pēc viltīgā garīdz­nieka ieteikuma viņš nosūtīja delegāciju it kā sarunām ar Kor­tesu, bet faktiski izlūkot viņa spēkus un nodrošināt neapmie- pināto atbalstu. Vai tad viņš varēja zināt, ka Kortess sen jau uzpircis šīs delegācijas vadītāju un ka par Narvaesa galvu tam apsolīta pieklājīga summa .. .

Jo vairāk ievilkās sarunas un parlamentāru apmaiņa, jo straujāk auga Kortesa piekritēju skaits Narvaesa nometnē. Tai pašā laikā činanteku ieroču kalēji — šī cilts bija slavena ar saviem garajiem, asajiem divzobainajiem šķēpiem — pēc Kor­tesa pasūtījuma izgatavoja spāniešiem trīssimt šādu šķēpu. Pēc tam cilts visveiklākie karotāji apmācīja spāniešu kareivjus šī ieroča lietošanā.

Sevišķi rūpīgi tika studēti paņēmieni, kā uzbrukt preti­niekam, kas atrodas paaugstinātā vietā. Kortess zināja, ka Nar­vaess pielāgojis Sempoalas tempļus aizsardzības vajadzībām, tādēļ savlaicīgi gatavoja savus kareivjus to sturmēšanai.

Kortesa nodaļas kauja ar Narvaesa armiju norisinājās tumšā un lietainā naktī, kad Narvaess vismazāk varēja gaidīt uzbrukumu. Pilnīgā klusumā, tumsas aizsegā pārbriduši pār upi, Kortesa karavīri uzmanīgi virzījās pa ceļu uz pilsētu. Ne­gaidīti viņi uzdūrās sargpostenim. Divus kareivjus sagūstīja, bet trešajam izdevās tumsā aizbēgt. Kad viņš, atskrējis no­metnē, sacēla trauksmi, uzmodinātie kareivji un virsnieki ne­steigdamies ieņēma kaujas pozicijas.

— Tev, redzams, rādījušies spoki… — viņi ņurdēja. — Tu izbijies un lapu šalkoņu noturēji par cilvēku soļiem. Vai tad tādā draņķa laikā kāds celsies pāri upei.. .

Bet sargkareivis izrādījās neatlaidīgs. Izpildot viņa prasību, pamodināja pašu Narvaesu, par ko varonīgais ģenerālis bija ārkārtīgi neapmierināts. Pusmiegā nolamājis sargkareivi, viņš pavēlēja visiem vākties prom . ..

Kortesa nodaļa jau bija iegājusi pilsētā un paspējusi, nesa- stapdama pretestību, sasniegt pilsētas laukumu. Un tikai tad, kad nodaļas ierašanās bija uzmodinājusi visu pilsētu, atskanēja signāla taures arī Narvaesa nometnē. Artilēristi metās pie liel­gabaliem un atklāja uguni, bet tā uzbrucējiem nekādu sevišķu postu nenodarīja. Uz labu laimi raidītie šāviņi gāja garām, un tikai trīs kareivji tika nogalināti.

Kortesa ļaudis darbojās precīzi un saskaņoti, pēc iepriekš izstrādāta plāna. Vieni sagrāba lielgabalus jau pēc pirmajiem šāvieniem un pavērsa pret Narvaesa nodaļām. Citi tajā laikā metās augšā pa kāpnēm, kas veda uz templi, kur bija nostip­rinājušies galvenie spēki. Pirmajam, kas izlauzīsies līdz Nar­vaesam, Kortess bija apsolījis par balvu 3000 peso, otrajam — 2000 un trešajam — 1000.

Narvaesa kareivji nekārtīgi atšaudījās — tumsa kavēja tē­mēšanu. Un, kad sākās tuvcīņa, parādījās visas uzbrucēju garo pīķu priekšrocības salīdzinājumā ar aizstāvju īsajiem zobeniem. Jau pirmajā sadursmē smagi ievainoja pašu Narvaesu — ar pīķa smaili viņam izdūra kreiso aci. «Svētā Marija, esmu no­galināts!» viņš sāpēs iekliedzās. Šo bļāvienu dzirdēja daudzi, un tas demoralizēja tos, kas vēl mēģināja aizstāvēties.

Kādā svētnīcā, kas atradās lielā tempļa teritorijā, Narvaesa karavīri joprojām sīksti pretojās. Tad kāds Kortesa kareivis uzsvieda uz salmu jumta degošu pagali. Salmi aizdegās, un pēc dažiem mirkļiem svētnīcas aizstāvji nolika ieročus.

Narvaesa galvenie spēki jau bija kapitulējuši, viņš pats bija iekalts važās, bet divos tempļos vēl aizvien aizstāvējās. Tad Kortess pavēlēja atvest sagrābtos lielgabalus un notēmēja tos uz ienaidniekiem. Jau pēc pirmās zalves aplenktie padevās uzvarētāja žēlastībai. Viņš taču bija apsolījis nevienu nesodīt un dot zelta kalnus ikvienam, kas viņam piesliesies. Patlaban Kortesam nebija izdevīgi nogalināt Narvaesa kareivjus — sa­vus tautiešus. Vēl bija gaidāmas kaujas ar indiāņiem, un viņš skatījās uz šīsdienas pretiniekiem kā uz saviem rītdienas ka­reivjiem.

Uzvara bija pilnīga, bet Kortess neļāva ļaudīm atpūsties. Kaujas laikā viņam bija izdevies iegūt tikai ap divdesmit zirgu un sagūstīt tikpat daudz jātnieku. Kavalērijas galvenos spēkus Narvaess iepriekšējās dienas vakarā bija izsūtījis pretī Kor­tesam uz kādu ceļu, kas veda uz Sempoalu. Kuru katru brīdi varēja gaidīt kavalērijas atgriešanos, un Kortess nezināja, kā pusē tā nostāsies. Tādēļ viņš nosūtīja tai pretī solīdu delegā­ciju, kuras sastāvā bija arī jau agrāk uzpirktie Narvaesa virs­nieki.

Uzzinājuši par sava ģenerāļa sagūstīšanu un viņa armijas sakāvi, jātnieki pēc īsas apspriedes nolēma pievienoties Kor­tesam.

Tagad atlika vēl sagrābt karavelas. Arī to izdevās veikt ātri un bez asinsizliešanas. Pēc Kortesa pavēles visas buras, takelāžu, kompasus un stūres nogādāja uz sauszemes, lai ne­vienam neienāktu prātā atgriezties Kubā un paziņot Velaske- sam par notikušo. Karavelu kapteiņi ieradās Sempoalā un no­deva Kortesam uzticības zvērestu.

Šajā kaujā Kortess zaudēja sešus cilvēkus (arī viņa preti­nieka zaudējumi nebija lieli — divpadsmit kritušo un apmēram divdesmit ievainoto), toties viņš ieguva tādus papildspēkus — cilvēkus, artilēriju, kavalēriju, floti, par ko nebūtu varējis pat sapņot. Un domās viņš kvēli pateicās neveiksmīgajam Kubas gubernatoram, kas iztērējis visu savu bagātību šīs ekspedīci­jas organizēšanai.

Lai galīgi iegūtu savu neseno pretinieku simpātijas, Kor­tess deva rīkojumu atdot viņiem kaujās atņemtos zirgus un ieročus. Tas izraisīja neapmierinātību veterānos, kas uzskatīja visas trofejas par savu likumīgo laupījumu. Bet neko nevarēja darīt — Kortess tādās lietās bija ļoti stingrs. Nācās pakļauties un atdot mirdzošos zobenus, dunčus, vairogus, kurus jaunie īpašnieki jau bija uzskatījuši par saviem.

Tagad Kortesa rīcībā bija 1300 kareivju, to skaitā ap simt jātnieku, vairāk nekā astoņdesmit arbaletistu un gandrīz tikpat daudz strēlnieku. Kortess sadalīja viņus nodaļās ar tādu ap­rēķinu, lai uz katru simtu jaunatnācēju iznāktu ne mazāk kā desmit piecpadsmit veterānu — indiāņu kara taktikas pazinēju.

Jau bija izstrādāti jaunu valstu pakļaušanas plāni un no­teikti termiņi jauniem karagājieniem. Jau bija iecelti ekspe­dīciju komandieri. Viņi čakli gatavojās tālajam ceļam.

Ar niecīgiem zaudējumiem izcīnītā uzvara, kas pie tam vairākas reizes palielināja viņa spēkus, spārnoja Kortesu, un viņš sapņoja par pakļautās teritorijas paplašināšanu. Domās viņš jau redzēja sevi kā Jaunās Pasaules neierobežotu vald­nieku, kura varenība līdzinās paša Spānijas karaļa varenībai.

Tieši tajā laikā apstākļi negaidīti sagrozījās tā, ka bija jāatceļ visas nodomātās ekspedīcijas un karagājieni.

No Tenočtitlānas atnāca vēsts par visas tautas sacelšanos.

Galvaspilsētā atstātais nelielais spāniešu garnizons lūdza pa­līdzību. Tam draudēja pilnīga iznīcināšana.

Sapratis, ka jebkāda vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi, Kortess steigšus maršēja uz Tenočtitlānu.

Kas tad viņa prombūtnes laikā bija noticis?

Katru gadu maijā acteki svinīgi atzīmēja bargā kara dieva Uicilopočtli dienu. Šajā dienā dejoja un dziedāja, rīkoja svi­nīgus dievkalpojumus un speciālus rituālus. Tā kā šī dieva templis atradās blakus spāniešu apdzīvotajai pilij, galvaspilsē­tas pārvaldītāji lūdza viņiem atļauju sarīkot svētkus lielajā Teokalli. Alvarado, ko Kortess bija atstājis par savu vietnieku, atļauju deva, bet ar noteikumu, ka acteki neņems līdz ieročus.

Uzvilkuši savus labākos tērpus un izgreznojušies ar dārg­akmeņiem, zelta kaklarotām un aprocēm, visievērojamāko ģinšu pārstāvji sapulcējās Lielā Teokalli pagalmā. Simtiem cil­vēku slavināja dievu, bezrūpīgi dziedāja un dejoja mūzikas pavadījumā, nenojauzdami, ka gatavojas šausmīga ļaundarība.

Neviens nepievērsa uzmanību pagalmā stāvošajām apbru­ņoto spāniešu grupām — pie viņiem sen bija pieraduši un domāja, ka viņi ieradušies kā skatītāji.

Svinības bija sasniegušas kulminācijas punktu, kad pēkšņi atskanēja signāls. Spānieši izvilka zobenus un sāka bez žēlas­tības apkaut neapbruņotos cilvēkus, kas nebija nodarījuši neko ļaunu . ..

Paklausīdami rīkojumam, acteki, nākdami uz templi, ne­bija ņēmuši līdz ieročus. Viņiem nebija ar ko aizstāvēties. Un vai tad viņi varēja paredzēt tik neģēlīgu, nodevīgu uz­brukumu! Cēlonis tam bija tikai viens vienīgs: Kortesa līdz­gaitnieku neremdināmā mantkārība, vēlēšanās iegūt dievlū­dzēju bagātīgos izgreznojumus. Tas maksāja dzīvību sešsimt cilvēkiem. Nosituši, nodūruši un nošāvuši visus, kas atradās templī, spānieši turpat norāva viņiem zelta rokassprādzes, kaklarotas, dārgakmeņus, putnu spalvu apmetņus . ..

Pēc aculiecinieku nostāstiem tempļa kāpnes pludojušas asi­nīs. Visapkārt kaudzēm mētājušies līķi. ..

Šī nedzirdētā ļaundarība izsmēla Tenočtitlānas iedzīvotāju pacietības mēru. Pasaulē nebija tāda spēka, kas būtu varējis viņus vēl ilgāk noturēt verdziskā pakļautībā, ko līdz tam sek­mīgi bija centies panākt Montezuma. Visu — kā mazo, tā pieaugušo sirdīs uzbangoja nevaldāma atriebības dziņa. Un nākošajā dienā tūkstošiem apbruņotu ļaužu, cieši apņēmušies uzvarēt vai mirt, uzbruka spāniešu nocietinājumiem.

Starp acteku vadoņiem, kas vadīja pils sturmēšanu, galvenā loma bija Kuautemokam, Montezumas brāļadēlam. Ar kvēliem aicinājumiem atriebties un līdz pēdējam vīram iznīcināt asiņai­nos slepkavas, viņš sacēla kājās atbrīvošanās karam tūkstošiem Tenočtitlānas iedzīvotāju.

Neievērodami briesmas, viņi metās viesuļugunī un sturmēja pils sienas. Nogalināto vietā stājās jauni cīnītāji.

Spāniešiem draudēja nenovēršama bojā eja, bet viņus arī šoreiz izglāba … Montezuma. Viņš iznāca uz paaugstinājuma un ilgi pierunāja ļaudis izklīst.

— Ja uzbrukums turpināsies, tad spānieši mani nogali­nās,— sacīja Montezuma. — Kas vēlas glābt manu dzīvību, tam jāpārtrauc cīņa.

Acteku valdnieka autoritāte bija vēl tik liela, ka viņu paklausīja. Uzbrukumu pārtrauca.

Indiāņi zināja, ka spāniešu pārtikas krājumi nav lieli, bet dzeramā ūdens vispār nav. Tātad agri vai vēlu viņiem būs jāpadodas. .. Viņus nobeigs bads un slāpes.

Visdrūmāko nojautu mākts, Kortess atgriezās Meksikas galvaspilsētā. Uz katra soļa viņš redzēja, cik krasi pastiprinā­jies iedzīvotāju naids pret spāniešiem.

Pilsētas un ciemi, kuros iegāja viņa nodaļas, šķita izmiruši.

Iedzīvotāji ieslēdzās savās mājās, un neviens neiznāca spā­niešiem pretī. Ja arī ceļā gadījās cilvēki, tad viņu acīs dega naids un nicināšana.

Vienīgais cilvēks, kas sagaidīja Kortesu, bija Montezuma. Bet Kortess viņu pieņēma ar pasvītrotu dzestrumu. Viņš vēl nezināja, ka tieši Montezuma izglābis no iznīcināšanas Tenoč­titlānas mazo spāniešu garnizonu.

Iepriekšējie panākumi, uzvaras un veiksmes bija sagrozī­jušas Kortesam galvu. Viņš joprojām pašpārliecināti domāja, ka ir stāvokļa noteicējs. Viņš nešaubījās, ka divu triju dienu laikā atjaunos galvaspilsētā kārtību — pietiek tikai indiāņus, kā nākas, iebiedēt. Un Kortess deva rīkojumu nekavējoties atvērt tirgus un atjaunot pārtikas piegādi. Citādi viņš, Kortess, bargi sodīšot nepaklausīgos.

Kāds gan bija viņa izbrīns, kad pēc neilga laika sargpos­teņi ziņoja, ka pa visām ielām pils virzienā nākot nepārskatāmi apbruņotu indiāņu pūļi. Uzkāpis paaugstinājumā, Kortess ieraudzīja, ka ne tikai ielas, bet arī tuvumā esošo namu lēzenie jumti pilni ar karotājiem.

. . .Jau minūti pēc trauksmes signāla visi bija savās vietās. Artilēristi un strēlnieki novietojās pie sienās izkaltajām am- brazūrām. Viņi saņēma pavēli pielaist indiāņus, cik iespējams, tuvu. Kad tie bija pienākuši apmēram trīsdesmit metru at­tālumā un, kaujas saucieniem skanot, trieca pret pils sienu veselu bultu, akmeņu un šķēpu mākoni, atskanēja pirmā zalve . . .

Briesmīgie zaudējumi — simtiem nogalināto un ievainoto — uz mirkli apmulsināja uzbrucējus. Taču apjukums neturpinājās ilgi. Pēc minūtes indiāņi sakļāva rindas un metās uz priekšu pār savu biedru līķiem.

Sekoja otra zalve, pēc tam trešā, ceturtā . .. Tās prasīja simtiem upuru, dragāja indiāņu rindas, tomēr viņu niknums un uzbrukuma spars nebūt nemazinājās. Naids un atriebības alkas bija stiprākas nekā nāves bailes. It kā nemanīdami apkārt trakojošo nāvējošo uguni, acteki traucās uz priekšu, rāpās uz sienām, centās tajās izlauzt robus, aizdedzināt koka nocietinā­jumus un celtnes. Drīz vien jau liesmoja daudzas ēkas, un visur vāļājās kritušie un ievainotie.

Vislielākos zaudējumus nodarīja indiāņi, kas šāva no tu­vējo namu jumtiem. Sevišķi daudz upuru bija starp tlaška- liešiem, kuriem nebija metala bruņu.

Vadīdams pils aizsardzību, Kortess ļoti drīz pārliecinājās,

ka viņam ir darīšana nevis ar nekārtīgu pūli, bet ar īstu tautas zemessardzi, kas tiek prasmīgi vadīta un labi zina, par ko cīnās. Tādu karavīru rokās, kuri nicina nāvi, pat vienkārša runga kļuva par bīstamu ieroci.

Vairākumam uzbrucēju bija vai nu pīķi ar krama uzgali, vai loks un bultas, vai arī trīszaraini šķēpi ar virvi — ar tās palīdzību trijzobi izrāva no ievainotā miesas. Daudzi bija apbruņoti ar vālēm, kurām bija obsidiāna dzelkšņi. Pēc grez­najiem tērpiem un briesmīgajām zvēru maskām varēja pazīt cilšu virsaišus un karavadoņus. Uzbrucēju vidū varēja manīt arī priesterus, kas uzmudināja cīnītājus izrēķināties ar spā­niešiem.

Un visur pašā lielākajā kaujas burzmā zibēja jaunā Kuautemoka slaidais augums. Viņš pastāvīgi parādījās visbīstamā­kajās vietās, ar personīgu piemēru iedvesmodams karavīrus.

Tikai tumsai uznākot, kauja tika pārtraukta. Indiāņu karo­tāji varēja atpūsties, lai no rīta atjaunotu cietokšņa sturmēsanu. Bet spāniešiem vajadzēja izmantot atelpu, lai aiztaisītu robus sienās, izlabotu ieročus, sagatavotu munīciju.

Kortesam izdevās nosnausties tikai divas stundas. Palicis vienatnē, viņš skaidri saprata, ka nav pietiekami novērtējis pretinieka spēkus un pārvērtējis savējos. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka indiāņi pakļāvušies, samierinājušies ar spā­niešu kundzību. Izrādījās, ka acteku tauta mīl brīvību nesalī­dzināmi vairāk nekā tās varenais valdnieks Montezuma. Bet tagad bija par vēlu atkāpties. Atlika tikai cīnīties līdz pēdē­jam vīram.

Neskatoties uz briesmīgo nogurumu, Kortess ilgi nevarēja aizmigt. Viņš apsvēra rītdienas rīcības plānu. Un tikai tad, kad šis plāns skaidri iezīmējās viņa galvā, viņš acumirklī iegrima dziļā miegā.

Ar pirmajiem saules stariem uzbrukums atjaunojās. Bet šo­reiz Kortess mainīja taktiku. Tūlīt pēc pirmās zalves atvērās vārti, un indiāņu sajukušajās rindās iedrāzās spāniešu kava- lērija. Tai sekoja kājnieki, ko papildināja tūkstošiem tlaška- liešu karotāju.

Uzbrukuma pēkšņums kādu brīdi deva spāniešiem priekš­rocības. Acteki steigšus atkāpās, atstādami simtiem kritušu, pīķiem sadurstītu un zobeniem sakapātu, zirgu pakaviem sa­bradātu karotāju. Bet, paslēpušies aiz galvenajā ielā agrāk uzceltajām barikādēm, acteki ātri saveda kārtībā savu cīnī­tāju rindas. Uz ienaidnieku atkal lidoja akmeņu un bultu krusa.

Pēc Kortesa pavēles spānieši izvilka uz ielas dažus liel­gabalus un ar divām zalvēm aizslaucīja barikādes. Taču tas ne­līdzēja. Indiāņi uzbruka pretiniekam no šķērsielām. Spāniešus nepārtraukti apšaudīja arī no jumtiem, kas bija kā nosēti galvaspilsētas iedzīvotājiem. Drīz vien kanālos iebrauca piro- gas ar jauniem palīgspēkiem . ..

Kortesa plāns ar izšķirošu uzbrukumu piespiest ienaid­nieku bēgt vai arī tam nodarīt neaizstājamus zaudējumus cieta neveiksmi. Taisnība, acteku zaudējumi bija desmitiem reižu lielāki nekā spāniešu zaudējumi. Toties viņu cilvēku rezerves bija neizsmeļamas, kamēr spāniešu rindas kusa, acīm redzot.

Ielu cīņās arī kavalērija actekiem nelikās tik briesmīga. Karavīrus uz jumtiem jātnieki nevarēja aizsniegt. Toties lejup mestie milzīgie akmeņi nereti sadragāja kā jātniekus, tā arī zirgus.

Degdami briesmīgā naidā pret atnācējiem, desmitiem dros­minieku nikni metās virsū zirgiem, cenzdamies tos sagrābt aiz kājām vai arī noraut zemē jātnieku.

Slīcējs ķeras pie salmiņa . .. Saņemdams iznīcinošus trie­cienus no actekiem un steigšus atkāpdamies uz pili, Kortess atcerējās Kakamacīnu, Kuitlauaku un citus dižciltīgos gūstek­ņus — Montezumas nodotās sazvērestības dalībniekus. Viņi visi bija piekalti pie vienas ķēdes un atradās cietumā.

Varbūt kādu no viņiem atlaist brīvībā, lai izmantotu viņu kā parlamentāri? Varbūt viņi pēc atbrīvošanas izmantos savu ietekmi, lai nomierinātu kaislības?

Kortess pavēlēja atbrīvot Montezumas brāli Kuitlauaku. Pēc Montezumas viņam bija vislielākās tiesības uz varu pār actekiem. Kuitlauaks Kortesam šķita vieglāk pierunājams, pie­kāpīgāks un mazāk saniknots.

Taču Kortesa aprēķins, ka pateicībā par atbrīvošanu Kuit- lauaks kļūs par nodevēju, nepiepildījās. Gluži otrādi! Atguvis brīvību, Kuitlauaks nostājās acteku armijas priekšgalā un kopā ar Kuautemoku izstrādāja tādu kara plānu, kas spāniešu avan­tūristus nostādīja bezdibeņa malā.

Veltīgi Kortess gaidīja to brīdi, kad uzbrukumu pārtrauks un parādīsies parlamentāri, lai uzsāktu sarunas. Kuitlauaks nozuda, un reizē ar viņu nozuda arī cerība uz pamieru.

Neveiksmes saniknots, Kortess pavēlēja aizdedzināt namus. Kaut gan tie bija celti no akmeņiem, tomēr tur atradās diez­gan daudz degoša materiāla — mašas, niedru un koka izstrādā­jumi. Drīz vien liesmas plosījās visapkārt pilij. Ievainoto un mirstošo vaidiem pievienojās sieviešu, bērnu un sirmgalvju vaimanas, kuri sadega dzīvi.

Liesmas aptvēra desmitiem namu, bet vispārējs ugunsgrēks neizcēlās, kā bija gaidījis Kortess, jo ēkas citu no citas at­dalīja kanāli.

Vairākas reizes spānieši atjaunoja uzbrukumu. Viņu liel­gabali sadragāja ielās uz ātru roku ierīkotos aizsprostus. Viņu jātnieki nepārtraukti strādāja ar zobeniem. Bet likās, ka indi­āņu skaits, kuri cīnījās pret Kortesu, nepavisam nemazinājās. Ik brīdi pienāca jauni papildinājumi un tūlīt metās kaujā. Turpretī spāniešu spēki izsīka. Taisnība, Kortesa nodaļas bija aizgājušas diezgan tālu no savas bāzes — Ašajakatla pils. No malas raugoties, varēja likties, ka iniciatīva ir viņu rokās un uzvara jau tuvu. Bet Kortess saprata, ka tāda «uzvara» var laupīt viņam armijas vislabākos spēkus. Tad tā pārvērtīsies par sakāvi. Un viņš pavēlēja pārtraukt uzbrukumu un atgriez­ties pilī.

Spāniešu nometnē valdīja drūms noskaņojums. Ja norūdī­tie kareivji, cilvēki, kas bija pavadījuši Kortesu visos kara­gājienos, vēl saglabāja možu prātu, tad jaunie — bet tādu bija vairākums — atklāti nolādēja savu priekšnieku. Kādēļ viņš tos ievilinājis šajā peļu slazdā, no kura nav izejas? Kur apsolītais zelts? Tā vietā — brūces, ciešanas, nepārtrauktas, nogurdinošas kaujas. Jau vairāki desmiti spāniešu zaudējuši dzīvību, un nav zināms, kuram pienāks kārta rīt. .. Pat ja paliktu cietoksnī un neko nedarītu, arī tad starp dzīvajiem palikušie nomirtu badā.

Ar ūdeni spāniešiem palaimējās. Nelielā cietokšņa terito­rijā izdevās izrakt aku ar labu dzeramo, ūdeni. Tā patiešām bija liela veiksme, jo parasti Tenočtitlānas akās- krājās tikai sālsūdens.

Visu nakti spāniešu atpūtu traucēja kaut kādi dīvaini in­diāņu kliedzieni. Doņa Marija pārtulkoja Kortesam to nozīmi.

—    Dievi beidzot atdevuši jūs mūsu rokās! — sauca acteku priesteri. — Upurakmeņi sagatavoti, naži uzasināti! . . .

Kortess labi saprata šo draudu nozīmi. Tomēr tie nebija tikai draudi vien. Uzvaras gadījumā acteki no vārdiem pārietu pie darbiem, par to nebija šaubu .. .

Kortess drudžaini lauzīja galvu, meklēdams glābiņu. Vienu plānu nomainīja otrs . . . Beidzot viņš nolēma vēlreiz izmantot Montezumas starpniecību. Var būt, ka indiāņi viņu paklausīs un pārtrauks uzbrukumu, dos iespēju spāniešiem aiziet .. .

Bet Montezuma atsacījās sākt sarunas.

—    Tam nav nekādas jēgas, — viņš paziņoja pateram Ol­medo, kas Kortesa uzdevumā griezās pie viņa ar šādu lūgumu. — Viņi neticēs ne man, ne jūsu komandiera melīgajiem vārdiem.

Bet paters apgalvoja, ka Kortess cieši nolēmis aiziet no galvaspilsētas. Un Montezuma galu galā uzņēmās starpnieka lomu.

Viņš uzģērba parādes tērpu, uzāva zelta sandales, uzlika galvā diadēmu un savas svītas pavadībā uzkāpa uz pils robotās sienas.

Uzreiz kā pēc burvja mājiena norima kaujas troksnis. Ap­klusa nevaldāmie bundzinieki un muzikanti, kas ar savu in­strumentu skaņām uzmudināja uzbrucējus. Uz karotāju lūpām pamira kaujas saucieni. Pusvārdā pārtrūka komandieru pa­vēles. Iestājās godbijīgs klusums. Cilvēki, kuri pirms minūtes vēl līda pašā peklē — pie ambrazūrām, kas nepārtraukti reizē ar dūmiem un liesmām «spļāva drošu nāvi, tagad metās ceļos, krita uz vaiga un pavērsa acis sānis, lai ar savu skatienu ne­aptraipītu lielo Montezumu. Un viņa klusā balsī izrunātie vārdi bija labi sadzirdami pat uzbrucēju pēdējās rindās.

Lūk, Montezumas runa, kā to pierakstījuši aculiecinieki:

—    Kādēļ es redzu savu tautu ar ieročiem rokās manu senču pils priekšā? Jūs domājat varbūt, ka jūsu pavēlnieks ir gūstā, un gribat viņu atbrīvot. -Ja tas tā būtu, tad jūs rīkotos taisnīgi. Bet jūs maldāties. Es neesmu gūsteknis. Svešzemnieki ir mani viesi un draugi. Es palieku pie viņiem pēc paša gribas un varu viņus atstāt, kad man iegribas to darīt. Vai tikai jūs neesat atnākuši, lai viņus padzītu no pilsētas? To nevajag. Viņi paši aizies, ja jūs atbrīvosiet viņiem ceļu. Tādēļ atgriezieties savās mājās. Nolieciet ieročus. Baltie cilvēki atgriezīsies savā zemē, un tad Tenočtitlānā atkal viss būs mierīgi.

Iespējams, ka arī šoreiz Montezumam būtu izdevies savaldīt tautas dusmas. Bet viena frāze izjauca visu. Viņš, acteku pa­vēlnieks, nosauca svešzemniekus par saviem draugiem! Šie nicināmie ienācēji, kas notraipījuši savas rokas ar simtiem ne­vainīgu upuru asinīm, — Montezumas draugi…

Ar šo neuzmanīgo atzīšanos acteku valdnieks uzreiz at­grūda no sevis tos, kas vēl joprojām viņam ticēja. Vienā mirklī izgaisa viņa nesatricināmā, tautas ticējumu un parašu, gadsimtu tradīciju, visas acteku sabiedriskās iekārtas balstītā autoritāte. Atskanēja sašutuma pilni saucieni:

— Necienīgais actek! Gļēvuli! Baltie pataisījuši tevi par veceni, kas spēj tikai vērpt un aust!

Sabruka aklās godbijības siena, kas tik daudzus mēnešus sargāja Montezumu no tautas dusmām. Nevis gudrs vald­nieks, kam dievi piešķīruši pārdabisku spēku, bet vienkāršs mirstīgais, nožēlojams un apjucis, stāvēja savas tautas priekšā. Un, lai saglabātu viņam dzīvību, tauta bija uzņēmusies tādas mokas, cietusi tik daudz pazemojumu un bēdu!

Vispārēja sašutuma izvirdums lika pacelties tūkstošiem roku. Tūkstošiem bultu un akmeņu aizlidoja Montezumas un viņa svītas virzienā. Spānieši metās viņu aizsegt ar saviem vairogiem, bet bija jau par vēlu. Smags akmens sadragāja vi­ņam galvu, vairākas bultas ieurbās ķermenī. Montezuma bez samaņas iekrita savu pavadoņu rokās.

Spānieši darīja visu iespējamo, lai saglabātu viņa dzīvību: Montezuma varēja viņiem vēl noderēt. Bet pēdējie notikumi, kas skaidri rādīja, ka viņa varai pienācis gals, bija satriekuši Montezumu, un viņš vairs negribēja dzīvot. Viņš atteicās no zālēm, rāva nost pārsējus, neko neēda. Drīz viņš nomira, līdz galam izpildījis spāniešu — viņa tautas visniknāko ienaid­nieku aizstāvja lomu, ko pats brīvprātīgi bija uzņēmies.

Tas notika 1520. gada 30. jūlijā. Montezumam tad bija nedaudz vairāk par četrdesmit gadiem.

Tā aizgāja kapā visvarenākais acteku valdnieks.

Lai uzbruktu spāniešiem un sturmētu viņu kazarmas, acteki prasmīgi izmantoja Lielo Teokalli. Šis templis, kas atradās blakus Ašajakatla pilij un pārvaldīja visu apkārtni, noderēja indiāņiem par labu novērošanas punktu.

Šeit bieži varēja redzēt Kuitlauaku un citus karavadoņus. No šejienes viņi novēroja visu, kas notiek ienaidnieka no­metnē, un varēja pat uzminēt tā manevrus. Pēc viņu pavēles tempļa augšējos stāvos novietojās vislabākie strēlnieki. Paši

palikdami neievainojami, viņi no turienes apbēra spāniešus un to sabiedrotos tlaškaliešus ar bultām.

Kortess nolēma par katru cenu sagrābt templi. Viņš cerēja, ka tas demoralizēs ienaidnieku. Pārliecinājušies, ka viņu kara dievs Uicilopočtli ir satriekts, acteki varbūt pārtrauks uz­brukumu.

Kortess bija ievainots kreisajā rokā. Bet gaidāmajai kaujas operācijai viņš piešķīra tik lielu nozīmi, ka nolēma personīgi vadīt tempļa sturmēšanai paredzētās vienības. Viņa kreisajai rokai piesēja vairogu, tad Kortesu uzsēdināja zirgā, un viņš veda triecienā visus savus jātniekus un lielāko daļu kājnieku.

Kavalērijai bija ļoti grūti darboties tempļa plašajā pa­galmā. Pagalms bija izklāts pilnīgi gludām akmens plāksnēm, un apkaltie spāniešu zirgi tur jutās kā uz ledus: tie slīdēja, klupa, krita . ..

Jātniekiem bija jākāpj zemē un jācīnās kājnieku ierindā.

Kortesa kareivjiem nācās ieņemt ar kauju katru piramīdas trepju pakāpienu, katru eju, katru terasi. No augšas reizē ar bultām un šķēpiem uz viņu galvām lidoja degošas pagales, baļķi, smagi akmeņi. Bet spānieši virzījās arvien augstāk un augstāk, atstādami aiz sevis kritušos un ievainotos.

Visniknākā cīņa norisinājās tempļa virsotnes plašajā lau­kumā. Acteki pulcējās pie svētnīcas, spānieši — pie blakus celtnes, kas bija pārbūvēta par kristīgo baznīciņu. Virsotnes laukums nebija apžogots, un vajadzēja kādam tikai paklupt, kad viņš jau lidoja lejā no milzīgā augstuma.

Divi acteku karotāji sagrāba Kortesu un vilka viņu uz laukuma malu. Viņi bija nolēmuši iet bojā, paņemot līdz nāvē bālģīmju galveno pavēlnieku. Tikai divus soļus no bezdibens Kortesam izdevās izrauties no viņu rokām un nogrūst lejā vienu vajātāju . ..

Acteki cīnījās līdz pēdējam vīram. Spānieši ieņēma tempļa virsotnes laukumu tikai pēc tam, kad bija nogalināti visi indi­āņu karavīri. Dzīvi palika tikai trīs priesteri, kas krita gūstā. Bet arī spāniešu zaudējumi bija smagi — četrdesmit pieci nogalinātie. Ievainoti bija bez izņēmuma visi kareivji un virsnieki.

^ņēmuši templi, spānieši izvilka Uicilopočtli statuju un tūkstošiem indiāņu acu priekšā nosvieda to pa kāpnēm lejā. Pēc tam viņi aizdedzināja no koka būvēto svētnīcu tempļa virsotnē. Vējš uzpūta liesmas, un ugunsgrēks bija saredzams desmitiem kilometru plašā apkārtnē.

Neapmierinādamies ar tempļa aizdedzināšanu, Kortess naktī sarīkoja vēl vienu uzbrukumu pilsētā un aizdedzināja ap trīs­simt māju. Viņš zināja, ka acteki naktīs nemēdz karot, un bija nolēmis to izmantot. Ugunī gāja bojā simtiem mierīgo iedzī­votāju, sieviešu un bērnu.

Taču šīs barbariskās rīcības galveno mērķi — iebiedēt actekus, iedvest viņiem' šausmas balto varenības priekšā — neizdevās sasniegt. Visu Kortesa nodomu pilnīgais sabrukums atklājās jau nākošajā dienā, kad viņš nolēma, ka pienācis laiks sākt sarunas un ka iebiedētais pretinieks piekāpsies.

Sarunas notika uz laukuma pils priekšā. Kortesa ataicinātie acteku karavadoņi ar Kuitlauaku un Kuautemoku priekšgalā panāca uz priekšu. Kortess un Marina uzkāpa paaugstinājumā, no kura pirms dažām dienām bija runājis Montezuma. Kortess sacīja:

— Domāju, ka tagad katrs no jums pārliecinājies par to, ka spāniešiem pretoties nav nekādas jēgas. Jūsu dievi ir no­gāzti pīšļos, altāri izpostīti, mājas nodedzinātas. Tūkstošiem karavīru gājuši bojā mūsu lielgabalu ugunī, zem zirgu paka­viem un no manu kareivju tērauda zobenu triecieniem. Visas šīs nelaimes jūs piedzīvojāt savas nepakļāvības dēļ. Bet es esmu gatavs apturēt briesmīgā soda izpildīšanu, ja jūs neka­vējoties noliksiet ieročus. Ja jūs to nedarīsiet, es pārvērtīšu Tenočtitlānu par drupu kaudzi un neatstāšu dzīvu nevienu cilvēku! Nebūs pat neviena, kas apraudās jūsu galvaspilsētas bēdīgo likteni.. .

Marina vārdu pa vārdam pārtulkoja Kortesa runu, bet pēc tam arī indiāņu atbildi. Un tā Kortesam bija pilnīgi negaidīta.

— Tu patiešām esi izpostījis mūsu tempļus, ņirgājies par mūsu dieviem un nonāvējis daudz karavīru un mierīgo iedzī­votāju. Droši vien vēl daudziem actekiem nāksies zaudēt savu dzīvību. Bet mēs būsim apmierināti, ja uz katru simtu mūsu kritušo karotāju būs kaut viens nogalinātais baltais. Palūkojies uz mūsu ielām, kanāliem, namu jumtiem. Tie visi ļaužu pār­pildīti. Cilvēki redzami visur, kur vien tu pavērsīsi savu ska­tienu. Un tie visi ir mūsu karotāji. Mūsu spēki ir neizsme­ļami, tie aug ar katru dienu. Jūs visi iesiet bojā no bada un slimībām. Jūs visi esat nolemti nāvei. Jūsu krājumi būs iz­smelti, un jums nav glābiņa, jūs visi nonāksiet mūsu rokās. Ziniet, ka tilti ir izpostīti un dzīviem jums neizdosies aiziet. ..

Pēdējos vārdus Marina vairs nevarēja pārtulkot, jo tos nomāca kareivīgi saucieni un apstiprināja bultu krusa.

Kortess un viņa tulks pasteidzās aiziet no bīstamās vietas.

Tagad atkāpšanās nepieciešamība kļuva acīm redzama. Kortess saprata, ka, aizejot no Meksikas galvaspilsētas, viņš zaudē varu visā zemē, zaudē visu, ko bija ieguvis, iekarojis, sagrābis. Un arī pati atkāpšanās bija ārkārtīgi bīstama. Bet citas izejas nebija.

Pārtikas krājumi katastrofiski samazinājās. Tikai vienu reizi dienā kareivji saņēma dažus kumosus maizes. Ūdens patēriņš tāpat bija stingri ierobežots, jo izraktajā akā tas krājās ļoti lēni. Cilvēku spēki izsīka.

Pazīstamajā darbā «Viclipucli» [12] Heinrihs Heine nikni iro­nizē par slazdos nokļuvušajiem spāniešu avantūristiem:

Ķēniņš miris — tauta spāņiem Pārtiku vairs nepieveda; Mazāks kļuva maizes rieciens, Toties garas stiepās sejas.

Tā nu garu garām sejām Klīda Hispānijas ļaudis, Nopūzdamies atcerējās Svēto Kristusļaužu zemi.

Savu dzimteni visdārgo — Kā tur torņos zvani junda, Kā uz pavarda tik rāmā Vārās ollea-potrida ! ,

Sautēta ar garbanciem, Bet vēl dziļāk paslēpusies, Tīksmi, kairinoši smaržo Gardu gardā ķiplokdesa.

Izsalkumam un slāpēm pievienojās ievainojumu radītās ciešanas. Apkrāptie un saniknotie Narvaesa kareivji bija gatavi saplosīt gabalos Kortesu, kas viņus bija atvilinājis šurp, solīdams zelta kalnus. Viņi bez vilcināšanās būtu ļāvuši vaļu savam niknumam, ja vien nejustu dzīvnieciskas bailes no actekiem.

Ar katru dienu vairojās izlauztie caurumi pils mūros. Bet visvairāk Kortesu šausmināja tas, ka izsīka pulvera krājumi. Vēl dažas sadursmes un apklusīs arkebūzas un falkoneti — visbriesmīgākie spāniešu ieroči, kas deva viņiem milzīgu pār­svaru pār actekiem.

Izstrādādams atkāpšanās plānu, Kortess nolēma izmantot -Tlakopānas dambi: tas bija visīsākais, tikai divas jūdzes garš. Bet vispirms vajadzēja izlūkot gaidāmā ceļa visbīstamākos posmus — tiltus un, ja tie tiešām izpostīti, mēģināt tos sa­labot.

Lai samazinātu zaudējumus, Kortess nolēma izlūkošanas kaujā pielietot paša konstruētus kustīgus torņus. Tās bija lielas, no dēļiem un tēstiem baļķiem izgatavotas divstāvu kastes ar šaujamlūkām visapkārt. Katrā tornī novietojās divdesmit pieci cīnītāji. Šīs diezgan grūti pārvietojamās, neveiklās ierīces no­vietoja uz riteņiem. Torņus, pie virvēm pieķērušies, vilka desmitiem tlaškaliešu.

Sākumā pārvietojamajiem torņiem (pavisam tādu bija četri) bija panākumi. Aiz koka sienām spāniešu strēlnieki jutās drošībā. Cīnītāji, kas atradās otrajā stāvā, apšaudīja indiāņu karotājus uz ēku jumtiem. Kad tie metās bēgt, spānieši atvēra durvis, izmeta laipas un devās tuvcīņā.

Bet jau pie pirmā izjauktā tilta spānieši bija spiesti ap­stāties. Pēc Kortesa pavēles cīnītāji sāka aizbērt kanālu ar zemi, baļķiem, akmeņiem, būvgružiem, sagrautu ēku paliekām. Tajā vietā kanāls bija šaurs un sekls, tomēr ierīkot pāreju izpostītā tilta vietā nebija viegli. Nācās strādāt, actekiem re­dzot, kuri apšaudīja spāniešus un tlaškaliešus no pretējā krasta.

Kad pāreja bija ierīkota, pār to traucās kavalērija, tai

sekoja kājnieki. Uz otru krastu izdevās dabūt pāri arī pār­vietojamos torņus. Bet drīz vien tie apstājās pie otra izpostītā tilta ..

Divās dienās spāniešiem ar lielām pūlēm izdevās atjaunot pārejas pār septiņiem kanāliem. Tagad ceļš uz dambi bija brīvs. Tā apsardzību uzticēja īpašai nodaļai.

Tas nebija viegls uzdevums. Acteki centās izpostīt spāniešu ierīkotās pārejas. Pie tām sākās apšaudīšanās, uzliesmoja īsas, bet niknas sadursmes. Visu septiņu pāreju apsargāšanai Korte­sam nepietika cilvēku. Kamēr kauja norisinājās vienā vietā, teiksim, dambja rajonā, indiāņi pa šķērsielām pielavījās pir­majam vai otrajam aizbērumam un tos izjauca.

Lai izstrādātu atkāpšanās plānu, Kortess sasauca kara pa­domi. Vispirms vajadzēja izraudzīt atiešanai visizdevīgāko laiku.

Domas dalījās. Vieni uzskatīja, ka vislabāk aiziet dienā. No kaujas izvairīties tā kā tā neizdosies, tad jau labāk cīnīties gaisma neka tumsā. Nakts — acteku sabiedrota, jo viņi lieliski pazīst vietējos apstākļus.

Citi minēja ne mazāk iespaidīgus argumentus par labu naktij. «Naktī acteki nekaro,» viņi teica. «Ja mēs rīkosimies uzmanīgi, tad varbūt izdosies aizlavīties nemanītiem un nakts aizsegā veikt visbīstamāko ceļa posmu — dambi.»

Šo strīdu galīgi izšķīra kāds Bateljo, kas bija slavens ar savu prasmi izsaukt mirušo garus un pareģot likteni pēc zvaigznēm. Viņš paziņoja, ka debess spīdekļi pavēlot spānie­šiem aiziet no Tenočtitlānas naktī.

Kortess bija māņticīgs. Viņš ticēja zīmēm, «laimīgām» un «nelaimīgām» dienām. Tādēļ viņš noticēja neveiksmīgā astro­loga pareģojumiem, kaut gan veselais saprāts teica, ka cerēt uz to, ka simtiem spāniešu un tūkstošiem viņu sabiedroto iz­dosies aiziet nemanītiem, — nozīmē ticēt brīnumam.

Lai maldinātu pretinieku, Kortess tai pašā dienā atbrīvoja vienu sagūstīto priesteri. Kortess uzdeva viņam paziņot sa­viem tautiešiem, ka pēc nedēļas spānieši atstāšot Tenočtitlānu, un, ja viņiem došot brīvu ceļu, tad viņi atdošot actekiem visu -zeltu.

Saprotams, ka Kortesam pat prātā nenāca šķirties no savas bagātības. Kad iestājās nakts, pēc viņa pavēles visu zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, kas glabājās noliktavās, sanesa lielā istabā. No lāpu gaismā mirdzošās dārgumu kaudzes paņēma «karaļa piekto tiesu». Šī Kārlim V paredzētā laupījuma daļa bija tik liela, ka ar to apkrāva astoņus zirgus un astoņdesmit tlaškaliešus. Bet arī pēc tam palika pāri zelta un sudraba kau­dzes, kurām trūka nesēju. Kortess atļāva saviem kareivjiem ņemt no šīm kaudzēm tik, cik viņi spēja panest.

Kā izsalkušu vilku bars spānieši metās virsū negaidītajam laupījumam. Pēc dažām minūtēm no zelta un dārglietām ne­palika ne miņas.

Pirmo reizi pēdējās nedēļās Narvaesa kareivji jutās ap­mierināti. Viņi kļuva jautri un dzīvespriecīgi. Beidzot viņiem izdevies piekļūt apsolītajiem dārgumiem! Viņi piepildīja ar zeltu kabatas un maisus, apvija savus ķermeņus zelta ķēdēm, uzkāra kaklā zelta izrotājumus. Nākotne viņiem tēlojās ro­žainā gaismā. Arī gaidāmā atkāpšanās naktī nelikās vairs tik briesmīga.

Kortess priecājās par pārmaiņām savu karavīru noskaņo­jumā. Viņš nemānīja sevi un zināja, ka viņus gaida ne ma­zums grūtību. Bet pat viņam neienāca prātā, ka īstenībā viņš stāv bezdibeņa malā un ka viņu gaida visbriesmīgākā sakāve visā dzīvē.

Bija tumša, auksta un lietaina nakts, kad atvērās vārti cita­delei, kurā spānieši bija nodzīvojuši vairāk nekā pusgadu. Nodaļas izgāja tumšā, klusā laukumā. Priekšgalā gāja vairāk nekā divi simti kājnieku. Viņiem bija jāatbrīvo ceļš, ja gadītos uzdurties indiāņiem. Aiz tiem soļoja četri simti tlaškaliešu un simt piecdesmit spāniešu, kam bija uzdots nest un aizsargāt tikko kā uzbūvēto pārvietojamo tiltu. Kortess zināja, ka Tla- kopānas dambis trijās vietās pārrakts, un tādēļ savlaicīgi lika uzbūvēt stipru pārvietojamu tiltu, pa kuru varētu pārvest lielgabalus un zirgus.

Centru komandēja pats Kortess. Viņa nodaļa apsargāja zirgus un zelta nesējus, kā arī sievietes un ķīlniekus no gūs­tekņu un Montezumas galminieku vidus. Gājienu noslēdza ka- valērija, artilērija un krietna daļa Narvaesa kareivju.

Pa galveno ielu, kur nesen vēl ritēja niknas kaujas, Kor­tesa karaspēks virzījās uz priekšu, nesastapdams pretestību.

Iela šķita izmirusi. Visur valdīja klusums.

Drīz. vien avangards sasniedza dambi. Spānieši domās jau iztēlojās, ka laimīgi izrāvušies no galvaspilsētas, un priecājās, ka tik viegli izdevies apmānīt šos «mežoņus» .. .

Bet naksnīgo ielu klusums izrādījās maldinošs. Acteku sarg­posteņi bija nomodā un no savām paslēptuvēm uzmanīgi vēroja katru steigšus aizejošā karaspēka soli. Izpildot Kuitlauaka pa­vēli, galvenās ielas ēkās paslēptās acteku nodaļas mierīgi ļāva Kortesa armijai virzīties uz priekšu. Tai ļāva aiziet tik tālu, ka par atgriešanos cietoksnī nevarēja vairs būt ne runas. Bet, kad spānieši un tlaškalieši sāka steigšus celt tiltu pār pār­rakumu, kas atdalīja ielu no dambja, pēkšņi atskanēja tauru pūtieni un sāka rībēt milzīgas bungas .. . Pēc trauksmes sig­nāla acumirklī atdzīvojās visa pilsēta. No visām pusēm uz dambi sāka plūst karavīru nodaļas.

Acteku kara padome bija paredzējusi, ka spānieši mēģinās aiziet no Tenočtitlānas, un savlaicīgi veikusi visus pasākumus, lai varētu iznīcināt ienaidnieku, kad tas mēģinās iet pāri dambim. Tā arī bija Kuitlauaka un Kuautemoka plāna bū­tība — izmānīt Kortesa armiju no tās citadeles un uzspiest kauju tai visneizdevīgākajos apstākļos — uz šaurā dambja. Sis plāns arī spīdoši izdevās.

Tikko pirmās nodaļas bija paspējušas pāriet pāri tiltam, ezerā sāka ņudzēt simtiem pirogu. Tumsā un miglā tās gan­drīz nevarēja saredzēt, bet airu radītā ūdens šļakstoņa un karotāju saucieni tuvojās arvien vairāk, kļuva arvien skaidrāk dzirdami un beidzot pārvērtās vienotā, neatdarināmā uzbru­kuma troksnī. Uz spāniešiem lidoja tūkstošiem bultu, akmeņu

un pīķu. Simtiem neredzamu roku satvēra tiltu un mēģināja to apgāzt, citas grāba spāniešus aiz kājām un vilka pirogās.

Izšķirt, kas notika tumsā, nebija iespējams. Divi zirgi klupa uz tilta slapjajiem baļķiem un pakrita. No mugurpuses spiedās virsū simtiem cilvēku, kas mēģināja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz dambja un pārvarēt visbīstamāko vietu. Drīz uz tilta izveidojās fantastisks cilvēku, zirgu, arbaletu, zelta kastu un munīcijas jūklis… Beidzot actekiem izdevās tiltu apgāzt, un visa šī jezga sabira ūdenī. . . Tie, kas prata peldēt un nebija apkrāvušies ar zeltu, vēl varēja cerēt uz glābiņu, ja vien viņi nekrita gūstā. Bet katrs, kam bija pilnas kabatas un mantu maisi ar zeltu — un tādu bija vairākums, — nogāja dibenā kā akmeņi.

Pa to laiku priekšējās nodaļas, kuru vidū atradās arī Kor­tess, bultu un akmeņu krusā sasniedza otru dambja pārrakumu un nevarēja saprast, kādēļ kavējas pārvietojamais tilts. Tad pienāca bēdīgā vēsts, ka tilta vairs nav un nebūs, — to sagrā­buši acteki.

Izmisuma brēcieni un briesmīgi lāsti bira no visām pu­sēm. Panika sagrāba kā kareivjus, tā arī virsniekus. Vienā mirklī aizmirsās visas Kortesa instrukcijas un precīzie norā­dījumi, kurus viņš bija devis pirms atkāpšanās. Disciplīna vairs neeksistēja. Katrs domāja tikai par savu glābiņu.

Pakaļējie spiedās virsū priekšējiem, un daudzi iegāzās ūdenī. Citi paši metās ezerā un, ķerdamies pie baļķiem, dē­ļiem, zirgu astēm, mēģināja sasniegt otru krastu. Bet tur viņus jau gaidīja ienaidnieks .. ,

Tikai visdrosmīgākie un bezbailīgākie turpināja lauzties uz priekšu, pārējie kāpās atpakaļ ezerā, slīka, nokļuva gūstā vai gāja bojā no acteku kara vāļu sitieniem.

Panikā daudzi spānieši nosvieda savus šķēpus un zobenus un mēģi­nāja peldus pārkļūt pāri izpostītajai dambja vietai. Kuitlauaks pavēlēja salasīt nomestos ieročus un laist tos darbā pret spāniešiem.

. . . Otru izpostīto dambja posmu galu galā kaut kā aizpildīja ar zirgu un karavīru līķiem, zelta kastēm, ve­zumiem, audumu saiņiem, un dzīvi palikušie nokļuva uz dambja pēdējā posma.

Trešais postījums izrādījās vispla­tākais. To pārvarēt varēja tikai pel­dus. Kortess un daži virsnieki pirmie metās ūdenī, lai parādītu piemēru pārējiem. Bet zelts, no kura daudzi Narvaesa kareivji nevē­lējās šķirties pat nāves briesmu brīdī, ļauni atriebās. Tas sais­tīja savus īpašniekus, lika svārstīties, gudrot, kavēja rīkoties ātri un noteikti. Bet tos, kas paļāvās uz savu prasmi peldēt., zelta ķēdes un stieņi neatturami rāva dzelmē.

. . . Ak, šī smagā grēku nasta

 Nospieda tos tagad cīņā,

Un šis velnišķīgais metāls

 Ne vien dvēseli, bet arī

Dzīvo miesu postā grūda.

H. Heine «Viclipucli».

Tajā vietā ezers izrādījās ļoti dziļš, un glābties izdevās tikai nedaudziem.

Visu nakti dažādās vietās uz dambja noritēja visniknākās cīņas. Un tikai rīta ausmā dzīvi palikušie spānieši un viņu sa­biedrotie tlaškalieši atstāja aiz muguras nelaimīgo dambi un nokļuva krastā. Līdz nāvei noguruši un izmocīti, brūcēm klāti, asinīm notašķīti, sadriskātos tērpos viņi palūkojās apkārt — un šausmās nodrebēja.

Kortesa armija vairs neeksistēja. Divas trešdaļas bija kri­tuši kaujās, noslīkuši vai sagūstīti. Bojā bija gājuši labākie virsnieki un kareivji, gandrīz visa kavalērija, lielākā daļa personīgo ieroču, pārtika, uzkabe, karogi. Nekas nebija palicis pāri arī no Kortesa un viņa bandītu salaupītajām bagātībām. Nesēji tlaškalieši bija starp pirmajiem «Bēdu nakts» upuriem.

Reizē ar važās sakalto Kakamacīnu un citiem dižciltīgiem ķīlniekiem bija noslīkuši arī Montezumas bērni.

Ezera dzelmē uz mūžiem bija apbedītas arī Kortesa dienas­grāmatas un visa lietvedība, visas karaļa notāra piezīmes, kam Kortess piešķīra tik lielu nozīmi.

Nekārtīgā pūlī, tikko turēdamies kājās un nepārsējuši pat asiņojošās brūces, spānieši vilkās uz priekšu, cenzdamies aiz­iet pēc iespējas tālāk no briesmīgās vietas.

Par laimi acteki nesteidzās uzsākt konkistadoru vajāšanu. Viņi apbedīja kritušos, skaitīja trofejas.

Sasnieguši kādu Tenočtitlānas priekšpilsētu, spānieši centās ātrāk iziet tai cauri. Arī tur bija viņu nāvīgie ienaidnieki. .. Ar pēdējiem spēkiem viņi gāja un gāja uz priekšu, un zeme dega zem viņu kājām. Tad tālumā parādījās kāds atstāts templis. Tur bēgļi uzdrošinājās apmesties pirmajā īsajā atpūtā.

Vaidi, raudas un žēlabas pildīja visu celtni. Katrs steidzās ātrāk atlaisties uz kailās zemes. Tikai dažiem kareivjiem pie­tika spēka, lai sakurtu ugunskuru un izžāvētu apģērbu.

Drīz lielākā daļa ļaužu gulēja kā miruši. Nogurums izrādī­jās stiprāks par izsalkumu un slāpēm. Miegs ļāva aizmirsties

arī ievainotajiem, ja vien brūces nebija pārāk dziļas. Tikai sargi neaizvēra acis, un reizē ar viņiem nomodā palika arī Kortess. Tagad viņam bija pietiekami daudz laika, lai pārdo­mātu par katastrofu. Vairāk nekā astoņi simti kritušo spāniešu un divi tūkstoši noslīkušo tlaškaliešu . . . Zaudētas trieciena da­ļas — artilērija un kavalērija, kas vienmēr bija izšķīrušas kauju iznākumu. Galīgs spēku izsīkums visiem, kas vēl pali­kuši dzīvi… Un — beigas mītam par spāniešu neuzvara- mību. Leģenda par viņu pārdabisko spēku izputējusi galīgi un uz visiem laikiem. Kāda šausmīga nakts! Tā aprijusi daudzu mēnešu cīniņa augļus, visas agrāk iegūtās uzvaras.

*

Jā, ne velti šī nakts iegāja spāniešu iekarotāju vēsturē ar nosaukumu «Bēdu nakts».

Mūsu valsts nu aizies bojā,

Vīri bārdaini to sagraus,

Lielos koka putnos peldus

Nākdami no austrumiem.

H. Heine «Viclipucli».

Miegs un atpūta spāniešus nedaudz atspirdzināja. Bet ilgāk šeit palikt Kortess neuzdrošinājās. Indiāņi sekoja bēgļiem pa pēdām, un, ja viņi ļāva tiem mazliet atvilkt elpu, tad, acīm redzot, tādēļ, ka nešaubījās par savu pilnīgo uzvaru. Viņi bija pārliecināti, ka laupījums neizbēgs, un varēja atļauties pamatīgu atpūtu pēc grūtajām kaujām. To vajadzēja izmantot un virzīties uz priekšu, kamēr vajāšana nesākās no jauna.

Šie apsvērumi ietekmēja, un kareivji, Kortesa pamudināti, devās tālāk. Smagi ievainotos tlaškalieši nesa uz nestuvēm kolonas vidū. Divdesmit sveikā palikušo jātnieku apsargāja viņus no frontes un aizmugures.

Ceļu rādīja tlaškalieši. Viņi izraudzījās sen aizmirstus apkārtceļus. Ceļš kļuva garāks, bet ne tik bīstams.

Kuautemoka galvenie spēki, kas piedalījās kaujā uz dam­bja, vēl atradās galvaspilsētā. Bet Kortesa kolonu vajāja vietējie iedzīvotāji. No kalnu kraujām uz bēgļiem vēlās mil­zīgi akmeņi, uz spāniešiem lidoja bultas un šķēpi. Katrs, kas

atpalika, tūlīt nokļuva indiāņu rokās. Ar savu dzīvību samak­sāja arī tie, kas, bada mocīti, nogriezās no ceļa, lai sameklētu kaut kādu barību. No kalniem visu laiku skanēja izsmejoši saucieni:

— Kurp jūs steidzaties, kurp traucat? Tā kā tā no nāves neizbēgsiet… Tā jau sen jūs gaida .. .

Kad bads kļuva neizturams, Kortess pavēlēja nošaut, ievai­noto zirgu. To aprija ar visām iekšām un ādu.

.. . Jau piekto dienu spānieši bija ceļā. Un katru dienu viņi zaudēja vairākus cilvēkus. Pēdējā atpūtas vietā, izpildot kareivju prasību, nācās aizkavēties gandrīz divas dienas.

Pēc Kortesa aprēķina pēc trim četrām dienām viņiem bija jāsasniedz Tlaškala. Tur viņi būs drošībā.

Bet kas zina, kā izturēsies pret viņiem tlaškalieši pēc tik smagas sakāves? Vai vakarējie sabiedrotie nepārvērtīsies ienaidniekos? Vai viņi nepievienosies actekiem, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no balto kundzības?

Par to bija baigi pat domāt. Kortess atvairīja mocošās šaubas, cenzdamies iegalvot katram, ka Tlaškalā viņus gaidot draudzīga uzņemšana, pelnīta atpūta, bagātīgs uzturs.

Pārvarēdams stāvās kalnu nogāzes, kas veda Otumbas ielejā, Kortess cerēja, ka visbīstamākais ceļa posms paliek aiz muguras. Bet, sasniedzis virsotni, viņš saprata, ka rūgti maldījies .. . Visa ieleja, cik tālu sniedzās skatiens, bija pilna ar indiāņiem.

Tie bija kasika Siuakas karapulki, kurš bija pazīstams ar savu drošsirdību visā Meksikā. Tiem, pēc Kuitlauaka domām, vajadzēja iznīcināt Kortesa armijas atliekas, iekams tās būs sasniegušas Tlaškalu.

Vieta kaujai bija izraudzīta ļoti izdevīgi. Šeit pārdroš­nieku saujiņa varēja aizturēt veselu armiju.

Likās, ka nav gala saulē mirdzošajiem šķēpiem, plīvojo­šajiem karogiem, virsaišu fantastiskajām galvassegām un spalvu rotājumiem, kas izdalījās uz ierindas kareivju kokvilnas bruņu sniegbaltā fona.

Gudrot un gatavoties kaujai nebija laika. Arī par atkāpša­nos nevarēja būt ne runas. Neatlika nekas cits kā tieši no pār­gājiena mesties kaujā. Katrs saprata, ka citas izejas nav, un bija gatavs pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.

Steigšus nodevis visus rīkojumus, Kortess virzīja savas no­daļas indiāņiem pretī. Pēc viņa pavēles kolona pārkārtojās tā, lai saskartos ar ienaidnieku platā frontē. Tās spārnos un

vidū virzījās četras jātnieku grupas pa pieciem cilvēkiem katrā ar nolaistiem pīķiem rokās. Kājnieki izvilka no makstīm zobenus.

—   Klausīt manu komandu! Necirst, bet durt. Uzbrukt vir­saišiem un nogalināt tos!

Plašajā, indiāņiem piepildītajā ielejā kavalērija bija iz­devīgākā stāvoklī nekā pretinieka kājnieki. Ielauzušies indi­āņu rindās, kavalēristi tūlīt sāka tos spiest atpakaļ. Neskaitāmo karotāju pūļi, kas spiedās virsū no aizmugures, tikai traucēja priekšējās nodaļas, laupīja tām manevrēšanas spējas.

Sekojot jātniekiem, spāniešiem un tlaškaliešiem izdevās iespiesties vairākus desmit metrus ienaidnieku masā. Bet viņi panāca tikai to, ka nokļuva pilnīgā ielenkumā — maza saliņa trakojošas ienaidnieku jūras vidū. Indiāņi sakļāva savas rindas aiz uzbrucējiem, un tiem bija tagad ne tikai jālaužas uz priekšu, bet jāaizsargā arī savi flangi un aizmugure.

īsie kavalērijas triecieni, jātnieku grupu prasmīgā sadar­bība nodarīja acteku rindās lielu postu. Viņu milzīgā sablīvē- tība nāca spāniešiem tikai par labu. Un tomēr Kortesam nebija nekādas cerības izlauzties. Konkistadori jau cīnījās pēdējiem spēkiem, bet pretiniekam stājās kaujā arvien jaunas, svaigas un kaujas spējīgas daļas.

Kritiskajā brīdī, kad spānieši vairs netika uz priekšu un kolona sāka pat pamazām kāpties atpakaļ, Kortess pamanīja nedaudz sānis acteku pavēlnieku, kas vadīja kauju. Viņu viegli varēja pazīt pēc krāšņās, ar zeltu izgreznotās spalvu rotas un pēc īpaša kaujas standarta, kas pacēlās viņam virs galvas. Savas svītas ielenkts, Siuaka bezrūpīgi bija atlaidies nestuvēs, kuras uz pleciem turēja vairāki spēcīgi jaunekļi.

—    Sekot man! Nepalaist viņu dzīvu! — nokomandēja Kor­tess un, iecirtis piešus savam kaujas zirgam sānos, vienā mirklī atradās blakus Siuakam. Negaidītā uzbrukuma pārsteigti, viņa miesassargi apjuka. Iekams viņi atjēdzās, Siuaka gulēja zemē, šķēpa caururbts, bet viņa karogs atradās Kortesa rokās.

Viņš pacēla to augstu virs galvas — un visi ieraudzīja, ka acteku kaujas karogu ieguvuši spānieši. Tas uzreiz mainīja kaujas ainu. Karoga zaudēšana indiāņiem bija tas pats, kas sakāve. Tāda dievu griba .. . Māņticīgas šausmas sagrāba ka^ rotāju sirdis. Viņi metās bēgt, samīdami cits citu, atklādami muguras ienaidnieka zobeniem, atstādami viņa rokās kaujas lauku.

Spānieši neticēja savām acīm. Jā, spēcīgā, kaujas spējīgā armija steidzīgi bēga no viņiem — no saujiņas izmocītu cil­vēku.

Spāņu vēsturnieki uzskata, ka šajā kaujā krituši vairāk nekā desmit tūkstoši indiāņu. Šis skaits ir stipri pārspīlēts, bet

nav apstrīdams, ka acteku zaudējumi bija ievērojami. Lielākā daļa gāja bojā paniskajā bēgšanā pēc karoga sagrābšanas. «Otumbas brīnums» — tā spāņu iekarotāji sauc lūzumu kaujas gaitā, kas notika pēc Siuakas nāves, un viņiem savā ziņā tais­nība. Tikai jāpiezīmē, ka šo «brīnumu» radīja māņticība, kas paralizēja indiāņu gribu tieši tai brīdī, kad uzvara bija viņu rokās.

Sagrāvis indiāņu karaspēku, Kortess nesteidzās aiziet no ielejas, lai ātrāk sasniegtu Tlaškalas robežu, par ko viņš pavisam nesen vēl sapņoja. Beidzis ienaidnieka vajāšanu, viņš atgriezās kaujas laukā, lai savāktu trofejas.

Tās bija ļoti iespaidīgas. Gatavodamies kaujai, indiāņi bija uzvilkuši vislabākos tērpus, izgreznojušies ar visām zelta rotas lietām, kādas vien viņiem piederēja.

Vairākas stundas spānieši nodarbojās ar kritušo aplaupī­šanu. Viņi noņēma aproces, gredzenus, auskarus, dārgās gal­vassegas un spalvu izrotājumus. Tādā veidā viņiem izdevās atgūt kaut daļu no tā, kas bija zaudēts nelaimīgajā «Bēdu naktī».

Pārnakšņoja viņi vienā no tempļiem, kuri atradās augstienē. Pārtikas un ūdens tur bija diezgan. Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņi atkal varēja ēst un dzert, cik patīk.

Pēc krietna dienas pārgājiena kolona sasniedza Tlaškalas robežas.

Piedraudēdams ar nāves sodu, Kortess aizliedza saviem bandītiem darīt pāri vietējiem iedzīvotājiem, atņemt tiem pār­tiku, apģērbu, dārglietas. Viņš saprata, ka tlaškalieši patlaban ir viņa vienīgais balsts un cerība.

Sagaidīšana pirmajos pierobežas ciematos bija vairāk nekā vēsa. Visnotaļ bija jūtama slēpta nelabvēlība. Pat par zeltu vietējie iedzīvotāji ļoti nelabprāt pārdeva spāniešiem pārtiku. Bet Kortess ne ar ko neizrādīja, ka viņš būtu neapmierināts. Viņš centās izturēties cik vien iespējams laipni pret cilvēkiem, no kuriem patlaban bija pilnīgi atkarīgs.

Vairākas dienas spānieši atpūtās, izgulējās, dziedināja brū­ces. Pa to laiku vēsts par viņu ierašanos sasniedza Tlaškalas galvaspilsētu. Tās pārvaldītāji zināja par savu sabiedroto smago sakāvi «Bēdu naktī» un par viņu negaidīto uzvaru pie Otumbas. Tagad vajadzēja nolemt, kā izturēties pret spānie­šiem.

Ilgi par to nebija ko prātot. Patiesību sakot, izvēle jau bija izdarīta. Tlaškalieši bija cieši saistījuši savu likteni ar Kortesu.

Plecu pie pleca ar spāniešiem viņi bija cīnījušies uz dambja un Otumbas līdzenumā. Viņi zināja, ka acteki nekad viņiem to nepiedos. Spānieši tātad bija jāatbalsta līdz galam, jāpalīdz viņiem atjaunot krietni paputējušos spēkus.

Tlaškalas visievērojamākie cilvēki ieradās pie Kortesa, lai apstiprinātu savu uzticību savienībai un gatavību turpināt cīņu ar actekiem.

Redzot tik iespaidīgu sūtniecību, spāniešu vadonim it kā kalns novēlās no pleciem. Tātad viss vēl nav zaudēts! Cīņa turpinās. Indiāņi gatavi karot pret indiāņiem.

Lai šie naivie mežoņi joprojām tic, viņš domāja, ka brāļu karš ar actekiem palīdzēs tiem nostiprināt savu neatkarību. Viņš, Kortess, ļoti labi saprata, ka šī cīņa novedīs tikai pie abpusēja spēku izsīkuma un vienīgie uzvarētāji galu galā būs spānieši. ..

Kortess darīja visu, lai vēl vairāk noskaņotu tlaškaliešus sev par labu. Vienam no visietekmīgākajiem vadoņiem viņš uzdāvināja Siuakas lielisko tērpu. Apdāvinājis visus virsaišus un karapulku priekšniekus, viņš nodrošināja savai sakautajai armijai ilgstošu atpūtu, labu uzturu, rūpīgu kopšanu ievaino­tajiem.

Bet ievainoti bija visi bez izņēmuma. Pats Kortess tikko turējās uz kājām. Pēdējā kaujā Otumbas ielejā viņam bija ielauzts galvaskauss. Dažas dienas viņa dzīvībai draudēja briesmas, un tikai dzelzs organisms un rūpīgā kopšana viņu atgrieza ierindā.

Tikko Kortesa veselība uzlabojās, viņš sāka gatavoties jau­nam karagājienam. Viņa ziņneši ieradās Verakrusā ar prasību izsūtīt pastiprinājumu, arbaletus un pulveri.

Bijušajiem Narvaesa kareivjiem, kas domāja tikai par at­griešanos Kubā, tas bija par daudz. Daudziem Kubā bija mui­žas, vergi, un viņi vairs nevēlējās riskēt ar savu galvu. Viņiem bija diezgan, šis karš viņiem apnicis līdz kaklam!

Kortess nepievērsa uzmanību neapmierināto kurnēšanai. Tad viņi iesniedza petīciju, kurā asi nosodīja viņa jaunos plā­nus. Tas ir neprāts, tajā bija teikts, pēc visa pārciestā bez artilērijas, bez kavalērijas, bez apgādes, ar nelielu ļaužu sau­jiņu turpināt cīņu. Nepieciešams atgriezties Verakrusā.

No tā Kortess baidījās visvairāk. Viņš zināja, ka nākošais solis būs visas armijas evakuēšana uz Kubu. Ne ar kādu varu nenoturēs paklausībā līdz nāvei nogurušos kareivjus, kad viņi ieradīsies ostā, no kurienes karavelas dažās nedēļās varēs vi­ņus nogādāt mājās pie viņu ģimenēm. Tad būs beigas visām cerībām uz Meksikas iekarošanu . ..

Nerēķināties ar petīciju, zem kuras atradās simtiem pa­rakstu un karaļa notāra zīmogs, Kortess nevarēja. Viņš rīkojās viltīgāk. Vajadzēja sašķelt kareivjus, nostādīt vienu grupu pret otru un radīt tādu stāvokli, it kā pati armija prasītu cīņas turpināšanu. Un tas viņam izdevās.

Veterāni paziņoja kareivju sapulcē, ka viņi nevienu neat­laidīšot mājās un prasīšot, lai Kortess stingri sodītu «musinā­tājus», disciplīnas grāvējus, gļēvuļus un mazdūšīgos. Un Nar­vaesa kareivji apklusa. Viņiem bija jāapmierinās ar neskaidriem un ļoti nenoteiktiem Kortesa solījumiem, ka viņus nosūtīšot mājās «pirmajā izdevīgajā gadījumā».

Kortess tikko kā bija nokārtojis šo jautājumu, kad radās jaunas, vēl lielākas briesmas.

Kortess nevarēja nepamanīt, ka vienkāršo tlaškaliešu iz­turēšanās pret spāniešiem nebūt nav tikpat draudzīga kā augst­maņu izturēšanās. Tūkstošiem ģimeņu apraudāja savus piede­rīgos, kas bija krituši Tenočtitlānā. Viņi bija gājuši bojā, aizstāvēdami savus jaunizceptos «draugus», aizstāvēdami vi­ņiem pilnīgi svešās balto iekarotāju intereses. Nebija aizmirsti arī upuri, ar kuriem iezīmējās spāniešu ierašanās Tlaškalā. Bet tagad vēl nācās ēdināt un uzturēt pie visa gatava šos sveš­zemniekus, kas bija atnesuši šurp tik daudz bēdu. — Vai ne­būtu labāk, ja viņus padzītu? — sprieda galvaspilsētas vien­kāršie iedzīvotāji.

Atradās ievērojams un ietekmīgs karavadonis, kas piekrita viņu domām. Tas bija Hikotenkatls Jaunākais, kas savā laikā vairāk par visiem uzstāja, lai cīņa ar spāniešiem tiktu turpi­nāta, un visilgāk tiem pretojās.

Tajā laikā Tlaškalā ieradās sūtniecība no Tenočtitlānas. Sūtņi atnesa zemes valdniekam kā dāvanu kokvilnas audumus un sāli, kas Tlaškalas iedzīvotājiem bija ļoti vajadzīga. Jaunais acteku valdnieks Kuitlauaks ierosināja aizmirst mūžseno naidu un apvienot spēkus pret spāniešiem.

— Neļaujiet baltajiem aiziet dzīviem no jūsu zemes! •— sacīja sūtņi. — Par viesmīlību un draudzību viņi maksā ar ļaunu nepateicību. Atcerieties asiņaino slaktiņu Lielajā Teo­kalli. Tā viņi pateicās Montezumam par visu, ko tas darījis viņu labā. Viņu spēks ir mūsu sašķeltībā. Tikai cilšu un tautu savstarpējais naids atļāva atnācējiem saimniekot Meksikā kā savās mājās. Mūsu draudzība darīs galu indiāņu iznīcināšanai un mūsu zemju nospiešanai verdzībā.

Kara padomē, kur sūtņus uzklausīja, viņus dedzīgi atbal­stīja Hikotenkatls un daži citi jaunie karavadoņi. Bet virsroku guva sirmgalvji, kuri nespēja pārvarēt savās sirdīs neuzticību un naidu pret actekiem, ko viņi bija uzņēmuši sevī reizē ar mātes pienu.

—    Acteku vārdiem nav nekādas vērtības, — viņi sacīja.

—    Uz lūpām viņiem medus, bet sirdīs ļaunums.

—    Acteki ir mūsu brāļi, — iebilda viņiem Hikotenkatls.

—    Viņi runā tajā pašā valodā kā mēs un godā tos pašus die­vus. Kādēļ mums jāatraida viņu draudzība un jātic mantkārī­gajiem spāniešiem, kas runā par savu žēlsirdīgo un mīlestības pārpilno dievu, bet īstenībā pielūdz tikai zeltu?

—    Acteki baidās no spāniešiem un tādēļ izliekas par mūsu draugiem. Bet, tiklīdz briesmas būs pāri, viņi mums atriebsies par visām pārestībām un sakāvēm.

Tā runāja Hikotenkatls Vecākais, slavenā karavadoņa tēvs. Un savienība ar actekiem tika noraidīta.

Milzīgās briesmas, kas draudēja Kortesam, laimīgi pagāja garām. Tagad viņš varēja paļauties uz Tlaškalas draudzību vairāk nekā jebkad agrāk.

Pa to laiku Kuitlauaks sparīgi gatavojās Tenočtitlānas aiz­stāvēšanai. Galvaspilsētā laboja izpostītos tiltus, aizbēra robus dambjos, papildināja ieroču krājumus.

Cīņai ar kavalēriju jaunais acteku valdnieks izgudroja briesmīgu ieroci. Pie garām kārtīm piesēja spāniešiem atņemto zobenu tērauda asmeņus. Ar tādas savdabīgas «izkapts» pa­līdzību varēja pārsist aulekšojoša zirga kājas, pie tam risks tikt samītam vai nodurtam kļuva daudz mazāks. Kuitlauaks arī pieradināja savu karaspēku darboties saskaņotāk, pēc vie­nota plāna.

Nebija viegli actekiem atteikties no sensenajām iemaņām un parašām un apgūt eiropiešu kara taktiku. Bet Kuitlauaks, atrazdamies spāniešu gūstā, bija iepazinies ar viņu kara mākslu un augstu novērtējis tās priekšrocības. Viņš saprata, ka nav nekāds kauns mācīties no ienaidnieka un pēc tam sakaut viņu ar viņa paša ieročiem.

Kuitlauaks rūpējās arī par to, lai iegūtu sabiedrotos un saliedētu indiāņu cilšu spēkus. Dažas Tenočtitlānai pakļautās pilsētas atbrīvoja no nodevām, citām nodevas samazināja.

Sūtņus ar aicinājumiem apvienoties un noslēgt draudzību nosūtīja pie totonakiem, maijiem un citām pakļautām tautām. Bet ne visas šīs misijas vainagojās ar sekmēm. Pārāk svaigas bija atmiņas par acteku ierēdņu pastrādātajām ļaundarībām un nežēlīgajiem nodokļu piedzinējiem.

Uzticīgi Tenočtitlānai palika galvenokārt tās kaimiņi, tas

ir, tās pilsētas, kam bija jābaidās no Kuitlauaka karaspēka iebrukuma un soda par nepaklausību. Attālākās pilsētas un ciemi uzskatīja par labāku nogaidīt, neuzdrošinādamies atklāti uzstāties ne pret Kuitlauaku, ne arī pret Kortesu. Bet citi ne­slēpa savu naidu pret Tenočtitlānu un ar ļaunu prieku gaidīja tās bojā ejas stundu.

Neuzdrošinādamies ar maziem spēkiem doties pret galveno pretinieku, Kortess nolēma sākumā sarīkot divas trīs soda eks­pedīcijas. Par pirmajiem upuriem viņš izraudzījās dažas ne­lielas ciltis, kas savā laikā bija apliecinājušas viņam padevību, bet tad pievienojušās actekiem.

Cīņa par Tepeaku nebija gara. Spāniešiem diezgan ātri izdevās sagrābt šo pilsētu. Tomēr tas drīzāk bija tlaškaliešu nopelns, jo viņu bija vairāk nekā četri tūkstoši, kamēr spā­niešu tikai 450.

Šīs pilsētas iedzīvotājus pasludināja par «dumpiniekiem», jo viņi esot «nodevuši» Spānijas karali, kas viņiem bija uz­spiests ar ieroču spēku. Par to viņi bija pelnījuši nāves sodu.

Kortess parādīja «augstsirdību»: viņš padarīja pakļautos indiāņus par vergiem. Ar nokaitētu dzelzi spānieši iededzināja viņiem miesā burtu «g» («guerra» — spāniski «karš»). Vergus izdalīja spāniešiem un tlaškaliešu virsaišiem, iepriekš atskaitot vienu piekto daļu karalim.

Otra lielā pilsēta, ko iekaroja Kortess, bija Kuaukečolāna.

Tur dzīvoja trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju un atradās stiprs ac­teku garnizons. Kortesam izdevās dabūt savā pusē pilsētas pārvaldī­tāju, kas naidojās ar Tenočtitlānu.

Kad spānieši un tlaškalieši sa­sniedza pilsētu, tās iedzīvotāji sacēlās un uzbruka garnizonam. Ielenkti galvenajā pilsētas templī, acteki varonīgi aizsargājās, bet tika visi iznīcināti.

Nedaudz vēlāk krita Icokāna. Kortesa taktika — karot ar indiā­ņiem pašu indiāņu rokām pilnīgi attaisnojās. Nebija pagājuši ne divi mēneši, un viņš no jauna bija pakļāvis plašu teritoriju, ko ap- Verga statuete. dzīvoja desmitiem cilšu.

Ar katru karagājienu palielinājās par vergiem padarīto indiāņu skaits, kuriem tika atņemta zeme, manta, ģimene.

Daudzas pilsētas un ciemi, spāniešu ļaundarību nobiedēti, padevās, nemaz nenogaidoļ; soda ekspedīcijas ierašanos.

Kamēr norisinājās šīs cīņas, starp konkistadoriem un viņu vadoni pastāvēja pilnīga vienprātība. Bet, tiklīdz sākās laupī­juma dalīšana, izraisījās ķildas. Kortesa cīņas biedri ne bez pamata apvainoja savu barvedi nepiepildāmā mantrausībā, al­katībā un nekaunīgās blēdībās. Pat Kortesa uzticīgais kalps un jūsmīgais pielūdzējs Bernals Diass brīžiem nosoda viņu savās piezīmēs par skaidri redzamu «netaisnību». Tā tas bija, kad dalīja zeltu un dārgumus. Tā tas bija arī tad, kad dalīja «dzīvo preci» — vergus.

Lūk, viņa lakoniskās liecības par to, kā Kortess dalīja laupījumu. Tās jo vērtīgākas tādēļ, ka tās rakstījis aculieci­nieks, kam neviens nevar pārmest centienus nomelnot savu priekšnieku:

«Pēc vispārējas nomierināšanas Kortess ar karaļa komisāru piekrišanu paziņoja, ka sakarā ar ekspedīciju pārtraukšanu

nepieciešams legalizēt mūsu laupījumu, tas ir, iezīmēt vergus, atdalot parasto karaļa piekto tiesu. Ikvienam no mums bija jāatved savi gūstekņi noteiktā vietā, lai viņus tur apzīmētu. Tā mēs arī izdarījām un ātri sadzinām sievietes un bērnus — vīriešus mēs gūstā neņēmām, tāpēc ka viņu uzraudzīšana ra­dīja lielas grūtības, bet viņu pakalpojumi mums nebija vaja­dzīgi, jo visu nepieciešamo mums izdarīja tlaškalieši. .. Bet, lūk, otrreizējā sadalē tika pielaista liela netaisnība: atņēma ne tikai karaļa piekto tiesu, bet arī. . . Kortesa! Pie tam izla­sīja vislabākās, spēcīgākās un skaistākās, bet mums atstāja vecās un kroplīgās. Sacēlās liela kurnēšana, un Kortess bija spiests apsolīt, ka turpmāk sadalīšana notikšot citādi, bez jeb­kādām pārestībām.»

Uzmanīgi lasot šo objektīvo aprakstu, var saprast daudz ko tādu, kas pieminēts tikai garām ejot vai arī noslēpts starp rindiņām.

Pirmkārt, no šī fragmenta redzama katra kareivja perso­nīgā ieinteresētība cilvēku medīšanā. Katram spānietim bija «savi gūstekņi», tas ir, personīgi sagūstītie cilvēki. Bet, tā kā vīriešus gūstā neņēma (viņus vienkārši nogalināja), tad skaidrs, ka medīja galvenokārt mierīgos, neaizsargātos iedzīvotājus — sievietes un bērnus.

Otrkārt, skaidri redzams, ka spānieši raudzījās uz saviem sabiedrotajiem tlaškaliešiem kā uz nākamajiem vergiem. Viņi veic visgrūtākos darbus, ko parasti uzdod nebrīvajiem. Pa­teicoties viņiem, pagaidām var iztikt bez vergiem vīriešiem.

Treškārt, mūsu priekšā visā nepievilcībā nostājas galve­nais vergturis — Kortess. Pēc viņa ierosmes izdarīja «laupī­juma legalizēšanu» — indiāņu miesā iededzināja zīmi. To da­rīja, lai nodrošinātu sev visvērtīgāko mantu — «dzīvo preci».

Aiz katras citētā fragmenta rindiņas saskatāmi zvērīgie vergturi, kuriem dzīvē nav nekā svēta. Pēc sava toņa tas ļoti atgādina dokumentus, kurus sacerējuši vergturi otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras senajā Ēģiptē, Babilonijā un Asīrijā.

Kad soda ekspedīcijas ritēja pilnā gaitā, Kortess negaidot saņēma svarīgu pastiprinājumu. Paredzēts tas bija, saprotams, ne jau viņam, bet Narvaesam.

Kubas gubernators Velaskess bija tas, kas enerģiski palī­dzēja savam niknākajam ienaidniekam Kortesam. Pārliecināts, ka Narvaess pārvalda Jauno Spāniju (tā toreiz sauca Meksiku), bet Kortess sen nogāzts, Velaskess nosūtīja uz Verakrusu karavelu ar trīspadsmit kareivjiem un diviem zirgiem. Ar šo karavelu gubernators pavēlēja nosūtīt uz Kubu arestēto Kor­tesu, lai nodotu viņu tiesai.. .

Drīz vien ieradās arī otra Velaskesa sūtītā karavela ar sešiem arbaletistiem, astoņiem kareivjiem, zirgu, pamatīgu pulvera un pārtikas krājumu.

Pēc neilga laika Verakrusas ostā pietauvojās vēl trīs ka- ravelas. Tās sūtīja Jamaikas gubernators, kas bija nolēmis nodibināt koloniju pie Panuko upes. Kortess bez lielām cere­monijām paziņoja atbraucējiem, ka turpmāk tie kalpos viņam, nevis Jamaikas gubernatoram. Un, kā parasts, apsolīja tiem visbagātīgāko atlīdzību.

Kareivji un jūrnieki, izkāpuši malā Verakrusā, ātri nāca pie atziņas, ka viņiem patiešām izdevīgāk kalpot kaujās rūdī­tajās Kortesa daļās nekā liet asinis par Jamaikas gubernatoru. Uz vienas karavelas bija sešdesmit spāniešu, uz otras — piecdesmit vīru un septiņi zirgi, uz trešās — četrdesmit kara­vīru un desmit zirgu, neskaitot visdažādākos kara piederumus.

Kāds uzņēmīgs tirgotājs no Kanāriju salām, sadzirdējis par Meksikas atklāšanu, nosūtīja uz turieni karavelu ar iero­čiem un munīciju. Viņš domāja, ka tur to visu izdosies pārdot ar vislielāko peļņu, un nepievīlās savās cerībās. Kortess ne­kaulēdamies samaksāja par visu kravu, bet pēc tam atpirka arī kuģi un pierunāja tā ekipāžu pāriet viņa dienestā.

Tagad varēja no jauna domāt par Meksikas iekarošanu, acteku pakļaušanu un viņu cietokšņa Tenočtitlānas sagrābšanu. Saimniekot Tenočtitlānā nozīmēja saimniekot Meksikā. Pie­redze bija padarījusi Kortesu gudrāku. Viņš saprata, ka ne­pietiek sagrābt dambjus, lai izcīnītu uzvaru. Lai ieņemtu Te­nočtitlānu, jākļūst par noteicēju Teskoko ezerā, kura vidū atradās acteku galvaspilsēta. Tikai armijas un flotes sadarbība varēja nodrošināt panākumus.

Un viņš sāka būvēt kuģus gaidāmajai kara darbībai.

Visi darbi kokmateriālu sagatavošanā un brigantīnu būvē bija uzdoti tlaškaliešiem. Tūkstošiem cilvēku gāza kokus, ap­tēsa stumbrus, zāģēja tos dēļos un spāniešu jūrnieku vadībā būvēja kuģus, kas bija piemēroti kuģošanai pa ezeru. Tūksto­šiem citu cilvēku stiepa uz savām mugurām no Verakrusas cietokšņa uz Tlaškalu dzelzs enkurus, tauvas, buras, ieročus un uzkabi, darvas katlus. Priežu mežos ierīkoja darvas tecinā- tavas. Drīz vien brigantīnu būvētājiem bija pietiekamā dau­dzumā bieza darva kuģu darvošanai. Neliela ekspedīcija, ko nosūtīja uz kūpošo Popokatepetlu, ieguva tur sēru, no kura spānieši izgatavoja pulveri.

Mirušā Tlaškalas valdnieka vietā (viņš nomira ar bakām, ko Meksikā bija ievazājuši spānieši) Kortess nosēdināja tronī viņa divpadsmitgadīgo dēlu. Tas viņam atviegloja saimnieko­šanu Tlaškalā, jo varu ieguvušais pusaudzis visās lietās va­dījās no Kortesa norādījumiem un bez iebildumiem izpildīja viņa gribu.

Saprazdams, ka cīņā ar actekiem izšķirīga nozīme būs tlaškaliešiem, Kortess sāka viņiem mācīt eiropiešu kara takti­kas pamatus, spāniešu cīņas paņēmienus un militāro disciplīnu. Viņš parūpējās arī par to, lai apgādātu tlaškaliešus ar labā­kiem ieročiem.

Decembra beigās Kortess sarīkoja sava karaspēka skati. Armija sastāvēja no 25 tūkstošiem tlaškaliešu un tikai nedaudz vairāk par 600 spāniešu. To skaitā bija četrdesmit jātnieku un ap simt strēlnieku un artilēristu. Ar šiem spēkiem Kortess arī sāka savu otro karagājienu uz Meksikas galvaspilsētu Tenoč­titlānu.

Tajā laikā arī Tenočtitlānā bija notikušas svarīgas pār­maiņas. Acteku valdnieks Kuitlauaks bija nomiris baku epi­dēmijā, kas plosījās galvaspilsētā. Par viņa pēcnācēju vienprā­tīgi ievēlēja Kuautemoku. Ar savu pašaizliedzīgo drosmi un nesamierināmo attieksmi pret spāņu iebrucējiem viņš bija ieguvis milzīgu autoritāti tautā. Kuautemoks bija Kuitlauaka labā roka, kad pilsētā notika ielu cīņas. Viņš bija viens no «Bēdu nakts» organizētājiem. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka šajā savas vēstures grūtajā stundā acteki uzticēja divdesmit četrus gadus vecajam jauneklim vadīt kara operācijas pret stipro, ļauno un nesaudzīgo ienaidnieku.

Pārņemdams varu savās rokās, Kuautemoks zvērēja ne­taupīt ne spēka, ne dzīvības kaujās pret konkistadoriem.

— Neviens no mums nedrīkst ļauties ne atpūtai, ne mieram, kamēr kaut viens bālģīmis iekarotājs mīdīs mūsu dzimto zemi! — viņš sacīja saviem karavīriem.

Kuautemoks vēl enerģiskāk un apņēmīgāk turpināja gata­voties Tenočtitlānas aizstāvēšanai. Paredzēdams, ka pilsētu var ielenkt un bloķēt, viņš nogādāja drošā vietā daudz sieviešu, bērnu, sirmgalvju un slimnieku — visus, kas nevarēja pie­dalīties galvaspilsētas aizstāvēšanā. Viņu vietā pilsētas iedzī­votāju skaitu papildināja ar cīņas spējīgiem vīriešiem no actekiem pakļautajām pilsētām un ciemiem. Vairākas reizes notika savdabīgi manevri un karaspēka skates, kur veiklākie, spējīgākie karavīri saņēma apbalvojumus.

Kuautemoks vairākas reizes griezās pie Tenočtitlānas iedzī­votājiem ar liesmainām runām, lai satriektu mītu, it kā «cilvēki no Austrumiem» būtu dievišķīgas būtnes. Par katru nogalināta spānieša galvu tika izsolīta liela godalga. Vēl lielāka bija atlīdzībā par nogalinātu zirgu un dzīviem, sagūs­tītiem spāniešiem.

Tam visam bija sava ietekme. Galvaspilsētas aizsardzības spējas ievērojami pieauga. Tas iedzīvotāju kareivīgais gars nostiprinājās.

Sekodams sava priekšgājēja paraugam, Kuautemoks atjau­noja un nocietināja visas būves, kam varētu būt svarīga no­zīme galvaspilsētas aizstāvēšanā, — tiltus, dambjus, tempļus. Viņš rūpējās arī par ieroču krājumu papildināšanu. Uz galve­najām maģistrālēm pieguļošo ēku jumtiem sanesa tūkstošiem lielu akmeņu. Veselai akmeņu krusai bija jāgāžas uz spāniešu galvām, tikko viņi parādītos pilsētas ielās.

Lai iegūtu jaunus sabiedrotos, Kuautemoks atbrīvoja visas actekiem pakļautās ciltis no nodevām. Viņš darīja visu, lai tiktu aizmirstas iepriekšējās nesaskaņas, un šī politika sāka nest savus augļus.

Lēni, ar vislielāko piesardzību Kortesa armija virzījās uz priekšu. Viņš baidījās no slēpņiem un negaidītiem triecieniem no flanga. Taču pirmajās dienās nekas sevišķs nenotika. Aiz- sprostojumus uz ceļiem ātri novāca, bet īsās sadursmes pie ūdens šķēršļiem un izpostītajiem tiltiem beidzās ar acteku atkāpšanos. Šīm kaujām bija izlūkošanas raksturs. Visi saprata, ka galvenās cīņas vēl priekšā.

Nokāpjot Meksikas ielejā, kur atradās desmitiem glez­nainu pilsētu un ciemu, spānieši ievēroja signāluguņu dūmu stabus, kas pacēlās pret «debesīm. Tur Kuautemoks ziņoja tau­tai par ienaidnieka parādīšanos un aicināja to ķerties pie ieročiem.

Par savu bazi kara darbībai pret Tenočtitlānu Kortess no­lēma padarīt Teskoko. Šī pilsēta atradās apmēram pusceļā starp Tlaškalu un Meksikas galvaspilsētu.

Pilsētas valdītāji apliecināja padevību Kortesam, tomēr teskokiešu izturēšanās viņam šķita aizdomīga. Pilsētā nebija ne sieviešu, ne bērnu. Tie visi bija savlaicīgi aizgādāti pro­jām. Tas lika izturēties ļoti uzmanīgi pret vietējo iedzīvotāju viesmīlību. Spānieši un viņu sabiedrotie pasteidzās aizņemt un nocietināt templi, pili un citas aizsardzībai visvairāk pie­mērotās celtnes.

Izmantodams nesaskaņas Teskoko augstmaņu vidū, Kortess iecēla par pilsētas pārvaldnieku savu ielikteni, kas bija gatavs pieņemt kristīgo ticību un visās lietās paklausīt spāniešiem.

Ar viņa palīdzību sadzina kopā astoņus tūkstošus iedzīvotāju kanāla būvei. Seklo strautiņu, kas caur Teskoko tecēja uz tāda paša nosaukuma ezeru, Kortess nolēma izmantot Tlaškalā uzbūvēto brigantīnu nolaišanai ūdenī (līdz šejienei tās vaja­dzēja nogādāt izjauktā veidā). Bet, lai šo plānu realizētu, strau­tiņu pārvērst dziļā kanālā.

Dienu un nakti strādāja zemes racēji. Tuvojās nobeigumam arī trīspadsmit brigantīnu būve. Kad tās bija gatavas, tūksto­šiem nesēju stipras apsardzes pavadībā nogādāja kuģus no Tlaškalas uz Teskoko. Grūtais ceļš pār kalniem un aizām, pa šaurām un bīstamām tekām tika veikts četrās dienās.

Tagad Kortess varēja ķerties pie savu plānu īstenošanas.

Lai kļūtu par ezera saimnieku, vispirms bija jāiekaro pil­sētas tā krastos.

Pirmais trieciens tika dots Ištapalapānai — vienam no vis­lielākajiem kultūras centriem Meksikas ielejā. Šī ziedošā, ar savu tempļu un citu sabiedrisko celtņu īpatnējo arhitektūru izslavētā pilsēta atradās pa pusei sauszemē, pa pusei uz pā­ļiem. Dambis aizsargāja zemo krastu no ezera sāļajiem ūdeņiem.

Kauja sākās jau ārpus pilsētas. Neskatoties uz aizstāvju izmisīgo pretestību, tlaškaliešiem un spāniešiem izdevās ielauz­ties Ištapalapānas ielās. Sākās vispārēja laupīšana un iedzīvo­tāju slepkavošana. Uzvarētāji nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus, ne sirmgalvjus. No sešiem tūkstošiem nogalināto vai­rāk nekā puse bija mierīgie iedzīvotāji, kas paši nespēja aiz­sargāties.

Tūkstošiem cilvēku meklēja glābiņu pāļu celtnēs, slēpās niedru biezokņos, laivās. Bet arī tur viņus atrada spānieši un to sabiedrotie. Pēc dažām stundām, kad pilsēta jau bija ieņemta, kauja pārvietojās no ielām uz ezeru, kas pilsētas tuvumā nebija dziļš. Stāvēdami līdz jostas vietai ūdenī, Kor­tesa karavīri šāva, kapāja zobeniem, dūra pīķiem ikvienu, kas gadījās priekšā — vienalga, vai tā māte ar zīdaini, vai sirma māmuļa. «Pilsoņus un karavīrus piemeklēja viens un tas pats liktenis,» raksta pazīstamais vēsturnieks V. Preskots savā darbā par Meksikas iekarošanu, «viņus visus nokāva bez dzi­muma un vecuma izšķirības.»

Pabeiguši iedzīvotāju slepkavošanu un paņēmuši līdz visu, ko vien varēja panest, spānieši no vairākām pusēm aizdedzi­nāja pilsētu. Tieši tajā laikā pār zemi strauji un negaidīti no­laidās dienvidu nakts.

Tumsā arvien skaidrāk kļuva dzirdama spēcīgu uzplūdu radīto viļņu krākšana. No kurienes nāk ūdens? Spānieši klausī­jās un nesaprata, kas notiek. Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla biedinošs sauciens:

—    Dambis pārrauts!

Ūdens strauji kāpa. Jā, nebija šaubu, indiāņi bija ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Izmisumā iedzītie Ištapalapānas iedzī­votāji bija izpostījuši dambi, lai applūdinātu savu dzimto pilsētu.

—   Taurēt pulcēšanos! Nekavējoties atstāt pilsētu! — pa­vēlēja Kortess.

Lūk, patiesa spāniešu atkāpšanās aina, kā to attēlojis Preskots:

«Grīļodamies zem laupījuma svara, cilvēki ar pūlēm bri- šus kūlās uz priekšu pa ūdeni, kas ar katru stundu kāpa aug­stāk. Viņu ceļu sākumā apgaismoja degošo māju blāzmojums. Bet, jo vairāk viņi attālinājās no ugunsgrēka vietas, jo vairāk gaisma bālēja, un viņi nedrošiem soļiem virzījās uz priekšu, brizdami līdz ceļiem, bet brīžiem arī līdz jostas vietai pa ūdeni. Ar neticamām pūlēm viņi sasniedza vietu, kur indiāņi bija izpostījuši dambi; te ūdens bija vēl dziļāks un straume tik stipra, ka cilvēki tik tikko spēja noturēties kājās. Spānieši pārkļuva pāri sveikā, bet daudzus tlaškaliešus, kas neprata eldēt, straume aizrāva sev līdz. Laupījums viss aizgāja bojā. aujampulveris bija galīgi sabojāts. Karavīru apģērbs un ieroči bija izmirkuši sāļajā ūdenī. ..

Rītausmā viņi ieraudzīja ezeru, ko klāja laivu bari. Indiāņi bija paredzējuši viņu nelaimi un tagad sagaidīja viņus ar akmeņu, bultu un citu nāvi nesošu metamo ieroču krusu. Veiklas nodaļas, turēdamās patālu no viņiem, traucēja armijas flangus ar tādu pašu uzbrukumu. Spānieši nevēlējās uzsākt kauju ar ieaidnieku. Viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt līdz saviem ērtajiem dzīvokļiem Teskoko, kur viņi arī ieradās tajā pašā dienā — nospiesti un noguruma nomākti, tik nožēlojamā morālā un fiziskā stāvoklī, kādu vēl nebija piedzīvojuši pēc visgrūtākā pārgājiena un vissīvākās kaujas.»

Tāds bija iznākums šai cīņai, kurā uzvarētājiem negāja nemaz labāk kā zaudētājiem.

Šīs neveiksmes dēļ Kortess nezaudēja dūšu. Atguvis spēkus pēc Ištapalapānas kaujas, viņš plānveidīgi sāka sagrābt visas pilsētas un ciemus ap acteku galvaspilsētu!

Vienus izdevās iebie­dēt — un tie bez cīņas padevās uzvarētāja žēlas­tībai. Tā, piemēram, rīko­jās Otumbas iedzīvotāji, kas vēl ļoti labi atcerējās briesmīgo sagrāvi kaujā pret Kortesu. Bez cīņas padevās arī Miškika, kas, tāpat kā Tenočtitlāna, bija uzcelta ezerā (tādēļ spā­nieši to nosauca par Ve­necuēlu, tas ir, mazo Venēciju).

Dažas citas pilsētas sa­grāba ar intrigu palīdzību, veikli izmantojot nesaska­ņas cilšu starpā. Tādā veidā spānieši ieguva Čalko un Tlalmanalko pil- - sētas.

Apsolot dažādus labu­mus, Kortesam izdevās sacelt šo pilsētu iedzīvotājus pret Tenočtitlānas valdītājiem, un viņi rosīgi palīdzēja spāniešiem un tlaškaliešiem cīņā pret actekiem.

Bet vairums Meksikas ielejas pilsētu un ciemu varonīgi pretojās iebrucējiem. Tā, piemēram, Šaltokānas (šī pilsēta at­radās uz salas) aizstāvji izvēlējās labāk nāvi nekā verdzību. Viņi cīnījās gan pilsētas ārējās aizsardzības līnijās, gan ielās. Tikai nedaudziem izdevās izglābties, lai turpinātu cīņu Tenoč­titlānā.

Sākās ražas novākšana, un tā visur notika spāniešu un tlaš­kaliešu zobenu aizsardzībā. Pie tam nereti norisinājās īstas kaujas. «Ražas novākšana ar kauju» — tā to nosauca paši spānieši.

Pat savā galvenajā atbalsta bazē — Teskoko spānieši nebūt nejutās droši. Tā, piemēram, trīs reizes tika mēģināts aiz­dedzināt brigantīnas, kuras šeit sagatavoja ielaišanai ūdenī. Kortess zināja, ka šajās dedzināšanās piedalījās ne tikai izlūki no Tenočtitlānas, bet arī vietējie iedzīvotāji.

Bet atsevišķas sakāves un neveiksmes nespēja grozīt ko­pējo ainu. Blokādes loks arvien vairāk savilkās ap galvaspil­sētu. Viena pilsēta pēc otras krita Kortesa rokās. Bieži vien tās vairs nebija pilsētas, bet spāniešu nodedzināto un izlaupīto, iedzīvotāju atstāto pilsētu drupas. Šie atbalsta punkti, kas agrāk bija uzticīgi kalpojuši acteku galvaspilsētai, vairs nespēja

palīdzēt Tenočtitlānai, nevarēja piegādāt tai pārtiku, cilvēkus, apbruņojumu.

Kortesam un viņa armijai netrūka nekā. Viņa noliktavas vai lūza no vietējiem iedzīvotājiem atņemtās labības un citiem produktiem. Bija salaupīts arī daudz zelta un dārglietu. Ekspe­dīcijas armijas spēki pieauga: Verakrusas ostā ieradās vēl trīs kuģi ar vairāk nekā divsimt kājniekiem un astoņdesmit kavalēristiem.

Atbraucēju vidū bija arī karaļa mantzinis, kam bija jā­aizsargā valsts intereses, un dominikāņu mūks ar lieliem pā­vesta indulgenču (grēku atlaišanas zīmju) saiņiem. Romas pāvests avansa veidā piedeva visus iespējamos nodarījumus un grēkus kristīgajiem karotājiem, kas iznīcināja «pagānus».

Indulgences izrādījās labi ejoša prece. Ikviens spānietis, kura rokas bija notraipītas asinīm, steidzās tās iegādāties, lai viņpasaulē nokļūtu paradīzē. Uzņēmīgais baznīcas kalpotājs ieguva bagātīgu atalgojumu par savu centību. Viņš atgriezās mājās kā bagāts cilvēks, pārvērtis vieglās, aprakstītās papīra lapas smagos zelta stieņos.

Svaigie papildspēki, kurus saņēma Kortess, ļoti sekmēja kaujas operāciju panākumus. Cīņas netika pārtrauktas nevienu dienu. Tai pašā laikā pilnā gaitā ritēja zemes darbi Teskoko pilsētā. Pēc divu mēnešu pūlēm astoņi tūkstoši zemes racēju pabeidza kanāla būvi. Tas bija pietiekami dziļš un plats, lai pa to varētu pārvietot spāniešu brigantīnas. Kanāla krastus celtnieki nostiprināja ar pāļiem. Tā kā Teskoko ezera līmenis bija zemāks nekā vieta, no kurienes sākās kanāls, nācās iekār­tot vairākas slūžas. To konstrukcija bija ļoti vienkārša, jo pēc kuģu nolaišanas ezerā šīs ierīces vairs nebija paredzēts iz­mantot.

Divus mēnešus turpinājās niknās cīņas par tālajām un pēc tam arī par tuvējām pieejām Meksikas galvaspilsētai.

Ar izmisīgu vīrišķību acteki aizstāvēja katru dzimtās zemes pēdu. Cik gan reižu, kad spānieši un viņu sabiedrotie virzījās uz priekšu pa aizām, uz viņiem no kalnu augstumiem vēlās milzīgi akmeņi, dragādami viņu rindas, aizraudami bezdibenī neuzmanīgos! Cik gan reižu pēc vienas vai otras pilsētas ieņemšanas Kortesa kara pulkiem bija tā steigšus jāatstāj, glābjoties no acteku niknajiem pretuzbrukumiem! Cik gan reižu pēkšņi, it kā no zemes apakšas, spāniešu un tlaškaliešu priekšā izauga tūkstošiem acteku pirogu tieši tad, kad tās vis­mazāk gaidīja!

Un tomēr blokādes loks ap Tenočtitlānu nepielūdzami sa­žņaudzās. Spānieši jau skaidri saskatīja galvaspilsētu, redzēja kalnam līdzīgo Lielo Teokalli un citas vietas, kas bija sagla­bājušās viņu atmiņā. Viņi nonāca pie dambjiem un akve­dukta, kas savienoja pilsētu ar cietzemi.. .

Kad brigantīnas bija nolaistas ezerā, viss bija sagatavots, lai pēc Kortesa signāla sāktu uzbrukumu galvaspilsētai.

Bet tieši pirms uzbrukuma nejauši atklāja spāniešu kareivju sazvērestību pret Kortesu un viņa tuvākajiem palīgiem. To vadīja Antonio Viljafana — kāds Narvaesa kareivis.

Atcerēsimies, ka pēc briesmīgās «Bēdu nakts» iesniegtā petīcija, ko bija parakstījuši simtiem spāniešu, kuri vēlējās atgriezties dzimtenē, neko nedeva. Kortess neievēroja kareivju prasības un piespieda viņus palikt. Bet pat visstingrākā discip­līna nevarēja iznīcināt neapmierinātību, tikai apslāpēja to.

Kad nobeidzās sagatavošanās ģenerāluzbrukumam galvaspil­sētai, daudzi kareivji ar drebuļiem un šausmām domāja par gaidāmajām kaujām. Viņi zināja, ka jaunais acteku valdnieks — Montezumas brāļadēls, jaunais un uzņēmīgais

Kuautemoks nepavisam nelīdzinās savam tēvocim un nebūt nav noskaņots uz samierināšanos ar spāniešiem. Viņš nebija pat atbildējis uz Kortesa piedāvājumu sākt sarunas par miera no­slēgšanu.

Narvaesa kareivjiem acu priekšā stāvēja viņu tautieši, kas nožēlojamā veidā gāja bojā, ejot pār dambi, vai arī tika zie­doti kara dievam Uicilopočtli. . . Viņi nevēlējās ilgāk būt kaujamo aunu lomā. Viņi zināja: kamēr Kortess būs dzīvs, viņš neatteiksies no saviem godkārīgajiem plāniem. Un neap­mierinātie nolēma: Kortesam jāmirst. Un šai liktenī ar Kortesu jādalās arī viņa tuvākajiem palīgiem.

Tā nobrieda sazvērestība. Lomas tika sadalītas jau laikus. Kad Kortess pēc kārtējā karagājiena atgriezīsies Teskoko un sāks pa paradumam uzdzīvot ar draugiem, viņiem jāuzbrūk un jānodur ar dunčiem.

Avansa veidā jau bija sadalīti visi vadošie posteņi, kas atbrīvosies sazvērniekiem pēc tam, kad Kortess un viņa pa­līgi būs novākti pie malas. Bija izstrādāts arī sīks tālākās rīcības plāns. Tas paredzēja atgriešanos Verakrusā, bet no turienes — Kubā.

Bet sazvērnieku vidū atradās mazdūšīgais, kas izpauda Kortesam visu Viljafanas plānu īsi pirms tā īstenošanas.

Nezaudēdams ne minūti laika, Kortess pasauca kādus div­desmit uzticamus kareivjus un virsniekus, arestēja Viljafanu un tiesāja viņu lauku kara tiesā, kurā pats bija par priekš­sēdētāju.

Viljafanu pakāra tās mājas logā, kurā viņš bija dzīvojis.

Pie viņa atrada sazvērestības dalībnieku sarakstu. Bet Kor­tess vairāk nevienu neaiztika. Iepazinies ar sarakstu, viņš pārliecinājās, ka viņa pretinieku skaitā bija daudz drošsirdīgu kareivju un virsnieku, kas viņam vēl varēja ļoti noderēt kau­jās par Tenočtitlānu. Sodīt viņus ar nāvi nozīmēja zaudēt labus cīnītājus un nostādīt pret sevi lielāko daļu karaspēka. Tādēļ Kortess paziņoja, ka pārējos sazvērestības dalībniekus «neesot izdevies atklāt».

Uzstādamies ar runu karaspēkam, Kortess liekulīgi pazi­ņoja, ka neatceroties gadījuma, kad viņš kādu būtu apvainojis vai kādam pāri nodarījis.

— Ja kādam no jums ir pretenzijas pret mani, — viņš tur­pināja, — tad katrs var tūlīt tās izsacīt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai izpildītu visas taisnīgās prasības.

Saprotams, ka tādu, kas vēlētos «izsacīt pretenzijas», neat­radās. Neviens nevēlējās piedzīvot Viljafanas bēdīgo lik­teni . ..

Pēc Viljafanas pienāca kārta Hikotenkatlam Jaunākajam. Viņš aktīvi piedalījās visās spāniešu uzbrukuma operācijās un vadīja lielu tlaškaliešu nodaļu. Šis izcili drošsirdīgais kara­vadonis bija izdarījis Kortesam vērtīgus pakalpojumus. Hiko­tenkatls vienmēr parādījās visbīstamākajās vietās, ar personīgo piemēru iedvesmodams tlaškaliešus.

Bet dienā, kad bija norunāts uzsākt ģenerāluzbrukumu, Hikotenkatls bija nozudis. Bez prasīšanas un atļaujas viņš bija atstājis nometni un devies uz dzimto Tlaškalu. Viņam pakaļ nosūtītie Kortesa vēstneši nespēja viņu pārliecināt griezties atpakaļ.

Hikotenkatls Jaunākais bija līdz galam izpratis Kortesa neģēlīgo plānu — ar indiāņu rokām iznīcināt un nospiest verdzībā indiāņus, lai pats pēc tam varētu lemt visu Centrālās Amerikas zemju likteņus, — un kategoriski atteicās turpināt karu pret actekiem. Viņš pārliecinājās, ka viņam bijusi tais­nība, kad viņš prasīja, lai Tlaškalas vadītāji noslēgtu savie­nību ar Tenočtitlānu. Ja viņu būtu paklausījuši, Kortess ne- komandētu tādu armiju, nesaimniekotu tik milzīgā teritorijā, nevarētu pakļaut tlaškaliešus un actekus.

Stipra jātnieku nodaļa, ko nosūtīja pa Hikotenkatla pē­dām, sagūstīja viņu pie pašas Tlaškalas. Viņu atveda uz Tes­koko un pakāra pilsētas laukumā.

Kortesa armijas skate parādīja, ka tā sastāv no nedaudz vairāk par deviņiem simtiem spāniešu, divdesmit pieciem tūk­stošiem tlaškaliešu un dažiem tūkstošiem citu cilšu karotājiem (vēlāk «sabiedroto» skaits Kortesa armijā izauga līdz simts divdesmit pieciem tūkstošiem cilvēku). Spāniešiem bija ap simt jātnieku un pāri par diviem simtiem strēlnieku ar arbaletiem un šautenēm.

Armijas apgāde ar kara tehniku bija pilnīgi apmierinoša. Smagā artilērija sastāvēja no trijiem lieliem lauku lielgaba­liem, bez tam bija trīspadsmit falkoneti. Tam visam jāpievieno 25 pudi pulvera — tajos laikos visai iespaidīgs daudzums, — 50 tūkstoši bultu ar vara uzgaļiem, lieli bumbu un ložu krājumi.

Uz katra kuģa bija uzstādīts lielgabals. Komanda sastāvēja no divpadsmit matrožiem un divpadsmit strēlniekiem.

Pavēlē armijai, ko Kortess izdeva pirms ģenerāluzbrukuma, bez parastajām prasībām — vienmēr turēt ieročus kārtībā, gulēt neizģērbjoties, neaiziet bez atļaujas no kazarmām — bija arī daži spāniešiem neparasti punkti. Tā, piemēram, kāds pavēles paragrafs skanēja: «Nevienam nav brīv nodarīt pārestību sabiedrotajiem, nevienam nav brīv atņemt viņam laupījumu.»

Kortess saprata, ka gaidāmajās kaujās panākumi visvairāk būs atkarīgi no tlaškaliešiem un citām viņa apmānītajām indi­āņu ciltīm un tautām, kuras viņš veda cīņā pret actekiem. Tādēļ vajadzēja nedaudz ierobežot apetīti saviem tautiešiem, kuri pret sabiedrotajiem izturējās nicīgi un augstprātīgi kā pret zemākām būtnēm, «mežoņiem» un «barbariem».

Cits pavēles paragrafs skanēja:

«Katra spēle uz ieročiem un zirgiem tiks bargi sodīta.»

Kārtis un citas azarta spēles bija plaši izplatītas Kortesa armijā. Pilnīgi aizliegt tāda veida «izklaidēšanos», kas kareiv­jiem padarīja kaut cik ciešamāku skarbo dzīvi svešumā, Kortess nevarēja. Nācās kaut nedaudz ierobežot brašos karo­tājus, lai tie nepaliktu izšķirošajā brīdī bez ieročiem un zirgiem . ..

Par disciplīnas pārkāpšanu Kortess paredzēja visbargākos sodus. Par nepaklausību ierindā, gulēšanu postenī, bēgšanu no kaujas lauka draudēja nāves sods.

Kortess sadalīja savu armiju trijās aptuveni vienādās daļās. Vienai daļai Sandovala vadībā bija jāuzbrūk galvaspilsētai no dienvidiem, bet pārējām divām, kuras vadīja Alvarado un Olids, viņš pavēlēja apiet to no ziemeļiem. Pēc Kortesa plāna vajadzēja sagrābt visus trīs dambjus, kas savienoja Tenočtit­lānu ar ārējo pasauli, lai pilsētu pilnīgi bloķētu no sauszemes. Jaunradītās flotiles tiešo vadību uzņēmās pats Kortess.

Tā 1521. gada 13. maijā sākās izšķirošā kauja par galvas­pilsētu. Tā turpinājās vairāk nekā trīs mēnešus bez pārtrau­kuma dienu un nakti.

Vispirms Kortess deva rīkojumu izpostīt ūdensvadu, kas piegādāja galvaspilsētai dzeramo ūdeni. Šī viena no visievēro­jamākajām acteku ietaisēm sākās kalnainajā, avotiem bagā­tajā Čapultepekā. Pret turieni vērsās pirmais Alvarado un Olida trieciens.

Acteki nikni aizstāvējās, bet nevarēja izturēt pretinieka vareno spiedienu un atkāpās. Spānieši izpostīja daļu akve­dukta, un ūdensvads pārtrauca darboties. Izsīka daudzās skais­tās galvaspilsētas ūdenskrātuves, pārstāja čalot fontāni… Iedzīvotāji sāka just dzeramā ūdens trūkumu.

Tenočtitlānā bija vairākas akas, bet ūdens nepietika, un to nācās piegādāt pilsētai laivās.

Jau pirmie spāniešu mēģinājumi sagrābt dambjus uzdūrās uz tik niknu pretestību, ka viņi bija spiesti steigšus atkāpties. Tūkstošiem karotāju aizsargāja pieejas galvaspilsētai no saus­zemes un ezera. Šaut uz pirogām, kuras simtiem ņudzēja ezerā, bija maza jēga, jo savu laivu bortus indiāņi bija nostiprinājuši ar bieziem vairogiem.

Kaut gan dambji bija plati, tomēr kavalērijai nebija kur izvērsties. Visu laiku tā uzdūrās uz aizsprostiem un barikādēm. Un tomēr konkistadoriem izdevās actekus sadzīt ūdenī. Bet arī pēc tam acteku karotāji nepārtrauca cīņu. Būdami teicami peldētāji, viņi no jauna rāpās uz dambi un centās uzbrukt ienaidniekiem no flangiem vai aizmugures.

Pirmais uzbrukums spāniešiem maksāja piecdesmit cilvēku. Astoņi bija- nogalināti, pārējie smagi ievainoti. Neuzdrošinā­damies uzsākt jaunu uzbrukumu, iekams nav ieradusies flotile, Alvarado un Olida karaspēks aprobežojās ar sīkām sadursmēm.

Netālu no ezera dienvidu krasta, ļoti tuvu Tenočtitlānai atradās neliela klinšaina saliņa. Tur bija novietots acteku garnizons, kas aizstāvēja pieeju galvaspilsētai. Kortess izsēdi­nāja saliņā simts piecdesmit karavīru. Tiem izdevās to ieņemt. Bet tikko sāka apklust kaujas troksnis, kad no visām pusēm uz brigantīnām steidzās pirogas ar karotājiem.

Kādu laiku spāniešu flotiles stāvoklis šķita kritisks. Indiāņu pirogas blakus brigantīnai iz­skatījās kā liliputi, bet tādu pirogu bija simtiem, turpretī brigantīnu — tikai trīspadsmit. Ezerā valdīja bezvējš, un spā­niešu kuģu buras bezpalīdzīgi nokarājās gar mastiem. Galve­nās brigantīnu īpašības, kas tām piešķīra milzīgas priekšro­cības salīdzinājumā ar piro­gām, — ātrums un manevrēša­nas spējas — vajadzīgā brīdī, nevarēja izpausties.

«Vai patiešām acteki sa­grābs brigantīnas?» ar bažām domāja Kortess. «Tad viss pa­galam …»

Bet uzpūta viegls vējiņš, tas kļuva stiprāks, buras piepū­tās — un stāvoklis tūlīt mainī­

jās. Tagad acteku laivas vairs nespēja mēroties spēkiem ar spāniešu ātrajiem peldošajiem cietokšņiem.

Pilnā gaitā brigantīnas iedrāzās indiāņu laivu barā, grem­dēja un gāza tās apkārt, šāva tiešā tēmējumā no lielgabaliem. Drīz viss ezers bija klāts ar pirogu atliekām, ievainotiem un slīkstošiem cilvēkiem.

Tad acteki griezās atpakaļ, mēģinādami glābties no vajātā­jiem. Bet veltīgi viņi visiem spēkiem cilāja airus. Brigantīnas bez pūlēm panāca un gremdēja bēgļus. Izglābās tikai tās piro­gas, kas paslēpās galvaspilsētas šaurajos kanālos, kur lielie kuģi nevarēja iekļūt.

Pirmā nopietnā kauja uz ūdens apliecināja flotiles izcilo nozīmi Tenočtitlānas iekarošanā. Tagad karaspēkam, kas cī­nījās par dambjiem, bija uzticama aizsardzība. Bez tam flotile deva iespēju pilnīgi bloķēt biezi apdzīvoto pilsētu, kam bija nepieciešama regulāra pārtikas un dzeramā ūdens piegāde. Iedzīvotāju dzīvības uzturēšanai nepieciešamo kravu sagrāb­šana bija otrs uzdevums, ko Kortess uzdeva, saviem jūrniekiem.

Par flotiles bazi kļuva Holoka — apdzīvota vieta galvenā un rietumu dambju krustošanās punktā. Tur noenkurojās bri­gantīnas. Dambis šajā vietā bija tik plats, ka acteki uz tā bija uzcēluši divus mūra sienām apjoztus torņus. Bet viņi neparū­pējās par stipru garnizonu šīs vietas aizsargāšanai. To izman­toja Kortess un spējā triecienā sagrāba Holoku — šo ļoti sva­rīgo punktu pie pašiem galvaspilsētas mūriem.

Tagad indiāņiem bija jāizsit Kortess no cietokšņa, bet to bija grūti izdarīt. Nostādījuši pie savas nometnes ieejām lielgabalus, spānieši padarīja to nepieejamu. Actekiem nedeva panākumus arī cits citam sekojošie nakts uzbrukumi.

Tagad Kortess kontrolēja divus ceļus, kas veda uz galvas­pilsētu, un pavēlēja Sandovalam nostiprināties uz sagrābtā dambja un sākt plānveidīgu uzbrukumu.

Blokādes loks noslēdzās. Spānieši bija pārgriezuši visus sauszemes ceļus, kas saistīja Tenočtitlānu ar citām pilsētām.

Pārliecinājies, ka vislabākos panākumus dod saskaņoti ar­mijas un flotiles triecieni, Kortess nodeva četras brigantīnas Alvarado un divas brigantīnas Olida grupai. Kad uzbruka kājnieki, kuģi virzījās kopā ar tiem abās pusēs dambim. Brigantīnas varēja aiziet acteku aizmugurē, dot triecienu flangiem.

Indiāņi parasti no­cietinājās pie izpostīta­jām vietām uz dam­bjiem un pie tiltiem. Bet brigantīnu artilēristi iznīcināja pretinieka aizsardzības ierīces. Vi­ņi koncentrēja uguni uz karaspēka sakopoju­miem un piespieda ac­tekus atkāpties, atvieg­lojot kājnieku virzīša­nos uz priekšu. Tādā veidā arvien jauni un jauni dambju posmi no­nāca spāniešu rokās.

Bet to, kas bija ie­karots dienā, nereti naktī zaudēja. Spānie­šiem nebija iespējams izstiept savas pozicijas un naktīs tās pienācīgi

apsargāt. Kad iestājās vakars, nācās atgriezties bazē. Rītā pa­modušies, viņi nereti ieraudzīja, ka acteki no jauna sagrābuši iepriekšējā dienā zaudēto dambja posmu un no jauna uzcēluši nocietinājumus vai izpostījuši dambi. Un cīņa sākās no gala . . .

Brīdī, kad dzimtenei draudēja nāves briesmas, acteki parā­dīja izcilu neatlaidību aizsardzībā, vīrišķību un bezbailību uz­brukumā. Arvien biežāk viņi pret nežēlīgo un ļauno ienaid­nieku sāka pielietot kara viltības, un tas deva labus rezultātus.

Nereti vecā, labi izpētītā vietā spāniešus gaidīja dažādi pār­steigumi. Līdzenā vietā viņi negaidīti zaudēja pamatu zem kā­jām un iegāzās ūdenī. Tur viņus jau gaidīja naktī noslēpta acteku piroga. Indiāņi prata labi maskēt bedres, ko viņi ierī­koja uz dambja daudzās vietās.

Acteki izgudroja arī iedarbīgu līdzekli cīņai pret brigantī- nām: viņi iesita ezera dibenā netālu no dambja pāļus, kas ūdenī nebija redzami. Uzdrāzušās uz tiem, brigantīnas vai nu iesprūda, vai arī ieguva nopietnus bojājumus.

Vienu brigantīnu actekiem izdevās pat sagrābt. Šī pārdrošā, līdz pēdējam sīkumam izdomātā operācija lika spāniešiem turpmāk vairāk uzmanīties, darboties piesardzīgāk un neuzska­tīt sevi par ezera neierobežotiem saimniekiem.

Piekrastes niedrās bija novietots stiprs slēpnis — trīsdesmit pirogu. Dažas citas indiāņu laiviņas, spāniešiem redzot, devās ar kravu ezerā. Brigantīnas tūlīt sāka dzīties tām pakaļ un .. . uzdrāzās uz zemūdens pāļiem netālu no slēpņa. Iesprūdušie kuģi bija labs mērķis indiāņu strēlniekiem. Ievainoja vai no­galināja gandrīz visus spāniešu jūrniekus.

Vienai brigantīnai galu galā izdevās izsprukt, otra kā trofeja krita acteku rokās.

Ieilgusi cīņa novājināja spāniešu un viņu sabiedroto spē­kus. Kortess sāka domāt par iedarbīgākiem līdzekļiem, kas ātrāk novestu pie ilgotā mērķa. Nolēma rīkot iebrukumu pašā pilsētā.

Sadarbodamies ar kājniekiem, jūrnieki deva triecienu ac­teku nodaļām, kas aizsargāja pie dambja pārrakumiem uzceltos akmens brustverus. Vairākas reizes viņi izcēla desantus aiz izpostītās vietas un piespieda actekus atkāpties arvien tālāk un tālāk. Kortesa priekšpulkiem sekoja īpašas tlaškaliešu nodaļas, kas aizbēra pārrakumus, sametot tajos akmeņus, būvgružus un citus nojaukto brustveru un aizsprostu materiālus.

Pēc dažām stundām priekšējās daļas ar kauju sasniedza galveno maģistrāli, pa kuru spānieši kādreiz bija iegājuši Te­nočtitlānā. Šī iela šķērsoja galvaspilsētu no ziemeļiem uz dien­vidiem un veda uz laukumu, kur atradās grandiozais Uicilo­počtli templis.

Tālāk Kortesa nodaļu virzīšanās uz priekšu palēninājās: brigantīnas nevarēja iekļūt seklajos kanālos. Bez tam visi ēku jumti bija kā nosēti ar karotājiem, kas apšaudīja spāniešus un viņu sabiedrotos no augšas.

—    Noplēst visus namus līdz pamatiem! — pavēlēja Kortess.

—    Nolīdzināt tos līdz ar zemi!

Tlaškalieši tūlīt steidzās izpildīt pavēli.

Metru pēc metra virzījās spānieši pa galveno ielu, atstā­dami aiz sevis ēku gruvešus. Tad viņi sasniedza platu kanālu. Tilta vietā, kurš kādreiz savienoja tā krastus, tagad rēgojās daži dēļi. Kad pēdējie acteku karotāji bija pārgājuši pāri, no­vāca arī tos.

Pretējā krastā aiz bieza mūra brustvera atradās liela indi­āņu nodaļa, kas apbēra spāniešus ar bultām. Parasti šādos gadījumos uzbrucējiem nāca palīgā brigantīnas. Bet tās bija palikušas tālu aizmugurē, jo nederēja kuģošanai pa kanāliem.

Pēc Kortesa pavēles pie kanāla atveda lielgabalus. Pēc divu stundu apšaudīšanas brustvers bija sagrauts un gandrīz visi tā aizstāvji nogalināti. Uguns aizsegā spāniešu nodaļa pārcēlās uz otru krastu un piespieda indiāņus atkāpties. Spānieši dzina viņus līdz pat laukumam, kurā pacēlās visiem zināmais gal­venais templis. Blakus tam atradās arī Ašajakatla pils, kas daudzus mēnešus bija Kortesa rezidence un konkistadoru gal­venā baze. Spānieši atkal atradās pašā Tenočtitlānas sirdī…

Spāniešu negaidītā parādīšanās galvaspilsētas centrā ap­mulsināja tās aizstāvjus. Daudzi paniskās bailēs bēga, mēģināja noslēpties aiz galvenā tempļa sienām.

Templis, bez šaubām, veidoja ļoti labas aizsardzības pozici- jas. Bet arī Kortesa karavīri bija nokļuvuši aiz mūra sienas un tūlīt metās pa kāpnēm augšā.

Tas notika gluži negaidīti. Viņi gandrīz bez kavēkļiem sasniedza augšējo laukumu, kur sasistās Uicilopočtli statujas vietā jau stāvēja jauna. Steigā norāvuši tai zelta izgreznoju­mus, spāniešu kareivji nosvieda statuju lejā reizē ar svētnīcā sagrābtajiem priesteriem …

Svešzemnieku ņirgāšanās un svētuma zaimošana izraisīja niknumu acteku karotājos, kas bija šī notikuma aculiecinieki. Likās, ka viņu spēki būtu desmitkāršojušies. Kur palika neva­rība un apjukums, kas bija valdījis vēl pirms dažām minūtēm un ļāvis ienaidniekiem tik viegli ieņemt galveno templi? Acteki kā lauvas metās virsū spāniešiem un viņu sabiedrotajiem, izdzina viņus laukumā un piespieda panikā bēgt, atstājot pat lielgabalus.

Spānieši un tlaškalieši sajaucās vienā nekārtīgā kolonā, kas aizsprostoja visu ielu. Veltīgi Kortess un citi virsnieki mēģināja atjaunot kārtību, pārtraukt bēgšanu. Ļaužu vilnis aizrāva viņus sev līdz.

Katastrofa šķita nenovēršama. Bet pašā kritiskākajā brīdī pa kādu sānielu atsteidzās neliela jātnieku grupa. Tā iedrāzās acteku masā, sajauca viņu rindas, radīja sajukumu. Indiāņu priekšstatos atkal atdzīvojās aplamās, fantastiskās bailes no zirga, māņticīgas šausmas aptumšoja viņu prātu. Viņi metās bēgt kur kurais . ..

To tūlīt izmantoja Kortess. Viņš pavērsa savu karaspēku laukuma virzienā un pēc dažām minūtēm ieņēma to no jauna un atguva likteņa ziņā atstātos lielgabalus.

Doma par nostiprināšanos galvaspilsētā, lai noturētu savās rokās kaut vai vienu ielu vai pat tikai dažas ēkas, šķita ļoti vilinoša. Bet Kortess saprata, ka tādā gadījumā viņam draud «Bēdu nakts» atkārtošanās. Pārāk nedrošas būtu komunikācijas līnijas un pārāk tālu apgādes bāzes. Tādēļ ar krēslas iestāša­nos nācās atgriezties Holokā.

Atpakaļceļu veica kavalērijas aizsardzībā, jo indiāņi bija atguvušies un sekoja aizejošajam karaspēkam pa pēdām.

Kaut gan Kortesam neizdevās noturēt sagrābtās pozicijas, drosmīgā iebrukuma morālā nozīme bija ļoti liela. Kuautemoka sabiedrotie, kas viņam palīdzējā ar ļaudīm un pārtiku, sāka svārstīties. Acīm redzot, pasaulē patiešām nav tāda spēka, kas varētu turēties pretī baltajiem . .. Acīm redzot, Tenočtitlānas dienas ir skaitītas un tās krišana neizbēgama . . . Lai glābtos un paliktu sveikā, jāatsakās no savienības ar Kuautemoku un jāpāriet Kortesa pusē . ..

Tā arī darīja Šočimilko valdnieki. Drīz viņu piemēram se­koja otomici, kas dzīvoja Meksikas ielejas rietumu daļā.

Teskoko valdnieks, vēlēdamies iegūt Kortesa labvēlību, no­deva viņa rīcībā savu piecdesmit tūkstošu vīru lielo armiju.

Saņēmis tik ievērojamu atbalstu, Kortess izdarīja jaunu iebrukumu pilsētā. Bet viņš veltīgi bija cerējis, ka šoreiz būs vieglāk. Visi vecie aizsprosti un barikādes izrādījās atjaunoti, bet visas tlaškaliešu uzceltās pārejas pār dambi — no jauna izpostītas. Atkal vajadzēja ar kombinētu armijas un flotiles rīcību atkarot katru metru dambja.

Un, lūk, Kortesa karaspēks atkal galvenajā laukumā. Un atkal Kortess ar sarūgtinājumu domā par neizbēgamo atkāp­šanos, par neiespējamību nostiprināties šajā bangojošajā naida okeānā. Kā piespiest actekus nolikt ieročus? Ar kādiem līdzek­ļiem salauzt viņu pretošanās gribu? Ar ko viņus iebiedēt?

Acumirklī viņa galvā nobrieda jauns plāns. Un viņš tūlīt ķērās pie tā realizēšanas .. .

— Nodedzināt Ašajakatla pili! Nopostīt līdz pamatiem! Iznīcināt!

Šī pavēle radīja izbrīnu pat viņa vecajos, daudz pieredzē­jušos karavīros. Pili pamatoti uzskatīja par vienu no visskaistā­kajām galvaspilsētas celtnēm. Tās nopostīšana ne par vienu soli netuvinātu spāniešus viņu mērķim. Bet Kortesa veterāni nebija pieraduši daudz gudrot. Tādas pavēles kā «nodedzināt», «nopostīt», «iznīcināt» vienmēr bija viņiem pa prātam.

Uz pili sāka lidot degošas pagales. Tās torņi, griesti un iekšējās sienas bija koka. Pēc brīža pili apņēma liesmas. Uz visiem laikiem aizgāja bojā viens no visbrīnišķīgākajiem ac­teku arhitektūras pieminekļiem.

Otrs objekts, ko Kortess izraudzīja iznīcināšanai, bija sla­venais valdnieku putnu dārzs. Šai apbrīnojami vieglajai un skaistajai koka celtnei ar bambusa kolonām nebija nekādas militāras nozīmes. Bet ar putnu dārzu acteki ļoti lepojās. Kor­tess to zināja un centās iznīcināt tieši to, kas viņiem bija se­višķi dārgs. Bez tam putnu dārzu bija vieglāk nodedzināt nekā

blakus esošās, akmeņiem apšūtās mājas. Tas uzliesmoja jau no pirmās pagales. Sausais koks un bambuss dega kā sērkociņi.. .

Liesmās bezjēdzīgi aizgāja bojā tūkstošiem Centrālās Ame­rikas putnu valsts pārstāvju. Aizgāja bojā prasmīgo acteku putnu audzētāju vairāku paaudžu darba augļi. Tā «civilizētie» spānieši «ieviesa kultūru» «neizglītoto» indiāņu vidū . . .

Bet Kortess pārrēķinājās, domādams, ka ar tādu rīcību va­rēs iebiedēt Tenočtitlānas iedzīvotājus, salauzt viņu cīņas gribu. Rezultāts bija pilnīgi pretējs. Sašutums pārņēma visus, kas uz­zināja par balto iebrucēju mežonīgo un bezjēdzīgi barbarisko rīcību. Acteku uzbrukumi atjaunojās ar vēl lielāku sparu. Daudzi devās drošā nāvē, mezdamies zem zirgu pakaviem un mēģinādami noraut zemē jātniekus.

Kortesa nodaļas glāba tikai tas, ka lielākā daļa acteku ka­raspēka tajā pašā laikā cīnījās citās pilsētas daļās ar Sandovala un Alvarado uzbrucēju kolonām.

Gāja dienas un nedēļas, bet kaujai nevarēja paredzēt galu. Ar augošu nemieru Kortess vēroja, kā cīņu gaitā acteki piln­veido savu kara mākslu. Kuautemokam bija neizsmeļama iz­doma, un viņš sagādāja spāniešiem arvien jaunus pārsteigumus. Pāļu lamatas brigantīnām bija viņa izgudrojums. Arī maskētās bedres, slēpņi niedrās, arvien jauni pārrakumi.. . Tagad tam pievienojās prasme vadīt lielu karaspēka daļu darbību, izman­tojot gaismas un skaņu signālu sistēmu. Pēkšņi gan te, gan tur uzliesmoja ugunskuri, un acteku pulki vienlaicīgi dažādās pil­sētas daļās uzbruka trim galvenajiem spāniešu un tlaškaliešu grupējumiem. Dažreiz signalizācijai kalpoja bungu dārdoņa.

Tagad acteki karoja arī naktīs, kaut gan agrāk no tā vai­rījās. Bet ja paši neuzbruka, tad viņu pozicijas apsargāja pastip­rināti sargposteņi, kas agrāk netika novērots. Sargposteņi mai­nījās pēc signāla svilpiena.

Kaujās nogurdinātās daļas Kuautemoks pastāvīgi nomainīja ar svaigām. Šī mija — no atpūtās kaujā, no kaujas atpūtā — noritēja regulāri. Bija skaidri redzams, ka Kuautemoks bija nodomājis likt konkistadoru spēkiem pamazām noasiņot.

Pienāca diena, kad spāniešu pacietība izsīka.

Divu mēnešu nepārtrauktās kaujas bija visus galīgi nomo­cījušas. Kortess paklausīja padomdevējiem, kas ieteica izrē­ķināties ar spītīgo pilsētu vienā izšķirīgā triecienā.

Kortesa pulki gāja uzbrukumā pa visiem trim dambjiem. Sākumā pavadīja brigantīnas, pēc tam jauno sabiedroto

gatavotas pirogas. Tādā veidā arī ielu cīņās kājniekus atbalstīja flotile. Tuvcīņās uz namu jumtiem devās tlaškalieši.

Par visu uzbrucēju kolonu satikšanās vietu Kortess noteica tirgus laukumu. Tik tālu spānieši, kas aplenca galvaspilsētu, vēl nekad nebija iespiedušies. Bet likās, ka šoreiz liktenis tiem bija labvēlīgs.

Acteku pretestība pie izpostītajām vietām uz dambjiem, barikādēm un aizsprostiem bija vāja. Pie katras šādas aizsar­dzības ierīces cīņa ilga tikai dažas minūtes. Tad tā krita spā­niešu rokās. Panākumu iedvesmoti, viņi arvien straujāk metās uz priekšu. Katra nodaļa centās pirmā sasniegt tirgus laukumu un izpelnīties virspavēlnieka uzslavu.

Pagāja pāris stundas kopš kaujas sākuma, un Kortesa sirdi sāka mākt šaubas. Pārāk viegli spāniešiem izdevās gūt panā­kumus. Pārāk ātri viņu rokās nonāca viena iela pēc otras. Vai tikai viņa karaspēks nav iegājis slazdā?

Tikko viņam tas bija iešāvies prātā, kad atskanēja tik spē­cīgs taures pūtiens, kādu viņam agrāk nebija gadījies dzirdēt. Tas bija norunātais signāls, pēc kura Kuautemoka pulki, ievi­linājuši spāniešus un viņu sabiedrotos dziļi pilsētā, pēkšņi ap­griezās un pārgāja uzbrukumā. Tajā pašā laikā parādījās šķērs­ielās noslēptās spēcīgās nodaļas, kas tīšām bija palaidušas Kortesa armiju garām, lai pēc tam nogrieztu tai visus atkāp­šanās ceļus.

Acteku negaidītā rīcība deva viņiem lielus panākumus. Vienā minūtē uzbrucēju kolona bija izjaukta, sažņaugta spīlēs un piespiesta bēgt. Cits citu samīdami, tlaškalieši un spānieši griezās atpakaļ, tomēr visus panāca Tenočtitlānas varonīgo aizstāvju bultas un metamie šķēpi.

Bet visbriesmīgākais bija vēl priekšā. Vienas kolonas at­kāpšanās ceļā pēkšņi atklājās astoņus metrus plats pārrakums. Ūdens bija ļoti dziļš, un kalnu iedzīvotāji tlaškalieši neprata peldēt. Bet lejā šaudījās simtiem acteku pirogu, kas bija gata­vas grābt ciet katru, ko iesviedīs ūdenī. ..

Kortess jau pirms uzbrukuma bija pavēlējis visus pārra­kumus aizbērt. Bet viņa pavēle nebija izpildīta, jo šķietamie panākumi bija sagrozījuši spāniešiem un viņu sabiedrotajiem galvas. Viņi gāja uz priekšu, nerūpēdamies par aizmuguri un nevēlēdamies šķiest laiku un spēkus tik grūtam un nogurdino­šam darbam kā pārrakumu aizbēršana. To, pēc viņu domām, būtu jēga darīt tad, ja būtu paredzama atkāpšanās. Bet tagad visa pilsēta būs viņu rokās, un viņi no turienes vairs neaiz­ies . . .

Paniski bēgošais pūlis nespēja apstāties pie dambja izpos­tītās vietas. Aizmugurē esošie, spiezdamies uz priekšu, iegrūda pirmās rindas ūdenī. Tiem sekoja ari paši grūdēji. ..

Desmitiem un simtiem cilvēku sakrita ezerā, kur tos acteki acumirklī sagrāba un ievilka laivās, lai vēlāk upurētu asiņai­najam Uicilopočtli.

Droši vien noslīkt bija labāk nekā krist acteku rokās … Bet indiāņi neļāva spāniešiem noslīkt. Vienaldzīgi noskatīda­mies, kā noiet dibenā viņu ciltsbrāļi tlaškalieši, viņi darīja visu iespējamo, lai glābtu bālsejainos Kortesa karotājus. Katrs baltais gūsteknis pēc viņu domām bija vislabākā trofeja (ne­skaitot vienīgi zirgus, kurus vērtēja vēl augstāk).

Kortess, atrazdamies pārrakuma otrā pusē, bija liecinieks tam, kā gāja bojā viņa karavīri, viņa armijas labākie spēki, un nespēja viņiem palīdzēt. Viņš redzēja, kā kareivji, kam bija izdevies izvairīties no actekiem, piepeldēja dambim, mēģināja pieķerties tā glumajām, stāvajām malām un no jauna iekrita ūdenī. Viņš redzēja, kā slīcēji ķērās pie saviem biedriem un aizrāva tos sev līdz . ..

Mēģinādams atjaunot kārtību, viņš sauca:

-— Apstājieties! Neskrejiet! Noturieties kaut pusstundu! Mēs uzcelsim tiltu! Palīgi tuvojas!

Bet viņa balss bija tikko dzirdama, to noslāpēja acteku uzvaras gaviles, kaujas troksnis, slīcēju šausmīgie pirmsnāves brēcieni, sagūstīto izmisīgie saucieni pēc palīdzības …

Dažas minūtes vēlāk Kortesam pašam uzbruka seši spēcīgi indiāņi un vilka viņu uz laivu. Smagi ievainots kājā, viņš aiz­stāvējās ar pēdējiem spēkiem, un, ja nebūtu atsteigušies divi spānieši un vairāki tlaškalieši, tad arī Kortess būtu kritis gūstā.

Tikai tad, kad ieradās rezervē turētā kavalēristu nodaļa un no citiem iecirkņiem izsauktie artilēristi, Kortesam ar mil­zīgām pūlēm, izdevās piespiest actekus atkāpties un izvest sveikā palikušās karaspēka daļas no slaktiņa.

Arī Alvarado un Sandovala daļām, kas cīnījās citos pilsētas iecirkņos, tajā dienā nebija ar ko lepoties. Arī tās iespiedās pilsētas sirdī un dabūja izjust labi sagatavotā pretuzbrukuma spēku. Par laimi tās atkāpdamās neuzdūrās pārrakumiem dambī, tādēļ to zaudējumi bija daudz mazāki.

Neveicās tajā dienā arī flotilei. Divas brigantīnas iesprūda starp ezera dibenā iedzītiem pāļiem un nevarēja tikt no vietas. Visi jūrnieki un kareivji, kas atradās uz šiem kuģiem, bija ievainoti. Acteki paņēma vienu brigantīnu tauvā un mēģināja aizvest ar visu komandu sev līdz. Bet atsteidzās palīgā kāj­nieki, pārcirta virves un izglāba kuģi un cilvēkus.

Nelaimīgās dienas vakarā noskaidrojās, ka gājuši bojā vai­rāki simti tlaškaliešu un krituši gūstā sešdesmit spāniešu. Pa­niskās bēgšanas laikā Kortesa armija bija zaudējusi divus lielgabalus. Nogalināti bija arī septiņi zirgi.. . Pēc atmiņā palikušās «Bēdu nakts» šī bija pati lielākā spāniešu sakāve.

Kuautemoka izstrādātā jaunā taktika deva augļus. Acteku vadonis saprata, ka pret konkistadoriem nevar cīnīties ar ve­cām metodēm. Ienaidnieka varenajiem ieročiem Kuautemoks lika pretī atjautību un apķērību, kara viltību un drošu ma­nevru — un viņam izdevās dot spāniešiem smagu triecienu.

Kortess nosauca liktenīgo pārrakumu, pie kura cieta sakāvi viņa armija, par «Nelaimes tiltu».

Ar «Nelaimes tiltu» iekarotājiem sākās vesela sērija smagu pārbaudījumu. Tajā vakarā spāniešiem nebija lemts atpūsties, lai gan pēc nogurdinošās, kaujā pavadītās dienas viņi par visu vairāk ilgojās miera.

Pēc saules rieta visu uzmanību saistīja dīvainas, žēlabainas skaņas. Spānieši tās bija dzirdējuši tikai vienu reizi, bet tās saglabājās atmiņā uz visu mūžu, jo pirmo reizi tās atskanēja «Bēdu naktī». Tās bija lielās čūskādas bungas, kas agrāk gla- - bājās kara dieva Uicilopočtli templī.

Tikai sevišķi svarīgos gadījumos priesteri rībināja šīs bungas, kuru dobjās skaņas bija sadzirdamas daudzu kilometru attālumā. Gluži negribot, visu skatieni pievērsās templim, no kurienes nāca noslēpumainās, satraucošās skaņas.

Tas, ko spānieši ieraudzīja, lika viņiem šausmās notrīcēt. Pa galvenā tempļa pakāpieniem lēnām kāpa augšup priesteru procesija, kurā balti vizēja arī gūstekņu puskailie augumi. Viņi bija paredzēti asiņainā kara dieva vakariņām. Ar šiem ziedo­jumiem acteki gribēja mazināt viņa dusmas un atgūt sava augstā aizgādņa žēlastību, kurš bija novērsies no viņiem pēc tam, kad spānieši bija viņu tik nežēlīgi apsmējuši…

Kortesa karavīri pret pašu gribu kļuva par lieciniekiem briesmīgajam nāves sodam, ko iz­pildīja viņu biedriem. Tempļu virsotnēs liesmojošie ugunskuri labi apgaismoja visu, kas tur no­tika.

Katrs zināja, ka viņu gaida tāds pats liktenis, ja viņš kristu acteku rokās. Bet tie, kuros vēl bija saglabājušās kaut kādas sirds­apziņas paliekas, nevarēja nesa­prast, ka tā bija pelnīta atmaksa par tām neaprakstamajām ciešanām,

ko spānieši atnesa Meksikai, par tūkstošiem bojā gājušu cil­vēku, par nodedzinātām un izlaupītām pilsētām, par sieviešu un bērnu apzīmēšanu ar nokaitētu dzelzi. . .

Ar kliedzieniem: «Tā būs ar visiem mūsu ienaidniekiem!» milzīgi acteku karotāju bari metās uz Kortesa nometni. Viņi bija cieši apņēmušies iet bojā vai arī iznīcināt ienaidnieku. Tikai tad, kad ierunājās artilērija, uzbrucēji, zaudējuši simtiem kritušo, pārtrauca uzbrukumu.

Veselu nedēļu acteki dzīroja, svinēdami savu uzvaru, katru vakaru viņi cienāja savu nežēlīgo dievu ar cilvēku miesu un lūdza piedot viņiem visus kādreizējos apvainojumus. Un bar­gais Uicilopočtli uzklausīja savas tautas lūgšanas. Ar augstāko priesteru muti viņš paziņoja, ka paies ne vairāk kā desmit dienu, un visi bālģīmji būšot acteku gūstā . . .

Šī vēsts gāja no mutes mutē, iedvešot možumu galvaspil­sētas aizstāvju sirdīs un neskaidras bažas Kortesa sarkanādai- najos sabiedrotajos. Viņi negribot sāka domāt par savu nā­kotni. Kas notiks ar viņiem pēc Malincina sakāves? Kāds liktenis gaida viņu pilsētas un ciemus, viņu sievas un bēTnus? Acteki nežēlīgi atmaksās par nodevību . ..

Tenočtitlānas valdnieks Kuautemoks prasmīgi izmantoja svārstības un šaubas indiāņu ciltīs pēc Kortesa sakāves. Viņš nosūtīja uz visām valsts malām sodīto spāniešu un nogalināto zirgu galvas, mudinādams pievienoties viņa armijai, kamēr vēl nav par vēlu.

Šiem aicinājumiem bija panākumi. Priesteru pareģojumiem par spāniešu drīzo galu noticēja. Kortesa sabiedrotie cits pēc cita sāka viņu atstāt.

Ne vārda neteikuši, nakts tumsā atgriezās mājās Čolulas, Teskoko un citu pilsētu karotāji. Milzīgā armija kusa acīm redzot. Pēdējie aizgāja tlaškalieši — tie, uz kuriem Kortess visvairāk paļāvās. Tieši viņi bija palīdzējuši spāniešiem at­jaunot spēkus pēc «Bēdu nakts» briesmīgās sagrāves. Tagad viņš zaudēja arī šos uzticamākos sabiedrotos .. . Simts piec­desmit tūkstošu vīru lielā armija dažu dienu laikā samazinājās sešdesmit reižu.

Kortess nosūtīja aizejošajiem pa pēdām ziņnešus. Par at­griešanos viņš pat neuzdrošinājās runāt. Tas nozīmētu atklāt savu vājumu, savu pilnīgo atkarību no sabiedrotajiem. Nē, viņš lūdza tikai vienu: lai tlaškalieši, Teskoko un Čolulas ka­rotāji apstātos kaut kur pusceļā un uzkavētos dažas dienas, kamēr paies Uicilopočtli noteiktais laiks balto iznīcināšanai. Tad viņi varēs pārliecināties, ka Tenočtitlānas priesteri viņus krāpj un muļķo. Spānieši ir neuzvarami, un nekādi acteku dievi viņiem nav bīstami.

Lielīdamies ar savu neuzvaramību, Kortess tai pašā laikā ar lielām bažām domāja par to, kā kūst pārtikas krājumi un ka uztura piegāde pilnīgi pārtraukta; arī pulveris drīz pie­trūks, bet sagādāt nav iespējams, bez tam gandrīz visi viņa kareivji un virsnieki ievainoti un noguruši līdz nāvei, bet ac­teki ar katru dienu kāpina uzbrukuma sparu.

Kauju starplaikos Kuautemoka karotāji veltīja spāniešiem visaizskarošākos, visvairāk apvainojošos vārdus. Viņi atklāti izsmēja Kortesu un viņa kaujās novārgušo armiju.

— Hei jūs, nekam nederīgie nelieši! — viņi kliedza. — No sava kara]a jūs aizbēgāt, jo strādāt nevēlaties, meklējat vieglu dzīvi! Neko jūs neprotat — ne māju uzcelt, ne lauku apsēt. Slepkavot, postīt, laupīt, dedzināt — tas ir jūsu amats. Pat uzturam jūs nederat, jo esat liesi un jūsu gaļa ir rūgta kā žults.

Bet vakaros atskanēja bungu drausmīgā rīboņa, kas vēstīja, ka Uicilopočtli drīz saņems savu gardumu — baltā cilvēka drebošo sirdi.. .

Spāniešu stāvoklis bija izmisuma pilns. Bet actekiem ne­izdevās pārraut blokādes loku ap galvaspilsētu. Visi sauszemes ceļi pār dambjiem joprojām palika Kortesa rokās. Viņa bri- -gantīnas braukāja pa ezeru un traucēja pārtikas piegādi, sa­grāba to un nogādāja Kortesam. Bads kļuva arvien stiprāk jūtams pārpildītajā, no ārējās pasaules gandrīz pilnīgi atgriez­tajā pilsētā. Daži desmiti pirogu, kas naktīs nokļuva līdz Tenoč- titlānai ar pārtikas kravu, nespēja jūtami grozīt stāvokli.

Jau tuvu bija priesteru noteiktais termiņš, kad spāniešiem jāiet bojā. Jau visi pie «Nelaimes tilta» sagūstītie bālģīmji bija upurēti kara dievam, bet tas joprojām nepildīja savu solījumu. Spānieši joprojām bija sveiki un veseli un cīnījās.

Piekrāpa, nežēlīgi piekrāpa Uicilopočtli savu tautu!

Pārāk pašpārliecināti bija acteku priesteri un orākuli, no- sacīdami tik īsu termiņu ievainotā, bet joprojām draudīgā un spēcīgā plēsoņas iznīcināšanai. Tagad viņiem bija jāsamaksā par savu vieglprātību: cits pēc cita pie Kortesa atgriezās viņa sabiedrotie, galīgi pārliecinājušies par spāniešu neuzvaramību.

Kortess pieņēma viņus bez sevišķas laipnības, ar tēlotu vienaldzību. It kā piedodams tiem viņu vājības un parādīdams lielu godu, viņš atļāva tiem cīnīties un mirt par spāniešiem . ..

Kortess sacīja, ka uzvara viņam nodrošināta arī bez sa­biedroto palīdzības. Bet, apliecinot savu draudzību un labvē­lību, viņš esot gatavs pieņemt tlaškaliešus, teskokiešus un pārējos zem saviem karogiem, lai arī viņi varētu iegūt daļu bagātā laupījuma, kas viņus gaida Tenočtitlānā.

«Jo vājāki mēs īstenībā esam, jo vairāk mums jācenšas slēpt visiem patieso stāvokli, jācenšas izlikties stiprākiem,» Kortess mācīja saviem apakšniekiem. Un viņš rādīja tiem šīs taktikas uzskatāmu piemēru.

Atguvis sabiedrotos, Kortess jo asāk izjuta vajadzību pēc munīcijas. Par laimi Verakrusā ieradās kuģis ar pulveri un kara piederumiem. Vairāki tūkstoši indiāņu nesēju dažu dienu laikā to visu nogādāja karaspēkam, kas aplenca galvaspilsētu.

Tagad Kortess mainīja cīņas taktiku. Atmetis atsevišķus uzbrukumus un neauglīgus mēģinājumus iesturmēt pilsētu, viņš sāka plānveidīgi nopostīt māju pēc mājas, ielu pēc ielas, aiz­bērt kanālu pēc kanāla.

Tikai plašā laukumā, līdzenā vietā bez šķēršļiem varēja izvērsties kavalērija. Tikai tad, kad nebūs vairs kanālu, uzbru­cējiem nesagādās grūtības arī nekādi dambju postījumi. Bet šai nolūkā ziedošā, simtiem ūdens artēriju šķērsotā pilsēta jāpārvērš līdzenā laukā, mirušā tuksnesī.

Metodiski diendienā Kortess sāka īstenot savu velnišķīgo plānu.

Tagad cīņas pārvietojās uz pilsētas nomales rajoniem. Pēc sīvas cīņas spānieši sagrāba akas, kuras bez ūdensvada pa­likušajai galvaspilsētai bija dārgas kā pati dzīvība. Pēc tam ie­radās tūkstošiem tlaškaliešu, bruņojušies ar laužņiem un kap­ļiem, un sāka nopostīt visas ieņemtā rajona ēkas — vienalga vai tas bija templis, turīga pilsoņa nams, vai nabaga bū­diņa. Būvgružus sabēra kanālos un dambju pārrakumos. Pilsē­tas izpostīšana notika artilērijas uguns aizsegā, kas noslaucīja acteku nodaļas, kuras mēģināja to aizkavēt.

Tagad kavalērija ieguva plašu placdarmu, kur tā varēja darboties, nebaidīdamās ne aizsprostu, ne slazdu.

Varbūt tagad, postījumu iebiedēti, acteki noliks ieročus? Jo vairāk tādēļ, ka Tenočtitlānā sākās briesmīgs bads. Cilvēki pārtika no augu saknēm, grauza koku mizu, dzēra sāļas, smirdo­šas duļķes. Viņi ēda tārpus, košļāja zāli un no ezera dibena izvilkto sūnu. Kortess atlaida vairākus sagūstītos dižciltīgos, actekus ar priekšlikumu padoties. Viņš apsolīja visiem taupīt dzīvības un pārtraukt pilsētas nopostīšanu.

Kortesa priekšlikumu apsprieda Kuautemoka sasauktajā kara padomē.

Acteku vadoņi necentās sevi mānīt ar aplamām cerībām. Viņi labi zināja, ka tālākā cīņa ir veltīga. Visi pretestības lī­dzekļi bija izsmelti. Bads un slimības ik dienas prasīja vairāk upuru nekā spāniešu lielgabali un zobeni. Bet viņi labāk izvē­lējās nāvi nekā pakļaušanos Kortesam. — Labāk mirt ar iero­čiem rokās, nekā pārvērsties par spāniešu vergiem! — tāds bija vienprātīgais lēmums.

Lūk, kāda veca kara padomes dalībnieka runa, kā to at­stāstījis Bernals Diass:

«Vareno Kuautemok! Tu esi mūsu pavēlnieks, un vara tev nav dota veltīgi: tu valdīji godīgi un prasmīgi. Saprotams, ka miers ir liela un cildena lieta. Bet atceries, ka kopš tā laika, kad svešinieki ieradās mūsu zemē, nav bijis ne miera, ne veik­smes. Atceries, cik laipns pret viņiem bija tavs tēvocis; un ko viņš par to saņēma? Kāds bija viņa gals, kāds bija visu viņa dēlu un radinieku gals? Kur tagad mūsu zemes bagātības? Vai tev zināms, ka daudzi Čolulas un Teskoko iedzīvotāji ap­zīmēti ar kvēlojošu dzelzi, padarīti par vergiem? … Tādēļ ne­tici Malincina vārdiem. Labāk ar godu mirt cīņā šīs pilsētas drupās nekā pakļauties un kļūt par vergiem.»

Kortess vairākas dienas pacietīgi gaidīja atbildi. Un viņš to saņēma. Nepārredzamas tautas masas plūda no visām pu­sēm uz spāniešu nometni. Pirmās rindas gāja drošā nāvē, lai aizmugurē ejošie varētu pa viņu līķiem nokļūt līdz mērķim. Acteki gribēja nosmacēt ienaidnieku ar savu skaitu.

Bet dambji visā garumā bija pakļauti artilērijas apšaudei. Neviens cilvēks, kas pienāca šāviena attālumā, nepalika dzīvs. Bet no flangiem uzbrucējus bez žēlastības pļāva brigantīnu lielgabali. Uzbrukums apsīka. Acteki atkāpās, atstādami uz dambjiem veselas līķu kaudzes.

Un tomēr, neskatoties uz visu mēģinājumu acīm redzamo veltīgumu un šausmīgajiem zaudējumiem, acteki veselu nedēļu ik dienas atjaunoja savus uzbrukumus. Viņi laikam cerēja, ka kaut reizi izdosies spāniešus negaidīti pārsteigt. Bet artilē- risti modri stāvēja kaujas pozicijās, un visi varonīgie uzbru­kumi sabruka nāvējošā ugunī.

Kad acteku karotāju uzbrukuma gars apsīka, Kortess at­jaunoja galvaspilsētas plānveidīgo, metodisko izpostīšanu. Tā bija viņa desmitu tūkstošu sabiedroto vienīgā nodarbošanās. Ik dienas gluži kā uz darbu gāja nodaļa pēc nodaļas, lai izpil­dītu savu normu: šodien nopostīt vienu kvartālu, rīt — otru, parīt — aizbērt kanālu, ceturtajā dienā — noplēst un nolīdzināt līdz ar zemi lielisku templi. ..

Bezspēcīgā niknumā noraudzījās pilsētas iedzīvotāji, kā cits pēc cita nozūd skaistie arhitektūras pieminekļi, bultas taisnuma kanāli — vairāku paaudžu darba augļi, kā ziedošā pilsēta pār­vēršas tuksneša joslā.

Ko viņi varēja stādīt pretī arvien pieaugošajai spāniešu un to sabiedroto varenībai? Savas rokas, kas no dienas dienā kļuva nespēcīgākas un tikai ar grūtībām varēja uzvilkt loku?

Un tomēr viņi cīnījās, cīnījās izmisīgi un labāk gāja drošā nāvē nekā padevās uzvarētāju žēlastībai. Hronisti min daudzus apbrīnojamas varonības piemērus, kad bada nomocītie karotāji aizsargājās ar pēdējiem spēkiem. Un ne tikai aizsargājās, bet arī uzbruka. Likās, ka viņi sacītu iekarotājiem: «Mūs var no­galināt, bet nevar uzvarēt.»

Daudz rūgtu, bet taisnīgu vārdu nācās dzirdēt Kortesa sa­biedrotajiem, kas akli izpildīja viņa pavēles.

— Kādēļ jūs tā pūlaties? — sauca viņiem Tenočtitlānas iedzīvotāji. — Ja mēs uzvarēsim, tad visu, ko esat izpostījuši, jums nāksies atjaunot. Bet, ja uzvarēs Kortess, tad jūs strādā­siet baltajiem, celsiet saviem jaunizceptajiem draugiem. . . Postiet, postiet — paši savai nelaimei!

Bet nekādi lāsti, pārmetumi un draudi nevarēja apturēt briesmīgo, ar nepielūdzamu neatlaidību veikto postīšanas

darbu. Pagāja nedēļas, un tuksneša josla jūtami paplašinājās. Pēc priekšpilsētām un nomalēm arī galvaspilsētas centra ra­joni cits pēc cita krita spāniešu rokās.

Tomēr aplenkto pretestība neizbeidzās. Viņu izturība bija pārsteidzoša: Par to brīnījās pat pie visa pieradušie konkista- dori, kuru amats bija slepkavot un laupīt. Ieņemtajās ēkās spānieši arvien biežāk un biežāk atrada badā mirstošus vai līdz pēdējai pakāpei panīkušus cilvēkus. Bet viņi ar nicināšanu novērsās no spāniešiem. Šie nelaimīgie pat izsmēja uzvarētājus,, kuru kāre pēc mantas un zelta bija visiem zināma.

— Jūs nekad neuzzināsiet, kur noslēpts mūsu zelts, — viņi sacīja ar izsmieklu. — Mirušie nerunā.

Arvien biežāk gadījās uzdurties badā un slimībās mirušo līķiem. Tie gulēja pagalmos, istabās — tur, kur cilvēkus bija pārsteigusi nāve.

Acteki piešķīra sevišķu nozīmi apbedīšanas rituāliem. Kor­tess to labi zināja, un tas fakts, ka acteki vairs_nespēja apgla­bāt savu tuvinieku mirstīgās atliekas, liecināja par galīgu fizisko un morālo spēku izsīkšanu.

Taču Kortess nevis priecājās, bet sāka uztraukties ne pa jokam.

Viņš iekaroja mirušu pilsētu. Tajā mitinājās nevis iedzīvo-

tāji, bet ļodzīgas ēnas, dzīvi miroņi, kaut kādas nožēlojamas, cilvēkiem līdzīgas būtnes. Nevienam darbam tās vairs nede­rēja. Turklāt tūkstošiem neapglabātu līķu radīja epidēmijas briesmas viņa karaspēkam.

Tādēļ Kortess arvien neatlaidīgāk centās ātrāk izbeigt šo slaktiņu, kura turpināšana bija kļuvusi bezjēdzīga. Bet vel­tīgi  Acteki, kas vēl turējās, acīm redzot, bija cieši nolēmuši mirt ar ieročiem rokās. Karavīriem palīdzēja viņu sievas, kas dalījās ar viņiem visās briesmās, pienesa akmeņus un bultas, pārsēja ievainotos. Kaujās tagad piedalījās arī pusaudži un bērni.

Netālu no tirgus laukuma satikās Kortesa un Alvarado grupas, kas bija aplenkušas pilsētu no dažādām pusēm. Tas bija liels spāniešu panākums, un Kortess vēlreiz piedāvāja Kuautemokam pārtraukt bezcerīgo pretošanos. Reizē ar miera piedāvājumu Kortesa sūtņi nogādāja acteku valdniekam dāva­nas — maizi, medījumus, augļus. Lai pierādītu savus miermīlī­gos nodomus, Kortess pavēlēja uz vairākām dienām pārtraukt uzbrukumu.

Bet tajā dienā, kad spānieši gaidīja ziņas par kapitulāciju, notika negaidīts acteku uzbrukums …

Citu reizi, kad bija norunāta Kortesa un Kuautemoka satik­šanās abās pusēs Lielajam kanālam, Kuautemoka vietā atnāca viens no viņa karavadoņiem, kas stipri aizskāra Kortesa pat­mīlību. Sarunu laikā, kuras tā kā tā nekā nedeva, šis kasiks un visi viņa pavadoņi demonstratīvi ēda Kortesa nesen uzdā­vinātos cepumus un ķiršus.

Pie tirgus laukuma kāda liela tempļa virsotnē bija jau uzvilkts spāniešu karogs. Ar to Kortess it kā pasludināja, ka Tenočtitlānā atrodas spāniešu rokās. Tomēr cīņa turpinājās, kaut gan trīs ceturtdaļas galvaspilsētas jau bija nopostītas.

Kortesam bija vēl jādodas divos lielos uzbrukumos, lai piespiestu actekus padoties. Viņiem uzbruka no sauszemes un ezera, saņēma spīlēs.

Tagad spāniešiem pretojās nevis karavīri, bet pilsoņu pūli, kuros bija daudz sieviešu un „bērnu. Viņi cīnījās ar visu, kas gadījās pie rokas. Daudziem nebija ne tikai loku, bultu un šķēpu, bet pat vienkāršu akmeņu.

«Strēlnieki atklāja nežēlīgu uguni,» raksta V. Preskots. «Brigantīnas no otras puses grāva ienaidnieku ar nepārtrauk­tām zalvēm. Aplenktie, ieslēgti no visām pusēm, cieta vis­šausmīgāko sakāvi. Zemi klāja nogalināto kaudzes, tā kā

23 6 saniknotajiem pretiniekiem bija jālien pāri šiem asiņaino līķu kalniem, lai varētu viens otru nogalināt. Augsne bija piesā­tināta asinīm, kas tecēja pa to kā ūdens; ūdens kanālos krāso­jās sarkanā krāsā. . . Pagānu šausmīgie brēcieni, spāniešu lamu vārdi un lāsti, ievainoto vaidi, sieviešu un bērnu klie­dzieni, iekarotāju smagie sitieni, viņu upuru pirmsnāves mo­kas, artilērijas dārdoņa, neskaitāmo bultu svilpšana, liesmojošo ēku sprakšķēšana, kuras sabrukdamas nospieda simtiem cil­vēku, putekļu un pulvera dūmu mākoņi, kas klāja visu kā drūms aizkars, — šī aina iedvesa šausmas pat Kortesa kara­vīros, kaut gan viņu sirdis sen bija norūdījušās kaujās un pieradušas pie asins izliešanas un varmācības.»

Četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju gāja bojā šajās kaujās.

Otrajā dienā slaktiņš atjaunojās. Tūkstošiem cilvēku mē­ģināja glābties ar pirogām, bet viņus panāca brigantīnas. Tās tiešā tēmējumā apšāva bēgļus, gremdēja tos, gāza apkārt vieglās laiviņas.

Kāda liela, bagātīgi izgreznota piroga, ko pavadīja vairākas laivas, piesaistīja sev spāniešu uzmanību. Kortess viņiem bija

pavēlējis sagrābt Kuautemoku dzīvu. Vai tikai acteku vald­nieks nemēģina aizbēgt šajā laivā, lai turpinātu cīņu ārpus izpostītās galvaspilsētas robežām?

Pirogu panāca, aplenca, un tās komandai pievērsa falkoneta stobru. Tad piecēlās kāds komandas loceklis un skaļi teica:

—    Es esmu Kuautemoks. Vediet mani pie Malincina!

Jā, tas bija viņš, Tenočtitlanas varonīgas aizstavešanas organizators. Jaunā karavadoņa izskats spāniešiem bija labi pazīstams. Tas bija ļoti jauns, stalts vīrietis, gara auguma, pla­tiem pleciem, ar atklātu, simpātisku seju un ļoti dzīvām acīm, kas ik mirkli mainīja izteiksmi un kā spogulī atainoja sava īpašnieka domas, sajūtas un pārdzīvojumus.

Spānieši pārvietoja Kuautemoku, viņa sievu un divdesmit dižciltīgus actekus, kas sastādīja viņa svītu, uz brigantīnu. Viņus visus nogādāja pie Kortesa.

—   Es darīju visu, kas cilvēka spēkos, lai aizstāvētu savu tautu, — sacīja Kuautemoks Kortesam. — Bet, kā redzams, paši dievi nostājās pret mums. Tu uzvarēji mūs. Tavs spēks bija lielāks nekā manējais. Tad nu dari ar mani, Malincin, ko gribi. Bet vislabāk — ļauj man darīt sev galu, lai es varētu atbrīvoties no dzīvības, kas man kļuvusi pretīga.

Un viņš pieskārās duncim pie Kortesa jostas.

Bet Kortess paspēja sagrābt Kuautemoka roku un atgrūst to sānis. Konkistadoru vadoņa plānos patlaban neietilpa acteku vadoņa noslepkavošana. To viņš izdarīja vēlāk. Kortess zināja, cik liela ir Kuautemoka autoritāte tautā, un uzskatīja, ka vi­ņam izdevīgāk paturēt to dzīvu. Bet vēl izdevīgāk būtu, ja izdotos noskaņot Kuautemoku sev labvēlīgi, padarīt viņu par paklausīgu ieroci. Tādēļ Kortess sacīja:

—    Manā gūstā tev netiks nodarīts ne vismazākais apvaino­jums. Tu aizstāvēji galvaspilsētu kā drošsirdīgs karavīrs. Spā­nieši prot cienīt arī ienaidnieka vīrišķību.

Vēsts par Kuautemoka sagūstīšanu tūlīt izplatījās acteku vidū. Un tūlīt viņi pārtrauca pretošanos spāniešiem. Tas notika 1521. gada 13. augustā. Šo dienu pieņemts uzskatīt par Tenoč­titlānas un visas Meksikas galīgās pakļaušanas dienu.

Galvaspilsēta bija pakļauta,- bet galvaspilsēta neeksistēja. Tā bija trūdošiem līķiem klāta vieta, perēklis briesmīgai sērgai, kas jau sāka piemeklēt arī uzvarētājus. Kortess deva rīkojumu izvest armiju no Tenočtitlānas.

Pēc dažiem aprēķiniem galvaspilsētas aplenkuma laikā gāja bojā ceturtdaļmiljona iedzīvotāju. Dzīvi palika trīsdesmit tūk­stoši vīriešu un simt līdz simt piecdesmit tūkstoši sieviešu un bērnu. Viņiem visiem atļāva atstāt galvaspilsētu.

Trīs diennaktis ilga drūmais gājiens. Pa visiem dambjiem

vilkās izmocītu, šausmīgi novājējušu cilvēku rindas — būtnes ar iekritušiem vaigiem un izdzisušiem skatieniem, dzīvi ske­leti, kas bija dabūjuši izjust visu postošā kara un blokādes smagumu.

Laupījums, ko spānieši ieguva zelta un dārglietu veidā, bija daudz mazāks nekā tas, kas bija viņu rīcībā pirms «Bādu nakts». Acteki bija izpildījuši savus draudus — lielāko daļu sava zelta viņi bija nogremdējuši ezerā vai aprakuši zemē, lai ienaidnieks to neiegūtu.

Kortess spīdzināja Kuautemoku, lai uzzinātu, kur atrodas zelts. Viņš aizmirsa savu svinīgo solījumu — nenodarīt acteku valdniekam gūstā «ne vismazāko apvainojumu». Kuautemokam aplēja kājas ar eļļu un pēc tam aizdedzināja . . .

Ciezdams briesmīgas mokas, Kuautemoks nebilda ne vārda. Bet, kad Tlakopānas valdnieks, ko pakļāva tādām pašām mo­cībām, neizturēja un sāka vaidēt, Kuautemoks viņam sacīja: - — Vai tad es atrodos savā vannas istabā? Vajag vīrišķīgi panest mocības.

Tā ari spānieši nekā neuzzināja.

Dažus gadus vēlāk Kortess lika sodīt Kuautemoku ar nāvi, turēdams to aizdomās par piedalīšanos sazvērestībā kopā ar maijiem. Sazvērestības mērķis bija sacelšanās pret spāņu iebrucējiem.

Laupījumu dalot, neiztika bez abpusējiem pārmetumiem un apvainojumiem. Jūrnieki saņēma visvairāk «trofeju», un tas radīja milzīgu skaudību kājniekos. Kad uzliesmoja kaislības, gandrīz sākās kautiņš.

Sabiedrotie vairs nebija nepieciešami, un Kortess uzaicināja visus atgriezties savās pilsētās un ciemos. Viņu nožēlojamais laupījums — mājturības priekšmeti, trauki, apģērbi spāniešus neinteresēja, un tie atļāva sabiedrotajiem visu ņemt līdz. Tā bija samaksa par asinīm, kas tik bagātīgi bija lijušas indiāņu brāļu karā par prieku Kortesam un viņa kompānijai.

Kareivju veterānu — Meksikas iekarotāju vilšanās bija milzīga. Viņi visi bija cerējuši kļūt par bagātniekiem, bet tagad stāvēja pie sasistas siles. Ierindnieku daļa izrādījās no­žēlojami graši, pat kavalēristi saņēma tikai simt peso katrs. Par ko tad viņi bija karojuši? Nevienam taču nebija noslēpums, ka Kortess piesavinājies lielu daļu salaupītā zelta un citu dārgumu.

Uz Kortesa nama sienam saka ik dienas paradities ļoti apvainojoša satura pantiņi:

Drūmi klusē iekarotājs,

 Prieks tā seju atstājis —

Uzvarētais uzvarētājs,

Kortesam kas kalpojis.

Šo uzrakstu tūlīt nodzēsa. Bet anonīmais dzejnieks ne­rimās. Otrajā dienā uz sienas parādījās jauns pants:

Mūsu Kortess — ģenerālis,

 Visu dubulti sev rāvis,

 Bet vēl baidās palikt bešā —

 Karaļdaļu bāž sev ķešā.

Tikai piedraudot ar karātavām, izdevās darīt galu šai «daiļradei», kurā spilgti atspoguļojās kareivju neapmierinātība un vilšanās.

Bet veltīgi Kortess un viņa konkistadori cerēja, ka ar Tenočtitlānas iekarošanu nobeigsies zemes pakļaušana. Viņi rūgti maldījās. Pagāja vēl ilgi nemieru, karagājienu un soda ekspedīciju gadi, līdz beidzot ar zobeūa un krusta palīdzību izdevās zemi kaut cik «nomierināt».

Tas, ka Kortesa laupītāju bandām izdevās iekarot tik lielu un bagātu zemi, var likties kaut kas pārdabisks. Daudzi buržuāziskie vēsturnieki tā arī apgaismo šo epopeju. Viņi tajā saskata Eiropas «progresīvās» civilizācijas uzvaru pār Ameri­kas «atpalikušo» civilizāciju. Citi to tēlo kā kristīgās ticības principu uzvaru pār pagānismu.

Visu šo izskaidrojumu īstā vērtība mums labi zināma. Grūti iedomāties Kortesa kareivjus — kriminālnoziedzniekus, laupī­tājus un izvarotājus, dedzinātājus un slepkavas — kā civilizā­cijas nesējus. Bet, kas attiecas uz kristīgās ticības labumiem, ar kuriem tika aplaimoti indiāņi, tad par to labi pateicis Kārlis Markss. Viņš rakstīja:

«Par kristīgo koloniālo sistēmu V. Havits, cilvēks, kas kristiānismu padarījis par savu specialitāti, saka tā: «Tā saucamo kristīgo rasu barbariskie un neģēlīgie briesmu darbi, ko tās ir izdarījušas visās pasaules malās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem, pārspēj visas šausmas, kādas jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi

jebkura rase, neizslēdzot vismežonī­gākās un visneizglītotākās, visnežēlī­gākās un visnekaunīgākās.»»

Meksikas sakāve bija dziļi likum­sakarīgs process. Un lietas būtība ir ne tikai šaujamo ieroču, tērauda zo­benu, kavalērijas un eiropiešu kara tehnikas milzīgajā pārākumā salīdzi­nājumā ar loku un bultu, koka šķē­piem un nekārtīgo indiāņu kājnieku masu.

Meksika nebija vienota, centrali­zēta valsts. Tā sastāvēja no daudzām atsevišķām pilsētām — valstīm, kas naidojās cita ar citu un ekonomiski bija vāji saistītas. Tiesa, actekiem izdevās pakļaut savai varai lielāko daļu pilsētu un piespiest tās maksāt nodevas. Ar ieroču spēku viņi izvei­doja lielu valsti. Bet viņi nespēja ra­dīt stipru valsts organizāciju un sa­liedēt savas «impērijas» (tā acteku valsti sauca spānieši) atsevišķās da­ļas vienotā veselā. Varmācība un pārmērīgi lielās nodevas izraisīja pa­kļautajās ciltīs un tautās naidu pret Tenočtitlānas valdniekiem. To veikli izmantoja Kortess, iegrūzdams Meksiku brāļu karā, lai pats kļūtu par tās ne­ierobežotu saimnieku.

Meksikas iekarošana jūtami veicināja feodālās iekārtas sa­brukumu Eiropā. Tas bija kapitāla sākotnējās uzkrāšanas pe­riods, un spāniešu salaupītais zelts izraisīja veselu virkni jaunu laupīšanas karagājienu, kas savukārt vēl vairāk palielināja kapitālu pieplūdumu. «Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ārpus Eiropas robežām ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas un slepkavību palīdzību, ieplūda metropolē un te pārvērtās ka­pitālā.» [13]

Asinis stingst dzīslās, kad iepazīstamies ar tiem līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību konkistadori ieguva savas bagātības. Spīdzināšanas, karātavas, dzīvu indiāņu sadedzinā­šana sārtos — viss bija atļauts, kad bija runa par iekarotāju iedzīvošanos. Indiāņu medīšanai spānieši speciāli dresēja nik­nus suņus — cilvēkēdājus.

Romas katoļu baznīca svētīja savus dēlus, lai tie iznīcina indiāņus. Bet pretošanos viņiem pāvests novērtēja kā «vis­varenā dieva un svēto apustuļu Pētera un Pāvila apvainošanu».

Visnežēlīgākajiem līdzekļiem tika apspiests katrs mēģinā­jums iegūt neatkarību. Sodīja kā vainīgo, tā nevainīgo — iznīcināja visus «dumpīgā» apgabala iedzīvotājus.

Raksturodams sākotnējās uzkrāšanas periodu, K. Markss rakstīja, ka «. .. patiesajā vēsturē ļoti liela loma ir iekaro­šanai, verdzināšanai, laupīšanai, — vārdu sakot, varmācībai»

«īstenībā sākotnējās uzkrāšanas metodes ir viss kas cits, bet tikai ne idile.» [14]

Meksikas iekarošana, ko izdarīja Kortess, ir zīmīga ilustrā­cija šiem Marksa vārdiem.

Vēl pilnīgāku un plašāku laikmeta raksturojumu lielais marksisma pamatlicējs devis šādās rindās:

«Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un aprakšana, dzīviem esot, raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un iz­laupīšanā, Āfrikas pārvēršana par rezervātu, kur medīja meln­ādainos — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rīta ausma. Šie idiliskie procesi ir sākotnējās uzkrāšanas galvenie mo­menti.» [15]

Tenočtitlānas bojā eja notika tieši kapitālisma rīta ausmā, kad sāka darboties sākotnējās uzkrāšanas «idiliskie procesi». Vai vajadzīgs vēl uzskatāmāks indiāņu «iznīdēšanas, verdzinā­šanas un aprakšanas, dzīviem esot», paraugs nekā tas, ko nodemonstrēja Ernando Kortess Meksikā!

Iepazīšanās ar spāniešu konkistadoru «varoņdarbiem» Ame­rikā ir ļoti pamācoša ikvienam padomju skolēnam, visiem, kas interesējas par vēsturi.

Vēl divus gadus pēc Meksikas iekarošanas ilga prāva starp Kubas gubernatoru Velaskesu un Kortesu. Bagātīgie zelta un sudraba sūtījumi palīdzēja Kortesam izšķirt ieilgušo strīdu sev par labu.

Kad visa zeme bija pakļauta, Kortess bez nožēlas šķīrās no Marinas, kas bija viņam visus šos gadus kalpojusi ar sirdi, un dvēseli. Viņš atdeva to par sievu kādam konkistadoram.

. . . Vairāk nekā četri simti gadu pagājuši no Tenočtitlānas

bojā ejas un Kuautemoka nāves. Bet atmiņas par galvaspil­sētas varonīgās aizsardzības organizatoru līdz šim laikam dzīvo meksikāņu tautā, kuras ievērojamu daļu sastāda acteku pēcteči. Viņu godina visā zemē kā nacionālu varoni. Bet Kor- tesa un citu konkistadoru vārdi uz visiem laikiem iegājuši vēs­turē kā alkatīguma, nodevības un bandītisma sinonīmi.

Tajā vietā, kur kādreiz atradās Tenočtitlāna, izaugusi jauna pilsēta — Meksika. Bet tā vairs nav pilsēta ezerā — tas jau sen nosusināts, un ezera vietā tagad izplešas lauki. Bet tur, kur kādreiz stāvēja Uicilopočtli piramidālais templis, tagad atrodas katedrāle.

Pilsētas centrālajā laukumā uzstādīts dižens piemineklis Tenočtitlānas aizsardzības organizētājam — Kuautemokam. Pieminekļa pjedestālā iecirsti šādi vārdi:

«Kuautemoka un to karavīru piemiņai, kuri varonīgi cīnījās par savas zemes brīvību.»

Katru gadu Tenočtitlānas krišanas dienā Meksikas iedzīvo­tāji sapulcējas pie pieminekļa, lai demonstrētu savu mīlestību un pateicību visiem tiem, kas atdevuši savas dzīvības par dzimtenes laimi un neatkarību.

Mūsdienu Meksikas kultūra uzņēmusi sevī daudz senās acteku kultūras elementu. Tie j aužami literatūrā, mūzikā, skulptūrā, lietišķajā mākslā, apģērbā, sadzīves īpatnībās un daudzās citās jomās.

Meksikāņu tauta lepojas ar savu slaveno pagātni. Tās vēsturē ne mazums lappušu, kas pauž par varonīgo cīņu ar svešzemju iebrucējiem, kuri tīkojuši nolaupīt zemei brīvību un suverenitāti.

Kad pagājušā gadsimta vidū Francijas imperators Napo­leons III mēģināja uzspiest meksikāņiem par valdnieku savu ielikteni Maksimiliānu Austrieti, Meksikā notika visas tautas sacelšanās. Darbaļaužu masas indiāņa Huaresa vadībā sakāva Maksimiliāna karaspēku, bet pašu jaunizcepto imperatoru saņēma gūstā un nošāva.

Bet neveiksmīgajam Meksikas troņa pretendentam atradās ietekmīgi piekritēji. Tie uzcēla nāves soda izpildīšanas vietā baznīciņu. Tajā glabājas atsauksmju grāmata. Bet tur ierakstī­tās atsauksmes izrādījās pavisam negaidītas Maksimiliāna augstajiem aizgādņiem. Lūk, viena no tām:

«Lai nolādēti tie, kas grib kļūt brīvām tautām par dikta­toriem. Tādi ar asinīm samaksā par savu pārkāpumu un tikai vairo slavu tiem, kas, tāpat kā Huaress, cīnās par Meksikas brīvību.»

Vēl agrāk — 1810. gadā mazā Meksikas pilsētiņā Doloresā uzliesmoja indiāņu sacelšanās pret spāniešu kundzību. Gani, laukstrādnieki, zemnieki, amatnieki, raktuvju strādnieki, ap-

bruņojušies ar rungām un cirvjiem, nažiem un lingām, ieņēma vienu pilsētu pēc otras, bezbailīgi cīnījās pret artilēriju, pie­spieda bēgt regulāro armiju. Desmitiem tūkstošiem cilvēku sapulcējās zem Iclalgo karogiem, kurš vadīja sacelšanos un pasludināja zemes neatkarību, balto un krāsaino vienlīdzību, plēsonīgo nodokļu atcelšanu, indiāņiem atņemtās zemes atdo­šanu tās bijušajiem īpašniekiem.

Sacelšanos apspieda briesmīgi nežēlīgi. Tās vadoņus sagūs­tīja, un viņiem nocirta galvas, tūkstošiem indiāņu nošāva. Bet Idalgo un viņa cīņas biedru piemiņa Meksikā ir svēta, tā dzīvo miljoniem cilvēku sirdīs. Viņu vārdi zelta burtiem ierak­stīti vēsturē.

Pēc Idalgo nāves jaunu visas tautas sacelšanos Meksikas dienvidos vadīja Moreloss, bijušais laukstrādnieks. Viņš cīnī­jās par demokrātisku republiku ar vispārējām vēlēšanu tiesī­bām, par garīdzniecības un virsnieku privilēģiju atcelšanu, par lielo muižu sadalīšanu un baznīcas zemju atsavināšanu par labu zemniekiem, par bagātnieku īpašumu konfiskāciju. Arī šī sacelšanās beidzās neveiksmīgi, tās vadoņi gāja bojā. Bet tā sagatavoja pamatu turpmākajai, uzvarām vainagotajai tautas cīņai, kas deva Meksikai nacionālu neatkarību un svarī­gas sociālas reformas.

Brīvības mīlestība pārgājusi meksikāņu tautas asinīs. Tā ir ķīla tās skaistajai nākotnei.

Priekšvārds

Pirmā nodaļa

Karavelas iziet jūrā

Zelta drudzis……………………………………………………………………. 9

Spāniešu avantūrists Ernando Kortess………………………….. 10

Divas bēgšanas………………………………………………………………. 15

Izlūkošana ar kauju……………………………………………………. 16

Vēl viens iebrukuma mēģinājums……………………………………… 23

Piemānītais gubernators…………………………………………………… 28

Pilnās burās…………………………………………………………………… 31

Otrā nodaļa Ceļa sākums

Kosumelas salā………………………………………………………………. 35

Kaujā uzvar sešpadsmit jātnieku……………………………………….. 39

Dievs — lielgabals un dievs — ērzelis……………………………….. 42

Montezumas sūtņi………………………………………………………….. 43

«Sazvērestība» ar Kortesa ziņu………………………………………….. 48

Divkosīga spēle……………………………………………………………… 51

Dāvana karalim………………………………………………………………. 56

Kortess nogriež atkāpšanās ceļus………………………………………. 58

Trešā nodaļa

Tikai uz priekšu!

Ceļš uz Tlaškalu…………………………………………………………….. 61

Slazdā ………………………………………………………………………….. 64

Abpusējs spēku izsīkums………………………………………………… 66

Savienība ar Tlaškalu………………………………………………………. 69

Asiņainais slaktiņš Čolulā………………………………………………… 74

Pēdējais pārgājiens………………………………………………………….. 79

ceturtā nodaļa

Tenočtitlanas brīnumi

Ceļš starp ezeriem…………………………………………………………… 84

Satikšanās ar Montezumu………………………………………………… 86

Nelūgtie viesi iekārtojas kā mājās………………………………………. 87

Atbildes vizīte………………………………………………………………… 90

Pils ………………………………………………………………………………. 92

Tirgus…………………………………………………………………………… 95

Pilsētas ikdiena…………………………………………………………….. 100

Kara dieva templis………………………………………………………… 104

Dārgumu krātuve………………………………………………………….. 107

Kara padome pieņem lēmumu…………………………………………. 107

Montezuma spāniešu gūstā…………………………………………….. 109

Karaliskā marionete………………………………………………………. 111

Piektā nodaļa Ērgļa un kaktusa tauta

Ceļojums gadsimtu dzīlēs……………………………………………….. 114

Atkritumu kaudzes — arheoloģisko dārgumu krātuves 117

«Celtnieki»…………………………………………………………………… 119

«Mežonīgo» uzbrukums…………………………………………………. 123

Tenoča ļaudis……………………………………………………………….. 125

Drosmes apliecinājums — nogrieztas ausis …. 127

Tenočtitlānas dibināšana………………………………………………… 128

Acteku valsts……………………………………………………………….. 129

Kalendāra akmens…………………………………………………………. 133

Spāniešu iebrukuma priekšvakars……………………………………. 135

Kur cēlusies kukurūza…………………………………………………… 137

Cokolatl un tomāti…………………………………………………………. 138

Acteku meistari…………………………………………………………….. 140

Bilžu raksti…………………………………………………………………… 144

«Valdniece čūsku tērpā»…………………………………………………. 148

Trusis uz Mēness………………………………………………………….. 152

Sestā nodaļa Bēdu nakts

Nodevības upuri…………………………………………………………… 154

Aiz Montezumas muguras………………………………………………. 157

Laupījuma dalīšana……………………………………………………….. 159

Jaunas briesmas……………………………………………………………. 163

Kortess — «izbēdzis nodevējs»……………………………………….. 165

Kā zelts pārvērš ienaidniekus par draugiem …. 167

Kortess uzvar Narvaesu…………………………………………………. 169

Sacelšanās galvaspilsētā…………………………………………………. 173

Jauns uzbrukums pilij………………………………….. 176

Ielu cīņas…………………………………………………………………….. 178

Montezumas nāve…………………………………………………………. 180

Cīņa par Lielo Teokalli…………………………………………………… 182

Pēdējās dienas Tenočtitlānā…………………………………………….. 186

Atmaksa………………………………………………………………………. 190

Septītā nodaļa

Tenočtitlānas bojā eja

Atkāpšanās………………………………………………………………….. 194

«Otumbas brīnums»………………………………………………………. 195

Ievainotais plēsonis dziedē brūces…………………………………… 198

Noraidītā savienība……………………………………………………….. 200

Kuitlauaka politika………………………………………………………… 201

Vergu apzīmēšana ar nokaitētu dzelzi……………………………….. 202

Negaidītā palīdzība………………………………………………………… 204

Acteku jaunais valdnieks Kuautemoks……………………………… 206

Ištapalapānas applūdināšana…………………………………………… 207

Galvaspilsētas bloķēšana……………………………………………….. 210

Izrēķināšanās ar neapmierinātajiem………………………………….. 213

Pavēle armijai……………………………………………………………….. 215

Ūdensvadā izpostīšana…………………………………………………… 216

Flotile sāk darboties………………………………………………………. 217

Cīņa par dambjiem………………………………………………………… 219

Iebrukums pilsētas centrā………………………………………………. 220

«Dedzināt, postīt, iznīcināt!»…………………………………………… 223

«Nelaimes tilts»…………………………………………………………….. 225

Sakāves sekas …………………………………………………………… 229

Uzvarēt vai mirt!…………………………………………………………… 231

Tuksneša josla……………………………………………………………… 233

Kuautemoka sagūstīšana………………………………………………… 236

Pēc uzvaras………………………………………………………………….. 239

Kapitālisma rīta ausmas idile…………………………………………… 241

Brīvības mīlestību nevar nogalināt…………………………………… 244

r. Ķinžalovs, a. belovs

TENOCTITLĀNAS BOJĀ EJA

Redaktore L. Rūmniece. Māksi, redaktors V. Selkovs. Mākslinieka G. Kirkes noformē­jums. Tehn. redaktore I.. Engere. Korektors V. Beķeris. Nodota salikšanai 1963. g. 11. sep­tembri. Parakstīta iespiešanai 1963. g. 28. de­cembri. Papīra formāts 60 X 90/16. 15.94 fiz. iespiedi. 15,94 uzsk. iespiedi. 15,89 izdevn. 1. Metiens 10 000 eks. Maksā 58 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 17190-J1191. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūp­niecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļer,iina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 857.

9(A)

1 Karavela — veclaicīgs trīsmastu vai četrmastu kuģis ar sarežģītu buru sistēmu.

5 — Tenočtitlānas boj3 eja

6 — Tenočtitlānas bojā eja

8 — Tenočtitlānas bojā eja

1 Izņēmumi bija tikai suns (Meksikā) un lama (Peru).

1 Iecienīts spāniešu ēdiens.

1 K. Markss, Kapitāls, I sēj., LVI, Rīgā, 19.51. g.( 712. lpp.

1 K. Markss, Kapitāls,, I sēj., LVI, Rīgā, 1951. g., 677.-678. lpp.

[1] arkebūzas — xv—xvii gs. šautenes, ko lādēja no stobra.

Arbalets — tā eiropieši sauca stopu — spalā iestiprinātu koka vai tērauda loku, ko lietoja speciālu smagu bultu izšaušanai.

[2] falkoneti — viegli mazkalibra lielgabali, kas šāva ar svina lodēm.

[3] konkistadori — spāniešu un portugāļu iekarotāji, kas XVI gadsimtā sagrāba Centrālo Ameriku un prāvu daļu Dienvidamerikas.

[4] vēlāk viņš uzdienēja par virsnieku, bet mūža beigās kļuva pat par nelielas pilsētiņas rehidoru (pārvaldītāju) Gvatemalā. •

[5] kvadrātiekavās ieslēg.ti vārdi, kuru nav citē­jamā tekstā, bet kuri palīdz to labāk izprast.

[6] ocelots — meža kaķis, dzīvo Dienvidu un Centrālajā Amerikā.

[6] Kardināli — augstākās katoļu garīdznie­cības pārstāvji. Nēsā sarkanas mantijas.

[6] Piktografija — «bilžu raksti», rakstības veids, kurā par priekšmetiem un notikumiem vēsta attēli vai tiem līdzīgas zīmes. Sīkāk par to skat. 144. lpp.

[7] Šī vārda burtiskā nozīme — «dieva nams».

[7] — Tenočtitlānas bojā eja

[8] v. i. Ļeņins, Raksti, 10. sēj., 62. lpp.

[9] pēc acteku valdnieka nāves troni parasti mantoja nevis dels, bet brālis vai brāļadēls.

[10] vārds «piktografija» sastāv no diviem vārdiem: latīņu «pictus» — «zīmēts ar krāsām» un grieķu «grapho» — «rakstu».

[11] brigantīnas — viegli divmastu buru kuģi.

[12] viclipucli— acteku kara dieva Uicilopočtli sakropļots nosaukums. Vārds «Viclipucli» literatūrā plaši izplatīts; to izmantoja arī H. Heine.

[13] k. markss, kapitāls, i sēj., lvi, Rīgā, 1951. g.,' 714. lpp.

[14] turpat, 678. lpp.

[15] turpat, 711.—712. lpp.