UZ SKRITUĻIEM UZMONTĒTAIS SĪKUlis satvēra manu čemodānu.

— Ciemiņš mājā — prieks mājā, — viņš paziņoja spalgā balsī. — Neses iemītnieki sveicina jūs un izsaka cerību, ka brauciens uz šejieni nebija pārāk nogurdinošs. Lūdzu!

Slūžas atvērās uz dzīvojamā korpusa gaiteni. Robots skritulēja pa priekšu un gvelza vienā gvelšanā.

— … ļoti nožēloju, ka, apstākļu spiesti, viņi paši nevarēja sagaidīt jūs. Bet ar manu starpniecību viņi summa cum pietāte1 paziņo jums par loloto ceribu tikt stādītiem jums priekšā in pleno2 brokastu laikā.

Kamēr pārrevidēju atmiņas pagrabus un bēniņus, meklēdams latīņu valodas pārpalikumus no universitātes kursa, mēs apstājāmies pie salātu krāsas durvīm un mans pavadonis ar žestu uzaicināja tās atvērt.

Iegājis istabā, es atvēru čemodānu. Gandrīz jau gribēju to izkravāt, taču pamanīju, ka robots vēl arvien mīņājas pie durvīm.

Man neko vairs nevajag, — es teicu. — Tu vari iet.

Mēs … — sāka latīņu valodas speciālists, taču viņu pārtrauca varena, drukna sirmgalvja parādīšanās atvērtajās durvīs. Ienācējam bija roņa ūsas, un pēc hologrammām, ko biju apskatījis vēl vakar, es viņu uzreiz pazinu. Samsons Diters. Tātad labpaticies ierasties pašam.

Labvakar, inspektori — apsveicinājās Diters, kāpdams pār slieksni. — Kēks, dārgumiņ, tu esi brīvs, — viņš noteica robotam.

Bet mēs vēl neesam noskaidrojuši jautājumu in re3 brokastis. Mēs sēžamies pie galda pusastoņos. Bet, ja nu inspektors Lopavoks grib pagulēt mazliet ilgāk. .

Noteikti gribēšu, jo esmu ārkārtīgi noguris, — es piekritu šim ierosinājumam.

Tad, kolīdz jūs pamodīsities, es pasniegšu brokastis istabā, — svinīgi pasludināja robots un aizgāja.

Tā nu gan ir interesanta rotaļlietiņa, — es noteicu.

Kēkss nav rotaļlietiņa, — iebilda Diters. — Viņš ir gandrīz vai cilvēks.

Seit acīmredzot patika spēlēties ar antro-pomorfiem sulaiņiem kā vecajos labajos laikos. Dzīvodams uz Zemes, es jau biju atradis no tā.

Vai jūs uzreiz sāksit ar apskati un to. . nopratināšanu? — jautāja Diters.

To aptauju, tā jūs gribējāt teikt. Nē, es nesteidzos. Kāpēc gan nevarētu atlikt visu līdz rītam? Kā sacītu Kēkss: qui ni-mium propreat, serius absolvit.

Ko?

Kas pārāk steidzas, vēlāk beidz.

— Nu, Kēksa labvēlība jums ir nodrošināta. Nabadziņš, viņš tā cenšas, taču šeit nav neviena, kas saprastu latīņu valodu. Ar labu nakti, inspektori

— Ar labu nakti, Samson!

Pēc rīta dušas es paskatījos gaitenī. Kēkss stāvēja pie durvīm. Viņa eļļainās acis laistījās priekā.

— Kur ir Diters? — es vaicāju.

Ai, ai, kas par steigu! — teica robots, iestumdams ratiņus, uz kuriem bija salikti trauki. — Samsons gaidīs jūs tikai pēc desmitiem. Viņa istabai ir zilas durvis. Tā atrodas halles galā pa labi. Tā kā jūs neko nepasūtījāt, es pats uzdrošinājos sastādīt programmu, — Kēkss stāstīja, veikli servēdams galdu.

Ja atceros pareizi, senie romieši esot uzskatijuši, ka pieņus venter non studēt libenter1. Un tieši garīgs darbs gaida mani, — es noteicu, patikamu smaržu apreibināts Tas ir viens no tiem nedaudzajiem latīņu aforismiem, kas pauž liekulību. Man pat liekas, ka to izdomājuši agrīno kristiešu mūki, jo romieši taču ēda bagātīgi un izsmalcināti.

Es apsēdos un sekmīgi tiku galā gandrīz ar visu «programmu». Paklupu tikai pie varenās, ar riekstiem apbārstītās krēma kūkas. Kēksam tas nepalika nepamanīts.

— Apņemos izskaust jūsu aizspriedumus pret mandeļu ruleti. Būtu gan labi, ja jūs paliktu pie mums pietiekami ilgi. Labas gaumes izkopšana, es to apgalvoju de actu et visu5, prasa laiku.

Atstājis robotu nokopjam galdu, es devo~ uz istabu ar zilajām durvīm. Ditera vēl nebija. Viņu gaidīdams, es klaiņoju pa gai~ teni, uz kuru vērās kādas desmit dažādu krāsu durvis. Pavēru pirmās — dzeltenās, — kuras bija vistuvāk manai istabai.

Dziļā krēslā, izstiepis ieģipsēto kāju, tur sēdēja Filips Larki. Tāpat kā Diteru, arī viņu es pazinu uzreiz.

Uzlikusi roku už Filipa pleca, viņa* līdzās stāvēja Lutensija Skiki — stacijas vienīgā sieviete.

Lutensija aprāvās pusvārdā un pagriezās pret durvīm. Viņas skatiens kļuva dzeļošs, jau tā plānās lūpas sakļāvās šaurā, viļņotā svītriņā.

Atvainojiet, ka ienācu nepieklauvējis. Es esmu inspektors Lopavoks. Jurijs Lopavoks. Es meklēju Diteru.

Ditera šeit nav, — sausi atbildēja Larki.

— Droši vien jūs nojaušat, kāpēc. .

Protams, mēs jūs gaidījām jau pirms nedēļas, — atzinās Larki. Tad viņa balss aizlūza. — Seit nu kļuvis ne pārāk omulīgi.. Jo sevišķi … — Viņš paskatījās uz Lutensiju un apklusa.

Zināt, — es turpināju, — man tomēr vajadzēs parunāt ar katru no jums atsevišķi. Varbūt varam to jau tagad. Bet, nu tas jums sagādā neērtības. .

Pie lietas, inspektori Bet vispirms apsēdieties, — Larki piekrita un pamāja uz tabureti. — Tas taču nebūs ilgi.

Lutensija, tā arī ne vārdiņa nebilduši, pārgāja pāri istabai, paņēma no galda grāmatu un izgāja, cieši aizvērdama durvis.

Kalsnais, nelielā auguma Filips Larki iegrima krēslā vēl dziļāk un arvien vairāk sāka līdzināties ļaunam pasaku pundurim.

Es jūs pārāk neaizkavēšu. Turklāt šķiet, ka arī kāja jums neliek miera. Mani apmierinās elementārs notikumu izklāsts. Mans uzdevums ir ļoti vienkāršs: sastādīt iepriekšēju notikušā aprakstu, kamēr ierodas izmeklēšanas grupa un kamēr pēdas vēl svaigas.

Vai divas nedēļas vecas pēdas jūs saucat par svaigām? — jautāja Larki.

Jūs taču zināt, ka reisa kuģi uz šo zonu nelido.

— Nu, tad jautājiet.

— Varbūt tomēr jūs pats savā valodā secīgi izstāstīsit, ko redzējāt. Kā aculiecinieks. Tikai faktus. Nekādus pieņēmu-us, nekādus izdomājumus, nekādas de-ļas par jūsu attiecībām ar citiem un citu lavstarpējām attiecībām. Emocijas lai ir izslēgtas.

— Vai ar to jūs gribat teikt, ka rakņāsities mūsu dvēselēs kā kāds detektīvs?

Tieši to.

Ar kuru brīdi lai sāku?

Ar tās dienas rītu.

— Labi. Kā parasti, mēs brokastojām tālē. Vai jūs interesē arī ēdienkarte?

Nē. Kas bija pie galda? Visi seši.

Vai jūs atceraties, par ko tika runāts? Kaut ko atceros, bet ne jau nu visu. Jiters lūdza Romānu, lai viņš apmaina fiksam runas sintezatoru, jo robots esot sācis šļupstēt. Aleksandrs uzaicināja mani un Lutensiju mērīt grunts viskozitāti ano-ālajā laukumā pie Dzeltenās arkas.

— Vai jūs aizgājāt turp trijatā?

— Nē, Lutensija atteicās. Viņai bija ut kas darāms trasē uz kosmodromu.

Bet Piščiks? Ko viņš bija nolēmis

rīt?

— Igors. . Neatceros, ka viņš būtu aut ko runājis. Zinu tikai, ka tūlīt pēc rokastīm viņš devās uz savu istabu. Kad ēs ar Aleksandru gājām pie Ditera pēc skozimetriem, redzēju, ka viņš tajā ieiet.

Vēl tikai pastāstiet, kas ir visko-metrs. Kā šāds mērinstruments varēja raisīt Aleksandra Kupla nāvi?

— Pēc konstrukcijas un ārējā izskata tas it kā atgādina senatnes pistoli. Taču lodes sākuma ātrumu var regulēt, un patronā ir nevis pulveris, bet tilīns. Zinot

alibrētās lodes sākuma ātrumu, pēc tās iešanas dziļuma var spriest par dažām tāmā materiāla īpašībām, arī par visko-itāti.

— Tātad jūs devāties uz Ditera istabu.

— Nē, mēs gājām uz noliktavu. Tur Samsons iedeva mums viskozimetrus un

tronas.

— Kas notika pēc tam?

— Apģērbāmies un gājām uz Dzelteno arku.

— Vai pa ceļam jūs kādu redzējāt?

— Pie ieejas slūžās satikāmies ar Romānu Proļeiko. Viņš veda Kēksu uz laboratoriju.

— Kur tobrīd bija Lutensija?

— Nezinu. Kad mēs izgājām no zāles, iņa vēl sēdēja pie galda.

Vai Diters gāja uz slūžām kopā ar ums?

Nē. Mēs ar Kupli tajās bijām divatā. Diters palika noliktavā.

— Tad jūs sasniedzāt Dzelteno arku.

— Jā. Izšāvām paredzēto sēriju. Aleksandrs atzīmēja uz planšetes vienādas viskozitātes punktus. Tad viņš šaudīja mērķī. Aleksandram patika šaut, un viņš, ja tā varētu teikt, šāva skaisti. Pats dīvainākais notika pēc tam.

— Lūdzu, bez vērtējuma. Konkrēti — kas notika?

Mēs stāvējām tikai dažus sojus viens no otra un ar viskozimetriem rokās izskatījāmies gluži kā duelanti. Pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs paceļ roku un tēmē man galvā. No pārsteiguma es soli atkāpos, iegrūdu kāju spraugā starp divām atlūzām un uz brīdi gandriz apžilbu no sāpēm. Izdzirdēju krakšķi. Nokritu. Tikai pēc tam atskārtu, ka krizdams biju nospiedis sprūdu.

Vai jūsu pistole, atvainojiet, tas ir, viskozimetrs, bija vērsts uz Kupla pusi?

Bet es taču netrāpīju! Es atceros, es precīzi atceros, ka tad, kad atguvu samaņu, Aleksandrs bija noliecies pār mani. Viņš atbrīvoja manu lauzto kāju un noguldīja mani uz muguras.

— Vai jūs varat pateikt, kad tas notika?

— To var aprēķināt. Kad mēs izgājām no stacijas, bija apmēram ceturksnis uz deviņiem. Līdz Dzeltenajai arkai ir apmēram četrdesmit minūšu gājiens. Apmēram tikpat ilgi mēs šaudījām. Domāju, ka es nokritu kaut kad starp pusdesmitiem un desmitiem.

— Kas notika pēc tam?

— Kuplis teica, ka aizies pēc kāda, lai mani paņemtu.

— Kāpēc jūs nesazinājāties ar staciju?

— Mēs taču bijām anomālajā zonā! Tur parastie sakari nav iespējami.

— Un Kuplis aizgāja? Larki pamāja ar galvu.

— Vairāk es viņu netiku redzējis. Tas ir, netiku redzējis dzīvu. Tad atkal zaudēju samaņu. Kad atģidos, mani nesa Romāns un Samsons. Nogādāts mājās, es jautāju, kur palicis Aleksandrs. Man atbildēja, ka viņš esot miris no šāviena krūtīs. No šāviena ar viskozimetru.

Larki apklusa.

Paldies, Filip, — es teicu pieceldamies. — Starp citu, jūs teicāt, ka Kuplis esot šaudījis mērķi. Kas bija šis mērķis?

Uz prāva akmeņa tieši zem arkas viņš nolika zemesrieksta lieluma atlūzu. Viņš sašāva to no soļiem piecpadsmit.

— Vai ar pirmo šāvienu?

— Pirmā lode sašķīda pret klinti nedaudz zem mērķa. Tās pēdas ir redzamas. Otrā lode trāpīja. Sāds rezultāts nebūt nav slikts, jo viskozimetram nav ierīces mēr-ķēšanai.

Atvadījies no Larki, konstatēju, ka ir jau pusvienpadsmit. Pie Ditera durvīm es saskrējos ar Kēksu, kurš nekavējoties piedāvāja atspirdzināties ar glāzi greipfrūtu sulas.

— Interpone tuis interdum gaudia curis6, — viņš teica.

Es atteicos no sulas un pieklauvēju pie zilajām durvīm.

Diters bija mierigs un noskaņots labvēlīgi. Noklausījies stāstījumu par to, kā viņš izsniedzis Larki un Kuplim viskozimetrus un viņi pēc tam aizgājuši, bet viņš palicis noliktavā, es jautāju:

Cik viskozimetru jums ir pavisam?

Bija trīs.

Kāpēc bija?

Tāpēc, ka tagad palikuši tikai divi. Tas, kuru paņēma Filips, ir pazudis.

Larki man neko netika stāstījis par to, — es piebildu.

Kad zudums atklājās, — turpināja Diters, — es aizsūtīju Romānu Proļeiko uz Dzelteno arku, taču viņš atgriezās ar tukšām rokām. Tiesa, to gan es nevaru apgalvot, ka mūsu meklējumi būtu bijuši rūpīgi. Domāju, ka jūs sapratīsit, kāpēc: mums bija citas rūpes.

Es pamāju piekrītot.

Nu, lūk, tagad mums ir tikai divi mērinstrumenti. Aleksandra viskozimetrs tika atrasts pie viņa, bet trešais visu laiku nogulēja noliktavā.

Sakiet, lūdzu, Samson, — vai ir kāda īpaša šo instrumentu izdošanas instrukcija?

Ko jūs! Pie mums parasti par to visu atbild Kēkss. Viņš ir lielisks noliktavas pārzinis, vienmēr zina, kur kas glabājas, un izsniedz to pēc pirmā pieprasījuma. Bet torīt es aizsūtīju Kēksu pie Proļeiko, kuram bija uzdots nomainīt robota runas sintezatoru. Tāpēc man pašam vajadzēja parādīt Kuplim un Larki, kur glabājas vis-kozimetri.

Paldies. Bet tagad pastāstiet, ko jūs darījāt pēc tam, kad viņi bija aizgājuši.

Noliktavā ienāca Romāns. Es izsniedzu viņam visu, kas bija nepieciešams Kēksa remontam. Tad kopā ar Lutensiju un Igoru gājām nivelēt kravas kosmodroma trasi.

— Visi trīs?

Jā. Bet jau apmēram pēc kādas pusstundas es izsaucu arī Proļeiko.

Bet jūs taču teicāt, ka Proļeiko esot palicis ar Kēksu?

Romāns jau bija paspējis nomontēt veco sintezatoru un lūdza, vai mēs nevarot pagaidīt, jo esot neērti, ka Kēksam nu būšot jāpaliek kā tādam pusmuļķa invalīdam un nepacietīgi jāgaidot viņa atgriešanās. Bet, zinādams, ka Romānam ļoti patīk noņemties ar Kēksu, un, ja ļautu vaļu, viņš tikai to vien darītu kā ik dienu arvien izjauktu un saliktu šo robotu, es atbildēju, ka pa tām pāris stundām, kas būs nepieciešamas, lai trasē noregulētu lāzera nive-lieri, Kēksam nekas nenotiks.

— Kad jūs aizgājāt no stacijas?

(Nobeigums. Sakums ZT 1984. g. 1., 2. un 3. nr.)

Kuplis?!

— … un teica: «Kēks, veco zēn, kur visi palikuši? Ko tu klusē? Ā-ā, tu esi uzšķērsts. Nu, tas nav nekas, iet tu vari. Marš, pēc nestuvēm un žigli man pakaļ! Filips salauzis kāju.» Es paņēmu nestuves, un mēs gājām uz anomālo zonu. Pulksten trīspadsmitos nulle piecās minūtēs man pa priekšu ejošais Kuplis nokrita ar seju uz zemi un vairs nekustējās. Tablo uz viņa aizsargcepures rādīja, ka Kuplis ir miris. Es nepārtraucu viņa dotās komandas izpildi un gāju uz Dzelteno arku, kur, pēc Kupla vārdiem, vajadzēja būt Filipam Larki. Attālinoties no Kupla, arvien vairāk sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi. Atgriezos pie guļošā Kupla, vēlreiz pārliecinājos, ka viņš ir miris, un atkal gāju uz Dzelteno arku. Tā tas atkārtojās četras reizes. Domāju, ka šīs svārstības izskaidrojamas ar smadzeņu funkcionālo saišu traucējumiem, ko bija izraisījusi runas sintezatora izņemšana. Lai es varētu pieņemt kādu lēmumu, bija nepieciešama cilvēka komanda. Trīspadsmitos un trīsdesmit divās minūtēs no stacijas puses pienāca Samsons Diters, Romāns Proļeiko un Lutensija Skiki. Romāns pavēlējā man. .

— Paldies, Kēks! Pietiks. Es jau zinu, kas notika pēc tam. Tu vari iet.

Te tev nu bija! Jebkurā variantā iznāca, ka Kupli varēja nogalināt tikai Larki un teorētiski — arī Kēkss. Vai var pieņemt, ka robota smadzeņu defektu dēļ pārkāpts fundamentālais, visu automātu mākslīgajā intelektā ieslēgtais princips, kas aizliedz ne tikai nogalināt, bet arī vispār darīt kaut ko ļaunu cilvēkam? Un tomēr teorētiski Kēkss varēja nogalināt, lietojot Kupla viskozimetru.

Bet šāvējs varēja būt arī Larki. Tur-Tāt viņš varēja šaut pa gabalu, jo lodes ākuma ātrums saglabājas visā lidojumā. Taču vieta, kur krita Kuplis, no Dzeltenās arkas nav redzama. Vai ievainotais Filips tiešām būtu bijis vēl tik spēcīgs, lai no-rāpotu vairākus simtus metru pretī Aleksandram, lai izšautu, atgrieztos atpakaļ un noslēptu ieroci? Un slepkavībai nav neviena kaut cik nopietnāka motīva. Tiesa gan, es maz ko zinu par viņu savstarpējām attiecībām. Jā, gaidāmajai izmeklētāju grupai es daudz neko nevarēšu pastāstīt. .

Pēkšņi es atcerējos lodes ieskrambātās šķembas zem arkas. Daudz nedomādams, devos pie Larki. Viņš paskatījās uz mani kā vajāts zvērs.

— Filip, — es iesāku, — vai arī jūs todien niekojāties ar viskozimetru, šaudīdami mērķī?

Inspektor, es jau teicu jums, ka nē.

Tātad jūs netikāt šāvis uz arku?

Nē, bet ko jūs ar to gribat teikt?

— To, ka jūs man neesat izstāstījis visu, Filip.

Uz slimnieka sejas parādījās sarkani plankumi.

— Jūs noklusējāt vēl vienu Kupla šāvienu.

To izdzirdējis, Larki nobālēja līķa baltumā.

— Ne tikai vienu, inspektor, — viņš atbildēja, lūpām tik tikko kustoties, — bet arī otru Aleksandra šāvienu.

— Kāpēc jūs to noklusējāt?

— Tas, ko varu pastāstīt, ir kaut kas briesmīgs. Ļoti iespējams, ka jūs neticēsit man, jo pierādījumu man nav. Tāpēc arī izlēmu, ka labāk klusēt.

— Stāstiet!

Larki drudžaini ievilka elpu.

— Toreiz pie arkas, kad pagriezos, es pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs tēmē man galvā. Instinktīvi atkāpos soli atpakaļ. Kuplis izšāva divas reizes. Es paklupu un sāku krist plaisā. Neskaidri atceros, ka pār mani nobira kaut kādi akmeņi. .

— Vai jūs interesē mana versija par to, kas toreiz notika?

Larki izbrīnā paskatījās uz mani.

No arkas izlūza akmens un krita jums tieši uz galvas. Tā kā brīdināt vairs nebija laika, Kuplis ar viskozimetru sašāva to gabalu gabalos. Iespējams, ka viens no viņa šāvieniem netrāpīja. Bet pēc kāda laika Kupli atrada nošautu.

Es neesmu vainīgs, inspektor, — nočukstēja Larki. — Es netrāpīju, goda vārds!

Izgājis no slimnieka istabas, iegrimu pārdomās. Būtu atradis kaut vai to nolādēto viskozimetru! Vispār, lai atmestu versiju, ka vainīgais ir Kēkss, jāpārbauda Kupla pistole. Labi, ka lode ir saglabāta, ekspertīze būs viegla.

Nekavējoties es devos pie Ditera un lūdzu parādīt pārējos viskozimetrus. Lavē-dams noliktavas plauktu un konteineru labirintā, Diters pieveda mani pie sienā iebūvēta metāla skapja un atvēra tā durvis.

— Lūdzu, — viņš uzaicināja. — Varat ņemt abus.

Es paskatījos. Skapis bija tukšs. Tajā atradās tikai kāds ducis apaļu plastmasas kārbiņu.

Samsons nobālēja. Sagrābis pirkstos garo, nokārušos ūsu šķipsniņu, viņš kādu minūti stāvēja klusēdams. Arī es klusēju, pārdomādams, ko gan tas varētu nozīmēt.

Beidzot Diters attapās, piegāja pie pults un nospieda taustiņu. Ieradās Kēkss.

— Kēks, — iesāka Diters, — vai vēl kāds cits bez tevis vai kopā ar tevi ir bijis noliktavā?

Jā.

Kas?

Jūs.

Bet bez manis?

Neviens.

— Seit glabājās divi viskozimetri. Vai zini, kur tie ir?

Zinu.

Zini?

— Protams. Tie atrodas tur, kur noteikts instrukcijā, kuru jūs pārkāpāt, ielikdami viskozimetrus tritija elementu uzglabāšanai paredzētajā skapī.

Bet kas tos nolika vietā?

Es.

Kad? — jautāja Diters.

— Piektdien, 24. oktobrī, pulksten astoņpadsmitos desmit minūtēs.

— Tajā briesmīgajā dienā?

— Jā, tajā briesmīgajā dienā, kad vairāk nekā sešas stundas man bija atņemta runas-spēja.

Samsons nevarēja novaldīties nepasmaidījis.

— Labi, parādi, kur tiem jābūt pēc instrukcijas.

Kēkss svinīgi atvēra blakusskapi, kas pēc ārējā izskata bija gluži tāds pats. Gaismā vēsi iespīdējās trīs mīkstās ligzdās ieguldītu identisku garstobrainu pistoļu pulētais metāls.

Šoreiz Samsona seja piesarka.

Kur tu atradi trešo? — viņš jautāja Kēksam.

Pa ceļam uz staciju no tās vietas, kur nokrita Kuplis. Iedams aiz Lutensijas, es ieraudzīju

viskozimetru pie kāda akmeņa. Varu parādīt to vietu.

— Kāpēc tu noklusēji to?

— Kāpēc gan būtu bijis jārunā? Atrasto, kā arī citus viskozimetrus es taču noliku vietā, kur tiem jāatrodas pēc instrukcijas.

Nu bija pienākusi mana kārta iejaukties sarunā.

Es gribētu apskatīt tos instrumentus, kuri bija Kuplim un Larki.

Lūdzu, — teica Samsons, iepriekš apskatījis divu man pasniegto pistoļu rokturos iecirstos numurus. — Diemžēl, es nevaru pateikt, kurš no kuras šāva.

Es atradu to, kam numurs 6003, — precizēja Kēkss.

Paldies! — es pateicos. — Tava pa-līdzība, Kēks, ir nenovērtējama.

So pateicibu es neesmu pelnījis, — cienīgi atbildēja Kēkss. — Turklāt es nekādi nevaru saprast, vai tam ir kāda nozīme. Detaļu pārbagātība tikai aizēno Iux veritatis7.

, Pēc stundas ceturkšņa es jau zināju, ka Kuplis nogalināts ar Kēksa atrasto viskozimetru numur 6003.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvim. Uz sliekšņa parādījās Lutensija.

Mani atsūtīja Filips, — viņa iesāka. — Pati es nebūtu nākusi.

Vai gribat pastāstīt par pazudušo viskozimetru? — es jautāju.

— Tātad jūs jau zināt?

— Zinu, ka jūs to noslēpāt zem akmens. Lutensija lēnām ieslīga krēslā.

Jā. Domāju, ka tā būs vieglāk aizstāvēt Filipu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš nav vainīgs. — Izrunājot šos vārdus, viņas acis uguņoja.

Taču Kuplis nogalināts tieši ar šo viskozimetru.

Nu un tad? Filips nav vainīgs. Viņš nevar būt vainīgs! — atbildēja Lutensija ar asarām acis.

Pastāstiet labāk, kā Larki viskozimetrs nonāca jūsu rokās.

Tur, pie Dzeltenās arkas, es to ieraudzīju līdzās Filipam un, neko nedomādama, paslēpu sava skafandra ielokā. Pa ceļam uz mājām man ienāca prātā, ka Filips. . nejauši varēja … Es … es biju kā prātu zaudējusi. Gāju pēdējā. Tiesa, man aiz muguras nāca Kēkss, taču viņš bija atpalicis un tobrīd skatījās atpakaļ, turp, kur bija palicis Kuplis. Es izvilku viskozimetru un aizsviedu to pēc iespējas tālāk no ceļa..

Šķiet, nu šaubu vairs nebija. Kuplis bija nošauts ar pistoli, kuru Lutensija atrada pie Larki. Tobrīd šis viskozimetrs — tagad jau arī teorētiski — nekādi nevarēja nonākt pie Kēksa, jo viņš taču gāja kopā ar Kupli. Tiesa gan, tas zināms no paša Kēksa vārdiem. .

Kad Lutensija aizgāja, es vēl nebiju izšķīries par galīgo versiju. Neizpratne un apjukums droši vien spilgti atspoguļojās manā sejā, jo, Kēksam ienākot, viņš sauca jau no sliekšņa:

No visas sirds ceru drizumā apsveikt jūs ar laimīgām darba beigām! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs dalīsities ar mani priekā par to, ka šajā lietā nav nekāda animus iniuriandi8 un ka neviens nav vainīgs šajā traģiskajā notikumā.

Kēks, — es atbildēju, — noziedziga nodoma trūkums nekādi neizriet no lietas būtības. Tiesa, pagaidām man vēl nav skaidrs, kas pamudināja noziedznieku uz slepkavibu pat šajos apstākļos, kad viņš neizbēgami tiktu atmaskots. To viņš nevarēja nesaprast un tomēr izšķiras par noziegumu. Bet, lai nu būtu kā būdams, notikušā psiholoģiska izpēte uz mani neattiecas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka izmeklēšana ir strikti loģiska procedūra, zināma veida vienādojums ar daudziem nezināmajiem. To risinot, mēs pakāpeniski izslēdzam šos nezināmos, līdz paliek pats pēdējais. Tā būs arī šoreiz. Neiespējamo variantu secīga izslēgšana novedis pie vienīgās pareizās atbildes.

Bet vēl nav novedusi?

Palicis tikai viens solis.

Tātad jums ir divas kandidatūras?

Jā. Tu spried pareizi.

— Viena no tām, protams, ir Filips Lar-ki. Bet otra?

— Tu.

Kēkss brīdi padomāja, tad teica:

— Inspektor, ja nu jums tā patīk vienādojumi, atļaujiet arī man uzdot jums pavisam elementāru matemātisku mīklu, kurā, starp citu, visi nezināmie ir zināmi.

— Lai notiek, Kēks!

— Pirmais lielums — brīvās krišanas paātrinājums uz Nesēs — ir 0,25 metri uz sekundi kvadrātā.

— Kam gan tas vajadzigs?

— Otrais lielums — Nesēs rādiuss — ar precizitāti līdz procenta desmitajai daļai ir tūkstoš kilometri.

— Nu un tad?

— No tā izriet, ka abu šo lielumu reizinājums ir 250 000 metri kvadrātā uz sekundi kvadrātā, kas, starp citu, ir ari pirmā kosmiskā ātruma kvadrāts, un, kā viegli aprēķināt, šis pirmais kosmiskais ātrums ir 500 metri sekundē.

— r Ko tu ar to gribi teikt, Kēks?

— Paskatieties uz viskozimetra numur 6003 sākuma ātruma regulatoru. Jūs pārliecināsities, ka tas iestādīts tieši uz atzimi 500 metri sekundē.

Es paskatījos uz pistoli. Indikatora lodziņā bija redzams robota nosauktais skaitlis.

— No tā izriet. .

— No tā izriet, — es iesaucos, — ka mērķī netrāpījusi lode kļūst par Nesēs mākslīgo pavadoni! Cilvēka pleca augstumā tā var gandriz mūžīgi riņķot ap šo tik līdzeno planētu!

— Vai ari sadurties ar kādu šķērsli.

Ak kungs! Vai tiešām Kupla krūtīs būtu trāpījusi viņa paša izšautā lode?

Beidzot, inspektor, jūs esat uz pareizā ceļa. Pieņemsim, ka šī traģiskā sadursme notikusi 24. oktobrī pulksten 13 un 05 minūtēs. Bet tagad aprēķināsim, kad tika šauts, pieņemot, ka lode vienreiz aplidojusi apkārt Nesei. Ja lineārais ātrums ir 500 metri sekundē, tas būs. .

Pamanijis manu apjukumu, Kēkss steigšus paņēma zīmuli un uz galda atvērtajā bloknotā ierakstīja:

— Seit, — viņš paskaidroja, — t ir apriņķojuma laiks, R — Nesēs rādiuss, v — lodes ātrums. Ievietojot zināmos lielumus, iegūsim: '=2X3,14X106/500=12560 sekun-des=3,5 stundas. Tātad trīsarpus stundas pirms Kupla kritiena, tas ir, pulksten deviņos un trisdesmit piecās minūtēs, no šā viskozimetra tika izšauta lode, kuras trajektoriju, precīzāk — orbītu, varam samērā precīzi aprēķināt.

— Nu, bet kas bija šāvējs?

— Pagaidām vēl nezinu. Katrā ziņā viņš netika tēmējis uz Kupli, jo nekādi nevarēja zināt, kur Kuplis atradīsies pēc trīsarpus stundām.

Bet divas lodes taču aizgāja pēc piena! Vispirms garām aizšāva Kuplis, gribēdams sašķaidīt krītošo akmeni, tad — Larki, kritienā nospiezdams sprūdu.

Es pielecu kājās. Kēkss paskatījās uz mani ar pārsteiguma pilnu skatienu.

— Paklau, Kēks, tur, gaiteni, jums glabājas instrumentu kaste. Vai tu vari aiznest to uz kādu vietu, kuru parādīšu?

— Protams, inspektor.

— Nu, tad izkrāmē instrumentus, jo man vajadziga pati kaste, un, marš, man pakaļ! — es pavēlēju, steigšus ietērpdamies skafandrā.

Steidzos, cik spēka. Nenogurstošais Kēkss, nesdams kasti uz galvas, neatpalika ne soli. Pēc četrdesmit minūtēm mēs bijām pie Dzeltenās arkas. Nebija grūti pārliecināties, ka lodes trajektorija, Kuplim šaujot pa akmeni, kas gāzās no arkas, precīzi sakrīt ar iedomāto orbitu, pa kuru bija atlidojusi viņa nāve. Bet otra orbīta?

Piesardzīgi pieliecies, es nostājos pozīcijā, kurā bija atradies Kuplis, šaudams mērķī, un noteicu virzienu uz arku.

— Kēks, noliec to kasti, lūk, tur! Nedaudz vēl pa labi.

— Kāpēc tas nepieciešams, inspektor?

Dari, kā saku, draudziņ! Tu taču neko nezini par citiem šāvieniem!

Sāku jau saprast, inspektor, — atsaucās Kēkss, meklēdams starp akmeņiem vietu, kur stabilāk varētu nolikt uz garām metāla kājām uzmontēto instrumentu kasti.

Tad abi atgājām sāņus. Laiks vilkās lēni. Tikai otrajai gaidīšanas stundai beidzoties, kaut kas spēcigi ietriecās kastē un apgāza to. Vienlaikus ar Kēksu pieskrējuši, redzējām viskozimetra lodi, kas bija dziļi ieurbušies kastes biezajā plastmasas panelī.

Atgriezušies stacijā, konstatējām, ka tā izšauta no viskozimetra numur 6007. Es degu nepacietībā pēc iespējas ātrāk ieraudzīt Larki.

— Sakiet, lūdzu, Filip, — es uzrunāju viņu, — ieiedams Larki istabā un pasniegdams viņam viskozimetru numur 6003, — vai jūs varat apgalvot, ka tieši šis instruments visu eksperimenta laiku bija jūsu rokās 24. oktobra rītā pie Dzeltenās arkas?

Larki brīdi domāja.

— Visos mērījumos — katrs lietoja savu instrumentu.

— Vai jūs to neizlaidāt no rokām?

Viskozimetrs bija vai nu rokā, vai maksti. Pagaidiet. . Kad Kuplis gribēja patrenēties šaušanā, es noliku savu instrumentu līdzās viņējam. Aleksandrs palūdza, lai uzstādu viņam mērķi. Bet pēc tam es atkal paņēmu savu viskozimetru.

Tātad Kuplis varēja lietot arī jūsu instrumentu?

— Principā jā. Bet kāda tam nozīme?

Sīkums. Taču šī niecigā detaļa ļauj noskaidrot, ka jūs neesat vainīgs ne nejaušā Kupla slepkavībā, ne arī slepkavībā ar nodomu. Lode, kuru jūs nejauši izšāvāt kritienā, jau divas nedēļas bija Nesēs pavadonis.

Kāpēc bija? — jautāja Filips. Viņa sejā bija atgriezies sārtums.

Es pasmaidīju un izvilku no kabatas viskozimetra numur 6007 lodi.

— Te tā ir. Paldies Fortūnai[1], ka uz Nesēs nav notikusi vēl viena noslēpumaina slepkavība!

Filips aizkustinājumā paspieda man roku.

Jums nav jāpateicas man, — es atbildēju. — Es biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat vainīgs, lai gan nozieguma motīvi man nebija skaidri. Par to jums jāpateicas Kēksam.

Nē, nē, nekādā gadījumā! — atskanēja robota balss. — Es vadījos pēc visegoistiskākajiem apsvērumiem, būdams pārliecināts, ka princips super omnia veritas[2] ir spēkā ne tikai ad hominem[3]. Vakariņas ir gatavas, lūdzu, pie galda!

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

V. Ardašova zīm.