Džekija Darela

ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Mani nogurdinājuši daudzo cilvēku nebeidzamie apgalvo­jumi, cik ļoti viņi apskaužot manu "brīnumaino dzīvi" un kā man esot palaimējies tikt pie tik slavena vīra. "Ko gan vēl sie­viete no dzīves var gaidīt," tie eksaltēti skandē. Maigi izsako­ties, mana dzīve nepavisam nav brīnumaina, un ar vīru ir diemžēl kaut kā jāsadzīvo - vai nu viņš ir slavens vai nav.

Kaut arī mūsu tikšanās un vēlāk slepenā bēgšana notika tieši slavenāko sieviešu žurnālu labāko tradīciju stilā, tajās ne­bija nekā romantiska. Patiesību sakot, reiz es pilnīgi satriecu kādu cilvēku, paziņodama, ka apprecēju Darelu vienīgi tāpēc, lai atgūtu piecpadsmit mārciņas, kuras viņš man bija parādā/

Džerija Darela ielaušanās manā dzīvē no ikviena ar to ie­saistīta cilvēka viedokļa bija kaitinoša un sarūgtinājumu pilna. Tā kā es pēc dabas esmu diezgan savrups cilvēks un ar neiecie­tību izturos pret tiem, kas manā uztverē ir aprobežoti, izluti­nāti un pilnībā ekstraverti, [1] tad sākotnēji pret darela kungu izturējos ar nopietnām aizdomām.

Kāds mana nabaga plānprātīgā tēva draugs bija tēvu pieru­nājis iegādāties noplukušu komercviesnīcu, kas varētu sniegt "iespējamus papildienākumus". Man šis drūmais ūķis likās at­baidošs, un vēl atbaidošāks manās acīs bija čalojošais sieviešu bars, kas to apsēda. Tās izrādījās bēgles no Sadler's Wells operas trupas, kas Mančestrā bija ieradusies divu nedēļu provinciālā turnejā. Parastos apstākļos es izjustu līdzjūtību par viņu skarbo likteni - paciest šejienes klimatu, taču dāmas vienā laidā runāja tikai par kādu brīnišķīgu radījumu, kurš acīmredzot iemiesoja jebkuras sievietes mūža sapni, tā ka mana pacietība sāka zust. [2]

Tad kādā lietainā svētdienas pēcpusdienā viesnīcu gandrīz sagrāva sieviešu pūlis, kā lavīna iegāzdamies pa viesistabas durvīm un raudams sev līdzi jaunu, Rupertam Brūkam līdzīgu diezgan trauslas miesasbūves cilvēku. Spriežot pēc sievišķu idiotiskās izturēšanās, tam vajadzēja būt jau minētajam pārcil­vēkam - un tā arī bija. Es rūpīgi nopētīju šo radījumu un at­klāju, ka viņa pozēšana [3] ir visai uzjautrinoša. Taču pēkšņi vī­rietis ievēroja, ka es uz viņu skatos, un pievērsa man caururb­jošu skatienu. Aši atkāpos un devos prom no viesnīcas.

Nākamo divu nedēļu laikā mēs laimīgā kārtā redzējām viens otru ļoti reti, līdz kādu rītu mana nomocītā pamāte pie­runāja mani pavadīt Darela kungu uz dzelzceļa staciju, jo na­baga nelaimīgajam jaunajam cilvēkam neesot ne jausmas, kur tā atrodas - kaut kam tādam es gan nespēju noticēt. Viņa sie­viešu kārtas pielūdzējām tobrīd bija mēģinājums, tāpēc neviens cits palīdzēt nespēja, tomēr es nepārprotami paziņoju, ka daru to ar nepatiku.

Kad Darela kungs bija pārliecinājies, ka es nepavisam ne­priecājos par tā sabiedrību, viņš pārstāja apstarot mani ar savu milzīgo šarmu, ko sievietes parasti tik ļoti apbrīnoja. Kad ar pievilcību nekādus ievērojamus panākumus gūt neizdevās, mans ceļabiedrs pārslēdzās uz humoru, un, kaut ari to atzīt ir kaitinoši, viņam izdevās mani sasmīdināt - patiesībā pat tik ļoti, ka man kļuva žēl no viņa šķirties. [4] jutos mazliet vainīga, ka līdz šim nebiju pret viņu izturējusies īsti godīgi, tomēr ne­ļāvu šīm domām sevi mocīt, jo droši vien viņu vairs nekad ne- satikšu.

Beidzot lielā māja bija tukša, un tēvs nosprieda, ka tagad varētu ķerties pie viesnīcas remonta. Drīz vien visā ēkā ārdījās santehniķi, apmetēji, galdnieki un iekārtotāji, savukārt mēs, īpašnieki, bijām iesprostoti tajās istabās, kurās strādnieki mums atļāva apmesties. Pašā šī organizētā haosa virpulī uzra­dās Darels. Vai mēs varot piedāvāt viņam naktsmītni, kamēr viņš apbraukāšot visus apkārtnes zoodārzus pēc pasūtījumiem savai gaidāmajai dzīvnieku vākšanas ekspedīcijai uz Britu Gviānu? Mana pamāte, būdama līdzjūtīga dvēsele, turklāt nere­dzēdama citu izeju, piekrita dot viņam pajumti, ja viņš samie­rināšoties ar visu šo troksni un neērtībām un ieturēšot maltītes kopā ar mums kā ģimenes loceklis. Neko citu jaunais cilvēks nekāroja un drīz vien ērti iekārtojās, izaicinoši ķircinādamies ar manu pamāti un ar manu tēvu ielaizdamies garās, aizrau­tīgās diskusijās par jaunākajiem notikumiem.

Darels ātri iedraudzējās ar visiem, izņemot mani. Zinādams manu attieksmi, viņš tomēr bija pietiekami pārdrošs, lai lūgtu tēvam atļauju aizvest mani vakariņās, un vēl apbrīnojamāk bija tas, ka es pieķēru sevi piekrītam. Kad biju apradusi ar šo domu, tā mani pat iepriecināja. Tobrīd man nebija drauga, un es no­lēmu, ka pavadīt vakaru ar tādu sabiedrības spīdekli varētu būt interesanti. Pašai par lielu pārsteigumu, šis vakars man sagādāja lielu prieku, un mums lieliski saskanēja. [5] viņš man sīki izklās­tīja par savu dzīvnieku vācēja darbu, es savukārt stāstīju, kāda ir topošās operas solistes ikdiena. Pēc tam viņš sāka stāstīt par savu ģimeni - tas izklausījās neiedomājami aizraujoši un tik ļoti atšķīrās no manas pašas pieredzes. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi, un kopš tā laika esmu tikusi raustīta no viena pie otra, dzīvojusi vai nu pie vecvecākiem vai pie kāda no dau­dzajiem, dīvainajiem tēvočiem un tantēm. Tā kā man pašai īstas ģimenes nebija, es apskaudu Džeriju par viņa laimīgo bēr­nību un drošību, un šo jūtu iespaidā izrādījās, ka stāstu viņam tādas lietas, kuras nekad nevienam netiku atklājusi. Līdz mā­jup iešanas laikam bija zudusi jebkura neuzticība vai naidī­gums, un es patiesi jutu, ka beidzot esmu atradusi draugu, ar kuru papļāpāt un justies brīvi.

Mani šis fakts stipri satrauca, jo jutu, ka šādā veidā pavisam viegli varu pārlieku aizrauties - tā nebija laba doma, jo man ik­katru mirkli nācās veltīt mūzikai. Jutos atvieglota, ka turpmā­kos sešus mēnešus, kamēr viņš uzturējās Britu Gviānā, mēs ne- sazinājāmies, kaut arī bijām sirsnīgi nosolījušies viens otram rakstīt. Es čakli apguvu dziedāšanas iemaņas publikas priekšā un, jāatzīst, biju pārāk nodevusies šai nodarbei, lai vispār prā­totu, ko tobrīd dara Džerijs.

Tādējādi jutos stipri satriekta, kad kādā maija pēcpusdienā ieraudzīju viņu sēžam mūsu viesistabā, ārkārtīgi labā un (pat manā žultainajā vērtējumā jāatzīst) pievilcīgā izskatā. Viņš aši paskaidroja, kāpēc atkal atrodas Mančestrā. Viņš bija atgrie­zies Lielbritānijā ar lielāko savāktās kolekcijas daļu, izmitinājis dzīvniekus vietējā zoodārzā un nu vēlējās pēc iespējas ātrāk iz­dalīt tos pa mājvietām un aizsūtīt naudu savam partnerim, kurš joprojām atradās Gviānā, lai varētu atvest arī pārējos dzīv­niekus. Protams, viņš atkal izspieda no manas pamātes atļauju apmesties pie mums; tā bija prātīga doma, jo viņš augām die­nām un naktīm bija pie saviem dzīvniekiem, tīrīja būrus, baroja un aprūpēja tos, un uzskatīt šādu cilvēku par viesnīcas iemīt­nieku jebkuram liktos neērti.

Mani šausmināja izredzes tik ilgi uzturēties Darela satrau­cošajā ietekmē, jo vairāk nekā jebkad biju apņēmusies izturēties noraidoši. Drīz vien viņš uzsāka pārdomātu kampaņu manas pretestības sagraušanai. Viņš vaicāja, vai es būtu ar mieru viņam palīdzēt sagatavot dzīvnieku sarakstus, ko izsūtīt uz dažādiem zoodārziem. Sarakstus vajadzēja pārrakstīt ar rakstāmmašīnu, man savukārt bija brīvi pieejama tēvam piederošā rakstāmma­šīna, un Darels bija iedomājies, ka labāk ar pārrakstīšanu nodar­boties man, nekā viņam pašam lūgt tēvam atļauju izmantot šo ārkārtīgi vērtīgo iekārtu. Es iedomājos, ka tas varētu paātrināt viņa aizbraukšanu un ļautu man nodoties savam īstajam uzdevumam, tāpēc sāku šo gigantisko darbu. Nekad nebiju zinājusi, ka pasaulē ir tik daudz dažādu putnu un zvēru. Kas gan bija makao, un kā var eksistēt tāda kombinācija kā vāverpēr- tiķis? Kas, debesu vārdā, bija milzu skudrulācis? Es apbēru Dže- riju ar nebeidzamu jautājumu virknēm, un viņš pacietīgi centās man visu izskaidrot.

- Paklau, tā nekas nesanāks, tev vienkārši jāatnāk man līdzi uz zoodārzu un pašai jāapskata dzīvnieki, - viņš ierosināja.

Šāda doma man nepavisam nepatika, jo man bija ļoti stingri ētiskas dabas iebildumi pret savvaļas dzīvnieku turēšanu būros, turklāt visi zoodārzi, kurus agrāk tiku apmeklējusi, bija šausmīgi, smirdīgi ūķi, kādos es neiedomātos turēt pat beigtu kaķi. Savādi, bet Džerijs necentās mani pierunāt un neuzstāja, lai nākamajā rītā eju kopā ar viņu uz zoodārzu. Toties viņš centās man izskaidrot pareizi vadīta zoodārza īsto sūtību, to, cik svarīgi esot saglabāt brīvo dabu nākamajām paaudzēm, ņe­mot vērā cilvēku skaita palielināšanos un civilizācijas izpla­tību.

Viņš skaidroja, ka galu galā, cilvēkiem sarodoties aizvien vairāk un pamazām ielaužoties savvaļas radījumu dabiskajā vidē, zoodārzi kļūs par to pēdējo patvērumu. Viņš pastāstīja, kā centrālajā Āfrikā, aplam organizētas cece mušu apkarošanas kampaņas laikā, tikuši apšauti veseli bari lielo savvaļas zvēru. Vēl citur tika būvēti aizsprosti un appludinātas plašas terito­rijas, kurās pirms tam dzīvojuši un barojušies daudzi savvaļas dzīvnieki. Cilvēku interesēm saduroties ar šo dzīvnieku intere­sēm, dzīvniekiem neizbēgami nebija izredžu uzvarēt. Viņa karstākā vēlēšanās bija izveidot speciālu zoodārzu, kurā turēt un pavairot dažus no šiem dzīvniekiem - cerībā, ka tie pilnībā neizmirs, un īpaši kaismīgi viņš izteica uzskatu, ka visiem zoo­dārziem jāpārstāj būt par vienkāršām izklaides vietām un jā­kļūst par īstām zinātniskām iestādēm, kurās vissvarīgākais ir dzīvnieku labklājība.

Tādā garā viņš runāja visu ceļu līdz zoodārzam, un, pirms es paguvu atjēgties, mēs jau bijām iegājuši lielā koka ēkā, kuru pieskandināja dzīvnieku tarkšķi un spiedzieni. Es tūlīt pat ie­vēroju, ka te nevalda smaka, kas domās parasti saistījās ar zoo­dārziem. Tās vietā apkārt jaudās tīkamais salmu, pārtikas un dzīvnieku silto ķermeņu aromāts. Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja Džerija attiecības ar visiem šiem radījumiem. Pēkšņi šis šķietami aprobežotais jaunais cilvēks pavisam pār­vērtās. Biklums pagaisa, viņš svinīgi pastaigājās šurpu turpu gar būru rindām, cienāja ikkatru dzīvnieku ar gardiem kumo­siem un sarunājās ar to. Viņš tos patiesi mīlēja, un arī dzīvnieki dīvainā veidā mīlēja viņu [6] un izrādīja nepārprotamu uzticību. Tie spiedza kā mazi bērni, cenzdamies pievērst viņa uzmanību, vai arī dedzīgi lēkāja pa saviem būriem, lai taptu pamanīti. Es lēni sekoju Džerijam starp būru rindām, kautrīgi ielūkojos katrā būrī, un šie jaukie radījumi mani stipri aizkustināja. Slai­dais milzu skudrulācis, kas izskatījās gluži kā pārmoderns au­tomobilis, uzmanīgi piegāja pie sava mājokļa priekšējās sienas, lai tiktu pie glāstiem; daudzkrāsainie makao dažādās toņkārtās klaigāja "Robert!"; burvīgie mazie vāverpērtiķīši sēdēja kā klauni, piešķiebuši galvu sānis. Visi šie dzīvnieki kādā īpašā veidā neap­šaubāmi zināja, ka uz viņiem skatās, tomēr nelikās ņemam ļaunā manu klātbūtni - gandrīz vai šķita, ka viņi mani pieņem.

Mēs pavadījām zoodārzā krietni ilgu laiku, kamēr Džerijs katru no dzīvniekiem vēlreiz pabaroja un nomainīja samirku­šos salmus pret sausiem, un es vienkārši sēdēju uz kastes un vēroju viņu. Viņš strādāja klusi un prasmīgi, acīmredzami iz­baudīja savu nodarbi un uzrunāja ikvienu dzīvnieku, kam gāja garām. Viņš nepārprotami bija aizmirsis par manu klātbūtni un pilnīgi pievērsies tiem. Mani tas viss patiesi apbūra, un es gluži negribīgi pārtraucu klusumu, lai apvaicātos par dažā­diem dzīvniekiem.

- Nu, tagad es vismaz zināšu, par ko rakstu, - es teicu, kad bijām atgriezušies mājās. - Jāatzīst, viņi tiešām ir apburoši.

Pēc šī zoodārza apmeklējuma mūsu draudzība izvērtās pla­šāka. Es tajā laikā strādāju sava tēva pilsētas birojā, kur nu ska­nēja nemitīgi telefona zvani. Vai es piekristu kopā ar Džeriju paēst pusdienas? Ja nē, tad varbūt padzert rīta kafiju vai pēc­pusdienā tēju? Kā būtu ar teātra apmeklējumu vai kādas labas filmas noskatīšanos? Mans tēvs diezgan dzēlīgi painteresējās, kurš gan maksājot man algu, jo tā vien šķita, ka es lielāko daļu laika pavadu ārpus biroja.

-     Neuztraucies, tēt, - es viņu mierināju, - mēs vienkārši esam labi draugi, un viņš tik un tā drīz brauks projām.

Vienīgā atbilde, ko no tēva saņēmu, bija īgns ņurdiens, taču viņš nepārprotami bija nobažījies, ka mani pārlieku apburs šā cilvēka uzmanība, kurš tik ļoti atšķīrās no citiem maniem draugiem.

Maniem vecākiem par lielu atvieglojumu, Darela kungs kādu rītu rāmi paziņoja, ka drīz došoties prom, jo visi dzīv­nieki nonākuši savās jaunajās mītnēs un nekāda cita iemesla uzturēties ziemeļos viņam neesot, turklāt viņš sen nebija re­dzējis māti un sprieda, ka vajadzētu atgriezties Bornmutā. Šo­reiz es pavadīju viņu uz staciju ar mazliet lielāku prieku.

Tikko biju atgriezusies birojā, iezvanījās telefons. Zvanīja mans tēvs un noprasīja, vai Džerijs veiksmīgi aizbraucis.

-    Jā, - es apstiprināju.

-     Nu tad mēs visi varbūt varēsim mazliet pastrādāt, - tēvs noteica un noskaitīja man veselu virkni rīkojumu. Nolikusi klausuli vietā, es pagriezos pret savu galdu. Biroja durvis at­sprāga vaļā, un tajās parādījās Džerijs Darels, spiezdams pie krūtīm lielu klēpi pavītušu krizantēmu. Viņš pastūma puķes uz manu pusi, nepārprotami paskaidrodams - "tās tev". Tad, pagriezdamies uz promiešanu, viņš saminstinājās:

-    Tu laikam gan nevēlēsies ar mani precēties?

Pēc tam paraustīja plecus un greizi pasmīnēja.

-    Nemaz necerēju, ka tu vēlēsies, - viņš teica un aizgāja.

Mana tēva atvieglojuma sajūtai nebija lemts ilgs mūžs, jo ar

katru pasta sūtījumu es saņēmu vēstuli vai pastkarti, reizēm ari garu telegrammu. Tad pienāca briesmīgā diena, kad bija atsū­tīta man adresēta liela paka. Manam tēvam tas likās par traku. Viņš iesauca mani savā istabā.

-      Klausies, Džekij, starp tevi un to puisi Darelu noteikti kaut kas notiek. Neviens vīrietis netērēs laiku un naudu, rak­stīdams meitenei vēstules un sūtīdams viņai dārgas dāvanas, ja necerētu kaut ko saņemt pretī. Es gribu zināt patiesību, lai cik ļauna tā būtu. [7]

Es pūlējos nesmieties par sava parasti tik saprātīgā radītāja iz­turēšanos un bez jebkādiem panākumiem centos viņu pārlie­cināt, ka starp mani un Džeriju pilnīgi nekas nenotiek. Sekoja gara tirāde par bezprincipu vīriešiem, kuri pavedina nabaga ne­vainīgas sievietes neceļos, līdz beidzot es jutos tā, it kā piedalītos kādā Viktorijas laikmeta melodrāmā. Ap to brīdi situācija pārstāja mani uzjautrināt, es biju pamatīgi noskaitusies gan uz tēvu, gan Darelu. Tad man prātā iešāvās neķītra doma. Vai pats Džerijs nopietni ticēja, ka es vēlos viņu precēt? Bija darāms tikai viens - es nosūtīju telegrammu: "NOTEIKTI JĀRUNĀ ZVANI NEKA­VĒJOTIES APMAKSĀŠU RĒĶINU JA NEPIECIEŠAMS." Iedo­mājos, ka šāda taupība rosinās viņu rīkoties. [8]

Gandrīz nekavējoties pienāca atbilde: "PIEZVANĪŠU ŠO­VAKAR." Es nonīku pie telefona, kā pašai likās, stundām ilgi, tāpēc tobrīd, kad Darels tiešām piezvanīja, biju noskaitusies gan uz viņu, gan sevi, un nikni uzbruku tam. Kā viņš uzdroši­nās nostādīt mani tik neveiklā stāvoklī! Lai nebūtu vairs nekādu vēstuļu, pastkaršu, telegrammu un pilnīgi noteikti - nekādu paciņu! Kaut ari izjūtu pateicību par viņa iepriekš izrādīto laipnību, tas viss tālu pārsniedz normālas draudzības robežas, tādēļ visa veida sakari jāizbeidz. Nabaga Darels nespēja ne vār­diņu iespraust pa vidu.

-    Dieva dēļ, kas noticis? - viņš nebeidza taujāt, kad beidzot tika pie vārda. Es centos izskaidrot sava tēva attieksmi pret mūsu sakaru, un Džerijs, man par sarūgtinājumu, tēva bažām pilnīgi piekrita. Viņš uzskatīja, ka labākais šajā situācijā būtu pēc iespējas ātrāk atgriezties un mēģināt visu noskaidrot. Velti Džeriju pierunāt lieki nešķiest naudu, viņš apgalvoja, ka tas esot mazākais, ko viņš varot darīt, lai mūsu mājā no jauna sāktu valdīt miers un harmonija. Tajā brīdī, kad noliku klau­suli, istabā ienāca tēvs. Es viņam pastāstīju, kas noticis un ka Džerijs grasās ierasties un visu tēvam paskaidrot personīgi.

-    Labi, labi, - tēvs teica, - es tam jauneklim skaidri un gaiši likšu saprast, ka viņa lakstošanās ap tevi mani neiepriecina. Galu galā, kas viņš tāds ir? Ko mēs par viņu zinām? Spriežot pēc paša stāstītā, viņa izcelšanās ir visai apšaubāma un viņam galīgi nav naudas, nedz ari, spriežot pēc rakstura, pastāv izre­dzes kādreiz to iegūt. [9]

Es vēlreiz apgalvoju, ka mani ne mazākajā mērā neinteresē ne Džerijs pats, ne viņa izredzes nākotnē un ka tētis ceļ traci par neko.

Pēc divām dienām manu nelaimju cēlonis ieradās pats per­sonīgi, taču tobrīd šī situācija mani nepavisam vairs neuzjaut- rināja un es nevēlējos neko citu, kā mieru mājā. Norūpējusies gaidīju, kamēr mans radītājs un Darels ieslēgušies apspriedās. Biju zināmā mērā gaidījusi niknu brēku, taču tās vietā dzirdēju nepārprotemi miermīlīgu sarunu, kuru pāris reizes pārtrauca skaļu smieklu šaltis. Līdz sarunas beigām biju pārskaitusies gluži zilimelna.

Pie sevis laimīgi smaidīdams, Darels man pavēstīja, ka viss esot kārtībā.

-     Ko tu viņam teici? - es uzstājīgi noprasīju.

-    Nu, es viņam tiešā tekstā vaicāju, kāpēc viņš iebilst pret mūsu draudzību, un viņš apgalvoja, ka nepavisam neiebilstot ne pret mani personīgi, ne pret to, ka mēs izklaidējamies. Viņš gluži vienkārši uztraucas - kā jebkurš normāls tēvs, kas nevē­las, lai viņa ļoti talantīgā meita, kuru gaida spoža nākotne, tē­rētu laiku sadzīves sīkumos.

Es eksplodēju. Tātad mans tēvs drīzāk sliecās ticēt kādam bū­tībā svešiniekam, nevis man.* Tas bija pilnīgā pretrunā ar visu, ko viņš man līdz šim bija teicis. Džerijs mani noķēra, pirms pa­guvu mesties tēvam pakaļ.

-     Nu, nu, nomierinies, tas nabaga cilvēks ir patiesi satrau­cies, bet domāju, man izdevās viņu pārliecināt, ka es gan ļoti vēlētos tevi apprecēt, tomēr negrasos uzspiest savu sabiedrību, ja esmu nevēlams.

-    Liels paldies, - es atcirtu, - bet ko man tagad iesākt?

-    Tas nu tev pašai jāizlemj, vai tā nav?

-    Kad tu brauksi atpakaļ uz Bornmutu?

- Ak, pēc pāris dienām. Ja jau tavam tēvam nav iebildumu, ka mēs satiekamies, tad laikam gan to varētu izmantot.

Tēva izturēšanās mani patiesi sāpināja. Pēc lielās brēkas viņš pēkšņi bija visus pārmetumus atsaucis. Ja jau tā, es varētu gan viņam sagādāt iemeslu uztraukumam. Tēvs domāja, ka esmu nopietni aizrāvusies ar Džeriju, ka varētu aizbēgt un ar viņu apprecēties, - lai notiek, tā arī būs.

Džeriju pavisam viegli varēja pierunāt uzkavēties ilgāk, un es līdu vai no ādas ārā, lai būtu kopā ar viņu pēc iespējas ilgāk, paliku ārpus mājām stundām ilgi pēc atļautā laika un apmieri­nāta vēroju tēva sejas izteiksmi, jo skaidri redzēju, ka viņš ir neganti noskaities, tomēr, ņemot vērā paša sarunu ar Džeriju, neko nevarēja iebilst.

Tomēr bija kas tāds, ar ko neviens no mums netika rēķinā­jies. Es biju uzsākusi šo spēlīti, lai atdarītu par muļķību, bet pēkšņi aptvēru, ka mūsu attieksme vienam pret otru ir mainī­jusies. Mēs bijām pavadījuši kopā ikkatru brīvu brīdi un drīz vien sapratām, ka emocionāli aizvien vairāk pieķeramies viens otram, tā ka atvadīties nepavisam nebūs viegli. Vēl mums abiem bija pilnīgi skaidrs, ka situācija ir neatrisināma. Nebija nekādas iespējas apprecēties, jo es biju nepilngadīga, savukārt Džerijam nebija darba un finansiālais stāvoklis noslīdējis ze­mākajā līmenī - visa viņa bagātība sastāvēja no 200 mārciņām. Turklāt vēl viņa veselība sāka šķobīties, un, tā kā pirms diviem gadiem neganta malārijas lēkme bija viņu gandrīz novedusi kapā, pat mans tēvs jutās satraukts. Mēs ar Džeriju stundām ilgi apspriedām nepatīkamo stāvokli un nolēmām, ka Džeri­jam labākais šajā situācijā būtu atrast darbu. To izdarīt nebūs viegli, jo viņš prata vienīgi apieties ar dzīvniekiem, un ar zoolo­ģiju saistītu darbu atrast vienmēr bija grūti. Lai nu kā, viņš ap­ņēmās uzrakstīt vēstules vairākiem zoodārziem un cilvēkiem, kas varētu viņam palīdzēt.

Tā sākās vismokpilnākais laiks manā mūžā. Lai padarītu situāciju vienkāršāku, Džerijs atgriezās Bornmutā, līdz izdo­sies kaut kā nokārtot savu nākotni. Mēs uzturējām sakarus vie­nīgi ar vēstulēm un retumis sazvanījāmies.

Pa to laiku man apritēja divdesmit viens gads, un vairs nebija vajadzīga tēva piekrišana laulībām, taču Džerijs jopro­jām bija stingri apņēmies atrast jelkādu darbu. [10] Gaisotne mā­jās aizvien vairāk sabiezēja, tāpēc jutos patiesi iepriecināta, sa­ņēmusi ielūgumu apciemot Džerija māsu Bornmutā. Viņa gatavojās vēlreiz precēties un uzskatīja, ka būtu jauki visiem satikties, īpaši tāpēc, ka mēs ar Džeriju nu jau pavisam nopietni grasljāmies precēties. Nācās pamatīgi nopūlēties, līdz saņēmu atļauju doties uz Bornmutu visu nedēļas nogali, un Darels ie­radās man pakaļ. Ceļojums bija brīnišķīgs.

Kad nokļuvām mājās, bija jau vēls, un šo sagaidīšanu es ne­kad neaizmirsīšu. Nekad vēl nebiju bijusi tādā istabā, kur no kamīna ārā rēgojās, kā likās, puse ābeļdārza. Kad kamīnā esošā koku daļa bija nodegusi, kāds, kas atradās tuvumā, iestūma atlikušo dziļāk kamīnā. Tas vismaz bija veids, kā sasildīties, un raženais, jaunais vīrietis, kurš sēdēja līdzās Margaretai, acīm­redzot nevēlējās izšķiest enerģiju, saskaldot kurināmo mazā­kos gabalos. Baltās sienas klāja koši krāsaini austrumnieku pa­klāji un pastkartītes, kas attēloja dažādas vietas, kuras ģimene un draugi bija apmeklējuši. Tas viss izskatījās ļoti bohēmiski. Māsa Margareta sēdēja uz dīvāna, ģērbusies garā rūtainā uz­svārcī. Viņa mums abiem uzsmaidīja un teica, ka māte nogu­rusi no gaidīšanas un devusies gulēt. Ēdamais esot pielieka­majā, un mūsu gultas saklātas.

Mēs apsēdāmies pie kamīna, ēdām un runājāmies. Marga- reta laiku pa laikam uzdeva kādu nenoteiktu jautājumu par mūsu nākotnes plāniem, īpaši izvaicāja Džeriju par darba ie­spējām. Kā jau visi jaunieši, mēs bijām optimisma pilni un ce­rējām, ka kaut kas drīz vien radīsies.

-     Jā, bet ja nu gadījumā nerodas, - viņa it kā starp citu ieminējās, - man ir kāds priekšlikums. Diemžēl nevaru atdot naudu, ko esmu tev parādā, Džerij, toties jūs abi varētu pārcel­ties uz kādu no maniem dzīvoklīšiem un dzīvot kopā ar ģi­meni. Galu galā māte drīz no šejienes pārcelsies uz dzīvi pie mana brāļa Leslija, tātad jums vieta atradīsies bez pārmērīgiem izdevumiem. Tomēr es neuzstāju, lai jūs izlemtu uzreiz. Vien­kārši padomājiet. Ja izlemsiet, istaba jūs gaidīs.

-    Kā Džekija vēlēsies, tā arī darīsim. Ne jau visi vēlas uzsākt laulības dzīvi ar pustrakiem jauniegūtiem radiniekiem, - Dže­rijs piezīmēja.

Man uzmācās sajūta, ka mēs sasteidzam lietu dabisko gaitu - es nevēlējos nekādus lēmumus pieņemt strauji.

-    Vai drīkstu pateikt savu lēmumu vēlāk? - es vaicāju.

-    Protams, kad vien vēlies. Lai nu kā, jūs noteikti tagad esat ļoti noguruši, - Margo teica, gari nožāvādamās, - un domāju, ka mums visiem laiks gulēt.

Vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo man pa galvu nemitīgi šaudījās visdažādākās domas. Negribēju izskatīties nepateicīga, bet es taču viņus tik tikko pazinu, un galu galā es vispār varēju no­lemt neprecēties ar Džeriju. [11]

Es pamodos, kad Džerijs purināja mani aiz pleca un sniedza tasi tējas.

-    Tev nav uzreiz jānāk lejā. Karstā ūdens ir papilnam, un es tevi gaidīšu, kad būsi gatava.

Es tīšuprāt vilku garumā celšanos un mazgāšanos un prā­toju, kādi gan varētu būt pārējie viņa ģimenes locekļi. Es zi­nāju, ka Džerija māte ir atraitne un ka viņai ir pavisam četri bērni, no kuriem Džerijs ir jaunākais. Manas iztēles ainas bija ieskicējuši Džerija stāsti, un doma par satikšanos ar visiem man iedvesa šausmas. Visbiedējošākais likās vecākais brālis La- rijs, taču ar viņu tobrīd laikam vēl nenāksies tikties, jo viņš dzī­voja ārzemēs. Toties brālis Leslijs dzīvoja tepat netālu, un es viņam varētu nepatikt.

-    Neviens no ģimenes locekļiem nejaucas citu darīšanās, ja vien nedomā, ka otrs kaut ko dara aplami, kas gan notiek gan­drīz vienmēr, - Džerijs man bija apgalvojis, tomēr būtu nepa­tīkami dzīvot tik cieši kopā, ja mani pilnībā nepieņemtu.

Saņēmusi spēkus smagajam pārbaudījumam, es kāpu lejā. Dzīvojamajā istabā skanēja balsis, taču sarunas aprāvās, kad es iegāju iekšā. Džerijs aši pienāca klāt un pievilka mani pie sīci­ņas, pavecas dāmas, kas stāvēja pie kamīna.

-    Šī ir mana māte, - viņš teica.

Es biju bezgala pārsteigta. Viņa bija pilnīgi citāda, nekā biju iztēlojusies. Diezgan noraidošās gara auguma sievietes vietā, kādu vienmēr biju redzējusi iztēlē, manā priekšā stāvēja maza auguma maiga būtne ar jautrām, zilām acīm un sudrabotiem matiem. Viņa pasmaidīja un paspieda man roku.

-      Paldies dievam, tu neesi blondīne, mīļā, - viņa teica, draiski smaidīdama.

Šajā brīdī istabā ienāca Margareta, un visi ņēmās skaļi smie­ties. Kļuvusi drošāka, es vaicāju:

-    Ko jūs iesāktu, ja es būtu blondīne?

-    Neko, - Darela kundze atteica, - tomēr jūtos ļoti atvieg­lota. - Vēlāk es uzzināju, ka visas viņas mīļākā dēla iepriekšējās draudzenes bijušas blondas zilactiņas - "kā govis", Darela kundze paskaidroja - un doma par kādu no tām vedeklas lomā iesvē- lusi viņā pilnīgas šaušalas.*

Todien vēlāk es satikos ar brāli Lesliju. Viņš trokšņaini ie­bruka dzīvojamajā istabā, meklēdams māti, uzmeta man īgnu skatienu, apgriezās uz papēžiem un iegāja virtuvē. Džerijs ie­veda viņu atpakaļ istabā un mūs iepazīstināja. Leslijs bija tumš- matis ar caururbjošām, zilām acīm un, kā visi šajā ģimenē (iz­ņemot Džeriju), nebija neko daudz garāks par mani. Nolēmu, ka arī viņš ir jauks.

Nedēļas nogale pagāja ļoti ātri, un man nācās visiem spē­kiem nopūlēties, lai piedabūtu sevi atgriezties mājās. Šoreiz braucu viena, jo mēs uzskatījām par drošāku Džerijam turēties tālāk no Mančestras, kamēr es centīšos pārliecināt tēvu atbal­stīt mūsu laulības - kaut ari viņa atļauja man nemaz nebija va­jadzīga.

Šis posms manā dzīvē bija diezgan mokošs, jo drīz vien vairs nebija šaubu, ka nekas nespēs darīt tēvu pielaidīgu. Beigu beigās viņš vispār atteicās ar mani runāt par šo tematu. Lai stā­vokli vērstu vēl ļaunāku, Džerijs bija kļuvis gaužām nepacietīgs un spieda mani pieņemt lēmumu - lai kāds tas arī būtu. Tajā laikā Margareta uzrakstīja man vēstuli, kurā atgādināja par savu priekšlikumu un piebilda, ka Darela kundze mūs finan­siāli atbalstīšot, līdz Džerijs atradīšot ko piemērotu. Es jutos drausmīgi - nevēlējos atsvešināties no tēva vai rīkoties pretēji viņa gribai, tomēr jutu, ka šī ir mana vienīgā iespēja reizi par visām reizēm izrauties brīvībā un sākt pašai savu dzīvi.

Kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ māte visas tās izmeklēti izsmalcinātās, ēteriskās sievietes, kuras tiku vedis mājās, uzlūkoja ar zināmām aizdomām. Turp­mākie notikumi pierādīja, ka pret brunetēm viņai būtu vajadzējis vērsties ar vēl jo lielāku piesardzību. Dž. D.

Un tad pēkšņi viss atrisinājās bez manas līdzdalības. Manam tēvam vajadzēja uz pāris dienām aizbraukt biznesa darīšanās, un negaidot ieradās Džerijs. Man vajadzēja tūlīt pat pieņemt lē­mumu.

Mēs stundām ilgi apspriedām radušos problēmu un tās ne­sāpīgas atrisināšanas iespējas, bet, protams, īsti saprātīgas izejas no situācijas nemaz nebija. Es centos spriest loģiski un aiz­rādīju, ka par Džerija atlikušo naudu mēs nemaz nevaram apprecēties, kur nu vēl izdzīvot, bet viņam, kā likās, uz visu bija gatavas atbildes. Galīgā izmisumā es izsludināju karadarbības pārtraukumu un solīju darīt zināmu viņam savu lēmumu četr­desmit astoņu stundu laikā. Es izmisīgi vēlējos teikt jā, taču uz­traucos par daudziem jautājumiem. Nerunājot par naudas trū­kumu - es zināju, ka tēvs neko nedos, ja apprecēšos pretēji viņa gribai -, vēl pastāvēja temperamentu problēma. Mums nebija itin nekā kopīga, un vai šādām attiecībām lemts ilgs mūžs, kad pirmais sajūsmas vilnis būs pāri? [12] Man bija ļoti daudzsološas karjeras izredzes, bet, ja apprecēšos, no tās vajadzēs atteikties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Džerijam nepieciešama kāda, kas atbal­stītu viņa intereses, vēlētos pavadīt ārzemju ceļojumos un pil­nībā piedalītos itin visos viņa projektos. Es tam nebiju gatava. [13] no otras puses, viņš bija uzjautrinošs un apburošs puisis - tāds, uz kuru es varētu pilnībā paļauties. Es sāku pārliecināt sevi, ka mēs spēsim atrast kompromisu.

Darels nepārkāpa vienošanos un nākamo divu dienu laikā pat nepieminēja precēšanos. Kad pamiers beidzās, mēs nolēmām ko­pīgi aiziet uz kino un paēst vakariņas, tādējādi līdz mājās nākšanas brīdim abi bijām krietni pacilātā omā. Bija jau pavisam vēls un visi citi devušies gulēt, tāpēc dzīvojamā istaba piederēja mums abiem vien. Mēs vienkārši sēdējām siltumā un sarunājāmies par visu ko, izņemot precēšanos. Pēkšņi es jutos pagalam nogurusi un šausmās secināju, ka ir jau pieci no rīta. Trakajā steigā, lai tiktu laukā pa durvīm, mēs abi tajās iesprūdām, un, kamēr pūlējāmies atbrīvoties, Džerijs pavisam klusi vaicāja:

- Nu, vai tu precēsies ar mani? [14]

Tā kā šajā rīta stundā mans pretestības līmenis vienmēr ir vis­zemākais, es teicu - "jā, protams" - un ar to visi uztraukumi bija galā.

Beidzot es biju pieņēmusi lēmumu un nu neļāvu domās ielauzties šaubām. Mūsu laulība nepārprotami būs ļoti veik­smīga, tādēļ visi šķietamie šķēršļi pazudīs. Mani nepavisam neatturēja fakts, ka tobrīd mums piederēja tik tikko četrdesmit mārciņas, lai segtu apprecēšanās izdevumus. Mēs rūpīgi visu izplānojām. īpašā atļauja maksās kādas trīs mārciņas; tad vēl vajadzīgas vilciena biļetes līdz Bornmutai, šādi tādi izdevumi taksim, bagāžas pārvešanai un laulību gredzenam - jā, pietiks atlikulikām. Dabiski, tādas lietas kā saderināšanās gredzens vai medusmēnesis nemaz netika pieminētas, un tas mūs pat neuz­trauca - galu galā galvenais bija apprecēties.

Mana tēva atgriešanās laiks nenovēršami tuvojās, tāpēc mēs nolēmām bēgt uz Bornmutu un apprecēties tur. Pati dzīvo­šana vien Bornmutā būtu gluži kā medusmēnesis. [15]

Arodbiedrību darbība mani nekad nav īsti interesējusi, taču dzelzceļa darbinieku streika draudi rosināja mūs paātrināt aiz­braukšanu. Nākamās divdesmit četras stundas mēs drudžaini stūķējām tējas kastēs un visos citos daudzmaz piemērotos ie­saiņojumos manas mantas - grāmatas, notis, ierakstus -, kā arī tos krāmus, [16] ko Džerijs bija pamanījies sakrāt. Kad bijām ar darbiem pusē, es sāku šaubīties, vai vispār tiksim prom. Bijām pasūtījuši divus taksometrus nākamās dienas rītausmā un lū­dzām dievu, kaut varētu sastūķēt tajos visas mantas. Par spīti milzīgajai ceļasomu, kastu un čemodānu gūzmai, joprojām vajadzēja vēl kaut kur iesaiņot ļoti daudz mantu, tāpēc es izmi­sumā sāku darināt veselām kaudzēm brūna papīra saiņus; pē­dējās mantas tika sasaiņotas trijos no rīta.

Visas šīs drudžainās darbošanās laikā mana pamāte satrau­cās aizvien vairāk un vairāk, jo viņai vienīgajai nāksies stāties pretī tēva dusmām, kad tas atgriezīsies.

-     Neraizējies, es atstāju vēstuli un silti iesaku iedot to vi­ņam, pirms vēl viņš atklājis manu nozušanu. Tādā kārtā, ja palaimēsies, tu varēsi novērst vētru.

Dabiski, īpaši atvieglota viņa nejutās.

-    Tev vienkārši jānovēl visa vaina uz mani, - es apgalvoju ar aizceļojoša cilvēka pārliecību. - Pasaki, ka es iespītējos un tevi neklausīju. īpaši uzsver, kā tu centies mani pārliecināt, lai esmu prātīga un respektēju tēva viedokli. Pastāsti, kā tu lūdzies pagai­dīt viņa atgriešanos, lai varu pati visu izstāstīt. - Mani pilnīgi ne­uztrauca, kā pamāte mani nomelnos. Zināju, ka laba nebūšu tik un tā. Atstāju visu pamātes ziņā.

Nespēju saprast, kā man pēc gandrīz trīs stundu ilgas gulē­šanas izdevās tikt ārā no gultas, tomēr galu galā mēs iespiedā- mies gaidošajos taksometros un ceļojums varēja sākties. Rīts bija nožēlojams - pelēks, drūms un mitrs, galīgi nepiemērots līksmai bēgšanai, taču es biju pārāk nogurusi, lai uztrauktos par ko citu kā vien par tikšanu iekšā sasodītajā vilcienā.

Pēc ilgas blandīšanās pa staciju Džerijs beidzot noķēra vienu no izvairīgajiem radījumiem - nesēju. Viņš nebija ne jaunības spēka gados, ne īsti labā omā, tomēr beigu beigās parādījās ar ratiem un sakrāva tajos mūsu bagāžu, laipni apbrauca svarus un ripināja uz Londonas perona pusi. Mēs abi turējāmies aiz­mugurē, stiepdami papīra saiņus un vicinādami stāvlampu. Laikam izskatījāmies mazliet dīvaini šādā rīta stundā, jo tā vien likās, ka sacēlām nelielu sensāciju, streipuļodami šurpu turpu starp cienījama izskata biznesmeņiem.

Vecīgs uzraugs vēroja mūs tuvojamies pa peronu un norā­dīja nesējam, kur sakraut bagāžu. Kad bijām piebraukuši klāt, viņš sērīgi uz mums paskatījās.

-    Vai jūs taisāties precēties? - viņš noprasīja.

-    Jā, - es atteicu, pūlēdamās saturēt jūkošos saiņus.

-    Nu ko, lai Dievs stāv klāt, - viņš teica un pavicināja ar ka­rodziņu. [17]

Mūsu ierašanās Bornmutā tās pašas dienas pievakarē bija satraucoši atšķirīga no ceļojuma drūmā sākuma, un es jutos ārkārtīgi atvieglota, būdama kopā ar cilvēkiem, kuri sirsnīgi atbalstīja mūs un mūsu laulību. Visa ģimene bija sapulcējusies mūs sagaidīt un vai kūsāja no sajūsmas, sacenzdamies cits ar citu mūsu uzmanības piesaistīšanā. Darela kundze pastāstīja, ka tikko saņēmusi vēstuli no Larija - viņš strādāja diplomātis­kajā dienestā Dienvidslāvijā - un dīvainā kārtā arī viņš šo afēru atbalstot. Šis fakts likās dodam zaļo gaismu pasākuma turpinā­šanai, kaut arī Margo iebilda, ka Larija viedoklim tik un tā ne­esot nozīmes; lai nu kā, bija patīkami saņemt ģimenes galvas atbalstu.

-    Tā, mīļais, - Darela kundze pievērsās Džerijam, - kādas ir jūsu domas par kāzām?

-    Nu, mēs ar Džekiju uzskatām, ka tām jānotiek pēc iespējas ātrāk - gadījumā, ja ierodas tētis ar bisi, - Džerijs atbildēja.

Tā nu nākamajā dienā tika izsludināta operācija "kāzas", un ģimenes locekļi tika izsūtīti pa visu Bornmutu dažādos uzdevu­mos. Mēs ar Džeriju uzmeklējām dzimtsarakstu nodaļu. Tur mūs izprašņāja burvīga sieviete, kura, par spīti dzimšanas apliecībai, nekādi negribēja ticēt, ka man jau ir divdesmit viens gads; galu galā ceremoniju tika nolikta uz divdesmit sesto feb­ruāri. Margareta pati sevi bija iecēlusi par virspavēlnieci un ap­solījusi sagādāt ēdienus, arī kāzu torti, savukārt Darela kundze un Leslijs uzņēmās gādāt, lai būtu papilnam dzērienu. Kad pa­ziņojām, ka kāzām jānotiek pēc trim dienām, dāmas, gluži pre­tēji mūsu iedomātajam, pārbijās. Kā gan tik īsā laikā visu varēs paspēt sagatavot, viņas vaidēja.

-    Ak, neraizējieties, - Džerijs teica, - būs jau labi.

Nabaga Margo izmisumā metās prom no mājas, izrīkodama

sagaidīt viņu uz tēju pusčetros, jo viņai būšot nepieciešams at­gūt spēkus pēc grūtās cīņas konditorejā. Kad ieradāmies resto­rānā, viņas, protams, tur vēl nebija, tomēr drīz vien Margo pa­rādījās, starojoši smaidīdama, un pašapmierināti apsēdās.

-    Kā klājās, Margo? - Džerijs vaicāja.

-    Vajadzēja gan nopūlēties, - viņa atbildēja, - lai pierunātu to nožēlojamo konditoreju uzcept kādu kūku divdesmit četrās stundās.

-    Nu, pastāsti jel, kas notika.

Viņa esot iegājusi konditorejā un smaidot pasūtījusi vien- kārtainu kāzu torti.

-    Protams, kundze, uz kuru dienu?

-    Uz pirmdienu, - Margo atbildējusi

-    Ko? - pārdevēja noelsusies. - Tas nav iespējams!

-     Saprotu, ka laika nav daudz, bet tās ir neparastas kāzas, ļoti romantiskas. Ziniet, viņi aizbēguši no mājām.

Šis paziņojums acīmredzami atstājis iespaidu, un drīz vien to zinājis ikviens visā konditorejā, un visi esot izrādījuši sa­jūsmu par sev piešķirto lomu romantiskajā lugā. "Cik jauki", "cik neparasti", "par tādām lietām parasti raksta avīzēs, bet ne­kad necerēju kaut ko tādu piedzīvot tepat mūsu pilsētā!"

-      Lai nu kā, - Margareta smiedamās pabeidza stāstījumu, - viņi sirsnīgi apsolīja torti piegādāt laikā un lika man jūs abus apsveikt.

Pateicībā par viņas pūlēm mēs pasūtījām lielus krēma tortes gabalus. Margareta tos locīja iekšā ar acīmredzamu patiku.

-     Tā, Džerij, un kā būs ar laulību gredzenu? - Margo vai­cāja, atkal kļūdama lietišķa. - Iesim un dažus apskatīsim!

Visbeidzot mēs vienojāmies par tievu, pieticīgu astoņšķaut- ņainu zelta stīpiņu, kura, kā juveliera ļoti praktiskais asistents piesardzīgi aizrādīja, nevalkāšoties labi, ja kundze grasoties da­rīt mājas darbus. Taču man gredzens patika, un, kas zina, var­būt vēlāk varēsim atļauties ko jaunu. [18] tika izdotas vēl dažas no mūsu vērtīgajām mārciņām, un pēdējā izšķērdības uzplūdā mēs visi saspiedāmies taksī, pa ceļam apstādamies pasūtīt pu­ķes - pušķi man un dažus rotājumus mājai. Kopējā sajūta bija aplama. Visi citi bija satraukti un sajūsmināti, bet mēs ar Dže­riju uzvedāmies kā mūžību precējušies, visu uzņēmām vēsā mierā un gandrīz vai tā, it kā mums uz to būtu visas tiesības.

Turpmākās divas dienas pagāja, iekārtojot mazo dzīvoklīti. Kaut arī tikai maza istabiņa mājas aizmugurē, tomēr tā bija burvīga. No istabas pavērās skats uz plašo dārzu aiz mājas, un tālumā varējām saskatīt Svētās Katrīnas zemesraga viršiem ap­augušo smaili. Ap priedēm lidinājās meža baloži un citi savva­ļas putni, un es nudien jutu, ka beidzot dzīvoju laukos. Margo bija mēbelējusi istabu vienkārši, bet tur bija omulīgi, īpaši, kad iekūrām uguni mazajā krāsniņā. Istabā tieši pietika vietas div- guļamajai gultai, mazam rakstāmgaldiņam, viendurvju drēbju skapim, kumodei un vienam šūpuļkrēslam. Bija patiesi uzjautrinoši izvietot visas mantas šajā istabā, kaut arī Džerijs satraucās par savām grāmatām. Margo gan drīz atrisināja šo problēmu un atgriezās ar grāmatplauktu, kam atradās vieta virs kumodes. Viņa atnesa arī mazītiņu skapīti pie gultas un lampu. Šajā stadijā nebija nepieciešams raizēties par virtuves piederumiem, jo ēst grasījāmies kopā ar visiem.

Šī miniatūrā jucekļa vidū grozījās arī Margaretas pirmais vīrs Džeks Brīzs.

-    Tieši tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, - Džerijs teica. - Mēs rīt precēsimies, varbūt tu piekristu būt par liecinieku, vai kā nu viņus dēvē dzimtsarakstu nodaļā? Ak, jā, šī ir tā persona, kuru es grasos precēt, - viņš piebilda, pastumdams mani uz priekšu.

-    Nabadzīte, - Džeks novilka, - kā tu pamanījies sapīties ar Dareliem? - Parāvis uz augšu vienu no savām pinkainajām uz­acīm, viņš vēl noprasīja, - nebija taču spiesta lieta, vai ne? - un tad ierēcās smieklos.

-    Protams, būšu jūsu liecinieks, Džerij. Kaut ko tādu es ne­parko mūžā nepalaistu garām, taču uz kāzu dāvanu gan nece­riet. Ņemot vērā visus manus pienākumus, bērnus un sievas, es nudien nevaru atļauties izšķiest savu sūri grūti pelnīto nau­diņu par jūsu greznumlietām.

Drīz vien uzzināju, ka Džeks vienmēr izturējies kā pēdējais ubags, un nu tas jau kļuvis par ģimenes joku, bet īstenībā viņš, gluži kā visi citi Skrūdža tipa cilvēki, bija ārkārtīgi devīgs.

Svētdienas naktī mēs tradicionālās vecpuišu ballītes vietā noturējām nelielu ģimenes saietu, tādējādi grupiņa, kas nāka­majā dienā ieradās dzimtsarakstu nodaļā, izturējās neparasti mierīgi. Bez šaubām, diena bija tik drūma, cik vien iedomā­jams, pelēka un mitra.

Mēs laikam gan izskatījāmies dīvaini, jo bija pilnīgi skaidri redzams, ka ne Džerijs, ne es šim īpašajam gadījumam par godu neesam sagādājuši jaunu drēbju kārtu. Mums nebija liekas naudas drēbēm, tāpēc vajadzēja izlīdzēties ar jau esošajām. Es tomēr biju centusies turēties pie vecās paražas - uzģērbusi kaut ko vecu (mans mētelis), kaut ko jaunu (pāris neilona zeķu), kaut ko dāvinātu, kaut ko patapinātu (Margaretas blūze), kaut ko zilu (šalle). Darels izskatījās pavisam glīts un kārtīgs, un - pil­nīgi neiedomājami - bija pat nospodrinājis kurpes. [19]

Ceremonija bija diezgan īsa. Atceros, es nespēju aptvert, ko gan es daru, kāpēc esmu šādā afērā iesaistījusies, bet atguvos pietiekami, lai apstiprinātu, ka ņemu Džeraldu Malkolmu par savu likumīgi laulātu vīru. Drīz viss bija galā, un mēs braucām atpakaļ uz mājām. Džerijs smaidīja un spieda man roku. - Nu jau ir par vēlu, - viņš teica, - esmu tevi sagūstījis. [20] Kaut arī kāzu svinības notika šaurā lokā, tajās nekā netrūka. Tika teiktas runas, uzsaukti tosti un sagriezta, un notiesāta kāzu torte, kuru, kā solīts, piegādāja jau no rīta. Viesi ķircinājās un izjokoja cits citu uz nebēdu, un bija pilnīgi skaidrs, ka visi bija labā omā.

Ne reizi neatskanēja jautājums par medusmēnesi, jo mums vairs nemaz nebija naudas, bet es to uztvēru kā atvieglojumu un jutos gluži apmierināta par to, ka mūsu dzīvei nāksies ritēt vienīgi ap pašu mazo istabiņu un ģimeni. Dabiski, mūsu iz­priecas bija pieticīgas, taču mēs nekad nejutāmies garlaikoti

vai kaut kādā veidā ierobežoti. Bija kaudzēm grāmatu, ko lasīt, jauks lauku apvidus, kur pastaigāties, un dārgumiņš Džeks Brīzs mums bija iedevis vecu radioaparātu.

Mūsu naudas krājumi strauji izbeidzās, tāpēc man nācās rūpīgi novērtēt situāciju, palīdzēt Džerijam izplānot kampaņas un arī, svarīgāk par visu, plānot mūsu izdevumus. Tajā laikā Džerijam bija divas vājības - smēķēšana un tējas dzeršana, un es biju apņēmusies gādāt, lai viņam nekādā gadījumā nenāktos no tām atteikties. Mūsu pirmā nopietnā problēma bija sagādāt Džerijam darbu. Visi viņa pūliņi atrast darbu Anglijā izrādījās nesekmīgi, tāpēc mēs nolēmām, ka nāksies doties tālākos mek­lējumos, varbūt kādā savvaļas dzīvnieku apgabalā Āfrikā, vai pat emigrēt uz Austrāliju. Tā kā mēs nevarējām atļauties pirkt laikrakstus, kuros tika publicēti oficiāli sludinājumi, katru dienu devāmies svētceļojumos uz Centrālās bibliotēkas lasītavu. Darba piedāvājumu loks tādam cilvēkam kā Džerijs - bez aka- " dēmiskās izglītības vai komerczināšanām - bija gaužām iero­bežots, tomēr mēs cerējām, ka kaut kas ar dzīvniekiem saistīts visdrīzākajā laikā parādīsies. Turklāt vēl mēs noskaidrojām visu Austrālijas, Amerikas un Kanādas zoodārzu nosaukumus un adreses, un nākamo pāris nedēļu laikā nosūtījām veselas vēs­tuļu straumes ar Darela toreizējo sasniegumu aprakstiem, kas tik jaunam cilvēkam nemaz nebija neievērojami. Pēc tam mēs bažīgi gaidījām atbildes. Pārsteidzoši, cik nedaudzi zoodārzi saņēma drosmi kaut vai atzīt vēstules saņemšanu, un tie daži, kuri vispār atbildēja, neko nevarēja piedāvāt. Šis ieguldījums izrādījās pilnīgi nevērtīgs. Es gan nejutos kā zaudētāja, drīzāk vienkārši pārskaitusies, un mēs turpinājām blenzt laikrakstu sludinājumos.

Tajā laikā Džerija kādreizējais partneris vaicāja, vai mēs vē­lētos Mārgeitā pieskatīt piekrastes zvērnīcu, kas atradās viņa

aizbildniecībā. Viņš nevarētu atļauties maksāt mums algu, toties segtu mūsu dzīvošanas un pārtikas izdevumus, kā ari maksu par transportu. Darels ar sajūsmu pieķērās iespējai atkal strādāt ar dzīvniekiem.

-    Lai nu kā, - viņš teica, - tev tas būs labs treniņš.

-     Bet es taču neko nejēdzu no dzīvnieku kopšanas, - es ie­bildu.

-    Drīz tu iemācīsies.

Mazais zoodārzs ietilpa piekrastes izpriecu parkā un bija pa pusei akvārijs, pa pusei zvērnīca. Drīz vien es biju aizrautīgi nodevusies banānu un apelsīnu mizošanai, kauliņu lupināša- nai no ķiršiem, mazuļu barošanai no pudelītes un vispārējai dzīvnieku kopšanas zināšanu apguvei smagā darbā. Drīz vien es arī sapratu vecā, labā noteikuma jēgu, ka neko nevajag mā­cīties no vīra. Man nekas netika aiztaupīts. [21]

-    Es nevarēju dabūt ārā visus mēslus, kas uz tā būra grīdas, - es žēlojos.

-   Nu tad padarbojies ar rokām, - tā bija visa palīdzība, kādu izdevās gūt.

Kaut arī darbs bija nogurdinošs un apnicīgs, es neparko ne­būtu palaidusi garām šo izdevību trīs nedēļu garumā, un sav­vaļas dzīvnieku aprūpe man sāka sagādāt prieku. Tomēr man arī nebija žēl atgriezties Bornmutā.

Augļu kapāšanas un būru tīrīšanas starplaikos man bija laiks, lai koncentrētos mūsu nākotnei, un sāka izkristalizēties kāda doma. Larijs Darels bija gluži sekmīgs rakstnieks un, cik man zināms, vienmēr mudinājis ari Džeriju ķerties pie rakstī­šanas. Ja viens no Dareliem spēj rakstīt un ar to pelnīt naudu, kāpēc otram arī nepamēģināt? Tā sākās operācija "Uzmākša­nās". Nabaga Darels cieta gaužas mokas. Dienām ilgi es plijos viņam virsū, rosinādama kaut ko kādam uzrakstīt.

-    Es neprotu rakstīt, vismaz ne tā, kā Larijs.

-   Kā tu vari to zināt, pirms neesi pamēģinājis? - es neatlaidos, un pilnīgā izmisumā nabaga Darels mēģināja izlikt dažas domas uz papīra.

-    Par ko tad man vispār vajadzētu rakstīt?

-    Nu, kaut vai par saviem ceļojumiem.

-    Kurš gan gribēs kaut ko par tiem zināt?

-    Es gribēšu, tā ka ķeries klāt!

Larijs ar sievu Evu tieši tobrīd bija Anglijā. Viņi gaidīja savu pirmo bērnu, un tika nolemts, ka mazulim labāk piedzimt An­glijā nekā Dienvidslāvijā. Kaut arī tikšanās ar ģimenes ģēniju bija nedaudz satraucoša, man jāatzīst, ka viņš bija daudz jaukāks cilvēks, nekā biju iztēlojusies. Larijs bija īss un drukns, viņā vienā mirklī varēja pazīt Darelu, jo viņam piemita viss Darelu šarms un humors, vienīgi daudz filosofiskāks un izsmalcinātāks. Gan viņš, gan Eva pret mani izturējās ļoti mīļi un laipni, un La­rijs pamatīgi uztraucās par Džerija nespēju atrast darbu.

-     Kāpēc gan tu nesaraksti grāmatu par visiem tiem saviem briesmu pilnajiem ceļojumiem un pārmaiņas pēc nenopelni mazliet naudas? Galu galā, Britānijas ļautiņiem trakoti patīk stāstiņi par pūkainiem zvēriņiem un džungļiem, un uzrakstīt būtu tik vienkārši - tev ir papilnam materiālu un visa kā.

Džerijs, protams, nebija ieinteresēts turpināt šo sarunu, to­mēr juta, ka es uz viņu cieši skatos.

-     Var jau būt, ka es spētu aprakstīt savus trīs ceļojumus, kaut arī tas noteikti izklausīsies drausmīgi.

-    Manu mīļo zēn, tu taču negribi visā nopietnībā apgalvot, ka aprakstīsi trīs ceļojumus vienā pašā grāmatā? - Larijs šausmās iebilda. - Tu laikam esi jucis. Skaidrs kā diena, - katrs ceļo­jums jāapraksta savā grāmatā!

-    Goda vārds, Larij, man tā nešķiet. Neaizmirsti, ka man nav nopietnas rakstīšanas pieredzes. Tev jau labi - tev patīk rakstīt, un tu to esi darījis jau gadiem ilgi, toties man pat vēstuļu rak­stīšana liekas garlaicīga. Pajautā mātei, cik reižu tiku viņai rak­stījis, kamēr biju prom no mājām.

-    Tas nepavisam nav viens un tas pats. Lai nu kā, pamēģini, un tad jau redzēsim. Esmu gatavs izlasīt pirmās pāris nodaļas un godīgi izteikt savu viedokli, kaut arī par dzīvniekiem veltītu literatūru neko daudz nezinu. Turklāt esmu apņēmības pilns ieteikt tevi saviem izdevējiem - Fabers. Uzklausi manu pa­domu, netērē spēkus ar aģentiem - viņi tikai krāpjas un savāc tavu naudu par neko, bet sāk rosīties tikai tad, ja autors izrādās veiksmīgs.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka Darels nepavisam netraucas se­kot šim "labajam, saprātīgajam padomam", bet es biju apņē­musies panākt, lai viņš kaut vai pamēģina. Vēlāk tonedēļ mēs noklausījāmies gaužām garlaicīgu radiopārraidi par dzīvi Rie­tumāfrikā. Dzirdējusi Darela ilgstošos vaidus, es ieminējos:

-    Ja tu domā, ka varētu pastāstīt labāk, kāpēc neparunāt ar BBC par Rietumāfriku?

-    Tu jau zini, ka tā nav tāda veida rakstīšana, kādu Larijs ie­teica, - viņš atbildēja.

-    Protams, zinu, bet tas būtu sākums un vismaz kāds veids, kā nopelnīt, - es neatlaidos.

-     Lai nu būtu, bet par ko lai runāju radio?

Man sāka zust pacietība.

-    Beidz jel gausties un kaut vai pamēģini, Džerij. Galu galā tu ar saviem stāstiem par afrikāņiem un savāktajiem dzīvniekiem spēj mani uzjautrināt stundām ilgi, kāpēc gan nepamēģināt to visu sniegt klausītājiem? Apsoli, ka tu to izdarīsi. Tas tomēr ir labāk, nekā šeit sapūt.

Šis jautājums vairākas dienas netika pieminēts, un tad es dzirdēju Džeriju lūdzam Margo apvaicāties, vai kāds no viņas draugiem varētu aizdot viņam rakstāmmašīnu.

-    Zinu, ka Džekam viena veca mašīna ir. Pavaicā, kad viņš atgriezīsies. Ja viņš aptvers, ka tu ar to vēlies nopelnīt naudu, esmu pārliecināta, ka viņš tev to aizdos.

Pēkšņi Darels nosprieda, ka nespēj sagaidīt Džeka atgrieša­nos - viņam rakstāmmašīnu vajadzēja tūlīt. Nomas maksa bija apmēram trīsdesmit mārciņas nedēļā, un tik daudz mēs vien­kārši nevarējām atlicināt. Nebija citas izejas, kā pārdot Džerija grāmatas, jo dažas no tām bija patiešām vērtīgas. Šo dārgumu pārdošana, likās, Darelu sasparoja, viņš sāka rakstīt uzmetu­mus par saviem Āfrikas ceļojumiem, pierakstīdams dažādas detaļas, kas varētu noderēt radiopārraidei.

-    Esmu izlēmis, - viņš kādu rītu apņēmīgi paziņoja. - Es uz­rakstīšu par mataino vardi un tās ķeršanu. Vienīgā problēma ir noskaidrot, cik vārdu ir piecpadsmit minūšu ilgā aprakstā.

-    Jābūt kādam paņēmienam, kā to izdarīt.

Mēs zinājām, ka kaut kur mājā atrodas "Rakstnieku un ak­tieru rokasgrāmatas" sējums, kas reiz piederējis Larijam, un visbeidzot Darela kundze to izraka no grāmatu kaudzes, kuru bija grasījusies ņemt līdzi uz Leslija mājām. Ieslēdzies mūsu mazajā istabiņā un nodrošināts ar nebeidzami daudzām tēj­kannām, Darels nodevās eksperimentam - "Matainās vardes medībām"; katra pabeigtā lappuse tika nodota man vērtēšanai un daudzo drukas kļūdu izlabošanai. Izklausās satraucoši, bet neviens no Darelu ģimenes neprata rakstīt bez kļūdām, kaut arī visi bija ieguvuši privātskolu izglītību, un Darela kundze.patiesi lepojās, ka viņa, kas bija mācījusies pavisam mazā amerikāņu skoliņā Indijā, gramatiku zināja labāk par visiem saviem bēr­niem, kas bija izglītoti par bargu naudu. Biju aizrāvusies ar stāstu par dīvainajiem abiniekiem ar bieziem, matiem līdzī­giem izaugumiem uz pakaļkājām. Šos dzīvniekus Džerijs bija atradis, sagūstījis un atvedis uz Londonas zoodārzu, un es ne­spēju vien sagaidīt, kad nākamā lappuse izritināsies no rak­stāmmašīnas ruļļiem. Lai taupītu laiku un Džerija divus pirkstus, es izdomāju vienkāršu paņēmienu drukas kļūdu labo­šanai - uzdrukāju labojumus uz līmpapīra, tad tos izgriezu un uzlīmēju uz aplamā vārda. Dabiski, tas bija ļoti nogurdinoši, bet galu galā izdevās sasodīto rakstudarbu pabeigt, un tad atlika to vairs tikai nosūtīt BBC radiolasījumu nodaļai Londonā un cerēt. Mūsu parastajai nodarbei - pasta gaidīšanai - pievienojās zināma aizrautība, vismaz ar mani tā notika. Darels neizrādīja nekādu interesi.

Kādu rītu Darels bez jebkāda redzama iemesla pēkšņi ieteicās:

-    Varbūt tev vajadzētu apgriezt matus? Man apnikusi tava Centrāleiropas bēgles frizūra, - un, pirms es paspēju ko iesākt, viņš kopā ar Margo iestiepa mani vannas istabā un, vicinā­dams šķēres, metās uzbrukumā manām viļņotajām cirtām, pilnīgi neņēma vērā manus protestus un neļāva man ieskatīties spogulī. Viņi cirpa un cirpa, kamēr es sāku justies plikpau­raina. Kad abi beidzot bija ar savu rokudarbu apmierināti, viņi ļāva man paskatīties spogulī. Man par lielu pārsteigumu, re­zultāts bija gluži pieņemams, un manu īso griezumu vēlāk ļoti populāru padarīja Odrija Hepberna filmā Sabrīna Fair. Kopš tā laika daudzi centušies mani pierunāt, lai atkal ataudzēju ga­rus matus, bet Darels to nepieļāva, un es pati, aplūkodama vecas fotogrāfijas, nevaru teikt, ka pārmetu viņam.

-    Tu taču saproti, ka Larijam daudzi darbi tikuši atmesti at­pakaļ, tāpēc nesaceries par daudz no vienas mazas uzstāšanās, - tas bija viss, ar ko dārgais laulenis mani mierināja.

Un tad beidzot pienāca atbilde: nevis strups atteikums, bet gan ārkārtīgi apburoša vēstule no Redlija kunga, kurš lūdza Džeriju piezvanīt un aprunāties par viņa radiolasljumu. Mēs steigšus metāmies uz Leslija māju parādīt visiem vēstuli un ari izmantot telefonu. Mēs tikko spējām noticēt - BBC ne tikai ļoti patika stāsts, bet darbinieki arī vēlējās to pavisam drīz pa­laist ēterā un gribēja, lai Džerijs pats to nolasītu.

Raidījumam bija lieli panākumi. Ikviens apgalvoja Džerijam, ka viņš ir dzimis radio stāstnieks, un Radio lasījumu nodaļa vienmēr ar prieku pieņems vēl citus stāstus, ja tie ari turpmāk būs tik labi. Tomēr vēl vairāk mani iepriecināja čeks par piecpa­dsmit mārciņām. Šis fakts beidzot pārliecināja Darelu, ka Larija ierosinājumam varbūt ir kāda jēga un ka viņam vajadzētu pa­mēģināt uzrakstīt grāmatu par savu pirmo ceļojumu uz Āfriku. Džerijs jau bija izdomājis piemērotu nosaukumu - "Pārpildītais šķirsts" - un nu vajadzēja tikai to nožēlojamo gabalu uzrakstīt.

Ar to bridi mūsu dzīve kļuva stipri atšķirīga. Darels atklāja, ka vieglāk ir rakstīt pa naktīm, kad neviens viņu netraucē, tā­pēc nolēma kļūt par nakts radījumu. Tas padarīja mūsu attie­cības visai saspringtas. Mūsu dzīves telpa bija ļoti maza, man bija ārkārtīgi trausls miegs, un es trūkos augšā no vismazākā troksnīša, taču nauda bija vajadzīga, tāpēc nācās pielāgoties. Tieši tajā brīdī, kad mūsu līdzekļi bija praktiski izsīkuši un nā­cās atteikties no īrētās rakstāmmašīnas, palīgā nāca dārgumiņš Džeks un aizdeva savu portatīvo rakstāmiekārtu, līdz episkais darbs būs pabeigts. Šī rakstāmmašīna grabēja ievērojami klu­sāk nekā mūsu īrētā, tāpēc es biju Džekam divkārt pateicīga.

Darels pie savas grāmatas strādāja tā, kā es vēl nekad nebiju viņu redzējusi strādājam; katru rītu mani gaidīja vesela kaudze lappušu, ko lasīt un labot, un grāmata pamazām sāka veidoties. Mēs abi bijām sajūsmināti un aizrāvušies ar darāmo, un atkal es atklāju, ka stāsts pilnībā piesaistījis manu uzmanību - tas bija pārsteidzoši, jo grāmatas par dzīvniekiem un ceļojumiem allaž tiku ienīduši; šī bija pilnīgi atšķirīga no jebkuras iepriekš lasītās, un mani pārņēma doma, ka tā mums varētu ienest ve­selu kaudzi naudas. Rakstīšana turpinājās vēl, vēl un vēl, un tā vien likās, ka Džerijs mēģina uzrakstīt "Vējiem līdzi".

-    Cik vārdiem grāmatā jābūt, Džerij? - es kādu rītu vaicāju.

-    Nu, domāju, kādiem sešdesmit tūkstošiem.

-    Varbūt man vajadzētu sākt tos skaitīt kopā?

-    Dari tā, ja vēlies.

-     Džerij, - es vēlāk paziņoju, - labāk met drīz mieru, tu jau esi uzrakstījis sešdesmit piecus tūkstošus vārdu.

-    Pavisam labi, - Darels atteica, - pēdējo nodaļu tu dabūsi rīt no rīta.

Nākamais darbs bija sašūt visas lappuses kopā starp divām cieta kartona loksnēm un uzrakstīt virsū grāmatas nosau­kumu, Džerija vārdu un adresi, un vārdu skaitu, un satīt glītā sainītī. Paklausot Larija padomam, mēs manuskriptu kopā ar īsu paskaidrojumu nosūtījām Alanam Pringlam uz izdevnie­cību Fabers. Mēs pateicībā to uzticējām Viņas Majestātes pas­tam. Šie pūliņi bija mūs abus tik ļoti nogurdinājuši, ka vēlējā­mies vienīgi aizmigt un to visu aizmirst, turklāt Larijs bija mūs brīdinājis, ka paies vairākas nedēļas, pirms pienāks kādas ziņas no izdevējiem.

Apmēram tajā laikā parādījās divi darba piedāvājumi: Ugandas medību zvēru iecirknī un Hartumas pilsētas muzejā Sudānā. Lai gan manuskripts bija iesniegts, Džerijs devās uz abām darba intervijām, tomēr tūlīt noraidīja Sudānas piedāvā­jumu, jo vismaz divus gadus nevarētu ņemt mani līdzi. Toties darbs Ugandā bija pilnīgi citāds, un viņš bija cieši pārliecināts, ka to dabūs. Taču tad pie varas atgriezās konservatīvo valdība un izsludināja taupības režīmu, un vārda tiešā nozīmē vienas dienas laikā Džerija darba postenis tika likvidēts. Viņš bija ne­ganti noskaities, tomēr es dzīvespriecīgi aizrādīju, ka viņš diezin vai joprojām vēlēsies strādāt par mežsargu kaut kur Ugandā, ja izrādīsies, ka kļuvis par sekmīgu rakstnieku.

-    Par to nav runa, - Džerijs ietiepās. - Dievs vien zina, vai to grāmatu jelkad vispār pieņems, un pat veiksmes gadījumā tā

mums varbūt ienesīs tikai dažas mārciņas.

-    To mēs vēl redzēsim, - es paļāvīgi teicu.

Pēc mēneša no Fabers pienāca vēstule; tajā bija teikts, ka iz­devniecībai manuskripts ļoti patīkot, - vai Džerijs varētu aizbraukt uz Londonu un par to aprunāties? To izdarīt nebija viegli, jo jau atkal nomāca naudas trūkums. Džerijam nebija eksotisko dzīvnieku fotogrāfiju, ko pievienot grāmatai kā ilus­trācijas, tāpēc šis jautājums bija grūti izlemjams. Visbeidzot Fabers apsolīja pasūtīt zīmējumus kādam šveiciešu mākslinie­kam un par tiem samaksāt, un sešas nedēļas pēc manuskripta saņemšanas izdevniecība bija apņēmusies segt izmaksas par iz­došanu atsevišķās burtnīcās, tulkošanas tiesībām utt., samak­sāt mums avansā simt mārciņu: pusi, parakstot līgumu, un otru pusi - pēc trim mēnešiem. Bija 1952. gada aprīlis.

Gaidot publicēšanas dienu, mums tomēr vajadzēja arī kaut ko ēst, un savā jaunatklātajā aizrautībā Darelam izdevās uzrak­stīt dažus stāstiņus dažādiem žurnāliem un vairākus radio lasī­jumu scenārijus. Tomēr mums joprojām izmisīgi trūka naudas. Mūs nopietni satrauca doma, ka Larijam varbūt nav bijusi tais­nība jautājumā par literārajiem aģentiem - pat tik nopietni, ka nolēmām apciemot paša Larija aģentu Spenseru Kērtisu Braunu un lūgt viņa padomu.

Vispirms, protams, nosūtījām viņam vēstuli, kurā īsi aprak­stījām līdz šim notikušo un vaicājām, vai viņš piekristu izlasīt grāmatu. Kērtisa Brauna kungs gandrīz nekavējoties atbildēja un lūdza izsniegt viņam manuskripta kopiju. Tāpēc mēs no Fabers pieprasījām pirmo tipogrāfijas korektūru. Pāris dienu vēlāk mēs saņēmām vēl vienu vēstuli: vai Džerijs varētu aiz­braukt pie Kērtisa Brauna uz Londonu? Mēs vēlreiz aizgājām uz Leslija mājām izmantot telefonu. Es uzstāju, lai Džerijs pa­saka Kērtisam Braunam, ka mēs nevaram atļauties braukšanu uz Londonu. Visa ģimene dzīvojamā istabā bažīgi gaidīja, ka­mēr Džerijs pabeigs sarunu.

-    Vai varat iedomāties? - viņš iebrāzās istabā. - Viņš tik dedzīgi vēlas mani satikt, ka atsūtīs ceļa naudu!

Tas bija fantastiski, un tā nudien bija pirmā reize, kad kāds tik konkrēti apliecināja savu ticību Džerija spējām. Mēs patiesi saņēmām no Kērtisa Brauna čeku: ne vien ceļa naudu, bet ve­selas simt divdesmit mārciņas. Turklāt naudu sūtīja viens no tās nicināmo literāro aģentu brālības, kurš no Džerija darba nebija nopelnījis ne penija.

-    Es varētu pats sevi iepļaukāt, ka ļāvu Larijam sevi atrunāt no literārā aģenta izmantošanas, - Džerijs vaidēja. - Laikam būšu bijis pilnīgi bez prāta, bet nu esmu guvis mācību un ne­kad vairs tā nerīkošos, ja pat Kērtiss Brauns mani nepieņems.

Darels uzstāja, lai braucu viņam līdzi uz Londonu.

-     Galu galā, - viņš paskaidroja, - tu zini, ka es neatcerēšos neko no tā, ko man teiks. Visticamāk es vispār aizmirsīšu tā cil­vēka vārdu.

Pēc mazajā Bornmutas istabiņā pavadītajiem gandrīz astoņpadsmit mēnešiem ceļojums uz Londonu man bija div­kāršs prieks.

-     Būsim pavisam izšķērdīgi un brauksim ar taksi. Mēs galu galā nemaz nezinām, kur tā Henrietes iela ir, bet nedrīkstam no­kavēt tikšanos ar savu labdari.

Kērtisa Brauna biroja telpas tolaik atradās loti veclaicīgā namā tieši līdzās Koventgārdena tirgum. Paša Spensera Kērtisa Brauna kabinets ēkas priekšdaļā bija gaišs un plašs. Viņam bija apmēram četrdesmit gadu, rūsgani mati un militāra stila ūsas.

-    Cik jauki jūs abus satikt. Nu ko, parunāsim par jūsu pro­blēmām.

Grāmata viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš acīmre­dzot saskatīja tajā labas peļņas iespējas, ja ar to pienācīgi rīkotos.

-     Ja Fabers vēl nav piedāvājis izdošanas tiesības amerikā­ņiem, - Kērtiss Brauns ieminējās, - varbūt jūs atļausiet man parādīt manuskriptu savam draugam - amerikānim, ar kuru šovakar kopā ieturēšu vakariņas. Es, protams, vispirms nodro­šināšos ar Fabers atļauju. Lai nu kā, dārgo zēn, ļaujiet man rī­koties, un tad redzēsim, kas man pa spēkam.

Viņš nepieņēma nekādu pateicību par čeku.

-    Tīrais sīkums, - viņš apgalvoja.

Kad atgriezāmies Bornmutā, man nācās likties gultā negan­tas gripas lēkmes dēļ; man pašai bija sevis neprātīgi žēl, ienīdu pasauli un visus tās iedzīvotājus. Tad dzirdēju kādu skrienam augšup pa kāpnēm un ar troksni atraujam durvis. Tas bija Džerijs.

-    Te ir kādas zāles, no kurām tev noteikti kļūs labāk, - viņš sauca un iespieda man rokā telegrammu.

"PĀRDEVU TIESĪBAS AMERIKĀŅIEM 500 MĀRCIŅU AVANSS APSVEICU SPENSERS."

Mūsu ceļam bija vārti vaļā.

Spensera Kērtisa Brauna ierosināts, Darels metās rakstīt otro grāmatu, šoreiz par ceļojumu uz Britu Gviānu. Spensers gluži saprātīgi ieteica Džerijam šo grāmatu pabeigt pat tādā gadījumā, ja lasītāji "Pārpildīto šķirstu" vēl nebūtu pieņēmuši, jo tīri psiholoģiski esot labi turēt nākamo grāmatu gatavu tūlī­tējai publicēšanai, ja pirmajai grāmatai būtu panākumi. Mēs, protams, sapratām, ka, saskaņā ar pirmā līguma noteikumiem, Fabers būtu tiesības jauno grāmatu arī noraidīt, tomēr bijām apņēmušies panākt, ka avansā tiem nāktos samaksāt krietni vien vairāk.

Tā vien šķita, ka nu viss ievirzījies mums labvēlīgā gultnē, un pēc divu gadu ilgas knapināšanās un katra penija taupīša­nas mēs beidzot varam mazliet izklaidēties. Jaunā grāmata "Trīs biļetes līdz Advenčerai" bija sarakstīta ļoti vieglprātīgā tonī un, kā man likās, pārlieku piebārstīta ar skolas puiku hu­moru, taču Spenseram tā patika, un mēs pierunājām kādu draugu pārrakstīt manuskriptu mūsu vietā, tādējādi šoreiz ne­nācās noņemties ar līmpapīru. Atkal sākās nakts dzīve. Mūsu draugs turēja līdzi Džerija tempam, un rezultātā grāmata bija pilnībā pabeigta nieka sešu nedēļu laikā. Mūsu jauniegūto pašapziņu vēl vairāk cēla tas, ka "Pārpildītais šķirsts" iekļuva "Grāmatu biedrības izvēlē ", bet laikraksts Daily Mail to no­sauca par mēneša labāko grāmatu. Fabers sākotnēji nebija pie­kritis samaksāt par "Trīs biļetēm" avansā Spensera ieteikto summu, un Hārts Deiviss dedzīgi piedāvājās pārņemt Džeriju pie sevis; tad Fabers beidzot piekrita summai, vajadzēja izšķir­ties vai nu par kopīgu izdevumu, vai par Hārtu Deivisu. Tā sā­kās mūsu ilgā un laimīgā sadarbība ar Rūpertu Hārtu Deivisu un Ralfu Tomsonu, kurš kopš tā laika ilustrēja gandrīz visas Džerija grāmatas.

Nauda plūda straumēm, vismaz tā likās, tāpēc nu mēs no­pietni varējām sākt plānot dzīvnieku vākšanas ceļojumus. Man tika izrādīts īpašs pagodinājums - atļauts izvēlēties ceļojuma galamērķi. Kaut kāda iemesla dēļ man vienmēr īpaši aizraujoša likusies Argentīna, tāpēc es bez vilcināšanās izvēlējos tieši šo valsti.

Darelu, protams, aizrāva doma par Dienvidameriku, un viņš iztēlē jau pievienoja mūsu maršrutam Čīli un varbūt pat Paragvaju. Brālis Larijs mūs brīdināja, ka itin visi ar Dienvid­ameriku saistītie jautājumi jāapspriež augstākajā diplomātis­kajā līmenī, īpaši par Argentīnu, jo no paša pieredzes darbā Britu konsulātā viņš pārlieku labi pazina latīņamerikāņu īpašo mīlestību pret visu birokrātisko.

-     Šī tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ko īstenībā nozīmē gatavošanās tādam ceļojumam kā šis, - Darels paziņoja, - tāpēc tev tiek piešķirts tas gods rakstīt mūsu vēstules.

-    Paldies, - es atteicu, - esmu bezgala pateicīga.

Gatavojoties ceļojumam, Džerijs arī rakstīja trešo grāmatu -

"Bafutas pēddziņi", jo, kā aizrādīja Spensers, tūlīt pēc atgrieša­nās no gara ceļojuma viņam nebūs noskaņojuma rakstīšanai, savukārt Hārts Deiviss bija apņēmies uzturēt spēkā pieprasī­jumu pec Darela gramatam, kas mums visiem pelnīja smuku naudinu.

Dzīve kļuva manāmi rosīgāka; tā kā Darels vienlaikus cen­tās rakstīt grāmatu, gatavoties ceļojumam un apdarīt vēl sim­tiem citu darbu, pat man kļuva neapšaubāmi skaidrs, ka vieni paši galā netiksim un mums noteikti vajadzīga sekretāre. Taču nebija viegli atrast kādu tik plānprātīgu sievišķi, kas ielaistos darīšanās ar mums. Uzzinājis par mūsu neapskaužamo stāvokli, palīgā nāca mūsu draugs - pēc tautības krievs.

-     Zinu kādu, kura vada nelielu skoliņu sekretārēm. Viņa bieži aicina bijušās sekretāres pie sevis uzspodrināt stenogrā- fijas prasmi, un, cik atceros, šīs meičas bieži apvaicājas pēc pie­mērotiem darbiem.

-     Es nevēlos nesaprātīgu jaunkundzīti bez smadzenēm, - Darels paziņoja, - bet gan vecāku sievieti, kura zina, ko dara, un uz kuru var paļauties, kura ierastos katru dienu un, kas vēl svarīgāk, pieskaņotos manām neprātīgajām darba metodēm - vārdu sakot, man vajadzīga svētā. [22]

Pēc dažām dienām iezvanījās telefons.

-     Džerij, domāju, ka esmu atradis tev īsti piemērotu per­sonu. Vai tu pēcpusdienā varētu aiziet uz mana drauga māju un tur iepazīties ar šo varbūtējo sekretāri?

-     Dabiski, - Džerijs atteica.

Pēc stundas Darels atgriezās ārkārtīgi pacilātā noskaņojumā.

-     Domāju, esmu atradis pareizo cilvēku. Viņai ir apmēram četrdesmit gadu, viņa ir klusa un diezgan kautrīga, un, liekas, ār­zemniece, droši vien bēgle. Lai nu kā, rīt no rīta viņa šeit ieradīsies

uz trīs dienu pārbaudes laiku. Starp citu, tas bija viņas ierosi­nājums, jo viņa bažījās, ka varbūt strādā pārāk lēni un mums nederēs. Man personīgi viņa likās burvīga - domāju, ka viņa vienkārši izsakās par savām spējām pārāk pieticīgi.

-    Viņa taču nestrādās šajā istabā, vai ne? - es vaicāju. - Viņa sajuktu prātā.

-     Nē, viss nokārtots, es sarunāju ar Margo, ka viņa varēs strādāt tukšajā dzīvokli tepat blakus, vismaz līdz nedēļas bei­gām, kad tur ievāksies jaunie īrnieki.

-     Nu ko, laba doma ļaut viņai iestrādāties palēnām, - es smējos, - pirms viņai nāksies te satikties vaigā ar tukšu pudeļu un tējas tasīšu bataljoniem.

Es nespēju vien sagaidīt tikšanos ar sievieti, kurai pieticis drosmes ielaisties darīšanās ar Darelu un viņa darbiem, tomēr nedomāju, ka no mums kāds bija īsti gatavs satikt tādu cil­vēku kā Sofija. Viņa bija padrukna, izspūrušiem, cietiem tum­šiem matiem, bālu ādu un brīnišķīgi rāmu izturēšanos. Sā­kumā izskatījās, ka esam viņu pārbiedējuši, taču viņa palēnām nomierinājās un uzklausīja Džerija pacietīgos skaidrojumus par manuskriptu un vajadzīgo kopiju skaitu. Mēs atstājām jauno sekretāri vienatnē ar manuskriptu, vienīgi ik pa brīdim iegriezāmies apvaicāties, vai viņa vēlas tasi tējas.

-     Pēc manām domām, viņa ir īsts jaukumiņš, - es teicu, - un būs teicama sekretāre, ja vien spēs ar mums sadzīvot.

Sofijai nepārprotami ļoti patika uzdotais darbs, taču viņa tik un tā vēlējās vispirms nostrādāt norunātās trīs dienas un tikai tad pieņemt galīgo lēmumu. Nākamajā dienā izrādījās, ka. viņai jāstrādā mūsu niecīgajā istabiņā, jo blakus dzīvokļa jau­nie īrnieki nolēmuši ievākties divas dienas ātrāk. Sofija par šo faktu likās mazliet nomākta.

Tas viņu noteikti aizbaidīs, es nodomāju.

-    Esmu pacentusies izbrīvēt jums vietu, - es paskaidroju So­fijai, pabīdīdama malā neiztrūkstošo paplāti ar tējas traukiem un izsmēķiem piebāztos pelnu traukus, - bet, ja netiksiet galā, lūdzu, pagrūdiet visu vēl tālāk, jo Džerijs vienmēr apgalvo, ka perfekti zina, kur kas atrodas. [23]

Sofija rāmi pārlaida skatienu istabai, kas nu izskatījās gluži kā pilsētas galvenā izgāztuve. Papildus mūsu parastajām gra­bažām visapkārt slējās dīvaini ekipējuma priekšmeti, un pa durvīm tik tikko varēja iekļūt, jo ārpusē augstās kaudzēs bija sakrautas kastes un ceļasomas.

-    Ja jums kas vajadzīgs, padauziet pa grīdu, es būšu virtuvē un gatavošu pusdienas, - es teicu un steidzīgi nozudu, atstā­dama Sofiju vienatnē ar Darela jaunāko episko sacerējumu. Krietnu laiku vēlāk Sofija man atzinās, ka pēkšņā apstākļu maiņa viņu pamatīgi uzjautrinājusi un viņa visa šā jucekļa vidū jutusies pavisam mājīgi. Nedomāju, ka viņa jebkad ap­tvēra, cik sirsnīgi visi šajā mājā juta viņai līdzi - visi, izņemot Darelu, jo tas šo situāciju uzskatīja par itin labu iesildīšanās treniņu jebkurai sekretārei, lai iepazītu darba devēju patieso būtību.

Kad trīs dienas bija pagājušas, mēs bijām stingri apņēmušies neļaut Sofijai aizbēgt, un Sofija, par laimi, pati vēlējās palikt, ja vien mēs varēsim samierināties ar citiem viņas pienākumiem. Viņa piesardzīgi paskaidroja, ka tobrīd meklējot māju, kas būtu piemērota apmešanās vieta viņas vecajai mātei un brālim. Viņu māja Eseksā jau esot pārdota, tādējādi bija ļoti svarīgi pēc iespē­jas ātrāk atrast kādu citu dzīvesvietu. Mūs, gluži dabiski, neinteresēja, cik ilgi un kā mūsu sekretāre strādā, ja vien darbs tiek pabeigts, un viņa varēja nākt un iet pēc savas patikas. Pēc tam sekoja visgrūtākā saruna, kāda man dzivē gadījusies. Go­dīgi atzīšos, ka laikam gan nekad vēl nebiju satikusi cilvēku, kas tik pilnīgi neinteresētos par naudu, un man ar vislielāka­jām grūtībām izdevās pierunāt Sofiju pieņemt algu, kas kaut aptuveni atgādināja iztikas minimumu. [24] Tāda viņa ir arī šo­brīd, un tas pamatīgi sarežģī dzīvi, kaut gan viņa neizprot manu izmisumu. Drīz vien mēs pamatīgāk iepazinām savu at­radumu un spējām to novērtēt. Sofija bija ļoti jauka un ne­beidza mūs pārsteigt ar negaidītu rīcību. Reiz, atgriezušies pēc īsas trīs dienu vizītes Londonā, mēs atklājām savu mazo dzī­voklīti nevainojami iztīrītu. Rakstāmmašīnā bija atstāta zīmīte:

"Dārgo priekšniek, visi darbi bija padarīti, tāpēc nolēmu jūs jauki pārsteigt. Ļoti ceru, ka varēsiet visu atrast. Sofija Kūka."

Mēs bijām pagalam apjukuši, un Darels, protams, nekavējoties uzbruka visiem pēc kārtas, pieprasīdams paskaid­rojumus, kāpēc viņa sekretārei ļauts darīt uzkopšanas darbus - tas, galu galā, neesot viņas pienākums.

- Esi jel prātīgs, mīļais, - viņa māte aizrādīja, - kā gan es būtu spējusi viņu atturēt? Lai nu kā, tev vajadzētu priecāties, ka viņa ir tik uzmanīga.

Es personīgi vienīgā jutos vainīga un izmisīgi pūlējos turp­māk uzturēt mūsu mitekli daudz kārtīgāku, lai nabaga Sofijai nenāktos mesties to tīrīt, tildīdz mēs pagriežam muguru. Kad Sofija nākamreiz ieradās pie mums, Džerijs stingrā balsī pazi­ņoja, ka mēs gan jūtamies ļoti iepriecināti par šo žestu, tomēr turpmāk nekādos apstākļos neko tādu vairs nepieļausim.

-     Bet kāpēc ne, Džerij? - Sofija uzstāja. - Viss jau bija pār­rakstīts, un es pēkšņi iedomājos, cik patīkami jums abiem būtu atgriezties glīti sakārtotā istabā. Ziniet, tas neprasīja ilgu laiku, un man patika to darīt.

-     Es tik un tā nevēlos, lai jums tas kļūtu par paradumu. Tas bija ļoti mīļi, bet jūs te strādājat par sekretāri, nevis par apko­pēju.

-    Tāda nu es esmu, Džerij, man netīk sēdēt, rokas klēpī sali- kušai, un saņemt naudu par neko. Gan jūs pie manis pieradī­siet, mīļie, neņemiet galvā.

Kopš tā brīža un līdz pašam Argentīnas ceļojuma sākumam Sofija kļuva par mūsu dzīves neaizstājamu sastāvdaļu, un mēs ar grūtībām spējām atcerēties, kā vispār bijām iztikuši bez viņas. Sofijas lieliskā humora izjūta, kas reizēm jau robežojās ar smieklīgumu, palīdzēja uzturēt mājā siltāku atmosfēru un kaut nedaudz mazināja mūsu darba nemitīgo saspringumu un spriedzi. Viņa stāstīja mums vistrakākos stāstus par saviem ka­ragājieniem mājas meklējumu laikā - kā viņa izpētījusi ikkatru kaktiņu, meklēdama ķirmjus un koka puves pazīmes, un ne­apšaubāmi kļuvusi par īstu biedu ikkatra nekustamā īpašumu tirgotāja dzīvē. Sofijas nabaga māmuļa Eseksā krita izmisumā, un arī mēs jau zaudējām cerības, ka viņa jebkad atradīs kaut ko piemērotu, taču beidzot pienāca diena, kad viņa paziņoja, ka esot atradusi māju. Protams, tā neesot gluži tāda, kādu viņa vē­lējusies, bet iztikt varot.

Pa to laiku gatavošanās mūsu aizbraukšanai aizvien vairāk uzņēma apgriezienus, un varēja tikai brīnīties, cik izpalīdzīgi pret mums bija pilnīgi nepazīstami cilvēki. Piemēram, Argen­tīnas sūtnis Dr. Derisi un viss Argentīnas konsulāta darbinieku kolektīvs Londonā, britu konsuls, Ārlietu ministrija - visi pret mums izturējās ārkārtīgi atsaucīgi. Par spīti bažām, mums izdevās sameklēt kuģi par smieklīgi zemu cenu: šai summai gan vajadzēja mūs brīdināt par to, kas sagaidāms, taču mēs lai­kam bijām pārāk aizrāvušies ar domām par to, ko darīsim, kad beidzot nonāksim Argentīnā. Darels divu iemeslu dēļ īpaši de­dzīgi vēlējās, lai ceļojums man sagādātu prieku: pirmkārt, es vēl nekad nebiju devusies ārpus Eiropas, un, vēl jo svarīgāk, - mums tā arī nebija laimējies izbaudīt medusmēnesi, un viņš domāja, ka ceļojums zināmā mērā šo parādu nolīdzinās.

Dienas pagāja vienā steigā, rakstot vēstules, rediģējot "Bafu- tas pēddziņus", pirms lappuses tika nodotas Sofijai pārrakstī­šanai, drudžaini braukājot uz Londonu un tiekoties ar visda­žādākajām amatpersonām, pērkot ceļojumam ekipējumu un turklāt gādājot piemērotu apģērbu. Tas bija diezgan sarežģīts uzdevums, jo mēs devāmies "oficiālā misijā", vismaz tā bija teikts mūsu pasēs, tātad mums pilnīgi noteikti nāksies pildīt zināmas oficiālas funkcijas un izskatīties cienīgi. Margo nāca man talkā un uzšuva visus manus vakartērpus un pusoficiālos apģērbus; kaut arī biju viņai ļoti pateicīga, mani tomēr neiedo­mājami garlaikoja nepieciešamā audumu pirkšana un modeļu izvēle, tādējādi tērējot dārgo laiku, kā arī nogurdinošā pielai- košana, kad ilgi nācās stāvēt nekustīgi. Drēbes man nekad nav šķitušas īpaši nozīmīgas, un tā nudien ir tikai uzjautrinoša sa­gadīšanās, ka man vajadzīgajos brīžos vispār izdevies izskatīties cienījami. [25] dzīvnieku ķeršanai un turēšanai domātā ekipējuma gādāšana man pašai šķita daudz aizraujošāka. Kompānija Gundry's Bridportā mums izgatavoja īpašus tiklus dažādu radī­jumu ķeršanai, kāds Londonas rūpnieks sagādāja īpašus kolibri barojamos trauciņus, un mūsu draugu armija devās uzbru­kumā visām aptiekām un dzīvnieku preču veikaliem pupiņu un barojamo pudelīšu medībās; ikviens tika iesaistīts procesā, pat savu bēniņu pārmeklēšanā, lai sagādātu vecas, sen aizmir­stas ceļasomas un kastes mūsu mantu iesaiņošanai. Rezultātā cieta daudzas senas draudzības. Mūsu mazais dzīvoklītis tagad nudien atgādināja krāmu bodi, nabaga Sofija no rītiem ar pū­lēm varēja tajā iespraukties, nemaz nerunājot par tikšanu pie rakstāmgalda, kas bija iespiests starp divām lielām skārda lādēm. Taču viņa nekad nerūca un necēla brēku, bet gan stoiskā mierā turpināja pārrakstīšanu un tējas gatavošanu - šo jauno darbu viņa nesen bija apguvusi.

Šajā brīdī parādījās mūsu ģimenes ārsts, vicinādams garu garo sarakstu ar injekciju uzskaitījumu, kādas bija nepiecie­šamas, pirms grasāmies spert kāju uz Dienvidamerikas zemes.

-    Nevar būt, ka tās visas ir nepieciešamas, - es protestēju.

-     Varbūt arī nav nepieciešamas, - ārsts teica, šūpodams galvu, - tomēr jūs abi man tāpat jau esat sagādājuši gana daudz problēmu, tāpēc nav nekādas vajadzības atkulties atpakaļ ar kādu nelāgu tropu slimību; tā ka, gribat vai ne, nāksies potēties pret bakām, stingumkrampjiem, holeru, difteriju, dzelteno drudzi, tīfu, vēdera tīfu un itin visu citu, ko vien spēšu iedo­māties, tādēļ labāk gan piezvaniet manai sekretārei un saru­nājiet vizīti laikus.

Patiesību sakot, lielākā daļa injekciju bija gluži nekaitīgas, taču tīfa poti laikam gan izstrādājuši sadisti, lai piespiestu na­baga nevainīgos potenciālos ceļotājus uz mūžu palikt mājās, jo nekad vēl nebiju jutusies tik briesmīgi. Darels to visu bija pārcietis jau iepriekš un man vienīgi paziņoja, ka esot vērts pa­mocīties: ja jau no nieka injekcijas rezultāts ir tik briesmīgs, lai es iedomājoties vien, kā justos, saķērusi pašu slimību. Galva man plīsa vai pušu, un nabaga kreisā roka bija sāpīga un nelie­tojama, tāpēc lielu mierinājumu no šā paskaidrojuma neguvu. Paldies Dievam, šīs "tīkamās" injekcijas beidzot bija cauri; go­dīgi sakot, man pat šķita, ka mūsu dakterim tīri vai žēl, ka ne­var izdomāt mums vēl kādas mocības. Tad nu jāpieņem zelta likums - neielaisties nekādos draugos ar dakteriem, jo tie vien­mēr var atmaksāt visnelāgākajā veidā.

Lielākā daļa mūsu bagāžas tika nosūtīta jau iepriekš, tādē­jādi mazliet izbrīvējot vietu istabā un sagādājot mums iespēju sakravāt savas personīgās mantas. Tas mums arī ļāva mazliet sakārtot jucekli dzīvoklī - vai, pareizāk sakot, ļāva Sofijai to izdarīt, jo viņa traucās apkārt pa istabu ar slotu, liekšķeri un putekļu sūcēju, tiklīdz mēs kaut uz mirkli novērsāmies, un, kā pati izteicās, centās "attīrīt taciņu līdz savam kaktam".

-     Paldies Dievam, esmu vismaz vienu grāmatu jau uzrak­stījis avansā, - Darels atviegloti nopūtās.

Pirms vēl kravāšanās bija pabeigta, es iedomājos, ka būtu saprātīgi uzzināt no mūsu ceļojuma aģenta, vai uz kuģa pie­ņemts pārģērbties pirms vakariņām: nevēlējos nodot visu pie­klājīgo apģērbu bagāžas telpā, ja pēc tā varētu rasties vajadzība. Cilvēks, ar kuru konsultējāmies, apgalvoja, ka mums pilnīgi noteikti nebūs nepieciešams nekāds formāls apģērbs.

-     Paldies Dievam, - Darels noteica, - ciest nevaru tos pel­došos hoteļus.

Tieši divdesmit četras stundas pirms kuģa došanās jūrā mēs saņēmām vēstuli no kuģniecības ar parakstāmu veidlapu. Tajā gluži vienkārši bija pieprasīts apliecināt, ka esam informēti par to, ka ceļosim kopā ar spāņu un portugāļu imigrantiem, ar ku­riem nāksies kopīgi izmantot publiskās labierīcības - tādas, kā tualetes, ēdamistaba un atpūtas istabas; lai izvairītos no iespē­jamām sekām un atbrīvotu kuģniecību no jebkādas atbildības, mēs tomēr tikām laipni lūgti veidlapu parakstīt. Darels neganti pārskaitās un metās pie telefona. Laipna balss otrā līnijas galā apgalvoja, ka tā esot pavisam parasta prakse, ka viņi tādā veidā nogādājuši Argentīnā daudz cilvēku un nekad neesot saņēmuši nekādas sūdzības. Tā nomierināts, Darels parakstīja veidlapu un nosūtīja atpakaļ kuģniecības ierēdnim.

-    Mūsu pašu vaina, - Darels sūrojās, - mums vajadzēja iz­mantot Grindlays kuģniecību, kā vienmēr esmu rīkojies, nevis uzticēties svešiniekiem. Bet nu jau tik un tā ir par vēlu, vaja­dzēs vien samierināties.

Mēs ar lielām skumjām atvadījāmies no Sofijas, jo viņa bija kļuvusi par īstu mūsu mazās ģimenes locekli. Arī pašai Sofijai bija žēl mūs pamest, un viņa būtu ļoti priecājusies braukt kopā ar mums. Taču viņa apgalvoja, ka ar vislielāko prieku atkal strādāšot mūsu labā, ja vien būšot brīva, kad atgriezīsimies.

Visa ģimene ieradās Bornmutas dzelzceļa stacijā, lai mūs pavadītu, un man dažā ziņā bija itin žēl pamest pilsētu, kas jau trīs gadus bijusi manas mājas. Londonas Kingskrosas stacijā mēs pārsēdāmies vilcienā, kas devās uz kuģi, un uzmetām ašu skatienu saviem ceļabiedriem, - viņu ledainā āriene mums ne­pavisam nelikās rosinoša. Taču - kas zina, varbūt āra saulītē

vini atkusīs.

Tilberijā mūs steidzīgi izvadīja no vilciena un pa tuneli ie­veda kuģī, kur mūs sagaidīja diezgan patīkams jauns virsnieks. Darels pasniedza viņam biļetes, un mūs uzjautrināja jaunā cil­vēka reakcija, ieraugot tūristu klases atzīmi.

-    Gaužām žēl, ser, baidos, ka šī nav īstā ieeja, jums jādodas uz nākamo, - virsnieks teica, norādīdams uz milzīgā kuģa priekšgalu, kur uz klāju veda vienkāršs koka traps. Pateikušies viņam, devāmies turp pa piekrastes ielu, cenzdamies nesapīties tauvās un pāļos, līdz beidzot sasniedzām norādīto trapu, taču neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, kas norādītu mums ceļu. Tikuši uz klāja, ieraudzījām durvīs no lietus slēpjamies kādu apkalpotāju, bet viņš, mums par satraukumu, nerunāja ne vārda angliski. Darels nelāvās iebaidīties un pavicināja viņam gar degunu mūsu biļetes; tas vīram laikam kaut ko izteica, jo viņš pamāja, lai sekojam. Mēs iegājām tumšā un drūmā vies­istabā ar dažiem bāra galdiņiem un krēsliem, un durvīm vienā malā. Pie viena galdiņa sēdēja mazs, tumsnējs virsnieks, kurš paņēma mūsu biļetes un acīmredzot izrīkoja stjuartu mūs aiz­vest kaut kur lejup pa kāpnēm telpas labajā pusē. Viņš ne pa­smaidīja, ne vispār izrādīja kādu interesi, bet nabaga vīrs droši vien bija pagalam nokausēts. Visbeidzot - pēc maldīšanās pa gaiteņu labirintu - mēs sasniedzām savu apmešanās vietu un ar šausmām atklājām, ka tā izskatās pēc paliela zārka, bez ilu­minatoriem, un tieši tik liela, lai ietilpinātu divstāvu koju un mazītiņu galdiņu, tā ka atlikušajā niecīgajā kajītes daļā varēja vienīgi stāvēt.

-    Tas ir sasodīti nejēdzīgi, - Darels trakoja, - es došos runāt ar virsstjuartu un likšu mūs pārvietot citur, lai ko tas maksātu, un, kad atgriezīšos Anglijā, es to tā saukto ceļojumu aģentu noslānīšu tā, ka viņš nezinās, kur dēties.

Es gaidīju "kajītē", kamēr Darels metās prom pa kuģi, mek­lēdams vecākā stjuarta kabinetu. Atvērās pretējās kajītes durvis, un pa tām iznāca sirma dāma vidējos gados ar termosu rokās. Es cerīgi pasmaidīju un pasveicināju viņu. Viņa atņēma manu sveicienu un stādījās priekšā.

-    Es esmu Pīrsa kundze, - dāma teica, - mēs ar vīru atgrie­žamies Buenosairesā.

Es aši nosaucu savu vārdu un pastāstīju, ka šī kajīte mūs sa­triekusi.

-     Jā, mīļā, es zinu. Kuģot šurp nav tik traki, jo no Argen­tīnas imigrantus neved, bet atceļš ir šausminošs. Ticiet man, mēs nekādā gadījumā neceļotu šādā veidā, ja varētu atļauties ko labāku, bet mans nabaga vīrs ir pensionēts Dienvidameri­kas dzelzceļa kompānijas darbinieks un ceļošana labākos ku­ģos ir daudz dārgāka. Bet kāpēc gan jūs ceļojat šādā veidā? Vai jūsu aģents par to nebrīdināja?

Es viņai pastāstīju par mūsu dārgo ceļojumu aģentu un viņa slavas dziesmām kuģim un kajītēm, un par to, ka neviens no ie­priekšējiem klientiem nekad neesot sūdzējies. To dzirdot, dāma plati pasmaidīja.

-    Mīļo meitenīt, sūdzības ir par ikvienu ceļojumu - ne tik daudz par nabaga imigrantiem, kas neko labāku tik un tā nav pieredzējuši, bet galvenokārt par tarakāniem, ērtību trūkumu salonā - tur, starp citu, tirgo tikai alu, - un par pretīgo ēdienu. Tomēr liekas, ka neviens to neņem vērā. Pagaidiet vien, kamēr redzēsiet, kā jāguļ nabaga imigrantiem. Apstākļi ir sliktāki, nekā pārvadājot lopus, gandrīz kā uz vecajiem vergu kuģiem. [26]

Tajā brīdī parādījās Darels ar traģiski izstieptu ģīmi.

-    Man žēl, Džekij, bet šis vraks ir pilns līdz malām, un mēs vienkārši nevaram nekur pārcelties, kaut arī viņi solīja man darīt zināmu, ja kāds atteiksies no ceļojuma. Nudien, es varētu sevi iepļaukāt, ka biju tāds stulbenis un noticēju tam radīju­mam ceļojumu aģentūrā.

Pīrsa kundze joprojām stāvēja man līdzās, tāpēc es atvaino­jos viņai un iepazīstināju ar Džeriju.

-     Zinu, ka tā jums ir liela vilšanās, - jaukā sieviete teica, - taču te uz kuģa ir vairāki angloargentīnieši, un mēs darīsim, kas mūsu spēkos, lai vērstu jums šo ceļojumu patīkamu. Vēl viens mierinājums ir tāds, ka kuģis pietur patiesi interesantās vietās, bieži uzturas tajās pāris dienu, un tā izdosies mazliet kliedēt vienmuļību. Patiešām žēl, ka jums nav izdevies dabūt kajīti pie ārējā borta, tādu kā mūsējo - ar iluminatoru, jo vēlāk te kļūs briesmīgi karsts. Tomēr iespējams, ka kāds izkāps pirms jums, un tad jūs dabūsiet labāku vietu.

Viņa atvainojās un atstāja mūs vienus - bažās par to, kā lai tik šaurā vietā izvietojam bagāžu.

-    To visu vienkārši nāksies nest uz bagāžas nodalījumu, - Darels teica.

-    Bet kā mēs tiksim pie drēbēm, kad mums tās vajadzēs?

-     Par to padomāsim vēlāk, kad ievajadzēsies. Tagad labāk izlemsim, kuras somas mums nepieciešamas uzreiz.

Pēc pamatīgas jezgas, par spīti stjuartu negribīgajai sadarbī­bai, mums izdevās pārvietot bagāžu; pēc tam mēģinājām paši ietilpināties atlikušajā platībā.

Pēc dažiem gadiem es satiku vairākus atvaļinātus valsts die­nesta darbiniekus, kuriem kara laikā bijusi lemta apšaubāmā laime ceļot ar šo kuģi, un visi man izrādīja dedzīgu līdzjūtību, kad aprakstīju viņiem mūsu ceļojuma priekus. Vienīgais, par ko viņi izrādīja pārsteigumu, bija fakts, ka tas elles kuģis jopro­jām turējies uz ūdens.

-    Droši vien to virs ūdens noturēja tikai daudzie tarakāni, -

viens no viņiem teica.

No mūsu ceļojuma uz Buenosairesu es, godīgi sakot, atceros vienīgi patīkamo. Visi satiktie pasažieri bija apburoši cilvēki, pat tie, kuru valodu mēs nesapratām, un kādu dienu ēdamis­tabā norisinājās patiesi neprātīgi jautra aina, kad milzīgs homo­seksuāls spāņu stjuarts mēģināja lakstoties ap Džeriju. Smieklu šaltīm skanot, viens no mūsu spāniski runājošajiem ceļabied­riem ņēmās šim saldumiņam skaidrot, ka Džerijs ne tikai ne­pavisam nav ieinteresēts šajā sakarā, bet turklāt ir precējies ar mani; stjuarts tomēr liedzās tam ticēt, jo, kā viņš stūrgalvīgi apgalvoja, senjoram neesot pirkstā laulību gredzena, un tādējādi viņš nekādi nevarot būt precēts. Pēc ilgas pārliecinā­šanas stjuarts beidzot apjēdza, ka šīs attiecības lemtas neveik­smei. Uzjautrinošas scēnas gadījās arī kopējās tualetēs, īpaši dāmām domātajās, kuras parasti apsēda vīrieši (jo lielākā daļa imigrantu neprata lasīt) un rāva nost podu vākus, acīmredzot iztēlodamies, ka no tiem varētu izveidot teicamus bilžu rāmjus. Lai kā arī būtu, jauni podu vāki netika pielikti visa ceļojuma laikā.

Mūsu spāņu un portugāļu draugiem piemita vēl viens tī­kams paradums - piemētāt klāju ar apelsīnu mizām un visu pārējo, kas citos apstākļos tiktu samests jūrā. Bija neiespējami izmantot kopējo vannu, jo tā nekad nebija īsti tīra un pastāvīgi šķita, ka tajā tikko mazgājies liels grizli lācis un miesas šķīs­tīšanas laikā zaudējis pttsi kažoka.

Taču, par spīti šīm sīkajām neērtībām, mūsu ceļabiedri bija jautra kompānija, katru vakaru dziedāja, spēlēja ģitāras un de­joja, un mēs visi, kaut arī cits citu nesapratām, lieliski satikām. To visu atceroties, es saprotu, ka šis bijis teicams paņēmiens, kā iepazīt spāņu un portugāļu temperamentu un arī apgūt dažādas pamatfrāzes spāņu valodā - vēlāk, ierodoties Buenosairesā, tās mums izrādījās ārkārtīgi noderīgas. Es ar prieku izbaudīju katru ceļojuma minūti, taču nabaga Darels nespēja pārvarēt spējo vil­šanos par sliktajiem dzīves apstākļiem un atbaidošo pārtiku.

Mēs viesojāmies vairākās aizraujošās vietās - Vigo zvejas ostā Spānijā; jaukajā Lisabonā ar tās senatnīgajām celtnēm un debeszilajām flīzēm; Kanāriju salās ar ceļojošiem tirgotājiem un lētu spāņu brendiju; Brazīlijas Resifi ziemeļos ar tās cuku­rotajiem debesskrāpjiem, kuriem visās malās rēgojās plaisas, nebeidzamiem džungļiem un visdaiļākajām sievietēm; Riode- žaneiro ar mozaīkas klātajām ietvēm, nepārtrauktām, īgnām auto taurēm un dīvainiem kalniem kā cukurgalvām; Santosā - kafijas eksporta ostā krāšņās Sanpaulu pievārtē, kas ir lielākā Brazīlijas pilsēta; noplukušajā, draudzīgajā Montevideo, Graf Spee kapsētā; tad tālāk - dubļainajā Riodelaplātā, un tā līdz pat brīnišķīgajai Buenosairesas pievārtei, kas iezīmējās cauri rīta miglai un pielika punktu Darela skumjām.

Mūsu atvadīšanos no Pīrsiem gaitenī, turpat pie kajītēm, rupji pārtrauca izcili sarkansejains jaunākais virsnieks, kuram cieši pa pēdām sekoja eleganti ģērbies vīrs, izskatā gaužām lī­dzīgs Ādolfam Menžū.

-    Es esmu Džordžs Gibss no Britu sūtniecības, - viņš stādījās priekšā. - Mani atsūtīja nogādāt jūsu bagāžu cauri muitai un ie­kārtot jūs Grīnsletas kundzes dzīvoklī.

Viņš iespurcās.

-      Vai zināt, es krietni nopūlējos, kamēr jūs atradu. Tur augšā, pirmajā klasē, neviens nezināja, ka vispār esat uz klāja.

-    Tam nu es ticu gan, - Džerijs atteica, savilcis seju greizā smaidā. - Neliekas, ka kuģa personālsastāvu interesē jebkas zem pirmās klases līmeņa. Lai nu kā, man mūsu ceļabiedri pa­tika daudz labāk par vienu otru no atbaidošās pirmās klases publikas, ko satikām pieturvietās.

Gibss atzinīgi pasmīnēja.

-    Jā, tātad, kas vēl ietilpst jūsu bagāžā bez tā, kas jums pie rokas?

Mūsu cieņa pret Gibsa kungu ievērojami pieauga, kad pie­redzējām, ar kādu vieglumu viņš dabūja mūsu mantību cauri muitai, kamēr visi pārējie pasažieri vēl dedzīgi strīdējās ar muitas ierēdņiem baltajos uzvalkos. Pēc tam mēs vienā stie- pienā aiztraucāmies pa Buenosairesas glītajām, koku ieskauta­jām ielām un iekārtojāmies Grīnsletas kundzes brīnišķīgajā dzīvoklī ar skatu uz ostu. Šī ļoti laipnā dāma bija draugos ar Lariju Darelu; viņa gaužām negudri bija piedāvājusi sniegt mums pajumti, ko viņa vēlāk laikam gan rūgti nožēloja. Larijs bija mums iedevis garu sarakstu ar to cilvēku vārdiem, ar ku­riem mums, ierodoties Buenosairesā, pilnīgi noteikti jāsazinās; viena no vissvarīgākajām personām bija senjora Bebita Fereira.

- Jums pilnīgi noteikti jātiekas ar šo burvīgo sievieti un jā­nodod viņai manas nevīstošās mīlestības apliecinājumi. Viņa Argentīnā izglāba mani no sajukšanas prātā, - Larijs bija teicis.

Saņēmušiem šādus norādījumus, mums nekas cits neatlika. Džerijs piezvanīja šai sievietei, un viņa ielūdza mūs pie sevis uz pusdienām. Tolaik, 1954. gadā, visgrūtāk notveramā lieta Ar­gentīnā bija taksometrs, un cilvēki drīz vien pierada vai nu pus­stundu gaidīt brīvu automašīnu, vai iet kājām. Mums tomēr palaimējās noķert savējo piecpadsmit minūšu laikā un savā stostīgajā spāņu valodā likt tam braukt uz Calle Posadas. Fe- reiru dzīvoklim bija lemts kļūt par mūsu miera ostu visā astoņu mēnešu ilgajā uzturēšanās laikā Dienvidamerikā, un Bebitai - par mūsu sargeņģeli, kurš, vārda tiešā nozīmē, spēja darīt brī­numus. Bebita spēja noorganizēt itin visu, sākot no dzīvnieku kolekcijas uzturēšanās vietas līdz pat aizkaitinātu Buenosairesas taksometru šoferu pierunāšanai ņemt mašīnā sešus melnkakla gulbjus. Nebija nekā tāda, ko viņa nespētu dabūt gatavu, tur­klāt vienmēr apgalvojot, ka visi cilvēki ir burvīgi, mīļi un izturas kā eņģeļi - un pret viņu tie tiešām tā izturējās.

Fereiru dzīvoklis bija burvīgs, vēss un mierpilns, un senjora Fereira nepārprotami prata apmierināt jebkuras prasības, jo galdus klāja izdevumi par moderno mākslu, literatūru, mū­ziku un baletu, mazajā viesistabā galveno vietu aizņēma flīģe­lis, un uz tā bija juku jukām izmētātas notis. Toreiz visvairāk mūsu uzmanību piesaistīja milzīgs, satriecoši daiļas sievietes portrets pie vienas no sienām; gleznā attēlotā dāma, ar mil­zīgu, brūnu cepuri galvā, sēdēja pie klavierēm.

-    Tā nekādā gadījumā nevar būt viņa, - es minēju.

-    Varbūt ir gan, - Džerijs prātoja, - bet tagad viņa noteikti izskatās savādāk.

Tajā mirklī senjora Fereira parādīja godu, ienākdama is­tabā, un izskatījās vēl daudz daiļāka nekā portretā.

-    Esmu B-b-bebita Fereira, cik jauki jūs abus satikt! Larijs man daudz par jums stāstīja, Džerij, kad šeit strādāja Britu konsulātā.

-    Piedodiet, ka tā ielauzāmies, - Džerijs taisnojās, - taču La­rijs par varītēm uzstāja, lai mēs tā darītu.

-    B-b-bet, protams! Es justos pagalam aizvainota, ja jūs ne­piezvanītu. Kā klājas eņģelītim Larijam?

-     Viņš sūta savas nevīstošās mīlestības apliecinājumus un izsaka cerību, ka jūs visdrīzākajā laikā apmeklēsiet Eiropu.

-    Nāciet nu, bērni, mums jādodas paēst, un jums abiem būs jāierodas šajā mājā tik bieži, cik vien tīk, es labprāt palīdzēšu, kas vien būs manos spēkos.

Mūsu sākotnējos plānos ietilpa nodoms iekļaut sava ceļojuma maršrutā Čīli - cerībā noķert dažus meža putnus Pītera Skota mājoklim Slimbridžā, bet izpalīdzīgais ceļojuma aģents nebija pūlējies pavēstīt, ka šis gadalaiks ir karstākā tūrisma sezona un pasūtīt lidmašīnas biļetes nav iespējams. Darels bija pārskaities zili melns un tovakar izgāza savu pārpilno sirdi pār Bebitu.

-    Kādu citu vietu jūs labprāt izvēlētos, Džerij?

-     Nu, šobrīd to grūti noorganizēt, bet domāju, ka intere­santa vieta būtu Paragvaja, man ļoti gribētos mēģināt noķert

kādu milzu brunnesi.

-      Domāju, kaut ko būs iespējams nokārtot, - Bebita pa­smaidīja. - Es rit parunāšu ar brāli Boju un jums piezvanīšu.

Tostarp mēs ar Džerija drauga Iana Gibsona laipnu roku sa­ņēmām ielūgumu apmesties viņa brālēna piekrastes estansijā dažas jūdzes no Buenosairesas. Losinglesa bija ļoti veca un ap­buroša, un, kā izrādījās, izcilā dabas pētnieka Viljama Henrija Hadsona savulaik izraudzītā vieta, kurā viņš rakstījis uzmetu­mus savai slavenajai grāmatai par Laplatas putniem. Būtu ģimene bija burvīga un uzņēma mūs ārkārtīgi viesmīlīgi, tur­klāt arī paši īsā laikā stipri aizrāvās ar bicho medībām. Man ļoti paveicās, ka savus pirmos iespaidus par Argentīnas pam­pām guvu tieši ar šo burvīgo cilvēku palīdzību, un tas lielā mērā noteica manu dziļo mīlestību pret šo zemi. Estansija pletās jūdzēm tālu, plašs zāliens tajā mijās ar maziem ezeri­ņiem, ko ieskāva pampu sudrabainā zāle un mazi koku pudu- rīši vai montē. Platības visapkārt mājai bija apstādītas ar papelēm, eikaliptiem un priedēm, kas nemitīgi čabēja vieglajā vēsmiņā un šķita esam neatņemama Argentīnas ainavu sastāv­daļa. Pati māja bija zema spāņu stila hacienda ar akmens plākšņu grīdu un eļļas lampām. Mēbeles bija vienkāršas - mūsu guļamistabā atradās vien ļoti liela gulta ar zosu dūnu pēli, maza kumode, pāris krēslu un tualetes galdiņš.

Ilgās nedēļas nogales laikā, ko te pavadījām, mēs ātri vien savācām dīvainu visdažādāko savvaļas radījumu kolekciju no tuvējās apkārtnes - no bruņnešiem līdz palamedeju mazulim, ko nosaucām par Egbertu. Viņš izskatījās kā nemākulīgi izga­tavota bērnu plīša rotaļlieta, kas no kupolveidīgās galvas līdz pat koši sarkanajām kājām klāta ar olu dzeltenām pūkām. Viņam bija spožas, apaļas acis, garš, ziņkārīgs knābis un pāris milzīgāko pēdu, kādas es dzīvnieku mazulim vispār biju redzē­jusi, turklāt likās, ka viņam pār tām nav nekādas varas. Putnēns steberēja pa dārzu, un tā vien izskatījās, kā šīs pēdas pilnībā valda pār savu nelaimīgo īpašnieku, kurš žēlabaini čiepstēja ik­reiz, kad izrādījās sapinies pats savās kājās. Mēs visi mīlējām Egbertu, bet viņš mums sagādāja briesmīgas raizes, jo nevēlējās ēst neko no tā, ko viņam piedāvājām. Elizabete, viena no Būtu meitām, ieteica palaist Egbertu brīvi pastaigāt pa sakņu dārzu, jo, kā viņa saprātīgi ieteica, putns būs gana gudrs, lai pats no­rādītu, kurš no visdažādākajiem dārza augiem tam iet pie sirds. Egberts vīrišķīgi steberēja starp dobju rindām, laiku pa laikam piebremzēja, lai paknābātu burkānus, sīpolus, kāpostus. Tu­vojoties spinātiem, viņš apstājās, pietupās un iezvārojās lakstu pudurī.

-    Uzvara! - Darels iekliedzās, taču Egberts to vēl nebija guvis.

-    Vai zini, - es teicu, - ja jau palamedeju mazuļi parasti pār­tiek no tētiņu un māmiņu atgremotās barības, tad pat tādai stulbenei kā man ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāsagādā Eg- bertam kaut kas līdzvērtīgs. Tu stāstīji, ka palamedejas ēd lu­cernu. Kad tā nāk ārā no mammītes barības vada, protams, izskatās krietni vien slapja un lipīga; varbūt mums vajadzētu sakošļāt kādu drusku spinātu un pārbaudīt, vai viņam kaut kas tāds garšos?

-    Pavisam laba doma, - Darels piekrita, - bet kurš no mums košļās spinātus? Baidos, ka es to nevarēšu.

-    Kāpēc ne? - es noprasīju.

-    Es smēķēju, un nikotīns tam mazajam nabaga zellim ne­pavisam nenāktu par labu.

-    Lai notiek, - es noteicu, - košļāt nāksies man.

Spināti man nekad nav īpaši garšojuši, taču kopš tās lielis­kās nedēļas nogales es uz tiem vairs nekādi nespēju paskatīties. Vienīgais mierinājums maniem sāpošajiem žokļiem bija tāds, ka Egbertam mans atgremojums ļoti garšoja, un viņš manāmi atkopās.

Mēs negribīgi šķīrāmies no Losinglesas un Būtiem, vezdami savu raibo radījumu kolekciju uz galvaspilsētu.

-    Vēl tikai viena maza problēma, Džerij, dārgumiņ: kur mēs visus šos dzīvniekus turēsim, iekams varēsim nosūtīt tālāk?

-    Ak, neraizējies, es vienkārši palūgšu padomu Gibsa kun­gam no vēstniecības, un, ja viņš nevarēs palīdzēt, izmēģināšu ko citu. [27]

Nabaga Džordžs Gibss bija pilnīgi satriekts, kad viņam pa telefonu tika lūgts sameklēt patvērumu savvaļas dzīvniekiem, tomēr viņam par godu jāatzīst, Gibss lūdza palīdzību vairā­kiem draugiem. Pēkšņi man atausa ideja. Kurš vēl mums va­rētu palīdzēt, ja ne Bebita?

-    Uzticiet to man, bērni, un es pēc pusstundas piezvanīšu. Jebkurā gadījumā atnāciet pie manis vakariņās, bet neuztrau­cieties, gan jau es kaut ko atradīšu, - mūsu sargeņģelis teica.

Viņa atzvanīja pēc pusstundas.

-    Esmu atradusi jums kādu vietu, bērni. Tā ir mana drauga māja, jūs varēsiet turēt dzīvniekus viņa garāžā. Pierakstiet ad­resi.

"Māja" izrādījās liela, dārga savrupmāja tādā Buenosairesas rajonā, kas bija līdzvērtīgs Londonas Pārkleinai, tomēr atrisināja mūsu problēmu un kļuva par sarunu tematu britu vēstniecībā vēl dienām ilgi, jo šis "draugs" izrādījās viens no bagātākajiem cilvēkiem Argentīnā un, kā man likās, Bebita bija viņu piespie­dusi pieņemt mūs un mūsu perējumu.

Vēlāk vakariņu laikā Bebita pastāstīja, ka vēl viens viņas draugs piedāvājis mums paciemoties viņa īpašumos Paragvajā.

-    Tas ir pavisam vienkārši - jums jālido uz Asunsjonu, tad ar viņa privāto lidmašīnu uz Puerto Kasado, mana drauga lielo īpašumu. Tur jūs varat uzturēties un vākt mīļotos dzīvnieci­ņus. Vai jums tas patiktu, Džerij?

Lieki teikt, ka bijām sajūsmā, taču tad pēkšņi atcerējāmies savu trūcīgo spāņu valodu.

-      Bebita, mīļā mana, mēs gan ļoti vēlētos apmesties jūsu drauga estansijā, bet kā lai to izdarām, ja neviens mums neva­rēs palīdzēt ar tulkošanu?

-     Tā arī nav problēma, bērni. Vai atcerieties Rafaelu Soto, mana drauga - mākslinieka jaunāko dēlu? Viņam tagad ir brīv­dienas; esmu aprunājusies ar viņa māti, un šī sieviete par tādu ierosinājumu ir sajūsmā, tā ka viss ir nokārtots. Ēdiet nu dūšīgi!

Un tā nu pēc pāris dienām mēs kopā ar Rafaelu lidojām uz Asunsjonu - pretī trakam, mitram karstumam, kur Argentīnas plašos zālienus nomainīja Paragvajas purvainie kaktusu lauki un plašumi. Mums trijatā nācās baudīt apšaubāmo prieku li­dot pāri Matto Grosso vienmotora lidmašīnītē ar sajūsmas pārņemtu brazīliešu pilotu pie stūres. Taču drīz vien mūsu uz­manību pilnībā saistīja ainava zem lidmašīnas spārna, - tā­lumā rēgojās īpatnējas formas kalni ar plakanām virsotnēm, un Konana Doila aprakstītā "Zudusī pasaule" piepeši kļuva gluži reāla.

-    Man ļoti negribētos nonākt tur, lejā, - Džerijs komentēja, - neviens mūs tur nemūžam neatrastu.

Kad lidmašīna beidzot nosēdās mazā lidlauciņā, mūs sagai­dīja diezgan īgns subjekts, kurš izrādījās estansijas pārvald­nieks un nepavisam neizskatījās priecīgs, mūs redzot. Tomēr viņam bija dotas pavēles mūs izmitināt un pabarot, kā arī pie­dāvāt mums visu nepieciešamo palīdzību, kaut gan diemžēl viņa paša ziņā bija atstāta šo pavēļu interpretācija. Drīz vien mūs visus nometināja visai ļodzīgā mazā bungalo - ciematā, kur atradās tanīna ražotne - Puertokasado iztikas avots. Mūs sagaidīja ražena mājsaimniece Paula. Rafaels, pašam par lielu uzjautrinājumu, drīz vien atklāja, ka viņa ir vietējā publiskā nama turētāja un līdz ar to gandrīz vai nozīmīgākā persona visā ciematā.

- Tā nu gan ir priekšrocība, Džerij, - Rafaels teica. - ja vien mums kas vajadzīgs, jāpalūdz Paulai.

Rafaels izrādījās nenovērtējams un drīz vien visu bija noor­ganizējis. Šajā vietā bija tikai viens paņēmiens, kā ceļot lielākos attālumos, - proti, izmantojot dīvainu šaursliežu dzelzceļu cauri purvājiem. Pa tiem pārvietojās savādas formas vagoni ar Ford V8 dzinējiem. Šie daikti bija uzmontēti uz sliedēm un bīstami zvalstījās no vienas puses uz otru, kamēr vilciens kla­bēdams virzījās pa līču loču sliedēm, kas savienoja atsevišķās kokmateriālu noliktavas ar galveno tanīna ražotni Kasado. Bija pilnīgi skaidrs, ka no nabadzīgajiem, nomāktajiem Kasado in­diāņiem mēs neko neiegūsim, tāpēc labākā izeja bija aizbraukt līdz pašam dzelzceļa līnijas galam un apziņot visas stacijas, izvie­tojot viscerīgākajās vietās lamatas. Vienīgie bicho, bez kuriem mēs lieliski būtu varējuši izdzīvot, bet kuri sekoja mums itin vi­sur, bija moskīti - milzīgi, svītraini briesmoņi, kas klupa mums virsū ikreiz, kad bijām gana negudri, lai purva vidū apstātos. Neko daudz mēs nespējām iesākt, lai pasargātu jelkādu ķermeņa daļu no sakošanas. Moskīti spēja izkosties cauri pat biezajam, rievotajam bikšu audumam, un ikvienu nosisto tūlīt pat aiz­stāja bariem citu. Sizdama veselām saujām šos pretīgos radīju­mus, es spilgti atcerējos mūsu pilota uzjautrināto sejas izteik­smi, kad viņš uzņēma mūs lidaparātā Asunsjonā, un viņa ciešo pārliecību, ka pēc nedēļas es nespēšu vien sagaidīt, lai viņš mūs nogādātu atpakaļ galvaspilsētā. Esmu spiesta atzīt, ka šajā mos­kītu ielenkumā es sirsnīgi vēlējos, kaut viņš jau būtu šeit un pil­dītu savu solījumu, tomēr drīz vien pieradām pie šiem pastāvī­gajiem kompanjoniem.

Lauku ainava bija pilnīgi neiedomājama - traks purvu, visu veidu kaktusu, palmu un dīvainu, resnstumbrotu koku ju­ceklis.

-    Kā tos kokus sauc, Rafael? - es vaicāju.

-    Tie ir, tā sakot, palo borache, angliski - piedzērušies koki.

-    Tie ir apbrīnojami. Izgāzušies gluži kā valstsvīri kokteiļu viesībās, - Džerijs komentēja.

Visi indiāņi, kurus satikām, izturējās ļoti kautrīgi, un ap­stākļi, kādos viņi bija spiesti dzīvot, man šķita atbaidoši. Ar Ra­faela palīdzību es noskaidroju, ka viņiem par ārkārtīgi smago darbu maksā pavisam niecīgu naudu un ka dāsnā tanīna ražo­šanas kompānija nodrošina viņiem "mājas", kas nav nekas vairāk kā kopā saslietas skārda būdas. Samaksa bija nožēlojama, un likās, ka nabaga radījumi, gluži tāpat kā citi Dienvidamerikas indiāņi, kas baudīja civilizācijas labumus, lielāko daļu naudas iž- šķieda, meklēdami aizmirstību ugunsūdenī - šeit to dēvēja par cana. Bija pretīgi uzzināt, ka algas dienās kompānija indiāņiem izmaksāja naudu vienā dzelzceļa līnijas galā un iztirgoja cana otrā, nevis mudināja iegādāties pieklājīgu pārtiku un apģērbu sev un saviem bērniem.

Mēs ar Rafaelu ilgi spriedām par indiāņu nožēlojamo lik­teni. Kaut ari Rafaels pilnībā atbalstīja manu viedokli, viņš apgalvoja, ka paragvajieši nicinot indiāņus un uzskatot tos par vēl nevērtīgākiem radījumiem nekā vērši, kas apstrādā laukus, - cik saprotu, galvenokārt tāpēc, ka indiāņi nebija "kristieši", lai ko arī ar šo vārdu saprot. Paragvajieši bija vienīgie cilvēki, kā­dus jebkad biju pazinusi, kas labāk nogalināja dzīvnieku pircēja acu priekšā, nekā piekāpās zemākai cenai, un jutos pārliecināta, ka viņi neieredz pat paši sevi. Es ilgojos atgriezties Argentīnā, un pat Rafaels reizēm bija satriekts par paragvajiešu rīcību, nemitīgi atkārtodams - "šie cilvēki nav labi".

Mūsu dzīvnieku kolekcija, kuru turējām kādreizējā vistu kūtī, strauji pieauga, un drīz vien mēs jau aprūpējām visdažā­dāko sugu mīluļus. Man, protams, bija pašai savi lutekļi. Viens no tiem bija durukuliju sugas pērtiķīte Keja, ko bijām nopir­kuši no vietējās indiānietes. Es par šā dzīvnieciņa iegūšanu īpaši priecājos. Durukuliji ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē, tur­klāt mūsējā bija arī ļoti glīta. Viņa bija apmēram maza kaķēna lielumā ar sudrabainu kažoku, krūtežu klāja gaiši oranža spalva, kas pamazām pārgāja krēmkrāsā. Kejas acis bija apaļas kā pūcei, blāvā dzintara krāsā, tās ieskāva balta spalva ar melnu apmali, ausis bija gandrīz neredzamas; taču visburvīgākais bija Kejas nepārtrauktais smaids, kas gan, diemžēl jāatzīst, bieži ir pretrunā ar durukuliju diezgan nelīdzsvaroto raksturu. Tomēr Keja visā pie mums pavadītajā laikā vienmēr uzvedās rātni un priekšzīmīgi.

Vēl mums bija četras burvīgas guira dzeguzes - muļķīgākie, mīļākie putni, kas savas dienas pavadīja, vai nu lūrēdamas uz visu apkārt notiekošo caur tīrīšanas lūku būra grīdā un histē­riski, spalgi saspiegdamās, vai arī sauļojās nolaistiem spārniem, tā, ka atgādināja slikti pagatavotas spalvu putekļu slotiņas. Tās bija apmēram Anglijas strazda lielumā, klātas blāvi brūngani dzeltenām spalvām ar pelēcīgi melniem raibumiem, tām bija pluskainas, rudas sekstītes un garas astes kā žagatām. Visapbrī­nojamākais ir tas, ka dzeguzes kļuva pilnīgi rāmas jau noķerša­nas brīdī. Gluži kā žagatas, arī šīs dzeguzes bija ārkārtīgi ziņkārīgas, tām nekas nesagādāja lielāku prieku kā knābāt cil­vēkam ausi vai rušināties matos, taču vienlīdz labi tām patika arī tupēt kādam uz rokas un saslietu cekulu mežonīgi sasauk­ties citai ar citu. Atzīšos, ka es šos smieklīgos putnus neprātīgi iemīļoju. Viņām patika, ja tām pakasīja galvu - tad dzeguzes iemiga tādā kā transā. Vēl mums bija Lapsēns, pelēkā lapsiņa, kas ēda cigarešu galus un rezultātā sagādāja neprātīgas mokas savām iekšām; Pūks - krabjēdājs jenots, kas ar nemitīgu apetīti tiesāja nost itin visu, ko vien viņa milzīgās, raustelīgās ķepas spēja pievilkt gana tuvu klāt; un visbeidzot Sāra Hagersaka - milzu skudrulāča mazulīte, kuru vajadzēja barot no pudelītes un kuras vismīļākā nodarbe bija ar bārdas naža asajiem na­giem pieķerties Džerijam vai man, vai vismaz salmu maisam. Džerijs viņu dievināja, Sāra viņu tāpat, un barodams viņš ar Sāru čubinājās kā tēvs ar pirmdzimto mazuli. Nekas viņai netika liegts, nekas nešķita gādājam pārāk lielas neērtības, un Sāra drīz vien to saprata. Naktī viņa gulēja Džerija gultā ("ne­var pieļaut, lai viņa saaukstētos") un dienā aizņēma ikkatru viņa brīvo brīdi ("ir ļoti svarīgi, lai viņa justos mīlēta - galu galā, dabiskos apstākļos viņa visu dienu pavadītu, pieķērusies mātei"). Man pašai šajās dienās tika izrādīta visai niecīga uzmanība, [28] tāpēc es guvu mierinājumu, rūpēdamās par citiem dzīvniekiem, un drīz vien par atalgojumu iemantoju viņu uzti­cību un pieķeršanos.

Līdztekus dzīvnieku aprūpēšanai mēs veidojām savu pirmo televīzijas filmu un centāmies tikt galā ar apkārtējo cilvēku un procesu dīvainībām. Visā visumā es jutos ļoti apmierināta; biju gluži labi pielāgojusies apkārtnei, un pat Darels bija mierā ar manu dzīvnieku kopējas prasmi. Viņš teica, ka man šajā ziņā esot dabas dots talants, un apgalvoja, ka tiešām tā domā­jot. Ja runa bija par tik nopietnu jautājumu kā dzīvnieku ap­rūpe, Džerijs reti bārstījās ar uzslavām. Par spīti tam, viņš ne­žēlīgi ķircinājās par manu izbīli, kad es mūsu mazmājiņā at­klāju sikspārni - vampīru, tomēr drīz vien pieradu pie mazā radījuma, kas lidinājās pār manu galvu ikreiz, kad tur iegāju. Darels arī neizrādīja nekādu sapratni, kad es atteicos dalīt savu gultu ar tādiem radījumiem kā apelsīnveida bruņneši, degun- lāclšu mazuļi vai citiem medījumiem, kurus indiāņi bija izlē­muši atstiept uz mūsu bungalo.

- Man vienalga, Darel, ar ko tu guli vienā gultā, bet mani tas dara nervozu, - es nepārprotami paziņoju.

Rafaels un Darels par šo paziņojumu skaļi smējās, bet Dže­riju tas neatturēja no manis iepazīstināšanas ar visdažādāka­jiem dzīvniekiem tieši gultā, un, jāatzīst, nekas nevar līdzināties matracim, kas bagātīgi piesūcināts ar dzīvnieku urīnu, - tas tik ļoti satuvina ar visu pasauli!

Kad tuvojās mūsu aizbraukšanas brīdis, Darels joprojām gremzās, ka neesam tikuši pie krēpjvilka, turklāt nespēja to nekādi izskaidrot: visa apkārtne šķita mudžam no šiem dzīv­niekiem, kaut arī ceļojot mēs nevienu netikām redzējuši. Tad kādu pēcpusdienu Rafaels ienesās bungalo un pavēstīja kaut kur saklausītas ziņas. Izrādījās, kāds indiānis, kas dzīvoja pāris kilometru tālāk, esot vienu no šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem noķēris slazdā un, kā solīts, par to paziņojis plantācijas vadībai Kasado, taču nevienam nebija ienācis prātā šo ziņu pavēstīt mums. Džerijs bija ārkārtīgi sadusmots un noraizējies.

-    Neuztraucies, Džerij, esmu visu sarunājis, šodien viņu jums atvedīs, - Rafaels apsolīja.

Nabaga Darels nespēja nomierināties un vienā laidā skrai­dīja uz dzelzceļu vērot, lai kaut kas neatgadītos. Drīz pēc pie­ciem pēcpusdienā "vilciens" piebrauca, un Džerija ar Rafaela palīdzību uzmanīgi izcēla no vagona būri un aiznesa uz veco vistu kūti. Nabaga dzīvnieks bija pagalam nomocījies un izkā­mējis, un izskatījās gandrīz vai beigts.

-    Cik sen indiānis viņu noķēris, Rafael?

-     Nudien nezinu, Džerij, bet laikam gan pirms vairākām dienām, ja jau vilks ir tik vārgs.

Dzīvnieks tiešām bija skaists - ar garām, slaidām stirnas kā­jām, garām, smailām ausīm un koši sarkanu kažoku.

-     Manuprāt, viņam ir plaušu karsonis, - Džerijs raizējās. - Mēģināsim viņu ielikt lielākā būrī un iedosim kaut ko ēdamu.

Mēs to arī ļoti uzmanīgi izdarījām; dzīvnieks bija tik vārgs, ka pat necentās kost vai izvairīties no mūsu pieskārieniem.

-    Tas, ka šis zvērs nevērības dēļ nonācis līdz tādam stāvok­lim, ir sasodīts noziegums. Ja vien man izdosies atrast vainīgo, es viņu pamatīgi pārmācīšu.

-    Paklau, Džerij, - es aizrādīju, - zinu, kā tu jūties, bet tādas lietas gadās arī viskārtīgākajās vietās, un nu mēs vienīgi varam censties viņu atkal dabūt uz kājām.

Tā vien šķita, ka vilks saprata mūsu centienus viņam palī­dzēt, tāpēc viņš paklausīgi izlaka pienu un apēda jēlas olas ar glikozi. Pēc tam mēs viņam piedāvājām sīki sakapātu gaļu un aknas, arī to vilks apēda, taču, par spīti visam, mēs laikam gan visi sapratām, ka pūles ir veltīgas. Plaušu karsonis bija pamatīgi ieildzis un, lai ko arī darījām, dzīvnieku glābt neizdevās. Džerijs bija pagalam nelaimīgs un nolēma izdarīt vilkam sekciju. Re­zultāts apliecināja ne vien plaušu karsoni, bet arī iekšķīgus ie­vainojumus, it kā dzīvnieks būtu nežēlīgi sists.

Šī epizode mūs visus trīs smagi nomāca, taču divdesmit četras stundas vēlāk notika kaut kas tāds, kas pilnībā lika mums aizmirst vilku. Asunsjonā izcēlās revolūcija. Sākumā mēs visi skaļi uzjautrinājāmies, jo visiem zināms, ka dienvidamerikāņiem revo­lūcijas ir mīļākais sporta veids tūlīt pēc futbola. Taču tad mēs saņēmām ziņas no kāda burvīga amerikāņa, kurš dzīvoja gabaliņu tālāk upes krastā. Šis cilvēks zināja, ka mēs grasāmies savu kolek­ciju nogādāt Buenosairesā ar upes transportu, un bija ļoti nobažī­jies, jo dzirdējis, ka visi upes transporta līdzekļi esot sagrābti. Viņš ierosināja mums izmantot viņa četrvietīgo lidmašīnu. Tas būtu ļoti jauki, bet ko gan iesākt ar mūsu zvēriem? Mēs nevarējām ilgāk uzturēties Paragvajā, jo mums vajadzēja laikus atgriezties Buenos­airesā un noķert savu kuģi atceļam uz Londonu. Man prātā bija tikai viena izeja: palaist lielāko daļu dzīvnieku brīvībā un līdzi ņemt tikai tos, kurus spēsim iedabūt lidmašīnā. Džerijs veselas divas dienas mocījās ar šo problēmu. Viņš raizējās, ka lielākā daļa šo dzīvnieku, atgriezušies savvaļā, vairs nespēs sev sameklēt pārtiku. Tomēr beidzot viņš atzina, ka neko citu nav iespējams darīt. Lapsēnu mēs atdevām Paulai, jo tā mazo radījumu die­vināja, bet pārējos, izņemot savus mīluļus, kuri visi bija mazuļi, izlaidām no būriem. Mums par lielu pārsteigumu, neviens ne­vēlējās mesties pretī brīvībai, vairāki pat slaistījās turpat tuvumā dienām ilgi, gaidīdami, kad tos pabaros. Taču Džerijs brīdināja, lai nedodam viņiem barību.

-    Ja mēs viņus barosim, viņi tā arī paliks tepat tuvumā, un vietējie viņus vēlāk apšaus. Kad dzīvnieki sapratīs, ka regulāro maltīšu vairs nebūs, viņi beigu beigās aizies.

-     Te nu bija visas tās pļāpas par Dieva radībiņu brīvības alkām, kādas vienmēr tiku dzirdējusi, - es sašutu.

-   Atceries, es tev jau Mančestrā stāstīju, ka dzīvnieki labprāt pakļaujas nebrīvei, ja vien td| pienācīgi aprūpē, bet tu man tā ari nenoticēji.

-    Nē, toreiz nenoticēju, bet nu esmu pilnīgi pārliecināta.

Tad abu karojošo pušu starpā iestājās neilgs pamiers. Mūsu

draugs amerikānis mudināja mūs lidot prom, kamēr tas iespē­jams, jo gaisa satiksme ar Buenosairesu šā pieklusuma laikā šķita atjaunota. Tajā pēcpusdienā viņa lidmašīna ielidoja no Kasado un mēs kopā ar dzīvniekiem iespiedāmies sīciņajā ka­bīnē. Pilots likās šaubāmies, tomēr izbrauca uz skrejceļa. Pēc trešā mēģinājuma mums izdevās pacelties gaisā.

-    Nu ko, gaisā esam, - pilots komentēja, - cerēsim, ka tik­sim ari lejā, - un ar šo cerību mēs traucāmies uz galvaspilsētu.

Nolaišanās izrādījās gatavais murgs, sevišķi tāpēc, ka lid­lauks pēc nesenā spēcīgā lietus bija izmircis. Kad lidaparāta riteņi pieskārās zemei, tas sāka mežonīgi svārstīties no vienas puses uz otru un rēkt kā ievainots iznīcinātājs, un es jau nodo­māju, ka mēs apsviedīsimies ar kājām gaisā. Tomēr beigu bei­gās lidmašīna izlīdzināja gaitu un apstājās.

-    Man tas sagādāja raizes, - pilots smaidīja, - svars bija maz­liet par lielu, un mazai lidmašīnai tas nav labi. Bet tomēr galā tikām.

Mēs pateicīgi iztrausāmies ārā un steidzāmies cauri visai pil­sētai uz lielo lidostu, kur nonācām tieši laikā, kad Branif reiss devās uz Buenosairesu.

-    Paldies Dievam, mums izdevās, - Džerijs atviegloti nopū­tās. - Kaut arī bija brīži, kad man trūka pārliecības.

Visbeidzot zem mums parādījās Buenosairesas ugunis un mēs nosēdāmies galvaspilsētā, kur mūs atkal sagaidīja Gibsa kungs.

Soļodami pāri lidlaukam uz lidostas ēku, mēs īsos vārdos pastāstījām, kas noticis.

-     Starp citu, ar jūsu dzīvniekiem te ir mazas nepatikšanas. Vai jums ir to veselības pārbaudes dokumenti?

-     Kā gan lai es tos revolūcijas laikā būtu dabūjis? - Darels noprasīja.

-    Tā es arī viņiem paskaidroju, bet jūs jau zināt, kādi tie bi­rokrāti ir. Lai nu kā, iesim aprunāties ar valdības veterināru, viņš liekas saprātīgs puisis.

Pēc Džerija ilgas pierunāšanas, puisis tiešām izrādījās sa­prātīgs.

Bebita bija ļoti priecīga mūs redzēt un, protams, bija sarunā­jusi dzīvniekiem naktsmītni Rafaela vecmāmiņas mājā. Nāka­majā dienā tos vajadzētu pārvest uz viņas drauga māju Buenos­airesas priekšpilsētā Belgrano.

Viesojoties Rafaela vecāku estansijā netālu no galvaspilsētas un pašā pilsētā iepērkoties pie dzīvnieku tirgotājiem, mums izdevās savai niecīgajai kolekcijai pievienot vēl dažus zvērus. Es savukārt biju tīri labi iemanījusies būru meistarošanā, pārtikas iepirkšanā spāņu valodā, atļauju medībās un mūsu dzīvnieku sagatavošanā turpmākajam trīs nedēļu ceļojumam uz Angliju.

Pēdējā dienā, kad pārguruši bijām beiguši cīniņus ar Argen­tīnas muitu un itin visiem ostas teritorijā uzrādījuši savus dokumentus, mēs galu galā atradāmies uz kuģa Blue Star klāja un, stāvēdami pie treliņiem, mājām ardievas visiem mīļajiem draugiem. Man bija no sirds žēl aizbraukt no šīs skaistās zemes, un es pati sev nosolījos, ka mēs vēl atgriezīsimies. Un tad nekas vairs nepiespiedīs mani no Argentīnas doties kur citur.

Mūsu rūpju bērni uz priekšējā klāja ierīkojās pavadīt nakti zem kuģa sarūpētā brezenta, un mēs agri devāmies pie miera, jo nākamajā dienā bija daudz darāmā: jau mazā gaismiņā jāsa­šķiro būri un jāpabaro dzīvnieki. Tomēr, pirms pamest dzīv­niekus, Džerijs vēlreiz pabaroja Sāru no pudelītes un viņu mīļi apskāva.

-    Viņa ir tik mīļa mazulīte, - viņš teica, un tad sērīgi pie­bilda, - kaut jel mēs varētu turēt viņu kajītē.

Dzīvnieku vešana pāri jūrai man bija vēl viens jauns pārdzī­vojums; doma par kaut ko tādu mani šausmināja, jo es ne tikai ļoti slikti panesu jūras braucienus, bet arī biju pārliecināta, ka pastāvīgās rūpes par dzīvniekiem nokaus visu prieku, kādu šis ceļojums varētu sagādāt. Tomēr, lai cik dīvaini izklausītos, man vienkārši nebija laika justies slikti vai pat domāt par jūras slimību, jo no pašas pirmās dienas uz kuģa mēs pastāvīgi bijām ļoti aizņemti. Drīz vien izstrādājām regulāru dienas kārtību: rītausmā, ar tējas tases palīdzību pamodušies, mēs nostreipu- ļojām uz priekšējo klāju un ķērāmies pie būru tīrīšanas un ēdiena trauku mazgāšanas. Kad jūra bija mierīga un laiks silts, darbs nelikās īpaši sarežģīts, tomēr ar katru brīdi tas zaudēja pievilcību, jo tuvāk nācām Ziemeļeiropas ūdeņiem ar turienes parastajām ledainajām brāzmām. Paraguay Star kapteinis un komanda darīja visu iespējamo, lai dzīvnieki justos labi, un tik mazu kolekciju bija viegli turēt vienkāršajā, Čipija būvētajā konstrukcijā no dēļiem un brezenta. Ceļojot gar Brazīlijas pie­krasti, mēs varējām regulāri apsmidzināt putnus ar ūdeni (maz­gāšanās nolūkos), nebaidoties viņus apaukstēt. Sāra priecājās bez sava gala, jo viņai bija atļauts trīs reizes dienā apskraidīt visu klāju un, enerģiski taurējot, tvarstīt Džerija kājas. Jaunie virs­nieki vienmēr bija gatavi mums palīdzēt, un viens no tiem pat iedzīvojās priekšnieka dusmās, jo nokavēja savu sardzes laiku, stiepdams mums spaiņus ar ūdeni. Uz priekšējā klāja pasažie­riem nebija ļauts uzturēties, jo tas domāts vienīgi kravai, un, palūkojoties augšup, bija uzjautrinoši redzēt veselu seju jūru vērojam mūs cauri stikla starpsienai. Šīs privilēģijas darīja mūs nepopulārus pasažieru vecākās daļas vidū, kas bija pārtikuši Dienvidamerikas piekrastes iedzīvotāji, toties mēs cieši sa­draudzējāmies ar kādu pusduci citu pasažieru - mūsu pašu vecumā - un rezultātā pavadījām laiku gluži jauki, īpaši mas­kuballē, kur mēs ar Džeriju pārģērbāmies par paragvajiešiem un ieguvām pirmo vietu, tā sarūgtinādami savus konkurentus. Vēlāk mūsu draugu kajītē sarīkotā ballīte bija tik trokšņaina, ka kapteiņa nežēlībā krita vēl daži jaunākie virsnieki.

Cilvēkam, kas mokās ar negantām paģirām un sliktu dūšu, sevišķi vēl atrodoties uz kuģa klāja, nepavisam nav ieteicams mēzt no būriem milzīgus mēslu pikučus. Es nekad nesapratīšu, kā man nākamajā rītā laimējās iztikt bez karāšanās pāri bortam.

Dažādās ostās, kur kuģis pietauvojās, vecākais virsnieks ļoti laipni noorganizēja mūsu dzīvnieku pastāvīgu uzraudzīšanu, dodot mums iespēju izkāpt krastā un nopirkt nepieciešamos svaigas pārtikas krājumus; esmu pārliecināta, ka vienīgais cil­vēks, kurš patiesi priecājās un jutās atvieglots, kad kuģis visbei­dzot piestāja pie Viktorijas doka Londonā, bija kuģa kapteinis.

Lielākā tiesa mūsu niecīgās kolekcijas savu mājvietu atrada Peintonas zoodārzā, kur Sāra gluži labprāt pieņēma arī citu cilvēku mīlestību un rūpes, kaut gan savu mīļoto audžutēvu nekad neaizmirsa. Šķiršanās no šiem brīnišķīgajiem radīju­miem bija mokoši sāpīga, un es sāku nojaust, kā Darels laikam gan juties pēc saviem iepriekšējiem ceļojumiem, ka tik ļoti kāro iekārtot pats savu zoodārzu, lai nebūtu spiests šķirties no pār­vestajiem dzīvniekiem.

Ziņa par mūsu atgriešanos Bornmutā drīz nonāca Sofijas ausīs. Viņa pa šo laiku bija atradusi interesantu darbu pie vie­tējā būvuzņēmēja, tomēr mums nebija nekādu grūtību pārlie­cināt viņu, lai pamet to un no jauna atgriežas mūsu skavās.

Džerijam par sirdēstiem, Hārts Deiviss mūsu prombūtnes laikā bija nolēmis publicēt "Bafutas pēddziņus". Tas bija trie­ciens, jo viņš bija paredzējis mierīgi atpūsties, bet Āfrikas grā­matas korektūra jau gaidīja.

-    Es ļoti ceru, ka viņi tā nerīkosies ik reizi, kad būšu savilcis kopā galus, - viņš stenēja, - citādi es sajukšu prātā. Laikam gan vajadzēs ķerties pie šā ceļojuma apraksta, pirms jūs visi sāksiet man plīties virsū.

Tā sākās darbs pie "Apskurbušā meža". Man diemžēl jāat­zīst, tas ne vienmēr veicās, iekams mēs ar Sofiju nesākām viņu tramdīt.

-     Vai jūs, raganas tādas, spējat saprast, ka es neesmu ma­šīna? Es nevaru vienkārši atgriezt vaļā krānu, kad iegribas. Sir­snīgi vēlos, kaut tā varētu. Man jāgaida iedvesma. Jūs nudien sākat līdzināties tiem briesmīgajiem ļautiņiem, kuri man vienā gabalā atkārto, cik gauži vienkārši esot uzrakstīt grāmatu, un ka viņi paši arī rakstītu, ja vien atrastos brīvs brītiņš. Varu vienīgi vēlēties, kaut jūs pašas arī reiz pamēģinātu.

Tomēr, par spīti strīdiem un ļaunajiem skatieniem, grāmata galu galā bija uzrakstīta, un es nemaz nezinu, kurš no mums jutās vairāk atvieglots. Varēja saprast Darela nevēlēšanos aprak­stīt šo ceļojumu, jo tas tomēr savā ziņā bija cietis neveiksmi, taču Spensers Kērtiss Brauns mūs pierunāja turpināt.

-    Tu taču zini, Džerij, cilvēkiem patīk lasīt par citu neveik­smēm. Tas liek viņiem saprast, ka rakstnieki galu galā arī ir tikai cilvēki. Lasīt būs interesanti arī tad, ja gūti kaut daļēji panā­kumi.

Mūs visus iedrošināja ziņa, ka World Books izraudzījušies "Bafutas pēddziņus", un šī notikuma nosvinēšanai Spensers mums visiem sarīkoja krāšņu pieņemšanu Savojas viesnīcā. Sajūsmas spārnots, Darels kādā vājuma brīdī ļāvās pierunāties un apsolīja uzrakstīt Kolinsa izdevniecībai bērnu grāmatu, kurā būtu stāstīts par trim pasaules malām, kas aprakstītas "Pārpildītajā šķirstā", "Trīs biļetēs" un "Apskurbušajā mežā". Toreiz šī ideja šķita ļoti laba, taču ne Sofija, ne es pati vēl nekad nebijām tik smagi cietušas literatūras dēļ. Kaut kāda nesapro­tama iemesla pēc Darels vienkārši nevēlējās šo grāmatu pa­beigt, un, nonākušas galējā izmisumā, mēs ar Sofiju pašas ķērāmies pie pēdējās nodaļas rakstīšanas. Protams, kad bijām to pabeigušas, ģēnijs mūsu veikumu nicīgi nosvieda malā, to­mēr šis fakts viņu iedvesmoja nodaļu pārrakstīt un beidzot tikt no tā visa vaļā.

-    Džerij, dārgumiņ, - es kādu dienu ieminējos, - kāpēc tev neizstrādāt tādu sistēmu kā Larijam? Viņš katru rītu uzraksta divtūkstoš vārdu, un tad atlikušo dienas dalu var veltīt kaut kam citam.

Darels novaidējās.

-     Tici man, es no sirds vēlos, kaut tā spētu, bet tā smalkā nianse ir tāda, ka viņam patīk rakstīt, man - ne. Man rakstīšana ir vienkārši veids, kā nopelnīt naudu un tādējādi atļauties strā­dāt ar dzīvniekiem, nekas vairāk. Šajā ziņā es neesmu nopietns rakstnieks, bet reportieris, kam laimējies pārdot savus smērē­jumus.

Mēs jau sākām cits citam pamatīgi krist uz nerviem, tāpēc bija īpaši jauki saņemt vēstuli no brāļa Larija, kurš tobrīd Kiprā strādāja par ziņu dienesta vadītāju, ar ielūgumu viņu apciemot.

Zinādams, cik ļoti Džerijs aizrāvies ar filmām un to uzņemšanu, Larijs ari ierosināja, ka vislabākais veids iepazīt Kipru būtu to nofilmēt. Džerijam nebija vajadzīgs vēl kāds cits iemesls, lai pa­mestu "Pudiņu salu", un drīz vien mēs atkal atradāmies dīvaina ekipējuma ielenkumā.

Tomēr, pirms paguvām aizbraukt, Džerijs saņēma uzaici­nājumu nolasīt lekciju ar demonstrējumiem Londonas Festi­vālu hallē. Šī doma viņu šausmināja, taču Hārts Deiviss to uz­skatīja par labu reklāmu grāmatām, tāpēc Džerijs beigu beigās piekrita. Par šo pasākumu uztraucās visa ģimene, jo mēs zinā­jām, cik ļoti Džerijs neieredz uzstāšanos publikas priekšā un cik cieši ir pārliecināts, ka viņam nav lektora spēju - kaut arī patiesībā viņš ir lielisks runātājs un uzjautrina ikvienu klausī­tāju, ilustrējot aprakstāmos dzīvniekus ar ogles zīmējumu palīdzību. Tā kā uzstāšanās beigās bija nolemts iepazīstināt publiku ar kādu dzīvnieku, mēs lūdzām Peintonas zoodārzu aizdot mums Sāru Hagersaku.

Lielajā dienā mēs visi ieradāmies Festivāla hallē. Sāra bija ieradusies jau agrāk un ērti iekārtojusies ģērbistabā, kuru tikko bija atbrīvojis sers Tomass Bīčems, savukārt mums, parasta­jiem mirstīgajiem, tika atvēlēts parūpēties par sevi pašiem. Kā jau paredzējām, lekcijai bija satriecoši panākumi, taču izrādes zvaigzne nepārprotami bija Sāra Hagersaka, kas skraidīja pa skatuvi, rotaļājās ar Džeriju un mežonīgi taurēja. Viņa pilnībā pieņēma no visām pusēm izteiktos slavinājumus un tik ļoti sa­traucās, ka nemaz nevēlējās atgriezties savā ceļojuma būri. Savu mīlu pret rampas gaismām viņa pauda vēlreiz, kad pēc kāda laika uzstājās savā pirmajā televīzijas pārraidē un iekaroja pat visnejūtīgāko televīzijas centra strādnieku sirdis. Tomēr, kā jau lielākā daļa dīvu, Sāra salielījās un nemitīgi pieprasīja savam zvaigznes statusam atbilstošu apbrīnu.

Mūsu ceļojums uz Kipru bija sabojāts jau no paša sākuma, un pirmā bumba sprāga, kad Larijs kokteiļu viesību laikā mūs iepazīstināja ar Kipras augstāko sabiedrību. Tā vien likās, ka mūsu ierašanās salā izrādījusies pēdējais piliens, kas licis plūst pāri Kipras iedzīvotāju neapmierinātībai ar visu anglisko. Pa­turot prātā terorisma draudus, mums, dabiski, nācās atteikties no domas ceļot pa salu valdības filmēšanas busiņā un apmes­ties pa nakti, kur iepatiksies. Tomēr radās cita iespēja - mēs iekārtojāmies Larija mājā, kas atradās brīnumskaistajā Belapai- sas ciematā uz ziemeļiem no Kirēnijas, un Džerijs sāka veidot dokumentālu filmu, lai pierādītu, cik svarīgi ir nodrošināt ūdens apgādi Kipras ciematam. Mēs labi iekļāvāmies ciemata sadzīvē, jo Larijs bija populārs un cienīts ciematnieku vidū, un arī Džerijs, kas, pateicoties Korfu pavadītajai bērnībai, gana labi runāja grieķiski un dziedāja grieķu dziesmas, tika pieņemts par savējo. īpaši cieši sadraudzējāmies ar mēru, kurš mūs izvadāja pa salu, pat tādām vietām, ko uzskatīja par Eoka teroristu cie­tokšņiem, un, pretēji nostāstiem par britiem naidīgo atmo­sfēru, mēs ne reizi visā salā pavadītajā laikā nejutāmies apdrau­dēti. Fakts, ka sapratnes trūkums sabojājis tik ilgi šajā salā valdījušās lieliskās savstarpējās attiecības, bija patiesi skum­dinošs; Larijs šis izjūtas vēlāk lieliski aprakstīja savā grāmatā "Rūgtie citroni".

Galu galā svarīgas sarunas ar televīziju piespieda mūs nepa­redzēti ātri aizbraukt no Kipras. Draugi bija piedāvājuši mums savas prombūtnes laikā uz divām nedēļām apmesties viņu mājā Londonas pievārtē, un šajā brīdi Darels nolēma likties slīpi ar dzelteno kaiti. Kā daudzi citi cilvēki, es pret šo sērgu vienmēr biju izturējusies kā pret kādu rēviju komediantu bieži piesauktu joku, tāpēc zināmā mērā satraucos par ārsta paziņo­jumu, ka slimība patiesībā ir gluži nopietna un var kļūt liktenīga, ja netiks ievēroti zināmi diētas ierobežojumi. Veselas divas ne­dēļas es vīrišķīgi centos gatavot tādas maltītes, kas spētu atdzī­vināt Džerija panīkušo apetīti, taču nekad iepriekš nebiju aptvē­rusi, kādas nepatikšanas laulībai var sagādāt stingra beztauku diēta - īpaši tad, ja viens laulātais drīkst neierobežoti mieloties ar tādiem pierastiem produktiem kā sviests, olas, siers, piens, krējums un visi citi našķi, kas padara dzīvi tīkamu, savukārt ot­ram jāsamierinās ar tvaicētām zivīm, bez taukvielām ceptas gaļas un sausas maizes, turklāt jāaizmirst par alkoholu. [29]

Kad divas nedēļas bija pagājušas, Džerija māsa Margareta ieradās Londonā, lai nogādātu pagalam izvārgušo Darelu atpa­kaļ ģimenes klēpī Bornmutā. Un tur šī piespiedu dīkstāve pēkšņi iesvēla Darelā enerģiju uzrakstīt grāmatu, par kuru viņš bija runājis jau gadiem ilgi. 1935. gadā visa Darelu ģimene en masse bija pārcēlusies uz piemīlīgo Grieķijas salu Korfu un pa­vadījusi tur piecus idilliskus gadus, kurus pārtrauca vienīgi kara sākšanās. Spriežot pēc visu ģimenes locekļu nostāstiem, šis laika posms ikvienam no viņiem bija kaut kas apburošs, un Darela kundze bieži apgalvoja, ka tas bijis vienīgais laiks viņas dzīvē, kad viņa ne reizi neesot pārtērējusi kredītu. Nekad vēl nebiju redzējusi Džeriju tā strādājam - vārdi patiešām plūda no viņa, un nabaga Sofija ar pūlēm spēja tikt līdzi. Pēc sešu ne­dēļu darba un simt divdesmit tūkstošu vārdu radīšanas Darels eleganti sabruka. Grāmata bija galā - un viņš gandrīz tāpat.

"Manai ģimenei un citiem zvēriem" bija neiedomājami pa­nākumi, par ko neviens no mums nebija ne mirkli šaubījies. Tai piemita visas bestsellera īpašības: eksotiska sala, traka ģimenīte un milzums zvēru. No grāmatas strāvoja saules siltums un brī­vības dvesma, tā patika pat kritiķiem. Vēl pēc desmit gadiem šo grāmatu pārdeva vairāk par visām citām. Kaut ari sagādā­jusi mums daudz draugu visā pasaulē, tā diemžēl pārvērta Korfu par tūristu apsēstības objektu - lielisks sasniegums kor- fiešiem un Grieķijas ekonomikai, taču skumjš fakts Dareliem, jo viņi mīlēja salu tādu, kāda tā bija toreiz. Lielākos smieklus ģimenes vēsturē izraisīja fakts, ka tieši šo grāmatu izraudzījās par vienu no angļu valodas grāmatām vidējās izglītības sertifi­kāta iegūšanai literatūrā. Darels nekad nebija gājis parastā skolā, viņu bija mācījuši neskaitāmi mājskolotāji - ekscentris­kas personības, kas viņam bija iemācījušas itin visu, izņemot nepieciešamās iemaņas lasīšanā, rakstīšanā un rēķināšanā. To­mēr viņš saņēma milzum daudz vēstuļu no pateicīgajiem mo­cekļiem, kuri apgalvoja, ka nu vismaz angļu literatūras eksā­mens sagādājot baudu.

"Manas ģimenes" radīšana bija prasījusi milzu pūliņus, na­baga Darels nu jutās pagalam sanīcis, un tāpēc tika nosūtīts uz Sili i salām Britānijas vistālākajā dienvidu malā atgūt spēkus. Džerijs gluži labi pazina šis salas, toties es tur vēl nekad nebiju bijusi, un mēs pavadījām divas klusas, vējainas nedēļas pastai­gājoties, pētījām akmeņainos dīķus, vērojām putnus un kopā ar tur satikto dāmu-ornitoloģi dzērām mājās darinātu pasti- naku vīnu.

Kad Džerijs bija pilnībā atkopies, viņš sāka apsvērt vēl kādu ceļojumu, šoreiz apņēmies vairāk koncentrēt uzmanību uz filmēšanu. Mēs nopirkām krietni dārgu Vācijā ražotu kinoka­meru un nedēļām ilgi grimām nepareizi attīstītu filmu rituļos, kamēr Darels iemanījās šajā procesā. Pēc pamatīgām pārdo­mām Džerijs nolēma, ka piemērotākā vieta labas filmas veido­šanai, kas veltīta dzīvnieku vērošanas ekspedīcijā, būtu Kame­rūna, vēl precīzāk - viņa vecā drauga un pudelesbrāļa Bafutas

Fona karaļvalsts. Viņš tur bija ciemojies jau divas reizes un pamatoja lēmumu ar domu, ka, ķeroties pie tik sarežģīta projekta kā filmēšana, ir ļoti svarīgi atrasties labi pazīstamā vidē, ar kuras cilvēkiem var saprasties un, kas vēl jo svarīgāk, - uz kuras dzīvniekiem var paļauties.

Tā kā šī operācija solījās izvērsties plašāka nekā jebkad agrāk, es ierosināju ņemt Sofiju līdzi, ja vien viņa vēlēsies braukt. So­fijai nenācās to teikt divreiz. Mēs nolēmām vērsties pie dažā­diem rūpniekiem un lūgt viņu atbalstu - ne finansiālu, bet ma­teriālu, solot nodrošināt publicitāti apmaiņā pret viņu ikdienas vajadzībām nepieciešamo ražojumu izmantošanu. Tika uzrakstīta pamata vēstule, un, par spīti Sofijas tieksmei atsauk­ties uz Džeralda Darela daudzajām tuberkulozes lēkmēm un pārliecināt vēstules saņēmēju, ka viens no ceļojuma galvena­jiem mērķiem ir savākt materiālu jaunai žūpošanai, [30] atsaucība bija milzīga.

Britu dzelzceļa izsūtāmais un pastnieks beidzās vai nost, pie­gādājot milzīgos sūtījumus, toties mums nekad neapnika tos izsaiņot un sajūsmināties par atsūtīto preču daudzveidību. Sūtī­jumos varēja atrast itin visu - plastmasas bļodas un spaiņus, galdniecības darbarīkus, zāles dzīvniekiem un mums pašiem, elegantus neilona kreklus un zeķes, zābakus, saliekamās gultas, tējas maisiņus, tīklus, saliekamo laivu, elektrības ģeneratoru - patiesību sakot, mums bija pietiekami daudz mantu, lai apgā­dātu nelielu armiju. Pārējiem mājas iemītniekiem pagalam apnika tas, ka ieejas durvis pastāvīgi aizsprostoja kāda pēcpuse, kuras īpašnieks bija noliecies pār atvērtu kasti, vai tas, ka visur mētājās auklu gali, un nabaga Margareta nespēja vien no­mierināt aizkaitinātos īrniekus. Kad viss beidzot bija sasaiņots, vajadzēja divas lielas kravas mašīnas, lai to nogādātu uz banānu kuģi, kas gaidīja Sauthemptonā.

Ap to laiku mūsu kompānijai bija pievienojies vēl viens cil­vēks. Sākumā mēs bijām nolēmuši pieņemt tikai vienu no daudzajiem palīdzības piedāvājumiem, kurus izteica topošie dzīvnieku vācēji. Šo konkrēto jauno cilvēku mēs izvēlējāmies tāpēc, ka viņam ļoti patika rāpuļi, un Kamerūna bija teicama vieta īpaši dīvainu sugu pārstāvju meklēšanai. Tā kā tuvojās Ziemassvētki, Sofija bija lūgusi atļauju pievienoties mums vē­lāk, jo vēlējās svētkus pavadīt kopā ar ģimeni, un kuģis, ja ne­skaita kapteini un komandu, piederēja mums trijiem vien. Pats ceļojums bija brīnišķīgs - gluži kā ceļojot ar personīgo jahtu.

Āfrika kā kontinents man nekad nebija likusies saistoša, katrā ziņā nejutu tādu "aicinājumu" kā Livingstons, taču desmit dienas vēlāk es stāvēju piestātnē Britu Kamerūnas galvenajā pil­sētā Viktorijā un vēroju, kā mūsu bagāžu no lihtera iekrauj kravas mašīnās vai inammy wagons, kā tos dēvē Rietumāfrikā. Mūsu ceļojumam uz Bafutu vajadzēja noritēt divos posmos, īsu brīdi apstājoties Mamfē, kur Krosas upes krastos reiz bija atra­dusies Džerija apmetne. Mums gadījās parastā neplānotā saķer­šanās ar vietējo muitu, kura kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ grasījās konfiscēt mūsu alumīnija Dexion krātiņu (tas atgā­dināja milzīgu rotaļu konstruktora komplektu), kuru ražotāj­firma bija tik dāsni piegādājusi. Mēs sacēlām tādu brēku, ka beigu beigās muitnieki piekrita krātiņu atdot. Par to savukārt ārkārtīgi pārskaitās muitas priekšnieks, kurš atsaucās uz vārdu Pains Ko- fins. [31] ierodoties mamfē, mums atkal iznāca nesaprašanās ar muitu - šoreiz pārkāpums tika nosaukts par "nelegālu revolveru turēšanu īpašumā", jo ierocis Rietumāfrikā ir nelegāls priekš­mets, ja vien īpašniekam nav paša Nigērijas gubernatora iz­dotas speciālas atļaujas. Muitniekiem par sarūgtinājumu, mums šāda atļauja bija.

Ceļojums cauri valstij bija gauži vienmuļš, ja neņem vērā sarkano putekļu mākoņus un grambainos ceļus, kas likās ne­novēršama Lielbritānijas pakļautībā esošās Āfrikas ainavas sastāvdaļa. Mani vienmēr pārsteidzis, ka francūži un beļģi varēja atļauties izbūvēt savās kontrolētajās teritorijās pieklājī­gus lielceļus, savukārt augstākais, uz ko bija spējīgi britu impē­rijas būvētāji, bija nožēlojami, šauri šķembu celiņi lielāko pilsētu nomalēs. Tomēr tas viss piederas ceļojuma priekiem, jo nekas tik ļoti nemudina palikt uz vietas kā iztricināta mugura un sāpoša galva.

Mūsu pirmā pietura bija mazā ciematā Bekebē, kur Džerijs tika apmeties savu iepriekšējo ceļojumu laikā; pie mums skrie- šiem metās Bens - viņa kādreizējais dzīvnieku kopējs, vaicāja pēc darba un pasniedza pirmo "zvēru" - melnkājainā man- gusta mazuli, kuru Džerijs pēc tam, kad bijām dzīvnieciņu no­saukuši par Tikiju, iegrūda sev aiz krekla, jo nevienu būri neva­rēja sadabūt. Pārliecinājušies, ka Bens droši iekārtojies kravas kastē kopā ar citiem puišiem (ar Džerija kādreizējā sulaiņa Piusa palīdzību mēs Viktorijā bijām nokomplektējuši veselu palīgu brigādi), mēs atkal devāmies ceļā un visbeidzot ap deviņiem vakarā ieradāmies Mamfē - United Africa Company vadītāja mājā. Mēs gaidījām mašīnās, kamēr Džerijs nozuda ļoti elegan­tajā, modernajā bungalo. Drīz viņš atkal parādījās kopā ar va­dītāju - Džonu Hendersonu. Hendersons bija apburošs, uz­jautrinošs namatēvs, un sešās nedēļās, kuru laikā mēs un mūsu "sasodītie zvēri", kā viņš tos dēvēja, apsēdām viņa māju, nekas ne viņam pašam, ne viņa komandai nelikās neizpildāms. Viņš godīgi atzinās, ka neieredz mūsu dzīvniekus, tomēr mēs paši viņam patīkot, tāpēc visu citu varot paciest.

Mamfe bija ļoti mazs ciematiņš pašos Krosas upes krastos, un, kaut gan uz īsu brīdi tajā paciemoties bija jauki, es tajā neko mīlamu nesaskatīju. Klimats bija atbaidošs - gan dienu, gan nakti karsts un mitrs. Rezultātā gan man, gan Sofijai no svied­riem radās izsitumi, kaut arī mēs regulāri mazgājāmies un zie- dāmies ar visdažādākiem patentētajiem līdzekļiem, kas solīja mūs pasargāt no šīm kaitinošajām likstām. Kopienā dzīvoja vēl kādi desmit eiropieši, visi draudzīgi un izpalīdzīgi, un viņi so­lījās izplatīt plašā apkārtnē ziņu, ka esam plānprātīgi baltie, kas vēlas pirkt zvērus. Palēnām veranda apkārt Džona mājai sāka atgādināt dzīvnieku tirgotavu.

-    Ziniet, kad ieraugu verandā visus tos sasodītos zvērus, es bieži nodomāju, ka esmu nonācis pie nepareizas mājas, - Džons vārgi ieminējās, - šovakar es gandrīz aizbraucu garām.

-     Paklau, Džon, - Džerijs noraizējies teica, - ja jums viņi tiešām tik ļoti nepatīk, mēs pārcelsimies uz citu vietu.

-     Nerunājiet muļķības, veco zēn, es tikai jokoju. Es priecā­jos gan par jums, gan zvēriem.

Darels vēlējās atjaunot pazīšanos ar medniekiem, tāpēc mēs sagatavojāmies izbaudīt soļošanu cauri tropu mežiem uz attālo ciematu, kur mednieki dzīvoja. Rītausmā mēs grebtās kanoe laivās pārcēlāmies pāri upei, paņēmuši līdzi mugursomas ar sviestmaizēm un termosus ar aukstu ūdeni. Otrā krastā, iegā­juši mežā, mēs mundri soļojām cits aiz cita pa skaidri iemītu taku. Jau pirmajā brīdī mani pārsteidza meža klusums un pēc tam arī nomācošais karstums. Lāgiem dzirdējām putnu un zvēru saceltos trokšņus, taču nevienu no tiem neredzējām. Te nu bija negantais tropu mežs, kurā mudž mežonīgi zvēri un nāvējoši indīgas čūskas.

Pēc apmēram divu stundu ilga, nogurdinoša gājiena mēs iz- nācām meža klajumā, kur satikām divus izkāmējušus, pavecus vietējos, atspiedušos uz gariem spieķiem.

-     Iseeya, Bo, - Džerijs pasveicināja.

-     Esi sveicināts, masa, - viņi vienā balsi atbildēja, tad iz­plūda lauzītā angļu vārdu straumē, kuru es pilnīgi nesapratu, toties Džerijs, kā likās, spēja tai izsekot. Visbeidzot viņš iedeva abiem cigaretes un pamāja ardievas.

-    Ko tas viss nozīmēja? - es vaicāju.

-    Ak, neko, vienkārši sasveicinājāmies, - Darels atteica, un mēs turpinājām soļot.

Ap dienas vidu nonācām Ešobi ciematā, kura iemītnieki pa džungļu telegrāfu laikam jau tikuši brīdināti par mūsu ieraša­nos, jo visi bija sapulcējušies galvenajā "ielā" mūs apsveikt. Bija skaidri redzams, ka viņi priecājās atkal satikt Džeriju. Visi plati smaidīja, sita knipjus un skandēja "sveicināti, sveicināti", un mums visiem pasniedza lielus, tikko novāktus kokosriek­stus; ticiet man, pēc vairāku stundu ilga ceļojuma pa karstu Āfrikas mežu nekas tik ļoti neatsvaidzina kā kokosriekstu piens. Tika sadabūti divi ārkārtīgi sagrabējuši krēsli, lai mums būtu kur apsēsties; piepūlē sakarsusi un nosvīdusi, es ar patei­cību atslīgu sēdeklī un pārlaidu vērīgu skatienu ciematam. Salīdzinājumā ar citiem ciematiem, kuriem bijām soļojuši garām, šis likās netīrs un nekopts, bērni izskatījās nožēlojami un izbadējušies. Es nodomāju, ka tas nekādā ziņā nevar būt tas ciemats, kurā Džerijs savulaik dzīvojis un par kuru ar tādu prieku stāstīja, tomēr bija gan, jo Darels ņēmās man visu iz­rādīt un parādīja seno nometnes vietu. Kopš Džerija iepriek­šējās vizītes Kamerūnā bija pagājuši astoņi gadi, un viss stipri mainījies, vismaz politiskajā ziņā. Tagad vairs nebija nekas ne­parasts, ja atklājās, ka kopienas inteliģentākie locekļi vienlaikus ir vietējie politiskie spīdekļi, un tā bija noticis arī ar vecajiem medniekiem, kuri tika palīdzējuši Džerijam viņa pirmās vizītes laikā. Viņi apsēdās zemē mums apkārt un uzmanīgi klausījās, kamēr Džerijs visus uzrunāja un pastāstīja par plānu atgriez­ties šeit un uzkavēties vairākas dienas. Viņš īpaši karsti vēlējās noķert vārnu dzimtas putnu, ko sauc Picathartes, tomēr bažī­jās, ka šis nav īstais gadalaiks, lai tiktu pie jaunajiem putniem, kurus vieglāk piejaucēt. Taču Eliass viņu iedrošināja:

- Jā, masa, reizēm šis putns ienākt iekš māja. Es iet pameklēt.

Tika norunāts, ka Džerijs nākamajā nedēļā te atgriezīsies, bet mēs ar Sofiju paliksim Mamfē, lai aprūpētu kolekciju.

Uzturoties Mamfē, mēs tikām pie diviem radījumiem, kuri kļuva man īpaši mīļi: viens bija bušbēbijs, kas izrādījās ļoti retas sugas un kuru es nosaucu par Bolaci vai Boli, otrs - tikpat retas sugas vāverēns, ko sīkā auguma dēļ nosaucu par Mazo. Tā kā abi bija mazuļi, man nācās viņus aprūpēt. Vērojot, kā mēs ar Sofiju dūdojam ap mazajiem mīlulīšiem, Džerijam vienmēr metās nelabi, bet mēs viņu ignorējām.

Bole un Mazā diktēja mūsu dzīves stilu - pareizāk sakot, Mazā diktēja manējo. Viņa bija mīļa mazulīte, joprojām akla un bezpalīdzīga, tāpēc viņai bija nepieciešams tik daudz sil­tuma un gādības, cik vien es spēju sagādāt. Vissvarīgākais bija iekārtot piemērotu midzinu, kas būtu pietiekami liela, lai tajā ievietotu karsta ūdens pudeli.

Galu galā es sameklēju mazu, četrstūrainu skārda biskvītu kārbu, kurā ieguldīju ar vilnas sedziņu pārsegtu karstā ūdens pudeli un tad visu kārbu izpopēju ar vati. Šajā midziņā es ie­guldīju Mazo. Iznāca tāds kā pārnēsājams šūpulītis, un es to ņēmu līdzi itin visur, jo Mazo, kā jau visus zīdaiņus, vajadzēja barot bieži un regulāri, un viņa arī stipri noskaitās, ja to atstāju vienu. Sākumā viņas barība bija sausā piena maisījums ar glikozi un vitamīniem, ko vajadzēja iejaukt siltā ūdenī un iebarot vā- verītei ar acu pilienu pipetes palīdzību. Viņa nekad nekādas problēmas nesagādāja un drīz vien iemācījās cieši satvert pipeti priekšķepiņās, es tostarp iemanījos kontrolēt barības plūsmu un starp porcijām nogaidīt zīdaiņa atraugu. Drīz vien Mazā izauga par ļoti glītu vāveri ar oranžu galvu, glītām austiņām ar melnu apmali, rūsganu ķermeni sūnu zaļā nokrāsā un baltu plan­kumu rindu gar abiem sāniem; tomēr visskaistākā bija aste - gara un bieza, virspusē zaļa, apakšpusē koši oranža. Mazā to mēdza turēt ritulī pāri mugurai tā, ka galiņš nokarājās pāri purniņam. No tā mirkļa, kad Mazā atvēra actiņas, viņa bija pil­nīgi rāma, un es varēju darīt ar viņu visu, kas ienāca prātā. Ma­zajai patika, ja viņu kutināja, - tad viņa iegrima tādā kā transā. Vienmēr domāju, ka pieaugot izpaudīsies viņas inteliģence - Darels gan par šo domu nicīgi vīpsnāja. Tad kādu rītu, neilgi pēc tam, kad vāverītei bija atvērušās actiņas, mēs bijām īpaši aizņemti, un es aizmirsu Mazo pabarot; drīz man tika skarbi atgādināts par viņas eksistenci. Pārnēsājamais šūpulītis bija at­stāts līdzās manai gultai, bet Mazā bija pamanījusies no tā izrāpties un atrast durvis, un galu galā parādījās milzīgās dzī­vojamās istabas ieejā. Mežonīgi čakstinādama, vāverīte skrie- šiem metās pie manis, uzrāpās man uz pleca, joprojām nikni rādamās par izlaisto ēdienreizi. Viņa bija pagalam sašutusi un negrasījās gaidīt, līdz pasniegšu pipeti, bet gan nolēca uz barī­bas sagatavošanas galda un mēģināja ierāpties tasē. Visbeidzot man izdevās viņu nomierināt, taču kopš tās dienas Mazā katru rītu pamodināja mani, ielēkdama gultā un čakstinādama man ausī, līdz viņu pabaroju; pēc tam viņa ar milzu interesi izpētīja mūsu abu gultas.

- Vai zini, Džekij, tev jāliek Mazā piemērotā būrī, ja nevē­lies viņu pazaudēt.

Zināju, ka Džerijs uztraucas par Mazās drošību, taču zināju ari to, ka viņam ir stingri iebildumi pret vāveres rosīšanos gultā un viņa kāju pirkstu skrubināšanu.* Es negribīgi pieļāvu, ka Mazo ievieto būrī, kas tika darināts tieši viņai, - pie griestiem atradās guļamkaste un pašā būrī daudzi interesanti satrupējuša koka gabali, ko vāverītei izpētīt. Tikusi pie savas mājas, Mazā nodevās migas veidošanai tik maniakālā aizrautībā, kādu ne­kad vēlāk netiku novērojusi nevienai vāverei. Kā drošāko un iespējami higiēniskāko materiālu mēs likām viņas guļamkastē papīra salvetes, taču Mazajai mans veidojums nepavisam ne­patika. Viņa stundām ilgi rāva visu no kastes ārā, plosīja salve­tes mazos gabaliņos, plakšķināja ar ķepiņām, stūķēja veselām kaudzēm mutē un tad metās atpakaļ uz guļamkasti, kur ņēmās skaļi trokšņot un dldīties. Vēlāk es pavēru durtiņas un ielūkojos guļamkastē, kur no saplosītu salvešu murskuļa manī vērās spožu actiņu pāris; taču drīz vien vāvere par mani aiz­mirsa un turpināja drudžaino midzeņa darināšanu, atstādama sev tikai tik daudz vietas, lai varētu tajā iespraukties. Tikusi iekšā, Mazā aizvilka kādu salvetes gabalu priekšā ieejai un tādā veidā pilnībā noslēdzās no ārpasaules trokšņiem un caurvē­jiem. Mani šis process nebeidza valdzināt, un visu to laiku, ka­mēr vāvere dzīvoja pie mums, es stundām ilgi vēroju viņas rosī­šanos.

Bole bija pilnīgi cita veida personība, ļoti neatkarīga. Ierašanās brīdī viņa jau bija pāraugusi zīdīšanas vecumu, tātad barojamā pudelīte nebija vajadzīga, toties viņa ļoti labprāt tiesāja nost itin visu, ko tai piedāvājām. Viņas mīļākā barība bija kukaiņi. Kādu vakaru viņa gandrīz noslīka lidojošo skudru mākonī, kas pēkšņi uzradās un pārpludināja būrus un māju. Mūsu dzīvnieku ko­pēji itin visur izlika traukus ar ūdeni, kuros uztvert krītošos kukaiņus, un pēc tam mums vairākas dienas bija papilnam krājumu dzīvnieku barošanai. Skudru vākšanas drudža laikā es izdzirdēju Boles būrī negantu kņadu. Ielūkojusies tajā, es ieraudzīju bušbēbiju lidojošo skudru ielenkumā; viņas acis vai sprāga ārā no pieres, mute līdz malām piestūķēta ar skudrām un abas saujas arī pilnas, tomēr viņa joprojām šaudījās pa būri, cenzdamās saķert vēl un vēl, kaut arī pašai nebija ne jausmas, kur guvumu likt. Arī Bolei patika, ja ar viņu rotaļājās, - viņa lē­kāja pa būri, kamēr es pūlējos viņu notvert, tad uzklupa manai rokai, viegli ieķēra ar zobiem un atkal turpināja lēkāšanu. Rei­zēm viņa kļuva pavisam paļāvīga un pacēla vienu priekšķepu, lai es viņai pakutinātu padusi; tomēr par visu vairāk viņai patika gulēt uz muguras un ļauties vēderiņa kutināšanai, vien­laikus gaužām neticamā kārtā izliekoties, it kā censtos ieskā­šanu apturēt.

Mēs uzkavējāmies Mamfē daudz ilgāk nekā sākotnēji plā­nots, jo dzīvnieki nāca straumēm vien, tomēr bijām spiesti izvākties no Džona Hendersona mājas, jo viņš devās atpakaļ uz Angliju un māju, protams, vēlējās pārņemt darba turpinātājs. Džons mums piedāvāja apmesties mazā afrikāņu namiņā ne­tālu no viņa mājas - tam bija glūdas sienas un grīdas un ba­nānu lapu jumts. Mājiņa bija diezgan noplukuši, bet pēc sienu nobalsināšanas un svaigas lapu kārtas uzklāšanas uz jumta kļuva pavisam mājīga, turklāt mazajā verandā varēja ērti izmi­tināt dzīvniekus. Tomēr te bija stipri vien karstāks nekā Džona mājoklī, turklāt māju bija apsēduši milzīgi zirnekļi, un kādu nakti viens pat bija ierāpies Darela saliekamajā gultā un čāpoja viņam pār krūtīm - viņam par šausmām un man par atvieglo­jumu, ka tā negadījās ar mani. Tā kā mājā nebija tualetes, pie- nācigā attālumā no mājas zemē tika izrakta parasta bedre, un šīs mazmājiņas apmeklējumi nakts laikā varēja izvērsties par gauži šausminošām ekspedīcijām, jo nekad nevarēja zināt, ko gadīsies satikt vai nu pa ceļam vai pašā atvieglošanās laikā. Vis­biežākie viesi bija milzum lieli tarakāni, bet reizēm gadījās arī pa zirneklim vai čūskai. Man uzmācās bailes, ka kļūšu pilnīgi traka, ja mēs ātri nepametīsim Mamfi, tāpēc es lūdzu Darelu ātrāk pārcelties uz Bafutu.

- Man vispirms jāuzraksta Fonam vēstule un jābrīdina par mūsu ierašanos, - Džerijs atbildēja, - bet es to šodien pat izda­rīšu un nosūtīšu ar rītdienas kravas mašīnu.

Oficiālā vēstule tika uzrakstīta un nākamajā dienā pienācīgi nosūtīta adresātam kopā ar divām pudelēm viskija. Mēs cerību pilni gaidījām atbildi.

Fona pilī, Bafutā, Bemendā

Mans mīļais draugs,

Ar lielu prieku saņēmu Tavu 23. datumā rakstīto vēstuli. Mani ļoti iepriecināja, kad tajā izlasīju, ka esi atkal Kamerūnā.

Gaidīšu Tevi, kad vien vēlēsies ierasties. Nav nekādu iebil­dumu, cik ilgi gribi te uzkavēties. Mana atpūtas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, kad vien Tu ieradīsies.

Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un pastāsti, ka man būs prieks ar viņu papļāpāt, kad viņa te iera­dīsies.

Vienmēr tavs,

Bafutas Fons

Mēs laipni ierosinājām, ka Sofija vēl pāris dienu varētu uz­kavēties Mamfē kopā ar pusi kolekcijas un lielāko daļu mūsu ekipējuma, un sirsnīgi apsolījām noorganizēt viņas ierašanos Bafutā kopā ar šo bagāžu, tiklīdz būs iespējams.

Ceļš uz Bafutu bija šaušalīgs, vienās grambās, bedrēs un akmeņos, taču apkārtne aizraujoša. No sākuma braucām cauri biezam mežam upes ielejā. Milzīgos, debesskrāpjiem līdzīgos kokus klāja liānas, un šoreiz mēs redzējām dažus putnus: de- gunradžputnus, turako un koši krāsainus pundura zivju dzenī- šus. Ceļu visā tā garumā šķērsoja simtiem sīku upīšu, kurām pāri veda ļodzīgi koka tiltiņi. Upītēs bariem spēlējās afrikāņu bērni, viņi spiedza un māja mums ar rokām, un purvainajos krastos lidinājās veseli mākoņi brīnišķīgi raibu tauriņu. Pa­mazām ceļš kļuva stāvāks, vispirms pavisam nemanāmi, bet tad pēkšņi mežs palika aiz muguras un tā vietā parādījās plašs, saulē izbālojis zāliens, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Atskatī­jušies mēs ieraudzījām mežu sev aiz muguras, un, atbrīvojusies no klaustrofobijas žņaugiem, es beidzot varēju apbrīnot tā skaistumu. Toties tagad mums visapkārt vijās sarkanu putekļu vērpetes, kas iespiedās kravas mašīnā cauri katrai spraugai, tā ka vēlāk tovakar, kad beidzot mašīna apstājās pie Fona māj­vietas, mēs izskatījāmies gluži kā sarkanādainie indiāņi.

Pēc meža ceļa karstuma un Mamfes piesātinātā mitruma te likās atspirdzinoši vēsi. Vakara mijkrēslī es varēju nojaust vie­nīgi plašā pagalma un būdu puduru aprises, kas kopā veidoja Fona apmetni; pa labi no mums tāda kā inku tempļa kalna galā ar neskaitāmiem pakāpieniem atradās Fona iespaidīgā Atpūtas māja. Tā izskatījās gluži kā itāliešu villa - kurpju kastes formas māja ar plašu verandu un glītu kārniņu jumtu. Taču mums nebija laika dīkdienīgi blenzt apkārt.

- Nāc nu, izkrausim dzīvniekus, izvietosim tos verandā un pabarosim, pirms kļūst pavisam tumšs.

Puiši rosīgi krāva laukā mantību, atstājot mūsu ziņā dzīv­nieku iekārtošanu verandas vēsākajā malā, un Piuss, kurš izrī­koja virtuves personālu, atnesa man siltu ūdeni piena maisī­juma sagatavošanai mazuļiem. Tika iedegtas Tilley lampas, sa­gatavotas uzkodas, un tad, apdarījuši pašus nepieciešamākos darbus, mēs pārguruši atkritām savās saliekamajās gultās.

Nākamajā rītā ziņnesis piegādāja vēstuli no Fona:

Mans mīļais draugs,

Priecājos, ka esi atkal ieradies Bafutā. Sveicu Tevi savā zemē. Kad būsi atpūties no ceļojuma, atnāc mani apciemot.

Tavs draugs

Bafutas Fons

Lielāko daļu rīta cēliena mēs pavadījām, pārkārtodami būrus, tīrīdami tos, barodami dzīvniekus un visu sagatavodami jebkuru jaunu dzīvnieku pieņemšanai, ja tādi tiktu piegādāti tuvāko dienu laikā; vajadzēja ari visu sagādāt Sofijas iespējami ātrākai pārvešanai uz šejieni. Tomēr bija ļoti svarīgi izrādīt

cienu mūsu namatēvam.

Mēs pārgājām pāri plašajam pagalmam uz mazāku lau­kumu liela guavas koka paēnā, kurai līdzās atradās Fona villa - mūsu Atpūtas mājas samazināta kopija. Kāpņu augšgalā stā­vēja pats Bafutas Fons. Viņš bija garš, slaids virs, tērpies vien­kāršā baltā talārā ar zilu izšūtu apmali, galvā viņam bija maza cepurīte pieskaņotās krāsās. Viņš nepārprotami ārkārtīgi prie­cājās satikt Džeriju.

-    Sveicināts, sveicināts, mans draugs, klāt esi.

-    Jā, esmu klāt. Vai tev klājas labi, mans draugs? - Džerijs vaicāja.

-    Dikti labi. - Un viņš tiešām izskatījās lieliski.

Tad Fonu iepazīstināja ar mani, un mēs laikam gan izskatī­jāmies savādi - viņa sešas pēdas un trīs collas garais augums kā tornis līdzās manām piecām pēdām un vienai collai, un mana sīkā plauksta pilnīgi pazuda viņa lielajā, lieliski veidotajā rokā.

-    Iesim nu iekšā, - Fons teica un ar mājienu aicināja mūs sekot.

Istaba bija ļoti patīkama, vēsa un vienkārši mēbelēta ar

dažām leoparda ādām uz grīdas un ar brīnišķīgiem griezumiem rotātiem koka dīvāniem gar sienām, kuri bija apkrauti ar spil­veniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atsteidzās ar paplāti, uz kuras atradās neiztrūkstošā viskija pudele un vai­rākas glāzes. Kad bijām satvēruši savus kausus, gandrīz līdz pašām malām piepildītus ar White Horse, Džerijs uzsāka sa­runu par nelāgu tematu.

-    Mans draugs, man tiešām bija bail atkal braukt uz Bafutu, jo kāds cilvēks man stāstīja, ka tu esot varen dusmīgs uz mani tāpēc, ka es uzrakstīju to grāmatu par jauko laiku, ko mēs ag­rāk pavadījām kopā. [32]

Fons neapšaubāmi bija nepatīkami pārsteigts un uzstājīgi noprasīja:

-     Kurš cilvēks tev to pastāstīja?

-     Kāds eiropietis man tā teica, kad biju Bua.

-    Ak tā, eiropietis, - Fons sacīja un paraustīja plecus, pār­steigts par to, ka mēs varētu noticēt kaut kam tādam, ko teicis baltais. - Tas viss ir meli. Es nekad nedusmojos uz tevi, - viņš turpināja, papildinādams dzērienu mūsu glāzēs. - Man dikti patika tava grāmata. Tu manu vārdu padarīji slavenu visā pasaulē. Visādi cilvēki zina manu vārdu, tu izdarīji dikti labi. Toreiz, kad braucu uz Nigēriju satikt karalieni, visiem eiropie­šiem tur bija tava grāmata un daudzi prasīja, lai ierakstu tajā savu vārdu.

Šī ziņa mūs vienlaikus iepriecināja un pārsteidza, jo mums tika apgalvots, ka Fons šo notikumu uzņēmis kā milzu apvai­nojumu; taču mēs vairs neturpinājām iztaujāšanu, bet gan ap­vaicājāmies, kā Fonam gājusi pie sirds tikšanās ar karalieni.

-     Man ļoti patika, dikti laba sieviete. - Tad viņš iesmējās. - Maza, maza, tāda, kā tu, - viņš norādīja uz mani, - bet nu dikti stipra. Vā, tai sievietei nu gan ir vara.

Mēs turpinājām iztaujāšanu un apvaicājāmies par Nigēriju.

-    Man nepatika, - Fons paziņoja, - pārāk karsts, es svīdu un svīdu, bet tā karaliene tik iet un iet, un nemaz nesvīst, dikti laba sieviete.

Viņš laimīgs kavējās atmiņās par braucienu uz Lagosu un ņēmās stāstīt, kā uzdāvinājis karalienei dāvanu no Kamerūnas tautas - ar griezumiem rotātu ziloņa ilkni.

-    Es devu viņai to zobu no visiem tiem cilvēkiem te, Kame­rūnā, - viņš klāstīja, - karaliene sēdēja krēslā un es tā uzmanīgi gāju dot viņai to tur zobu. Viņa to paņēma. Un visi tie eiro­pieši teica, ka nav labi rādīt karalienei pakaļu, tāpēc labi cilvēki iet atmuguriski. Un es arī gāju atmuguriski. Vā! Tur tak pakā­pieni! Man bija bailes nogāzties, bet es gāju tik uzmanīgi un nenogāžos - bet man bija traki bail.

Es kļuvu pavisam nemierīga un centos uztvert Džerija skatienu - ne tikai sajutu milzīgu izsalkumu, bet arī raizējos, ka tā mēs te varam nosēdēt visu dienu. Tad Fons lika mums apsolīt, ka atnāksim atkal vakarā. Plati smaidīdams, viņš man teica:

-    Vakarā es tev parādīšu, kā mēs Bafutā mākam priecāties.

Es mēģināju uzsmaidīt tikpat plati un atbildēju:

-     Dikti labi.

Atgriezušies Atpūtas mājā, mēs ieraudzījām veselu baru cil­vēku gaidām uz kāpnēm; viens no viņiem pastiepa uz mūsu pusi kalabasu un teica:

-    Masa, masa, skaties!

Džerijs ļoti uzmanīgi izvilka banānu lapas no kalabasa kakliņa.

-     Kas šite ira iekšā?

-    Maz-vavīts, masa.

-    Maz-vavīts, - es ziņkārīgi atkārtoju, - kas tas ir?

-    Nezinu.

-    Varbūt labāk iepriekš noskaidrot, ja nu tas ir kas bīstams?

-    Jā, laikam gan.

-    Mazs zvērs, masa.

-    Slikts zvērs? Vai tas kodīs?

-     Nē, nē. Pavisam maziņš. - Izrādījās, ka kalabasā saritinā­jies guļ sīciņš vāverēns, tikko pāris collu garš.

-      Vai gribi viņu paturēt? - Džerijs vaicāja, pāri plecam skatīdamies uz mani. -Tu jau zini, visticamāk, ka viņš nomirs.

-     Protams, es gribu viņu paturēt. Tu arī par Mazo apgalvoji,

ka vina nomirs, bet nenomira vis. - Un tā dzīvnieku mazuļu

bērnistabai, kuru biju iekārtojusi vienās telpas kaktā līdzās Tilley infrasarkanajam sildītājam, pievienojās vēl viena meža vāvere. Mamfe (tā mēs mazuli nosaucām) tā arī nekļuva ne tuvu tik rāma kā Mazā, vienīgi reizēm kā pagodinājumu atļāva sevi pakasīt.

Paēduši vakariņas, mēs paņēmām divas Tilley lampas un divas pudeles viskija un ieradāmies Fona deju mājā. Vakari šeit bija pavisam citādi nekā Mamfē. Bija silts, taču ciešami, un reizēm naktīs pat nācās lietot plānu segu. Drīz vien es atklāju, ka mani sviedru radītie izsitumi pamazām izzūd - tas bija lie­liski, jo sava ķermeņa delikātāko vietu publiska kasīšana ne­viena cilvēka sabiedrisko tēlu neuzlabo. Fons izskatījās lieliski - viņš bija uzvilcis koši sarkandzeltenu talāru un, protams, rokā cieši satvēris neiztrūkstošo kausu ar viskiju.

-   Šovakar mēs visi priecāsimies, - viņš paziņoja, un drīz vien mēs jau rindā sēdējām vienā deju zāles galā. Šī vieta ar balsinā­tajām sienām izskatījās gluži kā teritoriālā karaspēka manēža. Vienā zāles galā zem karaliskās ģimenes locekļu portretu virknes pētošiem skatieniem (sākot no Karalienes Viktorijas) uz maza paaugstinājuma atradās iespaidīgu bambusa krēslu rinda. Fons ar žestu mums lika apsēsties, ierādot Džerijam vietu pie savas labās rokas. Mums priekšā atradās galds ar pierasto viskija pu­deli un kausiem. Ieradās karaliskais orķestris (četri jaunekļi un divas Fona sievas), nesdami visdažādākos instrumentus - bun­gas, flautas, ar sausiem kukurūzas graudiem piebērtu ķirbja pudeli un citus dīvainus priekšmetus. Orķestrim cieši pa pēdām sekoja virkne sieviešu - vēl dažas no sievām. Fons pagriezās pret Džeriju.

-    Mans draugs, vai atceries to eiropiešu deju, ko tu man rā­dīji pagājušo reizi, kad biji Bafutā? Kā tu viņu sauci - vai konga? Paskat, es tev kaut ko parādīšu!

Viņš pacēla roku, orķestris uzņēma kādu melodiju ar pazīs­tamu ritmu, un Fona sievu virkne sāka kustēties. Es pēkšņi ap­tvēru, ka tā ir bafutiešu versija par kongas tēmu. Darelu, kā likās, šī izrāde dziļi aizkustināja, un, kad deja bija galā, viņš teica:

-    Tā ir dikti laba lieta priekš manis.

Fons par atbildi izplūda laimīgos, dārdošos smieklos. Es uzslavēju orķestri un viņa sievu dejotprasmi.

-    Vā, tās sievas mani pārāk nogurdina. Viņas mani dikti krāpj.

-    Džerijs saka, es viņu dikti krāpju, - es atteicu.

-    Tavs vīrs laimīgs, ka viņam tikai viena sieva. Man to pa­pilnam, un viņas mani dikti krāpj.

-    Nu jā, - es praktiskā tonī aizrādīju, - ja nav sievu, nav bērnu.

Šī piezīme Fonu neprātīgi uzjautrināja. Viņš tik traki smējās,

ka es jau sāku uztraukties, ka viņu ķers trieka, bet beidzot atguvās un, asarām plūstot pa seju, ar lielu troksni uzsita Džerijam pa muguru.

-    Tai tavai sievai ir smadzene galvā, - viņš teica, tad iebak­stīja man ribās, paplikšķināja pa galvu un piebilda, - tu būtu laba sieva priekš manis.

Par laimi, šo sarunu pārtrauca orķestris, kas no jauna ņēmās skandēt kādu enerģisku melodiju.

-    Vai nevēlies ar viņu padejot, Džekij? - Džerijs ierosināja. Es šausmās sastingu. Protams, atgriežoties no Argentīnas es uz kuģa biju apguvusi ča-ča-ča noslēpumus, bet šis cilvēks mā­cēja dejot pa īstam un viņam piemita lieliska ritma izjūta - kaut kas tāds, kas visiem afrikāņiem liekas pašas dabas dots un kam neviens eiropietis nespēj turēt līdzi.

-     Nerunā muļķības, - es atteicu, - es to nekādā gadījumā nevaru. Turklāt viņš ir trīsreiz garāks par mani. Mēs izskatīsi­mies smieklīgi. - Bet Darelu tas nekavēja. Viņš pārliecās man pāri un uzrunāja Fonu.

-    Mans draugs, vai parādīsi šo deju manai sievai?

-    Jā, jā, dikti labi, - un nākamajā brīdī es jau biju deju placī. Orķestra spēlētā melodija ļoti atgādināja sambu, tāpēc es aši piedāvājos Fonam to iemācīt. Viņš bija sajūsmināts, un drīz vien mēs lieliskā tempā virpuļojām pa visu zāli. Rezultāts, bez šaubām, būtu samulsinājis īstenus latīņamerikāņu deju liet­pratējus, bet mēs tik un tā lieliski izklaidējāmies. Džerijs< vēlāk teica, ka skats esot bijis gaužām uzjautrinošs, jo es esot gandrīz pilnīgi pazudusi Fona plandošajā apģērbā un laiku pa laikam šķitis, ka Fonam pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejojot pats ar sevi. Pēc pusstundu ilgas dejošanas, es gandrīz kritu no kājām, un tad Fons mani par šiem pūliņiem īpaši pagodināja, piešķirdams lielu kalabasu ar īpašu mimbo - vietējo palmu vīnu. Man diemžēl jau bija gadījies nogaršot šo izslavēto brū­vējumu, kas pēc skata atgādināja vājpienu, pēc smakas - svi- lušu gumiju, bet garšas īpatnības es vispār neņemos aprakstīt;

vārdu sakot, tas bija kaut kas gluži vienkārši atbaidošs. Man tika piedāvāti pieci kalabasi. Fons vīnu no visiem uzmanīgi nogaršoja, tad beidzot izlēma, kura buķete ir vislabākā, un pa­sniedza man pilnu kausu. Ko es varēju iesākt? Tuvumā nebija piemērotas aspidistras, kurā vīnu izliet, tāpēc es dziļi ieelpoju un pamanījos norīt veselu malku, turklāt (sev pašai par milzu pārsteigumu) arī gaiši uzsmaidīt namatēvam un apgalvot, ka šis neapšaubāmi ir lielisks mimbo. Fons joprojām cieši vēroja mani, tāpēc man nebija citas izvēles kā vien atzinīgi turpināt vīna malkošanu.

-    Vai atļausiet jūsu sievām iedzert kopā ar mani? - es vai­cāju.

-    Jā, jā, - viņš tām pamāja, lai pienāk klāt. Ar atvieglojumu es pārējo mimbo salēju viņu izstieptajās plaukstās.

Pirms vēl kāds paguva apjaust laika ritējumu, parādījās rīta blāzma, un es jutu, ka mana galva plīst pušu. Fons uzstāja, ka pavadīšot mūs līdz pašām Atpūtas mājas kāpnēm.

-    Ar labu nakti, mani draugi, - viņš atvadoties teica, - mēs kopā labi izpriecājāmies.

Vēlāk tajā pašā nedēļā mums pievienojās Sofija. Viņa izska­tījās pagalam pārguruši, taču zālienes vēsajā klimatā atkopās. Mums tagad piederēja ļoti daudz dzīvnieku, tāpēc nolēmām tos sadalīt trīs grupās - zīdītāji, putni un rāpuļi -, un katrs uz- ņēmāmies atbildību par vienu no grupām. Mēs ātri vien izstrā­dājām ļoti vienkāršu rutīnu. Līdz ar pirmajiem saules stariem (ap pieciem) mums tika atnesta tase tējas, pēc tam vajadzēja barot mazuļus un iztīrīt to migas, vēlāk sekoja vispārēja kolek­cijas apskate. Katru dzīvnieku pirms būra iztīrīšanas vajadzēja ļoti rūpīgi nopētīt un pārbaudīt, piemēram, cik ēdiena palicis neapēsts, vai mēsliem ir pienācīga konsistence un vai dzīv­nieka parastajā uzvedībā nav parādījušās kādas dīvainības, jo tas varētu nozīmēt medicīniskas palīdzības nepieciešamību. Mēs centāmies pabeigt būru tīrīšanu pirms brokastīm, tādē­jādi lielāko daļu rīta cēliena varējām veltīt ēdiena trauku maz­gāšanai un barības sagatavošanai, kā arī mūsu pavāra Filipa nosūtīšanai uz vietējo tirgu iegādāties trūkstošos krājumus. Ja atlika nedaudz laika, tika likta lietā filmēšanas kamera, tādē­jādi aizpildot laiku līdz pusdienām. Diendusa bija pilnīgi ne­pieciešama dienas kārtības sastāvdaļa, īpaši ņemot vērā dru­džaino nakts dzīvi kopā ar Fonu. Padzēruši tēju, mēs vēlreiz pabarojām dzīvniekus; pa vidu visiem šiem darbiem vēl arī ba­rojām mazuļus, pieņēmām jaunpienācējus un, tas bija vēl svarī­gāk, aprūpējām slimos un ievainotos radījumus, kas mums tika piegādāti. Laikam gan visnožēlojamākā paciente, kādu nācās pieņemt Bafutā, bija liela šimpanžu mātīte, kura bija sagūstīta mednieku stiepļu lamatās. Šimpanzes abas plaukstas bija pārcirstas līdz pat kaulam, un tajās bija sākusies gangrēna. Mēs rūpīgi apkopām brūces un iekaisījām tajās sēra pulveri, kā arī iešļircinājām penicilīnu, tomēr dzīvnieks nepārprotami iztu­rējās letarģiski, un tam bija nespodrs kažoks. Bemendas ap­kārtne laimīgā kārtā varēja lepoties gan ar valdības algotu me­diķi, gan veterinārārstu, tāpēc mēs abus lūdzām atbraukt un izmeklēt šimpanzi. Pēc rūpīgas pārbaudes viņi nolēma paņemt asins paraugus analīzēm, jo veterinārārsts bija pārliecināts, ka pacientei ir miega slimība.

- Ļoti interesanti, - viņš teica, - tomēr baidos, ka jūs velti tērējat laiku, pūlēdamies šo pērtiķi glābt. Tomēr liels paldies, ka mūs informējāt. Kad pienāks asins analīžu rezultāti, es norīkošu kādu no United Africa Company cilvēkiem, lai viņi dara jums tos zināmus. Ja vēl kādreiz varu būt jums noderīgs, nekautrējieties mani aicināt, kaut arī izskatās, ka jūs paši lie­liski tiekat galā.

Šimpanze nākamajā dienā nomira. Analīžu rezultāti apstip­rināja veterinārārsta diagnozi, tādējādi mēs varējām sevi mie­rināt, ka tik un tā nebūtu varējuši dzīvnieku glābt. Par laimi, pārējos gadījumos mūsu medicīniskā darbība aprobežojās gandrīz tikai ar pretparazītu zāļu devām un smilšu blusu iz­operēšanu - šie ļoti izplatītie kaitēkļi sagādāja ciešanas pērti­ķiem, un tos ar kniepadatas palīdzību varēja pavisam viegli izvilkt no dzīvnieku rokām un kājām. Bija daži locekļu lūzumi, ko galvenokārt izraisījusi rupja izturēšanās vai nemākulīgi izliktas lamatas, un diezgan bieži dzīvnieki cieta no dažādām vēdera kaitēm. Šī situācija lika man apgūt vēl vienu mācību: pretēji vispārējai atziņai, savvaļas dzīvnieki nepavisam nedzīvo kādā Utopijā, kur tiek izpildītas visas viņu iegribas un untumi; patiesībā daži pie mums nokļuva gauži nožēlojamā stāvoklī.

Mūsu Bafutas apmeklējuma kulminācija laikam gan iestājās tonakt, kad Fons pasludināja Džeriju par savu vietnieku un uzdāvināja viņam pilnu komplektu savu burvīgo talāru - tas bija ārkārtīgi liels pagodinājums, īpaši tāpēc, ka Fons nepavi­sam neslēpa savu nicinājumu pret gandrīz visiem eiropiešiem.

Man nācās atvainoties un pamest šim unikālajam notiku­mam par godu sarīkotās trokšņainās viesības pusē, jo īsi pirms tam mūsu laimīgajā saimē bija ielauzies traucēklis maza, krunkaina šimpanzēna izskatā. Viņš bija burvīgs, mazs radī­jums, kas atgādināja japāņu lelli. Kā jau bija paredzams, Sofija viņu iemīlēja līdz neprātam, un mums nācās nebeidzami cīnī­ties ar savu sekretāri par mazuļa disciplīnas jautājumiem, jo Sofija pastāvīgi atgādināja, ka pērtiķēns ir vēl tik mazs. Reizē ar augumu pieauga arī viņa blēdības. Vienīgais, kas jelkādā veidā tika galā ar mazuli, bija Džerijs, bet arī viņa pacietības mērs bija pilns, kad pašā rīta gaismiņā Čalmondelijs uzsāka kūleņo- šanu pa visu gultu, lēkāja un sagādāja ne mazums citu neērtību.

Ievērojama bija šī pērtiķa atmiņa un ātrā uztvere. Man par laimi, šimpanze dalīja gultu ar Darelu, nevis mani, un bija ļoti svarīgi iemācīt viņu tur neslapināties. Pēc pāris negadījumiem Čalmondelijs, kad uznāca mazā vajadzība, iemanījās pārkārt dibenu pāri gultas malai, tomēr savā dedzībā reizēm aizmirsa to izdarīt. Vēl vienu šimpanzi - Minniju - mums bija novēlējis vietējais kafijas plantācijas īpašnieks, un Darels pavadīja "brīnišķīgu" dienu, pūlēdamies iemānīt pērtiķi krātiņā, ko bijām atveduši Fona apvidus mašīnā. Minnija gluži pamatoti izturējās ļoti aizdomīgi un nevēlējās ielaisties nekādās darī­šanās ne ar krātiņu, ne mums pašiem, tāpēc Džerijs izgudroja tādu kā rotaļu, lai ievilinātu viņu slazdā. Es spēju vien apbrīnot viņa ārkārtīgo pacietību. Pagāja vesela diena, līdz dabūjām Minniju krātiņā, visā šajā laikā iebaudījuši tikai kādu pudeli alus un pāris banānu, kaut arī Minnija izšķērdīgi mielojās ar visdažādākajiem sulīgiem augļiem. Kad atpūtas mājā izlaidām viņu īpašajā Dexion būrī, Minnija jau uzvedās pavisam labi. Viņa bija ļoti mīļš radījums, kaut arī, pieprasīdama sev uzma­nību, spēja spiegt tik neganti, kā to prot vienīgi šimpanzes. No tā nekāds ļaunums necēlās, jo Fona mājvietā troksnis nevienu nelikās traucējam, taču es prātoju, kas gan notiks kuģī atceļā uz Angliju. Taču, kā Darels vienmēr atkārtoja, meklēsim risinājumu tad, kad problēma kļūs aktuāla.

Ar ļoti dalītām jūtām Sofija un es gatavojāmies doties prom no Bafutas. Bija nolemts, ka mēs abas ar lielāko daļu vārīgās kravas dosimies prom pa Kamerūnas Britu daļu, bet Džerijs ar rāpuļiem un gandrīz visu ekipējumu brauks pa franču puses labajiem ceļiem. United Africa Company atkal nāca talkā un atsūtīja divas Bedford kravas mašīnas, no kurām vienai bija četrriteņu piedziņa. Par to mēs jutām īpašu pateicību tāpēc, ka bija sākusies lietus sezona un ceļi vietumis kļuvuši patiešām neizbraucami. Sofija brauca lielākajā mašīnā ar vistrauslāko kravu, es sekoju mazākajā ar izturīgāko kolekcijas daļu un mūsu personīgajām mantām. Vispirms bija plānots apstāties Mamfē. Šī ceļojuma daļa izrādījās samērā vienkārša, sīks lietus bija noskalojis putekļus, tā ka, nokļuvušas Mamfē un iekārtoju­šās United Africa Company bungalo, mēs bijām gandrīz tīras. Džons Hendersons jau bija aizbraucis, bet viņa palīgs Džons Topems un viņa sieva mums ļoti palīdzēja - bez viņiem mēs nebūtu iespējušas gandrīz neko. Topemi bija ļoti noraizējušies par mūsu ceļojuma nākamo posmu līdz Kumbai, un Džons mūs brīdināja:

- Ir ļoti svarīgi, lai jūs rīt pieceltos labi agri un dotos prom, cik ātri vien iespējams, jo šoferi uzskata, ka vēlāk pēcpusdienā sāks spēcīgi līt, tāpēc grib, lai lielākā ceļa daļa būtu jau aiz mu­guras, pirms ceļi galīgi izšķīst. Esmu sarunājis jums apmešanos Atpūtas mājā, un, kad būsim kopīgi paēduši vakariņas, es jūs turp aizvedīšu. Šobrīd neraizējieties par dzīvniekiem, esmu norīkojis sargu tos pieskatīt.

Mēs bijām ļoti pateicīgas Topemiem, jo viņi palīdzēja mums pabarot dzīvniekus, lai mēs ātrāk tiktu galā un varētu likties gulēt.

Nākamajā dienā mēs agri piecēlāmies, pabarojām dzīvnie­kus, iztīrījām pašus nepieciešamākos būrus un stundas laikā bijām gatavas doties ceļā. Ja palaimēsies un ceļš izrādīsies labs, mēs nonāksim Kumbā līdz agrai pēcpusdienai; tur varēsim pienācīgi iztīrīt visus būrus un ļaut dzīvniekiem veselas četr­desmit astoņas stundas atpūsties pirms brauciena tālāk uz Tiko, kur kāpsim uz kuģa. Bet tad izrādījās, ka divi mūsu kal­potāji (viens no tiem Sofijas lielākais favorīts) norunātajā laikā nav ieradušies. Mūsu nabaga šoferi bija galīgi pārskaitušies un negribīgi piekrita nosūtīt divus citus puišus sameklēt vainīgos.

Bija skaidri redzams, ka drīz sāks līt, un es jau biju nolēmusi, ka nāksies braukt bez viņiem, kad nokaunējušies parādījās abi kalpotāji. Mūsu šoferi nepārprotami vēlējās nekavējoties izrē­ķināties ar vainīgajiem, bet es spēju domāt tikai par došanos ceļā.

- Atliksim ķīviņus, kamēr tiksim Kumbā, - es teicu, - bet apsolu, ka būšu pret viņiem barga un šo lietu viņi nemūžam neaizmirsīs.

Kā jau baidījos, lietus sāka gāzt straumēm un ceļš kļuva par dubļu jūru - mīkstie, sarkanie Āfrikas putekli ātri pārvērtās lipī­gos dubļos, kas padarīja braukšanu ārkārtīgi grūtu un bīstamu, jo tālāk braucām, jo ceļš kļuva sliktāks un visbeidzot izskatījās gluži kā tanku apmācības lauks, ko vienā laidā šķērso dziļas grambas un ūdens straumes. Tomēr nepavisam nebiju gatava ieraudzīt Bedford kravas mašīnu aizslīdam pāri ceļam, pagrie­zienā sasveramies uz labo pusi un galu galā noveļamies uz viena sāna grāvī. Mēs apstājāmies, cik ātri vien spējām, un, izlēkusi no mašīnas, es līdz potītēm iegrimu dubļos, taču biju pārāk uztraukusies par Sofiju un dzīvniekiem otrā kravas mašīnā, lai domātu par saviem zābakiem un biksēm. Ar visu mūsu kalpo­tāju un šoferu palīdzību beidzot dabūjām Sofiju ārā no dubļiem. Nekas ļaunāks par pamatīgu pārbīli nebija atgadījies, taču Sofija, tāpat kā es, ļoti uztraucās par dzīvniekiem kravas kastē. Es uz­manīgi uzrāpos paskatīties, un, cik nu varēja spriest no šāda redzes leņķa, visi bija sveiki un veseli; mēs tik un tā neko nevarē­jām iesākt, pirms mašīna nav dabūta uz ceļa. Ap to brīdi es biju pagalam nelāgā omā un nepavisam nebiju noskaņota patīkamai sarunai ar spiedzošiem afrikāņiem, kas divos furgonos pēkšņi bija uzradušies un pieprasīja mums vākties nost no ceļa. Aizsū­tīju vienu no kalpotājiem ar rīkojumu, lai protestētāji apklust un nāk mums palīgā. Viņš ātri vien atgriezās.

-     Kundze, - puisis teica, - tas virs saka šie nenākt mums pa­līdzēt.

-     Kāpēc ne? - es uzstāju.

-    Es nesaprast.

-     Nu ko, es jau nu sapratīšu, velns parāvis, - es iesaucos un traucos uz furgonu pusi. Pēc tam sekoja Gilberta komisko operu cienīga scēna, kuras laikā es lādējos, pieglaimojos, strī­dējos un visbeidzot uzsāku garu, politisku runu, kurā apšau­bīju šo cilvēku tiesības pieļaut kaut vai domu par neatkarību un pašnoteikšanos, ja tie nespēj ne tik daudz kā palīdzēt tādiem pašiem ceļotājiem kā viņi. Lai cik savādi tas izklausītos, bet šī runa likās iedarbojamies uz strīdnieku iztēli, jo afrikāņi pēkšņi visi reizē iesaucās: "Urā!", izkāpa no furgoniem, izvilka no tiem dēļus, kas bija kalpojuši par sēdekļiem, un piecpa­dsmit minūšu laikā mūsu kravas mašīna atkal bija uz ceļa, savukārt mēs ņēmāmies cits citu apsveikt par lielisko veikumu. Kad mēģināju atvainoties par rupjo izrunāšanos, viņi apgal­voja, ka viss teiktais esot skaidra patiesība un viņi priecājoties, ka man esot bijusi drosme to pateikt.

Aša ielūkošanās kravas kastē apstiprināja, ka tur viss kār­tībā, tāpēc es ierosināju pēc iespējas ātrāk tikt Kumbā un iekār­tot nabaga pārbijušos dzīvniekus naktsguļai. Visu ceļu līdz Kumbai mūs pavadīja visrūpīgākais eskorts, un galu galā mums bija ļoti žēl atvadīties no saviem žēlsirdīgajiem samarie­šiem, kad beidzot nokļuvām pie dr. Krova mājas, kuras saim­nieks, Filarijas Zinātniskās laboratorijas darbinieks, bija laipni piedāvājis mums naktsmājas. Visa kolekcija tika izkrauta, un mēs ķērāmies pie būru tīrīšanas un to iemītnieku rūpīgākas iz­meklēšanas, savukārt viņiem rūpēja tikai paēst vakariņas un likties gulēt. Tovakar, liekoties gultās, mēs ar Sofiju no sirds atzi­nām, ka neviena no mums nekāro vēlreiz izbaudīt šo ceļojumu. Brīnījāmies, kā visi dzīvnieki to tik labi pārcietuši.

-    Tu redzēsi, - Sofija pareģoja, - Džerītim ceļojums būs bijis teicams. Izprieca visā ceļa garumā.

-    Lai nu kā, - es smējos, - šis bija lielisks treniņš priekšā stā­vošajam jūras braucienam.

Ceļojums no Kumbas uz Tiko noritēja bez jebkādiem sarež­ģījumiem, turklāt, mums par īstu svētību, viss ceļš izrādījās bruģēts. Tiko Atpūtas mājā mūsu aprūpējamie tika izvietoti apakšstāvā. Mums tagad bija četras dienas laika līdz banānu kravas kuģa atiešanai, un es par to ļoti priecājos, jo tas deva gan mums, gan dzīvniekiem laiku atpūsties - pēc tik drausmīga ceļojuma kaut kas tāds bija pilnīgi nepieciešams. Lieki teikt, ka Darelam, kad viņš beidzot ieradās, ceļojums izrādījās bijis per­fekts - nekāda lietus, nekādu starpgadījumu, pat ne pārmērīga karstuma.

-    Šķiet, ka mēs vienmēr paliekam muļķos, vai ne, Džekij? - Sofija filosofēja. - Nu ko, citreiz liksim viņam to izbaudīt, ja kāda cita reize gadīsies.

Agrāk šā ceļojuma laikā mēs tikām prātojuši, ko iesākt ar savu dzīvnieku kolekciju, kad būsim atgriezušies Anglijā; es toreiz plānprātīga entuziasma uzplūdā biju ieteikusi Darelam šo kolekciju paturēt un izmantot Bornmutas pilsētas valdes piekukuļošanai, lai tā piešķirtu mums pilsētā piemērotu vietu zoodārzam. Uz Džeriju šī ideja iedarbojās kā dzīvības avota ūdens malks, un es varēju tikai cerēt, ka Bornmutas valde ku­kuļošanai ļausies.

Mūsu ceļojums uz mājām noritēja gluži labi, izņemot īslai­cīgu astoņas balles stipru vēju netālu no Dakaras krastiem, - es toreiz no mūsu grupas vienīgā biju palikusi pie samaņas un divas stundas vīrišķīgi cīnījos, nostiprinādama vēja brāzmu plo­sītos brezentus. Dārgumiņam Čalmondelijam bez kapteiņa ziņas bija atļauts visu laiku uzturēties Darela kajītē - mēs ar Sofiju dzīvojām vienā, Darels ar vēl kādu - otrā. Visi stjuarti šim­panzi dievināja un lāva viņam darīt visu, kas ienāk prātā; pat tad, kad Čalmondelijs kojas vidū nolika pamatīgu mēslu čupu, viņi līksmu prātu visu satīrīja un apmainīja matraci. Arī pārē­jie komandas locekļi bija ļoti izpalīdzīgi, izņemot vienu "rū- gumpodu", kuram kaut kāda iemesla dēļ nepatika ne mūsu dzīvnieki, ne mēs paši. Šis cilvēks pārmeta bortam lielu spaini ar barības trauciņiem, bet naktī pirms mūsu izkāpšanas Liver­pūlē atrāva vaļā visus būrus, kuriem tika klāt, un izsvieda būrus pa lūku uz klāja. Šīs nelaimes rezultātā nobeidzās tikko dzimis melnausainais vāverēns, un vēl viena vāvere noslīka, jo panikā metās pāri bortam. Ja Darelam būtu izdevies vainīgo noķert, viņš to droši vien nogalinātu.

- Man riebjas cilvēki, kas savu īgnumu izgāž uz tādiem bez­palīdzīgiem radījumiem kā dzīvnieki un bērni, - viņš dusmās trakoja. Kaut kas tāds ar mums gadījās pirmo reizi, jo parasti jūrnieki dievināja dzīvniekus un darīja to labā visu iespējamo.

Toties ceļojuma pēdējais posms visus gandrīz piebeidza - vismaz mūs, cilvēkus. Mūsu un dzīvnieku nogādāšanai no Liverpūles uz Bornmutu bija nolīgts preču vagons, un mēs, protams, paredzējām, ka tas būs piekabināts parastajam Liver- pūles-Londonas pasažieru vilcienam, bet vēlāk pārkabināts pie Londonas-Bornmutas sastāva. Tomēr nē, tā būtu pārāk vienkārši, un galu galā mūsu preču vagonu, kurā mums trijiem bija paredzēts tikai viens sēdeklis, četrpadsmit stundas stum­dīja no viena vilciena pie otra, no viena rezerves ceļa uz otru, līdz beidzot nonācām Bornmutā. Vienīgais, kas no sirds prie­cājās par ceļojumu, bija Čalmondelijs, jo, viņaprāt, nekas ne­bija lieliskāks par iespēju visu nakti mocīt reizē trīs pieaugušos. Fakts, ka mēs visi bijām noguruši, izsalkuši un izslāpuši, uz līksmo dzīvnieku neatstāja nekādu iespaidu. Viņš bija dabūjis savu ēdamo un pienu, tāpēc jutās gluži laimīgs tupēt klēpi jeb­kuram, kas tobrīd sēdēja vienīgajā krēslā.

Bornmutas stacijā mūs sagaidīja mēbeļu vagoni un ātri vien nogādāja uz namu Sv. Albensa avēnijā. Čalmondeliju mēs uz­ticējām Džerija mātei, kura priecājās par šo iespēju, un paši tostarp mauriņā aiz mājas uzslējām lielu telti, kur izmitināt lie­lāko daļu spēcīgāko dzīvnieku. Vārgākos mēs novietojām ga­rāžā, kurai Sofijas brālis mūsu vajadzībām bija aizdrīvējis visas šķirbas. Dzīvnieki šķita pārdzīvojuši ceļojumu pavisam labi un vēlējās vienīgi barību un mieru, taču mums visiem bija vaja­dzīga karsta vanna, dzēriens un spēcinoša maltīte. Tomēr pa­gāja vēl ilgas stundas, pirms mēs ar Džeriju tikām pie visa kārotā. Visbeidzot Čalmondelijs, Džerija mātes un māsas pa­galam izlutināts, bija nolikts gulēt lielā veļas grozā, un tikai tad mēs drīkstējām uzstreipuļot savā dzīvoklī un sabrukt gultās.

- Tu vienmēr esi vēlējies zoodārzu savā bagāžā, Darel - nu tev tāds pilnīgi noteikti pieder, - es teicu.

Kaimiņi sākumā priecājās par mūsu zoodārzu pagalmā un centīgi interesējās par mūsu "draugu" labklājību un veselību, un arī mēs darījām visu iespējamo, lai uzturētu teritoriju glītu un tīru, turklāt nepievilinātu mušas. Izturīgākie dzīvnieki - civetas, mangusti un lielākie pērtiķi - mitinājās lielā telti pļavā aiz mājas, putniem bija uzkonstruēta īpaša nojume no Dexion un apvilkta ar brezentu. Vārgākie dzīvnieki, tādi kā vāveres, atsevišķi putni un bušbēbiji, dzīvoja Sofijas brāļa sagatavotajā garāžā. Milzīgu problēmu sagādāja rāpuļi, taču mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs un piedāvāja mājvietu itin visiem. Tas bija liels atvieglojums, jo mēs nekad nebūtu varējuši sa­viem rāpuļiem nodrošināt mājokļos nepieciešamo siltumu. Arī lielā šimpanze Minnija dzīvoja mūsu būvētajā būrī, bet viņas paradums augu dienu bez apstājas spiegt izraisīja sašu­tuma vētras, un arī šoreiz Peintonas zoodārzs mūs izglāba.

Viss bija noorganizēts teicami, un neviens no dzīvniekiem necieta nekādas grūtības, ja nu vienīgi no pārlieku lielas mūsu uzmanības. Vietējais dārzeņu tirgotājs izrādījās ārkārtīgi vēr­tīgs piegādātājs un apgādāja mūs ar visdažādākajiem nepiecie­šamajiem augļiem un dārzeņiem - kā likās, itin bieži par sliktu savai peļņai -, un ari tuvējais dzīvnieku barības tirgotājs vien­mēr sagādāja tādu gaļu, kāda mums bija Vajadzīga. Laikam gan visizpalīdzīgākie izrādījās puiši no RSPCA un Sanitārās inspek­cijas, kuriem nācās mūs apciemot pirmajās dienās pēc mūsu ierašanās un apliecināt savai priekšniecībai, ka dzīves apstākļi šeit atbilst normai. Viņi atzina atbilstību visos punktos, kaut arī kaimiņi apgalvoja, ka mūsu dzīvnieki aplaiduši viņu vistas ar blusām. [33]

Čalmondelijs, bez šaubām, dzīvoja mājā luksusa apstākļos, viņu aplidoja dūdojošas sievietes un ļāva darīt visu, kas ienāk prātā. Vienīgos sodus viņš saņēma vai nu no Džerija vai manis, un diemžēl viņam ātri vien sagrozīja galvu cilvēki no laikrakstiem, televīzijas un parasti garāmgājēji, kuri ļoti vēlējās satikt šo draudzīgo radījumu. Čalmondelija dienas gaita bija gaužām vienkārša - no rīta viņam pasniedza lielu tasi tējas ar pienu, tad ietērpa eksotiskos svīteros, kurus šimpanzei bija no­adījusi mana vīramāte "lai viņš nesaaukstētos, dārgais". Dienas atlikušo daļu viņš pavadīja, tiranizēdams mājas iemītniekus; līdz vakaram, kad viņu ar lielu tasi šokolādes dzēriena izdevās iedabūt gultā, mēs, pārējie, jutāmies līdz pēdējam pārguruši un nokaitināti. No sākuma Čalmondelijs gulēja Darela kundzes istabā, līdz mēs atklājām, ka viņa pa vakariem pārstājusi lasīt, jo gaisma traucējot pinkainajam briesmonim. Mēs aši pārcēlām pērtiķi uz mūsu istabu, kur viņš drīz vien iemācījās samierinā­ties ar gaismu, troksni, cigarešu dūmiem un visu citu, turklāt viņa veselība un labklājība nepavisam no tā necieta. Čalmonde­lija iemīļotākā izklaide bija šūpoties viesistabas aizkaros, šajā istabā viņam bija nebeidzamas pieņemšanas stundas apkārtnes bērniem. Viņš sadraudzējās ar kādu Margaretas īrnieku mazo dēlēnu, un abi lieliski pavadīja laiku, spēlēdamies ar ķerru, kaut ari parasti rezultātā nabaga Džonam Hokeram, pūšot un elšot, nācās ķerrā vadāt brango šimpanzi apkārt pa dārzu. Vēl viena Čalmondelija iecienīta medību vieta bija golfa laukums avēnijas galā. Tur viņš rāpās kokos, meta kūleņus, trenkāja suni un pievērsa viena otra nomocīta golfa spēlētāja uzmanību, bieži vien par ļaunu viņa spēles rezultātam. Kad viņš no šīs rotaļas nogura, Hokeru bērnu ratiņos viņu kā tādu austrumu vald­nieku ceremoniāli aiztransportēja atpakaļ uz māju - parasti arī to darīja mazais Džons.

Brīvajā laikā no Čalmondelija Sentdžona izklaidēšanas mēs izklaidējām arī vietējās un nacionālās preses pārstāvjus, kuri līdzjūtīgi uzklausīja Džerija izklāstus par Bornmutas zoodārza ideju. Pilsētas tēvi piekrita šai domai, un daži departamenti pat piedāvāja piemērotas vietas, tomēr, pārbaudot tuvāk, tās diem­žēl šāda vai tāda iemesla dēļ izrādījās nederīgas.

Tajā laikā mēs pirmo reizi nopietni centāmies ielauzties televīzijā un iepazināmies ar Toniju Soperu, kurš tobrīd produ­cēja programmu Look. Rezultātā Tonijs atbrauca uz Born- mutu, lai noskatītos mūsu Bafutā uzņemto filmu, un pēc smaga montāžas darba galu galā dienasgaismu ieraudzīja mūsu pirmā programma "Uz Bafutu pēc zvēriem". Programmas veidols ar nolūku bija netradicionāls, un Tonijs īpaši nopūlējās izvairīties no parastās prakses, kad divi cilvēki sēž cietos krēslos, stulbi blenž kamerā un nododas ne īpaši saturīgai jautājumu un at­bilžu apmaiņai. Mūsu dzīvoklis tika pārveidots par studiju. Mūsu suns Džonijs, par laimi, šo vietu uztvēra kā īstās mājas, toties mēs pieļāvām liktenīgu kļūdu, veltīdami trīs epizodes Čalmondelijam, kurš, līdzīgi visiem dzīvniekiem, nekad neuz­vedās, kā paredzēts. Tā vien likās, ka mūsu dārgais pērtiķis, tik bieži parādīdamies tādās slavenās programmās kā Tonight, jau bija tik ļoti pārņemts ar savu personību un savu īpašo stāvokli, ka kļuva uzpūtīgs un negrasījās nevienam piekāpties. Šos rai­dījumus gan kritiķi, gan skatītāji uzņēma ar stipri dalītām jūtām, tomēr no mūsu viedokļa tam visam bija vērts iet cauri, jo programmas veidošanas laikā mēs lieliski iepazinām gan televīziju, gan paši sevi. Droši vien vissvarīgākā mācība bija at­klāsme, ka Darels nejūtas labi televīzijas studijā; tātad, ja viņš grasījās veidot karjeru šajā virzienā, viņam vajadzēja filmēties notikuma vietā, nevis pārcelt visu uz studiju. Es pati gan dievi­nāju televīziju, taču mēs abi to uztvērām vienīgi kā skatlogu dabas aizsardzības nozīmīguma demonstrēšanai.

Kad mēs visi jau sākām zaudēt cerību jebkad atrast ideālu vietu savam zoodārzam, saņēmām vēstuli no Pūlas pilsētas valdes sekretāra. Izrādījās, turienes municipalitāte nopietni interesējusies par zoodārza ideju un varēja piedāvāt teicamu vietu. Darels ar lielu sajūsmu pieķērās šai iespējai, jo gads tu­vojās beigām un visai drīz laiks kļūs pārāk auksts dzīvnieku turēšanai zem klajas debess, tāpēc bija ļoti svarīgi kaut ko darīt labi ātri. Ikviens, kam bijušas darīšanas ar vietējiem varas­vīriem, zinās, cik daudz vilšanās šāds kontakts spēj sagādāt, un ka tādu apzīmējumu kā "ātri" un "steidzami" viņu leksikā nav. Vieta, kas municipalitātei padomā, bija gluži jauka - veca māja Džordža stilā un tai piederoša teritorija pašā Pūlharboras malā. Vieta bija visādā ziņā teicama, izņemot to, ka māja atradās ļoti sliktā stāvoklī un tās savešanai kārtībā vajadzētu milzum daudz naudas. Tas pats attiecās uz palīgbūvēm un dārznieka namiņu, kuru patiesībā pienāktos nojaukt un uzbūvēt no jauna. Tomēr mēs neatkāpāmies un nākamo astoņpadsmit mēnešu gaitā izšķiedām šausmīgi daudz laika un naudas, pūlēdamies atrast paņēmienu, kā apmierināt visdažādākās pilsētas domes prasī­bas un pierunāt musu banku Londona aizdot desmit tukstošus

mārciņu.

Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka mēs nevarēsim laikā tikt pie telpām, kur ziemā izmitināt dzīvniekus, bet tad Da­relam prātā iešāvās lieliska ideja.

-    Kāpēc gan nepierunāt kādu no vietējiem lielveikaliem iz­vietot savā pagrabstāvā mazu zoodārzu kā Ziemassvētku iz­priecu pircējiem?

-     Ir vērts pamēģināt, - es piekritu, un visbeidzot Dž. Dž. Allens mums piedāvāja telpas uz ļoti pieņemamiem noteiku­miem. Viņi piekrita pēc mūsu projekta uzbūvēt savā pagrabā būrus, vidū izveidojot dārgumiņa Čalmondelija bērnistabu. Mēs savukārt apņēmāmies tur nogādāt nepieciešamos dzīvnie­kus, kalpotāju, kas tos apkops un pabaros, un, protams, visu barību; iespējamos ienākumus mēs sadalītu līdzīgi. Mēs bijām iedzīti pārāk lielā izmisumā, lai strīdētos, bet domājām - ja va­rēsim kaut vai maksāt kādam algu par dzīvnieku pieskatīšanu, tas būtu jau vienas problēmas risinājums. Pārējos dzīvniekus varētu izmitināt Peintonas zoodārzā, un mēs bijām ārkārtīgi pateicīgi zoodārza vadībai par dzīvnieku aprūpēšanu un paba­rošanu, jo tie jau ilgi bija pamatīgi placinājuši mūsu niecīgo kapitālu; turklāt Darels, pārlieku aizņemts ar pārrunām Pūlā, nebija vajadzīgajā noskaņojumā jaunas grāmatas rakstīšanai.

Darījums ar Allenu nesagādāja ne mazākās raizes, līdz kādā svētdienas rītā, kad mēs baudījām atpūtu un priecājāmies, ka šodien nekur nav jāiet, iezvanījās telefons. Margareta iestei­dzās istabā.

-    Džerij, zvana no Bornmutas policijas. Pie Allena kaut kas atgadījies. Vai parunāsi ar viņiem?

Darels pietrūkās no krēsla. Drīz vien viņš atgriezās istabā, pūlēdamies uzvilkt mēteli.

-    Sasodītā babuīniete Džordžīna kaut kā tikusi ārā no būra un tagad demolē veikala skatlogu. Es izsaucu taksi, un jums vi­siem jābrauc man līdzi, - viņš nobrēca un izsteidzās no istabas. Kad beidzot nokļuvām pie veikala, mums nācās lauzt ceļu cauri skatītāju pulkam, kas blenza skatlogā. Džordžīna tur iekšā no sirds uzjautrinājās, lēkādama pa gultām un griezdama jautru danci. Darels, ārkārtīgi satraukts, steidzās uz mūsu pusi.

-    Tu un Margo apsargāsi šo ieeju, bet es ar diviem policis­tiem centīšos to lopu iedzīt stūrī.

Cilvēki gan veikalā, gan tā ārpusē vēl vairāk iedrošināja Džordžīnu, un viņa patiesi baudīja tai izrādīto uzmanību, taču visbeidzot aptvēra, ka Darela garastāvoklis - tieši otrādi - kļūst arvien nelāgāks. Džordžīna allaž uzvedās kā īsta gļēvule, droši vien ķircināšanas un sitienu dēļ, ko viņai kādreiz bija nācies piedzīvot kā publikas uzjautrinātājai kādā Āfrikas bārā, no ku­rienes mēs viņu izglābām. Viņa pēkšņi ciešā tvērienā piekļāvās viena policista kājai un sāka spiegt. Paklausīdams Džerija rīko­jumam, policists stāvēja mierīgi, līdz Džerijam izdevās atbrīvot viņa kāju un ieslodzīt Džordžīnu atpakaļ būrī.

-    Nu gan, ser, es jau domāju, ka gals klāt, - nabaga kruķis atzinās, slaucīdams sviedrus no pieres.

-    Jūs rīkojāties gaužām pareizi, un es vēlos jums visiem pa­teikties par palīdzību.

-    Nekādu grūtību, ser, - policists apgalvoja, - un, jāsaka, tās vismaz bija pārmaiņas pēc ņemšanās ar pusaudžiem.

Nabaga veikala direktors, kas bija steigā atsaukts no mājām, kaut ko murmināja par nodarīto zaudējumu aprēķināšanu - par laimi, tie bija nenozīmīgi, salīdzinot ar teorētiski iespē­jamo -, toties mēs visu atlikušo dienu nervozi nosēdējām pie telefona, gaidīdami vēl kādu zvanu no veikala; par laimi, nekas vairāk neatgadījās.

Atlikušajā laikā, ko dzīvnieki pavadīja Allena veikalā, nekādi starpgadījumi nenotika, turklāt ekspozīcija bija tik veiksmīga, ka to atstāja veikalā vēl vairākas nedēļas pēc Ziemassvētkiem. Saņemtie ienākumi gan nosedza mūsu izdevumus par barību, tomēr patiesībā nevienam no mums nebija žēl, kad pasākums beidzās. Mūsu draugs, dārzeņu tirgotājs, izpalīdzēja citā vīzē - viņš nodeva mūsu rīcībā savu kravas mašīnu, lai varētu visus dzīvniekus (izņemot Boli un Mazo) nogādāt uz Peintonas zoo­dārzu, un drīz vien kaimiņi no jauna sāka ar mums sasveici­nāties. [34] pēc drudžainās rosības, kādai bijām pakļauti turpmāko pāris mēnešu laikā, likās dīvaini, ka drīkstam vārtīties pa gultu līdz astoņiem no rīta, nevis esam spiesti jau mazā gaismiņā skriet, lai pārliecinātos, vai dzīvnieki ir sveiki un veseli, nedz arī raizēties par laika apstākļiem vai cīnīties ar telts auklām (kādu nakti mums to nācās piedzīvot, jo negaidītas spēcīgas vēja brāz­mas gandrīz sagāza dzīvnieku mitekli). Čalmondelijs arī Born­mutā palika pie mums, jo bija pārāk izlutināts, lai viņu nometi­nātu zoodārzā, un Džerija māte viņu mīlēja un appuišoja gluži kā bērnu un izpildīja ikkatru viņa vēlēšanos. Pat Sofija, kurai gan pienāktos būt prātīgākai, izturējās pārlieku mīļi pret Čal- mondeliju, un kādu rītu es viņu pieķēru, viesistabā pastaigā­joties šurpu turpu ar pērtiķi uz galvas.

- Viņam tā patīk, - Sofija taisnojās, kad es viņu rāju, - un

viņš taču vēl ir mazulītis.

Pārrunas ar Pūlas vadību nebeidzami vilkās garumā, tomēr visbeidzot mēs nonācām pie vienošanās, kas apmierināja abas puses, un Hārts Deiviss apsolīja dot garantiju desmit tūkstošu mārciņu bankas aizdevumam, jo saprata, ka zoodārzs dos mate­riālu nebeidzamai grāmatu straumei un viņam būs ekskluzīvas to izdošanas tiesības.

Tomēr šī noma galu galā izrādījās neiespējama. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no desmit tūkstošiem izies vienīgi mājas un palīgbūvju īpašajam remontam, un tas neatbilda mūsu mērķiem - galvenais taču bija ierīkot visdažādākās nepiecieša­mās ierīces un būves, kā arī ievilkt apkuri, apgaismojumu un tamlīdzīgas būtiski svarīgas ērtības. Darels jutās rūgti vīlies, un mēs negribīgi nācām pie atziņas, ka jāatmet doma par zoo­dārza ierīkošanu Pūlā. Pūlas pilsētas valde uzskatīja, ka esam viņus nelāgā kārtā nodevuši, taču šie ļaudis nespēja aptvert, cik daudz laika un naudas mēs bijām izšķieduši pārrunu laikā un cik svarīgi mums tagad doties vēl vienā ceļojumā, lai turētu līdzi mūsu izdevēja tempiem. Nabaga Darels vai juka prātā no uztraukuma.

-      Ja kaut ko nedarīsim visdrīzākajā laikā, mēs zaudēsim dzīvniekus, kuri tagad mitinās Peintonā.

Mēs bijām noslēguši vienošanos ar zoodārzu: ja līdz noteik­tam laikam neatprasīsim dzīvniekus, zoodārzs tos paturēs savā īpašumā. Šāda vienošanās bija pavisam godīga, jo viņi ta<*u lielāko gada daļu bija šos dzīvniekus izmitinājuši un barojuši.

-    Varbūt dosimies vēl vienā ceļojumā un izvairīsimies no šīs ķēpas? - es ierosināju.

Džerijs pieķērās šai idejai, un tika nolemts vēlreiz atgriezties Argentīnā, taču šoreiz nekur prom no tās neceļot.

Pirms aizbraukšanas vajadzēja atrisināt vairākas problēmas, no kurām nopietnākās bija mūsu zoodārza nākotne un Čal­mondelija turpmākais liktenis, jo ap to laiku viņš bija kļuvis par diezgan lielu apgrūtinājumu, un neviens, izņemot pašu Darelu, netika ar pērtiķi galā.

-     Lai nu kā, turpināsim attīstīt Argentīnas ceļojuma ideju. Ar zoodārza un Čalmondelija jautājumiem tiksim galā tad, kad Argentīnai viss būs sagatavots.

Tā nu mēs ar Sofiju ķērāmies pie darba. BBC bija aizrāvusi doma par šo ceļojumu, kaut arī viņi baidījās, ka nevarēs nosū­tīt operatoru kopā ar mums. Tomēr viņi piedāvāja noslēgt lī­gumu par jebkādas filmas izrādīšanu, ko mēs uzņemtu paši. No jauna vērsāmies pie saviem vecajiem draugiem ārlietu minis­trijā un Argentīnas vēstniecībā, un visi izrādījās tikpat izpalī­dzīgi kā pirms četriem gadiem.

-   Zini, tā vien liekas, ka pirms došanās ceļā man jānodod Hār- tam Deivisam vēl viena grāmata, bet, godīgi sakot, es nejūtos spējīgs šobrīd aprakstīt Āfrikas ceļojumu, - Darels ieminējās.

-    Kā būtu, ja publicētu visus tos uzstāšanās scenārijus, kurus tu gatavoji BBC7 .

-     Kādus scenārijus?

-    Nu, tos, kurus tu nosauci par "Saskarsmi ar dzīvniekiem". Atceries, cik tiem bija lieli panākumi un cik daudzi cilvēki rakstīja un lūdza atsūtīt kādu kopiju?

-    Tu domā, ka Hārtam Deivisam tie patiks?

-     Tomēr labāk nekā nekas, - es neatlaidos, - un gan jau Spensers dos kādu padomu.

Spenseram šī doma likās laba, tomēr viņš vēlējās vispirms izlasīt scenārijus un tikai tad pieņemt lēmumu. Kad bijām sa­ņēmuši Spensera piekrišanu, stāstu sakārtošana un sasaistīšana ar īsu ievadu vairs nekādas pūles nesagādāja. Ralfs Tompsons sagatavoja grāmatai vairākas burvīgas ilustrācijas, un, visiem (izņemot mani) par lielu pārsteigumu, cilvēki šo grāmatu uzņēma pavisam labi, kaut arī panākumi bija pieticīgi.

-    Tas ir gluži kā gūt samaksu vēlreiz par jau padarītu darbu, - Sofija smējās, - bet nedomāju, ka tev kaut kas tāds izdosies vēl­reiz.

Lai nu kā, tas deva Hārtam Deivisam jelkādu nodarbošanos mūsu prombūtnes laikā.

Taču mūsu galvenās rūpes bija izplānot ceļojumu visos sī­kumos. Džerijs bija neprātīgi aizrāvies ar Darvina grāmatu "Ceļojums ar "Blglu"" un slepus kāroja doties uz Patagoniju, lai savām acīm redzētu pingvīnus, kotikus un jūras ziloņus, kas mita piekrastē.

-     Nekad vēl neesmu dzīvojis lielu dzīvnieku vidū, - viņš teica. - Tam jābūt kaut kam aizraujošam.

Mēs ar Sofiju tikai aši saskatījāmies.

-     Tās vismaz būtu pamatīgas pārmaiņas pēc visiem šiem zoodārziem, bankām, īres naudām, mērniekiem un pilsētu domēm, - es smējos, - un es laikam gan labprātāk diskutētu par saliekamajiem būriem un ceļu stāvokli.

Mēs apvaicājāmies automobiļu ražotājiem, varbūt tie reklāmas nolūkos mums varētu piešķirt kādu lendroveru, taču viņi gluži pamatoti uzskatīja šādu darījumu par neizdevīgu, jo Dienvidamerikas tirgus vienmēr ir ierobežots; tā vietā viņi mums par lētāku naudu piedāvāja īpašu modeli tāliem ceļoju­miem - ar divtik lielu benzīna bāku un vēl citiem uzlaboju­miem. Šis piedāvājums bija liels atspaids, un uz tādiem pašiem noteikumiem mēs dabūjām ari treileru. Šoreiz es biju nolē­musi pati uzraudzīt jūras ceļojuma biļešu pasūtīšanu, jo nevē­lējos vēlreiz piedzīvot iepriekšējā kuģojuma neveiksmi. Nabaga Darelam šis gads dažādu iemeslu dēļ bija gaužām ļauns, un es cerēju, ka ceļojums viņam nāks par labu. Blue Star ļaudis bija ļoti pretimnākoši un solīja mums rezervēt vietas uz viena no saviem kravas kuģiem.

Biju iedomājusies, ka jautājums par zoodārzu pilnībā no­likts uz augstākā plaukta, taču nebiju ņēmusi vērā Darela stūr­galvību.

-    Kaut kur vadošos amatos pilnīgi noteikti jābūt saprātīgiem cilvēkiem ar vērienīgu skatījumu un bez veco, labo pilsētplāno- tāju uzliktajiem žņaugiem, - viņš kādu dienu rūgtā balsī no­stenējās. Pirms vēl aptvēru savu sakāmo, biju ierosinājusi Nor- mandijas salas.

-    Tur ir labāks klimats nekā šeit un arī valdība saprātīgāka - šķiet, ka ir vērts pamēģināt.

-    Lieliska doma, tomēr es tur nepazīstu nevienu, kas varētu mums palīdzēt, arī laika gandrīz vairs nav.

Taču palīdzību mēs saņēmām, turklāt no pavisam negai­dītas puses. Darels pieteicās viesos pie Rūperta Hārta Deivisa, lai pateiktos viņam par palīdzību bankas aizdevuma lietā un paskaidrotu, kāpēc nebūs vajadzības to izmantot. Hārts Dei­viss gaužām sadrūma par mūsu neveiksmi Pūlā.

-     Tev noteikti izdosies atrast kādu citu vietu, Džerij. Jābūt ļoti daudzām iespējām.

-       Tev noteikti ir laba tiesa taisnības, bet itin visur Lielbritānijā jātiek galā ar pilsētplānošanu. Džekija ierosināja Džērsiju, bet problēma ir tāda, ka mēs tur nevienu nepazīstam.

-     Toties es pazīstu! - Rūperts atbildēja. - Tur dzīvo kāds mans vecs armijas laika draugs, un esmu pārliecināts, ka viņš darīs visu iespējamo, lai jums palīdzētu. Es viņam šodien pat aizrakstīšu. Nekad nevar zināt, varbūt viņš jūsu dēļ paveic kādu brīnumu.

Rūperta draugs dedzīgi vēlējās palīdzēt, un drīz vien mēs devāmies uz Džērsiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja un izvadīja ekskursijā pa visu salu, lai mēs varētu aplūkot dažādus viņam zināmus pārdodamos īpašumus. Tomēr kaut kādu ie­meslu dēļ neviens no piedāvātajiem variantiem īsti nederēja. Mēs nevarējām atļauties maksāt šaušalīgi augstas cenas, kādas tolaik Džērsijā pieprasīja, tāpēc vajadzēja kaut kur atrast īpa­šumu ilgtermiņa nomai ar palīgbūvēm, ko par saprātīgām izmaksām pārvērst dzīvnieku mitekļos.

-    Nekrītiet izmisumā, veco zēn, - majors mierināja, - dosi­mies uz manu māju, iedzersim un parunāsim.

Les Augres muiža bija skaists īpašums, iespaidīgā tīra gra­nīta ēka celta burta U formā, katra garenā bloka galā brīnišķīga piecpadsmitā gadsimta granīta arka. Hjū Freizers nepārpro­tami ļoti lepojās ar savu īpašumu un ar mīlestību izrādīja mums granīta palīgbūves. Tur bija sidra spiede, govju kūtis un garāžas, skaists dārzs ēkas aizmugurē, vienu no granīta sienām klāja akmensdārza augi. Bija arī liels dīķis un iegrimusi pļava.

-     Hjū, šī vieta ir brīnišķīga, - Džerijs teica.

-     Jā, domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām šajā salā, - mūsu namatēvs piekrita. Darels paskatījās uz mani un pasmējās.

-    Vai šeit nevarētu iekārtot jauku zoodārzu?

-    Jā, noteikti, - es piebildu.

-    Vai jūs runājat nopietni? - Hjū apvaicājās.

-    Es nopietni domāju, ka šī vieta ir teicama zoodārza ierīko­šanai, bet jums šāda doma noteikti nepatiktu.

-    Patiktu gan, mīļo zēn, jo esmu secinājis, ka šīs vietas uztu­rēšana man izmaksā mazliet par dārgu, un arī mana sieva lab­prāt vēlētos pārcelties atpakaļ uz Angliju.

-    Bet, Hjū, es nekādā gadījumā nevarēšu atļauties to nopirkt!

-    Nē, nē, protams, toties es biju domājis jums to iznomāt. Iesim iekšā, iedzersim un parunāsim.

Un tā mēs gandrīz vai pēdējā mirklī atguvām savus dzīv­niekus. Peintonas zoodārzs ārkārtīgi laipni piekrita tos paturēt pie sevis, kamēr mūsu zoodārzs būs sagatavots. Hjū Freizers apsolīja visu nokārtot ar Džērsijas varas iestādēm, jo mums līdz braukšanai uz Argentīnu bija atlicis vairs tikai mēnesis.

Pāris dienas vēlāk mēs vēlreiz aizbraucām uz Džērsiju, lai satiktos ar senatoru Kričevski, kas tolaik tur bija galvenais tū­risma pārzinis; viņš gan mūs, gan pašu zoodārza ideju uzņēma ar milzīgu entuziasmu un apsolīja palīdzēt, cik būs viņa spēkos. Arī pārējie satiktie varas vīri bija tikpat pretimnākoši un saprata nepieciešamību visas formalitātes nokārtot tādā steigā. Hjū Freizera advokāts noteica piemērotu nomas maksu, un nomas līgums tika parakstīts patiešām divdesmit četras stundas, pirms mēs Plimutā sēdāmies kuģī. Džerijs paguva arī satikties ar savu kādreizējo partneri, kurš piekrita pārvaldīt īpašumu un vadīt zoodārza veidošanu.

-   Man tik ļoti gribētos palikt Džērsijā un pašam ierīkot zoo­dārzu, - Džerijs domīgi noteica, vērodams attālināmies Plimu- tas krastus.

-     Es saprotu, bet tavai dzīvei jāturpinās, tu to labi zini - īpaši tagad, kad esi ieķīlājis savu nākotni šā zoodārza vārdā. Lai kā būtu, tev būs lemts prieks vest dzīvniekus uz savu paša zoo­dārzu, un to noteikti ir lieliski apzināties.

Bija tik lieliski no jauna atrasties Buenosairesā, redzēt džaka- randas un bugenvilijus pilnos ziedos, kaut arī gāza lietus. To­nakt nebija iespējams izdabūt visu mūsu bagāžu cauri muitai, tāpēc tika nolemts savākt iespējami daudz mantu un pēc pārējā atgriezties nākamajā dienā. Bebita bija sarunājusi mums istabu tajā pašā vecajā viesnīcā un tur mūs arī sagaidīja. Visi šķita prie­cājamies par mūsu ierašanos, pat viesnīcnieks un viņa komanda.

Arī šajā ceļojumā kopā ar mums bija Sofija; turklāt mēs bi­jām paņēmuši līdzi arī Darela kundzi, jo viņas veselība nebija laba un ārsts bija ieteicis jūras ceļojumu, kas varētu viņu sagata­vot gaidāmajai ziemai. Kā jau paredzams, gan viņa, gan Sofija iemīlēja Buenosairesu. Bebita mūs visus šokēja ar savu atzīša­nos, ka tobrīd grasījusies uz visiem laikiem pamest Argentīnu un pārcelties uz dzīvi Ņujorkā, bet, saņēmusi vēstuli par mūsu ierašanos, savu pārcelšanos uz nedēļu atlikusi, lai varētu pārlie­cināties, ka mēs labi iekārtosimies. Šāds žests bija Bebitai rakstu­rīgs, bet doma par drīzo šķiršanos mūs visus ļoti skumdināja.

Kad bijām atguvušies no ierašanās un sekām, ko radīja sa­tikšanās ar vecajiem draugiem, Džerijs un Rafaels steidzās uz ostu pēc mūsu atlikušā ekipējuma un lendrovera, un tad nu sākās flirts ar Argentīnas muitu. Mūsu pirmais ceļojums uz

Argentīnu sakrita ar Perona valdīšanas laiku; viņš bija devis oficiālu svētību uzņēmējdarbībai un atcēlis visus aizliegumus, tādējādi likvidēdams visas ar iebraukšanu saistītās problēmas un padarīdams iekļūšanu valstī ārkārtīgi vieglu. Taču šo četru gadu laikā Perons bija gāzts, tā vietā nākusi demokrātiskāk no­skaņota valdība, un rezultātā neviens nebija gatavs uzņemties atbildību par mūsu pašu vai mūsu bagāžas brīvu iekļūšanu valsti. Ierēdņi sacēla pilnīgi neticamu traci par tik neprātīgi vēr­tīgām mantām kā vecas drēbes un lietots brezents. Muitnieki bez iebildumiem atļāva ievest mūsu kameras, pusi filmu un lendroveru, bet kaut kādu iemeslu dēļ paturēja mūsu treileru, dzīvnieku vākšanas ekipējumu un atlikušās filmas. Lai beidzot dabūtu visu atpakaļ, mums veselu mēnesi nācās strīdēties, glaimot un katru dienu apmeklēt muitu. Situācija bija pārlieku smieklīga, jo Argentīnas vēstniecība Londonā mums bija de- , vusi oficiālu svētību, tāpat kā iepriekšējā brauciena laikā, turklāt apgādājusi ar visiem iespējamajiem oficiālas zinātniskas ekspe­dīcijas dokumentiem, taču Argentīnā tas nevienu neinteresēja. Es, par laimi, cīniņos ar muitu nepiedalījos. Doties uz turieni un vadīt uzbrukumus nācās Darelam; kā man stāstīja viņa nelaimīgie līdzbiedri, Darela anglosakšu raksturs esot krietni nācis gaismā, turklāt šķitis, ka visu muitas namu savā varā pār­ņēmusi Garsijas dzimta.

Gaidīdami, kad jau desmitais Garsijas kungs pieņems lē­mumu, vai atļaut mums saņemt pārējo daļu mantu, mēs klīdām apkārt pa Buenosairesu.

- Mums steidzami vajadzīgs lendrovera šoferis, - Darels kādu rītu teica, - es negrasos riskēt ar dzīvību, šādā vietā brauk­dams pats. Jūs, argentīnieši, esat īsti braukšanas maniaki.

Tādā veidā mūsu dzīvē ienāca Hosefina. Viņa bija maza dā- miņa ar biezu, kastaņbrūnu cirtu ērkuli un milzīgām, brūnām acīm, savukārt žilbinošais smaids nodrošināja viņai labu tiesu

piestāšanas vietu. Hosefina bija pirmšķirīga braucēja un lie­liska ceļabiedre. Mēs nožēlojām vienīgi to, ka viņai nebija ie­spējams doties kopā ar mums tālāk uz dienvidiem - tas ir, ja mums vispār izdosies kaut kur tālāk nokļūt. Braukšana pa Bu­enosairesu ar Hosefinu pie stūres bija baiss pārdzīvojums, un sasprindzinājumu mazināja vienīgi viņas veiklie uzbrukumi ikvienam nabaga bezpalīdzīgam braucējam, kas uzdrošinājās nebūt ar viņu vienisprātis. Kratīdama dūres un nebeidzamā straumē bārstīdama spāņu lamuvārdus, Hosefina neatstāja na­baga cilvēkam ne mazākās šaubas par to, ko domā par viņa senčiem un viņu pašu. Diemžēl viņa uztvēra arī dažus no sulī­gākajiem anglosakšu izteicieniem, ar kādiem Darels stresa brīžos mēdza mētāties; bija mazliet satraucoši dzirdēt Hose- finu viņas ne gluži teicamajā angļu valodā kādu nozākājam par "grāvī dzimušo truliķi".

Lai kaut mazliet izkliedētu monotonos muitas nama ap­meklējumus, de Soto ģimene ierosināja pavadīt kādu dienu viņu estansijā - turpat netālu no Buenosairesas. Mēs paņēmām līdzi Darela kundzi, jo viņai vēl bija atlikušas dažas dienas līdz braucienam atpakaļ uz Angliju. Automobilis bija bāztin pie­bāzts ar de Soto ģimenes locekļiem, un šofera lomā darbojās brālis Karloss. Ceļojums uz Segundu bija brīnišķīgs atvaļinā­jums un patiesi nāca mums par labu, jo varējām vērot putnus ezerā aiz mājas un jādelēt pa pampu. Darela kundze bija īpaši sajūsmināta par iespēju redzēt dabā kaut vienu no tām vietām, par kurām tikām viņai stāstījuši, un ne aci nepamirkšķināja, kad mašīna sāka slīdēt nesenās lietusgāzes dubļos. Patiesi ap­brīnojami, cik ātri Argentīnas ceļi pat no visniecīgākā lietus kļūst par dubļu jūru un tikpat ātri karstajā saulē izkalst; tomēr arī šeit, tāpat kā Āfrikā, itin visur ir putekļi.

Mums visiem bija gaužām žēl atvadīties no Džerija mātes, bet viņa bija pavadījusi jauku atvaļinājumu un baudījusi izde­vību tikties ar visiem mūsu draugiem.

Mūsu cīņa ar muitu turpinājās bez panākumiem, kaut gan šķita pazibam neliels cerību stariņš - pats galvenais Garsijas kungs solījās nākamnedēļ satikties ar Džeriju. Tā kā mūsu priekšā bija vēl viena nedēļas nogale, de Soto ierosināja vēlreiz doties uz Segundu. Šoreiz diena iegadījās brīnišķīga, un bija ļoti patīkami vienkārši klejot apkārt, kaut ko nofotografēt un vērot putnus. Kamēr pārējie dzēra mate, Dienvidamerikā tik ierasto zāļu tēju, es nolēmu iztīrīt lendroveru, kas bija pilns ar visādām drupatām, konfekšu papīriem un biezu putekļu kārtu. Tolaik lendroveriem aizmugurē bija parastas durvis, kuru augšdaļu varēja atvērt uz augšu, bet apakšdaļu vai nu noturēja ķēdes, vai to varēja pilnīgi nolaist. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ es laikam biju rīkojusies pārāk enerģiski un manas neap­valdītās kustības atsvabinājušas durvju augšdaļas balstus; kad nu es tā stāvēju, apbrīnodama savu meistardarbu, smagās dur­vis uzgāzās man uz galvas. Neganti lādēdamās un juzdamās mazliet apdullusi, tomēr nolēmu pabeigt uzkopšanu; tajā brīdī ieradās Darels, lai noskaidrotu, ko es daru.

-    Neko, - es teicu, - vienkārši tīru mašīnas aizmuguri.

-    Tu esi ļoti bāla. Vai jūties labi?

-   Tik labi, cik vien varu justies, dabūjusi ar durvīm pa galvu. Citādi viss kārtībā.

Viņš tikai pasmaidīja un paberzēja manu punu, kas jau sāka parādīties.

-     Met visu pie malas un nāc apsēdies. Kāds nieks putekļu mums neko ļaunu nenodarīs. [35]

Mēs atgriezāmies Buenosairesā un atklājām, ka pirmdienas rītā kāds senjors Dante pēkšņi nospriedis, ka nekavējoties drīk­stam saņemt visu savu ekipējumu. Visi centieni noskaidrot tik pēkšņas kapitulācijas iemeslu palika bez rezultātiem. Vai nu to neviens nezināja, vai arī uzskatīja par labāku mums neatklāt.

-     Pietiks, ja būsiet pateicīgi, ka beidzot esat visu no viņu rokām dabūjuši ārā, - teica Rafaela māsa Mersedesa, - necen­tieties izprašņāt par iemesliem. Vienkārši ņemiet visu ciet un brauciet prom.

Pēc tam mēs par savu ceļojumu uz dienvidiem konsultējā­mies ar doktoru Godoju, Argentīnas Lauksaimniecības minis­trijas Faunas departamenta vadītāju; viņš mums ieteica braukt uz Puertodeseado un tur satikties ar kapteini Giri, kurš zinot pingvīnu kolonijas uzturēšanās vietu un varētu mums palīdzēt uzņemt nepieciešamo filmu.

-    Bet kur atrodas jūras ziloņu un kotiku kolonijas? - Džerijs vaicāja.

-    Tās jūs atradīsiet Valdesa pussalā, bet, lai nokļūtu pussalā, jums vispirms jābrauc uz Puertomadrinu, un turienes roņu mednieki jums parādīs koloniju atrašanās vietas. Es jums ie­došu viņu vārdus. - Tad viņš mums parādīja vairākas togad no lidmašīnas iepriekš uzņemtas roņu kolonijas fotogrāfijas. Šis skats iesvēla Darelā trakotu entuziasmu.

-    Nevaru vien sagaidīt, kad tur nokļūšu, - viņš klāstīja. - Man roņi vienmēr likušies kas īpašs, un dzīvot to vidū laikam gan ir brīnišķīgi.

Neviens cits tik sajūsmināts nebija.

Vēl viena problēma, kuru vajadzēja atrisināt, bija atrast pie­mērotu šoferi, kurš samērā labi pārzinātu attālo dienvidu rajonu ceļus; mums bija vajadzīgs arī tulks - Rafaels šoreiz nevarēja braukt kopā ar mums, jo universitātē mācījās par veterinār- ķirurgu un nevarēja pamest mācības. Tomēr Rafaels ieminējās, ka viņa māsīca Marī Renē varētu piekrist būt par mūsu tulku, ja vien mēs spētu pagaidīt līdz gada beigām, kad viņai sāksies kārtējais atvaļinājums. Tika norunāta tikšanās, lai šo jautā­jumu apspriestu.

Tolaik es sāku justies diezgan savādi un kādu vakaru resto­rānā gandrīz paģību - kaut kas tāds ar mani agrāk nebija atga­dījies. Visa de Soto ģimene, kā likās, sastāvēja vienīgi no ārstiem, tāpēc nebija grūti pierunāt kādu no viņiem uzmest man aci.

- Lieta ir pavisam skaidra, - ārsts teica. - Viņai ir viegls smadzeņu satricinājums, ko radījis sitiens pa galvu, tāpēc ie­saku Džekijai pāris dienu pavadīt tumšākajā no istabām un izturēties ļoti mierīgi, izvairoties no satraukumiem. Ja līdz ne­dēļas beigām nekļūs labāk, pasakiet to man, un es likšu izdarīt dažus rentgena uzņēmumus. - Un tad ar mīlīgu smaidu viņš devās prom. Šim cilvēkam bija pilnīga taisnība, jo pēc divām dienām es atkal jutos pavisam labi un drīz vien no jauna ņē- mos kārtot mūsu aizbraukšanu.

Marī Renē piekrita doties mums līdzi un atrada mums arī šoferi: jaunu juristu vārdā Dikijs Solo, kurš gluži labi pārzināja apkārtni, taču spēja mūs tikai aizvest līdz izraudzītajai vietai - viņš nevarēja ilgi uzkavēties. Šis apstāklis mūs pārāk neuz­trauca, jo uzskatījām, ka pa visiem kopā atpakaļ uz Buenosai­resu kaut kā spēsim atbraukt. Visbeidzot tika noteikts aiz­braukšanas brīdis: pirmajā janvārī agri no rīta. Mūsu pārējos draugus šis lēmums uzjautrināja, jo viņi uzskatīja, ka Jaungada dienā neviens nebūs spējīgs doties prom no Buenosairesas, taču nebija rēķinājušies ar mūsu iedvesmu. Tomēr tad, kad viss bija nokārtots, gadījās nelaime. Hosefina mašīnā veda mūs uz Marī Renē māju, lai mēs iedzertu pa glāzītei pirms došanās uz kok­teiļu viesībām un, kā parasti, enerģiski pļāpādama, īsti neveltīja ceļam uzmanību. Kad tuvojāmies vienīgajam lukso­foram Buenosairesā, mainījās gaismas, un man, sēžot priekšā, bija skaidrs, ka Hosefina to nav pamanījusi.

-    Sarkanais! - es iekliedzos un nākamajā brīdī jau ietriecos priekšējā stiklā, pirms Darels mani paguva satvert un pievilkt sev klāt. Pāri mums šļācās asins šaltis. Vienīgais, ko es vēlējos uzzināt, bija - vai lendrovers nav cietis. Izrādījās, ka esam ie­skrējuši priekšējā mašīnā, tāpēc arī es ietriecos stiklā. No visām pusēm saskrēja cilvēki, visi reizē kliedza un piesolīja palīdzību, un drīz vien mašīna bija ielenkumā. Es joprojām jutos pavisam labi, kaut arī asinis turpināja tecēt un lēni pārklāja mūs abus.

-     Hosefma, brauc ātri uz manu māju, - Marī Renē izrīkoja, - lai mans tēvs varētu apskatīt Džekijas galvu.

-    Vai nevajadzētu vest viņu uz slimnīcu? - ieminējās Sofija, kas arī bija dabūjusi pamatīgu triecienu.

-     Nē, mīļā, būs labi - ja mans tēvs pats nevarēs palīdzēt, viņš ieteiks, uz kuru slimnīcu braukt. Nu gan brauc labi ātri, Hosefina, lai varam apturēt asiņošanu.

Diemžēl Marī Renē tēvs bija sirds slimību speciālists, un viņam nebija nekāda aprīkojuma, lai tiktu galā ar tādiem nega­dījumiem kā mans savainojums, tāpēc viņš mūs nosūtīja uz kādu pazīstamu dziednīcu, iepriekš piezvanījis uz turieni un brīdinājis par mūsu ierašanos. Ap to laiku es jau jutos gaužām nelāgi, un ikvienam bija skaidrs, ka trieciens bijis pamatīgs. Dziednīcā mani ātri aizveda uz operāciju telpu un izmeklēja. Ievainojums izrādījās pavisam niecīgs, kaut arī bagātīgi asi­ņoja, kā jau visi pušumi galvā. Paskatoties uz Džeriju un mani, varēja nodomāt, ka esam piedzīvojuši īstu asinspirti. Visbei­dzot man uz pieres uzlika piecas šuves, lika izturēties mierīgi un pēc nedēļas atnākt atkal, lai varētu izņemt diegus. Dīvaini, bet es nejutu nekādas sāpes.

-    Neraizējies, rīt tu jutīsies šausmīgi, - Darels mierinoši pa­reģoja, - un es nebūšu pārsteigts, ja tev zem abām acīm parādī­sies "lukturi".

Nabaga Hosefina bija ļoti apbēdināta un nebeidza sevi vainot.

-    Nerunā muļķības, - Darels teica, - nebija jau nekas no­pietns. Labāk iesim un iedzersim, lai to visu nosvinētu.

Laikā, ko pavadīju operāciju zālē, Džerijam bija atļauts stā­vēt man līdzās. Viņš tur gluži bāls nostāvēja visu laiku, turē­dams manu roku, un esmu pārliecināta, ka bija par visu šo jezgu satraucies krietni vairāk nekā es pati. [36] pirms došanās uz kokteiļu viesībām mēs nolēmām piestāt kādā kafejnīcā un katrs iedzert krietnu mēriņu brendija.

-    Es gan nedomāju, Darel, ka mēs esam pietiekami izskatīgi kokteiļu viesībām - kā tev šķiet?

Žēli noraudzījāmies uz savām asinīm notrieptajām drēbēm.

-     Tagad nav laika braukt atpakaļ uz viesnīcu pārģērbties, tāpēc dosimies vien uz viesību namu, paskaidrosim, kas noti­cis, un tūlīt brauksim prom.

Viesību rīkotājus mūsu drūmais izskats mazliet satrieca, bet viņi ātri vien novērtēja situāciju un uzstāja, lai mēs nākam iekšā un kaut ko krietni stipru iedzeram. Visi izturējās ārkārtīgi mīļi un neparko negribēja ļaut mums doties prom, taču ap to brīdi es jutu, ka vēlos vienīgi mierīgi pagulēt tumsā - prom no citiem. Nākamo dienu es pavadīju gultā, ēdu pavisam maz un nedarīju neko; vēl dienu vēlāk noteikti vēlējos celties un kopš tā laika biju uz pekām - turklāt bez jebkādiem "lukturiem".

Agri pirmā janvāra rītā mēs bijām mundri un gatavi doties ceļā, taču ne no Marī Renē, ne Dikija nebija ne miņas.

-    Te nu bija agrā izbraukšana, - es teicu. - Varu derēt, ka tie abi tā ari nav devušies mājās no viesībām un nu izguļ orģiju dzērumu.

Mēs sēdējām un gaidījām, līdz beidzot ap pusseptiņiem mūsu guļamistabas durvīs parādījās divi ļoti noguruša paskata ļautiņi.

-    Vai jūs abi esat pārliecināti, ka vēlaties šodien kaut kurp aizceļot? - Darels apjautājās. - Es neiebildīšu, ja jūs labāk vēlē­tos nogaidīt līdz rītam.

Šis ierosinājums, kā likās, abos no jauna iededza interesi par dzīvi, jo viņi ņēmās dedzīgi protestēt, ka esot pilnīgi gatavi doties ceļā, kaut arī izskatoties pusaizmiguši; tāpēc mēs piekrā­vām lendroveru un treileru, atstājot aizmugurē tikai tik daudz vietas, kur iespraukties man un Sofijai, bet Džerijs, Marī un Dikijs saspiedās priekšā. Diena bija patiesi jauka, rīta debesis pielijušas ar rožainu blāzmu, kas pareģoja svelmaini karstu dienu, tāpēc man nebija žēl redzēt Buenosairesu pagaistam tā­lumā.

Dikijs bija sabiedrības dvēsele un visu laiku uzjautrināja mūs, triekdams visādas blēņas, tomēr izrādījās arī teicams šoferis, un pēc asinis stindzinošajiem piedzīvojumiem ar Hosefinu pie stūres šis brauciens uz Mardelplatu bija tīrā izprieca. Mardel- plata ir Argentīnas visīstākais kūrorts. Neviens, kam sabiedrībā ir jel kāds svars, ne par kādu naudu janvāri un februārī nepa­liek Buenosairesā, visi migrē divos virzienos - vai nu uz šo diezgan šķebinošo kūrortu dienvidos vai uz rietumiem - kalnu un Bariloči virzienā. Mūsu ierašanās piekrastē izraisīja pama­tīgu kņadu, jo lendrovera sānus greznoja uzraksts DARELA EKSPEDĪCIJAS, zelta krāsas dodo un Darela iepriekšējo ekspe­dīciju uzskaitījums. Tā vien likās, ka ikviens vēlas mūs satikt; mūs no visām pusēm apbēra ar jautājumiem dažādās valodās, un sazin kāda iemesla dēļ neviens nespēja saprast, kas diviem argentīniešiem meklējams angļu ekspedīcijas sastāvā. Toties mums tas deva iespēju pamieloties ar vairākām vēršgaļas sviest­maizēm un iedzert alu, kā arī piepildīt savus termosus ar karstu, melnu kafiju. Dikijs pusstundu pagulēja, bet mēs pārē­jie no sirds priecājāmies par iespēju pasēdēt un pavērot vietējās izpriecas. To nakti mēs bijām plānojuši pārlaist mazā pilsētiņā Nekočejā, kur dzīvoja daži mūsu draugi. Lieki teikt, ka nebi­jām viņus brīdinājuši par savu ierašanos, tomēr pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu, ka draugi par mūsu parādīšanos priecāsies un sagādās vietas viesnīcā. Šī bezrūpība mums gan­drīz izvērtās par katastrofu, jo mēs atkal nebijām rēķinājušies ar atvaļinājumu burzmu; rezultātā tikai pēc kāda mūsu drauga ilgstošas lūgšanās mēs to nakti varējām pārlaist gultās.

Nākamajā dienā ap desmitiem turpinājām ceļojumu, kaut arī visi jutām, ka spētu nogulēt krietni ilgāk, un nonācām pil­sētā, pret kuru es izjutu dziļu mīlestību, - Baijablankā. Kartē tā atrodas Dienvidamerikas labās puses izliekuma pašā apakšā un ir ļoti nozīmīga vieta, jo tieši šeit ceļi sadalās un tālāk ved vai nu uz Andiem un Čīli rietumos, vai uz Ugunszemi un Patago- niju dienvidos; diemžēl šī vieta iezīmē arī bruģētā ceļa beigas. Mēs pilsētā ieradāmies ātrāk nekā plānots un nolēmām tur­pināt braukt, cik tālu vien spēsim. Drīz vien pampu vietā parādījās Patagonijas skarbie briksnāji, un bruģētie ceļi palika tālu aiz muguras; turpmāk tie zem riteņiem bija vai nu dub­ļaini vai akmeņaini, savukārt daudzveidību ceļiem piešķīra grambas. Darels lādējās, ka līdz ceļojuma beigām viņam pieme­tīsies tiks, ja visi Patagonijas ceļi būs tik slikti. Gadījās vairāki samērā līdzeni ceļa posmi bez grambām, bet to diemžēl bija maz, un, lai gan Dikijs brauca uzmanīgi, mēs nespējām izvai­rīties no atsitieniem un palēcieniem bedrēs uz ceļa; rezultātā man drīz sāka nevaldāmi sāpēt galva, un es jutos tā, it kā manu muguru un sprandu būtu saspārdījis niķīgs zirgs. Sēdekļa pol- stēšana ar segām nespēja pasargāt no triecieniem, taču drīz vien mēs pie tiem gandrīz pieradām.

Mūsu brauciena mērķis bija Patagonesa, kuru Darvins bija pieminējis savā grāmatā "Ceļojums ar "Bīglu"". Nelaime vie­nīgi tā, ka bija ļoti tumšs un slapjš, tāpēc mēs nespējām atrast nožēlojamo pilsēteli, kas atradās nedaudz nost no ceļa, un Di­kijs savā entuziasmā gandrīz iebrauca ezerā. Tomēr visbeidzot mēs vienojāmies, kurp braukt, un pēc neilga laika jau atradā­mies vāji apgaismotā pilsētas laukumā. Nu vajadzēja atrast viesnīcu. Vienīgais pilsētas iemītnieks, kas izrādīja par mums interesi, bija policists; viņš šķita ārkārtīgi pieklājīgs un izpalī­dzīgs un silti ieteica mums apmesties viesnīcā "Argentīna", kuru atradīsim vienu kvartālu tālāk. Dāsni pateikušies polici­stam, mēs nobraucām šo kvartālu un tiešām atradām ne visai iespaidīgu celtni, kura gan izrādījās slēgta un aizslēģota. Veselu pusstundu rībinājām pa durvīm un aizslēģotajiem logiem, paši kļūdami gandrīz histēriski. Aumaļām birdinot asaras, mēs izkāpām no mašīnas un daudzas reizes riņķojām apkārt mājai, cenzdamies atrast ieeju; visbeidzot Dikijam tas izdevās. Mēs iegājām iekšā, Dikijs tostarp atgriezās pie mašīnas, lai to ie­brauktu paša atrastajā milzīgajā pagalmā. Pēkšņi itin visur iemirdzējās gaismas, un Marī Renē, izmisīgi cenzdamās ap­spiest histēriskos smieklus, paskaidroja diezgan noplukuša izskata sievietei ar lukturi rokās, ka mums nepieciešamas piecas gultas.

- Protams, senjora, - sieviete atteica, - mums šobrīd ir tikai daži viesi, ejiet vien un izvēlieties sev istabas. - Turpmāko stundu mēs pavadījām, līksmi skraidīdami pa visām istabām un izmēģinādami visas gultas; Marī Renē tostarp kā grieķu tra­ģēdijas koris nemitējās skandināt, ka gultas pilnīgi noteikti esot pilnas ar blusām vai blaktīm un ka viņa jau nu negrasoties kādā no tām gulēt. Galu galā mēs izvēlējāmies sev istabu vies­nīcas priekšdaļā, Sofija nolēma apmesties turpat blakus. Marī Renē gan teica, kuru istabu izvēlēšoties, taču apgalvoja, ka lai­kam tomēr negulēšot. Dikijam istabas izvēle bija pilnīgi vien­aldzīga.

Tostarp atkal parādījās viesnīcas īpašniece, stiepdama lielus šķīvjus ar gardām šķiņķmaizēm un alus pudeles - par to mēs bijām īpaši sajūsmināti, jo kopš paša rīta nebijām kārtīgi ietu­rējušies. Atklājām iepretī savai istabai vannasistabu, ūdens bija lieliski karsts, tāpēc abi ar Darelu nolēmām nomazgāt vismaz daļu Patagonijas putekļu. Arī šoreiz Marī Renē pauda riebumu un izjusti apgalvoja, ka mēs iedzīvošoties kādā nelāgā kaitē. Tā vis nenotika, un esmu pārliecināta, ka viņu šis fakts stipri vien aizkaitināja.

Rīta gaismas staros Patagonesa izrādījās apburoša vieta, turklāt mēs bijām izraudzījušies labāko istabu visā namā. Is­taba bija maza, toties ļoti tīra, un gultas ārkārtīgi ērtas, kaut arī to izskats atgādināja slimnīcu. Aiz augstajiem logiem atklājās sīciņš balkoniņš, no kura pavērās skats uz ielu un tālumā mir­gojošo Rionegro.

- Manuprāt, te ir burvīgi, - Darels teica, - esmu laimīgs, ka nolēmām šeit apmesties.

Mēs pamodinājām pārējos un kopīgi devāmies lejup uz ēdamistabu, kur lielos daudzumos notiesājām karstu kafiju, grauzdiņus un brīnišķīgo Argentīnas kārumu - dulce de leche, kuru garša man atgādināja kausētas krējuma konfektes. Lie­liski atspirguši un pamatīgi pieēdušies, sirsnīgi atvadījāmies no viesnīcas "Argentīna", ietrausāmies savā lendroverā un kratījā­mies pāri varenajai upei, kas atdalīja Argentīnu no Patagonijas.

Braukdami mēs reizumis ieraudzījām kādu Patagonijas zaķi cenšamies mūs noskriet - šie skaistie dzīvnieciņi, vērodami ga­rāmgājējus,, prot tupēt uz pakaļkājām kā ķenguri -, reizēm kādu bruņnesi un smieklīgus fazānus, kuriem vispār nav apjēgas par ceļiem, tomēr viņi dīvainā kārtā nekad nepakļūst zem mašīnas. Man šis apvidus likās aizraujošs: tas bija neaug­līgs, skarbs, izkaltis un vēja ārdēts, taču kaut kas visā ainavā aizgrāba sirdi. Tā vien likās, ka var sadzirdēt zemes čukstus.

Laiks bija ļoti mainīgs - reizēm spīdēja saule, reizēm gāza lietus. Nobraukuši mazajā ostas pilsētiņā Sanantonio Oeste, mēs nolēmām tur pienācīgi ieturēties. Atradām mazu, jauku kafejnīcu, kurā mums pasniedza bagātīgas pusdienas: zupu, milzu bifštekus ar ceptiem kartupeļiem un, protams, saskaņā ar mūsu vēlmi - dulce de leche. Pusdienojot pagāja divas dīkas stundas, tomēr mēs uzskatījām, ka pirms došanās ceļojuma priekšpēdējā posmā uz Puertomadrinu ir vērts atpūtināt kaulus. Mums bija paredzēts satikties ar viesnīcas "Plaza" pār­valdnieku, bet mēs diemžēl ieradāmies vēlu vakarā un tikām iegrūsti gluži spartiskās istabās. Tomēr tas raizes nesagādāja, jo gultas arī šoreiz bija ērtas, un mēs bijām galīgi pārguruši, īpaši nabaga Dikijs, kurš stundām ilgi bija bez pārtraukuma vadījis mašīnu ļoti nogurdinošos apstākļos.

No rīta mēs satikāmies ar viesnīcas pārvaldnieku; viņš ātri sameklēja divus roņu medniekus, kuri mūs aizveda uz netāla­jām klintīm, no kurienes ar tālskati varējām vērot diezgan lielu šo brīnišķīgo dzīvnieku koloniju. Taču mednieki apgalvoja, ka vienīgā vērtīgā kotiku un jūrasziloņu vērošanas vieta, atrodo­ties, kā bija teicis Godojs, pašā tālākajā Valdesa pussalas galā. Toreiz mēs nevarējām uzkavēties, jo bija ļoti svarīgi pēc iespē­jas ātrāk nonākt pie pingvīnu kolonijas, pirms tie vietu pame­tuši. Tomēr mēs apsolījām pēc desmit dienām atgriezties.

Pa ceļam uz Deseado mums nācās braukt cauri ievērojamai naftas transporta ostai Komodoro Rivadavija; tolaik šī vieta piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu, pateicoties nesen noslēg­tajām naftas koncesijām (galvenokārt ar amerikāņiem), kas ļāva iegūt naftu tuvākajā apkārtnē. Šā uzplaukuma dēļ atrast brīvas Vietas viesnīcā izrādījās neiespējami. Rezultātā es, Sofija un Marī Renē nakti pavadījām vienā divguļamajā gultā, bet Džerijs un Dikijs - lendroverā. Mums nemaz nebija žēl aiz­braukt no Komodoro. Tālāk apkārtne izskatījās gaužām dī­vaina, mums ilgi nācās braukt cauri melnām smilšu kāpām. Nolēmām braukt bez apstāšanās, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu Deseado. Mēs atradām viesnīcu, kuras bija ieteicis pārvald­nieks Puertomadrinā, taču arī tā bija bāztin piebāzta ar nafti­niekiem, tā ka tajā naktī visi pieci bijām spiesti gulēt mašīnā. Nākamajā rītā atklājās Deseado jaukumi - laiks bija māko­ņains, drūms, auksts un vējains, un pati vieta pilnā mērā atgā­dināja pārnestu pilsētu kādā Holivudas vesternā.

- Cilvēks, kas šo vietu nosaucis par "Alkām", nudien bijis izmisumā, - Dikijs komentēja.

Apmešanās vietu nebija iespējams atrast, iekams nejauši sa­tikām vietējo pasta priekšnieku - izrādījās, ka viņš pēc izcel­smes bija brits un patiešām labi runāja angļu valodā. Būdams sabiedrības pīlārs, pasta priekšnieks personīgi uzņēmās pūles iztirdīt visus viesnīcu īpašniekus, tomēr neviens mums nespēja palīdzēt, tāpēc viņš devās uz Lauksaimnieku klubu un pie­spieda tā vadību piešķirt mums pāris istabu. Kamēr mēs pūlē­jāmies atrisināt guļvietu problēmu, Dikijs uzmeklēja vietējās aviolīnijas pārstāvi un pārliecinājās, ka lidmašīna dodas ceļā pēc stundas. Mums visiem bija ļoti žēl atvadīties no Dikija, to­mēr man likās, ka slepenībā viņš priecājas par iespēju atgriez­ties Buenosairesas mutulī.

Mūsu draugs pasta priekšnieks atrada arī kapteini Giri, un kapteinis apsolīja sarunāt apmešanos kādā estansijā pavisam netālu no pingvīnu kolonijas. Senjors Uiči, estansijas īpaš­nieks, ieradās klubā nākamajā pēcpusdienā. Vēlāk atklājām, ka Uiči ir pa pusei indiānis - droši vien tieši šā iemesla dēļ viņš pāris ciemošanās dienu laikā pret mums izturējās tik laipni un pieklājīgi. Laipnais vīrs teica, ka esot ļoti laimīgs par mūsu gai­dāmo apmešanos viņa mājā, un mēs vienojāmies doties ceļā nā­kamajā rītā. Lai nebūtu jāved visa bagātība līdzi, mēs ar kluba saimnieci sarunājām atļauju atstāt treileru pagalmā, kā arī saņē­mām solījumu rezervēt istabas mūsu atpakaļbraucienam.

Uiči estansija bija nevainojama: viņš to pats bija uzcēlis pirms vairākiem gadiem, un, kaut arī māja bija pavisam vienkārša un tajā trūka daudzu tā saukto civilizētajā pasaulē nepieciešamo sīkumu, vismaz man un Sofijai dzīvošana šeit bija kā atrašanās gluži jaunā pasaulē. Māja bija celta ieplakā, bet īpašumu no vienas malas ierobežoja ārkārtīgi plaša pludmale, un mēs ar Sofiju staigājām pa to stundām ilgi, retumis satiekot vienīgi kādu austeru lasītāju vai aitu. Ledusaukstā jūra bija apburoši smaragdzaļā krāsā. Pēc Buenosairesas kņadas un Deseado ne­tīrības te valdīja brīnišķīgs miers, un ne man, ne Sofijai nepavi­sam negribējās doties prom.

Pingvīnu koloniju varēja saost jau ilgi pirms to varēja ieraudzīt; nekas nelīdzinājās šo putnu saldajai zivju smakai, un neviens cits putns pasaulē nav tik dumjš. Kolonija stiepās jū­dzēm tālu abos virzienos, un tās filmēšana nekādas grūtības nesagādāja: pingvīni nelikās par mums zinis, jo bija pārlieku aizņemti ar tādām svarīgām savas dzīves funkcijām kā vairoša­nās, došanās jūrā pēc ēdamā un mazuļu barošana. Apkārtne pilnībā atgādināja fotogrāfijās redzēto mēness virsmu, to klāja pingvīnu pašu izraktie mazie ligzdu krāterīši. Lielākā daļa kolonijas bija izvietojusies aiz ļoti augstas kāpas, kurai vaja­dzēja tikt pāri, lai šie muļķīgie putni nokļūtu jūrā pēc zivīm. Uzrāpšanās kāpā, turklāt pastāvīgi atrodoties zem svelmai­niem saules stariem, bija ārkārtīgi liela piepūle tik maziem radījumiem, toties lejup viņi varēja nošļūkt kā ar ragaviņām. Ceļš kopumā laikam gan bija vismaz četras jūdzes garš, un es nekādā ziņā nejustu prieku, ja nāktos tādās ekskursijās doties regulāri. Es neparko nevarēju saprast, kāpēc pingvīniem pati karstākā dienas daļa jāpavada, elsojot pašā saules svelmē, nevis tupot savās vēsajās alās. Vēl mani satrauca augstais mirstības līmenis, jo itin visur mētājās pingvīnu mazuļu izkaltušie līķīši, turklāt nelikās, ka tos nogalinājuši kādi plēsoņas. Ari klimats te bija kā uz mēness: ēnā ledaini auksts, toties saulē varēja patie­šām bīstami apdegt. Nevarētu teikt, ka man bija žēl pamest pingvīnus, jo manās acīs šiem putniem trūka personības un tie nepavisam neatbilda priekšstatam, kāds man par savvaļas pingvīniem bija radies, vērojot viņu sugasbrāļus zoodārzā. Vēl šobaltdien es nespēju uzlūkot šos nelaimīgos putnus, neizjuz- dama dziļas skumjas.

Brīžos, kad nefilmējām pingvīnus, mēs visi kāpās četrrāpus meklējām Patagonijas indiāņu seno apmetņu paliekas - Uiči stāstīja, ka tās te kādreiz atradušās - un uzgājām daudz brīniš­ķīgi izgatavotu un koši izkrāsotu bultu uzgaļu, dīrājamo skrāpju un pat seno medību ieroču boleadoras komplektu: virknē kopā sasietas trīs bumbiņas, kas sviedienā apvijas ap strausa vai gvanako antilopes kājām un nogāž medījumu zemē. Smilšu laukumā aiz kāpas Džerijs atrada indiāņa galvas­kausu.

- Cik gaužām žēl, ka šo brīnišķīgo cilvēku vairs nav. Kāpēc gan notiek, ka tā sauktajām primitīvajām tautām un savvaļas dzīvniekiem progresa vārdā jāiet bojā? - Darels rūgti teica.

Marī Renē šā sakāmā galveno domu pārtulkoja mūsu na­matēvam, un viņš atbildēja, ka šī vieta viņam allaž uzdzenot skumjas, jo tā vien liekoties, ka tur joprojām klīstot vientuļi indiāņu gari.

- Viņi ir mums visapkārt, un tieši par šiem gariem es izjūtu skumjas, jo viņi ir tik ļoti nelaimīgi.

Uiči bija taisnība, visu apkārtni caurstrāvoja skumju un ne­laimes tuvuma nojausma. [37] taču pingvīnus, kā likās, šī sajūta neietekmēja - tie gāzelējās šurpu turpu pa kāpām, un cilvēk­veidīgo dzīvnieku muļķība viņus netraucēja.

Mēs ar gandarījumu atkal devāmies uz ziemeļiem un atgriezāmies Valdesa pussalā pie kotiku un jūras ziloņu kolo­nijas. Šī pussala bija apburoša, krāsainības un ainavas ziņā tā ļoti atšķīrās no pārējās līdzenās un monotoni nedzīvās Patago-' nijas. Kalnaino apkārtni klāja zaļi krūmi ar maziem, dzelte­niem ziediņiem, un pat ceļš bija nevis pelēks, bet sarkans. Turklāt apkārtni blīvi apdzīvoja visdažādākie savvaļas zvēri: sešas piparkūku krāsas gvanako antilopes, lamu radinieces, mierīgi vēroja mūs braucam garām, taču laidās bēgt, kad Dže­rijs mēģināja tās nofilmēt, acīmredzot uzskatīdamas, ka gra- sāmies šaut, gluži kā daudzi vietējie fermeri; pa ceļa malām skraidīja bruņneši; mums garām braucot, krūmos šaudījās mazi zemes tārtiņi; sīki, koši krāsaini putniņi laidelējās apkārt mašīnai, kas pa grambaino ceļu palēkdamās kratījās uz Punta- norte - tur mēs estansijā cerējām atrast informāciju un ūdeni, pēdējo vēl vairāk nekā pirmo, jo ūdens Patagonijā ir grūti ie­gūstama patēriņa prece.

Kad beidzot nonācām estansijā, tur mītošie trīs peoni mūs sa­gaidīja ar sajūsmu. Svešinieku ierašanās vienmēr bija patīkama

pārmaiņa pēc nebeidzamajām aitām. Mums drīz vien cēla priekšā ēdienu un vīnu, turklāt peoni atteicās uzklausīt mūsu daudzos jautājumus, pirms bijām tikuši galā ar teicamo jēra cepeti. Marī Renē īsumā pastāstīja, kas mūs interesē un kāpēc esam ieradušies Argentīnā. Peonus apbūra un, kā likās, šaus­mināja pati doma, ka esam uzņēmušies visu garo ceļu no Lielbritānijas, lai ķertu zvērus un tos filmētu, tomēr visi trīs dedzīgi solīja mums palīdzēt, cik būs viņu spēkos. Viņi teica, ka atrast kotikus būšot pavisam viegli, jo tiem vēl esot mazuļi, tāpēc visi dzīvojot vienkopus kādā pludmalē netālu no estan- sijas, taču ar jūras ziloņiem būšot grūtāk. Jūras ziloņu mazuļi jau esot paaugušies, un dzīvnieki pametuši vietu, kur parasti uzturas zīdīšanas laikā, tāpēc varot būt atrodami jebkurā vietā piekrastē vai arī vispār devušies prom. Tomēr peoniem bija zi­nāmas jūras ziloņu iemīļotākās uzturēšanās vietas, un viņi tās atzīmēja mūsu kartēs.

Mēs neļāvāmies grūtsirdībai, bet gan ņēmāmies sameklēt piemērotu vietu nometnei; tāda atradās netālu no kotiku kolo­nijas. Mūsu draugi peoni ar prieku apsolīja sagādāt mums ūdeni un gaļu, kad vien vēlēsimies. Nometne atradās nelielā ie­plakā - turpat līdzās ceļam. Atri vien sadalījām pienākumus, izrakām bedri ugunskuram un, pagatavojuši pa tasei tējas, nolēmām likties uz auss. Mēs, trīs dāmas, saspiedāmies lendro- verā, bet Darels brezenta aizsegā iekārtojās zem tā. Gulēšana strupā automobilī nav viegli īstenojama, pagāja labs laiciņš, ka­mēr iekārtojāmies, taču visbeidzot mums izdevās saldi iemigt.*

Ap to laiku, kad mēs nākamajā rītā izkūņojāmies no mašī­nas, Darels jau bija iekūris uguni un uzvārījis kafiju. Kamēr ar baudu malkojām dzērienu, viņš mums pasiāstīja par nometnes agrā rīta viesi - lielu gvanako tēviņu, kuram nepārprotami ne­esot paticis sastapt savā teritorijā pretīgus cilvēkus; tas esot at­raugājies un mežonīgi šņakājis, un tad nozudis tikpat ātri un klusi, kā parādījies.

-    Brīnišķīgs dzīvnieks, - Darels jūsmoja. - Cik nelāgi, ka viņus tik neganti vajā.

Kamēr mēs dzērām kafiju un prātojām par dienas plāniem, no piekrastes atskanēja dīvains troksnis.

-    Dieva dēļ, kas tur notiek? - Marī Renē brīnījās:

-    Ceru, ka tie ir kotiki. Tā, ātri visas pabeidziet dzert kafiju, un dosimies skatīties. Mēs neesam braukuši visu šo gaisa ga­balu, lai jūs te varētu sēdēt un blenzt ugunskurā. Kamēr jūs vēl gulējāt, es sagatavoju sviestmaizes un piepildīju blašķes, tā ka par pusdienām nav jāraizējas.

Tik agrai rīta stundai Darels bija ļoti uzstājīgs, un es nepa­guvu ne atjēgties, kad treilers jau bija atkabināts, lendrovers piekrauts ar filmēšanas kamerām, filmām un pārtiku, un mēs kratījāmies trokšņa virzienā.

-    Nepiebrauc pārāk tuvu klints malai, Džerij, citādi mēs no- gāzīsimies tieši kotiku barā. Labāk atstāsim braucamo tepat un pieiesim pie malas kājām.

Kā par brīnumu, Darels man piekrita, un mēs visi, cieši sa­tvēruši tālskatus un kameras, uzmanīgi tuvojāmies klints malai.

-    Paskaties vien uz tiem! - Darels kliedza pretī nebeidzama­jam vējam. - Vai viņi nav sasodīti brīnišķīgi? - Skats nudien bija elpu aizraujošs, taču tur, lejā, visa bija tik daudz, ka mēs nemaz nespējām aptvert, kur skatīties vispirms.

-    Tur ir viens burvīgs mazulītis, - Sofija iesaucās un norā­dīja uz kaut ko līdzīgu melnai lakricas želejas konfektītei.

-    Vai tas tur tēviņš nav fantastisks? - Darels nerimās, norādī­dams uz masīvu radījumu, kurš gulēja burvīgu zeltainu mātīšu ielenkumā, saslējis purnu pret debesīm. Taču visu pārspēja troksnis. Kad pienācām pie klints malas, skaņu vilnis mūs patiešām pāršļāca, tas izklausījās gluži pēc vulkāna dārdoņas pirms izvirduma; jūras šalkas kalpoja par kontrapunktu, krāsas bija reibinošas. Daiļie, tumši brūnie un zeltainie radījumi mir­dzēja saulē un šļakstinājās smaragdzaļajā jūrā ar koši zaļām jūraszālēm apaugušiem akmeņiem fonā. Es vienkārši sēdēju, vēroju un klausījos. Drīz vien Darels aizrautīgi filmēja, aši mainīja objektīvus un lādējās, ja saulei priekšā aizslīdēja kaut vismazākais mākonītis. Viņš bija kā apreibis no prieka un tik neprātīgi iemīlējies kotikos, ka mēs pēc pāris dienām tikai ar lielām grūtībām aizvilinājām viņu no šīs vietas, lai dotos mek­lēt jūras ziloņus.

Divas dienas mēs drudžaini braukājām šurpu turpu pa pie­krasti, aplūkodami dažādas ieteiktās vietas, taču bez rezultā­tiem. Džerijs bija izmisumā.

-    Izskatās, ka esam nokavējuši, jūras ziloņi jau devušies uz Ugunszemi, - viņš vaidēja.

-   Lai nu kā, turpināsim meklēt, - Sofija neatlaidās. - Nekad nevar zināt.

Mūsu pacietība tika atalgota. Cits aiz cita steberējām pa oļainu pludmali, nesdami savu ekipējumu, līdz nonācām mil­zīgiem, pelēkiem klintsbluķiem klātā laukumiņā. Ar visām paunām aizvilkāmies turp un apsēdāmies atpūsties mazā, īpat­nējas formas akmeņu ieskautā pludmalītē. Pārguruši izsaiņo­jām sviestmaizes.

-   Nezaudē cerības, Džerij, - es drošināju, - varbūt rīt kaut ko atradīsim.

-   Nē, manis paša muļķības dēļ mēs nemeklējām jūras zilo­ņus pirms kotikiem. Tagad viņi jau devušies tālāk uz dienvi­diem, es zinu, es to jūtu.

Šis runas laikā es spārdīju oļus. Viens no tiem atsitās pret pāris soļu tālāk gulošu akmeni - un šis akmens pēkšņi izgrūda garu nopūtu, pavēra milzīgas, dzidras acis un pavērās uz mums.

-    Jūras ziloņi ir mums visapkārt, - es noelsos, un tiešām iz­rādījās, ka mums visapkārt sagūluši savi divpadsmit milzīgie kustoņi. Viņi bija vienkārši gulējuši nekustīgi, kamēr mēs vārda tiešā nozīmē krāvām savus piknika piederumus tiem uz mu­guras. Aplūkojuši grupu tuvāk, atklājām trīs tēviņus, sešas mā­tītes un trīs labi paaugušos mazuļus. Mazuļi bija apmēram sešas pēdas gari, mātītes - ap četrpadsmit pēdām; savukārt vis­iespaidīgākie bija tēviņi: astoņpadsmit līdz divdesmit divas pēdas gari milzeņi ar īsiem, snuķiem līdzīgiem deguniem, kuru dēļ dzīvnieki iemantojuši savu vārdu. Lielie radījumi gu­lēja gluži bezrūpīgi, kamēr mēs viņus fotografējām, mērījām, pat piegājām pavisam tuvu un blenzām tiem sejā.

-    Vienīgā problēma tāda, ka man viņi jānofilmē kustībā, bet kā lai piespiežu tos radījumus pakustēties?

-    Nu, mazliet jau viņi pakustas, kad ar pleznām uzmet sev uz muguras mitros oļus, - es aizrādīju.

-   Jā, bet es gribu, lai viņi saiet ūdenī un izslējās, kā jūras zilo­ņiem pieklājas!

Marī Renē drīz atrisināja šo problēmu - viņa ņēmās mest dzīvniekiem uz astēm saujas sīku, slapju oļu. Pēc maza brīža viens no milzīgajiem tēviņiem nolēma, ka mūsu klātbūtne ir traucējoša (mēs bijām kā muša, kas visu laiku lidinās gar de­gunu), tāpēc tieši mūsu priekšā saslējās stāvus, šņākdams kā čūska, un atmuguriski kā kāpurs lēnām iešļūca jūrā. Ar to pie­tika, lai paskubinātu pārējos, un drīz vien visi jūras ziloņi atmu­guriski steigšus sašļūca laipni gaidošajā, zaļajā jūrā un prom bija.

Mēs skumīgi atgriezāmies nometnē, lai sagatavotos atceļam uz Buenosairesu. Atstājusi kravāšanos mūsu ziņā, Sofija no­zuda jūras virzienā, lai "noskalotu nabaga sāpošās kājas jauki vēsajā ūdenī". Pēc pāris mirkļiem viņa atgriezās, izmirkuši cauri slapja, un neganti ķiķināja.

- Tu man neticēsi, Džerij, - viņa teica, - bet man nupat pa pludmali pakaļ dzinās jūras zilonis, es iegāzos kādā bedrē un šādi izmirku.

Tomēr izskatījās, ka viņa šo peldi nav ņēmusi ļaunā, un uz­brukums nācis kā atmaksa par jūras ziloņu mierīgās snaudas iztraucēšanu.

Darels teicami vadīja mašīnu visu ceļu līdz Buenosairesai, un pēc vēsās Patagonijas mēs no jauna ienirām šausminošajā, karstajā lielpilsētā. Ceļojuma otrajā daļā es jutos ļoti slikti, man nemitīgi sāpēja galva un mugura, bet es tikai ar lielām pūlēm izturēju līdz galam. Sofija labi zināja, kā es jūtos, toties Darels šķita pārāk aizrāvies ar filmēšanu, lai tā īsti pievērstu man uzmanību, bet es tik un tā biju cieši apņēmusies gādāt, lai ne­kas netraucētu viņu pabeigt filmu. Lai nu kā, Buenosairesā es atgriezos ar dalītām jūtām.

Mitrais karstums bija nepanesams un kopā ar nelāgo pašsa­jūtu lika man secināt, ka visgudrākais būtu atgriezties Lielbri­tānijā pēc iespējas ātrāk, iekams esmu patiesi kļuvusi Džerijam un Sofijai par apgrūtinājumu. Biju šo domu jau apspriedusi ar Sofiju un viņa šādu rīcību atbalstījusi kā visprātīgāko. Grūtāk bija par to pārliecināt Darelu, taču beidzot viņš, kaut arī negri­bīgi, piekrita. Laimīgā kārtā Karaliskais pasta tvaikonis gatavo­jās doties ceļā jau pēc divām dienām, un viena vienvietīgā kajīte tajā vēl bija brīva. Es jutos vainīga, ka pametu savu pos­teni, īpaši tāpēc, ka galvenās rūpes nu gulsies uz Sofijas ple­ciem, taču viņa nemitīgi apgalvoja, ka tikšot galā, un arī Dže­rijs izskatījās gluži drošs, ka abi spēs bez grūtībām izturēt līdz ceļojuma beigām.

Kad mēs uz kuģa atvadījāmies, es iedomājos, cik ļoti priecā­jos par iespēju redzēt Patagoniju. Nekad neaizmirsīšu tur val­došo netraucēto mieru un klusumu, nedz arī brīnišķīgos Val- desa pussalas dzīvniekus. Biju cieši apņēmusies vēl kādreiz šeit paciemoties.

Rāmajā mājupceļā nekādi piedzīvojumi negadījās, un Lon­donā pēc osteopāta apmeklējuma es beidzot pārliecinājos, ka biju pieņēmusi pareizu lēmumu atgriezties ātrāk un atstāt na­baga Darelu un Sofiju likteņa varā. Nu es jutos daudz labāk.

Ieradusies Bornmutā, nekavējoties sazinājos ar zoodārza pārvaldnieku, lai pārliecinātos par darbu gaitu, un noorgani­zēju lidojumu uz Džērsiju. Zoodārza attīstībā šī bija aizraujoša stadija, visi drudžaini strādāja, lai savestu vietu kārtībā uz liela­jiem atklāšanas svētkiem (tie bija plānoti pēc mēneša). Mani mazliet nemierīgu darīja fakts, ka nebija ņemti vērā Džerija projekti, bet uz mani tas neattiecās, un es nolēmu neiejaukties, līdz Džerijs pats varēs pārņemt vadību.

Es pati tostarp noņēmos ar mūsu dzīvokļa remontēšanu un iekārtošanu muižas ēkā. Visu ieplānot un sapirkt mēbeles man sagādāja lielu prieku. Es sameklēju santehniķi, kurš pielāgoja virtuvi mūsu vajadzībām, un pierunāju vienu no zoodārza no­formētājiem pastrādāt virsstundas. Brīnumainā kārtā viņš pama­nījās iekārtot visu dzīvokli desmit dienās, un desmitās dienas vakarā šī vieta oda un izskatījās krietni vien labāk.

Lielākā problēma bija atrast dzīvojamai istabai pietiekami lielu paklāju un logiem pietiekami garus aizkarus; es šaudījos šurpu turpu starp Bornmutu un Džērsiju, pūlēdamās padarīt dzīvokli mājīgu, pirms Džerijs jūnijā atgriezīsies. Viņš gan bija pieteicis atlikt pārcelšanos līdz savas atgriešanās brīdim, taču es nodomāju, ka šādā veidā sagādāšu vīram patīkamu pārstei­gumu. Šī bija pirmā reize kopš precēšanās, kad nebijām kopā, tomēr es biju pārāk aizņemta, lai par to daudz aizdomātos. Darels man bieži zvanīja no Buenosairesas, lai pārliecinātos, ka vēl esmu dzīva; tā gan bija burvīga doma, tomēr es pārdzīvoju nelielu šoku, saņēmusi telefona rēķinu par septiņpadsmit gi- nejām.

Nemaz nebiju ievērojusi, cik daudz grabažu gadu gaitā bi­jām sakrājuši savā mazajā dzīvoklītī, tomēr galu galā sameklēju vedējus par pieņemamu cenu, un reiz nu pienāca tā diena, kad vēroju mūsu iedzīves iekraušanu divos dzelzceļa konteineros. Man bija bezgala žēl pēc ilgiem gadiem pamest šo draudzīgo māju; taču Džerija māte grasījās apmesties pie mums Džērsijā, turpat būs arī Sofija, tādējādi varēja sagaidīt, ka jaunajā vietā saglabāsies kāds nieks no vecās gaisotnes.

Kaut gan biju visu rūpīgi izplānojusi, pēdējā brīdī nācās pa­matīgi nostrādāties, lai viss būtu kārtībā. Tomēr es ar visu tiķu galā, aiztraucos uz Londonu un stāvēju piestātnē, vērodama "Sv. Džonu" tuvojamies cauri slūžu vārtiem. Pirmajā brīdī es nobijos, ieraudzījusi Darelu, apaugušu ar rūsganu bārdu.

- Es to uzaudzēju tev par prieku, - viņš paskaidroja, - ceru, ka tev patīk.

Patika gan, tomēr mani nepameta aizdomas, ka viņš bārdu uzaudzējis arī paša ērtību labad. Viņam nebija iešāvies prātā, ka ar bārdu kļuvis izteikti līdzīgs Ernestam Hemingvejam vai tieši tādam lielo zvēru medniekam, kādu to iztēlojas vidus­mēra publika, un man nepietika dūšas uz to norādīt. Sofija iz­skatījās labā formā, tomēr nogurusi, un drīz vien es uzzināju, kā daži no dārgajiem dzīvniekiem bija viņu ceļojuma laikā stipri nomocījuši. Viņa neapšaubāmi bija izdabājusi visām to iegribām. Reiz, stipri vētrainā laikā, kuģis pēkšņi sasvēries un Sofija atjēgusies, ka sēž uz dibena lielā melnā gumijas spaini ar netīru ūdeni.

-    Man tomēr paveicās, ka spainis bija no gumijas, citādi būtu pamatīgi sagandējusi pēcpusi, - Sofija visā nopietnībā paskaid­roja.

Darels rāvās vai pušu, tērzēdams ar mani un tajā pašā laikā uzraudzldams dzīvnieku iekraušanu dzelzceļa bagāžas vagonā, kuram vajadzēja tos aizvest uz Vaterlo staciju un no turienes tālāk uz Sauthemptonas tvaikoni. Es atcerējos par lendroveru.

-     Kur ir auto? - es vaicāju.

-    Ak, kaut kur kravas nodalījumā.

-     Kad mēs to dabūsim ārā?

-    Hmm, nu jā, vispār man tev kaut kas jāpastāsta par to ma­šīnu.

Es ļaunās nojautās gaidīju turpinājumu.

-    Tieši pirms iekāpšanas kuģī mums gadījās neliela avārija, un laikam gan mašīna ir drusku cietusi.

Par laimi, es biju sarunājusi ar Rover kompāniju, ka mašīnu nogādāsim viņu Londonas garāžā pamatīgai tehniskajai apska­tei - ļoti veiksmīga sagadīšanās, jo braukšanai auto noteikti vairs nebija īsti piemērots. Lai attaisnotos, Darels ņēmās man stāstīt, ka tas otrs vīrs cietis vēl trakāk, un viņa mašīna vispār esot izmetama.

-     Kurš no jums bija vainīgs?

-    Mēs jau nu ne, - Darels apgalvoja. - Tas idiots izšāvās uz ceļa tieši mums priekšā, un mēs nevarējām izvairīties no sadur­smes. Mēs jau domājām, ka nabaga puisis būs pagalam, taču ar­gentīnieši laikam ir līdzīgi grieķiem - jo pamatīgāk dabū pa galvu, jo vieglāk tiek cauri. Lai nu kā, mēs uzņēmāmies atbil­dību, citādi vēl aizvien nebūtu tikuši prom no Argentīnas.

Es nebraucu kuģi kopā ar Džeriju un dzīvniekiem, bet gan tovakar izlidoju no Londonas, lai nākamajā rītā. būtu zoo­dārzā, gatava sagaidīt šķirsta ierašanos. Sofija aizbrauca uz Bornmutu, lai mājās izbaudītu godam nopelnīto nedēļas no­gales atpūtu. Steidzoties tikt projām no ostas, man nebija laika pamatīgi pārbaudīt kolekciju, taču Darels pa ceļam uz Vaterlo man visu pastāstīja, un atlikušo brauciena daļu mēs apmainī­jāmies ar jaunumiem par sevi un mūsu dažādajiem draugiem visās pasaules malās.

Vaterlo stacijā mēs uzmanījām, kā dzīvnieki no bagāžas va­gona tiek iekrauti vilcienā, un tad atlikušo laiku pavadījām kopā ar Džerija draugiem, kas bija ieradušies viņu pavadīt.

Nākamajā rītā es Džeriju un dzīvniekus sagaidīju zoodārzā. Darels bija tik ļoti sajūsmināts, ka nespēja vien izšķirties, ko darīt vispirms: apstaigāt teritoriju vai uzraudzīt jaunpienācēju izvietošanu būros. Drīz vien zoodārza darbinieki visus dzīvnie­kus no ceļojuma krātiņiem bija pārvietojuši tiem piemērotos aplokos vai būros. Pumai, ocelotam un citiem kaķveidīgajiem, protams, vispirms vajadzēja doties karantīnā. Kā jau tiku bažī­jusies, Darels bija mazliet apskaities, ka nav tikuši ņemti vērā viņa norādījumi par zoodārza attīstību, taču dusmas noslāpēja prieks par to, ka visi Āfrikas dzīvnieki sveiki un veseli atkal ir kopā ar viņu.

Mūsu prombūtnes laikā mana pieradinātā vāverīte Mazā bija saķērusi kādu nelāgu vīrusu un nobeigusies. Jutos vainīga, ka esmu atstājusi viņu bez uzraudzības, bet dzīvnieki galu galā var saslimt un nomirt tāpat kā cilvēki, lai cik rūpīgi par viņiem gādā, - daudzi zoodārzu apmeklētāji, šķiet, šo faktu neņem vērā.

Manā gultā dzīvnieku vairs nebija, toties viņi kādu laiku ne­beidzamā procesijā uzturējās viesistabā - slims pekars, šim­panze Čalmondelijs ar mugurkaula skriemeļa diska traumu, liels bruņurupucis ar mutes infekciju, šimpanze Lulu ar ausu kaiti, kā ari visdažādākie putni, no kuriem visievērojamākais bija kalnu kovārnis Dingls (viņu mums uzdāvināja kāda dāma no Dorsetas). Šis putns bija brīnišķīgs radījums, kuram patika mērcēt knābi tējas tasēs un izpētīt istabā ikvienu šķirbu un kaktu. Reizēm pie mums nonāca pa kādai naftā samirkušai kaijai, taču ievērojamākais no viesiem bija gorillu mātīte vārdā N'Pongo. Viņa tika nopirkta uz nomaksu: dzīvnieku tirgotājs Birmingemā bija mums viņu piedāvājis par galvu reibinošu cenu - tūkstoš piecsimt mārciņām, taču Darelu tas neapmul­sināja. Viņš vispirms teica - "jā, mēs pirksim", - un pēc tam sāka meklēt naudu. Viņš apzvanīja visus bagātākos cilvēkus Džērsijā un vaicāja, vai tie nevēlētos iegādāties kādu gabalu cil­vēkveidīgā pērtiķa; vai nu viņa nekaunība vai lūguma neparas- tums dažiem no šiem vientiesīgajiem, mums pilnīgi svešajiem ļautiņiem likās pievilcīgs, un īsā laikā mēs bijām naudu savā­kuši. N'Pongo savas pirmās divas dienas Džērsijā pavadīja mūsu viesistabā. Viņa lielā mērā pārņēma istabu savā rīcībā, taču viņas manieres salīdzinājumā ar daudziem cilvēkiem, kurus man bijis tas apšaubāmais prieks izklaidēt, bija nevaino­jamas. Vienīgais cietējs bija mūsu suns - bokseris Sargs, kurš visu panesa ar dziļu nopūtu un tādu izskatu, kas nepārprotami apliecināja: viņu vairs nespējam pārsteigt ne mēs paši, ne tie atbaidošie radījumi, kuriem tik labprāt ļāvām apsēst māju.

Sofijas uzturēšanās zoodārzā diemžēl nebija ilga: viņas māte smagi saslima, un Sofijai nekas cits neatlika kā pārcelties pie viņas un māti kopt. Mums bija ļoti žēl Sofijas mātes, bet vēl jo vairāk žēl šķirties no pašas Sofijas, kura bija kļuvusi par tik nozīmīgu mūsu ģimenes locekli. Bez viņas te vairs nekad nebija tāpat, kā agrāk; mēs izmēģinājām veselu rindu dedzīgu, jaunu meiteņu, kuras vēlējās kļūt par ievērojama rakstnieka sekretā­rēm, [38] taču drīz vien sapratām, ka neviena nespēs aizstāt Sofiju. Varonīgi cenzdamās atbildēt uz visām fanu vēstulēm, es ar ilgo­šanos atcerējos laimīgās dienas, kad Sofija tās visas klusēdama savāca un apstrādāja.

Mūsu naudas maks, kā parasti, bija gandrīz tukšs, tāpēc Da­rels beidzot no jauna ķērās pie rakstīšanas un pēc nebeidzamas cīņas un maniem uzmudinājumiem pabeidza "Zoodārzu manā bagāžā", kurā tika stāstīts par viesošanos pie Bafutas Fona un par ierašanos Džērsijā.

Džerijam tagad bija pilnīgi skaidrs, ka zoodārza attīstīšanai būs vajadzīgi vēl lielāki līdzekļi. Šī vieta joprojām bija samērā maz pazīstama, īpaši tūrisma kompānijām, tāpēc tika pie­ņemts lēmums vērsties pie bankas ar lūgumu palielināt mūsu kredītu vēl par desmit tūkstošiem mārciņu; rezultātā mūsu pa­rāds sasniedza praktiski neuzveicamu summu - divdesmit tūkstošus. Hārts Deiviss vēlreiz nāca mums palīgā un apsolīja dot bankai galvojumu par šiem desmit tūkstošiem. Man tas ļoti nepatika, jo pat ne sīkumu nevēlējos pirkt uz parāda, un raizes par parāda atdošanu neļāva man naktīs gulēt. Es nespēju iedomāties, ka zoodārzs jelkad varētu kļūt ienesīgs, tātad visa atbildība pilnībā gulsies uz mūsu pleciem - jau no paša sā­kuma bijām vienojušies, ka būsim šeit tikai goda amatos un par atlīdzību saņemsim vienīgi dzīvokli. Daudzi draugi uzska­tīja mūs par jukušiem, taču Darels bija stingri pārliecināts, ka zoodārzam nav jāuzņemas lieka finanšu nasta un jāmaksā mums alga. Viņš vēlējās vienīgi to, lai zoodārzs kļūtu maksāt­spējīgs un varētu pats sevi apgādāt; viņš vēlējās, lai nenāktos nodarboties ar saimnieciskiem jautājumiem, bet gan varētu pilnībā nodoties savam darbam, kas savukārt rezultātā rekla­mētu pašu zoodārzu un tā mērķus.

Tolaik Džerijs tūlīt pēc "Zoodārza manā bagāžā" sarakstīja ari "Noslēpumaino trokšņu zemi" - stāstu par mūsu ceļojumu uz Argentīnu. Abām grāmatām sekoja vairāki raksti laikrak­stam The Observer, nedēļas lappuse bērnu žurnālam un divas bērnu grāmatas: "Zoodārzs uz salas" (sadarbībā ar lielisko foto­grāfu Sušicki) un "Ieskats zoodārzā", rokasgrāmata jaunajiem zoodārzu apmeklētājiem. Pieskaitot ari uzstāšanos radio un BBC televīzijā, rezultāts nekādā gadījumā nevarētu tikt vērtēts kā maznozīmīgs.

Es vēl palielināju Džerija raizes, nonākdama slimnīcā un zaudēdama pusi savu iekšējo orgānu. Viņa māte vēlāk stāstīja, ka Darels no raizēm cietis daudz vairāk nekā es pati no operā­cijas.* Kad es pēc desmit dienām iznācu brīvībā, viņš vēl piecas nedēļas apņēmīgi tēloja slimnieku kopēju, savukārt es nācu pie atziņas, ka nepavisam nevēlos atteikties no invalīdes privile­ģētā statusa, - es šo laiku lieliski izbaudīju, mani "appuišoja" no visām pusēm, un man atlika vien lasīt grāmatas, klausīties plates un ļauties mūžam mīlošā vīra aprūpei. Būšanu par invalīdu es varētu ieteikt kā profesiju. [39]

Pēc tam mēs vēlreiz mēģinājām iekarot televīziju, jo mūsu tuvs draugs, BBC producents, ierosināja Džerijam veidot pro­grammas bērniem par dažādiem dzīvniekiem. Šim projektam bija nepieciešama ilgstoša sagatavošana, turklāt studijā vaja­dzēja nogādāt lielu skaitu zvēru. Kā lai tos tur nodemonstrē bez režģu, stiepļu un stikla sienu palīdzības? Darelam itin labi patika šādas problēmas, un drīz vien viņš dedzīgi nodevās rai­dījumu plānošanai un kārtošanai. Visu sēriju galu galā no­sauca par "Zoodārzu kabatā". Viss bija noorganizēts kā mili­tāra operācija, cilvēki Bristolē darīja visu, ko tiem pavēlēja, pat sagādāja Lielbritānijas Apvienoto aviolīniju transporta lidma­šīnu, lai nogādātu vietā ar dzīvniekiem līdz malām piebāzto mūsu lendroveru un veselu kravu ar būriem. Šī krava tika ar lidmašīnu aizvesta uz Bornmutu un tad BBC kravas mašīrlā - uz Bristoles televīzijas studiju, kurā vajadzēja notikt pro­grammu ierakstam. Lielākā ģērbistaba tika iekārtota dzīvnieku vajadzībām, bet lielākā studija - piekrauta ar statņiem un īpat­nējām konstrukcijām, kurās vajadzēja izvietot dzīvniekus. Kaut arī viss pasākums mūs pamatīgi nogurdināja, laikam gan neviens nebūtu bijis ar mieru no tā visa atteikties. [40] Vēl nekad dzīvajā ēterā nebija rādīti vienpadsmit primātu kārtas pār­stāvji, un, spriežot pēc notikušā, nekas tāds nekad vairs neat­kārtosies. Katram vajadzēja izrādīt savu atjautību, lai šos ra­dījumus nemitīgi ar kaut ko nodarbinātu un tie nesāktu rāpties lejā pa sastatnēm vai nozust takelāžā augstu pie studijas gries­tiem, tomēr kaut kādā brīnumainā kārtā visi tika ar uzdevu­miem galā. Jaunajai gorillai N'Pongo bija atvēlēta personīgā ģērbistaba, viņa tajā, kā parasti, uzvedās teicami un šķita lieliski saprotam visa pasākuma nozīmīgumu. Pretēji Sārai Hagersakai,

N'Pongo nepavisam nebija temperamentīga būtne un visu notiekošo uztvēra pilnīgi normāli. Studijā nogādātie dzīvnieki ' bija diezgan netradicionāli un neparasti, un ari šoreiz publika tos uztvēra ar dalītām jūtām. [41] Tomēr daudzās saņemtās vēstu­les skaidri liecināja, ka lielākajai daļai skatītāju raidījumi pati­kuši, likušies interesanti un informatīvi, kaut arī kāds sašutis kungs protestēja, ka nekādā gadījumā neesot rados ar mērkaķi, un pārmeta, ka esam uzdrošinājušies kaut ko tādu apgalvot.

Mums bieži jautā, vai atbildam uz visām lasītāju un skatī­tāju vēstulēm. Tā kā mūsu dzīve ir atkarīga no publikas labvē­lības, pērkot grāmatas vai skatoties televīzijas raidījumus, būtu gaužām muļķīgi un nepieklājīgi neatbildēt uz saņemtajām vēs­tulēm, kaut arī reizēm to ir grūti izdarīt. Pret apvainojošām vēstulēm centāmies izturēties pēc iespējas taktiski un iecietīgi, toties dīvainas un neparakstītas vēstules noteikti nonāca tur, kur tām īstā vieta, - ugunī. Grāmatas mums sagādājušas drau­gus visā pasaulē. Šie daudzie draugi mums katru gadu sūta brī­nišķīgus apsveikumus Ziemassvētkos, un mēs bieži ar vimern satiekamies, kad viesojamies to zemēs.

Bija pagājuši divi gadi kopš Džerija atgriešanās no Argen­tīnas, un mēs abi prātojām, ka pienācis laiks jauniem pētīju­miem. ja izdotos izdomāt kādu īsti interesantu maršrutu, mēs pat varētu pierunāt BBC ļaudis braukt kopā ar mums, tādējādi aiztaupot sev mokas ar filmēšanu. Mēs nedēļām ilgi pētījām karti: Indija atkrita, jo nepietiktu laika nepieciešamajai kompli­cētajai plānošanai, Austrumāfrika un Centrālāfrika no filmē­šanas viedokļa jau bija pārlieku ekspluatētas un nekādā ziņā neiekārdinātu BBC. Tādā garā prātošana turpinājās krietni ilgi, līdz mums gadījās biznesa darīšanās uzturēties Londonā. Es

viesnīcā laiskojos vannā un prātoju par mūsu problēmu, kad pēkšņi man prātā atplaiksnīja spoža ideja. Izlēcu no ūdens, ie- tinos milzīgā dvielī un ieskrēju guļamistabā, saukdama:

-    Džerij, es izdomāju! Teicama vieta un pilnīgi atšķirīga no visa, ko esi iepriekš filmējis!

-    Tā, ievelc dziļi elpu un pastāsti visu mierīgi. Labprāt uz­klausīšu visas tavas idejas, ja vien rezultātā dosimies uz kādu interesantu vietu.

-    Pirmkārt, vai esi negrozāmi nolēmis, ka ekspedīcijai jābūt tikai un vienīgi ar dzīvnieku vākšanas mērķi?

-      Nē, nav teikts. Ja izdomāsi ko labāku, es no ceļojuma varēšu iegūt materiālu grāmatai un televīzijas programmai.

-    Jauki. Tad ko tu teiktu par ceļojumu uz Jaunzēlandi, Aus­trāliju un Malaju, lai pirmām kārtām tur izpētītu viņu sasnie­gumus dabas aizsardzības jomā? Tu ne tikai savāksi materiālu grāmatai un televīzijas programmai, bet varēsi arī personīgi pārliecināties, kas šajās trīs valstīs tiek vai netiek darīts. Turklāt tu varēsi satikties ar cilvēkiem, kas tajā reģionā nodarbojas ar dabas aizsardzību, un, ja vēlies, atceļā mēs pat varam piestāt Austrumāfrikā un apskatīt dabas parkus, kaut arī BBC filmē­šana tur diez vai liksies interesanta, jo tajā vietā jau ļoti daudz safilmēts. Nu, Darel, kā tu domā?

-      Vispār tā ir laba doma, vienīgi šaubos, vai īstenojama. Vispirms piezvanīsim Mailsa kungam uz Grindlejas banku un lūgsim noskaidrot par kuģiem. Ja tas izdosies, tad ir vērts šo domu attīstīt.

Mailsa kungs bija no mums pagātnē jau daudz cietis, taču, kā parasti, nemaz nelikās izsists no sliedēm.

-     Domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams, Darela kungs. Cik ilgi jūs vēlaties uzturēties katrā valstī?

-    Droši vien kādas sešas vai septiņas nedēļas.

- Lai notiek, atstājiet to manā ziņā, un es jums pēc pāris dienām ziņošu par rezultātiem.

Nākamais šķērslis, ko vajadzēja pārvarēt, bija BBC filmēša­nas grupa Bristolē. Viens no nelaimīgajiem šīs grupas produ­centiem bija Kristofers Pārsonss, kurš nejaušības pēc bija mūsu draugs. Viņu šī ideja sajūsmināja.

Projekts pamazām uzņēma apgriezienus, un drīz vien mēs jau traucāmies šurpu turpu pa Strendu un tikāmies ar Austrā­lijas, Jaunzēlandes un Malajas vēstniecību darbiniekiem, kuri izpalīdzīgi apgādāja mūs ar savu valstu valdību adresēm un mums noderīgu ierēdņu vārdiem. Kriša tiešais priekšnieks bija ieinteresēts projektā, taču vēlējās uzzināt par to vairāk, pirms uzņemas atbildību, tāpēc Kriss atlidoja uz Džērsiju, [42] un kopī­giem spēkiem mēs izstrādājām detalizētu "memorandu", kas apmierināja ne tikai BBC Rietumu rajona vadītāju, bet arī Lon­donas priekšniecību. Nelielu aizķeršanos izraisīja tas, ka BBC grupa nevarēja doties ceļā ātrāk par aprīli, jo tai bija jāpabeidz citi projekti, tāpēc mēs mainījām plānus un norunājām satik­ties Jaunzēlandē 5. aprīlī.

Rover arī šoreiz apsolīja mums palīdzēt un sagādāt mašīnu, kur un kad mums nepieciešams. BBC apņēmās katrā valstī tikt galā ar muitu, par ko es personīgi biju viņiem bezgala patei­cīga. Mēs savukārt uzrakstījām vēstules visām svarīgajām per­sonām trīs valstīs; itin visi ar sajūsmu atbildēja, ka darīšot, ko vien spēšot, lai mūsu ceļojums noritētu veiksmīgi.

Džērsijas gubernators tolaik bija nelaiķis sers Džordžs Ērs- kins, un viņi abi ar sievu vienmēr izrādīja dzīvu interesi gan par zoodārzu, gan mums. Padzirdējis par gaidāmo ceļojumu, sers Džordžs solīja uzrakstīt ieteikuma vēstules visiem saviem pazīstamajiem cilvēkiem valstīs, kuras mūs interesē. Vēstule Jaunzēlandes gubernatoram lordam Kobemam izrādījās ļoti vērtīga, jo lords Kobems tūlīt pat vērsās pie Jaunzēlandes val­dības un tādā veidā iedarbināja ārkārtīgi efektīvu mašinēriju, kas patiešām nolika zemi mums pie kājām. Par šq pakalpo­jumu mēs vienmēr paliksim viņa parādnieki.

Apbruņojušies ar ieteikuma vēstulēm un deviņām ceļaso­mām (šajā braucienā mums bija nepieciešams ļoti daudzvei­dīgs apģērbs), mēs raksturīgā februāra dienā, kad no debesīm bira viegls sniedziņš, pametām Džērsiju. No Ziemeļeiropas aukstuma kuģis pagriezās siltās dienvidu puslodes virzienā, ceļā apstādamies vienīgi Dženovā un Adenā, un 4. aprīlī jau bija Oklendā. Ceļojums bija brīnišķīgs, taču mēs nespējām vien sagaidīt, kad varēsim doties Jaunzēlandes pētījumos. t

Sagaidīšana Oklendā bija fantastiskākais piedzīvojums, kāds man jebkad dzīvē gadījies. Krastā mūs gaidīja ne vien Jaunzē­landes valdība Iekšlietu departamenta darbinieka Braiena Bella personā, bet ari mūsu izdevēja Hārta Deivisa vietējie pārstāvji un, vispārsteidzošākais, divi Džerija fani - Fils Vorens un viņa sieva. Kopā ar diviem bērniem abi bija speciāli atbraukuši no savas fermas, lai apsveiktu mūs ar ierašanos Jaunzēlandē. Mēs ar šiem cilvēkiem bijām jau ilgi sarakstījušies, tomēr mūs dziļi aizkustināja šis pats pirmais no daudzajiem ārkārtīgās intereses un laipnības pierādījumiem, kādi mums tika izrādīti visā Jaun­zēlandes ceļojuma laikā.

- It kā mēs būtu karaliskā ģimene, kas devusies izbrau­kumā, - Džerijs komentēja.

No pirmā mirkļa mūs pilnīgi savā gādībā pārņēma Brīvās dabas departaments, par ko bijām loti pateicīgi, un Braiens Bells bija norīkots pavadīt kopā ar mums visu dienu, viņš darbojās kā mūsu gids un padomdevējs. Velingtonā viņš jau bija savācis mūsu lendroveru un ātri vien panāca, ka muitnieki piestrādā par mūsu mantu nesējiem. Jaunzēlandē pret pakalpojumiem ir

īpatnēja attieksme. Ikviens sevi uzskata par izcilu personību - pret šādu teoriju principā nekas nebūtu iebilstams tāpēc ne­labprāt uzņemas pakalpot otram, jo šāds darbs it kā noliek viņu padotā lomā. Šī attieksme paspilgtināja mūsu iespaidus par visu valsti.

Drīz vien lendrovers bija līdz augšai piekrauts ar bagāžu un filmēšanas iekārtām, mēs braucām uz pilsētu, un Braiens pa to laiku vispārējos vilcienos ieskicēja mūsu nākamo sešu nedēļu programmu.

- Kriss Pārsonss un operators Džims Saunderss jau ieradu­šies Velingtonā, un mēs viņiem sagādājām mašīnu, ar kuru pa­rīt ierasties Hamiltonā, lai satiktos ar jums. Mēs nolēmām, ka jums gribēsies kādas divdesmit četras stundas iepazīties ar ap­stākļiem, pirms ķersieties pie filmēšanas. Netālu no Hamiltonas ir liels ezers, kurā mīt papilnam melno gulbju, un mēs domā­jām, ka jums patiks viņus apskatīt un nofilmēt. Pēc tam mēs brauksim uz Rotorua un tad tālāk uz Velingtonu.

Gan man, gan Darelam sāka trūkt elpas, mēs lūdzām Brālēnu piebremzēt informācijas plūdus. Tobrīd jau bijām piebraukuši pie savas lepnās viesnīcas, kur kāds laipns vīrs - valdības preses, sekretārs Terijs īgens bija noorganizējis pieņemšanu presei. Reportieri mūs pieklājīgi iztaujāja par plāniem, un fotogrāfi, klausīdamies mūsu atbildes, vienā laidā knipsēja. Tieši šajā brīdī Braiens Bells patiesi jutās savā elementā - ciktāl varējām spriest no viņa teiktā, ikviena mūsu vizītes minūte bija izplānota, un mēs noteikti redzēsim gan Jaunzēlandi, gan tās dabu, vai arī Braienam Bellām būs kāds stiprs vārds sakāms. Patiesībā viņš kļuva par iemīļotu mūsu komandas locekli, un savas brīnišķīgās filmas mēs izveidojām, tieši pateicoties Braienam.

Atlikusī dienas daļa pagāja, izvairoties no preses pārstāvjiem, ja neņem vērā īsu starplaiku, kurā Darelam bija tā apšaubāmā

laime izbaudīt Jaunzēlandes bāru priekus un slaveno "ieraušanu sešos vakarā". [43]

Kā sākotnējo Jaunzēlandes dabas iepazīšanas piemēru Te­rijs Igens piedāvāja reti sastopamos šķībknābju tārtiņus, kuru kolonija bija atrodama netālu no Oklendas, un tikai Darela visaptverošā kaislība pret dabaszinātnēm lika viņam rausties laukā no paģiru gultas un braukt vairākas jūdzes, lai apbrīnotu šos burvīgos, mazos radījumus. Šķībknābji bija sīki, pelēki putniņi ar izliektu knābi, viņi bariņos lēkāja uz vienas kājas, atgādinot strūklakā izkaisītas galda tenisa bumbiņas. Šis skats mūs iekārdināja redzēt vēl kaut ko, tāpēc atgriezāmies Oklendā, lai sakopotu spēkus un savāktu savu apjomīgo bagāžu, un de­vāmies tālāk uz Hamiltonu, lai ķertos pie darba.

Ar Krišu un Džimu Saundersu mēs satikāmies tējas veika­liņā kaut kur nekurienes vidū. Šo mūsu ceļojuma posmu bija nokārtojusi Brīvās dabas aizsardzības asociācijas vietējā nodaļa, mūs iepazīstināja ar tās darbiniekiem, kas visi bija ieradušies ar mums sasveicināties. Mums par palīgu tika piekomandēts Henrijs Ārnfīlds, pirms daudziem gadiem emigrējis anglis, un, pateicoties tieši viņam un viņa lieliskajai laivai, mēs spējām traukties pa visu ezeru un nofilmēt tur dzīvojošo un ligzdojošo melno gulbju tūkstošus. Šos putnus Jaunzēlandē sendienās ie­veduši pirmie ieceļotāji, un, kā jau visas ievestās sugas, gulbji savairojās līdzīgi kaitēkļiem. Rezultātā Brīvās dabas aizsardzības biedrībai nācās organizēt atšaušanu, lai vismaz kaut kā kon­trolētu šo putnu populāciju. Henrijs paskaidroja, ka neviens nevēloties melnos gulbjus pilnīgi izskaust, tomēr bez kontroles to skaits pārmērīgi pieaugtu un apdraudētu vietējo ūdensputnu eksistenci, tāpēc nācies ķerties pie piespiedu līdzekļiem.

ŠI pēcpusdiena pagāja ļoti patīkami, mēs nofilmējām un ie­skaņojām daudz interesanta. Neiztrūkstošās tējas pauzes laikā apspriedām Braiena sastādītos plānus. Viss izklausījās teicami, taču bijām pilnībā atkarīgi no laika apstākļiem, īpaši attiecībā uz piekrastei tuvajām salām. Nācās ari ievērot laika limitus, jo piektajā maijā mums vajadzēja doties tālāk uz Austrāliju.

-    Pagaidiet vien, es jums atgādināšu par šo sarunu, kad bū­sim iestrēguši kaut kur Kuka jūras šauruma vidū, - Kriss žēla­baini teica. Braiens iesmējās.

-     Nē, es esmu veiksminieks un varu gandrīz droši apsolīt labu laiku.

-    Lai nu kā, programma ir sasodīti lieliska, un es garantēju, Kris, ka mēs iegūsim pat pārāk daudz materiāla, ja nepiesargā- simies, - Darels viņus pārtrauca.

-     Par to jau nu es neraizētos, Darel. Galu galā, ja materiāls ir pietiekami labs, es katrā laikā varu par Jaunzēlandi izveidot kaut vai trīs programmas.

Kad bijām beiguši filmēt melnos gulbjus, braucām tālāk uz Rotorua - pilsētu, kas visā pasaulē slavena ar saviem geizeriem un dubļu baseiniem, kā arī ar sēra smaku. [44]

Rotorua varējām saost jau ilgi pirms tās ieraudzīšanas, un mani pārņēma izbrīns, kā vietējie iedzīvotāji spēj pastāvīgi uz­turēties puvušu olu dvakā. Braiens turklāt vēl pastāstīja, ka šeit dzīvot esot bīstami, jo nekad nevarot zināt, kurā brīdi zeme pēkšņi atsprāgs vaļā un izverdīs tvaika vai gāzes strūklas. Pie­mēram viņš pastāstīja par kādu vīru, kurš tikko esot pabeidzis iekārtot jaunu veikalu, kad visu ēkas priekšpusi izārdījusi gāzes strūkla. Braukdami pa galveno ielu, mēs vērojām tvaiku mutu­ļojam no galvena geizeru apgabala ielas gala, un smaka ar katru

mirkli kļuva neciešamāka.

-    Šie kadri lieliski palīdzēs gūt ieskatu par Jaunzēlandi. Galu galā lielākā daļa Lielbritānijas iedzīvotāju nemaz nespēj iedo­māties, kā šī zeme izskatās, un ir svarīgi radīt iespaidu, - Kriss paziņoja.

Televīzijai par prieku mēs nobraucām mazā ielejā, kurā at­radās verdošas ūdens straumes, karstie geizeri un burbuļojoši dubļu baseini. Tieši filmēšanas procesa vidū lielākais geizers uzšāvās gaisā un nošļāca mūs visus un arī aparatūru ar smalku, pēc vecām olām smirdošu ūdens migliņu, gandrīz ieraujot dzīlēs nabaga Darelu, jo viņš tobrīd stāvēja vistuvāk. Līdzjūtī­bas apliecinājumus viņš no mums nesagaidīja, jo bijām viņu brīdinājuši neiet pārāk tuvu geizeriem.

-    Jums jau labi tur stāvēt un rēkt, kamēr bikses pilnas, bet es varētu kļūt par kropli uz mūžu, - Darels slaucīdamies pur­pināja.

-     Neņem ļaunā, Džerij, iznāca lieliska epizode, skatītāji sa­jūsmā kritīs gar zemi, - Džims apgalvoja.

Šī vieta bija pārdabiska un atgādināja epizodi "Pavasara ri­tuāls" no Volta Disneja "Fantāzijas", kurā attēlota pasaules radīšana. Dubļu baseini savukārt izskatījās gluži kā mucas ar mutuļojošu krējuma konfekšu masu, un es tikai ar pūlēm spēju atraut no tiem skatienu.

-     Hei, puiši, laiks doties tālāk un nofilmēt arī kādu dzīv­nieku. Neesam paredzējuši veidot ceļojuma filmu ar košām bil­dītēm, - Kriss zobojās.

-     Viņš uzvedas gluži kā Nagger Bell, vai ne, Džim? Ne mirkli atelpas. - To tikai Džimam vajadzēja dzirdēt.

-    Kad mums būs brīvdiena, Kris? Jādabū izgulēt neizgulēto un padarīt nepadarīto. - Kriss aši novērsa sarunu uz citu pusi un apvaicājās Braienam, kur atrodami viņa draugi, kas bija gra­sījušies mums izrādīt mežu problēmu.

-   Mēs viņus pēc pusdienām satiksim viesnīcā un tad nolem­sim, ko darīt vispirms, kaut arī izskatās, ka sāks līt.

-    Kam gan rūp lietus? Televīzijas labā tev taču nebūs iebil­dumu pret izmirkšanu, vai ne, Džim?

-    Nē, Džerij, kamera taču nav mana, un Kriss tik un tā būs vainīgs, ja mēs neko nebūsim nofilmējuši, tātad nav jāuztraucas.

Nabaga Krišam allaž iznāca būt par izzobošanas objektu, taču viņš to pacieta vēsā mierā un drīz vien vairs neņēma galvā neko no mūsu sacītā. [45]

Pēc pusdienām mēs satikāmies ar vietējo dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi Alanu Holu un dienas atlikušo daļu pa­vadījām, filmēdami Rotorua ezera apkārtni un apmeklēdami

foreļu audzētavu.

Agri nākamajā rītā mēs kopā ar mežniecības pārstāvi brau­cām uz pētniecības centru plašā priežu plantācijā. Tur satikām vēl citus mežniecības darbiniekus un zinātniekus, kuri šeit centās atrisināt oposumu un briežu izraisītās problēmas. Šie dzīvnieki bija Jaunzēlandē ievesti un nu plosījās pa visu valsti, postīdami mežus un izraisīdami eroziju.

Mēs braucām pa precīzi iezīmētiem meža ceļiem - tādā kā bēru kortežā, reizumis apstādamies aplūkot kokus un pamežu. Kad bijām nokļuvuši īpaši sapostītā apvidū, pierunājām vienu no ierēdņiem sniegt mums interviju un atļaut ainu nofilmēt. Pēc tam daļa no eskorta mūs pameta - droši vien bīdamies, ka arī viņi būs spiesti stāties biedējošās kameras priekšā. Mēs iz­braucām cauri garo koku plantācijai līdz ugunsgrēku novēro­šanas tornim pašā meža vidū, kuru apsaimniekoja burvīgs vīrs ar rāmu balsi, kurš te kopā ar savu vienīgo kompanjonu - suni katru vasaru strādāja par uzraugu. No viņa "ligzdas" atklājās brīnišķīgs skats, tālumā varēja saskatīt Egmona kalnu - vulkānu, kas tagad šķita apdzisis. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šis cilvēks ir viens no ievērojamākajiem Jaunzēlandes romānu rakstniekiem, kurš šādā veidā bija atradis ideālu nodarbošanos vienlaikus ar mierīgu vietu rakstīšanai. Tādējādi Jaunzēlande guva divus la­bumus uzreiz.

Mēs atgriezāmies viesnīcā pamatīgi noguruši un nolēmām agri doties pie miera, jo nākamajā rītā, Džimam par šausmām, jau piecos vajadzēja doties tālāk uz Velingtonu. Džimam Saun- dersam ļoti patika ilgi pagulēt, un viņš pastāvīgi, kaut arī bez īpašiem panākumiem, centās Krišam iegalvot, ka bez vismaz astoņu stundu ilga miega nemaz nespēj funkcionēt.*

-    Tu varēsi atpūsties Velingtonā, Džim, - Kriss viņu mieri­nāja, taču Džims tam īsti neticēja, jo mūsu uzņemtais temps sāka atstāt iespaidu pat ūz nabaga veco Nagger Bell, kurš no vi­sas grupas bija visizturīgākais.

-    Jūs taču saprotat, ka mums līdz piektajam maijam vēl jā­izpēta šausmīgi lielas platības!

-     Jā, Kris, - mēs visi reizē aurojām, - bet mums vajadzēs spēku, lai beigu beigās uzstreipuļotu uz kuģa, un, šādā tempā turpinot, pat tu to nespēsi!

Rotorua Grand Hotel bija mūžveca viesnīca, kurā savu vi­zīšu laikā vienmēr mēdza uzturēties karaliskā ģimene, [46] un nepavisam nebija gatava tam, ka puspiecos no rīta tās svētajos gaiteņos pieci cilvēki mežonīgi cīnīsies ar bagāžas un aprīko­juma kalniem.

Sešu nedēļu ilgās vizītes laikā, nesēju trūkuma dēļ paši stai­pīdami bagāžu, mēs sastiepām ne vienu vien cīpslu un izmež­ģījām ne vienu vien muskuli. Kompensējot šīs ciešanas, dažas viesnīcas viesiem piedāvāja bagāžas stumjamos ratiņus. To iz­mantošana gan bija zināmā mērā komplicēta, jo liftu automā­tiskās durvis itin glīti vērās ciet, tikko sākām bīdīt iekšā kabīnē smagi piekrautos ratiņus. Tā nu iznāca, ka galu galā Darels un Pārsonss, histēriski smiedamies, palika guļam zem lielas, košas bagāžas kaudzes pie Grand Hotel lifta durvīm. Šķiet, ka viesnī­cas personāls nejutās noskumis, redzēdams šo godājamo viesu baru pazūdam no redzesloka.

Ceļojums uz domīnijas galvaspilsētu - "vējaino Velingtonu" bija drausmīgs. Visu ceļu līdz pat pilsētas robežām mūs vajāja mežonīga vētra, uzdzenot ilgas ātrāk nokļūt greznajā viesnīcā. Mums bija lemta vilšanās. Atkal nebija neviena, kas palīdzētu tikt galā ar bagāžu, turklāt līdz ceturksni pirms sešiem paredzē­tajām vakariņām nebija iespējams dabūt neko ēdamu vai dze­ramu. Viesu apkalpošana bija uzticēta stāva apkopējai, kura, pareizi iedvesmota, varbūt spētu no rīta sagādāt tasi tējas. [47] No Velingtonas bija paredzēts doties vairākos izbraukumos. Mums vajadzēja arī apciemot visu ceļojumā iesaistīto departamentu vadītājus, un Darels bija ielūgts pusdienās pie Jaunzēlandes val­dības locekļiem, tātad nevarējām atļauties zaudēt laiku, ja yēlē- jāmies izpildīt visus plānus.

Lielajā Kapiti salā pavisam tuvu krastam bija iekārtots patvē­rums putniem; tur savus rūpjubērnus ar lieliem panākumiem aprūpēja Džordžs Fokss un viņa sieva. Agri no rīta Džordžs pats mūs uzņēma savā motorlaivā un pārveda mazo gabaliņu līdz salai. Kapiti salu klāja biezi meži, un tajos neapšaubāmi mu­džēja milzums putnu, taču patvēruma "zvaigznes" bija nestor- papagaiļi; šie putni bija pavisam rāmi un atsaucās Džordža un viņa sievas aicinājumam. Bija apbrīnojami vērot, kā lielie papagaiļi riņķo ap māju un laižas aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot piezemējas uz barības galdiem, no turienes pārlec uz Džordža galvas un ēd kumosus viņam no rokas. Viņi nepavi­sam neraizējās par cilvēku vai televīzijas kameru klātbūtni, un viens no papagaiļiem, nolaidies Darelam uz galvas, gandrīz norāva viņam skalpu. Kriss bija sajūsmināts.

-    Nekusties, Darel, šis ir fantastisks skats!

-    Paldies, - Darels atteica, - bet vai tu arī samaksāsi ārsta rē­ķinu?

Kriša vienīgā atbilde bija apgalvojums, ka šis skats esot ab­solūti lielisks publiskajam tēlam. Kā jau visi lielie Jaunzēlandes papagaiļi, arī nestori ir dzimuši klauni: tie ķildojās un raustīja ar knābjiem satvertos dateļu gabaliņus katrs uz savu pusi, gandrīz zaudēdami līdzsvaru pūlēs sagrābt vairāk, nekā pie­nākas. Beidzot lielie putni bija paēduši un nozuda tikpat ātri kā uzradušies; drīz par viņiem liecināja tikai aizsmakušie ķēr­cieni debesīs. Kriss bija pārlaimīgs.

-    Kolosāls materiāls, Darel! Esmu jums ļoti pateicīgs, Foksa kungs, ka atļāvāt mums ierasties un jūs patraucēt.

Džordžs Fokss par tik neapvaldītu pateicību likās mazliet samulsis.

-     Nav pateicības vērts. Priecājos, ka varēju palīdzēt, vien­mēr laipni.

Braiens mums vēlāk apgalvoja, ka tas nudien esot ievēro­jams sasniegums, jo Foksiem nepavisam netīkot izrādīt laip­nību dedzīgajiem aizokeāna ornitologiem, un viņi ar tiem īpaši

nenonemoties.

-    Nu, tad jau šonakt varam gulēt mierīgi, - Džims nočērk- stēja, kamēr braucām atpakaļ uz pilsētu. - Kriss ir apmierināts, tāpēc varbūt mums pat būs ļauts šovakar pāris minūtes at­pūsties.

Nākamais izbrauciens bija paredzēts uz Brūsa kalnu, un Darels nespēja vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā.

-    Iedomājies tik, es redzēšu īstu, dzīvu kalnugriezi - nekad nebūtu ticējis, ka tā notiks!

Viņa sajūsmu izraisīja fakts, ka kalnugriezes - Notornis mantelli- tikušas uzskatītas par izmirušām, taču 1948. gadā no jauna atklātas Dienvidu salā. Brīvās dabas aizsardzības depar­taments, cenšoties putnus pasargāt, bija nolēmis dažus jau- nuļus turēt nebrīvē, jo cerēja, ka tie sāks vairoties un kļūs par plaukstošas kolonijas kodolu. Tieši uz šo vietu mēs grasījāmies doties. Kalnugriezes dzīvoja lielā aplokā tieši aiz medību in­spektora mājas. Inspektors tobrīd grasījās putnus barot, tātad bijām ieradušies īstajā laikā. Krūmos bija dzirdama pamatīga kņada, un tad parādījās kaut kas līdzīgs regbija spēlētāju mu­džeklim, no kura cits pēc cita izraisījās debešķīgi skaistie putni. Burvīgie radījumi ar zaigojoši zilu apspalvojumu, spoži sarka­nām kājām un knābi zīmoglakas krāsā bija apmēram maza tītara lielumā un izskatījās kā izkāpuši no grāmatas par Alises piedzīvojumiem. Putni visu uzmanību bija pievērsuši barības traukiem un par mums nelikās ne zinis, iekams piedāvāju tiem banānu. Banāns piesaistīja kalnugriežu uzmanību un deva Džimam, Krišam un Darelam iespēju izvietot kameras. Darels bija sajūsmināts un nespēja vien beigt apbrīnot putnu perso­nību - tie pilnīgi noteikti nebija tikai dekoratīvi vien. Drīz vien kalnugriezes mežonīgi ķīvējās ap barības traukiem. Krišam šķita pielipusi Darela sajūsma, viņš filmēja putnus no visām debess pusēm un visos iespējamos leņķos - skraidot, staigājot, tupot, kaujoties, ēdot, - un bija apņēmies nepalaist garām ne­vienu mirkli.

Beidzot viņš jutās apmierināts, un tad atlika aplūkot tikai vēl vienu radījumu, par kuru Darelam sajūsmā tecēja slienas, - kakapo, lielāko Jaunzēlandes nakts papagaili, kas savvaļā gan­drīz pilnīgi izmiris. Arī šos putnus Brīvās dabas aizsardzības departaments bija mēģinājis audzēt nebrīvē, taču viens no pāra drīz pēc nogādāšanas patversmē bija nobeidzies, un atlikušo inspektors loloja un kopa. Putns bija ļoti tramīgs, tāpēc Darels viens pats piegāja pie šā ievērojamā radījuma ligzdalas, lai uz­mestu tam īsu skatienu.

Mēs bijām ļoti pacilātā omā, kad pilnā ātrumā atgriezāmies Velingtonā, ikviens bija apmierināts ar dienā paveikto.

Savā raksturīgajā atjautībā mēs pašā Lieldienu svinību kar­stumā bijām nolēmuši uz Piktonu Dienvidu salā doties ar kuģi. Tikai ar Jaunzēlandes valdības laipnu palīdzību mēs vis­pār tikām uz klāja, jo kuģis bija bāztin piebāzts ar garos zāba­kos tērptiem un mugursomām apkrautiem ceļotājiem - šāds izskats acīmredzot ir īstena jaunzēlandieša simbols. Atraduši savu kajīti (ceļvedī tā dēvēta par "luksusu", kaut patiesībā ne­pārprotami atgādināja nāvinieka kameru), mēs tajā bez kavē­šanās iekārtojāmies un ar zvanu izsaucām stjuartu. Kad pēc apmēram pusstundas neviens nebija parādījies, mēģinājām zvanīt vēlreiz.

-     Es tevi brīdināju, Džerij, ka uz šā kuģa var gadīties pro­blēmas, sevišķi tagad, Lieldienās, - Braiens teica.

-     Iesim sameklēt stjuartu, ja te kas tāds vispār eksistē, un mēģināsim dabūt zelteri, ar ko atšķaidīt mūsu viskiju, - Darels ierosināja. Viņi nozuda, mēs ar Džimu šīs noplukušās greznī­bas vidū sēdējām un cieņas pilnā pacietībā gaidījām. Drīz vien izlūki atgriezās, triumfējoši vicinādami sešas zeltera pudeles.

-    Tas nu gan ir draņķīgs kuģis. Viss ir slēgts, šo te mums iz­devās dabūt tikai ar kukuļošanas palīdzību, - Darels vaidēja.

Pēc pirmā dzēriena mēs jutāmies jau krietni labāk, tomēr tas nebija mūs sagatavojis pēkšņam niknas fūrijas iebruku­mam. Sievišķis rupji noprasīja, kurš tieši šajā kajītē guļot. Mēs bikli pieteicāmies un ieminējāmies, ka no rīta, ja vien iespē­jams, labprāt saņemtu tasi tējas. Acīmredzami apmierināta, spokainā parādība atkal nozuda.

-     Kas, pie joda, tā tāda? - Darels eksplodēja.

-    Šīs kajītes stjuarte, - Braiens irgodamies paskaidroja.

-     Man viņa vairāk atgādina koncentrācijas nometnes uz­raudzi. Jūs, jaunzēlandieši, nudien lienat vai no ādas laukā, lai ļautu cilvēkam justies mīļi gaidītam. Mani aizgrābj šī drau­dzīgā, godbijīgā apkalpošana, tiklīdz kaut pirkstu pakustinu. Nudien brīnišķīgi.

Mēs turpinājām apcelties tādā garā, līdz nabaga Braiens lūg- šus lūdzās, lai pārstājam.

Nākamajā rītā apmēram pusseptiņos mums negribīgi tika pasviesta tase pretīgas tējas. Tējai sekoja Kriss, Džims un Brai­ens, kurus stjuartes bija izraidījušas no viņu kajītēm, lai tās varētu uzkopt. Mēs bijām ieradušies Piktonā.

Rīts bija brīnišķīgs, rožainā miglā tīts, un pat vecais lopu pārvadājamais kuģis šādā gaismā izskatījās gleznains. Tuvējā kafejnīcā iebaudījām teicamas brokastis un gaidījām, līdz piebrauks kuteris, kuram vajadzēja mūs nogādāt uz Brāļu sa­lām Kuka jūras šaurumā. Mēs ar Džimu nepavisam nepriecā­jāmies par gaidāmo ceļojumu, jo vajadzēs pārciest ne tikai der­dzīgu jūras braucienu (neviens no mums labi nepanes kuģo­šanu), bet arī vienīgo paņēmienu, kā iespējams sasniegt salu: li­dojumu tīklā. Šādā veidā bākas uzraugi ar celtni uzvilka atbrau­cējus līdz salai, ļaujot izbaudīt bīstamu virpuļojumu virs jūras un klintīm. Bijām pārliecināti, ka jābūt kādam vienkāršākam veidam, lai nofilmētu dzīvniekus, taču atkāpšanās ceļa vairs ne­bija. Vietējās preses pārstāvji bija pastāvīgi informējuši tautu par mūsu gaitām un intervējuši mūs ikvienā pilsētā, tāpēc mūs pavadīt bija ieradies krietni liels ļaužu pulks.

Mūsu ceļojums Karalienes Šarlotes zundā izvērtās patīkams, jo jūra bija pavisam rāma; mēs visi zvilnējām uz klāja siltajā saulītē un vērojām, kā mums visapkārt peld un nirst Kuka jūras šauruma pundurpingvīni un pāri ūdeņiem viegli traucas daudzi citi jūras putni. Pie jūras šauruma mutes atradās vairākas robainas klintis - karalisko kormorānu pēdējais patvērums. Vietējie zvejnieki vajāja šos lielos, jūras kraukļiem līdzīgos put­nus, jo bija maldīgi pārliecināti, ka tie apdraud viņu nozveju.

-    Varbūt atceļā mēs varētu tos nofilmēt, Kris. Iznāktu laba epizode un teicams stāsts par sugu saglabāšanu, - Darels iemi­nējās.

-    Jā, tā mēs noteikti darīsim, ja varēsim bez grūtībām izkāpt uz klintīm. Esmu gatavs uz visu, lai tikai uzturētu tēmas asumu. Vai to būs iespējams izdarīt, Braien?

-     Domāju, ka būs, ja vien laivinieks piekritīs un laiks būs labs. Es viņam pavaicāšu.

Drīz tālumā parādījās Brāļu salas, un mēs ieraudzījām divus bākas uzraugus soļojam celtņa virzienā. Mēs ar Džimu sērīgi izteicām viens otram līdzjūtību, jo bijām pārliecināti, ka ne­viens no mums nepārdzīvos šaušalīgo lidojumu trauslā celtņa nestajā tīklā, kas rēgojās mums virs galvas.

-    Džim, vai tu varētu doties augšā pirmais ar visām kame­rām un mēģināt uzņemt dažus kadrus lidojumā? Tādā veidā skatītājiem radīsies īstais priekšstats.

Džims varonīgi piekrita un drīz vien mežonīgi šūpojās augstu virs mums. Kriss brauca augšā nākamais, pēc tam, cieši acis aizmiegusi, gaisā uzlidojām mēs ar Džeriju. Piedzīvojums bija neizsakāmi drausmīgs, un mēs jutāmies ārkārtīgi atviegloti, kad ar troksni sabrukām uz celtņa platformas. Es steidzīgi Izķe­purojos no tīkla, pirms tas no jauna laižas lejup uz jūru. Trīs na­matēvi - viens ziemeļnieks un divi jaunzēlandieši - sveica mūs ar dažādu pakāpju sajūsmu. Bils Raits, kurš bija ne tikai bākas uzraugs, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, vērsās pie Braiena.

-     Es saņēmu jūsu ziņu, Braien, un esmu filmēšanas tuvplā­niem noķēris dažas tuataras. Vai vēlaties tās redzēt? - viņš vaicāja Džerijam. Bija nu gan īstais jautājums, kādu uzdot Darelam!

Šīs ķirzakas no lielo rāpuļu ziedu laikiem palikušas pilnīgi nemainīgas, tām joprojām saglabājušās trešās acs paliekas pie­res vidū. Par laimi, tuataras ir sastopamas dažādās salās gar Jaunzēlandes piekrasti, un, kā jau visa Jaunzēlandes fauna, ir stingri aizsargātas, kaut arī valdība neuzskata, ka tām draudētu izmiršana.

Bils Raits aizveda mūs uz nelielu šķūnīti un atvēra durvis. Visa grīda šķita kā noklāta ar tuataru paklāju, tomēr ķirzakas neatgādināja zoodārzos redzētās tuataras. Šīs te bija koši krā­sainas ar dzeltenu kroku seksti pāri mugurai un baltiem plankumiem uz viscaur brūnajiem ķermeņiem. Bils vienu ķir­zaku pasniedza Džerijam, kurš to paņēma uzmanīgi kā stikla greznumlietiņu; ķirzaka mierīgi tupēja viņa plaukstās un ne­pavisam nelikās aizvainota par tik pamatīgu nopētīšanu.

-    Kris, vai šie radījumi nav apbrīnojami? - Džerijs jūsmoja. - Paskaties vien uz brīnišķīgajām krāsām! Zoodārzos neko tādu neieraudzīsi. Man sāk likties, ka vainojams pārāk lielais karstums ķirzaku būros. Ja man nākamgad izdosies dabūt pā­rīti, es tām uzbūvēšu īpašu mītni un centīšos tajā radīt tuataru dabiskās vides apstākļus ar pareizo temperatūru. Esmu pārlie­cināts, ka ķirzakām tur klāsies labi.

Drīz vien viņš un Bils Raits bija iegrimuši aizrautīgā sarunā par tuataru -veselības problēmām un būtu tādā garā turpinā­juši visu dienu, ja Kriss neatgādinātu, ka patiesībā esam iera­dušies šos radījumus nofilmēt.

-   Atlieciet savu sarunu uz vakaru, kad būs satumsis, - mūsu producents ierosināja.

Tuataras filmēšanas laikā izturējās ļoti atsaucīgi, gluži kā vē­lēdamās izrādīt sevi no labākās puses; uzturēdamies Brāļu salās, mēs nofilmējām arī pundurpingvīnus, kuri te mita kopā ar ķirzakām. Tomēr pingvīni pilnīgi sabojāja burvīgo gaisotni, visu nakti ēzeļveidīgi skaļi brēkdami zem mūsu kopējās guļam­istabas grīdas. Pat Džerijam šis koris galu galā sāka likties maz­liet apnicīgs.

Nekas, vērojot saullēktu, nespēj mēroties ar sajūtu, baudot pamatīgas brokastis - kafiju, šķiņķi, olas un pupiņas. Tās rada tādu brīnišķīgu gandarījuma sajūtu, kas jau robežojas ar paš­apmierinātību. Diemžēl laiks pamatīgi samaitājās un sāka iz­skatīties pagalam draudīgs.

-    Šaubos, vai kuteris šodien pēc jums ieradīsies, - Bils ietei­cās, šūpodams galvu. - Šāda jūra kapteiņiem nemaz nepatīk.

-    Te nu bija turēšanās pie grafika, - Kriss gandrīz apsūdzoši komentēja.

Visu atlikušo rīta cēlienu mēs bažīgi vērojām jūru, līdz ierau­dzījām kuteri smagnēji šķeļam viļņus. Džims novaidējās.

-    Tā vien liekas, ka šodien neiztikt bez zālēm pret jūras slimību.

Lidojums tīklā lejup uz viļņos lēkājošo kuteri bija vēl šaus­minošāks par vakardienas traukšanos augšup, taču drīz vien mēs visi bijām saspiedušies mazajā kajītē un zvalstījāmies Balto klinšu virzienā.

-   Vai tu joprojām domā, ka mēs tiksim augšā klintīs, Braien? - Džerijs noprasīja.

- Jā, kapteinis ir gatavs mēģināt.

Džims, Braiens, Kriss un Džerijs mazā laiviņā airējās uz klintīm, savukārt man piekrita apšaubāmā laime palikt kuterī. Nabaga Džimam nepārprotami klājās gauži grūti, tomēr viņš iztrausās no laivas uz drupenajām klintīm un tika pie vairākiem teicamiem karalisko kormorānu kadriem. Atgriezies pie ku­tera, viņš lēnām saļima uz sola un cieši iemiga.

Pašā Karalienes Šarlotes zundā jūra bija daudz mierīgāka, to­mēr esmu pārliecināta, ka nevienam no mums nebija žēl nokāpt no kutera un atkal sajust stingru pamatu zem kājām. Braiens vēlāk mums atstāstīja kapteiņa teikto: viņš nekādā gadījumā nebūtu devies šajā braucienā, ja nojaustu, cik tas izrādīsies bīs­tams. Lielu mierinājumu mēs no tā neguvām.

Mūsu nākamais mērķis bija Kraistčērča, kur vēlējāmies ap­skatīt aizrautīgā dabas aizsardzības entuziasta Džona Holoveja vadīto mežu rezervātu. Tur mēs vēlreiz pārliecinājāmies, kādu postu mežiem nodarījuši brieži un oposumi, tomēr nevarējām ilgi uzkavēties un ātri vien turpinājām ceļu uz Danīdinu - ka­ralisko albatrosu ligzdošanas vietu, kas atradās vēl viena Brīvās dabas aizsardzības departamenta pārstāvja - Stena Šārpa pār­ziņā.

Karaliskie albatrosi ir majestātiski putni, un zemesrags, uz kura atrodas bāka, ir vienīgā to ligzdošanas vieta visā Jaunzē­landes piekrastē, tādēļ šo putnu miers tiek stingri sargāts. Mums paveicās ieraudzīt vienu jauniņu mazliet nomākta izskata alba­trosu tupam gružu kaudzē, ko albatrosi dēvē par ligzdu. Sarunas laikā Stens ierosināja nofilmēt dzeltenacu pingvīnus, kuri arī at­radās viņa aizgādībā un ligzdoja turpat netālu no pilsētas. Brīvās dabas aizsardzības departamentam, enerģiski rīkojoties, izdevies izglābt šos pingvīnus no pilnīgas iznīcības. Notikums ar pingvī­niem ir lielisks piemērs, kā saprātīgi pasākumi var izglābt sugas, tomēr nekas tāds nebūtu paveicams bez vietējo iedzīvotāju un fermeru palīdzības, kuri iecēluši sevi putnu aizsargātāju goda amatos. Pingvīni ligzdoja burvīgā līcī turpat līdzās pilsētai, to­mēr tas atradās pietiekami nomaļā vietā, lai plānu izdotos īs­tenot. Bez grūtībām nokāpuši lejup pludmalē, mēs izklīdām uz visām pusēm putnu meklējumos.

Darelam beidzot izdevās noķert vienu no šiem pievilcīga­jiem radījumiem ar gaiši dzeltenu galvu un koši dzeltenām acīm. Viņš putnu pamatīgi aplūkoja, kamēr Džims to filmēja no visām pusēm; beidzot atlaists brīvībā, pingvīns šāvās prom augšup pa nogāzi un nozuda alā.

- Šis putns ir savai sugai tiešām glīts, - Darels secināja, - un patiesi ievērojams departamenta sasniegums.

Stens vienkārši pasmaidīja, tomēr izskatījās nepārprotami iepriecināts par sava darba augsto novērtējumu.

Mēs negribīgi atvadījāmies no patīkamā, kautrīgā cilvēka un devāmies uz Teanau ezera nacionālo parku. Tieši šeit cerē­jām gan ieraudzīt, gan nofilmēt kalnugriezes savvaļā, lai gan ce­rības kaut vai tikai uz mirkli pamanīt šos tramīgos putnus bija niecīgas. Iekārtojuši mani diezgan greznajā viesnīcā vienā ezera krastā, visi četri vīrieši mazā planierī traucās tālāk ielejā - ja neņem vērā iešanu kājām, šis bija vienīgais paņēmiens, kā pār­vietoties šajā apvidū. Es nolēmu nedoties līdzi vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, lai tiktu galā ar daudzajām jaukajām vēstulēm, kuras tikām saņēmuši. Vēlējos arī rakstiski pateikties tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri mums bija palīdzējuši visā ceļojuma laikā, - šis darbs jebkurā ekspedīcijā ir viens no svarī­gākajiem.

Visu ielejā pavadīto laiku nemitīgi lija, zemu pāri kalnu vir­sotnēm slīga migla. Vienīgā kalnugrieze, ko vīriem bija izdevies ieraudzīt, esot zibenīgi nozudusi. Biju piekritusi satikties ar viņiem motorlaivā otrpus ezeram. Laiks bijis pārāk slikts lido­šanai, tāpēc viņiem ar filmām, kamerām un nometnes aprīko­jumu bija nācies rausties lejup pa slidenajām, izmirkušajām, skābaržu klātajām nogāzēm. Ezera malā visi četri atvilkās pa­matīgi izmirkuši un nomākti. Par spīti vēstuļu rakstīšanai, es biju lieliski izbaudījusi īso atelpu un labprāt vēlējos turpināt ceļu, taču Kriss spēja tikai kunkstēt. Viņi nebija redzējuši nedz kalnugriezes, nedz arī kaut vienu keu - par to visi bija īpaši pārsteigti, jo šie kalnu papagaiļi tiek uzskatīti par tik bieži sa­stopamiem, ka ļaudis tiem vārda tiešā nozīmē kāpj virsū.

-     Es kategoriski atsakos doties prom no Jaunzēlandes, ne- nofilmējis keas, - Kriss paziņoja.

Tobrīd mēs dedzīgi vēlējāmies nokļūt Austrālijā, tāpēc Kriša neizskaidrojamā kaislība pret šiem augstkalnu "klau­niem" draudēja kļūt traucējoša. Keas patīk visiem, izņemot aitkopjus, kuri ir pilnīgi pārliecināti, ka šie putni uzbrūk jē­riem un knābā to nieru taukus. Vidusmēra fermeri nenem vērā faktu, ka šim pieņēmumam nav nekādu pierādījumu, un bezbēdīgi šauj keas, kur vien tās parādās. Tas nozīmē, ka šos putnus neaizsargā un atsevišķos apgabalos tie var būt nopietni apdraudēti.

-     Vienīgā vieta, kur mēs vēl varam cerēt ieraudzīt keas, ir Kuka kalns mazliet tālāk uz ziemeļiem, - Braiens viņam pa­skaidroja.

Laika nebija atlicis daudz, tāpēc mēs uz Kuka kalnu trau­cāmies trakā ātrumā. Lieki teikt, ka neviena kea neparādījās, un nabaga Kriss gandrīz sajuka prātā. Viņa vaimanas sadzir­dēja viena no istabenēm.

-    Jūs gribat nofilmēt keas? - viņa vaicāja. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Viņas katru rītu atlido pie virtuves loga un mēs tās barojam ar ēdienu atliekām.

-     Ak, nē, es nespēju noticēt! Mēs tikai auļojam apkārt, un nu šī mierīgi paziņo, ka tie radījumi katru rītu ganās uz jumta tieši pie mūsu logiem! Tas ir par traku.

Protams, nākamajā rītā četri resni, smieklīgi, zaļi papagaiļi plūcās un ķildojās par kumosiem tieši zem mūsu logiem. Džims tvēra kameru un aizgūtnēm filmēja šos jocīgos putnus, kuri nekādi nespēj ņemt dzīvi nopietni un uzvesties cienīgi kā pa­pagailim pieklājas. Toties keas ņēmās gar visu viesnīcu, knābā­damas bez bēdu, plosīdamas kartona kastes un cenzdamās pārknābt mūsu lendroveru un itin visu, kas gadījās pa knā­bienam.

-     Kris, dārgumiņ, vai tagad varam doties tālāk uz Austrā­liju? - mēs uzstājām.

-     Jā, esmu pilnīgi laimīgs un uzskatu, ka šis mazais bariņš mums sagādājis materiālu sasodīti labai sērijai.

Mūsu draugi no Brīvās dabas aizsardzības departamenta sarīkoja grandiozu ballīti, un mums tikai ar lielām pūlēm [48] iz­devās Darelu no tās aizvilināt un likt pie mantu kravāšanas. Džims nolēma lidot uz Sidneju un sagaidīt mūs tur, kamēr mēs, pārējie, baudīsim greznību savā luksusa kajītē jaukā, vecā kuģī Wanganella. Džims pats šīs piecas dienas grasījās pavadīt smagā darbā, veidojot scenāriju mūsu ceļojuma nākamajam posmam - Austrālijai.

Wanganella kapteinis uzstāja, lai mēs celtos pašā rītausmā un vērotu iebraukšanu Sidnejas ostā, un man jāatzīst, ka skats bija pūļu vērts. [49] parasti nākas vilties, kad pati savām acīm ie­raugu to vai citu vietējo iedzīvotāju nemitīgi apjūsmotu skatu, taču slavenais tilts saules staru spožumā izrādījās patīkams iz­ņēmums. >

Krastā mūs sagaidīja Džims Saunderss kopā ar Hārta Dei- visa izdevniecības, Lielbritānijas padomes un BBC pārstāvjiem Austrālijā. Muitnieki bija ārkārtīgi laipni, un, pirms spējām aptvert, mēs jau traucāmies cauri milzīgajai, dunošajai Sid­nejai. Viljamsa kungs no Lielbritānijas padomes bija visžēlīgi nolicis preses konferenci savā kabinetā uz pēcpusdienu, tāpēc mums bija pāris stundu laika spēku atgūšanai. BBC pārstāvis mūs pacienāja ar ārkārtīgi bagātīgām pusdienām, šā procesa laikā gandrīz pazaudēdams savu automobili. Nabaga cilvēks bija apsolījis aizvest mūs uz restorānu, taču kaut kāda iemesla pēc mēs bijām iedomājušies, ka viņš pats kopā ar mums ne­brauks. Rezultātā viņam nācās skriet kājām, kamēr mēs vizinā­jāmies viņa milzīgajā mašīnā. Pēc tam mēs iekārtojāmies vies­nīcā, kuru Kriss bija raksturojis kā "pieticīgu".

-     Kāda iedoma tevi bija pārņēmusi, kad izvēlējies pieticīgu viesnīcu? - Darels satriekts noprasīja.

-    Tā bija ļoti lēta.

-     Un kā tad paliek ar manām ilgām iebaudīt malku dzē­riena, vērojot saulrietu?

-    Gan jau tev izdosies slepus ienest kādu pudelīti, - Džims mierināja.

-     Protams, un pēc tam pakošļāt piparmētru konfektes, lai slēptu smaku.

Tomēr, par spīti brīdinājumam, mēs nebijām sagatavojušies apstākļiem šajā svētnīcā: visiem vajadzēja dot rakstisku so­lījumu nelietot alkoholu. Par laimi, mums te bija paredzēts pa­vadīt tikai vienu nakti, tāpēc nolēmām sadzerties labi daudz pirms atgriešanās viesnīcā.

Nākamo triecienu zem jostasvietas sagādāja mums paredzē­tais lendrovers.

-    Kas tas tāds, velns parāvis? - mēs korī uzsaucām Džimam. Viņš ieķiķinājās.

-     Lendrovers, kurā mēs vizināsimies pa Austrāliju.

-    Šis grausts mūs nekādi nespēs nekur aizvest - jau tagad tas ir viena vienīga lūžņu kaudze.

-    Lai kā arī būtu, - Džims nokunkstēja, - zinu tikai to, ka šo te man izsniedza Sidnejas garāžā. Kad es sāku protestēt, man ie­teica jautājumu risināt ar galveno aģentūru Melburnā.

Braucamais bija īsta grabaža, kam ne tikai pirmais jaunības trakums aiz muguras, bet kaps jau rēgojas pie apvāršņa. Taču mēs tik un tā iespraucāmies kabīnē un braucām atpakaļ uz viesnīcu.

Tā sākās visdrudžainākās divdesmit četras stundas, kādas atceros savā mūžā piedzīvojusi. Avīžnieki nepavisam neuzve­dās delikāti un lika mums ņurdēt aiz dusmām. Turklāt mums, Kriša vārdiem izsakoties, nācās "vienkārši satikt" nebeidzamus ļaužu barus. Kriss bija pārliecināts, ka Sidneja mūs slikti ie­tekmē, un nespēja vien sagaidīt, kad varēsim doties tālāk. Ne­vienam no mums tā arī neradās iespēja apskatīt Sidneju.

Kriša Meka bija Kanbera - federācijas galvaspilsēta un C. S. I. R. O. (Austrālijas Valsts savienības zinātniskās un industriā­lās izpētes organizācija) Brīvās dabas nodaļas mītnes vieta, un viņš bija apņēmies citus tur nogādāt pēc iespējas ātrāk. Mūsu pacietības mērs bija gandrīz pilns, kad pilnīgā nestundā iera­dāmies Kanberā un atklājām, ka vienīgā iespējamā viesnīca ir blusu apsēsts, nolaists mežonīgo rietumu stila salons apmēram piecu jūdžu attālumā no pilsētas. Tur izskatījās tā, it kā cauri tikko būtu izbrāzušies sarkanādainie, bet tā tomēr bija vieta, kur pārlaist nakti.

Pa ceļam uz Kanberu Kriss pilnām mutēm ņēmās stāstīt par cilvēkiem, ar kuriem mums nāksies satikties, un brīdināja, ka varētu būt pagrūti saprasties ar C. S. I. R. O. vadītāju Hariju Fritu, ar kuru pa ceļam uz Jaunzēlandi viņš bija uz īsu brīdi ti­cies. Austrālieši ir ļoti līdzīgi ziemeļniekiem - vidustoņi nepa­stāv, tikai balts un melns, un cilvēks viņiem vai nu patīk vai nē.* Ja austrālietim sarunas biedrs iepaticies, viņš tā labā sagriezīs kopā zemi ar debesīm. Šāda attieksme ir ļoti uzmundrinoša pēc gadiem ilgas dzīvošanas Anglijas dienvidos, kur cilvēks par otru pateiks visu, izņemot savas patiesās domas. [50] Tāpēc mēs iegājām Frita kunga kabinetā, turēdami īkšķus. Viss bija atkarīgs no šā vīra gatavības sadarboties. Neizskatījās, ka viņš pārlieku priecā­tos mūs sastapt, tomēr izturējās gluži pieklājīgi un pat piedā­vāja mums apsēsties. Frita kungs nebija tas vīrs, ar kuru kopā doties pārgājienā vai kurš ar prieku šķiestu savu dārgo laiku mūsu dēļ, tādēļ Kriss un Darels bez liekas kavēšanās ķērās pie stāstāmā. Harijs Frits tostarp vienkārši sēdēja, laiku pa laikam pamāja ar galvu un izteica kādu piezīmi. Kad abi bija beiguši, viņš pāris mirkļu padomāja un tad teica:

- Ziniet, es personīgi labprāt palīdzētu, tomēr nevaru pa­vēlēt saviem puišiem mest pie malas viņu darāmo un iet jums palīgā, ja vien viņi paši to nevēlas. Man pēc pāris minūtēm jāpiedalās sapulcē, bet es jūs aizvedīšu uz aplokiem un ļaušu ar viņiem aprunāties. Ja puiši piekritīs, viss būs kārtībā.

Aploki bija lieli nožogojumi turpat līdzās biroju ēkai, kur tika turēti somaiņi, - piemēram, ķenguri un ehidnas, lai tos varētu novērot tiešā tuvumā. Harijs Frits mūs iepazīstināja ar vairākiem zinātniekiem, kuri galvenokārt pētīja ķengurus. Zinātnieki šajā iestādē plaši nodarbojās ar ķenguru problēmu, un C. S. I. R. O. krita neapskaužamais uzdevums iestāties vai nu par ķenguriem, vai pret tiem. Galvenais eksperts somaiņu vairošanās jautājumos bija doktors Džefs Šērmans, un tikai pateicoties šā burvīgā cilvēka interesei, entuziasmam un dedzī­gajai piekrišanai palīdzēt mēs vispār varējām īstenot savas ie­ceres Austrālijā. Pēcpusdienā pārrunas Harija Frita kabinetā turpinājās, un to rezultātā tika nolemts, ka mums jāatgriežas

Kanberā pirmajā jūnijā un jācer, ka izdosies nofilmēt ķengu- rēna dzimšanu. Šis process pilnībā vēl nekad nav ticis filmēts, un Kriss Pārsonss juka vai prātā no prieka, jo tam vajadzēja kļūt par visas filmas kulminācijas punktu. Pateicībā par palīdzību Kriss apsolīja pasniegt C. S. I. R. O. kopiju no jebkuras filmas,

ko izdosies uzņemt.

Bezgala apmierināts ar sevi, Kriss no jauna noplīkšķināja pātagu, un drīz vien mēs Melburnā sarunājāmies ar Alfrēdu Bačeru - Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības dienesta va­dītāju. Brauciena laikā mūsu aizvēsturiskais lendrovers bija nospriedis, ka īpaši nepriecājas par iespēju pavadīt mūs ekspe­dīcijā, un pazaudējis aizmugurējo ātrumpārslēgu. Pateicoties vietējās garāžas darbinieku un policijas automašīnas palīdzībai, kura gadījās tuvumā, mums izdevās nogādāt autiņu Melburnas aģentam, kurš negribīgi piekrita sagādāt mums jaunāku un var­būt mazliet uzticamāku modeli.

Pa to laiku Ina Votsone no Brīvās dabas aizsardzības organi­zācijas, Darelam par lielu sajūsmu, bija sarunājusi mums ap­mešanos krogā, un šajā vietā mēs pavadījām vairākas patīkamas naktis. Krogu vadīja ziemeļniece, kuras vienīgā vēlēšanās, kā šķita, bija mūsu barošana līdz pārsprāgšanas robežai.

Pirmais izbraukums bija uz Šērbrukas mežu - biezi apau­gušu teritoriju netālu no Melburnas centra. Šeit publiku regu­lāri izklaidēja liras putni, uzkalnos dejodami un atdarinādami itin visu meža putnu balsis. Šīs mazās izklaidētājgrupas zvaig­zne Spotijs drīz vien parādījās un graciozi pieņēma mūsu pie­dāvāto cienastu, taču nekas nespēja viņu rosināt uzkāpt uz­kalnā un mazliet padejot kameras priekšā. Mēs vajājām Spotiju vairākas ļoti aukstas un slapjas dienas, taču putns palika nepie­lūdzams. Satikām trīs ļoti rāmas un robustas kokaburas, un Džerijs satikās ar resnu, manāmi sagurušu vombatu, kurš ne­pārprotami atgādināja Vinniju Pūku pēc medus orģijas, taču, uzgrūdies Darela dubļainajiem zābakiem, ātri vien iespruka at­pakaļ alā. Kriss atkal krita bezcerībā, un Džims, paķēris kameru, izmisumā metās iekšā mežā, atstādams mūs ar otru kameru un skaņu ieraksta aparātu dežurējam pie uzkalniņa. Apmēram pēc stundas viņš atgriezās, starojoši smaidīdams.

-     Tagad viss kārtībā, Kris, - viņš paziņoja, pamādams ar roku. - Tev nav vairs ne par ko jāraizējas - esmu visu izdarījis. Dabūju iekšā nevis vienu, bet veselus divus lirastu tēviņus. Vēl viens mazs Rembrants.

Kriss nespēja noticēt savām ausīm, iekams pats dabūja redzēt attīstīto filmu.

-    Sasodīti lieliski, Džim, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. Kriss jutās pārlieku laimīgs, un Džims pamatoti lepojās ar sa­viem panākumiem.

Filma par Austrāliju nekādi nevarēja būt pilnīga bez aini­ņām no koalu dzīves, kaut arī mēs nespējām iedomāties, kā ie­kļaut koalas programmā, nenovirzoties no galvenās tēmas; mums palīgā no jauna nāca Votsones kundze. Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības departaments, kā izrādījās, jau vairā­kus gadus bija atbildīgs par šo mīlīgo radījumu aizsardzību, un rezultātā kādreiz līdz iznīcībai nonākušie dzīvnieki nu bija dro­šībā. Taču parādījās jauna problēma: koalu tagad bija tik daudz, ka tie noēduši gandrīz kailus visus eikaliptus savā apkārtnē, un nebija pietiekami saprātīgi, lai apjēgtu, ka jāpārceļas uz citu, leknāku apgabalu. Tādēļ Brīvās dabas aizsardzības departa­menta ļaudis laiku pa laikam noķēra mazu koalu bariņu un pārveda uz jaunām barošanās vietām. Tieši šo procesu mēs gra- sījāmies novērot.

Mūs ļoti interesēja, kā parka uzraugi gatavojas noķert šos tuklos lāčukus. Ikvienam, kurš kaut reizi mēģinājis pacelt lāci, ir nācies saprast, ka to grūti saņemt ciešā tvērienā, turklāt ko­alas kažoks ir īpaši biezs. Tomēr kāds gudrinieks bija izgudro­jis ļoti vienkāršu paņēmienu, ar kura palīdzību sagādāt lāčiem pēc iespējas mazāk neērtību. Vispirms jāatrod koks, kurā tup koala, tad jāsadabū ļoti gara, doba metāla caurule ar tai pievie­notu slīdošu cilpu. Šie lāči ir ļoti paļāvīgi radījumi un nemaz nemēģina izvairīties, kad tiem pār galvu pārslidina cilpu. Pro­tams, cilpa ir nodrošināta ar mezglu, lai dzīvnieku neno- žņaugtu. Kamēr viens ķērājs darbojas ar cilpu, pārējie sapul­cējas zem koka, turēdami apaļu segu, kam jādarbojas kā ķeramajam tīklam. Seko spējš rāviens, un koala neskarts ielido tīklā. Pēc tam noķertos dzīvniekus ātri un prasmīgi ievieto īpašās kastēs. Viss notiek tik strauji, ka koalas pat nespēj ap­tvert, kas ar tiem notiek. Mēs noķērām kādu duci dažāda lie­luma koalu. Kaut arī šie dzīvnieki izskatās mīlīgi un nekaitīgi, Darels pats uz savas ādas dabūja pārliecināties par ārkārtīgi asa­jiem priekšķepu nagiem, kad centās krietni tuklam koalam palīdzēt tikt augšā kokā. Aprobežoto koalu lielākais ienaidnieks mūsdienās ir mežu ugunsgrēks, jo tie vienkārši paliek, ieķēru- šies zaros, līdz sadeg pelnos. Visnotaļ briesmīgs gals tādam bur­vīgam un nekaitīgam dzīvniekam.

Uzturoties Viktorijā, mums bija tas gods ieraudzīt vēl vienu dzīvnieku, kurš ticis uzskatīts par pilnībā izmirušu, bet tagad no jauna parādījies. Tas bija sīks somainis - Līdbītera oposums. Divi šie mazie dzīvnieciņi mitinās sagūstīti Brīvās dabas aizsar­dzības departamenta galvenajā mītnē Melburnā, bet mēs ļoti vēlējāmies redzēt viņus mazajā apgabalā Dandenongā, kur tie dzīvo savvaļā. Šā apgabala atrašanās vieta tiek turēta stingrā slepenībā, taču tā ir tik niecīga, ka baidījāmies - meža uguns­grēks varētu visu populāciju iznīcināt. Neatceros nevienu reizi, kad pat Anglijas ziemā es būtu tik ļoti salusi kā tajā aukstajā rudens naktī, kad klīdām šurpu turpu pa ceļu, klausīdamies oposumu ložņāšanā starp kokiem. Mums visiem bija spēcīgas kabatas baterijas, tāpēc ikvienu dzīvnieku, kurš nokļuva staru kūlī, bija iespējams viegli saskatīt. Tonakt mēs redzējām daudzu citu sugu oposumus un lidvāveres un jau sākām zaudēt cerības ieraudzīt Līdbīterus, kad mūsu pavadonis sastinga uz vietas, pielika pirkstu pie lūpām, mudinot mūs izturēties klusi, un pavērsa sava lukturīša staru pret koku turpat netālu - tajā uz zara klusi tupēja Līdbītera oposums un blenza uz mums. Šis dzīvnieks, kas man atgādināja vāveres un bušbēbija krusto­jumu, nepavisam nelikās nobijies, ka viņu nopēta vesels bars cilvēku. Mēs aizmirsām par salu. Pēc brīža dzīvnieciņš sīki ie­pīkstējās un nozuda augstāk kokā.

-    Nu, Kris - bija taču pūļu vērts, vai ne?

Kriss nebija spējīgs atbildēt, un mēs no viņa neko sakarīgu nedzirdējām, iekams viņš bija nonācis meža būdā pie karsti sakurta kamīna un dzēra karstu tēju ar bagātīgu viskiju piedevu.

-   Ļoti jauki, ļoti jauki, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. - Mil­zīgi jauka sērija.

Mūsu viesnīcas istaba, kad tajā atgriezāmies, bija auksta kā ledus pagrabs, un Darels pirms līšanas izsalušajā gultā atteicās izģērbties.

Mūsu vizīte Viktorijā beidzās ar ceļojumu uz Hīlsvilas re­zervātu, kura nosaukums vienmēr saistās ar ievērojamo Aus­trālijas dabaszinātnieku Deividu Fleiju. Vēlāk to vadīja Bils Gaskings un viņa sieva. Visu dienu gāza lietus, taču mums iz­devās teicami nofilmēt vombatus, koalas un pīļknābjus; ierau­dzījām arī brīnišķīgu lirastu būri, ko rezervātam uzdāvinājis RAC.[51] Tomēr visspilgtāk man atmiņā iespiedies šausminošais skats, kādu atstāja nesenais meža ugunsgrēks, kas gandrīz iz­postīja visu rezervātu. Par spīti darbinieku varonīgajiem pūli­ņiem, vairāki ķenguri bija bīstami apsvilinājuši kājas un spēja izveseļoties tikai prasmīgas un uzcītīgas kopšanas rezultātā. Mums Eiropā bieži nākas dzirdēt par mežu ugunsgrēkiem Aus­trālijā, taču tikai tad, kad savām acīm gadās redzēt sakropļotus kokus un beigtus dzīvniekus, mēs īsti saprotam, cik tie postoši. Visbriesmīgākais ir tas, ka lielākā daļa ugunsgrēku sākas neap­domīgu cilvēku bezatbildīgas rīcības dēļ. Cilvēku un dzīvnieku ciešanas ir neizmērojamas, tāpēc nav brīnums, ka sodi par ugunsgrēka izraisīšanu ir bargi.

Kaut kā mums izdevās saskaņot savu Kanberas grafiku ar Džefa Šērmana un viņa grūsnās ķengurienes Pamelas plāniem, tomēr lielā notikuma vaininiece nolēma, ka vēl nav īsti gatava, tāpēc mēs apmetāmies greznā motelī turpat netālu un saglabā­jām modrību. Bija gluži tā, it kā gaidītu paši savu mazuli: pie­tika ķengurienei pakustēties, kad mēs jau traucāmies pie viņas ar kamerām. Pamela vilka dzemdības garumā veselas divas dienas, un vienu nakti puiši pavadīja nomodā pie būra, turē­dami kameras gatavībā. Tā vien šķita, ka ikvienam Kanberā zi­nāms par mūsu gaidām, jo mūsu traukšanās šurpu turpu saska­nēja ar Keystone Cops[52] labākajām tradīcijām. Lieki teikt, ka ķenguriene pa īstam ķērās pie darba tieši tad, kad bijām kārtējo reizi atgriezušies motelī. Vēl nekad filmēšanas grupa nebija sa- vākusies kopā tādā tempā. Pamela savā aplokā bija ērti iekārto­jusies stūrītī un, atgāzusies pret žogu, rūpīgi tīrīja somu. Ma­zulis piedzima, pirms vēl īsti spējām to aptvert, un mēs vērojām sīciņo radījumu centīgi rāpjamies augšup pa mātes vēderu, līdz tas sasniedza somu un ieķērās vienā no pupiem. Likās neticami, ka šis aklais, gandrīz vēl neizveidojies ķengurēns spēja izcīnīties cauri vilnas vāliem, nesaņemdams no mātes nekādu palīdzību. Pati ķenguriene jaundzimušajam nepievērsa ne mazāko uzma­nību un noņēmās vienīgi ar sevis aptīrīšanu.

Dzemdības bija fiksētas ar abu kameru palīdzību, un visi ju­tās laimīgi, ka tās beigušās tik labi. Bosvels, kurš nu jau izaudzis par glītu pelēko ķenguru, ir iekļuvis televīzijas vēsturē. Tā bija pirmā reize, kad ķengura dzimšana tika parādīta publikai.

Lai parādītu mums citu sava ķenguru pētījuma aspektu, Harijs Frits un viņa asistents Bīvens Brauns mūs aizveda uz lielu aitu fermu pie Grifitas pilsētiņas. Ferma piederēja Harija draugam, kurš bija palīdzējis C. S. I. R. O. īstenot ķenguru ierobežošanas darbu. Braukdami pa dubļaino ceļu, mēs itin visur redzējām lielus sarkanos un pelēkos ķengurus, emu un reizēm arī kādu lapsu. Virs galvām mums klaigādami virpuļoja mazi papagailīši un kakadu. Tas viss atsauca atmiņā Argentī­nas pampas. Harijs un viņa puiši bija uzbūvējuši īpašu ķen­guru slazdu, lai varētu noķertos dzīvniekus iezīmēt ar īpašām kaklasiksnām un tādējādi sekot to gaitām. Mēs pavadījām šausmīgu stundu, ar lendroveru braukādami pa visu apvidu un ielenkdami ķengurus to iezīmēšanai un pārbaudei.

Grifita ir ievērojama vieta Jaundienvidvelsā, jo atvēlējusi ve­selu apgabalu pastāvīgam krūmāju lielkājvistu rezervātam. Šie lielie, tītariem līdzīgie putni perē olas pašu izraktās karstum- bedrēs, kurās regulē temperatūru, pēc vajadzības uzkārpot tām vairāk zemes vai arī nokašņājot lieko. Braucot uz lielkājvistu rezervātu, mēs ieraudzījām pie aploka žoga pienaglotus vairā­kus beigtus smailastes ērgļu jaunuļus. Šos nelaimīgos putnus piemeklējis tāds pats liktenis kā Jaunzēlandes keas - tos vajā aitu fermeri, jo apgalvo, ka ērgļi nogalinot jērus.

Kriss bija nolēmis, ka mums jābrauc uz Kvīnslendu un jā­apciemo Deivids Fleijs. Viņa rezervāts atradās Bērlihedā, tūlīt aiz Kvlnslendas robežas un pavisam tuvu Zelta krastam - garai zeltainu smilšu pludmaļu virknei, ko Austrālijā iecienījuši atpūtnieki. Džerijs man gadiem ilgi bija stāstījis par šo aizrau­tīgo cilvēku, kas visu savu dzīvi veltījis Austrālijas dabas aiz­sardzībai un sekmīgi nebrīvē pavairojis pīļknābjus.

Jau no Darela un Deivida satikšanās mirkļa bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ir dvēselē radniecīgi, un drīz vien abi bija iegri­muši visas pasaules dabas aizsardzības un sugu saglabāšanas problēmu apspriešanā.

Mēs ar Krišu izmantojām izdevību aizbraukt uz Brisbenu un sadabūt mazliet naudas. Kaut arī bija rudens, laiks Kvīnslendā bija burvīgs un likās tik patīkami atkal pasildīties pēc Viktorijas svilinošā aukstuma un Kanberas skaudrajiem vējiem. Džims izmantoja brīdi, kad Pārsonss nodarbojās ar kaut ko citu, un pavadīja visu dienu pludmalē, kur, kā izrādījās, viņu par sodu gandrīz apēdušas haizivis.

Kopā ar Deividu Fleiju un viņa sievu Ingrīdu mums pagāja vairākas interesantas dienas, un abi likās ļoti iepriecināti par iespēju uzņemt mūs savā mājā un izrādīt kolekciju. Vispirms mēs apskatījām koalu koloniju, īpaši kādu mazuli, kurš kate­goriski iebilda pret izņemšanu no mātes somas un steidzīgi atgriezās tajā, tiklīdz Deivids viņu palaida vaļā. Kāda albīna emu mātīte izrādīja neprātīgu mīlestību pret Darelu un sekoja pa visu aploku, snaikstīdamās viņam pāri plecam un ar pie­lūgsmi vērdamās sejā. Viņa pat mēģināja pārliecināt Darelu, lai viņš palīdz tai perēt olas. Tomēr kolekcijas zvaigzne bija karei­vīgs jauns kazuārs Klods, kurš pārvaldīja aploku, apveltīdams ar labi tēmētu spērienu ikvienu ķenguru, kas uzdrošinājās gadīties ceļā.

Galvenā Fleija kolekcijas burvība bija tā, ka visi dzīvnieki bija pilnīgi rāmi un, kā likās, pazina Deividu. Pat pīļknābja tē­viņš ļāva paņemt sevi rokās, kaut šie dzīvnieki ir īpaši slaveni ar to, ka grūti pieradināmi. Savas mājas pagrabā Deivids turēja izmeklētu kolekciju rāpuļu un vairākus paša izaudzētus somai- ņus. Fleijs ir viens no retajiem cilvēkiem Austrālijā, kurš, par spīti plašajai opozīcijai un lauksaimnieku vienaldzībai, patiesi rūpējas par vietējās faunas pārstāvju tiesībām šeit dzīvot līdzās aitām un liellopiem.

Bija tiešām žēl, kad filmēšana nonāca pie beigām. Mēs at­stājām Krišu un Džimu baudām godīgi nopelnīto atvaļinā­jumu, bet paši steidzāmies atpakaļ uz Sidneju, lai pagūtu uz Singapūras kuģi. Sidnejā mums atkal uzklupa avīžnieki, bet šoreiz mēs patiešām varējām pastāstīt, ka esam no sirds izbau­dījuši gan šo zemi, gan tās dzīvniekus - lielākajai daļai žurnā­listu tas bija pārsteigums.

Mūsu ierašanās Malajā stipri atšķīrās no Jaunzēlandē vai Austrālijā piedzīvotā. Piestājuši Singapūras krastā, mēs atklā­jām, ka Kriss un Džims atteikušies no Lielā Barjerrifa piedāvā­tajām baudām un traukušies šurp, lai mums pievienotos. Kriss pat atļāva mums uzkavēties Singapūrā divdesmit četras stun­das. īpašu prieku mēs no tā neguvām, jo laiks bija karsts un sutīgs, turklāt trūka ūdens.

Darels bija laimīgs par atgriešanos tropos, jo vienmēr bija vēlējies paviesoties Malajā - pēc manām domām, savu draugu ietekmēts, kuri tur jau bijuši un izteikuši sajūsmu. Braukdami pa uzbērto ceļu iekšzemē, mēs piedzīvojām kārtējo mazo ķibeli ar lendroveru un gandrīz pazaudējām vienu riteni, taču palīgā nāca britu armija un bojājumu izlaboja. Mēs steidzāmies uz nelielu pieņemšanu, kuru mums par godu Kualalumpurā bija sarīkojis britu preses dienests, taču pusceļā salūza kāda mašīnas detaļa un nācās vilkties ar piecarpus jūdžu ātrumu stundā, līdz tikām tuvākajā mazpilsētā, kur ķiniešu garāžas īpašnieks kļūmi šā tā salaboja. Rezultātā mēs galvaspilsētu sasniedzām vēlu nakti un palaidām pieņemšanu garām.

Istabas mums bija rezervētas The Federal - greznā viesnīcā ar gaisa kondicionētāju. Katrai istabai bija atsevišķa tualete, un ēdiens bija teicams - gan ķiniešu, gan eiropiešu gaumē. Džims kā suns uzklupa gaļai un dārzeņiem, eksotiskākas ēdmaņas at­stādams pārējo ziņā. Džims šķita pastāvīgi uztraucamies, ka vietējie vēlas viņu noindēt, taču galu galā viņš vienīgais iedzī­vojās vieglā dizentērijā, kaut arī bija baudījis tikai eiropiešu ēdienus. Mūsu viesnīca likās atrodamies visas ķīniešu sabiedrī­bas aktivitāšu centrā, tāpēc es neapdomīgi piedāvājos sēdēt ar muguru pret istabu un šādā veidā devu visiem trim vīriešiem iespēju apveltīt mīlas pilniem skatieniem ikvienu ķīniešu skaistuli, kura ienāca pa durvīm. [53] es vienmēr zināju, kad is­tabā ienākusi kāda eksotiska būtne, jo sarunas tūlīt aprāvās, trīs galvas pagriezās pret durvīm un trīs pāri acu cieši sekoja tās gaitām. Eiropietes tādā vietā kā Malaja, tāpat kā visur citur Tā­lajos Austrumos, nokļūst zināmā mērā neizdevīgā stāvoklī [54] : viņām nav labvēlīgs nedz klimats, nedz arī pilnīgi noteikti - trauslā vietējo sieviešu grācija. Reiz mēs braucām liftā kopā ar ļoti daiļu malajiešu sievieti, un durvis aizveroties Džimu un Krišu gandrīz sašķaidīja gabalos, jo tie liecās ārā, dedzīgi vēlē­damies redzēt, kurā stāvā dāma izkāpj. Viņi bija satriekti, kad nākamajā rītā ieraudzīja skaistuli sēžam pie brokastu galda kopā ar kādu atbaidošu eiropieti.

-    Kas viņam ir tāds, kā mums nav? - Džims murmināja.

-    Varbūt nauda? - es ieteicos.

Vēl Kualalumpurā vīriešus apbūra daudzie masāžas saloni, kuri, kā mums tika stāstīts, patiesībā ir tikai citā vārdā nosaukti priekanami. Tomēr nekādi pamudinājumi nepiespieda ne­vienu no viņiem par to pārliecināties.*

Pirms ierašanās Malajā mēs bijām brīdinājuši Krišu, ka at­tiecības ar varas pārstāvjiem tropu zemēs pamatīgi atšķiras no līdzīgas sadarbības mērenā ldimatā. Viņš bija apsolījies neie­dzīvoties kuņģa čūlā, arī nenograuzt nagus līdz elkoņiem, ja visu neizdosies pienācīgi nokārtot, taču pēc pusotras nedēļas, kad joprojām nebija izlietota ne pēda filmas, Kriss sāka no­pietni apsvērt pašnāvības iespēju. Tomēr vēlāk mums sāka veikties mazliet labāk, un mēs nolēmām doties uz Taman Ne­garu - Kelantanas, Pahangas un Trenganu provinču nacionālo parku.

Mēs pa lieliskiem ceļiem braucām uz mazu pilsētiņu Kuala- lipisu Dželajas upes krastā, kur galvenais medību uzraugs Džeimss Ovs bija mums noorganizējis sagaidīšanu un nogādā­šanu ar motorlaivu līdz tūkstoš sešsimt septiņdesmit septiņas kvadrātjūdzes lielajam parkam. Pati Kualalipisa bija itin prāva apdzīvota vieta, kurā atradās ļoti moderna izskata banka un kinoteātris, bet nakti mēs pavadījām pussagruvušā atpūtas mājā. Motorlaiva ieradās agri no rīta, un drīz vien mēs neiedo­mājamā ātrumā traucāmies pa upi uz priekšu. Džims bija no­pircis armijas parauga cepuri un kopā ar mani apsēdies priekš­galā, kad pēkšņa vēja brāzma norāva viņam militārās elegances atribūtu no galvas. Viņš dziļā nopietnībā lādējās, ka miršot no saules dūriena, un mēs jokojot apsolījām, ka nopirksim viņam tropu ķiveri ar gravējumu, kad atgriezīsimies Kualalumpurā. Mazliet vēlāk, iegriežoties upes līkumā, mēs ieraudzījām augstā krastā uztupušos mazu ciematu. Laivinieks bija nolēmis ap­stāties un kādu apciemot, un Džims iepriecināts paziņoja, ka te nopirkšot jaunu cepuri. Neņemdams vērā mūsu skaļos, nici­nošos smieklus, viņš izkāpa krastā un apsolīja atnest katram gardu, atvēsinātu dzērienu. Mums par lielu sarūgtinājumu, pēc desmit minūtēm Džims atgriezās ne tikai ar cepuri galvā, bet arī ar četrām ledusaukstas kokakolas pudelēm azotē. Kaut kur šo dubļu būdu jūklī viņš bija sameklējis mazītiņu veikaliņu, kas lepojās ar petrolejas ledusskapi un elegantu vīriešu galvassegu kolekciju.

Drīz atgriezās laivinieks, un mēs turpinājām traukties garām bifeļiem, kas rakņājās ūdenī, un dīvainām iedzimto būdām. Traukšanās pa krācēm bija lielisks piedzīvojums. Šīm motorlai­vām, kas būvētas Jaunzēlandē, ir tik sekla iegrime, ka tās spēj peldēt itin visur. Vienīgais, ar ko tās netiek galā, ir pa ūdens virsmu peldošās lapas. Lapas iesprūst dzinējā, un mūsu nabaga laiviniekam kādas četras reizes nācās ienirt un to iztīrīt.

Ceļojums likās velkamies stundām ilgi, un, par spīti laivi­nieka pastāvīgajiem apgalvojumiem, ka "atpūtas māja ir tūlīt aiz tā upes līkuma", mēs jau sākām krist izmisumā, kad beidzot ieraudzījām tālumā savu ceļa mērķi. Tieši šajā mirklī atvērās debesis, un pār mums sāka gāzties tāds lietus, kāds iespējams vienīgi tropos. Dabiski, ka glābt vajadzēja ekipējumu, nevis mūs, un rezultātā mēs viscaur izmirkām.

Kad piestājām pie steķiem, parādījās veselas nesēju ordas un uzņēmās rūpes par mūsu bagāžu, kamēr paši vilkāmies augšup pa kāpnēm un tālāk pa taku uz atpūtas māju. Mums par šaus­mām, tā izrādījās Kualalumpuras angļu skolas audzēkņu ap­sēsta; bērni bija ieradušies nacionālajā parkā tādā kā pamatīgā dabas pārgājienā. Patiesībā daži no viņiem vēlāk kļuva par zi­nošiem un noderīgiem cilvēkiem gan parkam, gan federācijai.

Vēlāk medību galvenais uzraugs mūs ielūdza pie sevis ap­spriest mūsu plānus. Viņš bija burvīgs, vecs nerātnis, kurš acīm­redzami bija svētās šausmās par savu priekšnieku Kualalum- purā un dedzīgi vēlējās mums palīdzēt. Viņš norīkoja vienu no mežziņiem nākamajā dienā doties kopā ar mums uz džun­gļiem un izrādīt dažādos novērošanas slēpņus, kā arī apsolīja mums aizdot laivas, kad vien būs vajadzība braukt augšup pa upi un izpētīt attekas. Nezinu, kurš no mums bija vairāk no­bažījies - Džims vai es. Nevienam no mums nepatika tropi, personīgi man tropiskie meži izraisīja klaustrofobiju, nemaz nerunājot par dēlēm. Mēs visi bijām piesardzības nolūkos ap­gādājušies ar garajiem zābakiem, kuriem vismaz teorētiski pienācās pasargāt kājas, bet tik un tā nebija iespējams iziet ār­pus atpūtas mājas teritorijas un izvairīties no veselas šo mūdžu armijas uzbrukuma. Darels zināja divus paņēmienus, kā tikt ar dēlēm galā: izmantojot vai nu iedegtu cigareti vai sāli, taču lielākoties dēles pamanījās salīst dažādās slēptās spraugās, un mēs viņas atradām un noņēmām tikai vēlāk, kad bijām atgrie­zušies mājās. Manās acis dēles no visiem tropu rieboņiem bija visatbaidošākās, un pretīgāka par visu bija asiņu šalts, kas iz­šaujas pēc dēles noņemšanas, galu galā radot smaga ievaino­juma ilūziju. Kādā pārgājienā man gadījās viena uz kājas, un es biju spiesta pilnīgi izģērbties, lai dabūtu to nost, jo kājās man bija šauri džinsi. Nelīdzjūtlgie vīrieši pamatīgi uzjautri­nājās.

Džimam atkal nācās ciest, jo viņš bija spiests ilgas stundas pavadīt smacīgā slēpnī, cerot sagaidīt kādu degunradzi. Par laimi, garlaicību kliedēja giboni. Viņu bija pilni koki mums virs galvām, pērtiķi veikli šūpojās zaros, pārmetās no koka uz koku un saklaigājās cits ar citu. Vietējie gibonus sauc par wah wah, jo viņi izdod tieši šādas skaņas; manās acīs giboni ir skaistākie no visiem pērtiķiem. Kualalumpurā mēs satikām kādu holandieti, kuram piederēja gibons jeb siamangs. Pērtiķim viņa mājā tika ļauta pilnīga brīvība, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šis radī­jums viņam nozīmēja vairāk nekā paša bērni. Gibons bija paga­lam izlutināts un braukāja pa pilsētu īpašnieka mašīnā, mežo­nīgi taurēdams.

Filmēdami dažas upes epizodes ar lielajiem augļēdājiem sik­spārņiem, kas mita mežā, Kriss un Darels bija apmetušies kādā sēklī. Viņi bija notupušies pašā krastā, vērās ūdenī un ap­sprieda nākamo filmējamo epizodi, kad pēkšņi ieraudzīja savā virzienā peldam lielu, melnu kobru. Abi tupēja pilnīgi nekus­tīgi, līdz čūska piepeldēja pārsteidzoši tuvu. Tad tā pēkšņi pa­manīja abus vīriešus, šausmās metās atpakaļ un nozuda. Kriss, gluži dabiski, bija stipri satriekts, taču Darels paskaidroja, ka šis esot vēl viens piemērs, cik ļoti čūskas baidās no cilvēkiem. Upes krastā mēs lāgiem ieraudzījām kādu pundurbriedīti - burvīgu, miniatūru radījumu maza suņa lielumā, kuru meža iemītnieki ļoti iecienījuši gaļas dēļ, reizēm kādu sarkanu, koši krāsainu degunradžputnu riskanti balansējam uz trausliem zariem koku galotnēs. Taču lielākie zvēri no mums galīgi izvai­rījās, un Krišu šis fakts no jauna noveda dziļā depresijā.

Nākamajam filmēšanas posmam vajadzēja notikt Malajas austrumu krastā, slavenajā Dungunas bruņurupuču pludmalē - vienīgajā zināmajā vietā, kur milzu ādbruņurupuči dēj olas. Malajas dabas aizsardzības biedrība bija pierunājusi valdību sniegt palīdzību rezervāta izveidošanai, jo šie miermīlīgie milži atgriezās pludmalē gadu no gada, smagā darbā izraka bedres mīkstajās, zeltainajās smiltīs un iedēja tajās lielas kaudzes olu.

Malajieši savukārt olas izraka un pārdeva. Tas nozīmēja, ka ādbruņurupuči pilnībā izmirs, ja kaut kas netiks darīts olu aiz­sardzībai. Tādējādi pirms diviem gadiem īpašs pludmales posms tika atvēlēts tikai bruņurupučiem, un šā iemesla dēļ mēs bijām ieradušies.

Lai nokļūtu pludmalē, mums ar kaut ko pontonlaivai lī­dzīgu nācās šķērsot vairākas platas upes. Braucamais ne tikai izskatījās, bet arī izrādījās nedrošs, jo viens tāds pavisam nesen bija nogrimis ar cilvēkiem pilnu autobusu uz borta. Par laimi, ar mūsējo nekas ļauns neatgadījās, un visbeidzot mēs ieradā­mies Dungunā, kur mūs sagaidīja Zivju aizsardzības ierēdnis un viņa palīgs. Viņi savukārt mūs iepazīstināja ar malajieti, kurš vadīja olu koncesiju: pateicoties šim cilvēkam, mēs drīk­stējām ieiet pludmales aizsargātajā teritorijā. Viņš paskaidroja, ka bruņurupuči krastā iznākot naktīs un ka esot ļoti svarīgi neiztraucēt mātīti līdz brīdim, kad tā sāk dēt. Ja reiz process esot sācies, nekas vairs nespējot bruņurupucieni atturēt, taču, iztraucēta pirms dēšanas sākuma, viņa dodoties prom un, ie­spējams, nekad vairs tur neatgriežoties.

Vēlāk tajā pašā vakarā mēs atgriezāmies ar vairākiem spēcī­giem gaismekļiem, kurus mums bija aizdevušas malajiešu varas iestādes. Vilkšanās tumsā pa milzu pludmali, līdz potī­tēm stiegot mīkstās, lipīgās smiltīs un stiepjot smagu apara­tūru, nav gluži tas, kā man labpatiktos pavadīt nakti tropos, kad temperatūra sakāpj labu tiesu pāri astoņdesmit grādiem. Šķita, ka esam nosoļojuši garas jūdzes, līdz beidzot apstājā­mies.

-    Hei, nav laika sēdēt un kūkot, - Kriss skubināja. - Mums jābūt gataviem mesties uz priekšu tajā pašā mirklī, kad izdzir­dēsim signālu.

-    Jā, ser, - mēs korī noskandējām.

Mēs pacietīgi gaidījām minēto signālu, pēc iespējas labāk aizsargādami sevi no piķējošajiem moskītiem, turklāt tā vien likās, ka par iecienītāko mērķi viņi atkal izraudzījušies mani.

-    Ātri, ātri! - kāds sauca. - Bruņurupuči ir klāt! - Mēs, cik ātri vien spēdami, streipuļojām pa pludmali uz priekšu un meklējām saucēju.

-    Viņa tikko ieradusies, - malajietis teica. - Tagad izturie­ties ļoti klusi, līdz viņa sāks dēt. - Tagad! - viņš iekliedzās, un visapkārt atmirdzēja spoža gaisma. Kad acis bija ar žilbinošo gaismu apradušas, mēs pirmo reizi ieraudzījām ādbruņuru­puči. Mātīte bija milzīga un lempīga, viņa karstumā elsa un stenēja, pludinādama bedrē zem sevis pingponga bumbiņām līdzīgu olu straumi. Piepūlē viņai no acīm sūcās bagātīgas gļotu upītes. Beidzot olu straume aprāvās un bruņurupuciene sāka tās apbērt ar smiltīm, kuras rokot bija sakrājušās viņai abās pusēs. Spēcīgās pakaļējās airkājas ātri sastūma smiltis bedrē; reizēm bruņurupuciene šo nodarbi pārtrauca, lai ar savu mil­zīgo, deviņas pēdas garo ķermeni smiltis stingri pieblietētu. Beidzot lielais rāpulis apmierināts nosprieda, ka olas ir dro­šībā, un sāka lēni virzīties pa pludmali spēcīgo bangu virzienā. Milzīgais ķermenis ar priekšējo airkāju palīdzību stūmās lejup pa nogāzi, aizvien tuvāk ūdens malai, atstādams aiz sevis sliedi kā tanks. Nokļuvusi piejūras, bruņurupuciene iemērca vareno galvu viļņos, it kā vēlēdamās to nomazgāt un atvēsināt, tad ar pēdējo piepūli ieslīdēja viesmīlīgajā jūrā un, pirms nozust tumšajos viļņos, pamāja mums atvadām ar pleznu.

Olas no perēkļa tika izraktas, taču šoreiz nevis pārdošanai, bet pārvešanai uz īpaši sagatavotu, iežogotu vietu tālāk plud­malē. Dienas gaismā šī vieta atgādināja miniatūrus brāļu kapus, jo virs katras olu bedrītes bija uzstādīts vienkāršs koka krustiņš, uz kura atzīmēts olu skaits un ierakšanas datums. Pēc vairākām nedēļām virspusē izkārpījās burvīgi, mazi bruņurupucīši, kas izskatījās kā ģērbušies glītos, svītrainos uzvalkos. Mazuļus tad savāca, ievietoja lielā konteinerā ar ūdeni un aizveda tālāk jūrā, kur bezrūpīgos bruņurupucīšus vairs neapdraudēja piekrastes plēsoņas. Vēl par agru novērtēt, cik šī metode efektīva, taču tas vismaz bija sākums, un bruņurupuči tika paglābti no pilnīgas izmiršanas.

Mūsu producents nu bija pilnībā uzņēmis gaitu un raušus rāva mūs tālāk zemes vidienē - vispirms jau uz Ipohu, lai ap­ciemotu ornitologu Džefriju Allenu un viņa sievu, kuri labi pārzināja apkārtni un bija apsolījuši mums parādīt planējošo drakonu. Alleni mūs izklaidēja un ļāva piebāzt visu dārzu ar dra­konu filmēšanai nepieciešamo aparatūru. Šis radījums nešķiet interesants, iekams nav atklājušās trauslās membrānas tā sānos, kas izplešas kā spārni un ļauj rāpulim bez mazākās piepūles traukties no koka uz koku. Nav īsti skaidrs, kas izjuta lielāku atvieglojumu, kad šī filmas epizode bija pabeigta, - mēs vai na­baga radījums, kuru mēs dedzīgi vajājām no koka uz koku. Tomēr mums netika dots ne mirklis atelpas, un drīz vien Džims Saunderss jau filmēja cikādes, zirnekļus, degunradžva- boles un jebkuru citu bezpalīdzīgu kukaini, kam gadījās iemal­dīties filmēšanas zonā.

- Tas viss palīdz izveidot kopainu, - Kriss apgalvoja.

Džefrijs Allens bija muļķīgā kārtā pastāstījis Krišam, ka vēl tālāk zemes iekšienē - Taipingā un Perakā - ir daudz intere­santa, taču šoreiz man ļāva nepiedalīties. Es paliku Ipohā kopā ar Alleniem, savukārt trīs vīrieši traucās papildu materiāla meklējumos. Mēs ar Betiju Allenu lieliski sapratāmies, un abas gājām uz mežu, kur viņa fotografēja dažādus augus un krūmus, par kuriem īpaši interesējās. Mēs tik lieliski izklaidējāmies, neko nedarīdamas, ka man bija gaužām žēl, kad sagaidīju vīriešus atgriežamies, jo tie mani aizrāva atpakaļ uz galvaspilsētu. Ār­kārtīgā laipnība un viesmīlība, kāda tika izrādīta Malajā, mūs bija dziļi aizkustinājusi, taču es tik un tā gaidīju braucienu uz Austrumāfriku un iespēju vēlreiz ieraudzīt plašās zālienes.

Džims un Kriss lidoja uz mājām, un likās savādi pēc ilgām

nedēļām vinu sabiedrībā atkal būt diviem vien - mums vinu ļoti pietrūka. Mēs paši pēkšņi mainījām plānus un nolēmām kuģot tieši uz mājām, jo bijām uzzinājuši, ka Džerija mātei ir ļoti nelāgi ar veselību, un arī dzirdējuši satraucošas ziņas no zoodārza. Austrumāfrikai vajadzēs pagaidīt līdz citai reizei. Ar Shell biroja laipnu palīdzību mēs dabūjām biļetes uz Glen Line kuģi, un es nekad vēl nebiju ne tik ļoti izbaudījusi jūras brau­cienu, nedz arī tik lieliski atpūtusies, kā šā piecu nedēļu ilgā mājupceļa laikā. Protams, bija liels atvieglojums ceļot bez ap­rūpējamu dzīvnieku kolekcijas. Mēs bijām pamanījušies Ma­lajā iemantot trīs vāveres un četrus papagaiļus, taču to kopšana salīdzinājumā ar problemātiskajiem braucieniem no Āfrikas un Dienvidamerikas bija pavisam viegla. Viss brauciens pagāja kā lieliskas brīvdienas.

Džerija māte un mūsu draugi priecīgi sagaidīja mūs atgrie­žamies, toties nolaistais, nekoptais zoodārzs mums uzdzina šausmas. Kaut arī sezona bija pašā karstumā, zoodārzs izrādījās no jauna dziļi iegrimis finanšu problēmās, un nepārprotami bija pienācis laiks ņemt pārvaldīšanu savās rokās. Lai savestu kārtībā rēķinus, uzdevām mūsu grāmatvežiem sagatavot admi­nistratīvo un dienišķo izmaksu pārskatu, un rezultāti apstipri­nāja mūsu ļaunākās aizdomas. Nemaz nerunājot par naudas grūtībām, arī vairāki nozīmīgi mūsu komandas locekļi grasījās uzteikt darbu.

Tā kā ne Džerijs, ne es nebijām spējīgi pārņemt zoodārza fi­nanšu uzraudzību, bija ārkārtīgi svarīgi atrast kādu, kas spētu savest šo jucekli kārtībā.

Gan šaubīdamies, mēs tomēr ielikām vietējā avīzē sludinā­jumu, un bijām pārsteigti par milzum lielo atsaucību. Daži kandidāti izrādījās pilnīgi neiedomājami, taču atradās kāda Vellera kundze. Nevaru ne iedomāties, ko mēs iesāktu bez šīs sa­biedrotās, kura pārņēma savās rokās zoodārza administrēšanu un ļāva mums nodoties vienīgi dzīvnieku aprūpei - mēs līdz mūža galam paliksim viņas parādnieki. Viņa lēni, taču pamatīgi ieviesa kārtību ikdienas darbos, un ar mūsu daudzo draugu at­balstu viss pamazām sāka izlīdzināties. Laipnība un pretim­nākšana, kādu saņēmām šajā saspringtajā laikā, bija nenovēr­tējama.

Kāda mūsu drauga pierunāti, vairāki ietekmīgi cilvēki sāka izrādīt vērā ņemamu interesi par zoodārza ideju, un Džerijs nolēma, ka šis ir īstais brīdis, lai ieviestu dzīvē savu senloloto sapni par Brīvās dabas aizsardzības trestu. Zoodārzs rezultātā kļūtu par sabiedrisku organizāciju, kā arī tiktu nodibināta zi­nātniskā padome. Šā tresta mērķis būtu koncentrēties uz to neskaitāmo sugu saglabāšanu un pavairošanu, kurām dabis­kajā vidē draud iznīcība. Ideja bija pārdroša un godkārīga, taču to ar prieku uzņēma visi cilvēki, kas tagad bija cieši saistījuši savu dzīvi ar zoodārza likteni.

Eksperti nāca klajā ar priekšlikumu, ka pirmais un svarīgā­kais uzdevums ir dzēst zoodārza piecpadsmit tūkstošus mār­ciņu lielo parādu un sākt vēlreiz visu no nulles. Šis priekšlikums tika ar sapratni pieņemts. Šajā brīdī Džērsijas laikraksts Evening Post sniedza mums nenovērtējamu palīdzību: tas publicēja div­padsmit ietekmīgu cilvēku parakstītu uzsaukumu, kurā bija izteiktas bažas par zoodārza nākotni. Publikācijai sekoja neti­cami dāsna atsaucība: ziedojumu summas no tūkstoš mārci­ņām līdz maza puišeļa kabatas naudai. Visvairāk mūs aizkus­tināja pašu zoodārza darbinieku saziedotās piecas ginejas.

Džērsijas ļaudis no jauna izrādīja savu devību. Agrāk viņi bieži tika zoodārzam bez maksas piegādājuši augļus, dārzeņus un gaļu, savukārt tagad ļāva mums droši spert soļus tuvāk sava mērķa sasniegšanai. Kā mūsu personīgo ieguldījumu Džerijs pats uzņēmās atbildību par divdesmit tūkstoš mārciņu lielo kredītu un atteicās no tiesībām dzēst parādu ar zoodārza ieņē­mumiem. Šā sloga uzņemšanās, protams, nozīmēja, ka nāksies maksāt ilgus gadus, jo viņa ienākumi bija tikai honorāri par grāmatām un uzstāšanos televīzijā. Daudzi cilvēki sauca viņu par muļķi, taču Džerijs dedzīgi ticēja, ka šis ir vienīgais veids, kā viņš var palīdzēt izdzīvot vismaz dažiem savvaļas dzīvniekiem un ļaut nākamajām paaudzēm priecāties par to sabiedrību.

Vajadzēja nopietni gatavoties nākamajai tūrisma sezonai, un I. C. I. laipni piedāvāja savu padomu, kā ar krāsu palīdzību piešķirt zoodārzam svaigu izskatu. Visi strādāja, cik spēka, lai padarītu šo vietu pievilcīgāku un publikai interesantāku.

It kā nepietiktu ar rūpēm par zoodārzu un tā nākotni vien, Džerijam nācās izturēt vēl vienu sāpīgu zaudējumu: viņa māte pēkšņi nomira no sirdstriekas. Visiem Darela kundzes pie­trūka, jo viņa bija no tiem retajiem cilvēkiem, kuru mīlēja ik­viens, pat tad, ja bija tikai pāris reižu saticis. Mājā bez viņas valdīja skumjas. Šajā laikā vienīgais priecīgais notikums bija Sofijas atgriešanās uz laiku mūsu komandā, tādējādi uz brīdi tika atrisināts sekretāres trūkums. Aicinājums bija radis dzir­dīgas ausis, tresta darbs virzījās strauji uz priekšu, un arī zoo­dārzā mēs iemantojām ievērojamus papildinājumus. Jaunzē­landes valdība piešķīra mums divas tuataras un divus pārīšus keu, savukārt Džerijs pats nopirka pāri jaunu orangutānu. Vēl mēs pie uzpircēja iemainījām vairākus parastākus dzīvniekus pret briļļaino lāci. Pedro izrādījās visburvīgākais lācis, kādu jeb­kurš no mums atcerējās, un kļuva par vienu no zoodārza galve­najiem izklaides objektiem.

Kamēr mēs cīnījāmies ar zoodārza problēmām, Kriss bija čakli darbojies pie televīzijas programmu veidošanas, kuru ko­pējam nosaukumam vajadzēja būt "Divi bušā" (Džima Saun- dersa ierosinājums). Filmas materiāls bija teicams - patiesībā tā bija tik daudz, ka Kriss no visa nolēma izveidot nevis sešas sē­rijas, bet septiņas, kuru kulminācijas moments būtu ķengurēna dzimšanas ainas. Tātad papildus visiem citiem darbiem Dare­lam vajadzēja uzrakstīt arī viegli uztveramu tekstu šim sērijām. Viņš pavadīja ilgas stundas savā aptumšotajā kabinetā, vēl un vēlreiz pārtldams filmas ruļļus, līdz mēs uz tiem vairs nespē­jām ne paskatīties. Dedzīgi vēlēdamies palīdzēt, Kriss ieradās Džērsijā. [55]

Kriša viesošanās laikā mēs sākām apspriest nākamās filmas projektu. Ideja sākotnēji piederēja Džerija brālim Larijam - viņš par to bija ieminējies, kad pirms gada apciemojām viņu netālu no Kamargas, Provansas cīņas vēršu mājvietas. Fran­cūži vietējos vēršus cīņu laikā nenogalina, bet gan rotaļājas ar tiem. Provansā daudzās pilsētās un ciematos ir arēnas - vai nu seni romiešu amfiteātri vai rupji būvēti ringi, un tūrisma se­zonas laikā entuziasti ar aizrautīgu futbola līdzjutēju degsmi katru nedēļas nogali tur pulcējas, lai pavērotu savu iemīļoto vēršu cīniņus. Cīņā piedalās divpadsmit vai piecpadsmit jauni vīrieši, viņu mērķis ir noraut starp vēršu ragiem piestiprinātās kokardes un vienlaikus izvairīties no sabadlšanas. Spēle ilgst divdesmit minūtes. Ja vērsis izrādās veiklāks par jaunekļiem un šajā laikā pamanās nosargāt visas kokardes, viņam par godu spēlē "Karmenu" un izvada no ringa.

Larijs bija pārliecināts, ka par šīm vēršu cīņām varētu iz­veidot lielisku dokumentālo filmu televīzijai, jo tajās parādījās viss, ko vien režisors var vēlēties: ceļojums, krāsas, sajūsma, ļaužu pūļi, vēršu cīņu rings - turklāt nekādas asinsizliešanas. Darelu šī ideja ļoti aizrāva, viņš pat uzrakstīja scenārija uzme­tumu, ko Kriss varētu parādīt priekšniecībai. Tā nu Kriss sava īsā apciemojuma laiku sadalīja starp uzturēšanos tumšajā ka­binetā pirmajā stāvā un mūsu nekārtīgo dzīvoklīti augšstāvā, turklāt bieži palika nomodā līdz rīta gaismai, apspriezdams

vēršu cīnu filmas detaļas.

Beidzot teksti programmai "Divi bušā" bija uzrakstīti un tika norunāts laiks, kad braukt uz Bristoli, lai to visu ieskaņotu. Ap to laiku mēs sākām bažīties par Darela veselību un ne­pavisam nebijām pārsteigti, kad viņam parādījās dīvaina aler­ģija, - kad ieraksti bija pusē, viņam sāka pampt rokas.

Džerija izdevēji mudināja viņu iesniegt jaunu manuskriptu, un viņš vairākas reizes izmisīgi centās uzrakstīt "Muižu dzīv­niekiem". Taču nav viegli pilnībā koncentrēties bezrūpīgas un jautras grāmatas rakstīšanai, ja no visām pusēm uzbrūk pro­blēmas, kas turklāt ceļas tieši no tā temata, par kuru jācenšas tik bezrūpīgi rakstīt. Ja nebūtu Sofijas un manis, viņš visu būtu salaidis grīstē, un es karsti ilgojos, kaut spētu uzrakstīt šo grā­matu viņa vietā. Kad grāmata bija pabeigta, nevienam no mums tā vairs neko īpaši nepatika. Tomēr mūsu spriedums palika mazākumā: grāmatai bija lieliski panākumi. To sērijās izlaida gan Lielbritānijā, gan Amerikā, visdažādākie ārzemju izdevumi nodrukāja fragmentus, un BBC to pārveidoja par "grāmatu pirms gulētiešanas", kā tas jau bija darīts ar visām ie­priekšējām Džerija grāmatām.

Programmai "Divi bušā" bija lieli panākumi televīzijā - mēs par to ļoti priecājāmies, jo Džims un Kriss tās veidošanā bija ieguldījuši tik daudz smaga darba. Kā jau bijām cerējuši, skatī­tājiem jo īpaši patika ķengurēna dzimšanas aina.

Bija patīkami saņemt no Kriša ziņu, ka filma par vēršu cīņām varētu tikt uzņemta, tomēr vispirms viņam jāaizlido uz Ka- margu un pašam jānovērtē apkārtne un ar filmēšanu saistītās grūtības. Mēs ar prieku piekritām Krišu pavadīt un uzskatījām, ka bez bažām varam uz divām vai trim nedēļām aizbraukt, jo zoodārzs tobrīd darbojās nevainojami un likās pārvarējis lielās problēmas.

Sasēdušies muižas mazajā automobilītī, mēs kā sadeguši trau­cāmies cauri brīnumskaistajiem Francijas laukiem uz Nimu, kur Larijs bija mums jaukā viesnīcā sarunājis istabas. Nākamās divas nedēļas mēs braukājām apkārt pa Kamargu, vērojām vēršu cīņas un visdažādākā vecuma vēršus, tikāmies ar cilvēkiem, kas varētu mums palīdzēt, un saskaņojām iespējamo vizīšu grafiku. Līdz ceļojuma beigām Kriss jau kūsāja sajūsmā un bija apņē­mības pilns uzņemt šo filmu - ja iespējams, krāsainu, - taču viss bija atkarīgs no budžeta. Tomēr šai problēmai risinājumu varēja meklēt arī pēc atgriešanās Bristolē. Ja pat no idejas nekas nesanāktu, mēs vismaz bijām uz brīdi izrāvušies no zoodārza un ar to saistītajām raizēm. Kad beidzot atgriezāmies Džērsijā, at­klājām, ka visi čakli strādājuši un nekādas likstas nav gadījušās.

-    Vai zini, - Džerijs ieteicās, - tā vien šķiet, ka viņi strādā daudz labāk, kad manis nav klāt.

Mani tas ļoti iepriecināja.

-    Jauki, tad varbūt mēs varētu biežāk aizbraukt un izbaudīt divvientulību? - es kārdināju. Par atbildi saņēmu vienīgi ņur- dienu.

Pāris nedēļas vēlāk Kriss triumfējoši pavēstīja, ka vēršu cīņu filmai dota zaļā gaisma, kaut arī krāsainai lentei līdzekļu nepie- tikšot. Viņš vēlreiz ieradās Džērsijā, lai tagad, kad bija redzējis Kamargu savām acīm, apspriestu Džerija piedāvāto scenāriju jaunā gaismā. Kriss domāja, ka būs trīs reizes jābrauc uz Ka­margu - pavasarī, vasarā un ziemā - un vēlējās, lai trešajā reizē mēs brauktu kopā ar viņu, jo pirmajās divās mūsu klātbūtne ne­bija nepieciešama. Es abām rokām balsoju par: mani sajūsmi­nāja ikviens iemesls pamieloties ar franču ēdieniem un vīnu, kā arī kaut uz brīdi tikt prom no zoodārza. Ja cilvēks ir iesprostots uz mazas saliņas, dzīvo zoodārzā un divdesmit četras stundas diennaktī ir visiem kā uz delnas, viņam ļoti kārojas tikt prom. Pat Darels man piekrita, kaut arī bija tik ļoti pieķēries dzīvnie­kiem. īss atvaļinājums ik pa laikam arīdzan dod iespēju paska­tīties uz problēmām no cita redzes leņķa un atgūt garīgo līdz­svaru. Iespēja atrast patiešām attaisnojošu iemeslu fiziskai prombūtnei lieliski noderēja sirdsapziņas mierināšanai.

Vienlaikus arī pārējais ievirzījās pareizajās sliedēs. Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests beidzot bija kļuvis par realitāti, katru mēnesi tika organizētas tresta dalībnieku un padomnieku sanāksmes, divi padomes locekļi iesaistījās zoodārza vadībā, tādējādi noņemot kaut nedaudz rūpju un atbildības no Ketas Velleres pleciem. Tomēr, neskatoties uz šo palīdzību, Džerijs likās aizvien vairāk pārņemts ar tresta lietām. Es reti redzēju viņu vienu pašu un vēl retāk izdevās parunāt par kaut ko, kas neattiecās uz zoodārzu. Zoodārzs un itin viss ar to saistītais sāka man uzdzīt nepatiku. Dzīvoklis bija kļuvis par tādu kā otru darba kabinetu, kurā cilvēki nepārtraukti staigāja iekšā un ārā. Beidzot es sacēlos pret šādu stāvokli un piespiedu Darelu apsolīt, ka zoodārza un tresta jautājumus apspriedīsim tikai apakšstāva kabinetā, atstājot dzīvokli par vienu mazu stūrīti, kurā vismaz varētu mēģināt no tā visa atslēgties. Tomēr cīņa bija grūta, un es bieži vien spriedu, ka esmu apprecējusi zoodārzu, nevis dzīvu cilvēku.

Cenzdamās izcīnīt kaut daļēju brīvību no zoodārza, es izstā­jos no tresta padomes un zoodārza vadības komitejas un izmi­sīgi meklēju kādu iespēju izrauties arī no Džērsijas. Palīgā atkal nāca Kriss.

- Varbūt tev vajadzētu doties vēl kādā ceļojumā, Džerij, ka­mēr "Divi bušā" ir slavas augstumos?

-     Dārgo zēn, nekas man nesagādātu lielāku prieku, bet kā atrast vietu, kur citi vēl nav bijuši vai uz kurieni nebūtu pārāk ilgi jāgatavojas? Man, piemēram, ļoti patiktu vēlreiz aizbraukt uz Argentīnu, taču šādas ekspedīcijas sagatavošanai vajadzīgi vismaz četri mēneši. Arī Gviāna būtu laba izvēle, bet tur jopro­jām politiskā situācija ir nestabila, un man pilnīgi pietika ar politisko jampadraci Paragvajā, nevēlos vēlreiz piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu. Braucienam uz Indiju ļoti rūpīgi jāgatavojas. Tātad patiesībā atliek vienīgi Rietumāfrika, bet par to apgabalu esmu uzrakstījis jau trīs grāmatas, tātad Kamerūna atkrīt. Ko tu iesaki?

Līnijas otrā galā iestājās īss klusums.

-    Tu reiz pieminēji Sjerraleoni.

-    Jā, bet kad tu gribi braukt?

-    Jebkurā gadījumā ne ātrāk par februāri, un maijā man jā­būt atpakaļ, lai pabeigtu vēršu cīņu programmu.

-    Daudz laika tu vis man nedod, vai ne? Lai notiek, es sākšu gatavoties, un tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks.

Nu Darela uzmanība no zoodārza bija novērsta uz kaut ko citu, un es nespēju vien beigt par to priecāties. Tomēr es zināju, ka viņam pagalam nepatīk steiga un vēl jo vairāk sasteigta gata­vošanās ekspedīcijām. Sešas nedēļas nepavisam nebija pietie­kami ilgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos braucienam, tādēļ zi­nāju, ka viņš uz Sjerraleoni brauks nelabprāt, ja vispār izšķirsies par šo ceļojumu. Ja brauciena mērķis tiešām izrādīsies Sjerra- leone, es nolēmu līdzi nebraukt un paziņoju Darelam:

-     Nē. Man nepatīk Rietumāfrika - ne karstums, ne tropu meži, jo man tie uzdzen klaustrofobiju, arī afrikāņi mani kai­tina. Tāpēc, ja tev nav iebildumu, es šo braucienu izlaidīšu.

Darels nebija pārsteigts un atteica, ka pa pusei esot kaut ko tādu gaidījis, tomēr apvaicājās, ar ko es viņa prombūtnes laikā grasoties nodarboties.

-    Šeit taču tu nevēlies palikt, vai ne?

Par to es biju tikpat stingri pārliecināta, tāpēc tika nolemts, ka man jādodas uz Argentīnu un jāveic izlūkošanas priekšdarbi iespējamai ekspedīcijai 1966. gada ziemā.

-    Paņemšu līdzi lendroveru, lai varu bez grūtībām ceļot pa valsti, un satikšos ar visām amatpersonām, ar kurām mums bi­jusi darīšana iepriekšējā braucienā. Tad arī pastāstīšu tev, kā tur izskatās tagad, piecus gadus vēlāk.

Sev par līdzbraucējām un tulkiem es sarunāju divas drau­dzenes. Houpa Plata vēlējās atgriezties Argentīnā gandrīz tik­pat ļoti kā es. Viņa tur bija nodzīvojusi ilgus gadus un tekoši runāja spāņu valodā. Viņa turklāt teicami vadīja mašīnu un bija pēc izskata ražena lēdija, tātad vajadzības gadījumā node­rētu kā iespaidīga aizbildne. Manu otru kompanjoni Annu Pītersu bijām satikuši, pavadot atvaļinājumu Korfu. Arī viņa lieliski vadīja mašīnu un bija pieradusi ceļot ģeogrāfiski grūtos apstākļos, jo pati dzīvojusi Āfrikā. Fakts, ka mēs ar Annu bijām daudz jaunākas par Plata kundzi, reizēm izraisīja smieklīgus pārpratumus, jo viņu allaž noturēja par mūsu māti. Galīgi zau­dējušas spēkus, mēs metām pie malas centienus paskaidrot mūsu attiecību patieso raksturu, un kopš tā laika Houpa mums bija "mamma".

Doma par atgriešanos Argentīnā mani iepriecināja. Pirms vēl kāds paguva mainīt savas domas, es saistījos ar banku un sarunāju iespēju kāpt uz kravas kuģa klāja gandrīz vienlaikus ar Darelu. Tā kā es neposos uz Sjerraleoni, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāju visus šā ceļojuma sagatavošanas darbus Darelam un Džonam Hārtlijam (Džerijs viņu šim ceļojumam bija aizņēmies no zoodārza rāpuļu mītnes). Sofijai savukārt nācās stāvēt gatavībā, ja abiem gadītos grimt purvā un būtu va­jadzīga palīdzība. Likās, ka viņi lieliski tiek ar visu galā, tomēr es ar ilgošanos gaidīju aizbraukšanas dienu un nespēju veltīt daudz uzmanības Āfrikas apceļotāju plāniem. Es gandrīz vai ne­tiku prom, jo streiku dēļ mans Argentīnas kuģis kavējās kon­tinentā, tomēr bankai izdevās sameklēt britu kuģi, kas devās ceļā apmēram tajā pašā laikā, - šis kuģis bija pat vēl labāks un lētāks. Tā nu es pavadīju vairākas dienas Londonā, gāju uz kino un ēdu bez sāta, līdz pienāca laiks doties pāri valstij uz Ņūportu un satikt Darelu un Hārtliju viņu ceļā uz Liverpūli. Mēs abi bijām mazliet noskumuši, ka gandrīz četrus mēnešus būsim šķirti, taču es liku Darelam apsolīt, ka viņš nekavējoties dos man ziņu, ja kaut kas atgadītos un būtu vajadzīga mana palī­dzība. Tādā gadījumā es nekavējoties trauktos pie viņiem - to­mēr uzsvēru, ka iemeslam jābūt tiešām nozīmīgam.

Abiem ceļojumiem nācās saskarties ar janvāra aukām, un mums ar Darelu, kuģiem satiekoties Laspalmā, izdevās pavadīt stundu kopā. Darelu gandrīz arestēja spāņu varas iestādes, jo viņš nesās lejup pa trapu, sagrābis pilnas rokas šampanieša pudeļu, kamēr muitas un imigrācijas formalitātes vēl nebija nokārtotas. Ražens spāņu policists Džeriju sagrāba tobrīd, kad tas spraucās viņam garām, un ar varu aizgrūda atpakaļ uz kuģi. Darels noskaities vērsās pie ikviena no kuģa virsniekiem, lai tiktu vaļā; es savukārt stāvēju krastā un mudināju pasteigties, jo manam kuģim drīz vajadzēja doties tālāk. Visbeidzot Dže­rijam izdevās atrast līdzjūtīgu virsnieku un emocionāli izklās­tīt, ka mums nāksies vairākus mēnešus būt šķirtiem, un rezul­tātā tikt pie brīvlaišanas. Darels lēkšiem vien metās uz manu kuģi, un mūsu virsstjuarts sadabūja vēl šampanieti, jo savējo Džerijs bija spiests atstāt uz kuģa. [56]

Es kuģoju pāri mierīgākām jūrām uz Dienvidamerikas kras­tiem, kur mani emocionāli sagaidīja vesela armija draugu, to­mēr tikai pēc nedēļu ilgas cīņas man izdevās atsvabināt lend- roveru no muitas un aizbraukt no Buenosairesas.

Tā kā jau biju redzējusi Patagoniju, pierunāju abas ceļabied- renes doties uz Andiem. Mēs braucām cauri burvīgai apkārtnei, kur plakankalnes noslīdēja ielejās un tad no jauna slējās aug­šup. Visvairāk mani apbēdināja tas, ka ceļā redzējām ļoti maz dzīvnieku, ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem ceļojumiem. Manuprāt, tam bija divi iemesli: apdzīvoto vietu un līdz ar to arī sējumu platību palielināšanās un plašais ķimikāliju izman­tojums. Tomēr, dzīvodamas estansijā, mēs redzējām krietni daudz meža putnu un ūdensputnu. Mazās jūrascūciņas traucās pāri ceļam, un reizēm mums uzčivināja kāds mūrniekputns. Taču gandrīz nebeidzamās rindas alu pūču, kas agrāk mēdza tupēt uz dzīvžogu stabiem, bija izzudušas - reti gadījās ierau­dzīt kaut vienu no šiem putniem.

Visā braucienā mani stipri kaitināja laikapstākļi. Es, galu galā, biju braukusi uz Dienvidameriku pēc saules, taču tās vietā mēs saņēmām zemus mākoņus, aukstu vēju un sīku lietutiņu, īpaši kalnos, un man nebija grūti pierunāt savas kompanjones bēgt uz siltāku klimatu. Pat Buenosairesā, kur parasti februārī valda svelme, šoreiz laiks izrādījās samērā vēss - personīgi es par to priecājos.

Mēs aizbraucām uz Mendozu, lai es varētu satikties ar argen­tīniešu zinātnieku, kuru Darels agrāk jau bija saticis, un apjautā­ties par izvairīgo dzīvnieku - burvju bruņnesi. Viena šāda dzīv­nieka noķeršana bija Darelam kļuvusi gandrīz vai par apsēstību, savukārt zinātniekam daži bruņneši piederēja. Viņš pa telefonu apgalvoja, ka bruņneši joprojām gaidot Darelu ierodamies pēc tiem, un piekodināja man nodot šo ziņu pēc piederības.

Pēc tam es divas dienas pavadīju, baudīdama pilsētu un ap­kārtējās ainavas un apskatīdama vietējo zoodārzu. Tā kā tobrīd nebija rudens, es neredzēju brīnišķīgās zeltaino papeļu gatves, kuras Darels tika apbrīnojis savā 1959. gada ceļojumā, taču pilsēta tik un tā bija jauki iekārtota, ar brīnišķīgiem parkiem, un klimats patīkams.

Bijām paredzējušas atgriezties Buenosairesā bez liekas stei­gas, taču Plata kundze saņēma steidzamu telegrammu, kurā tika pieprasīts, lai viņa nekavējoties atgrieztos, tāpēc mums nā­cās pilnā sparā traukties pāri visai valstij uz galvaspilsētu, lai viņa paspētu uz lidmašīnu. Vēlējos uzkavēties šeit mazliet ilgāk, taču dabūt biļetes atceļam nebija viegli, un es nolēmu la­bāk izmantot piedāvāto holandiešu kuģi, kaut arī Roterdamā nāktos pārsēsties.

Visu Argentīnā pavadīto laiku es nesaņēmu nekādas ziņas no Sjerraleones. Mani tas pārāk neuztrauca, tomēr es ļoti vēlē­jos maijā tikt atpakaļ uz Lielbritāniju, lai tur sagaidītu Sjerra­leones kolekcijas ierašanos. Tāpēc mēs kuģojām prom no Bu­enosairesas, pa ceļam vairākas reizes apstājoties pie Brazīlijas krastiem, kas bija ļoti patīkami, īpaši, kad uzzinājām, ka Zie- meļeiropā, kā parasti, valda liels aukstums.

Ceļojuma laikā es bieži apmainījos telegrammām ar Ketu Velleri Džērsijā, saņēmu arī vienu no Džerija, kurā tas mani lūdza sagaidīt viņu Frītaunā. Pēc tam sākās ilga un izvērsta telegrammu apmaiņa ar Londonas banku, lai izdotos mani da­būt uz kuģa, kas nonāktu Frītaunā pirms 1. maija, kad jāiero­das pārējiem. Bija tikai viens kuģis, kas varētu mani nogādāt īstajā datumā, tomēr es šaubījos, vai laikus nokļūšu Anglijā un pagūšu tajā pārsēsties. Kuģa pašreizējais pārvietošanās temps ve­dināja domāt, ka iznākums būs neveiksmīgs. Un tomēr, visiem (laikam gan arī pašam kuģa kapteinim) par pārsteigumu, mēs pietauvojāmies Roterdamā jau 5. aprīlī. Tādējādi man atlika apmēram divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā, noorganizētu lendrovera pārvešanu un atgūtu spēkus, pirms traukties uz Liverpūli un pagūt uz kuģi Accra. Kaut ko tādu es otrreiz vairs nevēlētos piedzīvot, jo pēc piecām uz holandiešu kravas kuģa pavadītajām nedēļām ļoti ilgojos kādu laiciņu padzīvot uz cietzemes.

Ceļojums uz Frītaunu bija uzjautrinošs. Visi pūlējās, cik spēdami, lai es justos ērti. Darels un viņa grupa bija ceļojuši ar šo kuģi un grasījās ar to arī atgriezties. Visa kuģa komanda gai­dīja dzīvnieku kolekcijas ierašanos, un neviens nespēja noticēt, ka es nudien nezinu, kādi dzīvnieki tie būs.

Bija dīvaini pēc piecām dienām atkal atrasties Laspalmā, to­mēr ilgi tur nepalikām. Man bija teikts, ka Frītaunā pietauvo­simies apmēram sešos no rīta, un tā nu es stāvēju kuģa priekš­galā, vērodama Frītaunu parādāmies cauri rīta miglai, un cerēju, ka pateicībā par manu trako steigu virs vismaz būs iera­dies mani sagaidīt. Tomēr nācās piedzīvot vilšanos. Izskatījās, ka ikvienu pasažieri sagaida draugi, radi un dievs zina, kas vēl, taču no Darela nebija ne miņas. Beidzot mani sameklēja kuģa aģents un pastāstīja, ka mans vīrs nesekmīgi centies tikt krast­malā. Kā jau parasti, Darels bija aizmirsis, ka viņam nepiecie­šama atļauja, un viņš bija palicis cīnīties ar policiju un ostas amatpersonām.

- Nāciet, iesim viņu izpestīt, - aģents mudināja, un mēs kopā devāmies pa krastmalu uz muitas ēku. Nu, protams, verandā man virs galvas stāvēja stipri noguris Darels un noaudzis ar vēl biezāku bārdu. Viņš mežonīgi vicinājās ar rokām un žēlojās, ka netiekot lejā. Visbeidzot pārpratums tika noskaidrots, un Darels tika pie manis. Brīdinājis nemesties pārāk vētraini viņa skavās, jo iespējams, ka esot lauzis ribu, Džerijs mani iepazīstināja ar dīvaina izskata izstīdzējušu jaunekli - kā izrādījās, Amerikas miera korpusa pārstāvi, kurš laipni bija viņu atvizinājis uz šo tikšanos. Pirms es paguvu bilst kaut vārdu, Darels iespieda man rokā mazu kartona kastīti.

-    Tur iekšā ir kaut kas dzīvs, ver vaļā uzmanīgi, - viņš brīdi­nāja. Zinādama, ka Darels ir spējīgs šādās kastītēs iesprostot ari vispretīgākos radījumus, es atvēru vāku ļoti piesardzīgi. Tur iekšā papīra salvešu midziņā gulēja sīciņa vāverīte, ļoti līdzīga Mazajai, burvīgs un pavisam rāms dzīvnieciņš.

-     Viņa piedzima vienai no kolekcijas vāverēm, un es no­domāju, ka tā varētu kļūt par lielisku Mazās aizstājēju.

Nešaubos, ka diezgan daudzas sievas justos sašutušas, saņem­damas vāveri kā atkalredzēšanās velti, taču es biju pieradusi no­zīmīgos notikumos saņemt dāvanā dzīvniekus, un reiz pat lūdzu man kāzu gadadienā uzdāvināt pārīti brīnišķīgi skaistu vainag- baložu. Šādā veidā es vismaz biju pasargāta no nevajadzīgu smaržu pudelīšu un citu krāmu uzkrāšanās.

-     Kur citi? - es vaicāju.

-    Joprojām zemes iekšienē. Viņi kopā ar visu kolekciju iera­dīsies rīt. Dažus no visvārīgākajiem dzīvniekiem es atvedu sev līdzi un atstāju britu vēstniecībā.

Darels nepārprotami ļoti priecājās mani redzēt un, kā likās, slepenībā jutās arī mazliet atvieglots. Lauztā riba stipri sāpēja, taču viņš bija muļķīgā kārtā aizmirsis, ka mūsu ārsta sagādātajā aptieciņā atrodas šādi tādi pretsāpju līdzekļi. Es tos sameklēju lādītes pašā apakšā, un zāles tiešām palīdzēja atvieglot sāpes. Ribu viņš bija lauzis, braukdams lendrovera aizmugures sēdeklī, Kriss, dedzīgi vēlēdamies atkal ķerties pie darba, bija sācis braukt, pirms vēl Darels paguvis kārtīgi apsēsties, un rezultātā Džerijs bija uztriecies aizmugures bortam. Uzzināju, ka viņš šādi mo­cījies jau kopš marta, taču kategoriski atteicies visu pamest un lidot mājup kopā ar mani.

Drīz kļuva pilnīgi skaidrs, ka mums būs vajadzīga vēl pa­pildu palīdzība, jo Džerijam uz kuģa vajadzēs pēc iespējas vai­rāk atpūsties, ja viņš grasās aprūpēt kolekciju un vēl arī pabeigt filmēšanu. Jaunais Džons Hārtlijs vēl nekad nebija ceļojis kuģī kopā ar dzīvniekiem, turklāt piedalījās arī filmēšanā, tātad nācās secināt, ka galvenā atbildība par kolekciju gulsies uz maniem pleciem. Vēlēdamās nodrošināties ar palīgu, es nosūtīju tele­grammu Annai Pītersai, ar kuru bijām apceļojušas Argentīnu. Anna, izrādās, bija godprātīgi sēdusies pirmajā lidmašīnā un ieradās jau pēc divdesmit četrām stundām, tādēļ vēlāk, kad ko­lekcija bija atvesta uz Frītaunu un iekārtota Diamond Corporation lepnajā mītnē, es jau spēju novērtēt situāciju.

Kaut arī varējām atbrīvot Darelu no dzīvnieku ikdienas ba­rošanas, mēs nespējām viņa vietā apstaigāt dažādos dienestus, sagādāt muitas atļaujas un darīt tamlīdzīgus darbus. Ar to viņam nācās nodarboties pašam. Mēs tostarp ieviesām pavisam vienkāršu dienišķo darbu kārtību. Pārtiku dzīvniekiem ik dienas iepirka mūsu draugs amerikānis un Džons Hārtlijs. Kriss un Darels tādējādi visu laiku varēja veltīt nepieciešamajām vizītēm varas iestādēs un atbildēt uz steidzamām vēstulēm, savukārt mēs ar Annu aprūpējām dzīvniekus - visus, izņemot vislielākos (piemēram, leopardus), kurus atstājām puišu rīcībā. Šī sistēma darbojās lieliski, un pēc divām nedēļām, kad beidzot kuģojām projām no Frītaunas, visi dzīvnieki bija lieliskā formā.

Mūsu ekipējuma un dzīvnieku nogādāšana ostā izrādījās sarežģīta, taču palīgā nāca Sjerraleones armija tās virsnieka ma­jora Gendas personā, ar kuru Džerijs bija sadraudzējies pirmā Frītaunas apmeklējuma laikā. Majors apsolīja nodot mūsu rī­cībā trīs armijas mašīnas, un 1. maijā jau sešos no rīta piebrauca trīs Bedforda kravas mašīnas.

Patīkams muitas ierēdnis pats personīgi satikās ar mums krastmalā, un pēc pavisam īsa brīža visi dzīvnieki, abi lendroveri un arī mēs paši jau atradāmies uz klāja. Mums tika atvēlēta ap­jumta platība pašā kuģa priekšgalā, dēvēta par Krūtaunu; vieta izrādījās ideāla, jo bija pa pusei kravas telpa. Ja laiks iegriezās nelāgs, dzīvniekiem joprojām bija silti un ērti, savukārt labā laikā bez bailēm varējām atstāt lūkas atvērtas. Kuģa bortā bija ari lieli paceļami aizvirtņi.

Pagāja pāris dienu, līdz tā īsti iedzīvojāmies. Par laimi, tur­pat līdzās atradās virtuve ar karstā ūdens katlu un mums bija atļauts to jebkurā laikā izmantot. Pat Kriss reizēm piepalīdzēja barošanā, kad bija ticis galā ar pirmās dienas jūras slimības lēkmi. Kaut arī laiks nebija slikts, kuģis peldēja diezgan nesta­bili un zvārojās pat niecīgākajā vējā. Priekšgalā šūpas bija vēl spēcīgākas. Džons un Darels izveda pastaigā abus leopardus, kamēr mēs ar Annu iztīrījām būri. Tāda pati kārtība attiecās uz trim jauniem šimpanzēm un mazu Rietumāfrikas upjucūku. Pārējo dzīvnieku būrus varēja viegli iztīrīt, iemītniekiem pa­liekot iekšā.

Tā kā dzīvnieku kolekcijas pārvešana ar kuģi vēl nekad ne­bija televīzijā redzēta, Kriss dedzīgi vēlējās parādīt, ka ikdiena uz pasažieru kuģa turpinās bez sarežģījumiem, kaut arī tiek pārvadāti dzīvnieki. Kuģa virsstjuarts Raiena kungs iepazīsti­nāja mūs ar maiznieku un miesnieku un atklāja, kur glabājas mums domātie, no Anglijas atvestie pārtikas krājumi. Katru rītu stjuarti piegādāja mums zināmu daļu produktu. Arī kuģa galdnieks izrādījās nenovērtējams sabiedrotais, jo darināja režģi būru noturēšanai, kad laiks kļuva sliktāks.

Uz kuģa atradās arī bērni, tāpēc mēs visiem piekodinājām turēt tos drošā attālumā, lai neviens netiktu sakosts. Viens vai divi aizklīduši cilvēki gan tika piesardzīgi izraidīti no mūsu rī­cībā nodotās teritorijas, taču pasažieri visā visumā uzvedās ļoti labi. Kad laiks bija jauks, trīs šimpanzes tika izvestas uz klāja pabaudīt sauli un uz lūkas vāka izlocīt kājas. Protams, tās pa matīgi piesaistīja izklaides kāro pasažieru uzmanību, kuri t.is vēroja no augšējā klāja. Kad sāka pūst spēcīgāks un aukstaks vējš, mums nācās pērtiķu vingrošanu ierobežot zemākaja klaja. Džimijs - viens no mūsu šimpanzēm - par to priecājas, jo viņam nepavisam netikās just savas lielās ausis plivināmies vējā.

Kuģa kapteinim Džimijs ļoti iepatikās, viņš to ielūdza 11/ kapteiņa tiltiņu, kur šimpanze tūlīt pat sāka justies kā mājas, pat uztrausās uz īpaša sēdekļa un īsti profesionālā manierē pa līdzēja stūrēt kuģi. Mēs kopā ar viņu izklaidējāmies kapteiņa apartamentos, un tā vien likās, ka Džimijam būs žēl kuģi pa mest.

Mūsu stjuarte bija izcili jauka. Priekšpusdienā vai agrā pēc­pusdienā viņa mēdza parādīties ar lielu termosu tējas vai kafijas un labprāt sagatavoja mums karstus dzērienus, kamēr uzturē­jāmies kajītēs - reizēm arī ko stiprāku, ja viņai šķita, ka mums kas tāds nepieciešams. Uzņemšanās mazgāt mūsu veļu arī bija lielisks atspaids, jo, cenšoties aprūpēt dzīvnieku kolekciju zval stīgā kuģī, drēbes nosmērēt bija pavisam vienkārši.

Kad kuģis pietauvojās Laspalmā uzņemt degvielu, mēs iz klīdām pa pilsētu svaigu augļu un zaļumu meklējumos, ar ku riem iekārdināt kolobusus. Kolekcijā bija septiņi šie ļoti retie, trauslie pērtiķi, kas pārtika tikai no lapām, un tie izturēja šo ceļojumu un joprojām ir dzīvi, vienīgi pateicoties Annai Pīter- sai, kura lika pamatus to turpmākajai diētai. Varētu pat teikt, viņa piespieda kolobusus izdzīvot, stundām ilgi sēdēdama krā­tiņu priekšā un pa kumosam vien barodama pērtiķus. Mes pavisam negribīgi Liverpūlē šķīrāmies: Anna ar vilcienu brauca uz Londonu, mēs - ar īpašu čarterreisu uz Džērsiju. Plāns bija lieliski pārdomāts. Šādā veidā Kriss un viņa komanda nosacīti īsā laikā varētu pabeigt filmēšanu, turklāt mēs uzskatījām, ka tā izdosies nogādāt dzīvniekus Džērsijā maksimāli vienkārši un ar minimālu nervu patēriņu. Diemžēl mēs bijām pārrēķinājušies.

Diena sākās lieliski, laiks maija dienai Anglijā - labs. Mūsu bagāža ātri tika cauri muitai, un drīz vien dzīvniekus krāva ārā no kuģa un izvietoja divos lielos mēbeļu pārvadāšanas furgo­nos, kurus bijām nolīguši, lai nogādātu kolekciju lidostā. Šajā brīdī birokrātija ņēma virsroku, un mūs no visām pusēm ie­tina gari jardi sarkanas lentas, gandrīz mūs nožņaudzot. Vis­pirms jau kaut kur bija pazuduši visi lendroveru dokumenti, un nabaga Rover pārstāvis sadūrās ar dilemmu. Automašīnas bija kompānijas īpašums un mums laipni aizdotas izmantoša­nai ekspedīcijas laikā, taču nebija atrodami šo faktu apliecinoši dokumenti. Visbeidzot tika nolemts, ka abām mašīnām jā­paliek muitā. Mēs par šo situāciju jutāmies gaužām nelāgi, to­mēr nebijām vainīgi, ka dokumenti pazuduši, tāpēc nespējām neko iesākt - vienīgi cerēt, ka Rover mums piedos.

Vēl trūka Lauksaimniecības ministrijas atļaujas ievest dzīv­niekus, īpaši abus leopardus. Karantīnas noteikumi attiecās uz suņu un kaķu importu, tāpēc mums nācās no Anglijas saņemt īpašu atļauju nosēsties un ievest leopardus tranzītā. Keta Vel- lere, sadarbībā ar Kriša sekretāri Bristolē, bija sazinājusies ar ministriju un panākusi atļauju leopardiem nosēsties, taču tranzīta dokumentu nekur nebija.

Kad vairākas stundas bijām strīdējušies ar dežūrējošo ierēdni, viņš piekrita sazvanīties ar ministriju, un visbeidzot izrādījās, ka muļķīgas kļūdas dēļ atļaujas nosūtītas uz Džērsiju, nevis uz Liverpūli. Jebkurā citā laikā šāda situācija liktos uzjautrinoša, taču mēs bijām kājās jau no rītausmas un tobrīd jau ļoti izsalkuši un noguruši. Turklāt dzīvnieki bija iesprostoti furgonos un dažiem no tiem pienācis barošanas laiks, turklāt mēs arī baidījāmies nokavēt savu reisu. Mums nepavisam nebija žēl pamest Liverpūles ostu.

Kad ieradāmies Spekes lidostā, mēs atviegloti konstatējām, ka lidmašīna vēl nav ieradusies, tāpēc devāmies aši iedzert pa mēriņam, pirms ķerties pie dzīvnieku izkraušanas un svērša­nas. Šo procedūru vajadzēja veikt, lai varētu lidmašīnā pareizi sadalīt kravas smagumu, tomēr pasākums prasīja daudz nervu gan no dzīvniekiem, gan mums. Bijām jau sagatavojušies ie­kraušanai Bristoles kravas lidmašīnā, kad pilots paziņoja, ka viņam galīgi nepatīkot kreisās puses dzinēja darbība. Mēs, gluži dabiski, nopriecājāmies par izrādīto gādību mūsu drošībai, tomēr atvieglojums ātri pārvērtās izbailēs, jo atklājās, ka vienī­gais gana kvalificētais inženieris, kam atļauts pieskarties dzinē­jam, dzīvo Mančestrā, un nu mums vairākas stundas jāgaida, līdz viņš varēs ierasties Liverpūlē. Lidostā tobrīd darbojās daudzi in­ženieri, taču nevienam no viņiem nebija tiesību apkopt šo kon­krēto lidmašīnu.

Mēs izvietojāmies vienā no angāriem, tālāk prom no lidostas trokšņiem. Tad sākās nebeidzama gaidīšana, līdz beidzot iera­dās inženieris un apmēram pusdeviņos paziņoja, ka lidmašīna esot gatava pacelties. Kopā ar dzīvniekiem aši salādējāmies lid­aparātā, durvis aizvērās, mēs piesprādzējāmies, pamājām ardie­vas tiem pāris cilvēkiem, kas bija mums palīdzējuši, un lidma­šīna aizripoja līdz skrejceļa galam. Pilots iedarbināja dzinējus, un brīdī, kad tie uzņēma maksimālo apgriezienu skaitu, otrajā dzinējā sākās dzirksteļošana. Mēs nejutāmies pārsteigti, kad lid­mašīna no jauna aizripoja uz skrejceļa otru galu. Par laimi, mūsu palīgi vēl nebija izklīduši, arī īpašais inženieris atradās turpat, taču viņš teica, ka neko nevarot izdarīt, iekams nāka­majā rītā būšot sadabūjis kaut kādas rezerves daļas.

Mēs aši apspriedāmies ar lidostas ierēdņiem un nolēmām izkraut tikai vārīgākos dzīvniekus, novietot tos mazā istabiņā viena angāra tālākajā galā un pārsegt ar brezentu. Pārējiem dzīvniekiem, pēc mūsu domām, turpat lidmašīnā pavadīta nakts neko ļaunu nenodarīs. Lidsabiedrlba mūs visus iekārtoja viesnīcā, mēs ātri pabarojām angārā novietotos dzīvniekus un ap pusdivpadsmitiem nakti pusdzīvi aizvilkāmies uz viesnīcu, kur pēc karstas vannas sakritām gultās. [57]

Apmēram divos no rīta mūs pamodināja viesnīcas pārvald­nieks. Ieraudzījām durvis stāvam ražena auguma policistu, kurš mazliet noraizējies darīja zināmu, ka viens no dzīvnie­kiem trakojot pa lidmašīnu. Nabaga Darels izvilkās no gultas, ātri saģērbās un gāja lejā pa kāpnēm. Tomēr pēc pāris minūtēm viņš bija atpakaļ. Izrādījās, ka lidostas policists savas apgaitas laikā sadzirdējis no lidmašīnas nākam dīvainas skaņas un, gluži dabiski, satraucies. Nabaga mazajam vīrelim neviens nebija pa­vēstījis par dzīvnieku klātbūtni lidmašīnā. Tomēr Džerijs uz­stāja veikt pārbaudi, kurā atklājās tikai tas, ka leopardi ņurd savos krātiņos - nekā uztraucoša.

Nākamajā rītā ap septiņiem mums bija norunāts tikties ar dzīvniekus transportējušo mēbeļu furgonu īpašnieku, šis cil­vēks bija ļoti laipni apņēmies sagādāt mums svaigus salātus un augļus. Viņš bija laikus ieradies, turklāt palīdzēja mums iztīrīt būrus un pabarot šimpanzes un kolobusus. Mēs bažīgi vēlējā­mies zināt, cik ilgi vēl jāgaida, līdz lidmašīna būs saremontēta, taču neviens par to neko nezināja. Lidsabiedrības ļaudis un ari pats pilots pret mums izturējās ārkārtīgi laipni un izpalīdzīgi, tomēr nespēja kliedēt mūsu satraukumu par lidmašīnā jopro­jām iesprostoto dzīvnieku likteni.

Kad rīts jau bija labā gabalā, bet lidmašīna joprojām nesa­gatavota ceļam, mēs nolēmām izkraut un pabarot arī pārējos dzīvniekus; vienlaikus sākām uzmākties lidsabiedrības vadībai

Londonā ar lūgumiem sagādāt citu lidmašīnu. Sākām jau zau­dēt cerības jelkad tikt no šejienes projām, kad cita lidsabiedrība piedāvāja mums vienu no saviem kravas lidaparātiem. Godīgi jāatzīstas, es joprojām nesaprotu, kā Darels ar savu lauzto ribu un nāvīgo nogurumu spēja pārciest šīs raizes par dzīvniekiem - vismaz es pati jutos tuvu ģībonim. Tad uzradās cita problēma: jaunajā lidmašīnā atradās tikai divas sēdvietas, bet mēs bijām seši. Bija ļoti svarīgi, lai operators un skaņu mehāniķis nokļūst Džērsijā un nofilmē dzīvnieku ierašanos zoodārzā. Mums pa­līgā nāca Cambrian Airways, piedāvājot četras sēdvietas savā reisā uz Džērsiju. Pēc ilgiem strīdiņiem tika nolemts, ka Darels un Hārtlijs paliks kopā ar dzīvniekiem, bet es, Kriss un viņa ko­manda lidosim uz Džērsiju.

Džērsijas lidostā visi mūs jau gaidīja. Pie skrejceļa bija sa­pulcējies viss zoodārza personāls, tur atradās arī lendrovers, zoodārza furgons un trīs kravas mašīnas. Mēs bažīgi sākām vērties gaisā un cerējām, ka slavenā Džērsijas migla nepārvilk- sies visai apkārtnei, iekams lidmašīnai izdosies nosēsties. Uz­traukumam tomēr nebija pamata, jo precīzi noteiktajā laikā lielais DC4 lidaparāts sāka laisties lejup un pieripoja tieši pie gaidītājiem.

Džērsijas muitas darbinieki izturējās ārkārtīgi pretimnākoši - gluži kā cenzdamies atlīdzināt par iepriekšējās dienas pārpratu­miem, kaut arī neko nezināja par mūsu nesaprašanos ar saviem Anglijas partneriem. Skaidri redzēju, ka Džerijs ar prieku nodod dzīvniekus zoodārza darbinieku pārziņā. Drīz jaunpienācēji bija ievietoti jaunajās mājvietās, lielākā daļa likās pārcietusi ceļo­jumu bez lieka stresa. Kā jau parasti, nabaga cilvēki izrādījās gal­venie cietēji.

Nākamajā rītā Džerijs un Kriss apstaigāja zoodārzu. Visi skraidīja apkārt un uzmanīja, vai mūsu rūpjubērni būtu labi

apkopti un pabaroti ar ierastajiem gardumiem, un es kopējus īpaši brīdināju par kolobusiem.

- Ja ar viņiem kaut kas notiks, esiet gatavi nākamnedēļ pie­dzīvot Pltersas jaunkundzes dusmas. Viņa šos radījumus ba­roja visu ceļu no Frītaunas. Dieva dēļ, nepieļaujiet, lai ar tiem tagad notiktu kas ļauns.

Leopardi izturējās pavisam mierīgi un gluži laimīgi spēlējās ar Džonu. Vāveres un mangusti lieliski iedzīvojās jaunajos mi­tekļos, un putniem, īpaši pūcēm, rūpēja tikai viens: ēst labi daudz un labi ātri. Darels bija laimīgs, gluži kā mēs visi, un nu varēja atļauties saļimt uz vismaz divdesmit četrām stundām.

Kriss un viņa komanda aizlidoja nākamajā dienā, un mēs plānojām viņiem sekot, tiklīdz viss šeit būs nokārtots un Darela riba sadzijusi. Bet man gan būtu vajadzējis zināt labāk. Zoo­dārzs un ar to saistītās lietas aizvien dziļāk ielauzās mūsu dzīvē,

tā ka mēs joprojām turpat vien bijām. Un es skaidri zinu - lai kurp mēs dotos, vienmēr apkārt būs dzīvnieki, un mana gulta tukša nepaliks.

[58]

* Tie ir rupji meli. (Šeit un turpmāk - Džeralda Darela piezīmes.)

* Apšaubāmā izcelšanās, domājams, bija mājiens par manu ģimeni. Kaut ari es diezgan noteikti sliecos savus radus aizstāvēt, man tomēr jāatzīst, ka lielāko daļu dzīves esmu pavadījis, pūlēdamies ar viņiem sadzīvot. Dž. D.

[1] es tolaik biju pieticīgs un nepretenciozs, un manu biklumu apskaustu jeb­kura vidusmēra stirna. Dž. D.

[2] jau tas fakts vien, ka ši grāmata vispār uzrakstīta, kalpo par pierādījumu, ka galu galā viņa pievienojās pārējo sieviešu viedoklim. Di. D.

[3] nekad mūžā neesmu pozējis. Ja nu man piemītošais je ne sais quoi šīs grā­matas autores piezemētajai, zemnieciskajai mentalitātei neliekas pievilcīgs, man, šķiet, par to atbildība nav jāuzņemas. Dž. D.

[4] sēkla sākusi dzīt sakni. dž. d.

[5] tolaik es biju jau guvis gluži labu pieredzi attiecībās ar piesardzīgiem dzīvnie­kiem, tāpēc ar dumju smaidu piekritu visam, ko viņa teica. Tādējādi mums tiešām lieliski saskanēja. Dž. D.

[6] viņa vēl nebija apguvusi, ka parasti dzīvnieki cilvēku par viņa pāri plūstošo mīlestību aplaimo ar ašu kodienu - gluži kā draugi un sievas. Dž. D.

[7] diemžēl šajā posmā patiesība, ciktāl tā attiecās uz Džekijas tēvu, vēl nepavi­sam nebija ļauna. Dž. D.

[8] Šos nebeidzamos mājienus par skopulību grūti apstrīdēt. Varu teikt vienīgi to, ka, būdams jauns mīlētājs ar mīlas aizmiglotām acīm, es būtu savas telegram­mas rakstījis divtik garākas, ja zinātu, ka saņēmēja par tām samaksās. Dž. D.

*"būtibā svešinieks" ir interesants apzīmējums, jo viņa pati atzina, ka mēs, cik nu to Mančestras diezgan mitrā un nepievilcīgā apkārtne pieļāva, krietni ilgi jau bijām diezgan tuvās attiecībās. Dž. D.

[10] tipisks topošas sievas simptoms. atrast darbu man nebija ne mazākās vēlē­šanās, ja vien no tā varētu izvairīties. Dž. D.

[11] Šī nu ir tīrā izrunāšanās. viņa bija izlēmusi jau tajā mirklī, kad mes satikā­mies, un jau labi sen es šajā spēlē biju tikai bandinieks. Dž. D.

[12] nekad neesmu sapratis to prātuļošanu par kopīgām interesēm pirms precībām un par attiecību ilglaiclgumu. Galu galā, gulta bija klājama, maltītes gatavojamas un dzīves laiva noturama līdzsvarā. Kas vēl meitenei vajadzīgs? Dž. D.

[13] ha, ha! dž. d.

[14] Šis ir gaužām atturīgs scēnas atstāstījums, jo es pats to vienmēr uzskatīju par visai mokošu. Taču mana sieva uzstāj, ka mēs nevēlamies, lai šo grāmatu aizliegtu publicēt, tāpēc es aizvelku tai priekšā pieklājības plīvuru, savus iebildumus izpau­žot vien šajā niecīgajā piezīmē. Dž. D.

[15] Šis paziņojums pierāda, ka es viņu īstajā bridi vienkārši izglābu no šausmīgas, zemiskas netīrības, kas iespiežas ikviena cilvēka dzīvē, kas dzīvo uz ziemeļiem no Bristoles-Londonas līnijas. Fakts, ka dzīvošanu Bornmutā viņa visā nopietnībā iz­tēlojās kā medusmēnesi, pats par sevi ir nosodījums. Dž. D.

[16] es kategoriski iebilstu pret apzīmējumu "krāmi". Neviens saprātīgs cilvēks ne­nosauks par "krāmu" īstu mandrila galvaskausu, vairākas juju lelles un ārkārtīgi in­teresantu alus kausu, no kura dzeršanas laikā skanēja "Dievs, sargi karali". Dž. D.

[17] uzraugam, protams, bija taisnība, bet Dievs, par laimi, klāt stāvēja gan. Dž. D.

[18] Šeit jūs jau redzat parādamies aprēķinu, un mes pat vēl nebijām stājušies al­tāra priekšā. Dž. D.

[19] Šāda veida nekrietnas piezīmes veido kaitīgu augsni jebkurai laulībai. Iestar­pinājums par to, ka es nekad nespodrinu kurpes, ir pilnīgi maldīgs. Lai to pierā­dītu, varu uzrādīt savu dienasgrāmatu, kurā norādītas tās dienas, kurās togad spodrināju kurpes. Tādi ir tie laulības dzīves prieki: daži sīki olīši kā priekšvēstneši tai kritikas un nosodījumu lavīnai, kurai grasāties sevi pakļaut. Dž. D.

[20] nevēlēdamies būt nelaipns un vienmēr būdams gatavs atzīt, ka atmiņa var mani pievilt, es tomēr vienmēr biju stingri pārliecināts, ka toreiz teicu: "Nu jau ir par vēlu. Tu esi mani sagūstījusi." Dž. D.

[21] Īstenība viņa apguva tikai pavisam vienkāršas pamatzinašanas, bet sievietēm jau vienmēr patīk pārspīlēt. Dž. D.

[22] Šeit fakti ir mazliet nepareizi izklāstīti. īstenībā es vēlējos slaidu un ārkārtīgi izskatīgu blondīni, kas mierinātu mani sakarā ar neveiksmīgo laulību, bet tam ne­bija lemts piepildīties. Dž. D.

[23] lai cik daudz pūļu tas prasīja, līdz šim man bija izdevies aptuveni atcerēties, kur mūsu istabas topogrāfijā atrodamas vajadzīgās lietas. Nu Džekijas un Sofijas apvienotie spēki mani pilnībā sagrāva. Šo stadiju es vienmēr tiku uzskatījis par beigu sākumu. Dž. D.

[24] džekija neņema vērā manu ierosinājumu lugt Sofiju strādāt bez maksas, kaut man pašam tā likās visvienkāršākā izeja no šā strupceļa. Dž. D.

[25] manas sievas priekšstati par cienījamu izskatu vajadzīgajos brīžos palaikam mainās. Tajos ļoti retajos gadījumos, kad man izdevies pierunāt viņu iziet sabied­rībā, viņa, šķiet, jebkuram gadījumam par ideāli piemērotu ietērpu uzskata izba­lējušus džinsus, džemperi (septiņpadsmit izmērus par lielu) un kurpes, no kuru purngaliem kautri rēgojas pirksti. Reizēm man ar pamatīgu piepūli izdevies viņu ie­stūķēt vakarkleitā, tomēr šī nodarbe mani tik ļoti nogurdina, ka tagad, kad kļūstu vecāks, es kaut ko tādu uzņemos ļoti reti. Dž. D.

[26] skaidra patiesība. tam, kā te izturējās pret imigrantiem, nebija iespējams no­ticēt. Tiesa, viņi nebija saķēdēti kopā, tomēr nepatīkami atgādināja veco laiku nolaupītos saliniekus pirātu kuģi, lai neteiktu vēl skarbāk. Gribas ticēt, ka mūsdie­nās šī imigrantu transportēšanas metode ir izbeigta - imigrantu dēļ es no sirds ceru, ka tā ir. Dž. D.

[27] neredzu nekā smieklīga savā pārliecībā, ka britu vēstniecība jebkurā pasaules malā ir radīta vienīgi ceļojošu dzīvnieku vācēju vajadzībām. Mana pieredze liecina, ka parasti gan vēstniecības šajā jautājumā nav ar mani vienisprātis, bet tas tikai apstiprina manu pārliecību, ka mūsu valsts ārpolitika būtu nopietni jāpārskata. Dž. D.

[28] manuprāt, šī piezīme ir visai nelaipna. Nekas nekavēja Džekiju likties gultā kopā ar mani un Sāru. Dž. D.

[29] man nav iebildumu pret tvaicētām zivīm, grilētu gaļu un sausu maizi, tomēr šādos apstākļos neviens cilvēks, būdams pie skaidra prāta, nesamierinātos ar to, ka jāatsakās no alkohola. Dž. D.

[30] tolaik viņa rakstīja vēstuli ari tualetes piederumu ražotājiem un lūdza pie­šķirt gan dezinfekcijas līdzekļus, gan tualetes papīru, un līdztekus visam citam cieši apsolīja apgādāt sponsorus arī ar fotogrāfijām, kurās redzama viņu ražotās pro­dukcijas izmantošana lauku apstākļos. Dž. D.

[31] pine coffin - priedes koka zārks (angl.).

[31] Man nav nekas pretī, ja dzīvnieks atrodas manā gultā, taču man ir stingri ie­bildumi pret modināšanu piecos no rīta, kad pārlieku enerģiska vāvere pūlas man ausī iebāzt zemesriekstu. Dž. D.

[32] man tika stāstīts, ka vietējie politiķi pastāstījuši Fonam, ka es sava gramata esot viņu visnesimpātiskākajā veidā aprakstījis kā pēdējo dzērāju un meitu ģēģeri. Dž. D.

[33] tas apstiprina manu pārliecību, ka visi kaimiņi ir nekauņas un nav ņemami par pilnu. Dž. D.

[34] sk. piezīmi 108. lappusē. Dž. D.

[35] mana sieva nekad tā ari neapguva dzīves filosofiju - atstājot kaut ko nepa­darītu, notiks viens no diviem. Vai nu darāmais vispār zaudēs nozīmi, vai ari kļūs tik neprātīgi svarīgs, ka ar to nākas tikt galā. Šim otrajam gadījumam cilvēks ir sa­gatavots tieši tādēļ, ka ir atpūties pa to laiku, kamēr pieaug nozīmīgums. Dž. D.

[36] patiesībā es tobrīd centos atcerēties, vai neesam izlaiduši kadu viņas dzīvī­bas apdrošinājuma maksājumu. Dž. D.

[37] ne tik daudz nelaimes tuvuma nojausma, kā vieglas melanholijas dvesma. Dž. D.

[37] Ja kādam nav gadījies gulēt zem lendrovera, kurā trīs dāmas krāc dažādās toņkārtās, taču nākotnē kaut kas tāds paredzams, - silti iesaku izvairīties no šādas pieredzes. Dž. D.

[38] ceru, ka visas dedzīgās, jaunās meitenes, kuras varētu nonākt manā redzes­lokā. ņems vērā šo rūgto piezīmi. Tas, protams, attiecas ari uz dedzīgo, jauno mei­teni, kura sarakstījusi šo grāmatu. Dž. D.

[38] Nolaidība no manas puses. Es joprojām neesmu sazinājies ar apdrošināšanas sabiedrību. Dž. D.

[39] varu vienīgi brīdināt jebkuru sievu, kura šo paziņojumu uztvers kā ticamu, ka ar "šīberi" bruģējams visīsākais ceļš uz šķiršanos. Dž. D.

[40] neviens, izņemot mani. Dž. D.

[41] vel jo dalītākas bija raidījumos izrādīto dzīvnieku jutas. Dž. D.

[42] viņš ieradās bez kavēšanas, nodarot pamatīgu kaitējumu manam vīna pagra­bam. Dž. D.

[43] vairs nekad mūžā! Dž. D.

[44] smaka iztālēm atgādināja smārdu, kāds ap pusdienlaiku valda mazpazīstamā Anglijas dzelzceļa viesnīcā. Dž. D.

[45] gandrīz neko no sacīta. Dž. D.

[45] Ari ar visu astoņas stundas ilgo miegu viņš funkcionēja neadekvāti, taču šim faktam, šķiet, nav nozīmes. Dž. D.

[46] tas ir viens no daudzajiem un, iespējams, nopietnākajiem iemesliem, kāpēc nevēlos būt šai ģimenei piederīgs. Dž. D.

[47] baidos iedomāties, kas varētu notikt, šo būtni iedvesmojot nepareizi. Dž. D.

[48] Ņemot vērā, ka Jaunzēlandē ārpus privātās virtuves neeksistē tāds jēdziens kā labs ēdiens, nav jābrīnās, ka es liedzos pamest šo vietu, kas piesātināta ar gar­šīgām smaržām un labu vīnu, kā ari jautro kompāniju. Tomēr ir tādas reizes, kad mana sieva uzvedas kā pilnīgi jukusi prezbiterāņu baznīcas vecava un atsakās ska­tīt lietas ar manām acīm. Vainu par to es varu uzvelt vienīgi viņas ziemeļnieciskajai audzināšanai. Dž. D.

[49] man personīgi šis skats likās apburošs, jo mani no visām pusēm ieskāva ra­ženi, spalvaini austrālieši, kas nerosināja uzticību. Patiesībā es uzskatu, ka pat Pa­radīzes vārti izskatītos vismaz nomācoši, ja nāktos celties rītausmā, lai uz tiem pa­skatītos. Dž. D.

[49] Ja man atļauts labot šo kļūdaino pieņemumu, veļos atzīmēt, ka austrāliešiem nepiemīt ne mazākās līdzības ar ziemeļniekiem: austrālieši ir jauki cilvēki. Dž. D.

[50] mana sieva savā nevainībā nesaprot, ka "dienvidu taurenīšu" (viņas ieviests apzīmējums) izvairigumam ir pamatots iemesls. Ja dienvidnieki godīgi pateiktu savas domas, viņa ar tiem laikam gan nekad mūžā vairs nesarunātos. Dž. D.

[51] rac- royal automobile Club.

[52] keystone cops - klasiska holivudas komēdija (1912-1920) par policistiem ar mežonīgu pakaļdzīšanos un aizraujošiem piedzīvojumiem, (tulk.)

[53] es nekad mūžā neesmu veltījis nevienai sievietei šādus skatienus. Varbūt reizēm pamirkšķinu vai nejauši nometu zemē maku, bet nejau ko tādu. Dž. D.

[54] eiropietes ir neizdevīgā stāvoklī itin visur pasaulē, arī Eiropā. Dž. D.

[54] Pilnīgi un absolūti meli. Dž. D.

[55] tas, ko kriss uzskata par palīdzēšanu, drīzāk ir traucēšana, tatad nekāda lielā labuma no viņa klātbūtnes nebija. Dž. D.

[56] līdz šim vienīgais gadījums manā mūžā, kad vel pirms pusdeviņiem no rīta esmu ticis divreiz arestēts un sadzēries lielos daudzumos siltu šampanieti. Dž. D.

[57] ceļot ar lidmašīnu ir ātrāk. Dž. D.

[58] kamēr es esmu dzīvs, tas nenotiks. Dž. D.

Sagatavota iespiešanai SIA "Nordik". Reģ. ap!. Nr. 2-0792. Adrese - Daugavgrivas iela 36-9, Rigā, LV-1048, tālr. 7602672. Noliktavas adrese - Elijas ielā 17, Rīgā, LV-1050, tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams".