sākuma LIKĀS, ka viņš murgo, ka gan citādi šeit, pašā Visuma nomalē, būtu radušies bioloģiskie viļņi?

Viņš pārslēdza kuģa orientēšanās sistē­mu uz avārijas režīmu, taču indikators jo­projām spītīgi rādīja tik tikko jaušamas bioloģiskā lauka svārstības. Signāli bija tik vāji, ka tos identificēt nevarēja un at-ka tikai gaidīt. ..

Nu vairs nebija šaubu, ka bioloģiskā starojuma avots tuvojas. Uz ekrāna jau varēja saskatīt tā elektromagnētiskās pro­jekcijas zaļgano svītriņu.

Viņš koriģēja lidojuma trajektoriju un nolika kursu tieši uz starojumu.

Kad attālums vēl samazinājās, viņš ju­tās vīlies. Lai gan kustīgā līkne uz ekrāna nenoliedzami bija saprātīgai būtnei rakstu­rīgā impulsoīda, tā attēloja domas, kas nāca no indivīda ar citādu pasaules uz­tveri.

Tomēr viņš nolēma noskaidrot, kas gan'. vēl lido šajā nostūrī. Kuģa elektroniskās skaitļošanas mašīnas fundamentālajā at­miņā glabājās neskaitāmi daudzas uzziņas par dažāda veida intelektuālām būtnēm.

Skaitļotāja atbilde, kas gandrīz momentāni parādījās uz ekrāna, viņu ļoti pārsteidza. Viņš ieraudzīja nevis kaut kādu … nē, ne­vis amēbai līdzīgu domātāju, bet gan . . . cilvēku.

Taču svešajai impulsoldai bija mazliet citāda forma nekā tiem signāliem, ko iz­staro cilvēkam līdzīgu būtņu smadzenes. Viņš nolēma apskatīt tās kvadrospoguļsi-metrisko attēlu.

Līkne visās dimensijās izliecās uz otru pusi, un pa ekrānu sāka slīdēt tās pro­jekcija plaknē.

Kā gan viņš to nebija iedomājies uz*' reiz. Iespējams, ka ar to varēs sazināties^ izmantojot spoguļfonogrāfu.

Garastāvoklis uzlabojās. Lai labāk ie­pazītu savu gaidāmo sarunu biedru, viņš nolēma apskatīt viņa iekšējos orgānus.

Uz ekrāna parādījās ķermeņa attēls rent: gena staros. Visi iekšējie orgāni bija tādi paši kā cilvēkam, taču to izvietojums bija spoguļsimetrisks. Viņam pa muguru pār­skrēja auksti, drebuļi.

Kā ikviens saprātīgs cilvēks viņš uzska­tīja, ka antimatērija ir teorētiķu un fan­tastu izdomājums, kas tikai gudrāko pro­fesoru iecietības dēļ iekļuvis kosmoloģi­jas mācību grāmatās. Bet nu viņam bija jāgroza savi uzskati, jo tie liedza izskaid­rot notikušo. Tas nu gan bija klasisks pie­mērs!

Viņš ieslēdza kursa koriģēšanas dzinē­jus un pagrieza kuģi pa labi. Bet pēc kāda brīža arī antinavigators mainīja sava li­dojuma virzienu tā, lai viņu kursa līnijas krustotos.

Vēl vairākas reizes viņš mainīja kursu par tik daudz grādiem, cik vien bija iespē­jams, un visu to pašu atkārtoja arī anti-pasaules pārstāvis. So manevru mērķis bija nepārprotams.

Viņš saspringti domāja, iztirzādams vis­dažādākās turpmākā versijas. Svešā ne­parastās rīcības cēloņi viņu interesēja daudz vairāk nekā tas, kāda zīme ir atomu kodoliem,viņa ķermenī.

Uz to, ka pēdējā brīdī izdosies izvairī­ties no sadursmes, vairs nebija ko cerēt. Gravitācijas spēks nenovēršami padarīs savu darāmo. Ja jau svešais nolēmis kādu nogalināt, tas viņam grūtības nesagādās.

Taču bija vēl kāds sīkums, kuram viņš iākumā nebija pievērsis uzmanību: lai arī kā mainījās kuģu trajektorijas, tās vien­mēr krustojās noteiktā plaknē.

It kā priekšnojauta ieteica pārbaudīt, cik ilgi svešais apdomā savus agresīvos nodomus un cik ātri orientējas laikā un telpā.

Pēc kārtējā manevra, kad skaitļotājs bija saņēmis visu nepieciešamo informāciju par attālumiem, ātrumiem un laiku, tas deva atbildi ar negatīvu zīmi. Tādējādi iz­rādījās, ka signāli par atbildes reakciju pienākuši divas reizes ātrāk nekā tādā ga­dījumā, ja svešais domātu un pieņemtu lēmumus momentāni.

Vienīgais šajā situācijā iespējamais se­cinājums bija tik neiedomājams un tik ne­ticams, ka viņš nolēma vēlreiz pārbaudīt savus minējumus.

Pieslēdzies impulsogrāfam, viņš ierakstī­ja savu smadzeņu darbības impulsus. Ap­rēķinātajā laikā precīzi pienāca biolo­ģisko viļņu impulsi no turienes. Izrā­dījās, ka tie ir līdzīgi kā spoguļattēls.

Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Vi­ņam pretī lidoja viņa paša attēls. Drīzāk gan nevis attēls, bet viņa otrais «es», kas vienlaikus domāja viņa domas.

Mērinstrumenti dīvainā kārtā bija it kā pierimusi un nekas neliecināja par masas tuvošanos. Iespējams, ka svešais pārvie­tojās gravitatīvā antilaukā.

Attālums starp abiem kuģiem arvien samazinājās. Likās, ka viņš dodas it kā frontālā triecienā pats pret sevi. Kaut kur priekšā bija neredzama, atspoguļojoša siena, uz kuras sadragātā kosmosa kuģa pēdējam spilgtajam uzliesmojumam lemts pielikt punktu viņa dzīvei.

Bailes rodas vientulībā. Cik gan viegli, lepni un pašapzinīgi var nomirt daudzu tūkstošu cilvēku acu priekšā! Nē, viņam nebija baiļu no nebūtības. Visvairāk viņš baidījās iet bojā nezināms.

Viņš sēdēja pie ekrāna, uz kura jau bija redzamas pretī traucoša kuģa kontūras, viņa paša kuģa siluets, k.is daudzkārtīgajā palielinājumā bija nedaudz izplūdis. Deni­ņos sāpīgi atbalsojās sirds puksti. Asinīm sakāpjot saspringtajās smadzenēs, galvā dunēja nomācoši zvani. Ai vien pieaugo­šas bailes sažņaudza sirdi.

Taču drīz vien tas pārgāja. Aizdzinis uzmācīgās domas, viņš atkal valdīja pār sevi, atkal bija aukstasinīgais analītiķis, pār kuru emocijām nav varas.

Ja trīcēsi, paredzamās beigas gaidīdams, ne nāve kļūs mazāk briesmīga, ne arī dzīve — garāka un nozīmīgāka. Katram tikai reizi lemts pārdzīvot nāves atnāk­šanu. Vai tiešām jālaiž garām šāda izde­vība apmierināt ziņkāri un tieksmi pēc nezināmā?

Sagatavojies nobaudīt pēdējo pilienu no iespaidu kausa, viņš izslēdza displeja ek­rānu. Tikai laika tablo, kas nenovēršami skaitīja sekundes līdz sadursmei, palika ieslēgts.

Pēdējos brīžus viņš nosēdēja, klausīda­mies pats savas sirds pukstos.

Kad viņš atkal paskatījās uz tablo, sa­dursmei jau vajadzēja būt notikušai. Ne­kādas gravitācijas lauka svārstības mēr­aparāti nebija reģistrējuši.

Vēl pēc kāda brīža viņš ieslēdza ekrānu. Tagad acu priekšā bija vēss tukšums.

Viņš jau gandrīz nodomāja, ka viss no­tikušais bijis tikai vientuļa ceļotāja murgi, bet, periskopā paskatījies atpakaļ, redzēja, ka dubultnieks mierīgi attālinās pa viņa kursa turpinājumu.

Viņi bija izgājuši viens otram cauri, kā pilnīgi atšķirīgi lauki, bez jebkādas mij­iedarbības atradušies vienā un tajā pašā telpas daļā.

Pēc tik tikko uztveramajiem bāku sig­nāliem viņš pārbaudīja savu atrašanās vietu. Rezultāts pārsteidza vēl vairāk: kuģis pārvietojās pretējā virzienā.

Autopilots bija izslēgts, avārijas režīmu ieslēgt nevarēja.

Kad viņš uz ekrāna apskatīja savu ķer­meņa attēlu rentgena staros, viņu samul­sināja kāda briesmīga nojauta. Aptaustī­dams sevi, viņš velti pūlējās atcerēties, kurā pusē sirds viņam bijusi agrāk.