BORISS KOMARS

VĀVERE

Vēsturisks stāsts

RĪGA «LIESMA» 1982

No ukraiņu valodas tulkojusi MARTA SILABRIEDE

Mākslinieks AIVARS SPR0DžS

tulkojums latvju valodā, ilustrācijas

 «Liesma» 1982

Pie neliela ciemata, kas slējās nefālu no Teterevas upītes, biezā liorzu mežā, pieairējās vienkocī divi cilvēki.

Viens bija kuplu bārdu, cienīga izskata, ģērbies garā, siltā virssvārkā, augstā sabuļādas cepurē un zābakos ar smailiem purn­galiem. Tādu bārdu un tik lepnu apģērbu valkāja tikai Kijevas tirgotāji.

Otrais bija vēl jauns, drukns puisis izspīlētiem vaigu kauliem, or plakanu, vasarraibumiem nosētu degunu un spīdīgu karuli vienā ausī. Viņa nabadzīgais apģērbs liecināja, ka viņš ir kalps vai vergs.

Pārmetis pār plecu platu siksnu, kurā karājās prāva ādas soma, bārdainis nesteidzīgi devās pa ūdens izskalotu taciņu uz ciematu, bet druknulis palika piekrastē pie laivas. Kad tirgotājs nozuda aiz tuvējā piekalna, puisis izvilka no azotes saziedējušu maizes donu un, atlaidies zālītē garšļaukus, sāka to krimst.

Nonācis līdz pirmajai saimniecības sētai, bārdainis apstājās, brīdi šaubīdamies, vai iet tur iekšā vai neiet. Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām na­badzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.

Tomēr tirgotājs negāja garām šai sētai.

«Ja arī neko nedabūšu, tad vismaz iztaujāšu, kurās mājās var kaut ko iegādāties,» viņš nodomāja.

Sakārtojis uz pleca siksnu, bārdainis nogriezās no takas.

Pagalmā pie būceņa tēsa ozola bluķi zaļoksnējs puisis rudiem matiem, garā nātnā kreklā un vienkāršās, ielāpainās biksēs. Lielas skaidas lēca uz visām pusēm no cirvja apakšas.

Bārdainis mazliet pastāvēja, priecādamies par tēsēju, gribēja viņu pasaukt, bet tieši tobrīd atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās salīcis saimnieks vecā, nobružātā kažokā, pinkainu ce­puri galvā, izļurušiem apaviem kājās. Viņš paklanījās pret viesi un lūdza to istabā.

Tirgotājs pieliecās un gluži kā alā ielīda pustumšā, zemā mi­teklī. Caur mazo, ēnaino lodziņu, kas bija aizvilkts ar aitas pūsli, tik tikko lauzās cauri blāva gaisma, bet uguns uz klona sakrautā akmeņu ceplī vāri gailēja. Istaba pa pusei ierakta zemē, bez griestiem. Meldru jumts ar smailu kori, pa kuru nemitīgi sūcās ārā dūmi, bija nokvēpis melns un vienos zirnekļu tīklos. Sienas uzbūvētas no tēstiem ozola baļķiem.

Bārdainis nometa no pleciem somu, apsēdās uz bērza bluķa ar seju pret uguni un sacīja:

—    Es, saimniek, vēlētos iemainīt bebru, caunu un sermuļu ādas. Varētu arī ūdru un vāveru ādiņas. Bet, ja tev ir lapsādas, es neatteikšos arī no tām. Man, raug še, savukārt ir, — viņš no­rādīja uz somu, — asi naži, sirpji, šaujambultu uzgaļi un makšķerāķi. Laivā — cirvji, lemeši un žebērkļi . ..

Vecais vīrs uzmanīgi noklausījās bārdainī un sacīja bēdīgā balsī:

—    Neka nav, dārgais viesi, kauču es labprāt mainītos pre­cēm. Kas man mugurā, tā arī visa mana mantība .. . Šoziem man uzbruka liela nelaimo. Ls atdovu savam kņazam Maļko visu, kas no manis pienācās, bot tad ieradās arī Kijevas kņaza tjūns[1] ar diviem kalpiem, sak: dod ari viņaml Mana veča nonovaldīja mēli, tad šie sāka viņu ar dunckām pārmācīt. Dēls, kā par nelaimi, bija mājās, viņš metās māti aizstāvēt. Sagrāba tjūnu aiz apkakles un izgrūda ārā pa durvīm. Veselību taču dievi puisim dāsni pie­šķīruši … Viņu vis nenoķēra, aizmuka, toties varasvīri savas dus­mas izgāza pret mums, vecajiem. Tik pamatīgi piekāva, ka vēl šobaltdien nevaram vien atklepoties. Es pēc tam nejaudāju pat lokam stiegru uzvilkt… Turklāt itin visu atņēma, kas mums vēl bija: gan zvērādiņas, gan labību, gan medu un vasku. Neatstāja pat šaujamloku ar bultām, medību un zvejas piederumus. Kā tagadīt lai dzīvojam?… Abi vecīši esam nespēcīgi, jebšu sa­cīts: tikmēr spainis ūdeni nes, kamēr osas nenotrūkst. Mūsu vie­nīgā cerība ir dēls. Bet saimniecībā taču nav nedz zirga, nedz vēršu. Vajadzētu puisi kādam atdot par kalpu, bet šeit nav ne­viena, kas gribētu ņemt. ..

Iekams atbrauca uz šejieni, tirgotājs jau bija apceļojis vairā­kus šādus ciematus gar Teterevas krastiem, apmainīdams Kijevas meistaru darinājumus pret mednieku sagādātajām zvērādām, un diezgan saklausījies visādus zemnieku bēdu stāstus. Redzēdams, ka namatēvs tik drīz nebeigs savu sūrošanos, bet nekādas zvēr­ādas no viņa nevarēs iemainīt, jo to nav, viesis jau gribēja ap­jautāties, pie kura no šejienes ciematniekiem viņam derētu iegriez­ties. Taču, padzirdējis, ka vecais vēlētos salīgt pie kāda par kalpu savu dēlu, painteresējās:

—    Vai tas ir viņš, kas pagalmā tēš bluķi?

—    Viņš gan, viņš, kas tādu nelaimi sagādāja, — vecais dus­mīgi noburkšķēja. — Tagad grib mūsu būdu pielabot, lai nesa­brūk . ..

—    Man ceļojumam vajadzīgs palīgs līdz ziemai.

—    O, viņš man ir strādīgs.

—    Ar atlīdzību neskopošos.

—    Bet uz kurieni jūs, tirgotāj, gribat laisties?

—    Uz Grieķiju, uz Cargradu.

—    Tālu gan! — Vecais nogrozīja galvu. — Un nav bez bries­mām. Ļaudis stāsta, ka pečeņegi atkal stājoties ceļā.

—    Mums ir noslēgts miers ar viņu hanu. Bez tam daudz ka­reivju dodas līdzi laivu braucienā.

—   Man jau nav nekas pretī, bet vai dēls būs ar mieru. Es savu bērnu nespiedīšu ar varu. Tā taču nav mūsu pašu zeme, bet sveša puse . ..

—    Sveša gan, bet puisis atradīsies savējo vidū — neviens pāri nedarīs.

—    Iesim aprunāties ar viņu.

—    Labāk es pats, — viesis sacīja.

—    Ej arī, aprunājies pats, — namatēvs piekāpās.

—    Kāds viņam vārds?

—    Mikula. Bet visi viņu sauc par Vāveri. Arī mēs esam pie tā pieraduši. Mazotnē viņš bija ņiprs un apsviedīgs kā vāvere. Nu jau ir pieņēmies staltumā.

Tirgotājs apmierināts pasmaidīja, pārsvieda somas siksnu pār plecu un, gāzelēdamies kā pīle, devās uz durvīm.

Pamanījis, ka pie viņa nāk svešais bārdainis, Vāvere pārstāja tēst un izslējās taisns.

«Kas viņš tāds? Ak, jā … Uzkupcis.»

Pienācis klāt, bārdainais vīrs tikko manāmi paklanījās viņam.

Tirgotājam blakus Vāvere izskatījās īsts milzis. Lokans, pla­tiem pleciem, spēcīgas krūtis izrieztas zem krekla. Darbā pietvī­kusi seja, vējā un saulē iebrūnējis kakls un rokas. Deguns taisns, piere gluda un augsta, uz virslūpas jau dīgst melnas pūciņas.

Viesis atlocīja virssvārča stūrus, apsēdās uz kāda bluķa un tūdaļ noprasīja, kur Vāvere bijis, atskaitot dzimto ciematu, ko redzējis un dzirdējis par savu valsti un svešajām zemēm.

Puisis sākumā neuzticīgi noraudzījās uz bārdaini — kālab tas viss viņam jāzina? Atbildēja skopi. Taču vārds pa vārdam — un saruna gāja vaļā.

Vāvere kaut ko zināja par Kijevu un citām Krievzemes pil­sētām. Pat par Grieķiju un Cargradu bija šo to dzirdējis no vec­tēva un saviem vairāk pieredzējušajiem ciematniekiem, lai gan pats tālāk par apkārtējiem mežiem un purviem nekur nebija bijis.

—    Ehē, jaunais cilvēk! — Tirgotājs nogrozīja galvu, un pār­lieku lielā sabuļādas cepure nošļūca viņam uz pieres līdz pašām kuplajām, divām kamenēm līdzīgajām uzacīm. Bārdainis sakār­toja to un turpināja sarunu: — Es redzu, ka tu esi gan zināt­kārs savā garā, gan spēcīgs miesās, arī rokas tev nestāv dīkā, bet tu audz gluži kā tāds koks: tas izspraucas no zemes pie kāda satrupējuša celma un rieš lapiņas un zariņus, kamēr pēdīgi arī pats satrūd. Taču tu padomā pats, vai ir labi cilvēkam visu mūžu tā dirnēt uz vienas vietas? Turklāt vēl jaunībā, kamēr ģimene nav sasaistījusi spārnus! Taču arī putns vispirms, iekams sāk ligzdu vīt, aplido kādus pasaules plašumus. Ne jau visa zeme ir necaur­ejamiem briksnājiem apaugusi un trūdošiem prauliem klāta. Ir uz tās arī plaši lauki, gluži kā nosēti ar zāli un ziediem, ir kalni, kas sniedzas mākoņos, ir nepārskatāma jūra, kas spīgo un laistās, nes­dama laivas uz tālām malām. Un visur pasaulē dzīvo cilvēki, ikviens pēc sava prāta. Vai gan nav vērts paskatīties uz to visu? Bet tu pat visvareno dievu Sauli, visas dzīvās radības tēvu, labr ja ieraugi šeit ap pusdienas laiku. Vienmēr to no tevis aizsedz šie mūžsenie meži …

Vāvere klausījās viesī un brīnījās, ko viņš, tik cienīgs vīrs, pēkšņi uzsācis šo tērgāšanu ar viņu, vienkāršu zemnieka puisi? Vai aiz tā visa neslēpjas kaut kas?

Bārdainis apklusa. Varbūt cerēja dzirdēt kādu vārdu no Vā­veres. Taču tas, nodūris acis, neatlaidīgi klusēja.

—    Mans padoms tev būtu šāds, — tirgotājs sacīja, — beidz jel šo būdu lāpīt, nāc pie manis par airētāju, paceļosim kopā uz aizjūras zemēm. Tur tu redzēsi pats savām acīm: visas pasakas salīdzinājumā ar turieni ir tikpat kā pelavas pret graudiem. Mē­ness nepagūs ne sešas reizes atjaunoties, kad mēs jau atgriezī­simies mājās. Tur tu dabūsi redzēt visādus brīnumus, atvedīsi sa­vējiem dāvanas, uzcelsi jaunu māju, sapirksies medību un zvejas piederumus, bet varbūt arī zirgu vai vērsi pārvedīsi saimniecībā. Padomā tikai, jaunais cilvēk! Tev labu padomu dod Kijevas tir­gotājs Kudeļa . ..

—    Ja es varētu rīkoties pēc sava prāta… — Vāvere no­pūtās, nodurdams galvu. — Tēvs neļaus.

—    Viņam nav nekas pretī, es jau runāju ar viņu.

—    Vai tiešām? — Vāvere kļuva priecīgs un ātrumā iecirta bluķī cirvi līdz pašam pietam, tā ka bārdainis pat satrūkās. — Tad es kaut vai šodien!

—    Katrā ziņā šodien. Jūras brauciens negaida, — tirgotājs sacīja pasmaidīdams: viņš bija apmierināts, ka izdevās puisi pie­runāt ceļojumam. — Tad tikai saposies.

—    Kas tur ko posties. Pielikšu mājai balstu — un viss. Vienīgi varbūt vēl kādu apģērba gabalu uzmetīšu plecos. Vajadzētu pa­ņemt arī ceļamaizi, bet…

—    Lai nu paliek. Par turpmāko parūpēšos es. — Tirgotājs atmeta ar roku. — Tātad pievakarē nekavējies, atradīsi mani pie laivas. Pa Teterevas upi arī nakts laikā nokļūsim līdz Dņeprai … Nu es iešu pasacīt vecajam, ka tu esi ar mieru. — Un viņš devās pie tēva, kas, atspiedies pret durvju stenderi, gaidīja, ka varbūt pasauks arī viņu pie sarunas.

Tikmēr Vāvere, it kā nekas nebūtu noticis, vēl cītīgāk ņēmās tēst, tā ka cirvis šķindēja vien viņa rokās.

«Kaut tikai nepārdomātu,» puisis bažījās, paslepus pamez­dams acis uz istabas pusi, kur tēvs ar tirgotāju vēl ilgi kaut ko runāja, varbūt vienojās par atalgojumu.

Vāvere jau sen sapņoja par tālīno, brīnumu pilno pasauli, par kuru tik daudz bija dzirdējis no sava vectēva. Tas kādreiz ar kņazu Oļegu gājis Cargradu iekarot. Tikai tēvs to visu uzskatīja par tukšu melšanu. «Ja jau,» viņš sacīja, «tur bija tik labi, tad kāpēc mūsējie atgriezās no turienes nabadzīgi un kropli?» Bet vectēvs nemaz nezūdījās, ka grieķu šķēps nošķēlis viņam ausi. Tad nu liela bēda! Toties dabūjis redzēt tik daudz, ka bija bez sava gala ko stāstīt. Un kāda cieņa no visiem! … Tāpat arī šis viesis, kā redzams, jau vairākkārt bijis Grieķijā un atkal pošas ceļā uz turieni. Un vai tad viņš vienīgais — no visām zemēm, kā stāsta, ļaudis tiecoties tur nokļūt. Kāpēc tad nepaklausīt tirgotāja pa­domam? Turklāt, kas zin, varbūt laimēsies arī ko nopelnīt.

Kad viesis ieradās, mātes nebija mājās — aizgāja uz pļavu saplūkt veselības zālītes. Atgriezusies viņa uzzināja, ka Vāvere apņēmies doties tālā ceļojumā, un sāka vaimanāt un raudāt it kā par mirušu. Vispirms viņa negribēja ļaut savam puisēnam pa­mest dzimto ligzdiņu.

«Bet vai tā viņam būs labāk?» māte pēc tam prātoja.

Kas viņiem, vecajiem, — diezgan pieredzējuši gan jaukumu, gan bēdu, vairs neliekas baiga nedz bada nāve, nedz kāda cita nediena. Turpretī dēlam, ja neizdosies iegādāties medību pie­derumus un zvejas rīkus, būs jāvergo pie kņaza. Bet tā varbūt tiešām šis Kijevas tirgotājs paglābs no posta.

— Lai tev laimējas! — Vāverem novēlēja kaimiņi, kurus viņš pievakarē apstaigāja, lai atvadītos. — Tikai skaties, ka tu atgriez­tos, iekams pienāks bargā ziema. Pats redzi, ka tēvs vairs nejaudā nedz zemīti art, nedz medībās iet. ..

Paklanījies pret māju un būcenīti, pret visvareno Sauli, kas jau laidās rietā aiz kuplajiem kokiem, dēls uzmeta plecos noplī­sušus svārkus un devās ar tēvu un māti uz upi.

Tēvs klibodams gāja blakus Vāverem un arvien piekodināja, lai viņš ir paklausīgs tirgotājam, visu dara tam pa prātam. Taču reizē arī brīdināja:

—    Tikai uzmanies, lai viņš tevi neapkrāpj.

—    Tad nē jau, tirgotājs šķiet lāga vīrs. Pats paklanījās pret mani.

—    Nūja, tādēļ jau viņam cepure nenokrita no galvas. Visi viņi pret acīm klanās, bet aiz muguras iekost manās …

Nopakaļ raudādama tipināja māte un paklusu caur asarām murmināja sirsnīgus ceļa vēlējumus:

—    Kaut tu būtu spēcīgs un vesels ij dienā, ij pēcpusdienā, ij naktī, ij pusnaktī. Sargājiet viņu, labie gari, no ienaidnieku varas, no briesmīgas nāves, no uzmācīgas nelaimes un posta. Sargājiet viņu no slīkšanas uz ūdens, no sadegšanas ugunī. Un neaizmirsti arī tu, mans bērns, mūsu mīlestību lielo, mūsu maizīti saldo un mūsu pavardu silto. Atgriezties tev savā tēvijā, trejdeviņas reizes dziļi paklanīties un pieplakt pie vēsās zemes māmuļas krū­tīm. Un lai mani vārdi ir stiprāki par ūdeni, augstāki par kalnu, cietāki par akmeni. Pat arī tad, ja kāds visu zāli noēstu pļavā un neaizrītos, visu ūdeni izdzertu no jūras un nepārtemptos, tomēr arī tam visam neizdeldēt manu svēto novēlējumu . . .

Vāvere bija saīdzis. Sākumā gan viņš priecājās, ka tirgotājs viņu salīdzis, bet tagad, kad bija jāpamet māja, sirdi sagrāba skumjas. Ne jau tikai uz vienu vai divām dienām viņam jādodas ceļojumā. Un visu laiku svešu ļaužu vidū, svešā pusē. Turklāt — tēvs apgalvo — ne jau visi atgriežas no šāda brauciena … Un kā gan viņi, sirmgalvīši, dzīvos bez viņa, kas par viņiem rūpē­sies? .. . Vai tikai viņš nav pārsteidzies, dodams savu piekrišanu laisties tik tālā ceļā un uz tik ilgu laiku? Kā būtu, ja ņemtu un atteiktos, pasacītu bārdainim: «Esmu pārdomājis, tirgotāj, piedod, bet es nevaru pamest māti un tēvu vienus pašus, viņi ir gaužām nevarīgi!» Tādēļ taču viesis nekā ļauna viņiem nedarītu . . . Ak, nē, reiz jau ir salīgts, tad jādodas projām ar laivu. Bez tam — ka viņi spēs iegādāties to, ko bija zaudējuši? Tu pats esi radījis šo nelaimi, tev pašam arī jāizkuļas no tās laukā. Ja toreiz tu būtu savaldījies, neuzbrucis tjūnam, tad varbūt nodokļu piedzinēji viņus tik ļoti neaplaupītu.

Uz noras, pašā ūdens malā kvēli liesmoja dzīvais sārts[2]. jauni puiši un meitas, sadevušies rokās, dejoja tam apkārt un dziedāja pavasara dziesmas. Rēnajā vakara gaisā tālu aizvilnīja balsis, pārmākdamas lakstīgalu treļļus un svilpienus viņpus upes. Māmiņ, ļauj mums arī Sasaukt pavasari! Sasaukt pavasari, Ziema bij tik gara …

Salciet, meži zaļie, Putnu balsīm skaļām! Pavasaris dāvinās Savas veltes brīnišķās!

Pamanījuši Vāveri, draugi piesteidzās pie viņa un izprašņāja, kas un kā, vai uz ilgu laiku braukšot projām, vai tirgotājs ne­ņemšot vēl kādu sev līdzi par palīgu. Puiši apskauda Vāveri, jo, bez šaubām, ikvienam no viņiem gribējās apskatīt teiksmainās aizjūras zemes.

Pēc tam no jauna visi sastājās lokā, ievilka tajā arī Vāveri un sāka atkal dziedāt:

Smuidrais bērziņš lepojās pret ozoliņu, Vējā viegli līgojās ar gudru ziņu: «Paskaties, cik tāsis man sniegbaltas, Paskaties, cik lapas man samtainas, Paskaties, cik zari augstu aizsniedzas!» Ai — dā, la — dā, sniegbaltas, Ai — dā, la — dā, samtainas!

Ozoliņš tad atsaucās domīgi: «Nelepojies, bērziņ, tik diženi — Ne tu savas tāsis balināji,

Ne tu savas lapas samtināji, Ne tu zarus augšup pacēli!» Ai — dā, la — dā, balināji, Ai — dā, la — dā, samtināji!

«Saules dievs tāsis tev balināja, Vēja dievs lapotni samtināja, Lietutiņš pazares stiprināja.» Ai — dā, la — dā, saule, vējš, Ai — dā, la — dā, lietus spējš! …

Dejā Vāverem pietvīka vaigi, matu cekuls sabužinājās, smaids atplauka uz lūpām, — ne vēsts vairs no nesenajām šķiršanās skumjām. Pie abiem sāniem — jautras meitenes. Košiem ziedu vainagiem rotātas, viņu galvas te kautri pieliecās pie viņa ple­ciem, te atkal atvirzījās. Gari krekli — izbalināti, izrakstīti — plīvoja un spīgoja ugunskura atblāzmās.

Tikmēr Kudeļa jau gaidīja Vāveri pie laivas — gribējās pēc iespējas drīzāk doties ceļā. Ciematu viņš jau bija paguvis ap­staigāt. Daži mednieki tomēr bija pamanījušies paslēpt no alka­tīgajiem tjūniem zvērādas. Tagad tās tika tirgotājam.

Viņš aizsūtīja ņipro puisi, savu kalpu Putjatu, sameklēt Vā­veri. Tas uzskrēja piekrastes kraujā un, piemiedzis acis, ilgi lūko­jās uz ciematu.

—    Nav redzams, — puisis atgriezies pavēstīja. — Varbūt viņš ir tur, pie ugunskura?

Tirgotājs vēl mazliet pagaidīja, tad sakārtoja uz galvas cepuri, kas pastāvīgi šļūca viņam uz acīm, paraustīja uz leju silto virs- svārci un apņēmīgi devās uz noru. Pagājis gabaliņu, viņš pikti uzsauca kalpam:

—    Tu pieskati, lai straume neaiznes laivu!

—    Neaiznesīs, es iesēdīšos tajā.

«Āre, kur viņš ir,» nodomāja tirgotājs, jau iztālēm ieraudzījis dejotāju vidū stalti noaugušo Vāveri.

Piegājis pie jauniešu pulka, bārdainis paraustīja puisi aiz pie­durknes un ar pārmetumu sacīja:

—    Ir laiks, jau laiks doties ceļā, drīz zvaigznes parādīsies pie debesīm …

Vāvere uzmeta uz kamiešiem svārkus, pēdējo reizi noskūp­stīja tēvam un mātei rokas, paklanīdamies atsveicinājās no drau­giem, pārlēca vēlreiz pār ugunskuru, lai aizdzītu no sevis visas nelaimes, kas varētu būt pielipušas viņam, un gāja līdzi tirgo­tājam.

—    Neaizkavējies ilgi, atgriezies drīzāk, — piekodināja tēvs.

—    Sargā sevi, manu puisēn! — lūdzās māte, slaucīdama asaras.

—    Pielūko, ka tu mūsu skuķus nepamet bārenēs! — jokodami uzsauca puiši.

—    Un svešinieci nepārved mājās! — meitenes čaloja viņam nopakaļ.

Teterevā jau bija nokritušies palu ūdeņi. Vēl nesen tie pār­plūdināja līčus un purvus, griezdamies mutuļoja atvaros. Bet tagad jau vienā otrā vietā pacēlās saliņas, sausumā resnām kājām izbrida sprogaini sēruvītoli un smuidras kalnu kļavas, kam pie apakšējiem zariem bija pieķērušies nomelnējuši pērnā grīšļa žūk­šņi un gari, salauzīti meldru stiebri. Bija pierimusi arī brāzmainā straume.

Tirgotājam droši vien jau vairākkārt bija nācies braukt pa Teterevu, viņš zināja katru ciematu, katru sētu upes tuvumā. Pat arī tad, kad tie nebija redzami, viņš rādīja uz krastu: «Tur, aiz mežiņa, ir Porubiči. Tur, tajā nokalnē — Jaružiči . . .»

Vāvere ik pa laikam jautāja saimniekam, vai drīz viņi iebrauks Dņeprā. Tirgotājs atbildēja: «Drīz, drīz,»—bet patiesībā viņi to aizsniedza tikai ap pusnakti. Vāverem tas nāca negaidīti. Viņš tobrīd bija iegrimis tik dziļās domās, tā aizsapņojies, ka pat pie­vēris plakstus. Taču, kad sajuta, ka straume pēkšņi pagriež laivu sāņus un airus rauj vai no rokām ārā, viņš atvēra acis, un, rau, vienkocis jau aši traucās gar platas upes labo, krēslas klāto krastu. Kreisais nemaz nebija saskatāms.

—   Nu, lūk, mēs esam Slavutičā, — tirgotājs bilda, lai gan varēja to arī nesacīt. Vāvere pats tūdaļ visu atskārta.

«Ehē, cik gan varena, cik krāšņa ir šī Dņepra!» Vāvere aiz­grābts lūkojās visapkārt.

Pagāja vēl neilgs laiks, un debesis sāka gaismoties, bet zvaig­znes tajās izbālēt.

Atbalstījies pret vadības airi, Kudeļa piecēlās un uzsauca zvej­niekiem, kas pagadījās ceļā, vai viņi nav matījuši, no kādām zemēm tirgotāji ar savām laivām jau devušies uz Kijevu.

Zvejnieki atbildēja, ka novgorodieši pabraukuši te garām pirms četrām dienām, bet ļubečanieši un smoļenskieši vēl agrāk.

—    Bet čerņigovieši? — tirgotājs vaicāja.

Zvejnieki par čerņigoviešiem neko nevarēja pateikt, jo tie brauc pa Desnu, kas ietek Dņeprā pie pašas Kijevas, vai tad Kudeļa to nezinot.

Jaunās vēstis satrauca tirgotāju.

—    Vajadzēja arī tā kavēties! — viņš skaļi pārmeta sev. — Ne velti saka: ja gribi aitu cirpt, aizsteidzies vilkam priekšā. — Tā nu iznācis. Visu bija pievākuši negausīgie tjūni. Tik daudz laika nācās tērēt, kamēr viņš sadabūja zvērādas. Un tagad vēlj kas zin, no­kavēsies uz laivu došanos ceļā.

Šogad Kudeļa bija pavēlu izbraucis no mājām, jo aizkavēja dēla saslimšana. Kņazu un bajāru ļaudis jau bija paguvuši ievākt no zemniekiem nodevas, bez tam arī citi tirgotāji pamanījušies iegriezties pie medniekiem. Bet pēc viņiem zināms, kāda tur vairs maiņa! Tādēļ Kudeļa noķēpājās tik ilgi savās tirgotāja gaitās.

«Vai tiešām man nelaimēsies redzēt Grieķiju?» arī Vāvere klu­sībā bažījās.

Viņš centās, airēja tā, ka laivu grūstin grūda no ūdens ārā, it kā šādā veidā varētu atvairīt savas neveiksmes. Tūļīgākais Putjata tik tikko paguva reizē ar viņu cilāt airus, tā ka nabadziņš bija jau gluži nosvīdis. Turpretī Kudeļam acīmredzot rīta auk­stums ķērās pie kauliem. Viņš salīgi raustīja plecus un tīstījās siltajā virssvārcī.

Pēc brokastīm tirgotājs, atlaidies uz zvērādu saiņiem, pats mazliet pagulējās, pēc tam atļāva nosnausties arī Vāverem un Putjatam.

Viņi brauca veselu dienu un vēl vienu nakti.

Vāvere, kaut gan bija krietni noguris, visu laiku cītīgi airē­dams, palīdzēja spēcīgajai Dņepras straumei nest uz priekšu laivu. Viņš neņēma vērā pat to, ka Putjata nikni blenza uz viņu vai arī rāmi iedunckāja ar elkoni sānos, sak, ne tik strauji, atpū­ties pats un ļauj arī man elpu atvilkt.

—    Varam lēnāk doties uz priekšu, gan paspēsim, — tirgotājs sacīja, kļuvis priecīgāks, kad rītausmā pie Višgorodas1 uzzināja, ka čerņigoviešu laivas no Desnas te pabraukušas garām tikai vakar.

Rīts kļuva arvien gaišāks.

Vāvere klusēdams airēja, nenolaizdams acis no rīta miglā tītās pamales, kur pilnūdeņainā Dņeprā savienojās ar bezgala pla­šajām debesīm, brīvi un plaši plūzdama līdz pašai Krievu jūrai[3]. bet tur, aiz šīs jūras, ziedēja un zēla teiksmainā Grieķija.

—    Paskat, — tirgotājs teica, norādīdams Vāverem pa labi uz augstiem pakalniem, — tur, pie tā meža, ir mūsu Kijeva. Tūdaļ nogriezīsimies Počajas upītē — un būsim jau mājās.

—    Cik daudz ēku! — Jaunais puisis brīnījās. — Un visas redzamā vietā …

—    Krievzemei nav no pasaules jāslēpjas, — tirgotājs ar lep­numu sacīja. — Tās vārti vienmēr plaši atvērti tiem, kas bez šķēpa nāk pie viņas … Pat tālīnie varjagi[4] ierodas Kijevā pa ceļam uz Grieķiju. Daži no viņiem jau apmetušies uz dzīvi pie mums, kalpo kņaza karadraudzē.

—    Šeit ļaudis laikam pārtiek no zvejas? — Vāvere bilda, pa­manījis garu laivu rindu un krastmalā izkārtos tīklus.

Kudeļa pasmaidīja.

—    Zivis vien negaršo, manu zēn .. . Cits pārtiek no zvejas, cits no arāja darba, taču lielākā daļa no amatniecības un tirdznie­cības. — Šito te, — viņš pacēla gaisā ādas somu, kurā nošķin- dēja Kijevas meistaru darinājumi, — ūdenī nenoķersi, druvā neiesēsi un medībās neiegūsi. Bet vai tikai tas vien! … Kur tad vēl daždažādās zelta un sudraba rotaslietas, kas tik brīnumskais­

tas kaldinātas svešumā, un kur vēl dārgi audumi, garšvielas un smaržas — tās nav vis sēnes, mežā neaug. To visu vajag ievest no tālām zemēm.

Viņi nogriezās rāmā, bet pilnūdeņainā upītē, kas tecēja gar pašu pilsētu un ieplūda Dņeprā.

Aiz tāla mežu biezokņa, kas tumši zilgmoja viņpus upes, ne­droši paraudzījās neizgulējusies saule. Apzeltījusi smuidrās koku galotnes uz kalna, palsās dūmu strūklas, kas vijās pār mitekļiem, un augstos laivu mastus visgarām krastam, tā nomazgājās vēsā rīta rasā, noslaucīja savu košsārto vaigu ar pūkainu mākonīti, kurš karājās virs apvāršņa, kjuva sprigana un aši sāka celties ar neredzamiem spārniem arvien augstāk un augstāk.

Tūdaļ atdzīvojās Kijevas kuģu piestātnes. Krastmalā ar skubu rosījās ļaudis, virs laivām uzziedēja lietus un vēju izbalinātas buras, sāka klaudzēt airi, un atskanēja skaļi stūrmaņu saucieni.

Pamanījis drūzmā kalsnu jaunekli bāliem vaigiem, kurš māja viņiem ar rokām, tirgotājs lika airētājiem pagriezt laivu turp.

Līdzko viņi sasniedza krastu, jauneklis satvēra laivu aiz garās ķēdes un izvilka uz smiltīm.

—    Nu, kā tev klājas, dēls? — tirgotājs jautāja, izkāpdams no laivas. — Vairs neslimo?

—    Nē, — puisis atbildēja.

—    Vai visi ir sveiki un veseli?

—    Sveiki gan, — dēls attrauca, ar ziņkāri nolūkodamies uz Vāveri. — Visi vai acis izskatīja pēc jums.

—    Kad mūsējie dosies ceļā?

—    Pēc divām dienām.

—    Labi. Ņemiet mantas!

Vāvere uzvēla sev plecos gandrīz visas zvērādas, kas bija laivā, un devās nopakaļ tirgotājam un viņa dēlam. Putjatam atlika tikai daži saiņi un tarba.

Visgarām krastam uz kārtīm, krūmiem un tāpat uz zāles žā­vējās tīkli, venteri, brideņi un citi zvejas rīki. Blakus tiem grupās vai pa vienam sēdēja, sildīdamies saulē, nogurušie, dūņām un zvīņām aplipušie zvejnieki.

Upes tuvumā cita pie citas rindojās pazemas, nokvēpušas mājeles. Nelielajos pagalmiņos zem veseru sitieniem šķindēja

dzelzs, dobji kā milzu bungas rībēja mucas, gaisā cēlās melni darvas dūmi, oda pēc deguma. Tur acīmredzot dzīvoja amat­nieki.

Pali vēl nebija nokritušies. Dažas būdas stāvēja ūdenī, ur> iemītnieki tur nopūlējās, vilkdami ārā piemirkušo iedzīvi.

«Cilvēki arī šeit kaujas ar grūtībām,» Vāvere nodomāja.

Toties, jo augstāk kalnā veda plata, ielai līdzīga taka, jo ēkas kļuva pamatīgākas. Bet tirgotāja namu nemaz nevarēja salīdzināt ar tām būdām, kas atradās nolejā. Šeit bija plaša saimniecība, apjozta ar mietu žogu. Vienā pagalma malā pacēlās glīta māja ar platām durvīm un vairākiem logiem, kuri bija izrotāti ar kok­griezumiem. Aiz mājas bija iestādīts neliels dārzs. Otrā malā — klēts, šķūnis un pagrabi.

Kudeļam pretī izsteidzās saimes ļaudis un ieveda viņu pie saimnieces.

Vāvere ar Putjatu nolika savas nastas pie klēts.

—   Vai tikai tu neesi no lāču dzimtas? — zobgalīgi pajautāja Putjata, nomērīdams ar skatienu Vāveri no galvas līdz kājām.

Tirgotāja klātbūtnē viņi ceļā līdz Kijevai nebija pārmijuši ne vārda.

Vāvere paraudzījās caur pieri uz biedru.

—   Mūsu pusē nav parasts radoties ar zvēriem, — viņš nīgri atcirta. — Ja pie jums tā notiek, tad tu varbūt esi no seskiem.

—    Es tikai pajokoju, nedusmojies nu, tā sakot, piedod, — Putjata aprāvās. — Vai tu Kijevā esi pirmoreiz?

—    Nūja.

—    Tad es tevi pavadīšu. Pirms došanās tālajā ceļā mums vienmēr ir liels tirgus. Ļaudis salasās no malu malām, ka biezs! — Un Putjata sāka stāstīt par visādiem brīnumgadījumiem, kas no­tiekot tirgus laukumā.

No tirgotāja mājas ilgi neviens nenāca ārā, it kā visi tur būtu aizmiguši.

Taču beidzot pa durvīm, dvielī slaucīdams treknās lūpas, lēnām izšļūca pats saimnieks, jau izmeties vienā kreklā un vad­malas biksēs, un lūdza Vāveri ar Putjatu nākt istabā.

Pārkāpis pār slieksni, Vāvere sveicināja Kudeļas saimi, kas nule gāja nost no lielā, ar baltu galdautu apklātā, daudzām bļo­dām apkrautā galda, un pārsteigumā apstājās.

Miteklī bija gaišs kā pagalmā. Visi logi bija ar dzidras vizlas rūtīm, nevis tā kā viņa mājās — viena pati rūtiņa un tā pati aizvilkta ar pūsli. Plati soli, pārsegti ar paklājiem, plaukti pilni daždažādiem traukiem. Sienas, griesti un prāvais ceplis nobalsi- nāti, apgleznoti ziediem un putniem. Bez tam pie pretējās vien­laidu sienas karājās šķēps, šaujamstops un maksts ar bultām, bruņucepure un bruņukrekls. Svētajā kaktā uz plaukta stāvēja koka Veless[5], spīdinādams zilas dārgakmeņu acis.

—    Nāciet pie galda, sēdieties un ieturiet maltīti, — dziedošā balsī aicināja pavecā, brangā namamāte, pabīdīdama tuvāk pie galda malas pusizēstas bļodas ar ēdieniem.

Pirmais apsēdās Putjata, pēc tam nesteidzīgi piemetās uz sola arī Vāvere.

Kad abi kalpi bija paēduši, tirgotājs sacīja žāvādamies:

—   Tagad vajag pagulēt. Aizved, Putjata, Vāveri uz klēti ur> parādi, kur ir jūsu guļvietas. — Viņš pats jau bija atlaidies uz platas lāvas.

Vāvere nebija pieradis gulēt dienā, un patlaban viņam ne­tikās likties uz auss, jo vairāk tāpēc, ka Putjata bija solījies viņu izvadāt šodien pa Kijevu.

—    Mēs negribam gulēt, — Vāvere aizbildinājās arī Putjatas vietā. — Iesim apskatīt pilsētu.

—    Nu, ejiet arī. — Kudeļa atmeta ar roku.

Ceļā no laivu piestātnes līdz tirgotāja sētai Vāvere maz ko paguva redzēt, un arī to pašu garāmejot, jo lielākoties lūkojās, kur likt kāju, lai tā neaizķertos aiz kāda no akmeņiem, kuru uz ielas bija ne mazums. Tagad, kad Putjata veda viņu pa šaurām,

līkumainām taciņām uz tirgu, bija iespejams jau labāk apskatīt visu apkaimi.

Viņi gāja lejup no augsta kalna. Viss bija redzams kā uz del­nas. Ieleja, platā Dņeprā, Počajas upīte, pieblīvēta lielām un mazām laivām ar burām un bez burām. Kreisajā pusē, pie pie­stātnēm, bija izvietojies arī pats tirgus, kas no augšas atgādināja iztramdītu skudru pūzni.

Jau notālēm bija dzirdama ļaužu čala, riteņu čīkstoņa, zirgu zviedzieni, vēršu un govju maurošana. Bet, kad abi puiši nonāca tirgū, no visa šī trokšņa nepieradušajam Vāverem pat galva ap­dulla.

—    Kas tur ir? — Vāvere apstājās piestātnes tuvumā pie iežo­gota pagalmiņa, kur drūzmējās pulka ļaužu.

—    Templis, — Putjata paskaidroja. — Tirgotāji tur sanes zie­dojumus dievam Velesam, lai viņiem laimētos tirdzniecībā un ceļā.

Vāverem sagribējās iespraukties pagalmiņā, paskatīties.

Baļķu nojumē, kas bija uzcelta pret lietu un negaisiem, stā­vēja, pa daļai zemē ierakts, tāds pats kā Kudeļam mājās, tikai nesalīdzināmi lielāks dievs Veless. Tā tuvumā atradās apaļš upur- galds. Gar to lēnīgā solī pastaigājās sirms, bārdains priesteris, kailu galvu, apbrīnojami līdzīgs pašam dievam, visu laiku rokas celdams pret debesīm un pusbalsī murminādams svētības lūg­šanu.

Tirgotāji un dažādi amatnieki, ikviens, kas bija ieradies šeit ar savu preci, iekams sāka tirgošanos, iegriezās pagalmiņā un lika uz upurgalda veltes dievam. Mednieki — zvērādas, drav­nieki — medus podiņus, arāji — kulītes ar labības graudiem, podnieki — bļodiņas, ieroču kalēji — bultas vai, ja nebija žēl, pat šaujamlokus vai šķēpus, audēji — audumu gabalus. Ziedoja visu to, ar ko bija slavens Kijevas tirgus. Bet kā tikai tur nebija!

Kad Vāvere ar Putjatu iznāca ārā no pagalmiņa, viņi vispirms nokļuva zivju nodalījumā. Uz soliem bija sakrautas gan dzīvas, gan ceptas un vārītas, gan žāvētas zivis. Baļļās peldēja pama­tīgas karpas, asari, karūsas, vijās un locījās ņiprie zuši, šaudījās zobainas līdakas.

Tālāk sniedzās letes ar putniem, dārzeņiem, maizi un medu. Aiz tām — galdi ar kažokādām.

«Un kas to visu tik daudz sagādājis?» prātoja Vāvere, ilgi stāvēdams pie tirgotājiem. «Ja manam tēvam piederētu kaut nie­cīga daļiņa no visa šī lēruma, mēs nepazītu nekādu postu. Pie­tiktu gan maiņai, gan pašiem.»

Taču, kad abi puiši ieklīda nodalījumā, kur pārdeva krievu un svešzemju meistaru darinājumus, Vāverem pat acis iemir­dzējās. Tur bija glīti, ar ornamentiem rotāti māla un koka trauki, nolikti tieši uz zemes; spīgoja dažādās krāsās bronzas, sudraba un zelta rotaslietas; saulē laistījās karavīru bruņojums — smagi, abpusgriezīgi zobeni, gari pīķi, ķiveres, bruņukrekli un kara cirvji .. .

—    No kurienes tas viss rodas? — Vāvere brīnījās.

—    Vai gan maza Krievzeme? Jau pilsētu vien tik daudz, un kur tad vēl ciemati — ka ne saskaitīt! Un katrs kaut ko ražo. Bet pavasarī, kad Kijevā sabrauks tirgotāji no svešajām zemēm, ne tikai tādas vien mantas redzēsi.

Tirgotāji visādi slavēja savu preci, vilināja pie sevis pircējus.

Kāds podnieks, lai pierādītu, cik stipri ir viņa podi un krūzes, vai no visa spēka nadzīgi sita pa tiem ar pamatīgu nūju. Trauki skanīgi šķindēja katrs savādāk: mazie — smalkā tonī, vidējie — rupjākā, bet lielie — dobji un dimdīgi.

Vāvere un Putjata, elpai aizraujoties, gaidīja, ka teju, teju kāds pods vai krūze neizturēs sitienu un sašķīdīs druskās. Taču trauki acīmredzot bija šim podniekam patiešām stipri — neplīsa vis.

—    Ir atlikuši vēl divi zobeni! Tie neatcērtas, nedrūp un ne­lūst! — sauca kāds strēlis ar sirmām ūsām. — Ar šādu zobenu ikviens var uzvaru gūt, varonis kļūt!

Ieraudzījis Vāveri, saucējs griezās pie viņa:

—   Pērc, jaunais cilvēk, tev tas kā radīts! Tev kaldināts. Ar šādu zobenu tu būsi īsts spēkavīrs!

Vāvere pasmaidīja un atbildēja viņam tādā pašā noskaņā ar drevļaniešu parunu:

—    Arī zemniekam gribas dikti šaut, bet nav kur naudu raut.

Pamanījuši notālēm ļaužu baru, kurā grozījās vairāki varjagu karavīri gaišām ūsām, Vāvere ar Putjatu spraucās cauri pūlim uz turieni.

Drūzmas vidū stāvēja garš, kalsens vīrietis. Viņam blakus uz paklāta maisa bija saliktas bultas. Nezin vai šīs bultas (kaut gan kādu tikai tur nebija — gan ar spalvu pušķiem, gan gluži bez tiem, gan ar asiem kā adatām uzgaļiem, kas paredzētas putnu šaušanai, gan trulas — vāveru medībām, lai nesabojātu zvēr- ādiņas, kā arī garas un īsas) sapulcinātu tik daudz ļaužu ap pār­devēju, ja viņš nebūtu paņēmis uz tirgu sev līdzi palīgos skais­tuli meitu. Viņa bija brīnumdaiļa: stalta brūnace, baltu vaigu, ar garu, resnu matu pīni un biezām, melnām uzacīm. Viņas balto linu kreklu ar izrakstītām piedurknēm un apkakli viducī apņēma šaura ādas jostiņa, izrotāta spīdīgām nagliņām un izšūdināta ar sudraba pavedieniem. Rokas zem elkoņiem greznoja zaļa stikla sprādzes, uz krūtīm spīgoja zeltaina kaklarota, ausīs — spoži auskariņi.

—    Tā ir Jana, — Putjata pačukstēja. — Visi Kijevas puiši viņai pakaļ skrien. Bet viņa par tiem neliekas ne zinis, nevienam pat aci neuzmet…

—    Cik skaista! — Vāvere klusu nomurmināja, raudzīdamies uz Janu.

Viņš vēl nekad nebija redzējis tik daiļu meiteni. Tā nu viņš stāvēja kā zemē iemiets un lūkojās, un lūkojās, taču viņa to ne­maz nemanīja.

Bet tad pēkšņi attālāk no viņiem, aiz vairākiem tirgus nodalī­jumiem, sacēlās tādas klaigas, ka cilvēki kā neprātīgi barā metās turpu, aizraudami sev līdzi arī Vāveri un Putjatu.

—    Jokdari! Āksti ieradušies! — priecīgi sauca ļaudis.

Ģērbušies meža zvēru ādās, apkārušies bezgala daudziem

zvārguļiem, jokdari kūleņoja, dziedāja kā gaiļi, pēkšķēja kā zosis un rūca kā lāči. Tad vēl uzslēja garu dzelzs stieni un gluži kā vāveres uzrāpās pašā augšā.

Ākstiem sekoja vesels bars ļaužu — smiedamies, klaigādami, mezdami jokdariem tarbās dažs pīrāga gabalu, dažs saldu ce­pumu, dažs sauju riekstu, bet cits arī sīknaudu, tādējādi vēl vairāk uzmundrinādami viņus izdarībām.

Putjatam kāds resns tēvainis sāpīgi uzmina uz kājas, un pui­sim tūdaļ pārgāja vēlēšanās skatīties ākstos.

—    Ejam projām! — Viņš parāva Vāveri aiz piedurknes.

—    Varbūt atgriezīsimies pie ieroču letēm? — Vāvere bikli iejautājās.

—    Negribu, citādi vēl kāds arī galvu nomīdīs, — Putjata attrauca saviebdamies. Un pēkšņi viņš gaiši pasmaidīja. — Vai varbūt arī tevi jau ir apbūrusi brūnacīte ar melnajām uzacīm?

Vāvere apjuka, jo Putjata bija uzminējis viņa domas, — viņš patiešām vēl tīkoja paraudzīties uz skaisto meiteni.

—   Ē, tas viss veltīgi. — Putjata atmeta ar roku. — Labāk uzkāpsim Kija kalnā[6]. tur apskatīsim kņaza pili.

Viņi šķērsoja vairākas ieliņas un pa stāvu krauju uzrāpās kalnā, kuram apkārt bija izrakts dziļš grāvis un uzsliets divās rindās asgalainu mietu žogs gar vaļņa augšu. Tūlīt aiz žoga pa­cēlās no resniem baļķiem uzbūvēta siena ar vairākiem torņiem un vārtiem, līdz kuriem sniedzās krauja.

—    O, no šejienes var puspasaules pārredzēt! — Vāvere sa­jūsmā izsaucās.

Pārgājuši pa tiltu pāri grāvim un sasnieguši vārtus, pie ku­riem stāvēja karavīri un bez iebildumiem laida iekšā un ārā cil­vēkus, abi puiši iegāja plašā pagalmā.

Pagalma vidū uz pakalna staltojās kāda koka būve. Tāda kā māja, tāda kā tornis.

—    Kas tas? — Vāvere jautāja. — Vai tur jūs ļaundarus turat?

Viņam bija stāstīts, ka par nepaklausību kņazam un bajāriem,

par laupīšanām un zādzībām vainīgos Kijevfi ieslogot šādos cie­tumos.

Putjata iespurdzās smieklos.

—    Gluži pretēji, iesloga to, kurš viņus sargā no visa ļauna.

—    Kuru tad? Vai kņazu? — Vāvere brīnījās.

—    Pērkonu.

—    Vai tiešām šis ir Pērkona templis?

—    Jā gan.

Vāvere vairākkārt bija dzirdējis no saviem ciematniekiem, ka Kijevā kņaza pagalmā esot templis ar Pērkonu. Tur kijevieši iesvētot savus jaunos kņazus, kā arī zvērot svešiniekiem nelauzt norunas, kādas ar tiem noslēgtas.

To apliecnāja Putjata.

—    Šis ir Kijevas templis. Seit kņazi ar karavadoņiem un ba­jāriem allaž dod svešiniekiem uzticības zvērestu. Noliek zobenus un citus kara ieročus Pērkona priekšā un zvēr. Mūsējie Pērkonam, bet svešzemnieki saviem dieviem. Romieši atved sev līdzi savu dievu. Tas viņiem ir uzgleznots. Taču tagad viņiem jau esot Po- doļā pašiem savs templis. Tikai to viņi saucot par svētā Elijas baznīcu. Un cik neatlaidīgi ir šie romieši! Jau dažu labu no mū­sējiem ir pārvilinājuši ticēt viņu dievam. Citu ar viltu, citu ar uzpirkšanu, bet vēl citu ar pierunāšanu.

—   Vai viņi mūs laidīs pie Pērkona? — Vāvere pārtrauca Putjatu.

—    Kāpēc lai nelaistu? Ejam, es parādīšu.

Tempļa durvis bija atvērtas. Putjata, bet pēc viņa arī Vāvere noņēma cepuri un pārkāpa pār slieksni.

Ieraudzījis Pērkonu, Vāvere pat iztrūkās — tik nikns un baigs bija šis zibeņu un pērkona dievs. Viņš stāvēja ar dzelzs kājām uz akmens galda, viņam bija garas augšup sagrieztas ūsas, kas atgā­dināja zibeņus, un lielas, no tauru ragiem darinātas stāvas ausis. Taču visvairāk jauno puisi pārsteidza šī elku dieva caururbjošās, dusmās kvēlojošās acis un pērkonīgās skaņas, kas visu laiku dim­dēja zem apaļīgajām velvēm.

Arī šajā templī, tāpat kā tirgotāju svētnīcā, gar uzmūrētu ziedokli šurpu turpu staigāja vecs priesteris.

Kad abi puiši bija izgājuši ārā, Putjata sacīja, ka viņam pa­skaidrojis kāds vecis, kāpēc Pērkonam esot tādas acis un balss. Acis tam esot no sarkanīga akmens, kas liesmo tādēļ, ka milzeņa galvā iedegta eļļas lampiņa. Un arī tie dimdi nemaz neesot pēr­kons. Tur dunot tukšā Pērkona galva, kad priesteris staigā savās koka tupelēs pa skanīgu, gludin gludu grīdu.

Aiz tempļa bija vairākas augstas celtnes.

—    Kas tas ir — es jau pats noskārstu, — Vāvere sacīja. — Kņaza pils. Vai ne?

—    Uzminēji, — Putjata bilda.

—    Pieiesim tuvāk, apskatīsim.

—    Bet vai tu medus dzērienu negribi? Šodien pirms došanās ceļā kņazs Igors parādījis savu dāsno sirdi — sarīkojis dzīres pil­sētniekiem. Vai dzirdi, kā tur mūzika spēlē? — Viņš norādīja uz laukuma viņu malu, kur bija ne mazāk cilvēku kā tirgū. — Par velti var gan iedzert, gan padejot.

—    To pēc tam. Vispirms apskatīsim pili.

Viņi gāja uz pili.

—    Kas tur ir? — Vāvere pamāja ar galvu uz atvērtajiem lo­giem kņaza pils augšistabās, no kurienes atskanēja sieviešu dzie­dāšana un smiekli.

—    Kņaza sieva Olga līksmojas ar savām kalponēm.

—    Vai tiešām to viņai tik daudz?

—    Ka ne saskaitīt! Kā vistu kūtī cāļu.

—     Kāpēc tik pulka? — Vāvere nekādi nespēja saprast. — Ko viņas tur dara?

—    Darba netrūkst. Kalpones šūdina kņazienei tērpus, apģērbj viņu, uzjautrina, pasniedz maltītes.

—    Vai tad viņa pati nejaudā? Taču droši vien nav krople?

—     Ko vēl neteiksi — «krople»! — Putjata pasmējās. — Pro­tams, nav krople. Kņaziene! Rau, kas viņa ir. Vai saproti? … Bet tagad iesim nogaršot medus dzērienu. — Viņš vilka Vāveri uz ļaužu drūzmas pusi.

—    Man nekārojas meduta, — Vāvere atbildēja, kad viņi bija aizgājuši līdz tautas svētku vietai. — Varbūt labāk paklausīsimies taurētājus?

—    Ej un klausies, es tevi atradīšu, — Putjata sacīja un stei­dzās nokļūt pie kubliem ar reibīgo dzērienu, kur drūzmējās vien­kāršie darbarūķi.

Vāvere spraucās uz pūļa vidu. Tur, uz paaugstinājuma, dūdi- nieki no visa spēka pūta garas ragutaures, vairāki vīrieši rībināja bungas, bet viņiem apkārt lēkāja iereibuši dejotāji, mezdami gaisā cepures.

Putjata necik ilgi nebija prom, aši sameklēja Vāveri. Bija nikns un sabozies: medus dzērienu viņš nedabūjis — kubli jau bijuši tukši.

Ja Putjata neraustītu viņu aiz piedurknes, Vāvere laikam gan Jīdz pašai pusnaktij paliktu kņaza pils pagalmā — tik jautri viņš sajutās šais tautas svētkos.

—    Diezgan esi skatījies, laiks doties mājās, — Putjata skubi­nāja. — Ir taču nakts. Tirgotājs dusmosies.

—    Nu ejam arī. — Vāvere beidzot piekāpās.

Izspraukušies no drūzmas, viņi izgāja pa vārtiem uz kraujas

malu un devās pa stāvu taciņu lejup.

Pēkšņi tepat tuvumā kādā tumšā ieliņā atskanēja izmisīgi sie­vietes kliedzieni.

—    Paga, paga! — Vāvere apstājās.

—    Kādu žņaudz nost… — Putjata čukstēja, bailīgi satver­dams Vāveri aiz rokas. — Muksim nu!

—    Kas tev prātā? — Vāvere atrāvās no viņa. — Jāiet taču glābt!

—    Bēgsim ašāk, kad es tev saku, tie var mūs piekaut. ..

—    Cik savādi pie jums! Pie mums cilvēki varbūt vienīgi no zvēra piesargās šādā vēlīnā laikā …

Kliedzieni atkal atkārtojās un aprāvās. Vāvere ar skubu metās šaurajā ieliņā.

Tur divi karavīri vilka aiz rokām kādu meiteni, trešais no aiz­mugures manījās aptīt viņas galvu ar korznu[7]. Meitene pretojās, pūlējās izrauties, taču uzbrucēji viņu stingri turēja ciet.

Vāvere izrāva no žoga divžuburu mietu un, pilnā balsī klieg­dams mednieku «Aho-o! Aho-o!», metās uzbrucējiem virsū.

Kaut kur aizmugurē Putjata brēca:

—    Vā-āvere! Vā-āvere!

Padzirduši šos kliedzienus un brēcienus, karavīri droši vien no­domāja, ka viņiem dzenas pakaļ vairāki pilsētnieki. Divi priekšējie izbijās un aizmuka pāri žogam. Trešais palaida vaļā meiteni un aiz pārsteiguma palika stāvam uz vietas.

Vāvere ieskrējienā pagrūda ar mietu apjukušo karavīru. Tas salīgojās, bet uz kājām noturējās. Tad, saņēmis otru grūdienu ar mietu, viņš atvēzējās ar zobenu. Vāvere iebelza pretiniekam pa roku, zobens viegli skāra Vāveres plecu un šķindēdams nokrita zemē. <

—    Bēgsim! — meitene izdvesa un laidās prom, cik jaudas, pai ieliņu.

Vāvere drāzās viņai nopakaļ.

Pie kāda pagalma viņa apstājās un sāka izmisīgi klauvēt ar dūrēm pa vārtiem.

Noklankstēja bulta, un durtiņas atvērās. Meitene gluži aiz­kususi iekrita kāda vīrieša rokās.

Kamēr Vāvere aizdarīja durtiņas, vīrietis nesa meiteni ur istabu.

Vāvere brīsniņu pastāvēja, klausīdamies, vai viņiem nedzenas pakaļ, tad arī viņš pārkāpa istabas slieksni.

Cik ļoti puisis bija pārsteigts, kad viņš namatēvā pazina to pašu kalsno strēli, kuru šodien redzēja tirgū pārdodam šaujamās bultas! Bet meitene?… Tā taču viņa meita, Jana! . . .

Tēvs noguldīja paģībušo meitu uz sola, pārbiedētā māte smidzināja viņai sejā ūdeni.

Jana atvēra acis un sāka nevaldāmi raudāt.

—    Kas noticis? — strēlis bargi paskatījās uz Vāveri.

Vāvere pastāstīja, kā tas viss bija atgadījies.

—    Ak, šie nelietīgie klaidoņi varjagi! — dusmās iesaucās Ja­nas tēvs. — Kaut vilki izvazātu viņu kaulus! Ne velti sacīts: no pieklīduša suņa negaidi pateicību. Tas ne vien tavu bļodu izēdīs, bet vēl zobus tev parādīs …

Noskaidrojās, ka viens varjagu karavīrs nopircis tirgū no viņa desmit bultas un lūdzis tās vakarā piegādāt viņam. Kad Jana tās aiznesusi un pēc tam devusies uz mājām, šis svešzemnieks acīm­redzot viņai uzbrucis ar saviem drauģeļiem.

Arā atskanēja vīriešu šķendēšanās un klauvējieni pie vārtiem.

—    Dzēs nost gaismu! — namatēvs uzsauca sievai. — Bet jūs bēdziet uz šķūni un ierocieties tur siena blāķī …

Vāvere izkašņāja nelielu paslēptuvi, ielīda tajā abi ar Janu ur» vēl no augšas uzrausa sev virsū sienu.

Viņi sēdēja klusu, ieklausīdamies klaudzienos pagalmā, niknās sarunās svešā valodā, uzbudinātajā namatēva balsī.

Jana bailēs spiedās pie Vāveres pleca, trīcēdama kā lapa koka zarā. Vāvere, neuzdrīkstēdamies piekļaut meiteni sev klāt, kā ma­zam bērnam glāstīja viņas smaržīgos matus. Jana nedaudz nomie­rinājās. Jaunajam puisim nez kāpēc nemaz nebija baigi.

Bet tad klaigas pagalmā apklusa. Pēc laiciņa nočīkstēja šķūņa durvis.

—    Nāciet ārā, — aicināja Janas tēvs.

Istabā atkal dega skala uguns, logs bija aizklāts, māte klāja vakariņu galdu.

—    Pasacīt tev paldies, — pēc brīža ierunājās strēlis, bezspē­cīgi atslīgdams uz sola, — tas būtu par maz. Gribētos tevi saukt par dēlu, bet tev taču droš^ vien ir savs tēvs un māte. Kas tu tāds?

Uzzinājis, ka Vāvere nav šejienietis, bet salīdzis par airētāju pie Kudeļas, strēlis skumji pašūpoja galvu.

—   Tu, jaunekli, esi sev izraudzījies nedrošu ceļojumu, kaut labāk nekad tev tāds nebūtu jāpieredz! — Un Janas tēvs pastās­tīja, ka pērngad viņa dēls arī aizbraucis ar tirgotājiem uz Grie­ķiju, bet no turienes neatgriezies — vētras laikā noslīcis jūrā.

—    Dzīves grūtības liek to darīt, namatēv, — Vāvere sacīja, noklusēdams gandrīz vai pašu galveno savas rīcības iemeslu — vēlēšanos redzēt pasauli, un mulsi paraudzījās uz Janu.

Sastapis viņas acis, nespēja novērst skatienu — tik ļoti tās valdzināja Vāveri.

—    Kā lai pateicos par tavu pakalpojumu? Došu visu, nekā man nebūs žēl.

—    Vai gan pieklājas, namatēv, tīkot atlīdzību par šādu pa­kalpojumu?

—    Tev asinis tek! — meitene pēkšņi iekliedzās.

—    Kur? — Vāvere apskatīja sevi. Labās rokas krekla pie­durkne bija asiņaina. — Ł, nieki! Tur varjags ieskrambāja. Gan sadzīs.

Taču Jana sameklēja balta pašausta audekla strēmeli, pagalmā noplūca ceļmalītes lapu un pārsēja viņam brūci. No lādes izņēma tīru, izrakstītu kreklu.

—    Velc mugurā.

Vāvere gribēja atteikties, bet meitene tik lūdzoši un maigi lūkojās viņā, ka viņš piekāpās. Kautrēdamies Janas klātbūtnē pār­ģērbties, viņš izgāja priekšnamā.

Pēc vakariņām namamāte saklāja Vāverem guļas vietu istabā. Taču viņš negribēja tur likties uz dusu. Izteica vēlēšanos pārnak­šņot siena šķūnī. Par to, ka tagad būtu jāatgriežas pie tirgotāja, jaunais airētājs neuzdrīkstējās pat ieminēties, jo saprata, ka Janas vecāki tik un tā viņu nelaistu prom.

Ilgi viņš nekustīgi gulēja mīkstajā, smaržīgajā sienā, raudzīda­mies pa jumta spraugu tumšajās debesīs, kur mirdzēja spožas zvaigznes.

Vāveri uzmodināja skaļas tērgas pagalmā. Viņš paķēra dakšas un paslēpās aizdurvē. Attapies, ka balsis ir pazīstamas, puisis nolika dakšas vietā un izgāja ārā.

—   Vai viņš? — namatēvs jautāja Putjatam, pamājot uz Vā­veri.

—    Viņš, viņš! — Putjata priecīgi izsaucās. — Bet mēs jau> diezin ko tikai neizprātojāmies. Kopš pašas rītausmas es meklēju tevi.

—    Tirgotājs laikam dusmojas? — Vāvere jautāja.

—    Nekas, padusmosies un atkal norims. — Putjata atmeta ar roku. — Mēs jau pošamies tālajam braucienam.

—    Paldies, saimniek, par viesmīlību! — Vāvere paklanījās,, dodamies uz vārtiem.

—    Nē, nē! — Janas tēvs aizstājās viņam ceļā. — Tā es nelai­dīšu. Iesim pie galda. Bet tirgotājam par visu atbildēšu es.

Putjata, kārodams garda kumosa, iedunkāja ar dūri draugam sānos, — sak, neatsakies, lūdzams! Vāvere pameta piktu skatu uz viņu un sekoja namatēvam uz istabu.

Jana, uzposusies kā svētkos, palīdzēja mātei likt galdā bļodas.

Vāvere ne acu nenolaida no meitenes. Viņa arī, rosīdamās pa istabu, pazagšus uzlūkoja puisi. Bet, kad sāka azaidu un viņiem gadījās sēdēt blakus, abi piesarka, it kā viņi sēdētu nevis pie

galda, bet pie kvēlojoša ugunskura. Vāverem pat ausis kļuva kā

>

vārīti vēži.

Tirgotāja namā pārnācējus sagaidīja liela kņada: visa saime palīdzēja viņiem savākties tālajam braucienam.

Rūpju pārņemtais Kudeļa tekāja te uz klēti, te uz istabu, visur iemeta savu aci, visus skubināja.

Ieraudzījis Vāveri un Putjatu, viņš bargi uzbrēca:

—    Tad nu gan palīgi! Te tu, cilvēks, mirksti vienos sviedros, bet viņi … Tagad līdz pašai pusnaktij dabūsim kravāties. Un kāds nelabais tevi tik ilgi bija diezin kur aizrāvis?

Vāveres vietā visu izstāstīja Putjata.

Tirgotājs nogrozīja galvu un pārmetoši teica:

—    Tu, puisi, neskrej paka| nelaimei, viņa pati tevi atradīs. Liec aiz auss: pilsēta nav nekāds Drevļanas meža kakts.

Vāvere nebilda ne vārda un sāka ar Putjatu palīdzēt Kudeļas ģimenei.

Velti tirgotājs tik ļoti dusmojās un pukojās. Ceļam viņi sapo­sās drīz — līdz pusdienas laikam. Zvērādas, piebārstītas ar sa­berztām rūgtām vērmelēm, bija sabāztas maisos; parastā ceļa pār­tika — kviešu milti, putraimi, sāls, speķis un sausiņi — kulītēs; sil­tais apģērbs, kas ceļojuma laikā noderēs arī guļvietā, neliels zvejas tīkls, katls, karotes, krūka ūdenim — sasieti atsevišķā sainī.

Pēcpusdienā atnāca Jana ar tēvu. Strēlis lūdza Kudeļu nedus­moties uz Vāveri par vakardienas aizkavēšanos.

Pēc tam tēvs aizgāja, bet Jana palika. Viņa izstāstīja tirgotāja sievai, kā tas viss bija noticis, laiku pa laikam uzmezdama acis Vāverem, kas ar Putjatu un Kudeļu krāva mantas šķūrē.

Pabeidzis darbu, kuru viņam bija uzdevis tirgotājs, Vāvere piedāvājās pavadīt meiteni uz mājām. Izgājuši no pagalma, viņi paši nemaz nemanīja, ka klusās ieliņas vietā, kur dzīvoja Jana, jau bija nokļuvuši pie Oļega kapa, kur zem liela kurgāna atdusē­jās bargais Kijevas kņazs.

Uzbērtais kapu kalns jau apaudzis ar zāli un krūmiem. Tikai pati virsotne, kurp vijās iemīdīta taciņa, rēgojās melna — tur katru pavasari, senču piemiņas dienā, ļaudis dedzināja uguns­kuru, sarīkodami Oļega godināšanas mielastu.

—    Vai tas tiesa, ka kņazs miris no odzes kodiena? — Vāvere jautāja Janai.

—    Visi tā apgalvo. Šo dižvīru neveica nedz šķēps, nedz bul­tas, bet, lūk, odze pievārēja …

Augstā pusdienlaika saule spēcīgi tveicēja. Virs kurgāna gaiss bija smacīgs. Eglītes līdz pašai zemei nokārušas zarus, kļavu un mežrožu lapas noļukušas, it kā ar verdošu ūdeni aplietas.

—    Iesim mežā, saplūksim ziedus, — Vāvere aicināja. — Es protu jaukus vainagus vīt.

Tur nebija tāda versme, no biezokņa dvesmoja vēsums, daudz­krāsainu ziedu pilnajā zālē snauda smaržas.

Viņi salasīja veselu klēpi košu ziedu.

Tad abi apsēdās zālē. Jana lika ziedus pušķīšos un sniedza Vāverem, bet viņš pina vainagu. Kad meitenes pirksti neviļus pie­skārās pie viņa rokas, Vāveres sirds vai pamira un visa viņa būtne pielija ar tīksmām, nekad vēl neizjustām vēlmēm. Jana viņam bija tik tuva un mīļa, varbūt pat vēl mīļāka par māti un tēvu. Ja Janu atkal kāds apdraudētu, viņš bez mazākās vilcināšanās stātos pretī ne tikai trim varjagiem, bet pat Pūķim.

Kad vainags bija novīts, Jana to uzlika sev galvā, pietrūkās kājās, nostājās Vāveres vaiga priekšā un sāka rotaļīgi dziedāt: Es nāriņas līdz braslam aizvedīšu Un pati atpakaļ uz mājām atgriezīšos. Jūs tālu, nāriņas, tik aizejiet Un mūsu druvas nenobradājiet! Kad druvā zelta vārpas ienāksies, Ar vainadziņiem meičas rotāsies …

Vāvere kā apburts lūkojās uz meiteni, un viņam šķita, ka nu­pat, nupat kāda nāra ir iznākusi pie viņa no upītes …

Kad abi jaunieši gāja projām no meža, Jana ievaicājās, vai Vāvere nevarētu nebraukt Kudeļam līdzi uz Cargradu.

Ievaicājās it kā starp citu, bet pašai tikmēr uzziedēja vaigos divas sarkanas magones.

—    Nebraukt? — Vāvere bija pārsteigts. — Es jau sen vēlos redzēt Grieķiju. Man vectēvs tik daudz stāstīja par to un tās brīnumiem.

—    Bet ceļojumā var draudēt briesmas.

—    Es no briesmām nebaidos. Bez tam ar tirgotāju jau viss norunāts.

—    Labak tu būtu šeit, Kijevā, pie kāda salīdzis. Mani tik ļoti ir iebaidījusi brāļa nāve, — Jana skumji bilda.

—    Nē, es nevaru tagad atteikties, — Vāvere attrauca. — Rītu mēs dosimies ceļā.

—    Es aiziešu uz laivu piestātni tevi pavadīt.

—    Atnāc gan …

Pie tirgotāja viņš atgriezās pievakarē. Saimnieka tobrīd nebija mājās, un Vāvere apmierināts par to, pat maltīti neieturējis, tūliņ nolikās gulēt.

Nākamās dienas rītā tirgotājs lika Vāverem un Putjatam iejūgt zirgu šķūrē, kurā bija sakrautas zvērādas, ceļamaize, apģērbs un aizvest to visu uz piestātni.

— Tu tiešām esi atjautīgs un veikls kā vāvere. — Putjata šķel­mīgi piemiedza aci, kad viņi bija izbraukuši no tirgotāja pagalma. — Velti es tevi toreiz nosaucu par lāci. Tikko esi Kijevā ieradies, bet jau uz strēļa Dobrogasta mājām taciņu min . .. Paskat, kādu kreklu šī jau iedevusi. Tad zini, — pārinieks uzlika roku Vāve­rem uz pleca, — Kijevā meitenes izraksta kreklus un dāvina tikai saviem izredzētajiem …

Vāvere klusēdams nokratīja no pleca roku, tomēr Putjatas vārdi viņam bija patīkami.

Počajas upītē kuģu, ka biezs: gan lielas un mazas vienkoča laivas, gan pamatīgas, ar augstiem mastiem, varenām burām, gan arī platdibenes ar vairākiem desmitiem airu, slaidas, ar priekšga­los izgrieztām zvēru, putnu vai zivju galvām, kā arī sarkanas ga- leras. Uz nelielajām laivām uzslietas zemas būdiņas no darvota audekla, airi duļļos; galerām un platdibenēm ierīkoti dēļu klāji, abos sānos izgriezti gareni caurumi airiem. Airētāji uz šiem

kuģiem nav redzami, tie patvērušies zem klāja, vienīgi stūrmanis staigā pa augšu un dod viņiem rīkojumus.

Tālajiem braucieniem Kudeļam bija daudz lielāka laiva nekā tā, ar kuru viņš devās pie Drevļanas medniekiem. Šis bija prāvs, slaids vienkocis, viegls braucienam, ērts airētājiem un kravai.

Tirgotāji savās laivās neņēma daudz preču, tikai izdevīgā­kās — zvērādas. Turpretī kņaza un bajāru platdibenes un citi kuģi veda ne vien zvērādas, bet arī medu, vasku, darvu, ādas — visu to, ko augstmaņiem bija savākuši savos apkārtbraucienos no­devu piedzinēji.

Vāvere un Putjata pārnesa no šķūrēs uz laivu visu kravu un apsēdās uz sēdekļa pie airiem.

Tirgotājs vēl stāvēja krastā ar savu ģimeni.

Pavadīt tālā ceļa braucējus bija sanākuši daudz kijeviešu. Ze­mās kārtas ļaudis, skaļi čalodami, drūzmējās uz pakalniem un smilšu skanstīm. Bajāri, vojevodas un dižciltīgie pilsētnieki, uzcir­tušies greznos apģērbos, cienīgi piepūtušies, klusu stāvēja savrup kuplu vītolu un melnapšu ēnā, kur bija mazāk putekļu un ne- svelmēja saule. Pašā krastmalā rindojās karavīri.

Putjatu neviens nepavadīja, viņam nebija Kijevā nedz mātes, nedz tēva, nedz kāda cita tuvinieka. Un vai vispār tie mita kaut kur plašajā pasaulē?…

Vakar, kad abi airētāji bija nolikušies gulēt, Putjata stāstīja par sevi Vāverem.

Viņš bija no uļičiem, no krievu cilts, kas dzīvoja mežos gar Dņepru, uz dienvidiem no poļaniem. Kad Putjata vēl bijis mazs zēns, viņu dzimtajam ciematam uzbrukuši pečeņegi, s<ikuši laupīt, cilvēkus ņemt verdzības gūstā un mājas dedzināt. Viņš aizbēdzis uz tīrumu, paslēpies zālē, tomēr viņu atraduši un pārdevuši Ku­deļam, kas toreiz atgriezies pa Dņepru no Cargradas uz Kijevu. No tā laika Putjata kļuvis tirgotājam par vergu. Kur atrodas māte, tēvs un citi tuvinieki, vai viņi ir dzīvi vai varbūt jau aizgājuši bojā, — nav zināms.

—    Vai tu vismaz zini, no kāda ciemata esi? — Vāvere jau­tāja.

—    Nē, nezinu, — jaunais airētājs nopūtās. — Es taču sacīju, ka tad vēl biju mazs. Varbūt pieci vai seši gadiņi …

Patlaban Putjata bija drūms un nerunīgs. Lūkojas ūdenī un klusām dungoja skumju dziesmu:

Ai, zālīte, rasainīte, Kur ir tavs kuplumiņš? Vai kumeļi nomīdīja, Vai zoslēni izplūkāja?

Ne kumeļi nomīdīja, Ne zoslēni izplūkāja, — Ienaidnieki nobradāja No svešām zemītēm …

Vāverem gribējās uzjautrināt viņu.

—    Kāpēc tu tik sērīgi dziedi? Neesam taču sataisījušies uz bē­rēm. Jāpriecājas, nevis jāskumst.

—    Nav par ko priecāties.

—    Kā nav? Mēs taču dodamies tādā ceļojumā, tik daudz brīnumu redzēsim.

—    Esmu jau redzējis. Nebraucu pirmoreiz.

—    Nu un tad, vai ceļojums tevi vairs nevilina?

—    Nē, vilina gan.

—    Kāpēc tad tu degunu esi nokāris?

—    Nekas… — Putjata sastomījās, laikam sākumā gribēja kaut ko sacīt, bet pēc tam pārdomāja. — Es tāpat vien. Kad brauksim, pats redzēsi …

Vāvere viņam neko vairs nejautāja, necentās uzjautrināt, tikai nodomāja: «Putjatam netīkas doties ceļojumā tāpēc, ka būs krietni jānopūlas ar airiem, bet viņš varbūt tiešām ir mazliet paslinks.»

Taču arī viņu, Vāveri, pārņēma skumjas. Nupat viņš pametīs Kijevu, bet tie trīs varjagi paliks tepat un — ka tikai nepiesmej Janu.

«Vai viņa atnāks mani pavadīt?» jaunais airētājs domāja.

Pacēlis delnu virs acīm, vērīgi lūkojās ļaužu drūzmā.

Te uzreiz laimīgs smaids atplauka viņa sejā.

—   šurpu, šurpu! — viņš priecīgi sauca un izlēca no laivas uz smilšainā krasta.

Pienāca Jana ar tēvu un māti. Rokās viņa turēja palielu saini.

—    Jana šo to savāca tev ceļam, — strēlis sacīja, sniegdams saini.

Vāvere atvairoši pacēla roku.

—    Vai pieklājas kaut ko pieņemt bez pretdāvanas? Bet man nekā nav. Varbūt vienīgi tad, kad atgriezīšos no Cargradas.. .

—    Ņem! Vienalga, vai dāvināsi kaut ko pretī, kad atgriezī­sies, vai ne, taču zini, ka mēs vienmēr būsim priecīgi tevi redzēt.

—    Lai notiek, kā vēlaties, — Vāvere paklanījās, saņemdams dāvanu.

Pēkšņi ļaužu pūlis sakustējās, un atskanēja saucieni:

—    Kņazs! Kņazs!

Vāvere atskatījās.

Upei tuvojās prāvs jātnieku bars, kura priekša ļaudis pašķīrās; vīrieši noņēma cepures un nolieca galvas.

Pa priekšu baltā zirgā, kas, izslējis garo kaklu, viegli cilāja tievās kājas, jāja kņazs Igors. No viņa pleciem līdz pat seglu kāpšļiem sniedzās aveņkrāsas apmetnis, pie kreisa sāna no ap­metņa apakšas rēgojās plats zobens, galvā laistījās smaila, zel­taina ķivere. Ir apģērbs, ir zobens, ir zirglietas — viss spīgoja un mirdzēja saulē vienos dārgakmeņos, ka pat acis žilbo.

Kņazam sekoja Kijevas vojevoda Svenelds. Arī viņam bija grezns karavīra ietērps, dārgi ieroči un stalts melnis.

Kņazu un vojevodu pavadīja karadraudzes locekļi. Viņi jāja pa četri rindā.

Ja šeit nebūtu Janas, Vāvere droši vien ne acu nenolaistu no viņiem. Bet tagad uzmeta skatienu — un diezgan.

Meitene skumji lūkojās uz puisi un kodīja lūpas — tik sārtas kā zemeņodziņas.

—    Tu taču, kad atgriezīsies, vēl atnāksi pie mums? — viņa jautāja bēdīgā balsī.

Viņam sažņaudzās sirds.

—    Jā gan, Jana! Noteikti aiziešu pie jums! — Vāvere stingri apsolījās.

—    Gaidīšu … — meitene čukstēja.

Pienāca klāt tirgotājs ar ģimeni. Aizbraucēji atvadījās un sēdās laivās. Atskanēja raudas un nopūtas.

—    Nu, ja tev šeit nav tuvinieku, tad atļauj mums būt viņu vietā, — strēlis sacīja un, apkampis Vāveri, noskūpstīja viņu.

Māmuļa arī svētīja puisi tālajam ceļam.

Jana stāvēja bāla un nekustīga, ar drebošiem pirkstiem te sa- pīdama, te atpīdama savu bizi.

—    Klau, meitiņ, — tēvs uzrunāja viņu, — atvadies arī tu. Viņš taču nav mums svešinieks.

Jana pienāca pie Vāveres. Viņš nolika pie kājām saini, paņēma meiteni aiz rokām un alpiem kaut ko satraukti sacīja, viņa tāpat nodudināja pretī, kautri nodūrusi skumjās acis, bet, ko īsti bilda, puisis vēlāk nevarēja atcerēties. Abi jaunieši bija it kā pusne- maņā. Atjēdzās tikai tad, kad Kudeļa nepacietīgi uzsauca Vā- verem:

—    Sēdies! Sēdies laivā!

Ja visapkārt nebūtu ļaudis, Vāvere, bez šaubām, atvadoties dedzīgi noskūpstītu Janu uz kvēlajām lūpām. Bet tagad nomutēja tikai uz vaiga kā mazāko māsiņu, paņēma paunu un steidzīgi ielēca laivā.

—    Airējiet prom! — tirgotājs pavēlēja.

Vienkocis pameta krastu.

Karadraudzes pulks aizjāja līdz galvenajai piestātnei, kur stā­vēja kņaza, vojevodu un bajāru burinieki.

Kas tur notika, Vāvere no savas laivas nevareja saskatīt. Taču Putjata zināja, viņam ne vienreiz vien bija gadījies redzēt, kā noris atvadu ceremonija, kad tirgotāji dodas no Kijevas ceļā. Tad nu viņš pastāstīja to savam pāriniekam.

—    Viņi aizjāja uz piestātnes templi. Tur priesteri upurēs Ve- lesam zirgu, vērsi, kā arī baltus un melnus gaiļus. Tad apslacīs laivas ar upurdzīvnieku asinīm.

—    Vai arī mūsu vienkoci apslacīs? — Vāvere jautāja.

—    Protams, apslacīs. Pats redzēsi… Un tad kņazs teiks atva­dību vārdus, novēlēs labu izdošanos. Pēc tam kuģi un laivas sa­rindosies upē, taurētāji pūtīs ragus un mēs dosimies ceļā.

Pēc neilga laika pie tempļa baismīgi nobauroja vērsis, varbūt brīdī, kad to kāva upurēšanai. Nedaudz vēlāk atkal atskanēja baurošana.

—    O! — Putjata izsaucās. — Šoreiz pat divus nokāva.

Zirgs pat neiezviedzās.

—    Zirgi allaž mirst klusēdami, — Putjata paskaidroja.

Pagāja vēl kāds laiciņš, un uz galvenās piestātnes augstajiem steķiem uznāca divi priesteri ar katliem un slacināmajiem rokās, Vāverem un Putjatam viņi bija labi redzami.

Vispirms pie steķiem cits pēc cita piebrauca kņaza kuģi, un priesteri tos apsmidzināja ar upuru asinīm. Pēc kņaza buriniekiem vienā laidā pietuvojās vojevodu un bajāru burinieki. Pēc tam — visu pārējo laivas.

Kad pienāca kārta piebraukt Kudeļas vienkocim, tirgotājs pa­māja saviem palīgiem:

—    Aiziet!

Abi puiši reizē sāka cilāt airus, un laiva aši traucās uz steķiem.

Līdzko bija nokļuvuši iepretī priesteriem, tie iemērca katlos slacināmos un bagātīgi uzšļāca vOl siltās asinis gan vienkocim, gan tirgotājam, gan airētājiem.

Kad priesteri bija nosvētījuši visus kuģus, uz steķiem savā zirgā uzjāja kņazs Igors. Pacēlis rokas pret debesīm, viņš izlū­dzās no dieviem veiksmes sim braucienam un apsolīja tiem vēl dāsnākus ziedojumus pēc laimīgas atgriešanās. Vispēdīgi kņazs uzaicināja ceļojuma dalībniekus būt pazemīgiem un pacietīgiem pret saviem dieviem.

Kuģi sarindojās upīte tādā pašā kārtībā, kādā bija piebrau­kuši pie priesteriem: priekšgals kņaza, tad vojevodas un bajāru burinieki, bet pēc tiem lirgotāju laivas — vispirms bagātnieku, tālāk sekoja nabadzīgāko ļaužu. Kudeļas vienkocis iekļuva gan­drīz pašās beigās.

Taurētāji sāka pūst ragos. Brauciens devās uz priekšu pa Po- čajas upīti uz Dņepru.

Kudeļa, gatavs kaut tūdaļ doties tālāk, cienīgi sēdēja vien- koča pakaļgalā un sarunājās ar tikpat cienīgi uzpostiem kaimi­ņiem. Savu silto virssvārci un sabuļādas cepuri viņš neņēma nost, lai gan bija pārlieku karsts. Droši vien tirgotājs uzskatīja, ka tā viņam ir cienīgāks izskats.

Viņa airētāji klejoja pa krastu.

Putjata bija sabozies kā pūce pusdienlaikā. Diena padevusies tik rāma, ka varētu vai magones sēt, buras nokarājās gar mastiem kā lupatas, puišiem nācās pamatīgi nopūlēties ar airiem līdz pašai jomai. Tāpēc Putjata arī bija dabūjis tulznas.

Vāvere, sastapis braucēju vidū gaišūsainos varjagus, kurus bija redzējis tirgū pie Janas (droši vien viņi tīkoja nolaupīt šo meiteni), ļoti nopriecājās, ka tie nebija palikuši Kijevā. Apmieri­nāts ar to, viņš klīda ap ugunskuriem, vēroja, kas notiek ietekas jomā, un vienā gabalā prašņāja pieredzes bagStflkajam drau­gam — kuri no kuras zemes ieradušies, kādi tur ir tikumi, kas ko ved uz Cargradu.

Ieraudzījis vienā lielā laivā važās iekaltus cilvēkus, kas sēdēja, nodūruši galvas ar nesukātiem matiem, Vāvere apstcijās.

—    Kas tie tādi?

—    Gūstekņi, — Putjata nelabprāt atbildēja.

—    Gūstekņi? Uz kurieni viņus ved?

—    Par viņiem Grieķijā krietni samaksās.

Vāvere šausmās ievaicājās:

—    Kā, vai tad mūsējie pārdod cilvēkus?

—     Tie nav mūsējie, kas viņus ved. Varjagi kaut kur kaujā sadabūjuši, — Putjata paskaidroja. — Citus ar zobeniem sakapā­juši, bet citus saņēmuši gūstā. Šie ieklīdeņi, tāpat kā pečeņegi, uz visu ir nadzīgi — gan uz laupīšanu, gan slaktiņiem, gan uz tirgo­šanos .. .

—    Kāpēc karavīri vai tirgotāji neaizstāv gūstekņus?

—     Laikam negrib. Kam pašam kurpe nespiež, tam nav zināms, cik tas ir sāpīgi. Šie gūstekņi taču nav krievi. Un arī šie varjagi nav mūsu dienestā. Viņi tikai izdiedelējuši atļauju reizē ar mums doties uz Grieķiju. Viņiem ir pašiem sava zeme un savs kņazs . . .

—     Nē, tu tikai iedomājies: pārdot civēkusl … Turklāt iekaltus važās kā sētas suņus … Ko romieši darīs ar viņiem?

—     Ko gribēs, to darīs. Piespiedīs par velti sev kalpot, kamēr viņi nomirs.

Kudeļa pat noskaitās, kad Vāvere izteica arī viņam savu sa­šutumu.

—     Nebāz degunu, kur tev nevajag! Liec aiz auss: tu esi sa­līgts darbā un nevienam nekādā jautājumā nerunā pretī, lai arī kas viņš būtu — varjags vai mūsējais. Ja tev ir galva uz pleciem, tad staigā vesels ar to .. .

Vakarā, nolicies gulēt, Vāvere ilgi nespēja iemigt, visu laiku domāja par nelaimīgajiem gūstekņiem. Nu, piemēram, viņš: pace­ļos ar laiveli un atgriezīsies mājās. Turpretī viņiem droši vien ne­kad neizdosies redzēt savu dzimto pusi, savas mātes un tēvus, brāļus, māsas un bērnus.. . Cik gan nežēlīgi šie varjagi! … Tik­pat labi arī krievu karavīri un tirgotāji — negrib, paskat vien, aizstāvēt gūstekņus. Aizstāvēt… Nūja, Kudeļa jau reiz «aizstā­vējis» — izpircis no pečeņegiem Putjatu un padarījis viņu par savu kalpu uz visiem laikiem.

Ietekas jomu viņi pameta, līdzko svīda rīta gaisma. Kuģi garā virdzē sarindojās pa upi. Priekšgalā brauca kijevieši, aiz viņiem novgorodieši, tālāk čerņigovieši, ļubečanieši, smoļenci, poloča- nieši un beidzot varjagi.

Visu apkārtni apņēma rīta krēsla. Mēness, kas karājās pie de­besīm kā neliels auskars, tik tikko sijāja sudrabainu mirgu. Bet tad virs tālajiem mežiem iznira Visuvarenā Saule. Uzpūta viegls vē­jiņš, izkliedēdams retos miglas plīvus, un ceļiniekiem atklājās brī­nišķa ainava.

Priekšā, cik vien tālu sniedzās skatiens, savus ūdeņus vēla Dņepra-Slavutiča, savaldīga, rāma, taču varena un neatturama. Abās pusēs garām slīdēja krasti. Labais — saulstaru apmirdzēts, ar mūžamežiem, stāvām kraujām un dziļām gravām, bet krei­sais — vēl ēnains, ar kuplām melnapsēm, vecveciem vītoliem, ar smaillapu kārkliem apaugušām salām un zaļām pļavām.

Klusē braucēji, klusē krasti, klusē Dņepra. Tikai izretis no- šļakst neveikli ūdenī nolaists airis, noķērc virs galvas kāda upes kaija vai gluži kā kara taures pūtiens nodimd staltradža brieža baurojiens dzeršanas vietā.

Vāvere raudzījās dzidrajā Dņepras tālē un domāja par Janu. Cik labi, ka viņš saticis viņu, bet varēja taču arī paiet garām. Ja nebūtu salīdzis darbā pie tirgotāja, neatbraucis uz Kijevu, tad pat nezinātu, ka šī meitene ir pasaulē. Jā, bez šaubām, arī pati Lada1 ir palīdzējusi šai ziņā. Tik tiešām, ja arī toreiz tirgū viņš ieraudzīja Janu, tas vēl nebija nekāds brīnums, jo viņa taču droši vien bieži tur ir kopā ar tēvu un visi viņu redz. Turpretī vakarā, kad viņai uzbruka varjagi, neviens cits, bet tieši viņš, Vāvere, tur gāja ga­rām, izdzirda viņas kliedzienus un skrēja glābt. . . Kur patlaban ir Jana, ko dara, vai domā par savu glābēju tāpat kfi viņš par viņu?… Tomēr ilgs būs ceļojums līdz Cargradai, jo tikai vēlā rudenī viņi atkal satiksies … Un Vāvere no visa spēka sāka airēt, it kā tādējādi varētu saīsināt prombūtnes laiku.

Taču, lai gan viņš skuma pēc Janas, ar ceļojumu viņš bija ap­mierināts. Vienīgi tad, kad atcerējās gūstekņus, ko varjagi veda pārdošanai, puisis drūmi sarauca uzacis un ar nepatiku paskatījās uz Kudeļu.

Tirgotājs visu dienu klusēdams sēdēja pie stūres, tikai reizumis uzburkšķēdams airētājiem, lai tie pārāk strauji nedzen vienkoci,

ka neuzskrien virsū priekšējai laivai. Vienīgi vakarā, kad kreisajā krastā iezilgmojās dūmu strūklas, viņš paskaidroja:

—    Šī ir Perejaslavas zeme. Šeit mēs pārnakšņosim. Pereja- slavieši jau gaida mūs, reizē brauksim uz Grieķiju …

Nākamajā dienā jau notālēm viņi ieraudzīja augstu piekrastes kapu kalnu. Uz šī kurgāna divi vīri staigāja ar pīķiem rokās, tre­šais lejā ganīja zirgus.

—    Te nu ir mūsu zemes mala, — Kudeļa sacīja.

—    Mala? — ar izbrīnu pārjautāja Vāvere. — Bet kam tad pie­der zeme tur tālāk?

—    Nevienam, tas ir neapdzīvots klaids, kaut gan kādreiz bija mūsu. Uļiči tur mitinājās. Bet tad atnāca kāda klejotāju cilts, sāka laupīt, cilvēki pārbijās un aizmuka. Tikai vietu vietām mežos un birzīs vēl atrodas savrupi ciemi. Tagad uļiču saimniecības un dru­vas aizaugušas ar zāli, kļuvušas par klejojumu lauku pečeņegiem. Taču arī mūsējie reizēm tur iegriežas. Milzīgi plašumi — ir kur izsiroties kā vieniem, tā otriem.

—    Kas tā par cilti — šie pečeņegi? Kādi viņi ir?

—    Klejotāju tauta, pārtiek no lopiem un laupīšanām. Kur uz- slej savu telti, tur arī viņu mājvieta. Kad lopi nograuž zāli — pār­ceļas tālāk. Gaužām nelietīgi ļaudis! Zobeni viņiem īsi, vienpus- griezīgi un līki. Vairogi — līdzīgi bungām, pagatavoti no vērš­ādas divām trijām kārtām, lai būtu stiprāki. Tādi apaļi kā bungas. Šie staiguļi labi šauj no loka, lidojošu putnu notriec. Bet vēl lie­liskāk viņi prot no astriem vītas cilpas mest. Kā laiž virvi pa gaisu — tā cilpa apvijas ap kaklu. Pēc tam parauj — un jātnieks kūleņiem noveļas no zirga. Daudz un dažādas ciltis šeit nomainī­jušās. Kad es biju tāds puisis kā tu un Putjata, garām Kijevai, ga­rām kalnam, kuru tagad sauc par Ugorsku, gāja ugru cilts. Tā aiz­klīda līdz Donavai un tur apmetās uz dzīvi. Bet vēl agrāk šeit bijuši obri, tad ievazājušies hozāri. Taču šie te, pečeņegi, ieceļo­juši pēc ugriem.

Kudeļa apklusa un ērtāk iekārtojās uz sava sēdekļa. Pēc tam ar nosodījumu sacīja:

—    Mūsu dievus viņi neatzīst. Saules dievam, Pērkonam un Ve- lesam neko neziedo. Pielūdz savējos, visvairāk zvaigznes un vi­sādas debesu parādības.

—    Vai šo pečeņegu ir daudz?

—    Ka ne saskaitīt, kā bites pavasarī. Pa ziemu viņi uzturas pie jūras, kur siltāks, bet vasarā, kad tur izdeg zāle, atklīst uz šo pusi, zirgus un citus kustoņus pārdod mums, taču vairākkārt ir gadījies, ka viņi iebrukuši arī mūsu sētās un sagādājuši postu.

Vāvere cieši raudzījās nevienam nepiederošajā zemē, kas jau grima vakara ēnās.

Kādreiz arī Putjata tur dzīvojis, kādā mežā pie Dņepras-Slavu- tičas. Pečeņegi atstājuši viņu bez dzimtā pavarda, bez tuvinie­kiem. Labi vēl, ka zēns nokļuvis pie saviem tautiešiem, kaut arī kļuvis kalps uz mūžu. Daudz, ak vai, cik daudz posta Krievzemei nodarījuši svešie iebrucēji! . ..

Smagas nedienas arī Vāveres vectēvam sagādājuši staiguļi. Nevis pečeņegi, bet hozāri.

Viņš stāstīja, ka bijis vēl jauns, kad tie iebrukuši ciematā. Viņš tobrīd ganījis govis pie ezera, pamanījis svešiniekus, ielēcis ūdenī ar meldru stiebru mutē un tā nosēdējis zem ūdens, kamēr tie at­kal nozuduši.

Atgriezies ciematā, bet tur mājas un klētis nodedzinātas, guļ daudz nogalinātu cilvēku, dzīvos droši vien aizdzinuši gūstā, la­bības graudus un lopus pievākuši. Tikai vistas klīst pa tukšajiem pagalmiem. Tāpēc ka hozāri nejaudājuši saķert visas vistas. Bez tam vēl aizšauts veprēns skraida apkārt. Tam mugurā tik daudz bultu kā ezim adatu. Hozāri, zini, cūkgaļu neēd, tomēr gribējuši veprēnu nobeigt, lai tas nevienam netiktu.

Nogaidījis vienu dienu, otru, domājis — varbūt vēl kāds at­griezīsies mājās, bet neviens nepārnācis. Paraudājis, pabēdājiesr tad no gruvešiem atracis sabrukušo krāsniņu, kurā pirms sirotāju iebrukuma pastāvīgi degusi Pērkona uguns, ielicis poda lauskā kvēlojošas ogles un devies uz ziemeļiem.

Drīz vien viņam ceļā patrāpījies kāds ciemats pie Teterevas, tur tad viņu arī pieņēmuši pie sevis labi ļaudis.

Uguns, ko vectēvs atnesis sev līdzi, nebijusi parasta, bet gan paša Pērkona dāvāta. No tās baidījušies visi ļaunie gari.

Tas noticis senos laikos, kā vectēvs stāstīja, kad cilvēki vēl dzīvojuši lielās dzimtās, kopīgi cēluši sev mājas, vienā barā gā­juši medībās, gan kopuši laukus, gan dažādus amatus strādājuši,

bet ienākumus sadalījuši līdzīgi savā starpā. Vienreiz jaunie puiši aizgājuši uz mežu medībās. Ilgi slājuši apkārt, taču nekādu dzīvu radību nelaimējies ieraudzīt. Laikam meža gars bijis noskaities, ka viņi tam neko nebija ziedojuši pirms iešanas medībās, tāpēc aizgaiņājis visus zvērus. Bet ko viņi varēja ziedot, ja visi pārtikas krājumi dzimtai izbeigušies, pašiem nebija ko likt uz zoba? Trīs dienas pagājušas, puiši jau gribējuši atgriezties mājās, bet tā vēl nebija gadījies, ka viņi no medībām būtu pārradušies tukšām ro­kām. Turklāt vēl bija uzbrukusi jauna nelaime — viņi apmaldījās, nevarēja nekādi ceļu atrast. Laikam tas pats meža gars joprojām vadājis viņus apkārt vien, takas un zīmes piesegdams ar lapām un zāli. Mednieki aiz bada un noguruma pavisam zaudējuši spēkus, saļimuši uz zemes un jau gaidījuši, kad Morāna1 atnāks pēc vi­ņiem. Taču mirt gaužām negribējās, tālab viņi sākuši lūgt dieviem palīdzību. Te uzreiz nograndējis viss mežs, Pērkons ņēmis mest no debesīm uz zemi vienu ugunīgu bultu pēc otras, lietus gāza straumēm. Medniekiem kļuvis baigi, viņi aizvēruši acis un gulējuši pie zemes, domādami, ka viņi arī dievus kaut kā nokaitinājuši. Tad pēkšņi atskanējis briesmīgs grāviens virs viņiem un brīkšķis . . . Pēc tam viss noklusis, tikai meža galotnes šalkušas un tuvumā kaut kas it kā svilis. Puiši pacēluši galvas un redzējuši — dažu soļu atstatumā no viņiem nogāzts koks deg vienās liesmās, bet blakus tam guļ beigts mednis. Jaunie mednieki saņēmuši pēdējos spēkus, pierāpušies pie uguns, apžāvējušies, putnam noplūkuši spalvas un to izcepuši uz uguns, pusi apēduši, bet otru pusi at­stājuši meža garam. Tad viņi atskārtuši, ka pats Pērkons apžēlojies par viņiem, ietriecis bultu kokā, aizdedzinājis to, bet medni no­sitis. Puiši atguvuši možumu, no koka mizas pagatavojuši turzu, aptriepuši to ar dubļiem, ierausuši iekšā apdeguļus ar svēto uguni un devušies tālāk. Pēc tam arī meža gars kļuvis laipnāks, atsūtījis kazu, ko nošaut, un vēl palīdzējis tikt laukā no biezokņa.

Kopš tā laika nedzisdama senču ciemata krāsnīs degusi Pēr­kona uguns, kamēr pēdīgi iebrukuši neģēlīgie hozāri. Vēlāk stās­tītājs, Vāveres vectēvs, apmeties uz pastāvīgu dzīvi netālu no Teterevas.

' Morāna — ļauns gars, kas pēc senslāvu ticējumiem atnes nāvi.

Vienkocis atdūrās ar priekšgalu mālainā, lēzenā krastā. Vā­vere strauji sazvārojās uz priekšu. Atmiņas tūdaļ aizlidoja no viņa kā izbiedēti putni.

—    Velciet malā! — Kudeļa uzsauca.

Airētāji izlēca krastā, satvēra rokās garo ķēdi un izvilka laivu līdz pusei no ūdens.

—    Un kas tie tādi? — Vāvere jautāja tirgotājam, pamādams ar galvu uz kurgāna pusi, kur divi ar pīķiem bruņoti vīri staigāja šurpu un turpu.

—    Tie ir sargi, kņaza novērotāji. Viņi uzmana apkaimi, lai pe­čeņegi negaidīti neuzbruktu Krievzemei. Līdzko pamanītu naid­niekus tuvojamies, tūdaļ aizdedzinātu darvu, un tad melni dūmi paceltos gaisā. Tos ieraudzītu citi sardzes vīri uz pakalniem un pilsētu torņiem un paziņotu tālāk. Tādā veidā viņi ātrāk nekā visašākie vēstneši padotu ziņu Kijevai un visai Krievzemei par draudošajām briesmām.

Kuģotāji izvietojās visgarām krastam. Tūdaļ spoži uzliesmoja daudzi ugunskuri un dūmu stabi uzvijās gaisā.

Vāvere ar Putjatu atnesa pa klēpim sausus zarus. Kudeļa stei­dzās gatavot vakariņas, bet abi jaunie airētāji devās līdzi kara­vīriem uz zveju upes līcī. Viņus turpu aizveda novērotājs ar ru­dām ūsām.

Gar meldru un kārklu ceriem līcī peldēja milzum daudz pīļu un zosu. Tās, gluži kā pieradinātas, nemaz nebaidījās no cilvē­kiem. Un tikai tad, kad blakus nošmīkstēja no krasta izšauta bulta, putnu bars aizspurdza no turienes projām.

Karavīri izšāva vai trejus desmitus bultu, bet nogalēja tikai vienu zosi, jo meldru dēļ bija neērti notēmēt.

—   Ak, nē, ar šiem medniekiem, ķēpaušiem, mums šovakar lai­kam neiznāks nekādas vakariņas, — kurgāna sargs zobojās. — Pe­čeņegi gaužām priecātos, ja sastaptos ar tik neveikliem šāvējiem. Būs man pašam jāpapūlas.

Viņš pacēla loku. Ilgi tēmēja, piemiedzis aci, un uzreiz trāpīja pīlei.

Taču pēc tam arī viņa bultas, aizdrāzušās garām, noguldzēja ūdenī. Tagad karavīri savukārt ķircināja novērotāju, sacīdami, ka

viņam tēmēšanu traucē ūsas. Bet ūsas viņam patiešām bija nepa­rastas — kuplas un garas, sniedzās vai līdz pleciem.

Vāvere stāvēja savrup, apskauda tos, kam bija šaujamloki, jo viņam briesmīgi gribējās izmēģināt arī savu roku šādās me­dībās.

—    Piebrauksim ar laivu tām klāt, — ieteica viens karavīrs.

—    Sie putni pazīst laivu, — attrauca novērotājs.

«Kā būtu, ja es pamēģinātu savā veidā?» Vāvere iedomājās. «Vai tikai ietekā nav pārāk dziļš?»

Viņš pajautāja novērotājam.

—    Kā kurā vietā, — tas paskaidroja, — pie krasta būs līdz viduklim, bet tālāk, kur ir pīles, sniegsies līdz kaklam.

Vāvere atģērbās.

—    Ko tu gribi darīt? — kurgāna sargs viņu tincināja. — Upē neej peldēties — aizbaidīsi mums medījumu.

—    Es nevis peldēties, bet medīt.

—    Kur tev ir loks?

—    Es bez loka, ar meldra palīdzību.

—    Ak tā! — Novērotājs saprata. — Tad ej, tikai tarbu paķer līdzi, varbūt noderēs.

—     Nu, ašāk, ašāk! Redzēsim, cik tu esi nadzīgs zēns, — ka­ravīri skubināja.

Vāvere krastmalā nolauza nokaltušu pērngada meldru stiebru, izurbināja to ar žagariņu, uzmauca plecā tarbu, iemeta tajā ak­meni, lai tā grimtu ūdenī, un brida uz priekšu pa līci.

Slēpdamies aiz kārklu ceriem, viņš piezagās līdz ūdens klaju­mam, ieņēma mutē stiebru, klusītiņām ienira, tā ka virs līmeņa pa­lika tikai stiebra galiņš.

Gāja lēnām, kājas grima dūņās. Puisis jau domāja, ka ir aplam novirzījies kaut kur prom no putnu bara, kad piepeši ieraudzīja sev virs galvas kustamies pīles pleznas. Pastiepa roku, manīgi vitvēra putnu aiz kājām un pierāva sev klāt.

Pīle izmisīgi spārdījās zem ūdens, kamēr viņš to iebāza tarbā. Knd ar šo darbu bija galā, parādījās vēl viena pīle. Drīz arī tā nokļuva tarbā. Taču, iekams Vāvere to parāva zem ūdens, pīle skftļi iopēkšķējās, izbiedēdama visu putnu baru. Tas pacēlās spār- 1101 un «izlaidās — Vāvere to noskārta no ūdens šļakstiem.

Viņš jau gribēja iznirt, kad vēl augšā ieraudzīja prāvu ēnu.

Zoss! Jaunais mednieks kļuva priecīgs un vienā mirklī, izlaidis no mutes stiebru, stingri ar abām rokām satvēra pleznas.

Zoss bija pagadījusies liela, sitās ar spārniem, tā ka ūdens vien mutuļoja kā katlā, — tik tikko izdevās nabadzīti pieveikt.

—   Tās tikai bija medības! — Visi brīnījās, kad Vāvere iz­brida krastā ar savu lomu. — Kur tu tāds esi radies?

Rudūsainais kurgāna novērotājs iebrauca upē savu mazo vien- koci, pievāca medījumu, bultas un ielūdza visus medību dalīb­niekus atnākt pie viņa ugunskura pēcāk, kad viņš būs pagatavojis vakariņas.

Vienu pīli novērotājs atdeva Vāverem, lai viņš to aiznes sa­vam saimniekam.

Vāvere aizgāja pie kurgāna sargiem vēlu, kad Kudeļa ar Put- jatu jau bija nolikušies gulēt.

Rudūsainis sēdēja pie ugunskura. Šonakt bija viņa kārta uz­manīt uz kapukalna uguni.

—    Kāpēc tu nokavējies? Mums šeit bija tādas vakariņas! Ka­ravīri vēl atnesa stipru medaļu. Nu, nekas, apsēsties, es arī tev kaut ko pataupīju …

Vāverem nenāca miegs, un viņš vēl ilgi sēdēja pie ugunskura ar rudūsaini. Tas stāstīja viņam par karagājieniem, kādos ne reizi vien bijis pats, kā arī par kurgāna sargu skarbo dzīvi. Apprasījās par Vāveri, kas viņš un no kurienes.

Tikai pirms rītausmas Vāvere nolikās uz īsu atpūtu.

Pamazām krasti pārmainījās. Ceļa sākumā mrži sniedzās līdz pašam ūdenim, bet tagad tikai vietumis kuploja nelielas birztalas, zemi kārklu puduri un vientuļi vītoli nokareniem zariem. Citādi it visur, kurp vien aci met, klaji lauki vien, lauki vien, ar garu zāli un košiem ziediem tikpat kā tepiķiem klāti. Un nekur nedz ciematu, nedz ļaužu. Vienīgi putnu bari lidinās pār bezgalīgajiem plašu­miem un reizēm no biezās zāles paceļ galvu kāda stepju anti­lope vai sarkanīgā smailpurnīte lapsa.

Ap pusdienlaiku, kad aiz karstuma pārgurušie airētāji ļāva lai­vai pašai slīdēt pa straumi, Vāvere pamanīja uz attāla pakalna stepē melnu punktiņu.

—    Tur laikam klija nolaidusies? — Viņš piebakstīja Putjatam pie pleca.

—    Nūja, — Putjata nomurmināja, pat nepaskatījies uz to pusi.

Toties Kudeļa tūliņ pacēla acis uz pakalnu.

—    Izseko, nolādētie vilki … — viņš bažīgi noburkšķēja.

—    Kādi vilki? — Vāvere neizpratnē jautāja.

—     Nevis vilki, bet pečeņegi, kaut viņiem kraukļi izknābtu acis! — sirdīgi attrauca Kudeļa un, pievirzījis savu vienkoci pie blakus laivas, kur apspriedās norūpējušies tirgotāji, pārvācās tajā.

—    Ko viņi šeit izseko? — Vāvere atkal vaicāja Putjatam.

—    Ko tad citu, ja ne mūs, — tas negribīgi atbildēja.

—    Mūs? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad mūs?

—    Skaidrs, kāpēc: tīko mūs aplaupīt, saņemt gūstekņus.

—    Bet tirgotājs sacīja, ka Igors ar pečeņegu hanu saderējušr mieru.

—    Saderējuši gan mieru un zvērējuši nepārkāpt šo norunu, tomēr pečeņegi ne visai izpilda savus solījumus. .

—    Kā viņi var mūs aplaupīt? Mēs taču esam uz ūdens.

—    Uzbrūk pie krācēm, kad mēs izkāpjam uz sauszemes. Un arī tad, kad jūrā saceļas vētra un kuģi piestiij pie krasta. Kāpēc gan, tavuprāt, karavīri pavada mūsu braucienu? Lai to apsargātu.

—    Vai tu redzējies, Kudeļa par to nebilda no vārda .. .

—    Protams, Kāpēc runāt par to? Ja viņš būtu pateicis, tad varbūt tu nemaz nesaderētu pie viņa darbā. Viņš mani no paša sākuma brīdināja, lai tev neko nestāstu. Bet tagad tu nekur vairs nespruksi . .. Nūja, patlaban tirgotājam nav viegli atrast kādu, kas gribētu braukt uz Grieķiju. Pečeņegi arvien biežāk uzbrūk. Vai tu domā, ka es dotos šai ceļojumā, ja būtu mana griba? Tas ir jādara … — Puisis nopūtās. — Kāda bēda tirgotājiem? Ja kāds no viņiem nokļūst gūstā, ir par ko atpirkties. Turpretī mums… kā saka: no gaisa naudiņa nebirst… Bet tu nebaidies. Redzēji taču,, kādus šoreiz upurus ziedoja Velesam! Tas pasargās. Bez tam kņazs sūta mums līdzi tik daudz karavīru! Ja pečeņegi arī uz­bruks, tad no viņiem kauliņi vien pajuks.

—    Tad ir gan lapsa mūsu saimnieks! — Vāvere nogrozīja galvu. — Iznāk tā: mīkstu gultu saklāja, bet pagali zem sāna atstāja.

—    Vai arī: zirgu parādīja, bet āzi tev iemānīja.

Tikmēr uz pakalna vienam melnajam punktiņam blakus parā­dījās vēl vairāki.

—    Tpū, nešķīsteņi, kaut jūs izčibētu! — kāds izsaucās.

—    Tpū! Tpū! — atskanēja laivās.

Tagad jau brauciens apstājās uz īsu nakts atpūtu attālu no krasta. Uz sauszemes neviens neizkāpa. Visi gulēja laivās. Airētāji piegura un novājēja bez silta ēdiena.

Kad priekšā parādījās klinšaina, ar mežu apaugusi sala, visi kļuva priecīgi. Beidzot varēs ij maltīti izvārīt, ij bezrūpīgi pār­nakšņot.

Līdzko laivas piestāja krastā, Vāvere paņēma no vienkoča že­bērkli ar trejiem zariem un uzlīda vecā vītolā, zemu nolīkušā pār upi.

Saule vēl bija augstu gaisā un labi izgaismoja ūdeni caur zariem.

Lūk, lēnām aizpeldēja melnmugurains asaris, jocīgi kustinā­dams sarkanās spuras, it kā dižodamies ar tām. Tad parādījās ve­sels bars sudrabainu zivtiņu.

Zivtiņas ilgi virmuļoja uz vienas vietas, līdz tajā vietā uzradās milzīga līdaka. Gluži kā bulta, izšauta no loka, tā izdrāzās caur baru, skrējienā satverdama zivteli ar saviem briesmīgajiem žok­ļiem. Bars nozuda, kā vēja aizpūsts.

Drīz atpeldēja vēl viena tikpat pamatīga līdaka. Varbūt at­griezās tā pati. Droši vien cerēja vēl šeit dabūt gardu kumosu. Līdzko līdaka pietuvojās žebērklim, Vāvere manīgi iedūra tā za­rus zivs mugurā. Plēsoņa mežonīgi raustījās, taču nespēja tikt nost no žebērkļa.

Izsviedis līdaku sausumā, Vāvere no jauna nekustīgi lūkojās ūdenī.

Ilgu laiku neviena zivtiņa nerādījās pie vītola. Puisim pat roka notirpa. Izraudzīdamies ērtāku vietu, viņš neviļus norāva no zara lapiņu, un tā, mazliet pavirpuļojusi, iekrita ūdenī. Tūliņ no dzi­ļuma iznira sams un, grozīdams savas ūsas uz nesamērīgi lielās, melnās galvas, kluncīgi piepeldēja pie lapas.

No sākuma Vāvere pat satrūkās, šķita, ka pats ūdens gars lien pie viņa, bet tas ilga tikai vienu mirkli. Atvēzējies ar žebērkli, viņš aši ietrieca to samam galvā.

Kamēr Vāvere ķēra zivis, Kudeļa ar Putjatu no jauna pārsēja kravu.

—    Kāpēc tas vajadzīgs? — Vāvere jautāja, nolikdams zemē caur žaunām uz klūdziņas savērtos samu un līdaku. — Ūdens taču ir rāms.

—    Rāms gan, rāms, bet no nelaimes jāpiesargās, — tirgotājs nīgri atbildēja. — Uzskriesi uz staba, viss aizlidos pār bortu … Ek, loms ir lielisks! — Kudeļa nopriecājās, ieraudzījis zivis.

—    Ūdenī stabs? — Vāvere neticīgi pasmīnēja. — Šeit taču nav zeme!

—    Tur tā nelaime, ka nav zeme, — tirgotājs nopūtās. — Uz zemes var apbraukt apkārt, bet šeit .. . Priekšā būs akmeņi vis- pāri upei. Ja uzdrāzīsies uz kāda, tad tikai skambas vien paliks pāri no laivas.

Maltīti gatavoja pats Kudeļa. Notīrīja zivis, apsālīja un ietina tādās kā dadžu lapās — smaržīgās un dzīslotās, tad ierušināja smiltīs un virsū sakūra uguni. Iznāca tik garšīgas vakariņas, ka viņi vienā reizē notiesāja ir samu, ir līdaku.

Turpmāk viss brauciens noritēja citādāk. Viņi laidās ceļā nevis līdz ar rītausmu, bet nogaidīja, kamēr kļuva pavisam gaišs. Pa­klanījās Saulei, nolika ziedojumus ūdensgariem, lai tie negāztu ap­kārt laivas, nepagrūstu klinšu šķautnes zem to dibeniem, neuz- nestu uz akmeņiem un neierautu atvaros, un tad ar mazliet ierēvē- tām burām kuģi devās uz priekšu cits aiz cita.

Kuģotājiem gar abām pusēm vēl pagadījās gan lielākas, gan mazākas salas, bet pie tām viņi vairs neapstājās. Upe kļuva šau­rāka, straume plūda ašāk.

Vāverem sāka tā kā dūkt ausīs.

«Laikam peldoties tajās iegājis ūdens,» puisis nodomāja.

Viņš papurināja galvu, pielicis plaukstu pie auss. Taču dūk­šana kļuva arvien skaļāka.

—    Nolieciet airus! Turieties pie bortiem! — Kudeļa pēkšņi no­komandēja.

Laiva sašūpojās, palēcās uz augšu, abpus tās pazibēja slapji akmens zobi, un nepaguva Vāvere apjēgt, kas notiek, kad viņi jau drāzās uz priekšu pa bangainu straumi.

—    Ak, cik jauki! — Viņš iesmējās.

—    Šis bija neliels šķēliens, — paskaidroja tirgotājs. — Bet uz krācēm vairs smiekli nenāks.

Drīz vien varena rēkoņa satricināja gaisu.

Vāvere raudzījās uz priekšu: upes vidū rēgojās smailas klin­tis. Ap klintīm kā stabi pacēlās ūdens birzga, bet šai birzgā gluži kā izšuvumi uz krekla ņirbēja un spulgoja visās krāsās varavīk­snes loks.

Lietus no skaidrām debesīm? Puisis neticēja savām acīm.

—    Šīs jau ir pirmās krāces, saucas «Neguli», — Kudeļa pa­skaidroja. — Brauciet uz krastu, es izkāpšu, bet jūs izvadīsit laivu cauri briesmām. Tur, straujajā tecē, jums palīdzēs pārcēlāji. Tikai uzmanieties, lai nekur klintis neskar laivu, jo tādā gadījumā šķembas vien pajuks no tās.

Vispirms krastā izkāpa karavīri, apskatīja, vai gadījumā nav kaut kur slēpnis, bet pēc tam arī tirgotāji pameta laivas.

Kuģos palika tikai airētāji.

Vāvere ar Putjatu, izsēdinājuši malā Kudeļu, apāva vīzes, lai neievainotu kājas uz asajiem akmeņiem, un vadīja vienkoci uz caurteku. Straume bija tik spēcīga, ka viņi tik tikko noturēja savu braucamo. Ūdens to rāva uz priekšu un svaidīja uz visām pusēm kā mazu skaidiņu.

Uz upes nebija dzirdamas nedz klaigas, nedz uzbrēcieni — visu pārmāca baismīgā ūdens krākšana. Airētāji sapratās savā starpā tikni ar žestiem, kā mēmie. Bet pārcēlājiem bija taurveidī- gas irbenāju klausules un, kad vajadzēja kaut ko pateikt, viņi runāja caur šflm taurītēm, pielikuši tās viens otram pie auss.

Pārcēlāji stāvēja ar garām kārtīm uz klintīm abpus teces. Kad Vāvere ar Putjatu nokļuva līdz viņiem, pārcēlāji tūdaļ atspiedās ar kārtīm pret laivu un pieturēja to, iekams vienkocis vēl nebija ierauts ūdeņa vērpetē un nogājis dzelmē. Tā viņi izvadīja vien- koci starp klintīm, bet tad abi reizē palaida to vaļā. Trakā straume satvēra laivu un nesa uz priekšu kā uz spārniem.

—    Nobraucām tikpat kā ar ragaviņām! — Jaunie puiši, tikuši pāri krācēm, priecājās kā bērni, un airēja uz malu pēc Kudeļas, kas, līdzīgi mežāzim, lēkāja no viena akmens uz otru pa krastu nopakaļ savai laivai.

—    Nedraiskojieties šeit! Nejokojiet ar ūdeni! — tirgotājs nikni uzsauca.

Viņi pārbrauca pāri vairākām rāmām krācēm. Kudeļa paskaid­roja, ka tās ir tādas tikai palu laikā, bet vēlāk, kad ūdeņi nokrī­tas, arī kļūst negantas.

Un tad, lūk, viņiem ceļā stājās vēl lielākas un bīstamākas krā­ces nekā «Neguli». Tirgotāji tās iesaukājuši par Salas krācēm, jo šeit upes labā krasta tuvumā pacēlās ļoti skaista, salai līdzīga krauja klints. Tā visa no apakšas līdz augšai bija apaugusi ar mež- vīnogulājiem.

Sajās krācēs ūdens drāzās uz priekšu pa trejām lielām tecēm. Pirms paša krituma ūdens straumes satuvojās kā satrakoti zirgi sirmām krēpēm un, mežonīgi mutuļodamas un krākdamas, gāzās lejup. Airētāji tika šīm krācēm pāri tāpat kā pirmajām. Tirgotāji un karadraudzes locekļi atkal izkāpa uz sauszemes, bet pārcēlāji ar kārtīm piepalīdzēja caurtecēs.

Kad pārcēlāji palaida Kudeļas vienkoci straumē, tas vispirms gluži kā bulta aizšāvās līdz ar nevaldāmajiem ūdeņiem garām aug­stai klintij, pēc tam noskrapstēja ar dibenu pret akmeņiem, sa­slējās stāvus un iedrāzās bangainā ūdeņu rīklē. Aiz šausmām abiem puišiem aizrāvās elpa, acis neviļus aizvērās ciet.

Kad laiva izkļuva no mutuļainās gāzmas un Vāvere paskatī­jās atpakaļ, viņam pat grūti bija ticēt, ka nupat viņi nogāzušies no tik drausmīga augstuma.

Neba visiem tirgotājiem izdevās tik laimīgi kā Kudeļam tikt pāri šīm krācēm. No vairākiem kuģiem ūdenī iegāzās krava, da­žiem radās sūces. Bet viens kņaza burenieks, kā vēlāk stāstīja, tika pavisam sašķaidīts. Trīs airētāji bija aizgājuši bojā.

Izvilkuši no upes tās mantas, kas vēl nebija paspējušas no­grimt, ļaudis salaboja laivas un devās tālāk.

Kudeļas vienkocī iestājās ilgs klusums, it kā airētāji un tirgo­tājs būtu jau visu pasacījuši ceļā.

—    Nu, vai tagad jau beigušies akmeņi? — pirmais ierunājās Vāvere.

Viņš bija pierimis tūdaļ pēc pēdējā brauciena pār krācēm. Jau tāpēc vien, ka bija pārbijies no briesmīgajām bangu gāzmām, turklāt viņu satrieca kņaza airētāju nāve.

—    Nē, vēl nav beigušies, — tirgotājs drūmi sacīja. — Vis­lielākās grūtības vēl gaida priekšā — pie Rijīgajām krācēm! Tur vajadzēs laivas vilkt ar vilkšanu. Tad gan redzēsit sutu …

Tikai pievakarē kuģotāji nokļuva līdz tām krācēm. Apstājās netālu nakts atpūtai, lai no rīta apietu tās pa sauszemi.

Kad braucēji bija nolikušies gulēt, Vāvere vēl ilgi klausījās bargajā bangu rūkoņā, kas nemitīgi atbalsojās nakts tumsā.

Nākamajā dienā kuģotāji piecēlās agri — vēl pat Rīta zvaigzne nebija uzaususi.

Šoreiz pirmie no laivām izkāpa karavīri. Apskatīja krastu, vai kaut kur nav paslēpušies pečeņegi. Pēc tam, paņēmuši šķēpus, iz- trausās malā arī tirgotāji.

Kudeļa apjozās ar siksnu un paķēra sev līdzi ne vien šķēpu, bet arī vairogu.

—    Paklausieties uzmanīgi, — viņš bargi sacīja saviem airētā­jiem. Uzacis tirgotājam bija sarauktas, acis nemierīgi kvēloja. — Kauja ar pečeņegiom, cerams, nenotiks, jo karavīri jau apska­tījuši visu apkaimi — neviens nav redzams. Bez tam mums ar viņiem ir noslēgts miers. Tomēr pečeņegu vidū gadās arī patvaļ­nieki, kuri pat savu vadoni neklausa, tāpēc mums jābūt piesar­dzīgiem. Karavīri un tirgotāji katram gadījumam apsargās krastu. Pārvilkt kuģus uz jauno vietu un pārnest turp kravu nāksies jums un pārcēlājiem. Jums jādara viss, ko liks izrīkotāji. Taču, ja manai laivai draudēs briesmas, pametiet visu un aizsargājiet to.

Vāvere un Putjata apņēmīgi pamāja ar galvu.

—    Un vēl, — Kudeļa turpināja. — Ceļā viss var atgadīties — mūsu dzīvība ir Pērkona varā! Ja ar tevi, Vāvere, kaut kas no­tiktu, es tēvam samaksāšu, cik esi nopelnījis, neko nenoslēpšu, bet, ja ar mani, — tad klausiet mūsu kaimiņu, tirgotāju Višatiču kā mani pašu. Es paļaujos uz jums kā uz saviem dēliem.

—    Ticiet man, saimniek, — Vāvere lepni atbildēja, — mūsu dzimta nodevību nepazīst. Es savukārt palūgšu jūs, ja šā vai tā .. . — Vāverem uz mirkli pat elpa aizrāvās. — Nododiet svei­cienus tēvam un mātei … Jo sevišķi pasveiciniet Janu …

—    Es zvēru pie Varenās Saules! — Kudeļa svinīgi pacēla roku pret sauli.

Rīts atausa rāms un jauks, vienīgi krāces rūca draudīgi un noslēpumaini.

Laivās sēdētāji ne bez bailēm raudzījās uz bargajām krācēm: upes gludais līmenis plūda uz tām neapturami, smagi gāzās ak­mens gropē. Gropē ūdens guldzēja un šņāca, un burzguļoja kā verdošā katlā, sviezdams šļakatas visapkārt, bet, izlauzies brīvībā, vēl ilgi mutuļoja un putoja, izraudams akmeņus no upes dibena un grauzdams krastus. Pat gūstekņi, galīgi saduguši aiz bē­dām — arī tie novērsās no šī briesmoņa.

Klāsts, ar baļķiem noklāts ceļš, sniedzās gar pašu ūdeni. To nekad nenojauca, tikai laiku pa laikam salaboja — nomainīja sa­trunējušos baļķus. Cik gan visi bija pārsteigti un apjukuši, ierau­dzīdami, ka no koka klāsta pāri palikuši tikai apdeguļi.

—   Tas ir to nešķīsteņu darbs, — Kudeļa īgni nopukojās. No krācēm dvesmoja vējš, un tirgotāja kuplā bārda plīvoja kā stepes līgas cers. — Cik viņi kļuvuši nešpetni! … Tagad viss ceļš jāno­klāj no jauna.

Airētāji, paņēmuši cirvjus un virves, gāja sagādāt baļķus uz nelielo birztalu, kas auga netālu no krasta. Iztraucētie putni pa­cēlās no ligzdām un ķērkdami lidinājās virs kokiem.

—   Vāvere, vai vēlies, es tev iemācīšu buramos vārdus pret bultām? — Putjata sacīja, kad viņi bija iegājuši biezoknī un krāču rēkoņa kļuvusi mazliet klusāka. — Tad tās nekad tev netrāpīs.

—    Nu iemāci.

—    Tikai vislabāk tos skaitīt pilnā mēnesī un lai neviens ne­dzird. Tā nu iegaumē … «Varenās bultas, lidojošās bultas, vis­asākās bultas, — Putjata skaitīja, noslēpumainā balsī, — kā lietus nespēj akmeni šķelt, tāpat jums nebūs man krūtis dzelt; kā lietus piles no akmens nost lec, tāpat lai jūs atvaira mans plecs; kā ūdeņi atvarā mutuļiem griežas, kā viesulī vēji apkārt sviežas, tāpat jūs man apkārt lidojiet, manu augumu neskariet! Jel triecieties, bultas, smiltīs un velēnās, lai putnu spārnos spalvas plivinās, lai putni augstu gaisā lidinās! Cik ilgi manas acis sauli skatīs un kājas zem sevis zemi matīs, tik ilgi pastāvēs šo manu vārdu spēks. Burr- murr, čuku-vurr, šņirku-šņāks!» … Un tas ir viss. Ja vienreiz tos noskaitīsi, -bultas nekad vairs tevi neievainos. To man iemācīja tas Kijevas vecis, kurš stāstīja par Pērkonu. Viņš kādreiz dienējis pie kņaza, daudzkārt piedalījies kaujās, bet neviena bulta viņam nav trāpījusi, jo viņš pratis buramos vārdus.

—    Kāpēc viņš nav tos pasacījis visiem mūsu karavīriem?

—    Varbūt ir pasacījis … Bez tam ir savs sakāmais arī pret čūskām. Vai gribi, es arī to iemācīšu?

—    Gan vēl paspēsi. Sāksim nu cirst…

Viņi palūdza meža garu nedusmoties, ka viņi cirtīs tā birztalā kokus; lai pielabinātu, nolika tam uz celma pa sausiņam un pa šķipsniņai sāls, tad stājās pie tuvākā ozola.

Neviens mājās ātrāk par Vāveri nespēja nocirst koku. Ar cirvi viņš atvēzējās plaši, pāri plecam. Tā arī šoreiz: Putjata nepaguva pat zarus nošķibīt nogāztajam ozolam, kad jau cits koks sazvēlās pret zemi.

—    Piesargies, Putjata! — pa jokam viņam uzsauca darbā iekar­sušais Vāvere. — Citādi vēl tevi nositīs šeit, birztalā, un tu nere­dzēsi Grieķiju.

—    Esmu jau redzējis. Kaut viņu nospertu!

Putjata kļuva līksmāks un draiskā balsī uzsāka bezbēdīgu mednieku dziesmu:

Lācis tumšā mežā gāja bišu kāpt, — Mazie lācēniņi medu ēd labprāt.. .

Vāvere arī braši pievienojās savam biedram: Koka dobumā viņš savu ķepu lika, Lapsenēm tas dikti nepatika . . .

Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka pat nedzirdēja krastmalā pie krācēm brīdinošus taures pūtienus, kas aicināja visus atgriez­ties pie laivām.

Abi puiši atskārta briesmas tikai tad, kad birztalā atskanēja klaigas un svilpieni. Zviedza un krāca zirgi.

—    Pečeņegi … Pečeņegi uzbrūk … — izbijies čukstēja Put­jata.

Viņš drebēja kā drudzī.

Vāvere paskatījās uz vienu pusi, uz otru, aizbāza cirvi aiz jostas.

—    Bēgsim! — Viņš piebakstīja Putjatam sānos.

Taču, līdzko abi puiši izskrēja no krūmiem, tūdaļ viņiem ceļu aizšķērsoja kāds desmits jātnieku, bārdaini, ar sarkanīgām laps­ādas cepurēm galvā. Pečeņegi kliedza kaut ko nesaprotamu, svilpa, māja ar lokiem un zirgastru auklām. Netālu no birztalas viņi uz pinkainiem zirģeļiem jau veda trīs sasietus kuģu braucējus un vienu nogalinātu vai ievainotu savējo.

Nepaspēja abi puiši pat atjēgties, kad uz viņiem jau lidoja cilpas.

Vāverem laimējās izvairīties, viņš ašāk, nekā iespējams izšaut no loka, apsviedās un iemuka biezoknī. Turpretī Putjata nebija tik veikls un attapīgs. Aiz šausmām pagalam apstulbis, viņš palika stāvam kā zemē iemiets. Kad cilpa pazibēja virs galvas, viņš gri­bēja to atvairīt ar delnu, bet astrene kā odze apvijās viņam ap labo roku. Satvēris auklu, puisis pūlējās to pavilkt vaļīgāk un no­mest nost, bet pečeņegs paskubināja savu zirgu, un cilpa sažņau­dzās vēl ciešāk.

—    Ar cirvi, cērt pušu ar cirvi! — Vāvere sauca.

Taču pagalam pārbaidītais Putjata laikam nedzirdēja biedra pamācību, bet pats nespēja apjaust, kā izglābties. Tikmēr peče­ņegs, aizkabinājis auklu aiz seglu āķa, jau vilka puisi sev līdzi.

Putjata paklupa un nogāzās gar zemi. Tad Vāvere izskrēja no biezokņa gluži kā nokaitināts vepris, metās viņiem nopakaļ, panāca un ar cirvi pāršķēla astru auklu.

Putjata paskatījās saraudātām, mežonīgi izvalbītām acīm uz Vāveri, pietrūkās kājās un dieba, ko kājas nes, uz krastu. Ap roku viņam kulčājās auklas gals. Auskara Putjatam vairs nebija, no pārplēstās auss ļipiņas uz kakla un krekla tecēja asinis.

Viņam pakaļ dzinās divi jātnieki, bet Vāvere vairs neredzēja, vai tie sagūstīja Putjatu no jauna vai ne, jo tagad arī viņam uz­bruka reizē kādi septiņi pečeņegi un pašam nācās glābties no tiem.

Kā gan paglābties, kad naidnieki viņu ielenkuši no visām pu­sēm un auļoja labi koptos zirgos ap viņu kā kraukļi?

Taču Vāvere, kaut gan saprata, ka cīnīties ar tik daudziem pretiniekiem nebūs pa spēkam, tomēr nepadevās, nolēma turēties pretī līdz galam. Viņš lēkāja, cirta ar cirvi, lai tikai izvairītos no drausmajām cilpām, kas gluži kā odzes locījās virs viņa, un pats tikmēr atkāpās tuvāk un tuvāk birztalai.

Tur, krūmājos, būtu vieglāk aizstāvēties, un diezin vai uzbrucēji tad vairs vajātu viņu, jo rudūsainais novērotājs bija sacījis, ka pečeņegi baidās no meža.

Jātnieki redzēja, ka viņiem gadījies ceļā neparasts krievs, ko grūti sagūstīt ar cilpu, jo viņš ir ārkārtīgi veikls, spēcīgs un vil­tīgs. Taču tas vēl vairāk iekvēlināja viņu vēlēšanos saķert puisi.

Pečeņegi varbūt vēl ilgi tvarstītu Vāveri ar cilpām, ja viņu barvedis nepadotu kaut kādu zīmi. Tad jātnieki, nomērķējuši pret Vāveri savus lokus, sāka tuvoties viņam visi reizē, likdami sa­prast, ka viņam nav vairs izejas, lai nu pats izvēlas sev vai nu nāvi, vai gūstu, cerēdami, protams, ka jaunais puisis negribēs mirt un tūliņ padosies viņiem.

Var jau būt, ka Vāvere tiešām labprātīgi padotos, ja šai brīdī nesaklausītu netālu atskanam ilgi gaidītos karavīru izsaucienus un nepamanītu, kā, tos izdzirduši, nodreb pečeņegi.

Dusmu un ienaida pilns pret šiem bārdainajiem cilvēku ķērā­jiem, ticēdams glābiņam, viņš izmisīgi metās virsū tuvākajam jāt­niekam, atvēzējās ar cirvi un no visa spēka iecirta viņam krūtīs.

Pečeņegs iekliedzās, izlaida no rokām pavadu, loku un saļima zirgam uz krēpēm.

Nepaguva Vāvere vēlreiz atvēzēties pret jaunu pretinieku, kad jātnieki notrieca viņu no kājām.

Krizdams viņš paspēja pamanīt netālu aiz uzkalna paceļamies vairAkus pīķus.

«Krievu karavīri…»

Vairāk neko Vāvere neattapa. Atsitās ar pakausi pret bluķi, ko pārbiedētie airētāji bija pametuši pusceļā līdz nodedzinātajam til­tam, un viņam sametās tumšs gar acīm. Šķita, ka galva pāršķēlās uz pusēm …

Dung-dung-dung-dung-dungs… — neciešami dunēja ausīs.

Dung-dung-dung-dung-dung … — grandēja zeme, it kā pa to zvalstītos kāds milzīgs radījums.

«Tie ir murgi, tie pāries,» Vāvere domāja pusneatmaņā.

Kaut kas nošņācās virs viņa. Puisis atvēra acis: viņu apošņāja kāds melns, pinkains nezvērs.

Vāvere nodrebēja aiz bailēm un atkal aizvēra acis.

Nezvērs nosprauslojās, apšļākdams viņu ar siekalām, un at­kāpās.

Vāvere bailīgi paraudzījās visapkārt.

Augšā zilgmoja rīta debesis, blakus mīņājās zirga kājas. Dobjā dunoņa skaidri nāca no krācēm.

Puisis gribēja piecelties, pakustējās — viss augums notirpis. Mēģināja izstiept rokas — tās bija atlauztas aiz muguras, nejūtī­gas. Kājas arī sasietas. Sāpēja galva, rīkle izkaltusi gluži sausa.

«Kas gan ar mani noticis?» sasprindzinājis pēdējos spēkus, Vāvere pagriezās uz sāniem.

Viņš ieraudzīja nomīdītu lauku, teltis, zirgus, mājlopus, kas ganījās pa visu nometni. Blakus gulēja vairāki sasaistīti cilvēki. Netālu sēdēja, atbalstījies pret pīķi, kāds pečeņegs un snauda.

«Esmu gūstā!» Vāvere saprata.

No lielas melna voiloka telts iznāca vairāki vīrieši līkām kā­jām, spalvainos apģērbos un lapsādas cepurēs. Tikai priekšējam, varbūt viņu vecākajam, bija mugurā garš, vai līdz papēžiem, daudzkrāsaina auduma krekls un galvā tūbas cepure, izšūdināta ar sarkanām, zilām un zaļām pērlītēm un citiem spīguļiem. Šo vīru

pulciņš devās pie viņiem. Kad tie pienāca klāt, sargs ar pīķi rokā uzlēca kājās. Pečeņegi apskatīja gūstekņus, atraisīja viņiem kājas un dzina tuvāk pie teltīm.

Pienāca pie Vāveres. Vīrieši kaut ko dedzīgi stāstīja tam, kurš bija puķainajā kreklā, māja ar rokām, pietupās uz papēžiem, krita gar zemi, it kā cīnīdamies ar neredzamu ienaidnieku, un arvien rādīja ar pirkstiem uz jauno puisi.

Vecākais ar izbrīnu noraudzījās viņā šķībām, kā ar grīsli iešķeltām acīm, augstu raukdams uzacis.

Te pēkšņi viens no stāstītājiem izrāva no maksts garu dunci un nikni pagrozīja to virs Vāveres, it kā tēmēdams, kur durt.

Vāvere, zobus sakodis, paskatījās viņā tik cieši, ka tas pat atrāvās atpakaļ.

Pēc tam, mazliet pavilcinājies, pečeņegs aizbāza dunci aiz jostas un, tikai nedaudz vaļīgāk atlaidis auklas ap Vāveres kā­jām, pavēlēja viņam piecelties.

Viņu aizdzina pie pārējiem gūstekņiem, kuru vidū Vāvere jau notālēm pazina paveco airētāju Siņku, kurš bija braucis pa priekšu tirgotāja Višatiča laivā, bez tam vēl dažus paziņas. Puisis mek­lēja ar acīm Putjatu, bet viņa šeit nebija.

Pie teltīm, nikni brēkdama, Vāverem uzbruka sieviete izspū­rušiem matiem, sita un raustīja viņu, plēsa apģērbu skrandu skrandās.

Pečeņegu vīri tikai ar grūtībām atvairīja uzbrucēju, bet Vāveri iegrūda gūstekņu barā.

Aizveduši gūstekņus nostāk no sievietēm, pečeņegi lika viņiem apsēsties.

Vāvere piemetās blakus Siņkam. Gribēja parunāties ar viņu, bet sargs uzšāva ar pletni pa muguru.

Kad pečeņegs pagāja mazliet nostāk, Siņka nepakustēdamies pameta aci uz Vāveri.

—    Kāpēc viņa tik nikna uz tevi?

—    Es ar cirvi nogalināju vienu no viņējiem. Kazi, viņas vīru …

Airētājs tikai pamāja ar galvu.

—   Saki, labais cilvēk, kā tas gadījās, ka viņi tik daudz mū­sējo saņēmuši gūstā? — Vāvere čukstus jautāja.

—    Kā lai nesaņemtu, ja tirgotāji vairāk rūpējas par Savu preci nekā par ļaudīm. Paši palika pie laivām un karavīrus arī tur paturēja, bet mūs aizsūtīja uz mežu bez apsardzes. Tad pečeņegi piezagās pa gravu un sagūstīja mūs. Kas gan viņus var panākt: viņi zirgos, bet mūsējie — kājnieki.

Abi paklusēja, kamēr sargs pagāja garām.

—    Neņem ļaunā, tēvoci, ka tev vēl kaut ko jautāšu … Vai aizmukt no šejienes nekādi nav iespējams?

—    Redzu, ka tu esi vēl pavisam jauns un zaļš, — Siņka čuk­stēja. — Pat nelauzi galvu par to! Pečeņegiem mēs esam visdār­gākā prece, viņi mūs sargā kā savu aci pierē. Mūs pārdos kaut kādiem pircējiem, bet tie tālāk aizdzīs vai aizvedīs, padarīs par vergiem savā zemē. Es piecus gadus nomocījos Grieķijā, iekams tirgotājs izpirka mani.

—   Acīmredzot Kudeļa sacījis taisnību, ka Grieķija ir brīniš­ķāka par visām pasakām, ja tu no jauna devies uz turieni?

—    Kaut tā izčibētu! — Siņka pikti atcirta. — Jāatstrādā par izpirkšanu, par velti taču nevienu neatlaiž brīvībā! Grieķija, mīļo zēn, vilina pašus tirgotājus: tur viņi pārdod savas preces un no­pērk, kas vajadzīgs, turklāt vēl peļņu ādas jostās pārved mā­jās, — lūk, kāds viņiem labums. Turpretī mēs, airētāji, pasauļoja- mies kuģu piestātnē, pārtikdami no nabagu maizes, un atkal dze­nam laivas pāri jūrai. Ar kādu mantību esi aizbraucis, ar tādu arī atgriezies. Vienīgais ieguvums — tulznas un līka mugura.

—    Bet mans tirgotājs tik ļoti lielīja braucienu, ka es biju ar mieru doties viņam līdzi. Viņš sacīja: tu visādus brīnumus dabūsi redzēt un pārvedīsi dāvanas …

—    O jā, tagad tu dabūsi redzēt brīnumus, ja vien iepriekš tevi nenogalēs par to, kuru tu ar cirvi nobeidzi … Visi tirgotāji jauki ar mēli maļ, bet mums tas! viss bijis nebijis … — Pavecais gūsteknis apklusa, nokāris galvu.

Izmisums sagrāba Vāveri.

«Ko tad, ja pečeņegi mani tiešām … kā sacīja Siņka …»

Sāpīgi sažņaudzās sirds. Aiz bailēm viss augums saguma. Pui­sis atgūlās augšpēdu un aizvēra acis.

«Vai tiešām beigas?» Vāvere pat ievaidējās, pats nedzirdē­dams savu vaidu.

Siņka pacēla galvu, uzlūkoja viņu un sāka mierināt:

— Bet tu nebaidies. Ja līdz šim viņi nav tevi nobendējuši, tad tagad vairs neaizskars.

Drīz gūstekņus aizveda pie netīras dūksts, no kuras parasti dzēra lopi, un atļāva viņiem remdēt slāpes.

Pēc tam aizdzina atpakaļ, pasvieda viņiem skābu jo skābu sieru un kādus pārdesmit saulē kaltētus asarus.

Vāverem mute neņēma ēdienu pretī, viņš šķībi vēroja peče- ņegu nometni.

Viņiem bija pienācis laiks ieturēt azaidu. No visām teltīm izlīda vīrieši (Vāvere tikai tagad redzēja, cik to ir daudz), piegāja pie lieliem, apkvēpušiem katliem, vilka no tiem ārā karstus gaļas ga­balus, apsēdās uz maura un kārīgi locīja iekšā.

Sievietes ar bērniem arī pameta teltis un nedroši tuvojās kat­liem, bet ēdienu nez kāpēc neņēma. Tikai vēlāk, kad vīrieši bija sātīgi paēduši, viņas čalodamas steidzās notiesāt atlikušo maltīti.

«Bet kur ir tas, daudzkrāsainajā paltrakā?» Vāvere atcerējās to cienīgo pečeņegu, kurš bija piegājis pie viņa. «Varbūt šajā vis­lielākajā un visglītākajā būdā?»

Viņš paskatījās uz prāvo telti. Tās ieeja bija plaši atvērta, un varēja labi redzēt, kas tajā notiek. Vāvere tur ieraudzīja arī pe­čeņegu daudzkrāsainajā apģērbā. Viņš sēdēja kopā ar trim grezni tērptiem vīriešiem uz koša paklāja, apkrauta ar spožiem traukiem. Šie ļaudis ēda nesteidzīgi, bieži uzdzerdami kaut kādu dzērienu no augstiem kausiem.

Pēc azaida lielākā daļa pečeņegu atkal nozuda teltīs, bet daži sāka gatavoties ceļam: apskatīja zirglietas, asināja līkos zobenus, uzvilka lokiem jaunas stiegras no vēršu dzīslām.

Sievietes sukāja ar lielām kaula ķemmēm zirgiem krēpes, iepina tajās sarkanas lentes, lika ādas tarbās pārtiku ceļam.

Pusaudži skraidīja ap gūstekņu baru un šaustīja malējos ar pletnēm.

Viņi rimās tikai tad, kad klajajā laukā jau metās vakara krēsla un pie teltīm iedegās kizjaka ugunskuri.

Sargi arī sev iekūra sārtu, jo tuvojās auksta nakts. No Rijīga­jām krācēm atplūda miklums, ielejās klājās reta, palsa migla.

Gūstekņi ilgi nespēja iemigt. Saspiedušies ciešā pulciņā, viņi tādējādi sildījās un stāstīja katrs par savām gaitām. Tikai tās vi­siem bija vienlīdz drūmas: ej kur iedams, dari ko darīdams, visur uzglūn posts. Nabaga |audīm to sagādā gan kņazs un bajāri, gan vojevodas un viņu tjūni, gan tirgotāji un, lūk, arī pečeņegi …

Siņka visu laiku klusēja. Tikai beigās, kad visi bija izkratījuši savas sirdis, viņš pastāstīja, kā pirmoreiz kritis gūstā, par nedie­nām, kādas viņš dabūjis izciest svešā zemē, svešu ļaužu vidū.

Desmit gadi pagājuši, kopš pečeņegi pirmoreiz sagūstīja Siņku šeit pat, pie Dņepras.

Kad kuģotāji bija tikuši pāri krācēm un piestājuši pie lielās sa­las, lai atpūstos, salabotu laivas un sakrautu zem svētā ozola zie­dojumus dieviem, karavīri, paņēmuši sev līdzi airētājus, devās uz lauku medībās. Viņi allaž tā rīkojušies. Medījumi lieliski bagāti­nāja uzturu ceļotājiem.

Karavīri ar lokiem un pīķiem sastājās taisnā rindā krasta tu­vumā — bultas lidojuma atstatumā cits no cita. Airētāji aizbrida pa biezo, garo stepes līgu tālu klajumā, tur viņiem vajadzēja izvērsties puslokā un ar ūjināšanu un svilpieniem visiem reizē do­ties atpakaļ uz upmalu, dzenot turpu iztraucētos zvērus. Airētā­jiem nebija nekādu medību ieroču, viņi tikai kalpoja karavīriem par dzinējiem.

Puiši jau sāka izklīst puslokā, kad pēkšņi pamanīja gar uz­kalnu, uz kura rēgojās akmens sieva, straujos zirgos tuvojamies vairākus pečeņegus.

Tad vēl nebija bijuši tādi gadījumi, ka pečeņegi kaut reizi uzbruktu kuģotājiem, jo viņi līdz tam laikam stingri ievēroja miera līgumu starp kņazu un savu vadoni. Dažkārt viņi sastapās, paru­nājās ar žestu palīdzību, laivu braucēji pacienāja viņus ar kaut ko vai arī apmainīja kādu savu priekšmetu pret viņējo un izšķī­rās. Tālab arī šoreiz, pamanījuši pečeņegus, airētāji nemaz ne­izbijās, pat māja viņiem, lai jāj garām ar līkumu un netraucē me­dības.

Taču pečeņegi neklausīja, aujoja tieši uz viņiem. Tiklīdz bija klāt, aši nolēca no zirgiem, satvēra dzinējus, sasēja viņus kopā ar garu virvi un aizdzina tālāk stepē.

Airētāji gan kliedza un sauca savējos palīgā. Cerēja, ka bei­dzot karavīri pamanīs vai attapsies, kur palikuši dzinēji, un steig­sies viņus meklēt rokā. Taču veltīgi. Karavīri neatbrīvoja viņus no gūsta.

Vakara pusē pečeņegi pārcēlās ar gūstekņiem uz Dņepras kreiso krastu, pārnakšņoja meldros uz kādas saliņas un pēc tam visu laiku cejoja uz austrumiem, līdz nokļuva pie tikpat lielas upes kā Slavutiča — tā bija Dona.

Pie Donas atrodas hozāru pilsēta Sarkela, kurp sabrauc tirgo­tāji no malu malām. Tur tad arī pečeņegi pārdeva gūstekņus mauru[10] tirgotājiem. Tie tūliņ iekala viņu kājas važās, iejūdza ratos vēršus, sakrāva vezumā savas mantas un devās ceļā uz dienvidiem.

Stepes klaids līdzens kā galds, tikai izdzeltējis saules tveicē. Debesis augstas, dzidras.

Siņka noraugās uz debesīm, tur lidinās brīvi putni — kurp grib, turp arī laižas. Kaut viņam būtu spārni! … Viņš nopūšas un klimst līdzi vezumam, skubinādams vēršus, bet važas šķind vi­ņam ap kājām, atgādinādamas, ka viņš nav brīvs.

Ne vienu reizi vien gūstekņi domāja par bēgšanu. Bet kā lai aizbēg, ja viņus dienu un nakti modri uzmana mauri, ja ap kājām ir važas, bet rokas tukšas.

Drīz plašajā klajumā parādījās pauguri, un, jo tālāk, jo aug­stāki un augstāki. Pēc tam sākās kalni. Visur starp šiem pauguriem un kalniem atradās ciemati ar mājām, kuras apņēma mūra žogi un stādītas birztalas. Saimniecībās brangi zirgi, pamatīgi vērši. Tur dzīvoja kasogu, jasu un abhāziešu ciltis1 .

Bet tad kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi, Siņka ierau­dzīja: priekšā paceļas milzīgs, sniegos tīts kalns. Viņš nolēma, ka tas tikai rēgojas. Ieskatījās vērīgāk — tik tiešām — apsnidzis kalns. Bet aiz tā vēl citi. Un sniedzas šie kalni tik tālu, ka vairs pat nevar atšķirt vienu no otra. Gūstekņi bija ļoti pārsteigti:

— Sniegs šādā gada laikā?

—    Tīrie brīnumi!

—    Savējie nekad tam neticētu …

—    Bet tu pamēģini nokļūt pie savējiem un pastāstīt, — kāds gūsteknis drūmi attrauca, jo saruna par brīnumainajiem kalniem izraisīja tikai skumjas.

Tad piepeši kalnos sāka celties migla, aizsegdama tos pavi­sam, un debesis aizvilga ar mākoņiem.

Gājiens nonāca kādā ciematā. Tajā, tāpat kā iepriekšējos, bija mūra mājas.

Ļaudis saskrēja no malu malām — acis visiem melnas un pē- tīgas. Sievietēm matu pīnes sniedzās līdz papēžiem, apkārstītas ar sudraba zvārgulīšiem, ap pleciem plati apmetņi. Vīrieši ģēr­bušies garos kažokos bez piedurknēm, ar vilnu uz āru, apāvušies zābakos, ikvienam duncis aiz jostas. Sievietes dod gūstekņiem miežu plāceņus, cienā ar avju pienu, kaut ko laipni saka, tikai neviens nevar viņas saprast.

Tomēr Siņkam kļuva vieglāk ap sirdi: kā redzams, it visur dzīvo arī labi ļaudis, kaut gan viņiem ir citāda valoda, savi para­dumi un pēc izskata viņi pavisam atšķirīgi.

Mauri šeit pameta vezumus, nomainīja vēršus pret zirgiem, uzsēja tiem mugurā nastas un devās ar gūstekņiem uz dienvidu pusi pa akmeņainu taku gar kalna pakāji.

Lejā plūst upe. Tā gan nav dziļa — zirgam līdz vēderam, un nav arī plata — kukurzni var pārsviest pāri, bet toties strauja jo strauja. No tās garaiņi ceļas līdz kalna virsotnei un tur pārvēršas mākoņos. Sie mākoņi kļūst arvien lielāki, biezāki un pret vakaru jau aizsedz arī sauli. Nogrand pērkons, nozib zibeņi.

Gājiens nonāca tumšā aizā, kas bija izgrauzta kalnā. Turp no­griezās arī upe. Tā brāzmojas, šalko, triec bangas pret akmeņiem, teju, teju pārplūdinās taku. Odeņu krācieni tik skaļi, ka nav iespē­jams sadzirdēt savu balsi. Tur tad arī gājiens apstājās, lai pār­nakšņotu. Siņka pieplaka pie kāda akmens — skumīgs un pār­guris, un tā arī iemiga.

Pamodās: debesis virs aizas ir dzidras, neredzamā saule sārti apmirdz kalnu virsotnes, bet lejā gluži kā bedrē — aukstums, visu pārklāj zilga dūmaka.

Taka arvien augstāk un augstāk vijas kalnā. Iet zirgi, katru akmeni pārbauda ar kājām, nastām bružājoties gar akmens sienu. Blakus melnojas aiza, kam dibenu nevar matīt, ja tu tur ievel­tos — ne kauliņus salasīt.

Iznākuši ielejā, visi kļuva možāki. Šeit arī bija izvietojies cie­mats netālu no sniegiem klāta kalna. Abpus ciemata pletās miežu druvas. Pie jūras jau sen labība nokulta, bet šeit tā nule riesa vārpas.

Atkal ļaudis saskrēja ap viņiem, cienāja gūstekņus ar plāce­ņiem, un atkal Siņkam ielīksmojās sirds no šādas laipnības.

Ieleja tālāk sašaurinājās, taka vijās stāvus augšup, vajadzēja pieliekties, lai nenokristu atmuguriski. Un, jo augstāk viņi rāpās kalnā, jo saltums kļuva bargāks. Bet, kad bija sasnieguši virsotni, šķita — rudens kas rudens: visnotaļ necaurredzami mākoņi slīd tik zemu, ka gandrīz vai galvu aizķer, vējš gāž no kājām gar zemi, ledains lietus ar krusu cērtas sejā, visu aizsedz spokaina migla.

Siņka bija ragā sasalis, zaudējis dūšu. Acīmredzot būs jāiet bojā šajā drausmajā pasaules malā …

Bet tad nozibeņoja vienreiz, otrreiz … Atmirdzēja saule, iz­kliedēdama miglu, un taka nu vijās lejup; visapkārt te kuploja zaļa zāle, gluži kā bērtin piebērta ziediem; priekšā atkal pletās ieleja ar zaļoksniem krūmājiem, uz turieni no kalniem putodams gāzās sudrabains strauts. Debesis bija skaidras, dzidras.

Siņka atžirga, it kā brīvību sajuzdams.

Gājiens nonāca ielejā. Upe tur vijās tik balta kā piens.

Siņka pieplaka pie ūdens.

Nē, ūdens kā ūdens, pat auksts un garšīgs, tikai samaisījies ar baltiem māliem.

Pēc tam taka kļuva par iebrauktu ceļu. Abpus tā arvien biežāk parādījās apdzīvoti ciemati. Tad pagadījās arī kāda prāvāka pil­sēta starp plašām nogāzēm. Caur dārziem un pagalmiem tur plūda nelieli izrakti strauti, mājas bija sablīvētas cita pie citas — ka ne spraugas.

Kam piederēja šī pilsēta, to viņi nedabūja zināt, jo mauri, līdzko bija nonākuši tajā, tūdaļ sadzina gūstekņus kā aitas garā mūra nožogojumā, bet tālāk bija jādodas jau pirms saules lēkta.

Nebija līksmāks arī šis ceļš. Visapkārt lauki gluži kā izdeguši, neviena kociņa, kur rast paēnu, tikai šur un tur čabēja izkaltušas zāles puduri. Saule, kad uzlec, ir pilnestīga un jauka, bet, tiklīdz paceļas augstāk, kļūst maza, žilbinoša, nokaist un nežēlīgi cepina. Uzpūš vējš — tikpat kā no cepļa. No sākuma viņi gāja gar upīti, kas brīnumainā kārtā nebija izžuvusi šai stepē. Tālāk sniedzās tuk­snesīgs klaidums: nedz ezeriņu, nedz zāles, nedz putnu, nekā cita kā tikai saule, smiltis un kaili akmeņi. Pa dienu šis tuksnesis — kā nokarsēta panna, visi mirkst vienos sviedros, bet pienāk nakts — aiz aukstuma nezin kur dēties, no miega ne vēsts.

Taču vislielākā nelaime — ūdens trūkums. To ved līdzi tāpat kā preces — ādas maisos uzkrautu mugurā ērmīgiem radījumiem, kas iemainīti pret zirgiem. Ne nu īsti zvēri, ne mājlopi: kājas kā stabi, galva kā čūskai, kakls kā zosij, uz muguras divi kupri, un arī pavada nav vis apņemta ap kaklu, bet izvērta caur nāsīm. Tā­pat arī ūdens neparasts, sajaukts ar miltiem: tas tev reizē dzēriens un ēdiens.

Gūstekņi gluži kā saindējušies ar tvanu, galva reibst, elpot grūti, kājas tik tikko var pavilkt. Dažs jau pavisam bezspēcīgs pa­krīt smiltīs, tad mauri to kā tādu nastu uzveļ mugurā tiem pašiem ērmīgajiem radījumiem, paved neilgu laiciņu un atkal nolaiž zemē. Turpretī viņiem pašiem it kā nekas nekaitētu, acīmredzot pieraduši pie tveices, jo arī apģērbs viņiem ir silts un garš, galvas aptītas ar dvieļiem.

Visizturīgākais no gūstekņiem bija Siņka. Lai gan arī viņam nenācās viegli ceļot pa tuksnesi, tomēr viņš ne reizi nepaklupa, nesaļima gar zemi, bet, paskat, vēl citam piepalīdzēja.

Viņš gaužām bēdājās tikai par vienu. Visapkārt šai tuksnesī tik daudz cilvēku, zvēru un mājlopu kaulu baloja saulē. Tāpat varbūt arī viņa kauli mētāsies šeit, svešumā, un neviens no tuvi­niekiem pat nezinās, kur viņš gājis bojā. Siņka ļoti nožēloja, ka nebija mēģinājis aizbēgt no pečeņegiem. Varbūt būtu laimējies, kaut kā arī mājās nokļūtu, bet tagad … Jau sen mauri gan va­žas noņēmuši gūstekņiem no kājām, gan arī neapsargā viņus tik stingri kā agrāk. Zina: tik un tā neviens nebēgs. Uz kurieni šeit lai bēgtu — visapkārt uzglūn nāve.

Kur vien skaties, visur tikai smiltis, bet Siņka savās domās

skata rāmus, vēsus ūdeņus un kuplus, ēnainus kokus. It kā sa­dzird jautras putnu čalas, laipnas un mīļas cilvēku sarunas. Viņš pats vairs nezina, vai kādreiz to visu ir redzējis un izjutis, vai tie ir tikai murgi.

Neviens vairs neskaitīja, cik reižu karstā dienvidu saule bija uzaususi un norietējusi, cik reižu viņi apstājušies pēc smagā ceļa uz īsu nakts atpūtu, lai pirms rīta gaismas atkal dotos tālāk. Šķita, nebūs ne gala, ne malas tuksnesim.

Tomēr viņu ceļojumam pienāca beigas. Kādā pievakarē, pēc ārkārtīgi svelmainas dienas, pie apvāršņa parādījās baltas mājas, aiz tām zilgmoja ezers, no turienes uzvēdīja vēsums, un pārgu- rušie gūstekņi, saņēmuši savus pēdējos spēkus, steidzās turpu.

Tā bija liela pilsēta, kur dzīvoja mauru tirgotāji.

Gūstekņi tālā gājiena laikā bija novājējuši, karstajā saulē tumši iedeguši, visiem no deguniem un lūpām lobījās nost āda, kājas bija noberztas jēlas un uztūkušas. Tagad viņus ilgi turēja aizžogo­jumā, neapgrūtināja ar darbu un devīgi ēdināja. Kad viņi bija nedaudz atkopušies, brūces aizdzijušas, tad viņus pat uzposa: apcirpa matu cekulus, apgrieza nagus, nomazgāja un no galvas līdz kājām ieberzēja ar kaut kādu ziedi, no kuras visiem āda kļuva maiga, gluda un gurkstīga. Dažam gaišos matus nokrāsoja melnus, dažam, gluži otrādi, melnos padarīja par gaišiem vai sarkanīgiem. Citiem vēl lika košļāt sīvus graudiņus, no kuriem lū­pas, mēle un smaganas pietvīka sārtas jo sārtas.

—    Kāpēc viņi tā dara? — Siņka jautāja kādam pieredzēju­šam gūsteknim, kam arī iesirmos matus mauri bija nokrāsojuši pavisam rudus, tāpēc viņš izskatījās it kā jaunāks.

—    Lai pircējus apmuļķotu. Lai vecu cilvēku pārdotu par jau­nekli, savārgušu — par veselu.

Siņku mauri tikai kārtīgi nomazgāja, apgrieza nagus, apcirpa matus un glīti sasukāja.

Agri sākās darbdiena dienvidu zemē. Saule vēl nebija paspē­jusi uzaust, kad šaurās ieliņas jau bija ļaužu pilnas. Tirgotāji iz­vietoja savas preces, amatnieki šķindināja veserus.

Savādi koki auga šai pilsētā: stumbrs garš un pavisam kails, tikai virsotnē izslējies kāds desmits prāvu lapu, kas atgādina da­džus. Un cik daudz šeit bija to ērmīgo dzīvnieku ar čūsku gal- vāml Tie visi, apkrauti dažādām precēm, soļoja tieši cauri ļaužu drūzmai. Un zirdziņi te bija mazi, garām ausīm, ne lielāki par ku­meliņiem, bet rēca kā dulli. Ļaudis ar tiem jāja, kājas vilkdami pa zemi. Ciešāk ielūkojoties, šķita, ka nupat, nupat šiem lopiņiem pār- lūzīs muguras. Vīrieši valkāja garus kreklus, ap galvu bija aptinuši dvieļus, bet kājas — basas. Taču visi steidzās, gribēja nokārtot savus darījumus, kamēr nebija iestājies dienas karstums.

Siņkam bija kauns stāvēt kailam tirgus laukumā, kurp mauri viņu kopā ar pārējiem gūstekņiem bija atveduši, lai pārdotu. Labi vēl, ka neviens neņirgājās par viņiem. Pienāca klāt, apskatīja no visām pusēm, pataustīja locekļus un, kaut ko pajautājuši mauriem, atgāja nost.

Gūstekņiem blakus stāvēja arī tādi cilvēki, kādus Siņka savā mūžā vēl nebija redzējis: melnum melni, gluži kā ar kvēpiem no­triepti, tikai acis un zobi pazib balti, lūpas biezas un zilgansārtas, deguni plati, bet uz galvas sprogojas tāda kā jēru vilna. Viņi arī bija izstādīti pārdošanai.

Viens no viņiem paskatījās uz Siņku un pasmaidīja, ka zobi vien nozibēja, pabakstīja ar pirkstu sev pie krūtīm, tad pret sauli. Pēc tam viņš pacēla roku sev virs galvas. Siņka saprata, ka mel­nais cilvēks rāda, no kurienes viņš ir. Sak, Varenais Saules dievs spīd viņiem virs pašas galvas. Savukārt Siņka parādīja, kur saule iet viņa zemē. Melnais pagrozīja galvu, tad, žēli nopūties, saguma sevī. Arī Siņka nopūtās un nodūra galvu.

Siņku un vēl divus gūstekņus nopirka kāds romiešu tirgotājs. Viņš ilgi un uzmanīgi aplūkoja tos. Gan paskatījās mutē, gan iedeva dunku sānos un paspaidīja ādu starp pirkstiem, gan pie­lika ausi te pie krūtīm, te pie muguras un kaut ko klausījās.

Siņka ievēroja, ka šim pircējam bija laba sajēga par ļaudīm, viņš nepaņēma nevienu no tiem, kam mauri bija pārkrāsojuši ma­tus un devuši košļāt sīvos graudiņus.

Sis vīrs samaksāja un veda gūstekņus sev līdzi. Viņiem bija žēl šķirties no savējiem. Pulciņā vismaz nebija tik baigi. Bet ko tu padarīsi?

Atkal Siņka gāļa tālu ceļu, tagad jau uz romiešu zemi, uz Grieķiju.

Līdzko bija nonākuši Cargradā, tirgotājs divus gūstekņus savu­kārt pārdeva kādam citam. Siņku viņš paturēja sev, jo viņam bija' vajadzīgs kalējs, bet šis puisietis prata kalēja amatu, viņam kād­reiz pat bijusi Kijevā, Počajas krastmalā, pašam sava neliela kalvīte.

Septiņus gadus Siņka nokalpoja saimniekam. Viņš kala šķēpus un pīķus, ko pārdot. Dzīvoja kā alā. Viņam bija noliegts iziet no pagalma, sarunāties vai pat acīs rādīties kādam svešiniekam.

Bet tad vienreiz Siņka, strādādams kalvē (tai brīdī viņš kala zobenu), izdzirdēja pagalmā pazīstamu balsi. Kaut gan tas, kam tā piederēja, runāja grieķu valodā, vienalga, balss viņam tādēļ ne- pārmainījās. Viņš runāja gausi, šļupstēja, it kā būtu pavisam bez zobiem, vai arī turētu mutē nesakošļātu ķiļķenu.

«Kam tā balss? Kas viņš tāds? Varbūt esmu pārklausījies? Jeb vai es maldos?» Siņka satraukts domāja.

Vēl brīdi paklausījās.

«Nē, es nemaldos. Balss tiešām ir pazīstama, ļoti pazīstama. Bet kad un kur dzirdēta? Jā, esmu to dzirdējis, turklāt ne reizi vien. Bet kur, no kā mutes?»

Un pēkšņi… Aizmirsis par stingro aizliegumu, aizmirsis, kas viņš pats šeit ir, iemeta zobenu toverī ar ūdeni un izskrēja no kalves.

Pagalmā ar saimnieku, romieti, sarunājās Kijevas tirgotājs Vi- šatičs, ar kuru kopā Siņka bija kuģojis pa Dņepru uz Cargradu.

Siņka nokrita uz ceļiem tik negaidītās tikšanās pārsteigtā tirgo­tāja priekšā un lūgtin lūdzās, lai tas izpērk viņu no verdzības, līdz pēdīgi Višatičs iežēlojās un solījās palīdzēt.

Romietim ne pagalam negribējās zaudēt strādīgo kalēju, savu vergu, bet neko darīt, bija jāpiekāpjas. Viņu ķeizaram ar Kijevas kņazu bija noslēgts līgums, ka gūstekņi ir jāatlaiž mājās: romieši uz Grieķiju, bet krievi — uz Krievzemi.

Višatičs par Siņku samaksāja saimniekam, cik nu tur nācās, un paņēma puisieti sev līdzi.

Trīs gadi Siņkam vajadzēja kalpot tirgotājam, lai atlīdzinātu par izpirkšanu. Divus gadus jau bija nostrādājis, bet trešo nepa­guva.

Kurp tagad liktenis viņu aizvedīs? Un vai laimēsies kādreiz no jauna izglābties?

Atskaitot Siņku, visi gūstā saņemtie airētāji bija jauni, bet jau­nie, kā zināms, allaž lolo cerības uz vislabāko. Tāpēc arī Siņkas stāstījums modināja viņos gaišu ticību, ka nākotne nesīs brīvību.

Agri no rīta visus gūstekņus sasēja ar virvi garā rindā un dzina prom klajā laukā.

Jo tālāk, jo krāču grandoņa kļuva klusāka, līdz pēdīgi pavisam izzuda. Vāvere domāja, ka viņus ved kaut kur prom no Dņepras. Taču pēc laiciņa, paskat, priekšā starp garo zāli, kas sniedzās vai pāri galvai, paspīdēja ūdens.

Pečeņegi nolēca no zirgiem, atraisīja gūstekņiem virves, iz­klāja uz zemes vēršādas, kas bija sašūtas kopā un savilktas gar malu ar auklām.

Viens no viņiem pienāca pie gūstekņiem, pieliecās, saplūca sauju zāles un iesvieda to ādas ligzdā, tādējādi likdams saprast, lai arī gūstekņi dara tāpat.

«Kam tas vajadzīgs?» Vāvere brīnījās.

Un tikai tad, kad pečeņegi, ieveduši zirgus ūdenī, piesēja tiem pie astēm ar zāli piebāztās adas paunas un sakrāva uz tām tarbas ar pārtiku, ieročus un apģērbu, viņš atskārta, ka tās ir vēršādas laivas …

Pēc tam pečeņegi pavēlēja gūstekņiem sasēsties šajās laivās, paši piemetās tiem blakus un devās uz pretējo krastu. Zirgi acīm­redzot bija pieraduši pie ūdens, peldēja naigi, tikai sprausloja.

Vāvere cieši raudzījās Dņepras tālēs. Varbūt tur parādīsies ceļotāji ar saviem kuģiem, pamanīs viņus un steigsies atbrīvot…

Taču veltas bija viņa cerības: uz dzidrā līmeņa līdz pašam apvārsnim nebija redzams neviens kustīgs punkts — tikai ūdeņi vien, ūdeņi vien …

Vai tirgotājs un Putjata nojauš, kur viņš tagad atrodas, vai viņi paši atgriezīsies mājās un pastāstīs par visu tēvam, mātei … Janai?

Kaut varētu aizsūtīt kādu vēsti, lai savējie zinātu, ka viņš ir dzīvs un vesels. Bet tā viņi var arī aizmirst.

Nē, māte nekad viņu neaizmirsīs, cauras naktis negulēs, acis neaizvērdama.

Tēvs arī bēdāsies un nožēlos, ka paklausīijs svešam cilvēkam un palaidis dēlu tik bīstamā ceļā. Bet, lūk, Jana, vai viņa ilgi gai­dīs? … Nūja, meitene jau sacīja, lai viņš nebrauc. Paredzēja vi­ņas sirds …

«Vai tiešām šī nebrīve būs uz mūžu?» Vāvere sevī sūrojās. «Vai tiešām nekad vairs neredzēšu piederīgos?… Veltīgi gan, lai arī kurp liktenis mani aizgrūdīs, es tomēr izraušos un atgriezī­šos dzimtajā zemē. Vai arī iešu bojā …»

Sasnieguši krastu, pečeņegi paslēpa ādas laivas kārklu krūmos, atkal sasēja gūstekņus vienā virdzē un dzina uz priekšu pa platu ceļu, ko bija ieminuši mājlopi un zirgi.

Pa visu dienu viņi sastapa tikai vienu jātnieku, un tas pats bija pečeņegs. Viņš sēdēja gaužām izģindušā kleperī, viss vienās skrandās, šaujamloks bija salauzts un aptīts ar cīpslām, bez bultu maka, bet pīķa vietā — noasināta maiksts.

Pečeņegi pat nepaskatījās uz viņu.

— Tie arī saucas par cilvēkiem! — Siņka klusu norūca, klimz- dams blakus Vāverem. — Vai viņi sastopas, vai šķiras, ne vārda nesaka viens otram.

Gūstekņi nolikās uz nakts guļu pie smirdīga ezera, kad debe­sis jau bija kā nosētas zvaigznēm un no garās zāles iznira sar­kanīga mēness ripa.

Taču atpūsties neizdevās: nakts vidū pečeņegi sacēla traku brēku, uzsākuši savā starpā kautiņu. Kad bija norimuši, viņi uz­šāva gūstekņiem ar pletnēm un dzina tos tālāk nevis vairs pa ceļu, bet pāri gravām, līdzenumiem un pakalniem. Nežēlīgi siz­dami, viņi tos trenca visu nakti.

Līdzko atausa gaisma, gūstekņi tūdaļ ievēroja, ka pečeņegi vairs nebija agrākie, un viņus izrīkoja vakar sastaptais skrandai­nis, kas jāja ar kaulaino kleperi.

«Vai tu redzējies, cik viltīgs un neģēlīgs!» Vāvere brīnījās. «Pat žēl kļuva, satiekot ceļā. Taču izrādās, ka viņš ar nolūku izli­kās par nabagu. Patiesībā izpētīja, kurp ejam, lai naktī uzbruktu un pievāktu gūstekņus sev. Droši vien viņš ir no citas pečeņegu bandas, kas ķildojas ar to, kura uzglūn pie krācēm …»

Pēc tam viņi gāja tikai pa naktīm, bet dienās atpūtās kādas birztalas brikšņos vai gravās.

Šis ceļš bija grūts. Klajums viscaur noaudzis ar garu, meldriem līdzīgu zāli, kājas pinās tajā, bet sargi to neņēma vērā, viņi stei­dzās, pletnes nemitīgi svilpa pār gūstekņu galvām. Turklāt draus­mīgi mocīja slāpes. Ēst deva žāvētu zirga gaļu, bet ūdens paga­dījās reti, un arī tas bija sastāvējies, smirdīgs.

Kad beidzot kādā rītā gājiena priekšā tālumā atmirdzēja gaiš­zils klaids, gūstekņi paši, nu jau bez skubināšanas, saņēmuši sa­vus pēdējos spēkus, skrēja uz turieni un kā aitu bars kārīgi pie- plaka pie ūdens.

Taču, norijuši pāris malku, visi reizē sāka spļaudīties: ūdens bija rūgts un sāļš.

—    Jūra … — Vāvere izdzirda kādu sakām.

Paskat, te nu ir tā jūra, par kuru tik daudz kas dzirdēts! Pa­tiešām, cik tā milzu plaša un krāšņa, it kā debesis nolaidušās uz zemes! Cik jauki, viegli šalko un šūpojas tās viļņi! Kaut tikai būtu brīvība, tad viņš bez airiem — ar rokām vien aizirtos līdz Kijevai!

Bet pečeņegi rēca aiz smiekliem, vēderus turēdami, un rādīja uz jūru, sak — dzeriet, ko jūs kavējaties?

Vāvere pajautāja Siņkam, vai tālu no šejienes līdz tai vietai, kur Dņepra ietek jūrā.

—    Tālu gan. — Tas atmota ar roku. — No šejienes vēl ir jā­nokļūst Krievu jūrā, jāapbrauc apkārt Korsunas zemei[11], tad tu sasniegtu Dņepru.

—    Vai šī nav Krievu jūra?

—    Nē. Tur ūdens ir sāļš, ar citādu garšu. Šī ir Surozas jūra[12].. tajā ietek Donas upe.

Diezgan iznerrojušies, pečeņegi aizveda gūstekņus pie neliela ezera ar patīkamu ūdeni, kur atļāva pat izpeldēties. Tajā pie­krastē tad visi arī apmetās.

Trīs pečeņegi kaut kur aizauļoja zirgos, bet nākamās dienas rītā viņi atgriezās ar pārdesmit jātniekiem greznos apģērbos, zo­beniem pie sāniem.

—    Kas tie tādi? — Vāvere čukstus jautāja Siņkam.

—    Korsunieši. Romieši, kas dzīvo Korsunas zemē.

Tie ilgi apskatīja gūstekņus, gluži kā preces tirgū, strīdējās ar pečeņegiem droši vien par cenu. Te viņi dusmīgi aizgāja nostāk, te atkal pienāca klāt. Beidzot acīmredzot tomēr salīga, viņi iedeva pečeņegiem maku ar skanīgām monētām, un tie zirgos aizauļoja uz stepju klaidumu.

Grieķi atraisīja gūstekņiem virves, aplika katram ap rokām va­žas un dzina viņus tālāk gar jūras krastu.

Pilsēta, uz kuru korsunieši ap pusdienlaiku atveda gūstekņus, atradās pašā Surozas jūras malā, pie Donas ietekas. Visi nami bija mūra, tikai retumis pagadījās kleķa būdas … Ostā šūpojās daudz lielu kuģu ar nolaistām burām.

Korsunieši neļāva gūstekņiem pat atpūsties pēc smagā, stei­dzīgā gājiena. Tūdaļ noņēma no rokām smagās dzelzs važas, pielika viņiem uzraugus un pavēlēja nest no klēts piebērtus labī­bas maisus uz pamatīgu galeru ar daudziem airiem. Bet paši aiz­gāja uz kādu augstu mūra namu ostas tuvumā.

Vienubrīd, tecēdams ar maisu no klēts uz kuģi, Vāvere iz­dzirda ļaužu drūzmā bargu uzsaucienu:

—    Kur tu lien?

Atskatījies puisis ieraudzīja mazu, ņipru vīriņu, kas strostēja par kaut ko važoni, garu tēvaini.

Vāvere ievēroja vīreli un, kolīdz radās izdevība, piegāja pie viņa un pajautāja:

—    Piedod, labais cilvēk, vai tu gadījumā neesi krievs?

—    Krievs gan, — viņš moži atsaucās. — Bet kā tu šeit uz­radies?

—    Mūsējo šeit ir daudz. Pečeņegi mūs sagūstīja pie krācēm, kad bijām ceļā uz Grieķiju. Pēc tam citi viņiem atņēma mūs un pārdeva šiem te, korsuniešiem. — Vāvere pamāja ar galvu uz uzraugiem.

Tie, pamanījuši, ka gūsteknis sarunājas ar svešinieku, sirdīgi uzbrēca viņam, un Vāvere atkal aizsteidzās pēc labības.

Citreiz viņam laimējās parunāties ilgāk. Piestātnē bija atnācis kāds vecis zvejot zivis. Patiesību sakot, viņš pats nemaz nezve- joja, tās viņam ķēra divi pieradināti putni gariem knābjiem. Aiz­lido šāds zveju putns jūrā, sakampj knābī zivi, bet norīt nevar, tāpēc ka ap kaklu apsiets žņaugs, un tā viņš nes lomu savam saimniekam, bet tas atņem zivi un iesviež koka spainī.

Uzraugi tik sajūsmināti skatījās uz šiem putniem, ka pat aiz­mirsa par gūstekņiem. Bet Vāvere, izmantodams izdevību, atkal piegāja pie sava tautieša.

Šis vīrs te kalpoja par izrīkotāju tirgotājiem, kas pārvadāja savas preces pa Donu. Viņš sagādāja tiem dažādus piederumus un pārtikas krājumus ceļojumiem.

—    Vai nevar kaut kā aizbēgt no šejienes? — Vāvere jautāja, ar cerībām lūkodamies izrīkotājā.

—    Veltīga iedoma. Ja tu ietu gar Dņepru un ja nenomirtu badā, tad pečeņegi tevi sagūstītu, bet, ja tu nonāktu hozāru zemē, kristu hozāru nagos …

—    Acīmredzot man būs jānomirst gūstā … — Vāvere drūmi bilda.

Izrīkotājam laikam kļuva viņa žēl.

—    Bet tu nenokar degunu pirms laika, — viņš mēģināja mie­rināt. — Varbūt tev laimēsies — gadīsies labs saimnieks, tu pa­ziņosi savējiem, un viņi tevi izpirks, šie romieši jūs nepirka sev, bet gan tālākpārdošanai. Viņi paši jūs nedrīkst paturēt. Korsunas zemē dzīvo daudz mūsējo, un arī Kijevas tirgotāji bieži tur iegrie­žas. Ja nāktu gaismā, ka romieši sev par vergiem pietur krievus, rastos lielas nepatikšanas.

—    Kur viņi pārdod? Šeit pat?

—    Reizēm šeit, ja gadās labi pircēji, bet, ja ne, tad paslepus pārsūta uz Grieķiju, uz Cargradu.

—    Esi tik labs, dārgo cilvēk, kā savu tēvu es lūdzu tevil Pa­saki Kijevas tirgotājiem, kad satiksi viņus, ka tu esi redzējis Ku­deļas airētāju Vāveri un tas zvērējis, ja vien paliks dzīvs, cik spēdams pūlēsies, lai atgrieztos mājās… Savu tirgotāju, sak, lūdza, ja tas dabūtu zināt, kam viņu, Vāveri, pārdevuši, tad lai izpērk, pēc tam viņš atkalpos tirgotājam par visu …

—    To es apsolu, noteikti paziņošu, pat pierakstīšu sev, lai ne­aizmirstas.

Viņš izvilka no azotes gabaliņu smalka pergamenta, pamēr­cēja zoss spalvu pudelītē, kas karājās pie jostas.

—    Kā, tu teici, sauc tavu saimnieku?

—    Kudeļa.

Izrīkotājs kaut ko atzīmēja uz ādas lanckiņas.

—    Un vēl neaizmirsti pasacīt, ka gūstā kopā ar mani ir Viša- tiča Siņka un divdesmit citu airētāju — Ļitajs, Prijma, Gostens, Netreba, Nečais, Smiļko, Ļutavors . ..

—    Labi, neaizmirsīšu arī par viņiem, — pierakstīdams gūs­tekņu vārdus uz lanckiņas, izrīkotājs apsolījās.

Vāverem tikpat kā akmens novēlās no krūtīm! Ja Kudeļa zi­nās, ka viņš ir dzīvs, tad arī Jana un varbūt tēvs un māte saņems šo vēsti.

Korsunieši acīmredzams steidzās. Līdzko gūstekņi bija pār­nesuši visu labību no klēts uz galeru, uzraugi pasauca tos, kas uzturējās mūra namā. Tie tūdaļ ieradās piestātnē. Viņi lika vis­pirms gūstekņiem un uzraugiem kāpt uz kuģa, pēc tam uznāca arī paši.

Galeras augša bija pārsegta ar klāju, kurā izzāģēta plata lūka, kurai pierīkots nolaižams vāks ar rokturi. Tad nu pa šo lūku uz­raugi sagrūda nopirktos gūstekņus zem klāja.

Tur bija akla tumsa. Tikai pa bortu ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airu turekļi, mazliet ieplūda gaisma.

Drīz te nokāpa uzraugi ar lukturi. Apsēdinājuši gūstekņus uz soliem, kas bija izvietoti šķērsām kuģim, viņi tur piekala šos ne­laimīgos cilvēkus, nolika katram priekšā pa karašai, trauku ar ūdeni un atkal uzlīda augšā.

Neviens pat nepieskāris ēdienam, visi sēdēja, bēdu nomākti.

Brīdi galera pašūpojās viļņos, tad to atraisīja, lejup nokāpa uzraugs, kails līdz viducim, un pavēlēja gūstekņiem ķerties pie airiem.

Vāvere noliecās gluži pie ieroba maliņas, gribēdams pavērot, uz kuru pusi kuģis dosies. Te pēkšņi uzraugs viņam no visa spēka uzšāva ar pātagu pa muguru tā, ka palika asiņaina svītra.

Aši kuģis traucās pa jūru, bija dzirdams tikai, ka viļņi sitas pret bortiem, bet uzraugs staigāja gar airētājiem un ar pātagu skubināja, lai airē vēl naigāk.

Četras dienas viņi brauca, bez mitas pūlēdamies no agra rīta līdz vakara krēslai. No sākuma — uz dienvidiem, tad uz rietu­miem, pēc tam pagriezās uz ziemeļiem. Apbrauca Korsunas zemi.

Pienāca vakars, kuģis piestāja pie krasta, taču gūstekņi nevis tvēra ēdamo un dzeramo, bet pieplaka pie ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airi, un dzēra svaigo gaisu neatdzerdamies.

Piektās dienas pievakarē apstājās pie lielas pilsētas. Siņka to pazina, raugoties pa spraudziņu, viņš kādreiz te bijis ar savu tir­gotāju. Hersonesa, korsuniešu galvenā pilsēta.

Uz galeras palika tikai uzraugi, lai uzmanītu gūstekņus, visi izkāpa krastā.

Pilsēta bija izvietojusies uz kalna pie pašas kuģa piestātnes. No turienes bija sadzirdamas jautras čalas, dziesmas, spēlēja stabules, it kā tur svinētu kāzas.

Gūstekņi arī uzsāka dziesmu, tikai skumju, skumju.

Saļima Vāvere uz sola, saķēra galvu, un tādas bēdas sagrāba viņa sirdil Kādreiz viņš arī bijis brīvs, dzīvojis savu mīļo un dārgo cilvēku vidū, gājis, kurp vien vēlējies, darījis, ko gribējis. Turpretī tagad liktenis viņu atdzinis svešā, nezināmā zemē. Un vai kādreiz beigsies šīs briesmīgās mokas, vai arī tā nāksies nomirt?!

Nākamās dienas rīta agrumā uz kuģa saradās daudz herso- niešu. Viņi paši vien bez gūstekņu palīdzības stiepa uz krastu pilnos labības maisus.

Jūras braucienā pagāja vesela nedēļa. Uzraugs pavēlēja izcelt airus no ūdens un, kad galera apstājās, visus atbrīvoja no važām.

Gūstekņi uzkāpa augšā — saule viņus apžilbināja tik stipri, ka sāka asarot acis.

Vāvere notrausa asaru un palūkojās visapkārt, — viņu galera šūpojās plašā līcī. Visapkārt kuģu, ka biezs, nekad viņš tik pulka nebija redzējis. Ļaužu sanācis krastā vesels milzums. Pilsēta liela, izpletusies tālu uz kalna nogāzēm. Nami balti, jumti spīd un laistās kā zelts.

—    Cargrada! Cargradal — to pazīdami, sauca tie airētāji, kuri jau agrāk bijuši šeit tirgotājiem līdzi.

Sanāca visi kopā, vērīgi lūkojās uz krastu.

—    Vai tiešām Grieķija? — Vāvere negribēja ticēt.

—    Tā pati gan … — Siņka apstiprināja.

Vāverem krūtīs plauka cerība: ja krievu tirgotāji jau ieradušies šeit, varbūt laimēsies kaut kā izkļūt brīvībā. Viņš grasījās apjau­tāties Siņkam, kur un kā meklēt savējos, ja radīsies tāda iespēja. Taču uzraugs jau šmīkstināja pātagu, skubinādams kāpt laivā.

Līdzko gūstekņi bija sasēdušies, tūdaļ tiem lika airēt prom no piestātnes uz klusu atteku. Tur viņus ieslodzīja pazemes alā, kas bija izdobta klintī.

—    Kaut varētu paziņot mūsējiem, kur mēs atrodamies! — Vā­vere sacīja.

—    Kā gan tu paziņosi no šīs akmeņlauztuves?

—    Neba mūžīgi mēs šeit kvernēsim, kādreiz mūs izvedīs ārā. Tad,lūk…

—    Izvest jau izvedīs, bet uz kurieni … — Siņka, pagalam sadrūmis, nogrozīja galvu.- Vai nu atkal mūs piekals ar važām

pie galeras sola, vai arī aizsūtīs pazemē akmeņus skaldīt… Ar labu mūs neatlaidīs. Kaut gan starp romiešiem un Krievzemi no­slēgts līgums, ka gūstekņi jāatlaiž mājās, tomēr viņi mūsējos slepeni patur sev, jo godīguma viņiem tik daudz, cik aiz naga melns.

—    Es tik un tā aizmukšu uz mājām! — Vāvere apņēmīgi teica. — Lai arī kurp viņi mani aizdzītu.

—    Nu, ir jau bijuši tādi, kas aizmukuši. Varbūt tev arī izdo­sies, jo tu esi jauns un spēcīgs, nevis tāds kā es … — Siņka rūgti nopūtās. — Pat ja vēlreiz tirgotājs izpirktu mani, prieka būtu maz. Tad es viņam kļūtu vergs uz visiem laikiem. Tik vien būtu mierinājuma, ka varbūt izdotos nomirt dzimtenē, nevis svešumā …

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

Pirmais to pārtrauca Siņka. Uzlicis roku Vāverem uz pleca, viņš ieteicās:

—    Tomēr nav vērts velti gremzties, jo tautā saka: no bēdām maizi necep. Mums jādomā, kā izlauzties no šejienes. Paklau, ja kādam tomēr laimētos, tad savējos meklējiet Cargradā pie svētā Mamī baznīcas. Tur arvien apmetas mūsu tirgotāji. Romieši viņiem dod gan mitekli, gan iztiku un, kad viņi pošas atceļā, tad vēl arī buras un enkurus kuģiem.

—    Un to visu par baltu velti? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad tirgotāji ir tik nikni uz romiešiem, vienmēr šķendējas par viņiem?

—    Ehē, «par baltu velti» … Dotu gan šie, ja kņazs Oļegs ne­būtu piespiedis viņus ar varu, kad bija nonācis ar savu karadraudzi pie Cargradas. Viņi ar lielāko prieku nelaistu mūsējos tir­goties savā zemē, bet spēcina par maz. Romas ķeizari jau pus­pasaulei uzlikuši savu ķepu, bet no Krievijas baidās …

—    Bet, ja mūsu tirgotāju šobrīd nav Cargradā, kur tad meklēt glābiņu?

—    Ir bijuši gadījumi, ka dažs aizbēdzis uz Bulgāriju vai arī gaidījis tirgotājus pie Donavas ietekas jūrā. Bet tur, kā stāsta, esot grūti tikt pāri augstajiem kalniem, vajagot zināt takas. Tie kalni atrodoties uz pašas romiešu zemes robežas. Līdzko tiem pāri — tā Bulgārijā iekšā …

Korsunieši ļāva gūstekņiem atpūsties, kamēr uz plaukstām sa­dzīst airu ieberztās tulznas, tad veda viņus nezināmā virzienā pa akmeņiem bruģētu ceļu.

Pretī brauca lepnas karietes ar saules nojumēm, ka tarkšķēja vien. Visur ļaudis daudzkrāsainos apģērbos. Abpus ceļa ēkas — apstādītas zaļoksniem kokiem.

Nonāca gūstekņi pie augstas mūra sienas, vai pieciem vīriem vajadzētu citam uz cita pakāpties, lai redzētu tai pāri. Pie vār­tiem stāvēja sargi ar ķiverēm galvā, ar spožām bruņām ap krū­tīm un kājām, ar apaļiem vairogiem un garām āvām rokās.

Korsunieši kaut ko pateica sardzes vīriem, tie atvēra vārtus un ielaida gūstekņus iekšā.

Pagalms — plašs laukums, visapkārt nožogots ar mūriem. Tajā rindās sastājušies karavīri, gan jātnieki, gan kājnieki. Gar laukuma malām gari, grezni nami. Aiz ēkām kupls mežs, bet tajā spīgo kāda augstmaņa pils apaļais, apzeltītais jumols.

Atstājuši gūstekņus ar uzraugiem pagalmā, korsunieši iegāja greznajos namos. Tur viņi uzkavējās ilgi, tad atgriezās ar diviem vīriem; viens vēl bija jauns, bet ducīgs, garā, sarkanā apģērbā. Otrs — nevarīgs večuks šķībiem pleciem, šaurās svītrainās biksēs un baltā kreklā.

Ducīgais piegāja pie gūstekņiem un, valdonīgi pārlaidis tiem niknu skatienu, sāka izraudzīties. Pret kuru viņš pastiepa gredze­noto pirkstu, tam večuks piesūcās kā ērce: aptaustīja no visām pusēm, spaidīja roku un kāju muskuļus, lika atvērt muti, apskatīja zobus, pagrūda uz priekšu, lai paietas, un visubeidzot kaut ko sa­cīja ducīgajam. Bet tas klusēdams pamāja ar galvu, un tad gūs­teknis tika aizvests savrup.

Visilgāk apskatīja Vāveri. Viņam lika pacelt lielu akmeni, skriet pa pagalmu, ko kājas nes. Pat ducīgais pats savām rokām aptaustīja viņu.

Kad visi gūstekņi bija izšķiroti, korsunieši ar drukno vīru aiz­gāja uz vienu grezno namu, bet večuks Vāveri ieveda citā.

Vāvere skatās — istaba gaiša, glīti iekārtota, bet tukša. Tikai akmens galds uz nagainām ķepām stāv kā zvērs pašā vidū un sols tam blakus. Kaktā uz zeltaina audekla uzgleznots vīrs ar lie­lām acīm un bārdiņu. Nu gluži kā dzīvs! Vienu roku viņš pie­spiedis pie krūtīm, trīs pirksti salikti vienkop, bet otrā rokā tur baltu dvieli, un uz šī dvieļa kaut kas uzrakstīts ar melnu krāsu. Gleznas priekšā stikla trauciņā deg uguntiņa.

Večuks apsēdās uz sola un sāka laipni kaut ko runāt. Taču Vāvere nekā nevarēja saprast, tikai blisināja acis. Bet, kad ve­čuks pasacīja vārdu «krievs», puisis gandrīz salēcās, izdzirdējis dzimto valodu.

—    Jā gan, esmu krievs, — viņš apliecināja. — No drevļanu cilts.

Vecis pasmaidīja un nu jau turpināja runāt krieviski. Viņš iz­prašņāja, kas ir Vāvere, kur dzīvojis, ar ko nodarbojies, kā no­nācis gūstā.

Vāvere k|uva priecīgs, visu pastāstīja: gan par tēva mājām, gan par braucienu pa Dņepru, gan par pečeņegiem un ceļojumu pār jūru — it neko neslēpa. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās, tikai reizumis pavaicāja par kādu sīkumu.

Kad Vāvere bija beidzis savu stāstījumu, vecis uzreiz kaut kā saīga un skarbi sacīja:

—    Tagad paklausies, ko es tev teikšu. Iegaumē labi: tu esi vergs, pārdots cilvēks. Tev vairs nav nedz dzimtas, nedz tēvze­mes, nav pat sava vārda. No šīs dienas par tavu dzīvību un nāvi var lemt vienīgi tavs īpašnieks. Ja viņš gribēs, nosūtīs tevi no rīta līdz vēlai naktij skaldīt akmeņus, tik cietus kā dzelzs. Un uzraugi tevi šaustīs pātagām, pat aizmirsīsi miegu un atpūtu. Un tā paies viss mūžs, līdz tu pakritīsi miris pie tiem akmeņiem …

Vāverem salti drebuļi skrēja pār kauliem. Cik drausmi vārdi, bet veča balss dzēlās sirdī kā asi dzeloņi.

Taču večuks, plēsonīgi pažņaudzījis pirkstus, kā zostēviņš pa­stiepa pret Vāveri galvu un turpināja baidīt:

—    Pazemē vēl ir arī tādas raktuves, kas dziļākas par visdzi­ļāko aku. īpašnieks arī uz turieni var nosūtīt tevi. Tur, pieķēdēts pie bluķa, tu atskaldīsi un tupus rāpus vilksi prom smagu rūdu. Karsti sviedri tev līs aumaļām, bet ledainās lāses no griestiem tevi stindzinās. Acis kļūs aklas tumsā, mitrums saēdīs miesu. Un nekad neviens vairs neizvedīs tevi no pazemes, nekad vairs, pat mirušu tevi neapspīdēs jaukā saule.

Vāverem pat elpa aizrāvās, brīdi šķita, ka šī briesmīgā zeme gāžas uz viņa pleciem.

Večuks pablenza uz jauno puisi un apmierināts pasmaidīja par viņa izbīli, tad sacīja mazliet laipnāk:

—    Ja tu uzticīgi kalposi savam pavēlniekam, ja būsi ar mieru dzīvību atdot, izpildot viņa pavēles, tad viņš var dāvāt tev ār­kārtīgu žēlastību: dot tev ēdienus un dzērienus, kādus nav baudī­juši pat tavas zemes kņazi. Viņa gaišība, paša dieva izredzētais, cildenais romiešu vasilevs[13], — vecis svinīgi teica, piecēlies no sola, — pieņems tevi par savu karavīru … Tagad atbildi, ko tu sev izvēlies?

Vāvere ilgi domāja, tad sacīja:

—    Es kalpošu valdniekam viņa karapulkā …

Vecis cieši paskatījās viņam acīs, droši vien lai pārliecinātos, vai viņš to saka ar patiesu apņēmību, pēc tam skaļi sasita plaukstas.

Tūdaļ iesteidzās apkalpotājs. Večuks viņam kaut ko pasacīja. Tas paņēma Vāveri aiz rokas un aizveda viņu uz pirti, kur bija silts ūdens.

Kamēr Vāvere mazgājās, apkalpotājs atnesa viņam jaunu kara­vīra tērpu un vieglas sandales. Kaut gan šis apģērbs un apavi jaunajam puisim bija par maziem, tomēr apkalpotājs tikai rokas vien noplātīja, sak: lielāku nav.

Vāvere vēlējās paturēt sev Janas dāvāto kreklu. Taču apkal­potājs nikni uzbrēca viņam, izrāva to no rokām un iemeta krāsnī.

Pēc tam izveda puisi pagalmā.

Gūstekņu tur vairs nebija.

Večuks tuvumā pastaigājās šurpu un turpu. Paskatījies uz Vā­veri, viņš apmierināts pasmaidīja.

—    O-o, kāds tu esi! … Tiesa gan, apģērbs par mazu. Ko, vai lielāku nevarēja sameklēt?

—    Nē, nebija, — Vāvere apliecināja, pamādams ar galvu.

—    Protams, līdz šim romiešiem nav bijuši tik pamatīga auguma karavīri. Nekas, es likšu lai viņi tev pašuj pēc mēra. Nu tagad ej pie saviem jaunajiem draugiem. — Vecis norādīja uz garu jo garu pili. — Sākot ar rītdienu, tev jāiet kopā ar viņiem uz apmā­cībām, lai tu kļūtu īsts dižā vasileva karavīrs.

Vāvere aizgāja uz turieni, atvēra durvis un apstājās uz sliek­šņa: plašā istaba bija stāvgrūdām pilna ar karavīriem. Tie, pama­nījuši viņu, sāka aurot un svilpt, un smieties kā prātā jukuši.

Pēc tam ielenca viņu kā nezin kādu brīnumu, cits iebelza pa muguru, cits glāstīja galvu, bet cits raustīja aiz stērbelēm.

Vāvere stāvēja apjucis un rāms, nezinādams, ko viņam darīt.

Bet tad pie viņa pienāca spēcīgs puisietis, apaudzis ar matiem un bārdu vai līdz acīm, gluži kā pats nelabais, iesita ar dūri Vā­verem pa krūtīm un mazliet atkāpās.

«Par ko tā?» Vāvere sašutis paraudzījās uz karavīriem.

Taču tie skaļi smējās, sastājās aplī, atstādami Vāveri aci pret aci ar bārdaini.

«O, cik viņi nekrietni,» nodomāja jaunais puisis, pārlaizdams apkārtējiem skumju skatu.

Bārdainis ierāva galvu plecos, sakoda žokļus un sāka lēkāt Vāveres priekšā: hop, hop, hop … Vienlaicīgi viņš vicināja dū­res, kā izaicinādams uz kaušanos. Brītiņu pavicinājis, viņš pielēca tuvāk un gribēja atkal iegāzt pa krūtīm.

Vāvere sakampa viņu aiz rokām, spēcīgi sažņaudza tās, kā dažkārt mājās bija darījis ar kaušļiem. Taču bārdainis izrāvās un iebelza Vāverem no visa spēka.

Karavīri smējās vēl negantāk.

Vāvere sadusmojās un savukārt deva pretī bārdainim, atsviez- dams to nost kā pupu kūli. Tas tik tikko noturējās kājās. Pēc tam uzbrucējs varbūt liktos mierā, bet karavīri sāka viņu un Vāveri no mugurpuses grūstīt, uzmudinādami cīņai.

Noskaitās Vāvere, apsviedās kā ritenis un nu tikai zvetēja kat­ram, kas gadījās pa sitienam. Pēc tam viņš izlauzās no apļa, sa­grāba solu un atvēzējās ar to. Visi kautiņa cēlēji pārbijās un spruka ārā pa durvīm.

Attapies Vāvere pameta skadru aci visapkārt. Viņš viens pats stāv pils dižistabas vidū, bet no karavīriem ne vēsts. Paskatījās uz durvīm, bet tur ducīgais vīrs smej pilnā kaklā. Arī večuks smieklos rāda savus robu robiem izlūzušos zobus.

«Nu man ir beigas!» Vāverem auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.

Viņš nolaida zemē solu un zemu nokāra galvu.

Ducīgais pienāca klāt, atzinīgi papliķēja Vāverem pa muguru un bāza viņam saujā sudraba monētu.

Vāvere stāvēja kā pārakmeņojies.

— Ņem taču! — večuks viņu mudināja. — Tev dod dzeram­naudu par drošsirdību.

«Ak tā!»

Saskrēja iekšā karavīri. Ducīgais viņiem kaut ko pateica, pa­mādams ar galvu uz Vāveri, un devās ar večuku uz izeju.

Līdzko durvis aizvērās, puiši no jauna ielenca Vāveri, bet tagad jau smaidīgi un laipni, it kā nupat vēl starp viņiem nebūtu bijis ķīviņš.

Bārdainis draudzīgi apskāva jauno spēkavīru ap pleciem, pa­mezdams zīmīgu skatu uz monētu.

Vāvere saprata šo mājienu un atdeva naudas gabalu bār­dainim.

Karavīri satvēra Vāveri aiz rokām un kājām — un nu tikai sviest gaisā!

Nebija viegli Vāverem apgūt kara māku. Kaut gan mājās viņš reti kuram netika līdzi veiklībā zvēru medībās, tomēr šeit pie­veikt cilvēku, cīnoties ar viņu uz dzīvību vai nāvi, lai arī nevis īstenībā, bet nosacīti, bija daudz grūtāk. Neprata viņš nedz zirgu labi vadīt, nedz ar šķēpu un pīķi rīkoties tik viegli kā rota­ļājoties, nedz ar vairogu aizsargāties pret uzbrukumu.

Kad vakarā puisis pārnāca no apmācībām, visi kauli sāpēja, garšīgu ēdienu negribējās ne mutē ņemt. Viņš pārguris atkrita uz lāvas, gribējās gulēt un necelties, taču nē, līdzko ārā svīda gaisma, bija jāsteidzas uz stalli, lai padzirdītu, pabarotu un notī­rītu zirgu, jāmanās arī sevi savest kārtībā. Vāvere pūlējās cik spēdams, lai viņu no jauna neiekaltu važās.

Priekšniecība, to redzēdama, paslavēja viņu, reizēm pat at­meta dzeramnaudu. Taču viņš vienmēr to atdeva kopīgai priecai, lai nemodinātu biedros skaudību un nezaudētu viņu sirsnību.

No sākuma Vāveri apmācīja melnīgsnējs bulgārs, kas arī tur dienēja un labi runāja grieķiski. Apmācīja bulgāru valodā, kuru Vāvere saprata.

Kad puisis jau bija pārvarējis grūtības, iemācījies visus kara- mākslas paņēmienus, viņam patiešām tie k|uva par rotāju.

Karavīru sacīkstēs viņš pastāvīgi uzvarēja savus sāncenšus. Tad vecākie sāka viņu vest sev līdzi arī sardzē. Nostādīja pie kādas pils vai pie galminieku namu vārtiem — stāvi, turi acis vaļā un neaizmirsti atdot godu, kam pienākas.

Nemaz nebija grūti tais sardzēs, vienīgā bēda, ka dienas vidū mocīja briesmīgs karstums smagajā kaujas tērpā.

Tomēr tas viss bija nieks. Vāveri daudz vairāk nomāca kas cits: domas par nokļūšanu mājās nedeva miera. Viņš gan cerēja, ka sastaps tirgotājus un tie viņu atbrīvos. Bet kas to deva, kā tu viņus sastapsi, ja sēdi šajās mūra pils sienās. Neviens tevi nelaiž aiz vārtiem.

Turklāt večuks viņu neaizmirst, bieži apmeklē un allaž taujā, vai viņam šeit patīk, vai viņš neilgojas pēc dzimtās puses, ar šādām sarunām vēl dziļāk urdīdams dvēseles brūces.

Tomēr Vāvere neliek neko manīt.

—    Man nav par ko bēdāties! — viņš saka.

Un vecis ir ļoti apmierināts ar atbildi.

—    Tā, tā, nava gan, nava … — viņš tarkšķ vienā gabalā. — Tur tikai purvi un meži, ļaudis dzīvo piekvēpušos mitekļos kā zvēri. Vai maz iespējams salīdzināt tās būdas ar šīm romiešu pilīm?…

Citreiz viņš atnāca jautrs un pļāpīgs, uzmeta pētīgu skatienu Vāverem un bilda:

—    Tu tikai uzticīgi kalpo ķeizaram, jo nav nekur lielākas lai­mes kā viņa zemē. Lai arī cik labi man klājās Kijevā, es tomēr ar prieku pārnācu uz šejieni.

—    Vai jūs esat no Kijevas, krievs? — Vāvere pat salēcās.

—     Nē, nevis krievs, es esmu varjags. Mans tēvs kādreiz senās dienās bija ar kuģi atbraucis no tālajiem ziemeļiem uz Kijevu, sa­līdzis karadraudzē pie Oļega — cerējis kļūt par varenu vikingu. Arī mani maziņu paņēmis sev līdzi. Kad es vēl nemācēju kājām staigāt, tēvs bija nolicis manā tuvumā daudz visādu rotaļlietiņu un arī šķēpu. Tad es uz rotaļlietām neesot pat paskatījies, bet tūliņ paķēris rokā šķēpu … Vispirms, kad biju uzaudzis liels, es dienēju pie Kijevas kņaza. Taču vēlāk dabūju zināt, ka romiešu

ķeizars maksā vairāk par dienestu, tālab es reiz ar tirgotājiem at­braucu uz Cargradu un pārbēgu pie viņa. Un, kā redzi, neno­žēloju.

—    Vai jūs nemaz nealkstat redzēt dzimto zemi, savas mājas?

—    Dzimtā zeme un savas mājas, brašo zēn, cilvēkam ir tur, kur viņam labāk klājas. Nē, it nekas ne uz kurieni mani nevilina no šejienes.

—    Mani arī, — Vāvere izvairīgi sacīja. — Varbūt vienīgi pa­skatīties.

—    Veltīgi gan — kad tu šeit pieradīsi, tad arī paskatīties vairs negribēsies.

Pagāja vasara. Pienāca savāda ziema. Uzkrīt mazītiņš snie- dziņš un tūdaļ nokūst. Koki kuplo kā vasarā, lapām nenobirstot, zāle zaļo, ziedi plaukst.

Taču tas viss neiepriecina Vāveri, tikai modina smagas skum­jas. Viņš atceras savas dzimtās puses ziemu …

… Viņš vēl ir mazs puisēns. Arā sasnidzis sniegs, vējš brāzmo aiz durvīm. Tēvs, ieziedis zābakus ar lāča taukiem, paņem luģes un aiziet medībās. Māte apkopj lopus. Tikmēr viņi abi ar vectēvu sēž istabā pie karstas cepļa uguns vai arī pārmaiņus maļ graudus ar mazām akmens dzirnām. Mīksti rudzu milti pamazām birst koka bļodiņā, izplatīdami istabā tīkamu smaržu.

Pavasarī un vasarā dažkārt viņu pat sauktin nevar iesaukt dū­mainajā istabiņā. No rīta līdz vakaram viņš skraida ar tādiem pašiem knauķiem kā pats gar upi, pa pļavām un biezokņiem, ka­mēr no Teterevas sāk celties palsa migla, bet mežā sabiezēt dziļa iumsa. Vienīgi, ja izsalkuma dēļ viņš ieskrien uz brīsniņu, paķer maizes donu un atkal laižas prom, ko kājas nes. Vai arī, kad uz­nāk pērkona negaiss, tad cik vien iespējams ātri viņš drāžas uz mājām — vajag taču kaut kur patverties!

Izpriecu tai laikā zēnam bija, cik uziet. Te viņš joņo apkārt vai šūpojas šūpolēs, te kāpj kokos un izvanda putnu pērkļus, te zvejo zivis, te sit nost čūskas, vaf arī vēro, kā bites ievāc savas nodevas no ziediem. Dažkārt viņš pat gribēdams nespēj rimties uz vietas.

Toties tagad, ziemā, puisēns dabū līdz apnikumam izsēdēties istabā.

Viņam ir skumji bez draugiem, bez spožās saules, dzidrās de­bess, zaļajām pļavām. Vienīgais iepriecinājums — vectēva stāsti. Viņš jau ir izstāstījis gan par lāčiem, gan mājas gariem, gan par bargo dievu Pērkonu, kas no debesīm uz zemi sviež ugunīgas bultas.

Nupat vectēvs stāsta arī par dievieti Djudu'.

«Pavei, kad putni aizlaižas uz siltajām zemēm,» viņš palēnām iesāk, piemezdarris ugunī malkas šķilu, «un kokiem nobirst lapas, tad viņa, apvilkusies lāčādas kažoku, atbrauc līdzi Salavecim pie mums ar losām ķēvēm. Viņa ceļ sev ledus tiltus pāri upēm un ezeriem, pārklāj zemi ar sniegu. Pēc tam izlaiž no maišeļa savus nešķīstos garus, puteņus un viesuļus, un tie blandās ap mājām, klaudzina pie durvīm, auļo pa jumtu, modinādami cilvēkus, lai tie drīzāk kurina uguni. Bet tad kā plēsti aizjož uz klaju lauku un tur draiskojas savā vaļā. Turpretī pati dieviete klīst pa mežu, bār­stīdama no piedurknēm sarmu uz koku zariem . . .»

«Vai vadātājs viņai nestājas ceļā?» Vāvere brīnās, pārstājis griezt dzirnakmeni.

«Kas vadātājam par daļu! Viņš jau rudenī ieveļas zemes klēpī un tur guļ.»

Puisēns, aizmirsis, ka viņam jāmaļ milti, iegrimst domās un ilgi sēž kā sastindzis. Bet vecis tikmēr jau ir iemidzis.

«Vai tas tiesa, vecotēv, ka mežā nedrīkst svilpot?»

«Ko tu saki?» Vectēvs uzmostas un pagriež ausi pret mazdēlu.

«Vai tiesa, es vaicāju, ka mežā nedrīkst svilpot?»

«Nuka, nuka, tiesa gan. Ja tu pamodināsi vadātāju no miega, viņš var sadusmoties un sagādāt nelaimi: vai nu iemānīs tevi meža biezoknī un nomušīs ar kutināšanu, vai arī ievedīs akacī.»

Un vectēvs jau turpina stāstīt, it kā nupat nebūtu bijis iesnaudies:

«Vadātājs allaž ir laipns, ja viņu aplam netraucē. Tad viņš ij zvērus padzen medniekiem pretī, ij bitēm liek smaržīgu medu vākt dorēs; meža gars spēj cilvēkam atņemt arī slimību. Tikai

viņš ir gaužām kārs uz dāvanām. Vienreiz es aizgāju medībās, noliku viņam uz celma maizes riecienu, apkaisītu ar sāli. Nepa­spēju pat necik tālu atiet nost, kad jau dzirdu — krūmi vien žvīkst aiz manis, sausi zariņi brīkšķ. .Tur viņš, viltnieks, jau zagās pie celmal Nogaidīju mazu brīsniņu, tad atgriezos atpakaļ — no rieciena vairs ne ziņas, ne miņas.»

«Kāpēc jūs nenolūrējāt, kāds tas vadātājs izskatās?»

«O nē, to nedrīkst darīt, meža gariem nepatīk, ka viņus kāds novēro.»

«Bet vai laumiņas ir viņa meitas?» puisēns jautā.

«Jā, gan meitas, gan sievas. Cilvēki tās ir redzējuši. Laumiņas allaž šūpojas uz zariem, sukā savus garos matus un starp kokiem izkarina sidraba pavedienus. Vai esi redzējis, kā lido šie baltie pavedieni? Raug, še, kad viņas pašas iet gulēt ziemas miegu, tad tos palaiž vējā …»

Vāvere klausās, elpu aizturēdams. Bet sniegputenis grabina un grabina pie durvīm, dvesdams aukstumu un pastāvīgi atgādinā­dams, ka jāuztur uguns.

Zēns izraugās no kaudzītes dažas prāvas, sausas bērza paga­les, uzmanīgi, lai neapdedzinātu rokas, ieliek malku ugunī un at­kal taujā vectēvam:

«Vai nāras ir laumiņām māsas?»

«Nē, viņas nav māsas. Viņas ir slīkones. Kura meitene no­slīkst, tā kļūst par nāru.»

«Vai viņas dzīvo ūdenī?»

«Kā tad citādi. Pa ziemu, tāpat kā laumiņas, guļ, bet pava­sara un vasaras naktīs, kad spīd mēness, tās iznāk krastā, iet dažādās rotaļās un dzied. No kurienes, pēc tavām domām, rodas tās dziesmas un dejas, kuras mūsu meičas un puiši dzied un dejo? No nārām un laumām. Viņi tās aizgūst no meža un ūdeņu mei­tenēm. Paslepus noklausās, noskatās un liek aiz auss.»

«Un viņi nebaidās?»

«No kā nebaidās?»

«Noklausīties un noskatīties?»

«Bez šaubām, baidās, jo nāras, kolīdz pamana kādu, tūliņ ievilina, iemāna pie sevis un nokutina. Sensenos laikos, kā stāsta, tās ievilinājušas vienu meiteni arī no mūsu ciemata. Viņa, tā mei-

fene, pārlieku iemīlējusi nāru dziesmas un bieži gājusi naktī uz lielo mežezeru tās klausīties. Bet tur bijis un arī tagadīt ir daudz nāru. Tad nu vienreiz tās paslepus sagaidījušas viņu, saķērušas un nu tikai kutināt. Ja vēl brīsniņu ilgāk, tad būtu pagalam nokuti- nājušas. Taču, par laimi, meitenes smieklus padzirdējis ūdens gars un izniris no ezera, lai paraudzītos, ko tur nāras kutina. Piegājis klāt, paskatījies uz viņu un palicis stāvam kā zemē iemiets, jo meitene bijusi bezgala skaista, nekad viņš vēl nebija redzējis tādu daiļavu. Tad nu viņš patriecis nāras un sacījis: «Nāc, meitenīt, manā ūdens valstībā. Būsi mana pirmā sieva.» Bet viņa klusējusi. Kur gan tas dzirdēts — iziet tautās pie tik ērmīga, briesmīga veča, kāds ir ūdens gars! Un vēl tādai skaistulei! «Nepretojies,» tas lūdzies, «jebšu, ja tu negribēsi, tad tev tūdaļ būs beigas — manas ūdensmeitas nokutinās tevi līdz nāvei.» Ko citu varēja da­rīt nabadzīte — bija ar mieru. Ūdens gars paņēma viņu sev līdzi, parādīja savu valstību, zemūdens pili un neskaitāmus dārgumus. «Visa šī bagātība,» viņš sacījis, «tagad pieder mums abiem.» Skaistule varētu visu mūžu tur dzīvot greznībā un labklājībā, bet nē, tūliņ sākusi skumt un bēdāties. Gan ūdens gars pūlējies pie­glaimoties viņai, nesis visādas dāvanas, cik spēdams manījies uz­jautrināt, taču nekas nelīdzējis. Daiļava bēdājusies vienā gabalā, nedz glāstu no viņas, nedz laipnu vārdu. «Kāpēc tu tāda?» viņš sācis prašņāt. «Kā tev trūkst? Vai tevi kāds ir apvainojis, jeb vai kāda kaite piemetusies?» — «Neviens nav mani apvainojis, un nekādas kaites man nav,» meitene atbildējusi. «Es šeit garlaikojos. Gribu tikt mājās.» Ūdens gars noskaities: «Vai tev mājās labāk nekā pie manis? Tur jāstrādā smags darbs, ne maizes, ne aizdara, turpretī šeit, paskat, kādā krāšņumā tu dzīvo!» — «Tas tiesa,» meitene atbildējusi, «labi ir šeit, ļoti labi, tomēr ne tā kā mājās. Esi tik laipns un palaid mani pie mīļās māmiņas un tēva, pie brā­līšiem un māsiņām, pie manām draudzenēm.» Ilgi ūdens gars ne­atlaida meiteni, cerēja, ka viņa ar laiku pieradīs pie viņa valstī­bas. Taču nē, pagājusi diena pēc dienas, bet meitene arvien vai­rāk bēdājusies, izdilusi vāja. Ūdensvīram kļuvis žēl skaistules, jo bijis gaužām iemīlējis viņu, tālab kādā naktī izvedis meiteni krastā un sacījis: «Nu tad ej, mana drostaliņ, pie mīļās māmiņas un tēva, pie brālīšiem un māsiņām, pie savām draudzenēm. Pa­

dzīvo pie viņiem un atkal atgriezies pie manis. Es gaidīšu.» Kopš tā brīža pagājuši daudz gadu. Skaistule jau sen kļuvusi veca un nomirusi, bet ūdens gars vēl šobaltdien viņu gaida. Arvien vēl cer, ka meitene atgriezīsies. Tikai reizumis viņu pārņem negants satraukums no sāpīgajām ilgām. Tad, lai drīzāk atvilinātu skais­tuli pie sevis, viņš sakuļ ezeru bangās, piegrābj pilnu riekšu ar visādiem saviem dārgumiem un pasviež uz augšu, bet viļņi tos iz­nes krastā. Taču daiļava nenāk tos uzlasīt. Naktī tos uzlasa nāras. Viņas nez kāpēc nepievāc vienīgi ugunīgo dzintaru. Tas tiek ļaudīm. Vai atceries, kādreiz arī mēs ar tevi atradām tur, pie ezera, dažus akmentiņus, pret kuriem no tirgotāja iemainījām vai desmit bultu?»

«Atceros,» Vāvere pamāj ar galvu.

Cik daudz savā ilgajā mūžā pārdzīvojis un pieredzējis vec­tēvs! Taču kādreiz viņš bijis tik spēcīgs un drošsirdīgs! Pat ja gadījies sastapt lāci, arī no tā nebaidījies, stājies tam pretī krūti pret krūti. Bijis Oļega karadraudzē, cīnījies par Cargradu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka vectēvam nekad netrūka ko stāstīt, bet Vāverem allaž patika klausīties.

Tikai vienu ziemu puisēnam prāts nenesās uz vectēva nostās­tiem — viņš smagi saslima. Gulēja apsegts ar kažoku, klepus viņu smacēja, aukstums saldēja.

Atveda pie viņa pūšļotāju, tas ilgi kaut ko murmināja, nolie­cies pār slimnieku, deva dzert avota ūdeni, kas bija nostādināts uz dažādiem augiem, kūpināja smārdīgus dūmus, no kuriem Vā­vere pusi dienas šķaudīja, pēc tam pūšļotājs apgalvoja, ka Mo­rēna uzsūtījusi viņam ļauno garu: nepieciešams, sacīja, apziest puisēnu no galvas līdz kāju pēdām ar krējumu un likt, lai suns vai kaķis nolaiza, lai tie līdz ar krējumu apēstu arī ļauno garu.

Vēl tagad Vāverem šermuļi skrej pār muguru, atceroties, kā toreiz viņa augumu laizīja suns.

Laikam taču tas bija aprijis ļauno garu, jo pēc tam Vāvere tiešām sāka atspirgt.

Tomēr Morāna acīmredzot bija gaužām apvainojusies, jo arī vēlāk neatkāpās no viņiem; drīz vien aizsauca vectēvu pie sevis. Un ko tikai ļautiņi nedarīja ar viņu: gan apkūpināja, purpinādami: «Vācies prom, slimība, no mājas ar dūmiem, no sētas ar vēju,» —

gan nesa pār degošu ugunskuru un zibeņa pāršķeltu koka stum­bru, lika dzert dieviem ziedotu dzīvnieku asinis — nekas nelī­dzēja …

Vectēva miesas sadedzināja uz sārta, lai šķīstītu no visa ļauna. Savāca pelnus podā un apraka birztalā pirms saulrieta, lai ne­laiķa dvēsele neaizmaldītos nakts tumsā.

Tagad vectēvs jau dzīvo zaļajā līcī, kur puķes nemūžam ne­novīst un putni dzied vienā dziedāšanā.

Mājās viņš ierodas tikai vienreiz gadā, kad ļaudis piemin mi­rušos. Un tad arī viņš nav redzams. Māte tajā dienā allaž no rīta izkurināja pirti, pakarināja tur uz vadža tīru dvieli, nolika visādus ēdienus. Pēc tam atvēra durvis un lūdza visus senčus mazgāties un cienāties.

Vāverem ārkārtīgi gribējās redzēt vectēvu, bet nedz māte, nedz tēvs negāja skatīties, un puisēnu nelaida tur ne tuvumā. Tikai nākamajā dienā viņi iegāja pirtī un meklēja pelnos pēdas, ko tur ieminuši senči. Māte ikreiz tās uzgāja un rādīja puisēnam, taču tās nemaz nebija līdzīgas cilvēku pēdām. Reiz Vāvere pa­manīja suni ietekām pirtī. Vēlāk māte rādīja tā pēdas un sacīja, ka tās esot vectēva …

… Kā gan tagad tēvs un māte tur dzīvo bez viņa, Vāveres? Varbūt badā nenomirs, jo kaimiņi viņiem palīdzēs, bet, ja šoziem tjūns nedabūs nodevas, no verdzības jūga viņiem neizbēgt.

Kudeļa, kas zin, jau sen ir atgriezies Kijevā. Un Putjata arī, jo viņam droši vien laimējies izglābties — nebija taču kritis gūstā. Bet varbūt aizgājis bojā?

Kad Jana uzzinās, ka tirgotājs pārradies mājās, viņa tūdaļ aiz­skries pie tā. Cerēs tur ieraudzīt viņu, Vāveri, un neieraudzīs …

Kaut vismaz tas izrīkotājs, kas darbojas pie Donas upes, pa­dotu ziņu uz Kijevu, ka viņš ir sveiks un vesels, tikai nelaimes piemeklēts. Tad varbūt Jana arī gaidītu. Pretējā gadījumā viņa pa- bēdāsies, pabēdāsies un aizmirsīs …

Līdzko Vāvere paliek viens, tūdaļ viņam uzmācas smeldzīgas skumjas, visādas domas nāk un iet cita pēc citas, un nav tām nedz gala, nedz malas.

Citkārt pēkšņi viņam uzvēdījas dzimtās mājas siltums, nāsīs iesitas rudzu maizes smarža. Vai arī viņš sadzird meža šalkas.

Turklāt tik skaidri un precīzi, ka šajās šalkās var atšķirt gan ozolu vareno dūkoņu, gan liepu maigo sanu, gan bezgala jaukos kalna k|avu švīkstus un liegos ošu zumzus.

Un tomēr varjagam taisnība: Vāverem arī posta daudz nācies pieredzēt mājās. Bija vasaras, kad nedz druvas devušas ražu, nedz meži medījumus. Tad cilvēki ēda bērzu gremzdotās mizas un dažādu zāli, lai kaut kā izdzīvotu. Un kur tad vēl slimības, ko ciematam uzsūtīja ļaunie gari… Vai maz iespējams salīdzināt Vāveres pašreizējo dzīvi ar agrāko? Tagad dienesta pienākumi ir viegli, ēdiens sātīgs, guļvieta tīra un apģērbs glīts. Tikai nezin kāpēc tā iznāk, ka visi šie labumi svešumā viņam ir tikpat netī­kami, cik netīkama bija greznības pilnā dzīve zemūdens valstībā tai skaistajai meitenei, par kuru stāstīja vectēvs.

Vāvere gan skumst un bēdājas, tomēr degunu nenokar. Die­nestu pilda, kā pienākas. Kaut arī zina: cerēt, ka šādā veidā viņš varētu izpelnīties brīvību, ir tas pats, kas cerēt, ka pūcei aste uz­ziedēs.

Nē, Vāverem ir cits nodoms. Viņš grib iegūt ķeizara ierēdņu un karavīru uzticību, lai tie nebaidītos viņu izlaist aiz cietokšņa mūriem. Puisis ir pārliecināts, ka reiz viņš satiks krievu tirgotājus vai vismaz paziņos viņiem par sevi. Tad, cerams, tirgotāji viņu ne­atstās šeit. Bet varbūt viņam pašam izdosies aizmukt. Arī vienu otru naudas ripiņu viņš ir paslēpis no dienesta biedriem, iešūdams jostā, — gan noderēs.

Pienāca kaut kādi svētki.

Plašā zāļainā laukumā, ko grieķi sauca par hipodromu, tika sa­rīkotas dažādas karaspēles. Meta šķēpus mērķī, cīkstējās, sacen­tās augstlēkšanā, skriešanā, jāšanā. Ļaudis ar gavilēm sagaidīja uzvarētājus, apmētāja ziediem un apdāvināja viņus.

Vāvere arī piedalījās šajās karaspēlēs. Lai gan skriešanā dažs viņu apsteidza un dažs arī augstlēkšanā pārspēja, toties cīkstēša­nās mākā neviens nebija pārāks par viņu un arī šķēpu neviens ne- aizmeta tālāk. Kad Vāvere meta šķēpu pret biezu dēli, uz kura bija uzzīmēta ripa, tas pašā ripas vidū izurbās cauri.

Sacensību rīkotāji lika viņam vēlreiz mēģināt. Un atkal viņš trāpīja tajā pašā vietā.

Visi aiz sajūsmas auroja kā negudri.

Pēc šīs veiksmes augstmaņi jo vairāk uzticējās Vāverem. Pa­gāja kāds laiciņš, un viņu sūtīja apsargāt ķeizara mītni.

Tad, lūk, Vāvere nonāca gandrīz īstā pasakā.

Šīs pilis bija dižas un augstas. Ja gribēja saskatīt jumtu, vaja­dzēja galvu atgāzt un ķiveri pieturēt, lai nenokrīt. Logu daudz, un tiem visiem nezin kāpēc priekšā dzelzs stieņi. Droši vien tāpēc, lai neviens neielīstu pa logiem iekšā. Sienas apgleznotas ar ro­miešu dieviem un svētajiem. Tur bija gan bārdaini vīrieši, gan sē­rīgas sievietes ar mazuļiem uz rokām, gan tukli bērneļi ar putnu spārniem. Katram ap galvu mirdz aplis kā zeltaina saule. Pagalmā starp ēkām plati celiņi izklāti daudzkrāsainiem akmeņiem — gluži kā ar paklājiem, — pat bail soli spert uz tiem; zeļ puķes un ne­parasti koki, strūklakas no zvēru rīklēm šļāc varenas ūdens šaltis vai līdz mākoņiem.

Tur Vāvere pirmo reizi redzēja arī pašu romiešu valdnieku — ķeizaru Romānu[14].

Gadījās, ka tobrīd brašais puisis stāvēja sardzē pie pils, kurā dzīvoja ķeizars. Vecākie komandieri atveda gvardus1 , nostādīja viņus divās rindās iepretī galvenajai ieejai. Saskrēja arī ķeizara kalpi, un atklimta vecais varjags.

Drīz vien atvērās sudrabkaltās durvis. Gvardi tūdaļ izslējās un sastinga kā koka dievi. Tāpat augstmaņi un karakalpi palika ne­kustīgi stāvam kā stabi.

Vāvere saprata: gaida ķeizaru.

Puisis domāja, ka ieraudzīs pašu Pērkondievu, bet iznāca ne­izskatīgs vīrelis garā purpura apmetnī. Galvā apaļa zeltīta ce­purīte, kājās ziediem un krustiem izšūdinātas kurpes.

Sardzes karavīri stāvēja kā sastinguši, bet visi augstmaņi un līdz ar viņiem vecais varjags nometās ceļos. Neviens nebilda ne pušplēsta vārda, vienīgi bija dzirdami ķeizara apmetņa čauksti un apavu zoļu švīksti uz akmens klona.

Vārgs un drūms, nepaskatīdamies ne uz vienu, ķeizars iegāja dārzā. Pēc tam viņam sekoja arī miesassargi.

Vāvere savām acīm nespēja ticēt — kāpēc valdniekam, kas dzīvo tādā slavā un cieņā, jābūt tik īgnam?…

Romiešiem gaužām patika izklaidēties ar dažādām spēlēm, bet jo sevišķi viņus aizrāva sacīkstes braukšanā ar viegliem kaujas ratiem, kuras bieži notika hipodromā, netālu no Lielās pils.

Cargradā bija kādas četras bagāto pilsētnieku apvienības, kas deva sacīkstēm zirgus un braucējus. Tām visām bija savi staļļi, savi ietekmīgi aizstāvji un savi piekritēji, tāpat arī savi īpaši no­saukumi. Apvienībām nosaukumus deva saskaņā ar viņu kaujas ratu krāsu. Ja rati bija zili, tad — zilā apvienība, ja zaļi — tad zaļā, ja balti — baltā.

Sardzes karavīri, kuri pastāvīgi piedalījās sacīkstēs, vienmēr brauca krāsainos ratos. Viņu aizstāvis un priekšnieks bija ķeizara dēls Feofilakts, kuru sešpadsmit gadu vecumā Romāns iecēla par pat­riarhu, padarīdams dēlu par otro valdnieku pēc sevis visā Grieķija. Taču Feofilakts vairāk interesējās par zirgiem un sacīkstēm nekā par garīdzniecības un baznīcu jautājumiem. Katrām sacīkstēm zir­gus un braucējus izvēlējās pats patriarhs. Un, ja kāds no karavī­riem attaisnoja viņa cerības, sacīkstēs gūdams uzvaru, tad Feofi­lakts priecājās kā bērns un bagātīgi viņu apdāvināja.

Tiesa gan, romieši apdāvināja un cildināja visus sacīkšu uzva­rētājus. Vislabākos braucējus Cargradā pazina gan pieaugušie, gan bērni. Par viņiem dzejnieki sacerēja odas, rakstīja veselas grāmatas. Arī ķeizari viņus cienīja, reizēm pat ielūdza uz savām dzīrēm.

Vāvere jau sen, kopš tām dienām, kad bija iedalīts ķeizara pils sardzē, piedalījās arī kara spēlēs, vadīdams divjūga kaujas ratus, tomēr viņš vēl ne reizi nebija sūtīts uz lielajām sacīkstēm. Zirgi viņam bija jauni, neiebraukti, bieži niķojās, un, bez šaubām, viņš pats vēl neprata tos vadīt, kā nākas.

Taču ar laiku viss izmainījās. Pieraduši pie sava pavēlnieka, zirgi nomierinājās, kļuva padevīgi. Tāpat Vāvere bija šo to izpra­

tis, iemācījies, kā rīkoties sacīkstēs. Un tā, lūk, pēdējo spēļu laikā viņš aizsteidzās priekšā visiem sāncenšiem, kaujas ratu braucējiem, sagādādams pārsteigumu gan augstmaņiem, gan patriarham. Feo­filakts, uzslavējis Vāveri, apsolīja, ka ļaus viņam piedalīties nāka­majās sacīkstēs hipodromā.

Pēc sena paraduma, pirmie plašajā hipodroma laukumā iz­brauca sarkanie kaujas rati. Pēc tiem — zilie, tad zaļie un baltie. No katras apvienības pa pieciem.

Visapkārt laukumam bija izvietoti pulka garu solu, uz kuriem sēdēja daudzum daudz ļaužu. Blakus hipodromam atradās sprosti ar plēsīgiem zvēriem — lauvām, tīģeriem un vilkiem.

«Kāpēc tie šeit novietoti?» Vāvere domāja. «Vai tiešām tāpēc, lai ar rēcieniem un rūkšanu baidītu zirgus? Bet varbūt ļaužu iz­priecai? Laikam gan izpriecai.»

Senāk gar laukuma malām, kā stāsta, bijis plats un dziļš grā­vis, pilns ar ūdeni, kurā peldējuši ērmīgi briesmoņi — milzīgas, par cilvēkiem lielākas ķirzakas gariem zobiem, upju zirgi un cū­kām līdzīgas zivis. Tagad tur šādu briesmoņu vairs nebija, vie­nīgi stāvēja sprosti ar zvēriem.

Arī ķeizars ar savu ģimoni gandrīz katru reizi noskatījās sacīk­stes. Viņam hipodromā bija ierīkota ērta loža uz divdesmit čet­riem akmens stabiem, no tās slepena eja veda uz Lielo pili. Abpus ložas stāvēja grezni tērpti ķeizara kalpi un apsardzes gvardi.

Līdzko ložā ieradās ķeizars Romāns purpura mantijā (viņam vienīgajam visā valstī bija tiesības valkāt tādu tērpu), sacīkšu vadītājs deva zīmi braucējiem un sacensības sākās. Viņi uzšāva ar pātagām zirgiem, un kaujas rati gandrīz vienlaikus traucās uz priekšu.

Hipodromā tūdaļ sacēlās negants troksnis. Skatītāji pietrūkās no soliem, māja ar rokām un auroja, uzmundrinādami savus brau­cējus un zobodamies par viņu sāncenšiem.

Šajā dienā Vāvere sagādāja vēl lielāku pārsteigumu galma ļaudīm un patriarham. Un ne tikai viņiem vien. No sacīkšu sākuma līdz pašām beigām viņš bija braucēju priekšgalā.

Tiesa kas tiesa, visbīstamākajā vietā, pagriezienā, kur abpus brauktuves bija iedzīti zemē mieti, norādīdami vietu, kur rati jā­pagriež atpakaļ, Vāvere gandrīz apgāzās. Taču, par laimi, viss

noritēja gludi. Braucējs cik spēdams noliecās sāņus, spiezdams lejup kaujas ratu saslējušos malu, tādējādi izlīdzinādams to gaitu.

Kā uzvarētājam Vāverem lika nesteidzīgi braukt pa skrejceļu visapkārt laukumam, lai viņu, brašo puisi, varētu labi apskatīt sa­nākušie ļaudis un ķeizars ar savu ģimeni.

—    Vivat! Vivat! Slava! Slava! — sajūsminātie pilsētnieki sauca, kamēr viņš brauca apkārt hipodromam.

Nepaguva Vāvere ne zirgus ievest stallī, kad atskrēja vecais varjags. Tik jautrs un priecīgs, it kā nevis Vāvere, befl viņš pats būtu uzvarējis. Uzsita ar plaukstu brašajam puisim pa muguru un ņēmās slavēt.

—    Malacis! Malacis! Es tūdaļ noskārtu, ka tu uzticīgi kalposi viņa gaišībai, paša dieva izredzētajam vasilevam. Tāpēc jau es ieteicu tevi pieņemt karadraudzē … Diženais patriarhs Feofilakts ar tevi ir ļoti apmierināts. Viņš lika pēc sacīkstēm aizvest tevi pie viņa. Novieto zirgus un pārģērbies!

Pēc tikšanās ar patriarhu večuks aiz prieka staroja. Un kā tad ne! Turpmāk viņa aizbildināmais brauks ar paša valdnieka zir­giem, — ar tik lielu labvēlību ķeizars un viņa dēls apveltīja Vā­veri par uzvaru šīsdienas sacīkstēs.

—    Redzi nu, redzi nu, — vecais izsaucās aiz uzbudinājuma drebošā balsī, kad viņi gāja prom no patriarha, — vai es tev nesacīju, ka nav nekur rodama lielāka laime kā romiešu zemē! Šeit tu saņemsi gan sirsnību, gan nedzirdētu labvēlību. Vai nav tiesa?

—    Tiesa gan, — Vāvere noburkšķēja.

Vecis aši paskatījās uz viņu un viltīgi pasmaidīja.

—    Proties godu, brašo zēn, tad varbūt tiksi dažam priekšā ne vien zirgu sacīkstēs, bet arī ķeizara dienestā. Tikai pielūko, — vecais padraudēja ar kaulainu pirkstu, — tad neaizmirsti to, kas paliks tev iepakaļ, kas darījis tev tik daudz laba! Saki: vai ne­aizmirsīsi?

—    Labdarus nemēdz aizmirst.

—    Kā tad, kā tad. Es zinu: tu mūžam atcerēsies mani …

Pirms Vāvere nokļuva sardzes nodaļā, gvardes karavīri iz­skaidroja viņam, kāda tur ir kārtība, kādā veidā jāapsargā ķei­zars. Viņi lika Vāverem to visu atkārtot un veikt dažādus uzde­vumus, iztēlojoties sevi par sardzes locekli.

«Ak, nebūs viegls, kā rādās, šis jaunais dienests,» Vāvere no­domāja. «Ja būtu zinājis, ka tā notiks, es tik ļoti necenstos hipo­dromā …»

Katru dienu Vāvere gāja uz patriarha staļļiem.

Valdniekam bija daudz zirgu, bet vēl vairāk apkopēju pie tiem. Dažs sukāja rumakiem spalvu, dažs baroja tos, cits vadāja pa pagalmu, piesietus garos grožos — mācīja skriet. Arī Feofi­lakts ilgiem lāgiem rosījās tur. Viņu pazina visi zirgi, jo viņš ar­vien tos cienāja ar garšīgiem zemesriekstiem un saldām rozīnēm. Līdzko ierauga — zviedz un raujas pretī kā negudri.

Pret Vāveri Feofilakts izturējās laipni. Kā ar sev līdzīgu viņš ar jauno puisi gāja staļļos, rādīja, kurš zirgs jāiebrauc, pie tam lūdza, nevis pavēlēja būt pret kumeļu saudzīgam.

Kamēr Vāvere aprada un iegaumēja apsardzes noteikumus un likumus, pagāja pāris nedēļu. Pēc tam viņu apģērba tāpat kā pārējos gvardus, iedeva apaļu, smagu vairogu, garu pīķi un aiz­veda kopā ar pieciem desmitiem ķeizara sargiem uz lielo pili.

Viņus bez iebildumiem ielaida pa visiem vārtiem un durvīm līdz pašai troņa zālei. Tur Vāveri un trīs sargus atstāja pie ieejas — pa diviem katrā pusē. Pārējos nostādīja gar sienām.

Zāle bija milzīga. Tik daudz sardzes vīru bija sanācis, bet tā palika tikpat kā tukša. No augstajiem griestiem gluži kā irbenāju ķekari nokarājās lustras. Tajās dega sveces — resnas un garas kā vāles.

Gar sienām divās ailēs akmens kolonnas. Grīda arī izlikta no akmeņiem. Gluda kā rāms ūdens. Pavisam līdzīga tam, jo — tāpat kā ūdens — visu atspoguļo sevī: lustras, kolonnas, durvis un cil­vēkus.

Zāles galā uz paaugstinājuma spīd un laistās ar dārgakme­ņiem, zelta un sudraba izšuvumiem rotāts ķeizara tronis. Blakus — apzeltīts koks, kura zaros sēž bezgala daudz putnu, izkaldinātu no bronzas. Pie troņa pamatnes guļ divi vareni lauvas, arī apzel­tīti.

Pēkšņi ieradās ķeizars savu padomnieku pavadībā.

Šoreiz viņš bija ģērbies ārkārtīgi grezni. Viņa tērps — zils linu šķiedru krekls, tumši violets apmetnis, sarkana cepurīte — kronis, zābaki purpura krāsā, — viss koši spīdēja un laistījās. No kroņa pāri vaigiem sniedzās plati varavīkšņaini piekari, no kakla uz krūtīm krita gara zalgojošu dārgakmeņu virtene, bet rokās viņš turēja zelta lodi, virs kuras mirdzēja krusts.

No saraukto uzacu apakšas pārlaidis lēnīgu skatienu visapkārt zālei, ķeizars devās uz troni.

Kad viņš bija apsēdies, viens no viņa augstmaņiem devās uz izeju, kur sardzē stāvēja Vāvere. Durvis tūliņ atvērās un izlaida ķeizara kalpu. Drīz viņš atgriezās zālē, vezdams sev līdzi vai­rākus tumšādainus vīriešus, droši vien mauru sūtņus, jo viņi bija ģērbušies tāpat kā tie mauri, vergu pircēji, par kuriem reiz stās­tīja Siņka. Gari, svītraini krekli, ap galvu satīti dvieļi.

Piegājuši pie troņa, sūtņi nokrita uz ceļiem un sāka klanīties ķeizaram tik zemu, ka pieres skārās pie akmens grīdas.

Tieši šai brīdī zālē notika kaut kas neticams. Apzeltītajā kokā pēkšņi sakustējās putni un sāka dziedāt katrs savā balsī, varenie lauvas kulstīja astes, atplētuši rīkles, kārstīja mēles un drausmīgi rēca, bet tronis nodrebēja un pacēlās vai līdz griestiem ar visu ķeizaru.

Vāvere aiz pārsteiguma, izbrīna un bailēm gandrīz izlaida no rokām pīķi un vairogu. Laikam gan ne mazāk bija pārsteigti un izbijušies mauri. Viņi mitējās zemu klanīties, apstulbuši raudzīda­mies uz šo neparasto skatu.

Beidzot ķeizars pamāja ar galvu. Sākās pieņemšana.

Pats ķeizars klusēja. Viņa vārdā sarunas veda viņa padomnieki. Vispirms viņi saņēma prāvu lādi ar dāvanām no mauru sūtņiem, ilgi ar tiem par kaut ko sarunājās, pēc tam apveltīja arī viesus ar ķeizara dāvanām — ar dažādiem zelta un sudraba spīguļiem. Mauri vēlreiz paklanījās un devās uz izeju.

Tronis atkal nolaidās lejā. Ķeizars piecēlās no tā un izgāja no zāles ar saviem padomniekiem pa sānu durvīm …

Agrāk Vāverem likās: cik laimīgi visi dzīvo ķeizara pilīs! Bet tad pavēroja: kas nu tā par laimi. Nedzird ne smieklus, ne jokus, cilvēki sarunājas tikai čukstus un arī tad muti aizsedz ar delnu.

Piemēram, kaut vai padomnieki, ķeizara kalpi un augstākie karavīri. Šķiet, ka viņiem ir itin viss — gan liels gods, gan grezns apģērbs, gan garšīgas maltītes. Visi sastopas, laipni paklanās cits citam, bet, līdzko novēršas, viebjas un acis vien neganti no- blisina. Kā redzams, starp viņiem pastāv kāds ienaids …

Pat ķeizars, šķiet, baidās no kaut kā. Viņš reti parādās ļaudīs, pilīs viņu visu laiku apsargā gvardi, augu nakti guļamtelpās deg uguns, pa tumšiem kaktiem un ejām ķeizara kalpi okšķerē ar dar­vas lāpām, vai tur gadījumā nav paslēpies kāds ļaundaris. Bez tam ikviens, kas pieņemts ķeizara sardzē, nāk no citas zemes, un viņiem liek dzīvot atsevišķi, lai neiedraudzētos savā starpā. Grieķu valodā māca saprast tikai pavēles. Bet cik daudz viņam sardzes vīru! Droši vien ne mazumu ļauna nodarījis, ja tik ļoti baidās …

Dienests jauns, taču, kad pierada pie tā, Vāverem tas nebija grūts, bet nepatīkams gan. Tas pastāvīgi nomāca viņu. Tomēr puisis izturēja visas grūtības, cerēdams, ka varbūt kādreiz pie ķeizara ieradīsies arī Kijevas kņaza sūtņi. Tad Vāvere darīs tāpat, kā reiz darījis Siņka. Viņš nokritīs uz ceļiem sūtņu priekšā un sirsnīgi lūgs izpirkt viņu no nebrīves.

Taču no kņaza Igora sūtņiem vēl arvien nav ne miņas, ne zi­ņas, lai gan jau pagājis ilgs laiks.

Uz tirgotājiem Vāvere vairs nelolo cerības. Varbūt tie no jauna ir atbraukuši uz šejieni (un, protams, ir, jo vienreiz viņš redzēja ķeizara greznajos namos ienesam zvērādas, kādas iegūs­tamas tikai Krievzemē), bet vai tu, cilvēk, dabūsi viņus redzēt aiz šiem mūriem? Kamēr Vāvere atrodas šeit, viņš ne reizi nav iz­laists ārpus pagalma.

Nenocieties, it kā garām ejot, viņš vienudien ievaicājās veca­jam varjagam par krievu sūtņiem un tirgotājiem.

— Aizmirsti viņus, nepiemini vairs, — večuks neapmierināts attrauca. — Neba šeit kāds priecājas par viņu ierašanos … Jūsu Oļegs, kādreiz guvis uzvaru pār Cargradu, piespieda šejieniešus maksāt nodevas Krievijai un pieņemt tās tirgotājus. Taču apkau­notā Cargrada nav aizmirsusi par atmaksu. Ja pašas roka šādai atriebei par īsu, tad pret atlīdzību atradīsies cita… Paskat, ķeizars ar pečeņegu palīdzību jau ir patramdījis jūsu tirgotājus, bet tagad pienācis laiks tikt pavisam vaļā no viņiem …

— Tikt vaļā pavisam? — Vāvere neviļus izsaucās.

— Nu, protams, pavisam. Tuvākajās dienās valdnieks Romāns dosies uz Bulgārijas robežām, tur viņš sastapsies ar pečeņegu vadoni un pierunās to lauzt miera līgumu, kas noslēgts ar Igoru, un ar visiem saviem karapulkiem pēkšņi uzbrukt Kijevai… Tev nu būs jauka izdevība — tu pavadīsi ķeizaru, varēsi apskatīt ro­miešu zemi …

Vāvere tik tikko turas zirga mugurā. Viņš neredz nedz krāš­ņās romiešu pilsētas, nedz zaļos, plašos dārzus, nedzird baznīcu zvanu dimdus un sajūsmas pilnos saucienus, ar kādiem ļaudis su­mina ķeizaru, klādami ziedus viņa zeltīto kaujas ratu ceļā. Viņš, Vāvere, ved nāves spriedumu savai tēvijai un reizē arī sev: kad Grieķija ar mežonīgajiem pečeņegiem būs paverdzinājusi viņa dzimto zemi un tautu, kā ir paverdzināts viņš pats, kāda jēga tad vairs dzīvot?

Kaut spētu vienu vārdu, tikai vienu brīdinājuma vārdu aizsūtīt savējiem! Bet kur ņemt spārnus tam vārdam, lai tas trauktos pāri jūrām un zemēm?

Tīrie brīnumi: kopš kritis gūstā, Vāvere ne reizi nebija miegā sapņojis. Bet cik ilgs laiks pagājis! Jau otro vasaru viņš nelaimīgs dzīvo svešumā. Viņam tik ļoti gribētos vismaz sapnī pabūt mā­jās, redzēt savējos, parunāties ar viņiem. Un, lūk, šonakt sapnis beidzot tomēr atlidoja pie viņa!

No vakara puses Vāvere ilgi grozījās un svaidījās savā guļ­vietā, galva dūca* viss augums gura kā sasists, tikai ap pusnakti puisis iemiga.

… Te pēkšņi viņš sajūt — kāds vieglītiņām pieskaras viņam, un pie pašas auss čukst pazīstama, mīļa balss:

«Bēgsim, kamēr visi guļ!»

Jana paņem Vāveri aiz rokas (viņas delna ir tik maiga, karsta) un izved viņu no telts. Bet tur, ārā, jau aust rīts. Vāvere paskatās

uz meiteni — viņa ar vainadziņu uz atrisušiem matiem, tāda, kāda bija mežā pie Oļega kapa.

Līdzko viņi uzgāja uz takas, lai nozustu biezoknī, te redz — uzi zara tup veca, panīkusi vārna. Lēnām atver acis un ķērc cil­vēka balsī:

«Pār-r-rdots, pār-r-rdots! … Kas pēr-rk, tas irr kā kr-r-rams … Tu ver-r-rgs … krā, krā …»

Un piepeši, sasitusi spārnus, vārna pārvēršas par veco var- jagu.

«Aizmirsti viņus! Pamet šo daiļavu! Atgriezies pie viņa gaišī­bas, pie paša dieva izredzētā valdnieka!» — večuks reizē lūdzas un pavēl.

«Kas viņš tāds?» Jana jautā un bailīgi piekļaujas pie Vāveres pleca.

Viņš nekā nesaka, tikai velk meiteni tālāk prom no veča.

Paskrējuši nelielu gabaliņu, viņi dzird kaut kur aizmugurē atskanam kliedzienus. Atskatās — viņiem dzenas pakaļ mauri, tie paši, kas bija pie ķeizara pieņemšanā, mugurā gari paltraki, bet ap galvu aptīti dvieļi. Citi skrien kājām, citi jāj ar zirgiem un arī ar tiem kuprainajiem nezvēriem, kuriem kakli kā zosīm, bet galvas kā čūskām.

Izbēgt ir grūti, jo priekšā no meža brikšņiem vairs ne vēsts, tikai tuksnesīgs smilšu klajums bez gala un malas. Tomēr Vāvere ar Janu neapstājas, — lai gan aumaļām līst sviedri, viņi skrien un skrien, rokās saķērušies …

Pēkšņi tuksnesis pārvēršas zālainā klajumā, bet mauri — par pečeņegiem. Svilpdami un klaigādami pečeņegi drāžas arvien tuvāk un, sēdēdami zirgos, met uz bēdzējiem auklu cilpas.

Vāverem laimējas izvairīties no šīm cilpām, bet Jana iekrīt. Tad viņš, atcerējies, kā agrāk bija izglābis Putjatu, piesteidzas pie Janas ar cirvi, kas nezin kā pagadījies viņa rokā, un pārcērt cilpu tāpat kā toreiz.

Jana skrien uz Dņepru, kur jābūt krievu kuģiem, sauc sev līdzi arī Vāveri, bet viņš vēl cīnās ar uzbrucējiem, aizkavē viņus, lai meitenei sagādātu iespēju tālāk aizmukt…

Līdzko viņa nozūd aiz piekrastes kraujas, tūdaļ no turienes, no Dņepras, atskan trauksmains raga pūtiens …

Te viņa sapnis pārtrūkst. Vāvere atver acis un dzird — skaļi dimd kara taure, modinādama ķeizara sardzes vTrus.

Gluži vai apmāts, Vāvere pat neapjēdz, kā pats ģērbjas, kā zirgu apkopj un apseglo, kā kopā ar pārējiem karavīriem dodas ceļā, — visu laiku viņam acu priekšā stāv Jana un aicina sev līdzi.

Ak, ne velti meitene sapnī ieradusies pie viņa. Varbūt ar sirdi sajutusi, ka viņam ir grūti, un atsteigusies glābt no posta …

Vai varbūt pati Krievija sauc viņu, Vāveri, pie sevis, liek vi­ņam bēgt? Bet kur ir tās takas, tie ceļi, kas ved uz mājām?

Kaut negaisa mākonis, kas redzams pie apvāršņa, uznāktu ātrāk, ar savām šaltīm atsvaidzinātu apdullušo galvu, modinātu tajā kādu glābšanās domu!

Taču laikam nolādēta ir šī nodevīgā zeme, ja pat lietus māko­nis vairās no tās, — jau trešo dienu tas zilgans vīd pamalē, ne­kustēdamies ne no vietas.

Ap pusdienas laiku Vāvere saskata — tie nav mākoņi, bet augsti kalni tālumā. Vai tie nav tie paši kalni, par kuriem stāstīja Siņka? Nu jā, vecais varjags taču sacīja, ka ķeizars sastapsies ar pečeņegiem pie Bulgārijas robežas. Aiz kalniem droši vien sākas bulgāru zeme. Ek, kaut varētu tikt tiem pāri! …

Sirds spēcīgi sitas krūtīs, smaga elpa vai pušu plēš dzelzs bruņas ap tām, kļūst bail, ka tikai sejā nebūtu nolasāmas domas.

Gājiens sasniedza kādu piekalnes ciematu. Ķeizars ar saviem padomniekiem un kalpiem iegāja augstā, baltā namā, bet viņa sardzes gvardi aizjāja uz upi. Izklīda pa kokiem apaugušo krastu, nosedloja zirgus, tad, padzirdījuši un nomazgājuši tos, paši pel­dējās pēc sirds patikas.

Vāvere savu zirgu aizveda tālāk no pārējiem. Nomazgāja to, pats izpeldējās, apģērba tikai kreklu un īsas bikšeles, pie jostas piekāra šķēpu. Apsēdās un laiku pa laikam pazagšus pameta aci uz biedriem.

Beidzot, sagaidījis izdevīgu mirkli, viņš iešmauca krūmos, kas bija sazēluši līdz pašam ūdenim. Sameklēja akmeni, klusēdams mazliet pasēdēja, tad iesvieda to upē un iekliedzās pārvērstā balsī, lai viņu glābj. Vēl … un vēlreiz …

Kad sardzes vīri sāka skriet uz kliedziena pusi, Vāvere aizlīda no krūmiem uz mežu, pietrūkās kājās un joza prom, kurp acis rāda.

«Lai viņi domā, ka esmu noslīcis,» satraukumā puisis prātoja. «Atskries, krastā ieraudzīs ķiveri un bruņas. Varbūt arī ūdenī apļi no iemestā akmens vēl nebūs izzuduši. Gvardi ilgi meklēs un van­dīsies pa upi. Tikmēr es pagūšu tālu aizmukt. Zirgs neko nepa­stāstīs, tas neprot runāt…»

Vāvere skrēja un skrēja, elpu neatvilkdams, kamēr pienāca tumša nakts.

Te tieši pagadījās zem izgāztiem, apsūnojušiem kokiem bedre ar sausām pērngada lapām. Bēglis ierakās tajās kā ezis, šķēpa spalu riekšā sažņaudzis. Tā viņš nogulēja visu nakti, neizlaizdams to.

Līdzko sagaidīja rītausmu, Vāvere uzkāpa augstā priedē, pa­vēroja, kurā pusē zilgmojas kalni, un devās tālāk.

Viņš iet zaglīgiem soļiem, ausīdamies starp klusiem kokiem, laužas caur bieziem brikšņiem. Katra čaboņa zem kājām viņam šķiet vajātāju kliedzieni. Ja biezoknī nobrīkšķina zarus kāds iz­traucēts zvērs, puisis sastingst uz vietas. Taču zvērs viņam nelie­kas bīstams, — no ļauniem cilvēkiem viņš baidās vairāk nekā no zvēriem. Ja gadītos sastapties ar ienaidnieku, ar labu viņi nešķir­tos.

Tādā kārtā bēglis ir aizmanījies līdz kalnam. Tas stāvus slejas gaisā, ar robaino smaili grauž padebešus — vienīgi putns varētu uzlidot tik augstu.

Tad, lūk, ar ko grieķu zeme ir norobežojusies no kaimiņiem.

Tikai šis augstais kalns nenobaidīs Vāveri, viņš neparko neat­griezīsies pretīgajā nebrīvē! Tad labāk viņš aizies bojā šeit, nosi­tīsies uz akmeņiem …

Iet bēglis gar kalna pakāji un vērīgi lūkojas, vai nav kāda taciņa.

Pēkšņi redz — melnojas apdzēsta ugunskura pēdas, bet to tuvumā strautiņš gāžas no šauras graviņas. 5ī graviņa ērkšķainu krūmu aizēnota. Kaut arī pārlieku stāva, tomēr pa to iespējams rāpties augšup.

Lien Vāvere uz kalna virsotni. Dažviet atsperas pret akmeni, citur pieķeras pie krūma, pievelkas tam klāt. Jau rokas pagalam sadurstītas. Taču tas viņu neaizkavē, viņš traušas tikai kalnup.

Te arī graviņa beidzas, strautiņš nozūd zem akmens. Augstāk slejas dzeltenīgs smilšu nobirums, līdzko tam pieskaras — drūp (nost.

Padzēries auksto ūdeni no strautiņa, Vāvere turpina rāpties pa nobirumu. Divi soļi uzlien uz augšu, vienu soli noslīd lejup. Viņš, pavisam aizkusis, mirkst vienos sviedros. Brītiņu paguļ nekustīgi kā mironis, atpūšas, tad atkal ar rokām un kājām raušas uz priekšu pa irdajām smiltīm.

Pārrāpies pāri nobirumam, Vāvere atskatās un paliek kā ar verdošu ūdeni apliets: necik tālu kalna nogāzē kūp dūmu strūklas, cilvēki rosās ap ugunskuriem, bet viņš tiem redzams kā uz delnas.

Ieraudzījuši Vāveri, šie cilvēki māj viņam ar rokām, kaut ko kliedz, bet daži skrien uz graviņu.

Kā vajāts zvērs Vāvere steidzas rāpties pa stāvo klinti, ar pirkstiem un zodu iekampjas akmenī, ķeras pie vissīkākā zāles stiebra. •

Paskatās atpakaļ: drausmīgs bezdibenis, pat galva sāk reibt. Ja tu, nelaimīgais, nokristu šai bezdibenī, tad vairs ne kauliņus nesalasītu.

Taču kalna virsotne jau pavisam tuvu, ne tālāk par izšautas bultas skrējienu. Vēl tikai mazlietiņ, un neviens vairs bēgli neda­būtu ciet.

Tomēr laikam viņš nespēs uzrāpties tajā. Visu ķermeni pārņē­mis tāds gurdums, ka nedz roku, nedz kāju pakustināt, galva ap­dullusi, acīm priekšā sabiezē migla. Atkal Vāverem parādās tāds kā sapnis. Viņš skatās uz kalngalu, bet tur ir Jana, tēvs un māte, arī Putjata. Viņi stāv kā dzīvi un sauc pie sevis.

Vāvere vai sastinga uz vietas, karstas, rūgtas asaras sāka ritēt viņam no acīm. Vai tiešām šeit vajadzēs aiziet bojā, neredzēju­šam savu tēviju un tuviniekus, nepabrīdinājušam krievu ļaudis no draudošajām briesmām? Vai tiešām pat visvarenais Pērkons, lab­sirdīgais Veless un jaukā, maigā Lada nepalīdzēs viņam? Vai varbūt dievi pavisam novērsuši no viņa savu laipno vaigu?

Vāvere sasparojās, ievilka pilnu krūti gaisa un gluži kā kaķis, kam trakās dusmās pakaļ dzenas suns, uzrāpās kalna virsotnē. Pats neatģida, kā tur nokļuvis.

Bezspēcīgi apsēdās un kādu brīdi nevarēja saprast, kur viņš atrodas — debesīs vai uz zemes. Saule viņu laipni apmirdz, viegls vējiņš glāsta vaigus, plivina matu cekulu. Lejā visnotaļ zaļo meži, zilgmojas tāle. Vāvere pat nespēj ticēt, ka viņš jau ir brī­vībā.

Paskatījās uz sevi — viss noplūdis vienās asinīs. Pirkstiem nag» atlūzuši, no krekla un biksēm atlikušas tikai skrandas. Rokas, kājas un mugura kā sadauzītas. Cik labprāt viņš tagad atkristu uz saules sasildīta akmens un gulētu ilgi, ilgi…

Taču viņam ašāk jābēg prom no šejienes, citādi vēl vajātāji arī uztrausīsies kalna virsotnē.

Otrajā pusē, Bulgārijas daļā, kalns vairs nebija tik kraujš. To­mēr, kamēr Vāvere nokļuva lejā, viņš gar* krita, gan vēlās, gara šļūca uz vēdera.

Tāpat kā viņā pusē, kalna pakājē auga biezs, brikšņains mū­žamežs. Daudz resnu koku bija nolauzti, izgāzti no zemes. Tie gulēja cits uz cita, pussatrupējuši, zaļām sūnām apauguši; stieg­rainās saknes kā tādi nezvēri spurojās pie dziļām bedrēm. Vis­apkārt valdīja klusums, tikai augšā lapotne šalkoja, it kā lietus, lāses to kapātu. Pat putni nedziedāja.

Vāvere spraucās uz priekšu pa šī meža zaļgano pakrēslu — bez takām, bez ceļa. Sausie sprunguļi dūrās viņam kājās, bei" zaļoksnie, stingrie zari sāpīgi cirtās sejā, asā zāle tikpat kā ar nažiem graizīja miesu.

Tad koki kļuva arvien retāki, un mazliet vēlāk Vāvere iznāca nelielā klajumā. Tur viņš uzgāja vēsu avotu. Pieplacis pie tā ar lūpām, atveldzēja slāpes. Odens viņam šķita saldāks par medu.

Apmazgājis brūces, bēglis atgūlās piesaulē un sildījās. Sāpīgi sažņaudzās vēders. Puisis ar šķēpu noskrubināja no koka gremz- daino mizu un nedaudz remdēja badu.

Tad viņš gulēja un domāja, ko darīt tālāk, kādā izskatā ļau­dīm rādīties. Cilvēki taču pārbīsies, noturēdami viņu par jukušu. Rau, ņiprs putniņš, kas tam, spārnainītim, būtu ko baidīties, bet

nē, arī tas no krūma paskatījās uz viņu spožām actiņām un aiz­spurdza biezoknī.

Brīdi Vāvere atpūtās, saulē apžuva brūces. Novilcis sadriskāto apģērbu, viņš mēģināja to kaut kā saglābt. Saspraudīja skrandas kopā ar ērkšķu dzeloņiem, uzvilka mugurā — tās atkal izjuka. Kaut kā piesedzis savu kailumu, viņš gāja tālāk pa taciņu, ko zvēri bija iemīdījuši uz avotu.

Mežs kļuva arvien skrajāks un skrajāks. Pamazām izzuda arī taciņa.

Pēdīgi mežs beidzās, priekšā zaļoja plašs pļavu ieloks. Vā­vere paskatījās no krūmiem un redz, ka šai ielokā ganās avju bars. Pa gabaliņu no tā, uz nūjas atspiedies, stāv vecs gans melnā, ar vilnu uz āru izvērstā kažokā, bet viņam uz pleca sēž piekūns, pie kājām glaužas suņi.

«Veci cilvēki ir labsirdīgi,» Vāvere nodomāja. «Nedarīs pāri.»

Tiklīdz viņš izlīda no krūmiem, suņi metās viņam virsū.

Gans, pamanījis Vāveri, apsauca suņus un devās pretī puisim.

—    Kas tu tāds? Kāpēc te vazājies? — viņš bargi noprasīja.

—    Es esmu gans, meklēju sava saimnieka aitas, — Vāvere no­murmināja pirmo, kas iešāvās prātā.

—    Saki patiesībul — Vecis draudīgi pacēla nūju: tā vierv skaties, tūlīt ņems un sados pa ādu. — Es šeit pazīstu visus ga­nus. Saki taisnību!

—    Apžēlojies, tēvs, nenodod mani varas vīriem! … Es ne­esmu ļaundaris, bet gūsteknis, es izbēgu no romiešu verdzības jūga …

—    Kā tu nokļuvi šeit? — gans taujāja, vēl arvien nenolaizdams nūju.

—    Pāri tam kalnam. — Vāvere parādīja ar roku, un viņa ap­ģērba kankari pašķīrās. — Bēgu uz mājām, uz Krievzemi…

Vecis ieraudzīja jaunā puiša saskrambāto, asiņaino augumu, un viņam pat nūja izkrita no rokām.

—   Tev taču nav nevienas veselas vietiņas! … Kā gan tu tiki klintājam pāri? Tik augstu ne katrs putns spēj pārlidot… Nebai­dies, es nevienam tevi nenodošu. Nāc man līdzi.

Gans viņu aizveda krūmājos uz būdu. Iedeva garu linu kreklu, nogrieza siera gabalu, ielēja avju pienu.

Vāvere ēda un vienlaikus stāstīja par savām smagajām likstām.

Vecis klausījās, rokām pa kažoka stērbelēm sizdams.

—    Ko tikai ļaudis nenodara šajā baltajā pasaulē! Sliktāki nekā plēsīgie zvēri . . .

Pēc tam vecais vīrs izvārīja no visādām zālītēm un saknītēm kaut kādu viru, iezieda ar to puiša brūces un pārsēja, tad nolika viņu gulēt būdā.

Nākamo dienu un visu nakti Vāvere gulēja kā nosists. Nema­nīja, ka gans, apkopis avju baru, apgūlās viņam blakus un ap­sedza ar kažoku, nemanīja viņu arī pieceļamies no rīta. Uzmodies puisis pat lāgā neapjēdza uzreiz, kur viņš atrodas. Tikai ieraudzī­jis sev uzklāto pinkaino, melno kažoku, viņš pasmaidīja, aizrāpās līdz būdas cieši aizvērtajām klūdziņu durtiņām. Palūrēja ārā.

Debesis apmākušās, pāri galvai peld pelēki mākoņi, pūš auksts vējš.

Netālu ganās avju bars, bet vecis ar piekūnu uz pleca nopūlas gar lielu, pelēku suni. Atver tam rīkli, bāž tur gaļu iekšā, bet suns stāv viņam pretim, ķepas izplētis, un nekustas. Paskatījies uzmanīgāk, Vāvere redz, ka gans baro vilku.

«Vai tiešām tas ir pieradināts?» viņš brīnās.

Bet vecis paiet nostāk, noņem uzmaviņu piekūnam no knābja.

—    Aidā! Aidā! — viņš uzsauc putnam.

Tas uzlido augstu gaisā un tad kā akmens krīt zvēram virsū. Ieķeras ar nagiem tam pakausī un sāk knābāt acis. Arī tagad vilks nekustas ne no vietas.

«Kā tad tā?» Vāvere pagalam apjuka. «Kāda burvība, vai?»

Paķēris kažoku, viņš izlīda no būdas un devās pie gana.

—    Jau pamodies? — Vecis pamanīja viņu. — Kā labi gulēji?

—    Ļoti labi, — puisis pateicīgi atbildēja, — tikai vēl arvien it kā sapņoju.

Piegājis klāt, paskatījās vērīgāk: tas taču nemaz nebija vilks, tikai tā izbāzenis. Bet piekūns knābāja gaļu no caurumiņiem, kur senāk zvēram bijušas acis.

—    Kāpēc tā? — Vāvere jautāja, atdodams kažoku.

—    Apmācu savu palīgu uzbrukt vilkiem. Kad būs pieradis beigtam izknābt acis, tad nežēlos arī dzīvu. Bet kur dēsies akls vilks? Protams, pats sev galvu sadauzīs pret koku.

Sāka līt lietus. Vecis padzina nostāk no meža avju ganām­pulku, ielīda ar Vāveri būdā, izvilka no tarbas plāceni, siera rituli un žāvētas jērgaļas gabaliņus.

Pārlauzis plāceni, viņš pusi no tā sniedza Vāverem un pasmī­nēdams jautāja:

—    Ķeizara ēdiens droši vien bija labāks nekā mūsējais, ganu cienasts?

—    Man viņu ēdiens spriedās rīklē. — Vāvere nopūtās.

—   Visgaršīgākais ir tēva mājā gatavotais.

—    Tu saki taisnību. — Vecis apmierināts pamāja ar galvu.

—    Paša rupjmaize ir gardāka nekā sveši pīrāgi. Ņemsim kaut vai zvēru vai putnu … Reiz man gadījās noķert meža sivēnu. Es to baroju un kopu — ko vēl vairāk varētu vēlēties? Taču nē, tiklīdz izlaidu ārā, tūdaļ aizdieba uz savu mežu. Un kas tikai viņam tur nedraud — gan bads, gan plēsīgie zvēri, tomēr nekad tas neat­griezīsies nebrīvē.

—    Ko nu runāt par zvēru! .. 4 Redzi, kā es pats reizēm do­māju: nu, ja jau man uzbrukusi tāda nediena, samierināšos, aiz­mirsīšu savas mājas, tēvu un māti. Dzīvošu, kā svešinieki man liks. Un tomēr nespēju … Tikmēr vēl nekas, kamēr tu, cilvēk, stāvi sardzē vai esi kopā ar biedriem. Bet, kad pienāk nakts, tevi pārņem tik smeldzīgas skumjas, ka gribas raudāt un vaimanāt. Vienalga, ja arī man neviena tuvinieka nebūtu Krievzemē, es to­mēr bēgtu uz turieni. Grieķijā putni man nedziedāja, puķes ne­ziedēja, zvaigznes nemirdzēja .. . Kāpēc gan sava zeme ir vismī­ļākā?

—    A-ha-ha! — bulgārs iesmējās. — Mēdz taču sacīt: pēc dzimtenes pat kauli smeldz … Izej un paskaties, kur ir aitas, tad es tev pastāstīšu kādu senu teiksmu, kura varbūt bijusi patiess notikums.

Vāvere paraudzījās ārā no būdas.

Aitas, saspiedušās barā, stāvēja zem kupla ozola. Tām blakus dirnēja lietū samirkušie suņi.

—    Tad nu klausies manu stāstāmo, — gans palēnām sāka.

— Sensenos laikos kādam kņazam bija divi dēli. Kad kņazs kļuva vecs, viņš nodeva savu varu nevis vecākajam dēlam, kā allaž bija parasts, bet gan jaunākajam. Ļaudis apgalvo, ka viņš nemīlējis vecāko dēlu, tāpēc tā izdarījis.

Tas ļoti apvainoja vecāko kņaza atvasi, un tas, nolādējis savu dzimtu un zemi, aizbēga pie tēva ienaidnieka, kaimiņu kņaza, nozvērējies nekad vairs neatgriezties mājās.

Tur, svešajā valstī, viņu sirsnīgi uzņēma, kņazs pat savu meitu atdeva viņam par sievu. Jaunais kņazs nu dzīvoja greznībā, ļaudis viņu cienīja un augsti godāja.

Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš sāka ilgoties pēc dzimtenes. Ja agrāk viņš arvien bija jautrs un laipns, smaids ne­nozuda no viņa sejas, tad tagad viņš kvernēja, nodūris galvu, kluss un drūms; ja kāds arī uzrunāja viņu, atbildi parasti nesa­ņēma. Kņaza dēls nīkuļoja kā stiebrs bez veldzes. Nedz ēda, nedz dzēra, pat skaistā sieva viņam vairs nebija mīļa.

Ko tikai nedarīja aizbēgušais kņaza dēls! Bija tajā svešajā pusē kādā alā neparasts akmens. Kurš cilvēks atgūlās uz tā, at­spiedies ar pieri, tūdaļ aizmirsa visas savas bēdas. Gulēja uz šī akmens, turklāt ilgi gulēja uz tā arī jaunais kņazs, tomēr atviegli­nājumu neguva, ilgas nepameta viņu, bet gan kļuva vēl stiprākas. Taču viņš pat nedomāja nožēlot savu rīcību, atgriezties mājās, krist uz ceļiem tēvam un mētei pie kājām, lūgt piedošanu. Neatkā­pās no tā, ko bija sacījis un darījis.

Redzēdams viņa sirdēstus, sievastēvs sasauca visgudrākos sa­vas zemes vīrus un lūdza viņiem padomu, kā izdziedēt znotu no smagajām ciešanām.

Ilgi domāja un prātoja šie vīri, līdz beidzot atbildēja kņazam ar šādiem vārdiem:

«Mums ir zināmas daudz un dažādas likstas: gan mazas, gan lielas, gan vieglas un smagas, bet lielāku un smagāku likstu par ilgām pēc dzimtenes mēs neesam matījuši. Mēs zinām arī daudz visādu paņēmienu, taču mums nav ne jausmas par to, kādā veidā iznīdēt šos sirdēstus. Esam dzirdējuši: kaut kur augstajos kalnos, mūžamežos, dzīvojot kāds simtgadīgs burvis, kas ikvienu protot dziedināt. Vēl tu pavaicā viņam, dižais valdniek, varbūt viņš tev palīdzēs nelaimē …»

Ilgi kņaza sūtņi taujāja un meklēja, kamēr atrada šo sirmam ūpim līdzīgo burvi.

Simtgadīgais vecis kņazam sacīja:

«Man ir brīnumdzēriens, kas pieveic ij drudzi, ij ļauno aci, ij galvas reiboņus un krītamo kaiti … Taču, vai tās pieveiks cilvēka ilgas pēc dzimtajām mājām, to es nezinu, jebšu šīs zāles ir vis­spēcīgas vienīgi pret ļaunām sērgām. Turpretī, ja slimību nav uz­sūtījuši ļaunie gari vai arī tās nemaz nav, — brīnumdzēriens kļūst par indi…»

«Ašāk vāri šo dziru!» valdnieks nikni pavēlēja. «Vai neredzi, ka jaunais kņazs iet postā no pieburtas kaites? Viņam nav ko sē­roties pēc dzimtās puses, tā viņam ir sveša un naidīga. Pie manis viņš ir atradis sev mājas.»

Burvis piekāpās, izvārīja zāļu viru un iedeva to izdzert jauna­jam kņazam.

Taču tas nepaguva pat kausu atņemt no lūpām, kad uzreiz sa­rāvās, it kā nezin kāds riebīgs tārps viņam negaidot iekodis, vie­nos krampjos un mokās pakrita gar zemi un tā arī sastinga …

Gans apklusa. Vāvere sēdēja nekustēdamies. Līdz pašai sir­dij viņu aizkustināja šis stāsts.

—    Bet tu saki — aizmirst dzimto pusi, — vecais pēc brīža atkal ierunājās. — Krietns dēls nekad nespēj aizmirst savu tēv­zemi, māti, un nav pasaulē tādas varas, kas iznīdētu viņā smagās ilgas pēc tās. Ne velti saka: kas šķirts no mīļotās, raud septiņus gadus, kas šķirts no dzimtenes, raud visu mūžu.

—    Tiesa gan, — Vāvere piebilda. — Labāk būt nabagam mājās nekā ķeizaram svešumā, jo svešuma uguns ir aukstāka par ledu …

Veselu nedēļu Vāvere pavadīja pie gana. Tas par viņu rūpē­jās kā par savu dēlu, visu sagādāja ceļam. Piebāza ar pārtiku pilnu kulīti, uzdāvāja savus garos svārkus un bikses, pašuva jaunu jēreni, lika apaut kājās ādas tupeles.

—    Nu tu esi īsts bulgārs! — vecais vīrs priecīgi smējās, kad puisis bija saposies šai apģērbā.

Savukārt Vāvere, kad viņa brūces sāka apdzīt, palīdzēja ve­cajam aprūpēt avis, savāca mežā vētras lauztos kokus malkai, salaboja būdu.

Astotās dienas rītausmā gans viņu izveda ganību malā un parādīja līkumotu taciņu.

—    Pa šito tu ej līdz Donavai. Bet tad laidies uz priekšu visu laiku pa krastmalu, tikai pa krastmalu — upe tevi aizvadīs līdz pašai jūrai. Pie jūras atrodas pilsēta, ko sauc par Selinu, tur jūsu tirgotāji, braukdami uz Grieķiju vai no Grieķijas atpakaļ, vienmēr apstājas. Kazi, tev laimēsies sastapt kādu no savējiem. Tikai tu nerunājies ar kuru katru, ko satiksi, jo arī mūsējo vidū ir visādi cilvēki — ij labi, ij ļauni. Kauču tu izskaties pēc bulgāra, tomēr tava valoda var tevi nodot, ka esi svešinieks. Saņems vēl tevi ciet, sāks pratināt — kas tu tāds, no kurienes, uz kurieni ej. Bet mūsu cars Petro[15] draudzējas ar romiešiem. Pat par carieni sev izraudzījies romieti, ķeizara Romana mazmeitu. Labāk aprunājies ar nabadzīgajiem ļaudīm. Viņi tevi gan paēdinās, gan ceļu tālāk parādīs.

Vāvere sirsnīgi pateicās vecajam ganam, solījās atcerēties viņu visu mūžu kā savu tēvu.

Gribēja atdot viņam tos grieķu naudas gabalus, ko bija iešu­vis jostā, taču gans neņēma, pat sapiktojās.

—    Liec atpakaļ naudiņu, liec atpakaļ, tā tev vēl noderēs. Bet man, ja gribi kaut ko atstāt piemiņai no sevis, dod šurp šito cēr­tamo. — Vecais vīrs norādīja uz šķēpu, kas Vāverem karājās pie jostas. — Nekrietnie ļaudis to izgudrojuši dzīvības laupīšanai, bet man būs ar ko malciņu paskaldīt, lai aukstā laikā varu pasil­dīties pie uguns. Tev turpretī tas tikai kaitētu.

Vāvere atkabināja šķēpu un pasniedza labsirdīgajam bulgā­ram. Tad viņš dziļi paklanījās viņa priekšā un devās tālajā ceļā.

Veļ savus viļņus nerimtīgā Donava pa plašu ieleju. Tāpat kā pie Dņepras, šeit aug vītoli, melnapses, kalnu kļavas un bērzi, abpus upes plešas pļavas un zaļi līči. Bulgāru zemes Donavai vienīgi nav draudīgo krāču, stāvo un kalnaino krastu. Ja tā grib — nogriežas klajos laukos, pievāc sev kādu stepes stūri, ja vēlas — izlauž sev ceļu caur zaļojošu mežu, izskalo saknes da­žam kuplam vītolam un it kā rotaļādamās to aizrauj sev līdzi.

Pa upi brauc tik daudz laivu, burinieku un plostu, ka ne sa­skaitīt. Taču vēl vairāk ļaužu — gan gājēju, gan braucēju — pārvietojas pa piekrastē iemīdīto ceļu; cauru dienu un nakti tas kūp no vezumu un pārdzenamo lopu saceltajiem putekļiem, cauru dienu un nakti uz tā neapklust cilvēku sarunas. Un visas šīs saru­nas ir Vāverem saprotamas, gluži kā dzimtajā valodā.

Viņš iet, steidzas, zemi nejuzdams zem kājām. Tik viegls viņam liekas šis ceļš.

Kad izbeidzās pārtika, puisis iegriezās vienā ceļmalas ciematā, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Taču kāda jauna saimniece, ar rokām atvairīdamās, neņēma no viņa maksu par maizes klaipiņu, turklāt vēl ar kvasu padzirdīja, ogas iebēra cepurē.

— Liels grēks, — jaunuve sacīja, — par pārtiku ņemt naudu no ceļinieka.

Pienāca vakars, Vāverem negribējās traucēt cilvēkus, lūdzot naktsmājas, — viņš izgulējās zem krūma un, līdzko atausa rīts, atkal devās ceļā.

Pēdīgi sasniedza Selinu. Pilsēta gan nebija liela, toties glīta. Vāvere tūdaļ devās uz kuģu piestātni, cerēdams, ka varbūt tie­šām tur izdosies sastapt krievu tirgotājus. Kuģu tur stāvēja daudz, bet neredzēja nevienu savieti.

Drūmas domas pārņēma Vāveri: kā viņam tagad tikt pāri jūrai, kā sasniegt Dņepru? Ja ar kādiem būtu pa ceļam, viņš pieteiktos par airētāju. Taču pamēģini uzzināt, uz kurieni kurš brauks. Va­rētu pajautāt kādam pilsētniekam, bet nav pat ne jausmas, kā tādam tuvoties.

Klīzdams apkārt, puisis beidzot nokļuva tirgū. Ļaužu tur, tā­pat kā Kijevā, baru bariem — ne cauri tikt. Bet jokupēteru — kā skudru pūznī. Staigāja Vāvere starp bodīšu rindām, acis un ausis turēdams vaļā. Te kādā nojumītē, maizes pārdotavā, viņš pama­nīja vienu vīrieti, kas garlaikojās, pircējus gaidīdams. Puisis pie­gāja klāt, nopirka mazu klaipiņu. Tad sadūšojās un jautāja:

—    Cilvēk labais, vai nepateiksi, kur varētu atrast kādu darbu?

—    Rau, parunājies ar to tēvaini, ja tu nebaidies no salaš­ņām, — maizes pārdevējs sacīja, norādīdams uz labi ģērbtu sirmbārdi, kuru bija ielencis vesels bars skrandaiņu izspūrušiem matiem.

Vāvere apstājās tuvumā, ieklausījās sarunās. Viņi pieprasīja no sirmbārža kaut kādu samaksu, bet tas liedzās dot. Visvairāk uz­stāja kāds gara auguma puisietis bakurētainu vaigu. Beidzot ve­cais vīrs iegrūda viņiem kaut ko saujā, un bars aizgāja uz dzer­tuvi pretējā pusē.

Vāvere piegāja pie sirmbārža, noņēma cepuri un paklanījās.

—    Ko tu gribi? — tas bargi noprasīja, pastiepdams uz priekšu zirga krēpēm līdzīgo bārdu.

—    Vai jums nebūtu kāds darbs?

Tēvainis viņu nopētīja ar skatienu no galvas līdz kājām.

—    Vai tu būtu ar mieru doties zvejā uz Dņepru?

Vāverem pat elpa aizrāvās, aiz prieka bija grūti vārdus atrast.

—    Cita darba nav! — Sirmbārdis novērsās un gribēja iet projām.

—    Labprāt, saimniek, labprāt! — Vāvere atjēdzies sacīja. — Kāpēc lai es nebūtu ar mieru?

—    Ļuben! — tēvainis pasauca, pagriezies pret dzertuvi.

Pa durvīm kāds pabāza pinkainu galvu. Tas! bija tas pats vī­rietis, kurš visuzstājīgāk pieprasīja samaksu.

—    Šis te, — vecais parādīja ar pirkstu uz Vāveri, — meklē darbu. Varbūt pieņemsi savā barā? — Un tēvainis aizgāja prom.

Ļubens, jau krietni ieskurbis, cienīgi izgāza krūtis un, cieši vēr­damies Vāverē miglainām acīm, noprasīja dobjā balsī:

—    Vai murdu no vada proti atšķirt?

—    Kā tad ne. Mājās es nodarbojos ar zveju.

—    Bet vai tu vīniņu arī iemet?

Vāvere tūdaļ pienācīgi novērtēja Ļubenu un atbildēja ar sa­kāmvārdu:

—    Gan kvasu, gan medu dzeru, ja gadās alus — pilnu kausu tveru!

—    Kausu tve-e-eru … — Ļubens nicīgi norūca. — Neviens muļķis neiet garām, ja viņam cits dod reibīgo. Bet vai tu pats vari izmaksāt alu?

—    Lūk, viss, cik man ir, — Vāvere izņēma divas sudraba monētas, kas viņam vēl bija atlikušas. — Kad nopelnīšu, došu jums vēl, man naudas nav žēl.

—   Ak tu, manu draudziņ! — Ļubens iesaucās, un nezin kur izčibēja visa viņa uzpūtība. — Seit taču pietiks veselam spainim!

Viņš apkampa puisi ap pleciem un vilka uz dzertuvi.

—    Lūk, mūsu jaunais draugs! — Ļubens uzsauca saviem biedriem. — Šitais prot augstu turēt zvejnieku godu! — Un viņš uzmeta monētas uz galda.

—    O-ho! O-ho! — atskanēja jautru balsu čala.

Visi sasēdās ciešāk, atbrīvodami Vāverem vietu.

Pielēja prāvu māla kausu un laida to apkārt. Neviens pat ne­painteresējās, kas viņš tāds un no kurienes.

Kad Ļubens jau bija gluži iereibis, Vāvere pajautāja viņam, kāpēc jābrauc zvejā uz Dņepru, vai tad Donavā zivju nav.

—    Kā tad nav, zivju netrūkst arī Donavā. Tikai Dņeprā to ir vairāk, bet zvejnieku mazāk …

Beiguši dzīrot šeit, puisieši devās uz citiem krodziņiem, pa ceļam paķerdami sev līdzi dūdinieku. Laiks aizritēja vienās dziesmās un dejās …

Vāvere pamodās no rīta aukstuma. Viņš gulēja smiltīs pie kuģu piestātnes, visapkārt krāca vakardienas draugi. Ne viņam vairs cepures galvā, nedz tupeļu kājās …

Reizē bija gan žēl, gan arī jautri.

Laivas pameta meldriem pieaugušo upes grīvu un iebrauca jūras plašajos ūdeņos, tad, pacēlušas buras, devās uz priekšu gar kreiso krastu.

Visi Ļubena puiši sakāpa vienā lielā laivā, bet mazu vienkod ar zvejas rīkiem piesēja aiz tās. Zvejnieki tūdaļ nolikās atkal gu­lēt, atstādami savu priekšnieku darboties ar burām. Bet Vāvere bija ar mieru ne acu neaizvērt līdz pašai Dņeprai.

Ļubens žāvājās platu muti, mocījās ar paģirām un lāgu lāgiem blenza uz Vāveri, it kā gatavodamies un neuzdrīkstēdamies vi­ņam kaut ko teikt.

Pēdīgi nenocietās.

— Vadzi, — viņš nodeva jaunajam puisim vadības stūri, — paturi šito mazliet: man tāda kā krika iemetusies plecā … Tā, tā ieturi kursu, vienmēr priekšējo braucēju aizmugurē. Visvairāk uzmanies, lai straume mūs neiznes krastā.

Viņš apgūlās un sāka krākt.

Vāvere drīz vien iemanījās stūrēt. Viņa laiva sekoja pārējiem kuģiem vienmērīgi, bez līčuločiem.

Jūra, gluži kā bezgalīgs zilgmains lauks, agrās rīta saules ap­zeltīta, pamazām sāka bangoties, arvien augstāk cilāt krūtis, it kā tīkodama saslieties un pasviest gaisā baltspārnotās laivas, lai tās lidotu un trauktos tai pāri, kā traucas kaiju bari.

«Cik tā ir krāšņai» Vāvere sapņaini domāja. «Un ar kādu prieku visi kuģotu pa to, ja pasaulē nebūtu ļaunu cilvēku, ja ne­viens nekad citus neņemtu gūstā un nepieķēdētu viņus pie airiem …»

Toreiz, braucienā uz Cargradu, gūstekņi sēdēja tikpat kā tumšā alā ar važām piekalti pie galeras un neredzēja jūru, pat negribēja to redzēt. Tā šķita baiga un sveša. Turpretī tagad Vā­vere, lūk, tā burātu pa to līdz pašai mājai …

Kad saule jau bija zenītā, bet pārējie zveji vēl gulēja, puisis ievēroja, ka viņu laivai, lēkdams pāri augstiem, putās sakultiem viļņu galiem, dzenas pakaļ kāds milzīgs jūras nezvērs — melns, garu purnu, plaši atplestu, zobu pilnu rīkli un mazām, plēsonī­gām acīm. Vāvere ne pa jokam nobijās un modināja zvejniekus.

Tie no sākuma uztraucās, bet tad, paraudzījušies uz jūru, no­mierinājās un sāka smieties.

Tā bija liela, plēsonīga jūras zivs. Tā peldēja laivai nopakaļ, cerēdama, ka zvejnieki ieturēs azaidu un tai tiks ēdiena atliekas.

Lai Vāvere pārliecinātos par to, Ļubens iemeta jūrā maizes donu, un tūdaļ zivs to aprija.

—    Tiesa gan, šī lielā zivs ir diezgan bīstama, — zveji pa­skaidroja viņam, — ja kāds nokļūtu aci pret aci ar to ūdenī, tad tā varētu arī saplosīt. Taču, lai tā uzbruktu laivai — tādu nega­dījumu neviens nekad nav pieredzējis.

Zvejnieki ilgi zoboja jauno puisi par viņa veltīgajām izbailēm, bet visvairāk gan Ļubens. Kad visi jau bija gandrīz piemirsuši šo notikumu ar plēsonīgo zivi, viņš, viltīgi pamirkšķinājis ar aci pā­rējiem biedriem, paklusām piezagās pie domās nogrimušā Vāve­res un, pēkšņi sagrābis ar izplestiem nagainiem pirkstiem viņu aiz rokas, briesmīgā balsī, it kā viņu patiešām plosītu šis nezvērs, iebļāvās:

—    Zi-zi-zivs! …

Vāvere aiz pārsteiguma satrūkās, aši izrāva roku. Tas izsauca rēcošus smieklus. Ļubenam vai elpa aizrāvās, viņš rēca, vēderu turēdams. Varēja domāt, ka viņš trīc un dreb nevis aiz smiekliem, bet gan no negantiem krampjiem.

Toties pievakarē, kad jūra sāka trakot, visiem nācās pārdzīvot bailes. Varenie viļņi tā šūpoja laivu, ka šķita, teju, teju apgāzīs to un noslīcinās zvejniekus. Sāļais ūdens vēlās pāri bortiem, pie­liedams tilpni un bez žēlastības kapādams cilvēku vaigus. Spēcīgs rietumu vējš gandrīz norāva buras, un tās vajadzēja nolaist. Vien- kocīti zvejnieki jau iepriekš bija ievilkuši laivā. Maz līdzēja arī garie meldru kūļi, kas bija piesieti pie bortiem.

Sajuka visa brauciena kārtība. Kuģi vairs nesekoja cits citam kā sākumā, bet bija izsvaidīti tālu pa jūru.

Visvairāk zvejnieki baidījās no stāvā, klinšainā krasta, pret kuru laiva sašķīstu gabalu gabalos, ja uztriektos tam virsū.

Cauru nakti viņi cīnījās ar satrakoto jūru. Tikai rīta pusē no­plaka niknie viļņi, pierima vējš.

Kuģi no jauna izkārtojās ierindā un devās tālāk.

Četras dienas viņi brauca pa jūru, un visu laiku Vāvere nepa­cietīgi prašņāja, vai drīz būs Dņepra. Kad beidzot puiši viņam norādīja uz platu upes grīvu, ko no abām pusēm ieskāva bezga­līgi smilšu līdzenumi, puisim pat sirds sažņaudzās krūtīs. Kas šī par Dņepru?… Tai, kuru viņš toreiz redzēja, bija kalnaini krasti,

ļīču pļavas un zaļas salas. Laikam gan liktenis nerrojas par viņu, veltīgas bijušas cerības sasniegt Kijevu un brīdināt kņazu par draudošajām briesmām …

Taču pamazām krasti ietērpās zaļumā, tālumā pavīdēja salas, parādījās putnu bari, uzvēdīja spirgts lauku vējš.

«Nē, biedri nav piemānījuši mani, šī tomēr ir īstā Dņepra,» Vāvere ielīksmojās priekā.

Un pēc vienmuļajiem, apnicīgajiem jūras šļakstiem bija patī­kami braukt pa šo rāmo, dzidro plašumu, tuvojoties ilgotajām mājām.

Pie vienas no daudzajām sanestu smilšu salām, ap kurām Dņepra, izvērsdamās plašumā kā ezers, atpūtās, uzkrādama spē­kus turpmākajai gaitai, zvejnieki apstājās. Tūdaļ no klūgām no­pina zaru teltis, bet nākamajā dienā jau uzsāka zveju.

Darbs nebija nekāds grūtais —, pāris reižu iemetuši upē vadu, viņi izvilka tik daudz zivju, ka pietika veselai dienai, ko kaltēt vējā un sālīt. Tikai bija viena nelaime — odi un knišļi ēda nost. Tie bija salidojuši šeit vai no visas pasaules: ēda acis no pieres laukā, salīda nāsīs, ausīs, zem apģērba. Nebaidījās nedz no sie­tiņiem, kas bija aptriepti ar darvu, nedz no dūmiem. Vienīgi ūdenī varēja rast glābiņu. Bet cik tad ilgi tu, cilvēk, izturēsi tajā! Zvej­nieki dusmojās, sāka ķildoties par niekiem, lādēt savus saimnie­kus, kas nolēmuši viņus tādām mocībām.

Vāverem patikās krietnie darba vīri, taču viņš nedrīkstēja zau­dēt laiku ar viņiem. Vajadzēja steigties uz Krieviju, padot brīdinā­juma vēsti saviem tautasbrāļiem.

Puisis sprieda tā: ir vasaras laiks, viņš no ceļa nenomaldīsies — ies gar Dņepru-Slavutiču, tā viņu aizvadīs līdz pašai Kijevai un dos arī dienišķo iztiku. Jāpaņem līdzi tikai kāds tīkls, drusku sāls, ar ko apsālīt svaigās zivis, bez tam sausiņi uzkodām — tik vien to raižu.

Trīs dienas viņš baroja knišļus, vilkdams tīklus no upes, bet ceturtajā griezās pie zvejniekiem vakariņu laikā:

—   Mani draugi, jūs klusībā uzlūkojat mani, bet paši varbūt domājat: «Kas tas par svešinieku mums piesities?»

—    Kāpēc lai mēs tā domātu? — Ļubens brīnīdamies paskatī­jās uz Vāveri. — Tīklus tu velc tāpat kā mēs, ēd ar mums no viena katla un arī kausu, kā redzējām, nelaid mutei garām, tātad esi mūsējais. Ko vēl vairāk vēlēties?

—    Tas tiesa. Taču, ja kurpe spiež, tad grūti klusēt.

—   Varbūt esi pārlieku piekusis? Tad pagūli, atpūties. Bet, ja savārdzis, mēs tev uzvārīsim dziedinošu zāļu tēju, kļūsi vesels.

—    Mana nelaime nav tik viegli novēršama, — Vāvere nodūra galvu. — Vai esat dzirdējuši sakāmvārdu: «Pēc dzimtenes pat kauli smeldz»?

—    Esam gan dzirdējuši …

—    Ilgi es nīkuļoju romiešu nebrīvē, tik tikko izrāvos no tās. Tagad meklēju sev ceļu uz Kijevas Krievzemi. Tālab esiet tik laipni un žēlsirdīgi, neatsakiet man, atlaidiet brīvībā.

—   Tad tā arī būtu sācis, bez visādiem ievadiem! — Ļubens neapmierināts sacīja. — Bet kā tu aizkulsies līdz turienei?

—    lešu gar upi, tā mani aizvedīs mājās.

—    He, — Ļubens zobgalīgi attrauca. — Aizvest jau aizvedīs, tikai nevis tur, kur gribi … Vai tu nezini, ka tur ir pilns ar pe- čeņegiem? Nonāksi viņu nagos.

—    Es iešu pa naktīm, bet dienā slēpšos.

—    Nē, tas nekur neder! Vienalga kaut kur sagūstīs.

—    Ko tad man darīt? — Vāvere nelaimīgi iesaucās.

—    Paliec vēl pie mums, kas zin, kāds no jūsējiem brauks ga­rām un paņems tevi sev līdzi.

—    Es nevaru gaidīt. Man jānogādā Kijevai brīdinājuma vēsts. Ķeizars skubina pečeņegus negaidīti uzbrukt Krievijai.

—    Ja tā, tad tev taisnība, tu nedrīksti kavēties, — Ļubens bija vienis prātis. — Kur rast izeju?

Visi kopā ilgi domāja un prātoja, kādā veidā palīdzēt Vāve­rem grūtā brīdī, un izdomāja.

—   Vai zini, ko, — Ļubens sacīja, — ņem mūsu vienkoci, no kura mēs metam upē vadu, un brauc uz savu Kijevu. Mēs kaut

kā iztiksim bez tā, ja būs vajadzīgs, aizņemsimies no kaimiņiem, bet tev tas varbūt izglābs dzīvību. Pečeņegi ūdenī nelīdīs!

—    Mani draugi! — Vāvere priecīgi izsaucās.

Zvejnieki savīkšīja Vāveri tālajam ceļam. Sadeva tik daudz pārtikas, ka viņš teju, teju pielūdzās biedrus pusi ņemt atpakaļ, lai priekšlaicīgi nenogremdētu vienkoci.

—    Laimīgu ceļu! — Ļubens apkampa Vāveri, kad visi jau bija atvadījušies. — Taču, ja tev mājās apniks, tad zini, kur mūs meklēt. Piesardzību neaizmirsti, pārāk netuvojies krastam, lai kāds pečeņegs tevi neapveltī ar bultu.

Kā Vāvere paņēma airus, tā ūdens vien sāka mutuļot aiz borta!

Cauru nakti viņš neizlaida airus no rokām, krekls mirka vienos sviedros. Tikai uz brīdi apstājās, apslacīja sakarsušo augumu ar vēso ūdeni, paklausījās un airēja atkal tālāk.

Apvāršņa malā rožaina saulīte uzsmaidīja savam jaunākajam brālim, apaļvaidzim mēnesim, uzvēdīja viegls vējiņš. Upes ūdens spīgoja un laistījās, it kā apbārstīts ar bezgala daudzām zelta naudas ripiņām.

Vāvere jau bija galīgi zaudējis spēku, smags gurdenums pār­ņēma viņu. Puisis apskatījās visapkārt, kur varētu piestāties, lai atpūstos.

Kreisais krasts stāvs, mālains. Pats vēl kaut kā uzķepurotos augšā, paslēptos zālē, bet nav kur likt laiviņu.

Labais — apaudzis ar kārkliem un zaļoksniem grīšļiem.

Bet tad pagadījās arī kluss līcītis. Uz ūdens tik daudz ziedu, it kā meitenes tur būtu sasviedušas savus vainagus.

Iebraucis tajā, puisis saplūca grīsli, saklāja sev guļvietu vien- kocī un nolikās uz auss. Vajadzētu nosnausties, uzkrāt spēkus, bet viņš nekādi nespēja iemigt. Visu laiku acu priekšā vīdēja tālā Kijeva, dzimtais ciemats, tēvs un māte, un draugi, Jana …

Tad nu gan būs pārsteigums, kad viņš ieradīsies! Ak vai, tikai — neba ar priecīgu vēsti viņš dodas uz mīļo tēvzemi.

Šoreiz viņš tā arī neiemiga. Brīdi atpūties, pamērcēja ūdenī kādu sausiņu, ieturēja nelielu azaidu un atkal laidās ceļā.

Brauca gar krastu, kur cita pie citas bija sazēlušas augstas niedres, neizbrienami meldri ar ziedu vālēm kā saslietām lapsu astēm.

Putnu šais biezokņos mitinājās veseliem iērumiem — vēl nekad Vāvere nebija redzējis tik pulka! Ja tos iztraucēja, tie pacēlās gaisā, kā padebess aizsegdami sauli. Tiem šeit brīva vaļa, droši vien kopš mūžības neviens tos nebija tramdījis. Vāvere paraudzī­jās uz tiem un arī pats sajutās līdzīgs brīvam putnam, kas pava­sarī no tāla ceļojuma atgriežas savā mīļotajā dzimtajā pusē.

Ne vienreiz vien pienāca zeltzvaigžņota nakts, ne vienreiz vien to nomainīja dzidra diena, iekams Vāvere aizsniedza ar mežiem apaugušo salu, kas upi sadalīja divās daļās. Te nu viņš dabūja krietni pasvīst. Straume brāzmaina, varena, airus rauj ārā no ro­kām, laivu griež riņķī kā skaidu. Kaut arī gar pašu salu tā plūst rāmāka, toties tur no vienas vietas ir zāļu puduri un siekstas. Ar lielām grūtībām puisis novakarē aizairējās līdz salas galam.

Izvilka vienkoci no ūdens, mazliet uzelpoja, tad pārlaida ska­tienu salai.

Vai tā nebija tā pati, pie kuras krievu kuģotāji mēdza apstā­ties pēc krācēm, lai atpūstos, salabotu savus bureniekus un zie­dotu dieviem zem svētā ozola?

Tur jau tas kuploja. Rau, cik daudz melnu izdeguma vietu starp zāli, kur kādreiz dedzināti ugunskuri! Visapkārt mētājas darvainas pakulas, šķipeles un salauzti airi. Bet te, rau, stāv elku dieva tēls, sniegdamies ar savu kuplo matu cekulu augstu gaisā.

Nekustīgi stāvēdams, Vāvere uzmanīgi paklausījās un tūda| arī sadzirdēja klusu, nemitīgu dunu, it kā vienā laidā grandētu tālīns pērkons.

Nē, nē, jaunais brašulis zināja: tie nav nekādi tālīnā pērkona grandi! Te atbalsojās tuvo Dņepras krāču duna!

Ek, nu gan viņš atpūtīsies šeit gods godam: meža biezoknis — zaļa pils, nakts tik silta kā pie māmuļas krūtīm, krāču duna — šūpļadziesma, bet, ja ieķērksies kāds putns, — aizbaidīs visus ļaunos garus.

Taču Vāverem neizdevās atpūsties arī šoreiz. Viņš paskatījās uz kreiso krastu un gandrīz pamira.

Pa kraujas augšu kādi treji desmiti pečeņegu jādelēja ar zir­giem. Rokas pacēluši virs acīm, tie vēroja viņu un kaut ko sauca.

«Esmu uzdrāzies nelaimei virsū …»

Pečeņegi padrasēja, pagrozījās barā, tad aizauļoja kaut kur projām, atstādami par sargu vienu no savējiem.

Pienāca krēslas stunda. Nakts tuvojās mākoņaina un tumša. Pie debesīm — ne zvaigznes.

Guļ Vāvere uz zemes kā sastindzis, domas mācas virsū melnas kā šī nakts. Tagad pečeņegi pieķersies viņam kā dadžu pogaļas kažokam, pavadīs līdz pašām krācēm. Taču tur gribot negribot jāizkāpj krastā. Bet varbūt viņi uzbruks jau agrāk. Droši vien uz­bruks pirms krācēm, uzklups viņam kā kraukļi.

Ko darīt, kā izglābties no viņiem? Vai doties atpakaļ? Pa nakti varētu tālu aizmukt. Bet Vāverem briesmīgi negribas atgriezties, bez tam uzglūnētāji taču viņam sekotu. Kaut varētu izkāpt pretējā krastā un tikt nelaimei garām ar līkumu, bet tur kā nepārvarams mūris stāv meldri, tālu sniedzas akačaini purvi un muklāji. Kolīdz tur spersi soli, tūliņ ļaunie gari tevi ieraus dziļumā.

Velti, ai, velti viņš priekšlaicīgi priecājās, tāpēc arī bija ne­apdomīgs, ieskrēja zvēram tieši rīklē. Kāpēc vajadzēja pa dienu braukt, vai ar nakti nepietiktu? Tagad vairs neaizkļūt līdz sa­vējiem, nepadot brīdinājuma vēsti, un varbūt no jauna būs jāat­vadās no brīvības.

Tomēr nē, viņš vairs nekritīs pečeņegu nagos. Labāk mirt nekā nonākt gūstā …

Bet krāces notālēm šalko un grand, vai gabalos plosīdamas sirdi.

Vāvere pacēla acis pret krasta krauju. Tur rēgojas zirgs, bet pečeņegs nav redzams, laikam tas nolicies guļus un uzmana salu.

«Lai notiek kas notikdams!» Vāvere sadūšojās, kad pār Dņepru bija nolaidusies tumsa. «Pārcelšos uz to krastu, kur pečeņegs glūn.»

legūlies laiviņā, viņš palaida to šķērsām pa straumi. Pat nepie- skārās airiem, tikai ar plaukstu palēnām īrās, virzīdams vienkoci pa labi.

Kad laiviņa atdūrās pret cietu grunti, viņš piecēlās un uzmanīgi klausījās.

Visapkārt klusums. Vienīgi kāds putns pa miegam iepīkstas meldros vai kāda zivs izlec, it kā ar plaukstu kāds uzsistu pa ūdeni, vai peldoša sieksta ar plunkšķi apveļas otrādi, vai izskalo- juma vietā nobrūk zemes blāķis, nobrīkšķēdams pakrastē, un at­kal iestājas klusums.

Uz kurieni tagad? Varbūt paslēpties zālē, bet vēlāk, kad pe­čeņegi būs aizjājuši prom, steigties tālāk gar Dņepru? Taču vai viņš, kājām iedams un neapbruņots, sasniegs Kijevu?

Ek, kaut viņam būtu straujš zirgs, tad pat vējš nepanāktu viņu!

«Kā būtu, ja ..» pēkšņi doma iešāvās prātā.

Paķēris airi, bēglis izbrida no ūdens, pieplaka pie zemes un uzmanīgi zagās pa krastu. Gabaliņu parāpoja, apstājās, paklau­sījās un atkal līda uz priekšu.

Straume varbūt tālu aiznesusi laivu, jo Vāvere jau ilgi rāpjas, bet pečeņega un zirga kā nav, tā nav.

Bet tad beidzot priekšā kaut kas nočabēja, nodipēja.

Ak jā, zirgs ganās. Tātad kaut kur tuvumā jābūt arī saim­niekam.

Aiz uzbudinājuma Vāverem sažņaudzās krūtis, šermuļi skrēja pār muguru.

Dzirdīgais zirgs nosprauslājās, pārstāja ganīties, droši vien sajuta svešinieka tuvumu.

Vāvere norima uz vietas.

Ilgi gulēja nekustēdamies un pēc tam tālāk līda uz vēdera, bez mazākā trokšņa locīdamies pa zāli kā ķirzaka. Katru smil­dziņu, katru stiebriņu viņš uzmanīgi pielieca ar roku, lai tas ne- čaukstētu un nenodotu viņu. Viņu sāpīgi durstīja ērkšķi, sausas celmu šķembas savainoja augumu.

Kamēr tika kraujas augšā, viņš mirka vienos sviedros.

Tagad tikai daži soļi atdalīja Vāveri no pečeņega. Rau, kur tas gul, ar krūtīm pieplacis pie zemes uz pašas krants, un, lai gan varbūt nekā nesaredz šādā tumsā, tomēr cieši raugās uz salas pusi.

Viņa zirgs jau ir paēdis un apgūlies zālē atpūsties tepat netālu.

Vāvere, domās palūdzis no Pērkona palīdzību un apsolījis viņam par to ziedojumu, sasprindzināja visu ķermeni, pat aiztu­rēja elpu.

Tad, strauji pietrūcies kājās, viņš vienā mirklī uzlēca uz krants un gluži kā ar spriguli pa labības kūli — no visa spēka iebelza pečeņegam ar airi.

Tas pat neiekliedzās.

Smagi elsdams, Vāvere uzspīlēja sev mugurā pečeņega drē­bes. Nekustīgo ķermeni nogrūda Dņeprā.

Kas to zina, kāpēc dažreiz naktī ūdens nošļakst? Varbūt kāda zivs palecas vai peldoša sieksta apgriežas otrādi, vai izskalojuma vietā nobrūk zemes blāķis …

Tad, paķēris no zemes līko zobenu, loku un maksti ar bul­tām, bēglis tuvojās zirgam.

Izbaidītais zirgs atšņiepās, sajuzdams uz skausta svešu roku, bet Vāvere aši ielika tam dzelžus mutē, ielēca seglos, iecirta pie­šus sānos un aizauļoja tumsā.

Klusa, rāma nakts bez mēnesnīcas bezgala plašā laukā. Tās dziļo drūmumu neizkliedē nedz kāda mitekļa laipnā uguntiņa, nedz kāda skanīga dziesma, kurai prieki vai bēdas likuši izlauz­ties no cilvēka sirds. Guļ nerimtīgie putni, paslēpuši galviņas zem siltajiem spārniem. Nelīgojas augstā zāle un ziedi. Visus pa garo dienu nogurdinājusi svelmainā tveice, visus ieaijājis jauks un dziļš miegs.

Nav dusas vienīgi kareivīgajām krācēm. Dienu un nakti tās izmisīgi cīnās ar savu mūžseno ienaidnieci — Dņepru-Slavutiču, spēcīgo un nerimtīgo. Un, jo melnāka tumsa nogulst visapkārt, jo skaļāk krāces sasaucas savā starpā, ar neuzvaramām klinšu blī­vēm un ūdeņu bangotnēm aizšķērsodamas plašo kaujas lauku.

Modinātāja krāce paceļ uz saviem stāvajiem pleciem ūdeņu gāzmas, pārsviež tās sev pāri, lepni izriež krūtis un skaļi, cik vien jaudas, cik vien varoņspēka, uzsauc:

— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mana vecākā māsa! Kā tev pagāja diena, cīnoties ar Dņepru-Slavutiču? Vai trakie ūdeņi

nenolauza tavus asos akmens pīķus? Vai tie neiedragāja tavas granītbruņas?…

Un, mirkli pierimusi, tā klausās.

—    Gul-gul-gul-gul-gū! — bargi atsaucas Rijīgā krāce. — Ko man var padarīt trakie, straujie ūdeņi? Es necīnos ar tiem, bet tikai rotaļājos, dūņas noskaloju no saviem asajiem akmens pīķiem un atdzesēju no savas elpas sakarsušās granītbruņas.

Tālu visapkārt aizdimd vecākās māsas balss. Kaut kur šņāc un šalko mazākās krāces, savas vecākās māsas pārliecinošo vārdu nomierinātas un iepriecinātas.

Rēnā mierā pierimst arī Modinātāja krāce.

Taču tai, nevaldāmajai, apnīk ilgi klusēt. No jauna tā uzsauc vecākajai māsai:

—    Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! Sen jau neesmu dzirdējusi zirgu zviedzienus, neesmu manījusi ar svil­pieniem auļojošās pečeņegu ciltis. Vai varbūt mēris tās ir iznīdē­jis? Vai arī tās visas kritušas kaujas laukā?

—    Gul-gul-gul-gul-gul-gū, — dārdēdama grand Rijīgās krā­ces balss. — Mēris nepiemeklē laupītāju, klaidoņu barus. Tie pa­dzeras no purvainas peļķes un aiz veselības vai plīst. Tie neuzsāk godīgu cīņu. Putekļi vien pajūk aiz viņu tramīgajiem zirgiem, līdzko viņi pamana savu pretinieku.

—    Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! — nerimstas brāzmainā Modinātāja krāce. — Vai kaut notālēm nav redzami drosmīgie krievi, vai neparādās apvāršņa malā viņu viegl- spārnainie burinieki? Jo man jau pagalam apnikusi šī kauna pilnā cīņa ar nevajadzīgajiem ūdeņiem. Tā gribētos tiku tikām pārmē­roties spēkiem ar drošsirdīgajiem krieviem!

—    Gul-gul-gul-gul-gū … — gulgodama dimdina Rijīgā krāce. — Jel nealksti priekšlaicīgas cīņas ar bezbailīgajiem krievu bra­šuļiem! Jebšu tev nav zināmi viņu apslēptie spēki? Gan tu vēl diezgan atskatīsies un izkarosies, gan vēl diezgan izpriecāsies un izbēdāsies. Vienīgi pareģi noskārst un zina, kurš kaujā noliks galvu uz mūžu …

Čalo un grand mūžam nerimstošās krāces, ar savu vareno un valdonīgo sasaukšanos izklaidēdamas drūmo nakti bezgalīgajos stepes klajumos.

Auļo Vāvere pa krastmalu, pieplacis pie zirga krēpēm, ar skaudru skatienu lūkodamies tumsā. Zirgs ir labs, straujš kā bez­delīga: ja ceļā gadās graviņa — pārdrāžas pāri ar joni, paspīd upe — metas peldus un iznes malā.

Aust rīts, mākoņi sāk sārtoties. Drīz uzlēks saule.

Priekšā zilgmojas mežs. Vai tikai tā nav tā pati birztala, kur pečeņegi viņu, Vāveri, sagūstīja un aizdzina verdzībā? Jā gan, jā gan — nopriecājās sirds.

Bēglis apturēja zirgu un ieskrēja biezoknī kā izbiedēta stirna. Pašķīra krūmus un skatās — vai neviens nedzenas pakaļ? Nē, neviena neredz. Tad viņš piezagās pie upes — un acīs saskrēja asaras. Viņš pazina šo krastu, kaut arī bija pagājis jau tik daudz laika … Rau, tepat ir baļķiem noklātais ceļš .. . Ehē, palikuši vie­nīgi apdeguļi. Atkal to nodedzinājuši niknie Krievzemes ienaid­nieki — pečeņegi.

Pasmēla saujā vēso ūdeni, kas tek no dzimtās puses, padzērās līdz sātam, un šī velga it kā piešķīra viņam jaunus spēkus.

Vāvere padzirdīja arī pečeņega zirgu un palaida to ganīties. Pēc tam pats ielūkojās ādas tarbās, kuras bija piesietas pie segliem.

Acīm redzams — pečeņegu bija posusi ceļā krietna sieva: visu ko ielikusi atliku likām — gan sieru, žāvētu zirga gaļu, gan kaut kādas grauzdētas sēklas.

Nenosodi mani, piedod, svešā sieva, ka pie tevis neatgriezīsies vīrs, pie bērniem — tēvs! … Diezgan viņš, tavs saimnieks, iz­priecājās par netaisni iegūtu mantu, sirdī nejuzdams žēlastību pret cita nelaimi. Ko gan Vāvere varēja darīt — ja viņš neno­sistu odzi, tā iekostu viņam .. .

Saule jau bija uzaususi, cēlās arvien augstāk un augstāk, ar saviem tramīgajiem staru zaķīšiem spīgodama zaļajās lapās un aicinādama doties gaišajās ārēs.

«Kāda jēga,» bēglis nodomāja, «visu garo dienu kvernēt šajā biezoknī? Labāk paslepšus iešu izlūkot sev naktij ceļu.»

Aizmanījies gar birztalas stūri, viņš četrrāpus uzlīda pakalnā.

Klajš lauks zilgmojās dzidrā dūmakā. Vienīgi putni lidinājās viņam pār galvu. Tepat blakus spīgoja Dņepra-Slavutiča, sudra­bodama ceļu līdz dzimtenei.

Un brašo puisi sagrāba pārgalvīga vēlme:

«Ko man, brīvam cilvēkam, baidīties no šī klaiduma? Ja arī ieraudzīs pečeņegi, iztālēm noturēs par savējo. Man taču ir viņu apģērbs.»

Līko zobenu uzasinājis pret akmeni, bēglis sakārtoja zirgam seglu jostu un aizdrāzās kā uz spārniem. Puķes un zāle viņam vainagus vija ap seglu kāpšļiem, karstā stepes elpa cirtās sejā un krūtīs …

Visu dienu Vāvere auļoja bez apstājas. Pat nemanīja, ka pie­nācis vakars. Sapinis zirgu, viņš palaida to, lai izraugās sev ba­rību pēc patikas, bet pats atlaidās zālītē guļus.

Vai tuvinieki mājās maz noskārst, ka viņš traucas, laižas kā putns pie viņiem? Vai varbūt vairs pat necer redzēt viņu, uz­skata par mirušu? Kur viņi tagad atrodas, kā dzīvo?…

Senāk ap šo laiku, nobārstījusi ar dzeldīgām nātrēm vai da­džiem taciņas līdz akai un lopu laidaram, apbakstījusi ar ērk­šķiem visas ieejas un izejas no pagalma, lai naktī tur neložņātu ļaunie gari, māte gāja uz istabu gatavot vakariņas. Kamēr mal­tīte vārījās un cepās, tēvs vai nu greba koka karotes, vai arī lā­pīja zvejas tīklus, bet Vāvere pina zivju murdus.

Nav vairs viņiem nedz zvejas tīklu, nedz murdu … Nu nekas, tagad būs zirgs. Pārvedīs Vāvere šo pašu pečeņega auļotāju un pieradinās pie darba. Varēs pamazām atkal atjaunot saimnie­cību, vienīgi bažas par tiem nodokļiem … Vai tēvam ir laimējies tos nokārtot? Ak nē, varbūt pa šo laiku gan viņš, gan māte jau kļuvuši par vergiem …

Vāvere zirgā aizjoņos līdz Kijevai, zemu klanīsies Kudeļas priekšā, pielūgsies viņu, lai paglābj no posta, lai aizdod izpir­kuma tiesu, un tad jau kaut kā nokārtos. Vai tiešām tirgotājs atsacīsies palīdzēt?

Varētu palūgt arī Janas tēvam. Bet vai viņam ir ko dot, jo paši acīmredzot nedzīvo diez cik grezni. Bez tam, kas zin, arī Jana būs jau aizmirsusi, — pagājis taču tik ilgs laiks. Ja ir aiz­mirsusi, tad labāk viņai ne acīs nerādīties … Vispirms Kijevā būs jāuzmeklē Putjata, tas droši vien palicis dzīvs, un jāiztaujā par visu.

Treji lāgi Varenais Saules dievs aizgāja atdusēties savā pilī, treji lāgi Vāvere apstājās, lai pārnakšņotu, treji lāgi viņš agri jo agri trūkās augšā, lai ar joni steigtos tālāk. Viņš auļoja gar krastu, tikai gar krastu un raudzījās tālē, pavērsis savas krūtis ar vaļā atrauto kreklu pret svaigo vēju, pilnu ar lauku ziedu smaržām. Bet tāle bija dzidra un bez nevienas dzīvas dvēseles. Kaut šāds ceļš viņam būtu līdz pašām mājām!

Taču nē, kas nu to deva … Ceturtajā dienā Vāvere pamanīja, ka biezā stepes zāle ir nomīdīta, brūnā zeme zirgu pakavu iz­vandīta. Un, lūk, arī kraukļu bari lidinās un krauc virs plašas ielejas, it kā gatavodamies laisties prom pirms ziemas. Tikai kraukļiem nav parasts bažīties par ziemu! Vai gadījumā tur nav notikusi kāda kauja?

Piejājis tuvāk, Vāvere izbijās: attālā ieplaka bija pilna ar ne­skaitāmiem pečeņegu pūļiem. Tomēr kagans padevies grieķu ķei­zara pierunām — tagad pulcina savu karaspēku, lai gluži kā siseņu bars pēkšņi uzbruktu Krievzemei.

Vai mīļotā tauta zina par šādu nelaimi? Vai gatavojas pienā­cīgi saņemt šos nelūgtos viesus?

Pagrieza Vāvere savu zirgu, lai ar līkumu pajātu garām iepla­kai, iecirta tam piešus sānos. Vienā stiepienā zirgs atrāvās no vietas, šķita, pat zemei nepieskārās ar pakaviem, traucās kā putns — ašāk par vēju … Taču tas nespēja apsteigt tumšo nakti: paklupa pret kādu cini un pārguris novēlās kā akmens garajā zālē. Nogāzās arī Vāvere bez spēka, kritienā apkampdams zemi…

Viņu atmodināja dzestrais pirmsausmas vējš. Bēglis paskatījās: zirgs stāv blakus, tīkodams doties ceļā, un tepat, tapat pa labi plūst plašā Dņepra, tajā ietek neliela upīte, bet stūrī starp Dņepru un šo upīti paceļas augsts kurgāns, aiz kura melnojas silu svēdra.

Vai tie nav tie paši sili, kur ir dzimtās zemes robeža? Vai tas nav tas pats kurgāns, kur krievu apsardzes vīri dienu un nakti, ne acu neaizvērdami, uzmana apkaimi?

Jā gan, tas pats! … Rau, kur arī sargs kapkalna augšā tik tikko saredzams. Tā jau ir dzimtā zeme, savi pašu cilvēki …

Vāveri pārņēma tāds prieks, ka asaras saskrēja acīs.

Uzlēcis zirgā, izjoņoja no biezās, augstās zāles. Un pēkšņi viņam iekārojās dziedāt. Kopš bija kritis gūstā, viņš ne reizes ne­bija dziedājis jautru, skanīgu dziesmu. Vienmēr tikai bēdīgas, skumjas un arī tad klusām, lai neviens nedzird.

Gar za|u birztaliņu Dzen meiča pīlēniņu. To ganot pazaudēja, To saucot, apkārt skrēja … Ai, dai-da, ai, Lada, — To saucot, apkārt skrējal

Tā gāja ceļu garu, Kur mīļais lauku ara. Pār arkla balstiem gumis, Pēc meitenes viņš skuma … Ai, dai-da, ai, Lada, — Pēc meitenes viņš skuma!

Taču par agru šī dziesma bēglim izlauzās no krūtīm. Tā uz­modināja pečeņegu sardzi, kas bija paslēpusies zālē pie Kriev­zemes robežas. Ieraudzījuši vientuļo jātnieku, pečeņegi pa galvu pa kaklu steidzās pie viņa.

Tik tikko svīda gaismiņa, kad uz kapukalna mainījās sardze. Tagad tā virsotnē stāvēja novērotājs rudiem matiem; nožāvājies pēc snaudas, viņš pilnu krūti ieelpoja dzestro rīta gaisu un ar­vien papētīja vēl mijkrēšļa dūmakā tīto stepi.

Kas tad tas, vai nomiedzī viņam kaut kas acīs iebiris? Tā vien rādās, ka lejā virs zāles lido četri putni. Taču visu laiku zemu, zemu, nemaz nepaceldamies augstāk, gluži kā piekalti pie zemes.

Sargs ar delnu paberzēja acis, pameta skatienu uz pārupes Perejaslavas klajumiem, kas vēl grima rīta miglā, tad uz tālo

Kijevas zemi, kur sili zilgmojās no vienas malas līdz otrai, gluži kā mākoņi gar apvārsni, — viss bija, kā parasti, nekādu putnu. Bet, līdzko palūkojās uz stepi, ieraudzīja to pašu.

—    Panāc nu šurpu! — viņš uzsauca otram sargam, kurš ro­sījās pie uguns. — Paskaties tu ar jaunākām acīm uz klajo lauku.

Tas tūdaļ pieskrēja klāt un uzmanīgi vēroja tāli, pielicis delnu pie pieres.

—    Vai tu redzi kaut ko?

—   Tā kā redzu gan. Putni ne putni, bet nav arī tādu zvēru, kas no zāles tik augstu rēgotos ārā …

Abi saskatījās, brīsniņu klusēja.

Tikmēr klajums kļuva gaišāks. Drīz arī Varenais Saules dievs atsmaidīs pie debesīm.

—    Nē, — beidzot rudais satraukti iesaucās, — tie nav nedz putni, nedz zvēri. Pečeņegi zirgos auļo pie mums.

—    Tik tiešām viņi, es nule redzu, — piebilda otrais sargs.

—    Un vēl man rādās, ka viens no viņiem visu laiku pūlas iz­rauties uz priekšu, atvairās no sekotājiem … Vai tikai kāds pār­bēdzējs nesteidzas atmukt pie mums, bet tie pārējie viņu grib sagūstīt?

—    Skat, skat, cik nikni viņi sāk cīņu! Un cik veikli priekšējais cērt ar zobenu! …

Taču rudo novērotāju neuzjautrināja šī cīņa. Drūmi saraucis uzacis, viņš uzkliedza, lai padod viņam zirgu.

—    Ko tad tu, — otrais sargs viņu pieturēja aiz piedurknes, — varbūt arī pats gribi iejaukties kautiņā? Mums, robežu sar­giem, nepienākas aizstāvēt plēsonīgus vilkus.

—    Kā redzu, tu vēl esi pārlieku jauns! — rudais, neapmieri­nāts sacīja. — Nezini kara likumus, ja priecājies par nevienlīdzīgu cīņu, it kā tā būtu kāds laika kavēklis.

Saņēmis zirgu, viņš atāķēja no jostas dzelkšņainu vāli un aizdrāzās pretī pečeņegiem. Aši, tikpat kā ar laiviņu, pārpeldēja upītei pāri un izsteidzās krastā.

Priekšējais jātnieks tūdaļ, pieplacis zirga kaklam, joņoja pie viņa, kaut ko pilnā balsī saukdams. Vajātāji apvaldīja zirgus, mazliet pagrozījās, draudēdami ar līkajiem zobeniem, un nozuda garajā zālē.

Piejājis pie bēgļa, rudais novērotājs skatījās uz viņu: pēc se­jas it kā nebūtu pečeņegs, bet ir melnum melns kā zeme, vai nu dienvidu saulē nodedzis, vai arī tīšuprāt noziedies ar kaut ko.

—    Līdz nāvei es tev to neaizmirsīšu! — bēglis aizkustināts izsaucās krievu valodā, noraudams no galvas pečeņega cepuri un zemu paklanīdamies.

Tomēr novērotājs neuzticējās viņam, atvēzējies ar vāli, bargi raudzījās pretī.

—    Vai tu mani nepazīsti? — bēglis brīnījās. — Aizpērn es kopā ar tirgotājiem braucu uz Grieķiju, meža pīles ķēru, rau, tajā upītē, pēc tam naktī sēdēju ar tevi pie ugunskura. Mani sauc par Vāveri …

Rudais nu atcerējās, nolaida lejup vāli.

—    Pazīstu gan, kā tad lai nepazītu … Tikai kāpēc tu auļo pa šo klajo lauku ar pečeņegiem? — viņš bargi noprasīja.

—    Es izbēgu no gūsta, nesu nelabu vēsti. Pečeņegi nāk šurpu, grib pēkšņi kā ļaundari uzbrukt Krievijai. Vakar redzēju: viņi savus karapūļus ir sapulcinājuši ieplakā. Viņu tur ir bez sava gala, tikpat kā mākoņu rudenī…

—   Meli! — sargs pārtrauca Vāveri. — Kagans noslēdzis ar mums mieru uz visiem laikiem.

—    Kagans ir lauzis nolīgumu. Romiešu ķeizars viņu uzpircis ar dāvanām.

—    No kurienes tev tas zināms?

—    Mani Cargradā piespieda dienēt ķeizara apsardzē. To man pasacīja galma varjags.

Rudais novērotājs labi pazina neganto pečeņegu raksturu. Viegli, ai, cik viegli viņus ar dāvanām piedabūt uz jebkuru kau­tiņu, viņi ir gaužām kāri uz tām. Un laikam gan patiesību stāsta šis bēglis, — ne velti pečeņegi jau vairākkārt uzbrukuši krievu tirgotājiem. Kagans netur vārdu, ko devis kņazam, tikai piedēvē visus pārkāpumus dažiem saviem pavalstniekiem. Taču noticēt būtu par maz, vēl nepieciešama arī pārliecība, jo tā viņam liek rīkoties kņaza dienests.

Rudais nu prašņāja Vāverem gan par Cargradu, gan par bēg­šanu, gan par tiem pečeņegu pūļiem, kurus jaunais puisis redzējis ieplakā netālu no Krievzemes. Visu, itin visu Vāvere izstāstīja

viņam, nevienā vietā nesastomījies un nesajaucis savus atbildes vārdus.

Pēdīgi sargs lika Vāverem arī zvērēt, turot roku uz kaila zobena.

—    Es zvēru pie taisnīgā debesu valdnieka Pērkona, pie Vis­varenā Saules dieva un saviem sentēviem. Ja es meloju, tad lai zobens mani sakapā gabalu gabalos, lai svētā uguns nepieņem manas miesas, bet vēsā zeme — manus pīšļus …

Sargam vairs nebija šaubu: ja reiz krievs devis tik drausmīgu zvērestu, tad tas nozīmē, ka viņš tiešām saka patiesību.

Pagriezis zirgu, rudais saslējās kāpšļos un notālēm pamāja ar roku savējiem, lai tie dod pirmo briesmu brīdinājumu.

Uz kurgāna tūliņ uzšāvās gaisā sarkanīgu dūmu stabs. Un drīz vien tam atsaucās arī priekšējais Kijevas piepilsētas pakalns, kas it kā milzīga bruņu cepure pacēlās tālā meža vidū.

—    Vai gribi ēst? — rudais sargs jautāja Vāverem, kad viņi bija piejājuši pie kurgāna, noseglojuši zirgus un palaiduši tos ganīties.

—    Ja jūs esat tik laipni. Bet ūdeni gan vairāk.

Atnesa viņam ūdeni un ēdienu. Vāvere vispirms kārīgi pie- plaka pie krūkas, pēc tam uzklupa arī maltītei.

Taču viņš nedabūja necik ilgi mieloties, kad atskanēja sarga sauciens: «Paskatieties uz klajo lauku!» — saceldams visus kājās.

Tālumā pie apvāršņa melnojās pečeņegu jātnieku pūlis.

—    Modiniet ļaudis! Zirgus no ganībām vediet šurp! — rudais pavēlēja, raudzīdamies tālumā.

—    Būs kāds desmits, — Vāvere ierunājās. — Tas ir priekšē­jais pulks. Tie treji, kas dzinās man pakaļ, bija no viņu varzas. Bet viss karaspēks, pēc manām domām, ieradīsies šeit ne vēlāk par rītdienu.

Saskrēja visi sardzes vīri uz apspriedi, neticēdami, ka peče­ņegi tā uzbruktu. Nolēma jāt viņiem pretī.

—    Bet tu, — rudais ar pirkstu norādīja uz uguns kūrēju, — nedrīksti pamest kurgānu. Ja mūsu starpā sāksies cīņa, tu dod otru brīdinājumu ar darvas dūmiem. Ja mēs kritīsim — joz, ko kājas nes, pie savējiem, šķēpu, pīķi un vairogu atdod viņam. — Rudais ar galvu pamāja uz Vāveres pusi.

Aizjājuši diezgan tālu no kapu kalna, viņi gaidīja: vai peče­ņegi nāk ar labu nolūku vai nelabu?

Veltīgas cerības — nešķīsteņi jau atraisīja no segliem virves, droši vien dalīdami savā starpā vieglu laupījumu.

Krievi atkal apspriedās, vai pieņemt nevienlīdzīgo kauju, var arī laikus atkāpties, jo spēki pārāk dažādi.

Tad Vāvere stingri sacīja:

—    Dariet, kā gribat, draugi, tas ir jūsu ziņā. Bet par savu gribu es pats esmu noteicējs. Šķēpu, pīķf un vairogu man iede­vāt — paldies jums par to. Es nu stāšos niknajam ienaidniekam pretī.

—    Tas nenotiks! — visi izsaucās. — Mēs nekad neesam pa­metuši draugu kaujas laukā vienu pašu. Bez tam mums jau apni­cis tur gulšņāt un audzēt sev taukus uz vēdera. Ir pienākusi reize vismaz izvingrināt rokas.

Tad rudais rimti ierunājās:

—    Visādi var gadīties … Sakiet, izteiciet savu pēdējo vēlē­šanos. Lai tas, kurš paliks; dzīvs, to sīksti saglabā savā sirdī, lai visus pārējos vārdus aizmirst šīs izteiktās pēdējās vēlmes dēļ.

Novērotāji nu izsacīja savus pēdējos sveicienu vārdus — cits tēvam un māmuļai, brāļiem un māsām, cits sievai vai iemīļotajai meitenei, uzticamajam draugam. Vienīgi Vāvere nebilda nekā.

—    Ko tu klusē? — novērotāji brīnās. — Vai tev neviena tu­vinieka nav, vai esi bārenis kopš mazotnes? Taču arī bārenim kaut nejauši dažs izdara kaut ko labu, un viņš uz mūžu atceras šā cilvēka laipnības siltumu. Vai varbūt tava sirds ir pārakmeņoju- sies svešajā zemē, pielijuši ar zvērīgu naidu?…

Vāvere attrauca:

—    Nē, es neesmu bez piederīgajiem. Taču mana dzimta dzīvo tālu. Klau, ko es palūgšu tam, kurš paliks dzīvs. Lai viņš aiziet Kijevā pie strēļa Dobrogasta un nodod sveicienus viņam un viņa ģimenei. Un vēl lai pasaka: šis puisis mīlēja Janu, dienām un naktīm domāja par viņu, steidzās pie viņas … Tālāk jūs paši zināt, ko sacīt… Lai meitene nebēdājas, lai meklē sev citu mī­ļoto …

Krievi nu sastājās zirgs pie zirga, izslēja pīķus kaujas gata­vībā.

Līdzko pečeņegi piejāja tuvu klāt, meta uz viņiem pīķus. Tūdaļ trīs ienaidnieki novēlās rasainajā zālē. Pēc tam deva darbu šķēpiem.

Tieši šeit Vāverem noderēja romiešu kara māka. Viņš tikpat kā ar stibiņu — žvīkstinādams cirta ar šķēpu, mīdīja pretiniekus ar zirgu, gāza tos gar zemi ar vairogu un, kad bija nepieciešams, palīdzēja biedriem.

Kurgāna sargi arī bija pieredzējuši kaujinieki, labi zināja pe­čeņegu paradumus, tālab viltīgajiem pretiniekiem bija grūti viņus apvest ap stūri. Ja pečeņegs meta zirgastru virves cilpu, viņi aizsedzās ar vairogu, ja atvēzējās ar līko, īso zobenu — pa­grūda pretī savu garo pīķi.

Grūtāk bija izsargāties no asajiem, smailajiem nažiem, ko svieda pečeņegi. Tāds nazis varēja pārdurt ādas vairogu, saār­dīt bruņukreklu uz krūtīm, turklāt to nevarēja atsist ar šķēpu — kā Pērkona šautra tas lidoja no pretinieka rokas. Ne viens vien kurgāna sargs jau bija ievainots. Šāds nazis bija iedūries arī ru­dajam mugurā … Nieki, rudais par to nelikās ne zinis, viņš jau divus pretiniekus bija sakapājis, bet trešo no zirga notriecis zemē.

Pečeņegi neizturēja un laidās mukt.

—    Nelaidiet projām! — Vāvere uzsauca biedriem un pirmais dzinās pakaļ ienaidniekiem.

Robežas aizstāvji izklīdināja un sakapāja bēdzējus. Varbūt vienīgi satrakotie zirgi un mirušie, kas bija aizķērušies kāpšļos, padeva ziņu savējiem.

Tad vēl izdevās sagūstīt divus pečeņegus, kas bija nokrituši no zirgiem un paslēpušies zālē. Tos uzvarētāji paņēma sev līdzi, lai izdibinātu, ko viņi zina par sava kagana nodomiem.

Noguruši bija krievi, sviedrus un asinis slaucīja nost ar sapūlētajām rokām. Labi, ka mākonis bija aizsedzis sauli un dzestra vēsma uzvēdījās uz sakarsušajām sejām.

Ak nē, tas nebija mākonis! Uguns kūrējs bija devis otro trauksmes signālu. Darvas dūmi pacēlās no kurgāna līdz pašām debesīm un izplūda pa tām.

—    Tagad, mīļie biedri, dosimies sadziedēt brūces, — sacīja rudais novērotājs, — jo rītdien varbūt radīsies svaigas, vēl dzi­ļākas …

Melnie dūmi mutuļu mutuļiem veļas līdz augstajām debesīm, pārlec no pakalna uz pakalnu, nesdami ļaunu, briesmīgu vēsti:

«Pečeņegi nāk!»

Sievas izmisīgi vaimanā, bērni noraudājusies spiežas pie mā­tēm. Uztraukušies un nobažījušies ir krievu ļaudis. Drošākie ga­tavojas kaujai, bet zaķapastalas meklē patvērumu brikšņainos purvos un sirmsenos silos. Gani savus lopu barus sadzen mežu biezokņos, arāji labības graudus un savu dienišķo maizi glabā paslēptuvēs.

«Pečeņegi nāk! …»

Aug zemes vaļņi gar pilskalnu nožogojumiem, kuros slejas asi mieti; arvien dziļāki tiek izrakti grāvji visapkārt, un milzīgos, katlos vārās darva, gaidot nelūgtos viesus. Ieroču meistari kaļ smagus zobenus un asus pīķus.

«Pečeņegi nāk!…»

Dun zeme, grand un rīb visi ceļi zem karaspēka gājiena.

Drošsirdīgi karadraudzes vīri steidzas pa tiem uz klajajiem laukiem, lai uz dzīvību vai nāvi stātos pretī ienaidnieku uzbru­kumam.

Melnā vēsts ir uzjundījusi, sacēlusi kājās Krievzemi. To aizstā­vēt dodas spēcīgi, drosmes pilni vīri.

Taču naidīgajiem pečeņegiem par to nebija ne ziņas, ne mi­ņas, viņi domāja, ka pēkšņais uzbrukums pārsteigs krievus. No agra rīta līdz pat naktij viņi kā plēsonīgi zvēri zagās arvien tu­vāk, līda uz priekšu kā riebīgas odzes. Un visu laiku cerēja, sapņoja par to, kā aizdegsies un dūmos tīsies krievu pilsētas un ciemi, bet uz stepes klaidumiem bezgalīgā rindā ripos vezumi ar salaupīto bagātību, cits aiz cita ies brangi ganāmpulki un izmo­cītu gūstekņu bari.

Kad vakars nolaidās pār zemi, visi pečeņegu karapūļi sasnie­dza Krievijas dienvidu nomali un apmetās uz nakts atpūtu pie robežupes.

Taču ienaidnieka nodomiem nebija lemts īstenoties. Pagāja zvaigžņainā vasaras nakts, pienāca dzidrs rīts. Pamodās orda, paskatījās uz upes viņu krastu un gluži vai pārakmeņojās aiz izbīļa un brīna.

Tur viņiem pretī, cik vien tālu skatiens sniedzās, bija izvieto­jies milzīgs krievu karaspēks visā savā varenībā, gatavs jebkuru brīdi sākt kauju.

Pašā priekšā vairognesēji bija sastājušies trejās rindās, plecu pie pleca, ar saviem vairogiem aizsegdami pārupes līčus.

Aiz viņiem stāvēja ar pīķiem bruņotie vīri, — kā ražena druva slej savas vārpas, tā viņi bija saslējuši smailos pīķus.

Tad tālāk līdz pašam mežam šķēpneši un strēļi bija stāvgrū­dām aizņēmuši visu lauku, bet pār viņiem plīvoja un plandījās krievu karogi.

Karadraudzes vīru priekšā kņazs Igors drasēja zirgā — tik baltā kā gulbis.

Nopētīja pečeņegu kagans krievu karaspēku un, novērtējis pretinieka spēkus, kauju ar krieviem neuzsāka. Pajājis uz priekšu līdz upei ar savu rumaku, melnu kā nakts, viņš lišķīgi paklanījās pret kņazu Igoru un viltīgi sacīja:

—   Mēs esam noganījuši visu zāfi gar Donavas krastiem, tāpēc atnācām uz šejieni, kamēr ataugs atāls.

—    Bet mēs esam druvas nokopuši, tagad priecājamies, izklai­dējamies brīvā vaļā, — Igors, krievu kņazs, viņam atbildēja tādā pašā garā.

—    Tikai esiet piesardzīgi! Šeit ir pārlieku sazēlusi zāle, var arī apmaldīties, — kagans brīdināja.

—    Tas tiesa! — Igors atsaucās. — Divi jūsu puisieši jau bija apmaldījušies, bet mēs izglābām … Saņemiet viņus, ja vēlaties.

—    Paldies, varenais kņaz.

Karavīri atbrīvoja abus pečeņegu gūstekņus, kurus kurgāna sargi un Vāvere bija saņēmuši ciet.

Kņazs un kagans no jauna deva zvērestus, ka stingri ievēros mierīgas kaimiņu attiecības, un aizjāja katrs uz savu pusi.

Līdzko pečeņegi bija aizvākušies projām, izklīduši pa stepi, Vāvere jau posās ceļā uz Kijevu. Taču uzreiz tur nokļūt viņam neizdevās. Kņazam iegribējās redzēt Vāveri, tālab viņš lika atvest puisi pie sevis.

Pusaudzis, kas bija atsūtīts pēc šī drošuļa, piekodināja, lai Vāvere iet kājām pie kņaza, nevis jāj zirgā, — vienkāršam zem­niekam tā pienākoties godāt kņazu.

—    Bez tam neaizmirsti cepuri noņemt un zemu paklanī­ties, — viņš steidzās pamācīt.

Turpretī novērotāji, jo sevišķi rudais, deva padomu:

—    Tu palūdz kņazu, lai viņš atsūta dienēt pie mums uz kur­gānu. Tikai pielūko, viņš ir briesmīgi bargs, neaizkaitini viņu … Esi uzmanīgs.

Kapukalna sardzes vīri bija sadraudzējušies ar Vāveri, iemī­lējuši viņu drošsirdības, uzticības un stipruma dēļ un saskatīja viņā sev krietnu draugu. Pēc kaujas ar pečeņegiem viņi uzdāvi­nāja Vāverem dažādus apģērba gabalus, kāds nu kuram bija pie rokas, — cits vilnas bikses, cits karavīra kreklu, cits atkal augstu jēreni. Kaut gan dižajam puisim tas viss bija par mazu, tomēr viņš labprāt to apģērba, novilcis pretīgo pečeņega tērpu.

Toreiz, kad Kijevā izvadīja kuģotājus, Vāvere nedabūja lāgā redzēt Igoru. Kņazs bija diezgan tālu, bet pats puisis nemitīgi lūkojās uz Janu.

Taču tagad viņš labi apskatīja kņazu, stāvēdams tuvumā.

Saposies ceļa drēbēs, Igors maz atšķīrās no citiem karadrau­dzes augstmaņiem, vienīgi viņam bija šķēps pie sāniem un viņa garkājainajam, baltajam zirgam iemaukti un segli mirdzēja vienā zeltā un dārgakmeņos. Kņazs izskatījās vēl gana jauneklīgs, bija spēcīgs, garām, nokarenām ūsām un kuplu, sarkanīgu bārdu.

Viņš cieši, vērīgi uzlūkoja Vāveri un, nenovērsdams no viņa savas pelēkās, valdonīgās acis, sacīja:

—    Šo to esmu dzirdējis par tevi, pārējo izstāstīsi pats. Ei un apseglo zirgu, tu mani pavadīsi līdz Kijevai.

Un nu jau viņi abi jāj blakus. Vāvere stāsta kņazam visu: kā viņš salīdzis darbā pie tirgotāja, kā pečeņegi viņiem uzbrukuši pie krācēm un pārdevuši korsuniešiem, kā viņš dienējis pie ro­miešu ķeizara un kā aizmucis no Grieķijas. Pieminēja arī gūstek­ņus, kas vēl arvien nelaimīgi dzīvo svešumā, un lūdza kņazu paglābt viņus no nebrīves.

Taču kņazs klusē, saraucis pieri, it kā Vāvere to visu nestāstītu viņam, un grūti ir saprast, vai viņš klausās, vai varbūt domā kaut ko savu.

Par to, lai kņazs sūtītu viņu dienēt uz augstā kurgāna, kā bija ieteikuši novērotāji, Vāvere pat neieminējās. Apriebies, ak vai, kā Cargradā viņam bija apriebies karavīra dienests! Viņš nevarēja ne acu galā ciest nedz bruņutērpu, nedz ieročus. Tik ļoti gribējās, cik vien iespējams drīzāk atgriezties mājās, iet ba­sām kājām aiz arkla pa mīkstu zemi, pēc tam bezrūpīgi pagu­lēties uz ežas, paklausīties zāles čaboņu, gāršas šalkas un sērīgos ūbeļu dūcienus tajā.

Lai draugi nenosoda viņu par to — viņš taču nav zaķapastala. Ja Krievijai pienāktu grūts brīdis, viņš pirmais ņemtu rokā šķēpu un stātos tās sargu rindās.

Vienīgi, ja tēvs un māte vairs nebūtu dzīvajo vidū un Jana, nespēdama sagaidīt viņu, izgājusi pie cita, tad gan Vāvere mēģi­nātu atkal piekļūt pie kņaza un palūgt…

Tomēr Igors uzmanīgi klausījās brašā puiša vārdos. Un, kad tas bija izstāstījis visu, kņazs pats sāka taujāt par Cargradu un ķeizaru, par viņa apsardzi un karavīru apmācībām un kļuva vēl drūmāks nekā iepriekš, kad bija dzirdējis Vāveres atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Kad novakarē viņi tuvojās kādam kņaza ciematam, kur kara- draudzei vajadzēja apstāties uz nakts atpūtu, Igors ievaicājās:

—    Kā tu domā dzīvot turpmāk?

—    Atgriezīšos mājās.

—    Vai tev tur ir sava mantība?

—    Labi zināms, dižais kņaz, kāda ir Drevļanas zemnieka man­tība: cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar', — viņš atbil­dēja ar parunu. — Pa ziemu mēs cērtam mežu, pavasarī un

vasarā līdumos izlaužam celmus un apsējam kādu liesu lauciņu, lai pusziemu būtu ar ko pārtikt. Iztrūkstošo daļu un nodevas kaut kā nokārtojam ar medu, vasku un zvērādām. Nav laika pat acis pacelt uz debesīm, uz Vareno Saules dievu …

—    «Cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar'.» Hmm … Jauka paruna, — Igors norūca, šķībi pasmīnēdams. — Bet kur paliek galva? Vai tā varbūt ir lieka?

—    Nav vaļas mums, zemniekiem, dižais kņaz, par galvu rū­pēties. Bez tam nav arī jaudas, jo …

—    Nūja, — Igors neļāva pateikt līdz galam, — protams, nav jaudas, ja jūs visu spēku izgrūžat celmos. Tu taču izceļojies pa pirmatnējiem laukiem, kas sniedzas līdz pašai jūrai, bet vai tur kādā vietā redzēji celmus? Tad kā tev liekas: vai ir vērts meža biezokņos cirst kokus un lauzt celmus, mirkstot vienos sviedros, lai tikai sagādātu sev dienišķu maizi, ja tajā laukā vajadzētu tikai nosvilināt veco kūlu, ar arklu parušināties un iesviest sauju graudu, lai pēc tam labība tev sabirtu pāri galvai? Bet kas ir vainīgs, kas piespieda mūsu ļaudis bēgt projām no turienes, kā bekām čurnēt mežu biezokņos un purvos? Skaidri zināms, kas — negantās klejotāju ciltis, kas pārtiek no varmācības un laupīšanas! Bet, kaS viņus uzkūda mums, pats labi zini. Un kāpēc tas tā no­tiek? Raugi še, romiešu ķēniņam nepatīk, ka mēs negribam pakļauties viņa varai, negribam, ka viņš būtu noteicējs mūsu zemē, rīkotos šeit kā savās mājās! — igoram dusmīgi nodzalkstīja acis.

Kņazs brīdi paklusēja, viņa niknums pamazām noplaka. Tad viņš mierīgi sacīja:

—    Taču kauns tev, jaunam cilvēkam, meža biezokņos vilkus baidīt, kad pret mums zobus ņirdz visniknākie zvēri. Es tev dodu šādu padomu: tu esi dienējis svešam ķeizaram, bet tagad nāc dienēt pie manis. Patlaban ir liela vajadzība pēc tādiem kā tu. Tu esi apguvis romiešu kara māku un likumus, tad nu apmāci arī manus karavīrus. Kādreiz tas viss noderēs, kad šiem nezvēriem lauzīsim ārā zobus …

Uzklausījis šo negaidīto kņaza padomu jeb vēlēšanos, Vāvere tik ļoti apjuka, ka nezināja, ko atbildēt.

Taisnību saka Igors: dzimto zemi ir nepieciešams sargāt. Pa­skat vien, cik alkatīgi uz to acis met naidīgie romieši! Un viņš, Vāvere, patiešām var noderēt kņaza karadraudzei.

Tikai netīkas atkal vilkt mugurā karavīra tērpu, atkal dienēt.

Taču iepriekšējais bija piespiedu kārtā uzmākts, pretīgs die­nests svešiniekiem, pat ienaidniekiem, bet šī būtu no brīvas gri­bas, labprātīga kalpošana savam kņazam, savai tautai. Tikai ko darīt ar tēvu un māti? Viņi taču nespēj paši vien iztikt, jo ir jau veci, viņiem vajadzīga palīdzība.

Vāvere atcerējās arī Janu.

Kā viņa rīkosies, ja ir palikusi uzticīga, ja nav aizmirsusi … Vai nāks viņam līdzi, vai spēs pamest savus vecākus, Kijevu?

—    Nu, ko tu domā darīt? — pēc brīža Igors jautāja. — Kā­pēc tu klusē?

—    Piedod man, dižais kņaz. Es vēlāk došu atbildi. Gribas vēl visu apsvērt.

—    Apsver, brašais puisi, apsver, — kņazs neapmierināts no­murmināja.

Tad viņš pasauca pusaudzi un kaut ko pasacīja tam, bet pats aizjāja uz priekšu.

Pusaudzis izvilka no maka trīs nelielas zelta naudas ripiņas un iespieda tās Vāverem saujā, bilzdams:

—    Kņazs tās dāvina tev par uzticību. — Tad viņš aizrikšoja nopakaļ Igoram.

Kurgāna sargi bija pareizi sacījuši — kņazs bija skarbs. Ne­viens atzinīgs vai sirsnīgs vārds nenāca pār viņa lūpām, viņš pat neatņēma sveicienu. Turklāt gluži kā ubagam atmeta šos naudas gabalus. Vai tad viņš, Vāvere, tādēļ bija steidzies atnest brīdinā­juma vēsti?…

Nākamajā dienā Igors vairs neaicināja viņu pie sevis. Kad karadraudze jau bija nonākusi Kijevā, pusaudzis atkal piejāja pie Vāveres un pasacīja, ka kņazs ielūdzot viņu uz uzvaras dzīrēm pilī.

Līksmojas, priecājas Kijeva. Visur skan dziesmas, smiekli, skaļi saucieni, ļaužu straumes palo ielās un pagalmos. Uz ziedokļiem liesmo ugunis, tur pilsētnieki sanes dāvanas žēlsirdīgajiem die­

viem, kas palīdzējuši kņaza karadraudzes vīrišķīgajiem cīnītājiem padzīt laupītkāros pečeņegus, izglābt Krieviju no nelaimes.

Ļaužu čala nenorimst arī Igora pils pagalmā. Kņazs licis at­slēgt savus pagrabus un klētis, izvelt mucas ar saldu, reibīgu alu, iznest ēdienus un pacienāt gan karadraudzes vīrus, gan tautu.

Skan taures, neapklust saucieni:

—    Slava!

—    Slava!

—    Slava!

—    Slava!

Pulka ļaužu ir šajās lepnajās dzīrēs!

Kaut gan Vāverem arī ir jautri un patīkami brīvā vaļā, sa­viešu vidū, iemīļotajā Kijevā, tomēr viņš nedz dzer kņaza med­aļu, nedz pieskaras mielastam, bet tikai klīst apkārt starp kijevie- šiem, vērīgi ielūkojas viņu sejās, kaut ko meklē.

Taču vai gan viegli šeit, šajā burzmā, kur kā sēkliņas magones pogaļā sajaukušies kopā tik daudz pilsētnieku un karavīru, at­rast to, kuru meklē.

Un tomēr viņš atrada. Ieraudzījis ieskurbušo Putjatu, pārnā­cējs piesteidzās pie viņa un tik spēcīgi apkampa, ka pat lācis neizturētu šādās skaujās.

Putjata palika stāvam kā stabs un cieši jo cieši blenza Vāverē.

—    Kaut Pērkons mani nospertu, nevaru saprast, vai tas ir viņš jeb tikai viņa rēgs?

—    Vai tad rēgi staigā ļaužu barā? — Vāvere sapurināja Putjatu. — Attopies taču! Saki — vai visi ir sveiki un veseli?

—    Pagaidi, ļauj man atjēgties, — Putjata burkšķēja. — Vai tas tiešām esi tu, Vāvere? … Brālīti manu! … Bet es tevi mek­lēju … Līdzko tu mani atbrīvoji no pečeņega, es aizskrēju pie savējiem pēc šķēpa. Paķēru to un jozu atpakaļ, lai palīdzētu tev, gribēju tevi izglābt. Es uz vienu pusi, uz otru pusi, bet no tevis vairs ne vēsts … Kur tad tu biji visu šo laiku?

—    Par to parunāsimies vēlāk. Jel ašāk saki — vai visi dzīvi?

—    Dzīvi gan, dzīvi… Kudeļa no jauna aizbrauca uz Car- gradu. Gribēja arī mani ņemt līdzi uz turieni, bet es iecirtos un sacīju: «Es vairs nebraukšu uz turieni, kaut tu galvu man norauj!» Paliku par kalpu mājās pie tā paša Kudeļas … Bet tev, paskat

vien, kādas ūsas jau uzaugušas! Tikai esi gaužām novājējis un nomelnējis sejā …

—    Vai par manējiem nekā neesi dzirdējis?

—     Kā tad nebūšu dzirdējis? Viņi ir dzīvi! Bet tu, rau, bai­dījies … Kudeļa tagad ar līkumu iet garām tavam ciematam un arī man ir noliedzis tur rādīties … Es lūdzu, lai ļauj man ap­meklēt tavējos, bet viņš ne un ne. Toties strēlis tevi nav aizmir­sis. Viņš jau ir braucis pie tava tēva ne vienu reizi vien. Vēl nesen bijis tur. Palīdzējis nomaksāt nodevas. Viņš stāstīja, ka tavi vecīši ļoti bēdājoties. Visi domā, ka tu esi gājis bojā. Tajā va­sarā, kad nokļuvi gūstā, kāds padevis Kudeļam no tevis ziņu, un tas arī viss. Tāpēc nolēmām, ka vairs neesi starp dzīvajiem. Taču nē, es runāju aplam: tava Jana tam netic, pat kurpītes novalkā­jusi, staigādama un visiem taujādama par tevi… O, šai meitenei ir ne mazāk uzticības kā skaistuma!

—    Vēlu tev laimi par šo priecīgo vēsti! — Vāvere sirsnīgi izsaucās.

—    Tad varbūt iesim un iztukšosim pa kausam medutiņa uz mūsu satikšanos? Rau, tur dod visiem, kas vēlas. Kņazs pečeņegus aiztriecis stepē. Klīst valodas, ka viņi gribējuši paslepus uzbrukt, bet kāds bēglis, kas izmucis no Grieķijas, jau laikus pabrīdinājis. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par to?

—    Esmu gan … — Vāvere pasmaidīja.

—    Nu tad ejam!

—    Nevaru, draudziņ! Rītdien tiksimies. Paliec sveiks! — Vā­vere atvadījās un nozuda drūzmā.

Mirdz un laistās Igora pils.

Visos kaktos kvēlo gaismekļi, bet pagalmā, pie vārtiem un ejās deg lāpas.

Uzvaras dzīrēs ir sapulcējušies bajāri un karadraudzes vīri — galvaspilsētas augstmaņi. Bez tam ieradušies viesi arī no tuvē­jām zemēm — Perejaslavas, Čerņigovas un Drevļanas. Viņi, uz­posušies dārgos apģērbos, sēž uz gariem soliem, kas pārsegti ar paklājiem, ap ozola galdiem, apkrautiem ar ēdieniem un dzē­rieniem, gaidīdami sava gudrā valdnieka runu.

Arī Vāvere tur sēž, piemeties sola galiņā.

Taču Igors bija drūms, nelabprāt piecēlās no savas vietas. Pameta mirkli uz Vāveri, uzlūkoja viesus un bilda:

—    Man jāsaka jums, mani krietnie vīri, ka mums nav par ko priecāties. Mūsu tēvi un vectēvi ir sagādājuši slavu Krievijai, bet mēs, vienīgi pateicoties dieviem, tik tikko paglābāmies no pus­pliku ganu varzas. Ja pečeņegi būtu ielauzušies Kijevā, tad no tās pāri paliktu tikai pelni … Jau daudzkārt esmu vaicājis: vai palikt Krievijai šeit, — kņazs ar labo roku norādīja uz zemi, — un pēc tam iziet atkal saules klaidumā līdz pašai zilajai jūrai, vai arī, mums par kaunu, atkāpties līdz Drevļanas un Krivickas slīksnājiem un dumbrājiem, lai tur čurnētu kā bekas? Vai mums pa sauszemes un ūdens ceļiem doties uz svešinieku sagrābta­jiem lauku plašumiem un tos atgūt sev, vai varbūt mūžam par tiem maksāt nodevas nešķīstajam kaganam? Vai viltīgā Car- grada arī turpmāk noniecinās doto zvērestu, vai varbūt mūsu zobeni to piespiedīs neaizmirst savus solījumus?… Taču vis­pirms mums uz mūžīgiem laikiem jāizbeidz nesaskaņas un ķildas savās mājās, jādzīvo mierīgi un saticīgi, kā rudzu graudi dzīvo vienā vārpā. Tad mēs spēsim apvienot mūsu spēkus, tāpat kā Dņepra-Slavutiča apvieno daudzas upes! Un, gluži tāpat kā šai varenajai Dņeprai tagad nav bīstami nedz svelmainie dienvidu klajumi, nedz klinšainās krāces, tad arī mums visiem kopā nebūs bīstams neviens ienaidnieks. Padomāsim arī par to, mani krietnie vīri, jo drīz mēs apspriedīsimies …

Igors apklusa, stāvēja, pārlaizdams skatienu pāri viesiem. Visi sēdēja nekustēdamies, nodurtām galvām.

—    Un nu pacelsim kausus, — kņazs paņēma no galda sudraba biķeri, bet pēc viņa arī viesi paņēma savējos, — par mūsu la­bajiem dieviem, par Krievzemi un tās galvaspilsētu Kijevu!

Nošķindēja kausi, piesizdamies cits pie cita, un nodrebēja pils no skaļajiem saucieniem.

Tad dzīrotāji vēl dzēra uz Igora, uz Siverskas, Perejaslavas un Drevļanas kņazu veselību.

Kad visi bija ieskurbuši, pusaudži atveda uz pili sirmu jo sirmu vectētiņu, apsēdināja goda vietā, lai visiem būtu labi redzams un dzirdams.

Dziesminieks, vieglītiņām pārlaidis pirkstus pār skanīgajām stī­gām, sāka palēnām stāstīt, dobjā balsī dainot senu poļaniešu teiksmu par mežu un lauku.

Ak tu, zaļais mežs, brīnumjaukā birzs, Cik tu šalkaina, cik tu glāsmaina! Saules spulgumā katrs zariņš mirdz, Kaut ar briksnājiem esi apjozta. Tavos biezokņos zvēru taku daudz. Ligzdās putnēni čiepstot māti sauc …

Tevi uzrunā puķu pilnais lauks:

—    Redzi, birztaliņ, cik es plašs un jauks! Rasa spīguļo manos stiebrājos,

Pāri galvai man — varavīksnes loks. Kur vēl krāšņums kāds būtu līdzīgs šim? Nāc pie manis tu, zaļā birztaliņ! —

Birzs tik lepni šalc, zariem plīvojot. Kā lai citur tā mājasvietu rod? Netīk doties tai plašā klajumā, Netīk raudzīties rasas mirdzumā.

—    Viltīgs ienaidnieks, — klusi čukst ik zars,

—    Klajā laukā mums pēkšņi uzbrukt var… —

Aizvainots tad sauc skaļi klajais lauks:

—    Heijā, viesuļi, vai vēl protat kaukt? Steidziet steigšus šurp, grieziet virpuļus, Birzij lepnajai lieciet sevi just!

Lūst lai galotnes, zaļi šalcošās, Lai tai saplaisā baltā bērza tāss! … Ziemas pakalni, aukstie riebēji, Sniega puteņi, sala kniebēji, Kokus pieveiciet, zāli nopostiet! —

Nāca negaiss bargs, nāca sals un posts, Tā vien cenzdamies lapas notraukt nost, Tā vien cenzdamies stumbrus pušu šķelt,

Zāli samtaino salnas zobiem dzelt, Lai vairs nevar tā galvu augšup celt. ..

Drūmi klusē nu izpostītais mežs, Smagās domās grimst, kroplus zarus pleš. Arī klajais lauks nopūzdamies dveš …

— Saule varenā, mīļā saulīte! Dod jel dzīvību kokam, puķītei! Katram zariņam spirgtumu sniedz tu, Mani pažēlo, skumjo birztalu! —

Spožā saulīte gaiši pasmaida, Ziemas bargumu projām aizraida, Visus kokus tērpj drānās zaļajās, •— Atkal klajais lauks birzij paklanās.

Vāvere klausījās šo teiksmaino dainu, un mežs viņam šķita Krievzeme, bet klajais lauks — plēsonīgā pečeņegu orda.

Kad dziesminieks beidza, no jauna piecēlās kņazs Igors un sacīja:

—    Bet tagad pagodināsim, rau, tur to jaunekli! — Viņš pa­māja ar galvu uz Vāveres pusi. — Tas bija viņš, kas mums savlai­cīgi paziņoja par tumšajiem Cargradas nodomiem. — Un, pats ar savu roku pielējis kausu, viņš pasniedza to Vāverem.

Vāvere paklanījās kņazam, pacēla kausu pie lūpām un tad nolika uz galda.

—    Ko, vai tev negaršo mans medus dzēriens? — Igors sa­dusmojās. — Esi pieradis pie ķeizara vīniem?

—    Nē, dižais kņaz, — Vāvere apmulsis atbildēja, — rūgti bija medus dzērieni svešumā. Bet tavējo, lai gan tas ir ļoti salds, man nepienākas dzert.

—    Kāpēc? Saki jel!

—    Es cienu, kņaz, tavas parašas, tāpēc lūdzu tevi cienīt arī manu — drevļanieša tikumu. Pie mums nepieklājas iereibušam rādīties acīs savai daiļavai.

—    Hā-hā-hā! — Igors sāka aizrautīgi smieties, un viņam līdzi arī viesi. Kad bija diezgan izsmējies, Igors griezās pie Maļko, Drevļanas kņaza: — Vai viņš saka patiesību?

—    Jā gan, — smaidīdams apliecināja Maļko.

—    Kad tev jāiet pie viņas?

—    Es ietu kaut tūlīt, ja jūs, dižais kņaz, atlaistu mani.

—    Es neliedzu. Ej pie savas daiļās. Tikai neaizmirsti mūsu norunu.

Mirdz un laistās vienās ugunīs kņaza pils, mirdz arī visa Ki­jeva, tumšo nakti pārvērzdama par gaišu dienu. Priecājas pilsēt­nieki, ka nelaime no viņiem atkāpusies.

Tikai viena sēta piekalnes šķērsieliņā nav apgaismota, tās iemītnieki nelīksmo līdzi savu kaimiņu priecai. Tur skumst un bēdājas meita, bet ar viņu kopā — tēvs un māmuļa. Skaistajai meitenei dziest cerība sastapt savu izredzēto. Taču bez viņa meitenei arī prieks nav prieks, visa baltā pasaule vairs netīkas.

Jau otra vasara pagājusi, kopš mīļotais aizbrauca uz svešu zemīti, bet vēl joprojām nav atgriezies.

Tikai vienreiz viņš padeva skumju vēsti, savas dzelzu važas asarām slacīdams, un no tā laika viņai nav sirdsmiera.

Kaimiņi vairs nedzird šajā sētā nedz dzidrus smieklus, nedz jautru meitenes dziedāšanu.

Solījās, gulbītis baltais, atvadīdamies, ka pārvedīs krāšņas dāvānas. Nevajag viņai nekādu dāvanu, kaut tikai pats atgrieztos! Ak vai, cik gan ļauna tā svešā puse, ja jau vienīgo brālīti pa­ņēma uz mūžu, bet tagad arī mīļoto zēnu …

Nenāk meitenei miegs šai naktī. Gauži noraudājusies sava izredzētā kreklā, kas vienīgais palicis no viņa par atmiņu, viņa gul balti saklātā gultā, spīvi raudzīdamās tumsā.

Te pēkšņi kāc!s pieklauvē pie vārtiem — vienreiz, otrreiz, turklāt nepacietīgi.

«Varbūt kādam atgadījusies nelaime?» daiļava nodomāja.

Viņa piecēlās, iededzināja gaismu un klusām pamodināja tēvu.

Tas izgāja ārā un tūdaļ atgriezās. Mierināja:

—    Kāds ceļinieks lūdz naktsmājas. Taču tā kā bail laist iekšā …

Meitene nenocietās un pārmezdama sacīja:

—    Vai tiešām cilvēkam vajadzība ir mazāka nekā mūsu bai­les? Varbūt arī manējais kaut kur tāpat klauvē pie nocietinātām sirdīm …

Ceļinieks ieveda savu zirgu siena šķūnī, noņēma seglus, iedeva tam barību, tad, iegājis istabā, zemu paklanījās.

—    Esiet sveicināti! Vai pazīstat mani, vai varbūt esat jau aizmirsuši?

Ai, ai, kas gan spētu aizmirst savu vienīgo, izredzēto!

5

Pirmā nodaļa VIESIS

14

Otrā nodaļa KIJEVA

19

Trešā nodaļa TIRGUS LAUKUMA

27

Ceturtā nodaļa NEGAIDĪTS NOTIKUMS

33

Piektā nodaļa SĶ1RSANAS

40

Sestā nodaļa CEĻA

Sepfīfā nodaļa DŅEPRAS KRĀCES

60

Astotā nodaļa GOSTA

74

Devītā nodaļa PINEKĻU VIETA — VA2AS

81

Desmitā nodaļa CARGRADA

87

Vienpadsmitā nodaļa ĶEIZARA DIENESTA

104

Divpadsmitā nodaļa BĒGŠANA

118

Trīspadsmitā nodaļa UZ DŅEPRU ZIVJU ZVEJA